Par saiknes zaudēšanu ar sevi

pexels-ethan-jones-3222386

Ļoti bieži man prātā iešaujas doma, ka ir vērts rīkoties tā, kā dara visi. Vai arī, ka laiks steidzina un kaut kas taču jādara. Vai arī, ka visiem ir, bet tev nav. Vai arī, ka tu esi kaut kāds – ne tāds un galīgi nelīdzinies citiem. Un vēl domas par to, ka “vajag”, “ir laiks” un “pareizi”.
Tad nu, lūk, ļoti bieži tāda pāreja uz “sociālajām” programmām liecina par to, ka tu esi pazaudējis saikni ar sevi. Par to, ka tu esi pazaudējis saikni ar savu paša personīgo laiku. Un pašam savu notikumu gaitu.
Ar savu kodolu un iekšpasauli.

Taču patiesībā katram cilvēkam ir savs dievišķais grafiks. Ir savi ceļi un tikai savas vēlmes. Un, ja visiem ir jau laiks, tad iespējams, tev vēl nav. Un, ja visiem ir, bet tev vēl nav, tad, iespējams, tam ir kaut kāds savs iemesls. Un šis iemesls var būt pavisam ne tas, ka esi sliktāks par citiem. Un vēl tas, ka tu vēl neesi nonācis līdz tam, un turpini risināt savus uzdevumus.
Un vēl patiesība ir tā, ka visi cilvēki, lai arī līdzīgi, tomēr nav vienādi. Un, ja tu saproti, ka esi ne tāds kā citi, tad tā arī ir. Tu neesi tāds, kā citi, bet kaut kāds nedaudz savādāks. Ar visām savām vēlmēm.

Viena no brīnišķīgākajām sievietēm, kuras esmu satikusi savos 38 gados, man teica, ka vēlas otro bērniņu. Un, kad es viņai vaicāju, kāpēc tad viņa nedzemdē šo otro, kad viņas pirmajai meitai ir jau 7 gadi, viņa man vienkārši pateica: vēl nav laiks. Tā vienkārši un nepiespiesti. Neskatoties uz to, ka viņai ir vīrs un ir vēlme radīt bērniņu, tajā mirklī viņai nebija īstais brīdis.
Iedomājieties?!

Es atceros, ka toreiz tas mani šokēja, jo manā realitātē viņa vienkārši palaida garām savu laiku.

Manas padomju laika medicīnas stereotipiem piebāztās smadzenes absolūti to nesaprata un uzreiz piekarināja viņai birku “vecdzemdētāja”.
Bet pēc tam es sapratu, ka viņa vienkārši ir ļoti spēcīgi vienota ar sevi un jūt, kad tieši viņai būs īstais laiks. Un tiešām, pēc gada es uzzināju, ka viņa ir stāvoklī. Un tieši uz saviem 40 gadiem viņa mierīgi piedzemdēja veselu puiku. Un šis stāsts man ļoti daudz ko iemācīja. Iemācīja to, ka mierīga savienošanās ar savām īstajām vēlmēm katru laika sprīdi aizvedīs tevi tur, kur vajadzīgs.

Tā kā, iespējams, katru reizi, kad skatoties sociumā tu sajutīsi, ka “laiks spiež” un “būtu laiks”, ir vērts sev pajautāt:
– Ko es šobrīd patiešām vēlos?
– Kas šobrīd man patiešām ir svarīgi?
– Kam domāts šis dzīves periods?
– Kādas ir manas personīgās prioritātes un uzdevumi?
– Es šo vēlos pa īstam, tas nāk no iekšienes, vai arī tā ir trauksme un bailes nepaspēt un nebūt tādai kā citi?

Un tad viss var nostāties savās vietās. Un kļūs daudz mierīgāk. Un no iekšienes tu spēsi spert soli turp, kur patiešām vēlies iet. Pēc tam vēl vienu. Un vēl vienu. Un tā, pamazītēm tu aiziesi līdz mirklim, kad ārējā realitāte pilnībā atspoguļos iekšējās vēlmes. Ne tāpec, ka “vajag”, vai “ir pieņemts”, bet tāpēc, ka tā ir tava patiesība.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kusties lēnām

kinopoisk.ru

kinopoisk.ru

Vēl ir viena patiesība. Mēs esam noguruši viens no otra – noguruši no spēlītēm, kuras spēlējam, meliem, kurus stāstām, nenoteiktības, ko dāvājam viens otram. Mēs nevēlamies uzvilkt masku, taču arī palikt par naivu muļķi negribās. Nākas spēlēt nīstamās lomas un tēlot, jo neesam pārliecināti par savu izvēli.

Es zinu, cik sarežģīti ir turpināt kaut ko darīt, censties atkal un atkal, kad dvēseles spēki gandrīz jau ir galā. Bet tie optimistiskie ideāli, kurus reiz loloji, tagad šķiet tik bezcerīgi un muļķīgi.

Taču, lūk, ko es tev palūgšu: ja esi tuvu tam, lai padotos, izdari vēl vienu mēģinajumu, cik vien ir spēks.

Mēs esam daudz dzīvespriecīgāki, kā varam iedomāties, un tā ir neapstrīdama patiesība. Mēs esam spējīgi atdot daudz vairāk mīlestības, ticības, kaisles, kā atdodam šobrīd. Mēs vēlamies tūlītējus rezultātus un padodamies, ja tos uzreiz neieraugām.

Mēs jūtamies vīlušies, ja neredzam atpakaļsaiti un vienkārši pametam iesākto.

Saproti, neviens no mums nevar katru dienu būt iedvesmots. Mēs visi nogurstam. Mēs visi sakreņķējamies. Tas fakts, ka esi bez spēka un noguris no dzīves, itin nemaz nenozīmē, ka tu stāvi uz vietas. Katrs cilvēks, par kuru mēs jebkad esam jūsmojuši, kaut reizi dzīvē ir juties kā zaudētājs, dzenoties pēc sava sapņa. Taču tas nav traucējis viņam sasniegt savus mērķus. Neļauj sev padoties, lai ko tu arī darītu, vai tas ir ikdienas rutīnas darbs vai grandiozu plānu realizācija.

Kad esi piekusis, kusties lēnām. Kusties mierīgi, nesteidzoties. Bet neapstājies. Tavam nogurumam ir objektīvi iemesli. Tu esi noguris, jo ļoti daudz ko maini un dari. Tu esi noguris, jo audz. Un reiz šī izaugsme patiesi tevi iedvesmos.

Als Pačīno
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laimīgās dzīves laternas

laterna

Kāds man uzdeva poētisku jautājumu par tēmu, vai man nav bail apglabāt savus sapņus….

Jautājums mani nesamulsināja, jo apglabāt to, kas nav piepildījies, nepavisam nav bail…
Man nav bail apglabāt to sevi, par kuru es varēju kļūt, JA VIEN…
Jo visi sapņi aug uz šīs nenoturīgās nākotnes cerību platformas, vai tiesa?
Tad, lūk, mani Mīļie, man nav bail apglabāt to, kas nav noticis…

Ir bail apglabāt dzīvo, sasniedzamo, bezgalīgi dārgo…
Ir bail apglabāt to, kas pārstājis būt par gaisīgu sapni, bet kļuvis par realitāti, par manu īsto, ilūziju neaizēnoto…
Ir bail apglabāt to, kas jau ir uzdīdzis, manu roku un domu apmīļots….
Un ir pavisam ir bail lolot savus sapņus, domājot, ka nosargāt tos ir daudzreiz vērtīgāk kā ieguldīties tagadnē….
Ir bail gaidīt pārpasaulīgu mīlestību, neuzskatot par vajadzīgu sasildīt kādu tieši šobrīd…
Ir bail sapņot par galvu reibinošu karjeru, un to gaidot, savu laiku tērēt nemīlamā darbā no zvana līdz zvanam….
Ir bail ticēt tam, ka “viss būs LABI”, samierinoties ar durstošo sāpi krūtīs SLIKTI….
Ir bail cerēt, ka kāds kādreiz tevi novērtēs, bet pagaidām tu turpini sevi nenovērtēt….
Ir bail gaidīt likteņa dāvanas, neesot pašam dāsnam pret savu paša dzīvi un tiem, kuri tajā ir…

Nē, es nenoliedzu sapņus…
Taču man nepatīk, kad tos sajūsmināti kultivē, domājot, ka īstā dzīve sāksies tikai ar to piepildīšanos…
Ar to piepildīšanos sāksies jauni sapņi, kurus atbalsta hroniskā neapmierinatība ar savu dzīvi un neprasme priecāties par to, kas tajā ir jau šobrīd…
Vai kāds no sapņotājiem var būt pārliecināts par to, ka viņa sapņojuma piepildījums patiešam ir tas, kas viņam vajadzīgs?…

Starp maniem pacientiem ir ļoti daudzi, kuri uzrāpušies pašā virsotnē… un sēž tajā ar vilšanās karogu rokā…
Ne tāpēc, ka virsotnē ir slikti, bet tāpēc, ka viņi ir iemācījušies sapņot par to, KĀ BŪS, bet nav iemācījušies BŪT tajā…

Mani Mīļie, mēs neprotam būt laimīgi… vai esat to ievērojuši?

Mēs esam tikai ideāli iemācījušies viens otram novēlēt laimi ikvienos svētkos…
Mēs esam iemācījušies pareizi formulēt savus sapņus, un pat uzrakstīt tos uz papīra, bet mulstam brīdī, kad tam pretī atzīmējam ķeksīti, taču nekas būtisks tā arī nenotiek….

Mēs neticam, ka viss labākais sastāv no vienkāršam lietām….
Un mēs baidāmies apglabāt savus sapņus, taču nebaidāmies paglabāt dzīvus sevi pašus, īstos…. kas pilnībā cienīgi lai dzīves laimīgās laternas mums spīdētu tieši tagad…

Bet tās spīd…. tikai ievērojiet tās…

Ļiļa Grad
Foto: pexel
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tavs

skatlogs

Jo vairāk un uzreiz tev gribas, jo visticamākais, ka tu savus sapņus esi paņēmis no kada sveša, skatlogiem un reklāmām…

Un tiek dots pavisam maz tieši tāpēc – par zādzību un plaģiātu…
Tavs ir tas, kas tev patiešām ir vajadzīgs, nevis tas, ko tev vajag lai būtu kā visi vai izraisītu skaudību…
Bet atrast to, kas tev patiešām ir vajadzīgs, ir ļoti viegli…
Skaties iekšup, nevis ārpusē…
Kur tu skaties?

Un vai tev patīk tas, ko tu tur redzi?

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc nenotiek tas, ko vēlamies?

barot putnus3
Pats būtiskākais ir cilvēka iekšējā motivācija, tas ir tas, kas klusiņām rada un virza…un tas kas meklē, tas tiešām atrod agrāk vai vēlāk…

Bet bieži cilvēka darbi ir tik pretēji tam, ko tas saka. Tieši cilvēka darbi norāda uz tā gatavību vai negatavību, un tie runā skaidrāk par to, ko otrs saka…un čukst par apslēpto tā motivāciju.

Interesantākais ir tas, ka aiz dažādām vēlmēm bieži slēpjas viens mērķis – būt laimīgam/ai, izjust piepildījumu, tikai laimes jēdziens katram ir pilnīgi, kas cits. Ja es būšu bagāts, tad… ja es būšu tieva, tad…, ja es kļūšu slavens vai populāra, tad…ja es sadzirdēšu dvēseles balsti, tad…ja es atriebšos, tad…
Bet dzīve ir mirklī – šeit un tagad, un kas ir tas mazais solītis, ko vari izdarīt jau tagad, lai atbilstu, tam ko tik ļoti vēlies radīt un piedzīvot?

Tad kāpēc tikai retais sasniedz šo mērķi, bieži vien tāpēc, ka pietrūkst apzinātības par to, ko rada tavas paša ikdienas darbības, vārdi, domas…aizmirstas, ka katra diena ir viena no tām, kas veido ceļa gabaliņu uz ilgoto, bet ja darbi ir tik pretējā virzienā vedoši, ko tad?! Tad nenotiek un attālinās tas, ko vēlies, jo Visums redz, šis cilvēks nav vēl gatavs šai pieredzei. Grib mīlestības pilnas attiecības, bet paliek kopā ar cilvēku, kas to nodod un krāpj…katru dienu attālinot sevi no sava mērķa. Grib būt radošs, bet sēž darbā, kur izpilda monotonas darbības un pacieš kritiku ik dienas, baidoties aiziet no tā un izmēģināt, ko citu…šo cilvēku dzīves vada bailes.

Bieži vēlme ir tāda, kas piepildoties atnesīs ļaunumu, nevis prieku, jo tā pat nav tavas sirds izlolota, bet gan tiekšanās pēc sveša radītā standarta, šablona, kas ir veiksme, laime, skaistums.

Vēl ļoti izplatīta kļūda – mērķa saraksts ir sastādīts, bet aizmirsies otrs – kādām īpašībām un kvalitātēm man būtu jābūt, kas jāapgūst, jāmaina sevī, lai būtu atbilstoša/s tam, ko vēlos pieredzēt, sasniegt…un ir svarīgi vai man patiks būt tādam/ai, kā es tajā jutīšos, ja tas notiks, kā vēlos, vai vispār es to spēju?! Kādi jauni pienākumi man nāks līdzi, ko tas no manis prasīs? Šeit tiešām labi būtu paņemt lapu un veidot sarakstu…un vizualizēt, ka esi tajā laikā, kad Tev ir tas ko vēlies, izjust…ja laba sajūta, tad turpināt šo ceļu, ja nav, tad meklēt atbilstošāku vēlmes manifestāciju.

Neatbilstoši mērķi visbiežāk netiek sasniegti, vai ja arī tie tomēr materializējas, tad ir spēcīga vilšanās…vilšanās ir vērtīga vienmēr, jo liek apdomāt un apzināties, pirms virziena maiņas. Neatbilstošas vēlmes rada ļoti daudz ciešanu cilvēka dzīvē – piemēram, sieviete, kam ļoti patīk daba, uzaugusi laukos, mīl zirgus…sapņo par bagātnieku, kā daudzas, jo tāds ir laimes bviens no šabloniem, jo tad gan būs laime, bet patiesībā viņai nepatīk augstpapēžu kurpes katru dienu un smalki tērpi un uzvedības etiķete, bet gan labāk rīta rasas pieskāriens basām kājām un sajūta kad zirgs to nes… Nenododiet patieso sevi, tas dārgi un sāpīgi maksās..laime katram ir sava un to var sasniegt vēloties to, kas atbist un atbilstot, tam, ko tu vēlies…jo tad Tu varēsi to radīt.

Mēs tikai mācamies būt kā Radītāji šajā dzīvē, tāpēc, ka bieži nav apziņas, kas labs, kas ļauns pašam, tamdēļ dzīvojam realitātē, kur samērā lēni materializējas mūsu domas un vēlēšanās, Visums tā mūs pasargā, lai neradītu visu ko lieku un lielā daudzumā, kamēr esam karmas mācību procesā…, bet jo augstāk vibrācijās esam, jo enerģētiski tīrāki, gaišāki un mīlestības enerģijas piepildītāki kļūstam, jo vairāk mums dod šo varu – radīt, tad domas notiek un piepildās ātrāk… Visums ļauj tam tā notikt, jo apzināts un mīlošs cilvēks vairāk nav “pērtiķis ar granātu”…un tas grib to, kas pašam labs un pasaulei.

Autors: Leida Tīlika

Viss, kas ar mums būs rītdien, sākas šodien…

šefpavārs

Savas iespējas vienmēr pazaudē tie cilvēki, kuri nevis dzīvo, bet gatavojas dzīvot…
Tie, kuri lielu mērķu vārdā aizmirst par visu, kas notiek šodien…
Viņiem šķiet, ka viņi ir jau TUR, bet neiedomājas par to, ka visi instrumenti mērķu sasniegšanai vienmēr ir ŠEIT…

Mans Pēterburgas draugs Žeņa ir lielisks pavārs, kurš ar savām prasmēm spējis pacelt knapi dzīvību velkošu nomales restorāniņu…
Ziņas par to izplatījās ļoti ātri, un kāds no ļoti apmierinātajiem apmeklētājiem apsolīja viņam šefpavāra vietu ļoti prestižā sava drauga restorānā…
Perspektīvas izskatījās žilbinošas un puisis domāja tikai par savu stažēšanos Parīzē un savu jauno, kvalitatīvi labāko dzīvi…
Tik ļoti atslābinājās, ka pavisam aizmirsa savu nestandarta pieeju katram ēdienam, kura arī bija iemesls viņa izaugsmei. Viņš vienkārši neredzēja iemeslu censties savā tagadējā darba vietā….
Kādā vakarā viņu izsauca restorāna zālē pie kāda neapmierināta apmeklētāja, kurš taisnīgi bija sašutis par slikti izceptu paipalu un steigā, pa roku galam pagatavotu mērci…
Žeņa pārskaitās un sarunā ar apmeklētāju necentās izvēlēties izteicienus, jo arī neredzēja jēgu iztapt katram apmeklētājām – tikai pēc pāris dienām viņš visiem parādīs, cik labi prot pagatavot paipalas īstiem gardēžiem, nevis kaut kādiem nomales restorāna apmeklētājiem…
Bet izrādījās, ka neapmierinātais apmeklētājs ir tieši tas prestižā restorāna īpašnieks, kurš personīgi bija ieradies nogaršot izslavētā pavāra pagatavotos ēdienus..
Skaidrs, ka pārcelšana nenotika…
Bet, jā, atlaišana notika…

Žeņa pie manis virtuvē dzēra kafiju un žēlojās par dzīves netaisnību… bet tas izklausījās pēc narcistiskas traumas…

Mīļie, tas viss, kas ar mums būs rītdien, sākas šodien…
Tieši no tās sekundes, kuru jau šobrīd varat atzīmēt savā pulkstenī…
Un nav nekā muļķīgāka, kā domāt, ka dzīvot jūs sāksiet tad, kad visi jūsu mērķi būs sasniegti…

Pa īstam jūs dzīvojat tikai tikmēr, kamēr tos sasniedzat….

Bet mērķis pats par sevi ir tikai ķeksītis jūsu iespēju sarakstā…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vīrietis un Sieviete. Noteiktība un Stihija.

Tragic panorama.

Sanskritā jēdziens “sieviete” ir identisks jēdzienam “daba”. Sievietes sajūtas – ir stihija. Šobrīd, iespējams, tā ir vētra, pēc pusstundas jau spīd saule, mieru aizstāj stiprs vējš, ziemu nomaina vasara un tā – bezgalīgi. Sieviete bez apstājas jūt visu, kas notiek apkārt un to visu izlaiž caur sevi un translē ar savu stāvokļu palīdzību – kā “sievietes laika apstākļus”.

Nav iespējams kontrolēt sievietes dabu-laika apstākļus. Un, jo vairāk sieviete cenšas kontrolēt savas jūtas, jo vairāk viņa zaudē – jo mazāk būs veselības, laimes, laimes personīgajā dzīvē, naudas un jo mazāk labklājīgi būs viņas bērni.

Kam pakļaujas daba? Tikai Radītājam. Vīrietim jākļūst par Dievu sievietei un tikai tādā stāvoklī viņš viņai dos to, ko viņa pati nekad nespēj pati paņemt – klusumu.

Ko nozīmē kļūt par Dievu?
Vīrietim jāiekaro un jānopelna vara pār matēriju. Sākumā – pār savu ķermeni, pēc tam pār sievietes – atbildību par domām, vārdiem un rīcību.

Bet pirmkārt – atbildību par savu noteiktību. Diemžēl savās lekcijās es visu laiku to izlaidu, jo uzskatīju par pašsaprotamu un runāju tikai par atbildību par saviem vārdiem, domām un rīcību.

Katram vīrietim reiz rodas problēmas ar veselību – kaut kas sāk sāpēt, tiek uzstādīta kāda diagnoze, iespējams, nākas izsaukt ātro palīdzību, vai vienkārši pēkšņi no rītiem nav spēka piecelties. Tādā brīdī baiļu par savu veselību un dzīvību iespaidā vīrietis sev saka: “Viss, es sāku dzīvot veselīgu dzīvesveidu, sekoju miega režīmam, pārstāju ēst fastfood, lietot alkoholu, no rītiem vingroju un skrienu utt”. Bet pēc tam…. Kopā ar draugiem ir tradīcija iedzert piektdienu vakaros, nākamnedēļ radiniekiem ir kāzas un tad nu būs nepieklājīgi neiedzert uz jaunā pāra veselību… Un tā pa sīkumam, tad tur, tad kaut kur citur vīrietis it kā pilda savus spolījumus, taču novirzās no savas centrālās līnijas – no savas noteiktības. Rīcība sakrīt ar vārdiem, solījumiem, bet vai tas viņu padara par vīrieti? Nē!

Vīrietis ir vīriešu dzimtes cilvēks, kurš izdarījis savu izvēli, nolēmis un tad noved savas domas, vārdus un rīcību pilnīgā atbilstībā šai noteiktībai – lēmumam. Jo biežāk viņš neatbilst savai izvēlei, jo mazāk vīrišķīgs viņš ir.

Kādas rakstura īpašības visvairāk trūkst vīrietim? Pārliecības par savu darbību pareizību. Jo mazāk viņš krāpj pats sevi, jo mazāk spēlējas ar noteiktību, jo pārliecinātāks kļūst. Noteiktība vīrietim dod saikni ar mūžību un caur to viņš iegūst īpašu klusuma stāvokli, kas dod viņam atbildes uz visiem jautājumiem un ar šo stāvokli viņš var padalīties ar savu sievieti.

Slikti sievietes laika apstākļi, sievietes emociju vētra ir vajadzīga, lai noklusinātu vīrieša egoismu. Tīrs vīrieša egoisms ir tad, kad viņš cenšas līdzināties tikai pats sev, pielūdz sevi, “kā es domāju, tā ir pareizi”.

Jo biežāk vīrietis maina savus mērķus, pārāk bieži maisa kāršu kavu, jo spēcīgāk viņa sieviete parāda savu vētru. Jo vairāk vīrietis pieskaras mūžības jēdzieniem, jo mierīgāka un padevīgāka ir sieviete viņam blakus, tāpēc, ka viņa tam uzticas.

Dmitrijs Trockis
Avots: alhimik108.com
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tāda greznība!!!

51685772_1264562193681526_8898921273782960128_n

Greznība nav smalkas apakšbikses, lūpu krāsas, restorāni vai augtpapēžu kurpes. Patiesa greznība ir dzīvot tā, ka tev ir ērti. Ertās apakšbiksēs. Ērtos zābakos. Ar to lūpu krāsu, kura tev patīk, vai vispār bez tās. Ēst ēdienu, kurš tev garšo, draudzēties ar to, ar kuru kopā ir silti, būt kopā mīlestībā, nevis pienākuma dēļ.

Grezna dzīve nav “tu esi tās cienīga”. Tas ir stāsts par to, ka šī lieta ir tevis cienīga. Mīļās māsas dāvātā krūze. Tēta krekls, kurā ir tik omulīgi aizmigt. Kūciņa cepta pēc mammītes receptes. Mīļotā cilvēka skūpsts. Interesantas grāmatas. Labas filmas. Tās pašas dziesmas. Svaiga gultas veļa. Tīrs dzīvoklis. Dzīve, kuru tu pats sev esi izvēlējies.

Un vēl grezna dzīve ir negrauzt sevi brīžos, kad viss iet ne tā, kā vēlies. Zeķubikses var saplīst. Mīkla neuzrūgt. Draugi var negribēt kopā ar tevi skatīties iemīļoto filmu. Mīļotais cilvēks var aiziet. Tu vari nesaņemt paaugstinājumu amatā. Var notikt viss kaut kas. Ja tev kaut kas nesanāk, tas nekādā gadījumā neietekmē tavu vērtību. Tas nozīmē, ka šobrīd vienkarši kaut kas nenotiek tā, kā tu vēlies.

Grezna dzīve nozīmē, ka tev ir izvēles iespēja. Izmest neizdevušos kūku un pasūtīt suši, vai arī pacensties tomēr to kūku izcept. Paskatīties filmu vienatnē vai aiziet ar draugiem uz kafejnīcu. Atlaist vai cīnīties. Meklēt jaunu darbu vai pārskatīt savus mērķus esošajā.

Grezna dzīve ir dzīvot pēc saviem noteikumiem. Iet uz saviem mērķiem. Nemeklēt attaisnojumus. Nebūt ērtam. Netaisnoties par savu izvēli, saviem sapņiem, savām interesēm. Pateikt: “Ar mani tā nedrīkst”. Un atkārtot sev vēl un vēl: “Es to drīkstu!”

Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atgūt Dievišķo enerģiju

dveseles321

Jautājums Sergejam Lazarevam.
Kādā gadījumā mēs zaudējam Dievišķo enerģiju?
Kad tā vairs neplūst pie mums?
————————————————-
Kad Dvēsele mums ir svarīgāka par Mīlestību.

Kad bauda, kuru izjūtam, mijiedarbojoties ar pasauli, klūst svarīgāka par Mīlestību pret Dievu.

Augstākā laime uzreiz pēc mīlestības pret Dievu ir tās brīnišķīgās un augstās jūtas, kuras rodas, mijiedarbojoties ar apkārtejo pasauli. Kā tikko Dvēsele pagriež muguru Dievam, šo jūtu krahs kļūst nepanesams, tāpēc, ka šīs jūtas kļūst par galveno dzīves jēgu un mērķi. Vienkāršiem vārdiem runājot, zaudējot nepartraukto tiekšanos pie Dieva, Dvēseles sāpes kļūst neciešamas. Tad atbalsta punkts no Dvēseles pārvietojas uz garu un par cilvēka galveno dzīves mērķi kļūst vara, nauda, statuss un nākotne.
Ja Dvēsele ir ievainota, tad cilvēka galvenais mērķis ir nākotne un tās zaudējumu, gluži dabiski, viņš pieņemt nespēj.

Aizsargājot savu nākotni, cilvēks sāk nīst, nosodīt, atriebties. Cilvēks baidās zaudēt savu nākotni – rodas bailes, apātija, depresija. Bet kad atkarība no nākotnes kļūst nāvējoša un tā ļoti spēji sāk kust, galvenais atbalsta punkts pārvietojas uz ķermeni. Ēdiens, fiziskās baudas, krāšņs apģērbs, jauns auto, izmeklēts interjers mājā un vasarnīcā kļūst cilvēkam par galveno mērķi, laimi un dzīves jēgu.

Kad ir tādi primitīvi, piezemēti mērķi, galvenā, iekšējā enerģētika degradējas pietiekami ātri. Jo aktīvāk cilvēks tiecas pēc dzīves baudām, jo ātrāk pavājinās viņa enerģētika. Un tad iestājas dabiska noslēguma fāze – pavājinās galvenās dzīvības funkcijas, notiek pašsagraušana un tā rezultātā iestājas nāve.
Nav grūti iedomāties, kādā fāzē atrodas šī brīža civilizācija. “Interesanti, – es domāju, – cik laika vajag, lai atdzīvotos Gars un Dvēsele, ja atkal tiks atvērti Dievišķās enerģijas kanāli? Iespējams, mēs jau esam pārkāpuši to robežu, aiz kuras laiks lai atjaunotos, ir neglābjami zudis? Kaut gan, ja atceramies Bībeli, ja ticība un tiekšanās pie Radītāja ir patiesi, tad pat vislielākie grēcinieki momentā mainījās. Tātad mums vēl ir iespēja.”

Sergejs Lazarevs “Vecāku audzināšana”, 3. daļa.
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nauda nāk uz vēlmi!

parpilniba23

Kad mums pazūd nauda (gadās, ka vesels slānis aiziet), tas nozīmē, ka:

– vai nu esam aizgājuši zemās vibrācijās un tad tuvākā nākotne mūs iznīcinās. Lai tas nenotiktu, mēs maksājam naudā, tā vietā, lai maksātu ar dzīvību un veselību.
– vai arī mēs esam jaunā līmenī un mums nav iespēju šo naudu izmantot. Piemēram – nauda ir, bet nav vēlmju, kurām to tērēt. Tāda nauda var mums kaitēt, tāpēc tā pazūd, atbrīvojot vietu citām, jaunām, mums nākotnē piemērotām vēlmēm.
Man arī ir bijuši naudas zaudējumi un es esmu redzējis, kā tas bija maniem paziņām, draugiem un klientiem. Šie zaudējumi bija saistīti ar pāreju uz augstākām vibrācijām, daudz augstākas frekvences, nekā tās, kurās šī nauda tika nopelnīta.

Kad tā laikā netika iztērēta kaut kādām savām vēlmēm, to atņēma un radīja apstākļus, lai atnāktu jaunas vēlmes. Tādās situācijās es vienkārši pateicos, pieņēmu, atzinos sev, ka dusmojos un nervozēju un vēlos pret to izturēties mierīgi un viegli.

Daudzas reizes esmu teicis un teikšu: nesapņo par naudu! Pretējā gadījumā tiks radīti apstākļi, lai tā tikpat ātri kā parādījās, arī pazustu (nav svarīgi, kā un kur: tu nodarbosies ar labdarību, labiekārtosi teritorijas citā pilsētā vai ciemā, tev to nozags, tā sadegs ugunsgrēka laikā utt). Ir svarīgi saprast, ka nauda nāk uz vēlmēm! Kad ir vēlmes, ir gatavība pieņemt, ka tās var nepiepildīties, un gatavība mierīgi izturēties pret to, ka tās piepildās (tu pārāk nesapriecāsies, neleposies un nelielīsies), tad nauda tam nāks vienmēr.

Aleksandrs Paļijenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis