Ļoti bieži man prātā iešaujas doma, ka ir vērts rīkoties tā, kā dara visi. Vai arī, ka laiks steidzina un kaut kas taču jādara. Vai arī, ka visiem ir, bet tev nav. Vai arī, ka tu esi kaut kāds – ne tāds un galīgi nelīdzinies citiem. Un vēl domas par to, ka “vajag”, “ir laiks” un “pareizi”.
Tad nu, lūk, ļoti bieži tāda pāreja uz “sociālajām” programmām liecina par to, ka tu esi pazaudējis saikni ar sevi. Par to, ka tu esi pazaudējis saikni ar savu paša personīgo laiku. Un pašam savu notikumu gaitu.
Ar savu kodolu un iekšpasauli.
Taču patiesībā katram cilvēkam ir savs dievišķais grafiks. Ir savi ceļi un tikai savas vēlmes. Un, ja visiem ir jau laiks, tad iespējams, tev vēl nav. Un, ja visiem ir, bet tev vēl nav, tad, iespējams, tam ir kaut kāds savs iemesls. Un šis iemesls var būt pavisam ne tas, ka esi sliktāks par citiem. Un vēl tas, ka tu vēl neesi nonācis līdz tam, un turpini risināt savus uzdevumus.
Un vēl patiesība ir tā, ka visi cilvēki, lai arī līdzīgi, tomēr nav vienādi. Un, ja tu saproti, ka esi ne tāds kā citi, tad tā arī ir. Tu neesi tāds, kā citi, bet kaut kāds nedaudz savādāks. Ar visām savām vēlmēm.
Viena no brīnišķīgākajām sievietēm, kuras esmu satikusi savos 38 gados, man teica, ka vēlas otro bērniņu. Un, kad es viņai vaicāju, kāpēc tad viņa nedzemdē šo otro, kad viņas pirmajai meitai ir jau 7 gadi, viņa man vienkārši pateica: vēl nav laiks. Tā vienkārši un nepiespiesti. Neskatoties uz to, ka viņai ir vīrs un ir vēlme radīt bērniņu, tajā mirklī viņai nebija īstais brīdis.
Iedomājieties?!
Es atceros, ka toreiz tas mani šokēja, jo manā realitātē viņa vienkārši palaida garām savu laiku.
Manas padomju laika medicīnas stereotipiem piebāztās smadzenes absolūti to nesaprata un uzreiz piekarināja viņai birku “vecdzemdētāja”.
Bet pēc tam es sapratu, ka viņa vienkārši ir ļoti spēcīgi vienota ar sevi un jūt, kad tieši viņai būs īstais laiks. Un tiešām, pēc gada es uzzināju, ka viņa ir stāvoklī. Un tieši uz saviem 40 gadiem viņa mierīgi piedzemdēja veselu puiku. Un šis stāsts man ļoti daudz ko iemācīja. Iemācīja to, ka mierīga savienošanās ar savām īstajām vēlmēm katru laika sprīdi aizvedīs tevi tur, kur vajadzīgs.
Tā kā, iespējams, katru reizi, kad skatoties sociumā tu sajutīsi, ka “laiks spiež” un “būtu laiks”, ir vērts sev pajautāt:
– Ko es šobrīd patiešām vēlos?
– Kas šobrīd man patiešām ir svarīgi?
– Kam domāts šis dzīves periods?
– Kādas ir manas personīgās prioritātes un uzdevumi?
– Es šo vēlos pa īstam, tas nāk no iekšienes, vai arī tā ir trauksme un bailes nepaspēt un nebūt tādai kā citi?
Un tad viss var nostāties savās vietās. Un kļūs daudz mierīgāk. Un no iekšienes tu spēsi spert soli turp, kur patiešām vēlies iet. Pēc tam vēl vienu. Un vēl vienu. Un tā, pamazītēm tu aiziesi līdz mirklim, kad ārējā realitāte pilnībā atspoguļos iekšējās vēlmes. Ne tāpec, ka “vajag”, vai “ir pieņemts”, bet tāpēc, ka tā ir tava patiesība.
Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 