Laimīgās dzīves laternas

Kāds man uzdeva poētisku jautājumu par tēmu, vai man nav bail apglabāt savus sapņus….

Jautājums mani nesamulsināja, jo apglabāt to, kas nav piepildījies, nepavisam nav bail…
Man nav bail apglabāt to sevi, par kuru es varēju kļūt, JA VIEN…
Jo visi sapņi aug uz šīs nenoturīgās nākotnes cerību platformas, vai tiesa?
Tad, lūk, mani Mīļie, man nav bail apglabāt to, kas nav noticis…

Ir bail apglabāt dzīvo, sasniedzamo, bezgalīgi dārgo…
Ir bail apglabāt to, kas pārstājis būt par gaisīgu sapni, bet kļuvis par realitāti, par manu īsto, ilūziju neaizēnoto…
Ir bail apglabāt to, kas jau ir uzdīdzis, manu roku un domu apmīļots….
Un ir pavisam ir bail lolot savus sapņus, domājot, ka nosargāt tos ir daudzreiz vērtīgāk kā ieguldīties tagadnē….
Ir bail gaidīt pārpasaulīgu mīlestību, neuzskatot par vajadzīgu sasildīt kādu tieši šobrīd…
Ir bail sapņot par galvu reibinošu karjeru, un to gaidot, savu laiku tērēt nemīlamā darbā no zvana līdz zvanam….
Ir bail ticēt tam, ka “viss būs LABI”, samierinoties ar durstošo sāpi krūtīs SLIKTI….
Ir bail cerēt, ka kāds kādreiz tevi novērtēs, bet pagaidām tu turpini sevi nenovērtēt….
Ir bail gaidīt likteņa dāvanas, neesot pašam dāsnam pret savu paša dzīvi un tiem, kuri tajā ir…

Nē, es nenoliedzu sapņus…
Taču man nepatīk, kad tos sajūsmināti kultivē, domājot, ka īstā dzīve sāksies tikai ar to piepildīšanos…
Ar to piepildīšanos sāksies jauni sapņi, kurus atbalsta hroniskā neapmierinatība ar savu dzīvi un neprasme priecāties par to, kas tajā ir jau šobrīd…
Vai kāds no sapņotājiem var būt pārliecināts par to, ka viņa sapņojuma piepildījums patiešam ir tas, kas viņam vajadzīgs?…

Starp maniem pacientiem ir ļoti daudzi, kuri uzrāpušies pašā virsotnē… un sēž tajā ar vilšanās karogu rokā…
Ne tāpēc, ka virsotnē ir slikti, bet tāpēc, ka viņi ir iemācījušies sapņot par to, KĀ BŪS, bet nav iemācījušies BŪT tajā…

Mani Mīļie, mēs neprotam būt laimīgi… vai esat to ievērojuši?

Mēs esam tikai ideāli iemācījušies viens otram novēlēt laimi ikvienos svētkos…
Mēs esam iemācījušies pareizi formulēt savus sapņus, un pat uzrakstīt tos uz papīra, bet mulstam brīdī, kad tam pretī atzīmējam ķeksīti, taču nekas būtisks tā arī nenotiek….

Mēs neticam, ka viss labākais sastāv no vienkāršam lietām….
Un mēs baidāmies apglabāt savus sapņus, taču nebaidāmies paglabāt dzīvus sevi pašus, īstos…. kas pilnībā cienīgi lai dzīves laimīgās laternas mums spīdētu tieši tagad…

Bet tās spīd…. tikai ievērojiet tās…

Ļiļa Grad
Foto: pexel
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tavs

Jo vairāk un uzreiz tev gribas, jo visticamākais, ka tu savus sapņus esi paņēmis no kada sveša, skatlogiem un reklāmām…

Un tiek dots pavisam maz tieši tāpēc – par zādzību un plaģiātu…
Tavs ir tas, kas tev patiešām ir vajadzīgs, nevis tas, ko tev vajag lai būtu kā visi vai izraisītu skaudību…
Bet atrast to, kas tev patiešām ir vajadzīgs, ir ļoti viegli…
Skaties iekšup, nevis ārpusē…
Kur tu skaties?

Un vai tev patīk tas, ko tu tur redzi?

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc nenotiek tas, ko vēlamies?

Pats būtiskākais ir cilvēka iekšējā motivācija, tas ir tas, kas klusiņām rada un virza…un tas kas meklē, tas tiešām atrod agrāk vai vēlāk…

Bet bieži cilvēka darbi ir tik pretēji tam, ko tas saka. Tieši cilvēka darbi norāda uz tā gatavību vai negatavību, un tie runā skaidrāk par to, ko otrs saka…un čukst par apslēpto tā motivāciju.

Interesantākais ir tas, ka aiz dažādām vēlmēm bieži slēpjas viens mērķis – būt laimīgam/ai, izjust piepildījumu, tikai laimes jēdziens katram ir pilnīgi, kas cits. Ja es būšu bagāts, tad… ja es būšu tieva, tad…, ja es kļūšu slavens vai populāra, tad…ja es sadzirdēšu dvēseles balsti, tad…ja es atriebšos, tad…
Bet dzīve ir mirklī – šeit un tagad, un kas ir tas mazais solītis, ko vari izdarīt jau tagad, lai atbilstu, tam ko tik ļoti vēlies radīt un piedzīvot?

Tad kāpēc tikai retais sasniedz šo mērķi, bieži vien tāpēc, ka pietrūkst apzinātības par to, ko rada tavas paša ikdienas darbības, vārdi, domas…aizmirstas, ka katra diena ir viena no tām, kas veido ceļa gabaliņu uz ilgoto, bet ja darbi ir tik pretējā virzienā vedoši, ko tad?! Tad nenotiek un attālinās tas, ko vēlies, jo Visums redz, šis cilvēks nav vēl gatavs šai pieredzei. Grib mīlestības pilnas attiecības, bet paliek kopā ar cilvēku, kas to nodod un krāpj…katru dienu attālinot sevi no sava mērķa. Grib būt radošs, bet sēž darbā, kur izpilda monotonas darbības un pacieš kritiku ik dienas, baidoties aiziet no tā un izmēģināt, ko citu…šo cilvēku dzīves vada bailes.

Bieži vēlme ir tāda, kas piepildoties atnesīs ļaunumu, nevis prieku, jo tā pat nav tavas sirds izlolota, bet gan tiekšanās pēc sveša radītā standarta, šablona, kas ir veiksme, laime, skaistums.

Vēl ļoti izplatīta kļūda – mērķa saraksts ir sastādīts, bet aizmirsies otrs – kādām īpašībām un kvalitātēm man būtu jābūt, kas jāapgūst, jāmaina sevī, lai būtu atbilstoša/s tam, ko vēlos pieredzēt, sasniegt…un ir svarīgi vai man patiks būt tādam/ai, kā es tajā jutīšos, ja tas notiks, kā vēlos, vai vispār es to spēju?! Kādi jauni pienākumi man nāks līdzi, ko tas no manis prasīs? Šeit tiešām labi būtu paņemt lapu un veidot sarakstu…un vizualizēt, ka esi tajā laikā, kad Tev ir tas ko vēlies, izjust…ja laba sajūta, tad turpināt šo ceļu, ja nav, tad meklēt atbilstošāku vēlmes manifestāciju.

Neatbilstoši mērķi visbiežāk netiek sasniegti, vai ja arī tie tomēr materializējas, tad ir spēcīga vilšanās…vilšanās ir vērtīga vienmēr, jo liek apdomāt un apzināties, pirms virziena maiņas. Neatbilstošas vēlmes rada ļoti daudz ciešanu cilvēka dzīvē – piemēram, sieviete, kam ļoti patīk daba, uzaugusi laukos, mīl zirgus…sapņo par bagātnieku, kā daudzas, jo tāds ir laimes bviens no šabloniem, jo tad gan būs laime, bet patiesībā viņai nepatīk augstpapēžu kurpes katru dienu un smalki tērpi un uzvedības etiķete, bet gan labāk rīta rasas pieskāriens basām kājām un sajūta kad zirgs to nes… Nenododiet patieso sevi, tas dārgi un sāpīgi maksās..laime katram ir sava un to var sasniegt vēloties to, kas atbist un atbilstot, tam, ko tu vēlies…jo tad Tu varēsi to radīt.

Mēs tikai mācamies būt kā Radītāji šajā dzīvē, tāpēc, ka bieži nav apziņas, kas labs, kas ļauns pašam, tamdēļ dzīvojam realitātē, kur samērā lēni materializējas mūsu domas un vēlēšanās, Visums tā mūs pasargā, lai neradītu visu ko lieku un lielā daudzumā, kamēr esam karmas mācību procesā…, bet jo augstāk vibrācijās esam, jo enerģētiski tīrāki, gaišāki un mīlestības enerģijas piepildītāki kļūstam, jo vairāk mums dod šo varu – radīt, tad domas notiek un piepildās ātrāk… Visums ļauj tam tā notikt, jo apzināts un mīlošs cilvēks vairāk nav “pērtiķis ar granātu”…un tas grib to, kas pašam labs un pasaulei.

Autors: Leida Tīlika

Viss, kas ar mums būs rītdien, sākas šodien…

Savas iespējas vienmēr pazaudē tie cilvēki, kuri nevis dzīvo, bet gatavojas dzīvot…
Tie, kuri lielu mērķu vārdā aizmirst par visu, kas notiek šodien…
Viņiem šķiet, ka viņi ir jau TUR, bet neiedomājas par to, ka visi instrumenti mērķu sasniegšanai vienmēr ir ŠEIT…

Mans Pēterburgas draugs Žeņa ir lielisks pavārs, kurš ar savām prasmēm spējis pacelt knapi dzīvību velkošu nomales restorāniņu…
Ziņas par to izplatījās ļoti ātri, un kāds no ļoti apmierinātajiem apmeklētājiem apsolīja viņam šefpavāra vietu ļoti prestižā sava drauga restorānā…
Perspektīvas izskatījās žilbinošas un puisis domāja tikai par savu stažēšanos Parīzē un savu jauno, kvalitatīvi labāko dzīvi…
Tik ļoti atslābinājās, ka pavisam aizmirsa savu nestandarta pieeju katram ēdienam, kura arī bija iemesls viņa izaugsmei. Viņš vienkārši neredzēja iemeslu censties savā tagadējā darba vietā….
Kādā vakarā viņu izsauca restorāna zālē pie kāda neapmierināta apmeklētāja, kurš taisnīgi bija sašutis par slikti izceptu paipalu un steigā, pa roku galam pagatavotu mērci…
Žeņa pārskaitās un sarunā ar apmeklētāju necentās izvēlēties izteicienus, jo arī neredzēja jēgu iztapt katram apmeklētājām – tikai pēc pāris dienām viņš visiem parādīs, cik labi prot pagatavot paipalas īstiem gardēžiem, nevis kaut kādiem nomales restorāna apmeklētājiem…
Bet izrādījās, ka neapmierinātais apmeklētājs ir tieši tas prestižā restorāna īpašnieks, kurš personīgi bija ieradies nogaršot izslavētā pavāra pagatavotos ēdienus..
Skaidrs, ka pārcelšana nenotika…
Bet, jā, atlaišana notika…

Žeņa pie manis virtuvē dzēra kafiju un žēlojās par dzīves netaisnību… bet tas izklausījās pēc narcistiskas traumas…

Mīļie, tas viss, kas ar mums būs rītdien, sākas šodien…
Tieši no tās sekundes, kuru jau šobrīd varat atzīmēt savā pulkstenī…
Un nav nekā muļķīgāka, kā domāt, ka dzīvot jūs sāksiet tad, kad visi jūsu mērķi būs sasniegti…

Pa īstam jūs dzīvojat tikai tikmēr, kamēr tos sasniedzat….

Bet mērķis pats par sevi ir tikai ķeksītis jūsu iespēju sarakstā…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vīrietis un Sieviete. Noteiktība un Stihija.

Sanskritā jēdziens “sieviete” ir identisks jēdzienam “daba”. Sievietes sajūtas – ir stihija. Šobrīd, iespējams, tā ir vētra, pēc pusstundas jau spīd saule, mieru aizstāj stiprs vējš, ziemu nomaina vasara un tā – bezgalīgi. Sieviete bez apstājas jūt visu, kas notiek apkārt un to visu izlaiž caur sevi un translē ar savu stāvokļu palīdzību – kā “sievietes laika apstākļus”.

Nav iespējams kontrolēt sievietes dabu-laika apstākļus. Un, jo vairāk sieviete cenšas kontrolēt savas jūtas, jo vairāk viņa zaudē – jo mazāk būs veselības, laimes, laimes personīgajā dzīvē, naudas un jo mazāk labklājīgi būs viņas bērni.

Kam pakļaujas daba? Tikai Radītājam. Vīrietim jākļūst par Dievu sievietei un tikai tādā stāvoklī viņš viņai dos to, ko viņa pati nekad nespēj pati paņemt – klusumu.

Ko nozīmē kļūt par Dievu?
Vīrietim jāiekaro un jānopelna vara pār matēriju. Sākumā – pār savu ķermeni, pēc tam pār sievietes – atbildību par domām, vārdiem un rīcību.

Bet pirmkārt – atbildību par savu noteiktību. Diemžēl savās lekcijās es visu laiku to izlaidu, jo uzskatīju par pašsaprotamu un runāju tikai par atbildību par saviem vārdiem, domām un rīcību.

Katram vīrietim reiz rodas problēmas ar veselību – kaut kas sāk sāpēt, tiek uzstādīta kāda diagnoze, iespējams, nākas izsaukt ātro palīdzību, vai vienkārši pēkšņi no rītiem nav spēka piecelties. Tādā brīdī baiļu par savu veselību un dzīvību iespaidā vīrietis sev saka: “Viss, es sāku dzīvot veselīgu dzīvesveidu, sekoju miega režīmam, pārstāju ēst fastfood, lietot alkoholu, no rītiem vingroju un skrienu utt”. Bet pēc tam…. Kopā ar draugiem ir tradīcija iedzert piektdienu vakaros, nākamnedēļ radiniekiem ir kāzas un tad nu būs nepieklājīgi neiedzert uz jaunā pāra veselību… Un tā pa sīkumam, tad tur, tad kaut kur citur vīrietis it kā pilda savus spolījumus, taču novirzās no savas centrālās līnijas – no savas noteiktības. Rīcība sakrīt ar vārdiem, solījumiem, bet vai tas viņu padara par vīrieti? Nē!

Vīrietis ir vīriešu dzimtes cilvēks, kurš izdarījis savu izvēli, nolēmis un tad noved savas domas, vārdus un rīcību pilnīgā atbilstībā šai noteiktībai – lēmumam. Jo biežāk viņš neatbilst savai izvēlei, jo mazāk vīrišķīgs viņš ir.

Kādas rakstura īpašības visvairāk trūkst vīrietim? Pārliecības par savu darbību pareizību. Jo mazāk viņš krāpj pats sevi, jo mazāk spēlējas ar noteiktību, jo pārliecinātāks kļūst. Noteiktība vīrietim dod saikni ar mūžību un caur to viņš iegūst īpašu klusuma stāvokli, kas dod viņam atbildes uz visiem jautājumiem un ar šo stāvokli viņš var padalīties ar savu sievieti.

Slikti sievietes laika apstākļi, sievietes emociju vētra ir vajadzīga, lai noklusinātu vīrieša egoismu. Tīrs vīrieša egoisms ir tad, kad viņš cenšas līdzināties tikai pats sev, pielūdz sevi, “kā es domāju, tā ir pareizi”.

Jo biežāk vīrietis maina savus mērķus, pārāk bieži maisa kāršu kavu, jo spēcīgāk viņa sieviete parāda savu vētru. Jo vairāk vīrietis pieskaras mūžības jēdzieniem, jo mierīgāka un padevīgāka ir sieviete viņam blakus, tāpēc, ka viņa tam uzticas.

Dmitrijs Trockis
Avots: alhimik108.com
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tāda greznība!!!

Greznība nav smalkas apakšbikses, lūpu krāsas, restorāni vai augtpapēžu kurpes. Patiesa greznība ir dzīvot tā, ka tev ir ērti. Ertās apakšbiksēs. Ērtos zābakos. Ar to lūpu krāsu, kura tev patīk, vai vispār bez tās. Ēst ēdienu, kurš tev garšo, draudzēties ar to, ar kuru kopā ir silti, būt kopā mīlestībā, nevis pienākuma dēļ.

Grezna dzīve nav “tu esi tās cienīga”. Tas ir stāsts par to, ka šī lieta ir tevis cienīga. Mīļās māsas dāvātā krūze. Tēta krekls, kurā ir tik omulīgi aizmigt. Kūciņa cepta pēc mammītes receptes. Mīļotā cilvēka skūpsts. Interesantas grāmatas. Labas filmas. Tās pašas dziesmas. Svaiga gultas veļa. Tīrs dzīvoklis. Dzīve, kuru tu pats sev esi izvēlējies.

Un vēl grezna dzīve ir negrauzt sevi brīžos, kad viss iet ne tā, kā vēlies. Zeķubikses var saplīst. Mīkla neuzrūgt. Draugi var negribēt kopā ar tevi skatīties iemīļoto filmu. Mīļotais cilvēks var aiziet. Tu vari nesaņemt paaugstinājumu amatā. Var notikt viss kaut kas. Ja tev kaut kas nesanāk, tas nekādā gadījumā neietekmē tavu vērtību. Tas nozīmē, ka šobrīd vienkarši kaut kas nenotiek tā, kā tu vēlies.

Grezna dzīve nozīmē, ka tev ir izvēles iespēja. Izmest neizdevušos kūku un pasūtīt suši, vai arī pacensties tomēr to kūku izcept. Paskatīties filmu vienatnē vai aiziet ar draugiem uz kafejnīcu. Atlaist vai cīnīties. Meklēt jaunu darbu vai pārskatīt savus mērķus esošajā.

Grezna dzīve ir dzīvot pēc saviem noteikumiem. Iet uz saviem mērķiem. Nemeklēt attaisnojumus. Nebūt ērtam. Netaisnoties par savu izvēli, saviem sapņiem, savām interesēm. Pateikt: “Ar mani tā nedrīkst”. Un atkārtot sev vēl un vēl: “Es to drīkstu!”

Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atgūt Dievišķo enerģiju

Jautājums Sergejam Lazarevam.
Kādā gadījumā mēs zaudējam Dievišķo enerģiju?
Kad tā vairs neplūst pie mums?
————————————————-
Kad Dvēsele mums ir svarīgāka par Mīlestību.

Kad bauda, kuru izjūtam, mijiedarbojoties ar pasauli, klūst svarīgāka par Mīlestību pret Dievu.

Augstākā laime uzreiz pēc mīlestības pret Dievu ir tās brīnišķīgās un augstās jūtas, kuras rodas, mijiedarbojoties ar apkārtejo pasauli. Kā tikko Dvēsele pagriež muguru Dievam, šo jūtu krahs kļūst nepanesams, tāpēc, ka šīs jūtas kļūst par galveno dzīves jēgu un mērķi. Vienkāršiem vārdiem runājot, zaudējot nepartraukto tiekšanos pie Dieva, Dvēseles sāpes kļūst neciešamas. Tad atbalsta punkts no Dvēseles pārvietojas uz garu un par cilvēka galveno dzīves mērķi kļūst vara, nauda, statuss un nākotne.
Ja Dvēsele ir ievainota, tad cilvēka galvenais mērķis ir nākotne un tās zaudējumu, gluži dabiski, viņš pieņemt nespēj.

Aizsargājot savu nākotni, cilvēks sāk nīst, nosodīt, atriebties. Cilvēks baidās zaudēt savu nākotni – rodas bailes, apātija, depresija. Bet kad atkarība no nākotnes kļūst nāvējoša un tā ļoti spēji sāk kust, galvenais atbalsta punkts pārvietojas uz ķermeni. Ēdiens, fiziskās baudas, krāšņs apģērbs, jauns auto, izmeklēts interjers mājā un vasarnīcā kļūst cilvēkam par galveno mērķi, laimi un dzīves jēgu.

Kad ir tādi primitīvi, piezemēti mērķi, galvenā, iekšējā enerģētika degradējas pietiekami ātri. Jo aktīvāk cilvēks tiecas pēc dzīves baudām, jo ātrāk pavājinās viņa enerģētika. Un tad iestājas dabiska noslēguma fāze – pavājinās galvenās dzīvības funkcijas, notiek pašsagraušana un tā rezultātā iestājas nāve.
Nav grūti iedomāties, kādā fāzē atrodas šī brīža civilizācija. “Interesanti, – es domāju, – cik laika vajag, lai atdzīvotos Gars un Dvēsele, ja atkal tiks atvērti Dievišķās enerģijas kanāli? Iespējams, mēs jau esam pārkāpuši to robežu, aiz kuras laiks lai atjaunotos, ir neglābjami zudis? Kaut gan, ja atceramies Bībeli, ja ticība un tiekšanās pie Radītāja ir patiesi, tad pat vislielākie grēcinieki momentā mainījās. Tātad mums vēl ir iespēja.”

Sergejs Lazarevs “Vecāku audzināšana”, 3. daļa.
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nauda nāk uz vēlmi!

Kad mums pazūd nauda (gadās, ka vesels slānis aiziet), tas nozīmē, ka:

– vai nu esam aizgājuši zemās vibrācijās un tad tuvākā nākotne mūs iznīcinās. Lai tas nenotiktu, mēs maksājam naudā, tā vietā, lai maksātu ar dzīvību un veselību.
– vai arī mēs esam jaunā līmenī un mums nav iespēju šo naudu izmantot. Piemēram – nauda ir, bet nav vēlmju, kurām to tērēt. Tāda nauda var mums kaitēt, tāpēc tā pazūd, atbrīvojot vietu citām, jaunām, mums nākotnē piemērotām vēlmēm.
Man arī ir bijuši naudas zaudējumi un es esmu redzējis, kā tas bija maniem paziņām, draugiem un klientiem. Šie zaudējumi bija saistīti ar pāreju uz augstākām vibrācijām, daudz augstākas frekvences, nekā tās, kurās šī nauda tika nopelnīta.

Kad tā laikā netika iztērēta kaut kādām savām vēlmēm, to atņēma un radīja apstākļus, lai atnāktu jaunas vēlmes. Tādās situācijās es vienkārši pateicos, pieņēmu, atzinos sev, ka dusmojos un nervozēju un vēlos pret to izturēties mierīgi un viegli.

Daudzas reizes esmu teicis un teikšu: nesapņo par naudu! Pretējā gadījumā tiks radīti apstākļi, lai tā tikpat ātri kā parādījās, arī pazustu (nav svarīgi, kā un kur: tu nodarbosies ar labdarību, labiekārtosi teritorijas citā pilsētā vai ciemā, tev to nozags, tā sadegs ugunsgrēka laikā utt). Ir svarīgi saprast, ka nauda nāk uz vēlmēm! Kad ir vēlmes, ir gatavība pieņemt, ka tās var nepiepildīties, un gatavība mierīgi izturēties pret to, ka tās piepildās (tu pārāk nesapriecāsies, neleposies un nelielīsies), tad nauda tam nāks vienmēr.

Aleksandrs Paļijenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Reiz es sapratu

Reiz es sapratu, ka nevaru rīkoties tā, kā liek man prāts. Un tajā pat laikā es baidos sekot Dvēseles balsij, jo sagaidu bailes un neveiksmi.
Šī dubultošanās, saprāta un jūtu pretstāvēšana radīja manī vēlmi meklēt pašu būtību, attīrīt to no baiļu sēnalām, svešiem aizspriedumiem, stereotipiem un noteikumiem.
Vienā brīdī kaut kas manī noklikšķēja un es sapratu: kāpēc vispār dzīvot, ja neklausāmies savā Dvēselē un ejam svešu ceļu? Tu tikai aizdomājies: iet pa SVEŠU ceļu, kurš novedīs pie SVEŠIEM mērķiem.
Bet kur tad šajā pasaulē esmu es? Vai es palikšu es pati, tāda, kādu mani mīl mani tuvie, ja novērsīšos no Sava ceļa…
Katra dzīva radība ir radīta laimei. Kāpēc mēs tik slikti domājam par Dievu, ka esam nolēmuši, ka par laimi ir jāmaksā un pēc brīnišķīgas rītausmas noteikti sekos pati aukstāka un tumšākā nakts? Būtu muļķīgi nogalināt to, kas radīts tādā mīlestībā.
Tu esi pelnījis laimi. Tu vari palūgt un saņemt to, ko vēlies. Tevi dzird, mīl un sargā.
Tad sargā arī tu savu dārgo Dvēseli. Klausies sevī, iepazīsti sevi, mīli sevi. Un tikai tad tava Iekšējā Saule sāks sildīt tuvāko.
Un mīlestība izlīs pār pasauli spožās straumēs un ielīs cilveku sirdīs, izdziedinās ķermeni un radīs harmoniju. Lai notiek tā!
Anna Čulanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Gads ir beidzies, bet tu – nē!

Pat tad, ja tevī snieg sniegs, un ārā snieg sniegs, un pasaule ir tāda balta, stāv baltā mētelī, gudra un skaista. Ir dzīvē periodi, kuri tiek doti tāpēc, lai sajustos, nevis darītu, atklājot sev sevi kā vecu muzikālo lādīti ar balerīnu, sazin kā saglabājušos vecmāmiņas mantās bēniņaugšā.

Tur, kur gads beidzas, var atrast durvis uz turieni, kur vienmēr ir gribējies pabūt.

Šajā lādītē ir mūzika, kas austa no gaismas un asarām un, jo vairāk asaru, jo tīrāka gaisma. Man ļoti patīk un reizē nepatīk šis moments: saprast, ka esi izaugusi no sevis, vai arī vispār nekad sevi neesi pa īstam pazinusi, un nav skaidrs, ko tagad ar šo zināšanu darīt, kur nest savu sirdi.

Gads beidzies, kā izbeidzas pacietības, cukura un miltu krājumi…

Gads beidzies: ar visām pusvārdā aprautajām telefona sarunām, saulē izbalējušām atklātnītēm no dienvidu jūrām, bākām, ziemeļblāzmām, miglu un aizraujošo klusumu. Ar visām sastingušajām dzīves līnijām datora monitorā, piedzērušos elpu rīta metro, pazaudētajām vizītkartēm un sižetiem – it kā gribējās, bet nesanāca. Gads ir beidzies, neatstājot tējas naudu mīlestības vai kaut maiguma izskatā, kas tik dāsni tika solītas janvāra sākumā.

Un viss, kas atliek, ir piedot un pieņemt, atzīstot to, ka, jā tas nebija vislabākais gads, bet arī mēs paši nebijām tie labākie. Taču, ja jau reiz mums ir izdevies sveikiem un veseliem izkļūt no šiem dzirnakmeņiem, tātad tajā ir jēga – vienkārši, kamēr tev sāp, tu neredzi.

Tur, kur gads beidzas, var atrast durvis, uz turieni, kur vienmēr ir gribējies pabūt, bet nav bijis laika: dziļāk sevī. Ir tikai jāatrod vārdi, drosme un neprāts. Ir tikai jāatceras atvērt acis, lai redzētu, kur krist.

Tur iekšā tu pēkšņi atklāsi, ka esi stiprāks, godīgāks un izveicīgāks, kā pirms gada. Un šis atklājums paliks ar tevi vienmēŗ, tas būsi tu un tavs mazais, lepnais, neuzvaramais.
Tāpēc, ka…. Zini, ko? Gads ir beidzies, bet tu – nē. Pat tad, ja šobrīd tam grūti noticēt un ierastā “glāb un saglabā” vietā prātā nāk “sasit un pabeidz”.

Ir ļoti vērtīgi pārdzīvot savu tumsu un nepadoties. No tiesas, tas ir tik vērtīgi, ka nākas upurēt pēdējo, bet vienalga turpināt iet, pat tad, ja šis “iet” nozīmē “vilkt sevi aiz krāgas”.

… Kad tevī snieg un ārā snieg, tad izraudātais, izdziedātais, izdzertais parstāj sāpēt.

Tātad raudi, kamēr skan mūzika! Atver lādīti!

Autors: Olga Primačenko
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS