Kā vēlmes rada ciešanas

Dzīve, tāpat kā sajūtas un emocijas, vienmēr ir nepastāvīga un kustībā. Tikai sajūtas, kas plūst no mūsu Dvēseles, ir pastāvīgas, ja tava Sirds ir atvērta un tu zini, kā adekvāti izpaust šo psi-enerģiju.
Mēģinot apturēt savu jūtu plūsmu, dabiski tiek apturēta pati dzīve. Un telpa neuztver statiku – tā iznīcina jebkuru aizsprostu un arī tevi šajā formā …

Lai cik ļoti tu sekotu savām prāta diktētajām vēlmēm, apmierinājumu negūsi. Dzīves ceļš caur vēlmēm nozīmē apmierinājuma iegūšanu, bet tā rezultāts vienmēr ir neapmierinātība, un tas ir maldīgs ceļš.
Tu seko savai iekārei un negūsti gandarījumu. Tu atkal un atkal tiem seko un neesi apmierināts. Tu mēģini vēlreiz, un atkal nav apmierinātības.

Ja tu pētīsi sava prāta un sajūtu dabu tajā mirklī, kad seko savām vēlmēm, tu atklāsi, ka tur vienmēr kaut kā trūkst, vienmēr vajag kaut ko vēl, kaut ko jaunu, kaut ko vēl sasniegt, iemācīties, apskatīt, saprast, sasniegt, manipulēt – tam visam piemīt tik milzīga daudzpusība, ka grūti pat aptvert.

Bet patiesībā sekošana savām vēlmēm pati par sevi jau ir ciešanas un problēma. Pati vēlmes būtība jau satur ciešanas – tā ir dualitāte.
Neatkarīgi no tā, cik ilgi tu seko savai vēlmei, tu joprojām nesaņemsi apmierinājumu pat pēc tam, kad to apmierināsi. Vienīgais rezultāts vienmēr būs neapmierinātība, un tās ir Dzīves lielākās ciešanas, kas neļauj mums sasniegt nākamo, jau augstāku līmeni…
Tikai patiesas jūtas un pieņemšana tam, kur tu esi, ir sākuma sākums…

Nikolajs Bulgakovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par zināšanām un dzīvi

Kad mans pasniedzējs lika man piecinieku atzīmju grāmatiņā, viņš klusiņām teica, ka pagaidām tas ir tikai cipars: “Zināšanas kļūst izcilas tikai tad, kad cilvēks no tām izvelk prasmes.”

Mani mīļie, būdama nesatricināma reāliste, es šos vārdus vienmēr paturu galvā un esmu dziļi pārliecināta, ka mūs patiesi raksturo tikai dzīva praktiska dzīves pieredze…
Paši harmoniskākie cilvēki ir tie, kuri atbilst saviem vārdiem, saviem sapņiem, savai rīcībai, pielietojot realitātē visas tās zināšanas, kuras ieguvuši un uzskata par vērtīgām.
Un ir neatbilstības paradoksi, kuros cilvēki sevi piebāž ar nevajadzīgām zināšanām un ar realitātei neatbilstošām fantāzijām, bet nespēj ar tām sinhronizēties dzīvē un iegūt to priekšstatu par sevi, ko viņi tik bieži rada, ka jau uzskata par savējo.
Ļoti bieži tie sapņi, no kuriem netiek gūta reāla pieredze, kļūst par nelaimi…
Nelaimi, pie kuras turpina turēties, neievērojot citas savas iespējas.
Un, iespējams, viena no godīgākajām cilvēku darbībām ir lēmums veikt savu iekšējo auditu, lai saprastu, kas var būt realitāte un ko ir vērts atstāt “nepieprasītajā plauktiņā”…
Uz sauli var iet ļoti ilgi… tikai lai tā ir tava saule.

Ļiļa Grad
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dažkārt laiva nekur nepeld

Ir sarežģīti stāvokļi, kas nelūdz mūsu mīlestību… tiem vienkārši vajadzīgs, lai mēs tos atzītu.

Depresija nevēlas, lai tu to mīlētu. Taču tā vēlas, lai tu beigtu uzvesties tā, it kā tās nav, ja tomēr tā ir. Lai tu pārstātu bēgt, cerot, ka tā atpaliks.
Neatpaliks. Tā skries vēl ātrāk.
Tā sit daudz stiprāk, ja tu centies sekot populārajam, bet tik ļoti kļūdainajam padomam: jebkuros apstākļos izlikties, ka tev viss ir labi…
Daudzas nelaimes nenotiktu, ja mēs vairāk spēka ieguldītu savā realitātē, nevis cenšoties parādīt tikai to, kas ārpusē.
Depresija, nopietni emocionālie kritumi, bezspēka un totālas tukšuma sajūtas periodi ļoti bieži ir saistīti ar pārmērīgu vēlmi radīt veiksmīga cilvēka tēlu – tāda, kurš it kā nekad nav raudājis, ne reizi nav bijis piekusies, bet vienmēr savā ceļā sasniedzis visas virsotnes – un tas tik ļoti ir pretrunā ar paša iekšējo cilvēcisko dabu.

Ir kauns būt parastam.
Ir kauns, ja tev nav simts ambiciozu mērķu.
Ir kauns atzīties, ka tu netiec galā.

Mani mīļie, dažkārt laiva nekur nepeld… pat tad, ja ir airi un upe ir ātra.
Bet mēs esam dzīvi. Un nav tikai stipru vai tikai vāju cilvēku. Gan vieni gan otri periodiski mainās vietām. Un tas ir normāli, tāpēc, ka tā ir patiesība un tāpēc, ka tas atspoguļo to, ko daba iecerējusi cilvēkam.

Šo pasauli nav radījis izcils biznesa treneris, kuram, tikai stāvot uz skatuves dēļiem, izdodas visus pārliecināt par to, ka tie visu var, ir tikai nedaudz jāpaceļ savs dibens no izguletā dīvāna un jānotic sev.

Un tā daudzi ļaudis ir iegrimuši dziļā depresijā ne tikai tāpēc, ka kauns apsēsties un atpūsties, bet vaiga sviedros centušies uztrenēt savu sēžamvietu.

Pateikšu ko ķecerīgu: nepietiek ar ticību sev. Būtu labi, ja varētu sevi labāk saprast, kam tieši sevī tu grasies ticēt.
Ja tas ir tas, kā nav, tad tevi gaida ļoti liela vilšanās…

Atkārtošos: dažkārt laiva nekur nepeld.

Un tas nozīmē, ka tev vajadzīgs laiks, lai padomātu, kurp tu tik ļoti steidzies…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Patiesa audzināšana vienmēr ir dialogs

Visa mūsu dzīve ir sevis un citu audzināšana.

Kas ir audzināšana?

Kas ir galvenais bērna audzināšanā.
Pirmkārt, tā ir tādu mērķu radīšana, uz kuriem tieksies cilvēks, kurš uzsāk savu dzīvi.

Ja mērķi ir pareizi un vērienīgi, tad bērns būs enerģisks un labsirdīgs.
Ja mērķi ir saistīti ar instinktiem, bērns būs egoistisks, agresīvs un depresīvs.
Mērķis veido funkciju. Mērķis veido pasaules uzskatu, kas ir darbības programma.

Pasaules uzskats un uzvedība veido raksturu, likteni un veselību. Bērna audzināšana ir pareizu mērķu veidošana.

Ja dzīves jēga un augstākais mērķis ir Mīlestība un vienotība ar Dievu, tad bērns būs spējīgs izmainīt savu raksturu, savas tieksmes un ieradumus.

Un pat tad, ja viņa zemapziņā ir patoloģiskas tendences, kas nāk no senčiem, ja viņa dvēselē ir mīlestība viņš spēs dziļi izmainīties un pārvarēt tās.

Bez mīlestības NAV izmaiņas, nav audzināšanas. Audzināšana vienmēr ir palīdzība un atbalsts.

Šī palīdzība var būt stingra, tā var būt maiga, taču tai vienmēr jābūt mīlestības vadītai. Ir jāsaprot, ka cilvēkam ir ļoti grūti pārvarēt atkarību no instinktiem un kustēties pareizā virzienā, jo mūsu sajūtām ir milzīga inerce.

Tāpēc audzināšanai ir nepieciešama ne tikai draudzīga attieksme, bet arī pacietība. Ja, audzinot otru, tu jūti pilnīgu savu taisnību, – mīlestība aiziet. Rodas vēlme otru nospiest, padarīt viņu līdzīgu sev. Jo tam, kuram ir absolūtā taisnība, nevajag mainīties, jo viņš pats ir patiesības kritērijs. Šajā gadījumā izmaiņas beidzas; sākas despotisms un apkārtējo apspiešana.

Daudziem cilvēkiem audzināšana nozīmē monologu.

Patiesa audzināšana vienmēr ir dialogs, tā ir audzinātāja un audzināmā mijiedarbība. Turklāt audzināmais arī audzina savu skolotāju.

Sergejs Lazarevs “Izdzīvošanas pieredze” 5.daļa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par vēlmēm un iespējām

Labāk lidot nevis pienaglot sevi pie izdomātas bezizejas grīdas.

Mani mīļie, lidot nenozīmē iegūt spārnus vai maģiskas spējas…

Tas nozīmē saglabāt sev tiesības uz KUSTĪBU.

Izvēles tiesības. Tiesības uz pārmaiņām. Tiesības uz atbrīvošanos.

Tur, kur nav kustības, paliek hroniska un labprātīga pieķeršanās it visam, ar ko nespējām tikt galā, taču uzskatījām, ka mums par to obligāti jāsamaksā ar savu laiku, spēku un savu dzīvi…

Nežēlīgais lozungs: par katru cenu jāsasniedz tas, ko esam vēlējušies, patiesībā ļoti bieži apslēpj vienkāršo patiesību par to, vai tiešām tas, ko vēlamies ir saprātīgi.

Cilvēki, kuriem, kā mums šķiet, izdodas viss, ko viņi dara, nav burvji.
Tie ir cilvēki, kuri sevi labi pazīst un spēj sabalansēt savas reālās iespējas ar saviem mērķiem un neaizmirst par abpusējības likumu tad, kad viņu vēlmes skar citus cilvēkus.
Un arī tam nav garantijas.
Censties ielauzties tur, kur maz ko saproti, pie tiem, kuriem nav ne mazākas vēlmes tevi ielaist – tas ir tāpat kā piedalīties olimpiskajā spēlēs pēc trīs dienu mājas treniņiem.

Drosme, ar kuru ir vērts lepoties, nav gadiem ilgi lēkāt ap savām nesaprātīgajām vēlmēm, bet gan godīgi atzīt to, ka tās ir nesaprātīgas, nostāties savā pusē, atsakoties sevi iznīcināt, pazemot un nenovērtēt…

Lidot ir viegli, ja atmodini sevī iespējamo… un vēl vieglāk ir nokrist, ja bezgalīgi sevi izvaro ar neeksistējošo.

Sāc ar saviem mērķiem. Sāc sevi iepazīt.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pavasarī

Katrā pavasarī ir kaut kas satraucošs… priecīgi satraucošs…
Tas ir kā simbols tam, ka dzīve turpinās un tā ir dāvana par vēl vienu pārvarēšanu.

Cilvēki tajā ienāk kā pēc kara.
Un kaut kādā ziņā tā arī ir…

Kā vienmēr vecie cilvēki un bērni ir galvenie ceļveži tām vienkāršajām emocijām, kuras ir grūti pieejamas mūsu augstprātīgajam ziedu laika prātam.
Mums viss ir daudz svarīgāk un nopietnāk…. mums taču ir mērķi un plāni… mums taču ir mūžīgais laika trūkums… tad nav garastāvokļa, tad nav īstais noskaņojums…. un mums, protams, nav kad apstāties pašā ielas vidū, lai saprastu, ka, lūk Viņa…. lūk, Dzīve…
Veci cilvēki to saprot daudz labāk – jau gana izskraidījušies, dzenoties pēc stereotipiskas laimes spokainajiem atribūtiem, izdzīvojuši vilšanās no tās spožā iepakojuma, taču gandrīz vienmēr ar bezgaršīgu pildījumu.
Bērni instinktīvi izdzīvo šo mirkli, kur nākotne ir vakars, līdz kuram vēl tik tālu.

Bet pagaidām ir pavasaris.
Tik mainīgs, tik mānīgs, tik maigs… tik viegli gaistošs…
Tik ļoti ātri gaistošs, ka pat spilgtie mazie pavasara ziediņi tūliņ, tūliņ pārvērtīsies par pieneņu pūkām ar savām milzīgajām cepurēm un aizlidos, apskāvušies ar pirmo bezkaunīgo vēja zēnu.

Karš beidzies. Kārtējais.
Pašam ar sevi – to, kurš tik ļoti pretojas pārmaiņām… ar nežēlīgo laiku… ar nenotikušo… ar neatgriezenisko…

Un pat tad, ja neesam uzvarējuši, mēs dāvanā saņemsim pavasari.
Un sevi tajā.
Kaut kur nedaudz sāp, bet sāp tik brīnišķīgi.

Dzīve turpinās… vienmēr…

© Ļiļa Grad
Foto: NITA
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīliet, skūpstieties un nesteidzieties

Mēs esam tā postpadomju valstu bērnu paaudze, kas esam izauguši BEZiemesla spriedzes enerģijā. Mums ir daudz unikālu īpašību: mēs esam izturīgi, mērķtiecīgi; ļoti ātri pielāgojamies jauniem apstākļiem; zinām laimes cenu, īpaši tad, ja apkārt valda haoss. Viss būtu ļoti labi, ja vien ne pārlieku lielā spriedze, kas mūsos mutuļo pat tad, kad veicam atslābinošas asanas vai kaislīgi skūpstāmies. Mēs neprotam ta vienkārši aizvērt acis un ielaist sevī cilvēku, apstādināt savu kritisko domāšanu un vēlmi visu analizēt. Mēs neprotam vienkārši iet pa ielu, samiegt saulē acis, nedomājot par to, kurp mēs ejam un kas mūs tur sagaida.

Protams, spriedzei ir ļoti daudz iemeslu, sākot no ģenētiskā koda līdz politiskajam režīmam, tā tiek nodota no paaudzes paaudzē. Ko mēs varam izdarīt?

Iemācīties apstādināt nemieru, analīzi, pārtraukt gaidīt un pastāvīgi tiekties, lai arī uz ļoti svarīgiem mērķiem.

Strādāsim, sasniegsim, pārvarēsim, taču darīsim to sevi nepārmocot, saglabājot sevi. Biežāk izelposim, apskausimies, skraidīsim, braukāsim pa pasauli un okeāniem. Biežāk nedomāsim ne par ko. Pretī manai mājai kāds uz pretējās mājas sienas uzrakstījis: “Dzīve ir pastaiga. Mīliet, skūpstieties un nesteidzieties”.

Es viņam piekrītu.

Elčins Safarli
Ilustrācija: Irma Kukhanidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par saiknes zaudēšanu ar sevi

Ļoti bieži man prātā iešaujas doma, ka ir vērts rīkoties tā, kā dara visi. Vai arī, ka laiks steidzina un kaut kas taču jādara. Vai arī, ka visiem ir, bet tev nav. Vai arī, ka tu esi kaut kāds – ne tāds un galīgi nelīdzinies citiem. Un vēl domas par to, ka “vajag”, “ir laiks” un “pareizi”.
Tad nu, lūk, ļoti bieži tāda pāreja uz “sociālajām” programmām liecina par to, ka tu esi pazaudējis saikni ar sevi. Par to, ka tu esi pazaudējis saikni ar savu paša personīgo laiku. Un pašam savu notikumu gaitu.
Ar savu kodolu un iekšpasauli.

Taču patiesībā katram cilvēkam ir savs dievišķais grafiks. Ir savi ceļi un tikai savas vēlmes. Un, ja visiem ir jau laiks, tad iespējams, tev vēl nav. Un, ja visiem ir, bet tev vēl nav, tad, iespējams, tam ir kaut kāds savs iemesls. Un šis iemesls var būt pavisam ne tas, ka esi sliktāks par citiem. Un vēl tas, ka tu vēl neesi nonācis līdz tam, un turpini risināt savus uzdevumus.
Un vēl patiesība ir tā, ka visi cilvēki, lai arī līdzīgi, tomēr nav vienādi. Un, ja tu saproti, ka esi ne tāds kā citi, tad tā arī ir. Tu neesi tāds, kā citi, bet kaut kāds nedaudz savādāks. Ar visām savām vēlmēm.

Viena no brīnišķīgākajām sievietēm, kuras esmu satikusi savos 38 gados, man teica, ka vēlas otro bērniņu. Un, kad es viņai vaicāju, kāpēc tad viņa nedzemdē šo otro, kad viņas pirmajai meitai ir jau 7 gadi, viņa man vienkārši pateica: vēl nav laiks. Tā vienkārši un nepiespiesti. Neskatoties uz to, ka viņai ir vīrs un ir vēlme radīt bērniņu, tajā mirklī viņai nebija īstais brīdis.
Iedomājieties?!

Es atceros, ka toreiz tas mani šokēja, jo manā realitātē viņa vienkārši palaida garām savu laiku.

Manas padomju laika medicīnas stereotipiem piebāztās smadzenes absolūti to nesaprata un uzreiz piekarināja viņai birku “vecdzemdētāja”.
Bet pēc tam es sapratu, ka viņa vienkārši ir ļoti spēcīgi vienota ar sevi un jūt, kad tieši viņai būs īstais laiks. Un tiešām, pēc gada es uzzināju, ka viņa ir stāvoklī. Un tieši uz saviem 40 gadiem viņa mierīgi piedzemdēja veselu puiku. Un šis stāsts man ļoti daudz ko iemācīja. Iemācīja to, ka mierīga savienošanās ar savām īstajām vēlmēm katru laika sprīdi aizvedīs tevi tur, kur vajadzīgs.

Tā kā, iespējams, katru reizi, kad skatoties sociumā tu sajutīsi, ka “laiks spiež” un “būtu laiks”, ir vērts sev pajautāt:
– Ko es šobrīd patiešām vēlos?
– Kas šobrīd man patiešām ir svarīgi?
– Kam domāts šis dzīves periods?
– Kādas ir manas personīgās prioritātes un uzdevumi?
– Es šo vēlos pa īstam, tas nāk no iekšienes, vai arī tā ir trauksme un bailes nepaspēt un nebūt tādai kā citi?

Un tad viss var nostāties savās vietās. Un kļūs daudz mierīgāk. Un no iekšienes tu spēsi spert soli turp, kur patiešām vēlies iet. Pēc tam vēl vienu. Un vēl vienu. Un tā, pamazītēm tu aiziesi līdz mirklim, kad ārējā realitāte pilnībā atspoguļos iekšējās vēlmes. Ne tāpec, ka “vajag”, vai “ir pieņemts”, bet tāpēc, ka tā ir tava patiesība.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kusties lēnām

kinopoisk.ru

Vēl ir viena patiesība. Mēs esam noguruši viens no otra – noguruši no spēlītēm, kuras spēlējam, meliem, kurus stāstām, nenoteiktības, ko dāvājam viens otram. Mēs nevēlamies uzvilkt masku, taču arī palikt par naivu muļķi negribās. Nākas spēlēt nīstamās lomas un tēlot, jo neesam pārliecināti par savu izvēli.

Es zinu, cik sarežģīti ir turpināt kaut ko darīt, censties atkal un atkal, kad dvēseles spēki gandrīz jau ir galā. Bet tie optimistiskie ideāli, kurus reiz loloji, tagad šķiet tik bezcerīgi un muļķīgi.

Taču, lūk, ko es tev palūgšu: ja esi tuvu tam, lai padotos, izdari vēl vienu mēģinajumu, cik vien ir spēks.

Mēs esam daudz dzīvespriecīgāki, kā varam iedomāties, un tā ir neapstrīdama patiesība. Mēs esam spējīgi atdot daudz vairāk mīlestības, ticības, kaisles, kā atdodam šobrīd. Mēs vēlamies tūlītējus rezultātus un padodamies, ja tos uzreiz neieraugām.

Mēs jūtamies vīlušies, ja neredzam atpakaļsaiti un vienkārši pametam iesākto.

Saproti, neviens no mums nevar katru dienu būt iedvesmots. Mēs visi nogurstam. Mēs visi sakreņķējamies. Tas fakts, ka esi bez spēka un noguris no dzīves, itin nemaz nenozīmē, ka tu stāvi uz vietas. Katrs cilvēks, par kuru mēs jebkad esam jūsmojuši, kaut reizi dzīvē ir juties kā zaudētājs, dzenoties pēc sava sapņa. Taču tas nav traucējis viņam sasniegt savus mērķus. Neļauj sev padoties, lai ko tu arī darītu, vai tas ir ikdienas rutīnas darbs vai grandiozu plānu realizācija.

Kad esi piekusis, kusties lēnām. Kusties mierīgi, nesteidzoties. Bet neapstājies. Tavam nogurumam ir objektīvi iemesli. Tu esi noguris, jo ļoti daudz ko maini un dari. Tu esi noguris, jo audz. Un reiz šī izaugsme patiesi tevi iedvesmos.

Als Pačīno
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laimīgās dzīves laternas

Kāds man uzdeva poētisku jautājumu par tēmu, vai man nav bail apglabāt savus sapņus….

Jautājums mani nesamulsināja, jo apglabāt to, kas nav piepildījies, nepavisam nav bail…
Man nav bail apglabāt to sevi, par kuru es varēju kļūt, JA VIEN…
Jo visi sapņi aug uz šīs nenoturīgās nākotnes cerību platformas, vai tiesa?
Tad, lūk, mani Mīļie, man nav bail apglabāt to, kas nav noticis…

Ir bail apglabāt dzīvo, sasniedzamo, bezgalīgi dārgo…
Ir bail apglabāt to, kas pārstājis būt par gaisīgu sapni, bet kļuvis par realitāti, par manu īsto, ilūziju neaizēnoto…
Ir bail apglabāt to, kas jau ir uzdīdzis, manu roku un domu apmīļots….
Un ir pavisam ir bail lolot savus sapņus, domājot, ka nosargāt tos ir daudzreiz vērtīgāk kā ieguldīties tagadnē….
Ir bail gaidīt pārpasaulīgu mīlestību, neuzskatot par vajadzīgu sasildīt kādu tieši šobrīd…
Ir bail sapņot par galvu reibinošu karjeru, un to gaidot, savu laiku tērēt nemīlamā darbā no zvana līdz zvanam….
Ir bail ticēt tam, ka “viss būs LABI”, samierinoties ar durstošo sāpi krūtīs SLIKTI….
Ir bail cerēt, ka kāds kādreiz tevi novērtēs, bet pagaidām tu turpini sevi nenovērtēt….
Ir bail gaidīt likteņa dāvanas, neesot pašam dāsnam pret savu paša dzīvi un tiem, kuri tajā ir…

Nē, es nenoliedzu sapņus…
Taču man nepatīk, kad tos sajūsmināti kultivē, domājot, ka īstā dzīve sāksies tikai ar to piepildīšanos…
Ar to piepildīšanos sāksies jauni sapņi, kurus atbalsta hroniskā neapmierinatība ar savu dzīvi un neprasme priecāties par to, kas tajā ir jau šobrīd…
Vai kāds no sapņotājiem var būt pārliecināts par to, ka viņa sapņojuma piepildījums patiešam ir tas, kas viņam vajadzīgs?…

Starp maniem pacientiem ir ļoti daudzi, kuri uzrāpušies pašā virsotnē… un sēž tajā ar vilšanās karogu rokā…
Ne tāpēc, ka virsotnē ir slikti, bet tāpēc, ka viņi ir iemācījušies sapņot par to, KĀ BŪS, bet nav iemācījušies BŪT tajā…

Mani Mīļie, mēs neprotam būt laimīgi… vai esat to ievērojuši?

Mēs esam tikai ideāli iemācījušies viens otram novēlēt laimi ikvienos svētkos…
Mēs esam iemācījušies pareizi formulēt savus sapņus, un pat uzrakstīt tos uz papīra, bet mulstam brīdī, kad tam pretī atzīmējam ķeksīti, taču nekas būtisks tā arī nenotiek….

Mēs neticam, ka viss labākais sastāv no vienkāršam lietām….
Un mēs baidāmies apglabāt savus sapņus, taču nebaidāmies paglabāt dzīvus sevi pašus, īstos…. kas pilnībā cienīgi lai dzīves laimīgās laternas mums spīdētu tieši tagad…

Bet tās spīd…. tikai ievērojiet tās…

Ļiļa Grad
Foto: pexel
Tulkoja: Ginta Filia Solis