Tas viss pāries…

Nevajag sevi uzskatīt par vientuļu,
ja tavu prombūtni ir pamanījis kaut viens cilvēks. Vai pat kaķis, vai suns. Vientulība – tas ir tad, kad neviens nepamana to, ka sen neesi redzēts. Un tava lapa sociālajos tīklos ir aizvērta, vai sen tajā nav ierakstu. Viss pārējais nav vientulība, bet gan īslaicīgas komunikācijas problēmas.

Nevajag sevi uzskatīt par nabagu, ja tev ir nauda ēdienam un mājoklim. Pat tad, ja nākas aizņemties – bet taču, ir kur aizņemties! Tā nav nabadzība, bet gan īslaicīgas materiālās grūtības, kuras, protams, pāries.

Un nav vērts sevi uzskatīt par slimu – slims bija Čehovs pēdējo savas dzīves mēnesi. Un arī viņš, neskatoties ne uz ko, devās uz Itāliju atpūsties. Negribēja sevi uzskatīt par slimu. Slims – tā sacīt, ir pastāvīgs stāvoklis. Padomju laikos bija pieņemts visus tos, kuri uzturējās sanatorijās un slimnīcās, saukt par cilvēkiem, kuri “atveseļojas”…

Un nevajag teikt “mani neviens nemīl!” – nevajag! Jo tas taču tā nav! Visticamākais, nemīl kāds konkrēts cilvēks, bet pārējie, pat ļoti mī! Nav vērts krist izmisumā, kamēr vien kāds tevi mīl un skumst pec tevis. Un smaidīgs skrien tevi sagaidīt. Vai luncina asti. Vai glaužas pie kājām un murrā… Un ir kāds, ar ko kopā pavakariņot; bet viss pārējais lēnītēm sakārtosies. Īslaicīgās grūtības pāries – tāpēc tās arī ir īslaicīgās…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vilnis ir tikai TAVS!

Vecums – tas ir tad, kad sliktāk ar veselību, bet labāk ar brīvību….
Tas ir mammas izteiciens un galvenā devīze pēc došanās pensijā…
Kājas klausa sliktāk, toties tās dodas tikai turp, kur viņa grib…

Viņa ir iemācījusies nekur neiet aiz pieklājības vai tāpēc, ka viņu pasauca, bet viņu tas neinteresēja …
Un viņa netaisnojas.
Mierīgi pasaka “nē” un atver kārtējo grāmatu….

Viņa turpina mīlēt apdullinoši dārgas smaržas un jaunas kleitas…
Dažkārt viņai nav garastāvokļa.
Precīzāk, tas ir īpaši slikts.
Un arī to viņa sev atļauj. Agrāk tāpat kā mēs visi, viņa imitēja citu atbalstītu talantu mūžīgi būt “možumiņam”…
“Vectēvs atnāca”, – viņa saka, tomēr noveļot daļu atbildības uz sava vectēva smago raksturu, kuru es zinu tikai pēc vecmāmiņas nostāstiem…
Savādi, bet viņai tas labi padodas – godīgi atzīstot emocionālu lejupslīdi, izdzīvot to, nedzenājot putekļus, negatavojot ēst un pilnībā izslēdzot telefonu.
Bet pēc tam atkal atjaunoties jaunai atpūtušos emociju dejai.

Man šķiet, ka savos septiņdesmit gados viņa ir psiholoģiski daudz veselāka, kā bija piecdesmit…

Viņa ir brīva no jebkuriem aizspriedumiem, no jebkuriem sabiedrībā pieņemtajiem šabloniem, no jebkurām tenkām citiem aiz muguras.
Viņai nosplauties uz tiem.

Viņa savu vientulību mīl tik ļoti, ka ne tikai par to nekad nežēlojas, bet arī ļoti reti ļauj sevi pierunāt kādiem tālākiem izbraucieniem.

Ar viņu runāt ir viena vienīga bauda…
Asa, ironiska un vienmēr lietas kursā…

Man patīk…

Skatoties uz viņu, es skaidri zinu to, KAS sevī jāieaudzina jau tagad, lai pēc tam nebūtu histēriski jālabo sava seja, cenšoties apstādināt jaunību….
Nav iespēju apstādināt to, kas vienalga aizies, lai kā arī tu viltīgi censtos.
Izkopt sevī brīvības sajūtu un prasmi būt ar sevi…
Kad tu proti būt ar sevi, ar tevi vēlas būt visi pārējie…

Un otrādi…

Mani mīļie, dzīvojiet uz sava viļņa un neklausieties, ko saka tie, kuri vēlas nolasīt jums lekciju par to, kā būt uz sveša…

Vilnis ir tikai TAVS!

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Neatsakies no sevis, kad jūties citu atraidīta

Jā, tu vari justies pamesta. Tu vari justies vientuļa, tālu no dzīves, mīlestības un siltuma. Jā, citi var tevī izraisīt spēcīgas jūtas.

Taču atmet vārdus, jēdzienus, savu vēsturi un atgriezies dzīva ķermeņa realitātē. Vai gan tā ir tava pamestība? Kā tu sajūti šo vientulību?

Pievērs uzmanību sajūtām, kas šobrīd bango tavā vēderā, krūtīs, kaklā. Sajūti plandošus, pulsējošus, dedzinošus impulsus. Lai tie aug no intensitātes vai izplēn un kustās. Piepildi tos ar ziņkārīgu, mīlošu uzmanību. Dod tiem telpu; dari tos maigākus. Mīļā draudzene, tu vari šobrīd ieelpot, jo šeit nav neviena, izņemot tevi, kas varētu elpot.

Sapnis par mīlestību ir miris; tu pamosties mīlestības realitātei.

Mīlestība nenāk no ārpuses. Nekad. Tā vienmēr ir tevī. Tā bija un ir tavs spēks. Tu redzi, ka tā vienmēr ir bijusi tava darīšana – mīlēt sevi, lai nelūgtos mīlestību un nemeklētu to ārpusē, lai negaidītu to vai nemēģinātu noturēt; bet piepildītu sevi ar to, no viena vērtīga brīža uz nākamo.

Neatsakies no sevis, kad tu jūties citu atraidīta, jo ir sāpes daudz sliktākas kā atraidīšana: sevis atraidīšana, bēgšana no savas klātesamības. Un nav te neviena, ko vainot… Fokusējies uz to, “kurš tevi pameta”, un tu jau būsi bez spēka. Bet pēc tam sarauj vientulības valgus. 

Koncentrējies uz “novārtā atstāto” sirdij dārgo iekšējo bērnu. Uzaicini mīlošo uzmanību dziļi vēdera, sirds, galvas iekšienē. Elpo zemē. Sajūti savu pašas dzīvīgumu.

Tu neesi pamesta. Dzīve ir šeit. Mīlestība ir šeit. Tu esi šeit. Un no šejienes aug jauna dzīve. Un kā tikko tu iemācīsies neatteikties no sevis, ar laiku tev pievilksies citi cilvēki, kuri neatraida sevi un tevi.

Šobrīd tu neesi pamesta. Tu neatsakies no sevis. Vientulība tev šobrīd ir sens vārds. Pārāk dramatisks tavam ķermenim. Neviens nevar atteikties no tevis: viņi var tikai doties uz citu vietu, ar savu sāpi.

Vientulība – ir stāsts par zaudētu mīlestību, sens stāsts, tāpēc, ka mīlestība nevar tikt pazaudēta, tā var tikai tikt atklāta no jauna dziļi sevī.

Tu esi gana stipra, lai dzīvotu klātesamībā. Un tu pārtrauci šo mūžatkarību – “būt vienai”: tu atklāji dziļu prieku iespējā būt vienai ar sevi.

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vientulība ir pats dabiskākais cilvēka stāvoklis

Patiesībā vientulībā nav nekā traģiska… īpaši tad, ja tā ir paša cilvēka izvēle, esošo apstākļu pieņemšana un vajadzības trūkums būt tuvā mijiedarbībā ar otru cilvēku…

Ļoti silta var būt tā vientulība, kurā esi iekārtojies, mīlot dzīvi vispār, ne tikai visiem pieņemtajā, bet visšaurākajā tās nozīmē.
Ja saucam lietas īstajos vārdos un atmetam visu lieko, vientulība ir pats dabiskākais cilvēka stāvoklis, jo cilvēks pēc savas būtības savā paša ķermenī dzīvo viens un savā galvā mums katram ir savs personīgais Visums.
Šī fakta noliegšana, mani mīļie, ir tikai bēgšana no realitātes.
Lai cik paradoksāli tas neizklausītos, vientulība neliek mums atteikties no jebkurām citām attiecībām…
Gluži otrādi.
Dzīves pieredzi, ko gūstam esot paši ar sevi, es uzskatu par svarīgāko ikvienam cilvēkam. Un tāpēc, pirmkārt, jautāju tieši par šo, vai cilvēkam ir šī pieredze – kaut neliela.
Un atkal paradokss, bet vismazāk spējīgi izveidot kvalitatīvas attiecības ir tieši tie cilvēki, kuri nekad nav dzīvojuši paši par sevi…
Tas tādēļ, ka visbiežāk šādi cilvēki mēdz novelt uz citiem atbildību, veidot atkarības un bieži vien izrādās daudz infantilāki sarežģītu jautājumu risināšanā.
Viņiem grūti paļauties uz sevi un tieši tāpēc viņi tik ļoti baidās no tā, ka pēkšņi varētu palikt vieni.
Tieši tāpēc viņi ļoti bieži piekrīt jau sākotnēji dzīvotnespējīgām attiecībām ar šaubīgiem partneriem…
Tieši tāpēc viņi bieži attopas savu baiļu slazdā un pacieš nepaciešamo…
Un tieši tāpēc uzstāda otram cilvēkam tādas prasības, ar kurām būtu jātiek galā pašiem.
Un, visbeidzot, tieši tāpēc viņi biežāk par citiem iekrīt traģiskā vientulības formātā, kurā tu burtiski sasalsti blakus dzīvam, bet it kā nejauši blakus tavā dzīvē esošam cilvēkam…
Cilvēkam, kuram gar tevi nav nekādas daļas…
Cilvēkam, kurš pievilcies uz tavām bailēm palikt vienam, nevis apzinātu abpusēju jūtu vadīts.
Diemžēl bailes gandrīz vienmēr kalpo par ēsmu tirāniem, varmākām un izmalcinātiem manipulatoriem.
Un te arī ir galvenā traģēdija:
BĒGT NO VIENTULĪBAS, LAI NOKĻŪTU SLIKTĀKAJĀ TĀS FORMĀTĀ
Droši vien tāpēc mums visiem jau sen bija laiks iemācīties veidot savu personīgo attieksmi pret tām lietām, ar kurām mūs biedē no paaudzes paaudzē, īpaši nepiedomājot pie tā, vai tiešām tās patiesībā ir tik briesmīgas…
Un ir pienācis laiks beigt domāt, ka tieši citiem cilvēkiem vajadzētu mūs izglītot un pāraudzināt attiecībās, atbrīvot mūs no kompleksiem, dziedēt mūsu brūces, uzņemties atbildību par mūsu dzīvi un palīdzēt mums atpazīt sevi…
Tas viss ir tikai un vienīgi mūsu pašu darbs, dēļ kura nav grēks pabūt vienam bez jebkādām traģēdijām.
Mīlestībā ir vērts ienākt nevis kā drūmam pusfabrikātam, paļaujoties uz izslavināto “otru pusīti”, kura mūs “garšīgi pagatavos”, bet jau “gatavam ēdienam”, kura smarža būs jūtama jau pa gabalu.

©Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

DZĪVOT SAVU DZĪVI

Eksistenciālā psihoterapeita Irvina Jaloma skarbās frāzes, kuras var palīdzēt dzīves grūtajos brīžos.

— Vientulība nav atkarīga no tā, vai tev apkārt ir vai nav citi cilvēki.
— Labākās patiesības ir “asiņainās”, kas ar “miesu” izrautas no paša dzīves pieredzes.
— Cerība ir pats lielākais ļaunums! Tā paildzina mokas.
— Izmisums ir cena, ko cilvēks maksā par sevis apzināšanos. Ieskaties pašos dzīves dziļumos, un tu tur ieraudzīsi izmisumu.
— Kokam vajadzīgas vētras, lai tas izaugtu liels un stiprs.
— Dažkārt liktenis mūs nostāda tādās situācijās, kur rīkoties pareizi nozīmē kļūdīties.
— Mēs paši radām visus savus pārdzīvojumus. Un visu, ko mēs paši esam radījuši, mēs paši varam arī iznīcināt.
— Visu virsotņu problēma ir tā, ka pēc tām seko nobrauciens.
—  Ar norītu aizvainojumu var aizrīties.
— Pārliecība ir tieši proporcionāla kompetencei <…> lai kā mēs to vēlētos, mums nav neviena, uz ko paļauties šajā pasaulē, izņemot sevi. Neviens, izņemot mūs pašus, neatbalstīs, nevērtēs mūsu uzvedību, nepiedāvās skaidru dzīves shēmu. Mūsu liktenis nav iepriekš noteikts, un katram pašam ir jāizlemj, kā dzīvot savu dzīvi pēc iespējas pilnvērtīgāk, laimīgāk un jēgpilnāk.
— Zem augstprātības un iedomības maskas parasti slēpjas nepārliecība par sevi un sevis noniecināšana. 
— Dažiem cilvēkiem veiksme nozīmē atriebīgu pārākuma sajūtu pār citiem; viņi baidās, ka citi sapratīs viņu motīvus brīdī, kad veiksme kļūs pārak liela, un tāpēc atriebsies.
— Kreativitāte un atklājumi dzimst sāpēs.
— Mēs pilnībā esam atbildīgi par savu dzīvi, ne tikai par savām darbībām, bet arī par savu nespēju rīkoties.

Par eksistenciālo psihoterapiju vairāk var uzzināt ŠEIT

Avots: econet.ru
​​​​​​​Ilustrācija: Lisa Aisato
Tulkoja: Ginta Filia Solis

DRAUGAM, KURŠ ATRODAS KRĪZĒ

Draugs, es nezinu, kā tev palīdzēt.
Es nezinu, kā remdēt tavas ciešanas.
Es nezinu, kā atbrīvot tevi no sirdssāpēm, bailēm, skumjām, no tavām vēlmēm,
kas kvēlo dziļi tevī.
Es pazinu šos apmeklētājus.
Un es nevarēju tos sevī iznīcināt.
Es biju tikpat salauzts un pazaudējies, kā tu.
Mana vēlme atrast atbildes arī sabruka ka pīšļi.
Es pazīstu skumjas un vientulību, par kurām tu runā.
Es gadiem ilgi bēgu no sāpēm. Es izmēģināju katru devu, katru risinājumu, katru atkarību.
Es centos izdzert savu vientulību, nodarboties ar seksu ar to, apēst to, meditēt par to.
Es centos būt cilvēkos, lai novērstu savu uzmanību; es kļuvu atkarīgs no cilvēkiem un vienalga
vientulība man sekoja.
Es centos sevi nohipnotizēt ar reliģiju, garīgumu, dogmām, ticību un melīgu cerību.
Ik pa brīdim es biju tuvu pašnāvībai, un dažkārt tā šķita vienīgā izeja.
Es centos atbrīvoties no vientulības, nepievērst tai uzmanību, es ierakos darbos un
bezjēdzīgā darbībā.
“Vienkārši turpini kustēties”, – es lūdzos sev. “Neapstājies”.
Vientulība nakts vidū klauvēja pie manām durvīm.
Es dzirdēju tās saucienus dienas sapņos un nakts murgos.
Es skrēju, kamēr manas kājas pārklājās asiņojošām brūcēm.
Es ilgi skrēju.
Bet tad dzīve lika man apstāties.
Caur slimībām, caur nespēku, caur sāpēm no skrējiena.

Un īstā dziedināšanās sākās tikai tad, kad es apstājos…
Es pagriezos ar seju pret savu vientulību un atļāvu tai sevi piepildīt.
Es domāju, ka nomiršu, bet vientulības sirds kodolā  es atradu tikai mīlestību, daudz dzīvības un gaismas.
Es atradu daudz dziļāku saikni ar Dievišķo.
Un gandrīz nepanesamu līdzcietību pret brāļiem un māsām.
“Tumsa” manī bija tikai pazaudējies bērns, kurš alka mīlestības.
Tā skuma pēc manis, gaidīja mani.
Tā bija brīnišķīga atkalapvienošanās.
Tagad mēs ar savu vientulību dzīvojam kopā, kā Viens Vesels.
Mēs kopā elpojam. Kopā pastaigājamies pa pļavām un laukiem. Sēžam zem zvaigžņotajām debesīm, smejamies un raudam.
Es savu mīlestību atradu tumsā.
Tagad, mans draugs, es sēžu kopā ar tevi.
Klusumā. Klātesamībā. Tagadnē.
Es redzu tavas bailes, tavu smalko bezspēcību, tavu skumstošo sirdi, un es paklanos
tavu dāvanu priekšā, tava spēka priekšā.
Es ticu tam, ka tu spēj sastapt pats sevi.
Un es negribu tevi labot.
Es nezinu, kā tev palīdzēt.
Taču tavā “bezspēcībā” ir dziedināšanās uguns!
Es nevaru tevi salabot, nevaru.
Bet es varu mīlēt tevi tā,

kā mīlu sevi.
Un tas ir ļoti daudz

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Avots: Счастливый психолог

Tava vientulība ir svētīta

Tava vientulība ir svētīta. Pat atrodoties cilvēku pūlī, tu īpaši asi to sajutīsi līdz brīdim, kamēr reiz atradīsi to cilvēku, ar kuru komunicējot tu uz visiem laikiem pēkšņi zaudēsi savu vientulības sajūtu.
Tā tev ir dota tieši tāpēc, lai tu spētu atrast to vienīgo, kurš vienīgais pasaulē spēj atbrīvot tevi tieši no tavas vientulības. Pateicoties šai sajūtai, tu neesi akls.

Kas viņš ir, tavs vienīgais cilvēks? Kā viņš izskatās? Kādus ceļus staigā? Es nezinu. Un neviens nezina. Taču tava vientulība tev nedos mieru un laimes sajūtu dvēselē, kamēr tu neatradīsi šo savu cilvēku, kamēr nedalīsi šo mieru un laimi kopā ar viņu.

Labāk necensties viņu aizstāt ar kādu citu. Jo nebūs ne iecietības ne Mīlestības. Jo nav lielākas vientulības par vientulību divatā. Divatā ne ar to. Divatā ne ar savējo.

Tāpēc nesalīdzini, nemeklē labāku, meklē savējo. Un lai tevi neuztrauc tas, kā tu viņu atradīsi, šeit savu otro pusīti. Pievilkšanās pievilks, Pavadīšana izvedīs jūs abus pa saviem ceļiem un taciņām līdz tām vienas vienīgās tikšanās krustcelēm, kas visu mainīs. To grib Visums. To vēlas pats Dievs, kurš mūs visus radījis Mīlestībai.

Tikai uzmanīgi skaties. Uzticies savam eņģelim. Tici savas sirds acīm un balsij. Nesteidzies. Viss, kas notiks, notiks īstajā laikā. Taču Dieva dēļ neatdod citam viņa vietu tavas brīnišķīgas dvēseles paradīzes dārzā.

Jo patiesa paradīze vienmēr ir vieta diviem. Jums diviem. Ādamam un Ievai. Grūti sevi iedomāties tur vienatnē. Un neiespējami – pūlī. Tik, cik Visumā ir mīlošu pāru, tik arī paradīzes dārzu diviem. 

Igor Nemoff “KĀJĀMGĀJĒJS”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Godīgā vientulība

Tā ir smalka māksla – iemācīties būt blakus cilvēkiem, bet necensties viņos ielauzties, nenogurdināt ar savu nemieru, necensties katru viņu domu piepildīt ar sevi…

Tas ir brīnišķīgi pat tur, kur ir tuvība, tāpēc, ka arī tā nepieprasa pastāvīgu emocionālu un fizisku klātbūtni.
Tā vispār neko nepieprasa, vien klusu cieņu un saudzīgas rūpes par mazajām neapdzīvotajām saliņām vienam otrā.

Mani mīļie, mums visiem ir vajadzīga sevis piepildīšana – ja tā varētu to nosaukt…
Tas ir laiks, kad esam atslēgušies no trauksmainā nemiera, pienākumiem un šķietamām neatliekamām lietām, vajadzības piedalīties nogurdinošos dialogos.
Tas ir laiks, par kuru mums nevienam nav jāatskaitās.
Un šis laiks nav pat ar sevi, bet ar savu vientulību, kas pēc mums ir tik ļoti noilgojusies un par kuru nekā godīgāka šajā pasaulē nav…

Ļiļa Grad
Foto: Anastasija Pavlova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es zinu, daudziem šobrīd ir auksti…

Necenties noslīpēt savas rētas… tās ir brīnišķīgas… ir smieklīgi gadiem ejot palikt gludu ādu…

Kad noietas jūdzes, lietavas, sniegputeņi… miglainas šķērsielas, pilsētas…
Kad izdzerti vismaz divsimts galoni kafijas un pavadīts simtiem bezmiega nakšu…
Un no tik daudziem vairs nekad nesaņemsi ziņas… un tik daudz sveču vairs neaizdedzināsi…
Kad vairs nemeklē brīnumus, atklājumus… un nav vairs spēka tiem, kuri sen jau ir ar tevi…
Un ir tāds slinkums iziet no savas paslēptuves… un nav auksti ilgās ziemās…
Kad maigums vēl joprojām ķermenim ir tuvs…. bet Dvēsele nav pārklājusies ar ledus kārtu…

Pasaki “nē” savam vientuļajam haosam un uzsauc savai gaišajai cerībai “jā”…

P.S. Es zinu, daudziem šobrīd ir auksti…

Zinu gan savas gan svešu dienas, kurās šķiet, ka vairs nekā nebūs…. un neko arī nevajag…
Zinu, ka šīs dienas paņem ļoti daudz spēku, kuru tāpat jau nav daudz…
Zinu, ka nepalīdz centieni tās neievērot, “pasmieties”, iemūrēt bezjūtībā…
Zinu, ka tās jāpieņem, kā ciemiņus, kuri jau atnākuši… un tad ar tiem jādzer tēja un labestīgi jārunājas, ilgi jāstaigā pa mīļajām takām, klusiņām uzdziedot mīļas dziesmas…
Zinu, ka šīs dienas var izārstēt tāpat kā visu parējo… ilgstošu saaukstēšanos, smeldzošu trauksmi, vilšanos, nemīlestības caurdurtas brūces, noguruma drudzi, sliktu nojautu tahikardiju, nodevības asiņošanu un aizvainojumu zilumus…
Zinu, ka tas nav nekas briesmīgs – nedaudz salauzt sevi, bet pēc tam salabot…
Paslimot un tad atveseļoties…
Padusmoties uz likteni un pārstāt to darīt…

Zinu, ka ikviena no mums necaurredzamajā krēslā vienmēr paliek gaiša cerību istaba…

Mīļie, neaizmirstiet to…. lai kā jums arī būtu…

© Ļiļa Grad
Foto: Maria Orlova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izdzīvot savā sniegputenī

Tu ej cauri saviem speldzošajiem sniegputeņiem ne tāpēc, ka esi drosmīga, stipra, apzināta…

Tev vienkārši nav citas izejas…

Nav apkārtceļa…

Nav rezerves varianta…

Nav palīdzības… ne tāpēc, ka nav, kas palīdz, bet tāpēc, ka notiek lietas, kurās tu vienalga esi viena… viss cits paliek ārpusē…. mīlošie, saprotošie, savējie…

Tu zini, ka viņi ir blakus, bet vēl tu zini, ka šie draņķīgie laika apstākļi ir tikai tavi… 

Speldzošie sniegputeņi reiz atnāk absolūti katrā dzīvē…

Vientulīgie sniegputeņi…

Nē, dzīve nepārbauda, tā vienkārši tāda ir – un pats rūgtākais tajā vienmēr ir blakus senlolotajiem gardumiem…

Un tātad, arī tu esi tāda…

Tu vari, ja pat jūti, ka nevari…

Tavi pleci nav plati, bet tie nes savu nesamo…

Tu galīgi neesi cīnītājs, taču ej cauri izmisuma mīnu laukam, ar dzīvnieka intuitīvo sajūtu cenšoties sajust katru drošo soli… un neuzsprāgsti…

Tu neraudi, un tas nav tāpēc, ka negribi… tāpēc, ka nevari…

Asaras ir milzīga greznība brīžos, kad jāizrāpjas no bedres, jāaiziet līdz brīdim, kad putenis beigsies un ir jāpacenšas neatgriezeniski nesasalt…

Es zinu, ka ieraudzīšu tevi uzvarējušu…

Ne uzvarētāju tronī, bet parastu sievieti, kura ir tikusi galā….

Kura daudzas reizes ir tikusi galā…

Kāda gan tur varonība, vai ne….

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis