Iziet cauri sāpēm

15-oprisko

Ikviena pieķeršanās izriet no tā, ka mēs zemapziņā atsakāmies atklāti sastapties ar savām sāpēm un iziet tām cauri. Ikviena pieķeršanās sākas ar sāpēm un ar sāpēm arī beidzas. Lai kas būtu tavas pieķeršanās objekts – alkohols, ēdiens, atļautas vai aizliegtas narkotikas, vai cilvēks, – tu to izmanto, lai slēptu savas bailes. Lūk, kāpēc pēc tam, kad pāriet intīmo attiecību sākotnējā eiforija, tajās uzrodas tik daudz sāpju un nelaimju. Pašas šīs attiecības nav šo nelaimju un sāpju iemesls. Tās vienkārši izvelk uz āru tās sāpes, kas tevī JAU IR.

Līdzīgi darbojas jebkura atkarība, kas neizbēgami nonāk punktā, kurā tā vairs nedarbojas un, kurā tu sāpes sajūti daudz asāk kā jebkad agrāk.
Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc vairums ļaužu visu laiku izvairās būt šeit un tagad, un cenšas atrast jel kādu glābiņu kaut kur nākotnē. Pirmais, ar ko viņi varētu sastapties brīdī, kad fokusē savu uzmanību uz šo momentu, būtu viņu pašu sāpe, bet tas ir tieši tas, no kā viņi visvairāk baidās.
Ja vien viņi zinātu, cik vienkārši esot šeit un tagad, ir piekļūt Dieva Klātbūtnes spēkam, kas izšķīdinās pagātni kopā ar visām tās sāpēm, tāpat arī realitātei, kas izkliedēs ilūziju. Ja vien viņi zinātu, cik ļoti tuvu viņi atrodas savai realitātei un cik tuvu Dievam.
Vairīties no partnerattiecībām tikai tāpēc, ka gribas izvairīties no sāpēm, arī nav nekāda izeja. Sāpes būs jebkurā gadījumā. Trīs neveiksmīgas partnerattiecības kaut kādā laika periodā liks daudz ātrāk tev meklēt Dievu savā paša dziļumā, kā tāds pats laika sprīdis, kas pavadīts uz vientuļas salas vai ieslodzītam vientulībā.

Autors: Ekharts Tolle “Tagadnes spēks”
Foto: Oleg Oprisco
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iemācīties paklusēt

baka

Dzejnieks Viljams Vērdsverts reiz teica: «Kad steidzīgā pasaule uz ilgu laiku atrauj mūs no labākā, kas mūsos ir, kad visas rūpes kļūst nepanesamas un visas baudas sāk apgrūtināt, – cik ļoti mīļa un patīkama kļūst vientulība!»

Saki, kad pēdējo reizi tev izdevās paklusēt un sajust mieru?
Kad pēdējo reizi tu neskopojoties spēji nogriezt lielu gabalu sava laika, lai piepildītos ar vientulības enerģiju, kura spēj cilvēku atjaunot, pārveidot un atdzīvināt saprātu, ķermeni un garu?

Visas pasaulē eksistejošās viedās tradīcijas ir vienotas vienā: lai atjaunotu saikni ar savu patieso dabu un iepazītu savu iekšējo varenību, tev regulāri ir jāpabūt klusumā, vienatnē ar sevi.
Protams, tu esi ļoti aizņemts.

Taču, kā teica Toro: «Būt aizņemtam nav pietiekami: aizņemtas ir arī skudras. Jautājums, ar ko tu esi aizņemts».
Kad domāju par to, cik ļoti svarīgi kādreiz ir klusēt, es atceros stāstu par veco bākas uzraugu.
Viņam krājumā bija noteikts daudzums eļļas, ar kā palīdzību viņš uzturēja bākas lukturī uguni, lai garām braucošie kuģi varētu redzēt klinšaino krastu un to apbraukt. Reiz, naktī kāds netālu no bākas dzīvojošs cilvēks paprasīja uzraugam nedaudz eļļas, lai varētu iedegt gaismu savā mājā un tas labprāt neliedza palīdzību. Kad iestājās nākamā nakts, pie viņa ieradās kāds piekusis ceļinieks un izlūdzās eļļu savam lukturim, lai izgaismotu savu ceļu tumsā. Uzraugs nepalika vienaldzīgs un iedeva eļļu arī viņam.

Nākamajā naktī viņu pamodināja klauvējieni pie durvīm, ārā stāvēja sieviete, kas lūdzās, lai iedod viņai eļļu, ar ko apgaismot savu mitekli lai varetu pabarot savus bērnus. Arī šoreiz uzraugs nespēja atteikt. Pēc neilga laika viņam vairs nebija palicis ne pilītes eļļas un uguns bākā izdzisa. Un kuģi, kas peldēja garām, uzsēdās uz sēkļa un jūrnieki gāja bojā – un viss tikai tāpēc, ka uzraugs aizmirsa savu galveno uzdevumu.

Katru dienu, esot klusumā un vienatnē kaut neilgu brīdi, tu spēsi koncentrēties uz savām galvenajām dzīves prioritātēm. Daudzi no mums par tām aizmirst.

Bet runāt par to, ka tev nav laika, lai pabūtu vienatnē ar sevi ir apmēram tas pats, kas neieliet savā mašīnā benzīnu, aizbildinoties ar to, ka braukšana paņem visu tavu laiku. Neuzpildīsies – nebrauksi.

Robins Šarma “Kurš raudās pēc tavas nāves?”
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Tava otrā pusīte atrodas tevī

saullkts

Tik daudzi cilvēki meklē sev partneri, savu otro pusīti, savu “radniecīgo Dvēseli”. Bez šī otra “īpašā” cilvēka, kurš ienesīs harmoniju viņu “nepilnīgajās” dzīvēs, viņi paši jūtas nepilnīgi.

Taču tu neesi pusīte no kaut kā vesela. Tie ir meli.

Tu nekad neesi bijis pusīte. Tu esi viens vesels; tā ir tava patiesā daba.

Ja tu meklē partneri, vai arī tev ir attiecības tikai tāpec, ka jūties kā “pusīte” no viena vesela, ja tu esi nelaimīgs savā vientulībā un baidies no tukšuma, tu arī savam partnerim, ja tev tāds būs, atdosi savu nelaimīgo “lauku” un trauksme pastavīgi dārdēs pār jūsu attiecībām.

Atrodi savu laimi sevī. Padari laimīgu telpu, kurā tu dzīvo un esi tur. Atklāj sev savas vientulības prieku. Kamēr tu centies aizbēgt no tā, tu vienmēr būsi vientuļš, jo tu bēgsi no sevis, un tā ir vislielākā cilvēces bēda.

Atrodi sevī prieku. Esi tas, uz ko visu mūžu esi tiecies. Un, kad būsi gatavs, šajā telpā ieradīsies arī citi,tie, kurus tu vēlējies sastapt – tavi draugi un partneri. Lai viņi pļāpā, smejas, spēlējas, paliek vai aiziet, ja aiziet. Priecājies par viņu brīvību. Dziļi apzinies šo savu saikni. Pievērs uzmanību tam, ka tu esi laimīgs, pievērs uzmanību tam, ka esi nelaimīgs, taču nevaino citus, esi pateicīgs dzīvei.

Palīdzi viņiem iemācīties mīlēt arī savu vientulību.

Varbūt tu šo jauno personāžu nosauksi par savu draugu, partneri, mīļoto. Varbūt tu apprecēsies, varbūt jūs dzīvosiet kopā un jums būs ģimene, varbūt jūs nekad vairs viens otru nesatiksiet. Šajā dziļās saiknes priekā etiķetei nav nozīmes un nākotne pati par tevi parūpēsies.
Un tu atradīsi savu otro pusīti sevī. Un vientulības bailes pazudīs austošās saules staros.

Autors: nezināms
Avots: facebook
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Kāpēc mani nemīl?

cietsirdiba

Cilvēks sevi – īsto parāda tad, kad mēs esam no viņa atkarīgi. Un dažkārt nākas būt atkarīgam. Bērns ir atkarīgs no vecākiem, sieva ar zīdaini uz rokām – no sava vīra, padotais no priekšnieka…

Un ļoti viegli ir pateikt – ej un kļūsti brīvs! Atbrīvojies no despota un tirāna! Tas ne vienmēr ir iespējams.

Diez vai bērns sāks meklēt jaunus vecākus, sieva mazpilsētā lepni aizies ar zīdaini uz rokām, un pēc tam iepazīsies ar miljardieri vai atvērs savu fitnesa centru tuvākajā ciemā… Un arī no darba ne vienmēr ir vienkārši aiziet, ne vienmēr ir alternatīva, un uz rokām vēl joprojām ir bērni….

Un tas, kurš ir atkarīgs, brīnišķīgi to saprot. Tev atklāti pārmet, norādot uz tavu nožēlojamo upura stāvokli. Izturas pret tevi kā pret mājdzīvnieku, kurš spiests pienest čības. Un kur gan tu liksies? Vai uzsit pa pakausi – kāpec gan nē? Tā tēvs audzina dēlu un seržants jauniesaucamo.
Un te nu ir ļoti svarīgi atcerēties: dzīve turpinās. Un atkarība reiz izbeidzas. Verdzības laiks reiz beidzas. Mazulis reiz izaug un sieva aiziet darbā. Bērns izaug un dodas prom no tēva mājām. Padotais saņem paaugstinājumu un kļūst par priekšnieku. Un arī dienesta laiks reiz beidzas.

Un tas, kuram žēl bija maizes gabala, vai kurš aizvainoja ar savu izturēšanos, paliek rūgtā nesaprašanā: “Kāpēc dēls nebrauc pie manis ciemos? Kāpec viņš mani neapsvaica dzimšanas dienā?”

“Kāpēc sieva no manis aizgāja pie cita?” – tāpec, ka viņa tevi vairs nemīl. Un saprata, kāds tu cilvēks esi. Lūk, arī aizgāja. “Kāpec mani skolēni mani ir aizmirsuši?” – tāpēc, ka viņiem ir nepatīkami atcerēties to, kā tu uz viņiem kliedzi un kā viņus pazemoji.

Kādu laiciņu pabiji kunga lomā un pietiek. Dzimtcilvēki un vergi, saņēmuši “brīvlaišanu” neatgriežas pie saviem kakla kungiem. Vēl jo vairāk – pie cietsirdīgiem vergu tirgotājiem. Kuri sēž un domā rūgtu domu: no kurienes gan šī briesmīgā vientulība? Par ko man tas?

Jādomā par nākotni. Vienmēr. Attiecības mainās, mainās spēku samēri un iespējas. Un nevajag aizskart tos, kuri ir no mums atkarīgi::ar pārmetumiem, iedunkāšanu un pazemojumiem…
Autors: Anna Kirjanova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Mēs satiekam tikai tos, kuri jau eksistē mūsu zemapziņā

zemapziņa1

 

26 Zigmunda Freida tēzes, kuras aktuālas arī šodien.

 

1. Jo nevainojamāks cilvēks izskatās ārēji, jo vairāk dēmonu ir viņā…

2. Mēs viens otru neizvēlamies nejauši… Mēs satiekam tikai tos, kuri jau eksistē mūsu zemapziņā.

3. Diemžēl nospiestās emocijas nemirst. Mēs tās piespiedām apklust. Un tās no iekšpuses turpina cilveku ietekmēt.

4. Pasaules radīšanas plānā neietilpa uzdevums padarīt cilvēku laimīgu.

5. Mēs atnākam pasaulē vientuļi, un vientuļi arī aizejam.

6. Tas, kurš mīl daudzas sievietes – zin tās, tas, kurš mīl vienu – iepazīst mīlestību.

7. Tu nerimsties meklēt spēku un pārliecību ārpusē, taču tie ir jāmeklē sevī. Tie vienmēr tur ir bijuši.

8. Vairums cilvēku patiesībā nevēlas brīvību, jo tā nozīmē atbildību, bet atbildība vairums cilvēkus biedē.

9. Pie aizņemta cilvēka reti ciemos nāk slaisti – ap verdošu katlu mušas nelido.

10. Viduslaikos mani būtu sadedzinājuši, tagad dedzina tikai manas grāmatas.

11. Dažkārt cigārs ir tikai cigārs.

12. Mīlestība un darbs – lūk jūsu cilvēcības stūrakmeņi.

13. Skaudība ir graujoša.

14. Mēs ne vienmēr esam brīvi no tām kļūdām, kuras izsmejam citos.

15. Nav nekā dārgāka, par slimību un tās ignorēšanu.

16. Masas nekad nav pazinušas patiesības alkas. Tās pieprasa ilūzijas, bez kurām nespēj dzīvot.

17. Par seksuālo novirzi var uzskatīt tikai pilnīgu seksa trūkumu, viss pārējais ir tikai gaumes jautājums.

18. Nekas dzīvē nemaksā tik dārgi, kā slimība un muļķiba.

19. Pirmais cilvēks, kurš akmens vietā meta lamu vārdus, bija civilizācijas radītājs.

20. Pirmā stulbuma pazīme ir pilnīgs kauna trūkums.

21. Katram cilvēkam ir vēlmes, kuras tas neatklāj citiem, un vēlmes, kurās viņš neatzīstas pat sev.

22. Sapņi ir karalisks ceļš uz savu bezapziņu.

23. Cilvēkam ir raksturīgi visaugstāk novērtēt un vēlēties to, ko viņš nevar sasniegt.

24. Vienīgais cilvēks, ar kuru tev sevi jāsalīdzina, esi tu pats – pagātnē. Un vienīgais cilvēks, par kuru labākam tev jābūt – par sevi tagadnē.

25. Cilvēks nekad ne no kā neatsakās, viņš vienkārši vienu labsajūtu nomaina pret citu.

26. Tavu personības mērogu nosaka tās problēmas izmērs, kura spējīga tevi izvest no pacietības.

Avots: www.transurfing-real.ru/
Tulkoja: Ginta FS

Tu neesi vientuļš…

viens10

Tu neesi vientuļš…

… Ja kaut viens cilvēks ir pamanījis tavu prombūtni. Vai pat kaķis vai suns.

Vientulība ir tad, kad neviens neievēro, ka tevis nav.

Un tava lapa sociālajos tīklos ir slēgta, vai tajā sen nav parādījies neviens jauns ieraksts.

Viss pārējais nav vientulība, bet īslaicīgas problēmas komunikācijā.

Nevar uzskatīt sevi par nabagu, ja tev ir nauda ēdienam un dzīvesvietai.

Pat tad, ja nākas aizņemties – taču tas nozīmē, ka ir no kā aizņemties!

Tā nav nabadzība, bet gan īslaicīgas materiālās grūtības, kuras, protams, pāries.

Un saukt sevi par slimu nevajag – slims bija Čehovs pēdējā savas dzīves mēnesī, tomēr tas viņam netraucēja aizbraukt uz Itāliju atpūsties. Viņš negribēja sevi uzskatīt par slimu.

Slims – tas ir, tā teikt, pastāvīgs stāvoklis.

Arī padomju laikos bija pieņemts visās sanatorijās un slimnīcās pacientus saukt par “выздоравливающие”. (“Товарищи выздоравливающие, пора на прогулку и на процедуры”.)

Un nevajag teikt: “Neviens mani nemīl!” – nevajag. Jo tā tas nav! Visticamākais nemīl kāds konkrēts cilvēks, bet citi – pat ļoti mīl!

Nav iemesla izmisumam, kamēr kaut viens mūs mīl un skumst pēc mums. Un skrien, smaidot, pretī. Vai murrājot pinas ap kājām. Vai luncina asti…

Bet viss parējais pamazām sakārtosies. Pāries īslaicīgās grūtības – tāpēc tās arī ir īslaicīgās.

Autors: Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS

 

Kad Dievs radīja sievieti…

65
Kad Dievs radīja sievieti, viņš strādāja ilgi.
Vēlā sestdienas vakarā pie viņa atnāca Eņģelis un jautāja:
– Kāpēc Tu tērē tam tik daudz sava laika?
Dievs atbildēja:
– Paskaties uz visām specifikācijām, kuras man jāievēro, lai to radītu.
Viņai jābūt viegli nomazgājamai, bet nedrīkt būt no plastiska materiāla.Vairāk kā 200 kustīgas detaļas lai tai pat laikā graciozi kustētos. Viņai jāprot pašai sevi izdziedēt, kad sasirgusi. Jābūt spējīgai strādāt 18 stundas diennaktī. Viņai var būt tikai divas rokas, tai pat laikā, ar tām jāspēj apņemt vairākus bērnus uzreiz – un apņemt tā, lai pārietu jebkuras sāpes – vai tas būtu sasists ceļgals vai dvēsele.
Eņģelis bija izbrīnīts:
– Vai tas būs standarta modelis? Tas taču nav iespējams! Pārāk daudz darba vienai dienai. Atliec to uz kādu laiku!
– Nē – teica Dievs. Es pabeigšu to šovakar un viņa būs mana mīlule.
Eņģelis piegāja tuvāk, lai pieskartos sievietei.
– Dievs, viņa ir tik mīksta!
– Jā, viņa ir mīksta, taču es radīju viņu stipru. Tu pat iedomāties nevari, ko viņa var izturēt un pārvarēt. Viņa izskatās trausla, taču patiesībā viņā ir tāds dievišķais spēks.
– Vai domāt viņa spēj? – jautāja eņģelis.
Dievs atbildēja:
– Viņa var ne tikai domāt, bet arī pārliecināt.
Eņģelis pieskārās sievietes vaigam.
– Dievs, man šķiet, ka Tev viņa sanākusi brāķēta – no viņas tek ūdens.
– Nē, viņa nav brāķēta. Tās ir asaras.
– Kam tās?
– Tās pauž viņas skumjas, mīlestību, vientulību, ciešanas un lepnumu.
Eņģelis bija sajūsmā.
– Dievs, Tu esi ģēnijs! Tu par visu esi padomājis. Sieviete patiešām ir brīnumaina!.
– O, jā, viņai ir spēks, kas spēj izbrīnīt vīrieti. Viņa var smieties, kad gribas raudāt. Viņa var smaidīt, kad ļoti bail. Viņa palīdzēs citam, kad pašai vajadzīga palīdzība. Viens vienīgs viņas skatiens var izdarīt to, kas vīrietim nekad nebūs pa spēkam…
Eņģelis nespēja pateikt ne vārda, viņš bija šokā.
Dievs smagi nopūtās:
-Taču ir viena lieta, kas nav kārtībā. Viens trūkums, kuru novērst varēs tikai viņa pati, savādāk tas viņai sabojās visu dzīvi.
– Un kas tas ir?
– Viņa nezin sev cenu…
Tulkoja: Ginta FS