Tava vientulība ir svētīta

Tava vientulība ir svētīta. Pat atrodoties cilvēku pūlī, tu īpaši asi to sajutīsi līdz brīdim, kamēr reiz atradīsi to cilvēku, ar kuru komunicējot tu uz visiem laikiem pēkšņi zaudēsi savu vientulības sajūtu.
Tā tev ir dota tieši tāpēc, lai tu spētu atrast to vienīgo, kurš vienīgais pasaulē spēj atbrīvot tevi tieši no tavas vientulības. Pateicoties šai sajūtai, tu neesi akls.

Kas viņš ir, tavs vienīgais cilvēks? Kā viņš izskatās? Kādus ceļus staigā? Es nezinu. Un neviens nezina. Taču tava vientulība tev nedos mieru un laimes sajūtu dvēselē, kamēr tu neatradīsi šo savu cilvēku, kamēr nedalīsi šo mieru un laimi kopā ar viņu.

Labāk necensties viņu aizstāt ar kādu citu. Jo nebūs ne iecietības ne Mīlestības. Jo nav lielākas vientulības par vientulību divatā. Divatā ne ar to. Divatā ne ar savējo.

Tāpēc nesalīdzini, nemeklē labāku, meklē savējo. Un lai tevi neuztrauc tas, kā tu viņu atradīsi, šeit savu otro pusīti. Pievilkšanās pievilks, Pavadīšana izvedīs jūs abus pa saviem ceļiem un taciņām līdz tām vienas vienīgās tikšanās krustcelēm, kas visu mainīs. To grib Visums. To vēlas pats Dievs, kurš mūs visus radījis Mīlestībai.

Tikai uzmanīgi skaties. Uzticies savam eņģelim. Tici savas sirds acīm un balsij. Nesteidzies. Viss, kas notiks, notiks īstajā laikā. Taču Dieva dēļ neatdod citam viņa vietu tavas brīnišķīgas dvēseles paradīzes dārzā.

Jo patiesa paradīze vienmēr ir vieta diviem. Jums diviem. Ādamam un Ievai. Grūti sevi iedomāties tur vienatnē. Un neiespējami – pūlī. Tik, cik Visumā ir mīlošu pāru, tik arī paradīzes dārzu diviem. 

Igor Nemoff “KĀJĀMGĀJĒJS”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Godīgā vientulība

Tā ir smalka māksla – iemācīties būt blakus cilvēkiem, bet necensties viņos ielauzties, nenogurdināt ar savu nemieru, necensties katru viņu domu piepildīt ar sevi…

Tas ir brīnišķīgi pat tur, kur ir tuvība, tāpēc, ka arī tā nepieprasa pastāvīgu emocionālu un fizisku klātbūtni.
Tā vispār neko nepieprasa, vien klusu cieņu un saudzīgas rūpes par mazajām neapdzīvotajām saliņām vienam otrā.

Mani mīļie, mums visiem ir vajadzīga sevis piepildīšana – ja tā varētu to nosaukt…
Tas ir laiks, kad esam atslēgušies no trauksmainā nemiera, pienākumiem un šķietamām neatliekamām lietām, vajadzības piedalīties nogurdinošos dialogos.
Tas ir laiks, par kuru mums nevienam nav jāatskaitās.
Un šis laiks nav pat ar sevi, bet ar savu vientulību, kas pēc mums ir tik ļoti noilgojusies un par kuru nekā godīgāka šajā pasaulē nav…

Ļiļa Grad
Foto: Anastasija Pavlova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es zinu, daudziem šobrīd ir auksti…

Necenties noslīpēt savas rētas… tās ir brīnišķīgas… ir smieklīgi gadiem ejot palikt gludu ādu…

Kad noietas jūdzes, lietavas, sniegputeņi… miglainas šķērsielas, pilsētas…
Kad izdzerti vismaz divsimts galoni kafijas un pavadīts simtiem bezmiega nakšu…
Un no tik daudziem vairs nekad nesaņemsi ziņas… un tik daudz sveču vairs neaizdedzināsi…
Kad vairs nemeklē brīnumus, atklājumus… un nav vairs spēka tiem, kuri sen jau ir ar tevi…
Un ir tāds slinkums iziet no savas paslēptuves… un nav auksti ilgās ziemās…
Kad maigums vēl joprojām ķermenim ir tuvs…. bet Dvēsele nav pārklājusies ar ledus kārtu…

Pasaki “nē” savam vientuļajam haosam un uzsauc savai gaišajai cerībai “jā”…

P.S. Es zinu, daudziem šobrīd ir auksti…

Zinu gan savas gan svešu dienas, kurās šķiet, ka vairs nekā nebūs…. un neko arī nevajag…
Zinu, ka šīs dienas paņem ļoti daudz spēku, kuru tāpat jau nav daudz…
Zinu, ka nepalīdz centieni tās neievērot, “pasmieties”, iemūrēt bezjūtībā…
Zinu, ka tās jāpieņem, kā ciemiņus, kuri jau atnākuši… un tad ar tiem jādzer tēja un labestīgi jārunājas, ilgi jāstaigā pa mīļajām takām, klusiņām uzdziedot mīļas dziesmas…
Zinu, ka šīs dienas var izārstēt tāpat kā visu parējo… ilgstošu saaukstēšanos, smeldzošu trauksmi, vilšanos, nemīlestības caurdurtas brūces, noguruma drudzi, sliktu nojautu tahikardiju, nodevības asiņošanu un aizvainojumu zilumus…
Zinu, ka tas nav nekas briesmīgs – nedaudz salauzt sevi, bet pēc tam salabot…
Paslimot un tad atveseļoties…
Padusmoties uz likteni un pārstāt to darīt…

Zinu, ka ikviena no mums necaurredzamajā krēslā vienmēr paliek gaiša cerību istaba…

Mīļie, neaizmirstiet to…. lai kā jums arī būtu…

© Ļiļa Grad
Foto: Maria Orlova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izdzīvot savā sniegputenī

Tu ej cauri saviem speldzošajiem sniegputeņiem ne tāpēc, ka esi drosmīga, stipra, apzināta…

Tev vienkārši nav citas izejas…

Nav apkārtceļa…

Nav rezerves varianta…

Nav palīdzības… ne tāpēc, ka nav, kas palīdz, bet tāpēc, ka notiek lietas, kurās tu vienalga esi viena… viss cits paliek ārpusē…. mīlošie, saprotošie, savējie…

Tu zini, ka viņi ir blakus, bet vēl tu zini, ka šie draņķīgie laika apstākļi ir tikai tavi… 

Speldzošie sniegputeņi reiz atnāk absolūti katrā dzīvē…

Vientulīgie sniegputeņi…

Nē, dzīve nepārbauda, tā vienkārši tāda ir – un pats rūgtākais tajā vienmēr ir blakus senlolotajiem gardumiem…

Un tātad, arī tu esi tāda…

Tu vari, ja pat jūti, ka nevari…

Tavi pleci nav plati, bet tie nes savu nesamo…

Tu galīgi neesi cīnītājs, taču ej cauri izmisuma mīnu laukam, ar dzīvnieka intuitīvo sajūtu cenšoties sajust katru drošo soli… un neuzsprāgsti…

Tu neraudi, un tas nav tāpēc, ka negribi… tāpēc, ka nevari…

Asaras ir milzīga greznība brīžos, kad jāizrāpjas no bedres, jāaiziet līdz brīdim, kad putenis beigsies un ir jāpacenšas neatgriezeniski nesasalt…

Es zinu, ka ieraudzīšu tevi uzvarējušu…

Ne uzvarētāju tronī, bet parastu sievieti, kura ir tikusi galā….

Kura daudzas reizes ir tikusi galā…

Kāda gan tur varonība, vai ne….

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Savā mazā būdiņā

Daudzi no mums ir kļuvuši par savu neredzamo būdiņu iemītniekiem, būdiņu ar cieši aizvērtiem logiem un un durvīm, kas atvērtas tiek ļoti reti…

Esi ievērojis?…

Emigrācija sevī ir pats pieejamākais ceļojumu veids… un, iespējams, pats glābjošākais…

Kāpēc?…

Tāpēc, ka apkārt mums ir nesaprotama, vietumis biedējoša un bezspēcīgi agresīva vide…

Hroniska nevis situatīva agresija ir skaļākais masu un arī individuālais aizsardzības līdzeklis…
Apsteigt ar kliedzienu, naidu un graujošu kritiku…
Sist pirmajam, negaidot uzbrukumu…
Dzīvot saspringtā gatavībā uzbrukumam, kas noteikti notiks…

Tīmeklis ir lielisks anonīmās kaujas lauks ar atzīmētiem ienaidniekiem un regulāriem upuriem…
Šeit, rēķinoties ar iluzoru nesodāmību, visneuzkrītošākie dzīvē cilvēki atklātā telpā var izgāzt savas sakrājušās dusmas un naidu…

Izgāž tā, ka normāla psihe pati sevi izolē, atkāpjas un nevēlas būt pat novērotājs no malas…

Lūk, arī rodas neredzamas iekšējās būdiņas, kurās ir tik labi paslēpties, radīt savu pasauli un neapaugt ar tām bruņām, caur kurām nespēj ielauzties pat dzīvinošās brīnišķīgo emociju straumes…

Bet no ārpuses tāds nogurums no vārdiem, kuros atkal viss ir ne tāds un visi – ne tādi…

Kam un kad tie palīdzējuši izrāpties no bedres…

Visi uz ilgāku laiku vai pat uz mūžu salauzti un nemīlestības traumēti cilvēki…

Izeja no traumas ir caur tām durvīm, aiz kurām nav ne pirmā, ne otrā…

Mēs slēpjamies sevī un baidāmies no tuvības, tāpēc, ka ir sagrauta uzticēšanās, tāpēc, ka ir bail, tāpēc, ka negribas jaunas sāpes…

Tomēr reiz bailes pāries un sagribēsies iziet…
Lai piekristu tam, ka garantiju nav, taču neatsacītos no tā, kas dzīvi padara par dzīvi…

Tumšajā mājiņā var kādu laiku pasēdēt… pagulēt…. izgulēties…. atgūties no pārdzīvojumiem….
Taču palikt tajā uz mūžiem ir vēl bailīgāk nekā nokļūt līdz nāvei nobijušos agresoru varā…

Tas nozīmē iekurt uguni un uzturēt to…. ar visu savu dvēseles siltumu, kura nav aizmirsusi kā mīlēt un kura reiz ielaidīs to, kam noticēs…

Tikai tā…

© Ļiļa Grad
​​​​​​​Foto: cmonphotography
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mazie solīši tukšumā…

tuksums

Ko darīt, ja tevī ir tukšums un klusums? Un nav skaidrs, ko darīt un kurp iet? Kā vispār ar to tikt galā vai vismaz noorientēties?

Ja nav skaidrs, ko tu gribi dzīvē, var sākt ar to, ko tu gribi tieši tagad. Ar kaut ko maziņu: padzerties, paēst, pagulēt, pačurāt…

Ja tieši tagad neko negribās, var apstāties un atļaut sev kādu brīdi neko negribēt. Un kamēr neko negribi, mācīties klausīties šajā klusumā. Starp citu, klusums bez vēlmēm – dažkārt nav nemaz tik slikti. Jautājums vien tajā, kā tu pats to uztver.

Ja tevī ir tukšums, vienmēr var pačamdīt, no kā veidotas tā sienas. Tāpēc, ka tukšums mēdz būt tikai kaut kur iekšā. Bet tas kaut kas arī esi tu. Ari tev ir apjoms, izmērs, blīvums un daudz citu parametru, no kuriem var sākt savu pašizpēti.

Ja nav skaidrs, kā klausīties sevī, kādu laiku var atļaut sev to nezināt. Somatikā ir tāds jēdziens “sēdēt sinapsē”. Tas nozīmē ka var kādu laiku nekustēties un gaidīt, kamēr motorie neironi muguras smadzenēs radīs kaut kādu darbību, vienkārši tāpēc, ka ka tajos uzkrājusies neiromediatoru kritiskā masa.
Un tad tīri fizioloģiski vairs nav iespējams palikt nekustīgam.

Tad, lūk, sākumam var apstāties un paklausīties kermeņa kustības.
Bet pēc tam jau tam atļaut pieņemt tālākos lēmumus.

Ja ir grūti izturēt vientulību, var sākt kaut ar vienu minūti. Tikai vienu minūti vienatnē ar sevi bez citiem cilvēkiem, gadžetiem un citiem izpalīgiem. Un tālāk jau ilgāk.

Ja tagad viss ir sarežģīti (skumji, bailīgi, nesaprotami), tātad tas ir sākuma punkts, no kura var doties jebkurā virzienā.

Ja dzīve tagad ir tāda, tātad tā ir tieši tāda un nekāda savādāka.

Un, ja ķermenis elpo, tad tajā ir potenciāls. Tukšuma, baiļu, dezorientācijas vai jebkura cita diskomforta apzināšanās sevī satur ļoti daudz enerģijas. Bet potenciāls vairs nav nekāds tukšums.
Tā kā ieelpa-izelpa, apstājamies un klausāmies!
Veiksmi jums!

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Leduslāču likumi

apskauj2

Dažkārt dzīvo ar cilvēku un jūties kā ziemas laika prognozē…
Tajā parasti raksta: “-13 grādi, pēc sajūtām -21″…

Tādas, ne īpaši labas sajūtas….
Mīnuss par mīnusu aukstāks…

Un tu satuntuļojies milzīgos sava spēka džemperos…
Bet silda tie ļoti vāji… tāpēc, ka tavas mežonīgās Dvēseles vecajiem kauliem ir vajadzīgs pavisam cits siltums…

Mīļie, nav dziļākas vientulības sajūtas par to, ko izjūti kopā ar kādu, kurš dod tev temperatūru mīnusā… bezgalīgā mīnusā….
Mīnuss, kas nepāries martā, kad uzspīdēs pirmā pavasara saule….

Nebūs saules…

Aukstuma piegādātājs bez apstājas strādā pat jūlijā…
Tas, it kā baidīdamies sabojāties ātrāk kā pienākas, ir iemājojis savā mūžīgajā ledusskapī un no turienes uz tevi visu laiku pūš “nordiskais konservants”….
Aukstums vārdos…
Aukstums rīcībā…
Aukstums pat retā pieskārienā…

Ne jau atbildes aukstums, nē…
Un ne tas, ko esi pelnījis un tagad par to maksā…
Tas vēl nebūtu tik traki…

Bet tas ir tas aukstums, kurā labi ir tam, kurš to rada, bet slikti tam, kurš tajā dzīvo…

Un tas, kurš to rada, nepavisam nesoda sevi, neatriebjas un neveic cietsirdīgus eksperimentus…
Viņš no sirds domā, ka jūsu starpā viss ir kartībā…
Viņam tā ir pietiekami, un vairāk nevajag…
Viņš ir ziemeļu leduslācītis, kurš ir skaists un cēlsirdīgs multenītēs, bet reālajā dzīvē var iekost savam lāčabērnam…
Tāpēc, ka jūt tikai vienu izsalkumu – SAVĒJO…. un arī aukstumu…
Un viņam savā kažokā ir silti…
Bet, ja būs auksti, viņš atnāks un pasildīsies pie tavējā…
Atnāks pasildīties, nevis sasildīt… un ne apmainīties ar siltumu…

Un viņš, šis lācītis ir absolūti kurls…
Viņš nedzird kā no aukstuma klab tavi zobi…
Nedzird, kā tu lūdz kaut nedaudz siltuma….
Nedzird tavu sirdi, kas sitas gaidu režīmā…

Tu dzīvo savā NEvientulīgā vientulībā, un arvien biežāk domā par to, ka leduslāčiem vajadzīgi tādi paši leduslāči, bet tu viņiem nepavisam neesi vajadzīgs ar savu vēlmi pēc cilvēciska siltuma…

Daudzu gadu garumā es esmu iemācījusies nekļūdīgi atpazīt tos, kuri dzīvo svešos laikapstākļos un arī leduslāčus, kuri patiešām nespēj saprast, ko no viņiem grib tie, pie kuriem viņi nāk sasildīties…

Bet viņiem vienkārši vajag atrast savējos…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīvosim, Mīļie!

ignite

Kad dzīve ilgu laiku ir iestrēgusi pelēkajā koridorā, acis pierod pie tā krāsas un Dvēsele skumji samierinās ar to, ka pārmaiņas it kā nav iespējamas…

Mani mīļie, tā bojā ir aizgājuši daudzi no mums…

Arī emocionāli, atstājot virspusē kaut kā vēl funkcionējošo ķermeni…
Un fiziski pieliekot galīgo bezizejas punktu…
Mēs ļoti viegli ļaujam notikt domāšanas procesiem, kuri pēc laika jau automātiski mums pareģo izgāšanos, zaudējumus, bēdīgu jebkuras uzsāktas lietas iznākumu…

Un, lūk, mums jau sāk likties, ka pats Liktenis ir pagriezis mums muguru, tātad ir jāpielāgojas pašam staignākajam purvam un jāpaliek tajā līdz galam…
Bet nevajag tā!

Nevajag, jo neviens no mums nav dzimis lai dzīvotu dūksnājā, lai būtu pazemots, atstumts, bez mīlestības un skaistām jūtām…

Dzirdiet? Nevajag!

Katram no mums ir viss, lai būtu laimīgi…

Un viss, kas mums netiek dots – vienkārši nav mūsu…
Mūsos cenšas kultivēt ciešanas. Katra otrā grāmata, filma, dziesma sākas ar bezgalīgu neirotisku atkarību apraudāšanu, skaisti nosaucot to par mīlu bez pretmīlas…

Un cilvēki negrib ticēt, ka tādas pasaulē nav…
Mīlestība nekad nav pārvērtusies atkarībā, ne reizi…

Sabiedrība stimulē upurus, kuri nevienam neko nevar dot, izņemot savu atteikšanos no pašu dzīves, iemainot to pret to pašu mīlestību…

Bet arī te tu izgāzies – atsacījies no savas paša dzīves tu neizraisi interesi, jo vergs nespēj pilnvērtīgi mīlēt…
Viņš var tikai kalpot…
Psiholoģiski veseliem cilvēkiem nav vajadzīgi vergi…
Viņiem vajadzīgi tie, kuri ir spējuši sakārtot savu paša dzīves teritoriju un izaudzēt sevi par Personību…
Tāpēc ir vērts reizi par visām reizēm uz mūžiem aizvērt visus savus kļūdainos projektus, kuros nav nekā cita, kā tikai tukša aizvainojumu gaidīšana, lūrēšana svešos logos un sāncensība…

Ir vērts sākt cienīt sevi un savas vajadzības – tikai tā atnāks cieņa pret citiem cilvēkiem un arī viņi sāks tevi cienīt…
Ir vērts ieklausīties sevī, lai skaidri zinātu vienas dienas domas, nevis sekotu ierastajiem šabloniem, kuri visbiežāk nav pielietojami šobrīd notiekošajā…
Ir vērts macīties Mīlestību – bez robežām, smalku, viedu, skaistu…
Novērtēt mirkli un sīkumus, atpazīt vienkāršo lietu maģiju, kopt sava maiguma krājumus, dāvāt no sirds un tāpat no sirds pieņemt…
Ir vērts lūkoties mākoņos nevis skumji par to, ka vēlmes nav piepildāmas, bet ar prieku par to, ka viss ir iespējams…

Un, visbeidzot, ir vērts atļaut sev būt laimīgam…

Vienkarši laimīgam…
Noticot tam, ka nekad nav par vēlu… nekad…
Ikvienā, pat pašā drūmākajā dienā, var uzrasties mūsu dzīves vislabākie cilvēki…
Ikvienā skumjajā momentā mūs var pārsteigt brīnišķīga ideja, ko iespējams realizēt…
Ikvienā vientulībā mēs varam atrast sevis paša atbalsta punktu, saprotot to, ka viens nozīmē kopā ar sevi, nevis bez neviena…
Bet tiem, kuri mīl mērķus, saprast, ka ir tikai viens dzīves galvenais mērķis un tas ir DZĪVOT!…

Dzīvot, nevis imitēt dzīvi, netēlot moderno, netēlot uzpūstu veiksmīgumu…
Dzīvosim, Mīļie!

Nosusiniet savus purvus, vai arī klusējot mūkiet no tiem…

Izmetiet miskastē visus krāmus, pat tad, ja tie staigā uz divām kājām…
Un nevienam neļaujiet dzīvot jūsu vietā…. nevienam!…
Esiet dzīvi savā dzīvē…

Lūk, arī viss!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iziet cauri sāpēm

15-oprisko

Ikviena pieķeršanās izriet no tā, ka mēs zemapziņā atsakāmies atklāti sastapties ar savām sāpēm un iziet tām cauri. Ikviena pieķeršanās sākas ar sāpēm un ar sāpēm arī beidzas. Lai kas būtu tavas pieķeršanās objekts – alkohols, ēdiens, atļautas vai aizliegtas narkotikas, vai cilvēks, – tu to izmanto, lai slēptu savas bailes. Lūk, kāpēc pēc tam, kad pāriet intīmo attiecību sākotnējā eiforija, tajās uzrodas tik daudz sāpju un nelaimju. Pašas šīs attiecības nav šo nelaimju un sāpju iemesls. Tās vienkārši izvelk uz āru tās sāpes, kas tevī JAU IR.

Līdzīgi darbojas jebkura atkarība, kas neizbēgami nonāk punktā, kurā tā vairs nedarbojas un, kurā tu sāpes sajūti daudz asāk kā jebkad agrāk.
Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc vairums ļaužu visu laiku izvairās būt šeit un tagad, un cenšas atrast jel kādu glābiņu kaut kur nākotnē. Pirmais, ar ko viņi varētu sastapties brīdī, kad fokusē savu uzmanību uz šo momentu, būtu viņu pašu sāpe, bet tas ir tieši tas, no kā viņi visvairāk baidās.
Ja vien viņi zinātu, cik vienkārši esot šeit un tagad, ir piekļūt Dieva Klātbūtnes spēkam, kas izšķīdinās pagātni kopā ar visām tās sāpēm, tāpat arī realitātei, kas izkliedēs ilūziju. Ja vien viņi zinātu, cik ļoti tuvu viņi atrodas savai realitātei un cik tuvu Dievam.
Vairīties no partnerattiecībām tikai tāpēc, ka gribas izvairīties no sāpēm, arī nav nekāda izeja. Sāpes būs jebkurā gadījumā. Trīs neveiksmīgas partnerattiecības kaut kādā laika periodā liks daudz ātrāk tev meklēt Dievu savā paša dziļumā, kā tāds pats laika sprīdis, kas pavadīts uz vientuļas salas vai ieslodzītam vientulībā.

Autors: Ekharts Tolle “Tagadnes spēks”
Foto: Oleg Oprisco
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iemācīties paklusēt

baka

Dzejnieks Viljams Vērdsverts reiz teica: «Kad steidzīgā pasaule uz ilgu laiku atrauj mūs no labākā, kas mūsos ir, kad visas rūpes kļūst nepanesamas un visas baudas sāk apgrūtināt, – cik ļoti mīļa un patīkama kļūst vientulība!»

Saki, kad pēdējo reizi tev izdevās paklusēt un sajust mieru?
Kad pēdējo reizi tu neskopojoties spēji nogriezt lielu gabalu sava laika, lai piepildītos ar vientulības enerģiju, kura spēj cilvēku atjaunot, pārveidot un atdzīvināt saprātu, ķermeni un garu?

Visas pasaulē eksistejošās viedās tradīcijas ir vienotas vienā: lai atjaunotu saikni ar savu patieso dabu un iepazītu savu iekšējo varenību, tev regulāri ir jāpabūt klusumā, vienatnē ar sevi.
Protams, tu esi ļoti aizņemts.

Taču, kā teica Toro: «Būt aizņemtam nav pietiekami: aizņemtas ir arī skudras. Jautājums, ar ko tu esi aizņemts».
Kad domāju par to, cik ļoti svarīgi kādreiz ir klusēt, es atceros stāstu par veco bākas uzraugu.
Viņam krājumā bija noteikts daudzums eļļas, ar kā palīdzību viņš uzturēja bākas lukturī uguni, lai garām braucošie kuģi varētu redzēt klinšaino krastu un to apbraukt. Reiz, naktī kāds netālu no bākas dzīvojošs cilvēks paprasīja uzraugam nedaudz eļļas, lai varētu iedegt gaismu savā mājā un tas labprāt neliedza palīdzību. Kad iestājās nākamā nakts, pie viņa ieradās kāds piekusis ceļinieks un izlūdzās eļļu savam lukturim, lai izgaismotu savu ceļu tumsā. Uzraugs nepalika vienaldzīgs un iedeva eļļu arī viņam.

Nākamajā naktī viņu pamodināja klauvējieni pie durvīm, ārā stāvēja sieviete, kas lūdzās, lai iedod viņai eļļu, ar ko apgaismot savu mitekli lai varetu pabarot savus bērnus. Arī šoreiz uzraugs nespēja atteikt. Pēc neilga laika viņam vairs nebija palicis ne pilītes eļļas un uguns bākā izdzisa. Un kuģi, kas peldēja garām, uzsēdās uz sēkļa un jūrnieki gāja bojā – un viss tikai tāpēc, ka uzraugs aizmirsa savu galveno uzdevumu.

Katru dienu, esot klusumā un vienatnē kaut neilgu brīdi, tu spēsi koncentrēties uz savām galvenajām dzīves prioritātēm. Daudzi no mums par tām aizmirst.

Bet runāt par to, ka tev nav laika, lai pabūtu vienatnē ar sevi ir apmēram tas pats, kas neieliet savā mašīnā benzīnu, aizbildinoties ar to, ka braukšana paņem visu tavu laiku. Neuzpildīsies – nebrauksi.

Robins Šarma “Kurš raudās pēc tavas nāves?”
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS