Sieviete, kura visu dara ar prieku

55443345_1777585665674582_194000683463081984_n

Sieviete, kura visu dara ar prieku, būs vesela, laimīga un piepildīta… Ja atskatāmies uz savu dienu, varam atsekot, kas bija izdarīts tāpēc, ka “vajag”, bet kas tika piepildīts ar tavas dvēseles enerģijām.

Kāpēc mums ir tik grūti dzīvot priecīgi?
Viens no iemesliem ir tas, ka mēs jau sen esam aizmirsuši, ko nozīmē saules apmirdzēta dzīve. Ja dzīvojam pēc inerces un steigā, tad noķert šo sajūtu ir praktiski neiespējami. Vēl to izdarīt ir grūti tāpēc, ka prieks nāk no Dvēseles, nevis prāta. Piespiest sevi priecāties ir ļoti grūti. Tad, kāpēc Dvēsele klusē? Varbūt tāpēc, ka tu jau sen vairs nedzīvo tā, kā Dvēselei tīk?
Daudzi skolotāji, lektori un psihologi saka: labāk sievietei vispār nemazgāt traukus vai negatavot ēst, ja viņai nav garastāvokļa. Bez prieka pildīt sievietes “pienākumus” nozīmē radīt spriedzi. Vārda “prieks” enerģija vēsta par pārpilnību, gaismu un dāvāšanu. Tāpēc Dvēselē ir tik priecīgi, kad tu, piemēram, gatavo dāvanas. Atdošana vēsta par iekšējo bagātību.

Kas sievietes dzīvē var kļūt par prieka avotu?
– Iemīļotās nodarbes
– Komunikācija ar saviem mīļajiem un tuvajiem cilvēkiem
– Maigums un mīlestība
– Rūpes
– Daba
– Agra celšanās, kad Saules enerģija baro zemi
– Smaids un labi vārdi
– Dziedāšana
– Dejas
– Sievišķīgi tērpi un sevis kopšana

Prieks ir zāles pret skopumu, skaudību un skumjām.
Sieviete, kura Dvēselē glabā prieku, ir iedvesmas avots. Kad jūtam prieku Dvēselē, tad mājās viss ir kārtībā, bet pietiek vien sākt skumt, kad viss krīt no rokām.

Kas tad ir sievietes prieks? Tā ir piepildītība ar gaismu. Kad mēs esam kā mazas saulītes, un ejot sasildam visu sev apkārt, un tad viss notiek skaisti.
Prieka stāvoklis atnāk caur to, ka piepildām savus bērnības sapņus. Un šodien pamēģini piepildīt kaut vienu savu bērnības sapni. Un vēl, atļauj sev pamuļķoties. Labs garastāvoklis un smiekli ir sievišķīgas sievietes ceļa biedri.
Staigāt dusmīgai, drūmai un aizvainotai uz visu pasauli, kā minimums, ir muļķīgi. Vienkārši tapēc, ka šī diena nekad vairs neatgriezīsies. Vai tiešām vērts to tērēt skumjām? Priecāties nozīmē ieslīgt priekā. Ar visu galvu, kā silta pienā. Īstais laiks to izdarīt!

Prakse
1. Smaidi
No šodienas padari smaidu par savu firmas zīmi. Smejies no sirds. Ja pastavīgi smaidīt tev šķiet neiespējami, tad pasmaidi kaut vai ar lūpu kaktiņiem. Vienkārši piepacel tos nedaudz augstāk ka ierasts. Jau labāk? Noteikti uzsmaidi šodien katram sastaptajam pretimnācejam. Tici, šodien ikviens cilvēks cieš no patiesa smaida trūkuma, kas adresēts viņam personīgi. Nebaidies izskatīties smieklīga.

2. Noskaties komēdiju
Ļauj sev aizmirst par rūpēm.

3. Radi brīnumus
Vari palēkāt uz vienas kājas, vai palaist ziepju burbuļus, vai piepūst balonu un palaist debesīs.

4. Šīs dienas apģērbam noteikti jabūt košam
Nevari atļauties citrondzeltenu džemperi, noadi dzeltenu šallīti, un lai redzamākajā vietā ir jebkurš saules krāsas priekšmets.

5. Piepildi jebkuru savu bērnības sapni
Ko velējās tā mazā meitenīte un tā arī nesaņēma? Uzdāvini viņai to! Aizved viņu uz cirku, nopērc mīksto rotaļlietu, saēdies saldējumu. Galvenais visā šajā procesā ir tā sajūsma, kuru tu noteikti sajutīsi. Un atceries, ka tev vienmēr ir IZVĒLE.

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Kāpec tu baidies būt “ĻOTI”?

aiziet1

Vai tu mīli cilvēkus, ar kuriem nevari būt “ļoti”…?
“Ļoti” kaislīgs, “ļoti” kluss, “ļoti” atvērts, “ļoti” spilgts, “ļoti” īsts, “ļoti” dzīvs?

Tu mīli situācijas, kad tev vajag, jā, tieši vajag, aizmirst sevi, savaldīt savu spēku un gandrīz pārstāt elpot? Lai taisītu biznesu, pelnītu naudu, nepazaudētu seju, uzaudzētu reputāciju, izskatītos neievainojams. Protams, nemīli, taču radi tās katru dienu, vai pietiekoši bieži…

Kā tev tāda veiksmīga dzīve puselpā – izelpā? Dzīve ar hronisku pašizpausmes bronhītu, ar pastāvīgi klepojošu pašrealizāciju? Dzīve ar motivāciju, kura stingri ieķērusies racionālā prāta vēstījumos. Kā?

Vai tu vispār kādreiz esi bijis bērns. Atceries?

Bērns nezin, ka var sarunāties pusbalsī un ar zemtekstiem. Viņš vienkārši dzīvo, elpo, šķobās, smejās, priecājas. Viņš nezin, ko nozīmē komunikācija no prāta, bet dara to no sirds. Viņš savu dienu vada pēc sajūtām, nevis plāna. Un, ja viņam kopā ar kādu ir smacīgi, viņš nesastingst pie izejas, bet bēg, kaujas vai raud.
Kad tu biji bērns, tu nebaidījies iekļūt neērtā situacijā, nokrist, sasisties, kļūdīties un kalnā uzrāpies, sapņoji iekarot nākamo, vēl augstāku, pēc tam vēl un vēl. Bet tagad tu ekonomē spēkus un skrupulozi skaiti katru sajūtu kustību.
Bērns vienmēr ir “ļoti”. “Ļoti” patiess, “ļoti” skaļš, “ļoti” uzticīgs, “ļoti” rotaļīgs, “ļoti” DZĪVS… Bet šodien tu vairs neatceries, kā ir “ļoti”? Tu esi uzzinājis, kā ir pareizi, kā ir pieņemts, kā vajag. Tu atceries, cik ļoti bīstami ir būt “ļoti” dzīvam. Tāpēc, ka tad tevi neuztvers nopietni.
Neuztvers kā Savējo, tie, kuri jau sen nav “ļoti”, toties ir augstos amatos. Tu esi nošķirts no sava spēka. No savām jūtām. No dzīves garšas, kas dzīvu dara tieši tevi. Tu esi atteicies būt “ļoti” tu pats. Tu esi uztrenējis savu prātu, lai virtuozi varētu slēpt, nevis paust sevi. Kāpēc? Kā dēļ?
Kā dēļ ir vērts dzīvot no pusspēka, elpot ar vienu plaušu, smaidīt pussmaidu? Nesamazinot distanci, pastāvīgi būt apaugušam ar daudziem kontaktiem, bet maz dzīvām sarunām, no kurām tevī iekšā ir silti un plaši.
Vai tiešām komfortabls dīvāniņš patmīlai un prestižs kostīms drošībai ir viss, ko esi pelnījis, ko esi sev atļāvis, kad kļuvi pieaudzis? Kāpēc tu tu tik ļoti baidies būt “ĻOTI” ?

No Aleksandras Uspenskas grāmatas “Mūžības vitrāžas”
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tevi atbalsta

tevi atbalsta

Daudzas no mūsu bailēm, īpaši tās, kas attiecas uz naudu un attiecībām, izriet no divām galvenajām zemapziņas bailēm:
1 – “es neesmu pašpietiekams”
2 – “es nākotnē nebūšu pašpietiekams”.
Un patiesībā šīs bailes ir vienas bailes, visu baiļu bailes:
“dzīve mani neatbalstīs”.

Katram no mums ir mūsu iekšējais bērns, kurš labi zina, ka viņš (vai viņa) nevar būt pats sev vecāks.
Viņš nejūtas kā viens veselums un nezin, kā sevi padarīt par vienotu veselumu pēc paša vēlēšanās. Viņam trūkst spēka, lai sevi papildinātu, atbalstītu sevi, apmierinātu savas vajadzības.
Šis bērns balstās uz vareniem un noslēpumainiem spēkiem ārpus sevis, uz spēkiem, kuri atbildīgi par viņa eksistenci. Iespējams, tā ir dziļa ķermeniska atmiņa no bernības: bailes būt pamestam, bailes zaudēt atbalstu, kurš mums ir bijis, kuru mums rūpēm par sevi atstājis milzīgais vientuļais Visums.
“Es neesmu pašpietiekams, es tāds nekad nebūšu…. es nomiršu”.

Nav nekāds brīnums, ka mēs esam atkarīgi no naudas, mantas, cilvēkiem, no projekta sevis paša pilnveidošanai. Nav nekās brīnums, ka dažkārt mēs jūtamies tik ļoti norūpējušies un nemierīgi, mums ir tik ļoti neērti pašiem savā ādā. Mēs mūkam no nāves bailēm un zaudējuma.

Mēs zemapziņā ticam, ka mums jāturpina būt lielākiem, jāgrib vairāk un jāpieder arvien vairāk… lai vienkārši izdzīvotu.

Ja apstāsimies, ja būsim mierā, pat uz mirkli, “atbalsts” pazudīs. Mēs nomirsim. Nomirsim psiholoģiski, vai pat fiziski.

Mēs nespējam atbrīvoties no šīs pamestības sajūtas un nedrošības. Mēs nevaram iznīcināt savu iekšējo bērnu sevī, un mēs to nemaz nevēlamies! Bet mēs varam vērsties pie šīm senajām sajūtām ar mīlestību, labestību un līdzjūtību, kad tās mūsos rodas. Mēs varam elpot caur bailēm, trauksmi, nepārliecinātību. Mēs varam ar ziņkāri pievērst savu uzmanību šīm savām daļām. Un patiesi dot tām savu atbalsta sajūtu, kuru tās tik ilgi gaida. Turēt tās savās mīlošajās un drošajās rokās. Lai tās zin, ka tiek atbalstītas, ka ir drošībā. Ka tās nav kļūdas.

Tu esi pašpietiekams un tev visa kā ir pietiekami katrā dzīves brīdī.

Šīs “nepietiekamības” bailes vairs nedrīkst valdīt par tavu dzīvi. Sajūti, kā tavs vēders paceļās un iekrīt ieelpojot. Sajūti, kā zeme tevi tur, sajūti sauli savā sejā un dzīvas dienas skaņas.
Sajūti sava mugurkaula atbalstu. Sajūti, kā galvu balsta pleci. Un viss: putni un Dievi un viņu Eņģeļi dzied tev dziesmas. Tu dzīvo varena atbalsta pasaulē. Tu dzīvo pārpilnībā, vienmēr, lai cik naudas tev būtu vai nebūtu, lai cik ļoti citi tevi atzītu vai neatzītu. Tu esi pašpietiekams un tev visa kā ir pietiekami.

Līdz šim tavs prāts griezās ap nākotnes bildēm, bet tagad, draugs, tu esi atgriezies mājās.
© Džefs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums © Ginta Filia Solis

 

Ja vien es sevi mīlētu

milet sevi1

Bībelē teikts: “Mīli savu tuvāko, kā sevi pašu”. Kad mēs sākam iet izaugsmes ceļu, nonākam pie daudz dziļākas šīs frāzes izpratnes, saprotam, cik ļoti tas vajadzīgs, lai veidotu jebkuras tuvas attiecības.

It kā pavisam vienkārša frāze un tās jēga – acīmredzama, taču…
Kas tad ir šis “mīlēt sevi”? Vai mēs varam kādam citam ko dot, ja vispār nezinām, par ko ir runa?
Vai mēs zinām, ko  nozīmē pa īstam sevi mīlēt? Ne tāpēc, lai izrādītos publikai vai kādam kaut ko pierādītu – viņi vēl mani atcerēsies! Viņš sapratīs, ko zaudējis!…. Bet dziļi un patiesi, pati sev.
Pat tad, ja esi viena mājās – viena pret vienu?

Ko nozīmē – mīlēt sevi?

Mūsdienu kultūra un psihologi visu laiku atkārto: sevi vajag iemīlēt, dzīvot sev. Reklāma kliedz: tu taču esi to pelnījusi!…

Mēs cenšamies, cenšamies, cik spēka, taču kaut kā nesanāk…
Un rokas nolaižas – ko darīt?

Ir zināms apgalvojums: neviens tevi neiemīlēs vairāk par to, kā tu mīli sevi…

Un mūsu kultūrai ar totālu mīlestības deficītu un karstas vēlmes izdzīvot par jebkuru cenu, un pa pilītei izspiest to no citiem – tā kļūst par patiesi īstu problēmu.

Mīliet mani! Apbrīnojiet mani! Ticiet man! Varbūt tad es pati sev noticēšu…

Taču nogurušo acu izteiksmi nepaslēpsi – ne ar dārgu apģērbu, ne dārgām saulesbrillēm.

*** Skaties, pa ielu iet meitene. Skaista, lepna, klabina augstajiem modernu kurpju papēdīšiem, dārgu smaržu aromāta ieskauta. Viņa eleganti atmet matus – dārga meistara veidota stilīga frizūra, un viņas skatiens it kā no augšas nomēra apkārtējos. Nedod Dievs, kādam garāmgājējam viņu uzrunāt, pacensties iepazīties, to darīt varētu tikai trakais….

Reiz man arī gribējās tādai kļūt – lai “viņiem visiem” kaut ko pierādītu….

Vai viņa ir laimīga? No kā slēpjas aiz sava tēla spožajām bruņām? No kā bēg? Droši vien no tās maziņās meitenes, kuru ļoti aizvainoja, ievainoja, sāpināja… Un tagad viņa visiem ir aizvērta un nevienu nelaiž sev klāt.

*** Vēl kāda bildīte. Pa to pašu ielu soļo meitene. No skata pavisam parasta, bez Gucci un Versace, iet un  smaida – patiesi, no sirds. Viņas acis mirdz laimē un tajās atspoguļojas dzīva interese par visu – tāda sajūta, ka brīnumi un pārsteigumi viņu sagaida ik uz soļa.

Un viņa priecājas par katru sīkumu – saules stariņu, zilajām debesīm, garām lidojošajiem baložiem, ūdens šļakatām strūklakā, kas nejauši apšļaksta viņas seju, populāru dziesmiņu, kas atskan no garāmbraucošas mašīnas.

Viņa ir atvērta un laimīga un acis nevilšus viņu pavada, gribas doties viņai līdz, lai kopā atminētu viņas labā garastāvokļa noslēpumu.

Bet viņas noslēpums ir gaužām vienkāršs. Viņa ir laimīga tāpec, ka mīl sevi un pieņem sevi it visos stāvokļos, un pasaule kā spogulis viņai atspoguļo šo mīlestību un pieņemšanu.

Kad esi laimīga, mīli  un cieni sevi, tev negribas spēlēt publikai, tev nevajag  nevienam neko pierādīt… Ja ir kaut kā savādāk, tātad tur kaut kas nav kartībā.

Protams, visas saknes tradicionāli stiepjas tālu – bērnībā.

Es bieži vien no savas mammas dzirdēju, ka esmu drausmīgā egoiste. Gribu, lai vienmēr viss būtu tā, kā es to vēlos (kas pilnībā arī atbilst patiesībai).

Godīgi sakot, es domāju, ka sen to visu jau esmu pardzīvojusi, taču nē. Nesen klausījos Ruslana Naruševča lekciju, kurā viņš runā par to, ka sieviete vienkārši pēc savas dabas NEVAR būt egoiste. Viņa ir radīta pavisam savādāk, no mīlestības, padevības un kalpošanas. Viņa saņem laimes sajūtu tāpēc, lai tūliņ dotos un dalītos tajā ar sev mīļiem cilvēkiem, ar apkārtējiem, ar visu pasauli. 

*** Lūk, iedomājies situāciju. Tu esi uzzinājusi kādas priecīgas ziņas, vai ir noticis kaut kas patiesi labs. Tu sēdi un klusē, baudot šo vērtīgo sajūtu? Neticu! Esmu pārliecināta, ka sajūsmā uzreiz apzvani visus, ar ko vien vēlies padalīties priecīgās ziņās – mammu, 10 draudzenes, kaimiņienes. Tikai tāpēc, ka tev ir ļoti labi, tāpēc, ka šo laimes enerģiju nav iespējams paturēt sevī.

Un tad, kad klausījos šo lekciju, es raudāju…

Raudāju tāpēc, ka klusiņām pieskāros šim brīnumainajam stāvoklim – mīlestībai pret sevi, kuru tik daudzus gadus biju klusinājusi, uzskatīdama, ka neesmu tā cienīga.

Man bija tik ļoti sāpīgi to apzināties, ka gribējās visu, kas apkārt saspārdīt, izmētāt, saplēst sīkos gabaliņos.

Šis milzīgais resurss tik ilgi bija manī dzīvojis un es to apspiedu “līdz brīdim, kamēr dzīvē nesasniegšu ko nozīmīgu, piemēram, kļūšu par Krievijas Prezidenti, vai sliktākajā gadījumā par vadītāju kompānijā ar 1000 darbinieku štatu. Lūk, tad beidzot mani tuvinieki varēs ar mani lepoties, un es būšu cienīga mīlēt un cienīt sevi…”

It kā mani nevarētu mīlēt vienkārši tāpat vien, par to, ka es esmu…. Brrrr…. Kā atceros šo savu stāvokli….

Meitu mammas, lūdzu atcerieties: meitene NEVAR būt egoiste!
Viņa vienkārši ar savu uzvedību pieprasa jūsu mīlestību, uzmanību un viņas pilnības un dievišķās dabas atzīšanu.

Un nevajag viņai nemaz tik daudz – maigus apskāvienus, mīļus vārdus, uzslavas.
Bet viss parējais ir tikai to atvasinājumi, kad jūs nespējat to dot….

Un tas, ka dažkārt mums nav resursu, lai savai meitai dotu mīlestību, absolūti nav viņas problēma.

Un nevajag par to viņu sodīt, apsaukt. Labāk beidzot sāciet nodarboties ar sevi un iemācieties mīlēt sevi.

Kā tas ir – mīlēt sevi?

Ko mēs darām tā cilvēka labā, kuru mīlam? Pareizi, mēs par viņu rūpējamies – sakam viņam laipnus vārdus, pērkam dāvanas, barojam ar labu ēdienu, lutinām, dažkārt izdabājam arī viņa mazajām kaprīzēm….

Un tas notiek biežāk kā reizi mēnesī – pretējā gadījumā tas ir neveikls kukulis, lai nogludinātu savu vainu, bet, ja katru dienu. Daudzas reizes dienā…

Un te nu var palīdzēt lieliska prakse, kuru man ieteica Gopali (pateicos tev par to no visas sirds).

Ja es sevi mīlētu…

*** Ja es sevi mīlētu, vai vilktu šo kleitu? Ierastu, ērtu, bezformīgu un visu tādos aizdomīgos savēlušos bumbulīšos? Es staigātu pa māju vecā, izbalējušā, pleķainā halātā?

*** Vai es izterētu naudu, kas nolikta manikīram, lai nopirktu produktus, jo mājās “nav ko ēst” (lasi, ne visi velas ēst to, kas mājas gatavots).

*** Ja es sevi mīlētu, es strādātu nemīlamā darbā, kurā mani neuzskata par neko, un jau 3 gadus atliek apsolīto paaugstinājumu amatā?

*** Ja es sevi mīlētu, vai es no veikala stieptu pilnus, līdz zemei nokārušos maisus ar produktiem?
*** Ja es sevi mīlētu, vai es katru dienu klausītos paziņas žēlabās par dzīvi, valsti? Vai arī mierīgi nomainītu sarunas tēmu?

*** Vai es gaidītu tā vīrieša zvanu, kurš mani neciena, pastāvīgi man melo un dotu vēl vienu iespēju cilvēkam, kurš man dara tikai sāpes?

*** Vai es pusdienās ēstu ātrās uzkodas vai snikerus, vai tomēr pagatavotu sev kaut ko vērtīgu, veselīgu un garšīgu?

*** Vai es komunicētu ar savu draudzeni, kura man aiz muguras runā riebeklības par mani un manu vīru?

*** Un, beidzot, vai es atļautu citiem manā vietā lemt, ko man mīlēt, ar ko tikties, kā ģērbties un kam terēt savu brīvo laiku un naudu – ja es sevi mīlētu?

Tas taču ir tik vienkāršs jautājums…. Taču, cik ļoti svarīga ir atbilde uz to! Cik spēka un enerģijas tā dod! Šī vienkāršā frāze var izmainīt visu tavu dzīvi. Pamēģini, tev noteikti patiks!

Nākamo reizi, kad kāds tev palūgs izdarīt kaut ko, kas tev nepatīk un nav vajadzīgs, vai arī tu skumji veikalā novērsīsies no sev iepatikušās jaciņas tikai tāpēc, ka bērnam vajadzīgs piektais pēc kārtas apavu pāris, vai arī līdz naktij berzīsi dzīvoklī grīdu, tā vietā, lai pasēdētu un palasītu savu miļāko grāmatu, tu sev pajautā, kā es šajā situācijā rīkotos, ja mīlētu sevi?

Sakumā tas būs jocīgi, neierasti, iespējams, pat sāpīgi. Bet viss ir labojams.

Uzdrošināsies mēģināt? Vai arī turpināsi “pelnīt” mīlestību?

Protams, ir bail, kā uz šo mūsu jauno “stāvokli” reaģēs tuvinieki.
Viņi reaģēs normāli, ja tas nāks no tevis, ne demonstrējot, bet no sirds, ne tāpec, ka atkal kaut ko vēlies pierādīt. Un viņi vēl vairāk sāks tevi cienīt un mīlēt. Tu redzēsi!

Viņiem nebūs citas izejas, jo pasaule taču ir liels spogulis.

Ja tu iekšēji esi gatava sevi iemīlēt un pieņemt, tevi iemīlēs un pieņems arī citi. Tāpēc, ka tas notiks dabiski, organiski, tā, kā tam jābūt dabā.

Mēs visi esam Dieva bērni un katrā no mums dzīvo daļiņa Radītāja. Katrs no mums ir pelnījis mīlestību, mīlēt un būt mīlēts.

Bet viss sākas no ATĻAUJAS sev mīlēt sevi, mīlēt pa īstam, neatkarīgi ne no kādiem ārējiem apstākļiem.

Un tikai, iemīlot sevi, mēs spēsim pa īstam iemīlēt mūsu tuvākos, palīdzēt viņiem kļūt laimīgākiem, dalīties savā mīlestībā ar pasauli.

Es no sirds mums visiem novēlu sākt macīties sevi mīlēt – jau šodien! Beidzot izdarīt kaut ko savā labā – to, ko ir gribējies jau sen, bet visu laiku kaut kādu iemeslu dēļ tas ir palicis nerealizēts. Varbūt tas ir kāds sīkums – apēst garšīgu saldējumu vai nopirkt TO skaisto kleitu…. Vai nolikt malā apnikušo macību grāmatu un beidzot izlasīt romānu….. Un, kas zin, kads brīnums notiks tava dzīvē!
Autors: Tamāra Arhipova
Avots: econet.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

 

NEpietiekamības bailes

ieksejais berns6

Daudzas no mūsu trauksmēm, īpaši tās, kas sasitītas ar naudu un attiecībām, izriet no divām galvenajām zemapziņas bailēm:
1. “Es neesmu pašpietiekams”
2. “Es arī nākotnē nebūšu pašpietiekams”
Un patiesībā šīs bailes ir vienas – visu baiļu bailes
“Dzīve mani neatbalstīs”

Tev ikvienā dzīves mirklī VISS ir pietiekami!

Katram no mums ir savs iekšējais bērns, kurš zin to, ka viņš (vai viņa) nevar būt sev par vecāku. Viņš nejūtas viens vesels un nezin, kā padarīt sevi vienotu un veselu pēc paša vēlēšanās. Viņam nepietiek spēka papildināt sevi, atbalstīt sevi, apmierināt savas paša vēlmes.
Šis iekšējais bērns balstās uz ārējiem noslēpumainajiem un varenajiem spēkiem, kas ir atbildīgi par viņa eksistenci. Iespējams, tās ir dziļas ķermeniskas atmiņas no bērnības: bailes tikt pamestam, bailes pazaudēt atbalstu, kuru mums sniedz milzīgais un vientuļais Visums

“Es neesmu pašpietiekams un es tāds nekad nebūšu… un es nomiršu”.
Nav nekāds brīnums, ka mēs esam atkarīgi no naudas varas, no īpašuma, no cilvēkiem, no sava pašrealizācijas projekta.

Nav nekāds brīnums, ka dažkārt mēs jūtamies tādi trauksmaini, nemierīgi un mums ir tik nemājīgi pašiem savā ādā.

Mēs bēgam no nāves bailēm un zaudējumiem.
Savā zemapziņā mēs ticam, ka mums jābūt lielākiem, ka mums jāsaņem arvien vairāk un vairāk….lai vienkārši izdzīvotu.

Ja mēs apstāsimies, ja mēs būsim mierā kaut uz mirkli, šis “atbalsts” pazudīs. Mēs nomirsim. Nomirsim psiholoģiski, pat fiziski.

Mēs nespējam atbrīvoties no šīm atmiņām par pamestību, nestabilitāti, nedrošību. Mēs nevaram nogalināt iekšējo bērnu sevī un mēs to nevēlamies.

Taču mēs varam vērsties pie šīm senajām sajūtām ar mīlestību, ar labestību un līdzcietību – tad, kad tās atkal uzrodas. Mēs varam elpot caur bailēm, trauksmi un nepārliecinatību.
Ar interesi mēs varam pievērst uzmanību šīm sevis daļām. Sniegt tām patiesu atbalstu, kuru tās tik ļoti sen gaida. Turēt tās mīlošās un drošās rokās. Lai tās zin, ka viņas tiek atbalstītas.
Ka ir drošībā.
Ka tās nav kļūdas.

Tu esi pašpietiekams un tev viss ir pietiekami ik katrā dzīves mirklī. Šīs “nepietiekamības” bailes vairs nedrīkst valdīt pār tavu dzīvi.

Sajūti, kā tavs vēders paceļas un iekrīt, kad tu ieelpo. Sajūti, kā Zeme tevi tur. Sajūti, kā saule rotājas tavā sejā. Sajūti dzīvas dienas skaņas. Sajūti sava mugurkaula atbalstu. Sajūti, kā pleci atbalsta tavu galvu. Un visi putni, dievi un viņu eņģeļi dzied tev.

Tu dzīvo varena atbalsta ieskauts. Tu dzīvo labklājībā, vienmēr, lai cik arī naudas tev būtu, lai cik ļoti pasaule tevi atzīst vai neatzīst. Tu esi pašpietiekams un tev viss ir pietiekami.

Līdz šim brīdim tavs prāts ir grozījies ap nākotnes vīzijām, bet tagad, draugs, tu esi atgriezies mājās.
© Džefs Fosters
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Tu neesi vairs maziņš

mamma appu76

Ko darīt, ja tu jau sen esi izaudzis, bet vecāki atsakās to atzīt.

Pastāvīgi mammas zvani, pēc tam aizvainojums? Šķiet, tas ir tavs gadījums?
Mamma zvana, sūta ziņas, bet, ja tu neatbildi – apvainojas un pieprasa uzmanību. Saviem tētiem un mammām mēs vienmēr paliekam bērni, kaut arī jau sen dzīvojam atsevišķi un pašiem ir savas ģimenes. Bieži vien vecāki cenšas uzspiest savu gribu un jaukties tavā dzīvē, bet tu nezini, kā to izmainīt, lai nebūtu pēc tam jāklausās, ka esi nepateicīgs dēls vai meita.
Par pieaugušo bērnu separāciju stāsta psihologs Vita Maligina.

Pirms dažiem gadiem mēs savam vecākajam dēlam nopirkām lielu gultu ar milzīgu veļas kasti. Tobrīd viņš vēl dzīvoja pie mums. Gulta bija ļoti augsta un veļas kaste izskatījas kā vēl viens gultas stāvs. Tajā viegli varēja iekārtot guļvietu un vēl atlika vieta paplātei ar tēju un datoram.

Mēs jokojām: te mēs izmitināsim apnikušos viesus. Dēls toreiz teica: “Mammu, tu vari pārvākties uz kasti”. Kopā sacerējām trilleri “Mana mamma dzīvo man zem gultas”
Joks nemaz nav tik smieklīgs, daudzi no man pazīstamiem cilvēkiem, savā ziņā, līdz pat 30 gadiem dzīvo tieši tā – ar mammu (dažkārt ar tēti vai abiem vecākiem) zem savas gultas. Protams, metaforiski.

Kaut gan, kā uz to paskatās.

Viena mana paziņa daudzus gadus centās saņemties drosmi, lai atņemtu mammai sava dzīvokļa atslēgas. Mamma bija pieradusi ierasties viņas dzīvoklī bez brīdinājuma, jebkurā diennakts laikā. Protams, tikai ar vislabākajiem nodomiem: palīdzēt uzkopt māju, jo meita daudz strādā un viņai nav laika (kurš gan vēl to darīs, ja ne mamma), vai arī ienest produktus.
Reiz mamma bez brīdinajuma ieradās ciemos brīvdienā un sastapa meitu kopā ar viņas puisi – ne gluži pie brokastu galda. Paziņa centās vienoties ar māti par jaunajiem noteikumiem, taču mamma sarīkoja skandālu par tēmu “Es tev visu savu dzīvi esmu atdevusi”. Vienošanās netika panākta un jaunais cilvēks aizmuka. No vienas puses, lai mūk, laimīgu taciņu, paskat tik, no mammas nobijās! Bet no otras – viņu var saprast.

Lūk, vēl, pāris gadījumi:

  • Paziņa slēpj no savas mātes, ka smēķē – lai tā lieku reizi neuztrauktos.
  • Otra slēpj to, ka neēd gaļu, bet tad, kad ir ciemos pie mammas, līdz sliktai dūšai “štopē” kotletes. Labi, ka dzīvo citā pilsētā un šīs mocības nav bieži.
  • Kāds jaunais cilvēks vienmēr (pat pirtī, tualetē vai seksa laikā) atbild uz mammas telefona zvaniem. Savādāk mamma uztrauksies.
  • Kāds cits “labs dēls”, lai izdabātu tēvam – inženierim, iestājās tehniskajā universitātē, nomocījās tur piecus gadus, kaut kā – ar Dievu uz pusēm uzrakstīja diplomdarbu, bet pēc tam aizgāja strādāt par teleoperatoru. It kā dzīvē viss ir labi, taču visus šos gadus, kopā ar tēvu sevi uzskata par neveiksminieku, jo tā arī nav uzrakstījis disertāciju.

Šie, protams, ir smagi gadījumi. Piemēram, tu – cik reizes dienā zvani savai mammai? Vai jūties vainīgs, ja svētkos aizbrauc projām no pilsētas, īpaši Jaunajā gadā, un atstāj viņu vienu? Vai arī nez kāpec savam tēvam nemīli stāstīt neko par savu darbu? Baidies, ka viņš noteikti kaut ko tādu pateiks, kas tev kārtējo reizi sabojās garastāvokli un atkal sāks šķist, ka tas, ar ko tu nodarbojies ir pilnīgās muļkības

Separācija no vecakiem ir salīdzinoši jauna sociāla parādība (ja runājam par Krieviju). Kamēr valstī dzīves pamats bija naturālā saimniecība un zemnieku darbs, par nekādu separāciju nevarēja būt ne runas. Ģimene dzīvoja lielā klanā, jaunieši precējās, dzemdēja bernus. Turklāt klausīja vecākus un pacietīgi gaidīja, kad tie kļūs gana vārgi, lai pārņemtu saimes vadību savās rokās. Vairumam cilvēku šāda kārtība bija ērts rāmītis, kurā “ierakstījās” visa dzīve: pašam nekas nav jāizdomā, tikai pakļaujies noteiktai kārtībai.

Kā tikko šāda kārtība kļuva neizdevīga sabiedrībai, tā sāka mainīties ar dažādu ātrumu un sāpīguma pakāpi. Tur, kur dzīvoja bagātāk, kur viegli bija vienam, kurš neierakstījās klanā, izdzīvot atsevišķi, pārmaiņas notika ātrāk. Kur ar rocību bija pašvakāk, viss notika daudz lēnāk.
Taču te ir svarīgi saprast, kas tieši tev liedz izrauties brīvībā.

Uzskaitīšu 7 pazīmes tam, ka vecāki ir aizmirsuši tevi “atsiet” no sevis

1. Tu jau sen esi pabeidzis augstskolu, pats pelni dzīvei, bet vecāki vēl joprojām dod tev naudu. 
Turklāt, ne jau tikai šad tad, bet regulāri: atvaļinājumam, jaunām mēbelēm, jaunam datoram. Vienkārši tāpēc, ka tu esi viņu bērns, un kā gan nepalīdzēt savam bērnam. Ir grūti atrast sevī spēku un pateikt “nē” un atteikties no noteikta dzīvesveida, ja esi radis pie tā jau no bērnības. Problēma ir tikai viena: šajā gadījumā nevar būt ne runas par kaut kādu separāciju.

2. Tu turpini ļoti vētraini reaģēt uz vecāku teikto.
Pat tad, ja tu dzīvo pilnībā atsevišķi, tu vienalga emocionāli reaģē uz vecāku manipulācijām. Viņu vārdi tevī izsauc dusmas, naidu, aizvainojumu un pēc tam vēl ļoti daudz spēka tiek patērēti iekšējiem monologiem ar kādu no vecākiem. Pretēji savām vēlmēm, tu ej viņu pavadā. Dusmojies, strīdies, bet ej.

3. Tu principā nespēj mierīgi sarunāties ar vecākiem.
Jūsu komunikācija ir vai nu pārāk emocionāla vai pārāk auksta.

4. Ja kas notiek, tu uzreiz prasi padomu mammai.
Tu ļoti agresīvi reaģē, ja kāds no draugiem vai paziņām piezīmē, ka prasīt mammai padomu par katru sīkumu ir muļķīgi. Arī savu atvaļinājumu tu pavadi kopā ar vecākiem un lielākā daļa draugu tevi nesaprot.

5. Turklāt, tu nekad neizdarīsi to, ko iesaka mamma.
Pat tad, ja viņas ieteiktais būs vienīgais pareizais variants no visiem. Ne jau tāpec, ka gribi spītīgi izdarīt pretējo. Vienkārši tev patiešam šķiet, ka viņas variants ir nekam nederīgs. Kaut gan, pēc laika, būsi spiests atzīt, ka mammai bija taisnība.

6. Ar lielām grūtībām tu pieņem citas ģimenes noteikumus. 
Piemēram, sava drauga (vai vīra). Reiz es redzēju, kā divi pieauguši cilvēki nopietni sastrīdējās tāpēc, ka viņu ģimenēs boršču gatavoja atšķirīgi un drēbes arī locīja atšķirīgi. Aizstāvot savu vecāku noteikumus, mēs atkal un atkal apstiprinām to, ka tiem piemīt vispilnīgākās zināšanas par pasauli un tos nevar apšaubīt. Visticamāk, tu neesi ticis nekur tālāk par saviem pusaudža gadiem. Jauka ziņa, vai ne?

7. Pastāvīgi skumsti pēc vecākiem.
Tu ciet, ka vēljoprojām tik ļoti spēcīgi esi saistīts ar savu mammu un tēti, un ar grūtībām atzīsti to, ka, izņemot bērnību, tevi nekas cits ar vecākiem nesaista.

Ko darīt, lai beidzot “atbrīvotos” no vecāku gādības?

Pa labam, ja tev sen vairs nav 18, bet vecāki vel joprojām ir tas centrs, ap kuru grozās visa tava dzīve – bez psihoterapeita neiztiksi. Kaut kas ir patraucējis tavai dabiskajai separācijai no vecākiem. Pašam tikt ar to galā nav viegli, taču, ja citas iespējas nav, vajag darīt to patstāvīgi.

1. Padomā par to, kas tu esi bez vecāku uzstādījumiem un kontroles? Kāds/kāda tu esi? Ko tu vēlies? Kam tu tici? Uzspēle spēli: “Es dzīvoju uz citas planētas un mana ģimene neko par mani vairāk neuzzinās”. Kā tad izskatīsies tava dzīve? Noskenē savu dzīvi pēc visiem parametriem. Godīgi atzīsties, tev tā patīk vai nepatīk?

2. Atbildi sev uz jautājumu: kāpēc tev vajag “atsieties” no vecākiem. Kā tev traucē parmērīgas vecāku rūpes un ko tu zaudē dēļ tā, ka esi pārmērīgi gādīgs dēls vai meita. Un vispār, kā ideja tā ir, ka tev nepieciešama neatkarība – tava vai tava partnera.

3. Kam (tev, mammai, tētim vai abiem) ir izdevīgi, ka tu tā uzvedies. Pamēģini saprast, kas tevi satrauc, ja tu uzvedies savādak: vainas sajūta, nepārliecinātība par saviem lēmumiem, vai bailes. Tu pilnībā esi spējīgs pats par sevi parūpēties un novērtēt, vai vecākiem patiešām ir nepieciešama tava palīdzība, vai arī viņus vada citi motīvi?

4. To izdarot, tu atklāsi sevī daļu, kura līdz šim, tāpat kā bērnībā, ir gatava darīt visu, lai tikai mamma un tētis būtu apmierināti. Vai, gluži otrādi, vienalga ko, lai tikai viņiem ieriebtu. Šo daļu sauc par “iekšējo bērnu”. Protams, tā ir metafora, taču ir jūtu, emociju un reakciju  komplekss. Tie nedod mums iespēju izaugt, ja pagātnē ir bijis parāk daudz sāpju, bet maz patiesas pieņemšanas un mīlestības. Kamēr tu nepievērsīsi uzmanību savam iekšējam bērnam, viņš turpinās dzīvot tā, kā pieradis, un cerēs, ka reiz pienāks tas brīdis, kad vinš spēs būt gana labs saviem vecākiem un saņems vairāk viņu mīlestības.

5. Kā tikko tu atklāsi šo bērnu un tev gribēsies raudāt, dziļi ieelpo/izelpo un atdali sevi, lielo un pieaugušo, no bērna. Tu sen jau esi pieaudzis cilvēks un tava dzīve ir atkarīga tikai no tevis. Ne no mammas un tēta vai viņu pārliecībām. Tam visam nav nekādas nozīmes. Nozīme ir tikai tam, cik ļoti tu esi gatavs parūpēties par sevi pats.

6. Tagad mācies dzīvot pats ar savu prātu un savām pārliecībām. Pieļaut savas kļūdas. Ciet pats savus zaudējumus. Kā vienu tā otru tavā dzīve būs pietiekami daudz. Īpaši tad, ja neviens neskrien no muguras palikt spilvenu zem dibena, neviens nestāv priekšā durvīm, sakot: “Tikai pār manu līķi!”. Un tu vairs nemocies dēļ  tā, ka mamma redz šausmīgas tavas nākotnes vīzijas, un rij tonnām nomierinošas tabletes. Dzīvo savu pieauguša cilvēka dzīvi!
Autors: Vita Maligina
Avots: https://mel.fm
Tulkoja: Ginta FS

Dzīvot ar sirdi

dzivo ar sirdi7

Liktenis tomēr ir viena noslēpumaina padarīšana.
Dažkārt tas mums sagādā tādus pārsteigumus, ka var pazaudēt runas spējas. Un pats ar viltīgu smaidu it kā jautā: “Nu, ko tu tagad darīsi?” Un tu sāc histēriski raudāt, krist panikā, visiem pēc kārtas žēloties par savu grūto dzīvi. Tikai tam visam nav nekādas jēgas, tā ir tukša laika tēŗēšana, jo beigu beigās tu saproti, ka ir kaut kas jādara, kaut kas jāmaina. Kaut kur dziļi iekšienē rodas kāds stimuls, mērķis, jauna ideja. Katrs notikums, kas it kā izsit mūs no ierastajām sliedēm, sākumā tracina, bet gala rezultātā padara mūs labākus un norāda mums pareizo ceļu. Taču bieži vien mēs tik ļoti esam pieraduši darīt vienu un to pašu, ka ikviens notikums, kurš mūs savā veidā ierobežo, provocē niknumu, dusmas, depresiju un liek stresot.
Visvienkāršākā interneta atslēgšana var ne pa jokam satracināt, vai parastas, mudinošas frāzes, kā piemēŗam “esi vienkāršāks, “neuztraucies”, “nomierinies”, “tas nav tik svarīgi”, “atlaid situāciju”, u.t.t. tu sāc uztvert tikai pēc noteikta laika, kad visas domas ir pāršķirstītas, dusmu un bēdu asaras izraudātas, visi pārdzīvojumi ir aiz muguras. Tad – jā, šīs frāzes kļūst saprotamas un pieņemamas.
Taču pienāk nākamā reize un tu atkal dari to pašu – uztraucies, nervozē… Tā turpinās līdz brīdim, kad noteiktā dzīves brīdī viss nostājas savās vietās.

Tev vairs negribas žēloties, negribas nevienam neko pierādīt, paradīt, sacensties. Tev gribas vienkārši dzīvot savu dzīvi, darīt to, kas patīk, dāvāt cilvēkiem smaidu, domās visiem novēlot visu to labāko. Un pateikties visiem par visu. Par katru vārdu, par katru mācībstundu, situāciju, notikumu, jo tas viss, kas notiek ar mums, notiek ar vienu vienīgu domu – padarīt mūs labākus, atmodināt mūsos mūsu pašas labākās spējas un vēlmes.
Dīvaini sanāk: mēs piedzimstam ar tīru Dvēseli, bet laikam ejot, un zīmējot savu dzīves audeklu, pieaugot un sapņojot par skaisto, mēs paši it kā sevi piedrazojam. Nevajadzīgi, tukši vārdi, strīdi, aizvainojumi, rupjības – tas viss ir drazas, pie kam – nevienam nevajadzīgas.
Kad pieaugam, esam gatavi terēt savu laiku tam, lai atrastu un atgrieztu atpakaļ sev šo bērnišķīgo naivitāti, jo ikviens taču vēlas, lai viņam blakus būtu labestīgi un godīgi cilvēki. Mēs zinām, ka ikviens saņem pēc nopelniem. Un mēs paši izvēlamies, ko nest šajā pasaulē – vai tā būs alkohola, narkotiku, rupjības vai sociālo netīrumu propoganda, vai arī tā būs mīlestība pret it visu, kalpošana cilvēkiem, ticība Dievam, to mums katram pašam jāizlemj. Nav jau ne labas ne sliktas izvēles. Ir katram savējā. Esiet laimīgi un mīliet viens otru, neskatoties ne uz ko, un vienmēr izdariet savu izvēli, nav svarīgi, ko citi par to domās. Dzīvojiet ar sirdi, tā nekad neapmānīs.
Avots: https://www.kefline.ru
Tulkoja: Ginta FS