Kā kļūt pieaugušam?

Dzīve nāk ar savām mācībām. Tikai tās izprotot un izstrādājot varam doties tālāk.

Pirmie cilvēki, kurus mēs savā dzīvē satiekam un caur kuriem ienākam pasaulē, ir vecāki. Mūsu radītāji. Tikai tad, kad attiecības ar vecākiem ir harmoniskas un līdzsvarotas, varam doties tālāk, un kļūt par jaunieti un tikai pēc tam par sievieti vai vīrieti.

Attiecībām ar vecākiem nav jābūt izdomāti rožainām, jo tad radām ilūziju ap sevi, bet gan cieņas un miera pilnām. Ja arī vecāki vairs nav šeit Zemes līmenī, attiecības turpinās tur, kur esam palikuši kopā ar viņiem enerģētiski.

Varbūt pat šķiet, ka attiecības ar vecākiem ir normālas un ir grūti saskatīt, ko varu tur uzlabot, tad ir jādodas iekšā sevī un jāsatiekas ar iekšējo bērnu.

Prāts grib aizmirst lietas, kuras ir sāpinājušas emocionāli un paslēpj tās dziļos zemapziņas kambaros. Bet iekšējais bērns atceras visu. Tikai izvedot viņu saulītē, varam dziedināt sevi un kļūt par vecākiem savam bērnam.

Patiesībā jau nav tāda cilvēka, kura emocionālā pasaulē bērnībā nebūtu ienākusi kāda sāpe. Pat it kā pie ideāliem vecakiem bērns var nesaņemt to uzmanības, maiguma un mīlestības porciju, ko viņam tieši kādā brīdī vajadzēja. Bērniņš var palikt iesprūdis šajā gaidīšanas režīmā un vēl tagad turpina to darīt, neapzināti lūdzot uzmanību no partnera, bērniem, draugiem, kolēģiem… Kamēr iekšienē dzīvo šis nedziedinātais bērns, noteiktās dzīves situācijas, kas ir enerģētiski līdzvērtīgas tām, kas bija bērnībā, jūtam un rīkojamies no šī bērna skatu punkta un pieredzes.

Tagad daudz raksta un runā par partnerattiecībām, par sieviešu un vīriešu sadarbību. Bet kamēr viens vai otrs partneris, vai abi kopā sēdēs sava nedziedinātā un neizprastā bērna enerģijās, harmonijas un miera nebūs. Būs kritumi un kāpumi, būs puņķi un asaras, būs arī prieks un smiekli, bet nebūs līdzsvara.

Emocionāli nobriedis cilvēks ir tad, kad ir atradis savu iekšējo līdzsvaru. Tad šūpoles ir norimušas, un viņš atrodas savā Centrā.

Visa emocionālā pasaule tiek veidota no šī punkta sevī. Tāpēc ir svarīgi paskatīties uz savu dzīvi ar godīgām un atvērtām acīm un piefiksēt šīs situācijas, kas rada emocionālu diskomfortu. Caur tām, ieejot sevī dziļāk, varam nonākt pie notikumiem bērnībā un tos izmainīt.

Tagad, kad esam pieauguši, kļūstam par vecākiem savam iekšējam bērniņam, sniedzot to, ko viņš nesaņēma toreiz. Kādam tā būs drošība un pieņemšana, citam uzmanība un uzklausīšana, bet visvairāk bērniņam vajag maiguma un mīlestības.

Te arī sākas sevis mīlēšana – no sava iekšējā bērna, kad, kļūstot viņam par vecākiem, varam dot sev to, kā ir pietrūcis bērnībā. Ja to nepaveicam, tad šie neredzamie enerģētiskie diegi mūs atkal rausta kā marionetes un atgriež pie enerģijām, kuras nesam sev līdzi no tiem laikiem.

Savienojoties ar Zemi, rodas sajūta, ka ir tautas, kuras vēl ir saglabājušas iniciāciju pieredzi. Tās ir vietas uz zemeslodes, kuras tik ļoti vēl nav skāruši civilizācijas un tehnoloģijas labumi. Esot pie Austrālijas aborigēniem un Peru indiāņiem, esmu sajutusi enerģētiski šo iekšējo struktūru, kas ir šajās ciltīs, kad bērns iziet savu ciklu un kļūst par jaunieti, bet jauniete un jaunietis tiek iniciēts par sievieti un vīrieti. Vecie gatavo jaunos. Ir šīs pārmantotās prakses, kur viedās sievas un vīri, izved cauri iekšējiem emociju un dabas cikliem, dodami noslēgumā savu svētību. Tikai tie, kas izgāja cauri iniciāciju sagatavotībai un pārbaudījumiem, varēja veidot ģimeni un kļūt par vecākiem.

Arī mūsu tautai ir bijusi šī iniciāciju pieredze. Diemžēl, ejot cauri laikam, esam to pazaudējuši. Tagad mums to ir jāpaveic katram pašam priekš sevis, lai varētu nosaukt sevi par Sievieti vai par Vīrieti.

Šis Ceļš iet divās plūsmās – veco enerģiju, priekšstatu, stereotipu atbrīvošana, un piepildīšanās ar augstākām vibrācijām – dievišķo mieru un līdzsvaru, kas aizved pie sevis pieņemšanas un mīlestības.

Varu padalīties ar savu pieredzi, kas man ir palīdzējusi iet šo Ceļu pie sevis.

Lai uzceltu enerģētiskos blokus uz augšu un atbrīvotu, nepietiek tikai ar miera stāvokli un meditāciju. Tas būtu kā pluņčāšanās pa sastāvējušu dīķi, kurā nav iespējas tikt pie svaiga ūdens malka. Šī vecā pieredze ,,sēž,, ne tikai emocijās, tā ir iekšā ķermenī, tāpēc ir no turienes jādabū ārā. Tā var būt kāda aktīva deja, brīvas kustības, kurās atļaujam sev visu, arī skaņas, kliedzienus, asaras un smieklus, tādā veidā ļaujot apspiestām emocijām nākt uz ārpusi un iekšēji emocionāli attīrīties.

Osho ir radījis ļoti spēcīgu praksi Dinamiskā meditācija, kurā, izejot cauri vairākiem posmiem, nonākam tuvāk savai patiesajai esībai. Meditācija ir jāveic no rīta un kādu ilgāku laiku, lai tā ienestu pārmaiņas dzīvē. Ir dažādas tehnikas, ar kuru palīdzību varam atbrīvot negatīvo emociju uzkrājumu – Džibarišs – attīrīšanās caur runāšanu un kustībām, smieklu un asaru meditācijas utt.

Brīnišķīgi atbrīvot un uzlādēt sevi varam pie dabas. Bet vienmēr ir jāatceras pateikt, ka atlaistā enerģija aiziet uz to vietu Visumā, kur tai ir jābūt pēc Augstākā Dieva plāna. Katrai enerģijai ir sava izcelsme un vieta. Radītājs zina, uz kurieni tai ir jāiet. Mums tikai ir jāuzticas un jāatdod to, kas kļuvis par smagumu. Vienlaicīgi, kad atbrīvojamies, sajūtam saikni ar dievišķām vibrācijām. Tās no Augstākā ES vietas, kas kā Gaismas lode atrodas virs galvas rokas stiepiena attālumā, kā plūsma ienāk caur vainaga čakru enerģētikā un savienojas ar Gaismas sirdi, tālāk jaunā enerģija plūst dabiski kā upe uz leju un ienāk tajās vietās, kuras pēc atlaišanas ir atbrīvojušās. Šo dievišķās gaismas plūsmas sajūtu ir svarīgi saglabāt visu laiku, tādā veidā ļaujot, lai aiziet vecais un ienāk jaunais.

Vadot seminārus un nometnes, esmu novērojusi, ka ļoti daudziem trūkst iekšējās vienotības. Savu dzīvi dzīvo ķermenis, citu dzīvi emocijas, bet vēl vienu prāts. Tas arī var būt saistīts ar bērnības pieredzi, kad tika uzlikti ierobežojumi emocijām un ķermenim, bet prātam piešķirtas papildus funkcijas, kas novedušas pie sevis kritizēšanas un nepieņemšanas.

Atgriešanās pie sevis ir atgriešanās pie sava ķermeņa, kurš spēj saņemt un izpaust visu savu iekšējo emociju gammu. Te atkal nonākam pie kustībām, kas var palīdzēt šajā darbā. Tās var būt dejas. Man pašai ļoti palīdzējusi ,savienot ķermeni ar emocijām un atlaist prāta važas, ir biodeja. Var Latvijā atrast biodejas grupas un tām pievienoties, tā sperot soli tuvāk savam iekšējam bērniņam un ejot šo Ceļu pie sevis. Pie savas Gaismas.

Ja gribam saprast, kas esam šajā bezgaldaudzās informācijas pasaulē, no sirds iesaku izlasīt tikai vienu grāmatu – Ekharts Tolle “Tagadnes spēks”. Šī grāmata ir kā dzīves kompass un parāda virzienu, uz kurieni jādodas. Ieraudzīt savu Ceļu, tā jau ir puse no uzvaras.

Apzināta dzīve sākas tad, kad uzņemamies atbildību par to. Tikai paši par visu, kas ir noticis un notiek.

Atbildība atver durvis uz Brīvību.

Brīvība savieno ar Radīšanu.

Tad paši sākam radīt savu dzīvi.

LAI TOP!

Maija Kadiķe
Pārpublicēts no www.engelupasaule.lv

Vai vajag sevi kaunināt?

Atklājot savas bērnišķīgās izpausmes, savas brūces un savu brieduma trūkumu… atkal un atkal sastopoties ar savu neapzinātību un faktu, ka tu emocionāli, iespējams, stipri atpaliec no sava fiziskā vecuma… Īsāk sakot, pats ļaunākais, ko šajā gadījumā vari darīt, – sākt sevi kaunināt un steidzināt.

Teikt sev: “Man jau ir 30, 35, 40, 45…) gadi un laiks beidzot sākt nodarboties ar kaut ko nopietnu, cik var bremzēt un būt bērns. Citi jau, lūk, cik tālu tikuši, bet kur esmu es?…” Tas ir apmēram tas pats, ko bērnībā mums teica pieaugušie, salīdzinot mūsu neveiksmes ar citu bērnu veiksmēm un sasniegumiem. Kurš no mums ko tādu sev saka?

Principā, bērnu salīdzināšana pēc nesalīdzināmiem parametriem un cenšanās paātrināt dabisko attīstības gaitu ir ļoti liela mūsu audzināšanas kļūda. Centieni forsēt sevis meklēšanu – tas arī ir tieši tas, kas bremzē vairāk par visu. Bremzēja jau bernībā, kad to darīja pieaugušie, un bremzē arī pieaugušo vecumā, kad to darām mēs paši ar sevi.

Bērnisķīgā un vēl nenobriedusī personības daļa prasa atbalstu un pacietīgu uzmanību. Apceri un pieņemšanu. Ja to steidzināt un kaunināt, tā dažkārt sastingst kauna un vainas sajūtā vai bezspēcīgā aizkaitinājumā uz visu apkārt. Un tāpēc vienalga kaut kad nāksies atgriezties pie sava iekšējā bērna, sākot pacietīgi un līdzjūtīgi atbalstīt un gaidīt, dodot tam laiku. Dot tam laiku iepazīt pasauli savā ritmā. Un labāk to izdarīt tagad nevis vēlāk.

Labāk apstāties 35 un tomēr izdzīvot svarīgos momentus lēnām, nevis paslēpt tos zem paklāja, lai atkal izvilktu tos ap gadiem 40. Vari apstāties tur, kur šobrīd esi un sākt iecietīgi izturēties pret sevi.

Iecietība darbojas daudz labāk nekā kaunināšana un centieni dzīt sevi un ātri aizaugt līdz vēlamajam vecumam. Iecietība un mierīgs jautājums: “Kādu nākamo soli es varu spert tieši no šīs vietas? Kurp un kā?”

Nevis gigantisku izrāvienu, bet vienu soli, vienkāršu, jūtamu un reālu. Bet pēc tam vēl vienu…

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Slava Iekšējai Raganai

Droši vien visi ir dzirdējuši par “Iekšējo Bērnu”? Nevainīgu būtni, kura dzīvo ikvienā no mums, kuram vajadzīgas rūpes un mīlestība, ar kuru visu laiku ir jārunā, lai iemācītos sevi pieņemt.

Es esmu ļoti liela šīs koncepcijas piekritēja. Tā patiešām ir ļoti dziedējoša.

Reiz, īpaši tumšā savas dzīves periodā, kad es sevi ļoti ienīdu, es piestiprināju pie spoguļa savu divgadnieces bildi. Un pateicu sev, ka jebkuru ļaunumu, ko nodaru sev, es nodaru VIŅAI. Tas mani padarīja labestīgāku un maigāku pret sevi. Un, kad es iedomājos citus cilvēkus kā bērnus, es kļūstu labestīgāka un iecietīgāka pret viņiem. Tā kā Iekšējais Bērns – tas ir labi.

Taču pēdējā laikā es mazāk domāju par viņu, bet vairāk koncentrējos uz IEKŠĒJO RAGANU, kura arī dzīvo mana “Es” iekšienē, un par kuru es ceru kādreiz kļūt.
Jo viņa ir tik fantastiska.

Īstas raganas vienmēr ir fantastiskas. Es runāju par tām, kuras jau daudz ko ir redzējušas un vairs ne no kā nebaidās. Par tām, kuru pasaule līdz pamatiem ir sagruvusi vismaz reizes divdesmit. Par tām, kuras reiz apglabājušas savus sapņus un savus mīļos – un ir to pārdzīvojušas. Par tām, kuras cietušas no sāpēm un arī tās ir pārdzīvojušas. Par tām, kuru naivā ticība pasaulei ir tikusi pievilta desmitiem tūkstoš reižu…. un kuras arī to ir pārcietušas.
Pasaule ir briesmīga vieta. Bet īstu Raganu nav iespējams nobiedēt.

Vārdu “ragana” daudzi uzskata par aizvainojošu, tikai ne es. Es to ļoti cienu. Ragana ir klasisks mītu un folkloras personāžs, un ļoti bieži tai piemīt ārkārtīgii liels viedums un pārdabiskas spējas.
Gadās, ka viņa sargā ceļu uz citu pasauli. Viņa ir ārkārtīgi acīga, pat tad, ja ir akla. Viņa nebaidās nāves, tas nozīmē, ka vispār nebaidās.

Mājās es esmu apkarinājusi sienu ar savu mīļāko iedvesmojošo raganu fotogrāfijām. Piemēram, ir viena  ukraiņu māmuļa, kura dzīvo (tikai iedomājies!) Černobiļā.
Ir vesela grupa tādu māmuļu, kuras atgriezušās šajās radiācijas skartajās vietās un tur dzīvo.
Zini, kāpēc? Viņām tur patīk.
Viņām patīk Černobiļa, tāpēc, ka viņas tur ir dzimušas. Viņas visas ir zemnieku sievas. Viņas nevēlas būt bēgles.
Viņas mocījās, kamēr dzīvoja tur, kur tika izmitinātas pēc drausmīgās avārijas. Viņas neieredzēja dzīvi lielpilsētas noplukušajos kriminālajos rajonos. Viņas izvēlējās neatkarību un atgriezās pašā radioktīvākajā vietā uz zemes.
Atgriezās vietā, kuru daudzi uzskatīja par elli. Un viņas tur izveidoja savu pensionāru komūnu.

Vai tas nav bīstami? Protams, ka ne! Nu, un?

Ja tev ir 90 gadu un tu visu mūžu esi smagi stradājis, ko tev nozīmē “drošība”? Jā, viņas dzer šo ūdeni. Jā, viņas stāda dārzeņus radioaktīvajā zemē, izaudzē un ēd. Un vēl viņas medī vietējās mežacūkas. Viņas ir vecas. Baidīties tadā vecumā no radiācijas? Smieklīgi.

Viņas rūpējas viena par otru. Viņas pašas cērt un skalda malku. Viņas tecina kandžu. Viņas sanāk kopā, dzer kandžu un atceras karu un staļina laikus. Un smejas, bet pēc tam aiziet, nomedī vēl vienu radioaktīvo mežacūku un taisa no tās desas.

Ja kādreiz tiks rīkotas Superpuišu sacensības, nolieciet pret jebkuru no tiem tādu māmuļu, un es garantēju, ka tāda viņa tadu puisi uzveiks vienā rāvienā.

Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā pieņemts romantizēt jaunību. Mūsu kultūrā jaunība ir sasniegums. Taču paskaties uz tādu klasisku raganu, kā fotogrāfijā, un tu sapratīsi, cik stulbi. Nav lielāka vieduma kā pārvarēšanas gudrība. Nav spēcīgākas paškontroles kā sievietei, kura radioaktīvā zemē audzē dārzeņus – un, nekas, dzīvo.

Tāpēc, katru reizi, kad kaut kas notiek, un mans Iekšējais Bērns sāk celt paniku, es sev jautāju: ko darītu mana Iekšējā Ragana?
Uzdod sev šo jautājumu! Paklausies, ko viņa tev atbildēs.
Vienu es varu apsolīt. Diez vai viņa teiks: “Nenervozē”.
Visticamāk, tā vietā viņa teiks: “Nepadodies!”

Tā kā, nepadodies! Visas mēs nākotnē būsim brīnišķīgas Raganas.

Elizabete Gilberta
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katrā Dvēselē mazs bērniņš

Bērniņš mūsos paliek ar mums līdz pašam galam…
Tikai paliek viņš ne tāpēc, lai mēs no viņa paņemtu vājāko – kaprīzes, vēlēšanos izspiest vēlamo par katru cenu tūliņ un tagad, skaļus aizvainojumus un neprasmi atbildēt par sastrādāto…
Tāpec, lai nenocietinātos…
Lai, tāpat kā bērni, kuri sevi uzskata par pietiekami ideāliem, kā līdzīgs ar līdzīgu varētu komunicēt pat ar tiem, kuri iedomājušies, ka visu dara daudz labāk un gudrāk…
Lai skumjas būtu tīras, kā rīta debess aprīļa sākumā, un lai iemācītos atzīt tieši to, ko jūt Dvēsele…
Lai priecātos par niekiem…
Lai teiktu visu kā ir un apskautu, kad gribās…
Lai maigumu neuzskatītu par vājuma pazīmi…
Lai ālētos bez ļauna nolūka un dusmām…
Lai, logā skatoties, dzertu tēju ar cepumiem un uzskatītu to par laimi…
Bet pats galvenais – lai par nākotni uzskatītu tuvāko vakaru, bet pagātni aizmirstu jau no paša rīta…
Jo neviens cits vairāk par bērniem neprot tik brīnišķīgi būt tieši tajā sekundē, kura tieši šobrīd ir redzama uz dzīves pulksteņa ciparnīcas…
Mīlēt to bērniņu, kas mūsos – ir pieauguša cilvēka brieduma pazīme.
Uzvelt viņam visu to, ko pieklājas prast pieaugušam cilvēkam – nozīmē palikt infantilam, mūžīgi aizvainotam, un mūžīgi no citiem gaidīt, ka tie pildīs vecāku pienākumus…
Kas tuvāk – izvēlēties tikai mums pašiem…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dziedināt sevi

ieksejais berns11

Vizualizācijas vingrinājums.

Iedomājies, ka esi maziņš bērniņš (5-6 gadi). Ieskaties dziļi acīs šim maziņajam bērniņam. Pacenties ieraudzīt tajās dziļās skumjas, to, ka šīs skumjas ir ilgas pēc mīlestības pret tevi.

Pastiep rokas un apskauj šo maziņo bērniņu un piespied viņu pie savām krūtīm. Pasaki viņam, cik ļoti tu viņu mīli. Pasaki, cik ļoti tu apbrīno viņa prātu, bet, ja viņš pieļauj kļūdas, tad tas – nekas, visi kļūdās.

Apsoli viņam, ka vienmēr nāksi palīgā, ja tas būs vajadzīgs.
Un tagad ieraugi šo bērniņu maziņu, maziņu, kā zirnīti un ieliec viņu savā sirdī. Lai viņš iemājo tur. Kad skatīsies lejup, tu redzēsi viņa mazo sejiņu un varēsi dot viņam visu savu tik ļoti viņam svarīgo mīlestību. Un tagad iedomājies savu mammu, kad viņa bija maziņa (4-5 gadi), izbijušos un mīlestības alkstošu.

Pastiep arī viņai savas rokas un pasaki, cik ļoti viņu mīli. Pasaki, ka viņa var uz tevi paļauties, neskatoties ne uz ko. Kad viņa nomierināsies un sajutīsies drošībā, ieliec viņu savā sirdī.
Un tagad iedomājies savu tēti, kad viņš bija maziņš puisītis (3-4 gadi), viņš arī no kaut kā baidījās un skaļi raudāja. Tu ieraudzīsi asaras, kas birst pār viņa vaigiem. Tagad tu zini, kā nomierināt mazus bērniņus. Piespied viņu pie krūtīm, sajūti viņa trīcošo ķermeni un nomierini viņu. Lai viņš sajūt tavu mīlestību. Saki, ka vienmēr būsi viņam blakus.
Kad viņa asaras nožūs, lai arī viņš kļūst pavisam maziņš, un ieliec viņu savā sirdī kopā ar sevi un savu mammu. Mīli viņus visus trīs, jo nav nekā svētākā par mīlestību pret maziem bērniem.
Tavā sirdī ir pietiekami daudz mīlestības, lai izdziedinātu visu mūsu planētu. Taču vispirms izdziedināsim paši sevi. Sajūti siltumu, kas plūst pa visu tavu ķermeni. Maigums un mīļums. Lai šīs siltās jūtas sāk mainīt visu tavu dzīvi.

Luīza Heija
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sieviete, kura visu dara ar prieku

55443345_1777585665674582_194000683463081984_n

Sieviete, kura visu dara ar prieku, būs vesela, laimīga un piepildīta… Ja atskatāmies uz savu dienu, varam atsekot, kas bija izdarīts tāpēc, ka “vajag”, bet kas tika piepildīts ar tavas dvēseles enerģijām.

Kāpēc mums ir tik grūti dzīvot priecīgi?
Viens no iemesliem ir tas, ka mēs jau sen esam aizmirsuši, ko nozīmē saules apmirdzēta dzīve. Ja dzīvojam pēc inerces un steigā, tad noķert šo sajūtu ir praktiski neiespējami. Vēl to izdarīt ir grūti tāpēc, ka prieks nāk no Dvēseles, nevis prāta. Piespiest sevi priecāties ir ļoti grūti. Tad, kāpēc Dvēsele klusē? Varbūt tāpēc, ka tu jau sen vairs nedzīvo tā, kā Dvēselei tīk?
Daudzi skolotāji, lektori un psihologi saka: labāk sievietei vispār nemazgāt traukus vai negatavot ēst, ja viņai nav garastāvokļa. Bez prieka pildīt sievietes “pienākumus” nozīmē radīt spriedzi. Vārda “prieks” enerģija vēsta par pārpilnību, gaismu un dāvāšanu. Tāpēc Dvēselē ir tik priecīgi, kad tu, piemēram, gatavo dāvanas. Atdošana vēsta par iekšējo bagātību.

Kas sievietes dzīvē var kļūt par prieka avotu?
– Iemīļotās nodarbes
– Komunikācija ar saviem mīļajiem un tuvajiem cilvēkiem
– Maigums un mīlestība
– Rūpes
– Daba
– Agra celšanās, kad Saules enerģija baro zemi
– Smaids un labi vārdi
– Dziedāšana
– Dejas
– Sievišķīgi tērpi un sevis kopšana

Prieks ir zāles pret skopumu, skaudību un skumjām.
Sieviete, kura Dvēselē glabā prieku, ir iedvesmas avots. Kad jūtam prieku Dvēselē, tad mājās viss ir kārtībā, bet pietiek vien sākt skumt, kad viss krīt no rokām.

Kas tad ir sievietes prieks? Tā ir piepildītība ar gaismu. Kad mēs esam kā mazas saulītes, un ejot sasildam visu sev apkārt, un tad viss notiek skaisti.
Prieka stāvoklis atnāk caur to, ka piepildām savus bērnības sapņus. Un šodien pamēģini piepildīt kaut vienu savu bērnības sapni. Un vēl, atļauj sev pamuļķoties. Labs garastāvoklis un smiekli ir sievišķīgas sievietes ceļa biedri.
Staigāt dusmīgai, drūmai un aizvainotai uz visu pasauli, kā minimums, ir muļķīgi. Vienkārši tapēc, ka šī diena nekad vairs neatgriezīsies. Vai tiešām vērts to tērēt skumjām? Priecāties nozīmē ieslīgt priekā. Ar visu galvu, kā silta pienā. Īstais laiks to izdarīt!

Prakse
1. Smaidi
No šodienas padari smaidu par savu firmas zīmi. Smejies no sirds. Ja pastavīgi smaidīt tev šķiet neiespējami, tad pasmaidi kaut vai ar lūpu kaktiņiem. Vienkārši piepacel tos nedaudz augstāk ka ierasts. Jau labāk? Noteikti uzsmaidi šodien katram sastaptajam pretimnācejam. Tici, šodien ikviens cilvēks cieš no patiesa smaida trūkuma, kas adresēts viņam personīgi. Nebaidies izskatīties smieklīga.

2. Noskaties komēdiju
Ļauj sev aizmirst par rūpēm.

3. Radi brīnumus
Vari palēkāt uz vienas kājas, vai palaist ziepju burbuļus, vai piepūst balonu un palaist debesīs.

4. Šīs dienas apģērbam noteikti jabūt košam
Nevari atļauties citrondzeltenu džemperi, noadi dzeltenu šallīti, un lai redzamākajā vietā ir jebkurš saules krāsas priekšmets.

5. Piepildi jebkuru savu bērnības sapni
Ko velējās tā mazā meitenīte un tā arī nesaņēma? Uzdāvini viņai to! Aizved viņu uz cirku, nopērc mīksto rotaļlietu, saēdies saldējumu. Galvenais visā šajā procesā ir tā sajūsma, kuru tu noteikti sajutīsi. Un atceries, ka tev vienmēr ir IZVĒLE.

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpec tu baidies būt “ĻOTI”?

aiziet1

Vai tu mīli cilvēkus, ar kuriem nevari būt “ļoti”…?
“Ļoti” kaislīgs, “ļoti” kluss, “ļoti” atvērts, “ļoti” spilgts, “ļoti” īsts, “ļoti” dzīvs?

Tu mīli situācijas, kad tev vajag, jā, tieši vajag, aizmirst sevi, savaldīt savu spēku un gandrīz pārstāt elpot? Lai taisītu biznesu, pelnītu naudu, nepazaudētu seju, uzaudzētu reputāciju, izskatītos neievainojams. Protams, nemīli, taču radi tās katru dienu, vai pietiekoši bieži…

Kā tev tāda veiksmīga dzīve puselpā – izelpā? Dzīve ar hronisku pašizpausmes bronhītu, ar pastāvīgi klepojošu pašrealizāciju? Dzīve ar motivāciju, kura stingri ieķērusies racionālā prāta vēstījumos. Kā?

Vai tu vispār kādreiz esi bijis bērns. Atceries?

Bērns nezin, ka var sarunāties pusbalsī un ar zemtekstiem. Viņš vienkārši dzīvo, elpo, šķobās, smejās, priecājas. Viņš nezin, ko nozīmē komunikācija no prāta, bet dara to no sirds. Viņš savu dienu vada pēc sajūtām, nevis plāna. Un, ja viņam kopā ar kādu ir smacīgi, viņš nesastingst pie izejas, bet bēg, kaujas vai raud.
Kad tu biji bērns, tu nebaidījies iekļūt neērtā situacijā, nokrist, sasisties, kļūdīties un kalnā uzrāpies, sapņoji iekarot nākamo, vēl augstāku, pēc tam vēl un vēl. Bet tagad tu ekonomē spēkus un skrupulozi skaiti katru sajūtu kustību.
Bērns vienmēr ir “ļoti”. “Ļoti” patiess, “ļoti” skaļš, “ļoti” uzticīgs, “ļoti” rotaļīgs, “ļoti” DZĪVS… Bet šodien tu vairs neatceries, kā ir “ļoti”? Tu esi uzzinājis, kā ir pareizi, kā ir pieņemts, kā vajag. Tu atceries, cik ļoti bīstami ir būt “ļoti” dzīvam. Tāpēc, ka tad tevi neuztvers nopietni.
Neuztvers kā Savējo, tie, kuri jau sen nav “ļoti”, toties ir augstos amatos. Tu esi nošķirts no sava spēka. No savām jūtām. No dzīves garšas, kas dzīvu dara tieši tevi. Tu esi atteicies būt “ļoti” tu pats. Tu esi uztrenējis savu prātu, lai virtuozi varētu slēpt, nevis paust sevi. Kāpēc? Kā dēļ?
Kā dēļ ir vērts dzīvot no pusspēka, elpot ar vienu plaušu, smaidīt pussmaidu? Nesamazinot distanci, pastāvīgi būt apaugušam ar daudziem kontaktiem, bet maz dzīvām sarunām, no kurām tevī iekšā ir silti un plaši.
Vai tiešām komfortabls dīvāniņš patmīlai un prestižs kostīms drošībai ir viss, ko esi pelnījis, ko esi sev atļāvis, kad kļuvi pieaudzis? Kāpēc tu tu tik ļoti baidies būt “ĻOTI” ?

No Aleksandras Uspenskas grāmatas “Mūžības vitrāžas”
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tevi atbalsta

tevi atbalsta

Daudzas no mūsu bailēm, īpaši tās, kas attiecas uz naudu un attiecībām, izriet no divām galvenajām zemapziņas bailēm:
1 – “es neesmu pašpietiekams”
2 – “es nākotnē nebūšu pašpietiekams”.
Un patiesībā šīs bailes ir vienas bailes, visu baiļu bailes:
“dzīve mani neatbalstīs”.

Katram no mums ir mūsu iekšējais bērns, kurš labi zina, ka viņš (vai viņa) nevar būt pats sev vecāks.
Viņš nejūtas kā viens veselums un nezin, kā sevi padarīt par vienotu veselumu pēc paša vēlēšanās. Viņam trūkst spēka, lai sevi papildinātu, atbalstītu sevi, apmierinātu savas vajadzības.
Šis bērns balstās uz vareniem un noslēpumainiem spēkiem ārpus sevis, uz spēkiem, kuri atbildīgi par viņa eksistenci. Iespējams, tā ir dziļa ķermeniska atmiņa no bernības: bailes būt pamestam, bailes zaudēt atbalstu, kurš mums ir bijis, kuru mums rūpēm par sevi atstājis milzīgais vientuļais Visums.
“Es neesmu pašpietiekams, es tāds nekad nebūšu…. es nomiršu”.

Nav nekāds brīnums, ka mēs esam atkarīgi no naudas, mantas, cilvēkiem, no projekta sevis paša pilnveidošanai. Nav nekās brīnums, ka dažkārt mēs jūtamies tik ļoti norūpējušies un nemierīgi, mums ir tik ļoti neērti pašiem savā ādā. Mēs mūkam no nāves bailēm un zaudējuma.

Mēs zemapziņā ticam, ka mums jāturpina būt lielākiem, jāgrib vairāk un jāpieder arvien vairāk… lai vienkārši izdzīvotu.

Ja apstāsimies, ja būsim mierā, pat uz mirkli, “atbalsts” pazudīs. Mēs nomirsim. Nomirsim psiholoģiski, vai pat fiziski.

Mēs nespējam atbrīvoties no šīs pamestības sajūtas un nedrošības. Mēs nevaram iznīcināt savu iekšējo bērnu sevī, un mēs to nemaz nevēlamies! Bet mēs varam vērsties pie šīm senajām sajūtām ar mīlestību, labestību un līdzjūtību, kad tās mūsos rodas. Mēs varam elpot caur bailēm, trauksmi, nepārliecinātību. Mēs varam ar ziņkāri pievērst savu uzmanību šīm savām daļām. Un patiesi dot tām savu atbalsta sajūtu, kuru tās tik ilgi gaida. Turēt tās savās mīlošajās un drošajās rokās. Lai tās zin, ka tiek atbalstītas, ka ir drošībā. Ka tās nav kļūdas.

Tu esi pašpietiekams un tev visa kā ir pietiekami katrā dzīves brīdī.

Šīs “nepietiekamības” bailes vairs nedrīkst valdīt par tavu dzīvi. Sajūti, kā tavs vēders paceļās un iekrīt ieelpojot. Sajūti, kā zeme tevi tur, sajūti sauli savā sejā un dzīvas dienas skaņas.
Sajūti sava mugurkaula atbalstu. Sajūti, kā galvu balsta pleci. Un viss: putni un Dievi un viņu Eņģeļi dzied tev dziesmas. Tu dzīvo varena atbalsta pasaulē. Tu dzīvo pārpilnībā, vienmēr, lai cik naudas tev būtu vai nebūtu, lai cik ļoti citi tevi atzītu vai neatzītu. Tu esi pašpietiekams un tev visa kā ir pietiekami.

Līdz šim tavs prāts griezās ap nākotnes bildēm, bet tagad, draugs, tu esi atgriezies mājās.
© Džefs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums © Ginta Filia Solis

 

Ja vien es sevi mīlētu

milet sevi1

Bībelē teikts: “Mīli savu tuvāko, kā sevi pašu”. Kad mēs sākam iet izaugsmes ceļu, nonākam pie daudz dziļākas šīs frāzes izpratnes, saprotam, cik ļoti tas vajadzīgs, lai veidotu jebkuras tuvas attiecības.

It kā pavisam vienkārša frāze un tās jēga – acīmredzama, taču…
Kas tad ir šis “mīlēt sevi”? Vai mēs varam kādam citam ko dot, ja vispār nezinām, par ko ir runa?
Vai mēs zinām, ko  nozīmē pa īstam sevi mīlēt? Ne tāpēc, lai izrādītos publikai vai kādam kaut ko pierādītu – viņi vēl mani atcerēsies! Viņš sapratīs, ko zaudējis!…. Bet dziļi un patiesi, pati sev.
Pat tad, ja esi viena mājās – viena pret vienu?

Ko nozīmē – mīlēt sevi?

Mūsdienu kultūra un psihologi visu laiku atkārto: sevi vajag iemīlēt, dzīvot sev. Reklāma kliedz: tu taču esi to pelnījusi!…

Mēs cenšamies, cenšamies, cik spēka, taču kaut kā nesanāk…
Un rokas nolaižas – ko darīt?

Ir zināms apgalvojums: neviens tevi neiemīlēs vairāk par to, kā tu mīli sevi…

Un mūsu kultūrai ar totālu mīlestības deficītu un karstas vēlmes izdzīvot par jebkuru cenu, un pa pilītei izspiest to no citiem – tā kļūst par patiesi īstu problēmu.

Mīliet mani! Apbrīnojiet mani! Ticiet man! Varbūt tad es pati sev noticēšu…

Taču nogurušo acu izteiksmi nepaslēpsi – ne ar dārgu apģērbu, ne dārgām saulesbrillēm.

*** Skaties, pa ielu iet meitene. Skaista, lepna, klabina augstajiem modernu kurpju papēdīšiem, dārgu smaržu aromāta ieskauta. Viņa eleganti atmet matus – dārga meistara veidota stilīga frizūra, un viņas skatiens it kā no augšas nomēra apkārtējos. Nedod Dievs, kādam garāmgājējam viņu uzrunāt, pacensties iepazīties, to darīt varētu tikai trakais….

Reiz man arī gribējās tādai kļūt – lai “viņiem visiem” kaut ko pierādītu….

Vai viņa ir laimīga? No kā slēpjas aiz sava tēla spožajām bruņām? No kā bēg? Droši vien no tās maziņās meitenes, kuru ļoti aizvainoja, ievainoja, sāpināja… Un tagad viņa visiem ir aizvērta un nevienu nelaiž sev klāt.

*** Vēl kāda bildīte. Pa to pašu ielu soļo meitene. No skata pavisam parasta, bez Gucci un Versace, iet un  smaida – patiesi, no sirds. Viņas acis mirdz laimē un tajās atspoguļojas dzīva interese par visu – tāda sajūta, ka brīnumi un pārsteigumi viņu sagaida ik uz soļa.

Un viņa priecājas par katru sīkumu – saules stariņu, zilajām debesīm, garām lidojošajiem baložiem, ūdens šļakatām strūklakā, kas nejauši apšļaksta viņas seju, populāru dziesmiņu, kas atskan no garāmbraucošas mašīnas.

Viņa ir atvērta un laimīga un acis nevilšus viņu pavada, gribas doties viņai līdz, lai kopā atminētu viņas labā garastāvokļa noslēpumu.

Bet viņas noslēpums ir gaužām vienkāršs. Viņa ir laimīga tāpec, ka mīl sevi un pieņem sevi it visos stāvokļos, un pasaule kā spogulis viņai atspoguļo šo mīlestību un pieņemšanu.

Kad esi laimīga, mīli  un cieni sevi, tev negribas spēlēt publikai, tev nevajag  nevienam neko pierādīt… Ja ir kaut kā savādāk, tātad tur kaut kas nav kartībā.

Protams, visas saknes tradicionāli stiepjas tālu – bērnībā.

Es bieži vien no savas mammas dzirdēju, ka esmu drausmīgā egoiste. Gribu, lai vienmēr viss būtu tā, kā es to vēlos (kas pilnībā arī atbilst patiesībai).

Godīgi sakot, es domāju, ka sen to visu jau esmu pardzīvojusi, taču nē. Nesen klausījos Ruslana Naruševča lekciju, kurā viņš runā par to, ka sieviete vienkārši pēc savas dabas NEVAR būt egoiste. Viņa ir radīta pavisam savādāk, no mīlestības, padevības un kalpošanas. Viņa saņem laimes sajūtu tāpēc, lai tūliņ dotos un dalītos tajā ar sev mīļiem cilvēkiem, ar apkārtējiem, ar visu pasauli. 

*** Lūk, iedomājies situāciju. Tu esi uzzinājusi kādas priecīgas ziņas, vai ir noticis kaut kas patiesi labs. Tu sēdi un klusē, baudot šo vērtīgo sajūtu? Neticu! Esmu pārliecināta, ka sajūsmā uzreiz apzvani visus, ar ko vien vēlies padalīties priecīgās ziņās – mammu, 10 draudzenes, kaimiņienes. Tikai tāpēc, ka tev ir ļoti labi, tāpēc, ka šo laimes enerģiju nav iespējams paturēt sevī.

Un tad, kad klausījos šo lekciju, es raudāju…

Raudāju tāpēc, ka klusiņām pieskāros šim brīnumainajam stāvoklim – mīlestībai pret sevi, kuru tik daudzus gadus biju klusinājusi, uzskatīdama, ka neesmu tā cienīga.

Man bija tik ļoti sāpīgi to apzināties, ka gribējās visu, kas apkārt saspārdīt, izmētāt, saplēst sīkos gabaliņos.

Šis milzīgais resurss tik ilgi bija manī dzīvojis un es to apspiedu “līdz brīdim, kamēr dzīvē nesasniegšu ko nozīmīgu, piemēram, kļūšu par Krievijas Prezidenti, vai sliktākajā gadījumā par vadītāju kompānijā ar 1000 darbinieku štatu. Lūk, tad beidzot mani tuvinieki varēs ar mani lepoties, un es būšu cienīga mīlēt un cienīt sevi…”

It kā mani nevarētu mīlēt vienkārši tāpat vien, par to, ka es esmu…. Brrrr…. Kā atceros šo savu stāvokli….

Meitu mammas, lūdzu atcerieties: meitene NEVAR būt egoiste!
Viņa vienkārši ar savu uzvedību pieprasa jūsu mīlestību, uzmanību un viņas pilnības un dievišķās dabas atzīšanu.

Un nevajag viņai nemaz tik daudz – maigus apskāvienus, mīļus vārdus, uzslavas.
Bet viss parējais ir tikai to atvasinājumi, kad jūs nespējat to dot….

Un tas, ka dažkārt mums nav resursu, lai savai meitai dotu mīlestību, absolūti nav viņas problēma.

Un nevajag par to viņu sodīt, apsaukt. Labāk beidzot sāciet nodarboties ar sevi un iemācieties mīlēt sevi.

Kā tas ir – mīlēt sevi?

Ko mēs darām tā cilvēka labā, kuru mīlam? Pareizi, mēs par viņu rūpējamies – sakam viņam laipnus vārdus, pērkam dāvanas, barojam ar labu ēdienu, lutinām, dažkārt izdabājam arī viņa mazajām kaprīzēm….

Un tas notiek biežāk kā reizi mēnesī – pretējā gadījumā tas ir neveikls kukulis, lai nogludinātu savu vainu, bet, ja katru dienu. Daudzas reizes dienā…

Un te nu var palīdzēt lieliska prakse, kuru man ieteica Gopali (pateicos tev par to no visas sirds).

Ja es sevi mīlētu…

*** Ja es sevi mīlētu, vai vilktu šo kleitu? Ierastu, ērtu, bezformīgu un visu tādos aizdomīgos savēlušos bumbulīšos? Es staigātu pa māju vecā, izbalējušā, pleķainā halātā?

*** Vai es izterētu naudu, kas nolikta manikīram, lai nopirktu produktus, jo mājās “nav ko ēst” (lasi, ne visi velas ēst to, kas mājas gatavots).

*** Ja es sevi mīlētu, es strādātu nemīlamā darbā, kurā mani neuzskata par neko, un jau 3 gadus atliek apsolīto paaugstinājumu amatā?

*** Ja es sevi mīlētu, vai es no veikala stieptu pilnus, līdz zemei nokārušos maisus ar produktiem?
*** Ja es sevi mīlētu, vai es katru dienu klausītos paziņas žēlabās par dzīvi, valsti? Vai arī mierīgi nomainītu sarunas tēmu?

*** Vai es gaidītu tā vīrieša zvanu, kurš mani neciena, pastāvīgi man melo un dotu vēl vienu iespēju cilvēkam, kurš man dara tikai sāpes?

*** Vai es pusdienās ēstu ātrās uzkodas vai snikerus, vai tomēr pagatavotu sev kaut ko vērtīgu, veselīgu un garšīgu?

*** Vai es komunicētu ar savu draudzeni, kura man aiz muguras runā riebeklības par mani un manu vīru?

*** Un, beidzot, vai es atļautu citiem manā vietā lemt, ko man mīlēt, ar ko tikties, kā ģērbties un kam terēt savu brīvo laiku un naudu – ja es sevi mīlētu?

Tas taču ir tik vienkāršs jautājums…. Taču, cik ļoti svarīga ir atbilde uz to! Cik spēka un enerģijas tā dod! Šī vienkāršā frāze var izmainīt visu tavu dzīvi. Pamēģini, tev noteikti patiks!

Nākamo reizi, kad kāds tev palūgs izdarīt kaut ko, kas tev nepatīk un nav vajadzīgs, vai arī tu skumji veikalā novērsīsies no sev iepatikušās jaciņas tikai tāpēc, ka bērnam vajadzīgs piektais pēc kārtas apavu pāris, vai arī līdz naktij berzīsi dzīvoklī grīdu, tā vietā, lai pasēdētu un palasītu savu miļāko grāmatu, tu sev pajautā, kā es šajā situācijā rīkotos, ja mīlētu sevi?

Sakumā tas būs jocīgi, neierasti, iespējams, pat sāpīgi. Bet viss ir labojams.

Uzdrošināsies mēģināt? Vai arī turpināsi “pelnīt” mīlestību?

Protams, ir bail, kā uz šo mūsu jauno “stāvokli” reaģēs tuvinieki.
Viņi reaģēs normāli, ja tas nāks no tevis, ne demonstrējot, bet no sirds, ne tāpec, ka atkal kaut ko vēlies pierādīt. Un viņi vēl vairāk sāks tevi cienīt un mīlēt. Tu redzēsi!

Viņiem nebūs citas izejas, jo pasaule taču ir liels spogulis.

Ja tu iekšēji esi gatava sevi iemīlēt un pieņemt, tevi iemīlēs un pieņems arī citi. Tāpēc, ka tas notiks dabiski, organiski, tā, kā tam jābūt dabā.

Mēs visi esam Dieva bērni un katrā no mums dzīvo daļiņa Radītāja. Katrs no mums ir pelnījis mīlestību, mīlēt un būt mīlēts.

Bet viss sākas no ATĻAUJAS sev mīlēt sevi, mīlēt pa īstam, neatkarīgi ne no kādiem ārējiem apstākļiem.

Un tikai, iemīlot sevi, mēs spēsim pa īstam iemīlēt mūsu tuvākos, palīdzēt viņiem kļūt laimīgākiem, dalīties savā mīlestībā ar pasauli.

Es no sirds mums visiem novēlu sākt macīties sevi mīlēt – jau šodien! Beidzot izdarīt kaut ko savā labā – to, ko ir gribējies jau sen, bet visu laiku kaut kādu iemeslu dēļ tas ir palicis nerealizēts. Varbūt tas ir kāds sīkums – apēst garšīgu saldējumu vai nopirkt TO skaisto kleitu…. Vai nolikt malā apnikušo macību grāmatu un beidzot izlasīt romānu….. Un, kas zin, kads brīnums notiks tava dzīvē!
Autors: Tamāra Arhipova
Avots: econet.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

 

NEpietiekamības bailes

ieksejais berns6

Daudzas no mūsu trauksmēm, īpaši tās, kas sasitītas ar naudu un attiecībām, izriet no divām galvenajām zemapziņas bailēm:
1. “Es neesmu pašpietiekams”
2. “Es arī nākotnē nebūšu pašpietiekams”
Un patiesībā šīs bailes ir vienas – visu baiļu bailes
“Dzīve mani neatbalstīs”

Tev ikvienā dzīves mirklī VISS ir pietiekami!

Katram no mums ir savs iekšējais bērns, kurš zin to, ka viņš (vai viņa) nevar būt sev par vecāku. Viņš nejūtas viens vesels un nezin, kā padarīt sevi vienotu un veselu pēc paša vēlēšanās. Viņam nepietiek spēka papildināt sevi, atbalstīt sevi, apmierināt savas paša vēlmes.
Šis iekšējais bērns balstās uz ārējiem noslēpumainajiem un varenajiem spēkiem, kas ir atbildīgi par viņa eksistenci. Iespējams, tās ir dziļas ķermeniskas atmiņas no bērnības: bailes tikt pamestam, bailes pazaudēt atbalstu, kuru mums sniedz milzīgais un vientuļais Visums

“Es neesmu pašpietiekams un es tāds nekad nebūšu… un es nomiršu”.
Nav nekāds brīnums, ka mēs esam atkarīgi no naudas varas, no īpašuma, no cilvēkiem, no sava pašrealizācijas projekta.

Nav nekāds brīnums, ka dažkārt mēs jūtamies tādi trauksmaini, nemierīgi un mums ir tik nemājīgi pašiem savā ādā.

Mēs bēgam no nāves bailēm un zaudējumiem.
Savā zemapziņā mēs ticam, ka mums jābūt lielākiem, ka mums jāsaņem arvien vairāk un vairāk….lai vienkārši izdzīvotu.

Ja mēs apstāsimies, ja mēs būsim mierā kaut uz mirkli, šis “atbalsts” pazudīs. Mēs nomirsim. Nomirsim psiholoģiski, pat fiziski.

Mēs nespējam atbrīvoties no šīm atmiņām par pamestību, nestabilitāti, nedrošību. Mēs nevaram nogalināt iekšējo bērnu sevī un mēs to nevēlamies.

Taču mēs varam vērsties pie šīm senajām sajūtām ar mīlestību, ar labestību un līdzcietību – tad, kad tās atkal uzrodas. Mēs varam elpot caur bailēm, trauksmi un nepārliecinatību.
Ar interesi mēs varam pievērst uzmanību šīm sevis daļām. Sniegt tām patiesu atbalstu, kuru tās tik ļoti sen gaida. Turēt tās mīlošās un drošās rokās. Lai tās zin, ka viņas tiek atbalstītas.
Ka ir drošībā.
Ka tās nav kļūdas.

Tu esi pašpietiekams un tev viss ir pietiekami ik katrā dzīves mirklī. Šīs “nepietiekamības” bailes vairs nedrīkst valdīt pār tavu dzīvi.

Sajūti, kā tavs vēders paceļas un iekrīt, kad tu ieelpo. Sajūti, kā Zeme tevi tur. Sajūti, kā saule rotājas tavā sejā. Sajūti dzīvas dienas skaņas. Sajūti sava mugurkaula atbalstu. Sajūti, kā pleci atbalsta tavu galvu. Un visi putni, dievi un viņu eņģeļi dzied tev.

Tu dzīvo varena atbalsta ieskauts. Tu dzīvo labklājībā, vienmēr, lai cik arī naudas tev būtu, lai cik ļoti pasaule tevi atzīst vai neatzīst. Tu esi pašpietiekams un tev viss ir pietiekami.

Līdz šim brīdim tavs prāts ir grozījies ap nākotnes vīzijām, bet tagad, draugs, tu esi atgriezies mājās.
© Džefs Fosters
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS