Ir pienācis laiks atcerēties par garīgo un materiālo vienotību

Pašreizējā vēsturiskajā brīdī viss tik ātri mainās. Šodien daudziem ir kļuvis skaidrs – Dzīve ir viena. Individualitātes materiālā pasaule ir tās enerģijas stāvokļu atspoguļojums, tas ir, pašreizējā brīdī izpaustā Gara augļi. Un, ja agrāk šis atspulgs bija ļoti novēlots, dažkārt gadiem ilgs, tad šobrīd harmonisks un piepildīts iekšējais stāvoklis uzreiz dod labklājības paplašināšanos, galvenais ir neiekrist sava prāta vērtējumos un argumentācijās, pagātnes salīdzinājumos un konkurencē.

Ļoti ilgu laiku uz Zemes valdīja maksimālas iegremdēšanās matērijā periods un attiecīgi materiālo vērtību pārākums pār iekšējām, garīgajām. Cilvēki smagi pārdzīvoja kataklizmas un sacentās, lai sasniegtu rezultātus miera laikā. Tomēr daudzi pēdējās desmitgadēs ir sākuši izjust eksistences bezmērķību, dzenoties pēc ārējo panākumu “burkāna” – sociālā stāvokļa un finansiālajām iespējām. Ir kļuvusi acīmredzama iekšējās harmonijas lielā nozīme dzīvībai un veselībai.

Jau pagājušā gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā sākās kolektīvs apziņas pavērsiens pretējā virzienā: no sīvas konkurences un bailēm izdzīvot līdz visa vienotības un katra unikalitātes sajūtai. Daudzās valstīs tas sakrita ar dažāda veida kataklizmām, jo ​​īpaši PSRS sākās perestroika, iznīcinot agrākos dzīves cietokšņus. Un tas, kurš nebija stingri piesaistīts materiālajai apziņai, vispārējā haosa vidū jutās kā svaigs vējš, kas nes brīvību, neskatoties uz ārējiem satricinājumiem. Un tad šī sajūta sāka pieaugt, vēršot cilvēci uz iekšējām vērtībām – godīgumu pret sevi, sirsnību, savas dvēseles nemirstības atcerēšanos un redzamo spēles rezultātu trauslumu.

Iepriekšējos polārā dalījuma laikmetos materiālās un garīgās tēmas tika nevis vienkārši šķeltas, bet gan pretnostatītas. Materiālā labklājība gandrīz neizbēgami tika sasniegta, noraidot dvēseles balsi, un cilvēki, kas meklēja atbildes uz mūžīgiem jautājumiem, ignorēja materiālos uzdevumus, zinot, ka šos ceļus nav iespējams apvienot.

Tā kā mēs visi esam ne reizi vien iemiesoti tad vienā, tad atkal citā lomā, tad līdz šim ikvienam ir neapzināta pieredze gan atteikties no materiālās dzīves priekiem (arī ķermeņa priekiem), gan spēlēties ar materiālā plāna pārmērībām, kas bieži vien noveda pie fiasko. Taču jau līdz 21. gadsimta sākumam kvantu fizika bija pierādījusi pasaules vienotību, atpazīstot tās enerģētisko dabu gan materiālos objektos, gan garīgajā emocionālajā darbībā, un kopš aptuveni 2012. gada pieaug to cilvēku skaits, kuri apzinās, ka viss ārējais ir “iluzors” un ir tikai iekšējās atspulgs, kas nepārtraukti pieaug. Masu apziņa ir tik ļoti progresējusi, ka pat populārās publikācijās un televīzijas kanālos sāk runāt par ārējo problēmu sekundāro raksturu un iekšējās harmonijas vērtību.

Arvien vairāk cilvēki priekš sevis atklāja to, ka nav tikai ķermeņi, ka skrējiens pēc ārējām vērtībām neļauj atpazīt un sadzirdēt sevi pašu īsto un ka kopumā ir kāda cita realitāte, nevis tā, ko esam pazinuši līdz šim.. Un, ka šajā Jaunajā realitātē ir citi noteikumi, citi potenciāli un pavisam cits brīvības līmenis. Arvien vairāk cilvēku sāka novērtēt nevis karjeras sasniegumus un materiālos uzkrājumus, bet gan dzīves mirkļus blakus saviem mīļajiem, vienatnē ar sevi un dabu – ESĪBAS mirkļus.

“Esības” stāvoklis jau vispār ir matērijas eksistences pamats.
Ko nozīmē “būt”? Tas nozīmē sajust sevi ne tikai kā noteikta dzimšanas gada cilvēku un pat ne kā ķermeni ar dvēseli, bet gan kā Dvēseli – Vienotās Apziņas individuālu fokusu, kas šo pasauli uztver caur ķermeni.

Ne domas par to, ka kaut kā pietrūkst, bet pateicīgas sajūtas mirklī ļauj izdzīvot katru mirkli pilnvērtīgi un veidot labākās iespējas. Tieši mirklis “tagad” ir apziņas un matērijas krustpunkts. Tas, ko tu piedzīvo, nosaka to, ko tu redzi sev apkārt.
Tāpēc ir tik svarīgi apzināties savu stāvokli un labot to no iekšpuses, esot savas realitātes saimniekam, nevis apstākļu upurim. Ir svarīgi precīzi sekot savas sirds kompasam.

Un te nu ir iespējami divi maldīgi priekšstati.
Pirmais ir saistīts ar vēlmi dzīvot kā līdz šim – cilvēki joprojām cenšas kompensēt savu iekšējo tukšumu ar materiālajiem sasniegumiem, viņi no visa spēka cenšas izgrābt, iegūt, nopelnīt, sasniegt, gūt panākumus, cerot, ka tas nesīs laimi.
Bet otrs ir nicinājums pret materiālo plānu, jo nav spējas to kontrolēt caur iekšējo stāvokli, un tāpēc notiek iesaistīšanās spēlēs par garīgām tēmām.

Vispirms pastāstīšu par otro virzienu. Atteikšanās no materiālajām vēlmēm un iedziļināšanās pseidogarīgumā arī ir pagātnes programma, kad, lai sajustu augstfrekvences enerģiju klātbūtni savā dzīvē, bija jāatsakās no materiālā komforta, personīgās mīlestības, veselības utt. Atcerieties, piemēram, vientuļniekus, klaidoņus un mūkus, kuri aiziet askētismā…
Lieta tāda, ka agrāk īsti nebija iespējams apvienot garīgo un materiālo, nebija iespējams “kļūt apgaismotam”, pilnībā nepakļaujot miesas vajadzības un ego aicinājumus. Šobrīd ir citi laiki – šobrīd vienotība ar dvēseli ikdienas lietās ir ne tikai iespējama, bet pat  vitāli nepieciešama! Tikai piepildot savu ikdienu ar harmoniskām pateicības, pieņemšanas un apbrīnas enerģijām, mēs varam saglabāt vitalitāti un piesaistīt veiksmīgu notikumu attīstību pašreizējā pārejas perioda haosā. Tagad spēja pacelties no mijiedarbības ar matēriju – sajust savu ķermeni, pieskārienu, skaņas, aromātus, krāsas – var atgriezt mūs “tagad” mirklī, paaugstinātt mūsu vibrācijas un palīdzēt sajust dzīves vērtību. Ne velti mēs esam iemiesoti materiālajā pasaulē.

Otra medaļas puse – kad cilvēks, palaižot garām “esības” stāvokli, sāk cītīgi censties “darīt” un “iegūt”. Šobrīd ši pieeja vairs nenes augļus.

Neatkarīgi no tā, cik neticami lielas pūles tu pieliec, lai cik pārdomātus plānus tu nekal, nekas neizdosies, ja tu nepratīsi izbaudīt to, ko dari, un ja tavu rīcību noteiks nevis vēlme dalīties ar pasauli, bet gan vēlme iegūt.

Turklāt, jo vairāk cilvēks cenšas šai ceļā, jo vairāk viņš ieslīd vai nu nosodījumā (savā un citu), vai izmisumā, vai dusmās, vai alkatībā, atdodot savu enerģiju postošiem haotiskiem viesuļiem. Starp citu, uz to balstās finanšu piramīdas un dažādas viltus mācības, kas sola iemācīt kļūt bagātam, palīdzēt īstenot savu potenciālu, piepildīt vēlmes utt. Šajā gadījumā upuris rada bendi: “Mani nav grūti piemānīt, es pats priecājos, ka esmu maldināts!”

Jebkurā gadījumā resursa zudums un zaudējumi vibrāciju skalā ir garantēti – līdz vilšanās, izmisuma, nosodījuma un citiem destruktīviem stāvokļiem. Ja tu atrodaties tādā cilpā, kurā atbildību par savu labklājību tu nodod kādam citam – vienkārši atzīsti to bez sevis nosodīšanas (kā varēju, tā dzīvoju!)
Un sāc no šī punkta, lai radītu sev citu iekšējo stāvokli.

Mūsu prāts tiecas pēc ārējiem sasniegumiem, jo ​​tam ir pārliecība, ka tieši objekti un notikumi dara cilvēku laimīgu. Tikmēr visiem ir zināms, ka kaut kas, kas pieder, pats par sevi neko nedod. Ja iekšpasaulē pietrūkst mīlestības un pašvērtības, lai cik daudz tu saņemtu ārpusē, iekšā tas nepaliks. Tikai neapmierinātība pieaugs.

Galu galā mūsu Dvēsele nevar vēlēties lai tai kaut kas “pieder”. Dvēsele zina, ka ceļo šeit ar vienu mērķi: atklāt sevī jaunu gaismu šīs pasaules ainavā – Mīlestības gaismu un sajust spēju radīt un dot. Un došana notiek caur sirdī atvērtām durvīm kopējai dievišķajai plūsmai.
Un visas materiālās pasaules “neērtības”, visas neveiksmes savās lomās – vienalga, vai tās būtu ģimenes vai profesionālas, tikai spiež cilvēku apzināties: ieskaties sevī, pieņem bez vērtēšanas un sprieduma to, kas ir, un sāc kopt jauno.

Mūsu ķermenis un visi fiziskie objekti ap mums ir mūsu spēles instrumenti šajā iemiesojumā. Vienkārši ir pienācis laiks, kad jāatceras garīgā un materiālā vienotība, neaizmirstot ārējā Spēlē par savu patieso Būtību.

Un te nu uzdevumi mums katram ir atšķirīgi.
Cilvēkam, kurš sākotnēji bija orientēts uz “esības” stāvokli un, iespējams, ir nodzīvojis daudzus klosteru iemiesojumus, ir jāiemācās kaut ko vispār vēlēties, atzīt materiālo labumu klātbūtni savā dzīvē un sākt tos baudīt.
Kādam, kurš vairāk koncentrējas uz darbību un piederību, gluži pretēji, lai atcerētos savu nemirstīgo būtību un zemes iemiesošanās mērķi.

Jaunajai paaudzei, par laimi, nav visu šo izkropļojumu un viņi zina, kā harmoniski apvienot plaukstošu materiālo eksistenci un koncentrēšanos sirdī. Bet visiem pārējiem es gribu atgādināt, ka ar katru dienu izkrišana no Sirds uz Prātu, no Dvēseles uz Ego, atgriešanās no Lielā Spēlētāja pie mazā tēla kļūst arvien postošāka. Un Dzīve ar visu savu notikumu ritējumu mudina koncentrēties, pirmkārt, uz sirdi.

Šajā gadījumā materiālie labumi mūsu īpašumā ir tikai patīkams bonuss. Galu galā, kad esi ar vēlmi pieņemt, īpašums pie tevis atnāk automātiski – pareizās lietas, ērts apģērbs, piemērots mājoklis… Šim nolūkam tev nav jāpieliek īpašas pūles, milzīgi jāplāno, jāorganizē pasākumi, cilvēki utt. Viss notiek dabiski, es pat teiktu maģiski.
Piemēram, tu domā: “Būtu jauki, ja es varētu sev nopirkt jaunas kurpes”, un tu tās vienkārši “pa ceļam satiec”. Prātā iešaujas doma, ka gribi kādu noteiktu ēdienu vakariņās, nāc mājās – un tavs vīrs to jau ir pagatavojis. Tu sapņo par ziediem un pateicīgie klienti tev tos atnes. Tas ir ideāls variants, kas atspoguļo vibrāciju radīšanas principu.

Atceros, apmēram pirms 25 gadiem es lasīju frāzi no Šri Aurobindo: “Dievs ir mūžīgais bērns, mūžīgi spēlējoties mūžīgajā dārzā.” Toreiz man šī doma ļoti patika, bet sapratu to tikai vēlāk. Bērns ir tas, kurš, spēlējoties, veido pasauli sev apkārt. Tādā pašā veidā mēs kā viena Radītāja šķautnes veidojam pasauli sev apkārt caur sevi, ar savām darbībām.
Tāpēc baudīsim zemes izpausmes un būsim radoši materiālajā plānā, neaizmirstot, KAS MĒS PATIESĪBĀ ESAM.

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

ŠOBRĪD

Šobrīd Zeme ir iegājusi tajā astronomiskajā fāzē, kad mūsu planētu burtiski pārpludina enerģijas, kas agrāk to nav spējušas sasniegt. Un tajā nav nekā katastrofāla, ja saprotam, kāpēc esam ŠEIT un TAGAD!

Ilgu laiku “garīgā dzīve” un “pasaulīgā dzīve” daudzu cilvēku prātos ir bijušas nošķirtas un pat pretnostatītas viena otrai. Taču šobrīd Zemes elektromagnētiskais lauks neatstāj mums izvēles iespējas (un paldies Dievam, ka tā) – ja mēs neiemācīsimies savās sirdīs gūt harmoniju, ja nepratīsim pieņemt apkārtējās dzīves norises bez pretenzijām, bez nosodījuma, ja neatļausim sev mīlēt sevi pašu un sev tuvos cilvēkus katrā dzīves mirklī – tad mūsu psihei un ķermeņiem klāsies grūti.

Tas ir viegli izskaidrojams no bioķīmiskā viedokļa: emocijas organismā realizē noteikti hormoni un neiropeptīdi, un ķīmisko reakciju rezultāts un to ietekme uz orgāniem un sistēmām ir atkarīga no smalka elektromagnētiskā līdzsvara.

Jaunie starojumi padara neiespējamu normālu organisma un psihes funkcionēšanu uz dusmu, grūtsirdības, aizvainojuma, vilšanās un citu “indīgu” emociju fona.

Tāpēc par izdzīvošanas atslēgu kļūst spēja apgūt mākslu dzīvot ar pateicību un mīlestību, nevis tikai panākumus un laimi.

Un šāda holistiski pozitīva skatījuma uz dzīvi pamats ir SEVIS PIEŅEMŠANA.

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Enerģētiskā prognoze 2023. gada aprīlim

Enerģētiskā prognoze 2023. gada aprīlim
Autors: Emmanuel Daguerre

Sveiks mans draugs,
Lai brīnišķīgs Tev aprīlis!

Šomēnes uz Zemi plūdīs daudz Gaismas, un tam būs milzīga ietekme uz cilvēci.
Var būt sirreāli brīži, kad lietas prātam šķitīs nedaudz dīvainas, taču zini, ka tas viss būs atbalsts nākamajam solim mūsu evolūcijas ceļojumā.

Daudzi šo Gaismu, kas ielaužas mūsu personīgajā un kolektīvajā pieredzē, sajutīs kā atdzimšanu, jo īpaši tāpēc, ka pēdējo mēnešu enerģijas ir nesušas sev līdzi emociju un pārdzīvojumu amerikāņu kalniņus, kuros lielākajai daļai ir bijis grūti orientēties.

Mums, empātiem un jūtīgajiem, ir svarīgi uzskaņoties uz savu sirds centru un atrast iekšējo līdzsvaru.
Savienojums ar savu centru nodrošinās to, ka turpmākajās nedēļās varēsim vieglāk sērfot šajos Gaismas viļņos, kas ienāks mūsu fiziskajā, ēteriskajā un mentālajā ķermenī.

Minēšu dažus maigus veidus, kā mēs varam savienoties ar savu centru un justies līdzsvarotāki, lai sagatavotos ieniršanai ienākošās Gaismas enerģijas viļņos:
– Meditē;
– Katru dienu velti laiku, lai parūpētos par sevi, atpazītu un godinātu sevi (ķermeni, prātu un garu);
– Spēlē katru dienu (dejo, baudi sauli, skrien pa zāli, zīmē, smejies un dari visu, ko dzīve dod);
– Saņem un dalies Gaismā caur labiem darbiem;
– Atbrīvojies no nepieciešamības visu saprast un atbrīvojies no pārmērīgas analīzes;
– Isaki pateicību;
– Velti laiku, lai atcerētos, ka mēs paši izvēlamies, kā reaģēt uz dzīvi — mums nav jāreaģē automātiski vai nekavējoties;
– Ēd pārtiku, kas dod dzīvību un baro ķermeni un prātu;
– Pavadi laiku pie dabas un kopā ar labdabīgiem dzīvniekiem;
– Apzināti un pilnu krūti elpo visas dienas garumā.

Ir daudzi citi veidi, kā justies savienotam ar savu centru, un tie kalpos kā sākumpunkts šim ceļojumam.
Ir svarīgi atcerēties, ka šajā mēnesī biežāk jāatceras iekļauties augstākās enerģijas plūsmā, lai nodrošinātu to, ka esam atvērti Gaismas enerģijas saņemšanai, jo tā caurstrāvo mūsu personīgo un kolektīvo pieredzi.

GALVENĀ PĀRKĀRTOŠANĀS

Šobrīd Zeme, visa cilvēce, visas Zemes sistēmas un viss, kas ar to saistīts, piedzīvo galveno un svarīgāko pārkārtošanos.
Šī lielā pārkārtošanās izceļ un palīdz mums tikt galā ar visu, kas notiek mūsu dzīvē, ieskaitot visu, kas vairs nekalpo cilvēcei kopumā.
Ir sākusies jauns laika nogrieznis, kas apvieno cilvēci tādos veidos, kā daudzi skolotāji, empāti, dziednieki un citi garīgie meklētāji ir tikai sapņos redzējuši.

Ar visu, kas pasaulē šobrīd notiek, kas šobrīd ir cilvēku uzmanības centrā, ir viegli nonākt stresā, troksnī un kolektīvajās bailēs.
Tā kā šī jaunā paplašināšanās daudziem rada arī lielu apjukumu un haosu, ir svarīgi atcerēties, ka tā ir pilnīgi normāla pamošanās procesa sastāvdaļa.
Tāpat kā daudziem, kas jau ir pamodušies, ir nācies iet savu individuālo sarežģīto ceļu, lai sasniegtu tādu paplašināto apziņu, kāda viņiem ir šodien, ir svarīgi ar cieņu izturēties pret to cilvēku ceļojumu, kuri tikai tagad sāk mosties, lai arī cik grūts tas reizēm šķistu.

Šobrīd mēs atrodamies uz unikālākās laika skalas, kas dod mums iespēju radīt pavisam citu realitāti. Realitāti, kuras pamatā ir principi, kas dod labumu visai cilvēcei, nevis tikai dažiem izredzētajiem.
Šie principi ietver sevī labestību, cieņu pret visu dzīvo uz mūsu Zemes, līdzjūtību, mieru, taisnīgumu, kopību, vienotību un labklājību visiem.

Lai palīdzētu prātam tikt galā ar šo jauno realitāti, ir jādara tam zināms fakts, ka, pieņemot jauno, tam nav ko zaudēt, drīzāk iegūt var daudz vairāk.
Prāts bieži vien rod mierinājumu, atgriežoties pie apgūtajiem šaubu, raižu un baiļu ieradumiem kā pašaizsardzības veidiem.
Šī iemesla dēļ ikreiz, kad prātam tiek parādīta jauna perspektīva, kas liek tam izkāpt no savas komforta zonas, tas mēdz pāriet uz aizsardzības režīmu un pretoties pārmaiņām.

Izturoties maigi un ar pateicību pret prātu par to, ka tas cenšas mūs aizsargāt vislabākajā, sev zināmajā veidā, mēs palīdzam tam justies droši, pieņemtam un mīlētam.
Kad prāts jūtas drošs, pagodināts un mīlēts, tas ir daudz atvērtāks un labprātāk pieņem jaunas perspektīvas, idejas, uzvedību un ieradumus, kas tam kādreiz šķita neērti.

Maiga attieksme pret prātu, ja tā tiek praktizēta pietiekami ilgi, palīdzēs mums pārvarēt jebkādu iepriekšējo pretestību mūsu prāta reakcijām.
Ja mums ir mīlestības pilna un līdzjūtīga attieksme pret prātu, tas galu galā tā attieksies arī pret mums. Tam tikai vispirms jāiemācās to izdarīt, un mēs varam tam rādīt piemēru.

Kad mēs izmantojam šo maigo mīlestības, līdzjūtības un rūpēšanās pieeju, prāts sāk pielāgoties jaunām idejām, atziņām, ieradumiem un esības veidiem, kas atbilst jaunajai realitātei — tādam, kas nemanāmi saplūst ar paplašinātā sevis versiju.

Dziedināšanas laiks Mātei Zemei

Viena no galvenajām tēmām šajā jaunajā laika skalā ir lielāka koncentrēšanās uz Mātes Zemes labklājību.
Māte Zeme ar mums runā skaļi, neatstājot vietu pārdomām par viņas vēstījumiem.
Viņa liek mums, saviem bērniem, saprast, ka vairs nav pieļaujams tas, ka ļaujam mums uzspiest to, kas ir pretrunā ar dabisko dzīves ritmu un plūdumu.

Kad cilvēce izkāpj no vāveres riteņa dzīves stila, kura pamatā ir izdzīvošana, Māte Zeme atviegloti nopūšas un izmanto šo laiku sevis dziedināšanai.
Tie, kas ir jutīgi pret enerģijām, arī atviegloti nopūšas, kad mēs dziedinām paši savu ķermeni un garīgo enerģiju. Tā kā šobrīd arvien vairāk cilvēku atpūšas dziļā dziedināšanā, arvien vairāk mūsu māsu un brāļu, kuri vēl pilnībā neapzinās notiekošo, arī pamodīsies un ieies dziļas dziedināšanas, miera un transformācijas stāvokļos.

Tieši no šīs dziļās un barojošās kolektīvās dziedināšanas telpas radīsies jauni risinājumi, izgudrojumi un holistiski līdzekļi globālai vienotībai, mieram un veselumam.
Pasaule mostas ar ātrumu, ko pat visciniskākais cilvēks vairs nevar ignorēt vai noliegt. Šis ir laiks, kad tik daudzi ceļa meklētāji un tie, kas sevi veltījuši garīgajam ceļam ir tik smagi strādājuši, lai to visu pārvērstu kolektīvā pieredzē.

Viltus mierinājums, ko mēs atradām, ignorējot un noliedzot savu iekšējo diskomfortu, tagad arvien vairāk mainīsies un izzudīs.
Ir zināms komforta līmenis, kad runa ir par lietām, kas varētu apdraudēt mūsu izvēli justies droši un saglabāt status quo. Tomēr, skatoties no otras puses, mēs esam ļāvuši “izredzētajiem” pieņemt lēmumus mūsu visu vietā par to, kā mēs uztveram savu dzīvi.
Un tas ir ĻOTI SMAGI iedragājis mūsu labklājību, un tāpēc mēs vairs nedrīkstam atdodot savu spēku.

Tas, ko mēs šobrīd redzam pasaulē, skaidri liecina, ka vecās patriarhālās sistēmas, kuru pamatā ir bailes, kontrole, šķelšanās, izdzīvošana un hierarhija, vairs nevar turpināt pastāvcēt tā, kā tas bija agrāk.

Lūk, tikai daži pierādījumi tam, ka šī  nomaiņa notiek:
– Cilvēce mostas patiesībai par to, kas mēs patiesībā esam, jo ​​mēs vairāk sazināmies ar sevi un viens ar otru no sirds uz sirdi.
– Cilvēce apzinās, ka neatkarīgi no tā, kādas izcelsmes, kultūras, sociālās vai ekonomiskās šķiras  cilvēki mēs esam, mūsu starpā patiesībā nav nekādas atšķirības. Tā bija tikai ilūzija. Pašreizējā situācija, kurā atrodamies, to skaidri parāda.
– Nozares un korporācijas, kas darbojas, ignorējot godprātību, zaudēs varu un ietekmi un tām būs vai nu jāslēdz darbība, vai jāpārveidojas.
– Cilvēce arvien vairāk apzinās mūsu neveselīgās attiecības ar Māti Zemi, un mēs rīkojamies, lai šīs attiecības dziedinātu.
– Cilvēce arvien vairāk apzinās mūsu attiecības ar sevi un vienam ar otru, un mēs arī rīkojamies, lai šīs attiecības dziedinātu.
– Cilvēce arvien vairāk apzinās, no kurienes nāk mūsu pārtika, un mēs rīkojamies, lai to vairāk saskaņotu ar mūsu ķermeņa, prāta un zemes dabiskajiem ritmiem.
– Varas svārsts svārstās nost no ievēlētajiem uz kolektīvajām masām.
– Apzināta uzņēmējdarbība un alternatīvie mediji, kuru pamatā ir godīgums, kļūst arvien populārāki un pieprasītāki.
– Izrādās, ka alternatīvā dabiskā medicīna un holistiskās dziedināšanas metodes un prakses ir efektīvākas par Rietumu medicīnas pieeju.
– Cilvēce apzinās, ka apsēstība ar materiālo pasauli nav tik svarīga, kā atbalsts un mīlestība vienam pret otru.
Un ļoti daudz kā cita.

Atjauninātā ilgtspējība

Aprīļa vidū līdz pat tā beigām mēs pamanīsim jaunu spēka un noturības sajūtu.
Mēs jutīsimies drosmīgi un vīrišķīgi. Šis būs ideāls laiks, lai risinātu un pabeigtu uzdevumus, kas šķita tik grūti.
Enerģijas ļoti atbalstīs pat visdrosmīgākos lēmumus un rezultātus. Tāpēc, lai kāds būtu uzdevums, zini, ka viss būs kārtībā.

Tas būs arī lielisks laiks jaunu projektu, attiecību uzsākšanai un radošiem centieniem. Šajā laikā liela uzmanība tiks pievērsta jaunā “celtniecībai”, tāpēc neaizmirsti par svarīgām lietām dzīvē.

Ir lieliski būt ambiciozam un būt radošā plūsmā. Tomēr šī enerģija var būt vēl izdevīgāka un ilgtspējīgāka, ja katru dienu atvēlam laiku, lai izbaudītu vienkāršus dzīves priekus.
Tādas lietas kā mūsu saikne ar Garu, putnu dziesmas, mierīga ezera vai okeāna klusums, apziņa par to, kā tava svētā elpa savieno tevi ar visu, mīļotā cilvēka apskāviens…
Tās ir svarīgas lietas dzīvē, un galvenokārt tās baro mūsu Dvēseli.
Kad mūsu dvēsele ir pilnībā pabarota, mūsu enerģija darbojas 100%. Mēs esam pasaule. Mēs esam atvērti, tīri, iedvesmoti un pieejami visām svētībām, ko Visums mums ir sagatavojis.

Tuvība un mīlestība

Līdz aprīļa vidum mūsos atkal pamodīsies intīma un jutekliska mīlestība.
Viss sākas ar intīmu mīlestību pret sevi. Mēs nerunājam par savtīgu mīlestību, bet par godbijīgu mīlestību, kurā mēs atpazīstam visuma spēku un skaistumu mūsos.
Kā tikko šī Mīlestība pret sevi būs pilnībā nostiprinājusies un pieņemta, tā sāks aicināt uz svētu un intīmu savienību ar dvēseles partneri, kura vibrācija ir tāda pati kā mums.

Ir svarīgi atzīmēt to, ka tad, kad mūsu mīlestība pret sevi ir pilnīga, mīlestību pret citiem vairs nevajadzētu pavadīt drāmai un sāpēm. Problēmas kļūst daudz vieglāk atrisināmas.
Šī mīlestības forma ir tīra, viegla, priecīga un elastīga.

Aprīlī tavs jutekliskums un mīlestība pret sevi vai nu atjaunos mīlestību pret savu pašreizējo partneri, vai arī, ja pašlaik neesi attiecībās, atvērs iespējas sastapt savu saskanīgo tuvo cilvēku.
Vienīgais, kas no tevis tiek prasīts, ir jābūt atvērtam un pilnībā apņēmīgam padarīt sevis mīlestību par savu prioritāti. Viss pārējais sekos pats no sevis.

Kopumā aprīlis būs dinamisks, jaudīgs un notikumiem bagāts mēnesis, kas mūs apbērs ar jaunām dāvanām, kas iedvesmos un dos izcilu spēku!
Lai brīnišķīgs aprīlis!

Autors: Emmanuel Daguerre
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Uguns vilnis un transformācijas

Šodien es vēlos pieskarties tēmai, kas atšķiras no ikdienišķajām tēmām, par kurām runāju parasti. Es vēršos pie tiem, kuri no personīgās pieredzes zina, par ko būs šis stasts, kuri manos vārdos atpazīs patiesību par sevi. Mūsu dzīves ceļi ir ļoti dažādi, katrs ejam savu, un tas ir svētīgi. Tāpēc, ja tev šķiet, ka tas tevi neskar un turklāt izraisa protestu, netērē savu laiku un noliec šo materiālu malā.

Un, tā, uguns vilnis, kas tagad ir nolaidies uz Zemes, ir transformācijas vilnis, kuru vairs nevar ignorēt. Visskaidrāk tas izpaužas četrās hipostāzēs (jomās), par kurām mēs šodien runāsim.

Pirmkārt, specifiskas fiziskas izdegšanas sajūtas, karstums dažādās ķermeņa daļās. Daļai no manas auditorijas, kas jau sen iet savu transformācijas ceļu, šīs sajūtas ir pazīstamas. Vienkārši pēkšņi dienas vai nakts vidū sāk “degt” un pulsēt uz čakrām projicētās zonas – rīkle, saules pinums, zona zem nabas… Šīs “ugunīgās” sāpes nav nekas vairāk kā to emocionālo bloku izdegšana, kas vairs nav savienojami ar mūsu dzīves ceļojuma turpinājumu.

Atzīmēšu, tas, ka kādam ir šīs sajūtas, bet kādam to nav, neliecina par vēlmi salīdzināt vai kāda progresu vai progresa trūkumu… Tas tikai parāda to, ka katrs no mums ir unikāls.

Ja tu esi “dedz”, tas nozīmē tikai to, ka notiek atbrīvošanās process, ka izzūd sāpju, vilšanās ieraksti, tie uzvedības paraugi, ko paņēmām sev līdzi no ļoti grūtas, notikumiem bagātas polārās spēles. Un tas, ka tie var izšķīst, norāda uz to, ka tevī ir pietiekami daudz Mīlestības, lai pieņemtu šo ārējo uguni, kas pārpludina visu pasauli.

Šos temperatūras degšanas stāvokļus ļoti bieži izjūt mūsu mīļie, ja patiešām esam viņiem tuvi. Pirmkārt, bērni, bet nereti tagad arī dzīvesbiedri un pat gados vecāki vecāki, ja ar viņiem ir sirdssaikne. Un mūsu mīļajiem šī ir lieliska dāvana – ka, pateicoties mūsu atvērtajai enerģijas plūsmu uzņemšanai, pateicoties mūsu sirsnīgajai gatavībai pieņemt šo plūsmu, tā apņem mūsu mīļos un tādējādi ļauj viņiem arī atbrīvoties no daudziem iesīkstējušiem uzskatiem, idejām un šķēršļiem, kas traucē vienkārši baudīt dzīvi un mīlēt ikdienu tādu, kāda tā ir.

Šobrīd ir iestājies nesatricināmas ticības laiks, kad vairs nav iespējams sēdēt uz diviem krēsliem. Ja tādos brīžos tu ļaujies trīsdimensiju cilvēka domām, kas uzskata, ka viņa bioloģija ir viņš pats, enerģijas plūsma, kas tevi apskauj, tiek tavas spriedzes, baiļu un šaubu bloķēta, kļūst nekontrolējama un ved uz daudz vairāk neērtiem stāvokļiem nekā tie, kurus tu sākotnēji varēji piedzīvot. Tāpēc uzticies un pateicībā vienkārši ļaujies dzīvei.

Otra ugunīgā viļņa izpausme ir tā, ka tas aizslauka novecojušās dzīves dekorācijas (attiecības, darbs, sociālās lomas …), izraisot nekontrolējamus iekšējus emociju uzplaiksnījumus. 

Taču šoreiz tā īpatnība ir tā, ka, pirmkārt, dusmu un niknuma uzplūdi var nebūt saistīti ar kādiem tavas dzīves notikumiem. Nav nekāda īpašā “palaišanas mehānisma”, bet pēkšņi tu jūties neapmierināts līdz pat tam, ka sākas drebuļi.

Otrkārt, ir iespējami tieši pretēji stāvokļi – sava veida ekstātiska eiforija, kad gribas lēkt, dziedāt, izplūst laimes asarās, labi zinot, ka tam pretējā pusē pavisam drīz būs pilnīgs spēku zudums un tukšuma sajūta. Tātad – milzīgas emocionālās svārstības.

Tas viss liecina par to, ka tagad tu atrodies tieši tur, kur tev jābūt. Mēs jau esam daudz iemācījušies par negatīvisma pieņemšanu citos. Mēs zinām to, ka, ja cilvēks mums uzbrūk, izvirza pretenzijas, viņš patiesībā stāsta par sevi, nevis par mums. Viņš jūtas slikti, tāpēc meklē, kur šo negatīvismu izliet. Un mēs spējam to saprast un pieņemt.

Bet šobrīd mums svarīgi ir pieņemt sevi. Pieņemt sevi dusmojošos, agresīvu, bailēs trīcošu. Kā ar to tikt galā, to daudzkārt esmu stāstījusi savās nodarbībās “Darbs ar dusmām”.

Vēl viena uz Zemi nolaidušos jauno enerģiju izpausme ir materializējošies brīnumi visapkārt. Tie ir pārsteidzoši skati debesīs, perlamutrā mirdzoša telpa, it kā pērļu putekļu piepildīts gaiss mums apkārt, un fantastiskas vienotības sajūta ar dabu… Nemaz nerunājot par to, ka uz miega un nomoda robežas mums parādās dažādi tēli: maģiski dzīvnieki, paradīzes putni, dievi utt. Daudzi to redz un neizpratnē man jautā: “Vai man brauc jumts?” un “Vai ar mani viss ir kārtībā?”

Neuztraucies, viss ir kārtībā. Pilnīgi viss, kas pastāv šajā pasaulē, ir mūsu pašu šķautnes, jo mēs visi esam viena Dieva daļiņas, kas izpaužas miljardos formu. Un, ja tu kaut ko tādu redzi no “parasta” cilvēka skatpunkta, to var uzskatīt par tavas iztēles augli. Bet no tā cilvēka redzesloka, kurš dzīvo  jaunās attiecībās ar realitāti un jūtas kā šīs fantāzijas pasaules vērtīga daļiņa, šī ir realitāte, kurā mēs šobrīd ieejam. Un tas ir lieliski.

Nav vērts dalīties ar tādiem stāvokļiem ar tiem, kas tevi nesaprot. Un justies sarūgtinātam par to, ka citi tos neuztver, arī nav vērts. Tas katram pašam atklāsies atbilstoši viņa mīlestības mēram un brīdī, kad cilvēks būs tam nobriedis.

Un, visbeidzot, visi manis aprakstītie simptomi var izpausties vienlaikus: dedzināšana ķermenī un pārsteidzošas parādības dabā un tas, ka entuziasma eiforija mijas ar dziļu vilšanos un bezvērtības vai bezmērķības sajūtu … Un tas bieži vien satrauc tos, kuri jau sen iet pa šo ceļu un jau diezgan harmoniski dzīvo. Un pēkšņi, no nekurienes, atkal tāda turbulence …

Taču tas viss ir normāli. Tikai tā vietā, lai cīnītos ar šiem uguns viļņiem, izmanto to kustību, lai sērfotu šajā realitātē, izmantojot uguns spēku, kas nāk un satiekas ar mūsu iekšējo uguni – sirds uguni.

Bet lai tas tev kļūtu iespējams, no sirds tevi lūdzu, sargā savu dzīves resursu un rūpējies par sevi.

Svetlana Dobrovoļska
FOTO: Hernan Pauccara
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kas iekšā, tas ārā…

Es saņemu jautājumus par to, kā parūpēties par sevi un savu resursu laikā, kad nepieciešams rūpēties par saviem mīļajiem un pildīt savus pienākumus darbā. Daudzi cilvēki jauc divus jēdzienus – sirdsapziņa un pienākums. Sirdsapziņa ir ziņa no tavas dvēseles, bet pienākums – kad dvēseles balss vietā tu dzirdi prāta balsi un tev jāveic kādas darbības, darbi, jāupurē sevi, savas vajadzības un intereses kaut kā vai kāda dēļ.

Sākotnēji vārds “upuris” nozīmēja pateicības dāvanu Dieviem, pateicību par dzīvību un labklājību. Pēc tam cilvēces vēsture attīstījās nāves baiļu draudos, un “upurēšana” dieviem (un ne tikai) kļuva par izpirkuma maksu, lai nenotiktu kaut kas slikts. Nav pārsteidzoši, ka mīlestības dāvanas vietā tas pārvērtās zaudējuma sāpēs, piemēram: “Es visu upurēju jūsu dēļ!”

Arī vārdiem “upurēt sevi” ir divējāda nozīme.
Ir godājami upurēt sevi: varoņi upurēja savu dzīvību citu cilvēku dēļ. Upurējot savas intereses, tu pacelies pāri egoismam, attīsties garīgi, atbrīvojies no pieķeršanās fiziskās pasaules iluzorajām vērtībām – baudām, kas viegli padara tevi no tām atkarīgu.
No otras puses, “es upurēju sevi” nozīmē vainot citus cilvēkus: tu esi vainīgs, ka nenovērtē manu upuri, kā arī pilnīgu brīvības/atbildības nodošanu citiem cilvēkiem: tev ir jādod man atļauja un jāapstiprina mana izvēle, tikai tad es beigšu ciest.

Es pati dzīvoju zem varonīgo upuru karoga vārda pirmajā nozīmē. Mana iekšējā izvēle pamudināja mani, pirmkārt, domāt par citu dzīves uzveduma dalībnieku interesēm, ignorējot savējās. Un šis lozungs pirms gandrīz trīsdesmit gadiem mani noveda līdz pilnīgam sabrukumam. Mēs dzīvojam laikmetā, kad izrādās, ka “esam parādā” tikai savai dvēselei, un dvēsele priecājas par to, ko tā var dāvāt: gaismu, mīlestību, rūpes. Taču tie nav upuri, bet gan dāvanas no milzīgas pāri plūstošas laimes. Mums ir jāatklāj savas dvēseles Gaisma, un tad tā atklāj savu unikalitāti un skaistumu šai pasaulei.

Kamēr tu spēlē savas lomas “maksājot savus parādus” citiem, kamēr jūties apmierināts tā lomā, kas dzīvo kādu ārēju ideju vadīts un kurš saņem atzinību no ārpuses, tu uzkrāj parādus sev; bet pašas idejas, kurām tu sekoji pa to laiku jau ir nomainījušas savu jēgu; cienīga (no sociuma viedokļa) alga, cienījams darbs, cienījama ģimene, “bērnu plānveida ieviešana” noteiktā vecumā. Tu spēlējies ar visiem šiem atribūtiem, jo ne darbs, ne ģimene, ne alga paši par sevi nenes ne prieku ne bēdas. Jautājums, ar ko tu pats esi piepildīts šo scenāriju iekšienē.

Un, ja tu piedalies šajos scenārijos nevis vadoties pēc savas sirdsbalss, bet tāpēc, ka tavs pienākums ir attaisnot savas ģimenes un sociuma cerības un gaidas, tad pakāpeniski tavas dvēseles Gaisma dziest un aizveras, līdz brīdim, kad notiek atmošanās kataklizma. Dvēsele vēlas Dzīvot, bet tai tam nepietiek vietas, un te nu arī notiek “labklājības” sagrūšana.

Šobrīd pasaulē izvēršas situācija, kas stimulē ierasto ilūziju sagrūšanu, tomēr daudzi no mums šo sagrūšanu piedzīvojām daudz agrāk, daudzi jau pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados – arī es.

Un tajā brīdī, kad sabruka manu pārliecību ierastā sistēma, izrādījās, ka es pat nesapratu, ko vēlas mana Dvēsele. Es nepratu ne dzirdēt, ne just, un ķermenis vienkārši tika izmantots, lai sasniegtu prāta mērķus. “Domā ar galvu” – visu dzīvi teica mans tētis.

Tajā laikā dzīve cietsirdīgi nostādīja mani izvēles priekšā: vai nu tu mainīsies vai mirsi. Un tikai zem šī “damokla zobena” man izdevās pārskatīt savus ideālus, piemēram darba mīlestības vērtību. Kad jūties vainīgs, gandrīz vai noziedznieks, ja neesi paveicis to, ko saplānojis tavs prāts. Vēl jo vairāk, ja esi sieviete, jo tas nozīmē pastāvīgu spriedzi gan sadzīvē, gan visās iespējamajās lomās: kā mātei, kā meitai, kā vedeklai, kā profesionālim. Īsāk sakot, no visām pusēm tu esi vainīga, jo neesi tāda, kādai jābūt priekš programmas tavā galvā.

Un tikai tad, kad esi spiesta padoties, jo visi centieni “būt pareizam” tevi sagrauj, izrādās, ka var dzīvot pavisam citā kvalitātē, būvējot savu dzīvi uz pavisam citiem pamatiem.

Kad es to apzinājos smagas slimības rezultātā, es sapratu, ka nekam citam vairs nav nozīmes, kā tikai tam, ka esmu Dzīva. Un es sāku dzīvot bez spriedumiem, bez vērtēšanas, praktizēt ķermeņa sajūtas šeit un tagad, pirmkārt to uztrenējot savā sadzīvē un darbā. Ar laiku es pamanīju, ka, ja es kaut ko daru un man no tā paliek slikti, jūtu diskomfortu, smoku, jūtos šaurībā un ķermenis ir piekusis, es lieku pie malas šo darbību un sāku nodarboties ar to, lai jebkuros apstākļos sakārtotu savus resursus: pat tad, ja blakus ir bērns ar 40 grādu temperatūru, pat tad, ja darbā ir milzīgs stress, es steigšus atgriežos savas sirds centrā, lai veiktu 10 ieelpas-izelpas, relaksētu ķermeni, un vēl to, ko zinu un protu. Tas nozīmē, ka es piefiksēju, ka esmu aizspēlējusies tā rezultāta sasniegšanā, kuru sagaida mans prāts.

Un, kāds brīnums! Izrādās, tieši iekšējā līdzsvarošanās nolīdzina situācijas asumu un viss plūstoši sakārtojas.

Es jau daudzus gadus runāju par to, kā novirzīt uzmanību no problēmām uz resursa atjaunošanu, rūpējoties par sevi jebkurā dzīves situācijā. Blakus mirstošai mātei, ar smagi slimu bērnu, konflikta brīžos ar vīru, kautiņa laikā, skandālā darbavietā, jebkurā situācijā var “pamest Spēli”, un reaģēt momentā. Protams, labāk reaģēt agrāk, nevis tad, kad viss jau “iet pa gaisu”. Lai to pamanītu, ir nepieciešamas ikdienas prakses, tās pašas rīta un vakara. Ir jāsatiek sevi, ir jājūtas dzīvam, uztverošam, pateicīgam par to, ka tev ir šis apbrīnojamais instruments – ķermenis, kas ļauj dzirdēt, redzēt, kustēties.

Tad, lūk, atbilde momentā šeit un tagad arī ir ātra izeja no matricas programmu gūsta galvā: “vajag” to, “vajag” to.

Piemēram, kad tevi sanikno tavs paša bērns, ar kuru kopā tu apņēmies pildīt mājasdarbus. Tu jau sāc vārīties un ienīst viņu, spēlējot šo spēli “jādara”, tava seja kļūst sarkana, dusmas ar saviem stresa hormoniem salauž visas tavas ķermeņa sistēmas, un rezultātā cieš arī bērna ķermenis. Tieši tagad atsaucies momentam!

Vai tiešām tu vēlies blakus savam mīļajam un dārgajam bērnam būt šis uzvilktais nervu kamols?

Reāli? Patiesi? Tāpēc tu viņu dzemdēji? Pārstāj, noliec malā tās mācības! Pārslēdzies, paelpo, pielieto negatīvu transformējošās prakses, nevienas mācības nav tā vērtas, lai bojātu savas un bērna attiecības. Tās vispār nav salīdzināmas lietas! Un, kāds brīnums, ka mātei, kura mīl savu bērnu, izlīdzina savu iekšējo stāvokli, atzīmes vispār zaudē jebkādu nozīmi, un bērns saglabā veselu psihi.

Vai, piemēram, ir kādas sadzīves lietas: esmu nolēmusi šodien nomazgāt logus. Mazgāju trešo logu un saprotu, ka ļoti sāp mugura. Un ieslēdzas domu maļamā mašīna: “Nu, tā, es vairs pat logus nevaru nomazgāt, veca palieku, neviens man nepalīdz, jāņem talkā uzkopšanas serviss, bet naudas žēl, bāgāts to var atļauties, bet man nabadzei vienai jāmokās”. Un tu jau esi palikusi bez spēka savā upura lomā.

Un tostarp es zinu ļoti daudzus jaunus cilvēkus, kuri pusi savas algas, ko nopelna 8 stundu darbā, tērē uzkopšanas un ēdienu piegādes servisiem, lai atlikušo brīvo laiku nodzīvotu ar prieku un labsajūtu.

It viss – vai esi upuris vai laimīgs cilvēks, notiek pēc mūsu pašu izvēles. Atsaucies momentā, ja tev ir slikti, atsaucies savam ķermenim, neļauj savam iekšējam stāvoklim nožņaugt tevi savos apskāvienos.

Visas tehnikas ātrai iziešanai no jebkura grūtuma ir brīvi pieejamas manā mājas lapā. Ir lieliska “klauvēšanas tehnika”. Iedarbojoties un konkrētiem punktiem ķermenī un izrunājot konkrētus vārdus, var ļoti ātri iztērēt emocionālo lādiņu un ieraudzīt, ka dusmu, aizkaitinājuma vai aizvainojuma iemesls ir kāds trigeris no pagātnes. Kā tikko to atpazīsti, un ieraugi savu Spēli, emocionālais lādiņš noplok un tu skaidri ieraugi patieso situāciju.

Visa mūsu realitāte šobrīd ir mūsu vibrāciju atspulgs. Ja tu dzīvo paradigmā “es esmu atbildīgs par savu iekšējo stāvokli”, tad visus ārējos apstākļus tu uztver kā a`priori labākos.

Taču, ja tu dzīvo paradigmā “man obligāti jāizdara tas, tas un tas”, tu sevi turi kā aizgaldā un absolūti bez rezultātiem cīnies ar dzīvi, lai censtos to paliekt zem sevis. Taču šobrīd tas vairs neizdosies, tāpēc, ka darbojas tiešais atspulgs: kas iekšā, tas ārā. Vai vēlies būt savas dzīves saimnieks? Vai esi gatavs ģenerēt tās vibrācijas, kas tev pievelk lieliskas iespējas?
Viss tavās rokās!

Es novēlu visiem saudzīgu attieksmi pret saviem avatariem un iespēju izvēlēties un atsaukties momentā šeit un tagad.

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sievietes enerģija

Sena ķīniešu gudrība vēsta:
“Sievietei ir tikai viens svarīgākais uzdevums dzīvē, kas jāmācās jau no bērnības – uzņemt, uzkrāt un saglabāt enerģiju. Tā ir viņas misija. Vīrietim sieviete ir dzīvā ūdens avots, pie kura viņš atkal un atkal atgriežas, lai piepildītos. Nogurusi sieviete nevar palīdzēt vīrietim atveseļoties, viņa ir kā sausa aka, kas nespēj veldzēt nomocītā slāpes.

Lietas, kas viņā izraisa iekšējo konfliktu un negatīvas emocijas, sievietei neder.

Jo visu, ko viņa dara, ir jādara ar mīlestību. Sevis dēļ, savas ģimenes dēļ, lai izpildītu savu galveno misiju. Derēs viss, kas sagādā viņai baudu un ļauj kļūt harmoniskākai – dziedāšana, zīmēšana, deja, mūzika, rokdarbi. Lai nodarbojas ar to, ko vēlas nodarboties. Sievietei ir vissvarīgākā misija pasaulē – būt neizsmeļamam enerģijas avotam, prieka, optimisma, skaistuma un gaismas avotam visai ģimenei. 
Ikvienai sievietei ir svarīgi zināt to, ka viņa ir brīnišķīga. Tas rada piepildījuma sajūtu. No maigiem vārdiem un atzinības par viņas skaistumu, sieviete kļūst maiga, rotaļīga un uzplaukst arvien vairāk.
Gudrs vīrietis zina, kā palīdzēt mīļotajai sievietei kļūt vēl brīnišķīgākai. Jo vairāk viņš par viņu rūpējas, jo krāšņāk viņa zied un piepilda vīrieti ar savu enerģiju.

Sieviete ir pavards, kam nepieciešama uguns. Pati lielākā vērtība pasaulē ir Enerģija. To nevar nopirkt ne par kādu naudu. Tāpec arī vīrietis ir gatavs par šo uguni atdot visu vērtīgāko.”
Avots: МАГИЯ СЛОВА
FOTO: Anastasia Shuraeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atlaid NE savus cilvēkus

Atlaid NE savus cilvēkus. Tā ir adekvātuma nevis lepnības pozīcija.
Pārstāj risināt grūtas sarunas ar cilvēkiem, kuri nevēlas mainīties.
Pārstāj uzturēties to cilvēku sabiedrībā, kuri ir vienaldzīgi pret tavu klātbūtni.
Pārstāj dāvāt mīlestību un enerģiju tiem, kuri nav gatavi tevi mīlēt.
Tas zog tavu laiku, enerģiju un veselo saprātu.

Kad tu sāc savu dzīvi dzīvot priecīgi un ar interesi, ne visi cilvēki, kas bija tev blakus, arī tur paliks.
Tas nenozīmē, ka tev jāizmainās.

Ja cilvēki, ar kuriem kopā tu pavadi daudz laika, tevi aizvaino, aizmirst par tevi vai ignorē, pārstāj tiem piedāvāt savu enerģiju.
Tu neesi domāts visiem, un ne visi ir domāti tev.

Dzīve kļūst par Dāvanu, kad tu atrodi tos nedaudzos, ar kuriem kopā iespējama patiesa draudzība, mīlestība vai attiecības.
Uz šīs planētas ir miljardiem cilvēku un daudzi no viņiem gribētu ar tevi satikties vienā līmenī, jo jums ir līdzīgas vibrācijas, vērtības un redzējums.
Jo ilgāk tu paliec kopā ar cilvēkiem, kuri izmanto tevi kā spilvenu, kā rezerves variantu vai terapeitu, jo tālāk tu esi no savējiem cilvēkiem.

Iespējams, ja tu pārstāsi ieguldīties un iniciēt, attiecības beigsies un daži cilvēki tevi vispār aizmirsīs.
Iespējams, ja tu pārstāsi sūtīt īsziņas, tavs telefons apklusīs uz dažām dienām vai pat nedēļām.
Varbūt, ja pārstāsi ieguldīties, pazudīs mīlestība.
Bet tas nenozīmē, ka tu sabojāji attiecības.
Tas nozīmē tikai to, ka vienīgais, kas tās uzturēja, bija tava enerģija.
Tad tā nav mīlestība, bet gan pieķeršanās.

Pats vērtīgākais un svarīgākais, kas ir tavā dzīvē, tā ir enerģija.
Nevis laiks ir ierobežots, bet enerģija.
Tas, kam tu velti savu laiku un uzmanību, nosaka tavu esību.

Padari savu dzīvi par dievnamu, kurā ielaisti tiek tikai tie cilvēki, kuri spēj rūpēties, klausīties un komunicēt.
Nevajag nevienu glābt.
Tas nav tavs darbs atdot citiem savu dzīvi, tāpēc, ka tev viņus žēl, tāpēc, ka kādam ir slikti, tāpēc, ka tu kādam kaut ko esi parādā.
Tavs darbs ir apzināties, ka tu esi savas dzīves saimnieks un sava liktens mīlnieks. Izlemt, ka esi pelnījis patiesu draudzību, patiesus pienākumus un pilnu mīlestību ar cilvēkiem, kuri ir veseli un plaukstoši.

Tāpēc pagaidi klusumā kaut minūti… Un paskaties, cik ātri viss sāks mainīties.

Sintija Sabina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ejot pa šo, sevis paša iestaigāto taciņu soli pa solim, tu attapsies pavisam citā realitātē

Šodien es kārtējo reizi vēlos atgādināt par to, ka tieši pateicoties savām vibrācijām, mēs radām apkārtejo realitāti. Un, ja mūsu vibrācijas atspoguļo harmoniskas domas un jūtas, tad arī apkārtējā realitāte un pasaules krāsas ir košākas, dzīves uztvere – dziļāka un katrs notikums un cilvēks – dārgāks. Un pat ierastās ikdienišķās lietas mēs sākam uztvert pavisam jaunā un brīnumaini pateicīgā veidā.

Šī tēma nav jauna un nav pat saistīta ar šībrīža procesiem un pasaules pārveidošanos. Realitātes transformācija ar savu iekšējo sajūtu spēku vienmēr ir bijusi klātesoša. Atceries iemīlēšanās stāvokli – iemīlējies cilvēks taču pasauli redz pavisam citā gaismā – viņš ir pateicīgs dzīvei, viņš priecājas par visu un katru – viņam pasaule šķiet brīnumskaista! Es esmu pārliecināta, ka ikviens no mums kādreiz ir piedzīvojis šīs sajūtas.

Iepriekšējos laikmetos vibrāciju paaugstināšanās bija saistīta ar diviem momentiem: iemīlēšanos un radošo iedvesmu (arī radoši cilvēki pasauli redz pavisam savādāk kā vidusmēra cilvēks). Un, ja pēkšņi uz jūtām tev neatbildēja vai ar mīļoto cilvēku kaut kas notika, vibrācijas pazeminājās un pasaule cilvēkam sagriezās burtiski ar kajām gaisā.

Ārējā realitāte vienmēr atbild uz mūsu iekšējo stāvokli, tā sinhronizējas ar to. Bet šajos laikos tas notiek ātrāk un aktīvāk, kā agrāk.

Atcreries pasaku “Sniega karaliene”, kurā burvju spoguļa lauskas, nokļūstot cilvēku acīs, lika tiem ieraudzīt kroplības sev apkārt? Tad, lūk, šī ir tā stāvokļa metafora, kad mēs, izšķērdējot savu resursu, palaižam garām stāvokli šeit un tagad, ļaujam apstākļiem un cilvēkiem novērst uzmanību uz reaģēšanu, tā vietā, lai pasauli uztvertu apzināti. Mēs “krītam” savās vibrācijās un sākam redzēt pasauli caur ļaunā troļļa spoguli. Taču mūsu spēkos ir to nepieļaut.

Labā ziņa ir tā, ka mēs jau vairākus gadus dzīvojam pasaulē, kur cilvēkam ir vienkāršāk būt savu sajūtu saimniekam. Mēs paši esam spējīgi izmainīt savu noskaņojumu un pacelt savas iekšējās vibrācijas, neatkarīgi no ārējiem apstākļiem. Un tas burtiski mūs pārnes pavisam citā realitātē.

Jau no senseniem laikiem gudrie pievērsa cilvēku uzmanību tam, cik labais un ļaunais ir subjektīvs. Pasaule ir vienota un mūsu “labā” un “sliktā” vērtējums ir mūsu pašu subjektīvā bildīte galvā, ko nosaka mūsu esošās pārliecības, tā ir mūsu pašu vibrāciju uztveres prizma. Tas nozīmē, ka mēs uztveram tieši to, ko esam spējīgi uztvert pateicoties savam iekšējam stāvoklim. Kurš, atkārtoju, nav ārējo faktoru sekas, bet gan pilnībā  atrodas mūsu kontrolē.

Un pats patīkamākais ir tas, ka pateicoties šim augsto vibrāciju stāvoklim, mēs esam spējīgi ieraudzīt skaistumu pat visparastākajos ikdienas priekšmetos, norisēs, darbībās. Šis fenomens šobrīd izpaužas visaptveroši.

Iekšējā harmonija, līdzsvars un prāta miers ir spējīgi burtiski pārvērst dzīves uztveri. Un tad tu vairs steigā negriez dārzeņus zupai, bet baudi procesu, kad no dabas veltēm gatavo ēdienu saviem mīlajiem.

Tad tu vairs neraizējies par haosu un nekārtību, ko rada bērni, bet gluži otrādi – priecājies par to: “Ak, Dievs, cik man ir radoši bērni!” Un tad parasts piepūšamais baseins pagalmā spēj radīt tādu pašu baudījumu kā atpūta siltajās zemēs.

Ar laiku šī Skaistuma realitāte mūs ieskaus no visām pusēm. Un to nevar ne izskaidrot, ne nodot vārdos tiem, kuri dzīvo pretenzijās… Nu, un, ka glāze skaisti mirdz…. Nu, un, ka skaists lampas kupols…. Nu, un, ka lietus lāses skaisti notek pa stiklu… Nu, un, kas no tā? Bet tu skaties un jūti – cik tas ir brīnišķīgi! Tu kļūsti atvērts šīm sajūtām, krāsām, skaņām…. Un pat ne visai patīkams notikums tiek uztverts pavisam savādāk,  tāpēc, ka šajā stāvoklī mēs it visā redzam skaistumu un jēgu.

Un tā nav nekāda aizvietošana galvā, nav kaut kāds izkropļojums, vienkārši, sasniedzot noteiktu vibrāciju līmeni, noteiktu to uztveres blīvumu, mēs patiešām attopamies pavisam citā realitātē, kur esam spējīgi sajust mirkļa skaistumu, kur visas dzīves izpausmes sagadā baudu, tāpēc, ka caur šo pieredzi dzīvo mūsu Dvēsele.

Es neatkārtošu to, kā radīt šo iekšējo noskaņu. Esmu pārliecināta, ka tev jau ir zināmi veidi, kā paaugstināt savas vibrācijas, īpaši tie, kas vislabāk strādā tieši tev.

Es tikai vēlos, lai katrs cilvēks, kurš šo lasa, atcerētos, ka viņš pats ir reālais savas dzīves Radītājs. Šī ir tava izvēle ik brīdi – tā vietā lai uztrauktos, nervozētu un rakņātos sevī un savās emocijās, apvainotos un izvirzītu pretenzijas citiem, tu apzināti pārslēdz uzmanību uz skaistumu, uz to, par ko ir pateicīga tava Sirds un Ķermenis. Un tad, ejot pa šo sevis paša iestaigāto taciņu soli pa solim, tu attapsies pavisam citā realitātē – Mīlestības un Skaistuma realitātē.

Svetlana Dobrovoļska
Foto:  Angelica Reyn
Tulkoja: Ginta Filia Solis

LAIKS. Kā visu paspēt?

Laiks nemitīgi paātrinās. Jo mēs sākam dzīvot citā pasaulē, kur laiks nav lineārs, turklāt, kur tas pat neeksistē kā stingra spēles matrica. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka lielākā daļa no mums izjūt pastāvīgu darāmo darbu eskalāciju un sakrāšanos. “Man nekam nav laika”, “ir sajūta, ka pulkstenis skrien uz priekšu nenormālā ātrumā”, “man nav laika īstenot savus plānus” – tie ir tikai daži citāti no man adresētajām vēstulēm.

Es vēlos atgādināt dažus no šī laika likumiem, ar kuriem esmu dalījusies jau iepriekš un atzīmēt dažas šodien īpaši aktuālas lietas.

Un, tā, vēl reiz atgādinu, ka mēs visi JAU dzīvojam Šeit un Tagad. Tāpēc lineārajam laikam pār mums nav varas. Taču tad, kad mēs domājam ierastajā veidā – man jāpaspēj tas un jāpaspēj šis, kad pa vecam plānojam un cenšamies par katru cenu sasniegt sevis izdomāto rezultātu, mēs esam nolemti neko nepaspēt.

Apzināta paātrinājuma un maksimālās koncentrēšanās stratēģija, lai būtu laiks īstenot to, ko vēlējies, tā darbojās agrāk (līdz aptuveni 2010.-2012.gadam). Tagad ir otrādi: lai paspētu laikā (pat ja kavē lidmašīnu vai svarīgu tikšanos), iekšēji apzināti ir jāsamazina temps: jāsamierinās, ka vari nokavēt, apstājies, dziļi ieelpo un atjauno iekšējo mieru. To var uzskatīt par brīnumu – taču tu redzēsi, ka šajā gadījumā tavs laiks “izstiepjas”.
Es šo praksi pielietoju regulāri, varētu teikt – “dzīvības un nāves” situācijās. Tā, reiz 10 minūšu laikā pārvarēju attālumu, kuru nebija iespējams veikt pat 40 minūšu laikā, tikai tāpēc, ka saglabāju prieka un mierpilnu iekšējo stāvokli un palēninājos.
Tas šķiet fantastiski, bet tu izmēģini to! Sāc ar dažiem ne īpaši nozīmīgiem brīžiem. Piemēram, ja no rīta tu kavē darbu, neskatoties uz steigu un stresu, mierīgi izkāp no gultas, elpo, ievēro, kā putni dzied – kopumā apzināti palēnini iekšējo ritmu. Un tad tas mainīsies realitātē.

Ja ieradums steigties ir saistīts ar kādiem mirkļiem no bērnības (piemēram, tu pastāvīgi kavēji skolu, un vecāki tevi pastāvīgi steidzināja un rāja par to), tad tā vietā, lai pārrakstītu konkrētas situācijas, labāk ir pilnībā savā prātā atjaunot citu bērnību: kur tev bija nesteidzīga dzīve, kurā nevajadzēja kaut kur būt laikā un kaut ko paspēt. Kad sajutīsi to savā iztēlē, tad varēsi šo sajūtu atdzīvināt dzīvē.

Laiks šobrīd ir mūsu kontrolē: tas paātrinās, ja steidzamies, un izstiepjas, palēninās, ja spējam saglabāt lēnu iekšējo ritmu. Jo tikai mūsu iekšējais stāvoklis rada notikumu ārējo izvēršanos.

Es vēlos vēlreiz atgādināt afirmāciju, kuru izmantoju laikā, kad man bija ļoti smagi. Tā bija uzrakstīta uz lapas un karājās virtuvē virs izlietnes, lai visu laiku būtu man acu priekšā: “Es izvēlos izdarīt tik daudz lietas, cik varu”. Man tā ļoti palīdzēja.

Vēl viens veids, kas palīdz tikt galā ar nepaspēšanas stresu un lieliski darbojas šajā pārvērtību laikā: tā vietā, lai stādītu darāmo lietu sarakstus, sajust rezultātu, kuru vēlamies. Tas ir absolūti pretējs paņēmiens tam, kā esam pieraduši darīt (man jāpaspēj tas un jāpaspēj šis…). Vienkārši priekpilni piefiksē savu uzmanību tam, cik labi ir sajust, lūk, šādu rezultātu! Tā nav ne plānošana, ne pat vizualizācija, tā ir kā viegla fantāzija.

Pirmkārt, tev nevajadzēs daudzus rezultātus. Tu pats sajutīsi, ka tev pietiek ar diviem, trim. Un otrkārt, kas ir pats brīnišķīgākais, kad tu tā esi noskaņots, tu sevi nedzen, nesteidzini laiku, bet ļauj sev plūst pa straumi. Un brīnumainā veidā tu atklāj, ka šajā atļaušanā laiks paplašinās, tāpēc, ka laika nav, ir tikai bezgalīgs Šeit un Tagad. Bet Šeit un Tagad tu vari rīkoties, cik ilgi vien gribi, ir tikai nedaudz galvā jāpārkārto uztvere.

Vēl viens jautājums, attiecībā uz laiku ir lietu atlikšana uz vēlāku laiku.
Šis ieradums parasti mums blakus ir jau kopš bērnības un, pirmkārt, tas ir saistīts ar to, ka mums bieži vien lika darīt to, ko mēs patiesībā darīt negribējām (un daudzi cilvēki jau pieaugušā vecumā pēc sena ieraduma turpina liek sev to darīt). Otrkārt, tas saistīts ar to, ka mēs nebijām pārliecināti par to, ka mūs paslavēs par to, ka esam kaut ko izdarījuši vai paspējuši.

Īpaši šī nepārliecinatība un atlikšana uz vēlāku ir raksturīga perfekcionistiem – lai rezultātā nenāktos pārliecināties par savu neveiksmīgumu un izdarītā neideālumu. Šī atlikšana uz vēlāku ir sava veida spēle pašam ar sevi: ja es kaut ko neesmu uzsācis darīt, tad man ir iespēja nekļūdīties. Protams, mums iemācīja baidīties no kļūdām.

Un te padoms ir vienkāršs: vajag samazināt darāmo lietu skaitu līdz minimumam, atstājot tikai tās, kas reāli ir svarīgas, lai uzturētu dzīvību savā ķermenī. Atteikties no pārējā un pateikt “jā, es to nedarīšu”, – un padzīvot šajā stāvoklī tieši tik ilgu laiku, cik tas nepieciešams. Savā laikā es sev no obligātajām lietām atstāju tikai divas – elpošanu no debesīm un pirti reizi nedēļā, lai kaut kadā veidā atbalstītu savu ķermeni.

Nebaidies, tu šajā stāvoklī nebūsi mūžīgi! Un pilnīgi noteikti šajā tavas apzinātas bezdarbības laikā nenotiks nekas nelabojams ne ar tevi ne taviem tuvajiem. Gala rezultātā iekšējā emocija, kas saistīta ar piespiešanu un bailēm kļūdīties izdziedināsies, un tu atgriezīsies aktīvā darbībā. Taču nu jau ar prieku par savu paša izvēli.

Pamēģini pielietot kaut ko no tā, ko šeit aprakstīju un tu ieraudzīsi, kā darbojas šī jaunā pasaule, ja mēs pievienojam nedaudz vairāk viegluma un ļaujam sev būt saiknē ar sevi.

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā harmoniski dzīvot šajā laikā

Daudzi no tiem, kuri radikāli sāk mainīt savu dzīvi un atbrīvojas no iepriekšējiem apziņas ierobežojumiem, pēc kāda laika sāk just transformācijas simptomus. Tās var būt dažādas alerģiskas reakcijas uz ādas, tā var būt paaugstināta ķermeņa temperatūra, galvassāpes, meteoatkarība… Bet nevajag baidīties un uztraukties, tas ir ļoti labs process, kas nozīmē tikai to, ka tu atbrīvojies no diskomfortablām un ar sevi nesavienojamām enerģijām.

Galvenā šo simptomu īpašība ir tā, ka tie ir viļņveidīgi: brīžiem ļoti sāp, brīžiem “atlaiž”, brīžiem “gāž no kājām”, brīžiem jūties kā “gurķītis”. Ja tie noris bez pārtraukuma, tātad tā jau ir slimība, tātad dziļa ieslīgšana negatīvajās emocijās (maldīšanās, kas atspoguļojas ķermenī).

Transformācijas sarežģītības pakāpe ir atkarīga no vairākiem faktoriem:

– no iekšējās uzbūves (jūtīgiem cilvēkiem tas notiek sarežģītāk);
– no tā, cik ļoti esi apspiedis savu brīvību visas dzīves garumā (tas nozīmē, cik daudz ir uzkrāto emocionālo bloku);
– no procesa ātruma – cik liels ir izmaiņu ātrums;
– no kosmiskajiem procesiem.

Ko vajadzētu darīt, lai šos stāvokļus izdzīvotu pēc iespējas komfortablāk?

Ja diskomforts pēc kādām transformācijām ir ļoti liels, ir svarīgi saprast, ka tu neesi slims, bet ķermenis vienkārši cenšas panākt tavu apziņu un tāpēc nevajadzētu uzreiz skriet meklēt “burvju tableti”. Ir jāsāk regulāri nodarboties ar savu iekšējo resursu. Un ļoti svarīga tajā ir sazemēšanās un ticība tam, ka diskomforts pazudīs.

Regulāri pastaigājies, skaties debesīs. Ir vingrinājums “elpošana no debesīm”, arī tā palīdzēs.

Lielisks līdzeklis tam, lai atjaunotu ķermeņa elektromagnētisko līdzsvaru (tātad emocijas) ir sāls vanniņas kājām. Lai cik tas primitīvi neizklausītos, tas ir pats efektīvākais līdzeklis.

Noliec savā priekšā sveci, kājas iegremdē karstā ūdenī, kurā izšķīdināta sauja parastās akmens sāls un nedaudz eikalipta vai piparmētru ēteriskās eļļas. Blakus noliec trauku ar aukstu ūdeni un otru trauku ar karstu ūdeni, lai papildinātu vanniņas saturu.

Apsēdies taisnu muguru ar domu, ka viss saplūst kājās. Tu jūti, kā vienlaikus ar izelpu pa mugurkaulu plūst siltumstas plūst uz leju, sasildot gurnu apvidu, tā it kā tu sēdētu karstā traukā, pēc tam šī karstā enerģija aiztek caur ceļgaliem kājās. Un noteikti procedūras beigās aplej katru kāju ar aukstu ūdeni. Pēc tam uzvelc siltas zeķītes. Un tā vairākas dienas pec kārtas.

Ja tev ir pietiekami daudz fiziskā spēka, vari pilnībā iet siltā sāls vannā – tāpat ar parasto akmens sāli un nedaudz aromātiskās eļļas. Un, kad esi vannā, iedomājies, ka tu kā astoņkājis izlaid melnus dūmus. Zini, kad astoņkājim uzbrūk, viņš izlaiž melnu šķidruma mākoni. Tad, lūk, guļot vannā, iedomājies, kā viss nevajadzīgais, visa spriedze, viss, kas traucē mīlestībai, iziet kā melns mākonis. Paguli 10 minūtes, bet pēc tam dušā noskalojies. Un viss.

Šajā laikā uzturam jābūt pēc iespējas vieglam un porcijām ļoti nelielām. Ja jūti dedzināšanu, niezi, tātad par daudz ir uguns enerģijas un uzturā nevajadzētu būt pārāk kairinošiem ēdieniem – mazāk asu, skābu, sāļu.
Ja jūties “izšķīdis”, tad gluži otrādi, var palīdzēt tase karstas šokolādes vai kāda biezzupa ar asāklu garšu.

Ir jādzer padaudz tīra ūdens, labi, ja tas ir strukturēts (strukturēt var gan ar sudrabu, gan sasaldējot un atlaidinot ūdeni parastā ledus kamerā)

Kopumā šādos periodos ir vajadzīgs saudzējošs režīms. Šajā laikā nevajadzētu komunicēt ar cilvēkiem, kuri tracina. Sev apkārt jārada maksimāli mierīga un harmoniska vide.Galvenais necelt paniku.

Tātad, tavs galvenais glābiņš ir elpošana, svaigs gaiss, sazemējums, rūpes par sevi un maksimāla neviena nenosodīšana, pirmkārt jau sevis.

***

Paralēli personīgajām transformācijām, šobrīd notiek masveida pārvērtības, fiziskas parvērtības jaunā kvalitātē.

Šobrīd pirmoreiz vēsturē mēs it kā atgriežamies Dievišķajā stāvoklī, mūs caurauž dievišķā apziņa un mūsu fiziskos ķermeņus caurauž svētā gara uguns. Zinātniskā valodā tas nozīmē, ka no galaktikas centra caur Sauli uz zemi pirmo reizi translējas principiāli jaunas enerģijas un kvantu fizikas likumi iedarbojas ne tikai uz mikropasauli, bet arī parasto ikdienas dzīvi: “vērotājs” ar savu attieksmi veido notikumus, ir pieaudzis domu spēks un tieši no garastāvokļa ir atkarīga dzīva bioloģiskā objekta stāvoklis.

Tūkstošiem gadu krājušās graujošo programmu smagās enerģijas (vīriešu naids pret sievietēm, sievietēm pret vīriešiem, rasu, klasu konflikti, nāves bailes, bailes no sāpēm, ciešanām un bada), kas tukstošiem gadu laikā formējušās uz Zemes un bijušas ierakstītas Zemes elektromagnētiskajā laukā, tātad arī mūsu ķermeņos. Ar katru uzliesmojumu uz Saules šīs enerģijas kļūst nesavienojamas ar dzīvību mūsu ķermeņos un tās aktīvi transformējas caur mūsu ķermeņiem. Tāpēc tie, kuri ir līdzsvarojuši personīgās problēmas var ļoti spēcīgi sajust pašas Planētas transformācijas.

Tās izpaužas kā čiekurveida dziedzera aktivācija – galvas reiboņi, uzbudinātības viļņi, alerģiskas reakcijas – iesnas, acu asarošana, sāpes dažādās ķermeņa vietās.

Apbrīnojamais cilvēka radīšanas brīnums matērijā ir tas, ka viņa fiziskais ķermenis vienlaikus ir arī kosmisks ķermenis, un visi mūsu endokrīnie orgāni, visas mūsu sistēmas, kas ir tieši saistītas ar hormoniem, ir portāli uz citām dimensijām. Tāpēc laikā, kad ķermenī aktivizējas kosmiskās strāvas, lielākais triecienvilnis nonāk orgānos, kas ir atbildīgi par hormonālo apgādi, proti: galvas centros (hipotalamusā, hipofīzē), virsnieru dziedzeros, olnīcās, liesā, aizkuņģa dziedzerī, aknās, nierēs. Tāpēc fiziski mēs piedzīvojam visdažādākos nepatīkamos simptomus. Bet tie vairs nav saistīti ar kādām mūsu personīgajām mācībām vai kļūdām, bet ar spēcīgu enerģiju kustību, kas ķermenim ir nepierasti.

Notiekošo transformāciju atbalsta arī augstā Saules aktivitāte. Tās enerģijas, kas šobrīd nāk no Saules ir mīlestības un harmonizācijas eneģijas. Tas nav savienojamas ar iepriekšējām, un ķermenim ir ļoti grūti tajās adaptēties.

Tu jautāsi, kapēc neslimo lielākā daļa cilvēku? Slimo visi, tikai ļoti atšķirīgi. Tie, kuri vēl nav atmodušies, vēl nespēj uztvert augstās vibrācijas un viņu slimības ir daudz “parastākas”. Bet, ja esi sācis darbu ar sevi, esi sācis lietot veselīgāku uzturu, atbrīvot savu apziņu no stereotipiem, labestīgāk skatīties uz cilvēkiem, ja esi iemācījies piedot, tad tavas šūnas izstaro pavisam citu enerģiju nekā tam cilvēkam, kurš priecīgi bauda tenkas par kaimiņiem. Un tava bioloģija kā magnēts pievelk augstās vibrācijas. Taču, ņemot verā to, ka visos ķermeņos ir uzkrāts ļoti daudz iepriekšējo bloku un emocionālo ciešanu, tad tev ir fiziski smagi.

Bet labā ziņa ir tā, ka pašprogrammēšanas spēks pieaug proporcionāli jauno ienerģiju ienākšanai, tāpēc saglabājot mieru un uzticēšanos Dzīvei tu ļoti atvieglosi savus pārveides procesus un ķermeņa šūnu pārveidi.

Pieredzes rezultātā es atklāju, ka visvieglākais veids, kā pārdzīvot diskomfortablus stāvokļus, ir pēc iespējas vairāk atpūsties un pateikt: “Lai viss notiek visvieglākajā un mierīgākajā man veidā. Es mierīgi atļauju visiem procesiem notikt ar visausgtāko labumu priekš visiem”

Vēl gribu atgādināt, ka tu neesi viens. Katram no mums ir milzīga atbalsta komanda – nefizisko spēku komanda, kas ir ieinteresēta tajā, lai ar mūsu fiziskajiem ķermeņiem nekas slikts nenotiktu, lai mēs būtu maksimālā līdzsvarā. Viņi nekad nepieļaus kaut ko graujošu tavam ķermenim.

Ja tu jūties ļoti slikti, palūdz palīdzību saviem Sargeģeļiem. Viņi ļoti gaida mūsu lūgumus, jo mēs visi esam vienoti. Ir ļoti daudz lūgšanu, vēlējumu. Kad mēs izmantojam izrunātu vārdu, mēs ietekmējam mūsu ķermeņa šūnas. Nevajag lūgt izdziedināšanos, bet gan mieru un ticību, jo mūsu emocionālais stāvoklis var krietni atvieglināt slimīgos simptomus.

Ir ļoti svarīgi šajā brīdī mīlēt savu ķermeni, pateikties tam. Un ir svarīgi saprast, ka arī ķermeņa šūnām ir stress tāpēc, ka tās pirmo reizi saņem tāda veida starojumu.

Līdz ar enerģijas plūsmas pastiprināšanos palielinās arī mūsu ķermeņa jutība ne tikai pret ārējām ietekmēm, bet arī mūsu domām. Ķermenis ir inteliģents, mazākās daļiņas ir inteliģentas, ar visu var sarunāties, arī ar ķermeņa šūnām. Šī informācija vēl nav pieejama masveidā, taču avangarda zinātnieki  to jau saprot. Tāpēc vienkārši tici tam un runā ar savu ķermeni. Ietekme ir milzīga, ja saki: “Dārgais ķermeni, nomierinies, mēs kopā ar tevi tiksim galā ar visu, elposim dziļi.”

Tu vari pārliecināt sava ķermeņa šūnas uztvert pašreizējo procesu nevis kā šoka terapiju, bet gan kā intensīvu fizisko audzināšanu, izskaidrot tām, ka nav nekādas katastrofas, ka tev tikai jāpielāgojas jaunajām dievišķajām enerģijām.

Un vairāk atpūties – neplāno šādos stāvokļos neko, nekur nebrauc, ļauj pēcpusdienā sev pagulēt.

Ir grūti sniegt vispārīgus ieteikumus, jo katrs mēs esam ļoti individuāli. Katram pašam sevi jāvēro: kā tu jūties šajā laikā, kas ar tevi notiek …

Taču esam iegājuši laikmetā, kad viss ir daudz vieglāk, tikai jāizdara izvēle un jāuzticas savai dabai.

Vissvarīgākais ir saglabāt sajūtu, ka ar mums viss ir kārtībā, jo katra doma par satraukumu un bailēm rada nosprostojumu, kas neļauj jaunajai enerģijai viegli plūst cauri mums.

Svētī visu, kas ar tevi notiek, un zini, ka esi pasaules Radītāja vai Mātes maigajās rokās. Un tā kā katrs no mums sevī nes daļiņu Dieva, dziļi savā sirdī mēs to visu zinām.

Mīli sevi, mīli savus mīļos, mīliet viens otru, pasakies dzīvei, atrodi katru dienu mierīgas pieņemšanas sajūtu visam, kas notiek. Jo tikai mūsu virzītā uzmanība atvieglina jauno enerģiju plūšanu caur mums, tostarp visu veidu simptomu mazināšanu.

Un tici – tev jau ir tiesības dzīvot savādāk, vieglāk un maģiskāk, un dzīve tevi šajā noteikti atbalstīs!

Svetlana Dobrovoļska
Avots: https://obretenie-sily-lubvi.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis