Parasta un Īsta sieviete

 

ista-sieviete1Kaimiņos dzīvoja divas sievietes. Viena bija darbīga un aktīva – visu laiku rosījās saimniecībā, aptekāja bērnus un vīru, mazgāja, šmorēja un kopa dārzu. Viņas kaimiņienei arī bija divi bērni un vīrs. To bieži varēja redzēt pastaigājoties vai šūpojoties dārza šūpolēs zem ābelēm.

“Kā tu vari būt tāda sliņķe?!!”- sašutusi jautāja pirmā.

“Kā var tā pārpūlēties?!!” – domāja otrā.

Un, lūk, reiz pirmajai kaimiņienei vīrs stipri sagrieza muguru un savas slimības dēļ nevarēja turpināt strādāt. Viss mājas darbu smagums un naudas pelnīšana tagad gūlās uz sievas pleciem.

Kādā vakarā, atgriežoties no darba, un nesot smagas somas pilnas ar produktiem, pirmā kaimiņiene paklupa tieši pie savas mājas un stipri izmežģīja roku. Otrā kaimiņiene ar savu vīru visu to redzēja. Viņi iesēdināja sievieti mašīnā un aizveda uz slimnīcu.

“Ko man tagad darīt!?” – sieviete uztraucās. “Tās ir kaut kādas šausmas! Kas tagad mājās visu darīs, un par ko mēs tagad dzīvosim?”. Bet otrā kaimiņiene mierīgi atbildēja: “Tu atpūties un paguli, bet visas savas raizes VIENKĀRŠI UZTICI VISUMAM”.

«Kas tas ir Visums?», – sieviete izbrīnīta vaicāja.

«Visums – tie esam mēs visi. Viss, kas tev apkārt. Tu esi daļa no šīs dzīves telpas un viss veselais vienmēr rūpējas par savu daļu.».

Sievietei nekas cits neatlika, kā noticēt savas kaimiņienes teiktajam un vienkārši vērot apkārt notiekošo.

Nākamajā dienā pie viņas atbrauca māsa no kaimiņu pagasta un pastāstīja par brīnumainu dziednieku, kas nesen bija pārcēlies uz viņu ciemu. Atstājot savus bērnus pie kaimiņiem, kopā ar savu slimo vīru, sieviete devās pie dziednieka. Dziednieks izrādījās arī labs “kaulu lauzējs” un varēja palīdzēt sievietei un viņas vīram.

“Steiga tevi salauza un tavu dzīvi sakropļoja” – teica dziednieks. “Tavus kaulus es salaboju, bet smadzenes salabot – tas nav mans lauciņš. Pati izdari secinājumus. Tā ir tava dzīve!”.

No tā brīža sieviete biežāk sāka ciemoties pie kaimiņiem, lai ar kaimiņieni kopā pasēdētu dārza šūpolēs zem ābelēm, paklausītos putnu dziesmās un klusumā. Tā viņa piepildījās ar iekšēju mieru un harmoniju. Piepildījās ar pašu Dzīvi, lai tā plūstu mierīgi un skaisti.

Pasaka – māņi, bet tajā vienmēr ir daļa patiesības …

Ar ko tad parasta sieviete atšķiras no Īstas Sievietes?

Parastas sievietes apziņā laime ir atkarīga no viņai apkārt esošo lietu stāvokļa – vai veseli viņas bērni, vai ģimenes dzīvē un attiecībās viss kartībā, vai viņa labi izskatās.

Ja kaut kur kaut kas notiek ne tā, kā ieplānots, viņa tiek izsista no sliedēm, sāk uztraukties, cenšoties visu sakārtot un noregulēt. Tādā veidā absolūti pazaudējot Pati Sevi – savus spēkus, savu iekšējo harmoniju, un ļoti bieži – arī mīlestību pret sevi. Un viss tikai tāpēc, ka parastas sievietes laime pilnībā ir atkarīga no ārējiem apstākļiem – viņas dzīves “ārpuses”. 

Īsta Sieviete spēj radīt savu laimi no “iekšpuses” Viņa lieliski apzinās, ka, ja pati būs nogurusi un saīgusi, tad nekas labs nenotiks arī  ārpusē.

Viņa zin – Sieviete ar savu iekšējo stāvokli pati rada savu dzīves telpu un orientē savu vidi. Cenšoties, pirmkārt, saglabāt savu iekšējo mieru un harmoniju, viņa jebkurā situācijā ir spējīga ātri tikt galā ar visām grūtībām. Jo viņas iekšējais miera un harmonijas stāvoklis iespaido gan vidi ap viņu, gan cilvēkus, kas blakus.

IR LABI MAN – IR LABI ĀRPUS MANIS

Tas arī ir galvenais Īstas Sievietes radošā spēka noslēpums, ko viņai dāvājusi pati Māte-Daba.

Bet parasta sieviete no Īstas atšķiras vien ar to, ka neprot APZINĀTI izmantot savu vareno dabas dāvanu – spēju radīt harmonisku vidi sev apkārt – sev, saviem tuvajiem, kurā viss ir labi un mierīgi.

Taču, kā zināms, visu var iemācīties. Ka tik būtu vēlēšanās!

Te nu arī pasaciņa galā. Malacis, ka klausījies!

Autors: Viktorija Ņepomņaščaja

Tulkoja: Ginta FS

10 zinātniski pierādītas lietas, kas uzlabos Tavu dzīvi!

14358795_1222422051132656_5223028819094984165_n

1. Dodies pie DABAS!

Visticamāk, Tu nenovērtē tādu laika pavadīšanas veida lietderību. Zinātnieki runā, ka, esot dabā, Tu samazini savu stresa līmeni, kļūsti radošāks, uzlabo savu atmiņu un viennozīmīgi kļūsti labāks!

2. Izpildi fiziskus vingrinājumus!

Mēs visi zinām, ka tas ir jādara un, ka tas nāks par labu mūsu veselībai un labsajūtai, taču ļoti maz cilvēku regulāri nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm. Bet vajadzētu! Jo, neskatoties uz to, ka fiziskie vingrinājumi uzlabo mūsu fizisko veselību, tie dara mūs laimīgākus, gudrākus, uzlabo mūsu miegu, paaugstina libido un, protams, paaugstina mūsu pašvērtējumu, dodot iemeslu lepoties ar sevi. Zinātnieki ir pierādījuši, ka regulāras fiziskās slodzes ir viens no Laimīgas dzīves noslēpumiem.

3. Pavadi laiku ar ģimeni un draugiem!

Laiks, kas pavadīts kopā ar saviem mīļajiem, ir vērtīgākais laimes avots. Privātās attiecības mūsu dzīvē ir daudz nozīmīgākas, kā mēs to iedomājamies.

Atstumtības un vientulības sajūta padara mūs nelaimīgus, arī dumjākus un rezultātā – saīsina mūsu mūžu. Vientulība noved pie infarktiem, insultiem un arī diabēta – saka zinātnieki.

Praktiski visi ilgdzīvotāji atzīst, ka veselīga sociālā dzīve un labas attiecības ar tuviem cilvēkiem ilgdzīvei ir svarīgākas kā fiziskie vingrinājumi.

Draudzība – pareizais ceļš, lai uzlabotu Tavu dzīvi. Ja Tu ar saviem draugiem dalīsies visā labajā, kas Tev ir, kopā priecāsieties un viņi dalīsies ar Tevi, attiecības uzplauks un labsajūta uzlabosies. Gribi mirklī kļūt laimīgāks? Izdari savam draugam ko labu!

4. Esi pateicīgs!

Tas darīs Tevi laimīgāku!
Tas uzlabos Tavas attiecības!
Tas darīs Tevi labāku!
Tas uzlabos dzīvi visiem, kuri Tev dārgi!

5. Meditē!

Arī meditācija var darīt Tevi laimīgāku. Tā palīdzēs atrast dzīves jēgu, uzlabos spēju koncentrēties, palīdzēs atbrīvoties no naida, dusmām, trauksmes, depresijas un noguruma. Arī lūgšanas palīdz mums justies labāk – pat tiem, kuri sevi neuzskata par ticīgiem.

6. Izgulies!

Ja Tu domā, ka, laupot sev miegu, tas nekādi neatsauksies uz Tavu veselību un dzīvi vispār, Tu maldies! Piekusušam cilvēkam grūti būt laimīgam.  Jā, un arī slimības neizgulējies cilvēks pievelk vairāk – gluži kā magnēts. Ne velti saka: „Rīts gudrāks par vakaru.” – lēmumi, kas pieņemti pēc labas izgulēšanās, gandrīz vienmēr ir pareizāki. Neizgulēšanās dara cilvēku nervozu, tāpēc ir lielāka iespēja izdarīt ko tādu, par ko pēc tam būs jānožēlo. Arī jaunības un skaistuma saglabāšanā, miegam ir noteicošā loma.

Ja dienas laikā Tev ir iespēja pasnaust, dari to! Pat īslaicīga snauda darba laikā var darīt Tevi uzmanīgāku, uzlabot koncentrēšanās spējas, attīrīt no negatīvajām emocijām. Nekaunies, nosnaudies!

7. Izaicini pats sevi!

Jaunu valodu apgūšana viennozīmīgi asinās Tavu prātu. Ja apgūsi kāu jaunu mūzikas instrumenta spēli, tas darīs Tevi gudrāku un uzlabos intuīciju. Savu gribasspēku trenēt vajag ik dienas, jo tas brīžam ir svarīgāks par tīru IQ. Pārbaudi savu ticību, izvērtē, kam Tu tici, jo tas darīs Tevi spēcīgāku. Atceries — atskatoties uz savu noieto dzīves ceļu, cilvēki visbiežāk nožēlo to, ka nav pietiekoši mācījušies, apguvuši jaunas lietas un prasmes un palaiduši garām daudzas iespējas.

8. Smejies!

Tiem, kuri ar smiekliem cīnās pret stresu, ir augstāka imunitāte, viņiem ir mazāks infarkta un insulta risks, nav tik sāpīgs zobārsta apmeklējums un, protams, tie dzīvo ilgāk. Ar smiekliem tāpat kā ar vitamīniem – tie „jāuzņem” katru dienu. Atceroties ko jautru, mums ir iespēja uzlabot savas attiecības ar cilvēkiem. Smiekli – tā ir ne tikai jautrība, bet arī ļoti nozīmīgs faktors Tavai veselībai.

9. Apskauj!

Dažkārt vienkāršs pieskāriens var samazināt stresu, uzlabot komandas darbu un ļauj būt pārliecinātākam par sevi. Apskāvieni dara Tevi laimīgu. Savukārt veselīgs sekss palīdzēs Tev pasargāties no infarktiem, onkoloģijas, uzlabot imunitāti, padarīt dzīvi krāsaināku, pilnasinīgāku un mūžu – garāku.

10. Esi optimists!

Optimistiska dzīves pozīcija viennozīmīgi dara dzīvi skaistāku, veselāku, laimīgāku. Vairums armijas psihologu to iesaka karavīriem – jo optimisms ceļ cīņas sparu. Ir daudz labāk, ja esi pārliecināts un optimistiski noskaņots nevis sanīcis un pesimistisks.

Avots: http://www.adme.ru

Tulkoja: Ginta FS

Katrs jauns ieradums mūsu dzīvē ienes priecīgas pārmaiņas. Mēs visi gribam būt laimīgi, taču mūsu laime nav kaut kur ārpusē – tā ir mūsos! Tāpēc apgūt jaunus, vērtīgus ieradumus, ir mūsu pašu izvēle un iespēja. Veiksmi Jums!

Labs garastāvoklis ir jāsargā

labs-garastavoklis

Tas, kurš tev sabojāja garastāvokli, izdarīja , lūk ko: paaugstināja tavu hemoglobīna un adrenalīna līmeni – kamēr tu dusmojies. Un strauji to pazemināja – kad tu sajuties depresīvs un noguris. Lika tavam kuņģim izstradāt asu sulu. Radīja kapilāru spazmas un izjauca vielmaiņas procesus.

Faktiski šis personāžs tevi piekāva – tieši tās pašas vielas, kas rodas piekaušanas rezultātā, nonāca tavās asinīs.
Ja tu ātri padzini bezkauņu, pacenties par viņu aizmirst, nekas traks tev nenotiks. Savukārt, ja tu ilgu laiku to pacieti un turpināji komunicēt, tas ļoti kaitēja tavai veselībai. Un tas ir bīstami!

Bet tas, kurš uzlaboja tavu garastāvokli, pateica kaut ko labu, pajokoja, izstāstīja anekdoti vai pateica komplimentu – tas izsauca hormonus, kas uzlabo veselību, nostiprina to. Asinsvadi paplašinājās, skābekļa kļuva vairāk, uzlabojās vielmaiņa, un nostiprinājās imunitāte. Un dzīve pagarinājās.

Un ļoti sagribējās arī pašam pateikt kaut ko labu un labu izdarīt – sākāš ķēdes reakcija.

Labs garastāvoklis ļoti uzlabo asins analīzes un vispār visu organisma stāvokli. Un, protams, tas pagarina mūžu.

Tāpēc labu garastāvokli vajag sargāt un saudzēt. Un novērtēt tos, kas to dāvā. Un neļaut citiem to sabojāt – mēs taču nepastiepjam savu vaigu, lai kāds mums iecirstu pļauku!

Pamodies no rīta – tā ir jauna piedzimšana, jauna mazā dzīve – lai tā sākas ar labu garastāvokli, ar labām ziņām un labsajūtu!

Autors: Anna Kirjanova

Tulkoja: Ginta FS

Atcerējos bērnību:)

Pamēģini 24 stundu laikā pieņemt VISU, kas notiek

meditacija

Pamēģini 24 stundu laikā pieņemt visu, kas notiek. Kāds tevi apvainoja – pieņem to, nekāda veidā  nereaģējot un vēro, kas notiek. Pēkšņi tu sajutīsi enerģijas plūsmu, kuru nekad agrāk neesi jutis. Kad kāds tevi apvaino, parasti tu jūti nogurumu, vājumu, tu zaudē mieru un sāc domāt, kā atriebties. Šis cilvēks tevi uzķēra uz āķa, un tagad tu karājoties, zīmēsi apļus. Dienas, naktis, mēnešus, gadus, tu nespēsi gulēt, tev rādīsies slikti sapņi.

Cilvēki tērē savu dzīvi absolūtām muļķībām, tikai tāpēc, ka kāds viņus apvainojis.

Ieskaties pagātnē, un tu kaut ko atcerēsies. Tu biji pavisam maziņš bērns un skolotājs klasē tevi nosauca par idiotu, un tu vēljoprojām to atceries un turi ļaunu prātu. Tēvs kaut ko pateica…..tavi vecāki jau sen ir to aizmirsuši, un pat tad, ja tu viņiem to atgādināsi, viņi nespēs atcerēties, par ko ir runa. Māte ne tā paskatījās un šī rēta ir saglabājusies vēl līdz šai dienai – atvērta, dzīva, ja kāds tai pieskarsies, tu eksplodēsi. Nepalīdzi šai rētai kļūt lielākai. Neļauj tai aizņemt visu tavu dvēseli. Vērsies pie saknēm un esi viens vesels.

Divdesmit četras stundas – tikai divdesmit četras stundas – lai kas arī notiktu, pacenties nereaģēt, nepretoties.

Tu sajutīsi jaunu enerģijas vilni, kādu nekad agrāk neesi sajutis, jaunu dzīves spēku pieplūdumu, kas nāk no pašām saknēm. Un vajag vien uzzināt un sajust šo garšu, lai tava dzīve izmainītos. Tu smiesies par visām muļķībām, ko esi sadarījis, par visiem aizvainojumiem, reakcijām, atriebību, ar kuriem tu ilgus gaduis esi sevi grāvis un ārdījis

Neviens nevar tevi sagraut, izņemot tevi pašu, neviens nevar tevi izglābt, izņemot tevi pašu.

Autors: OŠO

Tulkoja: Ginta FS

Cik maksā Brīnums?

11825957_1678397475722786_525815706306021462_n

Šis ir patiess stāsts.

Tesa ir maziņa, saviem gadiem neraksturīgi nopietna meitene. Reiz viņa izdzirdēja vecāku sarunu par viņas mazo brālīti Tedu. Viņa zināja, ka brālītis ir smagi slims un, ka vecākiem praktiski nav naudas tam, lai segtu ārstniecības izdevumus. Šoreiz tētis bezcerīgā balsī teica raudošajai mammai: “Tagad tikai brīnums var glābt Tedu.”

Tesa aizskrēja savā istabā un sameklēja savu krājkasīti – stikla džema burku, kur glabājās visi viņas ietaupījumi. Viņa izbēra visu tās saturu uz grīdas, uzmanīgi un rūpīgi pārskaitīja sīknaudu, tad iebēra to atpakaļ burkā un ar visu burku skrēja uz aptieku, cik ātri vien viņas kājas spēja.

Viņa klusējot gaidīja, kad aptiekārs pievērsīs viņai uzmanību, taču viņš bija aizņemts sarunā ar kādu vīrieti un neievēroja deviņgadīgo meiteni. Tesa klusiņām švīkāja ar kurpes purngalu pa grīdu, lai pievērstu sev uzmanību. Nekādas reakcijas. Tad viņa skaļi ieklepojās. Atkal nekā. Tad viņa izvilka no burkas monētu un pieklauvēja pa galda stiklu.

— Ko jūs vēlējāties? — aizkaitinātā tonī jautāja aptiekārs. — Redziet, es sarunājos ar savu brāli no Čikāgas, kuru neesmu saticis daudzus gadus.

— Labi, bet es vēlētos parunāt par manu brāli, — atbildēja Tesa tādā pat tonī, kā aptiekārs. — Jūs ziniet, viņš ir ļoti ļoti slims… un es vēlētos nopirkt brīnumu.
— Es atvainojos?

— Viņa vārds ir Teds un viņam kaut kas slikts aug galvā un mans tētis teica, ka tikai brīnums viņu tagad var glābt. Tad es gribu zināt, cik maksā šis brīnums?

— Meitenīt, mēs šeit nepārdodam brīnumus. Atvaino, bet es neko Tev nevaru palīdzēt, — teica aptiekārs.
— Klausieties, man ir nauda un es varu samaksāt. Ja šīs naudas nepietiks, es dabūšu vēl. Tikai pasakiet, cik tas maksā.

Eleganti ģērbtais aptiekāra brālis pagriezās pret meiteni un pasauca viņu pie sevis.
— Bērniņ, kāda veida brīnumu vajag Tavam brālim?
— Es nezinu, — skumīgi iesaucās Tesa. — Es zinu tikai to, ka viņš ir ļoti slims un mamma saka, ka viņu glābt var tikai operācija. Bet tētis nevar par to samaksāt, tāpēc es nolēmu izmantot savu naudu.

— Cik Tev tās ir? — jautāja cilvēks no Čikāgas.
— Viens dolārs un vienpadsmit centu, — noskaitīja Tesa. — Un tā visa ir mana nauda. Taču, ja vajadzēs, es dabūšu vēl.
— Kāda sagadīšanās, — pasmaidīja vīrietis. — Dolārs un vienpadsmit centi. Viņš pastiepa roku un viņa viņam saujā iebēra savu naudu. Viņš paņēma meiteni pie rokas un palūdza aizvest viņu pie Tesas ģimenes.
— Es gribu apskatīties Tavu brāli un satikties ar taviem vecākiem. Paskatīsimies, kāda veida brīnums jums vajadzīgs!

Šis lieliski ģērbtais vīrs bija doktors Karltons Armstrongs, pasaulē pazīstams neiroķirurgs.
Viņš operēja Tedu, operācija noritēja veiksmīgi un viņš to veica bez maksas. Teds atgriezās mājās sveiks un vesels. Mamma un tētis bija laimīgi un pateicīgi “nejaušajam” gadījumam, kurš atveda pie viņiem lielisko dakteri.
— Šis ārsts ir īsts brīnums, — nočukstēja mamma, — īsts brīnums. Interesanti, cik tas būtu izmaksājis? Tesa pasmaidīja. Viņa gan zināja, cik maksā brīnums… vienu dolāru un vienpadsmit centus. Plus patiesa mazas meitenes ticība Brīnumam!

Avots: http://pintosevich.com

Tulkoja: Ginta FS

Jaungada apņemšanās: kā uzvarēt?

ieradumi

Kādreiz tā nebija. Manā laikā neviens nekādas JG apņemšanās nerakstīja. Cilvēki lēja laimītes, ēda, dzēra un skatījās TV, vēlēja citiem laimi. Tagad mūsu dzīvē ir ienākušas daudzas jaunas tradīcijas. Mums ir jauni dievi – Jūķubs un Feisbuks, mēs svinam Halovīnus un Valentīndienas. Mūsu dzīvē stingri ir ienākušas jaungada apņemšanās.

Ko tad mēs cilvēcīgi apņemamies? 90% ir par svara korekciju un sportisko aktivitāšu uzsākšanu un nelabo ieradumu atmešanu. Janvārī sporta klubi piedzīvo bumu. Tas ilgst aptuveni 2 nedēļas. Tad var novērot, kā fitnesa trenerīšu fizionomijas savelkas vāji maskētos smīniņos, uzlūkojot jaunieradušos censoņas. Jaunajiem sporta mīļotājiem nekad mugurā nebūs savalkātas un samazgātas sporta formas. Gluži pretēji! Tās ir kā no veikala plaukta. Spīdīgas un glamūrīgas. Tātad, riepas nomešanas un regulārās sportošanas apņemšanās darbojas 7-14 dienas.

Apņemšanās nepīpēt izbeidzas pēc 72 stundām, kad nikotīna iztrūkuma lauziens uzņem maksimālos apgriezienus. “Nekad vairs nedzeršu” apņemšanās izčākst pret 01. janvāra vakaru. Mēs vēl apņemamies nespēlēt datorpēles, ir brīnumainas ieceres par veselīgu uzturu, miega režīmu utt.

Ir otrs apņemšanās plasts, daudz mazāks: pabeigt maģistrus, doktorus, bakalaurus, uzrakstīt grāmatas, sarakstīt mūža skaņdarbus, iemācīties spēlēt klavieres / ģitāru, apgūt angļu valodu utt., utjpr… un tas viss bieži vien nestrādā. Jautājums – kāpēc?

Atbilde ir gluži vienkārša – trūkst enerģijas. Mēs uz brītiņu it kā iedegamies, sasolam sev un citiem, ka tagad viss būs… un nesanāk. Un tad ir pārmetumi sev, kurus mēs mēģinam notušēt savā apziņā.

Un bikini sezona pienāk bez mūsu iecerētās ideālās formas. Pīpējam kā pīpējuši, ēdam, ko ēduši, maģistri, doktori un svešvalodas tiek pārceltas par gadu.

Ko darīt? Kas notiek?

Jebkurām šādām izmaiņām ir vajadzīga pamatīga psihiskā enerģija. Ar gribasspēku bieži vien nepietiek. Pie izmaiņām vienmēr iestājas brīdis, kad vecie paradumi mūs ļoti intensīvi vilina atgriezties ierastajā režīmā un, diemžēl, vecā dzīve praktiski neprasa lieku enerģiju. Mēs viegli atkrītam atpakaļ ierastajās lietās.

Lai apņemšanās piepildītos, ir jāievēro daži būtiski noteikumi.

Noteikums Nr. 1.
Nestāstīt un neplātīties citiem, ka es 100 punkti nometīšu riepu, nepīpēšu, skriešu maratonus, pabeigšu maģistrus utt. Ir ļoti neieteicams plātīties! Mums tā jau nav daudz enerģijas un plātoties mēs tikai to zaudējam.

Noteikums Nr. 2.
Nerunāt par savām iecerēm ar skeptiskiem cilvēkiem. Viņi ar savu skaudību un nicināšanu jūsu labos nodomus saindēs. Viņi to tik vien gaida, lai jums neizdotos, jo tad viņi paši jutīsies mierīgi. Skeptiski, toksiski cilvēki jūtas labi, kad citiem neiet.

Noteikums Nr. 3.
Atrast domu biedrus.
Šis noteikums par domubiedriem ir varbūt pats būtiskākais! Kopā mēs spējam savienot mūsu enerģijas lielā spēkā. Mēs varam viens otru atbalstīt un tad notiek brīnums. Mums izdodas uzvarēt! Jūsu domubiedru grupas cilvēki noturēs jūs uz trases, kad pienāks vājuma brīdis. Un tas noteikti pienāks. Tieši šī vājuma brīža uzvarēšana (un vājuma brīži var būt vairāki) dod milzīgu enerģijas lādiņu nākamajām uzvarām. Un galējā uzvara ir tad un tikai tad, kad jaunais mūsu dzīvē jau ir kā nostabilizējusies norma un mēs esam ar to mierā.

Lai iet reklāma! Pareklamēšu Spoguļotājus, kur darbs notiek nelielās grupās: 3-5 cilvēki. Šīs grupiņas bez dzīvajām tikšanās reizēm izveido arī savas domu biedru grupas internetā un spēj viens otram operatīvi iedot atbalstu, kad to visvairāk vajag. Un jūs zināsiet, kad atnāk slinkums iet uz sportu vai ļoti gribās kādu savu veco ieradumu, ka jūsu grupas biedri pārdzīvos par jums, jo ļoti ir vēlējušies jūs atbalstīt. Un jūs sajutīsiet šo grupas atbalstu un sajutīsiet savu spēku un jums izdosies uzvarēt! Protams, derīgas ir jebkuras atbalsta grupas, Spoguļotājos vienkārši ir jau atstrādāta laba atbalsta sistēma, kas ir daudzkārt pārbaudīta.

Lai ir lielisks 2017. gads! Droši skatīsimies nākotnē un veidosim savus apņemšanās sarakstus! Būsim skaisti, būsim enerģijas pilni, būsim veselīgi un būsim laimīgi un priecīgi! Skaistu šo svētku laiku un laimīgu Jauno Gadu!

Andis Geste

P.S. Jaunā gada priekšvakarā TV Inese Prisjolkova stāstīja par 100 dienu grupām, kuras tiek veidotas, lai cilvēkiem vieglāk būtu pildīt savas apņemšanās. Man un maniem domubiedriem šāda 100 dienu grupa ir jau vairāk kā divus gadus un šī kopība patiešām strādā un palīdz ikvienam no tās dalībniekiem veidot sev labāku dzīvi. Dažkārt mēs to dēvējam par savu īpašo “psihoterapiju” Ja kādu no jums tas interesē, rakstiet privāti, vietas pietiks visiem, kuri patiešām vēlas kaut ko mainīt:
(gincisst@gmail.com)
Veiksmīgu šo gadu!

Ginta FS

Vienkārši izlasi

434

“Mani ratiņkreslā veda pa rajona slimnīcas gaiteņiem.

– Uz kurieni? – jautāja viena medmāsa otrai. – Varbūt uz atsevisķo, varbūt – kopējo?

Es sāku uztraukties. – Kāpēc uz kopējo, ja ir iespēja uz atsevišķo?

Māsas paskatījās uz mani ar tādu patiesu līdzjūtību, ka es izbrīnījos. Tikai pēc tam, vēlāk es sapratu, ka atsevišķajās palātās ievieto mirstošos, lai citi pacienti viņus neredzētu.

– Ārsts teica, uz atsevišķo, — atkārtoja medmāsa.

Taču tad es vēl nezināju, ko tas nozīmē un nomierinājos. Kad pamodos gultā, es sajutu pilnīgu mieru tikai no tā, ka nekur nevajag skriet, ka nevienam nekas nav jāpierada, ka visa mana atbildība par visu ir nulles līmenī.

Es sajutu dīvainu attālināšanos no apkārtējās pasaules un man bija pilnīgi vienalga, kas notiek. Mani nekas un neviens vairs neinteresēja. Es biju ieguvusi tiesības uz atpūtu. Un tas bija lieliski. Es paliku viena ar sevi, ar savu dvēseli un dzīvi. Tikai Es un Es. Visas problēmas bija aizgājušas, aizgājusi bija arī trauksme un visi svarīgie jautājumi. Visa tā skraidīšana likās tik sīka, salīdzinot ar Mūžību, ar Dzīvi un Nāvi, ar to nezināmo, kas gaida otrā pusē…

Un tad apkārt sāka mutuļot īstā Dzīve! Izradījās, ka putnu dziesmas no rītiem un saules stari, kas rāpo pa sienu virs gultas, ir tik brīnišķīgi. Tik brīnišķīgas ir koku krāsainās lapas, kas māj man pa logu, dziļi zilās debesis, tiko pamodušās pilsētas trokšņi – mašīnu signāli, klaudzošu papēdīšu skaņa pa asfaltu, krītošo lapu čaboņa… Ak, Dievs, cik brīnisķīga ir Dzīve! Bet es tikai tagad to sapratu…

– Nu, labi, lai arī tikai tagad, — es sev teicu, – taču sapratu. Un tev tagad ir pāris dienas, lai baudītu to… un iemīlētu no visas sirds!

Tā brīvības un laimes sajūta, kas mani bija apņēmusi, prasījās uz āru un es vērsos pie Dieva, jo viņš taču tagad bija man tuvāk par visiem.

– Dievs! – es priecājos. – Pateicos tev par to, ka tu devi man iespēju saprast, cik brīniškīga ir Dzīve un ļāvi man iemīlēt to. Lai arī tikai tagad, pirms nāves, tomēr es sapratu, cik brīnišķīgi ir dzīvot!

Mani piepildīja mierīgas laimes sajūta, miers un brīvības skanošā elpa. Pasaule mirguļoja, skanēja un pildījās ar gaišu dievisķās Mīlestības gaismu. Es sajutu tās varenos enerģijas viļņus. Šķita, ka Mīlestība ir kļuvusi blīva un tajā pat laikā maiga, mīksta, caurspīdīga, kā silti okeāna viļņi.

Tā piepildīja visu telpu un pat gaiss bija kļuvis tik pilns un blīvs, ka to uzreiz nemaz nevarēja ieelpot. Man šķita, ka viss, ko es redzēju, pildījās ar šo zeltīto gaismu un enerģiju. Es mīlēju. Un tas bija kas līdzīgs ērģeļu skaņām, kad tās atskaņo Bahu un jutekliskajām vijoles skaņām, kas ceļas augšup, augšup…

***

Atsevišķai palātai un diagnozei «saasināta leikoze 4.stadijā», kā arī ārsta atzinumam, ka slimības sekas ir neatgriezeniskas, bija savas priekšrocības. Pie mirstošajiem laida apmeklētājus – visus, kas vien vēlējās un jebkurā laikā.

Tuvinieki drīkstēja šeit pat arī uzaicināt radiniekus un draugus uz bērēm, un pie manas palātas stiepās rinda ar tiem, kuri vēlējās atvadīties no manis, kamēr vēl esmu dzīva. Es sapratu, ka viņi jūtas briesmīgi, jo, ko gan runāt ar cilvēku, kura stundas ir skaitītas, un kurš par to pats zina. No otras puses, man bija nedaudz smiekligi skatīties uz viņu samulsušajām sejām. Es priecājos, jo kad gan es viņus visus vēl redzēšu? Taču vairāk par visu tajā brīdī man gribējās ar viņiem padalīties savā mīlestībā pret Dzīvi – jo kā gan vari nebūt laimīgs vienkārši tāpēc, ka dzīvo? Es uzjautrināju tuviniekus un draugus, kā vien varēju, stāstīju anekdotes un piedzīvojumus no dzīves. Paldies Dievam, visiem pielipa šī jautrība, un atvadīšanās norisinājās prieka un labestības atmosfērā.

Pagāja apmēram trīs dienas un man apnika gulēt. Es sāku staigāt pa palātu, sēdēt pie loga. Šajā nodarbē mani sastapa ārste, un uzrīkoja histēriju, par to, ka es nedrīkstu celties. Es biju patiesi izbrīnīta.

– Tas kaut ko mainīs?
– Nu,… Nē, — tagad apjuka daktere. – Bet jūs nevarat staigāt!.
– Kāpēc?
– Jums ir līķa analīzes. Jūs pat dzīvot nevarat, bet staigājat!!!!

Pagāja man atvēlētais maksimums – četras dienas. Es nemiru, bet ar apetīti cītīgi štopēju banānus un desu. Man bija tik labi. Bet dakterei bija slikti, viņa neko nesaprata. Analīzes nemainījās, asinis bija knapi rozā krāsā, bet es sāku staigāt pa gaiteņiem un skatīties televizoru. Man bija žēl ārstes. Bet Mīlestība prasīja apkārtējo cilvēku prieku.

– Dakter, kādas jūs vēlētos redzēt manas analīzes?
– Nu, kaut vai šādas!.

Viņa ātri man uz lapiņas uzrakstīja kaut kādus ciparus un burtus – kādiem tiem būtu jabūt. Es neko nesapratu, bet uzmanīgi izlasīju. Ārste līdzjūtīgi paskatījās,uz mani, kaut ko noburkšķēja un aizgāja.

9ņos no rīta vina, kliegdama, iebrāzās manā palātā:
– Kā jūs to darāt… Analīzes! Tās ir tādas, kādas es jums uzrakstīju.
– No kurienes lai es to zinu? Vai labas? Un kāda gan starpība?.

***..

Mans kaifs beidzās. Mani pārveda uz kopējo palātu (tas ir tur, kur vēl nemirst). Par cik radinieki bija jau atvadījušies, tie vairs pie manis nenāca. Palātā bez manis vēl bija piecas sievietes. Tās gulēja klusēdamas, ar deguniem sienā un aktīvi mira. Es izturēju trīs stundas. Mana mīlestība sāka smakt. Kaut kas bija jādara lietas labā.

Es izripināju no gultas apakšas arbūzu un uzcēlu to uz galda, sagriezu un skaļi paziņoju:
– Arbūzs noņem nelabumu pēc ķīmijterapijas.

Pāri palātai aizslīdēja svaigu smieklu smarža. Nepārliecināti pie galda sanāca pārējās sievietes.

– Vai tiešām noņem nelabumu?
– Aha, — ar svētu pārliecību un eksperta smīniņu sejā es apstiprināju, bet pati padomājuс: «Dievs viņu zin, vai noņem, bet sliktāk jau nepaliks…»

Arbūzs skraukšķēja.

– Un tiešām pārgāja! — teica tā, kura gulēja pie loga un staigāja ar kruķiem.
– Man arī! Un man arī!, — pārējas priecīgi apstiiprināja.
– Lūk, — es apmierināti klanīju galvu. – A man reiz bija tads gadījums….. Anekdoti par to zini?

Divos naktī palātā ieskatijās medmāsa un bija šokā:
– Kad beidzot jūs zvaigāt pārstāsiet? Jūs visam stāvam traucējat gulēt!

Pēc trim dienām viņa kautrīgi man pajautāja:
– Vai jūs varetu pāriet uz citu palātu?
– Kāpēc?
– Šajā palātā jau visām stāvoklis uzlabojies. Bet kaimiņu palātā ir ļoti daudz smagu slimnieku.
– Nē! – iekliedzās manas kaimiņienes. – Nelaidīsim!

Un nelaida. Tikai mūsu palātā sāka nākt kaimiņi – tā – vienkārši pasēdēt, papļāpāt,pasmieties. Un es sapratu, kāpēc. Vienkārši mūsu palātā dzīvoja Mīlestība. Tā ietina katru savā gaismas tīmeklītī – mierīgi un silti. Īpaši man patika sešpadsmitgadīga baškīru meitenīte baltā lakatiņā,kas bija sasiets tā, ka lakatiņa gali, kas slējas gaisā, darīja viņu līdzīgu zaķim. Viņai bija limfmezglu vēzis, un man šķita, ka viņa vispār neprot smaidīt…

Bet pēc nedēļas es ieraudzīju, cik viņai skaists, kautrīgs smaids. Bet, kad viņa pateica, ka zāles sāk iedarboties un viņa pamazām atveseļojas, mēs sarīkojām svētkus, uzklājām šiku galdu, uz kura bija kumisa pudeles. Kumisu dzerot, mēs ātri sareibām, un sākām dejot.

Dežūrārsts,kurš ieradās, izdzirdējis troksni, pārbijies un izbrīnīts skatījās uz mums un teica:
– Es šeit strādāju 30 gadus, bet ko tādu redzu pirmo reizi. Pagriezās un aizgāja.

Mēs ilgi smējāmies, atceroties viņa sejas izteiksmi. Bija labi. Es lasīju grāmatas, rakstīju dzeju, skatījos pa logu, sarunājos ar kaimiņienēm, staigāju pa koridoru un tik ļoti tā mīlēju to visu,ko redzēju: gan kaimiņieni, gan kompotu, gan mašīnu slimnīcas sētā un veco koku aiz loga.

Man špricēja vitamīnus. Vienkārši kaut ko taču vajadzēja špricēt. Ārste ar mani gandrīz nemaz nerunāja, vien šķībi skatījās, garāmejot, un pēc trim nedēļām teica:

– Jums hemoglobīns par 20 iedaļām pāri vesela cilvēka normai. Vairāk to nevajag paaugstināt.

Likās, ka viņa uz mani dusmojas. Jo sanāk, ka viņa ir muļķe, ka kļūdījās diagnozē, bet tas taču nevarēja būt, un to viņa arī zināja.

Bet reiz viņa man pasūdzējās:

– Es nevaru apstiprināt jūsu diagnozi. Jo jūs taču atveseļojaties, kaut arī jūs neviens neārstē. bet tā taču navar būt!!!!!!!!!!!!
– Un kāda man tagad ir diagnoze?
– Es vēl neesmu izdomājusi, — viņa klusi atbildēja un aizgāja.

***

Kad mani izrakstīja, ārste atzinās:

– Tik žēl, ka jūs aizejat, mums vēl tik daudz smagi slimo.

No mūsu palātas izrakstījās visas. Bet nodaļā mirstība tajā mēnesī samazinājās par 30%. Dzīve turpinājās. Tikai skats uz to bija kļuvis pavisam cits. Šķita, ka es skatos uz pasauli no augšas, jo bija mainījies skata uz notiekošo mērogs.

Bet dzīves jēga izrādījās tik vienkārša un pieejama:

Ir vienkārši jāiemācās mīlēt, un tad iespējas kļūs neierobežotas, vēlmes piepildīsies, ja vien būsi tās noformulējis ar mīlestību, nevienu nemānīsi, neskaudīsi, neapvainosies un nevienam ļaunu nevēlēsi.

Viss ir tik vienkārši un tajā pat laikā – sarežģīti!

Tā taču ir taisnība, ka Dievs ir Mīlestība. Vajag tik paspēt to atcerēties!

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS