Dīpaks Čopra: “Kā iemīlēt sevi tādu, kāds esi”?

milestiba es15

Viss sākas bērnībā. Bērni, kurus pa īstam vecaki mīlēja, pārņem no tiem sevis paša vērtīguma sajūtu, kas saglabājas visu atlikušo dzīvi. Taču visbiežāk bērns no saviem vecākiem saņem neviennozīmīgus vēstījumus. Tādus, kā:

  • Es tevi mīlēšu tad, ja tu mani mīlēsi
  • Es tevi mīlēšu, ja tu būsi paklausīgs
  • Es tevi mīlēšu tik, cik tu to būsi nopelnījis
  • Es tevi mīlu, taču neprasi man parāk daudz, es negribu tevi izlutināt

Tu vari atcerēties vai neatcerēties šos vēstījumus no bērnības, taču tiem visiem ir kas kopīgs – tie uzstāda noteiktus priekšnoteikumus, kuru izpildīšanas gadījumā, tevi mīlēs.

Diemžēl mīlestība, kas uzstāda noteikumus, kļūst par normu, bet beznosacījuma mīlestība kļūst par praktiski nesasniedzamu ideālu. Vai mēs varam izmainīt savus iekšējos uzstādījumus par to, cik mēs esam mīlestības cienīgi? Es uzskatu, ka varam!

Atrodi dziļi sevī to vietu, kur dzīvo beznosacījuma mīlestība, un aizvāc visus šķēršļus, kas neļauj tev pastāvīgi atrasties šajā vietā.

Ceļā uz beznosacījumu mīlestību nāksies risināt divus uzdevumus.
Pirmkārt, atrast sevī to vietu dziļumā, kur dzīvo beznosacījuma mīlestība. Un, otrkārt, aizvākt visus šķēršļus, kas traucē tev atrasties šajā vietā pastāvīgi. Šie divi uzdevumi ir cieši saistīti, jo nevar tā vienkārši transformēt mīlestību, kas uzstāda noteikumus beznosacījuma mīlestībā.

Taču dažādu tautu tradīcijās tiek runāts par tīro apziņu, kura satur gan svētlaimi, prieku, gan ekstāzi. Lai iemācītos sevi mīlēt, ir jāatrod kontakts ar šo savu tīro apziņu. Indiešu garīgajās tradīcijas to sauc par Anandu.

Atrast mīlestības avotu nav sarežģīti.

To var izdarīt ar meditācijas palīdzību. Te var palīdzēt arī dažādas radošās prakses, piemēram hatha-joga, kas palīdz pārcelties miera un labsajūtas zonā, un tādā veidā savienot mūs ar mīlestības avotu. Taču uz īsu brīdi, pieskaroties šim avotam, mēs vēl nevarēsim palikt ar to uz mūžu, tāpēc, ka eksistē atmiņas, vecie ieradumi un pārliecības, kas neļauj mums to izdarīt.

Mīlestības principi

Pamēģini ievērot šos principus jau šodien:

  • Esi labs pret sevi.
  • Uzsmaidi savam atspulgam spogulī.
  • Atļauj citiem teikt tev komplimentus.
  • Baudi pieņemšanas sajūtu brīdī, kad tevi slavē, un izsaka tev komplimentus.
  • Nesodi sevi parāk stingri par sīkajām kļūdiņām.
  • Novērtē sevi un aizsargā savas tiesības.
  • Iepazīsti sevi tā, it kā tu būtu sev labākais draugs.
  • Mierīgi uztver savas dīvainības.
  • Esi maksimāli dabisks, neuztraucoties par to, vai tas patīk vai nepatīk citiem.
  • Saki patiesību tad, kad zini, ka tā jāsaka.

Jebkura transformācija prasa laiku un pacietību, un arī šī nav izņēmums. Pirmais, un pats svarīgākais solis, ir attīstīt sevī līdzjūtību pašam pret sevi, ar tādu pašu labestību, ar kādu tu izturies pret saviem mīlākajiem un tuvākajiem cilvekiem.

Ko NEVAJAG DARĪT!

  • Atteikties pieņemt komplimentus. (“Cik tev skaista kleita!” – “Nē, ko tu, to jau es sen par 2 EUR nopirku humpalās”)
  • Nepieņemt atzinību un uzslavas. (“Nē, nē, es jau nemaz neesmu tik laba”)
  • Pazemināt sevi, pat jokojoties. (“Ko nu es, es jau neko”)
  • Pārvērst savus trūkumus par sarunu tematu.
  • Izdomāt dažādus attaisnojumus cilvēkiem, kuri nodarījuši tev sāpes.
  • Samierināties ar nevērīgu un vienaldzīgu attieksmi pret sevi no cilvēkiem, kuri sakās tevi mīlam.
  • Klusējot pieņemt sliktu attieksmi pret sevi, kad zini, ka tev sevi jāaizstāv.

Tu varēsi ieraudzīt savas pašsajūtas atspulgu pasaulē tad, ja iemācīsies to ievērot. Pat negatīvs atspulgs ir ļoti svarīgs, tas parāda tev ceļu uz pārmaiņām.

Tev apkārt ir cilvēki, kuri tevi nepietiekami novērtē, lai arī tā nevajadzētu būt? Necenties viņus izmainīt, bet saproti to, ka viņu attieksme pret tevi ir tikai un vienīgi tavas paša attieksmes pret sevi atspulgs, tu pats sevi nepietiekami novērtē.

Uzraksti vai izdrukā šo sarakstu, lai saprastu, kā tava dzīve atspoguļo tavu attieksmi pašam pret sevi. Nākamās nedēļas garumā ar ķeksīti atzīmē katru aprakstīto situāciju, kuru novērosi savā dzīvē.

Kā mana attieksme pret sevi izpaužas manā dzīvē

Pozitīvās izpausmes
Kas notiks tad, kad tu sāksi sevi mīlēt:

  • Kāds mani uzslavēja un atbalstīja
  • Man iepatikās cilvēks, kuru es ieraudzīju spogulī
  • Es saņēmu patiesu komplimentu no sirds
  • Es sajutos lepns par to, ko izdarīju
  • Es sajutos, ka esmu savā īstajā vietā
  • Kāds, kurš man ir ļoti svarīgs, nodemonstrēja man savu mīlestību pret mani
  • Es sajutos mīlestības cienīgs
  • Es sajutos mīlēts
  • Es pēkšņi sajutu, cik brīnišķīga ir mana dzīve
  • Es sajutu savu unikalitāti, otra tāda cilvēka visā pasaulē nav

Negatīvās izpausmes
Atceries, vai bieži tevi piemeklēja šādas domas:

  • Kāds mani kritizēja, man to dzirdot
  • Es saviebos, ieraugot savu atspulgu spogulī
  • Es sajutos vainīgs, vai nokaunējos par kaut ko no pagātnes
  • Es sajutos pazemots sarunā ar kādu
  • Es sajutos kā svešs un neviena negaidīts viesis
  • Es sadzirdēju tukšus vārdus, kas izskanēja paužot “mīlestību” pret mani
  • Es sajutos mīlestības necienīgs
  • Man nācās uzklausīt daudz svešu žēlabu
  • Es ļoti asi sajutu kāda manas dzīves aspekta bezjēdzību
  • Es sajutu, cik garlaicīga ir mana dzīve un cilvēki, kurus katru dienu redzu

Vairums cilvēku baidās uzzināt patiesību. Vai arī padomā, ka tikai cilvēki ar zemu pašvērtējumu ievēro savas negatīvās izpausmes. Tas tā nav!

Ievērojot to, kas notiek, godīgi to novērtējot, tu sper lielu soli uz priekšu savā attīstībā un mīlestībā pret sevi.

Paust labestību pret sevi – tas nozīmē sveicināt izmaiņas. Paššaustīšana mums traucē mīlēt sevi un pieņemt tādus, kādi mēs esam šeit un tagad.

Katrs solis, kas sperts nost no negatīvā atspulga un tālāk no negatīvajām izpausmēm mūsu tēlā, ir solis pretī beznosacījumu mīlestībai!

Autors Dīpaks Čopra
Avots: psychologies.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Atļauj sev just to, ko tu jūti

just

Mīļie,
reiz es atnācu pie terapeita dīvaina iemesla dēļ.
Man bija bail, ka varu izrādīties sociopāte*.
Kāpēc? Jo es padomāju, ka jūtu KAUT KO – NE TO.
(* Visīsākā sociopāta definīcija ir cilvēks bez sirdsapziņas, kurš citus cilvēkus redz tikai kā manipulējamus instrumentus savu mērķu sasniegšanai).

Man bija 30 gadi, biju precējusies un visas pazīmes liecināja par to, ka man bija jāsapņo par bērna piedzemdēšanu. Šķiet, ka visas sievietes pēc 30 sapņo par bērniņu. Bet man to negribējās. Domas par bērnu mani pildīja nevis ar prieku, bet – nemieru.
Tad es nolēmu, ka laikam esmu sociopāte (un devos pie terapeita, lai apstiprinātu šo diagnozi un saprastu, ko man tagad darīt). Labestīga sieviete ļoti rūpīgi man pastāstīja par atšķirību starp mani un sociopātu. Viņa teica: “Sociopāts nav spējīgs just. Bet jūs, gluži otrādi, esat jūtu pārpilna. Problēma drīzāk ir tā, ka jūs uzskatāt, ka JŪTAT KAUT KO NE TO”.

Lūk, kāpēc man bija bail – ne tāpēc, ka man nebija spējas just, bet tāpēc, ka man bija bail atzīt, ka manas jūtas ir pareizas. Es pārdzīvoju tāpēc, ka uzskatīju, ka ir “tās” un “ne tās” emocijas (un tas attiecas uz jebkuru notikumu) – un, ja reiz es sevi noķeru “ne tajās” emocijās, ar mani kaut kas nav kartībā.

Par laimi, es tā vairs nedomāju.

Mēs neesam operētājsistēmas!
Mēs ar jums esam cilvēki.

Mēs esam sarežģīti uzbūvēti. Katrs no mums ir unikāls. Mēs esam ideāli savā neideālumā.
Nav viena pareiza veida, kā justies.

Protams, sabiedrība translē dažus veidus… un mūsu galvās tie kļūst par vienīgajiem, pareizajiem. Bet kad attopies kopā ar savām jūtām, un centies pielāgoties sabiedrībai, tava personība cieš.

Nākas neveselīgā veidā apslāpēt savas jūtas, ar sava iekšējā kritiķa palīdzību – vai vispār pārstāt uztvert savas personīgās sajūtas! Kādā brīdī tādā veidā ir patiešām iespējams novest sevi līdz sociopātijai, apspiežot visas savas emocijas.

Vai jums ir gadījies, ka jūtat kaut ko – ne to?

Pēdējo gadu laikā es esmu savākusi ļoti plašu nepareizo jūtu kolekciju.

Kāda mana draudzene savā kāzu dienā noķēra sevi pie tā, ka jūtas nelaimīga – tā bija absolūta bēdu sajūta. Tas noteikti bija KAUT KAS – NE TAS. Iedomājieties, trīssimt viesu, dārga Veras Vongas dizainēta kleita un bēdas?

Kauns, ar kuru viņa piesedza savu bēdu sajūtu, sabojāja viņai turpmākos laulības gadus. Protams, labāk nejust neko, nekā KAUT  KO – NE TO!

Cita draudzene – rakstniece Enna Patčeta nesen publicēja drosmīgu eseju par kādu citu nepiedienīgu sajūtu. Kad pēc smagas un mokošas slimības nomira viņas tēvs, Enna bija laimīga. Bet cilvēki, kuri internetā izlasīja viņas eseju, rakstīja iznīcinošus komentārus. Tā taču nedrīkst justies! Tomēr Enna jutās tieši tā – neskatoties uz to, ka viņa ļoti mīlēja savu tēvu, un rūpējās par viņu visu slimības laiku, līdz pašām beigām. Tomēr viņa bija laimīga par to, ka šīs mocības reiz ir beigušās. Bet tā vietā, lai klusētu par šīm NEPAREIZAJĀM SAJŪTĀM, viņa  uzdrošinājās par tām runāt atklāti. Es lepojos ar viņas drosmi.

Cits draugs pēc daudziem gadiem atzinās: “Es ienīstu Ziemassvētkus. Es vienmēr esmu tos ienīdis, un es vairs tos nesvinēšu!” TĀ NEDRĪKST!

Draudzene neizjūt ne vainas apziņu, ne nožēlu pēc trīsdesmit gadus atpakaļ veikta aborta. KĀ VIŅA TĀ DRĪKST!

Draugs pārstāja lasīt ziņas un apspriest politiku, jo saņēmās drosmi, un pateica: “Ja godīgi, man vairs par to nav nekādas intereses!” TĀ NEDRĪKST!

Kāds draugs man teica: “Zini, runā, ka neviens vēl pirms savas nāves nav teicis, ka nožēlo to, ka nav vairāk laika pavadījis darbā? Tāpēc, ka ģimene un draugi ir kas daudz svarīgāks? Tad, lūk, es būšu pirmais. Es dievinu savu darbu un tas man atnes daudz vairāk prieka, kā ģimene un draugi. Jā, un strādāt ir daudz vieglāk, kā risināt ģimenes problēmas. Es darbā atpūšos!” TĀ NEDRĪKST!

Draudzene domāja, ka jūk prātā, kad sajuta milzīgu atvieglojumu no tā, ka viņas vīrs pameta viņu pēc 20 gadus ilgas “labas laulības” dzīves. Viņa visu sevi atdeva ģimenei, viņa vīram ticēja un bija uzticīga, bet viņš viņu pameta. Viņai taču tagad jācieš! Viņai jājūtas pieviltai, pamestai, nodotai, pazemotai! Ir scenārijs, saskaņā ar kuru jāuzvedas labai sievai, kad vīrs nolemj šķirties – taču viņa ignorēja šo scenāriju. Viss, ko viņa juta, bija prieks par negaidīto brīvību. Viņas ģimene satraucās. Jo mana draudzene taču juta KAUT KO – NE TO! Viņi gribēja viņai nopirkt tabletes un aizvest pie ārsta.

Mana mamma reiz atzinās, ka pats laimīgākais laiks viņas dzīvē sākās tad, kad mēs ar māsu aizgājām no mājām. KĀ TĀ? Viņai taču bija jājūtas, ka tukšā ligzdā, un jācieš! Mātei ir jacieš, kad viņs bērni pamet mājas. Bet mana mamma gribēja nodancot džigu, kad viņas māja kļuva tukša. Visas mātes cieta, bet viņa vēlējās dziedāt kā putns. Protams, viņa nevienam tajā neatzinās. Pretējā gadījumā, viņu uzreiz nolinčotu kā sliktu māti. Laba māte nepriecājas par brīvību no bērniem. TĀ NEDRĪKST! Ko teiks kaimiņi?!

Un vēl viens, desertā.

Reiz mans draugs uzzināja par savu navējošo diagnozi. Viņš savu dzīvi mīlēja vairāk par visu pasaulē. Un pirmā doma bija: “Paldies Dievam”. Šī sajūta viņu neatstāja. Viņš bija laimīgs. Viņš juta, ka visu ir izdarījis pareizi, un drīz viss beigsies. Viņš mira. Viņam bija jājūt bailes, dusmas, bezcerība. Bet viss, par ko viņš spēja domāt, bija – vairāk nebūs ne par ko jāuztraucās. ne par iekrājumiem, ne pensiju, ne sarežģītajām attiecībām. Ne par terorismu, ne globālo sasilšanu, ne – garāžas jumta salabošanu. Viņam pat nebija jāraizējas par nāvi! Viņš zināja, kā beigsies viņa stāsts. Viņš bija laimīgs. un viņš tā arī palika laimīgs līdz pašām beigām.

Viņš man teica: “Dzīve nav vienkārša padarīšana. Pat laba dzīve. Man bija laba, bet esmu piekusis. Laiks doties mājās no tusiņa. Un es esmu gatavs iet.” KĀ VIŅŠ TĀ DRĪKST? Ārsti centās iestāstīt, ka viņš ir šoka stāvoklī, un lasīja viņam pasāžas un brošūras par bēdām. bet viņš nebija šoka stāvoklī. Šoks ir tad, kad jūtu nav. Bet viņam bija – laimes sajūta. Ārstiem tā vienkārši nepatika, tāpēc, ka tā bija NEPAREIZA SAJŪTA. Tomēr manam draugam bija tiesības justies tā, kā viņš jutās – vai tad 60 gadi apzinātas un godīgas dzīves nav pietiekami, lai nopelnītu tādas tiesības?

Mani mīļie draugi, es vēlos, lai jūs atļautu sev just to, ko patiesi jūtiet, un ne to, ko kāds jums uzspiež kā pareizu.
Es vēlos, lai jūs balstītos tikai uz jūsu pašu sajūtām.
Es vēlos, lai vārdi JŪTIET KAUT KO – NE TO, jums izsauktu smieklus, nevis kaunu.
Mans draugs Robs Bells pastāstīja par to, kā jautāja savam terapeitam: “Vai tas ir normāli, ka es tā jūtos?” Un tas pacietīgi atbildēja: “Eh, Rob…. normāli jau sen vairs nekas nav!”
Man arī normāli jau sen vairs nekas nav. Un es negrasos ciest un kaunēties par to, kā man ienāk prātā justies.

Ja es esmu laimīga, tad mana laime ir patiesa un reāla man.
Ja es skumstu, manas skumjas ir patiesas un reālas man.
Ja es mīlu, tad mana mīlestība ir patiesa un reāla man.
Nevienam nepaliek labāk, ja es lieku sev domāt, ka jūtu kaut ko citu.
Dzīvojiet pilnu dzīvi Jūtiet to, ko jūs jūtiet!
Viss pārējais ir KAUT KAS – NE TAS. Priekš jums.
Ar mīlestību. Liza.
Autors: Elizabete Gilberta
Tulkoja: Ginta FS

 

Jo lielāka mīlestība, jo varenāks spēks

dakteris3

Šie vārdi pieder slavenajam vācu filosofam, psihoterapeitam un teologam Bertam Hellingeram.

Lielai mīlestībai ir varens spēks. Un tas ir nezēlīgs. Lēta mīlestība ir maiga, un nav spējīga pārciest ciešanas. Dažkārt cilvēks nav spējīgs paciest lielas mīlestības intensīvo spēku un sāk raudāt. Tad kāds cits neiztur un iet pie šī cilvēka to mierināt. Viņš to mierina ne jau tāpēc, ka tas tam ir vajadzīgs. Viņš mierina tāpēc, ka šī mierināšana ir nepieciešama viņam pašam. Tāda mīlestība ir vāja. Tā iejaucas otra cilvēka Dvēseles dzīvē, neņemot verā to, kas kalpo tā Dvēselei.

Mums jaiemācās pārciest otra cilvēka ciešanas neiejaucoties.

Tam Bībelē ir lielisks piemēŗs. Dievs smagi satrieca Ījabu. Visi viņa bērni nomira. Viss viņa ķermenis bija klāts brūcēm, un viņš sēdēja milzīgas mēslu kaudzes vidū. Viņa draugi atnāca to mierināt. Un ko viņi darīja? Viņi apsēdās netālu no viņa un septiņu dienu laikā neizdvesa ne vārda. Tā bija mīlestība, kurā ir spēks.

Ja ārsts operē un operācijas laikā izplūst asarās, tad, lai arī viņš ir ļoti maigs, taču operēt viņš vairs nedrīkst. Lai palīdzētu lielās ciešanās, mums jānonāk daudz augstākā attīstības līmenī. Šajā līmenī mums nav emociju, bet mēs esam piepildīti ar mīlestību. Labi operējošs ārsts nav pakļauts emocijām, bet ir pilns mīlestības. Tāpēc var operēt. Palīgam, kurš patiesi vēlas palīdzēt, ir jāprot pārvarēt ciešanas, neļaujot sevi tajās ievilkt. Ja viņš tās pārvar, tad dod otram spēku, kaut arī neiejaucās.

Tas, kuram ir problēma, var to nest, pie kam – tikai vienatnē. Ja otrs to grib nest viņa vietā, tad pirmais kļūst vājš. To mēs, piemēram, varam redzēt pie sevis: arī es to atpazīstu sevī, ja redzu, ka otram kaut kas kaiš, un noteikti vēlos viņam kaut ko pateikt, es noturos un nesaku, tas prasa manu spēku. Spēks, kuru šī noturēšanās prasa man, kļūst par viņa spēku

Pēkšņi viņam ienāk prātā tas, ko es viņam vēlējos teikt. Un tieši tāpec, ka šī doma pie viņa pati atnāca, viņš var to pieņemt.

Ja es neizturu un tomēr ļoti vēlos viņam kaut ko pateikt, es izjūtu atvieglojumu, ka esmu to pateicis. Taču tā es atņēmu spēku viņam. Pat tad, ja tas, ko vēlējos teikt ir pareizi, viņš nespēj to pieņemt, jo tas nāk no tā, aks manī. Tā kā šāda spēja noturēties nepateikušam, ir cieņas un mīlestības pamats.

Autors: Berts Hellingers “Gara Mīlestība”

Avots: http://happy-philosophy.ru
Tulkoja: Ginta FS

Kāpēc es nepieprasu uzticību no vīriešiem un sevis

3613305-R3L8T8D-650-0046

Šis, iespējams, nav pats populārākais viedoklis par to, kāpēc neuzticība tā ievaino, un kā sevi aizsargāt no šīm sāpēm un ciešanām, ja zinām, ka neuzticīgi ir praktiski visi.

Mans tēvs manu māti briesmīgi krāpa. Es zināju par visiem viņa romāniem, redzēju viņa sievietes – tas bija pretīgi. Mūsu attiecības daļēji glāba tikai tas, ka viņš turpināja neticami stipri mīlēt manu māti – tas bija redzams katrā viņa kustībā, katru dienu. Es atceros, kā viņš, smejot, man stāstīja, ka mana māte ir labāka par visām. Bet, lai to saprastu, viņam bija jāpaprovē citas, nu, tā teikt, kā gan viņš savādāk varētu saprast, ka viņa ir labākā.

Kad es izugu, man iešāvās prāta doma, pajautāt viņam: vai viņš ir domājis par to, kas notiktu, ja viņš atrastu kādu labāku un interesantāku? Vai viņš ir domājis par to, kāda tad izveidotos mūsu dzīve? Tajā brīdī vecāki jau sķīrās un tēvs, drūmi klusējot, sēdēja virtuvē.

Tajā brīdī es kārtējo reizi ļoti asi pārdzīvoju kārtējo krāpšanu. Man ļoti gribējās saprast, kas dzen vīrieti tajā brīdī, kad viņš nolemj daļu savas uzmanības un laika veltīt kādai mazpazīstamai vai pat pazīstamai meičai. Kas notiek? Kas tā ir par salīdzināšanas spēli? Es noteikti esmu labāka – interesantāka, jautrāka.

Es atceros, ka tētis pēkšņi teica:
— Es sevi vainoju tikai par to, ka neslēpu savus sānsoļus. Es domāju, ka godīgums ir svarīgāks par visu. Bet patiesībā, svarīgāka ir prasme saudzēt otru un cienīt viņa jūtas.

Pagāja vairāki gadi, līdz es sapratu, ko tētis bija domājis, to sakot. Tas viss formulējās ļoti vienkāršos noteikumos ar paskaidrojumiem.

Katra no mums kādreiz ir bijusi blakus tai, kuru ir nācies mierināt: «Kāds āzis! Kā viņš tā varēja! Kur pazuda godīgums mūsu attiecībās un tīrība! Es aizeju no viņa!». Dažām no mums ir palaimējies atrasties blakus tai, kura kautrīgi un nedaudz pārdzīvojot, dalās ar mums savā nejaušā romānā, kas sabangojis laimīgo laulības dzīvi, vai arī ne tik laimīgo.

Neskatoties uz to, ka psihoterapeiti, atbildot uz jautājumu par to, kāpēc notiek krāpšana, min tādus iemeslus, kā seksuālā neapmierinātība, finansiālā nestabilitāte, krāpšana kā atbilde uz laulātā drauga rupjību, alkohola reibums (tātad vienkārši jautra ballīte), es esmu absolūti pārliecināta, ka vienmēr neuzticības, tāpat kā laulības pamatā ir Buņina skaisti noformulētā doma, ka «mīlestība ir kas līdzīgs saules dūrienam».

Tā gadījās.

Tāpēc, ka bija skumji vai jautri, vai interesanti. Vai vēl kaut kā tamlīdzīgi.

Un šajā ziņā mēs, sievietes, ar neko neatšķiramies no vīriešiem. Iespējams, daļēji mūs attur tikai tūkstošiem gadu garumā ieprogrammētā doma, ka sievietes neuzticība ir kas briesmīgāks, nekā vīrieša. Tas arī it kā skaidrs, neviens jau nevēlēsies nodot savu mantojumu sazin no kurienes radušamies bērnam.

Taču, skaidrs, ka ar savu neuzticību ir vieglāk tikt skaidrībā, kā ar partnera.
Un tieši tāpēc es saku: lai netiktu traumēti, lai varētu dzīvot patīkami un mierīgi, nekad nevienojieties par mūžīgu mīlestību un uzticību. Vienojieties par cieņu. 

Ko tas nozīmē?

Starp miljoniem dažādu jūtu, kuras raksturīgas cilvēkiem, ir dažas absolūti nevajadzīgas un graujošas. Un viena no tām – greizsirdība. Tās iemesls vienmēr ir neapmierinātība ar sevi, un nevis vēlme pēc tīrības un bezgalīgas mīlestības. Ne skopums, lai mīļotais netiktu kādai citai, bet bailes no zaudējuma un vēlme salīdzināt sevi ar citiem.

Var jau pieprasīt mīlestību, ja tevi moka nepārliecinātības sajūta. taču ir svarīgi atcerēties, ka labi būtu aiziet pie psihoterapeita, atrast sev kādu interesantu nodarbošanos, jaunu profesiju, kurā vari realizēties, hobiju, kas saistīts tikai ar tevi un nevis kadu citu cilvēku. Pretējā gadījumā, agri vai vēlu, piezagsies greizsirdība, vai arī briesmīga līdzatkarība.

Pirmais un svarīgākais – vienojieties par uzticēšanos un atbildību.
Es uzticu tev sevi un savu veselību. Es ticu tam, ka tu neatnesīsi man mājās slimības, un es varēšu gulēt vienā gultā ar saviem bērniem, man nebūs jākasās un daudzus gadus jālieto zāles. Lai kas arī tavā dzīvē notiktu, izmanto prezervatīvus un atceries par mani.

Es nekad neuzzināšu, ka tev ir romāns ar kādu citu. Un tu nekad ko tādu neuzzināsi par mani. Tu neiesi ar viņu uz tām vietām, kur mēs ejam kopā. Tu nevedīsi viņu uz mūsu kopīgajām mājām. Tu netērēsi viņai mūsu ģimenes budžetam paredzētos līdzekļus.

Mūsu laulība un mūsu attiecības stāv augstāk par intrigām. Mēs viens ar otru kopā esam ne jau tikai seksa dēļ, bet vēl tāpēc, ka mums ir kopīgas intereses un līdzīgas dzīves prioritātes, tāpēc mēs dzīvē esam partneri, kuri viens otru atbalsta un mīl. Mēs kopā esam ne tikai tāpec, ka nav neviena cita ar ko parunāt, bet tāpēc, lai augtu savās attiecībās.

Un tas nozīmē, ka ar mani nevar apspriest savas aizraušanās un romānus. NEKAD. Pat tad, ja kaut kas ir noticis un es to pamanīšu (bet tu taču būsi ļoti piesardzīgs), noliedz to līdz pēdējam.

Tāpat tas nozīmē, ka es ticu tikai tev, ne “draugiem” vai “labvēļiem”, kuri man var kaut ko izstāstīt savas līdzjūtības vai nepareizās izpratnes par godīgumu dēļ. Jebkurš, kurš man stāstīs par tavu neuzticību, par to, ka tev ir cita, tiks izsvītrots no manas dzīves uz visiem laikiem.

Vienkārši tāpēc, ka tāds “draugs” neatnesīs man vairāk neko – ne jaunas runas, ne pārdomas, ne jaunas jūtas – es vienmēr atcerēšos šo mūsu sāpīgo sarunu, kuras laikā man bija kauns, mokoši un sāpīgi. Un vienmēr es atcerēšos, ka šis “draugs” domā par manu, nevis savu dzīvi. Man tadi “draugi” nav interesanti.

Cieni manas jūtas, manus ieradumus, manu māju, manu gultu, manu ķermeni, manus bērnus. Es nekad neizsekošu tevi. Nelasīšu īsziņas tavā telefonā, nerakāšos pa tavām kabatām. Un tam ir trīs iemesli:

Pirmais. Es cienu sevi.
Otrais. Es cienu tevi un nekad nenolaidīšos šādu pazemojošu parbaužu līmenī.
Trešais. Man ir pietiekami daudz darāmā, man ir superinteresanta dzīve visās tās nozīmēs. Svešas intrigas mani neinteresē. Mani interesē tikai savējās.

Mēs satikāmies tāpēc, ka mums vienam ar otru ir interesanti. Mēs esam līdzvērtīgi partneri.
Un pat gadījumā, ja mēs izšķirsimies, es nekad neaizmirsīšu, kāpēc tevi iemīlēju. Es atcerēšos to laimīgo laiku, ko pavadījām kopā un runāšu par tevi vienmēr ar cieņu.

Mēs ne vienmēr mīlēsim viens otru, mēs niknosimies, dusmosimies, skaidrosim attiecības, piekasīsimies.
Mums būs brīži, kad sekss būs briesmīgs, sarunas nogurdinošas, bērni briesmīgi un nepaklausīgi, kino garlaicīgs. Tas viss dzīves laikā ir gluži likumsakarīgs un saprotami. Mēs centīsimies pārvarēt tādus brīžus, atradīsim ko jaunu un interesantu viens otrā, atbalstīsim viens otru mūsu centienos, mierināsim viens otru, kad tas būs vajadzīgs. Mēs esam līdzvērtīgi partneri un tas ir pats svarīgākais.

Lai arī šis nav pats izplatītākais viedoklis par laulības dzīvi, taču mēs šodien vairs nedzīvojam laikā, kad dzīvoja mūsu vecaki, vai vecvecāki. Baudīsim savu dzīvi pēc pilnas programmas, jo tā ir mūsējā nevis kāda sveša!

Autors: Ksenija Čudinova
Avots https://liwli.ru
Tulkoja: Ginta FS

Vēlaties savam bērnam laimīgu bērnību? Sākumā tieciet galā ar sevi!

berni_vecaki.jpg

«Es viņa dēļ esmu gatava darīt visu, bet viņš…», «Dodiet padomu, ko man darīt ar bērnu?», «Kurā viņš tāds negants “atsities”?…» Pazīstama bildīte? Ļoti gribās savam acuraugam organizēt «ideālu bērnību», bet viņš, parazīts, cenšas visu sabojāt.

Taču ideālu bērnību nodrošināt var tikai psihiski veseli vecāki. Tikai tā un nekā savādāk. Lai bērns izaugtu laimīgs un, lai mīlestība viņa dzīvē būtu gaišas un priecīgas jūtas, vecākiem šī mīlestība jādod no pašiem pirmajiem mazā cilvēka dzīves mirkļiem.

Te nu, protams, varam izdarīt lirisku atkāpi par tēmu, ka mēs visi ļoti atsķirīgi uztveram šo jēdzienu Mīlestība.

Vieniem tās ir darbības, citiem – siltas, maigas attiecības, rūpes un uzmanība. Taču daudz svarīgāk ir tas, ka mīlestība kā emocija, kuru mēs pret kādu jūtam – ir absolūti bērnības sajūta. Tas ir tas, ko mēs jutām, kad bijām maziņi. Meklēt mīlestību nozīmē meklēt tās sajūtas, tos pārdzīvojumus, censties tos atkārtot, zemapziņā vēlrez un vēlreiz atgriezties bērnībā.

Piemēram, labklājīga ģimene. Tāda, kur to vien darīja, kā bērnu nēsāja uz rokām, bučoja viņam dupsi un kur viņu lutināja visi bez izņēmuma. Kad viņš izaugs, savā partnerī vinš meklēs tieši to.

Taču, kā jau mes zinām, tā mēdz būt ne visiem.  Daudzi jau agrā bērnībā jutās pamesti, nevienam nevajadzīgi, nemīlēti. Tam var būt daudz un dažādi iemesli, vienu atdeva internātā, otru – nedēļas bērnu dārzā, trešo uz laukiem pie vecmāmiņas (mamma apciemoja reizi mēnesī, bet bērns raudāja, jo tik ļoti mīlēja savu mammu un briesmīgi pardzīvoja to, ka viņa viņu pamet).

Otrs, ne mazāk populārs scenārijs: tētis pēc šķiršanās pie bērna vairs nebrauc, dzīvo savu dzīvi un vispār neinteresējas par meitas dzīvi. Meitenīte skuma pēc tēva un cieta no tā, ka viņa viņam nav vajadzīga. Viņai tā arī ir mīlestība – jūtiet, ko es gribu pateikt? To, ka tad, kad viņa pieaugs, viņa meklēs cilvēku, kurš nodrošinās viņai līdzīgas ciešanas, pametīs viņu, aizmirsīs, necienīs. Viņai tieši TĀ ir mīlestība. Un tikai tādas attiecības tiks uztvertas kā nopietnas.

Tā kā mīlestības jēdziens mums visiem eksistē a priori, no dzimšanas, taču tā formēšanos tieši ietekmē vecāku darbības. Vai nu bērns priecājas un ir laimīgs – vai arī viņš cieš, baidās un pārdzīvo. Un pēc šīm bērnībā ierastajām emocijām, cilvēks tiecas visu savu dzīvi. Tieši tāpēc mums ir sarežģīti vienoties par to, kas tas ir – mīlestība – visiem ir dažādi sākuma punkti un dažāda pieredze.

Manus rakstus lasa tūkstošiem cilvēku. Un visi viņi ir dažādi. Starp viņiem ir gan neirotiķi, gan psihiski veseli cilvēki. Un tāpēc nevajag gaidīt gatavus universālus risinājumus. To vienkārši nav. Ja cilvēkam ir nopietnas problēmas, viņš nevar izmainīties uzreiz, vienkārši izlasiet rakstu līdz galam.

Pieņemsim, jūs esat agresīvs vecāks. Kliedzat uz bērnu, regulāri viņu iekaustat. Izlasiet rakstu un padomājiet: iespējams, psihologs pareizi vien saka un nevajag bērnu pērt? Nevajag, taču jūs savādāk nevarat. Jo vairāk sevi iegrožosiet, jo vairāk būs agresijas.

Ir tikai viens veids, kā izmainīt šo scenāriju – salabot savu galvu. Tikai izdzīvojot no sevis šo bērnības stāstu par nelaimīgu mīlestību, var kļūt par labestīgu un priecīgu mammu.

Bet, ne to, kas nevis dzīvo, bet izdzīvo, un nekādīgi nespēj saprast, ko pati vēlas: vai meklē bērnam tēvu – mačo, kurš skraida pa dzīvokli ar siksnu rokā un cenšas izaudzināt «normālu veci» (bet patiesībā izaudzina neirotiķi).

Kad jūs saņemsiet sevi rokās, aiziesiet pie psihologa (vai psihiatra – viss atkarīgs no tā, cik smags ir jūsu “gadījums”) un tiksiet galā ar savu neveselo psihi, tad variet droši vairs nelasīt manus rakstus. Jums nebūs vajadzīgi ne padomi, ne psihologi – viss jums sanāks.

Kāpēc? Tapēc, ka jūs beidzot kļūsiet par normālu cilvēku: paredzamu, ar stabilu psihi, bez kompleksiem, kontrolēsiet savas emocijas. Un tad bērns – ak, kāds brīnums! – augs absolūti normāls un vesels.

Taču pagaidām vairums vecāku, diemžēl, uzskata, ka viņiem viss ir normāli, bet “ar bērnu kaut kas staidzami ir jādara”.

Autors: Mihails Labkovskis
Tulkoja: Ginta FS

 

Labkovska 6 noteikumi

briviba333

Psihologs Mihails Labkovskis stāsta par sešiem noteikumiem, kas palīdz cilvēkiem atbrīvoties no nervu spriedzes.

Seši noteikumi, kas stabili palīdz atbrīvoties no neirozes, ir 30 gadu ilgas prakses rezultāts. Tie radušies pateicoties savu pacientu un sevis izzināšanas rezultātā. “Kā jau daudzi psihologi, es atnācu šajā profesijā, lai tiktu skaidrībā pats ar savām problēmām. Un es tiku ar tām galā!”: saka Mihails.

Tas nenozīmē, ka visus šos 30 gadus es nepārtraukti domāju par “Labkovska metodes” radīšanu. Drīzāk analizēju, ar ko trauksmaina, neirotiska cilvēka uzvedība atšķiras no psihiski vesela cilvēka uzvedības. (Zinu, daudzi spriež pēc sevis un ir pārliecināti par to, ka psihiski veselu cilvēku praktiski nav, taču es jums apliecinu, ka ir, un viņi dzīvo priecīgi).

Mani ieinteresēja nevis tas, kas notiek viņu galvās, bet gan tas, kā psihiskā veselība izpaužas ārēji – tieši darbībā un dzīvesstilā.

Šo vērojumu rezultāts ir mani seši noteikumi. Jau vairākus gadus es dzīvoju, tos ievērojot, un iesaku to darīt arī citiem. Pirmajā acumirklī šie noteikumi ir pavisam vienkārši:

  1. Darīt tikai to, ko gribās.
  2. Nedarīt to, ko negribās.
  3. Uzreiz teikt to, kas nepatīk.
  4. Neatbildēt, kad neprasa.
  5. Atbildēt tikai uz jautājumu.
  6. Skaidrojot savas attiecības, runāt tikai par sevi.

Kādiem, un tie ir tieši neirotiķi, šo noteikumu ievērošana  šķiet nereāla, principā neiespējama. bet kādi gluži dabiskā veidā dzīvo pēc tiem visu savu dzīvi. Un ziniet, kuri tie ir? Mierīgi, līdzsvaroti un neatkarīgi cilvēki, ar augstu pašapziņu, stabilu psihi un mīlestības sajūtu pašiem pret sevi.

Jo, no kurienes tad rodas neirotiķi? Nebūšu oriģināls, ja teikšu, ka jau no bērnības, kad saskaramies ar vieniem un tiem pašiem kairinātājiem. Tie atkārtojas un bērna psihe izstrādā stereotipiskas reakcijas.

Piemēram, vecāki strīdās – bērns nobīstas un noslēdzas sevī, bet tā kā viņi to dara regulāri, tad bērns regulāri dzīvo bailēs un nospiestā garastāvoklī. Viņš aug un šī uzvedība nostiprinās. Kairinātājs – reakcija, kairinātājs – reakcija. Iet gadi. Smadzenēs formējas saites, reflektorais loks – noteiktā secībā sakārtojušās nervu šūnas, kas ierastā veidā liek reaģēt uz jebkuru analoģisku kairinātāju

Tad, lūk, lai palīdzētu cilvēkam pārvarēt bailes, trauksmes sajūtu, nepārliecinātību, šis loks ir jāsalauž. Jārada jaunas saites, jauna to kārtība. Un ir tikai viens veids, kā to izdarīt: ar tādu darbību palīdzību, kas neirotiķim ir neierasti.

Viņam jāsāk darboties citādāk, viņam jālauž savas uzvedības stereotipi. Un, kad ir noteikumi, kas stingri reglamentē uzvedību – ir vieglāk mainīties. Nedomājot, nerefleksējot, nevēršoties pie savas (negatīvās) pieredzes.
Mani seši noteikumi stingri instruē, kā rīkoties katrā konkrētā situācijā – sākot no pašām vienkāršākajām, sadzīvistiskajām (dzert no rīta melnu kafiju vai kafiju ar pienu?), līdz nopietnām, liktenīgām (piemēram, vai ģimenē ienākt bērnam). «Tad, ko man darīt?» – ļoti bieži man jautā cilveki lekciju laikā, stāstot par saviem dzīves sarežģījumiem. «Un kā jus vēlaties?» – es viņiem jautāju atbildes vietā. Un te nu daudzi apmulst. Tāpēc, ka, pieņemot lēmumus, ir raduši ņemt verā visu, izņemot savas pašu vēlmes.

Jā, protams, tas ir jāmācās. Taču, ja sekojam šiem noteikumiem pietiekami ilgu laiku, kaut vai mēnesi, izmaiņas konkretās reakcijās un arī visā psihē neizbēgami būs.

Tāpat arī es vienmēr brīdinu, ka, izmainot savu uzvedības stilu no trauksmaini-neirotiskā uz stabilu un veselīgu, jūs varat pazaudēt cilvēkus un naudu. Kaut kādus cilvēkus un kaut kādu naudu.

Piemēram, beidzot savai draudzenei pateiksiet, ka jums (jau 20 gadus) nepatīk, ka viņa flirtē ar jūsu vīru, un draudzene ļoti izbrīnījusies pārtrauks jums zvanīt. Vai ari sapratīsiet, ka darbs izsūc no jums pēdējos spēkus un pametīsiet to…. Tādām situācijām jābūt gataviem. Kā arī pozitīvām pārmaiņām – jauniem draugiem, iedvesmojošam darbam un jauniem ienākumu avotiem.

Autors: Mihails Labkovskis
Avots: www.labkovsky.ru/
Tulkoja: Ginta FS

Laimīgam cilvēkam nav vajadzīga nekāda reliģija

laime653
«Cilvēciskas būtnes var būt ļoti laimīgi un ļoti nelaimīgi – un viņiem ir brīva izvēle. Šī brīvība sevī slēpj briesmas, šī brīvība ir ļoti grūta, jo atbildība gulstas uz jūsu pleciem. Un ar šo brīvību kaut kas reiz notika, kaut kas sāka iet ne tā. Un kaut kādā veidā cilvēks izrādījās apgriezts ar kājām gaisā.

 

Cilvēki meklē meditāciju. Meditācija ir vajadzīga tikai tāpēc, ka jūs neesat izvēlējušies būt laimīgi. Ja jūs būtu izvēlējušies būt laimīgi, nekādas meditācijas nevajadzētu. Meditācijai ir ārstnieciska funkcija tad, kad esiet slimi, kad ir nepieciešamas zāles. Bet, kā tikko jūs esat nolēmuši, ka sāksiet izvelēties laimi, kā tikko esat izlēmuši, ka būsiet laimīgi, nekādas meditācijas vairs nav vajadzīgas. Tad meditācija sāk notikt pati no sevis.
Pasaulē ir tik daudz reliģiju tāpēc, ka ir tik daudz nelaimīgu ļaužu. Laimīgam cilvēkam nav vajadzīga nekāda reliģija, nav vajadzīgs dievnams, nekāda baznīca – tāpēc, ka laimīgam cilvēkam visa viņa esība kļūst par dievnamu.
Laimīgs cilvēks neveic nekādas reliģiskas darbības, tāpēc, ka reliģioza ir visa viņa dzīve. Lai ko jūs arī darītu laimē, tā ir lūgsna – Dievs ir jūsu darbs, katrā jūsu ieelpā un izelpā parādās pateicība un grācija.
Laime notiek tad, kad jūs esat saskaņā ar savu dzīvi tik harmoniski, ka viss, ko jūs darāt, tiek darīts priekā. Tad nejauši jūs uzzināt, ka meditācija seko jums. Ja jūs mīlat savu darbu, ja mīlat to, kā jūs dzīvojat, tātad jūs esat meditatīvi. tad nekas jums nespēj traucēt. Ja kaut kas traucē, tas vienkārši nozīmē, to, ka tas, ko jūs darāt, patiesībā jums neinteresē».
OŠO
Avots: http://sobiratelzvezd.ru/
Tulkoja: Ginta FS