Pati spēcīgākā psihotrauma – PAZEMOJUMS

pazemojums3

Pati spēcīgākā psihotrauma ir pazemojums. Smadzenes daudz ko var pārdzīvot un saprast, un no tā visa saņemt mācību nākotnei. Bet pazemojumu – nevar. Par to runā psihologs Anna Kirjanova.
Pazemojums ar to arī atšķiras – ka tā ir bezatbildes reakcija. Pazemot var tikai pie noteikuma, ka cilvēks nevar atbildēt. Tāpēc arī pazemo bērnus un tos, kuri kādu iemeslu dēļ ir spiesti paklusēt un paciest. Un pēc tam raudāt, vai arī, gluži otrādi, neveikli smaidīt, kaut ko purpinot, doties tur, kur acis rāda ar smagu sajūtu krūtīs…

“Nekas, nekas…. Padomā, pazemoja visu priekšā. Bet taču neiesita! Vai arī pazemoja aci pret aci – tā kā neviens jau neuzzinās. Nekā briesmīga!”

Tas IR briesmīgi, jo tieši pēc pazemojuma notiek suicīds un visdažādākās psiholoģiskās izmaiņas. Arī tad, ja psihe ir vesela, nogulsnes paliek uz mūžu. Cilvēks ir gatavs darīt jebko, lai tikai to aizmirstu, bet neaizmirstas – un tāpēc tā arī ir vissāpīgākā psihotrauma.
Pazemoja priekšnieks, pārrunās pazemoja, uzdeva pazemojošus jautājumus un izteica pazemojošas piezīmes. Pazemoja veikalā, slimnīcā, valsts iestādē, nācās pieciest – ko citu darīsi?

Dzejnieku Rubcovu pazemoja brāļi – rakstnieki. Viņi visi devās izbraucienā ar tvaikoni.. Visi iekārtojās kajītēs, bet Rubcovu izmitināja koridorā – viņš taču bija nabags dzērājs no bērnu nama, viņam koridorā pagulēt nebūs nekādas vainas. Tiesa, dzejnieki visu laiku viņam jautāja, vai viņš jūtas ērti un viņš atbildēja, ka jūtas ērti. pateicos! Bet pēc tam sāka dzert un drīz arī gāja bojā. Kaut arī viņam koridorā bija ērti, droši vien briesmīgi bija dvēselē.

Un vienīgais veids, kā tikt galā ar pazemojumu – tomēr atbildēt uz to. Pat tad, ja esi no šiem ļaudīm atkarīgs – vienalga atbildēt mierīgi un adekvāti. Tāpec, ka nekāda nauda un labas un mierīgas attiecības nekompensēs to traumu, kas gūta tad, kad tevi pazemo.
Un, jo stiprāk tevi pazemoja, jo augstāk pacēla savu pašapziņu – kā šūpolēs, kur viens augšā, bet otrs – lejā. Vajag atsperties un nomainīt pozīciju, jo citas izejas nav. Un pateikt, ka koridorā ir neērti gulēt – tas pat idiotam ir skaidrs. Ir pretīgi saņemt bezkaunīgas vēstules. Klausīties apvainojumos ir nepieņemami.

Vajag aiziet un apgulties galvenā rakstnieka dīvānā kajītē – tur ir ērti. Un kas būs pēc tam – kā likums, nekas. Tie, kuri citus pazemo ir bailīgi cilvēki, un diez vai viņi būs spējīgi tevi padzīt un turpināt pazemot. Kā tikko būs atbildes reakcija, nebūs pazemojumu – lūk, uz ko fokuss. Sist nevajag. Lamāties nevajag. Un paskaidrot neko nevajag, kā teica Visockis. Ērti ir gulēt dīvānā – es teikšu…
Autors: Anna Kirjanova
Avots: wiolife.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Vecuma plānprātība nekad nepienāk pēkšņi

the age of hapiness1

Akadēmiķis Vladimirs Behterevs, kurš savu dzīvi ziedojis smadzeņu pētniecībai, jau ļoti sen ievēroja, ka lielā laime nomirt, nepazaudējot saprātu, ir dota tikai 20% cilvēku. Pārējie savās vecumdienās pārvērtīsies par nikniem vai naiviem marazmātiķiem, un kļūs par nastu saviem bērniem un mazbērniem

Lai tomēr iekļūtu starp šiem laimīgajiem 20%, pacensties nāksies jau šodien, savā rakstā raksta Sergejs Babičevs.

Kas tad ir galvenie plānprātības iemesli? Ar gadiem slinkāki kļūst visi. Mēs ļoti daudz strādājam jaunībā, lai vecumdienās atpūstos. Taču, jo vairāk mēs nomierināmies un atslābstam, jo lielāku kaitējumu sev nodarām. Vajadzību līmenis apstājas pie ļoti banāla komplekta: “garšīgi paēst un kārtīgi izgulēties”.

Intelektuālais darbs aprobežojas ar krustvārdu mīklu minēšanu. Pieaug prasību un pretenziju līmenis pret dzīvi un apkārtējiem, pagātnes nasta spiež. Ja cilvēks kaut ko nesaprot, viņš kategoriski to noliedz. Cieš atmiņa un domāšanas spējas. Pakāpeniski cilvēks attālinās no reālās pasaules, radot savu, ļoti bieži nežēlīgu un naidīgu slimu fantāziju pasauli.

Pirmās bezdelīgas

Plānprātība nekad neatnāk pēkšņi. Plānprātība nav neprāts un pat ne psihiska novirze, un, vēl jo vairāk – ne slimība. Tāpēc to arī atsekot ir ļoti, ļoti sarežģīti.

Tā progresē ar gadiem un pieņemas spēkā, valdot pār cilvēku. Tas, kas šobrīd vēl tikai ir vāji simptomi, nakotnē var kļūt par labvēlīgu augsni plānprātības asniem. Lūk, dažas netiešas pazīmes, kas norāda uz to, ka jums, iespējams, vajadzētu sākt nodarboties ar savu smadzeņu “apgreidu” (uzlabošanu).

1. Tu esi sācis slimīgi asi uztvert kritiku, tajā pat laikā pats mēdz kritizēt citus.

2. Tu nevēlies mācīties neko jaunu. Tu drīzāk piekritīsi salabot veco telefonu, nevis studēsi jaunā modeļa instrukciju.

3. Tu ļoti bieži saki: “bet agrāk…”, atceries un dzīvo nostaļģijā par vecajiem “labajiem” laikiem.

4. Tu esi gatavs, aizrīdamies stastīt par kaut ko, neskatoties uz to, ka sarunu biedra acīs redzi garlaicību. Nav svarīgi, ka viņš tūliņ aizmigs: galvenais ir tas, par ko tu šobrīd runā. un kas tev ir interesanti.

5. Tev ir grūti koncentrēties, kad sāc lasīt nopietnu vai zinātnisku literatūru. Slikti saproti un slikti atceries izlasīto. Šodien vari izlasīt pusi grāmatas, bet rīt jau esi aizmirsis, ko lasīji.

6. Tu esi sācis spriedelēt par jautājumiem, kurus nekad neesi pārzinājis un nepārzini. Turklāt tev šķiet, ka tu tik labi tos pārzini, ka rīt pat varētu sākt pārvaldīt valsti, kļūt par profesionālu literatūras kritiķi vai sporta tiesnesi.

7. Tu esi pārliecināts, ka visiem jāpakārtojas tavām vajadzībām un nevis otrādi.

9. Tavā dzīvē ir ļoti daudz rituālu. Piemēram: tu nevari izdzert savu rīta kafiju no svešas krūzes, tev vajadzīga tava mīļākā krūze, pirms tam tev jāpabaro kaķis un jāpāršķirsta rīta avīze. Ja no šī saraksta izkrīt kaut viens elements, tas izsit tevi no līdzsvara uz visu dienu.

10. Ik pa laikam tu pats ievēro, ka tiranizē apkārtējos ar kādu savu rīcību, taču dari to bez kāda ļauna nolūka, vienkārši tāpēc, ka uzskati, ka tā ir pareizāk.

Smadzeņu apgreids!

Kā likums, cilvēki, kuri ilgi saglabā skaidru savu veselo saprātu, ir cilvēki no zinātnes un mākslas pasaules, kuriem viņu darbs liek sasprindzināt atmiņu un katru dienu trenēt savu prātu. Viņiem nākas turēt roku uz dzīves pulsa un neatpalikt no šodienas dzīves attīstības tendencēm, dažkārt pat apsteigt tās. Tāda “ražošanas nepieciešamība” kļūst par ilga un saprātīga mūža garantiju.

1. Katrus divus-trīs gadus sāc mācīties kaut ko jaunu. Tu vari uzlabot savu esošo kvalifikāciju vai apgūt pilnīgi jaunu profesiju.

2. Esi starp jauniem cilvēkiem. No viņiem tu varēsi iemācīties daudz ko jaunu, kas palīdzēs tev būt dzīves plūsmā.

3. Ja tu sen jau neesi apguvis neko jaunu, iespējams, tu vienkārši neesi to meklējis?

4. Laiku pa laikam risini kādus intelektuālos uzdevumus un testus, šodien to ir pietiekami daudz.

5. Pastavīgi apgūsti jaunas svešvalodas. Pat tad, ja tu tajās nesarunāsies un neiemācīsies kā nākas, tomēr tev būs iespēja regulāri atcerēties jaunus vārdus, un tā tu trenēsi savu atmiņu.

6. Nodarbojies ar sportu! Regulāras fiziskas slodzes, pat tad, kad jau sirmi mati, patiešām glābj no plānprātības.

7. Trenē savu atmiņu regulāri, pacenties atcerēties dzejoļus, kurus agrāk zināji no galvas, programmas, kuras mācījies institūtā, draugu telefonu numurus un daudz ko citu – visu, ko varēsi atcerēties.

8. Maini savus ieradumus un rituālus. Jo vairāk nākamā diena atšķirsies no iepriekšējās, jo mazāk iespēju, ka iesūnosi un nonāksi līdz plānprātibai. Brauc uz darbu pa dažādiem ceļiem, atsakies no ieraduma vienmēr pasūtīt vienus un tos pašus ēdienus, dari to, ko nekad iepriekš neesi darījis.

9. Dod visiem apkārtējiem cilvēkiem vairāk brīvības, un pēc iespējas vairāk lietas dari pats. Jo vairāk spontanitātes, jo vairāk radošuma. Jo vairāk radošuma, jo ilgāk tu saglabāsi sava prāta skaidrību.

Autors: more.club
Avots: wiolife.ru
Foto: “The Age of Hapiness” Elizabeth Cameron Dalman, kura savos 82 gados vēljoprojām dejo
Tulkoja: Ginta FS

Meitenes, mēs taču neesam zirgi!

image description

Jā, mēs ļoti daudz ko varam, īpaši tad, kad tas ir izdzīvošanas jautājums. Īpaši tad, ja izdzīvot vajag ne tikai pašām, bet arī bērniem. Un ekstremālās situācijās mēs varam pacelt pat kravas automašīnu, glābjot savu bērnu. Taču, kas notiks tad, ja mēs katru dienu celšim šo kravas automašīnu? Kāpēc nē, es taču varu!

Varu smagi strādāt 10 stundas pēc kārtas, pēc tam burtiski izlaizīt māju, kopā ar bērniem pildīt viņu mājas darbus, vīram matus pielīdzinat, visus pabarot. Varu! Varu strādāt bez atvaļinājumiem, no dekrēta jau pēc 3 mēnešiem varu atgriezties darbā, pati varu savu dzīvokli izremontēt, stiept smagumus un stumdīt mēbeles. Es varu! Tikai, kam tas vajadzīgs? Ir tāds vienlaikus smieklīgs un nesmieklīgs joks: “Ir labi pašai visu mācēt, bet, nedod Dievs, visu pašai arī darīt”.

Meitenes, mīļās, mēs neesam zirgi! Mēs neesam radītas, lai rautos visās frontēs, izspiežot sevi kā citronu. Mēs neesam radītas smagumu stiepšanai – pastudējiet sievietes anatomiju, mēs vispār nedrīkstam tādus smagumus celt, jo tam var būt ļoti smagas sekas, kas uz visiem laikiem iedragās musu veselību, galvenokārt – sievišķo veselību.

Sievieti nerotā viņas spēja būt fiziski spēcīgai un izturīgai, tas nav nekāds bonuss. Bet, galvenais, tas nedara viņu laimīgu!

Es zinu daudzas sievietes, kuras sev izvēlējušās “zirga ceļu” – apzināti vai nejauši. Neviena no viņām neizjūt laimes sajūtu, bet sapņo gluži par kaut ko citu. Sapņo, bet vairs nespēj apstādināt šo zirgu sevī.
Galvenais zirgs, kurš mums jāapstādina skrējienā, esam mēs pašas savā stāvoklī “ES PATI”. Galvenā degošā māja, kas jāapdzēš, ir mūsu pašu māja un mūsu pašu iekšējā pasaule!
Tās nevar pagaidīt. Viss pārējais nav domāts mums un nav par mums.

Reiz mēs sarunājāmies ar draudzeni un viņa man saka: “man apnicis būt zirgam, esmu piekususi!”
Es viņai piedāvāju kļūt par ziedu, uz ko viņa atbildēja: “Šis zieds manī ir jau sabradāts”.
“Mana dārgā, šo ziedu sabradāja tavs pašas zirgs!” – es teicu un mēs ilgi smējāmies. Taču tā ir balta patiesība.

Mūsu maigumu, tīrību, skaistumu mēs izbarojam šim pašam zirgam. Kāpec? Tāpec, ka ar mums, tadām, daudziem ir ļoti ērti. Taču ērti, ne vienmēr nozīmē labi. Varbūt arī mums pašām dažkārt tā ir vienkāršāk – nevajag nevienam neko lūgt, prasīt, veidot attiecības, vienoties un vispāŗ… Taču, kur tad ir laime? Idejā par to, ka pati visu vari nopelnīt un nopirkt? Prasmē visu izdarīt pašai, lai nebūtu jabūt no kada atkarīgai?

Vai arī tomēr izdarīt tā, lai blakus ir īsts vīrietis, kurš apskaus, nomierinās un atrisinās tavas problēmas?
Tad, lūk, īstam vīrietim – tam pašam princim – ir vajadzīga princese.
Bet zirgs viņam jau ir!
Autors: Olga Vaļajeva
Avots: valyaeva.ru
Tulkoja: Ginta FS
Foto: Darja Čužaja “Лошади и другой мир”

Tava bērna veselība ir tavā varā

berna veseliba1

Jautājums:
Kā vecāku emocionālais fons ietekmē bērnu veselību? Kā kontrolēt savas emocijas, kad bērns slimo?

Bērni slimo ar saaukstēšanās slimībām un gripu tad, kad mammai ir iekšējs saspringums, aizvainojums, pretenzijas un neapmierinātība ar dzīvi. Ja mamma “bremzē” (nevirzās uz priekšu), pakārtojas, izrāda nepārliecinātību, apspiež sevī agresiju vai arī iestieg šajā agresijā, apvainojas un pauž savu neapmierinatību, bērni saaukstēsies, klepos un puņķosies

Tavs pirmais uzdevums ir – pateikties, pateikties, pateikties, Iedomājamies savu bērnu veselu un atkal pateicamies. Tev nav jānervozē, jāpārdzīvo un jāuztraucas (jāpiebāž bērns ar zālēm), jo tādā veidā tu tikai saasini situāciju.

Domājot radoši un izpildot pavisam īsu tehniku: uz 3 sekundēm, ne ilgāk, iedomājoties savu bērnu veselu un tūliņ pat pārslēdzoties, tu radi apstākļus viņa labai veselībai.

Nākamais svarīgais moments ir piedošana. Cik ļoti tu proti palūgt piedošanu, tik arī tavā dzīvē notiek tev patīkami notikumi.

Un treškārt tu nedrīksti veikt darbības, mānot sevi un uzdodot vēlamo par esošo! Tev godīgi ir jāatzīst: “Jā, man nav taisnība, jā, es pati radīju visus apstākļus sava bērna slimībai, jā, mans iekšējais stāvoklis neatbilda tam, kā tam būtu jābūt, un tāpēc mans bērns šobrīd slimo. Es to saprotu, pieņemu un pateicos. Es vēlos, lai vinš būtu vesels!” Tas atnesīs veselību tavam bērnam, Un nevis tas, ka tu uztrauksies, pardzīvosi un nervozēsi.
Autors: Aleksandrs Paļijenko
Tulkoja: Ginta FS

 

Tukšās ligzdas sindroms: ko darīt, kad bērns izaudzis un devies pasaulē

ligzda17

Pārbaudīt dienasgrāmatu, izgludināt drēbes, pagatavot pirmo un otro ēdienu, saplānot brīvlaiku – noteikti pabūt pie jūras, jo tas nepieciešams bērna  veselībai. Gaidi un nevari sagaidīt, kad tas viss beigsies un varēsi dzīvot sev. Taču, izrādās, ka tad, kad bērni izaug un aiziet no mājām, tu vairs neatceries, kā tas ir – dzīvot sev. Psihologs Katerina Djomina izskaidro, kāpec ir ļoti svarīgi laikā atlaist no sevis bērnu un dot viņam kaut nedaudz brīvības.

Vēstule psihologam.

“Es neprotu gatavot tikai diviem. Mēs apprecējāmies, kad es biju grūtniecības sestajā mēnesī, pēc pāris gadiem piedzima otrais bērns, pēc septiņiem – trešais. Divdesmit piecus gadus es biju lielas ģimenes māte. Es ne reizi viena pati neizbaudīju atvaļinājumu, produktus pirku tikai lielos iepakojumos, katli man ir pieclitrīgie. Rudenī mūsu jaunākā meita dodas mācīties uz ārzemēm, vecākais dēls jau sen dzīvo atsevišķi un vidējā meita apprecējās pirms gada.
Es nezinu, kā man dzīvot tālāk. Es neprotu dzīvot sev. Sajūta ir tāda, it kā manai dvēselei atņemta visa dzīvošanas jēga. Palīdziet man, lūdzu, esmu izmisumā!”

Šim dramatiskajam periodam ģimenes dzīvē ir speciāls nosaukums, droši vien esat dzirdējuši – “tukšās ligzdas sindroms”. Pieaugušie bērni atstāj vecāku mājas, lai sāktu būvēt savu personīgo dzīvi. Un it kā skaitās, ka vecākiem ar prieku un atvieglojuma sajūtu jādod bērniem sava svētība, jāizdala gabaliņš kopīpašuma, lai pirmajā laikā tiem būtu vieglāk, jāpamāj ar lakatiņu un…

Ko tālāk?
Nevienā pasakā nestāsta par to, kā viņiem, palikušiem tukšā, mājā dzīvot tālāk. Ar ko aizpildīt savu dienu, kuras agrāk nepietika visam, kas jāizdara, bet tagad tu nezini, kā aizpildīt vakara stundas.

Kā plānot gadu, ja visu mūžu esi bijis “piesiets” brīvlaiku grafikam, bet tagad vari ņemt atvaļinājumu, kad vien vēlies un doties, uz kurieni vien vēlies. Tikai, uz kurieni un kāpec? Izrādās, senās pilsdrupas mūs interesēja tikai dēļ vēstures programmas skolā, jūra – tāpēc, ka bērniem tas ir veselīgi, bet ģimenes tēvs labprāt vispār neatietu no datora, ja būtu viņa griba.
Runājot par ģimenes tēviem. Sanāk, ka tagad mēs atkal paliksim divi vien? Kā jaunībā? Kā tas ir? Labi, ja attiecības ir saglabājušās, kā minimums, draudzīgas. Bet godīgi atzīsimies, ka visbiežāk notiek tā: 25 gadu laikā no kaislīga mīlētāju pāra mēs esam kļuvuši par “šo bērnu vecākiem”. Pat saucam viens otru “tētis” un “mamma”.

Un, ja no šīs mūsu mijiedarbības izraut visu šo milzīgo bērnu tēmu, kas atliks? Ne intereses, ne kaisles. Sadzīve, māja, kopīgi radinieki, varbūt mājdzīvnieki. Un, lūk, ar to visu jādzīvo tālāk visus nākamos 50 gadus? Ir no kā būt šokā.
Nodrebot no visām šīm, ne īpaši spožajām perspektīvām, gribas ātri kaut ko izdomāt, lai viss būtu kā agrāk. Mazie, no mums atkarīgie bērni, skaidrs un saprotams plāns (līdz augšai aizpildīts, toties nerodas jautājums “kam es esmu vajadzīga”), bet, galvenais – skaidri veiksmes kritēriji.
Lūk, bērna dienasgrāmata par 4. klasi: tajā ir gandrīz tikai teicamas atzīmes (“es esmu laba māte”).
Lūk, izgludināta veļa, kārtība mājās, pusdienas no pieciem ēdieniem (“es esmu lieliska saimniece”).
Bet tagad nav vairs nekādu kritēriju. Pēc kādiem parametriem sevi vērtēt – nav skaidrs. Izskatās, ka nāksies sākt visu no gala, bet gadi vairs nav tie.

Dažas mammas ļoti aktīvi ir gatavas iesaistīties savu, jau pieaugušo bērnu dzīvēs: pieprasa regulāras atskaites: kur tu biji, ko darīji, ar ko satikies. Kautrīgs vai kategorisks atteikums pakļauties kontrolei, izraisa niknumu: “Es tev veltīju visu savu dzīvi, no savējās atteicos, bet tu nevēlies man stāstīt, kā noritēja tavs randiņš ar meiteni?!” Vai arī, jau pieaugusi meita netīšām piemin, ka īrētajā dzīvoklī pil krāns un jau nākamajā rītā pie durvīm zvana māte kopā ar tēvu un santehniķi: “Mēs atrisināsim visas tavas problēmas!”

Taču meitene nemaz nevēlējās, lai viņas problemas kāds risinātu, vienkārši pateica. Lūk, arī pirmais uzdevums jaunajā plānā: “Kā pārdzīvot bērnu attālināšanos”. Uzmanīgi klausieties, ko jums saka un centieties reaģēt adekvāti.
Mūsu kultūrā jūtas, domas un darbības ir salipušas vienā neatšķetināmā kamolā. Mēs raujamies skriet un darīt tajos brīžos, kad vajadzētu vien vērot, līdzi pajust, dusmojamies un nosodām par domām, apbalvojam ar vārdiem par darbiem… Tajā pat laikā, reakcijai būtu jābūt adekvātai iemeslam. Bērns dalās ar saviem pārdzīvojumiem? Paspoguļo, pajūti līdzi (“Jā, tas patiešām bija sāpīgi!”, “Es ļoti priecājos par tevi!”, “Man arī būtu skumji, ja draudzene tā rīkotos!”), taču nemetieties mierināt vai dot padomus. Piemērā ar pilošo krānu varēja teikt: “Jā, tas patiešām tracina, ka visu laiku pil” un painteresēties, vai varu kaut kā palīdzēt. Ja varu, tad kā?

Vispār tā ir diezgan vērtīga māka: interesēties, kāda palīdzība no manis var būt vajadzīga, pirms mesties palīgā un izziņot trauksmi. Iespējams, tur vispār nekādas problēmas nav (un tieši tā parasti arī ir).

Ja vecāki pastāvīgi uzbāzīsies ar savu palīdzību un savu trauksmi, gluži dabiska būs pieaugušā bērna reakcija – vēlme attālināties vai vispār norobežoties.

Galu galā, ja mamma regulāri sarīko histēriju katru reizi, kad dēls nav nokārtojis ieskaiti, labāk vispār viņai par to neko neteikt. Tas būs sakarīgāk un vērtīgāk.
Otra galējība, kurā bieži krīt vecāki, ir kļūt par pieaugušo bernu “labākajiem draugiem”. Dalīties savas trakulīgās jaunības atmiņās, stundām ilgi sūdzēties par savu veselību. Jā, protams, dažkārt jau pieaugusī meita ir vienīgais cilvēks pasaulē, ar kuru var padalīties savas aizdomas par, piemēram, onkoloģiju. Taču, nedaudz velāk, lūdzu. Dodiet viņiem iespēju pabūt atklātā kosmosā bez jūsu problemām un trauksmes, viņiem jau tā nav viegli.

Bet draudzība ir iespējama tikai starp  līdzīgiem cilvēkiem, savādāk tā nav nekada draudzība, bet izmantošana.

Patiesībā šobrīd notiek trešais, pedējais un visizšķirošākais bērna atdalīšanās no jums etaps.

No pašas dzimšanas bērnībai ir tikai viens attīstības virziens: no ideālās komfortablās, ērtās, pieņemošās vecaku ģimenes – uz ārējo pasauli, kas ir diezgan skarba. Taču šī ir kustība no atkarības uz patstāvību. Un tā notiek trīs etapos.

1. Dzimšana. Dzemde, tiešā nozīmē, kļūst par šauru, nav vairs kur augt, nav ko elpot. Nākas pārvarēt nāves bailes un izspraukties cauri šaurajiem dzemdību ceļiem, kas šķiet neiespējami un mokoši. Mūs sagaida mīloši apskāvieni un dāsnās mātes krūtis – kā balva par varoņdarbu.

2. Divgadnieka krīze. Mazulis cenšas pierādīt savu gribu, skandalē un pieprasa, lai ar viņu rēķinās. Tā arī ir separācija, un caur  rūgtām asarām bērns saprot, ka nav visu varens, un vecāku aizliegumi ir spēcīgaki par viņa vēlmēm. Bet tad, kad veiksmīgi ir pārvarēts šis etaps, bērns mācās sevi apliecināt, radīt, sadarboties, mijiedarboties ar citiem cilvēkiem.

3. Pusaudža vecums. Pats vētrainākais, ilgākais un sarežgītākais etaps. Caur protestiem, izaicinājumiem, konfliktiem un visa noliegšanu (pirmkārt jau vecaku noliegšanu), jaunajam cilvēkam jāiemācas pamest vecāku mājas un doties plašajā pasaulē patstāvīgi – vienam. Atlaist drošās rokas, kuras dažkārt tomēr pietur, bet dažkārt attur no pardrošiem soļiem. “Es pats!” – galvenais jaunā cilvēka vēstījums tad, kad tas pārdzīvo separācijas krīzi. Ja šaja brīdī ļausiet ņemt virsorku savai vecāku trauksmei, visur un vienmēr centīsieties paklāt sedziņu, jūsu pusaudzis var tā arī nenostāties uz savām kājām.
Man ir klienti, kuriem ir 30+, 40+ gadi, un kuri vēl joprojām risina savas pusaudžu gadu problēmas: par ko es vēlos ķļūt, kāda ir mana seksuālā orientācija, kā atrast darbu, kas par mani parūpēsies. Dažkārt viņiem jau ir savi bērni, taču tas nemaina to, kā viņi jūtas.

“Es vēl neesmu izlēmis”. Dziļāk izanalizējot situāciju, es uzzinu, ka tad, kad vajadzēja izdarīt spēcīgu izrāvienu uz patstāvību, kāds nobremzēja šo procesu. Vecāki uzsāka šķiršanās procesu. Mamma saslima. Tēvs pazaudēja darbu vai biznesu. Jūs taču saprotiet, par ko es runāju?

Lai bērns augstu lidotu, viņam pret kaut ko ir jāatsperas. Jums, vecākiem, būtu jābūt šim atspēriena punktam un atbalstam.

Ja jūs savam bērnam visu laiku translēsiet: “es bez tevis būšu pagalam”, tad, visticamākais, viņš neko nesasniegs, jo ļoti stipri jūs mīl.

Tā kā, ja jūtiet, ka jūs pārņem panika un ir parādījušās psihosomatiskas depresijas pazīmes (sirdsklauves, pastāvīgs vājums, bezmiegs, un visu laiku gribās raudāt) – laipni aicināti pie psihoterapeita pēc kvalificētas palīdzības. Teikšu, ka tas nav tāpēc, ka “vecums” vai “klimakss tuvojas”. Tas lieliski var tikt izdziedināts pie eksistenciālā terapeita. Pats galvenais, tikt skaidrībā ar savu dveselisko diskomfortu un nenovelt atbildību uz saviem bērniem. Sakārtojiet savas attiecības ar savu partneri, jo tieši šobrīd tam ir īstais laiks. Bērnus esat izaudzinājuši.

Autors: Katerina Djomina
Avots: mel.fm
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Manuprāt, ļoti svarīgi ir  būt nodarbinātam, atrast to lietu, darbu, hobiju, kas tevi iedvesmo, pilnveido. Atrast cilvēkus, draugus, domubiedrus, ar kuriem ir līdzīgas intereses, ar kuriem ir interesanti. Šodien ir tik daudz interesantu piedāvājumu, pulciņu, semināru, nodarbību, prakšu. Un ļoti svarīgi ir “iet dziļumā”, lai saprastu sevi, izprastu savu Dvēseli un to, kāpec esam nākuši šajā pasaulē. Bērni ir tikai viens no mūsu uzdevumiem. (GFS)

Kas tevi tādu slinku precēs?

10629598_291250697732066_7561935940028664886_n

Jautājums: “Jūs sakāt, ka nevajag piespiest meitenei darīt saimniecības darbus. Kā tad viņa iemācīsies gatavot ēdienu, mazgāt traukus? Vai tad šī prasme nokritīs no zila gaisa?”

Atbilde: “Es jums apliecinu – nokritīs! Katrā gadījumā, manai meitai tā nokrita. Viņa trīs gados paņēma formīņas, sasēdināja ap galdu spēļu pelītes un sāka šajas forminās kaut ko gatavot no smiltīm, un pēc tam barot šīs pelītes. Neviens viņai to nemācīja.

Pārlieku liels atbildības slogs par “nomazgāt”, “iztīrīt”, frāzes “kas tevi tādu slinku precēs” noved pie tā, ka rodas divu tipu cilvēki. Tas attiecas kā uz meitenēm, tā arī zēniem.
Pirmais – bezatbildīgs baudas meklētājs. “Es nospļaujos uz jūsu pienākumiem, es nevienam neko neesmu parādā. Uzminiet, kas to saka – puika vai meitene? Protams, puika!

Otrais ir vēl briesmīgāks – neticība tam, ka darbs var sagādāt baudu. Tātad neticība tam, ka “kaut kad trauku mazgāšana spēs sagādāt man prieku”.

Jūs paši nogalinājāt šo ticību ar savām idejām par to, ka, ja nepieradināsim bērnu no bērnības darīt mājas darbus, šīs prasmes naparādīsies no zila gaisa. No zila gaisa uz meitas galvas nokritīs mamma ar visu savu depresiju. Un uz visu mūžu tur arī paliks – galvā, saprotiet? Un meitene ticēs tam, ka nevar būt laimīga sieviete, kura vienkārši rūpējas par saviem mīļajiem.

Tāpēc, ka viņa nav redzējusi tādu piemēru. “Kā gan mājas darbu veikšana varēja būt mammai patīkama, ja viņa visu laiku centās šos darbus novelt uz maniem pleciem”. Savukārt mamma saka: “no tā es neguvu nekādu prieku, tāpēc, ka vecāmiņa mani visu laiku centās piespiest darīt mājas darbus.”

Vairums meiteņu mammas audzina pēc principa: nav tāda vārda “gribu-negribu”, ir vārds “vajag”. Un jūs domājat, ka tādā veida meitene kļūs par lielisku saimnieci. Jā, kļūs – viņa būs tas otrais tips. Viņai būs slikta dūša no trauku mazgāšanas. Savukārt viņas vīram būs slikta dūša no viņas.

Tāpec, nebaidieties, visam, kam būs jānokrīt no zila gaisa, tas arī nokritīs Kad meitene ir mīlēta, viņa saprot, ka ir dzimusi priekam, vienkārši, lai priecētu.

Viņa skatās uz to, kā mamma to dara un pati sāk darīt. Tas ir pats vienkāršākāis audzināšanas princips. kopēšana, saprotiet?

Vienkārši kopēt. Tur nav nekāda piemēra. Jūs vispār nerādāt nekādu piemēru – “Ir jārāda piemēŗs! Ir jāaiziet nomazgāt traukus” Nē! Jūs vienkārši esat priecīga, kad to darāt! Jums ir liels prieks tādā veidā rūpēties par saviem tuviniekiem. Un tikai tad meitene uztvers saimniecības darbus kā pašu par sevi saprotamu nodarbi, rūpēšanos par saviem mīlajiem, nevis rutinētu un nepatīkamu darbu.
Autors: P.A.Naruševičs
Tulkoja: Ginta FS

P.S. Pavisam nesen man dēls prasīja: “mammu, kā tev neapnīk visus apkalpot, barot, mazgāt traukus, gludināt”. Pirmajā mirklī es apmulsu no šī jautājuma, nebiju par to aizdomājusies. Man vienkārši patīk, ka visi ir paēduši un māja sakopta, drēbes izgludinātas. Man patīk, man ir prieks. Un mana meita pati gatavo, pati piedāvājas palīdzēt. Arī mani bērnībā neviens nespieda darīt mājas darbus – tā bija mana iniciatīva. Un es ļoti novērtēju to, ka mani vecāki bija pietiekami gudri, lai nenogalinātu manī šo vēlmi ar prieku darīt savu darāmo.

 

Mihails Ļitvaks: emocionalitāte ir muļķības maska

emocionalitte4

Muļķība ļoti bieži uzvelk šo masku. Dumjš cilvēks brīdī, kad kāds norāda uz viņa nepiedienīgo uzvedību, paziņo: “Es esmu emocionāls cilvēks!” Te es runāju par negatīvajām emocijām: naidu, bailēm, trauksmi, garlaicību.
Psihologi jau sen ir noskaidrojuši, ka informācijas deficīts un neprasme novērtēt situāciju izsauc spēcīgas negatīvās emocijas gan gudrajam, gan muļķim. Taču gudrs cilvēks no savām neveiksmēm izdara secinājumus, iegūst pieredzi un nākamajā reizē šī pati situācija viņam kļūst parasta un negatīvas emocijas nerodas, jo viss ir skaidrs, pat tad, ja viss nebūt nav labi.

Ir jārīkojas un tad tā enerģija, kas ielikta emocijās, parvēršas darbībās. Dumjam cilvēkam tā izpaužas kā uzbudinājums un pārlieka emocionalitāte. Tikai uzbudināts muļķis izgāž savas emocijas uz citiem cilvēkiem, bet viegli aizkaitināmais tās apspiež un šāviņus virza uz sevi un pat lepojas ar to: “Manī viss vārās, bet es turu sevi rokās!” Tas ir pats sliktākais psiholoģiskās sagatavotības veids.

Kā tikko cilvēks sāk mainīties, kļūst gudrāks, viņš kļūst arī mierīgāks ne tikai ārēji, bet arī iekšēji.

Vai gudrs cilvēks ir emocionāls? Jā, pat ļoti. Tikai viņa emocijas tiek liktas lietā! Viņš atgādina kuģojamu upi, kuras virspuse ir rāma, bet iekšpusē ir dziļums. Tās straumes varenība ir jūtama tad, kad iekāp upē. Lūk, kāpēc gudri cilvēki nav ārēji ļoti pamanāmi.
Emocionāli dumjš cilvēks atgādina kalnu upi, kas šļakstās ar saviem ūdeņiem (viņš viegli uzvelkas, uzliesmo) vai arī tai ir lielas krāces (ir viegli aizkaitināms). Taču jebkurā gadījumā tāda upe nav kuģojama.
Un vēl viena analoģija, kas atspoguļo prāta un jūtu mijiedarbību. Prāts ir kā notekcaurule emocijām. Tāpēc emocionālam cilvēkam būtu jābūt vēl plašākai intelekta notekcaurulei kā mazāk emocionālajam. tad visas emocijas tiks nodarbinātas un liktas lietā. Un tad, kad cilvēks ir nodarbināts, viņam ir tikai viena emocija, pie kam – pozitīvā, un tā ir intereses emocija.

Tieši tad viņš kļūst veiksmīgs un viņa emocijas pa plašo augstā intelekta cauruli  ietek milzīgajā prieka okeānā. Un varbūt Larošfuko nebija gluži taisnība, kad viņš teica, ka “prāts vienmēr būs muļķis attiecībā pret sirdi” Daudzi baidās kļut gudri, jo viņiem šķiet, ka tad viņi kļūs par bezjūtīgiem sausiņiem. Veltas bailes. Ir gluži otrādi! Tikai gudrs cilvēks var baudīt un, jo vairāk prāta, jo augstāks līmenis.
Autors: Mihails Ļitvaks
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS