Rūpes par sevi – tā nav vanna ar putām un kūciņa

vanna ar putām2

Rūpes par sevi ne vienmēr izskatās tik pievilcīgi, kā šķiet. Dažkārt tas nozīmē darīt visnepatīkamākās lietas – svīst treniņos, vai pateikt toksiskam draugam, ka nevēlies vairāk ar viņu satikties, vai atrast otru darbu, lai beidzot sāktu atlikt naudu, vai – uzdevumu uzdevums – prast pieņemt sevi patieso, lai nebūtu uz saviem pleciem kārtējo reizi jāstiepj nepanesamā nasta, tādējādi atbilstot kaut kādiem mistiskiem ideāliem. Un, lai pēc tam nebūtu sev jāņem piespiedus “atpūta” no šīs realitātes – ar glancētu žurnālu rokās, vannā ar putām, un telefona atslēgšanu uz visu dienu.

Rūpēm par sevi nevajadzētu izskatīties kā atvaļinājumam, kurā mēs dodamies, jo esam briesmīgi piekusuši, uz spēku izsīkuma robežas no pastāvīgā iekšējā presinga.

Patiesas rūpes par sevi – tā nav vanna ar sāli un šokolādes torte, bet gan izvēle uzbūvēt savu dzīvi tā, lai nevajadzētu pastāvīgi no tās bēgt.

Taču bieži vien tā ir nepieciešamība darīt tās lietas, kuras tev vismazāk gribas darīt.
Tas nozīmē godīgi paskatīties uz savām neveiksmēm un nolemt, ko ar to visu darīsi.
Tas nozīmē pieņemt to, ka būs kādas vēlmes, kuras netiks apmierinātas.
Tas nozīmē – prast atlaist to, kas jāatlaiž. Izvēlēties jauno.

Kādu no vides, kurā tu uzturies, tas saniknos, bet kādam tava izvēle šķitīs upuris.
Rūpēties par sevi nozīmē dzīvot, pastāvīgi nekopējot citus cilvēkus, – un iegūt sev savu personīgo dzīvi – tādu, kura, iespējams, citiem neder, bet kura der tieši tev.

Rūpēties par sevi nozīmē dot sev iespēju būt normālam. Parastam. Neideālam. Ne izcilam. Mierīgi izturēties pret to, ka virtuve dažkārt mēdz būt netīra, un saprast, ka ideāla figūra un komunikācija ar neīstiem draugiem – nav galvenie merķi dzīvē.

Rūpēties par sevi nozīmē tikt skaidrībā ar savas trauksmes iemesliem: zināmā mērā tā iztiet no tā, ka tu nerealizē savu slēpto potenciālu, zināmā mērā to provocē kādreiz iemācītie reaģēšanas šabloni – drudžaini censties atrisināt problēmu, pirms kļuvis skaidrs, kas vispār notiek.

«Rūpju par sevi akts – ir vēl viena lieta, kuru sabiedrība šodien gaida no sievietes. Vai tiešām tu pareizi izvēlējies īsto filtru instagramā, lai tur ievietotu grezno vāzi ar asai ogām? Vai sveces, kuras tu aizdedzi vakarā ir roku darbs, vai tas “mēsls”, ko pārdod lielveikalos? Kā apstādināt neizbēgamo kapitālisma jēdzienu iejaukšanos tādā vienkāršā lietā kā rūpes par sevi?
Personīgi es to daru, pasūtot picu apbružātās treniņbiksēs, taču tev var būt savs īpašs veids».

Pasaule, kurā rūpes par sevi ir kļuvušas par patērētāju trendu, ir slima. Ja jūti, ka regulāri aizraujies ar patērētāja rūpēm, tas nozīmē, ka patiesībā esi tālu no patiesām rūpēm par sevi.

Patiesām rūpēm par sevi ir maz kopīga ar “palutināt sevi”, un ļoti daudz kopīga ar to, kā būt adekvātam vecākam pašam sev, un izdarīt izvēli par labu savai labklājībai ilgstošā perspektīvā.
Ļoti noslogotā drudžainā dzīve, kurā ir gan atkarības gan prokrastinācija, ir tālu no rūpēm par sevi.

Patiesas rūpes par sevi ir tad, kad tu pārstāj censties “sevi izlabot”, un sāc pieņemt sevi tādu, kāds esi un tiešām rūpēties…. un tad, sev par lielu pārsteigumu saproti, ka tas dabīgā veidā tev palīdz atrisināt tās pašas problēmas, kuras tik bezcerīgi centies “izlabot”.

Rūpēties par sevi nozīmē to, ka tu kļūsti pats sev par varoni, nevis upuri. Tas nozīmē, pārskatīt visu, kas tev ir, un tā pamainīt savu ikdienu, ka no tās vairs nevajag nekur bēgt, lai atpūstos.
Tas nozīmē atņemt prioritāti dzīvei, kura tikai izskatās laba un atdot to tai dzīvei, kurā tu JŪTIES labi.
Pārstāt ieciklēties uz vieniem mērķiem, lai būtu spēks rūpēties par citu savu, pa īstam svarīgo mērķu realizāciju.
Būt godīgam pret sevi pat tad, kad tā dēļ ne visi tevi mīlēs.
Beidzot satikties ar savām patiesajām vēlmēm, pārstājot būt atkarīgam no apkārtējo viedokļiem un vērtējumiem.
Kļūt par personību, par kuru tu vēlies kļūt, un par kuru kļūt ir tavs aicinājums.
Kļūt par to, kurš zin, ka vanna ar putām un šokolādes kūka ir veidi, kā gūt labsajūtu no dzīves, nevis bēgt no tās.

Avots: Thoughtcatalog.com
Tulkoja: Ginta FS
Pateicos Katerinai Strogonovai par ieteikumu

Advertisements

Vai vēlies būt vesels un laimīgs?

12

Sergejs Lazarevs ir plaši pazīstama personība pasaules praktiskajā psiholoģijā, pedagoģijā un cilvēka informatīvi-enerģētiskā lauka pētniecības jomā. Viņa dziļais pētnieciskais darbs ilgst vairāk kā 30 gadus un šajā laikā sarakstītas 29 grāmatas, kas miljoniem cilvēku devušas iespēju labāk saprast un izzināt sevi.Te neliels ieskats viņa atziņās, kas radušās gan pētījumu, gan personīgas pieredzes rezultātā.

1. Es agrāk nesapratu, kāpēc kultūrā eksistē nerakstīts likums, kas liedz lasīt ēšanas laikā. Izrādās, ka ēdiens kopā ar grāmatu vai pie televizora, vai, sarunājoties par politiku, vai ģimenes problēmām, var dziļi traumēt cilvēka Dvēseli, jo ēšanas laikā informācija brīvi nokļūst cilvēka zemapziņā.

2. Jebkura saslimšana, vai tie ir traucējumi organiskā līmenī vai funkcionālie, bremzē agresiju, kas attīstās Dvēselē.

3. Ziniet, kāpēc jūs dzerat?

Cilvēkam būtu jamīl apkārtējā pasaule, bet, ja viņš to nemīl, Dvēselē rodas diskomforta stāvoklis un sākas Dvēseles mokas. Un cilvēks jebkādā veidā cenšas šīs mokas apslāpēt. Tas noved pie narkomānijas, alkoholisma un toksikomānijas.

Patiesais narkomānijas un alkoholisma cēlonis ir pazemināts mīlestības līmenis Dvēselē. Tāds stāvoklis rodas dēļ aizvainojuma un savas mīlestības pret cilvēkiem apspiešanas.

4. Gribiet, došu jums padomu, kā būt veseliem un dzīvot ilgi?

Nekad un nevienam neizvirziet pretenzijas.

Ne savam liktenim, ne Dievam, ne pagātnei, ne cilvēkiem.

Ārēji uzvedieties kā vēlieties, bet iekšēji – ikviena jūsu pretenzija ir programma, kas iznīcina to, kam veltāt šo pretenziju. Šūna nevar izvirzīt pretenzijas organismam, izejot no savām personīgajām interesēm. Nevar, jo tā būtu organisma sabrukšanas programma. Tāda šūna tiek atstumta un saslimst.

5. Sadzīvē mēs bieži atļaujamies slikti izteikties par cilvēkiem, paši par sevi un savu likteni. Izrādās, ka šis ieradums cilvēkam sagrauj… zobus.

6. Zemapziņā mēs vienmēr pirmie nodaram pāri tam, kurš pēc tam ar savu uzvedību nodara pāri mums.

7. Lieta tāda, ka Kristus baušļi vēršas nevis pie formas, bet satura – pie mūsu emocijām. Un «jums nebūs pretim stāvēt ļaunajam; bet, kas tev sit labajā vaigā, tam pagriez arī otru” nenozīmē fiziskas aizstāvēšanās noliegšanu. Tas nozīmē, ka iekšā nedrīkst būt atbildes agresijas.

8. Reāli izmainīt situāciju ap sevi var tikai izmainot sevi. Pirmais, no kā jāatsakās, ir vēlme valdīt pār situāciju. Saprast, ka situācija sīkumos darbojoties pret tevi, galvenajā strādā tev par labu.

9. Es jums saku, iedomājieties, ka esat iepazinies ar brīnišķīgu sievieti un esat gatavs raudāt no laimes, un, kad domājat par viņu, jums viss iekšā trīc, bet Dvēselē rodas neizskaidrojama skaistuma sajūta un jūs jūtiet, ka sākat mainīties un Dvēsele kļūst labāka un skaistāka, un jūs uzskatāt, ka tā ir mīlestība. Taču, nē, tā ir tikai pusmīlestība.
Un tagad iedomājieties, ka mīļotā sieviete jūs pievīla un nodeva. Un, ja visas tās jūtas, ko izjutāt sākumā esat spējis saglabāt, tātad tā ir īsta mīlestība.

Patiesa pasaules iepazīšana sākas ne tikai ar labsajūtu un sāpēm, bet drīzāk no to pārvarēšanas. Augstākās sāpes var izturēt tas, kurš var izturēt augstāko laimes sajūtu.

10. Sāciet ar sajūtu, ka viss, kas ir visapkārt jums, vienā sekundē var pazust, ka mīļotais cilvēks vienā sekundē var jūs nodot, aiziet, apvainot vai nomirt. Ka vienā sekundē variet nomirt jūs pats. Tad pamazām visas pretenzijas pazudīs un mīlestība paliks. Jūsu mīlestības sajūta nedrīkst būt atkarīga ne no kā.

11. Ar dievišķo žēlastību jūs nevarat kontrolēt savas cerības

12. Nevar lūgties par to, kuru jūs ienīstat.

Izrādās, ka jebkura neapmierinatība ar Dievu iekļūst Dvēselē un tur arī paliek.
Un pēc tam kritiskā situācijā cilvēks sāk lūgties, bet viņa lūgsna nenostradā.
Bez tiešajām pretenzijām, izradās, ir vēl netiešās.
Tās nāk caur trīs momentiem.
Pirmais: neapmierinatība ar Dievu caur apkārtējo pasauli, sabiedrību, valsti, cilvēku grupu.
Otrais: pretenzijas pret Dievu caur vecākiem, mīļajiem un tuvajiem cilvēkiem.
Trešais: pretenzijas pret Dievu caur neapmierinātību ar situāciju, sevi, savu likteni.
Jebkura ilgstoša neapmierinatība ar sevi vai situāciju ir neapzināts aizvainojums uz sevi, likteni un Dievu.

13. Jebkura ārstniecības metode, kas nebalstās uz cilvēka garīgo attīstību, noved pie degradācijas.

14. Kad cilvēks patiesi lūdz piedošanu, viņa Dvēselei tas var būt sāpīgi, tāpēc, ka tās ir pārmaiņas.

15. Aizvērtība, nevēlēšanās un neprasme kontaktēties ar cilvēkiem ir viena no augstākajām lepnības pakāpēm.

16. Ir nereāli audzināt cilvēkus ar apziņas, loģikas, nosodījumu, prasību palīdzību. Sajūtiet absolūtu iekšējo neaizsargatību. Atmetiet visu, izņemot mīlestību.

17. Attiecības ar cilvēku nav mērķis, tas ir līdzeklis, ar kā palīdzību attīstīt mīlestību.

18. Ja kāds izrāda pret mani agresiju, tas nozīmē, ka man Dvēselē ir analoģiska programma. Kad es to aizvācu, uzbrukums automātiski pārtraucas.

Jebkura agresijas forma ir neiespējama, ja manā Dvēselē nav analoģiskas programmas.

19. Cilvēka pasaules redzējums un viņa emocijas ietekmē mūsu laicīgo ķermeni daudz spēcīgāk kā fiziskās darbības.

Sergejs Lazarevs
Avots: http://happy-philosophy.ru
Tulkoja: Ginta FS

Skaistums: iekšpusē vai ārpusē

 

nobriedusi sieviete

Katra sieviete vēlas būt skaista. Cik vien iespējams ilgi. Atceries bērnības pasakas – daudzas problēmas sākās tieši tad, kad kāda vēlējās būt pati skaistākā, un tāpēc pielika milzīgas pūles, tajā skaitā – novācot savas konkurentes.

Mēs visas, skrējienā pēc skaistuma, pieliekam ļoti daudz dažādu pūļu, tērējam tam daudz sava laika, naudas un nervu. Katru rītu spogulī mēs vērojam savu seju, meklējam jaunas krunciņas, maisiņus zem acīm, visdažādākās novecošanas pazīmes. Ko tur daudz runāt, mēs ļoti baidāmies no novecošanas un par katru cenu cenšamies to attālināt.

Mums var ne īpaši patikt tas, kā izskatāmies, un tad mēs kaut ko darām ar savu seju un ķermeni. Mēs apmeklējam dažādas procedūras – masāžu, kosmetologu, pat plastisko ķirurgu. Skrējienā pēc skaistuma un jaunības, mēs bieži esam gatavas, ja ne gluži uz visu, tad – uz ļoti daudz ko.

Kopā ar mātes pienu mēs esam uzsūkušas ideju par to, ka skaistums glābs pasauli – un vēl, piedevām, ka tas vienmēr prasa upurus. Daudzas mūsu procedūras ir neticami sāpīgas, taču mēs esam gatavas tās paciest sava mērķa vārdā.

Kāds tad ir šis mērķis?
Atbilst kādiem noteiktiem skaistuma standartiem.
Ko mēs dēļ tā darām?
Mākslīgas krūtis, mākslīgas lūpas, mākslīgi mati, ķirurģiskas nostiepšanas, pievilkšanas, botoksa injekcijas un ļoti daudz dažadas manipulācijas.

Kā labā tik daudz ieguldījumu?
Tāpēc, ka mums šķiet, ka skaistums garantē mīlestību. Mīl tikai skaistās, mīl tikai jaunās. Ārējam skaistumam ir ļoti liela nozīme. Ja es izskatīšos jauna un skaista, tad mani mīlēs vēl vairāk.
Un, lūk, ir vesela paaudze vecmāmiņu, kuras visiem spēkiem cenšas izskatīties kā meitenes. dažkārt viņām tas pat izdodas. Taču, vai tas viņām nāk par labu?

Kopā ar visu to, ir pazudusi vecmāmiņu paaudze, kuras prot mīlēt un dāvāt siltumu. To, kuras mīl bez visiem noteikumiem, kurām vienmēr atrodas laiks saviem mazbērniem, kuras lasa pasakas un vienmēr dāsni dalās ar savu dzīves gudrību. Tādu vecmāmiņu praktiski vairs nav. Mūsdienu vecmāmiņas arī saviem mazbērniem var daudz ko dot – dāvanas, rūpes, draudzību, bet patiesu un beznosacījumu mīlestību, nevar. Viņām tās nav. Un tās ļoti trūkst pasaulei.

Es atceros vecākās paaudzes stāstīto, mūsu vecāku stāstīto, kuri uzauga daudz savādākos apstākļos, kurus ļoti bieži audzināja vecmāmiņas. Un šīs vecmāmiņas tēls vienmēr ir līdzīgs – silta, maiga, rūpīga, mierīga, dziļa, piedodoša. Tagad vecmāmiņas ir citādākas, un viņas bieži vien publiski nedrīkst saukt par vecmāmiņām – apvainosies. Un blakus saviem mazbērniem viņas vēlas izskatīties nevis kā vecmāmiņas, bet mammas. Diemžēl.

Ir pazudis tādas svarīgas mīlestības avots cilvēka dzīvē. Varbūt tieši tāpēc mums ir tik grūti iemācīties mīlēt pa īstam? Tāpēc, ka nav neviena, kas varētu mūs bērnībā piepildīt ar šo labestību un laimes sajūtu?

Iespējams, ka tas viss notiek tāpec, ka esam parāk ieciklējušies uz ārējo skaistumu, mūsu ķermeņa skaistumu, un absolūti aizmirstam par iekšējo – mūsu Dvēseles skaistumu?

Ja mēs kaut pusi savu spēku, ko tērējam sava ķermeņa kopšanai, tērētu savas Dvēseles attīstīšanai un savam sirds skaistumam, kādas mēs kļūtu gala rezultātā?

Es iznāku no kosmetologa kabineta. Parasti te man sakopj seju, uzliek maskas un cenšas pierunāt uz botoksa injekcijām. Es nepadodos, neskatoties uz redzamajām mīmikas grumbām pierē… Un, lūk, manā priekšā ir viņas, tās pašas sievietes, kuras sapņo vienmēr izskatīties jaunas.
Sieviete, kurai skaidri redzams, ka ir ap 60 gadu, taču seja ir pavisam gluda, kaut arī nekustīga. Viņas vecumu nodod vien rokas un kakls. Un, iespējams, vēl skatiens – gana piekusis no mūžīgās dzīšanās pēc jaunības. Jā, viņai ir nedabīgi stingras krūtis, pārāk gluda seja, apjomīgas lūpas, gari, biezi mati. Taču nez kāpēc viņa izskatās kaut kā neveikli un pat skumji. Viņa plāno operāciju, apspriež to ar ārstu, kad es eju garām, un viņa pavisam nopietni uzskata tādu lēmumu par pareizu. Viņa patiešām to uzskata par skaistumu. Viņai taču ir vajadzīga jaunu un skaistu vīriešu uzmanība.
Bet mana kosmetoloģe man norāda uz viņu un saka, ka, lūk, nekad neuzminēsi, cik viņai gadu… un visu to jaunās tehnoloģijas, botokss! Bet tu kautrējies, tev pāris injekcijas un viss. Es smaidu. Es nestrīdos. Bet es zinu, ka to nedarīšu.
Jā, es arī dažkārt, pēc negulētas nakts, vēlētos spogulī ieraudzīt divdesmitgadīgu meiteni, tādu, kāda es agrāk biju. Noslēpt krunciņas, maisiņus zem acīm, man arī gribētos gludāku ādu. Taču tajā brīdī es atceros, ko nozīmē skaistums.

Mans skaistuma jēdziens ir aprakstīts Zablocka dzejolī:

«… Kas ir skaistums?

Un kāpēc to dievina cilvēki?

Tas ir tukšs trauks?

Vai uguns, spīguļojoša traukā?»

Es atceros tās sievietes, kuras mani patiesi iedvesmo. Tās, uz kurām paskatoties, sirds atveras, palašinās un dzied. Piemēram, Māte Terēze. Manā uztverē tā ir brīnišķīgi skaista sieviete, neticami skaista. Vai viņa būtu veikusi jaunības injekcijas? Nē. Vai savu ķermeni būtu centusises atjaunināt Svētā Pēterburgas Ksenija? Vai par savu celulītu, kas ir dabīgs sievietes ķermenim, uztrauktos Helēna Andelina? Vai Sandra Kovi, Stīvena Kovija dzīvesbiedre, kura dzemdējusi deviņus brīnišķīgus bērnus – droši vien viņai nācies saskarties ar strijām – vai viņa censtos tās izdzēst ar lāzera palīdzību, vai veiktu vēdera plastiku?

Divas galējības

Attiecībās ar savu ķermeni mums ir divas galējības.
Mēs, vai nu noliedzam ārējo skaistumu, un nodarbojamies tikai ar iekšējo. Tad mūsu ķermenis izplūst un mēs to nevaram pat pabarot ar krēmu, un arī nemeklējam masāžas iespējas, sakot, ka tas nu galīgi nav garīgi. Es taču neesmu ķermenis, bet gan – Dvēsele. Tikai nez kāpēc no šīs Dvēseles bieži vien aizgriežas pat tuvie cilveki.

Otrā galējība ir tā, ka mēs sevi asociējam tikai ar ķermeni un tā skaistumu, uzskatot, ka, iespējams, šim ķermenim kaut kur arī ir Dvēsele. Un tad mēs cenšamies apstādināt laiku, jo, ja ķermenis noveco, tas nozīmē, ka novecoju arī es? Un tad mēs esam gatavas ņemt pat kredītus kaut kādām operācijām, ciest sāpes un, ne tikai. Un šajā skrējienā mēs esam gatavas iet tik tālu, ka dažkārt pat neērti paliek.

Kur gan palikusi veselīga attieksme pret skaistumu?
Kas mēs patiesībā esam? Vēdiskie raksti runā, ka mēs esam nemirstīgas Dvēseles. Tomēr – ne ķermeņi. Taču mēs esam ne tikai brīvas, mužīgi jaunas Dvēseles, mēs nosacīti esam Dvēseles. Dvēsles, kuras dzīvo šajā pasaulē, šajā ķermenī, sasaistē, kā alpīnisti. Caur sava ķermeņa orgāniem mēs iepazīstam materiālo pasauli. Ar šī ķermeņa palīdzību mēs spējam paust savu mīlestību, veidot attiecības, dzemdēt bērnus, izbaudīt labsajūtu. Ķermenis mums tajā visā palīdz.

Un tad ir skaidri redzams, ka ķermeņa loma ir milzīga. Taču, pats galvenais tomēr ir iekšpusē. Un patiesais skaistums arī ir iekšpusē. Un ir vērts rūpēties par šo skaistumu daudz biežāk un dziļāk. Ir vērts tam veltīt vairāk laika un uzmanības – tikpat apzināti, cik, liekot maskas un iekrēmojot savu ķermeni.

Iedomājieties, ja mēs katru dienu ne tikai mazgātos un uzkrāsotos, bet arī lasītu svētos rakstus, skaitītu lūgšanas, pateiktos, darītu labus darbus? Ja mēs apzināti veidotu savas attiecības ar cilvēkiem un apzināti piepildītu pasauli ar savu mīlestību?
Kādas mēs kļūtu savos piecdesmit un sešdesmit gados? Vai mēs paliktu vientuļas, nevienam nevajadzīgas, nelaimīgas un vīlušās dzīvē? Vai vispār iespējams no tādas sievietes labprātīgi atteikties? Tas taču būtu tas pats, kā tuksnesī atteikties no oāzes – vienīgās vietas, kur atrast ūdeni.

Ja Dvēsele ir daļiņa Dieva, tad ķermenis ir tā vieta, kur dzīvo daļiņa Dieva. Un tas nozīmē, ka ķermenis ir dievnams. Un tad mums obligāti ir jārūpējas par šo ķermeni kā par dievnamu.

Sekot tam, lai mūsu ķermenis būtu tīrs, lai tas būtu tik skaists, cik šobrīd tas iespējams, rūpēties par tā skaistumu, sakoptību, nenolaist to, noteikti izgreznot un izrotāt. Taču tajā pat laikā, neuzskatīt, ka svarīgākais ir dievnams, nevis tas, kas tajā atrodas.
Dievnams ir tikai mūžīgas Dvēseles laicīgā mītne. Un galvenā vērība ir jāpiegriež ne sienu skaistumam, vai altāra gleznojumiem, bet gan savai saiknei ar Dievu.

Ir ļoti daudz sieviešu, kuru liktenis ir bijis tik sarežģīts, ka viņas nav varējušas apprecēties. Daudzas apprecējušās tomēŗ savā ģimenē saskārušās ar vardarbību un cietsirdīgu attieksmi. Taču šīs sievietes ir pārvērtušas savu “neglīto” likteni pašu pievilcībā, mīlestībā un sirds bagātībā.

Radhanataha Svami reiz stāstīja par kādu sievieti Indijā. Reiz, senos laikos viņas bagātais vīrs viņu piekāva un padzina no mājām. Viņa brīnumainā kārtā izdzīvoja – bez naudas, bez ēdiena, mājām un bērniem, kuri palika pie vīra. Viņa bija izmesta uz ielas, pazemota un nelaimīga.
Tāda viņa varēja palikt uz mūžu. taču viņa izvēlējās sev citu likteni. Viņa sev blakus ieraudzīja tos, kas cieš ne mazāk par viņu pašu. Uz ielas dzīvoja daudz bērnu, kuriem nebija vecāku, nebija māju, nebija ēdiena. Un viņa nolēma par tiem rūpēties. Viņa kļuva tiem par māti. It kā viņai nebija viņiem ko dot, tikai mīlestība un sirds siltums. Bet bērni tiecās pie viņas, un to, kam viņa bija vajadzīga, ar katru brīdi kļuva arvien vairāk. Viņa tos mācīja, kā varēja, un kopīgiem spēkiem viņi veidoja savu sadzīvi.

Pagāja daudzi gadi, viņiem tika piešķirta māja, lai viņa kopā ar šiem berniem varētu tajā dzīvot. Viņas bērni izauga, pabeidza skolas, daudzi aizgāja studēt universitātēs, pēc tam dabūja labus darbus un rūpējās par savu māti un tiem bērniem, kurus viņa turpināja audzināt. Tur bija gan mazi gan lieli, bet visi bija viņas bērni.

Pagāja laiks, un arī viņas pašas īstie bērni atrada savu māti, un sāka dzīvot kopā ar viņu un tiem, kuriem tik ļoti bija vajadzīga mīlestība un rūpes. Bet reiz viņas mājā ieradās nabaga vīrs. Viņš bija slims, nespēcīgs un nabags. Un viņa tajā atpazina savu bijušo vīru. Viņš bija izsalcis, un viņa to pabaroja. Viņš bija nabags, un viņa deva tam pajumti. Un viņš bija pārsteigts par to, ka viņa netur ļaunu prātu, neatriebjas un neizjūt naidu, pēc visa tā, ko viņš tai nodarījis. Viņa to vienkārši pieņēma tāpat kā jebkuru citu, kam vajadzīgas rūpes un gādība.

Šajā stāstā Svami vairākkārt pieminēja to, cik skaista bija šī sieviete. Viņš nepieminēja ne viņas matus, ne acis, ne rokas. Viņš runāja tikai par viņas sirdi, un katrs no tiem, kas klausījās šo stāstu nevarēja noturēties neraudājis. Un es ticu, ka šī ir viena no skaistākajām pasaules sievietēm. Daudz skaistāka par visām modelēm un estrādes zvaigznēm.
Uz kādu skaistumu tiekties, katra no mums nolems pati. Un, jebkurā gadījumā, mēs saņemam kaut kādu rezultātu un labsajūtu. Taču kura no labsajūtām būs īslaicīga, bet kura – ilgstošā perspektīvā?

Kura no tām ir cīņa ar dabisko notikumu gaitu, ar laiku, bet kura – saskaņā ar dabu visā tās daudzveidībā?
Autors: Olga Vaļajeva
Avots: valyaeva.ru
Tulkoja: Ginta FS

Kad esi neprātīgi nogurusi no sava bērna

mamma meita16

Kā tikko mēs bijām atveduši mājās savu nupat dzimušo meitiņu, viņas vecākie brāļi atskrēja pie manis, lai paziņotu, ka māsa raud, činkst vai nedaudz aizdomīgi smaržo: “Mammu, tu kādam ļoti esi vajadzīga. Mammu, mazulīte raud”. Vai arī es uz minūtiņu apsēžos, skaidri zinot, ka pēc brīža bērns pamodīsies… “Mammu, tu esi man vajadzīga!” Labi! Es jau sapratu! Nerunājot nemaz par to, ka mazās māsas vajadzības nobāl salīdzinājumā ar divu mazo brāļu vajadzībām.

Kādam nemitīgi vajag uzkost, aizsiet šņores, iedot citu zeķi, ielikt ūdenī ledus gabaliņus, iedot JAUNO skautu formu, noslaucīt puņķus, apskaut, pastāstīt pasaku, sabučot. Ir bijušas dienas, kad man šķita, ka diena nekad nebeigsies un monotonais stāvoklis, kad tu pastāvīgi “kādam esi vajadzīga” var patiesi izdarīt savu darbu un iespaidot tevi ļoti negatīvi. Taču pēkšņi man kā zibens spēriens prātā iešāvās doma: viņiem vajadzīga esmu ES. Nevis kāds cits. Neviens cits cilvēks pasaulē. Viņiem vajadzīga ir viņu MAMMA.

Jo ātrāk es spēju pieņemt to faktu, ko nozīmē būt mammai, ka es nekad neko nepaspēju, jo ātrāk es spēju atrast savu vietu un iegūt mieru šajā trakajā skrējienā šajā savas dzīves etapā.

Jo ātrāk es spēju saprast, ka “mamma” – ir mans pienākums, mana privilēģija un gods. Un es esmu gatava būt tur, kur esmu vajadzīga, jebkurā diennakts laikā.

“Mamma” – tas nozīmē, ka tikko kā es esmu 4 no rīta pēc barošanas nolikusi mazulīti gulēt, mazajam trīsgadīgajam puikam ir rādījies briesmīgs sapnis.
“Mamma” – tas nozīmē, ka es izdzīvoju ar kafiju un to, ko nav apēduši mani bērni.
“Mamma” – tas nozīmē, ka mēs ar vīru nedēļām ilgi nepaspējam normāli aprunāties.
“Mamma” – tas nozīmē, ka, pat neapdomājot, es viņu vajadzības nolieku pirms savējām.
“Mamma” – tas nozīmē, ka viss mans ķermenis sāp, bet sirds ir mīlestības pārpilna.

Es esmu pārliecināta, ka pienāks diena, kad TĀ es vairs nevienam nebūšu vajadzīga. Mani bērni aizies kur nu kurais, un būs ierauti savās dzīvēs. Bet es viena sēdēšu kādā pansionātā (šo rakstu raksta amerikāniete un Amerikā pansionāti ir ērti un komfortabli, tāpēc liela daļa cilvēku dod priekšroku savas vecumdienas pavadīt tieši tā – red.) un vērošu, kā vīst mans ķermenis. Un tad es nevienam nebūšu vajadzīga. Iespējams, būšu kļuvusi par nastu.
Protams, viņi mani apciemos, bet manas rokas vairs nebūs viņu mājas. Un mani skūpsti viņiem vairs nebūs dziedējoši. Un vairs nebūs mazu zābaciņu, no kuriem tīrīt netīrumus. Un nebūs vairs jāpiesprādzē drošības jostas pār bērnu sēdeklīšiem mašīnā. Un es pati sev palasīšu pasaku pirms miega, septiņas reizes pec kārtas. Un vairs nebūs mugursomu, kas jāsapako un jāizpako, nebūs pusdienu kastītes, kas jāpiepilda. Un es esmu pārliecināta, ka mana sirds raudās, lai tikai vēl izdzirdētu smalkās balstiņas: “Mammīt, tu kādam esi vajadzīga!”
Un tagad man šķiet brīnišķīgas šīs agras barošanas reizes četros no rīta mūsu mazajā, omulīgajā bērnistabā. Mēs skatāmies, kā klusi snieg sniegs un kā pa balto, līdzeno lauku skrien zaķis. Tikai es un mana mazulīte, kaimiņu mājās viss vēl ir tumšs un kluss. Tikai mēs sēžam un skatāmies kā uzlec bāls mēness un pa bērnistabas sienām danco ēnas. Es un viņa – tikai mēs divas dzirdam, kā tālumā iesaucas pūce.

Zem segas mēs viena otrai pieskaramies un es viņu šūpoju, lai viņa atkal aizmigtu. Jau četri no rīta, esmu nomocījusies, taču viss ir labi, es esmu viņai vajadzīga. Tikai es. Un arī viņa man ir vajadzīga tāpēc, ka viņa mani padara par mammu. Reiz vina gulēs mierīgi visu nakti. Reiz es sēdēšu kaut kur pansionātā, un manās rokās nebūs nekā, un es sapņošu par tām tumšajām naktīm bērnistabā. Par to laiku, kad biju viņai vajadzīga un mēs bijām tikai divas vien visā pasaulē.

Vai es varu baudīt to, ka esmu vajadzīga? Dažkārt – bez šaubām, bet ļoti bieži tas ir ļoti nogurdinoši. Nav arī jāizbauda katrs mirklis. Tas ir pienākums. Dievs mani padarīja par viņu mammu. Tas ir tas stāvoklis, uz kuru es tiecos vēl pirms biju to izpratusi.
Trīs brīvdienu laikā mans vīrs nespēja noticēt savām ausīm, cik bieži mūsu zēni atkārtoja: “Mamma, mamma, mamma!” – “vai viņi vienmēr tā dara?” – viņš jautāja, neslēpjot savu izbrīnu, šausmas un līdzjūtību. – “Jā, visu dienu, katru dienu. Tas ir mans darbs”. Un arī es esmu spiesta atzīt, ka tas ir pats sarežģītākais darbs no visiem, kas man jebkad ir bijuši.

Megana

Pirms bērnu piedzimšanas es biju menedžere ļoti populārā restorānu tīklā Floridā. Sestdienas vakarā 19:30 es stāvēju bezgalīgas sķīvju padošanas rindas galā, kad pazuda elektrība…. taču tas ir nieks, salīdzinājumā ar to, kas notiek mūsu mājās 17:00. Un, ticiet man, klientiem Dienvidfloridā ir grūtāk iztapt, nekā jebkuram citam. Taču tā ir dāvana, salīdzinajumā ar maniem zēniem ar zemu cukura līmeni asinīs.
Kādreiz man bija laiks. Laiks sev. Tagad būtu labi kaut nedaudz pievērst uzmanību saviem nagiem. Mans krūšturis uz manis vairs tikai karājas, ne – sēž. Mans fēns, droši vien vairs nedarbojas, es to pat nezinu. Es nevaru ieiet dušā bez skatītājiem. Es sāku lietot acu krēmu. Taču man vairs nepārbauda personības apliecību. Tas ir apstiprinājums tam, ka esmu māte. Pierādījums tam, ka kādam esmu vajadzīga. Tieši tagad kādam pastāvīgi esmu vajadzīga. Tāpat kā pagājušonakt…
Trijos naktī es dzirdu mazo kājiņu dipoņu, kas apstājas pie manas gultas. Es guļu klusiņām, gandrīz vai neelpoju. varbūt atgriezīsies savā istabā. Jā!
“Mammu!”
“Mammu!” – balss kļūst skaļāka un uzstājīgāka.
“Jā” – es klusiņām čukstu.
“Mammīt, es tevi mīlu”.
Un viss, viņš aizgāja. Atgriezās sava gultiņā. Bet viņa vārdi vēl joprojām skan nakts klusumā. ja vien es varētu tiem peiskarties un piespiest tos sev klāt. Šī klusā balstiņa čukst pašus skaistākos vārdus pasaulē. Es atgriežos miegā, bet šie vārdi iemājo manā sirdī.
Reiz tas mazais puika kļūs par lielu vīrieti. Un viņš man vairs nečukstēs ausī tādus mīļus vārdus nakts stundā. Es dzirdēšu vien mašīnu skaņas un vīra krākšanu. Es mierīgi gulēšu un neuztraukšos par saslimušo bērnu vai raudošo zīdaini. Tas vienkārši paliks manās atmiņās. Un atmiņā paliks tie gadi, kad es biju vajadzīga, un tas bija nogurdinoši, bet īslaicīgi.
Jāpārtrauc sapņot par to, ka “reiz” viss kļūs vienkāršāk. Tāpēc, ka patiesība ir tāda: jā, varbūt kļūs vienkāršāk, bet labāk kā šobrīd nebūs nekad.
Šodien, kad es visa esmu vienos puņķos un mazo siekalās. Šodien, kad es baudu to, ka mazās roķeles apķer manu kaklu. Šodiena ir ideāla.” REIZ” man būs pedikīrs un es varēšu iet dušā bez skatītājiem. “Reiz” es atgriezīšu sevi sev. Bet šodien es sevi atdodu citiem, es piekūstu, es visa esmu nosmērējusies, bet mani tik ļoti mīl un tāpēc man atkal jāiet. Es kādam esmu vajadzīga.
Autors: Megana – mamma, sieva, rakstniece, interjeriste
Tulkoja: Ginta FS

P.S. Šis laiks, par kuru runā Megana, manā dzīvē bija pirms 12 gadiem, tikai mazulīši bija divi uzreiz, un lielie puikas – divi skolnieciņi. Ļoti daudz kas no tā laika man ir aizmirsies, it kā izdzisis no atmiņām, laikam jau tas bija traks laiks. Es centos būt laba mamma un vienlaicīgi sabiedrībā derīgs cilvēks, veiksmīga sieviete, atskatoties uz to laiku, es vispār nesaprotu, kā to varēju, kā paliku pie pilna prāta. Viennozīmīgi piekrītu tam, ka laiks, kad bērni ir maziņi ir gan skaists, gan grūts un to darbu, ko dara mammas, reti kurš redz un novērtē. Taču es bērnus neradīju tāpec, lai tiktu novērtēta.
Ja šodien man būtu tāda iespēja, es tomēr censtos vairāk izbaudīt kopā būšanu ar saviem mīļajiem, uzmanīgāk ieklausītos, censtos ik mirkli gūt baudu no šīs kopā būšanas un vairāk novērtētu savu mammas lomu. Taču tas laiks ir pagājis un es, būdama, nu jau pieaugušu bērnu (kuri vairs naktī nestāv pie manas gultas:) ) mamma viennozīmīgi varu teikt, ka jebkurā vecumā  – ar vai bez bērniem, ir ļoti svarīgi iemācīties būt vajadzīgai un interesantai pirmkārt sev. Ralizēties kā sievietei, personībai – lai tad, kad bērni aizies savās dzīvēs, mana dzīve nekļūtu mazāk krāsaina, lai tajā vietā, kur es būšu, pansionātā, savās mājāš vai kur citur, man vienmēr būtu interesanti pašai ar sevi, lai mana iekšējā pasaule spētu ziedēt arī bez citu lejkanniņas palīdzības:) Ginta FS

Aleksandrs Paļijenko: 7 dzīves noteikumi

laime8756

Tas viss, kas ap mums notiek, ir mūsu pašu veidots: ar mūsu sajūtu, domu un pārliecību palīdzību. Mainot sevi mēs mainām dzīvi.

Ja mūsu dzīvē ir pietiekami daudz mīlestības enerģijas un baudas, tad vēlēšanās piepildās maksimāli ātri, un nepatīkamo mācībstundu skaits kļūst minimāls.

Mēs visi vēlamies, lai mūsu vēlmes piepildās. Taču ļoti bieži mēdz notikt tā, ka nenotiek tas, ko mēs vēlamies, vai arī viss sanāk gluži otrādi. Lai cik dīvaini tas izklausītos, bet vēlmju piepildīšana neprasa nekādu īpašu maģisku meistarību. Tas ir dabisks un vienkāršs process. Tā domā analītiķis un dzīves treneris Aleksandrs Paļijenko

Un, lai tas notiktu “dabiski un vienkārši”, ir jāiemācās to izveidot par ieradumu, tāpēc Aleksandrs visiem pieejamā fomā to pasniedz kā “septiņus noteikumus”, kas palīdzēs katram no mums ātrāk realizēt savus mērķus un sapņus.

Ja mēs kaut ko darām ar interesi un azartu, tas viennozīmīgi dod labus rezultātus. Un vēl, nevajag mainīt visu un uzreiz, lai jūsu ikdienas dzīvē vienmēr ir tikai 12% kaut kā jauna. Ar to pilnīgi pietiks, lai nomainītu traucējošos uzstādījumus uz pozitīvākiem, palīdzētu zemapziņai iziet jaunā harmoniskas dzīves līmenī, kad vēlēšanāš piepildīsies pašas no sevis, bez lielas piepūles. Jūs tikai ievērosiet, ka esat kļuvuši daudz apzinātāki, un pārstāsiet vēlēties “no prāta”, bet darīsiet to, izejot no jūsu iekšējā Dvēseles stāvokļa.

Pirmais noteikums: «Godīgums pret sevi».

Tas ir pats galvenais noteikums, no kura ievērošanas ir atkarīga visu parējo punktu realizācija. Kad mēs mānām sevi, viss parējais pārtrauc strādāt!

Prasme godīgi sev atzīties tajā, ko mēs patiešām domājam, jūtam un darām dotajā brīdī, ir sākuma punkts mūsu attīstībai.

Un nevajag baidīties no savām negatīvajām izpausmēm: «jā, es šobrīd esmu nikns», «es jūtos aizvainots», «es esmu greizsirdīgs», «manī ir naids». Atzīstoties sev šajās negatīvajās reakcijās, mēs tās aizvācam no zemapziņas, un tās pārstāj formēt mūsu nākotni.

Un noteikti pie šī var piemetināt:: «Es vēlos pret to izturēties viegli un mierīgi, bez negatīvām emocijām, taču pagaidām man vēl tas neizdodas». Tāds formulējums palīdzēs pārveidot aizvainojuma, niknuma, naida, greizsirdības emocijas, ko mēs izjūtam pašlaik, tajā stāvoklī, uz kuru mēs tiecamies. Un tas notiks pakāpeniski.

Tādā veidā, atskaņojot stāvokli, kurā atrodamies, mēs no tā atbrīvojamies. Par to ir vērts atcerēties arī tad, kas stāstām par saviem sasniegumiem un uzvarām. Iespējams, esat ievērojuši, ka pietiek vien pateikt:: «Jā, es esmu bagāts un veiksmīgs», kā uzreiz paradās apstākļi, kas traucē mums tādiem būt.

Tāpēc, ja jūs stāstāt cilvēkiem par kaut ko pozitīvu, noteikti atskaņojiet savas fantastiskākās vēlmes. Piemēram: «Man ir skaista māja, un gribās vēl komfortablu vasarnīcu okeāna krastā». Tādā veidā jūs pārslēdzat cilvēku uzmanību uz jaunām perspektīvām un atļaujiet tam, kas jau ir, nostiprināties un kļūt vēl fundamentālākam un tas, ko atskaņojāt, sāks piepildīties un veidot jūsu nākotni jau šodien.

Otrais noteikums: «Prasme izmantot pozitīvus vārdus».

Lai padarītu savu dzīvi skaistāku, laimīgāku, labāku un interesantāku, ir pilnībā jaizmaina sava leksika. Vārdos, ko mēs izmantojam savā runā, ir nostiprinājusies noteikta dzīves pieredze. Šie vārdi izsauc noteiktas sajūtas, kuras izdzīvojām pagātnē. Izrunājot šos vārdus, mēs aktivizējam neironu saites, kas pamodina jau iesakņojušos tēlus, sajūtas, informāciju.

Ja mēs bieži izmantojam vārdus, kas nes negatīvu informāciju, tad zemās vibrācijās noskaņota zemapziņa translē mūsu realitātē negatīvuis pārdzīvojumus, kas pēc tam iemiesojas mūsu dzīves notikumos, kas nenes mums ne baudu ne prieku.

Tāpēc, lai pārrakstītu savas dzīves scenāriju, ir jānomaina negatīvās neironu saites pret pozitīvajām. Un to mēs darām ar vārdu palīdzību. Piemēram: tā vietā, lai teiktu “slikti”, mēs sakām “ne labi”, “briesmīgi” vietā sakām “ne īpaši labi”. Tas aktivizē pozitīvās neironu struktūras, jo priedēkli “ne” smadzenes neuztver, bet viss, kas saistīts ar vārdu “labi” izsauc augstas frekvences vibrācijas, kas neitralizē to negatīvu, kuru mēs pašlaik pārdzīvojam. Pietiek vien izmainīt savu leksiku un padarīt to par ieradumu, kad jau pēc neilga laika mainīsies arī pati dzīve.

Trešais noteikums: «Meklē visā labo».

Mūsu sabiedrība ir tā audzināta, ka mēs esam pieraduši it visā meklēt trūkumus, un nosodīt citus. Atcerieties, par ko jus runājat draugu kompānijā? Kā likums, visās sarunās tiek pausta neapmierinātība: ar kaimiņiem, valdību, prezidentu u.t.t. Bet organisms noskaņojas uz to enerģētiku, kuru mēs pastavīgi izmantojam. Ja pīpmanim atņemam cigareti, organisms aiz ieraduma prasīs, lai to atdodam, lai arī tas ir kaitīgi.

Kad mēs dzīvojam nosodījuma līmenī, tad nonākam zemas frekvences vibrācijās, kas formē negatīvos notikumus. Tāpēc ir jāiemācās visās situācijās saredzēt kaut ko pozitīvu: saulainu laiku, putnus, kas skaisti dzied, sievieti brīnisķīgā tērpā, u.t.t.

Darot to regulāri, mēs pozitīvi programmējam savu zemapziņu, un smadzenes no apkārtējas vides sāk “ķert” pozitīvos notikumus. Zemapziņā ieliktā prasme meklēt pasaulē skaisto, vedīs jūs pa dzīvi.

Atnākot veikalā, jūs atradīsiet pašas skaistākās kurpes, bet, meklējot darbu, jūs izvēlēsieties pašu interesantāko un labāk apmaksāto u.t.t.

Kad jūs iemācīsieties redzēt dzīvē pozitīvo, tad, lai kas arī notiktu, jūs sapratīsiet, ka vienmēr kopā ar slikto atnāk arī labais.

Lazarevam (grāmatas “Karmas diagnostika” autoram) ir frāze: «Ja jums šodien ir labi, tad paskatieties atpakaļ. Tur pagātnē, kad jums bija slikti, tika ielikts jūsu labais.».

Ceturtais noteikums: «Radošā domāšana».

Izvēlieties sev par noteikumu, tā vietā, lai teiktu: «Cik slikti, ka līst», teikt – «Es vēlos, lai spīdētu saule». Kad mēs kaut ko noliedzam, tad noārdam enerģētiskās saites, kuru atjaunošanai pēc tam tiek tērēta milzīga enerģija.

Tēlaini runājot, mēs ieejam istabā, bet tur spēlē mūzika, kas mums nepatīk. Mēs atsakāmies to klausīties, laužam aparatūru, visu noliedzam, esam nikni. Pēc tam visu sakārtojam, nopērkam jaunu aparatūru un liekam to mūziku, kuru vēlējāmies. Bet mēs taču varējām uzreiz pateikt: «es gribu klausīties citu mūziku» – un vienkārši nomainīt ierakstu. Kad mēs domājam pēc principa: «Gribu, lai būtu, lūk, tā!», un piedevām zinām, kā vēlamies justies, tad strukturējam šeit un tagad notiekošo, un pa īsāko ceļu dodamies pie tā, ko vēlamies.

Tāpēc mācieties uzreiz runāt par to, ko vēlaties, atstājot bez uzmanības to, kas jūs neapmierina.

Un noteikti pievērsiet uzmanību tam stāvoklim, kuru jūs vēlaties sajust tad, kad tas, ko vēlaties, notiks.

Piektais noteikums: «Prasme par visu pateikties: gan par labo, gan – slikto».

Pateicoties par labo, mēs to pastiprinām, bet pateicoties par to, ko uzskatām par sliktu, mēs parvēršam to labajā.

Visi ne pozitīvie notikumi ir zemas frekvences, bet pateicība – augstas frekvences vibrācijas.

Tādā veidā, pateicoties par slikto, mēs necenšamies mijiedarboties ar negatīvu un neļaujam tam nostiprināties mūsu dzīvē.

Bet, ja mēs iemācīsimies pateikties par jebkuriem notikumiem, kuri mums nepatīk, tad ar laiku spēsim apzināties, ka caur slikto vienmēr atnāk labais.

Kad mēs neesam gatavi pieņemt pozitīvo (kategoriski vai emocionāli atkarīgi no savām prioritātēm), mums dod iespēju attīrīties caur nepatikšanām. Un tas nebūt nav mazohisms, bet sapratne par to, ka mums tiek dota iespēja apzināties to, ko nesapratām agrāk. Jo Dievam taču nav “sliktā” un “labā”, Dievam viss ir noderīgs, vērtīgs, vajadzīgs, lai tas atrastos savā vietā un pildītu savu funkciju.

Serafims Sarovskis runāja par to, ka ir ļoti labi parastam, neapzinātam cilvēkam pirms nāves pāris gadus paslimot, jo Dvēsele attīrās caur to, ka tiek aizvāktas pretenzijas, piesaistes, apkārtējo nosodīšana un tādā veidā cilvēks nokļūst augstākas frekvences vibrācijās. Tādā pat veidā mums tiek dotas nepatikšanas, parādot to, kur jāizmaina sava attieksme. Un pēc šīs izmainīšanas kļūt daudz veiksmīgākam, bagātākam un laimīgākam.

Sestais noteikums: «Domāt un runāt par cilvēkiem tā, it kā mēs būtu viņu vietā».

Mums jāiemācās runāt un domāt par cilvēkiem tā, it kā mēs atrastos viņiem blakus un viņi mūs dzirdētu. Ja mēs iemācīsimies par cilvēkiem runāt tā, kā vēlamies, lai viņi runātu par mums, atbrīvosies milzīgs daudzums enerģijas, kuru mēs tērējam, lai kompensētu atšķirību starp iekšējo viedokli un ārējo uzvedību. Mūsu dzīvē parādīsies vieglums, jo harmonizējas iekšējais un ārējais, tas, ko mēs domājam un jūtam, ar to, ko mēs runājam un darām. Rezultātā mums būs iespēja harmoniski mijiedarboties pašiem ar sevi un apkārtējiem. Un atbrīvojusies enerģija padarīs iespējamu dziļāku apzināšanos par to, ko mēs patiesībā vēlamies un iespēju to realizēt.

Septītais noteikums: «Trīskāršā uztvere».

Ja iepriekšējie seši noteikumi bija pats pamats un ar to palīdzību mēs varam audzināt savu zemapziņu, tad septīto mēs varam nosaukt par maģisko.
Tas sāks darboties tad, kad mēs pārkārtosimies un kļūsim vienoti ar sevi un apkārtējo pasauli. Ar septītā noteikuma palīdzību, mēs varam pārvaldīt savu realitāti un formēt notikumus. Lai tas notiktu, ir jāpieņem trīs vēlamā attīstības varianti:

a) viss notiks tā, kā mēs to vēlamies;
b) būs pavisam ne tā;
c) būs daudz labāk.

Kāpēc to darīt?

Lieta tā, ka tad, kad mēs domās plānojam, mēs izdalām enerģiju vēlamā realizācijai. Ja mēs neesam gatavi citiem iespējamajiem variantiem, mūsu enerģija, kurai ir kategoriskuma un viennozīmības īpašības, nav spējīga mijiedarboties ar visiem citiem procesa dalībniekiem, un atspoguļojusies atgriežas pie mums depresijas, agresijas, naida un aizvainojuma veidā.

Taču, ja mēs esam gatavi pieņemt kā sliktāko, tā arī labāko variantu, tad, lai kas arī notiktu, (zinot to, ka lai kas arī notiek, viss ir Dieva rokās, un viss ir tikai uz labu), enerģija mijiedarbojas ar visu, ar ko sastopas un iedomāto realizē pēc maksimālas programmas. Pieņemot visus iespējamos variantus, mēs pieņemam pasauli tādu, kāda tā ir, saglabājot Līdzsvara likumu, un saņemot iespēju realizēt savas vēlmes.

Iemācieties domāt trīskārši! Šo vingrinājumu var izpildīt kaut simts reizes dienā, tikai dariet to kā rotaļājoties, viegli un ar prieku, un gūstiet no šī procesa baudu. Ziniet, ka 70% laika aiziet uz sadzīves situācijām. Piemēram: no rīta pieceļamies un sakām sev: «Gribu padzert tēju» un izskatām iespējamo notikumu gaitu: 1. Aiziešu uz virtuvi un uzvārīšu sev tēju; 2. Pat ūdeni nepadzeršos; 3. Dzeršu ļoti dārgu un garšīgu tēju. Pēc tam ejiet  un uzvāriet sev tēju. Praktzējoties uz šādiem sīkumiem, jūs ieradināsiet savu zemapziņu būt gatavai jebkurai notikumu gaitai, tātad palielināsiet iespēju vēlmēm realizēties.

Nākamie 20% laika katru dienu jūs atvēlēsiet savām būtiskākajām vēlmēm:  mīlestībai, veselībai, mašīnai, dzīvoklim, darbam – visam tam, kā realizāciju jūs vēlaties.

Mācieties izskatīt visas savas vēlmes no trīskaršuma skatu punkta!

Un atlikušos 10% sava laika veltiet tam, kas nevar būt, tāpēc, ka nevar būt nekad, bet jūs to ņemiet un vēlieties.
Piemēram: rīt man atnesīs dokumentus dzīvoklim pilsētas centrā 5 miljonu dolāru vērtībā. Es mierīgi pieņemu vissliktāko variantu: man nebūs dzīvokļa vispār. Un vēl labāku variantu: man būs dzīvokļi arī Londonā un Parīzē.

Tādā veidā jūs izskatiet savu iespēju plašu diapazonu, un varēsiet paveikt milzīgu izrāvienu savā jaunajā dzīvē, kurā būs daudz vairāk prieka, laimes un veiksmes. Taču jums vienalga tas nav pats galvenais!

Galvenais ir tas, lai jūs no visa, kas notiek jūsu dzīvē gūtu baudu!

No Aleksandra Paļijenko intervijas
Avots: http://volshebnic.com
Tulkoja: Ginta FS

Video:

Vienkārši būt, un ar to pietiek

evgenij-yulkin1

Man dzīvē ir bijuši dažādi skolotāji. Slaveni profesori, pazīstami psihoterapeiti. Taču mēdz notikt tā, ka tikšanās ar kādu, kuram nav nekādu regāliju un nosaukumu, bet varbūt pavisam pamestu, var dot vairāk kā simtiem stundu, pavadītu auditorijās.
Tā bija arī toreiz. Es biju praksē bērnu klīniskajā slimnīcā. Tas notika pirms Jaunā gada, un mūsu nodaļā visus mazos pacientus vecāki jau bija paņēmuši uz mājām. Slimnīcā palika tikai bērni, kurus nebija kam “paņemt”.
Pie mums vērsās sieviete-voluntieris no citas nodaļas, kura kopa puisīti no bērnu nama. Un mēs devāmies strādāt. Mana kolēģe – pie sievietes, bet es – pie bērna. Mani iepazīstināja ar viņa dzīves stāstu. Tas bija ļoti bēdīgs. Puisītim bija tikai seši gadi, un viņa dzīvē bija jau neskaitāmas drāmas un traģēdijas.
Es līdzi biju paņēmusi papīru un zīmuļus. Nedaudz zināšanu par bērnu psiholoģiju. Bailes un izlēmību.
Jau palātā es uzzināju, ka viņu tikai pirms dažām stundām atveduši no reanimācijas nodaļas. Vinam bija temperatūra un trubiņa kaklā.
Es apsēdos blakus, kaut ko teicu, pajautāju, kā viņš jūtas. Viņš gulēja ar muguru pret mani, smagi elpoja un neatbildēja.
Es sēdēju un sapratu, ka te ar savu psiholoģiju es esmu vienkārši nevietā. Aiz sienas kolēģe jau sarunājas ar sievieti. Man bija atvēlēta stunda, un tā man bija kaut kā jāizdzīvo blakus šim mazajam cilvēciņam.
Es nezināju, ko darīt. Intuitīvi mana roka pastiepās pie viņa, un es atcerējos par to, ko šobrīd rakstu šeit.
Es uzliku savu roku viņam uz muguras, tādas maziņas, ka mana plauksta gandrīz pilnībā to nosedza. Viņš nekustējās. Tikai ar grūtībām elpoja.
Es nesūtīju vinam “enerģiju”. Es nenovēlēju ātrāku izveseļošanos. Es nežēloju viņu. Nedomāju par viņa grūto likteni. Es VIENKĀRŠI BIJU BLAKUS. PILNĪBĀ. Es ne par ko nedomāju un neko negribēju. Es dzirdēju viņa smago elpu. Un turēju roku uz viņa muguras.
Tā es nosēdēju minūtes divdesmit, pajautāju, vai viņš vēlas, lai es noņemu roku. Viņš teica: “Nē!”. Tas bija viņa pirmais vārds.
Tā es nosēdēju vēl kadu laiku, kamēr sajutu, ka roka ir notirpusi. Atcerējos papīru un zīmuli. Es teicu, ka varu viņam kaut ko uzzīmēt atmiņai par mūsu tikšanos. Viņš teica: “Helikopteri”. Tas bija viņa otrais vārds. Es centos atcerēties, ka izskatās helikopters, un uzzīmēju kaut ko līdzīgu. Un noliku zīmējumu viņam blakus.
Es atkal noliku roku uz viņa muguras.
Kad vizītes laiks bija beidzies, es teicu, ka man laiks iet. Viņš pagriezās ar seju pret mani un teica: “Paldies!”.
Tas bija viņa trešais vārds.
Es devos prom ar dīvainu sajūtu. It kā pirmo reizi dzīvē būtu bijusi patiesi noderīga. Neizdarījusi neko no tā, kas “bija jādara”. Es izdarīju Visu.
Kopš tās dienas ir pagājuši daudzi gadi. Pa šo laiku man bijušas ļoti daudz mācībstundas un atklājumu. Bet šo tikšanos es atceros vienmēr.
Šis puisēns man uzdāvināja iespēju saprast, ko tas nozīmē: Būt Blakus. Vienkārši BŪT BLAKUS.
Pateicoties vinam, es beidzot sajutu, ko tas nozīmē. Un sapratu, ka dažkārt tas ir pats vērtīgākais no visa, ko mēs varam dot. Savu klātbūšanu.
Mēs ne vienmēr varam kaut ko izdarīt. Mēs ne vienmēr zinām, kā remdēt otra sāpes. Ir tādi momenti dzīvē, kad vajadzīgs vienkārši izdzīvot. Un tad mūsu palīdzība viņam var būt tikai traucēklis. Bet mēs vienmēr varam vienkārši BŪT. Būt blakus. Dalot ar viņu šo dzīves mirkli. Droši vien šī tikšanās toreiz bija vērtīga mums abiem. Viņš nebija viens. Savās sāpēs. Un es nebiju viena. Savā apjukumā. Mēs bijām Kopā.
Tas ir tik vienkārši un reizē tik sarežģīti – vienkārši BŪT. Apjukušam, nobijušamies, vājam, stipram, priecīgam vai skumjam. Neko nedarot, neko nemainot. Neko neprasot. Nepretojoties tam, kas ir. Nepretojoties tam, kas esi tu un kā dzīvo šo dzīvi. Bet Tu Esi. Un ar to pietiek!
Autors: psiholoģe Anna Ļevčenko
Foto: Jevgeņijs Juļkins
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Dīpaks Čopra: “Kā iemīlēt sevi tādu, kāds esi”?

milestiba es15

Viss sākas bērnībā. Bērni, kurus pa īstam vecaki mīlēja, pārņem no tiem sevis paša vērtīguma sajūtu, kas saglabājas visu atlikušo dzīvi. Taču visbiežāk bērns no saviem vecākiem saņem neviennozīmīgus vēstījumus. Tādus, kā:

  • Es tevi mīlēšu tad, ja tu mani mīlēsi
  • Es tevi mīlēšu, ja tu būsi paklausīgs
  • Es tevi mīlēšu tik, cik tu to būsi nopelnījis
  • Es tevi mīlu, taču neprasi man parāk daudz, es negribu tevi izlutināt

Tu vari atcerēties vai neatcerēties šos vēstījumus no bērnības, taču tiem visiem ir kas kopīgs – tie uzstāda noteiktus priekšnoteikumus, kuru izpildīšanas gadījumā, tevi mīlēs.

Diemžēl mīlestība, kas uzstāda noteikumus, kļūst par normu, bet beznosacījuma mīlestība kļūst par praktiski nesasniedzamu ideālu. Vai mēs varam izmainīt savus iekšējos uzstādījumus par to, cik mēs esam mīlestības cienīgi? Es uzskatu, ka varam!

Atrodi dziļi sevī to vietu, kur dzīvo beznosacījuma mīlestība, un aizvāc visus šķēršļus, kas neļauj tev pastāvīgi atrasties šajā vietā.

Ceļā uz beznosacījumu mīlestību nāksies risināt divus uzdevumus.
Pirmkārt, atrast sevī to vietu dziļumā, kur dzīvo beznosacījuma mīlestība. Un, otrkārt, aizvākt visus šķēršļus, kas traucē tev atrasties šajā vietā pastāvīgi. Šie divi uzdevumi ir cieši saistīti, jo nevar tā vienkārši transformēt mīlestību, kas uzstāda noteikumus beznosacījuma mīlestībā.

Taču dažādu tautu tradīcijās tiek runāts par tīro apziņu, kura satur gan svētlaimi, prieku, gan ekstāzi. Lai iemācītos sevi mīlēt, ir jāatrod kontakts ar šo savu tīro apziņu. Indiešu garīgajās tradīcijas to sauc par Anandu.

Atrast mīlestības avotu nav sarežģīti.

To var izdarīt ar meditācijas palīdzību. Te var palīdzēt arī dažādas radošās prakses, piemēram hatha-joga, kas palīdz pārcelties miera un labsajūtas zonā, un tādā veidā savienot mūs ar mīlestības avotu. Taču uz īsu brīdi, pieskaroties šim avotam, mēs vēl nevarēsim palikt ar to uz mūžu, tāpēc, ka eksistē atmiņas, vecie ieradumi un pārliecības, kas neļauj mums to izdarīt.

Mīlestības principi

Pamēģini ievērot šos principus jau šodien:

  • Esi labs pret sevi.
  • Uzsmaidi savam atspulgam spogulī.
  • Atļauj citiem teikt tev komplimentus.
  • Baudi pieņemšanas sajūtu brīdī, kad tevi slavē, un izsaka tev komplimentus.
  • Nesodi sevi parāk stingri par sīkajām kļūdiņām.
  • Novērtē sevi un aizsargā savas tiesības.
  • Iepazīsti sevi tā, it kā tu būtu sev labākais draugs.
  • Mierīgi uztver savas dīvainības.
  • Esi maksimāli dabisks, neuztraucoties par to, vai tas patīk vai nepatīk citiem.
  • Saki patiesību tad, kad zini, ka tā jāsaka.

Jebkura transformācija prasa laiku un pacietību, un arī šī nav izņēmums. Pirmais, un pats svarīgākais solis, ir attīstīt sevī līdzjūtību pašam pret sevi, ar tādu pašu labestību, ar kādu tu izturies pret saviem mīlākajiem un tuvākajiem cilvekiem.

Ko NEVAJAG DARĪT!

  • Atteikties pieņemt komplimentus. (“Cik tev skaista kleita!” – “Nē, ko tu, to jau es sen par 2 EUR nopirku humpalās”)
  • Nepieņemt atzinību un uzslavas. (“Nē, nē, es jau nemaz neesmu tik laba”)
  • Pazemināt sevi, pat jokojoties. (“Ko nu es, es jau neko”)
  • Pārvērst savus trūkumus par sarunu tematu.
  • Izdomāt dažādus attaisnojumus cilvēkiem, kuri nodarījuši tev sāpes.
  • Samierināties ar nevērīgu un vienaldzīgu attieksmi pret sevi no cilvēkiem, kuri sakās tevi mīlam.
  • Klusējot pieņemt sliktu attieksmi pret sevi, kad zini, ka tev sevi jāaizstāv.

Tu varēsi ieraudzīt savas pašsajūtas atspulgu pasaulē tad, ja iemācīsies to ievērot. Pat negatīvs atspulgs ir ļoti svarīgs, tas parāda tev ceļu uz pārmaiņām.

Tev apkārt ir cilvēki, kuri tevi nepietiekami novērtē, lai arī tā nevajadzētu būt? Necenties viņus izmainīt, bet saproti to, ka viņu attieksme pret tevi ir tikai un vienīgi tavas paša attieksmes pret sevi atspulgs, tu pats sevi nepietiekami novērtē.

Uzraksti vai izdrukā šo sarakstu, lai saprastu, kā tava dzīve atspoguļo tavu attieksmi pašam pret sevi. Nākamās nedēļas garumā ar ķeksīti atzīmē katru aprakstīto situāciju, kuru novērosi savā dzīvē.

Kā mana attieksme pret sevi izpaužas manā dzīvē

Pozitīvās izpausmes
Kas notiks tad, kad tu sāksi sevi mīlēt:

  • Kāds mani uzslavēja un atbalstīja
  • Man iepatikās cilvēks, kuru es ieraudzīju spogulī
  • Es saņēmu patiesu komplimentu no sirds
  • Es sajutos lepns par to, ko izdarīju
  • Es sajutos, ka esmu savā īstajā vietā
  • Kāds, kurš man ir ļoti svarīgs, nodemonstrēja man savu mīlestību pret mani
  • Es sajutos mīlestības cienīgs
  • Es sajutos mīlēts
  • Es pēkšņi sajutu, cik brīnišķīga ir mana dzīve
  • Es sajutu savu unikalitāti, otra tāda cilvēka visā pasaulē nav

Negatīvās izpausmes
Atceries, vai bieži tevi piemeklēja šādas domas:

  • Kāds mani kritizēja, man to dzirdot
  • Es saviebos, ieraugot savu atspulgu spogulī
  • Es sajutos vainīgs, vai nokaunējos par kaut ko no pagātnes
  • Es sajutos pazemots sarunā ar kādu
  • Es sajutos kā svešs un neviena negaidīts viesis
  • Es sadzirdēju tukšus vārdus, kas izskanēja paužot “mīlestību” pret mani
  • Es sajutos mīlestības necienīgs
  • Man nācās uzklausīt daudz svešu žēlabu
  • Es ļoti asi sajutu kāda manas dzīves aspekta bezjēdzību
  • Es sajutu, cik garlaicīga ir mana dzīve un cilvēki, kurus katru dienu redzu

Vairums cilvēku baidās uzzināt patiesību. Vai arī padomā, ka tikai cilvēki ar zemu pašvērtējumu ievēro savas negatīvās izpausmes. Tas tā nav!

Ievērojot to, kas notiek, godīgi to novērtējot, tu sper lielu soli uz priekšu savā attīstībā un mīlestībā pret sevi.

Paust labestību pret sevi – tas nozīmē sveicināt izmaiņas. Paššaustīšana mums traucē mīlēt sevi un pieņemt tādus, kādi mēs esam šeit un tagad.

Katrs solis, kas sperts nost no negatīvā atspulga un tālāk no negatīvajām izpausmēm mūsu tēlā, ir solis pretī beznosacījumu mīlestībai!

Autors Dīpaks Čopra
Avots: psychologies.ru
Tulkoja: Ginta FS