Turbulenti notikumi notiek, kad cilvēks tuvojas iekšējai līnijai, kur viņš ir gatavs saņemt vairāk enerģijas, vairāk gaismas☀️, vairāk izpratnes par savu patieso Es, izejot ārpus fiziskā ķermeņa mirstīgās čaulas un kādas sociālās lomas. Tātad, kas notiek? Enerģija atnāk, bet cilvēks vēl nespēj to pilnībā pieņemt, jo viņa pasaules uzskats un attieksme pret sevi joprojām balstās uz pagātnes priekšstatiem par to, kas viņš ir. Un tad šīs enerģijas plūsmas kļūst nekontrolējamas.
Tas ir līdzīgi kā mēģināt izlaist augstu ūdens spiedienu caur saspiestu šļūteni: šļūtene sāk rauties ārā no rokām, dauzīties uz visām pusēm, apšļakstīt visus apkārtējos… Rezultātā šis sašaurinājums veido “nepatīkamus” ārējo notikumu viļņus, kas mūs dzen panikā.
Kā parasti cilvēki tādās situācijās rīkojas?
Viņi cenšas šos notikumus kaut kādā veidā kontrolēt: kaut ko izdarīt, atrast kaut kādu risinājumu… tātad noturēt šo trakojošo, uz visām pusēm mētājošos šļūteni. Tā vietā, lai atslābinātos un ļautu enerģijai brīvi plūst pa situācijas “šļūteni”.
Elementāri, vai ne? Un tas nebūt nav nekāds pofigisms vai samierināšanas ar neizbēgamo, bet tikai skaidra sapratne: lūk, enerģijas tiek uzspiestas, situācija spiež mani stūrī, paceļot uz āru manas sāpīgās reakcijas un pagātnes programmas…. Un viss, kas man jāizdara, ir jāpalaiž vaļā “šļūtene”. Un tad veids, kādā situācija atrisinās, līdzinās maģijai, kas ir viegli izskaidrojama.
Ir atnācis daudz jaunas enerģijas, kuru tev caur sevi jāizlaiž. Un tavs uzdevums ir ļaut tam pāriet, nesasprindzināties un neienirt iluzoru problēmu risināšanā.
Pārbaudi sevī iekšējās “skavas”, pieņem sevi tādu, kāds esi, sajūti savu iekšējo integritāti, savu vērtīgumu, mīlestību pret sevi – un redzēsi, kā apstākļi mainīsies paši no sevis.
Mūsu klubā ir simtiem piemēru tam, kā tas strādā.
Starp citu, šī alegorija ar šļūteni tiešām palīdz nomierināt prātu ārēja haosa brīžos. Galu galā tas parasti ir prāts, kas neļauj mums atslābināties un izmisīgi meklē glābiņu no esošajiem apstākļiem. Tā kā atpūta ir tas, kas mums šobrīd visvairāk ir vajadzīgs.
Mēs visi mēdzam būt neiecietīgi. Neiecietīgi pret saviem mīļajiem, pret tiem, kas mums blakus, pret nejauši satiktiem cilvēkiem… Mūs var aizkaitināt balss tembrs, ieradumi, uzvedības maniere… Vai arī mēs varam nesaprast, kas tieši mums cilvēkā nepatīk, tomēr jūtam kaut ko tādu, kas atgrūž.
Iesākumā teikšu, ka ir normāli atklāt sevī neiecietīguma pēdas. Un nevajag no tā kaunēties, slēpt to no citiem un pašam no sevis, un vainot sevi par to. Tomēr te darbojas tiešās karmas likums: tas, ko tu jūti, ļoti ātri atspoguļojas tavas dzīves notikumos. Tāpēc ir tik ļoti svarīgi prast ātri saprast savas negatīvās emocijas un ātri harmonizēties.
Ar ko tad sākt citu cilvēku pieņemšanu. Lai cik paradoksāli tas šķistu – pašam no sevis.
Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc rodas nesaprašanās starp cilvēkiem ir ļoti vienkāršs – visi mēs esam atšķirīgi. Konfrontācija notiek nevis tāpēc, ka kādam ir taisnība, un kāds ir vainīgs, bet gan tāpēc, ka katram ir sava taisnība. Un te nu ir ļoti svarīgi apzināties, ka gurķis nekad nekļūs par tomātu un putniņš nekad nesapratīs zivtiņu. Dažkārt, lai kā arī censtos, mēs neesam spējīgi saprast no sevis atšķirīgu citu cilvēku domu gaitu un rīcības motīvus. Un tas nav slikti. Atkārtoju – MĒS ESAM ATŠĶIRĪGI.
Bet aiz visām emocionālajām, mentālajām, psiholoģiskajām īpašībām mūsos deg viena uguns – SIRDS. Mēs esam vienas vienotas Apziņas daļiņas, iemiesojušās atsevišķos ķermeņos, atsevišķos likteņos, atsevišķos scenārijos….
Ja atceries, tu attiecībā pret cilvēku koncentrējies nevis uz ārējo, bet gan uz iekšējo. Tieši uz to arī balstās prakse “Dekorators”: spēja paskatīties uz cilvēku ar “siltu skatienu”, saskatīt viņa stiprās puses spēj izkliedēt naidīguma cēloņus un vieno sirds gaismas līmenī.
Lai cik dīvaini tas nešķistu, daudziem tas sagādā grūtības. Mēs nespējam atzīt šo vienkāršo patiesību – to, ka cilvēks vienkārši nav mums līdzīgs un tāpec nevar rīkoties un domāt tāpat kā mēs. Mēs nevaram viņam to piedot! Kā tu domā, kāpēc?
Tikai tāpec, ka mēs nevaram pieņemt paši sevi un piedot paši sev! Nevaram pieņemt savas jūtas, sajūtas, emocijas, destruktīvās īpašības un neglaimojošās domas un rīcību… Jebkas ārpasaulē nepieņemtais sākas ar iekšpasaulē nepieņemto. Mēs nevaram sev piedot, ka dzīvojam ne tā, ka vēlamies, jūtam ne to, ko vēlamies just un rīkojamies ne tā, kā gribētu rīkoties…
Mūs burtiski no iekšpuses plēš šī pastāvīgā neapmierinātība. Un kāds atvieglojums, kad ir to, kur izgāzt – ārpasaulē, uz citiem cilvēkiem. Cilvēki, kuri mūs kaitina, palīdz šo naidu izvilkt ārpusē. Ikreiz, kad vainojam citu, vainojam sevi.
Jebkuru iekšējo konfliktu risināšana sākas ar to, ka mēs atzīstam un pieņemam sevi tieši šeit un tagad. Kamēr mēs to neiemācīsimies attiecībā pret sevi, mēs nespēsim atzīt un pieņemt cilvēkos “slikto” un “labo”.
Tās ir savstarpēji ļoti cieši saistītas lietas. Vairums cilvēku no manas auditorijas no personīgās pieredzes zina, ka mainot iekšējo attieksmi pašam pret sevi, pieņemot sevi ar visām nesmukajām mūsu uztverē īpašībām un pagātnes rētām, izdziedinot tās, samīļojot un piedodot sev, pieņemot savas nepilnības un trūkumus, mēs spējam pieņemt absolūti nesaprotamu būtni cilvēka veidolā, kura redzami demonstrē mums svešas īpašības, rīcību un darbības.
Parupējušies par sevi, pacēluši savu resursu un sasmēlušies dvēseles spēkus, mēs kļūstam spējīgi redzēt to, ka tas, ko mēs uzskatījām par sava rakstura iezīmi un uzskatījām par kauna traipu, patiesībā ir tikai loma, kuru mēs spēlējām. Taču mūsu pašreizējās motivācijas un vēlmes būtībā ir pilnīgi atšķirīgas.
Vai arī pēkšņi atklājas, ka ļoti daudzi mūsu graujošie stāvokļi un reakcijas, patiesībā vispār nebija mūsējie, bet gan uzsūkušies kā mantojums, kā daļa no mūsu lomām, kā neatstrādātā personīgā karma.
Un te nu mēs nonākam pie vēl viena iespējamā iemesla, kāpēc cilvēki viens pret otru izjūt nepatiku – tas ir iemesls, kas slēpjas mūsu iepriekšējās dzīvēs. Iespējams, tevi kaitina kāds cilvēks, kurš demonstrē īpašības, kuras tu sevī neatzīsti, bet, kuras, neskatoties uz to, tevī ir. Ir tāpēc, ka kaut kad senāk tu biji līdzīgā lomā. Tāpēc, ka starp mums nav “balto un pūkaino”, mēs visi mainījāmies lomām, bijām gan “tumšajā”, gan “gaišajā” pusē.Un atskaņas un šo lomu nospiedumi vēl joprojām mūsos ir dzīvi.
Līdzīgs pievelk līdzīgu, tieši tāpēc cilvēks ar tādām rakstura īpašībām atrodas mums blakus. Lai arī tu to sevī neatzīsti, tas vienalga tevī ir, tavā ēnas pusē. Un kamēr tu to nepieņemsi, nekas ārpusē nemainīsies.
Atkal jāstrādā ar sevi nevis ar otru. Visas ārējās komunikācijas problēmas atrod savu risinājumu iekšpasaulē.
Ļoti biežas ir situācijas, kad ģimenēs satiekas “mūžīgie ienaidnieki” – cilvēki starp kuriem arī iepriekšējās dzīvēs norisinājas pastāvīga cīņa – gan dzimumu starpā, gan teritoriālajā, gan nacionālajā, konfesionālajā ziņā. Tas nozīmē, ka piedzīvojot visdažādākās pieredzes, tie, neskatoties ne uz ko, vienmēr atradās pretējās barikāžu pusēs. Un arī šajā dzīvē tie dzīvo zem viena jumta tieši tādēļ, lai samierinātu un izdziedinātu šo smago, gadsimtiem ilgo lomu pieredzi.
Ja tavs noraidījums pret cilvēku sakņojas iepriekšējās dzīvēs, tev nepalīdzēs tas, ka veic neskaitāmas regresijas pagātnē un noskaidro, kurš kuru nogalināja un cik reizes. Visiem šiem sižetiem vairs nav nozīmes.
Nozīme ir tikai Mīlestībai, tikai iekšējam siltumam no dvēseles uz dvēseli ārpus lomu spēlēm. Tā barojas no sevis pieņemšanas un siltuma pašam pret sevi, tāpēc, ka tikai tad, kad pats esi piepildījies ar siltumu un mīlestību, tu spēsi šajā siltumā un mīlestībā ieskaut arī otru, lai arī cik nepievilcīgs viņš tev iepriekš būtu šķitis. Ieskaut nenozīmē, ka tu sākisi darīt kaut ko labu viņam. Tas nav obligāti. Pietiek ar to, ka tu par šo cilvēku domāsi ar siltām sajūtām, nevis naidu un aizkaitinājumu, vai arī centīsies viņā ieraudzīt labās īpašības, nevis tikai sliktās.
Jāpiebilst, ka iekšēji ļaut cilvēkam būt destruktīvās lomās ir tieši pretējs tolerantam. Kad mēs kļūstam spējīgi nenosodīt un nevērtēt cilvēku, mēs pametam spēli “apstākļu upuris” un sākam rīkoties tā, kā mēs patiešām izvēlamies.
Tas ir īstākais darbs un tas ir ārkartīgi vērtīgs ne tikai tev pašam, bet arī visai pasaulei kopumā.
Vislabāk šo ilustrēt ar piemēriem.
Kāds mans kursants sūdzējās, ka viņu ārkartīgi tracina viņa tuvo cilvēku stulbums.
Pirmkārt, ir svarīgi saprast, ka cilvēkiem ir savi iemesli, kāpēc viņi rīkojas veidā, kas neierakstās tavā pasaules redzējumā. Tas, kas skurdrai šķiet nejēdzīgi, delfīnam, piemēŗam, ir ļoti normāli un otrādāk.
Otrkārt, ir vērts uzdot sev jautājumu: kāpēc es pastāvīgi esmu spiests atrasties kopā ar cilvēkiem, kuri uzvedās stulbi? Viņi taču to demonstrē man! Varbūt vajag kaut ko sevī ieraudzīt? Varbūt arī manī ir līdzīga rakstura īpašība un, iespējams, arī es pats kādam šķietu stulbs?
Un, treškārt, jāatceras, ka aiz visām mūsu īpašībām stāv viena un tā pati gaisma. Un lai šī gaisma sakristu, ir svarīgi ar siltu skatienu paskatīties uz šo “stulbo cilvēku”. Lai arī viņš kaut kādā ziņā ir stulbs, toties kā viņš, piemēram, ir laipns ar pārdevējiem veikalā. Vai arī cik viņš brīnišķīgi prot nomierināt raudošu bērnu.
Ieraugi to, par ko vari priecāties šajā cilvēkā. Un tad arī tu attapsies šīs pašas sirds gaismas līmenī, kurš ir gan tev gan viņam. Un šis cilvēks noteikti sajutīs šo gaismu un vai nu pagriezīsies pret tevi ar to pusi, kura tevi nekaitina, vai arī izgaisīs no tavas dzīves.
Vēl viens piemēŗs. Kāda kursante ir spiesta dzīvot zem viena jumta ar radinieku, kurš sirgst ar psihisku kaiti un tāpēc izjūt ārkārtīgi lielu diskomfortu un negatīvas emocijas.
Jā, tas ir ļoti smagi. Taču, ja nav citu iespēju, tad jadomā, ka ne jau nejauši esat viens otram blakus.
Iespējams tāpēc, lai tu sevī atklātu un atbrīvotu uzkrājušos naidu un dusmas, aizkaitinājumu, neapmierinātību trauksmi, aizvainojumu uz likteni utt. Tādi cilvēki ļoti bieži priekš mums ir rosinātāji attīrīties. Un kad mēs atbrīvojamies no smagajām emocijām, mēs atradīsim, par ko būt dzīvei pateicīgiem pat tādā situācijā.
Jāatcerās, kamēr neesam sevi izmainījuši, situācija diez vai mainīsies. Izmainīties nebūt nenozīmē to, ka psihiski slimais atveseļosies, bet var rasties apstākļi, ka varēsiet atrast citu dzīvesvietu, vai arī viņš kādā citādā veidā no tavas dzīves pazudīs…. Kad tevī vairs nav iemeslu, lai būtu blakus ar šādu cilvēku, jūsu ceļi šķirsies.
Spēja atļaut citiem cilvēkiem nebūt mums līdzīgiem – tas ir brieduma mirklis. Dvēseles brieduma, kas ļauj mums šajā dzīvē atklāt sevī īpašības, kas mums nepatīk, bet kuras esam mantojuši no savas bērnības, no savas dzimtas, no savas karmas…. Un lai šīs īpašības izgaistu, mēs ar tām necīnamies, bet atklājam un audzējam sevī to, kas palīdz mums mainīt mūsu attieksmi pret citiem. Tas ir neizbēgami. Tas ir dzīves likums.
Un to izdarījuši, mēs varam to pašu izdarīt attiecībā uz citiem cilvēkiem. Tāpēc, ka tikai mūsu attieksme pret sevi ļauj mums izmainīt mūsu attieksmi pret citiem. Tas ir neizbēgami. Tas ir dzīves likums.
Tā kā vērs savu uzmanību uz sevi! Uzlabo savu dzīvi! Izdziedini sevi! Apskauj sevi! Un tici man, tev blakus atradīsies tie cilvēki, kuri šķitīs Tev brīnišķīgi.
Svetlana Dobrovoļska Avots: obretenie-sily-lubvi.ru Tulkoja: Ginta Filia Solis
Šis ir rakstnieka-ezotēriķa Denisa Zaharova raksts par to, kādu macībstundu mums pasniedz bērni un kādus secinājumus no tā mēs varam izdarīt.
Dvēsele pati nolemj, caur kādu ģimeni ienākt šai pasaulē. Un šī izvēle vienmēr ir apzināta, tāpēc, ka tā balstās uz kādu noteiktu uzdevumu. Iesākumā kaut ko “paskaidrot” vecākiem. Par spīdi atšķirīgiem viedokļiem, nevis vecāki māca bērnu, bet gluži otrādi. Bērns ir vecāku karma. Un, ja nu pēkšņi mazulis izvēlas sarežģītu programmu (piemēram, piedzimst ar iedzimtām kaitēm vai defektiem), tad tas nav sods, bet gan viens no veidiem, kā brīdināt tos, caur kuriem viņš šeit atnāca. Dzīvei nav citu ceļu, kā atmodināt pieaugušos un likt viņiem domāt, kā vien caur mīļoto bērnu, kurš vienmēr ir mīlēts, lolots un vērtīgakais, kas cilvēkiem ir.
Apmēram līdz 16 gadu vecumam tieši caur bērnu slimībām, rīcību un nedienām, ar mums runā pati Dzīve. Puikas cenšas vest pie prāta savas mammas, meitas – savus tēvus. Un tie nav joki.
Kā uzskatāmu piemēru atcerējos kāda jauna precēta pāra pieredzi, kuriem piedzima akls bērns. Kreņķis bija milzīgs. Kādi brīnumskaisti vecāki, tik skaisti, tik gudri un pēkšņi, tāda nelaime! Cik tomēr Dievs ir netaisnīgs, – sākumā sačukstējās vecvecāki. Juta līdzi visi, paziņas, draugi, internets raudāja. Selfiji viņiem tik mīlīgi, tātad paši labi cilvēki – tā visi domāja.
Bet tad, kad viena no vecmāmiņām pieteicās palīdzēt auklēt mazulīti un uz laiku pārvācās dzīvot pie jaunajiem, viņa nespēja noticēt savām acīm. Kur pēkšņi bija pazudis ideālais pāris? Ikviens sīkums noveda pie skandāla. Viņi plēsās un lamājās, un izlīga tikai naktī, gultā. To redzēt bija ļoti smagi.
Un, kā izrādījās, smagi bija ne tikai vienai no vecmāmiņām, bet arī jaundzimušajam, kuram vecāku ķildas jau no paša sākta gala negribējās redzēt, un viņš izvēlējās aklā karmu, cerībā, ka vecāki sapratīs, kāpēc tas notiek tieši ar viņiem. Taču tie bija kurli. Sasaistīt mentālo iemeslu ar fiziskajām izpausmēm mums neviens nekad nav mācījis. Mēs esam dzīvojuši pārāk materiālistiskā vidē un esam pārāk skeptiski, lai arī “Ekstrasensu cīņas” labprāt skatāmies. Mēs dzīvojam pēc šablona “darbs-mājas-darbs”, nekādīgi nespējot iznirt no šī mūžīgā esības miega. Mums tikai šķiet, ka tas ilgs mūžīgi. Atskaties, un jau pensija. Un kas uzpeld atmiņās? Mazi retas laimes zibšņi: atpūta pie jūras, kāzas, bērnu sasniegumi. Bet kur jūsu pašu sasniegumi? Dzīvoklis, vasarnīca, divas automašīnas – tas īsti neskaitās, tā vērtē sabiedrība, bet kā ir ar Mūžību, ko tu tādu esi izdarījis? Ar ko tevi atcerēsies?
Piedzemdēji bērnus? Jā, centies no visa spēka, darīji nemīlamu darbu, lai tikai nopelnītu naudu, lai tikai viņiem būtu labi. Viņi tevi neredzēja, kamēr auga, jo tu darbā pazudi līdz pat vēlai naktij. Un mammas? Ka tik niecīgākās iesnas, uzreiz pie ārsta, gribi negribi, sāksi slimot. Jo medicīna taču ir mūsu patsm pats augstākais. 21. gadsimts, jaunās tehnoloģijas, bet bērnu veselība vēl arvien nav uzlabojusies.
Posts galvās. Zvana kāda vientuļā māte. Viņai grūti. Naudas nepietiek, bet desmitgadīgais dēls visu laiku slimo. Un nav neviena, kas palīdz. Ko darīt? Atkārtoju kā mantru – “bērni ir vecāku karma”
Domā! Bet vai gan viņai tam ir laiks? Viņa domā, kā nopelnīt jaunām medicīniskajām manipulācijām. Es viņai piezvanīju.
– Kā tev klājas? – Sitos, kā zivs pret ledu. – Ko izdomāji? – Tu man visu laiku par kaut kādu karmu stāsti, bet es dzīvoju šeit un tagad. Man uz darbu jāiet, nevis jādomā. – Bet vai tev nešķiet, ka ar savām slimībām tavs bērns cenšas tev kaut ko pateikt, to, ka viņam trūkst tavas mātes mīlestības? Tēva viņam nav. Viņš pastāvīgi ir viens. Tu taču visu laiku pazūdi darbā, maizei un sviestam centies nopelnīt. – Un, ko tad man citu darīt? – Nomaini darbu, vai arī sēdi tur tikai pusi dienas. – Un kas man naudu maksās? – Sarunājam tā – tu pārej uz pusslodzi, un vairāk laika pavadi ar savu bērnu, ja pēc divām nedēļām viņš neatveseļosies, es samaksāšu tev tavu mēneša algu.
Nedēļa pagāja viņai domājot. Mēs taču vēlamies no dzīves saņemt garantijas, ka viss būs labi, brīnišķīgi. Bet Zeme ir iespēju vieta nevis apdrošināšanas kompānija. Iemācīties Uzticēties Providencei ir viens no mūsu uzdevumiem, kuru ir vērts iemācīties jau pašā dzīves sākumā.
Vientuļā māte piekrita darījumam. No galvenā grāmatveža vietas ar šausmām pārgāja uz parasto un domās jau gatavojās pašam briesmīgākajam. Protams, darbā neviens nespēja tam noticēt, centās uzspiest savu, sakot: kurš tagad maksās ārstiem?
Bet maksāt nevajadzēja, ne ārstiem, ne man. Es viņai paskaidroju, ka “vientuļā māte” nav nekāds spriedums, bet “liktenis”, kuru viņas dēls izvēlējās pirms savas pasaulē nākšanas. Un tas vairāk vajadzīgs ir viņam, nevis viņai. Un tātad ir jāpieņem situācija tāda, kāda tā ir un jābeidz baidīties: par to, ka nauda izbeigsies, ka nepietiks ārstiem, zālēm. Aizmirsti! Vienkarši uzticies Dzīvei un saproti to, ko vēlas tev pateikt tavs dēls.
Puika pārstāja slimot. Jau pēc nedēļās viss, kas tik ļoti biedēja māti, pārstāja būt hronisks. Un vēl pēc divām nedēļām puika uzprasījās uz skolu.
– Tev palīdzet ar naudu? – es jautāju.
Viņa manu jautājumu uztvēra kā apvainojumu. – Tu man iedevi daudz vairāk, – liki pamosties un paskatīties uz situāciju savādāk. Tātad es tev esmu parādā. – Neko neesi parādā. Dzīvo un priecājies. Situācijas apzināšanās – lūk, kas dara brīnumus. Kā tikko cilvēkam mainās uztvere, mainās viss apkārt. Toties paziņas viņu nomocīja ar jautājumiem: kā tev izdevās izārstēt savu bērnu? Pie kāda daktera biji? Kādas zāles tev izrakstīja? Bet tā vietā viņi izdzirdēja noslēpumaino frāzi: “bērni – tā ir vecāku karma”. Tie tik paraustīja plecus un turpināja savu skrējienu savās darīšanās, īpaši nepiedomājot pie notikušā, turpinot dzīvot savu dzīvi savā skrējienā.
Deniss Zaharovs Foto: Nikolay Osmachko Tulkoja: Ginta Filia Solis
Es atceros savu bērnību – kā daudzās ģimenēs (un manējā nebija izņēmums) vīrieši (pat ļoti labi un uzticami vīrieši) tikai šajā dienā atklāti pauda savu apbrīnu par sievieti – tātad reizi gadā. Cilvēcisku apbrīnu: savām sievām, mammām, māsām, meitām dāvināja ziedus, dāvanas, paši gatavoja pusdienas – atklāti pauda savas simpātijas. Un tie bija īsti Sievietes svētki.
Protams, kāds var iebilst, ka tie nebija svētki, bet tāda kā ņirgāšanās – jo visu gadu sieviete “vaiga sviedros raujas un kalpo” un tikai reizi gadā viņa par to tiek apbalvota.
Taču, pirmkārt, mēs visi zinām – kā sieviete izvēlēsies, tāda realitāte ap viņu atvērsies, bet, otrkārt, sieviešu paverdzināšanai ikdienas dzīvē ir daudz dziļāki kolektīvi iemesli, kurus mēs atrodam un risinām personīgi un kas nav mūsu šodienas sarunas tēma.
Šodien es vēlos parunāt par skaistumu un uzreiz atskaņošu galveno domu: “Mīļās sievietes, dāviniet pašas sev ziedus un rūpējaties par skaistumu sev apkārt”… tālāk paskaidrošu.
Tā nu tas sanāk, ka mācoties mūsu skolā, sievietes nobriest maigumā, mīlestībā un rūpēs par sevi, viņas sāk novērtēt šī brīža skaistumu un ļauj sev radīt šo skaistumu priekš sevis: ēst no skaistiem traukiem, skaisti uzklāt galdu, dāvāt sev ziedus, radīt brīnišķīgu interjeru savā dzīves vietā….
Tā ir kā sava iekšējā skaistuma izpausme, cieņpilna attieksme pret savu dvēseli, un savas vērtības apzināšanās: “Es esmu brīnišķīga un vēlos skatīties uz brīnišķīgo”. Un nevajadzētu brīnīties, ka sekojot viņai gan vīrs gan kolēģi pēkšņi sāk izrādīt šai sievietei uzmanību ne tikai Sieviešu dienā.
Senatnē sieviete no vīrieša gaidīja ne jau dāvanas, bet gan uzmanību, kas apliecina viņas vērtību. Taču tā kā iekšpasaulē nebija savas pašvērtības sajūtas, tad arī no ārpasaules šie apliecinājumi bija ļoti reti un formāli: reizi gadā, vai piespiedu kārtā, izpildot kādas saistības.
Toties tad, kad vairs nav nekādas vajadzības apstiprināt vērtību, kad sieviete ir uzplaukusi savā iekšpasaulē, pati sākusi apjaust savas vajadzības, novērtēt sevi un apzināti ļaut sev izvēlēties, kas viņu piepildīs, tad tie paši ziedi kļūst par elementu, kas atspoguļo viņas iekšējo skaistumu, piepildītību un pasaules baudīšanu. Un tad vīrietim rodas dabiska vēlme tādai sievietei dāvāt ziedus biežāk kā reizi gadā.
Es ceru, ka tu saproti, ka es nemācu manipulēt ar vīriešiem, es parādu vienkāršu mehānismu – kā sievietes iekšējais skaistums izpaužas ārpasaulē un maina to.
Protams, tas attiecas ne tikai uz ziediem un dāvanām, bet arī visu apkārt esošo. Tas ir kā apburtais loks: sieviete jūtas sevī harmoniska un skaista – tā radot skaistumu sev apkārt un šis skaistums apkārt atkal baro sievietes dvēseli un rada viņas noskaņojumu. Viss ir savstarpēji saistīts.
Pirms daudziem gadiem, kad es dzīvoju ļoti smagos materiālajos apstākļos, es praktizēju to, ka par pēdējo naudu pirku sev ziedus, kas priecēja acis un uzturēja mani ar savu skaistumu. Es ticēju tam, ka, ja es izvēlos skaistumu sev apkārt, ar to pabaroju savu iekšējo pašvērtējumu, kuru tobrīd sevī vēl nebiju izaudzējusi. Un tas, protams, deva savus augļus.
Protams, lai šo skaistumu pamanītu, sagribētu un spētu iemiesot sevī un ap sevi, ir vajadzīga apziņa, kas brīva no lomām, apvainojumiem, nosodījumiem, apsūdzībām. Toties tad, kad mēs to iemācāmies, kad ļaujam sevi nepiespiest, kad rūpējamies par savām sajūtām, kad dzīvojam, pirmkārt, piepildot savu “trauku”, harmoniskas telpas radīšana ap mums notiek dabiski, bez lielas piepūles un smaga darba. Protams, katram tas ir kaut kas cits: vieniem patīk augstākās tehnoloģijas, citam rišas un volāni… Bet viena kopīga lieta ir tā, ka skaistuma atspoguļojums ikdienā sievietei ir skaistuma pieņemšanas un atklāsmes sevī marķieris. Nav nejaušība, ka agrākos laikos cilvēki no augstākās sabiedrības mīlēja svaigus ziedus un skaistus interjerus – tas ir ļoti nozīmīgs iekšējās vērtības atspoguļojums.
Tas pats attiecas uz sievietes ķermeņa skaistumu.
Es atceros, ka lasīju Rabindranata Tagores darbā, kā vīrs atzīstas sievai, ar kuru kopā nodzīvojis daudzus gadus, ka viņas rūpes par sava ķermeņa skaistumu un veselību bija līdzīgas svētai ceremonijai templī – tas bija līdzīgi kā kalpošana Dievam. To nevarēja atstāt novārtā, to nevarēja izdarīt nejauši…
Toreiz man tas izklausījās dīvaini. Bet, kad es atklāju sevī nemirstīgās dvēseles izpausmes un iemācījos iemīlēt visas sava fiziskā ķermeņa grumbiņas, krunciņas un nelīdzenumus – kad es pieņēmu un sāku mīlēt to, kas es esmu – es sapratu šīs frāzes precizitāti. Manī radās vēlme ne tikai rūpēties par savu sievietes ķermeni, bet arī maksimāli saskaņot savu ārējo izpausmi ar iekšējām sajūtām.
Piemēram dienas laikā vairākas reizes pārģērbties, nevis tāpēc, ka apģērbs nosmērēts, bet tāpēc, ka gribas kaut ko citu, gribas citas sajūtas. Un arī auskari mājās jāpamaina, tas nekas, ka neviens to neredz… Un tie ir vairāk kā vienkārši greznuma lieta. Tā ir uzmanība pret sevi, pret savām vibrācijām – sajusties komfortabli tādā tēlā, kādā tu vēlies un maksimāli atklāt savu sievišķo dabu. Mums šobrīd ir visas iespējas izturēties pret sevi ar pietāti, lai sajustu un kultivētu sevī saikni ar savām iekšējām izpausmēm. Es aicinu jūs, mīļās Sievietes saudzēt un rūpēties par savu iekšējo pašvērtību un skaistumu it visās situācijās. Mīļi svecieni Sieviešu dienā! Plaukstiet un ziediet sev un pasaulei par godu.
2024. gada februāris. Pirms pāris dienām uz Saules notika 3 ļoti spēcīgi uzliesmojumi, kuri bija spēcīgākie šo pēdējo 7 gadu laikā. Tieši tāpēc ļoti daudzi cilvēki šobrīd jūt ārkartīgi lielu spēku pieplūdumu – kā fiziskajā, tā arī emocionālajā plānā. Bet citi, gluži otrādi, jūtas pilnīgi bez spēka un žēlojas par galvas un ķermeņa sāpēm, bezmiegu un problēmām ar koncentrēšanos.
Kāpēc tā notiek?
Saules kodi ir vērsti uz veco programmu dzēšanu, apspiestu emociju, sastāvējušos enerģiju dzēšanu, tāpēc, jo vairāk to ir laukā un cilvēka ķermenī, jo grūtāk ir piedzīvot enerģijas uzplūdus. Ne visi spēj pieņemt augstas frekvences enerģijas; daudziem vienkārši nav pie kā nostiprināties.
Var novērot tādus simptomus kā: galvas reiboņus līdz pat sliktai dūšai, anomālus sirdsdarbības traucējumus, spiedienu dažādās galvas daļās, spilgtus sapņus, jaunas idejas, atklāsmes un vīzijas.
Vieniem šīs vīzijas būs priekpilnas un iedvesmojošas, citiem provocēs naida un dusmu uzliesmojumus, tā izraisot konfliktus. Kā parasti tadās situācijās, izvēle ir mums katram: padoties paša prāta vai tuvinieku provokācijām, vai arī būt pietiekami viediem, lai saglabātu mieru, pacietību un augstsirdību.
Galvenais atcerēties: mūsu tagadnes izvēles veido mūsu nakotni.
Sākot ar pagājušā gada vasaru, jaunie kodi ir devuši lielu ieguldījumu karmisko attiecību izbeigšanā – daudzi pāri ir izšķīrušies, bieži vien visdīvainākajos apstākļos. Uzdevums bija izšķirties mierīgi un cieņpilni, ar minimālām pretenzijām atlaist otru, kas izdevās ne visiem. Šobrīd šis process atkal ieiet aktīvā fāzē, taču šoreiz tas skar daudz plašāku loku. Saasinās personīgie, sociālie un ģeopolitiskie konflikti.
Caur šīm situācijām Visums testē mūsu lēmumu būt mierā ar sevi un apkārtējiem, vai arī izpaust savu iekšējo iznīcinātāju. Jo cilvēkā vairāk harmonijas, jo vienkāršāk un vieglāk.
Notiek pasauļu šķelšanas starp tiem, kuri izvēlās paust jebkuras baiļu formas (apātiju, naidu, dusmas, atriebības alkas, aizvainojumus), un tiem, kuri izvēlas mīlestību, prieku un augstsirdību.
Daudzi cilvēki aiziet no mūsu lauka, un mēs apzināmies, ka mums ar tiem vairs nav nekādu saskares punktu, kaut arī vēl vakar viss šķita savādāk. To var saukt par karmisko tīrīšanu – mūsu dvēseles ir izpildījušas savus pienākumus un tagad iet savu ceļu.
Atlaidiet tos pateicībā – tādā veidā jūs saglabāsiet līdzsvaru un savu iekšējo resursu, neuzsienot jaunus mezglus.
Jo vairāk gaismas jūs spējat sevī ietvert, jo vairāk jūs sev pievelkat līdzīgos, enerģētiski atgrūžot tos, kas neatbilst jūsu pildījumam.
Avots: dzen.ru Foto: NASA Tulkoja: Ginta Filia Solis
Šodien vilcienā izdzirdēju: “Es nespēju atslābināties! Es jūtos tā, it kā juktu prātā, ja neko nedaru.
Ja vienkārši sēžu un nekustos, es jūku prātā, man ir sajūta, ka mirstu….”
O! Es ļoti jūtu līdzi cilvēkiem, kuri tā jūtas! Es tik labi pazīstu šo sajūtu. Tās ir ķermeniskas bailes. Nesadzijušas traumas raudas. Bailes no nekustīguma. Klusuma. Vientulības. Sajūta, ka “tu izlien no ādas”.
Klusumā mēs esam spiesti satikties ar sevi…. paši ar sevi! Ar visām savām domām, kuras mēs nevēlamies domāt. Ar visām jūtām, kuras visu mūžu esam centušies pastumt malā, lai nejustu tās.
Mēs esam spiesti satikties ar visiem saviem ” mežonīgajiem, tumšajiem un bīstamajiem” impulsiem un tieksmēm, šausmām, dusmām, bēdām un garlaicību. Klusumā mums nākas satikties ar to visu dzīvi, no kuras mēs bēgām. Ar visām savām radošajām spējām, kuras esam apspieduši.
Lūk, ko mums stāsta neaizdzijusi rēta:
“Turpini iet. Turpini kustēties. Turpini runāt. Turpini kaut ko darīt. Tikai neapstājies. Nesēdi mierīgi. Neatpūties. Ja apstāsies un atpūtīsies, tu mirsi….
Ja atslābināsies, apstāsies un ieelposi, uzpeldēs vecā trauma, apspiestās un neapzinātās sajūtas sāks rauties uz āru apziņā. Dari taču kaut ko! Novērs savu uzmanību! Tā, it kā no tā būtu atkarīga tava dzīvība. Just ir slikti. Jušana ir bīstama…”
Protams, viss ir pavisam savadāk. Jūtas ir pati drošākā vieta, kas vispār var būt. Ķermenis ir pati drošākā vieta. Sajūtu intensitāte un diskomforts nav tas pats kas patoloģija, bīstamība un nāve. Taču mums jāiemācās palēnināt savs temps, būt apzinātiem un maigiem pret nepatīkamām sajūtām.
Iegrimsti garlaicībā, vientulībā, bailēs un izmisumā. Pierādi sev, ka šīs sajūtas nav neciešamas, ka tās ir piepildītas ar dzīvību un pat patīkamas. Kad mēs jūtam, tas sagādā prieku, dod dzīvību, atvieglo un dziedina…. Kad mēs ļaujam tām izpausties caur mums līdz pat to izbeigšanās brīdim.
“Es nespēju atslābināties….”
Mans draugs, vai tā vietā, lai “mēģinātu atslābināties”, tu vienkārši vari būt ziņkārīgs par savu atslābināšanās un relaksācijas trūkumu? Vai vari savu trauksmi piepildīt ar mīlošu apzināšanos? Vai vari to ieelpot tajā vietā, kur tev ir garlaicīgi? Vai vari piepildīt savu pārbiedēto iekšējo bērnu ar mīlošu siltumu, prieku un līdzjūtību?
Tu spēsi atklāt, ka esošais brīdis nemaz nav tik “nepanesams”, kā tev saka tavs prāts. Un patiesībā tieši tava “bēgšana” no sevis paša visu padara miljons reižu sliktāku. Esi maigs pret sevi.
Uzmanīgi un ar pietāti rīkojies ar to, kas šeit ir. Pagriezies ar seju pret bailēm. Kļūsti paļāvīgāks savas iekšējās vētras laikā. Tu esi drošībā, kad atrodies klusumā. Klusums tevi atbalsta. Tu vari izelpot savas trauksmes karstajā kodolā. Un ienirt beidzot savā svētajā vienatnē…
Es nolēmu uzrakstīt šo rakstu, lai ieviestu skaidrību tajā, ar ko atšķiras smiekli no zobgalības un kāpēc mūs visus iedvesmo humors, bet “nogalina” zobgalības, ironija un sarkasms.
Sākumā par labo. Par humoru.
Sāksim ar to, ka es neesmu humoriste. Daudzus jokus es nesaprotu. Taču vienu humora aspektu esmu apguvusi un reiz man tas burtiski izglāba dzīvību, izraudams no bezcerīgās realitātes.
Tas ir bērnišķīgas uzvedības humors, tāda cilvēka humors, kurš neuztraucas par to, kā citi viņu uztvers. Bērns var būt izvārtījies peļķē un dubļos, meklēdams gliemežus… Tas ir ļoti smieklīgi un izraisa laipnu smaidu.
Apmācību kursos, kuros mācījās paši pieredzējušākie mani studenti, izrādījās, ka ļoti daudziem no viņiem trūkst viegluma, vieglprātības un jautra “huligānisma”. Mēs izdomājām vingrinājumu – atļaut sev publiski blēņoties. Piemēram, lēkāt “klasītes” uz metro marmora grīdas. Vai arī veikalā uzdejot, tā piesaistot apkārtējo uzmanību.
Šo humora aspektu var apzīmēt kā dzīves prieku, kuru es nebaidos izrādīt publiski, tāpēc, ka man nav bail izskatīties smieklīgai.. Tā ir dabiska bērna uzvedība. Tas ir kā dzīvs strautiņš pazemē. Neskatoties uz to, ka virs zemes ir gruveši un drupas, pazemē tas urdz un kādā brīdī šaujas augšup, ar savu parādīšanos paziņojot, ka zem visām šīm nelaimēm un bēdām ir absolūta pārliecība par to, ka viss būs labi.
Man ir mīļākā anekdote, ko stāstīja Jurijs Ņikuļins raidījumā “Baltais papagailis” un tā ir ekstrakts tam, kā humors spēj visu pārveidot.
“No punkta A uz punktu B izbrauca vilciens. No punkta B uz punktu A izbrauca vilciens. Bet pārmijnieks bija piedzēries un nepārmija sliedes. Un šie divi vilcieni mežonīgā ātrumā traucās viens otram pretīm. Pa vienām un tām pašām sliedēm. Attālums samazinās. Drīz tie saskriesies. Bet piedzērušais pārmijnieks neko nenojauš. Ziniet, kas notika tālāk?… Tie nesaskrējās.” Skatītāji jautā: “Kas tad tas?” “Nebija lemts…” – un Ņikuļins noplāta rokas.
Humoram piemīt viens ļoti interesants moments. Lai par kādu situāciju tu smietos, zemtekstā visu laiku skan: “Tas nav nekas briesmīgs, viss ir pārvarams”.
Nav vērts piešķirt tam nozīmi. Nevajag uztraukties. Tas ir smieklīgi. Tas pāries, jo izkusīs kā ledus.
Bet šī pati frāze “nav vērts piešķirt tam nozīmi” iegūst pavisam citu jēgu, ja mēs runājam par ironiju.
Gribu uzdot tev jautājumu: kā tu jūties, kad kopā ar tevi cilvēki smejas? Un tu smejies un kopā jums ir jautri. Visi zina, ka tas ir lielisks un atbrīvojošs stāvoklis. Bet tagad es pajautāšu: kā tu jūties, kad PAR tevi smejas? Vai arī tavā klātbūtnē smejas par kādu? Tajā mirklī tu izjūti pavisam ko citu – tev ir slikti un nekomfortabli.
Izsmiekls un zobgalības nogalina radošos spēkus. Humorā mēs vienmēr jūtam zemtekstu: ” Nav vērts tam piešķirt nozīmi, viss sakārtosies un bus labi”. Bet ironijai ir pavisam cita jēga: “Es neticu, ka es (vai izsmiekla objekts) esmu apbrīnas, pielūgsmes, mīlestības vērts. Es neticu Dieva pasaules svētumam, cildenumam un taisnīgumam. Tāpēc es par to smejos, lai manas svētuma un tīrības slāpes netiktu ar kājām samīdītas.”
Mēs paši bieži vien ironizējam par savām vēlmēm un motīviem, lai ārējā pasaule mūs neapzīmogotu un neizsmietu.Šis moments ir ļoti smalki noslēpts, īpaši intelektuālu cilvēku vidū, piesegts, iepakots daudzkrāsainā papīrītī.
Ironijas pamatā ir visdziļākā vilšanās, doma, ka viss skaistais ir dzīvotnespējīgs, ka dzīve ir nežēlīga. Dvēselē ir milzīgas slāpes pēc svētiem priekšmetiem, bet dzīves pieredze, bērnības ciešanas, karmiskās traumas ir radījušas programmu, kas brīdina, ka ir bīstami, sāpīgi, šausmīgi būt par izsmieklu. Tāpēc labāk, lai es par to pasmejos pirmais, lai netiktu traumēts. Es labāk neko necelšu uz pjedestāla, lai citi to nenotriektu. Un, ja es to darīšu, tad tas būs kā joks.
Īpaši bīstama pašironija ir sievietei.Tāpēc, ka sieviete ir ļoti jūtīgi uztver domformas. Un zini, ka tu nekad nesasniegsi vēlamo savas sejas vai figūras stāvokli, vēlamās proporcijas, stāju, par kuru sapņo, ja ironizēsi un ņirgāsies par savu ķermeni.
Tiklīdz tu izturies pret sevi laipni, ar labestību un pierunā savu ķermeni uzplaukt, tas sāk harmonizēties. Iekšējā sajūta, ka esmu “Dieva dzirksts” un vismaz par to esmu pelnījusi cieņu, palīdz pareizi paskatīties uz to, kas citkārt varētu izraisīt izsmieklu.
Ja tu pamani, ka esi ironisks pret citiem, tas nozīmē, ka esi ironisks pret sevi. Tas nozīmē, ka tu netici savam dievišķumam vai vērtībai. Tieši tāpēc, ka tevī ir programma “bailes tikt ievainotam”.
Tā ir bērnišķīga programma. Vajadzētu atgriezties bērnībā un atcerēties situācijas, kad par tevi paņirgājās pirmoreiz. Cik daudz ir bērnu traģēdiju, kas kļuvušas par pieaugušo problēmu fundamentu.
Bērns atnes saviem vecākiem savu pirmo roku darinājumu, bet pieaugušais par to pasmejas, Un tajā mirklī uz visiem laikiem iekšējā bijība, kas radusies radīšanas procesā, tiek vulgarizēta un samīdīta.
Tagad mēs paši esam vecāki, un, kad mūsu bērni sajūsminās par sevi, mums pat nav laika iedomāties par to, kā mūsos ieslēdzas tas pats drošinātājs: es labāk pats apstādināšu savu bērnu, savādāk to izdarīs citi. Un mūsu šaubu frāze iedēsta savu indīgo sēklu bērna dzīvē. Īpaši bīstami to teikt pubertātes laikā. Tā ir ļoti bīstama trauma nākotnei.
Es aicinu jūs visus, īpaši tad, ja jūsu bērni vēl ir maziņi – nostiprinieties šajā sajūtā: viss neatbilstīgais, viss komiskais ir pārejošs. To visu var harmonizēt. Viss, kas izsauc humoristisku attieksmi ir pārvarams. Taču, ja tam pievienojat ironisku vērtējumu, uzlabojumu iespējas tiek paralizētas.
Ir svarīgi pavērot sevi, savas domas, savus komentārus sev, lai izsekotu ironiskiem vērtējumiem un aizstātu tos ar humoristiskiem.
Viena no manām draudzenēm, 57 gadīga ķirurģe, no rīta pamostas un jūt, ka viss ķermenis kraukšķ kā mežstrādniekam, un nav iespējams sevi pacelt. Un viņa ir superprofesionāle, un viņai priekšā stāv 5 stundu ilga kāju operācija. Viņa stāv spoguļa priekšā un saka: “Nu, ko, mans prieks! Čīksti? Ir ok. Tagad ieziedīsimies ar sviestu, iedzersim kafiju un dosimies uz priekšu. Beidz kraukšķēt, mazulīt! Ejam! Es tevi mīlu, mana skaistulīt! Celies un ejam!” Šai sievietei piemīt humora izjūta, un viņā nav ne kripatiņas pašironijas.
Katru reizi, kad tev ir vēlme noniecināt savus tikumus, siltās jūtas, cildenās emocijas vai priecīgas ķermeņa trīsas, tu sev saki: “Man nav jābaidās piedzīvot patiesību! Tas man tagad ir noderīgi. ” Nevajag dalīties ar saviem priekiem, tu tos izdzīvosi pats! Un pamazām, sakrājis svētītas attieksmes bagāžu pret sevi, ar tādu pašu sakrālu attieksmi varēsi izturēties arī pret visu apkārtējo.
Un otrādi, daudziem cilvēkiem tie momenti, kuri tev var šķist smieklīgi, patiesībā ir svēti. Esi uzmanīgs, pacenties neaizskart otra jūtas. Jebkura ironija pret jebkuru un jebko vienmēr ir nevietā.
Atgriezīsimies pie humora: noskatīsimies labu komēdiju, uzsmaidīsim bērniem…. sajūsmināsimies par sevi, viens par otru, priecāsimies par iespēju būt dabā, baudīsim visu, kas ir ap mums šajā dzīvē un nebaidīsimies saukt lietas īstajos vārdos.
Vai zināji, ka dziedātājputni dzied ne jau tāpēc, lai pievilinātu partneri? Ornitologi ir noskaidrojuši, ka viņi dzied no sajūsmas. Tie dzied saulei lecot un rietot, priecājoties par dzīvi.
Būsim dievišķā iemiesojuma cienīgi šeit uz šīs zemes, priecāsimies, apbrīnosim, rūpēsimies viens par otru un, pirmkārt, par sevi!
Es daudzus gadus strādāju ar sievietēm — un tieši sievietēm ir veltīti visi mani kursi un neskaitāmie macību materiāli. Taču ar katru gadu arvien vairāk uz šiem kursiem piesakās vīrieši, tāpēc šodien vēlos ar jums parunāt par atšķirību starp cilvēka vīrieša un sievietes iemiesojumu.
Uz mūsu planētas mums zināmajā vēsturē vīrišķās un sievišķās enerģijas bija skaidri nodalītas un izpaudās galējībās, polārajā spēlē starp tām tika izspēlēta cīņa, pretestība, spēcīga pievilcība un spēcīga spriedze. Šobrīd vairs nav tikai sieviešu un tikai vīriešu sociālo lomu. Visas šobrīd dzīvojošās Dvēseles iepriekšējās dzīvēs vairākkārt ir bijušas gan vīrieši, gan sievietes, pildot pilnīgi atšķirīgas lomas noteiktu īpašību attīstībai. Rezultātā katrā no mums ir gan vīriešu, gan sieviešu īpašību kopums dažādās proporcijās. Un cilvēki arvien vairāk tuvojas integritātes stāvoklim, vīriešu un sieviešu izpausmju līdzsvaram.
Tomēr mūsu atšķirīgie ķermeņi un dažādās izpausmes vēl joprojām nosaka mūsu uzdevumu atšķirību. Tāpēc mēs esam nonākuši tagadnē, summējot visu pagājušo dzīvju rezultātus, dzīvi ķermenī ar noteiktām dzimuma īpašībām, lai papildinātu mūsos jau esošās enerģijas ar pretējas dabas enerģijām.
Ir milzīgs skaits sieviešu (Dvēseļu sieviešu ķermeņos), kas pēc būtības ir nobrieduši vīrieši, jo viņiem ir liela dzīves pieredze vīriešu atbildīgās un varonīgās lomās. Un otrādi, ir daudzi vīrieši, kuri pagātnē ir dzīvojuši daudz neaizsargātu un sociāli atkarīgu sieviešu dzīves, un tāpēc viņiem tagad nav komfortabli būt par tiem, kas tiecas pēc panākumiem, būt atbildīgiem par ģimeni, organizēt sevi utt.Bet piedzimšana noteiktā fiziskajā ķermenī nosaka mūsu dominējošos uzdevumus šajā iemiesojumā.
Minēšu piemēru.
Piedzimst zēns, kurš neskaitāmas reizes iepriekšējās dzīvēs ir bijis meitene, un viņā ir saglabājusies pietiekami spilgta atmiņa par to, cik daudz signālus uztver nervu sistēma. Šobrīd bioloģiski viņa nervu sistēma ir daudz noturīgāka, kā sievietei, tomēr viņam ir saglabājusies jutīguma pieredze, viņš it kā ieklausās skaņās, redz krāsas, sajūt ziedu smaržas, enerģijas. Viņš var sajusties nomaldījies, kad pret viņu tiek vērsta agresija, vardarbība, viņš netiecas iesaistīties cīnā un konkurēt — un tas nozīmē, ka viņam piemīt sievietei ierastā dzīves uztvere.
Tomēr viņš šobrīd šeit ir atnācis vīrieša ķermenī tieši tāpēc, lai neskatoties uz labi attīstīto jūtīgumu, attīstītu sevī spēju skaidri saprast — ko es varu izdarīt, lai izmainītu situāciju, ar ko es varu būt noderīgs un kā varu palīdzēt? Un stāsts nav par to, ka jāvicina kulaki, bet gan par to, kā uzņemties atbildību par savām izvēlēm un sajūtām. Ļoti bieži tāda Dvēsele izvēlas ļoti autoritatīvu māti (izkropļoti vīrīšķīgu), lai piespiestu sev meklēt sevī iekšējo spēku, neskatoties uz ārējo spiedienu.
Vai arī pretējs piemērs.
Sieviete, kura absolūti nemīl tīksmināties par savu ārieni un vienaldzīga pret tās “noformējumu”. Tāpēc, ka viņai, kura neskaitāmas reizes ir realizējusies vīrieša ķermenī, absolūti nav skaidrs, kam viņai tas vajadzīgs. Jo vīrietim taču ir mazāk svarīgi pārlieku lielu vērību pievērst tam, kā viņš ir apģērbies, ko ēdis, un ar kādu krēmu ieziedies — tas viss ļoti novērš viņa uzmanību no mērķiem. Bet sievietei, gluži pretēji — rūpes par sevi liek ieskatīties savā iekšpasaulē, padara jutīgu pret citu cilvēku uzvedības niansēm, attīsta vērīgumu un jutīgumu.
(Protams, jūs varat man iebilst: mūsdienu jaunības un skaistuma industrija savā orbītā ievelk visus, kā sievietes tā vīriešus, piespiežot atbilst kaut kādiem noteiktiem “veiksmīguma” standartiem un kritērijiem, tātad censties iedziļināties gan garderobes principos, imidža uzlabošanas principos un rūpēs par ārējo).
Tomēr tas ir pavisam cits stāsts.
Dabiska sievišķība mudina sievieti rūpēties par savu unikālo skaistumu sevis pašas iekšējam komfortam, bet “skaistuma industrija” apelē pie sevis salīdzināšanas ar ārējiem “etaloniem”, iemiesojot principu “Nevis būt, bet izlikties”. Par laimi pēdējos gados pat masu informācijas līdzekļi sāk runāt par unikālas dzīves sajūtas vērtību un līdz ar to tās atspoguļojumu uz ārpasauli caur izskatu
Un, tā, mūsu galvenais uzdevums nav ignorēt iepriekšējo iemiesojumu īpašības, bet saglabājot tās, pievienot vēl jaunas. Un tas ļaus sevī sabalansēt gan sievišķo gan vīrišķo daļu, un kļūt par cilvēku, atbilstošu jaunai harmoniskai pasaulei.
Ar ko tad atšķiras sievietes un vīrieša iemiesojumi?
Senatnē viedie teica: “Par sievieti piedzimst, bet par vīrieti kļūst”, ja vēl konkrētāk: vīrietis piedzimst, lai iemācītos mīlēt citus, bet sieviete — lai iemācītos mīlēt sevi. Sevi — nevis lomu vai sasniegumu kopumu, bet to dievietes enerģiju, kas izaudzē Dzīvi visās tās izpausmēs.
Sievietes vai vīrieša lomas uz Zemes atšķiras ar to, ka Dvēsele izvēlējās instrumentus konkrētam pielietojumam. Sievietes instruments ir domāts tam, lai izstarotu harmoniju no iekšienes, bet vīrieša — tam, lai radītu harmoniju matērijā: būvēt, izgudrot, stādīt vai jebkādā veidā izpaust sevi fiziskā plānā.
Vīrieša iemiesojums vērsts uz ārējo dzīvi.
Vīrieša ķermenis un visa viņa uzbūve — viņa bioķīmija, emocionālā noturība, fiziskais spēks un izturība, spēja koncentrēties uz mērķi — viss palīdz tam, lai vīrietis darbotos uz ārpusi, radītu ko jaunu, izlauztu jaunus ceļus.
Vīrietis šeit atnāk tam, lai rīkotos. Šī rīcība var būt iekšēja: rakstīt romānus, sacerēt mūziku — nav svarīgi. Bet vīrietis ir fokusējies uz to. Viņš neizšķiež savu enerģiju sadzīves sīkumiem, neiegrimst to baudīšanā, viņš konkrēti ir koncentrējies uz to, ar ko nodarbojas.
Tajā pat laikā vēlme būt par atbalstu biznesam, ģimenei, draugiem ir dabiska vīrieša iekšējā vajadzība. Vīrietim ir svarīgi skaidri saprast, ka viņš šajā dzīvē ir vērtīgs un kādam vajadzīgs, un viņš ir atbildīgs. Šī sajūta dzimusi nevis no pienākuma apziņas, bet gan no līdzsvarotas vīrišķās enerģijas.
Nest labumu citiem un pasaulei ir vīrieša realizācijas jēga. Ja tā nav, vīrietim nebūs ne pašpārliecinātības, ne rezultātu dzīvē. Tikai tad, kad vīrietis kļūst kādam vajadzīgs, viņā pieplūst spēks. Nav svarīgi vai tā ir ģimene, draugi, mamma, bērni, kolektīvs…. Bet, lai vīrieša Dvēsele attīstītos, ir jārūpējas par citiem, ir svarīgi sajusties radītājam, devējam, atrasties aizgādņa un aizstāvja pozīcijā. Laimīgs vīrietis tā sajūt savu apmierinājumu.
Vīrieša mīlestība, rūpes, apdāvināšana, siltums izpaužas nevis caur emocijām, kā sievietei, bet ar faktiem un darbībām. Un stāsts nav par finansu ieguldījumiem. Vīrietis ir spējīgs caur vienkāršām sadzīvistiskām darbībām paust savu jūtīgumu un rūpes. Cits jautājums, ka daudzas sievietes ļoti bieži nav spējīgas šīs rūpes ar pateicību pieņemt, jo neprot sevi mīlēt.
Savukārt sievietes bioloģija ir tā uzbūvēta, ka viņa visu audzē no sevis. Ne tikai bērnu, visu apkārtējo pasauli. Ar sievietes enerģiju pabarots tiek zieds uz palodzes, vecāki, bērni, viņas vīrietis, viņas māja….. Un lai radītu apstākļus šai enerģijas brīvai plūsmai, sievietei sevi ir jāiemīl, kā savas sievišķās enerģijas izpausmi savā ķermenī, iemācīties sevi saudzēt un rūpēties par savu komfortu. Tas ir viņas galvenais un sākotnējais uzdevums, lai saglabātu savu trauku piepildītu.
Ja sieviete apzināti dzīvo kā vīrietis, tikai ārējiem sasniegumiem, aizmirstot par sevi, viņa pati sevi sagrauj un sagrauj visu, kas viņai apkārt. Viņas vērtība tuvajiem un pasaulei ir tajā, ka viņa atrodas pilnības stāvoklī un svētībā. Tikai paceļot savu garastāvokli, tikai saglabājot savu enerģiju, viņa ir spējīga piepildīt telpu sev apkārt.
Ja vīrietis dzīvi ietekmē ar savu rīcību, tad sieviete – ar savu stāvokli.Tā arī ir sievietes realizācija – iemācīties, pirmkārt, rūpēties par sievišķo telpu, lai tajā harmoniski izvietotos sievišķā enerģija.
Kas attiecas uz rūpēšanos par sevi, manas daudzās sevis mīlēšanas, sevis apbrīnošanas utt. prakses ļoti labi atbalsta sievišķo daļu un tāpēc ir piemērotas sievietēm. Taču tās spēj atbalstīt arī sievišķo enerģiju vīrišķajā dabā.
Arī vīrietim ir jārūpējas par savu resursu, lai būtu spēks rīkoties. Taču vīrietim resurss nav maigums pret sevi, bet gan sava fiziskā līdzsvara atjaunošana:
— turēt savu ķermeni tonusā (saprātīga fiziskā slodze); — laikā paēst (ne ātrumā sarijoties sausu pārtiku, bet apzināti un to, kas šobrīd nepieciešams); — pietiekami elpot un sazemēties; — iet sāls vannā (tas ir universāls instruments, kas izlīdzina elektromagnētisko lauku).
Taču, ja sievietei resursa uzkrāšanai ir ļoti labi vienkārši pasēdēt, pagulēt, mierīgi pavērot kā plūst upe, kā spīd saulīte, tad vīrietim svarīgi ir kustēties. Vīrietim nav vajadzīga pilnīga atslābināšanās, bet ik dienas pārvarēt pašam sevi. Kaut vai tikai sīkumos.
Tieši šī sevis pārvarēšana dod vīrietim spēku un enerģiju. Jūs taču saprotat, ka bauda noslēpojot 10 km ar slēpēm un bauda padejot patīkamas mūzikas ritmā ir ļoti atšķirīgas dabas.
Gadās mirkļi, kad arī vīrietim vajag palēnināties. Brīžos, kad nav skaidrs, kurp virzīties, un vajadzīgs kāds laiks, lai apstātos un padomātu. Tas ir normāli, jo Dvēsele ir androgēna. Bet tas ir tikai īslaicīgs periods, pastāvīga izdabāšana sev, baudīšana un uzmanības novēršana apkārtējās pasaules priekiem – tas nav vīrieša ceļš.
Kad vīrietī iekšēji sabalansējas vīrišķā un sievišķā dabas, arī viņam tāpat kā sievietei var rasties vajadzība pēc laba apģērba, komfortablas apakšveļas, kādiem estētiskiem priekiem un baudījumiem (mūzikas, kino utt). Taču tas viss aizņem daudz mazāku uzmanības kā sievietei un tāpēc nekļūt par izlaidību, bet gan veidu kā uzlādēties.
Savu iekšējo vīrišķo un sievišķo īpašību pieņemšana un izpratne ļauj tās līdzsvaroti pārvaldīt savas dzīves labā.
Vīrietim nenoliegt savu jūtīgumu, ja tas viņā ir klātesošs, bet atpazīt to. Neaizrauties ar to, bet tikai saprātīgi izmantot šo savu “sievišķo” īpašību ārējo mērķu sasniegšanai. Un tad jūsu vīrišķā daļa no tā kļūs stiprāka.
Sievietei necīnīties un neizrādīt gribasspēku, ja viņā tas ir attīstīts, bet ļauj sev atslābināties… Ļaut savai vīrišķajai daļai paskatīties uz sevi kā uz sievieti, spogulī un izturēties kā pret sievieti. Un jūs redzēsiet, kā jūsu iekšējā sieviete uzplauks, un jūs varēsiet arvien biežāk parādīt realitātē sievietes pasaules uztveri un sievietes dzīves dāvanas, nevis vīrieša presingu.
Mūsu dvēsele ir vienota vesela, tajā ir gan vīrišķās, gan sievišķās enerģijas, ir gan iņ, gan jaņ. Tagad, lai gūtu panākumus ikvienam – gan vīrietim, gan sievietei – svarīgi, lai mūsos būtu attīstītas pretējā dzimuma enerģijas. Lai sieviete būtu maiga, mierīga un iecietīga, ļoti svarīga ir iekšēja cieņa un principu stingrība. Ārēji aktīvam vīrietim ir svarīgi saglabāt iekšējo lokanību un dzīves pieņemšanu – kas nāk nevis no vājuma, bet no iekšējā spēka.
Tāpēc pārliecinieties, ka jums ir pietiekami daudz savu resursu, lai veiktu darbības, kas jums sagādā prieku. Un tad jūs noteikti iegūsit integritāti, kas sastāv no vīrišķās un sievišķās enerģijas līdzsvara un patiesībā atspoguļo tuvību ar savu Dvēseli.
Svetlana Dobrovoļska Tulkoja: Ginta Filia Solis
Mani mīļie, sakarā ar to, ka paaugstinās planētas vibrācijas, rodas arvien vairāk jaunas cilvēka Dvēseles radošuma izpausmes un no tā tad arī transformējas jaunas profesijas.
Ar katru dienu arvien mazāk cilvēkus interesēs gleznu, statuju, skulptūru un citu mākslas darbu ārējais skaistums, jo mēs arvien vairāk sajutīsim radītā enerģētiku un novērtēsim enerģiju, kas ielikta mākslas darbā. Un Gaisma kļūs īpaši vērtīga ikvienam, kad cilvēka radītais darbs pārraidīs augstas enerģijas plūsmas, gaismas kodus, modinās Dvēseli, cels vibrācijas …
Cilvēkiem gribēsies vairāk vērtīga, dabīgas izcelsmes ēdiena, kas pagatavots mīlestībā un harmonijā, jo arī tāds ēdiens paaugstina vibrācijas. Un šīs enerģijas sajutīs ar katru dienu arvien vairāk cilvēku. Un arvien pieprasītāki kļūs ēdināšanas uzņēmumi, kur cilvēkiem šīs enerģijas būs pieejamas.
Cilvēki tieksies un jau tiecas pie dziedinātājiem, zāļu sievām un visdažādākajiem mūsu ķermeni harmonizējošiem veidiem, kā arī paši sāks pētīt ķermenī notiekošos procesus, psihosomātiku…
Cilvēki vēlēsies saprast, kā sarunāties ar saviem Eņģeļiem, ar saviem garīgajiem skolotājiem, Gaismas spēkiem un savu Dvēseli, gribēs apgūt šo dzīvo pieredzi.
Cilvēki tieksies un jau tiecas pec Gaismas, tātad vēlās, lai viss, kas mums apkārt, būtu Gaismas caurstrāvots un piepildīts, lai varētu sevī saglabāt šo Gaismu un uzskaņoties uz tās vibrācijām.
Tieši tāpēc gribēsies valkāt apģērbu, kas ķermenim ir patīkams un kas darināts ar milzu mīlestību. Būs pieprasītas no dabīgiem materiāliem gatavotas rotas, augstu vibrāciju kristāli, kas izlīdzina auru un palīdz dzīvot līdzsvarā un harmonijā.
Cilvēki klausīsies mūziku, lasīs grāmatas, dzeju un priecāsies skatoties uzvedumus, kas iedvesmo un spārno, kas palīdz saglabāt iekšējo Gaismu.
Ja šobrīd šādu cilvēku nav vairākums, tad ar katru dienu mūsu kļūs arvien vairāk. Pasaule mainās un mainās cilvēks. Mainās cilvēka vajadzības, jo augstas vibrācijas Gaismas plūsma atmodina Gaismu ikvienā. Rodas jaunas profesijas, jaunas radošuma izpausmes un mēs to piedzīvojam.
Mīlestībā. Magda Fjūnija Tulkoja: Ginta Filia Solis
Nedomā par to, kas tu esi, kas viņi ir, kā būs – dzīvo. Dari to, kas šobrīd tavam ķermenim rada komforta sajūtu, tieši tagad dod brīvības sajūtu un tavai Sirdij atslābināšanos, tieši tagad, kā bērnam dod Tev iespēju aizskriet iekšējā starpbrīdī.
Sāc dzīvot. Un tikai šajā, iekšējās brīvības no ierastajām ierobežojošajām domām stāvoklī, tu spēsi radīt savu laimīgo dzīvi. Tāpēc, ka mūsu attieksme pret tuvajiem barojas no mūsu attieksmes pret sevi.
No tukša trauka neko neieliesi. Bet spēja cilvēkus redzēt ar “labestīgām acīm” ietekmē it visu.
Tāpēc, lūdzu, velti laiku tam, lai parūpētos par sevi, velti laiku tam, lai justos labi savā iekšējā centrā.
Kādam tā ir joga, kādam – skriešana, kādam – dabas vērošana, kādam rokdarbi, kādam – dārza darbi…. Tikai tu zini, kas tieši tevi atved atpakaļ esības stāvoklī, nevis pie domām par notikumiem, kas jau ir notikuši vai var notikt.
Ginta Filia Solis 