Aizvērta sirds – ko tas nozīmē?

anahata-chakra

Aizvērta sirds – tā ir nobloķēta Sirds čakra. Tas ir enerģijas deficīts sirds rajonā. Kad cilvēka sirds ir aizvērta reālam kontaktam ar savām sajūtām un adekvātai mijiedarbībai ar citiem cilvēkiem, tas rada ļoti daudz dažādas negatīvas sekas.

Enerģijas nepietiekamība sirdī un tās sekas

Ja sirds čakrā ir deficīts, enerģijas plūsma, kas iet caur to, ir nopietni ierobežota. Sirds čakra paliek tukša, nospiesta un nelietderīga. Tā ir klasiskā “aizvērtas sirds” izpausme. Tāds cilvēks nesaprot savas jūtas tik ļoti, it kā “vispār neko nejustu”. Tas graujoši ietekmē viņa veselību, attiecības ar sevi un apkārtējiem, kā arī viņa pasaules redzējumu.

Atteikšanas no mīlestības

Tā ir galvenā “deficītnieku” nelaime. To vai citu traumu rezultātā tu esi vīlies mīlestībā. Precīzāk, tajā, ka vispār spēj mīlēt, vai tajā, ka tevi kāds var iemīlēt.

Tajā mirklī bija tik ļoti sāpīgi, ka tu nolēmi – labāk nekā, nekā tā. Tas varēja notikt jau tik agrā bērnībā, ka tu to pat neatceries. Ir tikai aukstums un tukšums krūtīs.

Cilvēki ar deficītu sirds čakrā atrod tam lieliskus attaisnojumus. Piemēram: “Mīlestība ir izdomājums”, “Sekss nav iemesls tam, lai iepazītos”, “Sievietes mīl tikai naudu” u.t.t.

Bailes no dziļām attiecībām un vientulība

Formāli tu vari arī nebūt vientuļš, un it kā tikties ar kādu, vai pat dzīvot kopā. Taču tā būs tikai tāda ārišķīga attiecību izpausme – vai dēļ sociālā statusa, vai seksa dēļ, vai arī kādu citu labumu dēļ. Taču patiesas atklātības, uzticēšanās, sapratnes tādās attiecībās nav.

Cilvēks, kuram sirds čakrā ir deficīts, parasti šajā situācijā cieš (saprotot vai nesaprotot to). Jo vēlme mīlēt un būt mīlētiem mums visiem ir bāzes vajadzība. Ja tā netiek realizēta, ikvienam cilvēkam ir slikti. Taču vairums gadījumu tādi cilvēki šajās nepatīkamajās sajūtās vaino savu partneri un to, ka “īsta mīlestība mēdz būt tikai pasakās”. Ļoti bieži tas noved pie reālas vientulības un pat izolācijas no cilvēkiem.

Aukstums un atsvešinātība

Šo īpašību dēļ cilvēkiem ar nepietiekamu enerģiju sirds čakrā ir ļoti grūti izveidot uzticēšanās pilnas attiecības. Citi var uzskatīt tevi par sausiņu vai aprēķinātāju un egoistu. Dēļ tā, ka nesaproti citu jūtas, tu apzināti vai neapzināti manipulē ar cilvēkiem (īpaši ar tiem, kuriem sirds čakrā ir enerģijas pārpilnība). Iespējams, tas palīdz sasniegt kādus karjeras vai personīgos mērķus, taču nedara tevi laimīgu.

Citu nosodīšana un kritika

Šķiet, ka tavās problēmās vainīgi ir citi. Viņi nepareizi uzvedās un tāpēc ir visas šīs problēmas. Taču tu skaidri zini, kā pareizi jarīkojas.
Ja ievēro sevī ko tādu – tev sirds ir aizvērta.

Neiecietība pret sevi

Diemžēl, citu nosodīšanas cēlonis ir sevis nepieņemšana. Bieži vien ir ļoti grūti sev tajā atzīties. Taču cilvēki ar nepietiekamu enerģiju sirdī, nemīl sevi, rāj un pastāvīgi cenšas pieradīt paši sev un citiem, ka “ir kaut ko vērti”. Tas var palīdzēt karjeras veidošanā, bet atkārtošos, tas nevienu nepadara laimīgu.

Depresija

Tā ir galējā aizvērtas sirds forma. Tu vairs neredzi savai dzīvei jēgu, tev nav uz ko atbalstīties, viss šķiet pelēks un tukšs. Var rasties alkohola atkarība, atkarība no datorspēlēm un citi veidi kā aizbēgt no realitātes.

Hroniski veselības traucējumi

Enerģijas plūsma ir apgrūtināta, tas nozīmē, ka asinis un skābeklis šo zonu nepietiekami bagātina. Tādiem cilvēkiem veselības problēmas saistītas ar “stagnāciju”, “ierobežošanu”, “bremzēšanu”. Tā ir hipertonija (augsts arteriālais spiediens), sirds nepietiekamība, ateroskleroze, infarkta un insulta riski u.t.t. Aukstuma un tukšuma sajūta sirdī. Tādi cilvēki jūtas atsvešināti un vientuļi.
Mūsdienās Aizvērtas Sirds “kaiti” slimo ļoti daudz cilvēku.

Avots: http://www.aum.news

Tāpēc tālākais būs domāts tiem, kuri vēlas kļūt veseli un dzīvot ar Atvērtu Sirdi!

Sirds Čakras atvēršana

čakras1

Bailes, vainas sajūta, greizsirdība, aizvainojums, naids, dusmas un rūgtums nomāc sirdi. Padomā par to, kā tu jūties, kad tevī ir šīs emocijas. Slikti, vai ne? Klātesoša ir ļoti reāla fiziskā reakcija.  Ilgstoša šo emociju krāšana sevī padara tevi nelaimīgu un liek justies nepilnvērtīgam un nespējīgam dāvāt un saņemt mīlestību.

Tas ir iemesls lai atvērtu savu sirds čakru.

Protams, tas prasīs kādu laiku. Cik ilgi, to nevar noteikt, jo katra mūsu situācija ir individuāla. Dziedināšana ir process, kas pilnībā ir atkarīgs no tās piepūles, kuru tu ieliksi šīs situācijas risināšanā. Iemācīties mīlēt sevi un citus – tā ir nenovērtējama un skaista pieredze.

Sirds – dziedināšanas veidi

1. Vizualizācija: laikā, kad tu meditē, vizualizē kā mīloša un dziedinoša gaisma ieplūst tevī caur 7 čakru (galvas augšdaļā – sahasrara) un virzās lejup uz sirdi. Iedomājieties, ka mīlestība un gaisma piepilda katru tavas sirds attālāko stūrīti. Kā tava sirds piepildās ar mīlestību, kā viss negatīvais izplēnē. Tu ieraudzīsi lieliskus rezultātus, ja veiksi šo meditāciju katru dienu – kaut tikai dažas minūtes.

2. Apskāvieni un pieskārieni: Fiziskie pieskārieni palīdz atvērt sirds čakru. Ja tev nav ģimenes, to var palīdzēt realizēt kāds mājdzīvnieks. Tu vari iet uz masāžām un veidot jaukas, draudzīgas attiecības ar cilvēkiem. Tas viss palīdzēs.

3. Atver sevi tuvībai: Daudziem cilvēkiem, kuri baiļu dēļ atsakās no tuvām attiecībām, ir nobloķēta sirds čakra. Viņi baidās, ka pazaudēs brīvību, citi baidās no mīlestības zaudējuma, iespējamības vilties. Viņi vairās kontaktēties ar citiem cilvēkiem un pretējo dzimumu. Taču, lai atvērtu sirds čakru, ir jāļauj sev pieredzēt mīlestības brīnumu.

4. Izmanto afirmācijas: Tās ir spēcīgi vēstījumi zemapziņai: “Es mīlu. Es esmu mīlestības piepildīts. Es esmu tik laimīgs, ka varu dāvāt un saņemt mīlestību…” Izmanto savus personīgos vārdus, lai paustu savu mīlestību!

5. Atmodini līdzcietību caur piedošanu: Tas ir ļoti svarīgi sirds dziedināšanai. Piedošana nenozīmē to, ka tas, ko pateicis kāds vai izdarījis, ir jāuztver kā norma. Piedošana nozīmē tikai to, ka tu atbrīvojies no savām emocionālajām važām un šīm atmiņām. Labestība tev palīdzēs piedot tam, kurš tevi aizvainoja un izdziedinās tavas emocionālās brūces. Atceries, ka, pirmkārt, tev jāpiedod pašam sev!

6. Sūti mīlestību: Kad tu meditē, sūti mīlestību visiem, kurus zini. Cilvēkiem, kurus mīli, nīsti, baidies un no kuriem vairies…. Tiem, kurus tu zini un tiem, kurus kaut reizi esi redzējis… visiem. Tā ir transformācijas dziedinošā meditācija.

7. Izvēlies domu virzienu: Brīdī, kad noķer sevi, domājot negatīvas domas, pasaki sev STOP. Nomaini šo domu nekavējoties! Arī šī pieeja prasa laiku un pacietību, taču tā izstradājas ieradums domāt par sevi  pozitīvi un ar mīlestību!

8. Meditē!
Viena no sirds čakras atvēršanas meditācijām:

Avots: www.shkolamechti.ru

Tulkoja: Ginta FS

Vienkāršs ikrīta ieradums, kas palīdzēs atrisināt jebkuru problēmu

ieradums1
Jūsu zemapziņa zin visas atbildes uz visiem jautājumiem. Bet kā tās “izvilkt” apziņas līmenī?
Vienkāršs ikrīta ieradums, kas palīdzēs sadzirdēt, ko saka priekšā zemapziņa, un attīstīt radošu pieeju uzdevumu risināšanā.

 

Jūsu zemapziņa pastāvīgi strādā, gan, kad jūs guļat, gan tad, kad esat nomodā.
Napoleons Hills (amerikāņu rakstnieks, veiksmes grāmatu autors)

 

Zemapziņa nekad neatpūšas, tā pastavīgi ir nomodā, jo kontrolē jūsu sirds ritmu, asins cirkulāciju un gremošanu. Tā regulē dzīvei svarīgos procesus un jūsu organisma funkcijas un zin atbildes uz visiem jautājumiem.
Tas, kas notiek zemapziņā, izpaužas arī apziņā. Citiem vārdiem sakot, tas, kas notiek iekšā zemapziņā, noteikti ar laiku kļūs par jūsu realitāti.
Jūsu mērķis ir novirzīt zemapziņu tās problēmas risināšanas virzienā, kura jūs uztrauc. Un, lūk, vienkāršs vingrinājums, kas palīdzēs to izdarīt.

 

10 minūtes pirms miega

 

Nekad neaizmiedziet bez jautājuma zemapziņai.
Tomass Edisons (amerikāņu izgudrotājs un uzņēmējs)

 

Šī prakse ir kopēja daudziem veiksmīgiem cilvēkiem visā pasaulē – likt zemapziņai strādāt miega laikā.
Jums būs vajadzīgas tikai dažas minūtes pirms miega, lai pameditētu vai pierakstītu jautājumus, atbildes uz kuriem jūs vēlaties saņemt.
Sastādiet to jautājumu sarakstu, kas jūs interesē. Jo precīzāk noformulēsiet šos jautājumus, jo precīzāka būs atbilde. Kamēr jūs gulēsiet, zemapziņa strādās un meklēs atbildi uz tiem.

 

10 minūtes pēc pamošanās

 

Pētījumi apstiprina to, ka pieres daivas smadzeņu garoza ir aktīvāka un spējīga atrast radošus risinājumus tieši pēc pamošanās. Jūsu zemapziņa strādāja visu laiku, kamēr jūs gulējāt, radot konteksta un īslaicīgas saites, bet radošums rodas no saitēm starp dažādām smadzeņu daļām.

 

Nesenā intervijā ar amerikāņu šahistu un taidzicjuaņ meistaru Džošu Vaickinu tika runāts par šo rīta ieradumu – izmantot zemapziņu, lai atrastu negaidītus risinājumus un saites.
Atšķirībā no 80% cilvēku, vecumā no 18 līdz 44 gadiem, kuri, no rīta pamostosties, jau pirmajās 15 minūtēs pārbauda savus viedtālruņus, Vaickins apsēžas klusā vietā, meditē un pieraksta domas savā dienasgrāmatā.
Tā vietā, lai koncentrētos uz to, kas notiek ārpusē, kā to dara lielākā daļā cilvēku, kuri pārbauda paziņojumus savās mobilajās ierīcēs, viņš koncentrējas uz iekšējo. Tā viņš iegūst skaidrību, spēju mācīties, radošumu – stāvokli, kuru viņš nosauc par “kristalizēto intelektu”.

 

Ja neesat raduši pierakstīt savas pārdomas, šī domu pierakstīšana varētu jums šķist sarežģīta. Principā, pietiks, ja pierakstīsiet savas domas tikai attiecībā uz konkrēto problēmu.
Tagad aplūkosim pieprasījumu, kuru jūs nosūtat savai zemapziņai pirms miega.
Atcerieties visus jautājumus, kuri jūs interesē. Domājiet par tiem un pierakstiet to, kas jānoskaidro. Pēc tam dodieties pie miera.
No rīta pirmais, kas jāizdara, jāpieraksta viss, kas ienāk prātā, attiecināmais uz problēmu, kura jūs uztrauc. Tā jūs varēsiet atrast atbildes uz jebkuriem jautājumiem – kā atrisināt svarīgu darba jautājumu, kā kļūt par labiem vecākiem, kā kļūt par labāko dzīvesbiedru, ar ko iepazīties, kā uzlabot attiecības.
Protams, nāksies patrenēties, lai iegūtu šīs iemaņas. Taču ar laiku jums būs vieglāk saņemt atbildes no savas zemapziņas un atrast tajā radošus risinājumus un uzticēties savai intuīcijai.

 

Noslēgumā

 

Cilvēks nevar mainīt apstākļus, bet viņš var mainīt savas domas un tadā veidā kvalitatīvi uzlabot apstākļus.
Džeimss Allens (britu rakstnieks un dzejnieks)
Jūsu domas ir jūsu dzīves, kuru jūs katru dienu paši veidojat, plāns.
Kad mācaties pārvaldīt savas domas, apzināti un neapzināti, jūs radat apstākļus, kas neizbēgami padarīs jūsu mērķus sasniedzamus.
Jūs esat savas mūžības radītāji.
Šis vienkāršais ieradums palīdzēs jums apzināties, ko jus vēlaties sasniegt un kā velaties to sasniegt.
Tulkoja: Ginta FS

Apslēptais aizvainojums

aizvainojums3

Kā noskaidrot, ka tiek apslāpētas «nepatīkamās» sajūtas?

1. Saspringums ķermenī. Sāp mugura, muskuļi ir savilkti. Jūs bieži sasprindzinat žokļus. Bieži sāp galva.
2. Biežāks sirds ritms, tahikardija. Panikas lēkmes.
3. Šķiet, ka visi apkārtējie ir ļauni, nelaipni un domā par jums sliktu.
4. Tracina partnera uzvedība, bet jums šķiet, ka tie ir sīkumi, par kuriem nav vērts uztraukties un runāt.
5. Ja jūsu vecāki ir emocionāli aizvērti un visu pārdzīvo sevī, ir liela ticamība tam, ka jūs jau no agras bērnības esat iemācījušies tieši tā izturēties pret savām jūtām
6. Miega traucējumi. Ir grūti aizmigt, vai arī jūs pamostaties pirms laika.

 

Par aizvainojumu pieņemts uzskatīt divu sajūtu kombināciju: sāpes un dusmas. Emocionālās sāpes liecina par to, ka esat pret kaut ko savainojies. Tonis, frāze vai rīcība ir izradījusies nepatīkama. Dusmas rodas kā enerģijas mobilizācija, lai aizsargātu savas robežas.
Eksistē iekšējie aizliegumi, kas liedz pārdzīvot un izpaust savus pardzīvojumus. Tas nozīmē, ka ir pārliecības, kas nosaka, kā pareizi jājūtas un jāuzvedas.. Piemēram: «es nekad nedusmojos, tikai vājie sēž un skumst, ir jāpaciešas un viss paries».
Kad emocijas sakrājas, netiek apzinātas un izpaustas, notiek «sprādziens». Tad dažkārt gadās, ka nejaušs cilvēks saņem visu reakciju kopumu, par to, kas sakrājies. Ar cilvēku, kas spontāni reaģē, nav iespējams izveidot konstruktīvu dialogu. Ja tāds sprādziens ir noticis, ir jānomierinās un jāpadomā, ko vēlaties teikt un, kad esat gatavs dzirdēt savu sarunu biedru.
Emocijas uzkrājas šādi: cilvēkam bija nepatīkami, sāpīgi, skumji, bailīgi viņš dusmojās. Un tajā brīdī, kad bija sajutis diskomfortu, kaut kas notika. Kaut kā šajā brīdī viņš viņš tika galā ar savām emocijām un sāka šķist, ka to nav. Iespējams, viņš ne īpaši labi prot šīs emocijas, sajūtas atpazīt. Ja šīs prasmes nav, līdz apziņai aiziet tikai ļoti spēcīgi pārdzīvojumi, bet vājākie netiek uztverti un tiek uzkrāti. Šis mehānisms tiek iemantots bernībā pie noteiktas audzināšanas un smagiem notikumiem. Ideāli būtu, ja mēs spētu emocijas izdzīvot, izjust bailes, ievainojamību, skumt, dusmoties. Atpazīt un noņemt aizliegumus savām sajūtām, izpaust tās – kaut vai kopā ar psihoterapeitu. Dažus mehānismus sevī jūs nepamanāt un tie ir kļuvuši pierasti. Kad sāksiet tos pētīt, atradīsiet sāpīgās vietas, kuras atstrādājot var būt vajadzīga palīdzība un otra cilvēka saudzīgs atbalsts. Emociju apspiešana ir aizsargmehānisms, kas agrāk palīdzēja izdzīvot  Šis veids, kā tikt galā ar grūtībām, paliks ar jums, taču ir iespēja uzzināt, kādus vēl veidus jūs izmantojat un kādus vēl vēlaties iemācīties.
Ne tikai psihoterapija uzlabo jutīgumu. To lieliski izdara jebkura uzmanība pret savu ķermeni: fiziskā aktivitāte, rīvēšanāš, masāžas, meditācijas. Var sākt ar to, ka jūs sekojat tam, vai jums ir ērti sēdēt, vai esat noguruši, vai vēlaties ēst, vai vēlaties kādas fiziskās nodarbes, vai vēlaties pabūt vienatnē.

 

Interesējaties par sevi! Izziniet sevi!

 

Avots: © psy-practice.com
Autors: Marija Mališeva
Tulkoja: Ginta FS

Ko visvairāk nožēlo sievietes pēc 40

sieviete40y
Man vienmēr ir patikuši stāsti par to, ko cilvēki izdzīvojuši un kādu pieredzi no izdzīvotā smēlušies. Šis ir garš raksts, taču domāju, ka vedina uz pardomām.

 

Nesen mēs veicām pētījumu un es vēlos padalīties ar tā rezultātiem. Mēs jautājām sievietēm, kurām pāri 40 gadiem, ko visvairāk tās nožēlo savā dzīvē. Šis pētījums visvērtīgākais būs tām meitenēm, kurām šodien ir divdesmit, trīsdesmit. Man pašai šobrīd  ir trīsdesmit un es saprotu, ka šis ir mans “zelta laiks”. Laiks ir izsmeļams resurss un katram vecumam ir sava nozīme un priekšrocības. Savs laiks studijām, savs – precībām, savs – bērnu dzemdēšanai, savs – radošajai pilnveidei. Ap 30 – tie ir tie gadi, kad varam praktiski visu, pēc – 40 jau nedaudz citas lietas.
30 gados, kad ir vēl visas iespējas, ir ļoti viegli “pazust” dzīves un iespēju daudzveidībā. Tapēc ir svarīgi pareizi sakārtot savas prioritātes un izvēlēties, ko darīsim vispirms un ko – pēc tam.
Saprotot izvēles grūtumu, mēs veicām šo pētījumu.

 

  • 1966 vidēja vecuma sievietes, kuru vidējais vecums – 46,7 gadi.
  • 16 galvenie jautājumi.
  • Varēja izvēlēties vairākus variantus, tāpēc summā sanāca vairāk kā 7500 atbilžu .
  • Aptaujāto vidū bija sievietes, kam 38-39, bet bija arī tās, kam 69-78.
  • Pateicos visām, kas padalījās ar saviem viedokļiem, saviem stāstiem un domām.
  • Un tā, mēs jautājām sievietēm, ko viņas nožēlo visvairāk – tagad, šobrīd. Ko viņas darītu savādāk, ja varētu, un ko novēlētu citām sievietēm. Tā radās TOP5.

5. vieta

Nožēloju to, ka nenostiprināju savas attiecības ar vīru –  601 sievietes  – 30% aptaujāto.

 

Patiešām, šī ir bieži sastopama lieta. Dzimst bērni, ir darbs, plāni, daudz darāmā, enerģijas, viss jāpaspēj un aizmirstās, ka blakus ir vīrs. Vīrs, kuram IR vajadzīga mūsu mīlestība, kurš arī vēlas nedaudz mūsu rūpju un kuram vajadzīgs mūsu apbrīns un uzticēšanās.
«Es vienu aiz otra piedzemdēju trīs bērnus. Mans vīrs bija laimīgs kopā ar mani. Mēs audzinājām bērnus kopā un kļuvām Tikai par vecākiem. Mēs aizmirsām, ka esam pāris. Viens ar otru mēs runājām tikai par bērniem. Darījām visu bērnu dēļ. Tagad bērni ir izauguši, aizgājuši katrs savā dzīvē un mēs esam palikuši divatā. Es nepazīstu šo vīrieti, it kā ne ar viņu mēs kopā atzīmējām savu trīsdesmito kāzu jubileju.»
Marina, 56 gadi

 

«Kad apprecējāmies, viss bija labi. Pēc tam nolēmām, ka laiks bērniem. Piedzima viena meita. Pēc tam, kad atsāku strādāt, sapratu, ka bez augstākās izglītība nu nekā. Vīrs bija “par”. Es aizrāvos ar mācībām, paralēli piedzemdēju vēl vienu meitu. Tas nebija viegli, bet vīrs palīdzēja, vecāki palīdzēja. Gadījās, ka viņš manā vietā rakstīja lekcijas, sēdēja ar bērniem. Saņēmu diplomu. Sāku strādāt jaunajā specialitātē un sākās… Sakumā nedaudz ilgāk darbā, tad darba problēmas uz mājām, bērniem palika arvien mazāk laika, vīru vispar neievēroju, gatavot mājās laika vairs nebija. Tas, ko agrāk paspēju, tagad šķita neiespējami. Tagad es vairs nesaprotu, kā cilvēki paspēj visu. ja bērniem vēl laiku atrodu, tad vīram – gandrīz nekad. Rezultātā jau 5 gadus guļam atsevišķi, pat nepamanīju, kad tas notika. Un tagad man savas attiecības jāceļ no jauna…»
Irina, 38 gadi

 

«Mēs dzemdējām laikā, kad ideoloģija bija cita. Mūs audzināja par kārtīgiem strādniekiem – arī sievietes. Tajā laikā man bija žēl, ka nav vietas varoņdarbiem. Izgājām pārbaudījumus ar nabadzību, grūtībām – visas deviņdesmito gadu bēdas. Man izdevās tajā laikā “nostāvēt kājās”, varbūt – pateicoties spēcīgajai miesasbūvei un garīgajam spēkam.
Es jaunajām meitenēm novēlu gara stiprumu, ticību sev un necensties par katru cenu būt vientuļai, visu varošai un ārēji pašpietiekamai. Darbs jūs neapskaus, nesamīļos, nebrīnieties, ka vienā dienā jūs izmetīs pār bortu – tur mūsu ir daudz. Nekas jums neaizstās ģimeni – bērnus, mazbērnus, mīļotos, uzticamu un mīlošu vīru. Sapņoju visus apvienot pāros. Zinu, kā ir būt vienai un to nevienai nenovēlu! Esiet mīlošas un mīlētas un, galvenais, mīliet sevi!
»
Tatjana, 59 gadi

 

4. vieta

Nožēla par to, ka visi spēki tika tērēti darbam, karjerai, bet tuvajiem cilvēkiem laika neatlika –  674 sievietes 34% aptaujāto.

 

Tipiska situācija tam laikam, kad bija kauns nestrādāt, būt liekēdei. Silītes, bērnudārzi, nometnes aizstāja ģimeni, un skaitījās ļoti labi. Sievietes cēla BAMu, karjeru un gaišo nākotni.
Kaut šobrīd ir cita situācija – strādājošo precēto sieviešu ir vel vairāk. Sievietes būvē karjeru, vada biznesus un iegūst augstākās izglītības, lai būtu neatkarīgas, pašpietiekamas, lai nodrošinātu ģimeni – kas atliek vīrietim?
Vai mēs nepazaudējam savu dzīvi, lielāko daļu sava laika pavadot ofisos, palaižot garām to laiku, kad aug mūsu bērni?

 

«Tagad es saprotu, ka visas manas problēmas ar meitu ir tikai tāpēc, ka nekad tā pa īstam neesmu bijusi viņai blakus. Es vienmēr, pirmkārt, sevi esmu uzskatījusi par speciālistu un tikai tad – mammu. Kad bērni slimoja, viņiem blakus bija vecmāmiņas un vīrs. Man nebija kad tur būt, jo vienmēr biju komandējumos, izbraukumos, ofisā. Un, lūk, šodien manai meitai ir 40. Mums ar viņu nav dialoga. Viņa grauj savu dzīvi tāpāt kā es to darīju ar savējo, un es neko tur nevaru palīdzēt.»
Irina, 62 gadi

 

«Es agri apprecējos. Laulībā piedzima 3 manas mīlās meitiņas. Starp bērnu piedzimšanām, es mācījos, ieguvu izglītību, taču specialitatē nekādīgi neizdevās strādāt, jo bērni bezgalīgi slimoja. Abi ar vīru nolēmām, ka jābeidz manas mocības atrast darbu un es “iesēdos” mājās. Taču mani visu laiku mocīja viena doma – visas manas draudzenes taisa karjeru, strādā, bet es te šēžu un neattīstos. Ar šādām domām es dzīvoju vairākus gadus.
Reiz pie mums ciemos iegriezās kada mana paziņa – veiksmīga biznesa sieviete (māja, mašīna, karjera). Mēs ar meitām cepām picu, bet paziņa sēdēja dīvānā un to visu vēroja.
Un pekšņi es viņas acīs ieraudzīju asaras: “Ak, Dievs, viņa teica, cik Tu gan esi laimīga!» un, lūk, tajā brīdī visas šaubas par to, ka esmu vai neesmu veiksmīga man izplēnēja! Pēkšņi man nāca apgaismība  — es esmu pati laimīgākā, veiksmīgākā un vajadzīgākā!!!! 
Nav lielākas laimes sievietei, kā būt mīlētai, vajadzīgai!»
Natālija, 40 gadi

 

3. vieta

Nožēloju, ka par maz esmu ceļojusi un maz ko redzējusi  –
744 sievietes — 38% aptaujāto.

 

Protams, ceļot var arī tad, kad bērni izauguši, taču problēma ir tajā, ka beidzot aktīvās darba gaitas, mēs zaudējam iespēju dzīvot un sākam izdzīvot. Mūsu pensionāri neceļo, kā to dara amerikāņi, vācieši. Maksimums – tā ir dzīve vasarnīcā. Divas svarīgākās lietas šeit:
  • Es neceļoju, kad varēju tam nopelnīt un atlikt naudu.
  • Tagad, kad es varētu ceļot un ir tam laiks, nav naudas, par ko ceļot un arī veselības nav.
Varbūt tieši tāpēc mums arī neatsūtīja nevienu stāstu par ceļojumiem. Iedomājieties – 700 vēstures un nevienas par ceļojumiem un apceļotajām valstīm. Bērni izauguši, ja jums ir pēc 40, un arī tagad varam to paspēt. Ceļojums – tas nebūt nenozīmē – tālu un ilgi.

 

2. vieta

Nožēla par to, ka dzemdēju maz bērnus – 744 sievietes 38% aptaujāto un vēl  113 sieviešu, kas nožēlo izdarītos abortus.

 

Speciāli tāda punkta aptaujā mums nebija, bet daudzas sievietes par to runāja – jaunībā man veica abortu un pec tam es vairs nevarēju iznēsāt bērnu.
«Es ļoti nožēloju savus abortus. Domāju, vēl vajadzēs mācīties, iegūt izglītību, veidot karjeru, vel nav īstais laiks, šis vīrietis nav tas atbildīgākais u.t.t.»
Irina, 38 gadi

 

«Ja tas varēs glābt kaut vienu jaunu meiteni no grūtas situācijas, būšu ļoti priecīga.
Esmu precējusies 20 gadus. Apprecējos apzināti. Zināju, ka man būs vairāki bērni un ka man būs viens vīrs uz visiem laikiem. Grūtniecība iestājās pirms kāzām. Izdarīju abortu. Tas bija 1993. gads.
Tagad skatieties hronoloģiju:

1994. gads — operācija (ārpusdzemdes grūtniecība)
1995. gads — priekšlaicīgas dzemdības, bērniņš nomira pēc 2 diennaktīm.
1998. gads — dzemdības laikā, bet meitiņa nomira pēc divām operācijām.
2000. gads — 6 mēnešos priekšlaicīgas dzemdības.
2001. gads —  “mirusi” grūtniecība 12 nedēļās.
Tradicionālā medicīna neko nevarēja izskaidrot un palīdzēt. Viss, ar to beidzās mūsu ar vīru tēma “bērni”. Pēc tam vēl bija pāris grūtniecības, kas beidzās jau zināmā veidā.
Rezultāts. Mūsu meitai tagad ir 3 gadi, viņa ir meitene no pasakas – dāvana mums – visās nozīmēs. Gaidīta un lolota. Ko tas man maksāja, zinu tikai es un mans vīrs. Saudzējat sevi. Mīliet sevi!
»
Natālija, 39 gadi

 

Kāda nevarēja izšķirties par vairāk bērniem, kāda palika pie diviem, daudzas nožēlo, ka nedzemdēja kaut vienu bērnu.
«Kad man bija 20, šķita, ka visu paspēšu. Draudzenes dzemdēja, es kaut ko gaidīju. Vīrs lūdzās, lai dzemdēju, bet man bija japaspēj karjera, mācības, teicu, lai pagaida. Tā pienāca 30. Sociums domāja, ka tas ir par vēlu, es – ka vēl par agru. Četrdesmit gadu. Pats plaukums manā karjerā. Vīrs vēljoprojām gaidīja. Es apsolīju – nākamgad – es taču esmu veiksmīga, priekšniece.
Kad man bija 43 – viņš aizgāja. Pie citas – jaunākas. Viņa uzreiz viņam dzemdēja divus bērnus. Es paliku viena – ar neko. Tad es mēgināju palikt stāvoklī. Neizdevās. Šodien man ir gandrīz 60. Manas draudzenes ir vecmāmiņas. Es smaidu un saku, ka neko nenožēloju. Taču sirds sāp. Es nevienam neesmu vajadzīga. Vai tā ir veiksme? Nepieļaujiet šīs kļūdas!!!!!»
Olga, 58 gadi

 

«Mūsu meita piedzima 1992. gadā. Mēs dzīvojām un strādājām BAMā. Sākās mērķtiecīga ceļa uz turieni demontāža, algu nemaksāja, nebija par ko dzīvot. Mēs pārvācāmies uz Kaukāzu, bet uzcelt jaunu dzīvi neizdevās… 10 baismīgi grūti gadi – nabadzība, grūtības. Par vairāk bērniem mēs nedomājām. Pagāja gadi, kļuva vieglāk. Tagad mums ir divas pieņemtās meitas – 8 un 12 gadu, vecākā mācās 5. kursā par psihologu. Es par to, ka nekad nav par vēlu īstenot savus sapņus.»
Ļuba, 53 gadi

 

1. vieta

Nožēla par to, ka nepievērsu uzmanību sev un neveltīju sev pietiekami daudz laika – 998 sievietes 50% aptaujāto.

 

Uzvarētāja ar milzīgu parsvaru. Un tas nav nekāds brīnums. Mēs esam iekārtotas tā, ka mums ir viegli dot. Mēs dodam bērniem, atdodamies vīrietim, rūpējamies par māju, esam priekšzīmīgas savā darbā….Izdāļājam sevi un pašām nepaliek nekā. Par sevi mēs aizmirstam.
Tas ir drošāk – nevajag nevienam atteikt, nevajag nevienu apbižot, aizvainot, skumdināt. Kurš cietīs – tikai es, kāds nieks!!!!!!!! Es varu pieciest. Nesekoju saviem sapņiem, nerūpējos par sevi. Tagad tas sāp.
Atcerieties, arī tagad nav par vēlu sākt dejot, vingrot, apmeklēt spa salonus, masāžas, mīlēt sevi.

 

«Nav vienādu sieviešu. Nav pat līdzīgu. Katra — ir atsevišķs Visums! Nav taisnība, ka katra vēlas būt sieva un māte. Kāda vēlas būt hipijs, kāda vēlas būt biznesmene, kāda – ceļot, kāda – vispār neiziet no mājas. Tas viss ir normāli! Jocīga, neveiksmīga, dzīves apbižota — tās ir tikai nezinātāju piekarinātas birkas. 23 gados es biju sieva, mamma un visu šo laiku man bija slikti. Es biju laba, bet slikti bija man. Tagad mans dēls ir izaudzis, vīrs – aizgājis un es savos 44 gados – izpletusi spārnus. Visi domā, ka esmu iemīlējusies! Man vienkārši ir labi. Es nevienam neko neesmu parādā! Es eju pa ielu un staroju! Tā nekad agrak nav bijis. Taja laikā es nēsāju skaistu, bet svešu “apģērbu”. Tagad es daru tikai to, ko vēlos un man ir vienaldzīgs citu cilvēku viedoklis par mani.»
Sofija, 45 gadi

 

«Man ļoti patika dziedāt. Tas bija tas, kas man patika visvairāk dzīvē. Bet šo sapni es piepildīju tikai 58 gados. Līdz tam es darīju tikai to, ko no manis gaidīja un kas man it kā bija jādara un biju nelaimīga.»
Nellija, 59 gadi

 

«Es centos savai mammai pierādīt, ka neesmu muļķe un, kā minimums, esmu simpātiska. Tāpēc kļuvu par televīzijas žurnālisti. 13 gadi. Es ieguvu popularitāti un atpazīstamību, bet – ne laimi. Pēc tam es nolēmu uzzināt – kā tas ir, saņemt lielu algu? Man bija liela alga, taču lielāko tās daļu es tērēju uz brendu apģērbu un ārišķībām – lai izpatiktu darba devējam un atbilstu dreskoda normām. Absurda situācija – Tu pelni naudu un tērē to, lai varētu pelnīt naudu. Vienu vārdu sakot, šī situācija mani neapmierināja, laimīgu nedarīja. es pametu šo darbu un sāku nodarboties ar radošām lietām. Šodien es radu bloknotus, organizēju master klases un mākslinieku izstādes. Mans vīrs, tā visa rezultātā, strauji sāka kāpt pa karjeras kapnēm un viņa ienākumi aug – tātad arī manējie. Šodien es zinu – sapņi piepildās!»
Lilija, 44 gadi

 

Ļoti daudz bija arī citu lietu. daudzas sievietes runāja par to, cik svarīga ir veselība un cik svarīgi par to rūpēties jau jaunībā. Īpaši aktīvi par to runāja tās sievietes, kurām vairāk kā 50. Daudzas runāja par to, cik svarīgi ir būt brīvām un iemācīties strādāt uz sevi, iemācīties kādu jaunu profesiju. Daudzas runāja par to, cik svarīgi ir izvēlēties to darbības jomu, kurā ir iespējams realizēties sev patīkamā veidā. Bija ļoti daudz sieviešu, kuras runāja par to, ka nav veltījušas pietiekami daudz mīļuma saviem vecākiem un vairāk laika tērējušas aizvainojumam un strīdiem.

 

… vienīgais, par ko es bēdājos, ir tas, ka pārāk maz mīlestības, nepateikto labo vārdu, neizrādītā maiguma un uzmanības ir bijis manās attiecībās ar vecākiem viņu dzīves laikā. Tas ir tas, kas mani šobrīd nospiež.
Meitenes, atcerieties, arī jūs, tāpat kā es, paliksiet bez vecākiem! Ar ko un kā jūs tad paliksiet. Ar vainas apziņu par auksto un nevērīgo attieksmi pret tiem, kuri devuši jums dzīvību? Vai būs jums kam paraudāt uz pleca, kad pašas būsiet vecas? Vai būs blakus jums tie, kas piepilda jūsu dzīvi ar jēgu un kuri jums ir svarīgi? Domājiet par to jau tagad.»
Larisa, 58 gadi

 

Es jums visām vēlu laimi! Ceru, ka šie stāsti palīdzēs jūsu dzīvē ienest kādas jaunas, labas vēsmas un palīdzēs jūsu dzīvi padarīt skaistāku un laimīgāku.
Ar cieņu – Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta FS

Buddas mācības

budists7

Budisms ir viena no pasaules senākajām un izplatītākajām reliģijām. Kaut arī daudzi tās sekotāji uzskata to nevis par reliģiju, bet “Zinātni par apziņu”. Šīs zinātnes pamatu veidojuši skolotāja Siddhartha Gautama – jeb Buddas vērojumi. Viņa filosofija ir iespaidojusi visas pasaules reliģijas un ir pelnījusi, lai par to zinātu ikviens cilvēks pasaulē, neskatoties uz viņa reliģiskajiem uzskatiem.

 

1. Mīlestība uzvar visu

«Ar naidu nevar pārvarēt naidu, to var uzvarēt tikai ar mīlestību. tas ir mūžīgs likums”

2. To, kas Tu esi, nosaka nevis tas, ko Tu runā, bet tas, ko Tu dari

«Nevar cilvēku nosaukt par viedu tikai tapēc, ka viņš skaisti runā. Taču ja Tu redzi, ka viņš pats dzīvo mierā, mīlestībā un bez bailēm, tātad viņš arī patiesībā ir vieds.”

«Suns neskaitās labs tad, ja viņš prot tikai riet. Cilvēks nevar saukties labdaris, ja viņš vienkārši tikai runā pareizas un patīkamas lietas.”

3. Labas veselības noslēpums – pilnvērtīga dzīve tagadnē

«Neuzkavējies pagātnē, nesapņo par nākotni, pilnībā koncentrē prātu tagadnei.”

4. Skatiens sevī dāvā izpratni

«Nav jāmeklē savs ceļš debesīs. Vajag ieskatīties savā sirdī.”

5. Vārdi var ievainot un arī dziedēt

«Vārdiem ir spēks un tie var gan iznīcināt, gan izdziedināt. Pareizi un labi vārdi var izmainīt pasauli».

6. Atlaid un tas būs Tavs uz mūžu

«Pats vienkāršākais veids pazaudēt – ir turēties par visām varītēm pie kaut kā.”

7. Neviens nevar Tavā vietā nodzīvot Tavu dzīvi

«Neviens, izņemot mūs pašus, mūs neglābs. Neviens to nevarēs, neviens to neizdarīs. Mums pašiem jānoiet savs ceļš.».

8. Laime nemazināsies, ja Tu tajā dalīsies

«Tūkstošiem sveču var iedegt no vienas un tās mūžs nekļūs īsāks. Laimes nekļūst mazāk, ja ar to dalies».

9. Esi laipns pret visiem

«Esi maigs ar jauniem, esi līdzcietīgs ar veciem, pacietīgs – ar vājiem. Reiz savā dzīvē tu biji katrs no viņiem».

«Visiem un vienmēr aiznes vienkāršu patiesību: cilvēces atjaunošanai nepieciešama tikai laba sirds, sirsnīgs vārds un līdzcietība».

10. Netici visam, ko Tev saka

11. Kā Tu domā, tā viss arī būs

«Viss, kas mēs esam – ir mūsu domu rezultāts. Mūsu dzīve ir balstīta uz mūsu domām un sastāv no tām. Ja cilvēks runā vai dara sliktu nodomu vadīts, tad ciešanas tam seko kā ratu ritenis aiz zirga pakava. Ja cilvēks runā un dara ar labu mērķi, tad laime tam seko kā ēna, kura nekad viņu neatstāj».

12. Atlaid savas bailes

«Viss mūsu dzīves gājuma noslēpums ir atbrīvošanās no bailēm. Nebaidies no tā, kas ar Tevi notiks, Tava nākotne no tā nemainīsies, toties tagadne kļūs mierīga».

13. Patiesība vienmēr nāks gaismā

«Ir trīs lietas, kuras nav iespējams noslēpt: saule, mēness un patiesība».

14. Kontrolē savas domas, vai arī tās kontrolēs Tevi

«Lai baudītu labu veselību, lai darītu laimīgu sevi un savu ģimeni, lai atnestu mieru visiem, iesākuma ir jāiemācās apzināt un kontrolēt savu prātu. Ja cilvēks var vadīt savu apziņu, viņš noteikti varēs atrast ceļu pie apgaismības un visa gudrība un labdabība, protams atnāks pie tā».

«Tieši paša domas, ne ienaidnieki vai nelabvēļi novirza cilvēku uz tumšo pusi».

15. Aizdomas šķir. Uzticēšanās apvieno

“Nav nekā bīstamāka attiecībās, kā ieradums mūžīgi būt aizdomīgam. Tā ir inde, kas nonāvē draudzību un saēd mīlestību. Tas ir ērkšķis, kas dur un dzeļ. Tas ir zobens, kas nogalina».

16. Neviens nav Tavas mīlestības cienīgāks, kā Tu pats

«Vari meklēt visā Visumā kādu cilvēku, kurš būtu Tavas mīlestības cienīgāks, kā Tu pats, bet tādu cilvēku atrast nav iespējams. Tu pats, vairāk kā jebkurš visā Visumā, esi pelnījis savu mīlestību un cieņu».

17. Citu cilvēku iepazīšana nes gudrību, sevis iepazīšana – apgaismību

«Labāk uzvarēt sevi, nekā – tūkstoti kauju. Tāda uzvara vienmēr būs ar Tevi. To Tev nevarēs atņemt ne eņģeļi ne dēmoni, ne paradīze, ne elle».

18. Garīgums – tā nav greznība, tā ir nepieciešamība

«Tapat kā svece nevar dzīvot bez uguns, cilvēks nevar dzīvot bez garīgās dzīves».

19. Aizvieto skaudību ar apbrīnu

«Neskaust cita labās īpašibas, bet caur apbrīnu iegūt tās sev».

20. Mieru meklē sevī

«Miers atrodas mūsos. Nemeklē to ārpusē».

21. Uzmanīgi izvēlies savus draugus

«No nepatiesa un melīga drauga jabaidās vairāk, kā plēsīga zvēra. Plēsīgs zvērs var ievainot Tavu miesu, ļauns draugs – dvēseli».

22. Laimes receptes nav

«Laime – tā nav veiksmīga apstākļu sakritība. Tā ir Tava prāta stāvoklis.».

«Nav nekāda ceļa pie laimes: laime – tas arī IR ceļš».

23. Trīs svarīgākās lietas

«Tikai trīs lietām ir nozīme noslēgumā: cik stipri mēs mīlējām, cik viegli mēs dzīvojām un cik vienkārši atsacījāmies no nevajadzīgā».

No krievu valodas tulkoja: Ginta FS

Klusais Līcis

klusais-licis

Reiz kaut kur pasaulē bija Klusais Līcis. Tajā visi klusu dzima un klusu nomira. Ārkārtēji notikumi notika ļoti reti, pārsvarā kāpņu telpas vai pagalma mērogā. Ja gadījās kāds kautiņš vai šaudīšanās, laimīgie žurnālisti ilgi un priecīgi aprakstīja šo notikumu, un par to vēl ilgi runas klīda Līča attālākajos nostūros.

Bet reiz Līcī ielidoja Vīruss un sāka duļķot mierīgos ūdeņus

– Ei, – viņš sauca, – paskatieties, kā jūs dzīvojat! Jūs mostaties tikai tāpēc, lai ieslēgtu televizoru, kas jums norādīs, kā dzīvot, ko mugurā vilkt, ko ēst un ko domāt.

– Ei, pievērsiet uzmanību tam, ko jūs elpojat! Jūs nejūtat smaržas, neatšķirat garšas. Pat vecie ļaudis neatceras, kā pogo lakstīgalas, jo visi putni jau sen ir pametuši šīs vietas.

– Ei, jūs taču domājat tikai par baudām, par to, kā piepildīt vēderus, kaut neesat izsalkuši. Jums pat nav svarīgi, ar ko piepildīt, lai tik ēdiena būtu arvien vairāk.

– Ei, paskatieties, ko jūs ēdat! Tas taču ir miris ēdiens, to gatavo no atkritumiem. Kā gan jūsu bērni var izaugt gudri, veseli un laimīgi, ja visi šie produkti indē gan miesu gan garu! Paskatieties, jūsu bērni ir gatavi atdot dvēseli par malku mākslīga sīrupa, kuru tiem iemācījuši dzert mātes piena vietā!

– Ei! Mātes mīlestību un glāstus jūsu bērniem aizvieto televizors un gadžeti, bet viņu vientulību ārstē nomierinoša tablete.

– Ei, – kliedza Vīruss, – paskatieties, ar ko jūs ārstē! No šīm zālēm nomirst vairāk, kā no pašas slimības. Sākot ārstēties no vienas slimības, jau pēc laika jūs slimojat ar trīs un četrām jaunām. Un atkal ārstējaties ar to pašu…

Atbalss paķēra šo “Ei – ei!” un aiznesa to pa visu Kluso Līci, arvien vairāk saduļķojot ūdeni. Un sāka Klusā Līča iedzīvotāji apspriest šo ārkārtas notikumu. Daži sāka pievērst uzmanību tam, ko bija redzējuši visu savu dzīvi, bet kam nebija pievērsuši uzmanību.

Un patiešām…

Lai būtu iespēja ēst to ēdienu, kuru tiem piedāvāja, daudziem nācās dzert tabletes, lai nebūtu slikta dūša.

Bērni jau piedzimstot bija slimi. Lai vismaz kaut ko iemācītos, viņi bija spiesti dzert stimulējošas zāles. Viņi neprata priecāties, lēkāt, skriet, tikai sastingušu skatienu blenza monitoros.

Cilvēki vairs neprata mīlēt. Mīlestība tika pielīdzināta pārošanai, bet draudzību uztvēra kā iespēju kopā iedzert.

Galvenās īpašības šeit bija vienaldzība un apātija. Visi dzīvoja pēc principa “diena pagāja, nu i labi”.

Vīrusa uzbudināti, Līča iemītnieki izbrīnīti un ar šausmām sāka vērties sev apkārt. Klusais Līcis sakustējās. Tie, kuriem bija grūti atzīt, ka visu dzīvi spēlējuši muļķa lomu, dancojot pēc svešas stabules, “nogāja pagrīdē”. Virspusē, kā jau nākas, uzpeldēja pats vieglākais, kas agrāk netika pamanīts uz kopējā pelēkuma fona.

Līcī kļuva gaišāks un saules stari pamanījās iespīdēt pat visdziļkajā akacī. Kā jau varat saprast, ne visiem tas patika.

Tie, kuri dzīvoja Klusajā Līcī un ievēroja tā baušļus, īpaši nenodarbinot sevi ar domāšanu, kāpēc un ko dara, bija nikni uz apnicīgo Vīrusu, kurš ar savu bļaustīšanos traucēja to miegaino un paēdušo dzīvi.

Tie, kuri saņēma dividendes no paklausīgo un nedomājošo Līča iedzīvotāju maciņiem, dusmās grieza zobus par to, ka viņus traucē iekasēt labumus no saviem cilts brāļiem. Un tika nolemts izdomāt vakcīnu pret bīstamo Vīrusu.

Tika iztērēti milzu līdzekļi vakcīnas radīšanai, un tad kāds sāka sēt paniku par Klusajam Līcim tuvojošos baisu epidēmiju. Visus iedzīvotājus aicināja ar steigu vakcinēties.

Līdz nāvei nobiedētie Klusā Līča iedzīvotāji stāvēja rindās un visos iespējamajos veidos centās tikt pie brīnumainās vakcīnas, līdzi velkot savus bērnus, vīrus, sievas, vecākus, lai glābtu viņus no nāvējošā Vīrusa.

Kā jūs domājat, ar ko tas viss beidzās?
Taisnība – visus “vakcinēja”, protams, vakcīnas pietika visiem…

Bet šai vakcīnai, tāpat kā visām zālēm, bija viena īpaša blakne. Klusajā Līcī pārstāja dzirdēt ne tikai Vīrusa balsi, bet arī savus paša sirds pukstus. Klusais Līcis atkal kļuva kluss.

Viss vieglais sakoncentrējās centrā, smagais vienmērīgi izplūda pa visu dīķa virsu kā viskozs un smirdošs šķidrums. Par Vīrusu vairs neviens neatcerējās, bet Kāds, panākumu iedvesmots, izgudroja vēl pāris vakcīnas, gadījumam, ja nu atkal kaut kas noies greizi.

Bet tās vairs nebija vajadzīgas, jo Klusais Līcis bija pārvērties par purvu…

klusais-licis2

Autors: Med.zin.dr., profesore Jeļena Kols (nodarbojas ar imunoloģijas jautājumiem, alerģijām, psihoneiroloģiju un vielmaiņas problēmu risināšanu kā pieaugušajiem, tā arī bērniem)

Tulkoja: Ginta FS

Parasta un Īsta sieviete

 

ista-sieviete1Kaimiņos dzīvoja divas sievietes. Viena bija darbīga un aktīva – visu laiku rosījās saimniecībā, aptekāja bērnus un vīru, mazgāja, šmorēja un kopa dārzu. Viņas kaimiņienei arī bija divi bērni un vīrs. To bieži varēja redzēt pastaigājoties vai šūpojoties dārza šūpolēs zem ābelēm.

“Kā tu vari būt tāda sliņķe?!!”- sašutusi jautāja pirmā.

“Kā var tā pārpūlēties?!!” – domāja otrā.

Un, lūk, reiz pirmajai kaimiņienei vīrs stipri sagrieza muguru un savas slimības dēļ nevarēja turpināt strādāt. Viss mājas darbu smagums un naudas pelnīšana tagad gūlās uz sievas pleciem.

Kādā vakarā, atgriežoties no darba, un nesot smagas somas pilnas ar produktiem, pirmā kaimiņiene paklupa tieši pie savas mājas un stipri izmežģīja roku. Otrā kaimiņiene ar savu vīru visu to redzēja. Viņi iesēdināja sievieti mašīnā un aizveda uz slimnīcu.

“Ko man tagad darīt!?” – sieviete uztraucās. “Tās ir kaut kādas šausmas! Kas tagad mājās visu darīs, un par ko mēs tagad dzīvosim?”. Bet otrā kaimiņiene mierīgi atbildēja: “Tu atpūties un paguli, bet visas savas raizes VIENKĀRŠI UZTICI VISUMAM”.

«Kas tas ir Visums?», – sieviete izbrīnīta vaicāja.

«Visums – tie esam mēs visi. Viss, kas tev apkārt. Tu esi daļa no šīs dzīves telpas un viss veselais vienmēr rūpējas par savu daļu.».

Sievietei nekas cits neatlika, kā noticēt savas kaimiņienes teiktajam un vienkārši vērot apkārt notiekošo.

Nākamajā dienā pie viņas atbrauca māsa no kaimiņu pagasta un pastāstīja par brīnumainu dziednieku, kas nesen bija pārcēlies uz viņu ciemu. Atstājot savus bērnus pie kaimiņiem, kopā ar savu slimo vīru, sieviete devās pie dziednieka. Dziednieks izrādījās arī labs “kaulu lauzējs” un varēja palīdzēt sievietei un viņas vīram.

“Steiga tevi salauza un tavu dzīvi sakropļoja” – teica dziednieks. “Tavus kaulus es salaboju, bet smadzenes salabot – tas nav mans lauciņš. Pati izdari secinājumus. Tā ir tava dzīve!”.

No tā brīža sieviete biežāk sāka ciemoties pie kaimiņiem, lai ar kaimiņieni kopā pasēdētu dārza šūpolēs zem ābelēm, paklausītos putnu dziesmās un klusumā. Tā viņa piepildījās ar iekšēju mieru un harmoniju. Piepildījās ar pašu Dzīvi, lai tā plūstu mierīgi un skaisti.

Pasaka – māņi, bet tajā vienmēr ir daļa patiesības …

Ar ko tad parasta sieviete atšķiras no Īstas Sievietes?

Parastas sievietes apziņā laime ir atkarīga no viņai apkārt esošo lietu stāvokļa – vai veseli viņas bērni, vai ģimenes dzīvē un attiecībās viss kartībā, vai viņa labi izskatās.

Ja kaut kur kaut kas notiek ne tā, kā ieplānots, viņa tiek izsista no sliedēm, sāk uztraukties, cenšoties visu sakārtot un noregulēt. Tādā veidā absolūti pazaudējot Pati Sevi – savus spēkus, savu iekšējo harmoniju, un ļoti bieži – arī mīlestību pret sevi. Un viss tikai tāpēc, ka parastas sievietes laime pilnībā ir atkarīga no ārējiem apstākļiem – viņas dzīves “ārpuses”. 

Īsta Sieviete spēj radīt savu laimi no “iekšpuses” Viņa lieliski apzinās, ka, ja pati būs nogurusi un saīgusi, tad nekas labs nenotiks arī  ārpusē.

Viņa zin – Sieviete ar savu iekšējo stāvokli pati rada savu dzīves telpu un orientē savu vidi. Cenšoties, pirmkārt, saglabāt savu iekšējo mieru un harmoniju, viņa jebkurā situācijā ir spējīga ātri tikt galā ar visām grūtībām. Jo viņas iekšējais miera un harmonijas stāvoklis iespaido gan vidi ap viņu, gan cilvēkus, kas blakus.

IR LABI MAN – IR LABI ĀRPUS MANIS

Tas arī ir galvenais Īstas Sievietes radošā spēka noslēpums, ko viņai dāvājusi pati Māte-Daba.

Bet parasta sieviete no Īstas atšķiras vien ar to, ka neprot APZINĀTI izmantot savu vareno dabas dāvanu – spēju radīt harmonisku vidi sev apkārt – sev, saviem tuvajiem, kurā viss ir labi un mierīgi.

Taču, kā zināms, visu var iemācīties. Ka tik būtu vēlēšanās!

Te nu arī pasaciņa galā. Malacis, ka klausījies!

Autors: Viktorija Ņepomņaščaja

Tulkoja: Ginta FS