«Es nevaru to atļauties». Stāsts par ierobežojošajām pārliecībām.

dzimtas karma3

Slavenā psihologa Roberta Diltsa, viena no NLP pamatlicējiem māte 1978. gadā saslima ar krūts vēzi. Viņu ārstēja, taču pozitīvu rezultātu nebija.
1982. gadā Patrīciju Diltsu izrakstīja no slimnīcas ceturtajā slimības stadijā.

Roberts nolēma: ja jau reiz viņš bija palīdzējis tik daudziem svešiem cilvēkiem, saviem klientiem, kāpēc gan lai nepacenstos palīdzēt savai miesīgajai mātei?
Viņš kopā ar māti uz vairākām dienām burtiski ieslēdzās savās mājās un šī darba rezultātā izdarīja vienu no svarīgākajiem atklājumiem psiholoģijā.
Viņš atklāja iemeslus, kuru dēļ cilvēki paši neatļauj sev izmainīt savu dzīvi uz labo pusi.
Dilts to nosauca par “ierobežojošajām pārliecībām”, vai “apziņas vīrusiem”. Tie izrādījās trīs.

Dēliņ, teica Patrīcija Diltsa, es saprotu, ka tu man ļoti esi pieķēries un nevēlies, lai es mirtu. Taču neviens cilvēks nekad nav izārstējies no vēža ceturtajā stadijā, turklāt ārsti jau pateica, ka tur vairs neko nevar darīt.

Tā ir pirmā ierobežojošā pārliecība, kuru Dilts nosauca “bezcerība”. Ja reiz neviens nekad to nav spējis, tātad es arī to nespēšu. Ir varianti: “neviena sieviete to nevar”, “neviens šajā valstī to nevar”, “neviens mūsu pensionārs…” un tā tālak.
Taču Dilts nebūtu ģeniāls psihologs, ja diezgan ātri nesaprastu, kā var tikt galā ar bezcerību: ir jāatrod izņēmumi. Viņš atnesa mātei avīžu izgriezumus, izrakstus no žurnāliem, tv ierakstus par cilvēkiem, kuri par brīnumu ārstiem pēkšņi izārstējušies no neārstējamām kaitēm. Tādi gadījumi ir un tie ir aprakstīti. Kad jūs savos komentāros rakstāt “tas nav iespējams mūsu valstī” – tā ir viņa, bezcerība, tātad pirmā ierobežojošā pārliecība. Zāles ir tie stāsti un liecības, kuras mēs vācam un publicējam cerībā, ka jūs tās lasāt.

Bet tālāk lieta sabremzējās: Dilts saskārās ar otro “apziņas vīrusa” tipu – “bezpalīdzību”.
Jā, protams, teica viņa māte, tādi cilvēki ir, taču viņi ir īpaši, tie ir izņēmumi.

Es tāda neesmu: es esmu parasta, veca, vāja un slima sieviete. Es nespēšu izdarīt to, kas viņiem izdevās, man nav tādu resursu. Taču arī to, kā izrādījās, bija iespēja pārvarēt: Roberts Dilts, kurš uzskatīja, ka ikvienam cilvēkam ir neierobežots resurss, atgādināja mātei, ka sen, sen, kad viņu ģimene dzīvoja nabadzībā un pusbadā, viņa vienmēr atrada izeju no jebkuras situācijas, pat tad, kad tā likās pavisam bezcerīga, pēc principa “acis darba izbijās, rokas darba nebijās, rokas dara”. Kad Patrīcija Dilsa vienu pēc otras atcerējās šīs epizodes, viņa kļuva mundra, acis iemirdzējās un viņai kļuva labāk. Bet tas nebija uz ilgu laiku.
Un viņu ceļā parādījās pēdējais šķērslis – trešā pati nepamanāmākā ierobežojošā pārliecība. Dilts to nosauca par “bezvērtību”.
Viņa māte ilgi atteicās par to runāt, taču beidzot teica: vai tu atceries savu vecmāmiņu, manu māti? – Jā, atceros. – Atceries, no kā viņa nomira? – No krūts vēža. – Un viņas māsa, mana tante, no kā viņa nomira? – Šķiet, no gremošanas trakta vēža. – Es ļoti mīlēju savu mammu un tanti. Es ne ar ko neesmu labāka par viņām. Ja viņas nomira no vēža, kāpēc gan man būtu jāatveseļojas?
Dilts atklāja, ka šī uzticība ģimenei un dzimtai, protams, ir laba lieta, taču tā var ar cilvēkiem izstrādāt ļaunu joku. Viņa mātei izveseļoties situācijā, kurā pašas māte nomira, bija kas līdzīgs nodevībai. Ja reiz tā dzīvoja un aizgāja mūsu senči, bet mēs viņus mīlam, tātad arī mēs tā dzīvosim. Īsāk sakot “nekad labi neesam dzīvojuši un nav nemaz tur ko sākt”. Pazīstami?
Šo šķērsli pārvarēt bija visgrūtāk. Bet Roberts Dilts nojauta, kā to var izdarīt un tagad mēs varam izmantot šo viņa atklājumu.
Padomā labi, viņš teica savai mammai. Vai gan tu vēlies, lai mana māsa, tava meita, ja nu pēkšņi saslimst ar šo slimību, saka: ja reiz mana māte no tā nomira, tad man arī jāmirst, jo es taču viņu mīlu? – Kā tu ko tādu, tik briesmīgu vari teikt! Mamma bija šokēta. – Tad parādi viņai labu piemēru. Ja tu tagad nolemsi izveseļoties, tad arī viņa, ja nu gadījumā kas, sev pateiks: mana māte spēja, es arī to spēšu.

Bezvērtības pārvarēšanas resurss slēpjas nākotnē. Bērni kopē savus vecākus. Ja mēs tagad neatradīsim  jaunu uzvedības modeli, kurš ļaus mums labsajūtā nodzīvot vēl vismaz 25 gadus, ja mēs nespēsim tos nodzīvot skaisti, vairojot labo, bet apsēdīsimies uz soliņa žēlodamies par grūto dzīvi, demonstrējot nākamajām paaudzēm bezcerību, bezpalīdzību un bezvērtību, tad arī mūsu bērni, kuri mūs ļoti mīl, 50 gados pateiks: mēs ne ar ko neesam labāki par saviem tēviem, vectēviem, kuri jau 50 gados bija večuki.

Bet, runājot par Diltsa māti, viņa, protams, nomira. Tikai pēc daudziem gadiem un pavisam no citas kaites.
Ksenija Curmantejeva
Avots:Urban Queen
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dmitrijs Trockis: «Slimība ir nepareiza dzīves mērķa sekas»

Trockis3

Pat oficiālā medicīna atzīst, ka daudzu slimību iemesls ir meklējams paša cilvēka apziņā un viņa attieksmē pret dzīvi. Par to, kāds ir slimību rašanās algoritms un kā izdziedināties, es sarunājos ar Dmitriju Trocki, psihologu, hiromantu un izaugsmes treneri, kurš nepareģo nākotni, jo to iespējams transformēt pašam.

— Dima, kas vispār ir slimība?

— Es reiz dzirdēju šādu vārda “slimība” traktējumu – “Dievs dziedina ar zināšanām”. Dievs patiešām dod zināšanas un stimulu, lai sveikā izietu no šīs sarežģītās situācijas. Es par slimību saucu ne tikai kādu ķermeņa kaiti, bet arī radošu, garīgu, emocionālu, finansiālu (parādi, kredīti) kaiti.  Man jebkura slimība ir rādītājs tam, ka cilvēks kaut kur nav godīgs, patiess pret sevi un citiem cilvēkiem, viņa domas nesaskan ar sajūtām un darbi nesaskan ar domām. Šo stāvokli Krilovs ļoti brīnišķīgi aprakstīja  savā fabulā “Gulbis, vēzis un līdaka”. Šo trīs dzīvo radību slimība bija tāda, ka viņi tā arī neizkustināja ratus no vietas, jo vilka tos katrs uz savu pusi, jo katrs sevi uzskatīja par gudrāko. Tā arī ķermeņa, prāta un jūtu neatbilstība noved pie slimības.

— Lūdzu paskaidro, kā sajūtas un rīcība noved pie reālām diagnozēm, kāds ir šis mehānisms?

— Uz šo jautājumu atbildēšu filosofiski. Lai saistītu cēloni un sekas, noteiktu rīcību un rezultātu, slimību, jums ir nepieciešama spēja pietiekami ilgi koncentrēties uz jebkuru priekšmetu. Manā bērnībā mēs lasījām grāmatas un pratām koncentrēties uz lasīšanu tik labi, ka izlasījām to no sākuma līdz beigām, nepārslēdzoties uz datorspēlēm, citām grāmatām vai internetu.

Koncentrācija pilnībā ļāva uztvert grāmatas saturu. Šobrīd mana statistika runā par to, ka cilvēku spēja koncentrēties ir kļuvusi ļoti vāja un ļoti reti kurš ir spējīgs izlasīt grāmatu no sākuma līdz beigām, un reti kurš spējīgs iesākto novest līdz galam.

Bet, ja cilvēkam piemīt no dabas dotā vērošanas spēja, viņš savu uzmanību pievērsīs tam momentam, kad sākās slimība un tam, kas notika pirms tā iestājās. Un tajā vienmēr būs kaut kādi emociju uzliesmojumi, kaut kādas neizdzīvotas situācijas. Un tad tu sapratīsi, ka slimība radās no tā, ka tu nebiji godīgs attiecībā pret kādu cilvēku. Ir vienkarši jāpievērš sava uzmanība šim laika periodam un jāpadomā par to.

Slimības avots vienmēr ir nepatiesums pret kādu cilvēku. Tas nevar būt nekas abstrakts, tās nevar būt jūtas attiecībā pret kādu valsti, karu vai kādu parādību – vētru vai ugunsgrēku. Piemēram, man skolā bija “slimība” – divnieks angļu valodā. Bet tas nenozīmē, ka man nepatika visa angļu valoda, nē, tā bija nepatika pret konkrēto skolotāju, kurš vienā ceturksnī aizvietoja mūsu ierasto skolotāju.

Ne tikai ķermeņa slimības, bet arī finansiālās (kredīti, parādi, zema alga), garīgās, sociālās rodas dēļ mūsu nepatiesuma pret kādu konkrētu cilvēku vai arī sevi.

Bet pirmais vienmēr sāk slimot fiziskais ķermenis, tāpēc, ka to mēs vislabāk jūtam.

— Vai ir kādi izņēmumi? Mēdz taču notikt dažadas epidēmijas, gripa, vīrusi, vai piemēram, iesnas tāpēc, ka esam saaukstējušies?

— Ok, tātad par piemēru ņemsim gripu. Ikviens cilvēks pastāstīs, ka gripu izraisa vīruss, kas tiek nodots pa gaisu pilienu veidā un, ka tas nekādīgi nav saistāms ar cilvēka iekšējo stāvokli. Taču, pievērs uzmanību, ka gripas uzliesmojumi vienmēr notiek tajos laika periodos, kad lielākā iedzīvotāju daļa nav apmierināta ar kāut kadu parādību: dolāra kursa pacelšanos, atvaļinājumu, kas beidzies, jāsāk iet skolā, pēkšņi ir kļuvis auksts un drēgns laiks un garastāvoklis cilvēkiem ir pasliktinājies. Tas – lielos vilcienos. Ja skatāmies katru gadījumu atsevišķi, redzam, ka vienmēr paaugstinās aizkaitinātība vienam pret otru, reizē ar to arī atbildības līmenis par to, kā jūtamies, vai bezatbildības, ja mēs šīs sajūtas pilnvērtīgi neizdzīvojam un neizpaužam.

Nav izņēmumu. Mēs visi slimojam un atveseļojamies pēc stingras sistēmas. Melojam sev un citiem – slimojam, kļūstam godīgi pret sevi un citiem – atveseļojamies.

Vēl viens pavediens ir vārdā “dziedināšana”. Pareizi uzstādītā mērķī atrodas atbilde, kā atveseļoties no jebkuras slimības.

Ja tu pastāvīgi slimo, lūdzu, paskaties, kāds tev ir dzīves mērķis, ko tu vispār vēlies. Ja tā ir nauda naudas dēļ, laulības precēšanās dēļ, vai tā ir kaut kā pierādīšana kādam no pagātnes – mammai, bijušajam, klasesbiedrenei, ja tavs mērķis ir pagātnē, tad vienmēr būs slimība. Slimība saka:  tu nepareizi izturies pret pašu dzīvi. Dzīve nav bēgšana no pagātnes vai dzīšanās pēc nākotnes rēgiem, tā ir 100% dzīvošana šeit un tagad. Ko es konkrēti jūtu tagad?

— Dažkart savās lekcijās tu saki, ka cilvēki nevar atbrīvoties no kaut kādām slimībām tāpēc, ka viņiem tās ir izdevīgas. Ar ko izdevīgas?

— Pirmkārt – slimība ir uzmanības magnēts. Ar slimības palīdzību mēs tiešā veidā “vampirējam” to cilvēku uzmanību, kuri mūsuprāt mums to pārāk maz dod. Ar slimības palīdzību var neiet uz skolu, uz darbu. Var pievērst sev mammas uzmanību – mēs taču nesaprotam, ka viņa strādā, jo jānodrošina ģimene, jāpacieš piedzērušais tēvs un vēl kaut kas. Mēs to visu nevaram paturēt galvā, tāpēc egoistiski velkam deķīti uz savu pusi – savu tuvinieku uzmanību – uz sevi.

Otrkārt, slimojot var izvairīties no atbildības. To, kuru mums piešķīrusi daba, sociums, vīrs, sieva, bērni. Jo mazak mēs vēlamies uzņemties atbildību par savām domām, sajūtām un darbībām, jo vairāk mēs būsim spiesti slimot, tā attaisnojot savu nekā nedarīšanu.

— Ir ļoti sarežģīti tam piekrist, īpaši, ja runājam par tādām smagām saslimšanām, ka onkoloģija, cukura diabēts, slimībām, kas nodara ļoti smagas ciešanas.

— Sarežģīti tas ir tikai pirmajā acu uzmetienā. Es neskaitāmas reizes esmu komunicējis ar onkodispanseru pacientiem. Tur apmēram puse pacientu saka sekojošas frāzes: “Es labāk nomiršu, nekā piekāpšos kādam”, “Es labāk miršu, nekā palūgšu piedošanu”, “Es zinu, kā vajadzēja”, “Man ir taisnība un citu variantu nav”. Cilvēkiem nav vēlmes dzīvot tālāk un attīstīties. Viņiem vienkaršāk ir nomirt, kā mainīt savas domas, vārdus, darbus attiecība pret noteiktiem cilvēkiem.

Lai atveseļotos, ir jāapēd veselā saprāta tabletīte – jāpaskatās uz sevi kritiski, godīgi. Nevis no sava zvanu torņa, bet no malas. Un godīgi jāatbild pašam sev uz jautājumu: kam man jābūt šiem cilvēkiem un kas es biju. Man bija jābūt draugam, bet es biju vienkārši lietotājs. Man bija jābūt biznesa partnerim, bet es biju izmantotājs. Man bija jābūt dēlam, bet es biju pats gudrākais psihologs un kļuvu tik pārgudrs, ka pats sapinos sava gudrībā.

— Tagad konkrēti ar piemēru palīdzību tiksim skaidrībā, kā domāšanas maiņa noved pie atveseļošanās?

— Pagājušo vasar es vadīju treniņu Lietuvā. Uz lekciju tika atvesta meitene ratiņkrēslā, kuras diagnoze bija izkaisīta skleroze. Viņa vairs nespēja ne stāvet, ne sēdēt, praktiski neko. Mēs sākām ar viņu sarunāties un sarunas procesā noskaidrojās, ka apmēram pirms pusgada viņa, pierādot savai mātei, ka nav muļķe un, ka viņai ir smadzenes, sāka strādāt juridiskajā birojā. Viņa kolektīvā bija vienīgā sieviete starp desmit vīriešiem. Un ļoti centās atbilst – būt tāda, kā viņi: sāka gudri spriedelēt un mēroties spēkiem, rādīt savu “Es”.  Vīrieši tādas pārgudras sievietes parasti uztver ar smaidu un arī šajā gadījumā, tie sāka par viņu ņirgāties: par to, ka šo darbu viņa dabūjusi ne jau pateicoties savām prāta spējām, bet tikai savai ārienei utt. Viņa ļoti apvainojās, dusmojās, ienīda, bet ārēji to neizrādīja – ārēji bija kā vecis, stiprāka par visiem. Bet – tikai ne iekšēji. Kā arī visi mēs – iekšēji esam jūtīgi un viegli ievainojami.

Šī ieksējā cīņa ar vīriešiem noveda viņu pie šīs slimības. Ar šīs slimības palīdzību viņa savai mātei momentā pierādīja, kāpēc viņa nesasniedza savu mērķi. Vīrieši tagad baidījās par viņu jokot, jo par slimajiem taču nejoko. Pirmais, uz ko es viņai norādīju, uz nepatiesumu attiecībā pret savu mammu un bijušo vīru, kuram arī viņa pastāvīgi pierādīja, ka viņai galvā ir smadzenes nevis zāģu skaidas. Viņa pierādīja, bet iekšēji raudāja, dusmojās, neieredzēja.

Un pēc tam, kad viņa bijušajam vīram palūdza piedošanu par to, ka neapprecējas ar viņu dēļ mīlestības, bet gan tāpec, lai mammai pierādītu, ka ir realizējusies, ka raksturs viņai nemaz nav tik draņķīgs, kad palūdza piedošanu kolēģiem par to, ka ienīda viņus, bet ārēji smaidīja un tēloja, ka viss ir labi – viss mainījās. Pēc diviem mēnešiem viņas veselības stāvoklis krasi sāka uzlaboties un diagnoze tika noņemta. Viņas materiālāis stāvoklis strauji uzlabojās un viņa satika savu mūža mīlestību un apprecējās.

Šobrīd viņa ir vesela, jo nomainīja mērķi. Agrāk mērķis bija pierādīt, ka viņa ir labāka par visiem, ka viņa ir pasaules naba. Bet tagad saprata, ka visa jēga ir tajā, ka tu vienkārši dzīvo neko nevienam nepierādot, vienkārši šeit un tagad tu pati. Tieši pareizi uzstādīts mērķis palīdzēja atveseļoties.

— Tas darbojas arī onkoloģijai?

— Kirovā uz treniņu atnāca trīs sievietes ar onkoloģiju: smadzeņu vēzi, krūts un asins vēzi. Sakumā katra no viņām domāja, ka slimo pēc kāda individuāla scenārija. Bet pēc tam, kad bija “izģērbušās”, izstāstījušas savu vēsturi, ieraudzīja, ka visas viņas vieno viens mērķis – pierādīt pasaulei savu tuvāko personā, ka viņas ir pašas, pašas gudrākās, ka viņām vienmēr taisnība, ka zin izeju no jebkuras situācijas, ka ikvienam var kaut ko ieteikt, kā pareizi jadara. Treniņa laikā viņas pārskatīja savu attieksmi pret dzīvi, konkrēti, katra pārskatīja savu attieksmi pret cilvēkiem, kuriem pierādīja, ka ir pasaules naba. Un visām trijām neilgā laikā tika noņemta diagnoze.

— Kā atrast to mērķi, kas aizvedīs pie izdziedināšanās?

— Cilvēkam nav pārāk liela izvēle, jo globālā mērogā ir tikai divas iespējas. Pirmā – paradīt savu varenību, otrā… Ko es tavā labā, Dievs, varu izdarīt? Ko es varu Tavā labā izdarīt caur mammu, tēti, priekšnieku, padoto, vīru, bērniem. Jo visi šie cilvēki – tas ir pats Radītājs savos mazajos avataros. Tāpēc mērķis ir kalpošana cilvēcei – tad būs minimizēti zaudējumi, maksimāli būs atklāsme, veselība, labklājība. Dzīve kalpošanā būs piepildīta. Vai arī paštaisnums un sava “Es” piepildīšana. Un tas ir ceļš pie slimības.

— Kas, tavuprāt, ir pats grūtākais ceļā uz pašizdziedināšanos?

— Uzticēšanās. Piemēram, tu lasi šo rakstu, jūti 100% uzticēšanos man un šīs uzticēšanās mudināts, sāc praktizēt to, kas šajā intervijā šķiet noderīgs. Un tad tu saņemsi 100% rezultātu. Taču, ja nopērc šo avīzi, nejauši izlasi šo rakstu, lai īsinātu savu laiku, tavā dzīvē nekas nemainīsies, jo tavs uzticēšanas līmenis ir nulle. Viss atkarīgs no uzticēšanās sistēmai, kuru tu praktizē.

— Tātad nav svarīgi, kāda tā tieši ir sistēma – Tava, Luīzes Heijas, Valērija Siņeļņikova vai vēl kāda? Svarīgs ir tikai tas, cik tu tai uzticies un praktizē to?

— Jā, tikai patiesībā šajā gadījumā tu uzticies nevis sistēmai, ne trenerim, pat ne intervijai, kuru šobrīd lasi. Pēc būtības tā ir uzticēšanas Dievam? Tā ir intuitīva lēmuma pieņemšana, kas nav balstīta uz loģiku, vai zināšanām, kuras tev šobrīd ir.

Un tu uzticies nevis meistaram, bet tam, kas aiz viņa stāv. Bet Viņš, tici man, zin par tavu dzīvi visu.

Uzticēšanās ir pats galvenais, Sieviete uzticas vīrietim, bet vīrietis uzticas Dievam vai, ja viņš pie Tā vēl nav nonācis, tad tam, ko viņš uzskata par starpnieku starp sevi un Dievu dotajā brīdī.

Bērni uzticas vecākiem, tapēc attīstās. Uzticoties, darba devējs pieņem darbā darbinieku, bet tas, savukārt, izvēlas darba devēju. Ne velti Kristus teica:  “Katrs saņem pēc savas ticības”. Ar uzticēšanos sākas izdziedināšanās no visām kaitēm – fiziskajām, finansiālajām, emocionālajām un attiecību.

Ar Dmitriju Trocki sarunājās Anna Kuzņecova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Youtubē ir ļoti daudz Dmitrija Trocka lekciju, februārī viņā atkal viesosies Lietuvā, taču klausīties variet šeit:

 https://www.youtube.com/watch?v=kdzL99GIlXo&list=PLFTLEoDrfETvjWfx3zbagLjR0NJe0A7Ph&index=4&t=9900s

Sajā rullītī septiņu soļu sistēma, kā atrisināt jebkuras problēmas, izpildīju darbiņu un saņēmu rezultatu 🙂

https://www.youtube.com/watch?v=4hIYWVJbq64&list=PLFTLEoDrfETvjWfx3zbagLjR0NJe0A7Ph&index=3&t=3782s

 

Būt veselam un dzīvot laimīgi

dziednieks7

Jaunais māceklis jautāja vecajam šamanim:
— Kas uztur hronisku slimību?
— Domas… – atbildēja šamanis.
— Kāpēc cilvēki tik daudz domā par savām slimībām?
— Tāpēc, ka tās viņiem ir vajadzīgas…
— Vajadzīgas? Priekš kam?
— Atpūtai no steigas. Un no tā, ko negribas darīt…
— Bet, ja cilvēki staigā pa ārstiem, tātad tomēr vēlas no tām atbrīvoties?
— Nē, viņi vēlas atbrīvoties no nepatīkamajiem simptomiem, nevis slimībām, kas viņus sargā pašus no sevis…
— No sevis?… bet vai tad nevar aizsargāties kaut kā produktīvāk?
— Var… Taču tad jāmaina dzīve.
— Kādā veidā?
— Tieši slimībā esot aiziet no visa, ko nemīli pie tā, ko gribētos darīt un kas dod prieku darbā, hobijos un sadzīvē….
— Tad slimība no palīga pārvērtīsies par kaut ko nevajadzīgu un traucējošu un sekojoši arī sāks izzust…
— Taču mainīt dzīvi nav viegli…. Vieglāk ir slimot…
Un, atrodot prasmīgu ārstu, periodiski atpūsties, arvien dziļāk ieslīgstot slimībā.
— Mh… bet kā tad ar ārstiem?
— Nekoncentrēties uz sekām, bet sākt ar cēloņiem. Un motivēt cilvēkus pārmaiņām, neskatoties uz viņu neapmierinātību un pretestību…
— Bet, ja nu ārsti to neprot?
— Lai mācās, ja vēlas kļūt par dziedniekiem, kas maina likteņus. Ir daudz vieglāk būt par simptomu ārstētāju, ērtāk un naudīgāk… Taču, ejot šo ceļu, agri vai vēlu pazudīs jēga un pazudīs bauda no sava darba…
… un dzīves beigās nebūs ko atcerēties…

Avots: ezo_news
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Jautājums, kuru nedrīkst uzdot sievietei

mamma un dēls

Lūk, sieviete, viņai jau 30, bet bērnu vēl nav.
“Ko tu gaidi?” – viņai jautā tuvinieki un radi. “Pulkstentiņš tikšķ! – atzīmē draudzenes. “Skaties, drīz būs par vēlu!” – savus ceļa vārdus saka vecie.
Viņa nomurmina kaut ko līdzīgu “es par to padomāšu” vai arī “pagaidām neesmu tam gatava”, un palikusi viena apraudas.
Tāpēc, ka viņai ir bijuši jau 4 spontānie aborti. Tāpēc, ka abi ar vīru jau piecus gadus pūlās tikt pie bērniņa, bet neizdodas. Tāpēc, ka vīram jau ir trīs bērni pirmajā laulībā un vairāk viņš nevēlas. Tāpēc, ka vienīgais veids, kā tikt pie bērna ir mākslīgā apaugļošana, bet tai naudas nav. Tāpēc, ka nepalīdzēs pat makslīgā apaugļošana. Tāpēc, ka vīrs ir neauglīgs un nepiekrīt donoram. Tāpēc, ka draudzene gaida jau otro bērnu. Tāpēc, ka māsai pietika drosmes pateikt, ka viņa ir childfree. Tāpēc, ka vecāki jau kuro reizi atgādina, ka ļoti vēlas mazbērnus. Tāpēc, ka kaimiņu meitene taisa jau trešo abortu, bet viņai ir tikai 18 gadi. Tāpēc, ka darbā jau trešo kolēģi vakar pavadīja dekrēta atvaļinājumā. Tāpēc, ka nevienam nav svarīgs zinātniskais projekts, kurā viņa ieguldījusi visu sevi. Tāpēc, ka viņa vēl joprojām nav sastapusi to, kuru vēlētos par tēvu saviem bērniem.

Lūk, cita sieviete. Viņai ir 34 gadi un jau 5 bērni.
“Priekš kam tev tik daudz!?” – brīnās kaimiņiene. “Vai esat mēģinājuši izsargāties?” – smejas draudzene. “Jūs gatavojat savu personīgo futbola komandu?” – joko garāmgājēji parkā.
Viņa atjoko, sakot “mēs pildām demogrāfisko programmu” vai arī “man nemaz nav grūti”, bet paliekot viena, raud.
Tāpēc, ka ir stāvoklī ar sesto, un saprot, ka smiesies vēl skaļāk. Tāpēc, ka no bērnības sapņoja par to, ka viņai būs daudz bērnu un nesaprot, kāpēc tas tracina apkārtējos. Tāpēc, ka bērnu dēļ viņa upurēja karjeru. Tāpēc, ka cilvēki viņu tur aizdomās par to, ka tajā ir kāds slēptais izdevīgums, pabalsts, vai brīvbiļetes vai vēl kaut kas cits. Tāpēc, ka viņa nedrīkst sūdzēties par nogurumu, jo noteikti kāds pateiks: “Pati vainīga. Nevajadzēja tik daudz dzemdēt”. Tāpēc, ka viņa pati nav pārliecināta, ka ir pietiekami laba māte un nevelta saviem bērniem pietiekami daudz uzmanības. Tāpēc, ka jau piecus gadus nav gājusi uz ballītēm un atradusies riņķa dancī “grūtniecība-dzemdības-barošana”. Tāpēc, ka draudzenes ir apbraukājušas puspasauli, bet viņa atliek un atliek ceļojumu uz vēlāku laiku. Tāpēc, ka vīrs  grib sesto bērnu, bet viņai vairs nav spēka.

Lūk, vēl viena sieviete. Viņai ir 40 gadu un viens bērns.
“Un kad būs otrais?” – jautā māte. “Tev nav bail, ja nu ar viņu kaut kas notiks?” – biedē draudzene, daudzbērnu māte. “Vairāk nesanāca, ja?” – līdzjūtīgi šūpo galvu dakteris.
Viņa atbild, ka ir pilnībā laimīga arī tagad, bet paliekot viena, apraudas.
Tāpēc, ka arī šī vienīgā grūtniecība bija brīnums. Tāpēc, ka viņas vienīgais bērns jau sen prasa brālīti vai māsiņu. Tāpēc, ka pirmā grūtniecība bija tik smaga, ka vairs nav iespēju dzemdēt. Tāpēc, ka bērns ir tik hiperaktīvs, ka otrreiz viņa to nespēs izturēt. Tāpēc, ka viņa vēlētos nedaudz padzīvot sev, taču ar šādām domām jūtas kā egoiste. Tāpēc, ka viņa izšķīrās un vēl nav satikusi savu īsto un vienīgo. Tāpēc, ka nevar atļauties pamest savu darbu kaut uz mēnesi. Tāpēc, ka vīlās savā mātišķumā, bet kauns tajā atzīties pat sev. Tāpēc, ka viņai iestājās agrīns klimakss. Tāpēc, ka ģimenē ir ļoti smagi materiālie apstākļi.

Šo sieviešu ir daudz vairāk. Tās ir mūsu kaimiņienes, draudzenes, kolēģes, radinieces, draugu sievas un draudzeņu māsas. Viņām nav vajadzīgi mūsu viedokļi, nedz arī padomi līdz brīdim, kad viņas pašas tos palūgs.

Un, ja tev tik ļoti gribās uzdot sievietei jautājumu, kāpēc viņai ir tieši tik bērnu, tad atceries: TĀ NAV TAVA DARĪŠANA!

Nadira Anžela
Tulkoja: Ginta Filia Solis
(P.S. Cik dīvaini, bet tieši vakar es kada komentārā uzrakstīju šos vārdus: “Pati vainīga. Nevajadzēja tik daudz dzemdēt”)

Kā mēs no dzīves saņemam tieši to, ko vēlamies

2

Cilvēka dzīves pieredzi veido viņa domas, sajūtas un priekšstati. Un tas mums dod iespēju ieraudzīt savu dzīvi un sevi kā spogulī. Ja mēs kaut ko nesaņemam, kaut ļoti to vēlamies, ir svarīgi sev pajautāt: “Kā gan es pamanījos nesaņemt to, ko vēlējos? Kāpēc man vajag prasīt to, kas man nepatīk un pēc tam kreņķēties?” Atbilde noteikti atradīsies.

Uz brīdi, kad tapa šis raksts, es atrodos interesantā savas dzīves etapā. Pirmkārt, mēs ar ģimeni pārvācamies uz jaunu dzīvokli, un tas ir saistīts ar mantu krāmēšanu, šķirošanu, lai saprastu, kas vajadzīgs vai nav vajadzīgs, un ar dažādu eksistenciālu jautājumu risināšanu.

Vai man visas šīs lietas ir vajadzīgas?

  • Izmest man tās, vai atstāt?
  • Un, ja nu es tās šodien izmetīšu, bet rīt man tās vajadzēs, bet to vairs nebūs?
  • Vai es vēl kādreiz varēšu ko tādu nopirkt?
  • Izmest vai atdāvināt?
  • Doties uz miskastēm vai pasūtīt lielāku kravas auto?

Pārpilnības un trūkuma filosofija

Es esmu sākusi ļoti aktīvi rakstīt un nodarboties ar dažādām radošām lietām. Pabeidzu darbu pie savas mājas lapas un vadu dejošanas treniņus. Un sakarā ar to man rodas dažādi jautājumi un bažas.

  • Ja nu neviens nelasīs to, ko es rakstu?
  • Ja nu cilvēki nenāks uz maniem treniņiem?
  • Ja nu par šīm tēmām tik daudz kas cits ir sarakstīts?
  • Ja nu izrādās, ka neesmu pietiekami radoša personība un man nepietiks potenciāla?
  • Ja nu es nespēšu savu vietni popularizēt tā, kā to vēlos?
  • Ja nu es neesmu pietiekami interesanta un oriģināla?
  • Ja nu…?

Lūk, kas man ļauj tikt galā ar šiem jautājumiem un bažām.
Tā ir pārpilnības filosofija.

Trūkuma filosofija

Dažādiem cilvēkiem ir dažādas dzīves koncepcijas. Daži uzskata, ka resursi ir ierobežoti. 
Un, ja kāds kaut ko ir paņēmis, tātad mums nepietiks. Nav jau nekur teikts, ka mums dzīvē pēc tam būs kaut kas, kas šobrīd ir. Un tā spriež daudzi. (Vairums ļaužu). Tā ir trūkuma filosofija. Visbiežāk tā ir raksturīga vecākās paaudzes cilvēkiem. Pat tiem, kuri vēl varētu kaut ko dzīvē paveikt. Skaidrs, no kurienes tas. Tāda bija pasaule mums apkārt, kad piepildījās pašas briesmīgākās prognozes. Bet padomju sistēmā labi dzīvoja tie, kuri mācījās sevi ierobežot un iztikt ar mazumiņu. Kaut gan tie, kuri gribēja, bija pārtikuši pie jebkuras sistēmas.

Tagad ir pavisam cita dzīve. Un man ir ļoti žēl, ka arī manas paaudzes cilvēki (ap gadiem 30) dzīvo ar sajūtu, ka resursi ir ierobežoti. Dažkārt tas “pieķer” arī mani, īpaši tad, kad šķiros no mantām vai domāju par savu radošumu. Un ļoti traucē dzīvot. Paldies Dievam, ka es saprotu, ka tas ir tikai manā galvā.

Ļoti bieži pie manis nāk klienti, kuri vēlas izmainīt savu dzīvi, taču mokās ar jautājumiem:

Ja nu man nesanāk?

  • Ja nu būs tikai sliktāk?
  • Ja nu es pametīšu nemīlamo darbu un neko labāku neatradīšu?
  • Ja nu es izšķiršos ar nemīlamo cilvēku, bet mīļoto nesastapšu?
  • Ja nu man nebūs klientu?
  • Ja nu es iztērēšu naudu un vairāk man naudas nebūs?
  • Ja nu būs tikai sliktāk?
  • Vai es varēšu noķert medni kokā? Bet varbūt labāk samierināties ar zīli rokā?
  • Un tās ir tās pašas trūkuma filosofijas atskaņas.

Pārpilnības filosofija

Ir pavisam cita filosofija. Tā glābj un palīdz kaut ko darīt un būt veiksmīgam, neskatoties ne uz ko. Galvenā doma tajā – Visums ir pārpilnīgs.

Tam apstiprinājumu es rodu parastu laimīgu un veiksmīgu cilvēku domās:

  • “Nauda atnāk konkrētam projektam”.
  • “Ja vienas durvis aizveras, tad momentā kaut kur atveras citas durvis vai logs”.
  • “Kam tici, tas arī ir”.

    Vēl Bībelē ir brīnišķīgs stāsts par piecām maizēm un divām zivīm… Atceries?

    (Viņš tiem sacīja: “Dodiet jūs viņiem ēst.” Bet tie sacīja: “Mums nav vairāk kā piecas maizes un divi zivis, vai lai mēs aizejam pirkt barību visam šim ļaužu pulkam?” Jo tur bija ap pieci tūkstoši vīru. Bet Viņš teica Saviem mācekļiem: “Lieciet viņiem apsēsties pulciņos pa piecdesmit.”
    Un tie tā darīja un visus apsēdināja. Bet Viņš, paņēmis tās piecas maizes un divas zivis, skatījās uz debesīm, svētīja tās un pārlauza un deva mācekļiem, lai tie tās celtu ļaudīm priekšā.)

Visums vienmēr atbild uz mūsu lūgumu un dod mums to, ko mēs vēlamies. To, ko mēs patiešām, reāli vēlamies.

Tā kā, ja tu patiešām gribi saprast, ko tu patiešām reāli vēlies no dzīves un kādas ir tavas pārliecības, tad vienkārši paskaties sev apkārt. Tas ir tieši tas, ko tu pieprasi. Pat tad, ja tev šķiet, ka tā nav. Savādāk, no kurienes gan tas radies?

Ir kāda visiem zināma anekdote.
Vīrietis brauc uz darbu pārpildītā transportā un pie sevis domā: sieva – sterva, bērni – idioti, priekšnieks – maita, dzīve nav izdevusies. Bet aiz muguras stāv Sargeņģelis un visu pieraksta: sieva – sterva, bērni – idioti, priekšnieks – maita, dzīve nav izdevusies. Un domā: “Es nesaprotu, priekš kam viņš visu laiku pasūta vienu un to pašu?”

Tā kā pārpilnības filosofija glābj un atver vārtus radošumam. Visums ir pārpilnīgs un vienmēr dod to, ko mēs prasām. Personīgi man tas ļoti palīdz. Un tad izrādās, ka mednis kokā nav nemaz tik nenoķerams putns.

Kā tas palīdz?

Es rakstu rakstus par tēmām, kas man patīk un vairs neuztraucos par to, ka šīs tēmas nav nekas “svaigs” un jauns. Viena tēma sev līdzi pavelk nākamo un tas aizrauj.
Es fotografēju un baudu šo procesu. Un man nemaz nav svarīgi, cik vēl apkārt ir fotogrāfu, un kā viņiem izdodas, labāk vai sliktāk.

Es rakstu treniņu programmas un esmu pārliecināta, ka cilvēki atsauksies.

Ļoti daudzas lietas manā dzīvē ir pārstājušas būt risks. Es vienkārši eju un daru.

Es atbraucu uz laukiem un atvedu 7 dažādas fasādes krāsas. Un katru dienu kaut ko zīmēju un krāsoju. Akmeņus, riepas, sienas (protams, saskaņojot ar saimniekiem). Krāsoju tā kā man sanāk. Un krāsojot man rodas jaunas idejas.

Cilvēka dzīves pieredzi veido viņa domas, sajūtas un priekšstati. Un tas mums dod iespēju ieraudzīt savu dzīvi un sevi kā spogulī. Ja mēs kaut ko nesaņemam, kaut ļoti to vēlamies, ir svarīgi sev pajautāt: “Kā gan es pamanījos nesaņemt to, ko vēlējos? Kāpēc man vajag prasīt to, kas man nepatīk un pēc tam kreņķēties?” Atbilde noteikti atradīsies.
Un vēl, doma par to, ka Visums ir pārpilnīgs, dod iemeslu iemācīties gribēt kaut ko, kas mums iepatiksies un ļaus iegrimt radošumā. Un jebkurš, pat vismazākais radošums ir uzvara pār bailēm.

Autors: Aglaja Datešidze
Ilustrācija: Duy_Huynh
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Piekususi ir Dvēsele nevis ķermenis

dvesele22

Kad mums savas dzīves laikā ir jāpārdzīvo ļoti spēcīgs garīgs, emocionāls un pat fizisks stress, mūsu Dvēsele bieži var nonākt ārkārtēja noguruma stāvoklī, kas ļoti līdzinās depresijai, jo tai ir līdzīgi simptomi.

Un lai kā arī mēs censtos uzlabot garastāvokli, cenšoties pozitīvi domāt un koncentrēties uz daudz enerģiskākām domām un rīcību, mēs vienalga jūtamies izdeguši, un ir sajūta, ka atrodamies pašā lielākajā dzīves bedrē.

Iemesls, kāpēc tas notiek ir tas, ka mūsu Dvēselei ir vajadzīgs laiks lai izdziedinātos, tāpat kā salauztam kaulam ir vajadzīgs laiks, lai saaugtu. Un kaut arī Dvēsele nav redzama ar neapbruņotu aci (atšķirībā no salauztas kājas vai rokas), tās veselība un labklājība ir ļoti svarīga mūsu ķermeniskajam apvalkam un tāpēc mums pret Dvēseles dziedināšanu jāizturas tikpat saudzīgi, kā dziedējot ķermeniskās brūces.

Ja mēs ignorējam pazīmes tam, ka mūsu enerģija ir gandrīz beigusies, tas var izraisīt ārkārtīgi nevēlamas sekas, piemēram, hronisku satraukumu un pat depresiju.

Šeit minēsim 10 pazīmes tam, ka Dvēseles spēki ir izsmelti un tai nav enerģijas.

1. Viss, ko tu vēlies visas dienas garumā, ir atpūsties, atgulties kaut uz neilgu laiku.
No rīta ir grūti piecelties, visu laiku gribās piesēst, pagulēt. Miegs kļūst sekls un nemierīgs, bet sapņi arvien spilgtāki un murgi šķiet ļoti reālistiski.

2. Tu jūti sāpes visā ķermenī.
Vari sajust spriedzi, galvas reiboņus, sāpes kuņģī, redze var būt izplūdusi un bieži, bez jebkāda iemesla uznāk galvas sāpes.

3. Kad kāds jautā, vai tev viss ir kārtībā, tu pat nezini, ko viņam atbildēt.
Tu pat īsti nezini, ko šobrīd jūti. Zini tikai to, ka šobrīd ar tevi notiek kaut kas sarežģīts un dziļš, taču nevari paskaidrot, kāpēc tu jūties tieši tā, nevis savādāk, un vēl jo vairāk, kāpēc tu nespēj izkārpīties no šī stāvokļa.

4. Tu bieži jūties kā sašķēlies sīkos gabalos un absolūti dezorientēts.
Tāpēc, ka ir pazudusi Dvēseles un ķermeņa sinhronā saikne.

5. Pastiprinās visas emocijas – gan pozitīvās gan negatīvās.
Pēkšņi tu esi kļuvis par ļoti emocionālu cilvēku un vari pēkšņi sākt raudāt bez jebkāda redzama iemesla. Pēkšņas garastāvokļa maiņas kļūst ierasta lieta. Tu vari justies tā, it kā būtu pārpildīts ar mīlestību pret visu pasauli tik ļoti, ka tava sirds tūlīt, tūlīt pārsprāgs, bet jau nākamajā brīdī sajusties viens visā pasaulē.

6. Tev pastavīgi ir vieglas panikas lēkmes vai hroniska trauksme.

7. Tu jūties vientuļš, pat atrodoties starp draugiem.
Tu sāc šaubīties par cilvēkiem, kuri tev apkārt, domājot par to, vai viņi kaut ko ļaunu neperina, vai var viņiem uzticēties, un tāpēc komunicējot mēdz izlaist adatas, gluži kā ezis.

8. Tu izjūti rūgtumu, skaudību, dusmas, nožēlu attiecībā pret visu, kas notiek tev apkārt.
Lai arī tu esi ļoti līdzjūtīgs, piedodošs un rūpīgs cilvēks.

9. Tu pastāvīgi jūti vājumu un jebkura fiziskā aktivitāte tevi noved pie spēku izsīkuma.
Tev pastavīgi trūkst enerģijas fiziskajām aktivitātēm, bet sporta zāles apmeklēšana vairs nesagādā nekādu prieku – tā parvēršas smagā, nogurdinošā darbā.

10. Tu ļoti bieži jūti bailes un nepārliecību par paša nākotni.
Dažkārt tu jūties tik ļoti izsmelts un iztukšots, ka tev vienkārši gribās savākt mantas un aizbraukt kaut kur tālu tālu, kur tu varētu sākt dzīvi no sākuma. Tev vairs absolūti nav interesanti nodarboties ar to, kas agrāk tev sagadāja prieku.

Ja tu jūties tieši tā, tas nozīmē, ka pienācis laiks pirmajā vietā nolikt savas intereses un parūpēties par savu Dvēseli. Pacenties pēc iespējas vairāk atpūsties, izslēdz telefonu, datoru un televizoru un dari tikai to, kas sagādā tev prieku – vai tas ir tavs hobijs, vai sarunas ar draugiem.

Pacenties savās iekšējās sarunās izvairīties no negatīvām tēmām. Pārstāj sevi kritizēt un pazemot. Papraktizē enerģijas balansēšanu.

Kad tu iemācīsies biežāk pievērst uzmanību tam, kā jūtas tava Dvēsele un ko tā vēlas, tu pamazītiņām novērsīsi savā dzīvē to, kas padara tevi iztukšotu un nogurušu, tā vietā koncentrēsies uz pozitīvajām domām un to, lai izjustu dzīves skaistumu un rastu piepildījuma sajūtu un pozitīvo enerģiju.

Avots:  Клубер
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atļauj sev būt dažādai

makslinieks dzive4

“Kā tas ir – būt dažādai?” Vai tad es esmu “vienāda”? – Tu jautāsi. Nē, protams. Katra no mums ir unikāla, katrai no mums ir daudzas šķautnes. Bet galvenais vārds šeit ir “atļauj”.
Taču tas izdodas vien retajai. Un izpausties šai savai dažādībai ļoti bieži traucējam mēs pašas. Un nav svarīgi, apzināti vai neapzināti.

Pazīstama situācija, vai ne?: šodien gribas mācīties fotografēt, rīt – dejot, parīt uzsākt savu biznesu, bet dažkārt vienkārši sēdēt mājas un cept pīrāgus. Notikumu tālākai attīstībai ir vismaz trīs varianti.
Pirmais: tu realizē vairums savu ideju, visu paspēj, esi apmierināta ar sevi un savu dzīvi. Jo, galvenais, ka tev izdodas harmoniski savienot savas intereses un aizraušanās. Ja tā ir, tātad varam tevi apsveikt.

Otrais: tu ķeries pie visa uzreiz. Taču diemžēl vairumā gadījumu nekas netiek paveikts līdz galam. Vai arī tu nesasniedz to rezultātu, ko vēlējies. Piemēram, domāji, ka no tava hobija sanāks lielisks bizness, taču knapi spēj segt savus izdevumus. Pieliesim eļļu ugunij: apkārtējie nosoda šo tavu mētāšanos. “Ai, tev atkal jauna nodarbošanās? Atkal pametīsi?” Vai arī: “Tu nekad neko nenoved līdz galam, varbūt tev tomēr beidzot vajadzētu koncentrēties uz kaut ko vienu?”

Vēl viens pipariņš: tie ir tuvi cilvēki, kuru viedoklis tev nav vienaldzīgs. Tev ir vainas sajūta: “Nu, kāpēc gan es nevaru atrast ko tādu, ar ko nodarboties visu savu dzīvi?” Un turpini pārliecināt sevi un citus “lūk šis projekts gan man būs uz ilgu laiku”. Tas ir visbiežāk sastopamais variants.

Trešais: tu nedari. Vienkārši daudz ko nedari (vai vispār neko nedari) no tā, uz ko tiecies. Kapēc? Iemesli var būt visdažādākie.
Piemēram: vispār nav laika – darbs, ģimene, sadzīve aizņem visu laiku. Vai arī nav naudas iecerētā realizācijai: “Gan tas jānopērk, gan šitas”.
Vai arī, kā saka, ne tur piedzimu: “Jums viegli runāt, es dzīvoju mazā pilsētā, trakā valstī, nelabvēlīgā rajonā), kur gan te ar kaut ko nodarboties?”
Ja tu sevi, Mīļo, atpazīsti  kādā no šiem trim variantiem, tātad tev ir kādi noteikti iekšējie aizliegumi. Tad varbūt pienācis laiks atļaut sev?
Un pateikt: tu drīksti būt dažāda. Tas ir normāli. Tu nevienam neko neesi parādā, tev nav jāatskaitās un vēl jo vairāk sevi jāšausta, ka pēkšņi ir sagribējies darīt kaut ko pavisam citu nekā esi darījusi visas dzīves garumā.

Tas ir lieliski! Tu vari vienkārši, neatskatoties jau rīt vai jau šodien aiziet un pieteikties uz salsas kursiem vai nopirkt krāsas un otas, lai sāktu gleznot… Galvenais – sagribēt. Vēlme ir enerģija un, ja enerģija ir, tad var rīkoties!

Mari Točiļina
Tulkoja: Ginta FS