Par sievietēm, kurām viss ir atļauts…

jutekliskums1

Par sievietēm, kurām viss ir atļauts… un nekas par to nebūs…

Manā padomju bērnībā bija pieņemts diezgan viennozīmīgi reaģēt uz skaistām, veiksmīgām un pavedinošām sievietēm.

Īpaši tad, ja viņām viss bija un par to nekas nebija. Ja viņas no vīriešiem saņēma dāvanas un uzmanību, tāpat arī amatus un augstu stāvokli sabiedrībā, tad visiem pēkšņi kļuva “skaidrs”, ar ko viņas to nopelnījušas. Skaidrs, ka ne jau ar galvu… Nu kā gan savādāk sieviete var nopelnīt lielu dzīvokli, māju, kažokādas un apkārtējo vīriešu mirdzošos, viņas virzienā vērstos acu skatienus?

Skaidrs, ka viņa ir nakts dzeguze, kura noteikti pārkūkos visas dienas, gudrās un kārtīgās.

Bet kārtīgām sievietēm ir jāstrādā nevis ar “to vietu”, bet ar smadzenēm! Jābūt centīgām, strādīgām un gudrām. Un, dod Dievs, viss notiks. Dod Dievs….

Jo vairāk es vadu seminārus, jo biežāk sastopu sievietes ar ārkārtīgi pārspriegotām galvām un ārkārtīgi spēcīgu bloku mazajā iegurnī. Tik ļoti spēcīgu, ka pat pie ļoti akurāta darba ar to, asaras līst straumēm un atgriežas visi pagātnes aizvainojumi, sāpes, nodevības un piemānītās gaidas.
Pat ne strādājot ar to, bet vien tikai pieminot. Un ļoti nopietni! Kad es lūdzu dalībniecēm vērst savu uzmanību uz iegurņa zonu, iesācēju sieviešu grupas dalībnieces visas kā viena attopas uz grīdas vienās asarās. Es par to vairs nebrīnos. Starp citu, pieļauju, ka vīriešu grupās sākumā būs tas pats.

Jā, tāds ir sabiedrības zīmogs. Un mēs visi ar to arī sākam, kad nolemjam atjaunot savu brīvību un dzīvesprieku.

Un, jo tālāk, jo vairāk cieņas manī izraisa sievietes, kuras ir spējušas saglabāt (un mūsu sabiedrībā tas nav viegli) vai arī no jauna iegūt savu labsajūtu un seksuālo vēlmi. Ne to neapzināto vēlmi, kas beidzas gultā, bet veselīgu, īstu pieaugušu vēlmi, kas sniedz interesi par dzīvi un īpaši izjustu labsajūtu.
Tāpēc, ka vēlme un uzbudinājums nav darbība.

Vēlme ir enerģija, kuru ir jāprot virzīt.

Un, ja sievietei neviens nav iemācījis rīkoties ar enerģiju, tad, lai nebūtu jālieto tas pats rupjais vārds, nāksies visu nobloķēt. Tā darīja mūsu vecmāmiņas. Vai arī būs jāstradā līdz krīti no kājām, vai arī pa naktīm jātaisa histērijas. Spēks ir. Tā darīja un dara mūsu mammas.

Taču ņemot verā to, ka enerģijas ir daudz, darbības var būt visdažādākās. Piemēram: māksla, flirts, dejas, sekss ar mīļoto cilvēku, palīdzība citiem cilvēkiem, prasme iedvesmot vīriešus, sarunas ar vīriešiem (starp citu, arī viņi ir tikai cilvēki un mīl vienkārši parunāties), smaidi, dziesmas, skaistuma radīšana. Un, protams, darbs. Taču tas viss, piedodiet, ne tikai caur galvu, kuras vērtība, protams, ir milzīga, bet arī caur “to pašu vietu”. Un vēl caur sirdi, atvērtu, brīvu, savu potenciālu apzinājušos un gatavu izdarīt izvēli.

Sirds agri vai vēlu atmostas, vai arī vēlme momentā nostāda mūs izvēles priekšā. Un te uzreiz uzpeld jēgas, robežu, vērtību, atkarību, attiecību, atbildības un citas tēmas. Viss, no kā var izvairīties, nepiesavinoties savu spēku.

Lūk, kura no jums var skaidri pateikt: “Es esmu pieaugusi, es gribu, es mīlu, es varu atļauties, man ir patīkami”? Ja, nē, tad, iespējams, tas ir iemesls aizdomaties? Vai arī tikai paskatīties šajā virzienā… Pretējā gadījumā tām, kurām viss ir atļauts un nekas par to nebūs, tiks viss garšīgākais…. Es brīdināju!

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Un atkal viss atnāk īstajā laikā, kad esi tam gatavs. Es arī šovakar plkst. 18:00 došos uz Ineses semināru “Mīlēšanās un seksualitāte”. Paldies Dievam, šodien vairs nav jākaunās par to, ka mūs interesē tādas tēmas un es domāju, ka ikviena sieviete, lai ko viņa teiktu, vēlas būt iekārota, atvērta, mīlēta un mīloša.
Papildu informācija: pavasarastudija@gmail.com vai pa tālruni 29100714
Pieteiksanās šeit:
http://www.pavasarastudija.lv/2019/08/27/seminars-cikla-vinsvina-milesanas-un-seksualitate-4-09/

Advertisements

Raksts tiem, kuriem ir daudz problēmu

Sņež

– Labdien-labdien, ejiet virtuvē. Es tūliņ. Tikai nagus nožāvēšu…

– Nagus? Kādus nagus? – apstulba psiholoģe.
Viņa strādā “Hospis” (aprūpes centrs smagi slimajiem un nedziedināmajiem pacientiem). Bērnu “Hospis”. Viņa strādā ar pieaugušajiem, kuriem mirst bērni. Tas nav darbs, bet drīzāk sods. Pastāvīgs kontakts ar nāvējošu izmisumu.

Viņas klienti nelako nagus. Nevalkā košas drēbes. Nesmejas. Nesmaida. Nesvin svētkus. Neiet uz kino.
Viņi nēsā melnus lakatiņus. Skatās vienā punktā. Atbild nevietā. Un ilgi neatver durvis.
Viņi dzīvo melnās dienas gaidās un dara melnu katru gaidīšanas dienu.
Psihologs vajadzīgs, lai no tādu vecāku galvām izdzītu domas par nāvi. Savu pašu nāvi. Tāpēc, ka tad, kad aizies bērns, dēļ kā gan dzīvot?
Psihologam jāprot paskaidrot, dēļ kā dzīvot. Jāpalīdz izdomāt jaunu “dēļ kā”. Un jāprot iemitināt šo jauno “dēļ kā” jau sen uz izmisuma robežas dzīvojošo mammu un tētu galvās.
– Kādi nagi? – pārjautāja psiholoģe. – Jūs esat Aņečkas mamma? Jūs esat Sņežana?

– Es esmu mamma, mamma. Lūk, šie nagi, – iesmējās Sņež. Parādīja skaistu manikīru ar spīdīgiem kā ledenes pirkstiņiem.
Sņežanai ir 30 gadi. Pirms diviem gadiem viņas četrgadīgajai meitiņai uzstādīja diagnozi. Onkoloģija. 4. stadija. Diagnozi, kas noteica viņas meitas dzīves beigas. Divi gadi. Divreiz pa 365 dienām. “Plus-mīnus 720 dienas, – izskaitīja Sņež un iekrita izmisuma akā.

Akai nebija dibena. Kad Sņež skatījās uz meitiņu, viņa visu laiku lidoja lejup, pārciešot necilvēciskas pārslodzes. Viņai šis kritiens rādījās sapņos. Miegā viņa izmisīgi ar nagiem ķērās akas sienās, nobrāžot pirkstus līdz asinīm, cenšoties nobremzēt, apstāties. Pamodās necilvēcīgās sāpēs. Pirksti sāpēja. Nagi dzeltēja. Droši vien sēnīte. Sņež slēpa dzeltenos nagus zem krāšņa manikīra.
Protams, viņas cīnījās.

Sņež izmisīgi kārpījās. Ķērās pie jebkura mazākā salmiņa. Tradicionāla medicīna. Netradicionālā. Vienu dienu pēc kārtējās rīta starošanas viņa varēja meitiņu aizvest pie lauku dziednieka. Un, ja nu pēkšņi? Staru terāpija un ārstniecības zālīšu uzlējumi. Ekstrasensi. Burvji. Labākie diagnosti un onkologi.
“Un, ja nu pēkšņi” izbeidzās, kad metastāzes atklāja meitiņas kaulu smadzenēs. Sņež saprata: lūk tagad – viss. Ceļa finiša posms. Lai cik dienas būtu palikušas, tās būs jau bez “ja nu pēkšņi”.
Sņež pēkšņi apzinājās: viņa vairs neko nevarēs mainīt. Izvēles: dzīvot vai mirt – vairs nav.
Viņai, Sņežanai, nāksies to pieņemt. Viņa momentā apledoja.

Paga, izvēle taču ir vienmēr! Pat notiesātajam uz nāvi cilvēkam, kuru ved uz nošaušanu, ir izvēle. Izvēle, ar kādu garastāvokli turp iet. Ar naidu, ar aizvainojumu, ar piedošanu, ar cerību…

Sņež saprata, ka šī izvēle ir viņas glābiņš. Un kļuva siltāk.
Viņa izvēlējās dzīvot tā “it kā nekas nebūtu noticis”. Viņa nesāks kultivēt slimību un pakļaut tai savas meitas dzīvi. Un arī savu dzīvi – ne. Viņa vairs neliks uz tuvojošās nāves altāra nevienu no dienām, ko Dievs novēlējis dzīvei.
IR JĀDZĪVO. NEVIS JĀGAIDA.
Jā, iespējams, ka slimnīcas palāta un ikdienas injekcijas jau tā sadurstītajās bērna vēnās pagarinās viņas dzīvi par dažām dienām. Bet vai tā ir dzīve piecgadīgai meitenei? Nē! Tās ir mokas.

Aņuta visu laiku slimnīcā lūdzās, lai mammīte ved viņu mājās. Mājās ir lelles, multenes, smieklīgi žurnāli, augļi. Mājās ir bērnība. Bet slimnīcā – cīņa. Taču cīņas rezultāts ir jau zināms, tad dēļ kā?
Sņež aizveda meitiņu mājās. Un sāka dzīvot.
– Viņa nav pie pilna prāta, – citas mammas, kuru bērni gulēja slimnīcā, drūmi skatījās uz Sņežanu un sprieda. – Viņa ir padevusies!

Un tajā pat brīdī Sņež izdarīja savu apzinātu izvēli. Viņa pārstāja krist akā.
Apstājās. Pacēla galvu. Un ieraudzīja debesis. Un saules starus, kas iesniedzās viņas akā.
Viņa stipri saspieda Aņutas plaukstu, kad abas kopā gāja projām no slimnīcas.

– Iesim mājās, mana mīļā….
– Mēs šeit vairs neatgriezīsimies? – cerīgi jautāja meitiņa.
– Nē, vairs neatgriezīsimies, – stingri noteica Sņež.
Aņuta kļuva par “Hospis” pacientu. Dzīvoja mājās, bet bija uzskaitē.

“Hospis” – tas nav par nāvi. Tas ir par dzīvi. Par to, ka nāve ir daļa dzīves. Ka nomirt nav bailīgi. Ka bailīgi ir nomirt dzīvam esot.
Sņež ļoti cienīja šīs iestādes darbiniekus. Viņi vienmēr bija blakus. Telefona zvana attālumā. Un vienmēr bija gatavi palīdzēt. Un viņi neuzdeva muļķīgus jautājumus. Tas ir ļoti svarīgi.
Bet citi – uzdeva.
– Kā tev? – jautāja citi.

Šajā jautājumā iešūtas dziļas šausmas no sveša cilvēka bēdas bezgalīguma apzināšanās un dziļš prieks no apzināšanās, ka šī bēda nav mana…
– Man – lieliski, – godīgi atzinās Sņež. – Šodien brauksim ar karuseļiem. Aņuta ļoti gribēja. Saēdīsimies saldējumu. Izdauzīsimies pa parku.
Cilvēki novērš skatienu. Šis teksts pieder vesela bērna mammai. Tā nedrīkst runāt nāvīgi slimas meitenītes mamma.
Cilvēki, kuri nevienu dienu nav nodzīvojuši akā, mīl uzdot eksperta līmeņa jautājumus par to, kā pareizi ciest. Viņiem ir asarās izmirkusi Izmisuma Hrestomātija.
Bet Sņež nav tādas hrestomātijas. Viņai ir albūms ar baltām lapām. Katra lapa ir jauna diena.
Šodien mēs to nodzīvosim uz pilnu klapi. Ar saldējumu un karuseļiem. Izkrāsosim ar košiem ziediem un bērnu smiekliem. Un pēc tam iestāsies nakts, Aņutka aizmigs, bet Sņež klausīsies viņas elpā. Viņas guļošās meitiņas elpa ir pati labākā mīlestības simfonija pasaulē. Paldies, Dievs par vēl vienu košu dzīves dienu. Rīt mūs gaida jauna tīra lapa. Kādās krāsās to labāk izkrāsot?

Kaut kādā mirklī Aņutas slimības vidū no Sņežanas aizgāja vīrs. Protams, briesmīgākais bija tas, ka no Aņutas aizgāja tētis.

Aizejot vīrs Sņežanai pateica ko aizvainojošu. Ka viņa ir resna. Un veca. Un vēl kaut ko. Sasita ar vārdiem. Sņežana neklausījās. Viņa saprata. Viņš vienkārši padodas. Viņš aizgāja no bailēm. Viņš negribēja katru dienu skatīties, kā izdziest viņa bērns. Tas bojā viņa dzīves kvalitāti. Viņam nākas vainīgi smaidīt. Tāpēc, ka sabiedrība nosoda smaidus tādās situācijās.
Priekšā vēl gads. Vīrs nevēlējās gadu savas dzīves izmest ciešanu caurulē. Jo šo gadu var nodzīvot jautri, braukt uz jūru, priecāties un kaislīgi skūpstīties. Bet alternatīva ir asaras, injekcijas, ārsti, diagnozes. Vīrs izvēlējās pirmo. Izgāja ārpus ģimenes. Un no turienes, no aizkulisēm dod vērtīgus padomus savai bijušajai sievai.
– Tāds aktīvs dzīvesveids piebeidz bērnu, – viņš autoritatīvi paziņo, aplūkodams fotogrāfijas sociālajos tīklos. Uz tām – laimīga mamma ar smejošu meitiņu. Sekotāji pat nenojauš, ka meitiņa ir slima, – Tu viņai saīsini dzīvi.
Sņež klusē. Un ko gan tur teikt? Teorētiski viņam ir taisnība. Ja Aņuta tagad gulētu adatu sadurstīta, viņai vēnās pumpētu ķīmiskos preparātus, iespējams, viņa nodzīvotu ilgāk. Bet… Vai tad tā ir piecgadīga bērna dzīve?
Sņež jau sen vairs nerefleksē šajā sakarā. Vienkārši dzīvo.

Nesen viņa aizveda meitiņu uz izklaižu parku. Tas tik bija piedzīvojums! Aņuta bija laimīga. Dzeltenīgie vaidziņi kļuva sārti. Viņa visu dienu bija izdzīvojusies Elzas kleitā, viņa bija īsta princese. Sņež priecājās kopā ar meitu un uzladējās no viņas sajūsmas.
Dzīvot, kad tev viss ir labi – tas ir viens stāsts. Bet dzīvot, kad tev viss ir slikti – pavisam cits. Kad tev viss ir labi, tad var domāt par pelmeņiem un jaunām tapetēm viesistabā. Bet, kad viss ir slikti, tad visas domas tiek noslēgtas ar apzināšanās barjerām, ka metastāzes jau pārgājušas uz bērna kaulu smadzenēm.

Sņež izgāja gan noliegšanas etapu. Gan naida. Gan histēriju. Viņa jau ir tur, otrā krastā. Viņa ir pieņemšanā.
Tāpēc viņa dzīvo tā, it kā viss ir labi. Viņa salauza visas barjeras un sakārtoja savu galvu. Viņa domā par pelmeņiem un tapetēm viesistabā. Varētu izlīmēt bēšas, tādas kafijas tonī.
Būs skaisti.
– Sņežana, jūs domājat par to, kā dzīvosiet…. pēc tam? – uzmanīgi jautā psiholoģe. Viņa ir gatava atbildei par suicidālām domām. Un zin, kāda atbilde jāsniedz.

– Pēc tam? Plāna man pagaidām nav, bet es zinu, ko es izdarīšu uzreiz pēc…
– Ko?
– Es aizbraukšu uz jūru. Daudz peldēšu. Un sauļošos. Un aizpeldēšu aiz bojām.
– Uz jūru? Interesanti, – psiholoģe ziņkārīgi pēta Sņežanu. Domā par šīs pārbaudījumu izmocītās, bet nesalauztās sievietes spēku.
Sņežana šo neatlaidīgo skatienu saprot pa savam. Viņa to traktē kā nosodījumu. Viņa pie tā ir jau pieradusi.
– Jūs domājat, ka tas ir kauns? Visi tā domā. Mamma. Bijušais vīrs. Kaimiņi. Draudzenes.
– Es tā nedomāju, Sņežana, godīgi. Gluži otrādi!
– Es aizslaucīšu jūrā visus šos nosodošos skatienus. Visus spriedumus. Man te teica, ka es… ka tas… “patētiski ciešu”…
Sņež pasmīnēja. Sagribēja uzsmēķēt.
– Sņežana, vai jūs no kaut kā baidāties? – jautāja psiholoģe.
– Es? – Sņež aizdomājās. – Droši vien, vairs nē. Es baidos no tā, ka Aņutai sāpēs. Bet ir morfijs. Bet, tā, ne no kā nebaidos…
– Aņutai ir sliktāk.
– Jā, es redzu. Neesmu akla. Bet tā jau ir bijis. Domāju, izcīnīsim.
– Un, ja nu ne?
– Ja ne, tad es nevēlos, ka viņai taisa sekciju. Un arī Elzas kleita ir jau gatava. Viņa šeit tajā bija ļoti laimīga. Un būs arī tur.
Psiholoģe grasās aiziet. Viņa šeit nav vajadzīga. Viņa šai mammai nepateiks neko jaunu. Drīzāk otrādi. Šī sieviete ir pats viedums un pieņemšana. Bet varbūt tā ir aizsargreakcija, kas bloķē sajūtas. Bet varbūt – dzīves alkas? Kāda starpība? Jūra… Viņa grib uz jūru.

No viņas nesmaržo pēc izmisuma. Smaržo pēc nagu lakas. Un nedaudz pēc šokolādes. Viņas abas ar meitiņu ēda šokolādi.
No istabas Sņežanas rokās izšaujas Aņuta.
– Mammu, ejam krāsot krāsojamās grāmatas ar jaunajiem flomasteriem!!!!!. – spiedz meitenīte.
– Eju, Aņuta. Mums viesi, redzi? Sasveicinies!
– Labdien, – sasveicinās meitenīte un ieskrien savā istabā. Ja nebūtu dzeltenīgās sejas krāsas un piepampušo limfmezglu – parasts bērnības uzlādēts bērns
Sņež kāpņu teplpā iziet pavadīt psiholoģi, bet patiesībā uzsmēķēt. Ļoti gribās.

– Jūs esat apbrīnojama, Sņežana, – atvadoties saka psiholoģe. – Jūs esat retums. Jums nav vajadzīgs psihologs. Jūs pati esat sev psihologs. Es jums pat neko ieteikt nevaru un neieteikšu. Novēlēšu spēku un izturību.
– Jā, paldies, patīkami, – Sņež labvēlīgi smaida un alkatīgi ievelk dūmu. – Jums arī izturību. Jums tāds neapskaužams darbs.
Lifta durvis aizveras un psiholoģe nepaspēj atbildēt ar laipnību.
Sņež izsmēķē savu cigareti un vēl mirkli caur netīro logu aplūko pavasara debesis. Debesis ir zilas, spilgtas, saules gaismas pielietas.
Tādas pašas tās būs pie jūras. Pēc tam. Sņež sildīsies saules staros. Viņa ātri iedegs un vakaros smērēs ar krējumu apdegušos plecus.
Bet, kad pienāks laiks, viņa atgriezīsies šeit.
Atgriezīsies atjaunojusies.
Un dosies strādāt uz “Hospis”. Par psihologu. Viņa tāpat  staigās pie tiem, kuri aizmirsuši smaidīt un mācīs. Mācīs, kā dzīvot par spīti diagnozēm. Mācīs salauzt barjeras. Mācīs domāt par jūru. Macīs redzēt sauli akā.
Viņa rādīs cilvēkiem savas fotogrāfijas. Un fotogrāfijās divu cilvēku laimi. Un nav slimības. Tās ir viņas abas ar Aņutu parkā. Te – viņas brauc ar karuseļiem. Te – jāj ar zirgiem. Te – uz kalna. Te grauž augļus. Bet te – šokolāde…
Redzat, var dzīvot. Var. Un vajag. Vienkārši nopērciet pelmeņus. Vienkārsi uzlīmējiet tapetes…

P.S. Un, lūk tagad, visi, kuri šo izlasīja, padomājiet: vai jums patiešām vēl joprojām ir problēmas?

Autors: Olga Saveļjeva
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Par sievietes askēzēm

askeze1

Kad dzīvē viss ir labi un mierīgi, sievietei nevajag nodoties askēzēm: agri celties, badoties utt. Gluži otrādi, vairāk sevi jālutina, jādara patīkamas lietas, jāēd saldumi, jāpērk rotas un tērpi, vienu vārdu sakot, maksimāli jāpiepilda sevi ar enerģiju.
Kāpēc?

Tāpēc, ka dzīvē ne vienmēr ir gaišā svītra, dažkārt pienāk laiks atdot karmiskos parādus, iet cauri grūtībām. Un te nu sieviete sāk virzīt savu enerģiju, kuru iepriekš uzkrājusi, lai tagad izlīdzinātu šos nevienkāršos laikus, lai palīdzētu sev un saviem mīļajiem.
Un tad viņa sāk lūgties, badoties, veikt noteiktus rituālus, askēzes, lai atrisinātu smagas situācijas un palīdzētu tiem, kam tas vajadzīgs.

Sievietes askēzes ir daudz varenākas un spēcīgākas par vīrieša, un daudz vērtīgākas Visumam. Tāpēc caur askēzēm viņa spēj glābt visu savu ģimeni, Dzimtu un pat dot lielu enerģētisko ieguldījumu valsts aizsardzībā, ja viņas dievbijība ir milzīga.
Ir ļoti svarīgi to zināt. Gaišos, mierīgos laikos sievietei jāpiepildās, jāatpūšas, jārūpējas par sevi, nekādas skarbas askēzes. Jāuzņem enerģija. Bet tumšos un nemierīgos laikos sieviete kļūst par Sauli, kas apspīd ceļu citiem un dod spēku  dzīvot. Viņa atdod enerģiju. Jo vairāk enerģijas esi uzkrājusi, jo spēcīgāks tavu lūgšanu un askēžu spēks.
Autors: Marija Mišina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mūsdienu sievietes emocionālā pārslodze

rupes par sevi

Būt sievietei šodien nav joka lieta un ir daudz grūtāk, kā tas bija agrāk. Ne tikai tāpēc, ka mums šodien ir iespējas, no kurām galva griežas. Kaut arī tas atstāj lielu iespaidu.

Mēs patiešām varam atvieglot savus mājās darāmos darbus, bērnu audzināšanu, brīvi pārvietoties pasaulē. Ļoti daudz ko varam. Taču šīs iespējas rada mums papildus grūtības – izvēles mokas, mokas vērot citus un censties paveikt ko līdzīgu. Tas viss pārslogo sievietes psihi, kura arī bez tā visa ir ļoti jūtīga.

Uzmanīgāk apskatīsim tieši šo daļu – sievietes emocionālo slodzi.

Iedomāsimies dzīvi pirms simts gadiem.
Dzīvo kāda sieviete – Maša. Viņa dzīvo ciemā, kurā ir 100 mājas, un pazīst gandrīz visus ciema iedzīvotājus. Arī Mašu zin kādi plus-mīnus 200-300 cilvēki. Attiecības viņai ir ar kādiem 100 cilvēkiem. Un atbildstoši, kā savējos viņa uztver no 100 līdz 300 cilvēkiem. Pārējie zemeslodes iedzīvotāji viņai nav zināmi, tāpat kā viņa viņiem. Un arī viņu sāpes Mašai nav zināmas un viņas psihi tās netraumē.

Šodien Maša, dzīvojot lielpilsētā, katru dienu var saskarties ar simtiem cilvēku. Vairumu no tiem viņa ieraudzīs tikai reizi, taču tie tā vai citādāk var ietekmēt viņas dzīvi. Bet internetā un TV Maša uzzinās par visu, kas notiek pasaulē. Un, kur sākas tā robeža “savējie”, par kuriem viņai jāpārdzīvo?

Agrāk ar nāvi viņa varēja saskarties maksimums 300 reizes – ja nu gadījumā ar visu ciemu kaut kas notiek. Bet tagad? Katru dienu kaut kas notiek. Kaut kur notiek karš, krīt lidmašīnas, cilvēki slimo, iekļūst avārijās. Ja Maša dzīvo ar atvērtu sirdi, tad visi šie cilveki viņai ir kā “savējie”. Tātad – zaudējums un sēras. Katru dienu.

Un tikai svētie ir spējīgi dzīvot šajās vispasaules sāpēs pastāvīgi, neaizverot savu sirdi, nenocietinoties, nemirstot katru reizi kopā ar kādu otrā pasaules galā. Bet parastā meitene Maša?

Viņai kļūst neizsakāmi smagi no savas emocionalitātes, jūtīguma un atvērtības. Tātad savas būtības sievišķajām izpausmēm. Neizsakāmi smagi un sāpīgi. Un tālāk, visticamākais, viņa tomēr aizvērsies. Aizvērs sirdi šīm sāpēm. Jo no informācijas plūsmas aizvērties nevar. Taču, ja jau sirds ir aizvērta, tad aizvērta visam. Gan mīlestībai, gan Visuma enerģijai, kas varētu pabarot Mašu. Tāpēc arī Mašai nav spēka, nav vēlmes kaut ko darīt un viņas dzīve ir garlaicīga un pelēka.

Diemžēl. Viņa cenšas mīlēt ar sirdi, taču tas ir tas pats, kā skūpstīt kādu, galvā uzvelkot spaini. Arī sāpes var nodarīt viegli un arī baudas nekādas.

Tas ir pirmais emocionālas pārslodzes faktors – nespēja norobežot savu sirdi no sāpēm, kas notiek pasaulē.

Var pārstāt skatīties un lasīt ziņas, ko es parasti arī rekomendēju visām sievietēm un meitenēm. Taču, cik daudzas to spēj? Tuvākie jau turpinās klausīties ziņas un stāstīt par to, kas notiek…

Un vēl tagad par to, ka pasaulē ir Maša, var zināt arī citi cilvēki. Kāds priecāsies, kādam viņa ļoti iepatiksies, bet kāds, gluži otrādi, padomās par Mašu kaut ko sliktu. Un arī pateiks to, ko domā.

Būt skaistai sava ciema robežās nav grūti – parasti ir kaut kāds viens standarts, visi viens otru zin, ir jau pierīvējušies. Bet te, gadījuma cilvēki –  iet garām un izmet replikas: Resna! Tieva! Neglīta! Muļķe! Šķībacaina!

Cilvēki neprot paklusēt. Dažiem kaut kas pasprūk nejauši, daži pasaka ko nejauku ar nolūku otru aizvainot. Un ko ar to darīt Mašai?  Viņa taču ir meitene, tātad emocionāli jūtīga. Viņas dabā ir pieņemt un saņemt mīlestību.

Tas ir otrais emocionālās pārslodzes faktors – svešu viedokļu troksnis.

Viņa var pārstat būt kā visi – nerādīt savas fotogrāfijas, nekomunicēt sociālajos tīklos. Teorētiski var. Praktiski – tas ir ļoti grūti. Reti ir tādas mūsdienu sievietes, kas spēj pilnībā atteikties no virtuālas komunikācijas, kura ir tik ierasta.
Trešais faktors – ir iespēja redzēt citu cilvēku dzīvi. Unikāla iespēja. Vērot, iedvesmoties, pašai mainīties.

Taču var arī skaust, vēlēties neiespējamo sev šobrīd, salīdzināt savus tuvos un sevi pašu – ne par labu sev. Jo internetā taču visiem viss ir tik skaisti, praktiski ideālas bildes bez tik daudziem nepatīkamās neredzamas ortrās daļas – iekšējā darba. Un sadzīves.

Un sēž Maša ar savu nesen piedzimušo bērnu bērnu kopšanas atvaļinājumā, knapi paspēj pagatavot ēst, iztīrīt māju, paspēlēties. Un redz, ka kaut kādai Katjai jau ir divi bērni un viņa vēl piedevām ir notievējusi, un pusdieno restorānos un vīrs viņai tik skaistus ziedus dāvina. Un vēl Katja strādā. Kā viņa to visu paspēj? Un Mašai sāk šķist, ka viņai ir milzīga problēma. Un tagad mājas darbi jau sagādā emocionālas neērtības. Tāpēc, ka “visi cilvēki kā cilvēki, tikai es viena neveikla un čammma”. Domāju, ka tas saprotams daudzām meitenēm, kuras bijušas bērna kopšanas atvaļinājumā vairāk par gadu.

Savas nevērtības un nerealizētības sajūta ļoti bieži sākas tieši šeit, tajā punktā, kad “citiem ir labāk.”

Un ir gandrīz neiespējami izslēgt tās kameras, kas rāda to, kas notiek svešās mājās. Tas jau šodien ir normāli un pieņemami. Mēs visi tā vai savādāk atstājam savus logus atvērtus un svešie var redzēt, ka bērni smaida, mājas ir kārtība un vīrs dāvina ziedus.

Un tas kļūst par vēl vienu smalkās sievietes psihes pārslodzes punktu. Un arī no tā nepaslēpsies. Un tas liek Mašai steigties, uztraukties un censties paspēt vēl vairāk. Vairāk kā nepieciešams viņas dabai.

Ceturtais faktors ir izvēle.Tagad tās ir tik daudz! Agrāk viss bija vienkārši – atnāc uz veikalu pēc maizes – rupjās un baltmaizes. Lūk, arī visa izvēle. Bet tagad veikalu plauktos gozējas desmitiem dažādu šķirņu maizes. Tu stāvi, lasi etiķetes un galva griežas. Un tev jāuzņemas atbildība par savu izvēli.

Un tā ir tikai maize, bet vēl ir cita pārtika un tūkstošiem citu lietu, ko piedvā pārdevēji.

Un šo izvēli tu izdari katru dienu. Ko ēst, ko vilkt, ko darīt, ko macīties, ar ko komunicēt, ko atdot… Un visa atbildība par šo izvēli gulstas uz trauslajiem sievietes pleciem. Tāpēc, ka, ja vīram jaunais ēdiens negaršos, vainīga būsi tu. Ja bērnu aizsūtīsi ne tajā skolā – atkal, vainīga esi tu. Ja nopirki neveselīgu eļļu – arī vainīga esi tu.

Atteikties no izvēles pasaulē, kura sastāv no daudzām iksekundes izvēlēm, nav iespējams. Var samazināt tādu situāciju daudzumu, un atdot grožus vīrieša rokas (vīrietim izdarīt izvēli ir vienkāršāk). Bet, vai tad visām ir vīri? Un, vai šajā ziņā Maša uzticas savam vīram, pat, ja viņai tāds ir? Un, ja nu pēkšņi viņš nopirks ne to un atvaļinājumu ieplānos ne tur…

Piektais faktors ir bērni. Agrāk bērnu audzināšanas jautājumi gulās uz visas lielās ģimenes pleciem, kurā bija vairākas – 5-6 sievietes.

Tas nebija tik grūti. Bet tagad māte viena paliek ar bērnu ar visiem saviem pārdzīvojumiem. Pašu mātes un vīra mātes ne vienmēr palīdz un var palīdzēt, dažkārt pat traucē būt kontaktā ar sevi un saviem bērniem.

Pastavīga trauksme par nākotni. Agrāk viss bija zināms. Izaugs, pabeigs skolu (vai nepabeigs), strādās tīrumā kopā ar tēvu vai rūpnīcā. Vai arī izmācīsies institūtā un saņems nosūtījumu. Alga visiem apmēram vienāda. Dzīvos kā visi.
Bet tagad – atkal izvēle. Potēt, nepotēt? Dzemdēt mājās vai dzemdību namā? Mācīties skolā vai mājās? Atdot bērnu dārzā vai atstāt mājās? Cik skolā pulciņu? Kādas valodas? Kāds sports? Kāda nākotne viņu gaida – neprognozējami! Vai spēs sevi nodrošināt? Vai kļūs par vecāku lepnumu? Vai var savu bērnu kādam citam uzticēt?

Šodien ļoti daudzas sievietes ir psiholoģiski izglītotas un ļoti daudz ko zin par bērnības traumām – arī Maša. Un viņa ļoti cenšas netraumēt savu bērnu. Bet, ja gadās, ka traumē, tad pati no tā ļoti cieš un sevi vaino. Un visu laiku dzīvo spriedzē – kā tik nenodarīt pāri, neaizvainot, nesabojāt? Ļoti cēls mērķis. Bet vai gan ir iespējams bērnu ne reizi neaizvainot, nesarāt? Un vai viņam tas vipār ir vajadzīgs? Īpaši emocionāli nomocījusies māte, kura tik ļoti cenšas būt perfekta, ideāla un vienmēr smaidīt?

Jāpiebilst, ka vairums sievietēm nav pārāk spoža veselība un viņas ar to arī īpaši nenodarbojas, neprot nolikt savas robežas, neprot pateikt “nē”, nedara to, kas viņām sagādā prieku un baudu. Daudzas pat nezin, kas viņām patīk un ko viņas mīl. Bilde nav diez ko priecīga.

Un tā mūsu Maša, kas radīta tam, lai savas dzīves laikā izdzīvotu simts emocionālās pārslodzes veinības, šīs 100 vienības izdzīvo katru dienu, dažkārt pat 500, 1000. Un mēs brīnāmies, kāpēc tik daudzas sievietes ir nelaimīgas, kāpec ģimenes jūk, kāpēc bērni nespēj atrast sevi.

Samazināt stresa un slodzes līmeni. Vai tas ir reāli? Jā, reāli. Taču tas prasa daudz augstāku apzinatības līmeni un prasmi dzirdēt sevi, saudzēt sevi, mīlēt sevi, rūpēties par sevi. Nelasīt un neskatīties ziņas. Nekomunicēt ar tiem, kuri grauj tevi ar savu klātbūtni un runām. Sargāt savas robežas, neielaist tajās visus, kas nāk. Macīties rūpēties par sevi. Vairāk uzticēties savam vīram. Lūgties. Jebkurā grūtā situācijā. Par mieru visā pasaulē, par savu bērnu labklājību, par to, lai izdarītu pareizo izvēli… Prasmi ļaut sev iepauzēt, dažkārt pabūt klusumā. Vienai ar sevi. Palēnināties. Sazemēties. Apstāties.

Un tad sirdij uzradīsies spēks palikt atvērtai šajā sarežģītajā pasaulē. Visu lieko var atmest. Var aizvākt visu, kas rada lieku slodzi. Atbrīvot vietu tam, kas ir priecīgs, patīkams, ērts, vajadzīgs…

Saudzē sevi! Un atceries, ka tieši no tava iekšējā stāvokļa ir atkarīgi tie, kuri blakus. Un tavas rūpes par sevi ir rūpes par saviem miļajiem. Pats labākais rūpju veidds.
Autors: Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Daudzas sievietes tiecas pēc garīguma

64985479_1908927289207085_4987002826510041088_n

Daudzas sievietes tiecas pēc garīguma….

Viņas cītīgi strādā ar sevi, pārejot no vienas garīgās prakses pie citām… Taču viņu acis dažkārt runā par to, ka Dvēsele ir pilna noguruma un skumju… Vārds DARBS ir vīriešu vārds. Sieviete nav radīta darbam, viņa ir radīta baudīt. Uzstādījums ” Lai kļūtu laimīga, man daudz jāstrādā ar sevi” ved sievieti nevis pie laimes, bet – noguruma. Tā vietā, lai būtu pievilcīga vīriešiem, viņa iegūst tikai vientulību.

Kā pietrūkst? Sieviete, kura strādā ar sevi, kļūst par strādnieci. Tieši strādnieci. Tajā brīdī, kad viņa nolemj strādāt, viņa neapzināti vēlas būt vajadzīga citiem, kā Mamma. Stāvoklis “Mamma” nozīmē uzdevumu pabarot bērnu un aizsargāt to.

Ja sieviete pilda šīs funkcijas attiecībā pret vīrieti, viņa viņam kļūst par “Mammu”. Neapzinoties šo savu stavokli “Mamma”, un uzskatot, ka kontrole kā funkcija ir absolūti sieviāķīga nodarbošanās, sieviete jūt iekšējo diskomfortu. Un diskomforts viņai traucē atrasties plūsmā – tajā plūsmā, kā dēļ viņa ir radīta. Un tad viņa pieņem lēmumu strādāt, lai klūtu laimīga.

Kā tikko viņa sāk strādāt ar sevi, viņā aktivizējas viņas vīrišķā daba un viņa kļūst par strādnieku, nevis strādnieci. Tāda sieviete var pretendēt uz draudzību ar vīrieti, taču ne uz viņa vēlmi būt kopā dvēseļu līmenī.

Vīrietis ar lielo burtu absolūti nav dēliņš, kuram vajag lai Mammīte vairāk strādātu un nestu pēc iespējas vairāk dažādu materiālo labumu. Sievietes uzstādījums “jāstradā ar sevi” liek vīrietim bēgt no Mammītes-Strādnieka tās sievietes meklējumos, kura jau tagad bauda savu Sievišķību.

Un kas paliek mūsu sievietei–strādniekam? Vientulība un mētāšanās starp vēlmi vēl vairāk stradāt ar sevi un arvien pieaugošs nogurums ķermenī. Sieviete ir zieds. Vai tad tu vari iedomāties ziedu, kas strādā pie tā, lai pieaugtu viņa aromāts? Zieds bauda nevis strādā. Zieds tieši tagad atrodas mīlestības stavoklī nevis to sasniedz. Un ko darīt sievietei?

Tā vietā, lai nolemtu “Man vēl vairāk jāstrādā ar sevi lai uzlabotu savu dzīvi”, labāk sev pajautāt: “Vai es baudu sevi un savu pasauli”?

Ja atbilde ir “nē”, tad ir vērts uzdot sev nākamo jautājumu: “Kāda sajūta traucē man tieši tagad būt apmierinātai ar sevi?” Kāpēc sievietei jātiek skaidrībā ar savām jūtām, nevis, piemēram, ar savām domām. Tāpēc, ka laime un miers, uz ko tiecas sieviete – ir jūtas, stāvoklis, nevis domas.

Sievišķība nozīmē pasaules PIEŅEMŠANU. Sievietei ir jāpieņem savas emocijas, kas traucē viņai būt mierā un laimē. Pieņemt, nevis atbrīvoties no tām. Lai pieņemt jūtas, tas ir jāmīl. Tāpēc, ka tās ir tevī un tās ir daļa no tevis.

Pieņem visu, kas ir tevī. Tā arī ir mīlestība pret sevi.

Ja tu sevi mīli, vīrietis arī tevi iemīlēs. “Strādāt ar sevi”” nozīmē nogriezt savu pasauli, atbrīvojoties un nogriežot visu, kas tajā ir. Šī nemitīgā cīņa ar sevi iztukšo un noved pie noguruma un vientulības.

Baudīt pieņemšanu nozīmē paplašināt savu pasauli, atzīstot savas negatīvās lomas. Un tad tava iemīlētā niecība transformēsies citā lomā: mīļotā vai priecīgā, vai rotaļīgā, vai pārliecinātā. Pateicoties pieņemšanai tev pieplūdīs enerģija, pievilcība, tu kļūsti daudz sievišķīgāka.

Kad sievietei ir pārliecība: “Lai viņš mani pieņem tadu, kāda es esmu. Un es netaisos mainīties tikai tāpec, ka viņam tā vajag” – pārtulkojot šo frāzi vīrietim saprotamā valodā, tas nozīmē: “Es nepieņemu neko jaunu. Es gribu tikai to, ko pazīstu.” Uz tādu uzstādījumu var “salidot” tikai par sevi nepārliecinātie. Pāriet uz uzskatu “Baudīt pieņemšanu” nozīmē pieņemt jaunas zināšanas un iekļaut tās savā pasaulē. Pieņemšana mūs padara daudz sievišķīgākas.

Tādu tevi radīja Māte-Daba… Tāpēc atļauj strādāt vīrietim un sev atstāt baudīšanu. Un tieši tā mūsu pasaulē vīrišķais un sieviškais līdzsvarosies.

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīļā, pārāk daudz spriedzes ķermenī… Pārāk daudz…

sieviete kā upe3

Mīļā, pārāk daudz spriedzes ķermenī… Pārāk daudz…

Tavs ķermenis ir kā kalnu upes gultne. Bet enerģija – ir pati upe, kas skrien no augsta kalna.

Tīra, burbuļojoša un dziedinoša. Un lai šī enerģija pilnvērtīgi un skaisti piepildītu gultni, tavam ķermenim ir jābūt atslābinātam….

Taču tavā ķermenī, mīļā, ir parāk daudz spriedzes! Visas šīs spazmas ir kā milzīgi laukakmeņi, kas aizšķērso ceļu ātrajai upei…
Tavos gurnos dzīvo bailes un kauns. Tavā dzemdē (Yoni) sēž aizvainojums. Tavā trešajā čakrā (Manipura – saules pinumā) – visas tavas nerealizētās vēlmes, sirdī – neizdzīvotās sāpes, vaigu kaulos – neizraudātās asaras… Tavs ķermenis ir kā staigājoša barikāde tavai pašas enerģijai! Tavs ķermenis ir kā stūrgalvīga pretestība pašai dzīvei.

No kurienes gan rasties burbuļojošajai straumei tādā piegaztā krāmiem upes gultnē?

Nē, varenas upes straumei šeit ir pārāk maz vietas. Starp akmeņiem no sen izsīkušās straumes plūst sīkas, mazas urdziņas, un tas ir tava ķermeņa liktenis …

Ieraugi, ka tu pati gadiem ilgi esi cementējusi savu ķermeni, gadiem ilgi spriegojusi to. Ar savām domām un lēmumiem. Neļaujot sev realizēties, skanēt un atsvabināt savas robežas! Cenšoties būt ērtai kādam…. cenšoties nopelnīt vai noturēt mīlestību! Tas ir murgs! Apglabājusi sevi savā ķermenī, kā akmens zārkā, tu nevienam nekļūsi iekarojamāka! Tu vienkārši sevi nogalini dienu no dienas atkal izvēloties par labu kādam…

Mana mīļā!

Ir pienācis laiks izvēlēties SEVI!
Savu ķermeni! Savu enerģiju! Savu spēku!
Lai arī šī izvēle nepatiks tiem, kuri apkārt! Sabiedrībai vai pat vīrietim!

Taču, reiz satikusies pati ar sevi, tu vairs nekad sevi nenodosi!
Tu vairs nevari kraut savā ķermenī svešus viedokļus par sevi, parāda un vainas sajūtu…. Vairs nedrīksti būt ērta un mirusi…
Ir laiks attīrīt upes gultni! Ir pienācis laiks vienkārši DZĪVOT!
Autors: Regīna Žiļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

14. augustā Pavasara studijā sākas Jauns Ineses Prisjolkovas vadītais visu mūsu čakru diagnostikas un līdzsvarošanas kurss.

Tās būs 8 nodarbības, kuras secīgi izejot būs pilnīga skaidrība par to, kā mums katram pašam sakārtot enerģētiku savos enerģētiskajos centros. Arkārtīgi vērtīgi un svarīgi. Un pēc tam sakārtojas dzīvē daudzas lietas, kas līdz šim nebija iekustināmas. To apliecinās ikviens cilvēks, kurš šo kursu iesācis un pabeidzis.

Lūk, ko par to saka pati tā radītāja Inese Prisjolkova:

Atceros, kad pirmo reizi to vadīju, bija sajūta, ka šīs jaunās zināšanās un atklāsmes ir jāizstāsta visai pasaule. Ka burtiski autobusu pieturā jāiet cilvēkiem klāt un jāsaka, ka viņi nevar tālāk dzīvot, ja šo nezina.

Pa šo laiku ir uzrakstīta grāmata “Septiņas saules”, kuru droši varētu nosaukt par rokasgrāmatu savs enerģijas līdzsvarošanai. Pa šo laiku ir novadītas desmitiem šādas grupas. Un tik un tā šī sajūta, ka tas ir ļoti, ļoti svarīgi, nepamet.

Man patiešām tas liekas vērtīgākais, no visa, ko esmu dzīvē sapratusi – ka nav jācenšas mainīt pasauli. Tā vietā ir jāpaskatās, par ko tas liecina manī, un jāsakārto pašas enerģija.

Vienīgais, ka tiešām jāiemācās saprast kā tad savilkt kopā to, kas notiek dzīvē, ar to, kas savā enerģijā jālīdzsvaro.

Nu, piemēram, gandrīz viss, kas nepieciešams pasaulīgai dzīvei – mīļotais cilvēks, ģimene, bērni, materiālās vērtības, drošība, pamatīgums – tas viss ir atkarīgs no pirmajām trim čakrām. Ja nevar nodibināt ģimeni, visticamāk, nav spēka otrā čakrā un trūkst sazemējuma. Ja nav naudas, vai arī tā ir neregulāra finanšu plūsma – tas pats. Ja ir daudz baiļu un nedrošības (no kara, no bēgļiem, no nākotnes…) – tas būs saistīts ar pirmo un trešo čakru.

Vēl ir diezgan grūti, ja sirdī trūkst mīlestības. Tad esam pārāk kritiskas pret sevi, pret apkārtnotiekošo un spējam iekrist vai nu upura sajūtā, vai tieši otrādi – lepnībā. Tad mums daudz kas krīt uz nerviem un par daudz ko dusmojamies. Ja sirds čakrā nav enerģijas, tad ļoti daudz ko esam spiesti darīt caur Ego. Un Ego jau nežēlo. Tam ir vīrišķa enerģija, kura cīnās kā māk.

Man pašai ir pieredze gan, ka visās čakrās nav spēka un enerģijas ir tik ļoti maz, ka knapi spēju izdzīvot. Tā ir cilvēkiem pēc lieliem zaudējumiem, pēc slimībām, pēc krīzēm, traumām, šķiršanās. Un tad pat nav tik būtiski kurā čakrā ko līdzsvarot – ir vienkārši jāaudzē spēku.

Vislabāk to darīt caur pirmo un ceturto čakru. Būt pie dabas un kontaktā ar zemi vai materiālām (fiziskām) lietām un darboties ar mīļumu, tā vairojot mīlestību. Šādi var dziedināties no jebkurām slimībām. Šādi Luīze Heija palīdzēja cilvēkiem izdziedināties no pilnīgi nedziedināmām slimībām.

Tagad es saprotu, ka šādi mēs varam sakārtot savā dzīvē pilnīgi visu.

Un ir arī bijis tā, ka vajag aktivizēt vai nomierināt kaut ko vienu. Piemēram, pārāk svarīgo Ego. Vai dikti lielu enerģijas plūsmu 6.čakrā, kad ir sajūta, ka pietrūkst realitātes un sāc dzīvot sapņos vai pieņēmumos.

Tad vieglāk ir ļoti specifiski izmainīt enerģiju tikai vienai konkrētai enerģijas saulītei ķermenī. Nu, piemēram, ja cilvēkam trūkst optimisma, vai arī viņš nezina un nesaprot, ko uz priekšu darīt, tad visticamāk, viņam būs nosprostojusies sestā čakra. Un tad tiklīdz to sakārto – tā arī dzīvē viss kļūst redzams un skaidrs.

Vai cits piemērs – ja ļoti grūti izrunāt attiecības, izrunāt situāciju. Nevis, ka negribās, bet tiešām cilvēks nespēj. Nu tad pie vainas būs piektā čakra. To aktivizējot, pēkšņi runāt kļūst viegli.

Pat uzstāties un būt publikas priekšā. Tur gan būs iesaistītas vēl citas čakras, bet princips skaidrs – tiklīdz iemācāmies līdzsvarot un aktivizēt savu enerģiju, tā varam to pielietot visas dzīves garumā.

Tas arī ir šī mūsu čakru līdzsvarošanas kursa mērķis – dot iespēju katram dalībniekam pašam iemācīties, kā sevi dziedināt un kā līdzsvarot savu enerģiju. Un gluži tāpat kā tīrīt zobus, vai mazgāt matus, to vajadzēs darīt regulāri visa mūža garumā vai arī tai periodā, kad kaut kas iet šķērsām.

Vai tas prasa kādu īpašu piepūli? Nē. Tas, ko visu mēs darām ir ikdienā pieejamas un darāmas lietas. Mēs to visu tāpat darām, tikai tagad uzzināsim, kurā brīdī ko pastiprināt, un ko nedarīt, lai dzīve sakārtotos.

Ar mīļumu, Inese

Norises vieta: Rīgā, Lāčplēša ielā 22, 2. stāvs salons E.L Skaistuma Studija
Norises laiks: trešdiena 14. augusts, plkst. 18:00-20:30
Jautājumi vai papildu informācija: pavasarastudija@gmail.com vai pa tālruni 29100714
Pierakstīties vari ŠEIT.

Šī kursa datumi:

Pirmā nodarbība “Diagnosticēšanās un enerģijas testēšana visām 7 čakrām” – 14. augustā

Otrā nodarbība “1. čakras enerģijas līdzsvarošana” – 28. augustā

Trešā nodarbība “2. čakras enerģijas līdzsvarošana” – 11. septembrī

Ceturtā nodarbība “3. čakras enerģijas līdzsvarošana” – 25. septembrī

Piektā nodarbība “4. čakras enerģijas līdzsvarošana” – 9. oktobrī

Sestā nodarbība “5. čakras enerģijas līdzsvarošana” – 23. oktobrī

Septītā nodarbība “6. čakras enerģijas līdzsvarošana” – 6. novembrī

Astotā nodarbība “7. čakras enerģijas līdzsvarošana” – 20. novembrī

Domas dziedē un grauj

636

Austrumos saka: “Lielākie cilvēka ienaidnieki nenovēlētu cilvēkam tās bēdas, ko viņam atnes paša domas”.
Viens no pazīstamākajiem senajiem zinātniekiem un ārstniekiem Avicenna teica: “Ārstam ir trīs līdzekļi cīņā ar slimību – vārds, augi, nazis”.
Pievērs uzmanību – pirmajā vietā ir “vārds”.
Kādā no Parīzes hospitāļiem jaunā psiholoģe Emīlija Kjī ļoti riskēdama un atsaukdamās uz galvenā ārsta rīkojumu, lika saviem pacientiem trīs reizes dienā skaļi izteikt frāzi “Ar katru dienu es jūtos arvien labāk un labāk”. Turklāt to atkārtojot nevis mehāniski, bet pēc iespējas spilgtāk un emocionālāk.
Un ko tu domā? Jau pēc mēneša šīs ārstes pacienti kļuva par galveno sarunu tematu visā hospitālī un pēc tam jau visā Francijā.
Brīnumaini, bet fakts: smagi slimi pacienti atveseļojās mēneša laikā un daudziem no viņiem vairs nebija nepieciešamības veikt ķirurģiskās operācijas.
Tā apstiprinājās senatnes viena no lielākājiem zinātniekiem Paracelsa minējums, ka TICĪBA DARA BRĪNUMUS.
Mūsu veselība ir mūsu domāšanas tiešas sekas.
Šodien neviens vairs nešaubās par to, ka ir tieša saistība starp cilvēka psihisko un fizisko stāvokli un tikai tumsoņa to nesaprot.
“Labākā aizsardzība no visām slimībām, no jebkuras infekcijas ir stipra ticība savai veselībai un pozitīvas emocijas – saka psihoterapeits Andrejs Meteļskis. – Negatīvās domas sagrauj. Naids izsauc kuņģa-zarnu trakta slimības. Aizvainojums noved pie aknu, aizkuņģa slimībām un onkoloģijas”
Viens no svarīgākajiem psiholoģiskajiem likumiem apgalvo: vārdos izteikta mīlestība, simpātija un apbrīns pastiprina tā cilvēka dzīvības enerģiju, pie kura tas vēršas. Bet slikti, negatīvi vārdi samazina klausītāja enerģiju.
v_k_(Ezo News)
Tulkoja: Ginta Filia Solis