Katrs ķermenis ir ideāla forma tieši šīs Dvēseles uzdevumiem

kermenis5

Strādājot ar ķermeni, es satieku cilvēkus, kuri ir aizrāvušies ar mūsdienu kultūras vēsmām un atdala savu ķermeni no sevis, redzot tajā neatrisināmu problēmu un kauna avotu.

Ķermenis kā problēma

Tieši tā, daudzi cilvēki uzskata, ka ķermenis ir to galvenā problēma, tāpēc, ka tas ļoti bieži absolūti neatbilst skaistuma etaloniem.
Tas nevietā apresnē vai tievē tajās vietās, kur negribētos.
Tas noveco un pārstāj būt ideāls. Un, iespējams, tas nekad nav bijis skaists.
Pārāk liels deguns vai parāk resnas kājas, dubultzods vai pēc dzemdībām atkāries vēders.

Ķermenis kā ienaidnieks

Taisnība, daudziem viņu ķermenis ir īsts ienaidnieks, jo tas ļoti vēlas ēst, dzert un gulēt.
Apresnē, ja to pārbaro. No rītiem slikti izskatās, ja nav izgulējies. Izļum no sēdoša dzīvesveida.
Nevēlas ātri atgriezties tonusā no 2 stundu ilga trenniņa sporta zālē – reizi pusgadā.
Ātri ataudzē melnas saknes blondos matos.
Saules ietekmē kļūst kā nosēts ar vasaras raibumiem un dzīves laikā – ar dzimumzīmēm.
Tas vispār ir piedzimis un izaudzis kaut kāds ne tāds – ne ideāls. Ar savām krunkām, pūtītēm, matiņiem uz zoda un sazin vēl ko. Īsāk sakot – ienaidnieks!
Un ko mēs darām ar savu ķermeni? Vai noskaidrojam iemeslu, vai vienkārši aizbāžam tam muti? Mocam ar veselīgiem salātiņiem, nepievēršot uzmanību reālajām tā vajadzībām un ļoti kautrējamies, kad ēdam bulciņas?

Ķermenis kā kauna objekts

Jā, starp citu, vēl viena svarīga tēma – ķermenis kā kauna objekts. Es bieži redzu sievietes, kas kautrīgi piesedz savu nokārušos lielo vēderu un, fotogrāfējoties sataisa “skaistu” sejas izteiksmi un pozē tikai skaistās pozās. Un arī tādu vīriešu ir pietiekami daudz. Un šo “skaisto” rakursu tādiem cilvēkiem nav pārāk daudz. Un tāpec visi foto viņiem atšķiras tikai ar fonu.
Bet viss dabiskais, dzīvais, kas ir gana tālu no skaistuma etaloniem, liek viņiem justies neērti. Esi sastapis tādus cilvēkus?
Un vispār, ķermenis ļoti liek kaunēties. Jo tas taču mēdz būt pārāk resns vai tievs. Tas vēlas pačurāt svarīgas tikšanās laikā – īpaši tajās vietās, kur nav pieejama tualete.
Tas var “nomesties” ar pumpām tieši pirms svarīgas izlaiduma balles, un vēl daudz ko ļaunu sastrādāt. Tas nav līdzīgs un nekad arī nebūs līdzīgs fotošopētajām bildēm žurnālos.

Ķermenis kā baiļu iemesls

Nu, ja, mēs baidāmies no sava ķermeņa. Baidāmies, ka atgriezīsimies no atvaļinājuma un iedegums ātri pazudīs, un pazudīs arī tikko knapi atgriezušās skaistās formas. Baidāmies, ka tas novecos (un tā tas arī būs). Baidāmies, ka tas mūs pivils un vecumdienās saslims ar cukura diabētu vai vēzi. Un mums šķiet, ka tas viss notiek ārpus mūsu gribas. Vienkārši tā.
Un šis process ir neizzināms un neatgriezenisks. Un, ja arī atgriezenisks, tad tikai ar kādu nehumānu metožu palīdzību, piemēram – plastiskās ķirurģijas vai vēl kādas modernas skaistumkopšanas procedūras palīdzību.
Mēs ļoti baidāmies, ka mūs nemīlēs mūsu ķermeņa dēļ. Un mēs domājam, ka cilvēki mīl tikai mūsu ķermeni. Un mēs ceram, ka cilvēki iemīlēs mūs dēļ mūsu ķermeņa tad, kad mēs to savedīsim kārtībā. Un ķermenis kļūst par kaut ko līdzīgu maiņas monētai.

Ķermenis kā kaut kas nepilnīgs un vājš

Mēs ļoti bieži dzirdam, ka miesa ir vārga un ķermenis ir nepilnīgs. Un pilnīgu to padarīs kāda jauna, īpaša treniņu metode vai kaut kas līdzīgs.
Domāju, ka šo sarakstu var turpināt ilgi.
Ja tu savā galvā atklāji kaut ko no augstāk minētā, tas nozīmē, ka tavs ķermenis ir emocionālais mērķis un noteikti kaut kā reaģēs.
Un vari būt pārliecināts, tas reaģēs. To vada instinkti, kas sit nekļūdīgi.
Ja stipri to spīdzinasi, tas pieņemsies svarā.
Ja neņemsi verā tā vajadzības, tas slikti izskatīsies un slimos..
Un, ja pilnībā ignorēsi tā vajadzības, sagatavos tev tāāāādus parsteigumus.
Ja godīgi, es esmu sastapusi tikai dažus cilvēkus, kuri dzīvo pilnīgā harmonijā ar savu ķermeni.
Taču ne viss ir tik briesmīgi. Ir cita pieeja, kuru var sākt praktizēt sākumā savā apziņā, bet pēc tam jau vērot, kā tas iemiesojas dzīvē.
Un, tā…

Ķermenis kā DĀVANA

Precīzāk, kā PĀRSTEIGUMS.
Lūk, tu saņem to no Visuma un tas atrodas skaistā kārbiņā. Tajā iekšā ir ļoti daudz kas. Un tavs uzdevums ir tikt skaidrībā, kas kam domāts. Tieši tā – tikt skaidrībā. Iepazīties un noskaidrot, kā tas viss darbojas. Neuzspiest tam savas idejas un ritmus (tipa: kafija-miega zāles-atkal kafija), bet reāli noskaidrot. Paklausīties, palēnināties, piekrist. Tu pat nespēj iedomāties, cik gudrs tas patiesībā ir.
Iedomājies, ka esi atnācis pie laba ārsta (piemēram – osteopāta), kurš reāli klausās tavu ķermeni un grib tikt skaidrībā. Kā tu jūties pieņemšanā pie viņa? Jau labāk? Daudz labāk! Vienkārši tāpēc, ka viņš skatās uz tevi un ļauj tev vienkārši būt.

Vai iedomājies, ka satiecies ar kādu un viņš skatās uz tevi ar interesi un labestīgi iedziļinās tavās lietās. Un ļoti uzmanīgi skatās. Kā tu jutīsies tāda cilvēka klātbūtnē? Protams, uzplauksi! Lūk, arī ķermenis no tādas mierīgas uzmanības uzplaukst un dod daudz enerģijas.

Ķermenis kā noslēpums

Drīzak kā neatminama mīkla. Kaut kā tajā iekšā viss strādā. Daži procesi ir saprotami, bet daži – nē. Mēs redzam kādas detaļas, kas atrodas ārpusē, bet iekšpusi neredzam. Taču tās ir un no tām ļoti daudz kas ir atkarīgs. Tās var sajust, uztustīt.
Kā sabalansēt muskuļu darbu ar iekšējo orgānu ritmu, lai sanāktu vislabākais rezultāts? Kas jāēd, lai justos labi?
Cikos jāiet gulēt, lai labi izgulētos?
Kas der tieši tev?
Kad tas ir ķermeņa nogurums un kad – vienkārši nevēlēšanās kaut ko darīt?
Cik jāstrādā, lai būtu maksimāli efektīvs?
Kā slimot mazāk?
Kāds tev ir labākais slimošanas veids?
Daudz dzerot, vai iztiekot bez ūdens?
Vai tu proti slimot?
Kā un no kā tas ar tevi notiek?
Ir tik daudz jautājumu ar tik daudzu līmeņu atbildēm.
Es esmu trenējusies un varu sajust dažu iekšējo orgānu darbu. Taču vēl pagaidām es neesmu iemācījusies ar tiem vienoties.
Tas ir iemesls klausīties ķermenī, lasīt par to, studēt tā kustības un nekustīgumu. Man palīdz medicīniskā izglītība, ko ieguvu deviņu gadu garumā. Taču šobrīd ir ļoti daudz iespēju apgūt šīs zināsānas: grāmatas, informācija, skolas. Ir pat krāsu anatomijas grāmata – mana sapņu grāmata.

Ķermenis kā uzdevums

Kā ar šādiem izejas datiem saņemt vēlamo rezultātu? Ja manam ķermenim ir nosliece uz korpulenci, kā man ēst, nezaudējot labsajūtu un paliekot slaidai. Ja neesmu zilacains blondīns, kā man labāk izskatīties pievilcīgam? Ja es ar kaut ko slimoju, kā man dzīvot pilnvērtīgu dzīvi?

Ķermenis kā iemesls radošumam

Un te nu mēs varam iet tālāk un ieraudzīt savu ķermeni kā iemeslu radošumam. Kā visus šos uzdevumus risināt radoši? Kā strādāt ar ķermeni un vienlaicīgi radīt? Varbūt izgudrot kādu deju kādai ķermeņa daļai? Varbūt uzrakstīt recepšu grāmatu tievēšanai savām draudzenēm?
Patiesībā katra mūsu kustība var būt mūsu radošuma izpausme. Vienkārši kāds dzīvo radoši, bet kāds savu dzīvi uztver kā amatu. Saproti, par ko es runāju? Kā tev sanāk? Patiesībā, ja vien mēs ieklausāmies, ķermenis pats pateiks. Pateiks, neko neslēpjot. Tam viņam ir desmitiem dažādu paņēmienu:
nogurums;
uzbudinājums;
sāpes;
dažādi citi stāvokļi.

Pie manis ļoti bieži nāk cilvēki ar lūgumiem atbrīvoties no šīm gudrajām zīmēm. Atbrīvoties no panikas lēkmēm, neiedziļinoties cēloņos. Atbrīvoties no depresijas, nerisnot dziļos uzdevumus. Atbrīvoties no psihosomātikas, nemainot dzīves veidu. Un visus šos cilvekus sagaida vilšanās.

Paldies Dievam, ka ir simptomi. Pretējā gadījumā mūsu smadzenes nogalinātu mūs vēl pirms mūsu pilngadības.
Personīgi es brīžos, kad ir kādas sāpes, esmu tām ļoti pateicīga, jo tie ir simptomi, kas brīdina.
Ja man kājas kļūst smagas un nīd vēnas, tad zinu, ka esmu kaut ko ne to iedzērusi.
Kad sāp aknas, meklēju sevī aizturētu niknumu.
Kad saaukstējos, saprotu, ka esmu pārstrādājusies.
Kad man sāp galva, tad saprotu, ka man jāatlaiž kontrole.
Un cik labi tu pazīsti savu ķermeni un tā zīmes?

Ķermenis ir mūsu senais draugs

Un to vada instinkti. Tie nav tieši, tie vienkārši iedod smadzenēm pareizo virzienu, kurā tās sāk domāt. Un kad mēs sākam klausīties, tās pašas pasaka mums priekšā, kas jadara.

Izrādās, ka spēka zudums pirms nemīlama darba veikšanas nav vienkārši simptoms, no kura jāatbrīvojas, tas ir signāls mainīt darbu. Bet panikas lēkmes ļoti līdzsvarotam cilvēkam – ir iemesls atrast citu izeju spēcīgu emociju palaišanai brīvībā.

Ķermenis kā sistēmas daļa

Un visbeidzot, ir ļoti svarīgi uztvert savu ķermeni kā sistēmas daļu, kurā iesaistīts ir gan Gars gan Dvēsele. Un ir to jāklausās un ir svarīgi to neizolēt no Dvēseles uzdevuma.

Mēs taču neesam ķermeņi, kuriem ir Dvēsele. Mēs esam Dvēseles, kurām ir ķermeņi.

Mēs zemapziņā ļoti labi zinām visus savus uzdevumus un mūsu ķermenis mums palīdz to risināšanā. Vai zini, kādas mācību stundas tava Dvēsele var iemācīties ar ķermeņa palīdzību? Kādus uzdevumus atrisināt? Kādu viedumu iegūt? Vai esi par to kādreiz domājis?

Man šķiet, ka ikviens ķermenis uzliek mums ļoti daudz uzdevumu. Un galvenais no tiem ir Mīlestība, kas apliecina pieņemšanu. Jo, ja tu mīli savu ķermeni, tas tev atbildēs ar to pašu un viss pārējais arī sakārtosies.

Avots: @arhisomatika facebook
​​​​​​​Tulkoja: GInta FS

Advertisements

Iemāci saviem bērniem risināt TIKAI TRĪS svarīgas lietas dzīvē…

vecaki un berni1

Daudzu vecāku dzīvi ir sabojājusi ideja par to, ka viņi ar saviem bērniem ir vienlīdzīgi. Es uzskatu, ka šī ideja ir kaitīga dzīvei un bērnu psihei. Tāpēc, ka reāla vienlīdzība iestājas reizē ar iespēju vienlīdzību, iespēju, kas nodrošinātas ar paša darbu. Un, ja tavs bērns to neapzinās, viņš ir nolemts mūžīgām sociālajām neveiksmēm.

Man periodiski jautā, kāda ir mana attieksme pret bērnu audzināšanu un ko es uzskatu par pareizu audzināšanu. Mans atskaites punkts ir audzināšanas mērķis un galvenais uzdevums, un no šejienes tad arī izriet metodes un audzināšanas veidi.

Audzināšanas mērķis ir apmācīt cilvēku risināt TRĪS uzdevumus

– kā patstāvīgi nevis ar citu cilvēku palīdzību regulēt savas emocijas un vajadzības,
– kā patstāvīgi nevis ar citu cilvēku palīdzību nodrošināt sevi un savas vajadzības,
– kā patstāvīgi nevis ar citu cilvēku palīdzību realizēties sociumā

Un viss.
Viss pārējais ir lirika, kas nespēj aizvietot šos trīs uzdevumus, jo, ja reiz tu esi laidis pasaulē bērnu, tu esi atbildīgs par to, lai iemācītu šos trīs uzdevumus risināt.
Daudzus vecākus ir samaitājusi šī ideja par vienlīdzību ar saviem bērniem.
Es uzskatu, ka šī ideja ir kaitīga dzīvei un bērnu psihei. Tāpēc, ka reāla vienlīdzība iestājas reizē ar iespēju vienlīdzību, iespēju, kas nodrošinātas ar paša darbu. Un, ja tavs bērns to neapzinās, viņš ir nolemts mūžīgām sociālajām neveiksmēm.

Tikai šī nevienlīdzība ir spējīga motivēt apgūt šīs iemaņas.
Kamēr vien tavs bērns uzskata, ka ir ar tevi vienlīdzīgs, viņam nav nekādas vajadzības pacelt savu pēcpusi, lai iemācītos risināt šos trīs uzdevumus.

Vecāki nav vienlīdzīgi ar saviem bērniem tikmēr, kamēr bērns nerisina šos uzdevumus patstāvīgi.
Un pat pēc tam, šī nevienlīdzība saglabājas, ja vecāki turpina augt un attīstīties, jo viedumam nav atpakaļgaitas, un šādu vecāku viedoklim vienmēr būs lielāks svars, kā viņu pašam gudrākajam bērnam.

Cieņas trūkums pret cilvēku, kuram ir lielāka pieredze un viedums kā tev, ir bezkaunība, kura vainagojas ar veselu rindu “grābekļu” tā bērna ceļā, kurš nolēmis, ka viņš JAU ir vienlīdzīgs ar tiem, ar kuriem reāli NAV vienlīdzīgs.

Šī vienlīdzības ideja sagrauj un sēj ilūzijas bērnu prātos, ka viņiem ir tās pašas pilvaras, kas viņu vecākiem. Tie ir murgi.

Līdz brīdim, kad tavam bērnam aprit 21 gads, viņam jāiemācās daži vienkārši noteikumi:

1. Viņam neviens neko nav parādā.
2. Noteikumus uzstāda tas, kurš maksā.
3. Unikalitāte un ģenialitāte ir pamats sava svarīguma sajūtai un lepnībai un reālajā dzīvē tām nav nekādas vērtības.
4. Reālais cilvēka vērtības mērs ir viņa prasmes – būvēt sociālo mijiedarbību un pārdot savus produktus un pakalpojumus. Tās ir prasmes, kas nes reālus rezultātus – gan finansiālo brīvību gan neatkarību no citiem cilvēkiem.
5. Centieni komunicēt kā līdzīgs ar līdzīgu ar tiem, kas par tevi maksā un risina tavas problēmas – ir bezkaunīgi. Gribi uzstādīt savus noteikumus – maksā.
6. Lai citi cilvēki cienītu tavas robežas, tavu gaumi un vajadzības, tev tas jānopelna ar savu ieguldījumu kopējā lietā un kopējā “katliņā”. Autoritāte no gaisa nekrīt.
7. Attīstība ātrāk notiek tajos apstākļos, kuri ir tieši šobrīd. Ideāli apstākļi noved pie degradācijas, nevis attīstības un, ja cilvēks ātrāk vēlas kļūt savas realitātes burvis, viņam jāpieņem spēles noteikumi tādi, kādi tie ir šeit un tagad ar visiem to ierobežojumiem un problēmām.

Šī piedzīvojumu spēle (quest) arī ir pats īsākais ceļš uz veiksmi, uzplaukumu, labklājību un brīvību.
Autors: Ņina Rubinšteina – psiholoģe un geštalt-terapeite
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

 

Enerģijas atgriešanas prakse

atdod

Attiecībā uz naudu šie likumi darbojas ar dubultu spēku.
Skaužot cita bagātību, mēs uz parāda paņemam tā cilvēka enerģiju, ko apskaužam.
To agri vai vēlu nāksies atgriezt – pie kam, savējo.
Lūk, ko šajā sakarā rekomendē ķīniešu dziednieki:
Ja tevi noskauda, tu vari paņemt atpakaļ sev savu enerģiju.
Savas enerģijas, veiksmes, bagātības saimnieks, tāpat kā kreditors, var paprasīt atpakaļ sev piederošo. Kā parādu.
Nav vajadzīgi nekādi speciāli rituāli vai darbības.
Visumā viss ir būvēts uz nolūka.
Ir stingri balsī jāpaziņo vai jāuzraksta uz papīra lapas, ka vēlies saņemt atpakaļ visu to enerģiju, ko sev paņēma skauģi, un novirzīt to savai attīstibai. Un, viss!
Nelūdz, lai skauģi tiktu sodīti, tā nav tava darīšana, nevajag iedomaties viņu sejas un domās kratīt pirkstu: “Nu, nu, tevi jau īpaši!”. Vienkārši izsaki šos vārdus un vēro, kas notiks.
Parasti gluži neticamā veidā atrisinās grūti risināmie jautājumi, veiksmīgi saliekas visas lietas un tiek saņemti izdevīgi piedāvājumi.
Šis princips darbojas arī pretējā virzienā. Tāpēc neskaud, lai reiz neatrastos situācijā, kad daļa enerģijas aizies kādam, kam, pēc tavām domām, tāpat labi klājas.
“Es vēlos saņemt atpakaļ visu to enerģiju, kuru skauģi man atņēma – no mana dzimšanas brīža līdz šim brīdim, un novirzīt to savai attīstībai.”
Un viss!
Avots: https://vk.com
Tulkoja: GInta FS

Kad mēs pieņemam lēmumu nebūt kā mūsu vecāki

seit un tagad11

– Piedot tēvam? Kā? Viņš taču bija pieaudzis vecis, es – maziņa, bezpalīdzīga meitenīte! Un tas lops lika man ar plikiem ceļiem stāvēt uz zirņiem!
– Cik tev šobrīd gadu?
– 32! Un es brīnišķīgi saprotu, ka pieaugušam cilvēkam vienmēr ir izvēle, dzert vai nedzert, mīlēt vai ienīst. Sanāk, ka arī viņam bija izvēle, taču viņš izvēlējās mani cietsirdīgi sodīt, un man nospļauties, ka viņa tēvs viņu tieši tāpat sodīja!
– Kā tu uzskati, vai tev ir izvēle?
– Protams! Tāpēc es nekad fiziski neietekmēšu savu bērnu!
– Tā nav gluži izvēle, tā ir aiziešana no pretējā. Tu ienīsti savu tēvu par to, ka viņš tevi sodīja un ej pretējā virzienā, un tāpēc ar savu dēlu rīkojies gluži pretēji, kā tavs tēvs rīkojās ar tevi.
– Neskatoties uz to, es esmu pieaugusi sieviete, un man ir izvēles iespēja.
– Kāpēc tu neizvēlies pārstāt būt apvainota uz savu tēvu?
– Kā jūs to domājat?
– Nu, tev taču ir izvēle!
– Bet tas taču ir pavisam kas cits!!!
– Nē. Tā ir tāda pati izvēles iespēja, taču tu to nedari. Kāpēc?
– Jūs mani iedzināt stūrī!
– Ne jau es. Tavs prāts to izdarīja. Kamēr tu dzīvo prātā: tev nav izvēles, tā ir tikai ilūzija par izvēles iespēju. Ār kādu pildspalvu tu parakstīsi līgumu: zilu vai melnu?”- tas nozīmē, ka izvēles iespēja tev it kā ir, bet tikai pildspalvas krāsas izvēle, bet līgumu tu parakstīsi jebkurā gadījumā.
Saproti?
– Ne gluži. Paskaidrojiet!
– Tev šķiet, ka tavam tēvam bija izvēle. Bet tas tā nav. Viņš rīkojās sava prāta ietvaros. Viņa pasaules redzējumā sods bija gluži dabisks audzināšanas veids, un izvēle vienīgi tajā, kāds un cik liels būs šis sods. Kamēr cilvēks dzīvo sava prāta koridorā – nekādas izvēles nav. Par kādu izvēli var runāt, ja cilvēka dzīvi regulē prāts? Cilvēks un prāts vairumā gadījumu ir vienots vesels. ja vien tikai….
– Vai ir kāda iespēja?
– Protams 🙂 Ja vien tikai cilvēks netiecas pēc apzinātas dzīves. Jo identificējot sevi ar prātu, sanāk sava veida neprāts. Vienkārši cilvēki nezin, ka var dzīvot savādāk. Viņus simtiem gadu ir mācījuši dzīvot tikai ar prātu, tāpēc, ka caur to ir vieglāk ar cilvēku manipulēt.
– Man šķita gluži otrādi, domājošs cilvēks var pats vadīt savu dzīvi.
– Tev tā tikai šķiet. Domājošs cilvēks var vadīt biznesu, bet pa īstam vadīt dzīvi var tikai apzināts cilvēks.
– Kādi nieki!
– Tu sevi uzskati par domājošu cilvēku?
– Protams!
– Tad kāpēc Tu nespēj pārvaldīt savu aizvainojumu pret tēvu? Tev taču dēļ šī aizvainojuma ir tik grūti, tik slikti, bet tu joprojām turi šo rūgtumu. Vai tev nešķiet, ka kaut kādā mērā tas ir neprāts, likt pašam sev ciest?
– Tagad tā šķiet. Kā to mainīt?
– Kad tu dod priekšroku izvēlei paturēt savu aizvainojumu – tu dzīvo pagātnē. Bet kāda gan jēga ciest par izlietu pienu? Sac dzīvot šeit un tagad. Esi klātesošs.  Tava klātesamība ir spējīga tevi sazemēt, lai tevi neplosītu pagātnes aizvainojumi.
– Ko nozīmē būt klātesošam?
– Vēro sevi. Paskaties uz sevi no malas.
Kad tu pēdējo reizi nometi telefona klausuli sarunā ar savu tēvu – atceries, paskaties uz sevi no malas, uz savu seju, žestiem, ieklausies savā kliegšanā. Vai tu pati sev tajā brīdī patīc? Tev patīk skatīties uz sevi – tādu?
– Nē!

Piedošana ir iespējama tikai tad, kad tev kļūst pieejams spēks “tagad”, momentā, kad tu kļusti klātesošs. Un šajā brīdī pagātne zaudē savu varu pār tevi. Tev pārstaj būt vajadzīgs tavs aizvainojums. Un aizvainojums zaudē savu jēgu.

– Vienkārši paskatīties uz sevi no malas mirklī, kad sāc dusmoties un apvainoties?!
– Sāc ar to, un tev iepatiksies!
Avots: facebook
Autors: Alisa Alisa
Paldies Līgai Šīronai par ieteikumu
Tulkoja: Ginta FS

Dzīvot, elpai aizraujoties no laimes

23

Bet mūsu – vidējā paaudze dod priekšroku rakņāties trūkumos. Cenšas kaut ko izlabot, pārtaisīt savu zemes stūrīti atbilstoši saviem priekšstatiem… Un apjūk, kad ierauga no brīnumiem plaši ieplestās bēŗna acis. Un cenšas aizbēgt, jo atceras, cik nepanesama ir sajūta ir tad, kad tevi nesaprot. Un atceras savu tā laika atkailināto sajūsmas pilno vientulību.

Ir pieņemts domāt, ka tikai smagas jūtas ir nepanesamas. Taču patiesībā tādas var būt jebkuras.
Pati lielākā bērnu dienu sāpe ir saistīta ar neiespējamību dalīties sava sajūsmā par dzīvi.
Paveicies ir tikai nedaudziem mazajiem cilvēkiem, kuram brīnumainas sagadīšanās” dēļ ir bijuši pieejami gudrs vecītis vai vecenīte. Tos, pirms došanās tai saulē, arī bieži vien pārņem sajūsma par skaistumu. Tāpēc veciem cilvēkiem un bērniem ir tāda vilkme vienam pie otra. Vecs un jauns spēj noķert vienu vilni – sajūsmināšanos par dzīvi.

Tā ir nepanesama laime būt šai skaistajā pasaule sev pašam

Bet mūsu – vidējā paaudze dod priekšroku rakņāties trūkumos. Cenšas kaut ko izlabot, pārtaisīt savu zemes stūrīti atbilstoši saviem priekšstatiem… Un apjūk, kad ierauga no brīnumiem plaši ieplestās bēŗna acis. Un cenšas aizbēgt, jo atceras, cik nepanesama ir sajūta ir tad, kad tevi nesaprot. Un atceras savu tā laika atkailināto sajūsmas pilno vientulību.

– Ai, mammīt, maijpuķītes!… Ai, kāda vabolīte! – klaigā mazā meitiņa, knapi izgājusi no mājām. Un viņas mazās roķeles stiepjas pretim it visam, un vēlas aptvert visu pasauli.

Bet mani tajā brīdī pārņem tāds nogurums, ka gribas aizvērt acis, aizbāzt ausis un uz līdzenas vietas aizmigt. Tajā mirklī es vēlos aizmukt no viņas laimes. Aizbēgt, aizslīdēt, nesatikties. “Jā, šī pasaule ir brīnumaina, skaista. Tik skaista, ka grūti to pieņemt, reiz es pati netiku ar to galā, tāpēc arī tev, mazulīt, neesmu nekāds palīgs.”

Toreiz, vairāk kā pirms 20 gadiem, es izdomāju “burvju vārdus”, kas man palīdzeja nesatikties ar to, ko redzēja meita.

– Diāna, iztiksim šoreiz, bez “Āi!”- es viņai teicu, kad posāmies pastaigai. Un viņa negribīgi piekrita.

Un tikai pēc daudziem gadiem es spēju pieskarties šai sajūtai sevī. Nepanesamam priekam par dzīvi (laikam tā vecums mums liek sevi manīt). Un sāku to atšķirt arī citos cilvēkos.

Dažkārt man šķiet, ka vairums slimību, ar ko slimo cilvēki, ir saistītas tieši ar šo – kādreiz nedalīto prieku. Tā ir nepanesama laime būt šai skaistajā pasaulē sev pašam!

Autors: Jeļena Kuzņecova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Kam atdot savu apģērbu

drebes.jpg

Vai drīkst atdot savu apģērbu? Drošības noteikumi.

Senatnē apģērba atdāvināšanai bija īpaša jēga – tādā veidā cilvēki dalījās enerģijā.
Cars dāvināja bajāram savu kažoku; vikingu vadonis savu apģērbu dāvināja pašam drosmīgākajam karotājam – tā daloties ar viņu savā veiksmē.
Apģērbs, kuru mēs valkājām, saglabā mūsu enerģiju, “atmiņu” par mums; tas ir mūsu veiksmes un panākumu simbols – jo mēs taču to pirkām par naudu, kas nopelnīta strādājot.

Kāda sieviete atdāvināja nabadzīgai kaimiņienei – dzērājai savas blūzes un zābakus – izmēri bija vienādi. Pēc kāda laika viņas dzīvē sākās problēmas: gan naudas lietās, gan ar veselību. Bet kaimiņiene sāka plaukt un zelt. Tā, it kā veiksme būtu aizgājusi reizē ar mantām! Tā var būt. Kaimiņiene, lai arī skaļi pateicās, visas mantas ņēma ne ar tām labākajām jūtām. Pašas to neapzinoties, viņas apmainījās enerģijām: un savu veiksmi un veselību labestīgā iemainīja pret nabadzību.

Vai drīkst dāvināt savu apģērbu? Drīkst, protams.Taču labāk saprast un apzināties, kam mēs to dāvinām. Nav bīstami atdot savas drēbes labdarībai – tās nokļūs pie mums nepazīstamiem ļaudīm, kuri ar mums nav psiholoģiski sistīti. Nav viņiem par mums ne informācijas, ne skaudības pret mums…. Var dāvināt savas drēbes cilvēkiem, kuri mūs mīl; tuviem radiniekiem, draugiem, par kuru labestību un patiesumu mēs nešaubāmies. Viņiem atdot savas drēbes ir droši un priecīgi. Bet skaudīgiem ļaudīm, arī radiniekiem, savas drēbes dāvināt nevajag.

Var dāvināt savas lietas cilvēkiem, kuri sociālā statusa un ienākumu ziņā ir līdzvērtīgi mums. Veiksmīgiem, veseliem. Un noteikti kaut ko simboliski saņemt pretī. Parasti tādi cilvēki paši steidz “apdāvināt”, jo viņiem ir tāda nepieciešamība.

Nav bīstami pārdot savu apģērbu. Pārdošana nošķir bijušo īpašnieku no lietas, “atsvešina” to un tā vairs ar mums nav saistīta. Ja ļoti gribās izdarīt labu “nabadzīgajai kaimiņienei” vai “nabaga radiniekam”, savas drēbes var pārdot un par nopelnīto naudu šim cilvēkam nopirkt kaut ko jaunu.

Upura apģērbu senos laikos šamaņi izmantoja ruituālos. Viņi uzģērba sev upura apģērbu un tēloja slimību vai nāvi. Bija pietiekami pat ar gabaliņu no šī apģērba. Par to raksta pazīstami antropologi Stīvensons un Levi-Stross. Tāpēc jābūt saprātīgiem. Un ir augstsirdīgi ziedot savu apģērbu, tikai ievērojot psihohigiēnas noteikumus. Tad tu būsi izdarījis labu gan otram cilvēkam, gan sev – pareiza labdarība pozitīvi ietekmē veselību.
Autors: Anna Kirjanova
Avots: https://zen.yandex.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Vecvecmāmiņu līdzeklis pret izdegšanu

kadaritumilestiba (96)

Kādā treniņseminārā, kurā runāja par vecāku izdegšanu, pēkšņi radās jautājums: kā tad mūsu vecmāmiņas un vecvecmāmiņas? Daudzām no viņām bija 8-10 bērni, saimniecība, lopi, darbs kā katorgā, mūžīgā neizgulēšanās, bieži dzerošs vīrs un nekādu iespēju atpūsties kaut kur pie jūras. Kā gan viņas visas neizdega?

Pirmkārt, protams, ka izdega. Gan “norāvās”, gan kļuva par “dzelzs vecenēm”, aizsargājoties kā ar nazi nogrieza visas jūtas. Taču – ne vienmēr un ne – obligāti. Ļoti daudzas palika pa īstam dzīvas, labestīgas, siltas un priecājās par mazbērniem, saulīti, svētkiem. Kādas “brīnumtehnikas” viņām bija zināmas? Spriežot pec stāstiem, ko stāstīja cilvēki, kuri bija izauguši “īstos” ciemos, ne sovhozā “Ļeņina ceļš”, bet Sibīrijas dziļumos vai ukrainas Dzīvajos ciemos, viņus tur patiešām no izdegšanas glāba tautas mūzika. Un atkal, ne jau tā oficiozā, atstrādātā, iestudētā, kuru pa televizoru un radio atskaņo, bet pirmatnējā – tautas. Kaut vienu reizi to izdzirdēsi un nekad neaizmirsīsi.

Mana institūta laika draudzene Ļena, kura savu bērnību pavadīja Aizbaikāla ciematā, kā sāka vilkt «Хасбулат удалоооооой», šķita, ka viss līdz horizontam burtiski pamirst. Un tā bija tikai viņa viena. Mēs jau arī centāmies piedziedāt, cik nu varējām. Tas nebija grūti, kad varēja piedziedāt viņai, un tad šķita, ka arī pats dziedi pareizi un skaisti. Un viņa stāstīja, ka tur, tajā ciemā visi dziedāja regulāri, obligāti, tāpat kā pirtī gāja katru sestdienu.

Savdabīga psihohigiēna, veids, kā attīrīt savu Dvēseli, lai ar šo straumi aizskalotu visu nogurumu, visu aizkaitinājumu.

Tāda dziedāšana izsauc transa stāvokli, dziedinošu un attīrošu. Es reiz piedalījos kādā balsu prakses meistarklasē, un tur bija vingrinājums: visi stāv aplī un dzied senus slāvu skaņu virknējumus (pēc savas būtības – mantras), kurš nu kā prot un var, ar “brīvu” balsi, kādā arī dzied ciemos.

Pēc kārtas nostājas apļa centrā, pašā skaņas plūsmas fokusā. Tā ir neaizmirstama sajūta – šī skaņa izmazgā tevi no iekšas “pa tīro”. ne tikai dziedāšana. Arī bungas! Vai esat kādreiz dzirdējuši kādu grupu, kura spēlē tikai uz sitamajiem instrumentiem? Es dzirdēju. Pēc 15 minūtēm visi solīdie onkuļi un tantes sāk tādas izdarības…. Un noguruma, skumju, sasaistītības vietā pāri veļas tāds prieka vilnis, kādu pat no bērnības laikiem neatceries.

Jā, mūsu senči ar izdegšanu strādāja daudz efektīvāk kā mūsdienu psihologi. ādi “paņēmieni” apmierina uzreiz vairākas mūsu Dvēseles vajadzības.

Pirmkārt tā ir darbošanās orientēta uz procesu, nevis rezultātu, dejo, dzied, spēlē nevis tāpēc, lai “uzstātos”, bet tāpēc, lai baudītu pašu dziedāšanu, mūziku, kustības. Tādu darbību mūsu ikdienas dzīvē ir ļoti maz, un cilvēki bez tām burtiski izčākst, sāk justies tā, it kā nepiederētu paši sev, kā skrūvītes, citu nodomu realizatori.

Otrkārt, katrs sajūt savu piederību kam lielam, veselam, savu lomu, savu neaizvietojamību. Ja ciemā ir zināms, ka tu vislabāk saceri častuškas, tev pat nevajag sapņot par to, lai ar tām nokļūtu televīzijā. Tu jau būsi saņēmis atzinību.

Vēl viena mūsdienu pasaules problēma ir – “neeksistēšana”. Neviens, par kuru neraksta tabloīdi, neeksistē nevienam citam, izņemot savu ģimeni un pāris tuvu draugu. Bet, ja ģimenes nav, un draugi ir tālu, tad vispar neeksistē. Un te nu arī iemesls nenormālajai slavas kārei, atcerieties daudzu amerikāņu filmu finālu: zvans no avīzes ar intervijas piedāvājumu. Vai arī foto uz žurnāla vāka. Viss: laimīga mūzika, titri. Dzīve ir izdevusies. Un, ne jau tikai amerikāņiem, mums arī tas pats.

Daļēji visi šie mūsu blogi, domubiedru grupas, biedrības ir cenšanās no jauna radīt šo pašu savu “ciemu”, “kopienu”, kaut vai virtuālu.

Treškārt, ir ļoti svarīgi, ka kopējā korī vai dejās neviens neciklējas uz kaut kādām kļūdām. Paklupi, “izsities” no ritma, centies tikt līdzi un dejo tālāk.
Kāda pazīstama jaunāko klašu skolotāja stāstīja, ka viņa pirmklasniekiem nekad neatprasa no galvas iemācītos pantiņus skaitīt pa vienam – tikai korī. Viņai nav svarīgi “pieķert” bērnu nemācēšanā. Viņai ir svarīgi, lai  trešajā klasē neviens nebaidītos nākt pie tāfeles, nebaidītos kļūdīties, ātri spētu savākties un turpinātu visu darīt labā garastāvoklī.

Perfekcionisms ir vēl viena mūsu laikmeta liksta un uzstādījums: “vai nu ideāli, vai – nekā” vai “viena kļūda atceļ visu”, paralizē tūkstošiem cilveku gribu, līdz pat pilnīgam darboties spējas zudumam.

Droši vien ir vēl ļoti daudzas lietas, kuras piemirsu šeit pieminēt. Šobrīd ir tik ļoti daudz lūgumu palīdzēt izdegšanas gadījumos: no skolotājiem, auklēm, brīvprātīgajiem. Un man visu laiku gribas viņiem pateikt: mīļie, vienkārši apsēdieties un dziediet un dariet to katru piektdienas vakaru pēc darba nedēļas. Nesapratīs? Gribu kādreiz ar kāda cilvēka palīdzību  uztaisīt tādu raidījumu.
Autors: Ludmila Petranovska
Tulkoja: Ginta FS

Foto: Folkloras kopa “Delve” Ainas Tobes vadībā šīs “lietiņas” pieprot un dara, un, klausoties viņu balsu un bungu skaņās, patiešām bija šī aprakstītā straumes sajūta un pēc tam brīnišķīga viegluma un tīrības apziņa.
Tas viss notika žurnāla “Kā darītu Mīlestība” atvēršanas svetkos. Un to piefiksēja Dace Densone-Dņisova