Nemīlestības valsts

Telaviva. Iela. Māte un bērns. Bērnam no rokām izkrīt saldējums, viņš sāk raudāt. Māte: “Mans mīļais, neraudi, nopirksim citu, labāku un lielāku, nāc šurp, mīļumiņ”.
Garāmgājēji smaida un māj ar rokām, daži sāk dejot un tad visi kopā ar māti un dēlu iet pēc saldējuma.

Maskava. Iela. Māte un bērns. Bērnam no rokām izkrīt saldējums. Viņš sāk raudāt.
Māte: “Vai tu patiešām pilnīgi stulbs esi!? Tūliņ laizīsi man asfaltu! Vairs nekādu saldējumu, vairs nekādu pastaigu. Visu izstāstīšu tēvam, viņš tev ar siksnu iemācīs kā uzvesties!”
Garāmgājēji ātri pāriet ielas otrā pusē. Viņiem ir nepatīkami to redzēt, jo tas liek domāt par drīzu pasaules galu. Debesis aizsedz liels melns mākonis. Vējš aizpūš pēdējās lapas un smaidu no cilvēku sejām kopā ar ticību un cerību.

Velns parāvis, no tā arī viss sākas. No aizliegumiem, sodiem, pazemojumiem, piekasīšanās, rupjībām. Tik daudz rupjas un naidpilnas attieksmes pret bērniem, kā tas ir Krievijā, nevar redzēt nekur citur pasaulē. Tā ir tāda vietējā audzināšanas ”ētika”. Tāpēc, ka mēs esam nācija, kura neko nezin par to, ko nozīmē mīlēt sevi. Un tas nav stāsts par aklu apsēstību, bet gan to, ko nozīmē cieņa un pārliecība par sevi. Nekas nedod lielāku pārliecību kā mīlestība.

Man bērnībā bija draudzene-kaimiņiene, kura visu laiku apskauda ebrejus: “Viņi nekad nelamā savus bērnus, viņi tos tikai slavē un mīl”. Klīda tadas leģendas. Bet patiesībā tās nav leģendas: ebreji, tāpat kā vairums silto zemju tautu, prot savus bērnus mīlēt. Taču skarbajos padomijas apstākļos tāda uzvedība patiešām šķita neticama.

Ja aizdomājamies plašāk, uz kopējā fona tādi par sevi pārliecināti cilvēki izskatās kā paradokss. Ar grūtībām es varu atcerēties burtiski divus trīs paziņas, par kuriem var teikt, ka tie ir apbrīnojami pārliecināti par sevi cilvēki. Un, kas ir vēl svarīgi, ka viss, ko viņi dara, nes apbrīnojamus augļus. Ja viņiem galvā iešaujas kāda ideja, viņi to realizē, un tas šķiet tik viegli un liekas, ka viņi nepazīst ne mokas, ne šaubas.

Man ir kāds pazīstams mākslinieks Fjodors Pavlovs, kurš jau kopš agras bērnības ir iestudējis teātra izrādes, radījis savu modeļu aģentūru, pēc tam laikrakstu. Tagad viņš ir mākslinieks, kurš rada brīnišķīgas performances. Viņš vienmēr manī ir izraisījis dīvainas sajūtas – es nekad neesmu spējusi atbrīvoties no tādas kā skaudības par to, ka viņam ir tāda pārliecinātība par to, ko viņš dara un, ka viņam viss izdodas tik viegli un rotaļīgi.

Es arī zinu ļoti daudzus apdāvinātus un ārkārtīgi talantīgus cilvēkus, kuri domājot par savu projektu, vienalga, vai tā ir grāmata, scenārijs, vai vienalga, kas cits, kļūst stīvi un bezspēcīgi. Ziniet, cik daudz labu grāmatu nav uzrakstīts? Es arī to precīzi nezinu, taču zinu, ka ļoti daudz (vairāk kā ir uzrakstīts).

Lūk, viens mans draugs grib rakstīt, bet viņam ir briesmīgs radošais bloks: viņu pārņem bailes momentā, kā iedomājas par publikas viedokli. Tāpēc, ka ik reizi, kad viņš bērnība kaut ko zīmēja vai rakstīja, vecāki viņu nevis slavēja, bet kritizēja. Bet jau vēlāk, kad puisis histērijā kliedza: “Nu, kāpēc?!” – viņi atbildēja: “Mēs taču labu vien tev vēlējām”.
Jo slavēt ir slikti, bet kritizēt – ļoti labi. (Un vai maz vērts brīnīties par to, ka internetā varam lasīt, kā cilvēki viens otru tikai lamā).

Kāds mans paziņa uzrakstīja brīnišķīgu rakstu. Es viņam aizsūtīju ziņu: kāds brīnišķīgs raksts, tu esi tads malacis! Mēs aprunājāmies un viņš teica: “Tik patīkami to dzirdēt, es vairs neatceros, kad pēdējo reizi esmu dzirdējis uzslavu no kolēģa”.

Tā arī ir. Neviens nevienu neslavē. Bieži vien pat paziņas publiski uzraksta komentāru no sērijas “kurš kaut ko tik stulbu var uzrakstīt, vai tik tu neesi muļķe?” Varbūt arī esmu muļķe. Varbūt stulbs teksts. Bet es tomēr kaut ko tādu labāk pateiktu privātā sarakstē un daudz iecietīgākiem vārdiem.

Es atceros notikumu, kurš atgadījās ar mani, kad man bija septiņi gadi. Es biju nolēmusi rakstīt romānu. Uzrakstīju pāris lapas, parādīju tētim (mans tētis ir rakstnieks), bet viņš atgaiņājās, teikdams – “sižeta nav, tas viss izklausās tā – ne īpaši labi”. Vispār jau man stēvs, salīdzinot ar citiem, ir vienkarši mīļumiņš. Viņš mani vienmēr ir uzmundrinājis un stimulējis. Un vēlāk man teica, ka esmu ģeniāla. Bet toreiz viņš pateica tā. Un mani tas briesmīgi aizvainoja. Es nometu savu lielo romānu un vairs nerakstīju –  līdz 15 gadiem.
Iespējams, man vajadzēja jau savos septiņos gados saņemties un uzrakstīt “Karš un miers”, taču bērni ir savu vecāku atspulgs, un viņi pasauli iepazīst caur uzslavām un kritiku.

Starp citu, runājot par skolu. Astotajā klasē mūsu skolā darbu sāka jauna literatūras skolotāja, un tieši viņa izmainīja manu dzīvi. Mums lika rakstīt kārtejo sacerējumu. Tolaik sacerējumus rakstīja sekojoši: saviem vārdiem pārstāstīja padomju kritiķu priekšvārdus grāmatām. Tāpēc man vienmēr literatūrā bija knaps trijnieks – priekšvārdus es nelasīju, kaut ko norakstīju no citiem. Bet te pēkšņi sadusmojos un uzrakstīju visu, ko domāju par dzejnieku Ņekrasovu (bet man viņa dzeja nepatika).
Un tā es kļuvu par teicamnieci. Jaunā skolotāja visiem salika nepamierinošas atzīmes par to, ka tie pārraksta svešas urā-patriotiskās domas, bet man bija piecinieks un uzslavas pusstundas garumā. 

Dažkārt es domāju, kā gan būtu veidojusies mana dzīve, ja tā arī līdz skolas beigšanai mēs būtu turpinājuši pārrakstīt padomju laika “pakaļlaižu” domas. Ja nebūtu atnācis jauns cilvēks un pateicis, ka mums jābūt savām domām un, galvenais, ka mums tās ir jāizsaka. Un, ka ikviens viedoklis ir interesants – nav “pareizā” un “nepareizā”.

Es runāju par to, ka mēs, kuri esam saelpojušies padomju laika smakas un arī šodienas bērni, kurus vēl joprojām māca pēc tā laika sistēmas, – mēs praktiski neko nezinām par brīnumaino brīvības sajūtu, ko dod pārliecība par sevi un cieņa pret savu viedokli.

Mums mācīja būt “kā visiem”, mēs baidījāmies un baidāmies pieļaut kaut vismazāko kļūdu, tās ir mūsu pirmatnējās bailes par to, ka saņemsim sodu vai arī pretīgu kritiku,

Mana paziņas-žurnālista mamma viņam jautāja: “Kāpēc tu domā, ka tavs viedoklis kādu interesē?” Un viņa jau nav vienīgā, kura uzdod tādus jautājumus. Mīļā mamma, kura prieka vietā par to, ka viņas dēls ir žurnālists un rakstnieks, ka viņu publicē, interesējas: “Kam gan tu esi vajadzīgs?”

Diemžēl, Krievijā tas ir normāli. Un tā vietā, lai cilvēki atbalstītu mūsu entuziasmu, parasti mēs saņemam šaubas, skepsi un kritiku.

Un tā arī dzīvojam, viens otram to nododot: no paaudzes paaudzē, no viena otram sociālajos tīklos. Rupjības, nosodījums un skepse – vienīgie mūsu cilvēkam saprotamie mijiedarbības veidi.

“Meitenīt, jūs tik labi izskatāties!” – tu saki svešai sievietei. Bet tev uzmet ašu bailīgu skatienu, un kaut ko atmurkšķ. Pat tad, ja kādā privātā pasākumā tu sievietei saki: “Tev tik skaista kleita”, labākajā gadījumā īsi atrauc “paldies”. Un nekad: “Ai, tas ir tik patīkami, es to šogad iegādājos kādā lielā izpārdošanā!” Godīgi. Maskavā es ne reizi neesmu saņēmusi tādu atbildi. Jo cilvēki neprot reaģēt uz uzslavām. Labākajā gadījumā atbild: “Ko, jūs, tā ir saburzījusies un mati man nemazgāti, un esmu apaukstējusies, un vispār izskatos briesmīgi”.

Briesmīgi.

Tas taču ir tik brīnišķīgi, kad tu apbrīno un slavē citus cilvēkus, par to, ka viņi ir skaisti saģērbušies, vai grāmatu uzrakstījuši, vai dzeju sacerējuši, vai izskatās skaisti un izstaro gaismu un siltumu. Abpusējās apbrīnas atmosfēra ir tik jauka, salīdzinot ar to nospiedošo mūžīgo neīstumu un cīņu par to, kurš vairāk aizvainojošu vārdu pateiks. Šķiet, šī naidpilnā sabiedrība pati sevi ir izsmēlusi – jāsāk vienam otru slavēt. Pat tad, ja šķiet, ka īsti nav par ko slavēt. Ja nu pēkšņi tas nostrādā?

Anna Hoļina
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Man šķiet, ka mēs Latvijā esam tikuši nedaudz tālāk, vismaz es savā draugu un paziņu lokā pazīstu ļoti daudzus cilvēkus, kuri prot gan paslavēt gan arī pieņemt uzslavas. Tāpat arī komentāros, es jūtu tik daudz vēlmes otram pateikt ko labu, un saņemu ļoti daudz labus vārdus un uzslavas. Un es mācos tos pieņemt ar mīlestību un pateicību –- un tad labais vairo labo. Paldies, Mīļie! 

Ginta

Es arī izvēlos laimes ceļu…

Man ļoti patīk cilvēki, kuri ir gana bezkaunīgi, lai būtu laimīgi. Jā, tieši tā, jo, lai šajā pasaulē būtu laimīgs, ir vajadzīga drosme, spēja riskēt un dažkārt pat vīrišķība.

Būt laimīgam vienkārši tāpat, tikai tāpēc, ka tu dzīvo – tas ir izaicinājums visiem čīkstētājiem, kuru diemžēl ir vairākums. Bet kļūt laimīgam, neskatoties ne uz ko, vispār ir nedzirdēta pārdrošība, jo nekas tik ļoti nesaērcina grūtsirdīgās masas, kā cita optimisms un ticība skaistajam. 

Ja esi nolēmis būt laimīgs, esi gatavs tam, ka tev metīs ar akmeņiem. Tev pastāvīgi centīsies iegalvot, ka nekādas laimes nav, ka tā ir tikai ilūzija, un tev noteikti liks nolaisties uz zemes, lai tu ar savu stulbo smaidu netracinātu citus.

Ja tu kautrīgi mēģināsi paskaidrot, ka laime – tas ir tik forši un nemaz neprasa tik daudz, esi gatavs dzirdēt ne reizi vien jau dzirdēto un iekalto frāzi “Tā nemēdz būt”. Tu paraustīsi plecus un turpināsi iet savu ceļu, taču tevi noteikti aplies ar samazgām, jo tu tači esi nepareizs, pārāk brīvs un tavas domas ir ļoti kaitīgas.

Nezinu, kāpēc cilvēkiem tik ļoti bail ir pieļaut domu, ka viņu laime ir tepat – degungalā, vajag tik sev to atļaut. Tā ir it visur, apslēpta pavisam mazos niekos, kuri tā vien prasās, lai tos baudītu. Siltos vasaras vakaros, kafijas tasītē, ziedu un zāļu aromātā, sarunās ar interesantiem cilvēkiem, bērna smaidā. Tā ir apziņā, ka tu esi dzīvs, elpo, tev ir rokas un kājas, lai ietu un aptaustītu šo brīnišķīgo pasauli un atvērtu savus apskāvienus kaut kam ļoti labam. 

Es ļoti mīlu cilvēkus, kuri saprot, ka būt laimīgam – tas ir normāls stāvoklis ikvienam cilvēkam. Es arī izvēlos laimes ceļu. Uz priekšu, skumjie čīkstētāji, metiet savus akmeņus. Man nav bail!

Alīna Jermolajeva
Avots: Счастливый психолог
Ilustrācija: Lisa Aisato
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Svešs viedoklis par mums nav saistīts ar mums…

Aisedora Dunkane savu rītu sāka sekojoši:
sēžot krāšņā dīvānā dzēra kafiju no skaistas tasītes un lasīja avīzes. Avīzē bija rakstīts par to, cik skaisti viņa dejoja uz skatuves. Viņa izskatījās kā dieviete. Viņas ģeniālā deja lika publikai plaudēt ekstāzē.

Smaids vēl bija viņas sejā, kad viņa paņēma un lasīja nākamo avīzi. Tur bija rakstīts, ka dejotāja izskatās kā ragana, neprot dejot, bet lien uz skatuves…

Pēc pāris gadiem Aisedora Dunkane savu rītu sāka sekojoši:
izlēja no pudelēm, kuras stāvēja bidē, vīna atlikumus. Atšķaidīja tos ar odekolonu, lai vīns būtu stiprāks, un izdzēra. Bet pēc tam lasīja avīzes.

Bet pēc tam pati savā “Autobiogrāfijā” uzrakstīja viedu domu: svešs viedoklis par mums nav saistīts ar mums. Dažkārt mēs paši nezinām, kas un kādi mēs esam. Tikai laiks un dzīve saliek visu savās vietās. Lūk, arī viss.

Tikai neveiksminieki veido savu dzīvi, vadoties no citu cilvēku viedokļiem. Parasti – arī neveiksminieku.
Neveiksminieku tāpēc, ka tie visu laiku izsaka savu viedokli par veiksmīgiem cilvēkiem – viņiem šķiet, ka veiksmīgs cilvēks ir uzbūvēts tāpat kā viņi. Un baidās, ka citi par viņiem pateiks kaut ko sliktu. Tas viņiem būs briesmīgs trieciens. 

Bet tas tā nav. Agri vai vēlu veiksmīgs cilvēks saprot, ka svešs viedoklis absolūti nav svarīgs. Svarīgs ir talants un nenogurstošs darbs. Un ticība savai zvaigznei.

“Dejo, Aisedora!”, – sauca Jeseņins. Un viņam bija taisnība.

Cik žēl, ka lielā dejotāja vēlu saprata to, ka nevajag no rītiem lasīt avīzes. Vai ķengas tīmeklī. Vispār nevajag pārak daudz par sevi lasīt un klausīties. Ātri izdzer savu kafiju un sāc strādāt.
Dejo, Aisedora!
Bet dzīve visu saliks savas vietās.

© Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nesteigties, izjust, izdzīvot, dzirdēt… Un izvēlēties tikai savu…

Puse ziemas aiztraukusies nedzirdamās kamanās, bet steidzināt to negribās…
Gadiem ritot, vēlme steigties paliek arvien mazāka…
Gribās pret visu būt daudz uzmanīgākai…
Redzēt savu dzīvi detaļās,… ne tā kā eksponātu muzejā, bet tā, kā dažkārt ieskaties sejā mīļotajam cilvēkam, ar plaukstu mīļi pārvelkot viņa sejas līnijām…
Gribās daudz vairāk apzinātības un mazāk pastaigu pa svešām takām, nedomājot, kurp tās ved un vai tiešām tev tur jāiet…
Zināt, KO un KĀPĒC tu dari – tas, mani mīļie ir brīnišķīgi…
Tāpēc, ka tikai tādā veidā tava dzīve kļūst tava….

Tavs ir tas, par ko tu atbildi, un tas, ko pats esi izvēlējies...

Tikai tā tu vari saglabāt veselīgas attiecības ar sevi, ar citiem cilvēkiem, jo tikai tā tu nevienu neapgrūtini ar savām gaidām, un neliec saviem tuvajiem piegādāt tev laimi….

Laime ir tavs darbs – TIKAI TAVS…

Un tās vairak ir sajūtas, ne tik daudz – darbs…
Proti tās sajust no visvienkaršākajām lietām – proti paplašināt robežas…
Bet, ja laime tev nozīmē īsu sarakstiņu, ar kuru tu visiem uzmācies, un tu visu dzīvi centies pievilkt ķeksīti katram izpildītajam punktam, neaizdomājoties par to, vai tas tevi patiešām padarījis laimīgāku, tad tavas robežas ir ļoti šauras….
Un tu vari tā arī nenokļūt tās dzīves teritorijā, kuru būtu varējis dzīvot… tā tu visu mūžu nostāvesi tikai uz sliekšņa…

Nesteigties…
Izjust, izdzīvot, dzirdēt…
Un izvēlēties tikai savu…

Tieši tā man patīk dzīvot… un tieši tāpēc man nav vainīgo saraksta – vainīgo par to, kas ar mani nav noticis…
Saīsini savu sarakstu!
Piepildi sevi!
Lai brīnumskaists Jaunais gads!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par dziedināšanu un mīlestību

– Tūkstošiem gadu mēs cenšamies ārstēt ķermeņus, bet tie joprojām kļūst slimi, veci un mirst.
Ķermenis atnāk lai aizietu, nevis lai paliktu. Neviens ķermenis nekad nav ticis pilnībā izdziedināts.
Dziedināt var tikai prātu, ja tu vēlies mieru un klusumu, neatkarīgi no tā, vai esi vesels vai slims.

– Vairumam cilvēku šķiet, ka tas, vai viņu dzīvē ir mīlestība un nav vientulība, ir atkarīgs no tā, vai izdosies atrast kādu īpašu cilvēku.
Un tomēr, ja tu uzdrīkstēsies to apšaubīt, tad būsi ļoti izbrīnīts: izrādās, ka tu esi spējīgs just mīlestību, neatkarīgi no tā, vai tev ir ko apskaut vai nav.

– Kad saki savu taisnību, vienmēr jūties brīvi!

– Pasaulē nebūs miera, kamēr tu neatradīsi mieru sevī, tieši tagad. Tas ir tas, ko darījuši visi pazīstamie un nepazīstamie Lielie cilvēki, kuri vienkārši, mierīgi un laimīgi dzīvo savās mājās.

– Kad mēs esam apmierināti ar to, ko darām, mēs esam laimīgi un mums ir pilnīgi vienalga, vai citi mūs atzīst, vai nē. Apkārtējo atzinība ir glazūra uz kūciņas, papildus bonuss, no kura mūsu laime absolūti nav atkarīga.

– Kāda ir atšķirība starp baudu un prieku? O… tā ir milzīga atšķirība – kā no šejienes līdz Mēnesim – no šejienes līdz citai galaktikai!
BAUDA – tā ir cenšanās sevi piepildīt. PRIEKS – tas ir tas, kas tu esi.

© Bairone Keitija
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par gudriniekiem, kritiķiem un kontroli

Katram no mums ir savs “gudrinieku un gudrinieču” loks, kuri skaidri zina, kā mums katram jādzīvo, jamīl, jāstrādā. Tāpat katram ir arī savs “kritiķu” loks, kuri gatavi mums paskaidrot, ko mēs savā dzīvē, darbā un mīlestībā daram nepareizi – pat tad, ja mēs to nelūdzam. Vispār nepareizi, vai nepareizi, salīdzinot ar viņiem!

Katrs no mums ik dienas saskaras ar milzīgu kontroles daudzumu. Un mums katram ir jātiek ar to galā. Sevī – pār citiem. Ārpusē – no citiem attiecība pret sevi.

Tāpat arī katram no mums ir biezas bruņas, pret visiem šiem gudriniekiem un kritiķiem. Un katrā sēž burtiski paralizējošas bailes kādu dienu izdzirdēt, ka esi izlēcējs, lūzeris un te tev nav vietas. Šīs bailes neļauj kustēties, tās nedod iespēju turpināt savu ceļu pēc neveiksmēm, tās  iedzen stresā un paralizē.

Mēs visi ne reizi vien esam bijuši ievainoti. Un mēs visi nevēlamies vēlreiz to piedzīvot. Tomēr vienalga turpinām ievainot.

Cik daudz gan dzīvības spēka un laika tiek patērēti nevis radīšanai un radošumam, bet aizsardzībai un pierādīšanai, ka arī tev ir tiesības! Aizsardzībai, aizstāvībai un pierādījumiem to priekšā, kuri šajā brīdī arī sevi aizsargā, aizstāv un pierāda.

Tik ļoti gribās brīvību un atļauju būt dažādiem, tā vietā lai klausītos kāda “morāli”. Sev un citiem. Un tik ļoti gribas ticēt tam, ka visa pietiks visiem, tā vietā, lai atkal skatītos kā tiek atmaskoti “nepareizie”. Visiem pietiks mīlestības, naudas, laimes.

Tik ļoti gribas atslābināties, iztaisnot plecus, izstiepties, dziļi un mierīgi ieelpot un izelpot, un apskaut, tā vietā, lai sagatavotos kārtējam uzbrukumam un paspētu to atvairīt. Apskaut, lai atbalstītu, tā parādot, ka “es esmu tev blakus”.

Tik ļoti gribās sadarbību un partnerību, lai būtu interesantāk, nevis kārtējo salīdzinājumu, kurš labāks.

Un pēkšņu, neprasītu piezīmju ar gudru skatienu vietā, cilvēks vēlas, lai viņam būtu iespēja pašironijai un laiks kopā ar citiem pasmieties un pamuļķoties.

Un tā vietā, lai visiem gadījumiem meklētu taisnīgumu un vienas un tās pašas normas, tik ļoti gribās improvizēt, būt iedvesmotam un pieņemtam. Siltumu. Gribas. Katram.

Tikai uz mirkli iedomājies, ja reiz visi, kuri kaut ko reāli dara un rada, paklausīs visiem gudriniekiem un kritiķiem un pārstās darīt to, ko dara, tikai tāpēc, ka kādam tas šķiet nepilnīgs un nepareizs. Mums paliks tikai aizliegumi, aizrādījumi, morāles, gudras sejas un garlaicība. Nebūs nekā radoša, smieklīga, spontāna, brīnišķīga, drosmīga un viegla.

Es iedomājos. Un iedomājos par to, ka, ja tu citiem nedod tiesības kaut ko radīt un visu laiku uzskaiti svešas kļūdas un pieķer nepilnībās, tad automātiski arī pats sev aizliedz būt radošam. Un ir ļoti bail – ja nu pēkšņi kāds arī tevi sāks kritizēt. Vārdi “Bailes” un “Kritika” staigā rokās sadevušies.

Ja tu kaut ko dari pirmo reizi, vai arī dari ne tik profesionāli, un tevi kaunina, vai kāds šausminās vai pauž šaubas par tevi, neskaties uz to pusi, aizbāz ausis. Necenties paņemt sev svešas bailes, katram mums pietiek savējo. Neņem tās sev. Un, lūdzu, turpini darīt to, kas tev patīk un ko tu mīli darīt. Tavs talants un tavs spēks to paust neradās no tiem, kuri zina, kā darīt pareizi, un, kuriem patiesībā ir daudz vairak bail kā tev pašam.

Un vēl – tu neesi tas cilvēks, kurš apstājies savā ceļā, ar to palīdzēs tikt galā ar bailēm kritiķiem un gudriniekiem. Mēklē tos cilvēkus, kuri par tevi un to, ko tu dari, saka labu, runā labu. Viņiem jau izdodas vadīt savas bailes un pašiem patstāvīgi tikt ar tām galā. 

Brīvību, mīlestību, naudu, laimi, sadarbību, partnerību, patiesu un spontānu jautrību, apskāvienus, improvizāciju, iedvesmu, siltumu. Katram, kurš kaut ko izdomā un rada. Katram, kurš kritizē un šausminās. 

Autors: Jūlija Zinovjeva
Avots: Счастливый психолог
Ilustrācija: Lisa Aisato
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Saģērbies silti un dzīvo!

Galvenais ziemas likums – saģērbies silti un dzīvo…
Saģērbies silti savās labākajās domās un mīļākajos džemperos…
Satinies daudzkrāsainā no mīlestības diegiem austā plediņā un dzer tēju ar ievārījumu….
Iedraudzējies ar savām skumjām un pasaki tām, ka tu vairs nebaidies to caururbjošā skatiena, kas tev saka to, ka ne vienmēr būs tā, kā tu vēlies….
Izelpo un nomierinies…
Sagaidi vēlo sniegu…
Sagaidi sevi, sapinušos sen nevajadzīgas takās, bet mājās nākošu…
Sagaidi ne pēc mēneša vai gada, bet … tagad…
Aizej līdz durvīm, atver tās un ielaid savu kluso pārmaiņu ēnu, kuras tev vajadzīgas vairāk nekā skaļās…
Klusas tās ir tev…
Skaļas – lai kaut ko pierādītu tiem, kas ārpusē…
Ja gribi, pierādi…. taču labāk saģērbies silti un dzīvo…
Nevar visu laiku paļauties uz to, ka atnāks kāds un sasildīs…
Nevar visu laiku justies nelaimīgs tikai tāpēc, ka kāds nav atnācis, vai arī ir atnācis, bet ne ar tām dāvanām, par kurām tu sapņoji…
Nevar dzīvot aukstumā, tikai tāpēc, ka nav sveša siltuma….
Ir jāsaorganizē savējais…
Un jādzīvo…
Un jāsacer pašam savi vienkāršie svētki…
Un mīlestībā jāskatās uz šo pasauli, kas nogurusi no upuriem, kurus masveidīgi vēlas apmainīt pret laimi…. mīļie, nav izdevīgs “maiņas kurss”… darījums tiek atcelts….
Saģērbies silti un dzīvo….
Bet tālāk….
tad jau redzēs…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Viegli un ar Mīlestību

Es rakstu grāmatas par mīlestību. Par to, kā dzīvot ik dienas laimīgi un sievišķīgi, un kā sakārtot savu enerģiju, un kā mainīt savus ieradumus 100 dienās.

Šogad piedzīvoju milzīgu atklāsmi par ēšanu, svaru un apzinātību savā attieksmē pret ķermeni.

Kaut kā pēdējos gados dažādu iemeslu dēļ man nemanot bija pieaudzis svars (kopā kādi 16kg). Un es … to pieņēmu kā pašu par sevi saprotamu, jo gadi, dzemdības, sēdošs darbs….

Tā tas būtu turpinājies visticamāk visu manu mūžu, ja vien es kādā brīdī neiedomātos uzdot sev jautājumu – kādēļ gan mans augums nevarētu izskatīties tāpat kā tad, kad man bija mans ideālais svars?

Piedevām tas nebija tik sen. Es 40 gados un pat 45 svēru ap 60kg un tas pie mana garuma ir labi.

Tā es šai pavasarī izvēlējos notievēt pa 16 kg. Piedevām – darīt to ar bezgalīgu mīlestību un cieņu pret sevi un savu ķermeni.

Man ļoti patika tievēt. Tas tiešām bija jaukākais, ko sev varēju šogad uzdāvināt. Kad iemācies vadīt savus ēšanas instinktus, kad ķermenis ir izmainījies un kļuvis slaids un viegls, tad vienā brīdī ir sajūta, ka sarūk gadi, ka ne tikai jūties “jauna, skaista, vesela un sievišķīga”, bet tiešām tāda esi. Un pats jaukākais tai visā, ka man tas viss sagādāja milzu prieku.

Tā tapa mana grāmata “Viegli un ar Mīlestību” – būtībā par to, kā notievēt viegli.

Grāmata pilna mīļuma un siltas, gaišas attieksmes mums pašām pret sevi. Tai pat laikā – izceļot dziļus cēloņus par to, kādēļ smagums mūsu dzīvē (un ķermenī) bija radies.

Un šogad vēl pirms svētkiem – 17.decembrī uzsāksim 100dienas tievēšanai.

Sievietēm ir ļoti dažādas tievēšanas pieredzes, bet lielāko tiesu dzirdu, ka ir bijis grūti, pat dažreiz traumatiski.

Tam tā nav jābūt.

Mēs savās 100dienās darīsim – “kā darītu Mīlestība”.

Mīļi, cieņpilni, apzināti.

Gribu jums nodot šo savu pieredzi, ka tievēt var kaifīgi un priecāties par to. Izbaudīt un kļūt par veiksminieci arī citās dzīves jomās (jo, kad notievē, ir šī sajūta, ka vari visu).

Jaunās 100dienas tievēšanai būs ar nelielu dalībasmaksu 20eur.

(tie ir 20centi par dienu).

Kas tur notiks?

  1. gan parunāsimies rakstiskā formātā – lai izmaiņas veidojas sapratnes dēļ
  2. gan būs LIVE video ar mani
  3. gan mainīsimies receptēm un ieteikumiem tieši ēšanas paradumu ziņā
  4. gan uztaisīsim kādus gatavošanas LIVE vai video
  5. gan meditācijas, lai arī smalkā plānā mums pārbīdās enerģija
  6. gan pārkārtosim zemapziņas informāciju
  7. gan…svērsimies un iedvesmosim viena otru ar ikdienas mīnusiņiem
  8. gan palīdzēsim uzturēt vieglu garu un labu garastāvokli brīžos, kad liksies, ka ir grūti
  9. gan tiešām dalīsimies arī ar grūtumiem, lai nav šī sajūta, ka visiem viss vienkārši, tik man, nabadziņam, jāmocās
  10. liksim bildes PIRMS un PĒC
  11. un jā….nonāksim līdz uzvarai, jo…ja dara, tad dara

Ai, mīļie, nu ko es te tik gari stāstu.

Nāciet mūsu pulkā un darīsim.

Tas tiešām ir tā vērts!

Man šogad tas viennozīmīgi ir viens no lielākajiem notikumiem un brīnišķīgākajām atklāsmēm.

Vēlos to nodot tālāk.

Ar mīlestību,
Inese

Pieteikšanas projektam ŠEIT
Aprakstiņš ŠEIT

@adbdfoto @ineseprisjolkova @viegliunarmīlestību @pavasarastudija @inesesmeistarklase

TAS laiks

Diena, kad mūsu mājās ierodas eglīte ir Pārpasaulīgā Prieka Čempione…

Tajā ir tik daudz mīļāko bērnības svētku pirmsgaršas. Ne tik daudz tradicionālo rituālu ievērošanas, cik dzīvīga visu apvienojoša siltuma…

Mums eglīte ir stāsts par maigumu… vēlmi iepriecināt… ģimeni, kurā neviens nesalst…

Stāsts par nenovērtejamo laiku, kurā smejas, klausās mūziku un skatās brīnišķīgas, labestīgas filmas….

Ziemā to visu mēs sajūtam daudz asāk…

Es sienu pie perlamutra eglīšu bumbām sudrabainus diegus un domāju par to, ka tieši tagad, kad zeme zem kājām tik ļoti šūpojas, ir svarīgi saglabāt to, kas nedara naidīgu, kas nepiepilda ar ilgām bailēm, kas aizdziedina zaudējumu brūces, kas ievainojušas katru no mums…

Stiprāk kā nekad agrāk, es esmu pārliecināta par to, cik ļoti mums katram vajadzīgas MĀJAS…

Ne spokainas, ne tikai ar sienām un jumtu…

Mājas, kas dod mums cerību…

Mājas, kurās tuvākie nekļūst par vienaldzīgiem kaimiņiem….

Mājas, kurās viss ir godīgi… un, kur nevienam nav vajadzīgas zagtas laimes injekcijas…

Mājas, kurp tiecies pēc jebkurām lielās dzīves vētrām…

Lūk, tas ir galvenais…

Pārējais nav tik svarīgi…

Var arī bez eglītēm, svētkiem, svētku salūtiem… bet ar ticību, cerību un mīlestību…

Mīļie, es jums visiem novēlu spēju nesalūzt…

Līdzsvaru…

Spēju smieties… dabiskus, nesamocītus smieklus…

Un, kā vienmēr, vēlmi turpināt…

Decembrī saule ir īpaša…

Šodien tā ir…

Pacentieties sadzirdēt sevi – īstos, un pacentieties vienkarši dzīvot… kā sanāks…

Lai mierpilns šis laiks…

© Ļiļa Grad
Foto: Olenka Sergijenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai silti

Kad mēs apskaujamies, mūsu sirdis savienojas un mēs zinām, ka mēs neesam atsevišķas būtnes.
Apzināts apskāviens sevī nes dziedinošu enerģiju, savstarpējo sapratni un dāvā laimes sajūtu. Un šajā brīdī dzīve kļūst reāla. (Goda vārds, arhitektiem vajadzētu projektēt lielākas lidostas un dzelzceļa stacijas, lai vietas apskāvieniem būtu vairāk). Apzinātas Apskaušanās Prakse ir palīdzējusi ļoti daudziem cilvēkiem sakārtot un uzlabot savas attiecības – tēviem ar dēliem, mātēm ar meitām, māsām un brāļiem un daudziem citiem.

Atveriet viens otram savus apskāvienus. Turpiniet apskaut viens otru trīs ieelpu un izelpu garumā. Ieelpojot pirmo reizi, tu apzinies savu klātbūtni esošajā momentā un tu esi laimīgs. Ar otro ieelpu tu apzinies, ka arī otrs cilvēks ir šajā momentā un arī ir laimīgs. Un trešajā ieelpā tu apzinies, ka esat kopā šeit, uz šīs Zemes un tu jūti laimi un dziļu pateicību par jūsu tuvību. Pēc tam atveriet savus apskāvienus un paklanieties viens otram, tā paužot savu pateicību.
Sekojot šai vienkāršajai tehnikai, jūs padarīsiet savus apskāvienus apzinātus, bet laimi – daudz dziļāku un apzinātāku.

Thích Nhất Hạnh “Laime šeit un tagad”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai ko man stāstītu par šī brīža situāciju, es turpinu apskaut savus mīļos, es netaisos distancēties no tiem, kuriem esmu vajadzīga un kuri ir vajadzīgi man. Es zinu, ka cilvēks izārstējas daudz ātrāk, ja viņu kāds samīļo un apskauj, es zinu, ka cilvēki saslimst no aukstuma un nemīlestības. Kāda pazīstama sieviete stāstīja, ka viņa visu šo laiku nav apskāvusi savus mazbērniņus un neapskauti mūžībā aizgājuši tētis un mamma, jo tuvinieki viņus sargājuši no “aplipināšanās”. Vai tad tāpēc mēs šeit esam nākuši, lai savu dzīvi pavadītu aukstās attālinātās istabās, gadiem viens otram nepieskaroties. Un tad, kad beidzot satiekamies, izrādās, ka esam kļuvuši tik auksti, ka rokas vairs neceļas apskaut otru…