Dzimtas scenārijs: Laiks atdot parādus

laiks atdot paradus

Parādu atdošanas etaps

Vai esi ievērojis, ka ir kaut kāds dzīves periods, kad pie tevis sāk atgriezties situācijas no pagātnes? Tu vienkārši dzīvo, dzīvo un pēkšņi, knakš, un sākas!

Nedēļas laikā “pēkšņi” sāk uzrasties visi bijušie vai dzīve sagriežas tā, ka tev nākas uz kādu laiku jau pieaugušā vecumā atgriezties vecāku mājās, bet varbūt tevi pamet tuvs cilvēks un tas tik ļoti tev atgādina kādu senu notikumu, kad tu pameti kādu, kurš tik ļoti tevi mīlēja?
Smagas ciešanas, nopietni sadzīvistiski sarežģījumi, konflikti darba vietā, palīdzības atteikšana un daudz citu situāciju – tikai tagad viss nav vairs atkarīgs no tevis. Dzīve it kā dod tev iespēju sajust to, ko juta citi cilvēki, kad tu kļuvi par viņu sāpju vai citu sarežģītu stāvokļu cēloni. Apstākļi var nedaudz atšķirties, toties tagad tev ļoti labi ir saprotams, ko tavas vainas dēļ nācās piedzīvot cilvēkiem no pagātnes. Pazīstams stāsts?

Vēl gadās, ka no nekurienes uzrodas cilvēki, kuri vēlas dot tev to, ko tev vairs nevajag, taču tu uzreiz atceries visus savus senos “pasūtījumus” Visumam.
Lūk, tev ir astoņpadsmit gadu un tu sapņo par krutu baikeri ar gariem matiem, kurš atbrauks un aizvedīs tevi, bet toreiz viņš neatbrauca, toties atbrauca tagad! Tiesa tev šobrīd ir četrdesmit vai vairāk gadu, ģimene un divi bērni, bet viņš taču atbrauca, kā biji pasūtījusi.

Bet tā klasesbiedrene, kurā biji iemīlējies pirms daudziem gadiem, bet viņa apprecējās ar citu, un te pēkšņi reiz tu ieej facebook un tur ieraugi “sveiks, kā tev iet, sen neesam tikušies” – no viņas. Ļoti izmainījusies! Nē, ne tas! Vai arī, cik ļoti gribējās lielu motociklu, daudzus gadus krāji naudu, bet pēc tam aizrāvies ar paraplāniem, pēc tam ar lidmašīnām, izmācījies par pilotu, bet ar motoicikliem tā arī nesanāca, bet varbūt labi, ka tā?

Domāju, ka ikvienam no mums atradīsies tādi piemēri – domas, palaistas Visumā, kas reiz atgriežas kā cilvēki, objekti vai notikumi. Kādi no tiem atnes ilgi gaidīto prieku, bet citi – “uff, paldies Dievam, ka tā vēlēšanas toreiz nepiepildījās”, taču tā vai citādāk, dzīve mums atgriež nepabeigto, lai mēs uzliktu tam treknu punktu.

Kādā dzīves periodā mūsu nerealizētie “gribu” sāk gluži vai krist uz galvas, un te nu patiesi nākas saprast frāzes “Baidies no savām vēlmēm, tās mēdz piepildīties” nozīmi.

Vai ar tevi tas šobrīd notiek?
Ja atbilde ir, jā, apsveicu, tu esi nokļuvis parādu atdošanas etapā, kurš ir viens no obligātajiem etapiem garīgās izaugsmes ceļā. Tūliņ paskaidrošu, kā tas viss darbojas.

Vai tev ir bijis tā, ka darbā vai mājās iestājas tik ļoti saspringts laiks, kad “nav laika slimot”? Atskaites, viesi, nepabeigts remonts, brāļa dēla kāzas, bērni uz skolu jāved, dzīvē notikt var viss kaut kas.
Tādās dienās organisms pat necenšas slimot, jo saprot, ka nevar pretendēt ne uz uzmanību ne rūpēm, maksimālais, ko saņems, dozu varen spēcīgu antibiotiku, lai nenovērstu uzmanību no svarīgajām lietām – un organisms nolemj “uzgaidīt”. Un tad, pienāk tā diena, kad tu beidzot dodies atvaļinājumā “klusumā un mierā” un jau otrajā dienā tu pamosties ar temperatūru, angīnu vai kādām citām ļoti nepatīkamām sabojātas atpūtas pazīmēm. Kāpēc viss notiek tieši tā?

Lieta tāda, ka ikvienas slimības izdziedināšanai ir nepieciešama brīva enerģija, bet paaugstinātu slodžu laikā tev vienkārši šīs enerģijas nav un tāpēc organisms gaida, kad tu atbrīvosies, nedaudz uzkrāsi spēkus un tad arī varēs par esošo problēmu paziņot – tāpēc, ka tad arī būsi spiests pievērsties tai un tās risināšanai.

Atbrauci atpūsties – lieliski! Saule, siltums, ūdens, klusums, miers, esi gatavs? Lieliski, saņem angīnu vai temperatūru, tagad droši vari atbrīvoties no zemfrekvences enerģijas un dziedināties. Domāju, ka algoritms ir skaidrs. Ja tu nopietni pavērosi dzīvi, diezgan ātri ievērosi slimību līdzību ar dzīves mācībstundām. Kā tikko tavā dzīvē parādās kaut kādas zināšanas (= enerģija), brīvais laiks (= enerģija), vēlme tikt skaidrībā ar situāciju, uzreiz visapkārt rodas daudz daudz “trenažieru.

Kāda gan jēga bija agrāk tev dot pārbaudījumu uzticībai partnerattiecībās, godīgumā, bruņinieciskumā? Kad dzīvo gulošā režīmā, nekādas mācību stundas neredzi. Un tad neuzticība, šķiršanās, “apčakars” biznesā un rupja attieksme pret bērniem un vecākiem šķiet norma. Bet, kad sāc atmosties, tad “mammīt mīļā, ko es esmu izdarījis”. O! Lieliski! Sāk saprast!

“Aktierus uz skatuves, sākam fināla scēnu!” – saka galvenais režisors.

Un panesās jautrība! Esi nolēmis – tagad būs godīgs bizness? Lieliski! Domā, ka aizmirsies tas, ko agrāk darīji? Nene… Var jau būt, ka kādu neķers, tikai ne tevi.

Esi atvēzējies augstam dzīves līmenim ar mierīgu sirdsapziņu, esi tik laipns, atdod parādus. Kā? Pat nepārdzīvo, dzīve izdomās. Tev tikai jāsaprot, kas notiek, lai šausmās un depresijā neizlektu pa logu. Ja ilgi ilgi esi ripojis no kalna, tagad nāksies pasvīst, lai uzrāptos kalna virsotnē.

Ko vēl gribās? Uzticamu, stipru ģimeni? Vairs nebūsi “vecis brunčos”, gribi kļūt par brīnišķīgu sievu un māti? O, lieliski, slavējami, bet esi pacietīga – sākumā pie tevis atgriezīsies visas tās emocijas ar kurām bagātīgi esi apdāvinājusi savus mājiniekus. Un tās atgriezīsies caur bērniem, caur vecākajiem radiniekiem, caur vīru, kaimiņiem, kā vien vēlies.

Kas vēl? Apprecēties gribi, tikai tā, lai sieva būtu uzticīga un laba? Protams. Un līdz šim, ar ko pats nodarbojies? Staigāji pa labi pa kreisi? Un meitenēm tas bija sāpīgi, kā tu domā? Sāpīgi?
Tad kāpēc tu domā, ka tev būtu jāatsūta laba sieva, tu taču viņu arī nelaimīgu padarīsi. Iesākumam labāk iedosim tev iemīlēties kādā stervā, kura tev visus nervis sabeigs, bet tālāk paskatīsimies, vai esi labas sievas cienīgs. Nē, tā negribas? Labāk dzīvot vienam? Nu, skaties, tu esi saimnieks.

Tu saprati principu, ja? Nekārdini sevi, skatoties uz to, kā dzīvo citi cilvēki un nemēģini spriest par to, kā viņi nestradā ar sevi, bet viņiem tāpat viss ir labi, lai gan viņi tāpat staigāja apkārt, krāpa un visādas muļķības darīja.
Nevajag pārdzīvot par citiem, katram savas mācību stundas. Ja tev nesanāk tā ka viņiem, tam noteikti ir nopietni iemesli. Tiec skaidrībā ar savu dzīvi. Es no sirds rekomendēju – sākt ar to, ka izanalizē savas ģimenes un bērnu-vecāku attiecības. Ne jau vecāki ir vainīgi pie tā, ka bērniem kaut kas nesanāk. Bērni nokļūst tieši tajā vidē, kura atbilst viņu attīstības līmeņim uz iemiesošanas brīdi un kādu paši izvelējušies. Paskaties uz saviem radiniekiem, īpaši uz visām viņu neglaimojošajām īpašībām un vienkārši tās pieņem – tas esi tu. Tevī tas viss ir, taču, iespējams, tu ne īpaši vēlies to visu ieraudzīt, taču tas pieaugs spēkā un izpaudīsies arvien spēcīgāk, ja tu turpināsi ignorēt šīs acīmredzamās zīmes. Negatīvas rakstura iezīmes dzimtā praktiski vienmēr mums rāda tieši tās mūsu puses, ar kurām jāstrādā un jātiek galā.
Bet visi muļķīgie notikumi, kuros tu iekļuvi dzīves laikā, atrodoties “guļošaja režīmā”, visbiežāk ir tieši saistīti ar šiem taviem netikumiem, kurus nekādīgi negribas sevī redzēt. Un, kā tikko sāc apjaust, kas ir kas un, kā uz šīs planētas notiek, kad sākas šis parādu atdošanas etaps.

Atdod savus parādus labprātīgi, atdod tos ar prieku, palīdzi liktenim atjaunot līdzsvaru tavā dzīvē. Negaidi, kamēr tā atnāks pie tevis pēc samaksas, sāc pats dāvāt un atdot no sirds!

Lūdz piedošanu visiem, kam netīši vai tīši esi nodarījis sāpes, lūdz piedošanu tā, kā vien spēj savā esošajā attīstības brīdī. Uzraksti vēstuli cilvēkam, piezvani, satiecies un aprunājies, noslēdz ar labestību un pateicību savu iepriekšējo dzīves periodu!
Ja neuzdrošinies izdarīt to, tad vismaz domās palūdz piedošanu, novēli no visas sirds laimi, lūdzies vai kaut kādā nebūt citā veidā atbrīvo sevi no šī smaguma. Uzdāvini cilvēkam dāvanu, palīdzi ar vārdu vai darbiem, pacenties cilvēciski atjaunot šo enerģētisko disbalansu.

Dažkārt parādi mēdz būt tādi, ka, lai “atbrīvotos” no tiem būs vajadzīgi vairāki gadi smaga darba, bet ko darīt, mainies, tiec skaidrībā ar savām traumām, izdziedini dzimtas scenārijus, pieaudz, uzplauksti un sāc kustēties uz priekšu.

Mūsu vēlmes ļoti bieži ir saistītas ar neizdziedinātām traumām un dzīve nedod tām iespēju izdziedināties, kamēr mēs neesam kaut nedaudz pieauguši. Bet kā pieaugam, tā dzīve mums uzreiz atsūta “trīs tonnas konfekšu”, kuras vēlējāmies bērnībā, tāpēc, ka saprot, ka šobrīd mums ir pietiekami daudz veselā saprāta, lai nesabojātu sev veselību ar tādu saldumu daudzumu. Taču tu jau pats saproti, ka ne viss, kas agrāk šķita vertīgs, mums šobrīd ir vajadzīgs.

Es novēlu tev laimi!

P.S. Šis parādu atdošanas etaps var sākties jebkurā vecumā, bet tā ilgums atkarīgs no tavas piepūles, atklāsmēm un sava dzīvesveida izmaiņām.

Dīna Ričardsa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

ĶERMENIS – Dvēseles spogulis

kermenis

Kāpēc tā? Mūsu iekšējais dators visas domas un emocijas uztver kā komandas darbībai – tā mēs esam uzbūvēti. Aizkaitinājums, aizvainojums, bailes, šaubas, sadzīvistiskie pārdzīvojumi – tas viss atspoguļojas ķermenī.
Vēlies parbaudīt? Atceries situāciju, kas tevi nesen sadusmoja. Un tagad pievērs uzmanību tam, kuru muskuļu tonuss pieauga? Visbiežāk varēsi novērot, ka tie ir sejas muskuļi, savilktas dūres un krūšu zonas muskuļi. Tā ir? Kādu mirkli elpo dziļāk, lai izšķīdinātu spazmas un nepadarītu situāciju smagāku, kas var izvērsties par iekšējo orgānu slimībām, mugurkaula problēmām utt.
Tādas muskuļu reakcijas vajag atsekot un ielaist šajās zonās skābekli.
Par vēlu? Tad nāksies pastaigāt pa ārstiem. Ārsts izrakstīs tabletes. Tikai tās noņems sekas. Jo slimība taču ir ķermeņa kliedziens pēc palīdzības.
Vēl visdažādāko kaišu cēlonis ir zema pašvērtība, kad mēs sevi padarām par upuriem… darbam, bērniem, draugiem, apstākļiem. Tāpēc, ka neērti. Tāpēc, ka jādomā par to, ko padomās cilvēki. Tāpēc, ka baidāmies aizvainot kādu un tāpēc savu Dvēseli, savu ķermeni, savas jūtas nostumjam pēdējā vietā.
Šamaņi saka: “Jūs lielpilsētās dzīvojošie cilvēki esat dīvaini, domājat vienu, jūtat otru, runājat trešo. Tā pat saslimt var!” Un viņiem taisnība. Mīlestība pret sevi, mīlestība pret savu ķermeni, tas ir tad, kad mēs pirmkārt, klausāmies savā sirdī, protam atpazīt un pārvaldīt savas emocijas un paust augstas jūtas, kad mēs protam nomierināt savu lepnību, būt apzināti un rīkoties atbilstoši savām sajūtām. Bet, ja nu gadījumā tas neizdodas, tad nevajag mānīt sevi un citus. Nevajag tēlot labiņo, ja esi naidpilns. Klusēt, baidoties kadu aizvainot, tas nozīmē nodot, pirmkārt, sevi. Mūsu ķermenim ir brīnumaini resursi, kas palīdz palaist pašizdziedināšanās procesus. Un šie resursi ir saistīti ar Dvēseles, Ķermeņa un Gara vienotību. Lai tavā sirdī mājo harmonija.
Ksenija Silajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis
​​​​​​​Foto: pexel

Avots: Счастливый психолог

Būt stiprai. Upura ceļš

stipra

“Es visu daru pati. Varu, spēju, daru. Nevienam neko nelūdzu.”

Maksa par totālu patstāvību ir nogurums, spēku izsīkums, nespēja paļauties uz kādu citu, izņemot sevi.

“Es visu pati”.

Kam par godu?

No vienas puses, – tā ir neprasme un nespēja palūgt palīdzību.
Jā, arī tas ir.

Taču, no otras, – dziļa vajadzība attaisnot savu eksistenci uz šīs zemes. “Kad es pārvaru savu nogurumu, sāpes, pārkāpju sev pāri, daru vairāk kā cilvēka spēkos iespējams, ignorēju savas vēlmes un vajadzības, tātad es varu… es drīkstu dzīvot.”

Vari dzīvot tikai tad, ja esi varonis.
Lai attaisnotu savu dzīvi, vajag darīt ļoti daudz, uz cilvēcisko iespēju robežas, ir jābūt stiprākai, ātrākai, gudrākai. Un, protams, visu pašai. Savādāk neskaitās.

Šīs pārliecības saknes stiepjas dziļi bērnībā.

Tās var sakņoties zemā pašapziņā. “Tu esi nekas. Kļūsti lielāka par to, kas esi un tad tu nopelnīsi tiesības eksistēt. Tiesības, lai ar tevi rēķinātos”.
Neatzīšana no tēta puses. Mammas vienaldzīgā attieksme. Pastāvīga nepieciešamība “nopelnīt”” un “attaisnot”.

Bet, iespējams, ka šis vēstījums sākotnēji bija adresēts tavai mammai no viņas vecākiem. Bet meita, redzot kā mamma stiepj savu nastu: strādā līdz vēlai naktij, gatavo, tīra, naktīs mazgā veļu, “stutē” savus bērnus, neskatoties ne uz ko, atdod visu sevi darbam – izdara secinājumu, lūk, tāds ir sievietes liktenis. Meita ciena mammu, negrib būt “vājāka” par savu mammu.

Vai arī tā ir vecmāmiņas kara laika pieredze vai tās paaudzes “karā izdzīvojušo sindroms”. Vainas sajūta par to, ka tu izdzīvoji un tagad dzīvo, laikā, kad daudzi aizgāja bojā, liek maksāt par šo laimi. Neatslābināties, neievilkt elpu, lieku reizi nepriecāties – izdzīvojušajiem nav tādu tiesību.

Tā vai citādāk, bet sievietes prātā dzimst varonīgās sievietes likteņa tēls un mūsdienu variantā – tā ir aktīva sieviete-sasniedzēja, pašaizliedzīga-glābēja, izturīga sieviete-upuris. Bieži vien viena no šīm trim formām.

Ātrāk, augstāk, tālāk! Mērķis aiz mērķa! Viss kontrolēts – karjera, padotie, ģimene. Visu zināt, stingri turēt grožus savās rokās. “Es labāk zinu, kā vajag, un es šeit lemju, kā būs!”

Kontrolēt katru soli, sadalīt pienākumus, sastādīt attīstības programmu savam vīrietim un pacietīgi viņu pa to vest (un pēc tam brīnīties, kā gan viņš aizgāja pie cita “trenera”) . Pataisīt sevi par ģimenes galvu.

Kļūt par vecāku saviem vecākiem un mammu saviem brāļiem un māsām. Ieņemt visas savas dzimtas “vecākā” vietu. Apmaksāt un nodrošināt, kontrolēt un pieprasīt. Sagrābt savās rokās visu varu.

O, šī reibinošā nedalītas varas un spēka sajūta! Nu, lūk, beidzot es visu varu! Un viss atkarīgs tikai no manis!

Padarīt sevi svarīgu, neaizvietojamu, nepieciešamu. Otru cilvēku var padarīt pilnīgi atkarīgu, tādu, kurš bez tevis nespēs pat soli spert.
Taču, būt vajadzīgai nav mīlestības ekvivalents.

“Ja es esmu vajadzīga, nepieciešama un bez mani viņi netiks galā, viņi ir no manis atkarīgi, tātad esmu atzīta… vajadzīga. Mīlēta…”.
Tieši mīlestību un atzinību meklē spēcīgās meitas.

Visus izglābt – darba kolēģus, strādājot savā maiņā, strādāt par trijiem; savus mājiniekus, darot viņu vietā to, ko viņi mierīgi var paši izdarīt; savu tuvinieku vietā lemjot, kas viņiem būs labāk, smacējot ar savām rūpēm; labāko draudzeni, cenšoties nokārtot viņas likteni; vīru-alkoholiķi sargājot no viņa likteņa…

O, jā, tā patiesi ir reibinoša upurēšanās sajūta, labestīgas fejas vara un neatzītā ģēnija aizvainojums! Tas viss tur ir!!!

“Naktī jāizmazgā grīdas, kad ģimene guļ; jāstiepj somas no veikala, kad mājās vīrs un pieaugušais dēls skatās televizoru; jāuzsāk dzīvokļa remonts – vienai, nevienu klāt nepieaicinot… sākumā. Demonstratīvi naktī jāmazgā traukus vai klusītiņam jāapmaksā vīra kredīts”.

Saldā upura sajūta!

Kas berzē rokas, lai pēc tam piestādītu rēķinu.
Kā gan savādāk?

Katrai medaļai ir otra puse. Un upurēšanās pieprasa atmaksu. Tā smacē ar aizvainojumu par savu nopelnu neatzīšanu. “Mani neciena, nenovērtē. Neredz, cik daudz es viņu labā daru”. Nevis viņiem, bet viņu vietā. Nevajag cilvēkus pataisīt par invalīdiem un par tādiem uzskatīt. Arī bez tevis tiks galā.

“Taču, ja tiks galā bez manis, tad kam es vispār esmu vajadzīga? Vai es vispār kādam esmu vajadzīga?”

Bet vai tu pati sev esi vajadzīga?

Vai arī tu esi “nulle, kura tikai kopā ar kādu kļūst par pieklājīgu ciparu, bet pati par sevi – vienkārši nulle bez kociņa”? (V. Moskaļenko “Atkarība: ģimenes slimība”)

Lai atteiktos no upura un glābēja lomas, vajag atteikties no varas. Glābšana nozīmē tikai to, ka blakus cilvēki ir nevarīgi, bez tevis netiek galā un savu smadzeņu tiem nav.

Blakus glābējam ļoti viegli ir kļūt par invalīdu. Nav brīnums, ka šī ir sākotnējā alkoholiķu sievu un narkomānu mātes loma.

Atdodot atbildību paša cilvēka rokās, tu atzīsi, ka viņš ir līdzvērtīgs. Ne stulbāks un, ne vājāks par tevi.

Upura psiholoģija nemanāmi izpaužas ļoti daudz kur. Tas ir noteikts uzvedības stereotips, kurš dala apkārtējos divas grupās “glābēji” un “agresori”. “Labie labestīgie” un “sliktie ļaunie”. “Labie labestīgie” kļūst par “glābējiem”  un tos vadīt var ar vainas sajūtas palīdzību. Tadā veidā upuris apmierina savas vajadzības. Neprazdams savādāk, tieši tā saņemot to, kas viņam vajadzīgs.

Ir svarīgi iemācīties runāt skaidri. Skaidri pateikt savu vēstījumu. Godīgi un tieši runāt ar cilvēkiem – pieaugušo valodā.

“Upuri” visus dala sliktajos un labajos. “Labie” parasti viņus glābj, bet “sliktie” dara pāri, rada nepatikšanas. Lai izietu no upura lomas jāpārstāj dalīt pasaule labajos un sliktajos, jāiemācās skaidri pateikt, ko tev vajag.

Un palūgt. Vērsties pec palīdzības. Tieši. Nevis manipulatīvā ceļā, kā čigānam, bet godīgi. Tas ir sarežgīti, es saprotu. Un, lai to izdarītu, vispirms ir jānoņem nimbs no galvas un jākļūst vienkarši par cilvēku ar visām savām vajadzībām, savu iespēju robežām, savām ērtībām vai neērtībām kaut ko darīt.

Ko ir vērts darīt?

Biežāk uzdot sev jautājumus:

– Vai es neuzvedos kā upuris?

– Vai gadījumā es nepārcenšos darot, gaidot, ka kāds cits atnāks un parūpēsies par mani un “izglābs” mani?

– Vai es skaidri pasaku, kas man vajadzīgs?

– Vai esmu spējīga palūgt?

– Vai es cenšos invalidizēt savus tuvākos?

– Pavisam nemanāmi bērnu vietā darīt to, ko viņi paši var izdarīt? Nenovērtējot viņu pašu personīgās iespējas un neļaujot viņiem augt?

– Vai es savu partneri nepadaru par nespējīgu invalīdu, nespējīgu patstāvīgi lemt, kas viņam ir vajadzīgs un pašam atbildēt par savu dzīvi?

– Vai es nekļūstu par mammu saviem vecākiem?

– Vai neesmu uzņēmusies par daudz, iejūtoties savas vecmāmiņas lomā un uzveļot uz saviem pleciem atbildību par visu ģimeni?

– Vai tā ir mana vieta?

Ir jāmācās sadalīt savus spēkus, plānot savu laiku, deliģēt atbildību, kaut kur palūgt palīdzību, kaut kur noteikt savas robežas un maksāt par lēmumu no tām neatkāpties.

Ir jāmācās vienkārši būt cilvēkam.

Irina Dibova
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Liec mierā savus vecākus

veci_cilveki25

Es esmu parāk uzbāzīga meita un man viss ir svarīgi. Es lieku saviem vecākiem taisīt medicīniskos izmeklējumus un dzert izrakstītās zāles. Cenšos atrisināt visus jautājumus, līdz pat malkas iegādei. Uzstāju, lai viņi atpūstos sanatorijā. Pērku apģērbu, saldumus, vitamīnus, rezultātā nogriežu skābekli, atņemot viņiem izvēles tiesības.

Jo viņi nevēlas taisīt kardiogrammas. Viņi ir raduši nomierināt sirdi ar vienkāršu asinszāles uzlējumu. Dodas uz autoostu pēc biļetēm, un atsakās no maniem “eletroniskajiem” pakalpojumiem.
Dara visu pa vecam, savā ierastajā tempā un viņus kaitina mana vēlme visu paātrināt un atvieglot.

Laiku pa laikam mums rodas nopietni konflikti. Tētis kliedz, ka viņš labāk visas savas lietas kārto pats, tā vienkārša iemesla dēļ, ka viņš ir vīrietis, bet man gribās ieekonomēt viņa laiku un spēkus.

Lūk, piemēram, viņš grasās braukt uz kantori pie inspektora uzzināt jaunos noteikumus subsīdiju saņemšanai – trīs reizes parsēžoties. Es piedāvāju visu noskaidrot piecu minūšu laikā pa telefonu. Jo es taču dzīvoju lielpilsētā ar ātrgaitas internetu, un man žēl, ka viņš savos septiņdesmit gados spaidās pa mikriņiem un metro stacijām. Man negribās, ka viņš salst un paliek neēdis, jo ekonomē pat uz pīrādziņu ar kāpostiem, un kautrējas pajautāt, kur ir labierīcības.
Tētis dusmojas. Es arī, cenšoties pierādīt, ka viņš patērēs veselu dienu, bet es – tikai minūtes. Bet viņš paceļ balsi: “Tā taču ir mana, ne tava diena!”

Un viņam taisnība…
Atceros, reiz lasīju kādā Ustinovas romānā par vienu ģimeni. Tajā puisis bija sasniedzis galvu reibinošus panākumus savā karjerā, bet vecāki turpināja dzīvot savu ierasto dzīvi.

Viņš viņiem veda svaigu sviestu un izmeta no ledusskapja veco, ar notecējušu derīguma termiņu, jo viņi gaidīja svētkus un nevēlējās “šikot”” ikdienā. Viņš viņiem atstāja naudu jaunam ledusskapim, bet viņi turpināja glabāt produktus uz balkona. Viņš viņiem nopirka mašīnu un pierakstīja tehniskajai apkopei, bet tētis nomainīja eļļu pašrocīgi savā garāžā divdesmit grādu salā un pēc tam visu ziemu nogulēja ar plaušu karsoni gultā.

Katrā būdiņā savas spēļmantiņas. Katram ir tiesības ēst, sēdēt, makšķerēt, braukt uz kantori, kad un kā iepatīkas. Noņemt zobu sāpes ar sunīšu uzlējumu un savām rokām mainīt ziemas riepas. Mazgāt traukus ar sinepju pulveri. Doties uz pastu un sūtīt telegrammas īsziņu vietā. Tērēt stundas uz to, ko varētu atrisināt dažās sekundēs.

Pati neskaitāmas reizes esmu teikusi, ka uzspiests labais – ir ļaunums. Ka nedrīkst uzbāzties ar savu palīdzību, ja tev to nelūdz. Jo ikvienam jānodzīvo sava dzīve pašam, pat tad, ja viņam ir simts gadu un viņš ir tavs tētis.

Taču vienalga, ļoti gribas palīdzēt…

Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Un vēl ir viena ļoti svarīga lieta. Ļoti daudz problēmu mūsu dzīvē rodas tad, kad mēs cenšamies spēlēt svešas lomas. Tēlojam ārstus, psihoterapeitus saviem vecākiem, draudzeni savai meitai un mammu – vīram. Tāpēc loti svarīgi ir uzpasēt, lai mammai un tētim esi bērns, saviem bērniem – mamma vai tētis, kolēģiem – kolēģis, vīram – sieva un sievai – vīrs. Ļoti svarīgi ir spēlēt savu lomu! (GFS)

 

10 kļūdas meitas audzināšanā

71003865_2058992087533937_3584999718683410432_n

Dažkārt, pati to negribot, māte traumē savu meitu, nesaprotot, ka tai kaitē. Šie uzstādījumi mūsos dzīvo paaudzēm ilgi un tos vajadzētu mainīt.

💡 Pati nopietnākā kļūda, kuru pieļauj daudzas mammas un vecāsmammas, kuras audzina meitas, attiecīgi – mazmeitas: viņas to programmē tam, ka noteikti ir jābūt kādam obligātajam prasmju un īpašību “komplektam”, kuras meitenei jāapgūst. “Tev jābūt mīļai”, “Tev jābūt pakļāvīgai”, “Tev jāspēj iepatikties”, “Tev jāprot gatavot ēst”, “Tev jābūt…” utt.. Nav jau nekā slikta tajā, ka meitene prot gatavot ēst, taču šajā gadījumā meitenei izveidojas kļūdaina domāšana: es būšu vērtīga tikai tad, ja atbildīšu visiem šiem kritērijiem.

Taču vislabāk, efektīvāk un netraumējošāk nostrādās personīgais piemērs: meitiņ, vai mēs abas kopā varam uzvārīt garšīgu zupu? Vai mēs kopā varam uzkopt māju? Varbūt kopā izdomājam, kāda frizūra tev vislabāk piestāv? Redzot, kā mamma to visu dara un gūst prieku to darot, meitene pati sagribēs to iemācīties.

Un otrādi: ja mamma kut ko necieš, kādu nodarbošanos, tad, lai arī cik reizes viņa atkārtotu, ka tas ir jāiemācās, meitenei pret šo procesu būs neapzināta nepatika. Bet patiesībā, visu, kas viņai jāiemācās, viņa agri vai vēlu iemacīsies. Kad viņai pašai tas būs vajadzīgs.

💡 Otrā kļūda, kuru bieži novēroju meitu audzināšanā – tā ir smaga, nosodoša attieksme pret vīriešiem un intīmajām attiecībām, kuru translē māte. “Viņiem visiem vajag tikai vienu”, “Skaties, paspēlēsies, pamīlināsies un pametīs”, “Tev jābūt nepieejamai”, “Tikai stāvoklī nepaliec”. Rezultātā meitene aug ar sajūtu, ka visi vīrieši ir agresori un varmākas, ka sekss ir kaut kas slikts un nosodāms, no kā vajadzētu izvairīties. Taču, kas notiks tad, kad meitenes ķermenis sāks sūtīt viņai signālus, trakos hormoni un šīs iekšējās pretrunas starp mātes teikto un pašas vēlmēm būs ļoti traumējošas.

💡 Trešā kļūda, kas dīvainā veidā kontrastē ar otro – jau tuvāk divdesmit gadiem meitai tiek paziņots, ka viņas laimes formula sastāv no “apprecēties un piedzemdēt”. Ideāli, ja līdz 25 gadiem, savādāk va būt par vēlu. Iedomājies: sakumā, bērnībā viņai teica, kas viņai jāiemācās (saraksts), lai apprecētos un kļūtu par māti, pēc tam vairākus gadus viņai translēja to, ka visi vīrieši ir lopi, bet sekss – netīrs, bet te pēkšņi – precies un dzemdē!

Tas ir paradoksāli, taču bieži vien šādas pretrunas un uzstādījumi tiek atskaņoti meitām. Rezultātā ir bailes no attiecībām kā tādām. Un ļoti strauji pieaug risks pazaudēt sevi, pazaudēt savu saikni ar savām vēlmēm un apzināšanos, ko tad es pati patiesībā vēlos.

💡 Ceturtā kļūda. Hiperaprūpe. Šodien tā ir neticami liela problēma. Mātes ļoti bieži “piesien” meitas sev un nosaka tik daudz ierobežojumus, ka kļūst baisi. Neej staigāt, nedraudzējies ar šito, zvani man katru pusstundu, kur tu atrodies, kāpēc 3 minūtes nokavēji. Meitenēm nedod brīvību, neļauj pašām pieņemt lēmumus, tāpēc, ka baidās, ka šie lēmumi varētu būt kļūdaini. Bet tas taču ir normāli! 14-16 gadu vecumā normālam pusaudzim  notiek separācijas process un viņš vēlas visu lemt pats (protams, izņemot dzīvības un veselības jautājumus) un viņam ir jādod tāda iespēja.

Tāpēc, ka tad, ja meitene izaugs “zem mammas tupeles”, viņā nostiprināsies doma, ka viņa ir otrās šķiras radījums, kurš nespēj dzīvot autonomi un patstāvīgi, un viņas vietā visu un vienmēr lems citi.

💡 Piektā kļūda. Negatīva tēva tēla formēšana. Nav svarīgi, vai tēvs ir vai nav klātesošs ģimenē, vai māte audzina meiteni bez viņa klātbūtnes, nav pieļaujams, ka tēvu pārvērš par dēmonu. Nedrīkst bērnam teikt, ka viņa trūkumi ir “slikta iedzimtība pa tēva līniju”.

Nedrīkst nomelnot tēvu, lai kāds arī viņš nebūtu. Pat tad, ja viņš arī ir “ēzelis”, tad mātei vajadzētu atzīt, ka viņa izvēlējās tieši šo cilvēku par tēvu savam bērnam. Varbūt tā bija kūda un tāpec vecāki izšķīrās, taču nedrīkst savam bērnam uzkraut atbildību par to, kurš piedalījās ieņemšanas procesā. Viņa taču ne pie kā nav vainīga.

💡 Sestā kļūda. Ķermeniskie sodi. Protams, fiziski iespaidot bērnus nedrīkst vispār, nekad, taču jāatzīst, ka meiteni fiziskie sodi traumē daudz vairāk kā zēnu. Psiholoģiski meitene daudz ātrāk “noripo” no normāla pašvērtējuma uz pazemotu un pakļautu. Bet, ja fiziskais sods nāk no tēva puses – tas pilnīgi noteikti noved pie tā, ka par savu partneri meitene izvēlēsies tieši agresoru.

💡 Septītā kļūda – pārāk maz uzslavu. Meitenītei jāaug pastāvīgi dzirdot to, ka viņa ir pati skaistākā, mīlākā, spējīgākā, talantīgākā un pati-pati.

Tas veidos veselīgu un normālu pašvērtējumu. Tas palīdzēs meitenei izaugt ar spēju pieņemt, mīlēt un cienīt sevi. Tas ir laimīgas dzīves priekšnoteikums.

💡 Astotā kļūda – attiecību skaidrošana meitas klatbūtnē. Vecāki nedrīkst strīdēties bērniem klātesot, tas nav pieļaujams. Īpaši tad, ja strīds attiecas uz mātes un tēva personīgajām īpašībām. Bērns to nedrīkst redzēt.

Bet, ja gadījumā tā ir noticis, abiem vecākiem ir jāatvainojas saviem bērniem un jāpaskaidro, ka nesavaldījās, sastrīdējās un jau salaba, un, galvenais, ka ar bēnu tam nav nekāda sakara.

💡 Devītā kļūda – nepareiza meitenes pubertitātes izdzīvošana. Te nu parasti ir divas galējības: atļaut visu, lai tikai nepazaudētu kontaktu, vai aizliegt visu, lai “nepalaistos”. Kā saka, abi sliktākie.

Vienīgais veids, kā pārvarēt šo visiem sarežģīto periodu bez upuriem, – stingra un labvēlīga attieksme. Stingrība – atļauto robežu nosargāšanā, labvēlība – attieksmē un saskarsmē.

Meitenēm šajā vecumā ir ļoti svarīgi, lai ar viņām runātos, izjautātu, atbildētu uz pat brīžam idiotiskiem jautājumiem, dalītos savās atmiņās. Un reaģētu mierīgi, nekad šīs sarunas neizmantojot pret bērnu. Ja to neizdarīsi tagad, tad tuvības nebūs nekad un pieaugusi meita pateiks: “Es mammai nekad neuzticējos”.

💡 Un pedējā kļūda – nepareizs dzīves uzstādījums. Meitenēm pilnīgi noteikti nedrīkst teikt, ka viņai dzīvē noteikti jāseko kaut kādiem punktiem. Apprecēties, dzemdēt, notievēt, neizplūst utt.

Meiteni vajag noskaņot uz pašrealizāciju, uz prasmi klausīties sevī, uz iespēju nodarboties ar to, ko sirds vēlas un kas padodas, noskaņot uz prieku pašai par sevi un neatkarību no citu viedokļiem un vertējumiem. Tad izaugs laimīga, skaista, par sevi pārliecināta un gatava pilnvērtīgām attiecībām jauna sieviete.

Mihails Labkovskis
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Sievietes atpūta: māksla neko nedarīt

laimes terapija8

Man ļoti bieži nākas no sievietēm dzirdēt žēlošanos par hronisku nogurumu, vājuma sajūtu ķermenī, vieglu apātiju pret it visu…

Un tad pirmais jautājums, kuru es uzdodu ir: “Kā tu atpūties?”, un ļoti bieži izdzirdu atbildi: “Nē, Jūlij, ne jau par atpūtu ir stāsts, es ļauju sev atpūsties – brīvajā laikā eju pa veikaliem, satiekos ar draudzenēm, nodarbojos ar sportu, eju pastaigāties, lasu grāmatas, skatos vērtīgas izzinošas filmas, protams, es māku atpūsties!”

Taču es droši varu teikt, ka tā nav atpūta vārda sievišķajā izpratnē. Sievietes daba ir pasīva un tā pieņemas spēkā klusumā, mierā un pat bezdarbībā, vīrietim viss ir otrādi – vīrieša spēks aug darbojoties, tāpēc aktīvā atpūta ir tik ļoti vajadzīga tieši vīrietim, bet ne vienmēr ir labvēlīga sievietei.

Un, kad es klientēm uzdodu jautājumu: “Vai jūs varētu visu brīvdienu neko nedarīt? Vienkārši vārtīties gultā, vannoties, skatīties vieglas filmas nevis apmācošās vai zinātniskās, ne par ko nedomāt, bet visu dienu būt atslābinātā stāvoklī?” viņu acīs redzu neizpratni un apjukumu.

Un 99% gadījumu viņas saka: “Nē, tas nav iespējams!”

Mūsdienu sievietes tik ļoti ir pieradušas dzīvot vīriešu pasaulē, vīriešu enerģijās, ka arī pārņēmušas vīriešu atpūtas veidus un to, kā gūt baudu dzīvojot, un tagad vienkārši nesaprot, kā gan vīrieši tā darbojoties gūst baudu, bet sievietes ķermenī šī bauda rezonē ļoti vāji…

Sievietei ir ļoti svarīgi prast totāli atslābināties, dzīvot SAVĀ ritmā, tad viņa būs piepildīta ar enerģiju un labsajūtu.

Paskaties uz visu, kam ir sievišķā daba un pavēro, no kurienes tur rodas spēks.

Zeme: zemkopji zin, ka, lai zeme būtu auglīga, katrus piecus gadus to vajag laist atmatā, ļaut atpūsties, saulē sasildīties, padzerties lietu, sasmelties spēku, lai pēc tam saņemtu labu ražu.

Ūdens: lai ūdens būtu dziedinošs – to noliek nostāvēties, dod tam laiku, lai nosēstos viss nevajadzīgais, liekais, tajā iegremdē dārgakmeņus vai sudrabu, lai tas uzpildītos ar tīru enerģiju…

Nakts arī ir sievišķā stihija. Naktī viss kļūst kluss, aizmieg, pasaule ieslīgst klusumā un mierā, nakts enerģija dod spēku, lai darbotos dienā.

Kāpēc sievietes nedod sev mieru pat brīvdienās, cenšas izpaust savu aktivitāti? Lai atjaunotu sievišķo enerģiju ķermenī (tieši sievišķo) sievietei jāiemācās atpūsties sievišķīgi, nekonedarīšanā.

Es nerunāju par to, ka tā jāpavada visas brīvdienas, taču vismaz reizi mēnesī sievietei būtu labi uzdot sev par pienākumu – NEKO NEDARĪT!

Ir laikus jāsagatavo savs prāts totālai pilnīgai atpūtai, jāsarunā, lai tev neviens šajā laikā nezvanītu, nekur neaicinātu un neprasītu tavu palīdzību kaut kādās lietās. Šī atpūtas diena tev dos tādu enerģijas lādiņu pat uz veselu mēnesi! Nekāda aktīvā atpūta tā neatjaunos spēkus.

Šajā dienā (vari tai iedot kādu īpašu nosaukumu, piemēram Klusuma Diena vai Miera Diena. Personīgi es šo dienu saucu par Dārzeņa Dienu, tāpēc, ka tā arī jūtos kā dārzenis, kurš guļ dobītē uz Zemes un piepildās ar spēku neko nedarot. Vari vēlu mosties, gulēt, staipīties, kaut līdz pusdienai, kaut visu dienu, skatīties mīļas filmas, pārlapot vieglu lasāmvielu, vairākas reizes vannoties, klausīties mūziku un visu, ko vien sirds vēlas. Teiksi, veltīgi nodzīvota diena? Bet es teikšu, ka šī diena dos tik daudz spēka, tik daudz enerģijas, tu pat iedomāties nevari.

Ir ļoti svarīgi šajā dienā nedomāt par kaut ko smagu, neplānot, nerisināt, jo domu malšana patērē ļoti daudz spēka. Par to padomāsi rītn, kā Skārleta!

Vienkārši dod sev iespēju atpūsties gan ķermenim, gan prātam! Tici, tā reizi mēnesī atpūšoties, tu saglabasi veselību, veselus nervus, spēku, skaistumu un pats galvenais, sāksi saprast savu sievišķo dabu.

Jūlija Sudakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par maz laimes

!berni

Man ir sāpīgi un briesmīgi dzirdēt spriedelējumus par to, ka mūsu bērniem ir pārāk viegla dzīve, maz grūtību un trūkuma. Un, teic, ka no tā cieš viņu cilvēciskās īpašības.

Tā nav taisnība. Grūtības, bēdas, trūkums – ne jau tās veido personību. Tās tikai atklāj, apliecina jau esošās, bet līdz šim slēptās rakstura iezīmes. Cilvēku veido laime. Un, ja nu viņš ir izaudzis ne tāds, kā mums gribētos, tad, visticamākais, tas ir tāpēc, ka laimes izradījies par maz.

Arkādijs Raikins
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tavas dzīves jaunā SAULE

saullēkts16

Reiz tavā logā iespīd absolūti jauna saule…
Tāda, kādu tu to nekad vēl neesi redzējis…
Tāpēc, ka tu vispār maz ko esi redzējis – dzīvoji un dzīvoji… kā visi…

Bet pēc tam shēma pārstāja darboties…

Un, izrādījās, ka vienkārši kaut kur mācīties, ar kaut ko apprecēties, ar kaut ko nodarboties, nopirkt dzīvokli un mašīnu, “iepoustot” fotogrāfijas no jūras – tas viss, iespējams, arī ir garantija tam, ka tu neatpaliec no citiem, un sabiedrībai pret tevi būs mazāk pretenziju, taču tā noteikti nav garantija tam, ka tu būsi harmonijā ar sevi un sajutīsies laimīgs pats savā dzīvē…

Deviņdesmit procenti manu pacientu, ja paskatos uz viņiem no malas, ir pilna laimes un veiksmes atribūtu komplekta īpašnieki…
Tad no kurienes šīs masu neirozes, depresijas, atkarības, psihosomatiskās pārejas, paātrinātie emocionālās un fiziskās veselības sagrūšanas procesi?

Kā rāda prakse, visbiežāk no autopilotā ticības tam, ka galvenais ir izpildīt vispārpieņemto maksimālo plānu, nepievēršot uzmanību tam, cik tas ļoti savienojams ar taviem resursiem, vajadzībām un vēlmēm…

Vajag, tātad vajag…

Bet vai tiešām vajag?
Tieši šo vajag?
Tieši tagad vajag?
Tieši ar šo cilvēku vajag?

Vai visas šīs vēlmes ir tavas?
Vai tu apzināti pats izpildīji visus savus soļus un visus savus lēmumus pieņēmi pats?
Vai tava dzīve apvieno sevī TAVAS vērtības?
Vai tu nes pilnīgu atbildību par katru savu soli?
Vai tu skaidri zini, ko šobrīd vēlies, un skaidri zināji, ko vēlējies tad, kad izvēlējies visu to, kas tev ir?
Vai tev ir vainīgo savās neveiksmēs saraksts?
Vai tu gaidi, pagaidi, vai tomēr dzīvo?
Vai tev ir labi tavā dzīvē?

Godīgas atbildes uz šiem jautājumiem rada jaunu sauli debesīs, atslēdzot autopilotu un piestartējot alternatīvos domāšanas procesus, pēc kuriem daudz no tā, kas šķita nesatricināms, sāk neatgriezeniski izgaist…

Kādam notiek atklāta revolūcija…
Kādam lēns, bet patiess sevis atgūšanas process…
Kādam pāris otas triepieni maina visu paleti…

Jā, tā ir krīze…
Jā, reti kad bez sāpēm… vēl piedevām, kādām!…
Jā, tas ir darbs…

Taču tas, mani Mīļie, ir brīnišķīgi…
Iziet savas paša dzīves teritorijā, zinot, ka tajā nav nekā, ko tu negribētu tajā redzēt, dzirdēt un just…

Tu apskauj tos, kurus vēlies piespiest pie sirds…
Nodarbojies ar to, ko alkst tava Dvēsele…
Nogursti, bet tas ir patīkams nogurums, nevis verdzisks spēku izsīkums..
Kļūdies, bet izlabo…
Krīti, bet piecelies..
Izdzīvo visu emociju gammu nevis imitē vienšūnu, bet populāru pozitīvismu…

TU MĪLI…

Beidzot to, ar kuru tev sakrīt katra ķermeņa un Dvēseles bedrīte…
Mīli sevi ar veselīgu mīlestību un vairs nevienam neļauj dejot džīgu uz tavas uzticības pamata, un atmet jebkuras sugas manipulatorus…
Mīli to, ko radi…
Mīli to, ar ko dzīvo…
Mīli savu jauno sauli nevis kā labu laika apstākļu avotu, bet kā brīvības zīmi no gadiem ilgi krātajiem aizspriedumiem…

Esiet tik brīvi, cik vien iespējams…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Stāsts par labo dakteri

dakteris labais

Agrāk dakterim nebija stetoskopa.
Ārsts apskāva pacientu un ar ausi klausījās viņa sirdi. Un maigi uzrunāja pacientu – “dūjiņa” – kā gan savādāk saukt, ja esi kādu apskāvis?
Ārstiem, tiesa, gandrīz nemaz nebija zāļu. Ne antibiotiku, ne sarežģītu ķirurģisko instrumentu.
Bet pacienti vienalga izveseļojās. Un gāja pie ārsta uz pieņemšanu, lai tas paklausītos sirdstoņus un plaušas. Un ārsts pie kamīna sildīja rokas, lai tās nebūtu aukstas, kad pieskaras pacientam.
Varbūt tāpēc pacienti arī izveseļojās pat no briesmīgām kaitēm?
Un dzīvoja, neskatoties uz visiem apkārt esošiem mikrobiem un antisanitārajiem apstākļiem?

Šodien kāda mana paziņa bija vizītē pie ārsta un pārnāca mājās laimīga.
Dakters teica, ka nekā briesmīga nav. “Viss nav nemaz tik slikti, nav tik slikti! Organisms ir spēcīgs un stiprs. Bet tas akmentiņš – nu, ko, pavērosim, pavērosim. Drīz mums atvedīs tādu aparātiņu, kas caur ādu smalcina akmentiņus. Medicīna šobrīd strauji attīstās. Un neārstējamu slimību gandrīz vairs nav palicis. Jāēd pareizi, dūjiņ; es uzrakstīšu jums diētu. Un noteikti vajag daudz staigāt. Zālītes jūs nopirksiet un tās jums noteikti palīdzēs. Brīnišķīgas zāles, maksā kapeikas. Un nevajag pārdzīvot, jūs esat ļoti stipra un vesela sieviete. Ziedoša savos sešdesmit gados. Viss būs labi. Velti viņi mūs biedē, Atnāciet pēc divām nedēļām; domāju, ka uz to laiku būsiet jau vesela!”

Un paziņa no ārsta kabineta aizgāja laimīga.
Un sajutās brīnišķīgi.
Un ar pateicību paskatījās spogulī uz savu skaisto ķermeni.
Un sagribējās dzīvot! Dzīvot ilgi un laimīgi.
Lūk, Behterevs arī teica: pēc tikšanās ar ārstu ir jābūt spēku pieplūdumam un jāuzlabojas garastāvoklim.
Tā ir galvenā laba ārsta pazīme.
Pat tad, ja viņš sirdi klausās ar aparātu. Bet labsirdīgi, kā apskaujot.
Un nosauc par “dūjiņu” – tas taču nav grūti!
Un šis ir mierinošs vakara stāsts par labu ārstu. Kuram ir aparāti, stetoskopi, zāles – bet tie ir visiem.
Bet šim vēl piedevām ir sirds.
Un tas ārstam ir galvenais.

Autors: Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dziedināšanās likumi

ar putniem

1. Tev vienmēr atradīsies spēks, lai sevi izdziedinātu.
Fiziskajā ķermenī ir ielikti pašdziedināšanās mehānismi. Ķermenis ir apveltīts ar lielisku aizsardzības sistēmu, kas neielaiž tajā ārējos un iekšējos slimības izraisītājus. Ķermeņa uzbūve paredz pašreģenerācijas procesus – jaunu šūnu rašanos. Un mēs paši varam šos procesus apstādināt tikai tad, ja neticam šai spējai un nedodam ķermenim to, kas tam vajadzīgs: atpūtu, vajadzīgo barošanu un slodzes.

2. Tikai tu pats vari sevi dziedināt. Neviens to tavā vietā neizdarīs.
Radīt komandu, kas palīdzēs dziedināšanas procesā: ļoti svarīgi, ka tās dalībnieki var piedāvāt savas zināšanas, idejas, dažādus uzskatus un, kas pats galvenais – savu atbalstu. Tomēr šie cilvēki nevar tevi izdziedināt – to vari tikai tu pats.
Tas ir personīgs pašam sevis iepazīšanas un garīgās evolūcijas ceļojums. Neviens cits nevar izjust tavas emocijas, saprast, kā strādā tavs Prāts, vai radīt tavas domas. Citi var palīdzēt tev atsekot tavus neveselīgos modeļus, bet izmainīt tos vari tikai tu.

3. Sākumā izdziedini Dvēseli; tai līdzi sekos Prāta un Ķermeņa izdziedināšanās.
Dvēselei, Prātam un Ķermenim ir atšķirīgas vajadzības, un, ja visi tie saņems nepieciešamo, tad visi būs veseli. Taču, ja kaut vienu no tiem tu atstāsi novārtā, radīsies nesaskaņa un slimība uzbruks visiem. Dziedināšanās atjaunos Dvēseles, Prāta un Ķermeņa saikni. Tai pat laikā, kad medicīna strādā, pirmkārt, tikai ar Ķermeni, dievišķā dziedināšanās māksla mums atgādina par nepieciešamību sākt ar Dvēseli, jo tieši Viņa ir mūsu eksistences avots, kas iedveš dzīvību kā Prātā tā arī Ķermenī. Ja mēs sākam no šejienes, tad viss parējais pieslēdzas automātiski.
Bet kādas tad ir Dvēseles vajadzības?

Dzīvot priekā un ar jēgu, attīstīties, augt un paust savus nodomus ar domu, vārdu un rīcības  palīdzību.

4. Dziedina tikai Mīlestība.
Mīlestības enerģija ir piesātināta ar neticami lielu dziedinošo spēku. Ja tu pats Mīlestību virzi uz jebkuru Ķermeņa daļu, kur ir sāpe, vai kāda trauma, Mīlestība to piepilda ar Dvēseles un Prāta atjaunojošo spēku. Prātā notiek uzmanības pārvietošanās no problēmas atklāšanas uz risinājuma meklēšanu, Bet Dvēsele “redz” slimo vietu un piepilda to ar beznosacījumu Mīlestību.
Šī sajūta dzīvo tagadnē, tieši tur, kur arī notiek dziedināšanās, – nevis pagātnē un, ne nākotnē.

5. Piedošana atbrīvo Sirdī vietu Mīlestībai.
Kad Sirds ir pilna baiļu, naida, skumju vai izmisuma, tajā nav vietas siltām jūtām, bez kurām ir ļoti grūti palikt veselam.
Mīlestība ir saistīta ar Dvēseli, bet Piedošana – ar Prātu; tā atbrīvo emocionālo lādiņu, kas piepilda slimīgās domas – tās, kuras izsauc upura uzvedību un, kas liek mums dzīvot mokošu dzīvi tā vietā lai dzīvotu pilnasinīgi.
Piedošana novērš sabiezējumus un blokus enerģētiskajā Ķermenī, lai informācija, kas atrodas tajā, spētu kustēties brīvi, nodrošinot saikni ar Dvēseli, Prātu un Ķermeni, tā nodrošinot veselību.
Ar pareizo vibrāciju palīdzību tā novērš neveselīgos uzstādījumus un bailes, kas parasti uzkrājas muguraulā, saindē emocionālos lādiņus orgānos, dziedzeros un muskuļos. Tā iekustina dziedināšanās procesus un paaugstina imunitāti un mēs kļūstam mazāk uzņēmīgi pret slimībām.

6. Pārmaiņas – lūk, vienīgais rīcības plāns.
Evolucionārais ceļojums ir viena no pārmaiņām, nav citas izvēles dzīvē. Tas ir tas, kas notiek no domas uz domu. Pārmaiņas pārveido mūsu domāšanu un palīdz virzīties no pagātnes tagadnē un no tagadnes nākotnē.
Pirmais solis transformācijā ir Piedošana, nākamais aiz tās – Mīlestība.
Kad mēs piedodam sev un saviem pāridarītājiem, mēs paplašinām sava Prāta telpu jaunām domām un paplašinām Sirdi, lai tā spētu ietilpināt vairāk Mīlestības.
Kad mēs slimojam, mūsu Dvēsele, Prāts un Ķermenis prasa pārmaiņas. Tie sūta trauksmes signālus par to, ka kaut kas ir ne tā, ka starp viņiem ir pazudusi vienotība – un viss iespaido mūsu stāvokli.

Psihodvēseliskās dziedināšanas modelis, ko piedāvā Dvēsele, mums atgādina: ja ir slimas Domas, tad saslimst Ķermenis. Vienīgais veids tos dziedināt – izmainīt domāšanu. “Dzīvot nozīmē mainīties; mainīties nozīmē pieaugt; pieaugt nozīmē katru reizi bezgalīgi radīt sevi no jauna”.

7. Koncentrējies uz to, ko tu gribi, nevis uz to, ko negribi.
Izdziedināšanās ir saskaņā ar Pievilkšanās Likumu: par ko tu domā, tas arī kļūsti. Par ko tu kļūsti, to arī domā.
Labākais veids, kā pārbaudīt, vai veselas ir tavas domas, – izanalizēt savu dzīvesveidu, attiecības ar citiem cilvēkiem un veselības stāvokli. Ja tas, ko tu rezultātā ieraudzīsi, nav tas, ko tu gribi, tad maini kaut ko.
Mums visiem ir viena kopīga kaite, kas agri vai vēlu katru no mums dzīvē noķer: mēs sākam pievilkt sev to, ko negribam, tā vietā, lai pievilktu to, ko gribam. Vienīgais veids, kā apstādināt šo procesu – izmainīt to.

Džozefs Mērfijs
Tulkoja: Ginta Filia Solis