Sieviete

atlauj9

Sievietei dominējošie ir materiālie centieni (ģimene, mājas, mājīguma radīšana, komforts utt.). Tāpēc viņa Dievišķo Mīlestību sasniedz caur bērniem, ģimeni, rūpēšanos un vispār caur mīlestības telpas radīšanu ap sevi. Sievietei svarīga ir ārējā stabilitāte (bez tās ir ļoti sarežģīti audzināt bērnus un būt ar mierīgu prātu).

Sievietes prāts un ķermenis nav radīti askēzēm un aizliegumiem. Diez vai jūs vēsturē sastapsiet daudzas sievietes, kuras devušās uz ilgiem gadiem meditēt vientulībā un būt šajā procesā veiksmīgas.
Bet, lai tomēr īslaicīgā “emocionāli dvēseliskajā ekstāzē” tās tomēr neaizskrietu tumšā alā meditēt vai tuksnesī veikt kādas skarbas epitīmas, daba tas apveltījusi ar bailēm no pelēm un rāpuļiem, tāpat kā ar ļoti lielu vēlmi papļāpāt. Minimums 60% sievišķās enerģijas jāvelta materiālajai dzīves pusei attiecībā pret garīgo, tad sieviete spēs dzemdēt veselus bērnus.
Rami Blekts
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Čakras – tas ir par katru no mums!

čakra

Čakras – mūsu enerģētiskie centri

Kas ir čakras un kam tās vajadzīgas cilvēkam?

No sanskrita vārdu “čakra” tulko kā “ritenis, enerģijas vērpete, virpulis”.

Par mūsu dzīvi atbild septiņas galvenās čakras. Tās ir izvietojušās visā mugurkaula garumā. Un katrai no tām ir savas funkcijas. Vienas atbild par cilvēka fizisko veselību. Citas – par prāta attīstību. Un vēl citas par cilvēka gara stāvokli.
Visas septiņas čakras atrodas cilvēka smalkajā ķermenī. No katra šī centra iziet savdabīgs stiebrs, kas savieno čakru ar mugurkaulu. Pateicoties tam, čakras saņem pieeju pašam galvenajam enerģētiskajam kanālam, kurš stiepjas cauri visam mugurkaulam. Tas sniedzas no lejas līdz pašai galvai un savieno Zemes un Kosmosa enerģijas.

Čakras ir enerģētiskie centri

Čakras un miers tās ir divas atšķirīgas lietas. Tu nekad neieraudzīsi mierā sastingušu čakru. Tāpat kā mūsu orgāni, tās dzīvo savu dzīvi. Čakra pastāvīgi griežas un vibrē. Tas palīdz tai pievilkt Visuma enerģiju un nodot to tālāk pa cilvēka organisma kanāliem.

Katra čakra griežas vai nu pa labi, vai pa kreisi. Pagrieziens pa labi dod vīrišķo enerģiju jaņ. Tas ir gribasspēks, virzība uz darbību, dažkārt arī agresija un vēlme pēc varas.
Pagrieziens pa kreisi, atbilstoši, pievelk sievišķo enerģiju. Tā piepilda cilvēku ar padevību, maigumu un pieņemšanu.

Daži cilvēki, kuri apveltīti ar pārdabiskām spējām prot atpazīt čakru pagriezienus. Viņi zin, kā tās ietekmēt, lai izmainītu to kustības trajektoriju. Principā to var iemācīties katrs, ja ļoti gribās.

Visas čakras atbild par enerģijas pieņemšanu. Enerģija nāk no visurienes: no Visuma, no Dabas, no cilvēkiem, kas blakus, pat priekšmetiem. Tālāk šī enerģija tiek nodota pa kanāliem uz smalkajiem enerģētiskajiem ķermeņiem, bet pēc tam izklīst pa visu ķermeni.

Enerģijas izpausmes notiek caur apakšējo (sakņu) čakru, kas strādā visvājākajās frekvencēs, tāpat arī caur kroņa čakru, kurai ir visaugstākas frekvences.

Cilvēka organisms ir tā uzbūvēts, ka nespēj “pa taisno” uztvert frekvences. Tāpēc tās pārveidojas sajūtās, domās un emocijās un tikai pēc tam tiek nodotas fiziskajam ķermenim, arī smalkajiem ķermeņiem.

Par notiekošajiem procesiem mūsu organismā atbild endokrīnā sistēma. Tāpēc katra čakra ir nesaraujami saistīta ar vienu no endokrīnajiem dziedzeriem un pateicoties tam veidojas savdabīgs kanāls, pa kuru Visuma enerģija nokļūst pa čakrām fiziskajā ķermenī.

Ezotēriķi to sauc par dzīvības enerģiju. Tieši Visuma enerģija palīdz cilvēkam dzīvot, attīstīties kā fiziski tā arī mentāli.

Dažkārt dzīvē notiek situācijas, kad viena vai cita čakra pārstāj normāli funkcionēt un tas var notikt gan tad, kad spēcīgi tiek bloķēta, gan pārlieku lielā mērā atvērta. Pirmajā gadījumā enerģijas ir par maz, otrajā – notiek pārsātināšanās ar to un tas noved pie endokrīno dziedzeru darbības traucējumiem un tā sekas var būt gan vielmaiņas problēmas gan citas nopietnas saslimšanas.

Fiziskajā ķermenī čakras pilda transformatoru funkcijas. Tās uzņem enerģijas plūsmu (strāvu), kas nāk no augstākas enerģijas (atgādināsim, ka runājam par augstām frekvencēm, kuras mūsu ķermenis nav spējīgs uztvert), parvērš to zemākās frekvencēs un pēc tam nodod mūsu ķermenim.

Caur čakrām cilvēks saņem dzīvības enerģiju.

Mūsu Visums ir bezgalīgs spēka un enerģijas avots. Katra dzīva būtne (tajā skaitā cilvēks) smeļ no šī avota enerģiju atbilstoši savām iespējām. Saņemtās enerģijas “porcijas” ir atkarīgas no tām frekvencēm, kādās strādā mūsu smalkie ķermeņi.

Tā viens cilvēks (garīgi un intelektuāli attīstītāks) var ņemt vairāk enerģijas, cits – mazāk.

Čakras šīs sistēmas darbībā spēlē ārkārtīgi svarīgu lomu. Cilvēka organisms nevar izturēt izejošās Visuma enerģijas spiedienu. Ja kaut piliens tās nokļūtu mūsu ķermenī, visas sistēmas sagrūtu un čakras neļauj tam notikt.

Tās transformē šo enerģiju, pazeminot tās augsto frekvenci. Tādā veidā līdz miesai aiziet daudz vājāka enerģija – tā, kuru fiziskais ķermenis spēj “aprīt” bez kaitējuma sev.

Tāpat kā Visums, cilvēks sastāv no vairākiem slāņiem.

Pirmais slānis ir mūsu miesa, fiziskais ķermenis.
Tālāk seko astrālais, mentālais un garīgais slānis.
Katrs no tiem strādā noteiktā frekvencē un viļņos. Ja patrenējas, šo frekvenci var izmainīt. Ja jums tas izdodas, jūs varat izmainīt savas domas, kontrolēt sajūtas un emocijas, pieslēgties Dievišķajam. Tas viss ir iespējams, pateicoties tam, ka cilvēkam ir iztēle.

Kādā veidā panākt rezultatīvu darbu ar saviem smalkajiem ķermeņiem? Ir daudz veidu.

Palīdz meditācija, sevis apzināšanās šajā pasaulē. Apziņas palašināšana, darbs ar zemapziņu. Galu galā pie pārmaiņām dzīvē ļoti svarīga loma ir pozitīvas domas un apzināti virzīta iztēle. 
Ar visa iepriekšminētā palīdzību jūs varēsiet atbrīvoties no negatīvajām domām, attīrīt savu karmu un pieslēgties Dievišķajiem spēkiem.

Cilvēka apziņa ir viens no pašiem spēcīgākajiem instrumentiem. To neierobežo ne materiālā pasaule, ne attālumi, ne laiks. Apziņa spēj parvietoties pa visiem smalkajiem ķermeņiem, mainot tos.

Praktiski šīs pārmaiņas notiek katru minūti, katru sekundi.

Apziņas darbība ir cieši saistīta ar enerģētiskajiem centiem – čakrām. Ja cilvēks koncentrē savu uzmanību uz kādu no tām, viņa apziņa (grib viņš to vai negrib) sāk strādāt ar tiem orgāniem un sistēmām, kurus pārvalda šī čakra.

Čakras līdzsvarošana palīdz atjaunot bojātās enerģētiskas saites. Koncentrējot uzmanību uz vienu vai citu čakru var izdziedināt slimos orgānus, uzlabot savu emocionālo stāvokli.

Kā noteikt, ar kuru čakru jāstradā pastiprināti? Cilvēks zemapziņas līmenī zin, kur tieši organismā ir problēmas. Tāpēc ir vērts padomāt, par kurām problēmām jūs visbiežāk aizdomājaties, ko atskaņojiet, uz ko ieciklējaties. Tad atliek tikai uzzināt, kura čakra atbild par šo sfēru un sākt darbu ar to. Noteikti nedrīkst ieciklēties uz problēmu un par to domāt caurām dienām un naktīm, tas problēmu tikai pastiprinās.

Avots: @MAITRIBUDDHA (joga, izglītības māksla)
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tieši šī čakru diagnostika, līdzsvarošana un darbs ar katru čakru atsevišķi ir gadiem ilgi atstrādātās Ineses Prisjolkovas metodes pamatā, ar kuras palīdzību šo darbu varam veikt SISTEMĀTISKI un patstāvīgi iemācīties visu laiku uzturēt visas savas čakras līdzsvarā.

Tas ir tāpat kā zobus tīrīt, regulāri, ietrenētām kustībām un skaidru saprašanu par to, kāpēc mēs darām tā un ne citādi.

Tas ir darbs grupās, 8 nodarbību cikls, gan Rīgā, gan citos Latvijas reģionos un arī facebook LIVE.
Par visu varat uzzināt Pavasara Studijas mājas lapā www.pavasarastudija.lv/

Šī metode un čakru diagnostika ir aprakstīta Ineses grāmatā “Septiņas saules” – tā, lai katram normālam latviešu cilvēkam būtu skaidri šie principi un vispār čakru loma mūsu ķermenī un dzīvē.

Nākamā jaunā grupa uzsāk savas apmācības 23. aprīlī.
http://www.pavasarastudija.lv/2019/04/15/jauns-praktisko-seminaru-cikls-sakru-energijas-lidzsvarosana-2304/

Vecāku svētības spēks

dzimta8

Lai nekad nepārtrūktu paaudžu saikne un lai Dzimtas Enerģijas varētu brīvi plūst, mūsu senčiem bija īpašs Svētību Rituāls.

Savus bērnus un mazbērnus ģimenes radīšanai un visdažādākajām lietām svētīja vecāki un vecākie dzimtā. Tas ir bija ļoti svarīgs rituāls. Tas ļāva ikvienam cilvekam Dzimtā saņemt piekļuvi Dzimtas enerģijām.

Māte dod dzīves spēku, Tēvs piepilda ar saprātu un jēgu. Pēc sava spēka atļaujošajiem uzstādījumiem – vēršanās pie Tēva – kā fiziskā tā arī Debesu, ir milzīgs kosmiskais spēks. Māte mūs māca atrast izeju no visdažādākajām situācijām, tikt galā ar zaudējumiem un nepiepildītajiem sapņiem. Citiem vārdiem runājot, viņa mums māca mūsu dzīves emocionālo sastāvdaļu.

Atverot jaunu savas dzīves lappusi, pajautā atļauju savai mātei. Viņas svētība ir tavas ieceres izdošanās ķīla.

Enerģētiski bērns ir savas mātes turpinājums. Tieši tāpēc viņa var mainīt viņa likteni.
Dzimta, ko apvieno viens uzvārds veido energoinformācijas veidojumu – egregoru, kurā enerģētiski piedalās ne tikai dzīvi esošie, bet arī jau aizsaulē aizgājušie dzimtas cilvēki.

Tēvs personificē vīrišķo Dabas spēku un apvelta bērnu ar atbildības sajūtu, izlēmību, mērķtiecību, rakstura stingrību, gribasspēku, entuziasmu, godprātību, pašdisciplīnu, cēlsirdību, dāsnumu, gandarījuma gūšanu no darba.
Māte personificē sievišķās enerģijas. No viņas bērnam tiek nodota spēja ietekmēt apkārtējos, pievilcība, prasme vienoties, spēja pieņemt dāvanas un naudu par padarīto darbu, veiksme.

Ja attiecības ar vecākiem ir sabojājušās, tad arī šo enerģiju ietekme uz tavu dzīvi tiek traucēta. Mūsu senču mantojums uz šīs zemes ir ļoti sens. Saskaņā ar vēdām tas ir vairāki miljoni gadu. Un visa šī kolosālā pieredze un informācija ir mūsos. Tā ierakstīta ģenētiskajā līmenī. Kāds varens spēks! Un, ja mūsu darbības atbildīs centieniem, ko satur Dzimtas atmiņa, ja mēs pildīsim mūsu senču baušļus un godā turēsim viņu tradīcijas, tad  iegūsim Dzimtas Apziņu (zināšanas, kas kopējas ar visu Dzimtu). Tas nozīmē, ka mēs varēsim  izmantot kopējo dzimtas atmiņu un visu, kas tajā uzkrāts.

Kopā ar cieņu pret senčiem, dzimtas vecajiem, svētajiem un garīgajiem skolotājiem pie mums atnāk Dzimtas Spēks. 

Agrāk bez vecāku svētības nesāka vispār nekādas lietas un darbus. Pat bērni saprata, ko nozīmē šī saikne ar Dzimtu. Tas ir īpašs spēks. Dzīvības Spēks.

Cilvēks nevar eksistēt bez savas Dzimtas. Un Dzimtas Programmas darbosies uz mums, gribam mēs to vai negribam. Vienīgais, ko mēs varam darīt, – mainīt šo programmu, strādājot ar sevi. Jo mēs esam savas dzīves saimnieki. Protams, tas galīgi nav vienkāršs uzdevums, taču tas ir jārisina. Dzimtas programma vienmēr atbilst mūsu personīgajai karmai.

Pirms mēs nākam šai pasaulē, mūsu Dvēsele “izvēlas” savus vecākus. Dzimumu, nacionalitāti, dzimšanas vietu un laiku. Un katrs no mums ir ķēdes posms šajā paaudžu ķēdē. Un mēs visi balstāmies uz savu senču pieredzi. Dzimtas programma ir mūsu senču kopīgo darbību rezultāts. Un tajā pat laikā tā pilnībā atspoguļo mūsu personīgo karmu.
Pēti savu Dzimtu ar mīlestību, uzmanību un cieņu. Tas labāk ļaus tev saprast pašam sevi, savas problēmas, apzināties savus uzdevumus un sūtību. Tici man, tu atradīsi ļoti daudz kā interesanta. Savas saknes ir jāzin, ir jāstudē savs ģenealoģiskais koks.

Tie, kuri ar to nodarbojas, atklāj noteiktu notikumu saikni, kuri atkārtojas no paaudzes paaudzē.

Daudzas mūsu šī brīža problēmas tā vai citādāk saistītas ar pagātnes notikumiem.

Ar ko sākt?

Dziļākam darbam ir svarīgi savākt informāciju par trim-četrām savu senču paaudzēm. Sāc ar to, ka izprašņā savus tuvākos radiniekus par atslēgas notikumiem: dzimšanu, skolu, kāzām, nāvēm.

Tāpat būs noderīga informācija par darbības veidiem, par attiecībām ģimenē, par materiālo stāvokli, par dzimtas slimībām. Savāc maksimāli daudz informācijas par savu radinieku brāļiem, māsām, tantēm, onkuļiem. Noformē ģimenes fotoalbūmu. Varbūt tavā Dzimtā ir saglabājušās dienasgrāmatas un vēstules. Atjauno sakarus ar tālākajiem radiniekiem. Uzraksti vēstules. Paskaidro, ka tu veido Dzimtas vēsturi un tev vajadzīga informācija par tuviem cilvēkiem.

Un tā, mūsu Dzimta – no vienas puses ir Spēka Avots, kas dod mums dzīvi, no otras – mūsu Karma, mūsu Ceļš. Ir mūsu Ceļš un Dzimtas Ceļš. Viens bez otra tie nevar eksistēt. Katram no mums ir sava sūtība. Un tā cieši sasieta ar Dzimtas likteni.

Kaut kas mums ir jāizdara, caur kaut ko mums jāiziet, lai izmainītu savu personīgo karmu un savas Dzimtas karmu.

Mūsu Senči zināja, ka cilvēks, sasniedzot pilnību, palīdz savai Dzimtai septiņas nākamās paaudzes un septiņas paaudzes pagātnē. Tā uzkrājas Dzimtas Dievišķīgais Spēks, kas pāriet no vienas paaudzes otrā.

Un gluži otrādi, ja mēs “atdodam savu Dvēseli tumšajiem spēkiem”, mēs ne tikai degradējamies paši, bet arī izsūcam savas Dzimtas enerģiju desmit paaudzes uz priekšu un atpakaļ. Starp citu, ar to izskaidrojams tas, kāpēc vienam cilvēkam piedzimstot ir kādi labumi, bet citam – nav. Kāpēc viens piedzimst vesels, bet cits – slims.

Un te mēs varam runāt ne tikai par paša cilvēka karmu, bet arī Dzimtas karmu. Kā mēs rīkosimies ar šo spēku, ir atkarīgs tikai no mums.

Dzimtas Dievbijības Spēks ir pamats tam, lai Dzimtā piedzimtu ģeniāls bērns.

Problēmas, ar kurām mēs sastopamies dzīvē ir mūsu Dzimtas uzdevumu risināšanas ceļi. Tas nozīmē, ka atrisinot beidzot kadu sarežģītu situāciju, cilvēks atbrīvojas no saviem iekšējiem pinekļiem, kuri tam traucē pacelties nākamajā attīstības līmenī, spert kārtējo soli pretī veiksmei.

Ikviens šķērslis mūsu ceļā ir pareizā iespēja iegūt nenovertējamu pieredzi, kas nepieciešama, lai sasniegtu savus personīgos dzīves mērķus.

Atgādināšu, ka risinot Dzimtas uzdevumus, tu ne tikai koriģē savu paša likteni pozitīvā virzienā, bet arī atbrīvo no smagas nastas savus pēcnacējus. Un tas ir labākais mantojums, ko vari atstāt.

Kā likums, pēc svētības saņemšanas sāk mainīties dzīve ne tikai tiem, kuri izgājuši šo rituālu, bet arī radiniekiem visā Dzimtā. Atjaunojas labas attiecības, nodibinās saikne, aiziet problēmas un labāk risinās visdažādākie uzdevumi.

Vingrinājums

Tagad aizver acis un ieklausies sevī.
Mēs visi glabājam sevī savu vecāku, savas mātes tēlu. Glabājam savā sirdī un atmiņā savu tēvu, kas saistās ar visdažādākajām sajūtām. Un tagad mēs pievērsīsim savu uzmanību tam, kādu vietu mūsu Dvēselē ieņem mūsu māte.
Kur viņa stāv? Un kur stāv tēvs? Vai kāds no vecākiem stāv tuvāk mums – priekšplānā, bet otrs – attālāk? Vai kāds no viņiem pievērš sev mūsu uzmanību vairāk kā otrs? Vai kādam no viņiem ir lielāks svars, bet kādam – mazāks? Kur ir tava mīlestība? Ar kuru no viņiem tā ir lielāka? Ar kuru īpašaka? Ar kuru mazāka?
Un tagad mēs sev atļausim, lai tas no vecākiem, kurš palicis otrajā plānā, panāk uz priekšu. Tā, lai viņš atrastos vienā līmenī ar otru. Un, lai viņam mūsu uztverē būtu tas pats svars kā otram. Un tā pati mīlestība.
Dzimtas saikni var iztēloties kā vienotu sistēmu ar enerģijas plūsmām starp visiem šīs Dzimtas locekļiem. Ja saikne starp diviem šīs Dzimtas locekļiem ir pārrauta, enerģija šajā posmā neplūst vai nu plūst negatīva. Īpaši svarīgas ir saiknes starp vecākiem un bērniem, kur enerģijas ir daudz “saistošākas” māte un dēls, tēvs un meita.

Šīs saiknes daudz lielākā mērā nosaka enerģētisko barošanu un aizsardzību, kuru cilvēks saņem no savas Dzimtas, kas nosaka šī cilveka enerģētisko fonu.

Svētības jēga ir tajā, ka māte apkārt bērnam rada tādu kā aizsrdzības kokonu, kas palīdz tam neiekļūt nepatikšanās un visas viņa darbības virza pareizā gultnē, uz ko viņu svētījusi māte.

Svētība darbojas pat lielos attālumos. Tiek uzskatīts, ka cilvēks, kuru svētījusi māte, kļūst neievainojams. Pateicoties šim svētības rituālam paaudžu saikne nekad nepārtrūks.

Savus pēcnācējus svētīja vecāki, vecmāmiņas un vectēvi ikvienai lietai, ģimenes radīšanai. Vērsies pie saviem vecākiem, vemāmiņām un vecvecākiem. Palūdz viņiem svētību saviem bērniem. Te nav jāveic kādi sarežgīti rituāli vai garas lūgšanas. “Es svētīju Tevi!” Un momentā notiek ieslēgšanās Dzimtā, tā, it kā pēc slēdža ieslēgšanas iedegtos lampiņa.

Palūdz piedošanu un svētību ar atpakaļejošu datumu. Pēc tā noteikti sāks mainīties dzīve ne tikai vienam cilvēkam, bet visai Dzimtai. Ja mēs zaudējam saikni ar savām saknēm – mēs degradējam un ejam bojā.

Mūsu saknes stiepjas Bezgalībā un Bezgalība ir tas, kas mūs savieno ar Visu. Savieno un sarado.

Mūsdienās jaunatne vairums gadījumu nezin šo rituālu un dzīvo bez savu vecāku svētības. Vēl jo vairāk, daudzas lietas tiek darītas gluži pretēji senču velējumiem un bieži vien viss labais tiek aizēnots ar viņu lāstiem. Iespējams, mūsu vecāki arī nav saņēmuši savu vecāku svētību un viņiem pašiem ir vajadzīgs Dzimtas atbalsts. Cilvēkam, kuram nav vecāku svētības, tiek noslēgta pieeja Dzimtas enerģijām un viņam ir daudz grūtāk tikt galā ar dzīves situācijām.

Ar savu Dzimtu savienojošo meditāciju tu vari veikt pats patstāvīgi. Galvenais ir apzināties šīs svētības svarīgumu un būt patiesam vēlmē to saņemt.

Otra svarīgākā darbība ir palūgt piedošanu saviem vecākiem par nepaklausību, par to, ka bieži esm gājuši pret viņu gribu.

Trešais – atkal ļoti no sirds pateikties saviem vecākiem par to, ka devuši tev dzīvību. Tev jāapzinās, ka tavi vecāki ir labākie tieši tev. Bet tu esi pats labākais bērns viņiem.

Tava Dvēsele viņus izvēlējās starp visiem citiem pāriem un vēlējās iemiesoties tieši caur šo sievieti un tieši caur šo vīrieti.

Un, visbeidzot, ceturtais – izdari kadu reālu soli  attiecībā pret saviem vecākiem. Samīļo, ja viņi ir blakus, piezvani, uzraksti vēstuli, ja viņi nav blakus.

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt ar tiem, kas pret mums ir labi

Guihuahuzi_4

Mazais ģimnāzists ļoti slikti mācījās. Neko nesaprata un nevarēja atcerēties. Nevarēja sakoncentrēties, savākties un pieļāva vienu kļūdu pec otras. Viņu stingri sodīja – toreiz bērnus sita turpat ģimnāzijā. Viņš bija mazs, neglīts, ar šaurām acīm un saplacinātu degunu. Smalka dāma – klases audzinātāja nevērīgi viņu pagrūda, kad vinš bija pavirzījies tuvāk, lai varētu labāk redzēt bildītes, kuras viņa bērniem rādīja. Viņa teica: “Pabīdies, no tevis smird pēc zvirbuļa!”, – tā pazīstamais krievu rakstnieks Aleksandrs Kuprins aprakstīja savu bērnību.

Kas lai to zin, kā smird zvirbulis. Taču droši vien ļoti pretīgi. Kā, lūk tas, nabaga nesmukais puika. Viņš spēc tam ļoti smagi saslima. Gribēja aizmukt no skolas, bet saaukstējās. Gulēja lazaretē un gandrīz nomira. Nevienam nevajadzīgs muļķis un neglītenis.

Un tad atnāca kāda cita dāma.
Skolā bija kaut kāda komisija. Viņa pienāca pie puikas un maigi sāka ar viņu runāties. Cieši apskāva, piespieda pie sirds un mīļi noglaudīja cieto matu ezīti. Un puika kļuva smuks. Un sāka smaržot pēc dāmas smaržām. Smaržoja pēc mīlestības. Viņš atveseļojās. Sāka labi mācīties. Un atgriezās arī atmiņa, uzmanība un disciplīna. Viņš kļuva par ļoti labu skolnieku, šis zēns. Tā viņu iespaidoja labestīgās dāmas maigums. Visa viņa dzīve mainījās uz labo pusi.
Ir jācenšas būt ar tiem, kuri pret mums labi izturas. Un bērnus jāuztic tiem, kuri pret viņiem labi izturas. Un viss būs labi: ar atmiņu, uzmanību un veselību un ārieni.
Laba attieksme visu nosaka. Tā glābj, ārstē un māca. Un mēs līdz mūža beigām atceramies mīloša cilvēka apskāvienu. Vai to, kā mums noglaudīja galvu. Un smaržu aromātu vai vēl kaut ko labu – kāda starpība? Tas ir mīlestības un laimes aromāts. Mēs novītīsim starp tiem, kuri mūs nemīl un mūsu klātbūtnē nevērīgi rauc degunu. Un uzplauksim tiem, ko mīlam un kam esam mīļi un dārgi. Tas ir tāds vienkāršs noslēpums. Bet to mēdz aizmirst, kad meklē slimību, neglītuma, nelaimju un bēgšanas iemeslus….

Autors: Anna Kirjanova
Ilustrācija: Guihuahuzi
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sievietes loma

zimejums_alise matison

Sievietes loma ir nomierināt vīru, bērnus, pasauli. Taču, lai nomierinātu saērcinatu vīru un kaprīzus bērnus, pirmkārt, viņai pašai jābūt mierīgai. Tā ir pati pirmā īpašība, kurai jāpiemīt sievietei.

Viņas spēks ir mierā, bet, lai kļūtu mierīga, ir jāprot būt pieņemošai, pazemīgai un izturētai… Bet, lai būtu pazemīga, ir jābūt elastīgai, dziļai. Bet, lai kļūtu dziļa, ir vajadzīga lieliska intuīcija. Bet, lai būtu intuīcija, sievietei jābūt nodibinātai saiknei ar Radītāju.
Ja viņa pielūdz tikai Visaugstāko un viņai vajadzīgs ir tikai Viņš, tad tādu sievieti Dievs ceļ, viņas intuīcija palielinās, enerģijas kļūst daudz vairāk un tās pietiek ne tikai vīram un bērniem, bet ar savu klātbūtni viņa var nomierināt visu pasauli – visus, kas blakus. Radītājs dod tādu spēju sievietei, bet tikai tai, kura pilnībā uzticas savam Radītājam.

Sievietes bieži sapulcējas, lai apspriestu kādu, cik tas pareizi dzīvo, cik pienācīgi ir apģērbts, bet tad, kad apspriestas tiek pašas, tad dusmojas. Dažas satiekas, lai viena otrai pastāstītu par to, cik viņām slikti un necienīgi vīri, bet cik pašas labas, – un gaida, kad citi vinas atbalstīs, pat slavēs.

Tas viss liecina tikai par to, ka mūsu sirdis nav vērstas uz Radītāju, bet uz radīto: mums svarīgi ir iekarot labu reputāciju cilvēkos, bet visbiežāk aizmirstam par to, ko par mums padomās Viņš.
Bet sievietei taču tik viegli ir sasniegt paradīzi – nopelni to, ka tavs vīrs ir apmierināts un tev teiks, ienāc paradīzē caur jebkuriem vārtiem.
Taču viņas pretojas un domā: nu, nē, tādu vīru, kā man padarīt laimīgu, nu, nē, tas nav iespējams un nevajag arī. Bet neviens jau neteica, ka būs viegli. Tā taču ir paradīze nevis pārtikas veikals.

Protams, ir ļoti smagi uzkāpt uz kakla savai lepnībai un pateikt vīram: “Jā, mīļais, tev taisnība. Paldies tev, ka tu mani vispār apprecēji un palīdzi man augt”. To pateikt var tikai dažas, taču pēc šiem vārdiem vīrietis nekad necentīsies jums pierādīt, kurš te ir saimnieks.
To sakot, jūs nodemonstrēsiet, ka ziniet savu sievietes misiju un vīram nekas cits neatliks, ka ieņemt sev paredzēto aizsarga un apgādnieka vietu savās mājās.
Bet kamēr sieva atrodas pastāvīgā mutuļojošas upes stavoklī, kura mūždien iziet no krastiem, vīram nekas cits neatliek, kā pierādīt, pretoties un “uzcelt dambi” uz šīs upes. Un spēka un vēlmes nopelnīt un nodrošināt ģimeni paliek arvien mazāk un mazāk.
Mūsdienu sievietes var atvērt savu biznesu, uzcelt maju, pabarot bernus, izskolot, jo viņas ir tendētas uz aktivitāti. Bet tās visas ir vīriešu īpašības, bet sievietes daba ir pasīva. Viņai jāprot gaidīt, bet viņai šķiet, ka tad viņa nebūs efektīva. Sievietes pastavīgi cenšas kaut ko uzsākt, nodrošināties, jo viņas biedē iespēja palikt bešā, viņas biedē nezināmais un neskaidrība. Bet dzīvot pastavīgā darbībā un notikumos – tas nav sievietes dabiskais stāvoklis.

Lai sieviete kaut ko saņemtu, viņai jāiemācās gaidīt, lai palēnināties, lai piepildītos, lai nesagrautu savu sievišķo dabu. Kad ir nepacietība, sieviete visu izdarīs nepareizi. Nedos iespēju vīrietim izpaust sevi, visu laiku vadīs un komandēs, bet pēc tam ieslīgs aizvainojumā un pretenzijās.

Atcerieties: vīrietis atbild tikai par tiem lēmumiem, kurus pieņem pats.

Bet, ja jūs viņu piespiedāt, pierunājāt, nekas nesanāks. Lai jūsu vēlme “nobriest” un tad arī  tās risinājums nobriedīs. Vīrietim ir vajadzīgs laiks, lai pieņemtu lēmumu, viņam nepieciešams padomāt, bet sievietei, – pagaidīt. Tas taču ir tik dabiski.

Sieviete, kura prot gaidīt, absolūti uzticas Dievam. Un šo gaidīšanas laiku viņa piepilda ne jau ar trauksmi un bailēm, bet ticību, pieņemšanu un pazemību.

Lai prastu gaidīt, ir jābūt Dabas Sievietei. Šodien reti kura no mums ir dabā – staigā basām kājām, guļ uz zemes, peldas avotā. Kad pedējo reizi jūs apzinati elpojāt un dzirdejāt, kā kokos plūst sula, klausījāties, ka atšķiras katra putna dziesma, cik sen dejojāt lietū?
To visu vajag darīt, kaut vai brīvdienās, bet noteikti vajag. Nevajag pazaudēt savu saikni ar dabu. Ir svarīgi, lai sirds sistos vienā ritmā ar dabu. Pat, ja jūs dzīvojat pilsētā, ir jaiemācās klausīties. Protams, tas ir sarežģīti, kad blakus ir pilsētas troksnis. Tāpēc ir svarīgi vismaz reizi pa reizei atgriezties dabā, jo tad mēs atdzimstam: atnāk enerģija, spēks, iedvesma – mēs uzziedam.

Ir svarīgi mosties reizē ar Sauli, skatīties saullēktā un ar katru savu šūniņu sveicināt dzīvi.
Gulbika
Zīmējums: Alise Matison
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tur es satikos pats ar sevi

smaids

Savulaik man nācās strādāt kādā organizācijā, kas apkalpoja bijušos partijas funkcionārus – nomenklatūras darbiniekus.

Lai arī visi viņi bija pelnītā atpūtā, tomēr mūsu organizācijā ieradās ar ļoti augstām ambīcijām. Visiem viņiem bija augstprātīga gaita, kā bērnam, kurš sen jau pietaisījis bikses, bet pats par to aizmirsis.

Vienu vārdu sakot, nokāpis no zirga, bet sedlus starp kājām aizmirsis izņemt! Katru no viņiem mēs pazinām kā raibu suni.

Reiz mans kolēģis norādīja man uz vienu pacientu, sakot: “Šis cilvēks ir vesels”. Es neticēju, tāpēc, ka ļoti labi viņu zināju. Tas bija bijušais ministrs, kurš nu jau daudzus gadus slimoja ar ļoti ielaistas formas Parkinsona slimību. Jūs jau ziniet, ka tā nozīmē smadzeņu bojājumus?

Viens no slimības simptomiem izpaužas kā pilnīgs sejas mīmikas trūkums. Seja paliek kā maska.

Pilnībā viņu pārbaudījis, es secināju, ka viņš patiešām ir vesels. Sāku jautāt: “Kur un kā jūs ārstējāties?”

Un viņš man stāstīja par kaut kādu Templi, taču, ja godīgi, tam es nepievērsu pārāk lielu uzmanību. Un, lai arī visu cītīgi pierakstīju, pēc laiciņa biju jau aizmirsis.

Nākamajā gadā profilaktiskās apskates laikā mēs secinājām, ka viņam piebiedrojušies ir vēl četri cienījama vecuma kungi. Viņi daudzus gadus bija slimojuši ar nedziedināmām kaitēm, bet tagad bija kā “gurķīši”.

Izradījās, pensionārs-ministrs arī viņus bija aizsūtījis tur pat, kur pats izārstējās.

Man bija nopietni jautājumi, jo tas viss, ko redzēju, absolūti neierakstījās manā pasaules uzskatā, kas bija veidojies daudzu gadu prakses rezultātā.
Šoreiz es ļoti cītīgi viņus izprašņāju un visu pierakstīju.

Izrādījās, ka kalnos ir Uguns Pielūdzēju Templis, kur katras 40 dienas pieņem ļaužu grupas, kuri vēlās izdziedināties. Galvenokārt tas notiek vasarās, jo ziemā tur nav nekādas iespējas nokļūt.

Es nolēmu doties turp un pats savām acīm redzēt, kā notiek brīnumainā izdziedināšanās. Mēs nolēmām turp doties kopā ar maniem draugiem: režisoru un televīzijas operatoru. Viņi strādāja valsts televīzijā un veidoja programmu “Pasaule ap mums”.

Noteiktajā dienā tuvāk naktij mēs bijām nokļuvuši līdz satikšanās vietai. Mūsu mašīna aizbrauca. Mums bija apsolīts transports mūsu tālākai vešanai. Un pēkšņi mes uzzinām, ka šis transports ir – ēzeļi.

Uz Templi kalnos ved ceļš un izrādās, ka 26 km ir jāiet kājām, vai jājāj ēzeļa mugurā. Bet, ņemot vērā to, ka mēs atbraucām vēlāk par visiem, mums uz trijiem bija atlikuši tikai divi ēzeļi.

Es uzsāku aģitācijas kampaņu. Saku: “Vai jūs kādreiz esat kalnos kāpuši? Pamēģināsim, labi?” Operators bija apmēros diezgan paliels vīrs, apmēram 130kg, pieciem dubultzodiem un milzīgu vēderu. Bet, neskatoties uz milzīgajiem apmēriem, romatiķis viņā vēl tomēr bija dzīvs. Tāpēc ar vairākumu balsu mēs pirmo šķērsli bijām veikuši.

Visu aparatūru uzstutējām ēzeļu mugurās un sākām savu ceļu.

Pirmais čīkstēt sāku es, jo kājās man bija pilsētas kurpes, kas ātri vien noberza kājas un tās nežēlīgi sāpēja. Taču es tomēr gāju un domāju: “Ja jau reiz tāāādi slimnieki izdziedinājās, tad, pierakstot katru recepti, es pilsētā kļūšu par Lielu Dakteri”.

Bet pēc tam, pēc desmit kilometriem operators apsēdās ceļa vidū un teica

– Viss, sitiet mani nost, es eju atpakaļ.
Mēs sākām viņu atrunāt:

— Kur tu iesi? Kāda starpība uz kuru pusi iet, tos pašus 10 km nāksies iet atpakaļ. Tad jau labāk uz priekšu!
Pierunājām. Gala punktā mēs nonācām pusnaktī. Mūs izvietoja naktsmītnēs. Nākošajā rīta modināja 11tos. Visus savāca kopā un teica:

– Mēs jums visiem lūdzam mūsu Templī negrēkot. Tas, kurš to neievēros, palīdzēs mums saimniecībā – nesīs ūdeni. Izradās, ka šajā Templī par grēku tiek uzskatīta staigāšana ar drūmu ģīmi. Es jau biju ievērojis, ka mūki visi staigā ar tādu vieglu smaidiņu sejā un gaita viņiem tāda stalta un viegla, un stāja kā cipresēm – taisna, tā, it kā koku būtu norijuši.

Sanāk, ka mums visu laiku jāsmaida. Mēs paklausījām, drusku pasmaidījām, bet jau pēc divām minūtēm vecais pilsētas ieradums staigāt ar pilsētas fizionomiju, mūžīgi skābu un neapmierinātu, ņēma virsoku…

Un vispār, es biju cerējis ieraudzīt zeltītus kupolus un ko tamlīdzīgu, bet te visapkārt bija mazas kārtīgas mājeles un viss. Gan tiesa, pie katras no tām visu laiku dega uguns. Viņi pielūdza Uguni un Sauli. Bet ar Templi tam visam nebija nekādas lidzības.

Gadījās tā, ka mūki bija atraduši vietu, kur no pazmes dzīlēm zemes virsū iznāk dabas gāze un te – kalna virsotnē bija izveidojuši savu Templi.

Es sāku jautāt:

– Kad jūs sāksiet pieņemt slimos un uzstādīt viņiem diagnozes? Kad sāksiet ārstēt?
Un tad, izrādījās, ka te vispār nevienu nepieņem un nevienu neārstē. Tas man bija pirmais šoks.

Otrais, mūsu transportu – ēzeļus bija savācis saimnieks. Bet ar tādām paunām, kā mums, tālu netiksi Iekritām! Nepietiek, ka esam nokļuvuši Templī, kurā neviens nevienu nekad neārstē un netaisās ārstēt, bet aizbraukt nevaram. Un vēl mums jāstaigā ar stulbu smaidu sejā, kad iekšā viss vārās dusmās un niknumā!

Redzu, operators tā uzmanīgi uz mani skatās, it kā kaut kas nelabs būtu padomā. Bet režisors ar ironiju sejā saka:
– Kur tu mūs esi atvedis, zinātniek nelaimīgais?….

Bet man pašam kā justies?

Pēc tam sākās “koncerti”. Kādi piecpadsmit no 30 cilvēkiem devās pēc ūdens. Man arī nācās, jo…. Paši saprotiet, kāpēc…. nācās “palīdzēt saimniecībā”.

Stāvs, vertikāls kalns, apmēram 600m augsts, bet apkārt pa serpentīnu 4km turp, 4km atpakaļ. Un pa tādu ceļu mēs bijām šeit ieradušies naktī?! Kad es to ieraudzīju, man gandrīz spontānais piemetās

Iedomajieties!? Nepietiek, ka šī vertikālā siena ir augstāka par Ostankino torni, bet dažviet mēs bijām kāpuši pa baļķiem, kas iedzīti kalnā. Savulaik tie bija kalpojuši kā paceļamie tilti, kas nosprostoja ceļu nelabvēļiem, kuri vēlējas tikt kalnā.

Līdzi bija jānes sešpadsmit litri ūdens, un 5kg smags bija pats trauks. Tātad kalnā mums bija jāuznes kopsummā 21 kg. Visērtāk to būtu bijis nest uz galvas. Tad es arī uzzināju patieso mugurkaula nozīmi.

Mugurkauls bija vajadzīgs, lai galva neiekristu biksēs.

Pirmo reizi, kad devos pec ūdens, es Templī atgriezos ap četriem-pieciem vakarā, pārguris, bet ar smaidu sejā, katram gadījumam. Pēkšņi pie manis pienāk viens no mūkiem un tā labestīgi saka:

Lūdzu, aizejiet vēlreiz.

– Kāpec? Es taču jau biju!!!!– un jūtu, ka man no šausmām sākas dzemdību krampji, neskatoties uz to, ka esmu vīrietis.

– Kad jūs kāpāt augšup, jūs JAU sev līdzi nesāt grēku!

– Nē, es smaidīju! – es izmisīgi sāku strīdēties. Iedomājieties, es tikko biju nogājis 8km, pirms tam 26 km, bez pusdienām, bez vakariņām. Kājas pagalam, piepampušas, sāp no noguruma, bet tev saka “vēlreiz”! Tā jau var nosprāgt!

– Naciet līdzi, mēs jums kaut ko parādīsim!

Un vienā no lodziņiem, es ieraudzīju vērotāju ar binokli un sapratu, ka mana taisnošanās ir velta. Visi, kas kāpa augšup ar savu nastu, bija redzami ka uz delans. Nācās iet atpakaļ. Es kāpu lejā un laiku pa laikam, atceroties savu muļķību, nikni kliedzu “ā-ā-ā….!!!” Esmu nokļuvis vietā, kur sēž kaut kādi idioti un ļauju par sevi ņirgāties.

Tagad es smaidīju zvērīgu smaidu un katram pretimnācējam teicu: “Smaidi, muļķi, viņi no augšas mūs teleskopā vēro! Par konsultāciju iepilini puslitru ūdens manā traukā”. Tagad manā traukā jau kaut kas šļakstēja. Es kādu mirkli pasēdēju un gāju atpakaļ.

Tad, lūk, kāpēc tad, kad saviem pacientiem jautāju, kā viņus ārstēja, viņi smaidot izvairījas no atbildes: “Saprotiet, to ir grūti izskaidrot”.

Vārtu priekšā es sevi noķēru, ka ir jau tumšs, bet es vēljoprojām smaidu. Ļoti labi, ja nu gadījumā viņiem ir nakts redzamības iekārtas!

Es biju badā, pārguris, knapi aizvilkos līdz savai cellei un tikko kā atviegloti nopūtos, novācot no sejas šo idiotisko smaidu (seja jau bija piekususi), kā pēkšņi sajutu, ka mani kāds vēro. Sirds nodrebēja. Es atkal pasmaidīju jau ierasto smaidu līdz ausīm, spēji pagriezos un ieraudzīju…. Kā jūs domajat, ko?

Sevi!

Izrādās, pie sienas karājās spogulis. Mana seja bija netīra noputējusi, ar sliedēm no sviedru strautiņiem un nedabisku smaidu no auss līdz ausij. Un te nu mani piemeklēja histērija. Es sāku skaļi un nevaldāmi smieties. Žokļi sāpēja, vēders sāpēja, bet es nespēju nomierināties. Es smējos par absurdo situāciju, kuru pats sev biju radījis.

Šos trakos smieklus bija izdzirdējuši režisors un operators un arī sāka smieties. Pēc tam, ritīgi izsmējušies, sāka uz mani tā dīvaini skatīties….

Ar katru dienu arvien mazāk palika cilvēku, kuri stiepa ūdeni. Pēc nedēļas vairs nebija neviena. Pēc tam mūs visus savāca kopā un teica:

– Paldies, ka jūs ienesāt gaismu mūsu Templī. Ja jums ir vajadzīgs ūdens, varat paņemt to tur. Un atvēra vārtiņus, kas veda uz akmens mājiņu Tempļa teritorijā. Viesu daļa bija no mūku telpas atdalīta ar sienu un izrādās, ka mājiņas iekšpusē ir strautiņš. Viņi to bija izbūvējuši tāpēc, lai strautiņš ziemā neaizsaltu.

Bet trauks ar ūdeni bija speciāli izdomāts veids, kā “vienkāršās lietas caur kājām aiznest līdz mūsu galvām”.

Izrādījās, ka ikviens, kurš atnāca šajā Templī, uzskatīja sevi par gudru un katram bija savas ambīcijas. Un lai “izārstētu” cilvēku augstprātību, mūki bija izdomājuši šādu, ļoti efektīvu un vienkāršu veidu.

Es arī turp gāju ar savu hartu, gudrs, salasījies, piebāzts zināšanām par kaut kādām spējam, kuru citiem nav. Viņi – stulbeņi, bet es – tāds gudrs! Nedēļas laikā no manis “izsita” visu šo manu stulbumu. Nedēļas laikā viņi mani pataisīja par cilvēku.

Tur es satikos pats ar sevi. Man atkal bija kļuvušas interesantas puķītes, tārpiņi, vabolītes. Es pats rāpoju un vēroju, kā tie kustās. Un es pēkšņi sajutos kā bērns. Un redzēju, ka ar pārējeim arī notiek tādas pat lietas. Mēs bijām aizmirsuši savus rangus, bet pats interesantākais, ka smaidot, pilsētnieku mīmika, kura agrāk bija tik ierasta, atkāpās un tagad mēs to izjutām kā atkāpi no normas.

Vai esat redzējuši, kā tas ir, kad pieauguši cilvēki spēlē bērnu spēles? Smieklīgi vai ne? Bet mēs spēlējām. Un tas mums šķita normāli.

Pēc tam es ievēroju, ka cilvēki saka: “Man kļuva daudz vieglāk. Man ir labāk”. Sākumā es to saistīju ar laika apstākļiem, dabu….. te taču kalni!

Bet tikai pēc tam secināju, ka galvenais noslēpums ir mīmikā un stājā.

Četrdesmitajā dienā es atnācu pie tempļa vadītāja un teicu: “Es vēlos palikt šeit”.

– Dēls, tu esi pārāk jauns. Nedomā, ka mēs te esam aiz labas dzīves. Mūki, kuri ir šeit, ir vāji ļaudis. Viņi nav spējīgi palikt tīri starp netīrumiem. Viņi nav pieraduši pie normālas dzīves un tāpec mūk no grūtībām. Mēs esam šeit tāpec, lai jūs varētu paņemt un tālāk Dvēselē nest līdzi gaismu. Jūs esat stipri ļaudis un jums ir imunitāte.

Es jautāju: “Droši vien es esmu vienīgais no grupas, kurš atnāca pie Jums?”

– Tu esi viens no pēdējiem.

Izradās, ka gandrīz visi no mūsu grupas jau bija paspējuši pabūt pie klostera vadītāja ar lūgumu atļaut viņiem šeit palikt.

Saprotiet?

Pēc 40 dienām mēs pametām Templi. Atpakaļceļā sastapām grupu cilvēkus, kuri vēlējās tapt dziedināti, tāpat kā mēs pirms 40 dienām. Traks var palikt! Kādi ģīmji! Tas bija bars ar cilvēkēdājiem, kuri metās mums virsū:

– Palīdzēja? Ar ko slimoji? Ko dod? Visiem palīdz? Es atbildēju:

– Katrs dabūs pēc nopelniem!
Skatos uz mums – uz viņiem, uz mums – uz viņiem. Mēs visi smaidām…

Pēkšņi jutu, ka atkāpjos. Viņi arī it kā raustās no mums kā no spitālīgajiem. Blakus man, atbalstījies uz savu dēlu rokām, stāvēja astoņdesmit gadīgs večuks. Viņš teica: “Vai tiešām mēs bijām tādi?”

Kad atgriezos pilsētā, ieraudzīju pūli ar bezdvēseliskiem, vienaldzīgiem, absolūti indifferentiem cilvēkiem, kuri nenormāli kaut kur steidzas, paši nezin, kur un kāpēc. Bija smagi atkal pierast pie pilsētas dzīves ritma.

Taču kaut kas manī bija izmainījies uz visiem laikiem. Es pēkšņi jutos kā absurda teātrī un dzīve pilsētā man sāka šķist tukša un nesvarīga. Nebija iespējams skatīties uz šīm sejām. Tas bija diskomforts. Bet es taču vēl nesen biju tāds pats kā viņi.

Pēc tam, kad izgāju darbā, man bija jāpārbauda, vai patiešām visa atveseļošanās jēga ir smaidā un stājā? Bet, ja nu pēkšņi laika apstākļos, klimata joslā vai vēl kādos svarīgos apstākļos?!

Poliklīnikas sporta zālē mēs organizējām nodarbības.

Uzaicinājām pacientus-brīvpratīgos no tiem, kas atrodas mūsu uzskaitē, paskaidrojām viņiem uzdevumu un sākām treniņus.

Dienā trenējāmies stundu-divas. Vienkārši staigājām pa zāli, saglabājot taisnu stāju un smaidu sejā. Bet saglabāt smaidu sejā visu laiku ir tik grūti. Neticiet?

Pamēģiniet uz ielas turēt taisnu muguru un smaidīt, momentā sajutīsiet apkārtējas pasaules spiedienu! Īpaši sākumā tas būs ļoti smagi un grūti.

Tu ej, ej un pēkšņi jūti, ka tu atkal kraties kā lietišķa desiņa. Pēc 15 minūtēm ieskaties kadas vitrīnas spogulī un redzi, ka tev pretī veras drūms ģīmis.

Tev būs krietni jāpacīnās, lai pretotos vides spiedienam, kas centīsies tevi samalt. Lai tu paliktu tu pats, būs vajadzīga griba.

Pēc kāda laika no mūsu nodarbību sākuma, sāka uzrasties interesantas problēmas.

Kāds mūsu entuziasts saka:

– Es esmu pazaudējis savas brilles. Savulaik no Francijas atvedu. Tik daudzus gadus nēsāju, bet tagad kaut kur esmu pazaudējis.

Kāpec pazaudēji? Kaut kā pazuda vajadzība pēc tām.
Vienam citam pēkšņi sāka strādāt zarnu trakts.
Trešais sāka dzirdēt, bet dzirdes problēmas viņu bija vajājušas jau kopš bērnības. Uzlabojumi bija visiem.

No šādiem rezultātiem man burtiski “brauca jumts”. Es nespēju saprast, kāpec cilvēki tik daudzus gadus slimo, bet no kaut kādas “taisnas stājas un smaida” atveseļojas.

Tad laboratorijas apstākļos mēs sākām pētīt, kādas izmaiņas notiek organismā. Un tādā veidā viens gadījums pārvērtās par fundamentālu zinātnisku atklājumu.

Kas notika ar operatoru un režisoru?

Operators notievēja, viņa svars vel joprojām turas pie apmēram 85 kg. Viņš ir atbrīvojies no savām kaitēm.

Bet pats fantastiskākais rezultāts bija režisoram. Pirms daudziem gadiem viņš bija šķīries no sievas, jo traki dzēra. Pēc šī mūsu kopīgā pasākuma, viņš atmeta dzeršanu un atkal apprecējās ar savu sievu.

Autors: Mirzakarīms Norbekovs (Latvijā vairāk pazīstams ar iedvesmojošo grāmatu “Muļķa pieredze jeb Kā atgūt redzi un tikt vaļā no acenēm”. Šis uzbeku veselības atjaunošanas programmas izveidotājs daudzviet pasaulē, arī Latvijā ir zināms kā efektīvu atvseseļošanās kursu (ne tikai redzes) izveidotājs un vadītājs).
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Paklāj zem kājām tepiķīti

majigums

…Ja krāt, tad uzreiz miljonu. Vai trīs. Vai 50 000 dolārus vai eiro. Ja taisīt rīta rosmi – tad uzreiz apļa treniņu, 300 atspiešanās, divas stundas, vai skriet, bet skriet pa ledu ir bīstami, labāk pa piekrasti, bet tad jābrauc dzīvot uz pilsētu pie jūras. Ja uzkopt māju – tad uzreiz ģenerāltīrīšanu, lai viss spīd un laistās, bez uzkopšanas servisa un vēl logi. Ja no rīta pieceļoties ir auksti, ārā ir ziema un mājās ir nemīlīgi, un pat tā, ka dzīvot negribās, tad jāuztaisa remonts un jāieklāj siltās grīdas.

Pēc maniem novērojumiem, rotaļīgais ikviena uzdevuma globalizācijas process apgriež ar kājām gaisā visas mūsu nodomātās pārmaiņas. Ne idejas, ne vēlmes, bet pārmaiņas.

Ir daži absolūti vienkārši noteikumi tam, lai cilvēks būtu laimīgs. Es tos atklāju pēc pārbraukšanas siltākā klimatā.

– valstīs, kur ir zemi dabas resursi (aukstums, ilga ziema, sliktas ražas) lai katru dienu dzīvotu, ir nepieciešams daudz vairāk spēka un enerģijas resursu; pieļauju, ka šeit dzīvot var tikai cilvēki ar dabas dotiem lieliem iekšējās enerģijas resursiem un augstu izturību. Sezona vienmēr ir lielāka par cilvēku un tāpēc vajadzētu iemācīties to ar cieņu un veselo saprātu pieņemt;

– vidusjūras diēta mūsu ziemām neder; to, kā mēs ēdam veselīgā variantā diktē klimats, nevis instagrams;

– kad tu strādā ar naudas tēmu, pēc speciālajiem treniņiem izrādās, ka tieši tagad cilvēkam sakrāt iespējams nevis 3 miljonus, bet, teiksim, 3 000 vai 13 000 rubļus; un tikai pēc šīs galīgi ne varonīgās atzīšanās pašam sev, paliek vieglāk elpot un tu beidzot pirmo reizi dzīvē sāc kaut ko krāt;

– kad tu globalizē jebkuru uzdevumu, paaugstinās trauksmes līmenis, tu vai nu paliec stīvs, vai tevi pārņem drebuļi. “Antitrauksmes” vebināra dalībnieki atzinās, ka brīdī, kad viņi kaut ko uzsāka ar 1 vai 3 reizēm, nodomāto 20–50 vietā – lai kas tas arī būtu, – viņi beidzot iztika bez trauksmes un stinguma;

– visas pārmaiņas sākas ar pašnovērošanu. Šis mazais solis sagādā vilšanos visiem varoņiem – tas ir tas graudiņš, no kura izaug laimīgas laulības pēc ilgiem vientulības gadiem; īstu draugu loks deklarēto draugu vietā; iemīļotais darbs un pietiekošs naudas daudzums; pavisam cita attieksme pret savu ķermeni un veselību;

– dzīvot savu dzīvi nemaz nav tik viegli, un nav nekādu gatavu shēmu;

– vilšanos sevī pārdzīvo visi; var šajā vilšanās procesā smagi elst, skumt, dusmoties uz sevi, lamāt sevi, izdarīt secinājumus, īdēt, zāģēt sevi. Tomēr labāk nenonākt līdz pašpazemošanai un sevis sodīšanai, tas ir gluži lieki un liek mums justies nevis vienkārši nelaimīgiem, bet pat saindējušamies.

– atcerieties, ka mūsos nav nekādas vainas, tāds ir bijis laiks, un vēsture, daudzi no mums auguši kā varoņi, laikos, kad varonības trūkums tika uzskatīts par ko nievājamu; taču dzīvot savu ikdienas dzīvi, darot savus maziņos darbiņus, ir pati cienījamākā nodarbe, kuru vispār zinu;

– mūsu dzīves ātrums, risināmo uzdevumu daudzums, plāni var un tiem jābūt dažādiem dažādos dzīves ceļa posmos; taču ātrumam un apjomam ir jābūt paceļamam, ne tādam, ka ar to nav iespējams tikt galā, bet normālam. Ir ļoti maz dzīves posmu, kuros ir nepieciešams paaugstināt visus šos parametrus;

– dzīvot normālu dzīvi, ekonomējot spēkus un izturoties pret sevi ar mīļumu un cieņu, nenozīmē būt sliktam vai nelaimīgam, vai mietpilsonim, vai nespējīgam saprast Kandinski, vai klausīties Mocartu; būt labās attiecības ar savu ķermeni un izgulēties, nenozīmē būt negarīgam.

– atbilde uz jautājumu “kā pārstāt mocīties un sākt dzīvot” neatrodas līmenī “kļūšu cits cilvēks un tad gan”, bet gan pietiekami labu brokastu, siltas dūnu jakas ziemā līmenī;

Postpadomju cilvēks mūžīgi cenšas nolaizīt krēmu no Maslova piramīdas virsotnes, taču piramīdai ir ne tikai virsotne, tā visa IR;

– ja jums ir auksti, drēgni, nemīlīgi no rītiem un negribas dzīvot, neuzlieciet sev nepaceļamus uzdevumus “kad beidzot beigsies šī briesmīgā dzīve un sāksies cita, labāka”, bet paklājiet zem kājām tepiķīti un uz krēsla nolieciet siltu, biezu halātu; un vēl ļoti labi ir, ja vakarā ir sagatavota silta tēja termosā”.
Jūlija Rubļova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums: Ginta Filia Solis