Kas iekšā – tas ārā…

1b

– Kur jēga? – jautāja māceklis.
– Visuma augstākajā taisnīgumā – atbildēja meistars.
– Vai tad Visums ir taisnīgs? Tik daudzi cilvēki cieš… viņi ir nabadzīgi, slimi, bet kāds saņem visu, nepieliekot ne mazāko piepūli…
– Vienkarši katrs saņem no dzīves to, ko vēlas – pasmaidīja meistars – dzīve, liktenis  ir ļoti elastīga substance un katram dod to, ko mēs patiesībā vēlamies.
– Ko jūs, skolotāj runājat!? – māceklis pielēca kājās – kā jūs tā varat…. jūs apgalvojat, ka visi šie cilvēki, kuri iet cauri problēmām un nelaimēm, paši vēlas šīs nepatikšanas?
– Apsēdies, tu vēl esi zaļš. Visumam nav citas izejas….. Kas iekšā, tas ārā…. Ja tie redz pasauli pilnu nelaimju – un meistars apklusa – pasaulei nav citas izejas… Visums ir žēlīgs pret visiem – viņš apmierina katru mūsu pieprasījumu un kļūst cilvēkam tāds, kādu tas to vēlas redzēt.
– Bet kāpēc tad cilvēki tiecas pēc nelaimes? – izbrīnīts jautāja māceklis.
– Tāda ir mūsu kultūra. Tas, kurš cieš, vienmēr var pažēloties un kļūs vieglāk. Mēs uzskatām, ka cilvēks, kurš izgājis cauri visdažādākajām problēmām un pārvarējis neskaitāmus šķēršļus, ir pelnījis kaut ko vairāk. Cilvēki domā, ka, ja viņiem bijis daudz problēmu, tad uz viņiem ar milzu cieņu skatīsies kā uz tadiem, kas daudz ko pārvarējuši un sekos balva.
– Meistar, es pats uzskatu, ka tie, kuri izgājuši caur uguni un ūdeni ir cieņas vērti, tāpēc, ka zinu, kā tas ir būt badā un pārciest grūtības.
– Un, ko tagad? Mums visiem tāpec tevi jāciena?
– Nē, taču jums jāizrāda kaut nedaudz cieņas, ja es esmu pārcietis vairāk par jums.
– Redzi, tu pieprasi cieņu pret sevi  par to, ka tev bijusi grūta dzīve. Pat nevis pieprasi, bet zini, ka tā tam ir jābūt. Tad, lūk, tieši šī vēlme pēc cieņas un nozīmīguma liek cilvēkiem neapzināti vēlēt sev nelaimes, lai viņus pēc tam par to cienītu… Un, kas tad Visumam atliek? Tas vienkarši piepilda vēlmes…. kas iekšā – tas ārā….
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Rītvakar 19. februārī plkst. 18:00 Rīgā Tallinas ielā 97 Ineses Prisjolkovas seminārs “Zemapziņas parprogrammēšana”. Vairāk vari izlasīt ŠEIT

Teikt vai neteikt patiesību

patiesibu

Ir cilvēki, kuri mīl teikt patiesību. Visiem. Acīs. Bez jautāšanas.
Kādam pateikt, ka viņam kājas līkas, kādam – ka slikti gatavo, kādam – lai dodas pie psihologa. Visbiežāk tādi cilvēki ir sievietes – vīrieši ir vienaldzīgāki pret detaļām. Kaut gan zinu vienu vīrieti, kuram kas pratā, tas – uz mēles. Un saviem padotajiem viņš regulāri saka:

“Kaut kā tu ļoti novecojusi esi”.
“Tev stulba frizūra”.
“Izskaties tā, it ka tev būtu paģiras”.
“Tu kaut kāda ļoti resna esi”.
“Kāda tev briesmīga kleita”.
“Tev pārāk liela pēcpuse”
Un tā tālāk. Un viss, kā starp citu. Sākumā – par darbu – pēc tām šāds “kompliments” – un tālāk atkal par darbu. Protams, viņa darbinieces ir šokā. Un kurš gan nebūs? Kaut gan, savā ziņā viņam taisnība.

Vai tāda patiesība iet kopā ar sievišķību? Un ar harmoniju? Un Mīlestību? Kā cilvēks, kurš pats sevī ar to cīnās, teikšu: noteikti, nē. Pavisam neiet kopā.

Ir svarīgi teikt patiesību. Taču vektoram vienmēr jābūt vērstam uz sevi. Teikt patiesību par sevi. Tāpēc, ka par citiem tu patiesību nezini un nevari zināt. Pirms kādu nosodīt, jānoiet viņa ceļš no sākuma līdz galam, lai saprastu un izlaistu caur sevi.

Kad mēs aizmirstam par to, ka svarīga patiesība par sevi, sanāk visādi: skandāli, strīdi, nesaprašanās.

Sievai, kura savam vīram apraksta viņa pienākumus, ir taisnība. Un viņa saka patiesību. Bet attiecības izjūk. Tāpēc, ka tā nav tā patiesība, par kuru viņai jārūpējas.

Mātei, kura paziņo, ka meitas jaunais puisis ir idiots, ir taisnība un viņa saka patiesību. Bet vai tas uzlabos viņas attiecības ar meitu? Vai šie vārdi padara viņu meitas acīs  cienījamāku un tādu, kura pelnījusi meitas uzticēšanos?

Vai draudzene, kura klausoties tavos šņukstos, uzstāda tev diagnozi un cenšas ārstēt bez tavas piekrišanas, ilgi būs tava draudzene? Nav iespējams ar tādiem cilvēkiem draudzēties. Kā mīnu laukā: nepateikt neko lieku, lai neuzsprāgtu.

Un svešiem cilvekiem? Ar viņiem viss ir vienkārši, vienalga. Pateici patiesību un ej tālāk. Ja nezinām par karmu, tad viss izskatās labi. Bet, ja atceramies, ka citu cilvēku sajūtas atgriezīsies mums pašiem, kļūst skaidrs, ka tik vienkārši viss nebūs.

Troļļi, kuri domā, ka viņi netiks sodīti par saviem komentāriem internetā, ļoti kļūdās. Ir augstākais taisnīgums un katra otra cilvēka asara pie mums atgriezīsies. No citurienes, bet atgriezīsies.Visumā viss ir taisnīgi.

Katru reizi, kad es kādam sāku teikt patiesību un ieslīgu savas taisnības pierādīšanā, es dabūju “pa cepuri”. Ar savu bērnu slimībām, strīdiem ar vīru, finansiālajiem zaudējumiem. Un ne vienmēr es spēju sasaistīt vienu ar otru.

Manā dzīvē bija periods, kad salasījusies psiholoģisko literatūru, es visus “dakterēju”. Stāstīju draugiem par to, kādas viņiem ir problēmas ar mammu un tēti, kādi kompleksi. Dažkārt tas bija šokējoši. Atnāk draudzene, lai palīdzētu man pielīmēt tapetes, un es procesā viņu “dakterēju”.

Vai tam bija kāds efekts? Nē! Tāpēc, ka cilvēkam ieslēdzās pretestības instinkts. Un pat dažkārt mana ļoti labā “taisnība” nesasniedza adresātu.

Un mums jau visiem sava taisnība vienmēr šķiet laba un pareiza. Tam, kurš vēlas izteikties. Taču tam cilvēkam, kuram to saka, tā visbiežāk ir sāpīga un nepatīkama. Tāpēc tāda patiesības teikšana sagrauj attiecības.

Un vispār, kāds ir tādas uzvedības cēlonis un mērķis? Kāpēc mēs vēlamies pateikt patiesību? Un kam mēs to visbiežāk sakām?

✅ Lepnība

Ja kādu pazemināšu, pats sevi paaugstināšu. Ja es pateikšu otram to, ko viņš pats neredz, tātad esmu gudrāks, redzīgāks. Pabarošu savu ego. Būšu kā  Dievs.

✅ Vēlēšanās paaugstināt savu pašapziņu

Un, jo svarīgāks un slavenāks cilvēks, par kuru es “zinu” patiesību, jo vairāk balles es varu saņemt. Tāpec visbiežāk uzbrūk pazīstamiem un slaveniem cilvēkiem.

✅ Skaudība

Parasti, jo vairāk manī skaudības pret kādu, jo vairāk patiesības par viņu gribas pateikt. Protams, ne uzreiz redzams, ko tieši es skaužu, bet tas vienmēr ir.

✅ Negatīvās emocijas

Lai kļūtu laimīgākam, ir jāatbrīvojas no negatīvā vezuma sirdī. Kā to izdarīt? Ja nav tādas emociju izlādēšanas kultūras? Ja iekšienē nobloķēt to nav iespējams? Ja gadās “astroloģiskie” saasinājumi, kad tas viss laužas uz āru? Nākas izgāzt. Tur, kur tas šķiet droši. Piemēram, internetā. Piegāzt ar savu žulti dažādas interneta vietnes. Tā manā lapā nāk feministes, ar putām uz lūpām lamāties. Viņām vienkārši gribas būt laimīgām.

✅ Paša sāpes

Patiesību gribas pateikt ne jau visiem. Bet kādam konkrētam cilvēkam, konkretā situācijā. Kāpēc? Tāpēc, ka savs ļoti spēcīgi rezonē. Arī te var visu ko piedomāt, piefantazēt, taču tas viss būs par mani, ne par to, par kuru es runāju.

✅ Mīts par to, ka patiesība padara laimīgu

No kurienes aug saknes tādiem priekšstatiem? Ka laimīgs tu esi tikai tad, ja esi vinnējis. Bet uzvarēt vienmēr nozīmē to, ka kāds zaudēs. Kādam jābūt manis sasistam, lai es būtu laimīga. Tikai tāds modelis pilnīgi noteikti nav domāts sievietei. Mums mīlēt ir jāmācās. Bet mīlestība un taisnība ir pārāk konfliktējoši jēdzieni.

✅ Tiesības nezināt

Katram no mums ir tiesības nezināt. Ja tu cilvēkā redzi kaut ko sliktu, tas nav iemesls lai atvērtu viņam acis… Katram ir tiesības nezināt. Neredzēt. Katram. Atņemot cilvēkam šīs tiesības, tu radi konfliktu. Tāpēc pārstāj dot cilvēkiem padomus, ja viņi tos neprasa. Beidz psihoterapeitēt bez lūguma. Beidz teikt visiem patiesību, ja tev to nelūdz.

Vairums sieviešu, kuras ir aizvainotas uz savām mātēm, ir aizvainotas tieši šī iemesla dēļ. Par to, ka viņu tiesības uz nezināšanu netika ņemtas vērā. Ka viņām pastāvīgi tika dota atpakaļsaite pēc principa: “kurš gan cits tev to pateiks”. Par līkām kājām, par lielām ausīm, par pretīgo raksturu par slinkumu.

Vairums vīriešu sievietēs tracina tieši šis – cenšanās vienmēr zināt labāk. Pateikt taisnību, lai pēdējais vārds paliktu viņai, pārjautāt un pierādīt. Ikvienu vīrieti tāda uzvedība var novest līdz baltkvēlei. Ikvienu! Ja katra niecīga iemesla dēļ viņam pierādīt, ka viņam nav taisnība, bakstīt, norādot uz viņa trūkumiem un pienākumiem. Tā var sagraut jebkuras, pat visstiprākās attiecības.

Tāpēc, ka mums katram ir tiesības nezināt. Kad mēs kaut ko gribēsim uzzināt, mēs varam uzprasīt. Palūgt padomu. Palūgt atpakaļsaiti. Un dažkārt mēs tā darām. Bet tikai ar tiem cilvēkiem, kuri nesaka mums patiesību ar vai bez iemesla. Pēc padoma mēs vēršamies pie tiem, kuriem uzticamies un kurus cienām. Un tie ir pavisam citi cilvēki.

Tie ir tie cilvēki, kuri ļauj otram būt viņam pašam. Kuri ļauj citiem kļūdīties. Pieņem, piedod. Pat, ja redz, ko varētu uzlabot vai mainīt.

Sieva būs laimīgāka un viņas vīrs mainīsies, ja viņa pārstās runāt par viņa trūkumiem, bet fokusēsies uz viņa labajām īpašībām. Māte, kura dos savai meitai emocionālās aizsargātības sajūtu, kļūs par meitas labāko draudzeni. Meita, kura pieņems savu mammu tādu, kāda tā ir, reiz spēs sajust to, cik ļoti mamma viņu mīl.

Bet ko darīt, ja taisnība tevī tik spēcīgi burbuļo un prasās, lai to atskaņo tūliņ un tagad? Tieši šim cilvēkam? Gribu tevi nomierināt: mēs visi esam slimi.

Un, ja patiesība tevī tik briesmīgi burbuļo un ļoti vēlas būt pateikta, tad stāsts ir par tevi nevis par cilvēku, kuram tu to vēlies pateikt. Ir vērts apstāties un padomāt: “Kāpēc tieši šo patiesību un tieši šim cilvēkam es vēlos pateikt? Kas tajā ir par mani?”

Tāpēc, ka, ja tu izteiksies, tu saņemsi agresiju. Slēptu vai atklātu, tas atkarīgs no attiecībām ar cilvēku un viņa iekšējo spēju strādāt ar agresiju. Un šī agresija ir tevī un tāpēc tu atņem cilvēkam tiesības nezināt.

Bet kā mums parasti ir pieņemts: “Es tev pateikšu taisnību, bet tu ņem un refleksē. Vai arī nepieņem. Tava daļa. Mans uzdevums ir visu, kas sakrājies un traucē izgāzt no sevis uz tevi, bet tu kaut kā pats tiec ar to galā”. Un parasti jau tas, kas traucē, dikti nelabi ož. Un mēs to visu uzgāžam cilvēkiem, kuri mums apkārt. Bet, ja pretī saņemam agresiju, tas nozīmē: “Man bija taisnība. es esmu balts un pūkains, bet tu esi divreiz slikts. Tev jāmainās, jāstrādā ar sevi!”

Ne tā. Galīgi ne tā! Es ar savu vēlēšanos teikt patiesību atņemu tev tiesības uz nezināšanu, jo manī visu laiku kaut kas burbuļo, kaut kas nelabs. Un burbuļo tāpēc, ka tas ir MANS. Mana trauma, mani netīrumi. Ne tavējie. Tu esi instruments. Spogulis. Un tad, kad es tev šīs tiesības atņemu, tu kļūsti agresīvs. Un to es esmu pelnījis. Ne tāpēc, ka es trāpīju, bet tāpēc, ka ES esmu tāds. Visa mana patiesība bija nevis tevī, bet manī, par mani.

Un nevajag rakņāties citu dzīvēs, ko nu kurš ir pelnījis. Labāk rakņāsimies savās. Ka es ar savu vēlēšanos pateikt patiesību grauju savu dzīvi. Ko es tādu pastāvīgi redzu citos, kas patiesībā ir stāsts par mani pašu…

Atcerēsimies, ka pati briesmīgākā lepnība ir tā, ka mēs citus apvainojam lepnībā. Kaut gan tas izskatās dikti labi. Un pati “trumpja” manipulācija, ir apvainot otru par manipulēšanu.

Tāpec macīsimies savā acī baļķi ieraudzīt, nevis bakstīt uz otra skabargām.

Un, protams, rodas jautājums: bet mums taču ir tiesības teikt patiesību? Ja viņiem ir tiesības nedzirdēt, tas nenozīmē, ka man nav tiesību runāt? Un te nu ir vērts atcereties, ka mūsu brīvība beidzas tur, kur sākas otra cilvēka brīvība. Svešā dievnamā ar savu kārtības rulli neiet.

Kaut gan ir cilvēki, kuri var arī to darīt un tas būs abu labā. Kas tad var teikt patiesību otram bez atļaujas prasīšanas?

✅ Sieva vīram, ja viņa tam kalpo. Ja viņa to ciena, ja viņa tam ir uzticīga un, ja viņa to saka maigi un ar mīlestību. Īstajā laikā un īstajos apstākļos. Lūk, cik daudz noteikumu!

✅ Vīrs sievai. Ja viņš viņu aizsargā visos līmeņos. Ja viņš par viņu rūpējas. Ja viņš to saka maigi un ar mīlestību un cieņu.

✅ Vecāki saviem bērniem. Ja viņi dod saviem bērniem aizsardzību, tai skaitā emocionālo. Ja vecāku un bērnu starpā valda uzticēšanās un cieņa. Tad, pareizi izvēloties formu, ar mīlestību var teikt patiesību.

✅ Skolotājs, mentors. Pie noteikuma, ja cilvēks pats ir izvēlējeis savu Skolotāju un uzticās viņam. Pat psihologs un astrologs nedrīkst cilvēkam teikt to, ko viņš nav jautājis.

Bet arī te svarīga ir forma. Ja patiesība tiek teikta ar mīlestību sirdī, to ir viegli pieņemt. To nevar apstrīdēt tāpēc, ka tā ir ar mīlestību, nevis lepnību, dusmām, naidu, skaudību, vēlmi būt augstākam un svarīgākam. Tāda patiesība dziedina. TIKAI TĀDA!

Es esmu redzējusi Skolotājus, kuri tā prot komunicēt ar pasauli. Bet to viņi prot tikai tāpēc, ka viņos ir mīlestība. Mīlestība nevis viss pārējais. Mīlestība, kura Dieva dota.

Cena par patiesības teikšanu ir milzīga. Tās ir sagrautas attiecības, apkārtējo negatīvas emocijas, nespēja progresēt, nespēja mīlēt, nespēja pa īstam atvērt sirdi.

Man šī cena ir pārāk augsta. Taču katrs pats izvēlas ko viņš grib – vai nu lai viņam vienmēr ir taisnība, vai tomēr būt laimīgam. Laimīgie jau nevienam neko nepierāda, nemāca, kā pareizi dzīvot un neuzbāžas ar savu taisnību.

Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par kreņķiem un zirņiem

Vecmāmiņa zirņu zupa

Viņai bija ļoti skumji, knapi valdīja asaras. Sēdēja uz soliņa pie loga tāda tieviņa un bāla. Aļa bija klusa un pieticīga meitenīte un negribēja apbēdināt vecmāmiņu. Un arī raudāt nav labi, jāpaciešas.

Vecmāmiņa jautāja: “kas noticis?” Bet Aļa atbildēja: “nekas, vecmāmiņ, viss ir labi!”. Tad vecmāmiņa viņai priekšā uz galda nolika bļodiņu ar zirņiem. Un teica: “lūdzu palīdzi man izšķirot zirņus, gribu uzvarīt zirņu zupu. Kamēr tu šķirosi, es aiziešu līdz pilsētai, bet tu zirnīšiem pastāsti visus savus kreņķus. Ņem pa saujiņai, šķiro, ber no bļodiņas katlā un stāsti! Redzēsi, tev paliks vieglāk”.

Meitenīte paklausīgi sāka šķirot zirņus un stāstīt tiem savas nedienas. Pati nepamanīja, kā aizrāvās. Ņem ar pirkstiņiem katru zirnīti un stāsta: es nekādīgi nevaru iemācīties pareizi uzrakstīt burtus. Skolotāja mani rāj, es cenšos, bet burtiņš nesanāk. Droši vien es esmu dumja. Sveta mani grūsta, atņem zīmuļus. Visi smejas, bet es neko nevaru pateikt pretī. Ja es viņai sadošu, viņa sāks raudāt un sūdzēsies skolotājai. Mamma sadusmojās uz mani par to, ka es trijnieku saņēmu. Stipri sarāja. Tas bija ļoti sāpīgi un skumji. Zirnīt, līdz šai dienai sāpīgi, bet es jau pati vien esmu vainīga.

Meitenīte pati pat nepamanīja, kā bija pāršķirojusi visus zirņus un izkratījusi tiem sirdi. Visas savas bēdas un aizvainojumus. Un uzreiz kļuva vieglāk, kaut gan neviens viņu nebija mierinājis. Vienkārši izstāstīja zirņiem savas bēdas.

Tad atnāca vecmāmiņa, uzlika katliņu uz plīts un vārīja zupu. Un pēc tam abas ēda zirņu zupu ar maizi un sviestu – tik garšīgi. Un dvēselē iestājās tāds miers…

Vecmāmiņa Aļai teica, ka nedrīkst skumjas un aizvainojumus turēt sevī. Tas ir ļoti kaitīgi, un no tā rodas slimības. Bet nevajag cilvēkus mocīt ar savām bedām; visiem pietiek savējo. Vēl bēdīgāk būs no žēlabām un sūdzēšanās. “Tu, mazmeitiņ, stāsti visas savas bēdas zirņiem. Šķiro zirnīšus un stāsti. Un viss sliktais aizies, paliks tikai labais. Pilns katliņš gardas zupas un tā bēdas pārvēršas zirņu zupā un pamet Dvēseli”.

…Tai meitenītei tagad pašai ir vairāk kā sešdesmit gadu un viņa pati jau sen ir vecmāmiņa. Un viņas dzīve izveidojās ļoti laba. Protams, bija arī bēdas un skumjas. Protams, bija daudz kas. Bet tādās reizēs Aļa vienmēr vārīja zirņu zupu pēc vecmāmiņas receptes. Un tas ļoti labi vienmēr palīdzēja. Kad stāsti zirņiem savas bēdas, tas palīdz. Ja nav kam citam stāstīt. Vai negribās stāstīt.

Un šo recepti es labprāt rekomendēju: šķirot kaut ko un stāstīt. Un pēc tam no tā saņemt kādu labumu – piemēram, zupu… Alķīmija, dzīvības eliksīrs – dzīvinošas zupas veidolā…

Anna Kirjanova
Avots: sobiratelzvezd.ru
​​​​​​​Foto: Svetlana Beļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu 🙂

 

Tuvība – tā ir nepieciešamība

apskaut3

Atceries to laiku, kad tikko bijāt iepazinušies? Jums gribējās sēdēt pēc iespējas tuvāk viens otram, turēties pie rociņas, garāmejot pieskarties.

Ar laiku šis kontakts sāk zust. Un mēs tam nepiešķiram pārāk lielu nozīmi. Kaut gan, ja pajautāsim partneriem/dzīvesbiedriem, vai viņi atkal vēlētos to no jauna sajust, abi atbildētu “jā”.

Mūsu iekšējais stāvoklis ļoti ietekmē ārējas darbības un otrādi. Ja palielinām distanci ārēji, kļūstam tālāki un iekšēji attālinamies viens no otra.

Kad zaudējam ārējo kontaktu, ar laiku attiecības nonāk sava veida ierastības un sadzīves stadijā. Tomēr visiem mums ir vajadzīgs siltums, mīļums un tuvība. Un tāpēc, lai maksimāli saglabātu siltumu un mīlestību attiecībās, katru dienu pacentieties darīt sekojošo:

– Noteikti apskauties no rīta un vakarā. Pirms došanās dienas darbos, uzkavēties vienam otra apskāvienos.

– Vismaz reizi dienā ieelpot partnera smaržu.
– Sadodieties rokās pastaigas laikā, pat tad, ja ceļa gabals ir īss.
– Ejot garām partnerim, pieskarties, noskūpstīt.
– Pirms ēdienreizēm ir labi novēlēt “labu apetīti”, skatoties viens otram acīs, svarīgas ir kopīgas lūgšanas pirms ēdienreizēm.
– Kad kāds no jums sēž pie stūres, arī otrs var turēt savu roku uz otra rokas 🙂 🙂 🙂
– Ja ir mazi bērni, tad ir brīnišķīgi, ja apskaujaties visi kopā. Tas ir lielisks paraugs un drošības sajūta bērniem.
– Vienmēr reizē iet gulēt, un pat strīda laikā neiet gulēt otrā istabā.
– Sagādāt patīkamus brīžus otra ķermenim – masāžas, kopīga duša, vanna.
– Uzaicināt vienam otru uz randiņu.
Nobrieduši partneri spēj vienoties par šādām elementārām lietām. Šķiet, te nav nekā grūta un neiespējama. Sarunājiet ar savu partneri, vienojieties par šādiem jūsu savienības “noteikumiem” un tad, neskatoties uz dzīves vētrām, jūsu tuvība nemazināsies.  Neskatoties uz vecumu un to, cik gadus esat kopā, jūs vienmēr varat sākt kaut ko uzlabot savas attiecībās. Un nebaidieties no partnera reakcijas, viņam arī tas ir ļoti vajadzīgs. Ja domājat, ka tam jānotiek automātiski un viegli, tad tā nav nobriedusi dzīves pozīcija. Ikvienas attiecības prasa uzmanību, rūpes un kopšanu. Tāpat kā jūsu dārzs.
Ir ļoti svarīgi jau sākotnēji uzturēt šadu tuvas attiecībās, jo ar laiku ir grūtāk kaut ko mainīt un censties tuvību atjaunot. Taču tas, kas jums attiecībās ir – ir atkarīgs no jums. Un nevajadzētu domāt, ka “lai arī viņš kaut ko dara”, viss sākas ar “Mani”. Ko ES esmu gatavs ieguldīt savās attiecībās.

Lai izdodas!

Natālijas Kovaļčukas blogs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atgūt Dievišķo enerģiju

dveseles321

Jautājums Sergejam Lazarevam.
Kādā gadījumā mēs zaudējam Dievišķo enerģiju?
Kad tā vairs neplūst pie mums?
————————————————-
Kad Dvēsele mums ir svarīgāka par Mīlestību.

Kad bauda, kuru izjūtam, mijiedarbojoties ar pasauli, klūst svarīgāka par Mīlestību pret Dievu.

Augstākā laime uzreiz pēc mīlestības pret Dievu ir tās brīnišķīgās un augstās jūtas, kuras rodas, mijiedarbojoties ar apkārtejo pasauli. Kā tikko Dvēsele pagriež muguru Dievam, šo jūtu krahs kļūst nepanesams, tāpēc, ka šīs jūtas kļūst par galveno dzīves jēgu un mērķi. Vienkāršiem vārdiem runājot, zaudējot nepartraukto tiekšanos pie Dieva, Dvēseles sāpes kļūst neciešamas. Tad atbalsta punkts no Dvēseles pārvietojas uz garu un par cilvēka galveno dzīves mērķi kļūst vara, nauda, statuss un nākotne.
Ja Dvēsele ir ievainota, tad cilvēka galvenais mērķis ir nākotne un tās zaudējumu, gluži dabiski, viņš pieņemt nespēj.

Aizsargājot savu nākotni, cilvēks sāk nīst, nosodīt, atriebties. Cilvēks baidās zaudēt savu nākotni – rodas bailes, apātija, depresija. Bet kad atkarība no nākotnes kļūst nāvējoša un tā ļoti spēji sāk kust, galvenais atbalsta punkts pārvietojas uz ķermeni. Ēdiens, fiziskās baudas, krāšņs apģērbs, jauns auto, izmeklēts interjers mājā un vasarnīcā kļūst cilvēkam par galveno mērķi, laimi un dzīves jēgu.

Kad ir tādi primitīvi, piezemēti mērķi, galvenā, iekšējā enerģētika degradējas pietiekami ātri. Jo aktīvāk cilvēks tiecas pēc dzīves baudām, jo ātrāk pavājinās viņa enerģētika. Un tad iestājas dabiska noslēguma fāze – pavājinās galvenās dzīvības funkcijas, notiek pašsagraušana un tā rezultātā iestājas nāve.
Nav grūti iedomāties, kādā fāzē atrodas šī brīža civilizācija. “Interesanti, – es domāju, – cik laika vajag, lai atdzīvotos Gars un Dvēsele, ja atkal tiks atvērti Dievišķās enerģijas kanāli? Iespējams, mēs jau esam pārkāpuši to robežu, aiz kuras laiks lai atjaunotos, ir neglābjami zudis? Kaut gan, ja atceramies Bībeli, ja ticība un tiekšanās pie Radītāja ir patiesi, tad pat vislielākie grēcinieki momentā mainījās. Tātad mums vēl ir iespēja.”

Sergejs Lazarevs “Vecāku audzināšana”, 3. daļa.
Tulkoja: Ginta Filia Solis

«Es nevaru to atļauties». Stāsts par ierobežojošajām pārliecībām.

dzimtas karma3

Slavenā psihologa Roberta Diltsa, viena no NLP pamatlicējiem māte 1978. gadā saslima ar krūts vēzi. Viņu ārstēja, taču pozitīvu rezultātu nebija.
1982. gadā Patrīciju Diltsu izrakstīja no slimnīcas ceturtajā slimības stadijā.

Roberts nolēma: ja jau reiz viņš bija palīdzējis tik daudziem svešiem cilvēkiem, saviem klientiem, kāpēc gan lai nepacenstos palīdzēt savai miesīgajai mātei?
Viņš kopā ar māti uz vairākām dienām burtiski ieslēdzās savās mājās un šī darba rezultātā izdarīja vienu no svarīgākajiem atklājumiem psiholoģijā.
Viņš atklāja iemeslus, kuru dēļ cilvēki paši neatļauj sev izmainīt savu dzīvi uz labo pusi.
Dilts to nosauca par “ierobežojošajām pārliecībām”, vai “apziņas vīrusiem”. Tie izrādījās trīs.

Dēliņ, teica Patrīcija Diltsa, es saprotu, ka tu man ļoti esi pieķēries un nevēlies, lai es mirtu. Taču neviens cilvēks nekad nav izārstējies no vēža ceturtajā stadijā, turklāt ārsti jau pateica, ka tur vairs neko nevar darīt.

Tā ir pirmā ierobežojošā pārliecība, kuru Dilts nosauca “bezcerība”. Ja reiz neviens nekad to nav spējis, tātad es arī to nespēšu. Ir varianti: “neviena sieviete to nevar”, “neviens šajā valstī to nevar”, “neviens mūsu pensionārs…” un tā tālak.
Taču Dilts nebūtu ģeniāls psihologs, ja diezgan ātri nesaprastu, kā var tikt galā ar bezcerību: ir jāatrod izņēmumi. Viņš atnesa mātei avīžu izgriezumus, izrakstus no žurnāliem, tv ierakstus par cilvēkiem, kuri par brīnumu ārstiem pēkšņi izārstējušies no neārstējamām kaitēm. Tādi gadījumi ir un tie ir aprakstīti. Kad jūs savos komentāros rakstāt “tas nav iespējams mūsu valstī” – tā ir viņa, bezcerība, tātad pirmā ierobežojošā pārliecība. Zāles ir tie stāsti un liecības, kuras mēs vācam un publicējam cerībā, ka jūs tās lasāt.

Bet tālāk lieta sabremzējās: Dilts saskārās ar otro “apziņas vīrusa” tipu – “bezpalīdzību”.
Jā, protams, teica viņa māte, tādi cilvēki ir, taču viņi ir īpaši, tie ir izņēmumi.

Es tāda neesmu: es esmu parasta, veca, vāja un slima sieviete. Es nespēšu izdarīt to, kas viņiem izdevās, man nav tādu resursu. Taču arī to, kā izrādījās, bija iespēja pārvarēt: Roberts Dilts, kurš uzskatīja, ka ikvienam cilvēkam ir neierobežots resurss, atgādināja mātei, ka sen, sen, kad viņu ģimene dzīvoja nabadzībā un pusbadā, viņa vienmēr atrada izeju no jebkuras situācijas, pat tad, kad tā likās pavisam bezcerīga, pēc principa “acis darba izbijās, rokas darba nebijās, rokas dara”. Kad Patrīcija Dilsa vienu pēc otras atcerējās šīs epizodes, viņa kļuva mundra, acis iemirdzējās un viņai kļuva labāk. Bet tas nebija uz ilgu laiku.
Un viņu ceļā parādījās pēdējais šķērslis – trešā pati nepamanāmākā ierobežojošā pārliecība. Dilts to nosauca par “bezvērtību”.
Viņa māte ilgi atteicās par to runāt, taču beidzot teica: vai tu atceries savu vecmāmiņu, manu māti? – Jā, atceros. – Atceries, no kā viņa nomira? – No krūts vēža. – Un viņas māsa, mana tante, no kā viņa nomira? – Šķiet, no gremošanas trakta vēža. – Es ļoti mīlēju savu mammu un tanti. Es ne ar ko neesmu labāka par viņām. Ja viņas nomira no vēža, kāpēc gan man būtu jāatveseļojas?
Dilts atklāja, ka šī uzticība ģimenei un dzimtai, protams, ir laba lieta, taču tā var ar cilvēkiem izstrādāt ļaunu joku. Viņa mātei izveseļoties situācijā, kurā pašas māte nomira, bija kas līdzīgs nodevībai. Ja reiz tā dzīvoja un aizgāja mūsu senči, bet mēs viņus mīlam, tātad arī mēs tā dzīvosim. Īsāk sakot “nekad labi neesam dzīvojuši un nav nemaz tur ko sākt”. Pazīstami?
Šo šķērsli pārvarēt bija visgrūtāk. Bet Roberts Dilts nojauta, kā to var izdarīt un tagad mēs varam izmantot šo viņa atklājumu.
Padomā labi, viņš teica savai mammai. Vai gan tu vēlies, lai mana māsa, tava meita, ja nu pēkšņi saslimst ar šo slimību, saka: ja reiz mana māte no tā nomira, tad man arī jāmirst, jo es taču viņu mīlu? – Kā tu ko tādu, tik briesmīgu vari teikt! Mamma bija šokēta. – Tad parādi viņai labu piemēru. Ja tu tagad nolemsi izveseļoties, tad arī viņa, ja nu gadījumā kas, sev pateiks: mana māte spēja, es arī to spēšu.

Bezvērtības pārvarēšanas resurss slēpjas nākotnē. Bērni kopē savus vecākus. Ja mēs tagad neatradīsim  jaunu uzvedības modeli, kurš ļaus mums labsajūtā nodzīvot vēl vismaz 25 gadus, ja mēs nespēsim tos nodzīvot skaisti, vairojot labo, bet apsēdīsimies uz soliņa žēlodamies par grūto dzīvi, demonstrējot nākamajām paaudzēm bezcerību, bezpalīdzību un bezvērtību, tad arī mūsu bērni, kuri mūs ļoti mīl, 50 gados pateiks: mēs ne ar ko neesam labāki par saviem tēviem, vectēviem, kuri jau 50 gados bija večuki.

Bet, runājot par Diltsa māti, viņa, protams, nomira. Tikai pēc daudziem gadiem un pavisam no citas kaites.
Ksenija Curmantejeva
Avots:Urban Queen
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dmitrijs Trockis: «Slimība ir nepareiza dzīves mērķa sekas»

Trockis3

Pat oficiālā medicīna atzīst, ka daudzu slimību iemesls ir meklējams paša cilvēka apziņā un viņa attieksmē pret dzīvi. Par to, kāds ir slimību rašanās algoritms un kā izdziedināties, es sarunājos ar Dmitriju Trocki, psihologu, hiromantu un izaugsmes treneri, kurš nepareģo nākotni, jo to iespējams transformēt pašam.

— Dima, kas vispār ir slimība?

— Es reiz dzirdēju šādu vārda “slimība” traktējumu – “Dievs dziedina ar zināšanām”. Dievs patiešām dod zināšanas un stimulu, lai sveikā izietu no šīs sarežģītās situācijas. Es par slimību saucu ne tikai kādu ķermeņa kaiti, bet arī radošu, garīgu, emocionālu, finansiālu (parādi, kredīti) kaiti.  Man jebkura slimība ir rādītājs tam, ka cilvēks kaut kur nav godīgs, patiess pret sevi un citiem cilvēkiem, viņa domas nesaskan ar sajūtām un darbi nesaskan ar domām. Šo stāvokli Krilovs ļoti brīnišķīgi aprakstīja  savā fabulā “Gulbis, vēzis un līdaka”. Šo trīs dzīvo radību slimība bija tāda, ka viņi tā arī neizkustināja ratus no vietas, jo vilka tos katrs uz savu pusi, jo katrs sevi uzskatīja par gudrāko. Tā arī ķermeņa, prāta un jūtu neatbilstība noved pie slimības.

— Lūdzu paskaidro, kā sajūtas un rīcība noved pie reālām diagnozēm, kāds ir šis mehānisms?

— Uz šo jautājumu atbildēšu filosofiski. Lai saistītu cēloni un sekas, noteiktu rīcību un rezultātu, slimību, jums ir nepieciešama spēja pietiekami ilgi koncentrēties uz jebkuru priekšmetu. Manā bērnībā mēs lasījām grāmatas un pratām koncentrēties uz lasīšanu tik labi, ka izlasījām to no sākuma līdz beigām, nepārslēdzoties uz datorspēlēm, citām grāmatām vai internetu.

Koncentrācija pilnībā ļāva uztvert grāmatas saturu. Šobrīd mana statistika runā par to, ka cilvēku spēja koncentrēties ir kļuvusi ļoti vāja un ļoti reti kurš ir spējīgs izlasīt grāmatu no sākuma līdz beigām, un reti kurš spējīgs iesākto novest līdz galam.

Bet, ja cilvēkam piemīt no dabas dotā vērošanas spēja, viņš savu uzmanību pievērsīs tam momentam, kad sākās slimība un tam, kas notika pirms tā iestājās. Un tajā vienmēr būs kaut kādi emociju uzliesmojumi, kaut kādas neizdzīvotas situācijas. Un tad tu sapratīsi, ka slimība radās no tā, ka tu nebiji godīgs attiecībā pret kādu cilvēku. Ir vienkarši jāpievērš sava uzmanība šim laika periodam un jāpadomā par to.

Slimības avots vienmēr ir nepatiesums pret kādu cilvēku. Tas nevar būt nekas abstrakts, tās nevar būt jūtas attiecībā pret kādu valsti, karu vai kādu parādību – vētru vai ugunsgrēku. Piemēram, man skolā bija “slimība” – divnieks angļu valodā. Bet tas nenozīmē, ka man nepatika visa angļu valoda, nē, tā bija nepatika pret konkrēto skolotāju, kurš vienā ceturksnī aizvietoja mūsu ierasto skolotāju.

Ne tikai ķermeņa slimības, bet arī finansiālās (kredīti, parādi, zema alga), garīgās, sociālās rodas dēļ mūsu nepatiesuma pret kādu konkrētu cilvēku vai arī sevi.

Bet pirmais vienmēr sāk slimot fiziskais ķermenis, tāpēc, ka to mēs vislabāk jūtam.

— Vai ir kādi izņēmumi? Mēdz taču notikt dažadas epidēmijas, gripa, vīrusi, vai piemēram, iesnas tāpēc, ka esam saaukstējušies?

— Ok, tātad par piemēru ņemsim gripu. Ikviens cilvēks pastāstīs, ka gripu izraisa vīruss, kas tiek nodots pa gaisu pilienu veidā un, ka tas nekādīgi nav saistāms ar cilvēka iekšējo stāvokli. Taču, pievērs uzmanību, ka gripas uzliesmojumi vienmēr notiek tajos laika periodos, kad lielākā iedzīvotāju daļa nav apmierināta ar kāut kadu parādību: dolāra kursa pacelšanos, atvaļinājumu, kas beidzies, jāsāk iet skolā, pēkšņi ir kļuvis auksts un drēgns laiks un garastāvoklis cilvēkiem ir pasliktinājies. Tas – lielos vilcienos. Ja skatāmies katru gadījumu atsevišķi, redzam, ka vienmēr paaugstinās aizkaitinātība vienam pret otru, reizē ar to arī atbildības līmenis par to, kā jūtamies, vai bezatbildības, ja mēs šīs sajūtas pilnvērtīgi neizdzīvojam un neizpaužam.

Nav izņēmumu. Mēs visi slimojam un atveseļojamies pēc stingras sistēmas. Melojam sev un citiem – slimojam, kļūstam godīgi pret sevi un citiem – atveseļojamies.

Vēl viens pavediens ir vārdā “dziedināšana”. Pareizi uzstādītā mērķī atrodas atbilde, kā atveseļoties no jebkuras slimības.

Ja tu pastāvīgi slimo, lūdzu, paskaties, kāds tev ir dzīves mērķis, ko tu vispār vēlies. Ja tā ir nauda naudas dēļ, laulības precēšanās dēļ, vai tā ir kaut kā pierādīšana kādam no pagātnes – mammai, bijušajam, klasesbiedrenei, ja tavs mērķis ir pagātnē, tad vienmēr būs slimība. Slimība saka:  tu nepareizi izturies pret pašu dzīvi. Dzīve nav bēgšana no pagātnes vai dzīšanās pēc nākotnes rēgiem, tā ir 100% dzīvošana šeit un tagad. Ko es konkrēti jūtu tagad?

— Dažkart savās lekcijās tu saki, ka cilvēki nevar atbrīvoties no kaut kādām slimībām tāpēc, ka viņiem tās ir izdevīgas. Ar ko izdevīgas?

— Pirmkārt – slimība ir uzmanības magnēts. Ar slimības palīdzību mēs tiešā veidā “vampirējam” to cilvēku uzmanību, kuri mūsuprāt mums to pārāk maz dod. Ar slimības palīdzību var neiet uz skolu, uz darbu. Var pievērst sev mammas uzmanību – mēs taču nesaprotam, ka viņa strādā, jo jānodrošina ģimene, jāpacieš piedzērušais tēvs un vēl kaut kas. Mēs to visu nevaram paturēt galvā, tāpēc egoistiski velkam deķīti uz savu pusi – savu tuvinieku uzmanību – uz sevi.

Otrkārt, slimojot var izvairīties no atbildības. To, kuru mums piešķīrusi daba, sociums, vīrs, sieva, bērni. Jo mazak mēs vēlamies uzņemties atbildību par savām domām, sajūtām un darbībām, jo vairāk mēs būsim spiesti slimot, tā attaisnojot savu nekā nedarīšanu.

— Ir ļoti sarežģīti tam piekrist, īpaši, ja runājam par tādām smagām saslimšanām, ka onkoloģija, cukura diabēts, slimībām, kas nodara ļoti smagas ciešanas.

— Sarežģīti tas ir tikai pirmajā acu uzmetienā. Es neskaitāmas reizes esmu komunicējis ar onkodispanseru pacientiem. Tur apmēram puse pacientu saka sekojošas frāzes: “Es labāk nomiršu, nekā piekāpšos kādam”, “Es labāk miršu, nekā palūgšu piedošanu”, “Es zinu, kā vajadzēja”, “Man ir taisnība un citu variantu nav”. Cilvēkiem nav vēlmes dzīvot tālāk un attīstīties. Viņiem vienkaršāk ir nomirt, kā mainīt savas domas, vārdus, darbus attiecība pret noteiktiem cilvēkiem.

Lai atveseļotos, ir jāapēd veselā saprāta tabletīte – jāpaskatās uz sevi kritiski, godīgi. Nevis no sava zvanu torņa, bet no malas. Un godīgi jāatbild pašam sev uz jautājumu: kam man jābūt šiem cilvēkiem un kas es biju. Man bija jābūt draugam, bet es biju vienkārši lietotājs. Man bija jābūt biznesa partnerim, bet es biju izmantotājs. Man bija jābūt dēlam, bet es biju pats gudrākais psihologs un kļuvu tik pārgudrs, ka pats sapinos sava gudrībā.

— Tagad konkrēti ar piemēru palīdzību tiksim skaidrībā, kā domāšanas maiņa noved pie atveseļošanās?

— Pagājušo vasar es vadīju treniņu Lietuvā. Uz lekciju tika atvesta meitene ratiņkrēslā, kuras diagnoze bija izkaisīta skleroze. Viņa vairs nespēja ne stāvet, ne sēdēt, praktiski neko. Mēs sākām ar viņu sarunāties un sarunas procesā noskaidrojās, ka apmēram pirms pusgada viņa, pierādot savai mātei, ka nav muļķe un, ka viņai ir smadzenes, sāka strādāt juridiskajā birojā. Viņa kolektīvā bija vienīgā sieviete starp desmit vīriešiem. Un ļoti centās atbilst – būt tāda, kā viņi: sāka gudri spriedelēt un mēroties spēkiem, rādīt savu “Es”.  Vīrieši tādas pārgudras sievietes parasti uztver ar smaidu un arī šajā gadījumā, tie sāka par viņu ņirgāties: par to, ka šo darbu viņa dabūjusi ne jau pateicoties savām prāta spējām, bet tikai savai ārienei utt. Viņa ļoti apvainojās, dusmojās, ienīda, bet ārēji to neizrādīja – ārēji bija kā vecis, stiprāka par visiem. Bet – tikai ne iekšēji. Kā arī visi mēs – iekšēji esam jūtīgi un viegli ievainojami.

Šī ieksējā cīņa ar vīriešiem noveda viņu pie šīs slimības. Ar šīs slimības palīdzību viņa savai mātei momentā pierādīja, kāpēc viņa nesasniedza savu mērķi. Vīrieši tagad baidījās par viņu jokot, jo par slimajiem taču nejoko. Pirmais, uz ko es viņai norādīju, uz nepatiesumu attiecībā pret savu mammu un bijušo vīru, kuram arī viņa pastāvīgi pierādīja, ka viņai galvā ir smadzenes nevis zāģu skaidas. Viņa pierādīja, bet iekšēji raudāja, dusmojās, neieredzēja.

Un pēc tam, kad viņa bijušajam vīram palūdza piedošanu par to, ka neapprecējas ar viņu dēļ mīlestības, bet gan tāpec, lai mammai pierādītu, ka ir realizējusies, ka raksturs viņai nemaz nav tik draņķīgs, kad palūdza piedošanu kolēģiem par to, ka ienīda viņus, bet ārēji smaidīja un tēloja, ka viss ir labi – viss mainījās. Pēc diviem mēnešiem viņas veselības stāvoklis krasi sāka uzlaboties un diagnoze tika noņemta. Viņas materiālāis stāvoklis strauji uzlabojās un viņa satika savu mūža mīlestību un apprecējās.

Šobrīd viņa ir vesela, jo nomainīja mērķi. Agrāk mērķis bija pierādīt, ka viņa ir labāka par visiem, ka viņa ir pasaules naba. Bet tagad saprata, ka visa jēga ir tajā, ka tu vienkārši dzīvo neko nevienam nepierādot, vienkārši šeit un tagad tu pati. Tieši pareizi uzstādīts mērķis palīdzēja atveseļoties.

— Tas darbojas arī onkoloģijai?

— Kirovā uz treniņu atnāca trīs sievietes ar onkoloģiju: smadzeņu vēzi, krūts un asins vēzi. Sakumā katra no viņām domāja, ka slimo pēc kāda individuāla scenārija. Bet pēc tam, kad bija “izģērbušās”, izstāstījušas savu vēsturi, ieraudzīja, ka visas viņas vieno viens mērķis – pierādīt pasaulei savu tuvāko personā, ka viņas ir pašas, pašas gudrākās, ka viņām vienmēr taisnība, ka zin izeju no jebkuras situācijas, ka ikvienam var kaut ko ieteikt, kā pareizi jadara. Treniņa laikā viņas pārskatīja savu attieksmi pret dzīvi, konkrēti, katra pārskatīja savu attieksmi pret cilvēkiem, kuriem pierādīja, ka ir pasaules naba. Un visām trijām neilgā laikā tika noņemta diagnoze.

— Kā atrast to mērķi, kas aizvedīs pie izdziedināšanās?

— Cilvēkam nav pārāk liela izvēle, jo globālā mērogā ir tikai divas iespējas. Pirmā – paradīt savu varenību, otrā… Ko es tavā labā, Dievs, varu izdarīt? Ko es varu Tavā labā izdarīt caur mammu, tēti, priekšnieku, padoto, vīru, bērniem. Jo visi šie cilvēki – tas ir pats Radītājs savos mazajos avataros. Tāpēc mērķis ir kalpošana cilvēcei – tad būs minimizēti zaudējumi, maksimāli būs atklāsme, veselība, labklājība. Dzīve kalpošanā būs piepildīta. Vai arī paštaisnums un sava “Es” piepildīšana. Un tas ir ceļš pie slimības.

— Kas, tavuprāt, ir pats grūtākais ceļā uz pašizdziedināšanos?

— Uzticēšanās. Piemēram, tu lasi šo rakstu, jūti 100% uzticēšanos man un šīs uzticēšanās mudināts, sāc praktizēt to, kas šajā intervijā šķiet noderīgs. Un tad tu saņemsi 100% rezultātu. Taču, ja nopērc šo avīzi, nejauši izlasi šo rakstu, lai īsinātu savu laiku, tavā dzīvē nekas nemainīsies, jo tavs uzticēšanas līmenis ir nulle. Viss atkarīgs no uzticēšanās sistēmai, kuru tu praktizē.

— Tātad nav svarīgi, kāda tā tieši ir sistēma – Tava, Luīzes Heijas, Valērija Siņeļņikova vai vēl kāda? Svarīgs ir tikai tas, cik tu tai uzticies un praktizē to?

— Jā, tikai patiesībā šajā gadījumā tu uzticies nevis sistēmai, ne trenerim, pat ne intervijai, kuru šobrīd lasi. Pēc būtības tā ir uzticēšanas Dievam? Tā ir intuitīva lēmuma pieņemšana, kas nav balstīta uz loģiku, vai zināšanām, kuras tev šobrīd ir.

Un tu uzticies nevis meistaram, bet tam, kas aiz viņa stāv. Bet Viņš, tici man, zin par tavu dzīvi visu.

Uzticēšanās ir pats galvenais, Sieviete uzticas vīrietim, bet vīrietis uzticas Dievam vai, ja viņš pie Tā vēl nav nonācis, tad tam, ko viņš uzskata par starpnieku starp sevi un Dievu dotajā brīdī.

Bērni uzticas vecākiem, tapēc attīstās. Uzticoties, darba devējs pieņem darbā darbinieku, bet tas, savukārt, izvēlas darba devēju. Ne velti Kristus teica:  “Katrs saņem pēc savas ticības”. Ar uzticēšanos sākas izdziedināšanās no visām kaitēm – fiziskajām, finansiālajām, emocionālajām un attiecību.

Ar Dmitriju Trocki sarunājās Anna Kuzņecova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Youtubē ir ļoti daudz Dmitrija Trocka lekciju, februārī viņā atkal viesosies Lietuvā, taču klausīties variet šeit:

 https://www.youtube.com/watch?v=kdzL99GIlXo&list=PLFTLEoDrfETvjWfx3zbagLjR0NJe0A7Ph&index=4&t=9900s

Sajā rullītī septiņu soļu sistēma, kā atrisināt jebkuras problēmas, izpildīju darbiņu un saņēmu rezultatu 🙂

https://www.youtube.com/watch?v=4hIYWVJbq64&list=PLFTLEoDrfETvjWfx3zbagLjR0NJe0A7Ph&index=3&t=3782s