Viss, ko tu jūti, ir pareizi!

Reiz es devos pie psihoterapeita pavisam dīvaina iemesla dēļ. Man bija bail, ka varu izrādīties sociopāte. Kāpēc? Es domāju, ka JŪTOS KAUT KĀ NEPAREIZI.

Man bija 30 gadi, es biju precējusies – un, pēc visa spriežot, man vajadzēja sapņot par bērniņu. Visas precētās sievietes pēc 30, šķiet, sapņo par bērniem. Bet man to negribējās. Domas par bērniem mani piepildīja nevis ar prieku, bet nemieru.

Tad es nolēmu, ka doši vien esmu sociopāte un devos pie terapeita, lai apstiprinātu šo diagnozi un saprastu, ko tagad darīt.

Labestīga sieviete man ļoti rūpīgi paskaidroja atšķirību starp mani un sociopātu. Viņa teica: “Sociopāts ir cilvēks, kurš nespēj just. Taču jūs pārpilda jūtas. Problēma drīzāk ir tā, ka jūs uzskatāt, ka jūtaties KAUT KĀ NEPAREIZI”.

Lūk, kāpēc man bija bail – ne jau tāpēc, ka manī nebija spējas just, bet tāpēc, ka man bija bail savas jūtas atzīt par pareizām. Es pārdzīvoju tāpēc, ka uzskatīju, ka ir “pareizās” un “nepareizās” emocijas. Un, ja es sevi pieķeru pie tā, ka man ir “nepareizās” emocijas, tad ar mani kaut kas nav kartībā.

Paldies Dievam, šobrīd es vairs tā nedomāju.

Mēs neesam operētājsistēmas! Mēs esam cilvēki.

Mēs esam sarežģīti uzbūvēti. Katrs no mums ir unikāls. Mēs esam ideāli tajā, ka neesam ideāli. Katrs no mums sevi zin labāk, kā citi. Nav viena pareizā veida kā justies.

Protams, sabiedrība mums translē dažādus modeļus… un mūsu galvās tie klūst par vienīgajiem pareizajiem.

Taču tad, kad tu atsaki savām jūtām un centies piemēroties sabiedrībai, personība sāk ciest. Nākas savas jūtas apklusināt ar neveselīgiem ieradumiem un savu iekšējo kritiķi – vai dažkārt vispār likt sev pārstāt pieņemt to, ko jūti. Un kādā brīdī, apspiedis visas savas emocijas, tu patiesi vari novest sevi līdz sociopātijai.

Vai tev ir gadījies, ka tu JŪTI KAUT KO NEPAREIZU?

Pēdējos gados esmu savākusi ļoti plašu nepareizo jūtu kolekciju.

– Kāda mana draudzene pieķēra sevi pie domas, ka jūtas ļoti skumja savā kāzu dienā. Tas noteikti bija KAUT KAS NEPAREIZS. Iedomājies, trīssimts cilvēku, dārga kleita no Veras Vongas – un bēdas?

Kauns, ar kuru viņa piesedza savas skumjas, sabojāja viņai nākamos laulības gadus.

– Cita draudzene, rakstniece Enna Patčeta nesen publicēja savu eseju par vēl vienām “nepareizajām” jūtām.

Kad pēc mokošas slimības nomira viņas tētis, Ennu pārpildīja laimes izjūta. Bet cilvēki, internetā izlasījuši šo viņas eseju, savos komentāros nolīdzināja viņu līdz ar zemi. Jo TĀ TAČU NEDRĪKST JUSTIES. Taču Enna jutās tieši tā – neskatoties uz to, ka viņa savu tēvu mīlēja, gluži vai dievināja un kopa pēdējos gadus. Viņa bija laimīga gan par viņu gan sevi, jo tēva ciešanas bija beigušās. Taču tā vietā, lai klusētu par savām NEPAREIZAJĀM JŪTĀM, viņa atklāti par tām pastāstīja. Un es lepojos ar viņas drosmi.

– Kāds cits draugs pēc ilgiem gadiem atzinās: “Es ienīstu Ziemassvētkus. Es vienmēr tos esmu ienīdis. Un es vairs tos nesvinēšu!” TĀ TAČU NEDRĪKST!

– Draudzene nejūtas skumja par abortu, kuru tā veica pirms trīsdesmit gadiem. KĀ VIŅA VARĒJA!

– Draugs pārstāja lasīt ziņas un apspriest politiku, saņēmās drosmi un teica: “Ja godīgi, mani tas vairs vispār neinteresē!” TĀ NEDRĪKST!

– Viens draugs man teica: “Zini, runā, ka neviens savas nāves brīdī nav žēlojies par to, ka pārāk maz laika pavadījis darbā. Tāpēc, ka ģimene un draugi ir svarīgāki. Tad, lūk, es būšu pirmais. Es dievinu savu darbu un tas man dod daudz lielāku prieku kā ģimene un draugi. Jā, un strādāt ir daudz vieglāk, kā tikt galā ar ģimenes problēmām. Es darbā atpūšos”. UN KAS? TĀ NEDRĪKST!

– Draudzene domāja, ka jūk prātā brīdī, kad viņu pēc 20 laimīgas laulības gadiem pameta vīrs, bet viņa sajutās tik ļoti atvieglota. Viņa bija visu sevi atdevusi ģimenei, viņa uzticējās vīram, viņa tam bija uzticīga – bet viņš viņu pameta. Viņai taču ir jācieš! Viņai ir jājūtas nodotai, aizvainotai, pazemotai! Ir taču scenārijs, pēc kura jārīkojas pareizai sievai, kad vīrs nolēmis šķirties – bet viņa novirzījās no šī scenārija. Viss, ko viņa juta, bija milzīgs atvieglojums un brīvības izjūta. Viņas ģimene to ļoti pārdzīvoja. Jo mana draudzene JUTĀS NEPAREIZI. Viņi gribēja viņai nopirkt tabletes un aizvest pie ārsta.

– Mana mamma reiz atzinās, ka laimīgākais laiks viņas dzīvē sākās tad, kad mēs ar māsu aizgājām no mājām. KĀDĀ ZIŅĀ? Viņai taču bija jāsākās tukšās ligzdas sindromam un milzīgām ciešanām! Mātēm taču ir jāsēro, kad bērni pamet mājas. Visas mātes cieš, bet viņai gribējās dziedāt un dejot džigu, kad māja palika tukša. Protams, viņa nevienam to nestāstīja. Viņu uzreiz būtu nosaukuši par sliktu māti. Laba māte taču nepriecājas par brīvību no bērniem. TĀ NEDRĪKST! Ko kaimiņi teiks?

Un vēl kas, desertā: reiz mans draugs uzzināja, ka viņam ir neārstējama slimība. Viņš mīlēja dzīvi vairāk, nekā jebkurš cits. Un viņa pirmā doma bija: “Paldies Dievam”. Šī izjūta viņu nepameta. Viņš bija laimīgs. Viņš juta, ka visu ir izdarījis pareizi un drīz viss beigsies. Viņš mira! Viņam bija jājūt nāves bailes, niknums, sāpes, ciešanas. Bet viss, par ko viņš spēja domāt, bija tas, ka vairs ne par ko nav jāuztraucas. Ne par iekrājumiem, ne pensiju, ne sarežģītām attiecībām. Ne par terorismu, ne globālo sasilšanu vai garāžas jumta remontu. Viņam pat nevajadzēja raizēties par nāvi! Viņš zināja, kā beigsies viņa stāsts. Vinš bija laimīgs! Un viņš bija laimīgs līdz pat savam nāves brīdim.

Viņš man teica: “Dzīve nav vienkārša padarīšana. Pat laba dzīve. Man bija laba, bet es esmu noguris. Laiks doties mājas no ballītes. Un es esmu gatavs aiziet.” KĀ VIŅŠ TĀ VAR!? Ārsti centās iegalvot, ka viņš ir šoka stāvoklī un lasīja viņam priekšā pasāžas no brošūras par sērām. Bet viņš nebija šoka stāvoklī. Šoks ir tad, kad jūtu nav. Bet viņam bija: laimes izjūta. Ārstiem tā nepatika, tāpēc, ka tā nav PAREIZĀ IZJŪTA. Taču manam draugam bija tiesības just to, ko viņš juta – vai tad sešdesmit apzinātas un godīgas dzīves gadi nav pietiekami, lai cilvēks būtu ieguvis tadas tiesības?

Mīļie, es gribu, lai jūs sev atļautu just to, ko jūs patiesība jūtat – nevis to, ko jums uzspiež, kā pareizās jūtas.

Es gribu, lai jūs balstaties savās izjūtās.

Es gribu, lai vārdi TU JŪTI KAUT KO NEPAREIZU izsauktu jūsos smieklus nevis kaunu.

Mans draugs Robs Bells stāstīja par to, kā viņš jautāja savam terapeitam: “Vai tas ir normāli, ka es jūtos tā?” Un terapeits iecietīgi atbildēja: “Ak, Rob…. normāla jau sen nekā nav”.

Arī man normāla jau nekā sen nav. Un es netaisos ciest un kaunēties par kaut ko, ko es jūtu.

Ja es esmu laimīga, mana laime ir pareiza un reāla tieši man.

Ja es skumstu, manas skumjas ir patiesas un reālas tieši man.

Ja es mīlu, mana mīlestība ir patiesa un reāla tieši man.

Un nevienam nepaliek labāk no tā, ka es lieku sev domāt, ka jūtu kaut ko citu.

Dzīvojiet pilnīgi! Jūtiet to, ko jūs jau jūtiet!

Viss parējais IR NEPAREIZI.

Elizabete Gilberta
​​​​​​​Ilustrācija: Lisa Aisato
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vērtīgākais, ko vecāki var dot saviem bērniem

Dīvaina situācija, pat tad, ja mēs zinām uz kurieni stūrēt, mēs stūrējam pretējā virzienā. Dievs ar skolu – tā ir mūsu atsevišķa sāpe. Tomēr labāk padomāsim par sevi, kā par vecākiem. Kā tev šķiet, kas ir tas, kas mums jāiedod saviem bērniem, dodoties lielajā pasaulē? 

Atceries, kā D`Artanjanu māte posa ceļam? Tēvs viņam iedeva zirgu un teica: kaujies ar visiem, kuri nepaspēs aizmukt, mamma apskāva un, asarām ritot, iedeva sainīti ar maizi.
Kāds ir tas sainītis, kas mums jāsagatavo saviem bērniem? Kas ir galvenais, ko mēs viņiem varam iedot?

Fundamentālās dzīves vērtības

Izpratni par to, kas ir VĒRTĪBAS. Mēs dzīvojam postmodernā pasaulē, kur šīs nenoteiktības, neparedzamības, neskaidrības apjoms ir tāds, ka šķiet, vairs nav palikušas nekādas vērtības, nav labā un ļaunā, nav “labi un slikti”. Un daudzi bērni šodien aug viņiem tik nedzidrā buljonā, kad nav skaidrs, kas ir labi, jo paši pieaugušie ir dezorientēti. Mēs paši ne pārāk labi saprotam, kas mums ir vērtības. Mēs neesam pārliecināti, ka mums tādas vispār var būt un, ka varam par tām runāt. Ka tikai citiem var būt vērtības, bet ne mums.

Pārliecība par sevi un uzticēšanās sev

Pārliecība par sevi un spēja paļauties uz sevi, tas, ko sauc self. Man pat tuvāks ir izteiciens “uzticēšanās sev”, spēja just to, kas vajadzīgs tieši tev, nebaidīties to atzīt, nebaidīties to pateikt, nebaidīties to sasniegt. Tieši tam cilvēkam, kurš uzticās sev, kurš jūt to, kas vajadzīgs tieši viņam, ir daudz vairāk iespēju izveidot tieši to horizontālo karjeru vai atrast savu īsto veidu kā izšūt krustdūrienā, kurā viņš būs labākais no visiem.

Diemžēl šī “vadības pults atņemšana”, ko bieži vien vecāki realizē, visspēcīgāk grauj cilvēka spēju uzticēties sev.
Mēs ļoti uztraucamies par saviem bērniem, mēs nervozējam, mēs gribam palikt viņiem zem sēžamvietas spilvenu, brīdināt, pateikt, lai neiet tur un tur, kā rezultātā sagraujam šo uzticēšanos.

Ja pavērosi savu un apkārtējo cilvēku dzīvi, tad ieraudzīsi, ka nekas cits nedod tik lielu spēju izturēt konkurenci, kā psiholoģiskā stabilitāte un psiholoģiskā veselība. Tas ir daudz svarīgāk kā kaut kādi jebkuri panākumi.

Atceries, kā visi sajūsminājās par daiļslidotāju Jūliju Ļipņicku, kad viņa olimpiādē leca un griezās? Rezultāts – meitenei anoreksija un meitene pameta sportu. Viņas dzīve par laimi nebeidzās, paldies Dievam lielais sports nav brīnišķīgākais veids, kā pavadīt savu dzīvi un jaunību, viņa vēl sevi atradīs. Taču, cik daudz tajā bija ielikts, cik stundas smaga darba, cik ciešanu un sāpju.

Ja nav psiholoģiskās labsajūtas, visam pārējam nav jēgas.

Tu vari ielikt cik vien vēlies stundas cilvēka izglītībā, bet, ja viņš depresijā nokritīs dīvānā, kur gan te būs izslavētā izglītība? Tu vari izkompostrēt viņam smadzenes ar saviem privātskolotājiem, atzīmēm un rezultātiem. Bet, ja viņš nebūs par sevi pārliecināts, ja mocīsies neirozēs un depresijās, tad kāda jēga tam visam?

Psiholoģiskā veselība, psiholoģiskā labklājība, psiholoģiskā noturība – tas, ko angļu valodā apzīmē ar vārdu resilience, tā ir spēja izturēt stresu, izturēt pārmaiņas, atkopties pēc tā visa – tā ir svarīgākā cilvēka īpašība mūsdienu strauji mainīgajā pasaulē. Daudz svarīgāka par zināšanām, veiksmi vienā vai citā jomā.

Diemžēl, šobrīd, gribēdami būt veiksmīgi, mēs šo resilience sitam un sitam, jo vēlamies, lai tieši tagad bērns izdarītu to, ko mums vajag un parādītu tos rezultātus, kurus mēs sagaidam.

Vecāku atbalsts

Ja mēs palaižam savu bērnu tādā nenoteiktības un neskaidrību laikā, tas automātiski nozīmē to, ka viņš pieļaus kļūdas. Tā vienkārši ir jau “iemontēta opcija”, ka šajā pasaulē nevar nepieļaut kļūdas. Un te nu mums pašiem ir ļoti nopietni jāstrādā ar savu paša attieksmi pret kļūdu. Tā ir mūsu kultūras problēma, ka mēs kļūdu uztveram kā nelaimi, vainu vai briesmīgu negadījumu, nesaprotot to, ka kļūda ir rādītājs tam, ka cilvēks mācās kaut ko jaunu.

Vai tu kādreiz esi par to domājis? Ja tu kaut ko dari vispār nekļūdoties, ko tas nozīmē? Ka tu jau proti to darīt. Kad tu no rīta gatavo omleti, visticamāk, tu nepieļauj nekādu kļūdu, jo tās jau ir automātiskas darbības, kuras tu veic ne pirmo reizi un tu jau to māki. Tā rezultāts nav tava apmācība, bet omlete, kuru tu esi pagatavojis.

Ja cilvēks kaut ko dara bez kļūdām, tātad šajā brīdī viņš neko nemācās. Ja viņš kļūdās, tātad mācās kaut ko jaunu. Kamēr mēs kļūdas neuztversim kā izaugsmi, ka obligātu apmācības un attīstības procesa sastāvdaļu, mēs šaustīsim savus bērnus par kļūdām, mēs mocīsim sevi un viņus.

Es nerunāju par pareizrakstības kļūdām, kaut gan ļoti daudzi arī dēļ tām dzen sevi postā. Es runāju par kļūdu, kas saistīta ar augstskolas, profesijas izvēli, kļūdu izvēlē, ar ko nodarboties un kam sevi veltīt.

Cilvēki kļūdīsies, un tas ir dabiski un ir vajadzīgs milzīgs vecāku atbalsts, lai bērns zinātu, ka pēc ikvienas kļūdas viņš var izdarīt secinājumus un turpināt. Ka neviena kļūda nekalpos par pamatu pateikt: “Tu man liki vilties, tu salauzi man sirdi un es esmu nelaimīgs savā vecāka lomā”.

Izvēles brīvība un patstāvība

Izvēles brīvība un patstāvība vispār ir pats sarežģītākais, un mēs skaidri redzam, kā mūsdienu civilizācija pret to cīnās. Mēs redzam, kā cilvēki izvēlas pēc iespējas lielāku drošību. Mobilie telefoni vēl ir tikai ziediņi, pēc tam būs čipi jau dzimšanas brīdī, lai varētu kontrolēt, kur šobrīd bērns atrodas un, ja nu kas, tad varētu apturēt viņa nevēlamās darbības.

Un arī šajā situācijā mums kaut kādā veidā savam bērnam ir jāieaudzina brīvības mīlestība, brīvības kaisle un prasme rīkoties ar savu brīvību. Tas ir grūts uzdevums, mēs dažkārt paši nemaz nezinām, ko mums ar savu brīvību darīt, kā to aizstāvēt, kur nu vēl bērnā ieaudzināt brīvības garšu.

Atceries “Matriksu? Kad mēs to skatījāmies, vien noelsāmies”Ak!” Bet parunā par to ar bērniem, viņiem ir ļoti interesants viedoklis par to. Viņi jau ir pieraduši pie tā, ka interesantākas lietas notiek virtuālajā realitatē, ka referāts kādā mācību priekšmetā ir tik garlaicīgi, bet virtualitāte ir gan kustība, azarts, adrenalīns, kaisle. Un tas ir kaut kur – tur.

Ludmila Petranovska, psiholoģe, padagoģe un publiciste.
Foto: Tatiana Syrikova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izaudzināt laimīgu bērnu

Ļoti daudzi vecāki smagi pārdzīvo to, ka šajā sarežģītajā un lielu pārmaiņu laikā viņu bērniem nebūs iespēja socializēties, ka bērni nomocīsies vientulībā, palaidīsies slinkumā un neattīstīsies.
Es atceros savu bērnību, mēs  ar labāko draudzeni “socializējāmies” pagalmā, vai istabā, spēlējoties ar lellēm – “slimnīcās”, “mājās”, “skolās”. Kad draudzenes tuvumā nebija, es ļoti daudz klausījos plates – pasakas, mūziku, man ļoti patika dzīvoties vienatnē, kad neviens nerausta, nebaksta. Daudz ko jaunu iemācījos, esot kopā ar auklīti, viņa bija ticīgs cilvēks, tāpēc daudz runājām par Dievu, par Dieva kārtību un Dieva likumiem. Es neesmu introverts, taču es ļoti novērtēju to, ka mani liek mierā un ļauj man būt tā, kā es to vēlos.
Kad četru gadu vecumā mani aizveda uz bērnu dārzu, es to atceros kā pirmās šausmas savā dzīvē. Dienas režīms, viss pēc pulksteņa, ēdiens, pie kura neesmu radusi, sveši bērni, audzinātājas. Jā, protams, pieradu, mēs jau pie visa pierodam, bet sapņu laiks un skaistākās atmiņas ir tieši no tā laika, kad varēju būt ar sevi, saviem vecākiem, savu labāko draudzeni un savu mīļo auklīti.
Arī saviem bērniem es gluži intuitīvi neesmu centusies kaut ko uzspiest, režīmu, pulciņus. Vienmēr jautāju: ko Tu gribi, vai Tu gribi, un viņi paši izvēlas.
Un šodien atnāca kāds raksts, kas ļāva pakavēties bērnības atmiņās.

“Viens no bērna lielākajiem ienaidniekiem ir mīts par to, ka viņam nepieciešama socializācija. Mīts par to, ka bērnam jau no agras bērnības vajag sākt komunicēt ar svešiem cilvēkiem.
Ļoti bieži vecāki uzskata, ka viņu bērnam būs par maz, ja astoņas stundas dienā un piecas dienas nedēļā viņš komunicēs ar trīsdesmit nejauši piemeklētiem cilvēkiem. Un viņi sāk to vest uz dažādiem pulciņiem un kursiem, lai it kā nodrošinātu savam bērnam komunikācijas iemaņu apgūšanu.
Ja bēnam ir paveicies un viņu nav varējuši iekārtot silītes grupiņā, tad noteikti pacentīsies no pusotra gada aizvest uz kādu pulciņu. Lai mācās un socializējas.
Godīgi man pasakiet, kuram no jums ir tāda vajadzība pa astoņam stundām dienā atrasties 30 cilvēku kolektīvā? Vai kopā ar saviem draugiem kādam ir vēlme komunicēt katru dienu, astoņas stundas dienā? Lūk!
Jo mazāks bērns, jo mazāka viņam vajadzība komunicēt ar daudziem cilvēkiem, un jo svarīgāka viņam iespēja būt vienam savā pierastajā atmosfērā.
Tie, kuri atņem savam bērnam iespēju aizrauties ar savu spēli vienatnē, riskē izaudzināt ne tikai viduvējību, bet arī attīstībā atpalikušu bērnu.
Tas, ka bērnam nebūs gribas, patstāvības un intereses par dzīvi, tā vēl tikai ir puse no bēdas. Daudz briesmīgāk ir tas, ka pārāk liela npslogotība ar komunikāciju, režīms un stingri noteikumi var iedragāt bērna spēju domāt, pārdomāt un attīstīt savu iztēli.
Iespējams, viņš zinās no galvas visu pasaules valstu karogus un visus savannas dzīvniekus, bet nespēs saprast, ko darīt, ja nejauši apmaldīsies veikalā.
Ja vēlies izaudzināt gudru, radošu un laimīgu bērnu, viņam laiku brīvībai. Slinkošanai. Neko nedarīšanai. Kaut tikai līdz desmit gadiem. Ja gribi izaudzināt zaldātu, kuram galva pilna ar informāciju, gluži kā ar zāģa skaidām, tad ir īstākais laiks pierakstīt viņu kādā attīstības pulciņā”.
Anastasija Mironova
Tulkojums un ievadteksts: Ginta Filia Solis

Kamēr sirds pukst, ir jādzīvo un jācenšas dzīvot labi

Mandatory Credit: Photo by MARIO TORRISI/AP/REX/Shutterstock (7374571a) South African heart transplant pioneer Dr. Christiaan Barnard during a lecture, to doctors, interns and students at Romes newest Catholic Hospital. The lecture was given at the request of Pope Paul VI, who received Dr. Barnard in a private audience in the Vatican Jan. 29 ROME PROF. BARNARD, ROME, Italy

Ārsts Kristians Bernards bija pirmais, kurš veica sirds transplantāciju neārstējami slimam pacientam.

Ar jauno sirdi pacients nodzīvoja 18 dienas. Viņš nomira no pneimonijas, kuru izraisīja speciālās zāles. Un skauģi vainoja ārstu. Stulba ideja pārstādīt sirdi. Nekas nesanāks. Pacients ir miris.

Taču ārsts Bernards turpināja operēt. Un pēc tam viņa izglābtais pacients nodzīvoja 24 gadus. Bet pati sirds transplantācija kļuva par ikdienu veicamu operāciju, kaut arī ļoti sarežģītu. Ārsts Bernards atklāja ceļu caur upi, kas pilna krokodiliem.

Tā viņš tēlaini rakstīja par mazo iespēju izglābties: lai izglābtos no saniknota lauvas, nākas lēkt upē ar krokodiliem. Tā ir iespēja. Un arī sirds transplantācija ir iespēja. Tāpēc, ka citas iespējas izdzīvot vienkārši nav.

Viņš bija gaišs un savdabīgs cilvēks. Sākumā eksperimentēja uz dzīvniekiem; tajos laikos tā bija normāla prakse. Tad arī pret cilvēkiem izturējās nežēlīgi – ārsts dzīvoja Āfrikā.

Bet pēc tam viņš sāka aizsargāt dzīvniekus; viņš organizēja dabas rezervātu netālu no savām mājām Dienvidāfrikas Republikā. Un sāka cīnīties par cilvēku vienlīdzību. Un, protams, tā ieguva daudz ienaidnieku.
Un arī šajā sakarā viņš izteicās: “gribi spēlēt pieaugušo spēles – gatavojies tam, ka saņemsi zilumus!”

Viņš vienmēr izteicās atklāti un brīvi. Un daudziem tas nepatika. Viņš arī nebija nekāds svētais; trīs reizes oficiāli precējies. Viņam ļoti patika skaistas sievietes. Reiz viņam bija pat kaislīgs romāns ar kādu kinozvaigzni.

Bet tajā pat laikā viņš no sirds teica: laulībā ir jācenšas būt uzticīgam. Pielikt tam visas pūles.

Bet par Nobela prēmiju viņš teica: es labāk izvēlētos skaistu sievieti. Skaista sieviete ir labāk kā Nobela prēmija.

Viņam pārmeta to, ka ārsts mīl saviesīgus pasākumus, jautrību, krāšņu dzīvi. Un viņš patiešām to mīlēja, – un nemaz necentas to liekulīgi slēpt. Viņš ļoti daudz strādāja un labi atpūtās, saņemot pelnītus aplausus.

Dzīvoja ar prieku, – tieši tā, kā sirds lika…

Viņš bija brīnišķīgs ārsts un cilvēces labvēlis. Pateicoties viņa entuziasmam tika glābtas simtiem un tūkstošiem dzīvību. Pateicoties viņa ārstniecības metodēm nāvei nolemtie palika dzīvi un varēja mīlēt, strādāt, dzemdēt bērnus, priecāties un smieties…

Šis ārsts jo īpaši rekomendēja smieties. Smieties biežāk. Smiekli dāvā spēku dzīvei. Dažkārt dzīve ir tik nepanesama, ka labāk par to pasmieties. Un jūsu sirds paliks dzīva…

Viņš rekomendēja daudzas dīvainas lietas. Viņš noliedza mokošas diētas. Viņs neaizliedza alkoholu nelielos daudzumos. Un deva padomu vienkārši dzīvot. Dzīvot, kamēr pukst sirds. Un nenomocīt sevi ar aizliegumiem, drūmām domām un bailēm. Dzīve ir pieaugušo spēle. Un zilumi ir neizbēgami…

Ēdiet mēreni, bet neaizliedziet sev to, ko ļoti kārojas. Smejieties! Tas ir daudz labāk, kā būt drūmam. Mīliet. Tas ir tik brīnumskaisti – mīlēt. Un pacentieties nenodarīt sāpes dzīvniekiem un tiem, kuri jums dārgi. Tas ir ļoti veselīgi jūsu sirdij, – tā teica ārsts Bernards.

… Viņš nomira 78 gadu vecumā ar sirdi. Un skauģi runāja: kāda likteņa ironija! Ārsts, kurš ārstēja sirdis nomira no sirdstriekas!

Bet ārsts Bernards jau iepriekš bija viņiem atbildējis. Arī nāve ir ārstēšana, kad normāla, laba dzīve ir beigusies. Kad sākas mocības, kuras nav iespējams pārtraukt, mūs ārstē ar nāvi. Un tas ir labi un normāli. Tā pasaulē iekārtots.

Ārsts bija mācītāja dēls, – un ieminējās, ka nāve ir kaut kas līdzīgs operācijai, kad tiek izgriezts slimais orgāns. Slimais ķermenis. Kas tālāk būs, mēs pagaidām nezinām, pareizi? Tikai nojaušam. Droši vien būs jauna dzīve…

Bet pagaidām ir jādzīvo un nevajag mocīt savu sirdi ar drūmām pārdomām un satraukumiem.

✅ Nevajag mocīt sevi ar aizliegumiem un mērdēt badā.

✅ Nevajag baidīties no stresiem – tie ir neizbēgama dzīves sastavdaļa. Smieties biežāk, pat tad, ja ir grūti.

✅ Mīlēt. Noteikti vajag mīlēt gan ar dvēseli gan miesu.

✅ Un censties nenodarīt sāpes citiem. Tāpēc, ka visiem mēdz būt ļoti sāpīgi. Ne tikai mums…

Bet 78 gadi ir labs vecums galvenajai operācijai. Tā teiktu kardioķirurgs Bernards, kurš bija pretrunīgs, sarežģīts cilvēks, kurš arī kļūdījās. Dzīvs cilvēks. Un viņš ļoti daudz zināja par cilvēka sirdi. Par dzīvu pukstošu sirdi. Tā nav mūžīga. Taču, kamēr tā pukst, ir jādzīvo un jācenšas dzīvot labi…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Bildītē: Christiaan Barnard

Esi dzīvs!

Manu paziņu kāds neapdomīgi “uzsēdināja” uz pozitīvās psiholoģijas un viņa, maigi izsakoties, kļuva traka. Noslēdza “mierizlīgumu ar pagātni”, uzvilka uz sejas smaidu, bet uz savām apetītlīgajām miesām – sarkanu kleitu. Ieradināja sevi vienmēr un visur dot gudrus padomus, piemēram: “Ieelpo pozitīvu un esi vienkāršāks”.

Pirms pāris gadiem kādai no kolēģēm māte saslima ar nedziedināmu slimību, un mēs satikāmies kafejnīcā, lai viņu atbalstītu. “Dāma sarkanajā kleitā” nekaunīgi pievilka krēslu, veikli apēda kūkas gabalu un iebakstīja ar elkoni izmisušajai sievietei sānā: “Ja no situācijas nav izejas, ir jāizmaina situācija, bet, ja problēma ir nolēmusi tevi nospiest – iztaisno muguru un aizmet to pēc iespējas tālāk!”

No vienas puses, es ar abām rokām esmu par pozitīvismu. Par prieku un labvēlīgu attieksmi pret dzīvi. No otras, nav iespējams atrasties šādā režīmā 24/7. Tas ir līdzīgi, kā ievilkt elpu aiz elpas un neizelpot. Dzert ūdeni un mest līkumu tualetei. It visā ir svarīgi saglabāt līdzsvaru.

Arī putni, kuri savu dzīvi pavada gaisā, vienalga periodiski nolaižas uz zemes. Saule dod vietu mēnesim. Ziema – vasarai. Jūra dažkārt ir mierīga, bet citreiz tur plosās vētra – 10 balles pēc Boforta. Vokālisti, kuri uzstāšanās laikā izmanto dažādas melismas, pirms koncerta ievēro klusēšanu.

Tāpēc arī mums ir tiesības un vajadzība izdzīvot visu emociju spektru, sākot no aizkustinājuma līdz pat taisnīgām dusmām. Un nav nekā nosodāma tajā, ka tu jūties īgns, redzot, ka viesi vēl joprojām negrasās doties mājās, un priekšnams ir pilns dažāda izmēra apavu. Nav nekā nosodāma tajā, ka tu jūties neērti, esot vienā telpā ar prezidentu. Vai arī tajā, ka tu jūties dusmīgs brīdī, kad tiek pārkāptas tavas personīgās robežas.

Cilvēks, kurš sevi ilgu laiku kaut kādā veidā ir ierobežojis, noteikti “norausies”. Tas ir kas līdzīgs katlam pilnam ar ūdeni, kuram uzlikts vāks, un uguns uzgriezta uz maksimumu. Saniknotais verdošais ūdens noteikti izkļūs no katla un appludinās plīti. Tāpat notiek arī ar apspiestām negatīvajām emocijām. Tās noteikti atradīs izeju, ja ne šodien, tad pēc mēneša vai gada.

Reiz es sev aizliedzu uzturā lietot miltus un cukuru. Noturējos 170 dienas, bet pēc tam tā “norāvos”, ka vienā piegājienā apriju divas franču bagetes. Pēc tam apsolīju sev nodarboties ar sportu trīs reizes nedēļā, bez jebkādām atlaidēm. Migrēna – uz sportu. Slinkums – uz sportu. Sāka mocīt klepus – bet vēl pāris vingrojumi vēdera presei, kamēr mani pieveica ilgstošs bronhīts.

Tāpēc, ka nevar būt viena vienīga pareiza emocija.

Organismam ir vajadzīgi daudzveidīgi pārdzīvojumi, tāpat kā daudzveidīgs uzturs. Tāpēc, izvēloties tikai vienu emociju un bloķējot visas parējās, mēs sevī izraisām nopietnu konfliktu. 

Kāds jauneklis vēlējās kļūt par apgaismotā skolotāja mācekli. Atnāca baznīcā, novilka kurpes un sastinga, tā cenšoties atstāt labu iespaidu uz skolotāju. Pēc pusstundas skolotājs uzsita viņam knipi pa degunu un teica: “Ej mājās! Mūsu dievnamā jau ir pietiekami daudz statuju”. Sarūgtinātais puisis noliektu galvu devās uz izeju un jau pie pašām durvīm izdzirdēja skolotāja padomu: “Pats galvenais – esi īsts! Esi dzīvs!”

Irina Govoruha
Tukoja: Ginta Filia Solis

PAR ZELTA VIDUSCEĻU

Šodien tiek daudz runāts par došanu, dalīšanos, spēju līdzi just. Un gadās iekrist galējībās, aizmirstot par to, cik svarīgi pašam būt piepildītam, lai spētu dot otram. Piepildītam ar gaismu, mīlestību… un arī veselo saprātu. 

Kas ir humānisms uz citu rēķina?
Kā dakteris Bendžamins Spoks – viņš bija ļoti labestīgs.

Dakterim Spokam, kas sarakstījis grāmatas par to kā pareizi audzināt bērnus, paša ģimenē neveicās īpaši labi. Viens dēls izdarīja pašnāvību, otrs pret savu tēvu bija ļoti auksts. Daktera sieva mīlēja iedzert. Dakteris Spoks bija ļoti labs cilvēks un iestājās par humānu attieksmi pret bērniem. Viņš burtiski sevi upurēja bērnu dēļ. Svešu, ne savu…

Jau pašā savas karjeras sākumā dakteris atļāva bērnu vecākiem viņam zvanīt jebkurā diennakts laikā – dienu un nakti. Pats uz to vedināja; sakot: ja citiem tas šķiet mazsvarīgi, tad mātei un bērnam tas ir ļoti svarīgi. Tāpēc, ja jūsu bērns nošķaudījās vai apēda parāk maz putras, un tas dara jūs bažīgu, – zvaniet droši! Es veltīšu jums laiku, uzklausīšu un došu padomu. Un bērnu vecāki sāka zvanīt. Pats taču piedāvāja. Un tā daktera dzīvoklī cauru diennakti zvanīja telefons. Iedomājieties, kā tas ir! Pat viens telefona zvans neīstajā laikā spēj izjaukt dienas ritmu un izsist no sliedēm. Bet daktera ģimenē tā bija parasta, ikdienišķa lieta.

Humānais dakteris izdarīja vēl ko: noteica ļoti zemu cenu par savu darbu. Pašu humānāko nodomu vadīts. Tāpēc viņam nācās pieņemt milzīgu skaitu pacientu, lai kaut kā savilktu galus un pabarotu savu ģimeni. Jo arī cena parasti ierobežo pacientu skaitu. Ja būtu bijis jāmaksā nauda, cilvēki taču vienkārši tāpat necenstos atņemt laiku, lai papļāpātu par to, kāpēc Bobijs apēda nevis divas bulciņas, bet vienu. Un kāpēc miegā viņš ieklepojās un noraustījās…

Un tādos apstākļos pagāja daktera bērnu svarīgākie dzīves gadi. Un pilnīgi skaidrs, kāpēc ar sievu viņiem sākās konflikti – kam gan var patikt tāda dzīve? Bet labais ārsts neklausījās sievas iebildumos. Bet reiz iecirta pliķi savam dēlam, kurš nespēja iemācīties lasīt. Dakteris vienkārši bija darbā nomocījies, rūpējoties par svešiem bērniem. Un nesaprata, ka viņa paša dēlam ir veselības traucējumi, kurus vajag ārstēt… Pēc tam pašam dakterim nācās apmeklēt psihoterapeitu. Un maksāt par ārstēšanu adekvātu naudu, ne trīs kapeikas, kuras viņš ņēma no saviem pacientiem…

Nenoliedzami Bendžamina Spoka nopelni ir milzīgi. Tikai ir tāds cilvēku tips, kuri cita dārzu rušina vaiga sviedros, aizmirstot par savējo. Un atņem maizi saviem bērniem, lai pabarotu svešos. Atdod resursus tiem, kam to vajag, bet bieži nemaz nevajag, bet par saviem tuvajiem aizmirst, vai niknumā iecērt tiem pliķi. Nav jau nekā pārsteidzoša  šajā aizkaitinājumā un spēku izsīkumā. Neatslābstoša kalpošana citiem cilvēkiem ir nogurdinoša un nomācoša un bieži vien noved pie depresijas.

Mēra sajūta ir vajadzīga it visā. Un it visā ir vajadzīga mīlestība. Un disciplīna. Izlaist citus cilvēkus un ļaut viņiem cauru diennakti zvanīt uz mājām nevajag. Katrs uzskata, ka viņa problēma ir svarīgākā, tādi ir cilvēki. Bet daktera dzīve nevienu neinteresē; kam, piemēram, interesē, kā dzīvo ātrās palīdzības ārsti? Viņiem jāreaģē uz izsaukumu. Un arī tevi uzskatīs par tādu “ārstu”, neinteresējoties par ko tu dzīvo un kad guli. Kaut arī tu nestrādā ātrajā palīdzībā un neuzturi “diennakts karsto līniju” vientuļajām sirdīm… Un naudu par to tev neviens nemaksā. Pēc negulētas nakts tev ir jāceļas un jādodas strādāt, jāpelna nauda, pārgurumā krītot no kājām…

Šis bēdīgais stāsts ir par cilvēku, kurš bija humāns un labestīgs. Un par to, kā pārlieku liels humānisms un labestība var padarīt nelaimīgus tuvos cilvēkus, bet paša mājas pārvērst par neciešamu vietu mīļajiem… Nevajag atkārtot labestīgā daktera Spoka kļūdas. Un nevajag kārdināt citus cilvēkus ar savu nespēju atteikt. Ir jāparūpējas par savu dārzu, savu ģimeni ne mazāk kā par citiem. Varbūt pat vairāk.

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Bendžamins Makleins Spoks bija amerikāņu pediatrs un grāmatu autors. Spoks bija pirmais pediatrs, kas studēja psihoanalīzi, lai saprastu bērnu vajadzības. Viņa idejas par bērnu kopšanu ietekmēja vairākas vecāku paaudzes, lai tie pret bērniem izturētos kā pret personībām.

Kā atgriezt nozagto nākotni

Nākamajai paaudzei mantojumā paliek bezcerība, kuru tai nebūs spēka mainīt. Tā, it kā mēs būtu kalnu pārejā. Agrāk cilvēki, raugoties nākotnē, ar cerībām raudzījās debesīs. Tagad priekšā redzama vien nogāze, pa kuru ripot lejup.

Par šo tendenci liecina jaunās tūkstošgades aptaujas. Dažādu gada gājumu cilvēki nākotnē neredz nekā pozitīva. Vecāki atzīst, ka viņu bērni dzīvos sliktāk, jau dzīvo sliktāk. Un arī pašiem bērniem, pat ja viņiem nav iespēju reāli salīdzināt, tomēr nepatīk tā dzīve, kurai mēs viņus esam nolēmuši.

Pieaugot viņi atklāj tās nedrošību un nožēlojamību. 

Viens no piemēriem, kas spilgti raksturo šo tendenci, ir pētījums, kas veikts starp 16-25 gadus jauniem respodentiem. Izrādījās, ka “klimata krīzes psiholoģiskais slogs nopietni ietekmē milzīgu skaitu jauniešu visā pasaulē”.

Viņi patiešām ir ļoti nobažījušies par klimata pārmaiņām un viņiem ir bail no ekoloģiskās katastrofas. Jaunieši jūtas nodoti, jūtas, ka viņiem ir atņemta nākotne un, ka pieaugušie un valdība viņus ir pametuši likteņa varā.

Šķiet, kāda tur daļa pusaudžiem un tiem, kas vēl vakar tādi bija,  par laikapstākļiem uz plānētas? Taču viņiem šī problēma nav kaut kas abstrakts vai globāls, viņiem tā ir konkrēta, personīga. Tā arī viņi to uztver, demonstrē, atšķirībā no “senčiem”, praktiskums un tālredzība. Un bezcerība.

Antisistēmisti

Cilvēks šajā pasaulē nāk ne jau pēc savas gribas – un viņš attopas apstākļos, kuri jau sākotnēji sola ciešanas. Turklāt ciešanas ne jau tāpēc, ka jācieš nabadzība vai bads, bet tāpēc, ka nav perspektīvas, bet ir draudi. Labāk nebūs. Būs vēl sliktāk, vel un vēl – valstī, tautā, pasaulē.

Tāda ir jauniešu dzīves uztvere. Un tas nav tāpēc, ka viņi būtu izlutināi vai infantili, bet tāpēc, ka iekšēji viņi mūs ir pārauguši un nevar samierināties ar mūsu veiksmes kritērijiem.

Dabiska paaudžu nobriešana noveda pie sabrukuma, un virkne krīžu ekonomikā, sabiedrībā, veselības aprūpē un vidē paātrināja šo procesu. 

Mūsdienu dzīve ir pilna asām pārmaiņām, lēcieniem augšup un lejup, bet kopējais lejupvērstais virziens nav noliedzams. Pieauguši, solīdi cilvēki brīdina par briesmām, deklarē reformas, paziņo par jauniem virzieniem, paraksta starptautiskas vienošanās – bet jaunieši redz, ka to visu caurstrāvo meli, naudaskāre, liekulība un, ka reālu risinājumu nav.

Ieslīguši pašlabuma meklējumos, apmāti ar ideju par pārākumu pār citiem cilvēkiem, mēs neko neesam spējīgi apturēt. 

Galu galā problēmas, ar kurām mēs saskaramies, ir globālas, savukārt mēs, gluži pretēji, esam dziļi lokāli. Mēs savu sugu saucam par “Homo sapiens”, bet, ja paskatās uz planētas un cilvēces stāvokli, mūsu pretenciozitāte izskatās nožēlojama. Saprātīgas būtnes nedzīvo šādi un nenoved pie tā. Saprātīgas būtnes redz kopainu, izprot dabu un nonāk harmonijā ar tās likumiem.

Taču mēs nevēlamies tam piekrist. Ieejot globalizācijas ērā mēs neesam gatavi pieņemt faktu, ka tagad viss atkarīgs no pareizas kopējās sistēmas savienošanas un līdzsvarošanas.

Mēs nevaram pieņemt, ka tā ir vienota, vesela un centieni tajā dominēt skar ikvienu.

Cik daudz nepatikšanu mūs šķir no brīža, kad sapratīsim acīmredzamo: mums nav vajadzīga cīņa, mums ir vajadzīga cieša iekšēja saikne, satuvināšanās, pacelšanās pāri pretrunām. 

Tas ir vienīgais veids, kā atrisināt visas sistēmas krīzes jebkurā jomā, vai tas būtu klimats vai ģeopolitika. Globālā sistēma, pirmkārt, prasa pareizu, labu saikni starp cilvēkiem.

Jo cilvēks taču ir radības kronis un no viņa ir atkarīgi visi parējie šīs sistēmas līmeņi. Viss ir saistīts ar viņu. Un viņam beidzot jāizaug līdz savai misijai, jāieņem sava īstā vieta – tā nav ne valdnieka, ne iekarotāja, ne plēsēja, bet miera nesēja un visu daļu līdzsvara garanta misija.

Tikai tad mēs varēsim pareizi novērtēt problēmas, kas mums jārisina un atradīsim vienīgo pareizo lēmumu. 

Vienkāršiem vardiem runājot, ikviena problēma sākas un beidzas mūsos.

Protams, jaunā paaudze nespēj to visu apzināties un izpaust, taču tā jūt, turklāt jūt labāk kā viņu vecāki. Lūk, kāpec jaunieši tik vēsi attiecas pret mūsu “vērtībām”, netiecas smagi strādāt patērētāju piramīdas labā, neredz jēgu precēties un dzemdēt bernus. Labāk padzīvot sev bez liekām problēmām un tad nomirt…

Ļoti pragmatiski. Bet arī nesaprātīgi. Tā savu laiku nokalpojušais zīmogs – mūsu zīmogs – iznīcina jaunos asnus.

Nodevēji

Vēl nekad agrāk mēs neesam bijuši tik bezspēcīgi. Pat visbriesmīgāko nelaimju, epidēmiju, karu un sociālo satricinājumu laikos ir spīdējis cerību stars. Cilvēki zināja: arī tas pāries, dzīve turpināsies, un bērniem, mazbērniem vēl būs iespējas Bet šobrīd priekšā nekas nespīd. Nākotne ir bet tā nevilina, tā nesola nekādu nesola kāpumu, nepiesaista, bet gluži pretēji – satrauc un biedē.

Un tas ir gluži dabiski globālos apstākļos, kad ikviens karš var izradīties pēdējais, kad ikviena ekonomiskā krīze var novest mūs kiberpankā (cyberpunk), vai vēl ļaunāk. Kad katra epidēmija var kļūt par pandēmiju un katra dabas katastrofa var pāraugt pasaules kataklizmā…

Tie vairs nav šausmu stāsti, tā ir mūsu dzīves realitāte. Pagājušā gadsimta puisīšu un meitenīšu sapņus nomainījusi savstarpēji saistītās un savstarpēji atkarīgās pasaules trauksme, kas liek zaudēt pēdējos orientierus.

Ar ko tad mēs varam iepriecināt jaunos? Ar visparēju vieglo narkotiku legalizāciju? Ar vispārēju pareju uz zaļo enerģiju? Ar visaptverošu cīņu pret tradicionālā dzīvesveida pārpalikumiem?

Ar ideoloģisku nolīdzināšanu reālas vienlīdzības vietā? Ar nebeidzamu cīņu pret ienaidniekiem, kuri traucē labi dzīvot? Gala rezultātā tas viss tikai pasvītro mūsu pilnīgo nespēju stāties pretī nākotnes izaicinājumiem.

Jaunā paaudze iekšēji ir daudz viedāka par mums, un tā pamazām zaudē ticību iepriekšējās pasaules uztveres pamatiem. Un pieredzes trūkums – mūsu pieredzes – kļūst par jauniešu priekšrocību nevis trūkumu. Nē, viņi nav revolucionāri, nav nemiernieki vai buntinieki. Gluži otrādi, viņi ar skaidru skatu skatās uz mūsu neprātu un nezin, kur no tā patverties.

Viņiem nav vairs ideālu, viss ir izmantots un novalkāts līdz pat caurumiem. Lai kurp arī dotos, visur ir dogmas, barjeras, latiņas un gadiem ilgs fanātisks vergu darbs statusa un spēļmantiņu dēļ, bez reāla mērķa un pilnvērtīga baudījuma.

Tādā situacijā daudziem ir daudz vieglāk iekrist kādā bērnišķīgā fanātismā ar no pirksta izzīstiem, bet skaidriem uzdevumiem, dēļ kuriem tie gatavi ziedot savu dzīvi un pat dzīvību…. Vai arī nogrimt, lai velti netērētu spēkus…

Mēs viņiem esam nozaguši visu: pagātni, tagadni un, galvenais, nākotni. Mēs esam izšķērdējuši veselu planētu, mēs grozām gigantiskus budžetus un milzīgu bagātību dēļ īslaicīgas baudas.

Miljardi, triljoni tiek izgrozīti caur sistēmu un aiztek nezināms, kur, ofšoros, aiz bieziem aizkariem, kas aizsedz “demokrātijas” aizkulises. 

Bet jauniešus mēs sūtām mācīties koledžās un universitātēs, lai pēc tam daudzu gadu garumā apmaksātu šīs mācības, lai rotējot starp patēriņa zobratiem un pēc tam vēlā briedumā tie sāktu bagātināt veselības aprūpes sistēmu. Dzīvoklis, kotedža, villa, mašīna, pensija… Absolūti bezjēdzīga un bezidejas perspektīva.

Cilvēkam dzīvē ir vajadzīgs kas vairāk – kaut kas patiesi lielāks, nepārejošs, pacilājošs. Šajā gadsimtā mēs vairamies to saukt par laimi, taču – jā, cilvēkam ir vajadzīga laime, īsta, neviltota, nezūdoša. Kā mūžības dzirksts, kas apmirdz dzīvi un piešķir tai jēgu, vektoru, saikni ar citām dzirkstīm. Lai cik augsti tas arī neskanētu, tā ir mūsu visu patiesā vajadzība. Bez tās cilvēks nav cilvēks.

Lūk, kas patiešām ir vajadzīgs jaunajai paaudzei, pec kā tā alkst. Mūsu dēļ tā ir zaudējusi vienkāršās patiesības, nav spējīga novērtēt savstarpējās saiknes nozīmi, tuvības nozīmi, sapratni. Bet sapratne un spēja pacelties virs konfliktiem – tas ir tas pamats, balstoties uz kuru sākas ceļš augšup, pie vienas kopīgas laimes visiem. 

Kādi mes tomēr esam dinozauri! Tā vietā lai saviem bērniem šo paskaidrotu, palīdzētu nostāties uz šī ceļa, mēs augstpratīgi noveļam uz viņu pleciem savu grēku izpirkšanu. Jo, lai ko mēs izdomātu, lai ko izgudrotu, bez iekšējām pārmaiņām, bez patiesām cilvēciskām savstarpējām attiecībām labāk viņiem nebūs. Lai tad maldās dziestošās dienas tumsā, neredzot rītausmas atblāzmu…

Sapratīs viņi kaut kad vai nesapratīs, vienalga mēs esam nodevēji.

Mihaels Laitmans
Tulkoja: Ginta Filia Solis

C pote katram ir mājās

Sākšu ar jautājumu. Vai zinājāt, ka Taškentas med. instituc bija pelnīti bijušās PSRS galvenā labratorija? Otrā pasaules kara gados Taškentā tika izveidots viss padomju zinātniskās domas zieds medicīnā. 2020. gada pavasarī, pandēmijas pirmā viļņa virsotnē, viņi publicēja zinātniski pamatotu un ārkārtīgi noderīgu informāciju par COVID-19 visai pasaulei

Taškenta. 21.03.2020 Šuhrats KHALILOVS (medicīnas zinātņu kandidāts)

Galvenais C vīrusa apdraudējums ir tas, ka tas, pirmkārt, ietekmē imūnsistēmu. Un tikai tad, otrajā vietā, tas ietekmē plaušu audus.
Laika nobīde starp šiem diviem uzbrukuma viļņiem ir tieši tas, ko mēs saucam par “inkubācijas periodu”.

Mēs bieži lietojam tādus vārdus kā “spēcīga” vai “vāja” imunitāte. Tomēr parastie cilvēki praktiski vispār nezina, kas tas ir. Turklāt lielākajai daļai ārstu ir ļoti maz priekšstata par imūnsistēmas struktūru un tās atsevišķo daļu funkcionalitāti..

Es mēģināšu visvienkāršāk un pieejamāk izskaidrot C vīrusa ietekmes mehānismu uz cilvēka ķermeni disertācijas formātā.

80% no visas imūnsistēmas koncentrējas tievās zarnas gļotādās un submucous slāņos limfoīdo audu un to uzkrāšanās formā – Peyer plāksteros.
Limfoīdie audi ražo antivielas (limfocītus T-, B-, G- utt.), Kā arī dažāda veida imūnglobulīnus.
Antivielas caur limfātisko sistēmu nonāk apakšējā dobajā vēnā, sirdī, un, izejot no plaušu cirkulācijas, iekļūst sistēmiskajā cirkulācijā un tiek pārvadātas visā ķermenī.
Tādējādi tiek nostiprināta audu imunitāte, ieskaitot pašu plaušu audu imunitāti.
C, sajaucoties ar ēdienu maltīšu laikā, nonāk zarnās un sāk iznīcināt limfoīdos audus.

(Tapēc ir svarīgi mazgāt rokas!)

Tā rezultātā ietekmētie limfoīdie audi pārtrauc limfocītu un imūnglobulīnu ražošanu.
Tādējādi imūnsistēma tiek iznīcināta, kā rezultātā audu imunitāte plaušās ir krasi novājināta. No šī brīža sākas otrais koronavīrusa uzbrukuma vilnis jau tā neaizsargātajiem plaušu audiem, kas izpaužas ar smagu pneimoniju, kas beidzas bēdīgi.

Pašlaik visu pretepidēmisko pasākumu mērķis ir novērst koronavīrusa iekļūšanu plaušās, kas principā ir ārkārtīgi dārga un praktiski neefektīva. Visi terapeitiskie pasākumi ir vērsti tikai uz komplikāciju apkarošanu, pneimonijas formā.

Tajā pašā laikā jāsaprot, ka C ir drauds daudziem gadiem un gadu desmitiem. Tas, kas mums šodien ir, ir tikai pirmais pandēmijas vilnis. Un tādu viļņu būs daudz.

Tajā pašā laikā visi preventīvie un terapeitiskie pasākumi ir vērsti uz koronavīrusu, kas lokalizēts plaušās,  kamēr netiek veikta ietekme uz zarnu koronavīrusu. Citiem vārdiem sakot, “rati ir novietoti zirga priekšā”.

Ir daudz dabīgu produktu, kuriem piemīt ne tikai baktericīdas īpašības, bet arī tieši ietekmē vīrusus, tos nogalinot.

Visefektīvākais šajā ziņā ir ķiploks.

Un, ja jūs katru dienu izdzerat 2/3 glāzes ķiploku ūdens uzlējuma, tad tas uzreiz (!) nonāk tievajās zarnās un nekavējoties (!) sāk nogalināt C!

Tas nodrošinas šādus efektus:

– “nogalinātais” COVID-19 pārstāj iznīcināt tievās zarnas limfoīdos audus. Tā rezultātā limfoīdie audi turpina darboties pareizi, t.i. ražot antivielas un imūnglobulīnus;
– bojātā imūnsistēma ātri atjaunojas un nostiprinās, kas izraisa ievērojamu audu imunitātes palielināšanos plaušu audos. Nepārvarama barjera rodas C, bet arī mikrobiem (stafilokokiem uc) un sēnītēm, kas arī rada būtiskas briesmas koronavīrusa pneimonijas gadījumā;
– “ķiploku ūdens” ietekmē tievajās zarnās izvēršas ļoti interesanta notikumu ķēde. “Nogalināts” un novājināts ar “ķiploku ūdeni” C ir nekas cits kā dabiska vakcīna, veidojas dabiski cilvēka ķermeņa iekšienē.

Kā jūs zināt, lai izveidotu mākslīgo vakcīnu, nepieciešama ļoti aprīkota un ļoti dārga laboratorija un augsti kvalificēta personāla darbs. Darbs pie mākslīgās vakcīnas radīšanas turpinās 6-9 mēnešus, rūpnieciskā ražošana ir dārga un laikietilpīga.

Pēc “ķiploku ūdens” uzņemšanas tievajās zarnās veidojas dabiska vakcīna 30-40 minūtēs un pilnīgi bez maksas;

– dabiskā vakcīna sāk aktīvi veidot specifisku imunitāti pret C. Tādējādi cilvēka ķermenī destruktīvo patoloģisko notikumu ķēde, ko izraisa C, tiek pārtraukta un iznīcināta pašā sākumā, un tai nav turpinājuma. Ķermenis visdabiskākajā veidā tā teikt, plānveidīgi, cīnās ar C un uzvar
Tajā pašā laikā ārkārtas un stresa pilns ķermeņa cīņas veids ir pilnībā izslēgts, un tas plānveidā neitralizē vīrusu. Tā rezultātā radusies epidēmija apstājas dažu dienu laikā.

“Ķiploku ūdens” lietošana

kā antiepidēmijas protokolu to var piemērot vienas dienas laikā visā valstī visu iedzīvotāju vidū. Pamata patogēnais morfoloģiskais substrāts pilnībā izzudīs vienas vai divu dienu laikā.

“Ķiploku ūdens” pagatavošanas metode ir ārkārtīgi vienkārša.

1. Vienu vai divas  (ja mazas!) Nomizotu ķiploku daiviņu šķērsvirzienā pārgriež uz pusēm, ievieto stikla litra burkā un istabas temperatūrā piepilda ar ūdeni.

Tas tiek darīts no rīta.

2. Līdz vakaram “ķiploku ūdens” ir gatavs lietošanai.

Jums jālieto 2/3 glāze 3-4 stundas pēc pēdējās ēdienreizes, naktī, pirms gulētiešanas.

3. Nākamajā dienā “ķiploku ūdens” pagatavošanas procedūra būs jāatkārto ar svaigu ķiploka daiviņu.

4. Turpiniet lietot ķiploku ūdeni vienu mēnesi.

Šajā laikā tiks izveidota specifiska imunitāte pret C.

R. M. Haitovs, B. V. Pinegins. (Tas ir cilvēks, kurš uzrakstīja pirmo vai vienu no pirmajām imunoloģijas mācību grāmatām)

Foto: Kevin Bidwell

MAMMU!

Meitene ir mātes dzimtas turpinājums. Cik ļoti māte dzīvē ir spējusi realizēties, tik laimīga spēj būt meita. ja māte ir nelaimīga, tad meitenei vienmēr būs piederības un līdzjūtības sajūta, un zemapziņā viņa pildīs programmu: “Mammu, tevis dēļ es arī būšu nelaimīga!”

IESPĒJAMIE SCENĀRIJI
Ja mammai nav bijušas laimīgas attiecības ģimenē, tad, visticamākais, arī meita izvēlēsies to vīru, ar kuru cietīs;

Ja mamma nav spējusi realizēties darbā, tad arī meita strādās nemīlamu vai smagu darbu;
Ja mamma cieš no trauksmes, tad arī meita nesīs sevī šo sajūtu;
Ja mamma cieš no vientulības, tad arī meita upurēs savu personīgo dzīvi, lai būtu blakus mammai un kliedētu viņas vientulības sajūtu.
Ja mamma visu mūžu ir stradājusi, bet tā arī palikusi nabadzīga, arī meita darīs to pašu;
Ja mamma visu mūžu ir strādajusi un kļuvusi par bagātu darbaholiķi, bez personīgas dzīves, arī meita pildīs šo programmu.

PĀRMAIŅU CENA
Pat tad, ja meita vēlēsies kaut ko mainīt savā dzīvē un iemācīsies dzīvot pēc sava scenārija, viņai nāksies iziet caur šo grūti panesamo atstumtības, sāpju un vientulības sajūtu. Visi apstākļi saliksies pret viņu, bet mamma pastāvīgi viņai pārmetīs nepateicību un to pašu darīs arī apkārtējie.

Pretošanās mātes scenārijam var novest pie tā, ka attiecības abu starpā sabojājas, ka pazūd senie draugi, pie pilnīgas savu vērtību pārvērtēšanas, darba un partnera maiņas. Un tas ir briesmīgi sāpīgi, daudziem pat neiespējami. Pazaudēt visu – dēļ kā? Vientulības un nenoteiktības, atsvešinātības un aukstuma attiecībās?
Vairums meitu tomēr izvēlas piederību savai mātei un sabiedriskā programma stimulē šo ceļu – esi laba meita, klausi tēti un mammu, cieni vecākos, neesi nepateicīga.

PĀRMAIŅU GRŪTĪBAS
Ārpasaulē meitene, kura vēlas dzīvot  savu dzīvi un kļūt par personību, apkārtējiem izskatīsies bezkaunīga un netikumīga, egoistiska un slikta. Apstākļi un sabiedrība centīsies likt justies vainīgai, pirmie soļi apstiprinās to, ka šis solis kļūt pašai par sevi ir kļūdains, un vainas sajūta liks atgriezties pie mammas un vecā scenārija, kur viss ir skaidrs, komfortabls un ierasts. Tad apkārtējie varēs piekrītoši māt ar galvu un mamma būs apmierināta. “Buntiniecei” neizdevās kļūt sev pašai, toties viņa vēl vairāk nostiprināja savā scenarijā vēlmi turpināt mātes ciešanas. 

SECINĀJUMI
Taču šis ceļš ir personības un apzinātības bojāejas ceļš, dvēseles nomākšanas ceļš. Tajā nav prieka un laimes. Bet galu galā visu var izmērīt tikai ar vienu – vai cilvēks ir laimīgs, vai nav. Un viņam jābūt laimīgam, tas ir vienīgais meitenes pienākums – kļūt laimīgai, priecīgai un būt sev pašai. Tas ir vienīgais pienākums pret savu māti, dzimtu un savu likteni. Un šī meitene rezultātā iegūs laimīgu dzīvi, par kādu viņas mamma pat nesapņoja.
Diemžēl daudzām sievietēm nelaimīga komforta sajūta ir daudz svarīgāka par pašas laimi. Taču tās kuras ir spējušas pārvarēt sarežģītas jūtas un pretestību – sagaida jaunas dzīves laime, brīvība, optimisms, pārliecība par saviem spēkiem, pašcieņa un patiesa laime.

Berts Hellingers
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Personīgā pieredze. 
Manā likteņa matricā pirmais punkts ir attiecības ar mammu.
Un šeit lasāms sekojošais. Varbūt vēl kādam tas noder.

“MAMMAS LOMA mūsu dzīvē. Patiesībā mammas izpilda tos uzdevumus, kurus mums kopā ar šo mammu ir jāiziet. Mums dod vai mēs izvēlamies tikai tos vecākus, kurus mums ir jāpieņem. Mammas pieņemšana ir priekš tam, lai mēs mammas izskatā pieņemtu savu sievišķo būtību, sievišķo pirmsākumu. Tēva izskatā, lai pieņemtu vīrišķo pirmsākumu. Un, kad mēs nepieņemam, kādu no saviem pirmsākumiem (sieviešu vai vīriešu), tad patiesībā atkarībā no tā, kuru pirmsākumu mēs nepieņemam tādi jautājumi mums ir arī jārisina. Ja ir pretenzijas pret mammu, tad ir problēmas ar sieviešu pirmsākumu ar tās nepieņemšanu.

Mammām ir UZDEVUMS kā smagu nastu DEMONSTRĒT mums savas problēmas. Mammas mums parāda, kādas mums ir personiskās problēmas ar sieviešu pirmsākumu. Un viņai nebūt nav viegli to darīt. Viņa vienkārši velk uz saviem pleciem šo uzdevumu. Un tiklīdz mēs pieņemam to, kas mums jāpieņem par sevi, par sieviešu pirmsākumu, tā mamma pārstāj, viņai vairs nav jārāda, jādemonstrē. Māte uzelpo un saka “Paldies Dievam esmu tikusi galā ar šo uzdevumu. Vairs man nav jādemonstrē šie visi jautājumi”. Un mamma maģiskā veidā mainās. Mammai vairs nav jābūt sliktai, lai mēs paši sevī ieraudzītu, ieraudzītu savu sievišķo pirmsākumu.

Ieteikumi enerģijas līdzsvarošanai.
Attīstīties garīgi, pārstāj ieciklēties sadzīves lietās un problēmās. Attīsti savu radošo sievietes dabu. Harmonizē attiecības ar māti un ar visu sieviešu dzimumu. Cieni apkārt esošās sievietes. Cieni savu partneri, neapspied un dod viņam brīvību. Neizjūti sašutumu, bet piedod un pieņem. Mīli dabu, zemi un ieaudzini šo mīlestību bērnos. Savlaicīgi prast atlaist no sevis pieaugušos bērnus un redzēt viņos patstāvīgas personības.

Auglība – radi bērnus un izpaudies radoši. Rūpējies par dzīvniekiem un augiem. Apsaimnieko māju un nodarbojies ar kulināriju. Rūpējies par savu ārieni. Ģērb sevi skaistās drēbēs un rotājies. Rūpējies par bērniem, radiniekiem, dzīvniekiem un cilvēkiem, kuriem ir nepieciešama tava palīdzība un esi maiga. Noņem pārmērīgu kontroli pār tuviem cilvēkiem, pārstāt komandēt. Seko tam, lai balss plūstu vienmērīgi bez pavēlnieciskām intonācijām.”

Ginta Filia Solis

IZGLĀBT SAIMNIEKU

Kāds veterinārārsts ārstēja dzīvniekus;

arī suņi un kaķi slimo. Ārsts apmeklēja savus pacientus mājās un sarunājās ar to saimniekiem – sarunājas nevis vienkarši ārstēja. Un viņš saprata pavisam vienkāršu lietu: mājdzīvnieku slimības tieši saistītas ar viņu saimnieku stāvokļiem.

Kāds suns bija tuvu miršanai ar ļoti augstu temperatūru; ārsts lika saimniekiem to iznest ārā no mājas. un temperatūra uzreiz pazeminājās. Bet ienesot mājā, momentā atkal pacēlās. Saimnieki ļoti uztraucās par savu radinieku, kurš slimnīcā mocījās ar apdegumiem. Un atmosfēra viņu mājas bija ļoti saspringta. Cilvēks izveseļojās un arī suns izveseļojās.

Kādā citā ģimenē jau pieauguši suņi pēkšņi sāka čurāt un kakāt, piedodiet, turpat mājā. Bez iemesla, lai arī zināja noteikumus, ka mājā darīt to nedrīkst. Tajā laikā saimniekam darbā notika ļoti nopietnas pārbaudes un viņš ārkartīgi nervozēja. Pārbaude beidzās un suņi sāka uzvesties normāli.

Bet kāds cits suņuks nomira no vemšanas; vispār nevarēja ieēst. Suņa saimniece pārdzīvoja ļoti smagu nervu sapbrukumu pēc tam, kad viņu bija nodevis tuvs cilvēks. Viņa burtiski vārījās dusmās un izjuta lielas dvēseles sāpes. Suns to juta un līdzpārdzīvoja. Tik ļoti pārdzīvoja, ka nomira, ārsts vairs nevarēja viņu glābt. Saimniece nespēja pārslēgties – dvēseles sāpes nav tik ātri dziedināmas.

Un dzīvnieki “uzņemas uz sevi” savu saimnieku slimības: gan nierakmeņu kaites, gan sirds kaites… Ja saimnieks jūtas labāk, arī suns jūtas labāk – dzīvnieki ārstē, tam nav vajadzīgi pierādījumi. Bet sunītis, kaķis vai papagailis slimoja. Un nesūdzējās, viņi nesūdzās. Tikai skatās izmisušu skatienu un līdz pēdējam elpas vilcienam pauž savu mīlestību.

Viņus taču cilvēki pieņēma mīlestības dēļ. Tikai mīlestības. Un viņi mīl. Un visu paņem uz sevi; dalās ar mums mūsu slimībās un nelaimēs. Un mājdzīvnieku slimību iemesls, kā uzskata ārsts, slēpjas viņu saimnieku emocionālajos un fiziskajos stāvokļos. Emocijās un trauksmē. Citu cilvēku negatīvajā ietekmē.
Un šis ārsts daudzus savus pacientus izglāba, ļoti labestīgs un gudrs ārsts. Un ļoti daudz ko izskaidroja: mājdzīvnieki pārņem savu saimnieku stāvokli. Un momentā sāk tos glābt – par savas dzīvības cenu. Tā arī ir Mīlestība. 

© Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis