Sava ķermeņa pieņemšana kā augstākās formas izvēle

kermenis8

«Tavs ķermenis ir tavs pārvietošanās veids dzīvē, no pirmā līdz pēdējam brīdim. Kamēr esi seit – dzīvo tajā. Mīli, saudzē, cieni to, esi pret to labs un tas tev atbildēs ar to pašu.
Suzy Prudden

Tajā brīdī, kad tu piedzimi, tu saņēmi nenovertējamu dāvanu – ķermeni, kurā dzīvo tava garīgā būtne. Tas, kas dara tevi unikālu attiecībā pret citiem cilvēkiem: tavas spējas, talanti, sapņi, vēlmes, bailes un ilūzijas – tas viss ir tavā ķermenī un ap to, kas pavada tevi visā tavā ceļā no dzimšanas brīža līdz nāvei. Jūs kopā ejat šo ceļu, bet tu un tavs ķermenis nav viens un tas pats.
Tavs ķermenis nav vienkārši apvalks, kas šķir tavu iekšējo ES un ārējo pasauli. Tavs ķermenis tev var ļoti daudz ko iemācīt un parādīt tev loti svarīgas lietas, kas palīdzēs tev noiet šo sarežģīto ceļu, ko sauc par dzīvi. Tāpēc tev ir jāpieņem lēmums – mīlēt savu ķermeni vai nīst? Neatkarīgi no tava lēmuma, tas būs ar tevi. Tāpēc izdari pareizo izvēli.

 

Nav nekā pastavīgāka …

Šajā dzīvē tev nav nekā pastavīgāka par tavu ķermeni. Tas vienmēr būs ar tevi un tu nevarēsi saņemt kādu citu. Tas nav apģērbs, kuru var atdot atpakaļ veikalā – tavs ķermenis nav apmaināms. Tajā brīdī, kad tu pirmo reizi ieelpoji, tu un tavs ķermenis kļuva nedalāmi. Un tas turpināsies līdz pēdējam tavas sirds sitienam, lai kā tu arī vēlētos kaut ko mainīt, šeit tu esi bezspēcīgs!

 

Pieņem un iemācies …

Kā tikko tu apzinies, ka tavs ķermenis šajā dzīvē vienmēr paliks ar tevi, pieņem šo faktu. Iemācies transformēt savu ķermeni. Pārvērt to SEV no šaura ārējā apvalka par draugu un partneri uz visu mūžu. Tavas attiecības ar ķermeni visas dzīves garumā ir ļoti svarīgas, tas ir fundaments jebkurām tavām attiecībām šajā pasaulē.
Katram ir savas attiecības ar savu ķermeni. Tieši tāpēc katram no mums ir sava atšķirīga dzīve un atšķirīgi prieki šajā dzīvē. Tevis radītās attiecības ar savui ķermeni ietekmē visu tavu dzīvi visās tās jomās un tavas sajūtas. Un tā, – tavs ķermenis ir pastavīgs lielums. Un jebkuram pastāvīgam lielumam ir savi noteikumi.

 

Pirmais noteikums

Pirmais noteikums – pieņemšana.
Pieņem savu ķermeni un izveido ar to attiecības tā, ka tas var tev efektīvi kalpot. Neuztver to kā vienkāršu trauku tavam ES – tavs ķermenis var tev ļoti daudz ko iemācīt. Tāpēc tev jābūt atvērtam.
Atveries un pieņem savu ķermeni.
Pieņemšanas brīdī tev savs ķermenis jāizvēlas bez nosacījumiem – tāds, kāds tas ir. Netraucē sev pašam doties uz priekšu – pareizas attiecības ar savu ķermeni ļaus tev attīstīties daudz ātrāk un ļaus tev sevi ātrāk iepazīt. Ja tu iemīlēsi katru sava ķermeņa daļu – neviens tev netraucēs attīstīties.
Netraucēt kustību nenozīmē samierināties un apstāties. Jebkurš izaicinājums tev jāpieņem un jāizskata kā iespēja pakāpties pakāpienu augstāk savā attīstībā.

 

Pieņemt, kā ir …

Nekad nevērtē savu ķermeni. Piekarot birkas, tu pašrocīgi ierobežo savu sajūtu pasauli Neatkarīgi no ādas krāsas, auguma vai svara, savs ķermenis ir jāmīl un jāpieņem bez nosacījumiem. Tu tajā dzīvo, tāpēc saprātīgi ir pieņemt to un cienīt.

 

Ko nozīmē, cienīt savu ķermeni?

Cieņa pret savu ķermeni ir augstākā rūpju izpausme. Esi pret to uzmanīgs, rūpējies par to un tas tevi noteikti atalgos. Tas ir Visuma likums – katrs saņem to, ko atdevis. ja vēlies saņemt mīlestību, tad mīli savu ķermeni.

 

Partnerattiecības

Partnerība nozīmē cieņu, un tavas attiecības ar ķermeni nav izņēmums. Izturoties pret to ar cieņu, tu iegūsti sev partneri, no kura saņemsi visu, ko tas tev var piedāvāt. Rūpējoties par to, tu arī saņemsi to pašu, ko atdod. Tieši tāpēc ir skaidra saikne starp ķermeni un saprātu. No tavām attiecībām ar savu ķermeni ir atkarīga ne tikai fiziskā veselība, bet arī tavs emocionālais stāvoklis. padomā, cik tev tas ir izdevīgi.

 

Slimības – kas tās ir?

Vai esi kadreiz aizdomājies par to, kas ir slimība? Katrai parādībai ir savs iemesls un slimība nav izņēmums. Ja tu noliedz savu ķermeni un nepieņem to tādu, kāds tas ir, tas vienmēr rada kādu slimību. Taču sava ķermeņa pieņemšana ir ceļs uz izdziedināšanos.

 

Uzlabojumi

Ja tev radusies vēlme uzlabot savu ķermeni, šādai vēlmei ir pamats. Ir svarīgi būt godīgam ar sevi un saprast, kāds pamats ir tadai vēlmei.
Ir svarīgi saprast, ka vēlme uzlabot savu ārējo izskatu ir absolūti normāla ikvienam cilvēkam. taču ir jāpadomā dziļāk. Kas tevi mudina vēlēties kaut ko uzlabot?
Ja šīs vēlmes pamatā ir mīlestība pret sevi, cieņa un rūpes – tas ir lieliski. Tā ir apzināta vēlme un realizējot to, tu būsi laimīgāks un būsi ieguvējs.
Taču, ja tu vienkārši meklē sevī nepilnības, asi vērtējot un kritizējot savu ķermeni, un piekarot tam birkas, kā rezultātā rodas vēlme pārtaisīt savu ķermeni – tas nozīmē, ka tu savu ķermeni nepieņem un tā jau sākotnēji ir graujoša vēlme.

 

Izvēle

Tev pašam jāizlemj, ko darīt tālāk. Vai pieņemt savu ķermeni, un tas kļūs par spēcīgu partneri, palīdzot attīstīties un izzināt dzīvi, Vai arī tu cīnīsies ar realitāti. Cīnīsies, noliedzot savu ķermeni, žēlojoties par to, vērtējot to un vēl vairāk sevi šaustot.
Neatkarīgi no tava lēmuma, realitāte nemainīsies. Tev jāsaprot, ka tev pašam jāmainās, jo pasaulei taču ir vienalga, pieņem tu sevi, vai nepieņem. Tava izvēle ir tavas attieksmes pret sevi rezultāts.

 

Mīlestībā: Marija Šakti
Tulkoja: Ginta FS
Pateicos Līgai Šīronai par ieteikto materiālu

Mihails Labkovskis: Sveiks, Tēti!

tetis

Beidzot par to kāds ir uzrakstījis!

Gan dzīvē gan savā praksē esmu sastapis ļoti maz labu tēvu. Vīriešiem vispār nav raksturīgi būt labiem tēviem. Tas pat ir nedaudz pretdabiski. Viņi principā ir savādāki! Tēva instinkts ir mīts. Katrā gadījumā, ar to nepiedzimst. Tēvi bērnus mīl sociāli, viņi pieķeras tiem bērniem, ar kuriem pavada savu laiku, par kuriem rūpējas. Pat tad, ja tas notiek piespiedu kārtā…. Katrā gadījumā, sākumā.

Labs tēvs vienmēr ir pareizas sievietes uzvedības stratēģijas “produkts”. Apprecēties un piedzemdēt nav svarīgākais. Pats grūtākais ir “izaudzināt” savu vīru par rūpīgu un atbildīgu tēvu.

Un jāsāk būtu ar to, ka jau iepriekš, pirms grūtniecības, jānoskaidro, vai jūsu partneris grib un ir gatavs bērniem, vai ir gatavs visam tam, ar ko tas saistīts. Tikai tādā gadījumā jūs varēsiet no viņa kaut ko pieprasīt, dalīt atbildību uz diviem. Bet, ja noskaidrosiet, ka nav gatavs – labāk bērnu dzimšanu atlikt, vai arī godīgi pašai paļauties tikai uz sevi.

Lūk, gatavojos rakstīt par tēviem un vērsties pie viņiem – jau esošajiem un potenciālajiem, bet sanāca, ka atkal viss novirzās uz sievietēm. Tomēr viss ir atkarīgs no jums: atzīsim to. Atcerieties, kādu padomu deva nelaiķis dr.Spoks? Izgājāt no dzemdību nama, atdodiet bernu tēva rokās un pašas dodaties pie manikīra

Es pārspīlēju, bet doma skaidra? Tā ir pareizā.

Ļoti bieži sievietes atstumj savus vīrus no bērna gultiņas ar vārdiem: “te visam jābūt sterilam”. Vai izrauj bērnu no tēva rokām ar vārdiem: “uzmanīgi, vēl nometīsi”. Vai arī nakts vidū šūpojot bernu rokās, it kā čukst: “es pati, pati”

Bet pēc tam atbrauc mamma – vecmāmiņa, cilvēks- sievasmāte un apsardze pastiprinās. Plus daudzās ģimenēs ir pieņemts  algot aukli, pat divas. Tādā veidā starp bērnu un tēvu tiek noteikta distance – atsvešināšanas josla. Tiek uzskatīts, ka vecumā līdz bērna gadam, citkārt pat trim gadiem, nav tas laiks, kad vīrietis varētu “noderēt saimniecībā”. ja nu vienīgi aizskriet pēc pamperiem un sabučot savu saimi. Un, lūk, īstais moments ir palaists vējā!

Es ļoti bieži dzirdu visdažādāko vecumu tēvus runājam: “Ko gan ar viņiem darīt? Maziņš, siekalains, brēcošs, runāt neprot”. Viņiem tas ir neinteresanti, garlaicīgi un nedaudz bailīgi, kad iedomājas, ka nāksies pavadīt divatā ar bērnu stundu vai vairāk.

No Ļeva Tolstoja meitu atmiņu stāstiem: tēvs sāka ar viņām komunicēt pēc tam, kad viņām bija palikuši 20 gadi. Taču es domāju, ja jūs neesat precējušās ar Ļevu Tolstoju, jums ir iespēja “izveidot” no sava vīra lielisku tēvu.

Padomi par šo tēmu.

  • Ja bērns neguļ – normāls, jūs mīlošs vīrietis celsies pie viņa vismaz katru otro reizi. Galvenais, neapstādiniet viņu.
  • Nekad neatsakieties no piedāvātas palīdzības, nekādu “es pati tikšu galā”. Bet, ja palīdzība netiek piedāvāta, pašas aktīvi iesaistiet savu vīru bērna apkalpošanā. vajag izdarīt tā, lai laiku pa laikam nebūtu neviena cita, kurš var nomainīt pamperi. Peldināt vannā – tikai divatā ar tēti: “Man vienai tas ir grūti un nav droši” – un tā ir vistīrākā patiesība. Nesāciet mazgāt, kamēr viņš nav atnācis.
  • Staigāt ar bērnu tēvam ir svēta lieta. Lai tā būtu, sakiet: “Es gatavoju pusdienas, gaidu jūs pēc divām stundām”.

Apģērbt, izģērbt, likt gulēt – visu to var darīt kopā vai pēc kārtas. Jo agrāk jūs savā ģimenē ieviesīsiet tēva dalības bērna audzināsanā rituālus, jo labāks tēvs sanāks. Ir jābūt kādiem pienākumiem, kuri ir tikai tēva ziņā.

Un, vēl izmantojiet jebkurus iemeslus, lai biežāk bērnu ar viņa tēti atstātu tet-a-tet

Lai pierod: “Man jāatpūšas!”, “Man steidzami jāierodas poliklīnikā” – un aizskrien… Tajā nav nekā egoistiska un vieglprātīga – atcerieties, jūs “audziniet” sava bērna tēvu, jūs rūpējaties par savu ģimeni un tās nākotni. Tikai ieguldot savā bērnā laiku un spēku, staigājot, mainot pamperus, peldinot, ceļoties naktī ieaijāt, vīrietis ir spējīgs stipri pieķerties un iemīlēt savu bērnu. Starp citu, nav obligāti – savu personīgo.

Diemžēl pašiem šodienas tēviem bērnība ir pagājusi bez tēviem. Un tas nenozīmē, ka viņi auguši nepilnās ģimenēs, vai ari viņu tēvi bijuši alkoholiķi vai slikti cilvēki. Viņi vienkārši nenodarbojās ar savu dēlu auzināšanu, ne īpaši bieži piedalījās savu dēlu dzīvēs. Un tagad mums ir reāli bezpalīdzīgi vīrieši, kuriem nav ne jausmas kā pabarot, apģērbt, uzsēdināt savu bērnu uz poda… Un viņi saka: “Kā es varu zināt, ko viņš grib un kāpēc bļauj?”, “Kā ar viņu spēlēties, kad viņš vēl kājās nestāv?” No kurienes viņi vispār var zināt, ka tas jādara tēviem, ja viņu pašu stingrie tēvi un vectēvi uzskatīja bērnu audzināšanu par nevīrišķīgu padarīšanu? Ja kādam ir savādāk – es apsveicu! Pārējiem nāksies pirmo reizi ģimenē ieviest pareizas tradīcijas.

Pozīcija: “Es mājas nesu naudu un tas ir mans ieguldījums! Ko jūs vēl vēlaties?”, vēl vairāk – “es strādāju, nogurstu un man nav nekādas vēlēšanās krāmēties ar jūsu puņķiem un asarām” – es uzskatu par stulbu un absolūti nepieņemamu.

Tēvs ir ne tikai barotājs, bet arī cilvēks, kurš piedalās bērna audzināšanā, kurš komunicē ar saviem bērniem, interesējas par viņu dzīvi, viņš ir cilvēks, uz kuru bērns var paļauties un justies kopā ar viņu drošībā! Tikai tā vecāki var izaudzināt veselus, par sevi pārliecinātus cilvēkus, nevis neirotiķus ar uzmanības deficītu un veselu gūzmu dažādiem kompleksiem.

Pats sliktākais, ko dzīves scenārijā izvēlēties, ir slikta sekotāja loma. Un diemžēl, visbiežāk tēvs šo lomu arī spēlē. Un te nu viņš kā idiots pavelkas uz parastu sievišķīgo provokāciju: “Ej un tiec galā, es vairs nevaru!”, ka viņš sāks aurot, vai paņem siksnu, tā vietā lai mierigi teiktu: “Dēls, kas nupat notika?” Un katrā šādā scenā vainīgi ir abi – gan māte, kura “nogrūž” bērnu tēvam, un bieži izmanto draudus: “pateikšu tēvam”, gan tēvs, kuram vieglāk izlamāties nevis pārkārtot ģimenes attiecību sistēmu.

Ar tēviem ģimenē ir vēl viena problēma – greizsirdība.

Dažiem vīriešiem tās ir gatavās šausmas, kad sievietes uzmanība pārslēdzas no viņa uz bērnu. Ja vīrietis ir infantīls, tad viņš šajās situācijās ļoti mocās. Un vairums agresijas gadījumu ģimenēs ir tieši šī iemesla dēļ – tieši greizsirdības dēļ.

Man reiz konsultācijā bija kliente, kura ar šausmām stāstīja, ka ik reizi, kad uz dīvāna sēž visa ģimene – viņa, vīrs un mazais dēls, dēls regulāri tiek, it kā nemanāmi, nogrūsts no dīvāna, lai pats vīrs varētu ieņemt vietu blakus sievai. Nu, ko tur teikt? Bērni, īpaši pavisam maziņi, patiešām prasa 100% mātes uzmanību, un tomēr, būtu jābūt tik gudrai, lai pamanītos attiecību līmeni “sieviete- vīrietis” nepārvērst attiecību limenī “vīrietis-vīrieša bērna māte”. Tas nav viegli, bet ir svarīgi, un iespējams, tikai ar noteikumu, ka starp laulātajiem valda mīlestības un draudzības attiecības

Ļoti svarīga vīriešu atšķirība pieejai bērna audzinašanā ir tā, ka viņi ir ambiciozāki kā sievietes, un pastavīgi nomoka bērnus ar savām lielajām cerībām. Viņiem vienmēr šķiet, ka viņu bērns nav pietiekami veiksmīgs! Un šīs it kā neattaisnotās cerības, pārvēršas bērnu neirozēs.

Es esmu redzējis ļoti daudz traģēdiju un bērnu asaru, kad 12 gadīgas meitenes tiek sūtītas uz Londonas vai Bernes skolām, kad dēliem pret savu gribu ir bijis jāstājas Augstākajā Ekonomikas skolā vai pareizajā MVU fakultātē, tikai tāpēc, ka tētis tā nolēma. Jo tētis pats kādreiz bija gribējis tur macīties («что отцы не допели,— мы допоем!»)

Vai arī, kādas 7 gadīgas meitenes tēvs stāstīja, ka meita nodarbojas ar mākslas vingrošanu, bet tur viss ir ļoti stingri, un, ka viņš ar treneri vienojās par to, ka līdz 12 gadu vecumam tas bērnu “nelauzīs”. Ar to pašu vēloties pateikt, ka viņš nav tik traks kā visi parējie vecāki…. Pēc manām domām, tas vispār ir briesmīgi, pieļaut domu, ka tavu bērnu “lauzīs”.

Mammas, attiecībā uz mācībām, tik traki neuzvedas, jo bernu veselība viņas uztrauc vairāk kā sekmes skolā. Bet tēvu ambīcijas šajā tēmā uzzied ļoti krāšņi.

Tas pats ir ar kontroles tēmu – īpaši meitenēm. Te nu tēvi uzvedas īpaši agresīvi, cenšoties stingri ierobežot meitu brīvību – ne tik daudz aiz vēlmes pasargāt no nepatikšanām, bet gan atkal deļ tās pašas greizsirdības.

Nedaudz vēl par šķirtajiem tēviem.
Ir vīriešu kategorija, kuri aiziet pie citas sievietes, izveido jaunu ģimeni, tur piedzimst bērni, bet par “iepriekšējiem” aizmirst. Un arī šādu vīriešu nav nemaz tik maz.. Te nu atkal paceļas jautājums par tēvu jūtu sociālo dabu – ir šeit kaut kas no teiciena: “no acīm prom, no sirds – arā”.

Bet tiem, kuri šobrīd ir šķīrušies un uztur attiecības ar bērniem, ir raksturīgas divas kļūdas.

Pirmā kļūda: satikšanās laikā “ieslēgt skolotāju” un visu tikšanās laiku uzdot kontroljautājumus par mācībām, atzīmēm, disciplīnu, papildnodarbībām, “par ko gan tu domā?”, un “tagad beidzot ir jāsaņemas”

Otrā svētdienas tēvu kļūda – sarīkot nepārtrauktus svētkus. Pārvietoties no kinoteātra uz kafejnīcu, tad uz zooparku, tad – karuseļiem, pēc tam iepirkties lielveikalos, tad atkal picērija, un tā – bezgalīgi..

Bet bērnam šajā laikā kā svaigs gaiss ir vajadzīgas normāla cilvēciska komunikācija un attiecības. Lai tētis jautātu par to, kas bēnu uztrauc, lai justu viņa garastāvokli, interesētos par bērna attiecībām ar draugiem un pretējo dzīmumu.

Bet nākas konstatēt, ka tā vietā, lai normāli komunicētu, tēvi loti bieži atpērkas ar mantām, bet vēlāk, labākajā gadījumā, apmaksā mācības.

Savas uzmanības vietā piedāvāt naudu – tā pie mums ir ierasta situācija. Kā arī vīriešu infantīlisms un negatavība uzņemties atbildību. Plus emocionālā neattīstītība, kad vīrietis neprot paust labas emocijas, pat normāli neprot apskaut savu bērnu, toties lieliski prot paust savu agresiju… Tie visi ir mūsu sabiedrības dzīves fakti. Taču ar to visu ir iespējams strādāt. ja vien būtu tāda vēlēšanās.

Un noslēgumā es mēģināšu vērsties tieši pie stiprā dzimuma:

  • neprecieties, vai nepiekrītiet sievas vēlmei dzemdēt, ja nejūtiet sevī vajadzību kļūt par tēvu. Ideāli, ja jūs esat gatavi un ļoti to vēlaties, un, galvenais jums pietiks tam spēka un laika.
  • attīstiet savu emocionalitāti, mācieties dod un saņemt mīlestību, mācieties just un paust savas jūtas.
  • ja vēlaties, lai jums būtu patiesas, uzticēšanās pilnas attiecības ar bērniem, negaidiet, kamēr viņiem paliks 15 gadu – peldiniet, mainiet pamperus, barojiet no pudelītes, celieties naktī, kad viņi raud, pastaigājaties pa dienu, esiet blakus vienmēr – ne gluži fiziski, bet domās un dvēselē.
  • mācieties spēlēties, šķietami bezjēdzīgas bernu spēles.
  • nemociet savus bērnus ar savām gaidām un cerībām, neaudziniet viņus par teicamniekiem, kosmonautiem, biliem geitsiem, akadēmiķiem landauiem – pieņemiet viņus tādus, kādi viņi ir…

Ja kādam ir bijis tētis, kurš visu to ir pratis…. Cik gan mēs viņam esam bijuši pateicīgi, pareizi? Mūžam pateicīgi.

Tie, kuriem bija un ir tādi tēvi – ir izauguši par sevi pārliecinātiem cilvēkiem un, protams, laimīgākiem, veselākiem par visiem parējiem…
Autors: Mihails Labkovskis
Tulkoja: Ginta FS

Noliedzot tēvu

tetis_meita6

Tēma, iespējams, ir ne tā ērtākā, taču ļoti svarīga ikvienam cilvēkam.

Pieņemšanā: zēns – 6 gadi, smagi neirotiski traucējumi

– Ar ko tu kopā dzīvo?
– Ar mammu.
– Un tētis?
– Mēs viņu padzinām.
– Kā tas ir?
– Mēs ar viņu izšķīrāmies, viņš mūs pazemoja, viņš nav vīrietis, viņš sabojāja mūsu labākos gadus.

Pieņemšanā: pusaudzis – 14 gadi, smagas migrēnas, reiboņi, nekontrolējama, agresīva uzvedība

– Kāpēc tu neuzzīmēji tēti, jūs taču esat viena ģimene?
– Labāk tāda tēva vispār nebūtu bijis
– Ko tu ar to domāji?
– Viņš mātei visu dzīvi sabojāja, uzvedās kā cūka, tagad nestradā…
– Un kā tēvs izturās pret tevi?
– Lamā par divniekiem
– …un viss?
–  Viss…. ko gan no viņa vēl var gaidīt? Es pat naudu pats pelnu savām izklaidēm.
– Kā tu pelni?
– Grozus pinu.
– Un kas tevi iemācīja grozus pīt?
– Tēvs. Viņš man ļoti daudz ko iemācīja, es varu makšķerēt zivis, vadīt automašīnu, protu nedaudz no galdnieka darbiem, tagad nodarvojām laivu, lai pavasarī ar tēvu varam doties makšķerēt.
– Kā tad tā, tu sēdi vienā laivā ar cilvēku, kura labāk vispār pasaulē nebūtu bijis?
– Nu, mums ar viņu attiecības ir normālas, tadas interesantas…. Kad māte aizbrauc, mums ir labi. Viņai ar tēvu neveicas – bet es varu ar abiem, kad viņi nav kopā.

Pieņemšanā: meitene, 6 gadi, komunikācijas problēmas, neuzmanīga, nakts murgi, stostīšanās, grauž nagus u.t.t.

– Kapēc tu uzzīmēji tikai mammu ar brāli, un kur tad tētis un tu pati?
– Mēs esam citā vietā, lai mammai būtu labs garastāvoklis.
– Un, ja sanāks, ka būsiet visi kopā?
– Tad būs slikti.
– Kā tas ir – slikti?
– … (meitenīte raud)
Pēc kāda laiciņa:
– Tikai jūs mammai nesakiet, ka es ļoti, ļoti mīlu tēti.

Pieņemšanā: pusaudzis ar smagiem neirotiskiem traucējumiem

– Jūsu dēls patiešām tic sava tēva nāvei?
– Jā! Mēs to viņam speciāli pateicām, savādāk, nedod Dievs, viņš vēl ar to satiksies un mēs varēsim censties labot iedzimtību. Bet mēs ar vecmāmiņu par tēvu tikai to labāko sakām, lai nepārdzīvotu un izaugtu par labu cilvēku.

Pieņemšanā: zēns, 8 gadi, smaga depresija un vesela rinda citu slimību

– Un kas ar tēvu?
– Nezinu.
Es vēršos pie mātes.
– Jūs nerunājat par tēva nāvi?
– Viņš zin, mēs par to runājām (mamma raud), taču vairs neko nejautā, arī fotogrāfijas negrib skatīties.
Kad mamma iziet no kabineta, es jautāju zēnam:
– Tevi interesē kaut ko uzzināt par tēvu?
Puika atdzīvojas un pirmo reizi paskatās man acīs.
– Jā, bet nedrīkst.
– Kāpēc?
– Mamma atkal raudās, nevajag.

Nepilnas ģimenes

Savā praksē, stradājot ar bērniem, man ir nācies sastapties ar sekojošiem faktiem. Bērni savus vecākus mīl vienlīdz stipri, neatkarīgi no uzvedības, ko tie demonstrē. Bērns uztver mammu un tēti kā vienu veselu un kā svarīgāko paša sevis daļu.

Bērna attieksmi pret tēvu vienmēr formē māte. Sieviete uzstājas kā starpnieks starp tēvu un bērnu, un tieši viņa translē bērnam to, kas ir viņa tēvs, kāds viņš ir, un kā pret viņu jāattiecas.

Mātei pār bērnu ir absolūta vara, viņa ar to var izdarīt visu, ko grib, apzināti vai neapzināti. Tāds spēks sievietei ir dots no dabas, lai viņas pēcteči varētu izdzīvot.

No sākuma pati māte ir bērna pasaule, bet vēlāk viņa bērnu izved pasaulē caur sevi. Bērns caur mammu iepazīst pasauli, caur mammu redz pasauli viņas acīm, un akcentē savu uzmanību uz to, kas mammai ir svarīgi.

Apzināti un neapzināti mamma aktīvi formē bērna uztveri. Arī ar bērna tēvu viņu iepazīstina mamma, un tieši viņa translē tēva nozīmīguma pakāpi. Ja mamma neuzticas vīram, tad bērns no tēva centīsies izvairīties.

Pieņemšanā:

– Manai meitiņai ir 1 gads un 7 mēneši. Viņa kliegdama mūk no tēva, kad viņš to grib paņemt rokās – raud un cenšas izrauties. Bet pēdējā laikā sākusi tevam teikt: «Ej prom, es tevi nemīlu. Tu esi slikts!».
– Un ko jūs pati patiesībā jūtat pret savu vīru?
– Es uz viņu esmu ļoti apvainojusies – līdz asarām.

Tēva attieksmi pret bērnu arī formē māte. Piemēram, ja sieviete neciena bērna tēvu, tad vīrietis var atņemt bērnam savu uzmanību.

Pietiekami bieži atkārtojas viena un tā pati situācija: pietiek vien sievietei izmainīt savu iekšējo attieksmi pret bērna tēvu, kā viņš pēkšni sāk izrādīt vēlmi redzēt bērnu, piedalīties viņa dzīvē un audzināšanā. un tas notiek pat tajās situācijās, kad tēvs daudzus gadus savu bērnu ir ignorējis.

Atstumtais tēvs

Ja bērnam ir uzmanības un atmiņas traucējumi, neadekvāts pašvērtējums un arī uzvedība klibo, tas nozīmē, ka bērna dvēselei katastrofāli pietrūkst tēva.

Tēva atstumšana ģimenē ļoti bieži noved pie intelektuālajiem un psihiskajiem traucējumiem un bērna kavētas attīstības.

Ja ir traucēta bērna komunikatīvā sfēra, ir augsts trauksmes līmenis, bailes un bērns nespēj iemācīties pielāgoties dzīvei un visur jūtas svešs – tātad viņš nespēj atrast mammu savā sirdī.

Bērniem ir daudz vieglāk tikt galā ar augšanas problēmām, ja viņi jūt, ka mamma un tētis viņus pieņem tādus, kādi viņi ir.

Bērns izaug intelektuāli, emocionāli un fiziski vesels tad, ja atrodas ārpus savu vecāku problēmu zonas – katra individuāli vai pārī. Tas nozīmē, ka viņš ieņem savu bērna vietu ģimenes sistēmā.

Bērns vienmēr aizstāv atstumto vecāku. Tāpēc savā Dvēselē viņš ar to savienosies jebkuriem iespējamajiem līdzekļiem.

Piemēram, viņš var atkārtot smagas likteņa, rakstura, uzvedības īpatnības. Pie kam, jo vairāk māte nepieņem šīs īpatnības, jo spilgtāk tās bērnā izpaužas.

Bet kā tikko māte no sirds ļaus bērnam būt līdzīgam viņa tēvam, mīlēt to atklāti, viņam būs iespēja savienoties ar tēvu un mīlēt viņu no sirds.

Bērns saviem tēvam un mātei ir vienlīdz uzticīgs – mīlestībā. Taču tad, kad vecāku attiecības kļūst smagas, bērns ar visu sirdi un dvēseli pieslēdzas tieši šim – smagajam, kas dara sāpes vecākiem. Viņš uzņemas tik daudz, ka patiešām daudzkārt remdē vecāku dvēseles ciešanas – ka viena, tā otra.

Bērns var kļūt psiholoģiski vienlīdzīgs ar saviem vecākiem: kā draugs vai partneris. Vai pat psihoterapeits. Viņš var pakāpties pat augstāk, psiholoģiski aizvietojot saviem vecākiem viņu vecākus. Tāda nasta bērna psihei un fiziskajai veselībai ir daudz par smagu. Jo gala rezultātā viņš pats ir palicis bez sava atbalsta – saviem vecākiem.

Kad mamma nemīl, neuzticas, neciena vai vienkārši ir apvainojusies uz sava bērna tēvu, tad skatoties uz bērnu, un redzot viņā daudzas tēva rakstura un uzvedības iezīmes, viņa apzināti vai neapzināti liek mazulim saprast, ka viņa “vīrišķā daļa” ir slikta.
Viņa it kā saka:

«Tas man nepatīk. Tu neesi mans bērns, ja esi tik līdzīgs tēvam». Un bērns, no lielas mīlestības pret savu māti, cenšoties šajā ģimenes sistēmā izdzīvot, atsakās no tēva, attiecīgi – no vīrišķās daļas sevī.

Šādas atteikšanāš cena ir ļoti augsta. Viņš nekad savā dvēselē nepiedos sev tādu nodevību un noteikti sevi par to sodīs ar salauztu dzīvi, slimībām, neveiksmēm it visā. Dzīvot ar šo vainas sajūtu ir neiespējami, pat tad, ja visbiežāk to neapzinās. bet tā ir šīs izdzīvošanas cena.

Lai apmēram saprastu to, kas notiek bērna dvēselē, pamēģiniet aizvērt acis un iedomāties divus sev vistuvākos cilvēkus, kuru dēļ bez minstināšanās jus varētu atdot savu dzīvību. Un tagad jūs visi trīs, sadevušies rokās esat kalnos. Bet kalns, uz kura jūs stāvat, pēkšņi sāk brukt. Un izrādās, ka brīnumainā kārtā jūs turaties pie aizas malas, bet divi jūsu tuvie cilvēki pieķērušies pie jūsu rokas. Spēki zūd, un jūs saprotiet, ka divus jums neizvilkt. var izglābt tikai vienu. Kuru jūs izvēlēsities?

Tādā brīdī mammas parasti saka: “Tad jau labāk mirt visiem kopā. Tas ir briesmīgi!»

Tieši tā, tā arī būtu vieglāk, taču dzīves noteikumi ir tādi, ka bērnam nākas izdarīt neiespējamu izvēli. Un viņš to dara. Visbiežāk izvēle nosliecas par labu mātei. Un tagad iedomājieties, ka jūs tomēr esat atlaiduši vienu cilvēku un no aizas izvilkuši otru.

– Ko jūs jutīsiet attiecībā pret to, kuru nespējāt glābt?
– Milzīgu, nebeidzamu vainas sajūtu.
– Un pret to, kura dēļ šo izvēli izdarījāt?
– Naidu.

Atteikšanās no tēva – atteikšanās no vīrišķā sevī

Daba ir gudra — naids pret māti bērnībā ir stingri klasificēts. Un tas ir pamatoti, jo māte taču ne tikai dāvā dzīvību, bet viņa taču arī atbalsta. Pēc atteikšanas no tēva, mamma kļūst par vienīgo cilvēku, kurš dzīvē var atbalstīt. Tāpēc, paužot savu naidu pret māti, var nozāģēt zaru, uz kura pats sēdi. Un tad šis naids vēršas pašam pret sevi (autoagresija)

«Es netiku ar to galā, es nodevu savu tēti, es neizdarīju pietiekami, lai… un tikai es. Mamma nav vainīga, viņa ir tikai vāja sieviete». Un tad sākas uzvedības problēmas un problēmas fiziskajā veselībā.

Vīrišķais ir daudz lielāks, kā tikai līdzība ar savu tēvu. Vīrišķā princips ir likums. Dvēseliskums. Gods un cieņa. Mēra sajūta — iekšējā būtiskuma un savlaicīguma sajūta. Sociālā pašrealizācija — iemīļotais darbs, materiālā labklājība, karjera, iespējas – tas viss tikai tad, ja cilvēka dvēselē ir pozitīvs tēva tēls.

Lai cik pozitīva arī būtu māte, tikai tēvs var bērnā iniciēt pieaugušo daļu. Pat tad, ja tēvam pašam nav izdevies izveidot attiecības ar paša tēvu. iniciācijas procesam tas nav tik svarīgi.

Jū noteikti esiet sastapuši pieaugušus cilvēkus, kuri ir infantili un bezpalīdzīgi kā bērni? Visi tie ir tie cilvēki, kuriem nav bijis pieejas savam tēvam. Uzsāk daudz un dažādas lietas, bet nevienu tā arī nenoved līdz galam.

  • Vai arī tie, kas baidās sākt jaunu lietu, izrādīt iniciatīvu sociālaja pašrealizācijā. Vai tie, kuri nespēj pateikt “nē”.
  • Vai netur doto vārdu, uz viņiem grūti paļauties.
  • Vai tie, kuri pastāvīgi melo.
  • Vai tie, kuriem bail pastāvet par savu viedokli, kas piekrīt citiem pret savu gribu, “pakārtojas citiem” cilvēkiem un apstākļiem.
  • Vai gluži otrādi – uzvedas agresīvi un izaicinoši, karo ar pasauli, bojā attiecības ar citiem cilvēkiem, vai pat uzvedas pretlikumīgi.
  • Vai tie, kuriem dzīve sociumā sagadā ļoti lielas grūtības, u.t.t.

Tikai blakus savam tēvam mazs bērns pirmo reizi iepazīst robežas. Savas un citu cilvēku robežas. Atļautā un neatļautā robežas. Savas iespējas un spējas.

Blakus tēvam bērns jūt, kā darbojas likums. Tā spēku. Ar mammu attiecības veidojas pēc citiem principiem, bez robežām – pilnīga saplūšana.

Kā piemērs, atceramies eiropiešu uzvedību – Eiropā spilgti izpaužas vīrišķie principi, krieviem Krievijā – spilgti izpaužas sievišķā principi.

Lai cik mazā teritorijā būtu izvietojušies eiropieši, intuitīvi tie iekārtojas tā, ka neviens nevienam netraucē, neviens nepārkāpj otra robežas, un, pat cilvēku pilnā telpā, vienalga katram paliek vieta savām interesēm.

Krievi, gluži otrādi, neapzināti cenšas ar sevi piepildīt visu telpu un blakus vairs nevienam nepietiek vietas. Tāpēc, ka tie nejūt ne savas ne citu cilvēku robežaa. Un sākas haoss. Tas ir tieši tas, kas ir sievišķais bez vīrišķā.

Tieši vīrišķajā plūsmā formējas. cieņa, gods, griba, mērķtiecība, atbildība – visas visos laikos augsti vērtētās īpašības.

Citiem vārdiem sakot, bērni, kurus māte nav pielaidusi tēva plūsmai, apzināti vai neapzināti nevarēs viegli un dabiski atmodināt sevī atbildīga, loģiska, mērķtiecīga pieauguša cilvēka līdzsvarotību — tagad nāksies ļoti smagi papūlēties.

Tas tāpec, ka psiholoģiski viņi ir palikuši mazi zēni un meitenes, tā arī nekļūstot par vīriešiem un sievietēm.

Tagad par mammas lēmumu nošķirt bērnu no tēva, cilvēks visu mūžu maksās ļoti augstu cenu. Tā, it kā būtu zaudējis dzīvē svētību.

«Ja sieva ciena vīru un vīrs ciena sievu, arī bērni ciena sevi. Kas atstumj vīru vai sievu, tas atstumj viņu bērnos. Bērni to uztver kā personīgu atstumšanu.» — Berts Hellingers

Dēli

Tēvs dēla un meitas dzīvē spēlē atsķirīgu lomu. Zēnam tēvs ir viņa identifikācija ar vīrieša dzimumu – justies kā vīrietim ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski. Tēvs dēlam ir viņa dzimtene viņa “bars” («стая»)

Zēns jau sākotnēji piedzimst otra dzimuma pārstāvim – sievietei. Viss, ar ko saskaras zēns mātē, ir pavisam kas cits pēc būtības, kā viņš pats. Sieviete pārdzīvo to pašu sajūtu. Tāpēc lieliski, kad mamma var apdāvināt dēlu ar savu mīlestību, atlaižot viņu mājās – pie tēva.

Starp citu, tikai šajā gadījumā, dēls spēs cienīt savu māti, un būt viņai patiesi pateicīgs. No dzimšanas brīža līdz apmēram trīs gadiem, zēns atrodas mātes ietekmes zonā. Tas nozīmē – piepildās ar sievišķo – jūtīgumu un maigumu. Iegūst spēju veidot tuvas, uzticēšanās pilnas un ilglaicīgas emocionāli noturīgas attiecības.

Tieši ar māti bērns mācās empātiju – spēju sajust otra cilvēka dvēseles stāvokli. Kontaktā ar māti viņā rodas interese par citiem cilvēkiem. Aktīvi iniciējas emocionālās sfēras attīstība, tāpat arī intuīcija un radošās spējas – arī tās visas ir sievišķajā zonā.

Ja māte ir atvērta savā mīlestībā pret dēlu, tad vēlāk, kad viņš izaugs, tāds vīrietis būs gādīgs vīrs, maigs mīlnieks un mīlošs tēvs.

Normāli, ja apmēram pēc 3 gadiem, māte atlaiž dēlu pie tēva. Ir svarīgi pasvītrot to, ka viņa to atlaiž uz visiem laikiem. Atlaist – tas nozīmē ļauj zēnam uzsūkt visu vīrišķo un kļūt par vīrieti. Un šim procesam nav tik būtiski, vai tēvs ir dzīvs, vai miris, varbūt viņam ir cita ģimene, vai viņš atrodas tālu, vai viņam, iespējams, ir smags liktenis.

Gadās, ka bioloģiskā tēva vairs nav un viņš nevar būt blakus dēlam. Tad ir ļoti svarīgi tas, ko māte savā dvēselē jūt pret šo vīrieti.

Ja sieviete nevar samierināties ne ar viņa likteni, ne ar viņu kā pareizu tēvu viņas bērnam, tad zēns saņem mūža aizliegumu uz vīrišķo. Un pat pareiza vide, kurā viņš pēc tam atrodas, nevarēs viņam kompensēt šo zaudējumu.

Bērns var nodarboties ar vīrišķīgiem sporta veidiem, otrais mammas vīrs var būt lielisks cilvēks un vīrišķīgs vīrietis, iespējams, ir pat vectētiņš, vai onkulis, kuri audzina zēnu, taču tas viss paliks virspusē, kā uzvedības forma.

Savā dvēselē bērns nekad neuzdrošināsies pārkāpt mātes aizliegumu. Taču, ja sievietei tomēr izdosies savā sirdī pieņemt bērna tēvu, tad neapzināti bērns jutīs, ka vīrišķais – tas ir labi. Pati māte ir devusi savu svētību.

Tagad, savā dzīvē sastopot citus vīriešus – vectētiņu, onkuli, mātes jauno vīru, bērns varēs caur viņiem uzsūkt vīrišķo plūsmu, kuru viņš ņems no sava tēva.

Vienīgais, kam ir nozīme, tas ir kāds ir tēva tēls bērna mātes dvēselē. Ļaut bērnam piekļūt tēva plūsmai, māte var tikai pie noteikuma, ka dvēselē viņa ciena bērna tēvu, vai, kā minimums, labi pret to attiecas.

Ja tā tas nav, tad ir bezjēdzīgi teikt vīram: “Ej, paspēlējies ar dēlu. Aizejiet kopā pastaigāties u.t.t.”, tēvs šos vārdus nesadzirdēs, tāpat kā dēls. Ietekmēt var tikai tas, kas dvēselē pieņemts.

Vai māte dod svētību tēva un bērna savstarpējai mīlestībai? Vai viņas sirds piepildās ar mīlestību, kad viņa redz, cik bērns līdzīgs tēvam? Ja tēvs ir atzīts, tad dēls sāks aktīvi piepildīties ar vīrišķo.

Tagad viņa attīstība notiks vīrišķīgā ceļā ar visām vīrišķajām īpatnībām, iemaņām, prasmēm un niansēm. tas nozīmē, ka tagad dēls sāks atsķirties no mātes sievisķīgā un arvien vairāk kļūs līdzīgs tēva vīrišķajam. Tā izaug izteikti vīrišķīgi vīrieši.

Meitas

Ar meitām viss ir daudz savādāk. Arī meitene, aptuveni līdz 3 gadiem ir kopā ar māti, piepildās ar sievišķo.

Apmēram trīs – četru gadu vecumā, viņa pāriet tēva ietekmē un atrodas tajā apmēram līdz sešiem – septiņiem gadiem. Šajā laikā aktīvi iniciējas vīrisķais: gribasspēks, mērķtiecība, loģika, radošā domāšana, atmiņa, uzmanība, darba mīlestība, atbildība u.t.t.

Bet pats galvenais, tieši šajā periodā tiek ielikta sapratne par to, ka meitene no tēta atsķiras pēc dzimuma. Ka viņa ir līdzīga mammai, un drīz viņa kļūs tāda pati skaista sieviete, kā mamma. Tieši šajā periodā meitas dievina savus tēvus. Aktīvi izrāda savu uzmanību tētim.

Labi, ja māte šo interesi atbalsta, bet tētis varēs savai meitai parādīt to, ka viņa ir skaista, ka viņš viņu mīl. Vēlāk tieši šī pieredze ar savu galveno vīrieti dzīvē, ļaus viņai justies pievilcīgai sievietei.

Meitas, kuras bērnībā nav laistas pie tēviem, psiholoģiski tā arī paliek meitenes, neskatoties uz to, ka jau sen kļuvušas pieaugušas.

Pēc kāda laika tētim ir ļoti svarīgi atlaist savu meitu atpakaļ pie mātes — viņas sievišķajā, bet mātei  — pieņemt meitu. Tas notiek tad, kad meitene sāk just, ka tēvs māti mīl nedaudz savādāk, kā viņu un, ka sieviete – mamma patīk un der tētim vairāk. Šī ir rūgta šķiršanās ar pašu labāko vīrieti, taču tā ir dziedinoša.

Tagad meitenei ir iniciēti vīrišķā principi un viņa daudz ko varēs savā dzīvē sasniegt. Bet pats galvenais, ka viņai ir laimīga pieredze būt pieņemtai un vīrieša mīlētai. Atgriežoties pie mātes, viņa piepildīsies ar sievišķo, un šis spēks dos viņai iespēju atrast labu partneri un izveidot ģimeni, dzemdēt un izaudzināt veselus bērnus.

Ko darīt, ja māte neciena sava bērna tēvu??

Parasti pēc šāda atklājuma, mammas jūtas apmulsušas un pilnas pretrunu. Viņas visas uzdod apmēram vienus un tos pašus jautājumus:

«Kā dzīvot tālāk, ja es sava bērna tēvu ne tikai nemīlu, necienu, bet pat ienīstu?! Viņu nav par ko cienīt – tas vienkārši ir pagrimis cilvēks! Vai gan man savam bērnam jāmelo, ka viņa tēvs ir labs cilvēks? Jā, es savam bērnam saku: “Paskaties uz savu tēvu…. Lūdzu, tikai nepaliec tads pats ka viņš!” vai arī: “Kad es redzu, ka mana meita sarauc uzacis tāpat kā viņas tēvs, es gribu nosist viņus abus!”».

Ja uz to skatāmies šādi, tad rodas dusmas un izmisums. Ja, atrodoties tadā stāvoklī attiecībā pret sava bērna tēvu, būtu iespējams uz sekundi apstāties un uzdot sev tikai vienu jautājumu: «Kādas man bija pret viņu jūtas tad, kad tikko bijām iepazinušies un kad es piekritu ar viņu precēties?» Praktiski visas sievietes atcerās, ka kaut kad agrāk viņas mīlēja savus vīrus, un viņu sirdis bija piepildītas ar mīlestību un prieku. Vairums gadījumu arī bērni ir radušies, pateicoties šai mīlestībai. Vīrieša un sievietes mīlestībai. Bērns ir šīs mīlestības auglis un viņam jāpateicas par to, ka savulaik mamma izvēlējās tēti un otrādi. Ja jūs atceraties savas bērnu dienas, jums noteikti nav svešas atminas par to, ka nesapratāt tēva un mātes konfliktus, jo abi vecāki taču bija vienlīdz mīļi.

Sievietes ļoti bieži jauc pāru attiecības ar vecāku attiecībām. Bērnam tas ir neizturami. jo sieviete it kā saka savam bērnam: «Viņš man ir slikts partneris, tātad viņš tev ir slikts tēvs”.

Tās ir divas atšķirīgas lietas. Tēlaini izsakotie, bērnam nav jābūt iesaistītam pāra attiecībās:

Durvīm uz vecāku guļamistabu vienmēr ir jābūt aizslēgtām, taču, kā vecākiem, abiem vienmēr ir jabūt bērna rīcībā. Tas nozīmē, ka vīrietis kā partneris, un vīrietis kā tēvs, ir divi dažādi cilvēki.

Bērns neko nezin par tēvu kā partneri, bet sieviete nezin viņu kā tēvu. Tāpēc sievietei viņš ir tikai partneris, bet bērnam – tikai tētis.

Māte, kura nevar pieņemt sava bērna tēvu, pilnībā nevar pieņemt arī savu bērnu. Un tāpēc viņa nevar mīlēt bez nosacījumiem. Un šajā gadījumā, bērns pazaudē pieeju saviem vecākiem. Tagad iekšējās dvēseleiskās attiecības ar mammu būs smagas. Bērns vai nu pakārtosies un centīsies mammai izpatikt, zaudējot savu veselību, vai arī aktīvi protestēs. Bet, ne pirmajā ne otrajā gadījumā, nebūs patiesas mīlestības starp māti un bērnu.

Starp citu, cilvēki, kuri sevi nemīl, uzskata, ka ir neglīti, nepieņem savu individualitāti, kuriem ir tieksme kritizēt sevi un citus cilvēkus, ir tie bijušie bērni, kuru mātes nosodīja un atstūma viņu tēvus.

Tagad attiecības pašam ar sevi un savu dzīvi veidojas pēc bērnībā ieaudzinatā principa. Bet, ja sievietei tomēr pietiek drosmes un mīlestības pret savu bērnu, lai uzņemtos atbildību par pāra attiecībām, atdalītu savā dvēselē pāru attiecības no attiecībām ar bērniem, tad bērnam tas būs milzīgs dvēselisks un fizisks atvieglojums.

Daudzi bērni pārstaj slimot pēc tam, kad māte ir padarījusi savu dvēseles darbu ar sevi. Tad, neskatoties uz to, ka vecāki izšķiras, vai turpina nesaprasties, bērnam vienalga pietiks spēka dzīvot tālāk.

Mūsu senči zināja tādu likumsakarību, ka, ja sieviete ciena savu vīru, savus un viņa vecākus, tad tādās ģimenēs bērni neslimo un viņu likteņi ir veiksmīgi.

Darbs ar bērniem, pusaudžiem un pieaugušiem cilvēkiem ir parādījis, ka pati spēcīgākā cilvēka sāpe, kurai ir tālejošas sekas, ir sāpe par to, ka dvēselē ir pazaudēti vecāki. Starp citu, tieši šis zaudējums ir visbiežākais depresiju cēlonis.

Tāpēc, lai atvieglotu bērnam dzīvi un ļautu viņam pilnībā atveseļoties, ir svarīga ne pati fiziskā klātbūtne bērna ikdienā, bet gan laba un cienoša bērna attieksme pret vecākiem viņa dvēselē. It kā vecāki nekad nebūtu pametuši savu bērnu, bet vienmēr stāv viņam aiz muguras kā Sargeņģeļi. Un tā no dzimšanas brīža līdz pedējai mūža dienai.

Tā nav nejaušība, ka no visiem 10 baušļiem pats vieglāk saprotamais un motivējošākais ir ceturtais: «Tev būs savu tēvu un māti godāt, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo savā zemē». Tieši šī zināšana palīdz cilvēcei izdzīvot un palikt garīgi un fiziski veseliem.

Jo tikai tad, kad sirds pildīta ar pateicību un cieņu pret saviem vecākiem, kaut vai par to, ka tie dāvājuši dzīvību, var droši soļot uz priekšu.

Gadījums no pieredzes

Gribas pastāstīt par kādu gadījumu, kas spilgti ilustrē visu augstāk teikto.

Pie manis pēc palīdzības vērsās kāda septiņgadīja zēna mamma un vecmāmiņa. Bērna stāvoklis bija ļoti smags – blakus regulārām agresijas lēkmēm, histērijām, nakts murgiem un bailēm, bija vēl stipras galvas sāpes un mokošas “skudriņu” sajūtas pa visu ķermeni.

Šī zēna mamma un tētis jau sen bija sķīrušies. Zēns tēvu atcerējās tikai no fotogrāfijām. Visu savu apzināto dzīvi viņš bija dzīvojis ar mammu un vecmāmiņu. Puika bija sava tēva kopija. Kā ārēji tā raksturā.

Vienīgais, ko viņš bija dzirdējis par savu tēvu, bija tas, ka viņš ir neticams briesmonis un šajā ziņā mamma un vecmāmiņa neskopojās ar epitetiem un, kas pats briesmīgākais, ka puika šim briesmonim bija ļoti līdzīgs. Un tagad bērnam bija neiespējams uzdevums, pārvarēt šīs briesmīgās īpašības un kļūt par labu cilvēku.

Bet pieņemšanā man pretī sēdēja brīnišķīgs zēns, ar milzīgām radošām spējām, bet par dzīvi ssprieda tā, it kā viņam būtu 60 – 70 gadu. Mēs visi kopā ķērāmies pie darba: puika, mamma, vecmāmiņa un es. Pirmais, ko mēs izdarījām, izmainījām ģimenes politiku.

Mamma sāka dēlam stāstīt par to, cik daudz labu īpašību ir viņa tēvam. Par to labo, kas viņiem bija kopīgs tad, kad vēl bija kopā. Viņa teica, ka viņai ļoti patīk tas, cik dēls līdzīgs tēvam, ka viņš drīkst būt tāds pats kā viņa tētis.

Pats galvenais, ka dēls nenes nekādu atbildību par viņu pāru attiecībām. un neatkarīgi no tā, ka viņi ir sķīrušies, vecaki viņi viņam būs vienmēr. Un dēls drīkst mīlēt tēti ne mazāk kā mammu. Pēc kāda laika dēls savam tēvam uzrakstīja vēstuli. Viņam tagad uz galda stāvēja tēva fotogrāfija, bet mazāku fotogrāfiju viņš nēsāja līdzi uz skolu.

Pēc tam ģimenē parādījās papildus svētki: tēta dzimšanas diena, diena, kad tētis bildināja mammu, kad tētis vinnēja futbola maču. bet pats galvenais, tagad, kad mamma skatījās uz savu dēlu, viņa ar prieku atzina: «Cik ļoti tu esi līdzīgs savam tētim!»

Kad atkal bija mūsu kartējā tikšanās, mamma padalījās ar to, ka nemaz nebija puikam jāmelo, jo viņa tētis patiešām bija ļoti interesanta personība, bet ar dēlu sāka notikt brīnišķīgas pārvērtības: sākumā pazuda agresija, pēc tam bailes, sāpes, uzlabojās sekmes mācībās, pazuda skudriņas un bērns bija kļuvis vadāms, un atkal atgriezās dzīvē.

«Es nespēju ticēt tam, ka tēvs patiešām spēlētik lielu lomu bērna dzīvē ?!».

Jā, katrs no mums — ir turpinājums divu cilvēku savienībai, divām plūsmām: mātes un viņas dzimtas, un tēva un viņa dzimtas. Pieņemot to bērnā, pieņemot likteni, kurš viņam dots – mēs dodam viņam iespēju augt un nodzīvot laimīgu dzīvi.
Tā arī ir vecāku svētība Dzīvei.

Autors: Lukovņikova M.V.© psy-practice.com
Tulkoja: Ginta FS

Kā dzīvot priekā un veselībā

Andrej Voron

Ikvienam ilgdzīvotājam ir sava dzīves gudrība, kas izgājusi laika un pieredzes pārbaudi. Tieši tāpēc šī pieredze mums ikvienam var ļoti noderēt, ja arī mēs vēlamies nodzīvot garu, skaistu un veselīgu mūžu. Šie būs citāti no grāmatas: «Многие лета. Благие лета. Заповеди 104-летнего мудреца Андрея Ворона для долгой и радостной жизни». Viedi, vienkārši, patiesi un neapstrīdami. Protams, ne visus tos mēs varēsim ievērot, jo dzīvojam sarežģītā pasaulē. Un tomēr…
1. Iemācies ap sevi redzēt visu dzīvo un priecāties par visu – zāli, kokiem, putniem, dzīvniekiem, zemi, debesīm. Ieskaties tajos ar labestības pilnām acīm un uzmanīgu sirdi – un atklāsies tev tādas zināšanas, kuras neatradīsi grāmatās. Un ieraudzīsi tajās sevi – mierīgu un atdzimušu.

2. Ieradini sevi kaut dažas minūtes jebkurā laikā basām kājām pastāvēt uz zemes. Dod ķermenim zemi, kamēr tā pati to nav pasaukusi.

3. Meklē iespēju pabūt pie ūdens. Tas noņems nogurumu un attīrīs domas.

4. Kur vien vari, dzer tīru ūdeni, negaidot slāpes. Tās ir pirmās zāles. Lai kur arī mani dzīve aizveda, es vienmēr meklēju aku, avotu. Nedzer saldu un sāļu (minerālūdeni) ūdeni no pudelēm. Pirmais saēdīs aknas, otrais – aizdambēs asinsvadus.

5. Katru dienu ēd dārzeņus. Barojoši ir tie dārzeņi, kurus sasildījusi un piepildījusi saule. Pirmajā vietā ir bietes, nav pasaulē labākas barības par to. Pēc tam pupiņas, ķirbis, ogas, burkāni, tomāti, pipari, spināti, salāti, āboli, vīnogas, plūmes.

6. Gaļu, ja vēlies, vari ēst. Bet – reti. Neēd cūkgaļu. Ne vienu vien cilvēku tā aizsūtījusi uz to sauli. Taču plāna speķa šķēle derēs. Necep to. nevajag uzturā lietot gumiju.

7. Slikts ēdiens ir desa, cepti kartupeļi, cepumi, saldumi, konservi, marinādes. Mans ēdiens ir graudaugi, pupiņas un zaļumi. Plēsējs saēdies gaļu kļūst slinks, knapi kust. Bet zirgs, saēdies auzas, visu dienu vezumu velk. Siseņi pārtiek no zāles un tāpēc tiem ir spēks lidot.

8. Labāk ēst pa saujiņai, bet bieži. Lai mazāk ēstu, es dzeru daudz ūdens un kompotus, ēdu rupju barību un svaigus dārzeņus. No ceturtdienas vakara līdz piektdienas vakaram es neko neēdu, dzeru tikai ūdeni.

9. Gavēnis ir lielākā dāvana. Nekas nespēj labāk mani atjaunot. Kauli kļūst viegli – kā putnam. Bet sirds priecīga kā jaunam puisim. Ar katru lielo gavēni es kļūstu par pāris gadiem jaunāks.

10. Saule lec un riet – tieši tev. Darbi vedas pēc saullēkta. Pieradīsi pie tā un būsi stiprs miesā un garā. Bet smadzenes labāk atpūšas un kļūst gaišākas vakara miegā. Tā rīkojas mūki un karavīri. Un tad viņiem ir spēks kalpot.

11. Ir labi dienvidū pusstundu pagulēt, lai asinis atsvaidzinātu seju un galvu. Nav labi gulēt pēc tam, kad esi paēdis, jo tad asinis kļūst biezas un tauki uzkrājas asinsvados.

12. Mazāk sēdi, bet guli, cik labpatīkas.

13. Centies vairāk būt svaigā gaisā. Ieradinies dzīvot vēsās telpās. Galvenais, lai kājas un rokas būtu siltumā, toties galva – vēsumā. Ķermenis noveco karstumā. Usūrijas mežos es pazinu kādu vecu ķīnieti, kurš vienmēr staigāja vatētā apģērbā, toties savu būdu gandrīz nekad nekurināja.

14. Vāju, salstošu ķermeni stiprini ar zālītēm. Saujiņu zālītes, ogas, lapiņas, aveņu, jāņogu, zemeņu zariņus aplej ar karstu ūdeni un dzer visu dienu. Tādā veidā ziemā tev būs jūtams labums.

15. Neaizmirsti par riekstiem. Rieksti ir līdzīgi mūsu smadzenēm. Tajos ir spēks smadzenēm. Ir labi katru dienu lietot karotīti riekstu eļļas.

16. Ar cilvēkiem esi labestīgs un uzmanīgs. No katra, pat no tukšākā, tu daudz ko vari iemācīties. Nepadari cilvēkus ne par naidniekiem, ne draugiem. Tad arī tev nebūs nekādu raižu.

17. Tas, kas tev būs lemts, to tu arī saņemsi. Tikai iemācies pacietīgi gaidīt. To, kas tev nepienākas, to arī gaidīt nav jēgas. Lai dvēsele ir viegla.

18. Netici aizspriedumiem, zvaigžņu tulkiem, nezīlē. turi dvēseli tīru.

19. Kad dvēselei slikti, vajag daudz staigāt. Labāk staigāt pa laukiem, mežiem, pie ūdeņiem. Ūdens aiznesīs skumjas. Taču atceries, labākās zāles dvēselei ir gavēnis, lūgšanas un fizisks darbs.

20. Vairāk kusties. Akmens, kurš ripo, nekad neapaugs ar sūnām. Nepatikšanas mūs tur pie zemes, nevairies no tām, taču arī neļauj tām uzkundzēties tev. Nekad nebaidies sākt mācīties ko jaunu – tā tu atjaunosies.

21. Es nekad dzīvē neesmu bijis kūrortā un nevienu svētdienu neesmu nogulējis tāpat vien. Mana atpūta ir darbību maiņa. Nervi atpūšas, kad rokas strādā. Ķermenis uzkrāj spēkus, kad galva stradā.

22. Neprasi maz. Prasi daudz. Un saņemsi vairāk nekā maz.

23. Necenties no visa gūt izdevīgumu, bet centies, lai pats esi noderīgs. Vīnogulāji, kas nenes ražu, izžūst.

24. Neesi zobgalis un izsmējējs, taču esi jautrs.

25. Nepārēdies. Badīgs zvērs ir viltīgāks un patiesāks kā paēdušais. Ar saujiņu dateļu un glāzi vīna, romiešu leģionāri ar pilnu uzkabi, skrēja 20 kilometrus, un ielauzās pretinieka rindās, un pusi dienas cīnījās bez atelpas. Bet parpilnībā un izvirtībā slīgstošā Romas impērija krita.

26. Pēc vakariņām es vēl pusstundu pastaigājos pa dārzu.

27. Kad ēd, neudzer. Nedzer ne pirms, ne pēc ēšanas.

28. Lai nebūtu bērns jāvadā pa ārstiem, atdod viņu Mātes Dabas gādībā. No mazām dienām iemāci viņam staigāt ar basām kājām pa zemi. Tā ir labākā norūdīšanās. Apdega bērns saulē – nekas traks nenotiks, iekoda lapsene vai skudra – arī labi, sadzēla nātres, izpeldējās aukstā ūdenī, sadūras ar ērkšķiem, apēda dārzā ko netīru – tātad norūdījās pret slimībām, kļuva stiprāks miesā un garā.

29. Kad tu griez dārzeņus ar nazi, tie zaudē zemes spēku. Labāk tos ēst un varīt veselus. Sīpols ir divreiz vērtīgāks, ja to saspiež ar rokām vai ar koka dēlīti.

30. Nav obligāti jādzer veikalā pirkta tēja. Man vislabākā tēja ir ar karstu ūdeni aplieti bumbierkoka jaunie zariņi. Tāda tēja ir ļoti veselīga un garšīga. Tā izvada no organisma sāļus un lieko ūdeni, noņem sāpes un locītavu iekaisumu. bet kafija, tēja, saldie dzērieni un alus grauj sirdi.

31. Ja esi piekusis, ir parādījies nogurums, vājums, slimīgums, vienkārši ļauj organismam atpūsties. lai vienkāršāks kļūst tavs ēdiens. Tad labāk katru dienu ēst kaut ko vienu. Nākamajā dienā kaut ko otru un tā, kaut veselu nedēļu no vietas.

32. Vēlies ilgi būt jauns un ilgi dzīvot? Reizi nedēļā sev noorganizē riekstu-ābolu dienu. No rīta sagatavo 8 ābolus un 8 riekstus. Ik katras 2 stundas apēd vienu ābolu un vienu riekstu. Lai dienas garumā kuņģis būtu nodarbināts.

33. Kad jūti, ka tavs organisms ātri nogurst, ka tevi viss tracina un viss krīt no rokām, tas nozīmē, ka divas trīs reizes dienā vajag apēst burkānu. Tā atjaunojas spēki.

34. Silto ēdienu es gatavoju tikai 1-2 ēdienreizēm. Ēdienam jābūt svaigam.

35. Lai nesaaukstētos, nemazgājies ar karstu ūdeni, ēd katru dienu riekstus un ķiplokus, staigā basām kājām pa grīdu, kas piebārstīta ar kukurūzu un daudz guli.

36. Kad pienāk ogu sezona, vari neēst neko citu, kā tikai ogas. katru dienu kaut krūzīti. Ja zvaigznes ir debesu acis, tad ogas ir zemes acis. Nav starp viņām svarīgākās un nesvarīgākās. Katra dos tev veselību un spēku – sākot no ķiršiem līdz arbūzam.

37. Glabā sevī iekšējo prieka sajūtu un prieku par dzīvi.

38. Atrodi laiku klusēšanai, mieram, dvēseliskām sarunām ar sevi.

39. Lai tev sirds pasaka priekšā to, kas labi un kas slikti.

40. Nepārdzīvo to, ko par tevi domā un runā citi. Esi tu pats sev tiesnesis – tīrībā un cieņā.

41. Nedusmojies uz cilvēkiem. Nenosodi tos. Katrs cilvēks, kam tu esi piedevis, vairos tavu mīlestību pašam pret sevi.

42. Ja tava sirds ir mīlestības pilna, tajā bailēm nav vietas.

43. Nesacenties ne ar vienu. Katram savs. Labāk piekāpties.

44. Nabags nav tas, kam ir maz, bet tas, kam mūžīgi nepietiek.

45. Nekad nekliedz uz bērniem un neper tos. Jo savādāk viņi izaugs par vergiem.

46. Nestrīdies. Katram sava taisnība un aizvainojums.

47. Nepamāci cilvēkus, kā viņiem dzīvot un ko darīt. Es nekad nepamācu, vien dodu padomu, kad man to jautā.

48. Neuzskati sevi par visgudrāko un visgodīgāko, labāku par citiem.

49. Necenties būt citiem piemērs. Meklē piemēru savā tuvumā.

50. Veselīgam miegam ir dziedinošs spēks. taču mums katru dienu tas jānopelna – strādājot un piepūloties.

7 labumi

Kāds ārsts vēlējās uzzināt, kas man dod tik ilgu mūžu. Es padomāju un uz papīra lapas uzrakstīju 7 labumus.
1. Mērens uzturs,
2. Pastavīgs, mērens fizisks darbs, ieradums daudz staigāt.
3. Tīrs ūdens un gaiss.
4. Saule.
5. Paškontrole un atturīgums.
6. Atpūta.
7. Ticība.

7 galvenās lietas, kas jāiemācās:

1. Atrast prieku savā dzīvē. Prieku par katru tev dāvāto dzīves minūti.
2. Nest prieku citiem. Būt cilvēciskam.
3. Piedot. Vienmēr, visiem un sev – tai skaitā
4. Nožēlot savus grēkus, un censties negrēkot, atbrīvoties no kļūdām..
5. Smieties. Sejā un dvēselē (neuztvert sevi un cilvēkus parāk nopietni).
6. Elpot. Brīvi, dziļi un ar baudu.
7. Gulēt. Tik cik gribās, un, ar baudu.

7 lieliskākie ēdieni

(Tie mums ir Dieva dāvāti ne tikai kā labākais ēdiens, bet arī kā zāles)
1. Bietes.
2. Gurķi un sīpoli.
3. Rūgušpiens.
4. Zivis.
5. Putra (griķu,kukurūzas, pupiņu, prosas).
6. Ābols.
7. Ogas un rieksti.

7 lieliskākie dzērieni

1. Avota ūdens.
2. Zaļā tēja.
3. Vīnogu sula (vīns).
4. Tēja no lapām, zariņiem un ogulāju ziediem.
5. Kvass.
6. Kompots.
7. Kāpostu sula.

Ja tev priekšā stāv grūta izvēle vai grūts lēmums, ar vieglu sirdi vakarā sev uzdod jautājumu, un no rīta, kad pamodīsies, būs tev atbilde. Tā arī būs!

Ja nezini, ko darīt, dari vismaz kaut ko, ko vari.

Ja baidies darīt, nedari. Bet, ja dari, nebaidies.

«Muļķīga», bezjēdzīga un tukša darba nemēdz būt.

Ja nezini, kā rīkoties, rīkojies kā sirds liek, bet ievēro mēra sajūtu.

Ne viss pakļaujas prātam. Bet viss pakļaujas neatlaidībai.

Un tev nav nekā neiespējama, kamēr vien dzīvo un esi brīvībā.

Avots: http://www.wiolife.ru
Tulkoja: Ginta FS

Es mīlu tevi

pateiciba3.jpg

Kā tikko es biju izlasījusi Džo Vitāles un Hju Liņa grāmatā “Bez robežām” par to, kāds maģisks spēks ir frāzei “Es mīlu tevi”, es sāku to pielietot it visās savas dzīves situācijās. Es skaitīju to no rīta, kad pamodos, kad brokastoju, mazgājos dušā, runāju pa telefonu, pastaigājos u.t.t.

Frāzi “Es mīlu tevi” es skaitīju klusiņām pie sevis. Taču sāku censties to biežāk pateikt saviem tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem. Ziniet, daži brīnījās, daži apjuka, taču neviens man neteica: “Tu, ko, esi sajukusi pratā?” vai arī “Vai tev viss ir labi?”. Nē, viņi vienkārši smaidīja, bet, kas ir pats galvenais – arī viņi pēkšņi man atbildēja: “Un arī es tevi mīlu.”

Šī frāze izmainīja visu manu dzīvi, kas agrāk bija steidzīga, haotiska, bet tagad kļuva harmoniska un tajā sāka notikt brīnumi.

Domāju, ka sirds dziļumos katrs no mums ļoti vēlamies mīlestību. Tas pats attiecas arī uz citiem cilvēkiem.

Kad tu atkārto : “Es mīlu tevi”, tu sevi attīri un izstaro pozitīvu enerģiju, kas ietekmē arī visus parējos.cilvēkus.

Padomā par kaut ko, kas tavā dzīvē vēl joprojām tevi tracina, uztrauc un jauc tavu garīgo līdzsvaru. Tā var būt veselības problēma, vai konflikts ar kolēģiem. Nav svarīgi, kas tieši. Domās sakoncentrē savu apziņu uz šo un sāc skaitīt “Es mīlu tevi”. Tu vari vērsties pie Visuma, Dieva (kam nu kurš tic). Nav svarīgi, tici vai netici šīs frāzes efektivitātei, vienkārši uzticies procesam un turpini. Viss, kas tev ir jādara, jāatkārto šī frāze: “Es mīlu tevi”. Pamazām tu sāksi just mīlestību, un tas atstās iespaidu uz cilvēku vai situāciju.

Šī vienkāršā frāze: “Es mīlu tevi” ir caurlaide tajā pasaulē, kurā tev būs iespēja izdziedināties un piepildīt savas vēlmes. Galvenā tās ideja ir mīlēt it visu, kas ir ap mums. Mīlēt savu lieko svaru, savu bērnu ar uzvedības problēmām, kaimiņu – visus viņus. Mīlestība pārvērš enerģiju un atbrīvo to. Frāze “Es mīlu tevi” ir kā burvju parole, lai mēs beidzot sajustu Visumu.

Doktors Hjū Liņs teica, ka burvju frāzē “Es mīlu tevi” ir iekļauti trīs elementi – pateicība, cieņa un pārvērtības. Ar šo trīs elementu palīdzību var izmainīt visu.

Tu vēljoprojām esi skeptiski noskaņots? Paskatieties uz to no citas puses.

Pat tad, ja šī metode tev šķiet neprātīga, kas gan slikts notiks, ja tu domās atkārtosi “Es mīlu tevi”? Kamēr tu zvani pa telefonu, vai raksti elektroniskās vēstules. ēd vai vienkārši dzīvo savu dzīvi?

Šajās dienās tu sajutīsies daudz labāk, pat tad, ja nekas īpašs nenotiks. Pamēģini un tu redzēsi, kas notiks. Tu taču neko nevari zaudēt!

Es mīlu tevi.
Man ļoti žēl.
Lūdzu piedod man.
Es pateicos tev.
(Hooponopono)

Avots: http://cilamicli.ru

Tulkoja: Ginta FS

P.S. Latviešu valodā iznākusi Džo Vitāles grāmata Bez robežām (Zero Limits). Grāmatā atklāta unikāla havajiešu sistēma, kā iegūt bagātību, veselību un dvēseles mieru. Grāmatu no angļu valodas tulkojusi Dina Kārkliņa, izdevis apgāds Zvaigzne ABC.

Organisma IZDZIEDINĀŠANĀS principi: mēs esam tas, kas mūsos uzsūcas

izdziedināties
Pēc doktora Dž.H.Tildena raksta “Mēs esam tas, kas mūsos uzsūcas”

 

“Mēs esam radīti tā, ka ķermenis nepārtraukti tiecas uz izdziedināšanos un katru minūti veic pašatjaunošanos! Pat bez mūsu iejaukšanās! Vienīgais kas mums jādara – jāpārstāj viņam traucēt !
Veselība tie nav tikai asinsanalīžu rezultāti vai asinsspiediena rādītāji. Visus šos parametrus ir izveidojusi mūsdienu medicīna (kura nav devusi praktiski nekādu ieguldījumu cilvēces veselībā). Veselība – tie nav tikai rādītāji, jo tajā pašā laikā pacienta imunitāte var nebūt spējīga tikt galā ar jaunām infekcijām!
Veselība – tas ir dzīvesveids!
Veselība – tā ir dzīves kvalitāte jeb kvalitatīva dzīve. Tā ir iespēja saldi gulēt naktīs, nejust nekādas sāpes, būt ar labu atmiņu un iegūt visu to kas jums svarīgs. Veselība tas ir laiks pavadīts ar ģimeni, pastaiga mežā, tā ir spēja priecāties, nebaidīties no nākotnes un viegli tikt galā ar stresu! Veselība ir cienīga izturēšanās pret savu ķermeni un laimes sajūta no tā, ka jūsu organisms strādā kā pulkstenis! Veselība tā ir enerģija, nelabojams optimisms un dzīves garša !
Mūsdienu medicīna nerisina NEVIENU no šiem jautājumiem. Pat vairāk – viņai nemaz nav šādu mērķu! Tādēļ, ka mūsdienu medicīnu neinteresē jūsu dzīves kvalitāte!

 

Pie tam – daudzi organisma mēģinājumi izveseļoties tiek kļūdaini traktēti kā saslimšanas.
Piemēram daudziem cilvēkiem hroniski trūkst ūdens. Lai gan viņi it kā dzer ūdeni, taču, ja ūdens nav bioloģiski pieejams, bieži vien šūnās tas nenonāk. Kad organisms nesaņem pietiekošā daudzumā ūdeni, viņš cenšas samazināt mitruma zudumu, kas lielākoties tiek patērēts caur elpošanu. Rezultātā tiek ierobežotas bronhu funkcijas un tajās rodas histamīni, kas apgrūtina ieelpu un izelpu. Mūsdienu medicīna šo organisma aizsardzību ir nosaukusi to par ASTMU un ārstē ar antihistamīniem! Tātad – tā vietā lai likvidētu cēloni – atūdeņošanos, ar zālēm tiek atbrīvoti bronhi un panākta vēl katastrofālāka atūdeņošanās, kas rada vēl lielākas problēmas!
BEZMIEGS. Ja jums ir bezmiegs, tad jums izrakstīs ķīmiju, kas nomāks organismu un liks jums zaudēt samaņu. Un tas tiks uzskatīts par normālu miegu un pieņemamu situācijas risinājumu. Bet vai no rīta jūs jutīsieties atpūties, svaigs un enerģijas pilns, tas nevienu neinteresē. Ir daudzi iemesli kādēļ naktī nevaram gulēt (piem. magnija vai aminoskābju trūkums) un ļoti daudz iespēju normalizēt miegu dabiskā ceļā.
SPIEDIENS. Spiediena iemesls ir pārāk biezas asinis, kas nenonāk mazajos kapilāros. Lai nodrošinātu normālu asinsriti, sirdij jāstrādā ar ļoti lielu slodzi. Līdz ar to ceļas spiediens. Tātad spiediens – nav slimība, bet gan simptoms. Vienkārši organisms cenšas izspiest biezās asinis tur kur tās nenonāk, jo ja kaut kur šūnas nesaņem asinis, tās sāk mirt. Veselas asinis nesabiezē un plūst brīvi.
Ko dara medicīna? Sāk iedarboties uz asinīm ar ķīmiskām vielām, kas mākslīgā veidā liek artērijām zaudēt tonusu un atslābt! Tāda “ārstēšana” noved pie asinsrites traucējumiem, jo šā vai tā asinis nenonāk tur kur tām jānonāk un šūnas nesaņem ne skābekli ne barības vielas utt.

Ja cilvēks dzer pietiekošā daudzumā labu sārmainu un dzīvu ūdeni, lieto fermentiem bagātu pārtiku (+ augu izcelsmes fermentus) un pārtiku ar kvalitatīvām taukskābēm (+Omega 3/60 vai Omega 3/6/9, Lecitīnu U.C.), tad asinis sašķidrinās dabiskā veidā piecu dienu laikā.

Tātad ASTMA, tāpat kā “HIPERTONIJA” ir ārstu izdomātas slimības. Tie ir vienkārši simptomi vai pazīmes tam, ka organisms cenšas savest kārtībā savu sarežģīto sistēmu un izdzīvot!

SLIMĪBA kā izdziedināšanās

“Īstenībā simptomi ir nevis slimība, bet ATVESEĻOŠANĀS. Citiem vārdiem sakot – garais klepus ir nevis slimība, bet atveseļošanās, vēja bakas arī nav slimība, bet atveseļošanās. Īstā slimība ir TOKSIKOZE.
To skaidro arī medicīnas pamatlicējs Hipokrāts, kurš jau 2000 gadus atpakaļ rakstīja, ka: “Slimības ir attīrīšanās krīzes no toksiskiem elementiem. Simptomi tā ir dabiska organisma aizsardzība. Mēs to saucam par slimību, bet patiesībā tā ir atveseļošanās no slimības”.
Patiesībā, saprotot īstos simptomu iemeslus, kļūst acīmredzama bērnu slimību dziedinošā daba. Šīs tā saucamās infekcijas kalpo lai atjaunotu iekšējo tīrību, tādā veidā stimulējot bērna veselību. Kļūst skaidrs arī tas kādēļ dabiskas pieejas praktiķi necenšas nomākt šos simptomus un dod iespēju visam noritēt savu gaitu ar mērķi panākt pilnīgu detoksikāciju.

 

Ja šie simptomi tiek apturēti ar medicīniskām zālēm un metodēm, organisms ir spiests saglabāt šīs toksiskās vielas savos audos – kaut arī pirms tam viņam bija mērķis no tiem atbrīvoties! Tas var novest ne tikai pie sarežģījumiem un ciešanām, bet arī radīt pamatu hroniskām slimībām.
Ja jūs ziniet kādu bērnu, kurš ir nomiris no bērnu infekcijas, noskaidrojiet kā viņš tika ārstēts. Daudzu ārstu viedoklis ir tāds, ka nekorekta ārstēšana, tajā skaitā simptomu nomācošu medikamentu terapija, ir iemesls sarežģījumiem un fatalitātei. Daudzos gadījumos vāja veselība arī tiek izskatīta kā faktors.
Britu naturopāts Harijs Klemets: “Domājot par sarežģījumiem, mums vienmēr jāpatur prātā tas, ka tie pārāk bieži mēdz rasties nevis no slimības, bet tieši no ārstēšanas”.

 

Īsāk sakot ņemiet vērā to, ka jūsu ķermenis vēlas būt vesels un lai tā notiktu, viņš pieliek ļoti lielas pūles!
Simptomi – tas ir tikai kliedziens pēc palīdzības, tas ir organisma lūgums palīdzēt izdziedināties.
Ja jūs būsiet uzmanīgi, tad sadzirdēsiet ko organisms jums vēlas pateikt. Ja nesadzirdēsiet, sāksiet šos simptomus nomākt ar pretsāpju zālēm, medikamentiem, ķirurģiski vai ar citu graujošu terapiju. Un ņemiet vērā, ka lielākā daļa ārstu nesaprot un nav apmācīti kā atjaunot jūsu organisma iekšējo līdzsvaru. Visa mūsdienu medicīna ir tendēta tikai uz to lai nomāktu simptomus. Un viss.”

 

Avots: www.econet.ru/
Smart Life (facebook)
Pilns raksts tiem, kuri vēlas tajā iedziļināties pamatīgāk, vietnē:

Sievietes enerģijas spēks

sievietes enerģija

Vai esat ievērojuši, ka dažkārt ļoti veiksmīgs vīrietis, nomainot sievieti, pēkšņi zaudē visu? Un otrādi? Šķita bezcerīgs neveiksminieks, pēkšņi blakus sievietei burtiski “uzlido debesīs” sociālajā plānā? Vai kādreiz esat aizdomājušies par to, kāpēc visapkārt ir tik daudz gudru, skaistu un vientuļu sieviešu?

Kāpēc pie vienām vīrieši burtiski “līp”, neskatoties uz vecumu un ārējo izskatu, bet citas tā arī paliek vientuļas? Kāpēc pēkšņi vīrietis sāk krāpt tadu skaistu, gudru, koptu un saimniecisku sievieti?

Kāpēc vieniem ģimenē mīlestība saglabājas gadiem, bet citiem jūtas jau sen ir atsalušas?

Vai esat sev uzdevuši jautājumu, kāpēc vieni jaunību saglabā ilgus gadus, bet citi ļoti ātri noveco?

Atbilde uz šo jautājumu vienlaicīgi ir gan sarežģīta gan vienkārša. Viss slēpjas enerģijā. Enerģija valda pār pasauli, pievelk vai atgrūž.

Sieviete ir pasaules dzīvības radītāja, viņa – arī enerģijas kopums, pateicoties kurai viņa pievelk vīrieti kā magnēts, pievelk iespējas, pievelk naudu, vērtīgus sakarus un, galvenais, pateicoties šai enerģijai var arī to visu saglabāt.

Iespējams, rodas jautājums: “Mums apkārt ir tik daudz enerģisku sieviešu, kas guvušas lielus panākumus sociālajā dzīvē, tad kāpēc daudzas no viņām ir nelaimīgas un bieži vien arī slimo ar dažādām “sieviešu kaitēm””?

Noslēpums ir tajā, ka mēs nerunājam par vienkāršu enerģiskumu. Mēs runājam par Sievišķo enerģiju.

Daba sievietei ir devusi bezgalīgi lielu spēku. Taču mūsdienu sabiedrībā vairums sieviešu pat nepūlas saņemt pieeju tai. Magi šo situāciju sauc par “Sievietes paradoksu”, un runā par to, ka šāda lietu kartība nevar tikt uzskatīta par normu.

Mūsu senči atzina sievietes un vīrieša atšķirīgumu par ļoti svarīgu faktoru. Senās pasaules iedzīvotāji slavināja šo atsķirību brīnumu. Iedzimtās, katram dzimumam unikālās spējas un īpašības tika izmantotas, lai vairotu labklājību un veselību. Visas sievietes tika uzskatītas par Varenās Dievietes emanāciju, bet vīrieši – par Varenā Dieva emanāciju.

Sievietes no paaudzes paaudzē nodeva tālāk šos noslēpumus, kā saglabāt un pastiprināt sievišķo enerģiju. Tai sievietei, kura zināja šos noslēpumus un prata pareizi izmantot savu enerģiju, bija milzīga ietekme un spēks. Lai to panāktu, sievietes apguva visdažādākos rituālus un prakses, meditēja, nodevās dziļām pārdomām, izmantoja mudras, kas ir maģiskie kodi saziņai ar Dievu un dabas spēkiem..

sievietes enerģija7

Indijā bija svētās skolas, dievnami un tradīcijas, kas bija radītas sievietēm un kuru uzdevums bija palīdzēt nodot šīs zināšanas no sievietes sievietei, no paaudzes paaudzē. Ar dažādu rituālu palīdzību sievietes sevi noskaņoja uz intensīvu gaismu un dvēseles valstības enerģijas viļņa, lai nodotu šo gaismu tālāk visam dzīvajam. Un to visu tās darīja tāpēc, lai attīrītu savu ķermeni, prātu un dzīvotu vienotā sievietes plūsmā un kontaktā ar savu spēku.

Vēl vairāk, sievietes mācījās saasināt savas sajūtas tādā mērā, lai varētu sajust cilvēku smalkos ķermeņus, paredzēt iespējamās saslimšanas un izdzenāt negatīvās programmas.

Dziedniecība – lūk vēl viena sievietes prerogatīva, kas nāk no senseniem laikiem.

Vai zinājāt, ka senatnē šamaņi, dodoties savos psihodēliskajos ceļojumos, blakus sev sēdināja sievieti. Un viņa pēc tam tiem stāstīja par to, kur tie bijuši – viņa bija kā pavadonis šajā smalkās pasaules ceļā..

Sievietes saņēma visu stihiju spēku. Sievietei tas nenākas grūti. Katra stihija sievietei deva savas izpausmes,

Ūdens – intuīciju, sievisķību un maigumu, Zeme – gudrību, viedumu, Uguns – kaisli un seksualitāti, Gaiss – prāta kustīgumu un izpratni.

Lūk, piemēram, ja sievietei daudz gaisa un uguns, bet pietrūkst ūdens, mēs redzam to, kuru mūsdienu sabiedrībā sauca par “stervu”. Viņa pievelk vīrieti ar savu seksualitāti, spīdošu prātu, bet pēc laika vīrietis no viņas aiziet. Viņš vienkārši neiztur tadu spriedzi. Šajā sievietē nav maigā ūdens dziļuma

Tagad iedomāsimies, ka ūdens ir pietiekami, bet maz gaisa. Tādu sievieti vīrietim iegūt nav grūti, viņā nav ne mazākās veselīgās sievietes “stervozitātes”. Rezultātā viņš viņu neciena! Ja nav uguns….. Uzminiet!!!! Tāda sieviete vīrieti vispar nepievilks.

Sieviete, kura pilna sievišķīgas enerģijas, kura atrodas ciešā kontaktā ar savu sievišķīgo būtību, viegli pievelk un notur vīrieti, mīlestību, ģimeni, harmoniju, naudu. Tāda sieviete palīdz savam vīrietim pacelties nebijušos veiksmes augstumos. Tāda sieviete apbur ar savu ārieni un savu enerģiju. Vīrieši alkst tādas sievietes, viņa tiem ir nepieciešama. Viņi to neapzināti sajūt un tās dēļ ir gatavi pamest visu – jau no senseniem laikiem neapzināti zin, ka viena nakts ar tādu sievieti var izmainīt viņu dzīvi.

Bet svarīgākais ir tas, ka tuvības laikā sieviete koriģē un izdziedina vīrieša gaismas lauku. Tieši vesels gaismas lauks palīdz vīrietim efektīvi darboties šajā pasaulē. Tieši šo spēju vīrietis neapzināti meklē sievietē. Taču lai to spētu, pašas sievietes gaismas laukam jābūt spēcīgam un veselam.
Senatnē sievietēm bija obligāts noteikums – kādu laiku atrasties vienatnē, lai meditētu, iegrimtu dziļās pardomās un tādā veidā atjaunoitu savu gaismas lauku.

Protams, ja vīrieša gaismas lauks ir bojāts, viņš nevar realizēt savus plānus un piepildīt savus sapņus, nopelnīt naudu un tikt pie varas. Saņemot atjaunošanos caur seksu, vīrietis neapzināti grib to sievieti, kurā sajūt šo piepildītību. Ja sievietei nav enerģijas, ja pašas gaismas lauks ir bojāts, tad nav svarīgi, vai viņa ir jauna, veca, bagāta vai nabaga, bet viņa ir tukša un neviens vīrietis to negribēs. Viņi vienkārši neredz un neievēro to kā sievieti.

Un, vēl, ja jūs nezināt, kā atjaunot savu enerģiju, jūs to zaudējat. Laiks, stresi, darba slodze atņem sievietei enerģiju un jau 35-40 gados daudzas sievietes ir jau iztukšotas. Un tad vīrietis tiecas pēc jauniem enerģijas avotiem, kā rezultātā notiek sānsoļi un parādās gados jaunākas mīļākās.

Sievietes veselība, laime personīgajā dzīvē un materiālā labklājība ir atkarīgas no viņas enerģijas un iekšējā stāvokļa.

Avots: http://lazarev.ru

Tulkoja: Ginta FS