Ikdienas Mīlestība

Nodzīvot dzīvi nav joka lieta.
Ilgstoša ģimenes dzīve nav sprinta distance. Tajā notiek tik ļoti daudz kas, ka to izturēt var tikai pieaudzis cilvēks. Pusaudžiem ar viņu iluzoro un ideālistisko pasaules uztveri šo piedzīvojumu neizturēt. Tie to pagaršos un izspļaus. Jau pašā spēles sākumā.

Ja gribas lielu un tīru mīlu ar nejauši satiktu princi vai princesi, tas nebūs uz ilgu laiku. 
Mīlestība, kura domāta dzīvei var būt liela, bet tā noteikti nebūs ļoti tīra.
Tajā ir gan slimības, strutas, caureja, vemšana un asinis.
Tajā mēdz būt gan aizkaitinājums, nesapratne, aizvainojumi un dusmas.
Tajā ir viņas kosmētikas, matu krāsas un matu pēdas izlietnē.
Tajā ir krākšana un viņa netīro zeķu smaka.
Tajā ir paketes un tamponi, kurus vīrietis dažkārt pērk sievietei.
Tajā ir nemazgāti trauki, jo abiem slinkums tos mazgāt.
Tajā ir histērijas, rupjība un neuzmanība.
Tajā ir nogurums, tai skaitā vienam no otra.
Tajā notiek avārijas, forsmažori un abpusējas kļūdas.
Tajā ik pa laikam var nebūt seksuālās vilkmes un intereses.
Tā var būt sasmērējusies ar bērnu kakām un izmocījusies bezmiega naktīs.
To dažkārt aizstāj garlaicība un rutīna.

Tev tas nepatīk? Tu nesaproti, kam tas viss vajadzīgs un kādēļ to visu paciest?

Piemēram,
tāpēc, lai tev vienmēr blakus būtu īsts draugs;
tāpēc, lai tu varētu būt tu pats un tevi pieņemtu;
tāpēc, lai varētu uzticēties un paļauties uz mīļotā cilvēka atbalstu;
tāpēc, lai būtu tuvībā ar otru cilvēku;
tāpēc, lai viens otram būtu gan palīdzība gan atbalsts jebkuros dzīves brīžos;
tāpēc, lai ieelpotu sava tuvākā smaržu un lūkotos mīļotajās acīs.
Izturēt neapmierinātību un stresu spēj tikai pa īstam pieaudzis cilvēks. Bērni to neprot.

Lilija Ahremčik
Foto: Danielle Guenther
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Viss notiks īstajā laikā

Visam jānotiek savā laikā: dzemdības, zobu šķilšanās, pat bērnu slimības. Pirmā iemīlēšanās, pirmais strīds ar vecākiem, pieaugšanas krīzes, separācija… Dažkārt tās ir ļoti nepatīkamas parādības. Bet, ko darīt? – tās jāpārdzīvo. Tas vienalga notiks, tad lai notiek pareizajā, dabas noteiktajā laikā.

Kad mēs vēl esam plastiski, vēl neesam cieti; vēl ir iespēja vieglai pārvarēšanai.

Jaundzimušā galva ir atbilst dzemdību ceļiem un neizaug līdz globusa vai lampu televizora izmēriem. Šīs lietas vienalga notiks. Ja ir izdevies no tām izvairīties, tās vienalga mūs panāks. Un izrādīsies daudz bīstamākas un graujošākas, kā tad, ja notiktu savā īstajā laikā.

Ja bērnībā ir izdevies izvairīties no visām bērnu slimībām, pat vējbakām, – tad šīs pašas vējbakas var piemeklēt pieaugušā vecumā. Un tām var būt ļoti smagas sekas. Un var piemeklēt arī citas slimības; organisms nav iemācījies cīnīties. Vecāki priecājas par to, ka bērnam nav bijusi pusaudžu krīze, viņš vēl joprojām dzīvo ar mums kopā, ir paklausīgs un cītīgi ievēro visus padomus? Tad šī krīze pēkšņi var sākties ap gadiem trīsdesmit. Un tā vairs nebūs krīze, bet gan sacelšanās uz kuģa, kad apspiestie rausies brīvībā. Un attiecības kļūs briesmīgas – vecāki nav gatavi pieņemt krīzi un vēlmi izlauzties brīvībā.

Pieaudzis “bērns” var aiziet pavisam. Pat ienīst. Kaut arī šis naids būs netaisns, bet tieši tā notiek vēlās krīzes. 
Nav bijis mīlestības ar tās milzīgo sajūsmu un aizrautību? Cilvēks apprecējies apstākļu spiests vai tāpēc, ka “tā vajag, tā visi dara”, nodzīvojis šajā laulībā divdesmit gadus un šos divdesmit gadus nosodoši ar neuzticēšanos klausījies stāstos “par mīlestību”? Un ir ļoti liela iespēja, ka mīlestība nāks kā zibens no skaidrām debesīm un līdzi sev aiznesīs labklājību, izārdīs dzīvi, novedīs līdz depresijai – jo cilvēks vairs nav bērns, ir ģimene, ir bērni, ir pienākumi…

Visam jānotiek savā laikā. Kamēr ir resurss, jaunība; kamēr organisms ir elastīgs un spēka pilns, bet psihe ir plastiska. Atlikta krīze ir daudz bīstamāka par laikus notikušu. Tā kā bērnu slimības, pusaudžu krīzes, pirmā mīlestība, pirmās vilšanās – viss ir normāli. Dabiski. Un nevajag mākslīgi censties no tām izvairīties.
Augam un kļūstam stiprāki.
Iegūstam imunitāti.
Un ļoti vērtīgu pieredzi. 

Anna Kirjanova
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas būs tāds, kādu tu to redzi

Domāt par slikto, tas ir tāpat kā sapņot par nepatikšanām. Tā ir veidots cilvēka smalkais ķermenis, psihe, zemapziņa, kam nu kā ierastāk.

Ja tu pastāvīgi baidīsies no tā, ka tevi krāps, apmānīs, nodos, ar to pašu tu ēterā radīsi nākotnes ainu, tādu, kādu tu to redzi. Tā ir tavas subjektīvās realitātes programmēšana.

Domā par labo!

Neskaitāmie eksperimenti, tajā skaitā arī zinātniskie, ir pierādījuši to, ka, ja tu domāsi labu par savu vīru/sievu, domāsi, ka šis cilvēks ir tev uzticīgs, mīlošs, rūpīgs utt., viņš noteikti tāds arī būs.
Iespējams, tagad viņš pieļauj kļūdas un dažkārt uzvedas ne īpaši cienīgi, taču tava ticība viņam palīdzēs izmainīt arī viņa zemapziņu.

Atceries, kas ir vārdots ūdens? Kad “vecmāmiņa” vārdoja ūdeni un deva to dzert slimajam, tas drīz vien sāka atlabt pat vissmagākajos gadījumos.
“Vārdo” visu – ūdeni, telpu, māju, vīraku, sveces… visu! Lai tavs mīļotais cilvēks atrodas tava pozitīvisma, tavas ticības, tavas mīlestības apskāvienos!
Tavi ārējie vārdi (runa) un iekšējie (domas) ir spējīgi mainīt tavu realitāti, tavu apziņu, tavus tuvos.Tam vajag ticēt un rīkoties pozitīvu nolūku vadītam.

Sapņo tieši par to, ko tu patiesi vēlies, pat tad, ja tev tas šķiet kaut kas neiespējams. Padari savus sapņus par tava mīļotā cilvēka labajām īpašībām par ikdienas praksi un negaidi vilšanos, nenolaid rokas, jo šajā pasaulē ar ticību un mīlestību sirdī viss ir iespējams!

Protams, tas prasīs laiku, tāpēc neatlaidība tev būs vajadzīga. 
Vajadzīga būs ticība un līdzcietība.
Esi laimīgs kopā ar saviem mīļajiem!

Autors: Hanna Savarska
Foto: Artem Beliaikin
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Labprātīgi vai piespiedu kārtā

Dzīve ir uzbūvēta tā, ka tajā ir jāstrādā un jāpieliek pūles. Turklāt mums ir iespēja izvelēties – vai mēs to darīsim patstāvīgi, vai arī ārējo apstākļu spiesti.

Pats vienkāršākais piemērs tam ir veselīgs dzīves veids. Savu ķermeni var disciplinēt patstāvīgi: sekot savam uzturam, sakārtot savu dienas, darba un atpūtas režīmu, nodarboties ar fiziskajām aktivitātēm. Bet var arī sagaidīt mirkli, kad ārsts ar nopietnu seju nozīmēs stingro režīmu, jo no tā būs atkarīga gan veselība gan dažkārt pat dzīvība.
Vieds ir tas cilvēks, kurš rīkojas priekšlaicīgi.

Tas ir pats acīmredzamākais piemērs, bet ir arī mazāk acīmredzami.

Viens no sociālās matricas pamatlikumiem vēsta: nestādi savu viedokli augstāk par otra cilvēka viedokli.

Piemēram, neuzskati, ka priekšnieks ir stulbāks par tevi, bet tu esi tas, kurš skaidri zin, kā jāvada uzņēmums, kā tevi jāslavē un kāda alga jāmaksā.
Ir cilvēki, kuri intuitīvi labi iekārtojas sociālajā matricā – viņiem vairāk piepūlēties nākas citā. Ir tādi, kuri mācās šo citu un tas prasa milzīgu piepūli. Un, visbeidzot ir tie, kuri ļoti aktīvi cenšas pakārtot Visumu sev: “Visam jābūt tā, kā es to vēlos un uzskatu par pareizu”. 

Un tieši šiem pēdējiem ir izdomāti parādi, algas kavēšanās, grūtības darba atrašanā un dažādu veidu naudas trūkums.

Dzīves likumi eksistē paši par sevi. Un mūsu izvēle ir ne tajā lai tos ievērotu vai neievērotu, bet tajā, KĀ mēs to darām – labprātīgi vai apstākļu spiesti.
Vai arī tavā dzīvē ir bijušas situācijas, kuras tev kaut ko ir iemācījušas?

Dmitrijs Trockis
https://www.youtube.com/watch?v=7j3H4Yx1FQM
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mazās dzīves glezniņas

Katram no mums ir savs veids kā vienoties ar dzīvi…
Un ir neapdomīgi nevienoties vai nevēlēties atrast piemērotāko veidu kā vienoties, jo tas draud ar hronisku neapmierinatību un sava laika izšķiešanu, meklējot veidus, kā no likteņa piedzīt parādus…
Protams, liktenim tas ir gluži vienaldzīgi, jo parādu tam nav…

Ja godīgi… tad dzīve vietām mēdz būt pavisam riebīga…
Taču tajā ir arī pavisam citas lietas…
Un ir vēlams mokoši negaidīt to stundu, to mirkli, līdz būsim tikuši līdz TĀM vietām, vai arī TĀS tikušas līdz mums, bet kaut kā ērti iekārtoties to starplaikos…

Mana paziņa, Žeņa vāra zupu…
Nevis vienu konkrētu, bet dažādas…

Tās viņai sašķirotas pa gadalaikiem…
Pa nedēļas dienām…
Pēc garastāvokļa – atceros, vienai zupai bija nosaukums “Nāciet, manas skumjas, pierijaties!”…
Tās sašķirotas pēc ingredientiem un laika – sākot no gardām soļankām, kas gatavotas no labākajiem kūpinājumiem un dažādu šķirņu olīvām, līdz pat askētiskajām, bet loti gardajām zupiņām, kas pagatavotas no “visa, kas pa rokai”….
Pēc tā, cik būs ēdāju – “Ņemam spaini un palielinām dozas!”…
Pēc emociju grādiem – sākot no mierīgas “paģiru zupiņas” līdz pat sprādziennbīstamiem spāņu brīnumiem, kas ar savu bezkaunīgo piparu “sit līdz pat smadzenēm”…
Pēc Mīlestības – “Apēstu ienaidnieks, apprecētu tevi!”…


Žeņa vāra savu zupu, vienojoties ar dzīvi par pilnībā ciešamām ar to attiecībām….
Žeņa vāra zupu, tā izvelkot sevi no tuvojošās depresijas, ikdienas haosa un problēmām, kuru mazāk nepaliek, tieši otrādi…

Žeņa vāra zupu un vēl raksta savu disertāciju, un teic, ka sen ar to būtu kamīnu iekurinājusi, ja vien uz plīts nelēkātu “katliņš” un kārtējais karstais un aromātiskais šedevrs nedejotu savu salsu…

Blakus Žeņai ir silti un gaiši pat tad, kad ir auksti un drūmi…

Man ļoti patīk zināt, ka kaut kur ir viņa un viņas zupa…. palīdz pat no attāluma….

TERAPIJA, mani mīļie, ir process, kurā tu pārstāj svinēt savas nelaimes un pārstāj sev patikt ciešanās…

Un vāri zupu… zīmē uz ūdens… pieraksti savas domas…. baro suņus un kaķus…. ilgi pastaigājies parkā… izkrāmē aizkrautos skapjus…. mazgā logus…. zvani tiem, kuri jau paspējuši aizmirst tavu balsi… un baudi pat neko nedarīšanu….

Ar baudu…

Vai arī cerību, ka tā tevi panāks…

Vienojies ar savu dzīvi… viņa to prot…
Piekrīti  un dodies satikties ar tiem, kuri nav nolīduši kaktiņā ar aizvainojumu dvēselē…

Ar ko gan mēs esam sliktāki….

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Novērtēt katru dāvanu

Daudzi cilvēki ne īpaši novērtē dāvanas. Pacilā rokās un pavirši pamet; sakot, vai tad tā ir kāda dāvana? Kas gan tur tāds īpašs – ģimene! Padomājies, veselība! Nav jau nekāda pārāk labā, tāda, viduvēja.

Kas gan tur tāds – nopirku mēteli, mašīnu. Kas gan tā par dāvanu, pats taču nopirku. Nopelnīju naudu, jo ir darbs un veselība. Kas gan tur tāds, Dzīve! Arī tāda, viduvēja dāvana. Dzīvot taču nemaz nav tik viegli, diezgan sarežģīti un grūti. Dāvana ir miljards dolāru un pils līdzīga Tadžmahālam. Vai arī kaut kas, īsti nezinu kas, bet tāds milzīgs un vērtīgs. Bet pārējais viss – sīkumi, nieki…

Pirms daudziem gadiem kādai meitenītei uzdāvināja dāvanu un viņa to atcerās visu mūžu.
Viņai bija seši gadi. Mammai nācās savu bērnu atdot internātā, jo viņas dzīvoja laukos un vajadzēja jaunajā vietā iekārtoties. Tas bija sen un tajos laikos daudziem nācās tā rīkoties. 

Internātā Asja saslima ar skarlatīnu. Audzinātaja viņu aizveda uz bērnu slimnīcu un tur atstāja. Mamma nevarēja atbraukt, Asja viņu labi saprata. Viņa klusiņām gulēja palātā un domāja. Nebija ne mantu ne grāmatu. Citi bērni bija kopā ar mammām, vai arī tās ieradās apmeklētāju stundās. Kas atnāks pie Asjas? Neviens. Viņa ir liela meitene un pati var tikt galā.

Viņa uzvedās ļoti rātni, klusiņām un paklausīgi. Pati mazgājās, uzvilka savu apdilušo halātiņu, ielēja ūdeni, ja gribējās padzerties, palīdzēja citiem bērniem, ja tie raudāja un baidījās. Un nesūdzējās.
Bet vakarā skatījās pa logu. Ārā dega ielas spuldze un sniga sniegs. Tuvojās Jaunais gads. Viņa iedomājās, ka tur lejā, zem slimnīcas logiem stāv viņas mamma. Un viņa klusiņām savai iedomātajai mammai māja ar roku. Viņa neraudāja, lai mammu nesarūgtinātu, kaut gan kaklā bija iesprūdis kamols…

Jaunais gads tā arī pienāca slimībā un vientulībā. Citiem bērniem mammas un tēti uzdāvināja dāvanas, lelles, mašīnītes, visās malās čaukstēja konfekšu papīriņi. Un pēkšņi agri no rīta Asja ieraudzīja uz sava nakts skapīša skaistā dāvanu papīrā ietītu saini – tajos laikos papīrs ar puķītēm bija tāds retums. Droši vien kāds to tur netīšām bija atstājis. Asja to neatvēra; tas taču nebija viņas. Kādam to kāds bija atnesis, tikai netīšam nolicis pie Asjas gultiņas. Droši vien Salatētis kļūdījies, tātad viņai šī kļūda jāizlabo. Un viņa sāka staigāt pa palātām un jautāt: kam pieder šī dāvana?
Asju ieraudzīja tante-daktere, nogurusi un nelaipna. Asja arī viņai pieklājīgi uzprasīja: kam pieder šī dāvana? Viņa taču nevarēja atrast tās saimnieku, bet varbūt tas tagad kaut kur sēž un rūgti raud. Varbūt Salatētis ko sajaucis, varbūt kāda mamma tumsā atnākusi un sajaukusi…
Tante-daktere teica, ka Salatētis naktī ir bijis, bet neko nav sajaucis, vienkārši nav gribējis Asju modināt. Nolicis dāvanu tieši viņai, nodevis sveicienus no mammas, un novēlējis ātrāku izveseļošanos. Tā ir Asjas dāvana! Fiksi jāver vaļā. 

Asja aiz prieka gandrīz noģība. Vēl paka nebija atvērta, bet elpa jau aizravās… Un pēc tam viņa ieraudzīja: apelsīni, konfektes, āboli, rieksti un flomasteri! Sešas krāsas, flomasteri “Sojuz”! Un zīmēšanas albūms! Tā bija neticama dāvana, neaptverami dāsna. Viņai nekad nebija piederējuši flomasteri. Un viņa klusiņam devās zīmēt apsveikumu Salatētim. Un mammai. Mamma vienalga pavasarī atnāks, un pavasaris vienalga pienāks, tā kā laikus jāsagatavo mammai dāvana – zīmējums. Un arī Salatētim…

Bet tante-daktere Asjai noglaudīja galvu. Asja pati pina sev bizītes, tā arī bizītes daktere noglaudīja. Un viss kļuva pavisam savādāks, paciešams un pat labi. Tā vienmēr notiek, ja saņem dāvanu: apelsīnu un sešu krāsu flomasterus, kuri krikšķ, kad ar tiem zīmē…

Asja pati tagad ir tante-daktere, vairs gan ne īpaši jauna. Ļoti daudz gadu pagājis kopš tā laika. Un daudz pa šiem gadiem bijis dāvanu; bet viņa vienmēr par katru no tām priecājas un ir ļoti pateicīga – cilvēkiem un dzīvei. Viņa novērtē ikvienu dāvanu un arī pati dāsni dāvā tās. Jo dāvināt dāvanas arī ir dāvana…. Ne visi to saprot. Un piekasīgi pārskata savas likteņa dāvanas, pavirši. Salīdzina ar dāvanām, kas citiem. Žēlojas par to, ka pārāk mazas…. Bet kāds raugās slimnīcas logos, aiz kuriem snieg sniegs un spīd ielu spuldzes. Un sapņo par to, ka pie viņa atnāks ciemos. Un klusiņām māj ar roku iedomātajiem tuviniekiem, un neraud, lai tos neskumdinātu…

© Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par sievieti, sievu, rūpēm un mīlestību…

Šo uzrakstīja vīrietis – vīrs, septiņu bērnu tēvs – par sievieti, sievu, rūpēm un mīlestību.

Bez vēja burinieks sastingst. Bez benzīna automašīna nekust ne no vietas. Un pat stiprām sievietēm spēki kaut kad beidzas.

Miers ģimenē ir nesalīdzināmi vērtīgāks par muļķīgo vīrieša taisnīguma izpratni. 

Ģimenē esmu nodzīvojis jau gandrīz 30 gadus un tikai tagad sāku saprast, ka sievietes – tas ir pavisam cits dzīvesveids.

Mani mānīja. Mānīja skolā, darba vietā. Grāmatas un televizors pūderēja smadzenes. Pat radinieki un vecvecāki mānīja. Es izaugu ilūzijā par to, ka šis ir dīvains emancipācijas un matriarhāta laiks. Mani piemānīja un es pavilkos; noticēju, ka sievietes ir tādas pašas kā mēs – vīrieši. Ka viņas, tāpat kā mēs, var staigāt botās un džinsās. Būt vadītājas, direktores un lieliskas autobraucējas. Viss saskanēja. Tikai nedaudz cita fizioloģija. Nedaudz smalkāks augums, nedaudz skaistāka āriene.

Bet es atklāju noslēpumu, kuru sistēma ļoti cītīgi slēpj. Mēs esam atšķirīgi. Izrādās, ka uz šīs planētas paralēli eksistē divas cilvēciskās dzīvības formas. Vīrišķā un sievišķā.

Tās ir absolūti atšķirīgas. Tās funkcionē, balstoties uz ļoti dīvaina principa. Un tas mūsu saprātam nav aptverams. Taču labāk pat nemēģināt saprast, kāpec tā. Labāk to pārbaudīt savā paša ģimenē.

Sieviete darbojas, balstoties uz to uzmanību un rūpēm, ko saņem no vīra. Viņas baterijas uzlādējas no maigiem vārdiem un klusējošiem, patiesiem apskāvieniem, kas nāk no sirds dziļumiem. Pavisam vienkāršu vārdu iespaidā tās kļūst par nenogurdināmiem ģeneratoriem. “Tu esi mana vienīgā, man citas nav. Tu esi brīnišķīga mūsu bērnu mamma un es esmu tik laimīgs, ka tevi savā dzīvē satiku. Tu esi pati labākā. Tu tik garšīgi gatavo, mana maigā un skaistā.”

Vējš piepūš buras un izkaltušaja zemē krīt ūdens lāse, tā ar pavisam vienkāršiem vārdiem tiek atdzīvinātas ikdienas rutinētajā ģimenes dzīvē piekusušas sievas.

Es ilgi nevarēju saprast, ka nav taisnīguma ģimenes dzīvē. Vīrietis attiecībās dzīvo ar saviem principiem – acs pret aci, zobs pret zobu. Ja izmocītā sieva sāk vīru grauzt un zāģēt, urbt ar vārdiem un aizķert ar pārmetumiem, indēt ar savām emocijām, mēģinot dabūt gar zemi, tas nenozīmē uzbrukumu. Tas nozīmē, ka nevajag atbildēt uz sitienu ar sitienu. Nekadā gadījumā nevajag.

Tā ir signalizācija, kura nostrādāja – tas nozīmē, ka beigusies degviela. Ka baterijas izlādējušās. “Ātri uzlādē mani, mans glābēj, mans mīļotais. Man vairs nav spēka dzīvot bez taviem mīļajiem vārdiem, bez tava atbalsta. Es vīstu, man nolaižas rokas. Es, pavisam negribot, pārvēršos nepatīkamā briesmonī.

Tikai pusstundiņu pastaigas pa sniegotajām taciņām kopā roku rokā. Tikai dažas minūtes tavas uzmanības. Uzklausi mani, manu trauksmi un uztraukumu, kas pa dienu sakrājies. Tikai nemēģini strīdēties, pārtraukt mani un iebilst”.

Iesita pa kreiso vaigu, griez labo. Taisnīguma nav. Atnāci no darba pārguris. Atnesi naudu un saņēmi kārtējo skandālu. Protams, gribās taisnīgi uz to arī atbildēt. Kā minimums, lepni klusēt un ciest vienatnē. Es tā darīju un kļūdījos.

Sieva sāk burkšķēt un kost, tātad pienācis īstais brīdis visu nolikt malā un iet viņu samīļot. Simto reizi pateikt – kādas tev skaistas acis, mana mīļā. Teikt to no sirds, ieliekot šajos vārdos visu dvēseli. Haltūra te neder. Atrunāšanās izsauks vēl lielāku vētru. Sieviešu valodā tas nozīmē – NETICU! Pamēģini vēlreiz, lūdzu! Tikai nekādā gadījumā nepagriez muguru un neaizveries. Kaut gan tieši to viņa tev ieteiks.

Jāiet uzbrukumā, jāmetas ugunī un jāglābj sava mīļā sieva, jāglābj miers ģimenē ar maigiem vārdiem un maigu galvas glaudīšanu. Ar tādu pat sajūtu, kā esi radis glaudīt galvu savam mazajam dēlēnam, aizdzenot visu viņa trauksmi.

Nav nekāda taisnīguma. Ir divas dažādas dzīves formas. Ir dīvainas, neizskaidrojamas darbības, kas ienes ģimenē harmoniju. Dīvainas vīrietim, pavisam labi saprotamas un vienkāršas sievietei. Taču tulka nav. Vairums turpina dzīvot ilūzijās. Vairums turpina savās sievās redzēt tādus pašus vīriešus tikai ar drusciņ citu fizioloģiju. Turpina izturēties pret savām sievām nevis kā pret meitām – trauslām un viegli ievainojamām (neskatoties uz viņu nenormālo emocionālo spēku), bet kā pret mammučiem. Izaugi, pieaugi, aizgāji no vienas mammas un apprecēji nākamo mammu, drusciņ jaunāku, bet ar tām pašām funkcijām. Mājsaimnieces un baudas avota funkcijām.

Pat stiprām sievietēm reiz beidzas spēki, pat stipras ģimenes mēdz sašūpoties. Ja aizmirstam rūpēties par ziediem, tie novīst. Mirstot tie sauc pēc palīdzības. Tie alkst dzīvinoša ūdens, maigus vārdus, komplimentus, uzmanību. Laiku, uzmanību, kas pilnībā veltīts viņiem.

Mani sagūstīja ģimenes dzīve, uz 30 gadiem. Gūstā mums piedzima septiņi bērni. Un šajā laikā es varēju iemācīties šo nesaprotamo valodu. Valodu, kurā runā paralēlā sieviešu civilizācija. Man bija iespēja izprast viņu paražas un ieradumus.

Vējš piepūš burinieka buras un izkaltušajā zemē krīt ūdens lāse, tā ar vienkāršiem vārdiem tiek atdzīvinātas ikdienas rutinētajā ģimenes dzīvē piekusušas sievas.

Tikai ļoti svarīgi, lai vīrieša vārdi sakristu ar darbiem. Jo tikai tad tiem būs spēks.

Volodars Ivanovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pazemība – pretinde lepnībai

Pazemību daudzi cilvēki jauc ar vājumu. Tikai pazemība nav ne skumjas, ne vājums, ne arī pastāvīga depresija, kad cilvēks jūtas vājš un pazemots. Tulkojot no grieķu valodas, tas nozīmē atrasties Patiesībā, Īstenībā. Tas nozīmē, ka cilvēks dzīvo ar mieru Dvēselē, viedi apzinās savu bezspēcību, Dieva varenību, iecietību un gatavību vienmēr palīdzēt.

– Kā pareizi praktizēt pazemību, lai nemānītu sevi? Kas sevī jāizmaina? Agni Jogā ir jēdziens “gara pazemība” – kas tas ir?

Dmitrijs Rajevskis:
– Pazemība ir ļoti svarīga. Būtiski ir tas, ka garīgo, materiālo, fizisko attīstības ceļu ejoša cilvēka galvenais ienaidnieks ir viņa paša Lepnība.

Ja paskatāmies, kā tas notiek dzīvē – piemēram materiālajā, piemēram, vienas kompānijas dzīvē. Kāpēc tās sabrūk un bankrotē? Tāpēc, ka vadība kļūst lepna, viņi pārstāj pievērst uzmanību savu darbinieku labklājībai un tajā mirklī sākas kritiens, degradācija.

Ja pavērojam ģimenes. Ar ko sākas škiršanās? Ar to, ka vai nu vienam vai abiem dzīvesbiedriem rodas lepnība. Viņi domā, ka ir gana veiksmīgi, visu saprot un zin. Un viņi sāk šajā lepnībā sacensties viens ar otru, kuram tā ir lielāka. Un likumsakarīgi tas noved pie šķiršanās.

Ja paskatāmies bērnu audzināšanu. Ja uzskati, ka esi labāks un gudrāks par bērniem, tevi pārņēmusi lepnība, viņi to sajūt un tādus vecākus atgrūž, protestē. Tāpēc ļoti svarīga ir pazemība.

Pazemība ir pretinde visiem ļaunumiem.

Ja paskatāmies garīgajā jomā, kristiešiem ir jēdziens “krist maldos”  – tas ir tad, kad cilvēks saņēmis pirmo apgaismību domā, ka nu ir pavisam tuvu Dievam un tad sākas viņa kritiens it visā. Šodien baznīcu ir paralizējusi neidomājama priesteru lepnība.

Agni jogā ir lielisks teiciens:
Kļūsti pazemīgs, ja vēlies kļūt vieds, un audzē pazemību, ja esi jau kļuvis vieds. 

Man ļoti patīk Kristus simbols, kad viņš mazgā saviem mācekļiem kājas.
Personīgi es saprotu to, ka ja kļūšu lepns, mūsu Skola beigs pastāvēt. Tā pastāv tikai pateicoties mūsu – skolotāju un skolnieku brālīgajām attiecībām un attieksmei vienam pret otru. Es cenšos dzīvot vienkāršu dzīvi, cenšos savu laiku un spēkus veltīt cilvēku izglītošanai un izaugsmei.

Audzēt sevī vienkāršību nozīmē samīdīt lepnību nevis lepnumu – LEPNĪBU. Tās ir divas atšķirīgas lietas. Un attīstoties šajā jomā, mēs pastāvīgi saņemam pretindi kritienam.

© Dmitrijs Rajevskis projekta “Brīvības skola” dibinātājs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dziļa atpūta

Vārda “depresīvs-nomākts” (depressed) patiesībā ir “dziļa atpūta” DEEP REST.

Mēs varam uztvert depresiju kā psihisku saslimšanu, taču dziļākajā līmenī tā ir absolūti un ļoti nesaprotama dziļa miera sajūta, kad mēs pilnībā esam izsīkuši no sava melīgā “es” smaguma un stāsta par to, kas esam un ko mums izstāstījis mūsu prāts.

Depresija ir neapzināta intereses zaudēšana par otršķirīgu dzīvi. Tā ir tiekšanās “nomirt” melīgajam un atbrīvoties no nogurdinošās individualitātes drāmas. Depresija ir aicinājums uz garīgo transformāciju. Tā ir jāsadzird un jāsaprot nevis jāārstē ar analīzēm un zālēm.

Par depresiju nav ko kaunēties. Tas ir vissenākais uzaicinājums atpūsties.

© Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nedaudz par laimi

Kas ir laime?

Tas atkarīgs no tā, vai esi apzinātā vai neapzinātā stāvoklī, no tā, vai esi pamodies, vai vēl guli.

Ja tu esi aizmidzis, tad tava laime būs BAUDA.

Bauda ir tā sajūta, kad tu centies ar ķermeņa palīdzību kaut ko sasniegt – kaut ko, kas tam nav pa spēkam – piespiest ķermeni sasniegt to, kam tas nav radīts. Cilvēki visiem spēkiem un iespējamiem līdzekļiem ar ķermeņa palīdzību vēlas sasniegt laimi.

Aizmidzis cilvēks nezina citu veidu. Viņš zin tikai dažas ķermeniskās sajūtas – ēdiens, sekss; un tā ir viņa pasaule. Un viņš nepārtraukti tajā pārvietojas – no viena pie otra.
Lūk, divi viņa ķermeņa gali – ēdiens un sekss. Ja viņš apspiež savu vēlmi pēc seksa, tad iekrīt ēšanas atkarībā; ja apspiež vēlmi pec ēdiena, tad iekrīt atkarībā no seksa. Enerģija turpina kustēties līdzīgi svārstam.

Un viss, ko tu dēvē par baudu, – ir atbrīvošanās no spriedzes stāvokļa.

Seksuālā enerģija savācas, uzkrājas; tu kļūsti smagāks un trauksmaināks, un vēlies šo enerģiju atgbrīvot. Cilvēkam, kurš ir aizmidzis, seksualitāte nav nekas cits kā  atbrīvošana, tas pats, kas skaļa šķaudīšana.
Tas nedod neko citu, kā nelielu atvieglojuma sajūtu, – bija spriedze, tagad nav. Taču tā uzkrāsies atkal.

Ēdiens dod tikai nelielu garšas sajūtu paša mēles galiņā; un diez vai tā dēļ ir vērts dzīvot. Taču daudzi cilvēki dzīvo tikai tādēļ, lai ēstu; un tikai nedaudzi – ēd tāpēc, lai dzīvotu. 

Bauda – fiziska, psiholoģiska. Bauda ir pati virspusējākā lieta dzīvē; tā kutina. Tā var būt seksuāla, tā var attiekties uz citiem sajūtu orgāniem, var kļūt par apsēstību ar ēdienu, taču tā vienmēr balstīsies ķermenī.

Tu neesi vienīgais, kurš meklē baudu; baudu meklē miljoniem cilvēku pasaulē, tāpat kā tu. Un no tā tad arī izriet viss – cīņa, sacensības, vardarbība un kari. Cilvēki viens otram ir kļuvuši par ienaidniekiem, tāpēc, ka tiecas uz vienu un to pašu mērķi – un ne visi spēj to sasniegt.

Ja tu tādā mērā dzenies pēc baudām, tad nespēsi mīlēt, jo cilvēks, kurš meklē baudu, otru cilvēku izmanto kā līdzekli, rīku. Bet izmanot otru kā līdzekli ir viena no visnetikumīgākajām darbībām, kuras vispār iespējamas, tāpēc, ka ikviena radība pati par sevi ir mērķis un to nedrīkst izmantot kā līdzekli.

OŠO
​​​​​​​Foto: cottonbro
Tulkoja: Ginta Filia Solis