Vissvētīgākais darbs pasaulē

Kad tu uzsāc kustību pie sevis, tu zaudē daudzus, kam bii izdevīgs savā nebrīvē, savā vieglajā vadāmībā un pārsteidzošajā spējā atteikties no sava viedokļa…

Tevi gaida ļoti daudz rūgtu atklāsmju par to, no kā tad īsti sastāvēja tava līdzšinējā dzīve, kurā tu neko nelēmi, ne par ko nebiji atbildīgs un neko neizvēlējies pats…

Momentā par tevi interesi zaudē tie, kuriem vairs neizdodas uzsēdināt tevi tavai vainas izjūtai, uzkraut tev visus savus parādus uzreiz un manipulēt ar tavām ierastajām reakcijām…

Un tieši viņi tevi vaino tajā, ka viņu vadības pults, ar kuras palīdzību tevi tik ilgi bija vadījuši, vairs nedarbojas…
Un tu pasmaidi un pat negrasies to labot…
Tu pārstāj pirkt mīlestību… un arī pārdot…
Vairs necenties nopelnīt atzinību…
Tev vairs nav vajadzības apkalpot citu viedokli par sevi un atdod šo iespēju tiem, kas dienu un nakti monitorē tavu dzīvi…

Tu sevī atrodi to naidnieku, kurš čukstēs ausī par to, ka taču bija normāli un, kam tev bija vajadzīga šī revolūcija???…
Taču naidnieks pazudīs reizē ar bailēm, kurām tu uzdrošināsies ieskatīties acīs…

Ceļš pie sevis nav revolūcija, jo tu necīnies…
Tu vienkārši atgriezies savas dvēseles nolaistajās mājās, kuras tev nāksies izmazgāt tīras, izmest tonnām lūžņu un mīlestībā piepildīt ar to, kas tev patiešām ir vajadzīgs…

Un tici man, tas ir vissvētīgākais darbs pasaulē…

Nebaidies būt tu pats…
Baidies būt visiem, izņemot sevi…

©Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lido kā vari

Ir bezjēdzīgi zināt, kā ir pareizi, ja tas nesakrīt ar to, ko tu patiešām vari, vai jūti vajadzību pastāvīgi un jēgpilni darīt …
Tieši tādēļ ir vērts pārstāt mocīties un ciest par savām neatbilstībām tam, kas tev šķiet nepieciešams, lai saņemtu augstu atzīmi, un atteiktos lauzt sevi tur, kur tu uz kaut ko neesi spējīgs.

Tas patiešām ir ļoti ciesirdīgi – pieprasīt no cilvēka to, uz ko viņš nav spējīgs.
Cietsirdīgi ne tikai pret sevi, bet arī citiem cilvēkiem.
Vienmēr ir kaut kādas kompensācijas un aizvietotāji… un ir arī godīgums atzīt patiesību.

Pat visaugstāk lidojošais gaisa balons reiz nolaižas zemē … un tāpēc svarīgāk ir tas, kādi mēs esam šeit savā pastāvīgajā stāvoklī, nevis tas, cik augstu mēs lidojām, lai kādu pārsteigtu.

Tas jau nenozīmē to, ka lidot un sapņot ir slikti.
Tas nozīmē tikai to, ka viens sapnis un viens lidojums nav tā vērts, lai nodotu sevi…

Ļiļa Grad
Foto: Andreas Wohlfahrt
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tikai tad būs jauna dzīve, jaunas attiecības un jauns liktenis

Ļoti bieži cilvēki, atrodoties sarežģītā situācijā, sauc pēc palīdzības.

Un ļoti bieži jebkura palīdzība izrādās neefektīva.

Taču noslēpums šeit ir pavisam vienkāršs.

Kad cilvēks ir gatavs mainīties, kaut ko upurēt, lūgties tikai tāpēc, lai izkļūtu no bīstamās situācijas, bet pēc tam turpinās dzīvot kā agrāk, viņā iekšienē nekas nenotiek, enerģija nemainās.

Mūsu zemapziņa lieliski zin, ka mūsu lūgšanas, raudas, solījumi ir tikai mirklīgi un mēs negrasāmies mainīties. Un zemapziņa neatlaiž slimības un nelaimes, kas nepieciešamas dvēseles attīrīšanai. Ja reiz esi nokļuvis sarežģītā bezizejas situācijā, kopā ar šo situāciju tev jāatstāj sevi vakarējo.

Kaut kādā brīdī ir jākļūst citam cilvēkam – ar citiem ieradumiem, ar citu skatījumu uz pasauli, ar citu enerģētiku. Tikai tad būs jauna dzīve, jaunas attiecības un jauns liktenis.

Sergejs Lazarevs “Nākotnes cilvēks. Vecāku audzināšana.” 5. daļa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sevi nedrīkst kritizēt!

Pesimisms ir cilvēka neticība savai nākotnei, neticība savām vēlmēm. Un tas nozīmē savas nākotnes iznīcināšanu.

Lūk, šobrīd mēs atrodamies tagadnē, taču mēs sastāvam no pagātnes un nākotnes. Ja mēs neticam sev nākotnē, mēs sagraujam sava “Es” struktūru un mūsu laicīgo ķermeni nākotnē.

Tāpēc grūtsirdība ir pašnāvība smalkajā plānā un savas nākotnes iznīcināšana.Tāpēc grūtsirdība ir nākotnes smalko struktūru iznīcināšana – bet tur taču atrodas mūsu pēcnācēji.

Ja cilvēku nomāc grūtsirdība, neticība sev, ja viņš slikti runā par savu nākotni, tad iznīcina ne tikai sevi, bet arī savus pēcnācējus.

Tāpēc es saku: nekādas kritikas attiecībā uz sevi nedrīkst būt.
Tev sevi ir jāmīl kā bērnu. Tu neesi pilnīgs, nepilnīgi ir tavs ķermenis, tavs cilvēciskais “Es”. Tev tie ir jāaudzina.

Ja bērns kļūdās, klūp un kaut ko nevar, mēs taču nesākam viņu apvainot un nosodīt. Mēs viņam palīdzam. Mēs viņu mācām un audzinām. Tāpat mums jāmāca arī sevi, savu dvēseli, jāaudzina tā.

Ja mēs pieļaujam smagas kļūdas, tātad mēs vienkārši esam nepilnīgi. Bet pilnība atnāk caur Mīlestību.

Tātad tieši tik, cik mēs saprotam šo nepilnību un strādājam pie tās, tieši tik lielā mērā mēs attīstāmies.

Tāpēc sevi NEDRĪKST kritizēt! Un vēl jo vairāk nedrīkst kritizēt savu likteni.
Tāpēc, ka mūsu liktenis ir mūsu vēlmes un mūsu dzīve tikai DAUDZ LIELĀKOS MĒROGOS kā viena dzīve.

Sergejs Lazarevs (nepublicētie teksti)
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pasaulē, kurā es priecājos par sevi

Pasaulē, kurā es priecājos par sevi, man ir tieši tik daudz laika, cik vajadzīgs.

Neviens mani negrūž aiz pleciem, neviens neskatās pulkstenī un neklakšķina mēli pulksteņa rādītāju ritmā. Laiku var sagriezt gabaliņos, kā sieru; vienā šķīvja malā rieksti, otrā – medus, un vēl nedaudz vīnogas un maize.

Lūk, līst lietus, lūk, vārās kafija, lūk, grāmata, kuru ir interesanti lasīt. Lūk, cilvēki, ar kuriem var runāt līdz rīta gaismai. Lūk, domas, kuras var galvā malt kā salmus.

Pasaulē, kurā es par sevi priecājos, es vairs negaidu, ka būs kāds, kas par mani parūpēsies, bet pati aizsniedzos līdz savam priekam. Ņemu sevi pie rokas un vedu turp, kur varu sajust to, ko vēlos sajust, atsperoties no tā līmeņa, cik vispār spēju.

Tāpēc ir vajadzīgas mierīgas dienas, drošas rokas, (kā likums) nauda un mazi solīši.

Viens maziņš solītis šodien, otrs – rīt.

Tālāk, gan jau tad redzēs, kā ies. Vai skries. Vai auļos.

Taču, ja piektajā dienā vairs nepatiks – neturpināšu un nešaustīšu sevi par to, ka nepatīk.

Ir piepūle un ir pārpūle, un, jo ātrāk tu iemācīsies tās atšķirt, kur beidzas viena un sākas otra, jo veselāks būsi.

Pasaulē, kurā es priecājos par sevi, es sev saku: šo es izdarīšu velāk, šo – pēc pāris mēnešiem, bet šo – nekad nedarīšu. Tāpēc, ka dažām lietām “nekad” – ir pats piemērotākais laiks.

Es jau sen sapratu: ja es vilcinos ar lēmumu pieņemšanu, tātad es jau sen zinu atbildi – vienkārši man tā nepatīk.

Aiz tā stāv vai nu smags darbs pāri savu iespēju robežām, vai nepatīkamas sarunas, vai atkal kaut kāds karš, bet es vēl no ieriekšējā ne visa esmu atgriezusies.

Pasaulē, kurā es priecājos par sevi, es gribu staigāt basām kājām un atslābušiem pleciem.

Pasaulē, kurā es dzīvoju, to uzskata par netikumu un dažkārt pat apkaunojumu.

Pasaulē, kurā es priecājos par sevi, es paspēju ievērot, kā vējš maina virzienu. Kā no rītiem laiks kļūst vēsāks. Kā pūst nokritušie āboli un vakaros no dārza dvesmo sidra un slapjas zāles smarža.

Es priecājos un nesu šo pasauli sevī…

Olga Primačenko
Foto: David Dubnitskiy
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dziedināt sirdi, darot to, kas priecē

Vai tev ir nācies vērot, kā kāds pazīstams cilvēks pārvar depresiju, atbrīvojas no kaitīgiem ieradumiem, nomet lieko svaru?
Nesen mana tuva draudzene pārdzīvoja ļoti sāpīgu šķiršanos, taču ātri atguva savu labo formu, pateicoties deju nodarbībām – sešas reizes nedēļā.

– Tam taču vajadzīgs tik daudz spēka! – es teicu un pie sevis padomāju: “Tā viņai ir tada uzmācīga ideja?”
– Droši vien. Taču tas ir tik jautri, – viņa man priecīgi atbildēja. – Man tā patīk mūzika!
Es biju pilnībā pārliecināta, ka pēc laika es to atcerēšos kā “maniakālu laika posmu”, un nolēmu pagaidīt, kamēr viņa nomierināsies. Taču tā nenotika. Neskatoties uz manām šaubām un kritiku, viņa tomēr dejoja. Un pēc pāris mēnešiem pat man nācās atzīt to, ka tā bija brīnišķīga ideja. Pa telefonu viņa man priecīgā balsī stāstīja par saviem jaunajiem nākotnes plāniem. Protams, pateicoties dejām arī viņas fiziskā forma bija lieliska, un es arvien biežāk dzirdēju, kā viņa klusiņām dungo kādu melodiju. Tā kā savu lomu nospēlēja ne tikai kustības, bet arī mūzika.

Trīs mēnešus vēlāk draudzene nopirka sev sintezatoru “Casio” – lai vienkārši “palaistu muļķi”. Pēc četriem mēnešiem viņa sāka šo to komponēt – “tikai tā, savam priekam”. Bet pēc pieciem mēnešiem viņa katru dienu pie klavierēm pavadīja ilgāku laiku. Atgriezusies no darba, viņa sēdās pie sava sintezatora, lai atslābinātos un ļautu rokām padancot, bet pēc tam devās uz deju nodarbībām. Lieki pieminēt to, ka arī viņas jaunais mīļotais vīrietis ir dejotājs?

Mana draudzene izdziedināja sirdi, darot to, kas sagādā prieku. “Ko gan es vēlētos darīt?” – viņa sev jautāja, nevis: “kas man tagad jādara?”. Mūzikas skaņa dziedina, ja to apzināti pielieto, lai dziedinātu ķermeni un dvēseli, kurus skārusi negatīvā enerģija, kura sākotnēji izpaužas kā harmonijas trūkums, bet vēlāk kā pilnīgs nespēks.
Džūlija Kamerona “Zelta dzīsla”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par sapņiem

Es atceros, kā mana vīramāte lasīja morāli savai jautrajai astoņdesmitgadīgajai māsai par to, ka tā trīs dienu laikā piepildīja savu senloloto sapni: nomainīja veco balto tualetes podu uz žilbinoši mirdzošu tirkīza krāsas…

Kur vecumdienās tāda blēņošanās, izšķērdība un ārišķība?

Māsa ne mirkli nesamulsa un absolūti nekaunējās….

Un tam, ko viņa atbildēja es arī šodien varu aplaudēt kājās stāvot:

– Zini, Ņina, pat tad, ja man būs lemts tikai reizi pasēdēt šajā tronī, es nedomāju, ka šis pirkums sevi nav attaisnojis! 
Tas sevi attaisnoja jau tajā mirklī, kad es no sirds uzjautrinājos saimniecības preču veikalā, kur jauni, skaisti pārdevēji man uzrīkoja īstu brazīļu karnevālu!
Un es negrasos krāt naudu savām bērēm, tāpēc, ka gan jau kāds apglabās, taču pad*st savu dzīvi krājot, taupot un ievērojot visus noteikumus, var trāpīt garām podam… Tāpēc, ej uz poda!!!
Nē, mīļie, tas nebija rupji…
Tas bija vienkārši, saprotami un drosmīgi…

Dzīvot, kamēr dzīvojas….
Piepildīt savas vēlmes, kamēr vispār ko vēlies…
Mīlēt, kamēr gribās mīlēt…
Lūk, tā vajag…

Savadāk jau slikti metas no mērķiem, motivācijām, “labākajām sevis versijām, lienot no ādas ārā”, stulbiem maratoniem par vienādu visiem laimi…
Laime ir iekšpasaulē…
Turpat, kur brīvība….
Un tikai laimīgie par šo brīvību cilvēki saprot, ka pārāk nopietni uztvert šo dzīvi nevajag!
Un, manuprāt, labāk sastapties ar nāvi, sēžot uz tirkīzkrāsas poda, nevis sagaidīt to nolemtības askēzē.

© Ļiļa Grad
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ikdienas Mīlestība

Nodzīvot dzīvi nav joka lieta.
Ilgstoša ģimenes dzīve nav sprinta distance. Tajā notiek tik ļoti daudz kas, ka to izturēt var tikai pieaudzis cilvēks. Pusaudžiem ar viņu iluzoro un ideālistisko pasaules uztveri šo piedzīvojumu neizturēt. Tie to pagaršos un izspļaus. Jau pašā spēles sākumā.

Ja gribas lielu un tīru mīlu ar nejauši satiktu princi vai princesi, tas nebūs uz ilgu laiku. 
Mīlestība, kura domāta dzīvei var būt liela, bet tā noteikti nebūs ļoti tīra.
Tajā ir gan slimības, strutas, caureja, vemšana un asinis.
Tajā mēdz būt gan aizkaitinājums, nesapratne, aizvainojumi un dusmas.
Tajā ir viņas kosmētikas, matu krāsas un matu pēdas izlietnē.
Tajā ir krākšana un viņa netīro zeķu smaka.
Tajā ir paketes un tamponi, kurus vīrietis dažkārt pērk sievietei.
Tajā ir nemazgāti trauki, jo abiem slinkums tos mazgāt.
Tajā ir histērijas, rupjība un neuzmanība.
Tajā ir nogurums, tai skaitā vienam no otra.
Tajā notiek avārijas, forsmažori un abpusējas kļūdas.
Tajā ik pa laikam var nebūt seksuālās vilkmes un intereses.
Tā var būt sasmērējusies ar bērnu kakām un izmocījusies bezmiega naktīs.
To dažkārt aizstāj garlaicība un rutīna.

Tev tas nepatīk? Tu nesaproti, kam tas viss vajadzīgs un kādēļ to visu paciest?

Piemēram,
tāpēc, lai tev vienmēr blakus būtu īsts draugs;
tāpēc, lai tu varētu būt tu pats un tevi pieņemtu;
tāpēc, lai varētu uzticēties un paļauties uz mīļotā cilvēka atbalstu;
tāpēc, lai būtu tuvībā ar otru cilvēku;
tāpēc, lai viens otram būtu gan palīdzība gan atbalsts jebkuros dzīves brīžos;
tāpēc, lai ieelpotu sava tuvākā smaržu un lūkotos mīļotajās acīs.
Izturēt neapmierinātību un stresu spēj tikai pa īstam pieaudzis cilvēks. Bērni to neprot.

Lilija Ahremčik
Foto: Danielle Guenther
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Viss notiks īstajā laikā

Visam jānotiek savā laikā: dzemdības, zobu šķilšanās, pat bērnu slimības. Pirmā iemīlēšanās, pirmais strīds ar vecākiem, pieaugšanas krīzes, separācija… Dažkārt tās ir ļoti nepatīkamas parādības. Bet, ko darīt? – tās jāpārdzīvo. Tas vienalga notiks, tad lai notiek pareizajā, dabas noteiktajā laikā.

Kad mēs vēl esam plastiski, vēl neesam cieti; vēl ir iespēja vieglai pārvarēšanai.

Jaundzimušā galva ir atbilst dzemdību ceļiem un neizaug līdz globusa vai lampu televizora izmēriem. Šīs lietas vienalga notiks. Ja ir izdevies no tām izvairīties, tās vienalga mūs panāks. Un izrādīsies daudz bīstamākas un graujošākas, kā tad, ja notiktu savā īstajā laikā.

Ja bērnībā ir izdevies izvairīties no visām bērnu slimībām, pat vējbakām, – tad šīs pašas vējbakas var piemeklēt pieaugušā vecumā. Un tām var būt ļoti smagas sekas. Un var piemeklēt arī citas slimības; organisms nav iemācījies cīnīties. Vecāki priecājas par to, ka bērnam nav bijusi pusaudžu krīze, viņš vēl joprojām dzīvo ar mums kopā, ir paklausīgs un cītīgi ievēro visus padomus? Tad šī krīze pēkšņi var sākties ap gadiem trīsdesmit. Un tā vairs nebūs krīze, bet gan sacelšanās uz kuģa, kad apspiestie rausies brīvībā. Un attiecības kļūs briesmīgas – vecāki nav gatavi pieņemt krīzi un vēlmi izlauzties brīvībā.

Pieaudzis “bērns” var aiziet pavisam. Pat ienīst. Kaut arī šis naids būs netaisns, bet tieši tā notiek vēlās krīzes. 
Nav bijis mīlestības ar tās milzīgo sajūsmu un aizrautību? Cilvēks apprecējies apstākļu spiests vai tāpēc, ka “tā vajag, tā visi dara”, nodzīvojis šajā laulībā divdesmit gadus un šos divdesmit gadus nosodoši ar neuzticēšanos klausījies stāstos “par mīlestību”? Un ir ļoti liela iespēja, ka mīlestība nāks kā zibens no skaidrām debesīm un līdzi sev aiznesīs labklājību, izārdīs dzīvi, novedīs līdz depresijai – jo cilvēks vairs nav bērns, ir ģimene, ir bērni, ir pienākumi…

Visam jānotiek savā laikā. Kamēr ir resurss, jaunība; kamēr organisms ir elastīgs un spēka pilns, bet psihe ir plastiska. Atlikta krīze ir daudz bīstamāka par laikus notikušu. Tā kā bērnu slimības, pusaudžu krīzes, pirmā mīlestība, pirmās vilšanās – viss ir normāli. Dabiski. Un nevajag mākslīgi censties no tām izvairīties.
Augam un kļūstam stiprāki.
Iegūstam imunitāti.
Un ļoti vērtīgu pieredzi. 

Anna Kirjanova
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas būs tāds, kādu tu to redzi

Domāt par slikto, tas ir tāpat kā sapņot par nepatikšanām. Tā ir veidots cilvēka smalkais ķermenis, psihe, zemapziņa, kam nu kā ierastāk.

Ja tu pastāvīgi baidīsies no tā, ka tevi krāps, apmānīs, nodos, ar to pašu tu ēterā radīsi nākotnes ainu, tādu, kādu tu to redzi. Tā ir tavas subjektīvās realitātes programmēšana.

Domā par labo!

Neskaitāmie eksperimenti, tajā skaitā arī zinātniskie, ir pierādījuši to, ka, ja tu domāsi labu par savu vīru/sievu, domāsi, ka šis cilvēks ir tev uzticīgs, mīlošs, rūpīgs utt., viņš noteikti tāds arī būs.
Iespējams, tagad viņš pieļauj kļūdas un dažkārt uzvedas ne īpaši cienīgi, taču tava ticība viņam palīdzēs izmainīt arī viņa zemapziņu.

Atceries, kas ir vārdots ūdens? Kad “vecmāmiņa” vārdoja ūdeni un deva to dzert slimajam, tas drīz vien sāka atlabt pat vissmagākajos gadījumos.
“Vārdo” visu – ūdeni, telpu, māju, vīraku, sveces… visu! Lai tavs mīļotais cilvēks atrodas tava pozitīvisma, tavas ticības, tavas mīlestības apskāvienos!
Tavi ārējie vārdi (runa) un iekšējie (domas) ir spējīgi mainīt tavu realitāti, tavu apziņu, tavus tuvos.Tam vajag ticēt un rīkoties pozitīvu nolūku vadītam.

Sapņo tieši par to, ko tu patiesi vēlies, pat tad, ja tev tas šķiet kaut kas neiespējams. Padari savus sapņus par tava mīļotā cilvēka labajām īpašībām par ikdienas praksi un negaidi vilšanos, nenolaid rokas, jo šajā pasaulē ar ticību un mīlestību sirdī viss ir iespējams!

Protams, tas prasīs laiku, tāpēc neatlaidība tev būs vajadzīga. 
Vajadzīga būs ticība un līdzcietība.
Esi laimīgs kopā ar saviem mīļajiem!

Autors: Hanna Savarska
Foto: Artem Beliaikin
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis