Jaungada apņemšanās: kā uzvarēt?

ieradumi

Kādreiz tā nebija. Manā laikā neviens nekādas JG apņemšanās nerakstīja. Cilvēki lēja laimītes, ēda, dzēra un skatījās TV, vēlēja citiem laimi. Tagad mūsu dzīvē ir ienākušas daudzas jaunas tradīcijas. Mums ir jauni dievi – Jūķubs un Feisbuks, mēs svinam Halovīnus un Valentīndienas. Mūsu dzīvē stingri ir ienākušas jaungada apņemšanās.

Ko tad mēs cilvēcīgi apņemamies? 90% ir par svara korekciju un sportisko aktivitāšu uzsākšanu un nelabo ieradumu atmešanu. Janvārī sporta klubi piedzīvo bumu. Tas ilgst aptuveni 2 nedēļas. Tad var novērot, kā fitnesa trenerīšu fizionomijas savelkas vāji maskētos smīniņos, uzlūkojot jaunieradušos censoņas. Jaunajiem sporta mīļotājiem nekad mugurā nebūs savalkātas un samazgātas sporta formas. Gluži pretēji! Tās ir kā no veikala plaukta. Spīdīgas un glamūrīgas. Tātad, riepas nomešanas un regulārās sportošanas apņemšanās darbojas 7-14 dienas.

Apņemšanās nepīpēt izbeidzas pēc 72 stundām, kad nikotīna iztrūkuma lauziens uzņem maksimālos apgriezienus. “Nekad vairs nedzeršu” apņemšanās izčākst pret 01. janvāra vakaru. Mēs vēl apņemamies nespēlēt datorpēles, ir brīnumainas ieceres par veselīgu uzturu, miega režīmu utt.

Ir otrs apņemšanās plasts, daudz mazāks: pabeigt maģistrus, doktorus, bakalaurus, uzrakstīt grāmatas, sarakstīt mūža skaņdarbus, iemācīties spēlēt klavieres / ģitāru, apgūt angļu valodu utt., utjpr… un tas viss bieži vien nestrādā. Jautājums – kāpēc?

Atbilde ir gluži vienkārša – trūkst enerģijas. Mēs uz brītiņu it kā iedegamies, sasolam sev un citiem, ka tagad viss būs… un nesanāk. Un tad ir pārmetumi sev, kurus mēs mēģinam notušēt savā apziņā.

Un bikini sezona pienāk bez mūsu iecerētās ideālās formas. Pīpējam kā pīpējuši, ēdam, ko ēduši, maģistri, doktori un svešvalodas tiek pārceltas par gadu.

Ko darīt? Kas notiek?

Jebkurām šādām izmaiņām ir vajadzīga pamatīga psihiskā enerģija. Ar gribasspēku bieži vien nepietiek. Pie izmaiņām vienmēr iestājas brīdis, kad vecie paradumi mūs ļoti intensīvi vilina atgriezties ierastajā režīmā un, diemžēl, vecā dzīve praktiski neprasa lieku enerģiju. Mēs viegli atkrītam atpakaļ ierastajās lietās.

Lai apņemšanās piepildītos, ir jāievēro daži būtiski noteikumi.

Noteikums Nr. 1.
Nestāstīt un neplātīties citiem, ka es 100 punkti nometīšu riepu, nepīpēšu, skriešu maratonus, pabeigšu maģistrus utt. Ir ļoti neieteicams plātīties! Mums tā jau nav daudz enerģijas un plātoties mēs tikai to zaudējam.

Noteikums Nr. 2.
Nerunāt par savām iecerēm ar skeptiskiem cilvēkiem. Viņi ar savu skaudību un nicināšanu jūsu labos nodomus saindēs. Viņi to tik vien gaida, lai jums neizdotos, jo tad viņi paši jutīsies mierīgi. Skeptiski, toksiski cilvēki jūtas labi, kad citiem neiet.

Noteikums Nr. 3.
Atrast domu biedrus.
Šis noteikums par domubiedriem ir varbūt pats būtiskākais! Kopā mēs spējam savienot mūsu enerģijas lielā spēkā. Mēs varam viens otru atbalstīt un tad notiek brīnums. Mums izdodas uzvarēt! Jūsu domubiedru grupas cilvēki noturēs jūs uz trases, kad pienāks vājuma brīdis. Un tas noteikti pienāks. Tieši šī vājuma brīža uzvarēšana (un vājuma brīži var būt vairāki) dod milzīgu enerģijas lādiņu nākamajām uzvarām. Un galējā uzvara ir tad un tikai tad, kad jaunais mūsu dzīvē jau ir kā nostabilizējusies norma un mēs esam ar to mierā.

Lai iet reklāma! Pareklamēšu Spoguļotājus, kur darbs notiek nelielās grupās: 3-5 cilvēki. Šīs grupiņas bez dzīvajām tikšanās reizēm izveido arī savas domu biedru grupas internetā un spēj viens otram operatīvi iedot atbalstu, kad to visvairāk vajag. Un jūs zināsiet, kad atnāk slinkums iet uz sportu vai ļoti gribās kādu savu veco ieradumu, ka jūsu grupas biedri pārdzīvos par jums, jo ļoti ir vēlējušies jūs atbalstīt. Un jūs sajutīsiet šo grupas atbalstu un sajutīsiet savu spēku un jums izdosies uzvarēt! Protams, derīgas ir jebkuras atbalsta grupas, Spoguļotājos vienkārši ir jau atstrādāta laba atbalsta sistēma, kas ir daudzkārt pārbaudīta.

Lai ir lielisks 2017. gads! Droši skatīsimies nākotnē un veidosim savus apņemšanās sarakstus! Būsim skaisti, būsim enerģijas pilni, būsim veselīgi un būsim laimīgi un priecīgi! Skaistu šo svētku laiku un laimīgu Jauno Gadu!

Andis Geste

P.S. Jaunā gada priekšvakarā TV Inese Prisjolkova stāstīja par 100 dienu grupām, kuras tiek veidotas, lai cilvēkiem vieglāk būtu pildīt savas apņemšanās. Man un maniem domubiedriem šāda 100 dienu grupa ir jau vairāk kā divus gadus un šī kopība patiešām strādā un palīdz ikvienam no tās dalībniekiem veidot sev labāku dzīvi. Dažkārt mēs to dēvējam par savu īpašo “psihoterapiju” Ja kādu no jums tas interesē, rakstiet privāti, vietas pietiks visiem, kuri patiešām vēlas kaut ko mainīt:
(gincisst@gmail.com)
Veiksmīgu šo gadu!

Ginta FS

Vienkārši izlasi

434

“Mani ratiņkreslā veda pa rajona slimnīcas gaiteņiem.

– Uz kurieni? – jautāja viena medmāsa otrai. – Varbūt uz atsevisķo, varbūt – kopējo?

Es sāku uztraukties. – Kāpēc uz kopējo, ja ir iespēja uz atsevišķo?

Māsas paskatījās uz mani ar tādu patiesu līdzjūtību, ka es izbrīnījos. Tikai pēc tam, vēlāk es sapratu, ka atsevišķajās palātās ievieto mirstošos, lai citi pacienti viņus neredzētu.

– Ārsts teica, uz atsevišķo, — atkārtoja medmāsa.

Taču tad es vēl nezināju, ko tas nozīmē un nomierinājos. Kad pamodos gultā, es sajutu pilnīgu mieru tikai no tā, ka nekur nevajag skriet, ka nevienam nekas nav jāpierada, ka visa mana atbildība par visu ir nulles līmenī.

Es sajutu dīvainu attālināšanos no apkārtējās pasaules un man bija pilnīgi vienalga, kas notiek. Mani nekas un neviens vairs neinteresēja. Es biju ieguvusi tiesības uz atpūtu. Un tas bija lieliski. Es paliku viena ar sevi, ar savu dvēseli un dzīvi. Tikai Es un Es. Visas problēmas bija aizgājušas, aizgājusi bija arī trauksme un visi svarīgie jautājumi. Visa tā skraidīšana likās tik sīka, salīdzinot ar Mūžību, ar Dzīvi un Nāvi, ar to nezināmo, kas gaida otrā pusē…

Un tad apkārt sāka mutuļot īstā Dzīve! Izradījās, ka putnu dziesmas no rītiem un saules stari, kas rāpo pa sienu virs gultas, ir tik brīnišķīgi. Tik brīnišķīgas ir koku krāsainās lapas, kas māj man pa logu, dziļi zilās debesis, tiko pamodušās pilsētas trokšņi – mašīnu signāli, klaudzošu papēdīšu skaņa pa asfaltu, krītošo lapu čaboņa… Ak, Dievs, cik brīnisķīga ir Dzīve! Bet es tikai tagad to sapratu…

– Nu, labi, lai arī tikai tagad, — es sev teicu, – taču sapratu. Un tev tagad ir pāris dienas, lai baudītu to… un iemīlētu no visas sirds!

Tā brīvības un laimes sajūta, kas mani bija apņēmusi, prasījās uz āru un es vērsos pie Dieva, jo viņš taču tagad bija man tuvāk par visiem.

– Dievs! – es priecājos. – Pateicos tev par to, ka tu devi man iespēju saprast, cik brīniškīga ir Dzīve un ļāvi man iemīlēt to. Lai arī tikai tagad, pirms nāves, tomēr es sapratu, cik brīnišķīgi ir dzīvot!

Mani piepildīja mierīgas laimes sajūta, miers un brīvības skanošā elpa. Pasaule mirguļoja, skanēja un pildījās ar gaišu dievisķās Mīlestības gaismu. Es sajutu tās varenos enerģijas viļņus. Šķita, ka Mīlestība ir kļuvusi blīva un tajā pat laikā maiga, mīksta, caurspīdīga, kā silti okeāna viļņi.

Tā piepildīja visu telpu un pat gaiss bija kļuvis tik pilns un blīvs, ka to uzreiz nemaz nevarēja ieelpot. Man šķita, ka viss, ko es redzēju, pildījās ar šo zeltīto gaismu un enerģiju. Es mīlēju. Un tas bija kas līdzīgs ērģeļu skaņām, kad tās atskaņo Bahu un jutekliskajām vijoles skaņām, kas ceļas augšup, augšup…

***

Atsevišķai palātai un diagnozei «saasināta leikoze 4.stadijā», kā arī ārsta atzinumam, ka slimības sekas ir neatgriezeniskas, bija savas priekšrocības. Pie mirstošajiem laida apmeklētājus – visus, kas vien vēlējās un jebkurā laikā.

Tuvinieki drīkstēja šeit pat arī uzaicināt radiniekus un draugus uz bērēm, un pie manas palātas stiepās rinda ar tiem, kuri vēlējās atvadīties no manis, kamēr vēl esmu dzīva. Es sapratu, ka viņi jūtas briesmīgi, jo, ko gan runāt ar cilvēku, kura stundas ir skaitītas, un kurš par to pats zina. No otras puses, man bija nedaudz smiekligi skatīties uz viņu samulsušajām sejām. Es priecājos, jo kad gan es viņus visus vēl redzēšu? Taču vairāk par visu tajā brīdī man gribējās ar viņiem padalīties savā mīlestībā pret Dzīvi – jo kā gan vari nebūt laimīgs vienkārši tāpēc, ka dzīvo? Es uzjautrināju tuviniekus un draugus, kā vien varēju, stāstīju anekdotes un piedzīvojumus no dzīves. Paldies Dievam, visiem pielipa šī jautrība, un atvadīšanās norisinājās prieka un labestības atmosfērā.

Pagāja apmēram trīs dienas un man apnika gulēt. Es sāku staigāt pa palātu, sēdēt pie loga. Šajā nodarbē mani sastapa ārste, un uzrīkoja histēriju, par to, ka es nedrīkstu celties. Es biju patiesi izbrīnīta.

– Tas kaut ko mainīs?
– Nu,… Nē, — tagad apjuka daktere. – Bet jūs nevarat staigāt!.
– Kāpēc?
– Jums ir līķa analīzes. Jūs pat dzīvot nevarat, bet staigājat!!!!

Pagāja man atvēlētais maksimums – četras dienas. Es nemiru, bet ar apetīti cītīgi štopēju banānus un desu. Man bija tik labi. Bet dakterei bija slikti, viņa neko nesaprata. Analīzes nemainījās, asinis bija knapi rozā krāsā, bet es sāku staigāt pa gaiteņiem un skatīties televizoru. Man bija žēl ārstes. Bet Mīlestība prasīja apkārtējo cilvēku prieku.

– Dakter, kādas jūs vēlētos redzēt manas analīzes?
– Nu, kaut vai šādas!.

Viņa ātri man uz lapiņas uzrakstīja kaut kādus ciparus un burtus – kādiem tiem būtu jabūt. Es neko nesapratu, bet uzmanīgi izlasīju. Ārste līdzjūtīgi paskatījās,uz mani, kaut ko noburkšķēja un aizgāja.

9ņos no rīta vina, kliegdama, iebrāzās manā palātā:
– Kā jūs to darāt… Analīzes! Tās ir tādas, kādas es jums uzrakstīju.
– No kurienes lai es to zinu? Vai labas? Un kāda gan starpība?.

***..

Mans kaifs beidzās. Mani pārveda uz kopējo palātu (tas ir tur, kur vēl nemirst). Par cik radinieki bija jau atvadījušies, tie vairs pie manis nenāca. Palātā bez manis vēl bija piecas sievietes. Tās gulēja klusēdamas, ar deguniem sienā un aktīvi mira. Es izturēju trīs stundas. Mana mīlestība sāka smakt. Kaut kas bija jādara lietas labā.

Es izripināju no gultas apakšas arbūzu un uzcēlu to uz galda, sagriezu un skaļi paziņoju:
– Arbūzs noņem nelabumu pēc ķīmijterapijas.

Pāri palātai aizslīdēja svaigu smieklu smarža. Nepārliecināti pie galda sanāca pārējās sievietes.

– Vai tiešām noņem nelabumu?
– Aha, — ar svētu pārliecību un eksperta smīniņu sejā es apstiprināju, bet pati padomājuс: «Dievs viņu zin, vai noņem, bet sliktāk jau nepaliks…»

Arbūzs skraukšķēja.

– Un tiešām pārgāja! — teica tā, kura gulēja pie loga un staigāja ar kruķiem.
– Man arī! Un man arī!, — pārējas priecīgi apstiiprināja.
– Lūk, — es apmierināti klanīju galvu. – A man reiz bija tads gadījums….. Anekdoti par to zini?

Divos naktī palātā ieskatijās medmāsa un bija šokā:
– Kad beidzot jūs zvaigāt pārstāsiet? Jūs visam stāvam traucējat gulēt!

Pēc trim dienām viņa kautrīgi man pajautāja:
– Vai jūs varetu pāriet uz citu palātu?
– Kāpēc?
– Šajā palātā jau visām stāvoklis uzlabojies. Bet kaimiņu palātā ir ļoti daudz smagu slimnieku.
– Nē! – iekliedzās manas kaimiņienes. – Nelaidīsim!

Un nelaida. Tikai mūsu palātā sāka nākt kaimiņi – tā – vienkārši pasēdēt, papļāpāt,pasmieties. Un es sapratu, kāpēc. Vienkārši mūsu palātā dzīvoja Mīlestība. Tā ietina katru savā gaismas tīmeklītī – mierīgi un silti. Īpaši man patika sešpadsmitgadīga baškīru meitenīte baltā lakatiņā,kas bija sasiets tā, ka lakatiņa gali, kas slējas gaisā, darīja viņu līdzīgu zaķim. Viņai bija limfmezglu vēzis, un man šķita, ka viņa vispār neprot smaidīt…

Bet pēc nedēļas es ieraudzīju, cik viņai skaists, kautrīgs smaids. Bet, kad viņa pateica, ka zāles sāk iedarboties un viņa pamazām atveseļojas, mēs sarīkojām svētkus, uzklājām šiku galdu, uz kura bija kumisa pudeles. Kumisu dzerot, mēs ātri sareibām, un sākām dejot.

Dežūrārsts,kurš ieradās, izdzirdējis troksni, pārbijies un izbrīnīts skatījās uz mums un teica:
– Es šeit strādāju 30 gadus, bet ko tādu redzu pirmo reizi. Pagriezās un aizgāja.

Mēs ilgi smējāmies, atceroties viņa sejas izteiksmi. Bija labi. Es lasīju grāmatas, rakstīju dzeju, skatījos pa logu, sarunājos ar kaimiņienēm, staigāju pa koridoru un tik ļoti tā mīlēju to visu,ko redzēju: gan kaimiņieni, gan kompotu, gan mašīnu slimnīcas sētā un veco koku aiz loga.

Man špricēja vitamīnus. Vienkārši kaut ko taču vajadzēja špricēt. Ārste ar mani gandrīz nemaz nerunāja, vien šķībi skatījās, garāmejot, un pēc trim nedēļām teica:

– Jums hemoglobīns par 20 iedaļām pāri vesela cilvēka normai. Vairāk to nevajag paaugstināt.

Likās, ka viņa uz mani dusmojas. Jo sanāk, ka viņa ir muļķe, ka kļūdījās diagnozē, bet tas taču nevarēja būt, un to viņa arī zināja.

Bet reiz viņa man pasūdzējās:

– Es nevaru apstiprināt jūsu diagnozi. Jo jūs taču atveseļojaties, kaut arī jūs neviens neārstē. bet tā taču navar būt!!!!!!!!!!!!
– Un kāda man tagad ir diagnoze?
– Es vēl neesmu izdomājusi, — viņa klusi atbildēja un aizgāja.

***

Kad mani izrakstīja, ārste atzinās:

– Tik žēl, ka jūs aizejat, mums vēl tik daudz smagi slimo.

No mūsu palātas izrakstījās visas. Bet nodaļā mirstība tajā mēnesī samazinājās par 30%. Dzīve turpinājās. Tikai skats uz to bija kļuvis pavisam cits. Šķita, ka es skatos uz pasauli no augšas, jo bija mainījies skata uz notiekošo mērogs.

Bet dzīves jēga izrādījās tik vienkārša un pieejama:

Ir vienkārši jāiemācās mīlēt, un tad iespējas kļūs neierobežotas, vēlmes piepildīsies, ja vien būsi tās noformulējis ar mīlestību, nevienu nemānīsi, neskaudīsi, neapvainosies un nevienam ļaunu nevēlēsi.

Viss ir tik vienkārši un tajā pat laikā – sarežģīti!

Tā taču ir taisnība, ka Dievs ir Mīlestība. Vajag tik paspēt to atcerēties!

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Izdomā sevi no jauna

briedums10

Šodien galveno tendenci dzīvē pēc 50, var apzīmēt ar frāzi “izdomā sevi no jauna”. Tas tāpēc, ka vairumam cilvēku pēc 50 tradicionālā dzīves programma (izglītība, laulība, karjera, bērni) jau ir izpildīta, bet priekšā vēl, kā minimums, 20 aktīvas dzīves gadu.

Kad ir materiālā bāze, dzīves pieredze un blakus tam parādās vairāk brīva laika, sākas savas dzīves un vērtību pārvērtēšanas process – gan kopumā, gan atsevišķās dzīves sfērās.

Daudziem cilvēkiem pēc 50 uzrodas otra karjera – bieži vien pavisam citā jomā, nekā iepriekš.

Mēdz gadīties, ka par otru profesiju kļūst hobijs. Un nauda pārstāj būt galvenais, noteicošais faktors profesijas izvēlē. Priekšplānā izvirzās interese, iespēja realizēties, sajūta, ka esi vajadzīgs, noderīgs sabiedrībai (piemēram ASV daudzi pensionāri stradā bez maksas kā brīvprātīgie labdarības organizācijās) Un, lai otra karjera tiktu realizēta, daudzi cilvēki šajā vecumā sāk vai atsāk mācīties.

Vairums cilvēku pēc 50 labprāt mācās.
Tie var būt gan īsi kursi, gan arī pilnvērtīga augstākā izglītība. Bieži vien cilvēks realizē tās iespējas, kuras vienu vai citu iemeslu dēļ, nerealizēja jaunībā.

Daudzi apstiprina to, ka nobriedušā vecumā ir daudz vieglāk mācīties, kā jaunībā. Pirmkārt, šis process ir apzināts, otrkārt, palīdz arī dzīves pieredze un spēja sevi organizēt. Protams, daudz mazāk ir arī momentu, kas novērš uzmanību no mācību procesa un vairāk labsajūtas, ko saņemam mācoties, jo zinām, ka daram to sevis dēļ.

Šajā laikā notiek ne tikai savas profesionālās dzīves pārvērtēšana, bet arī gribās tikt skaidrībā ar savu privāto dzīvi. Kad bērni izauguši un “aizlidojuši no ligzdas”, daudzi, it kā līdz šim par veiksmīgiem un saskanīgiem atzīti pāri izšķiras. Šķiršanās pēc 50 arī šodien nav nekāds brīnums (amerikāņu psihoterapeitiem tam radies savs nosaukums “sirmā šķiršanās” – grey divorce)
Iemesli tam ir visdažādākie.

Ja abi laulātie ir aizgājuši pensijā un daudz laika pavada mājās, var atklāties, ka abu starpā ir ļoti daudz viedokļu atšķirību, pretrunu, kuras agrāk viņi neapjauta, jo nebija laika un spēka, lai tos noskaidrotu.

Gadās, ka šī pārvērtēšana skar tikai vienu no laulātajiem, un otrs to negrib, vai nevar pieņemt, un arī pats nav gatavs ne ko mainīt, ne – mainīties.

Bet ir arī labi jaunumi:

Pēc 50 tiek noslēgtas vairāk jaunu, laimīgu laulību un rodas daudz jaunu partnerību. Tāpat kā ar mācībām, arī tā ir apzināta izvēle.

Vēl bez tā, nav vairs vajadzības dibināt ģimeni, dzemdēt bernus – var vienkārši skaisti kopā pavadīt laiku savam priekam un labsajūtai.

Ļoti daudzi cilvēki šajā vecumā apzināti izvēlas vientulību, nepārstājot dzīvot aktīvu sociālo dzīvi, komunicējot ar draugiem, bērniem, mazbērniem, ceļojot, aizraujoties ar sevi interesējošām lietām. Nez kāpēc ļoti bieži par labsajūtu, ko gūst dzīvojot viens, runā tieši sievietes.

Ļoti bieži šajos gados cilvēki sevī apjauš pavisam jaunu, savādāku seksualitāti. Daudzi beidzot sāk pieņemt savu ķermeni tādu, kads tas ir un uz visiem laikiem atvadās no kompleksiem. Bet sievietes atzīstas, ka pēc menopauzes, kad vairs nav bailes palikt stavoklī,  jūtas daudz atbrīvotākas.

Briedums – tas ir brīnišķīgs laiks, lai darītu to, kam agrāk neatlika laika – tas attiecas arī uz radošo pašrealizāciju un talantiem: dejas, mūzika, gleznošana, literatūra, savu blogu veidošana, mode, apģērbs. daudzi sāk aktīvi ceļot un maina dzīvesvietu.

Kad tavā dzīvē parādās jaunas intereses, gribas ilgāk palikt lieliskā formā. Un vairāk brīva laika nozīmē arī to, ka beidzot var pilnvērtīgi nodarboties ar sevi: te nu arī ir sports, pastaigas, atveseļojošās prakses, meditācijas, sava dienas un ēšanas režīma parskatīšana. Daudzi cilvēki ar sportu sāk nodarboties jau nobriedušā vecumā un seko tam, lai formā būtu ne tikai ķermenis, bet arī smadzenes.

Tātad, ja pēkšņi saproti, ka ierastais “vāveres ritenis” (“piecēlies, aizgāji gulēt, laimīgu Jauno gadu!”) zaudējis savu ātrumu, padomā – varbūt arī tev ir pienācis laiks “izdomāt sevi no jauna”?

Bet vēl labāk, brauciet pie mums uz festivālu «Возраст Счастья. Хорошо за пятьдесят»! Tas ir lielisks veids, kā izdomāt sevi no jauna.

Autors: Ksenija Čurmantjeva

Tulkoja: Ginta FS

 

briedums12

Nesen internetu pāršalca video ar deju, ko izpildīja itālis Gianluca Vacchi. 
Viņš lieliski nodemonstrēja to, ka 50 gadi - tas ir tikai sākums.
http://infomaniya.com/italyanets-demonstriruet-vsemu-miru-chto-posle-50-ti-zhizn-tolko-nachinaetsya/

Sieviete un nauda

by-oscar-martinez1

… vai 6 veidi kā pievilkt naudu sievišķīgi

Nauda – tā ir enerģija, nauda – tas ir viens no veidiem, kā realizēt savas vēlmes un mērķus. Sieviete pēc savas dabas jau sākotnēji ir radīta, lai būtu bagāta un dzīvotu Pārpilnībā. Bet vai tā tas patiesībā ir?
No bērnības mums māca, ka nauda ir jānopelna darbā. Vai tā tas ir?
Sieviete pēc savas dabas arī ir Pārpilnība un Bagātība, un noskaņojoties uz savas iekšējās pasaules vibrācijām, paaugstinot savu sievietes enerģētiku, tā pievelk visus Pasaules labumus…naudu u.t.t. no visdažādākajiem avotiem, caur radošo realizāciju, caur vīriešiem, dāvanām un interesantiem projektiem.
Sekojot savai sievišķajai dabai, sieviete kļūst bagāta.

Kā apzināties šo sievišķo dabu un iziet no vīrišķo enerģiju valdīšanas, kurā mēs pašas sevi esam iedzinušas?
Šoreiz par 6 veidiem, kā to izdarīt.

Attīstīt savu Sievietes Centru

Šis ir pats galvenais aspekts. Sievietes pirmsākums ir dzemde un daudz kas sievietes dzīvē ir atkarīgs no tās piepildītības ar enerģiju un vibrāciju līmeņa. Jo augstākas vibrācijas, jo vieglāk sievietes dzīvē atnāk visi labumi – visdažādākajos veidos. Jo spēcīgāka sievišķā enerģija, jo lielāka Pārpilnība. Gadiem ejot, mēs šo enerģiju zaudējam, un tieši tāpēc ir tik daudz dažādu problēmu – tai skaitā arī finansiālu.

Nav jēgas vainot vīrieti, kas ir blakus par to, ka tas par maz pelna un nenodrošina pietiekami augstu materiālās dzīves līmeni, jo mēs pašas viņam nedodam pietiekami daudz enerģijas viņa realizācijai.

Mēs zinām, ka vīrietis lielāko daļu savu enerģijas saņem no sievietes (sieviete nodod šo enerģiju caur mīlestību, jūtām pret vīrieti, barojot viņu, dodot spēkus realizācijai)  Nevajag “zāģēt” savu vīrieti. Vajag vienkārši nodarboties ar sevi, paaugstināt savu enerģijas līmeni dzemdē (tā ir savu intīmo muskuļu trenēšana, dažādas prakses, kas palīdz paaugstināt enerģētiku dzemdē).

(Te interesanti un uzskatāmi daži vingrinājumi un padomi mūsdienīgai sievietei):

Sajūsmināties par sevi, noskaņoties uz Visumu

Noskaņoties uz savu sievišķo pirmsākumu, apzināties sevi kā īstu sievieti. Pārstāt atrasties vīrišķajās enerģijas, jūtoties kā “supermenim”, kurš pats visu dara. Sāc iepriecināt un lutināt sevi ar visdažādākajiem sīkumiem. Vairāk līdzekļu ieguldi savā apmācībā un sevis sakopšanā (rūpēs par savu skaisto ķermeni). Arī apģērbs sievietei ir ļoti svarīgs. Kad sieviete noskaņojas uz savu pirmsākumu, viņa noskaņojas uz Visuma kopējo ritmu un visa pasaule viņai palīdz piepildīt viņas vēlmes. Viss atnāk viegli un ar prieku, bez piepūles.

Dāvāt prieku

Viena no sievietes misijām ir dāvāt prieku. Kad sieviete ir noskaņota savos dabīgajos ritmos, kad viņa ir mierīga, apmierināta un laimīga, viņa izstaro Gaismu un Mīlestību. Bet mēs katra pati varam sevi padarīt laimīgu un starojošu. Tā kā, ja iekšā šo emociju nav, neviens cits cilvēks, neviens vīrietis mums to nespēs sniegt.

Viss nāk no iekšējās pasaules un iet caur iekšējo pasauli.

Daudzas sievietes maldās, jo domā: «Tagad es satikšu savu sapņu vīrieti, apprecēsos un būšu laimīga sieviete.». Tas ir mīts un nepatiesība – kamēr nav miera un harmonijas sevī, neviens cits to nespēs dot, un neviens nepadarīs jūs laimīgas. Atrodi šīs emocijas sevī, fokusē uz tām savu uzmanību, attīsti tās, un tad kļūsi par pašu laimīgāko sievieti pasaulē, dāvājot arī pasaulei savu prieku, gaismu un mīlestību. Un tad arī tavs vīrietis izdarīs tavā labā visu: «noliks pasauli pie kājām»;

Attīstīties radoši

Nodarbojies ar jebkuru radošu nodarbi, kas nes tev prieku un sajūsmu – brīdī, kad to darām, mēs noskaņojamies uz savu dabu. Ir svarīgi atrast tieši to nodarbi, kas nesīs prieku un dos stimulu tālākai attīštībai. Caur radošumu notiek mūsu pašrealizācija.

Lūgt vīriešiem palīdzību

Pat visspēcīgākajai sievietei ir jaņem vērā šis aspekts. Un jālūdz palīdzība vīriešiem, bieži – pat nepazīstamiem. Tici, vīrieši ar prieku tev palīdzēs – gan sīkumos, gan – lielās lietas. Iemacies ar cieņu un uzmanību izturēties pret vīriešiem, un tu redzēsi, ka viņi vienmēr ir gatavi nākt palīgā.

Valkāt skaistu veļu un zeķes

Pērc dārgu veļu, pašu skaistāko un labāko. Sieviete skaistā veļā un zeķēs ir neaizmirstama. Pat tad, ja tavā dzīvē šobrīd nav vīrieša, kam to parādīt – valkā to pati savam priekam. Sajūtas būs lieliskas.

Noskaņojies uz sevi un savu dabu, apzinies, ka esi pelnījusi pašu labāko, kas ir šajā pasaulē. Pārpilnību, labklājību. Notici tam, un tā realizēsies tavā dzīvē.

Avots: http://www.tayni-mirozdaniya.ru/

Foto: Oscar Martinez

Tulkoja: Ginta FS

Vecmāmiņas zelta postulāti​

vecmamina

“Man paveicās ar vecmāmiņu. Viņa piedzima deviņpadsmitā gadsimta beigās, līdz revolūcijai bija paspējusi pabeigt ģimnāziju un iegūt izglītību Eiropā. Viņa zināja piecas valodas un bija ļoti izglītots un erudīts cilvēks. Pārdzīvoja visus karus un revolūciju, valdības maiņas un ideoloģijas, taču vienmēr palika pati un nekad nezaudēja gara spēku. Viņa nebija skaistule, taču pat 80 gados nezaudēja savu sievišķību. Viņai bija savi noteikumi, kā būt īstai sievietei. Te ir tie, ko viņa sauca par postulātiem. Varbūt arī jums tie dzīvē noder.”

1. Īsta sieviete apzinās, ka viņai ļoti paveicies, piedzimstot par Sievieti.

2. Mītu par to, ka sievietes noveco ātrāk par vīriešiem, izdomājuši paši vīrieši. Patiesībā sievietei ir daudz vairāk iespēju ar gadiem izskatīties arvien labāk par vīriešiem – vienaudžiem.

3. Sievietei pieklājas apkopt tikai slimus, vecus, vai ļoti tuvus radiniekus. Visos pārējos gadījumos vīrietim jārūpējas par sievieti.

4. Jo vairāk sievietei ir savu iemīļoto nodarbošanos un aizraušanos, jo mazāk viņai iespēju nodarboties ar svešām lietām.

5. Sievietei nav jācenšas būt par neveiksmīgu vīriešu žēlabu un sūdzību uzklausītāju. Vīriešu problēmas jārisina pašiem vīriešiem.

6. Ja sieviete grib labi izskatīties nejaušā tikšanās reizē, jāiemācās labi izskatīties vienmēr, pat, iznesot atkritumu spaini. Tas kļūs par ieradumu un ieradums kļūs par likteni.

7. Pat tad, ja sievietei labi padodas šūšana un viņa tērpus šuj sev pati, cilvēkos to nevajadzētu teikt. Labāk pateikt, ka jums ir laba šuvēja. Vai arī – to, ka jūs ģērbjaties dārgos veikalos.

8. Pret naudu sievietei jāattiecas viegli: ja tā viņai ir, tad jāprot to skaisti un gudri iztērēt. Ja nav, par to nav jāraud.

9. Lai arī cik sievietei būtu materiāli smagi apstākļi, viņas garderobē jābūt kaut vienam labam kažokam un pārim, labu kurpju.

10. Savās mājās sieviete var, kā vien ienāk prātā, kopt un rūpēties par savu vienīgo kažoku, bet viesos nevajag prasīt tam īpašu vietu vai rūpīgāku attieksmi – ar vieglu bezrūpību kažoks ir jāatdod kavaliera rokās un par to jāaizmirst līdz ballītes beigām.

11. Attiecībās ar vīriešiem, sievietei ir vesela rinda priekšrocību:

а) sieviete var atļauties būt kaprīza un var atļauties biežas garastāvokļa maiņas – vīrietim tas nepiedienas.

b) vīrietim, ja tas apsolījis, savs solījums jāpilda – sieviete drīkst pārdomāt.

c) vīrietim vienmēr jāierodas laikā – sievietei ir tiesības 10 minūtes nokavēt. Pat tad, ja sieviete, pārkāpjot reglamentu, nokavējusi 45 minūtes, viņai pietiek pasmaidīt un vienkārši atvainoties.

12. Nesteidzieties padzīt neiepatikušos kavalieri. Jo vairāk vīriešu to aplido, jo pievilcīgāka viņa ir. Pagaidiet. Agri vai vēlu parādīsies tas, kurš jums vajadzīgs.

13. Blakus vīrietim sievietei ir tiesības darīt to, kas viņai patīk. izpildīt citu iegribas ir vīrieša pienākums.

14. Lai cik arī patīkams būtu vakars, kas pavadīts kopā ar vīrieti, sievietei jānakšņo mājās. Nav svarīgi, vai nupat pametāt viesību galdu, vai viesības turpinās visu nakti, kamēr nav pienācis rīts, vakars turpinās. Tas nozīmē, ka vīrietim jūs jāpavada un līdz šķiršanās brīdim jāpaliek jūsu kavalierim. Ja padosieties pierunāšanai un paliksiet, esiet gatava pārmaiņām. No rīta neizgulējies vīrietis izklaidīgi nobučos jūs uz vaiga, dosies uz darbu, bet jums būs svešā virtuvē, svešās čībās jāgatavo ātras brokastis. Uz mājām arī jūs dosieties pati. Īsāk sakot “kariete pārvērtīsies par ķirbi”.

15. Asaras – ir spēcīgs sievietes ierocis, taču to lietot vajag pēc iespējas retāk. Regulāri raudoša sieviete izsauc nevis līdzjūtību, bet kaitina un tracina.

16. Ja sieviete negrib atbildēt uz konkrētu jautājumu, viņai pietiek vien daudznozīmīgi pasmaidīt. Un arī daudzos citos gadījumos smaids darbojas atbruņojoši.

17. Sieviete var būt daudzpusīgi izglītota un gudra, taču bez prasmes vest sarunas par “visu un neko” viņai nav iespēju būt interesantai un pievilcīgai sarunu biedrei.

18. Sievietei nevajag uzreiz deklarēt visas savas zināšanas, prasmes un erudīciju. Jo vairāk viņu nenovērtēs sākumā, jo vairāk viņai iespēju uzvarēt beigās.

19. Sievietei jāzin sava cena, taču nekad tā nav jānosauc.

20. Sievietes prasme skaisti izģērbties – apbur. Prasme skaisti apģerbties – piebur.

21. Vīrieša pieķeršanās? Nav nekā vienkāršāka! Jau pašā sākumā pieradiniet vīrieti tērēt uz jums savu naudu un brīvo laiku. Un nav svarīgi, dāvinās viņš jums ziedus, dārgas dāvanas, vai vadās uz dārgiem restorāniem, vai makdonaldiem, izremontēs dzīvokli pilnībā vai nobalsinās griestus. Galvenais, neaizmirst, ka vīrietis vairāk novērtē to, ko atdod, nevis to, ko saņem.

22. Sievietei, kura prot patikt, neizbēgt no tenkām. Taču tas ir tieši tas moments, kad nevajag pievērst uzmanību sabiedrības viedokļiem. Galvu augšā!

Labāk būt koķetei nevis tenku vācelei.

23. Lai uzturētu savu dzīves tonusu, sievietei ik pa brīdim vajag ko mainīt savā dzīvē: cimdus, darbu, vīru.
Ja ar darbu un vīru ir paveicies, mainiet cimdus.

24. Kamēr sieviete jūtas kā sieviete, viņai nekad nav par vēlu sākt visu no jauna.”

Avots: http://dishi-svodobno.blogspot.com/

Tulkoja: Ginta FS

Krīti ātri, celies bieži!

krit-atri5

Dvēseles slimību nav. Ir tikai totāls analfabētisms. Tāpēc tad, kad pēkšņi viss brūk un jūk, ir vērts painteresēties, no kā tad īsti mēs sastāvam un kā mūsu organismā viss savstarpēji mijiedarbojas ar apkārtējo vidi un realitāti.

Vēl dvēseles slimību nav tāpēc, ka “dvēselei ir jāstrādā”. Un smadzenēm. Un ķermenim.

Un kad tas viss skaisti rezonē – Esi sveicināta, Veselība! Mīļi aicināta, Laime!

Un, ja reiz es saku, ka dvēselei, smadzenēm un ķermenim ir jāstrādā, tas nozīmē – bez ierunām un bez apstājas, līdz septītajiem sviedriem un līdz acīs sāk ņirbēt. Lasīt vērtīgas grāmatas, skatīties labas filmas, apmeklēt seminārus un treniņus, slidot ar skrituļslidām, lēkāt ar lecamauklu, skaldīt malku, rakt zemi, mācīties cilvēciski runāties ar saviem bērniem… un sadalīt atomos savu nepārliecinātību un pašvērtējumu, bailes un sastingumu, un to, kāpēc tev jāpaliek stīvam katru reizi, kad svešiniekam jāuzprasa: “cik, lūdzu, ir pulkstenis?”

Nesanāk tikt skaidrībā pašam, atrodi speciāli apmācītu cilvēku. To ir tik daudz. Un starp viņiem ir tas, kurš vajadzīgs tev un kuram esi vajadzīgs tu. Tā ir liela laime atrast savu skolotāju, savu mentoru – sauc kā tev patīk. Bet ne mazāk laimīgs ir cilvēks, kurš atrod savu skolnieku. Meklē!

Sava analfabētisma likvidēšanas procesā tu vari izlasīt vai izdzirdēt to, ka pārmaiņas sāksies tad, kad:

– Tu kļūsi daudz pārliecinātāks.

⁃ Atradīsi savu iekšējo bērnu (ei, ļaudis, kas tas ir?!).

⁃ Atbrīvosies no savām bailēm.

⁃ Mainīsi savas pārliecības.

⁃ Iemācīsies dzīvot realitātē.

⁃ Iemīlēsi sevi (kā tas ir?).

⁃ Piedosi visiem, visu un sev.

⁃ Un tā tālāk….

Bet tev taču jādzīvo šeit! Un tagad! Kā māca visi progresīvie geštaltisti. Ar saviem izlēcieniem un dīvainībām. Ar savu patoloģisko kautrīgumu. Ar savu sajūtu, ka, iespējams, esi sliktāks par citiem. Ar to sajūtu, ka tūlīt, tūlīt viss atkal sabruks. Ar to, ka nevari salikt kopā divus vārdus. Ar to, ka tūlīt tu atkal kritīsi….

Gaidīt, kad tad beidzot tu būsi izmainījies un gatavs lielām lietām – tā ir milzīgi liela greznība un nepiedodama muļķība.
Mācies un dari!
Iepazīsti un pielieto!
Eksperimentē tagad!

Krīti.
Jo biežāk, jo labāk.
Krīti un celies!
Tieši tik daudz reizes, cik vajag tieši tev.
Nesteidzies lamāt tehnoloģiju – meistarība rodas trenējoties.
Bet lai tavi puni tik traki nesāpētu, izmaini savu attieksmi pret pašu KRIŠANAS FAKTU.

1. Fokusējies uz IESPĒJĀM nevis PROBLĒMĀM.
Tu vari nesasniegt gaidīto rezultātu no savām darbībām. Nelamā sevi un neieciklējies uz neveiksmi. Pārdomā savu attieksmi pret neveiksmi. Tā var nozīmēt tikai to, ka:

✓ eksistē vēl kads cits situācijas risināšanas variants

✓ iespējams, tā nav pati labākā ideja

✓ tev vajag uzzināt vairāk

✓ tev vajag vairāk pastrādāt

✓ tev vajadzīga kāda cilvēka palīdzība

✓ tas bija tikai eksperiments.

Pats atrodi citas idejas. Pārcilāsāna domās dod iespējas domāt konstruktīvi un nedzenāt savas viena tipa domas no smadzeņu vienas puslodes uz otru.

Ja vēlies mainīt savu dzīvi, tev jāiemācās vienu un to pašu darīt dažādos veidos.

2. Visu, ko dari, dari ar aizrautību, mīlestību, prieku un baudu.
Tāda pieeja ļaus tev domāt kreatīvi, strādāt produktīvi, būt atvērtam, radošam, komunikablam un ieraudzīt negaidītas iespējas. Pat tad, ja šobrīd tu dari ne to, ko vēlies, bet to, kas vienkārši jādara vai nāksies darīt. Tā mēdz būt bieži. Atrodi savās darbībās to, kas sagādā tev labsajūtu. Iespējams, tas ir īsākais ceļš pie tava sapņa. Iespējams, tu iegūsi nepieciešamās iemaņas. Nav izslēgts, ka tā tu kādam palīdzi.

3. Negatīvajām emocijām ir bremzējošs raksturs un tās traucē tev virzīties uz priekšu.
Bieži kritieni nereti tevi pie šīm emocijām atgriezīs. Tu vari sajust kaunu un savu nevērtību, vari atkal sākt sevi lamāt, un nepārliecinātība atkal tev par sevi atgādinās. Nepadodies tai. Uzturi sevī savas dvēseles starojumu. Lai tas sākas ar vienu mazu stariņu – tikai tu to varēsi parvērst par milzīgu gaismas staru kūli.
Bet, lai to izdarītu:

4. Kolekcionē savus sasniegumus, savas uzvaras.
Kā tikko tu jūti, ka “viss cauri, beigas, tūliņ pilnībā sabruks mana pašapziņa un es gribēšu aizmukt kaut kur tālu tālu un paslēpties”, tad atceries situācijas, kad tu biji veiksmīgs, kad tu biji uzvarētājs. Atceries tās sajūtas! Atceries cilvēku smaidus un atbalstu. Ko tu tad domāji? Kādu tu sevi redzēji? Kolekcionē savus sasniegumus no pašas bērnības – tad tu biji īsts, vēl nebaidījies krist, vēl patiesi ticēji tam, ko par tevi saka tavi vecāki. Tas ir ļoti spēcīgs vingrinājums, kas ātri pacels tevi un atbalstīs it visā, ko darīsi.

5. Izrādi zinātkāri.
Zinātkāre palīdz tev ieraudzīt iespējas. Zinātkāre ļauj ātri mācīties. Tā dod enerģiju. Tā ir pirmais izšķirošais solis, lai izkustinātu no vietas to, kas vēl vakar šķita nepaceļams.

6. Vairies no perfekcionisma.
Ļoti bieži vēlme būt pirmajam bremzē tavu veiksmi un izaugsmi. Jaunu iemaņu tu varēsi nostiprināt tikai tad, ja atkārtosi šo darbību vairākkārt, pieļaujot kļūdas, labojot tās, iegūstot jaunas zināšanas, atmetot to, kas neder.
Izmanto jebkuru iespēju, pat tad, ja jūti, ka vēl pagaidām neesi gatavs. Labāk izgāzties un pēc tam tikt skaidrībā ar iemesliem, nekā palikt fantāzijās par to, ka “ja nu pēkšņi izdotos!”

7. Krist ir sāpīgi.
Un te nu ir vēl viens slazds neveiksminiekam – atteikties no iespējas mainīties un atļaut, lai viss paliek kā ir. Kad izvēlies citu ceļu, tu ar katru reizi  ievēro, ka sāpes dziest. Gala rezultātā tās pavisam pazūd, un tu pasaulei parādies pavisam cits – pilns spēka, enerģijas, dzīvības. Un tu ar pārliecību vari teikt, ka:

… dvēseles slimību nav, ir tikai totāls analfabētisms, kuru pārvarēt var tikai tas, kurš iet, krīt un ceļas!

Autors: Ludmila Šepeļova Ukraina

Tulkoja: Ginta FS

 

Sāpes vajag izdzīvot

dveseles-sapes2

Ātrs laiks. Ātra jūtu nomaiņa. Nav vietas sāpju izdzīvošanai…

Cilvēki bieži vien iet pie psihologa tikai ar vienu mērķi – lai tūlīt, momentā apslāpētu sāpes. Lai ātrāk pārstatu just – un atkal skriešus dzīvē, darbā, ģimenē. Kā roboti. Lai dzīvotu un neraizētos. Lai dzīvotu un netraucētu uzmācīgās domas. Lai dzīvotu un nejustu.

Jo sāpes – tas ir par jūtām. Tas ir rādītājs. Kur izjaukta nedalāmība, veselums, tur sāp. Kur brūce, tur nevar nesāpēt. Ja organisms ir dzīvs, tas sāpīgi reaģē uz traumu, uz slimību, uz kļūmi darbā.

Ir izeja – kļūt par kiborgu, tad nesāpēs. Vispār nekad. Bet tad saulriets nepriecēs, vīns negaršos un kaķis murrājot nepieglaudīsies. Tas arī ir par jūtām.

Brūce neaizdzīst momentā. Labi, apsmērēsim to ar pretsāpju smēri. Vai uzliksim pārsēju. Bet brūce nesadzīs ātrāk, kamēr nebūs pilnībā nostrādājuši visi aizsardzības un atjaunošanās mehānismi. Nevar likt asinīm sarecēt ātrāk, kā tās sarec, un šūnām reģenerēties ātrāk. Viss notiek savā laikā ar savu noteikto ātrumu.

Tas pats notiek arī ar psihi. Tai vajag dot atstrādāt visus etapus. Neaizturēt to speciāli (nerakāties vaļējā brūcē). Vajag ļaut sev ATSLIMOT. Zaudējums sāp. Šķiršanās sāp. Neatbildēta ziņa sāp. Rupjš vārds sāp. Nemīlestība sāp. Ignorēšana sāp. Greizsirdība sāp.

Nevajag bēgt un glābties, vajag izdzīvot. Vajag izslimot. Kā gripas laikā, vajag atgulēties gultā, dzerot tēju ar citronu. Vajag pieņemt šo sāpi un šo stāvokli. Atzīt un nosaukt vārdā to, ko jūti. “Jā, es esmu greizsirdīgs”, “Jā, es viņu baidos pazaudēt, nāvīgi baidos”. Un sajust. Raudāt. Dusmoties. Izliet savas dusmas. Ciest, skatoties fotogrāfijas. Rakstīt muļķīgas vestules – nenosūtīt, bet rakstīt. Veltīt daļu laika tam, lai izdzīvotu šīs sāpes. Pabūt tajās. Neaizsmērējot. Nepārslēdzoties. Nenovēršoties. Speciāli veltīt laiku apzinātai sāpju izdzīvošanai.

Pati psihe ieslēgs savus aizsargmehānismus. Ja netraucēsi tai, ieslēgs. Pārsāpēs un uz mirkli iestasies apātija un vienaldzība. Un pēc tam atnāks mierīga notikušā izpratne. Pēc tam – situācijas pieņemšana un vēlme doties tālāk. Tas, ko vēlējies saņemt uzreiz, nekavējoties, pašā sākumā. Saprotu, tā ir dīvaina recepte. Taču pats zini, ka jebkura pretsāpju līdzekļa darbība beidzas, bet brūce pārstāj sāpēt tikai tad, kad aizdzijusi

Ar mīlestību,
Lilija Ahremčik

Tulkoja: Ginta FS