Tikai četras dienas, lai kļūtu labāk

vestule4

Kad dzīvē viss jūk un brūk, ļoti gribās uzzināt kādu universālu metodi, kā ātri un bez īpašas piepūles atgriezt savā dzīvē harmoniju, dvēseles mieru un pārliecību par savu nākotni.

Ir kāda vienkārša un efektīva metode, kas ļaus tev justies labāk jau pec trim dienām.

Metodes priekšvēsture

Kādā Dallasas datorfirmā tika atlaisti simts vecākie inženieri. Vairumam no viņiem tā bija vienīgā darba vieta un vienīgais darbs, ko viņi prata darīt un mīlēja. Atlaistie bija panikā. Pagāja četri mēneši un neviens no viņiem nebija spējis atrast jaunu darbu.

Viņiem palīgā nāca profesors Pennbeikers, metodes “ekspresīvā vēstule” autors. Bez darba palikušie inženieri bija gatavi darīt jebko, lai tikai atbrīvotos no depresijas, kas bija pārņēmusi pēc darba zaudēšanas.

Metode “ekspresīvā vēstule”: raksti bez pieturzīmēm un bez apstājas.

Viņiem bija jāraksta par visu, ko viņi juta pēc atlaišanas: pazemojums, atstumtība, nenovērtēšana, naids. Kā viņiem sāpēja sirds, cik fiziski bija slikti. Kā šie nepatīkamie notikumi ietekmēja viņu ģimenes dzīvi, gan morāli, gan finansiāli.

Galvenie metodes noteikumi

Taimeri jāuzliek uz 15 minūtēm. Jāpaņem burtnīca vai jāatver fails datorā. Kad taimeris dos signālu, sāc rakstīt. Nedomājot par pieturzīmēm, nedomājot par taustiņiem klaviatūrā, nedomājot par gramatiku un to, kā tas izskatās. Nav svarīga aprakstīto notikumu secība. Vienkārši raksti savu domu plūdumu, visu, kas “izlec” pēc kārtas, pat tad, ja domas lēkā no vienas pie otras. Raksti tikai priekš sevis.

Kad nozvana taimeris, apstājies. Nākamajā dienā atver burtnīcu vai failu un atkal 15 minūtes raksti par tiem notikumiem, kurus piedzīvoji un par savām emocijām.

Šo vingrinājumu atkārto četras dienas. Ja tev šķiet, ka vēl visu neesi pateicis, turpini vēl vairākas dienas, kamēr viss ir pateikts.

Pēc tam izmet burtnīcu, vai aizver dokumentu un izdzēs to. Nav svarīgi, ko tu ar to izdarīsi. Šī vēstule ir lieliska iespēja “nolaist tvaiku” – tas nav priekšmets pašanalīzei.

Kā tas stradā?

Kamēr inženieri rakstīja, viņu dzīvēs nekas nemainījās. Mainījās motivācija. Pēc mēneša tā bija tik spēcīga, ka viņi atmeta visas šaubas un aktīvi sāka meklēt un atrast jaunu darbu.

Par to, ko bija pārdzīvojuši, viņi uzrakstīja visu taisnību. Un tas palīdzēja ne tikai atstat visas emocijas uz papīra. Viņi ieraudzīja šo situāciju no malas. Un tas deva jaunu perspektīvu, jaunu skatu uz dzīvi. Lapās parādījās vardi “iemesls bija”, “es tagad saprotu”, “mani izbrīnīja tas, ka”.

Piezīme. Tiem, kuri nemīl rakstīt, nav obligāti tas jādara. Var paņemt diktafonu un pateikt visu skaļi. Efekts būs tāds pats, ka rakstot.

Kā radās šī metode?

Tās autors Džeimss Pennbeikers šobrīd ir Teksasas universitātes goda profesors psiholoģijā. 70tajos gados, kad viņš pēc šķiršanās pārdzīvoja depresiju, viņš sāka mazāk ēst un vairāk dzert un arvien vairāk vēlējās no visiem noslēgties. Pēc mēneša viņš burtiski izrāpoja no gultas un apsēdās pie rakstāmmašīnas. Kādu mirkli uz to skatījās, bet pēc tam sāka rakstīt – brīvi, bez apstājas, visu, ko juta – par sevi, par savu laulību, par vecākiem, par savu seksualitāti, karjeru. Pat par savu nāvi.

Vairākas dienas pēc kārtas, viņš no rīta piecēlās un turpināja rakstīt. Pēc tam sāka notikt dīvainas lietas. Viņš sajuta, ka jūtas brīvāks, viņam kļūst vieglāk. Un pēkšņi viņš saprata, cik ļoti mīl savu sievu. Bet, kas ir pats brīnumainākais, viņš pirmo reizi skaidri saredz savu mērķi un iespējas savā paša dzīvē.

Autors saka:
Tā ir interesanta un vienkārša metode pašpalīdzībai. To var praktizēt katrs pats, lai profilaktētu emocionālo izdegšanu un vienkārši sevi attīstītu, to var rekomendēt klientiem kā papildinājumu psihoterapijai. Metode ir pārbaudīta neskaitāmas reizes gan laboratorijas apstākļos, gan dzīvē, tāpēc atzīta par absolūti drošu. To neiesaka izmantot veciem cilvēkiem, pirms demences periodā, tiem cilvēkiem, kuriem ir smagas depresijas pazīmes un posttraumatiskie traucējumi.

P.S. Ja vēlies detalizētāk izzināt šo jautājumu, lasi šeit, krievu valodā:
https://www.b17.ru/blog/66644/

Avots: http://www.transurfing-real.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Galvenais ilgdzīves iemesls

greisa kuka1

Visi oficiāli apstiprinātie ilgdzīves rekordi pieder cilvēkiem, kuri ļoti minimāli rūpējās par savu veselību.

Absolūtais rekords pieder francūzietei Žannai Luīzei Kelmenai (Jeanne Louise Calment), kura nodzīvoja 122 gadus, 5 mēnešus un 14 dienas. Smēķēšanu viņa atmeta 117 gados. Tāpēc, ka sāka slikti redzēt un nevarēja vairs piesmēķēt.

Žanna nedēļā apēda kilogramu šokolādes un mīlēja iedzert. Jāteic, ka izsmēķēja viņa divas cigaretes dienā, nodarbojās ar sportu (tenisu, brauca ar velosipēdu, paukoja) un daudz staigāja. Tomēr viņa pati apgalvo, ka galvenais viņas veselības iemesls bija nevis sports vai pastaigas, bet attieksme pret dzīvi:

“Ja tu kaut ko nevari izmainīt, nav vērts par to uztraukties”.

Ilgdzīves iemesls ir tava attieksme pret dzīvi

Otrajā vietā ir amerikāniete Sāra Knauss (Sarah Knauss), kura nodzīvoja 119 gadus, 3 mēnešus un 4 dienas. Sāra nekad nebija ievērojusi nekādas diētas un vairāk par visu pasaulē mīlēja šokolādi un riekstus. Gadu pirms savas nāves (viņa neslimoja un nomira miegā), Sāra kādā intervijā paziņoja savu ilgdzīves recepti:

“Visu laiku esiet nodarbināti, strādājiet un neuztraucieties par savu vecumu”.

Par trešās vietas ieguvēju Lūsiju Hannu (Lucy Hannah) ir ļoti maz informācijas. Toties ceturtās vietas ieguvēja, kanādiete Marija Luīza Meiere (Marie-Louise Fébronie Meilleur) nodzīvoja 117 gadus un 230 dienas, ļoti mīlēja portvīnu, šokolādi un tabakas smēķēšanu atmeta tikai 90 gadu vecumā.

Sestās vietas ieguvēja Itāliete Emma Morano ēda ļoti maz dārzeņu un augļu, toties dzēra brendiju un ļoti mīlēja cepumus. Savu veselību viņa izskaidroja ar to, ka pēc šķirsanās 1939. gadā, vairs neskraidīja pakaļ vīriešiem un mierīgi dzīvoja viena.

Bet amerikāniete Sūzana Mušatta Džonsa (Susannah Mushatt Jones), kurai bija 116 gadi un kura šajā reitingā ieņēma 10 vietu, ir pazīstama ar to, ka ik dienu līdz pat savai nāvei ar baudu ēda bekonu. Daudz bekona.

Vai ievērojāt kopīgo? Nē, es nerunāju par šokolādi un “kaitīgajiem” ēdieniem.

Jā, jā, visas pirmās vietas ilgdzīvošanā pieder sievietēm, kuras neatteicās no baudām un prieka.

Tas pats attiecas arī uz tiem čempioniem, kuri šobrīd vēl dzīvo.

Šodien līderpozīcijās atrodas Violeta Brauna (Violet Brown) no Jamaikas, kurai ir 118 gadi un kura ļoti mīl aitas gaļu. Un japāniete Nabi Tadžima – arī 118 gadi, kura apgalvo, ka garšīgs ēdiens un labs miegs ir ilgdzīves galvenie iemesli.

Oficiālajā ilgdzīvotāju sarakstā ir tikai 6 vīrieši

Šie rekordi diez vai ilgi noturēsies, jo konkurence ir parāk liela.

Pēdējos 40 gados simtgadnieku skaits uz Zemes ir pieaudzis 20 reizes. Piemēram Dānijā 1870. gadā dzīvoja tikai trīs simtgadnieki, 1950. gadā viņu bija jau 20, bet šodien – vairāk kā 500.

Pēc ANO datiem, 2015. gadā cilvēku, kuri bija nodzīvojuši 100 gadus, bija jau vairāk kā pusmiljons. Bet 2050. gadā viņu būs, kā minimums 3,7 miljoni.

Zinātnieki ir centušies atrast kādu kopīgu šiem ļaudīm faktoru, algoritmu, kas tos visus apvieno. Un atrada divus:
1. Praktiski visas rekordistes ir sievietes.
2. Visām ilgdzīvotājām nav liekā svara.

Pagaidām nekas cits nav atklāts.
Autors: Vladimirs Jakovļevs (Projekta “Возраст счастья” autors)
Foto: Greisa Kuka, kura 83 gados kļuva par rokenrola zvaigzni

Tulkoja: Ginta FS

 

Sievietes privātā dzīve pēc 40

sieviete40c

Sievietei dzīves periods pēc 40 ir ļoti labvēlīgs, lai beidzot kļūtu laimīga. Vai ir gadījies dzirdēt, ka pēc 40 ir jau par vēlu? Par vēlu meklēt mīlestību, par vēlu kārtot privāto dzīvi, kur nu vēl precēties. Ļoti daudz kam par vēlu.

Vai tu tici tam, ka tā ir? Diemžēl daudzas sievietes tic! Dažām šī ticība liek samierināties ar vientulību, citām – turēties pie attiecībām, kas nesagādā prieku. Velti, jo tām, kuras šim mītam ir noticējušas, tā var izradīties realitāte.

Šis ir tas vecums, kas IR labvēlīgs personīgajai laimei

Šo psiholoģisko fenomenu ir aprakstījis amerikāņu psihologs R. Rozentāls. Tā būtība: ja tu gaidi, ka realizēsies kāds pravietojums, tas noteikti pašrealizēsies tāpēc, ka mūsu gaidas nosaka mūsu darbības, un cilvēks, pats to neapzinoties, ar savām darbībām formē savu nākotni.

Tāpēc nolem, kam tu ticēsi. Varbūt manas domas par šo vecumu tev labāk patiks? Izvēloties tās, tu radīsi sev iespēju būt laimīgai privātajā dzīvē.

1. priekšrocība

Tavi bērni jau ir izauguši un tu esi kļuvusi mobilāka kā gados jaunākas sievietes. Tev nav vairs jadomā, kam uzticēt savu mazuli, lai aizietu uz kādu tikšanos. Nav jāskrien no darba mājās, lai palīdzētu bērniem sagatavot mājas darbus. Tu pati esi noteicēja par savu laiku.

2. priekšrocība

Droši vien tu esi atradusi savu nodarbošanos un esi kļuvusi materiāli patstāvīga. Varbūt jau izaugušie bērni nodrošina sevi paši, tāpēc arī tev vairāk naudas atliek sev un savām vajadzībām – izklaidēm, atpūtai, pašizglītībai un skaistumkopšanai.

3. priekšrocība

Tev ir pietiekami liela dzīves pieredze un tu esi kļuvusi viedāka. Tāpēc tev ir vieglāk kā jaunām sievietēm ieraudzīt un atpazīt īstās vīriešu jūtas un nolūkus. Tu viegli atpazīsti un atšķir patiesību no “makaroniem uz ausīm”, redzi, kas tev der un atpazīsti to, kurš tev ir vajadzīgs.

4. priekšrocība

Tu saproti, kādam jābūt tavam izredzētajam, un tu skaidri zini, kādas attiecības tev ir vajadzīgas. Un vēl tu apzinies laika vērtību un noteikti to netērēsi cilvēkam, kurš nav tevis cienīgs un attiecības ar kuru tev neko nedod.

5. priekšrocība

Iespējams, tavā dzīvē jau ir bijusi mīlestība un atmiņas par to tevi pasargās no saistībām, kurām nav nekā kopēja ar šīm gaišajām jūtām. Katrs, kuram ir bijis kas liels un svēts, “neparakstīsies” uz neko mazāku.
Man kā psihologam, ir nācies ļoti daudz konsultēt jaunas meitenes, kuras “ķeras” pie attiecībām, no kurām vajadzētu bēgt pa gabalu. Viņām vēl nav skaidrs, ko nozīmē ar mīlestību piepildītas attiecības. Tu noteikti šajā ziņā esi daudz piepildītāka kā viņas.

6. priekšrocība

Tu esi pievilcīga un pašā spēku briedumā, un tev ir laiks, ko vari veltīt sev.

7. priekšrocība

Daudzi tavi vienaudži ir kļuvuši brīvi. Jo tieši šajā vecumā daudzi laulātie pardzīvo savas laulības krīzi. Izjūk tās laulības, kurās attiecības balstās tikai uz kopīgiem bērniem un ļoti daudzi ir zaudējuši emocionālo tuvību ar savu partneri. Arī vērtības gadu gaitā ir mainījušās. Ļoti bieži vīrieši, kuri ilgus gadus ir dzīvojuši kopā ar sievu bērnu dēļ, pieņem lēmumu šķirties.

8. priekšrocība

Tu jau esi iemācījusies nebūt atkarīga no citu viedokļiem un padomiem. Esi ieguvusi iekšējo brīvību un sapratusi, ko nozīmē, būt svarīgai pašai sev. Tu esi sajutusi to, ko nozīmē “mīlēt sevi”. Ja vēl nebiji, tad esi ceļā uz to.
Un tāda sieviete vīrietim ir interesanta un iekārojama. Un šī sieviete esi TU!
Autors: Svetlana Curkan
Avots: econet.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

 

Kamēr mīli, tikmēr dzīvo…

milestiba23

Atdot, saudzēt, aizsargāt, rūpēties – tas arī nozīmē dzīvot.
Kaut gan šodien tik daudz dzirdam, ka svarīgi ir saņemt. Iedevi – saņem. Iedevi – saņem.
“Vienu reizi es, otru – tu.”, kā rakstīja Ilfs “Pierakstu grāmatiņās” – “idiotu vienlīdzība”.

Mīlestībā neviens neskaita un nesalīdzina, un nepieprasa atbildes dāvanas, nesver un neanalizē: “Vai man ir komfortabli?”. Visticamākais, ne vienmēr.

Mātei naktī celties un barot zīdaini nepavisam nav komfortabli. Vai arī kaķa kasti regulāri iztīrīt. Vai arī pārciest rūpēšanos par tuvu slimu cilvēku – tas vispār nav komfortabli. Bet balva ir pašā Mīlestībā. Kamēr mīli, tikmēr dzīvo.

Reiz Tālajos Ziemeļos, Jakutijā vīrs ar sievu apmaldījās tundrā – bija nenormāls sals un ledus auksts vējš. Un viņi  izdzīvoja, kaut arī divas diennaktis gāja, pārsaluši, pārguruši. Gāja, pretējā gadījumā bērni paliktu bāreņi. To nedrīkst pieļaut. Ir jāiet. Gāja un vīrs sievu grūda uz priekšu, kad tā grasījās pakrist, Kaut gan pats raudāja ledus asaras. Un viņus izglāba radinieki, kuri arī ļoti mīlēja šo ģimeni. Un, riskējot ar savām dzīvībām, devās meklēt. Kaut gan tas bija ļoti nekomfortabli. Un neizdevīgi.
Visi palika dzīvi un bērni nav bāreņi.

Tāpēc, ka mīlestība ir dzīvība.

Es pazīstu cilvēkus, kuri izdzīvoja pēc ļoti smagas slimības, pēc mokošas ārstēšanās, briesmīgām avārijām un operācijām. Visi šie vienkāršie cilvēki izdzīvoja, tāpēc, ka ļoti mīlēja. Ne kvēlas, augstas un romatiskas mīlas dēļ, bet – tādas – parastas, pavisam vienkāršas. Negribēja bērnus atstāt vienus, negribēja, ka vīrs paliek atraitnis un mīļotā sieviete – viena un nelaimīga. Un kārpījās, kā spēja, kā varēja.

Un dzīvo. Kaut gan dažkārt strīdās un dažkārt arī apvainojas. Un var šim pašam bērnam, kura dēļ izdzīvoja, uzšaut pa dibenu – tāda ir dzīve. Un Mīlestība ir tāda. Tās abas ir vienādas. Galīgi nevienkāršas, neizdevīgas, pretrunīgas. taču, kamēr mīli – tu dzīvo. Dzīvo no visas sirds un izdzīvo.
Autors: Anna Kirjanova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Mihails Labkovskis: augsts pašvērtējums ir svarīgākais!

milet sevi7

Augsts pašvērtējums ir svarīgāks par ārējo un iekšējo skaistumu, plašu izglītotību, lielisku prātu, talantiem un spējām, muskuļiem un naudu.

Pašvērtējums kompensē it visu: ja cilvēks nav apveltīts ar īpašu skaistumu, talantiem un viņam nav augstākās izglītības, taču viņš sevi bezgalīgi mīl un nešaubās par sevi (starp citu, tas ir absolūti taisnīgi) un to, ka ir unikāls un pievilcīgs – viņš pilnīgi noteikti būs daudz laimīgāks un spēcīgāks par gudrajiem, skaistajiem un arī bagātajiem.

Augsts pašvērtējums ir svarīgākais!

Piemēram, tu esi satriecoša blondīne. Kājas, skropstas – viss, kā nākas. Taču, ja tu kaut tikai dvēseles dziļumos esi pārliecināta par to, ka tavs deguns ir par lielu un dibens – parāk mazs – tu jau priekšlaicīgi zaudē līkkājainai, bet pārliecinātai par sevi gardegunei, brunetei ar mikroskopiskām krūtīm.

Tāpēc, ka figūrai un apģērbam ir nozīme tikai tajā gadījumā, ja tie ir piedeva labām attiecībām ar sevi.

Vai arī prāta tev ir diezgan, bet šķiet, ka otrā vai vēl trešā augstākā izglītība tev ir vajadzīga, lai kļūtu vēl gudrāka, tiktu ar kaut ko skaidrībā, (un pēc tam iztaptu darba devējam vai pirmajam vīram, kurš kādreiz nosaucis tevi par muļķi) – tu jau ieprieks esi zaudējusi ikvienam bijušajam divnieku karalim, kurš bez jebkādas šaubīšanās un sirdsapziņas pārmetumiem sevi prezentē kā augstākās klases speciālistu.

Ja tu saviem bērniem cep visgaršīgākās pasaulē kūciņas, regulāri ved viņus uz jūru atpūsties, lasi viņiem priekšā grāmatas, otrdienās sarunājies ar viņiem angļu valodā, trešdienās – ķīniešu, bet sestdienās – franču valodā, taču pie visa tā, nezin kāpēc, uzskati sevi par sliktu māti (piemēram, to tev ir teikusi vīramāte) un dzīvo ar pastāvīgu vainas apziņu par neizgludinātām apakšbiksēm – tu ļoti spēcīgi zaudē mammai, kura sava prieka pec mēdz stipri iedzert un tikai reizi pusgadā atrod laiku, lai aizvestu bērnu uz zoloģisko dārzu un nopirktu viņam saldējumu vafeļu glāzītē. Un, starp citu, bērni jūt, ka mamma ir nospiesta un visu laiku par kaut ko jūtas vainīga un neapmierināta.

Mīli sevi beidzot!
Trenējies, pieņem, atļauj, piedod, lutini sevi un ne ar vienu nesalīdzini.
NEKAD!
Autors: Mihails Labkovskis
Avots: https://lifedeeper.ru
Tulkoja: Ginta FS

10 lietas, pateicoties kurām, es kļuvu BRĪVA

woman-865021_1920

Atskatoties uz savu dzīvi, es saprotu, ka mans briesmīgākais ienaidnieks bija tieksme būt ideālai.

«Es nerisinu problēmas. Es mainu savu domāšanu. Tad problēmas atrisinās pašas».
Luīze Heija

Es tiku audzināta paaugstinātu gaidu apstākļos, un skolā katru dienu es jutu, ka sacenšos ar citiem un cīnos par to, lai būtu labākā savā klasē.

Kad man bija 10 gadi, es ticēju tam, ka esmu dumja, jo manas smadzenes nespēja saprast fiziku un matemātiku. Es ļoti labi tiku galā ar literatūru, zīmēšanu, svešvalodām, taču tas neskaitījās nekas īpašs tajā austrumeiropas kultūrā, kurā veidojās mana personība.

Daudz vēlāk, kad biju jau pieaugusi, es uzskatīju, ka izskatos ne pārāk labi, neesmu pietiekami skaista, neesmu pietiekami gudra un veiksmīga. Es jutu, ka neesmu brīnišķīga vīrieša mīlestības cienīga, ka manas prasmes un talanti nav pietiekami, lai varētu saņemt pienācīgu algu, ka faktiski es nekas neesmu, un man nav vērts pūlēties pieteikties kārdinošai vakancei.

Šodien mana dzīve izskatās gluži citādi, un es esmu ārkārtīgi pateicīga un priecīga par savu izaugsmi, to, kāda esmu šobrīd. Es mīlu sevi tādu, kāda esmu. Es esmu laimīga savā laulībā. Es nodarbojos ar to, kam biju radīta.

Kā notika tādas pārmaiņas?

Es atceros, kā pēc kādas sapulces darbā es sajutos pilnībā sagrauta un iznīcināta, un sāku meklēt veidus, kā atbrīvoties no stresa un sajusties kaut nedaudz labāk. Kad YouTube es meklēju filmu “The Secret”, nejauši uzdūros kādam citam video, kas aizkustināja mani līdz sirds dziļumiem. Tā bija Luīzes Heijas filma “Tu vari izdziedināt savu dzīvi” («You Can Heal Your Life»).

Šodien es zinu, ka tas nenotika nejauši, skolotājs var iemācīt tikai to, kurš ir gatavs apmācībai. Es biju tik ļoti pārņemta un iedvesmota, skatoties šo filmu, ka nespēju no tās atrauties. Luīzes vārdi bija īsta maģija un katrs atsevišķs vārds trāpīja man tieši sirdī. Beidzot es savās mājās sajutos labi: “Es mīlu un pieņemu sevi tādu, kāda esmu. Es esmu pilnīga, vērtīga un dzīve mani mīl.”

Nākamā gada laikā es atklāju daudzu “apgaismotu” entuziastu darbus – Veina Daiera, Bairones Keitijas, Dona Migela Ruisa, kas mani aizrāva un ļāva baudīt zinības par augsta pašvērtējuma ietekmi uz cilvēka dzīvi.

Šīs mācības man palīdzēja atbrīvoties no vecajiem domāšanas stereotipiem un ierobežotajām pārliecībām, kas ne pārāk labi bija mani ietekmējuši.

Pēc daudziem mēģinājumiem, daudzām pieļautajām kļūdām, kas radās, pielietojot šīs mācības dzīvē, es ieguvu sev pavisam jaunu Brīvības sajūtu. Lūk, ko es izdarīju:

1. Es pārtraucu dzīties pēc pilnības

Es esmu absolūti skaista un skaisti neideāla, un tas ir tas, kas ļauj man būt sev pašai. Pilnība ir ilūzija, tās nav. Es pārtraucu sevi mocīt ar dzīšanos pec ideālā un tiecos pēc “pietiekami laba”. Es esmu iemācījusies pieņemt savas kļūdas un uztvert tās, kā nepieciešamību izaugsmes procesā, un zinu, ka tās dara mani viedāku. Ja es kaut kur ciešu neveiksmi, tas nenozimē, ka esmu neveiksminiece, vienkārši nenodarbojos ar savām lietām. Mēs vai nu vinnējam vai mācamies. Taču mes nekad nezaudējam.

«Soli pa solim tu jutīsies arvien labāk. Tas ir kas līdzīgs slima cilvēka atveseļošanās procesam. Vienkārši dari visu iespējamo jebkuros apstākļos un tu izvairīsies no paššaustīšanas, pašiznīcināšanās un nožēlas». (Dons Migels Ruiss)

2. Es pārtraucu uzskatīt, ka man visu laiku kaut kas ir jādara.

Vēlme nepārtraukti kaut kur rauties nav nekāda pozitīvā iezīme. Es iemācījos ieklausīties savā ķermenī un vairs nejūtu vainas apziņu par to, ka neko nedaru. Es zinu, ka manam ķermenim un Dvēselei ik pa laikam ir nepieciešama atpūta un iespēja “uzpildīties”, un es neuzskatu, ka man kādam kaut kas ir jāpaskaidro.

Es skatos labas filmas, klausos mierīgu mūziku, lasu iemīļotās grāmatas, dziedu, pastaigājos dabā – daru visu, kas ļauj manai sirdij dziedāt.

«Es esmu cilvēks, kas radīts dzīvei, ne – darbam. Nevērtē sevi pēc tā, cik labi tu kaut ko dari. Tu neesi tas pats, kas tavs darbs. Nedomā, ka, ja nav darbu, tad tevis nav». (Veins Daiers)

3. Es pārstāju nodarboties ar paškritiku.

Es pievēršu uzmanību tam, kā pati ar sevi sarunājos. Es sevi neapsaukāju, es cienu sevi. Es pārstāju sev teikt to, ko nebūtu teikusi savam labākajam draugam. Es esmu pašpietiekama un vērtīga.

Es sapratu, ka mēs dzīvē nesaņemam to, ko vēlamies. Mēs saņemam to, kā cienīgi, musuprāt, esam. Lūk, kāpēc sev ir jātic un jāizturas pret sevi, kā pret cilvēku, kurš pelnījis ir visu to labāko, ko vien dzīve var piedāvāt.

«Tu sevi esi kritizējis visu mūžu un tas nav nostrādājis. Pamēģini sevi slavēt un paskaties, kas notiks». (Luīze Heija)

4. Es pārstāju vainot citus.

Tagad es saprotu, ka ik reizi, kad es kādu vainoju, es spēlēju upura lomu.

Vainojot citus par velti iztērētu laiku, naudu, netaisnīgumu mīlestībā, es vienmēŗ domāju par to, kāds bija mans ieguldījums notikušajā. Neviens nevar man neko nodarīt, nevar mani sarūgtināt bez manas apzinātas vai neapzinātas piekrišanas.

Tā vietā es tagad uzņemos atbildību par to, ko jūtu, domāju un kā rīkojos. Es atbildu par savu rīcību un zinu, ka mana nākotne būs manas šodienas izvēles rezultāts. Es esmu tas, kam es ticu un tas viss, kas vēlos būt.

«Visi apvainojumi ir tukša laika tērēšana. Neatkarīgi no tā,  cik lielā mērā vainīgi ir citi, tas tevi neizmainīs. Tu vari  veiksmīgi likt kādam justies vainīgam, taču tas nepalīdzēs tev sevī izmainīt to, kas dara tevi nelaimīgu». (Veins Daiers)

5. Es pārstāju vērtēt citus.

Es zinu to, ka ikviens iet savu ceļu un mans uzdevums ir koncentrēties uz saviem mērķiem.

Es zinu arī to, ka ik reizi, kad vērtēju citus cilvēkus, tā ir mana reakcija uz to, kas uztrauc mani pašu un ir manī. Ja es kādu uzskatu par ne īpaši gudru, tas nozīmē, ka, iespējams, es pati esmu tāda – pretējā gadījumā, kā gan es vispār spētu to ieraudzīt?

«Vainas novelšana uz citiem vai viņu darbības vērtēšana atņem tev iespēju izmainīt sevi; savukārt atbildības uzņemšanās tādu iespēju dod». (Bairone Keitija)

6. Es pārstāju izdarīt pieņēmumus par to, ko citi cilvēki jūt, grib vai domā.

Es neesmu viņi un tāpēc nav nekādu iespēju uzzināt, ko viņi jūt vai domā.

Es pārtraucu savās domās izspēlēt iespējamos scenārijus un ļaut savam saprātam spēlēties ar mani.

Katru reizi, kad sevi pieķeru raizējamies par to, ko citi domā, dara vai runā, es saprotu, ka laiks atgriezties realitātē.

Pateicoties Bairones Keitijas grāmatai “Darbs”, es iemācījos analizēt tās domas, kas mani satrauc un jautāt sev: “Vai tā ir patiesība?” Iespējams, vairums no maniem pieņēmumiem ir kļūdaini. Piemēram, es varu pieņemt, ka kāds mani nemīl, kaut gan patiesībā cilvēkam nav izdevusies diena. Vai arī cilvēks vienkārši kautrējas. Vienmēr ir dažādi.

Brīdī, kad saprotu, ka nevaru uzminēt citu domas, vienkārši tāpēc, ka šis cilvēks nav es, smadzenēs izgaismojas doma, ka es varu rīkoties ar atvērtu sirdi.

«Es atskārtu, ka visu karu un mierizlīgumu manās smadzenēs iemesls bija mani pieņēmumi». (Bairone Keitija)

7. Es pārstāju konkurēt ar citiem cilvēkiem.

Tagad es zinu, ka mana tieksme pēc cīņas bija mana ego izpausme, kuram bija nepieciešama pašpārbaude.

Lai labi justos, nepavisam nav obligāti zināt, ka kāds cits ir zaudējis. Es mīlu harmoniju, sadarbību un abpusēju uzvaru.

Es pārstāju sevi salīdzināt ar citiem. Es izvēlos uz mīlestību, nevis bailēm balstītu savienību ar cilvēkiem, un es ticu uzvarai. Es gribu ticēt un ticu tam, ka mēs dzīvojam labklājīgā Visumā, kur pietiek vietas visam un visiem, ieskaitot mani.

«Mīlestība ir sadarbība nevis konkurence». (Veins Daiers)

8. Es pārstāju būvēt nākotnes laimi.

Es vairs neplānoju savu laimi iedomātā nākotnē, cerībā, ka reiz, kad man būs daudz naudas, darbs, māja, automašīna un veiksme, es būšu laimīga. Es esmu iemācījusies atrast laimi mazajās ikdienas lietās, mazajos dzīves priekos, un es esmu tās vienīgās realitātes apburta, kas šobrīd man nes tik daudz prieka.

Es pārstāju gaidīt brīvdienas, lai sajustos dzīva, jo katra diena man ir dāvana un katrs mirklis ir dārgs un man svarīgs.

Visas dienas garumā es savu uzmanību koncentrēju nevis uz slikto, bet labo, un viss mainās. es esmu pateicīga par visu,  kas notiek man apkārt un par visu, kas man ir: vesels ķermenis un saprāts, mīloša ģimene, daži īsti draugi, darbs, kuru es mīlu un, kam es ticu.

«Es ievēroju, ka Visums mīl pateicību. Jo pateicīgāks tu esi, jo vairāk dzīvē brīnumu notiek». (Luīze Heija)

9. Es pārtraucu raizēties par nākotni.

Es pieņemu to, ka dzīvē ir lietas, kuras es nespēju un nevaru kontrolēt, neatkarīgi no tā, cik daudz pūles es pielikšu. Katru reizi, kad es sevi pieķeru uztraucamies, es saku sev: “Laiks rādīs”.

Ne vienmēr es varu dabūt to, ko vēlos, taču es zinu, ka es saņemu to, kas man ir vajadzīgs.

Es uzticos dzīvei un ticu, ka mes dzīvojam saprātīgā Visumā, kur viss notiek brīnišķigā kartībā. Un dažkārt nākas vienkārši pagaidīt.

«Dzīve ir vienkārša. Viss notiek ar tevi, bet nav atkarīgs no tevis. Viss notiek īstajā laikā, ne par agru, ne par vēlu». (Bairone Keitija)

10. Es vairs necenšos izpatikt.

Man vairs nav vajadzīgs kāda novērtējums vai pieņemšana. Uztraukums par to, ko citi padomās ir velta laika šķiešana. Citi cilvēki uz mani skatās caur savu prizmu un viņu viedokļiem nav nozīmes.

Es pārstāju no citiem gaidīt to, ko pati agrāk nedevu sev: mīlestību, rūpes un uzmanību.

Mīlēt sevi visu, gan ķermeni, gan Dvēseli – tas nav egoisms.

Mani piepilda mīlestība pret sevi un es rūpējos par savām vajadzībām un savas sirds vēlmēm.

Es esmu iemācījusies izdarīt izvēli, domājot par sevi un nevis par to, ka citi varetu vilties manī. Cilvēki paši ir vainīgi tajā, ka nākas vilties, tāpēc, ka gaida, ka es darīšu tā, ka viņi vēlas un atbildīšu viņu vēlmēm.

Teikt “nē” tam, kas nepatīk, ir vispārpieņemta prakse un pazīme tam, ka cilvēks par sevi rūpējas.

Ja man kāds saka “tev jadara”, es nedaru. Es atsaucos tad, kad man pajautā par manām vēlmēm. Manas vēlmes izriet no manis, nevis no citiem cilvēkiem. Es vienmēr izvēlos pati, kam tērēšu savu vērtīgo dzīves laiku. Es zinu, ka mans laiks ir mana dzīve un tas nekad vairs neatgriezīsies.

Mana dzīve pieder man, un man ir tiesības izdarit savas izveles. Dzīvei jābūt dzīvei, ne vienkārši eksistencei, un es izvēlos dzīvi bez attaisnošanās un atvainošanās.

«Neviens neko neizdarīs tavā vietā. Tas, ko runā un dara citi, ir atkarīgs no viņu pašu realitātes, viņu sapņiem. Ja tu neesi atkarīgs no citu viedokļiem un darbībām, tu nekļūsi par nevajadzīgu ciešanu upuri». (Dons Migels Ruiss)

Manas pārvertības nenotika stundas laikā. Tas ir bijis un ir nepārtraukts process, kas prasa pastāvīgu iekšējo darbu. Es visu laiku mācos dzīves skolā un katru dienu man ir iespēja iemācīties ko jaunu. Es zinu, ka man pietiek spēka radīt savu realitāti, kurā piepildīt savus sapņus. Un tāpec es gribu būt pārliecināta, ka savu prātu baroju ar veselīgām domām. Es zinu, ka tas man ir spēcīgs.

Autors: Sara Fabian
Avots: https://lifedeeper.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Zemapziņa tic tam, ko tu saki

balloon-1046693_1920

Nākamo reizi, kad tev sagribēsies kādu kritizēt, pajautā sev, kas izsaucis tādu vēlmi.

Es sapratu, ka vairums cilvēku vienkārši nevēlas klausīties labās ziņas. Viņiem patīk sliktās, jo tās dod iespēju pasūdzēties par dzīvi. Daudzi ir bruņojušies ar veselu arsenālu stāstu ar bēdīgām beigām, kas liek mums domāt, ka vienmēr uzvar ļaunums.

Kādu laiku strādāja viena radiostacija, kas translēja tikai labās ziņas. Tad, lūk, tā bankrotēja….

Kad man atklāja vēzi, es nolēmu beigt tenkot. Sev par lielu izbrīnu, es pēkšņi sapratu, ka man nav ko teikt. Pirms tam, man pietika vien satikt savu draudzeni, kā mēs uz līdzenas vietas sākām aprunāt paziņas. Ar laiku es atklāju, ka eksistē arī cita sarunas forma, kaut gan no šī ieraduma aprunāt, bija ļoti grūti atbrīvoties.

Starp citu, gribu atzīmēt: ja es tenkoju par citiem, tad droši vien arī viņi dara tāpat. Ko sēsi, to pļausi.

Strādājot ar cilvēkiem arvien vairāk un vairāk es patiešām sāku ieklausīties tajā, ko viņi runā. Es sāku atšķirt atsevisķus vārdus, ne tikai kopējo sarunas plūsmu.

Parasti pēc desmit minūšu ilgas sarunas ar jauno klientu, es jau skaidri spēju pateikt, kur ir viņa neveiksmju iemesls. Un tas tikai tāpec, ka es klausos, kādus vārdus viņš lieto.

Es sapratu, KĀ viņi rada jaunas problēmas un sarežģī vecās. Ja tie pārsvarā bija tikai negatīvi un noliedzoši vārdi, tad vari iedomāties, kāds bija viņu iekšējais dialogs. Tā bija negatīvās programmēšanas izpausme, vai, kā es saku “nabadzīgā domāšana”.

Vēlos piedāvāt tev nelielu vingrinājumu.

Noliec blakus telefonam ierakstīšanas ierīci, un katru reizi, kad pacel klausuli, nospied ieraksta pogu. Pēc tam paklausies, kā un par ko tu runā. Visticamākais, pats būsi pārsteigts. Pēc tam tu sāksi klausīties savā balsī, sekot savām intonācijām un, protams, atsekot vārdus, kurus izmanto.

Tu sāksi pret to izturēties apzināti. Kad atklāsi, ka kaut ko esi atkārtojis trīs un vairāk reizes, pieraksti. Tas ir kāda tava uzstādījuma atspoguļojums. Daži uzstādījumi var būt pozitīvi un strādāt tavā labā. taču, iespējams, ir pārītis negatīvo, pie kuriem tu atgriezies atkal un atkal.

Saskaņā ar to, ko es jau iepriekš teicu, es vēlētos parunāt par to spēku, kāds ir mūsu zemapziņai.

Zemapziņai nav sava viedokļa. Tā pieņem visu, ko mēs sakām un veido mūsu likteni atbilstoši mūsu pārliecībām. Tā vienmēr saka “jā”! Mūsu zemapziņa mūs mīl tik ļoti, ka dod mums it visu, ko paprasām ar savu izteikumu palīdzību.

Lai gan, izvēle ir mūsu. Ja mēs izvelamies “nabagas”, “nožēlojamas” domas un priekšstatus, zemapziņa nolemj, ka tas ir tieši tas, kas mums vajadzīgs. Un kamēr mēs neizmainīsim savus vārdus, domas un pārliecības, viss paliks, kā bijis.

Zemapziņa mums piedāvās atbilstošas situācijas.

Mēs vienmēr izdarīsim tieši tās izvēles, jo domu ir miljardiem un visas tās visu laiku atrodas kustībā. Mūsu zemapziņa nespēj atšķirt patiesību no meliem. Mēs taču nevēlamies sevi pazemot. Mēs taču nevēlamies runāt ko līdzīgu “ai, kada es esmu veca muļķe”. Mēs zinām, ka zemapziņa visu burtiski uzķer lidojumā. Un pēc kāda laika mēs tā arī sajutīsimies – kā veca muļķe.

Pasaki kaut ko vairākas reizes, un tas tavā zemapziņā nostiprināsies kā pārliecība.

Zemapziņai nav humora izjūtas. Un ir ļoti svarīgi līdz galam saprast šo domu. Nevajag smieties par sevi un domāt, ka tas paliks nepamanīts. Ja joks tevi kaut nedaudz pazemoja, lai arī centies izlikties jautrs un drosmīgs – zemapziņa to uztvers nopietni.

Es savos semināros neļauju cilvēkiem tā jokot, pazemojot sevi un citus. Nekad nevajag aizvainot cilvēka pašcieņu, lai par ko arī runātu – par nacionalitāti, reliģisko ,piederību, seksu utt. Nesmejies par sevi un neizsaki pazemojošas piezīmes. Tas neko labu nevienam nedos. Nepazemo citus. Zemapziņa nenodala tevi no pārējiem cilvēkiem. Tā tic visam, ko tu par sevi saki.

Nākamreiz, kad tev gribēsies kādu pakritizēt, pajautā sev, kas izsaucis tādu vēlmi. Tu citos redzi tikai to, ko redzi sevī. Tā vietā, lai kritizētu citus cilvēkus, labāk slavē viņus, un jau mēneša laikā tu redzēsi, kādas pārmaiņas notiks.

Mūsu vārdi pauž mūsu attieksmi pret visu. Ievēro, kā runā vientuļi, nelaimīgi, nabadzīgi un slimi cilvēki?

  • Kādus vārdus viņi lieto?
  • Kas viņiem ir taisnība?
  • Ar kādiem vārdiem un izteikumiem viņi sevi apraksta?
  • Ko viņi runā par savu darbu, par savu dzīvi, par savām attiecībām ar cilvēkiem?
  • Ko viņi sagaida no dzīves?
  • Apdomā viņu pašizteiksmes manieri, taču, lūdzu, nevienam nesaki, ka viņa dzīve plūst atbilstoši tam, kā viņš runā. Nesaki to pat saviem draugiem un tuviniekiem – šo informāciju neviens neuztvers. Labāk to izmanto, lai nodibinātu saikni ar sevi. Nodarbojies ar to pastāvīgi, ja vēlies uzlabot savu dzīvi.
  • Ja kaut nedaudz izmainīsi savu runas manieri, tu pievilksi jau pavisam citas dzīves situācijas.

Pieņemsim, tu esi slims cilvēks. Tu tici, ka slimība ir neārstējama un gatavojies nāvei. Tev šķiet, ka dzīve ir cietsirdīgs joks, tāpēc, ka tajā viss darbojas pret tevi. Ko šādā gadījumā tu dari, uzmini!

Tu izvēlies brīvību. Brīvību no saviem negatīvajiem priekšstatiem par dzīvi. Sāc ar afirmācijām, saki sev, ka esi mīlēts, dziedināšanas cienīgs, ka pievelc sev visu, kas vajadzīgs izdziedināšanai fiziskajā līmenī. Notici, ka vēlme atveseļoties un būt veselam ir droša un nekaitīga.

Daudzi cilvēki jūtas drošībā tikai tad, kad ir slimi. Kā likums, viņi pieder to cilvēku kategorijai, kas neprot pateikt “nē”. Vienīgais veids, kā no kaut kā atteikties, viņiem ir frāze: “Es esmu pārāk slims (slima), lai to izdarītu”. Tā ir ideāla atruna.

Es atceros vienu no mana semināra dalībniecēm, kura bija pārcietusi trīs ar onkoloģiju saistītas operācijas. Viņa nespēja pateikt “nē” nevienam. Viņas tēvs bija ārsts, bet viņa – tēta mazā meitiņa, kas paklausīgi izpildīja visus viņa norādījumus. Viņai mute nevērās pateikt “nē”. Uz visiem, viņai adresētajiem lūgumiem, atbilde vienmēr bija “jā”. Bija vajadzīgas četras dienas, lai izvilktu no viņas krūtīm pārliecinošu “nē!”. Kad es to biju panākusi, viņa bija šokā. “Nē! Nē! Nē!” Viņa sajuta šī vārda garšu un iemīlēja to.

Es atklāju, ka daudzas sievietes, kuras cieš no plaušu vēža, nespēj pateikt “nē”. Viņas lutina visus, izņemot sevi. Tādām sievietēm es gribu parekomendēt iemācīties pateikt: “Nē, es negribu to darīt!”
Divus vai trīs mēnešus nepārtraukta “nē!”  uz visām prasībām un piedāvājumiem var atgriezt cilvēku dzīvē. Galvenais, iemācīties sevi saudzēt ar šādu vārdu palīdzību: “Tas ir tas, ko es vēlos. Nē, tas nav tas, ko jūs vēlētos”.

Kad es konsultēju privāti, mani klienti bieži vien strīdējās par savām iespējām. Viņi visu laiku kaut kādā veidā centās pamatot savu neprasmi tikt galā ar problēmām. Ja mēs ticam, ka esam pamiruši un pieņemam to kā faktu, tieši tas arī notiek. Mēs nonākam strupceļā tāpēc, ka musu negatīvie uzstādījumi kļūst par mūsu realitāti. Labāk tā vietā sāksim koncentrēties uz savu iekšējo spēku.

Daudzi man stāsta, ka viņu balss ieraksti ir izglābuši viņiem dzīvību. Es vēlos, lai tu saprastu, ka ne grāmata, ne ieraksti nevar tevi glābt. Maziņš lentas gabaliņš nespēj glābt cilvēka dzīvi. Ir svarīgi tikai tas, kā tu izmanto šo informāciju.

Es varu piedāvāt ļoti daudzas idejas, taču tikai tava reakcija uz tām ir svarīga.

Es piedāvāju tev mēneša vai divu laikā klausīties savas balss ierakstus tikai tāpēc, lai šīs manas domas kļūtu tev ierastas. es neesmu dziedniece un neesmu glābēja.

Vienīgais cilvēks, kurš spējīgs mainīt tavu dzīvi – esi TU PATS.Ko tu vēl vēlies no manis dzirdēt? Es zinu, ka saku to vēl un vēl, taču nebaidos atkārtoties: iemīlēt pašam sevi ir pats galvenais no visa, ko vari izdarīt. Tāpēc, ka, mīlot sevi, tu nespēsi nevienu aizvainot – ne sevi, ne kādu citu.

Es neapvainoju sevi, es neapvainoju tevi – no kurienes rasties karam? Jo vairāk cilvēku iegūs savu iekšējo mieru, jo labāk dzīvosim uz šīs Planētas. Sāksim ceļu uz apzinātību, klausīsiimies, ko sakām sev un citiem. Tad mēs varēsim uzsākt izmaiņas, kas palīdzēs dziedināties mums un mūsu Planētai.

No Luīzes Heijas grāmatas “Izdziedē sevi pats”
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS