Būšu stipra!

depresija4

Kristīne izauga pilnvērtīgā un, no malas skatoties, laimīgā ģimenē. Trīs bērni. Mamma un tētis visu dzīvi bija dzīvojuši kā cimds ar roku
Un tikai viena saruna ar mammu vairāk kā pirms divdesmit pieciem gadiem, neaizmirsās un neaizmirsās. Tad mamma pēc strīda ar tēvu pažēlojās savai vecākajai meitai, kurai tajā laikā bija tikai pieci gadi, ka tētis nedod viņai naudu. Ka viņš pilnībā viņu kontrolē. Ka viņa visu savu dzīvi ir veltījusi viņam un bērnu audzināšanai. Bet viņam bija mīļākā. Mamma jau varētu no viņa aiziet, taču nebija uz kurieni iet, ar trīs bērniem, no viņam piederošā dzīvokļa.

Uz visu mūžu Kristīne atcerējās, cik bīstami ir pilnībā uzticēties vīrietim. Mamma pēc tam salaba ar tēti, un pat nostiprināja savas attiecības. Taču meitas atmiņā uz visiem laikiem palika šis tēls – nelaimīgas atkarīgas sievietes, kura nespēj pati pieņemt lēmumus, un ir spiesta ciest pazemojumus.

Un tā viņa kļuva par «dzelzs lēdiju». Kā eksterns pabeidza skolu, pēc tam universitāti. Paralēli strādāja divos, trīs darbos, lai ne no viena nebūtu atkarīga. Nekad neprasīja un neņēma naudu no vīriešiem. Divdesmit gados viņai jau bija savs bizness, kas nesa stabilu peļņu. Un divdesmit piecos gados viņa jau bija lielas kompānijas īpašniece.

Viņa patiešām bija spēcīga. Viņa pati tika galā ar visām krīzēm. Pati sevi nodrošināja. Nopirka mašīnu, dzīvokli. Ar naudu palīdzēja vecākiem un brāļiem. Kas ir pats interesantākais, viņa apprecējās. Tomēr apprecējās, un izdarīja to diezgan agri. 22 gados apprecējās ar savu palīgu. Taču laulība nebija veiksmīga. Pēc divu gadu ilgas kopdzīves viņš viņu pameta un aizgāja pie vienas no jaunajām darbiniecēm.

Viņš to izskaidroja ar to, ka Kristīna viņu emocionāli smacē un neļauj attīstīties. Pēc sķiršanās viņa karjera patiešām sāka attīstīties straujāk, kaut gan ģimenes dzīvē viņš bija gandrīz vai alfonss.
Tas lika Kristīnai izsvērt domu, ka tātad problēma bija viņā, ka viņa nebija pietiekami laba. Jo, ja jau viņš ar kādu citu kopā spēja kaut ko sasniegt, tātad arī teorētiski varēja to izdarīt kopā ar viņu… bet neizdarīja!

Vēlāk viņai saasinājas veselības problēmas – pa sieviešu līniju. Uzmācās grūtsirdība un depresija. Un, sasniedzot trīsdesmit gadus, viņa jutās pilnībā sagrauta. Neskatotioes uz ārējo spozmi un materiālo veiksmi – nebija nekādas laimes un prieka sajūtas par sasniegto.

Paši galvenie vārdi terapijas procesā Kristīnai bija: «Mammu, es nespēju tevi glābt. Es neko tev nevaru palīdzēt. Es vienkārši esmu bērns. Un es gribu būt laimīga sieviete».

Pēc vairākiem mēnešiem es saņēmu vēstuli, kurā Kristīne stāstīja par to, ka satikusi vīrieti. Vīrieti, kurš atgrieza dzīvē viņu un viņas biznesu. Viņš bija konkurentu kompānijas īpašnieks. Un šobrīd viņi gatavoja kompāniju saplūšanas procesu. Un stūri viņa nolēma atstāt viņa rokās. Bet pati – nodarboties ar ģimenes dzīvi, labklājību, bērnu dzemdēšanu.

Kad vecāki bērniem stāsta par savām problēmām, viņi paši to nezinot, var sagraut mazā cilvēka psihi. Tik ļoti smagi ir redzēt nelaimīgu pašu mīļāko mammu pasaulē. Un tā gribās padarīt viņas dzīvi labāku. Un bērni ir gatavi maksāt par to ar savu pašu laimi.

Un vienīgā izeja mums, kā bērniem, – pārstāt tērēt savu spēku, labojot pagātni. Beidzot ieraudzīt pie horizonta savu paša dzīvi. Un pielikt visas savas pūles jau šajā virzienā. Tas ir daudz sarežģītāk, toties daudz vērtīgāk un izdevīgāk.

Nebaidies iziet ārpus savu vecāku gaidu rāmjiem. Jo tava laime ir tieši tur – ārpusē. Tur, kur ir tavs ceļš!

© Olga Vaļajeva
Tulkojums © Ginta Filia Solis

 

Advertisements

Neraizējies par niekiem

12308465_1256140484402789_662785015891250237_n

Austrumos saka: “Paši lielākie ienaidnieki nenovēlētu cilvēkam tās problēmas, ko viņam sagādā paša domas”.
Savukārt Avicenna teica: “Ārstam ir trīs ieroči cīņai ar slimību – vārds, augi, nazis”.
Ievērojāt – “vārds” ir pirmajā vietā!
Vienā no hospitāļiem jaunā psiholoģe Emīlija Kjī saviem slimniekiem “parakstīja” trīs reizes dienā balsī skaļi izrunāt frāzi: “Ar katru dienu es jūtos arvien labāk un labāk”. Un šī frāze bija jāatkārto nevis mehāniski, bet spilgti, ar iedvesmu.
Brīnumaini, bet fakts: smagi slimie pacienti izveseļojās mēneša laikā, un daudziem no viņiem pazuda vajadzība pēc operācijas.
Mūsu veselība ir tieši saistīta ar mūsu domāšanu. Vairs jau nevienam nav jāpierāda tas, ka psihiskais un fiziskais cilvēka stāvoklis ir savstarpēji saistītas lietas.
Labākā aizsardzība no visām slimībām un jebkuras infekcijas ir paša cilvēka stiprā ticība savai veselībai un pozitīvās emocijas. Negatīvās, gluži otrādi, sagrauj veselību. Šodien neviens nepūlās apstrīdēt to, ka naids rosina kuņģa-zarnu trakta slimību rašanos. Aizvainojums ar laiku noved pie aknu slimībām, aizkuņģa dziedzera kaitēm un holecistīta.
Viens no galvenajiem psiholoģijas likumiem vēsta: mīlestības apstiprinājums vārdos, simpātijas un sajūsma uzlabo tā cilvēka enerģiju, pret kuru tās vērstas. Savukārt naids un slikti vārdi samazina klausītāja enerģiju.
Šodien pieaug to slimību skaits, kas radušās saistībā ar sliktām domām, un kāpēc gan nepaklausīt seno gudro padomam un nepriecāties par dzīvi, lai cik šķietami grūta ta šķistu.
Un tā, cilvēka veselība, dzīve un liktenis ir tieši atkarīgi no viņa domām.
Domāsi par labo – gaidi labo.
Domāsi par slikto – slikto arī sagaidīsi.
Tāpēc no šodienas, šajā Jaunajā gadā apsolīsim sev – domāt tikai par labo un ticēt tikai labajam.
Un iegaumēsim divus Zelta likumus.
Pirmais likums: Neraizējies par niekiem.
Otrais likums: Viss ir nieki!
Autors: Oļegs Gadeckis
​​​​​​Tulkojums © Ginta Filia Solis

Vai tev slikti dzīvojas?

slikti dzivojas

Vai tev slikti dzīvojas?
– Nopērc kazu!
Ir tāda ebreju anekdote.
Atnāk pie rabīna “cietējs” un žēlojas:
– “Dievs, esi žēlīgs. Mājiņa maziņa, bērnu daudz, māte kopjama, elpot nav ko, dzīvot nav kur…”
– “Bet tu nopērc kazu!”
– “Kādu kazu?”
– “Īstu! Kas blēj un kura regulāri ir jāslauc…”
– “Un kur man to kazu izmitināt?”
– “Izmitini pie sevis mājās. Pēc tam redzēsi, kas notiks”.

“Cietējs” nopērk kazu un dzīvo. Viss, kā iepriekš: māte veca, bērni, elpot nav ko, dzīvot nav kur, un vēl kaza blēj un grib, lai to slauc.

Atkal viņš skrien pie rabīna:

– “Es sajukšu prātā no tādas dzīves! Pakāršos! Ko man darīt?”
– “Pārdod kazu!”

Uz kādu laiku iestājas miers. Bet, kad pēc pāris dienām rabīns satiek “cietēju” un jautā:
– “Kā Tu dzīvo?”
“Cietējs” laimīgs atbild:
– “Ja tu zinātu, kāda laime dzīvot bez kazas!”

Čīkstētāj, nopērc kazu. Tev slikti dzīvojas? Gribi saslimt? Vai tad, ja tev vēzi atradīs, būs labāk? Vai, ja tu kāju salauzīsi, vai mašīnu sasitīsi, vai no tevis aizies mīļotais cilvēks? Vai tevi “nopludinās” kaimiņi? Gribi problēmas? Kas vēlas problēmas, tas lai sūdzās par veselību. Tev Dievs dos problēmas un tu būsi laimīgs: “Ak, Dievs, cik labi bija agrāk, un vakardien bija tik brīnišķīgi! Laime bija tik tuvu!”

Mani, draugi, nevajag sūdzēties un čīkstēt. Mēs dzīvojam unikāli paēdušā pasaulē. Unikāli skaisti apģērbtā pasaulē. Mēs dzīvojam veselīgā, komfortablā pasaulē, kurā tiek cienītas personības tiesības. Mūs neviens ar varu nestieps verdzībā. Mūs neviens nepiespiedīs darīt to, ko mēs nevēlamies. Ar mums ņemsies un “cackāsies”, un jebkurš policists, kurš agrākajos laikos būtu iekrāvis ar steku pa galvu, teiks: “Cienījamais pilsoni, uzrādiet lūdzu jūsu dokumentus. Esiet tik laipns, panāciet šurp.” Cenšas ievērot cilvēktiesības, savadāk tagad nevar, savādāk būs jāatbild likuma priekšā. Tad, kāpēc jūs sūdzaties? Ko jūs velaties?

Kas vajadzīgs cilvēkam, lai viņš nečīkstētu?
Ko tev iedot, lai tu būtu apmierināts? Ieslēdz savu fantāziju!
Labi, tevi izmitinās Karību jūras salā, iedos jahtu, bezmaksas mājiņu uz diviem, trīs mēnešiem un ēst un dzert visu, ko vien vēlies. Tu būsi laimīgs? Tikai divas dienas. Un, ko pēc tam? Tālāk – saule karsta, smiltis asas, ananāss sīksts, jahtai motors niķojas…. Atkal sāksies. Atkal viss būs slikti.
Sliktam viss ir slikts, labam – labs.

Es uzklausu grēksūdzes, sarunas, sūdzēšanos, visu ko uzklausu – no rīta līdz vakaram. Kā ikviens garīdznieks, es esmu piekusis no čīkstēšanas. Kāpēc  gan nepasakāties Dievam? Kāpēc jūs ierodaties šeit baznīcā, Dieva Valstībā, šajā svētajā vietā, lai atkal sūdzētos un čīkstētu? Kāpēc altāra priekšā to visu turpinat: “Dievs, dod man to un dod man šito!” Kāpēc nepasakaties? Pateicība ir labākās zāles pret garlaicību un drūmām domam.
Jāsāk savos sprediķos cilvēkiem mācīt: “Pārstājiet prasīt! Pateicieties un slavējiet Dievu”. Jūs tikai padomājiet, cik labi mēs dzīvojam.
Esam izglītoti. Labi paēduši. Lai tā būtu ēduši mūsu senči! Ja mūsu senči ieraudzītu tās delikateses, ko mes ēdam, noteikti sacītu: “Nu gan, brālīši, paradīzē dzīvojat!” Ja viņi varētu ielīst vannā ar siltu ūdeni un izstieptu kājas zem silta ūdens un stundiņu vannas putās pagulētu, un ieslēgtu televizoru, kādu skaistu dziesmiņu paklausītos, viņi noteikti jums teiktu: “Ar ko gan jūs esat pelnījuši tādu brīnišķīgu dzīvi? Ko tādu labu esat izdarījuši? Mēs savā laikā dzīvojām savādāk, un daudz nečīkstējām. Sausiņu grauzām un priecājamies.”
Mācītājs Andrejs Tkačovs
Tulkojums  © Ginta Filia Solis

 

Kāds neticams stāsts

Anita Morjani

Viņa atgriezās dzīvē, lai cilvēcei pavēstītu šo neticamo ziņu.
– Es esmu tik ļoti laimīga, ka varu jūs visus redzēt! Un, ziniet, viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc es esmu tik ļoti priecīga būt šeit – tas ir tāpēc, ka man šodien nebija jābūt dzīvai. Man bija jānomirst 2006. gada 2. februārī. Tai bija jābūt manai pēdējai dzīves dienai fiziskajā pasaulē, jo tajā dienā ārsti manam vīram un ģimenei paziņoja, ka man dzīvot atlicis vien dažas stundas…

Man bija limfoma, viena no limfātisko mezglu vēža formām. Līdz tam ar vēzi es biju cīnījusies 4 gadus. Un šo četru gadu laikā slimība bija pilnībā sagrāvusi manu ķermeni. Tā bija izstaigājusies pa visu manu limfātisko sistēmu, sākot no kakla limfmezgliem. Četru gadu laikā man uz ķermeņa bija izveidojušies audzēji citrona lielumā, tie bija gan uz rokām, uz kakla, krūtīm, jostas vietā. Uz to brīdi, vēl līdz manai komai, plaušas bija pilnas ar šķidrumu un katru reizi, kad mēģināju apgulties, es aizrijos ar šo šķidrumu. Mani muskuļi bija pilnībā sabrukuši, es svēru apmēram 38 kg. Es izskatījos kā skelets, apvilkts ar ādu. Man bija atvērtas metastāzes uz ādas, no kurām sūcās šķidri toksīni. Es nespēju ēst un ēdiens vispār neuzsūcās. Man pastāvīgi bija drudzis. Es nevarēju staigāt, jo muskuļi nestrādāja un tāpec es pastāvīgi gulēju, vai arī mani vadāja invalīdu ratos. Man nepārtraukti bija piestiprināta skābekļa maska, jo bez tās es nespēju elpot.

Un tajā 2006. gada 2. februāra rītā man iestājās koma. Ārsti teica, ka tās ir manas pēdējās stundas, tāpēc, ka mani orgāni vairs nestrādā. Manai ģimenei paziņoja, ka, ja kāds vēlas no manis atvadīties, tad šobrīd ir īstais brīdis.

Visi apkārtejie jau nezināja, ka neskatoties uz to, ka es biju it kā komā un manas acis bija aizvērtas, es apzinājos visu, kas apkārt notika. Es apzinājos savu vīru: viņš bija pārguris, bet bija blakus un turēja manu roku. Es apzinājos visu, ko darīja ārsti: kā viņi manī ievadīja caurulītes, izvadīja no manis šķidrumu, lai es varētu elpot. Es apzinājos katru vissīkāko lietiņu, kas notika, tā, it kā man būtu atvērusies perifērā redze par 360 grādiem.
Es redzēju visu, kas notika apkārt manam ķermenim, un ne tikai istabā, bet arī ārpus tās. It kā es būtu kļuvusi lielāka par savu ķermeni. Es apzinājos, ka tas ir mans ķermenis, es varēju to redzēt, gulošu slimnīcas gultā, taču es vairs nebiju tam piesieta. Tā, it kā es vienlaicīgi varēju būt vairākas vietās.
Lai arī kurā virzienā es vērstu savu apziņu, tur es arī atrados. Es apzinājos savu brāli, kurš bija Indijā. Mans ķermenis bija Honkongā. Viņš steidzās uz lidmašīnu, lai paspētu mani satikt. Viņš vēlējās atvadīties, un es to apzinājos. Tā, it kā es būtu blakus viņam, redzēju viņu lidmašīnā. Pēc tam es apzinājos savu tēvu un savu labāko draugu, kurus biju zaudējusi. Viņi abi bija miruši. Bet tagad es apzinājos, ka viņi ir blakus, viņi mani vadīja un mēs komunicējām.

Es apjautu vēl vienu lietu, kuru sajutu šajā brīnumainajā paplašinātajā stāvoklī, ka es esmu skaidrības pasaule, kurā es visu saprotu.

Es sapratu, kāpēc man bija vēzis. Es sapratu, ka es esmu daudz lielāka un mēs visi esam daudz lielāki, nekā iedomājamies laikā, kad esam savā fiziskajā ķermenī.

Es arī jutu, ka biju saistīta ar visiem: ar ārstiem, medmāsām, manu vīru, manu brāli, manu mammu. Tā, it kā mums uz visiem būtu viena kopīga apziņa. Tā, it kā es varētu sajust to, ko juta viņi. Es jutu ciešanas, kuras izjuta viņi. Es sajutu ārstu atteikšanos no manis. Tajā pat laikā, es nebiju šajā traģēdijā iesaistīta emocionāli, kaut gan sapratu, ka viņi pārdzīvo. Tā, it kā mēs dalītu vienu apziņu, kad neesam izteikti fiziskajā ķermenī, mēs visi esam izteikti vienā apziņā. Lūk, kā tas bija.

Es jutu, ka mans tēvs centās man pateikt, ka mans laiks vēl nav pienācis, ka man jāatgriežas savā ķermenī. Sākumā es nevēlējos atgriezties, jo man šķita, ka man ir izvēle – atgriezties vai neatgreizties. Es absolūti nevēlējos atgriezties, jo nespēju atrast nevienu iemeslu, kāpēc lai to darītu, kāpēc man būtu jāatgriežas slimā, mirstošā ķermenī. Es biju nasta savai ģimenei, es cietu, tas nozīmē, ka patiešām nebija neviena gana nozīmīga iemesla.

Taču pēc tam es sapratu, ka, ja es pilnībā sapratīšu, kas man nupat ir atvēries, un sapratīšu, kāpēc es saslimu ar vēzi un nolemšu atgriezties ķermenī, tad tas atveseļosies ļoti ātri. Un tajā brīdī es nolēmu atgriezties. Un es izdzirdēju, kā mans labākais darugs un mans tēvs man saka: “Tagad, kad tu zini patiesību, kas tu patiesībā esi, atgriezies un dzīvo savu dzīvi bez bailēm.” Un tajā brīdī es pamodos no komas.

Mana ģimene bija tik laimīgi atkal mani redzēt. Ārsti nespēja to izskaidrot, viņi bija pārsteigti, taču palika modri. Neviens nevarēja zināt, kādas būs tam sekas, vai es ilgi palikšu pie samaņas, vai atkal ieslīgšu komā. Es vēl joprojām biju ļoti vārga. Es saviem tuviniekiem teicu: “Es atveseļošos, es zinu, ka atveseļošos, mans laiks vēl nav pienācis.”

Pēc 5 dienām metastāzes manā ķermenī samazinājās par 70%. Pēc 5 nedēļām mani izrakstīja no slimnīcas. Es pilnībā biju atveseļojusies un izdziedinājusies no vēža. Tagad man bija jāatgriežas dzīvē, un mana dzīve kļuva pavisam savādāka.

Pilnībā bija izmainījusies mana pasaules uztvere, fiziskā ķermeņa un slimību. Man bija ļoti grūti savienot šo jauno sapratni ar savu dzīvi. Droši vien labākais veids, kā es varu paskaidrot, ko pārdzīvoju, ir lietot metaforu “noliktava”.

***************

Tā, it kā mēs atrodamies tumšā noliktavā, kurā tumsa burtiski cērtas acīs.
Lūk, tieši tagad iedomājies, ka esi nokļuvis lielveikala noliktavā, kurā ir absolūta tumsa. Un neko neredzi. Tev rokā ir maziņš lukturītis, tu to ieslēdz un apgaismo sev ceļu. Tu vari redzēt tikai mazu lukturīša staru. Un viss, ko tu vari saskatīt ir tas gabaliņš telpas, ko apgaismo mazā lukturīša mazais stariņš.

Kad tu šo staru pavērs uz vienu konkrētu vietu, viss pārējais iegrimst melnā tumsā.
Un pēkšņi, kaut kādā brīdī ieslēdzas apgaismojums, un tagad apgaismota ir visa noliktava. Un tu saproti, ka šī noliktava ir milzīga vieta. Tā ir lielāka par jebko, ko varēji iedomāties. Tajā ir pilns ar plauktiem, kuros izvietotas visdažādākas mantas: viss, ko tu varēji un pat nevarēji iedomāties, atrodas līdzās uz šiem bezgalīgajiem plauktiem.

Kaut kas ir skaists, kaut kas – ne tik skaists, liels, mazs, krāsas, kādas nekad dzīvē neesi redzējis un pat nebiji iedomājies, ka tādas krāsas vispār eksistē. Kaut kas te ir smieklīgs, neveikls – bet tas viss atrodas blakus viens otram. Dažas no šīm lietām tu redzēji jau iepriekš, ar sava lukturīša palīdzību, bet daudzas neesi redzējis vispār nekad dzīvē, tāpēc, ka lukturīša stars tas neizgaismoja.

Un, lūk, gaisma atkal izslēdzas, un tu paliec ar savu lukturīti. Un pat tad, ja tu atkal redzi tikai to, ko apspīd lukturīša gaismas stars, tagad tu zini, ka patiesībā tas viss ir daudz lielāks, kā vari ieraudzīt vienā un tai pašā laikā.
Tagad tu zini, ka tas eksistē, tikai tu nevari to redzēt un izjust. Tagad tu zini, tāpēc, ka tagad tev ir šī pieredze. Lūk, kā es jūtu. Tā, it kā eksistētu  daudz vairāk, kā varam noticēt, kā esam piedzīvojuši. Vienkarši – ārpus lukturīša gaismas stara robežām.

Lai dotu tev iespēju saprast to vēl labāk, es vēlētos, lai tu tagad uzspēlētu vienu spēli. Paskaties sev apkārt un atrodi visas lietas sarkanā krāsā, visās tās niansēs – sākot no spilgti sarkana, līdz pat bordo.
Paskaties un atceries. Cik vien daudz vari, atceries, tāpēc, ka es lūgšu to attēlot. Tagad aizver acis, galvu turi taisni, un pasaki, cik ZILAS krāsas priekšmetus tu atceries. Gandrīz neko, padomā par to. Atver acis un paraugies apkārt. Paskaties, cik daudz zilu priekšmetu ir blakus sarkanajiem, bet tu tos pat nepamanīji. Kāpēc?
Tu tos neapzinājies!
Lukturīša stars ir tava apziņa. Kad tu ar savu apziņu apspīdini kaut ko, tas klūst par tavu realitāti, par to, ko tu pārdzīvo. Tieši tavā acu priekšā var būt vēl daudzas lietas, taču tava lukturīša stars tās neapspīd un tu tās pat nepamani.

Padomā par to.!

Padomā par to, cik miljardus dolāru mēs tērējam vēža pētniecībai. Cik maksā tā pētniecības kampaņas. Iedomājies, ja mēs tieši tik daudz līdzekļu nākotnē novirzītu labklājības pētīšanai. Cik daudz skaistāka pasaule mums apkārt būtu. Iedomājies, ka mēs kara un cīņas vietā šo pašu eneģiju ieliksim labklājībā. Mums būtu pavisam cita pasaule, ja mēs vien izmainītu savas apziņas staru.

Daudz personīgakā līmenī es vēlos padalīties ar piecām ārkārtīgi svarīgām mācībām, ko es ielāgoju, gūstot šo pieredzi.
1. Pati svarīgākā lieta, pati galvenā, uz ko mums jāvirza sava apziņa ir MĪLESTĪBA. 
Ir ļoti vienkārši pateikt “tev jāmīl cilveki”, taču viens no iemesliem, kāpēc es saslimu ar vēzi, bija tā, ka es nemīlēju sevi. Tas ir neticami svarīgi. Ja mēs sevi mīlam, mēs cienām un novērtējam sevi. Ja mēs sevi novērtējam, mēs rādām cilvēkiem, kā pret mums ir jāizturās. Ja mēs sevi mīlam, mums nav jākontrolē citi vai jāiebiedē citi, nav jāļauj citiem kontrolēt un iebiedēt mūs. Un, jo vairāk tu sevi mīli, jo vairāk tev ir mīlestības, lai to dotu citiem.

2. Dzīve BEZ BAILĒM.
Daudzi no mums esam uzauguši šajā baiļu diētā. Mūs mācīja baidīties no visa. Es baidījos no visa: no vēža, slikta ēdiena, baidījos neiepatikties cilvēkiem. Es baidījos no neveiksmēm. Un vairums no mums dzīvojuši tieši tāpat. Cilvēkiem šķiet, ka bailes pasargā no briesmām, bet tas tā nav. Mīlestība mūs sargā. Ja tu mīli sevi un citus, tu esi pārliecināts, ka esi drošībā un, ka tavi mīļotie cilvēki nenonāks uz bīstama ceļa. Mīlestība tevi sargā daudz stiprak kā bailes.

3. HUMORS, SMIEKLI un PRIEKS.
Mēs jau no bērnības tos pazīstam. Mēs zinām, cik svarīgi ir smieties un tāpēc bērni to dara visu laiku. Mēs no dzimšanas zinām, kas tas ir – mīlestība un bezbailība. Taču tās kļūst nosacītas, kad pieaugam.
Smiekli ir ļoti svarīgi, humors, spēja atrast dzīvē prieku. Svarīgāk, kā jebkura cita aktivitāte, kuru vien varam iedomāties. Ja mūsu dzīvē būtu vairāk jautrības, mūsu politiķi iemacītos smieties, mums būtu pavisam cita pasaule. Ja mēs vairāk smietos, mums būtu stipri mazāk slimu cilveku, slimnīcu un cietumu.

4. Dzīve ir DĀVANA!
Daudzi cilvēki nodzīvo savu dzīvi tā, it kā tā būtu kaut kas mokošs un smags, bet tā tam nevajag būt. Diemžēl, tikai tad, kad zaudējam kaut ko ļoti vērtīgu, mēs pa īstam saprotam tā vērtību. Man bija jāzaudē dzīvība, lai saprastu tās vērtību. Es ļoti negribētu, lai citi cilvēki pieļautu to pašu kļūdu, tāpec esmu šeit un  dalos ar jums. Es negribu, lai arī citiem cilvēkiem ir jāattopas, kad jau ir par vēlu. Tava dzīve IR DĀVANA! Pat tie pārbaudījumi, kas nāk, ir DĀVANA!
Kad es saslimu ar vēzi, tas bija pats lielākais pārbaudījums man. Bet šodien, atskatoties, es saprotu, ka tā bija pati lielākā dāvana.
Cilvēki domā un arī es domāju, ka vēzis mani nogalina, bet patiesībā es nogalināju pati sevi, līdz saslimu. Vēzis izglāba man dzīvību.

Visi tavi pārbaudījumi ir dāvanas. Un pašās beigās tu to noteikti atklāsi. Un, ja tu izjūti kādas grūtības un nejūti, ka tā ir dāvana, tātad vienkārši neesi vēl aizgājis līdz galam.

5. Un pedējā, pati galvenā lieta ir BŪT SEV PAŠAM. 
Esi tu pats tik daudz, cik vien tas iespējams. Mirdzi, cik vien spoži spēj. Izmanto savu unikalitāti. Saproti, kas esi, noskaidro to. Mīli sevi, neskatoties ne uz ko, vienkārši esi tu pats. Un reizē ar šīm piecām svarīgajām lietām, es tevi uzaicinu bezbailīgā dzīvē…

Anita Moorjani
Pārpublicēts no Olega Gadecka bloga
Tulkoja: Ginta FS

Anita Morjani2

 

Katrs ķermenis ir ideāla forma tieši šīs Dvēseles uzdevumiem

kermenis5

Strādājot ar ķermeni, es satieku cilvēkus, kuri ir aizrāvušies ar mūsdienu kultūras vēsmām un atdala savu ķermeni no sevis, redzot tajā neatrisināmu problēmu un kauna avotu.

Ķermenis kā problēma

Tieši tā, daudzi cilvēki uzskata, ka ķermenis ir to galvenā problēma, tāpēc, ka tas ļoti bieži absolūti neatbilst skaistuma etaloniem.
Tas nevietā apresnē vai tievē tajās vietās, kur negribētos.
Tas noveco un pārstāj būt ideāls. Un, iespējams, tas nekad nav bijis skaists.
Pārāk liels deguns vai parāk resnas kājas, dubultzods vai pēc dzemdībām atkāries vēders.

Ķermenis kā ienaidnieks

Taisnība, daudziem viņu ķermenis ir īsts ienaidnieks, jo tas ļoti vēlas ēst, dzert un gulēt.
Apresnē, ja to pārbaro. No rītiem slikti izskatās, ja nav izgulējies. Izļum no sēdoša dzīvesveida.
Nevēlas ātri atgriezties tonusā no 2 stundu ilga trenniņa sporta zālē – reizi pusgadā.
Ātri ataudzē melnas saknes blondos matos.
Saules ietekmē kļūst kā nosēts ar vasaras raibumiem un dzīves laikā – ar dzimumzīmēm.
Tas vispār ir piedzimis un izaudzis kaut kāds ne tāds – ne ideāls. Ar savām krunkām, pūtītēm, matiņiem uz zoda un sazin vēl ko. Īsāk sakot – ienaidnieks!
Un ko mēs darām ar savu ķermeni? Vai noskaidrojam iemeslu, vai vienkārši aizbāžam tam muti? Mocam ar veselīgiem salātiņiem, nepievēršot uzmanību reālajām tā vajadzībām un ļoti kautrējamies, kad ēdam bulciņas?

Ķermenis kā kauna objekts

Jā, starp citu, vēl viena svarīga tēma – ķermenis kā kauna objekts. Es bieži redzu sievietes, kas kautrīgi piesedz savu nokārušos lielo vēderu un, fotogrāfējoties sataisa “skaistu” sejas izteiksmi un pozē tikai skaistās pozās. Un arī tādu vīriešu ir pietiekami daudz. Un šo “skaisto” rakursu tādiem cilvēkiem nav pārāk daudz. Un tāpec visi foto viņiem atšķiras tikai ar fonu.
Bet viss dabiskais, dzīvais, kas ir gana tālu no skaistuma etaloniem, liek viņiem justies neērti. Esi sastapis tādus cilvēkus?
Un vispār, ķermenis ļoti liek kaunēties. Jo tas taču mēdz būt pārāk resns vai tievs. Tas vēlas pačurāt svarīgas tikšanās laikā – īpaši tajās vietās, kur nav pieejama tualete.
Tas var “nomesties” ar pumpām tieši pirms svarīgas izlaiduma balles, un vēl daudz ko ļaunu sastrādāt. Tas nav līdzīgs un nekad arī nebūs līdzīgs fotošopētajām bildēm žurnālos.

Ķermenis kā baiļu iemesls

Nu, ja, mēs baidāmies no sava ķermeņa. Baidāmies, ka atgriezīsimies no atvaļinājuma un iedegums ātri pazudīs, un pazudīs arī tikko knapi atgriezušās skaistās formas. Baidāmies, ka tas novecos (un tā tas arī būs). Baidāmies, ka tas mūs pivils un vecumdienās saslims ar cukura diabētu vai vēzi. Un mums šķiet, ka tas viss notiek ārpus mūsu gribas. Vienkārši tā.
Un šis process ir neizzināms un neatgriezenisks. Un, ja arī atgriezenisks, tad tikai ar kādu nehumānu metožu palīdzību, piemēram – plastiskās ķirurģijas vai vēl kādas modernas skaistumkopšanas procedūras palīdzību.
Mēs ļoti baidāmies, ka mūs nemīlēs mūsu ķermeņa dēļ. Un mēs domājam, ka cilvēki mīl tikai mūsu ķermeni. Un mēs ceram, ka cilvēki iemīlēs mūs dēļ mūsu ķermeņa tad, kad mēs to savedīsim kārtībā. Un ķermenis kļūst par kaut ko līdzīgu maiņas monētai.

Ķermenis kā kaut kas nepilnīgs un vājš

Mēs ļoti bieži dzirdam, ka miesa ir vārga un ķermenis ir nepilnīgs. Un pilnīgu to padarīs kāda jauna, īpaša treniņu metode vai kaut kas līdzīgs.
Domāju, ka šo sarakstu var turpināt ilgi.
Ja tu savā galvā atklāji kaut ko no augstāk minētā, tas nozīmē, ka tavs ķermenis ir emocionālais mērķis un noteikti kaut kā reaģēs.
Un vari būt pārliecināts, tas reaģēs. To vada instinkti, kas sit nekļūdīgi.
Ja stipri to spīdzinasi, tas pieņemsies svarā.
Ja neņemsi verā tā vajadzības, tas slikti izskatīsies un slimos..
Un, ja pilnībā ignorēsi tā vajadzības, sagatavos tev tāāāādus parsteigumus.
Ja godīgi, es esmu sastapusi tikai dažus cilvēkus, kuri dzīvo pilnīgā harmonijā ar savu ķermeni.
Taču ne viss ir tik briesmīgi. Ir cita pieeja, kuru var sākt praktizēt sākumā savā apziņā, bet pēc tam jau vērot, kā tas iemiesojas dzīvē.
Un, tā…

Ķermenis kā DĀVANA

Precīzāk, kā PĀRSTEIGUMS.
Lūk, tu saņem to no Visuma un tas atrodas skaistā kārbiņā. Tajā iekšā ir ļoti daudz kas. Un tavs uzdevums ir tikt skaidrībā, kas kam domāts. Tieši tā – tikt skaidrībā. Iepazīties un noskaidrot, kā tas viss darbojas. Neuzspiest tam savas idejas un ritmus (tipa: kafija-miega zāles-atkal kafija), bet reāli noskaidrot. Paklausīties, palēnināties, piekrist. Tu pat nespēj iedomāties, cik gudrs tas patiesībā ir.
Iedomājies, ka esi atnācis pie laba ārsta (piemēram – osteopāta), kurš reāli klausās tavu ķermeni un grib tikt skaidrībā. Kā tu jūties pieņemšanā pie viņa? Jau labāk? Daudz labāk! Vienkārši tāpēc, ka viņš skatās uz tevi un ļauj tev vienkārši būt.

Vai iedomājies, ka satiecies ar kādu un viņš skatās uz tevi ar interesi un labestīgi iedziļinās tavās lietās. Un ļoti uzmanīgi skatās. Kā tu jutīsies tāda cilvēka klātbūtnē? Protams, uzplauksi! Lūk, arī ķermenis no tādas mierīgas uzmanības uzplaukst un dod daudz enerģijas.

Ķermenis kā noslēpums

Drīzak kā neatminama mīkla. Kaut kā tajā iekšā viss strādā. Daži procesi ir saprotami, bet daži – nē. Mēs redzam kādas detaļas, kas atrodas ārpusē, bet iekšpusi neredzam. Taču tās ir un no tām ļoti daudz kas ir atkarīgs. Tās var sajust, uztustīt.
Kā sabalansēt muskuļu darbu ar iekšējo orgānu ritmu, lai sanāktu vislabākais rezultāts? Kas jāēd, lai justos labi?
Cikos jāiet gulēt, lai labi izgulētos?
Kas der tieši tev?
Kad tas ir ķermeņa nogurums un kad – vienkārši nevēlēšanās kaut ko darīt?
Cik jāstrādā, lai būtu maksimāli efektīvs?
Kā slimot mazāk?
Kāds tev ir labākais slimošanas veids?
Daudz dzerot, vai iztiekot bez ūdens?
Vai tu proti slimot?
Kā un no kā tas ar tevi notiek?
Ir tik daudz jautājumu ar tik daudzu līmeņu atbildēm.
Es esmu trenējusies un varu sajust dažu iekšējo orgānu darbu. Taču vēl pagaidām es neesmu iemācījusies ar tiem vienoties.
Tas ir iemesls klausīties ķermenī, lasīt par to, studēt tā kustības un nekustīgumu. Man palīdz medicīniskā izglītība, ko ieguvu deviņu gadu garumā. Taču šobrīd ir ļoti daudz iespēju apgūt šīs zināsānas: grāmatas, informācija, skolas. Ir pat krāsu anatomijas grāmata – mana sapņu grāmata.

Ķermenis kā uzdevums

Kā ar šādiem izejas datiem saņemt vēlamo rezultātu? Ja manam ķermenim ir nosliece uz korpulenci, kā man ēst, nezaudējot labsajūtu un paliekot slaidai. Ja neesmu zilacains blondīns, kā man labāk izskatīties pievilcīgam? Ja es ar kaut ko slimoju, kā man dzīvot pilnvērtīgu dzīvi?

Ķermenis kā iemesls radošumam

Un te nu mēs varam iet tālāk un ieraudzīt savu ķermeni kā iemeslu radošumam. Kā visus šos uzdevumus risināt radoši? Kā strādāt ar ķermeni un vienlaicīgi radīt? Varbūt izgudrot kādu deju kādai ķermeņa daļai? Varbūt uzrakstīt recepšu grāmatu tievēšanai savām draudzenēm?
Patiesībā katra mūsu kustība var būt mūsu radošuma izpausme. Vienkārši kāds dzīvo radoši, bet kāds savu dzīvi uztver kā amatu. Saproti, par ko es runāju? Kā tev sanāk? Patiesībā, ja vien mēs ieklausāmies, ķermenis pats pateiks. Pateiks, neko neslēpjot. Tam viņam ir desmitiem dažādu paņēmienu:
nogurums;
uzbudinājums;
sāpes;
dažādi citi stāvokļi.

Pie manis ļoti bieži nāk cilvēki ar lūgumiem atbrīvoties no šīm gudrajām zīmēm. Atbrīvoties no panikas lēkmēm, neiedziļinoties cēloņos. Atbrīvoties no depresijas, nerisnot dziļos uzdevumus. Atbrīvoties no psihosomātikas, nemainot dzīves veidu. Un visus šos cilvekus sagaida vilšanās.

Paldies Dievam, ka ir simptomi. Pretējā gadījumā mūsu smadzenes nogalinātu mūs vēl pirms mūsu pilngadības.
Personīgi es brīžos, kad ir kādas sāpes, esmu tām ļoti pateicīga, jo tie ir simptomi, kas brīdina.
Ja man kājas kļūst smagas un nīd vēnas, tad zinu, ka esmu kaut ko ne to iedzērusi.
Kad sāp aknas, meklēju sevī aizturētu niknumu.
Kad saaukstējos, saprotu, ka esmu pārstrādājusies.
Kad man sāp galva, tad saprotu, ka man jāatlaiž kontrole.
Un cik labi tu pazīsti savu ķermeni un tā zīmes?

Ķermenis ir mūsu senais draugs

Un to vada instinkti. Tie nav tieši, tie vienkārši iedod smadzenēm pareizo virzienu, kurā tās sāk domāt. Un kad mēs sākam klausīties, tās pašas pasaka mums priekšā, kas jadara.

Izrādās, ka spēka zudums pirms nemīlama darba veikšanas nav vienkārši simptoms, no kura jāatbrīvojas, tas ir signāls mainīt darbu. Bet panikas lēkmes ļoti līdzsvarotam cilvēkam – ir iemesls atrast citu izeju spēcīgu emociju palaišanai brīvībā.

Ķermenis kā sistēmas daļa

Un visbeidzot, ir ļoti svarīgi uztvert savu ķermeni kā sistēmas daļu, kurā iesaistīts ir gan Gars gan Dvēsele. Un ir to jāklausās un ir svarīgi to neizolēt no Dvēseles uzdevuma.

Mēs taču neesam ķermeņi, kuriem ir Dvēsele. Mēs esam Dvēseles, kurām ir ķermeņi.

Mēs zemapziņā ļoti labi zinām visus savus uzdevumus un mūsu ķermenis mums palīdz to risināšanā. Vai zini, kādas mācību stundas tava Dvēsele var iemācīties ar ķermeņa palīdzību? Kādus uzdevumus atrisināt? Kādu viedumu iegūt? Vai esi par to kādreiz domājis?

Man šķiet, ka ikviens ķermenis uzliek mums ļoti daudz uzdevumu. Un galvenais no tiem ir Mīlestība, kas apliecina pieņemšanu. Jo, ja tu mīli savu ķermeni, tas tev atbildēs ar to pašu un viss pārējais arī sakārtosies.

Avots: @arhisomatika facebook
​​​​​​​Tulkoja: GInta FS

Iemāci saviem bērniem risināt TIKAI TRĪS svarīgas lietas dzīvē…

vecaki un berni1

Daudzu vecāku dzīvi ir sabojājusi ideja par to, ka viņi ar saviem bērniem ir vienlīdzīgi. Es uzskatu, ka šī ideja ir kaitīga dzīvei un bērnu psihei. Tāpēc, ka reāla vienlīdzība iestājas reizē ar iespēju vienlīdzību, iespēju, kas nodrošinātas ar paša darbu. Un, ja tavs bērns to neapzinās, viņš ir nolemts mūžīgām sociālajām neveiksmēm.

Man periodiski jautā, kāda ir mana attieksme pret bērnu audzināšanu un ko es uzskatu par pareizu audzināšanu. Mans atskaites punkts ir audzināšanas mērķis un galvenais uzdevums, un no šejienes tad arī izriet metodes un audzināšanas veidi.

Audzināšanas mērķis ir apmācīt cilvēku risināt TRĪS uzdevumus

– kā patstāvīgi nevis ar citu cilvēku palīdzību regulēt savas emocijas un vajadzības,
– kā patstāvīgi nevis ar citu cilvēku palīdzību nodrošināt sevi un savas vajadzības,
– kā patstāvīgi nevis ar citu cilvēku palīdzību realizēties sociumā

Un viss.
Viss pārējais ir lirika, kas nespēj aizvietot šos trīs uzdevumus, jo, ja reiz tu esi laidis pasaulē bērnu, tu esi atbildīgs par to, lai iemācītu šos trīs uzdevumus risināt.
Daudzus vecākus ir samaitājusi šī ideja par vienlīdzību ar saviem bērniem.
Es uzskatu, ka šī ideja ir kaitīga dzīvei un bērnu psihei. Tāpēc, ka reāla vienlīdzība iestājas reizē ar iespēju vienlīdzību, iespēju, kas nodrošinātas ar paša darbu. Un, ja tavs bērns to neapzinās, viņš ir nolemts mūžīgām sociālajām neveiksmēm.

Tikai šī nevienlīdzība ir spējīga motivēt apgūt šīs iemaņas.
Kamēr vien tavs bērns uzskata, ka ir ar tevi vienlīdzīgs, viņam nav nekādas vajadzības pacelt savu pēcpusi, lai iemācītos risināt šos trīs uzdevumus.

Vecāki nav vienlīdzīgi ar saviem bērniem tikmēr, kamēr bērns nerisina šos uzdevumus patstāvīgi.
Un pat pēc tam, šī nevienlīdzība saglabājas, ja vecāki turpina augt un attīstīties, jo viedumam nav atpakaļgaitas, un šādu vecāku viedoklim vienmēr būs lielāks svars, kā viņu pašam gudrākajam bērnam.

Cieņas trūkums pret cilvēku, kuram ir lielāka pieredze un viedums kā tev, ir bezkaunība, kura vainagojas ar veselu rindu “grābekļu” tā bērna ceļā, kurš nolēmis, ka viņš JAU ir vienlīdzīgs ar tiem, ar kuriem reāli NAV vienlīdzīgs.

Šī vienlīdzības ideja sagrauj un sēj ilūzijas bērnu prātos, ka viņiem ir tās pašas pilvaras, kas viņu vecākiem. Tie ir murgi.

Līdz brīdim, kad tavam bērnam aprit 21 gads, viņam jāiemācās daži vienkārši noteikumi:

1. Viņam neviens neko nav parādā.
2. Noteikumus uzstāda tas, kurš maksā.
3. Unikalitāte un ģenialitāte ir pamats sava svarīguma sajūtai un lepnībai un reālajā dzīvē tām nav nekādas vērtības.
4. Reālais cilvēka vērtības mērs ir viņa prasmes – būvēt sociālo mijiedarbību un pārdot savus produktus un pakalpojumus. Tās ir prasmes, kas nes reālus rezultātus – gan finansiālo brīvību gan neatkarību no citiem cilvēkiem.
5. Centieni komunicēt kā līdzīgs ar līdzīgu ar tiem, kas par tevi maksā un risina tavas problēmas – ir bezkaunīgi. Gribi uzstādīt savus noteikumus – maksā.
6. Lai citi cilvēki cienītu tavas robežas, tavu gaumi un vajadzības, tev tas jānopelna ar savu ieguldījumu kopējā lietā un kopējā “katliņā”. Autoritāte no gaisa nekrīt.
7. Attīstība ātrāk notiek tajos apstākļos, kuri ir tieši šobrīd. Ideāli apstākļi noved pie degradācijas, nevis attīstības un, ja cilvēks ātrāk vēlas kļūt savas realitātes burvis, viņam jāpieņem spēles noteikumi tādi, kādi tie ir šeit un tagad ar visiem to ierobežojumiem un problēmām.

Šī piedzīvojumu spēle (quest) arī ir pats īsākais ceļš uz veiksmi, uzplaukumu, labklājību un brīvību.
Autors: Ņina Rubinšteina – psiholoģe un geštalt-terapeite
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

 

Enerģijas atgriešanas prakse

atdod

Attiecībā uz naudu šie likumi darbojas ar dubultu spēku.
Skaužot cita bagātību, mēs uz parāda paņemam tā cilvēka enerģiju, ko apskaužam.
To agri vai vēlu nāksies atgriezt – pie kam, savējo.
Lūk, ko šajā sakarā rekomendē ķīniešu dziednieki:
Ja tevi noskauda, tu vari paņemt atpakaļ sev savu enerģiju.
Savas enerģijas, veiksmes, bagātības saimnieks, tāpat kā kreditors, var paprasīt atpakaļ sev piederošo. Kā parādu.
Nav vajadzīgi nekādi speciāli rituāli vai darbības.
Visumā viss ir būvēts uz nolūka.
Ir stingri balsī jāpaziņo vai jāuzraksta uz papīra lapas, ka vēlies saņemt atpakaļ visu to enerģiju, ko sev paņēma skauģi, un novirzīt to savai attīstibai. Un, viss!
Nelūdz, lai skauģi tiktu sodīti, tā nav tava darīšana, nevajag iedomaties viņu sejas un domās kratīt pirkstu: “Nu, nu, tevi jau īpaši!”. Vienkārši izsaki šos vārdus un vēro, kas notiks.
Parasti gluži neticamā veidā atrisinās grūti risināmie jautājumi, veiksmīgi saliekas visas lietas un tiek saņemti izdevīgi piedāvājumi.
Šis princips darbojas arī pretējā virzienā. Tāpēc neskaud, lai reiz neatrastos situācijā, kad daļa enerģijas aizies kādam, kam, pēc tavām domām, tāpat labi klājas.
“Es vēlos saņemt atpakaļ visu to enerģiju, kuru skauģi man atņēma – no mana dzimšanas brīža līdz šim brīdim, un novirzīt to savai attīstībai.”
Un viss!
Avots: https://vk.com
Tulkoja: GInta FS