Cits cilvēks ir cita valsts…

11008564_968925179795641_7616640967053589320_n

Mani Mīļie, augstprātīga vēlme mainīt citus cilvēkus, vai pieprasīt no viņiem lai tie atbilstu mūsu vēlmēm ir izārdījusi miljoniem attiecību…

Vai arī atstājusi dzīvot zem viena jumta vienā ķermeņu līmenī, bet dažadās emocionālajās telpās mītošus cilvēkus, kuri satuvinās tikai tāpēc, lai izlietu viens otram uz galvas kārtējo pretenziju, aizvainojumu un arī naida samazgu spaini…
Man žēl, ka tā dzīvo tik daudzi…
Un vēl vairāk man žēl, ka vēl līdz šai dienai pirmajā ābeces lapā nav frāzes: “Vienīgais cilvēks, kuru tu vari mainīt, esi tu pats!”
Daudziem tā palīdzētu… visiem…

Gadiem ilgi mēs smagi strādājam pie tā lai salauztu savus tuvos, svinot uzvaras, aiz kurām stāv ne jau izmainījušies, bet padevušies cilvēki, kuri noguruši no mūžīgās piekasīšanās…
cilvēki, kuri uz brīdi nostājušies uz pirkstgaliem…
cilvēki, kuri imitē mums vajadzīgo… lai izvairītos no dzīves verdošā ūdenī…
Un paši mēs kādam kļūstam par tādiem cilvēkiem…
Viss atkārtojas…

Bet strādāt ir vērts ar savām reakcijām…
Un ar savām robežām…. savu robežu novilkšanu, un citu robežu NEpārkāpšanu…

Mīlestības, draudzības, radniecības tuvība – tā nav difūzija, Mīļie…

Un tā nenozīmē, ka citi cilvēki fiziskajā un emocionālajā līmenī ir nonākuši mūsu rīcībā… pat ne tie, kurus paši esam dzemdējuši… vai saprotiet?

Tā nav totāla kontrole…
Tā nav bezlimita caurlaides izsniegšana iekļūšanai jebkurā teritorijā…
Tā nav dresēšana…
Nav scenārijs, kuru mēs rakstām savā galvā, bet iestādīt cenšamies kādā citā….

Cits cilvēks ir cita valsts…

Un kad mēs cenšamies savu iekšējo konstitūciju likumā paredzētajā kārtībā nostiprināt un aktivizēt tur – būs karš…
Vai nu Lielais, vai partizāņu karš…

Bet karš nozīmē upurus un drupas…

Šodien nogalini tu, rīt nogalina tevi…
Vai arī visi dzīvi, bet kontuzēti, iebiedēti un saspringti gaida nākamo uzbrukumu…

Dzīvot kopā, bet dzīvot kara apstākļos ir bezjēdzīgi…
Turēt aizdomās, apvainot, novērot, paverdzināt… tie ir riebīgi darbības vārdi…
Cienīt, atbalstīt, iedrošināt, uzticēties – dziedinoši…
Un vēl, dzirdēt, redzēt, just…

Mīlestība – tas nav tad, kad viens cilvēks dara to, ko grib otrs…
Mīestība – tas ir tad, kad neviens otram neuzspiež to, ko vinš grib…

Lūk, tieši uz šīs sapratnes balstās viss labais, kas vispār var būt starp mums…

Ir tik viegli paieties pretī, kad ar tevi nemanipulē, necenšas tevī iedēstīt vainas sajūtu, nepavēl tev…

Tik viegli ir atvērties, kad nevajag aizsargāties…

Tik viegli ir uzticēt pašu svētāko, kad no tevis to necenšas izvilkt, un necenšas uzzināt aiz tavas muguras…

Tik viegli ir sākt sarunu, kad tā ir tieši saruna nevis nopratināšana, rāšana vai savu aizvainojumu translācija…

Tik viegli ir palīdzēt un atbalstīt, tad, kad nepavēl to darīt…

Tik viegli ir būt uzticīgam, kad tevi neiespiež savās paša greizsirdības spīlēs un neizseko, kā taksometru aplikācijā….

Tik viegli ir atsaukties uz visu, kas atnāk no sirds, dvēseles, delikāti…

Tik viegli ir ielaist, kad nelaužas iekšā ar varu un neizseko…

Un tik viegli ir mīlēt, kad tevi pieņem…

Mīļie, es te uzskaitu visu, ko mēs varam saņemt bez kara…
Vienkārši, nepārkāpjot citu robežas, un nepaužot diktatora totalitārās reakcijas…

Cilvēkiem nevajag diktatorus…
Cilvēkiem vajag cilvēkus…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lauki un enerģētika

11208672_829808020438148_3739532061376797141_n

Kad cilvēks aizbrauc dzīvot uz laukiem, notiek krasas izmaiņas viņa enerģētikā. Lai izdzīvotu lielpilsētā, mēs esam raduši tērēt milzīgu daudzumu enerģijas – visos līmeņos – fiziskajā, garīgajā, dvēseliskajā.

Un pastāvīgi rodas manāms kārdinājums patērēt vairāk enerģijas, kā būtu vajadzīgs un novirzīt to ne tur, kur būtu vajadzīgs. Tāpēc izvirtība, personības degradācija, ticības Dievam zudums daudz spēcīgāk izpaužas lielpilsētās; pietiek atcerēties Seno Romu.

Esot dabā, ierobežojot savu fizisko un garīgo komfortu, mēs palīdzam savai Dvēselei atdzimt. Atbrīvojas ļoti daudz enerģijas, kura, ja to pareizi novirza, atjauno mūsu veselumu (gavējot, lūdzoties utt).

Tāpēc cilvēkus tik ļoti velk pie dabas, tāpēc tik daudziem ir svarīgi, lai viņiem īpašumā ir kaut mazs zemes pleķītis vai vasarnīca laukos, kur viņi var no rīta līdz vakaram strādāt dārzā un atpūsties no lielpilsētas kņadas. Un, jo vairāk cilvēks atdod savu fizisko enerģiju, jo mazāk domu galvā un jo mierīgāk un priecīgāk Dvēselē.

Sergejs Lazarevs “Izdzīvošanas pieredze” 1. daļa
Foto: Natālija Doroš
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu nevari padarīt savu mammu laimīgu

mamma meita13

… un tas nav tavs pienākums.

Mūsdienu psiholoģijā ir pieņemts uzskatīt, ka daudzas mūsu problēmas nāk no bērnības, no mūsu attiecībām ar mammu. Kā tikt skaidrībā, ko ar to visu darīt, stāsta psiholoģe Ludmila Petranovska.

Mamma kā Dievs

Vai mēs esam apmierināti ar attiecībām, kuras mums ir ar mammu? Vai esam apmierināti ar savu pašvērtējumu, kas veidojies bernībā? Vai tā bija mamma, kas teica: nekrāso tik spilgtas lūpas, tev nepiestāv? Vai arī: tu esi pārāk kautrīga, puiši tādām meitenēm uzmanību nepievērš? Vai: tu neesi pietiekami plastiska lai dejotu? Un vēl viens jautājums: vai šodien mamma ar mani, pieaugušu sievieti ir apmierināta? Un kāpēc mani tas vēl joprojām uztrauc?

Ludmila Petranovska: “Mamma ikviena cilvēka dzīvē ir ļoti svarīgs personāžs. Mazam bērniņam mamma ir Visums, viņa dievība. Tāpat kā senajiem grieķiem dievi stumdīja mākoņus, uzsūtīja plūdus vai gluži otrādi – varavīksni, tieši tādā mēŗā mamma valda pār bērnu. Kamēr viņš ir maziņš, šī vara viņam ir absolūta, viņš to nevar kritizēt vai no tās atteikties. Šajās attiecībās tiek ielikts ļoti daudz kas: kā viņš redz un redzēs sevi, pasauli un attiecības starp cilvēkiem. Ja mamma viņam dāvāja daudz mīlestības, pieņemšanas, cieņas, tad bērns saņem daudz resursu, lai tiktu skaidrībā ar savu pasaules redzējumu un sevis redzēšanu šajā pasaulē.

Un, ja nu nē?

Pat trīsdesmit gados mēs vienmēr varam pretoties mammas vērtējumam. Mūsos vēl joprojām dzīvo šie bērni: trīsgadīgs, piecgadīgs, desmitgadīgs, kuram mammas kritika ir iesēdusies dziļi “aknās” – vēl tajā laikā, kad nespējām viņai pretoties. Ja mamma teica: ” Vienmēr ar tevi kaut kas ne tā!” – tātad tā arī bija. Šodien ar prātu mēs saprotam, ka mamma pārspīlē ar šo “mūžīgi ne tā”. Mēs pat sev kā argumentus atgādinām par savu amatu, izglītību, bērnu skaitu. Taču mūsos sajūtu līmenī vēl joprojām sēž tas pats mazais bērniņš, kura mammai vienmēr bija taisnība: trauki mums ir ne tā nomazgāti, gulta ne tā saklāta, matu griezums atkal nav izdevies. Un mēs jūtam iekšēju konfliktu starp apziņu, ka mamma kļūdās un neapzinātu bērna uztveri par to, ka mammas vārdi ir patiesība pēdējā instancē.

Piedot vai nepiedot

Patiesībā, kad ir iekšējais konflikts, tātad ir skaidrs, ka ar to var strādāt, kaut ko darīt. Bīstamāk ir tad, ja tā nav. Jo var taču visu mūžu palikt piecgadīga bērna stāvoklī, uzskatot, ka mammai vienmēr ir taisnība un taisnoties, apvainoties, lūgt piedošanu vai cerēt, ka, ja labi pacentīšos un uzvedīšos labi, mamma beidzot ieraudzīs, kada es esmu brīnišķīga.

Šodien ļoti populāra ir ideja “piedod un atlaid”. Piedod vecākiem par to, ka viņi kaut kā ne tā izturējās pret tevi bērnībā, un tev uzreiz kļūs vieglāk…. Šī ideja nedod brīvību un atvieglojumu.
Tas, ko var un ko ir vērts izdarīt – paskumt par to bērnu (tevi bērnībā), samīļot to un just līdzi mammai, jo šo līdzjūtību ir pelnījis ikviens. Un līdzi jušana ir daudz veselīgāks sākums, kā augstprātīga piedošana.
Pamēģināt nevis piedot, bet saprast: mamma bija situācijā, par kuru mēs neko nezinām, un droši vien viņa darīja labāko, ko varēja izdarīt. Bet mēs izdarījām kļūdainu slēdzienu: “Ar mani vienmēr viss ir ne tā”, “Mani nav par ko mīlēt” vai “Mani var mīlēt tikai tad, kad esmu laba”. Tādi lēmumi, kurus mēs pieņemam bērnībā, pēc tam  var nemanāmi ietekmēt visu mūsu dzīvi. Un jēga tam ir saprast: tā nebija patiesība.

Viņu bērnība

Šobrīd ir laiks, kad vecāku un bērnu attiecības ir daudz siltākas un mīļākas. Bet mūsu mammas augušas citos laikos, kad bērnus jau agrā vecumā atdeva silītē, daudzus pat uz nedēļu. Tā bija parasta lieta, un no kurienes tad viņas varēja iemācīties šo siltumu un tuvu kontaktu?
Pirms piecdesmit gadiem bērnus silītē atdeva jau divu mēnešu vecumā, jo beidzās dekrēta atvaļinājums un, ja sieviete nestrādāja, tad tas tika uzskatīts par parazītismu. Kādam paveicās un blakus bija vecmāmiņa vai auklīte, bet pārsvarā pilsētu iedzīvotājiem vecāki bija laukos, bet, lai algotu auklīti, nepietika naudas, kā arī nebija tāda kultūras kā algoti darbinieki… Nebija citas izejas. Divu trīs mēnešu vecumā bērnu atdeva silītē, kur vienā telpā stāvēja divdesmit piecas gultiņas, starp tām staigāja viena auklīte, kura reizi četras stundās deva pudelīti. Un, viss! Tas bija viss bērna kontakts ar pasauli.
Labākajā gadījumā, ja mamma strādāja maiņās kādā rūpnīcā, tad varēja katru vakaru bērnu paņemt mājās un bērns saņēma savu mammu – taču arī tad, pārstrādājušos un nogurušu. Kur nu vēl padomju sadzīve – pagatavot ēdienu, dabūt produktus, stāvot garās rindās, ar rokām izmazgāt veļu utt.

Šī mātes atņemšana, kad bērnam vispār nebija pieejas savai mammai, vai arī tā bija ierobežota, un, kad bija, tad mamma nespēja domāt par to, kā uzsmaidīt, pakutināt un paspēlēties un priecāties par savu bērnu. Visi šie modeļi ņemti no savas bernības.
Kad bērnībā tevi samīļo, bučo, nēsā uz rokām, sarunājas ar tevi, priecājas par tevi, darbojas ar tevi, spēlē spēles, tu to uztver neapzināti un vēlāk to nodod saviem bērniem. Bet, ja nav ko nodot?

Daudziem trīsdesmitgadniekiem un arī vecākiem cilvēkiem atmiņas par bērnību ir tikai tas, ka mamma visu laiku žēlojās, cik viņai ir grūti: nasta, atbildība, nepiederēšana sev… Un viņu mammas to paņēma līdzi no savas bērnības – būt mammai nav nekāds prieks, tev jāizaudzina kārtīgs pilsonis, ar kuru apmierināta būtu skola un komjauniešu organizācija.

Šodienas mammām nākas atjaunot zaudētās normālu vecāku uzvedības programmas, kad tu priecājies par saviem bērniem, kad, neskatoties uz lielo atbildību, tu esi laimīgs, ka tev ir bērns.

Atgriezt savu lomu

Ir vēl viens aspekts. Mūsu mammas, kuras bērnībā no savām mammām nesaņēma pietiekami daudz rūpju, mīlestības un siltuma, nespēja pilnībā apmierināt savas bērnības vajadzības. Un kaut kādā ziņā nespēja pieaugt. Viņas ieguva gan izglītību, gan profesiju, saņēma amatus un izveidoja ģimenes…. Taču tas bērniņš, kas viņās pašās, izrādījās badā – gan izsalcis pēc uzmanības, gan mīlestības un siltuma. Tāpēc tad, kad viņām parādījās savi bērni, kas tikko bija paaugušies, ļoti bieži paradījās tāda tendence kā apgrieztā autentifikācija. Tas ir tad, kad bērni un vecāki samainās lomām.

Kad bērnam ir seši gadi, viņš vēlas par tevi parūpēties, viņš tevi mīl un tāpēc ir viegli uz tā “uzsēsties”.
Mūsu mammas izauga ar sajūtu, ka viņas nepietiekami tiek mīlētas (ja mīlētu, neatdotu silītē). Un te pēkšņi viņu rīcībā ir cilvēks, kurš gatavs mīlēt  no visas sirds, bez jebkādiem nosacījumiem.
Tas ir tāds “sapņu piepildījums”, tāds kārdinājums, kura priekšā grūti noturēties. Un daudzi to nespēja un tā ar saviem bērniem nokļuva šajās apgrieztajās attiecībās, kad psiholoģiski bērns it kā adoptē savus vecākus. Sociālā līmenī viņi turpināja palikt galvenie, varēja aizliegt, sodīt un uzturēt bērnu. Bet psiholoģiskajā bērni sāka būt atbildīgi par savu vecāku psiholoģisko labklājību.
– “Neapbēdini mammīti!”. Bērniem stāstīja par savām nepatikšanām darbā, par to, ka nepietiek naudas, bērniem varēja sūdzēties par savu vīru – maitu vai sievu – histēriķi. Sākās bērnu iesaistīšana mājas terapeita lomā un viņi kļuva par “drošības vestēm” vecāku emocionālajā dzīvē.

No tā ir ļoti grūti atteikties: vecāki kā bija par maz mīlēti bērni, tā arī tādi palika, tāpēc, ka bērns, lai kā arī censtos, nespēj viņiem to kompensēt.

Un, kad dēls vai meita izaug un sāk atdalīties, rada savu ģimeni, savu dzīvi, vecāki jūtas kā pamesti bērni, kuru mamma un tētis aizbraukuši tālā komandējumā. Un pavisam dabiski, ka ir aizvainojums un pretenzijas, vēlme būt viņu dzīvē, iejaukties. Tā ir maza bērna uzvedība, kurš pieprasa uzmanību, pieprasa, lai viņu mīl.

Bet pieauguši bērni, kuri lielu daļu savas bērnības nodzīvojuši vecāku lomā, jūtas vainīgi un atbildīgi, ļoti bieži kā necilvēki, kuri nepietiekami mīl savus vecākus – “Bērnus” un ir tos pametuši. Piedevām otra viņu puse, pieaugusī, viņiem saka: tev taču ir sava ģimene, savi plāni. Un sanāk ļoti sarežģīts vainas, izmisuma, aizkaitinājuma konglomerāts attiecībā pret šiem vecākiem…. Bet vecākiem – ļoti izteikts aizvainojums.

Kad mamma ir apvainojusies

Pirmkārt, atgādini sev, ka tas nav aizvainojums pret tevi, bet gan pret pašas vecākiem un tu neko tur nevari darīt. Ļoti bieži šie aizvainojumi nav pat pamatoti un ir netaisni: ne jau tas, ka nemīlēja, bet tas, ka viņi bija ļoti sarežģītā situacijā. Un man šķiet, ka šeit ir ļoti svarīgi neturpināt mijiedarboties ar savu vecāku bērnišķo daļu, tomēr komunicēt ar pieaugušo.
Katram, pat visaizvainotākajam vecākam vienalga ir kaut kas, ko viņi spēj tev dot, un kaut kas, kur viņi var palīdzēt. Tā vietā, lai apkalpotu mammas aizvainojumu, labāk viņai palūgt lai palutina tevi, pagatavo kaut ko garšīgu ēst, kaut ko, ko bērnībā mīlēji, pavadīt kopā laiku.
Tā ir vēršanās pie viņas pareizās personības daļas, pieaugušās, vecāku. Un ikvienam vecākam ir patīkami, ka viņš var garšīgi pabarot savu bērnu, tik labi, kā nevienā restoranā. Un cilvēks uzreiz jūtas nevis kā mazs apvainojies bērns, bet pieaugušais, kurš var kaut ko dot.

Vari izjautāt mammu par viņas bērnību – tāpēc, ka pieeja tam emocionālajam stāvoklim, kas formējis šī brīža stāvokli, vienmēr palīdz. Ja viņa atceras smagus brīžus no bērnības – mēs varam viņai just līdzi, pažēlot (to bērniņu), tad arī viņa pati varēs to pažēlot.
Bet, iespējams, viņa atcerēsies, ka ne viss viņas bērnībā bija slikti, lai arī bija grūti laiki, taču bija skaistas lietas, jaukas atmiņas. Ir vērtīgi ar vecākiem runāt par viņu bērnību – pats uzzināsi ko jaunu un spēsi iepazīt viņus labāk. Un tas ir tas, kas viņiem vajadzīgs.

No jauna izauklēt

Jā, gadās arī tādi smagi varianti, kad mamma vēlas tikai kontrolēt, bet nesadarbojas vispār. Tātad nāksies palielināt distanci, saprast, lai cik skumji tas nebūtu, taču jums nebūs siltu attiecību, lai kā arī tu censtos (pat tad, ja tu ļoti mīli savu mammu).

Tu nevari padarīt savu mammu laimīgu un tas nav tavs pienākums. Ir svarīgi apzināties, ka bērni nevar adoptēt savus vecākus, lai kā viņi censtos.

Tā tas ir: vecāki dod bērniem, bet atpakaļ nesanāk. Mēs varam saviem vecākiem dot konkrētu palīdzību, kad viņi paši netiek galā. Bet mēs nevaram palīdzēt viņiem pieaugt un pārvarēt savas psiholoģiskās traumas. Nav pat jēgas censties: tu vari pateikt viņiem, ka ir tāda lieta kā psihoterapija, taču tālāk jādara viņiem pašiem.
Godīgi runājot, mums ir tikai divi veidi kā izaugt (parasti cilvēki tos kombinē). Pirmais – saņemt visu, kas mums vajadzīgs no vecākiem. Un otrais – paskumt par to, ka neesam to saņēmuši, paraudāt, pažēlot sevi, pajust sev līdzi. Un dzīvot tālāk. Tāpēc, ka šai ziņā mums ir diezgan liels izturības resurss.
Bet ir arī slikts veids – tas ir visu dzīvi nēsāties ar savu vekseli “man par maz iedeva” un pie ikvienas izdevības bakstīt to mammai degunā – reālai, vai virtuālai savā galvā. Un cerēt, ka kādreiz viņa, beidzot, sapratīs, apzināsies un apmaksās šo vekseli vēl ar procentiem.

Bet patiesībā viņa to nevar izdarīt. Pat tad, ja viņa tagad pēkšņi brīnumainā veidā mainīsies un kļūs pieaugusi, gudra un mīloša, pati mīlošākā mamma pasaulē. Tur, pagātnē, kur tu biji bērns, pieeja ir tikai tev un “no jauna izauklēt” savu iekšējo bērnu varam tikai mēs paši”.
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atlaist var un vajag…

atlaist04

Mani vienmēr ir izbrīnījis miljardiem reižu atkārtotais padoms – ATLAID… Ak, jā, un parasti tas tiek izteikts ar varenu lielas patiesības apzināšanās sajūtu…

Varētu padomāt, ka cilvēkam rokās ir viņa traumu un zaudējumu suņu pavadiņa, un viņš šo pavadiņu spītīgi sažņaudz rokā, ne par ko nevēlēdamies atlaist…
Piedevām man ir liela praktiskā pieredze darbā ar cilvēkiem, un ļoti bieži jau no pāris pateiktiem vārdiem par to, ka viņš jau sen visu ir atlaidis, es pārliecinos, ka viņš pat necenšas to darīt…
Labākajā gadījumā ir paspēlējies ar modernajām “atlaišanas” tehnikām, kas bieži vien bez praktiskās psiholoģijas kā zinātnes pamata ir absolūti bezjēdzīgas…

Atlaist var un vajag…
Mīļie, taču tas nav vienas minūtes vai vienas dienas jautājums…
Un tā nav savu patieso sajūtu ignorēšana…

Ir labi, ja pēc iespējas ātrāk sapratīsi, ka neatstrādātie pārdzīvojumi un visi traumu veidi, kas noslēpti dziļi tevī un saņēmuši apzinātu aizliegumu izlīst uz āru vai pat tikai atcerēties tos, nozīmē NEATLAIST…
Tas nozīmē atļaut savai bēdu vēža šūniņai nekontrolēti augt…
Un tas agri vai vēlu uzsprāgs…
Tā apzināšanās, ka tu kaut ko vai kādu nevari atlaist, godīga apzināšanās nav zīme, kas stāsta par to, ka tev no visa spēka jāieķeras aizejošajā vai cilvēkos, kuri aiziet….
Tā ir zīme, ka tu vai nu nesaprati vai nepieņēmi notiekošā cēloni un tagad atrodies uz nenoteiktības un baiļu no pārmaiņām dreifējošā ledus…
Tu līdz galam neizdzīvoji šo stāstu un tāpēc nevari salikt reālus punktus uz i…
Tev grūti uzņemties atbildību par notiekošo, vai arī gluži otrādi, noņemt šo atbildību no saviem pleciem….
Tev ir grūti būt objektīvam, tāpēc, ka tu vēl joprojām esi situācijas iekšienē nevis ārpusē…
Visas tavas brūces vēl nav apstradātas pat lauku medicīnas līmenī…
Un tev vienkārši vajadzīga palīdzība…

Teikt cilvēkam tādā stāvoklī “atlaid” ir ne tikai cietsirdīgi, bet arī pilnīgi stulbi…
Labāk viņam vispār neko neteikt, ja cita nekā ko teikt nav…
Viņš atlaidīs viegli un bez svešiem atgādinājumiem tad, kad pa īstam būs tam gatavs…
Kad atstrādās notikušo…
Ne tik daudz ar apziņu, cik ar zemapziņu, tāpec, ka galvenās sāpes ir no turienes… un galvenie resursi, kas ļauj izdziedināties – arī no turienes…

Tāpēc neuzskati sevi par vāju, ja nespēj atlaist…
Un nepiekar tādas pašas birkas citiem cilvēkiem, kas katrs iestrēguši savos stāvokļos…
Tas nav vājums… nav bailīgums… un nav sīkumainība…
Tas nav laiks, bet gan palīdzības neesamība…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pirms dzīvot ar otru, iemācies dzīvot ar sevi…

jutekliskums

Pirms vainot savus tuvos cilvēkus par to, ka viņi tevi nenovērtē, vai kaitina, ir vērts sev atbildēt uz jautājumu par to, cik daudz vietas viņu dzīvēs tu esi atļāvies aizņemt…

Daudzu gadu garumā, vērojot cilvēku dzīves stāstus, ieskaitot savējo, es esmu secinājusi, ka visātrāk attiecības sabojājas tur, kur mums neizdodas atrast zelta vidusceļu savai klātbūtnei otra cilvēka dzīvē…
Mēs vai nu aizmirstam, ka citu cilvēku dzīve, pat mūsu mīlāko cilvēku dzīve, tomēr ir CITA dzīve. Mēs cenšamies iekļūt katrā tās daļā, aizpildot ar sevi visu tās telpu….
Un neizbēgami uzduramies šo cilvēku aizsargmehānismiem, kas sāk reaģēt uz mums ar aizkaitinājumu un atstumšanu….
Vai gluži otrādi, uzskatām savus tuvos par tik pašsaprotamiem, ka pārstājam segt viņu deficītus…
Mēs kļūstam vienaldzīgi pret viņu emocionālo un fizisko izsalkumu, nedzirdīgi pret lūgumiem un vienaldzīgi pret to, kas notiek viņu ikdienas dzīvē…
Mūsu gandrīz nemaz nav viņu teritorijā… mēs funkcionējam blakus, bet nesaskaramies ar dvēselēm…
Un, kad cilvēki nogurst gaidīt un sāk apzināties neiespējamību aizklaudzināties līdz mūsu aizslēgtajām durvīm, viņi vai nu attālinās vai saniknojas….
Mīļie, Zelta vidusceļš ir visa optimālais mērs, visa, kas var būt uz šīs zemes…
Taču, lai iemācītos nokļūt tā dimensijā, ir ļoti daudz stundu jāpavada vienatnē ar sevi…
– Jāiepazīst sevi…
– Jāiepazīst savas vajadzības…
– Jāpiepilda sava iekšējā telpa…
– Jāizaudzē tas, ko tu vari atdot otram apmaiņā pret to, ko vēlies no viņa saņemt…
– Jāatzīst visas savas stiprās un vājās puses…
Bet, galvenais,
Pirms dzīvot ar otru, jāiemācās dzīvot ar sevi…
Citi cilvēki mūs nemaina…
Salauzt var, bet izmainīt – nē…
Un tikt galā pašam ar sevi ir pa spēkam tikai mums pašiem, tāpēc, ka pat palīdzība no ārpuses ir aktuāla un darbojas tikai tad, kad ir apzināta vajadzība pēc tās…
Tieši PALĪDZĪBA, nevis SAVU PROBLĒMU RISINĀŠANA UZ CITU CILVĒKU RĒĶINA…
Un te mēs atkal atduramies pret vienu neapgāžamu patiesību –
Ikvienas citas attiecības sākas no attiecībām pašam ar sevi….
Nav pirmo, nebūs arī otro…
Vai arī – otrās būs, bet tieši tādas, kā pirmās…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kontrolēt jūtas

elekriba

«Jākontrolē savas jūtas!» — tā daudzi cilvēki sadzird manis sacīto par to, ka par savām jūtām, par saviem iekšējiem stāvokļiem pašiem ir jāuzņemas atbildība.

Nav iespējams kontrolēt savas jūtas. Ja tieši tagad tu esi aizkaitināts, tad tu jau tāds esi. Ja tu esi aizvainots, tātad aizvainojums jau ir. Jā, vari tēlot, ka nav šo stāvokļu, vari pat sevī tos nepamanīt, taču tie IR. Mūsu reakcija uz ikvienu ārējo kairinājumu – notikumu vai citu cilvēku pateiktiem vārdiem un darbībām rodas agrāk, kā mēs esam spējīgi par to padomāt. Primāra ir reakcija.
Un ķēdīte ir sekojoša: kāds ārējs kairinātājs – iekšējā atbalss, reakcija uz šo kairinātāju – šīs reakcijas apzināšanās – atbildīga vai bezatbildīga tās izdzīvošana. Pirmie divi etapi notiek automātiski, bet mēs mācamies apzināties reakcijas un izpaust tās atbildīgi.
Kad es apzinos un atbilstoši izpužu savas reakcijas vārdos un darbībās, es laižu caur sevi pašu dzīves strāvu. Tā arī ir dzīve: ieklausīties savos iekšējos stāvokļos un rīkoties balstoties uz tiem. Ikviens stāvoklis, kā negatīvais tā arī pozitīvais, – ir enerģija. Ja neizdzīvojam reakcijas, tās uzkrājas kā nosēdums un vēlāk izpaužas  kā problēmas dažādās dzīves sfērās.
Dmitrijs Trockis
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt zem jumta

mājas

Laime nepavisam nav tajos cilvēkos, no kuriem tev, kā tautā saka, “norauj jumtu”…

Laime ir tajos, ar kuriem kopā zem šī jumta viss nostājas savās vietās – tādiem vienkāršiem un saprotamiem…

Bet tas stāvoklis, kuru viņi tev dāvā, balstās uz visiem laikiem pazudušās bailēs kaut ko pateikt ne tā, ne tā paskatīties, ne tajā rakursā sevi parādīt, izrādīties kaut kādam – ne tādam…

Un tas, mani mīļie, ir tik daudz!

Ļoti daudz!
Un tas ir brīnišķīgi – blakus otram cilvēkam būt sev pašam…

Pārāk daudz reižu esmu redzējusi un turpinu redzēt attiecības, kurās viens it kā kārto bezgalīgu eksāmenu otra priekšā, bet otrs ir iejuties neiecietīga skolotāja lomā, kurš izgāzīs jebkurā eksāmenā, neņemot vērā skolnieka sagatavotības līmeni…

Tas ir mokoši…

Tas ir neperspektīvi…
Un tas ir progresējoši patoloģiski…
Un tā ir neiroze…
Kaut gan jumtu pilnībā var noraut…

Tad, lūk, attiecībās nevajadzētu būt mokoši…

Nevajadzētu būt neirotiskai katras savas izpausmes atsekošanai…
Nevajadzētu būt sajūtai, ka tūliņ, tūliņ sāksies zemestrīce…
Tas viss ir ne jau no tuvības.

Tuvība var būt karsta, taču tā balstās uz tās asās sajūtas, ka otrs tev ir tik ļoti dārgs līdz pat pedējai savai neideālajai šūniņai, cik tu ļoti dārgs esi arī viņam…

Bet spēlītes “kļūsti tāds/tāda, kādu es tevi gribu redzēt” ir raksturīgas tikai tiem, kuri paši sev tā arī nekad ne par ko nekļūs…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis