Īstu sieviešu vaļasprieki

Bērnībā es draudzējos ar puiku, kurš ar stāstiem par savu ģimeni uzjautrināja visu kvartālu. Viņam bija: mamma Oļa – bērnu ārste, tētis Roma – aspirants, vecmāmiņa Nadja – grāmatvede un vectēvs – slikts piemērs. Tikai tagad es saprotu, ka tas nemaz nav smieklīgi.

Bet šodien es biju slikts piemērs kādai apmēram sešgadīgai meitenītei. Braucu vilcienā, lasu planšetē grāmatu, netraucēju sabiedrisko kartību.

– Tante, – jautāja eņģelis rozā kleitiņā un kroni galvā, – kāpēc tev nav nolakoti nagi? Mamma saka, ka meitenēm vienmēr ir jālako nagi.

Bet es tos ne tikai nebiju nolakojusi, bet biju nogriezusi pavisam īsus.
– Man ir hobijs. Es nodarbojos ar paukošanu un nekāds manikīrs to ilgi neiztur. Un ko tev patīk darīt? Kādas spēles tu spēlē?
– Mēs ar mammu spēlējamies skaistumkopšanas salonos.
– Un par ko tu vēlies kļūt, kad izaugsi?
– Apprecēšos.
Kad man bija seši gadi, es ar draugiem skraidīju pa pagalmu un sapņoju, ka būšu piektais musketieris. Man bija plastmasas zobens ar uz tā uzmauktu plastmasas vāciņu, apmetnis no vecāsmātes lakata un salmu cepure ar spalvām. Pēc gada mani pierakstīja paukošanas pulciņā. Nekādus īpašos panākumus sportā es nesasniedzu, taču man ir laba stāja, ātra reakcija un kaujiniecisks gars un entuziasms.

Kas es vēlējos būt, kad izaugšu? Es gribēju būt akvalangiste, ceļotāja un kinoloģe, un vēl sapņoju uz māju sienām rakstīt ielu nosaukumus (vai kāds zin, kā saucas šī profesija?)

Ko man iemācīja pieaugušie? Neko īpašu. Pirka krāsas, zīmēšanas albumus, grāmatas. Maksāja par pulciņiem. Un ne parāk bargi rāja par sadedzināto paklāju un ķīmijas eksperimentu sekām vannas istabā. Slavēja par zīmējumiem un palīdzēja salikt konstruktoru. Un neaizliedza radīt pašai savu pasauli ar burvju fejām un pūķiem no visa, kas bija pa rokai.

Es nezinu, va mana bērnība bija laimīga vai nebija. Tā vienkārši bija. Laiks, kad pieaugušie vienkārši priecājās par to, ka es viņiem esmu, jautra, vesela un absolūti nebūvēja manus nākotnes plānus.

Es mazajai meitenītei gribēju pastāstīt, ka pasaulē  vēl bez apprecēšanās un skaistumkopšanas saloniem, ir bezgalīgi daudz interesantu nodarbju. Taču uztvēru viņas mammas skatienu un nolēmu labāk paklusēt.

Šobrīd aug jauna meiteņu paaudze. Un daudzām no viņām jau no bērnības iedveš domu, ka sievietei var būt tikai viens mērķis – veiksmīgi apprecēties. Ka āriene ir pats svarīgākais. Ja tev nebūs manikīra, tad tu paliksi viena. Ja uzvilksi džinsenes, neviens īsts vīrietis uz tevi pat nepaskatīsies. Ieraudzīs tevi bez kosmētikas – no pārdzīvotajām šausmām paliks akls. Čībās iziesi no mājas iznest atkritumu spaini, visiem garāmejošajiem potenciālajiem kavalieriem uz visiem laikiem pazudīs potence.

Izrādās, ka šie īstie vīrieši ir ļoti trausla tauta. Tāpēc viņus visādos veidos vajag pasargāt. Piecelties stundu agrāk, lai uzkrāsotos. Vienmēr staigāt augstpapēžu kurpēs, push-up veļā un zeķēs. Un visas savas darbības vērtēt tikai no vienas pozīcijas: “vai tas vīriešiem patīk vai nepatīk”.

Pie manis savulaik dzīvoja kāds eksotisks zvēriņš. Ar viņu nebija nekādu problēmu. Bet, kā saka: katrā būdiņā savi grabuļi.

Katra no mums pati var izvēlēties, kādas spēlītes spēlēt. Tikai es nesaprotu, kāpēc šīs spēles jāmāca bērniem. Izaugs un paši tiks skaidrībā.

Nekādas morāles pēc šī teksta nebūs. Man tikai šķiet, ka, ja mēs dosim saviem bērniem (nav svarīgi puika vai meitene) iespēju izlemt, ar ko viņi vēlas nodarboties, laimīgu ļaužu būs daudz vairāk.

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sāpes un labsajūta

Jo tuvāk mēs esam labsajūtai, jo tuvāk ievainojamībai. Tāpēc, ka labsajūta ir iespējama tad, kad cilvēks savienojas ar sevi, pārstāj analizēt un vienkārši izdzīvo to, kas ar viņu notiek.

Jo tuvāk mēs esam vieglai ievainojamībai un tas nozīmē – tuvāk patiesām jūtām, jo zemāka kontrole. Un, jo zemāka kontrole, jo tuvāk virspusei ir viss, kas ticis turēts sevī. Tāpēc cilvēkiem, kuri aiztur sāpes, niknumu, dusmas, bēdas vai bailes, labsajūta ir gandrīz nepieejama.

Labsajūta un ievainojamība ir nedalāmas. Nav iespējams ieslēgt visas jūtas un izslēgt to, kas nav izdzīvots. Un, kā tikko samazinās kontrole, aizturētais un paslēptais izpeld virspusē un kļūst skaidri redzams.⠀

Var meklēt labsajūtu, mēģināt to noķert, dzīties pēc tās, tēlot to vai samierināties ar tiem pilieniem, kuri izsūcas caur kontroli, neizlaižot sāpes. Slēpt sāpes vēderā, kurš pampst, iekritušajās krūtīs, saliektā mugurā vai saspringtos muskuļos.⠀

Tāpēc sāpes un labsajūta ir tik cieši saistītas. Tas nenozīmē, ka labsajūta nav iespējama bez sāpēm. Un vēl jo vairāk, tas nenozīmē, ka sāpes ir labsajūta.⠀

Ja sāpes ir izspiestas, tad ceļš uz labsajūtu ved caur sāpju izdzīvošanu. Ejot tām cauri, mainot un atlaižot.⠀

Tas pats ir ar tuvību. Jo vairāk tuvības, jo vairāk ievainojamības. Jo vairāk ievainojamības, jo mazāk kontroles. Jo mazāk kontroles, jo sarežģītāk slēpt sāpes. Un sanāk, ka tuvība daudziem cilvēkiem ir gana sāpīga. Ne tāpēc, ka tuvība ir sāpes. Bet tāpēc, ka tuvībā sāpes nav iespējams ignorēt. Un tad nākas vai nu bēgt no citiem cilvēkiem, vai padarīt attiecības formālas, vai arī tās izdzīvot un atlaist, saprotot svešu sāpi un palīdzot sev un partnerim pa īstam sastapt vienam otru.⠀

Sāpju atlaišana un izdzīvošana nevar būt nesāpīgs process. Tas nevar būt tīri racionāls. Nepietiek ar to, ka pasaki: “Es atlaižu šīs sāpes”. Tās nāksies pieņemt un izdzīvot. Ieet tajās kā miglā, kurā pēc taustes nākas meklēt izeju. Padoties tām, kā straumei, cerībā, ka tā tevi aiznesīs tur, kur tev vajag. Ienirt kā vilnī, nepārstājot elpot, zinot, ka agri vai vēlu tas izmetīs tevi krastā un atkāpsies.⠀

Tad ceļs uz ievainojamību un iespējamo labsajūtu būs brīvs. Un tas ir reāli. Pa īstam. Un šeit un tagad, gandrīz bezgalīgs.⠀

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu esi vajadzīgs pats sev

Mīlēt to, kurš ir nesasniedzams, kurš tevi nelaiž sev klāt, kuram tu neesi vajadzīgs – tā ir parasta vēlme padarīt neiespējamo par iespējamu…

Jo mīlēt nozīmē zināt, tas nozīmē atklāt sev to, kurš neslēpjas un kurš ļauj to darīt…

Ko var uzzināt un atklāt tajā cilvēkā, kuru tu redzi no tālienes un kurš tevi nelaiž savā dvēselē?
Var izdomāt…
Var piedēvēt to, kas nav…
Idealizēt…
Mistificēt…
Un atbilstoši aizdegt sevī mākslīgu kaisli pret iztēlē mākslīgi radītu cilvēku… bet pēc tam iedvest sev domu, ka, lūk, tieši viņš tev ir vajadzīgs…
Vai pat apbrīnot reālus tikumus, kuri “spīd” tikai citiem…

Nu, un tad?

Klusiņām stāvēt zem gaidu sniegiem un cerēt, ka pamanīs…
Noticēt tam, ka var piespiest otru cilvēku mīlēt, ja vien esi gana uzstājīgs un neatlaidīgs….
Atnākt, kad tevi neaicina… dāvināt to, ko tev neprasa… “nodarīt labu”… tēlot savu neaizvietojamību…
Ubagot mīlestību, aizmirstot par to, ka pat tad, ja devējs kritīs, viņš nedalīs savas bēdas ar tevi…
Vai arī tomēr apstāties un pajautāt sev – kāpēc tas, kurš tevi atgrūž, tev ir vērtīgāks par tevi pašu?

Vai tevi apmierina tas, ka tas otrs redz tavu gatavību jebkuriem pazemojumiem un tavu balto karogu, kas vēsta par to, ka esi gatavs pieņemt jebkurus nosacījumus?

Atbildi sev – kāpēc?
Kāpēc ar tevi tā drīkst rīkoties?
Un kāpēc tu domā, ka “ieguvis” pret sevi vienaldzīgu cilvēku, tu kļūsi laimīgs?
Kāpēc laimei tev vajadzīgs tas, kuram neesi vajadzīgs tu?
Kur tu sevi esi salauzis, izkropļojis un nodevis?
Kurš tev ir iedvesis domu, ka mīlestība nav labprātīga dāvana, bet spēles bez noteikumiem trofeja?
No kurienes tu esi rāvis to, ka neesi dāvanas cienīgs, bet tev ar zobiem jāizplēš tas, ko tu vēlies, vai arī kā izsalkušam sunim jāguļ pie aizvērtām durvīm, gaidot kaut nieka kaulu?

KAD TAS NOTIKA?
UN VAI TU ESI GATAVS TO IZBEIGT?

Tāpēc, ka izbeigt vajag…

Ir jāizlaiž brīvībā savs ievainotais iekšējais bērns un jāiedod viņam beidzot abpusējas mīlestības pieredze…
Ir jākļūst brīvam…
Ir jāatgūst pašcieņa…
Un reizi par visām reizēm jāsaprot, ka laime, kas ieciklējusies uz citiem cilvēkiem – ir nelaime…
Gan tev, gan arī viņiem…

Negaidi pretmīlu tur, kur tās nav un nebūs…
Atbildi pats sev ar abpusējību…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja aizliedz dusmas un neapmierinātību

Kādai sievietei, kad viņa bija vēl maziņa, mamma teica: “Novāc savu neapmierinato seju”.
Un meitene baidījās. Viņai šķita, ka, ja viņa nesmaidīs, mamma viņu nemīlēs.
Kad mēs uzsākām terapiju, viņa drīz vien ar lielu prieku atbrīvojās no šīs smaida grimases. Taču bailes palikt bez mātes mīlestības vēl joprojām bija ļoti lielas.

… Lūk tagad viņa raud un žēlojas par savu vīru. Ka nejūt ar viņu emocionālo saikni. Viņa grib ar viņu dalīties savos pārdzīvojumos, taču atbildes nav. Viņa grib tam pajautāt par to, kas svarīgs, kas izdzīvots un ko pati vēlas pastāstīt. Bet viņš nepieslēdzas, nespēj pievienoties.
Viņa nemitīgi gauži raud.

Es viņai jautāju: “Šķiet, ka tu neesi apmierināta ar to, kas notiek jūsu attiecībās?”

Viņa izbijusies skatās uz mani.
“Kā es varu būt neapmierināta?”
“Bet kāpēc gan nevari?”
“Viņš tik ļoti cenšas manā labā. Un ir lietas, kurās viņš ir tik labs. Tāpēc es nevaru.”

… Man paliek skumji. Nu, lūk, vēl viens aizliegums just – kaut kāda “svarīga” iemesla dēļ.

Aizliegums nedod iespēju izrādīt jūtas.

Viņas vīrs paliek neziņā, nesatiekas ar kādu viņas daļu, ar neapmierināto daļu. Viņš paliek neziņā par to, kas notiek starp viņiem.
Un viņa paliek neziņā – kas tad patiesībā viņš ir. Vai viņš vispār var satikties ar viņas neapmierinātību, un vajadzībām, kuras stāv aiz šīs neapmierinātības.
Viņa nezina, kāds viņš ir šajā daļā. Vai tāds, kas spēj savienoties vai savrups. Atbildīgs, vai tāds, kurš noveļ atbildību uz citiem… Viņi abi ne līdz galam redz viens otru.

… Izrādīt “sliktās jūtas” ir bail, jo tas var nepatikt “mammai”. Un viņa tevi nemīlēs.

Hroniska neapmierinātība un dusmas ietekmē dzīves kvalitāti.
Nedrīkst teikt draudzenei, priekšniekam, partnerim to, kas tev nepatīk vai neder. Un tad nākas turēt sevi bērnišķīgā smaidošas meitenītes stāvoklī toksiskās attiecībās, nepiemērotos apstākļos.
Lūk, ar ko draud “slikto” jūtu apspiešana.

Dažkārt mana meita mēdz būt ļoti dusmīga. Vienu brīdi viņa dusmojas uz mani par to, ka es uz ielas esmu ar kādu sakašķējusies.
Citu brīdi viņa dusmojas uz pārdevēju, kurš viņu maldināja, un viņa to zināja.
Dažkārt viņa uz mani dusmojas par to, ka es nedzirdu, ko viņa saka.
Dažkārt viņa dusmojas par to, ka filma, uz kuru aizgājām, neattaisnoja viņas gaidas. Nepatika.

Kad es no malas vēroju viņas jūtas, es saprotu, ka tā ir gluži dabiskā visa, kas nepatīk un neder izdzīvošana.
… Es reaģēju, atsaucos uz šīm jūtām, es atzīstu, ka tās ir svarīgas un nozīmīgas.
Pēc tam es atsaucos ar savām jūtām.
Dažkārt es pievienojos viņas dusmām, kad man arī kaut kas nepatīk.
Dažkārt es konstatēju mūsu atšķirību domās, runājot par to, ka es jūtu kaut ko citu, bet atzīstu viņas tiesības uz viņas, pavisam atšķirīgajām jūtām.
Laikam ar to manai meitai pietiek. Jo pēc tam viņas dusmas gandrīz uzreiz pāriet. Tad tās gluži otrādi kļūst par svarīgu regulatoru tam, ko nevajag sev izvēlēties.
Un ar ko tu atšķiries no otra cilvēka.
Un tas noteikti uzlabo dzīves kvalitāti.

Veronika Hļebova
tulkoja: Ginta Filia Solis

Domā par labo – sagaidi labo

Austrumos saka: “Lielākie cilvēka ienaidnieki nenovēlētu cilvēkam tās bēdas, ko viņam atnes paša domas”.
Viens no pazīstamākajiem senajiem zinātniekiem un ārstniekiem Avicenna teica:
“Ārstam ir trīs līdzekļi cīņā ar slimību – vārds, augi, nazis”.
Pievērs uzmanību – pirmajā vietā ir “vārds”.

Kādā no Parīzes hospitāļiem jaunā psiholoģe Emīlija Kjī ļoti riskēdama un atsaukdamās uz galvenā ārsta rīkojumu, lika saviem pacientiem trīs reizes dienā skaļi izteikt frāzi “Ar katru dienu es jūtos arvien labāk un labāk”. Turklāt to atkārtojot nevis mehāniski, bet pēc iespējas spilgtāk un emocionālāk.
Un, ko domā?! Jau pēc mēneša šīs ārstes pacienti kļuva par galveno sarunu tematu visā hospitālī un pēc tam jau visā Francijā.
Brīnumaini, bet fakts: smagi slimi pacienti atveseļojās mēneša laikā un daudziem no viņiem vairs nebija nepieciešamības veikt ķirurģiskās operācijas.
Tā apstiprinājās senatnes viena no lielākājiem zinātniekiem Paracelsa minējums, ka TICĪBA DARA BRĪNUMUS.

Mūsu veselība ir mūsu domāšanas tiešas sekas.
Šodien neviens vairs nešaubās par to, ka ir tieša saistība starp cilvēka psihisko un fizisko stāvokli un tikai tumsoņa to nesaprot.
“Labākā aizsardzība no visām slimībām, no jebkuras infekcijas ir stipra ticība savai veselībai un pozitīvas emocijas – saka psihoterapeits Andrejs Meteļskis. – Negatīvās domas sagrauj. Naids izsauc kuņģa-zarnu trakta slimības. Aizvainojums noved pie aknu, aizkuņģa slimībām un onkoloģijas”
Viens no svarīgākajiem psiholoģiskajiem likumiem apgalvo: vārdos izteikta mīlestība, simpātija un apbrīns pastiprina tā cilvēka dzīvības enerģiju, pie kura tas vēršas. Bet slikti, negatīvi vārdi samazina klausītāja enerģiju.

Kopējais slimību skaits, kas saistītas ar sliktām domām, turpina pieaugt.
Tāpēc, lai saglabātu labu veselību, ir vērts sekot seno viedo padomam – priecāties par dzīvi, lai cik grūti laiki arī nebūtu.

Un tā, cilvēka veselība, dzīve un liktenis ir atkarīgi no viņa domām.
Domā par labo – sagaidi labo.
Domā par slikto – slikto arī saņemsi.
Tas, par ko mēs pastāvīgi domājam, pārvēršas par pārliecību, ka tam jānotiek vai tas var notikt. Un šī ticība rada notikumus….

Un, vēl, nekad neraizējies par niekiem!

Amerikāņu kardiologs Roberts Eliots teica:
“Pirmais noteikums: neraizējies par niekiem.
Otrais noteikums: viss ir nieki”

Veselību jums!

Автор: Vladimirs Okruts
Foto: Anastasia Pavlova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad tu apzināsies…

Kad tu apzināsies…
Tavs draugu loks samazināsies. Tu sāksi ievērot to, ka ierastās sarunas ar draugiem un paziņām īsti nevedas. It kā viss ir tāpat, kā bijis, taču vairs nav interesanti. Tāpēc, ka tu vairs nespēj uzturēt sarunas, kurās viss un visi ir slikti, darbs neiedvesmo, bizness nevedas, vīrs apnicis un sieva pie visa vienmēr ir vainīga. Tu pārstāsi spēlēt spēles, tāpēc, ka, lai spēlētu pēc noteikumiem, ir vajadzīgi, kā minimums, divi. Un, iespējams, tieši tāpēc tu saviem draugiem kļūsi ļoti neērts cilvēks, kurš bojā visu spēli un ar visu savu skatu norāda uz to, ka karalis ir kails.

Tev kļūs smagi strādāt savā nemīlamajā darbā un darīt to, kam neredzi jēgu. Un tāpēc tu vai nu kaut ko mainīsi veidā, kā darbojies, vai arī kardināli nomainīsi savu nodarbošanos. Ja iepriekšējā darbā tevi turēja nepieciešamība, bailes, ieradums vai automātisms, tas momentā izlīdīs pašā virspusē un nāksies ar to kaut ko darīt.

Tavas attiecības sāks irt pa visām vīlēm. Tāpec, ka vairums attiecību nav līdzīgo savienība, bet gan savstarpējo līdzatkarību un kompensāciju klubiņš. Sajutis, ka zaudē tevi, partneris visādi centīsies tevi paturēt, taču uz visiem pārmetumiem tu reaģēsi līdzīgi, kā tad, kad marsieši cenšas nodibināt sakarus ar zemes iedzīvotājiem viņiem nesaprotamā savā valodā.

Tu sajutīsies vientuļš. Tāpēc, ka atkritīs visas nevajadzīgās un neīstās saiknes, kuras tika būvētas uz nepietiekamības, tukšuma, patērēšanas un egoisma pamatiem. Un šis jaunais, nesaprotams no kurienes radies tukšums, sākumā tevi biedēs kā bezdibenis, taču pakāpeniski tas sāks piepildīties ar tieši to, kas tevī pašā ir dzīvs un īsts.

Tu nespēsi mānīt ne sevi ne citus. Gandrīz fiziski (kā Buratīno ar strauji augošu degunu) tu sajutīsi ikvienu iekšējo nepatiesību – vārdos, domās un darbos. Un tas šķitīs pretīgi, tāpēc, ka ik reizi, kad runāsi ne to, ko patiesībā domā, tu jutīsi, kā tūkstošiem kaķu nagi skrāpējas tavā dveselē. Un, nē, tas nebeigsies pats no sevis.

Tu pēkšņi sapratīsi, ka cilvēki visapkārt ļoti cieš. Un cieš ne jau grūtas dzīves dēļ – gluži otrādi, ar viņu dzīvēm, iespējams, viss ir labi. Bet viņi cieš no ilūzijas par to, ka ar viņu dzīvēm kaut kas nav kārtībā. Un, ja agrāk tu biji nodarbināts ar savu paša ciešanu izdzīvošanu, tad tagad tu sāksi izdzīvot apkārtējo ciešanas, tāpēc, ka savējo tev vairs nav. Un šajā brīdī tev atliks tikai viens – ik brīdi palīdzēt citiem ar visu, kas vien tavos spēkos, jo savādāk dzīvot tev kļūs neiespējami.

Tev būs kauns. Par daudziem saviem pagātnē pateiktajiem vārdiem un sadarītajiem darbiem, tāpēc, ka nāksies ieskatīties acīs patiesībai un atzīt, ka visu problēmu avots nav kaut kas ārpusē, bet gan tu pats. Kā tikko tu to apzināsies, kauns pāries un tā vietu beidzot ieņems iekšējais miers.

Tu mazāk runāsi. Tāpēc, ka atkritīs viss, ko agrāk tu runāji aiz bailēm, skaudības, egoisma un dusmām. Tu vairs nevarēsi rakstīt aizskarošus un nosodošus komentārus sociālajos tīklos, jo tas vairs nebūs svarīgi un nebūs pec tā vajadzības. Un vispār, kādu laiku tu neko nespēsi rakstīt, tāpēc, ka viss, ko agarāk rakstīji tev šķitīs murgs. Un kļūs skaidrs, ka klusēšana patiešām ir zelts, kuru bieži vien mēs ikdienas steigā nepamanām.

Sabruks visa tava pasaules bilde. Un tu sapratīsi, ka ir ne tikai tavs pareizais viedoklis un visi parējie ir nepareizie, bet ir bezgalīgi plašs variantu un iespēju lauks. Un visi ierobežojumi ir nekas cits, kā tevis paša izdomāta ilūzija.

Tev nāksies uzņemties atbildību par sevi. Un tu sapratīsi, ka palīdzību nav no kurienes gaidīt un, izrādās, neviens neko tev nav parādā. Viss, kas ir tavā dzīvē, nav atkarīgs no ārējiem apstākļiem, no stulba  priekšnieka, nesaprotoša partnera un bitkoina kursa, bet gan no tevis paša.
Tu dzīvo tieši to dzīvi, kuru esi pelnījis un nekā cita tev nebūs, kamēr tu neuzņemsies atbildību par visu, kas ir. Taču tieši tajā brīdī personīgā atbildība pārstās būt nasta, no kuras jābēg vai kura jāuzveļ apkārtējiem. Tā kļūs par vienīgo patieso un loģisko lietu kārtību.

Un tā, dienu no dienas, viss liekais, uzspēlētais, mākslīgais un augstprātīgais bruks, atkailinot iekšējos tukšumus. Bet viss īstais un patiesais izpaudīsies un sāks augt, nostiprināties un laist tevī saknes. Jā, tas nav ne maigs, ne patīkams process. Bieži vien tas ir gadu gaitā iegūto ieradumu un automātisma sāpīgs sabrukums… Taču tad, kad tu izrāpsies no savu sagrauto mentālo šablonu drupām, tu sapratīsi, ka tas bija to vērts.

© Katerina Bogina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nonākt klusumā

Ka atrast klusumu ilgstošās ciešanās?
– Ir skaidrs, ka mierīgā vidē ir vieglāk ieiet klusuma stāvoklī. Bet ko darīt tam cilvēkam, kurš pārdzīvo ilgstošas psiholoģiskas vai fiziskas sāpes? Vai ir kāds veids, kā šajos apstākļos atrast iekšējo klusumu?

Ļoti bieži izrādās, ka cilvēki vispār nav dzirdējuši par to, ka ir iespēja pieņemt to, kas ir. Vairums cilvēku pasaulē neapzinās, ka eksistē tāda iespēja: pieņemt situāciju, kuru mēs uzskatām par nepieņemamu.
Dažkārt kas tāds notiek spontāni, kad vairs nav spēka paciest sāpes (kurām vairumā gadījumu ir psiholoģisks raksturs un kuras ir tikai un vienīgi pretošanās tam, kas ir). Un tas ir briesmīgi!

Pēdējos trīs savus dzīves gadus mana mamma ļoti mocījās. Dažkārt man izdevās viņu uzskaņot uz iekšējo klusumu, taču ļoti ātri viņa atkal atgriezās prātā. 90% no viņas sāpēm bija psiholoģisks raksturs. Jā, ķermenis bija  pārstājis klausīt, arvien grūtāk palika staigāt, nācās izmantot dažādas palīgierīces. Redze kļuva arvien sliktāka. Taču mokošu fizisko sāpju nebija, drīzāk diskomforts, kas saistīts ar spējas patstāvīgi staigāt zaudēšanu.
Tas viss nav patīkami, taču ar to var sadzīvot. Taču tas, ar ko nevarēja sadzīvot, bija nenormāli lielās psiholoģiskās sāpes, kas viņā reproducējās neapzināti. Mana mamma žēlojās: kas būs, ja es palikšu galīgi akla? Šausmās no šīs domas viņa pavadīja garas stundas. Un vēl no otras: kas būs, ja es vispār nevarēšu staigāt un visu laiku būšu spiesta gulēt gultā, pati nevarēšu iet vannā? 

Kas būs, ja kaut kas tāds notiks? Šķiet, ka viss uz to arī iet! Nežēlīgas ciešanas. Es viņai visu laiku atkārtoju, ka tas tā nav, ka tas, kas ir, ir tikai šis brīdis, tagad.
Uz kādu mirkli viņa to it kā saprata un bija brīva no domāšanas par nākotni un to, kas būs, ja pašsajūtas pasliktināšanas turpināsies.
Cits viņas ciešanu avots bija viņas ārējais izskats, viņa sevi ļoti identificēja ar to, kā viņa izskatās.
Ko teiks cilvēki, kad ieraudzīs mani uz kruķiem!? Un tas bija briesmīgi cilvēkam, kurš visu dzīvi ir bijis atkarīgs no citu viedokļiem. Psiholoģiskās ciešanas burtiski viņu aprija. 

Visbiežāk ciešanas sastāv no emocionālajām sāpēm (psiholoģiskajām, ko producē prāta neapzinātā darbība); un arī realitātē nomācošajām fiziskajām sāpēm, kas izpaužas kā ekstremāls diskomforts un nespēks.

Mana vēstījuma būtība ir tāda, ka eksistē veids, kā iziet ārpus nevajadzīgām ciešanām. Pareizāk sakot: ir iespējams iziet no ciešanām vispār, jo ciešanas ir radījis prāts, balstoties uz to, kas JAU IR. Kāpēc gan neatbrīvoties no šīs liekās nastas?
Taču ne katrs ir gatavs to sadzirdēt. Tie, kuri dzird, iekļūst šī vēstījuma būtībā, bet ne visi tam ir atvērti. Bet dažiem tas pat nav vajadzīgs. Viņiem atmošanās var notikt spontāni, kā reiz tas notika ar mani.

Manas psiholoģiskās ciešanas bija tik spēcīgas, ka man bija no tām jāizlec, pretējā gadījumā es būtu sevi nogalinājis. Manī bija nobriedusi ļoti spēcīga nepieciešamība iziet no tā visa, un milzīga dziļa Apjausma, ārpus manas saprašanas to ar mani izdarīja. Tajā naktī es neapzināti izgāju. Es nevarēju dzīvot pats ar sevi, bet tas, ar ko es biju nelaimīgs, – bija šis prāta uzkonstruētais uzstādījums.

Nabadzīgajās valstīs var sastapt daudzus cilvēkus, kuri nav apmeklējuši nekādus seminārus, nekad nav lasījuši garīgās grāmatas, nekad nav sastapušies ar garīgajiem skolotājiem (ja nu vienīgi tikušies ar kādiem tā reģiona tradicionālo kultu kalpotājiem, kas parasti ir tīri formāla lieta), taču, neskatoties uz to, dažkārt var satikt cilvēkus (iespējams, pat ubagus), kuri izgājuši ārpus ciešanām. Tu redzi gaismu, kas staro viņu acīs. Ķermenis var justies slikti, bet viņi ir iemācījušies iekšēji pieņemt tādu esību.
Ne katrs tam ir gatavs, bet ar to, kurš gatavs (spontāni vai ar kādu garīgo skolotāju palīdzību, tam nav nozīmes), ar to tas notiek.
Ja tu esi gatavs – ar tevi tas notiek, pēkšņi tu redzi (kā teica Buda) ciešanu beigas.
Budas mācības mērķis ir aizvest cilvēku pie tā, ka ciešanas beidzas.

Bet arī tad ne katrs ir spējīgs sadzirdēt. Miljoniem cilvēku nekad nav dzirdējuši par iespēju pārtraukt ciešanas un nekad nav domājuši par šo tēmu.
Cilvēki paņem garīgo grāmatu (nav svarīgi, kādu, piemēram “Tagadnes spēks”, vai kādu citu) – kāds to viņam atnesis, sakot: tev tā obligāti jāizlasa! Tev tas ir vajadzīgs! Draugs, radinieks (vecāki bērniem, bērni vecākiem). Saņēmējs atver grāmatu: kas par niekiem! Viņam tai nav jēgas. Labākajā gadījumā viņš to noliks plauktā; dažkārt gadās, ka ne pa jokam sadusmojas, ja viņa ego ir gana spēcīgs. Jo viņš nekad savas ciešanas neasociēs ar savu ego. Viņš būs dusmīgs, ja uz to norādīsi.

Mūsu birojā notika kāds atgadījums. Es pats to neredzēju, bet kolēģi stāstīja. Reiz atnāca sūtījums, kurā kopā ar grāmatu “Jaunā zeme” bija iepakots šrēders (papīra smalcinātājs). Kāds bija atsūtījs grāmatu atpakaļ. Nu, lūk! Cilvēks, izrādījās, nebija gatavs. Nevienu nevar piespiest. Ja ābols nav nogatavojies, nekas nenotiks. Kad gatavība sasniedz noteiktu līmeni, atmošanas notiek spontāni, vai ar kādas prakses vai mācības palīdzību. Garīgie skolotāji netērē laiku tāpat vien.
Grāmatā A Course In Miracles ir vārdi: “No Mūžības viedokļa kavēšanās neko nenozīmē, taču laika kontekstā tā var būt traģēdija”.
Garīgās mācības ietaupa laiku un samazina nepieciešamo ciešanu daudzumu jo, ja to nav – Vienīgais Skolotājs un Galvenā Mācība visiem būs Ciešanas.
Ja tev nekad nav bijis garīgā skolotāja, tad tavs skolotājs ir bijis ciešanas. Un gala rezultātā tas piespiež atmosties. Agri vai vēlu. Taču būs vajadzīgs laiks, kaut gan, lai atmostos un sastaptu pašam sevi, laiks nav vajadzīgs. Atmostas vienmēr šeit un tagad, tagadnē. Laiks vajadzīgs tam, lai visu pilnībā sarežģītu, bet nav vajadzīgs, lai kļūtu par to, kas tu esi.

No Ekharta Tolles lekcijām
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu esi tur, kur ir tavs ķermenis

Agrāk es nesapratu, kam man vajadzīgs ķermenis. Man vienmēr ar to ir bijusi ļoti laba saikne. Es nekad neesmu noliegusi to prieku, ko man tas spējīgs dāvāt, nekad neesmu augstprātīgi noniecinājusi tā vajadzības, taču es sapratu, ka es – tas ir ne tikai ķermenis un ne tik daudz ķermenis.

Dažkārt cilvēkiem šķiet, ka ķermenis tiem vajadzīgs, lai to labi pabarotu, lai to pārvietotu no vienas interesantas vietas uz citu, lai ar tā palīdzību nodarbotos ar sportu, ar seksu, un tā viņi to pārvieto – no vienas vietas uz otru. Protams, kādu laiku man šķita, ka arī tajā ir sava daļa patiesības. Un vēl tas ik dienas cilvēkiem atgādina par to, ka viņi ir mirstīgi, un šī apjausma iedveš viņiem bailes.

Bet to, kāpēc ķermenis mums patiesībā vajadzīgs, es sapratu tikai nesen.

Tu esi tur, kur ir tavs ķermenis. Lūk, kāpēc tas mums ir. Viss, kā parasti izradījās tik vienkārši un bija tepat deguna galā. Tikai es pati biju nezinoša. Gadījās, ka mans ķermenis pastaigājās pa ielām, bet es nebiju kopā ar to, jo mans prāts mani vadāja tik tālu, cik vien iespējams. Prāts klīda pa citām vietām, viņš skrēja kā neprātīgs rītdienā un dažādu iemeslu dēļ uzvilkās. Tas uztraucās par nākotni un rēķināja, kā un ko darīt vislabākajā veidā (pēc viņa saprātīgajiem spriedumiem). Tas kaut ko plānoja, it kā iedomājies, ka ķermenis man kalpos mūžīgi! Vai arī ņēmās sapņot un aizsapņoties, kamēr mans ķermenis staigāja pa ielām. Bet es nebiju kopā ar to.

Es nebiju ar to, kad pastaigājos, kad gulēju siltā vannā, kad braucu mašīnā, kad runājos ar draugiem, manis tik bieži nebija tur, kur bija mans ķermenis.

Manis nebija. Es domāju.
Es nevis dzīvoju, bet domāju.
Domāju, kā būtu, ja būtu.
Domāju, un ja nu man būtu.
Domāju, kā būs, kad būs.
Domāju, ka, lūk, šobrīd es nekādā veidā nevaru būt apmierināta ar VISU, tāpēc, ka man vēl vajag kaut ko, pavisam nedaudz. Ko tur liegties, pavisam nedaudz, vai tad es par daudz vēlos? Tikai to, šo un šito.

Un, tad vēl mazliet.

Bet tad vienalga nekas nemainītos. Vienkārši rastos jaunas vēlmes. Un pēc tam vēl un vēl. Un vēl. Šī alkatība taču nezin robežu. Tai vienmēr būs par maz. Tā ir tik dumja un negausīga, un tā nogalina tevi diendienā. Tā padara tevi tukšu un neapmierinātu. bet vajadzēja vien atrasties tur, kur bija mans ķermenis. Gan ar prātu, gan sirdi, gan dvēseli. Mans ķermenis man rādīja, kur es esmu. Kas man jāredz un jādzird, un jāpieskaras un jāelpo.

Dažkārt man tas izdevās. Kad es redzēju jūru vai okeānu, es vienmēr biju tur, kur biju. Kad esi sarijies sāļo ūdeni un spiedz no prieka, tad, kur gan tu vēl vari būt? Un mans prāts klusēja. Klusēja arī tad, kad mīlējos. Klusēja tad, kad biju patiesa un darīju tieši to, ko lika man sirds. Taču šie mirkļi bija tik īsi. Ļoti īsi. Salīdzinot ar milzīgajiem domāšanas periodiem.

Jā, tikai ķermenis nekad nemelo. Nekad. Viņš neprot to darīt. Atšķirībā no prāta tam piemīt patiesums, tas neprot izlocīties un melot. Un, ja tu melo, tas tas sāk slimot. Ko gan vēl tam darīt? Lai atgrieztu tevi realitātē? Neko. Jo ir jābūt tur, kur ir tavs ķermenis.

Bet, ja tu uzskati, ka tavs ķermenis ir svarīgāks par visu, ka bez visa, kas ar to saistīts, tu būsi nelaimīgs un tava dzīve būs nelaimīga, tad tavs ķermenis tev atteiks tieši tajā, kas tev ir tik svarīgs. Un notiks tā, ka tu nevarēsi darīt tieši to. To, kas tev ir tik ļoti svarīgi. Jā, un tas dažkārt šķiet tik ļoti cietsirdīgi. Ļoti cietsirdīgi un netaisnīgi. Taču tā tas nav. Droši vien nav nekā tik svarīga, kas būtu svarīgāks par kaut ko citu. Absolūti nekā. Viss ir viens un viss ir svarīgs. Vai arī otrādi, viss nav tik ļoti svarīgs, jo tu vari to pārspēlēt jebkurā brīdī. Un sākt visu no sākuma.

Un, lūk, kad mans ķermenis pastaigājās pa ielām, tas arī bija pats svarīgākais tieši tajā brīdī. Un pats brīnišķīgi nesvarīgākais. Un man vajadzēja vien izbaudīt šo pastaigu. Tam bija viss, kas vajadzīgs. Rokas, kājas, gaiss un gaisma. Un es pat varēju uzsvilpot. Bet deguns varēja ieelpot visas smaržas. Un vairāk nekā man nebija. Taču TAS BIJA TIK DAUDZ. Tad es to vēl nesapratu. Bet tagad es sev ik brīdi atgādinu. Es esmu tur, kur ir mans ķermenis

Jekaterina Andrejeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Traumu psihosomatika

Galvenā traumu psihosomatika saistīta ar to, ka cilvēks iet pret sevi.
Piemēram, iekšējo orgānu slimības attīstās pakāpeniski, tātad ilgākā laika periodā mēs esam kaut ko darījuši nepareizi. Tā uzkrājas toksiskā enerģija un veidojas slimība. Savukārt traumas ir stāsts par to, ka pieņemts nepareizs lēmums, ka izvēlēts nepareizais ceļš, ka pateikti nepareizie vārdi. ŠEIT UN TAGAD! Ķermenis uzreiz dod cilvēkam signālu un tieši konfrontē to ar savām domām!
Kāds ir mūsu uzdevums?
Nolasīt šo signālu, šo informāciju un izmainīt notikumu gaitu (ja ir tāda iespēja)!
Piemēram, ja esi pieņēmis nepareizu lēmumu naudas jautājumā, tad tūlītēja trauma var būt ķermeņa labajā pusē. Pieļāvi kļūdu attiecībā uz vīrieti? Signalizēs labā ķermeņa puse. Pasteidzies un uz emocijām pieņēmi neracionālu lēmumu biznesā? Vari gaidīt signālu, piemēram, apdeguma veidā. Labā puse vienmēr ir VĪRIEŠI, vienmēr ir BIZNESS un vienmēr ir NAUDA!
Kreisā ķermeņa puse ir attieksme pret sievišķo, pašai pret sevi, pret savu dvēseli un radošumu!
Piemēram. Paspēri soli sevis noliegšanā, aizliedzi sev kaut ko, aizliedzi sevi iepriecināt? Tu esi pelnījusi sevi apdāvināt! Tas nāk tev par labu! Pretējā gadījumā būs signāls ķermeņa kreisajā pusē. Nemoci sevi, neaizliedz radīt!
Traumas ir reakcijas uz ŠEIT UN TAGAD, uz domām, vārdiem, darbībām. Nekādā gadījumā nepieļauj vainas sajūtu. Ir ļoti svarīgi sadzirdēt ķermeņa signālus nevis “paiet garām”, tā arī nesaprotot reālo ainu. Un, protams, palūgt piedošanu ŠEIT UN TAGAD savam ķermenim par iekšējo likumu pārkāpšanu un droši doties tālāk.

Avots: openheart.psychology
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kādā aprīļa rītā

Vēlā aprīļa saule ir kā uzlieta tēja ar plānu citrona šķēlīti un melisas zariņu, garšīga pat acij…

Pavasara rītā pamostoties, pārņem tāds īpašs, kluss prieks, kas nelīdzinās nekam citam.
Tas ir pats par sevi.
Maigs, brīvs, godīgs un tīrs.
Tu ar to piesātinies un iegūsti pavisam neredzamu aizsardzību no visa, ko iedomāsies sev līdzi atnest trauksmainā diena.
Un rīta domas joprojām ir tālu no raizēm, joprojām ir dāsnas ar šīs apburošās mazās nekonedarīšanas labajām plūsmām, pēc kurām neviens darbs vairs nešķiet apgrūtinoša nasta.

Dažkārt es domāju, ka mēs paši izdomājam šo smagumu, tā, it kā nezinātu, ka darbs var sagādāt prieku, un, ka tas ir daudz reiz dziedinošāk, kā neierobežota dīkdienība, kas ātri vien ikvienu savu saimnieku pārvērš par ciniķi, kurš vairs nav spējīgs noturēt savu uzmanību ne uz ko, un nespēj no sirds sajūsmināties.

Minūtes skrien ātri… bet to pēcgarša nekur nepazūd, tās piepilda atmiņu ar brīnišķīgiem fragmentiem, kurus tu sev atļāvi pamanīt, neskatoties ne uz ko.

Mīļie mani, pamaniet savu dzīvi…
Un tā noteikti pamanīs jūs.

Ļiļa Grad
Foto: Jill Burrow
Tulkoja: Ginta Filia Solis