Visa patiesība ir Tevī

gulbis

Es šonakt nosapņoju ierīci, kas mēra iekšējo līdzsvaru. Tā bija sēdoša Budas figūra, kurai pie katra sāna bija piestiprinātas šūpoles, kas pildīja svaru lomu un mērīja visu, kas cilvēkā ienāk no ārpuses un “iešūpo” to, un, dažkārt, pateicoties spējai samierināties, ļauj līdzsvaroties.
Taču pati galvenā detaļa bija pašā šo svaru – šūpoļu centrā. Tā bija Budas galva, kurai sejas vietā bija spogulis. Un patiesu līdzsvaru cilvēks sasniedz tad, kad sāk raudzīties šajā centrā – spogulī, tātad – sevī. Savās sajūtās, savos pārdzīvojumos, savos iekšējos stāvokļos un pašsajūtā. Un, lūk, kad viņš skatās uz sevi, tieši tur viņš atrod savu līdzsvara centru, un nav nekādu citu ticamu variantu. Tikai caur sevi. Tur atrodas visi orientieri.

Dažkārt tu piekūsti no tā, kas notiek tavā dzīvē. Notiek neatkarīgi no tavām spējām ietekmēt savu realitāti. Tāpēc, ka realitāšu ir daudz, bet tu esi tikai cilvēks, kaut arī apzināts un pat saproti kaut ko no Visuma likumiem.

Piekūsti tik ļoti, ka vairs neatliek spēka būt cilvēkam. nerunājot par to, ka būt psihologam un pilnvērtīgi strādāt. Starpība starp profesionālu psihologu un parastu cilvēku šajā situācijā ir tikai tā, ka psihologs skaidri saprot: “jāpasēž mežā” un jāatjauno savs lldzsvars, lai paša stāvoklis nekādā veidā nekaitētu pašam un cilvēkiem apkārt.

Parasts cilvēks šādas lietas sevī neprot ievērot, tāpēc visbiežāk neatšķir sevi šajos cilvēka un ne-cilvēka stāvokļos, un tāpēc bieži vien no tā cieš viņš pats un cieš citi – tie, kas pagadās “pa rokai”.
Tad, lūk, kad tu piekūsti tik ļoti, ka saproti – viss, tagad man vairs nav spēka būt cilvēkam, tu sāc ļoti labi sajust ko citu: smalkās komforta un diskomforta nokrāsas attiecībā uz visu dzīvē. Tu pamani to, kas atrodas ārpusē: apkārtējo vidi, cilvēkus, tuvus cilvekus, ēdienu, gaisu un vēl daudz ko citu, un saproti, kā tas atbalsojas tevī.

Tādās dienās negribas neko analizēt, negribas dziļi aizdomāties, tāpēc, ka tas vienkārši neprasās. Patiesība par tavām sajūtām un jūtām ir tevī.

Un tādas dienas man patīk ar to, ka es varu pārtraukt sazināties ar pasauli, varu klausīties lietū (ja tas līst), sevī un rakstīt.

Ir cilvēki, ar kuriem es varu laiku pa laikam satikties un būt pat ļoti tuvu, taču es skaidri zinu, ka nevarētu ar viņiem dzīvot, tāpēc, ka pie mūsu kopējās komunikācijas katrs no mums ļoti daudz piestrādā un cenšas.

Jā, esmu lasījusi, ka sakritības mēdz būt tikai pasakās (kaut arī manā dzīvē tās bieži vien nemaz nešķiet brīnums), ka pie attiecībām ir smagi jāstrādā. Es labi zinu, ka nav ideālu cilvēku, ka ikvienam no mums ir savas dažādās puses. Tāpēc arī turpinu komunicēt ar tiem, kuri ne it visā man patīk. Tomēr šajā komunikācijā es gūstu kaut ko sev ļoti svarīgu. Un arī atdodu kaut ko, kas vajadzīgs otrai pusei. Taču šajās attiecības nav dzirkstelītes, vai, kā es to saucu – kaisles. Es nerunāju šeit par fizisku vilkmi. Es runāju par tuvību, kas rodas tad, kad sakrīt momenti, kas priecē vienu pusi un nenogurdina otru.

Tas nozīmē, ka viens cilvēks dara kaut ko, kas viņam šķiet gluži dabisks un, izrādās, ka otram tieši tas arī ir vajadzīgs. Un tieši tāpēc, ka ir šī dabiskā sakritība, ir iespējams neņemt vērā visas pārējās nesaderības, nesakritības, jo ir šī viena – galvenā abiem, kas neprasa nekādu piepūli.

Un viss pārējais, kas attiecas uz darbu pie attiecībām… no vienas puses ir patiesība, jo ir dažādas interešu sfēras, vērtības, prasmes un vajadzības komunicēt u.t.t., bet no otras puses, nav patiesība, tāpec, ka pat tad, ja tu ļoti vēlies un proti spert visus vajadzīgos soļus, lai sasniegtu tuvību, pat tad, ja ir šīs līdzīgās vērtības, bet trūkst šī sakritība pašā galvenajā un gluži dabiskajā abiem, no šīm attiecībām nebūs prieka.
Iespējams, sanāks divu strādīgu cilvēku savienība, kuri varēs lepoties ar kopīgi izveidotu “uzņēmumu”, bet šai savienībai trūks dzīvības (tāds ir mans subjektīvais skatījums).
Bet DZĪVE – tas ir prieks un saskanīgu vibrāciju sajūta: ritmu saderība, balss tembru, katrs no kuriem glāsta partnera dzirdi, pieskārienu raksturs – viens pieskaras, bet otram tieši tāds pieskāriens ir vajadzīgs…. Un ļoti daudz citu sīkumu, kuri nemaz nav sīkumi…

Tas viss atveras pēc tiem izdzīvotajiem momentiem un dienām, kad nav spēka vairs būt cilvēkam, kad nezini, kas šobrīd ar tevi notiek un, kur tas viss tevi novedīs, kad ir milzīgs diskomforts un viss ir miglā tīts.
Bet izprast šādu periodu vērtību tu vari tikai pēc tam, kad viss agrāk piedzīvotais (uz pārjūtīguma un emocionāla noguruma robežas) saliekas kopā vienā vienotā rakstā tavā dzīves audeklā. Un izrādās, ka šis raksts esi tu pats. Un tu iepazīsti sevi ar katru dienu arvien labāk, un arvien ciešāka kļūst tava saikne ar dzīvi – arvien dziļāka un neizmērāmāka. Un tas ļauj tev neskumt pēc tā, kā tev nav, un baudīt to, ka tu visu to vari sajust un iepazīt. Kaut arī ne vienmēr vari aprakstīt šīs savas sajūtas un zināšanu.
Un patiesība atrodas tevī pašā tavās sajūtās un jūtās…

Autors: Marina Sergejeva
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Par to, kā nepadoties

nepadoties

Pazīstamais rakstnieks un uzņēmējs Džeimss Altučers par to, ko darīt, kad ļoti gribās visu pamest un iebāzt galvu dziļi smiltīs.

Dažkārt, kad es jūtos nokļuvis šaurā bezizejā, salauzts un pagalam, es vēlos vienkārši izgaist. Pārvākties uz kādu vecu dzīvokli pilsētā, kurā mani neviens nepazīst. Ēdienu pasūtīt mājās. Paklausīties mūziku, kas skan pa atvērtu automašīnas logu. Šī saldā sajūta, ka tu esi neredzams. Tu domā par to, ka tu vēlies citu darbu, vēlies nodarboties ar kaut ko sev ļoti mīļu.

Es biežāk vēlētos sev atgādināt, ka pagātne nenosaka nākotni. Es domāju: “Man ir diploms specialitātē X, tātad man jādara Y”. “Es dzīvoju ar A, tātad tas ir uz mūžīem”. Vai arī “es cietu neveiksmi biznesā vai mākslā, sākt visu no jauna ir bezjēdzīgi”.

Tas viss ir nepareizi. Es runāju ar Metu Beriju, kuram bija, kā man šķita, sapņu darbs: viņš rakstīja kinoscenārijus. Taču viss, ko viņš vēlējās, bija rakstīt blogu par fantasy sportu. Ir pagājuši astoņi gadi un viņš ir kļuvis par komentētāju kanālā ESPN un stāsta par fantasy sportu.

Vai arī Džims Nortons, ar kuru mēs kopā izaugām. Viņš vadīja traktoru un darīja dažādus gadījuma darbus, taču patiesībā vēlējās būt komiķis. Pagāja 20 gadi, un nu viņš ir viens no pazīstamākajiem komiķiem pasaulē.

Un, vispār, ja esi absolūti nelaimīgs darbā vai attiecībās ar kādu, un zini, ka kaut kur ir kaut kas labāks – tas noteikti mainīsies. Lūk, 10 soļi, kurus es ielāgoju savā ceļā. Un, pateicoties tiem, man pārstāja būt nelabi no tā, ko daru, un es pārstāju atteikties no saviem sapņiem.

1. Atzīsti to

Es jūtos nemierīgi. Es nespēju piecelties. Vienīgais, kas šobrīd jādara, ir jāatzīst šis fakts. Tie ir kā tava ķermeņa čuksti, kas fiziski vēlās tev patraucēt kaut ko izdarīt. Tas sāk grauzt tevi no iekšienes. Un tavs ķermenis tevi nobeigs, ja tu nemainīsies. Taču sākumā vajag to pamanīt un atzīt.
Vairums cilvēku šajā stadijā attopas ap 30 gadiem, pašu ķermenis tos palēnām saēd. Viņi meklē zāles, taču tās nav tās zāles, ko var nopirkt aptiekā.

2. Vilšanās

Labi, es to pamanīju. Taču man šķiet, ka nekad nekas nemainīsies. Esmu slazdā. Es velti esmu iztērējis šos gadus. Sāc uzskaitīt visu, kas tev patīk. Ko tu mīlēji darīt bērnībā? Un tagad? Pamēģini to šodien. Kļūsti tajā nedaudz labāks. Padomā, kā uzbūvēt tiltu starp to, kas tev patika bērnībā un to, kas tev patīk šobrīd.
Braians Koppelmans domāja, ka uz visiem laikiem paliks mūzikas biznesā. Tā bija pieņemts viņa ģimenē. Tam viņu gatavoja. Tas viņam labi padevās. Tacu pagātne nav cietuma uzraugs. Viņi kopā ar draugu Devidu Levinu trīs gadus apsprieda idejas, bet pēc tam uzrakstīja scenāriju filmai “Krāpnieki”, bet pēc tam – scenāriju filmai “Oušena banda”, un tagad jau arī seriālam “Billions”.

Es vēl joprojām katru dienu meklēju zīmes. Katru dienu ir mana otrā dzimšanas diena.

3. Apmācība

Ja mēs no jauna nedzimsim, mēs nomirsim. Aizej uz tuvāko grāmatu veikalu un atrodi grāmatu, kuru lasot, aizraujas elpa. Atceries sarunas, kas visvairāk palikušas atmiņā. Kādas attiecības tevi dzīvē sajūsmina. Lasi! Meklē jaunus cilvēkus, ar kuriem vari sarunāties. Pēti visu. Vēro visu.

Lai cilvēki saka: “Tu sabojāsi sev dzīvi”. Viņi nav mani cietuma uzraugi. Es pats sev esmu cietuma uzraugs. Un izlaižu sevi brīvībā katru rītu.

4. Sakāve

Lai ko es dzīvē darītu, it visā es cietu sakāves. Mani pirmie divi biznesi neizdevās. Ko nu tur, 17 no 20 uzsāktajiem biznesiem sabruka. Manas pirmās piecas grāmatas tā arī nav publicētas. Man tā arī neizdevās uzņemt televīzijas seriālu. Un tā es varu uzskaitīt un uzskaitīt.
Ja tu kaut ko mīli, tad tu zini, kā izskatās kaut kas, kas ir labākais pasaulē. Es cenšos uzreiz kļūt par labāko pasaulē – taču tas ir tikai mans idiotisms. Sākumā man jākļūst par nožēlojamu neveiksminieku un jāsajūt, kā tas ir. Kādās virsotnēs jāuzrāpjas. Tas ir ilgs ceļš.

Veiksme = Neatlaidība + Mīlestība

5. Vai ir vērts turpināt?

Iespējams. Bet varbūt, nē. 90to gadu sākumā es uzrakstīju četras grāmatas. Nekas nesanāca. Es visu pametu un iekārtojos darbā HBO.
7 gadus vēlāk es atkal sāku rakstīt grāmatas. Tās bija garlaicīgas grāmatas par finansēm. Bet vēl pēc 8 gadiem, es sāku rakstīt ko personīgāku. Tagad es rakstu visu, ko vien vēlos. Bet paskatīsimies. Es rakstu kaut ko citu. Kaut ko sāpīgāku. Iespējams, kādreiz es iemācīšos to darīt vēl labāk. Taču man ļoti patīk mācīties būt labākam.

Tāpēc nepamet. nemeklē attaisnojumus. Nenodedzini tiltus. iespējams, tu bērnībā zīmēji. Pamēģini to darīt atkal!

6. Atgriešanās

Mani bieži vien sarūgtina manas romantiskās attiecības, vai tas, ko esmu uzrakstījis, vai arī manas biznesa lietas. Neapmierinatība ar sevi ir izaicinājums pašam sev. Katru dienu es sev uzspiežu vairāk kā vajadzētu. Dažkārt man ļoti sāp. Taču es zinu, kad esmu bezizejā. Es zinu, kā to pamanīt. Es zinu, kā atrast to, ko mīlu. Un es vienmēr atgriežos pie tā, ko mīlu.

7. Mentori

Katrā dzīves sfērā man ir bijuši lieliski mentori. Kā tos atrast? Ja tev vajadzīgs tāds, kurš ar tevi sarunāsies, piedāvā viņam idejas. Nejautā: “kā es varu jums palīdzēt?” Jo tādā veidā tu viņam uzdod mājas darbu. Labāk pastāsti, kā tu vari darīt viņa dzīvi skaistāku. Ja tev vajadzīgs virtuālais mentors (dažkārt tas ir pat labāk), izlasi 200 grāmatas par tevi interesējošo nozari. 50 grāmatas = 1 mentors.

8. Kļūsti par savu balsi

The Beatles, Pink Floyd, Rolling Stones, U2, Wu-Tang Clan — visas šīs grupas skan ne tā, kā tas, kas bija pirms tam. Viņi paņēma kaut ko no pagātnes un sākumā atkārtoja pagātnes paņēmienus, bet pēc tam pakāpeniski atrada savu unikālo skanējumu.

Daudzi cilvēki (un es tajā skaitā) padodas ceļā no imitācijas uz unikalitāti. Neiekrīti šajās lamatās. Ir tāda tehnika – savas balss meklēšana – katru dienu pierakstīt desmit idejas savā interesējošajā jomā.

10. Un atkal neveiksme

Non-stop zaudējumi – lūk, veiksmes noslēpums. Tā zaudējot, pieņemot zaudējumus un dokumentējot tos, rakstot sarakstu “no kā jāizvairās”, “kas nostradāja”, vari kļūt veiksmīgs. Dari to biežāk!

Domas var būt kļūdainas. Tās vajag atzīmēt: “vērtīga”, “nevērtīga”. Tā ir tada prakse. Tā ir prasme mēģinat atkal un atkal. Bet ir svarīgs vēl viens elements.

10. Cilvēki, kurus tu mīli

Kad esmu nonācis strupceļā, es meklēju savus draugus. Kad esmu bedrē, viņi man pastiepj palīdzīgu roku. Ne vienmēr tavi draugi zin, kā tev būs labāk. Taču viņi spēj tevi nomierināt, atbalstīt un tu būsi pateicīgs viniem par to, ka tie tev ir. Netenko par viņiem, necenties viņus mācīt, vienkārši esi pateicīgs par to, ka viņi tev ir. Kad vajadzēs, tu palīdzēsi viņiem.

Piedzimt no jauna nenozīmē obligāti veikt kaut ko radikālu. Nav obligāti pārtapt no kravas auto vadītāja par profesionālu basketbolistu.

Var pārtapt no vienkārši laba cilvēka par cilvēku, kurš kļuvis labāks. No nekompetenta par kompetrentu. No laba drauga par lielisku draugu. No verga par brīvu cilvēku. No cilvēka, kurš citiem ļauj lemt, kad viņš ir laimīgs, par cilvēku, kurš pats izvēlas savu laimi.

Dari šo visu katru dienu. Tā ir prakse. Iespējams, tu kādreiz kļūsi par kosmonautu vai mākslinieku. Taču tev jāpiepilda sava dzīve ar kaut ko vērtīgu līdz tam brīdim, kad tas notiks.

Avots: aum.news
Tulkoja: GInta FS

P.S. Man šķiet, ka šis raksts vairāk derēs vīriešiem. Nav nekāds brīnums, raksta autors ir vīrietis. Taču arī man šeit bija paris noderīgas domas. GFS

Vēstule draudzenei

vecmamina4

Šodien dzīves ritms ir kā nemitīgas sacensības. Cilvēki dzenas pēc prestiža darba, ideālas ārienes, skrien uz izpārdošanām. Un šajā neprātā neatliek laika apstāties, padomāt, ieelpot pilnu krūti, atvērt acis un beidzot ieraudzīt, cik pasaule ir skaista. Harmonija ar sevi un apkārtējo pasauli ir reta parādība un labi, ja kāds vispār to sasniedz, kaut arī 83 gados. Šo vēstuli raksta 83 gadīga sieviete savai draudzenei.

“Dārgā Berta,
es sāku vairāk uzmanības veltīt lasīšanai un mazāk – mājas uzkopšanai. Es priecājos par dārzu, nevis steidzīgi cenšos izraut sadīgušās nezāles. Es nolēmu samazināt savu darba laiku, un vairāk laika veltīt saviem tuvajiem cilvēkiem. Dzīve mums ir dota, lai to baudītu, nevis lai upurētu sevi. Es esmu visu pārdomājusi un novērtēju katru mirkli. Tagad dārgā porcelāna servīze un kristāla trauki vairs negaida īpašo gadījumu, jo katrs notikums manā dzīvē tagad ir īpašs. Vai tā ir uzkopšana vai ilgi gaidītā mana mīļākā istabas auga ziedēšana.

Uz tirgu es eju savās visskaistākajās drēbēs. Skaistas un koptas sievietes tēls man vieglāk palīdz sķirties no naudas. Es katru dienu vēlos smaržot pēc visdārgākā parfīma, jo katrs iemesls manā dzīvē ir svarīgs. Pat gājiens uz banku.

Es esmu aizmirsusi frāzi “kaut kad”. Tagad ideālā vieta un ideālais laiks man ir šeit un tagad. Visu, kas ir jāizdara, un ko es gribu izdarīt, es daru.

Es nezinu, kā uzvestos citi, ja uzzinātu, ka rīt viņi mirs. Neviens nav redzējis nāvi un mums ir ērtāk dzīvot, nedomājot par to. Taču kaut kas man saka priekšā, ka viņi noteikti aprunātos ar saviem mīļajiem un draugiem. Salīgtu mieru ar tiem, kuriem sen kā sastrīdējās. Droši vien pusdienotu restorānā, pasūtot visu, ko sirds kāro.

Tas ir tas, ko nepaguvu es. Es nožēlotu, ka visi mani tuvie un mīļie cilvēki nepaguva dzirdēt no manis jaukus un mīļus vārdus. Es reti kad vīram vai vecākiem teicu mīļus vārdus, un tas ir tas, kas mani satrauc visvairāk.

Tagad es vairs neekonomēju, īpaši uz sevi. Ja tēriņi manā dzīvē atnesīs smaidu un labu garastāvokli, tad, kāpēc gan nē!
Katru dienu es atceros, ka tieši šī diena ir unikāla un brīnišķīga. Kamēr vien dzīvoju un elpoju, katrs dzīves mirklis man ir ārkārtīgi vērtīga dāvana.”

Jūs aizdomājāties?

Avots: © Lemurov.net
Tulkoja: Ginta FS

Viens ļoti svarīgs jautājums

42-56731180

Dažkārt sarunās ar smagi slimu cilvēku mēs varam izdzirdēt atbildes uz jautājumiem, kurus paši sev baidāmies uzdot. Un šīs atbildes mēdz būt pārsteidzošas.
Es esmu psihologs un strādāju ar onkoloģiskajiem pacientiem. Reiz mani izsauca pie ļoti slimas pacientes. Mani brīdināja, ka šī paciente ir ļoti sarežģīta, nelabprāt kontaktējas un “pati nezin, ko grib”. Padomju laikos viņa bija ieņēmusi ļoti augstu amatu un bija radusi komandēt,,gluži kā jūras valdniece.

Maija Mihailovna gulēja baltos palagos, zīda veļā, sapītu bizi un manikīru. Viņas skatiens zem noslīdējušajiem plakstiņiem bija caururbjošs.
— Uzdodiet man jautājumu!
Tas bija izaicinājums. Ja es viņu ieinteresēšu, viņa ar mani runās, ja, nē – izliks aiz durvīm, bet pēc tam nosūdzēs. Liks lietā visas savas pagājušo laiku regālijas, lai sodītu nolaidīgo darbinieku, kurš nespēja palīdzēt smagi slimam cilvēkam.

Gultā gulēja daudz grāmatu, bet Maijas Mihailovnas smaids signalizēja, ka madāma uzskata par savu pienākumu atmaskot mani attiecībā uz manu nezināšanu par cilvēku un manām pašas kaislībām. Nevis es viņai palīdzēšu, bet viņa varēs mani pamācīt un vadīt.

Mēs uzsākām sarunu. Runājām par dzīvi, par Dievu, par ticību un bailēm. Es biju nolēmusi, ka runāšu tikai par saviem pārdzīvojumiem, un runāšu godīgi. Es domāju, ka tikai atklātība var slīcināt melīgumu un pašapmānu.
Mēs sākām no augstām lietām, un pamazām nonācām pie sava personīgā stāvokļa un patiesas ticības trūkuma, bailēm par to, ka Dievs nespēs par mums parūpēties, pie aizvainojuma uz tuviniekiem, pastāvīgas sevis salīdzināšanas ar citiem un sāpēm, ko ciešam, kad zaudējam, pie pašapmāna un meliem.
Maija Mihailovna ļoti uzmanīgi klausījās un dalījās savās atziņās. Pamazām es nomierinājos. Te pēkšņi viņa izaicinoši iesaucās:
— Uzdodiet man savu jautājumu!
Taču šoreiz es uztvēru ne tikai izaicinājumu. Man tiešām mēles galā bija jautājums viņai, kuru viņa, ar smagi slimiem cilvēkiem piemītošu intuīciju, sajuta.
Un es nolēmu pamēģināt.

— Ar mani tas notika mājās. Es šo mirkli vēl tagad skaidri atceros. Pēkšņi es sevī pilnīgi skaidri sadzirdēju, nolasīju, vai sajutu “savu jautājumu”: “Ar ko es atnākšu pie Dieva?”
Es burtiski apstulbu un atkritu uz dīvāna malas, un nespēju saprast, kas notiek: “Ar ko es atnākšu pie Dieva?” Ko tas nozīmē – ar ko?
Es aizvēru acis un aizdomājos:
— Jā, patiešām, ar ko?
Atbilde atnāca pati, tāpat kā jautājums, negaidīti no iekšpuses. Tikpat negaidīti es pati sev skaļā balsī teicu:
— Es atnākšu pie Dieva vienkārši ar ziediem.
Man palika ļoti viegli, es piecēlos no dīvāna, un devos tālāk savos darbos.
— Lūk, arī mans jautājums jums: Ar ko jūs atnāksiet pie Dieva?
Maija Mihailovna skatījās uz mani mierīgi un rāmi. Bija skaidrs, ka viņas domas nav šeit, ne ar mani. Kaut kur dziļi kaut kas notiek. Viņa ilgi klusēja, un pēc brīža teica:
— Es atnākšu pie Dieva un teikšu: “Es esmu melojusi visu savu mūžu. Es esmu panākusi atzinību, visu laiku kaut kā alku un kaut ko pieprasīju.
Meloju sev un meloju citiem. Šobrīd es to redzu, un man ir bail no tā, ko redzu.
Es saprotu, ka esmu savu dzīvi nodzīvojusi pa tukšo. Gribēju slavu, prasīju neiespējamo, neredzēju būtību, nevarēju izbaudīt to, kas bija… Es meloju visu savu dzīvi!”
Palātā iestājās klusums. Kad es jau gāju prom un biju pie durvīm, viņa man uzsauca:
— Ziniet, es domāšu par šo jūsu jautājumu vēl un vēl. Tik, cik laika man būs dots.

Autors: Inna Kovaļova
Avots: www.miloserdie.ru
Foto no lapas: independent.co.uk
Tulkoja: Ginta FS

 

…visas lietas, kuras tu dari, piepildīt ar savas Dvēseles elpu

Dveseles elpa

Tev teica, ka dzīve ir tumsa un, būdams piekusis, tu atkārtoji to, ko agrāk bija teikuši piekusušie. Un es saku, ka dzīve patiešām ir tumsa, kamēr nepamodīsies īsta vēlme.
Taču jebkura vēlme ir akla, kamēr nav darbības.
Un jebkura darbība ir tukša, kamēr nav mīlestības.
Un tikai tad, kad tu dari ar mīlestību, tu savieno sevi ar sevi, citiem cilvēkiem un ar Dievu.
Ko nozīmē darīt ar mīlestību?
Tas ir audums, kas noausts no smalkiem diedziņiem, kas stiepjas no tavas sirds tā, it kā tava mīļotā grasītos šo audumu valkāt.
Tas nozīmē būvēt māju ar mīlestību tā, it kā šajā mājā būtu jadzīvo tavai mīlotajai.
Tas nozīmē ar maigumu sēt sēklas, un ar prieku ievākt ražu tā, it kā šos augļus būtu jāēd tavai mīļotajai.
Tas nozīmē visas lietas, kuras tu dari, piepildīt ar savas Dvēseles elpu.
Halil Džebran
Tulkoja: Ginta FS

Par dzīves jēgu

milestiba Era Barkova

Dzīve šķiet bezjēdzīga. Kamēr neesi iemīlējies. Mīlestība dod tavai dzīvei jēgu. Tas nenozīmē, ka pateicoties Mīlestībai tavā dzīvē parādīsies kaut kādi rezultāti, vai tiks sasniegti kādi mērķi – nē.
Pateicoties mīlestībai katrs mirklis kļūst vērtīgs pats par sevi. Cilvēkam, kurš uzdod jautājumus par dzīves jēgu, trūkst Mīlestības. Kad cilvēks mīl, viņš nekad nejauzdos jautājumus par dzīves jēgu. Viņš zin jēgu, viņam nav jājautā. Dzīves jēga ir Mīlestība.
OŠO
Zīmējums: Era Barkova
Tulkoja: Ginta FS

Es ticu tam, ka ikvienai dzīvei ir jēga

Sollena-Photography-Sandra

Visi mēs kaut kam ticam. Reliģiozi cilvēki tic tam, ka Dievs ir, ateisti tic tam, ka Dieva nav. Kāds tic politiķiem, kāds tic naudas varai. Mēs ticam, ka rīt būs labāk, kā šodien. Bet citreiz mēs ticam tam, ka tik labi, cik bija vakar, vairs nekad nebūs.
Ļaujiet man padalīties ar savu ticību!
Es ticu tam, ka ikvienai dzīvei ir jēga.
Es ticu tam, ka katram cilvēkam piemīt spēja radīt veselas pasaules ne tikai savā iztēlē, bet arī realitātē.
Es ticu tam, ka mēs esam atnākuši uz šīs Zemes, lai sajustu mūsu Radītāja ģeniālo plānu, kas slēpjas šajā brīnišķīgajā spēlē ar nosaukumu DZĪVE.
Es ticu, ka mūsos ir spēks, kas atrodas pašā virspusē un šo spēku var atrast tikai darbībā.
Es ticu, ka darbs ar sevi ir vienīgais, kas nepieciešams cilvēkam, lai viņš kļūtu laimīgs.
Es ticu tam, ka katrs solis tuvāk savam Garam, tuvina mūs mūsu patiesajai dievišķajai dabai.
Es ticu tam, ka “sviestmaizes” nav. Tikai patiesi meklējumi un darbības atnes rezultātus.
Es ticu tam, ka, lai cik grūti būtu bijis, it visi parbaudījumi ir doti tieši tik lieli, cik mēs spējam pārvarēt.
Es ticu ceļam bezgalības garumā. Un tikai iešanai pa to ir jēga.
Un es ticu tam, ka, ja cilvēks apstājas šajā ceļā, viņš “mirst”. Nav svarīgi, fiziski vai garīgi. Viņš nodod savu sirdi un tas ir līdzīgi nāvei.
Nekad neapstājies, jo katram tiks dots pēc viņa ticības.
Autors: Aleksejs Pohabovs
Foto: Sollena
Tulkoja: Ginta FS