Lai ieraudzītu cilvēku, vajag ļoti uzmanīgi viņā ielūkoties

Vai esi ievērojis, cik ātri mainās mūsu viedoklis par cilvēkiem? Pietiek vien kādam no mūsu paziņu, radu vai draugu loka nonākt pretrunā ar mūsu uzskatiem par pareizu uzvedību, un viņa “reitingi” mūsu acīs momentā nokrītas. Taču, ja tas izdarīs kaut ko labu, “reitingi” celsies.

Diploms par papildus izglītību – reitings ceļas, nepabeigta augstskola – reitings krīt.
Gramatiski pareiza runa un rakstība – vēl viens plusiņš pie reitinga, nepareizi uzlikti uzsvari vai pieļautas gramatiskās kļūdas – mīnusiņš.

Tik daudz dažādu parametru tiek ņemti verā sastādot zināmo cilvēku reitingu, bet vai mēs aiz šiem visiem reitingu punktiem redzam cilvēku?

Man ir sajūta, ka pa šo zemi staigā miljoniem neredzamu cilvēku, kuri ne tikai neredz viens otru, bet arī neredz paši sevi. Redz ķermeni, redz apģērbu, automašīnas, mājas, bet sevi – patiesos visā tajā saskatīt nespēj.

Nebeidzamā identificēšana ar materiālo lietu pasauli aizved cilvēku tik tālu no sevis paša, ka dažkārt viņš arī patiesībā sāk ticēt tam, ka nav citas dzīves jegas, kā tikai tā, kas ielikta viņa galvā jau no bērnības. Taču visbiežāk mūsu galvās tiek ielikti sociālie šabloni, pēc kuiem mēs sākam vērtēt paši sevi un citus cilvēkus.

Arī personīgajās attiecībās ir tikpat daudz noteikumu un priekšstatu par to, kā jābūt, turklāt tie šīm plusu un mīnusu svārstībām ir daudz vairāk pakļauti, kā sociālajā sfērā. Ja cilvēks “‘ierakstās” šajos glancētajos skaistuma standartos – tātad plusiņš, neierakstās – tātad mīnusiņš.

Gluda āda – pluss, krunciņas – mīnuss. Kā tikko kilogrami sāk pieplusoties – tātad mīnuss, bet, ja tie iet mazumā, tātad pluss. Protams, gadās, ka kilogrami plusā tas ir pluss, bet mīnusā ir mīnuss, neiedziļināsimies, lai neapjuktu visās šajās viltīgajās parametru noteikšanas shēmās, saskaņā ar kurām…
Starp citu, jā! Saskaņā ar kurām, kas notiek? Var mīlēt cilvēku vai nemīlēt? Rūpēties par viņu vai nerūpēties? Atbalstīt vai neatbalstīt? Atvērt viņam savu sirdi vai neatvērt? Ko ietekmē šie saraksti un cik bieži tie jāpārskata?

Katrā cilvēkā taču ir kaut kas dziļāks un nozīmīgāks, kā viņa āriene, viņa vārdi, viņa uzvedība, lomas, maskas, statusi. Jā, protams, ka caur to, kā mēs izpaužamies dzīvē, mūsu tuvākais loks veido savu attieksmi pret mums, tāpat kā mēs veidojam savu attieksmi pret šo loku, taču!

Gan uzvedība, gan vārdi, gan cilvēka āriene ir ļoti atkarīga no tā, kādā vidē viņš aug un attīstās, tāpēc ne vienmēr tā atspoguļo tā cilvēka patieso būtību, kurš stāv tavā priekšā.

Cilvēks sevī ļoti daudz ko var izmainīt – tas tiesa, bet tas mirklis, kad viņš izlemj to darīt, var būt jebkurā vecumā un ne vienmēr tas notiek pirms mēs esam satikuši šo cilvēku un iepazinušies.

Katrs uz Zemes dzīvojošais ir bezgalīgs skaistums, bezgalīgs dziļums un neticams viedums, taču visbiežāk mēs nomaldāmies lomās, kuras spēlējam, aiz maskām, kuras valkājam. Un ne vienmēr ir skaidrs, kā pareizi skatīties uz otru, lai ieraudzītu sākotnējo Dieva ieceri, jā, un tas nav viegli – iesākumā nākas tikt skaidrībā ar savām prizmām.

Uzmanīgi paskaties uz sevi un tiem, kuri tev blakus. Ja novācam visus statusus, materiālo, ārējo, kas tur iekšā? Kas ir šī dvēsele, kas atnākusi šajā ķermenī, uzvilkusi apģērbu, iesēdusies automašīnā, pielaikojusi masku un tagad spēlē savu lomu? Vai tu to pazīsti? Un, ja uzmanīgāk ieskaties? Patiešam pazīsti? Es esmu pārliecināta par to, ka, ja ilgi un uzmanīgi skatīsies uz jebkuru cilvēku, skatīsies ar vēlmi ieraudzīt, klausīsies, vēloties sadzirdēt, ja pa īstam vēlēsies atvērt sev to pasauli, kas blakus, tu noteikti ieraudzīsi neticamu skaistumu, par kuru pat iedomāties nevarēji.

Dīna Ričardsa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kas ir īsta laime

Televīzijas pārraidē raidīuma vadītājs jautāja savam viesim–miljonāram: kāda bija pati lielākā laime, ko viņš ir piedzīvojis?
Miljonārs atbildēja: “Esmu izgājis četras laimes apzināšanās stadijas, kamēr uzzināju, kas ir īsta laime:
1: Lietu iegāde.
2: Pašu dargāko lietu iegāde, taču sapratu, ka tā sagādā īslaicīgu prieku.
3: Lielu projektu pārvaldīšana: sporta komandas, kūrorta iegāde, taču es vienalga neatradu to laimi, kuru meklēju.
4: Mans draugs palūdza man piedalīties elektrisko riteņkrēslu, kas domāti bērniem ar invaliditāti, iegādē. Es piekritu un uzreiz investēju visu naudu, kas bija vajadzīga šim pirkumam.

Pēc tam mans draugs uzstāja, ka man pašam jāpiedalās šo riteņkrēslu nodošanā bērniem.
Es piekritu un ieraudzīju bērnu sejās neviltotu prieku brīdī, kad viņi sāka kustēties šajos krēslos – viņi braukāja, rotaļājās un smējās.

Kad es grasījos doties projām, kāds no bērniem ieķērās man kājā. Es gribēju maigi atbrīvoties no tvēriena, lai viņu neaizvainotu, taču viņš neatlaida manu kāju, un uzstājīgi ar acīm meklēja manu skatienu. Es noliecos pie viņa un jautāju: vai tu vēlies man ko jautāt?

Un atbilde, kuru saņēmu bija patiesā laimes jēga: “Es vēlos atcerēties tavu seju, lai atpazītu tevi tad, kad mēs paradīzē satiksimies un es varēšu tev vēlreiz pateikties!”

Daurens Musa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Patiesa audzināšana vienmēr ir dialogs

Visa mūsu dzīve ir sevis un citu audzināšana.

Kas ir audzināšana?

Kas ir galvenais bērna audzināšanā.
Pirmkārt, tā ir tādu mērķu radīšana, uz kuriem tieksies cilvēks, kurš uzsāk savu dzīvi.

Ja mērķi ir pareizi un vērienīgi, tad bērns būs enerģisks un labsirdīgs.
Ja mērķi ir saistīti ar instinktiem, bērns būs egoistisks, agresīvs un depresīvs.
Mērķis veido funkciju. Mērķis veido pasaules uzskatu, kas ir darbības programma.

Pasaules uzskats un uzvedība veido raksturu, likteni un veselību. Bērna audzināšana ir pareizu mērķu veidošana.

Ja dzīves jēga un augstākais mērķis ir Mīlestība un vienotība ar Dievu, tad bērns būs spējīgs izmainīt savu raksturu, savas tieksmes un ieradumus.

Un pat tad, ja viņa zemapziņā ir patoloģiskas tendences, kas nāk no senčiem, ja viņa dvēselē ir mīlestība viņš spēs dziļi izmainīties un pārvarēt tās.

Bez mīlestības NAV izmaiņas, nav audzināšanas. Audzināšana vienmēr ir palīdzība un atbalsts.

Šī palīdzība var būt stingra, tā var būt maiga, taču tai vienmēr jābūt mīlestības vadītai. Ir jāsaprot, ka cilvēkam ir ļoti grūti pārvarēt atkarību no instinktiem un kustēties pareizā virzienā, jo mūsu sajūtām ir milzīga inerce.

Tāpēc audzināšanai ir nepieciešama ne tikai draudzīga attieksme, bet arī pacietība. Ja, audzinot otru, tu jūti pilnīgu savu taisnību, – mīlestība aiziet. Rodas vēlme otru nospiest, padarīt viņu līdzīgu sev. Jo tam, kuram ir absolūtā taisnība, nevajag mainīties, jo viņš pats ir patiesības kritērijs. Šajā gadījumā izmaiņas beidzas; sākas despotisms un apkārtējo apspiešana.

Daudziem cilvēkiem audzināšana nozīmē monologu.

Patiesa audzināšana vienmēr ir dialogs, tā ir audzinātāja un audzināmā mijiedarbība. Turklāt audzināmais arī audzina savu skolotāju.

Sergejs Lazarevs “Izdzīvošanas pieredze” 5.daļa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ieklausies! Paskaties! Sajūti!

Tu pievelc to, ko pats pārraidi pasaulei.
Kas tevī skan, tas arī notiek.
Pasaule atbild. Tavam iekšējam saturam. Izgaismo to, ko tu pats sevī neredzi. Uzspiež tevī uz tām vietām, kurās kaut kas tev ir jāpadara.
Nav apkārt ienaidnieku. Ir tikai aktivatori. Tie aktivizē to, kas tevī vēlas tikt atpazīts, ieraudzīts, izdziedināts. Caur citiem cilvēkiem un viņu izpausmēm, caur to, kas aizķer, tu taču centies aizklaudzināties līdzi sevīm.
Draudziņ, paskaties taču uz sevi!
Viss notiekošais ir par tevi un tev.
Dziļāk, dziļāk skaties! Kur dziļi tevī skan sāpes? Kur neplūst Mīlestība? Ar ko sevī tu visu laiku cīnies kā ar pašu niknāko ienaidnieku? Paskaties, kas patiesībā zem tā slēpjas.​​​​​​​
Kur jēga? Kur Mīlestība?

Anna Gusak
Foto: pexels
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad tavai dzīvei ir jēga

Reiz es sarunājos ar pueblo cilts indiāņu ceremoniju meistaru un viņš man pavēstīja ko ļoti interesantu.

Viņš teica: “Jā, mēs esam maza cilts un amerikāņi vēlas iejaukties mūsu reliģiozajā dzīvē. Taču viņiem to nevajadzētu darīt, jo mēs esam Tēva-Saules bērni. Tā, kurš staigā Tur (un norādīja uz Sauli).

Mums katru dienu jāpalīdz tai uzaust virs horizonta un kustēties debess jumā. Un mēs to nedarām sevis dēļ: mēs to darām Amerikai un visai pasaulei. Un, ja šie amerikāņi ar savu missionāru darbību turpinās iejaukties mūsu reliģiozajā dzīvē, tiem nāksies kaut ko ieraudzīt. Pēc desmit gadiem Tēvs-Saule vairs neuzausīs, jo mēs nespēsim tam palīdzēt”. 

Tu, protams, vari teikt, ka tas ir tikai slimas iztēles auglis. It nemaz! Šiem cilvēkiem nav problēmu. Viņiem ir ikdienas dzīve, viņu simboliskā dzīve. Viņi mostas pirms saullēkta ar savas lielās misijas un atbildības sajūtu: viņi ir Saules-Tēva bērni, un viņu ikdienas pienākums ir palīdzēt Tēvam uzaust virs horizonta – ne tikai savam labumam, bet visai pasaulei.

Tev būtu vērts viņus redzēt: tiem piemīt dabiska pilnvērtīga pašcieņa.

Un, kad viņš man teica: “Paskaties uz tiem amerikāņiem. Viņi vienmēr kaut ko meklē. Viņi visu laiku atrodas nemiera stāvoklī. Ko viņi meklē? Nav nekā tāda, ko vajadzētu meklēt!” – es viņu pilnībā sapratu.

Un tā ir tīra patiesība. Paskaties uz viņiem, šiem mūžīgi meklējošiem tūristiem, vienmēr neauglīgā cerībā kaut ko atrast.

Savos ilgajos ceļojumos es esmu saticis ļoti daudzus cilvēkus, kuri visu zemeslodi apbraukājuši pat trīs reizes – nepārtraukti. Vienkārši ceļo un ceļo; ar acīm meklē, cenšas kaut ko saskatīt.

Centrālajā Āfrikā es satiku kādu sievieti, kura viena pati automašīnā bija atbraukusi no Keiptaunas un vēlējās nokļūt Kairā.

“Kam jums tas?” – es jautāju. – Kamdēļ jūs cenšaties to izdarīt?”
Un, ieskatījies viņas acīs es biju šokā – meklējoša un pie sienas piespiesta dzīvnieka acis – meklējumi, mūžīgi meklējumu cerībā uz kaut ko.

Es jautāju: “Ko jūs pasaulē meklējat? Ko jūs gribat? Ko jūs medījat?

“Viņa bija gandrīz vai apsēsta, viņu bija apsēduši dēmoni, kuri it visur tai sekoja. Taču, kāpēc tas notika?
Tāpēc, ka viņa dzīvoja dzīvi, kurai nebija jēgas. Viņas dzīve bija ārkārtīgi banāla, groteski vulgāra, nabadzīga un bezjēdzīga, dzīve, kurā nebija pat pie kā pieķerties. Ja viņu šodien nogalinātu, tad pilnīgi nekas nebūtu noticis, nekas nebūtu pazudis – jo viņa bija nekas!

Ja viņa varētu pateikt: “Es esmu Mēness Meita. Man katru nakti jāpalīdz Mēnesim, manai Mātei, uzaust virs horizonta” – lūk, tas būtu kaut kas! Tad viņa dzīvotu, tad viņas dzīvei būtu jega, jēga visā tās garumā un visas cilvēces labā.

Kad cilvēki jūt, ka dzīvo simbolisku dzīvi, ka ir aktieri dievišķā drāmā, tas pasaulei nes mieru. Tas dod vienīgo jēgu cilvēka dzīvei; viss pārējais ir banāli un to var atmest. Karjera, pēcnācēji – tas viss ir maya (ilūzija) salīdzinājumā ar to, kad tavai dzīvei ir jēga.

Karls Gustavs Jungs
Avots: Счастливый психолог
Bildītē: Taosas pueblas indiānis Aļņa Pēda autors amerikāņu gleznotājs Irvings Kouss (E. Irving Couse), 1909.g.
Tulkoja: GInta Filia Solis

Laime vienkārši dzīvot

Man ir palaimējies: es pārslimoju smagu onkoloģiju un kaut kādā mirklī, kad slimība atkāpās, es sapratu to, kāda laime ir vienkārši dzīvot. Tādos brīžos nokrīt plīvurs no acīm un tu saproti, ka ir milzīgs prieks skatīties uz koku, vērot garām skrienošus bērnus, kuri skrienot vēl paspēj izkauties. Tāds milzīgs preks.

Man izmainījās optika. Es vairs nedzīvoju saspringtā stāvoklī, drudžaini meklējot atbildes uz saviem jautājumiem. Es baudu dzīvi, kas notiek ap mani. Un absolūti, līdz pašiem dziļumiem saprotu, ka ir jautājumi, uz kuriem nav iespējams atbildēt, piemēram, jautājums par dzīves jēgu.

Jaunībā tu vēl centies kaut kādos veidos atrast pozitīvu atbildi, bet, gadiem ejot, saproti, ka cilvēks ir mirstīgs, bet dzīve – bezgalīga, un pasaule – bezgalīga, un, ka patiesībā mūsu jautājumiem nav nekādas jēgas. Un, ka lielāka jēga ir to apšaubīšanai. Kad mēs jautājam…. un uzskatām, ka saņemam atbildes, tas ir ļoti labi. Pēc tam paiet laiks, un tu saproti, ka, nē, neder – tu esi izaudzis no tās atbildes, kuru vakar saņēmi, un tagad savu dzīvi redzi kaut kā – pavisam savādāk.

….Es sapratu, ka man neizdosies uzbūvēt pilnīgu pasaules redzējumu. Man tik ļoti gribējās, lai ēka būtu skaista, lai visi stūri saktistu, lai atnāktu atbildes uz visiem jautājumiem. Es sapratu, ka visas manas koncepcijas ir sabrukušas un es stāvu līdz ceļiem gruvešos. Un te pēkšņi man kļuva labi, tāpēc, ka atnāca sajūta: tev nav jāatbild uz visiem jautājumiem, ir vienkārši jadzīvo un jāpriecājas par dzīvi.

Tāpēc es jums visiem novēlu priecāties par dzīvi, tam ir tik ļoti daudz iemeslu. Un mūsu uzdevums, patiesībā ir uzbūvēt ap sevi tādu telpu, kurā labi ir pašam un kurā labi ir cilvēkiem, kuri tev blakus.

Ludmila Ulickaja
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lielā Burvība

dargumi

Es uzskatu, ka galvenais jautājums, uz kuru cenšas atbildēt visas dzīvās būtnes: vai tev pietiks drosmes izvilkt dienas gaismā visus tos dārgumus, kas tevī apslēpti?
Redzi, es pat iedomāties nevaru, kas tevī apslēpts. No kurienes man to zināt? Iespējams, tu pats īsti labi to nezini, taču man ir aizdomas, ka esi pamanījis kādus mājienus.
Man nav zināmas tavas spējas, es nezinu, kas tevi iedvesmo, kādas ir tavas vēlmes un slēptie talanti.
Taču droši vien tur iekšā, tevī slēpjas kaut kas brīnišķīgs. Es to droši un pārliecināti paziņoju, tāpēc, ka (tāda nu es esmu radīta) ticu, ka mēs visi esam staigājošas dārgumu glabātuves.
Es ticu, ka tā ir ļoti sena un dāsna spēle, kuru daba spēlē ar cilvēkiem – par prieku mums un sev: daba slēpj katrā no mums brīnumainas bagātības, bet pēc tam paiet maliņā un skatās, vai mes tās pratīsim atrast.

Šo paslēpto dārgumu meklēšana – lūk, ko nozīmē radoša dzīve.
Izmisīga drosme, kas dzen mūs šajos meklējumos, – lūk, kas pārvērš pelēkās dienas daudz krāšņākā dzīvē.
Un šos meklējumu rezultātus, kas bieži vien mūs priecīgi pārsteidz, – lūk tos es arī saucu par Lielo Burvību.
Elizabete Gilberta “Lielā Burvība” Drosme dzīvot radoši

Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā dēļ tu gribi dzīvot?

06-46149281

Cilvēce ir panikā koronavīrusa priekšā, tas piespiež mūs apstādināt visu ražošanu, visu tirdzniecību, paralizē un bloķē veselas valstis.

Bet vienkāršais cilvēks, pirmkārt, domā par savu ģimeni, par bērniem, par to, kā viņus rītdien pabarot. Viņu vairāk par visu uztrauc, kā izdzīvot. Un te nu arī iemesls, kāpēc pasaule ir gatava sastingt, it kā sakot: “Tagad parūpēsimies par dzīvi, bet pēc tam atjaunosim ražošanu un rūpniecību”.

Bet, no kā ir atkarīgs mans liktenis? Kā to ietekmēt, kā garantēt sev labu nākotni?

Ja mēs zinātu atbildes uz šiem jautājumiem, tad, droši vien nedaudz nomierinātos, vai ne?

Tāds jautājums rodas katram, jo mēs, pirmkārt, esam dzīvnieki. Dabā ir tikai trīs līmeņi: nedzīvā, augu un dzīvnieku pasaule. Un cilvēku suga arī ir piederīga dzīvnieku pasaulei, tikai daudz attīstītāka. Tāpēc, pirmkārt, mums ir vajadzīgs ēdiens, tāpat kā dzīvniekiem. Ir teikts, ka, “Ja nav maizes, nav Toras”. Barība ir svarīgākais dzīvībai.

Taču situācijā ar koronavīrusu daba droši vien vēlas mums iemācīt uzdot jautājumu no otra gala: “Kā dēļ jūs vēlaties dzīvot? Tikai dēļ pašsaglabāšanās instinkta, tāpat kā visi dzīvnieki? Bet ar to taču vien nepietiek!”

Dzīvnieki var tā dzīvot un ne par ko vairāk neuztraukties, bet mums, cilvēkiem jāsāk uzdot sev jautājumi, kā dēļ mēs dzīvojam. Bet ar to mums ir problēma.

Un tāpēc ir koronavīruss, kā rūgtas zāles, un tas mums jautā: “Kā dēļ jūs dzīvojat? Nesteidzieties ar atbildi, padomājiet. Es jums palīdzēšu: atcelšu visas mākslīgās nodarbes, kuras jūs sev esat izdomājuši, un tās ir 90% no jūsu darba. 90% jūs ražojāt, pārdevāt un izmetāt, iztukšojot zemes resursus. Jūs strādājāt viens otra labā, lai visu laiku pārdotu un pirktu, pārdotu un pirktu, un gala rezultātā izmestu”.

Visa zeme ir pārvērtusies par atkritumu izgāztuvi. Mēs esam uzbūvējuši sistēmu, kura ražo preces izmešanai, lai mums būtu ar ko nodarboties. Mēs nespējam dzīvot bez šīs aizņemtības. Bet pēkšņi atnāk koronavīruss un apstādina mūs tā, ka mēs vairs nevaram skriet tālāk, pārdot un pirkt.

Tas it kā jautā: “Un ar ko jūs tagad nodarbosieties? Padomājiet, kā dēļ jūs visu to darījāt, un jūs ieraudzīsiet, ka no tā nebija nekāda labuma. Jums beidzot ir laiks padomāt par citu dzīvi, par tās jēgu, par to, kā dēļ jūs dzīvojat”.

Jūs nevarat būvēt sistēmu, kas strādā kā konveijers, kur viss ražo-ražo-ražo, bet pēdējais izmet, lai sistēma atkal sāktu ražot un rezultātā atkal izmestu. Nav nekādas jēgas tādam darbam. Galvenais jautājums: kā dēļ dzīvo cilvēks? Kamēr jūs neatbildēsiet uz to, sēdiet mājās un domājiet!”

Paskatieties, kā daba ar mīlestību, rūpīgi, kā māte vai tēvs, kā mīlošs vecāks grib, lai bērniņš aizdomātos par dzīvi, lai mācītos. Bet, ja tu šobrīd sēdi un pārdzīvo tikai par to, ko rīt ēdīsi, tad padomāsim globālāk. Tu taču ne jau viens pats sēdi un nezini, ko darīt, un tas ir tieši tas, kas cilvēcei vajadzīgs.

Tāpec es nebaidos no šī vīrusa. Mums ir cerība! Ja mēs spēsim atbildēt uz jautājumu: kā dēļ mēs dzīvojam, tad turpināsim dzīvot. Ja nespēsim atrast atbildi uz šo jautājumu, tad nav jēgas turpināt.

Man taču jāturpina attīstīties kā cilvēkam. Jautājums par dzīves jēgu ir cilvēka īpatnība. Bet, ja es dzīvoju, neuzdodot tādu jautājumu, tikai tāpēc, ka jāeksistē, tad mani jautājumi ir dzīvnieka.

Mihaels Laitmans
Avots: https://www.laitman.ru/
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīvosim, Mīļie!

ignite

Kad dzīve ilgu laiku ir iestrēgusi pelēkajā koridorā, acis pierod pie tā krāsas un Dvēsele skumji samierinās ar to, ka pārmaiņas it kā nav iespējamas…

Mani mīļie, tā bojā ir aizgājuši daudzi no mums…

Arī emocionāli, atstājot virspusē kaut kā vēl funkcionējošo ķermeni…
Un fiziski pieliekot galīgo bezizejas punktu…
Mēs ļoti viegli ļaujam notikt domāšanas procesiem, kuri pēc laika jau automātiski mums pareģo izgāšanos, zaudējumus, bēdīgu jebkuras uzsāktas lietas iznākumu…

Un, lūk, mums jau sāk likties, ka pats Liktenis ir pagriezis mums muguru, tātad ir jāpielāgojas pašam staignākajam purvam un jāpaliek tajā līdz galam…
Bet nevajag tā!

Nevajag, jo neviens no mums nav dzimis lai dzīvotu dūksnājā, lai būtu pazemots, atstumts, bez mīlestības un skaistām jūtām…

Dzirdiet? Nevajag!

Katram no mums ir viss, lai būtu laimīgi…

Un viss, kas mums netiek dots – vienkārši nav mūsu…
Mūsos cenšas kultivēt ciešanas. Katra otrā grāmata, filma, dziesma sākas ar bezgalīgu neirotisku atkarību apraudāšanu, skaisti nosaucot to par mīlu bez pretmīlas…

Un cilvēki negrib ticēt, ka tādas pasaulē nav…
Mīlestība nekad nav pārvērtusies atkarībā, ne reizi…

Sabiedrība stimulē upurus, kuri nevienam neko nevar dot, izņemot savu atteikšanos no pašu dzīves, iemainot to pret to pašu mīlestību…

Bet arī te tu izgāzies – atsacījies no savas paša dzīves tu neizraisi interesi, jo vergs nespēj pilnvērtīgi mīlēt…
Viņš var tikai kalpot…
Psiholoģiski veseliem cilvēkiem nav vajadzīgi vergi…
Viņiem vajadzīgi tie, kuri ir spējuši sakārtot savu paša dzīves teritoriju un izaudzēt sevi par Personību…
Tāpēc ir vērts reizi par visām reizēm uz mūžiem aizvērt visus savus kļūdainos projektus, kuros nav nekā cita, kā tikai tukša aizvainojumu gaidīšana, lūrēšana svešos logos un sāncensība…

Ir vērts sākt cienīt sevi un savas vajadzības – tikai tā atnāks cieņa pret citiem cilvēkiem un arī viņi sāks tevi cienīt…
Ir vērts ieklausīties sevī, lai skaidri zinātu vienas dienas domas, nevis sekotu ierastajiem šabloniem, kuri visbiežāk nav pielietojami šobrīd notiekošajā…
Ir vērts macīties Mīlestību – bez robežām, smalku, viedu, skaistu…
Novērtēt mirkli un sīkumus, atpazīt vienkāršo lietu maģiju, kopt sava maiguma krājumus, dāvāt no sirds un tāpat no sirds pieņemt…
Ir vērts lūkoties mākoņos nevis skumji par to, ka vēlmes nav piepildāmas, bet ar prieku par to, ka viss ir iespējams…

Un, visbeidzot, ir vērts atļaut sev būt laimīgam…

Vienkarši laimīgam…
Noticot tam, ka nekad nav par vēlu… nekad…
Ikvienā, pat pašā drūmākajā dienā, var uzrasties mūsu dzīves vislabākie cilvēki…
Ikvienā skumjajā momentā mūs var pārsteigt brīnišķīga ideja, ko iespējams realizēt…
Ikvienā vientulībā mēs varam atrast sevis paša atbalsta punktu, saprotot to, ka viens nozīmē kopā ar sevi, nevis bez neviena…
Bet tiem, kuri mīl mērķus, saprast, ka ir tikai viens dzīves galvenais mērķis un tas ir DZĪVOT!…

Dzīvot, nevis imitēt dzīvi, netēlot moderno, netēlot uzpūstu veiksmīgumu…
Dzīvosim, Mīļie!

Nosusiniet savus purvus, vai arī klusējot mūkiet no tiem…

Izmetiet miskastē visus krāmus, pat tad, ja tie staigā uz divām kājām…
Un nevienam neļaujiet dzīvot jūsu vietā…. nevienam!…
Esiet dzīvi savā dzīvē…

Lūk, arī viss!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīves jēga

dzives jega

Kāds Cilvēks piegāja pie Koka, vieglītiņām iespēra tam ar kāju un palūdza:
— Koks, dod man savu dzīves jēgu.
— Kam tev mana dzīves jēga? – Koks pamodās.
— Esmu apjucis, nezinu, kur iet, nezinu, kāpēc. Laiks paiet, bet es tā īsti pat nezinu, kas esmu. Esmu piekusis dzīvot nenoteiktībā, piekusis maldīties, piekusis pieļaut kļūdas…
— Saprotu, – teica Koks. Bet kā gan es tev varu palīdzēt?
— Aizdod man savu dzīves jēgu, – atkārtoja Cilvēks. – Varbūt palīdzēs…
— Labi, – Koks bija ar mieru. – Lūk, mana dzīves jēga: AUGT.
— Augt? — pārjautāja Cilvēks. – Vienkarši augt? Un viss?!
— Jā, – teica Koks, – vienkārši augt – un viss, – un Koks apklusa.
— Koks! Pagaidi, neaizmiedz! – iesaucās Cilvēks. Paskaidro, ko nozīmē “vienkārši augt”? Es taču arī tā vienkārši augu! Pareizāk sakot, agrāk augu, tagad jau esmu izaudzis!
Bet Koks neatbildēja, un Cilvēks devās pie Upes.
— Upe! — iesaucās Cilvēks.
— Ko tu gribi? – atsaucās Upe.
— Upe, dod man savu dzīves jēgu. — Cilvēks palūdza.
— Kam tev mana dzīves jēga? – jautāja Upe. – Vai tad tev nav savas?
— Nav, – galvu nodūris skumji nopūtās Cilvēks..
— Ak, tā… Tad nu klausies. Mana dzīves jēga ir PLŪST.
— Plūst… – atkārtoja Cilvēks.
— Jā-jā, plūst, – un Upe aiztecēja kaut kur starp akmeņiem.
Cilvēks nolēma pagaidīt, ja nu gadījumā Upe tomēr paskaidros savu pozīciju. Viņš apsēdās Upes malā un sildījās Saulītē.
— Kā tev klājas, Cilvēk? – jautāja Saule.
— Vispār jau diezgan draņķīgi, – žēlojās Cilvēks. Es nevaru atrast dzīves jēgu. Koks saka – “augt”. Upe saka “plūst”, bet man kaut kā ne augt, ne plūst negribās…. Varbūt tu vari man ko ieteikt? Kāda ir tava dzīves jēga?
— Labprāt! – pasmaidīja Saule. Mana dzīves jēga ir DĀVĀT GAISMU.
— “Dāvāt Gaismu”! Traks var palikt! – Cilvēks iesaucās un noplātīja rokas. – Un tas ir viss?
— Viss, – Saule piemiedza ar aci. – Ai, nē, ir kas vēl!
— Saki, kas? – Cilvēks bija ieinteresēts.
— Siltums. DĀVĀT SILTUMU. Un GAISMU! – tā atgādināja un aizripoja aiz horizonta. Kļuva tumšs.
— Visi kaut kādi jocīgi! – Cilvēks bija sašutis. Ko man darīt? Augt? Plūst? Dāvāt siltumu un gaismu? Varbūt lampiņu degungalā iekārt, lai tā šūpojas? Mēness! Ei, Mēnes! – iesaucās Cilvēks.
— Jā? – Mēness izlīda no mākoņa malas lai paskatītos, kas te bļaustās.
— Kāda ir tava dzīves jēga? – jau izmisušā balsī jautāja Cilvēks.
Mēness mirkli svinīgi paklusēja un tad atbildēja:
— SAJUST TUKŠUMU.
Viņš to pateica tā, ka tālumā aiz kalniem atskanēja varena atbalss. Cilvēks jau vairs nebrīnījās par atbildēm, bet šoreiz acis iepletās vēl platāk:
— Kā var sajust tukšumu? Tas taču ir tad, kad nekā nav! – viņš iesaucās.
— Bet kā gan var nesajust tukšumu? Tas taču ir tas, no kā rodas viss, – maigi iebilda Mēness un aizpeldēja debešos.
Cilvēks aizvēra acis un centās saprast visu nupat dzirdēto. Nesanāca. Galvā viss bija vienā putrā. “Augt. Plūst. Dāvāt gaismu un siltumu. Sajust tukšumu… Murgi” – Cilvēks atvēra acis. Viņa priekšā stāvēja Bērns.
— Plieks tevi ledēt! – teica Bērns.
— Kā tu te uzradies? – pārbijās Cilvēks, – Kur tava mamma? Un kāpēc bez biksēm?
— Mammīte tul! – un Bērns novēzēja roku, it kā atgaiņādams odus. – Bet bikses kaut kul padaudēju. Ko tu te tēdi? – neatbilstoši saviem gadiem, viņš nomainīja sarunas tematu.
Cilvēkam šķita dīvaina tāda bērna maniere sarunāties, bija skaidrs, ka tas tāpat neko nesapratīs un tomēr viņš atbildēja:
— Es meklēju dzīves jēgu…
— Un, ko, atladi? – painteresējās Bērns.
— Ne, neatladu… – kaitināja Cilvēks.
— Bet es atladu! – priecīgi iesaucās Bērns.
— Un, sen jau? – zobgalīgi pavaicāja Cilvēks.
— Nedinu. – nopietni atbildēja Bērns.
Cilvēks kļuva dusmīgs.
— Nu tad saki, lielākais un viedākais no prātvēderiem, kurš naktīs bez biksēm skraida pa mežu, kāda tad ir tava dzīves jēga?
Bet Bērns bija jau gabalā. Un tikai no tumsas atskanēja viņa dzidrie smiekli:
— Spē-lē-ties!!!!
— Ak, spēlēties! Lieliski! Kāds vertīgs padoms! – Cilvēks ne pa jokam bija dusmīgs un aizmeta bērnam nopakaļ zāles kumšķi.
Pa to laiku sāka aust gaisma. Cilvēkam vairs nevienam negribējās kaut ko jautāt. Viņš sabāza rokas bikšu kabatās un devās kurp acis rāda. Drīzumā galvā ieskanējās kaut kāda melodija un viņš sāka dziedāt, sākumā dungoja klusiņām zem deguna, pēc tam arvien skaļāk un beigās jau dziedāja pilnā balsī. Un pēkšņi sajuta, ka apkārt viss pamirst. Viņš sāka dziedāt vēl skaļāk, vēl pārliecinošāk. Un to darot, viņš aizmirsa visu un Dveselē kļuva tik viegli, gaiši un priecīgi, kad pēkšņi viņš pamanīja, ka laiks ir apstājies, ļaujot dziesmas skaņām plūst, piepildot visu visapkārt…

Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis