Kā dēļ tu gribi dzīvot?

06-46149281

Cilvēce ir panikā koronavīrusa priekšā, tas piespiež mūs apstādināt visu ražošanu, visu tirdzniecību, paralizē un bloķē veselas valstis.

Bet vienkāršais cilvēks, pirmkārt, domā par savu ģimeni, par bērniem, par to, kā viņus rītdien pabarot. Viņu vairāk par visu uztrauc, kā izdzīvot. Un te nu arī iemesls, kāpēc pasaule ir gatava sastingt, it kā sakot: “Tagad parūpēsimies par dzīvi, bet pēc tam atjaunosim ražošanu un rūpniecību”.

Bet, no kā ir atkarīgs mans liktenis? Kā to ietekmēt, kā garantēt sev labu nākotni?

Ja mēs zinātu atbildes uz šiem jautājumiem, tad, droši vien nedaudz nomierinātos, vai ne?

Tāds jautājums rodas katram, jo mēs, pirmkārt, esam dzīvnieki. Dabā ir tikai trīs līmeņi: nedzīvā, augu un dzīvnieku pasaule. Un cilvēku suga arī ir piederīga dzīvnieku pasaulei, tikai daudz attīstītāka. Tāpēc, pirmkārt, mums ir vajadzīgs ēdiens, tāpat kā dzīvniekiem. Ir teikts, ka, “Ja nav maizes, nav Toras”. Barība ir svarīgākais dzīvībai.

Taču situācijā ar koronavīrusu daba droši vien vēlas mums iemācīt uzdot jautājumu no otra gala: “Kā dēļ jūs vēlaties dzīvot? Tikai dēļ pašsaglabāšanās instinkta, tāpat kā visi dzīvnieki? Bet ar to taču vien nepietiek!”

Dzīvnieki var tā dzīvot un ne par ko vairāk neuztraukties, bet mums, cilvēkiem jāsāk uzdot sev jautājumi, kā dēļ mēs dzīvojam. Bet ar to mums ir problēma.

Un tāpēc ir koronavīruss, kā rūgtas zāles, un tas mums jautā: “Kā dēļ jūs dzīvojat? Nesteidzieties ar atbildi, padomājiet. Es jums palīdzēšu: atcelšu visas mākslīgās nodarbes, kuras jūs sev esat izdomājuši, un tās ir 90% no jūsu darba. 90% jūs ražojāt, pārdevāt un izmetāt, iztukšojot zemes resursus. Jūs strādājāt viens otra labā, lai visu laiku pārdotu un pirktu, pārdotu un pirktu, un gala rezultātā izmestu”.

Visa zeme ir pārvērtusies par atkritumu izgāztuvi. Mēs esam uzbūvējuši sistēmu, kura ražo preces izmešanai, lai mums būtu ar ko nodarboties. Mēs nespējam dzīvot bez šīs aizņemtības. Bet pēkšņi atnāk koronavīruss un apstādina mūs tā, ka mēs vairs nevaram skriet tālāk, pārdot un pirkt.

Tas it kā jautā: “Un ar ko jūs tagad nodarbosieties? Padomājiet, kā dēļ jūs visu to darījāt, un jūs ieraudzīsiet, ka no tā nebija nekāda labuma. Jums beidzot ir laiks padomāt par citu dzīvi, par tās jēgu, par to, kā dēļ jūs dzīvojat”.

Jūs nevarat būvēt sistēmu, kas strādā kā konveijers, kur viss ražo-ražo-ražo, bet pēdējais izmet, lai sistēma atkal sāktu ražot un rezultātā atkal izmestu. Nav nekādas jēgas tādam darbam. Galvenais jautājums: kā dēļ dzīvo cilvēks? Kamēr jūs neatbildēsiet uz to, sēdiet mājās un domājiet!”

Paskatieties, kā daba ar mīlestību, rūpīgi, kā māte vai tēvs, kā mīlošs vecāks grib, lai bērniņš aizdomātos par dzīvi, lai mācītos. Bet, ja tu šobrīd sēdi un pārdzīvo tikai par to, ko rīt ēdīsi, tad padomāsim globālāk. Tu taču ne jau viens pats sēdi un nezini, ko darīt, un tas ir tieši tas, kas cilvēcei vajadzīgs.

Tāpec es nebaidos no šī vīrusa. Mums ir cerība! Ja mēs spēsim atbildēt uz jautājumu: kā dēļ mēs dzīvojam, tad turpināsim dzīvot. Ja nespēsim atrast atbildi uz šo jautājumu, tad nav jēgas turpināt.

Man taču jāturpina attīstīties kā cilvēkam. Jautājums par dzīves jēgu ir cilvēka īpatnība. Bet, ja es dzīvoju, neuzdodot tādu jautājumu, tikai tāpēc, ka jāeksistē, tad mani jautājumi ir dzīvnieka.

Mihaels Laitmans
Avots: https://www.laitman.ru/
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīvosim, Mīļie!

ignite

Kad dzīve ilgu laiku ir iestrēgusi pelēkajā koridorā, acis pierod pie tā krāsas un Dvēsele skumji samierinās ar to, ka pārmaiņas it kā nav iespējamas…

Mani mīļie, tā bojā ir aizgājuši daudzi no mums…

Arī emocionāli, atstājot virspusē kaut kā vēl funkcionējošo ķermeni…
Un fiziski pieliekot galīgo bezizejas punktu…
Mēs ļoti viegli ļaujam notikt domāšanas procesiem, kuri pēc laika jau automātiski mums pareģo izgāšanos, zaudējumus, bēdīgu jebkuras uzsāktas lietas iznākumu…

Un, lūk, mums jau sāk likties, ka pats Liktenis ir pagriezis mums muguru, tātad ir jāpielāgojas pašam staignākajam purvam un jāpaliek tajā līdz galam…
Bet nevajag tā!

Nevajag, jo neviens no mums nav dzimis lai dzīvotu dūksnājā, lai būtu pazemots, atstumts, bez mīlestības un skaistām jūtām…

Dzirdiet? Nevajag!

Katram no mums ir viss, lai būtu laimīgi…

Un viss, kas mums netiek dots – vienkārši nav mūsu…
Mūsos cenšas kultivēt ciešanas. Katra otrā grāmata, filma, dziesma sākas ar bezgalīgu neirotisku atkarību apraudāšanu, skaisti nosaucot to par mīlu bez pretmīlas…

Un cilvēki negrib ticēt, ka tādas pasaulē nav…
Mīlestība nekad nav pārvērtusies atkarībā, ne reizi…

Sabiedrība stimulē upurus, kuri nevienam neko nevar dot, izņemot savu atteikšanos no pašu dzīves, iemainot to pret to pašu mīlestību…

Bet arī te tu izgāzies – atsacījies no savas paša dzīves tu neizraisi interesi, jo vergs nespēj pilnvērtīgi mīlēt…
Viņš var tikai kalpot…
Psiholoģiski veseliem cilvēkiem nav vajadzīgi vergi…
Viņiem vajadzīgi tie, kuri ir spējuši sakārtot savu paša dzīves teritoriju un izaudzēt sevi par Personību…
Tāpēc ir vērts reizi par visām reizēm uz mūžiem aizvērt visus savus kļūdainos projektus, kuros nav nekā cita, kā tikai tukša aizvainojumu gaidīšana, lūrēšana svešos logos un sāncensība…

Ir vērts sākt cienīt sevi un savas vajadzības – tikai tā atnāks cieņa pret citiem cilvēkiem un arī viņi sāks tevi cienīt…
Ir vērts ieklausīties sevī, lai skaidri zinātu vienas dienas domas, nevis sekotu ierastajiem šabloniem, kuri visbiežāk nav pielietojami šobrīd notiekošajā…
Ir vērts macīties Mīlestību – bez robežām, smalku, viedu, skaistu…
Novērtēt mirkli un sīkumus, atpazīt vienkāršo lietu maģiju, kopt sava maiguma krājumus, dāvāt no sirds un tāpat no sirds pieņemt…
Ir vērts lūkoties mākoņos nevis skumji par to, ka vēlmes nav piepildāmas, bet ar prieku par to, ka viss ir iespējams…

Un, visbeidzot, ir vērts atļaut sev būt laimīgam…

Vienkarši laimīgam…
Noticot tam, ka nekad nav par vēlu… nekad…
Ikvienā, pat pašā drūmākajā dienā, var uzrasties mūsu dzīves vislabākie cilvēki…
Ikvienā skumjajā momentā mūs var pārsteigt brīnišķīga ideja, ko iespējams realizēt…
Ikvienā vientulībā mēs varam atrast sevis paša atbalsta punktu, saprotot to, ka viens nozīmē kopā ar sevi, nevis bez neviena…
Bet tiem, kuri mīl mērķus, saprast, ka ir tikai viens dzīves galvenais mērķis un tas ir DZĪVOT!…

Dzīvot, nevis imitēt dzīvi, netēlot moderno, netēlot uzpūstu veiksmīgumu…
Dzīvosim, Mīļie!

Nosusiniet savus purvus, vai arī klusējot mūkiet no tiem…

Izmetiet miskastē visus krāmus, pat tad, ja tie staigā uz divām kājām…
Un nevienam neļaujiet dzīvot jūsu vietā…. nevienam!…
Esiet dzīvi savā dzīvē…

Lūk, arī viss!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīves jēga

dzives jega

Kāds Cilvēks piegāja pie Koka, vieglītiņām iespēra tam ar kāju un palūdza:
— Koks, dod man savu dzīves jēgu.
— Kam tev mana dzīves jēga? – Koks pamodās.
— Esmu apjucis, nezinu, kur iet, nezinu, kāpēc. Laiks paiet, bet es tā īsti pat nezinu, kas esmu. Esmu piekusis dzīvot nenoteiktībā, piekusis maldīties, piekusis pieļaut kļūdas…
— Saprotu, – teica Koks. Bet kā gan es tev varu palīdzēt?
— Aizdod man savu dzīves jēgu, – atkārtoja Cilvēks. – Varbūt palīdzēs…
— Labi, – Koks bija ar mieru. – Lūk, mana dzīves jēga: AUGT.
— Augt? — pārjautāja Cilvēks. – Vienkarši augt? Un viss?!
— Jā, – teica Koks, – vienkārši augt – un viss, – un Koks apklusa.
— Koks! Pagaidi, neaizmiedz! – iesaucās Cilvēks. Paskaidro, ko nozīmē “vienkārši augt”? Es taču arī tā vienkārši augu! Pareizāk sakot, agrāk augu, tagad jau esmu izaudzis!
Bet Koks neatbildēja, un Cilvēks devās pie Upes.
— Upe! — iesaucās Cilvēks.
— Ko tu gribi? – atsaucās Upe.
— Upe, dod man savu dzīves jēgu. — Cilvēks palūdza.
— Kam tev mana dzīves jēga? – jautāja Upe. – Vai tad tev nav savas?
— Nav, – galvu nodūris skumji nopūtās Cilvēks..
— Ak, tā… Tad nu klausies. Mana dzīves jēga ir PLŪST.
— Plūst… – atkārtoja Cilvēks.
— Jā-jā, plūst, – un Upe aiztecēja kaut kur starp akmeņiem.
Cilvēks nolēma pagaidīt, ja nu gadījumā Upe tomēr paskaidros savu pozīciju. Viņš apsēdās Upes malā un sildījās Saulītē.
— Kā tev klājas, Cilvēk? – jautāja Saule.
— Vispār jau diezgan draņķīgi, – žēlojās Cilvēks. Es nevaru atrast dzīves jēgu. Koks saka – “augt”. Upe saka “plūst”, bet man kaut kā ne augt, ne plūst negribās…. Varbūt tu vari man ko ieteikt? Kāda ir tava dzīves jēga?
— Labprāt! – pasmaidīja Saule. Mana dzīves jēga ir DĀVĀT GAISMU.
— “Dāvāt Gaismu”! Traks var palikt! – Cilvēks iesaucās un noplātīja rokas. – Un tas ir viss?
— Viss, – Saule piemiedza ar aci. – Ai, nē, ir kas vēl!
— Saki, kas? – Cilvēks bija ieinteresēts.
— Siltums. DĀVĀT SILTUMU. Un GAISMU! – tā atgādināja un aizripoja aiz horizonta. Kļuva tumšs.
— Visi kaut kādi jocīgi! – Cilvēks bija sašutis. Ko man darīt? Augt? Plūst? Dāvāt siltumu un gaismu? Varbūt lampiņu degungalā iekārt, lai tā šūpojas? Mēness! Ei, Mēnes! – iesaucās Cilvēks.
— Jā? – Mēness izlīda no mākoņa malas lai paskatītos, kas te bļaustās.
— Kāda ir tava dzīves jēga? – jau izmisušā balsī jautāja Cilvēks.
Mēness mirkli svinīgi paklusēja un tad atbildēja:
— SAJUST TUKŠUMU.
Viņš to pateica tā, ka tālumā aiz kalniem atskanēja varena atbalss. Cilvēks jau vairs nebrīnījās par atbildēm, bet šoreiz acis iepletās vēl platāk:
— Kā var sajust tukšumu? Tas taču ir tad, kad nekā nav! – viņš iesaucās.
— Bet kā gan var nesajust tukšumu? Tas taču ir tas, no kā rodas viss, – maigi iebilda Mēness un aizpeldēja debešos.
Cilvēks aizvēra acis un centās saprast visu nupat dzirdēto. Nesanāca. Galvā viss bija vienā putrā. “Augt. Plūst. Dāvāt gaismu un siltumu. Sajust tukšumu… Murgi” – Cilvēks atvēra acis. Viņa priekšā stāvēja Bērns.
— Plieks tevi ledēt! – teica Bērns.
— Kā tu te uzradies? – pārbijās Cilvēks, – Kur tava mamma? Un kāpēc bez biksēm?
— Mammīte tul! – un Bērns novēzēja roku, it kā atgaiņādams odus. – Bet bikses kaut kul padaudēju. Ko tu te tēdi? – neatbilstoši saviem gadiem, viņš nomainīja sarunas tematu.
Cilvēkam šķita dīvaina tāda bērna maniere sarunāties, bija skaidrs, ka tas tāpat neko nesapratīs un tomēr viņš atbildēja:
— Es meklēju dzīves jēgu…
— Un, ko, atladi? – painteresējās Bērns.
— Ne, neatladu… – kaitināja Cilvēks.
— Bet es atladu! – priecīgi iesaucās Bērns.
— Un, sen jau? – zobgalīgi pavaicāja Cilvēks.
— Nedinu. – nopietni atbildēja Bērns.
Cilvēks kļuva dusmīgs.
— Nu tad saki, lielākais un viedākais no prātvēderiem, kurš naktīs bez biksēm skraida pa mežu, kāda tad ir tava dzīves jēga?
Bet Bērns bija jau gabalā. Un tikai no tumsas atskanēja viņa dzidrie smiekli:
— Spē-lē-ties!!!!
— Ak, spēlēties! Lieliski! Kāds vertīgs padoms! – Cilvēks ne pa jokam bija dusmīgs un aizmeta bērnam nopakaļ zāles kumšķi.
Pa to laiku sāka aust gaisma. Cilvēkam vairs nevienam negribējās kaut ko jautāt. Viņš sabāza rokas bikšu kabatās un devās kurp acis rāda. Drīzumā galvā ieskanējās kaut kāda melodija un viņš sāka dziedāt, sākumā dungoja klusiņām zem deguna, pēc tam arvien skaļāk un beigās jau dziedāja pilnā balsī. Un pēkšņi sajuta, ka apkārt viss pamirst. Viņš sāka dziedāt vēl skaļāk, vēl pārliecinošāk. Un to darot, viņš aizmirsa visu un Dveselē kļuva tik viegli, gaiši un priecīgi, kad pēkšņi viņš pamanīja, ka laiks ir apstājies, ļaujot dziesmas skaņām plūst, piepildot visu visapkārt…

Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc es tā dzīvoju?

dzivi_saprast7

Reiz cilvēki uzdeva Dzīvei vienu un to pašu jautājumu: “Kāpēc es tā dzīvoju?

Pirmais jautāja:
– Kāpēc es tā dzīvoju? Bieži slimoju, mani nemitīgi vajā nelaimes. Es jūtos kā magnēts, kas pastāvīgi piesaista neveiksmes.
Un Dzīve viņam atbildēja:
–Tas tāpēc, ka tu dzīvo ar dusmām sirdī, apvainojies uz visu pasauli, iekritis ļaunatminības un naida slazdā. Bet jādzīvo ir par prieku sev, Dievam, apkārtējiem. Tad arī būsi laimīgs.

Otrais jautāja Dzīvei:
– Kāpēc es tā dzīvoju? Mūžīgā cīņā ar visu. Viss ir ne tā…
Un dzīve viņam atbildēja:
– Tas tāpēc, ka tu dzīvo par spīti visam un visiem. Tu esi kā pusaudzis, vēl joprojām buntojies un nevari apstāties. Bet dzīvot vajag pateicoties. Tad arī kļūsi laimīgs.

Trešais jautāja Dzīvei:
– Kāpēc es tā dzīvoju? Pastāvīgi esmu atkarīgs no apkārtējo viedokļiem, neesmu par sevi pārliecināts…
Un Dzīve viņam atbildēja:
– Tu dzīvo, lai citi tevi apskaustu. Bet dzīvot vajag, lai no tevis iedvesmotos. Iedvesmo, tad tu būsi laimīgs.

Ceturtais jautāja Dzīvei:
– Saki, Dzīve, kāpēc es tā dzīvoju? Mūžīgā stresā un spriedzē…
Un Dzīve viņam atbildēja:
– Tu dzīvo, lai kādam kaut ko pierādītu. Taču tev nevienam nekas nav jāpierāda. Tu tam tērē tik daudz laika un enerģijas, bet jādzīvo ir laimes aksiomā, nevis teorēmu pierādīšanā.

Un piektais cilvēks jautāja Dzīvei:
– Kāpec es tā dzīvoju? Dzīve man ir viena vienīga vilšanās…
Un Dzīve viņam atbildēja:
– Tas tāpēc, ka tu izrādies. Kur gan esi tu – īstais? Ir jābūt nevis jātēlo un tu būsi laimīgs.

Un sestais cilvēks jautāja Dzīvei:
– Kāpec es tā dzīvoju? Garlaicīgi, neinteresanti…
Un Dzīve viņam atbildēja:
– Tāpēc, ka Dzīve paiet tev garām. Tu it kā esi paslēpies no tās. Bet jādzīvo tā, lai Dzīve ziņkārībā apstātos un ieinteresētos. Tad tu būsi laimīgs.

Un septītais cilvēks jautāja Dzīvei:
– Kāpēc es tā dzīvoju? Nekas mani neiepriecina.
Un Dzīve atbildēja:
– Tas tāpēc, ka tu nedzīvo savu Dzīvi. Un arī tas prieks, kas ir, nav tavs. Atrodi sevi, savas jūtas, vēlmes, vārdus, mērķus, emocijas, grāmatas, dziesmas, cilvēkus… Atrodi savu Dzīvi! Un tu būsi laimīgs.

Ja tu būtu Tava Dzīve, ko Tu pats sev atbildētu uz jautājumu “Kāpēc es tā dzīvoju?”
Vēlu jums laimi!

Autors: Ņina Sumire
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vēl daži apzinātības principi

dzive34

Spriedze ir tas, par ko tu sevi uzskati. Atslābums ir tas, kas tu esi.

Vai tu kādreiz kaut ko esi dzirdējis par apzinātu dzīvi? Pēdējos gados šī prakse ir kļuvusi ārkartīgi populāra, un daudzie zinātniskie pētījumi ir pierādījuši tās efektivitāti. Patiesībā  tā bija zināma jau senatnē, pateicoties garīgajam skolotājam Gautama Buda.

Apzinātības būtība ir notiekošā pieņemšana šeit un tagad bez jebkādas vērtēšanas un domāšanas par to, kā tu vēlētos, lai viss notiktu. Patiesībā tas ir dzīvesveids.

1. Vienīgā realitāte, kura tev ir, ir šis moments, tikai šeit un tagad.

Šo principu lieliski izskaidro pazīstamais Budas citāts:

«Neaizkavēties pagātnē, nesapņot par nākotni, koncentrēt savu prātu pilnībā uz šo momentu».

Pagātne ir ilūzija, tās vairs nav. Nākotne vēl nav pienākusi, tātad tas nozīmē, ka tās vēl nav. Un vienīgais, kas reāli ir, tā ir tagadne – tas, kas ar tevi notiek šeit un tagad.

2. Negatīvā doma ir absolūti nekaitīga līdz brīdim, kad tu tai notici.

Domas lidinās tavā galvā kā bites. Tās nāk un iet, un tas ir normāls process. Bet ciest tu sāc tad, kad kļūsti ar tām par vienu veselu, kas nozīmē “sāc lidināties kopā ar savām bitēm”.
Ja uz mirkli apstāsies un pavērosi savas domas no malas, sapratīsi vienu ļoti svarīgu lietu. Tu vari tās vērot no malas – tātad tās nevar būt TU!

Ekharts Tolle saka:

«Kāds atvieglojums ir uzzināt, ka tā balss manā galvā nepavisam nav es. Kas tad es esmu? Vērotājs, kas visu vēro no malas».

3. Tev nekas nebūs par tavu naidu. Tavs sods ir pats naids.

Laiku pa laikam mēs visi uzvelkamies un dusmojamies, taču reti kad tas palīdz atrisināt mums mūsu problēmas. Ir ļoti viegli sadusmoties – kā sērkociņu aizdedzināt, bet patiesa drosme – tas patiešām nozīmē izdarīt kaut ko vērtīgu.
Kad mēs beidzot saprotam, ka šeit un tagad ir vienīgais, kas mums ir, mēs saprotam, ka dzīve ir parāk īsa, lai raizētos un dusmotos.

Lao-Czi teica:

«Pats labākais kareivis nekad nedusmojas».

4. Iekšējā harmonija ir būt pašam, neizjūtot nekādu vajadzību pēc citu vērtējuma.

Daudzus cilvēkus uztrauc tas, ko citi par viņiem padomās. Taču mums absolūti nav vajadzīgi citi, lai atrastu sevi – patieso. Tu esi tas, kas esi un tas, ko citi domā par tevi, nekādīgi nevar tevi ietekmēt.
Par to skaisti runā Ošo:

«Neviens neko nevar par tevi runāt. Viss, ko par tevi saka citi cilvēki ir tas, ko viņi paši saka par sevi. Taču tu tomēr sāc par to šaubīties, jo nez kāpēc ķeries pie kāda viltus centra. Šis viltus centrs vienmēr ir atkarīgs no citiem, tāpēc tev ir tik svarīgi, ko citi par tevi domā un runā. Tu skaties uz viņiem, tu centies nopelnīt viņu atzinību. Tu gribi izskatīties respektabls. Tu vēlies paspilgtināt savu ego. Tā taču ir pati īstākā pašnāvība!
Tā vietā, lai skatītos un klausītos, ko kāds cits par tevi ir pateicis, labāk ieskatīties sevī…
Katru reizi, kad jūties neērti, tu radi, ka patiesībā kaunies par sevi, tāpēc, ka nezini, kas esi. Ja zinātu, tev nekad nebūtu tādu problēmu – tev nav vajadzīgi sveši viedokļi par to, kā tu izskaties citu acīs,  atceries, ka tam vispār nav nekādas nozīmes.

Tas fakts, ka tu kautrējies pats no sevis, liecina par to, ka tu vēl sevi neesi iepazinis. Tu vēl neesi «mājās».»

5. Viss šaja pasaulē tiek radīts divreiz, sākumā – tavā prātā, bet pēc tam – reālajā dzīvē.

Mūsu smadzenes ir neticami varens instruments, kas rada pasauli mums apkārt. Un patiesība ir tā, ka tu nerīkosies līdz brīdim, kamēr tavas smadzenes nesapratīs, ko tu dari. Tā kā sākumā ir jābūt plānam un mērķim un tikai pēc tam – darbībām.

«Nākotne ir atkarīga no tā, ko tu dari šodien», — Mahatma Gandijs.

6. Mums pašiem jānoiet šis ceļš.

Dzīve ir pilna problēmu un nepatikšanu. Un nevienam nav izdevies iztikt bez tām. Taču ir viena lieta, kuru mēs vienmēr kontrolējam – tas ir tas, cik daudz spēka un piepūles mēs ieliekam tajā, lai to pārvarētu. Tava laime vai veiksme nevar būt atkarīga no tā, kas notiek apkārt. Viss tavai laimei ir tevī.

«Neviens, izņemot mūs pašus, mūs neglābs. To neviens neizdarīs un nevarēs izdarīt – pat tad, ja sagribēs. Mums pašiem jānoiet šis ceļš», — Buda.

7. Ja tu kaut kam ļoti stipri tici, bet nedzīvo ar to, tas nav godīgi.

Nezemojies šīs pasaules priekšā. Nezemojies sabiedrības priekšā, piepildot tās vēlmes. Nenodod sevi tikai tāpec, lai cilvēki tevi pieņemtu. Pats svarīgākais dzīvē ir būt sev pašam un sekot savai sirdsbalsij. Lai par tevi runā tavi darbi un tev nebūs nekādas daļas par to, ko par tevi teiks citi.

«Šodien tu esi TU. Un tā ir pati lielākā patiesība pasaulē. Pat vairāk kā patiesība. Neviens nevar būt lielāks par TEVI, kā TU PATS», — doktors Sjūzs.

8. Pareizais un vieglākais ceļš ļoti reti  ir viens un tas pats ceļš.

Galu galā reiz tu tomēr sapratīsi, ka augt mums liek tikai viena lieta pasaulē – cīņa. Un tas ir tā vērts. Neviens nesolīja, ka būs viegli: katrs solis būs nevienkāršs. Taču galu galā, tas aizvedīs tevi tur, kur tu vēlies nonākt. Ja kaut kas tev šķiet pārāk grūts un neiespējams, tas nebūt nenozīmē, ka tu nevarēsi to izdarīt. Gluži otrādi, tas ir vēl viens iemesls sasniegt savus mērķus.

«Tas, kurš necenšas iepazīt patiesību, tā arī nesapratīs, kāpec mēs dzīvojam», — Buda.

9. Ja kaut ko dzīvē vēlies iegūt, tev jāsaprot, ka par visu ir jāmaksā.

Daudzi cilvēki uzdod sev jautājumu «Kas mani pa īstam saista un interesē», cenšoties atrast savu mērķi dzīvē. Un tas pašā saknē ir aplam. Vairāk vietā ir jautājums: «Dēļ kā es esmu gatavs ciest?»

Kad atbildēsi uz šo jautājumu, sapratīsi, ko tad patiesībā tu vēlies, un tava dzīve kļūs patiešām pilnvērtīga un apzināta.

«Dzīve tev dos tieši to pieredzi, kas nepieciešama tavas apziņas evolūcijai. Kā tu uzzināsi, ka tā ir tieši tā pieredze, kas tev vajadzīga? Tāpēc, ka tā ir tā pieredze, kuru tu saņem šeit un tagad – tieši šajā brīdī», — Ekharts Tolle.

10. Supersasniegumi ir tiešs pretmets mierīgai un apzinātai dzīvei.

Cik daudziem no mums plānotājā ir milzīgi gari uzdevumu saraksti, kurus fiziski nav iespējams paveikt dienas garumā. Mēs nezin kāpēc esam ieņēmuši galvā, ka ir svarīgi visu laiku būt aizņemtiem. Tomēr daudz racionālāk, ir koncentrēties vienam uzdevumam un pakāpeniski to izpildīt. Un atceries, ka mums ir nepieciešams laiks atpūtai un galu galā – arī dzīves baudīšanai.

«Tev jāiemācās atlaist. Pārstāj nemitīgi pārdzīvot. Tu tāpat nekad neesi kontrolējis situāciju», — Stīvs Maraboli

11. Kad tu centies visu kontrolēt, tu zaudē spēju priecāties par dzīvi.

Ir diezgan vilinoši, kontrolēt visu dzīvē. Katrs no mums vēlas stabilitāti un komfortu!
Bet ironija slēpjas tajā, ka nav tādas lietas kā komforts.
Mēs absolūti neko nevaram kontrolēt. Vispar neko.
Jo agrāk mēs to apzināsimies un iemācīsimies dzīvot viegli – jo labāk mums pašiem.

«Spriedze ir tas, par ko tu sevi uzskati. Atslābums ir tas, kas tu esi.», — ķīniešu sakāmvārds.

Avots: vkontakte
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Dzīves jēga: filosofiskās pieejas

dvesele3

Jautājums par dzīves jēgu laikam ir tikpat vecs, kā pati cilvēce. Izcili filosofi un dažādu kultūru domātāji ir centušies formulēt atbildi uz šo jautājumu. Viedokļu ir daudz un vēl joprojām viena – kopīga nav. Šajā rakstā publicējam galveno filosofisko sistēmu pasaules redzējumu un idejas par šo tēmu.

Kāpēc šis jautājums vispār ir svarīgs

Freids teica, ka, ja cilvēks sāk uzdot jautājumu par dzīves jēgu, tad viņš ir slims.

Tolstojs savā pirmsnāves vēstulē rakstīja, ka dzīve bez tās jēgas skaidrojuma un bez instrukcijas, kas izriet no šīs jēgas saprašanas, ir nožēlojama eksistēšana. Uzreiz ir jāpiemetina, ka nevajag jaukt divus jedzienus “mērķis” un “jēga”. Mērķis ir subjektīvs orientieris, kuru uzdod sev pats cilvēks. Nopirkt dzīvokli, uzrakstīt grāmatu u.t.t. – tie visi ir mērķi, bet, ne jēga.

Jēga ir kas objektīvāks, tā ir zināšana, kas dod sapratni par to, kas ir cilvēks un kā viņam jānodzīvo sev atvēlētā dzīve.

Protams, var uzstādīt mērķi un uzskatīt to par savu personīgo dzīves jēgu, taču tas ir individuāls lēmums, kas nederēs ikvienam cilvēkam un tāpec neatrisinās šo dzīves jēgas saprašanas jautājumu.

Daži varianti atbildēm uz jautājumu par dzīves jēgu:

  1. Dzīves jēgas nav. Nav jāmeklē atbilde uz šo jautājumu, vienkārši ir jādzīvo, kā sanāk.
  2. Dzīves jēga ir dzīves jēgas meklējumos. Tas ir grāmatu variants, gandrīz vai sofisms, kas diez vai spēs kādu apmierināt.
  3. Dzīves jēga ir kalpošanā Dievam. Šis jautājums jau sen nodarbina cilvēku prātus un daudzas reliģijas dod atbildes uz to.
  4. Dzīves jēga ir un tā nav saistīta ar reliģiju. Tās ir filosofiskas pieejas, kuras mēs pavisam īsi aplūkosim šajā rakstā.

Galvenās filosofiskās dzīves jēgas koncepcijas

Hedonisms

Hedonisti ir pārliecināti par to, ka dzīves jēga slēpjas labsajūtas gūšanā. Galveno hedonistu ideju var paust ar vienu frāzi: “Dzīvot nozīmē baudīt”. Protams, ar vārdu “baudīt” netiek apzīmēta vien fizioloģisko vajadzību apmierināšana. Tā ir baudas gūšana no savām nodarbēm, radošuma, zinātniskās darbības, kultūras un mākslas baudīšanas, u.t.t.

Eidemonisms

Šis filosofiskais virziens runā par to, ka laime ir cilvēka augstākais dzīves mērķis un tajā ir arī visa dzīves jēga. Eidemonisti uzskata, ka, lai cilvēks būtu laimīgs, viņam nav jāizjūt bailes ne Dieva, ne nāves ne ciešanu priekšā. Eidemonisms sludina mierīgu dzīvošanu un garīgo pilnveidošanos.

Utilitārisms

Saskaņā ar utilitārisma teoriju, dzīvot nozīmē gūt no visa un visiem labumu. Utilitārisma ētika runā, ka vienīgais pareizas rīcības kritērijs ir tā sekas. Utilitārisma klasiķis Jeremijs Bentams sludināja principu “laimes maksimizācija”: kad cilvēks sastopas ar morālu dilemmu, viņam jāizvēlas tas variants, kā rezultātā būs pēc iespējas vairāk laimīgu cilvēku.

Pragmatisms

Pragmatisms vēsta, ka mērķis attaisno līdzekļus un par patiesu atzīst visu praktiski izdevīgo. Izdevīgums ir vienīgais patiesais kritērijs. Vārds pragmatisms radies no grieķu vārda, kas apzīmē „darbību,” „rīcību” un „nodarbošanos.” Pragmatisma dzīves stils ir optimistisks, uzņēmīgs, praktisks un daudzveidīgs. Pragmatisms ir izvēles spēja. Pragmatisms grib uz zinātniski noskaidrotas un eksperimentālā pieredzē apstiprinātas domāšanas un valodas pamata dot atbildes konkrētai dzīves praksei. Pragmatiķi par galveno filozofijas jēdzienu uzskata pieredzi. To viņi saprot empīriski, t.i., kā visu, kas ar cilvēku notiek un ir noticis. Cilvēka uzdevums ir pielāgoties un izdzīvot pasaulē.

Parāda ētika

Cilvēkam ir jākalpo citiem cilvēkiem un cilvēcei kopumā. Dzīves jēga – upurēt sevi un nest labumu. Atteikšanās no personiskā labuma, dēļ visu labuma – šīs pieejas ideāls, tieši tajā arī ir visa dzīves jēga un katra cilvēka dzīves aicinājums.
Daudzi domātāji ir runājuši par to, ka galvenā cilvēka dzīves jēga ir viņa pašrelizācijā. Imperatīvs Pindara runā, ka cilvēkam jākļūst par to, kas viņš ir. Tātad dzīves jēga ir maksimālā savu spēju realizācijā un visu savu iespēju realizācijā.
Taču, kamēr filosofi nav vienojušies un nav atraduši kopīgu visiem dzīves jēgu (ja vispār tas ir iespējams), mums katram pašam nāksies meklēt savu dzīves jēgu patstāvīgi, bez citu palīdzības.
Realizējiet sevi un piepildiet savu dzīvi ar sev svarīgo tās jēgu!
Avots: aum.news
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Visa patiesība ir Tevī

gulbis

Es šonakt nosapņoju ierīci, kas mēra iekšējo līdzsvaru. Tā bija sēdoša Budas figūra, kurai pie katra sāna bija piestiprinātas šūpoles, kas pildīja svaru lomu un mērīja visu, kas cilvēkā ienāk no ārpuses un “iešūpo” to, un, dažkārt, pateicoties spējai samierināties, ļauj līdzsvaroties.
Taču pati galvenā detaļa bija pašā šo svaru – šūpoļu centrā. Tā bija Budas galva, kurai sejas vietā bija spogulis. Un patiesu līdzsvaru cilvēks sasniedz tad, kad sāk raudzīties šajā centrā – spogulī, tātad – sevī. Savās sajūtās, savos pārdzīvojumos, savos iekšējos stāvokļos un pašsajūtā. Un, lūk, kad viņš skatās uz sevi, tieši tur viņš atrod savu līdzsvara centru, un nav nekādu citu ticamu variantu. Tikai caur sevi. Tur atrodas visi orientieri.

Dažkārt tu piekūsti no tā, kas notiek tavā dzīvē. Notiek neatkarīgi no tavām spējām ietekmēt savu realitāti. Tāpēc, ka realitāšu ir daudz, bet tu esi tikai cilvēks, kaut arī apzināts un pat saproti kaut ko no Visuma likumiem.

Piekūsti tik ļoti, ka vairs neatliek spēka būt cilvēkam. nerunājot par to, ka būt psihologam un pilnvērtīgi strādāt. Starpība starp profesionālu psihologu un parastu cilvēku šajā situācijā ir tikai tā, ka psihologs skaidri saprot: “jāpasēž mežā” un jāatjauno savs lldzsvars, lai paša stāvoklis nekādā veidā nekaitētu pašam un cilvēkiem apkārt.

Parasts cilvēks šādas lietas sevī neprot ievērot, tāpēc visbiežāk neatšķir sevi šajos cilvēka un ne-cilvēka stāvokļos, un tāpēc bieži vien no tā cieš viņš pats un cieš citi – tie, kas pagadās “pa rokai”.
Tad, lūk, kad tu piekūsti tik ļoti, ka saproti – viss, tagad man vairs nav spēka būt cilvēkam, tu sāc ļoti labi sajust ko citu: smalkās komforta un diskomforta nokrāsas attiecībā uz visu dzīvē. Tu pamani to, kas atrodas ārpusē: apkārtējo vidi, cilvēkus, tuvus cilvekus, ēdienu, gaisu un vēl daudz ko citu, un saproti, kā tas atbalsojas tevī.

Tādās dienās negribas neko analizēt, negribas dziļi aizdomāties, tāpēc, ka tas vienkārši neprasās. Patiesība par tavām sajūtām un jūtām ir tevī.

Un tādas dienas man patīk ar to, ka es varu pārtraukt sazināties ar pasauli, varu klausīties lietū (ja tas līst), sevī un rakstīt.

Ir cilvēki, ar kuriem es varu laiku pa laikam satikties un būt pat ļoti tuvu, taču es skaidri zinu, ka nevarētu ar viņiem dzīvot, tāpēc, ka pie mūsu kopējās komunikācijas katrs no mums ļoti daudz piestrādā un cenšas.

Jā, esmu lasījusi, ka sakritības mēdz būt tikai pasakās (kaut arī manā dzīvē tās bieži vien nemaz nešķiet brīnums), ka pie attiecībām ir smagi jāstrādā. Es labi zinu, ka nav ideālu cilvēku, ka ikvienam no mums ir savas dažādās puses. Tāpēc arī turpinu komunicēt ar tiem, kuri ne it visā man patīk. Tomēr šajā komunikācijā es gūstu kaut ko sev ļoti svarīgu. Un arī atdodu kaut ko, kas vajadzīgs otrai pusei. Taču šajās attiecības nav dzirkstelītes, vai, kā es to saucu – kaisles. Es nerunāju šeit par fizisku vilkmi. Es runāju par tuvību, kas rodas tad, kad sakrīt momenti, kas priecē vienu pusi un nenogurdina otru.

Tas nozīmē, ka viens cilvēks dara kaut ko, kas viņam šķiet gluži dabisks un, izrādās, ka otram tieši tas arī ir vajadzīgs. Un tieši tāpēc, ka ir šī dabiskā sakritība, ir iespējams neņemt vērā visas pārējās nesaderības, nesakritības, jo ir šī viena – galvenā abiem, kas neprasa nekādu piepūli.

Un viss pārējais, kas attiecas uz darbu pie attiecībām… no vienas puses ir patiesība, jo ir dažādas interešu sfēras, vērtības, prasmes un vajadzības komunicēt u.t.t., bet no otras puses, nav patiesība, tāpec, ka pat tad, ja tu ļoti vēlies un proti spert visus vajadzīgos soļus, lai sasniegtu tuvību, pat tad, ja ir šīs līdzīgās vērtības, bet trūkst šī sakritība pašā galvenajā un gluži dabiskajā abiem, no šīm attiecībām nebūs prieka.
Iespējams, sanāks divu strādīgu cilvēku savienība, kuri varēs lepoties ar kopīgi izveidotu “uzņēmumu”, bet šai savienībai trūks dzīvības (tāds ir mans subjektīvais skatījums).
Bet DZĪVE – tas ir prieks un saskanīgu vibrāciju sajūta: ritmu saderība, balss tembru, katrs no kuriem glāsta partnera dzirdi, pieskārienu raksturs – viens pieskaras, bet otram tieši tāds pieskāriens ir vajadzīgs…. Un ļoti daudz citu sīkumu, kuri nemaz nav sīkumi…

Tas viss atveras pēc tiem izdzīvotajiem momentiem un dienām, kad nav spēka vairs būt cilvēkam, kad nezini, kas šobrīd ar tevi notiek un, kur tas viss tevi novedīs, kad ir milzīgs diskomforts un viss ir miglā tīts.
Bet izprast šādu periodu vērtību tu vari tikai pēc tam, kad viss agrāk piedzīvotais (uz pārjūtīguma un emocionāla noguruma robežas) saliekas kopā vienā vienotā rakstā tavā dzīves audeklā. Un izrādās, ka šis raksts esi tu pats. Un tu iepazīsti sevi ar katru dienu arvien labāk, un arvien ciešāka kļūst tava saikne ar dzīvi – arvien dziļāka un neizmērāmāka. Un tas ļauj tev neskumt pēc tā, kā tev nav, un baudīt to, ka tu visu to vari sajust un iepazīt. Kaut arī ne vienmēr vari aprakstīt šīs savas sajūtas un zināšanu.
Un patiesība atrodas tevī pašā tavās sajūtās un jūtās…

Autors: Marina Sergejeva
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS