Dzīvesgudra cilvēka dzīves mācības

Ericc Marette

Atceries par labestību

Dzīves pieredze ir viena no svarīgākajām lietām dzīvē. Mēs visi cenšamies būt patstāvīgas, gudras un par sevi pārliecinātas personības. Taču dažkārt mēs aizmirstam, ka mūsu gudrība ir daudzu gadu garumā krāta dzīves pieredze. Lai iegūtu šo pieredzi, cilvēki pārvar daudzus šķēršļus un grūtības.

50 Berija Deivenporta dzīves mācības

1. Dzīve ir tas, kas ir TAGAD. Mēs vienmēr gaidam neticamas lietas, kas notiks nākotnē, tajā pat laikā, aizmirstam par to, ka dzīve notiek šobrīd – tagad. Iemācies dzīvot šeit un tagad un parstāj dzīvot ilūzijās par nākotni.

2. Bailes ir ilūzija. Vairums lietu, no kurām mēs baidāmies, nekad nenotiks. Bet pat tad, ja tās notiek, tās izrādās ne tik sliktas, kā mēs domājām. Daudziem no mums stress ir briesmīgākais, kas var notikt. Realitāte nav tik briesmīga.

3. Pats svarīgākais dzīvē ir mūsu tuvie, mīļie cilvēki. Vienmēr liec tos pirmajā vietā. Viņi ir svarīgāki par tavu darbu, hobiju, datoru. Novērtē viņus tā, it kā tā būtu visa tava dzīve. Jo tā arī ir.

4. Parāds nav brālis.  Tērē naudu atbilstoši savām iespējām. Dzīvo brīvi. Parādi neļaus to darīt.

5. Tavi bērni nav tu. Tu esi trauks, kas ienes bērnus šajā pasaulē un rūpējas par tiem, kamēr viņi to paši nevar izdarīt. Apmāci viņus, mīli, atbalsti, bet necenties viņus mainīt. Katrs bērns ir unikāls un viņam jādzīvo sava dzīve.

6. Lietas savāc putekļus. Laiks un nauda, ko tu tērē lietām, reiz tevi pazudinās. Jo mazāk tev ir mantu, jo brīvāks tu esi. Pērc ar prātu!

7. Jautrība netiek pietiekami novērtēta. Cik bieži tu priecājies? Dzīve ir īsa un to vajag baudīt. Un pietiek domāt par to, ko padomās citi, kad tev būs labi. Vienkārši baudi!

8. Kļūdas – tas ir labi. Mēs bieži cenšamies izvairīties no kļūdām, aizmirstot, ka tieši tās mūs noved pie veiksmes. Esi gatavs kļūdīties un mācies no savām kļūdām.

9. Draudzība prasa uzmanību. Sargā draudzību kā dekoratīvu augu. Tas atmaksājas.

10. Pieredze pirmkārt. Ja nevari izlemt, vai pirkt dīvānu vai doties ceļojumā – vienmēr izvēlies otro. Prieks un pozitīvas emocijas ir daudz vērtīgāki nekā materiālas lietas.

11. Aizmirsti par dusmām. Apmierinājums no dusmām pāriet pāris sekundēs, bet to sekas tu jutīsi ļoti ilgi. Klausies savā emocijās un brīdī, kad atnāk dusmas, sper soli pretējā tām virzienā.

12. Un atceries par labestību. Neliela deva labestības var darīt brīnumus ar cilvēkiem, kuri tev apkārt. Un tas prasa tik maz piepūles. Praktizē to katru dienu.

13. Vecums – tas ir cipars. Kad tev ir 20 gadu, tu domā, ka 50 – tās ir šausmas. Bet, kad tev ir 50, tu jūties kā 30 gados. Mūsu vecums nedrīkst noteikt mūsu attieksmi pret dzīvi. Neļauj cipariem izmainīt sevi – patieso.

14. Ievainojamība dziedē. Būt atvērtam, īstam un viegli ievainojamam ir lieliski. Tas dod iespēju apkārtējiem cilvēkiem tev ticēt un dalīties ar tevi savās emocijās. Un tu vari viņiem atbildēt ar atklātību.

15. Tēlošana ceļ sienas. Spēlējot cita cilvēka lomu, ar vēlmi radīt labu iespaidu, tev var nepaveikties. Ļoti bieži cilvēki redz mums cauri, un šis svešais tēls viņus atgrūž.

16. Sports ir spēks. Pastāvīgām sporta nodarbībām jākļūst par tavu ikdienu. Tas padarīs tevi fiziski, morāli un emocionāli spēcīgāku. Protams, tas uzlabo gan fizisko veselību gan ārējo izskatu. Sports – tās ir zāles pret visām slimībām.

17. Aizvainojums sāp. Atlaid to! Nav cita – pareizāka ceļa.

18. Kaislība uzlabo dzīvi. Kad tu atrod kādu nodarbi, no kuras esi sajūsmā, tad katra diena kļūst par dāvanu. Ja tu vēl neesi atradis savu kaislību, uzliec sev par mērķi to atrast.

19. Ceļojumi dod pieredzi un paplašina apziņu. Ceļojumi padara tevi interesantu, gudrāku un labāku. Tie māca tev mijiedarboties ar cilvēkiem, viņu ieradumiem un citām kultūrām.

20. Tev ne vienmēr ir taisnība. Mēs domājam, ka zinām atbildi uz jebkuru ajutājumu, bet tā tas nav. Vienmēr kads būs gudrāks par mums, un tavas atbildes ne vienmēr būs pareizās. Atceries to!

21. Arī tas pāries. Lai kas arī dzīvē nenotiktu, arī tas paries. Laiks dziedē un lietas, un cilvēki mainās.

22. Tu pats nosaki savu sūtību. Dzīve bez mērķa ir garlaicīga. Nolem, kas tev ir svarīgi un uzbūvē savu dzīv ap to.

23. Bieži vien risks atmaksājas. Lai mainītu savu dzīvi, nākas riskēt. Pieņemot pārdomātus un riskantus lēmumus tu audz.

24. Pārmaiņas vienmēr ir uz labu. Dzīve mainās un nav vērts tai pretoties. Nebaidies no parmaiņām, esi plūsmā un uztver dzīvi kā piedzīvojumu!

25. Domas ir nereālas. Ik dienas caur galvu izlido tūkstošiem domu. Daudzas no tām ir biedējošas un negatīvas. Netici tām! Tās ir tikai domas, un tās nekļūs pr realitāti, ja pats tām nepalīdzēsi.

26. Tu nevari kontrolēt citus. Mums gribās, lai apkārtējie uzvestos tā, kā mēs to vēlamies. Taču realitātē mēs nevaram izmainīt citus cilvēkus.Cieni katra cilvēka unikalitāti un neatkarību.

27. Tavs ķermenis ir tavs Dievnams. Mums katram ir kaut kas, kas mums ne īpaši patik savā ķermenī. Taču mūsu ķermenis ir vienīgais, kas pieder tikai mums. Cieni to un rūpējies par to!

28. Pieskārieni dziedē. Tiem ir milzum daudz labu īpašību – tie uzlabo sirds ritmu, uzlabo pašsajūtu, normalizē asinsspiedienu un noņem stresu. Tā ir dāvana, ar kuru vajag dalīties.

29. Tu tiksi galā ar visu. Nav svarīgi, kāda situācija radusies tavā galvā. realitātē tu vari ar to tikt galā. Tu esi daudz stiprāks un gudrāks, kā domā.

30. Pateicība dara cilveku laimīgāku. Pie kam, ne tikai to cilvēku, kam adresēta pateicība, bet arī to, kas to izsaka. Neaizmirsti pateikties cilvēkiem par visu, ko viņi tavā labā darījuši un par to, ka viņi ir.

31. Ieklausies savā intuīcijā. Tavi spriedumi, protams, ir ļoti svarīgi, taču intuīcija ir tavs superspēks. Tā izmanto tavu pieredzi un dzīves modeli, lai atrastu atbildes uz jebkuru jautājumu. Tā smeļ zināšanas tevī un Visumā.

32. Atceries, pirmkārt, par sevi. Tas nenozīmē, ka tev jābūt patmīlīgam, taču atceries, ka tu esi pats galvenais cilvēks savā dzīvē.

33. Godīgums pret sevi – tā ir Brīvība. Esi godīgs pret sevi. Pašapmāns ir sevis paša padarīšana par aklo.

34. Ideāli ir garlaicīgi. Perfekcionisms padarīs tavu dzīvi garlaicīgu. Mūsu atsķirības, īpatnības, fobijas un nepilnības – tas ir tas, kas padara mūs unikālus. Atceries par to!

35. Dari visu, lai atrastu savu dzīves mērķi. Tas neatradīs sevi pats. palīdzi tam!

36. Mazās lietas arī ir svarīgas. Visi mēs gaidām lielas uzvaras un sasniegumus, aizmirstot par to, ka arī tie sastāv no maziem, un dažkārt neievērojamiem soļiem. Novērtē tos.

37. Mācies! Vienmēr. Ja tu domā, ka zini kaut 1% no visa, kas ir pasaulē, tu ļoti maldies. Mācies katru dienu, uzzini kaut ko jaunu dažādās jomās. Mācīšanās uztur mūsu smadzenes tonusā – pat pieklājīgā vecumā.

38. Mēs neizbēgami novecojam. Visi! Mūsu ķermeņi noveco un mēs nevaram to novērst. Taču pats labākais veids, kā palēnināt novecošanos, ir baudīt dzīvi un izdzīvot katru dzīves mirkli ar pilnu krūti.

39. Laulība maina cilvēkus. Cilvēks, ar kuru tu apprecējies, ar laiku mainīsies. Arī tu! Neļauj šīm izmaiņām pārsteigt tevi nesagatavotu.

40. Raizēties ir bezjēdzīgi. Ir vērts raizēties tikai tad, ja tas palīdzēs tev atrisināt problēmu. Taču raižu daba ir tāda, ka tām nav lemts realizēties, un tomēŗ tās ir spējīgas atslēgt tavas smadzenes, kā rezultātā tu neesi spējīgs neko risināt. Tāpēc iemācies tikt ar tām galā un atbrīvoties no tām

41. Dziedē pats savas brūces. Nedod iespēju savām pagātnes rētām izpausties tagadnē. Tas nenozimē, ka tev jātēlo, ka to nav un, ka tās tev neko nenozīmē. Atrodi savu tuvo cilvēku atbalstu, vai arī meklē speciālista palīdzību.

42. Jo vienkāršāk – jo labāk. Dzīve ir pilna sarežģītām situācijām, pienākumiem, risināmiem jautājumiem. Bet vienkārša dzīve dod plašumu priekam un iemīļotajām nodarbēm.

43. Dari savu darbu teicami. Ja tu vēlies kaut ko sasniegt, tad nāksies krietni pacensties. Protams, vienmēr ir izņēmumi, taču uz tiem nevajadzētu ieciklēties. Uzticies sev un uzņemies atbildību par savu dzīvi.

44. Nekad nav par vēlu. “Par vēlu” ir tikai attaisnojums, lai necenstos. Sasniegt savus mērķus var jebkurā vecumā.

45. Darbības dziedē no garlaicības. Jebkuras darbības ir zāles no nemiera, prokrastinācijas, garlaicības un trauksmes. Pārstāj domāt un izdari vismaz kaut ko!

46. Dari to, ko tev gribās darīt. Esi proaktīvs. Negaidi, kamēr dzīve pametīs tev kaulu. iespējams, tev nemaz nepatiks tā garša.

47. Atlaid savus aizspriedumus un atbrīvojies no stereotipiem. Nepieķeries sabiedrības viedokļiem un parliecībām. esi atvērts ikvienai jaunai idejai vai iespējai. Tu būsi izbrīnīts, cik daudz iespēju dod dzīve, ja vien ļaujam sev tas ieraudzīt.

48. Vārdiem IR nozīme. Domā, pirms runā. Neizmanto vārdus, lai aizvainotu cilvēku. Ja būsi to jau izdarījis – atpakaļceļa vairs nebūs.

49. Izbaudi katru savas dzīves dienu. Kad tev būs 90 gadu, cik dienu tev būs atlicis? Novērtē katru no tām.

50. Mīlestība ir atbilde uz jebkuru jautājumu. Mīlestība ir tas, kāpēc mēs esam šeit. Tas ir spēks, kas virza pasauli. Dalies tajā un dari pasauli labāku!

@ Berrijs Deivenports
Foto: Eric Marette
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

«Jēgas meklējumos»: terapeitiska pasaka pieaugušajiem

cilveks_saule3

Ikviens vēlas zināt vienu – kāpēc mēs dzīvojam. Kāda ir konkrētā cilvēka dzīves jēga?

Daudzi uzskata, ka Dzīves Jēga ir kā spoža Saule, kas gaiši apspīd cilvēka dzīves ceļu, izgaismojot to. Tad beidzot laime un harmonija piepildīs pa šo ceļu ejošo un sajūta, ka dzīve tiek nodzīvota ar jēgu, pasargās cilvēku no negatīviem pārdzīvojumiem. Tas ir tik vilinoši! Un vajag tik vienu – atrast šo Sauli – Jēgu.

Un cilvēks dodas meklējumos. Kāds meklē informāciju par šiem jautājumiem, vaicā pēc padoma pie vecākās paaudzes, kāds meklē informāciju grāmatās, kāds internetā, kāds apmeklē personības izaugsmes treniņus. Visi centieni noķert un noturēt kaut Saules stariņu, pārvēršas bezgalīgā skrējienā pēc zināšanām, taču tās nepiepilda viņu ar harmoniju un laimes sajūtu. Informācijas pārpilnība izsauc nevis labsajūtu, bet gluži otrādi – toksikozi. Tā vietā, lai būtu laimīgs, cilvēks grimst skumjās, apātijā un garlaicībā. Neko vairs negribas.

Kāpēc tā? Katrs taču no visas sirds vēlas ieraudzīt Sauli! Un tāpēc dara visu iespējamo, lai to ieraudzītu.

Varbūt tas notiek tāpēc, ka:

Kāds visu laiku skatās zem kājām, visu mūžu baidoties paklupt. Un neredz Sauli.

Kāds, skatoties uz priekšu, visu laiku skrien, baidoties nokavēt. Un neredz Sauli.

Kāds visu laiku stāv uz vietas un sakoncentrējies veras augšup. Apžilbināts, viņš tā arī neierauga Sauli…

Bet varbūt arī ir citi iemesli…

Vai kāds no viņiem kaut kad varēs atrast savu Sauli? Un kas tam vajadzīgs? Dzīvosim, redzēsim

Stāsta, ka reiz noticis tā:

«Nesen vai sen dzīvoja kāds cilvēks. Viņš vienmēr staigāja noliektu galvu, uzmestu kūkumu, saspringtiem pleciem un skatienu, piekaltu zemei. Viņš nekad neskatījās augšup, jo nebija ne vēlēšanās, ne vajadzības to darīt. Nekas dzīvē nenesa viņam prieku. Viss bija pelēks un bezgaršīgs. Tas viņu ļoti apbēdināja un par to viņš dusmojās uz visiem. Ar visu savu būtību viņš centās apkārtējiem parādīt to, ka viņš cieš, ka viņam ir grūti

Dēļ viņa mūžīgajām sūdzībām un neapmierinātības, cilvēkiem arvien mazāk gribējās ar viņu satikties un komunicēt. Un viņam izdevās arī par to vainot citus. Un beidzot vairs nebija neviena, kas vēlētos klausīties viņa žēlabās un sūdzībās par sūro likteni un netaisnību.

Viņš palika pavisam viens. Vientulībā viņam kļuva vēl grūtāk un viņš sāka raudāt. Sākumā pieraudāja peļķi, pēc tam – ezeru un visbeidzot – asaru jūru. Viņam vairs nebija spēka turēties uz ūdens – paša pieraudātajā rūgti sāļajā jūrā, un viņš sāka grimt.

Laižoties dziļumā, viņš atvadījāš no dzīves – pelēkās un bezgaršīgās. Atmiņā uzpeldēja visi aizvainojumi, nedodot vietu labām jūtām. Ķermenis bija kā no vates un lēnām tas nogūlās jūras dibenā. Nogurums no bezjedzīgās un garlaicīgas dzīves neļāva rasties pat bailēm nāves priekšā. Kad galva un pakausis jau skāra smilšaino jūras dibenu, viņš pēdējo reizi atvēŗa acis, tukšs skatiens vērsās augšup – tuvāk ūdens spogulim. Saules stari šķēla ūdeni un tas mirguļoja un vizēja.

«Kas tas? Kas tā par gaismu? Kas tie par stariem un krāsām?», – daudz dažādi jautājumi mirklī izskrēja cauri smadzenēm.

«Es gribu to redzēt! Es gribu tikt augšā! Es gribu turp peldēt!», – šie vārdi zvanīja viņam ausīs – skaļi un trauksmaini.

Pirmo reizi savā dzīvē šis cilvēks aizmirsa par saviem aizvainojumiem un problēmām. Viņš pēkšņi ieraudzīja kaut ko, kas viņu sauca un vilināja. Izrādījās, ka dzīve ir daudzšķautņaina un uz to var skatīties no dažādiem redzes leņķiem, ne tikai ar nolaistu galvu.

Viņu pārpildīja sajūsma no redzētā, interese, vēlme iepazīt to – jauno un dzīvot. No jaunajām sajūtām ķermenis piepildījās ar spēku, un sirds ar mīlestību un pateicības sajūtām.

Viņš sakopoja savus spēkus, ar kājām atspērās pret jūras dibenu un sāka savu ceļu augšup – pretīm Saulei, vērojot, kā pasaule apkārt krāsojas arvien košāka un Saules stari arvien spožāk mirdz…»

Stāsta, ka šis Cilvēks vēl joprojām dzīvo. Iespējams, esat viņu kaut kad satikuši – taču tagad viņš pasaulē raugās smaidot citiem cilvēkiem un viņa acīs spīguļo Saule.

Cilvēki viņam jautā, ko palasīt vai izdarīt tādu, lai arī viņiem tā mirdzētu acis. Un viņš vienmēr dod vienu un to pašu padomu:

«Nav speciāli jāmeklē VIENMĒR MIRDZOŠA UN NEKAD NENORIETOŠA SAULE. Pienāks laiks, un tās stari paši caurspīdēs tavu sirdi – tajā brīdī, kad tas patiešām būs vajadzīgs».

Avots: https://psy-practice.com

Autors: Svetlana Ripka

Tulkoja: Ginta FS

“Es neko negribu”… kur ņemt spēku dzīvei?

bāka

Tukšums un skumjas. Nav ne spēka, ne vēlmes kaut kur kustēties. Nav arī enerģijas kaut ko darīt. Vēl ir ļoti drūmi un visu laiku gribas sevi vainot. Kaut kas taču ir jādara! Tikai – kas, un, galvenais, “kā”? Ja neko negribas darīt…

Iekšā dziļa garlaicības sajūta, sajūta, ka nekas nav īsts, patiess un, liekot roku uz sirds, – sajūta, ka viss, ko dari nekam nav vajadzīgs.

Tā arī taisnība – kam tas viss? Kur jēga?

Kur paliek jēga? 

Agrāk taču bija! Bija prieks, vēlmes, azarts, brīžam arī kaifs. Un bija mērķi, un acis dega, un viss padevās un sanāca! Tad, kas notika? Kāpēc “tad” un “tur” sanāca, gribējās un “varējās”, bet “šeit un tagad” – negribas un nesanāk?

Tur bija jēga. Bija mērķis.

Piemēram, sasniegt mērķi – aizbraukt uz ārzemēm, apprecēties, izveidot ģimeni.

Nopirkt mājokli, dzemdēt bērnus, realizēties savā profesijā.

Pabeigt mācības, saņemt diplomu, izveidot savu mājas lapu, sākt savu praksi.

Atrast labu darbu un sākt labi pelnīt.

Kļūt par frīlanceri, iegūt savu brīvību un stradāt “sev”.

Vai arī – aiziet no darba, sākt jaunu dzīvi un beidzot darīt to, ko vēlies.

Mērķis sasniegts! Esmu šeit. Un ko tālāk?

Šķiet – tagad dzīvo un priecājies, tu esi tur, kur tik ļoti vēlējies būt un uz kurieni tik ilgi gāji…

BET…

Pirmkārt, – dzīve fantāzijā un sapnī izskatījās nedaudz savādāk, pievilcīgāk, brīnumaināk, kā tas izrādījās reālajā dzīvē. Tā bija ideāla – bez izmētātām zeķēm, raudošiem bērniem un vīra ar sliktu garastāvokli. Lielā atšķirība starp to, ko gaidīji un kāda izrādījās realitāte, izsauc skumju vilšanos.

Un vai vispār ir jēga kaut ko darīt, kaut kur tiekties, ja viss notiek tā?

Otrkārt,– rodas trauksme. Šajā dzīves posmā es vēl neesmu bijusi. Ko darīt? Un, ja nu netikšu galā?

Varbūt nav jēgas neko darīt, lai nepieļautu kļūdas?

Bija pasaule, kas šos mērķus diktēja un dzīve organizēja to piepildīšanos. 

Bija organizācija, firma, darbavieta, plāni, nodaļas, atskaites. Viss bija konkrēti – pa plauktiņiem salikts. Nebija nekadas vajadzības aizdomāties par to “ko es vēlos”, “vai man tas vajadzīgs”, “ja gribu, tad kā” – to nevajadzēja. Viss bija jau izdomāts un “augšā” izlemts.

Bija cilvēks, ar kuru kopā tika veidota šī dzīves jēga. Kopā ar kuru domājās, sapņojās, plānojās, notika. Kurš bija ieausts, kā šķita, visas manas dzīves audeklā.

Un tagad viņa vairs nav.

Viņš aizgāja, pameta, nodeva un tagad kaut kur dzīvo savu dzīvi.

Vai arī – viņš nomira. Un viņa vairs nebūs nekad. Un no tā sirdī ir neizsakāmi skumji un sāpīgi. Un pagaidām jēga ir tikai tajā, ka vari atļaut sev raudāt un atļaut sev darīt kaut ko, kas pat no malas izskatās bezjēdzīgi. Bet, kad asaras atgriežas, atkal raudāt, kamēr tās atnes atvieglojumu un vairs tik ļoti nesāp. Uz to mirkli, kad asaras dos atvieglojumu, kad palēnām, klusi atnāks pieņemšana, ka pasaule vairs nekad nebūs iepriekšējā. Un šajā citā pasaulē ir atļauts dzīvot, redzēt gadalaiku maiņu, zāli, lapas, bangojošu jūru, dzirdēt cilveku balsis un putnu dziesmas. Un tad pakāpeniski atnāk atlaišana, piedošana un atvadīšanās. Un parādās jaunas jēgas un spēks tālākai lielai un garai dzīvei.

Notika kas tāds, kas sadalīja dzīvi divās daļās – “pirms” un “pēc”.

Ši notikums mani izmainīja. Patiesība ir tā, ka es nekad vairs nebūšu tā, kas biju. Mana pasaule izmainījās. Kaut kas aizgāja uz visiem laikiem. Un šajā jaunajā pasaulē man arī var būt plāni un sapņi un šeit arī var dzīvot… un mīlēt.

Ja jēga ir kaut kur – citur. 

Kas dara tavu dzīvi bezjēdzīgu? Kur tava enerģija?

Kādās vēlmēs?

Varbūt tas, ko dari šobrīd, ar ko nodarbojies, sen jau tev riebjas, taču pārmaiņas varētu izmaksāt pārāk dārgi, un tas būtu pārāk sarežģīti taviem tuviniekiem?

Jā, ikvienām pārmaiņām ir sava cena. Nemēdz būt bezmaksas izvēļu. Pat neko nemainot, tu maksā. Maksā ar iztukošotības sajūtu, depresiju, skumjām, apspiestām dusmām, naidu pret apkārtējiem un sevis neieredzēšanu.

Pārmaiņas nojauc iesīkstējušo līdzsvaru ģimenes sistēmā. Ģimenē viss “plīst pa šuvēm”, slēptie konflikti izlien ārpusē. Izlien ārpusē tas, kas visu laiku tika nospiests.

Ja nolemsi iet sev līdz, līdzi savu vēlmju piepildījumam, savā attīstībā – tuvībā vai atzinībā, nāksies ļoti daudz ko skaidrot, paskaidrot, runāt, vilkt laukā savas vēlmes, savus mērķus, lūgt, solīt, pārliecināt, saskarties ar atteikumiem, ar nesapratni. Kaut kas būs jāupurē. Bet tā būs tava izvēle, tavs ceļš un tava nobriedusī izpratne par samaksu.

Ja tagad tev nav spēka, tas nozīmē, ka tas kaut kur aiziet. 

Tas var aiziet uz to, lai kontrolētu savu neapmierinātību un varbūt noturētu savas pretenzijas un dusmas. Vai arī uz to, lai aizturētu asaras, ko izsauc bezspēcība un izmisums. Tas var aiziet uz trauksmi. To var bloķēt bailes no nākotnes, kas neļauj dzīvot šodienā.

Šie šķēršļi ir kā dambji upē – mēs paši neapzināti tos uzbūvējam un noslēdzam savas enerģijas plūsmu.

Kad tu uzcel tādu dambi, izveidojas kas līdzgs purvam, sāk kurkstēt vardes, viss pārklājas ar duļķēm, atnāk garlaicība un slinkums. «Kas būs, būs..».

Mirklī, kad sāc meklēt sevī savas personīgās vēlmes, tu izroc pirmo akmeni no dambja.

Kamēr tu sevi atturi, turpini refleksēt, pasaule tev apkārt uzvedas tieši tāpat. Ne telefona zvanu, ne klientu, ne tikšanos, ne piedāvājumu, nekas nenotiek… Kā tikko tu atļauj sev pārraut dambi, palaist savus spēkus dzīvei, sākt darīt kaut ko, ko vēlies, pasaule atsaucas. Cilvēki nāk uz enerģiju. Kā kuģi meklē bāku.

Avots: https://psy-practice.com

Autors: Irina Dibova

Tulkoja: Ginta FS

Pjotrs Mamonovs par dzīves jēgu

mamonovs5

1. Katrs tavā ceļā satiktais cilvēks ir eņģelis.

Viņš tev ir palīgs un nav velti satikts. Viņš tevi vai nu pārbauda vai mīl. Savādāk nemēdz būt.

Man jaunībā bija tāds gadījums. Ar paziņu kopā iedzērām, šķīrāmies vēlu. No rīta zvanu, lai uzzinātu, kā nokļūt stacijā un man atbild, ka viņš pakļuvis zem vilciena, abas kājas nobrauktas. Briesmīga nelaime. Devos pie viņa uz slimnīcu un viņš saka: «Tev labi, bet man…» — un pacēla segu, bet tur – šausmas! Viņš bija lepns cilvēks. Bet kļuva pieticīgs un jautrs. Uzlika protēzes. Sieva, četri bērni, viņš tagad ir bērnu rakstnieks, laimīgs bez gala. Lūk, kā Dievs dziedē dvēseles ar fizisku slimību palīdzību. Iespējams, ja negadītos ar cilvēku tāda bēda, turpinātu staigāt savā lepnībā – un sakalstu kā cieta miza. Tāds ir šis grūti pārciešamais, bet pats tuvākais ceļš uz dvēselisko attīrīšanos. Katru mirkli kaut ko ir jāmācās un jādomā, ko sakām. Un radīt, radīt, radīt!

Dzīve bieži sit, bet šie sitieni ir lieliskas zāles.

Krievu valodā vārds «Наказание» cēlies no vārda «наказ». Un tas nozīmē – mācība. Dievs mūs māca kā rūpīgs tēvs. Liek mazo puiku stūrī, lai nākamreiz nedarītu blēņas. Dēls raujas uz priekšu, bet tēvs tur aiz rokas, lai dēls nesatraumētos. Tā arī Dievs. Kārdinājums ir eksāmens. Kāpēc eksāmens vajadzīgs? Lai to noliktu. Šajos pārbaudījumos mēs kļūstam arvien tīrāki un tīrāki. Zeltu ugunī dedzina, lai tas kļūtu tīrs. Tā arī mūsu dvēseles. Sāpes mums jāpacieš pazemīgi, bez jautājuma  «par ko?». Tas ir mūsu ceļš.

2. Patiesā dzīves jēga – mīlēt.

Kāpēc mēs dzīvojam? Ilgus gadus es nepratu atbildēt uz šo jautājumu – visu laiku skrēju garām. Biju sakaifojies, dzēru, kāvos un visu laiku teicu:: «Es te esmu galvenais!». Bet patiesā dzīves jēga ir mīlēt. Tas nozīmē ziedot, bet ziedot nozīmē – atdot. Pati vienkāršākā shēma. Tas nebūt nenozīmē – iet baznīcā, likt sveces un lūgties.

Skatieties! Čečenija. 2002. gads. Astoņi zaldātiņi stāv pie granātas, kurai nejauši izrauts gredzens un tā griežas. Pulkvežleitnants,kurš savos 55 gados nekad baznīcā nav gājis, nevienu sveci nav uzlicis, neticīgs komunists, četru bērnu tēvs, bez minstināšanās metas guļus uz granātas. Sprādziens, viss ķermenis gabalos saraustīts, bet zaldātiņi dzīvi. Komandieris – kā lode – pa taisno uz paradīzi. Tā ir patiesa ziedošanās. Augstāk par to, ka atdot savu dzīvību citu labā, nekā pasaulē nav.

Karā viss izgaismojas. Tur viss ir daudz spilgtāk, asāk. Bet ikdienas dzīvē viss ir izplūdušāks. Mēs domājam, ka labiem darbiem vēl būs rītdiena, parītdiena… Un kas, ja nomirsi jau šonakt? Ko tu darīsi ceturtdien, ja nomirsi jau trešdien? Šķiet, tikko vēl blakus sēdēja Oļegs Jankovskis, lūk stāv viņa jaciņa, lūk pīpe. Un, kur tagad ir Oļegs Jankovskis? Mēs abi sadraudzējāmies filmas “Cars” uzņemšanas laikā. Ļoti daudz runājām par dzīvi. Es arī pēc viņa nāves ar viņu runājos. Un lūdzos:«Dievs esi žēlīgs viņa dvēselei!!» Lūk, kas tur aiziet – lūgšanas. Tāpēc tad, kad es miršu, man nevajag smalku ozolkoka zārku un daudz ziedu. Lūdzaties, mīļie, par mani, tāpēc, ka esmu nodzīvojis ļoti dažādu dzīvi.

Lūgšanas ir ļoti svarīgas arī dzīves laikā.  Vārds «спасибо» krievu valodā cēlies no «спаси Бог» — tā jau ir lūgšana. Gadās, ka nevaru brilles atrast, palūdzu Visuma Radītāju: “Palīdzi, Dievs!” un atrodu. Dievs mūs mīl, un pie viņa vienmēr var griezties pēc palīdzības  Jūs ziniet, kāds tas ir brīnums?

Sēžam mēs te visi, tādi maziņi kukainīši un varam viņam “pa taisno” pateikt: «Kungs, apžēlojies!» Pat mazs lūgums ir pasūtījums Visumam. Tas taču ir kruti! Nekāds heroīns blakus nestāv.

Dievs nav dusmīgs tēvocītis, kas, sēžot uz mākona malas, skaita mūsu grēkus. Nē! Viņš mūs mīl vairāk kā māte, vairāk kā jebkurš pasaulē. Un, ja arī dod kādus pabriesmīgus apstākļus, tad tikai tāpēc, ka mūsu dvēselei to vajag. Atcerieties savu dzīvi tajos mirkļos, kad bija smagi, grūti, — lūk, pats kaifs, lūk, kur asums! Tāds jociņš man uzrakstījās: jo sliktāki apstākļi, jo labāki kaķi. Lūk, tā…

3. Mīlestība nozīmē nomazgāt traukus ārpus kārtas.

Redzēt labo, pieķerties pie tā — vienīgais produktīvais ceļš. Kāds cits cilvēks var daudz ko darīt ne tā, bet ir lietas, kurās viņš noteikti ir labs. Lūk, aiz šī diedziņa tad arī vajag vilkt, bet par visu slikto – nelikties ne zinis.

Mīlestība nav jūtas, bet – darbība!

Nevajag liesmot āfrikāņu mīlas liesmās pret vecu sievieti, dodot tai vietu metro. Tava darbība arī ir mīlestība. Mīlestība nozīmē – nomazgāt traukus ārpus kārtas.

4. Izglāb sevi un tev pietiks.

Nevar pastāstīt par ananāsa garšu, ja pats to neesi nobaudījis. Nevar pastāstīt par to, kas ir kristietība, neizbaudot to.

Pamēģiniet piekāpties, piezvanīt Ļudai, ar kuru piecus gadus nerunājat un pasakiet: «Ļuda, piedod, pabeigsim visu to – es kaut ko pateicu, tu pateici… Labāk aiziesim uz kino!». Jūs redzēsiet, cik naktī būs labi! Viss simtkārtīgi atgriežas pie tevis, mīļā, – ne ar vārdiem, bet dvēseles stāvokli. Lūk, patiesā laime! Bet, lai to sasniegtu, katru minūti jādomā, ko teikt, ko darīt. Tā visa ir radīšana.

Paskatieties, kas notiek apkārt, cik daudz labu cilvēku, tīru, brīnumainu, ar smaidošām sejām. Ja mēs redzam kādu riebeklību – tātad tā ir mūsos. Līdzīgs savienojas ar līdzīgo. Ja es saku: “lūk, zaglis aizgāja!” – tātad es pats esmu sazadzies, ja ne tūkstoti, tad – vismaz naglu. Nenosodiet cilvēkus, paskatieties uz sevi!

Izglāb sevi un tev pietiks! Atgriez Dievu sevī, vērs savu skatienu iekšā, ne uz āru! Iemīli sevi, un pēc tam šo mīlestību pārvērt par milestību pret savu tuvāko – lūk, pamatlikums.

Mēs visi esam izvirtuļi. Tā vietā, lai būtu dāsni – skopojamies. Dzīvojam galīgi otrādi – ar galvu uz leju.

Nostāties uz kājām nozīmē – atdot.

Bet ja tu atdevi 10 000 dolārus un pēc tam to nožēloji, padomāji, labāk būtu atdevis 5000 — uzskati, ka tava labā darba nav.

5. Es nodzīvoju šodienu — kādam no tā bija labi?

Katru nakti vajag uzdot sev vienkāršu jautājumu: es nodzīvoju šodienu – vai kādam no tā bija labi?

Lūk, es esmu pazīstams, slavens rokenrola dziedātājs, — vai varu ar jums runāt tā, lai jūs staigātu pa stīgu? Bet, vai tad man no tā būs labāk? Vai jums? Viens no velna vārdiem ir «atdalītājs». Iekšējais velns tev saka: “tev taisnība, vecīt, ņem un visus nostadi rindā, nokomandē!” Es cenšos tāds nebūt. Virzos savā dvēseles darbā uz priekšu katru dienu. Oda solīšiem.

Negribu lielīties ne ar savu lomu filmā “Sala”, ne savu dzeju, ne dziesmām – gribu uz to visu raudzīties no malas. Man brīnums ir katra diena. Man katru dienu debesis ir citadākas. Neviena diena nav līdzīga otrai. Tā ir laime, ka esmu sācis to ievērot.

Es ļoti daudz ko esmu palaidis garām, man ļoti žēl. Par to es sevī raudu. Varēja viss būt tīrāk un labāk. Kāds cilvēks teica: tu tādas dziesmas sarakstīji, jo dzēri. Bet es tās sarakstīju ne jau pateicoties šņabim, bet – par spīti tam.

No sava 60 gadu augstuma es saku, nedrīkst zaudēt ne minūti savas dzīves, laika ir maz, un dzīve ir īsa, un tajā var būt skaists ik mirklis.

Ir svarīgi no rīta pamosties un sakārtot visu sev apkārt. Ja no rīta esmu pamodies dranķīgā noskaņojumā, es nedzeru portvīnu, bet saku: «Dievs, man kaut kā nav labi. Es ceru uz Tevi, man pašam nekas nesanāk».

Lūk, šī kustība ir pati svarīgākā.

Stāstīja Pjotrs Mamonovs

Tulkoja: Ginta FS

Kāpēc es esmu šeit?

12193419_1024135910941234_5780551998060444512_n

5 jautājumi, ko uzdot sev

Vai kādreiz esat domājis, kāpēc esat šeit? Kāda varētu būt jēga mosties katru rītu? Daļa no jūsu mērķa šeit ir noskaidrot, kāpēc. Kad uzzināt iemeslu (kāpēc esat šeit), varat sākt mainīt pasauli tā, kā tikai jūs to spējat.

Ja jūs nezināt, kur sākt, uzdodiet sev tālāk minētos jautājumus.

1. Kāds ir jūsu dzīves darbs?

Es nedomāju jūsu ikdienas darbu vai katrā ziņā ne to, ar ko jūs pelnāt naudu. Kāds ir jūsu iemesls dzīvot?

Vai jūs veidojat veselīgāku kopienu sev un citiem? Vai jūsu sapnis ir izgudrot kaut ko, kas palīdzētu citiem? Pie kādām prasmēm un projektiem jūs strādājat savā brīvajā laikā, lai dalītos ar savām īpašajām spējām un talantiem?

2. Kāda ir jūsu dzīves jēga? Kas jums piešķir jēgu? 

Vai ir kāds, ko jūs esat pozitīvi ietekmējuši vai iedvesmojuši savas dzīves laikā? Kurš gaida, lai jūs tam pavērtu jaunu ceļu? Vai ir kāds apdraudēts augs vai dzīvnieks, kam nepieciešama jūsu aizsardzība? Varbūt jūs protat dziedināt vai spējat atbalstīt kādu, kura spējām ticat. Lai nu kā, ikvienam ir augstāks mērķis.

3. Kas ir jūsu kaislība?

Visums sniedz mājienu par to, kāds ir jūsu dzīves mērķis, radot aizrautīgu kaislību pret kādu nodarbi. Vai šī kaislība būtu mākslā, palīdzot citiem, veselībā vai dziedināšanā, izgudrošanā – šajā pasaulē ir kaut kas tāds, kas iededz kaisles liesmas jūsu dvēselē. Atrodiet savu īpašo liesmu un atļaujiet savai sirdij jūs vadīt, padarot to par dzīves galveno mērķi.

4. Ko pasaule zaudētu, ja manis šeit nebūtu?

Mēs visi ietekmējam apkārtējos. Tāpat kā, iemetot akmentiņu ūdenī veidojas mazs viļņojums – lai arī sākumā tas ir tikai viens, pēc mirkļa to paliek arvien vairāk un tie ir lielāki. Tāpat arī mūsu ietekme uz pasauli izplešas ar katru mirkli, ko šeit pavadām. Jums ir īpaša dāvana un talants, kas ir jūsu vienreizējais veltījums pasaulei.

Vienkārši pajautājiet sev, kas ir jūsu superspēja?

5. Kas ir nepieciešams, lai es jau šodien sāktu izdzīvot savus sapņus?

Ja es vēl šobrīd neizdzīvoju savus sapņus, ko es varu darīt tagad, lai virzītos tiem pretī? Vai es varu lasīt vai pētīt kaut ko, kas ļautu pietuvoties maniem sapņiem? Vai ir cilvēki, ar kuriem varu pavadīt laiku, lai iemācītos sev nepieciešamās prasmes? Vai man ir nepieciešams sākt iekrāt mazliet naudu? Vai ir veids, kā brīvprātīgi palīdzēt vai kļūt par mācekli ekspertam, kurš jau dara to, ko es gribu iemācīties?

Atgādiniet sev, ka jūs esat savienoti ar dievišķo. Visums ir neierobežots, un tas nozīmē, ka arī jūs esat neierobežots. Jūsu mērķis var aizņemt kādu laiku un praktizēšanos, bet jūs varat atrast jaunus veidus, kā apiet šķēršļus savā ceļā. Reizēm jums ir nepieciešama neliela palīdzība, un citreiz vienkārši ir nepieciešama cita pieeja.

Avots: http://www.garavasara.com

Kur ir dzīves jēga?

!!!!!0

Reiz māceklis jautāja Meistaram: «Meistar, kur ir dzīves jēga?»
– Kura dzīves? – brīnījās Meistars. Māceklis, nedaudz padomājis, atbildēja:
– Vispār. Cilvēka dzīves!
Meistars dziļi ievilka elpu un vērsās pie saviem mācekļiem:
– Pamēģiniet atbildēt…
Viens teica:
– Varbūt mīlestībā?
– Nav slikti, – teica Meistars, – taču vai tiešām ar vienu mīlestību pietiek, lai dzīves beigās varētu teikt «es neesmu veltīgi dzīvojis»?
Tad cits māceklis teica:
– Man šķiet, ka dzīves jēga ir atstāt aiz sevis kaut ko lielu. Piemēram, tā kā to dari Tu, Meistar!
– Uhh, – pasmaidīja Meistars, – ja es Tevi zinātu sliktāk, varētu Tavus vārdus uztvert kā glaimus…
Tu gribi teikt, ka lielākā daļa cilvēku dzīvo velti?
Trešais māceklis nepārliecināti piedāvāja:
– Bet varbūt to jēgu nemaz nevajag meklēt?
– Tā, tā?! – ieinteresējās Meistars, – paskaidro, kāpēc Tu tā domā!?
– Man šķiet, – turpināja māceklis, – ka, ja pārāk daudz domāt par šo jautājumu, tad pirmkārt, precīzu un viennozīmīgu atbildi vienalga neatradīsim, taču nāksies visu laiku šaubīties. Otrkārt, lai kādu atbildi mēs arī atrastu, vienalga būs kāds, kurš ar mums strīdēsies… un tā visa dzīve paies, meklējot to jēgu…
– Tātad, kas? – pasmaidīja Meistars, – dzīves jēga ir?…
– DZĪVOT? – teica māceklis.
– Manuprāt – tā ir atbilde! – un Meistars ar rokas mājienu paziņoja, ka šodien mācības ir beigušās.

No cikla «Tirdzniecības ceļš», Jamaguči Tadao.

Tulkoja: Ginta FS