Kā dzīvot, ja neko negribi?

Tēma, par kuru vēlos runāt, nav jauna, bet joprojām aktuāla daudziem. Jo, lai gan mēs visi kopā virzāmies no cīņas un pretstāvēšanas pasaules uz uzticības, koprades un prieka pasauli, tomēr katrs iet savā tempā un kādā dzīves posmā sastopas ar garlaicības, bezjēdzības, vilšanās un nevēlēšanās neko darīt stāvokli. Dzīve kļūst neinteresanta, bezkrāsaina, vienmuļa, un vispār nav skaidrs, kāpēc tajā vajadzētu atrasties.

Es bieži to salīdzinu ar datorspēli. Iedomājies, ka mēs ilgu laiku kopā esam spēlējuši datorspēli, kurā visa uzmanība tika pievērsta mūsu varoņa kustībai no līmeņa uz līmeni šīs spēles ietvaros.

Taču ārpus spēles atrodas pats spēlētājs – Dvēsele, kas spēles varoņa dzīves laikā guva pieredzi: pacietību, izturību, brālību, simpātijas utt. Spēles uzvaras un pāriešanas uz nākamo līmeni koncepcija bija cieši saistīta ar spēles scenāriju un noteikumiem. Piemēram, mūsu dzīvē tā ir izglītība, karjera, pārtikusi ģimene, veselība, nauda, ​​cieņa un pateicīgi pēcnācēji. Bet tam visam nav nekāda sakara ar spēlētāju-dvēseli.

Kad sākās šīs Spēles aizstāšanas process ar jaunu, lai tas būtu iespējams, bija nepieciešams, lai ievērojama daļa spēlētāju vienlaikus justos kā varonis uz ekrāna, kuru ierobežo spēles apstākļi, un spēlētājs kurš atceras (vai vismaz neskaidri jūt), ka šī ir tikai spēle, un tās noteikumus var pārrakstīt.

Tāpēc cilvēki sāka mosties. Šis ir pirmais pārejas posms, kad cilvēka prātā pēkšņi iešaujas doma: Kāpēc es tā dzīvoju? Kam tas vajadzīgs? Vai ir iespējams dzīvot savādāk?.. Notiek sava veida atgriešanās pie patiesā Es.

Un šī fāze, lai arī ļoti sāpīga, tomēr ir ļoti iedvesmojoša. Tu it kā iznāc no tumša pagraba, kurā esi atradies visu mūžu, to pat neapzinoties, svaigā reibinošā gaisā. Tu atbrīvojies no ģimenes, klana, dzīvesvietas, kurā atradies, scenārijiem, un sāc saprast, ka tā nav tava izvēle – dzīvot šādā veidā. Šajā brīvībā tu kļūsti miesā un dvēselē stiprāks, un harmoniskas sevis sajūtas brīži, neatkarīgi no ārējiem apstākļiem, kļūst arvien biežāki un ilgāki. Un izskatās, ka labākais vēl tikai priekšā. Un tā arī ir, tikai pēc atmodas fāzes neizbēgami pienāk nākamā – iepriekšējās dzīves atmiršanas fāze – tās programmu, likumu, attieksmes atmiršana…

Un te vairs nav bangojošu jūtu un emociju, kas mūs moka pirms atmodas fāzes – cik tad var? Esmu slazdā! Ir jābūt kādai citai izejai!.. Šeit mums vienkārši ir grūti un tas tiešām tiek pārdzīvots līdzīgi nomiršanai – viss ir blāvs, neinteresants, viss nogurdina, nav skaidrs, kāpēc, viss izraisa apjukumu, noraidījumu un vienaldzību. Bieži vien šādā stāvoklī tu nespēj sajust emocijas un pat nevari priecāties par to, kas agrāk iedvesmoja, šķita vērtīgs, svarīgs, pat svēts.

Tas ir dabiski un saprotami. Vienkārši tie receptori, tie sinaptiskie savienojumi smadzenēs, kas pārraidīja noteiktu informāciju, apstrādāja to un radīja hormonālo uzplūdu un atbilstošas ​​emocijas, tagad mirst, izslēdzas, un tikai veidojas jauni sinaptiskie savienojumi. Šobrīd ir tukšums. Citiem vārdiem sakot, mēs esam atraušanās procesā no bijušās Spēles dzīves likumiem.

Daudzi cilvēki to nevar izturēt. Viņiem šķiet, ka tas viss ir saistīts ar to, ka viņi sāka visu mainīt, bet vajadzēja dzīvot tāpat, kā līdz šim… Taču arī tas ir pārbaudījums. Kāds atgriežas pie vecā, kāds staigā šurpu turpu daudzas reizes, līdz pārliecinās, ka viņš jau visu zina iepriekšējā pasaulē, un tas nozīmē, ka tomēr ir jāizvēlas cita – jauna.

Lai tev būtu vieglāk, teikšu, ka cilvēki, kuri šajā dzīvē ienāca ar pietiekami attīstītu garu, tā jūtas jau no paša dzīves sākuma. Viņi neko nevēlas, viņi nesaprot spēli, ko spēlē visi apkārtējie. Tas jo īpaši attiecas uz jauniešiem – bērniem un pusaudžiem – viņi vai nu piedzīvo vardarbīgu nepatiku pret šo spēli, vai arī ir neizpratnē – ko es daru starp šiem trakajiem, kuri tā vietā, lai priecātos par saules staru uz pienenes, psiho un nervozē par to, ka dēls skolā nav uzrakstījis kontroldarbu, un meita nevar saņemties piedzemdēt bērnus, kaut gan jau sen ir laiks?

Vēlmes trūkums mūsos ir tikai vēlmes trūkums spēlēt, jo jau sen esam gana izspēlējušies. Mūsu ego ir noguris spēlēt lomas, mainīt maskas, tiekties pēc kaut kā, kaut ko sasniegt, un tad vilties… Un tad sākas vairs neaktuālu spēles struktūru atmiršanas process. Jo labā ziņa ir tā, ka mēs varam novilkt maskas un vairs nebūt aktieri.

Es nepateikšu neko jaunu par to, kā izkļūt no šī vienaldzības stāvokļa pret visu, vienkārši atgādināšu visu, kas tev zināms jau sen. Jā, un tev nav jācenšas no tā ātrāk izkļūt, tev ir jāizdzīvo šis periods pēc iespējas maigāk pret sevi, dodot laiku iekšējai pārstrukturēšanai. Ārējā enerģija šajos brīžos parasti ir minimāla, jo notiek kolosāls iekšējais darbs, kas prasa klusumu un harmoniju.

Daudzi cilvēki, it īpaši tie, kas pēc dabas ir aktīvi, baidās ilgstoši uzkavēties šajā apātijas stāvoklī – un kā tad turpināt dzīvot ?! Taču es nomierināšu, tas tā nebūs mūžīgi. Izdzīvo to kvalitatīvi, ļauj sev nobriest, un tu atkal varēsi parādīt savu aktivitāti, tikai pavisam citādāk – nevis dzenoties pēc spēles artefaktiem, bet sekojot saviem iekšējiem impulsiem un paļaujoties uz izvēles brīvību.

Šajā periodā ir labi piedalīties tuvinieku dzīvēs, iepriecināt viņus. Jā, tev nav pārāk lielas vēlmes, iekšā vēl joprojām ir tukšums, tu esi īslaicīgi iestrēdzis, tāpēc vismaz velti šo laiku kaut ko radošu darot. Jo, kad tu kaut ko dod otram, enerģija plūst arī tevī, kad tu izrādi mīlestību pasaulei, mīlestība izplūst caur tevi, un tu ar to esi burtiski piesūcies.

Protams, šeit arī ir zemūdens akmeņi. Tu nedrīksti uzspiest cilvēkiem savu labestību, un patiešām ir vajadzīga dvēseļu saskaņa, lai saprastu, kas viņiem patiešām ir vajadzīgs. Un, protams, nevajag sevi izvarot, cenšoties kādam izpatikt, ja tu pats to kategoriski nevēlies.

Obligātas šajā periodā ir rūpes par ķermeni! Ķermenis ir mūsu sarežģīti veidotais enkurs šajā pasaulē, tas ļauj mums būt šeit un mainīties, ja tā nebūtu, mēs nepastāvētu un attiecīgi arī nebūtu attīstības. Ikdienas ķermeņa kopšanas prakses ir pamats, bez kura nevar iztikt.

Un, protams, pateicība – par to, kas tev šobrīd ir pieejams un kas šobrīd uzlabo garastāvokli – putnu dziesmas, skaisti ziedi, smaržīga tēja, laba komēdija, omulīga pidžama, tikšanās ar draugu… Jā, tas viss šobrīd neizraisa eiforiju un entuziasmu, bet tas var piepildīt mūs pilienu pa pilienam, atbrīvojot mūs no iekšējā noguruma.

Pārdzīvot apātijas fāzi, palīdz tikai viena lieta – pateicība par mirkli vienotībā ar savu ķermeni, apkārtējās dzīves skaistuma sajūtās – garša, krāsa, smaržas, kustība, tēli… Tāpēc, ka vitalitāte, kas atklājas mūsos šajos brīžos ārpus prāta ir reāla – īsta. Un caur mums tā pārraksta šīs dzīves audeklu, pat ja mēs īslaicīgi esam vīlušies.

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par spēka vietām

Vislielākā spēka vieta esi tu pats. Pats varenākais spēka avots esi tu pats – vīrietis, sieviete un mīlestība, kuru mēs katrs jūtam.

Pastāv ilūzija, ka spēka vieta ir kaut kur uz šīs planētas – Zemes. Patiešām ir ģeoloģiskās lūzuma zonas vai būves, kas rada apstākļus izmaiņām, taču tās darbojas tikai tad, ja tur nonāk cilvēks, kurš gatavs šīm izmaiņām.

Piemēram Altajs nekad nav bijis kāda īpaša spēka vieta, diemžēl, tas ir mīts. To pašu var teikt par Bali, Indiju, kuras uzskata par spēka vietām dēļ to “garīguma”. Taču garīgumu vienmēr nosaka dzīves kvalitāte, kad gars kļūst par praksi.

Tāpēc šeit jāskatās: kādas ir tavas sajūtas esot vienā vai citā vietā un pēc atgriešanās, vai kļūsti mīlošāks, labestīgāks, veselīgāks, apzinātāks, vai jūties priecīgāks, aktīvāks un mierpilnāks. Nav vērts “uzsēsties” kādām īpašām spēka vietām, dievnamiem, reliģijām, ezotērikai, zinātnei, Ilonam Maskam, laimīgai dzīvei uz citām planētām. Jādzīvo ir šeit un tagad un jāgūst labsajūta no tā, ka visu dari ar mīlestību, prieku un labestību.

Aleksandrs Paļijenko
FOTO: Yaroslav Shuraev
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir pienācis svētīto laiks… Miera punkts

Vēlos vēlreiz ar jums parunāt par to, ka nav cita ceļa, kā vien beigt spriest, vērtēt, apspriest un nosodīt. Ja mēs vēlamies turpināt savu apzināto eksistenci šeit – fiziskajā pasaulē, tad pamatnosacījums ir netiesāšana. Nekā jauna, visās reliģijās ir teikts: “Netiesā, un tu netiksi tiesāts.” Bet to kataklizmu apstākļos, kas šodien notiek, daudziem ir grūti atteikties no tāda garda kumosiņa, kā izgāzt sevī uzkrāto negatīvismu caur jebkura cita nosodījumu, paužot savas bailes un sāpes, kas uzkrātas gadu tūkstošiem.

Tomēr šajā pasaulē nav neviena cita tulka: katrs unikāls cilvēks pa savam tulko realitāti, kādā viņš atrodas. Ja tu nes sevī bailes, tu piesaistīsi biedējošus notikumus; ja naidu, uzradīsies kāds, kas attaisnos tavas vissliktākās cerības. Un otrādi, spēja koncentrēties uz pateicību rada arvien jaunas lietas, par kurām gribas būt pateicīgam uz mūžu, un no sirds plūstošā mīlestība pret dzīvi liek ieraudzīt arvien jaunus brīnišķīgus cilvēkus savā tuvumā!

Atceros, ka sen, 90. gados, kad Krievijā valdīja posts un nabadzība, un tas sakrita ar manu personīgo postu, cilvēkiem nebija laika sakopt mežus un zālājus, visi ceļi bija izdangāti, visur bija miskastes. Es pati, kā vien varēju savām rokām tīrīju visu apkārt, vizualizēju, kā vien varēju. Un kādu dienu es izdzirdēju kādu ļoti vienkāršu frāzi: “Padomā par to, ka pasaule ir tavs atspulgs. Un visi atkritumi, ko tu redzi, ir tavi garīgie atkritumi.

Galu galā, kas ir atkritumi? Tā ir lieta vai tās daļiņa, kas kādreiz kalpoja kam noderīgam, kas pārstājis pildīt savu funkciju un kļūst par atkritumiem. Vai tu saproti? Atkritumus no nekā neņem, tās kādreiz bija pieprasītas lietas. Tāpat kā dabā, sākumā ir dzīvs mežs, tad tas kļūst par atmirušu koksni, tad aizaug ar sūnām, un tad sāk pūt. Tas pats notiek cilvēku dzīvē: atkritumi ir atkritumi. Katrs priekšmets, kas ir atkritumu elements, tika kaut kam izmantots, kaut kā pielietots.

Toreiz mani šī frāze šokēja, ka tik vienkārša projekcija atspoguļo garīgo atkritumu daudzumu manā galvā – kādreiz tik noderīgus uzskatus un domas, kas tagad traucē manai dzīvei. Un, mainot saturu iekšpusē, mainījās arī mana fiziskā vide. Manā galvā taču var ienākt jebkas, jo esmu daļa no kopējā okeāna, bet es izvēlos tur atstāt to, kas manī ir radošs. Un, kā par brīnumu, es ārpasaulē sāku “satikt” arvien mazāk atkritumu. Un, vēl vairāk, man apkārt, lai kur es devos, šī vieta tika uzlabota.

Šobrīd mēs piedzīvojam kolektīvo atbrīvošanos no emocionālajiem atkritumiem, bet to ir vēl grūtāk pieņemt un atlaist kā vienkārši domas. Tāpēc, ka emociju saistība ar individuālo pārliecību filtru nav tik acīmredzama.

Šobrīd notikumi ir tik strauji, un stāvokļi, kas paceļas no mūsu dzīlēm, ir tik nekontrolējami, ka ir ļoti grūti izsekot šai saiknei, un atpazīt tos šķiet absurdi – kad esi grūtā situācijā, nav iespējams pat spriest. Tomēr, ja atceramies, ka nav nekā cita, kā tikai vibrācijas, kas atspoguļojas ārējā pasaulē, uzdevums kļūst vienkāršāks. Un jautājums nav par to, no kurienes nāk šie uzplaiksnījumi. Jautājums ir par to, ka tie laužas uz āru, lai dziedinātu. Kad mēs ieraugām savas uzkrātās sāpes, dusmas, izmisumu, melanholiju, visādus citus stāvokļus, mums ir iespēja pagriezties pretējā virzienā.

Ne velti saka: “Ļaunums ir tur, kur trūkst pateicības”. Visa dzīve ir viena vienīga skala; enerģija ir viena un tā ir neitrāla. Vienā skalas galā – mīlestība, otrā – bailes. Ja savā dzīvē palielini mīlestības klātesamību, baiļu klātesamība samazinās, ja palielini bailes, samazinās mīlestība. Mīlestība ir enerģija, kas no sirds atgādina mums to, ka esam daļa no vienota vesela un, ja tu atrodies vienota vesela iekšpusē, tad nekas slikts tev notikt nevar. Tad tu esi šī vienotā veselā  šūniņa, puzles gabaliņš, stariņš, ka vēlies, tā nosauc. Bet bailes tevi attālina no centra un rada ilūziju, ka pasaule ir nošķirta un tu esi kaut kas atsevišķs. Un protams, šī milzīgā pasaule, turklāt vēl haosa stāvoklī, vispār ir nepārvaldāma un tev uzglūn tūkstošiem dažadu briesmu, pat tad, ja tu tieši tagad esi mierīgā vietā un faktiski tev nekas nedraud.

Tāpēc stāsts nav par to, ka jāsaprot, kas notiek. Bet tas ir par to, ko es jūtu un vai izvēlos šo Sajūtu?

Taču mēs esam iegājuši tik pārsteidzošā laikā, kad vienlaikus ar ārējā haosa pieaugumu iekšienē aug neizskaidrojama miera un mīlestības sajūta, kas liek prātam apstulbt. Jo apkārt var notikt šausmas, bet tu izjūti laimes sajūtu, kas vēl pirms 5 gadiem tev nebija pieejama pat tavā pārtikušajā dzīvē. Tu jūti, kā daba apkārt smaržo, saule silda un putni dzied. 

Pirms kāda laika es rakstīju, ka šobrīd ļoti bieži no rītiem, kad saule lec, es jūtu dīvainu izkliedētu stāvoli galvā, kad it kā tu gribi gulēt, bet patiesībā negribi gulēt, un, ja apgulsies, aizmigt nevarēsi. Ir sajūta, ka esi zaudējis mentālo koordināciju: fiziski galva nereibst, taču jūti it kā reiboni, var teikt, ka izkliedējumu galvā. Tas ir process, kad notiek smadzeņu frekvenču maiņa. Ilgu laiku mēs esam dzīvojuši, vadoties no smadzeņu kreisās puslodes beta viļņiem. Tagad notiek parslēgšanās uz alfa frekvencēm, kas mūsu ierastajā dzīvē bija sasniedzamas tikai pirms aizmigšanas un pamošanās, starp miegu un nomodu. Tas ir mirklis, kad spēles apziņa, sevis kā personāža sajušana (cilvēka ar pasi, biografiju utt) vēl pilnībā tevi nav pārņēmusi, tu neesi koncentrējies un vienlaikus sajūti sevi kā kaut ko lielāku.

Tad, lūk, pārslēgšanās uz šīm alfa frekvencēm galvā nenotiek nejauši. Notiek tā miera punkta atmošanās, kurā kopā satek visi sižeti, visu mūsu dzīvju pieredzes un tā kļūst vienkārši par Gaismu.

Un nodzīvot šo laiku saskaņā ar savu Dvēseli, sazemējot šeit augstās frekvences, cauraugot ar jaunām iespējām šeit, var tikai tad, kad esi līdzsvarots, tas nozīmē vētras acī.

Vētra pieaug, bet tās vidū ir miera punkts. Ir pienācis laiks pilnībā pietuvoties šim miera punktam, kopā ar prātu, tāpēc, ka intuitīvi tas uzliesmo un sajūsminās no dabas skaistuma, no negaidītiem savā vienkāršībā mirkļiem. Kad prieks un pateicība mūs aizrauj un izpaužas šī iekšējā Mūžīgā Sevis sajūta Sevī. 

Tomēr nav iespējams šim miera punktam pietuvoties pilnībā, ja savā prātā neesi atzinis to kā aksiomu: ne man lemt, kas un kāpēc notiek. Ja es vēlos saprast to cilvēku motīvus, kuri man pretojas, vai vēl kaut ko dara, ja es gribu viņus pārliecināt, ja gribu tos kaut kādā veidā ietekmēt, tātad es atrodos tajā stāvā, kurā lido atkritumi, kur plosās vētra, un šīs manas domas palīdz ražot hormonus, kuri nogalina mani, nevis tos ienaidniekus, par kuriem domāju. Manu psihi nogalina mani hormoni, mans domāšanas ātrums, mana elpošana apstājas, mani muskuļi saspringst, tāpēc, ka es par tiem domāju, tā vietā, lai koncentrētos uz to, ko šobrīd radošu es varu izdarīt savā labā un tā labā, kas ir ap mani.

Šobrīd ir skaidrs, ka šis kolektīvā neapzinātā attīrīšanās posms var būt diezgan ilgs. Tas nav kaut kādu cilvēku lēmums. Tā ir attīrīšanās no visa, kas apspiests, un laužas uz āru, lai kļūtu redzams, apzināts un atlaists. Un tikai no mūsu izvēles ir atkarīgs, pēc kāda vektora attīstīsies mūsu dzīve. Kur uzmanība, tur enerģija.

Es necenšos nevienu pārliecināt par savu vārdu pareizību. Es varu tikai atgādināt tiem, kas sevī jūt šos miera impulsus. Saprotiet, ka jums tikai jāsaved līdzsvarā savs prāts ar sirdsmieru.

Un tas notiek padodoties: padoties Dievam, atdodot sevi liktenim, padodies izpratnei, jo daļiņai, puzles gabaliņam nav iespējams saprast kopainu. Tajā pašā laikā, tu kā cilvēks, esi kopaina, jo esi no sirds saistīts ar Avotu. Un šī miera sajūta ir izpratne, visa attēla atbilstības sajūta. Un prāts var analizēt puzlīti un tai blakus esošās puzlītes un izdarīt par to secinājumus.

Un no šejienes arī populāru psihologu ieteikums – nestrīdēties ne ar vienu. Tāpēc, ka mēs strīdāmies ar ziloni. Atceries? Kā aklie pētīja ziloni? Vieni taustīja ziloņa kājas un teica, ka zilonis ir kolonnas. Otri ķērās pie astes un teica, ka zilonis ir šņore. Trešie taustīja ausis un teica, ka zilonis ir vēdeklis. Viņiem visiem bija taisnība, taču viņi neredzēja kopainu.

Šobrīd uzdevums ir saglabāt šeit katram no mums pieejamo maksimumu, harmonijas un līdzsvara līmeni, brīvu no spriedumiem. Jo tikai tad mūsu dvēseles dāvanas šeit var izpausties caur konkrētu rīcību, talantiem, iespējām, enerģiju, tikai caur miera punktu.

Lai ieietu jaunajā pasaulē ar savu bioloģiju, ar savu apziņu, mums ir jāpieņem, ka visai dzīves dažādībai, jebkurai krāsai ir vieta būt. Tā ir! Es vēlreiz atkārtoju, pieņemšana nav apstiprināšana, pieņemšana nav izvēle, pieņemšana ir tikai atzīšana, tā ir, un es to ņemu vērā. Ja laukā ir krusa, es to pieņemu un atrodu, kur no tās paslēpties. Ja tas ir ugunsgrēks, es pieņemu, ka tas ir ugunsgrēks. Es nešausminos par to, kā kaut kas tāds var notikt.. Es pieņemu, ka šeit ir mana vieta: piepildu spaiņus, nesu ūdeni, vai pametu šo vietu, vai jau domāju par to, kā apsēšu izdegušo lauku. Respektīvi, es ņemu vērā notiekošo, bet nenosodu un nevērtēju.

Reiz dzīvoja Viktors Frankls, izcils cilvēks un psihologs, kurš vairākus gadus pavadīja koncentracijas nometnē un palika dzīvs, jo bija nolēmis izdzīvot un pēc tam aprakstīt piedzīvoto. Viņš teica: pirmie nomira tie, kuri cerēja, ka tas viss drīz beigsies. Pēc tam tie, kuri uzskatīja, ka nekad nebeigsies. Un tikai tie, kuri rīkojās dienu no dienas tā, kā vajag tieši tagad, nodzīvoja līdz atbrīvošanai. Protams, tā ir cietsirdīga sistēma, taču tā ir patiesība šajā polaritātes pasaulē.
Laime, ka mēs vairs neatrodamies XX gadsimta vidū, bet jau ir XXI gadsimta sākums un enerģija ir nesalīdzināmi vieglāka. Un tieši tāpēc šobrīd mēs varam sajust harmoniju un mieru, un tieši tagad mēs varam redzēt, kā mūsu iekšējais stāvoklis maina notiekošo mums apkārt.

Es vienā no saviem vēstījumiem rakstīju: “Ir pienācis svētīto laiks”. Vārdam “svētīts” ir divas nozīmes. No vienas puses, šī ir svēta persona, kas saistīta ar Dievu, jūt, pārraida kādu Radītāja informāciju. No otras puses, tas ir traks, svēts muļķis, kurš nerūpējas par savu fizisko ķermeni. Bet tagad mēs atrodamies laikmetā, kad tieši šis stāvoklis aizsargā mūsu klātbūtni fiziskajā ķermenī. Kad mēs neražojam nosodījuma, dusmu, baiļu spēles hormonus, bet kad atļaujamies būt spēkstacijas, kas izstaro augstfrekvences enerģiju.

Saudzē savu spēju būt mierīgam un nebaidies būt muļķis, nebaidies būt svētīts, nebaidies būt citu nesaprasts, esi laimīgs un labestīgs. Un tici man, tie, kuri tevi uzskata par dīvainu, vēlēsies būt tev tuvāk, lai vienkārši pasildītos. Šo ceļu nogājuši simtiem cilvēku manās skolās un savos individuālajos Armagedonos, savās personīgajās traģēdijās, piedzemdējot šo miera punktu un no tā atklājot pavisam jaunu sevi.

Bet šobrīd ir pienācis laiks, kad mēs kolektīvi to darām un mēs zinājām, ka mums būs tāda iespēja. Ja mēs nebūtu izgājuši šo cietsirdīgo pieredzi uz Zemes, mēs nespētu pārveidot šo haosu, lai arī no cik augstām tālēm nebūtu atnākuši. Eņģeļiem uz Zemes nav ko darīt, tās nav savienojamas enerģijas. Bet cilvēki, kuros ir Gars un kuri atklājuši savu Dvēseli, ir spēcīgāki par jebkuru eņģeli, tāpēc ka viņi šajā realitātē izpauž Radītāju.

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas būs tikai uz laiku…

Kad mēs sākam dzīvot “ar sirdi un dvēseli”, mums pretīga kļūst tēlošana un liekulība.
Mums ir iekšēja vēlme pēc tīrības, pēc veseluma, atvērtības it visās attiecībās.

Dvēselē tu pilnībā vari būt saskanīgs ar otru cilvēku un jūs varat viens otram būt pievilcīgi, taču, ja cilvēks turpina spēlēt savu lomu, bet tu jau jūties īsts, tad tev vairs negribēsies savu enerģiju izliet vienkārši tāpat (tukšām runām, tenkām, apvainojumiem, žēlabām). Lūk, arī pazūd savstarpējā sapratne un iestājas pārtraukums komunikācijā, kad tu praktiski paliec viens pret vienu ar sevi.
Taču nevajag domāt, ka no šī brīža uz visiem laikiem tu paliec viens.

Pakāpeniski, kad kļūsi stiprāks, nostabilizēsies un iesakņosies savā labbūtībā un pateicībā dzīvei, šī fāze noteikti pāries citā.
Kad tu iemācīsies skaidri dzirdēt sevi un būt noturīgs savā dvēseles līdzsvara stāvoklī, kad tev absolūti pazudīs vēlme kādu pāraudzināt, kādam kaut ko paskaidrot vai pierādīt, bet, galvenais, kad tev pāries vēlme būt citu saprastam – tu vienkārši rīkosies tā, kā uzskati par vajadzīgu, bez jebkādiem paskaidrojumiem, – kad kļūsti absolūti laimīgs pats par sevi, tev atkal kļūst interesanti cilvēki.

© Svetlana Dobrovoļska
Foto: Daffa Rayhan Zein
Tulkoja: Ginta Filia Solis

UN TAD IZRĀDĪJĀS…

UN TAD izrādījās…
Un tad izrādījās, ka mūsu patiesie garīgie skolotāji ir mūsu vecāki, radi, draugi, draudzenes, partneri, vīri, sievas, bērni, pārdevēja, autobusa šoferis, nejaušs garāmgājējs, ubags uz ielas, sašutis priekšnieks, rupjš kaimiņš.
Un tad izrādījās, ka mūsu garīguma slānis acumirklī pazūd un neiztur realitātes pārbaudi, pie mazākās mijiedarbības ar šiem skolotājiem.
Un tad izrādījās, ka ikdiena garīgumu māca labāk nekā to var iemācīties ašramos un nomaļās rekolekcijās.
Un tad izrādījās, ka Dievs neatrodas tempļos un svētvietās – Viņš ir mājās, virtuvē, vannas istabā, veikalā, darbā, saziņā ar ģimeni un draugiem.
Un tad izrādījās, ka Dievs ir daudz tuvāk, nekā mēs domājām – ka Viņš ir vienmēr, visur, visā un ikvienā, katrā mirklī.
Un tad izrādījās, ka viss ir daudz vienkāršāk, nekā šķita, un ka, iespējams, tas ir augstākais garīgums – redzēt Dievišķo – parastajā un Dievu – visā (un ikvienā).
Ieraudzīt un paklanīties Viņam.
Un pasaulē? Vienkārši apskaut mirkli ar mīlestību.
~Edvards Taraščanskis~
Kopēts no Aleksandrs Agešins
Tulkojums: Kristine Devi

SAJŪTI ATŠĶIRĪBU

Sajūti atšķirību: ja pirmkārt TU esi mamma, sieva, darbiniece, meita – tas ir viens. Ja TU esi nemirstīga Dvēsele, kura šobrīd kādam ir mamma, sieva, darbiniece, meita – tas ir pavisam kas cits.

Mamma-personāžs var konvulsīvi raustīties bailēs par to, ka viņas bērni “neatbilst normai”, bet mamma-Dvēsele zina, ka viss būs labi, ja bērniņš ir mīlēts…. Visas bailes, visas sāpes visi aizvainojumi un vilšanās ir mūsu lomu paliekas, caur kurām cauri dzīvēm mēs atklājām savu Dvēseles Gaismu. Par spīti tam, kā tas izskatās “mirstīgajā” pasaulē. Bailes un lomas pašas pazūd, ja mēs fokusējamies uz Mīlestību. Uz sirsnību un pieņemšanu, maigumu un prieku, ticību sev un citiem, un pateicību katram mirklim….

Un, jo sarežģītāka šobrīd ir tava dzīve, jo vairāk tajā negatīvu emociju, jo ātrāk tu vari atbrīvoties no tās lomas, kuru esi aizspēlējusies. Tāpēc, ka tā vairs nav savienojama ar dzīvi. Bet tie, kuri to jau agrāk ir izdarījuši (ņemiet vērā – ar daudz lielāku piepūli), šobrīt atklāj sev patiesi jaunus un daudz plašākus horizontus.

© Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tikšanās ar neizbēgamo

Šajā brīnišķīgajā ziemas Saulgriežu laikā gribas runāt tikai par vieglo un brīnišķo! Tomēr es nolēmu šajās aizejošā gada pēdējas dienās noskaidrot vienu svarīgu mūsu ikdienas “darba momentu”.

Labā ziņa ir tā, ka arvien vairāk cilvēkiem šādi atgādinājumi un skaidrojumi vairs nav vajadzīgi, jo viņi nevilšus jūtas tieši tā, kā es aprakstu. No otras puses, arvien vairāk ir tādu, kuri pirmo reizi savas dzīves mirkļus izdzīvo apzināti, un jums, dārgie lasītāji, ceru, ka noderēs sekojošais materiāls.

Tātad tiem, kas jau ir nostājušies uz apzinātas realitātes uztveres (pareizāk sakot, tās radīšanas ar savu iekšējo stāvokli) ceļa, pārsteigums var būt saskarsme ar nepatīkamām situācijām, kuras it kā neskar tieši, taču kaut kādā veidā jūs tajās tomēr esat iesaistīti.

Tas var būt konflikts starp tuviem cilvēkiem, vai kāda veida cilvēciska traģēdija kaut kur tuvumā (mašīna notriec cilvēku vai kādu piemeklē sirdstrieka), vai arī konflikti darbā, kad, piemēram, priekšnieks pazemo tavu kolēģi… Un šķiet, ka tev ar to nav nekāda sakara, bet nez kāpēc tu to vēro. Un nevis vienkārši vēro, bet šī situācija izraisa tevī emociju vētru, kas bieži vien ir neadekvāta notiekošajam – daudz spilgtāka, daudz spēcīgāka – un ir pat fiziskas ķermeņa reakcijas – drebuļi, nejūtīgas rokas un kājas, paaugstināts asinsspiediens, galvassāpes, slikta dūša utt. 

Un cilvēki ļoti bieži uzdod jautājumu: kas ir tas, ko es vēl joprojām sevī neesmu izstrādājis, ko neesmu iztīrījis, ja reiz kaut ko tadu pievelku?

Un tiešām, tas ir dīvaini…. It kā cilvēkā vairs nav šo magnētu, viņš it kā ir iemācījies radīt savā dzīvē labo un pieņemt jebkuru “slikto” kā nākamo uzdevumu un pakāpienu izaugsmē, nevis problēmu, viņš arvien vairāk aiz provokatīvām situācijām sajūt pozitīvus motīvus – atklāt savu spēku, savu iekšējo cieņu, izrādīt dāsnumu, līdzjūtību utt. No malas vērojot, viņš brīnišķīgi saprot, kāpēc tāda situācija ir radusies un apzinās, kā tā ir neizbēgama un vērtīga katram tās dalībniekam…. Cilvēks ir pilnībā brīvs no bailēm, vērtējumiem un pretenzijām pret notiekošo, un saprot to, ka cilvēki uzvedas tā, tāpēc, ka savādāk nevar uzvesties…. Taču tas vēl jo vairāk pastiprina šo bezspēcības stāvokli – tapēc, ka notiekošais sagādā emocionālu (bet bieži vien arī sajūtamu fizisku) diskomfortu, taču to ietekmēt mēs jūtami nevaram. Taču kaut kas ir jādara, lai saglabātu savu veselību un emocionālo līdzsvaru.

Tieši šīs situācijas es dēvēju par “tikšanos ar neizbēgamo”. Tādu līdzīgu, tikai daudz asāku momentu mūsu pagātnē ir bijis neskaitāmi daudz, kad mums no vienas puses vajadzēja sevi aizstāvēt, bet no otras – izpildīt piespiedu darbības, ko pieprasīja realitāte: būt pakļāvīgiem varai, lai arī dvēselē tu tam nepiekrīti; paklusēt, kad tevī vārās taisnīgas dusmas; neiestāties par draugu, kuru nomelno, uzkāpt uz rīkles savām radošajām izpausmēm un rīkoties kā visi…

Un nebija pareizas izejas no tādām situācijām, tāpēc, ka, ja tu izdarīsi izvēli par labu dvēselei, cietīs tavs ķermenis (līdz pat nāvei), bet, ja izdarīsi izvēli, izejot no izdzīvošanas stratēģijas, cietīs dvēsele.

Tad, lūk, līdzīgas situācijas tagadnē – ir tikai atbalss un atgādinājums par daudz asākiem konfliktiem, kurus agrāk esam piedzīvojuši. Un šobrīd tie ar mums notiek tieši tāpēc, lai mēs vēlreiz atcerētos un izdzīvotu šo bezizejas sajūtu un izšķīdinātu to savā sirdī.

Jo šajā brīdī mēs vienlaicīgi atrodamies gan vertikālē – apzinātā kontaktā ar savu dvēseli, un horizontālā, tāpēc, ka mums kaut kā ir jareaģē cilvēciskajā plānā. Bet šajā vertikāles un horizontāles krustpunktā atrodas tas pats sirds punkts, kurš mums var atgādināt, ka ikviena reaģēšana ir īslaicīga, mirklīga ka spēle, un ārpus Spēles tam nav nekādas nozīmes.

Tā kā šādu neizbēgamu situāciju izdzīvošanas algoritms ir ļoti vienkāršs:

* Nevainot sevi un nemeklēt iemeslus, kāpēc esi nonācis šajā situācijā – tā ir augstākā griba, lai tu ar to sastaptos.

* Atcerēties par spēles mirklīgo dabu un nostāties VIRS spēles. Ārēji nepiedalīties šajā situācijā, bet ar sirdi pieņemt tevī iekšā dzimstošās jūtas un emocijas.

* Ar pateicību un maksimāli līdzsvaroti izdzīvot un caurelpot šīs situācijas.

Ja to izdarīsi, situācijas intensitāte mazināsies un tu sajutīsi milzīgu atvieglojumu, tāpēc, ka esi padarījis nepieciešamo darbu – esi izlaidis savas un kolektīvās pieredzes slāni caur savu sirds centru.
Atceries, ka nav iespējams pāriet jaunā spēlē, ja neesi aizvēris iepriekšējās spēles sižetus.

Bet tas, cik veiksmīga būs šī “aizvēršana” ir atkarīgs no cilvēku prāta spējas izlaist pagātnes stāstus caur savu emocionālo filtru – pēc iespējas uzmanīgi ar pateicību, bez spriedumiem, bez vērtēšanas, bez mocībām… Jā, tas ir nepatīkami, smagi un dažkārt pat fiziski sāpīgi, bet tam kā vilnim ir jāiziet cauri mums, paņemot līdzi visus pagātnes izkropļojumus, lai mūsu dvēseles vēl spožāk uzmirdzētu Jaunajā pasaulē.

Svetlana Dobrovoļska
Avots: obretenie-sily-lubvi
Tulkoja: GInta Filia Solis

Izaugt dvēselē

Kad pienāk laiks novākt savu darbību augļus, labus vai sliktus, ne vienmēr cilvēks zina, kad iesēja sēkliņu zemē un kāpēc izauga tas, kas izauga. Var jau šķist, ka pasaule ir netaisnīga, ka labais neatgriežas, ka ļaunums var palikt nesodīts, vai slikta attieksme pret tevi – tas ir nepareizi.
Grūti ar loģisko prātu, neredzot plašāk un dziļāk, bez pieredzes vērot šos procesus ārpus laika, saprast karmas likumus. Taču viss vienmēr atgriežas un viss kaut ko māca. Lepnajiem – pazemību, egoistiem – mīlestību pret citiem, nepateicīgajiem – pateicību, nosodītājiem – spēju piedot. Dzīve ļoti labi māca, stingri un bez kompromisiem.
Un tieši tāpēc apkārt ir tik daudz vārdu par nepieciešamību pieņemt visu, kas notiek. Tāpēc, ka daudzus brīdinājumus cilvēks neievēroja, nedomāja par ražas novākšanu ne tikai attiecībā uz sevi, bet arī bērniem, un vienmēr jau šķiet, ka sīkiem pārkāpumiem nav nekāda spēka.
Tāpat kā kokam ir savas augšanas stadijas, tāpat arī cilvēka dvēselei ir savi pieaugšanas un kļūšanas posmi.
Izaugt dvēselē tas nozīmē pilnībā uzņemties atbildību par sevi, noņemot šo atbildību no visiem citiem, no tuvajiem un svešajiem, no Dieva un pasaules kopumā. Tas nozīmē piedzīvot tūkstošiem savu bezgalīgo ilūziju par sevi un citiem nāves. Tas nozīmē nogaršot savus gadsimtiem ilgās darbības augļus un mācīties ļoti saudzīgi sēt sēklas auglīgajā svešu dvēseļu zemē.

Angelina Hoffman
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par mazo iekšpasaules putniņu

Kaut kur dziļi iekšpasaulē dzīvo putniņš. Putniņš, kurš neizjūt pieķeršanos parastam cilvēka kūtrumam, bailēm pamest savas bezjēdzīgās dzīves nelaimīgās salas, kurš nejūtas neomulīgi zem plēsēju vērtējošajiem skatiem.

Mēs taču visi esam to piedzīvojuši un piedzīvojam atkal un atkal. Pat tie, kuri ārējā līmenī sevi redz nepārtraukta prieka un veiksmes starojoša oreola ieskautus. Viņi, jo īpaši, savādāk no kurienes gan rodas vēlme nemitīgi pierādīt savu laimi, par kuru nevienam citam patiesībā nav nekādas daļas.

Putniņš ir viegls. Tas izpleš savus mazos stipros spārniņus un lido brīvībā. Vienmēr tikai brīvībā. Projām no rutīnas, no nomācošiem cilvēkiem, no važām ar nosaukumu “vajag”.

Putniņš redz sauli, tic sniegam un priecājas par austošo rītu. Putniņš nav būrī. Būrī mēs to paši izdomājām. Tāpēc, ka ļoti bail ir dzīvot tā, kā gribās.
Kad dzīvo kā visi, no tevis mazāk ko prasa, un ir uz ko novelt atbildību: viss tā arī ir, mums taču tā mācīja, no mums taču kaut ko grib. Bet ko grib? Iespējams tikai tās pašas bailes, no kurām tik žigli aizbēg putniņš, bet mēs – tik lēnām?

Bet varbūt tomēr riskēt? Varbūt iemācīties likt vilties visiem, kuri domā, ka mums vajadzīgs viņu vērtējums? Varbūt ir vērts pārstāt cerēt, ka mēs jel kad ieraudzīsim to cilvēku sejas, kuri visu mūžu pret mums stāvejuši ar mugurām? Varbūt beidzot apjaust, ka mīlestībai vienmēr ir silta atbilde, nevis auksta klusēšana? Varbūt ir vērts atgūt brīvību ne tikai izdomātajam glābējputniņam, bet arī sev pašiem?
Kaut kas iekšpasaulē iesāpas. Tā droši vien ir tā sāpe, kura vislabāk prot atgādināt to, ka esi dzīvs.
Un tas ir labi.
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Neviens cits, tikai tu!

Nav vērts sevi salīdzināt ar kādu citu. Tu esi unikāla Dvēsele, kura iet savu šīs Zemes Ceļu.

Ja tomēr salīdzini, tad tikai ar sevi pašu – ar to, kas tu biji vakar, pirms gada, pirms desmit gadiem… Jebkurš cits salīdzinājums ir nevietā un tam nav nekāda sakara ar tevi.

Tev ir unikāla ģenētika, nervu sistēma, audzināšana, biogrāfija un pašam savs dzīves ceļš.
Neviens nav bijis tavā vietā un piedzīvojis to, ko piedzīvoji tu, pat tad, ja scenāriji bijuši līdzīgi. Un neviens šo ceļu neveic tieši tā, kā to dari tu.

Cik ļoti daudz enerģijas tiek patērēts sevis salīdzināšanai ar citiem.
Cik daudz cilvēku nogriežas no sava ceļa, cenšoties sekot svešam scenārijam.
Un rezultātā zaudē sevi, cenšoties nodzīvot ne savu dzīvi.
Tas ir līdzīgi, kā, ja suns gribētu būt kaķis un censtos uzrāpties kokā.

Kam tev tas vajadzīgs? Tā nav tava daba, nav tavi uzdevumi, nav tavs scenārijs un nav tavs ceļš.

Protams, ir svarīgi būt uzmanīgam pret informāciju, kas nāk pie tevis.
Taču ir jāiemācās līdzsvarot ārpasaules pulsāciju ar to, kā pulsē tu pats.
Ar saviem mērķiem, prioritātēm, vērtībām, uzstādījumiem un sajūtām.
Dažkārt vispār ir vērts paiet garām.
Vai arī paņemt no informācijas, kāda cita pieredzes vienu vienīgu vērtīgu dzirksti, lai pēc tam to pārnestu mājās un no tās aizdedzinātu savu paša īpašo liesmu.
Lai pasaulē izpaustos tavi personīgie, apzinātie mērķi. Lai izveidotos jauns tavas dzīves ceļojuma maršruts.
Bet varbūt, pateicoties šai dzirkstij, tu spersi pēdejo soli jaunā līmenī. Varbūt tas vispār būs kvantu lēciens.

Nav vērts sevi salīdzināt ar kādu citu. Tu esi unikāla Dvēsele, kura iet savu šīs Zemes Ceļu.

Un ir tik brīnišķīgi, kad pie vienas rokas tevi ved Dievs, bet pie otras – Tu pats, tas, kurš atceras un zina, kāpēc šeit ir atnācis..

© Tatjana Gromova Godard
Tulkoja: Ginta Filia Solis