Vissvētīgākais darbs pasaulē

Kad tu uzsāc kustību pie sevis, tu zaudē daudzus, kam bii izdevīgs savā nebrīvē, savā vieglajā vadāmībā un pārsteidzošajā spējā atteikties no sava viedokļa…

Tevi gaida ļoti daudz rūgtu atklāsmju par to, no kā tad īsti sastāvēja tava līdzšinējā dzīve, kurā tu neko nelēmi, ne par ko nebiji atbildīgs un neko neizvēlējies pats…

Momentā par tevi interesi zaudē tie, kuriem vairs neizdodas uzsēdināt tevi tavai vainas izjūtai, uzkraut tev visus savus parādus uzreiz un manipulēt ar tavām ierastajām reakcijām…

Un tieši viņi tevi vaino tajā, ka viņu vadības pults, ar kuras palīdzību tevi tik ilgi bija vadījuši, vairs nedarbojas…
Un tu pasmaidi un pat negrasies to labot…
Tu pārstāj pirkt mīlestību… un arī pārdot…
Vairs necenties nopelnīt atzinību…
Tev vairs nav vajadzības apkalpot citu viedokli par sevi un atdod šo iespēju tiem, kas dienu un nakti monitorē tavu dzīvi…

Tu sevī atrodi to naidnieku, kurš čukstēs ausī par to, ka taču bija normāli un, kam tev bija vajadzīga šī revolūcija???…
Taču naidnieks pazudīs reizē ar bailēm, kurām tu uzdrošināsies ieskatīties acīs…

Ceļš pie sevis nav revolūcija, jo tu necīnies…
Tu vienkārši atgriezies savas dvēseles nolaistajās mājās, kuras tev nāksies izmazgāt tīras, izmest tonnām lūžņu un mīlestībā piepildīt ar to, kas tev patiešām ir vajadzīgs…

Un tici man, tas ir vissvētīgākais darbs pasaulē…

Nebaidies būt tu pats…
Baidies būt visiem, izņemot sevi…

©Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sevis atklāšanas ceļojums

Katrā brīdī tu izdarīji tieši tik, cik varēji. Izejot no tās iekšējās konfigurācijas, kurā atradies. Izvēles, lēmumi, darbības. Tieši tās un tieši tik, cik bija pa spēkam.

Uz to brīdi tas bija labākais. Savādāk nesanāca.

Patiesā cilvēka daba ir austa no mīlestības. Piedzimstot, cilvēks pēc noklusējuma kļūst par programmu un scenāriju ķīlnieku. Traumu, dzimtas stāstu un tās zemes sāpju, uz kuras piedzimis.

Balstoties uz to, sākas sevis visā tajā atklāšanas ceļojums. Slāni pa slānim atmetot visu melīgo, visas ilūzijas, novācot visus izkropļojumus.

Tas ir ilgs un grūts ceļš. Un šajā ceļā tiek maksātas ļoti augstas cenas. Miljoniem traucējumu un kārdinājumu, kas mūs māna prom no patiesā ceļa. Taču, jo tuvāk būtībai, jo skaļāka kļūst iekšējā balss, kuru vairs nav iespējams apklusināt.

Sācis šo ceļu, tu vairs nevari pa to neiet, tu nevari vairs apstāties.

Kad esi nokļuvis līdz būtībai, sākas tavs pārdzimšanas process. Lai sāktu skanēt kā tu pats. Kā tava patiesā būtība. Tu sāc radīt savu realitāti no savas patiesās būtības, no mīlestības. Pateicībā sev un savam ceļam. Pateicībā visam, kas bijis.Savas pieredzes pieņemšanā un atzīšanā – es tiku galā. Es izdarīju labāko, ko varēju. Katru mirkli, katrā ceļa posmā.

Pateicoties tam, kas bija, es esmu šeit.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lielā Dvēsele

Matvejs skolā sakāvās. Atnāca mājās, it kā nomierinājās un apsēdās gatavot mācības.
Bet pēc brīža stāvēja istabas durvīs:
– Mammu, man ir stress, es nevaru pamācīties.
– Kā es varu tev palīdzēt?
– Es nezinu. Kaut ko izdari. Es netieku galā ar saviem nerviem.
– Labi, iesim uz virtuvi aprunāties.
– Ko tu jūti?
– Sāpes. Ciešanas. Aizvainojumu.
– Uz ko?
Stāsta, uz ko.
– Skaidrs. Saproti, dēls, ir notikumi un ir tava attieksme pret tiem. Notikums ir tas, par ko tu man stāstīji. Bet tava attieksme – tas ir tavs aizvainojums. Tā ir?
– Jā.
– Dēļ kā tu ciet, dēļ notikuma vai attieksmes?
– Dēļ notikuma.
– Nē. Man paskaidrot? Lūk, es šajā notikumā vispār nepiedalījos, es biju mājās. Bet tu man par to stāsti un man arī sāp. Nedaudz savādāk kā tev, bet sāp. Dēļ kā es ciešu?
– Dēļ attieksmes.
– Jā. Un arī tu ciet dēļ attieksmes. Cilvēki vienmēr cieš ne jau dēļ notikumiem, bet dēļ savas attieksmes pret tiem. Tas ir tāds dabas likums. Piekrīti?
– Jā.
– Tagad klausies tālāk. No kā atkarīga attieksme – no notikuma vai no tevis?
– Khm…
– No tevis. Tūliņ tev to pierādīšu. Iedomājies, ka ir pagājuši desmit gadi un šis notikums ir kļuvis tāls un maznozīmīgs. Vai tava attieksme pret to ir mainījusies?
– Jā, es to aizmirsīšu.
– Tātad, iedomājies, ka ir pagājuši desmit gadi.
– Nevaru! Tas taču notika šodien!
– Tad nu tā. Ciešanas ir sāls. Dvēsele – ūdens. Ja tev ir maziņa Dvēsele, kā tējkarote ūdens, bet sāls ir vesels kilograms, tad sāls uzsūks ūdeni un pārakmeņosies. Un tu nekad nespēsi atbrīvoties no šīm ciešanām. Tā ir?
– Jā.
– Bet tagad iedomājies, ka tava Dvēsele ir milzīga, trīsdesmit kubikmetru ūdens. Un tajā nonāk kilograms sāls. Kas ar to notiks?
– Tas izšķīdīs un pazudīs.
– Pareizi. Tātad, kas jāiedomājas?
– Jāiedomājas, ka man ir liela Dvēsele.
– Tā tāpat ir liela. Kā okeāns. Un tajā nokļūst tējkarote sāls. Tāds nieks, vai ne?

Es pirmo reizi dzīvē ieraudzīju kā cilvēka seja kļūst gaiša.
Piecēlās un aizgāja mācīties.
Kaut ko es tomēr spēju…

Ņina Votinceva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ceļš cauri tumsai

Dzīve ir kā ceļš. Tas ne vienmēr ir taisns un rozēm kaisīts. Tieši šķēršļi un ar tiem saistītie pārbaudījumi spēj ienest jaunas pārmaiņas.
Šīs kvalitātes ir dzīve saskaņā ar savu dvēseles Gaismu.
Mūsu iekšējai pasaulei, tāpat kā telpai, kura atrodas tumsā, vajadzīgi ir avoti, lai to varētu izgaismot.
Ja ienesam kaut vienu sveci tumsā, tad tā rada radikālas pārmaiņas telpā. Tāpat ir ar zemapziņā mītošo neizzināto daļu. Ja par to nedomājam, tad pat nenojaušam, ka tāda ir. Bet agru vai vēlu, bet visticamāk jau drīz, cilvēkam, kas ir pamodies un līdz ar to nostājas uz apzinātības ceļa, iznāks sastapties ar sevī esošo tumšo pusi. Ar savu ēnu.
Pirmā pieredze var atnākt ar konkrētiem notikumiem dzīvē – emocionālas sāpes, slimība, tuvinieku nāve, pazemojums….
Tādos brīžos var likties, ka visa pasaule ir nostājusies pret. Bet patiesībā tā ir iespēja paņemt sveci un iet iekšā tumsā.
Tikai ienesot Gaismu un uzticoties Dieva klātbūtnei, var notikt padziļinājums un arvien lielāka apzināšanās, kas sniedz gan emocionālu, gan arī fizisku dziedināšanu.

Kad notiek padošanās Lielā spēka priekšā, zūd spriedze, tiek atlaists saspringums un var ienākt Gaisma.

Šī svece tumsā spēj paveikt brīnumus, jo tad atkāpjas bailes un sirdī ienāk miers.
Miers tā ir iespēja dzīvot tālāk ar lielāku paļaušanos uz Dieva klātbūtni savā dzīvē.
Bet, lai arvien vairāk izgaismotu zempaziņas telpu, ir vajadzīgas daudzas sveces.
Sveču ienešana var notikt pārdzīvojumu rezultātā, kad esam spiesti atlaist kādu sava zemā ego daļu, lai atbrīvotos no emocionālām sāpēm un rastu sirdsmieru. Bet iekšējais miers prasa, lai to arien vairāk nostiprina, tātad iecentrē.

Cilvēks, kas ir apzināti nostājies uz Gaismas ceļa un iet to rok rokā ar Dievu, var piedzīvot dvēseles tumšo nakti.
Dvēseles tumšā nakts nenozīmē vienu nakti, tas var būt daudz ilgāks dzīves posms – nedēļa, mēnesis, gads… Dvēseles tumšā nakts atnāk tad, kad cilvēks ir gatavs nopietnam Gaismas padziļinājumam sevī.

Un likums šeit ir viens – lai ienestu Gaismu, ir jāiet cauri tumsai.

Ja dzīve visu laiku rit samērā rožaini un bez pārbaudījumiem, tad ir jābūt īpaši vērīgam, jo iespējams, ka gaisma, kuru cilvēks sevī it kā sajūt, nemaz nav Dieva Gaisma, bet gan aukstā, iluzorā , kuras avots ir pretējie spēki Dieva Gaismai.
Ceļš pie Dieva nav spoži izgaismota skatuve ar prožektoriem, bet gan šī mazā, vienkāršā svecīte, kas savieno ar mīļumu un prieku. To pārbaudīt katrs var pēc sajūtām savā sirdī – vai Gaisma ienes siltumu, mieru un līdzjūtību, vai tā tikai apžilbina acis un palielina sava pārākuma sajūtu pār citiem cilvēkiem.

Dvēseles tumšā nakts parasti atnāk negaidot un bez brīdinājuma. Par iemeslu tai var būt kādas zemapziņā mītošās bailes, kas atradušas ir sev izeju un nonākušas apziņas plūsmā. Jo cilvēks ir dziļāk iegājis Gaismas sfērā un savienojies ar to, jo spēcīgāk sajutīs arī Tumsas klātesamību un tās ietekmi. Kamēr peldam pa ūdens virsmu, maz ir iespēju ieraudzīt zemūdens pārbagāto pasauli. Tikai ienirstot, atveras visa aina pilnībā – gan skaistais, gan biedējošais.

Dvēseles tumšā naktī var pārņemt iekšēja kailuma sajūta. Esi viens un neaizsargāts šo Gaismas un Tumsas spēku priekšā. Negulētas naktis, nemiers, baiļu sajūta ir šī posma pavadones. Bet… Bet kaut kur pašā esības dziļumā kā okeāna dzelmē ir visuresošā Dieva klātbūtne. Viņš mūs nekad nepamet, tikai mēs attālināmies no Dieva. Šī Dieva klātbūtne dod spēku, kas palīdz iztaisnoties, atvērt acis un paskatīties dziļāk tumsā.

Tumsa var būt tik biedējoša, ka tā līdzinās nāvei.
Bet izvēle ir izdarīta.
Svece ir iedegta, un tā ved neziņā.

Bailes no nāves ir bailes no nezināmā. Kad, pārvarot sevi, ejam tur iekšā, atklājas, ka tā ir milzīga transformējoša enerģija, kas savieno ar radīšanas spēku un savas esības vēl dziļāku izpratni un pieņemšanu. Tumsa vairs nav ienaidnieks, tumsa ir draugs, jo tikai caur to varējām piekļūt savai ēnai un iegūt tik spēcīgu eksistenciālu pieredzi.
Atbrīvojot tumsu sevī, arvien tuvāk esam tam, kas ESAM.

Ja Dvēseles tumšā nakts klauvējas pie durvīm, tad patiesībā tā ir Gaisma, kas tur nāk. Varam durvis neatvērt, varam nogaidīt vai arī izlikties, ka nedzirdam.
Bet Gaisma nāks atkal, jo tāda ir Dieva pasaules kārtība, ka dienu nomaina nakti, ka tumsa mijas ar gaismu.

Tikai viena svece tumsā spēj izmainīt visu pasauli.

Maija Kadiķe
www.engelupasaule.lv

Un te nu ir Mīlestības noslēpums

Nejauc Mīlestību ar iekāri.
Mīlestība ir Saule, iekāre – tikai zibsnis.
Iekāre padara aklu, bet Saule dāvā dzīvību.
Iekāres alkstošais ir gatavs upurēties, bet patiesa Mīlestība nezin upurus un netic tiem – tā apdāvina.
Mīlestība neatņem vienam, lai iedotu otram…
Mīlestība ir dzīves jēga.
Bet savu dzīvi neatdosi otram.
Iekāre tikai šķiet labestīga, patiesībā tā ir dvēseli dedzinoša liesma, tas ir ugunsgrēks – akls un cietsirdīgs.
Ja tu mīli ķermeni – tā ir tikai iekāre.
Mīlestība ir attieksme pret cilvēku, nevis pret viņa ķermeni.
Un te nu ir Mīlestības noslēpums.
Mēs visu mūžu cenšamies atrast paši sevi.
Tas ir liels un ļoti sarežģīts ceļš.
Taču cik vēl sarežģītāk ir atrast otrā cilvēkā iekšējo gaismu!
Lūk, kāpēc Mīlestība nepiedzimst uzreiz, uzreiz rodas tikai iekāre.
Tie, kuri nespēj atšķirt Mīlestību no iekāres, ir nolemti ciešanām.
Tie, kuri upurē, tie nemī.
Tas, kurš nav atradis sevi, vēl nevar mīlēt.

 © Anhels de Kuatjē
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas, ko nevēlas darīt tava Dvēsele

Būt laimīgam ir viegli. Ir tikai jāatļauj sev nedarīt neko no tā, ko tu patiesībā nevēlies darīt. Ko nevēlas darīt tava Dvēsele.

Tava Dvēsele neiet pretrunā ar pasauli, tava Dvēsele neiet graut, tava Dvēsele neiet melot, neiet nepatiesi liecināt pret savu tuvāko. Tava Dvēsele neiet zagt, neiet veikt netiklas darbības, neiet nodarīt pāri un pazemot. Tava Dvēsele neiet medībās un nedodas uzstādīt slazdus. Neiet iekarot un neiet saņemt gūstā pretinieku.

Un arī tu neej.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Visbriesmīgākie zaudējumi ir tie, kurus mēs neievērojam

Kāds viedais stāsts.

Reiz zemnieks iesēja labākos graudus, pirms tam rūpīgi sagatavojot augsni. Visu viņš izdarīja pēc vislabākās sirdsapziņas un ļoti akurāti. Tomēr lielākā daļa ražas nesaprotamu iemeslu dēļ gāja bojā. Tā nelielā ražas daļa, ko viņš spēja saglābt, palīdzēja ziemā izdzīvot viņam un viņa ģimenei. 

Tomēr, ja nebūtu iepriekš iekrātie krājumi, ģimene ziemu nepārciestu.

Nākamajā gadā zemnieks vēl centīgāk rūpējās par jauno ražu. Laiks bija brīnišķīgs un labība izauga lieliska. Taču pāris nedēļas pirms pļaušanas savilkās biezi mākoņi, sākās pērkona negaisi un spēcīga krusa nopostīja visu labību. Un atkal, tā, ko zemnieks bija novācis, pietika vien lai knapi izdzīvotu.

Taču, neskatoties uz visām dabas katastrofām, bija jārūpējas par ģimeni, tāpēc nākamajā gadā zemnieks aizņēmās graudus un atkal devās uz savu lauku, lai to sagatavotu sēšanai.

Līdz sējai bija atlikusi nedēļa, kad zemnieks saslima, saslima arī abi viņa palīgi – dēli.

Viņš gulēja gultā un saprata, ka viss zudis, ģimene nolemta bada nāvei, un visi viņa pūliņi ir velti. Sākumā tās bija tikai neveiksmes, kas vēlāk pārvērtās nelaimēs. Un tagad tas ir ne tikai ārpusē, bet arī viņā, viņa ķermenī. Pēkšņi prātā iešāvās salīdzinājums – šīs slimības un nelaimes arī ir raža.

Jā, nākotni var vadīt, izmainot apkārtējo pasauli: izvēloties labākos graudus, labākās zemes. Taču izrādās, ka tas nav galvenais. Izrādās, ka svarīgāk nākotnei ir mūsu iekšējais stāvoklis, un pašas galvenās sēklas ir mūsu dveselē.

Kāda būs mūsu dvēsele, tāds būs mūsu liktenis. Ja kaimiņam ir sabojāta dvēsele, viņš nodzers un notrieks savu ražu. Bet, ja pat aizdomāsies, sāks sēt, kopt laukus un pļaut, vienalga ražas nebūs.
Zemnieks murgos un karsonī gultā pavadīja vairākas dienas. Viņš pārstāja domāt par materiālajām lietām un maizes riecienu. 

Neskaidrais minējums par to, ka mūsu dvēsele saistīta ar likteni, kļuva arvien spilgtāks. Viņš paskatījās apkārt un ieraudzīja uz plaukta Bībeli, kuru agrāk vispār nebija ievērojis.

Drebošām rokām viņš to paņēma un uz labu laimi atšķīra lapu: “Ja jūs Manos likumos staigāsit un Manus baušļus turēsit un tos pildīsit, tad Es jums došu lietu savā laikā, un zeme izdos savu ražu, un koki nesīs savus augļus. Un kulšanas laiks sniegsies līdz vīnogu novākšanas laikam, un vīnogu novākšanas laiks sniegsies līdz sējas laikam, un jūs bagātīgi ēdīsit savu maizi un dzīvosit droši savā zemē…

Un pēkšņi slimajam, bezspēkā gulošajam cilvēkam atnāca atklāsme. Viņš pastāvīgi bija aprunājis un nosodījis savu neceļos nonākušo kaimiņu. Viņš pastāvīgi bija neapmierināts ar savu dzīvi un likteni, un vienmēr uzskatīja, ka raža ir pārāk maza. Viņš pastāvīgi apvainojās uz cilvēkiem, kuri nepareizi uzvedās. Tā vietā, lai no sirds viņiem pateiktu savas domas un atturētu no nepareiziem lēmumiem, viņš tos vienkarši nosodīja un dusmojās uz tiem.
Pēc laiciņa viņš nolika Bībeli malā un sajuta, ka kaut kas ir mainījies. Viņš vēlreiz paņēma to rokās, atkal uz labu laimi atšķīra lapu un lasīja: “Nezodziet un nekrāpiet, un nemelojiet saviem tuvākajiem!… Nezvēriet manā vārdā melīgi un nesagāniet sava Dieva vārdu – es esmu Kungs!… Neapspied un neaplaupi savu tuvāko! Lai algādža alga nepaliek pie tevis līdz rītam… Nelādi kurlo un neliec priekšā kāju aklajam, bīsties Dieva – es esmu Kungs!… Nedari netaisnību tiesā – neiztopi nabagam, nedod priekšroku dižajam, bet tiesā savus tuvākos taisnīgi! Nestaigā savā tautā baumodams, nealksti sava tuvākā asiņu – es esmu Kungs!… Nenīsti sirdī savu brāli, pamāci savu tuvāko, lai tu neesi līdzvainīgs… Neatriebies un nedusmo uz savas tautas ļaudīm, mīli savu tuvāko kā sevi pašu – es esmu Kungs!”

Izrādās, ka garīgo attiecību likumi ir ne mazāk svarīgi kā fizisko parādību saikne. Fiziskais var ietekmēt un veidot garīgo. Bet garīgais ietekmē un vada fizisko. Taču garīgais, izrādās, ir daudz svarīgāks.

Savukārt fiziskais patiesībā ir tikai papildinājums garīgajam un instruments tā attīstībai.

Zemnieks paskatījās sev apkārt un izbrīnīts ievēroja, ka pasaule kļuvusi brīnišķīga. Viņš saprata, ka ļoti mīl savu sievu, kaut arī agrāk nemitīgi bija viņai pārmetis un pieprasijis aklu pakļaušanos.
Viņš apzinājās, cik ļoti mīl savus bērnus, kurus agrāk pat ievērojis nebija.

Pēkšņi viņš atskārta, ka tagad vairs nenosoda savu kaimiņu un attieksme pret to kļuvusi kā pret mazu bērnu, kuru nevajag nosodīt, bet arī nevajag padarīt atkarīgu no savas pastāvīgās palīdzēšanas. Ka palīdzēt vajag nevis viņa ķermenim, bet dvēselei, palīdzot tai attīstīties.
Tovakar viņš aizmiga laimīgs, neskatoties uz to, ka nākotnes it kā nebija. Viņš nebija pārliecināts par to, ka varēs apsēt lauku un izveseļoties. Taču tagad maizes rieciens nebija pati galvenā viņa laimes mēraukla. Viņš apzinājās, ka ikdienas rūpes par materiālo labklājību bija nomākušas rūpes par paša dvēseli. Tikai tagad viņš saprata, ka patiesībā daudzus gadus bija dzīvojis būdams nelaimīgs.
Dvēsele jau sen vairs nedziedāja un pasaule bija zaudējusi visas krāsas. Viņš nemitīgi bija sev iegalvojis, ka pilni apcirkņi ir pati galvenā vērtība. Bet tagad slims būdams, tuvu nāvei, viņš pēkšņi saprata, ka arī viņa dvēsele pedējos gados bija ievākusi ražu, kas sastāvēja no vienaldzības, neapmierinātības un skopuma.
Ir viens pārbaudīts veids kā samazināt dvēseles ciešanas: pārslēgties uz materiālajām vērtībām, un pārliecināt sevi, ka galvenais ir nauda un materiālie labumi. Ja mēs aizmirstam par dvēseli, tad nemaz nepamanām, kā tā cieš.
Un tagad slims un mirstošs, zemnieks atcerējas veco patiesību: ” Visbriesmīgākie zaudējumi ir tie, kurus mēs neievērojam”.

Tikai tagad viņš saprata, ka pati lielākā laime ir tad, kad dvēsele ir laimīga. Un, neskatoties uz nolemtības sajūtu, viņš aizmiga laimīgs.
Viņš gulēja kā bērns, bet no rīta pamodies, saprata, ka jūtas vēl briesmīgāk. Viņš nevarēja paelpot un viss ķermenis sāpēja. Tomēr kaut kas bija mainījies. Nepatikšanas, zaudējumi un pat fiziskās sāpes neradīja grūtsirdību un neapmierinātību ar likteni. Sāpes bija padarījušas viņu labestīgāku un iecietīgāku.Sāpes lika viņam aizmirst par ķermeni un tiekties pretī dvēselei.
Ja ķermeņa izdzīvošanai ir vajadzīga maize, tad dvēseles dziedināšanai un atveseļošanai vajadzīga mīlestība.
Šīs sēklas, kuras dāvina Radītājs vienmēr ir tīras un glābjošas. Jo vairāk cilvēks cieta, jo lielāku mīlestību pret Dievu viņš izjuta. Vēl dažas dienas viņš slimoja, bet pēc neilga laika viņš jutās daudz vieglāk ne tikai dvēseliski, bet arī fiziski. Viņš izbrīnā konstatēja, ka arī dēli ir atveseļojušies, un saprata, ka viņa attieksme pret dzīvi bija padarījusi slimu ne tikai viņu, bet arī viņa bērnus. Pēc nedēļas viņš izgāja laukā un kopā ar dēliem sāka sēt graudus. Pēc tam bija gan salnas gan lietus, taču, neskatoties uz to, raža bija lielāka par iepriekšējiem gadiem, vārpas bija spēcīgas un nebija sapuvušu graudu.

© Sergejs Lazarevs
Foto: Rehan Verma
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Un dzīve turpinās

Dvēselē kluss…
Dzīvot ir vienkārši – tas nenozīmē ietilpt vienā šūnā… tas nozīmē, pateikt sev, ka tā vienkārši ir dzīve…
Būt nobriedušam – tas nenozīmē būt nesalaužamam… tas nozīmē pārstāt baidīties no atbildības…
Būt veselam – nenozīmē būt absolūti bez jebkādām rētām, kaitēm un plaisām, fiziskām un emocionālām… tas nozīmē neatcelt dzīvi un nekalpot savai neveselībai….

Dvēselē skaļi…
Tāpēc, ka laime patiesībā nemīl nekādu klusumu… tā ir pārāk kustīga, lai varētu sēdēt stūrītī, apspiežot savus smieklus un cenšoties netrokšņot…
Tā spēlē savu mūziku, dejo, līst pāri malām un vienmēr prot ar sevi padalīties…

Dvēselē skumji…
Izdzīvot savas skumjas nozīmē nebēgt no tām un atpazīt visas to nokrāsas…
Sadzirdēt to balsi, paturēt pie rokas…
Pastaigāties ar tām kopā zem viena lietussarga savā personīgajā slapjdraņķī…
Un saprast, kāpēc tās vēlējās pabūt ar tevi kopā…

Dvēselē nekā…
Gadās arī tā…
Un tas ir sliktāk par skumjām… par sāpēm… par izmisumu…
Ka rakstīja Folkners: “Starp skumjām un neko es izvēlos skumjas”…
Jo tur, kur ir nekas, tu nejūties dzīvs…

Un kā tev, mans draugs, ir dvēselē?….
Vai tu to spēj saprast savā ikdienas steigā?…
Es, ne vienmēr… taču mācos… apstājos…
Man jau patīk vienkārši dzīvot, nebaidīties no savas ievainojamības, pieņemt savas skumjas un neskopoties ar laimi….
Grūtāk ir ar NEKĀ… tāpēc, ka tajā iestiedz pavisam nemanāmi…
Taču ir tik labi, ka ir ko mācīties…
Tātad dzīve turpinās…

Ļiļa Grad

Tulkoja: Ginta Filia Solis

ĶERMENIS – Dvēseles spogulis

kermenis

Kāpēc tā? Mūsu iekšējais dators visas domas un emocijas uztver kā komandas darbībai – tā mēs esam uzbūvēti. Aizkaitinājums, aizvainojums, bailes, šaubas, sadzīvistiskie pārdzīvojumi – tas viss atspoguļojas ķermenī.
Vēlies parbaudīt? Atceries situāciju, kas tevi nesen sadusmoja. Un tagad pievērs uzmanību tam, kuru muskuļu tonuss pieauga? Visbiežāk varēsi novērot, ka tie ir sejas muskuļi, savilktas dūres un krūšu zonas muskuļi. Tā ir? Kādu mirkli elpo dziļāk, lai izšķīdinātu spazmas un nepadarītu situāciju smagāku, kas var izvērsties par iekšējo orgānu slimībām, mugurkaula problēmām utt.
Tādas muskuļu reakcijas vajag atsekot un ielaist šajās zonās skābekli.
Par vēlu? Tad nāksies pastaigāt pa ārstiem. Ārsts izrakstīs tabletes. Tikai tās noņems sekas. Jo slimība taču ir ķermeņa kliedziens pēc palīdzības.
Vēl visdažādāko kaišu cēlonis ir zema pašvērtība, kad mēs sevi padarām par upuriem… darbam, bērniem, draugiem, apstākļiem. Tāpēc, ka neērti. Tāpēc, ka jādomā par to, ko padomās cilvēki. Tāpēc, ka baidāmies aizvainot kādu un tāpēc savu Dvēseli, savu ķermeni, savas jūtas nostumjam pēdējā vietā.
Šamaņi saka: “Jūs lielpilsētās dzīvojošie cilvēki esat dīvaini, domājat vienu, jūtat otru, runājat trešo. Tā pat saslimt var!” Un viņiem taisnība. Mīlestība pret sevi, mīlestība pret savu ķermeni, tas ir tad, kad mēs pirmkārt, klausāmies savā sirdī, protam atpazīt un pārvaldīt savas emocijas un paust augstas jūtas, kad mēs protam nomierināt savu lepnību, būt apzināti un rīkoties atbilstoši savām sajūtām. Bet, ja nu gadījumā tas neizdodas, tad nevajag mānīt sevi un citus. Nevajag tēlot labiņo, ja esi naidpilns. Klusēt, baidoties kadu aizvainot, tas nozīmē nodot, pirmkārt, sevi. Mūsu ķermenim ir brīnumaini resursi, kas palīdz palaist pašizdziedināšanās procesus. Un šie resursi ir saistīti ar Dvēseles, Ķermeņa un Gara vienotību. Lai tavā sirdī mājo harmonija.
Ksenija Silajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis
​​​​​​​Foto: pexel

Avots: Счастливый психолог

Mīlestība ir Dievs, kurš iemājojis sirdī!

91484267_1407674819436679_920826119085621248_o

– Dvēsele ir maza daļiņa Dieva, mazs dievišķās uguns graudiņš, kas atrodas katrā no mums! Vai tad tā nav?
– Visur esošajam Dievam nav formas, nav robežu un tāpēc arī nevar būt nekādu daļu un graudiņu. Lai kas tev šķistu daļiņa no Bezgalīgā, Vienotā un Nedalāmā, tajā tu vienmēr atradīsi visu Dievu pilnībā.
Ja, protams, vēlēsies Viņu atrast. Atceries Jēzus teikto, ko atstāstīja mums apustulis Toms: “Pārcērt koka pagali — es tur esmu; pacel akmeni — un tu mani atradīsi tur.“ Viņš runāja par veselu Dievu nevis par kādu Viņa daļu. Radītājs cilvēkā iedvesa dvēseli un tādējādi pilnībā arī sevi.

Bezgalība nav milzīgi kosmiskie attālumi, tik milzīgi, ka tos nevar iedomāties. Bezgalība kā reiz ir jebkādu attālumu neesamība. Tie nav vajadzīgi un ir bezjēdzīgi tur, kur nav formas. Tāpēc bezgalība telpā tāpat kā mūžība laikā, vienkārši un dabiski ir visur, vienmēr un it visā bez izņēmuma.
Šeit un tagad. Tāpēc Dievs ļoti viegli pilnībā ietilpst pat tavā mazmazītiņajā sirdī, kas tajā pat laikā ir tik milzīga, kā arī viss neaptveramais Visums. Jo tajā taču ietilpst Dievs… Un zini, kas?
– Kas?
– Mīlestība ir Dievs, kurš iemājojis sirdī!

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis