Mēs vienmēr atgriežamies

meitene23

«Ja vēlies zināt, ko tu darīji iepriekšējā dzīvē, paskaties uz savu tagadējo stāvokli. Ja vēlies uzzināt savu nākotni, paskaties uz savām tagadējām darbībām». Buda

Daudzas mūsu dzīves norises nav iespējams loģiski izskaidrot. Tieši tāpat kā pati dzīve: ne visiem atklāj savu būtību, daudzus atstājot neziņā. Vai tev kādreiz ir nācies nokļūt tādās situācijās, kad atbilde uz problēmu atnāk pati, it kā kāds būtu pateicis priekšā pareizo ceļu, vai arī no kaut kurienes galvā rodas zināšanas, kuras šajā dzīvē neesi saņēmis, taču tās tev ir.
Vai pievērsi uzmanību frāzei “Šajā dzīvē”? Šie divi vārdi pasvītro tavu pārliecību par to, ka tu patiešām savas dzīves laikā neesi saskāries ar noteikta veida informāciju, kas pēkšņi iešāvusies tavā prātā. Vai vēl cits piemērs: dežavū stāvoklis. Ļoti daudzi ir to izjutuši, kad esošais moments šķiet ir noticis jau kaut kad iepriekš. Bet varbūt vienkārši šķiet, ka vienam un tam pašam momentam ir atradusies vieta šajā dzīvē, tāpat kā iepriekšējā iemiesošanās reizē? Pretējā gadījumā, no kurienes tad rodas šīs sajūtas, zināšanas un pieredze?
Vai tu tici tam, ka mēs (kā saka reinkarnācijas procesa pētnieki), vienmēr atgriežamies? Lai kāda arī būtu tava atbilde, šī raksta nolūks nav pārliecināt kādu par to, ka Dvēsele iemiesojas daudzas reizes, lai iegūtu savas mācības šeit uz Zemes.

Pilnvērtīgi nodzīvot dzīvi un saprast tās jēgu var arī bez ticības tam, ka pēc nāves mūs sagaida pārdzimšanas process. Daudz svarīgāk cilvēkam ir atklāt savu  attieksmi pret pašu eksistenci – kāds ir viņa dzīves mērķis, vai tikai izaugt, izmācīties, atrast darbu, radīt ģimeni, izaudzināt bernus, paauklēt mazbērnus un nomirt? Vai arī, iespējams, visas savas dzīves garumā noskaidrot savus augstākos mērķus un noteikti tos realizēt?

«Pat saprātīgākais cilvēks kļūs dumjš, ja nepilnveidosies». Buda

Lai saprastu, ka karmas likums reāli eksistē, vieniem vajag nodzīvot neskaitāmas dzīves, no gadsimta uz gadsimtu, atkārtojot vienas un tās pašas kļūdas, bet citiem neapzināti nomest blakus atkritumu urnai banāna mizu, lai pēc piecām minūtēm paslīdētu uz tādas pašas, cita cilvēka nomestas banāna mizas.

Taču, neskatoties uz to, mēs visi esam vienādi savā sūtībā – nodzīvot dzīvi  pastāvīgā pašizziņā un pašizaugsmē, saprast šīs dzīves jēgu, kaut ko pārdomāt, izlabot un izmainīt uz labo pusi.

Kādam var šķist netaisnīgi tas, ka rezultātā, pēc karmas likumiem, mēs maksājam par to, ko neatceramies. Bet vai ir garantija, ka  visu zinot jau iepriekš, mēs apzināti izvēlētos likteņa sagatavotos pārbaudījumus, lai iemācītos kaut ko jaunu? Droši vien, zinot par noteiktām grūtībām, cilvēks pacenstos tās apiet, nesaprotot to, ka tās mums tiek dotas mūsu pašu labumam.

«Tas, kas mēs esam šodien, – tās ir mūsu vakardienas domu sekas. Bet šodienas domas rada mūsu rītdienas dzīvi. Dzīve ir mūsu saprāta darbības rezultāts». Buda

Mēs atgriežamies ne tikai tāpēc, lai “atstrādātu”, mums jāatdod savi parādi, un to darot jāiemācās nepieļaut jaunas kļūdas, bet ideālajā gadījumā, uzkrāt labo karmu, kas noteikti mums būs vajadzīga mūsu garīgajai izaugsmei šajā dzīve un nākamajās.

Mēs vienmēr atgriežamies, taču dzīve uz Zemes nav mērķis, bet instruments, pateicoties kuram, mūsu Dvēsele aug un attīstās, kļūstot stipra un norūdīta. Jo agrāk cilvēks to saprot, jo apzinātāk un pārliecinātāk soļo uz saviem mērķiem, ātrāk tos sasniedz, lai pēc tam uzstādītu jaunus – savādāk nemēdz būt, tāda ir Dvēseles sūtība.

«Uzvari sevi un uzvarēsi tūkstošiem kauju”. Buda

Ja dotu cilvēkam iespēju nodzīvot to pašu dzīvi no jauna, droši vien viņš tajā kaut ko mainītu un uzlabotu. Spertu soļus, kuriem iepriekš nepietika drosmes vai arī atturētos no kādas rīcības, par kuru pēc tam bija jākaunas. Bet, diemžēl, fizioloģiski tas nav iespējams – divreiz dzīvot vienu un to pašu dzīvi, tāda iespēja nav dota nevienam.
Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka ir par vēlu vienas iemiesošanās laikā, pat pašās dzīves beigās pārdomāt savu rīcību, darbības un dzīvi kopumā. Jo Dvēsele, noteiktā laikā un apstākļos iemiesojoties nevar mainīt likteni, taču tā var mainīt savu attieksmi pret notiekošo. Citiem vārdiem runājot, ejot cauri dzīves mācībām, mēs nonākam tādās situācijās, kuras novērst varam tikai izmainot sevi iekšēji.

«Kāds, kurš pirms laika bija vieglprātīgs, pēc tam kļūst nopietns un apgaismo šo pasauli kā mēness, kas atbrīvots no mākoņiem». Buda

Nevajag aizmirst, ka labākais skolotājs ir pieredze. Galvenais nenokavēt ar savas Zemes dzīves pārdomāšanu, ar secinājumiem, kurus jāizdara ikvienam cilvēkam, izejot no savas personīgās esības pieredzes. Bet, lai to izdarītu, ir vajadzīgs pavisam maz – elementāra uzmanība pret to, kas notiek šeit un tagad, dziļa, pilnīga katra sava dzīves mirkļa izdzīvošana.
Avots: Измени себя – изменится мир вокруг
Autors: Svetlana Voronova
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Kas ir Dvēsele

dvesele

Par to, kas ir Dvēsele, ir rakstīts ļoti daudz, pastāvīgi par to strīdās, debatē, tiek rīkotas pat zinātniskās konferences. Taču svarīgākais ir tas, ka šodien vairums progresīvo zinātnieku un cilvēku vispār, ir pārliecināti, ka Dvēsele IR. Jo bez Dvēseles eksistences absolūti viss, pati dzīve un cilvēka eksistence būtu bezjēdzīga.
Ko tad mēs zinām par Dvēseli.

Dvēsele ir Apziņa, cilvēka nemirstīgā daļa, kas attīstās, gūst savu pieredzi, iemiesojoties uz Zemes cilvēka ķermenī un apmācoties Smalkajā pasaulē.

Dvēsele (Apziņa) sastāv no 12 galvenajām čakrām, dubultniekiem (centrālajiem un papildus), informācijas kanāliem, enerģētiskajām plūsmām, smalkajiem ķermeņiem, garīgās būtnes un Dieva dzirksts (katras dvēseliskas radības sirdī).

Dvēseli rada Absolūts ar Dievu palīdzību (Gaismas Hierarhija) no augstākajām un pašām spēcīgākajām un ātrākajām dievišķajām enerģijām apmēram 50000 gadu garumā. Un tā radīta, kā jau Bībelē teikts, pēc Radītāja tēla un līdzības.

Pēc tēla un līdzības nozīmē, ka cilvēka Dvēselē ielikts praktiski neierobežots potenciāls un iespēja nākotnē, izejot Zemes evolūcijas ceļu, pēc tam Kosmosā kļūt pašai par Visuma Radītāju (radīt savas pasaules un būtnes).

Sava augstākā mērķa dēļ Dvēselei ir iespēja kļūt nemirstīgai, kas jau sākotnēji ielikta tās dabā. Taču jāsaka, ka ne katra Dvēsele, izejot evolūcijas ceļu, saņem tādas tiesības. Ja Dvēsele noteiktā etapā nav izvēlējusies Gaismas Ceļu (ieeja Gaismas Hierarhijā un Kalpošana Dievam), bet izvēlas tumšo ceļu (kalpošanu Ļaunumam), un pēc daudzkārtējiem Augstāko Spēku centieniem atgriezt cilvēku uz patiesā ceļa, Dvēsele vienalga izvēlas Ļaunuma ceļu – tai tiek atņemta nemirstība un tā tiek iznīcināta (kad apziņā uzkrājas kritiskais ļaunuma apjoms, iespējas atgriezt un dziedināt Dveseli līdzinās nullei).

Dzīve fiziskajā ķermenī Dvēselei ir nepieciešama ātrākai attīstībai, pateicoties iespējai uzkrāt lielu enerģijas daudzumu (pateicoties fiziskajam ķermenim). Tādā veidā attīstība var paātrināties simtiem reižu.

Ilūzijas, maldi un mīti

1. Dvēseles nav!

Tā nav taisnība! 95% cilvēku, ieskaitot zinātniekus, tic Dvēseles eksistencei. Ir fiksēti desmitiem tūkstoši parādību, kas pierāda Dvēseles esamību, kurus materiālistiskā zinātne nav spējīga pierādīt. Simtiem dvēselisko īpašību, kuras ir cilvēkiem, bet kurām nav vietas fiziskajā ķermenī – ir tiešs apstiprinājums tam, ka Dvēsele eksistē.

2. Dvēsele ir bezformīgs enerģētisks mākonis, kuru nav iespējams kaut kā izmērīt vai noteikt, jo tai nav struktūras!

Muļķības! Absolūti katrai enerģijai ir struktūra. Vēl jo vairāk tā ir cilvēka Dvēselei. Dvēselei ir precīza un ļoti sarežģīta struktūra (enerģētiskā uzbūve), formēšanās un attīstības mehānismi. Dvēsli var uztvert, skaidri redzēt un izpētīt tik pat detalizēti kā cilveka ķermeņa anatomiju (taču Dvēsele savā struktūrā ir daudz sarežģītāka, kā cilvēka ķermenis). Tās izpēte ir nākamais sabiedrības attīstības etaps, lai labāk iepazītu cilvēku.

3. Ka Dvēsele iemiesojas tikai vienu reizi un pēc tam kaut kur neatgriezeniski pazūd, kļūstot bezpersoniska (tā pilnībā izšķīst Visuma enerģijā) u.t.t.

Tas tā nav! Dvēsele nekad nezaudē savu individualitāti (personīgo formu un būtību), pat tad, kad savienojas ar Radītāju (sasniedzot savu garīgo, absolūto attīstības līmeni un augstāk). Katrai Dvēselei ir sava, īpaša individualitāte (sūtība) dota no dzimšanas (no tās radīšanas brīža), un ir sava, jau iepriekš nozīmēta vieta Kosmosā, kur tai būs jāpilda savs uzdevums pēc evolūcijas uz Zemes.

Galvenie Dvēseles raksturlielumi

Dvēsli rada Dievs (Absolūts) pēc sava tēla un līdzības (potenciāli tai ir tāda pati struktūra kā Dieva Dvēselei).

  • Dvēsele ir nemirstīga, neiznīcināma (ja tikai to neiznīcina pats Dievs par kalpošanu Ļaunumam).
  • Dvēsele jau sākotnēji ir tīra un gaiša pēc dabas (radīta no gaišām dievišķajām enerģijām).
  • Cilvēka Dvēselei ir strikta struktūra, kuru var izpētīt un iepazīt.
  • Dvēselei ir praktiski bezgalīgs attīstības potenciāls un iespēja kaut kad kļūt par Visumu Radītāju.
  • Dvēsele ir smalki materiāla, tas nozīmē – fiziski acīm neredzama, bet labi redzama ar astralās redzes palīdzību.
  • Katrai Dvēselei ir sava individualitāte, kura paredz īpašu sūtību, kas ielikts tās radīšanas brīdī.
  • Dvēsele paātrināti attīstās uz Zemes caur fizisko ķermeni, taču var attīstīties arī bez tā Smalkajā pasaulē (daudz lēnāk).
  • Katrai Dvēselei piemīt visas spējas un pārdabiskas spējas, kas jebkad ir piemitušas kaut vienam cilvēkam (kas ir vienā, tas ir katrā).
  • Dvēsele var kļūt tumša un tikt iznīcināta (zaudēt savu nemirstību), ja ilgstošā laika periodā cilvēks uzkrāj ļaunumu (daudzas inkarnācijas pēc kārtas).

Dvēseli var aprakstīt bezgalīgi, šeit pateiktas tikai dažas svarīgas lietas.
Tici savai nemirstīgajai Dvēselei un izdari visu, lai iemācītos to dzirdēt!
​​​​​​​Dari visu savas Dvēseles interesēs un nekad neej pret to!

Autors: Vasilijs Vasiļenko
Avots: http://www.psychology-faq.com
Tulkoja: Ginta FS

Bērni – eņģeļi

berns engelis

Ģimenē dažkārt piedzimst neparasts bērns. Šobrīd tādus bērnus dēvē par “imago bērniem”, taču informācijas par viņiem ir ļoti maz. Daudz raksta par “indigo bērniem”; tie ir mazi ģēniji, talantīgi bērni, kuri dzīvo pēc saviem noteikumiem un nepakļaujas audzināšanai – viņi jau tāpat daudz ko zin un viņiem ir unikālas spējas – dzejā, mūzikā.
Piemēram mazā dzejniece Nika Turbina, kura jau agrā bernībā rakstīja pilnībā nobrieduša cilvēka dziļu dzeju. Vēlāk šādiem bērniem ir ļoti grūti, jo brīnumbērniem nav viegli dzīvot pasaulē, kurā valda noteikumi.

Taču imago bērni ir pavisam citi. Tie ir bērni – eņģeļi. Viņi tiek sūtīti uz Zemi, lai glābtu un atbalstītu cilvēkus. Viņi ir pilni gaismas un mīlestības, viņu Dvēsele ir neierasti labestīga un jau no dzimšanas viņi saprot pasauli un redz citu cilvēku sirdis. Arī viņi dauzās, raud, brīžiem ir kaprīzi, protams, jo viņi arī ir mazi bērni. Tomēr viņi to dara daudz retāk.

Viņiem ir neparasti vieds skatiens. Viņi it kā redz to, kas paslēpts no citu cilvēku acīm. Jau no pašas bērnības viņi it kā skatās cilvēku Dvēselēs ar savu īpašo skatu. Un ļoti bieži skatās it kā viņiem vien zināmas tālēs.

Imago bērni vairāk dod, kā ņem. Un cenšas atdot konfekti vai mantiņu mammai, brālītim, māsiņai…. Viņi priecājas, kad var dot, uzcienāt, padalīties.  Un nekad neko nepieprasa un neizdīc. Kaut gan, protams, priecājas, kā jau bērni, par dāvanām. Taču arī šo, saņemto dāvanu cenšas kādam atdāvināt.

Imago bērni ļoti mīl dzīvniekus un ļoti saudzīgi attiecas pret visu dzīvo. Viņi nekad nenodarīs pāri ne kukainītim, ne kaķēnam. Viņiem pat puķes ir žēl plūkt – lai zied!

Imago bērni mēdz pēkšņi pateikt tik dziļas domas, kas pārsteidz pieaugušos. Viņi it kā zin, kā uzbūvēta pasaule un Visums. Un šie bērni vienmēr atradīs mierinājuma vārdus pieaugušajiem un iedvesīs cerību.

Imago bērniem ir brīnumaina intuīcija, pat gaišredzības spējas. Viņi momentā jūt citus cilvēkus. Viņi mēdz redzēt pravietiskus sapņus un priekšlaicīgi uzminēt nākotnes notikumus. Pat sīkus notikumus. Ir vērts ieklausīties viņu padomos un uzticēties viņu sapņiem un vīzijām.

Imago bērni ļoti ātri visu apgūst – it kā atcerēdamies to, ko jau agrāk ir zinājuši. Mēs varam pat neievērot, kā viņi iemācās lasīt, rakstīt un skaitīt.

Tie ir ārkārtīgi labestīgi un žēlsirdīgi bērni. Tādi tie arī paliks līdz pusaudžu vecumam. Bet varbūt – vienmēr. Viņi vienkārši iemācās paslēpt savu eņģeļa būtību no apkārtējas pasaules.

Jo savādāk ir grūti izdzīvot.
Sargiet savus bērnus – ta ir Visuma svētība. Bet daži filosofi uzskata, ka uz tiem balstās visa cilvēku pasaule.

Autors: Anna Kirjanova
Avots: https://zen.yandex.ru
Tulkoja: Ginta FS

Es meklēju cilvēkos cilvēkus

calis1

Es meklēju cilvēku tevī, sevī, viņā, viņos un vienmēr, kad esmu veltījusi pietiekami daudz uzmanības un pacietības, es to atrodu. Ja neesmu aizslēgusies, ieslēgusies, novērsusi acis, ja man ir pieticis dvēseles jaudas turpināt ticēt, ka tur, augstu, virs mākoņiem vienmēr ir saule (tu taču to esi redzējis, sēžot lidmašīnā un raugoties iluminatorā).

Es jūtu sāpes, melus, skaudību, naidu, pretīgumu, izvirtību, kaisli, maigumu, siltumu, es jūtu mīlestību un spēku. Ja man būtu nācies izvēlēties – nekad dzīvē vairs neiepazīt nodevību, nejust sāpes un vilšanos, bet nekad arī neiepazīt mīlestību – es tomēr izvēlētos just, un es domāju, ka esmu izvelējusies…

Skolā es uzzināju, ka trausls materiāls ir ne tikai stikls, bet arī čuguns, tērauds, no kā gatavo instrumentus, ķieģelis, akmens. Ietekmēt trauslumu vajadzīgajā virzienā var termoapstrāde: siltums materiālu padara plastiskāku, aukstums – trauslāku. Izklausās diezgan vienkārši, vai ne? Tātad…
Bet cilvēki taču nav izgatavoti ne no tērauda, ne ķieģeļiem vai akmeņiem.

Cilvēki – viņi ir no bērnības, kurā viss bija savādāk. Katrs, ar ko tu runā, kādreiz bija maziņš. Mans iekšējais bērniņš vienmēr otrā cilvēkā meklē šo iekšējo bērnu.
Cilvēki – no skolas, kurā mums nemācīja, kā būt labam draugam, labam vīram, sievai. Nemācīja piedot, uzticēties, palūgt piedošanu, ja esi kļūdījies, palūgt palīdzību, ja tev tā ir ļoti vajadzīga – un pieņemt palīdzību (un šī prasme liecina par spēju būt laimīgam).
No universitātes, kurā nepasniedza cieņu, rūpes, uzmanību, un reti kurā – patiesu ētiku.
No ofisa, kur uz tavu vietu pretendē 100 tādu kā tu, un 10 labāki par tevi.

Cilvēki ir veidoti no centieniem būt labākajiem un bailēm, nekad par tādiem nekļūt, no skaudības uz citiem un nepārliecinātības par sevi, no sajūsmas un zemiskuma, no varoņdarba un meliem, no kāzām un šķiršanās, no saviem bērniem un vecākiem.
Cilvēki ir veidoti no uzvarām un zaudējumiem, no cerībām un vilšanās, nevis no čuguna un tērauda.
Cilvēki ir veidoti no bailēm un sapņiem, nevis no ķieģeļiem un akmeņiem.
Tie ir ļoti stipri un trausli cilvēki. Īpaši, ja pret viņiem vērš aukstumu.

– Zini, dažkārt cilvēkiem ir tik grūti vienkārši dzīvot, – raksta mans draugs.

Un, ja esi saticis uzmanīgas acis – apstādini savu skatienu, un drīz tu ievērosi, ka tavas acis ir uzmanīgas un citu skatieni apstājas.
Un, ja tu aizskar kāda atvērto sirdi, pārliecinies, ka tavas rokas ir tīras un siltas.

Zini, ka vienmēr, kad tev šķiet, ka tavā priekšā stāv akmens cilvēks, viņa dvēsele ir cālēns.
Esi saudzīgs.

Visu dzīvi es meklēju cilvēkus cilvēkos. Es meklēju cilvēku tevī, sevī, viņā, viņos – katrā. Ja tikai esmu spējusi apstādināt savu skatienu…

Autors: Radmila Hakova
Avots: aum.news
Tulkoja: Ginta FS

Mana Dvēsele steidzas

dvesele1

Es paskaitīju savus gadus un atskārtu, ka man atlicis mazāk laika dzīvei, nekā esmu jau nodzīvojis.
Es jūtos kā bērns, kurš laimējis konfekšu kārbu: pirmās apēd milzīgā steigā, taču tad, kad saprot, ka palikušas tikai nedaudzas, sāk tās ēst ar patiesu baudu, izgaršojot katru kumosu.
Man nav laika bezgalīgām konferencēm, kurās tiek izskatīti noteikumi, likumi, procedūras un iekšējās kartības noteikumi, zinot, ka nekas no tā netiks sasniegts.
Man nav laika paciest absurdus cilvēkus, kuri uzvedas neatbilstoši savam vecumam.
Man nav laika cīņai ar viduvējībām. Es nevēlos būt sapulcēs, kurās tiek uzpumpēts ego.
Es neciešu manipulatorus un oportūnistus. Mani uztrauc skaudīgi cilvēki, kuri cenšas diskreditēt talantīgos un spējīgos, lai sagrābtu to pozīcijas, talantus un sasniegumus.
Man palicis pārāk maz laika, lai apspriestu virsrakstus. Es to nevēlos, jo mana Dvēsele steidzas. Pārāk maz palicis konfekšu manā kastē.
Es vēlos dzīvot ar cilvēkiem, kuri ir ļoti cilvēciski. Cilvēki, kuri spēj pasmieties par savām kļūdām, kuriem ir savi sasniegumi. Cilvēki, kuri saprot savu sūtību un neslēpjas no saviem pienākumiem. Tie, kuri aizstāv cilvēka pašcieņu un grib būt patiesības, taisnīguma un taisnības pusē. Tas ir tas, kas padara dzīvi cienīgu.
Es gribu būt starp cilvēkiem, kuri zin, kā pieskarties citu sirdīm. Cilvēki, kuri ir iemācījušies izaugt caur smagiem dzīves sitieniem un ir saglabājuši maigus Dvēseles pieskārienus.
Jā, es steidzos dzīvot ar intensitāti, kuru spēj dot tikai briedums.
Es cenšos netērēt velti nevienu no konfektēm, kuras man ir atstātas. Es esmu pārliecināts, ka tās būs vel garšīgākas par tām, ko esmu jau apēdis.
Mans mērķis ir sasniegt beigas, esot mierā pašam ar sevi, maniem mīļajiem un savu sirdsapziņu.
Jūs domājāt, ka jums ir divas dzīves, bet pēkšņi saprotat, ka jums bija un ir tikai viena.
Autors: Mario de Andrade, dzejnieks, rakstnieks, esejists, muzikologs, viens no brazīļu modernisma pamatlicējiem.

Paldies Svetlanai Dubrovai
Tulkoja: Ginta FS

Tavas īstās mājas

apzinātība9

Tu nevarēsi patiesi mīlēt, kamēr nespēsi iemīlēt savu paša nespēju mīlēt… Tu nespēsi izdziedināties, kamēr nepieņemsi visas neaizdzijušās brūces sevī. radot tām telpu, izturoties pret tām kā gaidītiem viesiem savos plašumos… Tu nespēsi iepazīt patiesu brīvību, kamēr neapzināsies to, ka sajust nebrīvi ir milzīga dāvana.

Tu nekad neiemīlies otrā cilvēkā; otrs cilvēks ir tikai katalizators un sūtnis. Tu iemīlies pašā dzīvē, tās satriecošajās iespējās. Tu vēl dziļāk iegrimsti savā paša klātesamībā, savas esības plašumu pašā centrā un savā spējā uzticēties otram cilvēkam. Vai arī tu apvaino otru, kad nejūti saikni ar viņu, taču tas viss esi TU, tas viss ir TEV un Tavai dziedināšanai (arī citu dziedināšanai) un šīs pasaules glābšanai.

Freids teica, ka tu nevari mīlēt to, ko vēlies, un nevari vēlēties to, ko mīli. Tāpec, ka mīlestība vienmēr ir tuvāk, intīmāk, atrodas mazākā attālumā kā vēlme. Mīlestība nespēj būt objektīva. Es mīlu… un es esmu tas, kas tu esi… lūk, arī viss.

Kas ir patiesa meditācija? Būt atmodušamies un dzīvam šajā vērtīgajā brīdī.
Ja tu apzinies, ka esi apjucis kādā situācijā, ka esi atslēgts no dzīves, ka esi aizmirsis par šo brīdi – svini! Tu tikko kā pamodies no miega!

Prāts var tikai minēt nākotni. Esi gatavs neko nezināt un dažkārt paklupt. Paklanies nezināmajam.

Patiesa laime ir brīvība no salīdzināšanas, tā ir necenšanās būt laimīgam, tas ir uzaicinājums būt vienam veselam, sazemētam, īstam, tieši tur, kur tu šobrīd atrodies. Tavas sāpes, skumjas, šaubas, vēlmes, briesmīgās domas nelūdz, lai tu tās izdziedē, tās lūdz, lai tu tās izdzīvo šī brīža dziedinošajos apskāvienos.

Starp to, kas “bija” un to, kas “būs” ir milzīgi plaša telpa, kur notiek TAGAD.
Tās ir tavas īstās mājas!

Autors: Džefs Fosters
Tulkoja: Ginta FS

 

Tava deja

deja535

Apziņai jādejo kopā ar ķermeni. Visums ir skatuve, uz kuras tu dejo un tava Dvēsele ir šīs dejas horeogrāfs. Pamēģini sajust, ka ikviena darbība, kuru tu veic ir pati skaistākā, pati brīnišķīgākā deja, tāpēc, ka tu dejo ar Visumu. Piedod it visu. Paud savu būtību. Ļauj savai Sirdij sevi vadīt, bez ierobežojumiem, bez noteikumiem un bailēm.
Jogi Bhadžans