Meklējiet savējos, mīliet līdzīgos

Mīļie, nekādi pretstati nepievelkas. Varbūt uz trīs dienām eiforijas… Bet no ceturtās dienas, kad vienam par agru, otram – par vēlu…

Vienam vajag, bet otram nevajag…
Vienam zaļo, bet otram oranžo…
Vienam pareizi, bet otram nepareizi…
Vienam pie mammas, bet otram – pie savas…
Vienam pa labi, otram pa kreisi…
Vienam slikti, bet otram labi…
Vienam tur, bet otram te….
Vienam gulēt, bet otram staigāt…
Vienam mīlēt, bet otram apnicis…
Un vēl tūkstots un viens neatbilstības sarakstiņš. Neviens kompromiss to neizturēs. Un ir vērts atcerēties, ka reālā nevis teorētiskā kompromisa būtība tomēr slēpjas tajā, ka mēs mīļā miera labad daram galīgi ne to, ko vēlētos darīt. Ja nu pa retam tas notiek, tad, labi, gan jau kaut kā pārcietīsim. Bet, ja tas notiek sistemātiski, tad agri vai vēlu tas izsauks dusmas un pretestību.

Labākās savienības, ko esmu redzējusi, ne tikai iztālēm, ir LĪDZĪGI DOMĀJOŠO savienības.

Kā teica mana vecmāmiņa: ar vienu Dvēseli…

Tas ir tad, kad viens cīsiņš uz divām dakšiņām…
Kad ikvienā nesaprotamā situācijā “uz aklo”, bet rokās sadevušies…
Tas ir tad, kad viena neidealitāte necenšas pārspēt otru un nepieprasa to, uz ko tā pati nav spējīga …
Tas ir tad, kad nožagojas…. un vienlaicīgi sāk smieties…
Kad prieks kopā pavadīt laiku…
Kad noilgojies sagaidi, pavadi, un atkal ilgojies…
Kad mīli vienu un to pašu un nevajag ne motivēt, ne pierunāt, ne manipulēt un orientēt…
Kad vienkārši ir labi…
Un, kad blakus sev būtībā esi tu pats…
Tikai nedaudz citā ķermenī…
Bet ar tām pašām vienā fāzē nobīdītām smadzenēm… nobīdītām uz mīlestību…

Mēs taču sevi citos mīlam ar to pašu mīlestību, kas bez viņiem nesanāk.
CAUR PIEŅEMŠANU…
Mūs pieņem, un mēs pārstājam rakņāties sevī. Smaidām spogulī un domājam, ka tīri tā neko…
Bet pretstati atnāk, lai mēs sev vēlreiz iespertu turpat, kur paši sevi neieredzam un iedunkājam un atbildam ar atriebību…
Mīļie, meklējiet savējos! Mīliet līdzīgos!

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par spēju būt delikātam

Uz dažiem jautājumiem atbilžu nav…
Vai arī to ir daudz, bet nav neviena, kas apmierinātu nenoteiktības trauksmi vai taisnīguma slāpes.

Un tāpēc iemācīties dzīvot bez atbildes, nebūt nenozīmē būt ārkartīgi pacietīgam to gaidot.

Tas nozīmē pieņemt kā atbildi tās neesamību un ļaut sev turpināt dzīvot savu dzīvi.
Reizēm uz dzīvi ir vērts skatīties tieši tāpat, kā skaties no jumta uz savu mīļo pilsētu: pēkšņi saprotot, cik daudz tajā ir tā, ko nekad neuzzināsi, kur nekad neieiesi, ko nekad nesakārtosi, ko tu vairs jau nekad neredzēsi, kam nekad nepieskarsies…

Tomēr tas viss atmaksājas ar kaut ko nenovērtējamu, pazīstamu, tuvu, mīļu, pieņemtu un pieejamu, iespējams, kaut kad nākotnē.

Mani mīļie, patiesas mīlestības pret cilvēku noslēpums ir tieši tāds pats…

Vēlēties preparēt katru viņas dvēseles daļu, sajaukt dziļu tuvību ar vulgāru izklaidi, uzstājīgi okupēt pašas viņa personīgākās teritorijas un pārvērst vieglas sarunas smagā pratināšanā – tas ir drošs veids kā nogalināt pat to, kas varēja būt.

Viss ir brīnišķīgi, kamēr ir spēja būt delikātam un nepieprasīt visu uzreiz.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

SAVĀDI

Savādi, taču ne visu dzīvē vajag redzēt, izlasīt, klausīties, pamēģināt.
Ne visus laist savā dzīvē.
Ne ar visiem mēģināt sadraudzēties.

Un nevajag par visu izteikties un visu plānot. Ne visas idejas un plānus vajag realizēt un visā iedziļināties un iejaukties.
Dažkārt vajag saudzēt savu dvēseli un apziņu.
Atturība ir īsākais ceļš pie sevis, pie skaidras lietu un notikumu izpratnes.
Augstākā egoisma pakāpe ir grābt visu pēc kartas, katram gadījumam, lai tikai būtu.
Un pēc tam nezināt, ko ar to visu darīt, īgņoties par to, ka “ir tik smagi iet” ar visu sagrābto “bagātību”.
Es bieži sev atgādinu frāzi “baidies no savām vēlmēm, tās mēdz piepildīties”
Apzinātība ir tad, kad tu pārstāj ņemt to, kas patiesībā tev nav vajadzīgs.

Ravšana Kurkova
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai ieraudzītu cilvēku, vajag ļoti uzmanīgi viņā ielūkoties

Vai esi ievērojis, cik ātri mainās mūsu viedoklis par cilvēkiem? Pietiek vien kādam no mūsu paziņu, radu vai draugu loka nonākt pretrunā ar mūsu uzskatiem par pareizu uzvedību, un viņa “reitingi” mūsu acīs momentā nokrītas. Taču, ja tas izdarīs kaut ko labu, “reitingi” celsies.

Diploms par papildus izglītību – reitings ceļas, nepabeigta augstskola – reitings krīt.
Gramatiski pareiza runa un rakstība – vēl viens plusiņš pie reitinga, nepareizi uzlikti uzsvari vai pieļautas gramatiskās kļūdas – mīnusiņš.

Tik daudz dažādu parametru tiek ņemti verā sastādot zināmo cilvēku reitingu, bet vai mēs aiz šiem visiem reitingu punktiem redzam cilvēku?

Man ir sajūta, ka pa šo zemi staigā miljoniem neredzamu cilvēku, kuri ne tikai neredz viens otru, bet arī neredz paši sevi. Redz ķermeni, redz apģērbu, automašīnas, mājas, bet sevi – patiesos visā tajā saskatīt nespēj.

Nebeidzamā identificēšana ar materiālo lietu pasauli aizved cilvēku tik tālu no sevis paša, ka dažkārt viņš arī patiesībā sāk ticēt tam, ka nav citas dzīves jegas, kā tikai tā, kas ielikta viņa galvā jau no bērnības. Taču visbiežāk mūsu galvās tiek ielikti sociālie šabloni, pēc kuiem mēs sākam vērtēt paši sevi un citus cilvēkus.

Arī personīgajās attiecībās ir tikpat daudz noteikumu un priekšstatu par to, kā jābūt, turklāt tie šīm plusu un mīnusu svārstībām ir daudz vairāk pakļauti, kā sociālajā sfērā. Ja cilvēks “‘ierakstās” šajos glancētajos skaistuma standartos – tātad plusiņš, neierakstās – tātad mīnusiņš.

Gluda āda – pluss, krunciņas – mīnuss. Kā tikko kilogrami sāk pieplusoties – tātad mīnuss, bet, ja tie iet mazumā, tātad pluss. Protams, gadās, ka kilogrami plusā tas ir pluss, bet mīnusā ir mīnuss, neiedziļināsimies, lai neapjuktu visās šajās viltīgajās parametru noteikšanas shēmās, saskaņā ar kurām…
Starp citu, jā! Saskaņā ar kurām, kas notiek? Var mīlēt cilvēku vai nemīlēt? Rūpēties par viņu vai nerūpēties? Atbalstīt vai neatbalstīt? Atvērt viņam savu sirdi vai neatvērt? Ko ietekmē šie saraksti un cik bieži tie jāpārskata?

Katrā cilvēkā taču ir kaut kas dziļāks un nozīmīgāks, kā viņa āriene, viņa vārdi, viņa uzvedība, lomas, maskas, statusi. Jā, protams, ka caur to, kā mēs izpaužamies dzīvē, mūsu tuvākais loks veido savu attieksmi pret mums, tāpat kā mēs veidojam savu attieksmi pret šo loku, taču!

Gan uzvedība, gan vārdi, gan cilvēka āriene ir ļoti atkarīga no tā, kādā vidē viņš aug un attīstās, tāpēc ne vienmēr tā atspoguļo tā cilvēka patieso būtību, kurš stāv tavā priekšā.

Cilvēks sevī ļoti daudz ko var izmainīt – tas tiesa, bet tas mirklis, kad viņš izlemj to darīt, var būt jebkurā vecumā un ne vienmēr tas notiek pirms mēs esam satikuši šo cilvēku un iepazinušies.

Katrs uz Zemes dzīvojošais ir bezgalīgs skaistums, bezgalīgs dziļums un neticams viedums, taču visbiežāk mēs nomaldāmies lomās, kuras spēlējam, aiz maskām, kuras valkājam. Un ne vienmēr ir skaidrs, kā pareizi skatīties uz otru, lai ieraudzītu sākotnējo Dieva ieceri, jā, un tas nav viegli – iesākumā nākas tikt skaidrībā ar savām prizmām.

Uzmanīgi paskaties uz sevi un tiem, kuri tev blakus. Ja novācam visus statusus, materiālo, ārējo, kas tur iekšā? Kas ir šī dvēsele, kas atnākusi šajā ķermenī, uzvilkusi apģērbu, iesēdusies automašīnā, pielaikojusi masku un tagad spēlē savu lomu? Vai tu to pazīsti? Un, ja uzmanīgāk ieskaties? Patiešam pazīsti? Es esmu pārliecināta par to, ka, ja ilgi un uzmanīgi skatīsies uz jebkuru cilvēku, skatīsies ar vēlmi ieraudzīt, klausīsies, vēloties sadzirdēt, ja pa īstam vēlēsies atvērt sev to pasauli, kas blakus, tu noteikti ieraudzīsi neticamu skaistumu, par kuru pat iedomāties nevarēji.

Dīna Ričardsa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pats galvenais eksāmens

Mēs visi šeit kārtojam eksāmenu.
Eksaminatori ir tādi, kādi ir.
Ja mūsu dvēseles ir izvēlējušās šeit būt, tātad tā tam jābūt.
Un tas, kā mēs nokārtosim šo eksāmenu, ir atkarīgs tieši no mums – šeit un tagad.
Karš vai miers.
Naids vai Mīlestība.
Meli vai patiesība.
Gļēvums vai drosme.
Gudrība vai nenobriedums.
Mūsu pasaule ir mūsu izvēles atspulgs. Tas, kas mūsos, notiek arī ārpasaulē.

Mūsu priekšā stāv spogulis.
Ja sirdī mīt naids, bet dvēselē trauksme, vai apkārt mums būs miers un harmonija?
Ja prātā mīt vēlme iedzīvoties un izkalpoties uz kara rēķina, tad velti rādīt ar pirkstu uz psihopātu kultu, kurš vadoties tieši pēc šādiem principiem no aizkulisēm vada šo teātri?

Mēs nespēsim izmainīt šo pasauli, ja nemainīsimies paši. Un mums kārtējo reizi to atgādinās. Tas ir mūsu eksāmens.
Karavīram pavēl šaut un bombardēt. Bet, kas pieņem lēmumu? Cilvēks.
Darbiniekam pavēl špricēties. Bet kas pieņem lēmumu? Cilvēks.
Bailes vai sirdsapziņa.
Verdzība vai brīvība.
Mīlestība sirdī vai padevība, dzīvojot prāta dualitātes ilūzijā.

Šis ir eksāmens visiem. Bet ne visi to nokārtos. Ne visas dvēseles ir gatavas būt apzinātas un dzīvot pēc sirdsbalss. Pieņem to. Tu šeit neesi tāpec, lai visus glābtu. Tu šeit esi, lai glābtu sevi. Un, ja izglābsi sevi, tad izglābsi visus. Tāpēc, ka tu arī esi Visi un Viss.

Mieru un Mīlestību visiem, kuri atrodas karadarbības zonā. Un lai Iedvesmas, Mīlestības un Gaismas spēks ir ar mums.

Vlad Freedom
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā mēs katrs varam palīdzēt

Libānas-Izraēlas kara laikā vairāki pētnieki veica eksperimentu, kura laikā veselai cilvēku grupai mācīja atklāt spēju sajust mieru sevī.

Noteiktā laikā šos cilvēkus iesūtīja kara plosītajās Tuvo Austrumu teritorijās. Kad viņi visa šī vājprāta vidū piepildīja sevi ar miera sajūtu, karadarbība izbeidzās, samazinājās noziegumu skaits pret mierīgajiem iedzīvotājiem, cietušo un hospitāļos nogādājamo skaits, un ceļa negadījumu skaits.

Kolīdz šie cilvēki pārstāja koncentrēties uz mieru sevī, viss atgriezās vecajās sliedēs.

Šie pētījumi apstiprināja jau agrāk veiktos atklājumus: tad, kad pat neliels iedzīvotāju skaits ir iekšēja miera un pieņemšanas stāvoklī, tas atspoguļojas ārējā pasaulē.

Pētnieki izskaitļoja cilvēku skaitu, kas nepieciešams, lai šis stāvoklis atspoguļotos apkārtējā pasaulē.
Piemēram, pilsētai, kurā dzīvo miljons iedzīvotāju būtu nepieciešami apmēram 100 šādu cilvēku, bet reģionam ar 6 miljardiem cilvēku, šis skaits būtu mazāks kā 8000 cilvēku.

Šī formula ņem verā tikai to minimumu cilvēku, kas nepieciešams, lai uzsāktu pasaules atveseļošanās procesu. Jo vairāk ir tādu cilvēku, kuri jebkurā situācijā ir miera sajūtas piepildīti, jo ātrāk notiek šī atveseļošanās. Šo pētījumu nosauca “Starptautiskais miera projekts Tuvajos Austrumos” un tā rezultātus publicēja “Konfliktu atrisināšanas žurnāls” (1988.gadā).

Pasaule balstās uz cilvēku iekšējo stāvokli. Tie cilvēki, kuriem dvēselē ir mīlestība, ir pasaules mugurkauls, civilizācijas organisma pamats. Viņi nesūdzās, viņi nenosoda pasaules nepilnību, nevienu neplosa, cenšoties pasargāt savas iedomātās robežas, viņi neienīst “matricas-sistēmu”. Neaicina no tās iziet. Viņi vienkarši dara savu darbu, padarot skaistāku savu dzīvi, dažkārt pat neaizdomājoties par to, ka viņu labklājīgā dzīve var paglābt šo pasauli no iznīcības

Tatjana Teterina
FOTO: Artem Podrez
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tāpēc es izvēlos nevienu nenosodīt, vairot gaismu un mīlestību savā sirdī un līdz ar to visā pasaulē. Izvēle ir mums katram.

Es turos pie dzīves…

Nedaudz kņudinoši, pieklusināti krāsās, dažkārt pavisam skumji, dažkārt traģikomiski, dažkārt jocīgi parasta cilvēka eksistences fragmenti atrod visspēcīgāko atbalsi ārpasaulē…

Ja savā laikā es nebūtu pametusi mākslas skolu, tad droši vien šodien katru dienu ne tikai pierakstītu, bet arī uzzīmētu savus mīļākos dzīves mirkļus.
Jā, man patiešām nekad nav bijušas vajadzīgas pasakas, lai iemīlētu realitāti… un es nekad neesmu varējusi līdz galam izlasīt nevienu fantastikas romānu, jo neizbēgami saskāros ar meliem par to, ka dzīves uzdevumus var atrisināt ar tajā neeksistējošiem instrumentiem.

Jau no agras bērnības man interesanti ir bijuši dzīvi cilvēki ar saviem vienkāršajiem un sarežģītajiem dzīves stāstiem, kuros es vēlējos ielūkoties ne jau aiz ziņkārības, bet gan vēlmes saprast, kas notiek konkrētajā dvēselē, kad tai ir priecīgi vai arī, gluži otrādi, sāpes to aptver no visām pusēm…

Man vēl joprojām tas ir interesanti.

Es turos pie dzīves: tā allaž konstatē mana mamma, dažkārt ne bez izbrīna vērojot, kā es atkal no pilnīga tukšuma izvelku kārtējo argumentu par…

Par atteikšanos  neticēt.
Par noturīgu vēlmi meklēt izeju nevis vainīgos.
Par spēju turpināt pat pēc vislielākajiem satricinājumiem.
Par vēlēšanos mīlēt un uzticēties, nevis bezgalīgi pulēt savas aizsargbruņas.
Par izvēli mest līkumu kaut kam, kas ir pārāk skaļš, pārāk apzināti pašreklamēts, un liek pārāk viegli iedzīvoties parādos un vainas apziņā…

Es turos pie dzīves. Un pie tā iespējamā, kas tajā ir. Un ir tik daudz kā.

Katrā no mums, rīta debesīs, karstā tējā, mīļākajā jaciņā, paralēlajā grāmatu pasaulē, mūzikā, vārdos, laikā, garā un īsā ceļā, radošumā, vēlās vakariņās pēc nogurušas dienas, iespējā pabūt ar sevi un atbrīvot sevi no domām par to, ka tu esi pamanāms tikai spožos panākumos…

Vairāk par visu tu esi pamanāms pateicībā nevis aizvainojumā, ne narcistiskās paša varenības fantāzijās, ne uzmācīgā vēlmē kaut ko pierādīt saviem reālajiem un izdomātajiem pāridarītājiem un arī ne inscenētā perfektumā.

Es nenogurstu atkārtot, dzīve ir labākais terapeits.

Labākais tāpēc, ka dziedina nevis mākslīgos siltumnīcas apstākļos, kuru nav, bet vienkārši ielaižot sevī. Uzreiz tiešajā ēterā, bez garantijām un īpašu nosacījumu atrunāšanas.

Iespējams, tas nav taisnīgi. Taču ir, kā ir.

Un tāpēc es turos pie dzīves. Es nevaidu. Es necenšos izlūgties. Es neuzstādu tai noteikumus.

Vienkārši mīlu…

Ļiļa Grad
Foto: © David Dubnitskiy
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dievišķā Dzirksts

… parasta individuālā apziņa ir kā ass, un viss griežas ap šo asi. Bet ir Augstākā jeb Supramentālā apziņa. Tā raksturo mūžīgo stāvokli “šeit un tagad”, kas izraisa daudz strīdu tā saukto “iniciātu” vidū; tās visas ir prāta spēles. REĀLI notikumi sāk notikt, kad tu sazinies ar viņiem viņu valodā – Dabas valodā (JŪTAS ir kā Dzīvības pavediens), visas globālās vienotības ar visu pārlaicīgās Esības atbruņojošā saplūšanas un līdzdalības sajūtā.

Un ir tāda nemitīgi atjaunojoša brīnuma sajūta, kas nerodas pēkšņi, bet nāk reizē ar pastāvīgu šīs mūžīgās bezgalības, šī pārlaicīgā Absolūta atklāšanu katrā telpas ierobežotā objektā, katrā laikā ierobežotā mirklī.
Tā ir AUGSTĀKĀ DZĪVES PILNĪBA.

Supramentālajai apziņai piemīt ne tikai kosmiskais, bet arī transcendentiskais aspekts, turklāt to vienlaicīgums ir patiesas dzīves atslēga – tieši IKDIENĀ.
(Satprem. Sri Aurobindo jeb Apziņas ceļojums. No franču un angļu valodas tulkojuši A.A.Ševčenko, V.G. Baranova. – Sanktpēterburga, 2005. – 352 lpp. 3. izdevums, labots un papildināts. http ://lib.ru/ SATPREM/satprem.txt).

… un šobrīd mēs visi ejam cauri garīgā brieduma Pārbaudei, tam, kas mums patiesībā pieder, pretstatā visam virspusējajam ārējam, svešajam un/vai izdomātajam (kāda cita vai mūsu pašu). Sarežģītie apstākļi atklāj visu, un sevi apmānīt kļūst neiespējami – tā pati jušana vienmēr sniedz patiesu atbildi.

Ieejot jaunajā (jaunā pieņemšanā) dzimst jautājums – “Kas tālāk? Tā vairs nedrīkst darīt!” Ir jāsasniedz “punkts”, kurā situācija ir novesta līdz absurdam.

Kad “kaut kas slikts” sāk tevi apgrūtināt, tev ir divi ceļi: ja izvēlies padoties un pakļauties situācijai, tad nostrādās “sliktais”. Ja atteiksies, “sliktais” nenostrādās. Izvēle notiek tevī pašā. Un jaunā realitāte pielāgojas tavai izvēlei.

Intuitīvā zināšana “apdedzina”. Nav iespējams kļūdīties tās saņemšanā.
Ļoti bieži gadās, ka gribās palīdzēt savam tuvākajam, bet, cik labi tu zini viņa Dvēseles plānu? Pieredzes un kļūdu plānu? Kā rīkoties? Atbilde ir viena – pajautāt savam Augstākajam Es. Nepieciešamības gadījumā, apbruņojies ar sava Augstākā Es atbalstu, pajautā tā sava tuvākā Augstākajam Es, kuram tu vēlies palīdzēt – un atkal tevi “apdedzina” intuitīvā zināšana.
To nevar iemācīt, bet to var iemācīties. Un pienāk brīdis, kad savienojušās Uzskatu telpā, Dvēsele ar Dvēseli runā…

Pakāpeniski izzūd vēlme dalīt “pareizajā” vai “nepareizajā” – katram ir SAVA izvēle un SAVA realitāte, kas veidota no SAVĀM domām un jūtām. Saprast notiekošo palīdz šī pati “adversa taktika”, kas redzama visur un visā – attiecībās, ģimenē, darbā, pasaulē. Tiek noņemts viss liekais, svešais, atklājot pašu notiekošā būtību. Tēlaini runājot, notiek pasaules “izpurināšana” it visā – lielajā un mazajā.

Tavs spēks un varenība ir tavās domās un jūtās. Cik kvalitatīvas tās būs, tāda būs arī apkārtne.
Saikne ar savu Augstāko Es caur sajūtām nostiprinās un aug pastāvīgā (ikdienas) lietošanā.

Katrā cilvēkā ir Dieva Dzirksts – tā ir VIENMĒR – to var sajust kā siltumu (karstumu) krūtīs.
Tu vari būt rūdīts ateists, taču Dzirksts turpina būt. Tā ir mūsos ar Dievišķās Dzimšanas tiesībām, kas dota no paša pirmā Esamības brīža un būs līdz Atgriešanās brīdim (ar to domāta nevis iemiesošanās, bet Monādes Ceļš). Tā pavada Dvēseles pieredzi visos šīs pieredzes izpausmes aspektos.

Patiess (sirds) impulss, vai tās būtu lūgšanas vai meditācija, jebkurā gadījumā tā ir cilvēka apzināta darbība un vēršanās pie savas Dzirksts, tur, kur faktiski arī Dievs dzīvo. Tā NAV kaut kāda atsevišķa substance, tas ir Tavas BŪTĪBAS kodols, tas esi TU PATS.

Saikne ar Dievu NEKAD nepārtrūkst. Tāpēc, ka Dievs ir Dievs, zemes saprātam neaptverama Varena Būtne, Kas radījusi šo pasauli un visas parādības tajā – ne tikai zemes pasaulē, bet arī Visumā kopumā (Visuma Konstitūcija http://proza.ru/avtor/scutum ).
Jautājums slēpjas dziļāk – savas Dabiskās DIEVIŠĶĀS BŪTĪBAS pieņemšanā, tātad atmošanās. Nedievišķā nav principā, vispār.

Un lai šādā apzināšanās stāvoklī saglabātu savu iekšējo enerģētisko līdzsvaru, ir jākļūst par neitrālu VĒROTĀJU. Skatīties augstāk un tālāk, kā “pieņemts domāt”. Jo mierīgāka ir tava apziņa, jo vieglāk uztvert Impulsu un, tam noticot, sākt rīkoties. 

Mēs meklējam sevi, bet atrodam Dievu.
Mēs meklējam Dievu, bet atrodam sevi.

© Copyright: Valentīna Mironova, 2021
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Jaunā laikmeta akcenti

Sāksim aplūkot šos akcentus vadoties no jēdziena “adversa taktika”, kas ļoti bieži apvieno visu pārējo.

Adversa taktikas būtība slēpjas tajā, ka tikai tad, kad visi pretinieki ir saspringti, dzīvē var ieviest pašus apjomīgākos plānus. Doma kā garīgā plāna būtība nevar tikt iznīcināta. Bet tai var pretnostatīt būtni ar lielāku potenciālu.
Kaut kur dziļi apziņā slēpjas iespēja, taču tā nespēj noformulēties un tad ir nepieciešama adversa taktika, lai atmodinātu cilvēcisko apziņu. Nākas novest darbību līdz absurdam, pretējā gadījumā gulošie nespēj pamosties. Pasaules mēroga notikumos nepieciešama tā pati taktika.

Visā pasaulē mēs varam redzēt, ka savdabīga adversa taktika izrādās pats labākais ceļš. Var tikai pabrīnīties, kāpēc cilvēcei ir jāmaldās pa tik sarežģītiem labirintiem, ja ir daudz vienkāršāki ceļi. Taču evolūcijas spirāle ir sarežģīta. Tai dažkārt nepieciešams īslaicīgi pazemināties, lai pēc tam paceltos daudz augstāk.
Tieši tad, kad Gaišie Spēki ievieš jebkādu plānu uz Zemes, tie ņem vērā visas iespējas, par aprēķina pamatu pieņemot sliktākos apstākļus. Tieši tāpēc, lai iznākums būtu veiksmīgs pat vissliktākajos apstākļos. Protams, pie šadas taktikas, kur tiek ņemta vērā ļaunā griba un svārstīgā jāņtārpiņu vai silto brīvā griba, neveiksmes nevar būt. Plāns realizējas pie jebkuriem apstākļiem. Un ļaunie, un tumšie, domājot, ka ceļ cietumu, patiesība uzceļ dievnamu.

Adversa taktika ir FOKUSĒŠANAS metode, kam seko IZLĀDES bultas, kas trāpa taisni spriedzes centrā. Gaismas spēki to izmanto ne tikai cilvēka dabas dziļas zināšanas dēļ, bet arī saskaņā ar Kosmisko pamatlikumu, saskaņā ar kuru cīņa par eksistenci un spēcīgākā pieredze (ne tikai fiziskajā, bet garīgā sajūta) dominē no brīža, kad Kosmoss izpaužas Esībā.
Tādējādi no visa sliktā tiek gūts labums!
Kad cilvēks apzinās savu DIEVIŠĶO BŪTĪBU ar viņu vairs nevar manipulēt un viņš vairs nav vadāms.

Galvenais Jaunā Laika akcents ir cilvēka saikne ar viņa Augstāko Es (sinonīmi “intuīcija”, “Sargeņģelis”, “Dvēseles sauciens”). Ja cilvēks dzīvo apzināti, palielinās smadzeņu platība aiz pieres kaula – neokortekss, kas piedalās izziņā, maņu un intuitīvajā uztverē.
Viens no Būtības aspektiem atrodas pašā virspusē. Tā ir mūsu elpošana, bet elpošana ir dzīvība. un, lūk, kā tā ir organizēta.
Deguns ir izlūks pasaulē (https://cyberpedia.su/11x91cb.html). Cilvēks VISU izvēlas un vērtē pēc smaržas, bet ne vienmēr dara to apzināti – partneri, darbu, dzīvesvietu. Degunu NEVAR apmānīt. Tas NEPAKĻAUJAS ne ego, ne apziņas manipulācijām. Tas dod spēju mīlēt, būt kaislīgam, laimīgam, izprast patiesību, pārvaldīt paredzēšanas spējas, intuīciju, gaišredzību.

Smaržas interpretē nevis deguns, bet smadzenes, un impulsu ātrums no ožas receptoriem uz smadzenēm ir lielāks nekā sajūtu pārraides ātrums ar sāpju receptoriem.
OŽA – ir INTUĪCIJAS SIĀMAS DVĪNIS, tās ALFA un OMEGA.
Cilvēkiem IR JĀJŪT, tas ir vissmalkākās matērijas pieprasījums, kā nabassaite savienojumam ar augstākām dimensijām. Nav nabassaites – nav dzīvības. Tāpēc visiem sajūtu “elementiem” ir sava personiskā saskaņa gan ar zemes (kosmisko) elektromagnētisko “ķēdi”, gan ar sava Augstākā Es “traktātiem”.
Turklāt to, cik kvalitatīva ir cilvēka saskaņa ar savu Augstāko Es ļoti labi var redzēt magnētiskās rezonanses galvas tomogrāfijā.

Ir tāds medicīniskais termins “periventrikulārais mirdzums” vai “spīdēšana” (agrāk saukta “leikoareoze”), kas attiecas uz smadzeņu elektrisko aktivitāti. MRI attēlos starojuma avoti izskatās kā balti plankumi, kas izkaisīti pa smadzeņu audiem. Pētījuma rezultātā tika atklāta radošās intuīcijas darbība – “virsapziņas ass” jeb “APZINĀTĪBAS ass”.
Un te nu sākas pats interesantākais! Vairumam cilvēku baltie plankumi ir NEKĀRTĪGi izkaisīti pa visu galvas smadzeņu virsmu.
Bet tiem, kuri ir apzināti (ir “atmodušies” – ezotērisks termins), šie baltie plankumi KONCENTRĒJAS KOPĀS, turklāt VIENMĒR sarindojas STARA formā, kas vērsts uz TUMSU.

Jebkurš talants (kā sajūta-zināšana) ir saistīts ar darbu, kas sagādā prieku.
Tā kā to ir izvēlējusies cilvēka Dvēsele, šī nodarbošanās cilvēkam sagādā radošuma prieku un baudu. Un viņš ar galvu metas tajā, nemanot, kā paskrien laiks; darot to, kas patiešām patīk, nevis to, ko nākas darīt piespiedu kārtā. Dvēsele līgsmo un sirds piepildās ar siltumu.
Tajā pat laikā fizioloģijas līmenī tiek fiksēta ATBILSTĪGO smadzeņu daļu PALIELINĀTA aktivitāte, kas ved pie to ATTĪSTĪBAS. Un augstākajā izpausmē (no baltajiem plankumiņiem) tiek veidota skaidra taisna līnija, kuras klātbūtne pati par sevi ir visu harmoniski strādājošo enerģētisko centru sintēze – kā sevi apzinošā Radītāja vizītkarte.

Baltie plankumiņi (un to sakopojumi) ir kustīgi un to kustība ir atkarīga no tā, kādu augstāko spēju cilvēks aktivizē ikdienā. Dažādos radošos stāvokļos balto plankuminu izvietojums būs atšķirīgs. Tā pārslēdzas konkrētā radošā “elektroinstalācija”.

Cilvēka apziņai ir ļoti interesanta īpasība – SINESTĒZIJA vai STARPSAJŪTU saikne. Tas notiek, ja noteiktu sensoro kanālu stimulēšana izraisa citu sensoro kanālu piespiedu reakciju (“Kā darbojas psihiskās smadzenes” (https://senseisekai.livejournal.com/606591.html)).

Atvērtās apziņas fenomens reāli eksistē – un eksistē tieši ikdienā. Kad cilvēka sirds ir atvērta Pasaulei, MRI fotogrāfijā parādās TUNELIS, kurš atduras  galvvidū  (http://wikingi7.narod.ru/acons.htm ).

Piemēram, uztveres jomas paplašināšana, palielinot jutību, var veicināt pašdziedināšanos. IR SVARĪGI, lai JEBKURĀ DARBĪBA BŪTU PAŠPĀRVALDĪTA – APZINĀTA.

Jo tad, ja rodas NEVADĀMI PROCESI var nokļūt pie psihiatra un tad atveseļoties būs sarežgīti.

DAUDZI cilvēki neapzinās, ka viņu sensorās (t.i., jūtamās) reakcijas līmenis ir DAUDZ augstāks nekā var iedomāties. Notiek tūlītēja informācijas nolasīšana no kosmosa tieši, apejot prātu.
Pašreiz tas daudziem cilvēkiem notiek intuitīvi un viņi sāk atpazīt melus – nav svarīgi, kadus: galvenais ir APAZĪŠANA.
Tā notiek dažādu sabiedrību noslāņošanās. Un tas nav ne labi, ne slikti. Ir tāds laiks.

…..

Mēs meklējam sevi, bet atrodam Dievu.
Mēs meklējam Dievu, bet atrodam sevi.

© Copyright: Valentīna Mironova, 2021
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu paņemsi tikai to, ko esi devis

Kad tu nomirsi, neuztraucies par savu ķermeni… Tavi radinieki izdarīs visu, kas vajadzīgs:
– Viņi novilks tavu apģērbu;
– Viņi tevi nomazgās;
– Viņi tevi apģērbs:
– Viņi aizvedīs tevi no mājām un nogādās tavā jaunajā adresē.

Daudzi atnāks uz bērēm, lai tevi godinātu. Daudzi izmainīs savus plānus, palūgs brīvdienu darbā, lai varētu doties uz bērēm.
Tavs apģērbs, kuru tu valkāji tiks atdots, pārdots vai sadedzināts. Tavas grāmatas, spēles, kolekcijas un mantas piederēs citiem cilvēkiem…

Tevi aizstās tavā darbā. Kāds ar tādām pašām spējām, vai pat labākām, ieņems tavu vietu. Tavu īpašumu mantos tavi mantinieki.

Tavi labie draugi raudās vēl dažas stundas, vai dienas, bet pēc tam viņi atkal smiesies. Tavi mājdzīvnieki pieradīs pie jaunajiem saimniekiem. Tavas fotogrāfijas vēl kādu laiku karāsies pie sienas, bet pēc tam tiks noliktas skapī, bet vēlāk gulēs kādā kastē.
Kāds cits sēdēs uz tava dīvāna un skatīsies televizoru, kāds sēdēs pie tava ēdamgalda un ieturēs maltīti.

Tavās mājās dziļas bēdas ilgs nedēļu, mēnesi, gadu vai divus…

Pēc tam tu kļūsi tikai par atmiņām un tavs stāsts būs beidzies. Beidzies starp cilvēkiem, beidzies šeit, šajā pasaulē. Taču tas turpināsies jaunā realitatē… tavā pēcnāves dzīvē.

Tava zemes dzīve, kur tu kustējies savā ķermenī, kur piešķīri vērtību lietām, tam, kas tev šeit bija, zaudēs jēgu vai nozīmi.

Zudīs tava ķermeņa skaistums, vārds, uzvārds, īpašums, kredīti, ieņemamais amats, bankas konts, automašīna, māja, akadēmiskie tituli, trofejas, draugi, sievietes, vīrieši, bērni, ģimene…

Tavā jaunajā dzīvē tev vajadzīga būs vien tava DVĒSELE. Vienīgais, kas tev būs, tā būs tava DVĒSELE.
Tāpēc centies dzīvot pilnvērtīgi un būt laimīgs, kamēr esi šeit, jo kā Svētais Asīzes Francisks teica: “Tu nepaņemsi no šejienes to, kas tev pieder. Tu paņemsi tikai to, ko esi devis”!

Virspriesteris Andrejs Tkačovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis