“Lielā meistarība ir dzīvot šeit un tagad”, Pēteris Kļava

peteris-klava-una

Cilvēkam dienā dzimst 85 tūkstoši domu! Tas ir haoss, kas neļauj būt laimīgam un realizēties. Vai nu prāts vada tevi, vai tu to izmanto gudrai dzīvei. (..) Ir milzīgs gandarījums, ja kaut uz vienu stundu izdodas pakļaut šos haotiskos prāta zirgus. Tas rada pozitīvās enerģijas šūnu, ko vari izmantot savas laimes veidošanā. (..) Lielā meistarība ir dzīvot šeit un tagad. Nekas tā neatņem enerģiju kā dzīvošana rītdienā vai pagātnē. (..)Patiesībā mēs nevaram izvairīties no pašapzināšanās dziļuma, nevaram izvairīties no attīstības. Jautājums tikai, cik ilgs laiks katram no mums tam ir nepieciešams.

Intervija ar Pēteri Kļavu (Una Ulme, žurnāls “OK!”, pārpublicēts kasjauns.lv)

Jaunā gada sākums ir pārdomu laiks, kad esam apņēmības pilni sākt labāku, skaistāku, aktīvāku un veselīgāku dzīvi. Diemžēl pieredze liecina, ka liela daļa apņemšanos ātri izplēn. Kā mainīt dzīvi, jautājam bērnu ārstam, reanimatologam Pēterim Kļavam, kurš savās lekcijās daudz runā par dzīves jēgu un uzdevumiem.

Cilvēkiem nav mācīts, ka visas izmaiņas, kuras vēlies veikt pasaulē, vispirms ir jāveic sevī. Lai saprastu, kā mainīt dzīvi, jāsaprot, kā realizēt sevi,” saka Pēteris Kļava.

Ar ko sākt, lai Jaunā gada apņemšanās būtu dziļākas un piepildītākas? Lai pēc brīža mēs neatgrieztos tur, kur bijām iepriekš?

Esam radīti, lai dzīvē nepārtraukti kaut ko mainītu. Nesamierināšanās ar veco rada adrenalīna alkas pierādīt sevi un radīt kaut ko jaunu, bet nelaime tā, ka nezinām, kā to izdarīt. Visa šī pasaule – tas, ko mēs dzirdam, redzam, saožam, sataustām, sagaršojam, domājam – ir koncentrēta prātā. Ja izprotam, ka pasaule ir prāta datora potencialitātes milzīga spēle, jāsaprot arī, ka visas izmaiņas vispirms notiek mūsu prātā. Tā kā prāta pasauli paši sev esam uzbūvējuši, tad arī izmaiņas varam veikt paši.

Respektīvi, mums jāpārprogrammē prāts, dodot tam jaunu uzdevumu?

Jā, tikai ir vēl viena nianse – iespēja kaut ko mainīt ir determinēta. 2016. gadā nevar notikt tas, kam jānotiek 2036. gadā. Nepieciešama sagatave – izpratne, kā tu pats dzīvo savā prātā. Tāpēc dzīves programmēšana sākas ar sava es atrašanu prāta dimensijā – kas tu esi.

Tas taču ir pats grūtākais! Liela daļa no mums sevi meklē visu mūžu.

Diemžēl. Jo pat inteliģentiem cilvēkiem nav mācīts, ka visas izmaiņas, kuras vēlies veikt pasaulē, vispirms ir jāveic sevī. Lai saprastu, kā mainīt dzīvi, jāsaprot, kā realizēt sevi. Mēdzu jauniešiem teikt – padomājiet, kāpēc Eiropā astoņi miljoni jaunu cilvēku ar augstāko izglītību ir bez darba? Nevar dabūt darbu, tas ir neatbilstošs, neapmierina atalgojums, vai gluži vienkārši viņi negrib strādāt. Visi grib būt laimīgi, īpaši daudz nedarot, bet Stīvs Džobss strādāja ļoti daudz.

Tātad vainīgs slinkums?

Šis laikmets atmet cilvēkus, kuri tikai grib. Tas pieprasa cilvēkus, kuri grib, var un zina, kā to izdarīt. Nepieciešamas jaunas, modernas zināšanas par realitātes vadību. Nesen iepazinos ar angļu pētījumu, kurā secināts, ka 30 procenti bērnu, kuri izmesti no skolām par sliktām sekmēm, uzvedību, nepakļaušanos sistēmai, patiesībā ir ģeniāli – ar milzīgu potenciālu. Arī 80% harizmātiskāko pasaules līmeņa menedžeru šīs zināšanas nav ieguvuši skolās un augstskolās. Tā ir iedzimtā neordinārā potencialitāte, kas ir augstākā vērtībā. Sabiedrībai jāapzinās, ka no šiem citādi domājošiem prātiem ir atkarīga valsts. Viņi ir prometeji, nevis apmācītā, “nolaizītā” sistēma. Piemēram, Google inženieris Čade Mens Taņs, kurš sarakstījis grāmatu “Meklē sevī” (izdota arī latviešu valodā), kā programmētājs un moderns cilvēks ir izstrādājis cilvēces attīstības metodoloģiju. Mens Taņs salīdzina cilvēka prātu ar datoru, uzskatot, ka prātam nepieciešamas programmas jeb aplikācijas, lai to lietotu gudrāk, optimālu, ar mazākām pretrunām un radošāk.

Kā zināt, kāda tieši aplikācija manam prātam ir nepieciešama?

Tur jau tā lieta, ka sākumā mēs to nezinām. Palīdzēt varētu konsultants vai skolotājs, kādu pie mums Latvijā nav daudz, tāpēc jāstrādā ar sevi pašam. Kā tu realizēsi savu potencialitāti? Sāc ar lēmuma pieņemšanu uz vienu stundu. Izmēģini sevi, attīsti sevī iemaņu, kas nepieciešama, lai sasniegtu mērķus. Piemēram, tu vēlies sevī samazināt agresiju vai neapmierinātību, kas dedzina prātu un paņem daudz enerģijas. Atpazīsti to, definē un apzinies, kas tev jāizdara, lai atbrīvotu savu procesoru no liekas informācijas, kas neļauj koncentrēties uz radošajiem mērķiem. Pieņem lēmumu, ka vienu stundu kontrolēsi savu prātu un atpazīsi, kādā veidā tevī piedzimst dusmas vai neapmierinātība. Kad redzi, kā tā izplatās, uzreiz vari operēt ar šo informāciju un atbrīvot no tās prātu. Ja tev vienu reizi izdodas kontrolēt domas, tu vari kontrolēt arī savu dzīvi un laimi. Cilvēkam dienā dzimst 85 tūkstoši domu! Tas ir haoss, kas neļauj būt laimīgam un realizēties. Vai nu prāts vada tevi, vai tu to izmanto gudrai dzīvei. Ļoti vienkārši. Tikai jāpamēģina! Ir milzīgs gandarījums, ja kaut uz vienu stundu izdodas pakļaut šos haotiskos prāta zirgus. Tas rada pozitīvās enerģijas šūnu, ko vari izmantot savas laimes veidošanā.

Nemaz tik vienkārši tas nav. Visa pamatā ir nopietns, nepārtraukts darbs pašam ar sevi. Kā ikdienas skrējienā par to piedomāt un neatgriezties pie vecajiem ieradumiem?

Spolējot automašīnas riteņus dubļos, ārā neizbrauksi. To var atrisināt ar zināšanām. Mūsdienu zinātnes par to daudz runā. Neredzamā doma, ar kuru mēs identificējam sevi, ir netverama dimensija. Sevis izpratne sākas no akadēmiskas apmācības. Kad saproti, ka tavs ķermenis sastāv no simts triljoniem šūnu un viena šūna sekundē izdara sešus triljonus informatīvu kustību, rodas jautājums – kas tu šajā procesā esi? Nepieciešamas jaunas zināšanās, kas tuvina mūsu sabiedrību dziļākai izpratnei par to, kas ir realitāte. Cilvēka eksistenci var iedalīt trīs līmeņos – fiziskais, mentālais un informatīvais. Ja mentālais līmenis jeb prāts neapgūst jaunas zināšanas, fiziskais līmenis strādās pret viņu pašu. Iedomājies, ka tavs datora ekrāns ir pilns ar neaizvērtām apakšprogrammām. Ja nemāki tās atinstalēt, esi nelaimīgs cilvēks, jo šis informācijas apjoms traucē dzīvot. Tu esi kompleksains, skaudīgs, destruktīvs, noliedzošs. Tu mokies pats savās neaizvērtajās programmās, savos prāta mezglos, kas ir noteikts domu apjoms, kuru pats ilgākā laikā esi veidojis attiecībā pret kādu tēlu vai notikumu. Tu pat nesaproti, kur šīs programmas atrodas, un neapzinies, kā tās tevi žņaudz. Tikai atsienot vienu mezglu, vari atsiet nākamo. Pretējā gadījumā var iestāties errors, un dators gribēs pašiznīcināties. Tāpēc izpratne par to, kādā veidā rodas domas, kādā veidā tiek pieņemts lēmums un kā tavs prāts spēj sekot šim lēmumam, ir dzīves jēga un attīstības evolūcija.

Kur iegūt šo izpratni?

Kādam tas ir dots spontāni, bet lielākajai daļai jāmācās. Gluži tāpat, kā mācāmies braukt ar automašīnu, jāmācās braukt ar prātu. Tam nepieciešama uzcītība, gudra piepūle un disciplīna. Bez tā nestrādās neviena metode, taču daudzi to nesaprot. Mēs vēlamies tā viegli – padzerot vīnu, padejojot būt laimīgi. Tam, cik liela nozīme ir uzcītībai, ir matemātiska pieeja. Ja uzskatām, ka vieninieks ir dzīves rutīnas plūsma un mēs pieliekam attīstībai 1,01 daļu piepūles, tad, kāpinot vienu gadu 365. Pakāpē, iegūstam skaitli 37,8. Taču, izdarot to ar 0,99 lielu piepūli, vienkārši eksistējot un sūdzoties, gala rezultāts ir 0,03. Tikai pāris procentu, bet kāda rezultāta atšķirība! Šo formulu esmu saviem bērniem pielicis pie sienas, lai viņi to atceras katru dienu:

1,01 365 pakāpē =37,8

0,99 365 pakāpē = 0,03.

Par pašizziņu un pašizaugsmi bieži aizdomājamies, kad kaut kas nogājis šķērsām. Dzīve piespēlē pārbaudījumus, un nekas cits neatliek, kā tikt ar to galā, taču tas ir lēns attīstības ceļš. Kā motivēt sevi negaidīt likteņa triecienu, bet sākt ar sevi strādāt šodien?

Lielā meistarība ir dzīvot šeit un tagad. Nekas tā neatņem enerģiju kā dzīvošana rītdienā vai pagātnē. Ir divu veidu cilvēki – kam ir zināšanas un kam ir viedoklis; kam ir enerģija un kam nav enerģijas. Kādam ir labi tā, kā ir, bet tiem, kas knosās, grib darboties un attīstīties, jāsaprot sava sūtība. Tikai 15 procentiem cilvēku ir potence uz biznesu, četri procenti interesējas par transcendentālām lietām, sešiem procentiem ir tieksme strādāt zemes darbus. Tās ir ģenētiskas programmas, kas mums nav jāmaina. Cilvēkam, kuri jūt sevī šo uguni, ļoti svarīgi mācēt ar to apieties. Svarīgi saprast savu izejas līmeni, to, kas ir tava dziļākā struktūra.

Daudz runājam par sevis mīlēšanu. Mums ir ļoti grūti sevi pieņemt, līdz ar to izprast šo dziļāko struktūru, un tas traucē pilnveidoties un attīstīties.

Nesen satiku uzņēmēju, kurš izskatījās ārkārtīgi laimīgs. Vaicāju, kā viņam tas izdodas, un viņš atbildēja, ka bērnībā no vecākiem saņēmis ārkārtīgi lielu mīlestību. Tāpēc mīliet savus bērnus! Mīlestība, ko var sniegt vecāki, rada prāta bāzes mikrosistēmu, kurā vēlāk cilvēks dzīvos. Tas ir milzīgs pašpietiekamības atslābums, kas baro prātu tā, kā nepieciešams. Pieņemšana sākas ar izpratni. Mainīt situāciju un cilvēku nav iespējams, var mainīt uztveri. Bet to var izdarīt, ja izprot uztveres mehānismu neredzamajā prāta dimensijā. Tā ir optimālā dzīves vadīšanas formula. Lai to izprastu, atkal nepieciešamas zināšanas. Jauniešiem neesam iemācījuši rast atgriezenisko saiti pašiem ar sevi. Katrā cilvēkam jābūt savam iekšējam psihoanalītiķim. Lai atrastu savas izaugsmes resursus, nepieciešama milzīga piepūle. Latvijai nav lielākas nelaimes kā gudro smadzeņu aizplūšana. Man sāp, ka nenovērtējam savus praviešus, nedodam viņiem iespējas realizēties. Ir jāapzinās mūsu gaišie prāti, jādomā, kā viņus piesaistīt un noturēt.

Cenšoties jaunieti šeit noturēt, barojam viņa ego. Esmu bieži saskārusies ar jauniem cilvēkiem, kuri pārvērtē savu nozīmību.

Ir svarīgi pārlēkt zemā līmeņa egoismam un izprast, ka dabā visi nav radītāji un pavēlnieki. Ir bišu māte, un ir bitītes, kas to apkalpo. No vienas puses, tu pasaulei esi niecība, no otras – ir vēlēšanās būt par kaut ko nozīmīgu. Līdz ar to jābūt kādam bāzes līmeņa ego, kas sniedz adrenalīnu. Mēs nedrīkstam nogalināt šo ambīciju, kas ir potenciāla degviela. Taču svarīgi, ka šī ambīcija tiek integrēta modernā prāta vadības tehnoloģijā, jo ar pliku ambīciju vien būs par maz. Savas individualitātes apzināšanās ir milzīga zināšanu dimensija, kas parauj tevī radošo džinu tik lielu, ka tu vari tikai brīnīties pats par sevi. Tā ir milzīga laimes izjūta, kad saproti, kā tu esi, kā tu notiec. Tāpēc man ir ļoti būtiski, lai jaunieši sāk apgūt šīs zināšanas. Negribas gaidīt vēl 20 gadus uz nākamo paaudzi, kamēr sabiedrībā sāksies reālas pārmaiņas.

Panākumi saistās ar materiāliem ieguvumiem, un mēs zinām, cik grūti ir izturēt pārbaudījumus ar varu un naudu. Cilvēkiem ir raksturīgi pieķerties, un arī bailes no zaudējumiem var būt nopietns pašizaugsmes šķērslis.

Aizejot uz teātri un redzot, ka kāds tiek nogalināts, līdzpārdzīvojam. Sakām, ka izrāde bija ārkārtīgi laba, jo cilvēkiem patīk drāma. Mēs neietu uz izrādi, kurā pāris vairākas stundas skūpstītos. Zemapziņā gribam šo laimi, bet skatīties uz to nevēlamies. Tātad aktuāls ir jautājums – vai patiesībā mēs vēlētos dzīvot šādā pārlaimes ilūzijā? Aizejot mājās, saprotam, ka tas bija tikai teātris un galvenais varonis ir dzīvs, jo dzīve turpinās. Pieķeršanās ir mūsu izglītotības dimensijas spogulis. Protams, mēs mīlam savus tuvākos, tajā pašā laikā apzināmies, ka visi reiz nomirs. Patiesi veiksmīgs cilvēks neko negrib dzirdēt par nāvi, jo tas bloķē viņa ambīciju uguni, viņu tas neinteresē. Reinkarnācijas teorija ir sen pierādīta. Ķermenis nomirst, bet tu paliec. Tu neesi iznīcināms. Tu neesi smadzeņu produkts, tu esi mūžīgā kreatīvā apziņas enerģija, vienmēr saglabājot sava es patības identitāti. Šī modernā izpratne rada milzīgu lēcienu, likvidē bailes, ka tu vairs nebūsi. Mums ir grūti atbrīvoties no šīs nastas, tāpēc ka to neizprotam. Proporcionāli izglītībai varam operēt ar šīm zināšanām. Vēlreiz atkārtoju – ļaujies šim brīdim! Jo vairāk esi šeit un tagad, jo enerģijas plūsma ir brīvāka. Jā, zaudējumi un ciešanas rada mūsos dziļākas vērtības un izpratnes, taču nav jāmaksā tik dārga cena, jo izziņas procesu var sākt jau šodien.

Cilvēka galvenā degviela, kas nodrošina dzīves kvalitāti, ir enerģija. Diemžēl tās bieži pietrūkst, rodas vienaldzība un apātija, kam seko regress. Kur uzlādēt šīs baterijas, kas ļautu īstenot visas apņemšanās?

Vispirms jāpadomā, kas šo enerģiju noēd. Mēs guļam, lai restartētu enerģiju un atslēgtu pārkarsušo procesoru. Pilnvērtīgs miegs ir pirmais enerģijas avots. Enerģiju noēd prāts un domāšana, taču to visvairāk izsūc negatīvas emocijas – dusmas, grūtsirdība, skaudība, ilgas, sēras, psiholoģiskas sāpes. Ja labi izguļas un izdzen šos prāta vīrusus, iestājas viegls, harmonisks līdzsvars. Papildu enerģiju var iegūt, nodarbojoties ar fiziskām aktivitātēm. Otrais līmenis ir māksla, mūzikas terapija, trešais – garīgais procesors. Tā ir pašapzināšanās, kam arī vajag enerģiju. Šī enerģija tiek barota ar meditāciju, pieslēdzoties enerģijas avotam. Garīgo dimensiju varam uzlādēt tikai tad, kad prāts ir atinstalēts un, kontrolējot elpošanu, notiek dzīvības enerģijas akumulēšana. Tā ir garīgā psiho higiēna, kad protam apvienot visus trīs elementus. To dēvē par holistisku pieeju, kad neesi tikai naudas vergs, bet gan garīga, fantastiska būtne, pašpietiekama un neatkarīga no ārējiem apstākļiem.

Kādā savā lekcijā minējāt, ka dzīvē atnāks tāds skolotājs, kāds ir tavs izmisums. Ko ar to domājāt?

Izmisumi mums visiem ir vieni un tie paši, pamatā saistīti ar veselību, attiecībām, finansēm un vecumu. Skolotājs nav tikai cilvēks, tā var būt situācija, atziņa, sajūta, grāmata, filma. Neviens nevar izdzīvot tavu sāpi, tavu prāta domu kombināciju. To vari tikai tu pats. Otrs var atbalstīt, mazinot melno nokrāsu, kuru pats esi radījis. Iedot citu otu, smaržu, garšu tavam skatījumam. Skolotājs ir kā palīdzība, bet bieži vien tas netiek saprasts. Es esmu par to, ka nav jāgaida skolotājs, kas atrisinās tavas problēmas, bet jāskolojas pašam. Tu ej pa priekšu, un Dievs iet aiz tevis, nevis kāds tevi vada. Pašizglītošanās ir pāri visam. Spēja apstrādāt ciešanas, ilgas vai izmisumu ir atkarīga no intelekta rezervēm. Ja esi inteliģenti pozitīvajā attīstības scenārijā, bet bez zināšanām, tas ir ārkārtīgs izmisums. Jo esam spējīgāki mainīt lēcas fokusu, nedaudz pacelties un paskatīties uz zemi no saules līmeņa, jo labāk saprotam, kas viss, ap ko mēs te ņemamies, ir niecība. Nepieciešama atkāpšanās dziļākā realitātes izpratnes līmenī. Proporcionāli tai mainīsies attieksme un samazināsies sāpju nozīmības jēga tavā dzīvē. Visiem sāp, viss ir pakļauts ciešanām, bet raugies uz to citādi, necenšoties saskatīt izmisumu. Patiesībā mēs nevaram izvairīties no pašapzināšanās dziļuma, nevaram izvairīties no attīstības. Jautājums tikai, cik ilgs laiks katram no mums tam ir nepieciešams.

Una Ulme, žurnāls “OK!” / Foto: http://www.diena.lv

Četras sultāna sievas

cetras-sultana-sievas3

Kādam sultānam bija četras sievas. Visvairāk viņš mīlēja ceturto – pašu jaunāko un maigāko. Viņš dāvināja tai skaistus, dārgus apģērbus, dārglietas, lutināja to, jo viņa bija jautra un priecēja gan acis, gan sirdi.

Viņš mīlēja savu trešo sievu – tā bija skaistule. Dodoties uz svešām zemēm, viņš vienmēr to ņēma līdzi, jo gribēja lai visi redz tās skaistumu, un vienmēr baidījās, ka viņa varētu to pamest un aizmukt pie cita.

Sultāns mīlēja arī savu otro sievu – tā bija viltīga intrigante. Viņa bija tā uzticības persona, vienmēr gudra, asu prātu un ārkārtīgi pacietīga. Kad sultānam bija kādas problēmas, viņš vienmēr vērsās pie otrās sievas, jo zināja, ka tā palīdzēs atrast problēmu risinājumu, un palīdzēs pārciest arī pašus grūtākos laikus.

Pirmā sieva bija pati vecākā un to viņš bija saņēmis mantojumā no nelaiķa vecākā brāļa. Tā bija ārkārtīgi uzticīga savam vīram un darīja visu, lai saglabātu un pavairotu viņa bagātības un varu, lai visa viņa valsts plauktu un zeltu. Neskatoties uz to, sultāns viņu nemīlēja – lai arī viņa mīlēja viņu. Viņš tai nepievērsa nekādu uzmanību.

Reiz sultāns smagi saslima. Viņš pārdomāja visu savu dzīvi – pilnu bagātības un krāšņuma un padomāja: “Tagad man ir četras sievas. Bet tad, kad es nomiršu, es palikšu viens.” Un viņš jautāja ceturtajai sievai:

— Es tevi vienmēr esmu mīlējis vairāk kā visas pārējās savas sievas, es tev esmu devis visu labāko, ko vien varēju, sargājis un lolojis. Saki man, vai tad, kad es nomiršu, tu esi gatava man sekot mirušo valstībā?

— Pat nedomā! – atbildēja ceturtā sieva un aizgāja pat neatskatoties. Viņas vārdi kā zibens ķēra sultāna sirdi.

Skaudrās sirdsāpēs viņš jautāja savai trešajai sievai:

— Es visu mūžu esmu tevi apbrīnojis. Tagad, kad mirstu, vai esi gatava man sekot ēnu valstībā?

— Nē! — atbildēja trešā sieva. – Dzīve ir tik skaista! Kad tu nomirsi, man tā turpināsies, es noteikti vēl reizi apprecēšos!

Sultāns noskuma – tās bija mokas un bēdas. Un tad viņš jautāja savai otrajai sievai:

— Es vienmēr esmu nācis pie tevis pec palīdzības, un tu vienmēr esi man palīdzējusi, un esi bijusi mans labākais padomdevējs. Tagad, kad mirstu, vai tu esi gatava man sekot?

— Man ļoti žēl, bet šoreiz es nevaru tev palīdzēt – atbildēja otrā sieva. Pats lielākais, ko varu tavā labā izdarīt, ar cieņu un godu tevi apglabāt.

Sultāns bija izmisis. Un tajā brīdī viņs izdzirdēja balsi.

— Es iešu tev līdzi visur, kur vien tu būsi, līdz galam!

Sultāns paskatījās balss virzienā un ieraudzīja savu pirmo sievu – bēdu un sāpju nomocītu. Viņš to gandrīz vai nepazina. Satriekts un izbrīnīts viņs teica:

— Man vajadzēja ar tevi būt mīļākam, uzmanīgākam, kamēr varēju tads būt. Bet es tevi nenovērtēju!

Katram no mums ir savas četras sievas.

Mūsu ceturtē sieva ir mūsu ķermenis. Un nav svarīgi, cik pūļu un mīlestības mēs tajā ieguldām, lai tas izskatītos un justos labi, bet tad, kad mirstam, tas mūs atstāj.

Mūsu trešā sieva ir mūsu karjera, stāvoklis sabiedrībā, nauda, vara. Kad nomirstam – tas viss paliks citiem.

Mūsu otrā sieva ir mūsu ģimene un radinieki. Nav svarīgi, cik mēs tiem palīdzējām, taču pats lielākais, ko viņi mūsu labā var izdarīt, pavadīt pedējā gaitā un saglabāt savās labajās atmiņās.

Un mūsu ceturtā sieva ir bieži mūsu pašu aizmirstā dvēsele, kuru aizmirsām, dzenoties pēc pasaulīgiem labumiem, varas, bagātības, stāvokļa sabiedrībā, veiksmes, baudām. Neskatoties uz to, dvēsele ir vienīgā, kas pavada mūs visur, kur vien esam.
Esiet gādīgi un uzmanīgi pret to, attīstiet viņu, sargājiet un saudzējiet. Tā mēs paši sev varam uzdāvināt vislieklāko un skaistāko dāvanu.

No krievu valodas tulkoja: Ginta FS

Katrai sievietei…

pamela-redmond-satran

KATRAI SIEVIETEI IR JĀBŪT…
pietiekami daudz naudai, lai varētu aiziet un noīrēt sev dzīvokli
pat tad, ja viņa to nekad nesagribēs
vai arī viņai to nekad nevajadzēs darīt….

KATRAI SIEVIETEI IR JĀBŪT…
kaut kam īpašam, ko uzģērbt,
ja nu pēkšņi kāda tikšanās viņas sapņu kompānijā,
vai arī visas viņas dzīves svarīgākais randiņš sarunāts jau pēc stundas…

KATRAI SIEVIETEI IR JĀBŪT…
jaunībai, kuru viņa gatava atstāt kaut tūlīt…

KATRAI SIEVIETEI IR JĀBŪT…
dažiem jaunības grēkiem,
par kuriem viņa stāstīs savās vecumdienās….

KATRAI SIEVIETEI IR JĀBŪT…
skrūvgriežņu komplektam, bezvadu urbim
un melnam krūšturim ar mežģīnēm…

KATRAI SIEVIETEI IR JĀBŪT…
vienam draugam, kurš vienmēr varēs viņu sasmīdināt
un otram draugam, kurš slaucīs viņas asaras…

KATRAI SIEVIETEI IR JĀBŪT…
kaut vienai skaistai mēbelei, ko viņa nopirkusi pati
nevis saņēmusi mantojumā no vecākiem…

KATRAI SIEVIETEI IR JĀBŪT…
astoņiem vienādiem šķīvjiem, astoņām vīna glāzēm
un receptei ēdienam, kas sajūsminās viņas viesus…

KATRAI SIEVIETEI IR JĀBŪT…
sajūtai, ka viņa pati pārvalda savu likteni…

KATRAI SIEVIETEI IR JĀZIN…
kā iemīlēties un nepazaudēt sevi šajā mīlestībā…

KATRAI SIEVIETEI IR JĀZIN…
kā aiziet no darba, izšķirties ar vīrieti, sastrīdēties ar draugu
un tomēr saglabāt labas attiecības visos šajos gadījumos….

KATRAI SIEVIETEI IR JĀZIN…
kad būt neatlaidīgai
un kad atkāpties….

KATRAI SIEVIETEI IR JĀZIN…
ka viņai nav pa spēkam izmainīt savu kāju garumu,
savu gurnu platumu,
un savus vecākus…

KATRAI SIEVIETEI IR JĀZIN…
ka viņas bērnība, iespējams, nebija tā saulainākā,
tomēr tā sen ir pagājusi…

KATRAI SIEVIETEI IR JĀZIN…
ko ir vērts un ko nav vērts darīt mīlestības dēļ
vai dēļ vēl kaut kā….

KATRAI SIEVIETEI IR JĀZIN…
kā dzīvot vienai,
pat tad, ja tas nepatīk…

KATRAI SIEVIETEI IR JĀZIN…
kam viņa var uzticēties un kam – nevar
un kāpēc viņai nevajag to uztvert pārāk personīgi…

KATRAI SIEVIETEI IR JĀZIN…
kur aizbraukt, kad dvēselei vajadzīgs mierinājums:
pasēdēt virtuvē pie draudzenes,
vai pārnakšņot brīnišķīgā viesnīcā tālu no pilsētas…

KATRAI SIEVIETEI IR JĀZIN…
ko viņa var un ko nevar izdarīt
šodien,
pēc mēneša,
pēc gada…

 

Autors: Pamela Redmond Satran
Tulkoja: Ginta FS

Ticēt labajam cilvēkos

15

Katru dienu savā ikdienā mēs sastopamies ar lielu daudzumu stresa, negatīva un sliktiem garastāvokļiem. Un pat negribot, automātiski, mēs sākam reaģēt uz notiekošo līdzīgi. Bet tajā pat laikā mēs varam visu mainīt, nododot citiem cilvēkiem labu garastāvokli, pateicību, prieku, kam tāpat kā visam negatīvajam, ir “vīrusa” efekts. Kā apstiprinājums šai domai ir mazi stāstiņi no reālas dzīves.

  • No rīta eju mājās. Pie manas kāpņutelpas pielīmēta maza lapiņa, uz kuras rakstīts: “Mīļie kaimiņi. Šodien apmēram 9:20 no rīta, es pazaudēju 120 rubļus. Ja kāds tos atradis, ienesiet, lūdzu 76. dzīvoklī Antoninai Petrovnai.” Es paņēmu 120 rubļus un devos uz 76. dzīvokli. Zvanu pie durvīm. Durvis atver večiņa halātā. Kā tikko mani ieraudzīja, tā asarām acīs metās apskaut. Viņa pastāstīja: “Gāju pēc miltiem, pie kāpņutelpas ņēmu no kabatas atslēgas un, acīmredzot, tajā mirklī nauda arī izkrita.” Taču naudu viņa atsacījās pieņemt! Izradījās, pāris stundu laikā es biju jau sestā, kas “atradusi” večiņas 120 rubļus! Cilvēki, kā gan es jūs mīlu par to, ka esat tādi!
  • Reiz uz ielas ieraudzīju večiņu, kas pārdeva tikai vienu vienīgu istabas puķi – vijolīti. Man palika viņas žēl un es nopirku vijolīti par 10 reizes lielāku cenu, kā viņa par to prasīja. Viņa asarām acīs teica: “Skriešu nu es uz veikalu nopirkt savam večukam desu”. Atnesu vijolīti mājās un nākamajā rītā tā uzziedēja.
  • Es nekad sevi nebiju uzskatījusi par skaistu, pat ne par simpātisku. Nesen mans līgavainis aizmirsa nolikt telefona klausuli pēc sarunas ar mani un es dzirdēju, kā viņš savam istabas biedram stāsta par mani. Cik es šodien skaista, kā viņam kopā ar mani ir tik silti un patīkami, un cik ļoti viņš mani mīl. Ko tur daudz teikt, es sāku raudāt. Pirmo reizi dzīvē es sajutos skaista.
  • Mēs ar draudzeni tirdzniecības centrā reklāmas viktorīnā vinnējām katra pa mīkstajai mantiņai. Atpakaļceļā ieraudzījām maziņu puiku ar tēti. Varēja redzēt, ka puisītis ir bērns ar īpašām vajadzībām. Es savu mantiņu atdevu viņam un viņš pateica “paldies”. Tēvs sāka raudāt, Izrādās puisītis nerunāja jau vairākus mēnešus.
  • Dažus mēnešus atpakaļ man diagnosticēja plikpaurainību. Pēc terapijas kursa es pilnībā zaudēju matus. Briesmīgi bija iedomāties, kā es došos uz skolu un visi uz manīm skatīsies. Bet pirmajā dienā, kad devos uz skolu, mani pie mājas gaidīja desmit mani klasesbiedri – visi pilnībā noskūtām galvām. Divas no viņiem – meitenes.
  • Es strādāju ātrās apkalpošanas restorāna kasē. Šodien no rīta kāds vīrietis pienāca pie kases un teica: “Aiz manis stāv meitene, es viņu nepazīstu, taču es gribētu samaksāt par viņas kafiju. Nododiet viņai :”jauku dienu!”” Sākumā meitene ļoti izbrīnījās, bet pēc tam izdarīja to pašu nākamajam pircējam. Un tā piecas reizes pēc kārtas!
  • Nesen, atgriežoties no institūta, pie metro stacijas ieraudzīju kara veterānu, kurš sēdēja uz ietves un blakus sev bija izlicis savas medaļas un ordeņus. Viņš tās pārdeva, lai varētu nopirkt sev kaut nedaudz ēdiena. Es izbēru visu savu maciņa saturu viņam rokās un teicu: “Ņemiet šo naudu, bet nepārdodiet savu cieņu, godu un atmiņas par kapeikām cilvēkiem, kuri tās nav pelnījuši”. Viņš apraudājās, satina savas medaļas lupatiņā un teica: “Paldies, meitiņ”. Tādos brīžos man šķiet, ka spēšu glābt visu pasauli.
  • Manas dzimšanas dienas priekšvakarā mana deviņgadīgā māšele skraidīja kā sadegusi, spīdīgām acīm, viņai tik ļoti gribējās uzdāvināt man savu sagatavoto dāvanu. No rīta, kā parasti, es gāju viņu modināt, lai vestu uz skolu. Modināju ar vārdiem: “Tu jau vari tagad pasniegt man manu dāvanu!” Vēl nepaspējusi atvērt acis, viņa apskāva mani savām mazajām rociņām, pabāza roku zem spilvena un izvilka konvertu ar uzrakstu: “Manam mīļajam brālim dzimšanas dienā!” To atvēris, es ieraudzīju vienu 10 dolāru banknoti, divas 100 rubļu un vienu 50 rubļu banknoti. Tā bija absolūti visa viņas iekrātā nauda. Es viņu ilgi apskāvu, lai viņa neredzētu asaras manās acīs.
  • Sen nebija bijis tāds pērkona negaiss kā šodien. Darbā man teica, ka kāds svešais ložņā ap manu mašīnu. Es metos uz ielas. Viss bija kā vienmēr, izņemot to, ka lūka, kas bija palikusi atvērta, bija ciešāk pievērta, lai mašīnas salons negaisa laikā neciestu.

Darīsim viens otram vairāk laba, un iepriecināsim ar mazām mīļām lietām un uzmanības pierādījumiem. Tad ne tikai mūsu dvēseles kļūs gaišākas, bet arī pasaule kļūs labāka.

 

Avots: http://fit4brain.com/

Tulkoja: Ginta FS

Dvēseles atmiņa. Kāpēc mēs to pārstājam dzirdēt?

dvēsele būrī8

Mēs piedzimstam kā balta papīra lapa. Uz tās var uzzīmēt absolūti visu. Taču zināšanas par iepriekšējām dzīvēm kaut kur glabājas. Iedomājies, tev ir 4 gadi. Kaut arī šajā vecumā daudzas lietas ir jau pazīstamas, attieksme pret priekšmetiem, cilvēkiem, dzīvi, vēl tikai sāk veidoties.

Tu jau zini, ka pasaulē ir daudzas lietas, kurām doti nosaukumi. Jūra, upes, koki, dzīvnieki, puķes – dzīvi, nedzīvi, nav svarīgi, bet visi tie iegulst vienā lielā bildē. Harmoniska, bezgalīga, skaista pasaule un maziņš cilvēciņš – viss – vienots vesels.

Tālāk viss ir nedaudz skumjāk. Mūs sāk mācīt dzīvot šajā pasaulē, iepotē attieksmi pret lietām un norisēm. Melna krāsa – slikti, tās ir bēdas un trauksme tām līdzi. Balta krāsa – tā ir tīrība, sirsnība. Melnais un baltais slikti sadzīvo kopā. Labais – tas ir labi, ļaunums – slikti. Labi, kad noderīgi tev, slikti – kad kaitīgi. Pelēkā krāsa ir skumju krāsa. Pelēki mākoņi, diena bez prieka, nav noskaņojuma. Debesis – zilas, dažkārt koši zilas. Zaļais – dzīvība, cerība, pavasaris. Ļoti viegli ir visam piekārt birkas un rezultatā tās aizvieto dzīves sajūtas. Pieaugot, mēs sāksim izvairīties no sliktām krāsām un domām un centīsimies redzēt labās. Pēc tam mēs pierodam un birkas kļūst nevajadzīgas. Tagad, kad tu nejauši redzi melno krāsu, tu skumsti un uztraucies.

 

Bērnībā mēs esam dabiski – īsti. Raudam, kad mums sāp, priecājamies, kad mums ir labi. Kad mācamies spert pirmos soļus, mēs tūkstošiem reižu krītam un tikpat daudz reižu ceļamies. Turpinam mācīties un nepadodamies. Kā palaist vaļā rokas, mēs iemācīsimies vēlāk. Enerģijas ir pārpārēm un neapturamā ziņkārība liek mums nemitīgi kustēties, aiztikt, pagaršot. Sēdēt klusi, netrokšņot, neuzdot liekus jautājumus mums iemācīs vēlāk.

Mēs uzticamies savām sajūtām un atklāti paužam savas jūtas. Mēs atveram pasaulei savu dvēseli un tā atbild mums, atklājoties visbrīnišķīgākajās krāsās un nokrāsās. Mēs zinām, ka cilvēka, kurš daudzas reizes dzīvo uz šīs planētas, dvēseles atmiņa ir mūsos. Šī atmiņa palīdz dzīvot harmonijā ar Visumu.

Mums nemāca klausīties un dzirdēt savu dvēseli, nemāca to saprast un atcerēties iegūto pieredzi.

Kas notiek tālāk? Kāpēc mēs zaudējam dvēseles atmiņu?

Atbilde ir vienkārsa. Vecāki mūs māca tā, kā savulaik mācīja viņus. Programmēšana, iedvešana, šabloni, kompleksi – tas ir tas, ko mēs saņemam. Puisēns skrēja un nokrita, sāka raudāt, viņu ātri piecēla, sāka mierināt, iedeva konfekti, lai pārstāj. Un viņš vairs neraud. Vēlāk viņš raudās katrā izdevīgā brīdī un saņems savu konfekti. Pēc tam žēlosies par dzīvi un viņu pažēlos un palīdzēs viņam.

Tomēr viss nav tik vienkārši. Runa nav pat par šabloniem, pie kuriem mūs pieradinājuši -pareiziem vai nepareiziem. Mēs pārstājam analizēt situāciju un rīkoties, izejot no konkrētajiem apstākļiem. Pēc šablona ir vienkāršāk dzīvot, taču žēl, ka pēc tam mēs nevaram to tik viegli izmainīt. Ja mums iedevuši veiksmīgu šablonu, mums ir paveicies un dzīve rit viegli un gludi. Bet visbiežāk šabloni traucē mums dzīvot un ierobežo mūsu izaugsmi.

Kad cilvēkam ir labs garastāvoklis, viņš priecājas par visu. Vienkārši staigā un smaida vējam, pretimnācējiem. Ieejot telpās, kur ļaudis ir drūmi un nopietni, un turpinot smaidīt, viņš sastopas ar neizpratni un nosodījumu. Pārstāj smaidīt – nedrīkst taču izcelties! Mēs sākam slēpt savas patiesās jūtas, vēlmes. Pārstājam dzirdēt savu dvēseli. taču dvēsele atceras visu labo, kas bijis mūsos un grib to no mums – tagadējiem. Mēs turpinām cīnīties ar to, kas ir labākais mūsos, tērējot enerģiju uz dzīvi uzspiestajos stereotipos.
Vai mēs tā kļūstam laimīgāki?

Avots: http://verhosvet.org/

Tulkoja: Ginta FS

Radniecīgas dvēseles pievilkšanās noslēpumi

13010847_978576185569251_1641002682935595389_n

Parasti es iedvesmoju cilvēkus kādai jaunai  sapratnei un dodu kādas atslēgas viņu problēmu risināšanai. Bet šobrīd es saprotu, ka laiks ir mainījies. Un, tā vietā, lai dotu jums gatavu atbildi, ir daudz produktīvāk parādīt jums algoritmu, kā atrast gatavu atbildi sevī, kā pašam sevi atbalstīt situācijās, kurās zaudējat pārliecību par labu nākotni vai arī nesaprotat, kurā virzienā kustēties.

Tāpēc es jums piedāvāju divas vienkāršas aksiomas. Stingri atcerieties šīs divas pieejas dzīvei un rezultātā jūs katru savu dzīves situāciju varēsiet izvērtēt caur šo prizmu. Atgādināšu, ka Aksioma ir apgalvojums, kuru pieņem par patiesu bez pierādījuma. Mēs vienkārši ticam, ka tā ir. Es to esmu pārbaudījusi praksē un gudri cilvēki runā, ka tā strādā Visums.

Pirmā aksioma:
Ja Tavā dzīvē ir radusies problēma (nav svarīgi, slimība, grūta situācija), tas nozīmē, ka tev pašam ir resurss tās atrisināšanai.

Padomā tik! Ja tu kā aksiomu pieņem tādu faktu, ka kopā ar problēmu pie tevis atnāk arī tās risinājums, tad tu ieekonomē ļoti daudz enerģijas, kura citkārt būtu aizgājusi šaubām.

Kas ir problēma? Vienkārši runājot, tas ir šķērslis tavas laimes ceļā. Ko nozīmē šķērslis? Tas ir kāds notikums, enerģija vai doma, kas aptur tavu dzīvības spēku plūsmu. Un tur, kur ir šķērslis, rodas sastrēgums. Ķermenī rodas slimības vai organismā – diskomforts.

Bet tā ir tava enerģija, vienkārši tā neplūst rāmi un mierīgi tur, kur tai vajadzētu plūst, bet gan kļūst par dambi. Vēl vairāk, tādi dambji ar laiku var kļūt par purviem, ja tā arī paliks ceļa vidū.

Un šī pati enerģija ir tā degviela, tas dzinējspēks, kas iedarbinās tavas dzīves turbīnas, brīdī, kad tu akurāti un pareizi novadīsi šo ūdeni… tas nozīmē tiksi skaidrībā ar problēmu. Un tā, atkārtoju – Dievs nedod mums vairāk, kā varam panest. Tātad nedod mums lielākus pārdzīvojumus, kā varam izturēt.

Ja tev ir jautājums, pilnīgi noteikti uz to tev ir arī atbilde.

Konkrēti tev – ne kādam citam. Tāpēc šāda pieeja dzīvei – es meklēju atbildi, kā man rīkoties, uzreiz zinot, ka tā patiešam IR, ļoti spēcīgi atšķiras no parastās attieksmes pret savām problēmām, kad mēs šaubamies, vai mums sanāks, vai nesanāks kaut kad tās atrisināt, vai kādreiz mēs vispār varēsim kaut ko izmainīt.

Te ir tikai un vienīgi izvēles jautājums.

Ja tu esi pieņēmis lēmumu kaut ko izmainīt, tātad tu izmainīsi!!!!!

Agrāk vai vēlāk, tā vai savādāk, bet tev ir enerģija, lai to izmainītu. Tā ir pirmā aksioma.

Otrā aksioma skan tā:
uz ko ir vērsta tava uzmanība, tas arī pieņemas spēkā.

Kad mēs vēlamies atbrīvoties no problēmas, mēs ļoti daudz par to domājam. Mēs to analizējam, mēs vērojam savus nepatīkamos stāvokļus… Un tādā veidā mēs novirzam savu enerģiju uz problēmu.

Tāpēc tad, kad tev rodas problēma, izdari ko citu.

Pēc tam, kad esi šo problēmu ieraudzījis, uzraksti, kā tu vēlies dzīvot bez tās, kāds tu vēlies būt, ja vien nebūtu šīs problēmas, it kā tā neeksistētu (Mana dzīve bez šīs problēmas). Uzraksti, kā tu jūties, kā izskaties, kad nav šīs problēmas – attiecībās vai kadās citās situācijās.

Uzraksti to, ko tu vēlies, nevis to, no kā tu vēlies atbrīvoties. Pārformulē savu problēmu pozitīvā veidolā: “Es savā dzīvē paplašinu, lūk, šo!” u.t.t.

Ja uz jebkuru problēmu tu paskatīsies, izejot no tā, ko vēlies redzēt tās vietā, pats ieraudzīsi, cik daudz ir dažādu izeju tieši no šīs, it kā sarežģītās situācijas.

Izskatīsim šo aksiomu, izejot no jautājumiem, ko man uzdeva manu kursu dalībniece.
“Neskatoties uz to, ka es jau sen esmu pieņēmusi savu ķermeni un mana āriene vairs nav mana problēma, vienalga man ir bailes nepatikt tam, kurš patīk man. Ko darīt ar šīm bailēm?”

Pārceļam šo situāciju uz darba meklēšanu.
Piemēram, tu vēlies atrast labu darbu, kurā būsi realizējies, laimīgs un saņemsi tajā atbilstošu samaksu saviem talantiem un ieguldītajam laikam un pūlēm. Un tu baidies, ka nedabūsi šo darbu.

Ja domāsi par to, kā dabūt šo darbu, tu nervozēsi un tavas profesionālas prasmes, talants un meistarība neizpaudīsies tavā uzvedībā. Un tavs potenciālais darba devējs pat neuzzinās, cik liels profesionālis tu esi. Bet, ja tu maksimāli vēlēsies būt tu pats savā darba intervijā un nevis dabūt šo darbu, tad gadījumā, ja tevi nepieņems, tas nozīmēs, ka tev šo darbu nemaz nevajadzēja. Ka tad, ja būtu nonācis šajā darba vietā, tu tur mocītos.

Ļoti bieži cilvēkiem šķiet, ka seksuālo partneru un romantisko attiecību pievilkšanās balstās uz kaut ko ārēju. Nē, mani draugi! Jebkurš pāris, kuram ir nākotne, pievelkas, neskatoties uz ārieni. Tie pievelkas pateicoties iekšējām vibrācijām un to atbilstībai. Tas ir kā divas notis, kas skan harmoniski.

Tāpēc, ja tev ir bail, ka palaidīsi garām savu cilvēku, tad tev ir pavisam cits uzdevums: nevis cīnīties ar savām bailēm, bet pieņemt sevi, sajusties labi “savā šķīvī” tādam, kāds esi, ar mīlestību pret sevi.

Lai tavā ķermenī, sejā un žestos, gaitā, skatienā, runā maksimāli starotu tava dvēsele. Un tad ir neiespējami palaist garām cilvēku, kurs ir tavējais.

Bet, ja tu visu laiku pārdzīvosi par to, ka vari neiepatikties, šaubīsies, vai esi pietiekami labs, tu nevarēsi būt tu pats. Un šaubu brīdī, iespējams, tavs cilvēks tevi neatpazīs.

Atgriežoties pie pirmās aksiomas. Ja izmainīsim jautājumu: “Kā atbrīvoties no bailēm nepatikt cilvēkam, kurš man ir vajadzīgs?” uz “Ka izdarīt tā, lai mans iecerētais mani ieraudzītu, atpazītu un izvēlētos?”,  atbilde uzprasās pati: esi maksimāli tu pats – it visā – savā gaitā, runā, žestos, ķermenī u.c.

Mēs bieži jaucam divas lietas. No vienas puses – kā izvairīties no kļūdīšanās, un no otras puses – kā sasniegt tādu stāvokli, kas aizvedīs mūs pie uzvaras. Tātad vajadzīgs ir nevis atbrīvoties no problēmām, bet iet uz šo stāvokli – būt pašam. Un savu uzmanību vērst nevis uz problēmu, bet gan uz to stāvokli, kuru vēlies attīstīt.

Es jums novēlu uzticēties sev!.

Autors: Svetlana Dobrovoļska

Tulkoja: Ginta FS

Dzīvē kļūdu nav!

16714_333627010161101_1474755323689755359_n

Es arī agrāk tā domāju, bet tagad to vienkārši sludinu: dzīvē kļūdu nav.

Viss, ko tu darīji, viss, ko tu juti, rezultāti, kurus saņēmi – tā arī ir DZĪVE! Jā, tā ir tāda – ļoti dažāda, ar laimi, ar asarām, ar zaudējumiem un ieguvumiem, ar šķiršanās sāpēm un satikšanās prieku, bet droši vien tieši ar to tā ir neticami skaista. Tāpēc, ka vienmēr pēc tā, kas ir tagad, būs kaut kas cits. Un šis cits ir atkarīgs no tā, kā tu jūties un kā tu uztver pasauli, ko tu no tās gribi un kā tajā vēlies izpausties.

Pat tad, ja tagad esi ne tur, kur vēlētos, pat tad, ja tagad sāp vai esi strupceļā – tas ir lieliski. Tāpēc, ka ir iespēja saprast, kur tu vēlētos nokļūt patiesībā, sajust dzīvi caur sāpēm un jaunajā dienā pašam izvēlēties sāpes vai prieku. Bet no strupceļa – vai nu nojaukt sienu, kur stūrī esi iespiests, vai – uzlidot.

Lai arī mīlestība neilgst mūžību… Mēs nepiedzimstam prātīgi un viedi vecie – gudrie un nejūtam, ko nozīmē mūžība, taču mīlestība “notiek”… Tā notiek ar mums tāda, kādi esam mēs paši. Vai nu gaiša un liela, vai dzīvnieciska ar tieksmi valdīt pār otru, vai arī nervoza un bailīga…. To balsta vai nu mūsu brīvība, vai – mūsu bailes. Mūsu mīlestība parāda mums mūs pašus. Prasīgus, nesamierināmus, skaudīgus, sīkumainus, dažādus…

Dod man kaut ko un es tevi mīlēšu. Pierādi man, ka tev var uzticēties un es uzticēšos. Parādi, ka esi cienīgs un es tevi novērtēšu. Tas viss strādā attiecībās… Ar tiem, ar kuriem tev ir attiecības. Parastas, ikdienišķas, savstarpēji izdevīgas attiecības.

Kad tu ar otru cilvēku sazinies dvēseles valodā, jūs viens otru izjūtat pavisam savādāk. Tu redzi, apzinies, saproti cilvēka būtību un visas sociālās spēles atkāpjas otrajā plānā. Tu dod kaut ko tāpēc, ka vēlies dot. Tu atklājies tāpēc, ka principā esi atvērts šim cilvēkam.

Ir vienkārši Cilvēks. Ja viņš ar to tevi “neaizķer”, tātad – tas nav tavs cilvēks. Tu vari būt ar viņu tuvs – “attiecībās”, bet diez vai tās vedīs pie mīlestības. Kaut gan, ja godīgi, ne visiem tas arī ir vajadzīgs, un reti kurš cilvēks vispār saprot, par ko iet runa.

Es uzskatu, ka nav nekā vērtīgāka par to gaismu, kas rodas starp diviem mīlošiem cilvēkiem. Apziņa un Visums atver savus horizontus. Mīlestībā vairāk kā jebkur citur izpaužas Dieva klātbūtnes sajūta. Tā ir pati vērtīgākā pieredze, ko vari saņemt. Pat, ja pēc tā paliks bērni, dziesmas, grāmatas vai pat tikai atmiņas, tas ir tā vērts – lai tas būtu noticis tavā dzīvē.

Es mīlu tevi Dzīve!

Autors: lilija Ahremčika

Tulkoja: Ginta FS