Tu paņemsi tikai to, ko esi devis

Kad tu nomirsi, neuztraucies par savu ķermeni… Tavi radinieki izdarīs visu, kas vajadzīgs:
– Viņi novilks tavu apģērbu;
– Viņi tevi nomazgās;
– Viņi tevi apģērbs:
– Viņi aizvedīs tevi no mājām un nogādās tavā jaunajā adresē.

Daudzi atnāks uz bērēm, lai tevi godinātu. Daudzi izmainīs savus plānus, palūgs brīvdienu darbā, lai varētu doties uz bērēm.
Tavs apģērbs, kuru tu valkāji tiks atdots, pārdots vai sadedzināts. Tavas grāmatas, spēles, kolekcijas un mantas piederēs citiem cilvēkiem…

Tevi aizstās tavā darbā. Kāds ar tādām pašām spējām, vai pat labākām, ieņems tavu vietu. Tavu īpašumu mantos tavi mantinieki.

Tavi labie draugi raudās vēl dažas stundas, vai dienas, bet pēc tam viņi atkal smiesies. Tavi mājdzīvnieki pieradīs pie jaunajiem saimniekiem. Tavas fotogrāfijas vēl kādu laiku karāsies pie sienas, bet pēc tam tiks noliktas skapī, bet vēlāk gulēs kādā kastē.
Kāds cits sēdēs uz tava dīvāna un skatīsies televizoru, kāds sēdēs pie tava ēdamgalda un ieturēs maltīti.

Tavās mājās dziļas bēdas ilgs nedēļu, mēnesi, gadu vai divus…

Pēc tam tu kļūsi tikai par atmiņām un tavs stāsts būs beidzies. Beidzies starp cilvēkiem, beidzies šeit, šajā pasaulē. Taču tas turpināsies jaunā realitatē… tavā pēcnāves dzīvē.

Tava zemes dzīve, kur tu kustējies savā ķermenī, kur piešķīri vērtību lietām, tam, kas tev šeit bija, zaudēs jēgu vai nozīmi.

Zudīs tava ķermeņa skaistums, vārds, uzvārds, īpašums, kredīti, ieņemamais amats, bankas konts, automašīna, māja, akadēmiskie tituli, trofejas, draugi, sievietes, vīrieši, bērni, ģimene…

Tavā jaunajā dzīvē tev vajadzīga būs vien tava DVĒSELE. Vienīgais, kas tev būs, tā būs tava DVĒSELE.
Tāpēc centies dzīvot pilnvērtīgi un būt laimīgs, kamēr esi šeit, jo kā Svētais Asīzes Francisks teica: “Tu nepaņemsi no šejienes to, kas tev pieder. Tu paņemsi tikai to, ko esi devis”!

Virspriesteris Andrejs Tkačovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ķermenis, Ego un Dvēsele

Nevajag velti idealizēt garīgumu. Kāpēc gan viss ir iekārtots tā, ka Dvēsele dzīvo tavā ķermenī kaimiņos tavam Ego? Vai tas nav Dieva plāns, vai tā nav Dvēseles izvēle un vienīgais mums zināmais tās esības veids un veids, kā tā izpaužas caur ķermeni un pat caur Ego?
Jā, un vai ir iespējams pretstatīt mūžīgo un bezgalīgo Dvēseli ierobežotajām ķermeņa un ego formām?
Vai absolūto var pretstatīt kaut kam relatīvam?
Dvēsele nenoliedz ķermeni, necīnās pret Ego izpausmēm, tikai padara tos dvēseliskus, piešķirot mūžības jēgu pirmajā acu mirklī gluži ikdienišķām un ātri gaistošām lietām un notikumiem, dodot tiem plašumu un laiku…Ja tā nebūtu, viss esošais ieslīgtu pelēkā banalitātē, pilnībā zaudējot saikni ar Visaugstāko.

Sajust sevī Dvēseli, dzirdēt to, glabāt sevī mūžību un bezgalību, padarīt tās par katra sava esības mirkļa noslēpumaino jēgu, tā nav absolūta dzīves nepieciešamība, kuru mums Radītājs uzspiedis. Tā drīzāk ir Dieva dāvana. Dāvana, kas tiek piedāvāta visiem, taču kuru diemžēl ierauga un pieņem tikai retais.

Tu vari miglā doties uz ziemeļiem, maldoties un pazaudējot pareizo virzienu, katram pretimnācējam jautājot: kur ir ziemeļi? Bet tu vari sekot Polārzvaigznei un nekad nenoklīst no ceļa.

Ir ceļotājs vai ķermenis, ir ceļa mērķis vai Ego un ir vadošā zvaigzne vai Dvēsele. Ja klātesoši ir visi trīs un tie sadarbojas, tad viss notiek maksimāli vienkārši un veiksmīgi. Taču, ja sāksi ceļotājam teikt, ka zvaigzne ir viss, bet viņš nav nekas, ka viņa ceļa mērķis ir apšaubāms vai vēl ļaunāk – pretīgs un grēcīgs, tad neviens nekur neaizies… Vai arī ies, bet nonāks ne tur, kur vajadzēja…
Lūk, kāpēc jebkurā vecumā ir jāmācās: lai tavs ķermenis būtu drošas mājas tavai Dvēselei, lai Ego galvā ir karalis, pat iesaistoties konfliktos ar citiem, lai Tā Kunga ceļi viņu pievelk tāpat kā mīlestība ar visu savu neizdibināmību, jo tad viņam nebūtu skumji un garlaicīgi, taču vienmēr un visur varētu just vēja saviļņojošo smaržu un brīnišķīgo ūdens un dienišķās svaigās maizes garšu.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Ilustrācija: Lisa Aisato
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Raksta tev tava Dvēsele

Es rakstu tev no pagraba, kurā tu mani esi ieslēdzis. Man šķiet, ka tu par mani esi pavisam aizmirsis.
Te ir tumšs, auksts un mitrs. Un ir tik vientuļi.
Te neiespīd neviens saules stariņš.
Un es neatceros, ko nozīmē dzīvot un priecāties.
Kad mēs bijām kopā, katra diena bija kā brīnums.
Kamēr nenotika tas.
Kas mūs ar tevi izšķīra. Pēc tā viss man kļuva savādāk. Un tagad es esmu šeit, bet tu esi tur.
Tu neapciemo mani, tu esi par mani aizmirsis.
Bet es turpinu tev rakstīt. Es zinu, ka tu regulāri saņem manas vēstules.
Piedod, ka šie vēstījumi ir tādā formā.
Atceries, tevi “uzmeta” biznesa partneris? Lūk, tā bija mana vēstule. Toreiz tu savos pārdzīvojumos man biji tik tuvs, ka varēji man pat pieskarties. Acīmredzot es ne tik spēcīgi uzspiedu, vajadzēja vēl efektīvāk. Es vēl joprojām esmu šeit, tu tā arī neatnāci pēc manis.
Un, vēl. Atceries, tava mīļotā sieviete negaidīti partrauca jūsu attiecības un pazuda? Tu nespēji gūt mieru. Lūk, arī tā bija mana vēstule. Bija vēl citas. Agrāk. Nedaudz vienkāršākas un mazāk sāpīgas. Bet tu tās ignorēji. Man nākas izgudrot arvien jaunas un daudz pamanāmākas. Varbūt tomēr aizklauvēšos līdz tavai sirdij.

Šķiet, ir pagājusi mūžība, kopš neesam redzējušies. Toreiz es saņēmu sitienu, kas bija domāts tev. Paņēmu sev visas tavas sāpes un pārdzīvojumus. Lai tu varetu tikt galā. Un varētu iet tālāk. Un tad es attapos šeit. Šajā tumsā. Viena.

Atceries? Es taču neesmu briesmīga. Tikai bailes mani tādu tev rāda. Lai tu nenāktu. Tev nav jābaidās, tev ir pietiekami daudz spēka, lai izturētu mūsu tikšanos.

Kad tu varēsi izvest mani gaismā, apskaut mani un dot man mīlestību, es atkal kļūšu tā skaistā, kas biju agrāk – kopā ar tevi. Tāda, kādu sevi atceros. Tavs spēks. Tavs atbalsts. Es esmu daļa no Tevis.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tikai notici un esi drosmīgs un mīlošs

Mīļie, es zinu, ka šodien daudzi ir nobijušies, daudzi ir izmisumā, daudzi dzīvo dusmās un agresijā, un neviens nevar zināt, kas rītu būs. Bailes vairo slimības un uzpūš no mušas ziloni.

Bet mēs katrs varam mācīties paskatīties uz to nedaudz savādāk. Šis laiks mums ir skolotājs un uz skolotāju nevajadzētu ne dusmoties, ne turēt naidu, tikai saprast, ko viņš mums grib iemācīt.

Ja tevi grasās atlaist no darba, iespējams, tu pats to sen jau gribēji izdarīt, tikai baidījies, ka neatradīsi neko labāku un šobrīd ir radusies tāda iespēja. Vienas durvis aizveras, citas atveras, tikai kamēr tu šaubies un turi kāju durvīs, jaunais tev sevi neatklāj. Turklāt ikviens latvietis kaut ko prot: adīt, rakstīt, šūt, audzēt un izdomāt visbrīnišķīgākās lietas, tikai uzdrošināties un noticēt sev.

Paskaties, cik dzīvē ir bijušas situācijas, kad, šķita, ka viss, cauri. Un tomēr tu kaut kā izkūlies no tām un kļuvi spēcīgāks, varošāks.

Ja tev liedz medicīnas atbalstu, varbūt laiks papētīt, no kurienes ceļas visas kaites, kas tām pamatā. Izlasi Luīzas Heijas mazo, plāno grāmatiņu “Izdziedē sevi pats” – tur katrai kaitei ir aprakstīti cēloņi un lietas, kas jadara, lai tu neslimotu.

Dabā ikkatrai kaitei ir sava zālīte, sava gudrība, kas palīdzēs tikt galā un tev pašam ir sava iekšējā gudrība, neviens mēs te nedzīvojam pirmo reizi. Ir cilvēki, kuri pārzin šīs dabas lietas, meklē, jautā.

Visām elpceļu kaitēm pamatā ir bailes – bailes elpot, bailes dzīvot. Tad sāc elpot – pievērsies savai elpai, sāc just.

Varbūt tas, ka mirkli nebūsi savā skrejienā, būs tieši tas laiks, kurā Tu sevi sadzirdēsi un sapratīsi, ko tieši tev vajag.Izslēdz visu, kas tev traucē sevi dzirdēt un, kas tevi biedē. Parunājies ar sevi. Parunājies ar Dievu tikai tā, kā Tu to proti. Tu taču netici, ka kāda augstāka vara tevi soda? Viņš mūs visus bezgalīgi mīl, tieši tāpēc arī māca.

Tad ļaujies šai mācībai.

Un, kad dari, tad visu tikai ar lielāko mīlestību un gaismu, uz kādu vien esi spējīgs tieši šobrīd.

Ja tev ir bērni, atceries, viņi jūt gan tavas bailes, gan mīlestību, esiet viens otram atbalsts.

Mums ir palaimējies, ka esam latvieši un mums ir šī iedzimtā zināšana un tautas gudrības, tik jānopurina viss svešais un jāatgriežas pie šīm zināšanām – dabā, laukos, sirdī. Tieši pateicoties šai zināšanai mums ir tik “slikta” TĀ statistika 🙂

Mums būs jāatgriežas pie pateicības, ticības un mīlestības – tā mūsu senči darīja un droši vien tieši tāpēc mēs esam izdzīvojuši cauri gadsimtiem un par spīti visiem, kas gribēja mūs paverdzināt.

Mūsu dvēseles gribēja piedzīvot šo laiku un kaut ko jaunu iemācīties.

Tikai notici un esi drosmīgs un mīlošs

Ginta Filia Solis

Sveika, mana Dvēsele

Sveika, Dvēsele, mana meitenīte. Tev grūti ar mani. Redzu, ka grūti. Tikai tagad beidzot es sāku kaut ko darīt tev. Sev. Ne mammai vai tētim. Ne vecmāmiņai un vectētiņam. Ne vīram. Ne bērniem. Tev.

Piedod, Dvēsele, mana meitenīte, ka tik ilgi neesmu tevi redzējusi, bet tu sauci. Tu lūdzies, kliedzi, čukstēji, dziedāji, raudāji, bet es neredzēju un nedzirdēju. Man nebija laika. Man gribējās būt labai un es centos. Vecākiem. Vīram. Bērniem. Skolotājiem. Draugiem. Es ļoti centos.

Sveika, Dvēsele, mana meitenīte. Vai tu man piedosi? Es tik loti vēlējos dzirdēt, kāda gan malacīte esmu, un centos. Cik spēka. Tērēju savu laiku, lai iepatiktos, lai kādam būtu laba. Tērēju spēkus. Tērēju savu dzīvi. Un neredzēju un nedzirdēju Tevi. Sevi nedzirdēju.

Skatījos spogulī un neko neredzēju.

Sveika, Dvēsele, mana meitenīte. Zini, droši vien tas notika kaut kad bērnībā. Kaut kad bērnībā es noskatījos kaut ko svešu, ieraudzīju, ka mēdz būt savādāk, ieraudzīju no ārpuses, mēs taču nekad nevaram zināt, kas tur iekšā citiem. Ieraudzīju un sagribēju to sev. Un dzīvoju šajā salīdzināšanā. Piemērīju svešu un nodevu Tevi, mana mīļā, dzīvoju, skatoties uz citiem.

Dvēsele mana, mana meitenīte, sveika! Tagad es tevi redzu un ar tevi runāju: Sveika, Dvēsele, mana meitenīte! Es esmu izaugusi un zinu, ikvienam no mums savas dzīves mācības. Reiz es nolēmu, ka esmu nepietiekami laba un ļoti sagribēju būt laba un pareiza. Vai tu man piedosi šo bērnišķīgo lēmumu?

Zini, es tik ļoti centos, tā centos, ka tad, kad man nesanāca, es ļoti dusmojos uz tiem, kuru dēļ centos. Redzi, cik patiesībā viss izrādās vienkarši. Un vienlaikus – tik sarežģīti, jo tagad jāmācās viss no jauna.

Es centos būt laba, bet vajadzēja būt sev pašai. Es gribēju būt laba, lai mani mīlētu, un neredzēju, ka es jau esmu mīļotā. Mīļotā meita, mazmeitiņa, māšele, draudzene, sieva, mamma. Un tikai tagad es redzu, ka man nevajadzēja censties būt labai, jo es jau biju mīlēta.

Es nebiju laba vai slikta, man bija kas daudz vairāk. Es biju mīlēta. Un esmu. Vecāku mīlēta – tieši ar tik lielu mīlestību, cik viņi man spēja dot. Vecvecāku mīlēta – tieši tik, cik viņi spēja mani mīlēt. Vīra mīlēta, tā, kā prot viņš. Un bērnu mīlēta, tā kā prot tikai mani bērni.

Dzīve atklājas tad, kad ir mīlestība. Un, ja ir mana dzīve – tātad, ir arī mīlestība. Mani mīl, jo man tika iedota pati lielākā balva, ko vispār kāds spēj dot – mana dzīve.. Ak, mana mīļā Dvēsele, cik daudz gadu bija vajadzīgs, lai es to saprastu. Dvēsele, mana meitenīte, cik labi, ka priekšā vēl daudz gadu, dod Dievs, lai ar to arī dzīvotu.

Sveika, Dvēsele mana meitenīte. Paldies, ka tu mani sagaidīji. Paldies, ka es varu skatīties un redzēt, spēju just un varu ar tevi sarunāties. Paldies, ka tu man esi. Es pieņemu visu, pateicoties, kam esmu nākusi šajā pasaulē. Es atlaižu visas sāpes, aizvainojumus, dusmas un bailes un ielaižu sevī Mīlestību, pateicību un prieku.

Lai tavā sirdī ir tūkstošiem vārtu, kā Tēbās un katrus no tiem atver priekam. Sveika, Dvēsele mana!

Vera Varajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Palūdz Dievam to, ko var dot tikai Viņš

Ir vajadzīgs milzīgs spēks, lai caur lūgšanām izmainītu savu dvēseli.
Ļoti daudz spēka tiek patērēts attiecībās ar citiem cilvēkiem, ēšanai, situācijas kontrolei. Tātad periodiski vajadzētu no tā visa atbrīvoties, lai lūgšanas atstātu dziļāku iespaidu. 

Tiecoties pēc Dieva ir pastāvīgi jāuzkrāj sevī mīlestības jūtas…

Augstākā lūgšana notiek bez vārdiem.Tā ir vienkārši mīlestības saglabāšana un palielināšana ikvienā situācijā.

Lūgties vajadzētu 300 reizes no rīta, tikpat pa dienu un vakarā, tāpec, ka šobrīd visa “netīrība” lien ārā no dvēseles un ar trim lūgšanām to nespēsi pārvarēt.

Necenties atcerēties sīkumus, tie tev nav vajadzīgi.
Atceries dažus galvenos notikumus un ej tiem cauri daudzas reizes, simtiem reižu. Un atceries: sevi nosodīt nedrīkst: tā ir paššaustīšana.
Dieva priekšā vainīgo nav. Dievs ir Mīlestība. Un Dievs ne no kā nav atkarīgs.
Un tava Mīlestība nedrīkst būt ne no viena atkarīga.

Pieņem visus zaudējumus un pazemojumus, lai tie absolūti neietekmētu tavu mīlestības spēku …

Lūgšanas nedrīkst būt mērķis. Lūgšanas ir līdzeklis, kā sajust un audzēt Mīlestību dvēselē. Mīlestība pret Dievu, lielāka nekā pret visu esošo, parastā dzīvē izpaužas kā iekšēja mīlestība pret apkārtējo pasauli bez pretenzijām.

Kad lūdzies saviem vārdiem, palūdz Dievam to, ko var dot tikai Viņš – Mīlestību. Viss parējais tev būs jāpanāk pašam.

Sergejs Lazarevs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu izvēlies ceļu, vai ceļš izvēlas tevi?

Starp simtiem tūkstošu iespēju ieraudzīt “to īsto”, savējo, pašu dārgāko. Tās durvis, pa kurām var ieiet un nonākt pavisam jaunā telpā.

Vai arī tās atslēgas, kas der kādām iekšējām durvīm. Ideāli. Un ļauj atvērt labākos no iespējamajiem likteņa variantiem. Kļūt par savas dzīves varoni, kurš nogājis šo ceļu un pārveidojies. Dzīvojis ar to, par ko dega sirds. Gājis tur, kur citi baidījās iet. Atklājis tos ceļus, kurus spēja atklāt tikai viņš viens.
Vai ceļa sākumā varonis zināja, kāds viņam izvērtīsies šis ceļojums? Kāds viņš atgriezīsies mājās? Kāds viņš kļūs? Kā ceļš viņu izmainīs? Nē, nezināja. Un pat iedomāties nevarēja. Viņš tikai juta dvēseles aicinājumu sevī un savas sirds karstumu. Sajuta un kāpa nezināmajā, vēl neizpētītajā. Lai neiespējamais kļūtu iespējams. Lai viņš kļūtu par to, par ko viņam jākļūst. Lai pa īstam satiktos ar sevi un apgūtu savu patieso spēku.

Mans ceļš ir mans turpinājums. Es esmu sava ceļa turpinājums. Mēs neesam viens no otra atdalāmi. Mans ceļš atver man mani. Mans ceļš atklāj manu patieso spēku. Mans ceļš man parāda to, kāda patiesībā esmu. Kas es esmu. Uz ko esmu spējīga. Viss, kas notiek manā ceļā nāk man par labu. Pat tad, ja dažkārt man var šķist, ka tā nav.

Viss ir par mani, viss ir domāts man.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par ābola divām pusītēm

— Kur man atrast savu otru pusīti? – jauns cilvēks jautāja šamanim.
— Ja tu domā, ka kaut kur pasaulē klīst tava ideālā otra pusīte, tu ļoti maldies.
— Kāpēc?
Šamanis paņēma ābolu un pārgrieza to uz pusēm:
— Iedomājies, ka šīs divas viena vesela pusītes atnākušas šajā pasaulē. Kā pasaule rīkojas ar svaigām apetelīgām cilvēciskajām dvēselēm? – un šamanis nokoda gabaliņu no vienas ābola puses. – Pasaule ir kustīga un nežēlīga, visu maļ, kā pašai tīk.
Šamanis nokoda gabalu no otras ābola pusītes un kādu mirkli košļājot kaut ko pārdomāja.
— Un, lūk, viņi satiekas! – Viņš svinīgā balsī teica un savienoja abas iekostās ābola pusītes. – Un, kas? Vai tās der viena otrai? Nē! Bet tagad uzmanīgi skaties!
Šamanis paņēma vairākus ābolus un sagrieza tos uz pusēm. Salika kopā pusītes no dažādiem āboliem:
— Ko mēs redzam?
— Tās ir atšķirīgas un nesader, – atbildēja jaunais cilvēks.
Šamanis pamāja ar galvu un sāka pa apli apgrauzt divas kopā saliktās ābolu pusītes:
— Un kas notika tagad?
— Tagad tās sader! – iesaucās puisis.
— Pareizi! Tāpēc, ka pasaule tās apstrādāja nevis pa vienai, bet pārī. Par ideālām pusītēm nepiedzimst, par tām kļūst. Divas mīlošas dvēseles kopā priecājas par dzīvi, kopā pārcieš dzīves sitienus, mācās saprast viens otru no pusvārda, atbalsta viens otru un kļūst veiksmīgi. Un tas ir ļoti rūpīgs un pamatīgs darbs…
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīli sevi! Tas ir viss, kas tev ir!

Atļauj sev būt jebkādai… Dažkārt apaļīgākai – ar vēderiņu un mīlēt sevi tādu vēl stiprāk…
Atļauj sev būt nepārliecinātai un tā sajust vēl lielāku maigumu pret sevi.
Atļauj sev būt nepareizai un citu nepieņemtai, un tieši tadēļ dot sev vēl vairāk maiguma.
Sajust citu nodevību un tajā pat laikā atbalstīt sevi simts reizes vairāk…
Un mīlēt sevi, kad šķiet, ka visa Pasaule ir pret tevi…

Atļauj sev būt jebkādai… un lai ikviena tava īpašība tev ir svēta…
Tavs ķermenis ir Pasaules dāvana tev, un ir svarīgi to mīlēt un klausīties tajā, neskatoties ne uz ko…
Tavs ķermenis ir svētnīca, trauks, kurā mieru rod tava Sirds un Dvēsele, Gaisma, kura vienmēr ir tevī… Iededz to spožāk… un saproti, ka tu esi tikpat svēta… iededz Gaismu ar savām domām un sajūtām…
Atceries, tu esi dievišķa un brīnišķīga it visā…
Svarīgi ir tikai tas, lai tu pati tam noticētu un tad Pasaule, kā spogulis tev parādīs tavu patieso skaistumu un tavas sirds harmoniju.

Jeļena Petrova-Osiņņikova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vissvētīgākais darbs pasaulē

Kad tu uzsāc kustību pie sevis, tu zaudē daudzus, kam bii izdevīgs savā nebrīvē, savā vieglajā vadāmībā un pārsteidzošajā spējā atteikties no sava viedokļa…

Tevi gaida ļoti daudz rūgtu atklāsmju par to, no kā tad īsti sastāvēja tava līdzšinējā dzīve, kurā tu neko nelēmi, ne par ko nebiji atbildīgs un neko neizvēlējies pats…

Momentā par tevi interesi zaudē tie, kuriem vairs neizdodas uzsēdināt tevi tavai vainas izjūtai, uzkraut tev visus savus parādus uzreiz un manipulēt ar tavām ierastajām reakcijām…

Un tieši viņi tevi vaino tajā, ka viņu vadības pults, ar kuras palīdzību tevi tik ilgi bija vadījuši, vairs nedarbojas…
Un tu pasmaidi un pat negrasies to labot…
Tu pārstāj pirkt mīlestību… un arī pārdot…
Vairs necenties nopelnīt atzinību…
Tev vairs nav vajadzības apkalpot citu viedokli par sevi un atdod šo iespēju tiem, kas dienu un nakti monitorē tavu dzīvi…

Tu sevī atrodi to naidnieku, kurš čukstēs ausī par to, ka taču bija normāli un, kam tev bija vajadzīga šī revolūcija???…
Taču naidnieks pazudīs reizē ar bailēm, kurām tu uzdrošināsies ieskatīties acīs…

Ceļš pie sevis nav revolūcija, jo tu necīnies…
Tu vienkārši atgriezies savas dvēseles nolaistajās mājās, kuras tev nāksies izmazgāt tīras, izmest tonnām lūžņu un mīlestībā piepildīt ar to, kas tev patiešām ir vajadzīgs…

Un tici man, tas ir vissvētīgākais darbs pasaulē…

Nebaidies būt tu pats…
Baidies būt visiem, izņemot sevi…

©Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis