Un dzīve turpinās

Dvēselē kluss…
Dzīvot ir vienkārši – tas nenozīmē ietilpt vienā šūnā… tas nozīmē, pateikt sev, ka tā vienkārši ir dzīve…
Būt nobriedušam – tas nenozīmē būt nesalaužamam… tas nozīmē pārstāt baidīties no atbildības…
Būt veselam – nenozīmē būt absolūti bez jebkādām rētām, kaitēm un plaisām, fiziskām un emocionālām… tas nozīmē neatcelt dzīvi un nekalpot savai neveselībai….

Dvēselē skaļi…
Tāpēc, ka laime patiesībā nemīl nekādu klusumu… tā ir pārāk kustīga, lai varētu sēdēt stūrītī, apspiežot savus smieklus un cenšoties netrokšņot…
Tā spēlē savu mūziku, dejo, līst pāri malām un vienmēr prot ar sevi padalīties…

Dvēselē skumji…
Izdzīvot savas skumjas nozīmē nebēgt no tām un atpazīt visas to nokrāsas…
Sadzirdēt to balsi, paturēt pie rokas…
Pastaigāties ar tām kopā zem viena lietussarga savā personīgajā slapjdraņķī…
Un saprast, kāpēc tās vēlējās pabūt ar tevi kopā…

Dvēselē nekā…
Gadās arī tā…
Un tas ir sliktāk par skumjām… par sāpēm… par izmisumu…
Ka rakstīja Folkners: “Starp skumjām un neko es izvēlos skumjas”…
Jo tur, kur ir nekas, tu nejūties dzīvs…

Un kā tev, mans draugs, ir dvēselē?….
Vai tu to spēj saprast savā ikdienas steigā?…
Es, ne vienmēr… taču mācos… apstājos…
Man jau patīk vienkārši dzīvot, nebaidīties no savas ievainojamības, pieņemt savas skumjas un neskopoties ar laimi….
Grūtāk ir ar NEKĀ… tāpēc, ka tajā iestiedz pavisam nemanāmi…
Taču ir tik labi, ka ir ko mācīties…
Tātad dzīve turpinās…

Ļiļa Grad

Tulkoja: Ginta Filia Solis

ĶERMENIS – Dvēseles spogulis

kermenis

Kāpēc tā? Mūsu iekšējais dators visas domas un emocijas uztver kā komandas darbībai – tā mēs esam uzbūvēti. Aizkaitinājums, aizvainojums, bailes, šaubas, sadzīvistiskie pārdzīvojumi – tas viss atspoguļojas ķermenī.
Vēlies parbaudīt? Atceries situāciju, kas tevi nesen sadusmoja. Un tagad pievērs uzmanību tam, kuru muskuļu tonuss pieauga? Visbiežāk varēsi novērot, ka tie ir sejas muskuļi, savilktas dūres un krūšu zonas muskuļi. Tā ir? Kādu mirkli elpo dziļāk, lai izšķīdinātu spazmas un nepadarītu situāciju smagāku, kas var izvērsties par iekšējo orgānu slimībām, mugurkaula problēmām utt.
Tādas muskuļu reakcijas vajag atsekot un ielaist šajās zonās skābekli.
Par vēlu? Tad nāksies pastaigāt pa ārstiem. Ārsts izrakstīs tabletes. Tikai tās noņems sekas. Jo slimība taču ir ķermeņa kliedziens pēc palīdzības.
Vēl visdažādāko kaišu cēlonis ir zema pašvērtība, kad mēs sevi padarām par upuriem… darbam, bērniem, draugiem, apstākļiem. Tāpēc, ka neērti. Tāpēc, ka jādomā par to, ko padomās cilvēki. Tāpēc, ka baidāmies aizvainot kādu un tāpēc savu Dvēseli, savu ķermeni, savas jūtas nostumjam pēdējā vietā.
Šamaņi saka: “Jūs lielpilsētās dzīvojošie cilvēki esat dīvaini, domājat vienu, jūtat otru, runājat trešo. Tā pat saslimt var!” Un viņiem taisnība. Mīlestība pret sevi, mīlestība pret savu ķermeni, tas ir tad, kad mēs pirmkārt, klausāmies savā sirdī, protam atpazīt un pārvaldīt savas emocijas un paust augstas jūtas, kad mēs protam nomierināt savu lepnību, būt apzināti un rīkoties atbilstoši savām sajūtām. Bet, ja nu gadījumā tas neizdodas, tad nevajag mānīt sevi un citus. Nevajag tēlot labiņo, ja esi naidpilns. Klusēt, baidoties kadu aizvainot, tas nozīmē nodot, pirmkārt, sevi. Mūsu ķermenim ir brīnumaini resursi, kas palīdz palaist pašizdziedināšanās procesus. Un šie resursi ir saistīti ar Dvēseles, Ķermeņa un Gara vienotību. Lai tavā sirdī mājo harmonija.
Ksenija Silajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis
​​​​​​​Foto: pexel

Avots: Счастливый психолог

Mīlestība ir Dievs, kurš iemājojis sirdī!

91484267_1407674819436679_920826119085621248_o

– Dvēsele ir maza daļiņa Dieva, mazs dievišķās uguns graudiņš, kas atrodas katrā no mums! Vai tad tā nav?
– Visur esošajam Dievam nav formas, nav robežu un tāpēc arī nevar būt nekādu daļu un graudiņu. Lai kas tev šķistu daļiņa no Bezgalīgā, Vienotā un Nedalāmā, tajā tu vienmēr atradīsi visu Dievu pilnībā.
Ja, protams, vēlēsies Viņu atrast. Atceries Jēzus teikto, ko atstāstīja mums apustulis Toms: “Pārcērt koka pagali — es tur esmu; pacel akmeni — un tu mani atradīsi tur.“ Viņš runāja par veselu Dievu nevis par kādu Viņa daļu. Radītājs cilvēkā iedvesa dvēseli un tādējādi pilnībā arī sevi.

Bezgalība nav milzīgi kosmiskie attālumi, tik milzīgi, ka tos nevar iedomāties. Bezgalība kā reiz ir jebkādu attālumu neesamība. Tie nav vajadzīgi un ir bezjēdzīgi tur, kur nav formas. Tāpēc bezgalība telpā tāpat kā mūžība laikā, vienkārši un dabiski ir visur, vienmēr un it visā bez izņēmuma.
Šeit un tagad. Tāpēc Dievs ļoti viegli pilnībā ietilpst pat tavā mazmazītiņajā sirdī, kas tajā pat laikā ir tik milzīga, kā arī viss neaptveramais Visums. Jo tajā taču ietilpst Dievs… Un zini, kas?
– Kas?
– Mīlestība ir Dievs, kurš iemājojis sirdī!

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Esi pats savas pils saimnieks

pils tilts2

Tev jāizlemj, ko un kad tu ielaid savā iekšējā pasaulē.
Ilgu laiku tu esi atļāvis cilvēkiem ielauzties tavā dzīvē, vadoties no viņu vēlmēm un vajadzībām. Tu nebiji saimnieks paša mājās un juti, ka tevi arvien vairāk izmanto. Rezultātā uzkrājās nogurums, auga aizkaitināmība, Dvēselē radās naids un aizvainojums.
Iedomājies viduslaiku pili, kurai apkārt stiepjas aizsarggrāvis. Un vienīgā ieeja ir vārti un to priekšā paceļamais tilts. Pils saimniekam ir jānolemj, kad pacelt un kad nolaist tiltu. Savādāk pats saimnieks var kļūt par vieglu laupījumu naidniekiem un klaidoņiem, bet pils pārvērtīsies par nakšņošanas vietu klaidoņiem. Un tad pils saimniekam vairs nebūs miera pašam savā valdījumā.
Ir ļoti svarīgi, lai tu pats pārvaldītu tiltu, kurš ved tavā iekšējā pasaulē. Ir jābūt laikam, kad tu pacel tiltu, – lai pabūtu viens ar saviem tuvākajiem cilvēkiem.
Nekad neļauj sev kļūt publiski pieejamam un nepārvērt savu māju par vietu, kas atvērta visiem, kas grib tur nokļūt. Iespējams, tev šķiet, ka atverot sevi neierobežotai ieejai un izejai visiem, tu izrādi augstsirdību. Bet patiesībā tu drīz sajutīsi to, ka zaudē savu Dvēseli.
Kad tu dod sev tiesības pacelt un nolaist paceļamo tiltu pēc saviem ieskatiem, tu atver sevī iepriekš neiepazītu prieku un mieru un tu spēsi ar to dalīties ar saviem tuvākajiem.

Henrijs Nauvens “Iekšējā mīlestības balss”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dziedināšanās likumi

ar putniem

1. Tev vienmēr atradīsies spēks, lai sevi izdziedinātu.
Fiziskajā ķermenī ir ielikti pašdziedināšanās mehānismi. Ķermenis ir apveltīts ar lielisku aizsardzības sistēmu, kas neielaiž tajā ārējos un iekšējos slimības izraisītājus. Ķermeņa uzbūve paredz pašreģenerācijas procesus – jaunu šūnu rašanos. Un mēs paši varam šos procesus apstādināt tikai tad, ja neticam šai spējai un nedodam ķermenim to, kas tam vajadzīgs: atpūtu, vajadzīgo barošanu un slodzes.

2. Tikai tu pats vari sevi dziedināt. Neviens to tavā vietā neizdarīs.
Radīt komandu, kas palīdzēs dziedināšanas procesā: ļoti svarīgi, ka tās dalībnieki var piedāvāt savas zināšanas, idejas, dažādus uzskatus un, kas pats galvenais – savu atbalstu. Tomēr šie cilvēki nevar tevi izdziedināt – to vari tikai tu pats.
Tas ir personīgs pašam sevis iepazīšanas un garīgās evolūcijas ceļojums. Neviens cits nevar izjust tavas emocijas, saprast, kā strādā tavs Prāts, vai radīt tavas domas. Citi var palīdzēt tev atsekot tavus neveselīgos modeļus, bet izmainīt tos vari tikai tu.

3. Sākumā izdziedini Dvēseli; tai līdzi sekos Prāta un Ķermeņa izdziedināšanās.
Dvēselei, Prātam un Ķermenim ir atšķirīgas vajadzības, un, ja visi tie saņems nepieciešamo, tad visi būs veseli. Taču, ja kaut vienu no tiem tu atstāsi novārtā, radīsies nesaskaņa un slimība uzbruks visiem. Dziedināšanās atjaunos Dvēseles, Prāta un Ķermeņa saikni. Tai pat laikā, kad medicīna strādā, pirmkārt, tikai ar Ķermeni, dievišķā dziedināšanās māksla mums atgādina par nepieciešamību sākt ar Dvēseli, jo tieši Viņa ir mūsu eksistences avots, kas iedveš dzīvību kā Prātā tā arī Ķermenī. Ja mēs sākam no šejienes, tad viss parējais pieslēdzas automātiski.
Bet kādas tad ir Dvēseles vajadzības?

Dzīvot priekā un ar jēgu, attīstīties, augt un paust savus nodomus ar domu, vārdu un rīcības  palīdzību.

4. Dziedina tikai Mīlestība.
Mīlestības enerģija ir piesātināta ar neticami lielu dziedinošo spēku. Ja tu pats Mīlestību virzi uz jebkuru Ķermeņa daļu, kur ir sāpe, vai kāda trauma, Mīlestība to piepilda ar Dvēseles un Prāta atjaunojošo spēku. Prātā notiek uzmanības pārvietošanās no problēmas atklāšanas uz risinājuma meklēšanu, Bet Dvēsele “redz” slimo vietu un piepilda to ar beznosacījumu Mīlestību.
Šī sajūta dzīvo tagadnē, tieši tur, kur arī notiek dziedināšanās, – nevis pagātnē un, ne nākotnē.

5. Piedošana atbrīvo Sirdī vietu Mīlestībai.
Kad Sirds ir pilna baiļu, naida, skumju vai izmisuma, tajā nav vietas siltām jūtām, bez kurām ir ļoti grūti palikt veselam.
Mīlestība ir saistīta ar Dvēseli, bet Piedošana – ar Prātu; tā atbrīvo emocionālo lādiņu, kas piepilda slimīgās domas – tās, kuras izsauc upura uzvedību un, kas liek mums dzīvot mokošu dzīvi tā vietā lai dzīvotu pilnasinīgi.
Piedošana novērš sabiezējumus un blokus enerģētiskajā Ķermenī, lai informācija, kas atrodas tajā, spētu kustēties brīvi, nodrošinot saikni ar Dvēseli, Prātu un Ķermeni, tā nodrošinot veselību.
Ar pareizo vibrāciju palīdzību tā novērš neveselīgos uzstādījumus un bailes, kas parasti uzkrājas muguraulā, saindē emocionālos lādiņus orgānos, dziedzeros un muskuļos. Tā iekustina dziedināšanās procesus un paaugstina imunitāti un mēs kļūstam mazāk uzņēmīgi pret slimībām.

6. Pārmaiņas – lūk, vienīgais rīcības plāns.
Evolucionārais ceļojums ir viena no pārmaiņām, nav citas izvēles dzīvē. Tas ir tas, kas notiek no domas uz domu. Pārmaiņas pārveido mūsu domāšanu un palīdz virzīties no pagātnes tagadnē un no tagadnes nākotnē.
Pirmais solis transformācijā ir Piedošana, nākamais aiz tās – Mīlestība.
Kad mēs piedodam sev un saviem pāridarītājiem, mēs paplašinām sava Prāta telpu jaunām domām un paplašinām Sirdi, lai tā spētu ietilpināt vairāk Mīlestības.
Kad mēs slimojam, mūsu Dvēsele, Prāts un Ķermenis prasa pārmaiņas. Tie sūta trauksmes signālus par to, ka kaut kas ir ne tā, ka starp viņiem ir pazudusi vienotība – un viss iespaido mūsu stāvokli.

Psihodvēseliskās dziedināšanas modelis, ko piedāvā Dvēsele, mums atgādina: ja ir slimas Domas, tad saslimst Ķermenis. Vienīgais veids tos dziedināt – izmainīt domāšanu. “Dzīvot nozīmē mainīties; mainīties nozīmē pieaugt; pieaugt nozīmē katru reizi bezgalīgi radīt sevi no jauna”.

7. Koncentrējies uz to, ko tu gribi, nevis uz to, ko negribi.
Izdziedināšanās ir saskaņā ar Pievilkšanās Likumu: par ko tu domā, tas arī kļūsti. Par ko tu kļūsti, to arī domā.
Labākais veids, kā pārbaudīt, vai veselas ir tavas domas, – izanalizēt savu dzīvesveidu, attiecības ar citiem cilvēkiem un veselības stāvokli. Ja tas, ko tu rezultātā ieraudzīsi, nav tas, ko tu gribi, tad maini kaut ko.
Mums visiem ir viena kopīga kaite, kas agri vai vēlu katru no mums dzīvē noķer: mēs sākam pievilkt sev to, ko negribam, tā vietā, lai pievilktu to, ko gribam. Vienīgais veids, kā apstādināt šo procesu – izmainīt to.

Džozefs Mērfijs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Ķermenis saņem vēstis no Dvēseles

kermenis6

Mēs esam raduši uzskatīt ķermeni par kaut ko atsevišķu, tādu, kas dara savu darbu bez mūsu līdzdalības un, ja mēs pret to izturamies “pareizi”, tas nodrošina mums “labu pašsajūtu”.

Daudzi izturas pret savu ķermeni tā, it kā tas būtu vergs, vai arī var izturēties pret to labi, bet pieprasa, lai tas verdziski izpildītu viņu vēlmes un iegribas.

Taču daži runā, ka ķermenis saņem vēstis no Dvēseles. Un, ja nu mēs uz brīdi iedomājamies, ka Dvēsele saņem vēstis no ķermeņa, ka ķermenis palīdz Dvēselei pielāgoties zemes dzīvei, analizē, tulko, dod tīru lapu, tinti un spalvu, lai Dvēsele varētu rakstīt mūsu dzīves hroniku?

Iedomājies, ka līdzīgi kā pasakās par burvjiem un vilkačiem, ķermenis pats par sevi ir Dievs, skolotājs, mentors, pieredzējis pavadonis. Un, ko tad? Vai ir saprātīgi visu dzīvi tiranizēt savu skolotāju, kurš mums varētu tik daudz ko dot un iemācīt? Vai esam ar mieru atļaut visu dzīvi citiem cilvēkiem  to nomelnot, nosodīt, uzskatīt par neizdevušos? Vai mums pietiks spēka nostāties pretī vairākumam un pa īstam, dziļi ieklausīties savā ķermenī, šajā spēcīgajā un svētajā Dieva radībā?

Mūsdienu sabiedrībai raksturīgā pieeja ķermenim ir kā skulptūrai ir aplama.

Ķermenis nav statuja. Tam ir pavisam cits nolūks. Tā uzdevums ir aizsargāt, ietilpināt, atbalstīt un iedvesmot Dvēseli un Garu, būt atmiņu glabātuvei, piepildīt mūs ar sajūtām – labāko barību Dvēselei.

Tas kalpo tam, lai mūs paceltu, mudinātu un piepildītu ar sajūtām: lai pierādītu, ka mēs esam, ka mēs esam šeit, lai dotu mums pamatu, masu, svaru. Ir aplami domāt par ķermeni tā, it kā tā būtu vieta, kuru mēs pametam, lai lidinātos garīgās sfēŗās. Ķermenis ir šo pārdzīvojumu nesējs. Ja nebūtu ķermeņa, nebūtu sajūtas, ka mēs pārkāpjam slieksni, nebūtu pacēluma sajūtas, bezsvara stāvokļa sajūtas. Tas viss nāk no ķermeņa.

Ķermenis ir nesējraķete. Atrodoties šīs raķetes priekšgalā, Dvēsele iluminatorā veras zvaigžņotajās naksnīgajās debesīs un tai aizraujas elpa.

Klarisa Pinkola Estesa “Sievietes, kuras skrien ar vilkiem”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāds ābols Tu esi?

abola divas puses6

– Būt kopā var dažādi. Lūk, āboli grozā. Lūk, āboli ābelē. Pēc skata vieni un tie paši āboli. Gan tur, gan tur tie ir kopā. Taču nav tiem vienotības grozā, izņemot pašu grozu. Un cik daudz kopīga tiem tad, kad tie visi aug savā kokā! Viena sula, viena dzīve uz visiem.

– Es tev vaicāju par mīlestību pret savu tuvāko, bet tu man stāsti par āboliem ābelē.
– Tāpēc, ka mīlestība starp cilvēkiem ir tas pats, kas ābele starp āboliem, kuri nobriest tās zaros. Sajūti sevi mīlestības kokā kopā ar visiem dzīvojošajiem. Piepildies ar vienotību dzīves kokā, jo vienotība arī ir dzīve. Kāds ābols tu esi? Tas, kurš kokā vai tas, kurš groizā?
– Bet ābolam jau nav izvēles, kur būt.
– Toties tev tā ir!

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dvēsele vienmēr uzvar

uz celiem3

Bēdas, zaudējumi un nelaimes mūs biedē tāpēc, ka esam zaudējuši patiesu pasaules redzējumu. Mēs uzskatām, ka cilvēks ir ķermenis, apveltīts ar apziņu, precīzāk: ķermenis, kurš rada apziņu. Tāpēc ķermeņa un gara sabrukšana mūs noved pie neizsakāmām, nepārvaramām mokām. Bet patiesībā ķermeņa un apziņas attīstībai un uzplaukumam ir mērķis – attīstīt un pilnveidot Dvēseli. Ķermeņa un apziņas sabrukšana vērsta uz Dvēseles attīstību un glābšanu. Kad mēs braucam mašīnā, lai nonāktu galamērķī, mēs izmantojam gāzi un bremzi. Gāze ir ieguvums, bremze – zaudējums. Visbriesmīgākās nelaimes un katastrofas, kuras vien mēs varam iedomāties, vienalga strādā tam, lai glābtu un palielinātu Mīlestību. Dvēsele gala rezultātā vienmēr uzvar. Vienmēr. Tas jāsaprot un jasajūt. Nepietiek Mīlestības – saņemam slimības un nepatikšanas, aizejam no Mīlestības – saņemam katastrofu.

Jebkurā gadījumā uzvar Mīlestība – tā nemirstīgā Dvēseles daļa, kas ir Mīlestība un Mūžība. Bet gala rezultātā zaudē viss, ar ko mēs cenšamies aizvietot Mīlestību. Tas, ko mēs lūdzamies, kaitējot Mīlestībai.

Sergejs Lazarevs “Nākotnes cilvēks” 7. grāmata
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vecas Dvēseles Mīlestības ceļš

dvēsele būrī8

Viens no lielākajiem izaicinājumiem vecas dvēseles ceļā ir atrast partnerattiecību mīlestību. Veca dvēsele ir nobriedusi un vieda savā attīstībā, līdz ar šo gudrību rodas nepieciešamība dzīvot un mīlēt autentiski.

Problēma rodas tajā aspektā, ka mūsdienu sabiedrībā lielākā daļa attiecību ir balstītas uz sava veida drošību, pašapliecināšanos, statusa nodrošināšanu, pieņēmumiem un kā veids, lai aizbēgtu no vientulības. Gadu laikā mūsos dziļi ir iesakņojies uzskats, ka iekšējo tukšuma sajūtu varam aizpildīt ar otru cilvēku. Tajā pašā laikā daļa no mums alkst pēc dziļākas mīlestības. Tādas, kura ir pāri drāmai un iekārei. Veca dvēsele tiecas pēc godīguma, autentiskuma, kaisles, empātijas, sirsnības un dziļuma.

Vecas dvēseles būtībai ir nepieciešams būt saredzētai, sadzirdētai, saprastai, pieņemtai, novērtētai – tādai, kāda viņa ir. Viss, kas ir par mazu, nepiepilda vecas dvēseles alkas, līdz ar to tik grūti ir izveidot partnerattiecības un atrast patiesu mīlestību.

Jaunākas dvēseles spēj pielāgoties un pieņemt apstākļus tādi, kādi viņi ir. Bet ne veca dvēsele.

Kāpēc vecai dvēselei ir tik grūti izveidot attiecības?

Veca dvēsele tiecas pēc autentiskuma.

Šādas dvēseles vēlas atrasties attiecībās, kuras iedrošina un svin savstarpēju autentiskumu. Vecas dvēseles nemāk un nevēlas izliekties, apspiest sevi, pieņemt apstākļus un pielāgoties. Tāpēc viņas tiecas pēc partnera, kurš palīdz izgaismot viņu autentiskumu.

Veca dvēsele vēlas mīlestību, kura māca

Kritikas un noraidījuma vietā veca dvēsele meklē kādu, kurš norādīs par tās kļūdām, bet tikai tāda veidā, kurš ved uz izaugsmi. Protams, ka ikvienas attiecības ir skolotājs un sniedz mācību un pieredzi. Tomēr tas notiek neapzinātā līmenī, kā ciešanu blakusprodukts. Turpretim veca dvēsele meklē mācības apzināti un intuitīvi.

Veca dvēsele nevēlas būt otra problēmu risinātāja

Savas viedās dabas dēļ, vecas dvēseles pievelk cilvēkus, kuri meklē palīdzību. Tajā pašā laikā šī dvēsele apzinās, ka nevēlas būt attiecībās, kur nepārtraukti ir jārisina otra problēmas. Tā vietā viņa tiecas pēc partnera, kurš ir stabils.

Veca dvēsele ir sarežģīta personība

Vecas dvēseles daudz domā, redz notikumu un situāciju kopainu, saskata patiesību pāri ilūzijām un savā būtībā ir ļoti spēcīgas personības. Tāpēc arī ir grūti atrast kādu, kurš sapratīs viņu sarežģīto identitāti, kurš spēs pieņemt viņu dīvainību un atšķiršanos no masu pūļa.

Veca dvēsele nebaidās tikt ievainota

Vecai dvēselei nepietiek ar saderību personības līmenī. Šādai dvēselei piepildījumu nesniegs vienkārša patikšana vai kopējas intereses. Vecas dvēsele tiecas atvērt savu sirdi un dvēseli – pat, ja tas sāp. Tieši ievainojamības dēļ veca dvēsele piedzīvo drosmi un spēju mīlēt bez nosacījumiem.

Dvēseles radinieka meklējumos

Vecām dvēselēm ir grūti samierināties ar virspusēju interesi, tikai iekāri vai attiecību veidošanu, kura ir balstīta uz jebkādiem sociālā nodrošinājuma aspektiem. Tā vietā šīs dvēseles meklē kādu, ar kuru dalīties savā patiesajā būtībā, kur saikne pastāv dvēseles līmenī. Tāpēc patiesas un piepildītas partnerattiecības vecas dvēseles spēj veidot tikai ar dvēseles radiniekiem vai dvīņu liesmu.

Vecai dvēselei ir daudz iekšējo ievainojumu

Vecas dvēseles ir ne tikai sarežģītas personības, bet arī viņu dzīves ceļš un scenārijs nav no vienkāršākajiem. Lai iekšēji nobriestu un augtu, vecas dvēseles pieredzi veido sarežģīti un bieži vien pat traumatiski dzīves apstākļi un notikumi. Tāpēc partnerattiecībās šīm dvēselēm ir nepieciešams atrast kādu, kurš ir gana nobriedis, lai šo bagāžu pieņemtu, atbalstītu un stiprinātu.

Vecas dvēselei ir nepieciešams būt brīvai it visā, arī attiecībās. Šie cilvēki nemīl ierobežojumus un noteikumus, jo tie kavē viņu attīstību. Ir grūti atrast kādu, kurš ir gatavs lidot kopā un tajā pašā laikā pats ar saviem spārniem.

Autors:Indu Puri
Raksts kopēts: Indu Puri Domnīca FB

Par zīmuļiem

zimuli5

Kad mostos, es domāju par zīmuļiem. Par to, cik no tiem tiks noasināti, bet netiks izmantoti. Bet dažkārt pat nenoasināti un neizņemti no kastītes.
Es domāju par flomasteriem, kas izžuvuši guļ manā kabatā, tā arī ne reizi nepieskārušies papīram.
Par māliem, uzlīmēm, striķīšiem, akmentiņiem, krāsām, otām, diedziņiem, podziņām, pērlītēm, kas krājas, glabājas un zaudē aktualitāti, pārstāj būt derīgi, jo netiek izmantoti.
Es domāju par radošajiem instrumentiem, iedotiem vai nopirktiem, kurus nav pa spēkam vai nav kompetences izmantot. Par ģitārām un stabulītēm. Par to, ko es vēlētos iemācīties, bet vēl neesmu iemācījusies, pārvēršot vēlmi nožēlā.
Par balsi, dzirdi, garšu, kustību un citām ķermeņa iespējām, kuras var tikt attīstītas, bet tā vietā laika gaitā tās dabiski izsīkst. Par nesaņemto prieku un iespēju to satikt.
Par Dvēseli kā instrumentu, kurš gaida savu radošo tikšanos ar pasauli. Par visu neatklāto un nenosaukto. Par pašu dzīvi…

Bet pirmkārt es domāju par zīmuļiem, jo tie vienmēr ir pa rokai…

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis