Tavas īstās mājas

apzinātība9

Tu nevarēsi patiesi mīlēt, kamēr nespēsi iemīlēt savu paša nespēju mīlēt… Tu nespēsi izdziedināties, kamēr nepieņemsi visas neaizdzijušās brūces sevī. radot tām telpu, izturoties pret tām kā gaidītiem viesiem savos plašumos… Tu nespēsi iepazīt patiesu brīvību, kamēr neapzināsies to, ka sajust nebrīvi ir milzīga dāvana.

Tu nekad neiemīlies otrā cilvēkā; otrs cilvēks ir tikai katalizators un sūtnis. Tu iemīlies pašā dzīvē, tās satriecošajās iespējās. Tu vēl dziļāk iegrimsti savā paša klātesamībā, savas esības plašumu pašā centrā un savā spējā uzticēties otram cilvēkam. Vai arī tu apvaino otru, kad nejūti saikni ar viņu, taču tas viss esi TU, tas viss ir TEV un Tavai dziedināšanai (arī citu dziedināšanai) un šīs pasaules glābšanai.

Freids teica, ka tu nevari mīlēt to, ko vēlies, un nevari vēlēties to, ko mīli. Tāpec, ka mīlestība vienmēr ir tuvāk, intīmāk, atrodas mazākā attālumā kā vēlme. Mīlestība nespēj būt objektīva. Es mīlu… un es esmu tas, kas tu esi… lūk, arī viss.

Kas ir patiesa meditācija? Būt atmodušamies un dzīvam šajā vērtīgajā brīdī.
Ja tu apzinies, ka esi apjucis kādā situācijā, ka esi atslēgts no dzīves, ka esi aizmirsis par šo brīdi – svini! Tu tikko kā pamodies no miega!

Prāts var tikai minēt nākotni. Esi gatavs neko nezināt un dažkārt paklupt. Paklanies nezināmajam.

Patiesa laime ir brīvība no salīdzināšanas, tā ir necenšanās būt laimīgam, tas ir uzaicinājums būt vienam veselam, sazemētam, īstam, tieši tur, kur tu šobrīd atrodies. Tavas sāpes, skumjas, šaubas, vēlmes, briesmīgās domas nelūdz, lai tu tās izdziedē, tās lūdz, lai tu tās izdzīvo šī brīža dziedinošajos apskāvienos.

Starp to, kas “bija” un to, kas “būs” ir milzīgi plaša telpa, kur notiek TAGAD.
Tās ir tavas īstās mājas!

Autors: Džefs Fosters
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Tava deja

deja535

Apziņai jādejo kopā ar ķermeni. Visums ir skatuve, uz kuras tu dejo un tava Dvēsele ir šīs dejas horeogrāfs. Pamēģini sajust, ka ikviena darbība, kuru tu veic ir pati skaistākā, pati brīnišķīgākā deja, tāpēc, ka tu dejo ar Visumu. Piedod it visu. Paud savu būtību. Ļauj savai Sirdij sevi vadīt, bez ierobežojumiem, bez noteikumiem un bailēm.
Jogi Bhadžans

Radības kronis

dievs un eņģelis

— Beidzot viss – varam izlaist! — Viņš labsajūtā atlaidās krēslā. – Ko teiksi?- Kāds skaistums! Tas tiesa, ka Cilvēks ir Radības Kronis!
— Tā, tagad pievienosim Dvēseli, personību ar raksturu, un darbs padarīts godam!
— Un ko šī Personība darīs uz Zemes?
— Labs jautājums, — Viņš klusiņām pasmaidīja, un viņa acis pielija ar mazām, vltīgām dzirkstelītēm. – Man ir kāds Nolūks…
Radītājs klusēja, it kā lemjot, vai atklāt savus plānus sarunu biedram.
— Labi, pateikšu. Tikai apsoli, ka priekšlaicīgi tu nevienam to neteiksi!
— Apsolu! – nepacietīgi, un ziņkārības mocīts, otrais atbildēja. Viņš dega nepacietībā un bija gatavs uz visu.
— Es katram Cilvēkam došu Sūtību. To izpildot, Cilvēks iepazīs patiesu esības laimi! Vinš varēs kalpot citiem un justies realizējies. Un, protams, tajos brīžos viņš būs man ļoti tuvs un varēs izprast lietu Būtību un Dzīves Jēgu. Jutīs manu Klātbūtni savā dzīvē.
— Fantastiski! Lieliska ideja! Sūtīt Cilvēku uz Zemi, lai tas izpildiītu to, kam bija radīts!
— Jā, tu visu pareizi saprati, mans Draugs. Taču ir viena nianse… — Un Viņa acis atkal azartiski iemirdzējās. – Nokļūstot uz Zemes, Cilvēks nezinās savu Sūtību.
— Kā tā?! Un kā viņš to varēs izpildīt?
— Neuztraucies, es viņam to pateikšu priekšā ar talantu, spēju, interešu, vērtību palīdzību, radīšu nepieciešamos apstākļus tam, lai viņš varētu šo uzdevumu izpildīt. Tālāk, lai viņš pats lemj – iet viņam Savu Ceļu vai neiet.
— Paklausies, tas viss, protams, ir lieliski, taču uz Zemes ir tik daudz kārdinājumu. Piedevām visam tam, Cilvēkam būs jārūpējas par ikdienišķo maizi un jumtu virs galvas.  Un, ja nu pēkšņi visā tajā steigā un rūpēs viņš neuzzinās un neatpazīs savu Sūtību?
— Malacis! Un, ko es teicu!? Gaiša tev galva! Tieši tāpec tu iesi kopā ar viņu – tu visādos veidos teiksi viņam priekšā, dosi zīmes un vedīsi uz Īstā Ceļa.
— Es?!
— Jā, jā!
Un Radītājs ar vienu kustību izgrūda Cilvēku un savu sarunu biedru no savas mājas un aizcirta aiz viņiem durvis. Viņš jau vairs nedzirdēja sava drauga taisnīgos iebildumus, jo Cilvēks kopā ar savu Sargeņģeli jau ar Gaismas ātrumu bija ceļā uz Zemi.
— Lieliski, — rokas berzēdams pēc labi padarīta darba, noteica Radītājs, — Darbiņš padarīts. Bet tu, mans draugs, velti uztraucies, es vienmēr būšu tev blakus un palīdzēšu tev vest Cilvēku pretī viņa Sūtībai. Lai kas arī notiktu…
Autors: Jeļena Vorobjova
Avots: sozdatelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Uz turieni ņemsim līdzi tikai to, ko nevar pataustīt

dzivi_saprast7

Var dzīvot bez ticības Dievam, var nopelnīt kaudzi naudas, var izbaudīt neskaitāmas baudas, var braukt uz Havaju salām, nopirkt jahtu, var nedzīvot, piemēram, Čeļabinskā, bet dzīvot Honolulu. Un dzīves jēga bez ticības Dievam nezudīs. Ne jau visiem ir svarīgi, kas notiek ar viņa Dvēseli.
Kādam dzīves jēga ir tajā, ka ir silti un ērti, un blakus guļ sieviete. Un tāds cilvēks visus, kas uzbāžas viņam ar šīm sarunām par Dvēseli, pasūta piecas mājas tālāk. Viņam neviens nerūp. Un man nerūp. Jo es esmu aizņemts. Es esmu aizņemts ar nāvi. Lūk, arī visa jēga.
Vienkārši kādā dzīves brīdī es sapratu, ka, gulšņājot uz dīvāna, un priecājoties par savu dzīvi, es tomēr nomiršu. Un ko es tur darīšu? Jā, ko es tur darīšu??? Tur “Mersedesa” nav, naudas nav, sievietes nav, bērnu nav, mazbērnu nav…. Mūsu Krājbanka atrodas debesīs. Mūžībā. Kā saka kabatzagļi – zārkā kabatu nav. Tur paņemsim tikai to, ko nevar pataustīt. Briesmīgi ir nevis nomirt, bet saprast, ka tu nepavisam neesi gatavs nāvei.

Pjotrs Mamonovs
​​​​​​​Tulkoja: Ginta FS

Tavs ķermenis – tavs Dievs, skolotājs un ceļvedis

ķermenis6

Mēs esam pieraduši uzskatīt savu ķermeni par kaut ko atsevišķu, kaut ko, kas dara savu darbu bez mums, un, ja “pareizi” ar to rīkojamies, tas nodrošina mums ” labu pašsajūtu”. Daudzi ar to rīkojas tā, it kā ķermenis būtu vergs. Vai arī izturas pret to labi, taču pieprasa, lai tas verdziski izpildītu to vēlmes un iegribas.
Daži runā, ka ķermenis saņem ziņas no Dvēseles.

Bet, ja nu iedomājamies, ka Dvēsele saņem ziņas no ķermeņa, ka ķermenis palīdz Dvēselei piemēroties zemes dzīvei, analizē, iztulko, iedod tīru lapu, spalvu un tinti, lai Dvēsele varētu rakstīt mūsu dzīves stāstu?

Iedomājieties, kā pasakās par burvjiem, ķermenis pats par sevi ir Dievs, skolotājs, mentors un pieredzējis pavadonis. Un, kas tad? Vai tiešām ir gudri visu dzīvi terorizēt šo skolotāju, kurš varētu tik daudz ko mums dot, tik daudz ko iemācīt? Vai mēs esam gatavi visu mūžu citiem dot iespēju nomelnot mūsu ķermeni, tiesāt to, uzskatīt par nepilnīgu? Vai mums pietiks drosmes pretoties vairumam, un pa īstam un dziļi ieklausīties savā ķermenī, šajā spēcīgajā un svētajā Dieva Radībā?
Mūsu sabiedrībai raksturīgā pieeja ir uztvert ķermeni kā skulptūru, un tā ir aplama. Ķermenis nav marmora statuja. Tam ir pavisam cita sūtība. Tā uzdevums ir aizsargāt, atbalstīt, ietilpināt sevī un aizdedzināt Dvēseli un Garu, būt atmiņu glabātuvei, piepildīt mūs ar sajūtām – labāko Dvēseles barību. Tas kalpo tam, lai mūs celtu, iedvesmotu, piepildītu mūs sajūtām; lai pierādītu to, ka mēs dzīvojam, mēs esam šeit; lai dotu mums pamatu un svaru. Ir nepareizi domāt par to tā, it kā tā būtu vieta, kuru mēs pametam, lai lidinātos garīgajās sfērās.
Ķermenis ir šīs pieredzes un pārdzīvojumu transporta līdzeklis. Ja nebūtu ķermeņa, nebūtu arī sajūtas, ka mēs pārkāpjam slieksni, sajūtam pacēlumu. Tas viss nāk no ķermeņa. Ķermenis ir raķete. Atrodoties tā vadības nodalījumā, Dvēsele skatās iluminatorā uz zvaigžņoto nakti un tai aizraujas elpa.

Autors: Klarissa Pinkola Estesa “Skrienošā ar vilkiem”
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Apskauj

apskauj1

Nesaki, jau iepriekš sagatavotas, gudras frāzes.
Neatrunājies ar dežūrsmaidu sejā vai monologiem par to, ka šobrīd esi aizņemts un, cik tas ir ļoti svarīgi, nopietni un neatliekami…
Vienkārši pieej un apskauj.
Padalies, ja ne ar Dvēseles, tad vismaz fizisko siltumu. Un tad varbūt arī Dvēsele pamodīsies un uzdīgs jauni, svaigi asni… un klusums piepildīsies ar kaut ko  neizskaidrojamu…
Nekas nav jāpaskaidro, jānoformulē, jāizrunā… Vienkārši, kamēr mēs elpojjam, kamēr ir tāda nenovērtējama iespēja – biežāk apskaujiet savus tuvos.
Āŗpus laika un vārdiem. Kā debesis apskauj zemi, kā migla apskauj sastingušo mežu, kā ūdens apskauj krastu… Maigi, sirsnīgi un patiesi…
Šajā siltumā ir daudz vairāk enerģijas kā visās cilvēka izdomātajāš ugunīs.
Autors: Klaus T.
Tulkoja: Ginta FS

Es ticu tam, ka ikvienai dzīvei ir jēga

Sollena-Photography-Sandra

Visi mēs kaut kam ticam. Reliģiozi cilvēki tic tam, ka Dievs ir, ateisti tic tam, ka Dieva nav. Kāds tic politiķiem, kāds tic naudas varai. Mēs ticam, ka rīt būs labāk, kā šodien. Bet citreiz mēs ticam tam, ka tik labi, cik bija vakar, vairs nekad nebūs.
Ļaujiet man padalīties ar savu ticību!
Es ticu tam, ka ikvienai dzīvei ir jēga.
Es ticu tam, ka katram cilvēkam piemīt spēja radīt veselas pasaules ne tikai savā iztēlē, bet arī realitātē.
Es ticu tam, ka mēs esam atnākuši uz šīs Zemes, lai sajustu mūsu Radītāja ģeniālo plānu, kas slēpjas šajā brīnišķīgajā spēlē ar nosaukumu DZĪVE.
Es ticu, ka mūsos ir spēks, kas atrodas pašā virspusē un šo spēku var atrast tikai darbībā.
Es ticu, ka darbs ar sevi ir vienīgais, kas nepieciešams cilvēkam, lai viņš kļūtu laimīgs.
Es ticu tam, ka katrs solis tuvāk savam Garam, tuvina mūs mūsu patiesajai dievišķajai dabai.
Es ticu tam, ka “sviestmaizes” nav. Tikai patiesi meklējumi un darbības atnes rezultātus.
Es ticu tam, ka, lai cik grūti būtu bijis, it visi parbaudījumi ir doti tieši tik lieli, cik mēs spējam pārvarēt.
Es ticu ceļam bezgalības garumā. Un tikai iešanai pa to ir jēga.
Un es ticu tam, ka, ja cilvēks apstājas šajā ceļā, viņš “mirst”. Nav svarīgi, fiziski vai garīgi. Viņš nodod savu sirdi un tas ir līdzīgi nāvei.
Nekad neapstājies, jo katram tiks dots pēc viņa ticības.
Autors: Aleksejs Pohabovs
Foto: Sollena
Tulkoja: Ginta FS