Vieglums

47608_168357829870949_5566911_n

Vieglums ienāk lietās un attiecībās tad, kad nebaidies “zaudēt” un esi gatavs jebkuram iznākumam.

Esības vieglums rodas tad, kad neliec pārak lielas likmes dzīvei un nebaidies to zaudēt.
Tā ir pazemība. Šādu uzskatu pieņemt nav ārkārtīgi grūti. Tas ir parasts godīgums attiecībā pret sevi. Rītdiena nav paredzama. Nākamā sekunde nav paredzama. Kaut ko gaidīt nozīmē mānīt sevi. Visas gaidas noved pie mokošas šīs atšķirības sapratnes, kas neizbēgami rodas starp fantāzijām un reālo lietu kārtību.

Skaidrs, ka dažreiz ir nepieciešams atkal un atkal atkāpties no jau saprastajām un pieņemtajām patiesībām, lai pēc tam atgrieztos pie tām pa jaunām taciņām un jauniem sapratnes līmeņiem.

Vieglums, par kuru es runāju – nav vieglprātība un nav cūcisks vaļīgums. Tas ir tāds stāvoklis, kad vispār neko negaidi, saprotot, ka dzīve vienmēr un visu dara pa savam, tomēr turpini darīt to, kas jadara.

Nākamajā dzīves stundā var notikt jebkas. Nākamais mirklis, kas saplūst ar nākamo dienu, ir tāds viegli jaunavīgs eksistences audekls, uz kura realitāte zīmē pirmo reizi, neko neminēdama, it kā spontāni, spēlējoties.

Jā, dažkart “bildītes” sanāk nopietnas, taču to dramatisma līmenis ir tieši proporcionāls nākotnes gaidām un likmēm. Jo vairāk cerību, jo lielāki pārdzīvojumi.

Gluži cilvēciski – tās patiešām ir ne tās vienkāršākās un viennozīmīgākās matērijas. Bet tas viss tikai tāpēc, ka šajā savas dzīves  scenāriju posmā gandrīz katrs ir pilns līdz malām ar personīgajiem priekšstatiem par to, kādai vajadzētu būt dzīvei. Neviens nesteidz atbrīvoties no šīm fantāzijām. Jo tās tik ļoti silda Dvēseli, tik ļoti saldi ir cerēt uz vēlmju piepildījumu.

Cerības un gaidas ir tās pašas psiholoģiskās vēlmes, kuras Budda aprakstīja kā “cilvēku ciešanu avotu”.

Šajā ziņā esības vieglums – tā ir tāda garīga apgaismība. Jo vairāk tāda viegluma, jo mazāka atkarība no prāta sapņiem, un jo dziļāk tiek uztverta realitāte.

Viss dzīves dramatisms rodas kopā ar vēlmēm. Jo augstāka likme uz konkrēto scenāriju, jo lielākas bailes, ka viss notiks savādāk. Bet šis “savādāk” var būt nekas cits, kā sliktāk par gaidīto dzīves sižetu.

Taču vēlmēm  ir tāda slikta īpašība – iedvest, ka jebkurš scenārijs, kurš iziet ārpus vēlamā, ved uz nelaimi. Un šādu stavokli psiholoģijā sauc par dihotomisku – tātad melns-balts domāšanu.

Skan kā diagnoze? Taču ar šo “slimību” ir inficējies gandrīz ikviens. Tas ir tāds domāšanas stils un esības izdzīvošana, kad prāts kaifo no duālas paredzēšanas.

Un, jo vairāk prāts tam pieķēries, jo vairāk dzīvē baiļu, ka viss neies pēc plāna, ka viss ar vēlmēm piebāztais projekts, acu priekšā ar blīkšķi sabruks.

Nav nekā viennozīmīga. Izvēle, liktenis, karma – tas viss ir vēlme noķert neeksistējošo.

No kurienes mēs varam zināt, kādai jābūt dzīvei? Kāpēc tik ļoti pieķeramies savām ilūzijām? Kļūdas ir neizbēgamas. Un tieši tās dod to pieredzi, kura atļauj tās arī apiet.

Dažkart ir vienkārši nepieciešams salauzt attiecības, iesaistīties problēmā, sadzemdēt bērnus un pēc tam izšķirties, bērnišķīgi paceļot degunu, piejaucēt un pēc tam pazaudēt uzticēšanos, ritīgi samelot, piedzerties, sasisties pret sienu – vienkārši, lai saprastu un ieraudzītu…. saņemtu savu reālo pieredzi.

Muļķu nav. Neviens nevar savādāk un nevajag savādāk. Ir tikai pieredzējuši un nepieredzējuši – katrs savā dzīvesveidā.

Reiz es nosapņoju ļoti spilgtu sapni, kurā mēs ar draugiem milzīgā pasažieru lidmašīnā dienas laikā lidojām cauri apdzīvotai pilsētai, starp augstiem namiem. Lidojums izskatījās ļoti bīstams, lidmašīnas spārni ar troksni atsitās pret māju sienām, bija trauksmaini, bet reizē bija tāda uzticēšanās realitātei un kaut kāda priecīga brīnumaina sajūta no šī aizraujošā ceļojuma. Kaut kas manī it kā saprata, ka ir bezjēdzīgi baidīties, jo, ja lidmašīna kritīs, tur neko nevarēs darīt. Tāpēc mana lielākā uzmanība bija piesieta garām skrienošajām mājām, mašīnu pilnajām ielām un es apzinājos, cik šis ceļojums ir brīnišķīgs.

Diemžēl es vēl joprojām neprotu pret dzīvi izturēties ar tādu vieglumu. Taču šis sapnis kļuva par savdabīgu bāku manā ceļā. Esības vieglums un pazemība, par kuru es runāju – tā nav pasivitāte, bet darbība, neskatoties uz nezināmo, no kura mēs tik cītīgi slēpjamies savos prāta sapņojumos. Tā nav vieglprātīga attieksme pret sava personīgā ķermeņa likteni, bet skaidra sapratne, ka ķermenis ir mirstīgs un bieži vien – pēkšņi mirstīgs. Man pašam nav viegli atzīt šo faktu, jo kaut kas manī pretojas. Taču, jo dziļāk saprotu šo patiesību, jo lielāka ir mana personīgā brīvība, jo vairāk ir viegluma attiecībā pret dzīvi.

Es atceros Kastaņedas karotāju un zināšanu cilvēku, kura galvenais padomnieks – nāve aiz kreisā pleca. Karotājs rīkojas, negaidot apbalvojumus, meklē brīvību, ne par ko nežēlojas, neko nenožēlo un neuztver sevi nopietni. Viņš smejas par sevi un par dzīves nopietnību.

“Bēdīgā” ziņa – mēs visi mirsim; šīs zemes uzkrājumi un nemiers šajā pasaulē – nav nekā vērti. Priecīgā ziņa – nav obligāti par to bēdāties; dzīve ir kas līdzīgs aizraujošam ceļojumam. Katrs mēs tādā pat lidmašīnā lidojam savā tagadnē. Mums ir izvēle, ir noteikts kontroles mērs, taču visu personīgo brīvību nosaka pieredze un apkārtējā realitāte. Jebkurā mirklī var notikt neparedzamais. Tas ir trauksmains fakts, taču, ja ar to nesamierināsimies, kļūs arvien ļaunāk – realitāte izvērtīsies par bezgalīgu nāvējošu kauju ar neizbēgamo.

Avots: благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par Pašvērtējumu

15350498_1329776753761304_3346240906638957097_n

Tavs pašvērtējums nekad nebūs ne pazemināts ne paaugstināts, ja tu vispār sevi nevērtēsi.

Kam tev tas vajadzīgs? Kas tevī un tieši ko vērtē? Uz ko attiecas šis vērtējums? Uz ko tas balstās? Uz citu cilvēku radītajiem reitingiem? Ko tu patiesībā par tiem zini? Ko viņi par tevi zin? Šiem citiem cilvēkiem tava eksistence ir tik mazsvarīga, ka pat tavu vērtējumu par sevi viņi ir atstājuši tev pašam? Tev to vajag? Tu arī vērtē. Bet, galvenais, esi kā visi. Drusciņ augstāk vai zemāk. Nav jau tik būtiski, ko tu pats par sevi domā. Lepojies ar to vai ciet no tā. Galvenais, vērtējies, atbilsti, pieķeries, esi atkarīgs no citu vērtējuma. Esi atkarīgs no viedokļa, kura nav. Esi atkarīgs no ilūzijas.

Dvēsele nav relatīva. Mīlestība ir beznosacījumu. Kā un salīdzinājumā ar ko novērtēt tādu nenovērtējamu svētību? Ja patiesais TU tomēr ir Dvēsele, vai tiešām tu sāksi vērtēt savu paša Dvēseli? Vai tāds vērtējums būs paaugstināts vai pazemināts? Vai tiešam tu sāksi vērtēt citu nenovērtejamās Dvēseles? Dvēsele ir nesavtīga. To nevar iemainīt. Tā savā dāsnumā dāvā vien visu vērtīgo, kas tai ir.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Cilvēks nemirst, viņš vienkārši aiziet mājās

nemirst

Cilvēks nevar nomirt, pat tad, ja viņš to ļoti grib dēļ savas mīlestības pret citiem cilvēkiem. Cilvēks nemirst, Cilvēks aiziet mājās. Turp, no kurienes nācis.

Tas sākas jau agrā bērnībā, kad pasauli uztver ne tādu, kāda tā ir. It kā caur smagām realitātes važām tu redzi pavisam citu laimi – īstu.

Mājās būšanas prieku mēs atpazīstam ne jau pēc dzimto sienu smaržas, bet brīnišķīgajām Visuma zīmēm, kas aizkustina sirdi, kura vienmēr prasās mājās. Un tad tu saproti, ka jau tik ļoti sen tu dzīvo pasaulē, kas tev ir sveša. Kur, iespējams, ir arī labestīgi ļaudis, taču tas neko nemaina. Tava dzīve ir ceļš, priekšā ir Zvaigzne un tu gaidi tikšanos ar To.
Tuvojoties, tevī izdeg viss nevajadzīgais, ko esi paspējis iegūt šajā ceļā.
Tā kā cilvēks nekad nemirst, viņš aiziet mājās.

Tikai viens var uztraukt viņa Dvēseli – satikšanās prieks ar saviem mīlajiem šeit, kuri paliks vientuļi bez viņa. Taču tā ir īslaicīga sajūta. Te viss pāriet, pat dažkārt nesācies. Bet Mīlestība paliek vienmēr, tāpēc, ka Tā nāk no Mūžības, no turienes, no kurienes esi arī Tu.

Taiša Abeļar “Maģiskā pāreja”
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: Lizzy-Gadd
Tullkoja: Ginta Filia Solis

Esi maiga pret savu sirdi

tava sirds23

Esi maiga pret savu sirdi, dzirdīga un jutīga, un kā okeāns – pieņemoša. Uztausti savu plūsmu, savu patieso vēlmju strautiņus un izpaud sevi drosmīgāk un plašāk.

Sajūti zemi, staigā basām kājām, prasi enerģiju, iesakņojies. Atceries par savu Dzimtu, paklanies, palūdz, nekautrējies.

Pateicies katrai dienai. Raksti vēstules, biežāk runā ar sevi.
Mīli savu ikdienu, mīli pretimnācējus, grūtībās vienkārši elpo un dziedi. Kliedz, ja sāp.
Dejo pēc pavasara. Bet saulrietā atlaid visas savas bailes. Katra sajūta ir brīnišķīga un dziedinoša. Neslēp nevienu, baudi… izdzīvo katru.
Tava pasaule ir tik brīnišķīga. Atļauj savām domām aizjoņot pasakainās virāžās. Atļauj pārpilnībai atnākt un notikt. Plāno maršrutus pa pasaules visbrīnišķīgākajām vietām.
Un novērtē savu ķermeni. Lolo katru šūniņu. Un savā Dvēselē savu mazo meitenīti saudzē un sargā.
Tu esi vieda un brīnišķīga it visos savos iemiesojumos.
S. Bulavska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Reiz es sapratu

1450042_591823650852752_1035937556_n

Reiz es sapratu, ka nevaru rīkoties tā, kā liek man prāts. Un tajā pat laikā es baidos sekot Dvēseles balsij, jo sagaidu bailes un neveiksmi.
Šī dubultošanās, saprāta un jūtu pretstāvēšana radīja manī vēlmi meklēt pašu būtību, attīrīt to no baiļu sēnalām, svešiem aizspriedumiem, stereotipiem un noteikumiem.
Vienā brīdī kaut kas manī noklikšķēja un es sapratu: kāpēc vispār dzīvot, ja neklausāmies savā Dvēselē un ejam svešu ceļu? Tu tikai aizdomājies: iet pa SVEŠU ceļu, kurš novedīs pie SVEŠIEM mērķiem.
Bet kur tad šajā pasaulē esmu es? Vai es palikšu es pati, tāda, kādu mani mīl mani tuvie, ja novērsīšos no Sava ceļa…
Katra dzīva radība ir radīta laimei. Kāpēc mēs tik slikti domājam par Dievu, ka esam nolēmuši, ka par laimi ir jāmaksā un pēc brīnišķīgas rītausmas noteikti sekos pati aukstāka un tumšākā nakts? Būtu muļķīgi nogalināt to, kas radīts tādā mīlestībā.
Tu esi pelnījis laimi. Tu vari palūgt un saņemt to, ko vēlies. Tevi dzird, mīl un sargā.
Tad sargā arī tu savu dārgo Dvēseli. Klausies sevī, iepazīsti sevi, mīli sevi. Un tikai tad tava Iekšējā Saule sāks sildīt tuvāko.
Un mīlestība izlīs pār pasauli spožās straumēs un ielīs cilveku sirdīs, izdziedinās ķermeni un radīs harmoniju. Lai notiek tā!
Anna Čulanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par attiecībām ģimenē

paris54

Ģimenē attiecības nebalstās uz materiālajiem aspektiem. Protams, labklājība, dzīvojamā platība, nauda, seksuālie prieki ir ļoti svarīgi. Taču pats ģimenes pamats ir Dvēsele.
Un attiecībās starp laulātajiem jābūt dvēseliskajai tuvībai. Bet, lai Dvēsele justos komfortabli, lai nostiprinātu šo Dvēseles telpu, vienam pret otru ir jāizturas ļoti saudzīgi. Cēlsirdība vienam pret otru nozīmē saglabāt vienotību visaugstākajā dvēseliskajā līmenī.
Šo vienotību var sagraut ar vienu frāzi, vienu aizvainojošu vārdu, dažkārt pat ar vienu žestu. Un pēc tam to būs ļoti grūti atjaunot. Kad laulātie strīdās, kad apvainojas viens uz otru, – šajos brīžos nevajadzētu pieļaut nekādus rupjus vārdus.
Nevajadzētu izturēties vienam pret otru rupji, nevajadzētu apvainot vienam otru un, vēl jo vairāk, darīt to svešu cilvēku klātbūtnē, un arī komandēt nevajadzētu.
Sergejs Lazarevs/psihologs
Tulkoja: Ginta FS

Kāpēc?

saule

Kāpēc saules gaisma dara mūs laimīgus?
Tāpēc, ka tā mums atgādina par mūsu iekšējo gaismu. Bezgalīgās debesis liek ietrīsēties mūsu sirdij, jo mēs atceramies par savu bezgalību. Mēs sajūtam drošību, dzirdot viedus vārdus, tāpēc, ka tie mums atgādina to patiesību, kuru mēs jau zinām.
Kāpēc mēs raudam tad, kad sastopamies ar labiem darbiem? Tāpēc, ka tie mums atgādina par mūsu mīlestību uz visu, kas ir.
Mēs nesavtīgi meklējam Dievu, tāpēc, ka tas mums atgādina par mūsu patieso “Es”. Mēs esam brīnišķīgi.
Tikai kāpēc mēs meklējam ārpusē to, kas ir mūsos?

Autors: Elias Nadžemi
Ilustrācija: Jūlija Gukova
Tulkoja: Ginta FS