Esi pats savas pils saimnieks

pils tilts2

Tev jāizlemj, ko un kad tu ielaid savā iekšējā pasaulē.
Ilgu laiku tu esi atļāvis cilvēkiem ielauzties tavā dzīvē, vadoties no viņu vēlmēm un vajadzībām. Tu nebiji saimnieks paša mājās un juti, ka tevi arvien vairāk izmanto. Rezultātā uzkrājās nogurums, auga aizkaitināmība, Dvēselē radās naids un aizvainojums.
Iedomājies viduslaiku pili, kurai apkārt stiepjas aizsarggrāvis. Un vienīgā ieeja ir vārti un to priekšā paceļamais tilts. Pils saimniekam ir jānolemj, kad pacelt un kad nolaist tiltu. Savādāk pats saimnieks var kļūt par vieglu laupījumu naidniekiem un klaidoņiem, bet pils pārvērtīsies par nakšņošanas vietu klaidoņiem. Un tad pils saimniekam vairs nebūs miera pašam savā valdījumā.
Ir ļoti svarīgi, lai tu pats pārvaldītu tiltu, kurš ved tavā iekšējā pasaulē. Ir jābūt laikam, kad tu pacel tiltu, – lai pabūtu viens ar saviem tuvākajiem cilvēkiem.
Nekad neļauj sev kļūt publiski pieejamam un nepārvērt savu māju par vietu, kas atvērta visiem, kas grib tur nokļūt. Iespējams, tev šķiet, ka atverot sevi neierobežotai ieejai un izejai visiem, tu izrādi augstsirdību. Bet patiesībā tu drīz sajutīsi to, ka zaudē savu Dvēseli.
Kad tu dod sev tiesības pacelt un nolaist paceļamo tiltu pēc saviem ieskatiem, tu atver sevī iepriekš neiepazītu prieku un mieru un tu spēsi ar to dalīties ar saviem tuvākajiem.

Henrijs Nauvens “Iekšējā mīlestības balss”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dziedināšanās likumi

ar putniem

1. Tev vienmēr atradīsies spēks, lai sevi izdziedinātu.
Fiziskajā ķermenī ir ielikti pašdziedināšanās mehānismi. Ķermenis ir apveltīts ar lielisku aizsardzības sistēmu, kas neielaiž tajā ārējos un iekšējos slimības izraisītājus. Ķermeņa uzbūve paredz pašreģenerācijas procesus – jaunu šūnu rašanos. Un mēs paši varam šos procesus apstādināt tikai tad, ja neticam šai spējai un nedodam ķermenim to, kas tam vajadzīgs: atpūtu, vajadzīgo barošanu un slodzes.

2. Tikai tu pats vari sevi dziedināt. Neviens to tavā vietā neizdarīs.
Radīt komandu, kas palīdzēs dziedināšanas procesā: ļoti svarīgi, ka tās dalībnieki var piedāvāt savas zināšanas, idejas, dažādus uzskatus un, kas pats galvenais – savu atbalstu. Tomēr šie cilvēki nevar tevi izdziedināt – to vari tikai tu pats.
Tas ir personīgs pašam sevis iepazīšanas un garīgās evolūcijas ceļojums. Neviens cits nevar izjust tavas emocijas, saprast, kā strādā tavs Prāts, vai radīt tavas domas. Citi var palīdzēt tev atsekot tavus neveselīgos modeļus, bet izmainīt tos vari tikai tu.

3. Sākumā izdziedini Dvēseli; tai līdzi sekos Prāta un Ķermeņa izdziedināšanās.
Dvēselei, Prātam un Ķermenim ir atšķirīgas vajadzības, un, ja visi tie saņems nepieciešamo, tad visi būs veseli. Taču, ja kaut vienu no tiem tu atstāsi novārtā, radīsies nesaskaņa un slimība uzbruks visiem. Dziedināšanās atjaunos Dvēseles, Prāta un Ķermeņa saikni. Tai pat laikā, kad medicīna strādā, pirmkārt, tikai ar Ķermeni, dievišķā dziedināšanās māksla mums atgādina par nepieciešamību sākt ar Dvēseli, jo tieši Viņa ir mūsu eksistences avots, kas iedveš dzīvību kā Prātā tā arī Ķermenī. Ja mēs sākam no šejienes, tad viss parējais pieslēdzas automātiski.
Bet kādas tad ir Dvēseles vajadzības?

Dzīvot priekā un ar jēgu, attīstīties, augt un paust savus nodomus ar domu, vārdu un rīcības  palīdzību.

4. Dziedina tikai Mīlestība.
Mīlestības enerģija ir piesātināta ar neticami lielu dziedinošo spēku. Ja tu pats Mīlestību virzi uz jebkuru Ķermeņa daļu, kur ir sāpe, vai kāda trauma, Mīlestība to piepilda ar Dvēseles un Prāta atjaunojošo spēku. Prātā notiek uzmanības pārvietošanās no problēmas atklāšanas uz risinājuma meklēšanu, Bet Dvēsele “redz” slimo vietu un piepilda to ar beznosacījumu Mīlestību.
Šī sajūta dzīvo tagadnē, tieši tur, kur arī notiek dziedināšanās, – nevis pagātnē un, ne nākotnē.

5. Piedošana atbrīvo Sirdī vietu Mīlestībai.
Kad Sirds ir pilna baiļu, naida, skumju vai izmisuma, tajā nav vietas siltām jūtām, bez kurām ir ļoti grūti palikt veselam.
Mīlestība ir saistīta ar Dvēseli, bet Piedošana – ar Prātu; tā atbrīvo emocionālo lādiņu, kas piepilda slimīgās domas – tās, kuras izsauc upura uzvedību un, kas liek mums dzīvot mokošu dzīvi tā vietā lai dzīvotu pilnasinīgi.
Piedošana novērš sabiezējumus un blokus enerģētiskajā Ķermenī, lai informācija, kas atrodas tajā, spētu kustēties brīvi, nodrošinot saikni ar Dvēseli, Prātu un Ķermeni, tā nodrošinot veselību.
Ar pareizo vibrāciju palīdzību tā novērš neveselīgos uzstādījumus un bailes, kas parasti uzkrājas muguraulā, saindē emocionālos lādiņus orgānos, dziedzeros un muskuļos. Tā iekustina dziedināšanās procesus un paaugstina imunitāti un mēs kļūstam mazāk uzņēmīgi pret slimībām.

6. Pārmaiņas – lūk, vienīgais rīcības plāns.
Evolucionārais ceļojums ir viena no pārmaiņām, nav citas izvēles dzīvē. Tas ir tas, kas notiek no domas uz domu. Pārmaiņas pārveido mūsu domāšanu un palīdz virzīties no pagātnes tagadnē un no tagadnes nākotnē.
Pirmais solis transformācijā ir Piedošana, nākamais aiz tās – Mīlestība.
Kad mēs piedodam sev un saviem pāridarītājiem, mēs paplašinām sava Prāta telpu jaunām domām un paplašinām Sirdi, lai tā spētu ietilpināt vairāk Mīlestības.
Kad mēs slimojam, mūsu Dvēsele, Prāts un Ķermenis prasa pārmaiņas. Tie sūta trauksmes signālus par to, ka kaut kas ir ne tā, ka starp viņiem ir pazudusi vienotība – un viss iespaido mūsu stāvokli.

Psihodvēseliskās dziedināšanas modelis, ko piedāvā Dvēsele, mums atgādina: ja ir slimas Domas, tad saslimst Ķermenis. Vienīgais veids tos dziedināt – izmainīt domāšanu. “Dzīvot nozīmē mainīties; mainīties nozīmē pieaugt; pieaugt nozīmē katru reizi bezgalīgi radīt sevi no jauna”.

7. Koncentrējies uz to, ko tu gribi, nevis uz to, ko negribi.
Izdziedināšanās ir saskaņā ar Pievilkšanās Likumu: par ko tu domā, tas arī kļūsti. Par ko tu kļūsti, to arī domā.
Labākais veids, kā pārbaudīt, vai veselas ir tavas domas, – izanalizēt savu dzīvesveidu, attiecības ar citiem cilvēkiem un veselības stāvokli. Ja tas, ko tu rezultātā ieraudzīsi, nav tas, ko tu gribi, tad maini kaut ko.
Mums visiem ir viena kopīga kaite, kas agri vai vēlu katru no mums dzīvē noķer: mēs sākam pievilkt sev to, ko negribam, tā vietā, lai pievilktu to, ko gribam. Vienīgais veids, kā apstādināt šo procesu – izmainīt to.

Džozefs Mērfijs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Ķermenis saņem vēstis no Dvēseles

kermenis6

Mēs esam raduši uzskatīt ķermeni par kaut ko atsevišķu, tādu, kas dara savu darbu bez mūsu līdzdalības un, ja mēs pret to izturamies “pareizi”, tas nodrošina mums “labu pašsajūtu”.

Daudzi izturas pret savu ķermeni tā, it kā tas būtu vergs, vai arī var izturēties pret to labi, bet pieprasa, lai tas verdziski izpildītu viņu vēlmes un iegribas.

Taču daži runā, ka ķermenis saņem vēstis no Dvēseles. Un, ja nu mēs uz brīdi iedomājamies, ka Dvēsele saņem vēstis no ķermeņa, ka ķermenis palīdz Dvēselei pielāgoties zemes dzīvei, analizē, tulko, dod tīru lapu, tinti un spalvu, lai Dvēsele varētu rakstīt mūsu dzīves hroniku?

Iedomājies, ka līdzīgi kā pasakās par burvjiem un vilkačiem, ķermenis pats par sevi ir Dievs, skolotājs, mentors, pieredzējis pavadonis. Un, ko tad? Vai ir saprātīgi visu dzīvi tiranizēt savu skolotāju, kurš mums varētu tik daudz ko dot un iemācīt? Vai esam ar mieru atļaut visu dzīvi citiem cilvēkiem  to nomelnot, nosodīt, uzskatīt par neizdevušos? Vai mums pietiks spēka nostāties pretī vairākumam un pa īstam, dziļi ieklausīties savā ķermenī, šajā spēcīgajā un svētajā Dieva radībā?

Mūsdienu sabiedrībai raksturīgā pieeja ķermenim ir kā skulptūrai ir aplama.

Ķermenis nav statuja. Tam ir pavisam cits nolūks. Tā uzdevums ir aizsargāt, ietilpināt, atbalstīt un iedvesmot Dvēseli un Garu, būt atmiņu glabātuvei, piepildīt mūs ar sajūtām – labāko barību Dvēselei.

Tas kalpo tam, lai mūs paceltu, mudinātu un piepildītu ar sajūtām: lai pierādītu, ka mēs esam, ka mēs esam šeit, lai dotu mums pamatu, masu, svaru. Ir aplami domāt par ķermeni tā, it kā tā būtu vieta, kuru mēs pametam, lai lidinātos garīgās sfēŗās. Ķermenis ir šo pārdzīvojumu nesējs. Ja nebūtu ķermeņa, nebūtu sajūtas, ka mēs pārkāpjam slieksni, nebūtu pacēluma sajūtas, bezsvara stāvokļa sajūtas. Tas viss nāk no ķermeņa.

Ķermenis ir nesējraķete. Atrodoties šīs raķetes priekšgalā, Dvēsele iluminatorā veras zvaigžņotajās naksnīgajās debesīs un tai aizraujas elpa.

Klarisa Pinkola Estesa “Sievietes, kuras skrien ar vilkiem”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāds ābols Tu esi?

abola divas puses6

– Būt kopā var dažādi. Lūk, āboli grozā. Lūk, āboli ābelē. Pēc skata vieni un tie paši āboli. Gan tur, gan tur tie ir kopā. Taču nav tiem vienotības grozā, izņemot pašu grozu. Un cik daudz kopīga tiem tad, kad tie visi aug savā kokā! Viena sula, viena dzīve uz visiem.

– Es tev vaicāju par mīlestību pret savu tuvāko, bet tu man stāsti par āboliem ābelē.
– Tāpēc, ka mīlestība starp cilvēkiem ir tas pats, kas ābele starp āboliem, kuri nobriest tās zaros. Sajūti sevi mīlestības kokā kopā ar visiem dzīvojošajiem. Piepildies ar vienotību dzīves kokā, jo vienotība arī ir dzīve. Kāds ābols tu esi? Tas, kurš kokā vai tas, kurš groizā?
– Bet ābolam jau nav izvēles, kur būt.
– Toties tev tā ir!

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dvēsele vienmēr uzvar

uz celiem3

Bēdas, zaudējumi un nelaimes mūs biedē tāpēc, ka esam zaudējuši patiesu pasaules redzējumu. Mēs uzskatām, ka cilvēks ir ķermenis, apveltīts ar apziņu, precīzāk: ķermenis, kurš rada apziņu. Tāpēc ķermeņa un gara sabrukšana mūs noved pie neizsakāmām, nepārvaramām mokām. Bet patiesībā ķermeņa un apziņas attīstībai un uzplaukumam ir mērķis – attīstīt un pilnveidot Dvēseli. Ķermeņa un apziņas sabrukšana vērsta uz Dvēseles attīstību un glābšanu. Kad mēs braucam mašīnā, lai nonāktu galamērķī, mēs izmantojam gāzi un bremzi. Gāze ir ieguvums, bremze – zaudējums. Visbriesmīgākās nelaimes un katastrofas, kuras vien mēs varam iedomāties, vienalga strādā tam, lai glābtu un palielinātu Mīlestību. Dvēsele gala rezultātā vienmēr uzvar. Vienmēr. Tas jāsaprot un jasajūt. Nepietiek Mīlestības – saņemam slimības un nepatikšanas, aizejam no Mīlestības – saņemam katastrofu.

Jebkurā gadījumā uzvar Mīlestība – tā nemirstīgā Dvēseles daļa, kas ir Mīlestība un Mūžība. Bet gala rezultātā zaudē viss, ar ko mēs cenšamies aizvietot Mīlestību. Tas, ko mēs lūdzamies, kaitējot Mīlestībai.

Sergejs Lazarevs “Nākotnes cilvēks” 7. grāmata
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vecas Dvēseles Mīlestības ceļš

dvēsele būrī8

Viens no lielākajiem izaicinājumiem vecas dvēseles ceļā ir atrast partnerattiecību mīlestību. Veca dvēsele ir nobriedusi un vieda savā attīstībā, līdz ar šo gudrību rodas nepieciešamība dzīvot un mīlēt autentiski.

Problēma rodas tajā aspektā, ka mūsdienu sabiedrībā lielākā daļa attiecību ir balstītas uz sava veida drošību, pašapliecināšanos, statusa nodrošināšanu, pieņēmumiem un kā veids, lai aizbēgtu no vientulības. Gadu laikā mūsos dziļi ir iesakņojies uzskats, ka iekšējo tukšuma sajūtu varam aizpildīt ar otru cilvēku. Tajā pašā laikā daļa no mums alkst pēc dziļākas mīlestības. Tādas, kura ir pāri drāmai un iekārei. Veca dvēsele tiecas pēc godīguma, autentiskuma, kaisles, empātijas, sirsnības un dziļuma.

Vecas dvēseles būtībai ir nepieciešams būt saredzētai, sadzirdētai, saprastai, pieņemtai, novērtētai – tādai, kāda viņa ir. Viss, kas ir par mazu, nepiepilda vecas dvēseles alkas, līdz ar to tik grūti ir izveidot partnerattiecības un atrast patiesu mīlestību.

Jaunākas dvēseles spēj pielāgoties un pieņemt apstākļus tādi, kādi viņi ir. Bet ne veca dvēsele.

Kāpēc vecai dvēselei ir tik grūti izveidot attiecības?

Veca dvēsele tiecas pēc autentiskuma.

Šādas dvēseles vēlas atrasties attiecībās, kuras iedrošina un svin savstarpēju autentiskumu. Vecas dvēseles nemāk un nevēlas izliekties, apspiest sevi, pieņemt apstākļus un pielāgoties. Tāpēc viņas tiecas pēc partnera, kurš palīdz izgaismot viņu autentiskumu.

Veca dvēsele vēlas mīlestību, kura māca

Kritikas un noraidījuma vietā veca dvēsele meklē kādu, kurš norādīs par tās kļūdām, bet tikai tāda veidā, kurš ved uz izaugsmi. Protams, ka ikvienas attiecības ir skolotājs un sniedz mācību un pieredzi. Tomēr tas notiek neapzinātā līmenī, kā ciešanu blakusprodukts. Turpretim veca dvēsele meklē mācības apzināti un intuitīvi.

Veca dvēsele nevēlas būt otra problēmu risinātāja

Savas viedās dabas dēļ, vecas dvēseles pievelk cilvēkus, kuri meklē palīdzību. Tajā pašā laikā šī dvēsele apzinās, ka nevēlas būt attiecībās, kur nepārtraukti ir jārisina otra problēmas. Tā vietā viņa tiecas pēc partnera, kurš ir stabils.

Veca dvēsele ir sarežģīta personība

Vecas dvēseles daudz domā, redz notikumu un situāciju kopainu, saskata patiesību pāri ilūzijām un savā būtībā ir ļoti spēcīgas personības. Tāpēc arī ir grūti atrast kādu, kurš sapratīs viņu sarežģīto identitāti, kurš spēs pieņemt viņu dīvainību un atšķiršanos no masu pūļa.

Veca dvēsele nebaidās tikt ievainota

Vecai dvēselei nepietiek ar saderību personības līmenī. Šādai dvēselei piepildījumu nesniegs vienkārša patikšana vai kopējas intereses. Vecas dvēsele tiecas atvērt savu sirdi un dvēseli – pat, ja tas sāp. Tieši ievainojamības dēļ veca dvēsele piedzīvo drosmi un spēju mīlēt bez nosacījumiem.

Dvēseles radinieka meklējumos

Vecām dvēselēm ir grūti samierināties ar virspusēju interesi, tikai iekāri vai attiecību veidošanu, kura ir balstīta uz jebkādiem sociālā nodrošinājuma aspektiem. Tā vietā šīs dvēseles meklē kādu, ar kuru dalīties savā patiesajā būtībā, kur saikne pastāv dvēseles līmenī. Tāpēc patiesas un piepildītas partnerattiecības vecas dvēseles spēj veidot tikai ar dvēseles radiniekiem vai dvīņu liesmu.

Vecai dvēselei ir daudz iekšējo ievainojumu

Vecas dvēseles ir ne tikai sarežģītas personības, bet arī viņu dzīves ceļš un scenārijs nav no vienkāršākajiem. Lai iekšēji nobriestu un augtu, vecas dvēseles pieredzi veido sarežģīti un bieži vien pat traumatiski dzīves apstākļi un notikumi. Tāpēc partnerattiecībās šīm dvēselēm ir nepieciešams atrast kādu, kurš ir gana nobriedis, lai šo bagāžu pieņemtu, atbalstītu un stiprinātu.

Vecas dvēselei ir nepieciešams būt brīvai it visā, arī attiecībās. Šie cilvēki nemīl ierobežojumus un noteikumus, jo tie kavē viņu attīstību. Ir grūti atrast kādu, kurš ir gatavs lidot kopā un tajā pašā laikā pats ar saviem spārniem.

Autors:Indu Puri
Raksts kopēts: Indu Puri Domnīca FB

Par zīmuļiem

zimuli5

Kad mostos, es domāju par zīmuļiem. Par to, cik no tiem tiks noasināti, bet netiks izmantoti. Bet dažkārt pat nenoasināti un neizņemti no kastītes.
Es domāju par flomasteriem, kas izžuvuši guļ manā kabatā, tā arī ne reizi nepieskārušies papīram.
Par māliem, uzlīmēm, striķīšiem, akmentiņiem, krāsām, otām, diedziņiem, podziņām, pērlītēm, kas krājas, glabājas un zaudē aktualitāti, pārstāj būt derīgi, jo netiek izmantoti.
Es domāju par radošajiem instrumentiem, iedotiem vai nopirktiem, kurus nav pa spēkam vai nav kompetences izmantot. Par ģitārām un stabulītēm. Par to, ko es vēlētos iemācīties, bet vēl neesmu iemācījusies, pārvēršot vēlmi nožēlā.
Par balsi, dzirdi, garšu, kustību un citām ķermeņa iespējām, kuras var tikt attīstītas, bet tā vietā laika gaitā tās dabiski izsīkst. Par nesaņemto prieku un iespēju to satikt.
Par Dvēseli kā instrumentu, kurš gaida savu radošo tikšanos ar pasauli. Par visu neatklāto un nenosaukto. Par pašu dzīvi…

Bet pirmkārt es domāju par zīmuļiem, jo tie vienmēr ir pa rokai…

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Piekususi ir Dvēsele nevis ķermenis

dvesele22

Kad mums savas dzīves laikā ir jāpārdzīvo ļoti spēcīgs garīgs, emocionāls un pat fizisks stress, mūsu Dvēsele bieži var nonākt ārkārtēja noguruma stāvoklī, kas ļoti līdzinās depresijai, jo tai ir līdzīgi simptomi.

Un lai kā arī mēs censtos uzlabot garastāvokli, cenšoties pozitīvi domāt un koncentrēties uz daudz enerģiskākām domām un rīcību, mēs vienalga jūtamies izdeguši, un ir sajūta, ka atrodamies pašā lielākajā dzīves bedrē.

Iemesls, kāpēc tas notiek ir tas, ka mūsu Dvēselei ir vajadzīgs laiks lai izdziedinātos, tāpat kā salauztam kaulam ir vajadzīgs laiks, lai saaugtu. Un kaut arī Dvēsele nav redzama ar neapbruņotu aci (atšķirībā no salauztas kājas vai rokas), tās veselība un labklājība ir ļoti svarīga mūsu ķermeniskajam apvalkam un tāpēc mums pret Dvēseles dziedināšanu jāizturas tikpat saudzīgi, kā dziedējot ķermeniskās brūces.

Ja mēs ignorējam pazīmes tam, ka mūsu enerģija ir gandrīz beigusies, tas var izraisīt ārkārtīgi nevēlamas sekas, piemēram, hronisku satraukumu un pat depresiju.

Šeit minēsim 10 pazīmes tam, ka Dvēseles spēki ir izsmelti un tai nav enerģijas.

1. Viss, ko tu vēlies visas dienas garumā, ir atpūsties, atgulties kaut uz neilgu laiku.
No rīta ir grūti piecelties, visu laiku gribās piesēst, pagulēt. Miegs kļūst sekls un nemierīgs, bet sapņi arvien spilgtāki un murgi šķiet ļoti reālistiski.

2. Tu jūti sāpes visā ķermenī.
Vari sajust spriedzi, galvas reiboņus, sāpes kuņģī, redze var būt izplūdusi un bieži, bez jebkāda iemesla uznāk galvas sāpes.

3. Kad kāds jautā, vai tev viss ir kārtībā, tu pat nezini, ko viņam atbildēt.
Tu pat īsti nezini, ko šobrīd jūti. Zini tikai to, ka šobrīd ar tevi notiek kaut kas sarežģīts un dziļš, taču nevari paskaidrot, kāpēc tu jūties tieši tā, nevis savādāk, un vēl jo vairāk, kāpēc tu nespēj izkārpīties no šī stāvokļa.

4. Tu bieži jūties kā sašķēlies sīkos gabalos un absolūti dezorientēts.
Tāpēc, ka ir pazudusi Dvēseles un ķermeņa sinhronā saikne.

5. Pastiprinās visas emocijas – gan pozitīvās gan negatīvās.
Pēkšņi tu esi kļuvis par ļoti emocionālu cilvēku un vari pēkšņi sākt raudāt bez jebkāda redzama iemesla. Pēkšņas garastāvokļa maiņas kļūst ierasta lieta. Tu vari justies tā, it kā būtu pārpildīts ar mīlestību pret visu pasauli tik ļoti, ka tava sirds tūlīt, tūlīt pārsprāgs, bet jau nākamajā brīdī sajusties viens visā pasaulē.

6. Tev pastavīgi ir vieglas panikas lēkmes vai hroniska trauksme.

7. Tu jūties vientuļš, pat atrodoties starp draugiem.
Tu sāc šaubīties par cilvēkiem, kuri tev apkārt, domājot par to, vai viņi kaut ko ļaunu neperina, vai var viņiem uzticēties, un tāpēc komunicējot mēdz izlaist adatas, gluži kā ezis.

8. Tu izjūti rūgtumu, skaudību, dusmas, nožēlu attiecībā pret visu, kas notiek tev apkārt.
Lai arī tu esi ļoti līdzjūtīgs, piedodošs un rūpīgs cilvēks.

9. Tu pastāvīgi jūti vājumu un jebkura fiziskā aktivitāte tevi noved pie spēku izsīkuma.
Tev pastavīgi trūkst enerģijas fiziskajām aktivitātēm, bet sporta zāles apmeklēšana vairs nesagādā nekādu prieku – tā parvēršas smagā, nogurdinošā darbā.

10. Tu ļoti bieži jūti bailes un nepārliecību par paša nākotni.
Dažkārt tu jūties tik ļoti izsmelts un iztukšots, ka tev vienkārši gribās savākt mantas un aizbraukt kaut kur tālu tālu, kur tu varētu sākt dzīvi no sākuma. Tev vairs absolūti nav interesanti nodarboties ar to, kas agrāk tev sagadāja prieku.

Ja tu jūties tieši tā, tas nozīmē, ka pienācis laiks pirmajā vietā nolikt savas intereses un parūpēties par savu Dvēseli. Pacenties pēc iespējas vairāk atpūsties, izslēdz telefonu, datoru un televizoru un dari tikai to, kas sagādā tev prieku – vai tas ir tavs hobijs, vai sarunas ar draugiem.

Pacenties savās iekšējās sarunās izvairīties no negatīvām tēmām. Pārstāj sevi kritizēt un pazemot. Papraktizē enerģijas balansēšanu.

Kad tu iemācīsies biežāk pievērst uzmanību tam, kā jūtas tava Dvēsele un ko tā vēlas, tu pamazītiņām novērsīsi savā dzīvē to, kas padara tevi iztukšotu un nogurušu, tā vietā koncentrēsies uz pozitīvajām domām un to, lai izjustu dzīves skaistumu un rastu piepildījuma sajūtu un pozitīvo enerģiju.

Avots:  Клубер
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vieglums

47608_168357829870949_5566911_n

Vieglums ienāk lietās un attiecībās tad, kad nebaidies “zaudēt” un esi gatavs jebkuram iznākumam.

Esības vieglums rodas tad, kad neliec pārak lielas likmes dzīvei un nebaidies to zaudēt.
Tā ir pazemība. Šādu uzskatu pieņemt nav ārkārtīgi grūti. Tas ir parasts godīgums attiecībā pret sevi. Rītdiena nav paredzama. Nākamā sekunde nav paredzama. Kaut ko gaidīt nozīmē mānīt sevi. Visas gaidas noved pie mokošas šīs atšķirības sapratnes, kas neizbēgami rodas starp fantāzijām un reālo lietu kārtību.

Skaidrs, ka dažreiz ir nepieciešams atkal un atkal atkāpties no jau saprastajām un pieņemtajām patiesībām, lai pēc tam atgrieztos pie tām pa jaunām taciņām un jauniem sapratnes līmeņiem.

Vieglums, par kuru es runāju – nav vieglprātība un nav cūcisks vaļīgums. Tas ir tāds stāvoklis, kad vispār neko negaidi, saprotot, ka dzīve vienmēr un visu dara pa savam, tomēr turpini darīt to, kas jadara.

Nākamajā dzīves stundā var notikt jebkas. Nākamais mirklis, kas saplūst ar nākamo dienu, ir tāds viegli jaunavīgs eksistences audekls, uz kura realitāte zīmē pirmo reizi, neko neminēdama, it kā spontāni, spēlējoties.

Jā, dažkart “bildītes” sanāk nopietnas, taču to dramatisma līmenis ir tieši proporcionāls nākotnes gaidām un likmēm. Jo vairāk cerību, jo lielāki pārdzīvojumi.

Gluži cilvēciski – tās patiešām ir ne tās vienkāršākās un viennozīmīgākās matērijas. Bet tas viss tikai tāpēc, ka šajā savas dzīves  scenāriju posmā gandrīz katrs ir pilns līdz malām ar personīgajiem priekšstatiem par to, kādai vajadzētu būt dzīvei. Neviens nesteidz atbrīvoties no šīm fantāzijām. Jo tās tik ļoti silda Dvēseli, tik ļoti saldi ir cerēt uz vēlmju piepildījumu.

Cerības un gaidas ir tās pašas psiholoģiskās vēlmes, kuras Budda aprakstīja kā “cilvēku ciešanu avotu”.

Šajā ziņā esības vieglums – tā ir tāda garīga apgaismība. Jo vairāk tāda viegluma, jo mazāka atkarība no prāta sapņiem, un jo dziļāk tiek uztverta realitāte.

Viss dzīves dramatisms rodas kopā ar vēlmēm. Jo augstāka likme uz konkrēto scenāriju, jo lielākas bailes, ka viss notiks savādāk. Bet šis “savādāk” var būt nekas cits, kā sliktāk par gaidīto dzīves sižetu.

Taču vēlmēm  ir tāda slikta īpašība – iedvest, ka jebkurš scenārijs, kurš iziet ārpus vēlamā, ved uz nelaimi. Un šādu stavokli psiholoģijā sauc par dihotomisku – tātad melns-balts domāšanu.

Skan kā diagnoze? Taču ar šo “slimību” ir inficējies gandrīz ikviens. Tas ir tāds domāšanas stils un esības izdzīvošana, kad prāts kaifo no duālas paredzēšanas.

Un, jo vairāk prāts tam pieķēries, jo vairāk dzīvē baiļu, ka viss neies pēc plāna, ka viss ar vēlmēm piebāztais projekts, acu priekšā ar blīkšķi sabruks.

Nav nekā viennozīmīga. Izvēle, liktenis, karma – tas viss ir vēlme noķert neeksistējošo.

No kurienes mēs varam zināt, kādai jābūt dzīvei? Kāpēc tik ļoti pieķeramies savām ilūzijām? Kļūdas ir neizbēgamas. Un tieši tās dod to pieredzi, kura atļauj tās arī apiet.

Dažkart ir vienkārši nepieciešams salauzt attiecības, iesaistīties problēmā, sadzemdēt bērnus un pēc tam izšķirties, bērnišķīgi paceļot degunu, piejaucēt un pēc tam pazaudēt uzticēšanos, ritīgi samelot, piedzerties, sasisties pret sienu – vienkārši, lai saprastu un ieraudzītu…. saņemtu savu reālo pieredzi.

Muļķu nav. Neviens nevar savādāk un nevajag savādāk. Ir tikai pieredzējuši un nepieredzējuši – katrs savā dzīvesveidā.

Reiz es nosapņoju ļoti spilgtu sapni, kurā mēs ar draugiem milzīgā pasažieru lidmašīnā dienas laikā lidojām cauri apdzīvotai pilsētai, starp augstiem namiem. Lidojums izskatījās ļoti bīstams, lidmašīnas spārni ar troksni atsitās pret māju sienām, bija trauksmaini, bet reizē bija tāda uzticēšanās realitātei un kaut kāda priecīga brīnumaina sajūta no šī aizraujošā ceļojuma. Kaut kas manī it kā saprata, ka ir bezjēdzīgi baidīties, jo, ja lidmašīna kritīs, tur neko nevarēs darīt. Tāpēc mana lielākā uzmanība bija piesieta garām skrienošajām mājām, mašīnu pilnajām ielām un es apzinājos, cik šis ceļojums ir brīnišķīgs.

Diemžēl es vēl joprojām neprotu pret dzīvi izturēties ar tādu vieglumu. Taču šis sapnis kļuva par savdabīgu bāku manā ceļā. Esības vieglums un pazemība, par kuru es runāju – tā nav pasivitāte, bet darbība, neskatoties uz nezināmo, no kura mēs tik cītīgi slēpjamies savos prāta sapņojumos. Tā nav vieglprātīga attieksme pret sava personīgā ķermeņa likteni, bet skaidra sapratne, ka ķermenis ir mirstīgs un bieži vien – pēkšņi mirstīgs. Man pašam nav viegli atzīt šo faktu, jo kaut kas manī pretojas. Taču, jo dziļāk saprotu šo patiesību, jo lielāka ir mana personīgā brīvība, jo vairāk ir viegluma attiecībā pret dzīvi.

Es atceros Kastaņedas karotāju un zināšanu cilvēku, kura galvenais padomnieks – nāve aiz kreisā pleca. Karotājs rīkojas, negaidot apbalvojumus, meklē brīvību, ne par ko nežēlojas, neko nenožēlo un neuztver sevi nopietni. Viņš smejas par sevi un par dzīves nopietnību.

“Bēdīgā” ziņa – mēs visi mirsim; šīs zemes uzkrājumi un nemiers šajā pasaulē – nav nekā vērti. Priecīgā ziņa – nav obligāti par to bēdāties; dzīve ir kas līdzīgs aizraujošam ceļojumam. Katrs mēs tādā pat lidmašīnā lidojam savā tagadnē. Mums ir izvēle, ir noteikts kontroles mērs, taču visu personīgo brīvību nosaka pieredze un apkārtējā realitāte. Jebkurā mirklī var notikt neparedzamais. Tas ir trauksmains fakts, taču, ja ar to nesamierināsimies, kļūs arvien ļaunāk – realitāte izvērtīsies par bezgalīgu nāvējošu kauju ar neizbēgamo.

Avots: благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par Pašvērtējumu

15350498_1329776753761304_3346240906638957097_n

Tavs pašvērtējums nekad nebūs ne pazemināts ne paaugstināts, ja tu vispār sevi nevērtēsi.

Kam tev tas vajadzīgs? Kas tevī un tieši ko vērtē? Uz ko attiecas šis vērtējums? Uz ko tas balstās? Uz citu cilvēku radītajiem reitingiem? Ko tu patiesībā par tiem zini? Ko viņi par tevi zin? Šiem citiem cilvēkiem tava eksistence ir tik mazsvarīga, ka pat tavu vērtējumu par sevi viņi ir atstājuši tev pašam? Tev to vajag? Tu arī vērtē. Bet, galvenais, esi kā visi. Drusciņ augstāk vai zemāk. Nav jau tik būtiski, ko tu pats par sevi domā. Lepojies ar to vai ciet no tā. Galvenais, vērtējies, atbilsti, pieķeries, esi atkarīgs no citu vērtējuma. Esi atkarīgs no viedokļa, kura nav. Esi atkarīgs no ilūzijas.

Dvēsele nav relatīva. Mīlestība ir beznosacījumu. Kā un salīdzinājumā ar ko novērtēt tādu nenovērtējamu svētību? Ja patiesais TU tomēr ir Dvēsele, vai tiešām tu sāksi vērtēt savu paša Dvēseli? Vai tāds vērtējums būs paaugstināts vai pazemināts? Vai tiešam tu sāksi vērtēt citu nenovērtejamās Dvēseles? Dvēsele ir nesavtīga. To nevar iemainīt. Tā savā dāsnumā dāvā vien visu vērtīgo, kas tai ir.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis