Tas būs tikai uz laiku…

Kad mēs sākam dzīvot “ar sirdi un dvēseli”, mums pretīga kļūst tēlošana un liekulība.
Mums ir iekšēja vēlme pēc tīrības, pēc veseluma, atvērtības it visās attiecībās.

Dvēselē tu pilnībā vari būt saskanīgs ar otru cilvēku un jūs varat viens otram būt pievilcīgi, taču, ja cilvēks turpina spēlēt savu lomu, bet tu jau jūties īsts, tad tev vairs negribēsies savu enerģiju izliet vienkārši tāpat (tukšām runām, tenkām, apvainojumiem, žēlabām). Lūk, arī pazūd savstarpējā sapratne un iestājas pārtraukums komunikācijā, kad tu praktiski paliec viens pret vienu ar sevi.
Taču nevajag domāt, ka no šī brīža uz visiem laikiem tu paliec viens.

Pakāpeniski, kad kļūsi stiprāks, nostabilizēsies un iesakņosies savā labbūtībā un pateicībā dzīvei, šī fāze noteikti pāries citā.
Kad tu iemācīsies skaidri dzirdēt sevi un būt noturīgs savā dvēseles līdzsvara stāvoklī, kad tev absolūti pazudīs vēlme kādu pāraudzināt, kādam kaut ko paskaidrot vai pierādīt, bet, galvenais, kad tev pāries vēlme būt citu saprastam – tu vienkārši rīkosies tā, kā uzskati par vajadzīgu, bez jebkādiem paskaidrojumiem, – kad kļūsti absolūti laimīgs pats par sevi, tev atkal kļūst interesanti cilvēki.

© Svetlana Dobrovoļska
Foto: Daffa Rayhan Zein
Tulkoja: Ginta Filia Solis

UN TAD IZRĀDĪJĀS…

UN TAD izrādījās…
Un tad izrādījās, ka mūsu patiesie garīgie skolotāji ir mūsu vecāki, radi, draugi, draudzenes, partneri, vīri, sievas, bērni, pārdevēja, autobusa šoferis, nejaušs garāmgājējs, ubags uz ielas, sašutis priekšnieks, rupjš kaimiņš.
Un tad izrādījās, ka mūsu garīguma slānis acumirklī pazūd un neiztur realitātes pārbaudi, pie mazākās mijiedarbības ar šiem skolotājiem.
Un tad izrādījās, ka ikdiena garīgumu māca labāk nekā to var iemācīties ašramos un nomaļās rekolekcijās.
Un tad izrādījās, ka Dievs neatrodas tempļos un svētvietās – Viņš ir mājās, virtuvē, vannas istabā, veikalā, darbā, saziņā ar ģimeni un draugiem.
Un tad izrādījās, ka Dievs ir daudz tuvāk, nekā mēs domājām – ka Viņš ir vienmēr, visur, visā un ikvienā, katrā mirklī.
Un tad izrādījās, ka viss ir daudz vienkāršāk, nekā šķita, un ka, iespējams, tas ir augstākais garīgums – redzēt Dievišķo – parastajā un Dievu – visā (un ikvienā).
Ieraudzīt un paklanīties Viņam.
Un pasaulē? Vienkārši apskaut mirkli ar mīlestību.
~Edvards Taraščanskis~
Kopēts no Aleksandrs Agešins
Tulkojums: Kristine Devi

SAJŪTI ATŠĶIRĪBU

Sajūti atšķirību: ja pirmkārt TU esi mamma, sieva, darbiniece, meita – tas ir viens. Ja TU esi nemirstīga Dvēsele, kura šobrīd kādam ir mamma, sieva, darbiniece, meita – tas ir pavisam kas cits.

Mamma-personāžs var konvulsīvi raustīties bailēs par to, ka viņas bērni “neatbilst normai”, bet mamma-Dvēsele zina, ka viss būs labi, ja bērniņš ir mīlēts…. Visas bailes, visas sāpes visi aizvainojumi un vilšanās ir mūsu lomu paliekas, caur kurām cauri dzīvēm mēs atklājām savu Dvēseles Gaismu. Par spīti tam, kā tas izskatās “mirstīgajā” pasaulē. Bailes un lomas pašas pazūd, ja mēs fokusējamies uz Mīlestību. Uz sirsnību un pieņemšanu, maigumu un prieku, ticību sev un citiem, un pateicību katram mirklim….

Un, jo sarežģītāka šobrīd ir tava dzīve, jo vairāk tajā negatīvu emociju, jo ātrāk tu vari atbrīvoties no tās lomas, kuru esi aizspēlējusies. Tāpēc, ka tā vairs nav savienojama ar dzīvi. Bet tie, kuri to jau agrāk ir izdarījuši (ņemiet vērā – ar daudz lielāku piepūli), šobrīt atklāj sev patiesi jaunus un daudz plašākus horizontus.

© Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tikšanās ar neizbēgamo

Šajā brīnišķīgajā ziemas Saulgriežu laikā gribas runāt tikai par vieglo un brīnišķo! Tomēr es nolēmu šajās aizejošā gada pēdējas dienās noskaidrot vienu svarīgu mūsu ikdienas “darba momentu”.

Labā ziņa ir tā, ka arvien vairāk cilvēkiem šādi atgādinājumi un skaidrojumi vairs nav vajadzīgi, jo viņi nevilšus jūtas tieši tā, kā es aprakstu. No otras puses, arvien vairāk ir tādu, kuri pirmo reizi savas dzīves mirkļus izdzīvo apzināti, un jums, dārgie lasītāji, ceru, ka noderēs sekojošais materiāls.

Tātad tiem, kas jau ir nostājušies uz apzinātas realitātes uztveres (pareizāk sakot, tās radīšanas ar savu iekšējo stāvokli) ceļa, pārsteigums var būt saskarsme ar nepatīkamām situācijām, kuras it kā neskar tieši, taču kaut kādā veidā jūs tajās tomēr esat iesaistīti.

Tas var būt konflikts starp tuviem cilvēkiem, vai kāda veida cilvēciska traģēdija kaut kur tuvumā (mašīna notriec cilvēku vai kādu piemeklē sirdstrieka), vai arī konflikti darbā, kad, piemēram, priekšnieks pazemo tavu kolēģi… Un šķiet, ka tev ar to nav nekāda sakara, bet nez kāpēc tu to vēro. Un nevis vienkārši vēro, bet šī situācija izraisa tevī emociju vētru, kas bieži vien ir neadekvāta notiekošajam – daudz spilgtāka, daudz spēcīgāka – un ir pat fiziskas ķermeņa reakcijas – drebuļi, nejūtīgas rokas un kājas, paaugstināts asinsspiediens, galvassāpes, slikta dūša utt. 

Un cilvēki ļoti bieži uzdod jautājumu: kas ir tas, ko es vēl joprojām sevī neesmu izstrādājis, ko neesmu iztīrījis, ja reiz kaut ko tadu pievelku?

Un tiešām, tas ir dīvaini…. It kā cilvēkā vairs nav šo magnētu, viņš it kā ir iemācījies radīt savā dzīvē labo un pieņemt jebkuru “slikto” kā nākamo uzdevumu un pakāpienu izaugsmē, nevis problēmu, viņš arvien vairāk aiz provokatīvām situācijām sajūt pozitīvus motīvus – atklāt savu spēku, savu iekšējo cieņu, izrādīt dāsnumu, līdzjūtību utt. No malas vērojot, viņš brīnišķīgi saprot, kāpēc tāda situācija ir radusies un apzinās, kā tā ir neizbēgama un vērtīga katram tās dalībniekam…. Cilvēks ir pilnībā brīvs no bailēm, vērtējumiem un pretenzijām pret notiekošo, un saprot to, ka cilvēki uzvedas tā, tāpēc, ka savādāk nevar uzvesties…. Taču tas vēl jo vairāk pastiprina šo bezspēcības stāvokli – tapēc, ka notiekošais sagādā emocionālu (bet bieži vien arī sajūtamu fizisku) diskomfortu, taču to ietekmēt mēs jūtami nevaram. Taču kaut kas ir jādara, lai saglabātu savu veselību un emocionālo līdzsvaru.

Tieši šīs situācijas es dēvēju par “tikšanos ar neizbēgamo”. Tādu līdzīgu, tikai daudz asāku momentu mūsu pagātnē ir bijis neskaitāmi daudz, kad mums no vienas puses vajadzēja sevi aizstāvēt, bet no otras – izpildīt piespiedu darbības, ko pieprasīja realitāte: būt pakļāvīgiem varai, lai arī dvēselē tu tam nepiekrīti; paklusēt, kad tevī vārās taisnīgas dusmas; neiestāties par draugu, kuru nomelno, uzkāpt uz rīkles savām radošajām izpausmēm un rīkoties kā visi…

Un nebija pareizas izejas no tādām situācijām, tāpēc, ka, ja tu izdarīsi izvēli par labu dvēselei, cietīs tavs ķermenis (līdz pat nāvei), bet, ja izdarīsi izvēli, izejot no izdzīvošanas stratēģijas, cietīs dvēsele.

Tad, lūk, līdzīgas situācijas tagadnē – ir tikai atbalss un atgādinājums par daudz asākiem konfliktiem, kurus agrāk esam piedzīvojuši. Un šobrīd tie ar mums notiek tieši tāpēc, lai mēs vēlreiz atcerētos un izdzīvotu šo bezizejas sajūtu un izšķīdinātu to savā sirdī.

Jo šajā brīdī mēs vienlaicīgi atrodamies gan vertikālē – apzinātā kontaktā ar savu dvēseli, un horizontālā, tāpēc, ka mums kaut kā ir jareaģē cilvēciskajā plānā. Bet šajā vertikāles un horizontāles krustpunktā atrodas tas pats sirds punkts, kurš mums var atgādināt, ka ikviena reaģēšana ir īslaicīga, mirklīga ka spēle, un ārpus Spēles tam nav nekādas nozīmes.

Tā kā šādu neizbēgamu situāciju izdzīvošanas algoritms ir ļoti vienkāršs:

* Nevainot sevi un nemeklēt iemeslus, kāpēc esi nonācis šajā situācijā – tā ir augstākā griba, lai tu ar to sastaptos.

* Atcerēties par spēles mirklīgo dabu un nostāties VIRS spēles. Ārēji nepiedalīties šajā situācijā, bet ar sirdi pieņemt tevī iekšā dzimstošās jūtas un emocijas.

* Ar pateicību un maksimāli līdzsvaroti izdzīvot un caurelpot šīs situācijas.

Ja to izdarīsi, situācijas intensitāte mazināsies un tu sajutīsi milzīgu atvieglojumu, tāpēc, ka esi padarījis nepieciešamo darbu – esi izlaidis savas un kolektīvās pieredzes slāni caur savu sirds centru.
Atceries, ka nav iespējams pāriet jaunā spēlē, ja neesi aizvēris iepriekšējās spēles sižetus.

Bet tas, cik veiksmīga būs šī “aizvēršana” ir atkarīgs no cilvēku prāta spējas izlaist pagātnes stāstus caur savu emocionālo filtru – pēc iespējas uzmanīgi ar pateicību, bez spriedumiem, bez vērtēšanas, bez mocībām… Jā, tas ir nepatīkami, smagi un dažkārt pat fiziski sāpīgi, bet tam kā vilnim ir jāiziet cauri mums, paņemot līdzi visus pagātnes izkropļojumus, lai mūsu dvēseles vēl spožāk uzmirdzētu Jaunajā pasaulē.

Svetlana Dobrovoļska
Avots: obretenie-sily-lubvi
Tulkoja: GInta Filia Solis

Izaugt dvēselē

Kad pienāk laiks novākt savu darbību augļus, labus vai sliktus, ne vienmēr cilvēks zina, kad iesēja sēkliņu zemē un kāpēc izauga tas, kas izauga. Var jau šķist, ka pasaule ir netaisnīga, ka labais neatgriežas, ka ļaunums var palikt nesodīts, vai slikta attieksme pret tevi – tas ir nepareizi.
Grūti ar loģisko prātu, neredzot plašāk un dziļāk, bez pieredzes vērot šos procesus ārpus laika, saprast karmas likumus. Taču viss vienmēr atgriežas un viss kaut ko māca. Lepnajiem – pazemību, egoistiem – mīlestību pret citiem, nepateicīgajiem – pateicību, nosodītājiem – spēju piedot. Dzīve ļoti labi māca, stingri un bez kompromisiem.
Un tieši tāpēc apkārt ir tik daudz vārdu par nepieciešamību pieņemt visu, kas notiek. Tāpēc, ka daudzus brīdinājumus cilvēks neievēroja, nedomāja par ražas novākšanu ne tikai attiecībā uz sevi, bet arī bērniem, un vienmēr jau šķiet, ka sīkiem pārkāpumiem nav nekāda spēka.
Tāpat kā kokam ir savas augšanas stadijas, tāpat arī cilvēka dvēselei ir savi pieaugšanas un kļūšanas posmi.
Izaugt dvēselē tas nozīmē pilnībā uzņemties atbildību par sevi, noņemot šo atbildību no visiem citiem, no tuvajiem un svešajiem, no Dieva un pasaules kopumā. Tas nozīmē piedzīvot tūkstošiem savu bezgalīgo ilūziju par sevi un citiem nāves. Tas nozīmē nogaršot savus gadsimtiem ilgās darbības augļus un mācīties ļoti saudzīgi sēt sēklas auglīgajā svešu dvēseļu zemē.

Angelina Hoffman
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par mazo iekšpasaules putniņu

Kaut kur dziļi iekšpasaulē dzīvo putniņš. Putniņš, kurš neizjūt pieķeršanos parastam cilvēka kūtrumam, bailēm pamest savas bezjēdzīgās dzīves nelaimīgās salas, kurš nejūtas neomulīgi zem plēsēju vērtējošajiem skatiem.

Mēs taču visi esam to piedzīvojuši un piedzīvojam atkal un atkal. Pat tie, kuri ārējā līmenī sevi redz nepārtraukta prieka un veiksmes starojoša oreola ieskautus. Viņi, jo īpaši, savādāk no kurienes gan rodas vēlme nemitīgi pierādīt savu laimi, par kuru nevienam citam patiesībā nav nekādas daļas.

Putniņš ir viegls. Tas izpleš savus mazos stipros spārniņus un lido brīvībā. Vienmēr tikai brīvībā. Projām no rutīnas, no nomācošiem cilvēkiem, no važām ar nosaukumu “vajag”.

Putniņš redz sauli, tic sniegam un priecājas par austošo rītu. Putniņš nav būrī. Būrī mēs to paši izdomājām. Tāpēc, ka ļoti bail ir dzīvot tā, kā gribās.
Kad dzīvo kā visi, no tevis mazāk ko prasa, un ir uz ko novelt atbildību: viss tā arī ir, mums taču tā mācīja, no mums taču kaut ko grib. Bet ko grib? Iespējams tikai tās pašas bailes, no kurām tik žigli aizbēg putniņš, bet mēs – tik lēnām?

Bet varbūt tomēr riskēt? Varbūt iemācīties likt vilties visiem, kuri domā, ka mums vajadzīgs viņu vērtējums? Varbūt ir vērts pārstāt cerēt, ka mēs jel kad ieraudzīsim to cilvēku sejas, kuri visu mūžu pret mums stāvejuši ar mugurām? Varbūt beidzot apjaust, ka mīlestībai vienmēr ir silta atbilde, nevis auksta klusēšana? Varbūt ir vērts atgūt brīvību ne tikai izdomātajam glābējputniņam, bet arī sev pašiem?
Kaut kas iekšpasaulē iesāpas. Tā droši vien ir tā sāpe, kura vislabāk prot atgādināt to, ka esi dzīvs.
Un tas ir labi.
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Neviens cits, tikai tu!

Nav vērts sevi salīdzināt ar kādu citu. Tu esi unikāla Dvēsele, kura iet savu šīs Zemes Ceļu.

Ja tomēr salīdzini, tad tikai ar sevi pašu – ar to, kas tu biji vakar, pirms gada, pirms desmit gadiem… Jebkurš cits salīdzinājums ir nevietā un tam nav nekāda sakara ar tevi.

Tev ir unikāla ģenētika, nervu sistēma, audzināšana, biogrāfija un pašam savs dzīves ceļš.
Neviens nav bijis tavā vietā un piedzīvojis to, ko piedzīvoji tu, pat tad, ja scenāriji bijuši līdzīgi. Un neviens šo ceļu neveic tieši tā, kā to dari tu.

Cik ļoti daudz enerģijas tiek patērēts sevis salīdzināšanai ar citiem.
Cik daudz cilvēku nogriežas no sava ceļa, cenšoties sekot svešam scenārijam.
Un rezultātā zaudē sevi, cenšoties nodzīvot ne savu dzīvi.
Tas ir līdzīgi, kā, ja suns gribētu būt kaķis un censtos uzrāpties kokā.

Kam tev tas vajadzīgs? Tā nav tava daba, nav tavi uzdevumi, nav tavs scenārijs un nav tavs ceļš.

Protams, ir svarīgi būt uzmanīgam pret informāciju, kas nāk pie tevis.
Taču ir jāiemācās līdzsvarot ārpasaules pulsāciju ar to, kā pulsē tu pats.
Ar saviem mērķiem, prioritātēm, vērtībām, uzstādījumiem un sajūtām.
Dažkārt vispār ir vērts paiet garām.
Vai arī paņemt no informācijas, kāda cita pieredzes vienu vienīgu vērtīgu dzirksti, lai pēc tam to pārnestu mājās un no tās aizdedzinātu savu paša īpašo liesmu.
Lai pasaulē izpaustos tavi personīgie, apzinātie mērķi. Lai izveidotos jauns tavas dzīves ceļojuma maršruts.
Bet varbūt, pateicoties šai dzirkstij, tu spersi pēdejo soli jaunā līmenī. Varbūt tas vispār būs kvantu lēciens.

Nav vērts sevi salīdzināt ar kādu citu. Tu esi unikāla Dvēsele, kura iet savu šīs Zemes Ceļu.

Un ir tik brīnišķīgi, kad pie vienas rokas tevi ved Dievs, bet pie otras – Tu pats, tas, kurš atceras un zina, kāpēc šeit ir atnācis..

© Tatjana Gromova Godard
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Zini, ka tevi ļoti, ļoti mīl!

Kraijona vēstījumi

– Lai kas arī notiktu apkārt, vispirms parūpējies par sevi. Kad būsi līdzsvarots, tavā dzīvē pamazām ienāks viss nepieciešamais un notiks pārmaiņas, pēc kurām esi lūdzis.

– Nedomā kā Cilvēks. Tev ir iespēja radīt visu, ko vēlies. Uzņemies atbildību par savu ceļojumu un neveic nekādas izmaiņas baiļu dzīts.

– Rūpējies par sevi un savu apziņu, un tu iedegsi gaismu, kas apspīdēs arī tavus bērnus. Šodien izstarotā gaisma nekur nepazūd. Tā saglabāsies mūžīgā krātuvē, un tavi bērni to izmantos visu savu dzīvi.

Priecājies par savu dzīvi, lai kur arī tā tevi būtu atvedusi. Pat tad, ja būs grūti, atceries, ka tā ir tikai pāreja.

Zeme un Cilvēks, kurš saņem savu dzīves macību, ir nešķirami partneri. Tu nespēsi būt līdzsvarots, kamēr nesapratīsi savu pamatpartnerību ar planētu – caur pieslēgšanos Zemes sirdij.

Gara Mīlestības būtība ir tāda, ka tad, kad tu lūgsi ābolu, tas nekad tev neiesmērēs čūsku.

– Cilvēk, pievienojies mums mūsu “tagad” lokam. Dzīvo ilgi un tā vietā, lai baidītos no rītdienas, radi to pats.

Doma ir enerģija! Nav nekā spēcīgāka par verbalizāciju un vizualizāciju. Dziedināšanas un transformācijas mehānismi prasa šīs enerģijas garīgo apmaiņu.

– Tu esi augsta būtne, kura uz šīs planētas maskējas par vienkāršu bioloģisku būtni un šai maskai tic visi – arī tu pats!

– Kad tu piesauc Dieva mīlestību un paud tīru nolūku, brīnumi ir iespējami.

– Mīļais Cilvēk, ar ko tu nevēlies runāt? Kam tu negribi piedot, dzīvam vai mirušam? Ir pienācis laiks aizmirst šīs muļķības!

Cilvēk, zini, ka tevi ļoti, ļoti mīl!

Kad brīnumi notiek, tie notiek no iekšpasaules – tas ir tevis paša dievišķais process! Ikviens, kurš pieprasa savu iekšējo dievišķumu, rada savu realitāti un pārvalda to, kas viņam nav zināms, nav saprotams un pat šķiet neiespējams.

– Tieši tad, kad tu žēlojies par to, ka nesaņem atbildes, tu tās saņēmi no Dieva! Tas ir tik raksturīgi Cilvēkiem – saprast “nē” vai “pagaidi” no Gara kā “atbildes nav un nebūs”. Iepazīsti gaidīšanas gudrību.

Dievs ir Mīlestība, bet Mīlestība ir pats varenākais Visuma spēks. Tā sargās tevi un kalpos tev.

– Ir pienacis Tavs laiks, tūkstošiem gadu iemiesojumu un darbu apmaksāts. Nepalaid to garām! Tev ir spēks un vara. Un tevi ļoti, ļoti mīl.

– Kad pie tevis atnāk kāda mācībstunda, tev ir brīva izvēle: būt upurim vai uzvarētājam.

– Kā var baidīties no tā, ko pats radi? Viss, kas radīts, pieder tev, radītājam.

Aizmirsti vārdu upuris, izdzēs to no savas vārdnīcas. Tas smird pēc vecajām enerģijām un pilnībā neatbilst tavai varenībai.

– Izvelc dievišķo Mīlestību no čemodāna ar jaunu enerģiju, paskaties uz sevi un piedod. Piedod savam iekšējam bērnam.

– Iedomājies sev ideālo risinājumu, nedomājot par to, kāds tas ir. Vienkarši ieraugi to, ka problēma ir atrisināta. Nestāsti Garam, kā to risināt. Vizualizē rezultātu un parējo atstāj mūsu ziņā.

Jūti, ka savā ceļā esi iesprūdis? Priecājies! Tu taču zini, ka viss ir nosacīti. Iespējams, tu esi apstājies tikai tāpēc, lai citi tiktu tev līdzi. Viņi taču grib piedalīties tajā, ko esi radījis!

Tavā pagātnē nav nekā taa, ko nevarētu izmainīt tagad. Tu esi gan nākotnes gan pagātnes radītājs. Tu radi visu, ko sauc “tagad” vārdā, tajā skaitā arī to, kas tev šķiet neizmaināms.

– Tava Cilvēciskā ķermeņa polaritāte ir Zemes polaritātes atspoguļojums. Ja tu esi līdzsvarots ar Zemi un, ja tavi poli ir līdzsvaroti ar Zemes poliem, nekāda slimība tevi neapdraud!

– Tici man, uz Zemes nav varenāku radību par Cilvēkiem, kuri saņem savas mācībstundas! Visi pārējie šeit tikai kalpo šim tavam darbam.

Nemēdz būt nāves nevietā. Jūs visus pārpasaulīgi mīl un jūs šeit uz Zemes neesat atnākuši nejauši. Un visu šo jūs kopā esat saplānojuši, pirms nācāt.

– Tu ieslēdzies skapī un savās bēdās tēlo, ka esi viens. Saproti taču beidzot, ka arī tur kopā ar tevi ir vesela svīta. Tu vienkārši nevari būt viens. Tas Garam ir neiespējami!!!

– Ja tu atrodies aplī, kuru esi radījis pats, tev nav par ko uztraukties.

– Gara Mīlestība ir tīra. Tā ir mierīga. Tai nav nekāda mērķa. Tā nekad netēlo.

Ir tikai viena tavas esības uz Zemes jēga – tev jāpaceļ Veseluma vibrācijas.

Mīlestība ir spēks! Pieprasi šo spēku, kuru tu tik labi pazīsti! Tas izvedīs tevi cauri visām nedienām! Mīlestība ir Visuma solījums.

– Svētīti ir tie cilvēki, kuri meklē to, kas ir neredzams un vēl nav nosaukts par reālu. Viņu atalgojums būs zināšanas un viedums, un viņi liks pamatus jaunākajām zinātnēm uz šīs planētas.

Mīļie, “Paaugstināt vibrācijas” – tie nav tikai vārdi. Tas pat nav jēdziens. Tā ir manifestējusies realitāte.

– Cilvēkiem, kuri ir saņēmuši apgaismību, viņu pašu pagātne bieži šķiet sveša attiecībā uz viņu jauno dzīvi. Pat viņu izskats var mainīties – un viņi paši to jūt.

– Cilvēkam, kurš saprot attiecību starp lineāro laiku un “tagad” laiku, nākotne nekad nebūs problēma.

– Sanāciet kopā un ģenerējiet pozitīvu domu enerģiju planētai un Cilvēcei. Jaunajā enerģijā jūs spēsiet radīt daudz vairāk nekā savu individuālo pūļu summu.

– Tu esi tās gaismas ķēdes posms, kura arī ir pats Visums. Tātad tu patiesi esi daļa Dieva.

– Vai Cilvēks patiesi var būt Visuma daļa? Protams, jā! Tas arī ir galvenais Kraijona vēstījums. Tas ir tas, ko viņš jums stāsta visus šos gadus: katrs atsevišķs Cilvēks ir ļoti svarīga Dieva daļa.

– Dievs nedzīvo vakuumā. Tava garīgā ģimene zin par tavu dzīvi un grūtībām, ar kurām tu sastopies. Tāpēc tad, kad skaiti lūgšanas, pajautā: Dievs, saki man, kas man jāzina? Un pēc tam svini uzvaru.

– Dievs nevienam nepieder. Šī Cilvēce ir viena Ģimene uz vienas Zemes, vienkārši katram ir savi uzdevumi. Nevienai ciltij nav monopola uz Dievu. Kad visi to sapratīs, uz Zemes būs daudz mazāk problēmu.

– Kad redzi vai dzirdi vārdu Dievs, padomā par to, kas ir tev blakus darbos un spēlēs, un padomā par savu patieso būtību. Nedomā par kādu augstāku spēku kaut kur debesīs. Dievs esi tu!

– Patiesība paliek patiesība, lai arī kam jūs, Cilvēki, būtu nolēmuši ticēt.

Atceroties aizgājušo tuvinieku vārdus, zini, ka daļēji viņi joprojām ir ar tevi. Tas ir viens no viņu garīgā līguma punktiem būt kopā ar tevi šādā veidā. Un arī tu, atstājot Zemi, atstāsi daļu no sevis tiem mīļajiem, kuri joprojām turpina dzīvot.

– Tavai bioloģijai nav nekā vērtīgāka kā sarežģītas pagātnes enerģijas izmaiņas. Mainīsies tavs DNS, mainīsies tava sirds, un tevī sāks ieplūst enerģija, kas patiešām pagarinās tavu dzīvi.

Kraijona vēstījumi
Avots: МАГИЯ СЛОВА
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ceļā pie Dieva

Ceļā pie Dieva tu satiksi citus. Dažus mīlēsi. Un vēlēsies tos uzlabot. Kāpēc? Nezinu… Gandrīz visu, ko mēs mīlam, nez kāpēc vēlamies uzlabot… Citus tu nosodīsi. Tāpēc, ka pagaidām tu vēl necenties sevi iepazīt. Tam, kurš aizņemts ar sevis iepazīšanu, tam nekad nav laika nosodīt citus. Nesodi, ja spēsi, arī viņi ir ceļā…

Ceļā pie Dieva tu satiksi sevi. Un domāsi, ka tu  – tas ir atspulgs spogulī vai fotogrāfija pasē. Taču tas neesi tu… Tu pamanīsi sevi citu acīs, viņu sejās un viņu sirdīs…

Ceļā pie Dieva tu satiksi partneri, kurš paredzēts tikai tev. Sajūti ar sirdi. Ja spēsi iepazīt – tātad tev paveicās. Ja, nē, – piedod… Tu vari izvēlēties ģimeni vai peldēt vienatnē. Viss ir svētība. Izlem, kas tev ir svētība. Lem ar sirdi.

Ceļā pie Dieva tu uzzināsi, ka tā ir Viņa pasaule, nevis tavējā. Un to, ka Viņš visu radījis. Pat knišļus. Priekš kam? Nezinu… Mums nav dota iespēja saprast visu Viņa nodomu.

Ceļā pie Dieva būs mācības. Kurš tās nav apguvis – ies atkārtoti. Norakstīt? Neizdosies! Nosebot? Arī. Nav skaidrs? – meklē mācību grāmatu vai tos, kuri sēdēja pirmajā solā. Ak, jā, mācības būs līdz pat pēdējam elpas vilcienam… Arī tiem, kuri sēdēja pirmajā solā.

Ceļā pie Dieva tu sastapsi skolotājus. Viņi ir pavadoņi, katrs savā ceļa posmā. Viņi parādīs virzienu, gabaliņu no ceļa kartes un pateiks dažas svarīgas idejas, ja tu vēlēsies tās dzirdēt. Bet tālāk – dodies ceļā. Patstāvīgi. Līdz nākamajam pavadonim. Ja meklēsi. Kāpec? Tāds piedzīvojums…

Ceļā pie Dieva būs pikniki. Tur tu ieraudzīsi tos, kuri ir uz ceļa: ar viņiem kopā ir priecīgi un gaiši dvēselē. Tur būs arī tie, kuri ir nomaldījušies. Nenosodi, nedusmojies un necenties pārliecināt. Katram savs ceļš. Strādā ar sevi.

Ceļā pie Dieva tu nes savu trauku. Tas tev ir jāpiepilda. Ar mīlestību. Vēlams, līdz tas būs pilns. Tā ir tava sirds. Piepildi to ar ticību, prieku, labestību, mieru, piedošanu, pieņemšanu un pateicību. Esi miera stāvoklī…

Ceļā pie Dieva tu domāsi par dzīvi. Vēlams par Mūžīgo. Zemes dzīve ir tikai minūte, salīdzinot ar Mūžību. Un, ja kādreiz tu lūgsi mūžīgo dzīvi, nevajag, zini: tā tev jau ir. Labāk palūdz iemācīt tev ticēt, cerēt, gaidīt, piedot, lūgties un mīlēt…

Ceļā pie Dieva tu mācīsies dzirdēt: sevi, citus un Viņu. Nedomā, ka tu to proti. Mācies… Un, jā, tev nevajag Viņu redzēt, lai dzirdētu. Tāpat, kā nav vajadzīgs redzēt, kur paslēpusies lakstīgala, lai dzirdētu tās dziesmu.

Ceļā pie Dieva tu pārstāsi pļāpāt. Un sāksi izdaiļot sevi ar klusēšanu. Klusumā, vienatnē un pārdomās tu atgriezīsies pie sevis. Pie Avota… Svētībā…

Ceļa pie Dieva nāks uzdevumi. Un tikai pēc tam – instrumenti to realizācijai. Neuztraucies. Mūsu prāts rada bailes. Taču prāts ir tikai tava rotaļlieta. Tev vienmēr visa pietiks, lai realizētu uzdevumus tajā līmenī, kurā tu šobrīd esi. Nākamajā būs citi…

Ceļā pie Dieva tu vēlēsies paust savu gribu. Un tas ir lieliski. Un, lai tava griba sakrīt ar Viņa gribu. Tad tu neirsies pret straumi…

Ceļā pie Dieva cel to, kas tev ir pa spēkam. Nepārpūlies, ceļš nav īss. Pārstāj citiem kaut ko pierādīt, pierādīt, ka tu vari. Nepārtērē sevi. Tas nav nekā vērts. Tu esi vērtība. Kā ikkatrs no mums. Meklē tikai savu talantu, to, kas kalpos cilvēkiem. Un attīsti to!

Un, jā, ceļā pie Dieva tu vāksi garīgās dāvanas. Kādas? Atmet savu cinismu. Tu tās novērtēsi vairāk kā citas. No tām tava dvēsele kļūs gaišāka. Un tas ir prieks, miers un labklājība. Un ticība. Un pieņemšana. Un atklāsmes. Un miers dvēselē. Miers un ilgs mūžs.

Un atceries, ka tu esi ceļā pie Dieva. Lai cik arī gadu tev būtu…

Diana Kebas
Avots: МАГИЯ СЛОВА
FOTO: Daria Shevtsova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kas šobrīd patiesībā notiek?

Daudzi senie pareģi ir pareģojuši apokalipsi un pasaules galu, ko aprakstījuši senie maiji, daudzi svētie, gaišreģi. Un šie pareģojumi sāk piepildīties. Tikai tas nav tas pasaules gals, kuru mēs bijām iedomājušies:

Tā ir planetāro ciklu maiņa, tāpat kā dienu nomaina nakts.
Tas ir laiks, kad apziņa pāriet daudz augstākā līmenī un planēta attīrās no tumsas, visa destruktīvā un karmas.

Tāpēc tas skars mūs VISUS.

Katrs, kurš šobrīd atrodas šeit uz Zemes, ir vēlējies atnākt tieši šajā laikā, lai piedzīvotu tieši šādu pieredzi.
Un tas nozīmē, ka ikkatram ir iekšējā zināšana, resurss un enerģija tam, lai izietu šo laiku.

Tie, kuri dzīvo šobrīd ir pašas spēcīgākas dvēseles, kuras spējīgas, piedaloties šajā spēlē, palīdzēt šai planētai un uz tās dzīvojošajiem ieiet jaunā ciklā un jaunā laikā.
Planētas mentālā sfēra ir piesārņota ar destruktīvām cilvēku domformām, tāpēc šobrīd tā kopā ar mums iet cauri attīrīšanas procesam.

ZINI, šis ir ļoti svarīgs laiks.
ZINI, ka tu esi mūžīga būtne, kas apveltīta ar kosmisko saprātu un spējām, un šis iemiesojums ir tikai kārtējā tava spēle, priekš kuras tev ir izsniegts tavs “ādas kostīms”.
ZINI, ka viss notiekošais ir Lielā Scenārista un Režisora Griba.
ZINI, ka viss šobrīd notiekošais ved pie evolūcijas, pie pilnīgas mūsu potenciāla atvēršanas. Tā potenciāla, kas ir katrā no mums, un tas ir vienīgais, ko vēlas mūsu dvēseles.

SVARĪGI. Pārstāt vainot un nolādēt jel ko: valdības, citas nācijas, cilvēkus, sevi, Dievu, tumšos spēkus – viņiem vienkārši ir tādas lomas.
SVARĪGI. Mācīties pieņemt notiekošo ar uzticēšanos Radītājam un savam Garam.
SVARĪGI. Pārstāt pieķerties tam, kas brūk un aiziet – prasme dzīvot tagadnē, būt elastīgam un spējīgam adaptēties – tās ir tās prasmes, kuras mums šobrīd ir ļoti vajadzīgas.
SVARĪGI. Dzirdēt sevi, savu intuīciju, savu sirdi. Tikai tava būtība spēj izvest tevi tur, kur tev jābūt un ar tiem, ar kuriem kopā tev jābūt.

Atrasties drošībā var tikai, sekojot iekšējam impulsam, iekšējam saucienam un iekšējai savai zināšanai.
SVARĪGI. Paiet malā no prāta un savienoties ar savu sirdi.

Esi ar cilvēkiem, kuri tev garā tuvi.⠀
Jo vairāk to ir apkārt, jo tu kļūsti spēcīgāks un jo lielākas iespējas ir tavai grupai.
Kopā jūs spēsiet nostāvēt šajos sarežgītajos laikos.

Satricinājumi un attīrīšanās skar visu pasauli un ir bezjēdzīgi meklēt ārpasaulē drošu vietu.
Tava iespēja saglabāties un tava drošība šobīd ir atkarīga no tava iekšējā miera un spējas pašsavaldīties.
Tavas iekšējās vētras būs kā magnēts, kas pievilks ārpasaules vētras. Tāpēc ir vajadzīgs iekšējais miers.
Pamet tās darbības, kas kaitē citiem cilvēkiem un dabai.

Cēloņu-seku laiks tiek samazināts līdz minimumam.
Radi un veido! Palīdzi citiem!
Ir pienācis laiks dalīties, atdot, palīdzēt, atbalstīt.

Ja tev šobrīd ir ļoti slikti, noliec malā savu svarīgumu un sāc palīdzēt citiem, un tu ieraudzīsi, cik ļoti uz labo pusi  mainīsies tavi apstākļi un stāvokļi.

Atver savu sirdi!
Maskas, liekulība un sasaistītība vairs šai pasaulei nav vajadzīga.

Visi notikumi, kurus mēs vērojam, ir domāti tam, lai cilvēki atvērtu savas sirdis un atgrieztos pie savas patiesās dabas.

Mēs esam Mīlestība!
Mēs neesam atdalīti viens no otra, mēs esam vienots apziņas lauks, vienots organisms.

Jo ātrāk tu atmodīsies no tumsas snaudas, jo mazāk cietīsi.
Dodies pie savas patiesās un dievišķās dabas.
Tas ir tavs pēdējais eksāmens.
ATCERIES, ka mēs esam radītāji.
Mēs radām savu realitāti ar savām domām, stāvokļiem un nolūkiem.
Iedomājies sevi savā gaišajā nākotnē. Ieliec tajā tos stāvokļus, kuros tu vēlies būt.

Tavas notikumu rindas ir kā puzles gabaliņi, kas saliekas no tām sajūtām, kuras tu visbiežāk piedzīvo.
Savas realitātes vadīšana ir iespējama caur stāvokļiem.
Dari visu iespējamo, lai atvērtu savu sirdi un atrastos savā iekšējā prieka laukā, savā mierā, līdzsvarotībā, harmonijā un mīlestībā.

Tatjana Ullrich
Tulkoja: Ginta Filia Solis