Un tikai sirds nekad nekļūdās

gul

Agrāk es biju pārliecināta, ka cilvēks ir jāiepazīst, pirms uzsākt ar viņu attiecības: draudzības, mīlnieku, lietišķās. Ir jānoskaidro viņa vērtības, viņa tips, jānoskaidro pārliecības…

Tagad es domāju, ka cilvēku vienkārši ir jājūt.

Domāju, ka to nevar iemācīt. Tas kaut kā pats atnāk. Vai neatnāk. Iespējams, tas saistīts ar to, ka sāc just sevi. Jo dziļāk sevī, jo labāk sajūti citus.

Prāts māna. Nostrādā psiholoģiskā aizsardzība, uztveres filtri, nepietiekama informācija un subjektīvie kritēriji. Un tu vāc datus, analizē, izdari secinājumus… Un pazaudē būtību – intuitīvu zināšanu par to, kāds ir šis cilvēks.

Daudz virspusējā… Aiz parādes ironijas slēpjas jutīga Dvēsele. Aiz uzspēlētas pašpietiekamības – viegli ievainojama būtība. Aiz agresijas – sāpes un bailes.

Visu šo tu nesapratīsi, ja tikai klausīsies, ko saka pats cilvēks. Cilvēkus pa dzīvi vada rētas, ko tiem nodarījuši citi cilvēki. Tāpēc pat darbības ne vienmēr pastāstīs patiesību. Un tikai sirds nekad nekļūdās.
Lilija Ahremčik
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Tādi cilvēki ir

zala lampa

Man patīk cilvēki, kuri nebaidās novecot. Gudrinieki, cīnītāji. Bez plastiskajām operācijām, bez liposakcijas, toties ar domām acīs, ar mazbērniem un konkrētu darbu rokās. Ja cilvēks sagaida vecumu bez histerijām, tātad ir viņa dvēselē kaut kas.
Vēl man patīk cilvēki, kuriem apkārt viss ir tīrs. Tīrs mājās, tīrs mājas priekšā, tīrs darba vietā. Ja redzi apkārt cūku kūti, tātad cilvēkiem iekšā ir tāda pati cūku kūts. Netīrība smadzenēs un smārds sirds dziļumos neizbēgami izpaužas caur tukšu pudeļu grēdām, izlietotu iepakojumu kalniem, izlietu dzērienu peļķēm un uzrakstiem uz sētām.
Patīk cilvēki, kuri spēj pārsteigt… Domā: vienkāršs cilvēks, pagalam vienkāršs. Pat neinteresanti. Bet viņš visu laiku atklāj arvien jaunas un jaunas sava rakstura šķautnes un tu redzi, cik to vēl ir daudz. Vienkārši viņš neatklāj uzreiz visas un nedižojas bezjēdzīgi.
Lieliski ir tie, kuri kaut ko dara ar rokām un ne tikai nebaidās darba, bet mīl to. Parasti tādi darba darītāji ir klusētāji. Pamatīgs cilvēks nemīl tērēt spēku runām. Viņš zin, ka nekas tā neatņem spēku dvēselei, kā bezjēdzīgas un tukšas pļāpas.
Vēl patīk tie, kuri ir izlasījuši daudz grāmatu, ne tāpēc, ka to pieprasa zinātniskais grāds, bet  tāpēc, ka Dvēsele mīl grāmatas, neskatoties uz to, ka cilvēkam, iespējams, ir pati vienkāršākā profesija.
Ja šie ļaudis man patīk, tātad viņi ir. Nevar taču patikt man vai kādam citam tas, kā pasaulē nav. Tādi cilvēki ir! Bet viņu nav vairums! Viņu nav pārāk daudz, jo tas, kā ir pārāk daudz, vienmēr zaudē vērtību un pārstāj izbrīnīt.
Cilvēki, kuri man patīk ir, kaut arī viņu būtu varējis būt vairāk.
Pasaulei uz kaut kā ir jābalstās, un, iespējams, ka tieši uz viņiem tā arī balstās.

Autors: Pareizticīgo Virspriesteris Andrejs Tkačovs
Ilustracija: Зеленая Лампа

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Garīgās attīstības līmeņi

varaviksne

1. līmenis: Pašas jaunākās dvēseles vēl neapjauš savu Augstāko Es un tās atrodas Sarkanajā garīgās attīstības līmenī. Tie ir tie, kuru Gars evolucionējis salīdzinoši nesen, izejot no dzīvnieka līmeņa un saņēmis savu individualitāti.
Galvenais tās uzdevums ir iemācīties izdzīvot, galvenā rakstura iezīme – cenšanās būt kā visi. Tādiem cilvēkiem parasti ir samērā inerts prāts, viņi ir konservatīvi, rezultātā viņus ir viegli vadīt.

Nevēloties izkustēties no vietas, un baidoties kaut ko savā dzīvē mainīt, Sarkanie atrod veldzi seriālos – tā ir savdabīga dzīves kaislību vērošana no droša attāluma.

Kas attiecas uz morālajiem orientieriem, viņiem pilnībā pietiek ar Mozus baušļiem, bet uz tālāku un sarežgītāku domas kustību viņu prāts un Dvēsele netiecas un nav spējīgi. Toties Sarkanie ir ļoti izturīgi – pasaulei viņi dod savu fizisko spēku.

2. līmenis: Cilvēki-bērni, noskaņoti izzināt apkārtējo pasauli un vēl aktīvāk izmantot tās dotos labumus. Tās atrodas Oranžajā garīgās attīstības līmenī. Pat attiecībās ar Dievu viņi turpina vadīties no komforta principa, izvēloties tos reliģiozos novirzienus un principus, kas mazāk ko aizliedz un atļauj vairāk. Oranžajiem kategoriski nepietiek savāktības un spējas nosēdēt mierīgi uz vietas. Viņi ir spējīgi ģenerēt brīnišķīgas idejas – sākumā ar tām aizdegties, bet tikko kā šis aizraušanās periods beidzas un sākas darbs, viņi nevar savākties projektu novest līdz galam.
Vēl viena lieliska Oranžo īpašība ir tā, ka viņiem vienmēr kaut kur atradīsies “haļava”. Visums katram ļauj iziet cauri šim attīstības līmenim (vai palikt tajā – ja tas atbilst Augstākā Es potenciālam) un visdažādākajos veidos rūpējas par savu “Oranžo bērniņu” ar izpalīdzīgu radinieku un dāsnu draugu, negaidītas peļņas un dāvanu palīdzību. Bet, ja Augstākā Es līmenis ir augstāks par Oranžo, Visums agri vai vēlu atņems cilvēkam šo Oranžo “haļavu” un liks Zemākajam Es evolucionēt tālāk.

3. līmenis: Pasauli parvalda Dzeltenie. Cilvēki šajā garīgās attīstības līmenī ir mērķtiecīgi, ambiciozi, darba spējīgi un pat savu laiku, kas paredzēts atpūtai izskaitļo. Viņi uzmanīgi izstudē veidus, kā pārvaldīt pasauli un vadīt cilvēkus. Ja sarunu biedrs bieži lieto vardu “statuss”, “ietekme”, visticamākais, viņš ir Dzeltenais. Šie ļaudis uzskata, ka visu ir sasnieguši paši, sapņo par to, kā atstāt savas pēdas vēsturē un dot labas starta pozīcijas saviem bērniem.
Viņu dzīve vienmēr ir kustība pa vertikāli.

Dzeltenie zina, ka jau ir tikuši galā ar savu dzīvniecisko dabu, bet Dievam vēl netic, toties tic Cilvēkam un viņa spējai pagriezt upes pretējā virzienā.
Dievišķā visas esības daba viņiem atklājas tuvāk šī līmeņa beigām. Dzeltenajiem ir tik ļoti spēcīgs Ego, ka viņi turpina realizēt savas ambīcijas pat caur bērniem un mazbērniem. Nonākot savā ietekmē līdz noteiktam līmenim, tādi cilvēki sāk just, ka ir sasnieguši savu iespēju galējo robežu un tad viņi vai nu iet politikā, turpinot savu Dzelteno ceļu citā teritorijā, vai sāk nodarboties ar pašiznīcināšanu (narkotikas, azartspēles, ekstremālais sports utt), vai…

4. līmenis… kļūst par Zaļajiem. Tas ir pārejas līmenis,  veltīts tam, lai “rīvētos” Ego un Dieva iepazīšana Dvēselē. Galvenais vārds šajā līmenī – samierināšanās, pieņemšana, sajūta, ka katram ir savs liktenis. Komunikācija ar šādu cilvēku, vienkāršu un viedu vienlaicīgi, ļauj sajust Dievišķo. Viņa uzdevums ir atmodināt garīgumu Sarkanajiem, Oranžajiem un Dzeltenajiem.

Zaļais līmenis dalās vairākas daļās.

1. daļa – Dzeltenā līmeņa cilvēks tikko kā sāk palikt “zaļš”. Viņš mācās nomierināt savu Ego un pakļauties augstākajai varai (kaut gan sākumā tas var izdoties ar milzīgām grūtībām).

2. daļa – “nulles punkts”. Pēc Dzeltenā līmeņa iziešanas ir sajūta, ka Ego aiziet, tomēr mazāk jūtamā tā daļa tomēr paliek. Lai tā aizietu pavisam, “nulles punktā” cilvēks visu zaudē. Viņš saprot, ka Ego viņam vairs nevar palīdzēt. Pazūd senie sakari, “nulles punkts” paņem visu lieko, atstāj tikai pašu nepieciešamāko. Neskatoties uz visu šī etapa smagumu, cilvēks izjūt Dievišķo atbalstu un gala rezultātā tas kļūst viņam svarīgāks par visu to, kas aizgājis pagātnē.

3. daļa – pēc “nulles punkta” cilvēks nostājas uz sava Ceļa un vāc tikai savus kontaktus, cilvekus, darbu.

Visums rūpējas par Zaļā līmeņa cilvēku, palīdz tam, bet tā nav Oranžā “haļava”, jo Zaļais, savukārt, strādā Visumam. No viņa staro skaidrība, siltums un viedums.

5. līmenis: Gaiši Zilajā līmenī cilvēkam atdzimst griba. Sākumā viņš var pārbīties, domādams, ka atgriežas Dzeltenajā līmenī. Patiesībā Visums dod viņam enerģiju tam, lai izmainītu pasauli, risinātu stratēģiskos jautājumus. Uz to brīdi Ego pilnībā ir pakļāvies Gara gribai, bet personīgās cilvēka vēlmes un Augstākā Es vēlmes ir nedalāmas. Gaiši Zilā līmeņa cilvēks nevelk pārējos “uz gaišo nakotni”, taču tik enerģiski uzlādē apkārtējos, ka tiem kļūst skaidri pašu karmiskie uzdevumi. Viņā jau runā Dievišķā griba.

6. līmenis. Spilgts Zilā garīgā līmeņa pārstāvis ir Dalai-lama. Zilais atcerās savas iepriekšējās dzīves, viņa Zemākais Es nesāk savu izaugsmi no Sarkanā līmeņa, kā tas mēdz būt ” vienkāršajiem mirstīgajiem”. Tāda cilvēka eksistences uz Zemes mēķis ir varenā enerģētiskā itekmē un pasaules enerģiju vadīšanā. Parastā sociumā Zilo nav.

7. līmenis Violetais ir Glābēja līmenis, kurš nāk uz Zemes, lai pārbīdītu visu līmeņu cilvēku apziņas slāņus, līdz pat konservatīvajiem Sarkanajiem. Fiziskajā plānā Violeto jau sen kā vairs nav. Pēdējais iemiesotais Violetais Ir Jēzus Kristus.
Dzīvojiet labestībā!
Avots: http://astrologiyaik.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Atgādinājums mums visiem, kas atnākuši uz šīs Zemes!

atlaist10

 
1. Atnākot, Tu saņemsi ķermeni. Tas Tev var patikt, var nepatikt, bet tas ir vienīgais, kas pilnīgi noteikti būs Tavā lietošanā līdz Tava Zemes mūža pēdējam mirklim.
2. Tev nāksies mācīties skolā ar nosaukumu “Dzīve” uz Planētas ar nosaukumu “Zeme” un Katrs CILVĒKS un Katrs NOTIKUMS – būs Tavi Universālie Skolotāji.
3. Kļūdu nav, ir tikai mācību stundas. Neveiksmes ir Veiksmes neatņemama sastāvdaļa. Upuru nav – ir tikai Studenti.
4. Mācību stunda atkārtosies dažādās formās, kamēr būs pilnībā apgūta. Ja neiemācīsies vieglās mācību stundas – tās kļūs arvien grūtākas. Kad iemācīsies – pāriesi uz nākamo stundu.
5. Ārējās problēmas – precīzs Tava iekšējā stāvokļa atspoguļojums. Ja izmainīsi savu iekšējo pasauli – arī ārējā Tev izmainīsies. Sāpes – tas ir veids, kuru Visums izmanto lai pievērstu Tavu uzmanību.
6. To, ka mācību stunda ir apgūta, Tu sapratīsi tad, kad būs mainījusies Tava uzvedība. Gudrība tiek sasniegta tikai praktizējot. Nedaudz kaut kā ir labāk kā daudz – nekā.
7. Nav labākas vietas par “šeit”. “Tur” nav ne kripatiņu labāk kā “šeit”. Kad Tavs “tur” kļūs par “šeit”, Tu saņemsi citu “tur”, kas atkal šķitīs labāks nekā “šeit”.
8. Citi – ir tikai Tavs atspulgs. Tu nevari mīlēt vai ienīst to, kas ir citos, ja tas neatspoguļo to, kas ir Tevī – Tavas personīgās īpašības.
9. Dzīve meistero rāmi, bet bildi glezno Tu pats. Ja Tu pats neuzņemsies atbildību par šīs gleznas uzgleznošanu, tad Tavā vietā to uzgleznos citi.
10. Tu saņemsi visu, ko gribēsi. Zemapziņā Tu precīzi aprēķināsi, cik enerģijas un kam tērēsi un kādus cilvēkus savā dzīvē pievilksi; sekojoši – vienīgais patiesais veids noteikt to, ko Tu patiešām gribi – paskatīties, kas Tev šobrīd ir.
11. Lai noteiktu, kas “pareizs” un “nepareizs” – morāle ir slikts padomdevējs. Dari labāko, kas iespējams.
12. Visas atbildes ir tevī. Tu zini vairāk, kā uzrakstīts grāmatās. Viss, kas Tev jādara – jāskatās sevī, jāklausās sevi un jāuzticas sev.
13. Tu aizmirsīsi šo visu!
14. Tu atcerēsies šo visu, kad vien gribēsi.
Apkopoja: Valērija Dubkovskaja grāmatas “Nektārs dvēselei” līdzautore.

Tulkoja: Ginta FS

Grigorijs Pomerancs: par intelektu, garīgumu, labo un ļauno

grigoriy-pomerants1

Krievu filozofs un rakstnieks, komunisma režīma upuris Grigorijs Pomerancs, kurš daudz rakstījis par solidaritātes filozofiju savulaik aicināja: ja jūs nespējat aizmirst jūsu tautai nodarīto ļaunumu, neatsaucieties tikai uz vēsturi, bet pameklējiet vainu arī sevī. Varbūt jums ir izdevīgi sevi uzurdīt, jo tas attaisno jūsu neveiksmes, jūsu nevarību šodien. 

Pēdējo gadsimtu pieredze rāda to, ka ir bīstami uzticēties loģikai, nepārbaudot to ar sirdi un garīgo pieredzi.

Prāts, kurš kļuvis par praktisku spēku, ir bīstams. Bīstams ir zinātniskais prāts ar saviem atklājumiem. Bīstams politiskais – ar savām reformām.

Šodien ir vajadzīgas aizsardzības sistēmas no prāta postošā spēka, līdzīgi kā atomelektrostacijās no atomsprādziena. Neviens nelietis, bandīts un sadists nav izdarījis tik daudz ļauna, cik cēlo ideju entuziasti, progresīvo ideju un mērķtiecīgās labestības entuziasti…
Miljoniem cilvēku nogalināja galējā lēmuma ideja, galējās izejas no visām krīzēm, ideja lēcienam no nepieciešamības valstības brīvības valstībā (vai kādā citā utopijā).

Tajos apstākļos, kad toni nosaka vulgaritāte un rupjība, grūti savākt kopā to sabiedrības daļu, kas aizsniegusies līdz pasaules kultūras dziļākajiem slāņiem. Neredzu šeit efektīvāku ceļu kā individuālu attīstību. Tikai spēja pašam aiziet līdz līmenim, kad kļūst pieejamas un tuvas gan pasaules kultūras augstienes, gan dziļumi un tādā veidā mēs kaut nedaudz varēsim sevi sajust kā to mantinieki.

Inteliģence — tā ir iekšēja gatavība ārējai brīvībai un gatavība aizsargāt šo brīvību no ārējiem ienaidniekiem un iekšējiem netikumiem, no brīvības pārtapšanas visatļautībā.

Visi centieni sasniegt harmonisku sabiedrības attīstību, pametot malā cilvēka personību, dvēseli un tās bezgalību, ved tikai uz vilšanos, vairo niknumu, un naidīgus centienus pakļaut nepakļāvīgo dabu, un gala rezultātā tādas vardarbības, kas salīdzinājumā veco, nesaprātīgo sabiedrību šķiet Saprāta, Labestības un Skaistuma valstība.

Izplatījuma un Laikā Dievs sevi var atrast tikai dziļi cilvēka sirdī, pašā lielākajā tās dziļumā un, lūk tad, kad cilvēks sasniedz pašu lielāko dziļumu, viņs jūt kādu garu, kurš viņam saka priekšā: ko nozīmē labs un ko – ļauns.

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Dvēseles ceļš – ceļš pie sevis

brinums2

Tā nu sanāca, ka mana tikšanās ar manu dvīņu Dvēseli izsauca manī veselu sēriju nopietnas transformācijas, kuras dažbrīd ar sāpēm un asarām, bet dažbrīd ar brīnišķīgām un gaišām atklāsmēm es šobrīd izeju. Un man ļoti gribās padalīties šajās atklāsmēs ar saviem mīļajiem lasītājiem.

Tāpat kā daudziem citiem cilvēkiem šobrīd mana aktuālākā tēma ir sevis pieņemšana un mīlestība pret sevi. Varētu šķist, ka tas it kā ir diezgan vienkāršs jautājums, kurš viennozīmīgi pieprasa skaļu atbildi “Jā!” – protams, pieņemt un mīlēt sevi. Tur nav ko daudz runāt! To zin un saprot visi, jā, protams. Taču kāpēc dažkārt ir vajadzīgi 20, 30, 40 gadi, lai pilnībā to apzinātos un izdarītu?
Tātad nemaz tik vienkārši tas nav! Mēs taču lielāko daļu savas apzinātas dzīves dzīvojam tēlojot kaut ko, valkājot maskas, veidojot visdažādākas aizsardzības, noslēdzoties no pasaules un slēpjot savu patieso personību, lai neciestu un nerādītu pasaulei savas ciešanas. Tā ir ilga saruna un ilga dzīve.

Taču gala rezultātā mēs tik ļoti saaugam ar šiem mūsu uzveduma personāžiem, ka gandrīz neiespējami ir atšķirt, kur ir mūsu patiesais ES un kur maska, kuru paši uzvilkām kaut kad – sen, sen.
“Bet tā taču nemaz nav maska, – tu teiksi, – tas esmu es pats, tikai kaut kāds noguris ciniķis, kurš vīlies it visā, padzīvojis cilvēks ar pastāvīgi sliktu garastāvokli, kuram viss pie velna ir apnicis.” Tā arī dzīvojam.

Un tajā pat laikā psihologi no visām pusēm kliedz – mīli sevi, tu esi cienīgs, tu esi pelnījis, tu esi brīnišķīgs, pieņem sevi tādu, kāds esi. Pieņem visu, kas tev sevī nepatīk, saproti, ka tā ir daļa tevis, iemīli to! Ar visiem saviem tarakāniem.

Protams, mēs ticam un sākam samierināties ar visiem saviem personāžiem – nogurušiem, savecējušiem, sākam mīlēt savas ikdienas aizsargmaskas. Mēs sabučojam visus savus tarakānus ar visām viņu ūsiņām. Mēs izmisīgi cenšamies mīlēt sevi aizkaitināto, nepilnīgo, to, kurš nespēj pieņemt citu trūkumus, dusmīgo, aizvainoto uz visu pasauli. Mēs ar dievināšanas pilnām acīm  skatāmies  sejā saviem dēmoniem, uz savu ēnu, un redzam tajā galveno sava ES daļu un pieņemam to sevī. Mēs pieņemam sevi tādu, piešķiram sev diplomu par milzīgo kāpumu personības izaugsmes jomā un pirmās šķiras medaļu “Par mīlestību pret sevi”, uzskatot, ka mūsu misija ” mīlestība pret sevi”” ir veiksmīgi pabeigta.

Var cik vien gribi piedot sev savas dusmas un trūkumus un mīlēt visus savus dēmonus. Taču tas neglābs ne mūs ne mūsu dvēseles. Tas neatnesīs mums ne laimi, ne gaismu – tas dos vien indulgenci tālākajam drūmajam, aizkaitinātajam ES un dzīvei formātā “Es un mana ēna”. Mēs turpināsim dusmoties, cepties, nemīlēt pasauli uz ko mūsu brīnišķīgā un elastīgā pasaule vienmēŗ atbildēs spoguļa cienīgi.

Bet reti kurš māca, ka vispirms ir jāiemācās ieraudzīt sava pati gaišākā puse, jāpieņem un jāiemīl tieši tā. Mēs varam no galvas zināt visus savus trūkumus un redzēt to pēdas citu cilvēku attieksmē pret mums. Un berzēt rokas – jā, jā, es jau zināju, KĀ pret mani patiesībā izturās. Mani nemīl, tāpēc, ka es esmu tāds un tāds cilvēks. Vispār ne īpaši foršs cilvēks es esmu.

Taču reti kurš redz pasaules pateicību ikdienas zīmēs par to, kāds tu esi brīnišķīgs cilvēks. Siltā, priecīgā laikā, saules staros, putniem čivinot. Reti kurš pieņem kā savu katru labu vārdu, katru smaidu cilvēku sejās. Tā taču ir tava pasaule un tu to radīji un izkrāsoji šodien ar savu klātbūtni, ar savu garastāvokli, ar savu gaismu. Pasaule tev pateicas par katru dienu, par to, ka tu esi īpašs un ļoti gaišs cilvēks – un tā mīl tevi. Tavi tuvinieki, tavi vecāki, bērni, draugi mīl tevi. Tāpēc, ka viņi tevi redz patiesi. Viņi redz tevī to, ko tu pats neredzi un nepieņem. Viņi katru dienu redz tavu gaišo pusi, daudz biežāk kā tumšo. Daudz biežāk. 

Un tā arī ir tava īstā personība, tava tīrā un mīlošā Dvēsele. Lūk, tā arī Tev ir jāpieņem, jaiemīl sevi tādu – nevis tumšu īdošu vai sevi žēlojošu. Bet brīnišķīgu, laimes un mīlestības ceinīgu, to, kurš iet un pierāda sev un savai pasaulei.

Es jums teikšu, tas ir grūts darbs. Es mostos no rīta un mans pirmais jautājums: Kas es esmu šodien? Kāda ir mana pasaule šodien? Pasaule, kura mani mīl? Pasaule, kurā es esmu karaliene? Vai tas, kur es sevi žēloju un tā man pamet acīmredzamus iemeslus tam, lai turpinātu to darīt. Kurš rāda man, ka manai tumšajai pusei – ES ir taisnība: patiesībā mani neviens nemīl.

Patiesībā nav nekāda “patiesībā”. Nav vienotas realitātes. Realitāte, kuras nosaukums ir “es patiesībā”  sastāv no vairākiem dažādiem notikumu līmeņiem. Tās ir pasaules, kurās dzīvo dažādais tu ar dažādiem garastāvokļiem, ar dažādiem savu vibrāciju līmeņiem. Tu ar zemo vibrāciju līmeni – neglītais ES, un tu ar augsto vibrāciju līmeni – laimīgais ES.

Un no tā, uz kura pakāpiena tu uzkāp no paša rīta, ir atkarīga visa tava tālākā diena un tālākā dzīve. Var kāpt uz augšu, pie laimes, pie mīlestības, pie sava patiesā ES. Vai ripot lejup pie ēnas pie pasaules, kura mani nemīl, pie saviem tarakāniem un dziedāt korītī ar viņiem.

Arī tur ir jautri.
Taču tas ceļš, kas ved pa trepītem augšup – ir garīgais ceļš. Kāpēc es ta rakstu, jo ir taču pieņemts uzskatīt, ka garīgais ceļš ir saistīts ar Dievu  un Dvēseli. Jā, tā arī ir – tā personība uz kuru tu katru dienu tiecies: Es – īpašais, ES – laimīgais, ES – cienīgais, ES – pilnīgais savā šķietamajā nepilnībā, ES – uz visu spējīgais – tas arī ir Dievs. Jo spēcīgāk tu sevī pieņem šo savu daļu, jo spēcīgāk sevi ar to asociē un saplūsti ar to, jo lielāka ir tava mīlestība pret Dievu.

Garīgais ceļš ir Dieva meklēšanas un mīlestības pret Dievu ceļš. Tātad pie sevis paša –patiesā un īstā.
© Liza Veber
Tulkojums © Ginta Filia Solis

 

8 svarīgākie darbības vārdi

puce

Skatīties
Uzmanīgi. Ar gudras lapsas skatienu, pūces dzintardzeltenām acīm, nepalaist garām nevienu un neko. Jo pasaulē viss notiek pēkšņi un ātri. Un šis vienīgais mirklis var paņemt visu. Neatgreizeniski. Taču tas var tev plaukstā nolikt visu pasauli. Un tas nozīmē – sagaidīt saullēktu, pavadīt saulrietu un neļaut sev kaut ko palaist garām… Skatīties dziļi sevī. Debesīs. Mīļotajās acīs.

Klausīties
Klausiīties. Savā sirdī. Dažkārt auksta aprēķina balsī. Skaņās aiz loga, šīs pasaules dzīvi. Klausīties mūziku. Klausīties jutekliskā putenī, svešās skaistās un dīvainās runās, kaķa murrāšanā…. Klusumā, tātad – bezgalībā. Klausīties un dzirdēt.

Elpot
Ar pilnu krūti. Pilnu spēku. Baudīt kūstoša sniega smaržu gaisā, kas nogulstas plaušās, atstājot vieglu skumju sajūtu, kura, gribi vai negribi, ietīs tevi un pametīs. Ieelpot kaut ko ļoti dārgu un mīļu.

Ticēt
Savai izvēlei. Savai Zvaigznei. Jaušām nejaušībām. Saviem spēkiem… pat tad, ja rokas nolaidušās, pat tad, ja šķiet, ka visa pasaule ir pret tevi, pat tad, ja šķiet, ka viss beidzies… ticēt un gaidīt pretī pastieptas rokas no neiespējamības tumsas. Tikšanām, kas maina tavu dzīvi uz visiem laikiem… Tam, ka visu (gandrīz visu) var izlabot – pareizajā laikā ar pareizajām domām galvā, un atvērtu sirdi. Taisnīgumam.

Mīlēt
Tāpēc, ka “prast mīlēt nozīmē prast visu”. Mīlēt Viņu. Sevi. Un veselu pasauli starp jums. Mākslu, radošumu, mūzikas un dabas skaņas… Dievu. Savus Sargeņģelus. Draugus. Mīlēt dzīvi, nedalot to “tajā, ko es mīlu darīt” un “”tajā, kas man jadara”. Mīlēt jauno un pēkšņo. Un ikdienas sīkumus.

Dāvināt
Neko neprasot pretī… Atdot vairāk, nekā saņem. Dāvāt savu aizraušanos un atklājumus, savu enerģiju. Savu pārliecību. Dāvanas un smaidus. Un atklāsmes. Un skūpstus.

Just
Nekādus pustoņus, tikai pilvērtīgus, pilnkrāsainus. Bet, ja nu sanāk pustoņus – tad dažādu gradāciju – no-līdz. Just miesu un asinis. Un savu mūžīgo Dvēseli. Un zemi zem kājām. Un spārnus aiz muguras. Pat sāpes – tāpēc, ka tās nozīmē, ka tu vēl joprojām esi dzīvs.

Saprast
Sevi un savu pasauli. Ka vientulība nav sinonīms vārdam brīvība. Ka straume, iespējams, aiznesīs tevi ne gluži tur, kur biji iedomājies. Ka kaut ko tev lemts sasniegt tikai pretojoties liktenim. Ka dzimšana ir pirmais solis pretī nāvei un, ka nāve nav beigas, bet gan jauns sākums. Saprast to, kas tev apkārt, zemtekstus, jēgu un nozīmi. Tāpēc, ka mājienos slēpjas jēga…

Autors nezināms
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums Ginta Filia Solis