Es ticu tam, ka ikvienai dzīvei ir jēga

Sollena-Photography-Sandra

Visi mēs kaut kam ticam. Reliģiozi cilvēki tic tam, ka Dievs ir, ateisti tic tam, ka Dieva nav. Kāds tic politiķiem, kāds tic naudas varai. Mēs ticam, ka rīt būs labāk, kā šodien. Bet citreiz mēs ticam tam, ka tik labi, cik bija vakar, vairs nekad nebūs.
Ļaujiet man padalīties ar savu ticību!
Es ticu tam, ka ikvienai dzīvei ir jēga.
Es ticu tam, ka katram cilvēkam piemīt spēja radīt veselas pasaules ne tikai savā iztēlē, bet arī realitātē.
Es ticu tam, ka mēs esam atnākuši uz šīs Zemes, lai sajustu mūsu Radītāja ģeniālo plānu, kas slēpjas šajā brīnišķīgajā spēlē ar nosaukumu DZĪVE.
Es ticu, ka mūsos ir spēks, kas atrodas pašā virspusē un šo spēku var atrast tikai darbībā.
Es ticu, ka darbs ar sevi ir vienīgais, kas nepieciešams cilvēkam, lai viņš kļūtu laimīgs.
Es ticu tam, ka katrs solis tuvāk savam Garam, tuvina mūs mūsu patiesajai dievišķajai dabai.
Es ticu tam, ka “sviestmaizes” nav. Tikai patiesi meklējumi un darbības atnes rezultātus.
Es ticu tam, ka, lai cik grūti būtu bijis, it visi parbaudījumi ir doti tieši tik lieli, cik mēs spējam pārvarēt.
Es ticu ceļam bezgalības garumā. Un tikai iešanai pa to ir jēga.
Un es ticu tam, ka, ja cilvēks apstājas šajā ceļā, viņš “mirst”. Nav svarīgi, fiziski vai garīgi. Viņš nodod savu sirdi un tas ir līdzīgi nāvei.
Nekad neapstājies, jo katram tiks dots pēc viņa ticības.
Autors: Aleksejs Pohabovs
Foto: Sollena
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Kad tu pēdējo reizi sveicināji savu Dvēseli?

dvesele6

Kad tu pēdējo reizi juti, kā tava Dvēsele sevi izpauž?
Kad tu pēdējo reizi raudāji no prieka?
Rakstīji dzeju?
Sacerēji mūziku?
Dejoji lietū?
Cepi pīrāgu?
Kaut ko zīmēji?
Laboji kaut ko salauztu?
Sabučoji bērnu?
Pacēli kaķi pie sejas?
Ložņāji pa kalniem?
Peldējies kails?
Pastaugājies saullēktā?
Sarunājies līdz rītausmai?
Stundām ilgi mīlējies… pludmalē, mežā?
Sarunājies ar dabu?
Meklēji Dievu?
Kad pēdējo reizi tu sēdēji viens klusumā, klejojot savas Būtības dziļumos?
Kad pēdējo reizi  tu teici “Sveika” savai Dvēselei?????

Autors: Nīls Donalds Volšs
Tulkoja: Ginta FS

Kāpēc attīstītām Dvēselēm ļoti bieži ir problēmas ar materiālo labklājību?

dveseles sapes6

«Pārpilnība nav tas, ko mēs saņemam. Tas ir tas, uz ko mēs sevi noskaņojam»
Dr. Veins Daiers

Attīstītas Dvēseles ir piedzīvojušas ļoti daudzas inkarnācijas uz šīs Zemes un, kā likums, ir izgājušas cauri visam cilvēcisko pardzīvojumu spektram. Laikā, kurā mēs dzīvojam, tās izlemj iemiesoties brīvprātīgo ķermenī, lai palīdzētu attīstīt un dziedināt cilvēci. Lai cik tas paradoksāli neizklausītos, tieši šīs Dvēseles atskārš, ka pārpilnība ir viena no jomām, kas tām padodas visgrūtāk visā viņu fundamentālajā uzskatu un vērtību sistēmā.

Kāpēc materiālā labklājība ir viena no grūtāk risināmajām jomām attīstīto, seno Dvēseļu dzīves ceļā?

Senās Dvēseles nes to dzīvju bagāžu, kurās tās saskārušās gan ar tumsību, nabadzību, gan ļaunprātīgu varas izmantošanu. Vistraumatiskākie šo dzīvju aspekti atstāj rētas Dvēselē, tāpat kā fiziskās traumas atstāj rētas uz ķermeņa. Daudz jaunākas, mazāk attīstītas Dvēseles, daudz vieglāk uztver naudu un mantu divu vienkāršu iemeslu dēļ: viņām ir milzīga interese par materiālo pasauli un tās vērtībām, un viņām ir mazāk šķēršļu, solījumu un iepriekšējo dzīvju karmas, kas varētu traucēt tās dzīvot parpilnībā.

Neskatoties uz to, cik daudz jauna materiālā labklājība jums varētu iemācīt – tas nenozīmē tikai to, cik daudz īpašumu, mašīnu un naudas jums pieder
Daudzi bagāti cilvēki cieš savā personīgajā dzīvē. No savas pieredzes – es labi atceros laiku, kad man bija viss, ko vien varēju vēlēties: lielisks dzīvoklis vienā no prestižākajiem miljonu pilsētas rajoniem, ģimene, stabils darbs, liela alga, kas ļāva to visu apmaksāt, ilgi atvaļinājumi un iespēja apceļot pasauli.

Es atceros, ka viena no manām senajām draudzenēm teica, ka labprāt atdotu ļoti daudz ko, lai varētu dzīvot tā, kā es. Ka mana dzīve ir viņas sapnis. Ar prātu es sapratu, ka viņai ir taisnība, taču tajā pat laikā jutos absolūti nelaimīga ar visu to, kas man bija. Es to visu varētu vienā acumirklī atdot par ko labāku. Ka ir tas “labākais”, es nevarēju pārliecinoši pateikt. Taču biju stingri pārliecināta, ka nevienam no maniem īstajiem “sasniegumiem” nebija nekādas nozīmes.

Labklājība nav vienkārši materiālā veiksme. Taču tajā pat laikā cilvēks nekļūst vairāk vai mazāk garīgs, būdams nabags vai nelaimīgs. Būt bagātam NAV grēks!

Daudzām attīstītām Dvēselēm ir jādziedina savs prāts no nepareiziem priekšstatiem un sociālajām programmām, un jāsaņem skaidrs priekšstats par to, ko patiesībā tām nozīmē labklājība. Senās Dvēseles bieži vien baidās no varas. Tās vēlas spēlēt drošu spēli, izvairoties no varas kārdinājumiem, lai parliecinātos, ka nekad nenodarīs ļaunu citiem un nenodos sevi, tā izvairoties no jaunām traumām. Šīs bailes no varas ir problēma Dvēseles līmenī un visbiežāk cilvēki paši to nesaprot Taču tas arī ir viens no galvenajiem blokiem ceļā uz labklājību.

Kamēr vien nebūs sācies darbs ar šiem blokiem, pat liels skaits afermāciju un pozitīvā domāšana nespēs aizskart mūs tik dziļi, lai būtu pietiekams efekts. Fiziskajā pasaulē šīs bailes no varas var tikt izspēlēts visdažādākajās formās: sākot no dzīves vecāku mājas pagrabā, līdz pat smagām atkarībām un noziedzīgiem nodarījumiem  Solījumi un zvēresti no iepriekšējām dzīvēm ir labs piemērs tam, cik grūti ir sasniegt materiālo labklājību. Ja mums ir bijis daudz iepriekšējo dzīvju, kad esam dzīvojuši kā mūki vai mūķenes, iespējams, tas nozīmē, ka esam devuši nabadzības zvērestu, pat tad, ja paši to neatzīstam. Noteiktā laikā, kad tas varētu būt Dvēselei nepieciešams, mēs, protams, drīkstam izvēlēties vienkāršību un pieticību.

Kā pārvarēt nabadzības iemeslus un atgriezties labklājībā?
Ja mums nākas pastāvīgi cīnīties ar nabadzību, neskatoties uz to, ka paši nemaz to apzināti neesam izvēlējušies, varētu būt, ka mums jāatbrīvo sava Dvēsele no šī nabadzības solījuma. Pēc tam, kad šie solījumi ir atrasti un attīrīti, dzīve fiziskajā pasaulē sāks izlīdzināties.

Iepriekšējo dzīvju zvēresti, solījumi un traumas ļoti bieži senajām Dvēselēm izpaužas kā pašsabotāža. Var būt tāda sajūta, ka pēc katra jauna kāpiena augšup, atkal un atkal tiek noārdīts viss, kas uzcelts ar tik milzīgām pūlēm.

Vēl viena problēma mēdz būt “sazemēšanās” trūkums. Ļoti attīstītas Dvēseles, kā likums, ir ļoti tālu no notiekošā uz Zemes, tām ir daudz enerģijas augšējās čakrās, bet tajā pat laikā, nākas cīnīties ar sadzīvistiskām “šīszemes” problēmām.

Daudzām seno Dvēseļu grupām tas ir pamanāms daudz asāk. Kamdēļ gan pelnīt naudu, iegūt izglītību un dzīvot stabilu dzīvi?

Tas viss šķiet bezjēdzīgi, kad ir tik daudz bagātību garīgajā jomā un neredzamajā pasaulē. Šīm Dvēselēm, kā likums, ir citas intereses un prioritātes, kas absolūti neatbilst tām, kas šodienas materiālajā pasaulē šķiet vertības.

Patiesībā bieži vien ir vērts paskatīties apkārt un pajautāt sev: kāda gan būtu pasaule, ja garīgi augsti attīstītiem cilvēkiem būtu piekļuve lielam daudzumam resursu? Ja viņi varētu sadalīt šos resursus un rīkoties ar tiem sapratīgi arī no garīguma redzes punkta?

Dažkārt viss, kas ir vajadzīgs lai sasniegtu drošu “sazemēšanos”, ir praktizēt būt izlēmīgākam, organizētākam un efektīvākam. Noturība un “sazemētība” prasa lielu iekšējo darbu. Attīstītas Dvēseles ļoti bieži izvēlas inkarnāciju smagos apstākļos, problemātiskās ģimenēs, kara situācijās, cīņā, zaudējumos un mīlestības trūkumā. Tieši tādēļ daudziem no viņiem nav viegli meditēt un saglabāt mieru dzīves vētrās. Šīs mijiedarbības ar cilvēces sāpēm mērķis ir pārvērst to visu mīlestībā un gaismā, taču daudzas senās Dvēseles ir iestrēgušas tieši pašā procesā.

Ģimenes un dzimtas traumas, tādas kā cietsirdīga apiešanās vai īpašuma zaudēšana, ļoti bieži tiek nodotas mantojumā no paaudzes paaudzē. Šīs dziļās rētas stingri tur važās enerģiju un apgrūtina labvēlīgu apstākļu rašanos mīlestībai un priekam.
Tradicionālā terapija un vienkāršota pievilkšanās likuma izmantošana ļoti bieži atnes nelielu atvieglojumu šīm Dvēselēm, taču pēc tam tās atstāj ar vēl lielāku vilšanas un bezcerības sajūtu. Taču, tikko kā mēs aizraksimies dziļāk, tuvāk Dvēselei, un pārveidosim šos blokus pašā saknē, viss dzīvē pakāpeniski nostāsies savas vietās.

Vizualizācijas un lūgšanas ļot bieži strādā labāk kā meditācijas. Dvēseles darbam ir tendence bieži vien būt daudz pārveidojošākam un efektīvākam, kā vecā terāpijas skola.

Atslēga — atzīt savas dziļās problēmas Dvēseles līmenī un sākt darbu tieši šajā līmenī.
Vai jums ir sajūta, ka jūsu problēmas ar naudu ir saistītas ar iepriekšējām dzīvēm? Padalieties savās sajūtās un pardomās.

Avots:: Институт Реинкарнационики

Autors: Inga Nielsena
Tulkoja: GInta FS
(P.S. Es esmu neizpratnē par to, vai piekrist rakstā teiktajam, taču tieši šādas sajūtas man ir un tāpēc priecāšos par jūsu pieredzi un domām šajā jautājumā. Ginta FS)

Klausies savā Dvēselē

dvesele44

Kā tu domā, kāpēc dažiem cilvēkiem ir maģiskas spējas, bet citiem nav? Kāpēc tādam, it kā ar neko neievērojamam cilvēkam, ir brīnumainas spējas, bet otram – gudram, cienīgam, diplomētam – nav? Kā “aizrakties” līdz patiesībai? Lai arī cik grūts šķistu šis jautājums, patiesībā nekāda lielā noslēpuma tur nav. Viss noslēpums ir pašā Personībā. Apzinātībā. Sevis apzināšanās – lūk, kas IR jāmācās.

Dvēsele ir tīra apziņa. Un cilvēka ķermenis ar Dvēseli ir saistīti ar noteiktām enerģijām. Lai labāk izprastu šo saistību, to var salīdzināt ar darbu pie datora: dators ir cilvēka ķermenis, mātes plate – sirds, cietais disks – atmiņa, procesors – smadzenes. Tu esi datora lietotājs – tīrā apziņa, Dvēsele. Tāpat kā lietotājs ar datorprogrammu palīdzību risina savus uzdevumus, Dvēsele ar dažādu analoģisku Visuma programmu palīdzību, risina uzdevumus, kuri uzdoti risināt mūsu Personībai un tās attīstībai katrā “Šeit un tagad” momentā.

Fiziskais ķermenis ir materiāls objekts un tas vibrē zemākās frekvencēs, savukārt Dvēsele – augstākās. Ķermenim augstāko frekvenču vibrācijas nav pazīstamas, tāpēc tam ir grūti noticēt tam, ko tas nav redzējis un jutis, tāpēc bieži vien tas vēlas pavisam ne to, ko vēlas mūsu Dvēseles programma.

Senajam cilvēkam piemita spējas, kuras šodien, dotajā cilvēces attīstības etapā, pieņemts uzskatīt par pārdabiskām. Un viss tikai tāpēc, ka agrāk starp Dvēseli un ķermeni nebija tāda sķēršla kā attīstīts Prāts un Intelekts. Jo ātrāk attīstas cilvēce, jo dziļāks bezdibenis šķir prātu un Dvēseli.

Senie cilvēki dzirdēja dabu, zināja dziļākās dabas vibrācijas, un dabiskā ceļā uzzināja tās Likumus visās tās izpausmēs. Šodienas valodā runājot, viņiem piemita augstākā apziņa. Viņiem bija atvērta, tā saucamā, “trešā acs”.

Taču pēc tam cilvēce uzsāka tehniskā progresa attīstības ceļu, kam bija nepieciešama ātra prāta spēju attīstīšana – ne garīguma, un tā lielākā daļa cilveku zaudēja šīs pārdabiskās spējas. Un tomēŗ, daudzi turpināja uzturēt un attīstīt šīs savas spējas dažādos garīgajos zemes centros.

Mūsu prātam ir atmiņa, kas rada savu realitāti. Ar prāta palīdzību mēs interpretējam informāciju, kuru paši esam uzkrājuši, un tā radām katrs pats savu realitāti.

Taču prāts vienlaicīgi traucē attīštīties mūsu augstākajai apziņai. Vai tev ir gadījušās situācijas, kad, neskatoties uz to, ka tu ļoti kaut ko vēlies, tu tomēr turpini sevi pierunāt “Priekš kam man tas vajadzīgs? Iztikšu!”. Tās ir Dvēseles un Prāta pretrunas. Tava petiesā “Es” un analītiskā prāta.

Turpinot to pašu datora analoģiju, Lai pārbaudītu, vai tava datora programmās nav vīrusi, tiek uzstadīta antivīrusu programma. Gadās, ka datorā ir uzinstalēta kāda ļoti vajadzīga un vērtīga, lai arī nelicenzēta programma, kuru šis antivīruss meklē, atrod un cenšas izdzēst, jo uzskata to par vīrusu.

Tas ir tāpat kā mūsu prāts – antivīruss, kas “padara nekaitīgas” mūsu Dvēseles programmas. Mūsu patiesā “Es” programmas. Tā arī Prāts apklusina Dvēseles izpausmes. Pēc kāda laika, kad prāts kā antivīrusu programma ir labi pastraājis, mēs zaudējam spēju atpazīt savu patieso ceļu, savu sūtību, kā sekas bieži vien ir dzīves jēgas pazaudēšana.

Mūsu Dvesele ir Dieva dāvana, kas vienmēr skaidri zin, kas mūs sagaida un kā jārīkojas katrā momentā. Žēl, ka esam aizmirsuši, kā ar to rīkoties. Žēl, ka mēs to nedzirdam.

Prakse “Saruna ar Dvēseli”

Ir kada brīnumaina prakse, kas ļauj skaidri sadzirdēt Dvēseles sarunu ar tevi.

Kad nevari atrast atbildi uz kādu jautājumu, vai mokoši centies izšķirties starp divām izvēlēm, parunājies ar savu Dvēseli, atstāj problēmas atrisināšanu tās ziņā. Lai to izdarītu, ir jāuzdod savai Dvēselei vienkāršs jautājums, un pēc tam noteiktā laika posmā jāieklausās savā iekšējā sajūtā, savās emocijās. Savā prātā nolem, ka uz dzīvībai svarīgo jautājumu, esi devis apstiprinošu atbildi, pēc tam pilnībā atslēdz savas domas un nomierinot prātu, paliec klusuma stāvoklī, kurā nedzirdi savas domas, bet klausies emocijās. Padzīvo pāris dienas ar savu prāta pieņemto atbildi, un sajūti savas emocijas. Ko tu jūti? Ja tev Dvēselē, domājot par šo pieņemto lēmumu, nav komfortabli, tātad esi izvēlējies neparezio risinājumu. Ja – gluži otrādi, tu 100% jūties komfortabli un labi, tātad esi pieņēmis pareizo lēmumu, un tātad šo lēmumu mudinājusi tev pieņemt Tava Dvēsele.

Atceries, ir taču bijis tā, ka pēc kāda notikuma, kad viss jau aiz muguras, tu sev saki: “Es taču zināju, ka tā notiks!” Un tā arī ir mūsu patiesā “Es” izpausme, ko izsaka mūsu intuīcija.

Lai saprastu savu Dvēseli, savu augstāko “Es”, ir jācenšās pastāvīgi atrasties sevis apzināsanās stāvoklī, savu nolūku, vēlmju un darbību apzināšanās stāvoklī.

Un tad tevī jau pec laika atklāsies šīs pārdabiskās spējas, kas bija Senajiem, un šodien ir vien retajiem, tiem, kuri iet soli solī ar Lielo Pārmaiņu Laiku.

Avots: kvantovyj-skachok.ru
Tulkoja: Ginta FS

Mīlestības koks

milestības koks
Viņa vienmēr bija sapņojusi par bērniem, skaistu kāzu kleitu, mīlošu vīru un laimīgām vecumdienām. Viņa cerēja, ka laime agri vai vēlu pati viņu atradīs. Viņai bija daudz vīriešu – skaistu, gudru, bagātu, taču kaut kāda nesaprotama iemesla dēļ attiecības ar tiem vienmēr beidzās kaut kā dīvaini – ne tā, kā viņa vēlējās.
Viņi visi viņu mīlēja, dievināja – apbēra ziediem, dārglietām, rakstīja viņai dzeju, bet viņa savu mīlestību nedāvāja nevienam no viņiem.
Kad attiecības tuvojās beigām, tās bieži bija traģiskas. Vieni juka prātā, citi darīja sev galu, citi nolaidās līdz dzīvnieka līmenim. Nesaprotot, kāpēc tā notiek, meitene devās Mīlestības koka meklējumos. Ļaudis runāja, ka daudziem cilvēkiem tas palīdzējis atrast laimi, un meitene tam svēti ticēja.
No rīta viņa sakravāja savas mantiņas un devās ceļā. Viņa gāja ilgi. Ceļā gadījās gan biezi meži, gan dziļi purvi, ātras upes, taču, neskatoties ne uz ko, viņa turpināja savu ceļu. Neviens šķērslis viņu nespēja apturēt.
Bija pagājuši daudzi gadi, bet viņa vēljoprojām nevarēja atrast Mīlestības koku. Gadi kādreiz skaisto meiteni bija pārvērtuši par izģindušu, sirmu veceni.
Reiz, kādā dienā, kad no noguruma viņa vairs nevarēja paiet, pēkšņi tālumā viņa ieraudzīja pazīstamu māju. Pienākusi tuvāk, viņa saprata, ka ir mājās – vietā, kur pirms daudziem daudziem gadiem sākās viņas ceļš. Viņa apsēdās uz lieveņa un sāka raudāt.
Un pēkšņi pagalma vidū viņa ieraudzīja mazu, sausu kociņu. Tā zaros nebija nevienas pašas lapiņas un putni lidoja tam garām. Vecā sieva piecēlas no lieveņa un piegāja pie koka.

– Es neatceros, ka būtu tevi te iestādījusi, – viņa pie sevis čukstēja.
– Bet es tevi atceros, – negaidīti atbildēja koks. Vecā sieva pārbijās un atleca malā, pēc tam izbiedētā balsī jautāja:
– Kas tu esi?
– Un tu nenojaut? Es esmu tas pats tevis ilgi meklētais Mīlestības koks.
– Kā tad tā?! – raudot iekliedzās sieva. – Es apgāju visu pasauli, tevi meklēdama, bet tu visu laiku biji šeit?!
– Muļķa sieviete, es gaidīju tevi un zināju, ka agri vai vēlu tu atgriezīsies, taču klusībā cerēju, ka tas nekad nenotiks. Diemžēl…
– Kāpēc? Man tā bija vajadzīga tava palīdzība, es tā sapņoju par mūsu tikšanos! Visas manas cerības bija saistītas ar tevi!
– Tu meklēji ne tik daudz mani, cik laimi, bet visus šos gadus biji akla un dumja.
– Ko tu runā?! Paskaties uz mani – par ko es esmu pārvērtusies – par nevienam nevajadzīgu veceni. Un viss tikai tāpēc, ka noticēju tam, ka tu esi.
– Jā, tas tiesa, taču tu nekad neticēji tam spēkam, kas mani izaudzēja. Lūk, tieši tāpēc tavā priekšā stāv izkaltis, sauss kociņš.
– Par kadu spēku tu runā?
– Es runāju par to spēku, pret kuru tu visu savu mūžu izturējies nevērīgi, kuru tu nenovērtēji, kad citi ar to nesavtīgi dalījās. Ja kaut reizi tu būtu spējusi uz to atbildēt, tu nekad nebūtu mani meklējusi. Ja tu vēl tagad nesaproti, par ko es runāju, tad es vairs nevaru tev palīdzēt.
Vecā sieva nokrita uz ceļiem, saķēra galvu un sāka raudāt, caur asarām čukstot:
– Tu runā par mīlestību. Kāda gan es esmu muļķe!
– Jā, par mīlestību.
– Bet… tu taču zini – iešņukstējas sieviete. – Es nevarēju iemīlēt pret savu gribu!
– Tu kļūdies, ar gribu tam nav nekāda sakara. Vienkārši tu nekad mīlestību neesi gribējusi, tu neticēji tai. Tu sapņoji pastaigāties skaistā kāzu kleitā, bet ne jau sava vīra dēļ, tikai sev pašai, draudzenēm, draugiem, visiem, izņemot viņu. Tu vēlējies bērnu, bet vēlējies to tikai tāpēc, ka baidījies, ka tev tas varētu nebūt, tāpēc, ka bērni bija citiem. Vai gan tu vēlējies dzirdēt viņa smieklus, dzirdēt viņu raudam, redzēt viņa starojošo sejiņu? Nē!
Tu vēlējies redzēt vīrieti laimīgu, bet – ne tajā brīdī, kad viņš bija tev blakus, bet tad, kad vinš kļūs tāds, kādu tu to vēlējies redzēt, zīmējot sev ideālu tēlu, skatoties uz citu sievu vīriem.
Tu nevēlējies pieņemt patiesas īstas rūpes, jo nevēlējies justies atbildīga. Bet tajā pat laikā, uzspiedi savas rūpes, lai citu acīs izskatītos laba un tadā veidā varētu rēķināties ar izpratni brīžos, kad kļūdījies.
Brīžos, kad biji sastrīdējusies ar vīrieti, tu mierinājumu meklēji citu vīriešu apskāvienos, tajā laikā, kad cilvēks, kurš tevi mīlēja, cieta un mocījās, meklējot veidus kā salīgt mieru,nenojaušot par tavām nodevībām.
Tu apvainoji citus melos, tādā veidā piesedzot savus melus. Tu nekad neaizgāji pavisam, tu aizgāji, lai turpinātu savas spēles ar to cilvēku dvēselēm, kuri tevi patiesi mīlēja un glabāja tevi savās atmiņās.
Taču, domājot, ka virzies uz priekšu, tu visu laiku riņķoji ap vienu un to pašu vietu – to vietu, no kuras sākās tavs ceļš.
Un te nu vecā sieva visu saprata. ne jau pasauli viņa bija apgājusi, bet savu dzīvi bija nodzīvojusi riņķojot. Un viņas domas mocīja viens vienīgs jautājums:
– Ja manā dzīvē nav bijis mīlestības, tad kurā brīdī uzradies tu?
– Oo, nē, tavā dzīvē bija mīlestība….pret sevu ego! Mani izaudzēja to cilvēku mīlestība, kurus tu atgrūdi. Tavu mīlestību es tā arī nesagaidīju.
Pa sievietes krunkaino vaigu noritēja asara. Viņa apgūlās zemē, blakus kokam un aizvēra no asarām nogurušās acis….un viņas sirds apstājās. Koks noliecās pār viņu, apskāva viņas augumu ar saviem trauslajiem zariem un kopā ar viņas ķermeni pārvērtās putekļos, tā arī nesagaidījis jaunus dzīvības asnus.

Avots: © 2015 Любовь безусловная
Tulkoja: Ginta FS

Dievam jābūt dvēselē

lugsanas3

Dziļa meža vidū dzīvoja vientuļnieks Tas daudzus gadus bija nodzīvojis vientulībā un lūgšanās, un tuvējo ciemu ļaudis uzskatīja viņu par svēto.

Kādā rītā pie viņa ieradās Eņģelis. Tā ierašanos vientuļnieks uztvēra kā balvu par daudzajiem gadiem, pavadītiem lūgšanās un askēzēs, un kā pierādījumu tam, ka šādā veidā viņš ir pacēlies virs pārējās cilvēku masas un pietuvojies svētajiem.

Eņģelis paziņoja, ka ieradies tāpēc, lai nodotu vientuļniekam Dieva gribu:

– Tev jādodas uz tuvējo ciematu. Tur dzīvo kāds bagāts, dāsns un dievbijīgs zemnieks, kurš savā dzīvē paveicis ļoti daudz labu darbu. Dievs liek tev viņam nodot vēsti, ka jau pēc pusgada vinš beigs savas zemes gaitas un dosies uz paradīzi.

Vientuļnieks nopriecājās par tadu iespēju un devās ceļā. Viņš jutās svarīgs un nodeva zemniekam vārds vārdā Dieva teikto. Tad atgriezās mājās, savā mežā.

Ciema iedzīvotāji, uzzinot par ziņu, ko atnesa vientuļnieks, kļuva bēdīgi, jo padomāja, ka tagad zemnieks, kuram jau apsolīta vieta paradīzē, diez vai turpinās viņiem palīdzēt un darīs labos darbus. Taču viss izrādījās gluži otradi. Šis vīrs ne tikai nepārtrauca darīt labos darbus, bet viņa dāsnums auga augumā.

Savukārt vientuļnieks kļuva lepns par to, ka Dievs viņu izvēlējies par savu sūtni.

Pagāja pusgads, gads, divi gadi…

Bagātais zemnieks sveiks un vesels dzīvoja, kā dzīvojis, darīja savus labos darbus, un priecājās par dzīvi. Savukārt vientuļnieka dzīve parvērtās ellē.

Viņš, jusdamies kā. pravietis, mocījās ar domu par to, ka notikusi briesmīga kļūda, kuras rezultātā viņš bija kļuvis par izsmiekla objektu un ļaudis tagad viņu sauca par viltus pravieti.

Ar katru dienu viņš kļuva arvien drūmāks, niknāks, un drīz saprata, ka ir sācis sevi nīst un nicināt.

Un te kādu dienu atkal pie viņa atnāca Eņģelis.

– Ko nozīmēja tā ziņa, ko tu man pagājušoreiz liki nodot zemniekam? – aizkaitināts jautāja vientuļnieks. – Tevis dēļ mana dzīve ir kļuvusi par elli! Visi par mani smejas! Mani nicina! Par ko?! Es taču visu dzīvi esmu lūdzies, ievērojis visus baušļus, gavējis!

– Tā bija pārbaude jums abiem – tev un zemniekam – atbildēja Eņģelis.

– Tu patiešām lūdzies un gavēji, bet tavā dvēselē nebija Dieva, atsķirībā no tā zemnieka, kurš, uzzinājis par to, ka viņam sagatavota vieta paradīzē, turpināja dzīvot tā kā dzīvojis – turpināja palīdzēt cilvēkiem, tiem, kam šī palīdzība vajadzīga.

Tu visu dzīvi esi centies pierādīt apkārtējiem un, pirmkārt, pats sev, savu vērtību un svarīgumu. Viss tavs svētulīgums izrādījās tikai maska, zem kuras slēpas iedomība un vēlme būt labākam par pārējiem cilvēkiem.

Jau pirmā pārbaudījuma laikā maska nokrita, atklājot tavu patieso būtību – tavu lepnību., tavu augstprātību.

Dievbijība neslēpjas rituālos, Dievam jābūt dvēselē.

Tu neizturēji pirmo pārbaudījumu, bet, iespējams, tas kļūs par tavu pirmo soli ceļā uz jaunu dzīvi un patiesu dievbijību.

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Es vēlos iemācīties piedot

dveseles88

Reiz sapulcējās Dvēseles, pirms došanās uz Zemi..

Un Dievs jautāja vienai no viņām:

— Kāpēc Tu dosies uz Zemi?

— Es vēlos iemācīties piedot.

— Kam gan tu vēlies piedot? Paskaties, kādas tīras šeit visas Dvēseles – gaišas un mīlošas. Tās tik ļoti mīl tevi, ka nenodarīs tev neko tādu, par ko tev viņām būs jāpiedod.

Dvēsele paskatījās uz savām māsiņām un patiešām – tās viņu mīlēja bez nosacījumiem, tāpat kā viņa.

Dvēsele noskuma un teica:

— Es tik ļoti vēlos iemācīties piedot!

Te pienāca pie viņas cita Dvēsele un teica:

— Neskumsti, es tevi tik ļoti mīlu, ka esmu gatava būt tev blakus uz Zemes un palīdzēt tev iemācīties piedot. Es kļūšu par tavu vīru – krāpšu tevi, dzeršu, bet tu mācīsies man piedot.

Otra Dvēsele pienāca un teica:

— Es arī tevi ļoti mīlu un iešu kopā ar tevi un būsu tava māte – sodīšu tevi, jaukšos tavā dzīvē, traucēšu dzīvot laimīgi, bet tu macīsies man piedot.

Trešā Dvēsele teica:

— Un es būšu tava labākā draudzene un pašā nepiemērotākajā brīdī es tevi nodošu, bet tu mācīsies man piedot.

Vēl viena Dvēsele teica:

— Bet es būšu tavs priekšnieks, un mīlot tevi, izturēšos rupji, netaisnīgi, lai tu varētu izbaudīt piedošanu.

Vēl viena Dvēsele pieteicās būt par neganto vīramāti.

Tā savācās viena otru mīlošu Dvēseļu grupa, kuras izdomāja savas dzīves scenāriju uz Zemes, lai izdzīvotu piedošanas pieredzi.
Tās nonāca uz Zemes.

Taču izradījās, ka uz Zemes atcerēties sevi un vienošanos bija ļoti grūti.

Vairums uztvēra šo Zemes dzīvi ļoti nopietni, sāka viena uz otru dusmoties, apvainoties un aizmirsa par to, ka pašas sastādīja šo dzīves scenāriju. Un galvenais, aizmirsa to, ka tās mīl viena otru.

Avots: http://sobiratelzvezd.ru

Tulkoja: Ginta FS