Apātija kā restarta stāvoklis

Mēs jau neskaitāmas reizes esam runājuši par apātijas cēloņiem: tā ir ilgstoša vardarbība pret sevi (piespiešana rīkoties noteiktās sociālās robežās), nogurums no sociālo lomu pildīšanas un faktiskais ego šķīdināšanas process – pāreja uz sajušanu ar sirdi. 

Cilvēki, kuri iet mīlestības spēka atgūšanas ceļu, agri vai vēlu neizbēgami nonāk punktā, kad jāpārslēdzas no ārējā uz iekšējo. Šobrīd tādu cilvēku skaits ir pieaudzis, jo dvēseles masveidā mostas. Un tieši šo posmu raksturo apātija, pilnīga vienaldzība pret ārējo un absolūts vēlmes trūkums rīkoties un vispār sadarboties ar sociumu.

Un, protams, cilvēkus, kuri ir pieraduši visu panākt izmantojot ārējo spēku, kuri audzināti šādā garā, šis stāvoklis biedē. Un pat tad, ja viņi man tic, ka šis posms ir neizbēgams un tas vienkārši ir jāpārdzīvo (tas nozīmē jāļaujas pilnīgai bezdarbībai vismaz trīs vai četras nedēļas), viņi tik un tā krīt panikā prāta pretargumentu un uzgleznoto šausmīgo attēlu iespaidā (par nākotni: naudas trūkumu, slimībām, asocialitāti utt.) Īpaši grūti ir tiem, kam šādi simptomi ir pirmo reizi. 

Mīļie, nebaidieties, ka paliksiet šajā apātijas stāvoklī uz visu mūžu! Kā daži man raksta, tu “paliksi mājās, kļūsi vājš, novecojis un izstumts no dzīves”. Šis ir tikai pagaidu posms, kas paredzēts, lai tu labāk iepazītu savu Dvēseli, iemācītos sadzirdēt tās balsi.

Kad tu ar baudu dari sadzīves lietas, skaties labu filmu, pastaigājies pa parku, lēnām vēro dzīvi no sava balkona utt., tava dvēsele dara savu iekšējo darbu. Un, ja apstākļi attīstās tā, ka vari atļauties visu iepriekš minēto un nav vēlēšanās pēc ārējas aktivitātes, tad tev tagad nav jābūt aktīvam. Kad vajadzēs iziet ārā, dzīve sagriezīsies tā, ka nevarēsi palikt mājās. Bet pagaidām noliec malā visas satraucošās domas par to, kā tu dzīvosi, kāda ir tava sociālā loma utt. Tagad svarīgākā sociālā loma ir būt līdzsvarā, būt iekšēji mierīgam, uzturēt harmonisku stāvokli. Tas ir lielākais ieguldījums sabiedrībai un dzīvē, un tavai ģimenei un taviem bērniem …

Jebkuras pretenzijas pret sevi par ieilgušo nenoteiktību, nākotnes nesakārtotību ir iluzoras. Tas ir mūsu prāts, kas mūs maldina. Nākotni nevar sakārtot. Ja tev šķiet, ka tev ir garantijas nākotnei, tu dziļi maldies – tās ir dekorācijas, kas vienā mirklī var uzliesmot kā sērkociņš un viss sabruks: var bankrotēt jebkura banka, sabrukt jebkura ģimene, māja var nodegt, var sākties karš – jebkas. Nākotnes pārliecība ir absolūta prāta ilūzija.

Ir pagājis laiks konkrētiem plāniem un to īstenošanai secīgos soļos. Lineārā izvērsumā vairs nav vēstures attīstības, kā agrāk, tāpēc neko nav iespējams plānot. Var būt tikai vēlamās sajūtas, piemēram: “būtu jauki atpūsties pie jūras”, “būtu jauki dzīvot plašā trīsistabu dzīvoklī” vai “būtu jauki strādāt tādos un tādos apstākļos un par tādu un tādu naudu” utt.

Taču visām tavām pašreizējām aktivitātēm jābūt vērstām tikai uz to, lai tu šajā konkrētajā brīdī būtu laimīgs. Ja esi aizņemts ar mirkļa laimi – maksimālu ēdiena garšas sajūtu, komforta sajūtu, siltumu pret cilvēkiem, kurus tu redzi –, dzīve pati atnesīs tev vajadzīgos notikumus un parādības: īstā reklāma piesaistīs tavu uzmanību, tu satiksi īsto cilvēku, nāks negaidīts piedāvājums utt. Tā kā nav nākotnes, ir tikai tagadne, kurā tu vari izveidot sev resursu stāvokli, un tad tu varēsi saskatīt nākamo savu soli, kas tev nāks par labu.

Kamēr mēs vēlamies kaut kādus plānus veidot ar prātu, mēs nevaram iemācīties sajust dvēseli un dzīvot jaunā veidā! Ja tā vietā, lai iegrimtu sevī, mēs atkal un atkal steidzamies ārā, mēs tikai nodarbinām sevi ar ārējām aktivitātēm un iztukšojam sevi vēl vairāk.

Tāpēc, pirmkārt, mums ir jānoņem šī pretruna sevī – mums šķiet, ka, ja mēs sekojam sava iekšējā līdzsvara vadībai, tad mēs nekad vairs negribēsim aktīvi rīkoties. Tā nav taisnība – daudzi no mums jau ir pieredzējuši, ka, ļaujoties līdzsvaram, mēs spējam piedzīvot vēlmi izrādīt kādu aktivitāti. Un mūsu panika par mūsu pašu bezdarbību ir tikai stingrā iekšējā vecāka balss, kas mūs ieskāva bērnībā: “Neguli – tu nosalsi” utt.

Bet fakts ir tāds, ka visaktīvākā ārējā izpausme neizslēdz, bet, gluži pretēji, balstās uz dziļu iekšējo stabilitāti un harmoniju. Starp iekšējo mieru un ārējo darbību pastāv nesaraujama saikne, un, cīnoties ar tieksmi pēc iekšējā miera, tu vienlaikus nogriez ārējās aktivitātes sakni. Tas vispirms ir jāsakārto tavā galvā.

Tāpēc ir absolūti bezjēdzīgi mēģināt sevi piespiest, vajag tikai savienoties ar savu Dvēseli. Un tas ir iespējams tikai vienā veidā: pateikties sev un dzīvei par to, kas tev ir, mīlēt katru pašreizējo mirkli. Ļauj sev koncentrēties uz iekšējo un sajust dzīvības trīsošo iekšējo siltumu. Jo tik, cik daudz siltuma un dzīves pateicības tu izliksi no sevis, tikpat daudz tevī atgriezīsies vēlme darboties un dzīvot.

Un, ja tā nenotiek, iespējams, ka tu kaut kādā veidā sevi maldini? Jo ilgstošs (kādam visas dzīves garumā) sabrukuma stāvoklis ir rādītājs tam, ka tu, gluži pretēji, esi attālinājies no savas Dvēseles. Ieildzis vājums – ir absolūta savas Dvēseles nedzirdēšana.

Kad tu jau esi iemācījies mierīgi sadzīvot ar sarežģītiem apstākļiem, un tevi arvien vairāk pārņem melanholija un skumjas, tas norāda, ka tu ignorē savu dvēseli un krāj sevī melus. Nav jāgaida, kamēr šie meli sakrājas un rezultējas kaut kādā dzīvi satricinošā notikumā. Paņem papīru, pildspalvu un pieraksti: man ir apnicis tas, man ir apnicis tas, tas utt. – un tu redzēsi tieši to, par ko tu pats sev melo.

Tikt galā ar apātijas stāvokli ir ļoti vienkārši – ir jāpāriet no domām uz darbību. Vienkārši veic jebkuru darbību, kas šobrīd izraisa simpātijas un apbrīnu. 

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

PIEŅEMT harmoniju

Nekāds līdzsvars, nekāda pašpietiekamība vai ārēja harmonija nevar ienākt mūsu dzīvē, kamēr harmonija nav nodibināta iekšienē. Tas sen visiem ir zināms. Bet kas mums traucē šo harmoniju sevī ieviest? Kāpēc ir tik grūti to pat ne saglabāt, bet vienkārši iesākumam pieņemt, ielaist sevī?

Nevis radīt, ne izaudzēt, ne organizēt, bet PIEŅEMT SEVĪ, tāpēc, ka tas notiek dabiskā veidā, kad tu to izvēlies un kad ir aizvākti visi šķēršļi ceļā uz to.
Kas tie ir par šķēršļiem un kā mēs tos varam neitralizēt?

Pirmais un pats nopietnākais šķērslis ir mūsu iluzorās domas, stereotipi un ierastās programmas kas padara mūs par iekšējā ķīlniekiem. Lai tos aizvāktu, pietiek ar to, ka mēs paplašinām savu pasaules redzējumu, atraujamies no ierastā un mums pietiek drosmes godīgi paskatīties uz situācijām sevī un sevi šajās situacijās: kāpēc es to daru, kāpec es vienmēr tā rīkojos, kas liek man tā domāt un runāt?
Tā var būt atklāsme, kas pārsteigs un pat nobiedēs, taču tas ir pats pirmais solis ceļā uz sevi, kas aizsāk milzīgas pārmaiņas.

Otrs šķērslis Harmonijas pieņemšanai ir nespēja saprast un atzīt savas jūtas. Es nerunāju par tām situācijām, kad esam negodīgi pret sevi un pat nespējam atzīt savas uzvedības patiesos iemeslus. Bet pat tad, kad kļūstam apzinātāki, mums ļoti patīk izvirzīt sev pretenzijas par pēkšņi uzliesmojušu agresiju un aizkaitinājumu, asi pateiktu vārdu, nespēju savaldīties vai, gluži otrādi, par vājumu un rakstura trūkumu… Mēs nepieņemam šīs jūtas sevī un vainojam sevi tajās. Bet, kamēr neesam sevi pilnībā pieņēmuši, diez vai mēs spēsim pieņemt kaut ko citu no šīs pasaules.

Tieši tāpēc mēs savos kursos atbrīvojamies no negatīvajām emocionālajām saitēm, kuras esam izveidojuši šajā un iepriekšējās dzīvēs, ar mīlestību un siltumu barojam savu iekšējo bērnu, līdz jūtam, ka esam Visuma mīļotais bērns, kuram ir tiesības uz visām dzīves svētībām. Ne par labu uzvedību, ne par atbilstību standartiem, bet vienkārši “pēc noklusējuma”. Mēs iegūstam un nostiprinām ieradumu saglabāt un uzturēt šo sajūtu sevī ar ikdienas ķermeniskajām praksēm.

Trešais šķērslis ir dzīves likumu nezināšana. No vienas puses, dzīve ir ļoti vienkārša: tas, ko tu izstaro, ir tas, ko tu saņem, no otras puses, tā ir daudzpakāpju un daudzslāņaina – lietas nav tādas, kā šķiet.

Piemēram, ir ļoti daudz mehānismu, kas kontrolē cilvēku uzvedību un reakcijas. Un neizprotot šos mehānismus un motivācijas saknes (nevis aukstu – prāta vadītu, bet sirsnīgu izpratni), nav iespējams iemācīties, ka ikvienam ir tiesības dzīvot tā, kā viņš izvēlas: gan apkārtējiem cilvēkiem, gan mums pašiem. Tikai tas cilvēks var mierīgi pieņemt jebkādus ārējus notikumus savā dzīves telpā – ģimenē, darbā, pilsētā, laukos – kurš dzīvo tā, kā viņš vēlas dzīvot, nespēlējot videi ērtas lomas un necenšoties iekļauties sociālajos stereotipos, bet paliekot sev pašam.

Mēs macāmies un praktiski trenējamies pielietot reaģēšanas mehānismus. Un mēs sākam saprast, ka ne jau ļaunu nolūku vadīti, cilvēki pret mums izturas traumatiski. Un mēs sapraotam, ka jebkurā gadījumā viņi ir pelnījuši līdzcietību. Kad mēs izejam ārā no upura lomas, kad atzīstam, ka ikvienam ir tiesības spēlēt savu spēli, mēs sevī atbrīvojam telpu kaut kam labākam, brīvi uzelpojam un organiski iekļaujamies dzīves plūsmā, nevis airējamies, kā visu iepriekšējo dzīvi pret straumi.

Un, visbeidzot, nekāda harmonija un pat tikai silts, mājīgs stāvoklis iekšējā pasaulē nav iespējams, ja neesi spēris soli tam pretī. Tev pašam jāizvēlas pievienoties tīrajai telpai, koncentrējoties uz labo sevī, cilvēkos, dzīvē. Tikai tad, ja mēs apzināti izvēlamies koncentrēties uz radīšanu, skaistumu, radošumu, pateicību, dzīve mums dāvā to pašu pretī caur reāliem notikumiem un reāliem cilvēkiem. Tas jau ir tik pašsaprotami, ka pat nav jāpierāda: ikvienu cilvēku ieskauj tā realitāte, ko viņš rada ar savu iekšējo stāvokli.

Es labi atceros, kā pagājušajā ziemā pēc pastaigas pa mežu savā priekšpilsētā, kur saelpojusies svaigu gaisu un apbrīnojusi dabas skaistumu, mājas pārnākot, liftā satiku kādu gados vecu kaimiņieni un mēģināju ar viņu dalīties savos priekos. Un pretī saņēmu atbildi: “Jā, protams, labi, ka dubļus klāj sniegs. Bet kopumā laiks drūms, mitrs, pelēks un nomācošs”. Tās ir divas realitātes.

Harmonija pasaulē, tāpat kā mīlestība, vienmēr ir klātesoša, tāpat kā saules gaisma aiz mākoņiem. Bet mēs, kā zem lietussarga noslēdzamies no tās ar saviem paradumiem dzīvot cīņas un izdzīvošanas polārajā spēlē. Patiesa harmoniskas ārējās un iekšējās telpas satikšanās notiek tad, kad pateicībā atbrīvojamies no visa tā, ko sen bija laiks atlaist.

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā harmoniski dzīvot šajā laikā

Daudzi no tiem, kuri radikāli sāk mainīt savu dzīvi un atbrīvojas no iepriekšējiem apziņas ierobežojumiem, pēc kāda laika sāk just transformācijas simptomus. Tās var būt dažādas alerģiskas reakcijas uz ādas, tā var būt paaugstināta ķermeņa temperatūra, galvassāpes, meteoatkarība… Bet nevajag baidīties un uztraukties, tas ir ļoti labs process, kas nozīmē tikai to, ka tu atbrīvojies no diskomfortablām un ar sevi nesavienojamām enerģijām.

Galvenā šo simptomu īpašība ir tā, ka tie ir viļņveidīgi: brīžiem ļoti sāp, brīžiem “atlaiž”, brīžiem “gāž no kājām”, brīžiem jūties kā “gurķītis”. Ja tie noris bez pārtraukuma, tātad tā jau ir slimība, tātad dziļa ieslīgšana negatīvajās emocijās (maldīšanās, kas atspoguļojas ķermenī).

Transformācijas sarežģītības pakāpe ir atkarīga no vairākiem faktoriem:

– no iekšējās uzbūves (jūtīgiem cilvēkiem tas notiek sarežģītāk);
– no tā, cik ļoti esi apspiedis savu brīvību visas dzīves garumā (tas nozīmē, cik daudz ir uzkrāto emocionālo bloku);
– no procesa ātruma – cik liels ir izmaiņu ātrums;
– no kosmiskajiem procesiem.

Ko vajadzētu darīt, lai šos stāvokļus izdzīvotu pēc iespējas komfortablāk?

Ja diskomforts pēc kādām transformācijām ir ļoti liels, ir svarīgi saprast, ka tu neesi slims, bet ķermenis vienkārši cenšas panākt tavu apziņu un tāpēc nevajadzētu uzreiz skriet meklēt “burvju tableti”. Ir jāsāk regulāri nodarboties ar savu iekšējo resursu. Un ļoti svarīga tajā ir sazemēšanās un ticība tam, ka diskomforts pazudīs.

Regulāri pastaigājies, skaties debesīs. Ir vingrinājums “elpošana no debesīm”, arī tā palīdzēs.

Lielisks līdzeklis tam, lai atjaunotu ķermeņa elektromagnētisko līdzsvaru (tātad emocijas) ir sāls vanniņas kājām. Lai cik tas primitīvi neizklausītos, tas ir pats efektīvākais līdzeklis.

Noliec savā priekšā sveci, kājas iegremdē karstā ūdenī, kurā izšķīdināta sauja parastās akmens sāls un nedaudz eikalipta vai piparmētru ēteriskās eļļas. Blakus noliec trauku ar aukstu ūdeni un otru trauku ar karstu ūdeni, lai papildinātu vanniņas saturu.

Apsēdies taisnu muguru ar domu, ka viss saplūst kājās. Tu jūti, kā vienlaikus ar izelpu pa mugurkaulu plūst siltumstas plūst uz leju, sasildot gurnu apvidu, tā it kā tu sēdētu karstā traukā, pēc tam šī karstā enerģija aiztek caur ceļgaliem kājās. Un noteikti procedūras beigās aplej katru kāju ar aukstu ūdeni. Pēc tam uzvelc siltas zeķītes. Un tā vairākas dienas pec kārtas.

Ja tev ir pietiekami daudz fiziskā spēka, vari pilnībā iet siltā sāls vannā – tāpat ar parasto akmens sāli un nedaudz aromātiskās eļļas. Un, kad esi vannā, iedomājies, ka tu kā astoņkājis izlaid melnus dūmus. Zini, kad astoņkājim uzbrūk, viņš izlaiž melnu šķidruma mākoni. Tad, lūk, guļot vannā, iedomājies, kā viss nevajadzīgais, visa spriedze, viss, kas traucē mīlestībai, iziet kā melns mākonis. Paguli 10 minūtes, bet pēc tam dušā noskalojies. Un viss.

Šajā laikā uzturam jābūt pēc iespējas vieglam un porcijām ļoti nelielām. Ja jūti dedzināšanu, niezi, tātad par daudz ir uguns enerģijas un uzturā nevajadzētu būt pārāk kairinošiem ēdieniem – mazāk asu, skābu, sāļu.
Ja jūties “izšķīdis”, tad gluži otrādi, var palīdzēt tase karstas šokolādes vai kāda biezzupa ar asāklu garšu.

Ir jādzer padaudz tīra ūdens, labi, ja tas ir strukturēts (strukturēt var gan ar sudrabu, gan sasaldējot un atlaidinot ūdeni parastā ledus kamerā)

Kopumā šādos periodos ir vajadzīgs saudzējošs režīms. Šajā laikā nevajadzētu komunicēt ar cilvēkiem, kuri tracina. Sev apkārt jārada maksimāli mierīga un harmoniska vide.Galvenais necelt paniku.

Tātad, tavs galvenais glābiņš ir elpošana, svaigs gaiss, sazemējums, rūpes par sevi un maksimāla neviena nenosodīšana, pirmkārt jau sevis.

***

Paralēli personīgajām transformācijām, šobrīd notiek masveida pārvērtības, fiziskas parvērtības jaunā kvalitātē.

Šobrīd pirmoreiz vēsturē mēs it kā atgriežamies Dievišķajā stāvoklī, mūs caurauž dievišķā apziņa un mūsu fiziskos ķermeņus caurauž svētā gara uguns. Zinātniskā valodā tas nozīmē, ka no galaktikas centra caur Sauli uz zemi pirmo reizi translējas principiāli jaunas enerģijas un kvantu fizikas likumi iedarbojas ne tikai uz mikropasauli, bet arī parasto ikdienas dzīvi: “vērotājs” ar savu attieksmi veido notikumus, ir pieaudzis domu spēks un tieši no garastāvokļa ir atkarīga dzīva bioloģiskā objekta stāvoklis.

Tūkstošiem gadu krājušās graujošo programmu smagās enerģijas (vīriešu naids pret sievietēm, sievietēm pret vīriešiem, rasu, klasu konflikti, nāves bailes, bailes no sāpēm, ciešanām un bada), kas tukstošiem gadu laikā formējušās uz Zemes un bijušas ierakstītas Zemes elektromagnētiskajā laukā, tātad arī mūsu ķermeņos. Ar katru uzliesmojumu uz Saules šīs enerģijas kļūst nesavienojamas ar dzīvību mūsu ķermeņos un tās aktīvi transformējas caur mūsu ķermeņiem. Tāpēc tie, kuri ir līdzsvarojuši personīgās problēmas var ļoti spēcīgi sajust pašas Planētas transformācijas.

Tās izpaužas kā čiekurveida dziedzera aktivācija – galvas reiboņi, uzbudinātības viļņi, alerģiskas reakcijas – iesnas, acu asarošana, sāpes dažādās ķermeņa vietās.

Apbrīnojamais cilvēka radīšanas brīnums matērijā ir tas, ka viņa fiziskais ķermenis vienlaikus ir arī kosmisks ķermenis, un visi mūsu endokrīnie orgāni, visas mūsu sistēmas, kas ir tieši saistītas ar hormoniem, ir portāli uz citām dimensijām. Tāpēc laikā, kad ķermenī aktivizējas kosmiskās strāvas, lielākais triecienvilnis nonāk orgānos, kas ir atbildīgi par hormonālo apgādi, proti: galvas centros (hipotalamusā, hipofīzē), virsnieru dziedzeros, olnīcās, liesā, aizkuņģa dziedzerī, aknās, nierēs. Tāpēc fiziski mēs piedzīvojam visdažādākos nepatīkamos simptomus. Bet tie vairs nav saistīti ar kādām mūsu personīgajām mācībām vai kļūdām, bet ar spēcīgu enerģiju kustību, kas ķermenim ir nepierasti.

Notiekošo transformāciju atbalsta arī augstā Saules aktivitāte. Tās enerģijas, kas šobrīd nāk no Saules ir mīlestības un harmonizācijas eneģijas. Tas nav savienojamas ar iepriekšējām, un ķermenim ir ļoti grūti tajās adaptēties.

Tu jautāsi, kapēc neslimo lielākā daļa cilvēku? Slimo visi, tikai ļoti atšķirīgi. Tie, kuri vēl nav atmodušies, vēl nespēj uztvert augstās vibrācijas un viņu slimības ir daudz “parastākas”. Bet, ja esi sācis darbu ar sevi, esi sācis lietot veselīgāku uzturu, atbrīvot savu apziņu no stereotipiem, labestīgāk skatīties uz cilvēkiem, ja esi iemācījies piedot, tad tavas šūnas izstaro pavisam citu enerģiju nekā tam cilvēkam, kurš priecīgi bauda tenkas par kaimiņiem. Un tava bioloģija kā magnēts pievelk augstās vibrācijas. Taču, ņemot verā to, ka visos ķermeņos ir uzkrāts ļoti daudz iepriekšējo bloku un emocionālo ciešanu, tad tev ir fiziski smagi.

Bet labā ziņa ir tā, ka pašprogrammēšanas spēks pieaug proporcionāli jauno ienerģiju ienākšanai, tāpēc saglabājot mieru un uzticēšanos Dzīvei tu ļoti atvieglosi savus pārveides procesus un ķermeņa šūnu pārveidi.

Pieredzes rezultātā es atklāju, ka visvieglākais veids, kā pārdzīvot diskomfortablus stāvokļus, ir pēc iespējas vairāk atpūsties un pateikt: “Lai viss notiek visvieglākajā un mierīgākajā man veidā. Es mierīgi atļauju visiem procesiem notikt ar visausgtāko labumu priekš visiem”

Vēl gribu atgādināt, ka tu neesi viens. Katram no mums ir milzīga atbalsta komanda – nefizisko spēku komanda, kas ir ieinteresēta tajā, lai ar mūsu fiziskajiem ķermeņiem nekas slikts nenotiktu, lai mēs būtu maksimālā līdzsvarā. Viņi nekad nepieļaus kaut ko graujošu tavam ķermenim.

Ja tu jūties ļoti slikti, palūdz palīdzību saviem Sargeģeļiem. Viņi ļoti gaida mūsu lūgumus, jo mēs visi esam vienoti. Ir ļoti daudz lūgšanu, vēlējumu. Kad mēs izmantojam izrunātu vārdu, mēs ietekmējam mūsu ķermeņa šūnas. Nevajag lūgt izdziedināšanos, bet gan mieru un ticību, jo mūsu emocionālais stāvoklis var krietni atvieglināt slimīgos simptomus.

Ir ļoti svarīgi šajā brīdī mīlēt savu ķermeni, pateikties tam. Un ir svarīgi saprast, ka arī ķermeņa šūnām ir stress tāpēc, ka tās pirmo reizi saņem tāda veida starojumu.

Līdz ar enerģijas plūsmas pastiprināšanos palielinās arī mūsu ķermeņa jutība ne tikai pret ārējām ietekmēm, bet arī mūsu domām. Ķermenis ir inteliģents, mazākās daļiņas ir inteliģentas, ar visu var sarunāties, arī ar ķermeņa šūnām. Šī informācija vēl nav pieejama masveidā, taču avangarda zinātnieki  to jau saprot. Tāpēc vienkārši tici tam un runā ar savu ķermeni. Ietekme ir milzīga, ja saki: “Dārgais ķermeni, nomierinies, mēs kopā ar tevi tiksim galā ar visu, elposim dziļi.”

Tu vari pārliecināt sava ķermeņa šūnas uztvert pašreizējo procesu nevis kā šoka terapiju, bet gan kā intensīvu fizisko audzināšanu, izskaidrot tām, ka nav nekādas katastrofas, ka tev tikai jāpielāgojas jaunajām dievišķajām enerģijām.

Un vairāk atpūties – neplāno šādos stāvokļos neko, nekur nebrauc, ļauj pēcpusdienā sev pagulēt.

Ir grūti sniegt vispārīgus ieteikumus, jo katrs mēs esam ļoti individuāli. Katram pašam sevi jāvēro: kā tu jūties šajā laikā, kas ar tevi notiek …

Taču esam iegājuši laikmetā, kad viss ir daudz vieglāk, tikai jāizdara izvēle un jāuzticas savai dabai.

Vissvarīgākais ir saglabāt sajūtu, ka ar mums viss ir kārtībā, jo katra doma par satraukumu un bailēm rada nosprostojumu, kas neļauj jaunajai enerģijai viegli plūst cauri mums.

Svētī visu, kas ar tevi notiek, un zini, ka esi pasaules Radītāja vai Mātes maigajās rokās. Un tā kā katrs no mums sevī nes daļiņu Dieva, dziļi savā sirdī mēs to visu zinām.

Mīli sevi, mīli savus mīļos, mīliet viens otru, pasakies dzīvei, atrodi katru dienu mierīgas pieņemšanas sajūtu visam, kas notiek. Jo tikai mūsu virzītā uzmanība atvieglina jauno enerģiju plūšanu caur mums, tostarp visu veidu simptomu mazināšanu.

Un tici – tev jau ir tiesības dzīvot savādāk, vieglāk un maģiskāk, un dzīve tevi šajā noteikti atbalstīs!

Svetlana Dobrovoļska
Avots: https://obretenie-sily-lubvi.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīvot, lai redzētu sauli

Ziemā ir nedaudz vairāk klusuma, nedaudz vairāk iespēju pabūt vienatnē, nedaudz vairāk iespēju dzīvot lēnāk.
Un, lūk, šis palēninājums kļūst par gandrīz vienīgajām zālēm šobrīd.

Labprātīgi samazini ātrumu, dod iespēju atbrīvot savu nogurumu, novienkāršo savu “mazo” dzīvi līdz viedumam atbrīvoties no savām vēlmēm, kas tevi dzen…
Un līdz viedumam pārāk stipri neapgrūtināt ne sevi ne citus…
Līdz tam jau pavisam neikdienišķajam maigumam, kurā neviens nelec virsū otram, lai censtos kaut ko no ārpuses izmainīt, bet turpina mīlēt, turpina mierināt, turpina sildīt.

Negribēt pārāk daudz, nešūpoties līdzi steigai, kas tāpat neko nedod, nemētāties ar to, kas ir, dēļ tā, kā nav – lūk, vēl vienas zāles.
Zāles pret cinisko iekšējo aukstumu, pret nežēlību, pret bezspēcīgajām dusmām.

Palēnināties, lai nepazustu.

Un dzīvot, lai redzētu sauli… brīvo sauli.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Brīnumu laiks, kuru radām mēs

Ziemassvētku laiks ir laiks, kad pār mums plūst milzīga enerģijas, mīlzīga Mīlestības plūsma.

Un nav nekāds brīnums, ja šīs enerģijas plūsmas priekšvakarā no mums tiek izspiestas kādas nevēlamas emocijas un mēs piedzīvojam “atsitienus”. Tikai jāatceras, ka Tu jau esi jauns un visu, kas nav tik jauns, ir jāizslauka pat no vistālākajiem  savas apziņas kaktiem. Un tas jāizdzīvo ar pateicību dzīvei un rūpēm par sevi. Un šajā sakarā es vēlos minēt dažus piemērus par to, kā iziet no dāžādām grūtām situācijām, kuras esam piedzīvojuši šajā gadā.

Viens no kolorītākajiem šādiem piemēriem ir lieli finansiālie zaudējumi. Kāds dēļ negodīgu radinieku vai partneru uzvedības zaudēja savu nekustamo īpašumu, kāds tika apzagts, kāds savas paša neuzmanības dēļ zaudēja lielus finansu līdzekļus vai īpašumus… Taču, ja saproti, ka tas nenotika nejauši, ka ar to tika nolīdzināti kādi seni parādi, ja tu vienkārši to pieņem un ej tālāk, maksimāli uzticoties pats sev, savai sirdij un pateicībā dzīvei, tad brīnumaiā veidā burtiski no debesīm krīt jauni dzīvokļi, mašīnas, darbi un iespējas. Tas notiek tikai tad, kad cilvēks patiešām ir ar tīru sirdi, netur ļaunu prātu, jo saprot, ka šāds pāridarītājs droši vien izpildīja kādu Dvēseles pieprasījumu (jo droši vien bija vajadzīga šī macību stunda par to, kā atbrīvoties no materiālistiskajām piesaistēm) un tad, ja cilvēks neturas pie tām materiālajām izpausmēm, kuras tam iepriekš bija. 
Jauna dzīve mums vienmēr piedāvā vairāk, ja mēs speram soli Dvēseles virzienā.

Otrs svarīgs moments ir slimības. Daudzi šajā aizejošajā gadā piedzīvoja lielas veselības problēmas, kas ļoti bieži bija uz dzīvības un nāves robežas, kas izpaudās visdažādākajos veidos un stāvokļos. Un arī šajā jomā izvēle būt pateicīgam savai dzīvei par piedzīvotajām mācību stundām un brīvība apzināties sevi kā nemirstīgu būtni, arī darīja brīnumus. Nokļūšana nāvīgi bīstamā situācijā notiek arī tāpēc, lai atlaistu bailes zaudēt savu fizisko ķermeni. Kad mēs atlaižam šīs bailes, ķermeni zaudēt vairs nav jēgas – tas vajadzīgs tāpēc, lai pārvērstu dzīvo dzīvajā, kļūstot par pamanāmu Mīlestības avotu.

Un trešais moments ir brīnumainas pārvērtības savā sadzīvē. Nav nekāds noslēpums, ka ļoti daudzas sievietes vēlētos būt mierīgas, līdzsvarotas, harmoniskas, mīlošas, iedvesmojošas, taču ikdienas rūpju pārpilnība (bērnu slimības, vīra aizņemtība, provokācijas vai vispar vīra trūkums)  strauji izrauj mūs no šiem stāvokļiem. Mēs mētājāmies starp visdažādākajām glābšanas situācijām, attiecībām ģimenē un savām vajadzībām. Un daudzām manām kursu apmeklētājām milzīgs sasniegums ir tas, ka tās pašas sadzīves darbības (ēdiena gatavošana, mājas uzkopšana, bērnu vadāšana pa pulciņiem, mijiedarbība ar kaimiņiem, palīdzība tuviniekiem) – visas tās darbības, kas agrāk atņēma kolosālus resursus, gluži otrādi kļūst par resursu avotu.

Tāpēc, ka ikkatra šī darbība kļūst par Mīlestības izpausmi. Pirmkārt – Mīlestības pret sevi un pēc tam jau pārpilnībā – Mīlestības pret visiem citiem.

©Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sadeg viss, kur trūkst mīlestības

Uguns enerģiju, kas šobrīd nāk uz Zemes, pārdale, ir atkarīga no 4 galvenajiem fokusēšanās virzieniem:

1. Savas UZMANĪBAS kontrole. Kur uzmanību, tur enerģija, kur enerģija – tur tavas dzīves notikumi.
A`priori ir jāizslēdz savas enerģijas novirzīšana tur, kur resursi pārtērējas.
Ja tu kādu nosodi (vienalga, vai viņam ir vai nav taisnība), tu automātiski nostājies zem giljotīnas, zem soda, jo pats sevi ļauj sodīt.

Dzīve ļoti ātri noorganizēs atbilstošus apstākļus. Karma ir momentāla. 

2. Ķermenis ir mans draugs. Apzināšanās, ka šeit un tagad tu dzīvo uz sava ķermeņa rēķina. Apziņa izvēlās fokusu, bet ķermenis to izstaro pasaulē. Un, pirmkārt, tu rūpējies par to, lai tev ar ķermeni būtu harmoniska mijiedarbība. 

3. Vainas sajūta ir iepriekšējā laikmeta lamatas. Balstoties uz vainas apziņu bija uzbūvēta visa šīs pasaules iznīcība. Reinkarnāciju spēlē ir normāli sabrukt, taču vainas apziņa nav konstruktīva nevienam – ne tam, kurš kaunina, ne tam, kurš vainīgs.Tas ir atvars, kas vecajā matricā iesūc sevī visu enerģiju. Nav nekā, par ko tu esi vainīgs un nav nekā, par ko vainīgi ir citi. Ja viņi varētu kaut kā savādāk, viņi to izdarītu. Nelaimīgus padara nelaimīgie. Laimīgus – laimīgie.

4. Šobrīd vairums no negatīvajiem simptomiem mūsu veselībā, notikumos un emocionālajos stāvokļos nav nekādas kļūdas. Tā vienkārši ir attīrīšanās. Sadeg viss, kur trūkst mīlestības.

Svetlana Dobrovoļska “Uguns pārdalīšana”
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ieraksts ŠEIT

Lai viss nostātos savas vietās

Labdien, mani Mīļie.
Gaismā un Mīlestībā apskauju katru no jums šajā jaunajā dienā.

Notiek Lielā Pāreja.
Redzošie – redz, jūtošie – jūt, zinošie – zina.

Vareni enerģijas viļņi kā cunami noslauka savā ceļā visu, kas nav īsts, kas nav Mīlestība, kas ir mākslīgs, kas nav stāsts par Dzīvi.
Tiek norauts ilūziju plīvurs un izpaužas viss, kas ticis slēpts un bijis aizklāts. Nokrīt maskas.
Egregori agonē un izdomā arvien jaunus iebiedēšanas, manipulācijas un enerģijas nosūkšanas veidus.

Taču cilvēki mostas. Ne visi uzreiz. Tas notiek pakāpeniski.

Daba modina, enerģijas modina, Dievs modina.
Un tas nav stāsts tikai par mums – cilvēkiem. Un ne tikai par mūsu planētu.
Viss ir daudz apjomīgāk un plašāk.

Katrs no mums šobrīd ar savām domām, lēmumiem, izvēlēm ietekmē šīs Pārējas kustības ātrumu.
Tā vienalga notiks un notiek. Taču katram ir sava personīgā izvēle par savu kustību visā šajā. Izvēle pieķerties pagātnei, ticēt visiem kliedzošajiem “šausmu stāstiem”, baidīties vai izvēlēties Mīlestības un Patiesības ceļu. Jo vairāk jūs baidāties un pretojaties, jo spēcīgāk tas jūs satricina.

Viss, kas balstīts uz parazitēšanu un manipulācijām tiks sagrauts.
Viss, kur nav Mīlestības, tiks sagrauts.
Atvērts sirds centrs kļūst par ikdienas dzīves nepieciešamību. Ja agrāk mēs varējām noslēgtu sirdi kaut kā dzīvot, tad tagad to vairs nevarēsim.
Ir ļoti svarīgi atvērt sirdis. Ir ārkārtīgi svarīgi izvēlēties Mīlestību nevis bailes.

Bailes ir ilūzija.
Tur, kur ir Mīlestība, tur nav vietas bailēm.

Ir ļoti svarīgi izdziedināt savu iekšējo bērnu.
Ir ļoti svarīgi izdziedināt iekšējo vīrišķo un sievišķo, harmonizēt tos.
Tas ir ceļš pie veseluma.
Un ir ļoti svarīgi uzņemties atbildību par savu dzīvi.
Ir ļoti svarīgi beidzot pieaugt. Gan psiholoģiski, gan garīgi un dvēseliski.
Ir svarīgi, lai Dieva vietā katram ir Dievs, ne reliģija, ne valsts, ne valdība, nauda, mīļotais vai mīļotā, bērni vai vēl kāds, vai spēki, kuri sevi dēvē par dieviem vai maskējas par Dievu.
Dieva vietā – Patiesība, Absolūts. Un nekā savādāk.
Tad viss pārējais nostāsies savās vietās.

Nezini, ko darīt, netiec pats galā – atrodi kādu, kurš redz to, kas notiek, kuram pašam ir resurss un kurš var palīdzēt.
Šobrīd vairs tīrā veidā nedarbojas psihoterapija un psiholoģija, tie ir daudz lielāki un apjomīgāki procesi.

Tieši tāpat ir ļoti svarīgi strādāt ar savu ķermeni. Izvēlies to, kas der tieši tev.
Dzer vairāk tīra ūdens, atpūties tieši tik, cik vajadzīgs tev, izgulies. Parūpējies par sevi.
Vairāk kontaktējies ar dabu un priecājies par vienkāršajām dzīves lietām un norisēm.
Meklē to, kas priecē un sazemē tieši tevi. Pēti, izzini.
Nepavelcies uz provokācijām, bet sargā savas robežas.
Arī tas ir ļoti svarīgi.

Lai mums visiem pietiek spēka godam iziet katram savus procesus.
Lai saudzīga mums visiem attieksme pašiem pret sevi un vienam pret otru. Un Mīlestību mums visiem!

Anna Gusak
Mīlestībā, Olivarija!
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mazie attiecību noslēpumi

❤️ Kad divi cilvēki satiekas, vislielāko labumu šajās attiecībās iegūst tas, kurš labāk sevi pazīst: viņš ir mierīgāks, pārliecinātāks un, atšķirībā no pārējiem, ir saskaņā ar sevi.

❤️ Nekad neļauj citu cilvēku uzvedībai ietekmēt tavu pašsajūtu.

❤️ Nav vērts pievērst uzmanību tam, ko saka un dara pārējie. Labāk pacenties ieraudzīt viņu vārdu un darbu dziļāko motivāciju.

❤️ Draudzību, kas balstās uz pakļaušanos un izpatikšanu, nevar nosaukt par draudzību. 

❤️ No mistikas viedokļa, nav atšķirības starp tevi un citu cilvēku. Lūk, kāpēc nav iespējams nodarīt otram ļaunumu, nenodarot to pašam sev, tāpat, kā nevar palīdzēt otram cilvēkam, nepalīdzot pašam sev.

❤️ Tas, kurš brīvs no pretenzijām pret citiem cilvēkiem, nekad nebūs piemānīts un pievilts.

❤️ Milzu solis pretī garīgajam briedumam, ir atteikšanās aizstāvēties pret netaisnīgu aprunāšanu. Kaut vai tikai tāpēc, ka šāda “pašaizsardzība” sagrauj prāta un gara mieru.

❤️ Tu citus cilvēkus saproti tieši tik lielā mērā, cik saproti pats sevi. Lūk, kāpēc sevis iepazīšana ir svētīgs darbs.

❤️ Nebaidies pilnībā sajust visu, kas notiek tavās partnerattiecībās, – īpaši tas attiecas uz dvēseles sāpēm un vilšanās mirkļiem. Tas ļoti daudz ko izskaidros tavā dzīvē.

❤️ To, kurš sajutis, ko nozīmē mīlēt, neuztrauks tas, ka viņa mīlestību kāds neievēros vai pat atraidīs.

❤️ Kad esi zaudējis tuvu draugu, nesteidz meklēt kādu viņa vietā. Jo pretējā gadījumā tev neizdosies sajust savu dvēseles sāpi un tātad neizdosies no tās atbrīvoties.

❤️ Nebaidies sociumā būt “nekas”. Šis stāvoklis ir daudz dziļāks un bagātīgāks, kā tas varētu šķist pirmajā acu uzmetienā.

❤️ Viss nepieņemtais attiecībās ir brīnišķīga iespēja ieraudzīt cilvēkus patiesajā, ne ideāli mānīgajā gaismā. Jo vairāk kāds tev nepatīk, jo vairāk tas tev spēj iemācīt.

❤️ Tu vari tik ļoti būt atbrīvots no domām par pasaulīgu netaisnību, ka ikreizi būsi neizpratnē, dzirdot paziņu sūdzības par “klaju likumisko tiesību pārkāpumu”.

❤️ Tu nevari savā tuvākajā ieraudzīt tos tikumus, kuri nepiemīt tev pašam.

❤️ Nejauc iekāri ar mīlestību. Pirmā vienmēr atrodas pastāvīgos baudas meklējumos. Otrā – mūžīgā harmonijā pati ar sevi.

❤️ Viena tava dvēseles daļa no sirds vēlas dzīvot mīlestības piepildītu dzīvi, otra par to pat dzirdēt negrib. Nostājies savu gaišo spēku pusē un dari visu iespējamo, lai tie izpaustos.

❤️ Nav vērts dzīvot, drebot no vienas vien domas par to, ko par tevi padomās citi vai par to, ko padomāsi tu pats.

❤️ Necenties kļūt mīlošs. Labāk strādā pie tā, lai esi īsts. Būt īstam un patiesam, nozīmē – būt mīlošam.

❤️ Vislielākā mīlestība, kuru mēs varam uzdāvināt cilvēkiem, – ir pārvērst savu dzīvi tā, lai viņus iedvesmotu mūsu piemērs, augstsirdība un labestība.

Publicēja: Irina Deri-A-Nur
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kādā aprīļa rītā

Vēlā aprīļa saule ir kā uzlieta tēja ar plānu citrona šķēlīti un melisas zariņu, garšīga pat acij…

Pavasara rītā pamostoties, pārņem tāds īpašs, kluss prieks, kas nelīdzinās nekam citam.
Tas ir pats par sevi.
Maigs, brīvs, godīgs un tīrs.
Tu ar to piesātinies un iegūsti pavisam neredzamu aizsardzību no visa, ko iedomāsies sev līdzi atnest trauksmainā diena.
Un rīta domas joprojām ir tālu no raizēm, joprojām ir dāsnas ar šīs apburošās mazās nekonedarīšanas labajām plūsmām, pēc kurām neviens darbs vairs nešķiet apgrūtinoša nasta.

Dažkārt es domāju, ka mēs paši izdomājam šo smagumu, tā, it kā nezinātu, ka darbs var sagādāt prieku, un, ka tas ir daudz reiz dziedinošāk, kā neierobežota dīkdienība, kas ātri vien ikvienu savu saimnieku pārvērš par ciniķi, kurš vairs nav spējīgs noturēt savu uzmanību ne uz ko, un nespēj no sirds sajūsmināties.

Minūtes skrien ātri… bet to pēcgarša nekur nepazūd, tās piepilda atmiņu ar brīnišķīgiem fragmentiem, kurus tu sev atļāvi pamanīt, neskatoties ne uz ko.

Mīļie mani, pamaniet savu dzīvi…
Un tā noteikti pamanīs jūs.

Ļiļa Grad
Foto: Jill Burrow
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mēs esam radīti harmoniski

Plūsti šo dzīvi, piedzīvo to, kā piliens okeānā un sajūti, ka Visums jau sākotnēji mūs ir radījis harmoniskus.

Mums atliek  ne vien nesagraut šo harmoniju sevī, bet iepazīt tās patieso izpausmi. Taču viss apkārt esošais cenšas mums iedvest to, ka harmoniskam ir jākļūst, ka harmonija ir kaut kur – tur, un pēc tās ir jāiet, to jācenšas iegūt, par to jāsacenšas ar citiem, ir jāpārlec citiem, jākļūst augstākam, labākam, stiprākam.

Tā cilvēkā sāk augt sajūta, ka viņš ir atdalīts no visa vienotā – tas ir mūsu prāts un ego, tā sākas ceļš, kurš visas dzīves garumā atnesīs vien rūgtumu, vilšanos, konfliktus un neapmierinātību.

Jo lielāks ego, jo tumšāka kļūst dzīve, jo vairāk tu attālināsies no savas būtības.

Daudzi grib palīdzēt un paskubināt citus, taču tā ir liela kļūda, zinu to no savas pieredzes, tāpēc nesteidzies!

Ja tu ar savu enerģiju esi kādu aizvilcis pie savas “gaismas”, bet nevis viņš pats ar savu pieredzi un savām kājām nogājis šo ceļu, viņš nespēs tur noturēties, viņš nogāzīsies atpakaļ un vainos tevi, ka tu neesi viņu noturējis, esi nodevis vai esi nohipnotizējis vai apmuļķojis – un tu kļūsi par vislielāko viņa  ienaidnieku…

Un tas, ko otrs atnesīs no turienes, no gaismas, būs tukša čaula, kuru viņš centīsies piepildīt ar kaut ko, kas viņam ir reālā līmenī, bet ne ar to, ar ko tas bija piepildīts tur, kur tu viņu aizvilki…

Vai varbūt tas neko nedos, pilnībā noniecinot šo pieredzi, jo viņam nav ar ko šo pieredzi saistīt savā reālajā eksistencē…

Nikolajs Bulgakovs
FOTO: Artem Beliaikin
Tulkoja: Ginta Filia Solis