Kādā aprīļa rītā

Vēlā aprīļa saule ir kā uzlieta tēja ar plānu citrona šķēlīti un melisas zariņu, garšīga pat acij…

Pavasara rītā pamostoties, pārņem tāds īpašs, kluss prieks, kas nelīdzinās nekam citam.
Tas ir pats par sevi.
Maigs, brīvs, godīgs un tīrs.
Tu ar to piesātinies un iegūsti pavisam neredzamu aizsardzību no visa, ko iedomāsies sev līdzi atnest trauksmainā diena.
Un rīta domas joprojām ir tālu no raizēm, joprojām ir dāsnas ar šīs apburošās mazās nekonedarīšanas labajām plūsmām, pēc kurām neviens darbs vairs nešķiet apgrūtinoša nasta.

Dažkārt es domāju, ka mēs paši izdomājam šo smagumu, tā, it kā nezinātu, ka darbs var sagādāt prieku, un, ka tas ir daudz reiz dziedinošāk, kā neierobežota dīkdienība, kas ātri vien ikvienu savu saimnieku pārvērš par ciniķi, kurš vairs nav spējīgs noturēt savu uzmanību ne uz ko, un nespēj no sirds sajūsmināties.

Minūtes skrien ātri… bet to pēcgarša nekur nepazūd, tās piepilda atmiņu ar brīnišķīgiem fragmentiem, kurus tu sev atļāvi pamanīt, neskatoties ne uz ko.

Mīļie mani, pamaniet savu dzīvi…
Un tā noteikti pamanīs jūs.

Ļiļa Grad
Foto: Jill Burrow
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mēs esam radīti harmoniski

Plūsti šo dzīvi, piedzīvo to, kā piliens okeānā un sajūti, ka Visums jau sākotnēji mūs ir radījis harmoniskus.

Mums atliek  ne vien nesagraut šo harmoniju sevī, bet iepazīt tās patieso izpausmi. Taču viss apkārt esošais cenšas mums iedvest to, ka harmoniskam ir jākļūst, ka harmonija ir kaut kur – tur, un pēc tās ir jāiet, to jācenšas iegūt, par to jāsacenšas ar citiem, ir jāpārlec citiem, jākļūst augstākam, labākam, stiprākam.

Tā cilvēkā sāk augt sajūta, ka viņš ir atdalīts no visa vienotā – tas ir mūsu prāts un ego, tā sākas ceļš, kurš visas dzīves garumā atnesīs vien rūgtumu, vilšanos, konfliktus un neapmierinātību.

Jo lielāks ego, jo tumšāka kļūst dzīve, jo vairāk tu attālināsies no savas būtības.

Daudzi grib palīdzēt un paskubināt citus, taču tā ir liela kļūda, zinu to no savas pieredzes, tāpēc nesteidzies!

Ja tu ar savu enerģiju esi kādu aizvilcis pie savas “gaismas”, bet nevis viņš pats ar savu pieredzi un savām kājām nogājis šo ceļu, viņš nespēs tur noturēties, viņš nogāzīsies atpakaļ un vainos tevi, ka tu neesi viņu noturējis, esi nodevis vai esi nohipnotizējis vai apmuļķojis – un tu kļūsi par vislielāko viņa  ienaidnieku…

Un tas, ko otrs atnesīs no turienes, no gaismas, būs tukša čaula, kuru viņš centīsies piepildīt ar kaut ko, kas viņam ir reālā līmenī, bet ne ar to, ar ko tas bija piepildīts tur, kur tu viņu aizvilki…

Vai varbūt tas neko nedos, pilnībā noniecinot šo pieredzi, jo viņam nav ar ko šo pieredzi saistīt savā reālajā eksistencē…

Nikolajs Bulgakovs
FOTO: Artem Beliaikin
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laime, kuru mēs vēlamies mokoši un pastāvīgi, kļūst par nelaimi

Laime, kuru mēs vēlamies mokoši un pastāvīgi, kļūst par nelaimi.
Tāds, lūk, paradokss, mani mīļie…

Par nelaimi kļūst šīs vieglās un spontānās sajūtas pielīdzināšana tiem parastajiem dzīves un materiālajiem mērķiem, kurus principā sasniegt var jebkurš, ja vien pieliks noteiktas pūles.
Un te nu slēpjas galvenais asmens, kas caururbj katra tā cilvēka dvēseli, kurš skaidri zin, ka var… var uzbūvēt karjeru, var atļauties dārgus krāšņas dzīves atribūtus, un var pat sevi pārtaisīt, ja daba piespiedīs, kas gan ir pretrunā ar šodienas šabloniem, kuri uzņem nu jau gluži fašistiskus apgriezienus.
Visu to var, bet laimi – nevar.

To nevar mākslīgi radīt. Notēlot var. Var neeksistējošo izrotāt ar reālām dekorācijām. Bet sajust tikai tad, kad tā pati par sevi paziņos.

Pilnīgas un nepārtrauktas harmonijas nav, tāpat kā nav laimes non-stop režīmā. Toties eksistē gudrība, kas ļauj neizvirzīt dzīvei pretenzijas un vienkārši to dzīvot. Dzīvot cienīgi. Cienot dzīvi un cienot sevi, neatkarīgi no tā, kas izdodas, bet kas – ne īpaši.

Arvien biežāk es novēroju, ka cilvēki pret laimi izturas nevis kā pret smalku emocionālu dāvanu, kuru nevar pārēsties, bet kuru var baudīt, ja tā atnāk, bet pret to izturas kā modernu panākumu mērauklu, kuru nav tik svarīgi just, bet ļoti svarīgi atklāti demonstrēt.
Cik daudz depresiju un neirožu ir kļuvušas par loģisku hroniskas neapmierinātības iznākumu, kurā cilvēks pats sevi iedzen, jūtoties vainīgs par to, ka viņa personīgais sasniegumu saraksts nav pilnīgs bez tā, no kā, viņaprāt, būtu jāsastāv laimei.
Taču tam tā nav jābūt…

Laime atnāk un aiziet. Bet mēs paliekam. Un, ja mēs paliekam nelaimīgi, tātad mums sevis vēl nav…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

KATRAM SAVA PIDŽAMA

Šobrīd mūsu mājas ir vieta, kur paglābties. Tās ir MŪSU mājas; mūsu miera un drošības vieta. Vai tev kadreiz ir gribējies nopirkt jaunu pidžamu vai mājas kleitu? Maigu, mīkstu naktskreklu, kas viegli apņem ķermeni? Ja gribējās un gribas, tas ir labi. Tā izpaužas vēlme pēc drošības. Un vajadzība būt harmonijā ar savām mājām.

Atceros, bērnībā nācu no skolas un nevarēju sagaidīt to brīdi, kad beidzot varēšu novilkt skolas formu. Un uzvilkt mājas drēbes. Tas darbojas kā silta vanna; tu uzreiz sajūti, ka esi mājās. Citā realitātē, kurā tevi sargā dzimtās sienas. Kaut gan, protams, arī tur mēdz būt dažādi.

Taču šo momentu, kad pārģērbies mājas apģērbā es vienmēr atceros. Un arī šī sajūta ir saglabājusies. Un vēl aizvien, lai cik skaistas būtu drēbes, ko valkājam, mājās ļoti gribās tās novilkt. Un uzvilkt ērto, mīksto… savējo.

Majas krekls, mājas kleita ir mūsu mājas un dvēseles miera simboli. Šo apģērbu neviens neredz, izņemot pašus tuvākos – savējos. Tas ir mūsu slepenais personīgais apģērbs. Jo tas ērtāks, patīkamāks, skaistāks, jo labāk tas mūs aizsargā.

Senslāviem bija tāda paraža: jaundzimušo pieņēma kreklā, kuru bija darinājusi pati vecākā dzimtas sieviete. Tas tāpēc, lai viņš saņemtu dzimtas aizsardzību un dzīvotu ilgi.

Dažās ģimenēs jaundzimušo pieņēma tēva kreklā. Lai viņš uzreiz sajustu tēva aizsardzību, lai uzreiz iepazītos ar ģimenes smaržu un mikrofloru. Un, lai tēvs viņu stiprāk mīlētu, – tā uzskatīja.

Bet piedzimt laimes krekliņā bija liela svētība. Šo krekliņu pēc tam glabāja visu mūžu; tas glāba un aizsargāja laimīgo, kurš atnāca šai pasaulē Dieva dotā “krekliņā” – no visām nedienām

Paskaties, vai tavs mājas apģērbs ir gana ērts un patīkams. Naktskrekls simbolizē dvēseles mieru, saldus sapņus un eņģeļu aizsardzību. Agrāk tam vajadzēja būt sniegbaltam. Jā, un arī tagad būtu labi gulēt sniegbaltā mīkstā naktskreklā. Simboli ietekmē mūsu zemapziņu, pat tad, ja mēs par to nedomājam…

Bet pidžama vai mājas kostīms ļauj justies kā mājās. Tie pastiprina drošības un relaksētības sajūtu. Un, ja vēl pidžama ir skaista, tas ir cieņas un estētiskās harmonijas simbols pret savām mājām.

Agrāk pidžamas izsniedza sanatorijās un kūrortos. Gan slimnieki, gan atpūtnieki tās nēsāja arī pastaigājoties, – tāpat kā deviņdesmitajos gados treniņtērpus valkāja it visur. Un pidžama ļoti labi ietekmēja atveseļošanos un emocionālo stāvokli.

Pidžama simbolizē ērtumu, relaksāciju, aizsardzību, sajūtu, ka par mums rūpējas un dziedina mūs. Tas ir atpūtas simbols. Brīvības no trauksmes un smaga darba. Pēc kara sanatorijās valkāja pidžamas; cilvēki vēlējās atpūsties, atlabt. Viņi bija pelnījuši mieru un atpūtu.

Lūk, kāpēc šodien tik daudziem gribās nopirkt jaunu mājas kreklu vai skaistu ērtu pidžamu. Tad nopērc! Vai uzšuj, – šūšana nomierina un dod spēku. Un, ja vēl savām rokām vari uzšūt kreklu mīļotajam cilvēkam, šis krekls viņu sargās, tā senatnē uzskatīja. Vai arī uz veikalā pirkta krekla vari uzšūt viņa vārdu. Tas viņu stiprinās.

Agrāk krekls bija cilvēka simbols. Viņa pirmās drēbes.

Un arī tagad tā ir laba dāvana sev un saviem mīļajiem. Mēs esam mājās. Lūk, mūsu mājas apģērbs. Un visas nedienas paliek aiz durvīm. Mēs varam atslābt un atpūsties. Un, lai mūsu sargeņģelis par mums parūpējas. Mājās, savā mājas apģērbā mēs atkal nedaudz esam bērni. Maigāki, labestīgāki un klausīgāki.

Lūk, kāpēc gribas ātrāk pārgērbties, kad pārnāc mājās no trauksmainās un ne parāk veselās pasaules….

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

TU ESI

«Diena, kad tu pārstāj sacensties, ir diena, kad tu uzvari»
Bobs Mārlijs.

Nekad nedzenies pēc kaut kā. Gūsti harmoniju it visā, kas tevī un ap tevi. Iemīli šo mirkli un sevi šai mirklī. Jo vairāk tu dzīsies pec apgaismības, mīlestības, bagātības, atzinības vai zināšanām, jo vairāk tās no tevis attālināsies. Sacensības nozīmē steigu. Steiga noved pie stresa. Bet stress ir disharmonija.

Tava harmonija ir visu iekšējo potenciālu atklāšanas atslēga. Kad esi mierā, harmonijā un meditatīvā stāvoklī, tu esi dievišķā Visuma plūsmā. Šajā plūsmā ir patiesība, visas pieredzes un zināšanas, kas tev vajadzīgas. Un tu to visu atklāsi soli pa solim, durvis aiz durvīm.

Viss atnāks brīnumainā kārtā un pārsteigs tevi, kā tas vienmēr arī notiek.

Ļauj visam tevī notikt. Atveries jaunajam. Tava dzīve ir īstākais brīnums.

Tik daudz brīnumainu atklāsmju, tik daudz mīlestības, tik daudz pārsteidzoša. Tu esi dievišķa apziņa, kas nākusi šeit visu to piedzīvot. Neļauj sistēmai pārliecināt sevi par pretējo. Tu esi gana cienīgs, skaists un brīnumains. Lūk, tava patiesā enerģija. Iedvesmas, mīlestības un apgaismības enerģija. 

Vlad Freedom
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vienkāršā laime

Doties uz turieni, kur nedzird ikdienas steidzīgās dzīves troksni, aizvērt acis, uzskaņoties uz dziedējošajām dabas skaņām un ieslīgt svētlaimē – tas ir brīnišķīgi.

Taču, ja tu to proti tikai tādos apstākļos – tu neesi brīvs.
Un arī noskaņots tu esi nevis uz to, ko vari pats, bet gan uz ārējiem apstākļiem, citu cilvēku vēlēšanos-nevēlēšanos ieguldīties tavos plānos, vides atbilstību-neatbilstību tavām vajadzībām…

Taču saki, kur gan atrodas šis Eldorado, kurā nav neviena melnumiņa un kur visi priecīgi steidz tev pretī?
Tāda nav!

Toties ir katra diena, kurā viss nemēdz būt salikts pa plauktiņiem, kurā nav viennozīmīgi labo vai slikto, un nav pārlieku lielas atlaides mūsu pašu īpašajiem apstākļiem…
Un tātad nav vērts ārpusē meklēt to, kas tevi sasildīs. Ir vērts sākt meklēt sevī pašā spēku un atbalstu.

Var apbraukāt simtiem retrītu un ticēt, ka esi sasniedzis tajā meistarību un harmoniju, taču tas kļūs par patiesību tikai tad, kad būsi ticis skaidrībā ar savu realitāti, kad spēsi izturēt parastos sadzīvistiskos apstākļos, spēsi uzbūvēt kvalitatīvas attiecības ar citiem cilvēkiem, izveidosi kaut ko savu un parādīsi, ka spēj justies laimīgs ārpus pieķeršanās vispārpieņemtas laimes atribūtiem.

Mani mīļie, tas ir paradokss, bet parastā vidē justies dzīvam un pilnvērtīgam cilvēkam ir daudz grūtāk, bet arī daudz foršāk, nekā fantazēt par sevi kā par apgaismotiem dieviem un dievietēm, kuriem nav nekāda sakara ar realitāti…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par ciešanām

– Ciešanās nav nekā vērtīga. Nekā garīga. Nekā īpaša. Ciešanas ir tikai kliedziens: tā dzīvot nedrīkst!

Ciešanas – tas ir kā ielīst ērkšķu krūmā: mokoši ielīst, mokoši censties izlīst un pat tad, kad esi izlīdis, pēc tam mokoši censties izdziedināt dziļos skrāpējumus uz ādas.

Ciešanas vienmēr ir kļūda, bet pēc tam – neatlaidība ķecerībā. Ķecerībā pret to, ka Dievs tevi radījis laimei, esības priekam, mūžīgai svētlaimei, piešķirdams tev mēra, līdzsvara un harmonijas sajūtu, lai tu spētu izvairīties no dzīves asajiem stūriem, nepārdomātas rīcības, graujošām sadursmēm, nepamatotiem konfliktiem un gremdējošām vēlmēm.
Lai savā dzīvē tu varētu kustēties rāmi, visam pieskaroties maigi, skaisti, ar pateicību.
Lai tev vienmēr viss šeit un tagad būtu samērīgi.

Visu tavu ciešanu jēga ir tikai tajā, lai tu beidzot saprastu un uz mūžīgiem laikiem ielāgotu, ka citādāk dzīvot nevar un nav arī jēgas. Ka dzīve ir brīnišķīga “es” un “ne es” deja, kurā abi partneri ir tik ģeniāli, ka vienkārši aizmirst par sevi, bauda kustības un apbrīno otra cilvēka ritmu. 

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu neko nekavē

Ikviens šajā pasaulē skrien savu skrējienu, pa savu personīgo ceļu, savā laikā. Viss ir tik daudzslāņains un neviennozīmīgs.

Kāds pabeidza institūtu 22 gados, taču pēc tam trīs gadus mokoši gaidīja un nevarēja atrast darbu.

Kāds kļuva par veiksmīgu direktoru jau 25 gados, bet nomira 50.

Kāds par direktoru kļuva 50 gados, bet nomira 90.

Kāds savos 32 vēl joprojam ir viens, bet kādam jau 26 gados ir ģimene un bērni un viņš gatavojas šķirties, vai arī negatavojas un dzīvo mierā un harmonijā.

Makrons kļuva par prezidentu 39 gados, bet Roberts Mugabe tikai 63. Šūmahers par čempionu kļuva 25 gados, bet Nono Farino savas pirmās sacensības uzvarēja 44 gados. Vorens Bafets kļuva par miljardieri 56 gados, bet Cukerbergs 23 gados. Kailija Džennera kļuva par jaunāko sievieti miljardieri 21 gados, tālu aiz muguras atstājot jaunus vīriešus miljardierus. Pazīstamajam īru alus darītājam Artūram Ginesam 56 gados bija 21 bērns, bet Džordžs Klūnijs pirmo reizi par tēvu kļuva 55 gados.

Ikviens šajā pasaulē skrien savu skrējienu, pa savu personīgo ceļu, savā laikā. Viss ir tik daudzslāņains un neviennozīmīgs.

Laiks – tā ir atšķirība.

Ja tā padomājam, viss šajā pasaulē strādā savā personīgajā laika joslā. Tavi draug var būt tev priekšā, bet kads – aizmugurē. Un tas ir gluži dabiski. Katram ir sava personīgā distance savā laika joslā. Un nav vērts apskaust, salīdzināt, viņi ir savā un tu – savā laika joslā.

Dzīve ir mirklis, īstā brīža gaidas, laiks un gadījums.

Esi mierīgs un baudi.

Tu neko nekavē.
Tu neesi par agru.
Tu esi tieši laikā.

Autors: Nezināms
Avots: sobiratelzvezd.ru
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tavas dzīves jaunā SAULE

saullēkts16

Reiz tavā logā iespīd absolūti jauna saule…
Tāda, kādu tu to nekad vēl neesi redzējis…
Tāpēc, ka tu vispār maz ko esi redzējis – dzīvoji un dzīvoji… kā visi…

Bet pēc tam shēma pārstāja darboties…

Un, izrādījās, ka vienkārši kaut kur mācīties, ar kaut ko apprecēties, ar kaut ko nodarboties, nopirkt dzīvokli un mašīnu, “iepoustot” fotogrāfijas no jūras – tas viss, iespējams, arī ir garantija tam, ka tu neatpaliec no citiem, un sabiedrībai pret tevi būs mazāk pretenziju, taču tā noteikti nav garantija tam, ka tu būsi harmonijā ar sevi un sajutīsies laimīgs pats savā dzīvē…

Deviņdesmit procenti manu pacientu, ja paskatos uz viņiem no malas, ir pilna laimes un veiksmes atribūtu komplekta īpašnieki…
Tad no kurienes šīs masu neirozes, depresijas, atkarības, psihosomatiskās pārejas, paātrinātie emocionālās un fiziskās veselības sagrūšanas procesi?

Kā rāda prakse, visbiežāk no autopilotā ticības tam, ka galvenais ir izpildīt vispārpieņemto maksimālo plānu, nepievēršot uzmanību tam, cik tas ļoti savienojams ar taviem resursiem, vajadzībām un vēlmēm…

Vajag, tātad vajag…

Bet vai tiešām vajag?
Tieši šo vajag?
Tieši tagad vajag?
Tieši ar šo cilvēku vajag?

Vai visas šīs vēlmes ir tavas?
Vai tu apzināti pats izpildīji visus savus soļus un visus savus lēmumus pieņēmi pats?
Vai tava dzīve apvieno sevī TAVAS vērtības?
Vai tu nes pilnīgu atbildību par katru savu soli?
Vai tu skaidri zini, ko šobrīd vēlies, un skaidri zināji, ko vēlējies tad, kad izvēlējies visu to, kas tev ir?
Vai tev ir vainīgo savās neveiksmēs saraksts?
Vai tu gaidi, pagaidi, vai tomēr dzīvo?
Vai tev ir labi tavā dzīvē?

Godīgas atbildes uz šiem jautājumiem rada jaunu sauli debesīs, atslēdzot autopilotu un piestartējot alternatīvos domāšanas procesus, pēc kuriem daudz no tā, kas šķita nesatricināms, sāk neatgriezeniski izgaist…

Kādam notiek atklāta revolūcija…
Kādam lēns, bet patiess sevis atgūšanas process…
Kādam pāris otas triepieni maina visu paleti…

Jā, tā ir krīze…
Jā, reti kad bez sāpēm… vēl piedevām, kādām!…
Jā, tas ir darbs…

Taču tas, mani Mīļie, ir brīnišķīgi…
Iziet savas paša dzīves teritorijā, zinot, ka tajā nav nekā, ko tu negribētu tajā redzēt, dzirdēt un just…

Tu apskauj tos, kurus vēlies piespiest pie sirds…
Nodarbojies ar to, ko alkst tava Dvēsele…
Nogursti, bet tas ir patīkams nogurums, nevis verdzisks spēku izsīkums..
Kļūdies, bet izlabo…
Krīti, bet piecelies..
Izdzīvo visu emociju gammu nevis imitē vienšūnu, bet populāru pozitīvismu…

TU MĪLI…

Beidzot to, ar kuru tev sakrīt katra ķermeņa un Dvēseles bedrīte…
Mīli sevi ar veselīgu mīlestību un vairs nevienam neļauj dejot džīgu uz tavas uzticības pamata, un atmet jebkuras sugas manipulatorus…
Mīli to, ko radi…
Mīli to, ar ko dzīvo…
Mīli savu jauno sauli nevis kā labu laika apstākļu avotu, bet kā brīvības zīmi no gadiem ilgi krātajiem aizspriedumiem…

Esiet tik brīvi, cik vien iespējams…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Skaistums – tas ir stāsts par unikalitāti un šarmu

Brian-Ingram

Trešdaļu savas dzīves es nesapratu šo frāzi.
Mūsu ģimenē spriedumu paziņoja uzreiz.
Tas ir vasarraibumains.
Tas – īss.
Tam kājas īsas, bet tai – parāk masīvs zods.
Tā bija taisnība līdz brīdim, kamēr es ticēju, ka tā arī ir.

Protams, pēc šādas mērauklas bija grūti atrast kādu skaistu cilvēku.
Pat televīzijā.
Nerunājot par spoguli.
Kamēr 15 gadu vecumā es iemīlējos kādā zēnā.

Pirms tam biju pārliecināta, ka man patīk bruneti ar brūnām acīm.
Bet šis bija ruds un vēl piedevām zilacains.
Es ar grūtībām biju izdīkusi viņam pases bildi un piesardzīgi vaicāju draudzenēm: “Vai viņš ir skaists?”

To es nekādīgi nespēju saprast.

Zināju tikai vienu – to, ka viņa smaids man atslēdz saprātu.
Atceros, ka reiz pludmalē kāda mamma cēla no ratiem āra savu mazuli, skaļi runādama: “Ak tu, mans skaistulīti”.

Es paskatījos uz viņiem un gluži vai pārakmeņojos.
Tieviņš, vasarraibumains, lielām, atļukušām ausīm mazulis bija ļoti tāls no “Aguši” reklāmas varoņiem.
Bet viņa mamma skatījās uz viņu ar tādu apbrīna un dievināšanas pilnu skatienu, ka arī es gluži nejauši sāku priecāties par viņu.

Kad man bija 20 gadi, es uz ielas atradu kaķēnu.
Pēc diviem mēnešiem viņš bija izaudzis, kļuvis tievs un lempīgs, kā jau visi pusaudži.
Mans tēvocis, skatoties uz manas mīlules bildīti, neizturēja un novilka: “Briesmīga gan tev tā kaķene…”
Briesmīga?
«Dīvaini», — es nodomāju. «Vai tad viņš nemaz neredz kaķēna skaistās, zaļās acis, cik pūkains un simpātisks purniņš un spilgti baltas krūtiņas?»
Viņa bija skaistule – es biju par to pārliecināta.
Tēvocis vienkārši neko nesaprata no kaķiem.

Devītajā klasē es mācījos kopā ar Svetu.
Laikā, kad lielākā daļa meiteņu palēnām kļuva par jaunietēm, Sveta it kā palika aiz šīs performances kulisēm.
Izstīdzējusi, tieva ar ļoti garām rokām, kas karājās gar sāniem kā pātagas, ar gariem, šķidriem matiem, kurus viņa parasti nēsāja izlaistus, viņa bija līdzīga kādai no multfilmu varonēm.
Vasarraibumainā seja un nedaudz atkārušās ausis pabeidza šo tēlu.
Reiz starpbrīdī, kad mēs ar meitenēm apspriedām perlamutra lūpu pomādes, Sveta atvēra portfeli, izņēma no tā salokāmo spoguli, atvēra to un, skatoties savā atspulgā teica:
– Kāda gan skaistule tu esi!
Mēs apklusām.
Acīmredzot, lai pastiprinātu efektu, viņa piepacēla zodu un ar radītājpirkstu pārvilka pār labo uzaci.
Neviens jau nesaprata, ko tas viss nozīmē, taču Sveta to sāka darīt regulāri.
Sākumā mēs klusiņām ķiķinājām, pēc tam grozījām pirkstu pie deniņiem, bet pēc tam pieradām.
Un vēl pēc neilga laika viņa pārstāja mums izskatīties pec baltās vārnas.
Es pievērsu uzmanību tam, ka, neskatoties uz vasarraibumiem, viņai ir diezgan glīts nedaudz uzrauts deguns. Ka uzacis, lai arī gaišas, tomēr ļoti skaistas formas un biezas. Ka garajām, kā šarnīri rokām ir ļoti skaisti, gari pianistes pirksti.

Skaistums ir daudz sarežģītāks jēdziens kā harmonija.

Ideālas proporcijas ir stāsts par simetriju.
Skaistums ir stāsts par unikalitāti un šarmu.
Gadiem ritot es uzzināju, ka skaistums ir subjektīvs jēdziens un visbiežāk, kad mēs uzskatām, ka cilvēks ir nepievilcīgs, tas ir stāsts par to, ka viņa āriene neierakstās mūsu ieskatos par to, kādam jābūt pievilcīgam cilvēkam.

Instagramā ļoti bieži meitenes ievieto savu izredzēto bildes ar parakstu – “Viņš taču ir skaistulis, vai ne?”, vai arī “Vai tiesa, ka viņš ir līdzīgs Bredam Pitam utt?”
Es skatos un man šķiet, ka, iespējams, Bredam Pitam līdzīgs ir tikai viņa mazais pirkstiņš, taču saprotu, ka tai, kurai viņš ir līdzās, tas tieši tā arī ir.
Viņš uz viņu skatās pavisam citām acīm.
Mīlošām acīm.
Pareizām acīm.
Tāpēc nesaprotu, kad saka:
– Ja objektīvi, viņš nudien nav skaistulis.
Ko nozīmē – objektīvi?
Man tas nozīmē tikai vienu – uz šo cilvēku skatās bez mīlestības.
Ja atmetam visus standartus un iesīkstējušos priekšstatus par skaistumu, notiek brīnums.

Katrs cilvēks sāk šķist pievilcīgs.

Vienam ir brīnumaini smiekli.
Otram – skaista, viegla, gracioza gaita.
Trešajam skatiens ir tik izteiksmīgs.
Bet ieraugot ceturto, dvēselē iestājas tāds miers.
Piektais…
Kļūst absolūti skaidrs, ka nav svarīgi, ka viņam ir nedaudz nepareizs sakodiens un nedaudz līkas, varbūt pat ļoti līkas kājas.

Un, ja harmonija tiek sasniegta pateicoties sarežģītam sporta, modes un kosmetoloģijas kokteilim, tad skaistam kļūt ir viegli.

Pietiek ar to, ka uz tevi paskatās mīlošām acīm.

Darja Isačenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis