Ceļš uz dziedināšanu: piedot visiem, kas nodarījuši mums sāpes

piedošana2

Kad tiek atvērta brūce uz emocionālā ķermeņa, no tās ir jāiztīra visi netīrumi, visa inde. Kā to izdarīt? Kāds liels Skolotājs vēl pirms pāris tūkstošiem gadu piedāvāja mums risinājumu: PIEDOT. Nekas, izņemot piedošanu, nav spējīgs attīīrīt mūsu brūces no emocionālās indes.

Piedošana vajadzīga mūsu pašu Dvēseles dziedināšanai. Mēs piedodam, jo esam līdzcietīgi paši pret sevi. Piedošana tā ir mīlestības izpausme pašam pret sevi.

Ir jāpiedod visiem, kas nodarījuši mums sāpes, pat tad, ja šķiet, ka viņu nodarīto vienkārši nav iespējams piedot

Piedot viņiem ne jau tādēļ, ka tie pelnījuši piedošanu, bet tādēļ, ka jūs paši vairs nevēlaties ciest un paciest tās sāpes katru reizi, kad atceraties to, ko jums nodarīja. Un nav svarīgi, kā tieši jūs apvainoja – piedodiet viņiem, jo jūs taču nevēlaties slimot arī turpmāk.

Pieņemsim, ir šķirta sieviete. Iedomājieties, ka viņa bija precejusies desmit gadus, pēc tam sastrīdējās ar vīru kaut kāda briesmīga viņa nodarījuma dēļ. Viņi izšķīrās un tagad viņa no visas sirds neieredz bijušo vīru. Pat viņa vārda pieminēšana, viņai vēderā izraisa spazmas un nelabumu. Emocionālā inde ir tik spēcīga, ka viņa vairs nav spējīga to izturēt. Sievietei vajadzīga palīdzība un viņa dodas pie psihoterapeita. Viņa saka: “Man ir ļoti sāpīgi. Viss manī vārās – naids, greizsirdība, sašutums. Kaut ko tādu nevar piedot! Es neieredzu šo cilvēku!”,

Psihoterapeits atbild: “Jums jālaiž uz āru savas emocijas, jāizrunājas, jāizlaiž savas dusmas un naids. Dodiet vaļu savam aizkaitinājumam, paņemiet spilvenu un iekožaties ar zobiem tajā, sitiet, plosiet! Lai dusmas iznāk uz āru!” Viņa pati sev sarīko histēriju, apzinātu emociju sprādzienu. Paliek vieglāk. Sieviete iedot psihoterapeitam tūkstots rubļu, sakot: “Pateicos, dakter! Man ir daudz labāk!” Pirmo reizi pa ilgiem laikiem viņas sejā parādās smaids.

Un, lūk, viņa iziet no kabineta un, uzminiet, kas pabrauc viņai garām uz ielas? Ieraugot savu bijušo vīru, viņas dusmas un naids iekvēlojas ar vēl lielāku spēku kā agrāk…
Emocionālais sprādziens šajā gadījumā atnes tikai īslaicīgu atvieglojumu. Jā, tas palīdz uz brīdi atbrīvoties no daļas indes, un cilvēkam uz brīdi paliek vieglāk, bet pašu brūci tas nesadziedē.

Vienīgais veids, kā izdziedināt brūci ir piedot! Šai sievietei ir jāpiedod savam vīram viņa nodarījums.
Kā saprast, vai esi piedevis cilvēkam no sirds, pa īstam?
Tikšanās ar viņu vairs neuzvanda bijušās jūtas. Šī cilvēka vārda pieminēšana vairs neizsauc emociju vētru. Citiem vārdiem runājot, pieskaršanās brūcei vairs nenodara sāpes – un tas nozīmē, ka esat piedevis no sirds, pa īstam. Protams, uz emocionālā ķermeņa rēta paliek, tāpat kā uz ādas paliek pēdas. Notikušais paliek atmiņā, tu visu atceries, taču, kad brūce aizdzijusi, tā vairs nesāp.

Iespējams, jūs tagad domājat: “Piedot citiem: viegli pateikt! Es ļoti priecātos, ja varētu to izdarīt. Bet nesanāk”. Mums ir simtiem attaisnojumu tam, ka neesam spējīgi piedot. Bet tā nav taisnība.

Taisnība ir tajā, ka tie, kuri neprot piedot, jo nav raduši to darīt, ir trenējušies meistarībā ne-piedodot.

Bija laiks, kad mums, esot bērniem, piedošana bija asinīs. Pirms aplipinājāmies ar dvēseles slimību ne-piedošanu, mēs piedevām bez jebkādas piepūles, tas notika pats no sevis. Parasti mēs piedevām uzreiz. Paskatieties uz bērniem, kuri kopā rotaļājas: lūk, viņi sastrīdējās, pat sakāvās un viens ar asarām acīs  skrien pie mammas: “Mammu, viņš man iesita!” Divas mātes iesaistās sarunā, šī saruna ātri pāraug savstarpējos apvainojumos, bet bērni jau pec pāris minūtēm,atkal spēlējas, it kā nekas nebūtu noticis. Bet ko dara viņu mātes? Viņas sāk ienīst viena otru līdz mūža galam.

Un te mēs nerunājam par to, ka jāiemācās piedot – mums šī spēja ir iedzimta. Taču, kas notiek? Mums māca gluži pretējo, un mēs nenogurstoši mācamies ne-piedot. Protams, ar laiku mēs vienkārši pierodam pie tā, ka nevajag piedot. Lai kā mūs cilvēks būtu apvainojis, mēs viņam nekādā gadījumā nepiedosim, uz mūžu izsvītrosim viņu no savas dzīves. Un sākas patmīlas karš. Kāpēc?
Tāpēc, ka tad, kad mēs nepiedodam, nostiprinās mūsu pašu patmīlība un sava svarīguma sajūta. Mūsu viedoklis izskan it kā svarīgāk, ja mēs paziņojam: “Lai kā tur arī nebūtu, es viņam nekad nepiedošu! Kaut ko tādu nepiedod!”

Bet pati būtiskākā problēma ir LEPNĪBA.
Lepnība un patmīla (nejaukt to ar pašcieņu) liek mums pieliet eļļu aizvainojuma ugunij, nemitīgi sev atgādināt, ka to piedot nav iespējams! Taču padomāsim, kurš šajā gadījumā cieš un kuram uzkrājas arvien vairāk šīs emocionālās indes? Mēs šaustam sevi par to, ko nodarījuši citi, kaut paši neko sliktu neesam darījuši.

Vēl vairāk, mēs pierodam ciest kaut tikai tādēļ, lai nosodītu paridarītāju. Mēs uzvedamies kā mazi bērni, kuri taisa histērijas, kaut patiesībā vēlas tikai pievērst sev uzmanību. Mēs nodaram sev sāpes, paziņojot: “Skaties, ko es daru! Un tas viss tikai tevis dēļ!” Joki jokiem, bet tieši tā arī viss notiek. Daudzos gadījumos mēs pat nesaprotam, kāpēc tik emocionāli un aizkaitinati reaģējam uz saviem vecākiem, draugiem, dzīvesbiedriem. Mēs esam sašutuši, bet, ja otrs cilvēks palūdz mums viņam piedot, mēs izplūstam asarās un atkartojam: “Nē, nē, tu man piedod!”

Atrodiet sevī bērnu, kurš stūrī ierāvies histerijā kliedz. Piedodiet sev savu lepnību, augstprātību un atlaidiet tās! Aizmirstiet par savu svarīgumu un vienkārši palūdziet piedošanu visiem parējiem un jūs paši redzēsiet, kādas brīnišķīgas parvērtības notiks jūsu dzīvē.

Sākumā sastādiet to cilvēku sarakstu, kam, jūsuprāt būtu jāpalūdz piedošana, un pēc tam domās palūdziet to katram no viņiem, ja jums nav laika satikties un negribas to darīt.
Pēc tam sastādiet sarakstu ar cilvēkiem, kuri jūs aizvainojuši, – tiem, kuriem jums jāpiedod. Sāciet ar saviem vecākiem, brāļiem, māsām, bērniem, vīriem, sievām, mīļotajiem, kaķi, suni, valdību un Dievu.

Piedodiet viņiem visiem un apzinieties, lai ko arī viņi nebūtu izdarījuši, jums gar to nav nekādas daļas. Atcerieties, katrs sapņo pats savu Sapni. Vārdi un darbi, kas nodarīja jums sāpes, bija tikai tā cilvēka reakcija uz visiem tiem krāmiem, kas glabājas viņa paša prātā. Viņš redz sapni par elli, bet jūs viņa sapnī esat tikai otrā plāna aktieri. Jūs neesat vainīgi tajā, ko viņš nodarījis. Un, kad radīsies tada apziņa, kad jūs pārstāsiet uztvert to visu personīgi, līdzjūtība un sapratne noteikti palīdzēs jums piedot ikvienam.

Sāciet ar piedošanu, ar praktisko prasmi piedot. Sākumā nebūs viegli, bet pec tam tas kļūs par ieradumu. Vienīgais veids, ka atgriezt sev prasmi piedot ir darīt to praksē. Treniņi, prakse un tā līdz brīdim, kad varēsiet PIEDOT PATS SEV.

Agri vai vēlu tu saproti, ka ir jāpiedod sev par visām brūcēm un indi, par visām ciešanām, kuras nodarīji pats sev, radot tieši tādu sapni. Un tad, kad tu piedod sev, iestājas harmonija pašam ar sevi, tad nostiprinās mīlestība pret sevi. Tā arī ir augstākā piedošana – kad beidzot tu PIEDOD PATS SEV.

Apzinieties šī akta spēku un piedodiet sev par visu, ko esat izdarījuši savas dzīves laikā. Un, ja ticiet reinkarnācijai, piedodiet sev par visu, ko esat nodarījuši visu savu iepriekšējo dzīvju laikā. Pārliecības par to, kas ir labs un kas ļauns, mūsos izsauc kauna sajūtu par to, ko mes uzskatām par sliktu. Mēs atzīstamies, ka esam vainīgi, mes esam pārliecināti, ka esam pelnījuši sodu – un sodam paši sevi. Mēs esam pārliecināti, ka mūsu nodarītais ir tik briesmīgs, ka noteikti no tā ir jāattīrās. Bet, ja no sirds tici tam, ka :”Lai notiek tava griba” – tas kļūst pavisam reāli. Šajā ziņā mēs radām savu karmu un mums jāatbild par to, ko ar savu ticēšanu esam radījuši.

Tas kartējo reizi pierāda to, cik ļoti vareni un spēcīgi mēs esam. taču, lai atbrīvotos no vecās karmas, ir vienkārši jāatmet šis priekšstats, jāatsakās tam ticēt un skat, karmas vairs nav.

Nav jācieš, nav par kaut ko jāmaksā: viss beidzies. Ja varēsi piedot sev, karma vienkārši izkūpēs gaisā. No tā brīža dzīve it kā sākas no sākuma. Un tā kļūst viegla, jo piedošana ir vienīgais veids, kā attīrīt emocionālās brūces, vienīgais veids kā izdziedēt tās…

Avots: http://lubovbezusl.ru

Tulkoja: Ginta FS

“Nerakstīts” nenozīmē “Neesošs”

image-byallan-davey

Mēs ikdienā ievērojam likumus, kurus sarakstījuši cilvēki – kāds ir bijis nodoms, mēs nezinām. Taču ir nekur nerakstīti likumi, kuru ievērošana ir daudz svarīgāka par to, vai būsiet likumpaklausīgs cilvēks.

PIEVILKŠANĀS LIKUMS

Cilvēks pievelk to, ko viņš mīl, no kā baidās vai pastāvīgi gaida t.i. visu, kas atrodas viņa apziņas fokusā. Dzīve mums dod to, ko mēs gaidām no tās, nevis to, ko gribam.

PRETPOLU LIKUMS

Dzīve nav iedomājama bez pretstatiem. Tajā ir vieta gan dzimšanai un nāvei, gan mīlestībai un naidam, draudzībai un konkurencei, tajā ir tikšanās un šķiršanās, prieks un bēdas, zaudējumi un ieguvumi. Arī pats cilvēks ir pretrunīgs: no vienas puses tiecas pēc stabilitātes, no otras savā neapmierinātībā skubina dzīvi ātrāk ritēt uz priekšu. Šajā pretrunu pasaulē cilvēks cenšas atrast vienotību ar sevi, citiem cilvēkiem un pašu dzīvi. Visam ir sākums un beigas – tas ir dzīves ritenis. Dažkārt, lai kaut ko saprastu, tas jāzaudē. Viens pretpols nevar eksistēt bez otra – lai būtu diena, ir jābūt naktij.

SAMAKSAS LIKUMS

Par visu šajā dzīvē IR jāmaksā: par darbību un bezdarbību. Kas sanāks dārgāk? Bieži atbilde būs acīmredzama tikai dzīves beigās – uz pirmsnāves sliekšņa – dārgāk jāmaksā par bezdarbību. Vairīšanās no neveiksmēm nedara cilvēku laimīgu. “Manā dzīvē bija daudz neveiksmju, vairums no kurām tā arī nenotika” – veca vīra vārdi dēliem pirms nāves.

LĪDZĪBU LIKUMS

Līdzīgs pievelk līdzīgu. Mūsu dzīvē nav nejaušu garāmgājēju. Mēs pievelkam tieši tos cilvēkus, kurus nevis vēlamies pievilkt, bet tos, kuri ir līdzīgi mums. Pazūd tie, kuri sūtīti mums mūsu pieredzei, paliek tie, kurus sūta mums liktenis.

DOMĀŠANAS LIKUMS

Nevajag savu neveiksmju un nelaimju cēloni meklēt kaut kur ārpusē – skats jāvērš uz iekšu – sevī. Mūsu ārējā – redzamā dzīve ir mūsu domu rezultāts.

HARMONIJAS LIKUMS

Cilvēks meklē harmoniju visur: sevī, pasaulē. Sasniegt harmoniju ar pasauli var tikai tad, kad esi harmonijā ar sevi. Laba attieksme pret sevi, mīlestība pret sevi, sevis pieņemšana ir harmonijas ar pasauli, cilvēkiem un savu dvēseli pamats. Harmonija nenozīmē grūtību un konfliktu neesamību, jo tās parasti ir personības izaugsmes stimuls. Harmonija starp Saprātu, Sajūtām un Darbībām – varbūt tā arī IR Laime?

BUMERANGA LIKUMS

Tas vēsta: viss, ko sūti Visumā – atgriežas. Darbi, vārdi, domas, labie, sliktie….viss atgriežas pie tā, kurš tos sūtījis. Bībelē teikts: “Pie tā es teikšu: kas skopi sēj, tas skopi pļaus; bet kas dāsni sēs, tas dāsni arī pļaus”

SVIRAS LIKUMS.

Kad cilvēks kaut ko vēlas, bet tas nav sasniedzams, ir jāizdomā cita interese, līdzvērtīga pirmajai. Ja izvēlētais ceļš netuvina mērķim, jānomaina ceļš.

LŪGUMA LIKUMS

Ja neko no dzīves neprasi, neko arī nesaņemsi. Ja mēs prasām sazin ko un paši nezinām ko, tad arī saņemam “nezin ko”. Mūsu lūgums pievelk atbilstošo realitāti. Ja dotajā mirklī mūsu lūguma izpildīšana varētu mums kaitēt, tas neizpildās. Agri vai vēlu mūsu lūgumi tiek izpildīti. Ja tas izpildās “nelaikā”, mēs sakam: “Pateicos, vairs nevajag!” Tātad dzīve māca mūs vēlēties un prasīt to, kas nestu labumu.

LIKUMSAKARĪBU LIKUMS

Dzīvē bieži notiek lietas, kuras nav atkarīgas no mums. Vienreiz notikušu notikumu var izskatīt kā sagadīšanos, divreiz notikušu – kā sakritību, trīsreiz notikušu – kā likumsakarību. Viss, kam jānotiek, notiks, lai kā mēs censtos no tā izvairīties. Viss, kam nav jānotiek, nenotiks. Lai kā Jums to gribētos.

PĀRMAIŅU LIKUMS

Gribi savā dzīvē pārmaiņas, ņem visu varu pār apstākļiem savās rokās. Nevar izmainīt savu dzīvi, nemainoties pašam. Tieši savas pasivitātes dēļ, cilvēki bieži palaiž garām reālas iespējas, ko liktenis noliek priekšā kā saldo ēdienu. Kas Jūsu dzīvē nosaka prioritātes – Jūs pats vai kāds cits?
Varbūt tās nosaka pati dzīve un Jūs peldat pa straumi?
Kļūstiet par savas dzīves un likteņa saimnieku. ja nekur nedosieties, nekur arī nenokļūsiet!

Avots: © Nancy Fouts
Foto: Allan Davey
Tulkoja: Ginta FS

Kā tad tā?

11053168_378813752243285_4918793446356721335_n

Austrumu filosofijā, pareizticībā un vēdās tiek pausts uzskats, ka sievietei jābūt pieticīgai, klusai, kautrīgai, paklausīgai un izpildīgai. Patiesībā, kad sāku visu to studēt un iedziļināties šajās lietās, atklāju, ka tā runā vāji vīrieši! Visi kā viens vīrieši, kas to sludina, ir vāji; bet, ja ko tādu saka sieviete, tad, piedodiet, viņa ir muļķe.
Es saku: “Visās situācijās ESI TU PATS! Necenties būt labāks, tātad labsirdīgāks”.
Kad sieviete ir blakus stipram vīrietim, viņai gribas būt seksuālai, pievilcīgai, maigai, rūpīgai, gribas gatavot ēst, paust maigumu, visdažādākajos veidos izrādīt uzmanību savam vīrietim. Tāpēc, ka viņā ir trīs īpašības, kas to interesē: CIEŅA, ATBILDĪBA un DARBĪBAS. Viss!
Ja sieviete: neciena sevi, tātad automātiski neciena citus;
neuzņemas atbildību tātad vienmēr un visur “nolec”;
apsola un nedara vai neapsola un slēpjas;
apvainojas un nervozē;
vispār nekur un ne uz ko netiecas;
un nekādā veidā netiecas uz attīstību,
tad viņai ir vēlēšanās ņemt pannu un zvetēt šim vīrietim pa galvu bez apstājas.

Iemesls?

Viņš atņem viņas dzīves enerģiju un viņai pašai nākas izradīt jaņ enerģiju, jo DIVU CILVĒKU ATTIECĪBĀS VIENMĒR JĀBŪT POLU HARMONIJAI! Saklausījāt?! 

Kad es saku, tev jāpaliek tev pašam, tas nozīmē, ka tu esi kā lakmusa papīrs – uz dažādiem ingredientiem tu reaģē dažādi; te esi caurspīdīgs, te – maini krāsu, te – sāc vārīties. Kaut kur uzsprāgsti, kaut kur – pilnībā sairsti; ar vienu cilvēku smaidi, uz otru – kliedz, trešo – sit, no ceturtā vispar bēdz, bet vienalga TU PALIEC TU PATS! Vienkārši tavs organisms dažādi reaģē uz dažādiem cilvēkiem!

Nereaģē pēc viena un tā paša šablona uz visiem cilvēkiem, ar kuriem satiecies. TEV IR TIKAI VIENS CILVĒKS, KAM VARI UZTICĒTIES un tas esi TU PATS!

Ievēro, pret dažādām lietām tu attiecies dažādi. Atnāci vienā vietā – jūties labi un patīkami, citā – jau saspringti. Viena m cilvēkam gribas uzkliegt, citā – ilgi klausīties ar atvērtu muti. Vai arī, pamēģināji kādu ēdienu: “Cik garšīgi!”, pamēģināji citu – negaršīgi, nepatīkami.

Tu vaicāsi: “Kā gan intuitīvi to visu sajust?”. Ļoti viegli! Ir cilvēki, ar kuriem tev gribas tikties, runāties un pēc tam vienmēr ir labs garastāvoklis. Bet ir tādi, kurus ieraugot, tev vienmēr gribas pāriet ielas otrajā pusē, pēc iespējas tālāk, lai viņi tevi vispār neieraudzītu. Iemesls ir vienkāršs: TU REAĢĒ NE UZ CILVĒKIEM, BET VIŅU RAKSTURU, tātad uz viņu “likumdošanas bāzi” = enerģētiku. Un tātad uz to, kā tie darbojas uz tevi.

Autors: Aleksandrs Paļijenko
Tulkoja: Ginta FS

 

Savienotie trauki

savienotie trauki

Ja ticam grāmatām, tantras meistariem, psihotreneriem u.t.t.u.t.j.p., kad satiekas vīrietis un sieviete, tie kļūst par savienotajiem (enerģētiski) traukiem. Un pēc savienoto trauku likuma, starp viņiem sāk notikt savstarpēja enerģētikas apmaiņa.

Daba lēmusi tā, ka vīrietis saņem savu enerģiju no augšas (ideju), bet sieviete – no apakšas (spēku). Lai realizētu savu ideju, vīrietim vajag spēku, bet enerģētiski to viņš var saņemt tikai no sievietes. Sieviete ir kā spēka banka, viņa pati nevar tērēt savu spēku darbībām, bet var to atdot, tāpēc, ka saņem tikai no atdošanas.

Starp vīrieti un sievieti enerģijas apmaiņa notiek praktiski vienmēr – tas arī no dabas dots.
No dzimšanas brīža katram zēnam ir māte, kura viņu iedvesmo, dāvinot mātes mīlestību, tālāk māsa, pirmā mīlestība, otrā, trešā… darbiniece, draudzene. Katrā sievietē vīrietis meklēs to avotu, kurš piepildīs viņu tā, lai viņam visas idejas izdotos realizēt viegli un ar iedvesmu.

Tālāk, kad mēs savienojamies mīlestībā, sieviete atdodas (ne tikai fiziski, bet arī rūpēs, morāli, intelektuāli), bet vīrietis šajā procesā gūst no viņas spēku, sāk darīt un radīt.

Lieliski, taču tā ir tikai pirmā daļa un tajā vēl nenotiek pārlīšana, jo nav pašas apmaiņas. Kad vīrietis saņēmis spēku savas idejas realizācijai, viņam tas jāatgriež sievietei (materiāli, ar dāvanām, rūpēm, drošību, fizisku palīdzību) atbilstoši viņas spēka ekvivalentam, lai iedvesmotu sievieti nākamajai atdošanai. Un tā tālāk – līdz bezgalībai.

Mīlestība. Ja sieviete ir piepildīta ar mīlestību, viņa var pilnīgi VISU. Visu, lai vīrietis realizētos, pie kam, tas viss notiks dabiski un nepiespiesti. Tā kā ļoti daudz kas atkarīgs no jums – mīļās, no mūsu atbildības spēka, tāpēc, ka tieši mūsu potenciāls pievelk un formē mūsu izredzēto. Tieši mēs esam atbildīgas par mūsu nodomu un emociju tīrību, par mūsu iekšējām vērtībām, harmoniju un iekšējo prieku, un, protams, par to, lai mēs būtu piepildītas ar mīlestību.

Autors: Jekaterina Andrejeva

Tulkoja: Ginta FS

Būt dabiskai.

skolotajs4

Sakiet, kāds mērķis sev jāuzstāda sievietei, kura vēlas, lai viņas dzīvē viegli un bez piepūles ienāktu īstais vīrietis, bagātība, veiksme, laime, mīlestība? DABISKUMS – lūk, kādu.

Uzstādi mērķi būt dabiskai un viss pie tevis atnāks!

Paradoksāli, bet fakts. Es praktiski nekad neesmu dzirdējis, ka sievietes stādītu sev šo mērķi.

Grib attiecības, grib naudu, grib bērnus, laimi, bet to visu vēloties, neuzdod sev jautājumu:

Kāda sieviete garantēti pievelk visus šos veiksmes atribūtus?

Protams, ka dabiska!

Ko tas nozīmē: būt dabiskai? Tas nozīmē, ka tavas domas, jūtas un darbības nav pretrunā.

Parasti pilnai harmonijai kaut kas traucē. Visbiežāk tas ir vērtējums no apkārtējiem – tātad bailes no nosodījuma, aizliegumi, vecāku un sabiedrības uzstādījumi. Un tad sapņi par laimīgu dzīvi tā arī paliek tikai sapņi.

Nospraud un turi kursu uz dabiskumu un atstrādā visu, kas paceļas no apziņas dzīlēm un aizliedz tev darīt to, ko ļoti vēlies un jūti. Kad būsi iekšēji brīva, pasaule sāks griezties ap tevi!

Pasaule jau vispār griežas ap tiem, kuri var atļauties greznību būt gan iekšēji gan ārēji brīvi.

Atceries: mērķim dzīvē jābūt pareizam, patiesam. Pamēģini kaut stundu dienā būt dabiska – īsta, patiesa un tu ļoti daudz ko jaunu par sevi uzzināsi un sapratīsi!

Autors: Marks Ibrahimovs

Tulkoja: Ginta FS

8 labas dzīves mācības

6490

1. Sākt ar mazumiņu.
Sākt ar mazumiņu – tas ir normāli. Krūze piepildās pakāpeniski, piliens aiz piliena. Katrs meistars kādreiz bija amatieris. Visi mēs sākam ar mazumiņu – to nevajag noniecināt. Ja esat pacietīgi un mērķtiecīgi, jūs noteikti būsiet veiksmīgi! Neviens nevar kļūt veiksmīgs vienas dienas laikā: veiksme atnāk pie tiem, kuri gatavi sākt ar mazumiņu un cītīgi strādāt, kamēs krūze būs pilna.

2. Domas ir materiālas.
Mūsu apziņa ir Viss. Jūs kļūstiet tie, par ko Jūs domājat.. Ja cilvēks runā vai dara slikti, domājot sliktas domas, viņu vajā sāpes un ciešanas, kuras kā ēna, nekad viņu neatstāj. (Kā domāsi, tā dzīvosi.) Lai dzīvotu skaisti, savas smadzenes “jāpiepilda” ar labām un vērtīgām domām. Tas nav viegli. Taču ir to vērts, jo pareizā domāšana dos jums visu, ko vēlēsieties un par ko regulāri domāsiet. Nepareiza un negatīva domāšana gala rezultātā sagraus visu jūsu dzīvi. Visas kļūmes mums noorganizē mūsu saprāts. To ir vērts izmainīt, ja jūs neapmierina tie rezultāti, kādi jums ir.

3. Piedot.
Uzturēt sevī naidu – tas ir tāpat kā saķert sauju degošu ogļu ar mērķi, iemest ar tām kādam, taču skaidrs ir viens – apdedzināsieties jūs paši. Kad jūs atbrīvosiet tos, kas ieslēgti jūsu nepiedošanas cietumā, jūs atbrīvosiet no šī cietuma paši sevi. Jūs nekad nevienu nevarēsiet piespiest, nesaspiežot paši sevi. Tāpēc mācieties piedot. Mācieties piedot ātrāk. Un pirmkārt jau paši sev.

4. Jūsu darbībām IR nozīme.
Lai attīstītos, jums ir jādara; lai ātri attīstītos, jādara katru dienu. Slava – ir domāta visiem, bet iepazīt to varēs tikai tie, kuri regulāri dara. Paruna vēsta: “Dievs katram putnam dod tārpu, taču nemet to ligzdā”. Budda teica: “Es neticu liktenim, kas uzkrīt uz galvas cilvēkiem, kuri dara, taču es ticu liktenim, kas uzkrīt tiem, kuri grimst dīkdienībā.”

5. Censties saprast.
Mēs esam pārtraukuši cīnīties par patiesību, mēs esam sākuši cīnīties tikai par sevi. No sākuma pacentieties saprast un pēc tam tikai pacentieties, lai saprastu jūs. Jums jāpieliek visas pūles, lai censtos saprast otru cilvēku. Uzklausiet citus, saprotiet viņus un jūs iegūsiet mieru. Un domājiet vairāk par to, kā kļūt laimīgiem, nevis par to, kā panākt, lai jums vienmēr ir taisnība.

6. Uzvarēt sevi!
Labāk uzveikt sevi, nekā uzvarēt tūkstošiem kauju. Tad uzvara būs jūsējā. To jums nespēs atņemt ne eņģeļi ne dēmoni, ne paradīze, ne elle. Lai uzveiktu sevi, jāuzveic savs saprāts. Jums jāiemācās kontrolēt savas domas. Tām nevajadzētu bangot kā jūras viļņiem. Jūs varat padomāt: “Es nevaru kontrolēt savas domas. Doma iešaujas galvā, kad vien tai labpatīkas. Uz ko es atbildu: jūs nevarat aizliegt putniem lidot pār jūsu galvām, taču nepārprotami, jūs varat patraucēt tiem vīt ligzdas uz jūsu galvām.”

7. Dzīvot harmonijā.
Harmonija nāk no jums – no iekšpuses. Nemeklējiet to ārpusē. Tur tās nav, Tā var būt tikai jūsu sirdī. Parasti ārpusē mēs meklējam, lai neredzētu patiesību un realitāti. Harmonija nav ne jauna mašīna, ne jauns darbs vai jauna laulība – harmonija – tas ir miers dvēselē un tas sākas no jums.

8. Būt pateicīgam.
Piecelsimies un pateiksimies par to, ka, ja mēs neesam daudz mācījušies, tad vismaz neesam patērējuši daudz laika. Ja arī esam patērējuši daudz laika, vismaz neesam saslimuši. Ja esam saslimuši, tad vismaz esam dzīvi un neesam nomiruši. Vienmēr atradīsies tas, par ko ir vērts pateikties. Neesiet tik ļoti pesimistiski noskaņoti, lai pat karstākā strīda laikā neatcerētos 10 lietas, par kurām ir vērts būt pateicīgiem. Ne visi cilvēki šorīt pamodās; vakar vakarā daudzi aizmiga pēdējo reizi. Ne visi vakar aizgāja gulēt pilniem vēderiem – savās mājās, blakus saviem mīļajiem. Pateicīga sirds jūs padarīs lielus un varenus un, protams – laimīgus!

Avots: https://elims.org.ua

Tulkoja: Ginta FS