Atceries, kas tu esi un kāds ir TAVS PATIESAIS SPĒKS!

“Tev draud briesmas tikai tad, ja esi ierauts kara enerģētikā. Ja tu jau esi sācis kādu nolādēt, vēlies kāda nāvi – ja no tevis izplūst psihoenerģētisks baiļu vilnis, dusmas, vēlme pēc atriebības un vardarbība.

Tieši šobrīd ir pienācis laiks pārejai. Melnrakstu vairs nebūs. Katrs no mums kārto īstu eksāmenu. Katrs pārvietojas savā realitātes tunelī. Kāds izvēlas karu, kāds izvēlas mieru.

Ja tu paliec neitrāls un mierīgs – tā nav liekulība, nodevība vai vienaldzība. Patiesībā tā ir KAREIVJA pareizā nostāja. Tas ir garīgais kareivis, kurš tur savu asi.

Mēs esam zaudējuši zināšanas par to, ko patiesībā nozīmē būt kareivim. Tas nav tikai kāds, kurš ir uniformā un ar ieročiem.

Tas ir īpašs iekšējā spēka stāvoklis. Un tas nav atkarīgs no dzimuma.

Visas senās kara mākslas skolas mācīja saviem kareivjiem kontrolēt sevi, jo bailes un dusmas padara prātu aklu. Taču akls karotājs ir tikai mērkaķis ar granātu. Un dāvana ienaidniekam.

Paradoksāli, taču tieši tā tas darbojas – iekšējā klusuma un neiesaistīšanās saglabāšana vairo spēku.

Ja tu esi vienkāršs cilvēks, nevis militārpersona, labākais, ko vari darīt sev, saviem bērniem un saviem mīļajiem, ir nekrist bailēs un dusmās un saglabāt šo iekšējo līdzsvaru un mieru. Vērsties pie Augstākajiem spēkiem savā sirdī. Tādā veidā tu izveidosi psihoenerģētisko aizsardzības kupolu pār sevi un savu ģimeni. Jūs vienkārši izkritīsiet no kara lauka, ja to nebarosiet. Un attiecīgi nepiesaistīsiet agresīvākos scenārijus. Jūs kļūsiet par “aklo punktu” kara egregoram.

Īpašs aicinājums MĀTĒM.

Sievišķā enerģija ir īpašs un neticami spēcīgs spēks. Jūs pat nezināt, cik spēcīgs. Tik daudz kas ir atkarīgs no jūsu iekšējās noturības un spējas pārvaldīt savas emocijas, ka jūs pat nevarat iedomāties.

Māte, tikai ticot sava bērna spēkam un drošībai, var radīt brīnumu. Vai arī caur bailēm un dusmām var iznīcināt visu ar vardarbīgu spēku. Atceries, kas tu esi un kāds ir TAVS PATIESAIS SPĒKS!

Tam, kurš nes dzīvību pasaulē, nevajadzētu auklēt domas par nāvi, bailēm, iznīcību. Atsauc atmiņā visspēcīgāko mīlestības sajūtu – varbūt tā ir pret vecākiem, vai vīrieti, varbūt bērnu, vai varbūt mīlestību uz Dievu. Paliec tajā. Atgriezies tajā katru reizi, kad tiec rauta iekšā baiļu virpulī. Turi to savā sirdī. Šī ir īstā cīņa, kas jāizcīna tieši šobrīd.

Atceries, ka tu tagad veido savu “realitātes tuneli” sev un saviem mīļajiem. Vai nu tieši tagad tu to izveido, vai arī tu tiksi ierauts milzīgajā baiļu un naida piltuvē. Izvēle ir tava.

Tu esi spēcīgāks par visām lodēm, bumbām un psihopātiem.

Dzīvība uzvarēs

Patiesība uzvarēs “

Ksenija Hlibkeviča
Paldies Līgai Mellupai

Par līdzsvaru

– Tas, kurš zina, nestrīdās. Tas, kurš zina, neko nevienam nepierāda un pat nemāca citus.

Zināšana atrodas tikai zinātāja līdzsvarā. 

Vienīgā dzīves meistara rūpe ir jebkuros apstākļos saglabāt līdzsvaru un neiztraucēt savu iekšējo mieru. Piespiedu kārtā iesaistoties strīdā, zinošajam rūp nevis ienaidnieka rīcība, bet gan sava līdzsvara saglabāšana. Lūk, kas to nodarbina un notur meistara uzmanību. Un kamēr tas tā ir, nevienam nav iespēju viņu uzvarēt.

Pasaule ir tā uzbūvēta, ka viss nemierīgais tajā vienmēr griežas ap sava miera dziļumu. Un pat viesuļvētra kā savu acuraugu glabā rāmu mieru sava kodola pilnīgajā mierā. 

Ja tu esi sava sīvākā pretinieka klusējošā būtība, kā gan viņš spēs tevi uzvarēt? Kā viņš var iekļūt tavā dziļumā, nekļūstot par pasaules miera un klusuma dziļumu?
Līdzsvars ir tā pati sestā maņa, kura tevi sargā kā eņģelis. Tāpēc tā arī ir spārnota. Un tāpēc tās spārni ir vienādi. Un tu esi tiem pa vidu. Eņģeļa balss ir klusa, bet viņa viedoklis nekļūdīgs. Lai tev vienmēr izdotos viņu sadzirdēt, arī pašam ir jābūt diezgan klusam, nesatricināmam un maigam, plūstoši jākustina sava roka, lai ar savu piedurkni neaizbaidītu putnus uz sava zobena roktura pie sāniem.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par dopingu un bīstamajām spēlēm

Jo niansētāk tu jūti dzīvi, jo sarežģītāks tavs dialogs ar to, jo labāk tu saproti sevi, jo mazāk dopinga tev vajadzīgs un vienkāršāki kļūst tava prieka priekšnoteikumi…

Asas adrenalīna sajūtas, narkotikas, ekstremālisms uz satraucošas drošības zaudēšanas robežas, karstas personīgās drāmas, neprasme izjust stabilu interesi par vienu partneri un pat sekss, kurā dominē mūžīgi eksperimenti, kas noved pie savām vai citu sāpēm – tās visas ir pazīmes tam, ka ir traucēta saikne ar savām jūtām un emocijām.

Dažkārt šī saikne ir tikai viegli pabojāta, bet dažkārt – ļoti dziļi un pataloģiski.

Cilvēks ne vienmēr to saprot un dažkārt savu nemieru izskaidro ar kādām īpašām savas personības iezīmēm, uzskatot sevi par drosmīgāku, foršāku par citiem… tajā pat laikā viss ir gluži otrādāk: ārējo drosmi nosaka iekšējās graujošās programmas, nevis spēja objektīvu iemeslu dēļ apzināti riskēt.

Tāds risks, ko attaisno vesela psihe, nevis tāds, kur tas ir tikai piespiedu instruments, lai “apreibinātos līdz galam”.
Lai arī tā būtu, ja vien nebūtu cietušo.
Bet visticamāk cietušie ir. Vai noteikti būs, pat tad, ja sākumā viss šķiet brīnišķīgi un nevainīgi.
Cietušie būs gan starp tiem, kuri nav “kontaktpersonas”, gan arī tiem, kuri tuvākstāvoši.

Visas bīstamās spēles agri vai vēlu kļūst nevis par “vienkārši spelēm”, bet bīstamu realitāti, kura vairs nespēj apmierināties ar to, kas ir. Tai vajag arvien vairāk un vairāk bīstamības, adrenalīna, arvien vairāk asu sajūtu, arvien vairāk nemitīgu pārmaiņu, emocionālu zigzagu un staigāšanas pa bezdibeņa malu…

Tā pāraug uzmācīgos stāvokļos, neirozēs, addikcijās, tuvības traucējumos, dažādos deficītos, tukšuma sajūtā, nespējā atrast sev pielietojumu, cinismā pret mūžīgām vērtībām, klejojumiem un mūžīgos kaut kā jauna meklējumos… un tas draud ar bojāeju.
Dažkārt vistiešākajā šī vārda nozīmē, bet dažkārt tas noved pie tā, ka ķermenis funkcionē, bet psihe ir sagrauta un dvēsele izdedzināta.

Jāatgādina, ka veselīgai psihei nav nepieciešami pastāvīgi amerikāņu kalniņi, lai piekļūtu spēcīgām jūtām un varētu izbaudīt visvienkāršākās lietas.
Tai nav skumji vienatnē ar sevi, tai pietiek mīlēt vienu cilvēku, tai neinteresē mākslīgi dopingi, lai sajustu savu pilnvērtīgumu.

Taču, ja viss ir gluži otrādi, tad ir vērts apstāties un tikt skaidrībā ar to, kas notiek.
Kāpēc tā notiek? Es esmu pārliecināta, ka atbilde atnāks. Un tātad atnāks arī risinājumi: kā atgriezt sevi sev.

Mani mīļie, vareni ir novērtēt savu dzīvi un saudzēt to, nevis rotaļāties ar nāvi…
Pēdējā nekad nenokavē.

Ļiļa Grad
Foto: Ferdinand Studio
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Esi dzīvs!

Manu paziņu kāds neapdomīgi “uzsēdināja” uz pozitīvās psiholoģijas un viņa, maigi izsakoties, kļuva traka. Noslēdza “mierizlīgumu ar pagātni”, uzvilka uz sejas smaidu, bet uz savām apetītlīgajām miesām – sarkanu kleitu. Ieradināja sevi vienmēr un visur dot gudrus padomus, piemēram: “Ieelpo pozitīvu un esi vienkāršāks”.

Pirms pāris gadiem kādai no kolēģēm māte saslima ar nedziedināmu slimību, un mēs satikāmies kafejnīcā, lai viņu atbalstītu. “Dāma sarkanajā kleitā” nekaunīgi pievilka krēslu, veikli apēda kūkas gabalu un iebakstīja ar elkoni izmisušajai sievietei sānā: “Ja no situācijas nav izejas, ir jāizmaina situācija, bet, ja problēma ir nolēmusi tevi nospiest – iztaisno muguru un aizmet to pēc iespējas tālāk!”

No vienas puses, es ar abām rokām esmu par pozitīvismu. Par prieku un labvēlīgu attieksmi pret dzīvi. No otras, nav iespējams atrasties šādā režīmā 24/7. Tas ir līdzīgi, kā ievilkt elpu aiz elpas un neizelpot. Dzert ūdeni un mest līkumu tualetei. It visā ir svarīgi saglabāt līdzsvaru.

Arī putni, kuri savu dzīvi pavada gaisā, vienalga periodiski nolaižas uz zemes. Saule dod vietu mēnesim. Ziema – vasarai. Jūra dažkārt ir mierīga, bet citreiz tur plosās vētra – 10 balles pēc Boforta. Vokālisti, kuri uzstāšanās laikā izmanto dažādas melismas, pirms koncerta ievēro klusēšanu.

Tāpēc arī mums ir tiesības un vajadzība izdzīvot visu emociju spektru, sākot no aizkustinājuma līdz pat taisnīgām dusmām. Un nav nekā nosodāma tajā, ka tu jūties īgns, redzot, ka viesi vēl joprojām negrasās doties mājās, un priekšnams ir pilns dažāda izmēra apavu. Nav nekā nosodāma tajā, ka tu jūties neērti, esot vienā telpā ar prezidentu. Vai arī tajā, ka tu jūties dusmīgs brīdī, kad tiek pārkāptas tavas personīgās robežas.

Cilvēks, kurš sevi ilgu laiku kaut kādā veidā ir ierobežojis, noteikti “norausies”. Tas ir kas līdzīgs katlam pilnam ar ūdeni, kuram uzlikts vāks, un uguns uzgriezta uz maksimumu. Saniknotais verdošais ūdens noteikti izkļūs no katla un appludinās plīti. Tāpat notiek arī ar apspiestām negatīvajām emocijām. Tās noteikti atradīs izeju, ja ne šodien, tad pēc mēneša vai gada.

Reiz es sev aizliedzu uzturā lietot miltus un cukuru. Noturējos 170 dienas, bet pēc tam tā “norāvos”, ka vienā piegājienā apriju divas franču bagetes. Pēc tam apsolīju sev nodarboties ar sportu trīs reizes nedēļā, bez jebkādām atlaidēm. Migrēna – uz sportu. Slinkums – uz sportu. Sāka mocīt klepus – bet vēl pāris vingrojumi vēdera presei, kamēr mani pieveica ilgstošs bronhīts.

Tāpēc, ka nevar būt viena vienīga pareiza emocija.

Organismam ir vajadzīgi daudzveidīgi pārdzīvojumi, tāpat kā daudzveidīgs uzturs. Tāpēc, izvēloties tikai vienu emociju un bloķējot visas parējās, mēs sevī izraisām nopietnu konfliktu. 

Kāds jauneklis vēlējās kļūt par apgaismotā skolotāja mācekli. Atnāca baznīcā, novilka kurpes un sastinga, tā cenšoties atstāt labu iespaidu uz skolotāju. Pēc pusstundas skolotājs uzsita viņam knipi pa degunu un teica: “Ej mājās! Mūsu dievnamā jau ir pietiekami daudz statuju”. Sarūgtinātais puisis noliektu galvu devās uz izeju un jau pie pašām durvīm izdzirdēja skolotāja padomu: “Pats galvenais – esi īsts! Esi dzīvs!”

Irina Govoruha
Tukoja: Ginta Filia Solis

Pirms dzīvot ar otru, iemācies dzīvot ar sevi…

jutekliskums

Pirms vainot savus tuvos cilvēkus par to, ka viņi tevi nenovērtē, vai kaitina, ir vērts sev atbildēt uz jautājumu par to, cik daudz vietas viņu dzīvēs tu esi atļāvies aizņemt…

Daudzu gadu garumā, vērojot cilvēku dzīves stāstus, ieskaitot savējo, es esmu secinājusi, ka visātrāk attiecības sabojājas tur, kur mums neizdodas atrast zelta vidusceļu savai klātbūtnei otra cilvēka dzīvē…
Mēs vai nu aizmirstam, ka citu cilvēku dzīve, pat mūsu mīlāko cilvēku dzīve, tomēr ir CITA dzīve. Mēs cenšamies iekļūt katrā tās daļā, aizpildot ar sevi visu tās telpu….
Un neizbēgami uzduramies šo cilvēku aizsargmehānismiem, kas sāk reaģēt uz mums ar aizkaitinājumu un atstumšanu….
Vai gluži otrādi, uzskatām savus tuvos par tik pašsaprotamiem, ka pārstājam segt viņu deficītus…
Mēs kļūstam vienaldzīgi pret viņu emocionālo un fizisko izsalkumu, nedzirdīgi pret lūgumiem un vienaldzīgi pret to, kas notiek viņu ikdienas dzīvē…
Mūsu gandrīz nemaz nav viņu teritorijā… mēs funkcionējam blakus, bet nesaskaramies ar dvēselēm…
Un, kad cilvēki nogurst gaidīt un sāk apzināties neiespējamību aizklaudzināties līdz mūsu aizslēgtajām durvīm, viņi vai nu attālinās vai saniknojas….
Mīļie, Zelta vidusceļš ir visa optimālais mērs, visa, kas var būt uz šīs zemes…
Taču, lai iemācītos nokļūt tā dimensijā, ir ļoti daudz stundu jāpavada vienatnē ar sevi…
– Jāiepazīst sevi…
– Jāiepazīst savas vajadzības…
– Jāpiepilda sava iekšējā telpa…
– Jāizaudzē tas, ko tu vari atdot otram apmaiņā pret to, ko vēlies no viņa saņemt…
– Jāatzīst visas savas stiprās un vājās puses…
Bet, galvenais,
Pirms dzīvot ar otru, jāiemācās dzīvot ar sevi…
Citi cilvēki mūs nemaina…
Salauzt var, bet izmainīt – nē…
Un tikt galā pašam ar sevi ir pa spēkam tikai mums pašiem, tāpēc, ka pat palīdzība no ārpuses ir aktuāla un darbojas tikai tad, kad ir apzināta vajadzība pēc tās…
Tieši PALĪDZĪBA, nevis SAVU PROBLĒMU RISINĀŠANA UZ CITU CILVĒKU RĒĶINA…
Un te mēs atkal atduramies pret vienu neapgāžamu patiesību –
Ikvienas citas attiecības sākas no attiecībām pašam ar sevi….
Nav pirmo, nebūs arī otro…
Vai arī – otrās būs, bet tieši tādas, kā pirmās…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dievs runā divās balsīs

Divas balsis Jovana-Rikalo

Dievs runā divās balsīs – vīrieša un sievietes. Un abas šīs balsis runā ne vārdiem, bet sajūtām.

Sievietes balss ir dabas-dzīvības balss. Kad tu jūti, kas tieši notiekošajā palielina tavus dzīvības spēkus, prieku un labsajūtu, to, kas tevi atjauno – tā ir viņas balss.

Vīrieša balss – tā ir izvēles balss starp savām vērtībām un to, ko diktē sociums. Tas ir vīrišķīgi, izvēlēties būt vienam nevis ar ko pagadās, darīt to, ko uzskati par svarīgu, tiekties izzināt nezināmo. Kad tu sajūti vilkmi pēc riskantiem piedzīvojumiem – tā ir viņa balss.

Ja tu dzirdi un seko tikai vienai no šīm balsīm – tu nokļūsti pats sava egocentrisma slazdā, tā noārdot vienu pusi no veselā un zaudējot spēju radīt ko jaunu. Tad palikusi bez līdzsvara sajūtas, bez atbalsta personība sadalās instinktos un idejās, kuri katrs velk uz savu pusi, un kuri viens ar otru nav saistīti.

Sirds ceļš ir dinamisks, vienots, pastāvīgi dzīvs un mainīgs līdzsvars starp vīrišķo un sievišķo.

Sievietes balss (Anima, Iņ) atbild par tavas kā būtnes saikni ar visu pasauli, par pasaules jušanu un orientēšanos tajā, saglabāšanu un pavairošanu. Ja tu atdodies tikai tai, tu zaudē savu evolūcijas ceļu, spēju radīt ko jaunu un kļūsti par egocentrisku instinktu vergu.

Vīrieša balss (Animus, Jaņ) atbild par tavas attīstības virzienu, tavu personīgo evolūciju, jauniem atklājumiem, vecā nojaukšanu, iekšējo un ārējo šķēršļu pārvarēšanu. Ja tu atdodies tikai tai – tu zaudē saikni ar pasauli, iespēju pabarot sevi, dzīvības spēku, spēju radīt un kļūsti par paša svarīguma sajūtas egocentrisku vergu.

Līdzsvars starp vīrišķo un sievišķo rodas pateicoties cieņai pret  abām savas cilveciskās dabas sastāvdaļām un spējai vērot savu iekšējo un ārejo kustības dinamiku vienā vai otrā virzienā, un arī prasmei iziet no polaritātēm virzoties uz savu centru.

Ir diezgan populāra ideja par to, ka var uz visiem laikiem nocentrēties un vairs nekad nekustēties ne uz vienu no polaritātēm. Domāju, ka tas iespējams tajā brīdī, kad gadiem ejot, vajadzības pašas par sevi sāks zust un paša ambīcijas pārstās būt aktuālas, jo lielākā daļa no tām būs realizētas. Tad iestājas patiesa viedumaun pārdomu laiks. Tevī bija dzīvības enerģija, tu to saprati un nemēģināji pārlēkt pāri savas pašrealizācijas periodam, mākslīgi mēģinot sevi padarīt par viedu sirmgalvi pirms laika. Gan viedums gan līdzsvars atnāk pie tā, kurš ar pilnu krūti nodzīvoja visu savu dzīvi, aktīvi realizējot visus sevī dabas ieliktos resursus, nojaucot gan iekšējos gan ārējos šķēršļus, kas traucē viņa realizācijai un radot kaut ko jaunu un dzīvības pilnu.

Ņina Rubšteina
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: Jovana-Rikalo
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Emocionālais līdzsvars: ko darīt, ja saproti, ka tevi nenovērtē

milets-evi4

Kad mēs no citiem pārāk daudz gaidām un ticam, ka mūsu partneris dzīvē vienmēr būs blakus, bet gala rezultātā to nesaņemam – rodas tukšuma un vilšanās sajūta.

Daži cilvēki uzskata, ka patiesa laime ir tad, kad “atdod” nevis “saņem”. Iespējams, tā ir audzināšana vai pārmērīga augstsirdība, bet tā vai citādāk, tas liek mums aizmirst par vienu ļoti svarīgu dzīves aspektu – pašcieņu vai pašvērtējumu.

Ir  ļoti svarīgi atbrīvoties no dažādām koncepcijām, kas izjauc mūsu emocionālo līdzsvaru. Dāvāt laimi – tā ir augstsirdība, kas bagātina mūs pašus, kāds to uzskata pat par obligātu noteikumu, savu tiešo pienākumu. Taču, lūk, ko vajadzētu saprast:

“Atdot” – tas ir lieliski, bet arī “saņemt” ir mūsu dabas dotās tiesības.

Pāru attiecībās “atdot un saņemt” nozīmē gan tiesības, gan pienākumus. Tas ir noteikts enerģijas veids, kas rodas starp diviem cilvēkiem, kur viens otru baro, “aug”  kopā un attīstās.

Tikai šajā gadījumā emocijas ir tas motors, kas ikdienā uztur mūsu sirdi un tikai tā cilvēki saprot un novērtē abpusējību un cieņu.

Attiecībās nevajadzētu krist galējībās un aizmirst sevi. Tu, protams, vari ļoti daudz ko gaidīt no otra cilvēka, taču neaizmirsti, ka pa īstam par sevi tu vari parūpēties tikai pats.

  1. Atceries palutināt sevi katru dienu. Un nekad nestādi citus cilvēkus, viņu intereses un vērtības augstāk par savām prioritātēm.
  2. Dāvini maigumu un mīlestību, rūpējies par citiem, esi uzmanīgs pret cilvēkiem un piedalies viņu dzīvēs tik, cik tas vajadzīgs un, cik vari…. taču arī pats iemācies pieņemt rūpes.

Kā rīkoties tad, ja saproti, ka tevi nenovērtē:

Tikai tava paša sirds pateiks to, cik tālu tu drīksti iet savās cerībās.

Ja tu katru rītu mosties un redzi tikai lietus mākoņus un tumsu, tā vietā lai justos gaiši un priecīgi, ja jūties sarūgtināts un vīlies, un bieži gribas raudāt, tad saproti, ka pienācis laiks rīkoties.

  1. Neļauj tukšumam un citiem cilvēkiem  piespiest sevi noticēt tam, ka neesi pelnījis mīlestību.
  2. Atceries par pašapziņu, tieši tā tev liks turpināt tavu ceļu un iegūt līdzsvara sajūtu, iekšējo mieru, prieka un laimes sajūtu.
  3. Nevajag neko ne no viena gaidīt.

Pirmkārt mēs paši esam pelnījuši savu cieņu pret sevi un tāpēc nekad nepārstāj sevi cienīt.

Mīlestība taču ir abpusējība, atbalsts un sirsnība.

milet-sevi3

Un, ja tavās attiecības to nav, tad tās nekadā gadījumā nevar nosaukt par veselīgām.

Stradā ar sevi, attīsti savu pašcieņu, un tad arī citi cilvēki tevi cienīs.

Slavē sevi, mīli sevi – tad arī citi tevi slavēs un mīlēs.

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Līdzsvars: “ņemt” un “dot”

virve14

Jebkurās attiecībās ir svarīgi noturēt līdzsvaru starp “ņemt” un “dot”. Tas ir ļoti svarīgs likums. Tas nekur nav rakstīts, tacu caurauž ikviena cilvēka dzīvi. Man šķiet, tas ir viens no svarīgākajiem jebkuru harmonisku attiecību priekšnoteikumiem. Un ikvienās sarežģītās attiecībās tas tiek pārkāpts. Tas ir Līdzsvara likums. Harmoniskas attiecības ir kaut kas līdzīgs vingrotājam, kurš staigā pa virvi un rokās tam gara kārts. Viņš uz virves var nostāvēt tikai balansējot. Ja viena puse kārtij novirzās, vingrotājs nokrīt. Tā arī attiecībās.

Kā mēs izjaucam līdzsvaru

Piemēram, ir sieviete, kura pēc savas dabas ļoti mīl dot – kalpot, palīdzēt, pārdzīvot un dara to nesavtīgi. Tajā pat laikā viņai liela problēma ir ņemt. Pieņemt dāvanas, komplimentus, palīdzību. Jo šķiet, ka momentā, kad viņa ņem, viņa kaut ko būs parādā. Vienkāršāk ir nepieņemt, lai nebūtu parādniece. Un atkal…dot, dot, dot… Es to ļoti labi zinu pēc sevis. Un tieši tad šāda sievietes uzvedība izjauc attiecības.

Tāpat ir cilvēki, kuri jau no bērnības ir raduši tikai ņemt – viņi ļoti skaidri zin, ko viņiem vajag. To varētu nosaukt par “patērēšanu” un “parazitēšanu”. Viņi dara tikai to, ko vajag viņiem. Un visur cenšas paņemt maksimumu. Pie kam, viņi ļoti nemīl atdot neko – pat vecas mantas. Daudziem negribās maksāt nodokļus, bet tajā pat laikā ļoti gribās saņemt sociālos pabalstus un dažādas atlaides. Tādu piemēru arī ir daudz.

Protams, vairums no mums neesam ne simts procentus dodošie ne simts procentus ņemošie. Kādās situācijās mēs par daudz ņemam, kādās – pārāk daudz dodam. Taču svarīgi saprast, ka visur jābūt līdzsvaram.

Ja tu visu laiku dod, dod, dod un neko neņem pretī, cilvēks tavā priekšā paliek milzīgā parādā. Tu, pats to neapzinoties, pakar viņam kaklā kredītu, kuru, iespējams, viņš nekad tev neatdos. Pirmkārt tu no viņa neko neņem, otrkārt – procenti tikšķ. Cilvēks nevar dzīvot ar tadu nastu – bet viņam nav nekādas citas izejas, kā vienīgi aiziet. Un vēl pēc aiziešanas, viņš paliek ar vainas sajūtu, jo tu esi viņam atdevis labākos savas dzīves gadus.

Ja tu visu laiku ņem un neko nedod, tad agri vai vēlu tavs partneris “iztukšojas” un iestājas moments, ka viņš vairs nevar dot. Un beidzot viņš visu šo gadu laikā pirmo reizi sagrib ko citu – kaut ko sev. Viņš prasa, apvainojas, dusmojas…. Ja neesi gatavs dot, attiecības beigsies.

Kā uzturēt līdzsvaru

Runā, ka saņemot kaut ko labu, vienmēr vajag atdot kripatiņu vairāk. Piemēram, iedeva tev draugs šokolādi, bet tu viņam rīt – divas. Tad viņš tev rīt – trīs, bet tu viņam parīt – četras un tādās attiecībās mīlestība palielinās daudzkārtīgi, jo ik mirkli abi domā par to, kā padarīt laimīgu otru cilvēku, iedot viņam nedaudz vairāk. Un tur viss ir skaidrs.

Bet ir arī cita apmaiņa. Ja kāds kādam nodarījis sāpīgi. Kas jādara? Jāsēž un jāsmaida? Jāsaka: “Es tev augstsirdīgi piedodu?” Vai tas padarīs attiecības stiprākas? Nē!

Piemēram, vīrs piekrāpa. Atnāk nožēlas pilns. Bet sieva ne asaru neizspiež, neviena pārmetuma. Kas notiek? Viņa vainas sajūta pieaug simtreiz (es esmu tāds maita, bet viņa man svētā). Viņa kļūst augstāka par viņu un ģimene jau ir nolemta. Mīlestība mirst, jo tādā disbalansā tā nevar dzīvot. Viņš dzīvos ar sievu vienīgi Vainas sajūtas dēļ, viņa – aiz Pienākuma sajūtas.

Tas nav par to, ka nevajag piedot. Gluži otrādi. Piedot vajag, taču no līdztiesības pozīcijas. Drīzāk atbildēt partnerim ar kaut ko ne īpaši labu, bet nedaudz mazāku.

Tātad atbildei uz nodevību, vismaz skandāls – lai sāpētu, bet nedaudz mazāk kā nodarīja viņai. Un tad viss sliktais ģimenē centīsies tuvināties nullei.

Līdzsvaram jābūt it visur

Pats galvenais, ka apmaiņa attiecas uz it visu mums apkārt. Gan biznesa attiecībās, gan darbā, gan ar draugiem.

Vai esat ievērojuši, ka bieži cilvēks visu sevi atdod darbā par minimālu algu, bet pēc tam viņu atlaiž?

Vai draugi, kuriem visu laiku palīdzi, “uzmet” un pārtrauc attiecības?

Tāpat bizness, kurā neko neieliec, agri vai vēlu sabrūk.

Tie ir dabiskie izaugsmes likumi. Mums ļoti svarīgi ie iemācīties ievērot līdzsvaru. Pieņemt visu, ko partneris dod un atdot to, kas jāatdod.

Vienīgās attiecības, kur šis likums strādā nedaudz savādāk ir vecāku-bērnu attiecības. Vecāki visbiežāk tikai atdod. Bērni pieņem, lai pēc tam atdotu – ne vecākiem, bet saviem bērniem. Ir jāatdod – tikai “citās rokās”.

Enerģija plūst no senčiem un nekad atpakaļ. Mēs nevaram pavērst mīlestības upi atpakaļ.

Vecāki dod mums dzīvību un tas ir neatmaksājams parāds. Mūsu uzdevums ir pieņemt šo dāvanu. Pieņemt no sirds un saprast, ka mēs to nekad nevarēsim atdot. Nekad. Tā ir Dieva dāvana, kuru saņemam caur saviem vecākiem.

Mūsu uzdevums to nodot tālāk saviem bērniem un neprasīt no viņiem neko atpakaļ.

Kā to piemērot sev

  • Ja es pārāk daudz dodu, ko man darīt? Vajag īslaicīgi pārstāt aktīvi dot un iemācīties saņemt. Ja dod. Ja pagaidām nedot, tad iemācīties negaidīt, kad sāks dot.
  • Ja es pārāk daudz ņemu, ko darīt? Īslaicīgi pārstāt aktīvi ņemt un iemācīties pašam dot. Ja neņem, ko darīt? Kā minimums, pārstāt ņemt.
  • Kā izmērīt “vairāk”, “mazāk”. Tur palīdzēs sirdsapziņa un sajūtas. Katrs no mums vienmēr sevī zin, kur ir šī robeža.
  • Vai vienmēr un visur atgriezt slikto? No mana skatu punkta ir nenormāli rādīt, ka viss ir labi, ja jums dara pāri. Jebkurās attiecībās vajag palīdzēt partnerim izaugsmē – tai skaitā arī ar pamatotu kritiku. Kritikas forma var būt dažāda. Attiecībā uz nodevību mums kaut kā ir jāreaģē, savādāk attiecības ir lemtas neveiksmei.
  • Attiecības – tās vienmēr ir apmaiņa un kustība. Kustēties var tikai uz augšu vai leju. vai nu tās stiprinās vai degradē un mirst. Personīgi man šīs zināšanas palīdz attīstīt attiecības. Tāpēc arī par to rakstu.

Attiecības – tās vienmēr ir apmaiņa un kustība

Es novēlu ikvienam atrast to punktu, kurā būs komfortabli un viegli pieņemt to, ko dzīve dod – no Dieva, no cilvēkiem.

Autors: Olga Vaļajeva (rakstniece, trīs puiku mamma un laba sieva)

Tulkoja: Ginta FS