Atbilde

vecmamina22

Cik sevi atceros, vienmēr savu vecmāmiņu dēvēju par Gagi. “Gagi” bija pirmais vārds, ko izrunāju bērnībā un vecmāmiņa, lepojoties ar mani, bija pārliecināta, ka cenšoties izrunāt šo vārdu, es biju domājusi tieši viņu. Vēl šobaltdien viņa ir un paliek mana Gagi.

Vectētiņš nomira, kad viņam bija 90 gadi. Viņi ar vecmāmiņu bija kopā nodzīvojuši vairak kā 50 gadus. Gagi ļoti pārdzīvoja šo zaudējumu. Viņas dzīve bija zaudējusi jēgu un kādus piecus gadus viņa dzīvoja sērās. Šajā laikā es centos vismaz divas reizes mēnesī viņu apciemot.

Reiz es atbraucu, domādama, ka atkal ieraudzīšu viņu sēžam savā invalīdu krēslā tajā pašā miera stavoklī, kādā viņa atradās kopš vectētiņa nāves. Taču viņa sēdēja un burtiski staroja. Es biju neizpratnē. Ieraudzījusi manu izbrīnu, viņa jautāja:
– Vai tu gribi zināt, kāpēc esmu tik laimīga?
– Protams, ka gribu, – es atbildēju.
– Kāpēc tu esi tik starojoša un laimīga? Kāpēc tādas pārmaiņas? – es jautāju.
– Tāpēc, ka pagājušo nakti es saņēmu atbildi, – viņa paziņoja. – Es zinu, kāpēc Dievs paņēma tavu vectēvu un atstāja mani dzīvot bez viņa.
No Gagi vienmēr vareja sagaidīt pārsteigumus, taču šoreiz es biju šokā.
– Gagi, kāpēc? – es iesaucos.
– Tavs vectētiņš zināja dzīves noslēpumu – tā ir Mīlestība un viņš ar to dzīvoja visu savu dzīvi, katru dienu. Visos viņa darbos varēja just tas klātesamību. Es zināju par beznosacījumu mīlestību, taču nedzīvoju tajā. Tāpēc viņš aizgāja pirmais, bet man nācas palikt vienai.
Un viņa apklusa, it kā apdomājot katru savu pateikto vārdu un pēc tam turpināja.
– Visu šo laiku es domāju, ka mani par kaut ko soda, bet pagājušo nakti es sapratu, ka atstājot mani uz Zemes, Dievs uzdāvināja man dāvanu. Viņš atļāva man palikt, lai es savu dzīvi varetu pārvērst Mīlestībā. Saproti, – viņa teica, norādot ar pirkstu uz debesīm, – pagajušo nakti man parādīja, ka TUR nav iespējams apgūt šo mācību stundu. Ar Mīlestību ir jādzīvo šeit – uz zemes. Kā tikkko tu aizej, ir par vēlu. Tāpēc man tika atstāta iespēja dzīvot, lai es iemācītos Mīlestībā dzīvot šeit un tagad.
Un no tā brīža katra mana ciemošanas pie Gagi pārvērtās brīnišķīgā piedzīvojumā, jo viņa man stāstīja dažādus stāstus, saistītus ar viņas mērķiem.
Reiz es sastapu viņu neiedomājami uzbudinātā stāvoklī:
– Tu nevari iedomāties, ko es šodien no rīta izdarīju!
Es atbildēju, ka nevaru gan un viņa jūtu pārpildīta turpināja:
– Šorīt tavs onkulis sadusmojās par kaut kādu manu rīcību. Un es pat aci nepamirkšķināju! Pieņēmu visus viņa pārmetumus un pārvērtu tos Mīlestībā un atgriezu tos viņam kopā ar prieku. – Viņas acis staroja, kad viņa piemetināja:
– Bija tik interesanti vērot, kā pazūd viņa niknums.
Kaut gan vecums turpināja savu neatgriezenisko gaitu, vecmāmiņas dzīve pilnībā bija izmainījusies. Viņai bija mērķis, kura dēļ viņa dzīvoja un viņa vēl 12 gadus turpināja “praktizēt” šo savu Mīlestību.
Viņas dzīves pēdējās dienās es bieži viņu apciemoju slimnīcā. Kad reiz atkal gāju uz viņas palātu, dežūrējošā māsiņa man teica:
– Ziniet, jūsu vecmāmiņa ir īpaša sieviete… viņa ir Gaisma…
Jā, mērķis iededza viņas dzīvi un viņa apmirdzēja ar savu gaismu citus cilvēkus līdz pašām viņas mūža beigām.
Autors: D.Trinidad Hanta
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Advertisements

Mīlestība mūs maina caur pieņemšanu

pienemt sevi7

Cilvēki, kuri mūs patiesi mīl, maina mūs nevis ar uzspiešanu, ne pieprasot vai dodot gudrus un loģiskus padomus.
Viņu mīlestība maina mūs caur pieņemšanu. Viņi mums rāda divas, šķietami nesavienojamas lietas.
Pirmkārt – viņi rāda mums sāpes, kuras  mēs sev nodarām ar savu nesaprātīgo rīcību. Un, lūk, otrā…
Otrā ir pilnīga mūsu pieņemšana – tādu, kādi mēs esam. Saprotiet? Mēs jūtam, ka esam viņiem dārgi pat tādi. Pat tādi nesaprātīgi. Un tas motivē daudz vairāk kā jebkuri vārdi. Tas rada milzīgu vēlmi pārvarēt mums visas savas vājības, ierastās reakcijas un pat bailes būt kritušiem kāda acīs. Pārvarēt un mainīties.
Es gribu pateikties visiem, kas mani ir mīlējuši. Es gribu pateikties tiem, kuri mani mīl. Es gribu palūgt piedošanu tiem, kuri nejuta manu pieņemšanu, bet dzirdēja daudz vārdu. Tā notiek. Visi mēs augam un maināmies…
© Andrejs Veretennikovs
Tulkoja: Ginta FS

Turpini mīlēt pat tad, kad tas ir grūti

lacis

Dažkārt mums atgādina: turpini mīlēt pat tad, kad tas ir grūti. Bet ko tas nozīmē – turpināt mīlēt? Īsta mīlestība ir visu aptveroša mīlestība, kura sevī ietver visu, kura pieņem, kura dod telpu un laiku visam vienādi. Tā ir netiesājošas Dvēseles klātbūtne.

Patiesa mīlestība ir visas dzīves mīlestība. Tā ir mūsu izaugsme ārpus mazajiem, stiprajiem diedziņiem, mūsu saiknei ar vecākiem, mīļotajiem un bērniem. Mēs nesaraujam šos diedziņus, tāpēc, ka tie ir daļa no milzīga audekla. Tie ierobežo telpu, kurā mēs pavadām savu dzīves laiku. Bet īsta mīlestība tiek cauri šīm tuvas mīlestības robežām un izplatās visapkārt un mēs vairs nejūtamies nošķirti no citiem, nepazīstamiem mums cilvēkiem, no dabas, no visas pasaules, kurā mēs visi līdzās pastāvam.

Patiesa mīlestība aptver visu dzīvo un dziļi maina mūsu dzīvi. Mēs pieņemam visu tādu, kāds tas ir. Tāpat mēs pieņemam arī dzīves grūtības, tās kontrastus un mums mesto izaicinājumu – atrast dzīvē savu vietu.

Mēs pieņemam veiksmju sēriju, kas mijas ar zaudējumiem. Visu, kas ir, lai tas paliek tāds, kāds tas ir un savienojas ar mūsu mīlestību: spēki, kuri rada un spēki, kuri grauj, laimīgs liktenis un smags liktenis, dzīve un nāve, tas, kas pagājis un tas, kas var atnākt, lai kā tas arī nebūtu.

Tāda mīlestība neielaužas un neiejaucas lietu kartībā. Tā paliek kontaktā ar savu likteni un ļauj notikt citu likteņiem. Tā paliek harmonijā ar realitāti un uzticas tai.

Un tajā pat laikā, šāda mīlestība ir aktīva, tā darbojas, palīdz un neatsaka, sastopas ar izaicinājumiem, kas vēršas pie tās. Tajā pat laikā, kad mana paša dzīve turpina savu gaitu, es ļauju citiem cilvēkiem piepildīt viņu pašu sūtību, vienmēr apstiprinot tagadni, tādu, kāda tā ir.

Tāda mīlestība paliek plaša, mierīga un tajā pat laikā iesaistīta. Tā ir draudzīga pret visu un, ja nepieciešams, var uzstāties kā ienaidnieks. Tā ir pilna. Īsta mīlestība ir reliģioza, tā veltīta visam dzīves audeklam, kāds tas ir. Tā uzticas savam avotam un mīl savu izcelsmi – kāda tā ir un kā izpaužas.

Ja tu paliec viens vesels, uzticīgs dzīvei kā vienam veselumam, tu iepazīsti mīlestības nepārtrauktību un iepazīsti mīlestību, kura ilgst.
Berts Hellingers “Domas par Dievu”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tuvāk mīlestībai

milestiba Lafugue-Logos

Sabiedrība neatzīst mīlestību, jo, ja cilvēks patiešām dziļi mīl, ar viņu nevar manipulēt. Viņu nevar sūtīt karā, viņš teiks: “Es esmu tik ļoti laimīgs! Kur jūs mani sūtiet? Kāpēc gan man būtu jāiet un jānogalina svešus ļaudis, kuri var būt laimīgi savās mājās? Starp mums nav nekādu konfliktu, nekādu interešu sadursmes…”

Ja jaunā paaudze tieksies arvien dziļāk mīlestībā, kari izzudīs, jo nebūs iespējams atrast pietiekami daudz neprātīgu cilvēku, kurus sūtīt karā. Ja tu mīli, tātad kaut ko savā dzīvē esi sajutis un tev negribēsies nogalināt cilvēkus. Kad tu nemīli, neesi izmēģinājis dzīvi; tad tu mīli nāvi.

Bailes nogalina, vēlas nogalināt. Bailes ir graujošas, mīlestība, savukārt, ir radošā enerģija. Kad tu mīli, tu gribi radīt, tu gribi dziedāt un zīmēt vai dzeju rakstīt, bet tu neņemsi rokās durkli vai atombumbu un neskriesi neprātā nogalināt sev absolūti nepazīstamus cilvekus, kuri tev neko nav nodarījuši un kuriem tu esi tikpat nepazīstams, kā viņi tev.

Pasaulē kari beigsies tikai tad, kad mīlestība atkal ienāks pasaulē. Skaidrs, ka politiķi negrib, lai tu mīlētu, sabiedrība negrib lai tu mīlētu, pat ģimene neļauj tev mīlēt; viņi visi grib pārvaldīt tavu mīlestības enerģiju, jo tā ir vienīgā enerģija. Un tāpec ir bailes.

Ja tu pareizi mani saproti, atmet visas bailes un mīli vairāk, mīli bez noteikumiem, un nedomā par to, ka tu dari kaut ko kāda cita dēļ – kad tu mīli, tu dari kaut ko sev.

Kad tu mīli, tas tev ir izdevīgi. Tā kā negaidi un nesaki, ka tad, kad citi mīlēs, tu arī mīlēsi – tas nav arguments.
Esi egoistisks. Mīlestība ir egoistiska. Mīli cilvēkus un pateicoties tam tu piepildīsies, pateicoties tam tu būsi arvien laimīgāks. Un kad mīlestība iet arvien dziļāk, bailes pazūd; mīlestība ir gaisma, bet bailes – tumsa.
OŠO “Sarunas par Dao”
Foto: Lafuge Logos
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Kamēr mīli, tikmēr dzīvo…

milestiba23

Atdot, saudzēt, aizsargāt, rūpēties – tas arī nozīmē dzīvot.
Kaut gan šodien tik daudz dzirdam, ka svarīgi ir saņemt. Iedevi – saņem. Iedevi – saņem.
“Vienu reizi es, otru – tu.”, kā rakstīja Ilfs “Pierakstu grāmatiņās” – “idiotu vienlīdzība”.

Mīlestībā neviens neskaita un nesalīdzina, un nepieprasa atbildes dāvanas, nesver un neanalizē: “Vai man ir komfortabli?”. Visticamākais, ne vienmēr.

Mātei naktī celties un barot zīdaini nepavisam nav komfortabli. Vai arī kaķa kasti regulāri iztīrīt. Vai arī pārciest rūpēšanos par tuvu slimu cilvēku – tas vispār nav komfortabli. Bet balva ir pašā Mīlestībā. Kamēr mīli, tikmēr dzīvo.

Reiz Tālajos Ziemeļos, Jakutijā vīrs ar sievu apmaldījās tundrā – bija nenormāls sals un ledus auksts vējš. Un viņi  izdzīvoja, kaut arī divas diennaktis gāja, pārsaluši, pārguruši. Gāja, pretējā gadījumā bērni paliktu bāreņi. To nedrīkst pieļaut. Ir jāiet. Gāja un vīrs sievu grūda uz priekšu, kad tā grasījās pakrist, Kaut gan pats raudāja ledus asaras. Un viņus izglāba radinieki, kuri arī ļoti mīlēja šo ģimeni. Un, riskējot ar savām dzīvībām, devās meklēt. Kaut gan tas bija ļoti nekomfortabli. Un neizdevīgi.
Visi palika dzīvi un bērni nav bāreņi.

Tāpēc, ka mīlestība ir dzīvība.

Es pazīstu cilvēkus, kuri izdzīvoja pēc ļoti smagas slimības, pēc mokošas ārstēšanās, briesmīgām avārijām un operācijām. Visi šie vienkāršie cilvēki izdzīvoja, tāpēc, ka ļoti mīlēja. Ne kvēlas, augstas un romatiskas mīlas dēļ, bet – tādas – parastas, pavisam vienkāršas. Negribēja bērnus atstāt vienus, negribēja, ka vīrs paliek atraitnis un mīļotā sieviete – viena un nelaimīga. Un kārpījās, kā spēja, kā varēja.

Un dzīvo. Kaut gan dažkārt strīdās un dažkārt arī apvainojas. Un var šim pašam bērnam, kura dēļ izdzīvoja, uzšaut pa dibenu – tāda ir dzīve. Un Mīlestība ir tāda. Tās abas ir vienādas. Galīgi nevienkāršas, neizdevīgas, pretrunīgas. taču, kamēr mīli – tu dzīvo. Dzīvo no visas sirds un izdzīvo.
Autors: Anna Kirjanova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Pajautā cilvēkiem: “Kādam man jābūt?”

draugi2

Vieni teiks, ka tev jābūt atbildīgākam. Labestīgākam. Dāsnākam. Tev jābūt uzmanīgākam pret citiem – īpaši, pret viņiem.

Tev vairāk jāstrādā. Un tev vairāk jāpiedomā pie sava ārējā izskata, savādāk tu izskaties tā – ne īpaši labi. Tev jābūt punktuālam, pateicīgam, tev jāprot piedot, tev jāprot piedāvāt palīdzība, pat negaidot, kad to palūgs. Tev jāgrib upurēties un jāatdod sava Dzīve neminstinoties, citu cilvēku labā – nu, kaut vai viņu labā.

Un šie cilvēki ilgi stāstīs par to, kādam tev jābūt. Garšīgam, barojošam ar kraukšķīgu ādiņu…

Un citi?

Citi nedaudz samulsīs, ilgi domās, bet pēc tam teiks, ka tev pirmkārt jābūt veselam.

Jā, varbūt bagātākam, veiksmīgākam; bet tas nav tik svarīgi. Galvenais – tev jābūt dzīvam, sveikam un veselam!

Un tev vienkārši jābūt, tāpēc, ka tad, kad tevis nav blakus, viņiem ir slikti un skumji. Vienkārši esi – un viss! Tu tāpat esi labs! Lūk, šie cilvēki patiesi mīl. Un pieņem mūs tādus, kādi esam. Un, ja arī ko prasa, tad tikai, lai mēs atpūstos, kustētos, veselīgi ēstu – un tā ir Mīlestība un patiesas Rūpes.
Un, ja ir kaut tikai viens cilvēks, kurš saka: “Veselam, laimīgam, dzīvam un tuvam!” – tā ir Milzīga Laime. Tā ir Mīlestība. Un tādai būtu jābūt katra cilvēka dzīvē – tā visu dara labāku.
Un mēs kļūstam tādi, kādiem mums jābūt. Mēs neesam nevienam neko parādā, tikai sev un Dievam. Tikai tā….

Autors: Anna Kirjanova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Mīlestības mācības

mīlestības attiecības2

Pirmā mīlestības mācība: nevis pieprasīt mīlestību, bet vienkārši to dāvāt. Kļūsti dodošs. Taču cilvēki dara gluži otrādi. Pat tad, kad viņi dalās mīlestībā, viņi vienmēr gaida pretī ne mazāku atbildi uz savu mīlestību. Tas ir kas līdzīgs darījumam. Viņi nedāvā mīlestību, nedara to bez nosacījumiem. Ar acu kaktiņu tie vēro, vai atgriezīsies viņiem tik pat daudz mīlestības. Ļoti nelaimīgi cilvēki… viņi nezin mīlestības patieso būtību. Tā vienkārši ir jāizstaro un tā atgriezīsies.
Ošo
Tulkoja: Ginta FS