Mīlestības mācības

mīlestības attiecības2

Pirmā mīlestības mācība: nevis pieprasīt mīlestību, bet vienkārši to dāvāt. Kļūsti dodošs. Taču cilvēki dara gluži otrādi. Pat tad, kad viņi dalās mīlestībā, viņi vienmēr gaida pretī ne mazāku atbildi uz savu mīlestību. Tas ir kas līdzīgs darījumam. Viņi nedāvā mīlestību, nedara to bez nosacījumiem. Ar acu kaktiņu tie vēro, vai atgriezīsies viņiem tik pat daudz mīlestības. Ļoti nelaimīgi cilvēki… viņi nezin mīlestības patieso būtību. Tā vienkārši ir jāizstaro un tā atgriezīsies.
Ošo
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Mīlestība ir tā vieta, no kurienes tu esi

mīlestība3

Mīlestība nav tā vieta, uz kurieni tu dodies.
Patiesībā mīlestība ir tā vieta, no kurienes tu esi
Mīlestība patiešām ir tas, kas tu patiesībā esi.
Absolūti viss, kas notiek Dzīvē, ir vislabākā tās beznosacījumu mīlestības izpausme, kuru pati par sevi piedzīvo Apziņa.
Diemžēl “ego” ir tieksme nosodīt, brīžam tas saka: “Mīlestība nevar izskatīties tada! Mīlestībai, visdrīzāk, jāizskatās tādai!”
Patiesībā mīlestībai jāizskatās …. un tā izskatās… precīzi tā, kā “tas, kas notiek”.
Tas viss arī ir mīlestība…. pat tad, ja tu to ne it visā atpazīsti.
Savā būtībā mīlestība ir pietiekami liela, lai sevī ietilpinātu pat tādu “neatzīšanu”.

Čaks Hillings “Sēklas dvēselei”
Tulkoja: Ginta FS

Skaistums: iekšpusē vai ārpusē

 

nobriedusi sieviete

Katra sieviete vēlas būt skaista. Cik vien iespējams ilgi. Atceries bērnības pasakas – daudzas problēmas sākās tieši tad, kad kāda vēlējās būt pati skaistākā, un tāpēc pielika milzīgas pūles, tajā skaitā – novācot savas konkurentes.

Mēs visas, skrējienā pēc skaistuma, pieliekam ļoti daudz dažādu pūļu, tērējam tam daudz sava laika, naudas un nervu. Katru rītu spogulī mēs vērojam savu seju, meklējam jaunas krunciņas, maisiņus zem acīm, visdažādākās novecošanas pazīmes. Ko tur daudz runāt, mēs ļoti baidāmies no novecošanas un par katru cenu cenšamies to attālināt.

Mums var ne īpaši patikt tas, kā izskatāmies, un tad mēs kaut ko darām ar savu seju un ķermeni. Mēs apmeklējam dažādas procedūras – masāžu, kosmetologu, pat plastisko ķirurgu. Skrējienā pēc skaistuma un jaunības, mēs bieži esam gatavas, ja ne gluži uz visu, tad – uz ļoti daudz ko.

Kopā ar mātes pienu mēs esam uzsūkušas ideju par to, ka skaistums glābs pasauli – un vēl, piedevām, ka tas vienmēr prasa upurus. Daudzas mūsu procedūras ir neticami sāpīgas, taču mēs esam gatavas tās paciest sava mērķa vārdā.

Kāds tad ir šis mērķis?
Atbilst kādiem noteiktiem skaistuma standartiem.
Ko mēs dēļ tā darām?
Mākslīgas krūtis, mākslīgas lūpas, mākslīgi mati, ķirurģiskas nostiepšanas, pievilkšanas, botoksa injekcijas un ļoti daudz dažadas manipulācijas.

Kā labā tik daudz ieguldījumu?
Tāpēc, ka mums šķiet, ka skaistums garantē mīlestību. Mīl tikai skaistās, mīl tikai jaunās. Ārējam skaistumam ir ļoti liela nozīme. Ja es izskatīšos jauna un skaista, tad mani mīlēs vēl vairāk.
Un, lūk, ir vesela paaudze vecmāmiņu, kuras visiem spēkiem cenšas izskatīties kā meitenes. dažkārt viņām tas pat izdodas. Taču, vai tas viņām nāk par labu?

Kopā ar visu to, ir pazudusi vecmāmiņu paaudze, kuras prot mīlēt un dāvāt siltumu. To, kuras mīl bez visiem noteikumiem, kurām vienmēr atrodas laiks saviem mazbērniem, kuras lasa pasakas un vienmēr dāsni dalās ar savu dzīves gudrību. Tādu vecmāmiņu praktiski vairs nav. Mūsdienu vecmāmiņas arī saviem mazbērniem var daudz ko dot – dāvanas, rūpes, draudzību, bet patiesu un beznosacījumu mīlestību, nevar. Viņām tās nav. Un tās ļoti trūkst pasaulei.

Es atceros vecākās paaudzes stāstīto, mūsu vecāku stāstīto, kuri uzauga daudz savādākos apstākļos, kurus ļoti bieži audzināja vecmāmiņas. Un šīs vecmāmiņas tēls vienmēr ir līdzīgs – silta, maiga, rūpīga, mierīga, dziļa, piedodoša. Tagad vecmāmiņas ir citādākas, un viņas bieži vien publiski nedrīkst saukt par vecmāmiņām – apvainosies. Un blakus saviem mazbērniem viņas vēlas izskatīties nevis kā vecmāmiņas, bet mammas. Diemžēl.

Ir pazudis tādas svarīgas mīlestības avots cilvēka dzīvē. Varbūt tieši tāpēc mums ir tik grūti iemācīties mīlēt pa īstam? Tāpēc, ka nav neviena, kas varētu mūs bērnībā piepildīt ar šo labestību un laimes sajūtu?

Iespējams, ka tas viss notiek tāpec, ka esam parāk ieciklējušies uz ārējo skaistumu, mūsu ķermeņa skaistumu, un absolūti aizmirstam par iekšējo – mūsu Dvēseles skaistumu?

Ja mēs kaut pusi savu spēku, ko tērējam sava ķermeņa kopšanai, tērētu savas Dvēseles attīstīšanai un savam sirds skaistumam, kādas mēs kļūtu gala rezultātā?

Es iznāku no kosmetologa kabineta. Parasti te man sakopj seju, uzliek maskas un cenšas pierunāt uz botoksa injekcijām. Es nepadodos, neskatoties uz redzamajām mīmikas grumbām pierē… Un, lūk, manā priekšā ir viņas, tās pašas sievietes, kuras sapņo vienmēr izskatīties jaunas.
Sieviete, kurai skaidri redzams, ka ir ap 60 gadu, taču seja ir pavisam gluda, kaut arī nekustīga. Viņas vecumu nodod vien rokas un kakls. Un, iespējams, vēl skatiens – gana piekusis no mūžīgās dzīšanās pēc jaunības. Jā, viņai ir nedabīgi stingras krūtis, pārāk gluda seja, apjomīgas lūpas, gari, biezi mati. Taču nez kāpēc viņa izskatās kaut kā neveikli un pat skumji. Viņa plāno operāciju, apspriež to ar ārstu, kad es eju garām, un viņa pavisam nopietni uzskata tādu lēmumu par pareizu. Viņa patiešām to uzskata par skaistumu. Viņai taču ir vajadzīga jaunu un skaistu vīriešu uzmanība.
Bet mana kosmetoloģe man norāda uz viņu un saka, ka, lūk, nekad neuzminēsi, cik viņai gadu… un visu to jaunās tehnoloģijas, botokss! Bet tu kautrējies, tev pāris injekcijas un viss. Es smaidu. Es nestrīdos. Bet es zinu, ka to nedarīšu.
Jā, es arī dažkārt, pēc negulētas nakts, vēlētos spogulī ieraudzīt divdesmitgadīgu meiteni, tādu, kāda es agrāk biju. Noslēpt krunciņas, maisiņus zem acīm, man arī gribētos gludāku ādu. Taču tajā brīdī es atceros, ko nozīmē skaistums.

Mans skaistuma jēdziens ir aprakstīts Zablocka dzejolī:

«… Kas ir skaistums?

Un kāpēc to dievina cilvēki?

Tas ir tukšs trauks?

Vai uguns, spīguļojoša traukā?»

Es atceros tās sievietes, kuras mani patiesi iedvesmo. Tās, uz kurām paskatoties, sirds atveras, palašinās un dzied. Piemēram, Māte Terēze. Manā uztverē tā ir brīnišķīgi skaista sieviete, neticami skaista. Vai viņa būtu veikusi jaunības injekcijas? Nē. Vai savu ķermeni būtu centusises atjaunināt Svētā Pēterburgas Ksenija? Vai par savu celulītu, kas ir dabīgs sievietes ķermenim, uztrauktos Helēna Andelina? Vai Sandra Kovi, Stīvena Kovija dzīvesbiedre, kura dzemdējusi deviņus brīnišķīgus bērnus – droši vien viņai nācies saskarties ar strijām – vai viņa censtos tās izdzēst ar lāzera palīdzību, vai veiktu vēdera plastiku?

Divas galējības

Attiecībās ar savu ķermeni mums ir divas galējības.
Mēs, vai nu noliedzam ārējo skaistumu, un nodarbojamies tikai ar iekšējo. Tad mūsu ķermenis izplūst un mēs to nevaram pat pabarot ar krēmu, un arī nemeklējam masāžas iespējas, sakot, ka tas nu galīgi nav garīgi. Es taču neesmu ķermenis, bet gan – Dvēsele. Tikai nez kāpēc no šīs Dvēseles bieži vien aizgriežas pat tuvie cilveki.

Otrā galējība ir tā, ka mēs sevi asociējam tikai ar ķermeni un tā skaistumu, uzskatot, ka, iespējams, šim ķermenim kaut kur arī ir Dvēsele. Un tad mēs cenšamies apstādināt laiku, jo, ja ķermenis noveco, tas nozīmē, ka novecoju arī es? Un tad mēs esam gatavas ņemt pat kredītus kaut kādām operācijām, ciest sāpes un, ne tikai. Un šajā skrējienā mēs esam gatavas iet tik tālu, ka dažkārt pat neērti paliek.

Kur gan palikusi veselīga attieksme pret skaistumu?
Kas mēs patiesībā esam? Vēdiskie raksti runā, ka mēs esam nemirstīgas Dvēseles. Tomēr – ne ķermeņi. Taču mēs esam ne tikai brīvas, mužīgi jaunas Dvēseles, mēs nosacīti esam Dvēseles. Dvēsles, kuras dzīvo šajā pasaulē, šajā ķermenī, sasaistē, kā alpīnisti. Caur sava ķermeņa orgāniem mēs iepazīstam materiālo pasauli. Ar šī ķermeņa palīdzību mēs spējam paust savu mīlestību, veidot attiecības, dzemdēt bērnus, izbaudīt labsajūtu. Ķermenis mums tajā visā palīdz.

Un tad ir skaidri redzams, ka ķermeņa loma ir milzīga. Taču, pats galvenais tomēr ir iekšpusē. Un patiesais skaistums arī ir iekšpusē. Un ir vērts rūpēties par šo skaistumu daudz biežāk un dziļāk. Ir vērts tam veltīt vairāk laika un uzmanības – tikpat apzināti, cik, liekot maskas un iekrēmojot savu ķermeni.

Iedomājieties, ja mēs katru dienu ne tikai mazgātos un uzkrāsotos, bet arī lasītu svētos rakstus, skaitītu lūgšanas, pateiktos, darītu labus darbus? Ja mēs apzināti veidotu savas attiecības ar cilvēkiem un apzināti piepildītu pasauli ar savu mīlestību?
Kādas mēs kļūtu savos piecdesmit un sešdesmit gados? Vai mēs paliktu vientuļas, nevienam nevajadzīgas, nelaimīgas un vīlušās dzīvē? Vai vispār iespējams no tādas sievietes labprātīgi atteikties? Tas taču būtu tas pats, kā tuksnesī atteikties no oāzes – vienīgās vietas, kur atrast ūdeni.

Ja Dvēsele ir daļiņa Dieva, tad ķermenis ir tā vieta, kur dzīvo daļiņa Dieva. Un tas nozīmē, ka ķermenis ir dievnams. Un tad mums obligāti ir jārūpējas par šo ķermeni kā par dievnamu.

Sekot tam, lai mūsu ķermenis būtu tīrs, lai tas būtu tik skaists, cik šobrīd tas iespējams, rūpēties par tā skaistumu, sakoptību, nenolaist to, noteikti izgreznot un izrotāt. Taču tajā pat laikā, neuzskatīt, ka svarīgākais ir dievnams, nevis tas, kas tajā atrodas.
Dievnams ir tikai mūžīgas Dvēseles laicīgā mītne. Un galvenā vērība ir jāpiegriež ne sienu skaistumam, vai altāra gleznojumiem, bet gan savai saiknei ar Dievu.

Ir ļoti daudz sieviešu, kuru liktenis ir bijis tik sarežģīts, ka viņas nav varējušas apprecēties. Daudzas apprecējušās tomēŗ savā ģimenē saskārušās ar vardarbību un cietsirdīgu attieksmi. Taču šīs sievietes ir pārvērtušas savu “neglīto” likteni pašu pievilcībā, mīlestībā un sirds bagātībā.

Radhanataha Svami reiz stāstīja par kādu sievieti Indijā. Reiz, senos laikos viņas bagātais vīrs viņu piekāva un padzina no mājām. Viņa brīnumainā kārtā izdzīvoja – bez naudas, bez ēdiena, mājām un bērniem, kuri palika pie vīra. Viņa bija izmesta uz ielas, pazemota un nelaimīga.
Tāda viņa varēja palikt uz mūžu. taču viņa izvēlējās sev citu likteni. Viņa sev blakus ieraudzīja tos, kas cieš ne mazāk par viņu pašu. Uz ielas dzīvoja daudz bērnu, kuriem nebija vecāku, nebija māju, nebija ēdiena. Un viņa nolēma par tiem rūpēties. Viņa kļuva tiem par māti. It kā viņai nebija viņiem ko dot, tikai mīlestība un sirds siltums. Bet bērni tiecās pie viņas, un to, kam viņa bija vajadzīga, ar katru brīdi kļuva arvien vairāk. Viņa tos mācīja, kā varēja, un kopīgiem spēkiem viņi veidoja savu sadzīvi.

Pagāja daudzi gadi, viņiem tika piešķirta māja, lai viņa kopā ar šiem berniem varētu tajā dzīvot. Viņas bērni izauga, pabeidza skolas, daudzi aizgāja studēt universitātēs, pēc tam dabūja labus darbus un rūpējās par savu māti un tiem bērniem, kurus viņa turpināja audzināt. Tur bija gan mazi gan lieli, bet visi bija viņas bērni.

Pagāja laiks, un arī viņas pašas īstie bērni atrada savu māti, un sāka dzīvot kopā ar viņu un tiem, kuriem tik ļoti bija vajadzīga mīlestība un rūpes. Bet reiz viņas mājā ieradās nabaga vīrs. Viņš bija slims, nespēcīgs un nabags. Un viņa tajā atpazina savu bijušo vīru. Viņš bija izsalcis, un viņa to pabaroja. Viņš bija nabags, un viņa deva tam pajumti. Un viņš bija pārsteigts par to, ka viņa netur ļaunu prātu, neatriebjas un neizjūt naidu, pēc visa tā, ko viņš tai nodarījis. Viņa to vienkārši pieņēma tāpat kā jebkuru citu, kam vajadzīgas rūpes un gādība.

Šajā stāstā Svami vairākkārt pieminēja to, cik skaista bija šī sieviete. Viņš nepieminēja ne viņas matus, ne acis, ne rokas. Viņš runāja tikai par viņas sirdi, un katrs no tiem, kas klausījās šo stāstu nevarēja noturēties neraudājis. Un es ticu, ka šī ir viena no skaistākajām pasaules sievietēm. Daudz skaistāka par visām modelēm un estrādes zvaigznēm.
Uz kādu skaistumu tiekties, katra no mums nolems pati. Un, jebkurā gadījumā, mēs saņemam kaut kādu rezultātu un labsajūtu. Taču kura no labsajūtām būs īslaicīga, bet kura – ilgstošā perspektīvā?

Kura no tām ir cīņa ar dabisko notikumu gaitu, ar laiku, bet kura – saskaņā ar dabu visā tās daudzveidībā?
Autors: Olga Vaļajeva
Avots: valyaeva.ru
Tulkoja: Ginta FS

Par robežām

nepadodies

Kad saskaries ar citu cilvēku robežām – “Atvaino, taču es to nevaru tavā labā izdarīt!”, tu jūties atstumts. Tu nevari piekrist tam, ka citi nav spējīgi tev iedot visu to, ko tu no viņiem gaidi. Bet tu alksti neizmērojamas mīlestības, neierobežotas uzmanības un bezgalīgas atdeves. Daļēji tu tik ļoti ciet tieši tāpēc, ka nekad neesi novilcis savas mīlestības robežas. Tu atdevi visu, ko no tevis gribēja citi. Viņi prasīja vēl – tu devi vēl, kamēr nenonāci līdz pilnīgam spēku izsīkumam un sajūtai, ka tevi vienkārši ir izmantojuši.

Tikai uzstādot pašam savas robežas, tu varēsi atzīt un cienīt citu robežas, un būt par tām viniem pilnībā pateicīgs.

Saskarsmē ar tiem, kurus tu mīli, tavas prasības aizvien palielinās. Gala rezultātā tās tik ļoti nospiež tev tuvos cilvēkus, ka viņi ir spiesti no tevis bēgt, lai izdzīvotu.

Tev ir uzdevums – iemācies pats par sevi rūpēties tā, lai tavas vajadzības atrastos tavu robežu ietvaros, un tev nebūtu jāsaņem gūstā tie, kurus tu mīli. Mīlestība patiešām būs abpusēja tikai tad, kad katrs piederēs sev pilnā mērā un varēs būt pats, atdodot sevi otram.

Tātad, lai patiesi atdotu sevi un vēl lielākā mērā atbildētu par savām vajadzībām, tev jāiemācās noteikt savas mīlestības robežas.

Autors: Henrijs Nouvens
Tulkoja: Ginta FS

Dīpaks Čopra: “Kā iemīlēt sevi tādu, kāds esi”?

milestiba es15

Viss sākas bērnībā. Bērni, kurus pa īstam vecaki mīlēja, pārņem no tiem sevis paša vērtīguma sajūtu, kas saglabājas visu atlikušo dzīvi. Taču visbiežāk bērns no saviem vecākiem saņem neviennozīmīgus vēstījumus. Tādus, kā:

  • Es tevi mīlēšu tad, ja tu mani mīlēsi
  • Es tevi mīlēšu, ja tu būsi paklausīgs
  • Es tevi mīlēšu tik, cik tu to būsi nopelnījis
  • Es tevi mīlu, taču neprasi man parāk daudz, es negribu tevi izlutināt

Tu vari atcerēties vai neatcerēties šos vēstījumus no bērnības, taču tiem visiem ir kas kopīgs – tie uzstāda noteiktus priekšnoteikumus, kuru izpildīšanas gadījumā, tevi mīlēs.

Diemžēl mīlestība, kas uzstāda noteikumus, kļūst par normu, bet beznosacījuma mīlestība kļūst par praktiski nesasniedzamu ideālu. Vai mēs varam izmainīt savus iekšējos uzstādījumus par to, cik mēs esam mīlestības cienīgi? Es uzskatu, ka varam!

Atrodi dziļi sevī to vietu, kur dzīvo beznosacījuma mīlestība, un aizvāc visus šķēršļus, kas neļauj tev pastāvīgi atrasties šajā vietā.

Ceļā uz beznosacījumu mīlestību nāksies risināt divus uzdevumus.
Pirmkārt, atrast sevī to vietu dziļumā, kur dzīvo beznosacījuma mīlestība. Un, otrkārt, aizvākt visus šķēršļus, kas traucē tev atrasties šajā vietā pastāvīgi. Šie divi uzdevumi ir cieši saistīti, jo nevar tā vienkārši transformēt mīlestību, kas uzstāda noteikumus beznosacījuma mīlestībā.

Taču dažādu tautu tradīcijās tiek runāts par tīro apziņu, kura satur gan svētlaimi, prieku, gan ekstāzi. Lai iemācītos sevi mīlēt, ir jāatrod kontakts ar šo savu tīro apziņu. Indiešu garīgajās tradīcijas to sauc par Anandu.

Atrast mīlestības avotu nav sarežģīti.

To var izdarīt ar meditācijas palīdzību. Te var palīdzēt arī dažādas radošās prakses, piemēram hatha-joga, kas palīdz pārcelties miera un labsajūtas zonā, un tādā veidā savienot mūs ar mīlestības avotu. Taču uz īsu brīdi, pieskaroties šim avotam, mēs vēl nevarēsim palikt ar to uz mūžu, tāpēc, ka eksistē atmiņas, vecie ieradumi un pārliecības, kas neļauj mums to izdarīt.

Mīlestības principi

Pamēģini ievērot šos principus jau šodien:

  • Esi labs pret sevi.
  • Uzsmaidi savam atspulgam spogulī.
  • Atļauj citiem teikt tev komplimentus.
  • Baudi pieņemšanas sajūtu brīdī, kad tevi slavē, un izsaka tev komplimentus.
  • Nesodi sevi parāk stingri par sīkajām kļūdiņām.
  • Novērtē sevi un aizsargā savas tiesības.
  • Iepazīsti sevi tā, it kā tu būtu sev labākais draugs.
  • Mierīgi uztver savas dīvainības.
  • Esi maksimāli dabisks, neuztraucoties par to, vai tas patīk vai nepatīk citiem.
  • Saki patiesību tad, kad zini, ka tā jāsaka.

Jebkura transformācija prasa laiku un pacietību, un arī šī nav izņēmums. Pirmais, un pats svarīgākais solis, ir attīstīt sevī līdzjūtību pašam pret sevi, ar tādu pašu labestību, ar kādu tu izturies pret saviem mīlākajiem un tuvākajiem cilvekiem.

Ko NEVAJAG DARĪT!

  • Atteikties pieņemt komplimentus. (“Cik tev skaista kleita!” – “Nē, ko tu, to jau es sen par 2 EUR nopirku humpalās”)
  • Nepieņemt atzinību un uzslavas. (“Nē, nē, es jau nemaz neesmu tik laba”)
  • Pazemināt sevi, pat jokojoties. (“Ko nu es, es jau neko”)
  • Pārvērst savus trūkumus par sarunu tematu.
  • Izdomāt dažādus attaisnojumus cilvēkiem, kuri nodarījuši tev sāpes.
  • Samierināties ar nevērīgu un vienaldzīgu attieksmi pret sevi no cilvēkiem, kuri sakās tevi mīlam.
  • Klusējot pieņemt sliktu attieksmi pret sevi, kad zini, ka tev sevi jāaizstāv.

Tu varēsi ieraudzīt savas pašsajūtas atspulgu pasaulē tad, ja iemācīsies to ievērot. Pat negatīvs atspulgs ir ļoti svarīgs, tas parāda tev ceļu uz pārmaiņām.

Tev apkārt ir cilvēki, kuri tevi nepietiekami novērtē, lai arī tā nevajadzētu būt? Necenties viņus izmainīt, bet saproti to, ka viņu attieksme pret tevi ir tikai un vienīgi tavas paša attieksmes pret sevi atspulgs, tu pats sevi nepietiekami novērtē.

Uzraksti vai izdrukā šo sarakstu, lai saprastu, kā tava dzīve atspoguļo tavu attieksmi pašam pret sevi. Nākamās nedēļas garumā ar ķeksīti atzīmē katru aprakstīto situāciju, kuru novērosi savā dzīvē.

Kā mana attieksme pret sevi izpaužas manā dzīvē

Pozitīvās izpausmes
Kas notiks tad, kad tu sāksi sevi mīlēt:

  • Kāds mani uzslavēja un atbalstīja
  • Man iepatikās cilvēks, kuru es ieraudzīju spogulī
  • Es saņēmu patiesu komplimentu no sirds
  • Es sajutos lepns par to, ko izdarīju
  • Es sajutos, ka esmu savā īstajā vietā
  • Kāds, kurš man ir ļoti svarīgs, nodemonstrēja man savu mīlestību pret mani
  • Es sajutos mīlestības cienīgs
  • Es sajutos mīlēts
  • Es pēkšņi sajutu, cik brīnišķīga ir mana dzīve
  • Es sajutu savu unikalitāti, otra tāda cilvēka visā pasaulē nav

Negatīvās izpausmes
Atceries, vai bieži tevi piemeklēja šādas domas:

  • Kāds mani kritizēja, man to dzirdot
  • Es saviebos, ieraugot savu atspulgu spogulī
  • Es sajutos vainīgs, vai nokaunējos par kaut ko no pagātnes
  • Es sajutos pazemots sarunā ar kādu
  • Es sajutos kā svešs un neviena negaidīts viesis
  • Es sadzirdēju tukšus vārdus, kas izskanēja paužot “mīlestību” pret mani
  • Es sajutos mīlestības necienīgs
  • Man nācās uzklausīt daudz svešu žēlabu
  • Es ļoti asi sajutu kāda manas dzīves aspekta bezjēdzību
  • Es sajutu, cik garlaicīga ir mana dzīve un cilvēki, kurus katru dienu redzu

Vairums cilvēku baidās uzzināt patiesību. Vai arī padomā, ka tikai cilvēki ar zemu pašvērtējumu ievēro savas negatīvās izpausmes. Tas tā nav!

Ievērojot to, kas notiek, godīgi to novērtējot, tu sper lielu soli uz priekšu savā attīstībā un mīlestībā pret sevi.

Paust labestību pret sevi – tas nozīmē sveicināt izmaiņas. Paššaustīšana mums traucē mīlēt sevi un pieņemt tādus, kādi mēs esam šeit un tagad.

Katrs solis, kas sperts nost no negatīvā atspulga un tālāk no negatīvajām izpausmēm mūsu tēlā, ir solis pretī beznosacījumu mīlestībai!

Autors Dīpaks Čopra
Avots: psychologies.ru
Tulkoja: Ginta FS

Kā tas ir – Beznosacījumu mīlestība?

beznosacijuma milestiba
V.Frankls ir teicis „mīlestība ir pieņemšana”.  Tāpēc  iemīlēšanās  nekad nepārtop  mīlestībā, tām  ir dažāda būtība iemīlēšanās pamatā ir idealizācija, bet mīlestības pamatā – realitātes pieņemšana.  Nav iespējams pieņemt otru nepieņemot sevi. Mīlestība negarantē labas cilvēciskās attiecības. Var būt tā, ka cilvēki mīl viens otru, bet cilvēcīgi dzīvot kopā neizdodas.
Visstiprākais vingrinājums, kas attīsta mīlestības ķermeni, ir piedošana.
Princips: pieņemt un piedot pat tiem, kuru rīcību nesaproti.
Sevis Mīlestība nozīmē redzēt sevi patiesi, nemelot sev un mīlēt sevī  īstumu, tieši tas ir skaists.
Parasti cilvēki Mīlestību uztver kā pievilkšanās sajūtu, kas rodas starp tiem spontāni – acumirklīgi.
Pirmkārt – Mīlestība nerodas, tā ir vienmēr.
Otrkārt, Mīlestība – tās nav vienkārši Jūtas, tā ir Enerģija. Tas ir universāls spēks, ar kā palīdzību var radīt brīnumus. Tā ir kā uguns un vienmēr spēcīgāka par Ego. Kā ūdens, kas aizskalo visu neīsto un nevajadzīgo.
Ja Jums šķiet, ka sirdī nav Mīlestības, tas nozīmē tikai to, ka Ego ir tik liels, ka sirds nevar sajust šo dzīvinošo spēku. Jūs nedzirdat tās balsi aiz tūkstosiem masku, aizvainojumu un vilšanos.
Cilvēkiem šķiet, ka Mīlestība ir duāla. ka tā var būt salda un var atnest sāpes un ciešanas. Tā ir ilūzija.
Mīlestība vienmēr ir vienāda. Tā vienkārši IR Mīlestība.
Sāpes un ciešanas nes mūsu Ego- uztvere un tā notiek katru reizi, kad cenšaties Mīlestību dalīt daļās: abpusēja, vienpusēja, mātes mīlestība, romantiska mīlestība, kaislīga u.t.t.
Mūsu pasaule ir kā spogulis. kas tajā iekšā (mūsos), tas arī atspoguļojas (pasaulē). Ja iekšā ir nepieņemšana, tad arī ārpusē – tas pats.
Mīlestība IR saprātīgs spēks. Ar to var sarunāties, pie tās var vērsties ar savām vēlmēm, sadarboties, izmantot tās milzīgo potenciālu, lai radītu.
Kad jūs pasaulē nesat radošumu, Mīlestību, līdzcietību, žēlsirdību, tad informācija par to nokļūst vadības centrā un atgriežas pie Jums jau pastiprinātā veidā, caur citiem cilvēkiem.
Tāpat arī ar sliktajiem, postošajiem spēkiem. Ja pats nesīsiet ciešanas pasaulē, tās pie Jums atgriezīsies caur citiem cilvēkiem.
Treniņš:
Izvēlaties sev pašu galveno šī brīža problēmu, kas sagādā Jums raizes. Nav svarīgi, kādā jomā.
Apdomajiet to – katru niansi.
Kāpēc Jums šī ir problēma, ko Jūs vēlaties šajā situācijā izmainīt, kādu rezultātu Jūs vēlaties sasniegt.
Tikai tad, kad Jums ir pilna “bilde”, varat ķerties pie prakses.
Atrodiet vietu, kur varat būt viens un kur Jūs neviens netraucēs – vismaz 20 minūšu garumā.
Nomieriniet domas un sajūtas.
Sakoncentrējaties uz sirdi.
Iedomājaties, ka pašā Jūsu sirds centrā dzīvo Mīlestība.
Sajūtiet tās siltumu, tās maigumu un nesavtību.
Vienkārši sajūtiet un nedomājiet.
Piepildiet ar to sevi no iekšas un no ārpuses. Lai Mīlestības gaisma plūst pāri malām.
Un tagad tieši no sirds, sūtiet Mīlestības staru savai problēmai – precīzāk šīs problēmas dalībniekiem.
Koncentrējaties uz sirdi un uz staru plūsmu un vērojat, kā Mīlestība piepilda Jūsu “objektus”.
Un tagad, iedomājaties laimīgu šīs problēmas atrisinājumu un piepildiet arī to ar mīlestību.
Šajā brīdī jāredz ir rezultāts, ne process.
Lai Mīlestība pati atrod ceļus. neierobežojat to.
Dariet to, kamēr sajutīsiet, ka nu ir gana.
Varat šo darbību atkārtot daudzas reizes (pārāk daudz Mīlestības nemēdz būt), līdz problēma atrisinās.
Vēl daži momenti.
Noteikti atzīmējat sev, kurā brīdī problēma “izkustējās” un sāka risināties.

Ir atlicis tikai mazliet: iemācīties mīlēt bez nosacījumiem.
Un tā nav nieka lieta.

Viena lieta ir mīlēt dēļ… un gaidīt. Un, ja kaut kas ne tā – tad aizmest savu Mīlestību atkritumos. Kad ir tāda pieeja, tad rezultāta nav.
Cita lieta, kad mīli ne par spīti, ne par kaut ko, nespēlē mīlestību, netēlo, neapbalvo ar Mīlestību vai nesodi, bet Mīli, tāpēc, ka tā ir Tavas esības jēga. Un kad visā, ko dari ir šī patiesā Mīlestība, tad Tu esi savas pasaules radītājs un dziednieks. Un tad neviens nevarēs Tev atņemt to, ko Tu radi.
Un neviens nevarēs salauzt tavas cerības un radītos brīnumus.
© Saratola Ban
© Василий Кантаражиу
Tulkoja: Ginta FS

Ja kāds tevi ir iemīlējis, uzskati, ka ir noticis Brīnums

beznosacijumu-milestiba-23
Pat tad, ja tu neizjūti atbildes jūtas – novērtē šo mīlestību un izturies pret to saudzīgi.
Padomā, tas taču patiešām ir brīnums! Un, ja nu šis cilvēks ir pēdējais, kurš tevi iemīlēs? Tāpat arī cieni savu mīlestību pret kādu citu cilvēku un nepārvērt to atkarīgās attiecībās.
Beznosacījumu mīlestība ir vienīgais veids, kā iemantot atbildes jūtas. Atsakies no vēlmes kaut ko iegūt, saņemt, mīli vienkārši tāpat, ne uz ko necerot, neko negaidot un tad, iespējams, notiks Brīnums un tevi iemīlēs.
Iedomājies, ka tu stāvi pasaules spoguļa prieksā. Ja tavs tēls ir Mīlestība – spogulī atspoguļojas tieši tas pats. Taču, ja tēls ietver sevī vēlmi panākt atbildes reakciju, tad nav vērts censties ieraudzīt atspulgā atbildes jūtas – spogulis atspoguļos tikai tavus centienus kļūt mīlētam.
Kad mīlestība pārvēršas atkarīgās attiecībās, rodas jaudas pārpalikums – enerģētiskais “spiediena kritums”.
Atkarīgas attiecības ir tad, kad tiek uzstādīti noteikumi, piemēram: “Ja tu mani neprecēsi, tātad tu mani nemīli. Ja tu mani mīli, tātad esi labs. ja nemīli – tātad slikts”.
Jo spēcīgāka vēlme  iegūt pretmīlu, jo spēcīgāk darbojas līdzsvarojošie spēki, kas izdarīs visu “par spīti”.
Beznosacījumu mīlestība bez tiesībām uz īpašumu nerada atkarīgas attiecības un ģenerē radošu, pozitīvu enerģiju.
Un tikai beznosacījumu mīlestība ir spējīga radīt Brīnumu – atbildes mīlestību.

 

Tulkoja: Ginta FS