Kad cilvēks no jauna piedzimst

Kad cilvēks piedzimst, viņš raud un kliedz.
Kad cilvēks kārtējo reizi piedzimst, viņš atkal raud un kliedz.
Sāpīgi, bailīgi, taču visbiežāk tāds ir ceļš jaunā telpā. Daudzi pavedieni, kas saista ar pagātni tiek nogriezti.
Dažkārt, pie nonullēšanās – aprauti tiek visi uzreiz.
Tā notiek, kad vai nu apstākļi izgrūž cilvēku nopietnās pārmaiņās, vai arī viņš pats to apzināti izdara, tāpēc, ka ir tam gatavs.

Nabassaite ar ierasto veco pasauli ir pārgriezta.
Un cilvēks attopas kā uz citas planētas.

Pirmais, ko viņš jūt ir aukstums, nenoteiktība un vientulība.
Iespējams, vizuāli nekas nav mainījies, visas tās pašas dzīves dekorācijas un tie paši cilvēki blakus. Bet nejūti ar nevienu no viņiem saikni.
Cilvēks raud un kliedz no bailēm un vientulības.
Skaļi vai ļoti klusu – tā, ka to dzird tikai viņš.
Ļoti grūti ir veikt pēdējo izrāvienu jaunā pasaulē.
Tumsa sabiezē, bet pagātnes nabassaite draud aptīties ap kaklu un nosmacēt.

Grūdiens un vēl viens grūdiens… Gaisma!
Raudas un kliedziens – “Es esmu dzīvs!”
Jā, sākumā var būt bailīgi, auksti un vientulīgi.
Taču drīz kādas saudzīgas un labestīgas rokas paņem un iznes tevi jaunā pasaulē – jaunos apstākļos, pie jauniem cilvēkiem…
Pie tiem, ar kuriem kopā esi uz viena viļņa. Kopā ar kuriem “ir par ko…”.
Un tu saproti, ka beidzot esi pamodies. Un tu ieraugi daudz ko jaunu.
Un tu ieraugi sevi patieso. Sajūti no jauna dzimušā spēku.
Un milzīgu beznosacījumu Mīlestību no tā, kurš tevi šeit atvedis un vienmēr ir bijis tev blakus.  Un vienmēr ir mīlējis. Pat tad, kad tu nemīlēji.
Un īpaši stipri tevi mīlēja, kad tu raudāji un kliedzi, dzimstot no jauna, atmostoties atnākšanai jaunā pasaulē.

Avots: МАГИЯ СЛОВА
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Paldies, ka Tu esi!

Paldies, ka Tu esi! Viena no spēcīgākajām frāzēm, kas var izmainīt apziņu un cilvēka dzīvi, var dziedināt, augšāmcelt un izglābt no nāves.

Vislaimīgākie bērni izaug ģimenē, kurā tiem no sirds saka: “Es Tevi mīlu! Paldies, ka Tu esi!”
Pēc tam viņi kļūst par laimīgiem pieaugušajiem ar veselīgu pašazpiņu. Un šo pašu saka saviem bērniem.

Paldies, ka Tu esi! Saka mīļš cilvēks un maigi paspiež tavu roku. Un tajā ir tik daudz pateicības, beznosacījumu mīlestības. Un gribas to atdot simtkārtīgi.
Un, pavairojot to, tu atgriez Mīlestību uz Zemes.

Paldies, ka Tu esi! Saka tavs draugs vai virtuālais, pat nepazīstamais cilvēks – tāpēc, ka tu viņu ar kaut ko iepriecināji, atbalstīji. Un tik daudz pateicības un mīlestības sirdī, ka gribās darīt, dāvāt, atdot vēl vairāk.

Paldies, ka Tu esi! Tā ir Svētība. Šīs Dvēseles uz Zemes vērtības atzīšana. Tavā personīgajā laukā. Piepildīšana ar dzīvības enerģiju. Pateicība Dievam par to.

Paldies, ka Tu esi! Saki to biežāk arī pats sev. Tu taču esi brīnišķīga Dvēsele, kas nākusi šeit pieaugt un caur sevi izaudzēt, radīt jaunu, labāku pasauli.

Lai cik dažkārt arī grūti tas nebūtu. Tu audz, pat tad, ja jāizaug caur aukstu asfaltu uz Gaismu.
Tu esi vērtīga un svarīga.
Paldies, ka Tu esi, brīnišķīgā Dvēsele!

© Tatiana Gromova Godard
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Visgrūtāk ir sadzīvot ar sevi

Visgrūtāk ir sadzīvot ar sevi.
Ar savu autentiskumu, ar savu neatgriezenisko pagātni, ar saviem zaudējumiem, ar savu nespēju izpatikt saviem priekšstatiem par skaisto, ar savām kļūdām, ar savu kaunu, ar savām sāpēm, ar savām vilšanām, ar savu sabrukumu, ar saviem nepiepildītajiem sapņiem, ar savām sāpīgajām emocijām, ar savu pieaugošo vecumu…
Mani mīļie, tas ir nežēlīgi grūti…

Lūk, kāpēc daudzi pat necenšas to izdarīt, un uzreiz ķeras pie aktīvas citu meklēšanas.
To meklēšanas, uz kuriem var novelt šo nenormālo darbu, bet pēc tam prasīgi atsekot tā izpildi: “Hei, draudziņ, tu kaut kā pārāk maz centies, saņemies, iemācies pieņemt manī visu, ko es pats nespēju pieņemt, izdziedini visas manas brūces, parādi man savu beznosacījuma mīlestību, glāb mani no manām bailēm, nomierini un izturi visus manus izlēcienus… savadāk es vilšos tevī un visiem izstāstīšu, kā man atkal nepaveicās!”
Tieši tā tas arī izskanētu, ja vien modē būtu patiesība par sevi nevis citu izģērbšana…

Taču tā nav modē.

Un tieši tāpēc no vientulības cieš nevis tie cilvēki, kuri vienkārši tajā iekļuvuši, bet tie, kuri nespēj sadzīvot ar sevi.
Bet tie, kuri sadzīvo ar sevi, būtībā var sadzīvot ar jebkuru, ja vien paši to vēlēsies.
Nē, viņi nav kļuvuši ideāli. Taču viņi prot visu to, ko tie, kuri NEsadzīvo nespēj izspiest no citiem, pa ceļam nogalinot visu, uz ko balstās savstarpēja interese.

Laimīgām attiecībām nav deficīta.
Tas piemīt tikai nelaimīgām.

Ļiļa Grad
Foto: Rodnae Productions
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība un loģika

Mīlestība un loģika ir divi pasaulē visnesavienojamākie jēdzieni.

Mīlestība jebkurās tās izpausmēs nav loģiska. Loģika meklē iemeslus un pievieno tiem sekas. Mīlestība salauž jebkuras cēloņu-seku loģiskās saites.

Tev bija devītnieks un tu to liki galdā, man bija dūzis un es ar to pārsitu tavu devītnieku. Es vinnēju, tu zaudēji. – Tā ir loģika.Tev bija jebkas, es uz to atbildēju ar mīlestību. Vinnējām abi. – Tā ir mīlestība.

Mīlestība ir neloģiska. Mīlestība pret Dievu – divkārt neloģiska! Ar kādu gan loģiku var izskaidrot pašas lielākās mīlestības dāvāšanu kaut kam, kas nav redzams un nav sasniedzams, un sākumā vispār nav sajūtams?

Jebkuru situāciju var atdot smadzenēm loģiskai analīzei. Bet var to atdot sirdij. Un vienlaicīgi to izdarīt nav iespējams.

Pat tad, ja tu sēdi un domā: “Man ir jāizjūt pretmīlestība un pateicība, tāpēc, ka tā ir vienīgā pareizā atbilde” – tajā brīdī tu domā. Bet nejūti. Tu JAU esi atdevis loģikai šo situāciju saplosīšanai. Un tas ir bīstami, jo tas var pārvērsties ieradumā. Tā vietā lai mīlētu, tu katru reizi sevi motivēsi mīlestībai, pārliecināsi sevi, ka mīlēt ir pareizi, ka mīlestība glābj un izvelk no jebkurām situācijām. Ka tā runā svētās grāmatas un guru, un, ka neskaitāmas reizes tas ir apstiprinājies tavā paša dzīvē. Bet tam līdzi ieslēdzas arī vainas sajūta, ka atkal nav izdevies sajust mīlestību, ka tava Dvēsele ir slinka utt., utjp.

Iedomājies, ka pie tevis pienāk kāds svešs, mazs bērns un saka: “Tante/onkuli, atdod man savu mobilo telefonu”. Atdosi? Protams, ka, nē. Kāpēc gan lai tu to darītu? Tas taču vispār nav loģiski!

Bet ar mīlestību ir tieši tā. Neloģiski. Nevajag pūlēties atrast iemeslu mīlestībai, censties loģiski sev paskaidrot, kāpēc mīlestība jāatdod, jāpārliecina par tās vērtību.

Vienīgais un pietiekamais iemesls tam lai izjustu mīlestību ir tas, ka esi dzīvs.

Lūk, kādai ideālā gadījumā smadzenēs vajadzētu pastāvēt vienīgajai “loģiskajai ķēdei” attiecībā uz mīlestību.
Smadzenēs radās impulss – ļoti sagribējās apdomāt mīlestības lietderību konkrētajā situācijā vai vispār – pamest šo ķēdīti kā aizbāzni ieejai smadzenēs – impulss rikošetā atsitās pret smadzenēm un trāpīja tieši sirdī. Viss. Un nekādu garu argumentu par šo tēmu. Izstrādā sevī šo refleksu. Šis impulss nedrīkst aizkavēties samdzenēs.
Neviens adekvāts cilvēks necentīsies paveikt domāšanas procesu ar sirdi. Tad kāpēc mēs pastāvīgi cenšamies līdz sirdij aiziet, pirmkārt, ar galvu, cenšamies ar loģikas un pārliecināšanas palīdzību iestartēt šo procesu, kad tas jādara paša sirdī?

Vispār jau tas, kurš tiecas pēc mīlestības katrā savas dzīves mirklī, izdara izvēli, ko šajā brīdī darīt:
– Pirmais variants – mīlēt (šis variants attīsta);
– Otrais variants – domāt par mīlestību ticības un loģikas kontekstā, un censties sevi motivēt uz to (tas apstādina attīstību, bet arī neļauj iekrist emociijās, notur uz ūdens);
– Trešais variants – krist emociju varā un reaģēt kā jau ierasts (šis ceļš ved uz degradāciju).

Tiekšanās uz mīlestību ar galvas palīdzību, sevis pārliecināšana par tās lietderīgumu – tie ir ticības aspekti. Tā ir drošības trose vēl nenobriedušai dvēselei, kura vēl ir vāja, lai tā nenokristu lejup emocijās un standarta reakcijās. Taču mīlestību nevar aizstāt ar ticību. Tāpat kā nevar stundām ilgi karāties drošības trosē. Ir jārāpjas augšup.  Bet kustība “augšup” realizējas tikai ar mīlestību nevis domāšanu par to.

– Un, kas tad sanāk, ka ideālajā variantā domāt vispār nevajag? Un uz katru situāciju vajag atbildēt tikai ar mīlestību un smadzenes vispār jāatslēdz? Vai tad tā nav degradācija?

Teiksim tā: kad tu iemācīsies uz katru situāciju atbildēt tikai ar Mīlestību, domāšanas process tev vairs nebūs vajadzīgs un ego pakāpeniski izšķīdīs, jo nebūs nepieciešams. Un reaģēsi vairs ne tu, bet tavs patiesais ES, bet viņam ir pavisam cita veida “domāšana”.

Taču līdz tam momentam, tici man, tu vienalga vēl paspēsi “sadomāties” un “aizdomāties” līdz nelabumam.

Nepārdzīvo, tu nepaliksi bez saspringtām domām un galvas attīstības. Un tas vilksies ne vienu vien gadu, iespējams, pat vairākus gadu desmitus, un, iespējams, ne vienu vien dzīvi.

© Karions Kzars
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Īsta tuvība

cienu

Daudziem cilvēkiem īsta tuvība izrādās daudz nopietnāks pārbaudījums nekā pārbaudījums ar attālumu vai grūtību pārvarēšanu.

Tas attiecas ne tikai uz attiecībām ar mīļoto vīrieti vai sievieti, bet arī attiecībām ar bērniem, vecākiem, darba kolēģiem un citiem cilvēkiem mūsu dzīvē.
Informācijas tehnoloģiju un pārmērīgas neatkarības cildināšanas laikmetā ir pietiekami vienkārši atrasties attālināti, saglabājot tuvuma ilūziju, un daudzi no mums tā arī dara.
Pavadām kopā vakarus, bet katrs pie sava datora, dzīvojam vienā teritorijā, bet mērķi un kustības trajektorija ne vienmēr sakrīt. Pēc formas, mēs esam ģimene, bet pēc satura – nav obligāti tādai būt. Dažkārt ir daudz vienkāršak ievērot formu, nekā pamatīgi iedziļināties saturā.

Būt pa īstam blakus otram cilvēkam vienmēr ir balansēšana starp atvērtību un savas telpas saglabāšanu. Būt pieejamam, taču saglabāt tiesības uz savu atsevišķu pasauli, atļaujot partnerim rīkoties analoģiski.

Ikdienas tuvībā nav iespējams noslēpt trūkumus, tāpēc nav vērts pietuvoties pārāk tuvu, lai nesagrautu viegli ievainojamo attiecību telpu.

Mūsdienu attālināšanās attiecībās līdzinās gleznas baudīšanai: lai ieraudzītu tās skaistumu, ir pāris soļu jāatkāpjas, pretējā gadījumā varēs redzēt vien krāsas triepienus, kas neļaus pilnībā uztvert autora ieceri.
Smalkām operācijām ir nepieciešama augsta meistarība, jo nevietā pateikti vārdi ievaino dziļāk kā skalpelis nemākulīga ķirurga rokās, bet rīcībai var būt ļoti nopietnas sekas. Jo tuvāk cilvēki ir viens otram, jo spēcīgāka ir rezonanse uz katru darbību.

Nonākot līdz noteiktai tuvības līnijai, ir ļoti liels vilšanās risks, un risks doties katram uz savu pusi lai citās attiecības meklētu ideālu vai vienkārši paietu tālāk no tās vietas, kur neizdevās atklāt siltumu un atbalstu. Tā notiek visapkārt: bērni aiziet no vecākiem, brāļi pārstāj sarunāties ar māsām, vieni un otri vairs nevēlas komunicēt, ar draugiem un biznesa partneriem situācija ir līdzīga.

Iespējams, tas notiek tāpēc, ka mēs pārāk daudz sagaidām no tiem cilvēkiem, kuri mums blakus. Bet cilvēki ir tikai cilvēki. Jā, potenciāls ir milzīgs, taču “iespējams” nenozīmē to, ka “tas notiks”. Būt sevī nav īpaši ierasta nodarbe, un patiesa tuvība ar sevi pašu ļoti bieži izrādās ļoti mokoša padarīšana, bet daudziem cilvēkiem – vispār – gandrīz  vai neiespējama. Sastapšanās ar sevi – patieso, spēja pieņemt ne tikai savas “labās” puses, bet arī bezgalīgo trūkumu okeānu, – tā nav vienkarša lieta, un nav jēgas kādu vainot par to, ka tas nevēlas “iet dziļumā”, “sākt kustību sevī”? Nav vērts.

Vispār jau būtu labi “atšūties” no citiem cilvēkiem, apzinoties, ka ikviena mamma, ikviens tētis un jebkurš cits radinieks, ikviens vīrs vai sieva, ikviena māsa, ikviens zaldāts, mācītājs, prezidents – ir vienkaršs cilvēks. Neideāls cilvēks, kurš iet kaut kādu savu neideālu ceļu, iet kā prot, dzīvo kā prot un mīl kā prot. Vai – kā neprot.

Palīdzēt izdziedināties otram cilvēkam var tikai caur beznosacījuma pieņemšanu, caur līdzcietību, kas var tikt izpausta kā stingrība, protams, taču, lai tas notiktu, ir jākļūst otram cilvēkam par autoritāti un jāiegūst viņa cieņa.
Bet par autoritāti var kļūt tikai tad, ja vārdi neatšķiras no darbiem, kas iespējams tikai tad, ja izvēlies būt pats sev tuvāk. Un tadā gadījumā reiz tu noteikti saproti, ka šajā ideālajā pasaulē dzīvo miljardiem neideālu cilvēku, viens no kuriem esi tu pats. Un viss, ko tu vari izdarīt, ir turpināt iet savu neideālo ceļu. Un nepiesieties citiem cilvēkiem ar norādījumiem par viņu trūkumiem.
Tuvība ir neaizsargāta un maigu siržu šai pasaulē nemaz nav tik daudz. Visbiežāk mes sastopam tos, kuri sitas, ieplīst un sašķīst smalkās lauskās.

Pacensties ieraudzīt perfektu Dvēseli un radītāja ieceri katrā cilvēkā, kuru dzīve atsūta mūsu ceļā.

Pieej tuvāk, taču ļauj saglabāt nedaudz telpas arī sev.

Dīna Ričardsa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vienkāršā pedagoģija

pedagoģija

Lieliskais padomju laika pedagogs, humānās pedagoģijas koncepcijas autors Šalva Amonašvilli, reiz kādā lekcijā uzdeva jautājumu pedagogiem:

“Iedomājieties situāciju, jūs vadāt mācību stundu ceturtajā klasē, stundas vidū atveras durvis un pa tām ienāk skolnieks, kurš 20 minūtes nokavējis. Kāda būs jūsu rīcība šajā situācijā?”

Skolotāji sāka piedāvāt visdažādākos savus variantus: “Izej, lūdzu no klases”, “Dod man savu dienasgrāmatu”, “Sēdies solā, parunāsim pēc stundām”… Taču atbildes Šalvu Aleksandroviču neapmierināja.

Viņš teica: “Kad bērns ienāca klasē, es no sirds viņam teiktu “Sveiks, mans bērns, lūdzu nāc klasē un sēdies, mēs nevarējām sākt bez tevis stundu, mēs tevi ļoti gaidījām.” Tā ir beznosacījumu mīlestība un to nevar imitēt. Ja viņš arī nākamajā dienā nokavēs, es ar vēl lielāku mīlestību viņam teikšu: “Sveiks, mans mīļais bērns, es tevi tik ļoti gaidīju, ātrāk apsēdies. Mēs bez tevis nevarējām sākt stundu”. Un, ziniet, ja jūs tā izdarīsiet trīs, četras, piecas reizes, bērns pārstās kavēt. Tāpec, ka viņš reaģē tikai uz tīru mīlestības impulsu. Un, ja viņš jūt, ka viņu kaut kur mīl, viņs vairs nekavēs. Tā ir bērna psiholoģija: ja viņš jūt, ka viņu kaut kur mīl, viņš tur vairs nekavēs. Tā ir bērna psiholoģija: ja viņš jūt, ka viņu kaut kur mīl bez nosacījumiem, silda un viņš tur ir vērtīgs, viņš nekad vairs nekavēs.”

Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Stāsts jau nav par āboliem…

aboli3

– Saška, vai tu kādreiz esi bijis laimīgs?…
Divas zaļas acis, katrai no kurām ir deviņi gadi, izplešas kā palēninātajā filmā…
– Es nezinu…
Viņš atbildēja tik klusu, ka es vēlreiz pārjautāju…
– Es domāju, ka ar bērniem par to nerunā…
Par ko tad runā ar bērniem?..
– Par atzīmēm un labu uzvedību…
– Skaidrs, tomēr pamēģināsim… tad kā ar to laimi?..
Puika ilgi klusē, pēc tam klusiņām atbild:
– Reiz ciemos atnāca vecmāmiņa un atnesa man ābolus… es teicu, ka droši vien ābolus es nedrīkstu ņemt, jo man matemātikā bija trijnieks…
Man nedod saldumus un augļus, kad es slikti mācos…
Bet vecmāmiņa sāka smieties un teica, ka dāvina man ābolus tāpēc, ka vienkārši mani mīl, bet atzīmes var būt visādas…
Tie bija ļoti garšīgi āboli…
Un es pirmo reizi dzīvē neuztraucos…
Vai var teikt, ka biju laimīgs?..
Es klusēju, man bija ļoti grūti runāt tajā brīdī. Bet es noteikti zinu, ka laime ir tad, kad ar tevi runā ne tikai par atzīmēm un labu uzvedību…
Kad tevi apskauj…
Kad ir kaut viens beznosacījumu mīlestības avots…
Un kad ir garšīgi āboli…
©Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Piekāpties sievietei

maigums

Katru reizi, kad vīrietis piekāpjas savai sievietei, viņš progresē.

Piekāpties savai sievietei – tā ir spēka nevis vājuma pazīme.

Ja tu negribi piekāpties, nepiekāpies biznesa partneriem, naidniekiem, kuri ielaužas tavā teritorijā, nepiekāpies boksa sacensībās, lūk tur nevajag piekāpties.

Gribi cīnīties – ej cīnies, uzvelc kasku un ej spēlēt peinbolu, bet mājās atnāc un piekāpies, tāpēc, ka tā ir tava sieviete, tu viņu izvēlējies, lai piekāptos.Katru reizi, kad sieviete piekāpjas ignorējot savu laimi, savus principus, savu laimes sajūtu, savu tīrību, viņa sāk degradēt.

Satja Prabhu
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par Pašvērtējumu

15350498_1329776753761304_3346240906638957097_n

Tavs pašvērtējums nekad nebūs ne pazemināts ne paaugstināts, ja tu vispār sevi nevērtēsi.

Kam tev tas vajadzīgs? Kas tevī un tieši ko vērtē? Uz ko attiecas šis vērtējums? Uz ko tas balstās? Uz citu cilvēku radītajiem reitingiem? Ko tu patiesībā par tiem zini? Ko viņi par tevi zin? Šiem citiem cilvēkiem tava eksistence ir tik mazsvarīga, ka pat tavu vērtējumu par sevi viņi ir atstājuši tev pašam? Tev to vajag? Tu arī vērtē. Bet, galvenais, esi kā visi. Drusciņ augstāk vai zemāk. Nav jau tik būtiski, ko tu pats par sevi domā. Lepojies ar to vai ciet no tā. Galvenais, vērtējies, atbilsti, pieķeries, esi atkarīgs no citu vērtējuma. Esi atkarīgs no viedokļa, kura nav. Esi atkarīgs no ilūzijas.

Dvēsele nav relatīva. Mīlestība ir beznosacījumu. Kā un salīdzinājumā ar ko novērtēt tādu nenovērtējamu svētību? Ja patiesais TU tomēr ir Dvēsele, vai tiešām tu sāksi vērtēt savu paša Dvēseli? Vai tāds vērtējums būs paaugstināts vai pazemināts? Vai tiešam tu sāksi vērtēt citu nenovērtejamās Dvēseles? Dvēsele ir nesavtīga. To nevar iemainīt. Tā savā dāsnumā dāvā vien visu vērtīgo, kas tai ir.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība bez pieķeršanās

70516358_2042448292521650_3834500789884157952_n

Patiesai mīlestībai nav ne robežu, ne formas, ne nosacījumu. Ja cilvēki pasaulē to saprastu, nevienam no mums nenāktos pirkt kilogtramiem šokolādes saldējumu un karotēm to ēst pilnīgā vientulībā, raudot žēlumā pret sevi.

Attiecības ļoti bieži izseko kāds nežēlīgs slepkava un viņa vārds ir pieķeršanās. Sākumā šī briesmīgā būtne maskējas zem vārda Mīlestība, bet vēlāk sev līdzi mūsu dzīvē ieved savus draugus – skaudību un egoismu.

Pieķeršanos drīzāk vajadzētu saukt par savstarpēju atkarību. Tā liek mums noticēt tam, ka mēs nespēsim dzīvot bez mīļotā cilveka – ka mēs burtiski pazudīsim. Un šis pieņēmums arī viņu nostāda absolūti bīstamā stāvoklī.

Kad mēs ļoti stipri “mīlam” kādu, esam tam pieķērušies, mēs bieži aizmirstam paši par sevi un savām vajadzībām, jo lielāko daļu sev nepieciešamo pozitīvo emociju mēs saņemam, apmierinot tos, kurus mēs mīlam.

Savukārt tad, kad mēs mīlam bez nosacījumiem, mūs nespēj ievainot sāpes, kas saistītas ar pieķeršanos.

Mīlēt bez nosacījumiem nozīmē pieņemt mīļoto cilvēku tādu, kāds viņš ir… pieņemt pašu Mīlestību tādu, kāda tā ir patiesībā.

Kad mēs nevaram pieņemt kādu tādu, kāds viņš ir,  – bez robežām, bez nosacījumiem un noteikumiem, mēs sākam mainīt viņu atbilstoši savām vēlmēm, pa ceļam mierinot sevi, ka neko sliktu jau nedarām. Tā teikt, mums labāk zināms, kā viņam būs labāk. Tāda situācija ir sākums patiesi toksiskām attiecībām.
Nav viegli izvairīties no tā, lai patiesa mīlestība nekļūtu par pieķeršanos, taču lai tā nenotiktu, jums palīdzēs četras acīmredzamas, bet dažkārt bez ievērības atstātas lietas.

1. Pajautā sev, ko tu juti pirmajās dažās dienās pēc tam, kad pirmo reizi sastapi savu mīļoto cilvēku. Ja tu vairs nespēj no jauna sajust tās pašas sajūtas un, ja viss, kas tev ir, ir tikai atmiņas par to, kā bija tad…. to noteikti var nosaukt par “trauksmes zvaniņu”. Kad mēs iemīlam cilvēku, mēs sajūtam neticami lielu brīvības un laimes sajūtu.
Mūsu sajūtas saasinās un mēs saprotam, ka viss ir kārtībā. Viss ir tieši tā, kā tam jābūt. Ir ļoti svarīgi atcerēties to, kā tu juties, kamēr šī cilvēka blakus nebija. Ir svarīgi kaut vai pacensties atcerēties, kā tava mīlestība palīdzēja tev novērtēt tavu dzīvi un kā tā kļūst arvien spilgtāka, atliek vien iedomāties savu mīļoto cilvēku.

2. Mīlestība ir mūžīga un tā nezin robežu.

Beznosacījumu mīlestībai nav robežu. Kad īstu mīlestību nomaina pieķeršanās, mēs sākam alkt, lai šis cilvēks mums blakus būtu vienmēr. Mēs vēlamies viņa klātbūtni vienmēr un visur, un aizmirstam par to, cik ļoti dziedinoša un laba var būt vienatne. Un mums nepietiek ar to, ka zinām, kur viņi ir un, ka ar viņiem viss ir kartībā. Un tas ir bīstami.
Kā tikko mēs pieņemam to vienkāršo faktu, ka īstai mīlestībai nav ne gala, ne robežu un, ka mēs to varam sajust kaut otrā pasaules malā, kaut okeāna dziļumos, mēs saprotam personīgās brīvības un personīgās telpas vērtību. Un ne tikai tiem, ko mīlam, bet, arī sev.

3. Lai mīlētu bez nosacījumiem, ir jāprot pieņemt nepilnība.

Beznosacījumu mīlestība ļauj mums saprast, ka nekas nav ideāls. Atšķirībā no mīlestības, pieķeršanās ir ārkartīgi kritiska, ļoti nopietna un ar tieksmi kontrolēt un vērtēt. Un, ja tu kaut reizi noķersi sevi pie tā, ka pieņem lēmumus sava partnera vietā, lasi tam garlaiicīgas lekcijas par vajadzību kaut ko mainīt, vai šausminies par to, ka viņš neattaisno tavas cerības, tu esi nostājies uz ciešanu ceļa. Būs labāk, ja tu no tā nokāpsi pēc iespējas ātrāk.
Beznosacījumu mīlestība nekad tev neļaus uzkāpt uz šīs slidenās taciņas, kas ved uz pieķeršanos. Mīlot bez nosacījumiem, tu savu partneri vienkārši mīli – visu un pilnībā. Pat viņa kājas mazo līko pirkstiņu un šķībos zobus, un pat viņa pārāk skaļos smieklus.

Tu mīli visu – gan izpūrušos matus no rītiem, gan viņa pagatavoto brokastu smaržu. Un arī to, kā viņš tiek vai netiek galā ar problēmām, kā raud un pat to, kā viņu tracina viss, kas neiet pēc plāna. Beznosacījumu mīlestība ir iecietīga, pacietīga, labestīga un ļoti līdzjūtīga it visās dzīves jomās.

Tā dod brīvu telpu un mīl visu, kas ir, kam jābūt un kas jebkad būs…

Un, visbeidzot, pēdējais, pats svarīgākais noslēpums, par kuru nekad nevajadzētu aizmirst.

4. Beznosacījumu mīlestība aptver visu.

Un tas nozīmē, ka tā sevī ietver arī tevi. Tev nav visi savi spēki, eneģija un ūdens jātērē aplejot svešu dārzu, ja tavs paša dārzs kalst un vīst.

Beznosacījumu mīlestība nav iespējama, ja tu pats sevi necienīsi un nemīlēsi. Pirms censties sekot beznosacījumu mīlestības macībai, tev pirmkārt ir jāpieņem un jāatzīst pašam sevi, kā daļa no šīs lielās, visaptverošās mīlestības Tā jau šodien ir spējīga dziedināt daudzas tavas brūces un iemācīt dzīvot pa īstam. Jo DZĪVE IR Mīlestība.

Avots: http://www.cluber.com.ua
Tulkojums  Ginta Filia Solis