Par šodienu

starki

Larisa Anistrat

19. marts plkst. 22:15

Vēstījums Pasaulei. Lūk, kas atnāca un lūdz, lai tiktu pārstāstīts.

Kad ir grūti, cilvēki to sauc par pārbaudījumu. Var mainīt attieksmi un nosaukt to par mācību, apmācību.

Ļoti žēl, ka par tādu cenu, taču tas bija neizbēgami. Cilvēki meklē ātrus risinājumus, tas ir cilvēciski, taču tā nebūs. Toties notiks ļoti spēcīga transformācija, bez kuras tālāk nekur netikt. Tālāk iet tie, kuri mīl sevi.

Imunitāte – tā ir mīlestība pret sevi. Tās ir rūpes par sevi. Tas ir tad, kad neindē sevi ar slikto – materiālajām un mentālajām indēm, kad attīri savas Dvēseles mājas – savu ķermeni. Ķermenim vajag atelpoties. Ir svarīgs sports, joga, vingrošana – ikviens kustību prieks. Tam nav vajadzīgas sporta zāles. Sveicienu saulei vai planku brīnišķīgi var veikt jebkur.

Šis ir tas laiks, kad galvenās vērtības iznāk virspusē un tās vairs nav iespējams nepamanīt.

Notiek varena enerģētiskā tīrīšanās. Kāds noturēsies šajās augstajās vibrācijās, bet kāds – ne. Viss ies caur falša detektoru, caur “metālmeklētāju” – ar ieroci (nemīlestība) un narkotikām (nosodījums). Tām ceļš nākotnē ir slēgts.

Ir pienācis laiks mīlēt sevi, nodarboties ar sevi nevis sekot citu “grēkiem”. Būtībā jau vienmēr ir tāds laiks. Taču tagad vairs nav kur atkāpties.

Rūpējoties par sevi, izolējot sevi no pasaules, mēs glābjam savu tuvo pasauli. Pasaule, protams, noturēsies. Un būs kā nekad agrāk skaista, bet vai mēs spēsim to krāšņot ar sevi, ir atkarīgs tikai no mums pašiem. Atgādinu, imunitāte ir mīlestības pret sevi izpausme.

Protams, sliktas, melnas un graujošas domas imunitātei ir kaitīgas – jo tā ir antimīlestība.

Visas jūtas un emocijas var izpausties no diviem stāvokļiem: mīlestības un bailēm. Cilvēks nevar vienlaicīgi atrasties divos stāvokļos. Tāpēc katru sekundi mēs izdarām izvēli. Apzināti vai neapzināti, tas atkarīgs no mūsu brieduma un enerģijas līmeņa – no iekšējā resursa.

Šobrīd esam ieslēgti mājās tāpēc, lai uzkrātu šo resursu. Tādi, lūk, spontāni retrīti. Un ir ļoti svarīgi visu laiku sevi uzturet mīlestības stāvoklī. Pret sevi, pret cilvēkiem un dabu. Nav spēka mīlestībai pret cilvēci – mīli kaķi vai suni, to, kurš blakus tev, šo rītu, šo ieelpu un izelpu, kas tev dāvāti. Galvenais, mīli!

Daudziem nāksies to mācīties. Tāpēc, ka daudz vieglāk ir glābt citus, nekā sevi. Taču nav jau kur likties. Mēs esam palikuši divatā ar galveno savas dzīves cilvēku – sevi.

Mīlestība ir mūsu dabiskais stāvoklis – tāpēc mums ir tik labi to just. Mēs piepildāmies un atveramies ar to. Bailes nav mūsu dabā, tāpēc tās tik briesmīgi mūs iztukšo un nomoka. Par laimi mums katram ir iespēja izvēlēties savu stāvokli. Un šī iespēja mums tiek dota ik mirkli.

Cik gudri viss sakārtots – briesmas atnāca ne kara dēļ, ne stihijas. Tās apdraud visus.

Un mums nav ko vainot – ne citu tautu, ne dabu. Ļaudis pakāpeniski pārstāj lamāties par politiskām tēmām, reliģiju, par nacionālajām un valodas tēmām, par vakcīnām. Bet, ja vēl joprojām turpina to darīt, tad tas ir tikai inerces dēļ, aiz ieraduma. Drīz mums tas vairs nebūs interesanti. Tāpec, ka visas mākslīgās vertības, kā politiķi, nauda, skaistuma etaloni utt tiks sagrauti ar sīciņām vīrusa daļiņām, kas savā ceļā noslaucīs visu neīsto, falšo, mākslīgo. Tās salauzīs visus filtrus, caur kuriem mēs skatījāmies uz pasauli.

Vīruss ir mīlestības trūkums. Mīlestības pret sevi un sekojoši – mīlestības pret pasauli.

Kad es lūdzu, lai man parāda, kas šobrīd notiek, man rāda traukus. Mēs esam trauki: ir tukšie un tie ir jāpiepilda. Tas nozīmē, ka ir jāiemācās pieņemt (nevis tikai ņemt). Ir pilnie – tos vajag iztukšot. Tas nozīmē, ka ir jāiemācās dalīties. Apmaiņa. Pasaule ir viena komanda, taču svarīgi ir sākt ar sevi.

Sākumā skābekļa masku sev un tad savam tuvākajam. No mums sākas ūdens apļi. Un no mums ir atkarīgs, vai tie būs atbalsta vai panikas apļi. Dalīties un pieņemt. Tie trauki, kuri paliks tukši vai pārpildīti, pārstās eksistēt Cilvēka formā.

Ir pienācis jaunu, augstu vibrāciju laiks. Ar smagām vibrācijām te neiekļūt. Ir svarīgs vieglums. Vecāki šobrīd ir spiesti kopā ar saviem bērniem palikt mājās. Zini, kāpec? Tāpēc, ka bērni ir mūsu skolotāji, mūsu pavadoņi uz mīlestību un gaismu. Viņi mūs māca spēlēt, viņi mums māca prieku, vieglumu, elastīgumu, patiesumu un uzticēšanos. Atgādina par pašvērtību. Cik daudz vecāki nākuši pie prāta, nevis izdzīvošanas instinkta dēļ, bet tāpēc, ka viņu bērniem ir vajadzīgi dzīvi un veseli vecāki.

Ja agrāk cilvekiem izdevās izvairīties no ilgas un ciešas saskarsmes ar saviem bērniem, tad šobrīd tas ir neizbēgami. Un ticiet man, šī saskarsme dziedinās. Tāpec, ka pieaugušie sajutīs, ka viņus mīl bez nosacījumiem. Un šie cilvēki, kuri prot tā mīlēt ir viņu bērni. Bet mīlestība dziedina, mīlestība transformē sāpes un bailes harmonijā.

Uzticēšanās. Mums ļoti svarīgi šajā laikā ir uzticēties Augstākajiem spēkiem, ticēt, ka viss notiek pēc plāna. Samierināšanās – skatīties uz situāciju ar mieru Dvēselē. Iespējams, mums “izsitīs korķus”, no uztraukuma “nonesīs jumtu”, taču ar gribasspēku vajag sevi aiz krāgas izvilkt no panikas, darīt to, kas jadara un būs, kas būs. Bet būs labi, bet, ne visiem (tas pirmajā acu uzmetienā).

Kas paaugstina mūsu vibrācijas: humora izjūta, labestīga humora izjūta. Sirsnība, pateicība, mīlestības pilni vārdi, atbalsta vārdi, pašvērtība, sevis attīstīšana. Ir svarīgi būt ieguldījumam sevī, tātad arī pasaulē. Palīdzība, īsta labdarība. Bez vēlmes uzpirkt pasauli vai pielabināties karmai. Bet mūsu sirsnība. Tās ir caurlaides dzīvē.

Neļaut sev būt drūmam, lepnam, sarkastiskam, nosodošam, kritizējošam, nedzīvot ar vainas apziņu, nemelot un neskaust. Peļņa uz cita bēdas un bailēm šobrīd ir Dvēseliskā pašnāvība.

Ja tev šķiet, ka es šo vēstu kaut kur no augšas, tad, tas tā nav. Viss, par ko runāju, ir arī par mani un attiecas arī uz mani.

Es palūdzu Augstākajiem spēkiem nodot vestījumu cilvēkiem. Lūk, tas ir:

Cilvēce uzsēdās uz raķetes uz vienas planētas, bet izlidos jau uz pavisam citas. Pārmaiņas notiek ļoti ātri. Uz šīs jaunās zemes uzkāps tie, kam ir ko dot šai Planētai. Laiks padomāt par savu misiju, bet, ja tā ir zināma, tad rīkoties saskaņā ar to. Laiks pieņemt sevi un savu Spēku.

Pasaule ir izdarījusi kvantu lēcienu. Mums jālec ar to kopā, lai piezemētos jaunā pasaulē. Nekādu strīdu un savas taisnības pierādīšanas. Nemaisamies citu cilvēku iekšējos procesos. Atbalsts. Tikai atbalsts. Ar vārdu, ar darbiem, lūgšanām. Katram pašam jānoiet savs ceļš. Mēs to nevarēsim izdarīt citu vietā.

Tā gribas mainīt pasauli, un tik ļoti negribas mainīt sevi. Bet pasaule mūs apspēlēja – tā izmainījās – un mums nekas cits neatliek, kā mainīties, mainīt savu apziņu, palašinat to, lai noturētos šajā pasaulē. Nekā savādāk. Starp citu, tā ir ļoti laba ziņa.

Šis vīruss ir atnacis atgādināt par mīlestību. Tas atklāj visu īsto un vairs nav iespējams tēlot, ka tu to neesi pamanījis, nezināji, tev nebija gar to nekādas daļas.

Šodien atgriezās stārķi. Viņi viss kāsis ilgi planēja debesīs un apsolīja mieru. Svētību visai cilvēcei.

Larisa Anistrat
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja tu kādu mīli, atlaid viņu brīvībā

68618326_1995014773931669_9078327349136588800_n

Libāņu dzejnieks, filosofs un mākslinieks Džibrāns Halils Džibrāns ir uzrakstījis vairāk kā 30 grāmatas, pazīstamākā no kurām “Pravietis”. Tajās ir viss pasaules viedums un dziļums.

Esi pateicīgs par grūtiem laikiem. Tie tev parādīja, cik ļoti spēcīgs tu esi.
“Visspēcīgākās dvēseles dzimst grūtībās, spēcīgākas no tām ir vienās rētās”.

Labestība ir spēcīgu cilvēku rakstura īpašība.
“Jutīgums un laipnība nav vājuma un izmisuma pazīmes, bet gan spēka un apņēmības izpausmes.”

Nav absolūtās patiesības.
“Es nezinu absolūto patiesību. Bet es samierinos ar savu nezināšanu, un tas ir mans gods un balva.
“Nesaki “es atradu patiesību”, bet saki “es atradu patiesības graudu”.”

Tu nekad neaizmirsīsi tos, kas bija blakus pašos tumšākajos laikos.
“Tu vari aizmirst, to, ar ko kopā smējies, bet nekad neaizmirsīsi to, ar kopā raudāji. Skumju saites saista sirdis stiprāk nekā svētlaime un prieks. Asarās mazgāta mīlestība ir tīra, skaista un mūžīga. ”

Visvienkaršākās lietas bieži ir visbrīnišķīgākās.
“Un lai smiekli un abpusēji prieki pavada draudzības saldmi. Jo mazuma rasā sirds satiek savu rītu un sevi atsvaidzina”.

Mīlestība ir dzīve. Dzīve ir mīlestība.
“Kad tu mīli, tev nevajadzētu teikt: “Dievs ir manā sirdī”, bet drīzāk: “Es esmu Dieva sirdī”. Un nedomā, ka vari virzīt mīlestību tās plūdumā, jo mīlestība, ja uzskatīs tevi par tās cienīgu, pati tevi vadīs”.
“Dzīve bez mīlestības ir kā koks bez augļiem un ziediem”.

Visu dari ar mīlestību.
“Darbs ir mīlestība, kas padarīta redzama. Ja Tu nespēj strādāt ar mīlestību, bet vienīgi ar pretīgumu, tad būtu labāk, ja Tu pamestu darbu, apsēstos pie dievnama durvīm un saņemtu žēlastības dāvanas no tiem, kuri strādā ar prieku. Jo, ja Tu cep maizi ar vienaldzību, tad Tu izcep rūgtu maizi, kas apmierina izsalkumu tikai pa pusei. Un, ja Tu ar nepatiku spied vīnogas, tad Tava nepatika ietek vīnā kā inde. Un, ja Tu dziedi eņģeļu balsī, bet nemīli dziedāšanu, Tu padari cilvēku ausis kurlas pret dienas un nakts balsīm”.

Mīlestību nav iespējams piesavināt.
“Mīlestībai nekas nepieder un tā nevēlas kādam piederēt. Un nedomā, ka tu vari pārvaldīt mīlestības ceļus, jo, ja mīlestība tevi uzskatīs par cienīgu, tā virzīs tavu ceļu”.

Tava attieksme pret dzīvi nosaka dzīves attieksmi pret tevi.
“Tavu dzīvi nosaka nevis tas, ko tā tev dod, bet tas, kāda ir tava attieksme pret to; nevis tas, kas ar tevi notiek, bet tas, kā tu interpretē notiekošo”.

Skaties uz gaišo pusi.
“Optimists redz rozi, nevis tās ērkšķus; pesimists skatās uz ērkšķiem, neievērojot rozi”.

Mēs redzam lietas nevis tādas, kādas tās ir, bet tādas, kādi esam mēs paši.
“Lietu izskats mainās atbilstoši noskaņojumam un tāpēc mēs redzam to skaistumu un brīnišķīgumu tad, kad tie patiesībā ir mūsos.”

Patiesa mīlestība ir garīgās tuvības auglis.
“Kļūdaini ir domāt, ka mīlestība izaugs no ilgstošas draudzības un pacietīgas aplidošanas. Mīlestība ir garīgās tuvības auglis un, ja tuvība nerodas uzreiz, tā neradīsies ne pēc gada, ne pēc paaudzēm”.

Ozols un ciprese neaug viens otra ēnā.

“Mīliet viens otru, bet neļaujiet mīlestībai sevi saistīt:
Lai tā drīzāk ir viļņojoša jūra starp jūsu dvēseļu krastiem.
Pildiet viens otra kausu, bet nedzeriet no vien kausa.
Dodiet viens otram no savas maizes, bet nekodiet no vien rieciena.
Dziediet un dejojiet kopā un esiet līgsmi, bet ļaujiet katram no jums būt par sevi.
Gluži kā lautas stīgas ir katra par sevi, kaut arī tās skan vienā mūzikā”.

Patiess skaistums nāk no iekšienes.
“Skaistums nav sejā, skaistums ir gaisma sirdī”.

Cilvēks, kurš ierobežots sirdī un domās, ir līdzīgs aklajam.
“Cilvēks, kurš ierobežots sirdī un domās, sliecas dzīvē mīlēt ierobežoto. Tas, kuram ierobežota redze, nevar redzēt tālāk par savu elkoni ceļu, kuru viņš iet, vai sienu, pret kuru balstās”.

Tavi bērni nav tavi bērni.
“Tavi bērni nav tavi bērni.
Viņi ir Dzīves alkas pašai pēc sevis.
Viņi atnāk caur tevi, bet ne no tevis.
Un, lai arī viņi ir ar tevi, viņi vienalga nepieder tev.
Tu vari viņiem dot savu mīlestību, bet ne savas domas,
Jo viņiem pašiem ir savas domas.
Tu vari dot patvērumu viņu ķermeņiem, bet ne dvēselēm,
Jo viņu dvēseles mājo rītdienas mājās, kur tu nevari atnākt
Pat savos sapņos…

Galu galā dzīve neiet atpakaļ un neaizkavējas vakardienā…”

Ja tu kādu mīli, palaid to brīvībā.
“Ja tu kādu mīli, palaid to brīvībā. Ja viņš pie tevis atgriežas, viņš ir tavs, ja, nē, viņš nekad arī nav bijis tavs”.

Domā, kam uztici savus noslēpumus.
“Ja uztici savus noslēpumus vējam, nevaino viņu par to, ka tas atklās tos kokiem”.

Atdod vairāk.
“Būt dāsnam nozīmē dot vairāk, kā vari; būt cēlam, nozīmē ņemt mazāk kā vajag”.

Avots: @maitribuddha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Bērni NAV atbildība

16

Bērni nav atbildība. Viņi nav dzīves jēga. Bērni ir Mīlestība. Un nekas cits, izņemot Mīlestību.

Visi bērni, tajā skaitā arī īpašie, ģimenēs atnāk tāpēc lai iemācītu mīlēt. Bez nosacījumiem. Ja cilvēks vēlas iemācīties šo dāvanu, tad pie viņa atnāk bērni. Tāpēc, ka Mīlestība tiek “būvēta” ar devīzi “atdot un aizmirst”. Kurš vēlas būt mīlēts, tam no sākuma jāiemācās atdot. Izejot no piepildītības. No laimes.

Katra diena kopā ar bērnu ir iespēja mums kļūt labākiem. Kļūt pa īstam dāsniem. Dvēseliski dāsniem. Tas nozīmē uzdāvināt otram cilvēkam pašu dārgāko. Laiku. Savu laiku. Laiku, kurš tika dots mīlestībai mīlestības vārdā.

Un kam savu laiku terē tu?

Natālija Kovaļova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mamma vienkārši runā

mamma meita14

Kad cilvēki pirmo reizi ierodas uz konsultāciju, ļoti bieži viņi savus vecākus apraksta kā briesmīgus monstrus, kas dara pāri, izturas cietsirdīgi, neļauj dzīvot, līdz pat šim brīdim kontrolē katru viņu soli un uzspiež savu viedokli. Un uztvere nav atkarīga no tā, cik cilvēkam gadu un kur dzīvo viņa vecāki.

Dažkārt vecāki dzīvo citā pilsētā vai pat jau ir miruši. Iespējams, viņiem ir jau cita ģimene vai viņi dara vēl kaut ko, taču vēl joprojām turpina būt šo cilvēku dzīvēs. Un pietiek vien pietiekami pieaugušam cilvēkam ierasties vecāku mājās vai izdzirdēt pāris mammas pateiktas frāzes pa telefonu, kā viņš parvēršas par aizvainotu bērnu, kurš ir spējīgs vien kliegt un dauzīt durvis. Pazīstami?

Taču, cilvēkam pieaugot, atnāk sapratne par to, ka karš notiek nevis ārpusē, bet iekšā. Un, ja jau reiz tas ir iekšā, tad ar to ir iespējams kaut ko darīt. Atrast citu viedokli pie citiem nozīmīgiem pieaugušiem cilvēkiem. Radīt sevī atbalstu un robežu. Pārspēlēt un uzvarēt savas iekšējās kaujas. Samierināties, atdalīties, padoties, atzīt. Ļoti daudz ko var izdarīt. Galvenais, kas atnāk gala rezultātā ir izvēles brīvība.

Un kaut kādā brīdī cilvēki atklāj, ka viņu vecāki vienkārši runā. Iedomājieties, viņi vienkārši izsaka savu viedokli. Kā arī visi parējie cilvēki. Un, ņemot verā to, ka viņi savādāk neprot, tad izsaka savu viedokli caur spriedumiem, pamācībām, pārmetumiem, uzstājīgiem lūgumiem un tamlīdzīgi. Kā tad viņiem vēl runāt, ja viņi prot tikai tā?

Neskatoties uz formu, tas tāpat ir vienkārši viedoklis. Un mammas “es vienkārši pateicu” vai “es tikai pajautāju” kļūst tieši par parastu jautājumu. Dažkārt forma mainās un kļūst piesardzīgāka vai laipnāka, taču es nedomāju, ka mūsu vecāki mums to ir parādā.

Taču tad, kad mums iekšēji pārādās izvēles brīvība, paliek vieglāk elpot. Un lēmums – darīt vai nedarīt, klausīt vai neklausīt, sekot vai nesekot atnāk no iekšienes. Kā runā par pieaugušiem cilvēkiem?

Pieauguši cilvēki ir spējīgi uz ielas uzvilkt cepuri, neskatoties uz to, ko viņiem iesaka mamma. Bet mamma vienkārši runā. Vai tad viņa vairs neko nedrīkstēs teikt?
Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izdomā sevi no jauna

briedums10

Šodien galveno tendenci dzīvē pēc 50, var apzīmēt ar frāzi “izdomā sevi no jauna”. Tas tāpēc, ka vairumam cilvēku pēc 50 tradicionālā dzīves programma (izglītība, laulība, karjera, bērni) jau ir izpildīta, bet priekšā vēl, kā minimums, 20 aktīvas dzīves gadu.

Kad ir materiālā bāze, dzīves pieredze un blakus tam parādās vairāk brīva laika, sākas savas dzīves un vērtību pārvērtēšanas process – gan kopumā, gan atsevišķās dzīves sfērās.

Daudziem cilvēkiem pēc 50 uzrodas otra karjera – bieži vien pavisam citā jomā, nekā iepriekš.

Mēdz gadīties, ka par otru profesiju kļūst hobijs. Un nauda pārstāj būt galvenais, noteicošais faktors profesijas izvēlē. Priekšplānā izvirzās interese, iespēja realizēties, sajūta, ka esi vajadzīgs, noderīgs sabiedrībai (piemēram ASV daudzi pensionāri stradā bez maksas kā brīvprātīgie labdarības organizācijās) Un, lai otra karjera tiktu realizēta, daudzi cilvēki šajā vecumā sāk vai atsāk mācīties.

Vairums cilvēku pēc 50 labprāt mācās.
Tie var būt gan īsi kursi, gan arī pilnvērtīga augstākā izglītība. Bieži vien cilvēks realizē tās iespējas, kuras vienu vai citu iemeslu dēļ, nerealizēja jaunībā.

Daudzi apstiprina to, ka nobriedušā vecumā ir daudz vieglāk mācīties, kā jaunībā. Pirmkārt, šis process ir apzināts, otrkārt, palīdz arī dzīves pieredze un spēja sevi organizēt. Protams, daudz mazāk ir arī momentu, kas novērš uzmanību no mācību procesa un vairāk labsajūtas, ko saņemam mācoties, jo zinām, ka daram to sevis dēļ.

Šajā laikā notiek ne tikai savas profesionālās dzīves pārvērtēšana, bet arī gribās tikt skaidrībā ar savu privāto dzīvi. Kad bērni izauguši un “aizlidojuši no ligzdas”, daudzi, it kā līdz šim par veiksmīgiem un saskanīgiem atzīti pāri izšķiras. Šķiršanās pēc 50 arī šodien nav nekāds brīnums (amerikāņu psihoterapeitiem tam radies savs nosaukums “sirmā šķiršanās” – grey divorce)
Iemesli tam ir visdažādākie.

Ja abi laulātie ir aizgājuši pensijā un daudz laika pavada mājās, var atklāties, ka abu starpā ir ļoti daudz viedokļu atšķirību, pretrunu, kuras agrāk viņi neapjauta, jo nebija laika un spēka, lai tos noskaidrotu.

Gadās, ka šī pārvērtēšana skar tikai vienu no laulātajiem, un otrs to negrib, vai nevar pieņemt, un arī pats nav gatavs ne ko mainīt, ne – mainīties.

Bet ir arī labi jaunumi:

Pēc 50 tiek noslēgtas vairāk jaunu, laimīgu laulību un rodas daudz jaunu partnerību. Tāpat kā ar mācībām, arī tā ir apzināta izvēle.

Vēl bez tā, nav vairs vajadzības dibināt ģimeni, dzemdēt bernus – var vienkārši skaisti kopā pavadīt laiku savam priekam un labsajūtai.

Ļoti daudzi cilvēki šajā vecumā apzināti izvēlas vientulību, nepārstājot dzīvot aktīvu sociālo dzīvi, komunicējot ar draugiem, bērniem, mazbērniem, ceļojot, aizraujoties ar sevi interesējošām lietām. Nez kāpēc ļoti bieži par labsajūtu, ko gūst dzīvojot viens, runā tieši sievietes.

Ļoti bieži šajos gados cilvēki sevī apjauš pavisam jaunu, savādāku seksualitāti. Daudzi beidzot sāk pieņemt savu ķermeni tādu, kads tas ir un uz visiem laikiem atvadās no kompleksiem. Bet sievietes atzīstas, ka pēc menopauzes, kad vairs nav bailes palikt stavoklī,  jūtas daudz atbrīvotākas.

Briedums – tas ir brīnišķīgs laiks, lai darītu to, kam agrāk neatlika laika – tas attiecas arī uz radošo pašrealizāciju un talantiem: dejas, mūzika, gleznošana, literatūra, savu blogu veidošana, mode, apģērbs. daudzi sāk aktīvi ceļot un maina dzīvesvietu.

Kad tavā dzīvē parādās jaunas intereses, gribas ilgāk palikt lieliskā formā. Un vairāk brīva laika nozīmē arī to, ka beidzot var pilnvērtīgi nodarboties ar sevi: te nu arī ir sports, pastaigas, atveseļojošās prakses, meditācijas, sava dienas un ēšanas režīma parskatīšana. Daudzi cilvēki ar sportu sāk nodarboties jau nobriedušā vecumā un seko tam, lai formā būtu ne tikai ķermenis, bet arī smadzenes.

Tātad, ja pēkšņi saproti, ka ierastais “vāveres ritenis” (“piecēlies, aizgāji gulēt, laimīgu Jauno gadu!”) zaudējis savu ātrumu, padomā – varbūt arī tev ir pienācis laiks “izdomāt sevi no jauna”?

Bet vēl labāk, brauciet pie mums uz festivālu «Возраст Счастья. Хорошо за пятьдесят»! Tas ir lielisks veids, kā izdomāt sevi no jauna.

Autors: Ksenija Čurmantjeva

Tulkoja: Ginta FS

 

briedums12

Nesen internetu pāršalca video ar deju, ko izpildīja itālis Gianluca Vacchi. 
Viņš lieliski nodemonstrēja to, ka 50 gadi - tas ir tikai sākums.
http://infomaniya.com/italyanets-demonstriruet-vsemu-miru-chto-posle-50-ti-zhizn-tolko-nachinaetsya/

Tev patīk noslēpumi?

sieviete21

20 sieviešu, kuras vienmēr saņem to, ko vēlas, noslēpumi!

1. Pieņem cilvēkus tādus, kādi viņi ir, necenties tos izmainīt!

2. Esi sievišķīga, seko sev, ģērbies atbilstoši vietai un laikam!

3. Nepiedalies strīdos, neturi ļaunu prātu uz cilvēkiem, neapvainojies, visā meklē tikai labo!

4. Lai tev pašai ir savs finansiālais “spilvens” (naudas uzkrājums 3-6 mēnešiem)!

5. Dzīvo šodienā un izdzīvo to kā savas dzīves labāko dienu!

6. Ievēro stingru vērtību hierarhiju: Es, vīrs, bērni, vecāki, karjera, draugi!

7. Dari vienmēr tikai to, kas patīk un nes apmierinātības sajūtu un labsajūtu!

8. Uzticies sev un apkārtējiem cilvēkiem!

9. Esi pati, esi īsta, esi patiesa, vienmēr esi sieviete!

10. Priecājies par visu – pat par mazākajām dāvaniņām!

11. Uzturi kārtībā sevi, māju, vīru, bērnus un lietas!

12. Lūdz cilvēkiem palīdzību un atbalstu tad, kad tev tas patiešām ir vajadzīgs!

13. Saki cilvēkiem pateicības vārdus!

14. Saki tuviem cilvēkiem mīlestības vārdus!

15. Iedvesmo vīrieti varoņdarbiem un pati iedvesmojies no viņa varoņdarbiem!

16. Esi labs draugs saviem bērniem, atbalsti tos jaunu lietu apgūšanā un priecājies par viņu veiksmēm!

17. Tici labajam, pat ne īpaši vienkāršās situācijās.

18. Saki cilvēkiem komplimentus, esi laipna un pieklājīga ar visiem cilvēkiem!

19. Realizē savus sapņus un vēlmes dažādos, bieži vien nepratīgos veidos!

20. Vienmēr centies uzzināt ko jaunu, visu laiku mācies un attīsties!

Avots: http://www.uspeh.club/

Tulkoja: Ginta FS

No skolēnu sacerējumiem :)

10418240_246467852210351_6265324306174187313_n

1. Saules ceļu, ko viņa noiet dienas laikā, var pielīdzināt arī cilvēka ceļam uz pasaules. Arī saule, tāpat kā cilvēks, skaisti rītos uzlec.

2. Lai iegūtu pienu, vajag slaucīt govis.

3. Mēs ziemā ēdam to, ko mamma savārījusi.

4. Kaimiņu zemju iedzīvotāji mūs iepriecina ar savu dabisko gāzi.

5. Puškins ļoti daudzās vietās bija jūtīgs.

6. Apdzīvotība Austrālijā ir 4 kvadrātcilvēki uz vienu metru.

7. Nataša Rostova gribēja kaut ko teikt, bet atvērušās durvis, aizvēra viņai muti.

8. Skalbes pasakas nobeidzas ar laimīgām beigām.

9. Galvenais dzīvē būtu, lai es izskatītos glauns un izskatīgs.

10. Edgars par Kristīni nemaz nerūpējas, bet visu naudu nodzer viens pats.

11. Bibliotēkā ienāca zēns un meitene. Viņi bija brāļi.

12. Suvorovs bija īsts vīrietis un gulēja ar parastiem zaldātiem.

13. Ar Raini es iepazinos jau bērnudārzā, kur viņš stāvēja pie sienas.

14. Govis nedrīkst ātri skriet, lai neizlīst piens.

15. Kad rakstnieks iegāja sevī, no viņa nāca laukā dzeja.

16. Pēc tam, kad cilvēki pārtrauca būt mērkaķi, tie kļuva par ēģiptiešiem.

17. Mani vecāki pērk tikai pelēko tualetes papīru, jo tas jau reiz ir ticis izmantots un tā mēs palīdzam apkārtējai videi.

18. Vīrieši nevar precēt vīriešus, jo tad neviens nevar vilkt līgavas kleitu!

19. Oņeginam bija smagi iekšā, tāpēc viņš atnāca pie Tatjanas atviegloties.

20. Daudzpunkte lietota tāpēc, ka tas teikums var turpināties, bet negrib ar to tekstu baigi uzbāzties.

21. Pie mums vīrieši drīkst precēt tikai vienu sievieti, to sauc par vienveidīgumu.

22. Mūsu mājās, katram ir sava istaba. Tikai tētim nav, viņam ir jāguļ pie mammas.

23. Dzīvības apdrošināšana ir tā nauda, ko saņem, kad izdzīvo nāvējošu negadījumu.

24. Ādams un Ieva dzīvoja Parīzē.

25. Sliekas nevar iekost, jo viņām priekšā un aizmugurē ir tikai astes.

26. Zivju pirkstiņi jau sen ir miruši. Tie vairs nevar peldēt.

27. Persiks ir kā ābols ar paklāju pa virsu.

28. Pavasaris ir pirmais no četriem gadalaikiem. Tad vistas dēj olas un zemnieki kartupeļus.

29. Zoodārzā ir forši. Tur var redzēt dzīvniekus, kādi pat neeksistē.

30. Zemeslode griežas 365 dienas katru gadu. Katrus četru gadus viņai vajag vienu dienu vairāk, un tas kā reiz tieši februārī. Kāpēc es gan nezinu. Varbūt tāpēc, ka februāri ir aukstāks un tad ir nedaudz grūtāk griezties.

31. Pie savas teorijas Darvins strādāja kā zvērs.

32. Manai tantei bija tik spēcīgas locītavu sāpes, ka viņa nevarēja pacelt rokas virs galvas. Un kājas tāpat.

33. Biznesmenis skaitīja, jo neko citu jau vienatnē nevar iesākt.

34. Mazais princis varēja ceļot kosmosā, bet mūsu bērnībā pieejams tikai televizors.

35. Mājās ierodas mīkla un es sāku gatavot piparkūkas.

36. Tur ir divi komati, jo vārds ‘lūdzu ir iebāzts teikumā.

37. Valsts prezidents Andris Bērniņš.

38. Rīgu dibināja 1201.gadā un no tā brīža arhitektūrā maz kas mainījies.

39. Vārds “Kompakti” nozīmē dzīvot mazā dzīvoklītī un nedārgi.

40. Nostāsts ir nereāls gadījums dzīvē.

Avots: http://www.fenikssfun.com

Drīkst, nedrīkst…

10850239_684928228288456_5705488771754810173_n

Vērojot to, kā ļoti pieauguši cilvēki komunicē ar bērniem, neviļus ieraugi, kā strādā seni, sabiedrībā “iesēdušies” stereotipi:

1. “Nedzer aukstu ūdeni, kakls sāpēs!”
– Kakls sāp ne jau no auksta ūdens, bet gan no neizteiktām domām un neizpaustām emocijām. Ja neaizbāzīsiet bērnam muti, kad viņš runā, izsaka savas domas, kliedz, raud un dažādos veidos pauž savas emocijas, ja nebārsiet viņu, tad kakls viņam noteikti nesāpēs.

2. “Nespēlējies ar ēdienu.”
– Bērni ar ēdienu neprot spēlēties. Tā viņi iepzīst pasauli un lietu fiziskās īpašības, tajā skaitā ēdienu, aiztiekot to.

3. “Neskaties tik tuvu televizoru, sabojāsi acis.”
– Ko nozīmē – sabojāsi? Redze kļust sliktāka tad,kad formējas nepatīkamas nākotnes asociācijas. Piemēram, kad pieaugušais saka: “izaugsi, tad redzēsi!”, “izaugsi, tad sapratīsi, cik sarežģīta ir dzīve un cik grūti pelnīt naudu.” u.t.t.
Tāpat arī bērni kļūst tuvredzīgi, kad vecāku aizliegumu ietekmē atsakās redzēt detaļas. Bērniem ļoti patīk visu apskatīt, izzināt, apatustīt. Bet tajā pat laikā, pieaugušie viņus cenšas izvilkt no šī procesa un ievilkt savā garlaicīgajā pieaugušo pasaulē.

4. “Pietiek ākstīties/muļķoties/dauzīties!”
– Nu, protams! Kad tad vēl dauzīties, ja ne bērnībā?
Ja bērnībā neizdauzīsies, kā nākas, vēlāk, esot pieaugušam, vēlme pabūt par klaunu “izlīdīs uz āru” visdīvainākajos veidos uz vispārējā pieaugušo nopietnības fona. Un to visu pavadīs nepārtraukta neapmierinātība ar sevi un pasauli.

5. “Kādas muļķības tu runā! Kā tev nav kauna!”
– Nav tālredzīgi likt justies bērnam vainīgam un kaunināt viņu. Tā vecāki noveļ savu atbildību par sevi, savu dvēseles stāvokli, savu apziņas līmeni, savām audzināšanas metodēm uz bērna pleciem. Un pēc tam bērns dzīvo ar šo svešo nastu, slimo, kļūst nelaimīgs, nikns uz visu pasauli un sāk speciāli darīt ko sliktu un bezkaunīgu.

6. “Pietiek pinkšķēt! Nomierinies!”
– Tas nozīmē to pašu, ko, ja būtu pateicis: “Pietiek attīrīt savu dvēseli, atstāj savu iekšējo sāpi tur, kur tā ir un dzīvo tālāk ar to, dari tā, lai izskatās, ka tev nesāp, apmāni sevi!”.
Neizraudāta sāpe krāsies un padarīs bērnu neiejūtīgu un naidīgu pret vecākiem un visu pasauli.

7. “Nokritīsi, sasitīsies un sāpēs!”.
– Ja tā teiksi, tad tā arī notiks. Šie vārdi nepasargās bērnu no traumām, bet saprogrammēs viņa Apziņu tieši uz pieminēto rezultātu. Tā vietā labāk būtu palīdzēt viņam izdarīt to, ko viņš vēl nav mēģinājis, bet grib izdarīt, paturēt pie rokas, palīdzēt un atbalstīt viņa centienus iepazīt pasauli. Palīdzēt bērnā ieaudzināt pārliecību par viņa spēkiem un to, ka vecāki vienmēr viņu atbalstīs. Tā ir drošības sajūta un tā ir ļoti svarīga – īpaši šajā, sarežģītajā laikā.
Autors Jekaterina Andrejeva

Tulkoja: Ginta FS