Katru reizi, kad pret tevi izturās rupji, tevi piemāna, pieprasa, lai tu bez kāda iemesla atsakies no savām vēlmēm, bet tu noklusē un piekrīti notiekošajam – tu izrādi nemīlestību pret sevi. Mīlestība ir UZMANĪBA.
Ja tu attiecībās atdod daudz vairāk kā saņem un turpini atdot – tu izrādi nemīlestību pret sevi. Mīlestība ir RŪPES.
Ja tu allaž atliec savas vajadzības un vēlmes, lai darītu kaut ko “svarīgu”, tu izrādi nemīlestību pret sevi. Mīlestība ir LAIKS.
Katru reizi, izvēloties kaut ko, kas neizvēlas tevi vai izvēlas tikai daļēji – tu izrādi nemīlestību pret sevi. Mīlestība ir VĒRTĪBAS ATZĪŠANA.
Katru reizi, kad tu paliec kopā ar tiem, kuri izsit tev pamatu zem kājām, ar tiem, kuri uzskata, ka tu esi niecība, tu izrādi nemīlestību pret sevi. Mīlestība ir TICĪBA.
Katru reizi, liekot sev darīt kaut ko, kas ir “pāri taviem spēkiem”, ko tu nevari vai negribi, tu izrādi nemīlestību pret sevi.
Mīlestība ir BRĪVĪBA.
Kad tu centies mainīties kāda vai kaut kā dēļ, plosot savu miesu vai personību, savus mērķus, savas vērtības – tu izrādi nemīlestību pret sevi. Jo mīlestība ir UZTICĒŠANĀS.
Ja tu vēl joprojām centies sevi uzlabot visdažādākajos aspektos, lai nopelnītu mīlestību – tā ir nemīlestība pret sevi. Mīlestība ir DĀVANA.
Par nemīlestību:
Katru reizi, kad tu ignorē savu diskomfortu, vienalga, vai tās ir neērtas kurpes vai attiecības – tu saki tam JĀ.
Katru reizi, kad tavs puisis/draugs/vīrs aizkavējas bez brīdinājuma, bet uz rīta pusi atgriežas, un tu viņu sagaidi tā, it kā nekas nebūtu noticis, bet pati esi neizgulējusies un salauzta – tu saki tam JĀ.
Katru reizi, kad tava bērna tēvs soda tavu bērnu par katru mazāko pārkāpumu, tu pārdzīvo, bet neapstādini to – tu saki tam JĀ.
Katru reizi, kad par tevi pasmejas, izturas pret tevi necienīgi, izrāda agresiju pret tevi, bet tu tēlo, ka to neievēro un tev nemaz nesāp – tu tam pateici JĀ.
Ikreiz, kad tu nepārtrauc jebkāda veida vardarbību pret sevi un pret tiem, par kuriem esi atbildīgs, tu tajā piedalies.
Svētīti ir tie cilvēki, kuri dzīvi uztver ne kā līniju kladi ar striktu instrukciju, kas necieš nekādas novirzes. Viena novirze – un tu jau esi salauzts, sacaurumots, vairs ne pirmajā rindā kopā ar visiem tiem, kuri nekad nekļūdās…. un kur tad tevi tādu nelaimīgu likt, ja nu vienīgi mūžīgo ciešanu kapsulā, kaunā par savu neveiksmi, nolemtam sava iluzori zaudētā liktens izdzīvošanai?
Un daudzi tieši tā arī domā…
Svētīti ir tie cilvēki, kuri ņem savās rokās savas dzīves neredzamo krāsu paleti. Tas nenozīmē, ka viņi obligāti ir talantīgi, taču noteikti tie spēj radīt jaunas iespējas, aizstājot ar tām zaudētās vai ar realitāti nesavienojamās iespējas.
Cilvēki, kuri skaidri zin, ka ir lietas, kuras nesagaidīsi, neizlūgsies, neizraudāsi, taču tāpēc nekļūsi sliktāks. “Nē” – vienkārši nozīmē “nē”, un tas nebūt neraksturo cilvēku, kuram kaut kas nesanāca.
Svētīti ir cilvēki, kuri negaida to, ko nevar saņemt, kuri spēj no tā neradīt traumu, bet kuriem ir interese par to, kas netika gaidīts, bet beigās izrādījās pieejams.
Svētīti ir cilvēki, kuri spēj uzvārīt zupu brīdī, kad šķiet, ka brūk visa pasaule. Kuri uzzin sliktas vēstis, taču spēj neuzspiesti smaidīt par kādu negaidītu prieku. Atzīt savu bezspēcību un nepielīdzināt to totālai bezdarbībai.
Svētīti ir cilvēki, kuri zina, ka vienatne Jaunajā gadā vai Dzimšanas dienā ir laiks, kas pavadīts ar sevi nevis laiks, kas pavadīts vientulībā. Kuri spēj laikā atvadīties, tā vietā, lai mocītos bēdīgās attiecībās un tēlotu interesi. Kuri nav aizmirsuši to, cik forši ir sēdēt uz tilta un ar kājām kulstīt ūdeni vai ēst nemazgātus ābolus.
Svētīti ir cilvēki, kuri spēj neuzstādīt diagnozes tiem, kuri tos neiemīlēja, kuri spēj neapvainoties uz tiem, kuri neiemīlēja, nenovertēja un neizvēlējās. Cilvēki, kuri spēja uzsākt kaut ko jaunu pēc tam, kad bija vīlušies un salauzti. Līdz nāvei piekusuši, bet nekādu apstākļu nesalauzti.
Svētīti ir tie cilvēki, kuri palikuši vienkārši cilvēki. Pat ar tiem, kuriem vārda “cilvēki” priekšā uzradušies divi nodevīgi burti N un E.
Un svētīti ir tie, kuri staigā pa saviem zelta mīlesības un cerību laukiem visgrūtākajās savas dzīves nedienās.
Ir tāds teiciens – savākt sevi kopā pa gabaliņiem. Tā ir tāda tēlaina un ierasta frāze…. taču, piekritīsi, ka sadzirdēt vienmēr ir daudz vienkāršāk kā izdarīt? Ja vēl zinātu, kur ir šie gabaliņi un kā tos salikt tajā mozaīkā, kas izrādīsies kaut nedaudz harmoniska.
Ejot savus skarbos dzīves ceļus, un gadiem ilgi pie rokas vedot tos, kas vēl nav to pārvarējuši, es pazīstu ļoti daudzas emocionālo sāpju nokrāsas un saprotu, ka sākt šo salikšanu ir vērts ar šo sāpju atzīšanu. Jā, sāpes atnāk ne jau tāpēc, lai kautrīgi pastāvētu maliņā, kamēr tās kāds ievēros, un ne tāpēc, lai pret tām izturētos vienaldzīgi. Vēl nevienam nav izdevies tās pārspēt, vai ignorēt.
Sāpes ir ļoti godīgs sarunu biedrs un parasti atnāk ļoti skaļi. To uzdevums ir padarīt acīmredzamu to, ko mēs centāmies padarīt neredzamu.Ja kaut kas notiek, bet mēs bailīgi pārliecinām sevi par pretējo, tā ir skaidri redzama pazīme tam, ka drīz dzīvot kļūs ļoti sāpīgi. Sāpes atņem mums interesi par visu, kas agrāk šķita tik aizraujošs. Sāpes saindē katru kustību, lēmumu, rīcību.
Sāpes vai nu padara mūs aklus, aizkaitinātus, agresīvus, neiecietīgus, vai, gluži pretēji, sasaldē mūs, līdz esam pilnībā atvienoti no dzīvām reakcijām. Sāpes mūs padara par sliktiem draugiem, bērniem, vecākiem, mīļotajiem. Sāpes novērš mūsu uzmanību no mums pašiem, un brīžos, kad tās būs neciešamas, mums nebūs lielāku ienaidnieku par mūsu iekšējiem kritiķiem, skandālistiem un neiecietīgiem burkšķētājiem.
Ko ar tām darīt? Runāt, atšifrēt to noslēpumainās zīmes, atvērt savu atmiņu un noplēst vecās tapetes savu baiļu tumšajās istabās. Meklēt sākumu. Un visu to darīt ar nebeidzamu mātišķu mīlestību pret sevi – ar beznosacījumu mīlestību pret sevi. Nevainot sevi. Neienīst. Nelikt sev kaunēties. Nevainot sevi, neapvainot.
Sāpes neatnāk tāpēc, lai tevi piebeigtu, bet tāpēc, lai palīdzētu tev piecelties. Tev nāksies tās ielaist un kādu laiciņu kopā ar tām padzīvot – līdz brīdim, kamēr tās pārliecināsies, ka beidzot esi gatavs.. ja esi gatavs sev īstajam, autentiskajam, tās pazudīs. Ja, neesi – tās paliks lai turpinātu savu darbu. Ka tu jūties? Un kur šobrīd atrodas tava sāpe?
…bet varbūt tās vairs nav?… Ļiļa Grad Tulkoja: Ginta Filia Solis
Kaut kur dziļi iekšpasaulē dzīvo putniņš. Putniņš, kurš neizjūt pieķeršanos parastam cilvēka kūtrumam, bailēm pamest savas bezjēdzīgās dzīves nelaimīgās salas, kurš nejūtas neomulīgi zem plēsēju vērtējošajiem skatiem.
Mēs taču visi esam to piedzīvojuši un piedzīvojam atkal un atkal. Pat tie, kuri ārējā līmenī sevi redz nepārtraukta prieka un veiksmes starojoša oreola ieskautus. Viņi, jo īpaši, savādāk no kurienes gan rodas vēlme nemitīgi pierādīt savu laimi, par kuru nevienam citam patiesībā nav nekādas daļas.
Putniņš ir viegls. Tas izpleš savus mazos stipros spārniņus un lido brīvībā. Vienmēr tikai brīvībā. Projām no rutīnas, no nomācošiem cilvēkiem, no važām ar nosaukumu “vajag”.
Putniņš redz sauli, tic sniegam un priecājas par austošo rītu. Putniņš nav būrī. Būrī mēs to paši izdomājām. Tāpēc, ka ļoti bail ir dzīvot tā, kā gribās. Kad dzīvo kā visi, no tevis mazāk ko prasa, un ir uz ko novelt atbildību: viss tā arī ir, mums taču tā mācīja, no mums taču kaut ko grib. Bet ko grib? Iespējams tikai tās pašas bailes, no kurām tik žigli aizbēg putniņš, bet mēs – tik lēnām?
Bet varbūt tomēr riskēt? Varbūt iemācīties likt vilties visiem, kuri domā, ka mums vajadzīgs viņu vērtējums? Varbūt ir vērts pārstāt cerēt, ka mēs jel kad ieraudzīsim to cilvēku sejas, kuri visu mūžu pret mums stāvejuši ar mugurām? Varbūt beidzot apjaust, ka mīlestībai vienmēr ir silta atbilde, nevis auksta klusēšana? Varbūt ir vērts atgūt brīvību ne tikai izdomātajam glābējputniņam, bet arī sev pašiem? Kaut kas iekšpasaulē iesāpas. Tā droši vien ir tā sāpe, kura vislabāk prot atgādināt to, ka esi dzīvs. Un tas ir labi. Ļiļa Grad Tulkoja: Ginta Filia Solis
Arvien biežāk ar rūgtumu es vēroju, cik milzīgus apmērus ir sasniegusi cilvēku patoloģiskā apsēstība pašiem ar sevi. Tieši apsēstība, nevis veselīga sevis uztveršana un pašcieņa.
Kā rupji tiek apklusināts katrs, kurš uzdrošinājies ne tā paskatīties, ne to pateikt. Un pat neiedziļinoties tajā, ko cilvēks jūt, piekarina viņam cietsirdīgu birku, apvaino apzinātā toksiskumā un robežu pārkāpšanā, tajā pat laikā mierīgi ar tanku izbraukājot otra robežas.
Es vēroju, kā neiespējamas kļūst parastas cilvēciskas attiecības, tāpēc, ka katru nodarbina vēlme, lai sadzirdēts tiktu tikai viņš un lai citi ieguldītos viņa labsajūtā.
Nē, man nav vēlmes kādu vainot vai arī piesaukt vēlmi upurēties – tas viss jau sen vairs nedarbojas un tam vispār nav nekādas jēgas. Taču es vēlētos redzēt vairāk laimīgu cilvēku. Cilvēku, kuri tiecas uz savstarpējo sapratni, mīlestību, radošumu, attīstību. Cilvēku, kuri atmetuši aizspriedumus, taču nav tos nomainījuši pret vienšūņu visatļautību.
Cilvēku, kuri nav aizmirsuši to, ka viņiem blakus ir tādi paši cilvēki, kā viņi paši. Un neviens no viņiem nav radīts, lai apkalpotu mūsu patmīlību. Un neviens nav radīts tāpēc, lai viņu pazemotu. Un neviens nespēs iztikt bez neviena.
Mēs esam vajadzīgi viens otram.
Un, lai arī kādi mēs paši sev nešķistu, mēs vienalga sadarbojamies. Tāpēc, ka dzīvojam viens otrā.
Un, kad atkal kārtējo reizi aizvainojums sāks skrāpēt sirdi tikai tāpēc, ka neesi no tuvākajiem saņēmis to, ko vēlējies, ir vērts uzdot sev jautājumu un godīgi uz to atbildēt – vai ir cilvēki, kuri man blakus jūtas laimīgi?
…
Starp faktu, apzināšanos, pieņemšanu, risinājumu un izeju ir attālums.
Šī nav secīga līnija, kurā viens vienmērīgi pāriet nākamajā bez jebkādiem traucējumiem. Tagad rakstu tiem, kam patīk skaļi spriedelēt par to, ka kāds sēž purvā, saprot to, bet neko nedara…
Ko tur daudz, mēs visi kādreiz esam pabijuši “apgaismoto” lomā, kuri no saviem augstumiem žēlo tos, uz kuru fona var sajusties daudz gudrāki, drosmīgāki, daudz laimīgāki un pilnīgi noteikti tie, kuri spēj tikt galā ar visām problēmām.
Pārvarēt jebkuru bēdu, īpaši svešu ir viegli – teorētiski. Ir viegli dot šķietami objektīvus un pareizus padomus. Ir viegli nosodīt par neizlēmīgumu. Ir viegli pieņemt, ka viss ir viegli, piedodiet par atkārtošanos.
Taču realitāte ir tāda, ka iekšējās sāpes, gandrīz vienmēr ir vienvietīga laiva, no kuras, iespējams, tu redzi saulaino krastu, un izmisīgi saproti, kā tev to vajag, un tikpat izmisīgi to vēlies … Lūk, tā.
Taču sāpju laivā katram ir savs laiks, savi iemesli, savi apstākļi.
Gadās, ka vienkārši nav spēka. Gadās, ka nav iespēju. Gadās, ka izeja drīzāk ir aizbēgšana un tāpēc kļūst ārkartīgi bīstama un tāpec nākas paciest un tikai ticēt, ka reiz varbūt izdosies.
Gadās, ka neiroze un depresija noķer tevi ātrāk, pirms esi ticis līdz izejai. Gadās, ka viss it kā ir, tikai “airu” nav. Un, kā tajā anekdotē, tu airējies ar karotītēm un pasūti piecas mājas tālāk visus, kas rekomendē nomainīt karotītes pret airiem.
Mani mīļie, visādi gadās. Un es nesaku, ka jāpārvēršas par mūžīgo cietēju, uz visiem laikiem samierinoties ar savām sāpēm. Nevajag. Bet ir vērts saprast, ka, ja pie esošajiem apstākļiem tu piedevēm vēl iedzīsi sevī nepaceļamā vainas sajūtā par savu nespēju izrādīties supervaronim, kurš atrisina jebkuru problēmu, tad labāk jau nepaliks.
Un nekļūs labāk arī no tā, ka blakus atradīsies kāds aktīvists, kurš tikai labu nolūku vadīts, izsniegs tev instrukcijas, līdzīgi: “Vienkarši aizej. Un viss. Vienkārši pasūti viņu un viss. Vienkārši uzraksti atlūgumu. Un viss.”
Nē, nav viss un nav vienkārši. Vienkārši ir piekarināt birkas, attālināti uzstādīt diagnozes un skaļi spriedelēt par “sekundārajiem ieguvumiem”
Bet sāpēs kaukt un raudāt pasaulei neredzamām asarām – nav vienkārši. Baidīties par savu dzīvību – nav vienkarši. Nezināt, kurp iet, un neredzēt nevienas durvis, pie kurām pieklauvēt – nav vienkārši. Un nav vienkārši apzināties savu bezpalīdzību.
Mēs esam tikai cilvēki. Un ir vajadzīgs laiks, vajadzīga palīdzība, dažkārt parasta – sadzīves, dažkārt – profesionāla.
Un viss izdosies. Un pienāks diena, kad krastu redzēsi ne tikai no tālienes, bet sajutīsi to zem savām kājām. Pat tad, ja šobrīd tā nav…
Sāpes vai kamols kaklā runā tavā vietā. Par to, ka tu glabā senu aizvainojumu vai nepasaki vārdus, kuri jau sen cenšas izlauzties. Dažiem cilvēkiem tas aprobežojas ar spiedošu sāpju sajūtu vai “kasīšanos” kaklā, bet citiem tas var pārvērsties par hronisku klepu vai krekšķināšanu. Visas bailes, trauksmi un sāpes ir vērts izrunāt. Tad arī “saaukstēšanos” būs krietni mazāk.
Problēmas ar redzi
Tuvredzība mums stāsta par bailēm no nākotnes. Cilvēks burtiski nevēlas skatīties uz priekšu un pastāvīgi atrodas nenosacītā stāvoklī. Pastāvīga atbildes gaidīšana var izraisīt dziļu stresu un pāraugt depresijā. Un uz šī fona attīstas glaukoma, kas var novest pie akluma. Neviens jau nezina, kas viņu nākotnē sagaida, taču reiz visiem nākas iziet no savas komforta zonas. Un tas notiks arī ar tevi. Pieņem to un bailes pazudīs. Dažkārt ir ļoti vērtīgi neprognozēt un neplānot. Dzīvo tagad!
Izsitumi uz sejas
Ja tu dienā neapēd 2 kg šokolādes un tev vairs nav 14 gadi, tad izsitumi uz sejas var rasties tāpēc, ka neesi mierā ar sevi, vai arī zemapziņā baidies no cilvēkiem. Tu neesi 100 dolāru banknote, lai patiktu visiem. Tajā pat laikā tu vienalga esi brīnišķīgs. Mīli sevi!
Salīkusi mugura nav laba zīme
Ja multfilmas varonis iet salīcis, viņa mugura izliecas kā ritenis un plecus viņš paslēpj aiz ausīm – tas nozīmē, ka viņam noticis kas slikts, vai arī viņš ir noskumis. Protams, tas ir tikai tāds tēlains apzīmējums, taču vienlaicīgi tas ir arī trāpīgs. Valdes sēdē, protams, ir problemātiski jokot – vienkārši iztaisno muguru un plecus. Asinis pieplūdīs smadzenēm, piesātinot tās ar skābekli un tev kļūs vieglāk!
Kad sirds sāp
Kad dvēselē “kaķi skrāpējas”, un mēs to jūtam – tā diafragma ar spēcīgu spriedzi reaģē uz mūsu pārdzīvojumiem. Un no tā cieš mūsu sirds-asinsvadu sistēma. Izrādās, ka cilvēks patiešām var nomirt no skumjām. Nosaki laika limitu savam “ciest”. Pats. Neklausies svešus padomus. Meditācijas, seansi ar psihoterapeitu, vakara tēja virtuvē ar draugiem – meklē siltumu un veldzi. Neturi sevī emocijas. Ļauj tām izlauzties jebkurā formā: histēriskos smieklos, kliedzienā, asarās. Labāk šad tad uzsprāgt, nekā uz visu mūžu palikt neirastēniķim.
Skolioze
Vai esi ievērojis, kā uzvedas bērns, kad uz viņu kliedz? Viņš burtiski saraujas, saliec muguru un acu priekšā it kā samazinās. Viņa mugurkauls, ķermeņa pamats, deformējas emocionālā spiediena ietekmē. Un šī aizsargfunkcija ļauj saglabāt iekšējo kodolu. Tas gan nenozīmē, ka cilvēki ar taisnu stāju ir vāja rakstura. Gluži otrādi, pastāvīgs darbs ar savu stāju pastiprina pārliecības par sevi sajūtu.
Alerģija
Cik bieži tu saki: “Es to neizturēšu”, “Es nevaru ciest šo cilvēku”, “Priekšnieks man neļauj uzelpot”? Alerģija ir neadekvāta, pārlieku asa reakcija uz apdraudējumu. Ādas alerģija – tas ir tavs psiholoģiskais kairinājums vārda tiešākajā nozīmē. Ja nevari izmainīt situaciju – maini savu attieksmi pret to: ” Šim cilvēkam ir savi plusi”, ” Šis darbs šobrīd man ļoti palīdz”.
Grūti elpot
Vai esi ievērojis, kā izskatās vairums astmātiķu? Pārsvarā tie ir nedroši un par sevi nepārliecināti cilvēki. Psihoanalītiķi apstiprina to, ka apgrūtinātas elpošanas pamatā ir pamestā bērna sindroms. Bailes pazaudēt drošību, bezpalīdzība, spēcīga pieķeršanas mātei. Pat tad, ja tu to neredzi, tevi mīl. Tavi mīļie un tuvie cilvēki, draugi – tici man, tu neesi viens. Izveido savā iztēlē drošu vietu, kur tu nāc morāli atpūsties. Laiku pa laikam pārcelies turp un pakāpeniski šī sajūta ienāks arī reālajā dzīvē.
Problēmas ar kuņģa-zarnu traktu
Kad aizskarta mūsu patmīlība, sāpes var sākties no kakla, tad pāriet uz krūšu kurvi un nonākt kuņģa-zarnu traktā, izraisot nelabu dūšu. Tieši tāpēc uz apvainojumiem vajag atbildēt cieņpilni, neignorēt tos un nenorīt aizvainojumu. Te var palīdzēt šīs pašas nakts pārdomas “Vajadzēja atbildēt tā”. Lai cik dīvaini tas nešķistu, tās mums palīdz pārvarēt šādas fiziskās kaites. Bet dažkārt ir svarīgi prast atlaist. Mēs jau nezinām, kas notiek citu cilvēku dzīvēs un no kā var aizsvilties pat vismierīgākais ofisa klusētājs.
Matu izkrišana
Matu izkrišanu ļoti bieži izraisa kādu lielu zaudējumu izraisīti pārdzīvojumi, ķildas, šķiršanās, nodevība. Iedzer vitamīnus. Partneri nāk un iet, bet veselība paliek. Un neglabā skumjas dvēselē kā vecas vēstules. Izrunājies, paud savas emocijas. Šeit ļoti labi noder sports un patiess draudzīgs atbalsts.
Tahikardija un duršana sirdī
Ja mēs pastāvīgi esam uztraukušies un dzīvojam trauksmē, cieš mūsu sirds. Kā rezultāts tam var rasties asinsrites traucējumi, bezmiegs un tahikardija. Tad ir labi meditēt, nodarboties ar jogu un kādām elpošanas praksēm. Izdomā pats savu veidu, kā labāk atslābināties stresa situacijās. Lasi dzeju, dziedi dziesmas, izvēlies to, kas tev vislabāk patīk un veidu, kuru tu atcerēsies stresa mirkļos.
Aknām kaitē ne tikai alkohols
Naids un dusmas ļoti ietekmē aknu veselību. Nepatīkamas durstošas sāpes labajā sānā pie dziļas ieelpas, vai spiedošas sāpes staigājot. Ja neatlaidīsi negatīvās emocijas, tad ilglaicīgā perspektīvā sarežģījumi var rasties gan kuņģī gan liesā. Paskaties uz situāciju no cita skatu punkta. Un, ja nu pēkšņi izrādās, ka nav nekādu iemeslu dusmām, ka tās izrādījušās visparastākās nepamatotās cerības? Tās pieder tev. Tās ir tavējās un neviens cits par tām nav atbildīgs. Padomā par to!
Iesnas un aizlikts deguns
Tās parasti rodas, kad ir konflikti ģimenē, ar radiem, draugiem, kolēģiem vai pašam ar sevi, bet mēs to nevēlamies atzīt. Tad uzkrājas aizvainojums, kauns, izmisums. Ja netiec ar to galā, nostrādā aizsargreakcija un neizdzīvotās emocijas transformējas iesnās un dažādās rinīta formās. Atrisini visas problēmas vienlaicīgi. Iedod sev un savam oponentam pāris minūtes laika atelpai un pēc tam izrunājiet savas problēmas.
Bronhīts
Cilvēks, kurš pastāvīgi atrodas trauksmes stāvoklī, mocīsies ar dažādām plaušu kaitēm: bronhiālo astmu, aizdusu, bronhu spazmām, skābekļa trūkumu, bronhītiem. Ja nu šo slimību ārstēšanai tu lieto kādus preparātus, pievērs uzmanību tam, vai šo preparātu blaknēs nav pieminēta trauksme, bezmiegs un citi emocionāli kairinoši faktori. Sakārto savu miega režīmu. Strādājot, ik pa 3 stundām taisi pauzītes. Vairāk staigā. Paskaties sev visapkārt: vai tiešām tavā dzīvē ir tik daudz trauksmainu mirkļu vai arī tu pats sevi mākslīgi uzvelc?
Velkošas sāpes vai smaguma sajūta nierēs
Bieži vien mēs multenītēs redzam, kā pārbiedēts personāžs apslapinās. Tas ir parspīlēts piemērs reālai problēmai – pārbīlis un iekšējas bailes apdraud nieru veselību, tas izpaužas dažādos sāpju veidos. Savukārt nieres ietekmē visu uroģenitālo sistēmu. Diemžēl pavisam iznīdēt bailes neizdosies, jo tas stāv mūsu pašsaglabāšanas sistēmas sardzē. Un tāpēc mums jāiemācās izdarīt secinājumus. Atzīsti savas bailes – un tikai tad tu sapratīsi, ko ar tām darīt.
Ir svarīgi atcerēties, ka psihosomātika darbojas abos virzienos. Kad mūs nomāc grūtsirdība un pat saulītei uzsmaidīt nav spēka, iztaisno plecus un paskaties debesīs – tas palīdzēs tev uzlabot garastāvokli un stāju. Ja tieši tagad tev ir grūti izmainīt savu emocionālo stāvokli – pamēģini izmainīt kaut vai sava ķermeņa pozu.
Jo tuvāk mēs esam labsajūtai, jo tuvāk ievainojamībai. Tāpēc, ka labsajūta ir iespējama tad, kad cilvēks savienojas ar sevi, pārstāj analizēt un vienkārši izdzīvo to, kas ar viņu notiek.
Jo tuvāk mēs esam vieglai ievainojamībai un tas nozīmē – tuvāk patiesām jūtām, jo zemāka kontrole. Un, jo zemāka kontrole, jo tuvāk virspusei ir viss, kas ticis turēts sevī. Tāpēc cilvēkiem, kuri aiztur sāpes, niknumu, dusmas, bēdas vai bailes, labsajūta ir gandrīz nepieejama.
Labsajūta un ievainojamība ir nedalāmas. Nav iespējams ieslēgt visas jūtas un izslēgt to, kas nav izdzīvots. Un, kā tikko samazinās kontrole, aizturētais un paslēptais izpeld virspusē un kļūst skaidri redzams.⠀
Var meklēt labsajūtu, mēģināt to noķert, dzīties pēc tās, tēlot to vai samierināties ar tiem pilieniem, kuri izsūcas caur kontroli, neizlaižot sāpes. Slēpt sāpes vēderā, kurš pampst, iekritušajās krūtīs, saliektā mugurā vai saspringtos muskuļos.⠀
Tāpēc sāpes un labsajūta ir tik cieši saistītas. Tas nenozīmē, ka labsajūta nav iespējama bez sāpēm. Un vēl jo vairāk, tas nenozīmē, ka sāpes ir labsajūta.⠀
Ja sāpes ir izspiestas, tad ceļš uz labsajūtu ved caur sāpju izdzīvošanu. Ejot tām cauri, mainot un atlaižot.⠀
Tas pats ir ar tuvību. Jo vairāk tuvības, jo vairāk ievainojamības. Jo vairāk ievainojamības, jo mazāk kontroles. Jo mazāk kontroles, jo sarežģītāk slēpt sāpes. Un sanāk, ka tuvība daudziem cilvēkiem ir gana sāpīga. Ne tāpēc, ka tuvība ir sāpes. Bet tāpēc, ka tuvībā sāpes nav iespējams ignorēt. Un tad nākas vai nu bēgt no citiem cilvēkiem, vai padarīt attiecības formālas, vai arī tās izdzīvot un atlaist, saprotot svešu sāpi un palīdzot sev un partnerim pa īstam sastapt vienam otru.⠀
Sāpju atlaišana un izdzīvošana nevar būt nesāpīgs process. Tas nevar būt tīri racionāls. Nepietiek ar to, ka pasaki: “Es atlaižu šīs sāpes”. Tās nāksies pieņemt un izdzīvot. Ieet tajās kā miglā, kurā pēc taustes nākas meklēt izeju. Padoties tām, kā straumei, cerībā, ka tā tevi aiznesīs tur, kur tev vajag. Ienirt kā vilnī, nepārstājot elpot, zinot, ka agri vai vēlu tas izmetīs tevi krastā un atkāpsies.⠀
Tad ceļs uz ievainojamību un iespējamo labsajūtu būs brīvs. Un tas ir reāli. Pa īstam. Un šeit un tagad, gandrīz bezgalīgs.⠀
Nevar aizliegt sev reakcijas, kurās tu sev nepatīc, un pēc kurām ir grūti atkopties…
Var atklāti tās ignorēt. Var distancēties, cenšoties sevi pārliecinat par to, ka tās kaut kā atsevišķi, pašas par sevi, bet es vispār nesaprotu, no kurienes tās tādas radušās. Var tās atzīt, bet neanalizēt notiekošo. Un var tās paslēpt, imitējot neeksistējošas, daudz drošākas. Taču, ja tev ir svarīgi iet sevī dziļāk, tad nāksies apstāties un uzdot sev daudzus jautājumus…
Kāpēc tā?
Kas mani visvairāk sašūpo? kas nodara sāpes? kas izraisa bailes, kas naidu, kas vēlmi paiet maliņā? kas atbalsta, mierina, dod cerību?…
Mani mīļie, nekāda iekšējā brīvība neiestāsies bez savas ēnas atzīšanas… Ēna nav pierādījums tam, ka tu ne vienmēr esi labs. Tā ir pierādījums tam, ka tu esi godīgs pret sevi un tiem apstākļiem, par kuriem nevajadzētu smaidīt…
Bet es redzu visu dzīvo, Dzīvo, bet ievainoto. Katrā cilvēkā. Tikai katrai sāpei ir savi vārdi, sava rīcība, savas izpausmes, savas reaģēšanas nianses. Un mēs ļoti asi saduramies tur, kur sāp, pat ja sāp dažādi.
Protams, slikti ir tas, ka kaut kad pavisam neredzami mums ir iemācījuši mērīties sāpēm, ciešanām, rūgtiem apstākļiem un tātad arī līdzcietība izskan klusāk kā vēlme pierādīt, ka tavējais ir sāpīgāks… taču vai gan tajā ir galvenā jēga? Es katrā sāpē redzu to jēgu, kuru nevar tā vienkārši atcelt. Galu galā tas ir tikai signāls par notikušu traumu, un tāpēc to neapšaubāmi ir iespējams anestēzēt, izlikties, it kā tā neeksistē, vai pat vienkārši pierast pie tās: sāp, nu, labi … bet sāpju cēlonis paliks, līdz tas tiks novērsts.
Arvien biežāk šobrīd es runāju ar savu pacietību, kas ieaudzināta ne tāpēc, lai nāktos sevi nodot un lauzt, bet izdzīvot brīžos, kad dzīve mums sūta savus cietsirdīgos neatgriezeniskos notikumus, no kuriem atteikties nebija iespējams.
Es runāju un lūdzu atkal nākt palīgā.
Manuprāt, pieņemšanas pieredze, kas viedi atmodina iekšējos noturības spēkus, ir gandrīz vienīgais, kas neļauj kļūt naidpilnam un nelauj zaudēt dziļako pilnvērtīgas dzīvošanas jēgu. Un vēl, izvēlēties to tīrību, uz kuras neturēsies neviens netīrums. Dziedināties ar klusumu un maigumu. Atgādināt savām rokām par tām zināmo darbu. Sveikt pavasari dvēselē, neaizmirst plaši atvērt logus, lai ielaistu to nogurušajā no ziemas mājoklī. Mīlēt. Un palikt nesalauztam, neskatoties uz svešo vēlmi salauzt.
Visgrūtāk ir sadzīvot ar sevi. Ar savu autentiskumu, ar savu neatgriezenisko pagātni, ar saviem zaudējumiem, ar savu nespēju izpatikt saviem priekšstatiem par skaisto, ar savām kļūdām, ar savu kaunu, ar savām sāpēm, ar savām vilšanām, ar savu sabrukumu, ar saviem nepiepildītajiem sapņiem, ar savām sāpīgajām emocijām, ar savu pieaugošo vecumu… Mani mīļie, tas ir nežēlīgi grūti…
Lūk, kāpēc daudzi pat necenšas to izdarīt, un uzreiz ķeras pie aktīvas citu meklēšanas. To meklēšanas, uz kuriem var novelt šo nenormālo darbu, bet pēc tam prasīgi atsekot tā izpildi: “Hei, draudziņ, tu kaut kā pārāk maz centies, saņemies, iemācies pieņemt manī visu, ko es pats nespēju pieņemt, izdziedini visas manas brūces, parādi man savu beznosacījuma mīlestību, glāb mani no manām bailēm, nomierini un izturi visus manus izlēcienus… savadāk es vilšos tevī un visiem izstāstīšu, kā man atkal nepaveicās!” Tieši tā tas arī izskanētu, ja vien modē būtu patiesība par sevi nevis citu izģērbšana…
Taču tā nav modē.
Un tieši tāpēc no vientulības cieš nevis tie cilvēki, kuri vienkārši tajā iekļuvuši, bet tie, kuri nespēj sadzīvot ar sevi. Bet tie, kuri sadzīvo ar sevi, būtībā var sadzīvot ar jebkuru, ja vien paši to vēlēsies. Nē, viņi nav kļuvuši ideāli. Taču viņi prot visu to, ko tie, kuri NEsadzīvo nespēj izspiest no citiem, pa ceļam nogalinot visu, uz ko balstās savstarpēja interese.
Laimīgām attiecībām nav deficīta. Tas piemīt tikai nelaimīgām.
Ļiļa Grad Foto: Rodnae Productions Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 