Amu Mom: tu savas sāpes esi izlūdzies Visumam

lugsanas2

Katru reizi, kad kāds vai kaut kas nodara tev sāpes, nesteidz dusmoties. Tu savas sāpes esi izlūdzies Visumam. Neapzināti tu pats tās esi pievilcis.

Sāpju nodarītājs ir tikai marionete, kuru tu pats vadi…

“Esi piesardzīgs ar savām vēlmēm” – tie ir Mūžības vārdi.

Ko tie sevī nes?

Kad tu alksti, lai piepildītos kāda no tavām vēlmēm, tu nemaz neaizdomājies par to, ka, lai tā piepildītos, tev būs kaut kam jāiet cauri, kaut kas jāzaudē, kaut kas jāiegūst… Kā tikko vēlme ir noformulējusies un nostiprinājusies apziņā, visapkārt viss sāk pārkārtoties tā, lai tā varētu piepildīties.

No tavas dzīves aiziet cilvēki, kuri traucē vēlmei piepildīties, uzrodas jauni, kuri palīdz, ierodas tie, kuriem jāiemāca tev ieraudzīt ceļu pie kārotā. Dažkārt ir vajadzīgs spēks, bez kura šo ceļu nenoiet, bet spēku dod sāpes un grūtības. Tu esi pieradis pie tā, kas bija agrāk, un neredzi, pie kā ved sāpīgas izmaiņas visapkārt. Taču tu jau gribi, lai tavas vēlmes piepildītos? Tās ir tas, kas nebija, bet kam jadzimst, un tas no tavas dzīves aizvāks veco, kas neļāva atnākt Jaunajam…

Piedzimšana atnāk caur sāpēm. Aiz Nakts nāk Diena.

Tumsai ir jāsabiezē, lai iemirdzētos spēcīga Gaisma…

Vēloties, tu pats un tikai tu, ieslēdz visus mehānismus, kuri maina dzīvi jaunai piedzimšanai tajā.
Tu pievelc it visu, kas tam vajadzīgs, tajā skaitā – arī sāpes.

Tāpēc atceries: tas cilvēks, kas nodarīja tev sāpes ir tevis paša izsaukts. Viņš ir lelle. Nedusmojies uz viņu, bet atdari ar pateicību par spēku, par palīdzību ceļā uz Jauno.

Autors: AmuMom
Avots: https://magic-goal.ru
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Advertisements

Saki «NĒ» tam, kas sasāpējis

saki nē

… Dažkārt iedomājies par to, ko mums savulaik mācīja un sastingsti – kaut tas nebūtu par mani, tā ir apnicis! Mums mācīja būt atsaucīgiem, patīkamiem, draudzīgiem. Taču ne visiem mācīja, kā šo Burvju Mikstūru dozēt, kādos brīžos lietot un kādos, vispār izliet. Kādās dozās tā ir dziedniciska un kādās kļūst par indi.

Tagad viss jāpārdomā un jāanalizē pašiem, jātiek skaidrībā ar dozām un lietošanas instrukcijām, cenšoties nomākt galvā skanošo balsi: “Labās meitenes/puiši tā nedara!”

Un hroniskas šausmas pārņem no tā, ka šķiet, ka tev atkal ir seši gadi. Tāpēc, ka pat eža vecmāmiņai ir skaidrs: mīl tikai labos, bet sliktie mīlestību nav pelnījuši.

Tātad ir ļoti jāpacenšas būt pareizam, atsaucīgam, patīkamam – vienmēr, jebkurā stāvoklī, pat tad, kad ar piekto punktu jūti, ka vēl minūte tādas dzīves, un tu salūzīsi uz pusēm. Atmosties! Paklausies!

Ar katru atsevišķu gadījumu tu tiksi skaidrībā pats. Protams, tiksi ar to galā! Taču, ja tev jau sen gribās pateikt “nē” sen sevi izdzīvojušām attiecībām, cilvēkiem, kas atņem tev spēku un nedod neko pretī – saki!

Tieši šodien!

Skaļi, balsī, stingri, no visas Sirds – tā, lai tava balss pārspēj skaļumā galvā skanošo kori, kas dzied par “labajām meitenēm un puišiem”.

Tev nav jābūt ērtam.

Bet pasaulei ir gluži vienalga vai tu esi labs vai slikts. Pasaule ir miljons reižu lielāka par vērtējošajiem spriedumiem, un mīl tevi vienkārši par to, ka Tu esi Tu!

Tās neērtais, unikālais un ārkārtīgi vērtīgais Tu.
Saki “nē” tam, kas sasāpējis un kur vairs nav spēka ciest.
Parūpējies, lūdzu, par sevi!
Aļa Sņeg
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Cilvēki ar plaisu

plaisa

Ja no pirmā trieciena krūzīte paliek vesela, otrais, pat ne tik ļoti spēcīgs, to sasitīs sīkās lauskās.
Krūzīte ir ieplaisājusi, kaut arī plaisas nav redzamas. Ar cilvēkiem ir tāpat.

Gadās, ka vienu triecienu cilvēks var izturēt un pārciest. Un it kā nekā briesmīga.
Taču vajag vēl tikai vienu, pat ne tik spēcīgu un sirds var salūzt.
Ieplaisājušu cilvēku ir tik daudz.
Un apkārtējie brīnās: ko tu tik ļoti baidies? Ko tu drebi, bālē un šausminies? Ko tu turies pie tā cilvēka!? Pameta un pameta. Tas taču pat labi!
Bet šo cilvēku reiz pameta māte. Atdeva vecmāmiņai vai internātā.
Viņu jau vienreiz nodeva tuvākais un viņš ļoti cieta.
Pat tad, ja mamma atgriezās. Pieredze palika. Atmiņas par ciešanām.

Un, lūk, cilvēks uztraucas par naudu, baidās zaudēt darbu, pat to, kas nav īpaši labs.
Jo reiz viņš pārcieta nabadzību. Tādu nabadzību, kuru bail pat atcerēties.

Un tā pieredze liek viņam trīcēt un baidīties – viņš ļoti labi atceras, kā tas bija, kad nebija ko ēst bērnībā vai jaunībā. Un, cik ļoti bija kauns nēsāt novalkātas drēbes.

Vai arī uztraucas par tuviniekiem. Par bērniem ļoti uztraucas. Tas ir nenormāli! Tā nevajag!
Bet reiz viņš zaudēja savu bērnu – lūk, arī trīc un dreb, un baidās vēlreiz ko tādu pārdzīvot.

Tie, kuri pārcietuši zaudējumu un ciešanas, lieliski zin, ko tas nozīmē.
Viņi zin par plaisu.
Bet apkārtējie nezin.

Un ir neapdomīgi tādam cilvēkam dot “psiholoģiskus” padomus: pamet viņu! Izdzen viņu!

Pamet darbu, var izdzīvot arī bez naudas!
Labāk badoties, nevis vergot!

Ļauj bērnam izslimoties, kļūs stiprāks! Ko tu visu laiku baidies!

Nebaidies, ka tevi pametīs, labāk būt vienam nekā ar to, kas pagadās!

Tā runā tie, kuri nepazaudēja, nebadojās, nedzīvoja trūkumā, neraudāja vientulībā, kuri nezin, ko nozīmē sāpes, skumjas, zaudējums. Un negrib zināt.

Bet uzzinās, diemžēl, jo dzīve ir traumatiska. Un plaisas ar laiku rodas ikvienam.
Tāpēc ir svarīgi saudzīgi izturēties pret cilvēkiem, lai nesalauztu sirdi….
Autors: Anna Kirjanova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Neesmu gatavs maksāt

iluzijas7

Pagaidām es redzu divus galvenos šķēršļus tam, kāpēc mēs nesaņemam to, ko vēlamies. Pat ne tā. Drīzāk: lai būtu tie, kas esam. Un tad pie manis atnāks tas, kas man vajadzīgs.

Ko tu gribi?
Naudu, bērnu, savu biznesu, apprecēties, suni, Ferrari u.t.t.

Ja ir ieradums darīt vienu, bet saukt to citā vardā, ir liela iespējamība netrāpīt mērķī.

Piemērs.
Kāds vīrietis tos brīžus, kad mīlējas ar sievu sauc par “sportu”. Par ko tas liecina. Par to, ka viņš cenšas neredzēt notiekošo. Nezināmu iemeslu dēļ, viņš negrib sev atzīties tajā, ko patiesībā dara. Notiek nomaiņa=procesa noniecināšana. Svarīgākais jautājums nav tas, kāpēc viņam ir bail uzņemties atbildību par notiekošo – par to, ka viņš nodarbojas ar seksu un nevis sporto. Pats galvenais ir tas, ka cilvēks nedzīvo, bet it kā spēlējas, lai tik nesaskartos ar sev nepatīkamo realitāti.

Vēl viens piemērs.
Ja cilvēks paziņo, ka vēlas māju, taču patiesībā ar to domā, ka viņam vajadzīga “drošība”, nevis betona vai koka kastīte, tad šo kastīti viņš nekādā gadījumā nesaņems. Arī drošību ne.
Kāpēc ir tik ļoti bail atskaņot savas patiesās vēlmes? Tāpēc, ka tad, ja viņš nesaņems TO svarīgo, nāksies ciest. Bet kam gan patīk ciest?. Vairums cilvēku cenšas izvairīties no sāpēm un nepatīkamiem pārdzīvojumiem.

Ja cilvēks vēlas naudu, bet ar to domā iespēju dzīvot atsevišķi no vecākiem un brīvību, tad nekādu naudu un brīvību viņš nesaņems. Un, kad es jautāju klientam, cik, konkrēti, naudas tev vajag, visbiežāk es nevaru saņemt striktu atbildi. Ja naudu tu redzi kā glābiņu no trauksmes un skumjām – tā neatnāks. Nauda nāk uz konkrētām lietām – man jāzin, kam man tā vajadzīga, ko es ar to darīšu, kas man ar to jāapmaksā, un kā es to konkrēti terēšu.Es atcerējos franču filmu “Vienkārši kopā”:
“Mēs satiekamies, mēs esam pāris, mēs esam vīrs un sieva, mēs mīlam viens otru, mēs draudzējamies, mēs esam mīļākie…. vai arī “mēs vienkārši esam kopā”. Vai sakrīt tas, kā tu TO NOSAUC ar to, KAS IR. Ja vīrietim un sievietei ir seksuālās attiecības, tad saukt tās par draudzību nozīmē jēdzienu aizstāšanu. Tad es varu šajās attiecībās saņemt to, ko saņemu un neuzņemties par to nekādu atbildību.

Diemžēl skaitītājs ir ieslēgts, neskatoties uz mūsu viltībām. Un agri vai vēlu uzsprāgs. Protams, es varu to bumbu, uz kuras sēžu, nosaukt par ļoti smagu balonu, taču manam ķermenim no šiem vārdiem vieglāk nepaliks.

Sev melot vienmēr izmaksā ļoti dārgi.

Protams, ieskatīties acīs patiesībai bieži vien ir ļoti sāpīgi. Un ļoti sāpīgi ir sev atzīties, ka stāvu uz plosta nevis lainera, un ar tādu nevar un ir bīstami doties ceļojumā apkārt pasaulei.

Autors: Maša Moškovska
Tulkoja: Ginta FS

Kad slikti – tas ir labi

tilti2

Kaut kad TAS notiks un būs ļoti labi, ja TAS notiks pareizajā vietā un pareizajā laikā. TAS atvērs Dzīvi no pavisam citas puses. Jo, cenšoties uzrakstīt savu vēsturi “no baltas lapas”, bez kļūdām un klekšiem, uzreiz tīrrakstā, mēs vienkārši aizmirstam dzīvot. Mēs baidāmies, jūtamies nepārliecināti par nākotni, pastavīgi atgriežamies pagatnē, domājam, ka kāds mums kaut ko ir parādā un viss varētu būt pavisam savādāk. Mēs lasām tonnām dažādus motivējošus, dzīvi apliecinošus citātus, nodarbojamies ar pašrealizāciju, cenšoties atrast vieglāko ceļu pie pastavīgas labsajūtas un dzīves bez problēmām. Kaut gan mēs visi ļoti labi saprotam, ka Dzīve nevar vienmēr būt “priekšzīmīga”.

Un, ja TAS notiks, tu paliksi viens. Pavisam viens, kad visi draugi un paziņas uzgriezīs muguru un blakus nebūs neviena. Tad nāksies meklēt atbalstu sevī, ielejot savas jaunās dzīves pamatus. Balstoties uz savu paša mugurkaulu. Lēnām, pa ķieģelītim mūrējot sienas. Siltināt jumtu un izrotāt ieejas durvis. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, dzīve sitīs tevi, lai sašķeltu kā riekstu un paskatītos uz kodolu, un tev būs jāmeklē jauna čaula, lai atkal sevi aizsargātu. Tev pašam būs sevi jāizvelk no depresijas un izmisuma bedres. Toties tu zināsi, kā ir tur – bedres dibenā. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, tev būs sāpīgi. Tik sāpīgi, kā nekad agrāk. Šīs sāpes būs attīrošas. Sāpes pēc amputācijas, lai neļautu gangrēnai attīstīties tālāk. Tās palīdzēs pārdzimt iekšēji. Kad rētas kļūs par jaunām durvīm, bet apdegumi – par jauniem tetovējumiem. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, tu kļūsi ievainojams. Un katrs to redzēs un katrs pacentīsies iebakstīt vēl nesadzijušā brūcē. Tā cilvēki kļūst spēcīgāki, bet izdzīvo tieši specīgākie. Toties tu ļoti labi sapratīsi, kurš ir ar tevi, bet kurš – pret tevi. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, tu vilsies dzīvē, cilvēkos, draugos, idejās, reliģijā un ticībā labajam. Tas palīdzēs paskatīties uz reālo pasauli. Ieraudzīt to tādu, kāda tā ir. Bez ilūzijām, bez faktu sagrozīšanas, bez pašapmāna un bez maskām. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, tu nezināsi atbildes uz jautājumiem, tev zudīs pamats zem kājām, un tu ieraudzīsi, ka debesis ir nokritušas zemē. Tad nāksies meklēt jaunus horizontus un vecās atbildes uz saviem jautājumiem. Nāksies no jauna būvēt savu iekšējo pasauli uz jauniem pamatiem, un darīt to patstāvīgi. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, tevi plosīs gabalos. Katrs gabaliņš vilks tevi uz savu pusi, bet tavas iekšējās mājas izskatīsies kā domino celiņš. Krīt viens kauliņš – krīt visi parējie. Toties tev būs iespēja savākt savu iekšējo pasauli no jauna. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, tu paliksi viens un tev nebūs kam pajautāt padomu. Nāksies jautāt sev. Un atrast savas atbildes sevī pašā. ne citā cilvēkā. Ne savā ego. Kļūt stiprākam un cietākam. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, tev būs nepanesami smagi un tevi mocīs nelabums. Tu mēģināsi tikt galā ar pasauli, bet tā pretosies. Tad tev vienkārši nāksies atstāt pasauli mierā un atļaut tai būt tādai, kāda tā ir. Un sev atļaut būt tādam, kāds tu esi. Kad slikti – tas ir labi.

Ja TAS notiks, tevi piemānīs, nodos un nospiedīs. Pārbrauks tev pāri ar ceļa rulli, neskatoties uz tavām asarām. Nodos, neskatoties uz ilgo draudzību. Neskatoties uz tavu “mīlu”. Un tad šī pieredze paliks ar tevi uz visu mūžu, kopā ar grumbām un nosirmojušiem matiem. Toties tu skaidri zināsi cilvēka cenu. Un cenu sev pašam. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, tad ļoti tuvs cilvēks no tevis novērsīsies. Un tad tu uzzināsi, ka nekas nav mūžīgs uz šīs zemes. Tu sajutīsi, cik dziļš var būt izmisums, taču pazaudēsi ilūzijas. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja tas notiks, tu ieraudzīsi aizu, kas šķir tevi un tavu mīļoto. Būs divas dzīves, divas patiesības un divi ceļi. Un, ja ceļi šķirsies, tad tas nozīmēs tikai vienu – tālāk jums jāiet atsevišķi. Un ne vienmēr jaunais ceļš būs sliktāks par veco. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja tas notiks, tevi vairs nemīlēs. Un pilnīgi skaidrs, ka ne visa pasaule tevi mīlēs. Toties tevi noteikti mīlēs tā pasaule, ar kuru tev būs kopēja vērtību sistēma, un tavi tuvie cilvēki tevi mīlēs. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks. Tev nāksies nodedzināt tiltus. Tāpēc, ka tev vienkārši vairs nebūs ko zaudēt. Tāpēc, ka vienkārši vairs nebūs ko saudzēt. Toties tu uzzināsi, ka nodzīvotā dzīve nav dzīvota velti. Un, jo spožāk deg tilti, jo gaišāks ceļš nākotnē. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, tu nāvi ieraudzīsi ļoti tuvu. Tava ļoti mīlēta cilvēka. Taču tu redzēsi, kā nevēlēšanos dzīvot nomaina skumjas pēc tiem laimīgajiem mirkļiem, kad bijāt kopā. Tas liks tev novērtēt savus mīļos un tuvos cilvēkus. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, tu, iespējams pazaudēsi naudu. Toties tu skaidri ieraudzīsi cilvēku attieksmi pret sevi. Tas, attiecības ar kuru tu pirki, atkritīs kā dēle. Un gaiss tev apkārt kļūs tīrāks. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, tev radīsies problēmas ar veselību. Toties tu uzzināsi, cik ļoti izmisīgi vēlies dzīvot. Un nebūs svarīgi, kas bija pirms tam, tas nostāsies aizmugurejā plānā. Tu meklēsi mazos dzīves priekus un kļūsi harmoniskāks. Kad slikti – tas ir labi.

Un būs NAKTS, kā pietura, pēc kuras piepildās vēlmes.

Un, ja TAS notiks, tu to izcietīsi. Pārvērtīsies kā kāpurs par tauriņu. Sapratīsi sāpes, niknumu, vainu un kaunu, Iegrimsi līdz pašam jūras dibenam, un uzpeldēsi kā īsts zemūdens peldētājs.

Un, ja TAS notiks, tu ieraudzīsi reālus cilvēkus un reālu dzīvi. Pazudīs ilūzijas un tieksme uz pašapmānu. Tu ieraudzīsi patiesos cilveku rīcības motīvus, atradīsi Savu Ceļu un savu prieka avotu.

Ja DZĪVE notiks….pareizā vietā….pareizā laikā…

Autors: Olga Cibakina
Tulkoja: Ginta FS

 

Tu nekad nesastapsi stipru cilvēku ar vienkāršu pagātni

10368391_251303778393425_8881435693288591744_n

Katrs no mums savā dzīve ir pārcietis sāpes, bet ne visus šīs sāpes ir nospiedušas uz ceļiem. Nokļūstot sarežģītos dzīves apstākļos, vieni cilvēki izvēlas dzīvot bailēs. Viņi slīgst savās sāpēs un ļauj tām kontrolēt viņu dzīvi. Tā vietā, lai šīs sāpes kļūtu par viņu pagātnes daļu, tās kļūst par visas viņu dzīves grāmatu.

Tu jau zini, ka tādi cilvēki dzīvo savas sāpēs, viņiem trūkst motivācijas doties tālāk, viņiem ir zema pašapziņa un pastavīga vēlme regulāri citiem stāstīt par savām ciešanām. Viņi ir nolēmuši, ka atstās savas brūces atvērtas, un nekad neļaus tām sadzīt.

Bet ir cilvēki, kuri ne tikai iet uz priekšu, bet ar katru dienu kļūst arvien labāki. Viņi pieņem visu, kas ar viņiem noticis, un atrod veidu, kā pārvērst šīs sāpes par savu spēku.

Tie ir cilvēki, kuri zaudē pa 10 kilogramiem pēc tam, kad viņus pametis mīļotais draugs, kuri organizē labdarības fondus pēc savu mīļo cilvēku zaudējuma, izveido savu biznesu, pēc tam, kad atlaisti no darba.

Tie ir stipri un veiksmīgi cilvēki, kuri atraduši nelaimē iespēju.

Sāpes – tā ir mūsu dzīves daļa. un tu vari ļaut tām sevi nospiest uz ceļiem, vai – nolikt uz kājām.
​​​​​​​Izvēle, kā vienmēr, ir tava!

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Kāpēc sāp dvēsele?

izmisis

Dvēseles sāpes ir viena no patiesākajām zīmēm dzīves ceļā, kas norāda uz to, ka esi izvēlējies ne to ceļu un ej ne tur, kur vajadzētu. Skumju sajūta un dīvaina trauksmaina priekšnojauta nozīmē to, ka cilvēks iet pret savu patieso dabu, pret saviem augstākajiem principiem un patiesajām vērtībām.

Tad kāpēc sāp dvēsele?

Gribu, bet nevaru.

Dvēsele sāp, ja tu kaut ko iekšēji sev neatļauj. Piemēram, izplatīta situācija tieši sievietēm: mums katrai gribās justies brīnumainai, skaistai būtnei, bet saprāts aizliedz. “nē, tu esi resna, kādi tev skaistuma ideāli?!” Vai arī situācija, kad tev ļoti gribās pamest visu un aizbraukt dzīvot, piemēram, uz Taizemi, taču vecāki nedod savu piekrišanu, un tu sev neatļauj pretoties viņu gribai. Šādās situācijās dvēsele ir kā krātiņā – grib izrauties, taču tu neļauj atvērt krātiņa durvis, kaut arī atslēgas glabājas pašas kabatā. Nevajag baidīties būt pašam, upurē to, kas tev svešs un nevajadzīgs – un dvēsele pildīsies ar pateicības un prieka sajūtu.

Negribas, bet vajag

Arī ļoti izplatīta situācija, kad cilvēki dod priekšroku sekot svešiem ideāliem, taču dvēsele lūdz pavisam ko citu. Ļoti bieži mūsu augstākas vērtības nesakrīt ar “sabiedrības morāli”, taču, lai “izdzīvotu”, mēs esam gatavi piekāpties un daram to, ko no mums gaida. Jā, nemanāmi, taču tā dara visi. Taču dvēseli neapmānīsi. Valda viedoklis, ka pakļaujoties tiem, kuri šķiet stiprāki, mēs izveidosim karjeru, kļūsim veiksmīgi, saņemsim atzinību. Taču, kā likums, rezultāts izradās gluži pretējs. Īstu laimi un veiksmi mēs varam sasniegt tikai tad, ja vadāmies no dvēseles sajūtām. Neejiet pret saviem pašiem gaišākajiem principiem, lai arī cik bīstami tas šķistu.

Pasaule nav interesanta

Patiesībā tas ir ļoti rets gadījums, taču bieži tas ir priekšvēstnesis lielam garīgajam lēcienam. Rodas sajūta, ka materiālās lietas nevar atnest laimi, pazūd interese par sasniegumiem, apnīk konkurēt, pazūd jēga skriešanai pēc naudas un statusa. Ņemšanās ap visām šīm neīstajām vērtībām tev šķiet bezjēdzīga un tu vairs nevēlies tajā piedalīties. Sirdī vairs nav palikusi ne alkatība, ne vēlmes, ne skaudība.
Tā reiz atgadījās ar seno Indijas valdnieku Ramu, kas ar šo savu dvēseles sāpi griezās pie gudrā Vāsišthas. Kādu padomu tas viņam deva, vari izlasīt grāmatā “Joga Vashistha”

Kad sāp ne dvēsele, bet ego

Vairums cilvēku jauc savas dvēseles izpausmes ar pašu vienkāršāko ego gaušanos. Sāpes dvēselē – tas ir ļoti smalks signāls, kurš signalizē par to, ka mēs attālinamies no saviem dvēseles ideāliem. Bet ego vienkārši grib bezmaksas žēlumu un mīlestību. Tādos gadījumos nevis sāp dvēsele, bet uzpūstais ego spēlē savas spēlītes.
Aizvainojuma sajūta
Tā nekad nenāk no tīrajiem sirds stūrīšiem. Žēlums pret sevi un apkārtējo vainošana savās ciešanās – nē, tas nav no dvēseles. Tas arī ir no ego.
Trauksmes sajūta
Dvēseles čukstus bieži vien jauc ar parastām rūpēm, kas rodas no negatīvajām domām paša galvā. Raizēties par nākotni un nervozi grauzt nagus – nē, tā nesāp dvēsele, bet tas ir signāls tam, ka laiks sākt kontrolēt savas domas.

Netaisnības sajūta
Dažkārt šķiet, ka pasaule ir netaisna. Un netaisnības sajūta bieži vien pāraug gandrīz vai taisnās dvēseliskās dusmās. “Kāpēc viņi man to nodara?” – kaut kas mūsos kliedz. Un tā atkal nav dvēsele, bet ego.
Garlaicība
Viss apnicis, neko negribas, pasaule rādās garlaicīga un neinteresanta. Un šķiet, ka dvēsele vīst. Taču tev vienkārši ir jāiemācās nospraust sev mērķi un pāragri nenolaist rokas.
Sāpes dvēselē: padomi sirgstošajiem

Nebēdz

Kad cilvēks jūt “dvēselisko vārgumu”, reti kurš viņam pajautās”kāpēc sāp dvēsele?” Parasti dod jau ierastos tautā padomus – tautas receptes no visām kaitēm: “Tu atslābinies, nedomā par to, pārslēdizes uz citu kanālu!” Bet atzīsim, ka tas ir sliktākais padoms no visiem. Patiesībā vispareizāk ir izdarīt glužī pretējo: pameklēt diskomforta iemeslu. Dvēseles sāpes taču ir pārmaiņu priekšvēstnesis!
Esi tikai šeit

Nav labāku zāļu par patreizējo momentu. Atslēdzies no visa, kas nav saistīts ar šo sekundi. Vienkārši – atmet domas, atmet pārdzīvojumus un uzsūc to, kas IR. tad sāk plaukt tavas dvēseles puķe – kā uz delnas atvērsies visas patiesās dvēseles vajadzības. Vienkārši – paliec šeit un tagad. Atgriezies Tagad. (Ta arī ir meditācija)
Uzticies

Tava sirds ir pats precīzākais instruments, ar kura palīdzību izmērīt nodomu tīrību. Ir jāatmet domas, kas izsauc bailes. Dvēseles sāpes var dziedināt tad, ja uzticies Visuma vadošai rokai un izvēlies tos realitātes variantus, kurus tev priekšā saka tava sirds.

 

Autors: Jekaterina Andrejeva

Tulkoja: Ginta FS