Pieņemt visas savas sajūtas

Ja mēs esam dzīvi, tātad mums ir jūtas. Pat tad, ja neprotam just.

Var šķist, ka būšana kontaktā ar jūtām nav saistīta ar dzīves kvalitāti. Taču tie ir maldi. Jūtas ir resurss savu mērķu sasniegšanai, pašrealizācijai un sevis aizsargāšanai….

Tomēr ne visas jūtas ir patīkamas. Dažas no tām ir ļoti grūti pārciest. No tām gribās noslēpties, aizslēgties, atteikties. Neskatīties sāpju virzienā.

Būt nobriedušam nozīmē nepadoties šim kardinājumam. Bet izdzīvot… Katru brūci, katru neveiksmi.Ikkatrā sajūtā slēpjas milzīgs potenciāls. Pārdzīvoto un pieņemto sāpju vietā var izaugt brīnišķīgi ziedi. Ja runājam par savām bēdām, paužam agresiju, dodam iespēju izpausties skaudībai un greizsirdībai.

Taču mēs esam pieraduši nobloķēt savus pārdzīvojumus. Turklāt šie bloki efektivitātes ziņā līdzinās paslēpēm, ko spēlējām bērnībā, kad pietika vien aizmiegt acis…

Diemžēl nobloķētās emocijas nekur nepazūd. Tās paliek galvā kā uzmācīgas domas. “Iespŗūst” ķermenī kā sāpes, kuru izcelsme nav saprotama. Dažkārt traumas izpaužas likteņa līmenī, liekot cilvēkam daudzkārt nokļūt vienā un tajā pašā situācijā.

Nav burvju tabletes! Nav iespējams noskatīties filmu Youtube un momentā izmainīt savu dzīvi. Grāmatu nevar salīdzināt ar dzīva cilvēka siltumu. Universālie padomi neņem vērā tavu personīgo dzīves stāstu. Nav tabletes, no kuras visas sāpes pazudīs.

Ļoti žēl, ka bieži vien internetā runā pavisam ko citu. Katru dienu sociālo tīklu laika joslā tu redzi skaļus un neiedomājamus solījumus. Taču viegli risinājumi neved pie dziedināšanās un pieaugšanas.

Cilvēks, kurš slēpjas no savām emocijām, zaudē kontaktu ar realitāti. Viņš kļūst par vieglu mērķi manipulācijām un māņiem. Viņam ir grūti izveidot harmoniskas attiecības. Ļoti bieži viņš kļūst par līdzatkarīgo un cieš no vientulības. Mocās nemīlamajā darbā, apēd iekšējo neapmierinātību un dusmas. Grib būt pieņemts un pamanīts, bet tā arī neuzdrošinās iziet gaismā. Viņš izgāž savas dusmas uz tuvajiem un pēc tam mokās vainas apziņā. Izmisīgi sapņo par to, kā izmainīs situāciju. Bet gala rezultātā stāv uz vietas. 

Un tas viss rada vienu vienīgu milzīgu sajūtu “SLIKTI”. Ar kuru absolūti nav skaidrs, ko darīt un kā rīkoties.⠀

Padomju laikā mūsu vecāki, tātad arī mēs visi, traumējāmies. Šodien mums ir izvēle. Samierināties ar šo “SLIKTI”, atkal un atkal atlikt savu dzīvi, kļūstot par apstākļu vergiem. Vai arī radīt jaunu realitāti, kurā ir atbalstoša atmosfēra, laba un uzmanīga attieksme pret iekvienu sajūtu, godīgums un rūpes par sevi.

Ir terapijas grupas, kurās cilvēki ar līdzīgu dzīves gājumu viens otru var atbalstīt, kur ir lieliski skolotāji un kur cilvēks beidzot var atklāt savas neizpaustās jūtas un tikt skaidrībā ar problēmām, kas atkārtojas, paskatīties uz sevi silti un saudzējoši. Iespējams, pirmo reizi dzīvē….

Aglaja Datešidze
Foto: Alexandra Bochkareva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izdzīvotā pieredze ir dažāda

Izdzīvotā pieredze ir dažāda.

Un ne katru no pieredzēm ir vēlēšanās atcerēties. Dažkārt gribas aizvērt aizkarus un neskatīties ārā pa šo logu.

Ir bijis Pārāk daudz. Pārāk smagi. Pārāk…

Jo dziļāk, jo sāpīgāk.

Taču tu esi ticis galā. Tu esi tai izgājis cauri. Spēji.

Lai kā arī ir bijis. Lai kā tu šobrīd pret to attiektos.

Tu spēji, tu tiki galā, tu devies tālāk.

Kā prati. Kā sanāca.
Tagad, lai dotos vēl tālāk, ir jāatzīst šī pieredze un jāpieņem tā. Visā tās varenībā, apjomā un dziļumā. Lai būtu, kur atsperties un iet tālāk.

Lai šis pakāpiens būtu stabils un noturīgs, tam jābūt atzītam un pieņemtam.
Jā, tas notika ar mani. Jā, es tiku galā. Jā, es atzīstu un pieņemu visu šo pieredzi.

Un tad notiek alķīmija un transformācija, pieredzes integrācija.

Un tad rodas spēks kustēties tālāk.

Un tad atnāk skaidrība – kurp es eju un kāda mērķa labad eju.

Pagātnes pieredze ir tevi izveidojusi.

Katrs elements ir nospēlējis savu lomu. Ja kaut kas būtu savādāk, tu nebūtu tāds, kāds šobrīd esi. Kaut kāda iemesla dēļ tas bija vajadzīgs. Tieši tāds. Katrs posms, katrs solis. Visi tie ir vienota raksta elementi. Vienotas puzles gabaliņi.

Atsakoties no kāda puzles gabaliņa, tā, it kā tas nebūtu bijis ar tevi – tu atņem kopējai bildei tās jēgu, veselumu, apjomu un dziļumu. Atņem tai dzīvību. Atņem tai iespēju atbrīvoties no šīs pieredzes sāpju varas un atjaunotam doties tālāk savā jaunajā dzīvē.

Savas pieredzes atzīšana un pieņemšana atgriež spēku, resursus un vēlmi dzīvot. Atver sirdi un parāda jaunas iespājas, kā dzīvot savu laimīgo dzīvi.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Necenties sevi piespiest dziedināties!

Necenties sevi piespiest dziedināties!
Dziedināšanās vienmēr notiek bez piespiešanas.
Kad apstākļi tai ir piemēroti.
Kad ir pietiekami daudz mīlestības, uzmanības, klātbūtnes, nesteidzības, uzticēšanās.
Kad tu necenties izdziedināties.
Kad tu necenties atmosties.
Kad tu vispār ne “centies”.
Kad tu plaši atver apskāvienus un sveic esošo mirkli.
Nokrīti pie zemes.
Sajūti dusmas, skumjas, vientulību.
Izdzīvo savu neveiksmi. Visu sava kritiena dziļumu.
Runā savu tīro patiesību, kādu sarūgtinot, kādu padarot tuvāku.

Mīļais, necenties sevi piespiest.

Tev jāatlaiž rezultāts, dienas kārtība, mērķis.
Un ar mīlestibu jāpiepilda sava “neaizdzīstošā” pieredze.

Piesātini savas sāpes, skumjas, grūtsirdību ar sirsnīgu apzinātību.
Baudi šo mirkli.

Tev jārada apstākļi dziedināšanai,
taču tu to nevari izdarīt.

Tavs ego sadumposies.
Tava sirds priecāsies.
Tevi izdziedinās seni, noslēpumaini un vārdos neizsakāmi spēki.
Tev tikai jāpaiet malā no piespiešanas ceļa.

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nav uz ko apvainoties!

Te nav uz ko apvainoties!
Ja tu vēlies savu tuvāko satracināt un sabojāt ar viņu attiecības, tad labākā stratēģija ir devalvēt viņa jūtas un pateikt, ka viņam nav tiesību just to, ko viņš jūt.Iedomājies, cilvēks sasities, bet tu viņam saki: “Tev sāp, ja? Nekā briesmīga tur nav, tu taču ne parāk stipri sasities, vai ne?”

Kad kāds zina, ko tu jūti, kad kāds noliedz tavas jūtas, tātad noliedz tevi, tas tracina. No sava tuvākā kaut ko tādu mēs parasti negaidām. Mums šķiet, ka tuvākais ir tas, kurš atbalsta mūsu tiesības just.Ir ļoti svarīgi atzīt savas jūtas, atzīt otra cilvēka jūtas.

Kāpēc konflikti ar saviem tuvākajiem ir tik sāpīgi?
Tāpēc, ka tas viss tik ļoti cieši ir saistīts ar attiecībām, saistīts ar jūtām. Un, ja mēs neizdzīvojam savas jūtas, tad nevienas no mūsu zināšanām par konflikta atrisināšanas pamatstratēģijām nepalīdzēs.

Ja Mērija un Džeina visu dzīvi konfliktē un, ja viņām vienai pret otru ir tik daudz aizvainojumu – viena ilgi dusmojas, bet otra pat par mazāko strīdu raud, tad viņām stratēģiju zināšanas nepalīdzēs. Viņas grims arvien dziļāk savas jūtās un tālāk tas viss arvien vairāk samilzīs.

Tāpēc, pirmkārt, ir ļoti svarīgi uzmanīgi izturēties pret savām jūtām.

Pirmkārt, sev pajautājam: “Ko es jūtu? Ko tu jūti? Trauksmi, naidu, aizkaitinājumu, aizvainojumu?”. Ir ļoti svarīgi šīs jūtas atspoguļot, nosaukt vārdā. Ar cieņu pret tām izturēties. Jūtas nemēdz būt nepareizas, jūtas – kādas ir, tādas ir. Mēs nevaram pateikt: “Kāpēc tu to jūti? Nejūti, tu nedrīksti to just!” Ko jūtam, to jūtam, kas ir, tas – ir.

Nākamais solis – ko otrs jūt. Labi, ja varam pajautāt. Vai piedāvāt viņam iespēju: “Man šķiet, ka tu šobrīd dusmojies, vai esi apvainots, man šķiet, ka tu slikti jūties, uztraucies dēļ tā”.

Ļoti svarīgi ir atzīt viņa tiesības just to, ko viņš jūt. Konflikts ļoti ātri nonāk strupceļā, ja otrs neatzīst partnera tiesības just: “Kāpēc tu apvainojies? Ko tad es tādu pateicu?” “Nu, un ko tu dusmojies? Nav taču nekāda iemesla!”. “Nav ko apvainoties!”.

Tiešām?!

Ludmila Petranovska
Foto: pexel
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Radniecīga Dvēsele

Cilvēki domā, ka “radniecīga dvēsele” ir tas cilvēks, kurš tev ideāli der. Tas, kuru ikviens vēlas redzēt sev blakus. Patiesībā “radniecīga dvēsele” ir tavs spoguļattēls. Tas ir cilvēks, kurš liek tev atturēties, kurš liek tev pievērst uzmanību pašam sev, lai tu spētu izmainīt savu dzīvi.

Patiesa radniecīga dvēsele ir svarīgākais cilvēks tavā dzīvē, jo tas sagrauj tev apkārt sienas un atmodina tevi dzīvei. Taču dzīvot ar šo cilvēku visu dzīvi? Nē. Tas ir pārāk sāpīgi. Radniecīga dvēsele ienāk tavā dzīvē, lai atklātu tev tavu paša otru daļu… un aizietu.

Un, paldies Dievam!

© Elizabete Gilberta
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc sākumā viss labi, bet pēc tam viss slikti?

Kāpēc sākumā viss labi, bet pēc tam viss slikti?

Tādu jautājumu uzdeva kāds vīrietis. Viņa dzīvē viss bija diezgan labi: daudz maz veselīgs dzīvesveids, darbs, pietiekami daudz naudas, normālas attiecības ar radiniekiem. Tad satika sievieti, apprecējās, bet pēc tam… piedzima bērns ar iedzimtu slimību.

Visa dzīve it kā sagriezās kājām gaisā – attiecības ar sievu bojājās, naudas nepietiek (tai skaitā arī tāpēc, ka lielus līdzekļus prasa bērna ārstēšana), problēmas ar veselību. Viss taču bija labi, kāpēc tāds straujš pavērsiens?

Iedomājies žonglieri. Sākumā viņš žonglē ar vienu bumbu – tās ir rūpes par savu ķermeni. Pēc tam viņam iedod otru bumbu – attiecības ar radiniekiem. Kļūst sarežģītāk, taču viņš tiek galā. Trešā bumba – sociālās saiknes, darbs, nauda. Pagaidām normāli. Ceturtā bumba – attiecības ar sievu. Ļoti sarežgīti, taču pagaidām neviena bumba nekrīt. Bet te pēkšņi viņam pamet vēl vienu bumbu, lielāko un smagāko no visām – bērna piedzimšanu. Kas notiek?

Viņš vairs netiek galā. Tad viena, tad otra bumba krīt.

Mūsu visu dzīve aptver vairākas atbildības sfēras. Žonglēt un nenomest bumbu nozīmē sekot noteiktiem priincipiem, kas pārvalda šīs sfēras. Ideālā variantā atbildību vajadzētu uzaudzēt pakāpeniski. Taču bieži vien mēs esam situacijās, kad atbildības ir ļoti daudz, tad krīt viena, tad – otra.

Tāpēc es vienmēr saku “nesteidzies!”. Ja tavā dzīvē pagaidām neienāk kāda atbildība, kuru tu ļoti gaidi (liela nauda, otrā pusīte, bērniņš), tātad ir uzmanīgi jāpaskatās, kā tu žonglē ar to, kas tev jau ir. Lai jaunais nesagrautu visu sistēmu.

Un šajā gadījumā, ja tu jau esi situācijā, kad kaut kas viens vai uzreiz vairākas sfēŗas brūk, ir jāsāk izzināt un praktizēt fundamentāla zināšanu sistēma, kas regulē šīs sfēras.

Sāpju, notikumu, kuri liek mums ciest jēga ir tieši tajā, lai mēs sāktu meklēt šos principus, šīs vertības un vērstos pie tām pēc palīdzības.

Dmitrijs Trockis
Foto: Pavel L
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par sāpēm

15g8

Reiz tu tiec galā ar sāpēm tikai tāpēc, ka atver tām durvis, nevis slēpies aiz ilūziju kupenām…
Lai atnāk un pasaka, ko grib…
Ko tu bez tām pats nespēji saprast…
Ar kādām pasaciņām tu glābies…
Kā vēlēšanās uzskatīji par savējām…

Mīļie, mums sāp tāpēc, ka mēs ar savām sāpēm cīnāmies, nevis runājamies ar tām…
Bet cīņa vispār nav veids, kā risināt problēmas…
Tas ir veids kā iztērēt sevi bezjēdzīgā karā…
Un dažkārt pazust tajā bez vēsts, vai vispār iet bojā….
Es visiem novēlu dzīvot bez sāpēm… taču nebaidīties no tām, ja reiz atnākušas…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sāpes un bauda

10430441_343156419142352_4709879231625665419_n

Jo tuvāk mēs esam baudai, jo tuvāk ievainojamībai. Tāpēc, ka bauda ir iespējama tad, kad cilvēks savienojas ar sevi, pārstāj analizēt un vienkārši izdzīvo to, kas ar viņu notiek.
Jo tuvāk mēs esam ievainojamībai, un tas nozīmē, ka arī īstām jūtām, jo zemāka kontrole.
Un, jo zemāka kontrole, jo tuvāk virspusei ir viss tas, kas iepriekš apspiests.
Tāpēc cilvēkiem, kuri sevī apspiež sāpes, niknumu, skumjas vai bailes, gandrīz neiespējami ir sajust baudu un labsajūtu.
Bauda un ievainojamība ir neatdalāmas. Nav iespējams ieslēgt visas jūtas un izslēgt to, kas nav izdzīvots. Un, kā tikko pazeminās kontrole, apspiestais un apslēptais izlaužas virspusē skaidri un konkrēti.
Var meklēt baudu, var to ķert, dzīties pēc tās, tēlot to vai samierināties ar tām pilītēm, kas izlaužas cauri kontrolei, neielaižot sāpes. Slēpt sāpes savā piepūstā vēderā, iekritušajās krūtīs, sakumpušajā mugurā un saspringtajos muskuļos.
Tāpēc sāpes un bauda tik cieši ir saistītas. Tas gan nenozīmē, ka bauda bez sāpēm nav iespējama. Un vēl jo vairāk tas nenozīmē, ka sāpes ir bauda.
Ja sāpes tiek izstumtas, tad ceļš uz baudu ved caur to, lai to izdzīvotu. Izejot cauri, mainot un atlaižot.
Tas pats ir ar tuvību. Jo lielāka tuvība, jo vairāk ievainojamības. Jo vairāk ievainojamības, jo mazāk kontroles. Jo mazāk kontroles, jo grūtāk noslēpt bailes. Un sanāk, ka tuvība ļoti daudziem cilvēkiem ir pietiekami sāpīga. Ne tāpēc, ka tuvība ir sāpes. Bet tāpēc, ka sapes tuvībā nav iespējams ignorēt. Un nākas vai nu bēgt no citiem cilvēkiem, vai arī komunikāciju ar tiem padarīt formālu. Vai arī izdzīvot to un atlaist, paceļot svešas sāpes un palīdzot sev un partnerim pa īstam sastapt vienam otru.
Atlaišana un sāpju izdzīvošana nevar būt nesāpīgs process. Tas nevar būt tīri racionāls. Nepietiek ar to, ka tu pasaki: “Es atlaižu šīs sāpes”. Tās nāksies pieņemt un izdzīvot. Ieiet sāpēs kā miglā, kurā ceļu nākas meklēt uz tausti. Padoties tām, kā straumei, cerībā, ka tā aiznesīs tevi tur, kur vajag. Ienirt kā vilnī, nepārstājot elpot, zinot, ka agri vai vēlu tā atstās tevi krastā un atkāpsies.
Tad ceļš uz ievainojamību un iespējamo baudu būs brīvs. Tas ir pilnībā reāli. Pa īstam. Un šis brīdis ir gandrīz bezgalīgs.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Amu Mom: tu savas sāpes esi izlūdzies Visumam

lugsanas2

Katru reizi, kad kāds vai kaut kas nodara tev sāpes, nesteidz dusmoties. Tu savas sāpes esi izlūdzies Visumam. Neapzināti tu pats tās esi pievilcis.

Sāpju nodarītājs ir tikai marionete, kuru tu pats vadi…

“Esi piesardzīgs ar savām vēlmēm” – tie ir Mūžības vārdi.

Ko tie sevī nes?

Kad tu alksti, lai piepildītos kāda no tavām vēlmēm, tu nemaz neaizdomājies par to, ka, lai tā piepildītos, tev būs kaut kam jāiet cauri, kaut kas jāzaudē, kaut kas jāiegūst… Kā tikko vēlme ir noformulējusies un nostiprinājusies apziņā, visapkārt viss sāk pārkārtoties tā, lai tā varētu piepildīties.

No tavas dzīves aiziet cilvēki, kuri traucē vēlmei piepildīties, uzrodas jauni, kuri palīdz, ierodas tie, kuriem jāiemāca tev ieraudzīt ceļu pie kārotā. Dažkārt ir vajadzīgs spēks, bez kura šo ceļu nenoiet, bet spēku dod sāpes un grūtības. Tu esi pieradis pie tā, kas bija agrāk, un neredzi, pie kā ved sāpīgas izmaiņas visapkārt. Taču tu jau gribi, lai tavas vēlmes piepildītos? Tās ir tas, kas nebija, bet kam jadzimst, un tas no tavas dzīves aizvāks veco, kas neļāva atnākt Jaunajam…

Piedzimšana atnāk caur sāpēm. Aiz Nakts nāk Diena.

Tumsai ir jāsabiezē, lai iemirdzētos spēcīga Gaisma…

Vēloties, tu pats un tikai tu, ieslēdz visus mehānismus, kuri maina dzīvi jaunai piedzimšanai tajā.
Tu pievelc it visu, kas tam vajadzīgs, tajā skaitā – arī sāpes.

Tāpēc atceries: tas cilvēks, kas nodarīja tev sāpes ir tevis paša izsaukts. Viņš ir lelle. Nedusmojies uz viņu, bet atdari ar pateicību par spēku, par palīdzību ceļā uz Jauno.

Autors: AmuMom
Avots: https://magic-goal.ru
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Saki «NĒ» tam, kas sasāpējis

saki nē

… Dažkārt iedomājies par to, ko mums savulaik mācīja un sastingsti – kaut tas nebūtu par mani, tā ir apnicis! Mums mācīja būt atsaucīgiem, patīkamiem, draudzīgiem. Taču ne visiem mācīja, kā šo Burvju Mikstūru dozēt, kādos brīžos lietot un kādos, vispār izliet. Kādās dozās tā ir dziedniciska un kādās kļūst par indi.

Tagad viss jāpārdomā un jāanalizē pašiem, jātiek skaidrībā ar dozām un lietošanas instrukcijām, cenšoties nomākt galvā skanošo balsi: “Labās meitenes/puiši tā nedara!”

Un hroniskas šausmas pārņem no tā, ka šķiet, ka tev atkal ir seši gadi. Tāpēc, ka pat eža vecmāmiņai ir skaidrs: mīl tikai labos, bet sliktie mīlestību nav pelnījuši.

Tātad ir ļoti jāpacenšas būt pareizam, atsaucīgam, patīkamam – vienmēr, jebkurā stāvoklī, pat tad, kad ar piekto punktu jūti, ka vēl minūte tādas dzīves, un tu salūzīsi uz pusēm. Atmosties! Paklausies!

Ar katru atsevišķu gadījumu tu tiksi skaidrībā pats. Protams, tiksi ar to galā! Taču, ja tev jau sen gribās pateikt “nē” sen sevi izdzīvojušām attiecībām, cilvēkiem, kas atņem tev spēku un nedod neko pretī – saki!

Tieši šodien!

Skaļi, balsī, stingri, no visas Sirds – tā, lai tava balss pārspēj skaļumā galvā skanošo kori, kas dzied par “labajām meitenēm un puišiem”.

Tev nav jābūt ērtam.

Bet pasaulei ir gluži vienalga vai tu esi labs vai slikts. Pasaule ir miljons reižu lielāka par vērtējošajiem spriedumiem, un mīl tevi vienkārši par to, ka Tu esi Tu!

Tās neērtais, unikālais un ārkārtīgi vērtīgais Tu.
Saki “nē” tam, kas sasāpējis un kur vairs nav spēka ciest.
Parūpējies, lūdzu, par sevi!
Aļa Sņeg
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS