Necenties sevi piespiest dziedināties!

Necenties sevi piespiest dziedināties!
Dziedināšanās vienmēr notiek bez piespiešanas.
Kad apstākļi tai ir piemēroti.
Kad ir pietiekami daudz mīlestības, uzmanības, klātbūtnes, nesteidzības, uzticēšanās.
Kad tu necenties izdziedināties.
Kad tu necenties atmosties.
Kad tu vispār ne “centies”.
Kad tu plaši atver apskāvienus un sveic esošo mirkli.
Nokrīti pie zemes.
Sajūti dusmas, skumjas, vientulību.
Izdzīvo savu neveiksmi. Visu sava kritiena dziļumu.
Runā savu tīro patiesību, kādu sarūgtinot, kādu padarot tuvāku.

Mīļais, necenties sevi piespiest.

Tev jāatlaiž rezultāts, dienas kārtība, mērķis.
Un ar mīlestibu jāpiepilda sava “neaizdzīstošā” pieredze.

Piesātini savas sāpes, skumjas, grūtsirdību ar sirsnīgu apzinātību.
Baudi šo mirkli.

Tev jārada apstākļi dziedināšanai,
taču tu to nevari izdarīt.

Tavs ego sadumposies.
Tava sirds priecāsies.
Tevi izdziedinās seni, noslēpumaini un vārdos neizsakāmi spēki.
Tev tikai jāpaiet malā no piespiešanas ceļa.

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nav uz ko apvainoties!

Te nav uz ko apvainoties!
Ja tu vēlies savu tuvāko satracināt un sabojāt ar viņu attiecības, tad labākā stratēģija ir devalvēt viņa jūtas un pateikt, ka viņam nav tiesību just to, ko viņš jūt.Iedomājies, cilvēks sasities, bet tu viņam saki: “Tev sāp, ja? Nekā briesmīga tur nav, tu taču ne parāk stipri sasities, vai ne?”

Kad kāds zina, ko tu jūti, kad kāds noliedz tavas jūtas, tātad noliedz tevi, tas tracina. No sava tuvākā kaut ko tādu mēs parasti negaidām. Mums šķiet, ka tuvākais ir tas, kurš atbalsta mūsu tiesības just.Ir ļoti svarīgi atzīt savas jūtas, atzīt otra cilvēka jūtas.

Kāpēc konflikti ar saviem tuvākajiem ir tik sāpīgi?
Tāpēc, ka tas viss tik ļoti cieši ir saistīts ar attiecībām, saistīts ar jūtām. Un, ja mēs neizdzīvojam savas jūtas, tad nevienas no mūsu zināšanām par konflikta atrisināšanas pamatstratēģijām nepalīdzēs.

Ja Mērija un Džeina visu dzīvi konfliktē un, ja viņām vienai pret otru ir tik daudz aizvainojumu – viena ilgi dusmojas, bet otra pat par mazāko strīdu raud, tad viņām stratēģiju zināšanas nepalīdzēs. Viņas grims arvien dziļāk savas jūtās un tālāk tas viss arvien vairāk samilzīs.

Tāpēc, pirmkārt, ir ļoti svarīgi uzmanīgi izturēties pret savām jūtām.

Pirmkārt, sev pajautājam: “Ko es jūtu? Ko tu jūti? Trauksmi, naidu, aizkaitinājumu, aizvainojumu?”. Ir ļoti svarīgi šīs jūtas atspoguļot, nosaukt vārdā. Ar cieņu pret tām izturēties. Jūtas nemēdz būt nepareizas, jūtas – kādas ir, tādas ir. Mēs nevaram pateikt: “Kāpēc tu to jūti? Nejūti, tu nedrīksti to just!” Ko jūtam, to jūtam, kas ir, tas – ir.

Nākamais solis – ko otrs jūt. Labi, ja varam pajautāt. Vai piedāvāt viņam iespēju: “Man šķiet, ka tu šobrīd dusmojies, vai esi apvainots, man šķiet, ka tu slikti jūties, uztraucies dēļ tā”.

Ļoti svarīgi ir atzīt viņa tiesības just to, ko viņš jūt. Konflikts ļoti ātri nonāk strupceļā, ja otrs neatzīst partnera tiesības just: “Kāpēc tu apvainojies? Ko tad es tādu pateicu?” “Nu, un ko tu dusmojies? Nav taču nekāda iemesla!”. “Nav ko apvainoties!”.

Tiešām?!

Ludmila Petranovska
Foto: pexel
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Radniecīga Dvēsele

Cilvēki domā, ka “radniecīga dvēsele” ir tas cilvēks, kurš tev ideāli der. Tas, kuru ikviens vēlas redzēt sev blakus. Patiesībā “radniecīga dvēsele” ir tavs spoguļattēls. Tas ir cilvēks, kurš liek tev atturēties, kurš liek tev pievērst uzmanību pašam sev, lai tu spētu izmainīt savu dzīvi.

Patiesa radniecīga dvēsele ir svarīgākais cilvēks tavā dzīvē, jo tas sagrauj tev apkārt sienas un atmodina tevi dzīvei. Taču dzīvot ar šo cilvēku visu dzīvi? Nē. Tas ir pārāk sāpīgi. Radniecīga dvēsele ienāk tavā dzīvē, lai atklātu tev tavu paša otru daļu… un aizietu.

Un, paldies Dievam!

© Elizabete Gilberta
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc sākumā viss labi, bet pēc tam viss slikti?

Kāpēc sākumā viss labi, bet pēc tam viss slikti?

Tādu jautājumu uzdeva kāds vīrietis. Viņa dzīvē viss bija diezgan labi: daudz maz veselīgs dzīvesveids, darbs, pietiekami daudz naudas, normālas attiecības ar radiniekiem. Tad satika sievieti, apprecējās, bet pēc tam… piedzima bērns ar iedzimtu slimību.

Visa dzīve it kā sagriezās kājām gaisā – attiecības ar sievu bojājās, naudas nepietiek (tai skaitā arī tāpēc, ka lielus līdzekļus prasa bērna ārstēšana), problēmas ar veselību. Viss taču bija labi, kāpēc tāds straujš pavērsiens?

Iedomājies žonglieri. Sākumā viņš žonglē ar vienu bumbu – tās ir rūpes par savu ķermeni. Pēc tam viņam iedod otru bumbu – attiecības ar radiniekiem. Kļūst sarežģītāk, taču viņš tiek galā. Trešā bumba – sociālās saiknes, darbs, nauda. Pagaidām normāli. Ceturtā bumba – attiecības ar sievu. Ļoti sarežgīti, taču pagaidām neviena bumba nekrīt. Bet te pēkšņi viņam pamet vēl vienu bumbu, lielāko un smagāko no visām – bērna piedzimšanu. Kas notiek?

Viņš vairs netiek galā. Tad viena, tad otra bumba krīt.

Mūsu visu dzīve aptver vairākas atbildības sfēras. Žonglēt un nenomest bumbu nozīmē sekot noteiktiem priincipiem, kas pārvalda šīs sfēras. Ideālā variantā atbildību vajadzētu uzaudzēt pakāpeniski. Taču bieži vien mēs esam situacijās, kad atbildības ir ļoti daudz, tad krīt viena, tad – otra.

Tāpēc es vienmēr saku “nesteidzies!”. Ja tavā dzīvē pagaidām neienāk kāda atbildība, kuru tu ļoti gaidi (liela nauda, otrā pusīte, bērniņš), tātad ir uzmanīgi jāpaskatās, kā tu žonglē ar to, kas tev jau ir. Lai jaunais nesagrautu visu sistēmu.

Un šajā gadījumā, ja tu jau esi situācijā, kad kaut kas viens vai uzreiz vairākas sfēŗas brūk, ir jāsāk izzināt un praktizēt fundamentāla zināšanu sistēma, kas regulē šīs sfēras.

Sāpju, notikumu, kuri liek mums ciest jēga ir tieši tajā, lai mēs sāktu meklēt šos principus, šīs vertības un vērstos pie tām pēc palīdzības.

Dmitrijs Trockis
Foto: Pavel L
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par sāpēm

15g8

Reiz tu tiec galā ar sāpēm tikai tāpēc, ka atver tām durvis, nevis slēpies aiz ilūziju kupenām…
Lai atnāk un pasaka, ko grib…
Ko tu bez tām pats nespēji saprast…
Ar kādām pasaciņām tu glābies…
Kā vēlēšanās uzskatīji par savējām…

Mīļie, mums sāp tāpēc, ka mēs ar savām sāpēm cīnāmies, nevis runājamies ar tām…
Bet cīņa vispār nav veids, kā risināt problēmas…
Tas ir veids kā iztērēt sevi bezjēdzīgā karā…
Un dažkārt pazust tajā bez vēsts, vai vispār iet bojā….
Es visiem novēlu dzīvot bez sāpēm… taču nebaidīties no tām, ja reiz atnākušas…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sāpes un bauda

10430441_343156419142352_4709879231625665419_n

Jo tuvāk mēs esam baudai, jo tuvāk ievainojamībai. Tāpēc, ka bauda ir iespējama tad, kad cilvēks savienojas ar sevi, pārstāj analizēt un vienkārši izdzīvo to, kas ar viņu notiek.
Jo tuvāk mēs esam ievainojamībai, un tas nozīmē, ka arī īstām jūtām, jo zemāka kontrole.
Un, jo zemāka kontrole, jo tuvāk virspusei ir viss tas, kas iepriekš apspiests.
Tāpēc cilvēkiem, kuri sevī apspiež sāpes, niknumu, skumjas vai bailes, gandrīz neiespējami ir sajust baudu un labsajūtu.
Bauda un ievainojamība ir neatdalāmas. Nav iespējams ieslēgt visas jūtas un izslēgt to, kas nav izdzīvots. Un, kā tikko pazeminās kontrole, apspiestais un apslēptais izlaužas virspusē skaidri un konkrēti.
Var meklēt baudu, var to ķert, dzīties pēc tās, tēlot to vai samierināties ar tām pilītēm, kas izlaužas cauri kontrolei, neielaižot sāpes. Slēpt sāpes savā piepūstā vēderā, iekritušajās krūtīs, sakumpušajā mugurā un saspringtajos muskuļos.
Tāpēc sāpes un bauda tik cieši ir saistītas. Tas gan nenozīmē, ka bauda bez sāpēm nav iespējama. Un vēl jo vairāk tas nenozīmē, ka sāpes ir bauda.
Ja sāpes tiek izstumtas, tad ceļš uz baudu ved caur to, lai to izdzīvotu. Izejot cauri, mainot un atlaižot.
Tas pats ir ar tuvību. Jo lielāka tuvība, jo vairāk ievainojamības. Jo vairāk ievainojamības, jo mazāk kontroles. Jo mazāk kontroles, jo grūtāk noslēpt bailes. Un sanāk, ka tuvība ļoti daudziem cilvēkiem ir pietiekami sāpīga. Ne tāpēc, ka tuvība ir sāpes. Bet tāpēc, ka sapes tuvībā nav iespējams ignorēt. Un nākas vai nu bēgt no citiem cilvēkiem, vai arī komunikāciju ar tiem padarīt formālu. Vai arī izdzīvot to un atlaist, paceļot svešas sāpes un palīdzot sev un partnerim pa īstam sastapt vienam otru.
Atlaišana un sāpju izdzīvošana nevar būt nesāpīgs process. Tas nevar būt tīri racionāls. Nepietiek ar to, ka tu pasaki: “Es atlaižu šīs sāpes”. Tās nāksies pieņemt un izdzīvot. Ieiet sāpēs kā miglā, kurā ceļu nākas meklēt uz tausti. Padoties tām, kā straumei, cerībā, ka tā aiznesīs tevi tur, kur vajag. Ienirt kā vilnī, nepārstājot elpot, zinot, ka agri vai vēlu tā atstās tevi krastā un atkāpsies.
Tad ceļš uz ievainojamību un iespējamo baudu būs brīvs. Tas ir pilnībā reāli. Pa īstam. Un šis brīdis ir gandrīz bezgalīgs.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Amu Mom: tu savas sāpes esi izlūdzies Visumam

lugsanas2

Katru reizi, kad kāds vai kaut kas nodara tev sāpes, nesteidz dusmoties. Tu savas sāpes esi izlūdzies Visumam. Neapzināti tu pats tās esi pievilcis.

Sāpju nodarītājs ir tikai marionete, kuru tu pats vadi…

“Esi piesardzīgs ar savām vēlmēm” – tie ir Mūžības vārdi.

Ko tie sevī nes?

Kad tu alksti, lai piepildītos kāda no tavām vēlmēm, tu nemaz neaizdomājies par to, ka, lai tā piepildītos, tev būs kaut kam jāiet cauri, kaut kas jāzaudē, kaut kas jāiegūst… Kā tikko vēlme ir noformulējusies un nostiprinājusies apziņā, visapkārt viss sāk pārkārtoties tā, lai tā varētu piepildīties.

No tavas dzīves aiziet cilvēki, kuri traucē vēlmei piepildīties, uzrodas jauni, kuri palīdz, ierodas tie, kuriem jāiemāca tev ieraudzīt ceļu pie kārotā. Dažkārt ir vajadzīgs spēks, bez kura šo ceļu nenoiet, bet spēku dod sāpes un grūtības. Tu esi pieradis pie tā, kas bija agrāk, un neredzi, pie kā ved sāpīgas izmaiņas visapkārt. Taču tu jau gribi, lai tavas vēlmes piepildītos? Tās ir tas, kas nebija, bet kam jadzimst, un tas no tavas dzīves aizvāks veco, kas neļāva atnākt Jaunajam…

Piedzimšana atnāk caur sāpēm. Aiz Nakts nāk Diena.

Tumsai ir jāsabiezē, lai iemirdzētos spēcīga Gaisma…

Vēloties, tu pats un tikai tu, ieslēdz visus mehānismus, kuri maina dzīvi jaunai piedzimšanai tajā.
Tu pievelc it visu, kas tam vajadzīgs, tajā skaitā – arī sāpes.

Tāpēc atceries: tas cilvēks, kas nodarīja tev sāpes ir tevis paša izsaukts. Viņš ir lelle. Nedusmojies uz viņu, bet atdari ar pateicību par spēku, par palīdzību ceļā uz Jauno.

Autors: AmuMom
Avots: https://magic-goal.ru
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Saki «NĒ» tam, kas sasāpējis

saki nē

… Dažkārt iedomājies par to, ko mums savulaik mācīja un sastingsti – kaut tas nebūtu par mani, tā ir apnicis! Mums mācīja būt atsaucīgiem, patīkamiem, draudzīgiem. Taču ne visiem mācīja, kā šo Burvju Mikstūru dozēt, kādos brīžos lietot un kādos, vispār izliet. Kādās dozās tā ir dziedniciska un kādās kļūst par indi.

Tagad viss jāpārdomā un jāanalizē pašiem, jātiek skaidrībā ar dozām un lietošanas instrukcijām, cenšoties nomākt galvā skanošo balsi: “Labās meitenes/puiši tā nedara!”

Un hroniskas šausmas pārņem no tā, ka šķiet, ka tev atkal ir seši gadi. Tāpēc, ka pat eža vecmāmiņai ir skaidrs: mīl tikai labos, bet sliktie mīlestību nav pelnījuši.

Tātad ir ļoti jāpacenšas būt pareizam, atsaucīgam, patīkamam – vienmēr, jebkurā stāvoklī, pat tad, kad ar piekto punktu jūti, ka vēl minūte tādas dzīves, un tu salūzīsi uz pusēm. Atmosties! Paklausies!

Ar katru atsevišķu gadījumu tu tiksi skaidrībā pats. Protams, tiksi ar to galā! Taču, ja tev jau sen gribās pateikt “nē” sen sevi izdzīvojušām attiecībām, cilvēkiem, kas atņem tev spēku un nedod neko pretī – saki!

Tieši šodien!

Skaļi, balsī, stingri, no visas Sirds – tā, lai tava balss pārspēj skaļumā galvā skanošo kori, kas dzied par “labajām meitenēm un puišiem”.

Tev nav jābūt ērtam.

Bet pasaulei ir gluži vienalga vai tu esi labs vai slikts. Pasaule ir miljons reižu lielāka par vērtējošajiem spriedumiem, un mīl tevi vienkārši par to, ka Tu esi Tu!

Tās neērtais, unikālais un ārkārtīgi vērtīgais Tu.
Saki “nē” tam, kas sasāpējis un kur vairs nav spēka ciest.
Parūpējies, lūdzu, par sevi!
Aļa Sņeg
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Cilvēki ar plaisu

plaisa

Ja no pirmā trieciena krūzīte paliek vesela, otrais, pat ne tik ļoti spēcīgs, to sasitīs sīkās lauskās.
Krūzīte ir ieplaisājusi, kaut arī plaisas nav redzamas. Ar cilvēkiem ir tāpat.

Gadās, ka vienu triecienu cilvēks var izturēt un pārciest. Un it kā nekā briesmīga.
Taču vajag vēl tikai vienu, pat ne tik spēcīgu un sirds var salūzt.
Ieplaisājušu cilvēku ir tik daudz.
Un apkārtējie brīnās: ko tu tik ļoti baidies? Ko tu drebi, bālē un šausminies? Ko tu turies pie tā cilvēka!? Pameta un pameta. Tas taču pat labi!
Bet šo cilvēku reiz pameta māte. Atdeva vecmāmiņai vai internātā.
Viņu jau vienreiz nodeva tuvākais un viņš ļoti cieta.
Pat tad, ja mamma atgriezās. Pieredze palika. Atmiņas par ciešanām.

Un, lūk, cilvēks uztraucas par naudu, baidās zaudēt darbu, pat to, kas nav īpaši labs.
Jo reiz viņš pārcieta nabadzību. Tādu nabadzību, kuru bail pat atcerēties.

Un tā pieredze liek viņam trīcēt un baidīties – viņš ļoti labi atceras, kā tas bija, kad nebija ko ēst bērnībā vai jaunībā. Un, cik ļoti bija kauns nēsāt novalkātas drēbes.

Vai arī uztraucas par tuviniekiem. Par bērniem ļoti uztraucas. Tas ir nenormāli! Tā nevajag!
Bet reiz viņš zaudēja savu bērnu – lūk, arī trīc un dreb, un baidās vēlreiz ko tādu pārdzīvot.

Tie, kuri pārcietuši zaudējumu un ciešanas, lieliski zin, ko tas nozīmē.
Viņi zin par plaisu.
Bet apkārtējie nezin.

Un ir neapdomīgi tādam cilvēkam dot “psiholoģiskus” padomus: pamet viņu! Izdzen viņu!

Pamet darbu, var izdzīvot arī bez naudas!
Labāk badoties, nevis vergot!

Ļauj bērnam izslimoties, kļūs stiprāks! Ko tu visu laiku baidies!

Nebaidies, ka tevi pametīs, labāk būt vienam nekā ar to, kas pagadās!

Tā runā tie, kuri nepazaudēja, nebadojās, nedzīvoja trūkumā, neraudāja vientulībā, kuri nezin, ko nozīmē sāpes, skumjas, zaudējums. Un negrib zināt.

Bet uzzinās, diemžēl, jo dzīve ir traumatiska. Un plaisas ar laiku rodas ikvienam.
Tāpēc ir svarīgi saudzīgi izturēties pret cilvēkiem, lai nesalauztu sirdi….
Autors: Anna Kirjanova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Neesmu gatavs maksāt

iluzijas7

Pagaidām es redzu divus galvenos šķēršļus tam, kāpēc mēs nesaņemam to, ko vēlamies. Pat ne tā. Drīzāk: lai būtu tie, kas esam. Un tad pie manis atnāks tas, kas man vajadzīgs.

Ko tu gribi?
Naudu, bērnu, savu biznesu, apprecēties, suni, Ferrari u.t.t.

Ja ir ieradums darīt vienu, bet saukt to citā vardā, ir liela iespējamība netrāpīt mērķī.

Piemērs.
Kāds vīrietis tos brīžus, kad mīlējas ar sievu sauc par “sportu”. Par ko tas liecina. Par to, ka viņš cenšas neredzēt notiekošo. Nezināmu iemeslu dēļ, viņš negrib sev atzīties tajā, ko patiesībā dara. Notiek nomaiņa=procesa noniecināšana. Svarīgākais jautājums nav tas, kāpēc viņam ir bail uzņemties atbildību par notiekošo – par to, ka viņš nodarbojas ar seksu un nevis sporto. Pats galvenais ir tas, ka cilvēks nedzīvo, bet it kā spēlējas, lai tik nesaskartos ar sev nepatīkamo realitāti.

Vēl viens piemērs.
Ja cilvēks paziņo, ka vēlas māju, taču patiesībā ar to domā, ka viņam vajadzīga “drošība”, nevis betona vai koka kastīte, tad šo kastīti viņš nekādā gadījumā nesaņems. Arī drošību ne.
Kāpēc ir tik ļoti bail atskaņot savas patiesās vēlmes? Tāpēc, ka tad, ja viņš nesaņems TO svarīgo, nāksies ciest. Bet kam gan patīk ciest?. Vairums cilvēku cenšas izvairīties no sāpēm un nepatīkamiem pārdzīvojumiem.

Ja cilvēks vēlas naudu, bet ar to domā iespēju dzīvot atsevišķi no vecākiem un brīvību, tad nekādu naudu un brīvību viņš nesaņems. Un, kad es jautāju klientam, cik, konkrēti, naudas tev vajag, visbiežāk es nevaru saņemt striktu atbildi. Ja naudu tu redzi kā glābiņu no trauksmes un skumjām – tā neatnāks. Nauda nāk uz konkrētām lietām – man jāzin, kam man tā vajadzīga, ko es ar to darīšu, kas man ar to jāapmaksā, un kā es to konkrēti terēšu.Es atcerējos franču filmu “Vienkārši kopā”:
“Mēs satiekamies, mēs esam pāris, mēs esam vīrs un sieva, mēs mīlam viens otru, mēs draudzējamies, mēs esam mīļākie…. vai arī “mēs vienkārši esam kopā”. Vai sakrīt tas, kā tu TO NOSAUC ar to, KAS IR. Ja vīrietim un sievietei ir seksuālās attiecības, tad saukt tās par draudzību nozīmē jēdzienu aizstāšanu. Tad es varu šajās attiecībās saņemt to, ko saņemu un neuzņemties par to nekādu atbildību.

Diemžēl skaitītājs ir ieslēgts, neskatoties uz mūsu viltībām. Un agri vai vēlu uzsprāgs. Protams, es varu to bumbu, uz kuras sēžu, nosaukt par ļoti smagu balonu, taču manam ķermenim no šiem vārdiem vieglāk nepaliks.

Sev melot vienmēr izmaksā ļoti dārgi.

Protams, ieskatīties acīs patiesībai bieži vien ir ļoti sāpīgi. Un ļoti sāpīgi ir sev atzīties, ka stāvu uz plosta nevis lainera, un ar tādu nevar un ir bīstami doties ceļojumā apkārt pasaulei.

Autors: Maša Moškovska
Tulkoja: Ginta FS