Ar savu ēnu

Nevar aizliegt sev reakcijas, kurās tu sev nepatīc, un pēc kurām ir grūti atkopties…

Var atklāti tās ignorēt.
Var distancēties, cenšoties sevi pārliecinat par to, ka tās kaut kā atsevišķi, pašas par sevi, bet es vispār nesaprotu, no kurienes tās tādas radušās.
Var tās atzīt, bet neanalizēt notiekošo.
Un var tās paslēpt, imitējot neeksistējošas, daudz drošākas.
Taču, ja tev ir svarīgi iet sevī dziļāk, tad nāksies apstāties un uzdot sev daudzus jautājumus…

Kāpēc tā?

Kas mani visvairāk sašūpo? kas nodara sāpes? kas izraisa bailes, kas naidu, kas vēlmi paiet maliņā? kas atbalsta, mierina, dod cerību?…

Mani mīļie, nekāda iekšējā brīvība neiestāsies bez savas ēnas atzīšanas…
Ēna nav pierādījums tam, ka tu ne vienmēr esi labs.
Tā ir pierādījums tam, ka tu esi godīgs pret sevi un tiem apstākļiem, par kuriem nevajadzētu smaidīt…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katrai sāpei ir savi vārdi, sava rīcība, savas izpausmes…

Bet es redzu visu dzīvo, Dzīvo, bet ievainoto. Katrā cilvēkā.
Tikai katrai sāpei ir savi vārdi, sava rīcība, savas izpausmes, savas reaģēšanas nianses.
Un mēs ļoti asi saduramies tur, kur sāp, pat ja sāp dažādi.

Protams, slikti ir tas, ka kaut kad pavisam neredzami mums ir iemācījuši mērīties sāpēm, ciešanām, rūgtiem apstākļiem un tātad arī līdzcietība izskan klusāk kā vēlme pierādīt, ka tavējais ir sāpīgāks… taču vai gan tajā ir galvenā jēga?
Es katrā sāpē redzu to jēgu, kuru nevar tā vienkārši atcelt.
Galu galā tas ir tikai signāls par notikušu traumu, un tāpēc to neapšaubāmi ir iespējams anestēzēt, izlikties, it kā tā neeksistē, vai pat vienkārši pierast pie tās: sāp, nu, labi … bet sāpju cēlonis paliks, līdz tas tiks novērsts.

Arvien biežāk šobrīd es runāju ar savu pacietību, kas ieaudzināta ne tāpēc, lai nāktos sevi nodot un lauzt, bet izdzīvot brīžos, kad dzīve mums sūta savus cietsirdīgos neatgriezeniskos notikumus, no kuriem atteikties nebija iespējams.

Es runāju un lūdzu atkal nākt palīgā.

Manuprāt, pieņemšanas pieredze, kas viedi atmodina iekšējos noturības spēkus, ir gandrīz vienīgais, kas neļauj kļūt naidpilnam un nelauj zaudēt dziļako pilnvērtīgas dzīvošanas jēgu.
Un vēl, izvēlēties to tīrību, uz kuras neturēsies neviens netīrums.
Dziedināties ar klusumu un maigumu.
Atgādināt savām rokām par tām zināmo darbu.
Sveikt pavasari dvēselē, neaizmirst plaši atvērt logus, lai ielaistu to nogurušajā no ziemas mājoklī.
Mīlēt.
Un palikt nesalauztam, neskatoties uz svešo vēlmi salauzt.

Lai izdodas mums katram…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Visgrūtāk ir sadzīvot ar sevi

Visgrūtāk ir sadzīvot ar sevi.
Ar savu autentiskumu, ar savu neatgriezenisko pagātni, ar saviem zaudējumiem, ar savu nespēju izpatikt saviem priekšstatiem par skaisto, ar savām kļūdām, ar savu kaunu, ar savām sāpēm, ar savām vilšanām, ar savu sabrukumu, ar saviem nepiepildītajiem sapņiem, ar savām sāpīgajām emocijām, ar savu pieaugošo vecumu…
Mani mīļie, tas ir nežēlīgi grūti…

Lūk, kāpēc daudzi pat necenšas to izdarīt, un uzreiz ķeras pie aktīvas citu meklēšanas.
To meklēšanas, uz kuriem var novelt šo nenormālo darbu, bet pēc tam prasīgi atsekot tā izpildi: “Hei, draudziņ, tu kaut kā pārāk maz centies, saņemies, iemācies pieņemt manī visu, ko es pats nespēju pieņemt, izdziedini visas manas brūces, parādi man savu beznosacījuma mīlestību, glāb mani no manām bailēm, nomierini un izturi visus manus izlēcienus… savadāk es vilšos tevī un visiem izstāstīšu, kā man atkal nepaveicās!”
Tieši tā tas arī izskanētu, ja vien modē būtu patiesība par sevi nevis citu izģērbšana…

Taču tā nav modē.

Un tieši tāpēc no vientulības cieš nevis tie cilvēki, kuri vienkārši tajā iekļuvuši, bet tie, kuri nespēj sadzīvot ar sevi.
Bet tie, kuri sadzīvo ar sevi, būtībā var sadzīvot ar jebkuru, ja vien paši to vēlēsies.
Nē, viņi nav kļuvuši ideāli. Taču viņi prot visu to, ko tie, kuri NEsadzīvo nespēj izspiest no citiem, pa ceļam nogalinot visu, uz ko balstās savstarpēja interese.

Laimīgām attiecībām nav deficīta.
Tas piemīt tikai nelaimīgām.

Ļiļa Grad
Foto: Rodnae Productions
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ļaunums neuzvar, tas tikai paaugstina labestības vērtību.

Kad notiek kaut kas slikts, traģisks, rūgts – tas nenozīmē, ka ļaunums ir uzvarējis.
Tas nozīmē to, ka mēs esam sasnieguši to slieksni, uz kura dzīve mums piedāvā visu patiesību par sevi, ne tikai to, kas mūs pavada tur, kur nav nekādu satricinājumu.
Patiesību, kurā dzīve vairs nav ideāla, ne vienmēr ir taisnīga un ne vienmēr spējīga nākt palīgā pat viscienīgākajiem…

Un vēl tajā nav visiem vienādas mīlestības, laimes, veiksmes, veselības, labklājīgas dziedināšanās, ilgmūžības, uzticības, skaistuma un optimālas apstākļu sakritības… un vēl visa kā, ko atklāti vai slēpti lūdzamies Visumam.

Un, nē, viņa neprot izvēlēties labākos no labākajiem, lai apbalvotu uzreiz ar visu, un sodītu sliktākos.

Mani mīļie, patiesība par dzīvi – tā ir patiesība par katru no mums…
Par mūsu sarežģīto un pretrunīgo dabu, trauslumu, iespējām, spēju savienot nesavienojamo, nepilnību, ievainojamību un spēju izjust visspēcīgākās jūtas, būt dažādiem dažādos apstākļos. 
Tie, kuri to noliedz, slēpjas un nosoda – vienkarši nav tikuši galā ar savu ideālismu, vai arī ir aizsēdējušies zem kāda plata spārna, līdz noteiktam laikam, kas tos pasargā no jebkurām nedienām…

Pieņemošie ir sapratuši galveno: ļaunums neuzvar, taču nevienu no sevis nepasargā.
Tas pārbauda mūsu izturību, pārbauda ar zaudējumiem, neciešamām sāpēm, izmisumu un sit pa vājajām vietām…

Taču ļaunums ir bezspēcīgs pret gaismas piepildītu dvēseli.

Pat aiziet mēs varam ļaunuma neuzvarēti, tīri, tā netīro ķepu neapgrābstīti un neiesaistījušies tā kārdinošajās spēlēs.

Iespējams, tas skan parāk skaļi…. taču tieši tā tas ir, un tam visam ir apstiprinājums.
Vienkāršo cilvēku trauslie pleci ik dienas tiek galā ar nenodrošināto pret ļaunumu likteni.
Un šie paši cilvēki sāk no nulles, mīl, piedod viens otram, un iet tālāk pēc visbriesmīgākajām nedienām…

Ļaunums neuzvar. Tas tikai paaugstina labestības vērtību.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīve no mums grib tikai vienu…

Ir liels kārdinājums ietīties lielā segā un dzīvot, uzgriežot pasaulei muguru, un tam ir pamatots iemesls: pietiek paskatīties apkārt, un tas vēl kļūst vēl redzamāks, ja parāk uz to ieciklējamies…

Jā, ļoti bieži gribās: neredzēt, nedzirdēt, neiziet.
Mani mīļie, patiesībā pašizolācija nav pandēmijas laikā radies termins… var absolūti nemanāmi priekš sevis pazaudēt kontaktu ar dzīvo dzīvi…
Taču tā ir tikai ilūzija, ka tā ir vieglāk. Tikai muļķīga aizsardzība no tā, kas vienalga tevi panāks. Tikai neveikla bēgšana no nekurienes nekurienē.
Dažkārt, lai izdzīvotu, ir vajadzīgs atteikties anestezēt savas sāpes… ir svarīgi saprast, kur un kāpēc tev sāp.
Dažkārt, lai neaizmirstu, kā ir staigāt, vajag to darīt kaut uz kruķiem, pat ar savainotām kājām, pat tad, kad vari tikai rāpot.
Dažkārt, lai nezaudētu ticību vajag atvērties nevis slēpties.
Dzīve no mums grib tikai vienu – lai mēs to dzīvotu. Jebkuros apstākļos, ne tikai tur, kur gaisīgas kūkas ar sulīgiem ķiršiem…
Ko mēs arī darām… vai tiesa?
Mēs raudam, bet pēc tam smejamies.
Nokrītam, bet pēc tam ceļamies.
Sakām, ka nekad vairs, bet pēc tam atkal un atkal…
Mēs krītam izmisumā, bet pēc tam atkal iedvesmojamies.
Var arī pretējā kārtībā. Tas nav tik būtiski. Svarīgi, ka dzīvojam.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katram sava zāļu recepte

Ir bezjēdzīgi domāt, ka, ja tu ļoti pacentīsies, tev palīdzēs tas, kas palīdz citiem, bet pēc kā tev pašam nav apzinātas vajadzības un kam tu, ja godīgi, vispār netici…

Nav vienas zāles pret visām mokošajām esības kaitēm un nezūdošajām psiholoģiskajām sāpēm.
Meklēt to – tikai savējo ir daudz grūtāk, nekā paņemt jau gatavu. Taču nāksies to darīt, ja gatavās zāles nepalīdzēs.
Galvenais sevi nemānīt. Necensties uzskrūvēt placebo visam, ko tik skaļi reklamē. Nevilties, ja neesi sagaidījis tūlītējus rezultātus.
Un nekļūt naidpilnam vai upurim. Lūk šeit, ja sanāks, patiešām ir vērts papūlēties…
Un vēl, papūlēties saprast, ka patiess prieks, spontāni laimes uzplaiksnījumi, iespēja redzēt pilnu dzīves krāsu paleti un sajusties pilntiesīgam tās dalībniekam, absolūti nav tas pats, kas tiek iedots a priori nepārtrauktā režīmā.

Visticamākais, psihe mūs ar visu to apbalvo par to, ka cienīgi esam pieņēmuši visu parējo.
Par to, ka neatrodamies hroniskā panikas stāvoklī.
Par to, ka esam gana drosmīgi, lai sadzīvotu ar neatgriezeniskiem zaudējumiem, kuri nespēj mūs pilnībā izdziedināt.
Par to, ka atsakāmies mūžīgi vainot likteni un pratināt to, kāpēc tas notiek tieši ar mani…
Par to, ka nebēgam no pašiem grūtākajiem saviem stāvokļiem.
Un par to labestību, kas mūsos paliek gan pret sevi, gan citiem, pat tad, kad ir vēlēšanās tikai nosodīt, bāzt acīs svešas kļūdas un kaut ko pieprasīt.

Iespējams, ka no visām šīm komponentēm izdosies izveidot ļoti labas zāles.
Bet, iespējams, neizdosies.
Taču vienmēr ir iespējams atrast kādas citas.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es vairs negribu ciest

Vai tu bieži ciet? Kāpēc tu to dari? Ciešanas taču ir ļoti smags pārdzīvojums, kas negatīvi ietekmē pašsajūtu. Garastāvoklis bojājas un tu jūti, ka no šīm ciešanu pilnajām domām kļūst aizvien sliktāk. Tu saproti, ka tas ir kaitīgs ieradums, taču neko tam padarīt nevari.

Ciešanas pēc savas būtības ir pārdzīvojums par to, kas tev trūkst. Un šo pārdzīvojumu pastiprina sevis salīdzināšana ar citiem. Tā mūs bērnībā mācīja, par piemēru minot to, kurš kaut ko dara labāk par mums. Mēs visi esam audzināti salīdzinošās psiholoģijas garā, taču to, vai es kā pieaudzis cilvēks sevi salīdzināšu ar citiem, nosaku es pats.

Salīdzinot sevi ar citiem, mēs pārstājam mīlēt sevi. Lūk, kāpēc tik ļoti asu reakciju izraisa visi aicinājumi iemīlēt sevi un cilvēkam nav skaidrs, kā to izdarīt un, galvenais, par ko mīlēt. Jo rezultāti taču ir daudz sliktāki kā citiem. 

Tādi salīdzinājumi noved pie tā, ka tu pat nepamani savus panākumus un uzvaras.

Eksistē viedoklis par to, ka, ja tu daudz, ilgi un kvalitatīvi ciet, tad tas ir ceļš uz kaut ko labu. Es uzskatu, ka tā nav, un ciešanas noved pie tā, ka cilvēks pats sevi noved tādā stāvoklī, kad šķiet, ka nav pelnījis būt laimīgs. Un šajā brīdī ciešanas ir vislielākās. Tā ir vilšanas sevī, neticība saviem spēkiem un dvēseles ceļam.

Taču tad, kad mēs pārstājam sevi salīdzināt ar citiem, dzīve būtiski mainās. Kad atnāk sapratne par to, ka tas, kāds es esmu kļuvis, ir tikai mans nopelns. Jo tad, kad paskaties 10 gadus atpakaļ un to, kāds esi tagad, nākas atzīt, ka esi kļuvis pavisam cits, vairāk zini, saproti un proti.

Salīdzināt vajag tikai sevi ar sevi. Un rodas sapratne par to, ka viss nemaz nav tik slikti un esi sasniedzis noteiktu labklājību. Un tad pazūd tā nepatīkamā sajūta, ka kāds tev par maz kaut ko ir iedevis. Tu saproti, ka lai arī neesi ideāls, tomēr esi pelnījis būt laimīgs. Un šī doma ļauj tālāk attīstīties, saprast, ka es taču varu vēl labāk vēl kvalitatīvāk. Un vairs negribas salīdzināt sevi ar citiem. Katrs taču dzīvo savu dzīvi. Tā tu ieraugi atbalstu pats sevī. Un tad uzmanība tiek pievērta saviem sasniegumiem, jo tie neapšaubāmi ir katram.. Tas nav stāsts par otra vaiga pagriešanu vai to, ka neko nav iespējams mainīt. Tas ir stāsts par dzīvošanu ar mieru sirdī un dvēselē.

Dzīvo priecīgi!
Antons Černihs
​​​​​​​© psy-practice.com
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pieņemt visas savas sajūtas

Ja mēs esam dzīvi, tātad mums ir jūtas. Pat tad, ja neprotam just.

Var šķist, ka būšana kontaktā ar jūtām nav saistīta ar dzīves kvalitāti. Taču tie ir maldi. Jūtas ir resurss savu mērķu sasniegšanai, pašrealizācijai un sevis aizsargāšanai….

Tomēr ne visas jūtas ir patīkamas. Dažas no tām ir ļoti grūti pārciest. No tām gribās noslēpties, aizslēgties, atteikties. Neskatīties sāpju virzienā.

Būt nobriedušam nozīmē nepadoties šim kardinājumam. Bet izdzīvot… Katru brūci, katru neveiksmi.Ikkatrā sajūtā slēpjas milzīgs potenciāls. Pārdzīvoto un pieņemto sāpju vietā var izaugt brīnišķīgi ziedi. Ja runājam par savām bēdām, paužam agresiju, dodam iespēju izpausties skaudībai un greizsirdībai.

Taču mēs esam pieraduši nobloķēt savus pārdzīvojumus. Turklāt šie bloki efektivitātes ziņā līdzinās paslēpēm, ko spēlējām bērnībā, kad pietika vien aizmiegt acis…

Diemžēl nobloķētās emocijas nekur nepazūd. Tās paliek galvā kā uzmācīgas domas. “Iespŗūst” ķermenī kā sāpes, kuru izcelsme nav saprotama. Dažkārt traumas izpaužas likteņa līmenī, liekot cilvēkam daudzkārt nokļūt vienā un tajā pašā situācijā.

Nav burvju tabletes! Nav iespējams noskatīties filmu Youtube un momentā izmainīt savu dzīvi. Grāmatu nevar salīdzināt ar dzīva cilvēka siltumu. Universālie padomi neņem vērā tavu personīgo dzīves stāstu. Nav tabletes, no kuras visas sāpes pazudīs.

Ļoti žēl, ka bieži vien internetā runā pavisam ko citu. Katru dienu sociālo tīklu laika joslā tu redzi skaļus un neiedomājamus solījumus. Taču viegli risinājumi neved pie dziedināšanās un pieaugšanas.

Cilvēks, kurš slēpjas no savām emocijām, zaudē kontaktu ar realitāti. Viņš kļūst par vieglu mērķi manipulācijām un māņiem. Viņam ir grūti izveidot harmoniskas attiecības. Ļoti bieži viņš kļūst par līdzatkarīgo un cieš no vientulības. Mocās nemīlamajā darbā, apēd iekšējo neapmierinātību un dusmas. Grib būt pieņemts un pamanīts, bet tā arī neuzdrošinās iziet gaismā. Viņš izgāž savas dusmas uz tuvajiem un pēc tam mokās vainas apziņā. Izmisīgi sapņo par to, kā izmainīs situāciju. Bet gala rezultātā stāv uz vietas. 

Un tas viss rada vienu vienīgu milzīgu sajūtu “SLIKTI”. Ar kuru absolūti nav skaidrs, ko darīt un kā rīkoties.⠀

Padomju laikā mūsu vecāki, tātad arī mēs visi, traumējāmies. Šodien mums ir izvēle. Samierināties ar šo “SLIKTI”, atkal un atkal atlikt savu dzīvi, kļūstot par apstākļu vergiem. Vai arī radīt jaunu realitāti, kurā ir atbalstoša atmosfēra, laba un uzmanīga attieksme pret iekvienu sajūtu, godīgums un rūpes par sevi.

Ir terapijas grupas, kurās cilvēki ar līdzīgu dzīves gājumu viens otru var atbalstīt, kur ir lieliski skolotāji un kur cilvēks beidzot var atklāt savas neizpaustās jūtas un tikt skaidrībā ar problēmām, kas atkārtojas, paskatīties uz sevi silti un saudzējoši. Iespējams, pirmo reizi dzīvē….

Aglaja Datešidze
Foto: Alexandra Bochkareva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izdzīvotā pieredze ir dažāda

Izdzīvotā pieredze ir dažāda.

Un ne katru no pieredzēm ir vēlēšanās atcerēties. Dažkārt gribas aizvērt aizkarus un neskatīties ārā pa šo logu.

Ir bijis Pārāk daudz. Pārāk smagi. Pārāk…

Jo dziļāk, jo sāpīgāk.

Taču tu esi ticis galā. Tu esi tai izgājis cauri. Spēji.

Lai kā arī ir bijis. Lai kā tu šobrīd pret to attiektos.

Tu spēji, tu tiki galā, tu devies tālāk.

Kā prati. Kā sanāca.
Tagad, lai dotos vēl tālāk, ir jāatzīst šī pieredze un jāpieņem tā. Visā tās varenībā, apjomā un dziļumā. Lai būtu, kur atsperties un iet tālāk.

Lai šis pakāpiens būtu stabils un noturīgs, tam jābūt atzītam un pieņemtam.
Jā, tas notika ar mani. Jā, es tiku galā. Jā, es atzīstu un pieņemu visu šo pieredzi.

Un tad notiek alķīmija un transformācija, pieredzes integrācija.

Un tad rodas spēks kustēties tālāk.

Un tad atnāk skaidrība – kurp es eju un kāda mērķa labad eju.

Pagātnes pieredze ir tevi izveidojusi.

Katrs elements ir nospēlējis savu lomu. Ja kaut kas būtu savādāk, tu nebūtu tāds, kāds šobrīd esi. Kaut kāda iemesla dēļ tas bija vajadzīgs. Tieši tāds. Katrs posms, katrs solis. Visi tie ir vienota raksta elementi. Vienotas puzles gabaliņi.

Atsakoties no kāda puzles gabaliņa, tā, it kā tas nebūtu bijis ar tevi – tu atņem kopējai bildei tās jēgu, veselumu, apjomu un dziļumu. Atņem tai dzīvību. Atņem tai iespēju atbrīvoties no šīs pieredzes sāpju varas un atjaunotam doties tālāk savā jaunajā dzīvē.

Savas pieredzes atzīšana un pieņemšana atgriež spēku, resursus un vēlmi dzīvot. Atver sirdi un parāda jaunas iespājas, kā dzīvot savu laimīgo dzīvi.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Necenties sevi piespiest dziedināties!

Necenties sevi piespiest dziedināties!
Dziedināšanās vienmēr notiek bez piespiešanas.
Kad apstākļi tai ir piemēroti.
Kad ir pietiekami daudz mīlestības, uzmanības, klātbūtnes, nesteidzības, uzticēšanās.
Kad tu necenties izdziedināties.
Kad tu necenties atmosties.
Kad tu vispār ne “centies”.
Kad tu plaši atver apskāvienus un sveic esošo mirkli.
Nokrīti pie zemes.
Sajūti dusmas, skumjas, vientulību.
Izdzīvo savu neveiksmi. Visu sava kritiena dziļumu.
Runā savu tīro patiesību, kādu sarūgtinot, kādu padarot tuvāku.

Mīļais, necenties sevi piespiest.

Tev jāatlaiž rezultāts, dienas kārtība, mērķis.
Un ar mīlestibu jāpiepilda sava “neaizdzīstošā” pieredze.

Piesātini savas sāpes, skumjas, grūtsirdību ar sirsnīgu apzinātību.
Baudi šo mirkli.

Tev jārada apstākļi dziedināšanai,
taču tu to nevari izdarīt.

Tavs ego sadumposies.
Tava sirds priecāsies.
Tevi izdziedinās seni, noslēpumaini un vārdos neizsakāmi spēki.
Tev tikai jāpaiet malā no piespiešanas ceļa.

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis