OŠO par to, kā mēs radām problēmas

problema7

Man par savām problēmām stāstījuši tūkstošiem cilvēku un līdz šim man nav gadījies sastapt starp tām nevienu reālu! Visas problēmas ir melīgas – jūs tās radāt, jo bez tām jūtaties tukši. Ja nav problēmu, nav ar ko nodarboties, nav ar ko cīnīties, nav kur iet. Cilvēki staigā no viena guru – pie otra, no viena meistara – pie otra, no viena psihoterapeita – pie otra, no vienas palīdzības grupas – uz citu, tāpēc, ka, ja to nedara, tad jūtas tukši un pavisam nejauši sāk šķist, ka dzīve ir bezjēdzīga. Jūs radāt problēmas, lai varētu sajust, ka dzīve – tas ir milzīgs darbs, izaugsme un jums nākas smagi cīnīties.

Vai esi sev uzdevis pašu galveno jautājumu: vai patiešām eksistē problēmas, vai arī tu pats tās radi un tik ļoti esi ar tām saradis, ka bez to kompānijas vienkārši nevari iztikt? Tev bez viņām būs skumji un vientuļi? Tu esi gatavs būt pat nelaimīgs – lai tikai nebūtu tukšs. Ļaudis ķeras pie savām nelaimēm, lai tikai nepieļautu tukšumu sevī.

Tu pats baro savas nelaimes. Skaties! Kad viena problēma pazūd, tūlīt atrodas cita, kurai atradīsies vieta. Situācija atgādina čūsku, kas, atbrīvojusies no savas vecas ādas, pati vienalga paliek.

Kā tikko viena problēma tiek atrisināta, tās vietā parādās cita. Un ja labi ieskatīsies, ievērosi, ka otrā problēma ir ar līdzīgām īpašībām, kā pirmā. Sāc risināt otro un aiz viņas jau nākamā un atkal – nākamā.

Lūdzu, paskaties, ar kādiem niekiem tu nodarbojies. Iesākumā tu problēmu radi, pēc tam dodies meklēt tai risinājumu. Vienkārši vēro – kāpēc tu radi problēmu. Problēmas risinājums atrodas tās pašā sākumā, tajā mirklī, kad tu to radi – labāk neradi! Tev nav nekādu problēmu – svarīgi saprast vien to.

Ja jums ir par maz paša problēmu, jūs sākat domāt par cilvēci, par pasaules likteņiem… – sociālisms, komunisms un tamlīdzīgas muļķības. Jūs sākat domāt par pasauli tā, it kā pasaule būtu atkarīga no jūsu padomiem.

Mani neuztrauc tavas problēmas. To ir miljoniem, un ir pilnīgi bezjēdzīgi tās risināt – jo to radītājs esi tu pats, bet pats centies palikt ēnā. Es atrisināšu tavu problēmu, bet tu radīsi desmitiem jaunu.

Es pastumšu malā tavas problēmas un tikšu līdz tevīm. Jāmaina ir to radītājs. Un kad tu izmainīsies, problēmas tuvākajā apkārtnē izzudīs.

Atceries labi: tev pašam sagādā baudu auklēties ar savām problēmām, tāpec tu tās radi. Ir daudz iemeslu, kāpēc tu no tām gūsti baudu.

Visa cilvēce ir slima. Tam ir daudz principiālu iemeslu, kurus mēs cenšamies neredzēt.

Kad bērns saslimst, viņš saņem uzmanību. Kad viņš ir vesels, nevienam gar viņu nav nekādas daļas.

Uzmanība – tā ir enerģija. Kad kāds tevi apbalvo ar mīlestības pilnu skatienu, viņš tev dod barību – ēterisku barību. Katram bērnam vajadzīga uzmanība, bet tu to dod tikai tad, kad viņš ir slims, kad ir kāda problēma. Un tāpēc, kad bērns sajūt uzmanības trūkumu, viņš izdomā problēmu, pats to rada.

Mīlestība – lūk, galvenā vajadzība.

Kā tavs ķermenis barojas ar ēdienu, tā arī tava dvēsele barojas ar mīlestību. Taču mīlestību tu vari saņemt tikai tad, kad esi slims, kad tev ir kāda problēma, savādāk neviens neiedomājas tev to dot.

Bērns mācās no tevis, rezultātā arī iemācās radīt problēmu. Viņš saprot, ka pietiek vien saslimt, kad visi metīsies viņu žēlot un lolot.

Autors: OŠO
Avots: http://www.adme.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

6 lietas,ko bērns var saņemt TIKAI no tēva

Jpeg

Ir pagājuši trīs mēneši, kopš atvadījāmies no mana Tēta. Un tā jau saka: ļoti bieži mēs cilvēku novērtējam tikai tad, kad viņa vairs nav. Man bija lielisks Tētis un manās domās viņš vēl joprojām tāds ir. Viņa mīlestība pret saviem bērniem – mani un brāli nebija skaļa, nebija tajā nekā ārišķīga. Taču tikai tad, kad man jau pašai piedzima bērni, es sapratu, ka Tētis vienmēr ir bijis man blakus, ja arī neko nav teicis, tad uzmanīgi vērojis. Es bērnībā teicu mammai, ka, ja Tētis nebūtu “aizņemts”, es noteikti viņu precētu. Un tā ir taisnība. Manā “ceļā” ļoti bieži “pagadās” raksti par tēva nozīmi, un es zinu, kāpēc.
Ginta FS

Tēva mīlestība ir neaizvietojama. Un ir lietas, ko bērns var saņemt TIKAI no tēva.

Pastāv viedoklis, ka mamma bērnam ir svarīgāka kā tētis. Kaut gan psihoanalītiķi, kas vienkāršajiem mirstīgajiem uzdāvinājuši šo domu, paši no tās sen jau ir atteikušies. Un tomēr sabiedrībā šis viedoklis vēl joprojām stingri turās. Pie kam tik stingri, ka vīrieša loma bērna piedzimšanā un audzināšanā bieži vien tiek nonivelēta līdz tam, ka tas ir nozīmīgs un svarīgs tikai bērna ieņemšanā. Ja vēl pēc tam naudu nes mājās – vispār ideāli. Taču lielos vilcienos – kāds nu tur no viņa labums!?

Pats skumjākais ir tas, ka tā par sevi bieži vien domā arī paši vīrieši. Īpaši tie, kuri auguši bez tēva, vai arī kuriem tēvs ir bijis slikts piemērs (un tādu ir ļoti daudz).

Cilvēkam, kurš uzaudzis bez tēva, grūti būt labam tēvam. Ja arī tas izdodas, tad ar veselu lērumu prasību pret sevi («es būšu savādāks!»), un daudzas no šīm prasībām ir pārspīlētas. Un tas viss — atmiņas par bērnību, paša prasības, sajūta, ka neesi svarīgs šajā procesā — tas viss rada vīrietī trauksmi vienkārša jautājuma priekšā «vai es spēšu kļūt par normālu tēvu»?

Sliktākais (vai viens no sliktākajiem), ko var izdarīt — pieķerties populārajai domai par to, ka kļūstot par vecāku, tev jāsāk vairāk pelnīt, tātad vairāk strādāt un mazāk atrasties ģimenē. Ir svarīgi saprast, ka tas ir ekonomiskais faktors un tas var būt svarīgs tev personīgi, vai svarīgs tavām attiecībām ar sievu, bet bērnam tas ir absolūtu nenozīmīgs. Bērni ir pašas adaptīvākās radības un teorētiski tos var audzināt uz jebkuras materiālās bāzes. Protams, vienmēr gribās dot vairāk, taču te nu jums vienkārši ir sev jāpajautā: vai tu mainītu mīlļoto tēti pret mantu? Domāju, ka nē. Tad kāpēc mīļotajam bērnam iesmērēt kādu mantu sevis vietā?

Lūk, dažas lietas, kuras nevar nopirkt, bet kuras ļoti viegli ir spējīgs dot jebkurš vidēji statistiskais vīrietis. Uzreiz atzīmēšu, ka tās ir ĻOTI svarīgas lietas.

1. Tēvi nemīl “uķināties”. Kāds tajā ieraudzīs emocionālu aizvērtību un uzskatīs par mīnusu. Taču pētījumi liecina, ka bērniem, kuri dzirdējuši normālu runu, labāk attīstās verbālās prasmes un skaņu atdarināšana vienkāršāk pariet pilnvērtīgu vārdu izmantošanā savā runā.

2. Tēvi dod priekšroku nevis glāstiem un maiguma izpausmēm, bet aktīvām spēlēm. Un, lai arī mammas bieži vien ar klusām šausmām vēro šīs spēles, bērniem tās dod plaša spektra redzes, dzirdes un taktilās sajūtas, jaunu kustību pieredzi un spēju atrast savu vietu un orientēties telpā.

3. Tēvi ir orientēti uz prasmes formēšanu. Pie kam, tik ļoti spēcīgi orientēti, ka izteikumi «es esmu vīrietis» un «es protu» ļoti bieži ir sinonīmi.  Bērni to uztver ļoti agri, jo radība, kas prot tikai gulēt, ēst un bļaut, tēviem ir nesaprotama un nav interesanta. Tāpēc bērns, kurš nupat patstāvīgi iemācījies staigāt un sēdēt, ātri tiek aizūtīts jaunā cīnītāja skolā, kur viņu mudina staigāt veiklāk, skriet, lekt, mest un iemāca daudzas citas dzīvē nepieciešamas kompetences. Bez šīm trim vīriešu funkcijām ir kā minimums vēl trīs komplementāras, mātes lomu papildinošas funkcijas.

4. Tēvs palīdz bērnam kļūt neatkarīgākam. Lai tas notiktu, nekas īpašs nav jādara, vienkārši periodiski jābūt blakus savam bērnam, un jāuztur kontakts. Caur to bērns saprot, ka ir ne tikai mamma ar savām prasībām un gaidām, bet arī vēl viens liels cilvēks ar pavisam citu pieeju (un kur gan jūs esat redzējuši divus, pat vistuvākos cilvēkus, kuri uz visu raugās absolūti vienādi?). Jā, un, piekritīsiet, ka cilvēks var justies daudz drošāks un brīvāks, ja zin, ka nav no kāda viena absolūti atkarīgs, ka ir vēl kāds, pie kura vari vērsties, ja pirmais pēkšņi nevarēs palīdzēt.

5. Tēvs dod alternatīvu uzvedības modeli (kā arī ikviens cits nozīmīgs ģimenes loceklis). Protams, nav īpaši labi, ja mamma un tētis ir pretrunā viens otram. Un tomēr, ir daudz labāk, ja ir divi pretrunīgi redzes viedokļi uz izvēli, nevis nav izvēles vispār.Un atkal, pētījumi rāda, ka bērniem, kuri ir vērojuši plaša diapazona uzvedības modeļus un mijiedarbības veidus (te nu ir ļoti labi ja tētiem un mammām pievienojas brāļi-māsas, vectētiņi-vecmāmiņas) ir lielākas iespējas un perspektīvas adaptēties sociumā.

6. Tēvs palīdz veidot lomu modeli. Daudzi vīrieši domā, ka viņiem ir ietekme tikai uz dēliem, bet meita – tā jau ir sievas kompetence. Patiesībā tā nav. Ar dēlu viss ir skaidrs — tēvs ir etalons, piemēŗs, ko atdarināt un nav pat būtiski, pozitīvs («gribu būt kā tētis!») vai negatīvs (tas pats «es būšu savadāks!»). Ar meitu tas ir mazāk redzams, taču tēva ietekme ir ne mazāk spēcīga. Atcerieties, ka savai meitai jūs esat pirmais vīrietis, kuru viņa zin. Saskarsmei ar saviem nākotnes kavalieriem meitene izmantos tos modeļus, kurus jūs atzināt un kuri ļāva no jums iegūt kāroto. Un vēl, attiecībās ar pretējo dzimumu, kā minimums, sākumā, meitene jutīsies tieši tapat, kā jutās kopā ar jums. ja meita jums ir mazā princese, tad arī no sava nākotnes vīrieša vina prasīs tādu attieksmi. Bet, ja jums viņa bija «neizdevies puika» (gribēja dēlu, sanāca ne tas, ko vēlējās), tad tā arī paliks ar dzimumnepilnvertības sajūtu.

Neviens, izņemot, iespējams, sievu, neliegs jums uzņemties arī dažas mātes funkcijas. Ja domājat, ka mātes instinktu ar neko neaizvietosi, jūs maldāties. Kā jau pirms 100 gadiem taisnīgi atzīmēja etnogrāfs Leo Frobeniuss. «instinkti ir bezspēcīgi, satiekoties ar realitātes jēgu». Šodien gan vārdu «instinkts» cenšas neizmantot pat zinātnieku vidē, lai nebūtu jāizskaidro, kas tas tāds.

Tā kā, ja esi spējīgs finansiāli sevi nodrošināt un spējīgs pievērst uzmanību sev tuvajiem cilvēkiem, tu esi veiksmīgi nolicis testu un vari kļūt par tēvu. Varbūt ne uz teicami, taču teikšu godīgi, bērni vienalga tevi vērtēs pēc sev vien zināmiem kritērijiem, pēc kuriem pat šķietami vispriekšzīmīgākais un pareizākais vecāks, var izrādīties nesekmīgs. Vai arī gluži otrādi. Tikai tas jau ir pavisam cits stāsts.

Fotogrāfijā: Mans tētis (Ginta FS)
Autors: Aleksandrs Alovs (psihologs, Ekstremālas Psiholoģiskās Palīdzības Centrs)
Avots: http://www.vospitaj.com
Tulkoja: Ginta FS

Par godīgumu

godigs
Mēs visi vēlamies savus bērnus izaudzināt par Labiem Cilvēkiem. Taču dzīvē viss notiek, kā notiek un ne vienmēr tas, ko esam iedomājušies, notiek patiesībā. Tad kā izaudzināt savu bērnu par Godīgu Cilvēku.
Šeit daži parbaudīti “paņēmieni”:

1. Ticiet savam bērnam

Kā likums, bērni uz uzticību atbild ar to pašu un, ja arī kādreiz mānās, tad visticamākais – neapzināti.
Dariet tā, lai bērns zin, ka Jūs viņam ticiet.
Piemēram, ja Jūs ievērojat, ka bērns no rīta ir agresīvā noskaņojumā un nervozē un Jūs vēl pirms iziešanas no mājas viņam atkārtojiet: “Tikai pamēģini šodien sakauties. ja dzirdēšu, ka kāds par Tevi sūdzās, tad…” – tas nozīmē tikai to, ka Jūs paši provocējat bērnu uz kādiem noteiktiem soļiem. Šādos gadījumos vislabāk izdarīt visu, lai bērns justu Jūsu atbalstu, Jūsu līdzdalību un varētu Jums uzticēties.
Turiet savu vārdu un esiet atbalsts. Ja kādu iemeslu dēļ savus solījumus neizdodas izpildīt, paskaidrojiet, kas notika un atvainojaties.

 

2. Paskaidrojiet, ka uz patiesības “balstās pasaule”, bērnu valodā: tā ir derīga. Cilvēki dzīvo saticīgi, ja uzticās viens otram.
Pamēginiet kopā ar bērnu iedomāties pasauli, kurā cilvēki viens otru māna. Aprakstiet situācijas un negodīgus cilvēkus: naudas viltotājus, zagļus, krāpniekus u.t.t. Paskaidrojiet, ka negodīgi cilvēki vienmēr zaudē: viņiem netic, viņus nemīl, viņus neciena. Un “uzzīmējiet bildīti”, kurā ir godīgs cilvēks, kuru ciena citi cilvēki, kuru mīl un kuram uzticās.

 

3. Izvairieties no situācijām, kas provocē mānīšanos. Centieties neuzdot divdomīgus jautājumus, kad vieglāk sameloties, nevis teikt taisnību.
Ja bērns netīšām sasitis krūzi (tīšām jau parasti nesasit) un Jūs to zināt vai nojaušat, nejautājiet: “Vai Tu sasiti krūzi?”. labāk sakiet: “Es zinu, ka Tu sasiti krūzi, pastāsti, ka tas notika?” Tāds konkrētums izslēdz mānīšanos un, ja jautājuma brīdī esat labdabīgs, viņam nevajadzēs melot un izlocīties.
Pārak stingra sodu sistēma un paaugstinātas prasības pret bērnu, nozīmē vien to, ka vecāki nesaprot bērna raksturu, viņa vecuma īpatnības un tas var novest pie tā, ka bērns sāks melot regulāri. Bieži vien bērni melo tad, kad jūt, ka nespēj pildīt vecāku augstās prasības.

 

4. Neveiciet pazemojošas nopratināšanas.
Ja bērns nav uzreiz atzinies, tad uzstāt un pratināt viņu nav jēgas. Kā likums, tadās reizēs sākas: “Nē, es neesmu to darījis!, “Atzīsties!”, “Nē, tas nebiju es!” u.t.t. labak paskaidrot, ka tāda rīcība nav pieņemama un paskaidrot, kādā veidā varēja izvairīties no šādas situācijas. Vadoties no Jūsu bērnu audzināšanas principiem, Jūs varat piemērot arī kādu sodu, taču es noteikti esmu pret fiziskiem sodiem. bet labāk pateikt: “Es ceru, ka Tavi vārdi ir patiesi un Tu patiešām to nedarīji. Taču, ja tā būs taisnība, es būšu ļoti sarūgtināts.”

 

5. Apbalvojiet par godīgumu. 
Ja Jūsu bērns atzinās, parādiet viņam savu prieku: “Es ļoti priecājos, ka Tu esi godīgs cilvēks, un pateici taisnību.” Tācu šeit rodas vēl viena grūta situācija. Kā būt ar sodu, ja bērns ir atzinies? Ja Jūs viņu sodīsiet, nākošoreiz viņš var sameloties. Ja nesodīsiet, viņam šķitīs, ka to var darīt atkal un nekas nosodāms tas nav. Skaidrs, ka šim sodam jābūt nosacītam. Dodiet viņam iespēju laboties. Galvenais, parādiet nodarījuma negatīvās sekas un paskaidrojiet, kā no tā izvairīties nakotnē. Lai bērns saprot, ka ar šādiem gājieniem viņš Jūs sarūgtina un, ka Jūs ļoti cerat, ka viņš turpmāk tā nedarīs.

 

6. Esiet godīguma piemērs.
Ja Jūs lūgsiet bērnam pa telefonu atbildēt, ka Jūsu nav mājās, bet paši stāviet blakus vai arī autobusā vai trolejbusā pirksiet bērnu biļeti,  aizbildinoties, ka viņam tikai pieci, bet patiesībā  ir septiņi, bērns sapratīs, ka tā vajag, ka tas ir normāli, jo tētis un mamma tā dara. Bērni ļoti ātri visu uztver un pieņem – tātad arī tās kļūs par viņa rakstura iezīmēm un tā būs viņu sapratne par to, kā ir pareizi jādara.
Mazi bērni nesaprot dubultmorāli. Ja gadījusies tāda kutelīga situācija, tad noteikti paskaidrojiet notikušā iemeslus un apstākļus. Atzīstiet, ka pieļāvāt kļūdu. Tas nav nekas nosodāms – dzīvē gadās visādi. Taču, lai tas nekļūtu par ieradumu un normu Jūsu bērna dzīvē.
Mēs neviens neesam ideāli, taču vēlamies būt labi vecāki un tāpēc ir vērts pacensties.

Avots: http://econet.ru/

Tulkoja: Ginta FS

Nelieciet bērniem atvainoties: viņiem nepavisam nav kauns!

berns_pods

Mazi bērni ir visīstākie egoisti, kas dzīvo savā koordināšu sistēmā.

«Atvainojies» – šo burvju vārdu mēs esam dzirdējuši simtiem reižu. Un paši tā sakām. Un es neesmu izņēmums. Bērnu laukumā palūdzu savam bērnam atvainoties – un te nu uzreiz visi redz, ka man nav vienalga, ka esmu atbildīga māte un, jā, es ievēroju, kā mans trīsgadīgais dēls ieblieza jūsējam ar plastmasas betmenu pa galvu.
Vai arī, piemēram, skaļi kā Jērikas taure nopurkšķināja, bet es viņam čukstu ausī, ka tas nav pieklājīgi un jāsaka “atvainojiet”, kamēr cilvēki apkārt krīt gar zemi no smiekliem. Un tajā brīdī es ļoti vēlos, lai viņš mani paklausītu un atvainotos. Taču patiesībā es zinu to, ka viņam nepavisam nav kauns. Ne miligrama kauna.

Mazi bērni dzīvo pastāvīgā cīņas gatavībā, tā kā viņiem vienmēr atrastos par ko atvainoties.

Viņi var otru bērnu pagrūst vienkārši tāpēc, ka gribās ar to paspēlēties. Viņi var pēkšņi noģērbties pliki bērnu tusiņā – jo vienkārši sagribējās būt plikam. Nu, un kas? Viņi var izraut otram no rokām spēļmantiņu un smaidot skatīties kā tas otrs raud. Viņi var iebāzt savu kurpi tualetes podā un nolaist ūdeni. Viņi var skraidīt un slēpties lielveikalā – tas taču ir tik smieklīgi un aizraujoši, vai ne?

Jā, protams, dažkārt var izspiest no bērna šo “atvainojos”, taču tā būs tukša skaņa. Viņi atvainojas tāpēc, ka savādāk viņi tiks sodīti, vai paķerti aiz krāgas un aizvilkti mājās. Taču viņu skatījumā, nekādas problēmas te nav. Re, meitenei tāda smuka manta. Iešu un paņemšu, es arī tādu gribu. Gribas pastaigāt bez biksēm? Kādas problēmas? Velku nost! Pabiedēt mammu? Forši! Bet kāpēc tas puika pienācis tik tuvu? Ej prom no šejienes! Lai ko jūs viņiem teiktu, viņi turpinās grūstīties un ņemt to, ko vēlas. Īpaši tad, kad mamma neredz.

Mazajiem absolūti vienalga, ko jūt tie citi cilvēki. Viņi paijās draugam galvu, tēlos, ka žēlo (to pašu, kuru nupat nogāza gar zemi) – tāpēc, ka viņiem patīk, kad viņus slavē. Taču patiesībā pilnīgi vienaldzīgs ir tas,otrs bērns. Viņi ir egoisti, kuri dzīvo savā kordināšu sistēmā. Jā, protams, kaut kur tur kopā ar viņiem dzīvo arī pieaugušie, taču parasti tie tikai traucē darīt to, ko gribās – smērēt sviestu uz spilvena un staigāt plikam. Ikvienai mantai, kas iepatikusies, jāpieder viņiem. Bet jāmūk no mammas autostāvietā ir tāpēc, ka ir kājas, pie kam – ļoti ātras, tā kā – attā! 

Mazi bērni nesaprot, ko nozīmē patiesa nožēla par to, ko esi izdarījis. Viņi neko nezin par sirdsapziņas pārmetumiem, vainas sajūtu un citām emocijām, kas saistītas ar “sliktiem nodarījumiem”.

Kamēr vien viņš nav pieķerts pie rokas, viņš nesapratīs jautājuma “tev nav taisnība” būtību. Vai dzirdiet? Visiem mazuļiem jānēsā krekliņi ar uzrakstu: “Es neko nenožēloju!”, jo tieši tā viņi arī dzīvo – bez nožēlas. Toties – ar histērijām..

Man pašai ir divi mazi bērni un es redzu, ka tas tiešām tā ir – viņiem tas ir vienalga. To saprotot, es beidzot atskārtu, kā man jāuzvedas situācijās, kad mans bērns kādam ir nodarījis pari. Hm, kārtējo reizi! Tagad es pati atvainojos viņa vārdā un mēs dodamies tālāk: “Piedod, ka tā sanāca! Nav labi iekaustīt draugus. Es ceru, ka tev viss ir kartībā!?” Jo man patiešām ir žēl, ka mans bērns otram atņēma mantu, kādam iesita, vai samaitāja gaisu izrādes laikā.

Es cenšos ar savu piemēru saviem bērniem parādīt, ka dzīvē ir jābūt iejūtīgam un atsaucīgam. Ceru, ka drīz viņi sapratīs, ka nav labi kadu raut aiz matiem, tāpēc, ka mati ir tik skaisti. Es domāju, ka tas ir daudz efektīvāk, kā censties piespiest viņus izrunāt vārdus, kuru jēgu tie neaptver. Atvainošanās izvilkšana tikai pasliktina situāciju un padara to vēl nekomfortablāku visiem, tajā skaitā arī cietušajiem.

Bet cietušā puikas vecākiem es saku, lūk ko: “Atvainojiet, mans dēls patiešām uzvedās briesmīgi. taču mēs pie tā strādājam”. Un vairums vecāku saprotoši, it kā solidarizējoties, māj ar galvu.

Bet pēc tam jūsu bērni izaugs un noteikti iemācīsies rūpēties par citiem cilvēkiem un nedarīt tiem pāri. Apsolu!

Autore: @ Džoela Vislere, blogere un divu bērnu mamma
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Lieciet mierā bērnus un nodarbojieties ar savu dzīvi!

bernus auklet1

Es nesaprotu, vai tā ir tāda mode… auklēt bērnus līdz precībām?

Jau vairāk kā 10 gadus es vēroju, kā vecāki uzņemas atbildību, kura būtu jāuzņemas pašiem bērniem. Vai tā ir tāda mode… Palīdzēt pildīt skolā uzdotos mājas darbus gandrīz līdz devītajai klasei, viņu vietā kārtot skolas somu, viņu vietā noskaidrot mājas darbu uzdevumus, zvanot klasesbiedriem, vazāt viņus pa visiem pulciņiem – bez maz vai no 6 mēnešu vecuma, un skolas gados noslogot viņus ar visiem iespējamajiem pulciņiem tā, ka bērnībai vispār neatliek laika? Ļoti daudz lēmumu vecāki pieņem bērnu vietā un, aizsedzoties ar vislabākajiem nodomiem, kontrolē savu bērnu dzīvi un visas viņu lietas.

Nesen, lasot lekciju skolnieku vecākiem es ievēroju, ka ļoti daudzi vecāki uzzin viens no otra mājas darbus, kas bērnam veicami – 6. KLASĒ!!!! Un vēl žēlojas par to, ka bērni aug nepatstāvīgi.

Es neatceros, ka manā bērnībā vecāki būtu kārtojuši man skolas somu, manā vietā uzzinājuši mājas darbus un būtu veduši mani uz pulciņiem, un manā vietā izvēlējušies, kādus pulciņus apmeklēt (es arī ko tādu neatceros: G.FS)

Vecākiem bija savas darīšanas. Bet mēs mācījāmies būt patstāvīgi. 

Vecāki – bērna apkalpojošais personāls

Sabiedrība ir kļuvusi «centrēta uz bērniem». Visa ģimenes dzīve grozās ap bērnu interesēm. Bērns – dzīves jēga un gaisma logā. Vīrietis un sieviete kļūst par komandu, kas audzina bērnus un apkalpo tos – apkalpojošais personāls. Un tajā pat laikā pārstāj būt vīrs un sieva. Un, pats galvenais, vecāki tic, ka tādā veidā padara savus bērnus laimīgus, nodrošinātus un uzdāvina viņiem pašu laimīgāko bērnību.

Skatoties uz tādām “pareizām” ģimenēm, man gribas teikt – lieciet mierā savus bērnus, nodarbojaties ar sevi. Tāpēc, ka tā jūs bojājiet saviem bērniem dzīvi!

Tūliņ paskaidrošu savu pozīciju.

… vismaz bērni būs laimīgi…

Daudzi vecāki savu pozīciju paskaidro ar to, ka viņi vēlas, lai viņu bērni izaugtu veiksmīgi, nodrošināti, lai viņiem dzīvē būtu izvēles iespējas. Un tas viss tāpēc, lai viņu bērni izaugtu par laimīgiem cilvēkiem. Pamatota vēlme, jo paši vecāki nejūtas laimīgi un tāpēc vēlas, lai vismaz viņu bērni tādi būtu.

Taču mākslu būt laimīgam arī ir jāmācās, un bērni vienmēr mācās no saviem vecākiem, Tieši no viņiem pārņem uzvedības stereotipus un veido attieksmi pret dzīvi kopumā. Ko bērni var iemācīties no vecākiem, kuri paši sevi nemīl un par sevi nerūpējas? Iemācīsies pārstrādāties, dzīvot trauksmē un steigā, iemācīsies neuzticēties pasaulei un pašiem sev, bet neiemācīsies mīlēt un cienīt sevi un būt laimīgiem.

Un nav neviena cita, kas viņiem to iemācīs, ja vecāki paši to neprot!

“Neaudziniet savus bērnus, tas ir bezjēdzīgi, viņi vienalga būs līdzīgi jums. Audziniet sevi!”
Angļu sakāmvārds

Ja nevēlaties saviem bērniem tādu dzīvi, kāda ir jums, tad izlabojiet sevi un savu dzīvi. «Padariet sevi» par laimīgu cilvēku, tad arī jūsu bērni būs laimīgi cilvēki. Un nebūs nepieciešamība pēc neskaitāmiem attīstības pulciņiem. Ja jūs paši sāksiet nodarboties ar sevi, paši uzņemsieties atbildību par savu dzīvi un nenovelsiet atbildību uz valdību, priekšniecību, partneri u.t.t. Tad arī ar jūsu bērniem viss būs kārtībā.

Slēptais motīvs

Ir vēl viens slēptais motīvs: vecāki vēlas saviem bērniem iedot to, kā viņiem pašiem trūcis bernībā. Ļoti bieži šis motīvs izpaužas kā neapzināta vēlme kompensēt savus bērnu dienu deficītus. Un bieži vien vecāki aizmirst savam bērnam pajautāt, ko viņš vēlas. Ir filma «Interstate 60» («Трасса 60» ), kas stāsta tieši par to, noskatieties!

Vai arī otrādi, pajautā bērnam, ko viņš vēlas, un pēc tam paši fanātiski metas šīs vēlmes piepildīt. It kā vienīgais vecāku dzīves mērķis būtu lutināt savu bērnu, bet savu paša interešu un dzīves jēgas nav.

Mēs nevaram savu bērnu vietā nodzīvot viņu dzīves, nevaram pasargāt viņus no viņu pašu kļūdām. Tās vienalga viņiem pašiem būs savas. Bet, ja mēs nemitīgi cenšamies viņus pasargāt, tad atņemam viņiem iespēju pašiem kļudīties un iegūt savu dzīves pieredzi, nedodam iespēju viņiem pieaugt un realizēt savu potenciālu. Mēs paši padaram viņus par cilvēkiem bez iniciatīvas, infantīlus un tādus, kuri nezin, ko vēlas, kuriem nav sava viedokļa un dzīves pozīcijas, kuri nav norūdīti un neprot risināt visvienkāršākās dzīves situācijas.

Atkārtošos: vecāki, ja vēlaties izaudzināt laimīgus un veiksmīgus savus bērnus, lieciet viņus mierā un nodarbojieties ar savu dzīvi!

Meklējiet savas personīgās intereses un jēgu. Meklējiet to, kas darīs jūs laimīgākus, jo jūsu bērniem ir vajadzīgi laimīgi vecaki. Dzīvojiet pirmkārt sev un tikai tad – bērniem!

bernus auklet

Autors:  Oksana Butrima

Foto: Anna Redčenko
Tulkoja: Ginta FS

Mihails Labkovskis par bērnu audzināšanu

labkovskis

Šeit daži trāpīgi pazīstamā krievu psihologa Mihaila Labkovska citāti, kas liek aizdomāties par to, kā mēs komunicējam ar saviem bērniem un, iespējams, kadu no tiem varēsiet izmantot, veidojot attiecības ar saviem bērniem.

«Ja pats esi nelaimīgs cilvēks, tu nekādā veidā nespēsi izveidot attiecības ar savu bērnu tādas, lai viņš būtu laimīgs. Savukārt, ja laimīgi ir vecāki, tad neko speciālu darīt nevajag».

«Kontrolēt ir bezjēdzīgi! Totāla kontrole un neuzticēšanās liek bērnam melot. Izeja ir viena – dot brīvību šodien! Lai bērns izdzīvotu dažādas situācijas un iemācītos tajās uzvesties. Uzticēšanās un pārliecība, ka tavs bērns tiks ar visu galā, ir lieliska. Un nav obligāti visu laiku noskaidrot viņa atrašanās vietu un pašsajūtu».

«Daudzi uzskata, ka viņiem – vecākiem, viss ir kartībā, bet problēmas ir tikai bērniem. Un brīnās, kad vienā ģimenē izaug divi pavisam atšķirīgi bērni: viens – pārliecināts par sevi, veiksmīgs, bet otrs – kompleksains neveiksminieks, mūžīgi īdošs vai agresīvs. Tas tikai nozīmē to, ka bērni ģimenē jutušies katrs savādāk un kādam no tiem ir pietrūcis uzmanības. Kāds bijis jūtīgāks un viņam mīlestība bijusi vairāk vajadzīga, bet vecāki to nav ievērojušiи».

«Mācieties radīt tādus apstākļus, lai bērnam nebūtu iemesla jums melot. Ir trīs melu iemesli: bailes, izdevīgums un psihopatoloģija, divus no tiem ir jūsu spēkos izslēgt, trešo – izārstēt».

«Sekot tam, lai bērns būtu apauts, apģērbts un paēdis – tās ir rūpes par bērnu, nevis audzināšana. Diemžēl daudzi vecāki ir pārliecināti, ka ar rūpēm pietiek».

«Attiecībās ar skolu un pedagogiem jums jābūt sava bērna pusē. Sargiet savus bērnus. Nebaidieties no sliktām atzīmēm. Bīstieties novest līdz tam, ka bērnam sāks riebties skola un mācības vispār».

«Skolā būtu jāiemāca ne tik daudz matemātika un literatūra, cik pati dzīve. Skolā vajadzētu iegūt ne tik daudz teorētiskās zināšanas, cik praktiskās prasmes: prasmi komunicēt, veidot attiecības, atbildēt par sevi – saviem vārdiem un darbiem, risināt savas problēmas, vienoties un parvaldīt savu laiku…. Tieši šīs prasmes palīdz cilvēkam justies parliecinātam pieaugušo dzīvē un nopelnīt naudu savai dzīvei».

«Atkārtoju. Gatavot mājas darbus kopā ar bērnui nevajag! Krāmēt kopā ar viņu skolas somu nevajag! Mūžīgi vaicāt «kā tev skolā?» – nevajag. Jūs tā bojājat attiecības un rezultāts diez vai jūs apmierinās. Vai tad patiešām jums nav par ko citu ar savu bērnu parunāt?».

«Sodīt bernus var un dažkārt tas ir pat nepieciešams. Taču ir skaidri jānodala bērns un viņa “nodarījums”.  Piemēram, jūs iepriekš esat vienojušies, ka līdz brīdim, kad atnāksiet mājās, mājas darbiem jābūt izpildītiem, bērnam paēdušam un traukiem nomazgātiem. Bet, atnakot mājās, jūs redzat ainu: zupas katls stāv neaiztikts, grāmatas nav atvērtas, papīri pa grīdu, bet jūsu lolojums sēž uz dīvāna ar degunu planšetē. Galvenais, šajā brīdī nekļūt par fūriju un nesākt bļaut, sakot, ka no viņa nekas jēdzīgs neizaugs, ja nu vienīgi nulle uz kociņa. Bez jebkādas agresijas pieejiet pie bērna. Smaidot, apskaujiet viņu un sakiet: «Es tevi ļoti mīlu, taču planšeti tu vairs nedabūsi». Var izsniegt telefonu – lukturīti, bez interneta. Bet kliegt, lamāties, apvainot, apvainoties un pēc tam nerunāt – to nu gan nevajag!».

«Grūti pateikt, kuram no bērniem būs vairāk psiholoģisku problēmu: teicamniekam vai divnieku karalim. Teicamnieki, kuri visu dara ļoti centīgi un burtiski “izsēž” savas teicamās atzīmes – bieži vien ir bērni, kurus nomāc trauksme un ļoti bieži tie ir bērni ar zemu pašvērtējumu».

«Ja sākumskolā jūsu bērns netiek galā ar mācību programmu, ja jums nākas stundām ilgi sēdēt ar viņu pie mājas darbiem – problēma nav bērnā, tā ir skolā, ģimnāzijā, licejā. Šīs mācību iestādes bieži vien strādā, atbilstoši vecāku ambīcijām un rūpējas nevis par bērniem, bet par savu prestižu un samaksu par saviem pakalpojumiem. Sarežģītāk nenozīmē – labāk! Bērnam nav jāpārmācās, jācenšās panākt programmu, ko sastādījuši pedagogi. Pirmajā klasē mājas darbu sagatavošana nedrīkstētu prasīt vairāk kā 15-45 minūtes laika. Pretējā gadījumā, jūs ilgi neizturēsiet».

«Bērnam obligāti jābūt savam privātajam brīvajam laikam, kad viņš neko nedara no 2 līdz 4 stundām dienā. Trauksmaini un ambiciozi vecāki bernus pārslogo. Pulciņi, nodarbības, treniņi, valodas… Un saņem neirozes un visu, kas tām seko».

«Kabatas naudai bērnam jābūt jau sākot no 6 gadiem. Nelielai, bet regulārai summai, kuru viņš pats parvalda. Un ir ļoti svarīgi, lai šī nauda nekļūtu par manipulāciju instrumentu. Nevajag kontrolēt, kam bērns tērē šo naudu, un nevajag to izsniegt atkarīgi no sekmēm un uzvedības».

«Runāt ar bērniem vajag par dzīvi vispār, un nevis par to, kā vajag dzīvot. Ja vecēki ar bērnu var runāt tikai par problemām, tas nozīmē, ka vecākiem ir problēma».

«Uzticēšanās attiecībās ar bērniem ir dzīvē svarīga. Ja no pašas mazotnes bērnam tiek piedāvāts pašam pieņemt lēmumus, viņš izaugs patstāvīgs un atbildīgs cilvēks. Kurš ir spējīgs saprast, kas ir labi un, kas slikti, un spēs turēties pretī kārdinajumiem. Un tieši tā ir vecāku sirdsmiera ķīla, nevis pastavīgā neirotiskā, totālā kontrole:«Kur esi? Kad būsi? Ar ko esi?».

Avots: https://detstrana.ru

Tulkoja: Ginta FS

Mūsu bērni – vissvarīgākie viesi

11
Ir neierasti runāt par viesmīlību attiecībās starp vecākiem un bērniem. Tomēr pašos kristietības pamatprincipos ir ielikts tas, ka bērni nav mūsu īpašums, kuru pārvaldām, bet dāvana, kas jālolo un jāsaudzē. Bērni ir vissvarīgākie viesi. Viņi ienāk mūsu mājās, prasa mūsu uzmanību, paliek ar mums uz kādu brīdi, un pēc tam pamet mūs, lai ietu savu ceļu.
Bērni ir tie paši svešinieki, kas mums jāiepazīst. Viņiem ir sava pasaule, savs ritms, sava labestības un ļaunuma ietilpība. Viņus nevar izskaidrot, paskatoties uz vecākiem. Nav jau nekāds brīnums, ka daudzi vecāki par saviem bērniem saka: “Kādi viņi visi atšķirīgi, Skatoties uz viņiem, mēs varam tikai brīnīties.” Tēvam un mātei bieži vien labāk kā draugiem ir redzams, cik ļoti viņu bērni atškiras no viņiem pašiem un viens no otra. Bērnos ir kādi apslēptie dārgumi, kāda ķīla, kas jāatklāj pasaulei, audzinot viņus viesmīlīgā mājā. Ir vajadzīgs ielikt ļoti daudz laika un pacietības, lai mazais svešinieks patiešām sajustos mājās.
Nav nekāds brīnums, ka vecakiem nākas iemācīties mīlēt savus bērnus. Mēdz gadīties, ka tēvam vai mātei nākas atzīt, ka viņi nejūt īpašu pieķeršanos savam bērnam, ka vinš viņiem ir svešs.
Tā notiek ne tāpēc, ka bērns ir negribēts, bet tāpēc, ka mīlestība nerodas automātiski. Tā izriet no attiecībām, kam jāaug un jāattīstās. Var teikt, ka mīlestība starp vecākiem un bērniem kļūst pilnīga tad, kad tie ir spējīgi ieraudzīt viens otrā brāļus – vienas cilvēku dzimtas locekļus. Tad vecumu atsķirība, spējas un uzvedība pazūd, salīdzinājumā ar to, kas tos vieno.
Ko tad vecāki var dot saviem bērniem? Mājas – to vietu, kur tos pieņem, kur tiem ir iespēja augt un iemācīties to, kas ir labs un kas ļauns.Tā ir vieta, kur bez bailēm var uzdot jebkurus jautājumus un iepazīt dzīvi visos tās veidolos, nebaidoties būt atstumtam. Tā ir vieta, kur bērnam iemācīties klausīties savā sirdī un iegūt to iekšējo brīvību, kas ļaus viņam, pametot savas vecāku mājas, doties uz priekšu. Viesmīlīgas mājas – tā ir telpa, kur vecāki un bērni atklāj viens otru, atver viens otram savus talantus, kur tie kļūst par brāļiem un atbalsta viens otru ne tajā vieglākajā dzīves ceļā.
Apziņa, ka bērni ir mūsu viesi, dod atvieglojumu, jo daudzi vecāki cieš, izjūtot vainas apziņu savu bērnu priekšā, domājot, ka nes atbildību par grūtībām viņu dzīvē.
Kad dēls vai meita izvēlas saviem vecākiem svešu dzīvesveidu, rodas mokoši jautājumi: “Ko mēs izdarījām ne tā? Kas bija jādara savādāk, lai novērstu to, kas notiek?” Tomēr bērni nav marionetes, kurus jāvada, un – ne dzīvnieki, kurus var izdresēt. Viņi nav īpašums, par kuriem mums jāatbild, bet gan viesi, kurus priecīgi jāsagaida.
Vecāku grūtības slēpjas tajā, ka bērni jāizaudzina tādā brīvībā, kas ļaus viņiem nostāties uz kājām – fiziski, intelektuāli un garīgi, un doties savu ceļu. Vecākiem vienmēr būs kardinājums pielipt saviem lolojumiem, izmantot viņus savu vajadzību apmierināšanai, vai paturēt viņus savā tuvumā, liekot noprast, ka tie viņiem ir pateicību parādā. Protams, ir ļoti grūti tā vienkārši palaist savu bērnu pasaulē, pēc tik ilgiem mīlestības un darba gadiem, kurus esam ielikuši viņu audzināšanā. Taču, ja atgādināsim sev, ka bērni ir tikai viesi, kuriem ir sava dzīve, ar kuru mēs nedrīkstam manipulēt, mums būs vieglāk viņus pavadīt ar mieru un svētību.
Labs saimnieks ne tikai ar godu sagaidīs savus viesus, rūpējoties par viņiem, bet arī viegli atlaidīs brīdī, kad tiem būs vajadzība iet.
Autors: Henrijs Nouvens “Izpratne. Trīs posmi garīgajā dzīvē”
Tulkoja: Ginta FS