Man blakus metro stāv jauns iemīlējies pārītis. Puisis un meitene nevar viens no otra nolaist acis un tik runā un runā. Un smejās un atkal runā. Zvana telefons.
– Mam, es esmu kopā ar Ļenu! Būšu vēlu, es jau tevi brīdināju – saka puisis.
Telefons sāk vibrēt tādās augstās notīs, ka gribās paiet nostāk.
– Jā, es biju pie vecmāmiņas. Protams, pateicu. Jā, izdarīju, kā tu teici. Un arī to! Mam, es vairs neesmu maziņš! Kur? Uz kino braucam! Protams, izslēgšu telefonu, tur visi izslēdz, – puisim acīs īgnums. – Mam, mēs ar tevi katru dienu redzamies! Viņa… Viņa nav “kaut kāda tur Ļenka”. Viņa ir mana Ļena!
Nevajag, mam!
Puisis nervozi izslēdz telefonu. Meitene klusējot viņam pieglaužas un paberzē degunu gar viņa vaigu. Apkārt klusums.
Pazīstama aina, vai ne? Bet mamma taču zin, ka blakus dēlam stāv meitene, kura viņas dēlā ir iemīlējusies! Mamma taču arī reiz bija jauna un arī iemīlējās. Viņa taču zin, kādām acīm tajā brīdī skaties uz savu mīļoto. Kāpēc gan tad, kad tas skar viņas dēlu, viņa ir kļuvusi tik nesaprotoša, nevērīga un netaktiska?
Šķiet, tikai nesen nocēlām savu lolojumu no podiņa, peldinājām, kopā gatavojām mājas darbus. Un, lūk, meita jau taisa manikīru, dēls skujas un abi pa kluso izložņā dažādus pieaugušo “saitus”. Abi tiecas pēc neatkarības un demonstrē to visos iespējamajos veidos. Dzīve vienalga viņiem pasniegs savas mācību stundas, un viņi sapratīs, ka brīvībai ir ļoti augsta cena.
Par to nāksies maksāt ar rakstura nobriešanu, profesionālo izaugsmi, māku veidot savas vajadzības atbilstoši savām iespējām.
Un pieaugušie? Kāpēc viņi no tik mīļiem un saprotošiem cilvēkiem pēkšņi pārvietojas opozīcijā? Tāpēc, ka daudziem cilvēkiem radniecības sajūta sevī ietver īpašnieka komponenti.
Bērns mums piederēja (un viņam pret to nekas nebija līdz noteiktam brīdim), un tagad mēs viņam esam tikai daļa no viņa pasaules. Diemžēl, tas ir neizbēgami un daudzi to uztver ļoti slimīgi. Vecāku greizsirdība – ir ļoti graujoša emocija. Vēl briesmīgāka tā ir tad, ja māte savu bērnu ir audzinājusi viena.
Pie manis konsultējās jauns laulātais pāris, kuru laulību apdraudēja vīra māte. Katru reizi, kad viņas dēls ieklepojās, māte ielauzās guļamistabā pie jaunajiem, bruņojusies ar tabletēm, bez jebkādām ceremonijām. Dēls mierīgi centās paskaidrot situāciju, bet, kad tas neizdevās, vienkārši izlika māti aiz durvīm. Sarunā ar mani viņa visu laiku apgalvoja, ka viņas vedekla ir noskaņojusi dēlu pret viņu. Man nācās taktiski un uzstājīgi paskaidrot viņai to, kas notiek jaunlaulāto istabās un, ka vecāki šādā situācijā ir tādi paši nepiederošie, kā visi citi.
Mums vienmēr šķiet, ka par mūsu bērnu neviens nespēs parūpēties labāk kā mēs. Mēs zinām, ar ko viņš ir slimojis, kas viņam patīk, kas nepatīk, no kā baidījies. Un ar grūtībām atzīstamies sev tajā, ka bērni mēdz izaugt no savām bailēm, ieradumiem un slimībām. Viņi nevēlās par to atcerēties, bet mēs tikai to atgādinām, atgadinām. Mēs aizmirstam to, ka šīs atmiņas ir dārgas mums, nevis viņiem. Un dusmojamies uz viņiem par to, ka viņi nevēlas ar mums dalīties nostaļģijā pēc bērnības. Taču tieši viņus, cilvēkus, kuri nav spējuši pāraugt savu bērnību, sauc par infantiliem, “memmesdēliņiem un memmesmeitiņām”. Audzinot totāli atkarīgu no sevis bērnu, vecāki pat neiedomājas, kādu bedri viņi paši sev izrok savām vecumdienām. Tāpēc, ka neizbēgami pienāks diena, kad viņu lolojumam pašam nāksies patstāvīgi pieņemt lēmumus. Bet viņš to neprot darīt un baidās.
Ir ļoti pamācoša anekdote par šo tēmu.
Sarunājas divas jaunas sievietes.
– Man beidzas pacietība, – viena saka. – Mēs ar vīru jau trīs gadus esam kopā, bet viņš vienmēr un jebkurā jautājumā skandina “mamma”, “mamma”.
– Bet tu pārsteidz viņu, – saka otra. – Uzvelc melnu mežģīņu apakšveļu, zeķes ar bantītēm. Kā viņš parādās uz sliekšņa, tu nomet halātu un meties viņam virsū.
Nākamajā dienā abas satiekas.
– Nu, kā?
– Nekā! Viņš ieraudzīja melno veļu, nopūtās un apraudājās: tu visa melnā! Vai kaut kas atgadījies ar mammu?!…
Vai var šo sievieti apskaust? Interesanti, cik ilgtspējīgas ir tādas laulības?
Strādājot ar ģimenes problēmām, esmu ievērojusi vienu likumsakarību. Ģimenēs, kurās valda takta izjūta un cieņa pret otra jūtām un gaumi, kur vecāki aizrautīgi dara savu darāmo, kur cilvēkiem ir hobiji, laba humora izjūta, kur vecāku funkcijas tiek pildītas harmoniski un dabiski, ir daudz mazāk problēmu paaudžu starpā.
Vecāki nespiež uz bērniem ar savu “mīlestību”, kas robežojas ar atteikšanos no sevis un savām vēlmēm. Tāda “mīlestība” ir ļoti smaga. No tās vienmēr gribas aizmukt.
Kāds 15 gadīgs pusaudzis privātā konsultācijā stāstīja par savu māti:
«Viņa pastāvīgi man atgādina, ka manis dēļ ir upurējusi visu. Tēvs briesmīgi dzēra, bet viņa to pacieta un teica, ka negrib, lai es izaugtu bez tēva. Smieklīgi. Man ir pretīgs gan viņš gan mūsu māja. Un pat viņa, mūžīgi aizkaitinātā. Kaut gan es viņu ļoti mīlu. Viņa saka, ka dzīvo dēļ manis. Bet es gribu, lai viņa dzīvo dēļ sevis. Es ar sevi tikšu galā. Es gribu viņu redzēt laimīgu.”
Vai sapratāt, par ko viņš runāja? Es sapratu.
Bērnu ienākšana mūsu dzīvē neatņem mums tiesības kaut ko gribēt, kaut ko mācīties, kaut ko mīlēt un vēlēties, būvēt savus nākotnes plānus. Protams, bērni šos plānus piekoriģēs. Vienkārši divu paaudžu dzīve ritēs ne uz otras rēķina, bet to varēs izdzīvot kopā kā priekos tā bēdās. Tādā ģimenes savienībā, kā likums, neviens speciāli “neaudzina” bērnus.
Viņi uzsūc ģimenes filosofiju un dzīves stilu pašas dzīves gaitā. Šī filosofija paredz, ka cilvēki dzīvo zem viena jumta, tāpēc, ka ir tuvi un mīl viens otru. Un pienākums tiek uztverts kā pats par sevi saprotams.
Ir mīlestība pret bērniem, nevis dzīve bērnu dēļ.
Ir prieks, ieraugot iemīlējušos dēla vai meitas sejiņu, nevis bēdas no domas par to, ka tava bērna sirds pieder vēl kādam.
Ir neprātīgs lepnums par bērna radošajām un dzīves uzvarām, nevis žēlums pret sevi dēļ tā, ka pats neesi varējis realizēt savus plānus.
Un nav vēlmes uzspiest bērnam savu dzīves stilu, starp citu, kopā ar savām paša kļūdām.
Vēlamies mēs to, vai nevēlamies, bet mūsu bērni izaug. Viņiem mūsu radītajā pasaulē kļūst par šauru. Un, ja mēs vēlamies palikt ar viņiem mūžīgā dvēseliskā radniecībā, mums laicīgi viņi ir jasaprot un jāprot atlaist. Lai cik paradoksāli tas nešķistu.
Psihologa padomi:
1. Audziet kopā ar saviem bērniem. Jums jāzin viņu gaume, intereses, veids kā viņi komunicē, kas, viņuprāt, ir labi, kas slikti. To bērni un jaunieši īpaši novērtē. Ar jums vienmēr kontaktēsies, ja sapratīs, ka esat “tēmā”.
2. Pat tad, ja esiet konservatīvi, laiku pa laikam pārskatiet savas pārliecības. Jūsu bērniem nāksies dzīvot citā laikā. Tur būs pavisam citi likumi, kārtība, prasības un jūsu bērni būs spiesti adaptēties. Bet jūsu nespēja būt elastīgiem attālinās bērnus no jums. Viņi nav spējīgi izmainīt savus vecākus, tāpēc tad, iespējams, tālak ies bez jums.
3. Bērni ir izauguši un jums ir parādījies vairāk brīva laika. Nekarājieties pastavīgi telefonā, nepārtraukti skaidrojot ar bērniem attiecības. Nodarbojieties ar sevi! Īstais laiks mierīgi saārstēt kādas savas kaites, atcerēties par saviem nerealizētajiem planiem (piemēram, aiziet kaut ko jaunu iemācīties un nomainīt profesiju, pierakstīties deju skolā, korī, organizēt mazu pūtēju orķestrīti, iemācīties šūt, mācīties valodas – maz kas gadās). Ticiet man, tas paaugstinās jūsu statusu bērnu acīs.
Vienmēr ir interesanti ar to, kuram pašam ar sevi ir interesanti.
4. Padariet harmonisku savu dzīvi. Ja esat laulībā, tad pēdējais laiks atjaunot jūsu attiecības. Pievērsiet savam laulātajam draugam vairāk uzmanības, dāviniet dāvanas, dodieties kopā ceļojumos. Atcerieties, kā jaunībā jūs bijāt viens otram pieķērušies un iemīlējušies. Ja esat viens, tad īstais laiks atrast draugu vai draudzeni. Atrodiet to, kurš ļaus dvēselei justies laimīgai. Tad vairs negribēsies karot ne ar vienu. Tai skaitā arī ar saviem bērniem.
Olga Hmeļevska
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Es nelaužu rotaļlietu, patiešām nelaužu!
Ginta Filia Solis 