Es nelaužu, es pētu!

 

mantinas5Es nelaužu rotaļlietu, patiešām nelaužu!
Atdodiet man to!
Tā tikai jums šķiet, ka es to laužu, jo jūs mani nemaz nezināt!
Es to izpētu, lai ieskatītos tajā dziļāk, uzzinātu, kā tā ir uzbūvēta.
Es pētu šo spēļmantiņu un vēlos to izmantot tā kā es to saprotu.
Šo savu es esmu atnesis sev līdzi, tajā ir kaut kas jauns, tas, kas jums nav saprotams.
Man taču jāsasmeļas pieredze, lai pēc gadiem varētu sevi izpaust un nostiprināt savu es.
Mani neinteresē mantiņa un es negribu zināt, cik tā maksā.
Taču tas, kurp mani “velk” mana nākotne, māksās vēl daudz dārgāk, un tajā būs mana dāvana jums visiem.
Novērtējiet mani to, ka es “laužu” mantiņu un nespēlējos ar to pēc tās noteikumiem.
Man ir savi noteikumi un es neļaušu mantiņai mani vadīt.
Ja es pakļaušos visu mantiņu, kuras jūs man pērkat, visiem noteikumiem, es pats drīz jums kļūšu par spēļmantiņu – vai tad tas nav saprotams?
Šodien – “laužu”, bet rīt pateicoties šai pieredzei, es būvēšu savu dzīvi.
Mammu, nedusmojies!
Tēti, nerāj mani!
Atdodiet man mantiņu, kamēŗ tā var man kalpot!
Bet jums tā būs vieglāk redzēt, kurp mani virza Daba!

Šalva Amonašvili. Pedagoģijas viedie stāsti.
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Foto: pexel

P.S. Es esmu ļoti laimīga, ka mani vecāki ļāva man griezt lellēm matus, špricēt savus lāčus līdz tie sāka smakot, un lai arī es nekļuvu ne par ārstu, ne frizieri, tomēr savu saprašanu no šiem bērnības dienu eksperimentiem es guvu 🙂

Tad, kad…

gundegas81

Mans dēls

mans dēls

«Mans dēls neprot ne lasīt ne kaut ko izgriezt ar šķērēm, taču viņš liek cilvēkiem no laimes apraudāties»
Mūsu ģimenē dāvanas – ir svēta tēma. Mans dēls četros ar pusi gados nenoskaitīs dzejoli angļu valodā, nezin visus alfabēta burtus, neprot uzzīmēt cilvēka seju, toties viņš dāvina dāvanas.
Kad viņš izdzird vārdu “svētki”, viņš interesējas, ko mēs kuram dāvināsim. Kartītes “uztaisi pats”, kūciņas dāvanā, ziedus, jebko.

Kad viņam bija divi gadi, viņu atpazina visos apkārtnes ziedu kioskos. Viņš ar tanka neatlaidību turp vilka savu tēvu un kliedza “puķes mammītei”. Lepnais tētis gaidīja, kamēr bērns izvēlēsies manas mīļākās krizantēmas un lepni par to maksāja. Es staroju, kad ziedu pārdevēji, kuri manu dēlu atpazina, mums plati smaidīja.

Ir paredzēts bērnu “attīstīt”. Vadāt viņu pa muzejiem, speciālām nodarbībām, izstādēm, uz baseinu, jāšanas sportu, vijoļspēles nodarbībām un daiļslidošanu. Mēs laikam neesam no šīs pasaules, mēs dzīvojam bez jāšanas sporta.

Maniem bērniem ir reflekss – kad atskan vārds “viesi”, viņi skatās turp, kur glabājas milti, jo mēs cepam tortes un dāvinām tās.

Dēls neprot rokās noturēt šķēres, tā man saka bernu dārza auzdzinātāja – jūs viņam tās vienkārši nopērciet, lai graiza papīru. Labi, mēs nopirksim kaut desmit šķēres, bet viņš negrib griezt papīru, viņš grib mikseri, tāpēc, ka rīt mēs gaidām ciemos vecmāmiņu un vectētiņu un tas nozīmē, ka viņš gribēs cept cepumus. Man aug puisis, kurš šķībi griež un slikti zīmē, toties prot iemarinēt gaļu. Šausmas.

Droši vien skolā viņš atpaliks visos priekšmetos. Viņs neizrunā dažas skaņas. Viņš savu vārdu raksta no labās uz kreiso pusi – šai sakarā mēs jokojam par ebreju saknēm. Viņš nezin angļu valodu un neprot sašņorēt zābakus. Kāds bezcerīgs ārprāts. Kur te bija mana dežūrburka ar pelniem, ko kaisīt matos.

Taču viņš liek cilvēkiem raudāt aiz laimes. Viņš bez brīdinājuma atnāk uz dārziņu ar puķēm, tāpēc, ka audzinātājas ir labas un viņām steidzīgi vajag ziedus – mammu, ejam ātrāk, lai nenokavētu. Viņš sapucē vecmāmiņu – apkarina ar krellēm, rokassprādzēm un saka vectētiņam: “un tagad tu vari iet dejot ar mūsu skaistuli”. Viņš velk tēti ārā lietū un sniegā, tāpēc, ka mammītei puķes novītušas, kamēr tētis bija komandējumā.

Viņš visus savus pirmos ietaupījumus no krājkasītes investēja jaunas mašīnas iegādē. Nolēma un viss.

Viņš neprot uzrakstīt vārdu “Ignats” uz apsveikuma kartiņas vecmāmiņai, taču pilnīgi skaidri zin, ka pagatavot šo kartiņu ir dzīvībai ļoti svarīgs jautājums.

Un mums šķiet, ka mēs kā vecāki visu darām pareizi.

Angļu valodu viņš iemācīsies. Paspēs. Bet ar mīlestību un maigumu viss nav tik vienkārši.

Darja Ivanovska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par maz laimes

!berni

Man ir sāpīgi un briesmīgi dzirdēt spriedelējumus par to, ka mūsu bērniem ir pārāk viegla dzīve, maz grūtību un trūkuma. Un, teic, ka no tā cieš viņu cilvēciskās īpašības.

Tā nav taisnība. Grūtības, bēdas, trūkums – ne jau tās veido personību. Tās tikai atklāj, apliecina jau esošās, bet līdz šim slēptās rakstura iezīmes. Cilvēku veido laime. Un, ja nu viņš ir izaudzis ne tāds, kā mums gribētos, tad, visticamākais, tas ir tāpēc, ka laimes izradījies par maz.

Arkādijs Raikins
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Bērns izaudzis – atlaid!

putnens no ligzdas1

Man blakus metro stāv jauns iemīlējies pārītis. Puisis un meitene nevar viens no otra nolaist acis un tik runā un runā. Un smejās un atkal runā. Zvana telefons.

– Mam, es esmu kopā ar Ļenu! Būšu vēlu, es jau tevi brīdināju – saka puisis.

Telefons sāk vibrēt tādās augstās notīs, ka gribās paiet nostāk.
– Jā, es biju pie vecmāmiņas. Protams, pateicu. Jā, izdarīju, kā tu teici. Un arī to! Mam, es vairs neesmu maziņš! Kur? Uz kino braucam! Protams, izslēgšu telefonu, tur visi izslēdz, – puisim acīs īgnums. – Mam, mēs ar tevi katru dienu redzamies! Viņa… Viņa nav “kaut kāda tur Ļenka”. Viņa ir mana Ļena!
Nevajag, mam!
Puisis nervozi izslēdz telefonu. Meitene klusējot viņam pieglaužas un paberzē degunu gar viņa vaigu. Apkārt klusums.

Pazīstama aina, vai ne? Bet mamma taču zin, ka blakus dēlam stāv meitene, kura viņas dēlā ir iemīlējusies! Mamma taču arī reiz bija jauna un arī iemīlējās. Viņa taču zin, kādām acīm tajā brīdī skaties uz savu mīļoto. Kāpēc gan tad, kad tas skar viņas dēlu, viņa ir kļuvusi tik nesaprotoša, nevērīga un netaktiska?

Šķiet, tikai nesen nocēlām savu lolojumu no podiņa, peldinājām, kopā gatavojām mājas darbus. Un, lūk, meita jau taisa manikīru, dēls skujas un abi pa kluso izložņā dažādus pieaugušo “saitus”. Abi tiecas pēc neatkarības un demonstrē to visos iespējamajos veidos. Dzīve vienalga viņiem pasniegs savas mācību stundas, un viņi sapratīs, ka brīvībai ir ļoti augsta cena.

Par to nāksies maksāt ar rakstura nobriešanu, profesionālo izaugsmi, māku veidot savas vajadzības atbilstoši savām iespējām.

Un pieaugušie? Kāpēc viņi no tik mīļiem un saprotošiem cilvēkiem pēkšņi pārvietojas opozīcijā? Tāpēc, ka daudziem cilvēkiem radniecības sajūta sevī ietver īpašnieka komponenti.

Bērns mums piederēja (un viņam pret to nekas nebija līdz noteiktam brīdim), un tagad mēs viņam esam tikai daļa no viņa pasaules. Diemžēl, tas ir neizbēgami un daudzi to uztver ļoti slimīgi. Vecāku greizsirdība – ir ļoti graujoša emocija. Vēl briesmīgāka tā ir tad, ja māte savu bērnu ir audzinājusi viena.

Pie manis konsultējās jauns laulātais pāris, kuru laulību apdraudēja vīra māte. Katru reizi, kad viņas dēls ieklepojās, māte ielauzās guļamistabā pie jaunajiem, bruņojusies ar tabletēm, bez jebkādām ceremonijām. Dēls mierīgi centās paskaidrot situāciju, bet, kad tas neizdevās, vienkārši izlika māti aiz durvīm. Sarunā ar mani viņa visu laiku apgalvoja, ka viņas vedekla ir noskaņojusi dēlu pret viņu. Man nācās taktiski un uzstājīgi paskaidrot viņai to, kas notiek jaunlaulāto istabās un, ka vecāki šādā situācijā ir tādi paši nepiederošie, kā visi citi.

Mums vienmēr šķiet, ka par mūsu bērnu neviens nespēs parūpēties labāk kā mēs. Mēs zinām, ar ko viņš ir slimojis, kas viņam patīk, kas nepatīk, no kā baidījies. Un ar grūtībām atzīstamies sev tajā, ka bērni mēdz izaugt no savām bailēm, ieradumiem un slimībām. Viņi nevēlās par to atcerēties, bet mēs tikai to atgādinām, atgadinām. Mēs aizmirstam to, ka šīs atmiņas ir dārgas mums, nevis viņiem. Un dusmojamies uz viņiem par to, ka viņi nevēlas ar mums dalīties nostaļģijā pēc bērnības. Taču tieši viņus, cilvēkus, kuri nav spējuši pāraugt savu bērnību, sauc par infantiliem, “memmesdēliņiem un memmesmeitiņām”. Audzinot totāli atkarīgu no sevis bērnu, vecāki pat neiedomājas, kādu bedri viņi paši sev izrok savām vecumdienām. Tāpēc, ka neizbēgami pienāks diena, kad viņu lolojumam pašam nāksies patstāvīgi pieņemt lēmumus. Bet viņš to neprot darīt un baidās.

Ir ļoti pamācoša anekdote par šo tēmu.

Sarunājas divas jaunas sievietes.

– Man beidzas pacietība, – viena saka. – Mēs ar vīru jau trīs gadus esam kopā, bet viņš vienmēr un jebkurā jautājumā skandina “mamma”, “mamma”.
– Bet tu pārsteidz viņu, – saka otra. – Uzvelc melnu mežģīņu apakšveļu, zeķes ar bantītēm. Kā viņš parādās uz sliekšņa, tu nomet halātu un meties viņam virsū.
Nākamajā dienā abas satiekas.
– Nu, kā?
– Nekā! Viņš ieraudzīja melno veļu, nopūtās un apraudājās: tu visa melnā! Vai kaut kas atgadījies ar mammu?!…
Vai var šo sievieti apskaust? Interesanti, cik ilgtspējīgas ir tādas laulības?

Strādājot ar ģimenes problēmām, esmu ievērojusi vienu likumsakarību. Ģimenēs, kurās valda takta izjūta un cieņa pret otra jūtām un gaumi, kur vecāki aizrautīgi dara savu darāmo, kur cilvēkiem ir hobiji, laba humora izjūta, kur vecāku funkcijas tiek pildītas harmoniski un dabiski, ir daudz mazāk problēmu paaudžu starpā.
Vecāki nespiež uz bērniem ar savu “mīlestību”, kas robežojas ar atteikšanos no sevis un savām vēlmēm. Tāda “mīlestība” ir ļoti smaga. No tās vienmēr gribas aizmukt.

Kāds 15 gadīgs pusaudzis privātā konsultācijā stāstīja par savu māti:

«Viņa pastāvīgi man atgādina, ka manis dēļ ir upurējusi visu. Tēvs briesmīgi dzēra, bet viņa to pacieta un teica, ka negrib, lai es izaugtu bez tēva. Smieklīgi. Man ir pretīgs gan viņš gan mūsu māja. Un pat viņa, mūžīgi aizkaitinātā. Kaut gan es viņu ļoti mīlu. Viņa saka, ka dzīvo dēļ manis. Bet es gribu, lai viņa dzīvo dēļ sevis. Es ar sevi tikšu galā. Es gribu viņu redzēt laimīgu.”

Vai sapratāt, par ko viņš runāja? Es sapratu.

Bērnu ienākšana mūsu dzīvē neatņem mums tiesības kaut ko gribēt, kaut ko mācīties, kaut ko mīlēt un vēlēties, būvēt savus nākotnes plānus. Protams, bērni šos plānus piekoriģēs. Vienkārši divu paaudžu dzīve ritēs ne uz otras rēķina, bet to varēs izdzīvot kopā kā priekos tā bēdās. Tādā ģimenes savienībā, kā likums, neviens speciāli “neaudzina” bērnus.

Viņi uzsūc ģimenes filosofiju un dzīves stilu pašas dzīves gaitā. Šī filosofija paredz, ka cilvēki dzīvo zem viena jumta, tāpēc, ka ir tuvi un mīl viens otru. Un pienākums tiek uztverts kā pats par sevi saprotams.

Ir mīlestība pret bērniem, nevis dzīve bērnu dēļ.

Ir prieks, ieraugot iemīlējušos dēla vai meitas sejiņu, nevis bēdas no domas par to, ka tava bērna sirds pieder vēl kādam.
Ir neprātīgs lepnums par bērna radošajām un dzīves uzvarām, nevis žēlums pret sevi dēļ tā, ka pats neesi varējis realizēt savus plānus.
Un nav vēlmes uzspiest bērnam savu dzīves stilu, starp citu, kopā ar savām paša kļūdām.
Vēlamies mēs to, vai nevēlamies, bet mūsu bērni izaug. Viņiem mūsu radītajā pasaulē kļūst par šauru. Un, ja mēs vēlamies palikt ar viņiem mūžīgā dvēseliskā radniecībā, mums laicīgi viņi ir jasaprot un jāprot atlaist. Lai cik paradoksāli tas nešķistu.

Psihologa padomi:

1. Audziet kopā ar saviem bērniem. Jums jāzin viņu gaume, intereses, veids kā viņi komunicē, kas, viņuprāt, ir labi, kas slikti. To bērni un jaunieši īpaši novērtē. Ar jums vienmēr kontaktēsies, ja sapratīs, ka esat “tēmā”.

2. Pat tad, ja esiet konservatīvi, laiku pa laikam pārskatiet savas pārliecības. Jūsu bērniem nāksies dzīvot citā laikā. Tur būs pavisam citi likumi, kārtība, prasības un jūsu bērni būs spiesti adaptēties. Bet jūsu nespēja būt elastīgiem attālinās bērnus no jums. Viņi nav spējīgi izmainīt savus vecākus, tāpēc tad, iespējams, tālak ies bez jums.

3. Bērni ir izauguši un jums ir parādījies vairāk brīva laika. Nekarājieties pastavīgi telefonā, nepārtraukti skaidrojot ar bērniem attiecības. Nodarbojieties ar sevi! Īstais laiks mierīgi saārstēt kādas savas kaites, atcerēties par saviem nerealizētajiem planiem (piemēram, aiziet kaut ko jaunu iemācīties un nomainīt profesiju, pierakstīties deju skolā, korī, organizēt mazu pūtēju orķestrīti, iemācīties šūt, mācīties valodas – maz kas gadās). Ticiet man, tas paaugstinās jūsu statusu bērnu acīs.

Vienmēr ir interesanti ar to, kuram pašam ar sevi ir interesanti.

4. Padariet harmonisku savu dzīvi. Ja esat laulībā, tad pēdējais laiks atjaunot jūsu attiecības. Pievērsiet savam laulātajam draugam vairāk uzmanības, dāviniet dāvanas, dodieties kopā ceļojumos. Atcerieties, kā jaunībā jūs bijāt viens otram pieķērušies un iemīlējušies. Ja esat viens, tad īstais laiks atrast draugu vai draudzeni. Atrodiet to, kurš ļaus dvēselei justies laimīgai. Tad vairs negribēsies karot ne ar vienu. Tai skaitā arī ar saviem bērniem.

Olga Hmeļevska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pirmā mīlestība

pirma milestiba3

Izrādās, ka pirmās mīlestības laikā notiek pieskaršanās augstākajiem garīgo vērtību līmeņiem.

Mūsu ikdienišķajās emocijās mēs aptveram 1-2 pasaules, bet mīlestības uzliesmojuma laikā aptverts tiek viss Visums, visas 33 pasaules.
Un, ja brīdī, kad mūsu pirmā mīlestība tiek pazemota, mēs nemeklējam vainīgos, piedodam un saglabājam savu mīlestību pret Dievu, mums ir iespēja būt neatkarīgiem no Visuma un sajust sava Dievišķā “Es” realitāti.
Tātad savam bērnam mēs varam teikt:

– Tava Dvēsele un ķermenis gatavojas mīlestībai, un tu to drīz sajutīsi, bet pati pirmā un brīnišķīgākā un gaišākā mīlestība vienmēr būs tikai līdzeklis, ar kura palīdzību tu uzkrāsi Dievišķo sevī. Un no tā, cik ļoti tu sajutīsi, ka cilvēciskā mīlestība ir tikai līdzeklis Dievišķajai mīlestībai, tieši tik daudz jebkura cilvēciskā laime neradīs tevī atkarību, bailes un aizvainojumu.

Sergejs Lazarevs “Karmas diagnostika”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc suņiem tas izdodas labāk?

berns_suns4

Šodien strādāju ar pusaugu meiteni… Jautāju, ar ko viņai ģimenē visvieglāk parunāt… Atbilde atskanēja momentā, mierīgi, bez liekuļošanas un vēlmes izsaukt aktīvu žēlumu: – Ar suni…
Nē, tikai Jūs nepadomājiet, ka man ir slikti mamma un tētis… viņi ir labi… Es esmu slikta… es slikti mācos, nesakārtoju savu istabu un man bieži ir slikts garastāvoklis…. Un tāpēc viņi pastavīgi runā tikai par to… par to, kas būs, ja es nenolikšu eksāmenus… kāda es esmu nevīžīga un cūcīga, kāpēc es mūžīgi staigāju ar skābu seju… Man nav ko atbildēt, jo es arī pati sevi ciest nevaru… Bet sunim es patīku jebkāda un viņš manī klausās…

Es arī klausījos… Mīļie, es klausījos un domāju par to, ka Mīlestība ir tad, kad tuvie mums patīk tādi, kādi viņi ir un mēs viņos klausāmies… Bet viņi pēc tam pārstāj uzskatīt sevi par neko, sliktiem, neglītiem, un klausās mūs… tādus, kādi mēs esam…. Tikai nezin kāpēc suņiem tas izdodas labāk…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīvot… no bailēm vai mīlestības

gudras domas

Kad mēs domājam, kā audzināt savus bērnus, mēs bieži baidāmies nenodarīt viņu Dvēselēm traumu. Tādu traumu, kuru paši dabūjām bērnībā no saviem vecākiem. Un rīkojamies baiļu vadīti. Tas ļoti stipri ierobežo. Atņem radošumu. Tā, it kā mēs dzīvotu mīnu laukā.

Taču stāsts nav par traumām vai to neesamību. Stāsts ir par līdzsvaru starp atbalstu un frustrāciju. Un ir pavisam cita pieeja. Var dzīvot ne no bailēm, bet no mīlestības.

Var domāt par to, kā dot bērniem pietiekami daudz mīlestības un atbalsta, lai viņi spētu tikt galā ar tām grūtībām, ko viņiem gatavo dzīve un liktenis. Un ar tām Dvēseles traumām, kuras mēs neizbēgami radīsim, jo esam taču dzīvi cilvēki. Un tad tas dod brīvību un plašumu vecāku radošumam.

Var domāt ne par to, kā būt ideālam vecākam, bet par to, kā būt pašam un mācīt bērnam pasaulei parādīt savu ievainojamību un saņemt atbalstu un tuvību. Un tas rada daudz laimes.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Stāsts jau nav par āboliem…

aboli3

– Saška, vai tu kādreiz esi bijis laimīgs?…
Divas zaļas acis, katrai no kurām ir deviņi gadi, izplešas kā palēninātajā filmā…
– Es nezinu…
Viņš atbildēja tik klusu, ka es vēlreiz pārjautāju…
– Es domāju, ka ar bērniem par to nerunā…
Par ko tad runā ar bērniem?..
– Par atzīmēm un labu uzvedību…
– Skaidrs, tomēr pamēģināsim… tad kā ar to laimi?..
Puika ilgi klusē, pēc tam klusiņām atbild:
– Reiz ciemos atnāca vecmāmiņa un atnesa man ābolus… es teicu, ka droši vien ābolus es nedrīkstu ņemt, jo man matemātikā bija trijnieks…
Man nedod saldumus un augļus, kad es slikti mācos…
Bet vecmāmiņa sāka smieties un teica, ka dāvina man ābolus tāpēc, ka vienkārši mani mīl, bet atzīmes var būt visādas…
Tie bija ļoti garšīgi āboli…
Un es pirmo reizi dzīvē neuztraucos…
Vai var teikt, ka biju laimīgs?..
Es klusēju, man bija ļoti grūti runāt tajā brīdī. Bet es noteikti zinu, ka laime ir tad, kad ar tevi runā ne tikai par atzīmēm un labu uzvedību…
Kad tevi apskauj…
Kad ir kaut viens beznosacījumu mīlestības avots…
Un kad ir garšīgi āboli…
©Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Domā par savu dēlu tikai labu

mamma un dēls

– Domā par savu dēlu tikai labu. Vienmēr! Lai kas arī notiktu, saproti?! – katru dienu man saka Mīļotais. Viņš ir mans skolotājs.
… Mēs sēžam virtuvē pie galda. Es priecīgi gatavoju saviem puišiem garšīgas pusdienas un klāju galdu. Saša palūdza, vai var uz piecām minūtēm aiziet pie vectētiņa un apsolīja, ka uz pusdienām paspēs atgriezties. Galds bija jau uzklāts un gatavs kopīgai maltītei. Es nervozēju, tad liekot šķīvjus uz galda, tad sakārtojot salvetes un galda piederumus, kad pēkšņi pa logu ieraudzīju, ka dēls atgriežas no otras puses, nevis tās, kur dzīvo vectētiņš. Un, vēl…. Vēl viņš kaut ko slēpj aiz muguras.
– Mitja, Saša kaut ko ir sev nopircis un slēpj aiz muguras. Droši vien “Fantu”. Viņš taču zin, cik daudz tajā cukura un vienalga, – es piepūtos un demonstratīvi apsēdos uz krēsla, sakrustojusi rokas un atceroties vēl nesen notikušo incidentu ar šo dzērienu.
– Domā par savu dēlu tikai labu. Vienmēr! Lai kas arī notiktu, saproti?!, – Vīrs cieši ieskatījās man acīs.
– Jā…. labi… es saprotu…, – nevaru pretoties sava vīra vārdu spēkam. Viņš ir pārliecinošs. Šis viņa spēks ir jūtams pa gabalu. Es aizvēru acis un, neskatoties uz iekšējo cīņu, vienkārši teicu “Es mīlu tevi, Dēls! Svētīju!”
Iskanējas durvju zvans. Es pati nolēmu atvērt durvis un domās nosolījos sev nedusmoties un nerāt dēlu par kaitīgo dzērienu. Pagriezu atslēgu un ieraudzīju dēla priekā starojošo seju.
– Mammu! Tas Tev!

Un viņš pastiepa man baltu kā sniegs rožu pušķi.

Skudriņas par muguru… Vainas sajūta par to, ka es padomāju par savu dēlui sliktu… Dievs! Viņš vienkārši bija aizgājis pēc ziediem savai mammai.
– Manu mīļo dēliņ! Paldies Tev, Mīļais! – es viņu cieši piespiedu sev klāt un noskūpstīju viņa maigo vaigu. Asara lēni nopilēja uz viņa pleca, viņš maigi noslaucīja manu seju…
– Viņš pats nolēma tās nopirkt, – man ausī čuksteja Vīrs, – par savu paša sakrāto naudu, saproti….

Es sapratu… Un esmu laimīga.

Domājiet par saviem bērniem tikai labo. Vienmēr! Lai kas arī notiktu!
Mīlestībā, Natālija Kovaļova
Tulkoja: Ginta Filia Solis