Par audzināšanu

audzinasana

Es nekad neesmu rakstījis par audzināšanu, jo domāju, ka audzināšana nozīmē pašam dzīvot labi. Tas nozīmē pašam kustēties, audzināt sevi, jo tikai tā cilvēki iespaido citus un audzina viņus. Vēl jo vairāk tas attiecas uz bērniem. Būt taisnīgam un godīgam pret bērniem, neslēpjot no viņiem to, kas notiek Dvēselē – ir vienīgā audzināšana.

Visas audzināšanas grūtības izriet no tā ka Vecāki ne tikai nav izlabojuši savus trūkumus, bet attaisnojot tos sevī, grib neredzēt savus trūkumus savos bērnos.
Ļevs Tolstojs
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Kad esi neprātīgi nogurusi no sava bērna

mamma meita16

Kā tikko mēs bijām atveduši mājās savu nupat dzimušo meitiņu, viņas vecākie brāļi atskrēja pie manis, lai paziņotu, ka māsa raud, činkst vai nedaudz aizdomīgi smaržo: “Mammu, tu kādam ļoti esi vajadzīga. Mammu, mazulīte raud”. Vai arī es uz minūtiņu apsēžos, skaidri zinot, ka pēc brīža bērns pamodīsies… “Mammu, tu esi man vajadzīga!” Labi! Es jau sapratu! Nerunājot nemaz par to, ka mazās māsas vajadzības nobāl salīdzinājumā ar divu mazo brāļu vajadzībām.

Kādam nemitīgi vajag uzkost, aizsiet šņores, iedot citu zeķi, ielikt ūdenī ledus gabaliņus, iedot JAUNO skautu formu, noslaucīt puņķus, apskaut, pastāstīt pasaku, sabučot. Ir bijušas dienas, kad man šķita, ka diena nekad nebeigsies un monotonais stāvoklis, kad tu pastāvīgi “kādam esi vajadzīga” var patiesi izdarīt savu darbu un iespaidot tevi ļoti negatīvi. Taču pēkšņi man kā zibens spēriens prātā iešāvās doma: viņiem vajadzīga esmu ES. Nevis kāds cits. Neviens cits cilvēks pasaulē. Viņiem vajadzīga ir viņu MAMMA.

Jo ātrāk es spēju pieņemt to faktu, ko nozīmē būt mammai, ka es nekad neko nepaspēju, jo ātrāk es spēju atrast savu vietu un iegūt mieru šajā trakajā skrējienā šajā savas dzīves etapā.

Jo ātrāk es spēju saprast, ka “mamma” – ir mans pienākums, mana privilēģija un gods. Un es esmu gatava būt tur, kur esmu vajadzīga, jebkurā diennakts laikā.

“Mamma” – tas nozīmē, ka tikko kā es esmu 4 no rīta pēc barošanas nolikusi mazulīti gulēt, mazajam trīsgadīgajam puikam ir rādījies briesmīgs sapnis.
“Mamma” – tas nozīmē, ka es izdzīvoju ar kafiju un to, ko nav apēduši mani bērni.
“Mamma” – tas nozīmē, ka mēs ar vīru nedēļām ilgi nepaspējam normāli aprunāties.
“Mamma” – tas nozīmē, ka, pat neapdomājot, es viņu vajadzības nolieku pirms savējām.
“Mamma” – tas nozīmē, ka viss mans ķermenis sāp, bet sirds ir mīlestības pārpilna.

Es esmu pārliecināta, ka pienāks diena, kad TĀ es vairs nevienam nebūšu vajadzīga. Mani bērni aizies kur nu kurais, un būs ierauti savās dzīvēs. Bet es viena sēdēšu kādā pansionātā (šo rakstu raksta amerikāniete un Amerikā pansionāti ir ērti un komfortabli, tāpēc liela daļa cilvēku dod priekšroku savas vecumdienas pavadīt tieši tā – red.) un vērošu, kā vīst mans ķermenis. Un tad es nevienam nebūšu vajadzīga. Iespējams, būšu kļuvusi par nastu.
Protams, viņi mani apciemos, bet manas rokas vairs nebūs viņu mājas. Un mani skūpsti viņiem vairs nebūs dziedējoši. Un vairs nebūs mazu zābaciņu, no kuriem tīrīt netīrumus. Un nebūs vairs jāpiesprādzē drošības jostas pār bērnu sēdeklīšiem mašīnā. Un es pati sev palasīšu pasaku pirms miega, septiņas reizes pec kārtas. Un vairs nebūs mugursomu, kas jāsapako un jāizpako, nebūs pusdienu kastītes, kas jāpiepilda. Un es esmu pārliecināta, ka mana sirds raudās, lai tikai vēl izdzirdētu smalkās balstiņas: “Mammīt, tu kādam esi vajadzīga!”
Un tagad man šķiet brīnišķīgas šīs agras barošanas reizes četros no rīta mūsu mazajā, omulīgajā bērnistabā. Mēs skatāmies, kā klusi snieg sniegs un kā pa balto, līdzeno lauku skrien zaķis. Tikai es un mana mazulīte, kaimiņu mājās viss vēl ir tumšs un kluss. Tikai mēs sēžam un skatāmies kā uzlec bāls mēness un pa bērnistabas sienām danco ēnas. Es un viņa – tikai mēs divas dzirdam, kā tālumā iesaucas pūce.

Zem segas mēs viena otrai pieskaramies un es viņu šūpoju, lai viņa atkal aizmigtu. Jau četri no rīta, esmu nomocījusies, taču viss ir labi, es esmu viņai vajadzīga. Tikai es. Un arī viņa man ir vajadzīga tāpēc, ka viņa mani padara par mammu. Reiz vina gulēs mierīgi visu nakti. Reiz es sēdēšu kaut kur pansionātā, un manās rokās nebūs nekā, un es sapņošu par tām tumšajām naktīm bērnistabā. Par to laiku, kad biju viņai vajadzīga un mēs bijām tikai divas vien visā pasaulē.

Vai es varu baudīt to, ka esmu vajadzīga? Dažkārt – bez šaubām, bet ļoti bieži tas ir ļoti nogurdinoši. Nav arī jāizbauda katrs mirklis. Tas ir pienākums. Dievs mani padarīja par viņu mammu. Tas ir tas stāvoklis, uz kuru es tiecos vēl pirms biju to izpratusi.
Trīs brīvdienu laikā mans vīrs nespēja noticēt savām ausīm, cik bieži mūsu zēni atkārtoja: “Mamma, mamma, mamma!” – “vai viņi vienmēr tā dara?” – viņš jautāja, neslēpjot savu izbrīnu, šausmas un līdzjūtību. – “Jā, visu dienu, katru dienu. Tas ir mans darbs”. Un arī es esmu spiesta atzīt, ka tas ir pats sarežģītākais darbs no visiem, kas man jebkad ir bijuši.

Megana

Pirms bērnu piedzimšanas es biju menedžere ļoti populārā restorānu tīklā Floridā. Sestdienas vakarā 19:30 es stāvēju bezgalīgas sķīvju padošanas rindas galā, kad pazuda elektrība…. taču tas ir nieks, salīdzinājumā ar to, kas notiek mūsu mājās 17:00. Un, ticiet man, klientiem Dienvidfloridā ir grūtāk iztapt, nekā jebkuram citam. Taču tā ir dāvana, salīdzinajumā ar maniem zēniem ar zemu cukura līmeni asinīs.
Kādreiz man bija laiks. Laiks sev. Tagad būtu labi kaut nedaudz pievērst uzmanību saviem nagiem. Mans krūšturis uz manis vairs tikai karājas, ne – sēž. Mans fēns, droši vien vairs nedarbojas, es to pat nezinu. Es nevaru ieiet dušā bez skatītājiem. Es sāku lietot acu krēmu. Taču man vairs nepārbauda personības apliecību. Tas ir apstiprinājums tam, ka esmu māte. Pierādījums tam, ka kādam esmu vajadzīga. Tieši tagad kādam pastāvīgi esmu vajadzīga. Tāpat kā pagājušonakt…
Trijos naktī es dzirdu mazo kājiņu dipoņu, kas apstājas pie manas gultas. Es guļu klusiņām, gandrīz vai neelpoju. varbūt atgriezīsies savā istabā. Jā!
“Mammu!”
“Mammu!” – balss kļūst skaļāka un uzstājīgāka.
“Jā” – es klusiņām čukstu.
“Mammīt, es tevi mīlu”.
Un viss, viņš aizgāja. Atgriezās sava gultiņā. Bet viņa vārdi vēl joprojām skan nakts klusumā. ja vien es varētu tiem peiskarties un piespiest tos sev klāt. Šī klusā balstiņa čukst pašus skaistākos vārdus pasaulē. Es atgriežos miegā, bet šie vārdi iemājo manā sirdī.
Reiz tas mazais puika kļūs par lielu vīrieti. Un viņš man vairs nečukstēs ausī tādus mīļus vārdus nakts stundā. Es dzirdēšu vien mašīnu skaņas un vīra krākšanu. Es mierīgi gulēšu un neuztraukšos par saslimušo bērnu vai raudošo zīdaini. Tas vienkārši paliks manās atmiņās. Un atmiņā paliks tie gadi, kad es biju vajadzīga, un tas bija nogurdinoši, bet īslaicīgi.
Jāpārtrauc sapņot par to, ka “reiz” viss kļūs vienkāršāk. Tāpēc, ka patiesība ir tāda: jā, varbūt kļūs vienkāršāk, bet labāk kā šobrīd nebūs nekad.
Šodien, kad es visa esmu vienos puņķos un mazo siekalās. Šodien, kad es baudu to, ka mazās roķeles apķer manu kaklu. Šodiena ir ideāla.” REIZ” man būs pedikīrs un es varēšu iet dušā bez skatītājiem. “Reiz” es atgriezīšu sevi sev. Bet šodien es sevi atdodu citiem, es piekūstu, es visa esmu nosmērējusies, bet mani tik ļoti mīl un tāpēc man atkal jāiet. Es kādam esmu vajadzīga.
Autors: Megana – mamma, sieva, rakstniece, interjeriste
Tulkoja: Ginta FS

P.S. Šis laiks, par kuru runā Megana, manā dzīvē bija pirms 12 gadiem, tikai mazulīši bija divi uzreiz, un lielie puikas – divi skolnieciņi. Ļoti daudz kas no tā laika man ir aizmirsies, it kā izdzisis no atmiņām, laikam jau tas bija traks laiks. Es centos būt laba mamma un vienlaicīgi sabiedrībā derīgs cilvēks, veiksmīga sieviete, atskatoties uz to laiku, es vispār nesaprotu, kā to varēju, kā paliku pie pilna prāta. Viennozīmīgi piekrītu tam, ka laiks, kad bērni ir maziņi ir gan skaists, gan grūts un to darbu, ko dara mammas, reti kurš redz un novērtē. Taču es bērnus neradīju tāpec, lai tiktu novērtēta.
Ja šodien man būtu tāda iespēja, es tomēr censtos vairāk izbaudīt kopā būšanu ar saviem mīļajiem, uzmanīgāk ieklausītos, censtos ik mirkli gūt baudu no šīs kopā būšanas un vairāk novērtētu savu mammas lomu. Taču tas laiks ir pagājis un es, būdama, nu jau pieaugušu bērnu (kuri vairs naktī nestāv pie manas gultas:) ) mamma viennozīmīgi varu teikt, ka jebkurā vecumā  – ar vai bez bērniem, ir ļoti svarīgi iemācīties būt vajadzīgai un interesantai pirmkārt sev. Ralizēties kā sievietei, personībai – lai tad, kad bērni aizies savās dzīvēs, mana dzīve nekļūtu mazāk krāsaina, lai tajā vietā, kur es būšu, pansionātā, savās mājāš vai kur citur, man vienmēr būtu interesanti pašai ar sevi, lai mana iekšējā pasaule spētu ziedēt arī bez citu lejkanniņas palīdzības:) Ginta FS

Smilšu pilis

smilšu pilis8

Aizved savus bērnus uz pludmali un atstāj viņus jūras krastā. Ko viņi darīs? Viņi uzbūvēs smilšu pilis. Viņi stundām ilgi būvēs pilis ar tornīšiem, aizsarggrāvjiem un visādiem citiem smalkumiem. Un, kad pēc kāda laika tu teiksi: “Bērni, laiks doties mājās” – ko viņi izdarīs? Viņi sabradās savas smilšu pilis! Un tu teiksi: “Kāpēc jūs tā dariet? Jūs taču patērējāt vairākas stundas, lai radītu tādu skaistumu, un pāris sekundēs esat iznīcinājuši visu sava darba rezultātu!” Bet viņi uz tevi paskatīsies kā uz trako. Tāpēc ka tu centies piemērot viņu uzvedībai savas pieaugušo shēmas, sev saprotamas racionālas idejas. Ja tu vēl stiprāk uzspiedīsi, viņi teiks: “Tas ir tik jautri. Mēs to darām tāpēc, ka tas ir tik jautri”. Bet patiesībā viņi nemaz nedomā tādās kategorijās, viņi vienkārši dara.

Autors: Veins Likermans “Pieņemt to, kas ir”

Tulkoja: Ginta FS

Par ko mani mīlēt?

par ko mani milet

Vēlme būt mīlētam un pieņemtam vienlaicīgi, ir gluži dabiska. Caur sajūtu, ka viņu mīl un, ka viņš ir vajadzīgs, bērns legalizē savu esību šajā pasaulē. Savukārt, caur vecāku attieksmi pret viņu, bērns formā savu nākotnes attiecību scenāriju ar citiem cilvēkiem.

Sākotnēji, kad bērns piedzimst, viņš nekādā veidā necenšas nopelnīt mīlestību un atzinību. Viņš vienkārši IR, viņš dzīvo, ziņo par savām vajadzībām un izsaka savu nepatiku un bailes (caur raudām, ar mīmikas vai kliedzienu palīdzību). Viņš vienkārši ir klātesošs.

Normālā, veselā variantā, bērns saņem emocionālo atbalsi no savas mātes: mamma atnāk, paņem uz rokām, pieliek pie krūts, viņai ir mīkstas rokas, krūtis ir karstas, piens garšīgs, viņa klusiņām dzied. Mamma bērnu sev piespiež.

Ar viņu kopā ir mierīgi un droši. Un neapzināti “uzsūcas” zināšana par to, ka “Es esmu un tas ir labi.”

Taču, kas notiek tad, kad mammai pašai ir depresija? Vai arī viņa ir trauksmaina? Nodarbināta ar savām problēmām, aizņemta darbā. Vai arī bērns vispār nav bijis plānots. Nogurusi. Ar savām traumām.

Tad bērns sāk just kaut ko nelāgu. Viņš nesaņem šo zināšanu par to, ka viņu mīl. Un, lūk tad, ieslēdzas spēle “mīlestības nopelnīšana”.

Viņš rāda mammai savus zīmējumus, lielās ar tiem “Mammu, paskaties, ko es uzzīmēju!” Bet mamma, ieslīgusi savās problemās, vien attrauc: “Uzzīmēji. Redzu. Malacis…” un turpina domāt savu domājamo un ieslīgst mājas rūpēs. Vinš mēģina dziedāt, dejot – mamma palūdz viņu uzvesties klusāk.

Bērns nepadodas. Viņš cenšas pievērst sev mammas uzmanību un saņemt piekrišanu.

Izslaucīja grīdas. Mamma pateica savu dežūrējošo : “Malacis!”. Taču mazulis nesaņēma pašu galveno – SAJŪTU! Izbrīnu. Sajūsmu. Pateicību. Mīlestību. Viņš saprot, ka tātad tas nav pietiekami. Pēkšņi viņš saprot! Urā! Grīdas vajag ne tikai izslaucīt, bet arī izmazgāt un izmazgat tā, lai smaržo. Tāpēc vajag spainī ar ūdeni ieliet mammas smaržas, tad nu gan mamma priecāsies!

Kad mīlestības un atzinības vietā viņš saņem brāzienu par tukšo dārgo smaržu flakonu, viņš saprot, ka ar viņu kaut kas ir ne tā. kaut ko viņš dara nepareizi.

Un tajā brīdī rodas loģiska kļūda: mamma mani nemīl tāpēc, ka mani nav par ko mīlēt…

Tātad ar mani kaut kas ir ne tā. Es neesmu pietiekami labs. Es visu daru nepareizi. Es pats esmu nepareizs. Nesmuks. Muļķis. Un pārāk skaļš (jo jāuzvedas ir klusāk). Es esmu slikts.

Šķiet, loģika ir triviāla: ja es nesaņemu mīlestību, tātad es to neesmu pelnījis. Ja ar mani viss būtu kārtībā, tad mamma mani noteikti mīlētu. Loģika ir vienkārša, bet kļūdaina!

Tāpēc, ka bērnus mīl ne jau par tīrām grīdām, un ne jau par teicamām atzīmēm skolā, ne par skaistiem, blondiem matiem un zilām acīm, un ne jau par paklausīgumu un ērtumu. Ne jau dēļ kaut kā.
Mīl tāpēc, ka PROT MĪLĒT.

Mīlestība ir otra cilvēka spēja. Sajūta ar kuru var padalīties tikai tad, ja tā ir tevī pašā. ja vecāki ir mīlestības piepildīti, viņi arī savus bērnus ar to apdāvinās vienkārši tāpat. Tāpēc, ka PROT un VAR! Mīlestības dāsnumam nav nekādu noteikumu.

Mazulis par to visu neko nezin un tāpec šī dzīvei nepieciešamā resursa trūkumu viņš izskaidro tikai ar saviem trūkumiem: muļķibu, neakurātumu, skaļumu, to, ka “neesmu tik labs kā kaimiņu puika”. Viņš domā, ka nav pietiekami labs mīlestībai, un tāpēc sāk to pelnīt, izlūgties, diedelēt.

Un tie ir briesmīgi MELI, ar kuriem viņš turpina dzīvot. Šie MELI, ar kuriem viņš tālākajā dzīvē veidos savas attiecības ar citiem cilvēkiem. Ar šiem MELIEM viņš iesoļo pieaugušo dzīvē, un visu savu atlikušo mūžu turpinās nopelnīt to, kas nemaksā neko, kas pienākas no dabas jau piedzimšanas brīdī.

Tāpēc, ja vecāki prot mīlēt, viņi mīlēs arī klibu bērnu, bez rokām un kājām, šķielējošu un sarežģītu, divnieku karali, bērnu, kurš uzdod daudz sarežģītu jautājumu, gan tādu, kurš skaļi uzvedās. Mīlēs tāpēc, ka VAR un PROT. Mīlēs tādu, kāds viņš ir, un mīlēs to, ko un kā viņš dara.

Tikai divas sastāvdaļas: no bērna puses: vienkārši būt, un no vecāku puses: prasme mīlēt. Te nav nekadu noteikumu.
Autors: Anna Maksimova

Avots: © psy-practice.com

Tulkoja: Ginta FS

OŠO par to, kā mēs radām problēmas

problema7

Man par savām problēmām stāstījuši tūkstošiem cilvēku un līdz šim man nav gadījies sastapt starp tām nevienu reālu! Visas problēmas ir melīgas – jūs tās radāt, jo bez tām jūtaties tukši. Ja nav problēmu, nav ar ko nodarboties, nav ar ko cīnīties, nav kur iet. Cilvēki staigā no viena guru – pie otra, no viena meistara – pie otra, no viena psihoterapeita – pie otra, no vienas palīdzības grupas – uz citu, tāpēc, ka, ja to nedara, tad jūtas tukši un pavisam nejauši sāk šķist, ka dzīve ir bezjēdzīga. Jūs radāt problēmas, lai varētu sajust, ka dzīve – tas ir milzīgs darbs, izaugsme un jums nākas smagi cīnīties.

Vai esi sev uzdevis pašu galveno jautājumu: vai patiešām eksistē problēmas, vai arī tu pats tās radi un tik ļoti esi ar tām saradis, ka bez to kompānijas vienkārši nevari iztikt? Tev bez viņām būs skumji un vientuļi? Tu esi gatavs būt pat nelaimīgs – lai tikai nebūtu tukšs. Ļaudis ķeras pie savām nelaimēm, lai tikai nepieļautu tukšumu sevī.

Tu pats baro savas nelaimes. Skaties! Kad viena problēma pazūd, tūlīt atrodas cita, kurai atradīsies vieta. Situācija atgādina čūsku, kas, atbrīvojusies no savas vecas ādas, pati vienalga paliek.

Kā tikko viena problēma tiek atrisināta, tās vietā parādās cita. Un ja labi ieskatīsies, ievērosi, ka otrā problēma ir ar līdzīgām īpašībām, kā pirmā. Sāc risināt otro un aiz viņas jau nākamā un atkal – nākamā.

Lūdzu, paskaties, ar kādiem niekiem tu nodarbojies. Iesākumā tu problēmu radi, pēc tam dodies meklēt tai risinājumu. Vienkārši vēro – kāpēc tu radi problēmu. Problēmas risinājums atrodas tās pašā sākumā, tajā mirklī, kad tu to radi – labāk neradi! Tev nav nekādu problēmu – svarīgi saprast vien to.

Ja jums ir par maz paša problēmu, jūs sākat domāt par cilvēci, par pasaules likteņiem… – sociālisms, komunisms un tamlīdzīgas muļķības. Jūs sākat domāt par pasauli tā, it kā pasaule būtu atkarīga no jūsu padomiem.

Mani neuztrauc tavas problēmas. To ir miljoniem, un ir pilnīgi bezjēdzīgi tās risināt – jo to radītājs esi tu pats, bet pats centies palikt ēnā. Es atrisināšu tavu problēmu, bet tu radīsi desmitiem jaunu.

Es pastumšu malā tavas problēmas un tikšu līdz tevīm. Jāmaina ir to radītājs. Un kad tu izmainīsies, problēmas tuvākajā apkārtnē izzudīs.

Atceries labi: tev pašam sagādā baudu auklēties ar savām problēmām, tāpec tu tās radi. Ir daudz iemeslu, kāpēc tu no tām gūsti baudu.

Visa cilvēce ir slima. Tam ir daudz principiālu iemeslu, kurus mēs cenšamies neredzēt.

Kad bērns saslimst, viņš saņem uzmanību. Kad viņš ir vesels, nevienam gar viņu nav nekādas daļas.

Uzmanība – tā ir enerģija. Kad kāds tevi apbalvo ar mīlestības pilnu skatienu, viņš tev dod barību – ēterisku barību. Katram bērnam vajadzīga uzmanība, bet tu to dod tikai tad, kad viņš ir slims, kad ir kāda problēma. Un tāpēc, kad bērns sajūt uzmanības trūkumu, viņš izdomā problēmu, pats to rada.

Mīlestība – lūk, galvenā vajadzība.

Kā tavs ķermenis barojas ar ēdienu, tā arī tava dvēsele barojas ar mīlestību. Taču mīlestību tu vari saņemt tikai tad, kad esi slims, kad tev ir kāda problēma, savādāk neviens neiedomājas tev to dot.

Bērns mācās no tevis, rezultātā arī iemācās radīt problēmu. Viņš saprot, ka pietiek vien saslimt, kad visi metīsies viņu žēlot un lolot.

Autors: OŠO
Avots: http://www.adme.ru
Tulkoja: Ginta FS

6 lietas,ko bērns var saņemt TIKAI no tēva

Jpeg

Ir pagājuši trīs mēneši, kopš atvadījāmies no mana Tēta. Un tā jau saka: ļoti bieži mēs cilvēku novērtējam tikai tad, kad viņa vairs nav. Man bija lielisks Tētis un manās domās viņš vēl joprojām tāds ir. Viņa mīlestība pret saviem bērniem – mani un brāli nebija skaļa, nebija tajā nekā ārišķīga. Taču tikai tad, kad man jau pašai piedzima bērni, es sapratu, ka Tētis vienmēr ir bijis man blakus, ja arī neko nav teicis, tad uzmanīgi vērojis. Es bērnībā teicu mammai, ka, ja Tētis nebūtu “aizņemts”, es noteikti viņu precētu. Un tā ir taisnība. Manā “ceļā” ļoti bieži “pagadās” raksti par tēva nozīmi, un es zinu, kāpēc.
Ginta FS

Tēva mīlestība ir neaizvietojama. Un ir lietas, ko bērns var saņemt TIKAI no tēva.

Pastāv viedoklis, ka mamma bērnam ir svarīgāka kā tētis. Kaut gan psihoanalītiķi, kas vienkāršajiem mirstīgajiem uzdāvinājuši šo domu, paši no tās sen jau ir atteikušies. Un tomēr sabiedrībā šis viedoklis vēl joprojām stingri turās. Pie kam tik stingri, ka vīrieša loma bērna piedzimšanā un audzināšanā bieži vien tiek nonivelēta līdz tam, ka tas ir nozīmīgs un svarīgs tikai bērna ieņemšanā. Ja vēl pēc tam naudu nes mājās – vispār ideāli. Taču lielos vilcienos – kāds nu tur no viņa labums!?

Pats skumjākais ir tas, ka tā par sevi bieži vien domā arī paši vīrieši. Īpaši tie, kuri auguši bez tēva, vai arī kuriem tēvs ir bijis slikts piemērs (un tādu ir ļoti daudz).

Cilvēkam, kurš uzaudzis bez tēva, grūti būt labam tēvam. Ja arī tas izdodas, tad ar veselu lērumu prasību pret sevi («es būšu savādāks!»), un daudzas no šīm prasībām ir pārspīlētas. Un tas viss — atmiņas par bērnību, paša prasības, sajūta, ka neesi svarīgs šajā procesā — tas viss rada vīrietī trauksmi vienkārša jautājuma priekšā «vai es spēšu kļūt par normālu tēvu»?

Sliktākais (vai viens no sliktākajiem), ko var izdarīt — pieķerties populārajai domai par to, ka kļūstot par vecāku, tev jāsāk vairāk pelnīt, tātad vairāk strādāt un mazāk atrasties ģimenē. Ir svarīgi saprast, ka tas ir ekonomiskais faktors un tas var būt svarīgs tev personīgi, vai svarīgs tavām attiecībām ar sievu, bet bērnam tas ir absolūtu nenozīmīgs. Bērni ir pašas adaptīvākās radības un teorētiski tos var audzināt uz jebkuras materiālās bāzes. Protams, vienmēr gribās dot vairāk, taču te nu jums vienkārši ir sev jāpajautā: vai tu mainītu mīlļoto tēti pret mantu? Domāju, ka nē. Tad kāpēc mīļotajam bērnam iesmērēt kādu mantu sevis vietā?

Lūk, dažas lietas, kuras nevar nopirkt, bet kuras ļoti viegli ir spējīgs dot jebkurš vidēji statistiskais vīrietis. Uzreiz atzīmēšu, ka tās ir ĻOTI svarīgas lietas.

1. Tēvi nemīl “uķināties”. Kāds tajā ieraudzīs emocionālu aizvērtību un uzskatīs par mīnusu. Taču pētījumi liecina, ka bērniem, kuri dzirdējuši normālu runu, labāk attīstās verbālās prasmes un skaņu atdarināšana vienkāršāk pariet pilnvērtīgu vārdu izmantošanā savā runā.

2. Tēvi dod priekšroku nevis glāstiem un maiguma izpausmēm, bet aktīvām spēlēm. Un, lai arī mammas bieži vien ar klusām šausmām vēro šīs spēles, bērniem tās dod plaša spektra redzes, dzirdes un taktilās sajūtas, jaunu kustību pieredzi un spēju atrast savu vietu un orientēties telpā.

3. Tēvi ir orientēti uz prasmes formēšanu. Pie kam, tik ļoti spēcīgi orientēti, ka izteikumi «es esmu vīrietis» un «es protu» ļoti bieži ir sinonīmi.  Bērni to uztver ļoti agri, jo radība, kas prot tikai gulēt, ēst un bļaut, tēviem ir nesaprotama un nav interesanta. Tāpēc bērns, kurš nupat patstāvīgi iemācījies staigāt un sēdēt, ātri tiek aizūtīts jaunā cīnītāja skolā, kur viņu mudina staigāt veiklāk, skriet, lekt, mest un iemāca daudzas citas dzīvē nepieciešamas kompetences. Bez šīm trim vīriešu funkcijām ir kā minimums vēl trīs komplementāras, mātes lomu papildinošas funkcijas.

4. Tēvs palīdz bērnam kļūt neatkarīgākam. Lai tas notiktu, nekas īpašs nav jādara, vienkārši periodiski jābūt blakus savam bērnam, un jāuztur kontakts. Caur to bērns saprot, ka ir ne tikai mamma ar savām prasībām un gaidām, bet arī vēl viens liels cilvēks ar pavisam citu pieeju (un kur gan jūs esat redzējuši divus, pat vistuvākos cilvēkus, kuri uz visu raugās absolūti vienādi?). Jā, un, piekritīsiet, ka cilvēks var justies daudz drošāks un brīvāks, ja zin, ka nav no kāda viena absolūti atkarīgs, ka ir vēl kāds, pie kura vari vērsties, ja pirmais pēkšņi nevarēs palīdzēt.

5. Tēvs dod alternatīvu uzvedības modeli (kā arī ikviens cits nozīmīgs ģimenes loceklis). Protams, nav īpaši labi, ja mamma un tētis ir pretrunā viens otram. Un tomēr, ir daudz labāk, ja ir divi pretrunīgi redzes viedokļi uz izvēli, nevis nav izvēles vispār.Un atkal, pētījumi rāda, ka bērniem, kuri ir vērojuši plaša diapazona uzvedības modeļus un mijiedarbības veidus (te nu ir ļoti labi ja tētiem un mammām pievienojas brāļi-māsas, vectētiņi-vecmāmiņas) ir lielākas iespējas un perspektīvas adaptēties sociumā.

6. Tēvs palīdz veidot lomu modeli. Daudzi vīrieši domā, ka viņiem ir ietekme tikai uz dēliem, bet meita – tā jau ir sievas kompetence. Patiesībā tā nav. Ar dēlu viss ir skaidrs — tēvs ir etalons, piemēŗs, ko atdarināt un nav pat būtiski, pozitīvs («gribu būt kā tētis!») vai negatīvs (tas pats «es būšu savadāks!»). Ar meitu tas ir mazāk redzams, taču tēva ietekme ir ne mazāk spēcīga. Atcerieties, ka savai meitai jūs esat pirmais vīrietis, kuru viņa zin. Saskarsmei ar saviem nākotnes kavalieriem meitene izmantos tos modeļus, kurus jūs atzināt un kuri ļāva no jums iegūt kāroto. Un vēl, attiecībās ar pretējo dzimumu, kā minimums, sākumā, meitene jutīsies tieši tapat, kā jutās kopā ar jums. ja meita jums ir mazā princese, tad arī no sava nākotnes vīrieša vina prasīs tādu attieksmi. Bet, ja jums viņa bija «neizdevies puika» (gribēja dēlu, sanāca ne tas, ko vēlējās), tad tā arī paliks ar dzimumnepilnvertības sajūtu.

Neviens, izņemot, iespējams, sievu, neliegs jums uzņemties arī dažas mātes funkcijas. Ja domājat, ka mātes instinktu ar neko neaizvietosi, jūs maldāties. Kā jau pirms 100 gadiem taisnīgi atzīmēja etnogrāfs Leo Frobeniuss. «instinkti ir bezspēcīgi, satiekoties ar realitātes jēgu». Šodien gan vārdu «instinkts» cenšas neizmantot pat zinātnieku vidē, lai nebūtu jāizskaidro, kas tas tāds.

Tā kā, ja esi spējīgs finansiāli sevi nodrošināt un spējīgs pievērst uzmanību sev tuvajiem cilvēkiem, tu esi veiksmīgi nolicis testu un vari kļūt par tēvu. Varbūt ne uz teicami, taču teikšu godīgi, bērni vienalga tevi vērtēs pēc sev vien zināmiem kritērijiem, pēc kuriem pat šķietami vispriekšzīmīgākais un pareizākais vecāks, var izrādīties nesekmīgs. Vai arī gluži otrādi. Tikai tas jau ir pavisam cits stāsts.

Fotogrāfijā: Mans tētis (Ginta FS)
Autors: Aleksandrs Alovs (psihologs, Ekstremālas Psiholoģiskās Palīdzības Centrs)
Avots: http://www.vospitaj.com
Tulkoja: Ginta FS

Par godīgumu

godigs
Mēs visi vēlamies savus bērnus izaudzināt par Labiem Cilvēkiem. Taču dzīvē viss notiek, kā notiek un ne vienmēr tas, ko esam iedomājušies, notiek patiesībā. Tad kā izaudzināt savu bērnu par Godīgu Cilvēku.
Šeit daži parbaudīti “paņēmieni”:

1. Ticiet savam bērnam

Kā likums, bērni uz uzticību atbild ar to pašu un, ja arī kādreiz mānās, tad visticamākais – neapzināti.
Dariet tā, lai bērns zin, ka Jūs viņam ticiet.
Piemēram, ja Jūs ievērojat, ka bērns no rīta ir agresīvā noskaņojumā un nervozē un Jūs vēl pirms iziešanas no mājas viņam atkārtojiet: “Tikai pamēģini šodien sakauties. ja dzirdēšu, ka kāds par Tevi sūdzās, tad…” – tas nozīmē tikai to, ka Jūs paši provocējat bērnu uz kādiem noteiktiem soļiem. Šādos gadījumos vislabāk izdarīt visu, lai bērns justu Jūsu atbalstu, Jūsu līdzdalību un varētu Jums uzticēties.
Turiet savu vārdu un esiet atbalsts. Ja kādu iemeslu dēļ savus solījumus neizdodas izpildīt, paskaidrojiet, kas notika un atvainojaties.

 

2. Paskaidrojiet, ka uz patiesības “balstās pasaule”, bērnu valodā: tā ir derīga. Cilvēki dzīvo saticīgi, ja uzticās viens otram.
Pamēginiet kopā ar bērnu iedomāties pasauli, kurā cilvēki viens otru māna. Aprakstiet situācijas un negodīgus cilvēkus: naudas viltotājus, zagļus, krāpniekus u.t.t. Paskaidrojiet, ka negodīgi cilvēki vienmēr zaudē: viņiem netic, viņus nemīl, viņus neciena. Un “uzzīmējiet bildīti”, kurā ir godīgs cilvēks, kuru ciena citi cilvēki, kuru mīl un kuram uzticās.

 

3. Izvairieties no situācijām, kas provocē mānīšanos. Centieties neuzdot divdomīgus jautājumus, kad vieglāk sameloties, nevis teikt taisnību.
Ja bērns netīšām sasitis krūzi (tīšām jau parasti nesasit) un Jūs to zināt vai nojaušat, nejautājiet: “Vai Tu sasiti krūzi?”. labāk sakiet: “Es zinu, ka Tu sasiti krūzi, pastāsti, ka tas notika?” Tāds konkrētums izslēdz mānīšanos un, ja jautājuma brīdī esat labdabīgs, viņam nevajadzēs melot un izlocīties.
Pārak stingra sodu sistēma un paaugstinātas prasības pret bērnu, nozīmē vien to, ka vecāki nesaprot bērna raksturu, viņa vecuma īpatnības un tas var novest pie tā, ka bērns sāks melot regulāri. Bieži vien bērni melo tad, kad jūt, ka nespēj pildīt vecāku augstās prasības.

 

4. Neveiciet pazemojošas nopratināšanas.
Ja bērns nav uzreiz atzinies, tad uzstāt un pratināt viņu nav jēgas. Kā likums, tadās reizēs sākas: “Nē, es neesmu to darījis!, “Atzīsties!”, “Nē, tas nebiju es!” u.t.t. labak paskaidrot, ka tāda rīcība nav pieņemama un paskaidrot, kādā veidā varēja izvairīties no šādas situācijas. Vadoties no Jūsu bērnu audzināšanas principiem, Jūs varat piemērot arī kādu sodu, taču es noteikti esmu pret fiziskiem sodiem. bet labāk pateikt: “Es ceru, ka Tavi vārdi ir patiesi un Tu patiešām to nedarīji. Taču, ja tā būs taisnība, es būšu ļoti sarūgtināts.”

 

5. Apbalvojiet par godīgumu. 
Ja Jūsu bērns atzinās, parādiet viņam savu prieku: “Es ļoti priecājos, ka Tu esi godīgs cilvēks, un pateici taisnību.” Tācu šeit rodas vēl viena grūta situācija. Kā būt ar sodu, ja bērns ir atzinies? Ja Jūs viņu sodīsiet, nākošoreiz viņš var sameloties. Ja nesodīsiet, viņam šķitīs, ka to var darīt atkal un nekas nosodāms tas nav. Skaidrs, ka šim sodam jābūt nosacītam. Dodiet viņam iespēju laboties. Galvenais, parādiet nodarījuma negatīvās sekas un paskaidrojiet, kā no tā izvairīties nakotnē. Lai bērns saprot, ka ar šādiem gājieniem viņš Jūs sarūgtina un, ka Jūs ļoti cerat, ka viņš turpmāk tā nedarīs.

 

6. Esiet godīguma piemērs.
Ja Jūs lūgsiet bērnam pa telefonu atbildēt, ka Jūsu nav mājās, bet paši stāviet blakus vai arī autobusā vai trolejbusā pirksiet bērnu biļeti,  aizbildinoties, ka viņam tikai pieci, bet patiesībā  ir septiņi, bērns sapratīs, ka tā vajag, ka tas ir normāli, jo tētis un mamma tā dara. Bērni ļoti ātri visu uztver un pieņem – tātad arī tās kļūs par viņa rakstura iezīmēm un tā būs viņu sapratne par to, kā ir pareizi jādara.
Mazi bērni nesaprot dubultmorāli. Ja gadījusies tāda kutelīga situācija, tad noteikti paskaidrojiet notikušā iemeslus un apstākļus. Atzīstiet, ka pieļāvāt kļūdu. Tas nav nekas nosodāms – dzīvē gadās visādi. Taču, lai tas nekļūtu par ieradumu un normu Jūsu bērna dzīvē.
Mēs neviens neesam ideāli, taču vēlamies būt labi vecāki un tāpēc ir vērts pacensties.

Avots: http://econet.ru/

Tulkoja: Ginta FS