Ticība sev

ticība1

Kā attīstīt ticību sev?

Pati briesmīgākā neticība ir neticība sev.
Tomass Kārleils

Kā tu domā, kas ir veiksmes pamats ikvienā lietā?
Varbūt profesionālas zināšanas, pieredze, augsts intelekts vai arī, kā šodien pieņemts teikt, “spēcīga enerģētika”? Nekā tamlīdzīga!

Veiksmes pamats ikvienā sfērā ir īpašs ticības veids: TICĪBA SEV – ticība savām spējām.

Visu kristiešu svētajā grāmatā Evanģēlijā ļoti daudz tiek runāts par nepieciešamību ticēt un par ticības pretmetu – šaubām…

Sena tibetiešu gudrība vēsta: “Šaubas ir vienlīdzīgas nodevībai”. Cilvēks, kurš šaubās par sevi, nodod sevi. Senie ļoti labi pārzināja šīs patiesības. Vēl 50 gadus līdz Kristus dzimšanai, Romas dzejnieks Vergīlijs rakstīja: “Viņi var tāpēc, ka ir pārliecināti par to.”

Tie, kuri sasnieguši augstas virsotnes, ļoti labi zin, cik ļoti svarīgi ir ticēt saviem spēkiem. Lūk, tikai daži viedi izteicieni:
“Talants ir ticība sev. Savam spēkam” Maksims Gorkijs
“Ja netici sev, tu nevari būt ģēnijs” Onorē de Balzaks
“Ticība sev ir brīnišķīga, jo tā ir pazīme tam, ka cilvēks apzinās savas spējas” Tomass Gibss

Kāds pazīstams krievu uzņēmējs uz žurnālista jautājumu par to, kas ir viņa veiksmes noslēpums, pajokoja: “Akla pārliecība par sevi, idiotisks optimisms un pilnīgs kurlums pret veselo saprātu”

Pašpārliecinātība

Šim vārdam daudzu cilvēku apziņā ir ārkārtīgi negatīva nokrāsa, pateicoties audzināšanai. Pašpārliecinātība ir ticība pašam sev. Un nevajag spēlēties ar šī vārda  jēgu, ar to, ka pašpārliecinātība ir slikta, bet ticība sev – laba”. Tas ir viens un tas pats. Man ļoti patīk sekojošs formulējums:

“Ticība sev ir cilvēka pārliecība par to, ka viņam viss izdosies”

No kurienes gan aug kājas mūsu šaubām par sevi, par savām spējām šajā dzīvē kaut ko sasniegt saviem spēkiem?

Psihologi zin – no bērnības. No nepareizas pieejas bernu audzināšanai.

Atceries, cik daudz pūļu pielikuši vecāki un skolotāji, lai bērns domātu pēc tiem pašiem šabloniem, kādi pieņemti sabiedrībā, kā domā paši skolotāji un vecāki, lai bērns justos vājš, neizlēmīgs salīdzinājumā ar tiem pašiem. Kādus tik smalkus līdzekļus ticības sev sagraušanai ir izdomājusi mūsdienu audzināšanas sistēma.

Atceries bērnību, vai tu bieži dzirdēji līdzīgas šīm frāzes?
“Izaugsi, sapratīsi!”
“Ola vistu nemāca!”
“Par agru tev spriest!”
“Dari, ko tev liek un daudz nerunā!”
“Nodzīvo līdz maniem gadiem, tad sapratīsi!”
“Atbildi, kā rakstīts grāmatā un netēlo gudro!” u.t.t.

Vēl briesmīgāki ir apvainojošie vārdi, ar kuriem daži vecāki un skolotāji “apbalvo” savus audzināmos: muļķis, sliņķis, lūzeris, idiots u.t.t.

Psihologi zin, ka bērns zemapziņā ļoti tic gan vecākiem, gan skolotājiem. Un tad, kad tie viņu nosauc par muļķi vai idotu, tas darbojas gluži kā hipnozes laikā iekodēta doma. Šādas frāzes arī ir suģestija un kodēšana.

Salīdzini: “Tev viss izdosies!” un “Nepraša!”

Pirmā frāze nostiprina ticību sev, otrā to pilnībā noārda. Par laimi bērns nekad netic 100% tam, ka viņš tiešām ir muļķis, sliņķis, lūzeris u.t.t., taču, par nelaimi, tomēr tam tic, lai arī neapzināti, jo tā teica tētis, vecmāmiņa, skolotāja. Viss! Ticība sev ir salauzta. Viņš sāk šaubīties par savām spējām.

“Šaubas ir līdzīgas nodevībai” – viņš apgūst sistemātisku paša sevis nodošanas pieredzi: savu spēju nodošanas (to, ko viņā ielicis Dievs, Daba). Un bērniem tiek iestāstīts, ka būt pašpārliecinātam ir slikti.

Kāpēc viņi tā dara?

Tikai tāpēc, ka pašpārliecināts bērns iedveš viņiem bailes par to, ka viņi vairs to nespēs kontrolēt. Jo pašpārliecinātam bērnam ir savs “bezkaunīgs” viedoklis par lietām un notikumiem.

Un, ja viņam ir savs viedoklis, tad, laikam ejot, viņš varētu kļūt veiksmīgāks par saviem audzinātājiem, pāraugt tos – tas būtu sitiens viņu pašu pašapziņai.

Un tādēļ, lai bērns būtu vadāms, tiek apspiesta viņa pašpārliecinatība, viņa ticība tam, ka viņš pats kaut ko spēj. Tāda ir vadāmības cena.

Vairums cilvēku ir daudz spēcīgāki, kā paši domā. Tikai dažkārt viņi aizmirst tam noticēt.

Kā attīstīt ticību sev?

Pirmkārt – aizmirsti visu negatīvo, ko tev stāstīja par tavām spējām.

Kad kārtējo reizi tev uzmāksies domas “es esmu neveiksminieks”, “man nekas nesanāk” – vienkārši pasmaidi, domās pasaki “paldies” visiem, kas tev to iedvesa, vēlreiz labestīgi uzsmaidi sev un dzen projām šīs destruktīvās domas un apsolies “es vairs tur neatgriezīšos!”

“Dzīve ir vienkārša padarīšana. Ja tev iet grūti, tātad kaut ko tu dari nepareizi” (Ļitvaks)

Ja kaut kas neizdodas, uz mirkli pārtrauc to darīt, apsēdies un padomā, ko tu ne tā dari. Pajautā sev: “kur es varu pasmelties zināšanas par to, kā pareizi darīt?” Atbilde uz šo jautājumu parasti nopietni paviza cilvēkus uz priekšu ceļā uz veiksmi.

Otrkārt – dari tā, kā savulaik ieteica darīt Deils Kārnegī : “Lai attīstītu ticību sev, jādara tas, ko tu baidies darīt, un uzmanīgi jāizanalizē tie gadījumi no savas pieredzes, kad tev, to darot, viss notika veiksmīgi”

Treškārt – rekomendācija no Viktora Igo: “Izvairies no tiem, kuri cenšas sagraut tavu ticību sev. Tas parasti ir raksturīgi maziem cilvēkiem. Liels cilvēks, gluži otrādi, liek tev sajusties tā, ka arī tu pats vari kļūt liels” Patiesībā šajā pasaulē ir parāk daudz cilvēku, kuri ir gatavi tevi upurēt

Galvenais, labi ielāgo domu: “Ja tu pats sevi nevērtē pietiekami augstu, pasaule tev nepiedāvās ne par kapeiku vairāk”

Autors: Mihails Ļitvaks
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Nevajadzīgās rotaļlietas

nevajadzigas spelmantas

Vai bērnam vajag daudz rotaļlietu?

Manam vecākajam dēlam, kuram šobrīd ir septiņi gadi, no pašas agras bērnības es katru mēnesi pirku kādu jaunu rotaļlietu (es arī tā darīju. GFS). Speciāli meklēju kādas “īpaši attīstošās”, vai pat nopirku uzreiz vairākas, gadījumam, ja nu pēkšņi viena nederēs.

Tas, ka bērns tās visas ignorēja, izvēloties par mīļāko rotaļlietu krējuma burkas vāku, man šķita kā kaut kāda vēlme ieriebt vecākiem

Bet pēc tam manā ģimenē piedzima vēl divi bērni. Un es ievēroju, ka viņiem es daudz retāk pērku rotaļlietas. Un, ne jau tāpēc, ka esmu kļuvis skops. Vienkārši daudzas no tām šobrīd es uzskatu par pilnīgi nevajadzīgām. Tās, kuras maniem berniem izrādās ļoti vajadzīgas, nonāk pie viņiem ne jau caur veikaliem. Ar šo pieredzi es arī nolēmu padalīties.

Ēsma vecākiem

Šķiet, absolūti acīmredzama lieta – nav nekādas vajadzības pirkt speciālu mantiņu, ja vienalga to pašu efektu var sasniegt ar karoti vai katliņu. Vai pat vēl vienkāršāk: plaukšķinot un taisot dažādas grimases, vai radot smieklīgas skaņas ar savu paša muti. Manam jaunākajam ļoti patīk, kad pievelku viņu sev cieši klāt – seju pret seju, un sāku dziedāt dziesmiņu vai lasīt kādu dzejolīti. Bet meitiņai viena no mīļākajām nodarbēm ir mazgāt traukus.

Bet ar pirmo bērnu šādas acīmredzamas lietas man nezin kāpēc palika nepamanītas. Tā, it kā iekšienē būtu kāds bloks, kas dzen tevi uz veikalu pēc tiem muļķīgajiem baloniem uz kociņiem.

Viens no spilgtākajiem atklājumiem man bija tad, kad dēls pusotra gada vecumā dzenājās pakaļ mammai, mēģinot atņemt viņai slotu. Mēs viņu centāmies apturēt – sakot: ej taču paspēlējies ar savām mantiņām, tev taču to ir tik daudz. Un te nu man “pielēca”: lūk, kur īstā mantiņa – slota! Un pie tam – ļoti noderīga. un pats to pieprasa.

Bet mēs, vecāki, atņemam saviem bērniem interesi, sūtot viņus kādā plastmasas pakaļdarinājumu virtuālajā pasaulē, un pēc tam, pēc dažiem gadiem, paši brīnīsimies, kāpēc bērns mājas neko nevēlas darīt!

Paņemiet parastu ābolu – ir garša, smarža, forma un nebanāla krāsa. Kāpēc to mainīt pret plikpaurainu, bezgaršīgu balonu no vienkrāsas plastikāta?

Nevilšus iedomājies, cik viltīga ir šodienas rotaļlietu industrija, kas rada mantiņas “vienai reizei”. Nedabīgas krāsas, lampiņas, skaņas… Atcerieties mīksto mantiņu – putekļu savācēju kalnus – cik ilgi jūsu bērni ar tām rotaļājās? Ezim skaidrs, ka šīs mantiņas “pieķer” tikai pieaugušos. Tieši mūsu – pieaugušo pasaulē trūkst kaut kā maiga un pūkaina.

Un kā mūs pievilina ar primitīvām kustībām! Sākot ar paranoidālajām kustīgajām spēlītēm virs zīdaiņa gultiņas, beidzot ar bezgalīgajiem automobīļu plauktiem. Jā, protams, bērns reaģē uz kustību. Un automobīļi šodien ir galvenie pilsētas dzīvnieki, tā kā bērnu vilkme pēc pazīstama kustīga objekta ir gluži normāla. Īpaši, ja savas muļķības dēļ esat paņēmuši bērnu sev līdzi uz rotaļlietu veikalu un nolikuši pie rotaļlietu plauktiem – protams, viņš pieprasīs automašīnu. Bet, kas notiks ar šo mašīnu tālāk? Viņš ar to braukās pa grīdu līdz pat brīdim, kad beigs skolu un pēc tam no vecākiem pieprasīs īsto?

Kad manam dēlam bija divi ar pusi gadi, es savācu un izmetu uz balkona veselu maisu ar mašīnītēm, kurus bija sadāvinājuši radinieki un draugi. Atstāju kādas piecas ar interesantākajām funkcijām – ugunsdzēsēju mašīnu ar kustīgām kāpnēm, ekskavatoru ar kausu, smago mašīnu ar lielu kravas kasti, vilcienu ar vagoniem un sacīkšu automašīnu ar durvīm, kas pašas atveras. Un, ziniet, pilnībā pietika ļoti daudzveidīgām spēlēm.

Lietas, kas ir “pa rokai”

Sākās viss ar spītību. Uz ielas es bieži redzēju, ka bērniem aizliedz… praktiski visu šai pasaulē. “Smiltis neaiztiec, nosmērēsies! Ar koku nevicinies, trāpīsi kādam acī!” Man bērnībā tāpat aizliedza.

Tāpēc savam vecākajam dēlam es jau uzreiz atļāvu aiztikt gan kokus gan akmeņus. Un pats “rādīju sliktu piemēru”, kas mūs abus ļoti priecēja, atšķirībā no “sterilo” bērnu vecākiem. Kad dēlam bija trīs gadi, pie viņa smilšu kastē pienāca divi vecāki puiši, pamukuši no savām mammām, un jautāja: “Kas tev tas ir? – Tas ir koks! – Kam tev tas vajadzīgs? – Mēs ar tēti cīnāmies!” Puikas skaudīgi un žēli nopūtās: “Mums gan kokus neļauj ņemt”

Reiz mans dēls nolēma iet ciemos ar diezgan netīru akmeni rokās un nebija pierunājams to atstāt ārpusē. Mēs nedaudz padomājām un uztaisījām akmeni no papīra. Papīrs ir universāls materiāls bērniem, ja jums pašiem nav slinkums pakustināt savas smadzenes.

Pēc šādas pieredzes man radās savdabīgs “projekts” – radīt spēles pa ceļam, no jebkuriem materiāliem, kas gadās “pa rokai”. Te nu reizē mēs nošaujam trīs zaķus.
Pirmkārt: ekonomija, taču tas nav galvenais, interesantākie ir pārējie divi zaķi.

Otrkārt: tā ir bērna radošo spēju attīstīšana ar vecāku radošuma palīdzību. Kā gan jūs domājāt? Mantiņa pati “attīstīs” jūsu lolojumu, kamēr jūs gulēsiet dīvānā? Nekā nebija!

Bērni mācās no vecākiem, skatoties, ko tie dara. Ja jūs protat radīt un izdomāt – to iemācīsies arī bērns. Ja jums ir garlaicīgi – viņš arī garlaikosies.

Treškārt: tie materiāli, kas atrodas “pa rokai”, daudz dabiskāk iekļaujas dzīvē un palīdz darīt daudz dažādas citas lietas. Neviens bērns nepriecājas, kad viņa sasitumu apstrādā ar jodu vai briljanta zaļo. Bet parādiet, ka ar vates kociņu, kas iemērkts briljanta zaļajā var zīmēt, un šī procedūra var sagādāt pat prieku.

Attīstošās spēlītes: hakera piegājiens

Lai spēļu industrijai piesaistītu jau vecākus bērnus, ražotājiem ir savs komerciālais triks – “attīstošās rotaļlietas”. Šo preču radītāji cenšas vecākiem par lielu naudu pārdot absolūti banālus mantu komplektus. Koka nūjiņu virtene. Maisiņš ar pērlītēm un striķīti. Nestandarta rāmītis ziepju burbuļu pūšanai. Paka ar parastu kartupeļu cieti eksperimentiem. Un tā tālāk.

Vairums no šīm mantām nav jēgas pirkt. Var bērnam iemācīt skaitīt, izmantojot visu, kas “ir pie rokas” – piemēram, viņa mīļotos akmentiņus. Bet dalīšanu, mizojot apelsīnu. Patīkami, garšīgi un ekonomiski.

Taisnības labad gan jāsaka, arī no veikalā pirktajām attīstošajām rotaļlietām var būt savs labums. Kas ir pats svarīgākais šajās precēs? Protams, ne jau priekšmeti, bet gan receptes, spēļu noteikumi….kurus viegli varat uzzināt, izlasot instriukciju. Bet pašus priekšmetus un ingredientus varat atrast un salasīt paši. Starp citu, bērni ātri saprot šo spēli un labprāt to spēlē: uzzināt noslēpumu un mājās spēli izgatavot pašrocīgi.

Vienlaicīgi sanāk arī lielisks filtrācijas princips – veikalā spelītes vajag pirkt tās, kuras nevar izgatavot no tiem materiāliem, kas “ir pie rokas”.

No vecākajiem pie jaunākajiem

Lai arī es gandrīz nemaz vairs nepērku rotaļlietas, mums to vienalga ir ļoti daudz – tās, kas bija vecākajiem, tiek nodotas jaunāko rīcībā. Tas ir laika parbaudi izgājušās mantas. Tāpēc neizmetiet pirms laika rotaļlietass, ar kurām labprāt spēlējās jūsu vecākie bērni.

Mūsu “rotaļlietu kapitāla” uzkrāšanas laikā pats interesantākais atklājums bija lūk, kāds: laba manta strādā jebkuram vecumam. Lūk, piemēram, konstruktors FridgiGear – tie ir tādi palieli zobratiņi ar magnētiem, kurus var pielipināt pie ledusskapja, savienot, un tad ieslēgt motoriņu, un visa šī shēma sāk kustēties.

Es šo konstruktoru uzdāvināju vecākajam dēlam, kad viņam bija trīs gadi, un pats priecājos, ka bērns tik ļoti labi ir apguvis mehānikas pamatus, kurus es pats uzzināju labi ja desmit gados/ Izrādījās, ka trīs gados tas nebūt nav par agru. Meita iemācījas brāļa zobratiņus pielīmēt pie ledusskapja 10 mēnešu vecumā un pusotra gada vecumā jau veikli tos rundoja un pati slēdza motoriņu.

Jūs nekad nespēsiet salauzt savus stereotipus par “pārejošo rotaļlietu vecumu”, ja izvēlēsieties spēles tam vecumam, kas rakstīts uz iepakojuma. Te nu kāreiz ir vajadzīga “dabiskā atlase”. Mūsu jaunākais dēls četros mēnešos ar milzīgu prieku sāka grozīt rokās lielo bumbu, ar kuru brālis spēlēja futbolu.

Vai tad jūs pirktu zīdainim futbola bumbu, kas izmēra ziņā ir lielāka par viņu pašu? Bet izrādās, ka tieši tas viņam ir vajadzīgs!

Labi neaizmirsts vecais

Kas notiktu, ja mūsu bērniem būtu pieejamas mūsu vecvecāku rotaļlietas? Ne vienkārši mantas, bet priekšmeti, kurus izmantoja senāk. Šodien ražotāji cenšas mūs pārliecināt, ka “mūsdienīgais ir labāks” – vai tā patiešām ir?

Vēsturi var mācīties muzejos – bet tur parasti viss ir aiz stikliem. Taču ir vietas, kur senas lietas var ne tikai apskatīties, bet arī – iegādāties. Krāmu bodītes. Kad divatā ar dēlu braucam uz Pēterburgu, mēs mīlam staigāt pa lielo krāmu tirgu. Kā tur tikai nav! Senas monētas un porcelāna servīzes, un pavisam brīnumainas lietas, kuru pielietojumu uzreiz nemaz nevar uzminēt. Mēs kādam paziņam rādījām vienu no metāla kaltu lietu, kuru tur iegādājāmies: metāla irbulis, kuram katrā galā mazs ritentiņš. Un izrādījās, ka tas ir mīklas jaucamais instruments.

Vai arī vēl kas: jūs nekad nespēsiet bērnam ar mūsdienu ierīču palīdzību paskaidrot, kā darbojas elektronika, jo tajās visas detaļas ir paslēptas un ļoti mikroskopiskas, vai aizlietas ar laku. Protams, var nopirkt dārgu elektrisko konstruktoru, bet var nopirkt vecu radioaparātu, kur viss ir uzskatāms un bieži vien tas pat ir darba kartībā.

Individuālās mantiņas

Iespējams, viss augstāk uzrakstītais skan pārāk pragmatiski. Jā, un vispār, mūsu bērnam nav jāspēlējas ar veciem lūžņiem! Tad pēdējā recepte jums: uzdāviniet savam bērnam ko tādu, kas nav nevienam citam. Tas nebūs vienkārši, ja jūsu fantāzija aprobežojas ar tuvāko “Bērnu pasauli” – jo tad kaimiņu bērnam būs tādas pašas mantiņas no tiem pašiem plauktiem.

Paradoksāli, bet mūsu – padomju laika bērnībā mantiņu “individualitāte” izrādījās lielāka. Jā, izvele bija pieticīga, viss tika “izķerts” ļoti ātri, un dažkārt gadījās, ka veikalā vispār nekā nav, bija jāgatavo pašiem. Toties attieksme pret rotaļlietām bija daudz saudzīgāka, bez šīm patērētājspēlēm “gribu tādu pašu kā Pēterim!”, “Gribu nākamo versiju!”

Protams, es nekādā gadījumā negribētu, lai atgriežas deficīta laiki. Izgatavot mantu, kādas nav nevienam citam, jūs variet patstāvīgi, vai kopā ar bērnu. Taču, ja nejūtiet sevī tādu talantu, var šādu mantiņu pasūtīt arī internetā.

Pirms mūsu meitas trešās dzimšanas dienas mēs uzzinājām, ko viņa vēlas saņemt dāvanā. Viena no vēlmēm  bija kāds personāžs, kurš izpildīja šūpļa dziesmu par Zelta Pilsētu. Rotaļlietu veikalos neko tādu atrast nevarējām, tāpēc palūdzām kādai paziņai uzšūt šo personāžu pēc mana apraksta. Sanāca brīnišķīgs dzīvnieciņš.
Izgatavot pašam ir interesanti un attīstoši. Un tas attiecas ne tikai uz rotaļlietām. Taču viss sākas tieši ar tām.
Autors: Aleksandrs Andrejevs
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

P.S. Atceros kā bērnībā mans brālis sēdēja virtuvē uz grīdas un skaļi purkšķinādams rokas grozīja kastroļa vāku. To pašu darīja mani dēli. Bet mana mīļākā rotaļlieta bija mans brālis, kuru es mācīju, ārstēju un izmantoju savos eksperimentos:) Heino, Tu atceries!!!!?

heino ginta

 

Ieaudzinātā bezspēcība

sien šņores

«Es esmu upē», — saprata Ezītis un sastinga no bailēm. «Lai upe pati mani nes», — pēc brīža viņš nolēma. Un upe viņu nesa…
Ieaudzinātā bezspēcība ir tad, kad tā vietā, lai veiktu aktīvas darbības un censtos sasniegt rezultātu, cilvēks izvēlās būt pasīvs. Vienkāršiem vārdiem sakot, tā ir vēlme paslēpties gliemežnīcā un pēc tam ieraudzīt, ka viss izmainījies uz labu pats no sevis.

Bet “ieaudzinātā” tā ir tāpēc, ka šāda reakcija rodas un nostiprinās noteiktās situācijās, kad, piemēram, cilvēks daudzas reizes pēc kārtas nevar kaut ko sasniegt, un tāpēc vienkārši atsakās turpināt to darīt.
Kāda saistība tai ar bērniem, audzināšanu un apmācību?

Es nedarīšu!

– Es nemācīšos burtus! – nikni kliedz maza meitenīte un norauj pie sienas vectētiņa piesprausto lapu ar glīti sarakstīto alfabētu, – Man tie burti nav vajadzīgi!

Gadās tā, ka bērns pilnībā nevēlas sākt kaut ko darīt tikai tāpēc, ka darāmā darba apjoms un sarežģītība šķiet viņam neiespējami liela. Meitene redz pie sienas piestiprinātu plakātu ar 33 burtiem un zin, ka viņai tie visi būs jālasa, un pēc tam viņai visus tos atprasīs. Bet, kad burti būs beigušies, vecāki šūpos galvas un teiks: “Nu, lūk, atkal tu tikai A un O atcerējies!”
Kad mēs apgūstam kaut ko jaunu, labāk to darīt soli pa solim. Tas attiecas ne tikai uz mācībām, bet arī uz sadzīvistiskajām iemaņām. Un, galvenais, bērnam ir jājūt progress, jāzin, ka viņam izdodas.
Un tāpēc pieaugušajiem ir svarīgi iemācīties pamanīt pat sīkāko bērna veiksmi. No visas rindiņas viens burtiņš izdevās glīts – lieliski, malacis! No pusdienu sķīvja bērns pats izēda visus kartupeļus – lieliski, malacis! Saņemot pozitīvu atbalstu, sajūtot vecāku prieku par viņa veiksmi, bērns pats sajutīs vēlmi virzīties tālāk un iemācīties vairāk.

Neprotu!

– Dēliņ, aizsien kurpēm aukliņas!

– Es neprotu… – un bērns turpina sēdēt uz krēsla, šūpojot kājas un gaidot, kad mamma nāks un palīdzēs.

«Netraucē!», «Neaiztiec!», «Tu nevarēsi!» — mammas un tēti bieži vien paši pārtrauc savu bērnu centienus piedalīties kadā pieaugušo lietā. Bet, kā gan savādāk bērnam uzzināt, uz ko viņš ir spējīgs, ja nav pamēģinājis? No vecāku vārdiem bērns saprot, ka viņš ir maziņš un neko neprot. Un, ja reiz tā, tad nav nekādas jēgas censties!
«Neprotu» sadzīves situācijās, kā likums, rodas no tā, ka bērns netiek iesaistīts pieaugušo dzīvē.

Skaidrs, ka pieaugušajam ir daudz vieglāk sagriezt salātus pašam. Skaidrs, ka, ja bērns pats sies kurpju auklas, tas prasīs daudz vairāk laika. Bet vai ir vērts steigties?

Šis laiks taču nebūs iztērēts velti – tā bērnam būs apmācība, prasmju attīstīšana, aktīvas dzīves pozīcijas formēšana! Pietiek ar to, ka nedaudz ātrāk piecelsieties un sāksiet ģērbties, lai bērnam būtu mazliet vairāk laika, lai nebūtu viņš jāsteidzina, lai viņš pats varētu paveikt to, kas ir viņa spēkos.

Negribu!

– Es negribu šito ēst! Tas ir nelabs! – paziņo bērns, pirmo reizi ieraudzījis sacepumu.
– Bet tur taču ir tas viss, ko tu mīli: kāpostiņi, vistiņa, siers…. vienkārši viss kopā.
– Bet es negribu!
Ļoti bieži bērns atrodas jaunas situācijas priekšā, baidās sākt darīt kaut ko jaunu, tāpēc, ka viņam šķiet, ka viņš “nevarēs pamest spēli” brīdī, kad to vēlēsies. Un, ja nu sacepums ir negaršīgs, bet to visu nāksies apēst?
Te vecākiem lieti var noderēt “kontrakta metode”, kas dos bērnam iespēju kontrolēt situāciju. Piemēram, gadījumā ar nepazīstamiem ēdieniem, pietiek vienoties: “ja tu, apēdīsi gabaliņu sacepuma un  sapratīsi, ka tev tas negaršo un tu to nevēlies ēst, es šķīvi aizvākšu”.

Dodiet viņam garantiju, ka, sperot pirmo soli, viņam vienmēr saglabāsies iespēja atkāpties, ka viņš nevienam neko nav parādā. Protams, šī “kontrakta” noteikumus vecākiem nāksies stingri ievērot

Sākumā, kad pieaugušie sāk pielietot šo metodi, bērni cenšas pārbaudīt vecākus uz “izturību”, speciāli atsakās no visa (pat tad, ja viņiem tas patīk) – te nu nāksies būt pacietīgiem.
Nespēšu!

– Dēliņ, uzzīmē vecmāmiņai skaistu apsveikuma kartiņu!

– Nē… Es nespēšu… Man nesanāks…. – atbild puika, raugoties uz saviem “kopējiem”, ar mammu zīmētajiem šedevriem kvīlinga stilā.
Nepārliecinātība par saviem spēkiem rodas brīžos, kad viņš pārāk bieži sastopas ar uzdevumiem, kurus pat pie lielas vēlēšanās, nav spējīgs veikt.

Klasiskajā psiholoģiskajā eksperimentā studentiem piedāvāja sākumā “bezcerīgus” uzdevumus, kurus nebija iespējams atrisināt, bet pēc tam – parastus uzdevumus, kurus agrāk tie bija pildījuši nodarbībās.

Daudzi no viņiem, zaudējuši cerības darbā ar “bezcerīgajiem” uzdevumiem, nespēja atrisināt parastos. Tātad vajag vien dažas reizes skaidri saprast savu bezspēcību kādā situācijā, lai tālāk tā kļūtu par mūsu uzvedības normu.

Lai izgatavotu apsveikumu vecmāmiņai, pietiek ar papīru un zīmuli. Protams, krāsaina kartiņa izskatās skaistāka un oriģinālāka, taču tā paaugstināt latiņu nav nekādas vajadzības.

Ja bērns pats izrāda interesi par sarežģītiem uzdevumiem, protams, vajag dot viņam iespēju darīt un pēc tam pozitīvi novērtēt padarīto.

Šis darbs ar ieaudzināto bezspēcību ir veids, kā radīt labvēlīgu atmosfēru attiecības ar bērnu. Galvenais ir iemācīties atpazīt šos momentus un saprast bērna reakciju. Visiem bērniem ir vajadzīgs mīlošu vecāku atbalsts, kuri saprot viņu bailes, kuri neapspiedīs viņu vēlmes, un kuri ir gatavi pacietīgi palīdzēt viņiem kļūt patstāvīgiem un uzņēmīgiem cilvēkiem.

Autors: Sergejs Porhomenko
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Katrs bērns atnāk savā laikā

Tieši tad, kad vajag un tieši tāds, kāds vajadzīgs tieši jums.

katrs berns sava laika

Ja jums ir puisītis, tātad jums ir vajadzīgas tās dzīves mācībstundas un tās dzīves balvas, ko dod dēli. Ja meita – tātad tās, ko dod meitas.

Puisītis vai meitenīte, delveris vai vienpatis – tas ir tieši tas, kas jums vajadzīgs tieši tagad. Pieņemiet savu bērnu mācībstundas ar mīlestību un pateicību! Katram bērnam ir sava sūtība un sava misija!

Pazīstamais gruzīnu tautības pedagogs un zinātnieks Šalva Amonašvili ir vesela zinātnes virziena – humānās pedagoģijas autors, Maskavas pedagoģijas universitātes profesors. Viņš Vladivostokā novadīja semināru skolotājiem.

Šajā seminārā nerunāja par “mācību-audzināšanas procesu”. Tika pārrunāti daudz svarīgāki jautājumi. Amonašvili jautājumu nostādīja sekojoši: Kas ir bērns? Kas esam mēs – pieaugušie? Vai mums piemīt filosofisks skats uz bērnu? Kā mums dzīvot un komunicēt ar bērnu? Kāda ir skolotāja sūtība?

Turklāt viņš skolotājiem novadīja mācību stundu: “Slāvu ābeces noslēpumi”.
“Materiālistisks skats uz izglītību pazemo bērnu un pašu skolotāju” – ir pārliecināts profesors. Kāpēc? – par to mēs runājām pēc semināra.

– Tātad, kāpēc, Šalva Aleksandrovič? Dīvaini to dzirdēt no precīzo zinātņu pārstāvja.
– Tāpēc, ka ir vajadzīga paplašināta apziņa, spēja uztvert gan pasauli, gan kosmosu, mūsu likteni un arī tehniku no dvēseliski morālā skatu punkta. Materiālistiska apziņa nedod tādu redzējumu.

No Amonašvili lekcijas:
“Mēs nevaram pilnīgi noteikti zināt, vai reāli eksistē Augstākā pasaule, taču mēs varam pieņemt to, ka tā ir. Sauciet to, kā vēlaties – Dieva pasaule, Absolūts vai Augstākā saprāta pasaule.
Otrs pieņēmums: cilvēka Dvēsele ir kāda mūžīga, nezūdoša substance, kas tiecas uz pilnību, citas sūtības un uzdevuma tai nav. Un tikai mēs paši varam izvēlēties – pilnveidot vai sagraut savu Dvēseli.
Un trešais pieņēmums: mūsu zemes dzīve ir tikai īss Dvēseles ceļa gabaliņš. Mēs visi esam ceļinieki Visumā.
Jā, un neviens no šiem pieņēmumiem nav pierādāms, tiem var tikai noticēt. Taču tieši šīs idejas ir reliģiju, pasaules klasiskās literatūras un arī humānās pedagoģijas pamatā. Un, ja to pieņemt par pamatu, tad rodas filosofisks skats uz bērnu.

Kas viņš, bērns, ir? Nē, viņš nav nejaušība vai vecāku iegriba, bet gan mūsu dzīves parādība. Bērni šajā pasaulē nāk ar savu misiju, sūtību, katrs cilvēks nedaudz maina pasaules izskatu. Kā to mainīja Jēzus Kristus, Puškins vai Einšteins. Kāds teiks: protams, viņi taču bija ģēniji. Taču arī “mazajam cilvēkam” Arinai Rodionovnai bija sava misija.

Cilvēki dzimst viens otram, mēs palīdzam viens otram pacelties.
Un, lūk, ja skolotājs pret bērnu izturēsies no šādas pozīcijas, tad diez vai klasē izskanēs aizrādījumi, aizkaitinājums un niknums: “Tūlīt pat apklustiet! Ātri visi atver burtnīcas! Tu rīt bez mātes skolā nerādies!” Tāpēc, ka pedagoga uzdevums nav nav vienkārši iedot zināšanas (tas nemaz nav tik grūti), bet gan palīdzēt bērnam atrast savu sūtību, savu ceļu. Kā, ar kādām metodēm, instrumentiem? Un, lūk, šeit arī sākas skolotāja radošums”.

– Šalva Aleksandrovič, jūs apgalvojat, ka ikvienam cilvēkam ir sava sūtība. Atvainojiet, bet kāda tā ir teroristiem un slepkavām?
– Ja vadāmies no filosofiskiem uzskatiem, uz kuriem es arī balstos, cilvēks šajā pasaulē neienāk ar sliktiem nolūkiem. Viņā ir Dievs, ja vēlaties – Kosmoss. Jo, lai kā arī nebūtu, mēs esam atkarīgi no ļoti daudzām kosmiskām parādībām. Taču kaut kas var izkropļot cilvēka ceļu: kāds nepalīdzēja, laikā neatradās līdzās, nepateica galvenos, svarīgākos vārdus. Un tā rodas dzīves sūtības izkropļojumi. Jūs domājat, slikts cilvēks vēlas būt slikts? Daudzi vēlētos izpirkt savu vainu. Bet kāds tērē miljonus labdarībai, lai nopirktu sev indulgenci …

– Seminārā jūs parādījāt mācību stundu: pedagoga komunikāciju ar bērnu… Vai arī vecākiem pret bērniem jūs ieteiksiet izturēties, izejot no pozīcijas, ka tavs bērns atnācis šajā pasaulē ne ar tukšām rokām, bet ar savu misiju?
– Man ir savs viedoklis par audzināšanu ģimenē. Es arī esmu tēvs un vectētiņš. Kaut kad audzināja mūs, pēc tam mēs audzinājām savus bērnus kļūdu un izmēģinājumu ceļā…

Teikšu galveno: ja vecāki vēlas uzlabot savu audzināšanas sistēmu ģimenē, pirmkārt, viņiem jāatsakās no jebkādas bērnu sodīšanas.
No jebkādas!

Jūs jautāsiet: ko darīt, ja bērns kaitē, ja viņš dara kaut ko sliktu? Ir dažādas pieejas, taču tās visas prasa ļoti lielu piepūli no vecāku puses. Ja jums reiz ir bērns, esiet, lūdzu, tik laipni, un atvēliet saviem bērniem savu laiku! Audziniet viņu nevis “uz pusi”, bet pastāvīgi. Tāpēc, ka tad, ja audzināsiet kā pagadās, tad neiztiksiet bez sodiem, jo mums taču nav laika, lai viņu nomierinātu, tāpēc vajag kā nākas iepērt, uzkliegt, aizliegt, sabārt. Taču, ja es atdodu lielu daļu savas Dvēseles bērna audzināšanai – diez vai tādi soda mēri būs vajadzīgi.
Tas gan nenozīmē, ka es neko no bērna nepieprasīšu, vienkārši saruna mums būs pavisam savādāka. Ja bērns izdara kaut ko sliktu, es uzstādu noteikumus: sarunāsim, lai mūsu dzīvē tā nebūtu.
Es sarunāju. Es vienojos.
Kā tikko viņš sāk darīt labu – es simtkārt viņu apbalvošu, lai viņš kļūtu stiprāks šajos centienos būt labam. Pat tad, ja viņš kaut vai pacentīsies izdarīt ko labu – es viņu slavēšu, apbrīnošu: lūk, dēls, tu kļūsti par vīrieti! Un tā – pastāvīgi.

Slavējiet savus bērnus. Mums jāpaceļ viņi viņu pašu acīs!

– Vienalga, bērns taču neizaugs bez delverībām …
– Protams, tajā skaitā arī tāpēc, ka viņā ir kaislīga “vēlme pieaugt” – tā ir ļoti spēcīga dabiska tieksme, kuras dēļ viņš būs spējīgs uz visu. Un pēkšņi dēls sāk smēķēt – tā viņš saprot pieaugšanu. Vēl jo vairāk tad, ja tēvs smēķē. Ka rīkoties? Aizliegt, norāt? Taču tad viņš zags cigaretes, naudu…. Viņš taču pieaug, visi smēķē, un arī viņam jāsmēķē.
Ir ļoti svarīgi, lai bērns pieaugtu, komunicējot ar vecākiem. Taču tad, ja notiek pastāvīgi strīdi un konflikti, rodas kurlums, kas mēdz būt ļoti daudzās ģimenēs: tēvs dzenā dēlu, tēvs kliedz uz dēlu…. Sanāk, ka tēvs neder pieaugšanai un komunikācijai, viņš nepieņem dēlu, un tad dēls pats atrod savu kompāniju, kur viņu pieņem.
Labāk, lai tēvs audzina dēlu kā brāli, saka viņam: “Dēls, tu jau esi pieaudzis. redzi, lūk, mana pēdējā cigarete, un tu vairs neredzēsi, ka es smēķēju”. Ja tēvs to izdarīs, viņš mīl savu bērnu, ja neizdarīs – tad tikai sevi mīl.

Ja bērns dara kaut ko sliktu – nevajag viņu rāt, labāk raudiet! Tēti, mamma, parādiet bērnam, ka jūs ciešat. Mammas asaras ir tūkstoškārt spēcīgāks līdzeklis, kā viņas roka, kad viņa per savu bērnu. Per, it kā, lai vedinātu uz labo, ar mīlestību per – tā bieži saka…. Taču tādu mīlestību bērns nekad nepieņems! Vardarbība neaudzina bērnu, bet gan apstādina tā attīstību. Atņem garīgo atbalstu. Bet pēc tam mēs, vecāki, paši būsim šokā …
– Kā pierunāt bērnu lasīt grāmatas?
– Vai tētis mājās lasa? Bērnam jāredz, ka vecāki lasa. Jāredz, ka viņi mīl grāmatas, ka saudzē tās. Un, kā tikko tēvam ir brīvs laiks, viņš nedzer alu, neskatās televizoru, bet ņem gudru grāmatu un lasa. Un arī mamma lasa.
Vai tad būs slikti, ja pirms miega mamma, vecmāmiņa vai tētis apsēdīsies blakus bērnam, pat pieaugušam bērnam, un izlasīs dažas lapas grāmatā: dēliņ, paklausies, lūdzu! Pasakas, kaut ko no Bībeles, vai kādu stāstu, lai viņš aizmieg, bet jūs turpiniet lasīt kādas 10-15 minūtes …
Bērns to uzsūc. Ja jūsu ģimenē ir vide, kurā daudz lasa – bērns iemīlēs grāmatas. Taču, redziet, tas vecākiem nav viegls ceļš.
Ne velti mēs sakām – mūsu bērni, mūsu prieks un mūsu asaras…

Autors: Marina Ivļeva
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Vecāku gudrības

Jpeg

Gadiem ejot, kļūst saprotami tādi vecāku vieduma dziļumi, kurus dažkārt, šķiet, labāk būtu nesaprast.  Vispār jau pieredze no jebkuras muļķības spēj izveidot gudrību, vajag vien paspēlēties ar zemtekstiem. Piemēram, man kļuva skaidri daži manu vecāku izteicieni, kuri agrāk šķita vien slinkas atrunas vai atklāta ņirgāšanās. Piemēram…

Nodzīvo tik, cik es, tad paskatīsimies
Uz maniem centieniem mācīt viņu dzīvot, mana mamma bieži vien atbildēja ar “nodzīvo tik, cik es, tad paskatīsimies”. Manos 10, 15, pat 20 gados, man tas šķita negodīgs trumpis. Kaut kas līdzīgs džokerim ar nosaukumu “nodzīvo tik, cik es”, kuru no kāršu kavas parasti izvelk cilvēks, kurš nav spējīgs mainīties. Mēs taču pieredzē ar viņu nespēsim konkurēt!
Tagad, kad esmu nodzīvojusi N gadus, es zinu, ka, lai nopelnītu šo džokeri, ir ļoti ilgi un smagi jāstrādā. Es jau vairs neesmu gatava klausīties gudros piedspadsmitgadnieku padomus, mācīties audzināt bērnus pie cilvēkiem bez bērniem, ārstēties pie neprofesionāļiem, kuriem es esmu izmēģinājumu trusis, vai pieņemt to cilvēku viedokļus, kuriem es padomu nejautāju. Lūk, tieši par to runāja mana mamma.

Tālu iesi, kamēr tevi apstādinās
Šī frāze man šķita bezjēdzīga ņirgāšanās. Ko tas vispār nozīmē? Kur iešu? Kāpēc iešu? Kāpēc apstādinās?
Ar savām, realitātei neatbilstošajām idejām, fantāzijām, ilūzijām un centieniem izmainīt pasauli, mēs agri vai vēlu atduramies pret kaut ko, kas mūs apskaidro. Vai pret kādu, kas apskaidro. Un, jo mēs esam spēcīgāki, jo tālāk aiziesim, pirms atdursimies. Ja tie nebūs vecaki vai apstākļi, tad mums nāksies atdurties vēl pret kaut ko. Kā tautā saka, jo “krutāks” džips, jo tālāk nākas skriet pēc traktora. Es esmu ļoti “kruts” džips, un tāpēc no džungļiem, kuros biju iebraukusi, pēc traktora nācās skriet ļoti tālu.

Citu vecāku tev nebūs
Tā mani vecāki atbildēja uz visiem maniem centieniem viņus izmainīt. Tad man šķita, ka es tomēr atradīšu kādus – labākus: pasniedzējus mūzikas skolā, vadītājus darbā, vai kādu slavenu indiešu guru. Tā iegūšu sev tos ideālos vecākus, kuri mani mīlēs pareizi, tā kā man to vajag.
Protams, es satiku ļoti daudz labus cilvēkus, taču, lai cik arī meklētu, neatradu nevienu, kurš būtu gatavs mani vēlreiz radīt, izņemot šos te divus – neprātīgos.

Dažkārt ir neciešami. Es taču zinu, kādi viņi būtu varējuši būt! Redzu potenciālu, kļūdas. Bet viņi mani neklausa! Un es aizmirstu, ka tad, kad es viņiem piedzimu, viņiem nācās mācīties pazemību.

Un viņiem pašiem taču arī no malas labāk ir redzams. Cita bērna arī viņiem nebūs, un viņi ar to ir samierinājušies.

Lūdzu, beidzot taču kļūsti pieaugusi!
Šī frāze man šķita absolūti bezatbildīga. Kā tad tā! Kā es varu ātrāk pieaugt, ja mans tēvs par mani pienācīgi nerūpējas! Kā gan var, mani neatbalstot, prasīt, lai es pieaugu?!
Dzīve mums dod ļoti daudz dažādu āķīšu, cilpiņu, pakāpienu un citu ierīču, lai mēs ātrāk pieaugtu.
To ir pietiekami daudz, lai mēs nonāktu kaut kādā noteiktā vecumā un teiktu: “Jūs izdarījāt pusi darba mani piedzemdējot, izaudzinot, un es izdarīju otru pusi, un beidzot pieaugu. Pateicos jums par jūsu pusi un paskatieties uz manējo!”.

Es esmu nodzīvojusi dzīvi…
«Es esmu nodzīvojusi dzīvi! Ko tu man vari iemācīt?»
Šī frāze man šķita kā iesīkstējušu cilvēku taisnošanās par to, ka garām palaisti visi svarīgie vilcieni. Tagad, kad man ir sava biogrāfija, es saprotu, ka pieredzei IR nozīme.

Pieredzi var iegūt tikai ar pieredzi. Un nekā savādāk.

Ikviena pieauguša cilveka personība, lai kas viņš arī būtu, kaut vislielākais neveiksminieks, vienmēr būs kaut kas grandiozāks par to, kas ir jaunajam. Veids, kādā mēs dzīvojam, ir vienīgais mums pieejamais uz to brīdi, kas nozīmē to, ka tas ir pats labākais mums.
Kaut gan, arī no jaunajiem ļoti daudz ko var iemacīties.

Būs tev sava dzīve…
Tiešām! Līst sveša dzīvē tas ir tas pats, kas ievest kartību sveša virtuvē. Ej savējā, un ieved tur kārtību! Paskatīsimies, kā tev tas izdosies! Taču sākumā, starp citu, tā sava virtuve ir jāizveido.

Pieņemsim visnesāpīgāko lēmumu
Pats visnesāpīgakais lēmums – tas nozīmē, ka vienalga, kādu lēmumu mēs pieņemsim, rēta paliks vienalga, un ik pa brīdim tā asiņos. Vienkārši, vienā gadījumā tā asiņos mazāk, kā otrā. Un, ja nav iespējams pieņemt lēmumu, netraumējot bērnu, var izvēlēties mazāk sāpīgo lēmumu. Tā mēdz būt, kad vecāki šķiras. Jebkurā gadījumā, tā ir bērnam skola nākotnei, kuras rezultātā viņš iegūs savu gudrību un pieredzi.

Es tev neesmu nekāda draudzene
Draudzenes un vecāku lomas ļoti atšķiras. Vecāks nevar vienmēr būt līdzvērtīgs draugam. Ikvienā bērna vecumā, viņa paša mieram un drošībai, vecākam jābūt kaut kur augstāk, lielākam un gudrākam.
Draugs var pieņemt lēmumu aiziet uz visiem laikiem, pazust, izbeigt draudzību. Bet vecāki pilda savu lomu, un nedrīkst ar savu rīcību atņemt bērnam stabilitātes sistēmu. Tāpēc daudzās situācijās viņiem jābūt kaut kur stabilākiem un stingrākiem.

Tā nav tava darīšana
Kad bērni jaucās vecāku darīšanās, tās nav bērnu darīšanas. Bērns tāpēc arī ir bērns, ka viņam ir savas bērnu darīšanas, kas atbilst viņa vecumam.
Tāpec lēmumus par vecāku šķiršanos, grūtniecības saglabāšanu, ģimenes locekļu laimi un visu tamlīdzīgo, pieņem vecāki, ne bērni. Bet bērnus, kuri cenšas uzņemties atbildību vecāku vietā, ir jāatgriež atpakaļ bērna pozīcijā, lai viņi nepārlektu sev atbilstošos bērna attīstības etapus, jo ļoti daudz kas no tā, kas notiek mūsu vecku dzīvē, nav mūsu darīšana.
Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS
Foto: no Gintas ģimenes arhīva 1983. gads Cēsu 2. astoņgadīgās skolas izlaidums
Mīļo Mammīt, Tev tomēr ir taisnība! 🙂

Audzini sevi tāpat, kā tu audzini savu bērnu

mīlet sevi5

Vai esi aizdomājies, kāpēc priecīgiem cilvēkiem ir daudz draugu? Citi cilvēki ar prieku viņus uzaicina uz saviem svētkiem, jo viņu klātbūtne iedvesmo un priecē..
Prieka enerģija cilvēkam ir galvenais enerģētiskais dopings viņa dzīves tonusam. Prieks mums dāvina dzīvības spēkus, nostiprina veselību un paildzina mūžu.
… Bez mīlestības pret sevi enerģijas, cilvēkam trūkst laimes sajūtas.
Internets ir pilns ar dažādiem rakstiem par to, kā iemīlēt sevi. Pārsvarā gadījumu tiek doti primitīvi padomi – sarīkojiet sev “šopingu”, smaidiet savam atspulgam spogulī, dariet savu iemīļoto darbu vai dodieties pastaigā. Taču, kā pierāda prakse, ar to vien nepietiek, pretējā gadījumā pasaulē būtu daudz mazāk nelaimīgu, sevi nīstošu cilvēku.

Lai tiktu galā ar nemīlestību pret sevi, un beidzot sevi iemīlētu, ir ļoti svarīgi izprast problēmas būtību. Tikai dziļāko notiekošā iemeslu izpratne palīdzēs atbrīvoties no sāpēm, kas cilvēka Dvēseli moka gadu desmitiem un citreiz – pat visu mūžu.

Kāpēc sevi ir jāmīl?

Šo jautājumu uzdod daudzi. Kapēc jāmīl sevi, ja var mīlēt bērnus, vecākus, darbu vai dzimteni? Jā, un, vai vispār mīlestība pret sevi nav tas pats, kas egoisms?
Patiešām, starp mīlestību pret sevi un paštīksmināšanos ir ļoti smalka robeža. Tās vienā pusē atrodas labestība, bet otrā – ļaunums. Egoistam ir vienaldzīgas citu cilvēku vajadzības un jūtas, viņš domā tikai par to, kā apmierināt savas iegribas. Taču egoisma ceļš ir ceļš bezdibenī. Iegribu kļūst arvien vairāk, pazūd atbildība par notiekošo, un ar laiku cilvēks zaudē saikni ar realitāti, un vairs nav spējīgs saprast cēloņu un seku saistību. Viņam šķiet, ka visās viņa nelaimēs vainīgi ir apkārtējie, savās problēmās viņš vaino ārējos apstākļus, nevis sevi. un pat tad, kad vēlas izrauties no savu kaprīžu un vājību apburtā loka, viņš nav spējīgs to izdarīt.

Egoists ir vientuļš cilvēks, viņš nav spējīgs mīlēt. Un pat tad, ja kāds mīl viņu, egoists nevar baudīt šo likteņa dāvanu – viņš var tikai paironizēt par to nelaimīgo, kuram “palaimējies iemīlēt tādu āzi”. Viņam blakus nelaimīgi ir visi, un pats nelaimīgākais ir viņš pats. Un pats bēdīgākais ir tas, ka cietējs nespēj saprast savu problēmu.

Gadījumā ar cilvēku, kurš nemīl sevi, iemesli ir citi, bet rezultāts – tāds pats – viņš ir ieciklējies uz saviem trūkumiem, tāpēc ļoti asi uztver citu trūkumus, un neprot priecāties par dzīvi.

Tieši tāpec viņš neprot to iemācīt saviem bērniem. Viņš nemīl sevi, tāpēc nevar iemīlēt arī citus.

Cilvēks, kurs mīl sevi, piedod sev kļūdas, savas personības trūkumus, kurus nav spējīgs izmainīt. Iemācījies mīlēt sevi, viņš mācās mīlēt savus tuvākos, tāpat kā sevi – piedodot viņiem, saprotot un pieņemot viņu trūkumus, nepieprasot no viņiem vairāk, kā tie spējigi dot, nenosodot tos par pieļautajām kļūdām.

Piemērs:
Vīrs nejauši sasit sievas nesen nopirkto dārgo trauku. Kāda ir sievas reakcija?

Egoisma un nemīlestības pret sevi ceļš:
“Es to nopirku par savu algu! Tu vispār saproti, cik tā maksā? Kad es atkal tādu varēšu nopirkt?! Kāpēc tu mūžīgi visu sadauzi! No tevis vienas vienīgas nelaimes!”
Rezultāts: skandāls par niekiem, savstarpēji pazemojumi un aizvainojumi, sabojāta atmosfēra mājās.

Mīlestības pret sevi un citiem ceļš:
“Nekā briesmīga, tā ir tikai lieta un mēs mierīgi varam bez tas iztikt. Vēlāk nopirksim citu, kad būs tāda iespēja. Es zinu, ka tas bija nejauši, nepārdzīvo!”
Rezultāts: mājas valda miers un incidents ātri aizmirstas.

Ja sākam analizēt notikušā psiholoģisko pusi, tad, lūk, kas notika.
Vīrs, kurš uzvedas neveikli, jau tā jūtas kā neveiksminieks, kā zilonis trauku veikalā, un pats sevi vaino notikušajā. Viņš jau tāpat jūtas vainīgs. Ja sieva uz viņu kliedz, tad daļa negatīvo emociju nonāk pie viņas, vainas sajūta paslēpjas zemapziņā, bet priekšplānā izvirzās  agresija un dusmas pret sievu. Rezultātā visa ģimene saņem pilnu negatīvo emociju spektru.
Ja sieva vīru mīl un attaisno, viņa vainas sajūta samazinās, viņš saprot, ka, ja notikušais mīļotā cilvēka acīs ir tāds nieks, iespējams, nekāda traģēdija nav notikusi. Zemapziņā viņš jūtas sievai pateicīgs, izjūt cieņu un mīlestību. Rezultātā viņš neskries kopā ar draugiem iedzert, bet nopirks viņai jaunu trauku vai kādu citu dāvanu.

Kāpēc sieva kliedza uz vīru? Nemīlestība pret sevi, tāpat kā egoisms, ir ļoti prasīga: “Man un maniem tuviniekiem ir jābūt ideāliem, visas kļūdas liecina tikai un vienīgi par nenormālību un trūkumiem”. Sieva nošķir sevi no vīra, viņa pat necenšas saprast viņa sajūtas un pārdzīvojumus. Viņa nespēj iejusties viņa vietā.

Kāpēc sieva attaisno vīru? Mīlestība pret sevi ir iemācījusi viņai mierīgi uztvert visu, kas notiek, pieņemt savus trūkumus, pieņemt sevi tādu, kāda viņa ir. Attiecīgi viņa saprot, ka viņas vīrs, tāpat kā viņa, nav ideāls, taču tas nav iemesls agresijai vai skumjām. tas vienkārši ir fakts, un nozīmē tikai to, ka neviens nav ideāls. Katram cilvēkam ir savi trūkumi.

Blakus egoistam un cilvēkam, kurš sevi nemīl, visi ir nelaimīgi. Blakus cilvēkam ar veselu pozitīvu pašvērtējumu, cilvēki ir daudz laimīgāki. Tāpec, ja tu nevēlies mīlēt sevi sevis paša dēļ, tad dari to vismaz savu tuvo cilvēku dēļ.

Kad esam sapratuši “kāpēc?”, mēs pārejam pie jautājuma “kā?”

Kā iemīlēt sevi: audzini sevi tāpat kā tu audzini savu bērnu

Lai saprastu, kā izskatās veselīga un radoša mīlestība pret sevi, iedomājies, ka tu esi tavs bērns, un tu pats esi atbildīgs un saprotošs vecāks, kurš vēlas izaudzināt labu, sabiedrībā ieredzētu pilsoni.
Labi vecāki cenšas bērnam iemācīt izpratni par to, kas ir labi un kas ir slikti, māca viņam darīt vairāk labu un mazāk sliktu. Darīt pari vājākajiem – tas ir slikti, rūpēties par citiem – tas ir labi. Dzert un smēķēt – tas ir slikti, nodarboties ar sportu – labi. Rāties ar vecākiem – tas ir slikti, cienīt vecākus – labi.
Cik bieži mēs cenšamies saviem bērniem dot šo sapratni, un tajā pat laikā, paši nesekojam saviem padomiem?
Gudri vecāki nepārcenšas ar bērna lutināšanu, viņi saprot, ka pieaugušo dzīvē viņam būs jāprot sevi aizstāvēt, būs jāpacīnas par savu dzīvi, būs jābūt mērķtiecīgam. Lai izaudiznātu tādu bērnu, bieži vien jābūt stingram, prasīgam, par ko bērni mēdz apvainoties. Taču neviens nevēlas izaudzināt sliņķi, kuru interesē tikai popkorns un dators? Taču vai tas nav tas pats, ko tu pats dari ar sevi, atļaujot sev slinkot?

Tāpēc pirmais, kas jādara aiz mīlestības pret sevi – jāaudzina sevi tā, it kā tu būtu savs bērns.

Ja nevari izlemt, kā rīkoties: uzdod sev jautājumu, ko tu ieteiktu savm dēlam vai meitai šajā situācijā. Un tu noteikti atradīsi pareizo atbildi.

Mūsu trūkumi ir mūsu īpatnības

Mēs tiecamies būt ideāli, taču, salīdzinot sevi ar saviem elkiem, bieži vien atrodamies rūgtas realitātes priekšā. “Deguns ne tas, kājas nav pietiekami garas, un dziedāt neprotu” – sapīkusi domā meitene, skatoties spogulī. Taču paradokss ir tāds, ka cilvēki, kuri dzīvē daudz ko sasnieguši, tā nedomāja. Viņi saprata, ka deguns ir tāds, kā ir un kājas tādas, kā daba devusi. Un, lai arī neprotu dziedāt, toties galvā protu sareizināt 345 ar 5692.
Atcerēsimies pazīstamas zvaigznes, kuras kļuvušas slavenas par spīti, bet, iespējams, pateicoties saviem it kā trūkumiem. Piemēram, Vanesa Paradī, kura, neskatoties uz to, ka viņai ir iespaidīga sprauga starp priekšzobiem, kļuva slavena aktrise un dziedātāja, un apprecējas ar daudzu meiteņu elku Džoniju Depu. Un viņa tā arī nav pacentusies novērst šo “trūkumu”. Tā ir viņas vizītkarte, viņas rozīnīte.

Par Silvestru Stalloni ir runāts tūkstoškārt. Cilvēks ar sķībo seju un slīpajām acīm šodien ir daudz pazīstamāks kā daudzi, kuriem sejas vaibsti ir perfekti.
Paskaties uz pasaules kinozvaigznēm un estrādes zvaigznēm – daudzi no viņiem it nemaz neatbilst skaistuma etaloniem. Vienam pārāk garš deguns, citam pārāk lielas ausis, vai milzīga galva. Katram savi trūkumi, un bieži vien mēs cilvēkus atceramies, pateicoties tieši tiem. Varbūt ar tevi ir tieši tāpat. varbūt tas,ko tu uzskati par savu trūkumu, ir tavs galvenais trumpis un atšķirības zīme.

Tavas rokas, kājas, ķermenis, acis, tas viss ir tavs, vienīgais un dabas dotais. jau par to vien sevi ir jāmīl.

Te mēs runājām tikai par cilvēka ārējām īpatnībām, taču visu to pašu varam teikt arī par raksturu. Piemēram – kautrīgums vai neprasme skaisti runāt nav nekāds trūkums, tā vienkārši ir rakstura iezīme, kas noteikti daudzos cilvēkos var izraisīt maigumu un siltas jūtas.
Apzinoties to, ka tās lietas, ko tu uzskati par saviem trūkumiem, patiesībā ir tavas atšķirīgās iezīmes, tev būs daudz vieglāk iemīlēt sevi, pieņemt sevi bez pretenzijām un liekām prasībām.

Neseko standartiem

Atceries meiteni, kura skumji uzlūko savu atspulgu spogulī. Viņa skumst par to, ka nav līdzīga Riannai vai Valērijai, un pavisam ir aizmirsusi to, ka prot lieliski gatavot un vēl lieliskāk šūt.
Ja viņa aizdomātos par pašas izdomātajiem trūkumiem un atcerētos savas labākās īpašības, tad varētu atvērt savu restorānu biznesu vai kļūt par izcilu modes dizaineri. Taču viņa ir ieciklējusies uz to, ka neprot dziedāt un, ka viņai nav slaidas figūras, un tādā veidā pati sevi ir iedzinusi stūrī.
Mēs paši sev iedzenam galvā dažādus skaistuma, prāta un veiksmes standartus, cenšoties līdzināties kādam. Taču šī vēlme sekot sabiedrības uzspiestajiem ideāliem kropļo personību un traucē cilvēkam attīstīties un realizēties. Sanāk tas pats, kas, cenšoties iemācīt delfīnam lēkāt uz batuta – nekas labs, vien dzīvnieks tiks nomocīts. Kāpēc mācīt kaķim zīmēt, ja tas lieliski prot ķert peles? Sekojot standartiem un uzstādījumiem, mēs izskatāmies tikpat muļķīgi, kā kaķis ar otu ķepā. taču neesam gatavi to atzīt.

Katram ir savi talanti, prasmes, aicinājums un sūtība, un katram ir tā sava niša, kurā viņš varēs realizēties.

Tu vēlies būt veiksmīgs un esi izvēlējies jurista profesiju, jo zini, ka juristi labi pelna, taču tas nav tavs aicinājums. Tu esi Dieva dots celtnieks. Bet būvniecība nav tik prestiža lieta kā jurisprudence – tur vienmēr ir putekļi, smags darbs un tulznainas rokas …

Taču paradokss ir tāds, ka cilvēks, kurš nav savā vietā, ļoti reti kad ir veiksmīgs savā profesijā. Viņš nemīlēs savu darbu, un darbs viņam atbildēs ar to pašu. Bet cilvēks, kurš izvēlējies savu sirds darbu, ieliks tajā visu savu sirdi un Dvēseli, kā rezultātā arī atdeve būs pavisam cita.

To pašu varu teikt par it visu. Cilvēks, kurš nevar samierināties un nav pateicīgs par to, ko tam Dievs devis, kropļo savu būtību, cenšoties pieskaņoties mītiskiem ideāliem.

Nemīlestība pret sevi tā ir savu pamata rakstura iezīmju un savas būtības nepieņemšana. Pieņemot to, ko tev devuši tavi vecāki un daba, tu agri vai vēlu sevi iemīlēsi, un iemācīsies izmantot savus iekšējos resursus.

Kas notiks, ja tu nepieņemsi sevi?

Iedomājies, ka cilvēkam nepatīk rētas uz viņa kājām, nepatīk viņa šaurie pleci, īsie pirksti, atļukušās ausis un mazās acis. Un vēl viņš ir aizmāršīgs, nedaudz stostās un ļoti lēnām pierod pie pārmaiņām – arī tas viņam nepatīk. Zemapziņas līmenī cilvēks atsakās no tā, kas viņam nepatīk. Viņš atsakās no kājām, rokām, pleciem, ausīm, acīm, savas runas un pat no savas personības.
Un tagad iedomājies, ka cilvēks ir kuģis. Un kuģa kapteinis pēkšņi paziņo: “Mums ir beigtas dzenskrūves, mums tās ir jāizmet. Un vēl mums grab motors, to vajadzētu labot, bet mēs to izmetīsim. Un vēl mūsu navigācija un radiosakari ir tālu no ideālā – arī no tiem mēs atteiksimies. Un, vispār, es esmu nekam nederīgs kapteinis, iztiekat bez manis!”
Un komanda ir spiesta doties ceļā ar salauztu kuģi un bez kapteiņa. Teiksi, neiespējami?

Taču miljoniem cilvēku ik dienas dodas ceļā ar ceļošanai nederīgiem kuģiem. Un taču kaut kā pamanās dzīvot, noliedzot savu ķermeni, savu dabu – paši sevi. Un tu brīnies, kāpēc tik grūti dzīvot? Ir neiespējami pārpeldēt okeānu bez peldierīces.

Ja kapteinis būtu adekvāts, viņš dotu komandu salabot to, kas salūzis un noticētu sev – jo ne jau par velti viņš ir iecelts par kuģa kapteini. Tātad viņš ir cienīgs vadīt savu dzīves kuģi.

Uzskatāmība ir labākās zāles. Iedomājies, ka tev vispār nav tā, kas tev sevī nepatīk. Un tad tu sapratīsi, kā mīli to, kas tev ir.

Tava personība dara tevi skaistu

Ja tev ir kādi ar tavu ārējo izskatu saistīti kompleksi (un tādi ir praktiski visiem), tad aizmirsti par tiem. Pievilcību galvenais noteicošais faktors nav ārējais izskats, bet gan uzvedība un cilvēka iekšējā pasaule.
Pieredzējuši psihologi ir pierādījuši to, ka tādas īpašības kā gara spēks, prasme izturēt dzīves vētras, cieņa pret sevi un citiem, labestība, pašdisciplīna, pārliecība par sevi un skaidra dzīves filosofija padara cilvēku pievilcīgu un skaistu citu cilvēku acīs. Lai kļūtu skaists, ir vien jāiemācās cienīt sevi, bet cieņa un mīlestība ir kā siāmas dvīņi, kuri viens bez otra nevar dzīvot.

Ja tu sevi mīli, tad trūkumi pazūd paši no sevis

Ja tu sevi nemīli, tad pastāvīgi dzīvo stresā. Tas noved pie tā, ka uz āru “izlien” pašas sliktākās īpašības un ieradumi – rijība, alkatība, lepnība, alkoholisms, izvirtība u.t.t. Tas viss padara tavu personību nepievilcīgu tev pašam un citiem cilvēkiem.
Izveidojas it kā apburtais loks – kā var mīlēt šo neglīto, vājas gribas cilvēku ar maisiņiem zem acīm, alusvēderu un intereses trūkumu par dzīvi?

Piedod sev savas vājības, pieņem sevi tādu, kāds tu esi. Ja tu sevi mīlēsi, tad būsi mierīgs un līdzsvarots. Un tad zudīs jebkura vēlme aizēst, aidzert savu stresu, jo paša stresa vairs nebūs. Nevajag norobežot sevi no pasaules ar tauku kārtu, nevajag bezgalīgi mainīt partnerus, lai sev pierādītu, ka esi ko vērts, nevajag slēpties no realitātes spēļu zālēs

Tu esi sev pats dārgākais cilvēks savā dzīvē

Vēl jo vairāk – tu esi vienīgais, kurš garantēti pavadīs tevi no dzimšanas brīža līdz kapa malai.
Iedomājies, ka tev ir viegla šizofrēnija, un tavā ķermenī dzīvo divi cilvēki – Es un Es. Un viņi abi viens otru nevar ciest. Un tagad, iedomājies to pašu situāciju ģimenē, kur vīrs un sieva neieredz un nīst viens otru. Kā viņiem kopā dzīvojas?
Un, iedomājies, cik ļoti sāpīgi viņiem ir tas, ka pats tuvākais un dārgākais cilvēks nemīl, cik vientuļi un bezpalīdzīgi viņi jūtas bez atbalsta, bez sapratnes. Un tā visu dzīvi, līdz pat nāvei. Skumji, vai ne? Bet tieši šāds pats konflikts notiek tevī, tavā pasaulītē, kurā tu nemīli un neatbalsti pats sevi. Skumji? Sāpīgi? Protams, jo pats dārgākais tavs cilvēks esi tu pats.

Iedomājies, ka tu esi tavs mīļotais un izturies pret sevi ar mīlestību un cieņu. Tad tu nepateiksi sev tik daudz aizvainojošu vārdu un nepieļausi tik daudz muļķīgu kļūdu. Tāpēc, ka mīlestība un rūpes vienmēr liks izdarīt visu, lai mīļotais cilvēks justos labi un droši.

Daudz kas no teiktā, iespējams, palīdzēs apzināties problēmas būtību kādam, kurš jūtās apjucis savās attiecībās ar sevi pašu. Zināšanas ir galvenais spēks, kas pieejams cilvēkam, bet problēmas būtības izpratne ir pirmais solis ceļā uz atbrīvošanos no šīs problēmas.

Avots: constructorus.ru
Tulkoja: Ginta FS

Kad saplīst krelles

krelles1

Es esmu nogurusi baidīties un izgāzt savas dusmas uz savu bērnu atkal un atkal.
Taču es vēlos šo sajūtu atcerēties.
Mans dēls nemitīgi kaut ko prasīja – multfilmu, sausiņu, lai es runāju robota balsī, atkal multfilmu, uzkāpt otrajā stāvā, atgriezt krānu vannasistabā, aizgriezt to, spēlēties, spēlēties un atkal spēlēties. Viņš staigāja šurpu turpu un raustīja mani aiz drēbēm, un, nesagaidot atbildi, daudzas reizes pēc kārtas uzdeva vienu un to pašu jautājumu.

Man vajadzēja gatavot pusdienas, pārģērbties, atbildēt uz telefona zvaniem, saplānot dienu tā, lai neko nenokavētu, un domāt par to, kur ņemt naudu visiem rēķiniem.

Un es “norāvos” – kārtējo reizi. Sakliedzu uz viņu.
Aizgāju savā istabā lai izraudātos – no bezspēcības un kauna.
Klausos, virtuvē klusums. Tikai karote brīžam atsitas pret šķīvja malu. Putra droši vien jau sen ir atdzisusi. Mans nabaga puika, asaras rijot, ēd. Bērns, kurš ne pie kā nav vainīgs.

Pēc tam kaut kas nograb, un uzreiz atskan raudas. Es skrienu skatīties, kas noticis. Es gan netaisījos nekur skriet, jo tikko biju atstājusi raudošu bērnu vienu ar viņa bēdām, un pati aizgājusi pārdzīvot savējās. Bet, dzirdot, kā viņš raud, es skrienu. Es vēl nezinu, ko darīšu – atkal rāšos vai mierināšu. Vēl nezinu.

Dēls bija saplēsis manas krelles, kas karājās virtuvē pie sienas. Kulaciņā sažņaudzis divas bumbiņas, un šausmās raud, jo iedomājas, kā es bāršos. Pats sarāvies, sarkst un bālē, jo no bailēm nevar pat paelpot.

Viņš kliedz caur asarām: “Es netīšām, es negribēju, tu bārsies, mammu, bet es netīšāmi!”

Mans bērns ir kosmiski vientuļš, viņam nav uz ko paļauties. Tikpat vientuļa es biju pirms pāris minūtēm. Viņu, tāpat kā mani pirms mirkļa, nekas nespēj nomierināt, izņemot mani pašu.

Es redzu, kā apskauju viņu, kā maigi un mierīgi skan mana balss. Es nepārstāju viņam teikt, ka es nedusmojos, ka nebāršu viņu, ka palīdzēšu savākt visas pērlītes, un mēs kopā iesim meklēt aukliņu, lai savērtu tās atpakaļ. Un es viņam stāstīšu, cik bieži pati kaut ko saplēšu un, ka tas nav nekas briesmīgs.

Un ar katru brīdi mana sirds, kas no dusmām un bailēm kļuvusi gluži melna, sāks atjaunoties. Un atkal kļūs tada, kāda tā bijusi jau no dzimšanas.

Es esmu piekususi un ļoti baidos. Es ļoti baidos, ka izgāzīšu savas dusmas atkal un atkal.
Un es gribu to atcerēties.

Atcerēties, kāda dziļa kustība notiek manī tad, kad izbirst krelles. Atcerēties brīdi, kad pērlītes, krītot pieskaras zemei un paripo zem krēsla. Brīdi, kad gatavojos kliegt uz savu bērnu. Brīdi, kad izvēlos to nedarīt.
Kad apskauju viņu un maigi saku: “Ar tevi viss ir kārtībā”.

Ar mani nav, bet ar tevi, mans mazais, viss ir kārtībā.
Marija Rožkova
Tulkoja: Ginta FS