Domā par savu dēlu tikai labu

mamma un dēls

– Domā par savu dēlu tikai labu. Vienmēr! Lai kas arī notiktu, saproti?! – katru dienu man saka Mīļotais. Viņš ir mans skolotājs.
… Mēs sēžam virtuvē pie galda. Es priecīgi gatavoju saviem puišiem garšīgas pusdienas un klāju galdu. Saša palūdza, vai var uz piecām minūtēm aiziet pie vectētiņa un apsolīja, ka uz pusdienām paspēs atgriezties. Galds bija jau uzklāts un gatavs kopīgai maltītei. Es nervozēju, tad liekot šķīvjus uz galda, tad sakārtojot salvetes un galda piederumus, kad pēkšņi pa logu ieraudzīju, ka dēls atgriežas no otras puses, nevis tās, kur dzīvo vectētiņš. Un, vēl…. Vēl viņš kaut ko slēpj aiz muguras.
– Mitja, Saša kaut ko ir sev nopircis un slēpj aiz muguras. Droši vien “Fantu”. Viņš taču zin, cik daudz tajā cukura un vienalga, – es piepūtos un demonstratīvi apsēdos uz krēsla, sakrustojusi rokas un atceroties vēl nesen notikušo incidentu ar šo dzērienu.
– Domā par savu dēlu tikai labu. Vienmēr! Lai kas arī notiktu, saproti?!, – Vīrs cieši ieskatījās man acīs.
– Jā…. labi… es saprotu…, – nevaru pretoties sava vīra vārdu spēkam. Viņš ir pārliecinošs. Šis viņa spēks ir jūtams pa gabalu. Es aizvēru acis un, neskatoties uz iekšējo cīņu, vienkārši teicu “Es mīlu tevi, Dēls! Svētīju!”
Iskanējas durvju zvans. Es pati nolēmu atvērt durvis un domās nosolījos sev nedusmoties un nerāt dēlu par kaitīgo dzērienu. Pagriezu atslēgu un ieraudzīju dēla priekā starojošo seju.
– Mammu! Tas Tev!

Un viņš pastiepa man baltu kā sniegs rožu pušķi.

Skudriņas par muguru… Vainas sajūta par to, ka es padomāju par savu dēlui sliktu… Dievs! Viņš vienkārši bija aizgājis pēc ziediem savai mammai.
– Manu mīļo dēliņ! Paldies Tev, Mīļais! – es viņu cieši piespiedu sev klāt un noskūpstīju viņa maigo vaigu. Asara lēni nopilēja uz viņa pleca, viņš maigi noslaucīja manu seju…
– Viņš pats nolēma tās nopirkt, – man ausī čuksteja Vīrs, – par savu paša sakrāto naudu, saproti….

Es sapratu… Un esmu laimīga.

Domājiet par saviem bērniem tikai labo. Vienmēr! Lai kas arī notiktu!
Mīlestībā, Natālija Kovaļova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Bērni NAV atbildība

16

Bērni nav atbildība. Viņi nav dzīves jēga. Bērni ir Mīlestība. Un nekas cits, izņemot Mīlestību.

Visi bērni, tajā skaitā arī īpašie, ģimenēs atnāk tāpēc lai iemācītu mīlēt. Bez nosacījumiem. Ja cilvēks vēlas iemācīties šo dāvanu, tad pie viņa atnāk bērni. Tāpēc, ka Mīlestība tiek “būvēta” ar devīzi “atdot un aizmirst”. Kurš vēlas būt mīlēts, tam no sākuma jāiemācās atdot. Izejot no piepildītības. No laimes.

Katra diena kopā ar bērnu ir iespēja mums kļūt labākiem. Kļūt pa īstam dāsniem. Dvēseliski dāsniem. Tas nozīmē uzdāvināt otram cilvēkam pašu dārgāko. Laiku. Savu laiku. Laiku, kurš tika dots mīlestībai mīlestības vārdā.

Un kam savu laiku terē tu?

Natālija Kovaļova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kaut kas ir ne tā…

Signe-Gabriel

Es atnācu ciemos pie savas draudzenes Taņas un paliku mēma.

Viss tik ideāli, tik skaisti, ka gribas jautāt, kur nopirkt biļeti uz šo muzeju. Viss tik tīrs, ka gribas ņemt skapeli un tūliņ pat sākt operēt. Ne dzīvoklis, bet perfekcionista paradīze.

Grāmatas saliktas pēc krāsām un izmēriem. Krāsainās sveces uz plauktiņiem saskaņotas ar aizkaru apdruku. Konfektes trauciņā tādā pat krāsā kā tapetes. Šarmannnnn.

– Piedod, es nepaspēju te visu sakopt, – viņa teica un sakārtoja nesimetriski uz gultas guļošo dekoratīvo spilvenu.

«Tu ņirgājies? — es nodomāju. — Koķetē?»

Es pati nekad nebiju dzīvojusi tādā kārtībā un droši vien nekad arī nedzīvošu. Mana māja ir haosa mājvieta: visi kaut kur skrien, kaut ko nomet, aizmirst krūzītes ar neizdzerto tēju, divas zeķu čupas bailīgi lūr no gultas apakšas, uz grīdas izmētātas lelles – Katja, novāc to visu!!! – un dēla mācību grāmatas – tu izmācījies?! – vai kāds no jums var novākt izžuvušo veļu no žāvētāja, man nav laika, es satīrīšu kaķa cūcības, viņam uz dīvāna slikta dūša palikusi.

Ejot ciemos, man nogāzās virsdrēbju pakarināmais priekštelpā, uz kura bija sakārta čupa ar visa veida apģērbu – ne tikai āra.

«Kaut kas ar mani ir ne tā, — es domāju, baudot kāda cita mājīgumu. — Droši vien tikai pārcilvēki tā dzīvo – kā bildītēs…»

Es nekad tā nespēšu.

Nakošajā rītā es sarājos ar meitu. Viņai ir divi gadi, bet tas ir protesta laiks.
Bērnu dārzā bija paredzēta svinīgā fotogrāfēšanās un visiem bija jābūt svinīgi apģērbtiem. Mana negribule izbrāķēja vienu kleitu pēc otras, pieprasīja savu iemīļoto kleitu, kuru es vakar biju iemetusi veļas grozā, jo tā bija aplieta ar zupu.

Es paskaidroju, lūdzos, pārliecināju. Beigās sapsihojos un izvilku no veļas groza pieprasīto kleitu, uz kuras zupas pleķis bija jau izžuvis un kļuvis nemanāms, ar ko arī padarīju laimīgu savu bērnu. Tā priecīgi un paklausīgi apģērbās un laimīga devās uz dārziņu.

Skaisto kleitu es paņēmu līdzi maisiņā, ja nu gadījumā pārdomās.

Bērnu dārzā pie skapīšiem pulcējās vecāki un bērni. Meitenes-princeses, ar bantēm un sprādzēm, skaistās balles kleitās, rauca degunu, jo “mamma bija paņēmusi ne tās kurpītes” vai arī “man karsti!”.

Manējā skraidīja zupainajā kleitā un smējās par rotaļu ezi.

Mammas apsprieda, vai ir vērts gludināt apakšbikses un krekliņus. Vairums sliecās domāt, ka ir vērts, jo “tad audums kļūst mīkstāks” un “vispār es katru dienu gludinu”.

Es klusiņām no kauna aizslīdēju aiz skapīšiem. Es nekad dzīvē nebiju izgludinājusi nevienas apakšbikses, ne savas ne kāda cita, bet mans galvenais princips apģērba izvēlē bija “lai ir ērti un neburzās”.

Viena mamma turpat garderobē gludināja meitai …. banti.

“Kaut kas ar mani ir ne tā, – es domāju, skatoties uz ideālajām meiteņu kleitām. – Droši vien tikai pārcilvēki dzīvo tā un gludina katru dienu…”

Es nekad tā nevarēšu.

Es nobučoju meitu uz pakauša. Viņa smaržoja pēc žāvētas gaļas. Tā uz kleitas bija zirņu zupa.

– Katja, uzvilksim kleitu? To skaisto?!

– Nē, negribu! – viņa iespītējās.

Es vairs neuzstāju. Es gribu lai fotogrāfijā viņa būtu lieliskā garastāvoklī, kā šobrīd. Skaista un nenoraudājusies. Pēc daudziem gadiem es skatīšos uz šo fotogrāfiju un priecāšos par viņas saldo koķetelīgo smaidu un mirdzošajām acīm, bet kleitu pat neievēŗošu un par zupu jau būšu aizmirsusi.

Pa ceļam uz darbu es iebraucu pie Juļašas uztaisīt meikapu. Jūlijai ir ap 50 gadiem, bet viņa izskatās kā 25. Tāpēc es viņu saucu par Juļašu, nevis Jūliju Mihailovnu.

Kad es viņu redzu, es jautāju:

– Juļaš, vai tu ledusskapī guli? Vai jaunības ābolus grauz? Vai arī tev ir Doriana Greja ģīmetne, kura noveco tavā vietā? Tāpēc, ka nav iespējams TĀ izskatīties pussimts gados.

– Tas, meitenīt, ir botokss. Sejas vingrošana. Kosmetoloģija. Starp citu, tev arī jau laiks. Re, jau mīmikas krunciņas parādās, – viņa saka, pieliekusies man tuvu tuvu klāt un aizsmērē ar tonālo krēmu manas pinnes.

“Kaut kas ar mani ir ne tā, – es domāju, skatoties uz viņas ideālo ādu. – Droši vien tikai pārcilvēki tā dzīvo un vienmēr ir jauni un svaigi….”

Es nekad tā nespēšu.

Pēc tam jau uzkrāsota es skrēju uz darbu. Precīzāk – uz tikšanos ar lasītājiem. Nesen bija iznākusi mana otrā grāmata un tagad es tiekos ar tiem, kuri manis sarakstīto lasa, runāju no skatuves un vienmēr ar neticīgu sajūsmu sniedzu autogrāfus: “Jums tiešām patika?”

Es daru to, kas man patīk, un man par to vēl pateicas. Tā taču ir laime, vai ne?

Pēc pasākuma es atnācu garderobē un apsēdos aiz kolonnas, lai pārviltu kurpes. Sanāca, it kā es būtu paslēpusies.

Pie letes nostājās divas jaunas sievietes. Viņas iedvesmotas sarunājās, es sākumā nesapratu, ka viņas runā par mani.

– Kad es skatos uz tādiem cilvēkiem, man šķiet, ka ar mani kaut kas ir ne tā, – viena teica.

– Jā, es arī, – piebalsoja otra. – Es būtu izgājusi un nomirusi uz tās skatuves. Bet viņa tik joko, smejas, it kā nebūtu auditorijas priekšā, bet pie sevis – mājās. Es skatos uz viņu un domāju: “Viņa taču ir kaut kāds pārcilvēks. Es nekad tā nevarēšu.”

Un es izniru no kolonnas aizmugures ar kliedzienu: “Varēsiet!”, atsitu celi un pārbiedēju meitenes. Brīnums, kā nesalauzu barjeru.

– Varēsiet! Varēsiet! Varēsiet! – es kliedzu, berzējot sasisto celi. – Ir tikai viens, “Ja”.

– Kāds? – meitenes iesmējās.

– Ja ļoti sagribēsiet!

Mana draudzene Taņa ir dizainere un viņas māja ir viņas vizītkarte. Šīs vizītkartes radīšana aizņem visu viņas laiku, spēku un talantu, tāpēc, ka viņas darbs ir viņas aicinājums.

Laiks atliek tikai fitnesam, jo tādai mājai pašai ir jāatbilst. Nekam citam neatliek, bet Taņa ir laimīga, ka katru dienu var veltīt tam, kas viņu dara laimīgu, ka viņu novērtē klienti, ka viņai ir daudz projektu.

Tā ir viņas izvēle un tā padara viņu laimīgu.

Bet tām māmiņām bērnu dārza ģērbtuvē pagaidām ir aicinājums ir būt mammām. Dzīvot ar savu bērnu interesēm un vajadzībām.

Viņi tik ātri izaug un drīz jau mums būs pavisam lielas meitas un dēli, viņi skries uz randiņiem, tāpēc apakšbikses un bantes gludināt vajag tieši tagad un kaifot no tā, ko bērni tāpat neatcerēsies.

Toties mammas atcerēsies. Un atcerēsies šo saldo periodu kā pašu aizkustinošāko, kad bija tik daudz iespēju būt viņiem blakus, justies kā laimīgām mammām, labām, vajadzīgām un ideālām. Pašām labākajām.

Tā ir viņu izvēle, kas padara viņas laimīgas.

Es rakstu tekstus. Tas ir mans aicinājums. Es izvēlos tieši šo nodarbi, jo esmu egoiste un vēlos būt laimīga.

Tāpēc šobrīd es esmu nevien laimīga, bet mācu šo prasmi ari saviem bērniem. Nododu viņiem šos fluīdus – iekšējās gaviles. Kaut arī daru to visu mājas nekartībā, halātā, ar savām krunkām pa visu seju.

Mēs visi esam egoisti. Mēs darām to, kas padara mūs laimīgus, intuitīvi izvēloties tieši to no miljoniem citu lietu. Un tas ir brīnišķīgi.

Tas nozīmē to, ka ar visiem kaut kas nav kārtībā!

Ar visiem viss ir normāli!

Vienkārši kāds šodien ir uzvilcis negludinātas apakšbikses 🙂

Autors: Olga Saveļjeva
Ilustracija: Signe Gabriel
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Audzināt ar Brīnumu

laimigs berns1

Mamma un tētis manu bērnību pārvērta svētkos.

No rītiem es zem sava spilvena atradu mazas dāvaniņas. Man teica, ka tās ir “no zaķīša”. Ar aizvērtām acīm, knapi pamodusies, es sataustīju zem spilvena kaut ko maziņu un brīnumainu. Es necentos ātri to paņemt. Lēnītiņām aptaustīju, cenzdamās saprast, ko tad šoreiz zaķītis man atnesis.

Katru reizi tur bija kas cits: krāsojamā grāmatiņa, ledenes, vēstulīte. Reiz viņš man zem spilvena bija nolicis… burkānu! Atceros, es ne nieka neizbrīnījos, tikai neticami priecājos – iedomājies, šis labsirdīgais zvēriņš bija padalījies ar savu lielāko gardumu. Es ticēju brīnumiem – tie man šķita gluži dabiski. Uz bērnudārzu es gāju pacilātā noskaņojumā un visapkārt redzēju ļoti daudz ko brīnumainu.

Kā jau visi bēŗni.

Un vēl man šķita, ka ikvienam bērnam ir savs zaķītis, kurš kaut ko noliek zem spilvena. Nezināju, ka mēdz būt savadāk. Un kad mana labākā draudzene man pastāstīja, ka baidās iet mājās, un tāpēc grib palikt pie manis ciemoties uz mūžu, es viņai pajautāju: “Bet kā tad zaķītis tev nodos dāvaniņas?” Un te nu man kļuva skaidrs, ka man ļoti ir paveicies. Ar zaķīti.

– Zaķītis vairs neatnāks, – reiz man teica mamma. – Bet viņš tev ir atstājis dāvaniņu un vēstulīti. Dāvana bija brīnišķīga, bet vēstule ļoti maiga un pārliecinoša. Es nemaz nesaskumu, jo uz to brīdi ļoti daudz ko jau nojautu. Jā, un arī brīnumu vēl bija ļoti daudz – gan ar rokām radītu, gan spontānu.
Piemēram, kad mēs ar vecākiem atpūtāmies pie jūras (un tas jau pats par sevi bija brīnišķīgi, jo parasti atpūtos kopā ar vecmāmiņu un vectētiņu, jo mani vecāki ļoti daudz strādāja), pa pludmali staigāja tieviņš vīriņš un piedāvāja nopirkt šokolādes saldējumu. Saldējuma kaste bija ietīta segā, un es nespēju saprast: kā tad tā, saldējums taču izkusīs! Bet tētis man paskaidroja, ka gluži otrādi – tā var ilgāk saglabāt aukstumu iekšpusē. Un nopirka visu saldējuma kasti.

Es toreiz ne uzreiz sapratu, kāpēc mums vajag tik daudz saldējuma, jo mēs trijatā to nevaram apēst pat nedēļas laikā. Un tikai pēc daudziem gadiem es spēju novērtēt šo tēta rīcību. Ar saldējumu mēs toreiz cienājām visus kaimiņus un to dāvināt bija tik patīkami.

Vēl viens brīnums notika, kad mani vecāki gatavojās ceļojumam uz ārzemēm. Todien man bija ļoti skumji un es savā istabā uzcēlu telti un iedomājos, kā tur dzīvošu un skumšu.

Atbrauca vecmāmiņa, kurai bija par mani jāparūpējas un javed uz skolu (tad es gāju pirmajā klasē). Vecākiem tajā dienā bija ļoti labs garastāvoklis un man nepavisam negribējas viņiem rādīt savas skumjas. Mēs devāmies uz staciju viņus pavadīt. Kad pienāca vilciens, es jau biju gatava apraudāties. Un te pēkšņi tētis saka: “Nu, ko, meitiņ, brauksi mums līdzi?” Es toreiz gandrīz no laimes aizmirsos! Tie tik ir brīnumi – viens un divi, un es jau kopā ar vecākiem braucu vilcienā savā pirmajā ārzemju ceļojumā.

Izrādījās, ka tētis un mamma jau no paša sākuma plānoja, ka es braukšu kopā ar viņiem un bija sapakojuši manas drēbes. Vienkārši gribēja mani pārsteigt un sagādāt vēl vienu brīnumu.

Tādu notikumu manā dzīve ir bijis ļoti daudz, un kad man jautā, no kurienes manī ir tik daudz optimisma, es atbildu: “Man vienkārši bija ļoti laimīga bernība.”
Autors: Vilena Kotova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Par bērnu audzināšanu: problēmas un to risinājumi

vecaki berni
Kā sievietei, kura viena audzina bērnu, būt tam vienlaicīgi gan mammai gan tētim? Kā iemācīt viņam divus uzvedības tipus un formēt pareizus priekšstatus par sievietes un vīrieša lomu?
Bērnu audzināšana ir abu vecāku uzdevums. Jūsu gadījumā vēlos teikt, ka jūs nevarat iemācīt viņam divus uzvedības tipus. Jū varat iemācīt tikai to, kā būt mātei un sievai. Būt sievai nozimē, ka jūs nekad nerunāsiet neko sliktu par viņa tēvu, lai kā arī tēvs būtu uzvedies. Bērnam tēvs un māte ir viens vesels – mīlošais. Kad bērns redz vai jūt vecāku kritiku vienam pret otru, viņam tā ir ļoti sāpīga un graujoša situācija. Tāpēc, ja vēlaties viņam palīdzēt formēt pareizu priekšstatu par sievieti un vīrieti, vienmēr esiet pateicīga savam vīram (kaut arī bijušajam).
Man aug trīs meitas un ne ar vienu no viņām man nav tuvas attiecības. Nesen vienai no meitām palika 20 gadi. Un viņa, kas redzējusi viņas teva necienīgo attieksmi pret mani, izturas pret mani tieši tāpat kā tēvs.
Viņa sava tēva uzvedību kopē  gluži apzināti. Tas nozīmē, ka jūs šajās attiecības ar vīru neesat apguvusi kādu mācību stundu un tagad jūsu meita to pasniedz jums. Padomājiet, kas tā ir par mācību un ko tā māca jums kā personībai?

Ko jūs ieteiktu vecakiem gadījumā, kad viņu bērns savā attīstībā atpaliek no attīstības standartiem?
Dažkārt bērni atpaliek savā attīstībā. Ko es ieteiktu? Dodiet savam bērnam beznosacījumu mīlestību. Tā ir telpa, kurā viņš spēs pa īstam attīstīties. Kad viņš kaut ko dara, neskatieties uz viņu ar deficīta sajūtu, vai nosodījumu, nerājiet viņu, iemācieties atbalstīt un uzslavēt viņu pat par mazām uzvarām, par veiksmīgi paveiktiem darbiņiem.

Ko praksē nozīmē beznosacījumu mīlestība?
Beznosacījumu mīlestība praksē ir mīlestība bez nosacījumiem. Lai kā arī otrs cilvēks izturas un attiecas pret jums, jūs vienalga viņu mīlat. Tā nozīmē arī viņa trūkumu pieņemšanu un piedošanu. Tas nozīmē –  pieņemt cilvēku tādu, kāds viņš ir.

Kā iemācīties dot mīlestību diviem bērniņiem (3 gadi dēlam un 1 gads meitai) vienlaicīgi? Es nevaru būt atsevišķi ar katru no viņiem un veltīt laiku tikai vienam.
Ziniet, jaunākais bērns prasīs no jums vairak uzmanības un tāpēc rūpējieties par viņu kopā ar vecāko brāli. Kopā vāriet māsai mannā putru, kopā peldiniet, kopā pastaigājaties un spēlējaties. Kad jūs kopā rūpēsieties, vienmēr pasakiet paldies vecākajam brālim par to, ko vinš dara. Tad viņš sajutīs, ka dara kaut ko ļoti svarīgu. Un kopā ar jūsu vārdiem viņš sajutīs jūsu uzmanību.

Visiem zināms, ka skolotājs kaut kādā mērā ir kā vecāks saviem audzēkņiem. Kā katram no viņiem veltīt pietiekami daudz laika un izaudzināt tos veiksmīgus?
Ir jāsaprot, ko nozīmē “būt veiksmīgam cilvekam”. Ja iemācījāt bērnam mīlēt, tad visādās ziņās būsiet izaudzinājusi veiksmīgu cilveku. Patiesa veiksme izpaužas tajā, ka bērns prot dot un saņemt mīlestību, ciena un godā vecākos, rūpējas par jaunākajiem, prot dradzēties un sadarboties. Ja jūs to viņam iemācīsiet, tad it visās nozīmēs būsiet izaudzinājusi veiksmīgu cilvēku.

Vai mātei ir tiesības atpūsties no bērna?
Protams. Tikai pati radiet sev tādu iespēju. Protams, agrīnā vecumā ir sarežģīti to izdarīt, taču tad, kad viņš guļ, atrodiet sev laiku atpūtai. Tas nav viegls darbs – būt vecākiem, īpaši sievietēm. Interesantas lietas un pārmaiņas notiek tad, kad cilvēks apjauš, apzinās, ka ir Augstākais spēks, kas viņu atbalsta. Balstoties uz to, viņš sajūt sevi kā mīlestības enerģijas “vadītāju” un spēka kļūst vairāk. Kad cilvēks rīkojas tikai “no sevis”, tad pastāvīgi rodas vēlme atpūsties un uzkrāt spēkus.

Manam dēlam ir 10 gadi. Viņš ir gudrs, labestīgs un aktīvs bērns, taču negrib mācīties. Es jau neprasu no viņa, lai vinš būtu teicamnieks, taču macīties varētu labāk, ja gribētu. Kā motivēt?
Jūs sakāt, ka tad, kad viņam nav interesanti, vinš negrib mācīties. Ja interesanti, tad mācās? Saprotiet, ar ko viņš dzīvo un kas viņam ir svarīgi. Un caur to paskaidrojiet pārējo. Atsaucieties uz jautājumiem, centieties saprast, par ko viņš interesējas un kopā apspriediet to. Nav jārada vēlēšanās. Ir jāierauga tas, kas viņu interesē un tajā viņš jāatbalsta.

Man ir vecākais dēls no iepriekšējās laulības. Es nevaru tagadējam vīram ieskaidrot, ka, pirms kaut ko no bērna pieprasīt, viņam sākumā jākļūst tam par draugu. Viņš pieprasa, lai bērns to klausītu.
Uzbūvēt attiecības ar tagadējo vīru ir jūsu sievišķīgais uzdevums. Esiet vieda, atrodiet viņam pieeju. Austrumos runā, ka vīrietis ir galva, bet sieviete – kakls. Galva skatās tur, kur kakls to pagriež. No jūsu puses tam jānotiek dabiski un neuzkrītoši.

Kā mātei dēlu izaudzināt par kārtīgu vīrieti? Kas ir pats galvenais? Vīrs ir, bet bez zināšanām es ļoti daudz ko esmu palaidusi garām. Dēlam jau ir 14 gadu un es redzu, ka neesmu bijusi viņam pietiekami laba mamma. Gribu labot situāciju.
Grūti pateikt. Es nezinu jūsu situāciju. Četrpadsmitgadīgs pusis ir jau pusaudzis, kurš noteikti pieprasīs neatkarību. Iemācieties cienīt viņa izvēles un lēmumus. Kad zēns jutīs tādu jūsu attieksmi, viņš noteikti ieklausīsies arī jūsu vārdos. Vienkārši mīliet viņu bez nosacījumiem, lai viņš vienmēr justu siltumu un uzmanību. Nav svarīgi, ko jūs esat palaidusi garām, ir svarīgi, ko dariet šobrīd. Esiet māte. Un tā ir viena no svarīgākajām lomām, kas tiek dota sievietei. Apgūstiet to tagad un nav svarīgi, cik šobrīd dēlam gadu.

Mums visiem ir ļoti svarīgi apgūt vecāku pieredzi. Kļūt par tēvu vai māti. Sajust šo Visuma enerģiju un apgūt to. Tas ir viens no svarīgākajiem parādiem, kas mums jāatdod dzīves garumā. Ja mēs to neizdarīsim, tad ļoti daudz ko zaudēsim. Tad apmierinātība nekad nebūs mūsu sirdī. Lai kur arī šobrīd jūs būtu, vai jūsu bērni ir jau pieauguši vai maziņi, sāciet no tās vietas, kur šobrīd atrodieties. Varu vien pateikt to, ka es kā 25 gadīgas meitas tēvs, savā laikā ne visu spēju izdarīt pareizi un tāpēc šobrīd man ir ļoti svarīgi iemācīties beznosacījumu mīlestību. Apzinieties īstas vecāku mīlestības enerģiju, kas ir liela daļa no mūsu realizācijas šajā pasaulē.
Šalva Aleksandrovičs Amonašvili stāsta, ka šobrīd dzimst īpaši bērni. Viņš tos sauc par “Ģaismas bērniem”. Savā attīstībā, potenciālā, rakstura īpašībās viņi pārspēj savus vecākus. Viņi IR spējīgi izmainīt Pasauli. Bet, lai to izdarītu, viņiem jāpiemīt iekšējam spēkam un patiesai mīlestībai. Es jūs aicinu patiešām no sirds ieguldīties savos bērnos, radīt viņiem apstākļus šī svarīgā uzdevuma veikšanai.
Autors: Oļegs Gadeckis
Tulkoja: Ginta FS

Bērni un lietas

11743000_515987508554865_7176269007565424436_n

Mazulis paņem mammu aiz rokas un ved uz durvīm. Runāt vēl neprot, taču viņa nolūks ir skaidrs: “Iesim mājās! Te ir garlaicīgi!”. Viņam ir tikai gads un divi mēneši. Vissvarīgāk viņam šobrīd ir izpētīt šo pasauli: uz smaržu, garšu, tausti, pārbaudīt uz izturību! Cik labi, ka mamma un tētis atļauj to darīt savās mājās!

Mamma atvedusi mazuli ciemos pie vecmāmiņas un vectētiņa. Pie viņiem ir tik interesanti – tik daudz visādu jaunu lietu! Vāzītes, salvetītes, fotogrāfijas rāmīšos, podiņi ar ziediem, pulksteņi, karotītes, lādītes…. tik daudz visa kā! Visu gribās aptaustīt – visu jauno, nepazīstamo; gribās paņemt, pakratīt, nomest uz grīdas, pagrozīt, nolaizīt, padauzīt ….

Mājās viss jau ir izpētīts, bet šeit – pavisam jauna pasaule! Mazulis paķer vāzīti, bet… vecmāmiņa pieprasa to atdot… Bet, iespējams, var paņemt salveti? Nē, nedrīkst.
Vēl viens piegājiens un, hop, rokā jau kurpju lāpstiņa. Cik lieliska manta, ar to var paklapēt pa grīdu! Bet vectētinš atņem lāpstiņu: kur gan to tagad atradīsi?!

Mazulim kļūst skumji. Viņš izdara vēl pāris nedrošus mēģinājumus, bet bez rezultātiem. Vecmāmiņa ar vectētiņu ir nepielūdzami. Lai arī viņi mazbērnu ucina un bučo, tomēr izpētīt savu māju neļauj.

Mazulis paņem mammu aiz rokas un ved uz durvīm. Runāt vēl neprot, taču viņa nolūks ir skaidrs: “Iesim mājās! Te ir garlaicīgi!”. Viņam ir tikai gads un divi mēneši. Vissvarīgāk viņam šobrīd ir izpētīt šo pasauli: uz smaržu, garšu, tausti, pārbaudīt uz izturību! Cik labi, ka mamma un tētis atļauj to darīt savas mājās!

Meitenītei gads… trīs… pieci. Skumjā meitenīte ir ielāgojusi: neko aiztikt nedrīkst!

Nometīsi! Sabojāsi! Sasmērēsi! Sasitīsi! Neaiztiec!. “Nedrīkst”, “nedrīkst”, “nedrīkst” ir ierakstīts katrā viņas šūniņā. Nedrīkst, jo viņa visu sabojās, bet mamma būs bēdīga.

Viņai nākas apspiest savu pētniecisko interesi, viņa kļūst apātiska un nomākta. Mājās ir garlaicīgi, ļoti garlaicīgi, un, jo tālāk, jo mājas arvien vairāk asociējas ar cietumu, nebrīvi, nevis ar siltu mājīgu pavardu.

Kad vecāki aiziet, meitenīte atver skapjus un izbauda aizliegto: aiztiek lietas, pārcilā, pēta. Tikai tad, kad nav uzraugu.

Mājās drīkst tikai lasīt un sapņot. Brīvība ir – tikai ne mājās. Tā ir ārā – uz ielas, viesos, pie draugiem. Pat skolā tās ir vairāk.

Pieaugusi sieviete savās pašas mājās jūtas kā cietumā… Kas tad tas? Tās taču ir savas mājas, bez mammas un tēta, kāpēc vienalga paliek nebrīves un būra sajūta?

Kāpēc no mājām gribas aiziet, aizbēgt, aizbraukt tālu projām, tur, kur ir brīvība: skatīties, aiztikt, parbaudīt šo pasauli uz sajūtām, nenogurstoši to izpētīt!

Tur, kur veikalā, viesnīcā, kafejnīcā lietas var aptaustīt, priecāties par tām, baudīt bez ierobežojumiem.

Ārpus mājas tik daudz visu ko drīkst! Dzīvot bez bailēm, ka tevi vēro, uzrauga….. Kaut kur, tikai ne mājās, lietas eksistē cilvēkam, bet ne cilvēks lietām!
Autors: Veronika Hļebova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Ticība sev

ticība1

Kā attīstīt ticību sev?

Pati briesmīgākā neticība ir neticība sev.
Tomass Kārleils

Kā tu domā, kas ir veiksmes pamats ikvienā lietā?
Varbūt profesionālas zināšanas, pieredze, augsts intelekts vai arī, kā šodien pieņemts teikt, “spēcīga enerģētika”? Nekā tamlīdzīga!

Veiksmes pamats ikvienā sfērā ir īpašs ticības veids: TICĪBA SEV – ticība savām spējām.

Visu kristiešu svētajā grāmatā Evanģēlijā ļoti daudz tiek runāts par nepieciešamību ticēt un par ticības pretmetu – šaubām…

Sena tibetiešu gudrība vēsta: “Šaubas ir vienlīdzīgas nodevībai”. Cilvēks, kurš šaubās par sevi, nodod sevi. Senie ļoti labi pārzināja šīs patiesības. Vēl 50 gadus līdz Kristus dzimšanai, Romas dzejnieks Vergīlijs rakstīja: “Viņi var tāpēc, ka ir pārliecināti par to.”

Tie, kuri sasnieguši augstas virsotnes, ļoti labi zin, cik ļoti svarīgi ir ticēt saviem spēkiem. Lūk, tikai daži viedi izteicieni:
“Talants ir ticība sev. Savam spēkam” Maksims Gorkijs
“Ja netici sev, tu nevari būt ģēnijs” Onorē de Balzaks
“Ticība sev ir brīnišķīga, jo tā ir pazīme tam, ka cilvēks apzinās savas spējas” Tomass Gibss

Kāds pazīstams krievu uzņēmējs uz žurnālista jautājumu par to, kas ir viņa veiksmes noslēpums, pajokoja: “Akla pārliecība par sevi, idiotisks optimisms un pilnīgs kurlums pret veselo saprātu”

Pašpārliecinātība

Šim vārdam daudzu cilvēku apziņā ir ārkārtīgi negatīva nokrāsa, pateicoties audzināšanai. Pašpārliecinātība ir ticība pašam sev. Un nevajag spēlēties ar šī vārda  jēgu, ar to, ka pašpārliecinātība ir slikta, bet ticība sev – laba”. Tas ir viens un tas pats. Man ļoti patīk sekojošs formulējums:

“Ticība sev ir cilvēka pārliecība par to, ka viņam viss izdosies”

No kurienes gan aug kājas mūsu šaubām par sevi, par savām spējām šajā dzīvē kaut ko sasniegt saviem spēkiem?

Psihologi zin – no bērnības. No nepareizas pieejas bernu audzināšanai.

Atceries, cik daudz pūļu pielikuši vecāki un skolotāji, lai bērns domātu pēc tiem pašiem šabloniem, kādi pieņemti sabiedrībā, kā domā paši skolotāji un vecāki, lai bērns justos vājš, neizlēmīgs salīdzinājumā ar tiem pašiem. Kādus tik smalkus līdzekļus ticības sev sagraušanai ir izdomājusi mūsdienu audzināšanas sistēma.

Atceries bērnību, vai tu bieži dzirdēji līdzīgas šīm frāzes?
“Izaugsi, sapratīsi!”
“Ola vistu nemāca!”
“Par agru tev spriest!”
“Dari, ko tev liek un daudz nerunā!”
“Nodzīvo līdz maniem gadiem, tad sapratīsi!”
“Atbildi, kā rakstīts grāmatā un netēlo gudro!” u.t.t.

Vēl briesmīgāki ir apvainojošie vārdi, ar kuriem daži vecāki un skolotāji “apbalvo” savus audzināmos: muļķis, sliņķis, lūzeris, idiots u.t.t.

Psihologi zin, ka bērns zemapziņā ļoti tic gan vecākiem, gan skolotājiem. Un tad, kad tie viņu nosauc par muļķi vai idotu, tas darbojas gluži kā hipnozes laikā iekodēta doma. Šādas frāzes arī ir suģestija un kodēšana.

Salīdzini: “Tev viss izdosies!” un “Nepraša!”

Pirmā frāze nostiprina ticību sev, otrā to pilnībā noārda. Par laimi bērns nekad netic 100% tam, ka viņš tiešām ir muļķis, sliņķis, lūzeris u.t.t., taču, par nelaimi, tomēr tam tic, lai arī neapzināti, jo tā teica tētis, vecmāmiņa, skolotāja. Viss! Ticība sev ir salauzta. Viņš sāk šaubīties par savām spējām.

“Šaubas ir līdzīgas nodevībai” – viņš apgūst sistemātisku paša sevis nodošanas pieredzi: savu spēju nodošanas (to, ko viņā ielicis Dievs, Daba). Un bērniem tiek iestāstīts, ka būt pašpārliecinātam ir slikti.

Kāpēc viņi tā dara?

Tikai tāpēc, ka pašpārliecināts bērns iedveš viņiem bailes par to, ka viņi vairs to nespēs kontrolēt. Jo pašpārliecinātam bērnam ir savs “bezkaunīgs” viedoklis par lietām un notikumiem.

Un, ja viņam ir savs viedoklis, tad, laikam ejot, viņš varētu kļūt veiksmīgāks par saviem audzinātājiem, pāraugt tos – tas būtu sitiens viņu pašu pašapziņai.

Un tādēļ, lai bērns būtu vadāms, tiek apspiesta viņa pašpārliecinatība, viņa ticība tam, ka viņš pats kaut ko spēj. Tāda ir vadāmības cena.

Vairums cilvēku ir daudz spēcīgāki, kā paši domā. Tikai dažkārt viņi aizmirst tam noticēt.

Kā attīstīt ticību sev?

Pirmkārt – aizmirsti visu negatīvo, ko tev stāstīja par tavām spējām.

Kad kārtējo reizi tev uzmāksies domas “es esmu neveiksminieks”, “man nekas nesanāk” – vienkārši pasmaidi, domās pasaki “paldies” visiem, kas tev to iedvesa, vēlreiz labestīgi uzsmaidi sev un dzen projām šīs destruktīvās domas un apsolies “es vairs tur neatgriezīšos!”

“Dzīve ir vienkārša padarīšana. Ja tev iet grūti, tātad kaut ko tu dari nepareizi” (Ļitvaks)

Ja kaut kas neizdodas, uz mirkli pārtrauc to darīt, apsēdies un padomā, ko tu ne tā dari. Pajautā sev: “kur es varu pasmelties zināšanas par to, kā pareizi darīt?” Atbilde uz šo jautājumu parasti nopietni paviza cilvēkus uz priekšu ceļā uz veiksmi.

Otrkārt – dari tā, kā savulaik ieteica darīt Deils Kārnegī : “Lai attīstītu ticību sev, jādara tas, ko tu baidies darīt, un uzmanīgi jāizanalizē tie gadījumi no savas pieredzes, kad tev, to darot, viss notika veiksmīgi”

Treškārt – rekomendācija no Viktora Igo: “Izvairies no tiem, kuri cenšas sagraut tavu ticību sev. Tas parasti ir raksturīgi maziem cilvēkiem. Liels cilvēks, gluži otrādi, liek tev sajusties tā, ka arī tu pats vari kļūt liels” Patiesībā šajā pasaulē ir parāk daudz cilvēku, kuri ir gatavi tevi upurēt

Galvenais, labi ielāgo domu: “Ja tu pats sevi nevērtē pietiekami augstu, pasaule tev nepiedāvās ne par kapeiku vairāk”

Autors: Mihails Ļitvaks
Tulkoja: Ginta FS