Par maz laimes

!berni

Man ir sāpīgi un briesmīgi dzirdēt spriedelējumus par to, ka mūsu bērniem ir pārāk viegla dzīve, maz grūtību un trūkuma. Un, teic, ka no tā cieš viņu cilvēciskās īpašības.

Tā nav taisnība. Grūtības, bēdas, trūkums – ne jau tās veido personību. Tās tikai atklāj, apliecina jau esošās, bet līdz šim slēptās rakstura iezīmes. Cilvēku veido laime. Un, ja nu viņš ir izaudzis ne tāds, kā mums gribētos, tad, visticamākais, tas ir tāpēc, ka laimes izradījies par maz.

Arkādijs Raikins
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Bērns izaudzis – atlaid!

putnens no ligzdas1

Man blakus metro stāv jauns iemīlējies pārītis. Puisis un meitene nevar viens no otra nolaist acis un tik runā un runā. Un smejās un atkal runā. Zvana telefons.

– Mam, es esmu kopā ar Ļenu! Būšu vēlu, es jau tevi brīdināju – saka puisis.

Telefons sāk vibrēt tādās augstās notīs, ka gribās paiet nostāk.
– Jā, es biju pie vecmāmiņas. Protams, pateicu. Jā, izdarīju, kā tu teici. Un arī to! Mam, es vairs neesmu maziņš! Kur? Uz kino braucam! Protams, izslēgšu telefonu, tur visi izslēdz, – puisim acīs īgnums. – Mam, mēs ar tevi katru dienu redzamies! Viņa… Viņa nav “kaut kāda tur Ļenka”. Viņa ir mana Ļena!
Nevajag, mam!
Puisis nervozi izslēdz telefonu. Meitene klusējot viņam pieglaužas un paberzē degunu gar viņa vaigu. Apkārt klusums.

Pazīstama aina, vai ne? Bet mamma taču zin, ka blakus dēlam stāv meitene, kura viņas dēlā ir iemīlējusies! Mamma taču arī reiz bija jauna un arī iemīlējās. Viņa taču zin, kādām acīm tajā brīdī skaties uz savu mīļoto. Kāpēc gan tad, kad tas skar viņas dēlu, viņa ir kļuvusi tik nesaprotoša, nevērīga un netaktiska?

Šķiet, tikai nesen nocēlām savu lolojumu no podiņa, peldinājām, kopā gatavojām mājas darbus. Un, lūk, meita jau taisa manikīru, dēls skujas un abi pa kluso izložņā dažādus pieaugušo “saitus”. Abi tiecas pēc neatkarības un demonstrē to visos iespējamajos veidos. Dzīve vienalga viņiem pasniegs savas mācību stundas, un viņi sapratīs, ka brīvībai ir ļoti augsta cena.

Par to nāksies maksāt ar rakstura nobriešanu, profesionālo izaugsmi, māku veidot savas vajadzības atbilstoši savām iespējām.

Un pieaugušie? Kāpēc viņi no tik mīļiem un saprotošiem cilvēkiem pēkšņi pārvietojas opozīcijā? Tāpēc, ka daudziem cilvēkiem radniecības sajūta sevī ietver īpašnieka komponenti.

Bērns mums piederēja (un viņam pret to nekas nebija līdz noteiktam brīdim), un tagad mēs viņam esam tikai daļa no viņa pasaules. Diemžēl, tas ir neizbēgami un daudzi to uztver ļoti slimīgi. Vecāku greizsirdība – ir ļoti graujoša emocija. Vēl briesmīgāka tā ir tad, ja māte savu bērnu ir audzinājusi viena.

Pie manis konsultējās jauns laulātais pāris, kuru laulību apdraudēja vīra māte. Katru reizi, kad viņas dēls ieklepojās, māte ielauzās guļamistabā pie jaunajiem, bruņojusies ar tabletēm, bez jebkādām ceremonijām. Dēls mierīgi centās paskaidrot situāciju, bet, kad tas neizdevās, vienkārši izlika māti aiz durvīm. Sarunā ar mani viņa visu laiku apgalvoja, ka viņas vedekla ir noskaņojusi dēlu pret viņu. Man nācās taktiski un uzstājīgi paskaidrot viņai to, kas notiek jaunlaulāto istabās un, ka vecāki šādā situācijā ir tādi paši nepiederošie, kā visi citi.

Mums vienmēr šķiet, ka par mūsu bērnu neviens nespēs parūpēties labāk kā mēs. Mēs zinām, ar ko viņš ir slimojis, kas viņam patīk, kas nepatīk, no kā baidījies. Un ar grūtībām atzīstamies sev tajā, ka bērni mēdz izaugt no savām bailēm, ieradumiem un slimībām. Viņi nevēlās par to atcerēties, bet mēs tikai to atgādinām, atgadinām. Mēs aizmirstam to, ka šīs atmiņas ir dārgas mums, nevis viņiem. Un dusmojamies uz viņiem par to, ka viņi nevēlas ar mums dalīties nostaļģijā pēc bērnības. Taču tieši viņus, cilvēkus, kuri nav spējuši pāraugt savu bērnību, sauc par infantiliem, “memmesdēliņiem un memmesmeitiņām”. Audzinot totāli atkarīgu no sevis bērnu, vecāki pat neiedomājas, kādu bedri viņi paši sev izrok savām vecumdienām. Tāpēc, ka neizbēgami pienāks diena, kad viņu lolojumam pašam nāksies patstāvīgi pieņemt lēmumus. Bet viņš to neprot darīt un baidās.

Ir ļoti pamācoša anekdote par šo tēmu.

Sarunājas divas jaunas sievietes.

– Man beidzas pacietība, – viena saka. – Mēs ar vīru jau trīs gadus esam kopā, bet viņš vienmēr un jebkurā jautājumā skandina “mamma”, “mamma”.
– Bet tu pārsteidz viņu, – saka otra. – Uzvelc melnu mežģīņu apakšveļu, zeķes ar bantītēm. Kā viņš parādās uz sliekšņa, tu nomet halātu un meties viņam virsū.
Nākamajā dienā abas satiekas.
– Nu, kā?
– Nekā! Viņš ieraudzīja melno veļu, nopūtās un apraudājās: tu visa melnā! Vai kaut kas atgadījies ar mammu?!…
Vai var šo sievieti apskaust? Interesanti, cik ilgtspējīgas ir tādas laulības?

Strādājot ar ģimenes problēmām, esmu ievērojusi vienu likumsakarību. Ģimenēs, kurās valda takta izjūta un cieņa pret otra jūtām un gaumi, kur vecāki aizrautīgi dara savu darāmo, kur cilvēkiem ir hobiji, laba humora izjūta, kur vecāku funkcijas tiek pildītas harmoniski un dabiski, ir daudz mazāk problēmu paaudžu starpā.
Vecāki nespiež uz bērniem ar savu “mīlestību”, kas robežojas ar atteikšanos no sevis un savām vēlmēm. Tāda “mīlestība” ir ļoti smaga. No tās vienmēr gribas aizmukt.

Kāds 15 gadīgs pusaudzis privātā konsultācijā stāstīja par savu māti:

«Viņa pastāvīgi man atgādina, ka manis dēļ ir upurējusi visu. Tēvs briesmīgi dzēra, bet viņa to pacieta un teica, ka negrib, lai es izaugtu bez tēva. Smieklīgi. Man ir pretīgs gan viņš gan mūsu māja. Un pat viņa, mūžīgi aizkaitinātā. Kaut gan es viņu ļoti mīlu. Viņa saka, ka dzīvo dēļ manis. Bet es gribu, lai viņa dzīvo dēļ sevis. Es ar sevi tikšu galā. Es gribu viņu redzēt laimīgu.”

Vai sapratāt, par ko viņš runāja? Es sapratu.

Bērnu ienākšana mūsu dzīvē neatņem mums tiesības kaut ko gribēt, kaut ko mācīties, kaut ko mīlēt un vēlēties, būvēt savus nākotnes plānus. Protams, bērni šos plānus piekoriģēs. Vienkārši divu paaudžu dzīve ritēs ne uz otras rēķina, bet to varēs izdzīvot kopā kā priekos tā bēdās. Tādā ģimenes savienībā, kā likums, neviens speciāli “neaudzina” bērnus.

Viņi uzsūc ģimenes filosofiju un dzīves stilu pašas dzīves gaitā. Šī filosofija paredz, ka cilvēki dzīvo zem viena jumta, tāpēc, ka ir tuvi un mīl viens otru. Un pienākums tiek uztverts kā pats par sevi saprotams.

Ir mīlestība pret bērniem, nevis dzīve bērnu dēļ.

Ir prieks, ieraugot iemīlējušos dēla vai meitas sejiņu, nevis bēdas no domas par to, ka tava bērna sirds pieder vēl kādam.
Ir neprātīgs lepnums par bērna radošajām un dzīves uzvarām, nevis žēlums pret sevi dēļ tā, ka pats neesi varējis realizēt savus plānus.
Un nav vēlmes uzspiest bērnam savu dzīves stilu, starp citu, kopā ar savām paša kļūdām.
Vēlamies mēs to, vai nevēlamies, bet mūsu bērni izaug. Viņiem mūsu radītajā pasaulē kļūst par šauru. Un, ja mēs vēlamies palikt ar viņiem mūžīgā dvēseliskā radniecībā, mums laicīgi viņi ir jasaprot un jāprot atlaist. Lai cik paradoksāli tas nešķistu.

Psihologa padomi:

1. Audziet kopā ar saviem bērniem. Jums jāzin viņu gaume, intereses, veids kā viņi komunicē, kas, viņuprāt, ir labi, kas slikti. To bērni un jaunieši īpaši novērtē. Ar jums vienmēr kontaktēsies, ja sapratīs, ka esat “tēmā”.

2. Pat tad, ja esiet konservatīvi, laiku pa laikam pārskatiet savas pārliecības. Jūsu bērniem nāksies dzīvot citā laikā. Tur būs pavisam citi likumi, kārtība, prasības un jūsu bērni būs spiesti adaptēties. Bet jūsu nespēja būt elastīgiem attālinās bērnus no jums. Viņi nav spējīgi izmainīt savus vecākus, tāpēc tad, iespējams, tālak ies bez jums.

3. Bērni ir izauguši un jums ir parādījies vairāk brīva laika. Nekarājieties pastavīgi telefonā, nepārtraukti skaidrojot ar bērniem attiecības. Nodarbojieties ar sevi! Īstais laiks mierīgi saārstēt kādas savas kaites, atcerēties par saviem nerealizētajiem planiem (piemēram, aiziet kaut ko jaunu iemācīties un nomainīt profesiju, pierakstīties deju skolā, korī, organizēt mazu pūtēju orķestrīti, iemācīties šūt, mācīties valodas – maz kas gadās). Ticiet man, tas paaugstinās jūsu statusu bērnu acīs.

Vienmēr ir interesanti ar to, kuram pašam ar sevi ir interesanti.

4. Padariet harmonisku savu dzīvi. Ja esat laulībā, tad pēdējais laiks atjaunot jūsu attiecības. Pievērsiet savam laulātajam draugam vairāk uzmanības, dāviniet dāvanas, dodieties kopā ceļojumos. Atcerieties, kā jaunībā jūs bijāt viens otram pieķērušies un iemīlējušies. Ja esat viens, tad īstais laiks atrast draugu vai draudzeni. Atrodiet to, kurš ļaus dvēselei justies laimīgai. Tad vairs negribēsies karot ne ar vienu. Tai skaitā arī ar saviem bērniem.

Olga Hmeļevska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pirmā mīlestība

pirma milestiba3

Izrādās, ka pirmās mīlestības laikā notiek pieskaršanās augstākajiem garīgo vērtību līmeņiem.

Mūsu ikdienišķajās emocijās mēs aptveram 1-2 pasaules, bet mīlestības uzliesmojuma laikā aptverts tiek viss Visums, visas 33 pasaules.
Un, ja brīdī, kad mūsu pirmā mīlestība tiek pazemota, mēs nemeklējam vainīgos, piedodam un saglabājam savu mīlestību pret Dievu, mums ir iespēja būt neatkarīgiem no Visuma un sajust sava Dievišķā “Es” realitāti.
Tātad savam bērnam mēs varam teikt:

– Tava Dvēsele un ķermenis gatavojas mīlestībai, un tu to drīz sajutīsi, bet pati pirmā un brīnišķīgākā un gaišākā mīlestība vienmēr būs tikai līdzeklis, ar kura palīdzību tu uzkrāsi Dievišķo sevī. Un no tā, cik ļoti tu sajutīsi, ka cilvēciskā mīlestība ir tikai līdzeklis Dievišķajai mīlestībai, tieši tik daudz jebkura cilvēciskā laime neradīs tevī atkarību, bailes un aizvainojumu.

Sergejs Lazarevs “Karmas diagnostika”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc suņiem tas izdodas labāk?

berns_suns4

Šodien strādāju ar pusaugu meiteni… Jautāju, ar ko viņai ģimenē visvieglāk parunāt… Atbilde atskanēja momentā, mierīgi, bez liekuļošanas un vēlmes izsaukt aktīvu žēlumu: – Ar suni…
Nē, tikai Jūs nepadomājiet, ka man ir slikti mamma un tētis… viņi ir labi… Es esmu slikta… es slikti mācos, nesakārtoju savu istabu un man bieži ir slikts garastāvoklis…. Un tāpēc viņi pastavīgi runā tikai par to… par to, kas būs, ja es nenolikšu eksāmenus… kāda es esmu nevīžīga un cūcīga, kāpēc es mūžīgi staigāju ar skābu seju… Man nav ko atbildēt, jo es arī pati sevi ciest nevaru… Bet sunim es patīku jebkāda un viņš manī klausās…

Es arī klausījos… Mīļie, es klausījos un domāju par to, ka Mīlestība ir tad, kad tuvie mums patīk tādi, kādi viņi ir un mēs viņos klausāmies… Bet viņi pēc tam pārstāj uzskatīt sevi par neko, sliktiem, neglītiem, un klausās mūs… tādus, kādi mēs esam…. Tikai nezin kāpēc suņiem tas izdodas labāk…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīvot… no bailēm vai mīlestības

gudras domas

Kad mēs domājam, kā audzināt savus bērnus, mēs bieži baidāmies nenodarīt viņu Dvēselēm traumu. Tādu traumu, kuru paši dabūjām bērnībā no saviem vecākiem. Un rīkojamies baiļu vadīti. Tas ļoti stipri ierobežo. Atņem radošumu. Tā, it kā mēs dzīvotu mīnu laukā.

Taču stāsts nav par traumām vai to neesamību. Stāsts ir par līdzsvaru starp atbalstu un frustrāciju. Un ir pavisam cita pieeja. Var dzīvot ne no bailēm, bet no mīlestības.

Var domāt par to, kā dot bērniem pietiekami daudz mīlestības un atbalsta, lai viņi spētu tikt galā ar tām grūtībām, ko viņiem gatavo dzīve un liktenis. Un ar tām Dvēseles traumām, kuras mēs neizbēgami radīsim, jo esam taču dzīvi cilvēki. Un tad tas dod brīvību un plašumu vecāku radošumam.

Var domāt ne par to, kā būt ideālam vecākam, bet par to, kā būt pašam un mācīt bērnam pasaulei parādīt savu ievainojamību un saņemt atbalstu un tuvību. Un tas rada daudz laimes.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Stāsts jau nav par āboliem…

aboli3

– Saška, vai tu kādreiz esi bijis laimīgs?…
Divas zaļas acis, katrai no kurām ir deviņi gadi, izplešas kā palēninātajā filmā…
– Es nezinu…
Viņš atbildēja tik klusu, ka es vēlreiz pārjautāju…
– Es domāju, ka ar bērniem par to nerunā…
Par ko tad runā ar bērniem?..
– Par atzīmēm un labu uzvedību…
– Skaidrs, tomēr pamēģināsim… tad kā ar to laimi?..
Puika ilgi klusē, pēc tam klusiņām atbild:
– Reiz ciemos atnāca vecmāmiņa un atnesa man ābolus… es teicu, ka droši vien ābolus es nedrīkstu ņemt, jo man matemātikā bija trijnieks…
Man nedod saldumus un augļus, kad es slikti mācos…
Bet vecmāmiņa sāka smieties un teica, ka dāvina man ābolus tāpēc, ka vienkārši mani mīl, bet atzīmes var būt visādas…
Tie bija ļoti garšīgi āboli…
Un es pirmo reizi dzīvē neuztraucos…
Vai var teikt, ka biju laimīgs?..
Es klusēju, man bija ļoti grūti runāt tajā brīdī. Bet es noteikti zinu, ka laime ir tad, kad ar tevi runā ne tikai par atzīmēm un labu uzvedību…
Kad tevi apskauj…
Kad ir kaut viens beznosacījumu mīlestības avots…
Un kad ir garšīgi āboli…
©Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Domā par savu dēlu tikai labu

mamma un dēls

– Domā par savu dēlu tikai labu. Vienmēr! Lai kas arī notiktu, saproti?! – katru dienu man saka Mīļotais. Viņš ir mans skolotājs.
… Mēs sēžam virtuvē pie galda. Es priecīgi gatavoju saviem puišiem garšīgas pusdienas un klāju galdu. Saša palūdza, vai var uz piecām minūtēm aiziet pie vectētiņa un apsolīja, ka uz pusdienām paspēs atgriezties. Galds bija jau uzklāts un gatavs kopīgai maltītei. Es nervozēju, tad liekot šķīvjus uz galda, tad sakārtojot salvetes un galda piederumus, kad pēkšņi pa logu ieraudzīju, ka dēls atgriežas no otras puses, nevis tās, kur dzīvo vectētiņš. Un, vēl…. Vēl viņš kaut ko slēpj aiz muguras.
– Mitja, Saša kaut ko ir sev nopircis un slēpj aiz muguras. Droši vien “Fantu”. Viņš taču zin, cik daudz tajā cukura un vienalga, – es piepūtos un demonstratīvi apsēdos uz krēsla, sakrustojusi rokas un atceroties vēl nesen notikušo incidentu ar šo dzērienu.
– Domā par savu dēlu tikai labu. Vienmēr! Lai kas arī notiktu, saproti?!, – Vīrs cieši ieskatījās man acīs.
– Jā…. labi… es saprotu…, – nevaru pretoties sava vīra vārdu spēkam. Viņš ir pārliecinošs. Šis viņa spēks ir jūtams pa gabalu. Es aizvēru acis un, neskatoties uz iekšējo cīņu, vienkārši teicu “Es mīlu tevi, Dēls! Svētīju!”
Iskanējas durvju zvans. Es pati nolēmu atvērt durvis un domās nosolījos sev nedusmoties un nerāt dēlu par kaitīgo dzērienu. Pagriezu atslēgu un ieraudzīju dēla priekā starojošo seju.
– Mammu! Tas Tev!

Un viņš pastiepa man baltu kā sniegs rožu pušķi.

Skudriņas par muguru… Vainas sajūta par to, ka es padomāju par savu dēlui sliktu… Dievs! Viņš vienkārši bija aizgājis pēc ziediem savai mammai.
– Manu mīļo dēliņ! Paldies Tev, Mīļais! – es viņu cieši piespiedu sev klāt un noskūpstīju viņa maigo vaigu. Asara lēni nopilēja uz viņa pleca, viņš maigi noslaucīja manu seju…
– Viņš pats nolēma tās nopirkt, – man ausī čuksteja Vīrs, – par savu paša sakrāto naudu, saproti….

Es sapratu… Un esmu laimīga.

Domājiet par saviem bērniem tikai labo. Vienmēr! Lai kas arī notiktu!
Mīlestībā, Natālija Kovaļova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Bērni NAV atbildība

16

Bērni nav atbildība. Viņi nav dzīves jēga. Bērni ir Mīlestība. Un nekas cits, izņemot Mīlestību.

Visi bērni, tajā skaitā arī īpašie, ģimenēs atnāk tāpēc lai iemācītu mīlēt. Bez nosacījumiem. Ja cilvēks vēlas iemācīties šo dāvanu, tad pie viņa atnāk bērni. Tāpēc, ka Mīlestība tiek “būvēta” ar devīzi “atdot un aizmirst”. Kurš vēlas būt mīlēts, tam no sākuma jāiemācās atdot. Izejot no piepildītības. No laimes.

Katra diena kopā ar bērnu ir iespēja mums kļūt labākiem. Kļūt pa īstam dāsniem. Dvēseliski dāsniem. Tas nozīmē uzdāvināt otram cilvēkam pašu dārgāko. Laiku. Savu laiku. Laiku, kurš tika dots mīlestībai mīlestības vārdā.

Un kam savu laiku terē tu?

Natālija Kovaļova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kaut kas ir ne tā…

Signe-Gabriel

Es atnācu ciemos pie savas draudzenes Taņas un paliku mēma.

Viss tik ideāli, tik skaisti, ka gribas jautāt, kur nopirkt biļeti uz šo muzeju. Viss tik tīrs, ka gribas ņemt skapeli un tūliņ pat sākt operēt. Ne dzīvoklis, bet perfekcionista paradīze.

Grāmatas saliktas pēc krāsām un izmēriem. Krāsainās sveces uz plauktiņiem saskaņotas ar aizkaru apdruku. Konfektes trauciņā tādā pat krāsā kā tapetes. Šarmannnnn.

– Piedod, es nepaspēju te visu sakopt, – viņa teica un sakārtoja nesimetriski uz gultas guļošo dekoratīvo spilvenu.

«Tu ņirgājies? — es nodomāju. — Koķetē?»

Es pati nekad nebiju dzīvojusi tādā kārtībā un droši vien nekad arī nedzīvošu. Mana māja ir haosa mājvieta: visi kaut kur skrien, kaut ko nomet, aizmirst krūzītes ar neizdzerto tēju, divas zeķu čupas bailīgi lūr no gultas apakšas, uz grīdas izmētātas lelles – Katja, novāc to visu!!! – un dēla mācību grāmatas – tu izmācījies?! – vai kāds no jums var novākt izžuvušo veļu no žāvētāja, man nav laika, es satīrīšu kaķa cūcības, viņam uz dīvāna slikta dūša palikusi.

Ejot ciemos, man nogāzās virsdrēbju pakarināmais priekštelpā, uz kura bija sakārta čupa ar visa veida apģērbu – ne tikai āra.

«Kaut kas ar mani ir ne tā, — es domāju, baudot kāda cita mājīgumu. — Droši vien tikai pārcilvēki tā dzīvo – kā bildītēs…»

Es nekad tā nespēšu.

Nakošajā rītā es sarājos ar meitu. Viņai ir divi gadi, bet tas ir protesta laiks.
Bērnu dārzā bija paredzēta svinīgā fotogrāfēšanās un visiem bija jābūt svinīgi apģērbtiem. Mana negribule izbrāķēja vienu kleitu pēc otras, pieprasīja savu iemīļoto kleitu, kuru es vakar biju iemetusi veļas grozā, jo tā bija aplieta ar zupu.

Es paskaidroju, lūdzos, pārliecināju. Beigās sapsihojos un izvilku no veļas groza pieprasīto kleitu, uz kuras zupas pleķis bija jau izžuvis un kļuvis nemanāms, ar ko arī padarīju laimīgu savu bērnu. Tā priecīgi un paklausīgi apģērbās un laimīga devās uz dārziņu.

Skaisto kleitu es paņēmu līdzi maisiņā, ja nu gadījumā pārdomās.

Bērnu dārzā pie skapīšiem pulcējās vecāki un bērni. Meitenes-princeses, ar bantēm un sprādzēm, skaistās balles kleitās, rauca degunu, jo “mamma bija paņēmusi ne tās kurpītes” vai arī “man karsti!”.

Manējā skraidīja zupainajā kleitā un smējās par rotaļu ezi.

Mammas apsprieda, vai ir vērts gludināt apakšbikses un krekliņus. Vairums sliecās domāt, ka ir vērts, jo “tad audums kļūst mīkstāks” un “vispār es katru dienu gludinu”.

Es klusiņām no kauna aizslīdēju aiz skapīšiem. Es nekad dzīvē nebiju izgludinājusi nevienas apakšbikses, ne savas ne kāda cita, bet mans galvenais princips apģērba izvēlē bija “lai ir ērti un neburzās”.

Viena mamma turpat garderobē gludināja meitai …. banti.

“Kaut kas ar mani ir ne tā, – es domāju, skatoties uz ideālajām meiteņu kleitām. – Droši vien tikai pārcilvēki dzīvo tā un gludina katru dienu…”

Es nekad tā nevarēšu.

Es nobučoju meitu uz pakauša. Viņa smaržoja pēc žāvētas gaļas. Tā uz kleitas bija zirņu zupa.

– Katja, uzvilksim kleitu? To skaisto?!

– Nē, negribu! – viņa iespītējās.

Es vairs neuzstāju. Es gribu lai fotogrāfijā viņa būtu lieliskā garastāvoklī, kā šobrīd. Skaista un nenoraudājusies. Pēc daudziem gadiem es skatīšos uz šo fotogrāfiju un priecāšos par viņas saldo koķetelīgo smaidu un mirdzošajām acīm, bet kleitu pat neievēŗošu un par zupu jau būšu aizmirsusi.

Pa ceļam uz darbu es iebraucu pie Juļašas uztaisīt meikapu. Jūlijai ir ap 50 gadiem, bet viņa izskatās kā 25. Tāpēc es viņu saucu par Juļašu, nevis Jūliju Mihailovnu.

Kad es viņu redzu, es jautāju:

– Juļaš, vai tu ledusskapī guli? Vai jaunības ābolus grauz? Vai arī tev ir Doriana Greja ģīmetne, kura noveco tavā vietā? Tāpēc, ka nav iespējams TĀ izskatīties pussimts gados.

– Tas, meitenīt, ir botokss. Sejas vingrošana. Kosmetoloģija. Starp citu, tev arī jau laiks. Re, jau mīmikas krunciņas parādās, – viņa saka, pieliekusies man tuvu tuvu klāt un aizsmērē ar tonālo krēmu manas pinnes.

“Kaut kas ar mani ir ne tā, – es domāju, skatoties uz viņas ideālo ādu. – Droši vien tikai pārcilvēki tā dzīvo un vienmēr ir jauni un svaigi….”

Es nekad tā nespēšu.

Pēc tam jau uzkrāsota es skrēju uz darbu. Precīzāk – uz tikšanos ar lasītājiem. Nesen bija iznākusi mana otrā grāmata un tagad es tiekos ar tiem, kuri manis sarakstīto lasa, runāju no skatuves un vienmēr ar neticīgu sajūsmu sniedzu autogrāfus: “Jums tiešām patika?”

Es daru to, kas man patīk, un man par to vēl pateicas. Tā taču ir laime, vai ne?

Pēc pasākuma es atnācu garderobē un apsēdos aiz kolonnas, lai pārviltu kurpes. Sanāca, it kā es būtu paslēpusies.

Pie letes nostājās divas jaunas sievietes. Viņas iedvesmotas sarunājās, es sākumā nesapratu, ka viņas runā par mani.

– Kad es skatos uz tādiem cilvēkiem, man šķiet, ka ar mani kaut kas ir ne tā, – viena teica.

– Jā, es arī, – piebalsoja otra. – Es būtu izgājusi un nomirusi uz tās skatuves. Bet viņa tik joko, smejas, it kā nebūtu auditorijas priekšā, bet pie sevis – mājās. Es skatos uz viņu un domāju: “Viņa taču ir kaut kāds pārcilvēks. Es nekad tā nevarēšu.”

Un es izniru no kolonnas aizmugures ar kliedzienu: “Varēsiet!”, atsitu celi un pārbiedēju meitenes. Brīnums, kā nesalauzu barjeru.

– Varēsiet! Varēsiet! Varēsiet! – es kliedzu, berzējot sasisto celi. – Ir tikai viens, “Ja”.

– Kāds? – meitenes iesmējās.

– Ja ļoti sagribēsiet!

Mana draudzene Taņa ir dizainere un viņas māja ir viņas vizītkarte. Šīs vizītkartes radīšana aizņem visu viņas laiku, spēku un talantu, tāpēc, ka viņas darbs ir viņas aicinājums.

Laiks atliek tikai fitnesam, jo tādai mājai pašai ir jāatbilst. Nekam citam neatliek, bet Taņa ir laimīga, ka katru dienu var veltīt tam, kas viņu dara laimīgu, ka viņu novērtē klienti, ka viņai ir daudz projektu.

Tā ir viņas izvēle un tā padara viņu laimīgu.

Bet tām māmiņām bērnu dārza ģērbtuvē pagaidām ir aicinājums ir būt mammām. Dzīvot ar savu bērnu interesēm un vajadzībām.

Viņi tik ātri izaug un drīz jau mums būs pavisam lielas meitas un dēli, viņi skries uz randiņiem, tāpēc apakšbikses un bantes gludināt vajag tieši tagad un kaifot no tā, ko bērni tāpat neatcerēsies.

Toties mammas atcerēsies. Un atcerēsies šo saldo periodu kā pašu aizkustinošāko, kad bija tik daudz iespēju būt viņiem blakus, justies kā laimīgām mammām, labām, vajadzīgām un ideālām. Pašām labākajām.

Tā ir viņu izvēle, kas padara viņas laimīgas.

Es rakstu tekstus. Tas ir mans aicinājums. Es izvēlos tieši šo nodarbi, jo esmu egoiste un vēlos būt laimīga.

Tāpēc šobrīd es esmu nevien laimīga, bet mācu šo prasmi ari saviem bērniem. Nododu viņiem šos fluīdus – iekšējās gaviles. Kaut arī daru to visu mājas nekartībā, halātā, ar savām krunkām pa visu seju.

Mēs visi esam egoisti. Mēs darām to, kas padara mūs laimīgus, intuitīvi izvēloties tieši to no miljoniem citu lietu. Un tas ir brīnišķīgi.

Tas nozīmē to, ka ar visiem kaut kas nav kārtībā!

Ar visiem viss ir normāli!

Vienkārši kāds šodien ir uzvilcis negludinātas apakšbikses 🙂

Autors: Olga Saveļjeva
Ilustracija: Signe Gabriel
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Audzināt ar Brīnumu

laimigs berns1

Mamma un tētis manu bērnību pārvērta svētkos.

No rītiem es zem sava spilvena atradu mazas dāvaniņas. Man teica, ka tās ir “no zaķīša”. Ar aizvērtām acīm, knapi pamodusies, es sataustīju zem spilvena kaut ko maziņu un brīnumainu. Es necentos ātri to paņemt. Lēnītiņām aptaustīju, cenzdamās saprast, ko tad šoreiz zaķītis man atnesis.

Katru reizi tur bija kas cits: krāsojamā grāmatiņa, ledenes, vēstulīte. Reiz viņš man zem spilvena bija nolicis… burkānu! Atceros, es ne nieka neizbrīnījos, tikai neticami priecājos – iedomājies, šis labsirdīgais zvēriņš bija padalījies ar savu lielāko gardumu. Es ticēju brīnumiem – tie man šķita gluži dabiski. Uz bērnudārzu es gāju pacilātā noskaņojumā un visapkārt redzēju ļoti daudz ko brīnumainu.

Kā jau visi bēŗni.

Un vēl man šķita, ka ikvienam bērnam ir savs zaķītis, kurš kaut ko noliek zem spilvena. Nezināju, ka mēdz būt savadāk. Un kad mana labākā draudzene man pastāstīja, ka baidās iet mājās, un tāpēc grib palikt pie manis ciemoties uz mūžu, es viņai pajautāju: “Bet kā tad zaķītis tev nodos dāvaniņas?” Un te nu man kļuva skaidrs, ka man ļoti ir paveicies. Ar zaķīti.

– Zaķītis vairs neatnāks, – reiz man teica mamma. – Bet viņš tev ir atstājis dāvaniņu un vēstulīti. Dāvana bija brīnišķīga, bet vēstule ļoti maiga un pārliecinoša. Es nemaz nesaskumu, jo uz to brīdi ļoti daudz ko jau nojautu. Jā, un arī brīnumu vēl bija ļoti daudz – gan ar rokām radītu, gan spontānu.
Piemēram, kad mēs ar vecākiem atpūtāmies pie jūras (un tas jau pats par sevi bija brīnišķīgi, jo parasti atpūtos kopā ar vecmāmiņu un vectētiņu, jo mani vecāki ļoti daudz strādāja), pa pludmali staigāja tieviņš vīriņš un piedāvāja nopirkt šokolādes saldējumu. Saldējuma kaste bija ietīta segā, un es nespēju saprast: kā tad tā, saldējums taču izkusīs! Bet tētis man paskaidroja, ka gluži otrādi – tā var ilgāk saglabāt aukstumu iekšpusē. Un nopirka visu saldējuma kasti.

Es toreiz ne uzreiz sapratu, kāpēc mums vajag tik daudz saldējuma, jo mēs trijatā to nevaram apēst pat nedēļas laikā. Un tikai pēc daudziem gadiem es spēju novērtēt šo tēta rīcību. Ar saldējumu mēs toreiz cienājām visus kaimiņus un to dāvināt bija tik patīkami.

Vēl viens brīnums notika, kad mani vecāki gatavojās ceļojumam uz ārzemēm. Todien man bija ļoti skumji un es savā istabā uzcēlu telti un iedomājos, kā tur dzīvošu un skumšu.

Atbrauca vecmāmiņa, kurai bija par mani jāparūpējas un javed uz skolu (tad es gāju pirmajā klasē). Vecākiem tajā dienā bija ļoti labs garastāvoklis un man nepavisam negribējas viņiem rādīt savas skumjas. Mēs devāmies uz staciju viņus pavadīt. Kad pienāca vilciens, es jau biju gatava apraudāties. Un te pēkšņi tētis saka: “Nu, ko, meitiņ, brauksi mums līdzi?” Es toreiz gandrīz no laimes aizmirsos! Tie tik ir brīnumi – viens un divi, un es jau kopā ar vecākiem braucu vilcienā savā pirmajā ārzemju ceļojumā.

Izrādījās, ka tētis un mamma jau no paša sākuma plānoja, ka es braukšu kopā ar viņiem un bija sapakojuši manas drēbes. Vienkārši gribēja mani pārsteigt un sagādāt vēl vienu brīnumu.

Tādu notikumu manā dzīve ir bijis ļoti daudz, un kad man jautā, no kurienes manī ir tik daudz optimisma, es atbildu: “Man vienkārši bija ļoti laimīga bernība.”
Autors: Vilena Kotova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis