Par godīgumu

godigs
Mēs visi vēlamies savus bērnus izaudzināt par Labiem Cilvēkiem. Taču dzīvē viss notiek, kā notiek un ne vienmēr tas, ko esam iedomājušies, notiek patiesībā. Tad kā izaudzināt savu bērnu par Godīgu Cilvēku.
Šeit daži parbaudīti “paņēmieni”:

1. Ticiet savam bērnam

Kā likums, bērni uz uzticību atbild ar to pašu un, ja arī kādreiz mānās, tad visticamākais – neapzināti.
Dariet tā, lai bērns zin, ka Jūs viņam ticiet.
Piemēram, ja Jūs ievērojat, ka bērns no rīta ir agresīvā noskaņojumā un nervozē un Jūs vēl pirms iziešanas no mājas viņam atkārtojiet: “Tikai pamēģini šodien sakauties. ja dzirdēšu, ka kāds par Tevi sūdzās, tad…” – tas nozīmē tikai to, ka Jūs paši provocējat bērnu uz kādiem noteiktiem soļiem. Šādos gadījumos vislabāk izdarīt visu, lai bērns justu Jūsu atbalstu, Jūsu līdzdalību un varētu Jums uzticēties.
Turiet savu vārdu un esiet atbalsts. Ja kādu iemeslu dēļ savus solījumus neizdodas izpildīt, paskaidrojiet, kas notika un atvainojaties.

 

2. Paskaidrojiet, ka uz patiesības “balstās pasaule”, bērnu valodā: tā ir derīga. Cilvēki dzīvo saticīgi, ja uzticās viens otram.
Pamēginiet kopā ar bērnu iedomāties pasauli, kurā cilvēki viens otru māna. Aprakstiet situācijas un negodīgus cilvēkus: naudas viltotājus, zagļus, krāpniekus u.t.t. Paskaidrojiet, ka negodīgi cilvēki vienmēr zaudē: viņiem netic, viņus nemīl, viņus neciena. Un “uzzīmējiet bildīti”, kurā ir godīgs cilvēks, kuru ciena citi cilvēki, kuru mīl un kuram uzticās.

 

3. Izvairieties no situācijām, kas provocē mānīšanos. Centieties neuzdot divdomīgus jautājumus, kad vieglāk sameloties, nevis teikt taisnību.
Ja bērns netīšām sasitis krūzi (tīšām jau parasti nesasit) un Jūs to zināt vai nojaušat, nejautājiet: “Vai Tu sasiti krūzi?”. labāk sakiet: “Es zinu, ka Tu sasiti krūzi, pastāsti, ka tas notika?” Tāds konkrētums izslēdz mānīšanos un, ja jautājuma brīdī esat labdabīgs, viņam nevajadzēs melot un izlocīties.
Pārak stingra sodu sistēma un paaugstinātas prasības pret bērnu, nozīmē vien to, ka vecāki nesaprot bērna raksturu, viņa vecuma īpatnības un tas var novest pie tā, ka bērns sāks melot regulāri. Bieži vien bērni melo tad, kad jūt, ka nespēj pildīt vecāku augstās prasības.

 

4. Neveiciet pazemojošas nopratināšanas.
Ja bērns nav uzreiz atzinies, tad uzstāt un pratināt viņu nav jēgas. Kā likums, tadās reizēs sākas: “Nē, es neesmu to darījis!, “Atzīsties!”, “Nē, tas nebiju es!” u.t.t. labak paskaidrot, ka tāda rīcība nav pieņemama un paskaidrot, kādā veidā varēja izvairīties no šādas situācijas. Vadoties no Jūsu bērnu audzināšanas principiem, Jūs varat piemērot arī kādu sodu, taču es noteikti esmu pret fiziskiem sodiem. bet labāk pateikt: “Es ceru, ka Tavi vārdi ir patiesi un Tu patiešām to nedarīji. Taču, ja tā būs taisnība, es būšu ļoti sarūgtināts.”

 

5. Apbalvojiet par godīgumu. 
Ja Jūsu bērns atzinās, parādiet viņam savu prieku: “Es ļoti priecājos, ka Tu esi godīgs cilvēks, un pateici taisnību.” Tācu šeit rodas vēl viena grūta situācija. Kā būt ar sodu, ja bērns ir atzinies? Ja Jūs viņu sodīsiet, nākošoreiz viņš var sameloties. Ja nesodīsiet, viņam šķitīs, ka to var darīt atkal un nekas nosodāms tas nav. Skaidrs, ka šim sodam jābūt nosacītam. Dodiet viņam iespēju laboties. Galvenais, parādiet nodarījuma negatīvās sekas un paskaidrojiet, kā no tā izvairīties nakotnē. Lai bērns saprot, ka ar šādiem gājieniem viņš Jūs sarūgtina un, ka Jūs ļoti cerat, ka viņš turpmāk tā nedarīs.

 

6. Esiet godīguma piemērs.
Ja Jūs lūgsiet bērnam pa telefonu atbildēt, ka Jūsu nav mājās, bet paši stāviet blakus vai arī autobusā vai trolejbusā pirksiet bērnu biļeti,  aizbildinoties, ka viņam tikai pieci, bet patiesībā  ir septiņi, bērns sapratīs, ka tā vajag, ka tas ir normāli, jo tētis un mamma tā dara. Bērni ļoti ātri visu uztver un pieņem – tātad arī tās kļūs par viņa rakstura iezīmēm un tā būs viņu sapratne par to, kā ir pareizi jādara.
Mazi bērni nesaprot dubultmorāli. Ja gadījusies tāda kutelīga situācija, tad noteikti paskaidrojiet notikušā iemeslus un apstākļus. Atzīstiet, ka pieļāvāt kļūdu. Tas nav nekas nosodāms – dzīvē gadās visādi. Taču, lai tas nekļūtu par ieradumu un normu Jūsu bērna dzīvē.
Mēs neviens neesam ideāli, taču vēlamies būt labi vecāki un tāpēc ir vērts pacensties.

Avots: http://econet.ru/

Tulkoja: Ginta FS

Nelieciet bērniem atvainoties: viņiem nepavisam nav kauns!

berns_pods

Mazi bērni ir visīstākie egoisti, kas dzīvo savā koordināšu sistēmā.

«Atvainojies» – šo burvju vārdu mēs esam dzirdējuši simtiem reižu. Un paši tā sakām. Un es neesmu izņēmums. Bērnu laukumā palūdzu savam bērnam atvainoties – un te nu uzreiz visi redz, ka man nav vienalga, ka esmu atbildīga māte un, jā, es ievēroju, kā mans trīsgadīgais dēls ieblieza jūsējam ar plastmasas betmenu pa galvu.
Vai arī, piemēram, skaļi kā Jērikas taure nopurkšķināja, bet es viņam čukstu ausī, ka tas nav pieklājīgi un jāsaka “atvainojiet”, kamēr cilvēki apkārt krīt gar zemi no smiekliem. Un tajā brīdī es ļoti vēlos, lai viņš mani paklausītu un atvainotos. Taču patiesībā es zinu to, ka viņam nepavisam nav kauns. Ne miligrama kauna.

Mazi bērni dzīvo pastāvīgā cīņas gatavībā, tā kā viņiem vienmēr atrastos par ko atvainoties.

Viņi var otru bērnu pagrūst vienkārši tāpēc, ka gribās ar to paspēlēties. Viņi var pēkšņi noģērbties pliki bērnu tusiņā – jo vienkārši sagribējās būt plikam. Nu, un kas? Viņi var izraut otram no rokām spēļmantiņu un smaidot skatīties kā tas otrs raud. Viņi var iebāzt savu kurpi tualetes podā un nolaist ūdeni. Viņi var skraidīt un slēpties lielveikalā – tas taču ir tik smieklīgi un aizraujoši, vai ne?

Jā, protams, dažkārt var izspiest no bērna šo “atvainojos”, taču tā būs tukša skaņa. Viņi atvainojas tāpēc, ka savādāk viņi tiks sodīti, vai paķerti aiz krāgas un aizvilkti mājās. Taču viņu skatījumā, nekādas problēmas te nav. Re, meitenei tāda smuka manta. Iešu un paņemšu, es arī tādu gribu. Gribas pastaigāt bez biksēm? Kādas problēmas? Velku nost! Pabiedēt mammu? Forši! Bet kāpēc tas puika pienācis tik tuvu? Ej prom no šejienes! Lai ko jūs viņiem teiktu, viņi turpinās grūstīties un ņemt to, ko vēlas. Īpaši tad, kad mamma neredz.

Mazajiem absolūti vienalga, ko jūt tie citi cilvēki. Viņi paijās draugam galvu, tēlos, ka žēlo (to pašu, kuru nupat nogāza gar zemi) – tāpēc, ka viņiem patīk, kad viņus slavē. Taču patiesībā pilnīgi vienaldzīgs ir tas,otrs bērns. Viņi ir egoisti, kuri dzīvo savā kordināšu sistēmā. Jā, protams, kaut kur tur kopā ar viņiem dzīvo arī pieaugušie, taču parasti tie tikai traucē darīt to, ko gribās – smērēt sviestu uz spilvena un staigāt plikam. Ikvienai mantai, kas iepatikusies, jāpieder viņiem. Bet jāmūk no mammas autostāvietā ir tāpēc, ka ir kājas, pie kam – ļoti ātras, tā kā – attā! 

Mazi bērni nesaprot, ko nozīmē patiesa nožēla par to, ko esi izdarījis. Viņi neko nezin par sirdsapziņas pārmetumiem, vainas sajūtu un citām emocijām, kas saistītas ar “sliktiem nodarījumiem”.

Kamēr vien viņš nav pieķerts pie rokas, viņš nesapratīs jautājuma “tev nav taisnība” būtību. Vai dzirdiet? Visiem mazuļiem jānēsā krekliņi ar uzrakstu: “Es neko nenožēloju!”, jo tieši tā viņi arī dzīvo – bez nožēlas. Toties – ar histērijām..

Man pašai ir divi mazi bērni un es redzu, ka tas tiešām tā ir – viņiem tas ir vienalga. To saprotot, es beidzot atskārtu, kā man jāuzvedas situācijās, kad mans bērns kādam ir nodarījis pari. Hm, kārtējo reizi! Tagad es pati atvainojos viņa vārdā un mēs dodamies tālāk: “Piedod, ka tā sanāca! Nav labi iekaustīt draugus. Es ceru, ka tev viss ir kartībā!?” Jo man patiešām ir žēl, ka mans bērns otram atņēma mantu, kādam iesita, vai samaitāja gaisu izrādes laikā.

Es cenšos ar savu piemēru saviem bērniem parādīt, ka dzīvē ir jābūt iejūtīgam un atsaucīgam. Ceru, ka drīz viņi sapratīs, ka nav labi kadu raut aiz matiem, tāpēc, ka mati ir tik skaisti. Es domāju, ka tas ir daudz efektīvāk, kā censties piespiest viņus izrunāt vārdus, kuru jēgu tie neaptver. Atvainošanās izvilkšana tikai pasliktina situāciju un padara to vēl nekomfortablāku visiem, tajā skaitā arī cietušajiem.

Bet cietušā puikas vecākiem es saku, lūk ko: “Atvainojiet, mans dēls patiešām uzvedās briesmīgi. taču mēs pie tā strādājam”. Un vairums vecāku saprotoši, it kā solidarizējoties, māj ar galvu.

Bet pēc tam jūsu bērni izaugs un noteikti iemācīsies rūpēties par citiem cilvēkiem un nedarīt tiem pāri. Apsolu!

Autore: @ Džoela Vislere, blogere un divu bērnu mamma
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Lieciet mierā bērnus un nodarbojieties ar savu dzīvi!

bernus auklet1

Es nesaprotu, vai tā ir tāda mode… auklēt bērnus līdz precībām?

Jau vairāk kā 10 gadus es vēroju, kā vecāki uzņemas atbildību, kura būtu jāuzņemas pašiem bērniem. Vai tā ir tāda mode… Palīdzēt pildīt skolā uzdotos mājas darbus gandrīz līdz devītajai klasei, viņu vietā kārtot skolas somu, viņu vietā noskaidrot mājas darbu uzdevumus, zvanot klasesbiedriem, vazāt viņus pa visiem pulciņiem – bez maz vai no 6 mēnešu vecuma, un skolas gados noslogot viņus ar visiem iespējamajiem pulciņiem tā, ka bērnībai vispār neatliek laika? Ļoti daudz lēmumu vecāki pieņem bērnu vietā un, aizsedzoties ar vislabākajiem nodomiem, kontrolē savu bērnu dzīvi un visas viņu lietas.

Nesen, lasot lekciju skolnieku vecākiem es ievēroju, ka ļoti daudzi vecāki uzzin viens no otra mājas darbus, kas bērnam veicami – 6. KLASĒ!!!! Un vēl žēlojas par to, ka bērni aug nepatstāvīgi.

Es neatceros, ka manā bērnībā vecāki būtu kārtojuši man skolas somu, manā vietā uzzinājuši mājas darbus un būtu veduši mani uz pulciņiem, un manā vietā izvēlējušies, kādus pulciņus apmeklēt (es arī ko tādu neatceros: G.FS)

Vecākiem bija savas darīšanas. Bet mēs mācījāmies būt patstāvīgi. 

Vecāki – bērna apkalpojošais personāls

Sabiedrība ir kļuvusi «centrēta uz bērniem». Visa ģimenes dzīve grozās ap bērnu interesēm. Bērns – dzīves jēga un gaisma logā. Vīrietis un sieviete kļūst par komandu, kas audzina bērnus un apkalpo tos – apkalpojošais personāls. Un tajā pat laikā pārstāj būt vīrs un sieva. Un, pats galvenais, vecāki tic, ka tādā veidā padara savus bērnus laimīgus, nodrošinātus un uzdāvina viņiem pašu laimīgāko bērnību.

Skatoties uz tādām “pareizām” ģimenēm, man gribas teikt – lieciet mierā savus bērnus, nodarbojaties ar sevi. Tāpēc, ka tā jūs bojājiet saviem bērniem dzīvi!

Tūliņ paskaidrošu savu pozīciju.

… vismaz bērni būs laimīgi…

Daudzi vecāki savu pozīciju paskaidro ar to, ka viņi vēlas, lai viņu bērni izaugtu veiksmīgi, nodrošināti, lai viņiem dzīvē būtu izvēles iespējas. Un tas viss tāpēc, lai viņu bērni izaugtu par laimīgiem cilvēkiem. Pamatota vēlme, jo paši vecāki nejūtas laimīgi un tāpēc vēlas, lai vismaz viņu bērni tādi būtu.

Taču mākslu būt laimīgam arī ir jāmācās, un bērni vienmēr mācās no saviem vecākiem, Tieši no viņiem pārņem uzvedības stereotipus un veido attieksmi pret dzīvi kopumā. Ko bērni var iemācīties no vecākiem, kuri paši sevi nemīl un par sevi nerūpējas? Iemācīsies pārstrādāties, dzīvot trauksmē un steigā, iemācīsies neuzticēties pasaulei un pašiem sev, bet neiemācīsies mīlēt un cienīt sevi un būt laimīgiem.

Un nav neviena cita, kas viņiem to iemācīs, ja vecāki paši to neprot!

“Neaudziniet savus bērnus, tas ir bezjēdzīgi, viņi vienalga būs līdzīgi jums. Audziniet sevi!”
Angļu sakāmvārds

Ja nevēlaties saviem bērniem tādu dzīvi, kāda ir jums, tad izlabojiet sevi un savu dzīvi. «Padariet sevi» par laimīgu cilvēku, tad arī jūsu bērni būs laimīgi cilvēki. Un nebūs nepieciešamība pēc neskaitāmiem attīstības pulciņiem. Ja jūs paši sāksiet nodarboties ar sevi, paši uzņemsieties atbildību par savu dzīvi un nenovelsiet atbildību uz valdību, priekšniecību, partneri u.t.t. Tad arī ar jūsu bērniem viss būs kārtībā.

Slēptais motīvs

Ir vēl viens slēptais motīvs: vecāki vēlas saviem bērniem iedot to, kā viņiem pašiem trūcis bernībā. Ļoti bieži šis motīvs izpaužas kā neapzināta vēlme kompensēt savus bērnu dienu deficītus. Un bieži vien vecāki aizmirst savam bērnam pajautāt, ko viņš vēlas. Ir filma «Interstate 60» («Трасса 60» ), kas stāsta tieši par to, noskatieties!

Vai arī otrādi, pajautā bērnam, ko viņš vēlas, un pēc tam paši fanātiski metas šīs vēlmes piepildīt. It kā vienīgais vecāku dzīves mērķis būtu lutināt savu bērnu, bet savu paša interešu un dzīves jēgas nav.

Mēs nevaram savu bērnu vietā nodzīvot viņu dzīves, nevaram pasargāt viņus no viņu pašu kļūdām. Tās vienalga viņiem pašiem būs savas. Bet, ja mēs nemitīgi cenšamies viņus pasargāt, tad atņemam viņiem iespēju pašiem kļudīties un iegūt savu dzīves pieredzi, nedodam iespēju viņiem pieaugt un realizēt savu potenciālu. Mēs paši padaram viņus par cilvēkiem bez iniciatīvas, infantīlus un tādus, kuri nezin, ko vēlas, kuriem nav sava viedokļa un dzīves pozīcijas, kuri nav norūdīti un neprot risināt visvienkāršākās dzīves situācijas.

Atkārtošos: vecāki, ja vēlaties izaudzināt laimīgus un veiksmīgus savus bērnus, lieciet viņus mierā un nodarbojieties ar savu dzīvi!

Meklējiet savas personīgās intereses un jēgu. Meklējiet to, kas darīs jūs laimīgākus, jo jūsu bērniem ir vajadzīgi laimīgi vecaki. Dzīvojiet pirmkārt sev un tikai tad – bērniem!

bernus auklet

Autors:  Oksana Butrima

Foto: Anna Redčenko
Tulkoja: Ginta FS

Mihails Labkovskis par bērnu audzināšanu

labkovskis

Šeit daži trāpīgi pazīstamā krievu psihologa Mihaila Labkovska citāti, kas liek aizdomāties par to, kā mēs komunicējam ar saviem bērniem un, iespējams, kadu no tiem varēsiet izmantot, veidojot attiecības ar saviem bērniem.

«Ja pats esi nelaimīgs cilvēks, tu nekādā veidā nespēsi izveidot attiecības ar savu bērnu tādas, lai viņš būtu laimīgs. Savukārt, ja laimīgi ir vecāki, tad neko speciālu darīt nevajag».

«Kontrolēt ir bezjēdzīgi! Totāla kontrole un neuzticēšanās liek bērnam melot. Izeja ir viena – dot brīvību šodien! Lai bērns izdzīvotu dažādas situācijas un iemācītos tajās uzvesties. Uzticēšanās un pārliecība, ka tavs bērns tiks ar visu galā, ir lieliska. Un nav obligāti visu laiku noskaidrot viņa atrašanās vietu un pašsajūtu».

«Daudzi uzskata, ka viņiem – vecākiem, viss ir kartībā, bet problēmas ir tikai bērniem. Un brīnās, kad vienā ģimenē izaug divi pavisam atšķirīgi bērni: viens – pārliecināts par sevi, veiksmīgs, bet otrs – kompleksains neveiksminieks, mūžīgi īdošs vai agresīvs. Tas tikai nozīmē to, ka bērni ģimenē jutušies katrs savādāk un kādam no tiem ir pietrūcis uzmanības. Kāds bijis jūtīgāks un viņam mīlestība bijusi vairāk vajadzīga, bet vecāki to nav ievērojušiи».

«Mācieties radīt tādus apstākļus, lai bērnam nebūtu iemesla jums melot. Ir trīs melu iemesli: bailes, izdevīgums un psihopatoloģija, divus no tiem ir jūsu spēkos izslēgt, trešo – izārstēt».

«Sekot tam, lai bērns būtu apauts, apģērbts un paēdis – tās ir rūpes par bērnu, nevis audzināšana. Diemžēl daudzi vecāki ir pārliecināti, ka ar rūpēm pietiek».

«Attiecībās ar skolu un pedagogiem jums jābūt sava bērna pusē. Sargiet savus bērnus. Nebaidieties no sliktām atzīmēm. Bīstieties novest līdz tam, ka bērnam sāks riebties skola un mācības vispār».

«Skolā būtu jāiemāca ne tik daudz matemātika un literatūra, cik pati dzīve. Skolā vajadzētu iegūt ne tik daudz teorētiskās zināšanas, cik praktiskās prasmes: prasmi komunicēt, veidot attiecības, atbildēt par sevi – saviem vārdiem un darbiem, risināt savas problēmas, vienoties un parvaldīt savu laiku…. Tieši šīs prasmes palīdz cilvēkam justies parliecinātam pieaugušo dzīvē un nopelnīt naudu savai dzīvei».

«Atkārtoju. Gatavot mājas darbus kopā ar bērnui nevajag! Krāmēt kopā ar viņu skolas somu nevajag! Mūžīgi vaicāt «kā tev skolā?» – nevajag. Jūs tā bojājat attiecības un rezultāts diez vai jūs apmierinās. Vai tad patiešām jums nav par ko citu ar savu bērnu parunāt?».

«Sodīt bernus var un dažkārt tas ir pat nepieciešams. Taču ir skaidri jānodala bērns un viņa “nodarījums”.  Piemēram, jūs iepriekš esat vienojušies, ka līdz brīdim, kad atnāksiet mājās, mājas darbiem jābūt izpildītiem, bērnam paēdušam un traukiem nomazgātiem. Bet, atnakot mājās, jūs redzat ainu: zupas katls stāv neaiztikts, grāmatas nav atvērtas, papīri pa grīdu, bet jūsu lolojums sēž uz dīvāna ar degunu planšetē. Galvenais, šajā brīdī nekļūt par fūriju un nesākt bļaut, sakot, ka no viņa nekas jēdzīgs neizaugs, ja nu vienīgi nulle uz kociņa. Bez jebkādas agresijas pieejiet pie bērna. Smaidot, apskaujiet viņu un sakiet: «Es tevi ļoti mīlu, taču planšeti tu vairs nedabūsi». Var izsniegt telefonu – lukturīti, bez interneta. Bet kliegt, lamāties, apvainot, apvainoties un pēc tam nerunāt – to nu gan nevajag!».

«Grūti pateikt, kuram no bērniem būs vairāk psiholoģisku problēmu: teicamniekam vai divnieku karalim. Teicamnieki, kuri visu dara ļoti centīgi un burtiski “izsēž” savas teicamās atzīmes – bieži vien ir bērni, kurus nomāc trauksme un ļoti bieži tie ir bērni ar zemu pašvērtējumu».

«Ja sākumskolā jūsu bērns netiek galā ar mācību programmu, ja jums nākas stundām ilgi sēdēt ar viņu pie mājas darbiem – problēma nav bērnā, tā ir skolā, ģimnāzijā, licejā. Šīs mācību iestādes bieži vien strādā, atbilstoši vecāku ambīcijām un rūpējas nevis par bērniem, bet par savu prestižu un samaksu par saviem pakalpojumiem. Sarežģītāk nenozīmē – labāk! Bērnam nav jāpārmācās, jācenšās panākt programmu, ko sastādījuši pedagogi. Pirmajā klasē mājas darbu sagatavošana nedrīkstētu prasīt vairāk kā 15-45 minūtes laika. Pretējā gadījumā, jūs ilgi neizturēsiet».

«Bērnam obligāti jābūt savam privātajam brīvajam laikam, kad viņš neko nedara no 2 līdz 4 stundām dienā. Trauksmaini un ambiciozi vecāki bernus pārslogo. Pulciņi, nodarbības, treniņi, valodas… Un saņem neirozes un visu, kas tām seko».

«Kabatas naudai bērnam jābūt jau sākot no 6 gadiem. Nelielai, bet regulārai summai, kuru viņš pats parvalda. Un ir ļoti svarīgi, lai šī nauda nekļūtu par manipulāciju instrumentu. Nevajag kontrolēt, kam bērns tērē šo naudu, un nevajag to izsniegt atkarīgi no sekmēm un uzvedības».

«Runāt ar bērniem vajag par dzīvi vispār, un nevis par to, kā vajag dzīvot. Ja vecēki ar bērnu var runāt tikai par problemām, tas nozīmē, ka vecākiem ir problēma».

«Uzticēšanās attiecībās ar bērniem ir dzīvē svarīga. Ja no pašas mazotnes bērnam tiek piedāvāts pašam pieņemt lēmumus, viņš izaugs patstāvīgs un atbildīgs cilvēks. Kurš ir spējīgs saprast, kas ir labi un, kas slikti, un spēs turēties pretī kārdinajumiem. Un tieši tā ir vecāku sirdsmiera ķīla, nevis pastavīgā neirotiskā, totālā kontrole:«Kur esi? Kad būsi? Ar ko esi?».

Avots: https://detstrana.ru

Tulkoja: Ginta FS

Mūsu bērni – vissvarīgākie viesi

11
Ir neierasti runāt par viesmīlību attiecībās starp vecākiem un bērniem. Tomēr pašos kristietības pamatprincipos ir ielikts tas, ka bērni nav mūsu īpašums, kuru pārvaldām, bet dāvana, kas jālolo un jāsaudzē. Bērni ir vissvarīgākie viesi. Viņi ienāk mūsu mājās, prasa mūsu uzmanību, paliek ar mums uz kādu brīdi, un pēc tam pamet mūs, lai ietu savu ceļu.
Bērni ir tie paši svešinieki, kas mums jāiepazīst. Viņiem ir sava pasaule, savs ritms, sava labestības un ļaunuma ietilpība. Viņus nevar izskaidrot, paskatoties uz vecākiem. Nav jau nekāds brīnums, ka daudzi vecāki par saviem bērniem saka: “Kādi viņi visi atšķirīgi, Skatoties uz viņiem, mēs varam tikai brīnīties.” Tēvam un mātei bieži vien labāk kā draugiem ir redzams, cik ļoti viņu bērni atškiras no viņiem pašiem un viens no otra. Bērnos ir kādi apslēptie dārgumi, kāda ķīla, kas jāatklāj pasaulei, audzinot viņus viesmīlīgā mājā. Ir vajadzīgs ielikt ļoti daudz laika un pacietības, lai mazais svešinieks patiešām sajustos mājās.
Nav nekāds brīnums, ka vecakiem nākas iemācīties mīlēt savus bērnus. Mēdz gadīties, ka tēvam vai mātei nākas atzīt, ka viņi nejūt īpašu pieķeršanos savam bērnam, ka vinš viņiem ir svešs.
Tā notiek ne tāpēc, ka bērns ir negribēts, bet tāpēc, ka mīlestība nerodas automātiski. Tā izriet no attiecībām, kam jāaug un jāattīstās. Var teikt, ka mīlestība starp vecākiem un bērniem kļūst pilnīga tad, kad tie ir spējīgi ieraudzīt viens otrā brāļus – vienas cilvēku dzimtas locekļus. Tad vecumu atsķirība, spējas un uzvedība pazūd, salīdzinājumā ar to, kas tos vieno.
Ko tad vecāki var dot saviem bērniem? Mājas – to vietu, kur tos pieņem, kur tiem ir iespēja augt un iemācīties to, kas ir labs un kas ļauns.Tā ir vieta, kur bez bailēm var uzdot jebkurus jautājumus un iepazīt dzīvi visos tās veidolos, nebaidoties būt atstumtam. Tā ir vieta, kur bērnam iemācīties klausīties savā sirdī un iegūt to iekšējo brīvību, kas ļaus viņam, pametot savas vecāku mājas, doties uz priekšu. Viesmīlīgas mājas – tā ir telpa, kur vecāki un bērni atklāj viens otru, atver viens otram savus talantus, kur tie kļūst par brāļiem un atbalsta viens otru ne tajā vieglākajā dzīves ceļā.
Apziņa, ka bērni ir mūsu viesi, dod atvieglojumu, jo daudzi vecāki cieš, izjūtot vainas apziņu savu bērnu priekšā, domājot, ka nes atbildību par grūtībām viņu dzīvē.
Kad dēls vai meita izvēlas saviem vecākiem svešu dzīvesveidu, rodas mokoši jautājumi: “Ko mēs izdarījām ne tā? Kas bija jādara savādāk, lai novērstu to, kas notiek?” Tomēr bērni nav marionetes, kurus jāvada, un – ne dzīvnieki, kurus var izdresēt. Viņi nav īpašums, par kuriem mums jāatbild, bet gan viesi, kurus priecīgi jāsagaida.
Vecāku grūtības slēpjas tajā, ka bērni jāizaudzina tādā brīvībā, kas ļaus viņiem nostāties uz kājām – fiziski, intelektuāli un garīgi, un doties savu ceļu. Vecākiem vienmēr būs kardinājums pielipt saviem lolojumiem, izmantot viņus savu vajadzību apmierināšanai, vai paturēt viņus savā tuvumā, liekot noprast, ka tie viņiem ir pateicību parādā. Protams, ir ļoti grūti tā vienkārši palaist savu bērnu pasaulē, pēc tik ilgiem mīlestības un darba gadiem, kurus esam ielikuši viņu audzināšanā. Taču, ja atgādināsim sev, ka bērni ir tikai viesi, kuriem ir sava dzīve, ar kuru mēs nedrīkstam manipulēt, mums būs vieglāk viņus pavadīt ar mieru un svētību.
Labs saimnieks ne tikai ar godu sagaidīs savus viesus, rūpējoties par viņiem, bet arī viegli atlaidīs brīdī, kad tiem būs vajadzība iet.
Autors: Henrijs Nouvens “Izpratne. Trīs posmi garīgajā dzīvē”
Tulkoja: Ginta FS

Ērtiem bērniem ir ļoti NE ērti dzīvot

labs-puika
– Izsaucāt? – mamma apsēžas iepretim klases audzinātājai Mariivanovnai un uzmanīgi skatās
– Jā, protams! Jūs esat Vaņas mamma? Man ar jums nopietni jāaprunājas!
– Es jūs uzmanīgi klausos, – mamma labestīgi smaida un skatās uz skolotāju pelēkā, adītā svīterī – ne jaunā, bet līdz nelabumam akurātā.
– Jūs saprotat, pat nezinu, kā jums to pateikt. Vaņa skolā citiem bērniem pārdod lēkātājus! Citi skolotāji redzēja un man pateica! Es izsaucu pie sevis Mašu, un viņa apliecina, ka patiešām pirka no Vaņas lēkātāju! Un citi bērni – arī, – Mariivanovna ietur teatrālu pauzi un nogaidoši raugās uz mammu. 
Mamma turpina laipni smaidīt, viegli piepacēlusi labo uzaci.
– Un?
– Ko nozīmē – Un? – Redzams, ka skolotāja gaidījusi pavisam citu reakciju.
– Nu, un tālāk? Pārdeva lēkātājus. Tās ir tādas lēkājošas bumbiņas, ja? Es sapratu. Bet kāpēc jūs mani izsaucāt?
– Nu, kā! Skolā, starpbrīžos!
– Tātad, ne stundu laikā?
– ēēē… – Mariivanovna jūtami nervozē.  – Nē! Taču, kāda starpība. Viņš! Skolā! Pārdeva! Rotaļlietas!
Mamma piepaceļ otru uzaci:
– Vai viņš slikti uzvedās? Skolotāji par viņu sūdzējās? Viņš saņēma sliktu atzīmi? Ar kādu sakāvās? Kaut ko nozaga? Galu galā – piekrāpa savu pircēju un neiedeva viņam preci?
Mariivanovna sastingst un uz pāris sekundēm paliek ar vaļā muti.
– Nē, bet…
– Tātad, viņs brīvajā no stundām laikā izrādīja savu patstāvību un realizēja savu mazo biznesa plānu, nenodarot nevienam neko ļaunu?
– Jūs to nopietni?
– Pilnībā! Es cenšos noskaidrot iemeslu, kāpēc man šodien bija jāatprasās no darba, lai atbrauktu pie jums.
– Bet es taču teicu! – Mariivanovna jūtami sāk nervozēt.
– Es lūdzu piedošanu. Droši vien es neesmu uzmanīgi izlasījusi skolas iekšējās kārtības noteikumus. Taču nekādīgi nevaru atcerēties, ka tur būtu kaut kas minēts par to, ka nedrīkst skolā starpbrīžos pārdot lēkātājus.. 
– Kā jūs nesaprotat!, – skolotāja sāk uzvilkties. – Skolā nedrīkst neko pārdot!
– Tiešām? Jūsu ēdnīcā bulciņas dala bez maksas?
– Kāds sakars tam ar bulciņām?
– Jūs taču teicāt, ka skolā neko pārdot nedrīkst. Bet es nezin kāpēc katru dienu savam bērnam dodu naudu bulciņām.
– Tā, jūs to nopietni? Viņš citiem bērniem skolā pārdeva rotaļlietas! Te ir skola, ne tirgus! – skolotāja paceļ balsi.
– Es, protams, atvainojos, bet ko konkrēti jus vēlaties no manis? Ja jūsu skolas noteikumos rakstīts, ka to darīt nedrīkst – vienkārši parādiet Vaņam šos noteikumus. Viņš ļoti nopietni attiecas pret likumiem.
– Bet, jūs nevēlaties kaut kādā veidā viņu iespaidot?
– Iespaidot? – mamma pāris sekundes aizdomājas. – Laikam, jā. Viņš izstrādāja savu personīgo biznesa plānu: izpētīja potenciālo pircēju vajadzības, kaut kur atrada vairumtirgotāju, izskaitļoja iespejamo peļņu. Un to visu viņš izdarīja bez manas palīdzības. Pilnīgi patstāvīgi. Jā, es domāju, ka vajadzētu viņu par to apbalvot. Kā jūs domājat, vai akvaparka apmeklējums būtu laba ideja? Jā, un ziniet, nākamreiz šādus jautājumus labāk risināt pa telefonu. Man ir ļoti daudz darba un laiks ir nauda.

 

Te nu jūs redzat divu realitāšu saskaršanos – skolas un pieaugušo, mūsdienu un postsovjetisma, paklausīgo un patstāvīgo, ierasto un kreatīvo.
Nezin kāpēc daudzi vecāki vēlas neiespējamo: lai viņu bērns līdz 18 gadiem būtu ārkārtīgi paklausīgs, inerts, kluss (vēlams, lai vispār mēms), teicamnieks, un pēc tam strauji pārvērstos par veiksmīgu, par sevi pārliecinātu biznesmeni.
Un ļoti brīnās – lūk, mēs institūtā “iestajāmies”, palīdzējām bērniņam ar dzīvokli, pēc tam palīdzējām darbā iekārtoties – bet nekas nemainās. Dēliņš kā ofisa planktons stiepj laiku, pa vakariem dzer alu un brīvdienas pavada pie datora. Un vēl prasa naudu vecākiem. Bet pašam jau 25 gadi… Ko gan mēs nepareizi izdarījām? Viss taču tikai viņam, mīļotajam un lolotajam.
Un ļoti reti atceras to, ka tad, kad piektajā klasē dēls vēlējās apmeklēt karatē – viņu nelaida (Traumatisms). Septītajā neļāva nodarboties ar breiku (Vispār muļķības). Astotajā aizsūtīja uz aviomodelismu (Kāda literatūra puikam!!?) Devītajā pārcēla uz angļu liceju (Padomā tik, draugi! Būs jauni draugi!) Vienpadsmitajā aizliedza satikties ar pirmkursnieci (Viņam tādas Katjas vēl būs neskaitāmas) Neļāva stāties žurnālistos (Kur-kur?) Aizsūtīja uz maksas ekonomisko augstskolu (Nu un tad, ka ar matemātiku grūti? Iemācīsies!) Iekārtoja darbā firmā pie tēvoča Koļas (Kur gan viņš pats šodien darbu atradīs? Laiks tads….)
Jā, un vēl  briesmīgi brīnās. Re, kaimiņienei dēls – bernībā vienkārši huligāns bija! Mūžīgi ar nodauzītiem ceļiem staigāja. Skolā katru gadu pulciņus mainīja, nekur ilgi nevarēja noturēties. Aizgāja mācīties par valodnieku, pēc gada pameta studijas. Pēc tam no astoņpadsmit gadiem kaut kur strādāja. Tikai divdesmit gados iestājās neklātienē. bet tagad – savs uzņēmums, mašīna, skaistule sieva, bērniņš drīz būs. Re, vienmēr ar sievu kopā ar velosipēdiem brauc. Kaut kur ceļo, kaimiņiene smukas bildes rādīja. Kā tad tā?
Protams, šīs situācijas ir ļoti pārspīlētas. taču tāda ir kopējā tendence.
Ja neļaujam bērnam izrādīt iniciatīvu jau bērnībā, ja aizliedzam viņam visu, ko viņs pats izlēmis, tad 20 gados viņš noteikti nekļūs patstāvīgs un par sevi pārliecināts. Viņš būs “ērts” saviem vecākiem un neplēsīs drēbes, nesitīs ceļgalus, nestrīdēsies ar skolotājiem, un neaizstāvēs savuviedokli.Viņš būs paklausīgs un ļoti pareizs. Tikai vecākiem vajadzētu aizdomāties – kadu bērnu viņi vēlas izaudzināt?
Ērtu bērnībā vai veiksmīgu dzīvē? Kad bērns mētājas no vienas aizraušanās uz otru, meklējot sevi un savu īsto vietu, ļoti gribās apstādināt šo procesu un piespiest viņam doties uz nīsto mūzikas skolu. Tikai tad jārēķinas ar to, ka gala rezultātā izaugs cilvēks, kuram ne tikai nebūs interešu, bet kurš no visas sirds ienīdīs mūziku principā.
Bērns ir tieši tāds pats cilvēks kā mēs – pieaugušie. Tikai maziņš!
Viņam jābūt savām balss tiesībām un pašam jāuzņemas atbildību par saviem lēmumiem. Tikai tā viņš varēs izaugt par atbildīgu pieaugušo un ne infantilu memmesdēliņu. Ja viņa vietā pieņemt visus lēmumus, pat neprasot viņa viedokli, protams, var atvieglināt dzīvi sev tagad, bet tajā pat laikā – sarežģīt to nākotnē. Pie kam, ne tikai sev, bet arī bērnam..
Un atsevišķa tēma – vecāku atbalsts. Ne tas, kad “iekārto institūtā ar tēta drauga brālēna palīdzību, jo tas ir perspektīvs virziens”. Bet tas. kad “tu nolem, bet mēs ar tēti atbalstīsim tavu izvēli.”
Ir jāiemācās klausīties un dzirdēt savus bērnus.  Varbūt dot kādu padomu, bet nespiest. Atbalstīt, nevis likt šķēršļus. Piedāvāt, bet, ne piespiest. Paskaidrot, nevis aizliegt. Un būs jums laime!   

 

Autors: Tatjana Golovanova
Tulkoja: Ginta FS
Foto: ©Lisa Lucky

Kāpēc kategoriski nedrīkst risināt cita cilvēka problēmas

zelot3

Cik tas viss ir nopietni…

Nav svarīgi, ar kādu misiju mēs esam atnākuši šajā pasaulē. Kādam mēs esam bērni, kādam – draugi, kādam vecāki vai vienkārši paziņas. Un ļoti bieži, ja tuvs cilvēks nokļūst sarežģītā situācijā, mēs uzskatām par savu pienākumu viņam palīdzēt – ja ne darbos, tad vismaz ar padomu

Bieži gadās, ka palīdzam cilvēkam no visa spēka, vislabākajā veidā, taču rezultātā mums paliek vien tukšums, jo pazudusi ir enerģija, spēks, tas aiztecējis kaut kur – nesaprotamā virzienā, šad tad arī pateicība no cilvēka, kam esam palīdzējuši… mēs gaidam kādu nebūt labu rezultātu, taču tā nav, vai vienkārši to neredzam. Kāpēc tā notiek? Diemžēl mēs paši provocējam šos notikumus. Tieši ar to, ka cenšamies palīdzēt. Tomēr patiesībā tas strādā nevis izaugsmei, bet kaitē gan tam, kam palīdzam, gan – mums pašiem. 

Kad mēs izsniedzam šos “kredītus”, cilvēks paliek mums parādā. Mēs, vēlot tikai labu, ar šo savu “palīdzību” atņemam cilvēkam spēku. Mēs viņu “uzsēdinām uz sevis”. Ļoti bieži mēs uzņemamies viņa atbildību. Un dažkārt neapzināti mēs viņa uzvaras aizstājam ar savējām.

Pirms jaungada brīvdienām es palūdzu studentiem pavērot, cik bieži mēs neapzināti “iekļaujamies” mūsu tuvinieku runas un darbību straumē. Kā mēs patiesībā, neaizdomājoties, padarām viņus nevērtīgākus, nespējīgākus. Viņi vēroja:

Cik bieži mēs atļaujamies pārtraukt viens otru. Īpaši jau kompānijās, kurās sieviete pārtrauc vīrieti, publiski pielabo, dod padomus — visam sākums ir necieņa pret otru cilvēku.

Runa — tā ir enerģija — un «pārtraukt» runas plūdumu — nozīmē ne tikai “izsist no domas”, bet bieži vien tas nozīmē izsist balstu, pamatu zem kājām.

Kad sieviete (sieva) publiski pielabo, “uzlabo”, vai izsmej savu vīrieti (vīru), viņa pazemina viņa statusu, nenovērtē un izrāda necieņu. Tā viņa traumē viņa “sociālo nozīmību”. Ja analizējam dziļāk, viņa cīnās par varu — parasti gan neapzināti, bet vienalga, tā sagrauj gan savu, gan sava vīrieša spēku un savstarpējās attiecības.

Vīrietis, pārtraucot sievieti, pauž varu. Dažkārt tādā veidā viņš cenšas it kā sistematizēt viņas it kā nestrukturēto domu un emociju plūsmu no labās smadzeņu puslodes skaidrībā un secīgumā, par ko atbild kreisā.

Cik bieži mēs mainām bērna kustības trajektoriju. Piemēram, skrien bērns, lai paveiktu savas, it kā nenozīmīgās, mazā bērna lietas. Viņam ir droši, tas notiek īstajā laikā, viņam ir savi – bērna uzdevumi. Bet pieaugušais atļaujas viņu saķert, iespraukties bērna kustības trajektorijā, pārnest no vienas vietas uz citu, negaidot, kad bērns pabeigs kaut ko, ko iesācis, un pārslēdz viņu uz to, kas pašam šobrīd šķiet svarīgāks.

Kad bērns ir aizņemts ar kādām savām spēlēm un ir emocionāli pārņemts ar tām, viņš, atsķirībā no pieaugušajiem, ir savā nodarbē par visiem 100%. Ar visu savu būtību. Var iedomāties, ka viņš nirst savas labās smadzeņu puslodes dziļumos. Tāpēc viņš nedzird savus vecākus, kuri viņu sauc no loģiskā “krasta” – no kreisās smadzeņu puslodes. Ir jāpaiet laikam, kamēr informācija sasniedz adresātu. Kad bērnu steigā “paceļ” no dzīlēm, šī “pārstartēšanās” saistīta ar milzīgu slodzi, histēriju, nogurumu un nevēlēšanos kontaktēties.

Psihologi, kuri strādā ar ķermeni, ļoti bieži stradā ar nepabeigtām, pārtrauktām kustībām. Kad mēs kāda iemesla dēļ pārtraucam ķermeņa kustību, bloks rodas vairākos līmeņos. No tā “izaug” dažādi simptomi.

Kad mēs bieži pārtraucam un mainām bērna kustības trajektoriju, mēs “zogam” viņa spēku, mēs liekam viņam saprast, ka esam dievi un viņa varā nav kaut ko mainīt.

Un bērns kļūst daudz sasaistītāks vai agresīvāks, stūrgalvīgāks un impulsīvāks. Un nav jābrīnās par to, ka ar gadiem viņam paliek arvien mazāk pašiniciatīvas. Un tas viss ir mūsu neapzinātā necieņa pret mazā bērna iekšējiem procesiem un dinamiku, kas atstāj sajūtu “es tāpat neko nevaru ietekmēt”.

Kad pieaugušu cilveku rausta no uzdevuma uz uzdevumu, kad iejaucas viņa darbībās vai pārdomās – notiek gluži tas pats. Ja mēs uzdodam jautājumu – vai mums pietiek cieņas pret mūsu tuvo cilvēku procesiem, vai ļaujam viņiem pabeigt iesākto, vai vienojamies par to, kā korektāk moderēt uzdevumus, kā minimums attiecībās rodas vairāk uzticēšanās un cieņas.

— Kad mēs iejaucamies ar savām vīzijām, vērtējumiem, halucinācijām un padomiem, nelūgtu palīdzēšanu, kad mēs cilvēka vietā darām to, ko viņš spējīgs izdarīt pats, kad vecāki, atnākot ciemos pie jau pieauguša bērna, sāk viņam palīdzēt – tā nav palīdzība. Tā ir invalidizēšana, tā ir cilvēka spēka atņemšana, viņa pieredzes atņemšana. Tas ir vēstījums cilvēkam jebkurā vecumā – tu esi vājš, tu esi mazs, un bez manis galā netiksi. Tā nav mīlestība – tā ir uzpirkšana un vēlme pierādīt, ka tu esi labāks, nozīmīgāks. Tie ir centieni palikt savam bērnam Dieva vietā.

«… Tas, kuram ir problēma, var to nest, pie tam – tikai viņš viens. Ja otrs to grib nest viņa vietā, tad pirmais paliek vājš… Ja es otram redzu kaut ko un noteikti vēlos viņam par to pateikt, bet noturos un nepasaku, tas maksā man manus spēkus. Spēks, kuru es tērēju lai noturētos un nepateiktu, kļūst par viņa spēku. Ja nu pēkšņi viņam prātā iešaujas tas, ko es vēlējos viņam pateikt. Tāpēc, ka šī doma atnāca pie viņa pati, viņš to spēj pieņemt.
Ja es neizturu un noteikti vēlos viņam to pateikt, es izjūtu atvieglojumu no tā, ka esmu to pateicis. Taču es atņēmu viņam spēku. Pat tad, ja tas, ko cilvēks vēlējās otram pateikt, ir pareizi, otrs nevar to pieņemt, jo tas nāk no ārpuses. Tā kā tāda noturēšanās patiesībā ir cieņas un mīlestības pamats».

Hellengers

— Kad mēs otram sakām ko līdzīgu frāzei “viss būs labi”, kad otra vietā pieņemam lēmumus un dodam padomus – mēs to runājam kā no Dieva pozīcijām, un mēs atņemam sev tuviem cilvēkiem iespēju pašiem sajusties spēcīgiem, izjust savas vajadzības. Starp citu, psihologam vispār nav tiesību dot padomu – neiet uz darbu, šķirties, precēties. Ja viņš tādus dod, tad laiks pašam doties uz personīgo terapiju nimba tīrīšanai.

Ja mēs sākam iejaukties, mēs uzņemamies noteiktu lomu, kuru neviens mums nav pilnvarojis uzņemties un ar savām darbībām atņemam cilvēkam viņa trajektoriju. Protams, tas neattiecas uz gadījumiem, kad steidzami nepieciešama ātra reakcija un ātra palīdzība.

Kad tuvs cilvēks sāk stastīt, cik viņam grūti, kādas problēmas, kādi uzdevumi.
Labāk pateikt “Es redzu, ka tev uzdevumu ir ļoti daudz. Bet tie ir tādi (parādot ar rokām), bet tu esi tāāāāds. Un es ticu tavām spējām un varēšanai. Ja vajag, es būšu blakus, taču es zinu, ka tev tas ir pa spēkam.”

Kad mēs pārstājam būt “labiņi” attiecībā pret sevi un citiem, pūlis mums apkārt samazinās, bet godīguma, labestības un mīlestības mūsu dzīvēs paliek arvien vairāk

Autors: Svetlana Roiza
Tulkoja: Ginta FS