Ieraudzīt un sadzirdēt sevi

Cilvēki izdomā viens otru. Tādus, kādus tie vēlas, lai tie būtu. Neievērojot to, kādi tie patiesībā ir.
Tie, kuri blakus.
Neredz sevi, neredz citus. Redz idejas par sevi citos.
Nedzird savus patiesos dzīvos “gribu”, nedzird un nejautā, ko vēlas citi. Patiesībā.
Vecāki izdomā bērnus. Tādus, kādus tos vēlas redzēt. Un visu, kas neatbilst izdomātajam tēlam nenovērtē, salauž un nogriež.
Bērni sāk ticēt tam, ka viņi ir tādi. Izaug. Un dzīvo šajā izdomātajā tēlā. Neatceroties, kas viņi patiesībā ir, nedzirdot savas patiesās vēlmes.
Un tādi izauguši, bet ne pieauguši bērni satiek tādus pašus. Un izdomā viņus. Tādus, kādiem pēc viņu domām tiem vajadzētu būt.
Veido ģimenes. Un neredz viens otru. Nedzird viens otra vēlmes un vajadzības.
Un no šejienes, sieva, kura cenšas, vāra boršču, nesaņemot pateicību no vīra. Un vīrs, kurš šo boršču ēd, lai neapvainotu sievu. Sieva ir pārliecināta, ka tas ir viņa mīļākais ēdiens. Bet viņš to nevar ciest.
Vienkārši viņi viens otru nav ieraudzījuši. Nav sadzirdējuši. Nav aprunājušies. Par to, kas ir patiesībā. Ne to, ko viens par otru ir izdomājuši, bet par to, kas ir patiesībā.
Bet sākumā ir jāsadzird sevi. Jāatrod sevī dzīva savu patieso vēlmju balss, savi gribu. Jāizrok, jāatklāj. Jāatļauj sev. Jāatļauj sev gribēt pa īstam. Jāatļauj sev runāt par saviem gribu un negribu. Jārunā par to, kas patiesībā ir.
Un tikai pēc tam ir iespējams ieraudzīt otru un dzirdēt viņa “gribu”.
Un satikties pa īstam.

Paldies, Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

No Mīlestības

Uzvara pār sevi. Tas vienmēr ir stāsts par iznīcināšanu. Kurš uzvar šai cīņā? Un kurš ir uzvarētais? Kurš virs? Un kurš zem?

Cīņa ar sevi. Vienmēr beidzas ar zaudējumu. Kamēr iekšā ir cīņa, visa dzīve ir kaujas lauks.

Kamēr nepagriezīsies ar seju pret sevi, kamēr nenoliksi ieročus, kamēr neiziesi no cīņas, kamēr neatklāsi Mīlestību sevī – būs bezgalīgas sacensības un  cīņas lauks.

Šajā nedzird sevi. Savu iekšējo, savu patieso. Te pazūd dzīves garša un viss pārvēršas par skriešanu pa apli.

Ātrāk, augstāk, tu varēsi! Vēl! Vēl! Tu pārāk maz centies!

Un tā katru dienu.

Kamēr cilvēks neizlems apstāties. Kamēr neieraudzīs šī skrējiena un cīņas bezjēdzīgumu.

Kamēr nepagriezīsies ar seju pret sevi un neatvērs savus apskāvienus. Lai turpmāk būtu savādāk. No Mīlestības. No sevis dzirdēšanas un jušanas. 

Kļūt sev par draugu, nevis boksa maisu.

Mīlestībā.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Raksta tev tava Dvēsele

Es rakstu tev no pagraba, kurā tu mani esi ieslēdzis. Man šķiet, ka tu par mani esi pavisam aizmirsis.
Te ir tumšs, auksts un mitrs. Un ir tik vientuļi.
Te neiespīd neviens saules stariņš.
Un es neatceros, ko nozīmē dzīvot un priecāties.
Kad mēs bijām kopā, katra diena bija kā brīnums.
Kamēr nenotika tas.
Kas mūs ar tevi izšķīra. Pēc tā viss man kļuva savādāk. Un tagad es esmu šeit, bet tu esi tur.
Tu neapciemo mani, tu esi par mani aizmirsis.
Bet es turpinu tev rakstīt. Es zinu, ka tu regulāri saņem manas vēstules.
Piedod, ka šie vēstījumi ir tādā formā.
Atceries, tevi “uzmeta” biznesa partneris? Lūk, tā bija mana vēstule. Toreiz tu savos pārdzīvojumos man biji tik tuvs, ka varēji man pat pieskarties. Acīmredzot es ne tik spēcīgi uzspiedu, vajadzēja vēl efektīvāk. Es vēl joprojām esmu šeit, tu tā arī neatnāci pēc manis.
Un, vēl. Atceries, tava mīļotā sieviete negaidīti partrauca jūsu attiecības un pazuda? Tu nespēji gūt mieru. Lūk, arī tā bija mana vēstule. Bija vēl citas. Agrāk. Nedaudz vienkāršākas un mazāk sāpīgas. Bet tu tās ignorēji. Man nākas izgudrot arvien jaunas un daudz pamanāmākas. Varbūt tomēr aizklauvēšos līdz tavai sirdij.

Šķiet, ir pagājusi mūžība, kopš neesam redzējušies. Toreiz es saņēmu sitienu, kas bija domāts tev. Paņēmu sev visas tavas sāpes un pārdzīvojumus. Lai tu varetu tikt galā. Un varētu iet tālāk. Un tad es attapos šeit. Šajā tumsā. Viena.

Atceries? Es taču neesmu briesmīga. Tikai bailes mani tādu tev rāda. Lai tu nenāktu. Tev nav jābaidās, tev ir pietiekami daudz spēka, lai izturētu mūsu tikšanos.

Kad tu varēsi izvest mani gaismā, apskaut mani un dot man mīlestību, es atkal kļūšu tā skaistā, kas biju agrāk – kopā ar tevi. Tāda, kādu sevi atceros. Tavs spēks. Tavs atbalsts. Es esmu daļa no Tevis.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

PAR SPĪTI PRĀTAM

Katru reizi, kad sirds atsaucas kādam impulsam, bet prāts kā ar nazi nogriež šo iespēju “tāpēc, ka…” – notiek sevis nodošana. Katru reizi.
Tiek apspiests iekšējais impulss un sirdsbalss.
Prāts ir radis dzīvot, kā līdz šim. Pat tad, ja ir ļoti sāpīgi un nekomfortabli. Tas ir kļuvis par komfortu. Tik ļoti ierastu, ka bail spert pat soli. Ieradums paciest. Aizliegt sev.
Ieradums atbilst sevis uzliktajam rāmim un visos savos lēmumos balstīties tikai uz to. Gribēt vairāk, bet neiet tajā. Padarīt bezvērtīgas visas iespējas un sev paskaidrot “kāpēc, nē”.
Tāda ierasta vardarbība pret sevi un sevis nodošana.
Kamēr tas neapniks tik ļoti, lai sāktu “psihot un rīkoties”, sekotu savai sirdsbalsij, tikmēr viss paliks kā bijis.
Izeja sākas ar lēmumu. Ar nolūku. Tādu, uz kura var atbalstīties un spert soli.
Cilvēkā ir apslēpts milzīgs spēks. Taču bez lēmuma un paša cilvēka pirmā spertā soļa, šis spēks tā arī var palikt nerealizējies.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Viegli un ar prieku

Ja prāts ir pieradis pie “smagi”, tas turpina izvēlēties grūtus maršrutus. Savādāk tam būs neinteresanti. Iekšējie iestatījumi ietekmē to, kādas situācijas un kādi cilvēki pievelkas, ko tu ievēro, kas paliek neievērots un tiek ignorēts. Kas ir uzmanības centrā. Ja iekšējos uzstādījumos iestatīts, ka jābūt “smagi”, tad tieši tā arī būs. Tieši tā sakārtosies realitāte. Tieši tāda būs kustība pa ceļu un tieši tāds būs pats ceļš.

Un it viss to apstiprinās, kā vienīgo iespējamo no variantiem. Tā, it kā savādāk nevarētu būt. Un neienāks pat prātā to apšaubīt, un iedomāties, ka var būt arī vienkārši. VIEGLI.

Bet, ko tad, ja var? Un tas būs ne mazāk interesanti. Viegli un ar prieku.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Viena maza atslēdziņa var atvērt ļoti lielas durvis

Jaunais var stāvēt uz sliekšņa un pacietīgi gaidīt, kad beidzot to ievēros, sadzirdēs. Kad beidzot atvērs durvis un ielaidīs.

Bet Viņu neievēro. Meklē, no visas sirds vēlas, tiecas, bet neievēro.

Un Jaunais stāv un gaida.

Ievēro taču beidzot, pievērs savu uzmanību!

Paskaties, lūk, es esmu – tikai pastiep roku un pieskaries!

Bet, nē.

Cilvēks ir pieradis dzīvot tajā, kā bijis. Kā ir pa jaunam, nezina. Taču ļoti gribas. No sirds gribas. Ko tikai nav centies darīt – bet rezultātā viss ir pa vecam, tāpat, kā bijis.

Bet tajā pat laikā dziļi cilvēkā sēž un smaida pārliecība un neticība par to, ka var būt savādāk. Smaida un padara neredzamu un nepieejamu to pašu Jauno.

Kamēr cilvēks neieskatīsies sevī un neieraudzīs to. Kamēr nenoticēs, ka var būt arī savādāk.

Viena maza atslēdziņa var atvērt ļoti lielas durvis.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

NE sava atbildība

Ir lamatas, kurās bieži iekļūst “ar sevi strādājoši” cilvēki.

Vienas no tām – uzņemties NE savu atbildību.
Tas var būt noticis neapzināti, un mēs neatceramies, kur un kad devām tam savu piekrišanu un pieņēmām šo lēmumu.

Un, tā, šis cilvēks rok, rok un rok, un neredz ne galu ne malas šai rakšanai. Par sevi rok un par “to puisi”.

Bezgalīgi izrakumi, kas nedod jūtamu rezultātu. Bezdibenis. 

Viltus atbildība, viltus izrakumi. Rezultātā savas dzīves resursi tiek ieguldīti nevis sevī un savas laimīgās dzīves radīšanā, bet bezgalīgos izrakumos, kuriem ar konkrētā cilvēka dzīvi nav nekāda sakara.

Ne sava atbildība, ne savi pienākumi. Feiks.

Atrisinājums tam, ir atklāt sevi tajā visā. Noņemt no sevis visu, kas nav savs. Un novirzīt savus resursus savas laimīgas un harmoniskas dzīves radīšanai.

Izvēlēties sevi un savu dzīvi.

Anna Gusak
Foto: Nothing Ahead
Tulkoja: Ginta Filia Solis

DROSME

Kāpēc pat visstraujākās transformācijas noris pakāpeniski, soli pa solim.

Apzinātas kustības pie sevis process sākas no tā mirkļa, kad tevi vairs neapmierina esošais. Un neapmierina tādā mērā, ka ar to jāsāk kaut kas darīt.

Soli pa solim, kārtu pēc kārtas tiek noņemts viss neīstais. Melīgais. Liekais. Viss, ar ko sevi esi asociējis.

Kustība pie sava iekšējā avota. Kustības gaitā notiek “atmīnēšana”. Kāds kustas ātrāk, kāds lēnāk. Bet būtība ir viena. Turpinot šo “atmīnēšanu” notiek savu resursu integrācija un apgūšana, to resursu, kas agrāk bija atslēgti un nepieejami. Un tad, jau balstoties uz šiem jauniegūtajiem resursiem atklājas jaunas pieejas. Tas, kas tagad ir pa spēkam. Tā, lai tas nebūtu bīstami, nekaitētu. Tā ir pakāpeniska spēka audzēšana.

Balstoties uz savu iekšējo patieso, uz savu iekšējo avotu notiek savas dzīves kvalitatīva pārkārtošana.

Tajā tu zini, kas tu esi, redzi vairāk un vari radīt nevis no cīņas pozīcijām, bet no mīlestības. Balstoties uz savām vērtībām un to, kas priekš tevis ir patiesi svarīgi. Tur, kur tevi vairs nevada programmas, bet, kur tu pats ar sevi maini telpu.

Kur viss ir iespējams.

Jo tu esi tas, kurš reiz spēra pirmo soli, lai neiespējamais kļūtu iespējams.

Anna Gusak 
Tulkoja: Ginta Filia Solis

JAUNS LĪMENIS, JAUNA DZĪVE

Izeja jaunā līmenī nozīmē ieniršanu dziļumā.
Noietā ceļa pārskatīšanu, rezultātu apkopošanu, secinājumus. Iekšējā stavokļa nomaiņu, domāšanas maiņu.
Tas, kas iepriekšējā līmenī bija ideāli, tālāk vairs nav derīgs. Citi uzdevumi, cits ātrums, cits mērogs. Viss ir cits. 

Lai dotos tālāk, neizbēgami būs jāatklāj visi savi iekšējie ierobežojumi. Visas bailes. Iepriekšējās identitātes zaudējums, bailes no jauna līmeņa. Kustība nezināmajā un neskaidrajā.
Vēl kādu laiku var kustēties pēc iekšējās inerces un iemācītajām iestrādnēm. Taču tālu tā neaizbraukt. Tālāk viss ir savādāk.
Iekšējo stāvokli un domāšanu neietekmē ārējās dekorācijas, viss ir otrādāk – no iekšas uz āru.
Un jo stiprāks iekšējais kodols, jo vieglāk kustēties. Dabiski.
Atbildes un risinājumi ir iekšā. Uzdevums ir tos atklāt un līdz tiem aizsniegties.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad esi gatavs ienirt

Tevī ir miljoniem dārgumu. Dažādos dziļumos. Kādus no tiem aizsniegt ir viegli. Bet pēc citiem tev nākas nirt ar akvalangu. Bet kādi citi ir pašā dibenā. Lai tos aizsniegtu, ir vajadzīgi treniņi. Ir vajadzīga izlēmība.

Kāds aizsniedzas pats. Kā, aizsniedzas. Apstākļi tā piegriež skrūves, ka vienīgais, kas atliek, ir nolaisties pašā dibenā. Un atgriezties atjaunotam. Praksē to izdzīvojam kā gaļmašīnu. Kurš to ir izdzīvojis, tas zin.

Bet kāds aizsniedzas ar pavadoņa palīdzību. Ar tā cilvēka, kurš jau ir profesionāls nirējs. Kurš pazīst dziļumu un drošības tehnikas noteikumus. Kurš ir mācīts un spējīgs izturēt. Kurš spējīgs pavadīt maigi un droši. Tāpēc, ka pats neskaitāmas reizes ir niris. Niris līdz pašam dibenam. Daudzas reizes. Un uzniris atjaunojies. Dziļumā viņš jūtas kā savējais. Viņu ir iemācījuši. Un viņš turpinājis pētīt katru jauno dziļuma līmeni. Tāpēc, ka nevar savādāk. Tagad tas ir viņa darbs. Un viņam tas patiesi interesē. Un viņam tas ir milzīgs gods, būt par pavadoni katram drosminiekam, kurš uzdrošināsies ienirt pēc saviem iekšējiem dārgumiem. Jebkurā dziļumā.

Katrs, kurš sper kaut mazu solīti pretī sev – neapšaubāmi ir drosminieks.

Katrs, kurš izvēlas sevi – ir varonis. Tikai tā notiek lielā dziedināšana. Kur katrs izvēlas sevi, atver savu sirdi un apzin savu iekšējo spēku un dārgumus.

Katra okeāna ūdens lāse ietekmē to, kas notiek ar visu okeānu. Tikai risinājums vienmēr ir sevī. Kādā no saviem iekšējiem dziļumiem.

Iznirstot ar saviem dārgumiem savā ierastajā dzīvē, tā vairs nevar palikt iepriekšējā. Atrastie dārgumi ietekmē un pārveido ierasto realitāti.
Mainās iekšējais – pārkārtojas ārējais.

Anna Gusak
Foto: Daniel Torobekov
Tulkoja: Ginta Filia Solis