CILVĒCĪBA

Tas ir tas, kas šobrīd atveras un izpaužas. Dzīves vērtība. Vērtība būt cilvēkam.
Cilvēka varenība.
Neaizgriezties un neizvairīties.
Skatīties. Redzēt. Just.
Redzēt vienam otru. Sajust.
Izstieptas rokas vai simtiem kilometru attālumā.
Just to, kas atveras un tiecas no sirds uz sirdi.
Mīlestība. Atbalsts. Uzmanība.
Redzēt skaidri.
Caur vētrām un haosu.
To, kas izaug.
Dzīvs.
Dzīvs asniņš.
Aug un pieņemas spēkā.
Dimants, kas kļūst par briljantu.
Iegūstot ideāli noslīpētas šķautnes.
Tīrs kā asara.
Ir dārgi samaksātas par šo kļūšanu. Par transformāciju.
Ļoti dārgi.
Izcila cilvēka piedzimšana un izpausme.
Dievs nav kaut kur – tur.
Nav tajā, lai izvairītos vai stāvētu “augstāk par visu šo”.
Dievs ir tieši šeit.
Šajās acīs. Šajā mīlošaja sirdī.
Šajā palīdzīgajā rokā.
No cilvēka uz cilvēku. No tautas uz tautu.
Caur visām ilūziju kartām un meliem izlaužas Mīlestība.
Viss saliekas savās vietās.
Sakārtojot.
Atklājot melus, izkropļojumus. Viss, kas tika noklusēts, paslēpts, atklājas.
Izpaužas.
Viļņi nāk un iet, ceļas un krīt.
Padarot redzamus un nomazgājot visus melus, iznīcinot visu melīgo.
Ir smagi… Zinu. Redzu, jūtu, izdzīvoju.
Bet mēs tiksim ar to galā. Tiekam.
Viss mums ir pa spēkam.
Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tam jātiek atzītam, ieraudzītam, piepildītam ar pateicību un mīlestību

Tas, kas nav atzīts, tas kas ir mīlestības apdalīts, pieprasa un cenšas šo mīlestību izspiest. Tas par sevi paziņo tā, lai tiešām tiktu pamanīts un sadzirdēts. Tas nokļūst uzmanības centrā.
Un šobrīd šo vietu ieņem kara tēls.

Pasaule mainās. Pilnībā. Tam, kam tālāk nav pa ceļam ar jauno, ir jātiek atzītam, ieraudzītam, piepildītam ar pateicību un mīlestību. Tad tas varēs ar godu aiziet. Tad, kad tam tiks izrādīta pienācīgā cieņa un pateicība par tā lomu un dalību spēlē.

Pasaule pakāpeniski virzās uz izeju no cīņas. Un šī izeja nav iespējama bez tā, lai paskatītos uz šo kara tēlu. Ar cieņu. Ar pateicību. Ar mīlestību. Atzīstot tās lomas svarīgumu, kas tika lieliski nospēlēta. Karam bija vissvarīgākā loma. Daudzus gadsimtus un daudzas dzīves.

Tagad pienācis tā laiks aiziet. Atgriezties mājās. Pie Varenās Dievietes, Lielās Mātes, kas reiz to dzemdēja un kuras daļa tas vienmēr bija.

Katra sieviete būtībā ir Lielās Mātes iemiesojums, un katrā ir šis spēks.
Un kad sieviete spēs no šīs vietas, šī spēka paskatīties uz kara tēlu kā uz savu bērnu (turklāt ne kā uz kaut ko mazāku, bet gan līdzvērtīgu), spēs paskatīties un ieraudzīt sevī šo daļu. Atzīt to. Palūgt piedošanu. Piepildīt ar mīlestību un pateicību. Tad šis spēks, šī enerģija varēs transformēties. Tad tas varēs beigties.

Anna Gusak Kijeva Ukraina
Foto: Треті Півні
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ieraudzīt un sadzirdēt sevi

Cilvēki izdomā viens otru. Tādus, kādus tie vēlas, lai tie būtu. Neievērojot to, kādi tie patiesībā ir.
Tie, kuri blakus.
Neredz sevi, neredz citus. Redz idejas par sevi citos.
Nedzird savus patiesos dzīvos “gribu”, nedzird un nejautā, ko vēlas citi. Patiesībā.
Vecāki izdomā bērnus. Tādus, kādus tos vēlas redzēt. Un visu, kas neatbilst izdomātajam tēlam nenovērtē, salauž un nogriež.
Bērni sāk ticēt tam, ka viņi ir tādi. Izaug. Un dzīvo šajā izdomātajā tēlā. Neatceroties, kas viņi patiesībā ir, nedzirdot savas patiesās vēlmes.
Un tādi izauguši, bet ne pieauguši bērni satiek tādus pašus. Un izdomā viņus. Tādus, kādiem pēc viņu domām tiem vajadzētu būt.
Veido ģimenes. Un neredz viens otru. Nedzird viens otra vēlmes un vajadzības.
Un no šejienes, sieva, kura cenšas, vāra boršču, nesaņemot pateicību no vīra. Un vīrs, kurš šo boršču ēd, lai neapvainotu sievu. Sieva ir pārliecināta, ka tas ir viņa mīļākais ēdiens. Bet viņš to nevar ciest.
Vienkārši viņi viens otru nav ieraudzījuši. Nav sadzirdējuši. Nav aprunājušies. Par to, kas ir patiesībā. Ne to, ko viens par otru ir izdomājuši, bet par to, kas ir patiesībā.
Bet sākumā ir jāsadzird sevi. Jāatrod sevī dzīva savu patieso vēlmju balss, savi gribu. Jāizrok, jāatklāj. Jāatļauj sev. Jāatļauj sev gribēt pa īstam. Jāatļauj sev runāt par saviem gribu un negribu. Jārunā par to, kas patiesībā ir.
Un tikai pēc tam ir iespējams ieraudzīt otru un dzirdēt viņa “gribu”.
Un satikties pa īstam.

Paldies, Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

No Mīlestības

Uzvara pār sevi. Tas vienmēr ir stāsts par iznīcināšanu. Kurš uzvar šai cīņā? Un kurš ir uzvarētais? Kurš virs? Un kurš zem?

Cīņa ar sevi. Vienmēr beidzas ar zaudējumu. Kamēr iekšā ir cīņa, visa dzīve ir kaujas lauks.

Kamēr nepagriezīsies ar seju pret sevi, kamēr nenoliksi ieročus, kamēr neiziesi no cīņas, kamēr neatklāsi Mīlestību sevī – būs bezgalīgas sacensības un  cīņas lauks.

Šajā nedzird sevi. Savu iekšējo, savu patieso. Te pazūd dzīves garša un viss pārvēršas par skriešanu pa apli.

Ātrāk, augstāk, tu varēsi! Vēl! Vēl! Tu pārāk maz centies!

Un tā katru dienu.

Kamēr cilvēks neizlems apstāties. Kamēr neieraudzīs šī skrējiena un cīņas bezjēdzīgumu.

Kamēr nepagriezīsies ar seju pret sevi un neatvērs savus apskāvienus. Lai turpmāk būtu savādāk. No Mīlestības. No sevis dzirdēšanas un jušanas. 

Kļūt sev par draugu, nevis boksa maisu.

Mīlestībā.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Raksta tev tava Dvēsele

Es rakstu tev no pagraba, kurā tu mani esi ieslēdzis. Man šķiet, ka tu par mani esi pavisam aizmirsis.
Te ir tumšs, auksts un mitrs. Un ir tik vientuļi.
Te neiespīd neviens saules stariņš.
Un es neatceros, ko nozīmē dzīvot un priecāties.
Kad mēs bijām kopā, katra diena bija kā brīnums.
Kamēr nenotika tas.
Kas mūs ar tevi izšķīra. Pēc tā viss man kļuva savādāk. Un tagad es esmu šeit, bet tu esi tur.
Tu neapciemo mani, tu esi par mani aizmirsis.
Bet es turpinu tev rakstīt. Es zinu, ka tu regulāri saņem manas vēstules.
Piedod, ka šie vēstījumi ir tādā formā.
Atceries, tevi “uzmeta” biznesa partneris? Lūk, tā bija mana vēstule. Toreiz tu savos pārdzīvojumos man biji tik tuvs, ka varēji man pat pieskarties. Acīmredzot es ne tik spēcīgi uzspiedu, vajadzēja vēl efektīvāk. Es vēl joprojām esmu šeit, tu tā arī neatnāci pēc manis.
Un, vēl. Atceries, tava mīļotā sieviete negaidīti partrauca jūsu attiecības un pazuda? Tu nespēji gūt mieru. Lūk, arī tā bija mana vēstule. Bija vēl citas. Agrāk. Nedaudz vienkāršākas un mazāk sāpīgas. Bet tu tās ignorēji. Man nākas izgudrot arvien jaunas un daudz pamanāmākas. Varbūt tomēr aizklauvēšos līdz tavai sirdij.

Šķiet, ir pagājusi mūžība, kopš neesam redzējušies. Toreiz es saņēmu sitienu, kas bija domāts tev. Paņēmu sev visas tavas sāpes un pārdzīvojumus. Lai tu varetu tikt galā. Un varētu iet tālāk. Un tad es attapos šeit. Šajā tumsā. Viena.

Atceries? Es taču neesmu briesmīga. Tikai bailes mani tādu tev rāda. Lai tu nenāktu. Tev nav jābaidās, tev ir pietiekami daudz spēka, lai izturētu mūsu tikšanos.

Kad tu varēsi izvest mani gaismā, apskaut mani un dot man mīlestību, es atkal kļūšu tā skaistā, kas biju agrāk – kopā ar tevi. Tāda, kādu sevi atceros. Tavs spēks. Tavs atbalsts. Es esmu daļa no Tevis.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

PAR SPĪTI PRĀTAM

Katru reizi, kad sirds atsaucas kādam impulsam, bet prāts kā ar nazi nogriež šo iespēju “tāpēc, ka…” – notiek sevis nodošana. Katru reizi.
Tiek apspiests iekšējais impulss un sirdsbalss.
Prāts ir radis dzīvot, kā līdz šim. Pat tad, ja ir ļoti sāpīgi un nekomfortabli. Tas ir kļuvis par komfortu. Tik ļoti ierastu, ka bail spert pat soli. Ieradums paciest. Aizliegt sev.
Ieradums atbilst sevis uzliktajam rāmim un visos savos lēmumos balstīties tikai uz to. Gribēt vairāk, bet neiet tajā. Padarīt bezvērtīgas visas iespējas un sev paskaidrot “kāpēc, nē”.
Tāda ierasta vardarbība pret sevi un sevis nodošana.
Kamēr tas neapniks tik ļoti, lai sāktu “psihot un rīkoties”, sekotu savai sirdsbalsij, tikmēr viss paliks kā bijis.
Izeja sākas ar lēmumu. Ar nolūku. Tādu, uz kura var atbalstīties un spert soli.
Cilvēkā ir apslēpts milzīgs spēks. Taču bez lēmuma un paša cilvēka pirmā spertā soļa, šis spēks tā arī var palikt nerealizējies.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Viegli un ar prieku

Ja prāts ir pieradis pie “smagi”, tas turpina izvēlēties grūtus maršrutus. Savādāk tam būs neinteresanti. Iekšējie iestatījumi ietekmē to, kādas situācijas un kādi cilvēki pievelkas, ko tu ievēro, kas paliek neievērots un tiek ignorēts. Kas ir uzmanības centrā. Ja iekšējos uzstādījumos iestatīts, ka jābūt “smagi”, tad tieši tā arī būs. Tieši tā sakārtosies realitāte. Tieši tāda būs kustība pa ceļu un tieši tāds būs pats ceļš.

Un it viss to apstiprinās, kā vienīgo iespējamo no variantiem. Tā, it kā savādāk nevarētu būt. Un neienāks pat prātā to apšaubīt, un iedomāties, ka var būt arī vienkārši. VIEGLI.

Bet, ko tad, ja var? Un tas būs ne mazāk interesanti. Viegli un ar prieku.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Viena maza atslēdziņa var atvērt ļoti lielas durvis

Jaunais var stāvēt uz sliekšņa un pacietīgi gaidīt, kad beidzot to ievēros, sadzirdēs. Kad beidzot atvērs durvis un ielaidīs.

Bet Viņu neievēro. Meklē, no visas sirds vēlas, tiecas, bet neievēro.

Un Jaunais stāv un gaida.

Ievēro taču beidzot, pievērs savu uzmanību!

Paskaties, lūk, es esmu – tikai pastiep roku un pieskaries!

Bet, nē.

Cilvēks ir pieradis dzīvot tajā, kā bijis. Kā ir pa jaunam, nezina. Taču ļoti gribas. No sirds gribas. Ko tikai nav centies darīt – bet rezultātā viss ir pa vecam, tāpat, kā bijis.

Bet tajā pat laikā dziļi cilvēkā sēž un smaida pārliecība un neticība par to, ka var būt savādāk. Smaida un padara neredzamu un nepieejamu to pašu Jauno.

Kamēr cilvēks neieskatīsies sevī un neieraudzīs to. Kamēr nenoticēs, ka var būt arī savādāk.

Viena maza atslēdziņa var atvērt ļoti lielas durvis.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

NE sava atbildība

Ir lamatas, kurās bieži iekļūst “ar sevi strādājoši” cilvēki.

Vienas no tām – uzņemties NE savu atbildību.
Tas var būt noticis neapzināti, un mēs neatceramies, kur un kad devām tam savu piekrišanu un pieņēmām šo lēmumu.

Un, tā, šis cilvēks rok, rok un rok, un neredz ne galu ne malas šai rakšanai. Par sevi rok un par “to puisi”.

Bezgalīgi izrakumi, kas nedod jūtamu rezultātu. Bezdibenis. 

Viltus atbildība, viltus izrakumi. Rezultātā savas dzīves resursi tiek ieguldīti nevis sevī un savas laimīgās dzīves radīšanā, bet bezgalīgos izrakumos, kuriem ar konkrētā cilvēka dzīvi nav nekāda sakara.

Ne sava atbildība, ne savi pienākumi. Feiks.

Atrisinājums tam, ir atklāt sevi tajā visā. Noņemt no sevis visu, kas nav savs. Un novirzīt savus resursus savas laimīgas un harmoniskas dzīves radīšanai.

Izvēlēties sevi un savu dzīvi.

Anna Gusak
Foto: Nothing Ahead
Tulkoja: Ginta Filia Solis

DROSME

Kāpēc pat visstraujākās transformācijas noris pakāpeniski, soli pa solim.

Apzinātas kustības pie sevis process sākas no tā mirkļa, kad tevi vairs neapmierina esošais. Un neapmierina tādā mērā, ka ar to jāsāk kaut kas darīt.

Soli pa solim, kārtu pēc kārtas tiek noņemts viss neīstais. Melīgais. Liekais. Viss, ar ko sevi esi asociējis.

Kustība pie sava iekšējā avota. Kustības gaitā notiek “atmīnēšana”. Kāds kustas ātrāk, kāds lēnāk. Bet būtība ir viena. Turpinot šo “atmīnēšanu” notiek savu resursu integrācija un apgūšana, to resursu, kas agrāk bija atslēgti un nepieejami. Un tad, jau balstoties uz šiem jauniegūtajiem resursiem atklājas jaunas pieejas. Tas, kas tagad ir pa spēkam. Tā, lai tas nebūtu bīstami, nekaitētu. Tā ir pakāpeniska spēka audzēšana.

Balstoties uz savu iekšējo patieso, uz savu iekšējo avotu notiek savas dzīves kvalitatīva pārkārtošana.

Tajā tu zini, kas tu esi, redzi vairāk un vari radīt nevis no cīņas pozīcijām, bet no mīlestības. Balstoties uz savām vērtībām un to, kas priekš tevis ir patiesi svarīgi. Tur, kur tevi vairs nevada programmas, bet, kur tu pats ar sevi maini telpu.

Kur viss ir iespējams.

Jo tu esi tas, kurš reiz spēra pirmo soli, lai neiespējamais kļūtu iespējams.

Anna Gusak 
Tulkoja: Ginta Filia Solis