Ceļš uz dziedināšanu: piedot visiem, kas nodarījuši mums sāpes

piedošana2

Kad tiek atvērta brūce uz emocionālā ķermeņa, no tās ir jāiztīra visi netīrumi, visa inde. Kā to izdarīt? Kāds liels Skolotājs vēl pirms pāris tūkstošiem gadu piedāvāja mums risinājumu: PIEDOT. Nekas, izņemot piedošanu, nav spējīgs attīīrīt mūsu brūces no emocionālās indes.

Piedošana vajadzīga mūsu pašu Dvēseles dziedināšanai. Mēs piedodam, jo esam līdzcietīgi paši pret sevi. Piedošana tā ir mīlestības izpausme pašam pret sevi.

Ir jāpiedod visiem, kas nodarījuši mums sāpes, pat tad, ja šķiet, ka viņu nodarīto vienkārši nav iespējams piedot

Piedot viņiem ne jau tādēļ, ka tie pelnījuši piedošanu, bet tādēļ, ka jūs paši vairs nevēlaties ciest un paciest tās sāpes katru reizi, kad atceraties to, ko jums nodarīja. Un nav svarīgi, kā tieši jūs apvainoja – piedodiet viņiem, jo jūs taču nevēlaties slimot arī turpmāk.

Pieņemsim, ir šķirta sieviete. Iedomājieties, ka viņa bija precejusies desmit gadus, pēc tam sastrīdējās ar vīru kaut kāda briesmīga viņa nodarījuma dēļ. Viņi izšķīrās un tagad viņa no visas sirds neieredz bijušo vīru. Pat viņa vārda pieminēšana, viņai vēderā izraisa spazmas un nelabumu. Emocionālā inde ir tik spēcīga, ka viņa vairs nav spējīga to izturēt. Sievietei vajadzīga palīdzība un viņa dodas pie psihoterapeita. Viņa saka: “Man ir ļoti sāpīgi. Viss manī vārās – naids, greizsirdība, sašutums. Kaut ko tādu nevar piedot! Es neieredzu šo cilvēku!”,

Psihoterapeits atbild: “Jums jālaiž uz āru savas emocijas, jāizrunājas, jāizlaiž savas dusmas un naids. Dodiet vaļu savam aizkaitinājumam, paņemiet spilvenu un iekožaties ar zobiem tajā, sitiet, plosiet! Lai dusmas iznāk uz āru!” Viņa pati sev sarīko histēriju, apzinātu emociju sprādzienu. Paliek vieglāk. Sieviete iedot psihoterapeitam tūkstots rubļu, sakot: “Pateicos, dakter! Man ir daudz labāk!” Pirmo reizi pa ilgiem laikiem viņas sejā parādās smaids.

Un, lūk, viņa iziet no kabineta un, uzminiet, kas pabrauc viņai garām uz ielas? Ieraugot savu bijušo vīru, viņas dusmas un naids iekvēlojas ar vēl lielāku spēku kā agrāk…
Emocionālais sprādziens šajā gadījumā atnes tikai īslaicīgu atvieglojumu. Jā, tas palīdz uz brīdi atbrīvoties no daļas indes, un cilvēkam uz brīdi paliek vieglāk, bet pašu brūci tas nesadziedē.

Vienīgais veids, kā izdziedināt brūci ir piedot! Šai sievietei ir jāpiedod savam vīram viņa nodarījums.
Kā saprast, vai esi piedevis cilvēkam no sirds, pa īstam?
Tikšanās ar viņu vairs neuzvanda bijušās jūtas. Šī cilvēka vārda pieminēšana vairs neizsauc emociju vētru. Citiem vārdiem runājot, pieskaršanās brūcei vairs nenodara sāpes – un tas nozīmē, ka esat piedevis no sirds, pa īstam. Protams, uz emocionālā ķermeņa rēta paliek, tāpat kā uz ādas paliek pēdas. Notikušais paliek atmiņā, tu visu atceries, taču, kad brūce aizdzijusi, tā vairs nesāp.

Iespējams, jūs tagad domājat: “Piedot citiem: viegli pateikt! Es ļoti priecātos, ja varētu to izdarīt. Bet nesanāk”. Mums ir simtiem attaisnojumu tam, ka neesam spējīgi piedot. Bet tā nav taisnība.

Taisnība ir tajā, ka tie, kuri neprot piedot, jo nav raduši to darīt, ir trenējušies meistarībā ne-piedodot.

Bija laiks, kad mums, esot bērniem, piedošana bija asinīs. Pirms aplipinājāmies ar dvēseles slimību ne-piedošanu, mēs piedevām bez jebkādas piepūles, tas notika pats no sevis. Parasti mēs piedevām uzreiz. Paskatieties uz bērniem, kuri kopā rotaļājas: lūk, viņi sastrīdējās, pat sakāvās un viens ar asarām acīs  skrien pie mammas: “Mammu, viņš man iesita!” Divas mātes iesaistās sarunā, šī saruna ātri pāraug savstarpējos apvainojumos, bet bērni jau pec pāris minūtēm,atkal spēlējas, it kā nekas nebūtu noticis. Bet ko dara viņu mātes? Viņas sāk ienīst viena otru līdz mūža galam.

Un te mēs nerunājam par to, ka jāiemācās piedot – mums šī spēja ir iedzimta. Taču, kas notiek? Mums māca gluži pretējo, un mēs nenogurstoši mācamies ne-piedot. Protams, ar laiku mēs vienkārši pierodam pie tā, ka nevajag piedot. Lai kā mūs cilvēks būtu apvainojis, mēs viņam nekādā gadījumā nepiedosim, uz mūžu izsvītrosim viņu no savas dzīves. Un sākas patmīlas karš. Kāpēc?
Tāpēc, ka tad, kad mēs nepiedodam, nostiprinās mūsu pašu patmīlība un sava svarīguma sajūta. Mūsu viedoklis izskan it kā svarīgāk, ja mēs paziņojam: “Lai kā tur arī nebūtu, es viņam nekad nepiedošu! Kaut ko tādu nepiedod!”

Bet pati būtiskākā problēma ir LEPNĪBA.
Lepnība un patmīla (nejaukt to ar pašcieņu) liek mums pieliet eļļu aizvainojuma ugunij, nemitīgi sev atgādināt, ka to piedot nav iespējams! Taču padomāsim, kurš šajā gadījumā cieš un kuram uzkrājas arvien vairāk šīs emocionālās indes? Mēs šaustam sevi par to, ko nodarījuši citi, kaut paši neko sliktu neesam darījuši.

Vēl vairāk, mēs pierodam ciest kaut tikai tādēļ, lai nosodītu paridarītāju. Mēs uzvedamies kā mazi bērni, kuri taisa histērijas, kaut patiesībā vēlas tikai pievērst sev uzmanību. Mēs nodaram sev sāpes, paziņojot: “Skaties, ko es daru! Un tas viss tikai tevis dēļ!” Joki jokiem, bet tieši tā arī viss notiek. Daudzos gadījumos mēs pat nesaprotam, kāpēc tik emocionāli un aizkaitinati reaģējam uz saviem vecākiem, draugiem, dzīvesbiedriem. Mēs esam sašutuši, bet, ja otrs cilvēks palūdz mums viņam piedot, mēs izplūstam asarās un atkartojam: “Nē, nē, tu man piedod!”

Atrodiet sevī bērnu, kurš stūrī ierāvies histerijā kliedz. Piedodiet sev savu lepnību, augstprātību un atlaidiet tās! Aizmirstiet par savu svarīgumu un vienkārši palūdziet piedošanu visiem parējiem un jūs paši redzēsiet, kādas brīnišķīgas parvērtības notiks jūsu dzīvē.

Sākumā sastādiet to cilvēku sarakstu, kam, jūsuprāt būtu jāpalūdz piedošana, un pēc tam domās palūdziet to katram no viņiem, ja jums nav laika satikties un negribas to darīt.
Pēc tam sastādiet sarakstu ar cilvēkiem, kuri jūs aizvainojuši, – tiem, kuriem jums jāpiedod. Sāciet ar saviem vecākiem, brāļiem, māsām, bērniem, vīriem, sievām, mīļotajiem, kaķi, suni, valdību un Dievu.

Piedodiet viņiem visiem un apzinieties, lai ko arī viņi nebūtu izdarījuši, jums gar to nav nekādas daļas. Atcerieties, katrs sapņo pats savu Sapni. Vārdi un darbi, kas nodarīja jums sāpes, bija tikai tā cilvēka reakcija uz visiem tiem krāmiem, kas glabājas viņa paša prātā. Viņš redz sapni par elli, bet jūs viņa sapnī esat tikai otrā plāna aktieri. Jūs neesat vainīgi tajā, ko viņš nodarījis. Un, kad radīsies tada apziņa, kad jūs pārstāsiet uztvert to visu personīgi, līdzjūtība un sapratne noteikti palīdzēs jums piedot ikvienam.

Sāciet ar piedošanu, ar praktisko prasmi piedot. Sākumā nebūs viegli, bet pec tam tas kļūs par ieradumu. Vienīgais veids, ka atgriezt sev prasmi piedot ir darīt to praksē. Treniņi, prakse un tā līdz brīdim, kad varēsiet PIEDOT PATS SEV.

Agri vai vēlu tu saproti, ka ir jāpiedod sev par visām brūcēm un indi, par visām ciešanām, kuras nodarīji pats sev, radot tieši tādu sapni. Un tad, kad tu piedod sev, iestājas harmonija pašam ar sevi, tad nostiprinās mīlestība pret sevi. Tā arī ir augstākā piedošana – kad beidzot tu PIEDOD PATS SEV.

Apzinieties šī akta spēku un piedodiet sev par visu, ko esat izdarījuši savas dzīves laikā. Un, ja ticiet reinkarnācijai, piedodiet sev par visu, ko esat nodarījuši visu savu iepriekšējo dzīvju laikā. Pārliecības par to, kas ir labs un kas ļauns, mūsos izsauc kauna sajūtu par to, ko mes uzskatām par sliktu. Mēs atzīstamies, ka esam vainīgi, mes esam pārliecināti, ka esam pelnījuši sodu – un sodam paši sevi. Mēs esam pārliecināti, ka mūsu nodarītais ir tik briesmīgs, ka noteikti no tā ir jāattīrās. Bet, ja no sirds tici tam, ka :”Lai notiek tava griba” – tas kļūst pavisam reāli. Šajā ziņā mēs radām savu karmu un mums jāatbild par to, ko ar savu ticēšanu esam radījuši.

Tas kartējo reizi pierāda to, cik ļoti vareni un spēcīgi mēs esam. taču, lai atbrīvotos no vecās karmas, ir vienkārši jāatmet šis priekšstats, jāatsakās tam ticēt un skat, karmas vairs nav.

Nav jācieš, nav par kaut ko jāmaksā: viss beidzies. Ja varēsi piedot sev, karma vienkārši izkūpēs gaisā. No tā brīža dzīve it kā sākas no sākuma. Un tā kļūst viegla, jo piedošana ir vienīgais veids, kā attīrīt emocionālās brūces, vienīgais veids kā izdziedēt tās…

Avots: http://lubovbezusl.ru

Tulkoja: Ginta FS

Es vēlos iemācīties piedot

dveseles88

Reiz sapulcējās Dvēseles, pirms došanās uz Zemi..

Un Dievs jautāja vienai no viņām:

— Kāpēc Tu dosies uz Zemi?

— Es vēlos iemācīties piedot.

— Kam gan tu vēlies piedot? Paskaties, kādas tīras šeit visas Dvēseles – gaišas un mīlošas. Tās tik ļoti mīl tevi, ka nenodarīs tev neko tādu, par ko tev viņām būs jāpiedod.

Dvēsele paskatījās uz savām māsiņām un patiešām – tās viņu mīlēja bez nosacījumiem, tāpat kā viņa.

Dvēsele noskuma un teica:

— Es tik ļoti vēlos iemācīties piedot!

Te pienāca pie viņas cita Dvēsele un teica:

— Neskumsti, es tevi tik ļoti mīlu, ka esmu gatava būt tev blakus uz Zemes un palīdzēt tev iemācīties piedot. Es kļūšu par tavu vīru – krāpšu tevi, dzeršu, bet tu mācīsies man piedot.

Otra Dvēsele pienāca un teica:

— Es arī tevi ļoti mīlu un iešu kopā ar tevi un būsu tava māte – sodīšu tevi, jaukšos tavā dzīvē, traucēšu dzīvot laimīgi, bet tu macīsies man piedot.

Trešā Dvēsele teica:

— Un es būšu tava labākā draudzene un pašā nepiemērotākajā brīdī es tevi nodošu, bet tu mācīsies man piedot.

Vēl viena Dvēsele teica:

— Bet es būšu tavs priekšnieks, un mīlot tevi, izturēšos rupji, netaisnīgi, lai tu varētu izbaudīt piedošanu.

Vēl viena Dvēsele pieteicās būt par neganto vīramāti.

Tā savācās viena otru mīlošu Dvēseļu grupa, kuras izdomāja savas dzīves scenāriju uz Zemes, lai izdzīvotu piedošanas pieredzi.
Tās nonāca uz Zemes.

Taču izradījās, ka uz Zemes atcerēties sevi un vienošanos bija ļoti grūti.

Vairums uztvēra šo Zemes dzīvi ļoti nopietni, sāka viena uz otru dusmoties, apvainoties un aizmirsa par to, ka pašas sastādīja šo dzīves scenāriju. Un galvenais, aizmirsa to, ka tās mīl viena otru.

Avots: http://sobiratelzvezd.ru

Tulkoja: Ginta FS

Ļauj man nomirt dzīvam, nevis dzīvot mirušam

lugsanas5

Iznīcini manī to, kas jāiznīcina. Dari stipru to, kam jābūt stipram.

Izmanto mani. Radi ar mani, uzzīmē ar mani katru pilienu uz dzīves audekla. Palīdzi man dzīvot pilnu un unikālu dzīvi, pastaigāties mežā pa taku, kuru neviens pirms manis nav gājis.

Parādi man, kā mīlēt dziļāk – dziļāk, kā jebkad agrāk esmu uzskatījis par iespējamu.

Turi manu acu priekšā to, no kā agrāk es aizgriezos.

Palīdzi man kļūt maigākam, atslābt, pilnībā pieņemot to, ar ko es vēljoprojām atrodos kara stāvoklī.

Ja mana sirds vēljoprojām ir aizvērta, parādi man, kā to atvērt bez vardarbības.

Ja es vēljoprojām kaut ko turu, palīdzi man to atlaist.

Dod man problēmas un šķietami nepārvaramus apstākļus, ja tie man atnesīs vēl dziļāku pazemību un uzticēšanos dzīvei.

Palīdzi man smieties par savu nopietnību. Ļauj man atrast humoru tumsā.

Parādi man dziļo miera sajūtu vētras laikā. Neslēp no manis patiesību. Nekad!

Lai pateicība ir mans ceļvedis. Lai piedošana kļūst par manu lūgšanu. Lai šis brīdis ir mans pastāvīgais ceļabiedrs.

Ļauj man ieraudzīt tavu seju katrā sejā. Ļauj man sajust tavu silto klātbūtni manā paša klātbūtnē.

Atbalsti mani, kad es klūpu. Elpo caur mani, kad es nevarēšu elpot.

Ļauj man nomirt dzīvam, nevis dzīvot mirušam!

Autors: Džefs Fosters

Tulkoja: Ginta FS

Svētie pa šo Zemi nestaigā

lugsana7

Man bija kāda paziņa, kura gaidīja pensiju, lai beidzot sāktu dzīvot.
Viņa sapņoja, ka mitināsies vasarnīcā, kops savu dārzu, uzpasēs vistas, lutinās sevi ar pirtiņu, svaigiem augļiem un dārzeņiem un svaigu gaisu.

Viss, ko viņa darīja savā dzīvē, pavisam gludi veda viņu tuvāk šim sapnim. Mēs iepazināmies, kad viņai bija trīsdesmit septiņi gadi un man viņa šķita ļoti nobriedusi sieviete. Es vēroju, kā viņa uzkrāj materiālos labumus, attiesā bijušajam vīram mašīnu, it kā dēla interesēs, bet patiesībā, lai brauktu uz savu vasarnīcu. Metodiski un plānveidīgi “izdzīvo” no šīs vasarnīcas brāli, lai vecāku mantojumam būtu viens īpašnieks – viņa. Strādā nemīlamā darbā, lai ātrāk no tā varētu aizmukt un kaut ko vērtīgu padarīt savā piepilsētas saimniecībā.

Ar laiku man sāka šķist, ka trešo reizi viņa apprecējās ar vienu vienīgu mērķi – lai būtu vīrietis, kurš strādās viņas vasarnīcā. Uzbūvēs garāžu, pirti un siltumnīcu, skārtos elektroinstalācijas, ūdens padevi – un jāteic, ka vīrs vinai patiesi bija ar zelta rokām.

Kad ar maigumu, kad – ēdienu, kad – komfortu, viņa piesēja šo vīrieti sev cieši, cieši. Viņai šķita, ka viņas rokās ir visi pavedieni, un viņa pati vada savu dzīvi.
Noliedzot savu pagātni, sakot visu, ko domā par savām draudzenēm, pamazām visas tas pazaudēja. Noliedzot visus gaišos brīžus, kas bija pavadīti kopā ar radiniekiem, viņa arī tos visus pazaudēja. Kolēģi viņu nemīlēja dēļ viņas merkantilās dabas un attieksmes pret cilvēkiem.

Taču, neskatoties uz to, viņu vadīja ideja – viņa redzēja sevi kā sava īpašuma saimnieci. Zīmēja sev ilgu mūžu pensijā, kurā esot, beidzot varēs dzīvot tā – pa īstam. Visi iepriekšējie dzīves gadi bija tikai sagatavošanās šim laimīgajam periodam, kuru viņa pati sev radīja.

Un pēc tam viņa nomira. Piecdesmit četros gados. No galvas smadzeņu audzēja. Likteņa ironija – līdz pensijai bija atlicis viens gads..

Viena no viņas māsīcām, tā, kura jūt un saprot vairāk kā vairums cilvēku, palūdza, lai šī sieviete apdomā savu dzīvi, lai palūdz piedošanu cilvēkiem, kuriem darījusi pāri, lai attīrās, jo, iespējams, tā varētu slimību apstādināt. Smadzenes, tās pirmkārt ir domas. Ar apziņas palīdzību var mainīt situāciju, pat izdziedināties, tikai jāatrod tā vieta, kurā sākusies kļūda.

Bet viņa to negribēja… Nedzirdēja…. Aizgāja, tā arī netzinusi un nepieņēmusi…

Vīrs atrada citu sievieti un pameta manu paziņu, pat nesagaidījis beigas, izdzina viņas bērnus un iemitinājās tajā pat vasarnīcā kopā ar jauno sievu.

Kāpēc es to stāstu?

Nezinu… Dažkārt es ļoti asi izjūtu šo momentu “šeit un tagad”. Zinu, ka rītdiena var arī nepienākt. Pārdzīvoju par cēloņu-seku esamību attiecībās ar citiem cilvēkiem. Ļoti sāpīgi pārdzīvoju kļūdas. Nožēloju, ka neesmu bijusi pietiekami akurāta attiecībās ar cilvēkiem. Dusmojos uz sevi, ja esmu nodarījusi kādam pāri, pat tad, ja esmu bijusi pārliecināta par savu viedokli.

Nedomāju, ka tās ir sliktas īpašības. Dzīvs cilvēks nav Dievs. Un ir briesmīgi, ja viņš sevi par tādu uzskata.

Un arī profesionāļi, kas stradā ar dvēselēm, kļūdās. Ko tad vēl runāt par citiem – vienkāršajiem cilvēkiem. Viss, ko mēs varam izdarīt, ir atzīt, ka neesam pilnīgi. Visi. Bez izņēmuma. Visi kļūdās. Svētie un bezgrēcīgie pa šo Zemi nestaigā.

Katrs no mums aiz sevis atstāj salauztu siržu kapsētu. Es vēlētos, lai manējā būtu mazāka. Un es rūgti pārdzīvoju, ja tā palielinās. Līdz brīdim, kad viss būs beidzies, es vēlētos, lai man ir mirkliss, kad visu pardomāt un palūgt piedošanu.

Autors: Lilija Ahremčika

Tulkoja: Ginta FS

Labākais, ko es uzdāvināju savai meitai

13015536_1044227522303186_1068666157146542917_n

Piecu gadu laikā, kopš sākās mans Hands Free ceļojums, es sapratu, ka labākās dāvanas nav tās, ko mēs glīti iesaiņojam kastītē. Labākās dāvanas ir tās, kas prasa pašatdevi, laiku un sirdi. Un es vēlos ar jums padalīties tajā, kuras no savām dāvanām es uzskatu par labākajām. Ceru, ka mans godīgais, pašas izsāpētais stāsts iedvesmos kādu no jums sākt dāvināt tādas dāvanas, kas dara bagātāku dzīvi daudzu gadu garumā, ietekmējot gan to, kurš saņem, gan to, kurš dāvina, bet, iespējams, arī veselu pasauli. Un tas patiešām ir iespējams.

Labākais, ko es uzdāvināju savam vīram, ir PIEŅEMŠANA

Pirmos desmit mūsu laulības gadus es bieži domāju par to, ka man ļoti gribētos kaut ko pamainīt manā vīrā. Es vēlējos, lai viņš būtu atvērtāks. Vēlējos, lai viņš manī klausītos uzmanīgāk. Es sapņoju par to, ka viņš patstāvīgi sāks ievērot, ko vajag piekārtot mājās, skatīsies man acīs, kad mēs runājam, un klusāk košļās košļājamo gumiju. Man ļoti gribējās, lai viņš nesaceltu tādu traci ik reizi, kad runa iet par dzimšanas dienas ballītēm vai citiem svētkiem.(Kā gan viņš to atļaujas!),Es pavadīju ļoti daudz laika domās par to, ka mans vīrs reiz kļūs savādāks, kļūs pavisam cits.

Reiz mums dzīvē bija ļoti saspringts moments. Kā likums, pirms katra tada notikuma es ļoti nervozēju. Mans vīrs ir pavisam savādāks – viņš man lika atslābināties. Un es teicu: “Man tā ir jauna pieredze! Es uztraucos! Vai tu vēl to neesi sapratis? Es esmu tāda, kāda esmu! Es nemainīšos. Un tas ir normāli. Iespējams, man nekas nav jāmaina!”

Oh!.

Un tajā mirklī, kad es stāvēju viņa priekšā, vēloties, lai viņš redzētu un mīlētu mani tādu, kāda es esmu, es beidzot ieraudzīju viņu – tādu, kāds viņš ir.

Un, pārstājot sapņot par to, ka viņš izmainīsies, es vienā brīdī ievēroju, ka viņš ir kļuvis atvērtāks – naktī, kad gaisma bija izslēgta un es pilnībā biju ieslīgusi kopējās sajūtās. Es ievēroju, ka viņš ļoti uzmanīgi klausās, kad es saku : “Tas ir svarīgi”. Es ievēroju, ka viņš ir uzņēmies ļoti daudzus mājas darbus, kurus agrāk nedarīja. Es apzinājos, ka viņš mani pārspēj dāvanu pasniegšanā, viņam vienkārši ļoti patīk dāvināt un viņam ir talants atcerēties to, kas cilvēkiem patīk. Un, kad viņš košļāja savu košļajamo gumiju, es sev atgādināju, ka reiz man ļoti pietrūks šīs skaņas un, ka šobrīd mani tā pat nomierina..

Labākais, ko es uzdāvināju savam vīram, ir PIEŅEMŠANA, un izrādījāš, ka es ar viņu dalījos šajā dāvanā.

Labākais, ko es uzdāvināju savai vecākajai meitai, ir BRĪVĪBA.

Pirmos sešus gadus Natālijas dzīvē, es ļoti daudz ko gaidīju no sava mazā, kustīgā bērna. Uz saviem trauslajiem pleciem viņa nesa milzīgu nastu, ko bija saņēmusi no sievietes, kas vēlējās, lai viss izskatītos ideāli un sekoja savam ģenerālplānam. Natālija ātri uzķēra manas perfekcionista slieksmes. Viņa kļuva stingra pret sevi, prasīga.  Viņas skatienā bija sastingušas sakāves gaidas un viņa nervozi kodīja lūpas.

Reiz es ievēroju, ka viņas istabas durvis arvien biežāk ir aizvērtas, un iemesls tam tālu nebija jāmeklē. Mana meita deva priekšroku laikam, kas pavadīts vienatnē – ne savas kritiskās mātes sabiedrībā. Un es sapratu, ka, ja es vēlos vairāk piedalīties sava mīļotā bērna sarunās, priekos, noslēpumos un skumjās, man nepieciešams mazāk kontrolēt un dot vairāk brīvības un atbalsta.

Es sāku viņai izteikt atzinību par visu, ko viņa darīja, tā vietā, lai noradītu uz to, kas, manuprāt bija “ne tā”. Es ievēroju, ka dažkārt uz viņas “kļūdām” vispār nav vajadzības norādīt.Galu galā viņa auga, mācījās un viņai bija vajadzīga brīvība – pašai izmēģināt, kā tas ir krist un celties – bez aiz muguras stavošā kritiķa palīdzības.

Kad mēs pavadījām kopā savu laiku, par manu mērķi kļuva vēlme padarīt katru viņas dienu labāku, un netraucēt viņu velti, bez iemesla. Ar laiku es iemācījos pakāpties atpakaļ un no malas vērot, kā mana mazulīte izmanto savas organizatoa spējas, radošo domāšanu, kā viņa lieliski tiek galā ar sociālās nometnes vadītājas pienākumiem, rokoties sarežģītu medicīnisku terminu grāmatās un, aizstāvot tos, kam klājas grūti. Katru vakaru mēs no sirds izrunājāmies viņas klusajā tumšajā istabā, un viņa man stāstīja par to, kā vēlas palīdzēt pasaulei. Viņa zin, ka, neskatoties uz kļūdām un kritieniem, kas neglābjami katram gadās dzīves ceļā, es vienmēr viņu atbalstīšu.

Labākā dāvana, ko es uzdāvināju savai meitai, ir BRĪVĪBA mēģināt, zaudēt un uzvarēt. Un, izrādās, viņa ar mani dalījās šajā dāvanā.

Labākais, ko es uzdāvināju savai jaunākajai meitai, ir LAIKS.

Uz to brīdi, kad manai jaunākajai meitai palika četri gadi, es skaidri biju likusi viņai saprast to, ka viņas pieeja dzīvei “ir jāapstājas un jāpasmaržo rozes”, man, kā efektīvai mātei ir īsta skabarga dibenā.

Tas notika līdz brīdim, kad izdzirdēju, kā vecākā meita jaunākajai lasa morāli par šo tēmu – tādā nepatīkamā tonī, ka man skudriņas parskrēja ķermenim, un es sapratu, kādu ļaunumu es nodaru saviem bērniem.

Tajā dienā es paskatījos Eiverijai acīs un teicu: “Piedod, mīļā, ka liku tev steigties. Man patīk, ka tu visu dari savā ritmā un es vēlētos tev līdzināties.”

Abas meitas izskatījās vienlīdz izbrīnītas par manu dīvaino atzīšanos, bet Eiverijas seja pēc tā burtiski staroja laimē. Un es zināju, ka, ja izpildīšu savu solījumu un centīšos būt līdzīga viņai, tas izmainīs visu mūsu dzīves.

Katru reizi, kad tas bija iespējams, es ļāvu Eiverijai noteikt tempu. Es viņu slavēju, kad viņa ievēroja kaut ko tādu, kam citi pagāja garām, un pati sāku kopā ar viņu ievērot daudzas lietas, ko agrāk nebiju ievērojusi. Es redzēju, kādu laimes sajūtu viņa izbauda, kad lēnītiņām uzvelk savu mīļāko pidžamu, kad ļoti akurāti kaisa savā ābolu sulā kanēli, maigi mierina savu noskumušo klasesbiedru, un pacietīgi gaida savu vetētiņu. Mans bērns ir Ievērotājs, un es ātri sapratu, ka tādi bērni ir dāvana pasaulei un saviem vecakiem. Un es sapratu, ka tieši viņa pati ir lielākā dāvana manai trakajai un skrienošajai dvēselei. Tagad šis bērns raksta mūziku. Tas ir ļoti nopietns process ar ģitāru un datoru, taču viņai ir gan pārliecība, gan talants, gan pacietība un viņa ar to lieliski tiek galā. Un, pirmkārt – tagad laiks ir Eiverijas pusē un nav vajadzības steigties, kad raksti svarīgu ziņojumu steidzīgajai pasaulei.

Labākais, ko es uzdāvināju savai jaunākajai meitai, ir LAIKS, un izrādās, ka viņa ar mani dalās šajā dāvanā.

Labākais, ko es uzdavināju sev pašai, ir ATĻAUT

Ja nebūtu pieminējusi, ko es uzdāvināju pati sev, es būtu “izlaidusi” vienu ļoti svarīgu dāvanu savā dzīvē. Neviena no iepriekš minētajām dāvanām netiktu uzdāvināta, ja es nebūtu devusi sev atļauju.

Atļauju pārstāt būt tam cilvēkam, kurš var izdarīt “jebko” ar smaidu sejā, laikā, kad kaut kur iekšā lēni mirst mans gars. Atļauju izslēgt ārpasaules trokšņus un sekot sirds balsij… atļauju būt cilvēkam…. atļauju izmantot savas kļūdas kā kāpnes, kas ved tuvāk pie manas labākās versijas… atļauju raudāt…. atļauju priecāties….. atļauju elpot. Es nebūtu tā, kas esmu šodien, ja nebūtu devusi sev atļauju rakstīt – kaut vai desmit minūtes dienā un cerēt kļūt par rakstnieci, kas palīdzēs citiem cilvēkiem viegli uzķert pašu galveno dzīvē.

Pirms pieciem gadiem es sev uzdāvināju ATĻAUJU.

Šī atļauja kļuva par dāvanu gan maniem bērniem, gan vīram un visiem, ar kuriem es dalījos savās atklāsmēs un cerībās. Un vēl līdz šai dienai es īsti labi neprotu dāvināt materiālas dāvanas, bet es esmu ieguvusi jaunu prasmi rakt dziļi, lai atrastu to, pašu svarīgāko, ko es varu dot.

Es ļoti ceru, ka šis raksts ļaus jums sajusties mazāk saspriengtiem un mazak uztraukties par to, ko iesaiņot kastītē. Ļaus koncentrēties uz dāvanu atrašanu savas dvēseles dziļumos. Šīs dāvanas ir – laiks, klātbūtne, piedošana, pieņemšana un tās ietekmē ne tikai saņēmēju, bet arī dāvinātāju un veselu pasauli. Tiem, kuriem interesē, kā sākt dāvināt tādas nozīmīgas dāvanas – nav svarīgi, sev, vai kadam, ko mīli, šis lieliskais citāts, ar kuru padalījās mana draudzene Keitlīna.

«Esi maigāks pret sevi – tu esi tas, kurš elpo, kāda atmiņas, māja veselai dzīvei»
(
Nayyirah Waheed http://www.nayyirahwaheed.com/)

O, jā, protams.
Nozīmīgas dāvanas sākas ar to, ka esi maigāks.

Esi maigāks pret sevi.
Esi maigāks pret viņu.
Esi maigāks.
Esi maigāks.
Mēs nekļūdīsimies, ja būsim maigāki, labestīgāki, atklātāki, pieņemošāki. Vienmēr ir labi sākt ar Mīlestību.

Autors: Reičela Steforda
Tulkoja: Ginta FS

Pasaka par piedošanu

piedošana

Šī pasaka jums palīdzēs nedaudz savādāk paskatīties uz savu sāpi par pāridarījumiem, kurus mēs krājam, krājam, krājam…

— Es nepiedošu, — teica Viņa. – Es atcerēšos.

— Piedod, — palūdza Eņģelis. – Piedod, tev kļūs vieglāk.

— Ne par ko, — viņa spītīgi saknieba lūpas. — To nevar piedot. Nekad.

— Tu atriebsies? – viņš uztraukti jautāja.

— Nē, es neatriebšos. Es būšu augstāk par to.

— Tu alksti barga soda?

— Es nezinu, kāds sods būtu pietiekams.

— Visiem nākas maksāt par saviem lēmumiem. Agri vai vēlu, bet visiem… — klusi teica Eņģelis. — Tas ir neizbēgami.

— Jā, es zinu.

— Tad piedod! Noņem no sevis šo nastu. Tu taču tagad esi tik tālu no saviem pāridarītājiem.

— Nē. Nevaru. Un negribu. Viņiem nav piedošanas.

— Labi, tava darīšana. — nopūtās Eņģelis. – Kur esi nolēmusi glabāt savu aizvainojumu?

— Šeit un šeit. — viņa pieskārās galvai un sirdij.

— Lūdzu, esi uzmanīga. — lūdza Eņģelis – Aizvainojuma inde ir ļoti bīstama. Tā var kā akmens vilkt uz leju, var aizdegt dusmu uguni, kas sadedzina visu dzīvo.

— Tie ir Piemiņas Akmens un Cēlās Dusmas, — viņa pārtrauca. – Tie ir manā pusē.

Un aizvainojums ieperinājās tur, kur viņa teica – galvā un sirdī.

Viņa bija jauna un vesela, viņa būvēja savu dzīvi, viņas dzīslās ritēja karstas asinis un viņa kāri elpoja brīvības gaisu. Viņa apprecējās, piedzemdēja bērnus, viņai bija draugi. Protams, dažkārt viņa uz tiem apvainojās, taču parasti piedeva. Dažkārt strīdējās un dusmojās, bet tad piedeva viņai. Dzīvē gāja visādi, taču par savu aizvainojumu viņa necentās atcerēties.

Pagāja daudzi gadi, līdz viņa atkal izdzirdēja šo neciešamo vārdu – «piedot».

— Mani nodeva mans vīrs. Ar bērniem mūžīgas nesaskaņas. Nauda mani nemīl. Ko darīt? – viņa jautāja padzīvojušam psihologam.

Viņš uzmanīgi viņu uzklausīja, izprašņāja, noskaidroja, nez kāpēc, visu laiku vaicāja par bērnību. Viņa dusmojās un visu laiku centās pārcelt sarunu uz šodienu. Taču viņš visu laiku atgrieza viņu bērnībā. Viņai šķita, ka viņš visu laiku cenšas rakņāties pa viņas atmiņām, cenšoties izvilkt dienasgaismā viņas  seno aizvainojumu. Viņa to negribēja un tāpēc pretojās. Taču šis tēvocītis bija neatlaidīgs.

— Attīrīties jums vajag, — viņš noslēgumā teica. – Jūsu aizvainojums ir izaudzis. Uz tā klājušies vēlākie aizvainojumi kā polipi uz koraļļu rifa. Šis rifs kļuvis par šķērsli enerģijas plūsmai. No tā jums dzīvē visādas problēmas – ģimenē, finansēs. Šim rifam ir asas malas, tās ievaino jūsu dvēseli. Tam iekšā sapinušās dažādas emocijas, tās indē jūsu asinis ar saviem atkritumiem un tā pievelk arvien vairāk un vairāk jaunas nepatikšanas.

— Jā, es to jūtu, — pamāja sieviete. – Laiku pa laikam es kļūstu nervoza, dažkārt pārņem depresija, dažkārt vienkārši kādu gribas nogalināt. Labi, vajag attīrīties. Bet kā?

— Piedodiet to pirmo, pašu lielāko nodarījumu, — psihologs deva padomu. – Nebūs fundamenta un rifs pats sabruks.

— Ne par ko! – iecirtās sieviete. – Tas ir taisnīgs aizvainojums, jo tā tur arī bija! Man ir tiesības apvainoties!

— Jūs vēlaties lai jums būtu taisnība, vai tomēr vēlaties būt laimīga? – jautāja psihologs. Taču sieviete neatbildēja, viņa vienkārši piecēlās un aizgāja, līdzi sev aiznesot savu koraļļu rifu.

Pagāja vēl daži gadi. Sieviete atkal sēdēja pieņemšanā – nu jau pie ārsta. Ārsts skatījās viņas rentgena uzņēmumus, pētīja asins analīzes, drūmi kodīja lūpas.

— Dakter, ko jūs klusējat? – viņa neizturēja.

— Vai jums ir radinieki? – jautāja ārsts.

— Vecāki nomira, ar vīru esam šķirti, bērni ir un mazbērni – arī. Bet kam jums mani radinieki?

— Redziet, jums ir audzējs. Lūk, šeit, — un ārsts parādīja galvaskausa uzņēmumu, kurā skaidri varēja redzēt veidojumu. – Spriežot pēc analīzēm, šis audzējs ir ļaundabīgs. Tas izskaidro jūsu regulārās galvassāpes, bezmiegu un ātro piekušanu. Pats ļaunākais ir tas, ka šis veidojums ātri aug. Tas palielinās, lūk kas ir slikti. 

— Un ko tagad? Man jāiet uz operāciju? – sirdij stingstot, viņa vaicāja.

— Nē, — un ārsts sadrūma vēl vairāk. – Lūk, jūsu pēdējā gada kardiogrammas. Jums ir ļoti vāja sirds. Tāda sajūta, ka tā ir saspiesta no visām pusēm un nav spējīga strādāt ar pilnu jaudu. Tā var nepārciest operāciju. Jums iesākumā jāapārstē sirds. un tikai pēc tam…

Viņš nepateica līdz galam, taču sieviete saprata, ka “pēc tam” var arī nepienākt. Vai nu sirds neizturēs, vai audzējs ņems virsroku.

— Arī asins analīzes jums ir ļoti sliktas. Hemoglobīns zems, leikocītu par daudz… Es izrakstīšu jums zāles, — teica ārsts. – Taču jums pašai jācenšas sev palīdzēt. Jums jāsaved organisms puslīdz kārtībā un morāli jāsagatavojas operācijai.

— Bet kā?

— Pozitīvas emocijas, siltas attiecības ar saviem mīļajiem. Galu galā – iemīlaties! Pāršķirstiet albūmus, atcerieties laimīgo bērnību.

Sieviete šķībi pasmaidīja.

— Pamēģiniet visiem piedot, īpaši vecākiem, — negaidīti ieminējās ārsts. – Tas atvieglos dvēseli. Mana praksē ir bijuši gadījumi, kad piedošana ir darījusi brīnumus.

— Vai tiešām!? – ironiski ievaicājās sieviete.

— Iedomājaties, tiešām! Medicīnā ir daudz palīginstrumentu. Kvalitatīva aprūpe. Piemēram – rūpes. Piedošana arī var kļūt par lieliskām zālēm – pie tam – bezmaksas, bez receptes.

Piedot. Vai nomirt. Piedot vai nomirt? Nomirt un nepiedot? Kad izvēle kļūst par dzīvības un nāves jautājumu, jāizlemj, kādā virzienā tu skaties.

Sapēja galva. Īdēja sirds: «Kur tu glabāsi savu aizvainojumu?» «Šeit un šeit». Tagad tur sāpēja. Jā, tiešām, aizvainojums ir izaudzis un tagad tam vajadzīgs vairāk vietas. Tam sagribējās izspiest savu saimnieci, pārņemt visu ķermeni. Dumjais aizvainojums nesaprata, ka ķermenis neizturēs un nomirs.

Viņa atcerējās savus galvenos pāridarītājus – tos, no bērnības. Tēvu un māti, kuri visu laiku vai nu strādāja vai strīdējās. Viņi vinu nemīlēja tik, cik viņai gribējās. Nekas nelīdzēja, ne labās atzīmes, ne teicamā uzvedība, ne protesti un boikoti. Pēc tam viņi izšķīrās un katrs nodibināja jaunu ģimeni, kurās viņai vieta neatradās. Sešpadsmit gados viņu nosūtīja uz tehnikumu citā pilsētā, iespiežot rokā biļeti, trīs tūkstosus rubļu un čemodānu ar mantām. Tajā brīdī viņa kļuva patstāvīga un nolēma: «Nepiedošu!». Viņa nēsāja šo aizvainojumu visu savu dzīvi, viņa nosolījās, ka tas kopā ar viņu nomirs, un laikam jau tas šobrīd arī notika.

Bet viņai bija bērni, mazbērni un atraitnis Sergejs Stepanovičs, kurš diezgan neveikli centās viņu aplidot. Negribējās mirt. Vēl par agru! «Jāpiedod, — viņa nolēma. – Kaut vai jāpamēģina».

— Vecāki, es jums piedodu, — nepārliecināti viņa teica. Vardi izskanēja neīsti, žēli un nepārliecinoši. Tad viņa paņēma pildspalvu un papīru un uzrakstīja: “Cienījamie vecāki! Dārgie vecāki! Es vairāk nedusmojos. Es piedodu jums.”

Mutē parādījās rūgta garša, sirds sažņaudzās, galva sāka sāpēt vēl vairāk. Bet viņa sažņaudz pildspalvu cieši rokā un turpināja rakstīt: «Es jums piedodu. Es jums piedodu». Nekāda atvieglojuma, tikai niknums viņu pārņēma.

— Ne tā, — čukstēja Eņģelis. – Upe vienmēr tek uz vienu pusi. Viņi ir vecāki, tu – jaunāka. Viņi bija pirms tam, tu – pēc tam. Ne tu viņus radīji, viņi radīja tevi. Viņi dāvāja tev iespēju piedzimt. Esi taču pateicīga!

— Esmu pateicīga, — sieviete nočukstēja. – Un es patiešām ļoti vēlos viņiem piedot.

— Bērniem nav tiesību tiesāt un nosodīt savus vecākus. Vecākiem nepiedod. Viņiem lūdz piedošanu.

— Par ko? – viņa jautāja. – Vai tad es izdarīju ko sliktu?

— Tu sev izdarīji sliktu. Pēc tam tu atstāji sevī šo aizvainojumu? Kāpēc tev sāp galva? Kādu akmeni tu nesā krūtīs? Kas indē Tavas asinis? Kāpēc tava dzīve netek kā skaista, ūdens bagāta upe, bet tek kā mazas urdziņas? Tu vēlies lai Tev ir taisnība, vai Tu vēlies būt laimīga un vesela?

— Vai tiešām tas viss tikai no mana aizvainojuma uz vecākiem? Vai tiešām tas mani tā izmocījis?

— Es tevi brīdināju! — atgādināja Eņģelis. – Eņģeļi vienmēr brīdina. Nekrājiet aizvainojumu, nenēsājiet sevī to, neindējiet sevi ar to. Tas smird, indē visu sev apkārt. Mēs brīdinam! Ja cilvēks izdara izvēli par labu aizvainojumam, mums nav tiesību tur iemaisīties. Ja – par labu piedošanai – mūsu pienākums ir palīdzēt.

— Vai es vēl varu salauzt šo koraļļu rifu? Vai jau ir par vēlu?

— Nekad nav par vēlu, — maigi sacīja Eņģelis.

— Bet viņi taču sen ir nomiruši! Man nav kam tagad lūgt piedošanu, kā man būt?

— Tu palūdz. Viņi dzirdēs. Varbūt nedzirdēs. Galu galā, tu to dari sevis, ne viņu dēļ.

— Mīļie vecāki, — viņa iesāka. – Piedodiet man, lūdzu, ja kaut kas ne tā… Un vispār, piedodiet par visu.

Viņa kādu laiciņu runāja, tad apklusa un ieklausījās sevī. Nekādu brīnumu – sirds īd, galva sāp, nekādu īpašu sajūtu, viss – kā vienmēr.

— Es pati sev neticu. — viņa atzinās. – Tik daudz gadu pagājis…

— Pamēģini savādāk, — deva padomu Eņģelis. – Kļūsti atkal par bērnu.

— Kā?

— Notupies uz ceļiem, un vērsies pie viņiem, kā bērnībā – mammu, tēti…

Sieviete, nedaudz minstinoties notupās ceļos, salika rokas kā lūgšanā, paskatījās augšup un teica: «Mammu, tēti». Pēc tam vēlreiz: «Mammu, tēti…». Acis pletās platas un piepildījās asarām. «Mammu, tēti… tā esmu es, jūsu meita… piedodiet man… piedodiet man!». Viņas sirds sažņaudzās, tad atlaidās un izlauzās nevaldāmas elsas un asaras. Bet viņa atkārtoja un atkārtoja: «Piedodiet man. Lūdzu, piedodiet man. Man nebija tiesību jūs nosodīt. Mammu, tēti……».

Pagāja kāds laiks, iekams asaru straumes izsīka. Bezspēkā viņa sēdēja uz grīdas, piespiedusies pie dīvāna malas.

— Kā Tu? – jautāja Eņģelis.

— Nezinu. Nesaprotu. Liekas, ka tukša, — viņa atbildēja.

— Atkārto to katru dienu, četrdesmit dienas, — teica Eņģelis. – Kā ārstēšanas kurss. Kā ķīmijterapiju. Ja vēlies – ķīmijterapijas vietā.

— Jā, jā, labi. Četrdesmit dienas. Es darīšu.

Krūtīs kaut kas pulsēja un durstīja, vēlās rūgtiem viļņiem. Varbūt tās bija rifa atlūzas. Un pirmo reizi pa ilgiem laikiem tā vienkārši – ne no kā nesāpēja galva…

Autors: Elfika (http://www.elfikarussian.ru/)

Tulkoja: Ginta FS

Piepildi savas vēlmes katru dienu!

11392979_777404645707480_5967274246897341964_n

Mūsu apziņai ir ļoti grūti pieņemt kāda liela sapņa piepildīšanos, jo tajā brīdī tā to var neizturēt un tādā veidā saņemt  ļoti spēcīgu psihisko atpakaļkritienu. Bet, ja mēs katru dienu izpildīsim savas mazās vēlmes: izdzersim krūzīti savas mīļākās tējas, satiksimies ar savu labāko draudzeni, nopirksim sev kādu ilgi kārotu lietiņu, piepildīsim kādu mazu, sen sapņotu sapnīti, mūsu apziņa pamazām pieradīs pie domas, ka mūsu vēlmes piepildās. Un tā mums arī turpmāk atļaus sapņot par lielākām lietām un piepildīt arī tās.

Katru dienu pa mazai drusciņai piepildiet savas vēlmes!

Ar katru mazo, piepildīto vēlmīti mēs arvien vairāk noticam sev un tam, ka mums viss izdosies!

Padomajiet par to, kāda izskatītos jūsu idealā dzīve?

Šo veidolu izdomājat līdz sīkumam: no mājas, kurā vēlaties dzīvot līdz kosmētikai, kādu vēlaties lietot. Un pēc tam sadaliet šīs vēlmes lielajās, vidējās un maziņajās.

Un sāciet ar maziņajām.

Piemēram: nopirkt kādu labu acu tušu – tieši tādu, par kādu sapņojāt, aiziet uz kādu meistarklasi, pamēģināt kādu jaunu ēdienu, nopirkt abonementu uz sporta klubu, apmeklēt astrologu, nopirkt jaunus traukus…

Un pēc šīs vēlmes piepildīšanās, “noķeriet” savu iekšējo stavokli – iesākumā būs milzīgs prieks, taču centieties vienkārši to apzināties, sajust un pieņemt to, ka jūsu vēlmju piepildīšanās ir gluži dabisks process jūsu dzīvē. Pierodiet!

Pēc tam jums būs iespēja realizēt dzīvē arvien lielākus sapņus, kamēr vienā jaukā dienā jūs sapratīsiet un ieraudzīsiet, ka jūsu kādreizējais lielais sapnis ir kļuvis par dabisku jūsu dzīves sastāvdaļu.

Sievietei tas ir ļoti svarīgi – prast koncentrēties uz sīkumiem, priecāties par procesu, atrasties pārpilnības stavoklī.

Tāpēc katru dienu piepildiet savas vēlmes, gatavojiet savu prātu tam, ka piepildīsies jūsu paši lielākie, neticamākie un pārdrošākie sapņi…

Katru dienu!

Autors: Jekaterina Andrejeva (personības izaugsmes trenere, biznesmene, kas samērā īsā laikā ir iemācījusies pilnībā pārveidot savu dzīvi un māca to darīt arī citiem cilvēkiem – īpaši sievietēm)

http://flourish-strategy.com/

Tulkoja: Ginta FS