Ja spēsi piedot sev, karma vienkārši izgaisīs

woman-837156_1920

Ir ļoti svarīgi piedot it visiem, kas nodarījuši mums sāpes, pat tad, ja šķiet, ka nav iespējams piedot. Piedod viņiem ne tāpēc, ka viņi pelnījuši piedošanu, bet tāpēc, ka pats vairs nevēlies ciest un paciest šīs sāpes katru reizi, kad atceries, ko tev nodarīja.

Nav jau svarīgi, ko tieši tev nodarīja, – piedod, jo tu taču nevēlies turpināt slimot.
Piedošana ir nepieciešama tavas Dvēseles dziedināšanai. Tu piedod tāpēc, ka jūti līdz pats sev.

Piedošana ir mīlestības izpausme pašam pret sevi!

Piemēram, ir nesen šķīrusies sieviete. Iedomājies, ka viņa bija precējusies desmit gadus, bet pēc tam sastrīdējās ar vīru dēļ kaut kādas viņa briesmīgas rīcības.

Viņa izšķīrās un tagad neieredz savu bijušo vīru. Pat viņa vārda pieminēšana izsauc viņai spazmas vederā un vemšanu. Emocionālā inde ir tik spēcīga, ka viņa vairs to nespēj izturēt. Viņai ir nepieciešama palīdzība un viņa dodas pie psihoterapeita. Viņa saka: “Dakter, man sāp! Mani smacē naids, greizsirdība un izmisums. Kaut ko tādu nepiedod! Es neieredzu šo cilvēku!”

Psihoterapeits atbild: “Jums ir jāizlaiž šīs savas emocijas, jāizrunājas, jāatbrīvo savs naids. Dodiet vaļu savam aizkaitinājumam: paņemiet spilvenu, iekodieties tajā, sitiet to! Lai naids un dusmas izlaužas uz āru!”

Viņa iet mājās, pati sev sarīko histēriju, apzinātu emociju sprādzienu. Un tiešām, paliek vieglāk. Sieviete iedod psihoterapeitam simts dolārus, teikdama: “Paldies, dakter! Man jau ir daudz labāk!”

Viņas sejā pirmo reizi pa ilgiem laikiem parādās plats smaids. Viņa iznāk no psihoterapeita kabineta un, uzminiet, kas pabrauc viņai garām savā mašīnā? Ieraugot savu bijušo vīru, viņas dusmas un naids sāk kvēlot vēl negantāk kā iepriekš. Viņa kā bulta metas atpakaļ pie psihoterapeita, dod viņam vēl vienu simtnieku un sarīko vēl vienu “izlādēšanās” seansu.

Emociju sprādziens, dotajā situācijā, var palīdzēt tikai īslaicīgi. Jā, tas palīdz atbrīvoties no daļiņas sakrājušās indes, uz kādu brīdi cilvēkam kļūst vieglāk, taču pašu brūci šāds paņēmiens neizdziedēs. Un vienīgais veids, kā to izdziedēt ir PIEDOŠANA.

Šai sievietei vienkārši ir jāpiedod savam vīram viņa nodarījumu.

Kā saprast, ka pa īstam esi piedevis?
Tikšanās ar viņu vairs neuzjundī agrākās emocijas. Šī cilvēka vārds vairs neizsauc nekādas sajūtas

Citiem vārdiem runājot, pieskaršanās šai brūcei vairs nenodara sāpes – un tas nozīmē tikai to, ka esam pa īstam piedevuši. Protams, rēta paliek uz emocionālā ķermeņa, tāpat kā uz fiziskā, pēdas paliek. Notikušais paliek atminās, tu visu atceries, taču rēta vairs nesāp.

Iespējams, tu tagad domā: “Piedod visiem: viegli pateikt! Es labprāt piedotu, bet nevaru. Nesanāk!”

Mums ir tūkstošiem iemeslu un attaisnojumu tam, ka neesam varējuši piedot. Taču patiesībā mēs neprotam piedot tāpēc, ka esam raduši nepiedot.

Mēs neesam pat mēģinājuši piedot, mēs trenējām savu nepiedošanas meistarību. 
Bija laiks, kad mums, bērniem piedošana bija asinīs. Pirms sasirgām ar visaptverošo dvēseļu slimību, mēs piedevām bez jebkādas piepūles, tas vienkārši notika pats no sevis. Un parasti mes piedevām uzreiz.

Paskatieties uz bērniem, kuri kopā spēlējas: lūk, viņi sastrīdās un viens ar asarām acīs skrien pie mammas: “Mammīt, viņš man iesita!”

Divas mammas sāk skaidrot attiecības, kas ātri vien pāraug skaļā strīdā, bet viņu bērni pēc piecām minūtēm jau atkal kopā spēlējas, it kā nekas nebūtu noticis. Un ko viņu mammas? Viņas viena otru jau neieredz – līdz mūža galam! Un te mēs vairs nerunājam par to, ka jāmācās piedot – mums jau ir iedzimta spēja to darīt. taču, kas notiek? Mums māca gluži pretējo, un mēs nenogurstoši trenējamies NEpiedošanā.

Paiet laiks un mēs esam atradinājuši sevi piedot. Lai arī ko cilvēks mums būtu nodarījis, mēs viņam ne par ko nepiedosim un izsvītrosim no savas dzīves uz visiem laikiem. Un sākas patmīlu karš.

Kāpēc? Tāpēc, ka tad, kad mēs nepiedodam, nostiprinās mūsu svarīguma sajūta. Mūsu viedoklis skan kaut kā svarīgāk, ja mēs paziņojam: “Lai kā tur arī nebūtu, es viņam nepiedošu! Kaut ko TĀDU piedot nevar!” Taču īstā problēma ir LEPNĪBA. Tā arī pacenšas pieliet eļļu ugunij, pastāvīgi atgādinot par to, ka piedot nedrīkst.

Vēl vairāk, mēs pierodam ciest tikai tādēļ, lai sodītu “vainīgo”. Mēs uzvedamies kā kaprīzi bērni, kuri rīko histērijas, jo savādāk neprot pievērst sev pieaugušo uzmanību.

Mēs tikai sev nodarām sāpes, skaļi paziņojot: “Skaties, ko es daru! Kā es ciešu! Un tas viss tevis dēļ!” Un tieši tā arī notiek.

Izmet miskastē savu patmīlu un aimirsti par savu svarīgumu un vienkārši palūdz piedošanu.

Sākumā sastādi visu to cilvēku sarakstu, kuriem tev vajag palūgt piedošanu un pēc tam atvainojies katram no viņiem. Kaut vai tikai domās, ja nav laika satikties vai sazvanīties.

Pēc tam sastādi sarakstu ar tiem cilvekiem, kuri tev ir nodarījuši ko nepatīkamu – kuriem tev jāpiedod. Un piedod viņiem visiem: lai ko arī viņi būtu nodarījuši, tu neesi vainīgs. Katram sapņojas viņa personīgais SAPNIS.

Pienāk laiks un tu saproti, ka tev jāpiedod PAŠAM SEV par visām rētām, par visu to indi un ciešanām, ko esi nodarījis sev, radot tieši šo sapni.

Un tad, kad tu piedod pats sev, iestājas miers un harmonija pašam ar sevi, nostiprinās mīlestība pret sevi. Un tā arī ir Augstākā PIEDOŠANA – kad beidzot piedodam sev.

Mūsu pārliecības par labo un ļauno parasti mūsos izsauc kauna sajūtu par to, ko mēs uzskatām par sliktu. Mēs uzskatām sevi par vainīgu, mēs esam pārliecināti, ka esam pelnījuši sodu, – un sodām sevi paši.

Mēs esam pārliecināti, ka mūsu nodarījums ir tik briesmīgs, ka to tik viegli nenomazgāt. Taču, ja patiesi tici, tad “Tavs prāts lai notiek” – tas viss kļūst reāli iespējams. Šajā ziņā mēs paši radām savu karmu un mums jāmaksā par to, ko esam radījuši ar savu ticību. Tas kārtējo reizi parāda to, cik mēs esam spēcīgi. Un mēs varam atmest savus vecos priekšstatus attiecībā uz savu karmu, atteikties ticēt tai – un tās vairs nav. Nav jācieš, nav jāmaksā: viss beidzies. Ja varēsi piedot pats sev: karma vienkārši pazudīs. Un no šī brīža dzīve sāksies no jauna.

Avots: http://magic-goal.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: GInta FS

P.S. Tā arī ir manā dzīvē. Pirms daudziem gadiem mans milzīgais Ego un Lepnība sastrādāja tādas lietas, ko pati sev nevarēju piedot un, ko nespēju piedot citiem. Bet pienāca brīdis, kad iespiestai stūrī, vairs nebija citas izejas. Un es pirms miega savās vīzijās gāju pie cilvēkiem, kuriem biju ko nodarījusi un lūdzu piedošanu, un gāju pie saviem – it kā pāri darītājiem un piedevu. Un kopš tas dienas es tā īsti pat vairs nevaru apvainoties, es neturu ļaunu prātu, jo es negribu sev kaitēt, es vairs nekultivēju greizsirdību, jo saprotu, ka man neviens nepieder un pati sev esmu lielākā vērtība. Un es piedodu sev visus sev  dotos un neizpildītos solījumus, savus pāridarījumus, jo tas viss ir nieks, salīdzinot ar to, ka nespēj piedot pats sev.

Advertisements

Piedot vai apžēlot?

piedot sev1

– Kas ir piedošana?
Zini, cilvēki bieži vien to jauc ar apžēlošanu. Tas nozīmē, ka sākumā mēs kādu sodām (šis process mūsu galvā parasti ieslēdzas automātiski), bet pēc tam mēs stāvam dilemmas priekšā: vai piespriest šim cilvēkam sodu, vai apžēlot to savās acīs.

Mēs taču labi zinām, ka ir jāpiedod. Taču patiesībā piedot nozīmē NESODĪT.
“Piedot” – kas var būt vienkāršāk? Jo, lai sodītu godīgi ir jāzin viss, absolūti viss. Bet, kurš zin absolūti visu?
– Dievs!
– Tieši tā! Tāpēc savu sodīšanu atdod Viņam, bet pats piedod, kā saka: “Nesodi un netapsi sodīts”.
Tas ir tik vienkārši, kad tu no sirds līdzjūtīgi otram cilvēkam saki: “Es neesmu tavs soģis”.
Lūk, ko nozīmē patiesa piedošana.
Autors: Igor Nemoff “Kājāmgājējs”

Tulkoja: Ginta FS

Tava bērna veselība ir tavā varā

berna veseliba1

Jautājums:
Kā vecāku emocionālais fons ietekmē bērnu veselību? Kā kontrolēt savas emocijas, kad bērns slimo?

Bērni slimo ar saaukstēšanās slimībām un gripu tad, kad mammai ir iekšējs saspringums, aizvainojums, pretenzijas un neapmierinātība ar dzīvi. Ja mamma “bremzē” (nevirzās uz priekšu), pakārtojas, izrāda nepārliecinātību, apspiež sevī agresiju vai arī iestieg šajā agresijā, apvainojas un pauž savu neapmierinatību, bērni saaukstēsies, klepos un puņķosies

Tavs pirmais uzdevums ir – pateikties, pateikties, pateikties, Iedomājamies savu bērnu veselu un atkal pateicamies. Tev nav jānervozē, jāpārdzīvo un jāuztraucas (jāpiebāž bērns ar zālēm), jo tādā veidā tu tikai saasini situāciju.

Domājot radoši un izpildot pavisam īsu tehniku: uz 3 sekundēm, ne ilgāk, iedomājoties savu bērnu veselu un tūliņ pat pārslēdzoties, tu radi apstākļus viņa labai veselībai.

Nākamais svarīgais moments ir piedošana. Cik ļoti tu proti palūgt piedošanu, tik arī tavā dzīvē notiek tev patīkami notikumi.

Un treškārt tu nedrīksti veikt darbības, mānot sevi un uzdodot vēlamo par esošo! Tev godīgi ir jāatzīst: “Jā, man nav taisnība, jā, es pati radīju visus apstākļus sava bērna slimībai, jā, mans iekšējais stāvoklis neatbilda tam, kā tam būtu jābūt, un tāpēc mans bērns šobrīd slimo. Es to saprotu, pieņemu un pateicos. Es vēlos, lai vinš būtu vesels!” Tas atnesīs veselību tavam bērnam, Un nevis tas, ka tu uztrauksies, pardzīvosi un nervozēsi.
Autors: Aleksandrs Paļijenko
Tulkoja: Ginta FS

 

Kā izturēties pret vecākiem gados: 10 vienkārši noteikumi

jakovlevs666

Vainas sajūta pavada mūs visus. Lai kas arī notiktu, paliek sajūta, ka kaut ko tomēr neesi paspējis, esi palaidis garām, neesi izdarījis, nepareizi esi izturējies pret vecākiem. Nevajag sevi vainot. Vainīgs ir laiks. Tas ir noslēgts cikls, kas nav atkarīgs no mums.

1. Negaidīt labsajūtu no komunikācijas

Ja tu negaidīsi labsajūtu no mijiedarbošanās ar gados vecākiem radiniekiem, iespējams, ka tu tomēr to saņemsi. Labsajūtu var gūt  no sevis. Piemēram: ja mani sagaida smaga saruna ar vecākiem, man jāspēj atturēties no sava paša dusmām. Vienu sekundi man būs grūti, taču visu pārējo sarunas laiku es jutīšos labi tādēļ, ka esmu atturējies paust šīs dusmas.
Ar veciem cilvēkiem es strādāju pēdējos 15 gadus.

Kad viņi sāk mani “grauzt”, es cenšos noturēties, bet pēc tam saprotu, ka nav jau uz ko apvainoties: tie nav vienkārši mūsu vecāki, tie esam mēs paši pēc 20, 30, 40 gadiem.

2. Pārvaldīt situāciju

Mēs esam pieraduši pie situācijas, kad vecāki mūs vada. Viņi ir stipri un gudrī cilvēki – gan padomu iedos, gan palīdzēs. Taču pēkšņi iestajās tāds brīdis, kad vadība jāņem savās rokās: tagad tu esi stiprs un tev jāpārvalda situācija.
Viņi vēlas, lai mēs būtu veiksmīgi. Ja es atnāku pie vecākiem un sāku sūdzēties, viņi man nespēj palīdzēt. Tāpēc es esmu nodalījis divas patiesības: ir labā patiesība un ir patiesība, kuru viņiem labāk nekad nezināt. Mūsu labklājība ir viņu veiksmes ķīla, un tas mums visu laiku jāatcerās.

3. Necensties viņus mainīt

Kad mēs bijām maziņi, vecāki mums labi “sakompostrēja” smadzenes ar saviem stāstiem par kaimiņu puiku, kurš labāk mācās un klausa vecākus. Kad viņi kļūst veci, mēs sākam viņiem atbildēt ar to pašu: “Skaties, kaimiņiene katru dienu iet staigāt, bet tu caurām dienām sēdi mājās”. Mēs cenšamies viņus izlabot, kaut gan vajadzētu pieņemt  tādus, kādi viņi ir.
Nevajag censties viņiem kaut ko iestāstīt, viņus modernākus vairs nepārtaisīsi. Mēs varam viņus tikai pieņemt. Ja cilvēks ir smēķējis līdz pat 80 gadiem, visticamākais, vinš neatmetīs šo ieradumu. Kā joko kāds mans audzināmais: “Es veicu elpošanas vingrinājumus, kamēr vien cigaretes nebūs beigušās”.

4. Zināt viņu “tehniskās specifikācijas”

Ir skaidri jāsaprot, ar ko mums ir darīšana. Ir jāsaprot, ko nozīmē akls, nedzirdīgs un nespējīgs piecelties cilvēks. Lai saprastu, ko nozīmē akls cilvēks, pamēģini, kā ir būt viņa vietā: kaut vai pamēģini zīmēt tumsā.
Mūsu vecākie radinieki katru dienu redz to, kā samazinās viņu iespējas. Uz manām nodarbībām nāk superveiksmīgs cilvēks, viņam ir nedaudz vairak par 80 gadiem – savulaik viņš ir bijis veiksmīgs biznesmenis, izveidojis lielveikalu tīklu Izraēlā. Viņš atnāk pie manis ar asarām acīs un jautā: “Vai tu man palīdzēsi?” Viņš cieš no pastāvīgas savu spēku samazināšanās.

Viņi cīnās ar stresu. Viens no maniem audzēkņiem nēsā uz muguras kaut ko līdzīgu metāla saliekamajai gultiņai – tā balsta viņa mugurkaulu. Uz nakti viņš šo ierīci noņem, taču tad vairs nedrīkst grozīties. Kāds cits reiz man jautāja, vai viņš drīkst sēdēt nevis pa labi, bet pa kreisi no sava kaimiņa. Izradījās, ka viņam nepatīk, kā kaimiņš dzied. Kad es pajautāju, kāda gan starpība, kurā pusē sēdēt, viņš atbildēja: “Ar labo ausi es nedzirdu”. Mums jācenšas saprast un jāievēro visas šīs lietas.

Iedomājies, ka tavi vecāki pamazām pārkārtojas no autopilota uz rokas vadību. Viņi ik pa stundai sāk dzert tabletes. Vidējais dzīves ilgums šobrīd ir 80 gadi, parasti piecus no tiem cilvēkam ir vajadzīga palīdzība, jo viņš ir slims. Tas vienkārši ir jāpieņem un jāsaprot: tas ir normāls stāsts, samaksa par ilgu dzīvi.

5. Neiesaistīties konfliktā

Es pats to ļoti ilgi mācījos. Ir bruņas caursitošs šāviņš, kurš ievainos pat vislabāk apbruņoto: “Es tavā vecumā esmu bijis, tu manējā – vēl neesi”. Un tā tas tiešām arī ir!
Vecu cilvēku agresija rodas dēļ neapmierinātības ar sevi. Kad tu pieņem agresijas iemeslu, kad tu uzsmaidi savam vecajam radiniekam un neatbildi uz viņa izlēcieniem, agresija rimstās. Ja atbildi, tātad esi iekritis slazdā. Protams, ir jāiemācās mainīt sarunas tēmu, mainīt vektoru. Pamēģini, piemēŗam, mierīgā situācijā, sarunā ar vecākiem, nomainīt tēmu. Tas palīdzēs tev konflikta situācijā.

6. Just līdzi, bet – ne žēlot

Līdzjūtība ir ļoti svarīga lieta. Taču ir jāatšķir līdzjūtība no žēluma – tās ir atšķirīgas kā zeme un debess. Žēlums mūs atbruņo: žēlojot cilvēku, mēs, kā likums, ne ar ko viņam nevaram palīdzēt. Bet līdzjūtība var būt dažāda: gan ciniska gan noderīga un izpalīdzīga.

7. Nestrīdēties

Ir ļoti daudz tādu momentu, kad gribās atbildēt. Viena no manām audzēknēm lika man nopirkt smagu dēli un mēs divus gadus no tā centāmies izzāģēt skulptūru. Pēc tam viņa visiem par mani žēlojās: skatieties, cik smagu darbu viņš man liek darīt. Es to dzirdēju, taču neatbildēju. Es taču nevaru viņai teikt: “Tu pati man to pieprasīji”, – viņa to vienkārši neatcerās. Kad tu saproti, ar ko tev ir darīšana, viss kļust daudz vienkāršāks. Tu saņem negatīvo enerģiju, sevī to pārstrādā un atdod pozitīvo.

8. Pārvaldīt iespaidus

Kad mēs esam jauni, mums ir ļoti daudz iespaidu, bet tuvojoties vecumam, to kļūst arvien mazāk. Ļoti svarīgs ir viss, kas atvelk vecu cilvēku uzmanību no drūmā dzīvesveida.

Viņi sēž mājas priekšā uz soliņa un apspriež kaimiņieni tikai tāpec, ka viņiem trūkst jaunu iespaidu.

Kad mēs aizskaram tēmu par to, kā pasargāt vecīšus no krāpniekiem, visi padomi ir saistīti ar aizsardzības nostiprināšanu: uzstadīt dzelzs durvis, uzlikt novērošanas kameras, aizliegt viņiem atvērt durvis svešiniekiem. Patiesībā atbilde ir ļoti vienkārša: vajag atrast, ar ko viņus nodarbināt.
Vajag pavērot cilvēku un tad viņam kaut ko iedot, lai darbojas. ja vēlies, lai cilvēks ātrāk aiziet, vienkārši nosēdini viņu krēslā un nekustini – ilgi tā nenosēdēs.
Piemēram, mana tante ļoti mīlēja pārrakstīt Puškina dzeju uz veca datora. vai arī cita mana paziņa – 80 gadīga vecmāmiņa – vairs jau neko nedzird, toties baseinā peld piecos stilos. Ļoti labi, kad ir iespēja komunicēt ar mazbēniem – svarīgi, lai mazbērniem tas nekaitētu.
Pie manis nāk audzēkņi un saka: cik ātri laiks paskrēja, es pat nepamanīju. Katru dienu nāk kādi 40 cilvēki. Kad sākas viņu savstarpējā mijiedarbība – arī tā ir dalīšanās ar iespaidiem. Viņi apspriež mani – un tas ir normāli. Viens no viņiem man teica: “Tu man esi kā divas šņabja glāzes”.

Iespaidi mēdz būt dažādi un ne vienmēr tie pozitīvākie. Reiz mani klienti uz balkona izvilka kreslus, sasēdās uz tiem un skatījās kā cilvēku makšķerē ārā no baseina, un pēc tam aizved ar ātro palīdzību – arī tie ir iespaidi. Mēs varam pacensties izdarīt tā, lai iespaidi būtu tie labākie, taču arī mēs neesam visu varoši.

9. Nevainot sevi

Vainas sajūta pavada mūs visus. Lai kas arī notiktu, paliek sajūta, ka kaut ko tomēr neesi paspējis, esi palaidis garām, neesi izdarījis, nepareizi esi izturējies pret vecākiem. Nevajag sevi vainot. Vainīgs ir laiks. Tas ir noslēgts cikls, kas nav atkarīgs no mums.
Ir jāsaprot, ka cilvēks, kurš tuvojas dzīvības un nāves robežai, vispirms jau ir vērsts uz sevi un cenšas sakārtot savu pagātni. Es komunicēju ar daudziem padzīvojušiem cilvēkiem, kuri atceras to, kas bija pirms 40, 50 gadiem, cenšas visu salikt pa plauktiņiem. Atmiņa ir uzbūvēta līdzīgi kā pudele ar smiltīm. Kad tu to apgriez ar kakliņu uz leju, vakardienas notikumi aizlido uzreiz, bet pašā tās dibenā paliek mamma un tētis. Cilvēki noslēdzas sevī un mēs tajā sevi nevaram vainot, mums vienkārši jāsaprot, ka tā ir, ir jāsamierinās un jāpacenšas iedot viņiem pēc iespējas vairāk to, ko varam iedot.

Jebkurā gadījumā, sevi ir jāsaudzē. Ir jāiemācas atpūsties. Ja pastāvīgi dzīvosi vecā cilvēka dzīvi, gala rezultātā vienalga būsi vainīgs: tevi vainos par to, ka tev ne viss ir izdevies. Kāpēc tu neesi apprecējies? Kāpēc neesi dzemdējusi bērnus?

10. Piedot

Ir jāiemācās atstāt aizvainojumus pagātnē. Tas ir kā datorā – tu to pārstartē un sāc visu no gala. Ja šodien vēl neesi piedevis savam vectētiņam, iespējams rīt viņa jau vairs nebūs.
Es sakārtoju savas attiecības ar mammu, pēc tam, kad biju atstājis dažas tēmas neizrunātas. Kad man bija 20 gadu, es domāju, ka tūliņ es viņai paskaidrošu un viņa sapratīs. Viņa nesaprata. Tāpec es iemācījos nevis aizvērt tēmu, bet pārkāpt tai pāri.

Taču, lai piedotu, ir jābūt spēkam. Ir ļoti daudz atjaunošanas tehniku: var meditēt. Es sev izdomāju “5 minūšu” tehniku: vienkārši izeju ārā no telpām, sēžu 5 minūtes svaigā gaisā un ne par ko nedomāju. Pēc tam atgriežos ar jauniem spēkiem, lai varētu turpināt just līdzi.

Viens no maniem galvenajiem baušļiem ir – iemācies viņus sasmīdināt. jautrs večuks nav bīstams.

Šos noteikumus pierakstīja mūsu kolēgi no “Афиша Daily” pēc Aleksanda Gaļicka lekcijas. Vairāk noderīgas informācijas un praktiskos padomus pieaugušiem bērniem var izlasīt Aleksandra Gaļicka un Vladimira Jakovļeva grāmatā «Мама, не горюй». Elektroniskā versija ir šeit: https://payhip.com/b/2LPZ

Возраст счастья
Tulkoja: Ginta FS
Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu

Pirms ej dievnamā, piedod

piedošana2

Piedošana kalpo tam, lai atlaistu savu neapmierinātību un tādā veidā atlaistu aizvainojumu. Tas notiek dabiskā veidā, vien jāapzinās, ka neapmierinātībai nav nekāda cita mērķa, kā vien pastiprināt melīgo pašapziņu.
Piedošana – tas ir par to, lai nepretotos dzīvei, tā ir atļauja dzīvei sevi izdzīvot caur tevi. Alternatīvas tam ir sāpes un ciešanas, un dažkārt arī fiziskas kaites, kuras ļoti spēcīgi traucē plūst dzīvības enerģijai.
Tieši tajā brīdī, kad tu pa īstam piedod, tu atgriez sev savu spēku no prāta. Nepiedošana ir pati prāta daba, tāpat kā prāta radītā viltus “es” daba, ego, kura nav spējīga izdzīvot bez konfliktiem un nesaskaņām. Prāts nevar piedot. Tikai tu vari. Tu kļūsti apzināts, tu ieej ķermenī, tu sajūti pasaules vibrācijas un mieru, kas nāk no Esības. Lūk, kāpec Jēzus teica: “Pirms ej dievnamā, piedod”.

Ekharts Tolle “Tagadnes spēks”
Tulkoja; Ginta FS

Visu labo es ierakstu savā Sirdī…

mīlestība vecmāmiņa

Kādai vecai labestīgai, gudrai sievietei jautāja:
— Vecmāmiņ! Tu esi nodzīvojusi tik garu, smagu dzīvi, bet Dvēselē palikusi jaunāka par mums visiem. Vai Tev ir kāds noslēpums?
— Ir, mani mīļie. Visu labo, ko man kāds izdarījis, es ierakstu savā sirdī, bet visu slikto – ūdenī. Ja es būtu darījusi otrādāk, mana sirds šobrīd būtu vienās rētās, taču tā ir labestības paradīze.
Dievs mums ir devis divas ārkārtīgi vērtīgas spējas: atcerēties un aizmirst. Kad mums dara labu — pateicība liek to atcerēties, bet kad dara sliktu — mīlestība mudina to aizmirst.
Autors: nezināms
​​​​​​​Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Mīlestībai nav brīvdienu

milestibai nav brivdienu

Galvenais nebūt mirušam. Tāpēc, ka nāve iestājas daudz agrāk, nekā apstājas sirds. Nāve iestājas tad, kad apstājas garīgā dzīve, tad, kad aiziet Mīlestība…

Steidzīgi soļojam pa piemirkušo zemi. Veramies caur savu automašīnu aizsvīdušajiem logiem. Sastrēguma stundā ierasti grūstamies sabiedriskajā transportā. Pusdienu pārtraukumā, kā ierasts, aprijam savas līdzpaņemtās sviestmaizes, acīm pārskrienot avīžu virsrakstiem. Mēs steidzamies…. Un bieži vien paši sevi iekšēji mierinām: “Šodien ir tāds laiks. Šodien visi tā dzīvo. Ir cits dzīves temps. cits ritms, cita dinamika”. Tik daudz kas jāpaspēj, jāuzbūvē. Tik daudz kas jāsasniedz. Tāpec jāsteidzas, jāskrien. Un mums, nez kāpēc nav laika mīlēt.

… Mēs klīstam pa savas dzīves tuksnesi. Cenšamies noķert kaut kādu zināšanu, sajūtu, iespaidu gabaliņus. Būvējam fantastiskus, utopiskus plānus. Apkraujamies ar visdažādākajām “pieaugušo mantiņām”. Taču līdz galam neieslīgstam tajā, ko redzam. Līdz pašiem dziļumiem neizbaudām savus iespaidus un sajūtas. Jo mums tam nav laika. Nez kāpēc nekad nav laika. Kaut gan paši nezinām, kāpēc nav laika, un kas mūs steidzina.

Cilvēkam bieži vien šķiet, ka viņš dzīvē ļoti daudz ko var sasniegt. Viņš paļaujas uz saviem spēkiem, uz savu saprātu, uz savu intelektu…

Mēs esam samīlējušies sevī. Un tiešī šī mīlināšanas ap sevi padara cilvēka Dvēseli tukšu, slimu un neaizsargātu.

Dzīve nav barības meklējumi, ne arī sacensības ar nāvi, ne arī “šausminošo cilvēka grēku izstāde”.
Dzīve ir tiekšanās pēc Pilnības, Patiesības un Mīlestības. Tā es domāju.

Mīlestība un Labestība ir pasaules skolotāji, mūžīgie mentori. Tomēr pasaule ir nepaklausīgs māceklis, kurš bieži vien strīdās, un bieži vien uzvedas kā nasamierināms naidnieks.

Un, ja nu vēl pagaidām mēs neesam gatavi tam, ka mūsu sirdis ir mīlestībā degoši ugunskuri, tad vismaz pacensties vajadzētu, lai tajās deg kaut maziņa, nedziestoša mūsu vēlmes mīlēt un būt mīlētiem uguntiņa.

Kur atrast Mīlestību? Tirgū? Uz soliņa? Dzīves grāvmalē?

Mums galvā, kā ar cirvi ir iecirsts, ka iemīlēties varam vien jaunībā. Ka bernībā – tas ir nenopietni, bet vecumdienās – tā ir bēgšana no ikdienas. Taču Mīlestībai nav brīvdienu. Jūtas dzimst Dvēselē, neskatoties kalendārā. Un mums sevi ļoti ir jāsargā, lai neapliptu ar augstprātības un garlaicības bacili. Šīs briesmas vienmēr ir tepat, tuvumā.

Cilvēcisko attiecību dziļumā vienmēr ir jābūt Mīlestībai un Labestībai. Vēlmei saprast savu tuvāko, ieraudzīt viņa Dvēseles skaistumu. Un mēs ne vienmēr tiekam galā ar šo uzdevumu. Mums vienkāršākas un interesantākas šķiet sadzīvistiskās lietas, nevis savas sirds atmazgāšana no niknuma, naida un vēlmes nosodīt. Mēs varam stundām ilgi pētīt veikalā pirkta pārtikas produkta sastāvu, lai nejauši nesaindētos, bet pēc minūtes apvainot cilveku, pazemot viņu tā, ka viņš aizies ar dziļu brūci sirdī. Un cik daudz laika būs vajadzīgs, lai šo brūci aizdziedētu? Vienīgais, ko ir vērts šajā dzīvē iemācīties – ir mīlēt!

Un labāk neaizmirst, ka dzīvojam pasaulē, kura katastrofāli strauji zaudē mīlestību, labestību, līdzcietību. Egoisms, cinisms, lepnība – lūk, devīze uz karoga, kuru augsti paceltu nes šodienas pasaule. Izklaides, bauda, bagātība – tie ir tie mērķi, kuru dēļ cilvēki aizmirst par savu sirdsapziņu, mužīgo Patiesību un Mīlestību.
Galvenais ir saudzēt savu uzmanību un līdzjūtību pret otru cilvēku.

Galvenais nebūt mirušam. Tāpēc, ka nāve iestājas daudz agrāk, nekā apstājas sirds. Nāve iestājas tad, kad apstājas garīgā dzīve, tad, kad aiziet Mīlestība.
Un, ja tev šobrīd ir slikti, zini, tevi mīl un mīl ļoti stipri!

Autors: nezināms
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS