Visi centieni izlabot, pasargāt kādu ir veltīga laika tērēšana. Bet radikāla sevis pieņemšana – tas ir kvants, kuru tu sāksi izstarot kā svaigu gaisu atmosfērā. Tici, tā ir pati vērtīgākā dāvana pasaulei.
SMIEKLI – tā ir svētuma ogļskāba forma
Dažas dienas pirms savas 61 dzimšanas dienas Anne Lamott nolēma pierakstīt uz papīra tās mācību stundas, kuras bija saņēmusi savas rakstnieces un radošās dzīves aktīvistes darbības ilgajos gados.
Un šajā savā vēstījumā viņa stāsta par to, kā būt cilvēkam, kurš dzīvo tik ļoti samudžinātā, skaistā un emocionālā pasaulē, un piedāvā saviem lasītājiem izturēties pret savu dzīvi, ģimeni, radošumu, nāvi un Dievu ar dzīvi apliecinošu viedumu un humoru.
Anne Lamott ir amerikāņu rakstniece, politiskā aktīviste un sabiedriskā darbiniece. Viņas grāmatas ir pilnas pašironiska humora, savā ziņā tās ir autobiogrāfiskas un runā par tādām tēmām kā alkoholisms, vientuļās mātes dzīve, depresija un kristietība.
“Es dzīvoju kopā ar patstāvīgu mazdēlu, viņš guļ netālu no manis. Dažkārt knapi pamodies, viņš iesaucas: “Zini, ko? Tā taču var būt manas dzīves labākā diena!” Taču gadās arī tā, ka nakts vidū viņš drebošā balstiņā jautā: “Vecmāmiņ, vai tiesa, ka tu reiz saslimsi un nomirsi?”
Man šķiet, ka tas brīnišķīgi demonstrē to, ka iekšējā pasaule ir kā soļanka, kas gatavota no priecīgam gaidām un dvēseli stindzinošām bailēm. Tāpat kā mums visiem.
Tā kā līdz savai 61jai dzimšanas dienai es nolēmu sastādīt pēc iespējas detalizētāku sarakstu ar lietām, kas manī neizraisa ne pirmo ne otro. Šodien informācijas plūsmā ir ļoti maz patiesā, tā kā ir labi, ja krājumos ir kaut dažas neapstrīdamas patiesības.
Viena no tām – man jau sen vairs nav 47, kaut gan tieši tik gadus es savas domas sev pierakstu un tā arī jūtos.
Mans draugs Pols sava septītā gadu desmita beigās bieži atkārtoja, ka jūtas kā jauns cilvēks, ar kuru vienkārši kaut kas nedaudz ir ne tā. Mūsu patiesā būtība nepakļaujas laikam un telpai, bet, ieskatoties dokumentos, es allaž varu pārliecināties par to, ka esmu dzimusi 1954. gadā, kaut gan mans iekšējais “es” nenoveco un neviens vecums, no kura es it kā jau esmu izgājusi, nav mani pametis. Tie vienmēr ir ar mani. Tieši tagad man ir gan 20, gan 30, gan 50 – tieši tik, cik jebkad ir bijis. Tāpat kā tev.
Es bieži satieku skumjus un nospiestus cilvēkus, kuri bez mitas uzdod man jautājumus: kas ir patiesība, kas – meli? Tāpēc es ceru, ka šis mans saraksts būs vērtīgs tiem, kuri ir tuvu izmisumam un palīdzēs sastādīt kaut nelielu darbības plānu.
Ikviena patiesība ir paradoksāla
Pirmā un pati uzticamākā patiesība: ikviena patiesība ir paradoksāla. Dzīve ir ārkārtīgi vērtīga un brīnišķīga dāvana un tajā pat laikā – neciešams sods. Visbriesmīgākā kombinācija jutīgu Dvēseļu īpašniekiem. Šajā pasaulē ir tik daudz smaguma un dīvainību, ka dažkārt aizdomājies: vai tik tas nav joks? Te kopā ir saausti dvēseli plosoši skaistums un labestība, briesmīga nabadzība, plūdi un zīdaiņi, pinnes un Mocarta mūzika. Ne pati ideālākā sistēma.
Pārstartēšanās likums
Praktiski jebkura lieta atsāks darboties, ja to pārstartēs – izslēgs to uz dažam minūtēm. Un tas pats attiecas arī uz mums.
Meklē iekšpusē
Gandrīz viss, kas var tevi padarīt laimīgu uz ilgu laiku, atrodas tikai iekšpusē.
Izņēmums: ja tu stāvi rindā pēc donora orgāna. Nav iespējams nopirkt vai nopelnīt mierinājumu, nevar uz randiņu uzaicināt veselīgu pašvērtējumu. Tā ir pati pretīgākā patiesība, personīgi mani tā tracina. Bet viss svarīgākais patiešām tiek sasniegts ar iekšējā darba palīdzību un mēs nevaram to veikt kāda cita vietā, lai cik ļoti mēs viņu mīlētu.
Cita cilvēka dvēseles miers mums nepakļaijas. Un tev ir jāatrod savs paša ceļš un savas personīgās atbildes uz svarīgajiem jautājumiem.
Kad tavs jau pieaugušais bērns sāk savu varoņa ceļu, tu nevari būt viņam blakus ar saules aizsargkrēmu un higiēnisko lūpu krāsu rokā. Tev jāvar viņš atlaist, kaut vai aiz cieņas pret viņu. Bet, ja tas attiecas uz vēl kādu citu cilvēku, tad, visticamākais, tev nav ne mazākās saprašanas, kā palīdzēt.
Mūsu palīdziba, kā likums, ir bezjēdzīga, bet bieži vien absolūti kaitīga.
Bieži vien aiz vēlmes palīdzēt slēpjas vēlme kontrolēt. Tā kā, apstājies, pietiek palīdzēt. Dod kaut vienam iespēju paslēpties no tavas labdarības.
Radikāla sevis pieņemšana
Katrs no mums ir savulaik “aptaisījies”, salauzts, pats sev apnicis un pārbijies personāžs. Pat tas, kuram no ārienes viss ir labi. Tu neticēsi, ja uzzināsi, cik līdzīgas tavējām ir citu cilvēku problēmas. Tā kā pacenties nesalīdzināt savas iekšējās sajūtas ar to, ko rāda tev citi. Tas tev patiesi nenāks par labu.
Un vēl: tu nevari nevienu izglābt, izlabot vai piespiest «izbeigt».
Kas lika man pārstāt lietot alkoholu un narkotikas pirms 30 gadiem? Katastrofāli pasliktinājās mana uzvedība, domas juka, pinās un muka. Tad es vērsos pēc palīdzības pie Augstākajiem spēkiem. Ir versija, ka vārds “Dievs” atšifrējas kā “izmisuma dāvana” (G-O-D, Gift of Desperation).
Protams, var jau izteikties mazāk augstos toņos: beigās es degradējos daudz ātrāk, kā spēju pazemināt prasības pret sevi. Var teikt, ka:
Es atnācu pie Dieva, kad vairs citu labu ideju nebija atlicis.
Visi centieni izlabot, pasargāt kādu ir veltīga laika tērēšana. Bet radikāla sevis pieņemšana – tas ir kvants, kuru tu sāksi izstarot kā svaigu gaisu atmosfērā. Tici, tā ir pati vērtīgākā dāvana pasaulei.
Bet, ja kāds tevi apvainos augstprātība un egoismā, vienkārši noslēpumaini kā Mona Liza pasmaidi un pagatavo jums abiem tasi aromātiskas tējas.
Atbildēt ar mīlestību uz visām pat pašām stulbākajām, netālredzīgākajām, kaprīzākajām un nepatīkamākajām cilvēku dabas izpausmēm, nozīmē būt ar vieņiem kā vienai ģimenei. Tas ir pirmais solis uz mieru visā pasaulē.
Šokolādei jābūt garšīgai
Šokolāde ar 75% kakao sastāvā nav ēdama. Labākais veids, kā to izmantot – nolikt tās gabaliņu kā ēsmu čūskām. Vai arī pabāzt zem grīļīga ķeblīša kājas.
Briesmīgie melnraksti
Rakstniecība.
Absolūti visiem rakstniekiem, kurus tu zini, pirmie melnraksti sanāk vienkārši pretīgi. Noslēpums ir tajā, ka to pēcpuses ir piekaltas darba krēslam. Tā, iespējams, ir vienīgā atšķirība starp tevi un viņiem. Viņi atlicina tam laiku. Viņi dod sev solījumu un tur to. Viņiem tas ir goda jautājums. Viņi sēstās un laiž notikumus caur sevi – soli pa solim, dienu aiz dienas.
Kad mans vecākais brālis gāja ceturtajā klasē, viņam bija jāraksta kontroldarbs par putnu sugām, kuram viņš pat nesāka gatavoties. Tad tēvs apsēdās blakus ar Audubona grāmatu klēpī (Džons Džeims Audubons – amerikāņu naturālists, ornitologs un mākslinieks-animālists, darba “Amerikas putni” autors) un teica: “”Nesteidzies, vienkārši izlasi par pelikānu, pēc tam izstāsti to saviem vārdiem. Pēc tam izlasi par zīlīti un pastāsti, ko tu par viņu uzzināji. Bet pēc tam – par zosīm.”
Tie arī ir divi galvenie rakstniecības principi: putns aiz putna un pa īstam briesmīgi melnraksti.
Bet, ja tu zini, ar ko sākt, atceries: katrs notikums, kas noticis tavā dzīvē, pieder tikai tev un tikai tu to varēsi pastāstīt. Starp citu, ja cilvēki vēlās, lai tu ar viņiem savā grāmatā apietos maigāk, pasaki, ka tad viņiem vajadzēja labāk uzvesties.
Atceries, ka būs briesmīgi, ja reiz tu pamodīsies un sapratīsi, ka tā arī neuzrakstīji neko no tā, kas glabājās tavā sirdī, – tavi stāsti, atmiņas, idejas un dziesmas, tava patiesība, tavi dzīves uzskati. Galu galā tas ir tas viss, ko tu vari piedāvat citiem, un tas ir iemesls, pateicoties kuram tu piedzimi.
Iznīcinoša veiksme
Grāmatu publicēsana un radošie panākumi traumēs tevi. Pēc tiem ir jāatkopjas. Veiksme ir iznīcinājusi tikpat daudz autorus, cik tās neesamība. Tu pat iedomāties nevari, cik ciešanu tā tev sagadās, kā tā centīsies izmainīt tevi un sagraut.
Personīgi es neesmu sastapusi sliktākus un grēcīgākus cilvēkus par slavenu bestselleru autoriem-vīriešiem.
Bet, atgriežoties pie pirmā punkta, tajā pat laikā publikācijas ir vienkārši lieliski: lūk, tavas domas ir nodrukātas uz tipogrāfijas papīra, tavus stāstus lasa un stāsta draugiem. Tikai pacenties, lūdzu, atbrīvoties no ilūzijām, ka grāmatas izdošana tevi kaut kadā merā dziedinās, uzliks plāksteri dvēseles rētām.
Turot rokās svaigi nodrukātu savu darbu, tu neizdziedināsies no savām sāpēm. Taču tu vari reiz nonākt pie tā, ja turpināsi rakstīt, dziedāt korī vai spēlēt kantrī. Brīvajā laikā strādāsi par brīvprātīgo krāsotāju. Vērosi putnus. Kopsi vecus, slimus suņus, par kuriem vairs nav kam parūpēties.
Smags darbs
Ģimene.
Ģimene ir smags, smags darbs, pat tad, kad tavi radinieki ir brīnišķīgi cilvēki. Atkal, skaties pirmo punktu. Ja ģimenes saietā tu jūti, ka esi gatavs nogalināt sevi vai savu tuvāko, pacenties atcerēties, ka ikviena no mums ieņemšana un piedzimšana ir patiess brīnums.
Dzīve ir PIEDOŠANAS SKOLA. Apmācību var sākt, pirmkārt, piedodot sev, bet pēc tam pakāpeniski viss turpināsies ar radiem pie viesību galda. Tur šo svarīgo iekšējo darbu var izdarīt, neizrāpjoties no savām mājas biksēm.
Kad Viljams Bleiks uzrakstīja, ka “mēs visi esam šeit atsūtīti, lai acis pierastu pie mīlestības stariem”, viņš varēja nezināt, ka šī darba vērtīgākā daļa būs saistīta tieši ar tavu ģimeni. Pat tad, ja no viena vien skatiena uz saviem radiniekiem tev gribas kā bultai mesties ārā no istabas, saucot pēc palīdzības, nepadodies, tev viss sanāks. Strādā kā pelnrušķīte un rezultāts tevi pārsteigs.
Pareizs uzturs
Ēdiens.
Centies nedaudz labāk. Domaju, ka tu saproti, par ko es runāju.
Rēgs vārdā Līdzcietība.
Līdzcietība ir metafizisks piesūcinošās eļļas analogs, kas spējīgs aizpildīt visas plaisas, mūsu dvēseliskais glābšanas riņķis. Galvenais tās paradokss ir tajā, ka Dievs mīl gan Henriju Kisindžeru gan Vladimiru Putinu un mani arī tik stipri, kā tavu nupat dzimušo mazdēlu.
Kā gribi, tā saproti.
Žēlsirdības akts var mūs izmainīt no iekšienes, izdziedināt, izpirkt visus dzīves grūtumus.
Kā divos vārdos aprakstīt tā darbības principus?
Pasauc palīgā un piesprādzējies stiprāk. Žēlsirdība tevi sasniegs momentā, taču ar tās palīdzību tu veiksi ceļojumu no viena savas dzīves punkta uz otru. Diemžēl tā neatnāks labestīga spociņa vārdā Kaspers paskatā, bet iezvanīsies telefons vai pienāks vēstule… un pēkšņi, visam par spīti, pie tevis atgriezīsies dzīvinošā pašironijas sajūta.
SMIEKLI – tā ir svētuma ogļskāba forma. Ieelpu pēc ieelpas atriež mūs dzīvē, palīdzot noticēt labajam. Un atceries, pedējais vārds vienmēr ir līdzcietībai. Ja tā neatnāk, tatad vēl nav beigas.
Dievs nav kosmiskais mafins
Dievs ir labestība. Viņš nemaz nav tik briesmīgs. Tas vienkārši ir mīlošais saprāts, kas spējīgs mūsos iedvest dzīvību. Vai, kā izteicās lieliskā “Deteriorāta” (parodija par Maksa Ermana “Desideratu”) autors – “kosmiskais mafins”. Man šķiet, ka pats lieliskākais Dieva ikdienišķais apzīmējums ir – “ne es”.
Emersons rakstīja, ka laimīgākais cilvēks pasaulē ir tas, kurš no dabas mācās kalpošanas sabiedrībai mākslu. Biežāk staigā, skaties sev apkārt.
Reiz no sava mācītaja dzirdēju, ka biti var noķert stikla burkā, pat neaiztaisot vāku. Bites vienkārši neskatās augšup, bet turpina lidot šurpu-turpu, skumji sitoties pret stiklu.
Tā kā izej uz ielas! Skaties augšup – debesīs! Lūk, arī viss noslēpums!
Ceļš mājup
Nu, un beigu beigās nāve. Numur divpadsmit.
Gan sajūsma gan šausmas.
Kad nomirst cilvēki, bez kuriem tu nespēj dzīvot, ir briesmīgi. Tu nekad neatkopsies no viņu zaudējuma, un neskatoties uz mūsu kultūras uzstadījumiem, nevajag arī. Mēs, kristieši skatāmies uz nāvi kā globālu adreses maiņu. Taču, lai kādai konfesijai tu piederētu, tavi tuvie cilvēki tavā sirdī dzīvos, ja vien tu pats tam nepretosies.
Kā teica Leonards Koens: “Plaisas ir it visā. Tā iekšā iekļūst gaisma.”
Tā mūsos iekļūst gaisma. Un tā mēs varam sajust, ka mūsu tuvie atkal iegūst dzīvi.
Daudziem cilvēkiem par mums ir milzīga vara. Dažkārt viņi liek mums smieties pat visnepiemērotākajā mirklī. Un tas ir brīnišķīgi. Bet viņu zaudējums tomēŗ var kļūt par visas dzīves lielākajām šausmām, kurā tu bez gala skumsti pēc mājām un nekādīgi nevari tur nokļūt.
Bēdu izdzīvošana, draugi, laiks un asaras tādā vai citādā mērā aizdziedēs tavu rētu. Asaras būs tas mitrums, kas tevi nomazgās un samērcēs zemi zem tavām kājām.
Zini, kādi bija pirmie Dieva vārdi, vēršoties pie Mozus? Viņš teica: “Novelc savas kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme”, kaut gan viss liecina par gluži pretējo.
Grūti tam visam noticēt, taču tā ir vispatiesākā patiesība no visām man zināmajām: mūsu planēta arī ir apsolītā Zeme.
Kad tu kļūsi nedaudz vecāks (kā tava padevīgā kalpotāja), tu sapratīsi, ka nāve ir tāda pati Dieva dāvana kā piedzimšana. Par to nav ko lieki raizēties. Dari to, kas tev jādara.
Praktiski katra nāve ir kluss notikums savu tuvāko radinieku lokā. Tev nenāksies to darīt vienatnē. Tuvie cilvēki tev palīdzēs aiziet tur, kur reiz nonāksim mēs visi.
Kā rakstīja Ram Dass: “Kad viss nepieciešamais ir izdarīts un pateikts, mēs vienkārši pavadām viens otru mājās”.
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 