Anne Lamott: tu nevari nevienu izglābt, izlabot vai piespiest «izbeigt»

Anne Lamott

Visi centieni izlabot, pasargāt kādu ir veltīga laika tērēšana. Bet radikāla sevis pieņemšana – tas ir kvants, kuru tu sāksi izstarot kā svaigu gaisu atmosfērā. Tici, tā ir pati vērtīgākā dāvana pasaulei.

SMIEKLI – tā ir svētuma ogļskāba forma

Dažas dienas pirms savas 61 dzimšanas dienas Anne Lamott nolēma pierakstīt uz papīra tās mācību stundas, kuras bija saņēmusi savas rakstnieces un radošās dzīves aktīvistes darbības ilgajos gados.

Un šajā savā vēstījumā viņa stāsta par to, kā būt cilvēkam, kurš dzīvo tik ļoti samudžinātā, skaistā un emocionālā pasaulē, un piedāvā saviem lasītājiem izturēties pret savu dzīvi, ģimeni, radošumu, nāvi un Dievu ar dzīvi apliecinošu viedumu un humoru.

Anne Lamott ir amerikāņu rakstniece, politiskā aktīviste un sabiedriskā darbiniece. Viņas grāmatas ir pilnas pašironiska humora, savā ziņā tās ir autobiogrāfiskas un runā par tādām tēmām kā alkoholisms, vientuļās mātes dzīve, depresija un kristietība.

“Es dzīvoju kopā ar patstāvīgu mazdēlu, viņš guļ netālu no manis. Dažkārt knapi pamodies, viņš iesaucas: “Zini, ko? Tā taču var būt manas dzīves labākā diena!” Taču gadās arī tā, ka nakts vidū viņš drebošā balstiņā jautā: “Vecmāmiņ, vai tiesa, ka tu reiz saslimsi un nomirsi?”

Man šķiet, ka tas brīnišķīgi demonstrē to, ka iekšējā pasaule ir kā soļanka, kas gatavota no priecīgam gaidām un dvēseli stindzinošām bailēm. Tāpat kā mums visiem.

Tā kā līdz savai 61jai dzimšanas dienai es nolēmu sastādīt pēc iespējas detalizētāku sarakstu ar lietām, kas manī neizraisa ne pirmo ne otro. Šodien informācijas plūsmā ir ļoti maz patiesā, tā kā ir labi, ja krājumos ir kaut dažas neapstrīdamas patiesības.

Viena no tām – man jau sen vairs nav 47, kaut gan tieši tik gadus es savas domas sev pierakstu un tā arī jūtos.

Mans draugs Pols sava septītā gadu desmita beigās bieži atkārtoja, ka jūtas kā jauns cilvēks, ar kuru vienkārši kaut kas nedaudz ir ne tā. Mūsu patiesā būtība nepakļaujas laikam un telpai, bet, ieskatoties dokumentos, es allaž varu pārliecināties par to, ka esmu dzimusi 1954. gadā, kaut gan mans iekšējais “es” nenoveco un neviens vecums, no kura es it kā jau esmu izgājusi, nav mani pametis. Tie vienmēr ir ar mani. Tieši tagad man ir gan 20, gan 30, gan 50 – tieši tik, cik jebkad ir bijis. Tāpat kā tev.

Es bieži satieku skumjus un nospiestus cilvēkus, kuri bez mitas uzdod man jautājumus: kas ir patiesība, kas – meli? Tāpēc es ceru, ka šis mans saraksts būs vērtīgs tiem, kuri ir tuvu izmisumam un palīdzēs sastādīt kaut nelielu darbības plānu.

Ikviena patiesība ir paradoksāla

Pirmā un pati uzticamākā patiesība: ikviena patiesība ir paradoksāla. Dzīve ir ārkārtīgi vērtīga un brīnišķīga dāvana un tajā pat laikā – neciešams sods. Visbriesmīgākā kombinācija jutīgu Dvēseļu īpašniekiem. Šajā pasaulē ir tik daudz smaguma un dīvainību, ka dažkārt aizdomājies: vai tik tas nav joks? Te kopā ir saausti dvēseli plosoši skaistums un labestība, briesmīga nabadzība, plūdi un zīdaiņi, pinnes un Mocarta mūzika. Ne pati ideālākā sistēma.

Pārstartēšanās likums

Praktiski jebkura lieta atsāks darboties, ja to pārstartēs – izslēgs to uz dažam minūtēm. Un tas pats attiecas arī uz mums.

Meklē iekšpusē

Gandrīz viss, kas var tevi padarīt laimīgu uz ilgu laiku, atrodas tikai iekšpusē.

Izņēmums: ja tu stāvi rindā pēc donora orgāna. Nav iespējams nopirkt vai nopelnīt mierinājumu, nevar uz randiņu uzaicināt veselīgu pašvērtējumu. Tā ir pati pretīgākā patiesība, personīgi mani tā tracina. Bet viss svarīgākais patiešām tiek sasniegts ar iekšējā darba palīdzību un mēs nevaram to veikt kāda cita vietā, lai cik ļoti mēs viņu mīlētu.

Cita cilvēka dvēseles miers mums nepakļaijas. Un tev ir jāatrod savs paša ceļš un savas personīgās atbildes uz svarīgajiem jautājumiem.

Kad tavs jau pieaugušais bērns sāk savu varoņa ceļu, tu nevari būt viņam blakus ar saules aizsargkrēmu un higiēnisko lūpu krāsu rokā. Tev jāvar viņš atlaist, kaut vai aiz cieņas pret viņu. Bet, ja tas attiecas uz vēl kādu citu cilvēku, tad, visticamākais, tev nav ne mazākās saprašanas, kā palīdzēt.

Mūsu palīdziba, kā likums, ir bezjēdzīga, bet bieži vien absolūti kaitīga.

Bieži vien aiz vēlmes palīdzēt slēpjas vēlme kontrolēt. Tā kā, apstājies, pietiek palīdzēt. Dod kaut vienam iespēju paslēpties no tavas labdarības.

Radikāla sevis pieņemšana

Katrs no mums ir savulaik “aptaisījies”, salauzts, pats sev apnicis un pārbijies personāžs. Pat tas, kuram no ārienes viss ir labi. Tu neticēsi, ja uzzināsi, cik līdzīgas tavējām ir citu cilvēku problēmas. Tā kā pacenties nesalīdzināt savas iekšējās sajūtas ar to, ko rāda tev citi. Tas tev patiesi nenāks par labu.

Un vēl: tu nevari nevienu izglābt, izlabot vai piespiest «izbeigt».

Kas lika man pārstāt lietot alkoholu un narkotikas pirms 30 gadiem? Katastrofāli pasliktinājās mana uzvedība, domas juka, pinās un muka. Tad es vērsos pēc palīdzības pie Augstākajiem spēkiem. Ir versija, ka vārds “Dievs” atšifrējas kā “izmisuma dāvana” (G-O-D, Gift of Desperation).

Protams, var jau izteikties mazāk augstos toņos: beigās es degradējos daudz ātrāk, kā spēju pazemināt prasības pret sevi. Var teikt, ka:

Es atnācu pie Dieva, kad vairs citu labu ideju nebija atlicis.

Visi centieni izlabot, pasargāt kādu ir veltīga laika tērēšana. Bet radikāla sevis pieņemšana – tas ir kvants, kuru tu sāksi izstarot kā svaigu gaisu atmosfērā. Tici, tā ir pati vērtīgākā dāvana pasaulei.

Bet, ja  kāds tevi apvainos augstprātība un egoismā, vienkārši noslēpumaini kā Mona Liza pasmaidi un pagatavo jums abiem tasi aromātiskas tējas.

Atbildēt ar mīlestību uz visām pat pašām stulbākajām, netālredzīgākajām, kaprīzākajām un nepatīkamākajām cilvēku dabas izpausmēm, nozīmē būt ar vieņiem kā vienai ģimenei. Tas ir pirmais solis uz mieru visā pasaulē.

Šokolādei jābūt garšīgai

Šokolāde ar 75% kakao sastāvā nav ēdama. Labākais veids, kā to izmantot – nolikt tās gabaliņu kā ēsmu čūskām. Vai arī pabāzt zem grīļīga ķeblīša kājas.

Briesmīgie melnraksti

Rakstniecība.
Absolūti visiem rakstniekiem, kurus tu zini, pirmie melnraksti sanāk vienkārši pretīgi. Noslēpums ir tajā, ka to pēcpuses ir piekaltas darba krēslam. Tā, iespējams, ir vienīgā atšķirība starp tevi un viņiem. Viņi atlicina tam laiku. Viņi dod sev solījumu un tur to. Viņiem tas ir goda jautājums. Viņi sēstās un laiž notikumus caur sevi – soli pa solim, dienu aiz dienas.

Kad mans vecākais brālis gāja ceturtajā klasē, viņam bija jāraksta kontroldarbs par putnu sugām, kuram viņš pat nesāka gatavoties. Tad tēvs apsēdās blakus ar Audubona grāmatu klēpī (Džons Džeims Audubons  – amerikāņu naturālists, ornitologs un mākslinieks-animālists, darba “Amerikas putni” autors) un teica: “”Nesteidzies, vienkārši izlasi par pelikānu, pēc tam izstāsti to saviem vārdiem. Pēc tam izlasi par zīlīti un pastāsti, ko tu par viņu uzzināji. Bet pēc tam – par zosīm.”

Tie arī ir divi galvenie rakstniecības principi: putns aiz putna un pa īstam briesmīgi melnraksti.

Bet, ja tu zini, ar ko sākt, atceries: katrs notikums, kas noticis tavā dzīvē, pieder tikai tev un tikai tu to varēsi pastāstīt. Starp citu, ja cilvēki vēlās, lai tu ar viņiem savā grāmatā apietos maigāk, pasaki, ka tad viņiem vajadzēja labāk uzvesties.

Atceries, ka būs briesmīgi, ja reiz tu pamodīsies un sapratīsi, ka tā arī neuzrakstīji neko no tā, kas glabājās tavā sirdī, – tavi stāsti, atmiņas, idejas un dziesmas, tava patiesība, tavi dzīves uzskati. Galu galā tas ir tas viss, ko tu vari piedāvat citiem, un tas ir iemesls, pateicoties kuram tu piedzimi.

Iznīcinoša veiksme

Grāmatu publicēsana un radošie panākumi traumēs tevi. Pēc tiem ir jāatkopjas. Veiksme ir iznīcinājusi tikpat daudz autorus, cik tās neesamība. Tu pat iedomāties nevari, cik ciešanu tā tev sagadās, kā tā centīsies izmainīt tevi un sagraut.

Personīgi es neesmu sastapusi sliktākus un grēcīgākus cilvēkus par slavenu bestselleru autoriem-vīriešiem.

Bet, atgriežoties pie pirmā punkta, tajā pat laikā publikācijas ir vienkārši lieliski: lūk, tavas domas ir nodrukātas uz tipogrāfijas papīra, tavus stāstus lasa un stāsta draugiem. Tikai pacenties, lūdzu, atbrīvoties no ilūzijām, ka grāmatas izdošana tevi kaut kadā merā dziedinās, uzliks plāksteri dvēseles rētām.

Turot rokās svaigi nodrukātu savu darbu, tu neizdziedināsies no savām sāpēm. Taču tu vari reiz nonākt pie tā, ja turpināsi rakstīt, dziedāt korī vai spēlēt kantrī. Brīvajā laikā strādāsi par brīvprātīgo krāsotāju. Vērosi putnus. Kopsi vecus, slimus suņus, par kuriem vairs nav kam parūpēties.

Smags darbs

Ģimene.
Ģimene ir smags, smags darbs, pat tad, kad tavi radinieki ir brīnišķīgi cilvēki. Atkal, skaties pirmo punktu. Ja ģimenes saietā tu jūti, ka esi gatavs nogalināt sevi vai savu tuvāko, pacenties atcerēties, ka ikviena no mums ieņemšana un piedzimšana ir patiess brīnums.

Dzīve ir PIEDOŠANAS SKOLA. Apmācību var sākt, pirmkārt, piedodot sev, bet pēc tam pakāpeniski viss turpināsies ar radiem pie viesību galda. Tur šo svarīgo iekšējo darbu var izdarīt, neizrāpjoties no savām mājas biksēm.

Kad Viljams Bleiks uzrakstīja, ka “mēs visi esam šeit atsūtīti, lai acis pierastu pie mīlestības stariem”, viņš varēja nezināt, ka šī darba vērtīgākā daļa būs saistīta tieši ar tavu ģimeni. Pat tad, ja no viena vien skatiena uz saviem radiniekiem tev gribas kā bultai mesties ārā no istabas, saucot pēc palīdzības,  nepadodies, tev viss sanāks. Strādā kā pelnrušķīte un rezultāts tevi pārsteigs.

Pareizs uzturs

Ēdiens.

Centies nedaudz labāk. Domaju, ka tu saproti, par ko es runāju.
Rēgs vārdā Līdzcietība.
Līdzcietība ir metafizisks piesūcinošās eļļas analogs, kas spējīgs aizpildīt visas plaisas, mūsu dvēseliskais glābšanas riņķis. Galvenais tās paradokss ir tajā, ka Dievs mīl gan Henriju Kisindžeru gan Vladimiru Putinu un mani arī tik stipri, kā tavu nupat dzimušo mazdēlu.
Kā gribi, tā saproti.

Žēlsirdības akts var mūs izmainīt no iekšienes, izdziedināt, izpirkt visus dzīves grūtumus.
Kā divos vārdos aprakstīt tā darbības principus?

Pasauc palīgā un piesprādzējies stiprāk. Žēlsirdība tevi sasniegs momentā, taču ar tās palīdzību tu veiksi ceļojumu no viena savas dzīves punkta uz otru. Diemžēl tā neatnāks labestīga spociņa vārdā Kaspers paskatā, bet iezvanīsies telefons vai pienāks vēstule… un pēkšņi, visam par spīti, pie tevis atgriezīsies dzīvinošā pašironijas sajūta.

SMIEKLI – tā ir svētuma ogļskāba forma. Ieelpu pēc ieelpas atriež mūs dzīvē, palīdzot noticēt labajam. Un atceries, pedējais vārds vienmēr ir līdzcietībai. Ja tā neatnāk, tatad vēl nav beigas.

Dievs nav kosmiskais mafins

Dievs ir labestība. Viņš nemaz nav tik briesmīgs. Tas vienkārši ir mīlošais saprāts, kas spējīgs mūsos iedvest dzīvību. Vai, kā izteicās lieliskā “Deteriorāta” (parodija par Maksa Ermana “Desideratu”) autors – “kosmiskais mafins”. Man šķiet, ka pats lieliskākais Dieva ikdienišķais apzīmējums ir – “ne es”.

Emersons rakstīja, ka laimīgākais cilvēks pasaulē ir tas, kurš no dabas mācās kalpošanas sabiedrībai mākslu. Biežāk staigā, skaties sev apkārt.
Reiz no sava mācītaja dzirdēju, ka biti var noķert stikla burkā, pat neaiztaisot vāku. Bites vienkārši neskatās augšup, bet turpina lidot šurpu-turpu, skumji sitoties pret stiklu.

Tā kā izej uz ielas! Skaties augšup – debesīs! Lūk, arī viss noslēpums!

Ceļš mājup

Nu, un beigu beigās nāve. Numur divpadsmit.
Gan sajūsma gan šausmas.
Kad nomirst cilvēki, bez kuriem tu nespēj dzīvot, ir briesmīgi. Tu nekad neatkopsies no viņu zaudējuma, un neskatoties uz mūsu kultūras uzstadījumiem, nevajag arī. Mēs, kristieši skatāmies uz nāvi kā globālu adreses maiņu. Taču, lai kādai konfesijai tu piederētu, tavi tuvie cilvēki tavā sirdī dzīvos, ja vien tu pats tam nepretosies.

Kā teica Leonards Koens: “Plaisas ir it visā. Tā iekšā iekļūst gaisma.”

Tā mūsos iekļūst gaisma. Un tā mēs varam sajust, ka mūsu tuvie atkal iegūst dzīvi.

Daudziem cilvēkiem par mums ir milzīga vara. Dažkārt viņi liek mums smieties pat visnepiemērotākajā mirklī. Un tas ir brīnišķīgi. Bet viņu zaudējums tomēŗ var kļūt par visas dzīves lielākajām šausmām, kurā tu bez gala skumsti pēc mājām un nekādīgi nevari tur nokļūt.

Bēdu izdzīvošana, draugi, laiks un asaras tādā vai citādā mērā aizdziedēs tavu rētu. Asaras būs tas mitrums, kas tevi nomazgās un samērcēs zemi zem tavām kājām.

Zini, kādi bija pirmie Dieva vārdi, vēršoties pie Mozus? Viņš teica: “Novelc savas kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme”, kaut gan viss liecina par gluži pretējo.

Grūti tam visam noticēt, taču tā ir vispatiesākā patiesība no visām man zināmajām: mūsu planēta arī ir apsolītā Zeme.

Kad tu kļūsi nedaudz vecāks (kā tava padevīgā kalpotāja), tu sapratīsi, ka nāve ir tāda pati Dieva dāvana kā piedzimšana. Par to nav ko lieki raizēties. Dari to, kas tev jādara.

Praktiski katra nāve ir kluss notikums savu tuvāko radinieku lokā. Tev nenāksies to darīt vienatnē. Tuvie cilvēki tev palīdzēs aiziet tur, kur reiz nonāksim mēs visi.

Kā rakstīja Ram Dass: “Kad viss nepieciešamais ir izdarīts un pateikts, mēs vienkārši pavadām viens otru mājās”.

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Stāsts par sievieti, kura izdziedināja savu dzimtu

vecmamina22

– Vecmāmiņ, vecmāmiņ – čukstēja mazmeitiņa, – pastāsti man savu pasaku, es nevaru aizmigt.
Vecmāmiņa piemeta kamīnā malku un salda, degošas malkas smarža piepildīja jau tā silto istabu. Aiz loga ziemelis pūta šurp sniegu, un zeme pārklājās ar baltu sniega villaini.
– Jā, mīļo mazmeitiņ, – vecmāmiņa apsēdās grieztajā koka kreslā blakus gultiņai un maigi noglaudīja mazmeitiņas galvu. Tā, turpinot glāstīt, viņa sāka savu stāstu.

Reiz dzīvoja meitenīte ar jautrām zilām acīm un burvīgu smaidu. Visi viņu mīlēja un viņa nebeidza priecāties par šo pasauli. Viņa auga mīlēta un lolota. Taču tad gadījās nelaime un tētis ģimeni pameta. Viņas palika divatā ar mammu. Meitenīte to ļoti pārdzīvoja, jo mīlēja abus vecākus, un viņai bija ļoti labi, kad ģimene draudzīgi dzīvoja kopā. Taču viss, kas nav stiprs, pasaulē mainās. Kad pazūd mīlestība, nav iespējams paturēt otra cilvēka sirdi sev blakus.
– Vecmāmiņ, bet kāpēc viņas tētis aizgāja? – jautāja mazmeitiņa.
– Saproti, meitiņ, kad sievietei sirdī pietrūkst mīlestības, vīrietim ir grūti būt blakus tādai sievai.
– Bet kur tad ir viņas mīlestība?
– Ne katrs vīrietis ir spējīgs atvērt sievietes sirdi. Un, ne katrā sievietē un ne katrā sirdī ir milzīga mīlestība. Dažkārt tā ļoti stipri ir pārklāta ar visādiem aizvainojumiem un ciešanām. Un tad, kad avots ir aizgāzts kā ar smagiem akmeņiem, no turienes nespēj izlauzties dziedinošais ūdens – patiesa mīlestība.
Tā arī notika šajā gadījumā. Un meitenīte sev apsolīja, ka viņas bērni nekad necietīs tā, kā cieta viņa un viņa saglabās savu ģimeni, lai kas arī viņas dzīvē notiktu.
Paskrēja gadi, kā viens mirklis, meitenīte izauga un kļuva par skaistu sievieti, kā meža feja. Slaiks, stalts augums, tumši gari mati, brīnišķīga seja ar lielām zilām acīm…
Tik daudzi puiši centās iekarot viņas sirdi, bet viņa visiem atteica. Jo tālāk gāja laiks, jo aukstāka kļuva viņas sirds. Puišu apkārt kļuva arvien mazāk un sirds arvien cietāka, bet viņa vienalga turpināja gaidīt to savu īsto – vienīgo. Bet tas vēl joprojām nenāca.
Sievietei ļoti gribējās ģimeni, bērnus, taču visi puiši bija novērsušies un pat skaistums vairs nevienu nepievilināja un, ja arī kāds tuvumā gadījās, tas nespēja ilgstoši viņas tuvumā uzturēties.
– Vecmāmiņ, kāpēc tā notiek?
– Ir pasaule, kurā dzīvo Dievi un viņi mūs atveduši šeit uz zemes, lai mēs iemācītos radīt. Un tur dzīvo Mīlestības Dieviete – varenā visu Dievu māte Lada. Viņa sūta cilvēkam mīlestību, lai viņš, to sajūtot, spētu ar mīlestību piepildīt visu pasauli. Bet tad, kad cilvēks novēŗšas no mīlestības, un atstumj tos, kuri viņu mīl, Lada vairs nedod tādam cilvēkam spēju mīlēt. Bet bez šīs spējas ir ļoti smagi dzīvot.
– Mīļo vecmāmiņ, kāpēc tad viņa neatbildēja uz mīlestību?…
– Redzi, manu saulīt, sirds mācas mīlēt jau no bērnības, kad bērniņš piedzimst. Viņš ir atvērts pasaulei un pirmie, kas viņam māca mīlēt ir mamma un tētis, dāvinot savam bērnam savu mīlestību.
Bet, ja tas nenotiek, tad mazais cilveciņš aug kā apdalīts. Tas ir kā šķībi ielikts akmens mājas pamatos.
Vai arī, iedomājies, uz palodzes podiņā aug skaists ziediņš. Bet kāpēc viņš ir tik skaists, ka ikviens garāmgājējs nevar atraut no tā savu skatu – skatās un bauda. Tas tāpēc, ka es to katru rītu aplaistu un svētīju, lai tas augstu skaists un vesels. Es to mīlu un mana mīlestība dod tam spēku augt skaistam un stipram. Tāpat arī bērniņš mammas un tēta mīlestībā kļūst arvien skaistāks, piepildās ar Dvēseles siltumu un spēju pieņemt un dāvāt mīlestību.
Bet, ja vecāku sirdis nav piepildītas ar mīlestību, tad bērniņš izaug un neprot ne dāvāt ne pieņemt mīlestību. Tā arī meitenīte, neprotot radīt mīlestību, sagrauj visu, kas apkārt. Un viņas sapņi par laimīgo mīlestību nepiepildās.
– Vecmāmiņ, – noraizējās meitenīte, – vai tu iemācīsi mani mīlēt? Es gribu būt laimīga.
– Protams, mana mīļā, mes rīt no rīta mācīsimies mīlēt, – pasmaidīja vecmāmina un turpināja savu stāstu.
Un, lūk, pagāja vēl ilgs laiks un jaunā sieviete pavisam bija vīlusies vīriešos – nolēma, ka nav pasaulē viņas cienīga. Un pamazām sāka bālēt arī viņas skaistums. Viņa veras spogulī un nav vairs ne mirdzuma acīs, ne saulaina smaida, ne arī augums vairs tik stalts. Paziņas, kaimiņi viens pie otra staigā, bērni viņiem pieaug, bet viņa vienmēr ir viena. Atnāk no darba, māja tukša, neviens negaida.
Un viņa saslima.
– Vecmāmiņ, viņa saslima tāpec, ka sirdī nav mīlestības?
– Jā, mazmeitiņ, slimība atnāk tad, kad cilvēks nevar saprast, ko viņš dara nepareizi.
– Un kas notika tālāk?
Un nogūlās jaunā sieviete kristāla gultā un gatavojās mirt. Ārsti teica, ka cerību vairs nav un palicis dzīvot viņai pavisam nedaudz.
Bet te pēkšņi kāda veca sieviete, kura nāca ciemos pie mazmeitiņas uz darbu, saka: “Mīļo meit, sirds tev tik auksta un no tā aukstuma tu sevi esi ledū pārvērtusi”. Sieviete pacēlas no gultas un teica: “Vecmāmuļ, kā gan tai nebūt aukstai, ja nevienam es neesmu vajadzīga, un neviens mani nemīl.”

– Mīlestība atnāk tad, kad tu sāc mīlēt. Kad ir auksti, lai sasildītos, ir jāiekur uguns un jāpiemet malka, un tad siltums atvedīs pie tevis cilvēkus. Bet tava sirds ir auksta un tāpec neviens pie tevis nenāk.

Jaunā sieviete sāka raudāt, bet māmuļa saka: “Celies augšā, meit – nav tev te ko darīt. Iesim pie manis, padzīvosi tur un tad jau redzēs.”
Un paņēma vecā sieva jauno sievieti pie sevis. Katru rītu viņas modās ar saules gaismu un skaitīja lūgšanas, pateicās saulei par gaismu un siltumu, bet pa dienu vecā sieviete mācīja jaunajai pateikties par katru dzīves dienu. Vakarā likās gulēt ar pateicības vārdiem. Tā pagāja mēnesis. Jaunā sieviete bija atlabusi un kopā ar māmuļu devās kopt govi.
– Glaudi, mīļā mūsu gotiņu, viņa tev palīdzēs.
Cik daudz viņas sirdī bija sāpju un skumju – tās viņa izraudāja katru reizi, kad nāca slaukt gotiņu. Bet gotiņa skatījās uz viņu gudrām un labestīgām acīm, it kā saprotot, un sirdī kļuva arvien gaišāk un priecīgāk.
Tā pagāja vēl mēnesis un meitenei acis sāka mirdzēt un vaigi sārtoties. Vecmāmiņa viņai iemācīja lasīt zālītes, peldēties rasā, vārdot ūdeni un tad to dzert. Un nebija nevienas dienas, kuru viņa nebūtu pavadījusi pateicībā un mīlestībā pret Dievu un sevi. Sēžot uz vecās māmuļas mājas lievenīša, viņa beidzot bija laimīga.
Jau sen bija pagājuši visi ārstu noliktie termiņi, bet meitene bija dzīvāka par dzīvu. Un kādā vakarā vecmāmuļa viņai jautāja: “Saki, meitiņ, vai nav pienācis laiks aizbraukt tev pie tēta un mammas?”
– Ai, vecmāmiņ, mana mamma nomira pirms vairakiem gadiem un droši vien ar tadu pašu smagumu sirdī, kads man bija vēl pirms neilga laika. Bet tētis no mums aizgāja, kad es vēl biju maziņa. Mamma aizliedza mums tikties, un es viņu vairs nekad neesmu redzējusi.
– Ejam, meitiņ mājā. Vecmāmina paņēma viņu aiz rokas un ieveda istabā.
– Sēdies,  viņa teica. Iededza sveci un nolika priekšā lielu spoguli.
– Skaties spogulī. Ko tu redzi?
Jaunā sieviete izbrinīta iesaucās: sevi!
– Paskaties uzmanīgāk – kas tev deva šīs acis, seju?
Meitene sāka raudāt.
– Raudi, meitiņ…. – teica māmuļa, – kad visas asaras izraudāsi, dvēselē kļūs vieglāk. Meitene nomierinājās.
– Tagad, – teica māmuļa, – pasakies savam tētim, viņš skatās uz tevi caur tavām acīm.
Meitene skatījas spogulī un klusiņām sāka runāt:
– Mīļo tēti, piedod man par visiem aizvainojumiem, kas dzīvoja manā sirdī, piedod manai mammai par to, ka nespēja tev dot to mīlestību, kuru tu gribēji kā vīrietis. Es tevi mīlu un esmu tev pateicīga par katru mūsu kopīgo dzīves mirkli. Tu tik daudz ko man esi devis pa šo laiku, un es tevi mīlu, mans mīļais tēti. Pieņemšanas un piedošanas asaras lija pār meitenes vaigiem.
– Vecmāmiņ, – jau miegot ciet, nočukstēja mazmeitiņa, – vai tētis viņu sadzirdēja?
– Protams, mazmeitiņ, vecāku Dvēseles vienmēr ir blakus saviem bērniem, lai kurā pasaulē viņi arī neatrastos.
– Un kas notika tālāk? – jautāja mazmeitiņa.
– Un tālāk viņa lūdza piedošanu savai mammai par to, ka bija apvainota uz viņu, un par daudz ko citu….
Bet no rīta jaunā sieviete pamodās, noskaitīja lūgšanu saulītei, padzirdīja un pabaroja gotiņu un sacīja māmuļai:
– Es pateicos tev, mana glābeja, par to gudrību, kuru tu man parādīji un par to, ka izglābi mani, par tavu mīlestību un dziedināšanu, laiks man doties pie mammas uz kapiem. Jā, un tētis man jāatrod. Māmuļa pasmaidīja un svētīja viņu ceļam.
Meitene atrada savu tēvu. Viņi ilgi raudāja un nevarēja vien beigt apkampties, un tad kopā devās pie mammas kapa.
Tētis ļoti daudz ko labu pastāstīja par mammu un par viņu abu mīlestību. Meitene ļāva, lai viņš vienatnē parunājas ar savu, jau citā pasaulē aizgājušo sievu.
– Vecmāmiņ, saki, vai tiešām viņas mammīte visu dzirdēja?
– Jā, mana mīļā, Dvēsele vienmēŗ atlido, kad par viņu atceras un viņa bija blakus saviem mīļajiem tajā brīdī. Viņa dzirdēja, ko viņi saka un piedeva visiem par visu.
Brīdī, kad jauna sieviete atgriezās mājās, viņa satapa savu īsto vīrieti, viņi iemīlēja viens otru, apprecējās. Viņi bieži viesojās pie vecās māmuļas un kopa gotiņu.
Beidzot meitenīte bija aizmigusi vecmāmiņai klēpī, bet vecmāmiņas siltās rokas turpināja glāstīt viņas galvu. Viņa pat iedomāties nevarēja, ka tā nebija pasaka, bet gan vecāmiņas pašas nodzīvotā dzīve.
Pienāca rīts un tad, kad saulīte parādījas virs koku galiem, divas sievietes – viena topošā un vēl pavisam maziņa, bet otra jau veca, mazgājās dzīvā ūdenī, pasakoties Dievietei Danai par veselību un skaistumu, bet vēlāk, izejot pļaviņā pacēla rokas pretī saulei un pateicās par gaismu un siltumu un par mīlestību. Vecmāmiņa skaitīja lūgšanu Visaugstākajai Dzimtai un šajā lūgšanā savienojās visu pasauļu Dvēseles. Un mīlestība un svētība piepildīja visu visapkārt.
Tā vecmāmiņa izdziedināja savu dzimtu no nemīlestības un kopā ar mazmeitiņu viņas atklāja labestības avotu visai savai dzimtai.
Avots: Facebook “Благостная женственность”
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu

Kad es pārstāju apvainoties, mani pārstāja apvainot

aizvainojums

Teiksiet: tā nemēdz būt. Kā var neapvainoties, kad aizskarts ir pats jūtīgākais tevī? Ja mēs tiksim skaidrībā ar aizvainojuma rašanās cēloņiem, visticamākais, apvainoties vairs nevajadzēs.

Un, tā, kas gan mūsos sēž tāds, kas neļauj mums piedot? Piedot nozīmē neatstāt Dvēselē nepatīkamas nogulsnes, turpināt brīvi komunicēt ar cilvēku. Vai arī nekomunicēt, ja nevēlies, tajā pat laikā izturēties pret viņu neitrāli, bez aizvainojuma.

— Aizskarta patmīla
Nenovērtēja tā, kā mēs to vēlējāmies, vai vienkārši nepelnīti apvainoja. Bet mēs taču zinām, ka nemaz neesam tik slikti. Lūk, mocām sevi ar domām par pāri darītāju. “Graužam” savu Dvēseli, cenšoties sevi pārliecināt par savu taisnību. Taču vai ir vērts sev pierādīt acīmredzamo? Domāju, ikviens piekritīs domai, ka tā ir bejēdzīga nodarbe. Katrs pats zina savu vērtību. Bet cilvēkam, kurš tevi apvainojis, vari pateikt: “Man žēl, ka tu par mani tā domā.”, “Man ir skumji, ka mēs viens otru nesapratām”. Un noteikti nevajag pazemināt savu pašvērtējumu.

— Lepnība
Pacenties, atmetot savu pārākuma sajūtu, nostāties partnera pusē. Atceries: ne jau lepnībā ir cilvēka spēks, bet viņa augstsirdībā. Apvainotājs, kā likums, pats zin, ka ir sastrēbis karstu.

— Neprasme adekvāti pieņemt faktus, kas attiecas uz tevi
Piemēram, tev saka: “Tu nokavēji darbu. Tu kļūdījies. Tev ir slikts garastāvoklis. Tu pārāk daudz ēd. Tu esi resns”. Tu dusmojies, nevēloties pieņemt to, kas ir. Iemācies pateikt “jā”. Tas pats “jā” attiecas arī uz visiem pārējiem tev adresētajiem pārmetumiem. Kā tu domā, vai dzēlējam būs interesanti turpināt tevi aizskart, ja tu uz visu sev adresēto atbildēsi piekrītoši?

— Neattaisnotas cerības
Nereti mēs no cilvēka gaidām noteiktu rīcību, darbus, vārdus, kas nav viņam raksturīgi – ne atbilstoši viņa audzināšanai, raksturam, takta izjūtai, izglītībai…., apvainojoties, uz to, ka viņš nav izpildījis kaut ko tā, kā mēs vēlējamies. Centies uz visu skatīties objektīvi, neizfantazējot to, kā nav.

— Nepareiza uztvere
Uz dažādiem cilvēkiem viena un tā pati situācija iedarbojas atšķirīgi. Un te nav nozīmes tam, ko kāds ir pateicis vai izdarījis, bet gan tam, kā mēs uz to reaģējām, kā uztveram informāciju. Mierīga uztvere bez aizkaitinājuma – tas ir tikai ikdienas treniņa rezultāts. Un, patiesībā, mēs paši pieņemam lēmumu būt apvainojušies. Cik bieži saka: “Apvainojies uz sevi…”. Grūtās situācijās sev atkārto: “Es sevi mīlu un neapvainošu.”
Un, kad kārtējo reizi tu vēlēsies apvainoties, padomā: vai patiešām ir tik patīkami sevi žēlot un justies upurim. Plēsoņa vienmēr sajūt upuri un uzbrūk tieši tam. Tu taču nevēlies tikt apēsts?! Varbūt tu tomēr esi uzvarētājs – kurš pacēlies pāri situācijai un ir neatkarīgs no apstākļiem!? Kāds gudrais teicis: «Aizvainojums izmaksā dārgi un nesniedz tev nekādu labumu. Piedošana nemaksā neko, bet dāvā brīvību.». Kas labāk?
Zināms, ka aizvainojums ir mūsu Dvēseles stāvoklis. Dvēsele ir aka, no kuras mēs dzeram.
Kādu slāpju veldzēšanas avotu mes izvēlēsimies sev un citiem?
Sargi savu dzīves avotu. Dzīvo ar smaidu un neapvainojies!

© Luīze Heija
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

 

Visu var izlabot

mate un meita

Visas savas līdzšinējās dzīves laikā šo es izlasīju tikai viena filosofa darbā. Un atcerēšos uz visu mūžu. Visi runā par traģiskajām un nelabojamām sekām, par bērnības aizvainojumiem, par neuzmanību, par aukstumu attiecībās un pat par cietsirdību. Kas sagrauj personību un dzīvi, atstājot briesmīgas rētas Dvēselē.
Un, kad mēs domājam par saviem vecākiem, mēs pat visam šim piekrītam. Un atceramies slikto.
Jā, pret mani slikti un netaisnīgi izturējās! Un, kad iedomājamies savus bērnus, jūtam rūgtumu. Mēs taču bijām tik jauni, tik nepieredzējuši. Tā cīnījāmies par dzīvi – vienkārši par iespēju izdzīvot. Un arī nodarījām saviem bērniem daudz netaisnību.
Tad, lūk. Visu var izlabot. Nav svarīgi, cik gadu ir bērniem. Vienkārši pret viņiem ir jāizturas labi, jāmīl, jāapskauj, jādāvina viņiem dāvanas, jāsaka labi vārdi. Un jādot viņiem to, ko par maz iedevām bērnībā. To, ko mūsuprāt, neesam iedevuši pietiekamā daudzumā. Jādod ar mīlestību un prieku. Un pazudīs visas šīs rētas, ievainojumi un citi nodarījumi. Un aizvainojums pāries. Nav svarīgi, cik bērniem gadu, – lūk, ko rakstīja šis humānais psihologs un filosofs.
Tieši šobrīd sāc to visu labot. Un viss būs kārtībā. Sliktais pazudīs un to nomainīs labais. Un dusmās pateiktie vārdi pazudīs ar mīlestības vārdu palīdzību. Visu var izlabot!
Kamēs vien esam dzīvi – visu var sakārtot. Tas darbojas gan ar vecākiem, gan bērniem, gan draugiem, ar kuriem esam sastrīdējušies un attālinājušies, un mokamies. Tādi vienkārši vārdi: “visu var izlabot”. Pat banāli. Bet es silti tev iesaku tā rīkoties. Un viss patiešām kļūs labāks.
Un Dvēselē būs silti un mierīgi…
© Anna Kirjanova
​​​​​​​Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Ja spēsi piedot sev, karma vienkārši izgaisīs

woman-837156_1920

Ir ļoti svarīgi piedot it visiem, kas nodarījuši mums sāpes, pat tad, ja šķiet, ka nav iespējams piedot. Piedod viņiem ne tāpēc, ka viņi pelnījuši piedošanu, bet tāpēc, ka pats vairs nevēlies ciest un paciest šīs sāpes katru reizi, kad atceries, ko tev nodarīja.

Nav jau svarīgi, ko tieši tev nodarīja, – piedod, jo tu taču nevēlies turpināt slimot.
Piedošana ir nepieciešama tavas Dvēseles dziedināšanai. Tu piedod tāpēc, ka jūti līdz pats sev.

Piedošana ir mīlestības izpausme pašam pret sevi!

Piemēram, ir nesen šķīrusies sieviete. Iedomājies, ka viņa bija precējusies desmit gadus, bet pēc tam sastrīdējās ar vīru dēļ kaut kādas viņa briesmīgas rīcības.

Viņa izšķīrās un tagad neieredz savu bijušo vīru. Pat viņa vārda pieminēšana izsauc viņai spazmas vederā un vemšanu. Emocionālā inde ir tik spēcīga, ka viņa vairs to nespēj izturēt. Viņai ir nepieciešama palīdzība un viņa dodas pie psihoterapeita. Viņa saka: “Dakter, man sāp! Mani smacē naids, greizsirdība un izmisums. Kaut ko tādu nepiedod! Es neieredzu šo cilvēku!”

Psihoterapeits atbild: “Jums ir jāizlaiž šīs savas emocijas, jāizrunājas, jāatbrīvo savs naids. Dodiet vaļu savam aizkaitinājumam: paņemiet spilvenu, iekodieties tajā, sitiet to! Lai naids un dusmas izlaužas uz āru!”

Viņa iet mājās, pati sev sarīko histēriju, apzinātu emociju sprādzienu. Un tiešām, paliek vieglāk. Sieviete iedod psihoterapeitam simts dolārus, teikdama: “Paldies, dakter! Man jau ir daudz labāk!”

Viņas sejā pirmo reizi pa ilgiem laikiem parādās plats smaids. Viņa iznāk no psihoterapeita kabineta un, uzminiet, kas pabrauc viņai garām savā mašīnā? Ieraugot savu bijušo vīru, viņas dusmas un naids sāk kvēlot vēl negantāk kā iepriekš. Viņa kā bulta metas atpakaļ pie psihoterapeita, dod viņam vēl vienu simtnieku un sarīko vēl vienu “izlādēšanās” seansu.

Emociju sprādziens, dotajā situācijā, var palīdzēt tikai īslaicīgi. Jā, tas palīdz atbrīvoties no daļiņas sakrājušās indes, uz kādu brīdi cilvēkam kļūst vieglāk, taču pašu brūci šāds paņēmiens neizdziedēs. Un vienīgais veids, kā to izdziedēt ir PIEDOŠANA.

Šai sievietei vienkārši ir jāpiedod savam vīram viņa nodarījumu.

Kā saprast, ka pa īstam esi piedevis?
Tikšanās ar viņu vairs neuzjundī agrākās emocijas. Šī cilvēka vārds vairs neizsauc nekādas sajūtas

Citiem vārdiem runājot, pieskaršanās šai brūcei vairs nenodara sāpes – un tas nozīmē tikai to, ka esam pa īstam piedevuši. Protams, rēta paliek uz emocionālā ķermeņa, tāpat kā uz fiziskā, pēdas paliek. Notikušais paliek atminās, tu visu atceries, taču rēta vairs nesāp.

Iespējams, tu tagad domā: “Piedod visiem: viegli pateikt! Es labprāt piedotu, bet nevaru. Nesanāk!”

Mums ir tūkstošiem iemeslu un attaisnojumu tam, ka neesam varējuši piedot. Taču patiesībā mēs neprotam piedot tāpēc, ka esam raduši nepiedot.

Mēs neesam pat mēģinājuši piedot, mēs trenējām savu nepiedošanas meistarību. 
Bija laiks, kad mums, bērniem piedošana bija asinīs. Pirms sasirgām ar visaptverošo dvēseļu slimību, mēs piedevām bez jebkādas piepūles, tas vienkārši notika pats no sevis. Un parasti mes piedevām uzreiz.

Paskatieties uz bērniem, kuri kopā spēlējas: lūk, viņi sastrīdās un viens ar asarām acīs skrien pie mammas: “Mammīt, viņš man iesita!”

Divas mammas sāk skaidrot attiecības, kas ātri vien pāraug skaļā strīdā, bet viņu bērni pēc piecām minūtēm jau atkal kopā spēlējas, it kā nekas nebūtu noticis. Un ko viņu mammas? Viņas viena otru jau neieredz – līdz mūža galam! Un te mēs vairs nerunājam par to, ka jāmācās piedot – mums jau ir iedzimta spēja to darīt. taču, kas notiek? Mums māca gluži pretējo, un mēs nenogurstoši trenējamies NEpiedošanā.

Paiet laiks un mēs esam atradinājuši sevi piedot. Lai arī ko cilvēks mums būtu nodarījis, mēs viņam ne par ko nepiedosim un izsvītrosim no savas dzīves uz visiem laikiem. Un sākas patmīlu karš.

Kāpēc? Tāpēc, ka tad, kad mēs nepiedodam, nostiprinās mūsu svarīguma sajūta. Mūsu viedoklis skan kaut kā svarīgāk, ja mēs paziņojam: “Lai kā tur arī nebūtu, es viņam nepiedošu! Kaut ko TĀDU piedot nevar!” Taču īstā problēma ir LEPNĪBA. Tā arī pacenšas pieliet eļļu ugunij, pastāvīgi atgādinot par to, ka piedot nedrīkst.

Vēl vairāk, mēs pierodam ciest tikai tādēļ, lai sodītu “vainīgo”. Mēs uzvedamies kā kaprīzi bērni, kuri rīko histērijas, jo savādāk neprot pievērst sev pieaugušo uzmanību.

Mēs tikai sev nodarām sāpes, skaļi paziņojot: “Skaties, ko es daru! Kā es ciešu! Un tas viss tevis dēļ!” Un tieši tā arī notiek.

Izmet miskastē savu patmīlu un aimirsti par savu svarīgumu un vienkārši palūdz piedošanu.

Sākumā sastādi visu to cilvēku sarakstu, kuriem tev vajag palūgt piedošanu un pēc tam atvainojies katram no viņiem. Kaut vai tikai domās, ja nav laika satikties vai sazvanīties.

Pēc tam sastādi sarakstu ar tiem cilvekiem, kuri tev ir nodarījuši ko nepatīkamu – kuriem tev jāpiedod. Un piedod viņiem visiem: lai ko arī viņi būtu nodarījuši, tu neesi vainīgs. Katram sapņojas viņa personīgais SAPNIS.

Pienāk laiks un tu saproti, ka tev jāpiedod PAŠAM SEV par visām rētām, par visu to indi un ciešanām, ko esi nodarījis sev, radot tieši šo sapni.

Un tad, kad tu piedod pats sev, iestājas miers un harmonija pašam ar sevi, nostiprinās mīlestība pret sevi. Un tā arī ir Augstākā PIEDOŠANA – kad beidzot piedodam sev.

Mūsu pārliecības par labo un ļauno parasti mūsos izsauc kauna sajūtu par to, ko mēs uzskatām par sliktu. Mēs uzskatām sevi par vainīgu, mēs esam pārliecināti, ka esam pelnījuši sodu, – un sodām sevi paši.

Mēs esam pārliecināti, ka mūsu nodarījums ir tik briesmīgs, ka to tik viegli nenomazgāt. Taču, ja patiesi tici, tad “Tavs prāts lai notiek” – tas viss kļūst reāli iespējams. Šajā ziņā mēs paši radām savu karmu un mums jāmaksā par to, ko esam radījuši ar savu ticību. Tas kārtējo reizi parāda to, cik mēs esam spēcīgi. Un mēs varam atmest savus vecos priekšstatus attiecībā uz savu karmu, atteikties ticēt tai – un tās vairs nav. Nav jācieš, nav jāmaksā: viss beidzies. Ja varēsi piedot pats sev: karma vienkārši pazudīs. Un no šī brīža dzīve sāksies no jauna.

Avots: http://magic-goal.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: GInta FS

P.S. Tā arī ir manā dzīvē. Pirms daudziem gadiem mans milzīgais Ego un Lepnība sastrādāja tādas lietas, ko pati sev nevarēju piedot un, ko nespēju piedot citiem. Bet pienāca brīdis, kad iespiestai stūrī, vairs nebija citas izejas. Un es pirms miega savās vīzijās gāju pie cilvēkiem, kuriem biju ko nodarījusi un lūdzu piedošanu, un gāju pie saviem – it kā pāri darītājiem un piedevu. Un kopš tas dienas es tā īsti pat vairs nevaru apvainoties, es neturu ļaunu prātu, jo es negribu sev kaitēt, es vairs nekultivēju greizsirdību, jo saprotu, ka man neviens nepieder un pati sev esmu lielākā vērtība. Un es piedodu sev visus sev  dotos un neizpildītos solījumus, savus pāridarījumus, jo tas viss ir nieks, salīdzinot ar to, ka nespēj piedot pats sev.

Piedot vai apžēlot?

piedot sev1

– Kas ir piedošana?
Zini, cilvēki bieži vien to jauc ar apžēlošanu. Tas nozīmē, ka sākumā mēs kādu sodām (šis process mūsu galvā parasti ieslēdzas automātiski), bet pēc tam mēs stāvam dilemmas priekšā: vai piespriest šim cilvēkam sodu, vai apžēlot to savās acīs.

Mēs taču labi zinām, ka ir jāpiedod. Taču patiesībā piedot nozīmē NESODĪT.
“Piedot” – kas var būt vienkāršāk? Jo, lai sodītu godīgi ir jāzin viss, absolūti viss. Bet, kurš zin absolūti visu?
– Dievs!
– Tieši tā! Tāpēc savu sodīšanu atdod Viņam, bet pats piedod, kā saka: “Nesodi un netapsi sodīts”.
Tas ir tik vienkārši, kad tu no sirds līdzjūtīgi otram cilvēkam saki: “Es neesmu tavs soģis”.
Lūk, ko nozīmē patiesa piedošana.
Autors: Igor Nemoff “Kājāmgājējs”

Tulkoja: Ginta FS

Tava bērna veselība ir tavā varā

berna veseliba1

Jautājums:
Kā vecāku emocionālais fons ietekmē bērnu veselību? Kā kontrolēt savas emocijas, kad bērns slimo?

Bērni slimo ar saaukstēšanās slimībām un gripu tad, kad mammai ir iekšējs saspringums, aizvainojums, pretenzijas un neapmierinātība ar dzīvi. Ja mamma “bremzē” (nevirzās uz priekšu), pakārtojas, izrāda nepārliecinātību, apspiež sevī agresiju vai arī iestieg šajā agresijā, apvainojas un pauž savu neapmierinatību, bērni saaukstēsies, klepos un puņķosies

Tavs pirmais uzdevums ir – pateikties, pateikties, pateikties, Iedomājamies savu bērnu veselu un atkal pateicamies. Tev nav jānervozē, jāpārdzīvo un jāuztraucas (jāpiebāž bērns ar zālēm), jo tādā veidā tu tikai saasini situāciju.

Domājot radoši un izpildot pavisam īsu tehniku: uz 3 sekundēm, ne ilgāk, iedomājoties savu bērnu veselu un tūliņ pat pārslēdzoties, tu radi apstākļus viņa labai veselībai.

Nākamais svarīgais moments ir piedošana. Cik ļoti tu proti palūgt piedošanu, tik arī tavā dzīvē notiek tev patīkami notikumi.

Un treškārt tu nedrīksti veikt darbības, mānot sevi un uzdodot vēlamo par esošo! Tev godīgi ir jāatzīst: “Jā, man nav taisnība, jā, es pati radīju visus apstākļus sava bērna slimībai, jā, mans iekšējais stāvoklis neatbilda tam, kā tam būtu jābūt, un tāpēc mans bērns šobrīd slimo. Es to saprotu, pieņemu un pateicos. Es vēlos, lai vinš būtu vesels!” Tas atnesīs veselību tavam bērnam, Un nevis tas, ka tu uztrauksies, pardzīvosi un nervozēsi.
Autors: Aleksandrs Paļijenko
Tulkoja: Ginta FS