Pirms ej dievnamā, piedod

piedošana2

Piedošana kalpo tam, lai atlaistu savu neapmierinātību un tādā veidā atlaistu aizvainojumu. Tas notiek dabiskā veidā, vien jāapzinās, ka neapmierinātībai nav nekāda cita mērķa, kā vien pastiprināt melīgo pašapziņu.
Piedošana – tas ir par to, lai nepretotos dzīvei, tā ir atļauja dzīvei sevi izdzīvot caur tevi. Alternatīvas tam ir sāpes un ciešanas, un dažkārt arī fiziskas kaites, kuras ļoti spēcīgi traucē plūst dzīvības enerģijai.
Tieši tajā brīdī, kad tu pa īstam piedod, tu atgriez sev savu spēku no prāta. Nepiedošana ir pati prāta daba, tāpat kā prāta radītā viltus “es” daba, ego, kura nav spējīga izdzīvot bez konfliktiem un nesaskaņām. Prāts nevar piedot. Tikai tu vari. Tu kļūsti apzināts, tu ieej ķermenī, tu sajūti pasaules vibrācijas un mieru, kas nāk no Esības. Lūk, kāpec Jēzus teica: “Pirms ej dievnamā, piedod”.

Ekharts Tolle “Tagadnes spēks”
Tulkoja; Ginta FS

Advertisements

Visu labo es ierakstu savā Sirdī…

mīlestība vecmāmiņa

Kādai vecai labestīgai, gudrai sievietei jautāja:
— Vecmāmiņ! Tu esi nodzīvojusi tik garu, smagu dzīvi, bet Dvēselē palikusi jaunāka par mums visiem. Vai Tev ir kāds noslēpums?
— Ir, mani mīļie. Visu labo, ko man kāds izdarījis, es ierakstu savā sirdī, bet visu slikto – ūdenī. Ja es būtu darījusi otrādāk, mana sirds šobrīd būtu vienās rētās, taču tā ir labestības paradīze.
Dievs mums ir devis divas ārkārtīgi vērtīgas spējas: atcerēties un aizmirst. Kad mums dara labu — pateicība liek to atcerēties, bet kad dara sliktu — mīlestība mudina to aizmirst.
Autors: nezināms
​​​​​​​Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Mīlestībai nav brīvdienu

milestibai nav brivdienu

Galvenais nebūt mirušam. Tāpēc, ka nāve iestājas daudz agrāk, nekā apstājas sirds. Nāve iestājas tad, kad apstājas garīgā dzīve, tad, kad aiziet Mīlestība…

Steidzīgi soļojam pa piemirkušo zemi. Veramies caur savu automašīnu aizsvīdušajiem logiem. Sastrēguma stundā ierasti grūstamies sabiedriskajā transportā. Pusdienu pārtraukumā, kā ierasts, aprijam savas līdzpaņemtās sviestmaizes, acīm pārskrienot avīžu virsrakstiem. Mēs steidzamies…. Un bieži vien paši sevi iekšēji mierinām: “Šodien ir tāds laiks. Šodien visi tā dzīvo. Ir cits dzīves temps. cits ritms, cita dinamika”. Tik daudz kas jāpaspēj, jāuzbūvē. Tik daudz kas jāsasniedz. Tāpec jāsteidzas, jāskrien. Un mums, nez kāpēc nav laika mīlēt.

… Mēs klīstam pa savas dzīves tuksnesi. Cenšamies noķert kaut kādu zināšanu, sajūtu, iespaidu gabaliņus. Būvējam fantastiskus, utopiskus plānus. Apkraujamies ar visdažādākajām “pieaugušo mantiņām”. Taču līdz galam neieslīgstam tajā, ko redzam. Līdz pašiem dziļumiem neizbaudām savus iespaidus un sajūtas. Jo mums tam nav laika. Nez kāpēc nekad nav laika. Kaut gan paši nezinām, kāpēc nav laika, un kas mūs steidzina.

Cilvēkam bieži vien šķiet, ka viņš dzīvē ļoti daudz ko var sasniegt. Viņš paļaujas uz saviem spēkiem, uz savu saprātu, uz savu intelektu…

Mēs esam samīlējušies sevī. Un tiešī šī mīlināšanas ap sevi padara cilvēka Dvēseli tukšu, slimu un neaizsargātu.

Dzīve nav barības meklējumi, ne arī sacensības ar nāvi, ne arī “šausminošo cilvēka grēku izstāde”.
Dzīve ir tiekšanās pēc Pilnības, Patiesības un Mīlestības. Tā es domāju.

Mīlestība un Labestība ir pasaules skolotāji, mūžīgie mentori. Tomēr pasaule ir nepaklausīgs māceklis, kurš bieži vien strīdās, un bieži vien uzvedas kā nasamierināms naidnieks.

Un, ja nu vēl pagaidām mēs neesam gatavi tam, ka mūsu sirdis ir mīlestībā degoši ugunskuri, tad vismaz pacensties vajadzētu, lai tajās deg kaut maziņa, nedziestoša mūsu vēlmes mīlēt un būt mīlētiem uguntiņa.

Kur atrast Mīlestību? Tirgū? Uz soliņa? Dzīves grāvmalē?

Mums galvā, kā ar cirvi ir iecirsts, ka iemīlēties varam vien jaunībā. Ka bernībā – tas ir nenopietni, bet vecumdienās – tā ir bēgšana no ikdienas. Taču Mīlestībai nav brīvdienu. Jūtas dzimst Dvēselē, neskatoties kalendārā. Un mums sevi ļoti ir jāsargā, lai neapliptu ar augstprātības un garlaicības bacili. Šīs briesmas vienmēr ir tepat, tuvumā.

Cilvēcisko attiecību dziļumā vienmēr ir jābūt Mīlestībai un Labestībai. Vēlmei saprast savu tuvāko, ieraudzīt viņa Dvēseles skaistumu. Un mēs ne vienmēr tiekam galā ar šo uzdevumu. Mums vienkāršākas un interesantākas šķiet sadzīvistiskās lietas, nevis savas sirds atmazgāšana no niknuma, naida un vēlmes nosodīt. Mēs varam stundām ilgi pētīt veikalā pirkta pārtikas produkta sastāvu, lai nejauši nesaindētos, bet pēc minūtes apvainot cilveku, pazemot viņu tā, ka viņš aizies ar dziļu brūci sirdī. Un cik daudz laika būs vajadzīgs, lai šo brūci aizdziedētu? Vienīgais, ko ir vērts šajā dzīvē iemācīties – ir mīlēt!

Un labāk neaizmirst, ka dzīvojam pasaulē, kura katastrofāli strauji zaudē mīlestību, labestību, līdzcietību. Egoisms, cinisms, lepnība – lūk, devīze uz karoga, kuru augsti paceltu nes šodienas pasaule. Izklaides, bauda, bagātība – tie ir tie mērķi, kuru dēļ cilvēki aizmirst par savu sirdsapziņu, mužīgo Patiesību un Mīlestību.
Galvenais ir saudzēt savu uzmanību un līdzjūtību pret otru cilvēku.

Galvenais nebūt mirušam. Tāpēc, ka nāve iestājas daudz agrāk, nekā apstājas sirds. Nāve iestājas tad, kad apstājas garīgā dzīve, tad, kad aiziet Mīlestība.
Un, ja tev šobrīd ir slikti, zini, tevi mīl un mīl ļoti stipri!

Autors: nezināms
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Vai vēlies būt vesels un laimīgs?

12

Sergejs Lazarevs ir plaši pazīstama personība pasaules praktiskajā psiholoģijā, pedagoģijā un cilvēka informatīvi-enerģētiskā lauka pētniecības jomā. Viņa dziļais pētnieciskais darbs ilgst vairāk kā 30 gadus un šajā laikā sarakstītas 29 grāmatas, kas miljoniem cilvēku devušas iespēju labāk saprast un izzināt sevi.Te neliels ieskats viņa atziņās, kas radušās gan pētījumu, gan personīgas pieredzes rezultātā.

1. Es agrāk nesapratu, kāpēc kultūrā eksistē nerakstīts likums, kas liedz lasīt ēšanas laikā. Izrādās, ka ēdiens kopā ar grāmatu vai pie televizora, vai, sarunājoties par politiku, vai ģimenes problēmām, var dziļi traumēt cilvēka Dvēseli, jo ēšanas laikā informācija brīvi nokļūst cilvēka zemapziņā.

2. Jebkura saslimšana, vai tie ir traucējumi organiskā līmenī vai funkcionālie, bremzē agresiju, kas attīstās Dvēselē.

3. Ziniet, kāpēc jūs dzerat?

Cilvēkam būtu jamīl apkārtējā pasaule, bet, ja viņš to nemīl, Dvēselē rodas diskomforta stāvoklis un sākas Dvēseles mokas. Un cilvēks jebkādā veidā cenšas šīs mokas apslāpēt. Tas noved pie narkomānijas, alkoholisma un toksikomānijas.

Patiesais narkomānijas un alkoholisma cēlonis ir pazemināts mīlestības līmenis Dvēselē. Tāds stāvoklis rodas dēļ aizvainojuma un savas mīlestības pret cilvēkiem apspiešanas.

4. Gribiet, došu jums padomu, kā būt veseliem un dzīvot ilgi?

Nekad un nevienam neizvirziet pretenzijas.

Ne savam liktenim, ne Dievam, ne pagātnei, ne cilvēkiem.

Ārēji uzvedieties kā vēlieties, bet iekšēji – ikviena jūsu pretenzija ir programma, kas iznīcina to, kam veltāt šo pretenziju. Šūna nevar izvirzīt pretenzijas organismam, izejot no savām personīgajām interesēm. Nevar, jo tā būtu organisma sabrukšanas programma. Tāda šūna tiek atstumta un saslimst.

5. Sadzīvē mēs bieži atļaujamies slikti izteikties par cilvēkiem, paši par sevi un savu likteni. Izrādās, ka šis ieradums cilvēkam sagrauj… zobus.

6. Zemapziņā mēs vienmēr pirmie nodaram pāri tam, kurš pēc tam ar savu uzvedību nodara pāri mums.

7. Lieta tāda, ka Kristus baušļi vēršas nevis pie formas, bet satura – pie mūsu emocijām. Un «jums nebūs pretim stāvēt ļaunajam; bet, kas tev sit labajā vaigā, tam pagriez arī otru” nenozīmē fiziskas aizstāvēšanās noliegšanu. Tas nozīmē, ka iekšā nedrīkst būt atbildes agresijas.

8. Reāli izmainīt situāciju ap sevi var tikai izmainot sevi. Pirmais, no kā jāatsakās, ir vēlme valdīt pār situāciju. Saprast, ka situācija sīkumos darbojoties pret tevi, galvenajā strādā tev par labu.

9. Es jums saku, iedomājieties, ka esat iepazinies ar brīnišķīgu sievieti un esat gatavs raudāt no laimes, un, kad domājat par viņu, jums viss iekšā trīc, bet Dvēselē rodas neizskaidrojama skaistuma sajūta un jūs jūtiet, ka sākat mainīties un Dvēsele kļūst labāka un skaistāka, un jūs uzskatāt, ka tā ir mīlestība. Taču, nē, tā ir tikai pusmīlestība.
Un tagad iedomājieties, ka mīļotā sieviete jūs pievīla un nodeva. Un, ja visas tās jūtas, ko izjutāt sākumā esat spējis saglabāt, tātad tā ir īsta mīlestība.

Patiesa pasaules iepazīšana sākas ne tikai ar labsajūtu un sāpēm, bet drīzāk no to pārvarēšanas. Augstākās sāpes var izturēt tas, kurš var izturēt augstāko laimes sajūtu.

10. Sāciet ar sajūtu, ka viss, kas ir visapkārt jums, vienā sekundē var pazust, ka mīļotais cilvēks vienā sekundē var jūs nodot, aiziet, apvainot vai nomirt. Ka vienā sekundē variet nomirt jūs pats. Tad pamazām visas pretenzijas pazudīs un mīlestība paliks. Jūsu mīlestības sajūta nedrīkst būt atkarīga ne no kā.

11. Ar dievišķo žēlastību jūs nevarat kontrolēt savas cerības

12. Nevar lūgties par to, kuru jūs ienīstat.

Izrādās, ka jebkura neapmierinatība ar Dievu iekļūst Dvēselē un tur arī paliek.
Un pēc tam kritiskā situācijā cilvēks sāk lūgties, bet viņa lūgsna nenostradā.
Bez tiešajām pretenzijām, izradās, ir vēl netiešās.
Tās nāk caur trīs momentiem.
Pirmais: neapmierinatība ar Dievu caur apkārtējo pasauli, sabiedrību, valsti, cilvēku grupu.
Otrais: pretenzijas pret Dievu caur vecākiem, mīļajiem un tuvajiem cilvēkiem.
Trešais: pretenzijas pret Dievu caur neapmierinātību ar situāciju, sevi, savu likteni.
Jebkura ilgstoša neapmierinatība ar sevi vai situāciju ir neapzināts aizvainojums uz sevi, likteni un Dievu.

13. Jebkura ārstniecības metode, kas nebalstās uz cilvēka garīgo attīstību, noved pie degradācijas.

14. Kad cilvēks patiesi lūdz piedošanu, viņa Dvēselei tas var būt sāpīgi, tāpēc, ka tās ir pārmaiņas.

15. Aizvērtība, nevēlēšanās un neprasme kontaktēties ar cilvēkiem ir viena no augstākajām lepnības pakāpēm.

16. Ir nereāli audzināt cilvēkus ar apziņas, loģikas, nosodījumu, prasību palīdzību. Sajūtiet absolūtu iekšējo neaizsargatību. Atmetiet visu, izņemot mīlestību.

17. Attiecības ar cilvēku nav mērķis, tas ir līdzeklis, ar kā palīdzību attīstīt mīlestību.

18. Ja kāds izrāda pret mani agresiju, tas nozīmē, ka man Dvēselē ir analoģiska programma. Kad es to aizvācu, uzbrukums automātiski pārtraucas.

Jebkura agresijas forma ir neiespējama, ja manā Dvēselē nav analoģiskas programmas.

19. Cilvēka pasaules redzējums un viņa emocijas ietekmē mūsu laicīgo ķermeni daudz spēcīgāk kā fiziskās darbības.

Sergejs Lazarevs
Avots: http://happy-philosophy.ru
Tulkoja: Ginta FS

Izlasi un nedzīvo aizvainojumā

retas

Neej ar aizvainojumu pa dzīvi – tas tikai visu sagandē.
Man ļoti nepatīk visas esošās klišejas par piedošanu.
Es zinu katru parunu, katru vispārpieņemto viedokli, jo es ilgu laiku esmu centusies atrast atbildes literatūrā. Esmu izlasījusi tūkstošiem dažādu publikāciju blogos, kas veltītas prasmei piedot un atlaist dusmas. Es esmu izrakstījusi Buddas citātus un iemācījusies tos no galvas – un neviens no tiem nav nostrādājis. Es zinu, ka ceļš no “lēmuma piedot” līdz īstai miera sajūtai ir ļoti garš un brīžam bezgalīgs. Es zinu!

Piedošana ir necaurejami džungļi tiem no mums, kuri alkst pēc taisnīguma. Pati doma par to, ka kāds aizies nesodīts pēc visa, ko mums nodarījis, nodara sāpes. Mēs nevēlamies saglabāt tīras savas rokas un pāridarītāja asiņu pēdas uz tām mūs pilnībā apmierinātu… Mēs vēlamies rezultātu izlīdzināt. Mēs vēlamies, lai viņi justu to pašu, ko jutām mēs. Un piedošana tajā brīdī šķiet kā nodevība pašam pret sevi. Mēs nevēlamies zaudēt cīņā par taisnīgumu. Naids deg mūsos un ar savu indi saindē it visu. Mēs to zinām, taču vienalga nespējam atlaist šo situāciju. Naids kļūst par mūsu daļu – kā sirds, plaušas vai aknas. Man ir pazīstama šī sajūta. Man ir pazīstama sajūta, kad niknums asinīs pulsē vienā ritmā ar sirdi.

Taču viss, kas jāatceras par naidu – tas ir emociju instruments. Mēs dusmojamies, jo vēlamies lai uzvar taisnīgums. Jo domājam, ka tas atnesīs kādu labumu. Jo uzskatām, ka, jo mēs esam niknāki, jo lielākas pārmaiņas varēsim veikt. Naids nesaprot, ka pagātne jau ir pabeigta un kaitējums jau ir noticis. Tas runā, ka atriebība visu izlabos.

Būt naidā nozīmē atkal un atkal uzplēst vēl neaizdzijušu brūci, uzskatot, ka tādā veidā mēs varēsim pasargāt sevi no rētas izveidošanās. It kā cilvēks, kurš mūs ievainojis, reiz atnāks un aizšūs to tik rūpīgi, ka rētas nebūs. Patiesība par naidu ir tāda, ka tas ir vienkārša atteikšanās no ārstēšanās. Mums ir bail, jo tad, kad rēta būs aizdzijusi, nāksies iemācīties dzīvot jaunā, nepazīstamā ādā. Bet mēs vēlamies atgriezt sev veco – pazīstamo. Un naids saka priekšā, ka tad jau labāk neļaut asiņošanai apstāties.

Kad mūsos viss burbuļo, piedošana šķiet neiespējama. Mums gribētos piedot, jo ar prātu jau mēs saprotam, ka tas būtu veselīgs lēmums. Mēs vēlamies mieru, ko piedāvā piedošana. Mēs vēlamies būt atbrīvoti. Mēs vēlamies, lai burbuļošana smadzenēs apstātos, bet neko sev nevaram padarīt.

Tāpēc, ka galveno lietu par piedošanu neviens mums nav pastāstījis: tā netaisās neko izlabot. Tā nav dzēšgumija, kas izdzēsīs visu, kas ar mums noticis. Tā neatcels sāpes, ar kuru līdz šim dzīvojām un nedos mums tūlītēju miera sajūtu. Iekšējā miera meklēšana ir ļoti grūts un tāls ceļš. Un piedošana ir tikai tas, kas ļaus mums pasargāt sevi no “atūdeņošanās” šī ceļa laikā.

Piedošana nozīmē atteikšanos no cerībām uz citu pagātni.

Tā nozīmē izpratni par to, ka viss ir beidzies, putekļi ir nosēdušies un tas, kas sagrautrs, nekad vairs neatjaunosies vecajā izskatā. Tā ir atzīšana, ka ne ar kadām burvestībām nevar atjaunot to, kas bijis. Jā, viesulis bija netaisns, taču mums tomēr nāksies dzīvot šajā vētras izpostītajā pilsētā. Un nekāds naids to nepacels no drupām. Mums tā būs jāuzceļ no jauna.

Piedošana nozīmē savas personīgās atbildības pieņemšanu – ne par sagraušanu, bet uzcelšanu no jauna. tas ir lēmums par personīgā miera atgriešanu sev pašam.

Tas nenozīmē, ka tavu paridarītāju vaina būs nolīdzināta. Tas nenozīmē, ka tev ar viņiem turpmāk būs jādraudzējas. Vienkārši tu pieņem to, ka viņi tevī ir atstājuši pēdas un tev nāksies ar šo zīmi turpmāk dzīvot. Un tu pārstāsi gaidīt, ka cilvēks, kurš tevi salauza, atnāks un izdarīs tā, lai viss būtu kā pirms tam. Tu sāksi dziedēt savas brūces, neatkarīgi no tā, paliks vai nepaliks rētas. tas ir lēmums turpināt dzīvot tālāk ar savām rētām.

Piedošana nav netaisnīguma uzvara. Mēs runājam par sava personīgā taisnīguma radīšanu, sava likteņa un karmas radīšanu. Par to, kā atkal nostāties uz kājām ar lēmumu nebūt nelaimīgam, pagātnes dēļ. Piedošana ir sapratne par to, ka mūsu rētas nenoteiks mūsu nakotni.

Piedošana nenozīmē, ka esam padevušies. Tā nozīmē, ka esam kļuvuši stipri un gatavi iet uz priekšu!

Avots: http://happy-philosophy.ru/
Tulkoja: Ginta FS

Gribi ievest kārtību pasaulē, sākumā sakārto savu māju

dao1

Filosofa daoista Haņ Sjaņ Czi dzīves likumi

1. Vienīgais, ko cilvēks vienmēr dara patiesi – maldās. Ja šie maldi raksturīgi visai sabiedrībai un tā palīdz viņam dzīvot, tad ar laiku tas kļūst par ticību. Savukārt, ja ticība zaudē patiesumu, tad tie vairs nav maldi un attiecīgi – arī ne ticība, bet liekulība un krāpšana, kas var tikai sašķelt sabiedrību.

2. Ja tu uzdod jautājumu, tātad zini jau pusi no atbildes.

3. Nepievērs uzmanību tam, kā pret tevi izturas cilvēki – pievērs uzmanību tam, kā tu izturies pret cilvēkiem.

4. Palīdzot slinkiem cilvēkiem, tu palīdzi viņiem uzsēsties sev uz kakla.

5. Nepiedodot kļūdu, tu pats kļūdies.

6. Piedodot zemisku rīcību, tu palīdzi veikt citu zemisku rīcību. Savukārt muļķība vispār neprasa piedošanu. Tā ir kā vējš, kas nav atkarīgs ne no kā. To jāpieņem tādu, kāda tā ir, un aizsargājoties no tās, labāk tajā meklēt labumu.

7. Gribi ievest kārtību pasaulē, sākumā sakārto savu māju.

8. Labestība ir neaizsargāta, tāpēc tā arī eksistē.

9. Gribi būt kā visi – būsi nekas.

10. Ja Tu domā kā visi, tu JAU kļūdies. Visi domā dažādi. Ja tu domā par visiem, tu atkal kļūdies. Katram ir savas problēmas. Domā pa savām, domā savā vietā, bet atceries – nedomājot par citiem vispār, tu vispirms jau nedomā par sevi.

11. Visi cilvēki vairāk par visu grib uzzināt to, ko viņi patiešām vēlas.

12. Vairums sliktu lietu cilvēks dara ne tāpēc, ka viņam tas patīk vai nes kādu labumu, bet gan tāpēc, ka viņam šķiet, ka no viņa to gaida.

13. Labticība vienmēr tiek atalgota, bet tam nav nekāda sakara ar naudu.

14. Zieds ir skaists, kamēr neskarts.

15. Cilvēks var domāt par visu, bet jādara viņam tikai tas, par ko ir pārliecināts.

16. Kā atšķirt stipru cilvēku no vāja? Ja stiprs cilvēks nav apmierināts ar sevi, visas pretenzijas tas vērš savā virzienā, ja vājš – tad – pret citiem cilvēkiem.

17. Viegli kalpot Idejai un Dieviem – jo tie ir daudz vienkāršāki kā dzīvi cilvēki.

18. Viss asais ar laiku zaudē savu asumu un tikai stulbums kļūst arvien stulbāks.

19. Valdnieka gudrību jāvērtē ne pēc tiem milzīgajiem sasniegumiem, kuros viņš bijis līdzdalīgs, bet gan pēc kļūdām, kuras tam izdevies nepieļaut.

20. Gudrs ir ne tas, kas daudz domā par lielām lietām, bet gan tas, kurš maz domā par niekiem.

21. Gan Liels gan Mazs Cilvēks var vienlaicīgi iet uz vienu un to pašu mērķi, bet Mazs Cilvēks iet, lai pie tā apstātos, savukārt – Liels – lai atspertos un dotos tālāk.

22. Kamēr tu runā galīgi ne to, ko domā un klausies ne to, kam tici un dari pavisam ne to, ko vēlies – tad visu šo laiku Dzīvo Ne tu!

Avots: http://econet.ru/
Tulkoja: Ginta FS

Piedot SEV – pats grūtākais piedošanas veids

hooopo

Kāpēc piedot?

Ir ļoti svarīgi piedot sev. Cilvēks, kurš nevar aizmirst un piedot sev pagātnes kļūdas, velk sev līdzi aizvainojuma un rūpju vezumu, tadā veidā, neļaujot sev virzīties uz priekšu. Skatās atpakaļ, bloķē kanālus, kas ļautu dzīvē ienākt kam jaunam un skaistam.

Lai ielietu glāzē tīru ūdeni, tā vispirms ir jāizlej, jāizmazgā un tikai pēc tam tajā var ieliet jaunu, tīru ūdeni. Iedomājaties, kas notiks ar ūdeni, ja Jūs to ieliesiet netīrā glāzē? Bet, ja glāzē jau ir ūdens? Mēs tajā vispār neko vairs neieliesim.

Tāpat ir arī ar mūsu dvēseli – tā ir trauks, kurš mums regulāri jāizmazgā, jāiztīra, lai varētu piepildīt ar ko tīru un jaunu. Lūk, Tā! Un tikai Tā!

Bieži cilvēki saka: “Nevaru piedot! Ko man darīt?!”, “Grūti piedot! Kā man būt?!”
Gribu atbildēt ar sava skolotāja Radislava Gandapasa vārdiem: “Neko nedariet, palieciet pakaļā!” («Ничего не делайте, оставайтесь в жопе!»)

Ta arī notiek Cilvēki nāk, prasa padomu, lūdz palīdzību, bet kad saki: piedod sev, atlaid šo kļūdu, aizmirsti to periodu – sākas īdēšana un žēlošanās. Tad kapēc nāciet, kāpēc jautājiet, kāpēc lūdziet palīdzību? Risiniet tālāk savas problēmas tā, kā to darījāt līdz šim!

Nav citu variantu! Nav iespējams virzīties uz priekšu. Nav laimes bez mīlestības un nav mīlestības bez piedošanas!

Neviens nav teicis, ka piedot, īpaši – piedot sev savas kļūdas, ir VIEGLI. To es Jums nesolu! Piedot ir grūti, smagi, bieži vien – ļoti smagi. TAČU: «Если долго мучиться, всё обязательно получится!»

Tātad uz priekšu! “Caur ērkšķiem uz zvaigznēm!”

Kā piedot?

Lai iemācītos piedot sev un citiem cilvēkiem, vispirms jāiemācās saprast sevi un citus.
Saprast – nozīmē – piedot!

Ir skaidri jāsaprot doma un sev jāiegalvo: Tajā brīdī es darīju visu, ko varēju izdarīt Tajā brīdī! Tajā brīdī es biju tieši tādā dvēseles stāvoklī un situācijā, un darīju visu, ko varēju izdarīt! Labāko, ko varēju izdarīt!

Jūs negribējāt nevienam neko ļaunu, un pat tad, ja gribējāt – savādāk nevarējāt! Nu, nepietika jums zināšanu un saprašanas – uz to brīdi!!!!! Saprotiet to!!!

Tā ir galvenā saprašana ceļā uz piedošanu!

Svarīga ir VĒLME, karsta vēlme sev piedot, atbrīvoties no vainas apziņas un aizvainojuma pašam pret sevi. Kad ir karsta vēlme, Jūs darīsiet visu, izmantosiet visas metodes, visus resursus, lai tikai sev piedotu! Un Jūs noteikti IEMĀCĪSIETIES PIEDOT! Galvenais – mācieties to!

Uzrakstiet sev vēstuli!

Vēstuli sev variet rakstīt jebkurā formā, galvenais, lai rakstītu uz papīra, ne datorā. Pārlasiet to daudzas reizes, labāk – pārrakstiet to vairākas reizes, kamēr sajutīsiet atvieglojuma sajūtu visā ķermenī.

Klausieties meditācijas – Piedodu sev!

Tās var atrast internetā, taču tās var ierunāt arī pats. Neliels audiofails – apmēram 20-25 minūtes, mierīga mūzika un vārdi, kas palīdz piedošanas procesā. Arī to klausīties vajag tikmēr, kamēr ķermenī iestājas atvieglojuma sajūta un dvēsele atbrīvojas no īdošās sajūtas.

Saruna ar SEVI!

Katru dienu brīžos, kad rodas nepatīkamas sajūtas krūtīs, sakiet sev vārdus: Tajā brīdī es darīju visu, ko varēju izdarīt Tajā brīdī! Tajā brīdī es biju tieši tādā dvēseles stāvoklī un situācijā, un darīju visu, ko varēju izdarīt! Labāko, ko varēju izdarīt! 
Jūsu uzdevums ir pārliecināt savu iekšējo kritiķi, ka Jūs darījāt visu labāko, ko varējāt izdarīt tajā brīdī! Jūs neesat vainīgs, viss notika tieši tā, kā tas notika. Viss notika uz labu, tāpēc, ka tieši tā situācija iemācīja Jums ko jaunu un labu. Tieši tāpēc, dotajā brīdī Jūs esat šeit un varat atkal izdarīt sev ko labu.

Hooponopono.

Šis paņēmiens ir universāls un strāda vienmēr un visur.
Katru reizi, kad atcerieties kādu neaptīkamu atgadījumu, kuru nekādīgi nevariet sev piedot, atkārtojiet šīs četras frāzes:
“Es mīlu Tevi!”

“Man ļoti žēl!”

“Lūdzu piedod man!”

“Es pateicos Tev!”

Sev es klāt pieliku vēl dažas frāzes, jo bija ļoti svarīgi aizmirst un atlaist situācijas no pagātnes:
“Es piedodu SEV!”

“Es pieņemu SEVI!”

“Es atbalstu SEVI!”

“Es atlaižu SEVI!”

“Es mīlu SEVI!”
Bija momenti, kad šīs frāzes ne vienkārši izskanēja no manam lūpām, bet es kliedzu ar visu savu būtību.
Pēc 10-20-50 reižu atkārtošanas, sajutos daudz labāk, vieglāk, brīvāk un tad sapratu, ka vairs nav tās iekšējās, īdošās un mokošās sajūtas attiecībā pret šo situāciju. NAV!

Piedodiet aizvainojumus!
Aizmirstiet apvainojumus!
Attīrieties no tiem!
Un ejiet uz priekšu ar tīru sirdi, vieglu garu un atvērtu dvēseli!

 

Avots: Sieviešu žurnāls www.myjane.ru/
Tulkoja: Ginta FS