Izlasi un nedzīvo aizvainojumā

retas

Neej ar aizvainojumu pa dzīvi – tas tikai visu sagandē.
Man ļoti nepatīk visas esošās klišejas par piedošanu.
Es zinu katru parunu, katru vispārpieņemto viedokli, jo es ilgu laiku esmu centusies atrast atbildes literatūrā. Esmu izlasījusi tūkstošiem dažādu publikāciju blogos, kas veltītas prasmei piedot un atlaist dusmas. Es esmu izrakstījusi Buddas citātus un iemācījusies tos no galvas – un neviens no tiem nav nostrādājis. Es zinu, ka ceļš no “lēmuma piedot” līdz īstai miera sajūtai ir ļoti garš un brīžam bezgalīgs. Es zinu!

Piedošana ir necaurejami džungļi tiem no mums, kuri alkst pēc taisnīguma. Pati doma par to, ka kāds aizies nesodīts pēc visa, ko mums nodarījis, nodara sāpes. Mēs nevēlamies saglabāt tīras savas rokas un pāridarītāja asiņu pēdas uz tām mūs pilnībā apmierinātu… Mēs vēlamies rezultātu izlīdzināt. Mēs vēlamies, lai viņi justu to pašu, ko jutām mēs. Un piedošana tajā brīdī šķiet kā nodevība pašam pret sevi. Mēs nevēlamies zaudēt cīņā par taisnīgumu. Naids deg mūsos un ar savu indi saindē it visu. Mēs to zinām, taču vienalga nespējam atlaist šo situāciju. Naids kļūst par mūsu daļu – kā sirds, plaušas vai aknas. Man ir pazīstama šī sajūta. Man ir pazīstama sajūta, kad niknums asinīs pulsē vienā ritmā ar sirdi.

Taču viss, kas jāatceras par naidu – tas ir emociju instruments. Mēs dusmojamies, jo vēlamies lai uzvar taisnīgums. Jo domājam, ka tas atnesīs kādu labumu. Jo uzskatām, ka, jo mēs esam niknāki, jo lielākas pārmaiņas varēsim veikt. Naids nesaprot, ka pagātne jau ir pabeigta un kaitējums jau ir noticis. Tas runā, ka atriebība visu izlabos.

Būt naidā nozīmē atkal un atkal uzplēst vēl neaizdzijušu brūci, uzskatot, ka tādā veidā mēs varēsim pasargāt sevi no rētas izveidošanās. It kā cilvēks, kurš mūs ievainojis, reiz atnāks un aizšūs to tik rūpīgi, ka rētas nebūs. Patiesība par naidu ir tāda, ka tas ir vienkārša atteikšanās no ārstēšanās. Mums ir bail, jo tad, kad rēta būs aizdzijusi, nāksies iemācīties dzīvot jaunā, nepazīstamā ādā. Bet mēs vēlamies atgriezt sev veco – pazīstamo. Un naids saka priekšā, ka tad jau labāk neļaut asiņošanai apstāties.

Kad mūsos viss burbuļo, piedošana šķiet neiespējama. Mums gribētos piedot, jo ar prātu jau mēs saprotam, ka tas būtu veselīgs lēmums. Mēs vēlamies mieru, ko piedāvā piedošana. Mēs vēlamies būt atbrīvoti. Mēs vēlamies, lai burbuļošana smadzenēs apstātos, bet neko sev nevaram padarīt.

Tāpēc, ka galveno lietu par piedošanu neviens mums nav pastāstījis: tā netaisās neko izlabot. Tā nav dzēšgumija, kas izdzēsīs visu, kas ar mums noticis. Tā neatcels sāpes, ar kuru līdz šim dzīvojām un nedos mums tūlītēju miera sajūtu. Iekšējā miera meklēšana ir ļoti grūts un tāls ceļš. Un piedošana ir tikai tas, kas ļaus mums pasargāt sevi no “atūdeņošanās” šī ceļa laikā.

Piedošana nozīmē atteikšanos no cerībām uz citu pagātni.

Tā nozīmē izpratni par to, ka viss ir beidzies, putekļi ir nosēdušies un tas, kas sagrautrs, nekad vairs neatjaunosies vecajā izskatā. Tā ir atzīšana, ka ne ar kadām burvestībām nevar atjaunot to, kas bijis. Jā, viesulis bija netaisns, taču mums tomēr nāksies dzīvot šajā vētras izpostītajā pilsētā. Un nekāds naids to nepacels no drupām. Mums tā būs jāuzceļ no jauna.

Piedošana nozīmē savas personīgās atbildības pieņemšanu – ne par sagraušanu, bet uzcelšanu no jauna. tas ir lēmums par personīgā miera atgriešanu sev pašam.

Tas nenozīmē, ka tavu paridarītāju vaina būs nolīdzināta. Tas nenozīmē, ka tev ar viņiem turpmāk būs jādraudzējas. Vienkārši tu pieņem to, ka viņi tevī ir atstājuši pēdas un tev nāksies ar šo zīmi turpmāk dzīvot. Un tu pārstāsi gaidīt, ka cilvēks, kurš tevi salauza, atnāks un izdarīs tā, lai viss būtu kā pirms tam. Tu sāksi dziedēt savas brūces, neatkarīgi no tā, paliks vai nepaliks rētas. tas ir lēmums turpināt dzīvot tālāk ar savām rētām.

Piedošana nav netaisnīguma uzvara. Mēs runājam par sava personīgā taisnīguma radīšanu, sava likteņa un karmas radīšanu. Par to, kā atkal nostāties uz kājām ar lēmumu nebūt nelaimīgam, pagātnes dēļ. Piedošana ir sapratne par to, ka mūsu rētas nenoteiks mūsu nakotni.

Piedošana nenozīmē, ka esam padevušies. Tā nozīmē, ka esam kļuvuši stipri un gatavi iet uz priekšu!

Avots: http://happy-philosophy.ru/
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Gribi ievest kārtību pasaulē, sākumā sakārto savu māju

dao1

Filosofa daoista Haņ Sjaņ Czi dzīves likumi

1. Vienīgais, ko cilvēks vienmēr dara patiesi – maldās. Ja šie maldi raksturīgi visai sabiedrībai un tā palīdz viņam dzīvot, tad ar laiku tas kļūst par ticību. Savukārt, ja ticība zaudē patiesumu, tad tie vairs nav maldi un attiecīgi – arī ne ticība, bet liekulība un krāpšana, kas var tikai sašķelt sabiedrību.

2. Ja tu uzdod jautājumu, tātad zini jau pusi no atbildes.

3. Nepievērs uzmanību tam, kā pret tevi izturas cilvēki – pievērs uzmanību tam, kā tu izturies pret cilvēkiem.

4. Palīdzot slinkiem cilvēkiem, tu palīdzi viņiem uzsēsties sev uz kakla.

5. Nepiedodot kļūdu, tu pats kļūdies.

6. Piedodot zemisku rīcību, tu palīdzi veikt citu zemisku rīcību. Savukārt muļķība vispār neprasa piedošanu. Tā ir kā vējš, kas nav atkarīgs ne no kā. To jāpieņem tādu, kāda tā ir, un aizsargājoties no tās, labāk tajā meklēt labumu.

7. Gribi ievest kārtību pasaulē, sākumā sakārto savu māju.

8. Labestība ir neaizsargāta, tāpēc tā arī eksistē.

9. Gribi būt kā visi – būsi nekas.

10. Ja Tu domā kā visi, tu JAU kļūdies. Visi domā dažādi. Ja tu domā par visiem, tu atkal kļūdies. Katram ir savas problēmas. Domā pa savām, domā savā vietā, bet atceries – nedomājot par citiem vispār, tu vispirms jau nedomā par sevi.

11. Visi cilvēki vairāk par visu grib uzzināt to, ko viņi patiešām vēlas.

12. Vairums sliktu lietu cilvēks dara ne tāpēc, ka viņam tas patīk vai nes kādu labumu, bet gan tāpēc, ka viņam šķiet, ka no viņa to gaida.

13. Labticība vienmēr tiek atalgota, bet tam nav nekāda sakara ar naudu.

14. Zieds ir skaists, kamēr neskarts.

15. Cilvēks var domāt par visu, bet jādara viņam tikai tas, par ko ir pārliecināts.

16. Kā atšķirt stipru cilvēku no vāja? Ja stiprs cilvēks nav apmierināts ar sevi, visas pretenzijas tas vērš savā virzienā, ja vājš – tad – pret citiem cilvēkiem.

17. Viegli kalpot Idejai un Dieviem – jo tie ir daudz vienkāršāki kā dzīvi cilvēki.

18. Viss asais ar laiku zaudē savu asumu un tikai stulbums kļūst arvien stulbāks.

19. Valdnieka gudrību jāvērtē ne pēc tiem milzīgajiem sasniegumiem, kuros viņš bijis līdzdalīgs, bet gan pēc kļūdām, kuras tam izdevies nepieļaut.

20. Gudrs ir ne tas, kas daudz domā par lielām lietām, bet gan tas, kurš maz domā par niekiem.

21. Gan Liels gan Mazs Cilvēks var vienlaicīgi iet uz vienu un to pašu mērķi, bet Mazs Cilvēks iet, lai pie tā apstātos, savukārt – Liels – lai atspertos un dotos tālāk.

22. Kamēr tu runā galīgi ne to, ko domā un klausies ne to, kam tici un dari pavisam ne to, ko vēlies – tad visu šo laiku Dzīvo Ne tu!

Avots: http://econet.ru/
Tulkoja: Ginta FS

Piedot SEV – pats grūtākais piedošanas veids

hooopo

Kāpēc piedot?

Ir ļoti svarīgi piedot sev. Cilvēks, kurš nevar aizmirst un piedot sev pagātnes kļūdas, velk sev līdzi aizvainojuma un rūpju vezumu, tadā veidā, neļaujot sev virzīties uz priekšu. Skatās atpakaļ, bloķē kanālus, kas ļautu dzīvē ienākt kam jaunam un skaistam.

Lai ielietu glāzē tīru ūdeni, tā vispirms ir jāizlej, jāizmazgā un tikai pēc tam tajā var ieliet jaunu, tīru ūdeni. Iedomājaties, kas notiks ar ūdeni, ja Jūs to ieliesiet netīrā glāzē? Bet, ja glāzē jau ir ūdens? Mēs tajā vispār neko vairs neieliesim.

Tāpat ir arī ar mūsu dvēseli – tā ir trauks, kurš mums regulāri jāizmazgā, jāiztīra, lai varētu piepildīt ar ko tīru un jaunu. Lūk, Tā! Un tikai Tā!

Bieži cilvēki saka: “Nevaru piedot! Ko man darīt?!”, “Grūti piedot! Kā man būt?!”
Gribu atbildēt ar sava skolotāja Radislava Gandapasa vārdiem: “Neko nedariet, palieciet pakaļā!” («Ничего не делайте, оставайтесь в жопе!»)

Ta arī notiek Cilvēki nāk, prasa padomu, lūdz palīdzību, bet kad saki: piedod sev, atlaid šo kļūdu, aizmirsti to periodu – sākas īdēšana un žēlošanās. Tad kapēc nāciet, kāpēc jautājiet, kāpēc lūdziet palīdzību? Risiniet tālāk savas problēmas tā, kā to darījāt līdz šim!

Nav citu variantu! Nav iespējams virzīties uz priekšu. Nav laimes bez mīlestības un nav mīlestības bez piedošanas!

Neviens nav teicis, ka piedot, īpaši – piedot sev savas kļūdas, ir VIEGLI. To es Jums nesolu! Piedot ir grūti, smagi, bieži vien – ļoti smagi. TAČU: «Если долго мучиться, всё обязательно получится!»

Tātad uz priekšu! “Caur ērkšķiem uz zvaigznēm!”

Kā piedot?

Lai iemācītos piedot sev un citiem cilvēkiem, vispirms jāiemācās saprast sevi un citus.
Saprast – nozīmē – piedot!

Ir skaidri jāsaprot doma un sev jāiegalvo: Tajā brīdī es darīju visu, ko varēju izdarīt Tajā brīdī! Tajā brīdī es biju tieši tādā dvēseles stāvoklī un situācijā, un darīju visu, ko varēju izdarīt! Labāko, ko varēju izdarīt!

Jūs negribējāt nevienam neko ļaunu, un pat tad, ja gribējāt – savādāk nevarējāt! Nu, nepietika jums zināšanu un saprašanas – uz to brīdi!!!!! Saprotiet to!!!

Tā ir galvenā saprašana ceļā uz piedošanu!

Svarīga ir VĒLME, karsta vēlme sev piedot, atbrīvoties no vainas apziņas un aizvainojuma pašam pret sevi. Kad ir karsta vēlme, Jūs darīsiet visu, izmantosiet visas metodes, visus resursus, lai tikai sev piedotu! Un Jūs noteikti IEMĀCĪSIETIES PIEDOT! Galvenais – mācieties to!

Uzrakstiet sev vēstuli!

Vēstuli sev variet rakstīt jebkurā formā, galvenais, lai rakstītu uz papīra, ne datorā. Pārlasiet to daudzas reizes, labāk – pārrakstiet to vairākas reizes, kamēr sajutīsiet atvieglojuma sajūtu visā ķermenī.

Klausieties meditācijas – Piedodu sev!

Tās var atrast internetā, taču tās var ierunāt arī pats. Neliels audiofails – apmēram 20-25 minūtes, mierīga mūzika un vārdi, kas palīdz piedošanas procesā. Arī to klausīties vajag tikmēr, kamēr ķermenī iestājas atvieglojuma sajūta un dvēsele atbrīvojas no īdošās sajūtas.

Saruna ar SEVI!

Katru dienu brīžos, kad rodas nepatīkamas sajūtas krūtīs, sakiet sev vārdus: Tajā brīdī es darīju visu, ko varēju izdarīt Tajā brīdī! Tajā brīdī es biju tieši tādā dvēseles stāvoklī un situācijā, un darīju visu, ko varēju izdarīt! Labāko, ko varēju izdarīt! 
Jūsu uzdevums ir pārliecināt savu iekšējo kritiķi, ka Jūs darījāt visu labāko, ko varējāt izdarīt tajā brīdī! Jūs neesat vainīgs, viss notika tieši tā, kā tas notika. Viss notika uz labu, tāpēc, ka tieši tā situācija iemācīja Jums ko jaunu un labu. Tieši tāpēc, dotajā brīdī Jūs esat šeit un varat atkal izdarīt sev ko labu.

Hooponopono.

Šis paņēmiens ir universāls un strāda vienmēr un visur.
Katru reizi, kad atcerieties kādu neaptīkamu atgadījumu, kuru nekādīgi nevariet sev piedot, atkārtojiet šīs četras frāzes:
“Es mīlu Tevi!”

“Man ļoti žēl!”

“Lūdzu piedod man!”

“Es pateicos Tev!”

Sev es klāt pieliku vēl dažas frāzes, jo bija ļoti svarīgi aizmirst un atlaist situācijas no pagātnes:
“Es piedodu SEV!”

“Es pieņemu SEVI!”

“Es atbalstu SEVI!”

“Es atlaižu SEVI!”

“Es mīlu SEVI!”
Bija momenti, kad šīs frāzes ne vienkārši izskanēja no manam lūpām, bet es kliedzu ar visu savu būtību.
Pēc 10-20-50 reižu atkārtošanas, sajutos daudz labāk, vieglāk, brīvāk un tad sapratu, ka vairs nav tās iekšējās, īdošās un mokošās sajūtas attiecībā pret šo situāciju. NAV!

Piedodiet aizvainojumus!
Aizmirstiet apvainojumus!
Attīrieties no tiem!
Un ejiet uz priekšu ar tīru sirdi, vieglu garu un atvērtu dvēseli!

 

Avots: Sieviešu žurnāls www.myjane.ru/
Tulkoja: Ginta FS

Ceļš uz dziedināšanu: piedot visiem, kas nodarījuši mums sāpes

piedošana2

Kad tiek atvērta brūce uz emocionālā ķermeņa, no tās ir jāiztīra visi netīrumi, visa inde. Kā to izdarīt? Kāds liels Skolotājs vēl pirms pāris tūkstošiem gadu piedāvāja mums risinājumu: PIEDOT. Nekas, izņemot piedošanu, nav spējīgs attīīrīt mūsu brūces no emocionālās indes.

Piedošana vajadzīga mūsu pašu Dvēseles dziedināšanai. Mēs piedodam, jo esam līdzcietīgi paši pret sevi. Piedošana tā ir mīlestības izpausme pašam pret sevi.

Ir jāpiedod visiem, kas nodarījuši mums sāpes, pat tad, ja šķiet, ka viņu nodarīto vienkārši nav iespējams piedot

Piedot viņiem ne jau tādēļ, ka tie pelnījuši piedošanu, bet tādēļ, ka jūs paši vairs nevēlaties ciest un paciest tās sāpes katru reizi, kad atceraties to, ko jums nodarīja. Un nav svarīgi, kā tieši jūs apvainoja – piedodiet viņiem, jo jūs taču nevēlaties slimot arī turpmāk.

Pieņemsim, ir šķirta sieviete. Iedomājieties, ka viņa bija precejusies desmit gadus, pēc tam sastrīdējās ar vīru kaut kāda briesmīga viņa nodarījuma dēļ. Viņi izšķīrās un tagad viņa no visas sirds neieredz bijušo vīru. Pat viņa vārda pieminēšana, viņai vēderā izraisa spazmas un nelabumu. Emocionālā inde ir tik spēcīga, ka viņa vairs nav spējīga to izturēt. Sievietei vajadzīga palīdzība un viņa dodas pie psihoterapeita. Viņa saka: “Man ir ļoti sāpīgi. Viss manī vārās – naids, greizsirdība, sašutums. Kaut ko tādu nevar piedot! Es neieredzu šo cilvēku!”,

Psihoterapeits atbild: “Jums jālaiž uz āru savas emocijas, jāizrunājas, jāizlaiž savas dusmas un naids. Dodiet vaļu savam aizkaitinājumam, paņemiet spilvenu un iekožaties ar zobiem tajā, sitiet, plosiet! Lai dusmas iznāk uz āru!” Viņa pati sev sarīko histēriju, apzinātu emociju sprādzienu. Paliek vieglāk. Sieviete iedot psihoterapeitam tūkstots rubļu, sakot: “Pateicos, dakter! Man ir daudz labāk!” Pirmo reizi pa ilgiem laikiem viņas sejā parādās smaids.

Un, lūk, viņa iziet no kabineta un, uzminiet, kas pabrauc viņai garām uz ielas? Ieraugot savu bijušo vīru, viņas dusmas un naids iekvēlojas ar vēl lielāku spēku kā agrāk…
Emocionālais sprādziens šajā gadījumā atnes tikai īslaicīgu atvieglojumu. Jā, tas palīdz uz brīdi atbrīvoties no daļas indes, un cilvēkam uz brīdi paliek vieglāk, bet pašu brūci tas nesadziedē.

Vienīgais veids, kā izdziedināt brūci ir piedot! Šai sievietei ir jāpiedod savam vīram viņa nodarījums.
Kā saprast, vai esi piedevis cilvēkam no sirds, pa īstam?
Tikšanās ar viņu vairs neuzvanda bijušās jūtas. Šī cilvēka vārda pieminēšana vairs neizsauc emociju vētru. Citiem vārdiem runājot, pieskaršanās brūcei vairs nenodara sāpes – un tas nozīmē, ka esat piedevis no sirds, pa īstam. Protams, uz emocionālā ķermeņa rēta paliek, tāpat kā uz ādas paliek pēdas. Notikušais paliek atmiņā, tu visu atceries, taču, kad brūce aizdzijusi, tā vairs nesāp.

Iespējams, jūs tagad domājat: “Piedot citiem: viegli pateikt! Es ļoti priecātos, ja varētu to izdarīt. Bet nesanāk”. Mums ir simtiem attaisnojumu tam, ka neesam spējīgi piedot. Bet tā nav taisnība.

Taisnība ir tajā, ka tie, kuri neprot piedot, jo nav raduši to darīt, ir trenējušies meistarībā ne-piedodot.

Bija laiks, kad mums, esot bērniem, piedošana bija asinīs. Pirms aplipinājāmies ar dvēseles slimību ne-piedošanu, mēs piedevām bez jebkādas piepūles, tas notika pats no sevis. Parasti mēs piedevām uzreiz. Paskatieties uz bērniem, kuri kopā rotaļājas: lūk, viņi sastrīdējās, pat sakāvās un viens ar asarām acīs  skrien pie mammas: “Mammu, viņš man iesita!” Divas mātes iesaistās sarunā, šī saruna ātri pāraug savstarpējos apvainojumos, bet bērni jau pec pāris minūtēm,atkal spēlējas, it kā nekas nebūtu noticis. Bet ko dara viņu mātes? Viņas sāk ienīst viena otru līdz mūža galam.

Un te mēs nerunājam par to, ka jāiemācās piedot – mums šī spēja ir iedzimta. Taču, kas notiek? Mums māca gluži pretējo, un mēs nenogurstoši mācamies ne-piedot. Protams, ar laiku mēs vienkārši pierodam pie tā, ka nevajag piedot. Lai kā mūs cilvēks būtu apvainojis, mēs viņam nekādā gadījumā nepiedosim, uz mūžu izsvītrosim viņu no savas dzīves. Un sākas patmīlas karš. Kāpēc?
Tāpēc, ka tad, kad mēs nepiedodam, nostiprinās mūsu pašu patmīlība un sava svarīguma sajūta. Mūsu viedoklis izskan it kā svarīgāk, ja mēs paziņojam: “Lai kā tur arī nebūtu, es viņam nekad nepiedošu! Kaut ko tādu nepiedod!”

Bet pati būtiskākā problēma ir LEPNĪBA.
Lepnība un patmīla (nejaukt to ar pašcieņu) liek mums pieliet eļļu aizvainojuma ugunij, nemitīgi sev atgādināt, ka to piedot nav iespējams! Taču padomāsim, kurš šajā gadījumā cieš un kuram uzkrājas arvien vairāk šīs emocionālās indes? Mēs šaustam sevi par to, ko nodarījuši citi, kaut paši neko sliktu neesam darījuši.

Vēl vairāk, mēs pierodam ciest kaut tikai tādēļ, lai nosodītu paridarītāju. Mēs uzvedamies kā mazi bērni, kuri taisa histērijas, kaut patiesībā vēlas tikai pievērst sev uzmanību. Mēs nodaram sev sāpes, paziņojot: “Skaties, ko es daru! Un tas viss tikai tevis dēļ!” Joki jokiem, bet tieši tā arī viss notiek. Daudzos gadījumos mēs pat nesaprotam, kāpēc tik emocionāli un aizkaitinati reaģējam uz saviem vecākiem, draugiem, dzīvesbiedriem. Mēs esam sašutuši, bet, ja otrs cilvēks palūdz mums viņam piedot, mēs izplūstam asarās un atkartojam: “Nē, nē, tu man piedod!”

Atrodiet sevī bērnu, kurš stūrī ierāvies histerijā kliedz. Piedodiet sev savu lepnību, augstprātību un atlaidiet tās! Aizmirstiet par savu svarīgumu un vienkārši palūdziet piedošanu visiem parējiem un jūs paši redzēsiet, kādas brīnišķīgas parvērtības notiks jūsu dzīvē.

Sākumā sastādiet to cilvēku sarakstu, kam, jūsuprāt būtu jāpalūdz piedošana, un pēc tam domās palūdziet to katram no viņiem, ja jums nav laika satikties un negribas to darīt.
Pēc tam sastādiet sarakstu ar cilvēkiem, kuri jūs aizvainojuši, – tiem, kuriem jums jāpiedod. Sāciet ar saviem vecākiem, brāļiem, māsām, bērniem, vīriem, sievām, mīļotajiem, kaķi, suni, valdību un Dievu.

Piedodiet viņiem visiem un apzinieties, lai ko arī viņi nebūtu izdarījuši, jums gar to nav nekādas daļas. Atcerieties, katrs sapņo pats savu Sapni. Vārdi un darbi, kas nodarīja jums sāpes, bija tikai tā cilvēka reakcija uz visiem tiem krāmiem, kas glabājas viņa paša prātā. Viņš redz sapni par elli, bet jūs viņa sapnī esat tikai otrā plāna aktieri. Jūs neesat vainīgi tajā, ko viņš nodarījis. Un, kad radīsies tada apziņa, kad jūs pārstāsiet uztvert to visu personīgi, līdzjūtība un sapratne noteikti palīdzēs jums piedot ikvienam.

Sāciet ar piedošanu, ar praktisko prasmi piedot. Sākumā nebūs viegli, bet pec tam tas kļūs par ieradumu. Vienīgais veids, ka atgriezt sev prasmi piedot ir darīt to praksē. Treniņi, prakse un tā līdz brīdim, kad varēsiet PIEDOT PATS SEV.

Agri vai vēlu tu saproti, ka ir jāpiedod sev par visām brūcēm un indi, par visām ciešanām, kuras nodarīji pats sev, radot tieši tādu sapni. Un tad, kad tu piedod sev, iestājas harmonija pašam ar sevi, tad nostiprinās mīlestība pret sevi. Tā arī ir augstākā piedošana – kad beidzot tu PIEDOD PATS SEV.

Apzinieties šī akta spēku un piedodiet sev par visu, ko esat izdarījuši savas dzīves laikā. Un, ja ticiet reinkarnācijai, piedodiet sev par visu, ko esat nodarījuši visu savu iepriekšējo dzīvju laikā. Pārliecības par to, kas ir labs un kas ļauns, mūsos izsauc kauna sajūtu par to, ko mes uzskatām par sliktu. Mēs atzīstamies, ka esam vainīgi, mes esam pārliecināti, ka esam pelnījuši sodu – un sodam paši sevi. Mēs esam pārliecināti, ka mūsu nodarītais ir tik briesmīgs, ka noteikti no tā ir jāattīrās. Bet, ja no sirds tici tam, ka :”Lai notiek tava griba” – tas kļūst pavisam reāli. Šajā ziņā mēs radām savu karmu un mums jāatbild par to, ko ar savu ticēšanu esam radījuši.

Tas kartējo reizi pierāda to, cik ļoti vareni un spēcīgi mēs esam. taču, lai atbrīvotos no vecās karmas, ir vienkārši jāatmet šis priekšstats, jāatsakās tam ticēt un skat, karmas vairs nav.

Nav jācieš, nav par kaut ko jāmaksā: viss beidzies. Ja varēsi piedot sev, karma vienkārši izkūpēs gaisā. No tā brīža dzīve it kā sākas no sākuma. Un tā kļūst viegla, jo piedošana ir vienīgais veids, kā attīrīt emocionālās brūces, vienīgais veids kā izdziedēt tās…

Avots: http://lubovbezusl.ru

Tulkoja: Ginta FS

Es vēlos iemācīties piedot

dveseles88

Reiz sapulcējās Dvēseles, pirms došanās uz Zemi..

Un Dievs jautāja vienai no viņām:

— Kāpēc Tu dosies uz Zemi?

— Es vēlos iemācīties piedot.

— Kam gan tu vēlies piedot? Paskaties, kādas tīras šeit visas Dvēseles – gaišas un mīlošas. Tās tik ļoti mīl tevi, ka nenodarīs tev neko tādu, par ko tev viņām būs jāpiedod.

Dvēsele paskatījās uz savām māsiņām un patiešām – tās viņu mīlēja bez nosacījumiem, tāpat kā viņa.

Dvēsele noskuma un teica:

— Es tik ļoti vēlos iemācīties piedot!

Te pienāca pie viņas cita Dvēsele un teica:

— Neskumsti, es tevi tik ļoti mīlu, ka esmu gatava būt tev blakus uz Zemes un palīdzēt tev iemācīties piedot. Es kļūšu par tavu vīru – krāpšu tevi, dzeršu, bet tu mācīsies man piedot.

Otra Dvēsele pienāca un teica:

— Es arī tevi ļoti mīlu un iešu kopā ar tevi un būsu tava māte – sodīšu tevi, jaukšos tavā dzīvē, traucēšu dzīvot laimīgi, bet tu macīsies man piedot.

Trešā Dvēsele teica:

— Un es būšu tava labākā draudzene un pašā nepiemērotākajā brīdī es tevi nodošu, bet tu mācīsies man piedot.

Vēl viena Dvēsele teica:

— Bet es būšu tavs priekšnieks, un mīlot tevi, izturēšos rupji, netaisnīgi, lai tu varētu izbaudīt piedošanu.

Vēl viena Dvēsele pieteicās būt par neganto vīramāti.

Tā savācās viena otru mīlošu Dvēseļu grupa, kuras izdomāja savas dzīves scenāriju uz Zemes, lai izdzīvotu piedošanas pieredzi.
Tās nonāca uz Zemes.

Taču izradījās, ka uz Zemes atcerēties sevi un vienošanos bija ļoti grūti.

Vairums uztvēra šo Zemes dzīvi ļoti nopietni, sāka viena uz otru dusmoties, apvainoties un aizmirsa par to, ka pašas sastādīja šo dzīves scenāriju. Un galvenais, aizmirsa to, ka tās mīl viena otru.

Avots: http://sobiratelzvezd.ru

Tulkoja: Ginta FS

Ļauj man nomirt dzīvam, nevis dzīvot mirušam

lugsanas5

Iznīcini manī to, kas jāiznīcina. Dari stipru to, kam jābūt stipram.

Izmanto mani. Radi ar mani, uzzīmē ar mani katru pilienu uz dzīves audekla. Palīdzi man dzīvot pilnu un unikālu dzīvi, pastaigāties mežā pa taku, kuru neviens pirms manis nav gājis.

Parādi man, kā mīlēt dziļāk – dziļāk, kā jebkad agrāk esmu uzskatījis par iespējamu.

Turi manu acu priekšā to, no kā agrāk es aizgriezos.

Palīdzi man kļūt maigākam, atslābt, pilnībā pieņemot to, ar ko es vēljoprojām atrodos kara stāvoklī.

Ja mana sirds vēljoprojām ir aizvērta, parādi man, kā to atvērt bez vardarbības.

Ja es vēljoprojām kaut ko turu, palīdzi man to atlaist.

Dod man problēmas un šķietami nepārvaramus apstākļus, ja tie man atnesīs vēl dziļāku pazemību un uzticēšanos dzīvei.

Palīdzi man smieties par savu nopietnību. Ļauj man atrast humoru tumsā.

Parādi man dziļo miera sajūtu vētras laikā. Neslēp no manis patiesību. Nekad!

Lai pateicība ir mans ceļvedis. Lai piedošana kļūst par manu lūgšanu. Lai šis brīdis ir mans pastāvīgais ceļabiedrs.

Ļauj man ieraudzīt tavu seju katrā sejā. Ļauj man sajust tavu silto klātbūtni manā paša klātbūtnē.

Atbalsti mani, kad es klūpu. Elpo caur mani, kad es nevarēšu elpot.

Ļauj man nomirt dzīvam, nevis dzīvot mirušam!

Autors: Džefs Fosters

Tulkoja: Ginta FS

Svētie pa šo Zemi nestaigā

lugsana7

Man bija kāda paziņa, kura gaidīja pensiju, lai beidzot sāktu dzīvot.
Viņa sapņoja, ka mitināsies vasarnīcā, kops savu dārzu, uzpasēs vistas, lutinās sevi ar pirtiņu, svaigiem augļiem un dārzeņiem un svaigu gaisu.

Viss, ko viņa darīja savā dzīvē, pavisam gludi veda viņu tuvāk šim sapnim. Mēs iepazināmies, kad viņai bija trīsdesmit septiņi gadi un man viņa šķita ļoti nobriedusi sieviete. Es vēroju, kā viņa uzkrāj materiālos labumus, attiesā bijušajam vīram mašīnu, it kā dēla interesēs, bet patiesībā, lai brauktu uz savu vasarnīcu. Metodiski un plānveidīgi “izdzīvo” no šīs vasarnīcas brāli, lai vecāku mantojumam būtu viens īpašnieks – viņa. Strādā nemīlamā darbā, lai ātrāk no tā varētu aizmukt un kaut ko vērtīgu padarīt savā piepilsētas saimniecībā.

Ar laiku man sāka šķist, ka trešo reizi viņa apprecējās ar vienu vienīgu mērķi – lai būtu vīrietis, kurš strādās viņas vasarnīcā. Uzbūvēs garāžu, pirti un siltumnīcu, skārtos elektroinstalācijas, ūdens padevi – un jāteic, ka vīrs vinai patiesi bija ar zelta rokām.

Kad ar maigumu, kad – ēdienu, kad – komfortu, viņa piesēja šo vīrieti sev cieši, cieši. Viņai šķita, ka viņas rokās ir visi pavedieni, un viņa pati vada savu dzīvi.
Noliedzot savu pagātni, sakot visu, ko domā par savām draudzenēm, pamazām visas tas pazaudēja. Noliedzot visus gaišos brīžus, kas bija pavadīti kopā ar radiniekiem, viņa arī tos visus pazaudēja. Kolēģi viņu nemīlēja dēļ viņas merkantilās dabas un attieksmes pret cilvēkiem.

Taču, neskatoties uz to, viņu vadīja ideja – viņa redzēja sevi kā sava īpašuma saimnieci. Zīmēja sev ilgu mūžu pensijā, kurā esot, beidzot varēs dzīvot tā – pa īstam. Visi iepriekšējie dzīves gadi bija tikai sagatavošanās šim laimīgajam periodam, kuru viņa pati sev radīja.

Un pēc tam viņa nomira. Piecdesmit četros gados. No galvas smadzeņu audzēja. Likteņa ironija – līdz pensijai bija atlicis viens gads..

Viena no viņas māsīcām, tā, kura jūt un saprot vairāk kā vairums cilvēku, palūdza, lai šī sieviete apdomā savu dzīvi, lai palūdz piedošanu cilvēkiem, kuriem darījusi pāri, lai attīrās, jo, iespējams, tā varētu slimību apstādināt. Smadzenes, tās pirmkārt ir domas. Ar apziņas palīdzību var mainīt situāciju, pat izdziedināties, tikai jāatrod tā vieta, kurā sākusies kļūda.

Bet viņa to negribēja… Nedzirdēja…. Aizgāja, tā arī netzinusi un nepieņēmusi…

Vīrs atrada citu sievieti un pameta manu paziņu, pat nesagaidījis beigas, izdzina viņas bērnus un iemitinājās tajā pat vasarnīcā kopā ar jauno sievu.

Kāpēc es to stāstu?

Nezinu… Dažkārt es ļoti asi izjūtu šo momentu “šeit un tagad”. Zinu, ka rītdiena var arī nepienākt. Pārdzīvoju par cēloņu-seku esamību attiecībās ar citiem cilvēkiem. Ļoti sāpīgi pārdzīvoju kļūdas. Nožēloju, ka neesmu bijusi pietiekami akurāta attiecībās ar cilvēkiem. Dusmojos uz sevi, ja esmu nodarījusi kādam pāri, pat tad, ja esmu bijusi pārliecināta par savu viedokli.

Nedomāju, ka tās ir sliktas īpašības. Dzīvs cilvēks nav Dievs. Un ir briesmīgi, ja viņš sevi par tādu uzskata.

Un arī profesionāļi, kas stradā ar dvēselēm, kļūdās. Ko tad vēl runāt par citiem – vienkāršajiem cilvēkiem. Viss, ko mēs varam izdarīt, ir atzīt, ka neesam pilnīgi. Visi. Bez izņēmuma. Visi kļūdās. Svētie un bezgrēcīgie pa šo Zemi nestaigā.

Katrs no mums aiz sevis atstāj salauztu siržu kapsētu. Es vēlētos, lai manējā būtu mazāka. Un es rūgti pārdzīvoju, ja tā palielinās. Līdz brīdim, kad viss būs beidzies, es vēlētos, lai man ir mirkliss, kad visu pardomāt un palūgt piedošanu.

Autors: Lilija Ahremčika

Tulkoja: Ginta FS