Izdzīvotā pieredze ir dažāda

Izdzīvotā pieredze ir dažāda.

Un ne katru no pieredzēm ir vēlēšanās atcerēties. Dažkārt gribas aizvērt aizkarus un neskatīties ārā pa šo logu.

Ir bijis Pārāk daudz. Pārāk smagi. Pārāk…

Jo dziļāk, jo sāpīgāk.

Taču tu esi ticis galā. Tu esi tai izgājis cauri. Spēji.

Lai kā arī ir bijis. Lai kā tu šobrīd pret to attiektos.

Tu spēji, tu tiki galā, tu devies tālāk.

Kā prati. Kā sanāca.
Tagad, lai dotos vēl tālāk, ir jāatzīst šī pieredze un jāpieņem tā. Visā tās varenībā, apjomā un dziļumā. Lai būtu, kur atsperties un iet tālāk.

Lai šis pakāpiens būtu stabils un noturīgs, tam jābūt atzītam un pieņemtam.
Jā, tas notika ar mani. Jā, es tiku galā. Jā, es atzīstu un pieņemu visu šo pieredzi.

Un tad notiek alķīmija un transformācija, pieredzes integrācija.

Un tad rodas spēks kustēties tālāk.

Un tad atnāk skaidrība – kurp es eju un kāda mērķa labad eju.

Pagātnes pieredze ir tevi izveidojusi.

Katrs elements ir nospēlējis savu lomu. Ja kaut kas būtu savādāk, tu nebūtu tāds, kāds šobrīd esi. Kaut kāda iemesla dēļ tas bija vajadzīgs. Tieši tāds. Katrs posms, katrs solis. Visi tie ir vienota raksta elementi. Vienotas puzles gabaliņi.

Atsakoties no kāda puzles gabaliņa, tā, it kā tas nebūtu bijis ar tevi – tu atņem kopējai bildei tās jēgu, veselumu, apjomu un dziļumu. Atņem tai dzīvību. Atņem tai iespēju atbrīvoties no šīs pieredzes sāpju varas un atjaunotam doties tālāk savā jaunajā dzīvē.

Savas pieredzes atzīšana un pieņemšana atgriež spēku, resursus un vēlmi dzīvot. Atver sirdi un parāda jaunas iespājas, kā dzīvot savu laimīgo dzīvi.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par pieredzi un tās apgūšanu

Šodien visur raksta par to, ka dzīvot vajag jaudīgi, intensīvi un piesātināti. Katru dienu iegūt spēcīgu dzīves pieredzi.

Ļoti bieži cilvēki cenšas iegūt šādu pieredzi, taču nespēj to pieņemt, apgūt un apzināties. Un tad viņi paliek uz vietas, turpat, kur bija pirms tam. Gūst psiholoģisku traumu no tā, kas ar viņiem noticis un vairāk nekā. Tā ir kā braukāšana pa amerikāņu kalniņiem ar vārgu vestibulāro aparātu – it kā izdzīvojis esi, bet stāvoklis pavisam švaks…⠀

Taču es runāju par to, ka nepietiek vien ar to, ka esi saņēmis varenu dzīves pieredzi. Ir ļoti svarīgi iemācīties to apgūt, apzināties, pieņemt un pārstrādāt. Aprakstīt vārdiem. Padarīt par daļu no savas vēstures un par kaut ko tādu, ko vēlāk varēsi pielietot.⠀

Tā kā, izvēloties pieredzes un to intensitāti, ir svarīgi saprast, vai tev ir pietiekami daudz resursu, lai apgūtu šo pieredzi.

Un, iespējams, ir vērts apēst mazāk, bet cītīgāk sagremot apēsto, nevis pārēsties un dabūt vēdergraizes.⠀

Saudzē sevi!⠀

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbalsts sev pašam

Ir ļoti grūti kļūt sev par atbalstu, ja atzīsti sevī tikai savu parādes pusi: sasniegumus, labās īpašības, varonību…
Ja noliedz visu savu pilnīgo pieredzi, nespējot pieņemt tās gluži cilvēciskās izpausmes, kas it kā dara kaunu iekšējam perfekcionismam.
Tā rodas paaugstinātas prasības pret sevi, kuras nav iespējams izpildīt un pastavīgi tām atbilst, un kuras tikai papildina PAŠvilšanās krājkasīti.
Un tas, mani mīļie, ir tas pats, kas dzīvot zem pastāvīgi auksta lietus un nekad neredzēt sauli…
Un tieši tad mūsu cietsirdība pret sevi neizbēgami sāk atspoguļoties arī tajos cilvēkos, kas ir mums blakus.
Un cilvēkiem šķiet, ka mēs esam pārāk neobjektīvi, ciniski un pasīvi agresīvi… pret viņiem…. kaut gan patiesībā viņiem tiek tikai neliela daļa no tā, ko saņemam mēs paši.
Lūk, kāpēc ir tik svarīgi izveidot kvalitatīvas mīlošas attiecības ar sevi – vēl ilgi, pirms ielaižam kādu citu savā dzīvē.
Lūk, kāpēc ir tik svarīgi zināt un pieņemt visas savas puses.
Citā veidā nav iespējams līdzsvarot savu kroni…

Ļiļa Grad
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas, kas nenotika

Ir viegli pateikties par to, kas izdevās un sanāca. Daudz grūtāk skatīties uz to, kas neizdevās un nesanāca. Un būt par to pateicīgam.

Tas, kur tu šobrīd atrodies, ir tavas pagātnes rīcības rezultāts. Tavas darbības un bezdarbības.

Tu esi tāds, kāds esi. Pateicoties visam, kam esi cauri izgājis. Kur sanāca un kur nesanāca. 

Katrā jaunā posmā, atskatoties atpakaļ, arvien skaidrāks kļūst tas, kāpēc notika tieši tā. Un tas bija pareizi. Kad mācība izieta, secinājumi izdarīti, atliek vien pateikties. Par to, kas bija. Un to, kas nebija. Un to, kur sanāca un to, kur nesanāca.

Un rodas skaidrība un atbildība par sevi un savu ceļu. Jo “sanāca vai nesanāca”, bet tas ir mans ceļš, mani soļi, manas darbības. Un rezultāti. Arī mani.

Ielāgojot šo pieredzi, rodas spēks kustēties tālāk.

Ar pateicību. Visam, kas bija un visam, kā nebija.
Un, noteikti – sev.

Anna Gusak
Foto: Lucas Mendes
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par pieredzes vērtību un nenovērtēšanu

Kad cilvēki šķiras, viens otru pazemojot un nenovērtējot, iespējams viņiem tas ir mazāk sāpīgi, tāpēc, ka vieglāk atvadīties no kaut kā mazāk vērtīga vai vispār kaitējoša.

Taču dzīves stratēģijas ietvaros nenovērtēšana nozīmē resursu izšķiešanu.

Kad mēs nenovērtējam cilvēku un attiecību ar viņu vērtību, mēs nenovērtējam dzīves pieredzi, kuru esam guvuši šajās attiecībās. Un tad sanāk, ka šis laiks ir velti iztērēts.

Es ļoti bieži dzirdu cilvēkus sakām: “Uz to muļķi es pazaudēju tik daudzus gadus”.

Galu galā, kas tad mums paliek pēc šķiršanās, kuras dzīvē notiek bieži? Paliek dzīves pieredze un prasme to pielietot.

Daudz sarežģītāk un ilgāk ir šķirties, atzīstot otra cilvēka un ar viņu kopā pavadītā laika vērtību.

Sarežģītāk tāpēc, ka tomēr nāksies atrast šo vērtību. Nāksies apstādināt šo virves vilkšanu “tu vērtīgs, es – ne tik vērtīgs” un atzīt arī savu vērtību. Iziet caur skumjām, atlaišanu un visa veida pieņemšanu. Īsāk sakot, ļoti daudz darba.

Tomēr jāatzīst, ka šķiršanās ar pateicību un otra cilvēka vērtības atzīšanu nes brīnišķīgus dzīves pieredzes augļus. Tā ar katru satikšanos var savā krājkasītē iekrāt ko tādu, ko pēc tam varēs lietderīgi izmantot.⠀

Taču pats nepatīkamākais ir fakts, ka nenovērtētais partneris nekādu pieredzi nav devis, un tātad šī pieredze būs jāsastop vēl un vēl. Un tāpēc cilvēki, kuri šķiras caur nenovērtēšanu, nokļūst analogās situācijās ļoti daudzas reizes, tā paildzinot savu “murkšķa dienu”, lai kaut kad beidzot saņemtu savu nenovērtēto pieredzi.

Savukārt tie, kuri prot atrast vērtību jebkurā pieredzē, mācās to koriģēt, vadīt un nokļūt pavisam citās situācijās. Un vēl pēc tam, ne tikai nenokļūst tādās situācijās, bet paši organizē situācijas un nokļūst vajadzīgajās vietās. Un tas iedvesmo. ⠀

Starp citu, tas viss attiecas ne tikai uz attiecībām, bet arī uz jebkuru citu dzīves pieredzi.

Lai kustētos tālāk, ir svarīgi atrast, izcelt un ielāgot vērtību.

Aglaja Datešidze

Foto: Cottonbro
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par cilvēkiem, kuri zin visu

Katru dienu es sastopu cilvēkus, kuriem dzīvē viss ir skaidrs un kuri visu zin. Viņi ir izlasījuši daudz grāmatu un pabeiguši neskaitāmus pašizaugsmes kursus. Viņi visu saprot. Viņi zin, kā ir pareizi un kā ir nepareizi. Un prot to paskaidrot sev un citiem. Taču nezin kāpēc laimes viņu dzīvē nav. Ne pilītes.

Taču nav svarīgi zināt, kā dzīvot, bet ir svarīgi izdzīvot dzīvi kā tu pats to proti.

Tas ir par to, lai necenstos savai nepareizajai biogrāfijai uztiept grāmatās paustos priekšstatus par labo un apgaismoto, bet uz savas ādas izdzīvot un izjust visu to, ko vērts ir izdzīvot un iziet savas dzīves macību stundas.

Ir svarīgi iziet ārpus saviem teorētiskajiem priekšstatiem un sākt praktizēt pašam savu dzīvi.

Pat tad, ja tu skaidri zini, kā vajag, bet tev sanāk tikai tā kā sanāk, tas tomēr ir labāk, nekā zināt un neko nedarīt. Vai arī darīt un tad sevi šaustīt par izdarīto.

Visas psiholoģiskās teorijas ir radītas ideāliem cilvēkiem, kuru pasaulē nav.

Zināšanas ir tikai karte, bet dzīve – apvidus. Un katrs šajā apvidū orientējas, kā prot. Jo vairāk un godīgāk tu izdzīvo savu nepareizo dzīvi, tās pauzēs apzinoties, kas notiek, jo lielāka tev ir iespēja nonākt tur, kur tu vēlies būt un sasniegt tos rezultātus, kurus tu sagaidi.

Vai arī vienkārši laimi, prieku un harmoniju, kas rodas nevis no zināšanām, bet totālas sevis pieņemšanas, dziļas sevis apzināšanās un pieredzes.

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kas tagad būs bagātība

bagaza4

Vai jūti kā šobrīd mainās enerģija? Jūtīgi cilvēki sajūt to kā asas atmosfēras spiediena maiņas. Jā, mēs visi izjūtam trauksmi dēļ tā, ka apdraudēta ir mūsu veselība. Dēļ bīstamā vīrusa. Taču caur šo trauksmi ir jūtams, kā mainās naudas enerģija, vērtību un bagātības enerģija.

Tu sapņoji par bagātību. Un iedomājies to kā čemodānu pilnu ar banknotēm, zelta stieņiem, cipariem bankas kontā… Bet pašu bagātību ir grūti iedomāties. Tas ir kas abstrakts. Naudas enerģija ir mainīga un nepastāvīga. Dažkārt tā mainās.

Vērtību maiņa… Lūk, kas šobrīd notiek!

Čemodāns ar banknotēm izraisīs sajūsmu. Tā ir bagātība! Taču, ja šīs naudas zīmes jau sen ir pazudušas no apgrozības, sajūsma pazudīs. Vai arī, ja tā ir viltota nauda. Vai arī, ja šis čemodāns izrādīsies kopā ar tevi uz neapdzīvotas salas vai citas planētas, kur tev nāksies palikt uz mūžu.

Zelts, briljanti, pērles pārstās būt bagātība, nerunājot par cipariem bankas kontā. Tie pārvertīsies par neko. Pārstās būt kaut kas vērtīgs, kā koka nauda, kas bija senatnē. Vai gliemežvāki.

Skaista, dārga mašīna kļūs par neko, ja nebūs degvielas un ceļu, pa kuriem braukt. Smalks dators nebūs nekas bez elektrības. Tas momentā zaudēs savu vērtību, ja elektrība pazudīs uz visiem laikiem.

Un par bagātību kļūs pavisam citas lietas:

Ēdiens. Labi produkti. Dabīgi. Tas, ko dod zeme. Tas, ko var izaudzēt. Bet vissvarīgākā – veselība – lūk, vērtība.

Par bagātību kļūs grupa, kurā ir savstarpējs atbalsts. Grupa, kurā ir savstarpēja palīdzība.

Un praktiskās prasmes būs bagātība, vai ne? Prasme kaut ko darīt, radīt.

Un prāts. Nevis gudru vārdu zināšana un spēja apspriest visdažādākas tēmas, bet praktiskais prāts. Veselais saprāts, apķērība, prāta asums.

Un pieredze kļūs par bagātību. Spēja saprast cilvēkus un viņu uzvedību.

Prasme veidot attiecības un izturība – arī kļūs par vērtību un bagātību.

Lūk, kas šobrīd notiek. Vērtību maiņa. Mūsu acu priekšā. Protams, nauda paliks, kā maksāšanas līdzeklis. Taču nauda ir mainīga bagātība.

Ir jākrāj un jāsaudzē tas, kas tiks uzskatīts par bagātību un resursu. Arī resursi mainās, kā redzams. Visiem tik ļoti bija vajadzīga nafta, tā ir bagātība! Bet pēc tam kļuva ne tik ļoti vajadzīga. Uz kādu laiku.

Tāpēc krāj un audzē tos resursus, kuriem ir un būs vērtība. Viss pārējais ir mainīgs. Un šis pārējais būs tiem, kuriem būs resurss.

Lūk, kādas pārmaiņas. Iespējams, tās būs lēnas, taču tās notiek. Kļūstiet bagāti, tas ir iespējams un visiem pieejams. Tie arī ir mūsu līdzekļi, jo viss parējais acīmredzami zaudē savu vērtību.

Anna Kirjanova
Avots:econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kur sevi meklēt

nokritis

Daudzi cilvēki, neskatoties pat uz solīdo vecumu un sirmiem deniņiem, psiholoģiski nemaz nepiedzimst.

Viņi ir atkarīgi, nespēj izvēlēties, kas tieši viņiem der, apjūk milzīgajā pasaules piedāvājumu klāstā, apstājas svešos uzstādījumos un noteikumos “kā pareizi dzīvot”.

Viņi tā arī nesatiekas ar sevi. Un tā nav nekāda katastrofa.

Žēl tikai, ka arī laimes nav…
Nav radošuma. Nav fantāzijas lidojuma.

Nav sajūtas, ka dari pa savam un, ka tu pats esi sev saimnieks.

Nav pārliecības par partneri, ģimeni, profesiju.
Nav nekāda priekšstata par to, ko gribās un kā pie tā nonākt.

Nav īstas tuvības un dziļu attiecību.
Nav spējas izdzīvot sarežgītas jūtas.

Nav labsajūtas no tā, ka tagad, šajā mirklī tu dzīvo savu, neatkārtojamo, unikālo un tikai tev vienam zināmo dzīvi.

Šie cilvēki staigā, elpo, guļ, strādā, dzemdē bērnus. Un absolūti nesaprot, kam visi šie dzīves svētki vispār ir vajadzīgi.

Vai gluži otrādi – uz galvas metas katrā kārdinājumā. Lai tik tālāk no iekšējā tukšuma. Dažkārt briedums neiestājas reizē ar vecumu. Un tikšanās ar sevi kļūst par izvēles jautājumu.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

No kurienes rodas nemīlestība pret sevi?

nemilestiba pret sevi

Mēs visi zinām, cik ļoti svarīgi ir pieņemt un iemīlēt sevi, jo tikai pieņemot un iemīlot sevi, mēs esam spējīgi uz kaut ko vairāk – mīlēt un pieņemt citus cilvēkus.

Šodien eksistē liels daudzums dažādu tehniku, afirmāciju, meditāciju, kas attīsta cilvēkā šo mīlestību pret sevi. Ne vienmēr tās dod gaidīto rezultātu, bet efekts bieži vien saglabājas tikai uz neilgu laiku un pēc kada brīža viss jau atkal ir iegājies savās vecajās sliedēs. Kāpēc tā notiek?

Kā runā Atma Nadi – meistars, kurš vairāk kā 14 gadus pēta austrumu mācības un psiholoģiju, nemīlestība pret sevi dziļākajā līmenī rodas tāpēc, ka mēs apzināmies savas kļūdas, kuras esam pieļāvuši pagātnē, visbiežāk savos iepriekšējos iemiesojumos. Jo mēs taču visi esam mūžīgas Dvēseles un mūsu zemapziņa nenodala iepriekšējas dzīves no esošās – zemapziņai tās ir kā dienas, kas nomaina cita citu.

Tas, ka mēs neatceramies savas iepriekšējās dzīves, ir aizsargmehānisms, kas ieslēdzas mūsu piedzimšanas brīdī, jo, kā gan mēs varētu šodien dzīvot, ja atcerētos visu, ko esam izdarījuši kādreiz? Vai arī saglabātu savas iepriekšējās pieķeršanās un atkarības? Mēs nespētu attīstīties, iestrēguši pagātnē.

Taču tas, ka apziņas līmenī šo atmiņu nav, nenozīmē, ka arī zemapziņā mēs neko neatceramies.

Visdziļākajā līmenī mums ir visas zināšanas par to, kādas bija mūsu kļūdas, neharmoniskas izpausmes, rupjība, cietsirdība, īpaši attiecībā pret citiem cilvēkiem, kuri pret mums bija godīgi un atklāti un vēlēja mums labu.

Zemapziņā, saprotot to, ka esam bijuši netaisnīgi, mūsos šajā dzīvē rodas nožēla un sevis nepieņemšana, savu to īpašību nepieņemšana, kuras spilgti izpaudās mūsu iepriekšējās iemiesošanās reizēs. Rezultātā daudzus nomoka pastāvīga vainas sajūta, kurai nespējam rast loģisku izskaidrojumu. Un cilvēks realizē visdažādākās pašiznīcināšanās programmas, uzskata, ka nav laimes un mīlestības cienīgs, neieredz sevi…

Un šo dziļo zemapziņas sevis nepieņemšanas un nemīlēšanas programmu var izmainīt tikai tad, ja pieņemam sevi un piedodam sev visu, kas bijis iepriekšējos iemiesojumos.
Kā to izdarīt?

Vēlos piedāvāt kādu vienkāršu un efektīvu tehniku, kas palīdzēs strādāt ar zemapziņu un pakāpeniski mainīt dziļākos uzstādījumus un pārliecības.
41 dienas laikā (bez pārtraukumiem, neizlaižot nevienu dienu) ar kreiso roku (nav svarīgi, vai esi labrocis vai kreilis, jo kreisajai rokai ir saikne ar mūsu zemapziņu) uz papīra lapas ir jāuzraksta sekojošais:

“Es lūdzu piedošanu visām dzīvajām būtnēm un sev visos manos iemiesojumos par visām savām domām, emocijām, jūtām un rīcību… Es piedodu sev visas savas domas, emocijas, jūtas un rīcību attiecībā pret sevi un visām dzīvajām būtnēm visos savos iemiesojumos… Es piedodu un pieņemu sevi visos savos iemiesojumos”.
Tāpat, ja jūti tādu iekšēju nepieciešamību, palūdz piedošanu savai Dzimtai un palūdz piedot sev neharmonisku uzvedību attiecībā pret Dzimtu visos savos iemiesojumos un tāpat arī palūdz piedošanu par visu savu Dzimtu visām dzīvajām būtnēm visos iemiesojumos. Tāpēc, ka mēs ļoti cieši esam saistīti ar saviem radiniekiem, un, iespējams, mums ir vainas sajūta par viņu rīcību – no vienas puses, bet no otras – mums var būt pārrauta saikne ar savu Dzimtu sakarā ar mūsu agrāko rīcību un uzvedību, un tāpēc šajā dzīvē mēs nejūtam stingru pamatu zem kājām, pārliecību un aizsardzību…

Pēc tam, kad to esi uzrakstījis, papīra lapu sadedzini un pelnus vai nu izkaisi vējā, vai aizskalo ar ūdeni, vai atdod zemei.

41 ir viens no sakrālajiem cipariem, tieši tik ilgi iet vēlme līdz Augstākajiem spēkiem, kas vai nu atļauj vai neatļauj tai piepildīties.

Šo tehniku var izpildīt vairākas reizes, ar pārtraukumiem 1-2 mēneši, jo, ja tavai nemīlestībai pret sevi ir dziļas saknes, ir vajadzīgs laiks, lai tiktu līdz tās sākotnējam cēlonim.

Es no sirds novēlu patiesu mīlestību un sevis pieņemšanu!

Jekaterina Poļeščuk
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par kļūdām

piesardzigs

Kļūdas – tā ir tā dzīves pieredze, no kuras mēs vēl pagaidām neesam varējuši iegūt neko vērtīgu. Nekādus resursus vai personības izaugsmi. Neko, izņemot zaudējumu, sāpes, kaunu un vilšanos. Tie ir tie mūsu biogrāfijas fakti, kuri pagaidām nav kļuvuši par tramplīnu jaunajā dzīvē. Tie ir tie lēmumi, kuru stratēģisko vērtību mēs vēl joprojām neesam izjutuši. Taču pieaugot un personībai nobriestot kļūdas pārstāj tikt izjustas kā neveiksmes. Tās aizņem savu vietu ceļā uz mūsu mērķi. Kļūst par mūsu attīstības pakāpieniem. Un, lai arī sāpīgu, tomēr – ļoti vērtīgu pieredzi.

Atnāk saprašana par to, ka tu šobrīd neatrastos tur, kur tu esi, ja nebūtu pieļāvis šīs kļūdas, kuras iekustināja noteiktu notikumu virkni. Kļūst skaidrs, ka tas viss kaut kāda iemesla dēļ bija vajadzīgs.

Nobrieduši un laimīgi cilvēki parasti nevar atcerēties savā dzīvē fatālas kļūdas un būtu gatavi vēlreiz atkārtot to, kas notika, no sākuma līdz beigām, pat tad, ja ne viss bija ļoti patīkami. Viņi zin, ka viss dzīvē ieņem savu vietu taču ir svarīgi dot tam laiku. Un paši galvu reibinošākie kritieni izrādīsies visvērtīgākas likteņa dāvanas, kas gaida savu stundu un to mirkli, kad mēs tos apzināsimies.
Vai tavā dzīvē ir fatālas kļūdas, kuras tu vēl neesi gatavs sev piedot?

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis