Ko tev nozīmē lūgšanas?

Vai esi ievērojis, ka cilvēki skaita lūgšanas tāpēc, lai atbrīvotos no problēmām? Taču ar to viņi Dievam paziņo, ka noliedz realitāti, nepieņem to, kas notiek. Un nepieņemšana ir cīņa…

Caur savām sajūtām es pētīju un centos noskaidrot, kas man ir lūgšanas…
Lūgšanas ir Pateicība par visu, kas noteik Šobrīd.
Lūgšanas ir apliecinājums tam, ka man pietiek Dievišķās Pārpilnības.
Lūgšanas ir patiess Sirds aicinājums.
Lūgšanas ir Ticība Dievam, Dievam manī un uzticēšanās Dzīvei.
Un, ja nu kaut ko Viņam lūgt, ja reiz lūgties, tad vislabāk lūgties spēju iemācīties pieņemt visu, ko šobrīd vēl nespēju pieņemt. No sirds vēlēties pieņemt.
Lūgties par to, lai pietiktu Spēka un Vieduma pateicībā gaiši iziet savu pieredzi.
Lūgties par to, lai es spētu pieņemt tās Dvēseles, kurās vēl joprojām ir noliegums un nosodījums, piedot pašai sev.
Lūgties par to, lai atļauju Sev būt godīgai pret Sevi un droši ar Gaismu Sirdī doties nezināmajā.
Lūgties par Mīlestību, par Dievisķo Mīlestību savā Sirdī…
Pateikties par ikvienu sajūtu, par visu, kas tiecas augšup, par bailēm, kas kā bākas izgaismo taku, no kuras nogriezties. Par sāpēm, kas dedzina, dzeļ, īd, kas arvien tālāk aicina doties dziļumā, ienirt savu jūtu pieņemšanā un izvēlēties Dzīvi.
Lūdzos Pateicos Pieņemu
Sajūti patiesas lūgšanas sevī…
Ko tev nozīmē lūgšanas?
No sirds uz sirdi ❤️
Oksana Polskaya
Tulkoja: Ginta Filia Solis
P.S. Kāds vieds latviešu vīrs teica: ka senie latvieši nelūdzās, viņi daudzināja Dievu ❤️  

Viss notiek uz labu

Agrāk katru reizi, kad dzirdēju frāzi: “Viss, kas notiek, notiek uz labu.”, nevarēju tai piekrist. Es jautāju, pat kliedzu: ko tas nozīmē– uz labu? Vai tas ir uz labu, ka mirst bērni? Vai tas ir uz labu, kad norisinās karš?… Kur te veselais saprāts?

Taču, gadiem ejot, pamazām uzkrājot pieredzi un zināšanas, es apzinos, ka šī frāze ir pareiza, tajā ir ļoti dziļa jēga. Kad paskatos uz kadu pagātnes notikumu, un sasaistu to ar tagadni, kļūst skaidrs, ka DVĒSELEI tas bija vajadzīgs… Saprotu, ka daudzi tam nepiekritīs, īpaši tie, kuri piedzīvojuši tuvu cilvēku zaudējumu… Jā, savā ziņā jums ir taisnība. Tomēr pacentīšos paskaidrot savu domu…

Piemēram, ģimenē nomirst bērns. Vai to var uzskatīt par labu? Viennozīmīgi, nē, tā cilvēkiem ir traģēdija. Tad sanāk, ka tas, ko apspriežam neattiecas uz visiem gadījumiem? Uz visiem gan…. Es pieļauju, ka bērna Dvēsele atnākusi šeit tāpēc, lai ātri atstrādātu savu iepriekšējo dzīvju karmu un ātri iemiesotos jau citos, sev labvēlīgos apstākļos. Saprotiet?..

Vienīgais, ko es gribu pateikt – viss ir uz labu! Ja tevi atlaida no darba, labi, uzdod sev jautājumu: “Ko patiesībā es vēlos”?” Iespējamā atbilde: “Es vēlos dzīvot priecīgi un gaiši, es nevēlos sevi mocīt vietā, kur es nejūtos labi, kur katru dienu ir sajūta, ka lēnām mirstu. Es gribu dziedāt, es gribu rakstīt dzeju, es gribu kaut ko veidot ar savām rokām….” Un tā vietā, lai izmisumā apvainotu darba devēju, valdību, krustu, kas jānes, sāc darīt to, ko visu mūžu esi vēlējies darīt un vēl piedevām, ar to labi nopelnīt.

Katru reizi, kad dzīvē kaut kas nenotiek tā kā gribētos, neiet pēc plāna (un šobrīd gandrīz nekas neiet pēc plāna), atceries: “Viss, kas notiek, notiek uz labu”. Ja tā notiek, tātad tavai Dvēselei vajadzīga tieši šī pieredze. Jautājums tikai viens: kamdēļ viņai to vajag? Taču, ja atbilde neseko – arī labi. Tad vienkārši uzticies Dievam, un es esmu pārliecināts, ka VISS SAKĀRTOSIES.

Mīlestībā, Svjatoslavs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mēs izaugam…

Man bērnībā bija kleita. Sarkana ar zaļām rūtiņām un mīļu zaķīti uz krādziņas. Svārku daļa saules griezumā, lai varētu griezties un iedomāties sevi vienlaicīgi kā feju, princesi vai taurenīti. Man bija arī citas kleitas, taču šo es biju gatava valkāt katru dienu. Gulēt tajā. Dzīvot tajā.

Es gāju uz bērnu dārzu, ēdu ķiršus un braucu kopā ar vecākiem uz vasarnīcu, vispār dzīvoju, bet kleita pēkšņi sāka strauji samazināties. Sākumā no tās izauga elkoņi un ceļgali. Pēc tam vidukļa līnija uzlīda līdz pat padusēm. Pogas leca ārā no cilpiņām. Mamma teica, ka beidzot pietiek to valkāt, jo tas jau sāk izskatīties nepieklājīgi. Pēc kāda laika es savu kleitu ieraudzīju jaunākajai māsai. Protams, atņēmu. Bet aizpogāt to varēju tikai uz kakla.

Mēs izaugam. Tā notiek. Izaugam no kleitām, no attiecībām, no saviem sapņiem, no cilvēkiem, priekšstatiem par to, kas ir pareizi un kas nepareizi. Mūsu dzīve vairs mums neder, līdzīgi kā pārāk šaura kleita, kurā vairs nav iespējams elpot. Kā kurpes, kuras spiež un kurās vairs nav iespējams staigāt, kur nu vēl skriet. Tu mēģini darīt visu kā agrāk, bet cilvēki uz tevi skatās ar neizpratni un nesaprot, kas tās par dīvainām tantēm un onkuļiem īsās bikšelēs. Viņiem vajadzētu valkāt cepures un portfeļus nēsāt pie rokas, bet viņi visi, kā mazi bērni.

Mēs izaugam. Mainās valoda, kurā runājam ar pasauli, mainās mūsu reakcijas, bet mēs nesaprotam, kas notiek, kāpēc mūs vairs nesaprot tie, kurus uzskatījām par tuvākajiem cilvēkiem, jo mēs taču no visas sirds cenšamies tēlot, ka viss ir tāpat kā bija. Un mēs esam tādi paši kā bijām. Jo tā taču ir tā pati kleita, tās pašas kurpes, es taču jums tajās tik ļoti patiku, kāpēc izturaties pret mani kā pret svešu. Kā nepazīstamu.

Mēs izaugam. Un ir bail. Ļoti sāp. Dažkārt ir kauns, ir neērti un komiski.

Novelkam no sevis savu iepriekšējo dzīvi kā pārāk šauru kleitu un paliekam kaili savā priekšā. Bez nekā. Kautrējoties cenšamies piesegties ar kaut ko svešu. Vai to, kas par lielu. Vai vispār kaut ko iedomātu, kā kailais karalis pasakā. Bet pēc tam atrodam sev piemēroto. Tā mēs izaugam. 

Mēs izaugam. Izaugam no aizvainojumiem un aizaugam līdz piedošanai. Izaugam no sapņa un aizaugam līdz iespējām. No vēlmes patikt visiem, līdz sapratnei par to, kas patīk mums pašiem. No bailēm būt atstumtiem līdz pašcieņai. Izaugam no savas ēnas un aizaugam līdz sevis pieņemšanai – tādu, kādi esam. Aizaugam līdz cilvēkiem. Līdz brīvībai. Līdz profesijai. Līdz mīlestībai.

Un tad sāpes aiziet. Rētas paliek. Bet pārstāj sāpēt. Un tikai dažkārt, garo ziemas nakšu tumsā, stikla atspulgā aiz lietus lāsēm, lidostas uzgaidāmajā telpā, mēs redzam sevi maziņu drēbēs, kas neder. Dažkārt kaut kur spiež, dažkārt kaut kas ir par lielu. Bet tas nav obligati jāvalkā. Līdz nākamajai reizei, kad atkal pāraugsi šībrīža sevi.

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tikai sasildīt…

Šī meitene jau pirmajā mirklī, kad es viņu ieraudzīju, izraisīja manī nepatiku.
Ārēji viņa atgādināja aktrisi Nastasju Sambursku, tā pati asā un agresīvā enerģētika…
Šī meitene pārāk skaļi runāja,
nemitīgi pārtrauca citus,
agresīvi lamājās,
jokoja tā, ka citiem smiekli nenāca un pati smējās par saviem jokiem.
Lietki teikt, ka šī nepatika bija abpusēja. Meitenes vārds bija Gaļina.
Tas notika kādā no sieviešu treniņsemināriem. Tolaik es piestrādāju kādā avīzē un treniņā piedalījos kā žurnāliste.
Treniņš norisinājās jau veselu dienu, kuras gaitā mēs ar Gaļinu centāmies viena no otras izvairīties.
Pusdienu laikā viņa demonstratīvi apsēdās pie cita galdiņa ēdamzāles otrā galā, viņa sačukstējas ar citām treniņa dalībniecēm, izteiksmīgi vērojot mani. Viņa pateica trenerei, ka ciest nevar sievietes mazās cepurītēs un uzskata tās par manierīgām izlēcējām…
Lieki teikt, ka vienīgā sieviete ar šādu cepurīti šeit biju es.
Es nepacietībā gaidīju treniņa beigas, lai izvairītos no tik spēcīga aizkaitinājuma. 
Parasti es ļoti labi saprotos ar cilvēkiem, bet tagad pirmo reizi dzīvē man bija tik milzīga nepieņemšanas un pretestības sajūta.
Un, lūk, trenere lika dalībniecēm sadalīties pāros. Es centos pabeigt iepriekšējo uzdevumu, un kad attapos, pāri jau bija sadalīti. Bez pāra bijām palikušas tikai mēs ar Gaļinu. Viņa tika man, jo citu variantu nebija.
Mēs apsēdāmies pufos un dažas minūtes uzmanīgi viena otru vērojām, gluži kā bokseri pirms raunda.
Es neteicu ne vārda, bet Gaļina pēkšņi skaļi paziņoja: “Viņa mani ienīst, es to jūtu! Ja jūs būtu redzējušas, kā viņa uz mani paskatījās! Dodiet man citu partneri!”
Bet trenere stingri paziņoja: “Nebūs nekādas partneru maiņas. Dzīvē tāpat kā treniņā jūs mijiedarbojaties ar dažādiem cilvēkiem un ne visi viņi jums ir patīkami. Atrodiet šajā mijiedarbībā iespēju sevi attīstīt”.
Es ļoti centos sevi noskaņot pozitīvi, neskatoties uz to, ka Gaļina uz mani skatījās apmēram tā kā korridas pašā karstumā bullis skatās uz matadoru.
Es biju pārliecināta, ka tikšu galā ar šo situāciju…
Kamēr nebiju izdzirdējusi uzdevumu:
“Pajautājiet savai partnerei, kā viņa gribētu, lai jūs viņu sauktu. Bet pēc tam trīs minūtes, viņai acīs skatoties, izrunājiet viņas vārdu. Turiet viņas rokas savējās un glāstiet tās. Gan žestos gan vārdos ieliekot pēc iespējas vairāk maiguma, siltuma un mīlestības”: uzdevumu paskaidroja trenere.

“Kā tu vēlies, lai es tevi saucu?” es pajautāju Gaļinai un mana balss nodevīgi nodrebēja…
“Mana meitenīte. Mana labā” Gaļina izaicinoši paziņoja.
Ko, jūs? Jūs ņirgājaties?! Man trīs minūtes jāsaka “mana labā” lūk šim, uguni spļaujošajam pūķim? Un vēl piedevām ar mīlestību un siltumu?
Domās es nolādēju savu priekšnieci, kura no visiem saviem darbiniekiem tieši mani atsūtīja uz šo treniņu, es ienīstu visus šos sieviešu treniņus un sev nosolījos, ka vairs nekad nesperšu kāju šādos pasākumos, un es pilnā nopietnībā apsvēru, kā atrast iemeslu, lai aizlaistos no šī pasākuma…
Taču manā priekšā sēdēja Gaļina, nikni skatījās man acīs un gaidīja, kad es viņu nosaukšu par “savu meitenīti”. Man prātā nāca pavisam citi vārdi, vairums no kuriem sākās ar burtu “M”.
Uzdevums sākās. Es paņēmu Gaļinas rokas savējās, un biju izbrīnīta, cik tās mazas un aukstas, gluži kā bērnam.
Droši vien viņai šobrīd ir tikpat bailīgi un neomulīgi kā man, bet droši vien vēl briesmīgāk. Un droši vien viņai arī dzīvē ir ne pārāk omulīgi, jo viņa taču vispār neprot valdīt pār savām emocijām.
“Mana meitenīte”, es ar mokām izdvesu. Un ticamībai piemetināju “Mana labā”. Gaļina neuzticīgi skatījās man acīs.
Un tad es padomāju: “Velns parāvis, kas es par cilvēku, kuram vajadzīgi kaut kādi priekšnosacījumi, lai kādam dotu savu siltumu? Kāpēc vispār būt sievietei, ja tu nespēj sasildīt otra aukstās rokas un sirdi?”
“Mana meitenīte. Mana labā”, es teicu un šoreiz manos vārdos nebija nekā nepatiesa. Šajā brīdī Gaļina kļuva par man svarīgāko cilvēku.
Es sajutu, kā viņas rokas kļūst siltas un arī mana sirds pildījās ar siltumu.
Manā priekšā sēdēja cilvēks ar mazām, aukstām rokām un šajā mirklī nebija neviena cita, kurš varētu šīs rokas sasildīt.
Kas zina, kurš pēdējo reiz Gaļinai bija teicis labus vārdus? Iespējams, tas bija ļoti sen, ja reiz viņa ir tik asa, gluži kā ezis. Bet es to varu izdarīt tieši šobrīd.

“Mana meitenīte. Mana labā”, es teicu un šajos vārdos ieliku visu to siltumu, uz kādu vien biju spējīga. Un viņa arvien vairāk kļuva par manu labo meitenīti. Es nevis vienkārši glāstīju viņas rokas, bet patiešām no visas sirds spēju viņu iemīlēt. Bija pagājušas trīs minūtes, bet es nespēju atlaist viņu. Bet tad ieskatījos viņas acīs. Gaļina raudāja. Mēs klusējot apskāvāmies, kā to dara tikai paši tuvākie cilvēki…
Tas bija tik sen, bet es vēl joprojām atceros šo brīnumaino pieredzi. Tad es pirmo reizi sapratu jēgu frāzei “mīlestība ir mūsos”. Un mēs jebkurā mirklī varam šo mīlestību dot kādam, kuram tās tik ļoti pietrūkst.
Ikvienā, pat visnoslēgtākajā un agresīvākajā cilvēkā ir vesela mīlestības jūra. Un, lai šo mīlestību sajustu, pietiek vien sasildīt viņa rokas un nosaukt viņu tajā vārdā, kadā sauca viņu bērnībā.

Mana meitenīte, mans puisīt. Mana labā, mans labais.

Olesja Mironova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīves mācības un pieredzes

Mācības un pieredzes atkārtosies tikmēr, kamēr tās nebūs apgūtas tā kā tas vajadzīgs tavas dvēseles izaugsmei. Iespējams, tās atkārtosies ne gluži tādā veidā kā iepriekš, bet atkārtosies. Taču dziļi dvēselē tu sapratīsi, ka tā ir tā pati pieredze un mācību stunda – jo tas jau reiz tavā dzīvē ir bijis. Un ikviena pieredze un mācību stunda neizbēgami noved pie viena – piedošanas un mīlestības. Ja tu esi spējīgs piedot un iemīlēt kā sevi, tā arī savu pāridarītāju, tu nedod viņam nekādu spēku. Ja kāds cenšas tevi aizvainot, bet tu uz to nereaģē, sūti viņam mīlestību, aizvainojums neskar tavu būtību, tam nav varas pār tevi. Vara tam ir tikai tad, kad ir pretreakcija uz to. Tāpēc tu vari jebkuru pieredzi un mācību stundu iziet ļoti ātri, vai arī ļoti ilgi, iespējams, tas tev prasīs vairākas dzīves. Viss atkarīgs no tā, kā tu reaģē uz vienu vai citu notikumu savā dzīvē.

Tas, kā pret tevi izturas cilvēki, tā ir viņu karma, bet tas, kā tu uz to reaģē – ir tavējā. Ja tu atrodies šeit, šajā realitātē, saņem savas pieredzes un mācības un pieņem tās ar pateicību, mīlestību un, ja gadījumā tās ir kādas sāpju un aizvainojuma pieredzes, pieņemot un piedodot tās visas pāriet daudz ātrāk un vieglāk. Un nāk jaunas pieredzes un dvēsele izaug. Un Visums redz šo dvēseli, rezonē ar to un kontakts ar Visumu uzlabojas. Tev saka priekšā, tu redzi zīmes visdažādākajās dzīves izpausmēs.

Kad tavā dzīvē ienāk cilvēks vai notikums, un tu esi apzināts, tu ieklausies un centies saprast, ko Visums ar to tev vēlas pateikt. Tu to neuztver ego līmenī, bet kā bērns ar neviltotu interesi un patiesu vēlmi izprast, ko tev tas ir atnesis (jo nekas jau neatnāk tāpat vien). Ja tu uzskati, ka esi augstāks, labāks par kādu, tu savā ego līmenī aizveries.

Piemēram, ja kāda profesora ar trim augstākajām izglītībām dzīvē ienāk cilvēks ar daudz zemāku izglītības līmeni, vienkāršs strādnieks, kurš visu dzīvi strādājis rūpnīcā, un šis profesors ego līmenī domā, ka šis cilvēks viņam neko nevar iemācīt un nevar dot, tātad viņš ego līmenī aizveras no visa, ko šis vienkāršais cilvēks varētu viņam dot. Aizveras no tā, ko dvēsele pati ielikusi šajā iespējā saņemt jaunu pieredzi. Bet Visums sinhronizē šo vajadzību un atved tieši šo cilvēku.

Bet tad, kad cilvēks notiekošo un citus cilvēkus pieņem ne ego līmenī, bet vēlas saprast, kam tas viņa dzīvē ienācis, ko tas var iemācīt, kas tā ir par pieredzi un macību stundu, dvēsele aug. Un Visums ir pateicīgs.

Un vēl viens: kāda enerģija ir tev pašam, tādu tu savā dzīvē pievelc. Ja tevī nav agresijas, tu nepievelc situācijas, kurās šī agresija izpaužas.

Vlad Freedom
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izdzīvotā pieredze ir dažāda

Izdzīvotā pieredze ir dažāda.

Un ne katru no pieredzēm ir vēlēšanās atcerēties. Dažkārt gribas aizvērt aizkarus un neskatīties ārā pa šo logu.

Ir bijis Pārāk daudz. Pārāk smagi. Pārāk…

Jo dziļāk, jo sāpīgāk.

Taču tu esi ticis galā. Tu esi tai izgājis cauri. Spēji.

Lai kā arī ir bijis. Lai kā tu šobrīd pret to attiektos.

Tu spēji, tu tiki galā, tu devies tālāk.

Kā prati. Kā sanāca.
Tagad, lai dotos vēl tālāk, ir jāatzīst šī pieredze un jāpieņem tā. Visā tās varenībā, apjomā un dziļumā. Lai būtu, kur atsperties un iet tālāk.

Lai šis pakāpiens būtu stabils un noturīgs, tam jābūt atzītam un pieņemtam.
Jā, tas notika ar mani. Jā, es tiku galā. Jā, es atzīstu un pieņemu visu šo pieredzi.

Un tad notiek alķīmija un transformācija, pieredzes integrācija.

Un tad rodas spēks kustēties tālāk.

Un tad atnāk skaidrība – kurp es eju un kāda mērķa labad eju.

Pagātnes pieredze ir tevi izveidojusi.

Katrs elements ir nospēlējis savu lomu. Ja kaut kas būtu savādāk, tu nebūtu tāds, kāds šobrīd esi. Kaut kāda iemesla dēļ tas bija vajadzīgs. Tieši tāds. Katrs posms, katrs solis. Visi tie ir vienota raksta elementi. Vienotas puzles gabaliņi.

Atsakoties no kāda puzles gabaliņa, tā, it kā tas nebūtu bijis ar tevi – tu atņem kopējai bildei tās jēgu, veselumu, apjomu un dziļumu. Atņem tai dzīvību. Atņem tai iespēju atbrīvoties no šīs pieredzes sāpju varas un atjaunotam doties tālāk savā jaunajā dzīvē.

Savas pieredzes atzīšana un pieņemšana atgriež spēku, resursus un vēlmi dzīvot. Atver sirdi un parāda jaunas iespājas, kā dzīvot savu laimīgo dzīvi.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par pieredzi un tās apgūšanu

Šodien visur raksta par to, ka dzīvot vajag jaudīgi, intensīvi un piesātināti. Katru dienu iegūt spēcīgu dzīves pieredzi.

Ļoti bieži cilvēki cenšas iegūt šādu pieredzi, taču nespēj to pieņemt, apgūt un apzināties. Un tad viņi paliek uz vietas, turpat, kur bija pirms tam. Gūst psiholoģisku traumu no tā, kas ar viņiem noticis un vairāk nekā. Tā ir kā braukāšana pa amerikāņu kalniņiem ar vārgu vestibulāro aparātu – it kā izdzīvojis esi, bet stāvoklis pavisam švaks…⠀

Taču es runāju par to, ka nepietiek vien ar to, ka esi saņēmis varenu dzīves pieredzi. Ir ļoti svarīgi iemācīties to apgūt, apzināties, pieņemt un pārstrādāt. Aprakstīt vārdiem. Padarīt par daļu no savas vēstures un par kaut ko tādu, ko vēlāk varēsi pielietot.⠀

Tā kā, izvēloties pieredzes un to intensitāti, ir svarīgi saprast, vai tev ir pietiekami daudz resursu, lai apgūtu šo pieredzi.

Un, iespējams, ir vērts apēst mazāk, bet cītīgāk sagremot apēsto, nevis pārēsties un dabūt vēdergraizes.⠀

Saudzē sevi!⠀

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbalsts sev pašam

Ir ļoti grūti kļūt sev par atbalstu, ja atzīsti sevī tikai savu parādes pusi: sasniegumus, labās īpašības, varonību…
Ja noliedz visu savu pilnīgo pieredzi, nespējot pieņemt tās gluži cilvēciskās izpausmes, kas it kā dara kaunu iekšējam perfekcionismam.
Tā rodas paaugstinātas prasības pret sevi, kuras nav iespējams izpildīt un pastavīgi tām atbilst, un kuras tikai papildina PAŠvilšanās krājkasīti.
Un tas, mani mīļie, ir tas pats, kas dzīvot zem pastāvīgi auksta lietus un nekad neredzēt sauli…
Un tieši tad mūsu cietsirdība pret sevi neizbēgami sāk atspoguļoties arī tajos cilvēkos, kas ir mums blakus.
Un cilvēkiem šķiet, ka mēs esam pārāk neobjektīvi, ciniski un pasīvi agresīvi… pret viņiem…. kaut gan patiesībā viņiem tiek tikai neliela daļa no tā, ko saņemam mēs paši.
Lūk, kāpēc ir tik svarīgi izveidot kvalitatīvas mīlošas attiecības ar sevi – vēl ilgi, pirms ielaižam kādu citu savā dzīvē.
Lūk, kāpēc ir tik svarīgi zināt un pieņemt visas savas puses.
Citā veidā nav iespējams līdzsvarot savu kroni…

Ļiļa Grad
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas, kas nenotika

Ir viegli pateikties par to, kas izdevās un sanāca. Daudz grūtāk skatīties uz to, kas neizdevās un nesanāca. Un būt par to pateicīgam.

Tas, kur tu šobrīd atrodies, ir tavas pagātnes rīcības rezultāts. Tavas darbības un bezdarbības.

Tu esi tāds, kāds esi. Pateicoties visam, kam esi cauri izgājis. Kur sanāca un kur nesanāca. 

Katrā jaunā posmā, atskatoties atpakaļ, arvien skaidrāks kļūst tas, kāpēc notika tieši tā. Un tas bija pareizi. Kad mācība izieta, secinājumi izdarīti, atliek vien pateikties. Par to, kas bija. Un to, kas nebija. Un to, kur sanāca un to, kur nesanāca.

Un rodas skaidrība un atbildība par sevi un savu ceļu. Jo “sanāca vai nesanāca”, bet tas ir mans ceļš, mani soļi, manas darbības. Un rezultāti. Arī mani.

Ielāgojot šo pieredzi, rodas spēks kustēties tālāk.

Ar pateicību. Visam, kas bija un visam, kā nebija.
Un, noteikti – sev.

Anna Gusak
Foto: Lucas Mendes
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par pieredzes vērtību un nenovērtēšanu

Kad cilvēki šķiras, viens otru pazemojot un nenovērtējot, iespējams viņiem tas ir mazāk sāpīgi, tāpēc, ka vieglāk atvadīties no kaut kā mazāk vērtīga vai vispār kaitējoša.

Taču dzīves stratēģijas ietvaros nenovērtēšana nozīmē resursu izšķiešanu.

Kad mēs nenovērtējam cilvēku un attiecību ar viņu vērtību, mēs nenovērtējam dzīves pieredzi, kuru esam guvuši šajās attiecībās. Un tad sanāk, ka šis laiks ir velti iztērēts.

Es ļoti bieži dzirdu cilvēkus sakām: “Uz to muļķi es pazaudēju tik daudzus gadus”.

Galu galā, kas tad mums paliek pēc šķiršanās, kuras dzīvē notiek bieži? Paliek dzīves pieredze un prasme to pielietot.

Daudz sarežģītāk un ilgāk ir šķirties, atzīstot otra cilvēka un ar viņu kopā pavadītā laika vērtību.

Sarežģītāk tāpēc, ka tomēr nāksies atrast šo vērtību. Nāksies apstādināt šo virves vilkšanu “tu vērtīgs, es – ne tik vērtīgs” un atzīt arī savu vērtību. Iziet caur skumjām, atlaišanu un visa veida pieņemšanu. Īsāk sakot, ļoti daudz darba.

Tomēr jāatzīst, ka šķiršanās ar pateicību un otra cilvēka vērtības atzīšanu nes brīnišķīgus dzīves pieredzes augļus. Tā ar katru satikšanos var savā krājkasītē iekrāt ko tādu, ko pēc tam varēs lietderīgi izmantot.⠀

Taču pats nepatīkamākais ir fakts, ka nenovērtētais partneris nekādu pieredzi nav devis, un tātad šī pieredze būs jāsastop vēl un vēl. Un tāpēc cilvēki, kuri šķiras caur nenovērtēšanu, nokļūst analogās situācijās ļoti daudzas reizes, tā paildzinot savu “murkšķa dienu”, lai kaut kad beidzot saņemtu savu nenovērtēto pieredzi.

Savukārt tie, kuri prot atrast vērtību jebkurā pieredzē, mācās to koriģēt, vadīt un nokļūt pavisam citās situācijās. Un vēl pēc tam, ne tikai nenokļūst tādās situācijās, bet paši organizē situācijas un nokļūst vajadzīgajās vietās. Un tas iedvesmo. ⠀

Starp citu, tas viss attiecas ne tikai uz attiecībām, bet arī uz jebkuru citu dzīves pieredzi.

Lai kustētos tālāk, ir svarīgi atrast, izcelt un ielāgot vērtību.

Aglaja Datešidze

Foto: Cottonbro
Tulkoja: Ginta Filia Solis