Pateicos tev, mans aizvainojum!

pateiciba

Pateicos Tev, mans aizvainojum! Tu esi mans skolotājs. Tu man rādi to, kur un kā es sevi nepietiekami stipri mīlu. Tā Tu man palīdzi augt, palīdzi man mīlēt sevi vairāk, tātad mīlēt vairāk arī citus cilvēkus un visu pasauli.

Aizvainojums ir vien tava ierastā reakcija uz kādiem citu cilvēku vārdiem vai rīcību, uz dzīvi, uz Dievu. Un tāpat, kā jebkuru citu ieradumu, tu to vari izmainīt.

Aizvainojums ir sāpes. Ja ir sāpes, tas nozīmē, ka esi izvēlējies nepareizo reakciju uz situāciju vai vārdiem. Šī izvēle ir nepareizā, un tāpēc arī rodas dvēseles sāpes.
Piemēram, kad jūti fiziskas sāpes kādā orgānā, tu saproti, ka kaut kas ar šo orgānu nav kārtībā un, visticamākais, tu nesāksi domāt, ka šis orgāns tev sāp kāda cita cilvēka vainas dēļ. Tu vienkārši sāksi meklēt šo sāpju celoni un meklēsi veidu, kā to risināt.

Tas pats arī attiecas uz dvēseles sāpēm, arī – aizvainojumu. Aizvainojuma sāpes ir kā lakmusa papīrītis tavai kļūdainajai attieksmei, pirmkārt, pret sevi. Sāpes tev parāda, ka tu sev nedod pietiekami daudz mīlestības. Rezultātā ir  pazemināta pašcieņa, pašvērtējums un tu spēlē upura lomu.

Mūsu ķermenis, mūsu psihe, mūsu smadzenes ir veidotas ļoti gudri. Un, kad mums sāp – ir absolūti adekvāta šāda ķermeņa, psihes, smadzeņu reakcija, ka esi izvēlējies nepareizo reakciju un ar radušos sāpju palīdzību, tu uzreiz to jūti. Vienkārši esi uzmanīgs un labestīgs pret sevi, tu vari kontrolēt savu reakciju un izdarīt citu izvēli. Tas ir tikai negatīvs ieradums, kuru tu esi spējīgs mainīt.

Ne reakcijai jāvada tevi, bet tev jābūt savu reakciju saimniekam, savu garastāvokļu saimniekam. Neviens un nekas nevar tevi vadīt, tikai TU PATS – savs saimnieks un valdnieks.

Ārā spīd saule, vai virpuļo sniegpārsliņas – viena par otru skaistākas, vai arī tu staigā pa peļķēm, kurās atspoguļojas debesis. Var teikt, ka šajā brīdī tu staigā pa mākoņiem, taču tu to nemaz nepamani, tāpēc, ka šajā brīdī tevi piepilda aizvainojums, tev sāp.  Un šajā brīdī tu paej garām skaistai dzīvei, kas vienmēr tev piedāvās bagātīgu izvēli, kā labākajā restorānā.

Bet, tā vietā, lai katrā mirklī atrastu kaut ko gaišu, interesantu un patīkamu, daudzi cilvēki vārās savā problēmā, aizvainojumā un slimīgās domās. Un šīs domas, kā nodrillēta plate, smadzenēs tik un tin vienus un tos pašus vārdus, vienu un to pašu bildi, un aizvainojums aug augumā. Jā! No tā ne vienmēr ir viegli atbrīvoties.

Tomēr pacenties pārstāt sevi mocīt, sāc izradīt pret sevi un savām jūtām mīlestību, rūpes, cieņu. Kāda iemesla deļ gan ēst sliktu ēdienu, ja tev dod daudz ko garšīgu, un bieži vien par pieņemamu cenu?!

Iespējams, tu vēlies iebilst un teikt: “Kā tad tā? Mani taču aizvainoja!”

Protams, pāridarītājs var censties pat apzināti nodarīt tev sāpes. Šajā gadījumā arī viņš rīkojas nemīlestības pret sevi vadīts – vai nu aiz bailēm, vai atriebības. Kad tevī būs pietiekami atvērusies mīlestība, tu varēsi pret šo cilvēku attiekties ar lielāku sapratni un mazāku aizvainojumu, vai vispār bez tā. Tu spēsi šim cilvēkam pateikt labus vārdus, tev pietiks vieduma un mīlestības, lai viņu nomierinātu un viņam palīdzētu. Tu spēsi transformēt un izšķīdināt viņa negatīvu.
Otrs, daudz biežāks variants ir tas, kad aizvainotājs vispār nemaz nezin, ka nodarījis tev sāpes. Viņš vispār netaisījās tevi aizvainot un nezināja, ka var kaut kā tevi aizskart. Iespējams, viņš izmantoja nepareizo intonāciju, vai ne gluži īstos vārdus, vai kaut kā neveikli uzvedās, vai pateica kaut ko, varbūt tāpēc, ka viņš nemaz savādāk neprot. taču viņš to nedarīja ar mēŗķi tevi aizvainot. Katrs no mums ir bijis dzīvē tādā situācijā, kad kāds cits uz mums ir nepelnīti apvainojies.

Trešais variants, kad apvainotājs patiešām ir netaisnīgs pret tevi. Tas notiek dēļ tā, ka viņš nezin, nesaprot vai neredz pilnu situācijas ainu. Un šajā gadījumā tev gluži vienkārši situācija ir jāpaskaidro un jāizstāsta. Un te nu abi savā starpā variet vienoties.

Kad rodas aizvainojums, tu un tavs aizvainotājs atrodaties vienā enerģētiskajā sasaitē, sanāk, ka abi esat sasieti. Un, ja nespējat vienoties, tad pietiktu ar to, ja kaut viens no jums abiem spētu izmainīt savu attieksmi pret sevi (piemēram, spētu iziet no upura lomas), vai attieksmi pret savu oponentu vai pašu situāciju. Tad notiek enerģētiskā izmaiņa starp jums, un šī negatīvā sasaiste pati no sevis pazūd. Un otrs cilvēks, pat neapzinoties to, kas noticis, jau sajūt atvieglojumu. Vienu vārdu sakot, jūs abi esat ieguvēji.

Ja tev ir apnicis apvainoties, tu vari pielietot sekojošu metodi.
Tajā brīdī, kad rodas aizvainojums, vai ir slikts garastāvoklis, saki sev: “Stop! Kas notika? Kāpēc man ir slikti?” Attin filmu nedaudz atpakaļ un pameklē tas domas, kuras tev bija pirms brīža. Pāršķiro tās. Tā var būt ļoti smalka domiņa, kas cenšas noslēpties. Bet tikko kā tu to uztaustīsi, tu to sajutīsi. Pēc tam, kad esi šo domu atradis, pameklē tās vietā citu domas variantu. Meklē līdz brīdim, kamēr sajutīsi atvieglojumu, bet labāk pat prieku.
Šīs sajūtas apstiprinās to, ka tu meklē pareizi, ar mīlestību pret sevi. Un pēc tam sev atgādini šo jauno domu. Tavas smadzenes centīsies atgriezt tev sen ierasto aizvainojuma reakciju. Tāpēc tev jāpalīdz sev atgadināt savu jauno, pozitīvo domu, lai veidotu sev jaunu ieradumu – domāt pozitīvi.
Te nu var palīdzēt afirmācijas (pozitīvi apgalvojumi, kas tevi priecē) + lūgšanas (vēršanās pie Augstākajiem spēkiem, pie Dieva, Debesīm – kā vien tu labāk to jūti) + pateicības sajūta.

Pateicības sajūta ir ārkartīgi spēcīgs portāls, lai tu varētu pieņemt Dievišķo Mīlestību. Lai palīdzētu sev to labāk sajust, atslābini sejas muskuļus, viegli pasmaidi piepaceļot zodu nedaudz augšup un domās izsaki visu, par ko esi pateicīgs, iedomājies kā svaiga gaisa plūsma apņem tevi, riņķo ap tevi un paceļas augšup Visuma apskāvienos. Tā ir ļoti efektīva formula: priecīgs apgalvojums kopā ar lūgšanām un pateicības sajūtām.

Ja jūti, ka tev ir zema pašapziņa un pašcieņa, skaļi vai domās vari izteikt vārdus: Pateicos jums, Debesu Spēki, es cienu un novērtēju savas jūtas, savus darbus, savus uzskatus un savu viedokli. Es cienīgi dzīvoju uz šīs Zemes, man ir priecīgi, viegli un komfortabli.
Ir svarīgi, ka tu pats izdomā savus pateicības vārdus, no kuriem tava sirds gavilē, tu vari dziedāt un sist plaukstas. Tu vari meditēt, izmantot dažādus vingrinājumus, kas sagādā tev prieku – esi pateicīgs, nodarbojies ar sportu, fitnesu, paņem pie rokas savus Eņģeļus un radi pats savu dzīvi kā augstāko labumu sev un citiem.
Visums būs priecīgs un pateicīgs Tev par Tavu izaugsmi, par Tavu attīstību, par pozitīvo emociju izvēli un balvā tu saņemsi daudz skaistu dāvanu!

Autors: nezināms
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Par veiksmi dzīvē

jauna meitene12

Kā būt veiksmīgam?
Mans dārgais draugs, tu noteikti esi ievērojis, ka ikvienā grāmatnīcā ir ļoti daudz grāmatu par tēmu VEIKSME. Krāsaini vāki, iedvesmojoši nosaukumi un aprakstītās tehnoloģijas apsola ātru rezultātu savu mērķu sasniegšanā. Bet vai tu zini, ka dažām no tām ir specīga blakne un tās graujoši var iespaidot tavu dzīvi? Šodien mēs parunāsim par grāmatu izvēli.

Par mūsdienu VEIKSMES izpratni
Mūsdienu veiksmes izpratne sevī ietver domu, ka veiksmīgs var būt ikviens, kurš izmantos efektīvas tehnoloģijas. Te varam runāt par: ķermeņa valodu, domu formu radīšanu, pozitīvo domāšanu, afirmāciju izvēli un atkārtošanu u.c.
Stīvens R. Kovejs savā grāmatā “Ļoti veiksmīgu cilvēku 7 paradumi” stāsta par to, ka studējot veiksmes tēmu, kuru apraksta dažādi autori, viņš ir atklājis ļoti interesantu faktu. Viņš atklāja, ka šie tehniskie paņēmieni psiholoģijas zinātnē radās 20. gadsimta 30tajos gados. Līdz tam laikam grāmatu autori skaidroja, ka, lai cilvēks būtu veiksmīgs viņam ir daudz jāstrādā ar sevi, jāuzlabo savas rakstura īpašības un jāattīstās kā personībai.

Attīstoties sabiedrībai psiholoģijā parādās tehnoloģijas, kas neprasa no cilvēka iekšējas izmaiņas. Kā jau tu saproti, šī pieeja veiksmes sasniegšanai ir balstīta uz lepnības platformas, kas apgalvo, ka visa pasaule un tās resursi ir radīti lai apmierinātu cilvēka personīgās vajadzības. Izmantojot izvēlēto tehnoloģiju, cilvēks sasniedz noteiktu rezultātu, taču nejūtas pilnā mērā laimīgs.

Dzenoties pec finansiālas labklājības, augsta statusa sabiedrībā, viņš pastāvīgi atskatās uz citiem. Citos cilvēkos viņš redz tikai konkurentus. Viņa dzīvē nav vietas līdzcietībai, labestībai un labdarībai. Viņš komunicē tikai ar tiem, kas viņam ir izdevīgi. Viņa tuvie un mīļie cilvēki izjūt viņa uzmanības deficītu. Ja viņš to arī dod, tad parasti tā izpaužas vien kā pretenzijas un pārmetumi.

Nepareizs dzīvesveids izsauc pastāvīgu saspringumu un noved pie hroniskām slimībām. Veiksme lepnības iespaidā pārvērš cilvēka dzīvi par totālu kontroli pār visu, ar ko tas saistīts. Viņam nav sava iekšējā balsta, intuīcija nestrādā, ir aizvērta bet apziņa atrodas pastāvīgā stresa stāvoklī.

Atrodoties lepnības iespaidā, cilvēks zaudē spēju saprast, kas patiesībā notiek viņa dzīvē.

Lūk, tādu pasaules ainu mēs redzam, kad cilvēks ir orientēts uz veiksmi un atsakās no darba ar sevi. Šis ceļš pilnīgi noteikti ved pie visu dzīves sfēru disharmonijas.

Par patieso veiksmi
Patiesa veiksme vienmēr ir balstīta uz mīlestības un uzticēšanās dzīvei platformas. Cilvēks jūt sevī iekšēju atbalstu. Viņš saprot, ka ir atnācis šajā pasaulē, lai realizētu savu aicinājumu un atnestu kaut ko savu – vērtīgu sabiedrībai. Tāpēc it visām viņa darbības jomām galvenais kritērijs ir uzstādīto mērķu ekoloģiskums.
Ja vinš rada kādas preces vai pakalpojumus, tad seko tam, lai izejmateriāli būtu augsti kvalitatīvi. Lai preces un pakalpojumi būtu vērtīgi un nekaitīgi. Kad viņš komunicē ar sev tuvajiem cilvēkiem, tad cenšas saprast viņu vajadzības un mērķus. Vinš nediktē savus noteikumus, bet ir orientēts uz sadarbību un atbalstu. Viņš savu uzmanību velta savai veselībai, ēd veselīgu ēdienu, nodarbojas ar sportiskām aktivitātēm, ievēro dienas režīmu. Dzīvo harmonisku dzīvi.

Grūtās situācijās atveras viņa intuīcija, tā pazūd stress un paveras iespējas. Sāpju un ciešanu vietā viņš izjūt prieku un entuziasmu. Tu redzi divas veiksmes ainiņas. Viena – būvēta uz lepnības platformas, otra uz mīlestības un uzticēšanās dzīvei platformas. Cilvēkam vienmēr ir izvēles iespēja, kādā veidā sasniegt savu veiksmi.

Kad grāmatnīcā izvēlies savu grāmatu, kurā aprakstītas efektīvas veiksmes tehnoloģijas – pārbaudi tās ekoloģiju un to, vai gadījumā tai nebūs blaknes. Pāršķirsti šo grāmatu, sajūti tas noskaņojumu. Par ko tā stāsta? Par to, kā uzveikt konkurentus un sasniegt savu mērķi, neskatoties ne uz ko, vai arī par to, kā iemācīties sadarboties ar partneriem, lai kopā radītu kvalitatīvus produktus un pakalpojumus, kas būs noderīgi sabiedrībai?
No Oļega Gadecka lekcijas “Esi uzvarētājs jebkurā situācijā”
​​​​​​​Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Pagātne: kā sevi nevainot, kā tajā nerakāties un ko ar to darīt

pagatnes teli

Nekādu kļūdu pagātnē nav, lai cik tas daudziem paradoksāli neizklausītos.
Bija, bet šobrīd nav.

Visas eksistējošās kļūdas ir tagadnē. Un tieši tagadnes kļūdas visu ietekmē.

Ja rūpīgi ieskatīsies, es nekad nekritizēju autorus par tām pagātnes kļūdām, kuras tie pareizi interpretē šodien.

Ja tu runā par pagātni, tev ir pareizs kontroles lokuss un pareizi novilktas robežas, nekādas kļūdas es nenosaukšu, ja nu vienīgi – formāli. Bija un labi, šobrīd tev viss ir labi, tu esi labā formā un tālāk situācija attīstīsies tā, kā vajag.

Nav nekādas pagātnes, draugs. Ir tikai tas, ko esi atstiepis no pagātnes tagadnē un šobrīd audzē. Taču tā vairs nav pagātne, tā ir tagadne, tā piepilda tavu galvu, tavu sirdi, tavu lauku un dzīvi tagad.

Parādi ir jāmaksā, kļūdas jākompensē, robežas janovelk, lokuss jāpiekārto un tad pagātne ne tikai pāri nenodarīs, bet tā dīvainā kartā var izmainīties uz labu. Izmainīt pagātni ir iespējams un ir reāli, to saprot visi, kas kaut nedaudz ir pazīstami ar geštalt-psiholoģiju.

Figūra maina fonu, bet fons – figūru. Tu vari pārzīmēt jebkuru figūru jaunā kontekstā un izmainīsies arī vecā tās daļa. Taču apzināta pagātnes mainīšana ir ļoti sarežģīta līmeņa darbs ar lauku, kas iespējams tikai tad, ja ir labs lokuss un fokuss, taču mums galvenais ir iemācīties kaut vai pašu sākumu – pārstāt iestigt pagātnē līdz pašam “cekulam”.

Lūk, šī “laika mašīna”, par kuru nesen runājām, ir lielākās cilvēku daļas galvenais transporta līdzeklis. Ai, kāds tur transports, īsta peldoša viesnīca, kurā vairums ļaužu pavada pusi savas dzīves. Lidojošais Holandietis Bermudu trīsstūrī.

Laipni rēgi tev klanās, pavada uz numuriem ar skatu uz nekurieni, piepilda vannu ar ūdeni, kas sen jau aiztecējis, bet ledusskapis pilns ar pagājušā gada sniegu. Tev ieslēdz pagātnes mūziku, piedāvā reibinošu salda rūgtuma uzlējumu un apstādina pulksteņa rādītājus.

Iedomājies šo vietu, kur tu gatavo airus nākotnes plūsmai. Tā ir tavas personīgās motivācijas plūsma un arī ārējo notikumu plūsma. Vai tu šos airus nosauksi par neironu saitēm vai uzstādījumiem vai prioritāšu sistēmu, vai asociāciju ķēdi, taču tieši tie vadīs tavu dzīvi un tavu uzmanību turp vai šurp. Saprāts vairs nepalīdzēs, kad sāksies plūsma. Saprāts ir vajadzīgs, lai noteiktu rītdienas plūsmas virzienu un ceļu.

Lauks sastāv no figūrām un foniem, tas viss aug vai samazinās, maina formu, piepildās ar jēgu vai to zaudē, kļūst nozīmīgs vai maznozīmīgs, kustās, elpo, mainas vietām, atdzimst vai mirst, atkarībā no tavas uzmanības. Uzmanībai ir dažāda intensitāte un temperatūra. Jo vairāk emociju, jo karstāka uzmanības straume. Nav nemaz tik grūti pārvaldīt uzmanību, kamēr tā ir remdena un ne pārāk intensīva, taču tas kļūst ļoti sarežģīti tad, kad tā kļūst spēcīga. Un laukam ir absolūti vienalga, kādas tieši figūras tu audzēsi un ar kādu fonu to piepildīsi. Lauks ir padevīgs, paklausīgs, plastisks, tas dod tev izvēles iespēju, kamēr tu esi stiprs. Taču tad, kad kāda figūra jau ir pieaugusi un tavējā, salīdzinoši ar to kļūst vājāka, tavs lauks sāk kalpot tai, nevis tev. Tas pakļaujas fizikas likumiem, spēka likumiem.

Tāpēc tad, kad tu visu laiku fokusējies uz pagātnes bildītēm, tur – pagātnē aizplūst tava uzmanība un pagātnes ietekme aug.

“No pagātnes ir jāpaņem liesma nevis pelni” – teica kāds franču filosofs.

Lūk, notikumi, bildes, emocijas, kuras tu kādreiz pārdzīvoji – tie ir pelni, tos nevajag stiept sev līdzi. Tas ir tas, kas sen jau pārvērties pīšļos, bet tu nodarbojies ar spiritismu un nekromantiju, kad to visu izsauc un liec tam atdzimt.

No pagātnes ir jāpaņem UGUNS, tas nozīmē stimuls darīt kaut ko tālāk. Viss, kas tevi motivē, iedvesmo rīkoties un darīt tagadnē, tas viss ir jāpaņem. Bet ne jau kā bildītes, kurās gribas iegrimt līdz ar galvu un sēdēt, bet kā iedvesmojošus tēlus un kustības impulsus.

Atkarība no pagātnes ir kā ieradums iet uz kazino. Šķiet, ka tas ir bez maksas, atšķirībā no ruletes, taču patiesībā tas maksā ļoti dārgi.
Kā atbrīvoties no šī ieraduma, es vēl rakstīšu.
Autors: Marija Komissarova
Avots: facebook @arhisomatika
Tulkoja: Ginta FS
Paldies Līgai Šīronai par ieteikumu

 

Ielaid sevī Mīlestību un Bailes pazudīs

bailes88888

Bailes neeksistē pašas par sevi. Tās var dzīvot tikai tevī. Reiz kļuvušas par tevi, tavas bailes barojas no tavas uzmanības, tavas enerģijas un īpaši no tavas vēlmes uzvarēt savas bailes.

Tieši tāpēc tu nevarēsi tās uzvarēt. Tu nevarēsi līdz tam brīdim, kamēr tās ir tevī.
Nedzen tās projām, nekaunies par tām, nevēlies tās apslāpēt, savaldīt, iznīcināt. Vienkārši paņem savu pārbijušos ES azotē un pakāpies maliņā no bailēm. Kaut vai tikai par vienu soli. Atdalies no savām bailēm un vēro tās no malas. Šī atkāpšanās no tevis neprasīs nekādu varonību, nekādu piepūli. Vienkārši sajūti savu ES kā kaut ko nošķirtu no bailēm.

Vienkārši nelaid bailes sevī, nedomā par šo baiļu iemesliem un necīnies ar tām. Vienkārši vēro, kā tās kļūst vājākas, nespēcīgākas un pamazām zūd tavu acu priekšā. Atceries, tavas bailes nav iespējamas bez tevis, tāpēc, ka tu pats, un neviens cits, esi vienīgais to iemesls.

Bet mīlestības iemesls ir Dievs. Tāpēc nebaidies sevi asociēt ar Mīlestību. Nebaidies tajā izkust tik lielā mērā, ka beidzot pašam vairs nebūt visu savu baiļu un ciešanu iemeslam.
Ielaid sevī Mīlestību un tā pati tevi piepildīs ar bezgalību, pabaros tevi ar savu burvību un viedo piekrišanu. Tika tā tev atklās patieso šīs nepilnīgās pasaules pilnību.
Autors: Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta FS

Mācies atlaist visu, kas tev nav vajadzīgs

atlaist6

Es pakāpeniski mācos atlaist visu, kas man vairāk nav vajadzīgs. Kad pienāk laiks, es mierīgi atļauju cilvēkiem aiziet no manas dzīves. Es vairs nedzenos ne pēc viena un nespiežu kādam palikt par manas dzīves daļu. Tagad es redzu, ka tad, kad vienas durvis aizveras, citas noteikti atveras. Es vairs nelaužos aizslēgtās durvīs, aiz kurām vairs nav nekā man svarīga.

Paklusām es sāku apzināties to, ka priecāties par kaut kā beigām dažkārt ir gluži dabiski. Es atlaižu visu un visus, kas vairs nevar būt manas dzīves daļa. Es atlaižu veco, lai manā dzīvē rastos vieta kaut kam jaunam. Mācos sev uzticēties. Ja mana sestā sajūta man saka “šeit kaut kas ir ne tā”, visticamākais, tā arī ir. Es mācos uzticēties savai intuīcijai un instinktiem, kuri man pasaka to, ko pagaidām vēl nespēju ieraudzīt.

Es mācos mierīgi atlaist vecās attiecības, kuras sevi sen jau ir izsmēlušas. Atlaist cilvēkus, komunikācija ar kuriem vairs nesniedz prieku. Es sāku apzināties to, ka, jo ilgāk es turpināšu turēties pie cilvēkiem, kuri vairs nevar būt manas dzīves daļa, jo ilgāk es nevarēšu ielaist savā dzīvē cilvēkus, kuriem tajā ir jābūt.

Es mācos uzturēt attiecības ar tiem, kuri iedvesmo mani kļūt par labāko manu versiju. Es mācos rūpēties par šīm attiecībām.

Es atbrīvojos no negatīva savā dzīvē un praktizēju apzinātību. Savas negatīvas domas es izmantoju kā motivāciju tam, lai nestu pasaulē arvien vairāk pozitīva. Cenšos nedusmoties. Niknumu aizstāju ar piedošanu. Es vairs neturos pie negatīvajām emocijām, kuras tik ilgi ir indējušas manu saprātu.

Mierīgi atsakos no visa, kam manā dzīvē nav nekādas jēgas. Es atļāuju sev atbrīvoties no visām sāpēm un ciešanām, kas mocījušas mani tik daudzus gadus. Pamazītņām es sāku izdziedināties. Un nav svarīgi, cik laika aizņems šis process. Galvenais, ka esmu to uzsākusi.

Es mācos darīt it visu, lai būtu laimīga. Es vairs necenšos izdabāt un būt ērta apkartējiem. tagad es daru tikai to, kas padara mani maksimāli laimīgu. Un vairs nedzīvoju ar domu izpatikt kādam.

Pamazām es samazinu kontroles līmeni. Pakāpeniski apzinos, ka nav manā varā kontrolēt visu, kas notiek manā dzīvē. Es atļauju notikumiem notikt pašiem. Es vairs necenšos salīmēt ieplaisājušu krūzi, kura vienalga pēc laika saplīsīs.

Mācos vairs nešaubīties par sevi. Es koncentrējos uz pašrealizāciju un izaugsmi. “Peldos” savos pašas pozitīvisma staros.

Es cenšos vairs neizjust naidu, cenšos nevienu nekritizēt. Atlaižu visus tos, kuri man saka, ka es kaut ko neesmu pelnījusi. Es vairs neatļauju svešiem viedokļiem piemēslot manu saprātu. Mierīgi atlaižu to cilvēku, kurš es biju vakar un svinu to, kāda es esmu šodien!

Autors: more.club
Avots: wiolife.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Bairone Keitija: Vēlies sastapt savas dzīves lielāko mīlestību? Paskaties spogulī!

keitija bairona

1986. gadā bijusī nekustamo īpašumu brokere un trīs bērnu māte Bairone Keitija, izstrādāja metodi “Darbs”. Atrodoties dziļā depresijā, savu kaitīgo ieradumu gūstā un, būdama naida pārpilna, reiz, kādā rītā viņa pamodās un saprata: visas ciešanas rodas tāpēc, ka mēs pārāk stipri ticam savām pašu domām.
Ekharts Tolle reiz teica: “Bairones Keitijas “Darbs” ir milzīgs ieguvums visai mūsu planētai”, savukārt žurnāls Time Keitiju nosauca par “Jaunās tūkstošgades garīgo inovatoru”.
Lūk, daži citāti no viņas grāmatām:

  • Pētījumi atklāj mums pasauli, kas ir daudz labestīgāka par to, ko mēs spējam iedomāties.
  • Es esmu absolūti visu savu sāpju avots.
  • Pašrealizācijai nav nekāda spēka, ja tā netiek izdzīvota.
  • Saprāts iemīlas pats sevī un šis brīnišķīgais romāns ar sevi ir ne tikai kara beigas, bet arī sākums kam pilnīgi jaunam.
  • Kad tu apzinies, ka saņem visu, kas tev ir vajadzīgs, dzīve kļūst par paradīzi.
  • Tu ciet tikai dēļ parliecības, ka tev šajā dzīvē kaut kas pietrūkst. Realitātē mums ir viss, kas mums ir nepieciešams.
  • Dažkārt būt laimīgam nozīmē to, ka tev nav taisnība.
  • Ko viņi domā par mani? Neviens par mani nedomā! Cilvēki var redzēt tikai paši sevi – mani viņi nevar redzēt.
  • Domas ir mani bērni un es esmu laba māte. Esi savu domu māte! Esi to bērnu māte, kuri ir tavā galvā!
  • Nav tāda jēdziena: slikts liktenis. Pārbaudi to ar pētījumu palīdzību!
  • Elle: “Palīdzība būs klāt kuru katru brīdi”. Brīvība: “Neviens nenāks”.
  • Kad tu tici, ka tavu problēmu radījis kāds cits, tu pats sev kļūsti par upuri.
  • Kad mēs baidāmies par kaut ko nākotnē, mēs jau izdzīvojam to, ko nevēlamies tajā redzēt.
  • Cilvēku ķermeņi ir tikpat nevainīgi kā koki vai ziedi.
  • Bērni saka mums taisnību. Un tikai no mums ir atkarīgs tas, vai pašiem ir pietiekami daudz vīrišķības to izdzirdēt.
  • Jo lielāka apziņas tumsa, jo vairāk sāpju.
  • Tukšumā nav jautājumu.
  • Dzīve, mani mīļie, ir mīlestība. Viss pārējais ir iedomu maldi.
  • Ja tu zinātu, cik patiesībā esi skaists, tu nokristu pats pie savām kājām.
  • Katrs mirklis ir Dieva dāvana: un tu atver šo dāvanu tieši tagad, tagad, tagad…?
  • Nav nekā tāda, ko nevarētu piedot. Tava patiesā daba ir mīlestība. Un neko tu tam nepadarīsi.
  • Viss, ko tu domā par citiem cilvēkiem, esi tu pats.
  • Vienīgā aizsardzība, kas vispār var būt, ir skaidrs saprāts, kas pilnībā atrodas saiknē ar realitāti.
  • Ja tu kritiku neuztversi kā dāvanu, tā nekad nebeigsies.
  • Tas, kam tu šobrīd tici, rada vai nu tavas ciešanas vai tavu laimi.
  • Saprāts neapstājas. Tu tikai vairāk netici domām. Tu vari tās patiesi sveicināt. Domas nav nopietnas, tās ir nevainīgi bērni un tu smejies kopā ar tām un uzsmaidi tām. Prāts varēs nomierināties, iepazīstot sevi. Prāts atgriežas mājās.
  • Tas nav iespējams, ka veselais saprāts dzīvotu nelaimīgu dzīvi.
  • Ja es neatrodos tavā apziņā, kā es varu eksistēt tavā uztverē? Nē, “es” tevī neesmu es. Tad, kas “es” esmu?
  • Kad es meklēju tavu pieņemšanu, es pret sevi – to, kura meklē pieņemšanu, izturos nepieņemoši.
  • Stress ir modinātāja signāls, kas vēsta, ka esi kaut kam pārāk pieķēries – kaut kam, kas nav tavs patiesais.
  • Mēs baidāmies tikai no tā, ko nesaprotam.
  • Iepriekšējā pasaulē mēs aizsākām sarunu un ego dzīvoja!
  • Ikviens stāsts, ko tu stāsti par sevi ir barība tavam ego. Neeksistē patiesi stāsti.
  • Nav iespējams pārliecināt visus. Un nav neviena, ko vajadzētu pārliecināt.
  • Nauda ir brīnišķīga metafora. Nauda plūst no vienas vietas uz otru, cauri dažādām valstīm, telefonu sistēmām un vadiem. Nauda mums parāda, kādai jābūt mūsu domāšanai: kā tā var plūst, kā tā var neievērot robežas un, cik daudz tai var būt formu. Nauda parāda, cik tas ir viegli – visu laiku uzrasties un pazust. Tā ir liels skolotājs. Ja tu kustētos tāpat kā nauda, tu būtu iemīlējies tajā, kas ir.
  • Mūsu mīļotie cilvēki spiedīs uz visām mūsu pogām tik ilgi, kamēr mēs neapzināsimies, kas tieši mums par sevi jāuzzin.
  • Vilšanās, naids, skumjas – šīs sajūtas vēsta mums par to, ka pienācis laiks mosties. Tieši tāpēc arī eksistē sajūtas – tās ir dāvanas! Tās nav ienaidnieki. Tāpat kā domas, sajūtas ir dāvanas.
  • Pats galvenais: ja kāds man kaut ko saka un tas mani uztrauc, tātad tas, ko viņš man saka, ir taisnība.
  • Tajā brīdī, kad tu sāc aizstāvēties un taisnoties, tu aizdedzini sevī kara liesmas, savā mājā un savā ģimenē.
  • Mēs nekad neesam satikušies aci pret aci ar saviem vīriem, sievām, mātēm, tēviem un bērniem. Kamēr mēs pētām stāstus un vēsturi par viņiem, mums nav ne mazākās nojausmas par viņiem. Mēs iepazīstam viņus paši pēdējie.
  • Tikai ego piedzimst un tikai ego var nomirt.
  • Mēs neko citu nesastopam, kā tikai savas domas. Ārējā pasaule ir iekšējās dzīves projekcija.
  • Dzīve ir vienkārša. Tajā viss notiek tev, bet ne ar tevi. Viss notiek tieši vajadzīgajā brīdī – ne agrāk un ne vēlāk.
  • Zini, kas man patīk pašapziņā? Tas, ka mēs vienmēr esam pilnībā aizsargāti!
  • Vēlies sastapt savas dzīves lielāko mīlestību? Paskaties spogulī!
  • Tu nevari demonstrēt mīlestību – tu vari vienīgi izkust mīlestībā.
  • Patiesība biedē ego un patiesība ir tajā, ka ego neeksistē.
  • Realitātē man ļoti patīk tas, ka tā var iztikt bez manas palīdzības.
  • Tavs uzdevums nav mīlēt mani, tas ir mans uzdevums.
  • Lai nonāktu augstākas laimes stāvoklī, apšaubi to domu, kuru tu šobrīd aizstāvi, tieši šobrīd…
  • Pievērs uzmanību tam: vai tu domā vai arī caur tevi domā?
  • Domāt par to, ka tu zini, kā otram būs labāk, nozīmē nodarboties ne ar savām lietām.
  • Mēs citiem sakām tikai to, ko mums pašiem gribas dzirdēt.
  • Cietums eksistē tikai saprātā – nekāda cita cietuma nav.
  • Tēlosi Dievu – sajutīsi sāpes.
  • Mana reliģija – būt klātesošai šeit un tagad. Tik vien!
  • Vienīgās attiecības, kas patiešām ir svarīgas – tās ir tavas attiecības pašam ar sevi. Kad tu mīli sevi, tu mīli to, ar ko kopā esi vienmēr. Bet kamēr tu sevi nemīli, tu nejutīsies komfortabli, tāpēc cilvēki apdraud tavu pārliecību sistēmu. Un tikmēr, kamēr tu sevi neizpētīsi, tu atradīsies kara stāvoklī, lai aizsargātu savu pārliecību sistēmu. Tādas ir attiecības.
  • Man nav mērķa. Kapec mānīt sevi? Kāpēc man domāt tik šauri?
  • Mēs nepieaugam. Mūsu ķermeņi pieaug, ne mēs. Mēs tikai kļūstam nenotveramāki tajā, kā reaģējam, kad ticam šīm domām.
  • Mūsu ciešanas turpināsies tikai tik ilgi, kamēr mēs neapzinasimies, ka patiesībā mēs neko nezinām.
  • Vai vēlies uzzināt laimes noslēpumu? Labestība un Pateicība. Vairāk nekas nav vajadzīgs.
  • Kad viņi tev uzbruks un tu ievērosi, ka mīli tos no visas sirds, tavs darbs būs padarīts.
  • Pasaule, kas atrodas manī, ir tik brīnišķīga. Nekas nespēj ar to sacensties.
  • Nē, protams, es nemainīšu šo brīdi ne pret ko. Es nevaru.

@ Bairone Keitija
Avots: https://econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Ričards Bahs: Radniecīga Dvēsele ir tā, kurai ir atslēgas no mūsu slēdzenēm

kaija23

Amerikāņu rakstnieks Ričards Bahs (Richard Devis Bach), pēc profesijas lidotājs, runā par to, ka ikvienā cilvēkā dzīvo sapņotājs, kurš ir spējīgs pacelties daudz augstāk, nekā tam varetu šķist pirmajā acumirklī. Ir tikai jāpamēģina.

Tas, vai mēs jūtamies laimīgi vai nelaimīgi, ir atkarīgs no mūsu pašu pasaules uztveres. Visas atbildes ir tepat blakus, tikai jāieskatas dziļāk sevī, lai saprastu dzīves, mīlestības un nāves jēgu.

Viņa grāmata “Kaija vārdā Džonatans Livingstons” ir viena no tām grāmatām, kura būtu jāizlasa ikvienam.

«Lūk, tests, lai saprastu, vai ir pabeigta tava misija uz Zemes. Ja tu vēl esi dzīvs, tātad – vēl nav pabeigta».

«Apgalvojot, ka tu kaut ko nevari, tu atņem sev savu visvarenību».

«Saites, kas saista tavu patieso ģimeni, nav asinssaites. Tās balstītas uz cieņu un prieku, kurus atklājam viens otra dzīvē».

«Tavi draugi jau pirmajā minūtē, kad būsiet satikušies, zinās tevi labāk, kā visi citi spētu iepazīt tevi pēc tūkstoš gadiem».

«Tev nekad netiek dotas vēlmes bez iespējām tās realizēt. Viss ir iespējams, tikai tev nāksies papūlēties».

«Viņi ir nelaimīgi tāpec, ka izvēlējās būt nelaimīgi…»

«Ja tava laime ir atkarīga no tā, ko dara vai nedara kāds cits, tad, es domāju, ka tev tomēr ir problēma».

«Nav tādas problēmas, kurā nebūtu kāda tev ārkārtīgi nozīmīga dāvana. Tu radi sev problēmas tāpēc, ka tev šīs dāvanas ir ļoti nepieciešamas».

«Viss tavs ķermenis – no viena spārna gala līdz otram, faktiski nav nekas cits, kā pašu doma, tev saskatāmā apveidā. Sarauj savas domu važas, un tu sarausi arī važas, kas saista tavu ķermeni…».

«Vienīgais objektīvi eksistējošais likums ir tas, kurš dara tevi brīvu».

«Ja sabiedēsi pūli, tas vai nu sitīs tevi krustā, vai klanīsies tev».

«Katrai kaijai pienākas lidot, un brīvība ir pati putna būtība, un viss, kas aizšķērso ceļu uz šo brīvību, ir jāatvirza malā. Vienalga, vai tas būtu rituāls, aizspriedums vai jebkurš cits ierobežojums».

«Netici savām acīm. Jo ar acīm mēs redzam tikai mūsu brīvību ierobežojošās važas. Lai saskatītu galveno, ir jāizmanto sapratne. Tu visu zini, ir vien nepieciešams to saprast. Un tad uzreiz kļūs skaidrs, kā jālido».

«Kad jāšķiras, neskumsti. Šķiršanās ir vajadzīga tāpēc, lai atkal varētu satikties. Bet jauna tikšanās pēc mirkļa vai daudzām dzīvēm, neapšaubāmi, ir tiem, kuri ir draugi».

«Tu esi meistars tajā, ko esi pārdzīvojis, amatnieks tajā, ko šobrīd pārdzīvo un diletants it visā, ko tev nāksies pārdzīvot nākotnē»

«Ja tu vēlies, lai kāds paliek tavā dzīvē, nekad neizturies pret viņu vienaldzīgi»

«Radniecīga Dvēsele ir tā, kurai ir atslēgas no mūsu slēdzenēm, un kuras slēdzenēm der mūsu atslēgas. Kad mēs jūtamies drošībā tik ļoti, ka varam atslēgt savas slēdzenes, tad mūsu patiesie “es” iziet viens otram pretī, un mēs varam ar tiem būt pilnībā atklāti un tie, kas patiesībā esam.
Tad mūs mīl tādus, kādi mēs esam, ne tādus, kādi mēs cenšamies būt. Katrs atklāj labākās otra puses. Un, neskatoties uz to, ka liek mums ciest, ar šo cilvēku mēs jūtamies kā paradīzē.
Radniecīga Dvēsele ir tā, kura atbalsta mūsu dziļākos centienus un mūsu izvēlētos kustības virzienus. Ja mēs divatā, kā gaisa baloni virzāmies augšup, ir ļoti liela ticamība, ka viens otrā mēs esam atraduši vajadzīgo cilvēku.
Radniecīga Dvesele ir tā, pateicoties kurai, mēs sākam dzīvot patiesu dzīvi.»

«Patiesība gaida katru, kurš vēlēsies to atrast.»

«Kad es velos ātri saprast cilveku, man pietiek vien paskatīties uz viņa grāmatu plauktu.»

«Mēs visi drīkstam rīkoties tā, kā sagribēsim.»

«Mēs izvēlamies savu nākamo pasauli, balstoties uz to, ko esam iemācījušies šajā. Ja neesam iemācījušies neko, jaunā pasaule būs tāda pati kā iepriekšējā, ar tiem pašiem šķēršļiem un svina smagumu, kas jāpārvar.»

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS