Atslēgas dzīves situācijām

paplasinat apzinu

Šīs atslēgas tev noderēs, lai analizētu savā dzīvē notiekošās situācijas.

1. Ārejais ir analogs iekšējam.

2. Līdzīgs pievelk līdzīgu.

3. Sāc pievērst uzmanību tam, kas notiek ap tevi un tevī.

4. Ja tu apkārt sev ievēro kaut ko, kas izsauc tevī noteiktas domas un emocijas, tad zini, ka tas viss ir tevī, un šī situācija noteikti tev kaut ko māca.

5. Ja tev kaut kas nepatīk citos, tas noteikti ir tevī.

6. Ja mēs no kaut kā izvairāmies, tas nozīmē, ka aiz tā slēpjas sāpes vai bailes.

7. Kad tu kaut ko dari, tad esi apzināts šajā procesā.

8. Kad nokļūsti kādā situācijā, esi klātesošs. Ja tev rodas vēlēšanāš aizbēgt, ieraugi, kā tu to dari.

9. Kad esi kaut ko izdarījis, nevaino sevi, izanalizē visu, kas notika pirms tam, darbības laikā un pēc tam, ieskaitot savas domas, sajūtas, priekšnojautas, un pacenties saprast, ko tev šī situācija māca.

10. Tavas domas un bloki pievelk un rada visas tavas dzīves situācijas.

11. Mūsu bloki tas ir tas, kas mums jāuzzin un jasaprot šajā pasaulē.

12. Ja tu nokļūsti vienā un tajā pašā situācijā regulāri, pastāvīgi slimo, tas nozīmē, ka tā tev ir kāda mācību stunda. Ko tev šī situācija māca?

13. Tu esi iemesls tam, kas ar tevi notiek.

14. Necenties izmainīt pasauli vai tos cilvēkus, kuri atrodas tev blakus, sākumā izmaini sevi. Kad tu izmainīsi sevi, mainīsies pasaule un cilvēki tev apkārt.

15. Ja tu saki sev un apkārtējiem, ka tu jau esi izmainījies, tātad tu neesi izmainījies, un tā ir tikai maska.

16. Ja tu saki sev un citiem cilvēkiem, ka tev kādā dzīves jomā viss ir kārtībā, tas nozīmē, ka tieši šajā jomā tev ir vislielākā nekārtība. To saka maska. Un tieši šajā jomā tev ir vērīgak jāieskatās sevī.

17. Tev dotie padomi un palīdzības piedāvājumi NAV mājiens uz taviem trūkumiem un nespēju pašam risināt savas dzīves jautājumus.

18. Kad tev trūkst kaut kas, ko tu ļoti vēlies, tas nozīmē, ka tu patiesībā to nemaz nevēlies. Lai saņemtu to, ko tu vēlies, konkrēti noformulē sev to, ko tu vēlies. Iemācies slīpēt domas kristālu.

19. Nekad nedomā par to, ko cilvēki var tev dot, un ko tu vēlies no viņiem saņemt. Tā rīkojoties, tu zaudē savu pievilcību.

20. Aizmirsti par saviem centieniem būt stipram. Patiesais spēks ir tavā mīlestībā pret sevi un vidi, kurā tu dzīvo.

21. Vīrietis kļūst brīvs un spējīgs rīkoties tad, kad sieviete viņu mīl un atsakās valdīt pār viņu.

22. Domā par to, ko tu vēlies, nevis par to, ko tu nevēlies.

23. Pārticība neatnāk no tā, ka tu nevēlies dzīvot trūkumā.

24. Tava uzmanība ir tas kanāls, pa kuru plūst enerģija, lai tālāk piepildītu domu. Un domai seko radošā enerģija.

25. Negatīvās emocijas neatnes to, ko tu vēlies. Tās atnes tikai to, ko tu nevēlies

26. Sapņi un fantāzijas tev parāda tavu potenciālu

27. Iztēle atbrīvo un izved ārpus ierobežojumiem tavu potenciālu.

28. Ja tu sev visu laiku atkārto, kāpēc tev nevar piederēt tavs sapņu objekts, tu nekad to nesaņemsi. Sāc sev teikt to, kāpēc tev tas VAR piederēt.

29. Uz naudu un materiāliem priekšmetiem skaties ne kā uz tavu vajadzību apmierinātājiem, bet gan ka uz pašizziņas instrumentiem, kas tev palīdzēs realizēt tavu potenciālu.

30. Fokusējies uz to, ko tu vēlies, nevis uz to, no kā vēlies atbrīvoties. Daudzi nezin, ko tieši viņi vēlas, toties ļoti labi zin, ko nevēlas.

31. Ja tu nevari noticēt kaut kā iespējamībai, tas nozīmē, ka tev tas nekad nebūs.

32. Svarīgāk ir nevis dzīvot labklājībā, bet prast to radīt.

33. Iemācīties savā dzīvē radīt labklājību ir tavas izaugsmes process.

 Šajā pasaulē tu esi nācis paplašināt savu apziņu un iegūt pieredzi.

Autors: V. Žiharcevs
Tulkoja: GInta FS

Advertisements

Nodzīvotās dzīves laiks

nodzivotas dzives laiks

Šis ir stāsts par kādu cilvēku. Es viņu sauktu par meklētāju…
Meklētājs ir cilvēks, kurš kaut ko meklē, taču nav obligāti, tas, kurš atrod. Viņš nav arī tas, kurš noteikti zin, ko tieši viņš meklē. Viņš ir tikai tas, kuram viņa paša personīgā dzīve ir meklējums.

Reiz meklētājam kļuva nemierīgi ap sirdi un viņš padomāja, ka laiks apmeklēt tālo pilsētu Kammiru. Viņš saposās ceļam. Viņš bija iemācījies lielu nozīmi piešķirt tām sajūtām, kas nāca no nezināmiem viņa Dvēseles dziļumiem. Tieši tāpēc viņš pameta visas savas lietas un devās ceļā.

Pāris dienas, nostaigājis pa putekļainiem ceļiem, viņš tālumā ieraudzīja Kammiras aprises. Pa labi no ceļa uz pilsētu viņa uzmanību piesaistīja zaļš paugurs, kaut kas līdzīgs salai. Piegājis tuvāk, viņš ieraudzīja, ka tas ir paugurs ar brīnumainiem kokiem, puķēm un putniem, apjozts ar zemu žogu no pulētiem dēļiem. Puspavērtie bronzas vārtiņi it kā aicināja viņu ienākt.
Uz brīdi viņš aizmirsa par pilsētu, par to, kur un kāpēc gāja, un padevās vilinājumam atpūsties šajā skaistajā vietā.
Meklētājs lēnām staigāja starp kokiem, kur ik pa gabaliņam gulēja skaisti balti akmeņi. Viņa skats apbrīnā kā taurenis lidinājās no akmeņiem uz kokiem, uz putniem un puķēm – uz visiem šīs paradīzes brīnumiem. Viņa meklētāja acis bija plaši atvērtas un, iespējams, tāpec viņš ieraudzīja uzrakstu uz viena no akmeņiem:

Abduls Taregs

nodzīvoja 8 gadus, 6 mēnešus, 2 nedēļas un 3 dienas
Viņš neviļus sarāvās, sapratis, ka tas nebija vienkārši akmens, bet gan kapa plāksne. Viņš sajuta žēlumu, iedomājoties bērnu, kas nodzīvojis tik neilgu laiku. Pavēries apkārt, meklētājs ieraudzīja, ka arī uz blakus akmens ir uzraksts. Viņš pietuvojās, lai izlasītu:

Jamirs Kalibs
nodzīvoja 5 gadus, 8 mēnešus un 3 nedēļas

Meklētājs bija šokēts. Šī brīnišķīgā vieta bija kapsēta, bet katrs akmens – kaps. Vienu aiz otra viņš lasīja uzrakstus uz kapakmeņiem. Visi tie bija līdzīgi: vārds un skrupulozi izskaitļots dzīves laiks. taču pats briesmīgakais bija tas, ka cilvēkam, kurš bija nodzīvojis visilgāko laiku, bija nedaudz vairāk par 11 gadiem.

Viņš bija apbēdināts līdz sirds dziļumiem, apsēdās un sāka raudāt. Pie viņa pienāca kapsētas uzraugs. Ieraudzījis, ka meklētājs raud, viņš pajautāja, vai gadījumā tas neapraud kādu aizgājušu radinieku.

— Nē, ne radinieku. — atbildēja meklētājs. — Kas šeit notiek? Kas notika šajā pilsētā? Kāpēc tik daudz bērnu paglabāti šajā vietā? Kāds lāsts guļ pār tiem visiem?

Vecais vīrs pasmaidīja un teica:

— Nomierinieties, kungs. Nekāda lāsta nav. Mums šeit ir sena tradīcija. Gribiet, es jums to pastāstīšu?
Un viņš sāka savu stāstu.

«Kad jauneklim paliek 15 gadi, vecāki viņam dāvina grāmatiņu. Tādu, kā man. to nēsā kaklā pakarinātu. No šī brīža katru reizi, kad cilvēks pārdzīvo kaut ko skaistu un patīkamu, viņš atver grāmatiņu un ieraksta tajā:

Pa kreisi — kas izraisīja šīs patīkamās sajūtas.

Pa labi — cik ilgi bija šie mirkļi.

Tāda, lūk, tradīcija.
Piemēram, tu iepazinies ar meiteni un iemīlējies. Cik ilgs bija prieks par šo iepazīšanos? Cik ilga bija kaisle? Nedēļu? Trīs ar pusi? Pēc tam – pirmā skūpsta uztraukums… neierasta labsajūta un bauda. Kā to izmērīt? Pusotras minūtes? Tik ilgi, cik ilgst skūpsts? Vai vēl… Pievienot tos patīkamos pārdzīvojumus, kas saistīti ar šo skūpstu un pecgaršu. Divas dienas? Nedēļu?

Pēc tam – pirmā bērna piedzimšana….

Draugu kāzas?

Ilgi gaidītais ceļojums?

Tikšanās ar brāli, kurš atgriezies no tālas valsts?

Cik baudas mirkļu bijis dzīvē?

Stundas? Dienas?

Un tā mēs šajās grāmatiņās atzīmējam katru laimes un prieka brīdi…. Katru mirkli.

Tā mums ir iegājies. Kad cilvēks nomirst, mēs atveram grāmatiņu un saskaitām šos mirkļus, lai uzrakstītu tos uz kapakmeņa. Tāpēc, ka mums tikai tas arī ir PATIESI NODZĪVOTA DZĪVE».

Autors: Horhe Bukajs
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Lai vēlēšanās piepildītos

brinumu gaidas12

Jau labu laiku manas vēlēšanās piepildās pašas no sevis. Bez kādas lielas un konkrētas piepūles  Nē, dzīvokli pilsētas centrā un ceļojumu uz Karību salām vēl neviens nav uzdāvinājis, taču mazi nieciņi kā, piemēram, īstajā laikā uzaicinājums pusdienās, atbrīvojies laiks brīdī, kad tas visvairāk vajadzīgs, pa vajadzīgajiem kanāliem pareizajā laikā atnākusi informācija, un citas “nejaušas sakritības” notiek regulāri. Ir tikai jānoskaņojas uz noteikta viļņa.

Šo viltību man ieteica paziņa. Pat nevis ieteica, bet vienkārši pastāstīja to, ko pati dara un kā rezultātā dzīve mainās. Un viss. Nekādu paskaidrojumu par to, kāpēc un kā… Tam bija grūti noticēt, bet vienalga, es atgriezos no viesībām, izvilku no somas nupat nopirkto, skaisto bloknotu un ierakstīju tajā savu pirmo ierakstu – septiņus punktus visa tā labā, kas noticis šajā dienā.

Pirmās četras dienas nekas īpašs nenotika (vai arī es to vienkārši neievēroju), tomēr turpināju rakstīt. Pārsvarā sīkumus: garšīgas pankūciņas pusdienās, pabeigts izšūšanas darbiņš, divas stundas lasīta interesanta grāmata, saruna, kas iepriecināja draudzeni… – es atzīmēju visu, kas kaut nedaudz izkrāsoja ikdienu.

Piektajā dienā notika pirmā jūtamā “sakritība”. Tikko biju uzrakstījusi dienas plānu, kad pēc pāris stundām saņēmu ielūgumu uz semināru, uz kuru pat necerēju nokļūt, un, piedevām vēl, semināra tēma bija man ļoti svarīga.

Jau septītajā dienā atnāca sajūta, ka pietiek vien ievēlēties, un viss notiek vislabākajā man veidā, un pat atbildīgā saruna, kuru gaidīju ar bažām, pagāja labāk, kā vispār varēju iedomāties. Absolūti ne tā, kā biju plānojusi, tikai tagad saprotu, ka tas bija pats labākais variants.

Soli pa solim visi brīnumi balstījās uz trim vienkāršiem noteikumiem.

1. Bloknotam noteikti jābūt skaistam un pildspalvai – labi rakstošai – labi, ja tā ir piemiņa no kāda mīļa cilvēka, vai atvesta no skaista ceļojuma kā suvenīrs, saistīta ar labām sajūtām. Jo tad, kad tu to paņēm rokā, apziņa noskaņojas uz pozitīva viļņa.

2. Rakstīt vajag katru dienu. Izklausās diezgan ierobežojoši, taču patiesībā tas ir diezgan viegli un patīkami, veltīt 5-7 minūtes pirms gulētiešanas, lai galvā vēlreiz izdzīvotu pagajušo dienu un izvēlētos tajā vispatīkamākos mirkļus un priecīgākos notikumus. Tā var būt gan dubultā prēmija, skaista sniegpārsliņa uz cimda, vai labākajai draudzenei nosūtīta skaista bildīte un pretī saņemti mīli smaidiņi, vai durvis pieturošs svešinieks, garšīga tēja no eksotiskas krūzītes, fantastisks saulriets vai tikko izplaucis kaktusa zieds uz palodzes… Jebkas. Sev atzīmēju priekus divos virzienos:
– ar ko mani iepriecināja pasaulē (caur cilvēkiem, dabu, priekšmetiem)
– ar ko es iepriecināju pasauli (šajā gadījumā pat parastu uzkopšanu var pārvērst par Kārtības un Tīrības ienešanu Visumā)

3. Rakstīt tikai labo. Jā – jā, tieši tā. To, kas lika pasmaidīt iekšējai saulītei, un pat tad, ja diena šķiet sliktākā no sliktajām, vienmēr atradīsies kaut kas – viens, divi notikumi, kas neierakstīsies sliktajā scenārijā. Galvenais – iemācīties tos ieraudzīt un atpazīt. Tāpēc ir lietderīgi patrenēties un palūkoties uz dažādām situācijām no dažādiem skatu punktiem.

Atcerieties? “Optimists meklē labo sliktajā, bet pesimists meklē slikto labajā”!

Kas tad īsti notiek? Ja godīgi, man nav ne mazākas nojausmas. Droši vien apziņa kaut kā noskaņojas uz labvēlīgā realitātes viļņa un nokļūst tajā sfērā, kur vēlēšanas piepildāš un pasaule tevi iepriecina ar patīkamiem pārsteigumiem. Droši vien ezotēriķi tam atradīs labāku skaidrojumu. No otras puses, rodas vēlme iepriecināt pasauli, tā papildinot savu sarakstiņu ar patīkamiem notikumiem no ārpuses. Lai arī, iespējams, tie nav nekādi brīnumi, un tomēr! Neuzrakstīt vispār neko – tas ir apmēram tāpat, kā atzīt sevi par neveiksminieku. Tās ir lieliskas “zāles” pret bailēm, pret pašsabotāžu, un tas ir lielisks veids kā paplašināt savas iespējas un robežas. Ar laiku visas bailes pazūd, un izveidojas pašatbalstoša sistēma: “es katru dienu izdaru kaut ko labu un saņemu labu”. Un, lūk, tad, pašos pirkstu galiņos atnāk kņudinoša brīnumu sajūta.
Autors: Irina Jakimečko
Tulkoja: Ginta FS

Viss pasaulē ir izvēles jautājums

11269771_772313246216620_8787749612502425868_n

— Ko vēl tev pastāstīt?

Vajag, mammīt, dzīvot pie jūras, vajag darīt to, kas patīk, un, pēc iespējas, neko nesarežģīt. Tas taču, mammīt, ir tikai izvēles jautājums – vai mēnešiem ilgi grauzt sevi par to, kas nav izdarīts, ir palaists garām un velti iztērēts. Vai arī nolemt, ka atlikušās dzīves pilnīgi pietiks tam, lai visu paspētu un ķerties vērsim pie ragiem.

Mūžīgi “zāģēt” savu tuvāko par to, cik viņš ir stulbs, neizdarīgs un kāda niecība – vai sākt slavēt viņu par katru pat mazāko sasniegumu, lai viņš uzziedētu, sajustos vajadzīgs un nozīmīgs. Ja jau reiz tu ar viņu esi kopā, tad kamdēļ indēt asinis viņam un sev?
Dzīvē vienmēr ir izvēle. Vai teikt – “protams, ka tu mani pametīsi” – un uzvaras priekā iesaukties – “tā jau es zināju!”, kad viņš tevi pametis. Vai arī nedomāt par to vispāŗ, priecāties par kopā būšanu, darīt kopā muļķības, veikt jaunatklājumus, un negrauzt otrā caurumu, par to, kas ir vai nav noticis.

Vienmēr teikt – “es to nevarēšu, nav jēgas pat iesākt” – vai arī vienreiz nospļauties uz visu un pamēģināt? Un pat tad, ja neizdosies, izgudrot citu veidu, un pamēģināt atkal?

Būt lepnam un likteņa apdalītam, vai arī dziļi ievilkt elpu un palūgt palīdzību, kad tā ir vajadzīga, un, kas ir visdīvainākais, saņemt to?

Gadiem ilgi neieredzēt par to, cik slikti pret tevi izturējās, vai arī vienreiz piezvanīt un mierīgā tonī pavaicāt – “klausies, es nesaprotu, kāpec?”

Divdesmit gadus sērot pēc zudušas mīlestības, vai sakopot visu savu gribu, un atļaut sev no jauna uzticēties cilvēkiem, no jauna veidot attiecības, un būt laimīgam? Otrajā ir daudz vairāk augstsirdības, ka pirmajā, jo lai sērotu, vispār nav vajadzīga nekāda Dvēseles piepūle.

Izlasīt par sevi kaut kādas preteklības un sakreņķēties uz veselu nedēļu – vai paraustīt plecus un padomāt, cik žēl tev ir cilvēku, kurš kaut ko tadu spēj uzrakstīt?
Ciest un uzskatīt, ka pasaule ir Matricas Arhitekta stulbs joks. Lepoties ar savām rētām kā ordeņiem. Skumji ironizēt par savu bezcerīgo stāvokli, vai sākt sev atzīties tajā, ka:
— garšīgais ir garšīgs;
— siltais silda;
— skaistais priecē;
— labais liek smaidīt;
Un mēs, apzinoties šīs pasaules “laimīgumu”, esam gatavi dalīties vēl un vēl ar savu dāsnumu. Un neuzskatīt, ka tas viss, kas apkārt notiek, ir ņirgāšanās par mums.

…Ak, Dievs, mammīt, cik tas ir vienkārši! No tā ir tik brīnišķīgi reibinoša visvarenības sajūta! Es nesaprotu, kāpēc visiem tas nav tik acīmredzams, ka man.
Viss šajā pasaulē vienkārši ir izvēles jautājums, nekas vairāk. Nav nekādu priekšnoteikumu, nekādu ierobežojumu un nesasniedzamu virsotņu. Tu pats sev esi nagla zābakā un pats sev “slikta zīme”, ja izvēlējies būt nožēlojams, nevērtīgs un vientuļš. Ja tev ir izdevīgāk domāt, ka visa pasaule ir pret tevi, lai neko jaunu neuzsāktu – dzīvo kā dzīvoji, tikai neuzdrošinies žēloties par apstākļiem un pasauli, kur cilvēki iekaro Everestu un dara brīnumu lietas.

Jā, protams, lai to darītu, ir vajadzīga griba – ir jāprot izdarīt sava izvēle un jābūt uzticīgam tai līdz galam. Visums ir elastīgs un jūtīgs materiāls, no tā var salipināt it visu. Tu esi vienīgais, kuram jāizvēlas, ko lipināt.

Visu laiku es uzskatīju, ka tas darbojas attiecībā uz visām materiālajām lietām, tikai ne uz cilvēkiem. Gribi naudu – būs tev nauda, gribi slavu – arī tā ir iespējama, gribi ceļojumus – nospraud galamērķi. Taču pedējo nedēļu notikumi, mammīt, man pierāda to, ka ar cilvēkiem ir tas pats. Lai tie būtu, kādi būtu – auksti ledus kalni vai durstīgas zvaigznes – vienkārši pārstāj viņus uztvert kā durstīgas zvaigznes un vienu reizi parunājies ar viņiem, kā ar sevi pašu, dzīvu, siltu un pārbijušos – un tu būsi izbrīnīta, kā viss mainīsies un pārvērtīsies…..

Autors: Vera Polozkova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Sper soli, un atklāsies ceļš

cels tumsa8

Daudzu cilvēku lielākā problēma ir tā, ka tie vēlas ieraudzīt gatavu ceļu, un tikai pēc tam doties ceļā. Bet Visums strādā pēc pavisam citiem principiem. Ceļš paradās tikai pēc tam, kad tu sper pirmo soli. Un lai arī tu neredzi to pilnībā, lai arī visapkārt valda tumsa un nezināmais… Bet tev ir sirds gaisma, kas apspīdēs visu, lai kur arī tu ietu. Un tu pat nepamani, kā viss sāk sakārtoties pats no sevis. Tu vari izmainīt visu sev apkārt tikai ar vien savu nolūku, savu drosmi un degošo uguni sirdī. Un tad visa pasaule tev palīdzēs iet, parādīsies iespējas, atvērsies durvis. Tu vēlies jau gatavu karti, bet šajā brīnumu pilnajā pasaulē nav gatavas kartes. Dzīvi nevar ielikt jau gatavā rāmītī. Situācijas, vietas, zīmes, cilvēki – tas viss var mainīties jebkurā mirklī, plāni un shēmas nekad nenoķers dzīvi. Ir tikai viena – pati precīzākā pasaules un tavas dzīves karte. Un tā ir tavā sirdī!

Žanna Babahanova
Tulkoja: Ginta FS

Ja tev nav 10 minūšu sev, tad tev nav dzīves

pateicos5

Entonija Robinsa 10 minūšu rīta rituāls

Cilvēki man ļoti bieži jautā: kā tu pamanies būt pastāvīgi tik enerģisks? Tas droši vien ir tāpēc, ka savos semināros es to visu mācu. Taču īstais iemesls ir tajā, ka es sevi sagatavoju. To es daru gadiem ilgi. Es mainu savu fizioloģiju, radikāli mainot elpošanas šablonu un to izdarīt var dažādos veidos.

Bet šīs “10 minūtes sev” katru rītu es daru tāpēc, ka tas ir tas, ko es izbaudu.

1. Trīs ar pusi minūtes tīras pateicības par trim lietām.
Un es vienkārši izvēlos vienu no tām: vējš manā sejā….manu bērnu sejas. Visu, ko vien vēlos.

Tāpēc, ka es nevēlos būt kosmonauts, kurš aizlidojis uz mēnesi, uzskatījis to par piedzīvojumu, pēc tam atgriezies uz zemes un dzīvo depresijā, jo nesaprot, ko darīt līdz sava mūža beigām.
Iemesls pateicībai ir 2 emocijas, kas bojā mūsu dzīvi visvairāk: bailes un dusmas.

Un tu nevari būt pateicīgs un baidīties vienlaicīgi. Tas nekad nemēdz būt kopā. Un tu nevari dusmoties un būt pateicīgs vienlaicīgi.

Un tāpēc, ja tu sāc savu dienu ar pateicībām, tu ātrāk kusties uz priekšu – tuvāk laimei.

2.  Pēc tam es veltu trīs minūtes tam, lai pievērstu uzmanību trim manu darbību rezultātiem.Ieraudzīt to, kas ir sasniegts. Es redzu, ka kaut kas ir izpildīts, pabeigts un pateicos par to. Es to daru daudzu gadu garumā. Tas ir mans pamats un bāze.

3. Un trešais, ko daru: es domāju par to, kā es varētu mīlēt vairāk.

Tāpēc, ka mīlestība man nozīmē darbību. tas nav vārds. Tā nav emocija. Ja tu mīli, tu atbilstoši rīkojies. Es mīlu, tātad, ko es varu izdarīt?!
Tas ir pavisam neliels 3 soļu process, kas dara galu visām ciešanām.

 

Avots: www.econet.ru/
Autors: © Entonijs Robinss
Tulkoja: Ginta FS

Emocionālais intelekts un tā pazīmes

emo int

Ļoti bieži mēs redzam cilvēkus, kuri ir veiksmīgi biznesā, bet viņiem absolūti neizdodas noorganizēt savu veiksmīgu ģimenes dzīvi. Un mēs redzam cilvēkus, kuriem ģimenē viss ir kartībā, taču kaut kas īsti nav kārtībā ar profesionālo sfēru. Noteikti esi ievērojis, ka ir cilvēki, kuri ir veiksmīgi gan personīgajā, gan profesionālajā dzīvē? Kas gan viņiem ir tāds īpašs? Visticamākais, tas ir viņu augstais emocionālais intelekts (EQ), tātad spēja saprast un kontrolēt savas un apkārtējo cilvēku emocijas.

Ko dara “emocionālais intelektuālis”? Pareizi orientējas savās sajūtās un citu cilvēku emocijās. Viņš prot atšķirt skumjas no aizkaitinājuma, sašutumu no aizvainojuma un tā tālāk. Viņš prot vadīt emocijas un izmantot tās problēmu risināšanā. Viņš ir spējīgs neitralizēt pārāk spēcīgas emocijas. Tas viss ir ļoti svarīgi gan mājās, gan darbā un, galvenais, tas viss ir jāiemācās. Ir īpašību kopums, kas piemīt cilvēkiem ar augstu EQ. Šeit – dažas.

1. Nē perfekcionismam!

Būt perfekcionistam nozīmē teicami izpildīt uzdevumu un sasniegt nosprausto mērķi. Taču perfekcionists ļoti ātri var krist panikā, ja ierauga, ka nav vienīgā pareizā risinājuma – nav un nevar būt. Un tieši tāpēc cilvēki ar augstu EQ nevar būt perfekcionisti. Viņi saprot to, ka pilnība neeksistē, ideāla nav. Ja viņi pieļauj kļūdu, tad izlabo to, izdara pareizos secinājumus un dodas tālāk.

2. Līdzsvars

Ja strādāt 24 stundas diennaktī un 7 dienas nedēļā, un nepievērst uzmanību sev, agri vai vēlu radīsies problēmas ar veselību, problēmas ģimenē un milzīgs stress. Cilvēki ar augstu EQ to zin un zin, ka savs laiks darbam, savs – atpūtai. Piemēram, ja viņiem ir nepieciešams, viņi var vairākas stundas vai pat dienas “nebūt uz sakariem”, jo skaidri zin, kad nepieciešams “uzlādēt baterijas”.

3. Pārmaiņas – tas vienmēr ir pozitīvi

Tā vietā, lai baidītos un kristu panikā, emocionāli gudri cilvēki pieņem faktu, ka pārmaiņas ir daļa no dzīves. Viņi prot piemēroties apstākļiem un viņiem vienmēr ir plāns visām dzīves situācijām.

4. Uzmanības koncentrācija

Cilvēkus ar augstu EQ ir ļoti grūti atraut no risināmā uzdevuma. Viņi ir koncentrējušies lietai, ko dara un tāpēc neatvelk savu uzmanību ne uz sms, ne nevajadzīgām, nelietderīgām domām.

5. Empātija

Empātija ir viena no pieciem emocionālā intelekta raksturlielumiem. Spēja sadarboties ar citiem, būt līdzcietīgam, atrast laiku, lai palīdzētu citiem – ir emocionālā intelekta fundamentālās komponentes. Šie cilvēki interesējas par citiem un viegli iepazīstas. Citi cilvēki viņus, nešauboties, pieņem.

6. Stiprās un vājās puses

Cilvēki, kuri apveltīti ar augstu EQ zin, kuras ir viņu stiprās un kuras – vājas puses. Taču tas nenozīmē, ka viņi tās vienkārši pieņem, bet arī prot tas izmantot, stradājot ar dažādiem cilvēkiem dažādās situācijās.

7. Pašmotivācija

Vai jūs bērnībā bijāt tas bērns, kas daudz ko darīja un gāja uz savu mērķi ne jau diploma dēļ? Šāda neatlaidība ir raksturīga emocionāli gudriem cilvēkiem.

8. Bez atskatīšanās pagātnē

Viņiem nav laika un vēlēšanās rakņāties pagatnē, jo viņi ir aizņemti šeit un tagad, darot svarīgas lietas. Viņi neļauj pagātnes kļūdām aptumšot šodienu. Viņi nekrāj aizvainojumus, nešausta sevi un ļoti labi zin, ka stress bremzē attīstību.

9. Domāt par labo!

Cilveki ar augstu EQ savu laiku velta jautājumu risināšanai un neļauj sev ieslīgt negatīvā. Viņi meklē pozitīvo it visā – cilvēkos, situācijās. Viņi sev pievelk tadus pašus, pozitīvi domājošus cilvēkus.

10. Robežu neaizskaramība

Viņi ir laipni, taču ļoti labi prot novilkt stingras robežas. Viņi prot laikus pateikt “nē”. Jo tas viņus pasargā no pārslodzēm, izdegšanas un stresa. Pasakot “nē”, viņi atbrīvo sevi tam, lai varētu izpildīt tos pienākumus, kurus iepriekš ir uzņēmušies. Viņi zin savu vērtību.

Avots: http://womo.ua
Tulkoja: Ginta FS

P.S. Jau laiku atpakaļ par EQ bija raksts:
https://gintafiliasolis.wordpress.com/2016/09/30/15-pazimes-tam-ka-tev-ir-augsts-emocionalais-intelekts/