Lai viegli un gaiši

Cilvēki tik viegli dalās ar negatīvu, kad kāds apvaino, izlamā, nesaprot. Un ļoti reti atceras tos, kuri atvēra durvis, palaida rindā pa priekšu vai vienkārši uzsmaidīja.

Paši saskatās visādas preteklības televīzijā un internetā par to, kuru iesēdināja, nogalināja, piekrāpa, kurš pāris šķiras. To visu pat īpaši meklēt nevajag – to pārdot ir vieglāk un tieši tāpēc to arī tiražē. Tāpēc vairums cilvēku ne īpaši interesējas par ģimenēm, kurās viss ir labi, kurās cilveki ir laimīgi, dzemdē bērnus un mīl viens otru.

Un pēc tam visu šo sakrāto negatīvu vajag kaut kur likt, jo tas grauj dvēseli un dvēsele nav domāta tam, lai krātu tur atkritumus. Un cilvēki sāk sūdzēties. Par valdību, nodokļiem, cenām, ceļiem, kaimiņiem, priekšniekiem, vīriem, bērniem… Izgāž savu naidu pār pirmo, kas gadās pa rokai. Nejaušu garāmgājēju, uz ielas satiktu paziņu. Draudzeni. Mammu. Vīru. Bērniem. Nav svarīgi.

Bet varbūt pietiks pasaulē meklēt negatīvo? Varbūt ir vērts pārprogrammēt savu paša prātu, lai tajā krātos tikai labas ziņas? Varbūt jāsāk priecāties par to, kas ir? Priecāties par labo, kas vienmēr notiek? Pārstāt žēloties par visu, kas nepatīk?

Mums ir tieši tas, kas pienākas, ko esam pelnījuši. Tādu valsti, valdību un tādus ceļus.

No tā, ka pārliesim no tukša trauka tukšā, nekas nemainīsies. Pasaule var mainīties tikai tad, ja tajā būs vairāk laimīgu cilvēku.

Šajā valstī var dzīvot. Tajā ir savas priekšrocības. Tas, ka, piemēram, šodien par mums neviens īpaši neinteresējas, kaimiņi par mums nesūdzas, mums neatņem bērnus, mums ir iespējas izveidot savu biznesu. Un cilvēki pie mums ir sirdssilti, patiesi. Jā, protams, traumēti. Jā, saniknoti. Bet patiesībā ļoti sirsnīgi un labestīgi, ja ļaujam viņiem paust savas labās īpašības.

Pārstāt žēloties par priekšnieku. Saņēmi, ko pelnīji. Nav jēgas atkal un atkal mazgāt viņa netīro veļu. Nav šajā pasaulē ideālu cilvēku. Taču šis cilvēks maksā tev algu un tas nozīmē, ka savā ziņā viņš rūpējas par tevi. Protams, gribētos lai alga būtu lielāka un darba apstākļi labāki. Taču tas ir labākais, ko šobrīd viņš var dot. Un nav iespējams tev būt viņa vietā, kamēr nebūsi iemācījies viņu cienīt.

Pārstāt aprunāt cilvekus. Nodarbojies ar savu dzīvi un neskaties citu dzīvju seriālus. Kurš ar kuru, kad un kur. Nosodīt bagātos nozīmē pašam nekad nekļūt bagātam. Nosodīt slavenos nozīmē nekad pašam nekļūt cilvēku mīlētam. Nosodīt ģimenes cilvēkus nozīmē nekad pašam nebūt laimīgam ģimenē.
Nosodīt tos, kuri kļūdījās, ir pats briesmīgākais. Tāpēc, ka tad, kad tu kļūdīsies, bet šajā dzīvē kļūdās visi, tev neviens nepados roku. Jā, dzīvot svešu dzīvi ir šķietami vieglāk, drošāk un interesantāk. Taču tam nav nekādas perspektīvas. Tāpēc labāk nodarboties ar sevi. Un censties cilvēkos redzēt labo. Pat tad, ja šī labā ir šķietami tik maz. Taču ir. 

Pārstāt sūdzēties par saviem vecākiem un savu bērnību. Ja godīgi, tad ļoti daudzi no mūsu bērnības aizvainojumiem ir no pirksta izzīsti. Jā, mums reti teica mīlestības vārdus, centās mūs pārtaisīt. Taču vairums mēs izaugām parastās ģimenēs, kur mūs baroja, apģērba, audzināja, skoloja. Mana paaudze nav pieredzējusi kara laika un pēckara šausmas, badu, represijas. Ļoti daudz ko no tā, ko pārcieta mūsu vecāki un vecvecāki. Un tas bija daudzas reizes briesmīgāk, kā varam iedomāties. Bet mēs atļaujamies trīsdesmit gadu garumā vēl arvien pārdzīvot par rotaļlietu, kuru mums nenopirka. Vai to, ka vecāki mūs kritizēja.

Mīlēja, kā prata un varēja. Nepameta un neatbrīvojās no mums, nemērdēja badā. Deva dzīvi un labāko, ko spēja dot. Un milzīgs paldies viņiem par to.
Ir jāpārstāj žēloties par saviem vīriem. Vairums sievu nav apmierinātas ar to, ka vīri nepalīdz, pietiekami nepelna, neciena vai pievērš pārāk maz uzmanības. Tomēr varbūt vajadzētu uz savu vīru paskatīties savādāk un pateikties Dievam par to, ka vispār ir vīrs?
Ir jāpārstāj žēloties par saviem bērniem. Izklausās, ka daudzi savus bērnus tik neprātīgi mīl, tomēr nezin kāpēc, žēlojas. Guļ slikti, ēd slikti, nodarbojas ar muļķībām, neinteresējas par sportu, nelasa, draudzējas nesaprotams, ar ko, mācās slikti, kaujas, neklausa. Dažkārt bērnu spēļu laukumi pārvēršas par tādu māšu žēlabu vietu, ka bērniem tur vispār kaitīgi atrasties. Nav brīnums, ka bērni neklausa. Viņi taču arī ir cilvēki. Un viņi ļoti labi jūt, kā mēs pret viņiem izturamies. Viņi dzird šo žēlošanos. Un visu saprot, jau kopš dzimšanas. Ir jācenšas ieraudzīt viņu stiprās puses. Jāiemācās ar mīlestību pieņemt viņu kaprīzes, krīzes, grūtības. Un nepadarīt viņus par visu savu nelaimju vaininiekiem.

Tie, kam vispār nav bērnu, sapņo, lūdzās, pārcieš sāpīgas operācijas. Nekaitiniet Dievu, novērtējiet tās mazās saulītes, kuras jūs izvēlējušās. Un pārstājiet lasīt visu to, kas piepilda ar negatīvu. Tā ir izvēle. Lasīt, klausīties un skatīties tikai to, kas iedvesmo. Skatīties uz to, kas palīdz būt laimīgam. Izturēties pret cilvēkiem tā, kā gribi, lai tie izturas pret tevi. Jo vairāk pozitīva, jo ātrāk negatīvais pazudīs no tavas dzīves. Pat nepamanīsi.
Un ar uzkrāto prieku vajag dalīties. Priecāties par draugiem, par paziņām, par nepazīstamiem cilvēkiem. Iedvesmot citus skaistām pārmaiņām ar savu piemēru. Iedvesmot savus bērnus dzīvot skaistāku dzīvi. Iedvesmot vīrieti būt vīrietim pat tad, ja tas nemaz nav tik vienkārši. Ļaut sev būt laimīgai bez iemesla. Tāpēc, ka esi, ka tev ļauts šeit būt. Priecāties par laika apstākļiem. Priecāties par cilvēkiem, kurus satiec. Par mazajiem brīnumiem, kas notiek pastāvīgi katra cilvēka dzīvē. Priecāties par sevi, par dzīvi. Jā, tas nemaz nav vienkārši. Jā, protams, sākumā būs inerce. Jā, protams, ne visi tevi sapratīs. Taču viss ir tavās rokās. Un tu tiksi ar to galā. Un tev izdosies, ja vien ļoti vēlēsies un darīsi. Sāc meklēt labo it visā – pasaulē, cilvēkos, lietās, apstākļos. Meklēt labo un priecāties. Kā to dara mazi bērni.

Avots: Судьбы моей ожерелье
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kam ir, tam tiks dots…

Kāds biznesmenis atnāca elektropreču veikalā, lai atdotu atpakaļ jaungada lampiņu virteni.
– Nedarbojas? – jautāja pārdevējs.
– Kāpēc? Pat ļoti darbojas! – atbildēja biznesmenis.
– Kur problēma? – pabrīnījās pārdevējs.
Pircējs paraustīja plecus un nopūtās:
– Nepriecē!

Tā arī bija viņai: viss it kā labi, bet nekas nepriecēja. Un dīvaini, bet ar katru mēnesi problēmas krājās.

Sākumā saplīsa kanalizācijas caurule vannasistabā un viņa nopludināja apakšējos kaimiņus. Pēc tam kāds noskrāpēja mašīnai sānus. Pēc tam, kamēr abas ar draudzeni virtuvē dzēra tēju, draudzenes suns saplosīja viņas jaunās kurpes. Bet, kad naktī no sienas nogāzās glezna un gandrīz viņu nosita, tad viņa saprata, ka laikam jau kaut ko bija izdarījusi ne tā, kaut kur kļūdījusies.
Kad no rīta darbā viņa to stāstīja kolēģiem, marketoloģe Sveta tikai paraustīja plecus:

– Mateja princips, dārgā.
– Kā tu to domā? – viņa nesaprata.
– Bībelē taču ir rakstīts: “Jo kam ir, tam tiks dots, un tam būs pārpilnība; bet, kam nav, tam tiks atņemts arī tas, kas tam ir.”
– Kas tad to atņems?
– Kas, kas? Kā tāda maziņā! – atbildēja Sveta un pacēla acis pret Debesīm.
– Un ko tad man darīt?
Sveta nopūtās:
– Plusot!
– Ko? – viņa nesaprata.
– Visu! – tā atbildēja. – Gan labo, gan slikto.
Viņa būtu aizmirsusi par šo dīvaino principu, ja vien pēc pāris minūtēm apsargs nebūtu pateicis, ka viņas mašīnai noskrāpēts otrs sāns. Un tad viņa nolēma pamēģināt šo Svetas principu… Tāpēc, tad, kad pēc pusdienām direktors nokritizēja viņas jauno projektu, viņa mierīgi atbildēja:

– Tas uz laimi, – un izgāja no kabineta.
Pieplusoja.
Pēc tam nolēma, ka izdarīs sev kaut ko patīkamu – iegāja savā iemīļotajā kafejnīcā.  Pēc 10 minūtēm piezvanīja sekreāare: “Nāc fiksi atpakaļ. Šefs izlēma, ka kāds no konkurentiem ienteresējies par tavu projektu un tāpēc viņš sagatavojis to izstrādei”.

Visu nedēļu uz visām sīkajām problēmām viņa atbildēja: “Ieskaitīts”, “Plusoju”, “Uz laimi”. Un sirdij dauzoties pieņēma arī lielās problēmas: “Nu, labi, arī to krājkasītē”, “Viss ir uz labu”.

Un, kas bija pats dīvainākais, kaut kādā nesaprotamā veidā šis Mateja princips darbojās. Tāpēc, ka kaut kur tika atņemts, bet visu laiku atklājās kaut kādas jaunas iespējas citā vietā. Pie kam tieši tajā brīdī, kad viņa to negaidīja.
Un kad pēkšņi no viņas nolēma aiziet viņas draugs Miša…. viņa pat nebija izbrīnīta.

– Vai tev nospļauties uz to, ka es tagad krāmēju mantas? – viņš nikni jautāja.
– Nē, nav nospļauties, – viņa atbildēja. Taču tevi apmierina civillaulības, tu neesi gatavs bērniem un pat negribi mani iepazīstināt ar saviem draugiem. Tad man ir jautājums sev pašai: “Kāpēc gan tu man esi vajadzīgs, ja man svarīgas ir attiecības, es vēlos ģimeni, bērnus un vienmēr esmu bijusi ikvienas kompānijas sirds?” Tāpēc tava aiziešana, Miša, ir tikai uz labu”.
Tas palika mēms un pārtrauca krāmēt mantas, bet viņa sāka viņam palīdzēt, izvilkusi no skapja otru čemodānu.
Svetai biaj taisnība: Mateja princips strādā un tagad vairs neviens neatkoda pa gabaliņam no tā, kas viņai bija. Gluži otrādi, tur, kur bija maz, nez no kurienes uzradās vairāk. Ja radās problēmas, tad drīzāk kā atgadinājums par to, lai nedarītu otram to, ko negribas, lai dara tev.

Arvien vairāk un vairāk bija plusiņu. Daudz, daudz vairāk. Vienkārši: tam, kas ievēro un ir pateicīgs par to, kas ir, tam viss labais arī vairosies.
Viss ir uz labu!

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sinhronitāte

Ir vērts saprast, ka zemapziņa tev vienmēr dos to, ko tu vēlies, un katru dienu savā prātā iedomājies, kā tavā dzīvē sāksies priecīgas pārmaiņas. Tavs varenais iekšējais “partneris” tevi savedīs ar cilvēkiem un apstākļiem, kas nepieciešami tavu vēlmju realizācijai. “Tūkstošiem neredzamu roku” (kā to sauc Džozefs Kempbels), nāks tev palīgā.
Nezinātājam var šķist, ka sinhronitāte ir kādas sakritības vai veiksmes rezultāts, bet patiesībā tai nav nekāda sakara ne ar vienu, ne otru. Tā ir dabisko likumu funkcionēšanas sekas, kas sāk darboties tavu domu iespaidā.
Paskaidrošu šo principu.

Materiālā realitāte sastāv no enerģijas daļiņām. Mēs dzīvojam gigantiskā enerģētiskajā zirnekļu tīklā. Kad tu savā zemapziņā sāc kultivēt veiksmes uzstādījumus, tas rada rezonansi visā enerģētiskajā tīklā. Zemapziņa nepārtraukti uztver šīs enerģijas svārstības un tās savukārt pievelk tev cilvēkus, apstākļus, kas vajadzīgi, lai tu varētu realizēt savus mērķus.
Jāpiemetina, ka tieši tādā pat veidā zemapziņa var pievilkt gluži pretējo – neveiksmi, ja tavā prātā pārsvarā ir negatīvas domas. Zemapziņa neatšķir un nevērtē, tikai strādā ar vēlmēm, bailēm, cerībām, kas ir tavās smadzenēs.
Paldies Dievam, ka cilvēki sāk orientēties materiālās pasaules likumos, kam pakļautas cilvēka smadzenes. Vēl tikai pirms dažiem gadiem šķita neiespējama ideja par to, ka mēs varam pievilkt un radīt realitāti ar savu domu palīdzību, taču šodien  viss ir mainījies, un cilvēki lielākoties saprot, kā notiek šis process.
Būdami enerģijas sakopojumi, mūsu domas (vairākkārtīgi atkātojošies tēli, pārliecības, vizualizācija, uzskati un vēlmes) ietekmē realitāti. Ja dziļāk par to padomāsi, sapratīsi, ka savādāk nemaz nevar būt, ka viss šajā pasaulē ir savstarpēji saistīts.
Es vēlreiz vēlos atkārtot šo ārkārtīgi svarīgo domu: kad tu domās sevi asociē ar kaut ko pozitīvu, kaut ko labu, ko vēlies panākt realitātē, tava zemapziņa reaģē atbilstoši tam.
Tavs ierastais domāšanas veids un valdošie mentālie tēli ap tevi rada realitāti, veidojot tavu unikālo likteni. Kādas domas, tāds liktenis.
Džons Keho
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Prieks – tava rota

Kāpēc vīriešiem tik ļoti patīk jautras un priecīgas sievietes?

Kāpēc viņiem tik vērtīgs šķiet mūsu garastāvoklis?
Kāpēc viņi satraucas tad, kad mēs klusējam un apvainojamies?
Tāpēc, ka zemapziņas līmenī viņi saprot, ka šajā brīdī pasaule pagriežas pret viņiem un tā radīs problēmas un slimības. Bet, ja sieviete ir priecīga, tad arī ap viņu notiek labas lietas, uzrodas gādīgi cilvēki, kuri vēlas aizsargāt viņas garastāvokli, lai viņa arī turpmāk radītu priecīgu pasauli.

Un kādi cilvēki tev labāk patīk – noguruši, drūmi, piekusuši vai priecīgi, dzīvi, viegli?…. Es domāju, ka visiem patik atrasties pozitīvu cilvēku kompānijā, kopā radot labestīgāku pasauli!

Sievietes ar savu prātu, apziņu rada realitāti, tāpēc viņām jāiemācās realitāti uztvert pozitīvi un ar pateicību.

Lūk, dažas pavisam vienkāršas prakses, kas palīdzēs audzināt apziņu un padarīt to priecīgu.

1. Apsēdies kadā nepazīstamā vietā – tā var būt sveša kafejnīca vai kāds parks. Atslābinies. Atlaid savas domas un vēro cilvēkus. Uzliec sev par uzdevumu atrast katrā nepazīstamajā cilvēkā 5 labas īpašības. Ievēro visu – skaistu frizūru, sakoptību, skaistas acis, laipnu smaidu. Visu, ko spēj.

Pēc tam šo praksi padari sarežģītāku un dari to darbā, pielieto attiecībā pret saviem kolēģiem, taču tagad tavs uzdevums ir sarežģītāks – atrast 10-15 pozitīvās īpašības.

Nākamais līmenis – tuvie cilvēki. Atrodi 40-50 pozitīvas īpašības, vecākos, dzīvesbiedrā, bērnos, radiniekos. Tas ir reāli! Augstākā pilotāža ir uzrakstīt savas mammas 150 labās īpašības. Visus sīkumus, visu labo, ko atcerēsies. Pēc tā tava acs būs tik labi “piešauta” labajam, ka tava pasaule neticamā veidā transformēsies ar katru dienu arvien vairāk.

2. Katru dienu UZRAKSTI 21 pateicību par visu labo, ko vien šajā dienā atradīsi. Sākumā tas būs sarežģīti, toties pēc tam prieks un iespējas augs ģeometriskajā progresijā. Tas viss ir praksē pārbaudīts. Ja šodien tev pietiks pateicības, lai pateiktu Dievam “pateicos” par to, ka kāds cilvēks tev uzsmaida, tad rīt viņš tev atsūtīs veselu cilvēku, kurš iespējams, kļūs par tavu draugu, domubiedru vai pat vīru.

3. Katru dienu kādas 5-10 minūtes vēro kaut ko skaistu, varbūt tas būs video rullītis par dabu vai arī tu iziesi parkā un vērosi dabu, varbūt tas būs kādas skaistas sievietes tēls. Izvēlies pati!

Mīļā, atceries, katru minūti katra tava doma rada jaunu notikumu tavā nākotnē. Iemācies aizvietot sliktās ar labajām, noskaņojies uz cilvēkiem pareizi. Parūpējies par to, lai tava šodiena un, tātad arī nākotne, būtu gaiša un priecīga. Audzē savu prieku!

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Neraizējies par niekiem

Austrumos saka: “Paši lielākie ienaidnieki nenovēlētu cilvēkam tās problēmas, ko viņam sagādā paša domas”.
Savukārt Avicenna teica: “Ārstam ir trīs ieroči cīņai ar slimību – vārds, augi, nazis”.
Ievērojāt – “vārds” ir pirmajā vietā!
Vienā no hospitāļiem jaunā psiholoģe Emīlija Kjī saviem slimniekiem “parakstīja” trīs reizes dienā balsī skaļi izrunāt frāzi: “Ar katru dienu es jūtos arvien labāk un labāk”. Un šī frāze bija jāatkārto nevis mehāniski, bet spilgti, ar iedvesmu.
Brīnumaini, bet fakts: smagi slimie pacienti izveseļojās mēneša laikā, un daudziem no viņiem pazuda vajadzība pēc operācijas.
Mūsu veselība ir tieši saistīta ar mūsu domāšanu. Vairs jau nevienam nav jāpierāda tas, ka psihiskais un fiziskais cilvēka stāvoklis ir savstarpēji saistītas lietas.
Labākā aizsardzība no visām slimībām un jebkuras infekcijas ir paša cilvēka stiprā ticība savai veselībai un pozitīvās emocijas. Negatīvās, gluži otrādi, sagrauj veselību. Šodien neviens nepūlās apstrīdēt to, ka naids rosina kuņģa-zarnu trakta slimību rašanos. Aizvainojums ar laiku noved pie aknu slimībām, aizkuņģa dziedzera kaitēm un holecistīta.
Viens no galvenajiem psiholoģijas likumiem vēsta: mīlestības apstiprinājums vārdos, simpātijas un sajūsma uzlabo tā cilvēka enerģiju, pret kuru tās vērstas. Savukārt naids un slikti vārdi samazina klausītāja enerģiju.
Šodien pieaug to slimību skaits, kas radušās saistībā ar sliktām domām, un kāpēc gan nepaklausīt seno gudro padomam un nepriecāties par dzīvi, lai cik šķietami grūta ta šķistu.
Un tā, cilvēka veselība, dzīve un liktenis ir tieši atkarīgi no viņa domām.
Domāsi par labo – gaidi labo.
Domāsi par slikto – slikto arī sagaidīsi.
Tāpēc no šodienas, šajā Jaunajā gadā apsolīsim sev – domāt tikai par labo un ticēt tikai labajam.
Un iegaumēsim divus Zelta likumus.
Pirmais likums: Neraizējies par niekiem.
Otrais likums: Viss ir nieki!
Autors: Oļegs Gadeckis
​​​​​​Tulkojums © Ginta Filia Solis

Pateicos tev, mans aizvainojum!

Pateicos Tev, mans aizvainojum! Tu esi mans skolotājs. Tu man rādi to, kur un kā es sevi nepietiekami stipri mīlu. Tā Tu man palīdzi augt, palīdzi man mīlēt sevi vairāk, tātad mīlēt vairāk arī citus cilvēkus un visu pasauli.

Aizvainojums ir vien tava ierastā reakcija uz kādiem citu cilvēku vārdiem vai rīcību, uz dzīvi, uz Dievu. Un tāpat, kā jebkuru citu ieradumu, tu to vari izmainīt.

Aizvainojums ir sāpes. Ja ir sāpes, tas nozīmē, ka esi izvēlējies nepareizo reakciju uz situāciju vai vārdiem. Šī izvēle ir nepareizā, un tāpēc arī rodas dvēseles sāpes.
Piemēram, kad jūti fiziskas sāpes kādā orgānā, tu saproti, ka kaut kas ar šo orgānu nav kārtībā un, visticamākais, tu nesāksi domāt, ka šis orgāns tev sāp kāda cita cilvēka vainas dēļ. Tu vienkārši sāksi meklēt šo sāpju celoni un meklēsi veidu, kā to risināt.

Tas pats arī attiecas uz dvēseles sāpēm, arī – aizvainojumu. Aizvainojuma sāpes ir kā lakmusa papīrītis tavai kļūdainajai attieksmei, pirmkārt, pret sevi. Sāpes tev parāda, ka tu sev nedod pietiekami daudz mīlestības. Rezultātā ir  pazemināta pašcieņa, pašvērtējums un tu spēlē upura lomu.

Mūsu ķermenis, mūsu psihe, mūsu smadzenes ir veidotas ļoti gudri. Un, kad mums sāp – ir absolūti adekvāta šāda ķermeņa, psihes, smadzeņu reakcija, ka esi izvēlējies nepareizo reakciju un ar radušos sāpju palīdzību, tu uzreiz to jūti. Vienkārši esi uzmanīgs un labestīgs pret sevi, tu vari kontrolēt savu reakciju un izdarīt citu izvēli. Tas ir tikai negatīvs ieradums, kuru tu esi spējīgs mainīt.

Ne reakcijai jāvada tevi, bet tev jābūt savu reakciju saimniekam, savu garastāvokļu saimniekam. Neviens un nekas nevar tevi vadīt, tikai TU PATS – savs saimnieks un valdnieks.

Ārā spīd saule, vai virpuļo sniegpārsliņas – viena par otru skaistākas, vai arī tu staigā pa peļķēm, kurās atspoguļojas debesis. Var teikt, ka šajā brīdī tu staigā pa mākoņiem, taču tu to nemaz nepamani, tāpēc, ka šajā brīdī tevi piepilda aizvainojums, tev sāp.  Un šajā brīdī tu paej garām skaistai dzīvei, kas vienmēr tev piedāvās bagātīgu izvēli, kā labākajā restorānā.

Bet, tā vietā, lai katrā mirklī atrastu kaut ko gaišu, interesantu un patīkamu, daudzi cilvēki vārās savā problēmā, aizvainojumā un slimīgās domās. Un šīs domas, kā nodrillēta plate, smadzenēs tik un tin vienus un tos pašus vārdus, vienu un to pašu bildi, un aizvainojums aug augumā. Jā! No tā ne vienmēr ir viegli atbrīvoties.

Tomēr pacenties pārstāt sevi mocīt, sāc izradīt pret sevi un savām jūtām mīlestību, rūpes, cieņu. Kāda iemesla deļ gan ēst sliktu ēdienu, ja tev dod daudz ko garšīgu, un bieži vien par pieņemamu cenu?!

Iespējams, tu vēlies iebilst un teikt: “Kā tad tā? Mani taču aizvainoja!”

Protams, pāridarītājs var censties pat apzināti nodarīt tev sāpes. Šajā gadījumā arī viņš rīkojas nemīlestības pret sevi vadīts – vai nu aiz bailēm, vai atriebības. Kad tevī būs pietiekami atvērusies mīlestība, tu varēsi pret šo cilvēku attiekties ar lielāku sapratni un mazāku aizvainojumu, vai vispār bez tā. Tu spēsi šim cilvēkam pateikt labus vārdus, tev pietiks vieduma un mīlestības, lai viņu nomierinātu un viņam palīdzētu. Tu spēsi transformēt un izšķīdināt viņa negatīvu.
Otrs, daudz biežāks variants ir tas, kad aizvainotājs vispār nemaz nezin, ka nodarījis tev sāpes. Viņš vispār netaisījās tevi aizvainot un nezināja, ka var kaut kā tevi aizskart. Iespējams, viņš izmantoja nepareizo intonāciju, vai ne gluži īstos vārdus, vai kaut kā neveikli uzvedās, vai pateica kaut ko, varbūt tāpēc, ka viņš nemaz savādāk neprot. taču viņš to nedarīja ar mēŗķi tevi aizvainot. Katrs no mums ir bijis dzīvē tādā situācijā, kad kāds cits uz mums ir nepelnīti apvainojies.

Trešais variants, kad apvainotājs patiešām ir netaisnīgs pret tevi. Tas notiek dēļ tā, ka viņš nezin, nesaprot vai neredz pilnu situācijas ainu. Un šajā gadījumā tev gluži vienkārši situācija ir jāpaskaidro un jāizstāsta. Un te nu abi savā starpā variet vienoties.

Kad rodas aizvainojums, tu un tavs aizvainotājs atrodaties vienā enerģētiskajā sasaitē, sanāk, ka abi esat sasieti. Un, ja nespējat vienoties, tad pietiktu ar to, ja kaut viens no jums abiem spētu izmainīt savu attieksmi pret sevi (piemēram, spētu iziet no upura lomas), vai attieksmi pret savu oponentu vai pašu situāciju. Tad notiek enerģētiskā izmaiņa starp jums, un šī negatīvā sasaiste pati no sevis pazūd. Un otrs cilvēks, pat neapzinoties to, kas noticis, jau sajūt atvieglojumu. Vienu vārdu sakot, jūs abi esat ieguvēji.

Ja tev ir apnicis apvainoties, tu vari pielietot sekojošu metodi.
Tajā brīdī, kad rodas aizvainojums, vai ir slikts garastāvoklis, saki sev: “Stop! Kas notika? Kāpēc man ir slikti?” Attin filmu nedaudz atpakaļ un pameklē tas domas, kuras tev bija pirms brīža. Pāršķiro tās. Tā var būt ļoti smalka domiņa, kas cenšas noslēpties. Bet tikko kā tu to uztaustīsi, tu to sajutīsi. Pēc tam, kad esi šo domu atradis, pameklē tās vietā citu domas variantu. Meklē līdz brīdim, kamēr sajutīsi atvieglojumu, bet labāk pat prieku.
Šīs sajūtas apstiprinās to, ka tu meklē pareizi, ar mīlestību pret sevi. Un pēc tam sev atgādini šo jauno domu. Tavas smadzenes centīsies atgriezt tev sen ierasto aizvainojuma reakciju. Tāpēc tev jāpalīdz sev atgadināt savu jauno, pozitīvo domu, lai veidotu sev jaunu ieradumu – domāt pozitīvi.
Te nu var palīdzēt afirmācijas (pozitīvi apgalvojumi, kas tevi priecē) + lūgšanas (vēršanās pie Augstākajiem spēkiem, pie Dieva, Debesīm – kā vien tu labāk to jūti) + pateicības sajūta.

Pateicības sajūta ir ārkartīgi spēcīgs portāls, lai tu varētu pieņemt Dievišķo Mīlestību. Lai palīdzētu sev to labāk sajust, atslābini sejas muskuļus, viegli pasmaidi piepaceļot zodu nedaudz augšup un domās izsaki visu, par ko esi pateicīgs, iedomājies kā svaiga gaisa plūsma apņem tevi, riņķo ap tevi un paceļas augšup Visuma apskāvienos. Tā ir ļoti efektīva formula: priecīgs apgalvojums kopā ar lūgšanām un pateicības sajūtām.

Ja jūti, ka tev ir zema pašapziņa un pašcieņa, skaļi vai domās vari izteikt vārdus: Pateicos jums, Debesu Spēki, es cienu un novērtēju savas jūtas, savus darbus, savus uzskatus un savu viedokli. Es cienīgi dzīvoju uz šīs Zemes, man ir priecīgi, viegli un komfortabli.
Ir svarīgi, ka tu pats izdomā savus pateicības vārdus, no kuriem tava sirds gavilē, tu vari dziedāt un sist plaukstas. Tu vari meditēt, izmantot dažādus vingrinājumus, kas sagādā tev prieku – esi pateicīgs, nodarbojies ar sportu, fitnesu, paņem pie rokas savus Eņģeļus un radi pats savu dzīvi kā augstāko labumu sev un citiem.
Visums būs priecīgs un pateicīgs Tev par Tavu izaugsmi, par Tavu attīstību, par pozitīvo emociju izvēli un balvā tu saņemsi daudz skaistu dāvanu!

Autors: nezināms
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Par veiksmi dzīvē

Kā būt veiksmīgam?
Mans dārgais draugs, tu noteikti esi ievērojis, ka ikvienā grāmatnīcā ir ļoti daudz grāmatu par tēmu VEIKSME. Krāsaini vāki, iedvesmojoši nosaukumi un aprakstītās tehnoloģijas apsola ātru rezultātu savu mērķu sasniegšanā. Bet vai tu zini, ka dažām no tām ir specīga blakne un tās graujoši var iespaidot tavu dzīvi? Šodien mēs parunāsim par grāmatu izvēli.

Par mūsdienu VEIKSMES izpratni
Mūsdienu veiksmes izpratne sevī ietver domu, ka veiksmīgs var būt ikviens, kurš izmantos efektīvas tehnoloģijas. Te varam runāt par: ķermeņa valodu, domu formu radīšanu, pozitīvo domāšanu, afirmāciju izvēli un atkārtošanu u.c.
Stīvens R. Kovejs savā grāmatā “Ļoti veiksmīgu cilvēku 7 paradumi” stāsta par to, ka studējot veiksmes tēmu, kuru apraksta dažādi autori, viņš ir atklājis ļoti interesantu faktu. Viņš atklāja, ka šie tehniskie paņēmieni psiholoģijas zinātnē radās 20. gadsimta 30tajos gados. Līdz tam laikam grāmatu autori skaidroja, ka, lai cilvēks būtu veiksmīgs viņam ir daudz jāstrādā ar sevi, jāuzlabo savas rakstura īpašības un jāattīstās kā personībai.

Attīstoties sabiedrībai psiholoģijā parādās tehnoloģijas, kas neprasa no cilvēka iekšējas izmaiņas. Kā jau tu saproti, šī pieeja veiksmes sasniegšanai ir balstīta uz lepnības platformas, kas apgalvo, ka visa pasaule un tās resursi ir radīti lai apmierinātu cilvēka personīgās vajadzības. Izmantojot izvēlēto tehnoloģiju, cilvēks sasniedz noteiktu rezultātu, taču nejūtas pilnā mērā laimīgs.

Dzenoties pec finansiālas labklājības, augsta statusa sabiedrībā, viņš pastāvīgi atskatās uz citiem. Citos cilvēkos viņš redz tikai konkurentus. Viņa dzīvē nav vietas līdzcietībai, labestībai un labdarībai. Viņš komunicē tikai ar tiem, kas viņam ir izdevīgi. Viņa tuvie un mīļie cilvēki izjūt viņa uzmanības deficītu. Ja viņš to arī dod, tad parasti tā izpaužas vien kā pretenzijas un pārmetumi.

Nepareizs dzīvesveids izsauc pastāvīgu saspringumu un noved pie hroniskām slimībām. Veiksme lepnības iespaidā pārvērš cilvēka dzīvi par totālu kontroli pār visu, ar ko tas saistīts. Viņam nav sava iekšējā balsta, intuīcija nestrādā, ir aizvērta bet apziņa atrodas pastāvīgā stresa stāvoklī.

Atrodoties lepnības iespaidā, cilvēks zaudē spēju saprast, kas patiesībā notiek viņa dzīvē.

Lūk, tādu pasaules ainu mēs redzam, kad cilvēks ir orientēts uz veiksmi un atsakās no darba ar sevi. Šis ceļš pilnīgi noteikti ved pie visu dzīves sfēru disharmonijas.

Par patieso veiksmi
Patiesa veiksme vienmēr ir balstīta uz mīlestības un uzticēšanās dzīvei platformas. Cilvēks jūt sevī iekšēju atbalstu. Viņš saprot, ka ir atnācis šajā pasaulē, lai realizētu savu aicinājumu un atnestu kaut ko savu – vērtīgu sabiedrībai. Tāpēc it visām viņa darbības jomām galvenais kritērijs ir uzstādīto mērķu ekoloģiskums.
Ja vinš rada kādas preces vai pakalpojumus, tad seko tam, lai izejmateriāli būtu augsti kvalitatīvi. Lai preces un pakalpojumi būtu vērtīgi un nekaitīgi. Kad viņš komunicē ar sev tuvajiem cilvēkiem, tad cenšas saprast viņu vajadzības un mērķus. Vinš nediktē savus noteikumus, bet ir orientēts uz sadarbību un atbalstu. Viņš savu uzmanību velta savai veselībai, ēd veselīgu ēdienu, nodarbojas ar sportiskām aktivitātēm, ievēro dienas režīmu. Dzīvo harmonisku dzīvi.

Grūtās situācijās atveras viņa intuīcija, tā pazūd stress un paveras iespējas. Sāpju un ciešanu vietā viņš izjūt prieku un entuziasmu. Tu redzi divas veiksmes ainiņas. Viena – būvēta uz lepnības platformas, otra uz mīlestības un uzticēšanās dzīvei platformas. Cilvēkam vienmēr ir izvēles iespēja, kādā veidā sasniegt savu veiksmi.

Kad grāmatnīcā izvēlies savu grāmatu, kurā aprakstītas efektīvas veiksmes tehnoloģijas – pārbaudi tās ekoloģiju un to, vai gadījumā tai nebūs blaknes. Pāršķirsti šo grāmatu, sajūti tas noskaņojumu. Par ko tā stāsta? Par to, kā uzveikt konkurentus un sasniegt savu mērķi, neskatoties ne uz ko, vai arī par to, kā iemācīties sadarboties ar partneriem, lai kopā radītu kvalitatīvus produktus un pakalpojumus, kas būs noderīgi sabiedrībai?
No Oļega Gadecka lekcijas “Esi uzvarētājs jebkurā situācijā”
​​​​​​​Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Pagātne: kā sevi nevainot, kā tajā nerakāties un ko ar to darīt

Nekādu kļūdu pagātnē nav, lai cik tas daudziem paradoksāli neizklausītos.
Bija, bet šobrīd nav.

Visas eksistējošās kļūdas ir tagadnē. Un tieši tagadnes kļūdas visu ietekmē.

Ja rūpīgi ieskatīsies, es nekad nekritizēju autorus par tām pagātnes kļūdām, kuras tie pareizi interpretē šodien.

Ja tu runā par pagātni, tev ir pareizs kontroles lokuss un pareizi novilktas robežas, nekādas kļūdas es nenosaukšu, ja nu vienīgi – formāli. Bija un labi, šobrīd tev viss ir labi, tu esi labā formā un tālāk situācija attīstīsies tā, kā vajag.

Nav nekādas pagātnes, draugs. Ir tikai tas, ko esi atstiepis no pagātnes tagadnē un šobrīd audzē. Taču tā vairs nav pagātne, tā ir tagadne, tā piepilda tavu galvu, tavu sirdi, tavu lauku un dzīvi tagad.

Parādi ir jāmaksā, kļūdas jākompensē, robežas janovelk, lokuss jāpiekārto un tad pagātne ne tikai pāri nenodarīs, bet tā dīvainā kartā var izmainīties uz labu. Izmainīt pagātni ir iespējams un ir reāli, to saprot visi, kas kaut nedaudz ir pazīstami ar geštalt-psiholoģiju.

Figūra maina fonu, bet fons – figūru. Tu vari pārzīmēt jebkuru figūru jaunā kontekstā un izmainīsies arī vecā tās daļa. Taču apzināta pagātnes mainīšana ir ļoti sarežģīta līmeņa darbs ar lauku, kas iespējams tikai tad, ja ir labs lokuss un fokuss, taču mums galvenais ir iemācīties kaut vai pašu sākumu – pārstāt iestigt pagātnē līdz pašam “cekulam”.

Lūk, šī “laika mašīna”, par kuru nesen runājām, ir lielākās cilvēku daļas galvenais transporta līdzeklis. Ai, kāds tur transports, īsta peldoša viesnīca, kurā vairums ļaužu pavada pusi savas dzīves. Lidojošais Holandietis Bermudu trīsstūrī.

Laipni rēgi tev klanās, pavada uz numuriem ar skatu uz nekurieni, piepilda vannu ar ūdeni, kas sen jau aiztecējis, bet ledusskapis pilns ar pagājušā gada sniegu. Tev ieslēdz pagātnes mūziku, piedāvā reibinošu salda rūgtuma uzlējumu un apstādina pulksteņa rādītājus.

Iedomājies šo vietu, kur tu gatavo airus nākotnes plūsmai. Tā ir tavas personīgās motivācijas plūsma un arī ārējo notikumu plūsma. Vai tu šos airus nosauksi par neironu saitēm vai uzstādījumiem vai prioritāšu sistēmu, vai asociāciju ķēdi, taču tieši tie vadīs tavu dzīvi un tavu uzmanību turp vai šurp. Saprāts vairs nepalīdzēs, kad sāksies plūsma. Saprāts ir vajadzīgs, lai noteiktu rītdienas plūsmas virzienu un ceļu.

Lauks sastāv no figūrām un foniem, tas viss aug vai samazinās, maina formu, piepildās ar jēgu vai to zaudē, kļūst nozīmīgs vai maznozīmīgs, kustās, elpo, mainas vietām, atdzimst vai mirst, atkarībā no tavas uzmanības. Uzmanībai ir dažāda intensitāte un temperatūra. Jo vairāk emociju, jo karstāka uzmanības straume. Nav nemaz tik grūti pārvaldīt uzmanību, kamēr tā ir remdena un ne pārāk intensīva, taču tas kļūst ļoti sarežģīti tad, kad tā kļūst spēcīga. Un laukam ir absolūti vienalga, kādas tieši figūras tu audzēsi un ar kādu fonu to piepildīsi. Lauks ir padevīgs, paklausīgs, plastisks, tas dod tev izvēles iespēju, kamēr tu esi stiprs. Taču tad, kad kāda figūra jau ir pieaugusi un tavējā, salīdzinoši ar to kļūst vājāka, tavs lauks sāk kalpot tai, nevis tev. Tas pakļaujas fizikas likumiem, spēka likumiem.

Tāpēc tad, kad tu visu laiku fokusējies uz pagātnes bildītēm, tur – pagātnē aizplūst tava uzmanība un pagātnes ietekme aug.

“No pagātnes ir jāpaņem liesma nevis pelni” – teica kāds franču filosofs.

Lūk, notikumi, bildes, emocijas, kuras tu kādreiz pārdzīvoji – tie ir pelni, tos nevajag stiept sev līdzi. Tas ir tas, kas sen jau pārvērties pīšļos, bet tu nodarbojies ar spiritismu un nekromantiju, kad to visu izsauc un liec tam atdzimt.

No pagātnes ir jāpaņem UGUNS, tas nozīmē stimuls darīt kaut ko tālāk. Viss, kas tevi motivē, iedvesmo rīkoties un darīt tagadnē, tas viss ir jāpaņem. Bet ne jau kā bildītes, kurās gribas iegrimt līdz ar galvu un sēdēt, bet kā iedvesmojošus tēlus un kustības impulsus.

Atkarība no pagātnes ir kā ieradums iet uz kazino. Šķiet, ka tas ir bez maksas, atšķirībā no ruletes, taču patiesībā tas maksā ļoti dārgi.
Kā atbrīvoties no šī ieraduma, es vēl rakstīšu.
Autors: Marija Komissarova
Avots: facebook @arhisomatika
Tulkoja: Ginta FS
Paldies Līgai Šīronai par ieteikumu

 

Ielaid sevī Mīlestību un Bailes pazudīs

Bailes neeksistē pašas par sevi. Tās var dzīvot tikai tevī. Reiz kļuvušas par tevi, tavas bailes barojas no tavas uzmanības, tavas enerģijas un īpaši no tavas vēlmes uzvarēt savas bailes.

Tieši tāpēc tu nevarēsi tās uzvarēt. Tu nevarēsi līdz tam brīdim, kamēr tās ir tevī.
Nedzen tās projām, nekaunies par tām, nevēlies tās apslāpēt, savaldīt, iznīcināt. Vienkārši paņem savu pārbijušos ES azotē un pakāpies maliņā no bailēm. Kaut vai tikai par vienu soli. Atdalies no savām bailēm un vēro tās no malas. Šī atkāpšanās no tevis neprasīs nekādu varonību, nekādu piepūli. Vienkārši sajūti savu ES kā kaut ko nošķirtu no bailēm.

Vienkārši nelaid bailes sevī, nedomā par šo baiļu iemesliem un necīnies ar tām. Vienkārši vēro, kā tās kļūst vājākas, nespēcīgākas un pamazām zūd tavu acu priekšā. Atceries, tavas bailes nav iespējamas bez tevis, tāpēc, ka tu pats, un neviens cits, esi vienīgais to iemesls.

Bet mīlestības iemesls ir Dievs. Tāpēc nebaidies sevi asociēt ar Mīlestību. Nebaidies tajā izkust tik lielā mērā, ka beidzot pašam vairs nebūt visu savu baiļu un ciešanu iemeslam.
Ielaid sevī Mīlestību un tā pati tevi piepildīs ar bezgalību, pabaros tevi ar savu burvību un viedo piekrišanu. Tika tā tev atklās patieso šīs nepilnīgās pasaules pilnību.
Autors: Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta FS

Mācies atlaist visu, kas tev nav vajadzīgs

Es pakāpeniski mācos atlaist visu, kas man vairāk nav vajadzīgs. Kad pienāk laiks, es mierīgi atļauju cilvēkiem aiziet no manas dzīves. Es vairs nedzenos ne pēc viena un nespiežu kādam palikt par manas dzīves daļu. Tagad es redzu, ka tad, kad vienas durvis aizveras, citas noteikti atveras. Es vairs nelaužos aizslēgtās durvīs, aiz kurām vairs nav nekā man svarīga.

Paklusām es sāku apzināties to, ka priecāties par kaut kā beigām dažkārt ir gluži dabiski. Es atlaižu visu un visus, kas vairs nevar būt manas dzīves daļa. Es atlaižu veco, lai manā dzīvē rastos vieta kaut kam jaunam. Mācos sev uzticēties. Ja mana sestā sajūta man saka “šeit kaut kas ir ne tā”, visticamākais, tā arī ir. Es mācos uzticēties savai intuīcijai un instinktiem, kuri man pasaka to, ko pagaidām vēl nespēju ieraudzīt.

Es mācos mierīgi atlaist vecās attiecības, kuras sevi sen jau ir izsmēlušas. Atlaist cilvēkus, komunikācija ar kuriem vairs nesniedz prieku. Es sāku apzināties to, ka, jo ilgāk es turpināšu turēties pie cilvēkiem, kuri vairs nevar būt manas dzīves daļa, jo ilgāk es nevarēšu ielaist savā dzīvē cilvēkus, kuriem tajā ir jābūt.

Es mācos uzturēt attiecības ar tiem, kuri iedvesmo mani kļūt par labāko manu versiju. Es mācos rūpēties par šīm attiecībām.

Es atbrīvojos no negatīva savā dzīvē un praktizēju apzinātību. Savas negatīvas domas es izmantoju kā motivāciju tam, lai nestu pasaulē arvien vairāk pozitīva. Cenšos nedusmoties. Niknumu aizstāju ar piedošanu. Es vairs neturos pie negatīvajām emocijām, kuras tik ilgi ir indējušas manu saprātu.

Mierīgi atsakos no visa, kam manā dzīvē nav nekādas jēgas. Es atļāuju sev atbrīvoties no visām sāpēm un ciešanām, kas mocījušas mani tik daudzus gadus. Pamazītņām es sāku izdziedināties. Un nav svarīgi, cik laika aizņems šis process. Galvenais, ka esmu to uzsākusi.

Es mācos darīt it visu, lai būtu laimīga. Es vairs necenšos izdabāt un būt ērta apkartējiem. tagad es daru tikai to, kas padara mani maksimāli laimīgu. Un vairs nedzīvoju ar domu izpatikt kādam.

Pamazām es samazinu kontroles līmeni. Pakāpeniski apzinos, ka nav manā varā kontrolēt visu, kas notiek manā dzīvē. Es atļauju notikumiem notikt pašiem. Es vairs necenšos salīmēt ieplaisājušu krūzi, kura vienalga pēc laika saplīsīs.

Mācos vairs nešaubīties par sevi. Es koncentrējos uz pašrealizāciju un izaugsmi. “Peldos” savos pašas pozitīvisma staros.

Es cenšos vairs neizjust naidu, cenšos nevienu nekritizēt. Atlaižu visus tos, kuri man saka, ka es kaut ko neesmu pelnījusi. Es vairs neatļauju svešiem viedokļiem piemēslot manu saprātu. Mierīgi atlaižu to cilvēku, kurš es biju vakar un svinu to, kāda es esmu šodien!

Autors: more.club
Avots: wiolife.ru
Tulkoja: Ginta FS