Ko par mani padomās?

bezpalīdzīga persona

“Ej savu ceļu un lai cilvēki runā, ko vien vēlas”
Dante

Atcerieties rindu no klasiķa teiktā: “Ak, Dievs! Ko teiks kņaze Marija Aleksandrovna?”

Kāpēc šādas un līdzīgas domas bieži vien mums nedod mieru?

Kāpēc gan mūs tik ļoti uztrauc svešs viedoklis?

Kas liek domāt, ka cilvēki to vien dara, kā domā par jums?

Droši vien šīs domas jūs ir apciemojušas ne reizi vien, un, visticamāk, tās ir apciemojušas ikvienu cilvēku. Un pats vienkāršākais padoms līdzīgās situācijās ir: “Izmet to visu no galvas!”

Tā vienkārši – ņem un izmet!

Izdevās?!

Neizdodas…. tās nāk atkal un atkal.

Un ignorēt tās neizdodas. Tāpat kā cilvēkus, kas mums apkārt… un nav jēgas to darīt! Izdzenāt visus, vai pašam noslēpties…. tā ir bēgšana. Ne pati labākā stratēģija.

Pamēģiniet adekvāti izvērtēt cilvēkus, kuru viedoklis jūs satrauc un rada trauksmi

Vai viņi jums ir svarīgi? Vai viņu viedoklis jums ir vērtīgs? Vai viņi nekad nekļūdās? Vai viņiem vienmēr ir taisnība?

Pat tad, ja tas ir tuvs un mīļš cilvēks. Vai tad viņš nevar kļūdīties? Jā, un arī jums var būt savs viedoklis – pavisam atšķirīgs no viņējā.

Iespējams, jūs bērnībā vecāki “šantažēja” vispārzināmā veidā: “Kaimiņiene izdzirdēs kā tu uzvedies un visiem izstāstīs!”. Izmantojot tādas un līdzīgas frāzes, vecāki izaudzina personību, kas dzīvos mūžīgi uztraucoties, par to, ko citi par viņu domā un ar pārliecību, ka ir jadzīvo tā, lai atbilstu apkārtējo gaidām. Kā rezultātā apkārtējo kritika tiks uztverta kā lielākās šausmas, kaut kas tāds, ko pārdzīvot nav iespējams.

Ieklausieties sevī, vai tās ir jūsu domas, vai arī jūs dzirdat savas mammas vārdus par kaimiņieni? Neaizmirstiet, ka arī jūsu tuvajiem cilvēkiem var rūpēt tas, ko par viņiem padomās citi un, visticamāk, arī viņu mamma viņus biedēja ar briesmu stāstiem par kaimiņieni vai ko tamlīdzīgu.

Un tas nozīmē, ka cilvēki katrs domā par sevi un to, kādu iespaidu atstās uz apkārtējiem.

Bet vienalga, nav patīkami, kad par jums tenko? Vai ne?

Labāk tajā visā atradīsim ko pozitīvu, labi? Kādus labos momentus?

Pirmkārt, cilvēki jūs aprunā, jo jūsu persona nodarbina viņu prātus, un viņi pret jums nav vienaldzīgi.

Otrkārt – ir vērts noskaidrot, ja nu pēkšņi viņi jūs apbrīno?

Treškārt, pārliecinieties, vai tikai gadījumā jūs nekļūdījāties? Varbūt jums vienkārši tā likās? Un nekādā gadījumā neizdariet secinājumus, balstoties uz “viena tante teica”. Ja gadījumā jums kāds nodeva nepatīkamu informāciju par jums, ko teikusi trešā persona, pārbaudiet to.

Nav iespējams izvairīties no citu cilvēku viedokļiem, tāpēc labāk nepiešķirt tiem pārāk lielu nozīmi un nebojāt sev dzīvi.

“Ja kāds tev padod ziņu, ka viens vai otrs par tevi runā ļaunu, tad nevajag uzreiz sākt taisnoties; atbildi: Viņš kā liekas, neko nav zinājis par citiem maniem trūkumiem, citādi viņš nebūtu minējis tikai šos.”
Epiktets

Autors: Lidija Šumina

Avots: © psy-practice.com
Tulkoja: Ginta FS

Tiesības būt laimīgam, vai nekaunība būt…

laime3248

«Laime nav sasniegums, laime ir atļauja» – reiz rakstīja talantīgā ukraiņu psiholoģe Svetlana Roiza

Atļaut būt sev laimīgam nemaz nav tik vienkārši.

Traucē kauns un vaina.

Vispār, tā ir nekaunība, būt laimīgam.

Atkarībā no tradīcijām jūsu ģimenē, par «nekaunību» var tikt uzskatītas visdažādākās lietas.

Dzīvot tā kā jūs dzīvojat – ar to ienākumu līmeni, labklājību un iespējām, piemēram – strādāt astoņas stundas un  divas dienas atpūsties, vai vispār nestradāt – tā jau var būt nekaunība. Droši vien jūsu vecāki ko tādu nevarēja atļauties, bet jūsu vecmāmiņas un vectētiņi par ko tādu pat sapņot nevarēja. Ja vēl esat kļuvuši “krutāki” par saviem onkuļiem un tantēm, vai arī esi apdzinuši savus brāļus un māsas, izrāvušies ārpus iespējamā robežām – tātad esat pārdabiski nekaunīgi.

Skatoties no jūsu ģimenes sistēmas skatu punkta, un vadoties no jūsu iekšējās balss – kritiķa, kas stāv likuma un kārtības sardzē, nekaunība nevar būt viss, bet tikai konkrētas lietas.

Piemēram, labi pelnīt – ir apsveicami, bet dzīvot savam priekam, stradāt divas stundas dienā, atļauties apmeklēt fitnesa klubus, doties nesteidzīgās pastaigās un vakaros lasīt grāmatas – tas vairs nekur neder. Tā normāli cilveki neuzvedas!

Un te nu ir svarīgi noskaidrot, kas tieši ir slikti no jūsu iekšējā kritiķa viedokļa – tas, ka neraujaties vaiga sviedros, vai tas, ka esat pietiekami nekaunīgi, lai par savu darbu paprasītu vairāk naudas?

Tērēt naudu savām vajadzībām tad, kad jums ir divi bērni un vēl tad, ja šī nauda nav jūsu nopelnīta – tā noteikti ir kliedzoša nekaunība.

Manā praksē «visbezkaunīgāko lietu» reitinga topā pirmo vietu ieņem naudas prasīšana vīram savām vajadzībām. Sievietes, kuras audzinātas «tev pašai sevi jānodrošina un pašai stingri jāstāv uz savām kājām» tradīcijās, tās, kuras radušas paļauties tikai uz sevi, mirklī, kad jāiet dekrēta atvaļinājumā, ir spiestas prasīt naudu vīriem. Bērnu vajadzībām – tas vēl normāli. Bet sev? Savām “kaprīzēm” – apģērbam, veļai, kosmētikai, kursiem – tas nav labi un par to jākaunas…. Tā ir nekaunība!

Vīriešiem iekšēju diskomfortu rada sajūta, ka viņš ir «izrāvies» – uzlidojis parāk augstu. Pārāk daudz naudas pelna, pārāk augstu amatu ieņem. «Vai tu, puisīt, esi savā vietā?» – piekasās viņi sev tēva vai boksa trenera balsī.

Nekaunība var būt pati vēlme būt laimīgam. Vēlēties mīlestību, ģimeni, vairāk par to, kas tev šobrīd ir – nekaunība «nest savu krustu», «glabāt uzticību», «būt priekšzīmīgam vīram», «labai sievai», «padevīgai meitai» un pat neiedomāties sapņot par ko citu. Kur te laime?«Bet vai tad tu to esi pelnījusi?»

«Laime ir JĀNOPELNA!»

Kā minimums, jānomazgā visi trauki, jāizmazgā grīdas visā dzīvoklī. Un tad vari… nedaudz… palasīt, pagulēt, paskatīties pa logu un ar draudzeni pastaigāties.

«Vai tu esi pietiekami laba meitene?»

Un gadās tā, ka vienkārši dzīvot, būt dzīvai, dzīvam – ir nekaunība, ja tuvs cilvēks nomiris…. Elpot, mīlēt, ēst, skatīties filmas, pastaigāties, nodoties iemīļotajai nodarbei – vai tā nav nekaunība attiecībā pret to, kura vairs nav, kurš vairs to nevar? «Izdzīvojušā vaina» – sajūta ar kuru ļoti bieži cilvēki nāk uz terapijas seansiem – tie, kuri vēlas dzīvot, atšķirībā no tiem, kuri izdarījuši citu izvēli.

Kauns un vaina – divas sajūtas, kas mums neļauj vienkārši, cilvēciski būt laimīgiem.

Lai mums piederētu tas, kas pieder.

Vēlēties vairāk un sasniegt visu, ko Dvēsele vēlas.

Noskaidrot, kas patīk, un atļaut sev to gribēt.

Pieņemt lēmumu – darīt vai nedarīt, apzināti nevis automātiski, tāpēc, ka «tādiem kā es, nav atļauts par to pat sapņot, kur nu vēl iet, darīt un saņemt».

Iespējams, jūs jau darāt kādas lietas, ko uzskatāt par nekaunību, un sirds dziļumos izjūtat kauna un vainas sajūtas.

Lūk, jums uzdevums – paņemiet lapiņu un uzrakstiet, ko tādu neatļautu jūs darāt. Sāciet ar vārdiem: “Es nekaunos…”

Iespējams, jums pietiek nekaunības sajust lietus lāses uz sejas un justies laimīgai.

Vai arī jums pietiek nekaunības iekārot svešu vīru?

Bet, iespējams, jūs no rītiem guļat līdz desmitiem?

Vai jūs nekaunīgi esat iesaistījusies kādā nopietnā projektā, pat nenojaušot, ko tas nozīmē?

Bet, iespējams, kaut kur dzīvo jūsu iekārotā sapņu sieviete, un jūs esat nolēmis aprunāties ar sievu par šķirsanos?

Atļaut sev dzīvot, vēlēties, izvēlēties, domāt un šajā procesā balstīties uz sevi – ir ļoti nopietns pamats tam, lai būtu apmierināts ar sevi un tātad – laimīgs!

Avots:  © psy-practice.com
Autors: Irina Dibova
Tulkoja: Ginta FS

Darbs sievietes dzīvē

darba zirgs

Daudzi domā, ka  es esmu fanātiska pretiniece tam, ka sieviete strādā un mācās, ka vēlos padarīt mūs visas par beztiesiskām un neizglītotām liekēdēm. Bet tā tas nav!

Jā! Es esmu mājsaimnieču advokāte. Advokāte tām, kuras nevēlas strādāt, un kurām ir tiesības to nedarīt. Un vēl viņām ir tiesības dzīvot tā, kā viņas to vēlas, nesaņemot par to nosodījumu. Un es palīdzu šīm sievietēm atgriezt to, ko kādreiz tām atņēma emancipācija – atļauju būt sev pašai, būt tai, kas esi, nestradāt un būt mājas pavarda fejai.

Taču starp manām lasītājām ir ļoti daudz strādājošu sieviešu. Un ne tikai to, kurām jāstrādā, jo nav citas izejas, bet arī to, kas savu darbu mīl no visas sirds. Un viņām es vēlos vien parādīt, kādu vietu ir vērts ierādīt savam darbam, kā pret to izturēties, kā to izvēlēties un kāpēc to darīt. Tā, lai pati justos laimīga un piepildīta.

Visbiežāk es runāju par vērtībām, jo tieši tās ir svarīgas visos šajos procesos. Izejot no savām vērtībām un savas apziņas tīrības vai netīrības, mēs veidojam savu dzīvi. darbu tai skaitā.

Sieviete ar nepareiziem orientieriem un izregulējušos iekšējo kompasu jebkuru, pat ļoti sievisķīgu darbu padarīs par katorgu.

Strādās kā darba zirgs, dzīsies pēc rezultātiem un noslaucīs visu savā ceļā, pilnībā iztukšojoties. Kaut arī ārēji viņa var izskatīties ļoti “sievišķīgi” – manikīrmeistare, tērpu dizainere, skolotāja…. Taču iekšā – tukšums..
Viņas izkropļotās vērtības un uzstādījumi izdarīs tā, ka pat vissievišķīgākais darbs to iztukšos. Un te nu patiešām nav svarīgi, ko viņa dara. Ir svarīgi – kā. Kā izturas pret to, ko dara un, uz ko tiecas.
Un otrādi: tā sieviete, kurai iekšā viss ir savās vietās, pat visparastākajā rūpnīcā spēs saglabāt sevi, nepārvēršoties par veci, un visu izmantos savas un savas ģimenes labklājībai.

Viņa pavisam savādāk komunicēs ar priekšniecību:

Aizkavēties darbā? Piedodiet, es nevaru, man jābūt mājās.

  • Stradāt brīvdienās? Es nevaru, atvainojiet, man ir bērni.
  • Nebūs prēmijas? Ļoti žēl, tā lieti būtu noderējusi jauniem zābakiem.
  • Atlaižat? Nu, ko, tā ir jūsu darīšana. Es iešu, man laiks.
  • Viņa pavisam savādāk jutīsies darba vietā, savādāk veidos attiecības, savādāk runās.

Starp citu, kas ir pats brīnumainākais, viņas rezultāti ilgstošā perspektīvā var būt daudz augstāki kā sievietei – darba zirgam.

Viņai blakus būt ir patīkami, silti un cilvēki nevar tam pretoties. Priekšnieks taču arī ir cilvēks.
Kāds vīrietis lūk, ko man stāstīja. Viņam ir kāda darbiniece, kuru sen būtu vajadzējsi atlaist. Viņa vienmēr mājās aiziet laicīgi, dažkārt pat agrāk, nekā beidzies darba laiks. Nekad nestrādās virsstundas. Dažkārt no rīta kavē un arī slimības lapas viņai ir bieži: tad viens bērns saslimis, tad – otrs. Jā, dažkārt arī bērnus paņem līdzi uz darbu, kad nav kam atstāt. vajadzētu atlaist, bet neatlaiž. Ziniet kāpēc? Viņš to noformulēja apmēram tā:

«Kad viņa atnāk, ofisā viss it kā atdzīvojas. Meitenes saskrien viņai apkārt, prasa padomus, viņa visus atbalsta, paslavē. Vīrieši viņu ciena, viņa nekad neatļaujas neko lieku: ģērbjas vienkārši, bet eleganti. Kad viņai ir sarežģītas pārrunas, viņa vienmēr atnes mājās ceptus pīrādziņus. Un tēju vienmēr visiem uztaisa – skaistās krūzītēs ar salvetītēm. Sajūta tāda, ka tu neatrastos ofisā, bet ciemos pie viņas, mājās. Un kad viņas nav, visi staiga norūpējušies un iegrimuši savās problēmās, nav tās siltās un patīkamās atmosfēras».

Tādu sievieti atlaist ir problemātiski. Viņa taču ir kolektīva dvēsele. Un par tādu pārliecību un attieksmi pret ģimeni, viņu var tikai cienīt.

Mūsu problēma nav tā, kā mēs strādājam, bet kāda ir mūsu attieksme pret darbu.

Problēmas rodas tad, kad mēs darbu noliekam pirmajā vietā un esam gatavi nodot sevi apmaiņā pret lielāku algu. Kad mēs tam piesķiram pārmēru lielu svarīgumu, nenovērtējot savu māju, ģimeni un mājas darbus. Kad atdodam to, kas pienākas bērniem, vīram, pavisam svešam cilvēkam (kaut arī par naudu). Un tajā pat laikā paši nevaram uzņemties atbildību par savu dzīvi un piepildīt to ar kaut ko svarīgu un būtisku mums pašiem.

Ja tev ir brīvs laiks, brīvi spēki, mājās visi ir pabaroti, sakopti, apģērbti un visiem pietiek tavas uzmanības un mīlestības, un tu vēlies vēl kaut ko, tad kāpēc gan ne? Var pasaulei atnest kādu labumu, var nest masām mīlestību. Kad visas galvenās vērtības ir savās vietās, pārējais viss sakārtojas pietiekami ātri, viegli un harmoniski. tajā skaitā – arī darbs.

Autors: Olga Vaļajeva

Tulkoja: Ginta FS

Dzīvot!

romy3

Neatkarīgi no tā, kā norit mūsu dzīve, laiku pa laikam, mums visiem gribās dzirdēt kādus uzmundrinājuma vai mierinājuma vārdus, kas nāk no viedas dzīves pieredzes. Šīs ir frāzes, ko teikušas pasaulslavenas sievietes. Iespējams, tās palīdzēs jums aizgaiņāt bailes, piedos spēkus un paplašinās jūsu apvāršņus.

«Pakāpeniski es sāku saprast, ka viss mūsu dzīvē nav nekas cits, kā viens vienīgs treniņš: rakstīt grāmatas, vadīt mašīnu, doties pargājienos, tīrīt zobus, gatavot bērniem brokastis, saklāt gultu, mīlēties, izvest pastaigā suni, pat gulēt. Mēs visu laiku trenējamies.».

Dani Shapiro, rakstniece

«Interesanti, cik gan bieži mēs neesam spējīgi ieraudzīt sava spēka izpausmes — jo nav taču iespējams vienlaicīgi darīt kaut ko, kas prasa drosmi un koncentrēšanos, un apzināties to. Jo, tad, ja mēs zinātu, ka rīkojamies drosmīgi, mēs noteikti pārbītos».

— Lena Dunham, aktrise

«Pašas svarīgākās attiecības jebkura cilvēka dzīvē ir attiecības pašam ar sevi. Tā kā, lai kas arī notiktu, no sevis nekur neaizbēgsi»
Diane von Fürstenberg, tērpu diainere

“Domā par sevi kā par kuģa kapteini, kas vada mazu buru laivu. Gadās, ka laiks ir labs, un tu peldi mierīgi un rāmi, bet gadās, ka sākas vēja brāzmas un tavu laivu sāk mētāt. Kad saproti, ka atrodies bangojošā jūrā, vienkārši no visa spēka griez stūri un centies pārciest vētru. Tāpēc, ka dzīve ir tā vērta.”

— Patricia Lee «Patti» Smith, dziedātāja un dzejniece

«Kad man ir skumji un es dusmojos uz visu pasauli, un visa mana dzīve nedod man nekādu prieku, es iedomājos, kā būs, kad es vienā dienā atgriezīšos šajā pasaulē pēc nāves. Es iedomājos, cik daudz skaistu emociju manī izraisīs tās lietas, kuras agrāk man šķita muļķīgas, nepatīkamas vai garlaicīgas.

Tikai paskaties, pie sienas ir gaismas slēdzis! Es to neesmu redzējusi veselu mūžību! Pat nevarēju iedomāties, cik ļoti man pietrūks šī slēdža! Ai, ai! Un paskaties – kāpnītes mūsu mājas verandā vēljoprojām ir salauztas. Sveicinātas, mīļās plaisas! Ļaujiet man par jums papriecāties. Un, lūk, mana kaimiņiene, stāv dzīva, sveika un vesela, vienkārši fantastika! Un vēljoprojām tāda pati, kā bija: katra teikuma galā “iesprauž” savu; “saproti, ja?” Kāpēc gan agrāk tas viss tik ļoti mani tracināja? Tas taču ir tik aizkustinoši”

— Amy Krouse Rosenthal, rakstniece

“Nevajag citēt to, ko es agrāk esmu teikusi. No tā laika es esmu kļuvusi daudz gudrāka.”
— Romy Schneider, kinoaktrise

Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS
Foto: Romija Šneidere un Alēns Delons

Katru mirkli mēs izdarām izvēli

spogulis111

Katru savas dzīves mirkli mēs apzināti vai neapzināti izdarām izvēli. Tādā veidā mēs nokļūstam tuvāk sev un kļūstam laimīgāki, vai tālāk no sevis un – nelaimīgāki. Katru dienu mēs izdarām savu izvēli:

  • pagulēt ilgāk vai piecelties agrāk?
  • vingrot no rīta vai nevingrot?
  • ēst veselīgu ēdienu vai saēsties sazin ko?
  • attīstīties un kaut ko mācīties vai degradēt?
  • kopt savu ādu, vai ļaut tai ātrāk novecot?
  • stiprināt savas attiecības vai graut tās?
  • runāt ar cilvēkiem par mīlestību vai naidu?
  • saudzēt sevi, vai maksimāli izmantot?
  • ievērot morāles normas vai pārkāpt tās?
  • kam ticēt – Dievam, ļaunajam vai nekam?
  • runāt par labo, ievērot labo, vai fokusēties uz lietu un notikumu tumšo pusi?
  • tenkot par citiem, vai dzīvot savu dzīvi?

Šīs izvēles mēs izdarām katru dienu, pat tad, ja to nesaprotam un neapzināmies.

Un visas šīs mazās izvēles un lēmumi izveido mūsu likteni un mūsu dzīvi.

Kad mēs skatāmies uz bērnu, kurš izlējis pienu, mēs izvēlamies: uzvilkties un norāt viņu, vai pašai, lasot notācijas, to saslaucīt, vai arī…

Kad vīrs aizkavējas darbā, mēs pašas izvēlamies, ko domāt, un kā pret to izturēties. Uzvilkties un sakliegt uz viņu? Apvainoties un uzmest lūpu? Ignorēt? Palūgt pabrīdināt laicīgi?

Kad vecāki lasa mums notācijas, mēs pieņemam lēmumu — ievērot tās un sekot viņu padomiem, vai uzvilkties par to, klausīt vai neklausīt. Izvēle ir milzīga.

Arī, skatoties spogulī, mēs izdarām izvēli, — mācīties pieņemt sevi tādu, kāda esmu, vai ienīst. Censties padarīt ķermeni tādu, kāds pašai patiks, vai atstāt visu, kā ir. Saķemmēt un uzkrāsot to meiteni, kas spogulī, vai vienaldzīgi paiet spogulim garām.

Un mēs paši maksājam par lēmumiem, kurus paši pieņemam. Par savu izvēles brīvību mēs dažkārt maksājam ļoti dārgi. Dažkārt – vienkārši neiedomājami augstu cenu, taču mēs uz to ejam vienu vai citu iemeslu dēļ. – neievērojot šo “cenu”, cerot, ka “noveiksies”. Un tā ir tikai mūsu pašu atbildība.

Dažkārt šī izvēles brīvība mums maksā sagrautas attiecības, pazaudētu veselību, finansiālos un enerģētiskos zaudējumus. Mēs pieļaujam ļoti daudz kļūdu, vēlēdamies patstāvīgi vadīt savu dzīvi, pat neapzinoties, kur atrodamies, un kā vispar jāstūrē. Un tas nav ne labi, ne slikti, tā vienkārši ir…

Daudzkārt būtu bijis daudz vieglāt sekot instrukcijām, taču diemžēl, mēs paši ne vienmēr vēlamies šīs instrukcijas un noteikumus ievērot – pat ceļu satiksmes noteikumus! Un tāpēc turpinām uzsist sev punus, pašrocīgi salauzt sev sirdis, lai noskaidrotu šīs dzīves noteikumus. Tāda ir šī izvēles brīvība.

Tā var kļūt par patiesu brīvību, bet var pārtapt traumās un asarās.

Kā elektrība – atcerieties? Šodien var nogalināt, bet rīt – apgaismot visu pasauli. Un tikai mēs paši izvēlamies, kā to izmantot.

Autors: Olga Vaļajeva — Fragments no grāmatas: “Sievietes dvēseles dziedināšana” (valyaeva.ru)

Tulkoja: Ginta FS

Dzīvesgudra cilvēka dzīves mācības

Ericc Marette

Atceries par labestību

Dzīves pieredze ir viena no svarīgākajām lietām dzīvē. Mēs visi cenšamies būt patstāvīgas, gudras un par sevi pārliecinātas personības. Taču dažkārt mēs aizmirstam, ka mūsu gudrība ir daudzu gadu garumā krāta dzīves pieredze. Lai iegūtu šo pieredzi, cilvēki pārvar daudzus šķēršļus un grūtības.

50 Berija Deivenporta dzīves mācības

1. Dzīve ir tas, kas ir TAGAD. Mēs vienmēr gaidam neticamas lietas, kas notiks nākotnē, tajā pat laikā, aizmirstam par to, ka dzīve notiek šobrīd – tagad. Iemācies dzīvot šeit un tagad un parstāj dzīvot ilūzijās par nākotni.

2. Bailes ir ilūzija. Vairums lietu, no kurām mēs baidāmies, nekad nenotiks. Bet pat tad, ja tās notiek, tās izrādās ne tik sliktas, kā mēs domājām. Daudziem no mums stress ir briesmīgākais, kas var notikt. Realitāte nav tik briesmīga.

3. Pats svarīgākais dzīvē ir mūsu tuvie, mīļie cilvēki. Vienmēr liec tos pirmajā vietā. Viņi ir svarīgāki par tavu darbu, hobiju, datoru. Novērtē viņus tā, it kā tā būtu visa tava dzīve. Jo tā arī ir.

4. Parāds nav brālis.  Tērē naudu atbilstoši savām iespējām. Dzīvo brīvi. Parādi neļaus to darīt.

5. Tavi bērni nav tu. Tu esi trauks, kas ienes bērnus šajā pasaulē un rūpējas par tiem, kamēr viņi to paši nevar izdarīt. Apmāci viņus, mīli, atbalsti, bet necenties viņus mainīt. Katrs bērns ir unikāls un viņam jādzīvo sava dzīve.

6. Lietas savāc putekļus. Laiks un nauda, ko tu tērē lietām, reiz tevi pazudinās. Jo mazāk tev ir mantu, jo brīvāks tu esi. Pērc ar prātu!

7. Jautrība netiek pietiekami novērtēta. Cik bieži tu priecājies? Dzīve ir īsa un to vajag baudīt. Un pietiek domāt par to, ko padomās citi, kad tev būs labi. Vienkārši baudi!

8. Kļūdas – tas ir labi. Mēs bieži cenšamies izvairīties no kļūdām, aizmirstot, ka tieši tās mūs noved pie veiksmes. Esi gatavs kļūdīties un mācies no savām kļūdām.

9. Draudzība prasa uzmanību. Sargā draudzību kā dekoratīvu augu. Tas atmaksājas.

10. Pieredze pirmkārt. Ja nevari izlemt, vai pirkt dīvānu vai doties ceļojumā – vienmēr izvēlies otro. Prieks un pozitīvas emocijas ir daudz vērtīgāki nekā materiālas lietas.

11. Aizmirsti par dusmām. Apmierinājums no dusmām pāriet pāris sekundēs, bet to sekas tu jutīsi ļoti ilgi. Klausies savā emocijās un brīdī, kad atnāk dusmas, sper soli pretējā tām virzienā.

12. Un atceries par labestību. Neliela deva labestības var darīt brīnumus ar cilvēkiem, kuri tev apkārt. Un tas prasa tik maz piepūles. Praktizē to katru dienu.

13. Vecums – tas ir cipars. Kad tev ir 20 gadu, tu domā, ka 50 – tās ir šausmas. Bet, kad tev ir 50, tu jūties kā 30 gados. Mūsu vecums nedrīkst noteikt mūsu attieksmi pret dzīvi. Neļauj cipariem izmainīt sevi – patieso.

14. Ievainojamība dziedē. Būt atvērtam, īstam un viegli ievainojamam ir lieliski. Tas dod iespēju apkārtējiem cilvēkiem tev ticēt un dalīties ar tevi savās emocijās. Un tu vari viņiem atbildēt ar atklātību.

15. Tēlošana ceļ sienas. Spēlējot cita cilvēka lomu, ar vēlmi radīt labu iespaidu, tev var nepaveikties. Ļoti bieži cilvēki redz mums cauri, un šis svešais tēls viņus atgrūž.

16. Sports ir spēks. Pastāvīgām sporta nodarbībām jākļūst par tavu ikdienu. Tas padarīs tevi fiziski, morāli un emocionāli spēcīgāku. Protams, tas uzlabo gan fizisko veselību gan ārējo izskatu. Sports – tās ir zāles pret visām slimībām.

17. Aizvainojums sāp. Atlaid to! Nav cita – pareizāka ceļa.

18. Kaislība uzlabo dzīvi. Kad tu atrod kādu nodarbi, no kuras esi sajūsmā, tad katra diena kļūst par dāvanu. Ja tu vēl neesi atradis savu kaislību, uzliec sev par mērķi to atrast.

19. Ceļojumi dod pieredzi un paplašina apziņu. Ceļojumi padara tevi interesantu, gudrāku un labāku. Tie māca tev mijiedarboties ar cilvēkiem, viņu ieradumiem un citām kultūrām.

20. Tev ne vienmēr ir taisnība. Mēs domājam, ka zinām atbildi uz jebkuru ajutājumu, bet tā tas nav. Vienmēr kads būs gudrāks par mums, un tavas atbildes ne vienmēr būs pareizās. Atceries to!

21. Arī tas pāries. Lai kas arī dzīvē nenotiktu, arī tas paries. Laiks dziedē un lietas, un cilvēki mainās.

22. Tu pats nosaki savu sūtību. Dzīve bez mērķa ir garlaicīga. Nolem, kas tev ir svarīgi un uzbūvē savu dzīv ap to.

23. Bieži vien risks atmaksājas. Lai mainītu savu dzīvi, nākas riskēt. Pieņemot pārdomātus un riskantus lēmumus tu audz.

24. Pārmaiņas vienmēr ir uz labu. Dzīve mainās un nav vērts tai pretoties. Nebaidies no parmaiņām, esi plūsmā un uztver dzīvi kā piedzīvojumu!

25. Domas ir nereālas. Ik dienas caur galvu izlido tūkstošiem domu. Daudzas no tām ir biedējošas un negatīvas. Netici tām! Tās ir tikai domas, un tās nekļūs pr realitāti, ja pats tām nepalīdzēsi.

26. Tu nevari kontrolēt citus. Mums gribās, lai apkārtējie uzvestos tā, kā mēs to vēlamies. Taču realitātē mēs nevaram izmainīt citus cilvēkus.Cieni katra cilvēka unikalitāti un neatkarību.

27. Tavs ķermenis ir tavs Dievnams. Mums katram ir kaut kas, kas mums ne īpaši patik savā ķermenī. Taču mūsu ķermenis ir vienīgais, kas pieder tikai mums. Cieni to un rūpējies par to!

28. Pieskārieni dziedē. Tiem ir milzum daudz labu īpašību – tie uzlabo sirds ritmu, uzlabo pašsajūtu, normalizē asinsspiedienu un noņem stresu. Tā ir dāvana, ar kuru vajag dalīties.

29. Tu tiksi galā ar visu. Nav svarīgi, kāda situācija radusies tavā galvā. realitātē tu vari ar to tikt galā. Tu esi daudz stiprāks un gudrāks, kā domā.

30. Pateicība dara cilveku laimīgāku. Pie kam, ne tikai to cilvēku, kam adresēta pateicība, bet arī to, kas to izsaka. Neaizmirsti pateikties cilvēkiem par visu, ko viņi tavā labā darījuši un par to, ka viņi ir.

31. Ieklausies savā intuīcijā. Tavi spriedumi, protams, ir ļoti svarīgi, taču intuīcija ir tavs superspēks. Tā izmanto tavu pieredzi un dzīves modeli, lai atrastu atbildes uz jebkuru jautājumu. Tā smeļ zināšanas tevī un Visumā.

32. Atceries, pirmkārt, par sevi. Tas nenozīmē, ka tev jābūt patmīlīgam, taču atceries, ka tu esi pats galvenais cilvēks savā dzīvē.

33. Godīgums pret sevi – tā ir Brīvība. Esi godīgs pret sevi. Pašapmāns ir sevis paša padarīšana par aklo.

34. Ideāli ir garlaicīgi. Perfekcionisms padarīs tavu dzīvi garlaicīgu. Mūsu atsķirības, īpatnības, fobijas un nepilnības – tas ir tas, kas padara mūs unikālus. Atceries par to!

35. Dari visu, lai atrastu savu dzīves mērķi. Tas neatradīs sevi pats. palīdzi tam!

36. Mazās lietas arī ir svarīgas. Visi mēs gaidām lielas uzvaras un sasniegumus, aizmirstot par to, ka arī tie sastāv no maziem, un dažkārt neievērojamiem soļiem. Novērtē tos.

37. Mācies! Vienmēr. Ja tu domā, ka zini kaut 1% no visa, kas ir pasaulē, tu ļoti maldies. Mācies katru dienu, uzzini kaut ko jaunu dažādās jomās. Mācīšanās uztur mūsu smadzenes tonusā – pat pieklājīgā vecumā.

38. Mēs neizbēgami novecojam. Visi! Mūsu ķermeņi noveco un mēs nevaram to novērst. Taču pats labākais veids, kā palēnināt novecošanos, ir baudīt dzīvi un izdzīvot katru dzīves mirkli ar pilnu krūti.

39. Laulība maina cilvēkus. Cilvēks, ar kuru tu apprecējies, ar laiku mainīsies. Arī tu! Neļauj šīm izmaiņām pārsteigt tevi nesagatavotu.

40. Raizēties ir bezjēdzīgi. Ir vērts raizēties tikai tad, ja tas palīdzēs tev atrisināt problēmu. Taču raižu daba ir tāda, ka tām nav lemts realizēties, un tomēŗ tās ir spējīgas atslēgt tavas smadzenes, kā rezultātā tu neesi spējīgs neko risināt. Tāpēc iemācies tikt ar tām galā un atbrīvoties no tām

41. Dziedē pats savas brūces. Nedod iespēju savām pagātnes rētām izpausties tagadnē. Tas nenozimē, ka tev jātēlo, ka to nav un, ka tās tev neko nenozīmē. Atrodi savu tuvo cilvēku atbalstu, vai arī meklē speciālista palīdzību.

42. Jo vienkāršāk – jo labāk. Dzīve ir pilna sarežģītām situācijām, pienākumiem, risināmiem jautājumiem. Bet vienkārša dzīve dod plašumu priekam un iemīļotajām nodarbēm.

43. Dari savu darbu teicami. Ja tu vēlies kaut ko sasniegt, tad nāksies krietni pacensties. Protams, vienmēr ir izņēmumi, taču uz tiem nevajadzētu ieciklēties. Uzticies sev un uzņemies atbildību par savu dzīvi.

44. Nekad nav par vēlu. “Par vēlu” ir tikai attaisnojums, lai necenstos. Sasniegt savus mērķus var jebkurā vecumā.

45. Darbības dziedē no garlaicības. Jebkuras darbības ir zāles no nemiera, prokrastinācijas, garlaicības un trauksmes. Pārstāj domāt un izdari vismaz kaut ko!

46. Dari to, ko tev gribās darīt. Esi proaktīvs. Negaidi, kamēr dzīve pametīs tev kaulu. iespējams, tev nemaz nepatiks tā garša.

47. Atlaid savus aizspriedumus un atbrīvojies no stereotipiem. Nepieķeries sabiedrības viedokļiem un parliecībām. esi atvērts ikvienai jaunai idejai vai iespējai. Tu būsi izbrīnīts, cik daudz iespēju dod dzīve, ja vien ļaujam sev tas ieraudzīt.

48. Vārdiem IR nozīme. Domā, pirms runā. Neizmanto vārdus, lai aizvainotu cilvēku. Ja būsi to jau izdarījis – atpakaļceļa vairs nebūs.

49. Izbaudi katru savas dzīves dienu. Kad tev būs 90 gadu, cik dienu tev būs atlicis? Novērtē katru no tām.

50. Mīlestība ir atbilde uz jebkuru jautājumu. Mīlestība ir tas, kāpēc mēs esam šeit. Tas ir spēks, kas virza pasauli. Dalies tajā un dari pasauli labāku!

@ Berrijs Deivenports
Foto: Eric Marette
Tulkoja: Ginta FS

Iemācīties dzīvot apzināti

apzinātība7

Apzinātība ir mūsu sākotnējā būtība. Kā iemācīties dzīvot apzināti: būt šeit un tagad, uzņemties atbildību par visu notiekošo dzīvē, saudzīgi izturēties pret visu dzīvo, vērot sevi no malas un lūkoties uz visu caur sirdi.

Ar ko sākt?

Sāc ar sava ķermeņa un tā kustību apzināšanos.
Mācies apzināties kā tu ej, staigā, stāvi, sēdi, guli, apzināties savus žestus, roku un kāju stāvokli. Izpildi sekojošu vingrinājumu: ieņem miera stāvokli (labāk apgulies uz muguras) un vēro.
Fiksē visu, ko jūti, ieelpotā gaisa vēsumu, stingru pamatu zem tevis, apģērba pieskārienu un ķermeņa temperatūru. Pacenties sajust savus muskuļus, sajūti tos: sāc no kāju pirkstu galiņiem un pakāpeniski pārvieto savu vērošanu augstāk. Šajā procesā tu vari atklāt, kuras ir saspringtākās ķermeņa daļas (sajust tajās sāpes, niezi), atslābini tās. Un tā pamazām apzinies savu ķermeni.

Ļoti interesants ir «daoistu» apzinātības vingrinājums, kas aizņem vien paris minūtes. Atrodi ērtu pozu, kas ļauj brīvi kustēties. Sakoncentrējies uz savu ķermeni un “pamirsti”. Nekustīgi sēžot, un pakāpeniski apzinoties katru sava ķermeņa daļu, pajautā sev: «Kurp vēlētos kustēties mans ķermenis?». Sajūti savu tendenci, bet nekusties. Pēc tam ļauj ķermenim lēni kustēties virzienā, kuru tas izvēlējies. Atseko lēnās kustības un tos pardzīvojumus, kurus izjūti. Ievēro visu, kas notiek ķermeņa iekšienē. Turpini kustēties šajā virzienā, kamēr ķermenis nepaskaidros sevi un savu virzienu.

Darbību apzināšanās

Iegremdējies katrā tevis veiktajā kustībā: rokasspiediena procesā, galvas pagriezienā, solī. Vēro, kā tu dzer ūdeni. Sakoncentrējot savu uzmanību uz ķermeni, sajūti, kā tas stradā. Dzer maziem malciņiem un sajūti, kā tu to dari, kas notiek ķermenī tad, kad ūdens nonāk tajā. Ar savu iekšējo skatienu sajūti to ceļu, ko ūdens veic, sākot no tavām lūpām līdz pat kuņģim. Vēro, kā tas plūst, kā apskalo tavu ķermeni no iekšienes.

Atceries, kā notiek japāņu tējas ceremonija. Japāņi apzināti piepilda tējkannu ar ūdeni un liek to uz oglēm. Viņi apzināti gaida, kad ūdens uzvārīsies, klausās vārīšanās skaņās un ūdens burbuļošanā, skatās liesmiņā, un pēc tam apzināti aplej ar ūdeni tējas lapas, salej tēju tasītēs, pasniedz tās un apzināti to dzer, visu laiku klusējot

Šī ir apzinātības prakse, kuru būtu jāievēro visās savas darbībās. Mācies visu darīt uzmanīgi, mierīgi, nesteidzoties un skaisti. Ja tu trenēsies apzināties savu ķermeni, domas, sajūtas, tavs dzīves plūdums arī kļūs mierīgs, apdomāts un harmonisks. Tas nenozīmē, ka tu darīsi mazāk. Gluži otrādi, tu paspēsi izdarīt daudz vairāk, darot to mierīgi, bez steigas.

Domu apzināšanās

Analoģiski apzinies savas domas. Ja pēkšņi cilvēkam pajautāsim: “Par ko tu domā?”, viņš atbildēs, ka pats nezin. Tas notiek tapēc, ka mēs nedomājam “pa īstam”, bet atļaujam domām plūst nesaistītā, nesakārtotā plūsmā.

Tāpēc mācies vērot savas domas, un tu ievērosi, ka to plūsma samazinās. Momentā, kad apzinātības rezultātā pagaist visas domas, bet prāts kļūst kluss, paliek tikai tīra un skaidra apziņa, kas ir patiesas meditacijas pamats.

Apkārtējās pasaules apzināšanās

Cik minūtes dienā tu pavadi sakoncentrējies apskatot kādu lietu? Mēs esam aizmirsuši, kā tas ir, skatīties uz apkārtējo pasauli, jo mums nav laika. Pa ceļam uz darbu tu paej garām zem kāda loga ziedošām margrietiņām, bet neredzi tās, tu skaties debesīs, bet neievēro bezdelīgu lidināšanos.

Tavs prāts neuztver šo momentu un to, kas tajā notiek, tas aizņemts ar abstraktām pārdomām. Bet vai tad šīs pārdomas ir tavas dzīves jēga? Bet tas, kas dāvā tev dzīvību, tā pilnība, kas ir visā dzīvajā, esība šajā sekundē, vai tad tam nav nozīmes? Ja tu neproti apzināti uztvert to, kas notiek šobrīd, tu dzīvo tukšgaitā. Tu vispār nedzīvo, jo dzīvot nozīmē – būt šeit un tagad. Tāpēc skaties uz lietām, skaties uz to patieso dabu, neiesaistot šajā procesā liekus vertējumus un viedokļus.

Ir kāds pamācošs stāsts. Reiz skolnieks atnāca pie skolotāja un jautāja, kā aprakstīt bambusu. Skolotājs atbildēja: “Ja. vēlies to aprakstīt, tad vispirms iemācies to redzēt”. Skolnieks sāka  pētīt bambusu – tā kātus un lapas, dienā un naktī, pavasarī un rudenī. Viņš pavadīja vairākus gadus, domājot par bambusu, un šajā laikā pa īstam to ieraudzīja. Viņš apzinājas to, kļuva ar to par vienu veselu, un tad spēja to aprakstīt. Tādai jābūt apzināta cilvēka pozīcijai: skatīties, redzēt, apzināties un, pateicotioes tam, kļūt par dziļi uztverošu cilvēku, izprast savu radniecību un vienotību ar visu pasauli.

Cilvēku apzināšanās

Mācies apzināti skatīties uz cilvēkiem, kuri tev ir blakus, un atcerēties, ka visi viņi ir Dvēseles. Piemēram Indijā ir otra cilvēka apzināšanās forma, kuras nosaukums ir daršana (svētība). Ašramā (centrs, kur dzīvo garīgais skolotājs un viņa mācekļi) sanāk cilvēki, lai paskatītos uz skolotāju. Skolotājs vienkārši sēž, bet visi parējie, klusējot, skatās uz viņu, saņemot viņa daršanu. Viņi cenšas to apzināties kā garīgu personību un dzīvu ideāla iemiesojumu. Bez šīs apzināšanās skolotāja mācībām nav spēka

Tu kopā ar kādu vari izpildīt šādu vingrinājumu: apsēdieties viens otram pretī un skatieties viens uz otru bez mulsuma, spriedzes un smiekliem. Vienkārši skatieties – bez vērtēšanas un spriedumiem. Tas palīdzēs sasniegt īstu harmoniju saskarsmē, jo bez apzināšanās nav patiesas cilveku mijiedarbības. .

Klausies, skaties, mācies!

Pilnīgi iespējams, ka trenējoties apzinātībā, tu saskarsies ar diezgan nopietnu iekšējo pretestību. Psihe vienmēr pretojas pārmaiņām, labām vai sliktām – nav svarīgi un, protams, arī ķermenis ir radis ļoti daudz ko darīt automātiski.

Tāpēc sevis mainīšana ir darbs. Esi tam gatavs! Atceries, ka tavs paša apzināšanās process ir vislabākais skolotājs. Ja tu pakļausies savai iekšējai ceļa apzināšanai, tā tevi aizvedīs pareizā virzienā.

Katru reizi, kad tu stāvi izvēles priekšā, ļauj apzinātībai tevi vadīt. Vienkārši sev pajautā: “Kādā virzienā zeme ved manu ķermeni, bet Pasaule – manu Dvēseli?” Un tu noteikti sadzirdēsi atbildi.

Avots: www. aum.news
Tulkoja: Ginta FS