Dzīvot!

romy3

Neatkarīgi no tā, kā norit mūsu dzīve, laiku pa laikam, mums visiem gribās dzirdēt kādus uzmundrinājuma vai mierinājuma vārdus, kas nāk no viedas dzīves pieredzes. Šīs ir frāzes, ko teikušas pasaulslavenas sievietes. Iespējams, tās palīdzēs jums aizgaiņāt bailes, piedos spēkus un paplašinās jūsu apvāršņus.

«Pakāpeniski es sāku saprast, ka viss mūsu dzīvē nav nekas cits, kā viens vienīgs treniņš: rakstīt grāmatas, vadīt mašīnu, doties pargājienos, tīrīt zobus, gatavot bērniem brokastis, saklāt gultu, mīlēties, izvest pastaigā suni, pat gulēt. Mēs visu laiku trenējamies.».

Dani Shapiro, rakstniece

«Interesanti, cik gan bieži mēs neesam spējīgi ieraudzīt sava spēka izpausmes — jo nav taču iespējams vienlaicīgi darīt kaut ko, kas prasa drosmi un koncentrēšanos, un apzināties to. Jo, tad, ja mēs zinātu, ka rīkojamies drosmīgi, mēs noteikti pārbītos».

— Lena Dunham, aktrise

«Pašas svarīgākās attiecības jebkura cilvēka dzīvē ir attiecības pašam ar sevi. Tā kā, lai kas arī notiktu, no sevis nekur neaizbēgsi»
Diane von Fürstenberg, tērpu diainere

“Domā par sevi kā par kuģa kapteini, kas vada mazu buru laivu. Gadās, ka laiks ir labs, un tu peldi mierīgi un rāmi, bet gadās, ka sākas vēja brāzmas un tavu laivu sāk mētāt. Kad saproti, ka atrodies bangojošā jūrā, vienkārši no visa spēka griez stūri un centies pārciest vētru. Tāpēc, ka dzīve ir tā vērta.”

— Patricia Lee «Patti» Smith, dziedātāja un dzejniece

«Kad man ir skumji un es dusmojos uz visu pasauli, un visa mana dzīve nedod man nekādu prieku, es iedomājos, kā būs, kad es vienā dienā atgriezīšos šajā pasaulē pēc nāves. Es iedomājos, cik daudz skaistu emociju manī izraisīs tās lietas, kuras agrāk man šķita muļķīgas, nepatīkamas vai garlaicīgas.

Tikai paskaties, pie sienas ir gaismas slēdzis! Es to neesmu redzējusi veselu mūžību! Pat nevarēju iedomāties, cik ļoti man pietrūks šī slēdža! Ai, ai! Un paskaties – kāpnītes mūsu mājas verandā vēljoprojām ir salauztas. Sveicinātas, mīļās plaisas! Ļaujiet man par jums papriecāties. Un, lūk, mana kaimiņiene, stāv dzīva, sveika un vesela, vienkārši fantastika! Un vēljoprojām tāda pati, kā bija: katra teikuma galā “iesprauž” savu; “saproti, ja?” Kāpēc gan agrāk tas viss tik ļoti mani tracināja? Tas taču ir tik aizkustinoši”

— Amy Krouse Rosenthal, rakstniece

“Nevajag citēt to, ko es agrāk esmu teikusi. No tā laika es esmu kļuvusi daudz gudrāka.”
— Romy Schneider, kinoaktrise

Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS
Foto: Romija Šneidere un Alēns Delons

Katru mirkli mēs izdarām izvēli

spogulis111

Katru savas dzīves mirkli mēs apzināti vai neapzināti izdarām izvēli. Tādā veidā mēs nokļūstam tuvāk sev un kļūstam laimīgāki, vai tālāk no sevis un – nelaimīgāki. Katru dienu mēs izdarām savu izvēli:

  • pagulēt ilgāk vai piecelties agrāk?
  • vingrot no rīta vai nevingrot?
  • ēst veselīgu ēdienu vai saēsties sazin ko?
  • attīstīties un kaut ko mācīties vai degradēt?
  • kopt savu ādu, vai ļaut tai ātrāk novecot?
  • stiprināt savas attiecības vai graut tās?
  • runāt ar cilvēkiem par mīlestību vai naidu?
  • saudzēt sevi, vai maksimāli izmantot?
  • ievērot morāles normas vai pārkāpt tās?
  • kam ticēt – Dievam, ļaunajam vai nekam?
  • runāt par labo, ievērot labo, vai fokusēties uz lietu un notikumu tumšo pusi?
  • tenkot par citiem, vai dzīvot savu dzīvi?

Šīs izvēles mēs izdarām katru dienu, pat tad, ja to nesaprotam un neapzināmies.

Un visas šīs mazās izvēles un lēmumi izveido mūsu likteni un mūsu dzīvi.

Kad mēs skatāmies uz bērnu, kurš izlējis pienu, mēs izvēlamies: uzvilkties un norāt viņu, vai pašai, lasot notācijas, to saslaucīt, vai arī…

Kad vīrs aizkavējas darbā, mēs pašas izvēlamies, ko domāt, un kā pret to izturēties. Uzvilkties un sakliegt uz viņu? Apvainoties un uzmest lūpu? Ignorēt? Palūgt pabrīdināt laicīgi?

Kad vecāki lasa mums notācijas, mēs pieņemam lēmumu — ievērot tās un sekot viņu padomiem, vai uzvilkties par to, klausīt vai neklausīt. Izvēle ir milzīga.

Arī, skatoties spogulī, mēs izdarām izvēli, — mācīties pieņemt sevi tādu, kāda esmu, vai ienīst. Censties padarīt ķermeni tādu, kāds pašai patiks, vai atstāt visu, kā ir. Saķemmēt un uzkrāsot to meiteni, kas spogulī, vai vienaldzīgi paiet spogulim garām.

Un mēs paši maksājam par lēmumiem, kurus paši pieņemam. Par savu izvēles brīvību mēs dažkārt maksājam ļoti dārgi. Dažkārt – vienkārši neiedomājami augstu cenu, taču mēs uz to ejam vienu vai citu iemeslu dēļ. – neievērojot šo “cenu”, cerot, ka “noveiksies”. Un tā ir tikai mūsu pašu atbildība.

Dažkārt šī izvēles brīvība mums maksā sagrautas attiecības, pazaudētu veselību, finansiālos un enerģētiskos zaudējumus. Mēs pieļaujam ļoti daudz kļūdu, vēlēdamies patstāvīgi vadīt savu dzīvi, pat neapzinoties, kur atrodamies, un kā vispar jāstūrē. Un tas nav ne labi, ne slikti, tā vienkārši ir…

Daudzkārt būtu bijis daudz vieglāt sekot instrukcijām, taču diemžēl, mēs paši ne vienmēr vēlamies šīs instrukcijas un noteikumus ievērot – pat ceļu satiksmes noteikumus! Un tāpēc turpinām uzsist sev punus, pašrocīgi salauzt sev sirdis, lai noskaidrotu šīs dzīves noteikumus. Tāda ir šī izvēles brīvība.

Tā var kļūt par patiesu brīvību, bet var pārtapt traumās un asarās.

Kā elektrība – atcerieties? Šodien var nogalināt, bet rīt – apgaismot visu pasauli. Un tikai mēs paši izvēlamies, kā to izmantot.

Autors: Olga Vaļajeva — Fragments no grāmatas: “Sievietes dvēseles dziedināšana” (valyaeva.ru)

Tulkoja: Ginta FS

Dzīvesgudra cilvēka dzīves mācības

Ericc Marette

Atceries par labestību

Dzīves pieredze ir viena no svarīgākajām lietām dzīvē. Mēs visi cenšamies būt patstāvīgas, gudras un par sevi pārliecinātas personības. Taču dažkārt mēs aizmirstam, ka mūsu gudrība ir daudzu gadu garumā krāta dzīves pieredze. Lai iegūtu šo pieredzi, cilvēki pārvar daudzus šķēršļus un grūtības.

50 Berija Deivenporta dzīves mācības

1. Dzīve ir tas, kas ir TAGAD. Mēs vienmēr gaidam neticamas lietas, kas notiks nākotnē, tajā pat laikā, aizmirstam par to, ka dzīve notiek šobrīd – tagad. Iemācies dzīvot šeit un tagad un parstāj dzīvot ilūzijās par nākotni.

2. Bailes ir ilūzija. Vairums lietu, no kurām mēs baidāmies, nekad nenotiks. Bet pat tad, ja tās notiek, tās izrādās ne tik sliktas, kā mēs domājām. Daudziem no mums stress ir briesmīgākais, kas var notikt. Realitāte nav tik briesmīga.

3. Pats svarīgākais dzīvē ir mūsu tuvie, mīļie cilvēki. Vienmēr liec tos pirmajā vietā. Viņi ir svarīgāki par tavu darbu, hobiju, datoru. Novērtē viņus tā, it kā tā būtu visa tava dzīve. Jo tā arī ir.

4. Parāds nav brālis.  Tērē naudu atbilstoši savām iespējām. Dzīvo brīvi. Parādi neļaus to darīt.

5. Tavi bērni nav tu. Tu esi trauks, kas ienes bērnus šajā pasaulē un rūpējas par tiem, kamēr viņi to paši nevar izdarīt. Apmāci viņus, mīli, atbalsti, bet necenties viņus mainīt. Katrs bērns ir unikāls un viņam jādzīvo sava dzīve.

6. Lietas savāc putekļus. Laiks un nauda, ko tu tērē lietām, reiz tevi pazudinās. Jo mazāk tev ir mantu, jo brīvāks tu esi. Pērc ar prātu!

7. Jautrība netiek pietiekami novērtēta. Cik bieži tu priecājies? Dzīve ir īsa un to vajag baudīt. Un pietiek domāt par to, ko padomās citi, kad tev būs labi. Vienkārši baudi!

8. Kļūdas – tas ir labi. Mēs bieži cenšamies izvairīties no kļūdām, aizmirstot, ka tieši tās mūs noved pie veiksmes. Esi gatavs kļūdīties un mācies no savām kļūdām.

9. Draudzība prasa uzmanību. Sargā draudzību kā dekoratīvu augu. Tas atmaksājas.

10. Pieredze pirmkārt. Ja nevari izlemt, vai pirkt dīvānu vai doties ceļojumā – vienmēr izvēlies otro. Prieks un pozitīvas emocijas ir daudz vērtīgāki nekā materiālas lietas.

11. Aizmirsti par dusmām. Apmierinājums no dusmām pāriet pāris sekundēs, bet to sekas tu jutīsi ļoti ilgi. Klausies savā emocijās un brīdī, kad atnāk dusmas, sper soli pretējā tām virzienā.

12. Un atceries par labestību. Neliela deva labestības var darīt brīnumus ar cilvēkiem, kuri tev apkārt. Un tas prasa tik maz piepūles. Praktizē to katru dienu.

13. Vecums – tas ir cipars. Kad tev ir 20 gadu, tu domā, ka 50 – tās ir šausmas. Bet, kad tev ir 50, tu jūties kā 30 gados. Mūsu vecums nedrīkst noteikt mūsu attieksmi pret dzīvi. Neļauj cipariem izmainīt sevi – patieso.

14. Ievainojamība dziedē. Būt atvērtam, īstam un viegli ievainojamam ir lieliski. Tas dod iespēju apkārtējiem cilvēkiem tev ticēt un dalīties ar tevi savās emocijās. Un tu vari viņiem atbildēt ar atklātību.

15. Tēlošana ceļ sienas. Spēlējot cita cilvēka lomu, ar vēlmi radīt labu iespaidu, tev var nepaveikties. Ļoti bieži cilvēki redz mums cauri, un šis svešais tēls viņus atgrūž.

16. Sports ir spēks. Pastāvīgām sporta nodarbībām jākļūst par tavu ikdienu. Tas padarīs tevi fiziski, morāli un emocionāli spēcīgāku. Protams, tas uzlabo gan fizisko veselību gan ārējo izskatu. Sports – tās ir zāles pret visām slimībām.

17. Aizvainojums sāp. Atlaid to! Nav cita – pareizāka ceļa.

18. Kaislība uzlabo dzīvi. Kad tu atrod kādu nodarbi, no kuras esi sajūsmā, tad katra diena kļūst par dāvanu. Ja tu vēl neesi atradis savu kaislību, uzliec sev par mērķi to atrast.

19. Ceļojumi dod pieredzi un paplašina apziņu. Ceļojumi padara tevi interesantu, gudrāku un labāku. Tie māca tev mijiedarboties ar cilvēkiem, viņu ieradumiem un citām kultūrām.

20. Tev ne vienmēr ir taisnība. Mēs domājam, ka zinām atbildi uz jebkuru ajutājumu, bet tā tas nav. Vienmēr kads būs gudrāks par mums, un tavas atbildes ne vienmēr būs pareizās. Atceries to!

21. Arī tas pāries. Lai kas arī dzīvē nenotiktu, arī tas paries. Laiks dziedē un lietas, un cilvēki mainās.

22. Tu pats nosaki savu sūtību. Dzīve bez mērķa ir garlaicīga. Nolem, kas tev ir svarīgi un uzbūvē savu dzīv ap to.

23. Bieži vien risks atmaksājas. Lai mainītu savu dzīvi, nākas riskēt. Pieņemot pārdomātus un riskantus lēmumus tu audz.

24. Pārmaiņas vienmēr ir uz labu. Dzīve mainās un nav vērts tai pretoties. Nebaidies no parmaiņām, esi plūsmā un uztver dzīvi kā piedzīvojumu!

25. Domas ir nereālas. Ik dienas caur galvu izlido tūkstošiem domu. Daudzas no tām ir biedējošas un negatīvas. Netici tām! Tās ir tikai domas, un tās nekļūs pr realitāti, ja pats tām nepalīdzēsi.

26. Tu nevari kontrolēt citus. Mums gribās, lai apkārtējie uzvestos tā, kā mēs to vēlamies. Taču realitātē mēs nevaram izmainīt citus cilvēkus.Cieni katra cilvēka unikalitāti un neatkarību.

27. Tavs ķermenis ir tavs Dievnams. Mums katram ir kaut kas, kas mums ne īpaši patik savā ķermenī. Taču mūsu ķermenis ir vienīgais, kas pieder tikai mums. Cieni to un rūpējies par to!

28. Pieskārieni dziedē. Tiem ir milzum daudz labu īpašību – tie uzlabo sirds ritmu, uzlabo pašsajūtu, normalizē asinsspiedienu un noņem stresu. Tā ir dāvana, ar kuru vajag dalīties.

29. Tu tiksi galā ar visu. Nav svarīgi, kāda situācija radusies tavā galvā. realitātē tu vari ar to tikt galā. Tu esi daudz stiprāks un gudrāks, kā domā.

30. Pateicība dara cilveku laimīgāku. Pie kam, ne tikai to cilvēku, kam adresēta pateicība, bet arī to, kas to izsaka. Neaizmirsti pateikties cilvēkiem par visu, ko viņi tavā labā darījuši un par to, ka viņi ir.

31. Ieklausies savā intuīcijā. Tavi spriedumi, protams, ir ļoti svarīgi, taču intuīcija ir tavs superspēks. Tā izmanto tavu pieredzi un dzīves modeli, lai atrastu atbildes uz jebkuru jautājumu. Tā smeļ zināšanas tevī un Visumā.

32. Atceries, pirmkārt, par sevi. Tas nenozīmē, ka tev jābūt patmīlīgam, taču atceries, ka tu esi pats galvenais cilvēks savā dzīvē.

33. Godīgums pret sevi – tā ir Brīvība. Esi godīgs pret sevi. Pašapmāns ir sevis paša padarīšana par aklo.

34. Ideāli ir garlaicīgi. Perfekcionisms padarīs tavu dzīvi garlaicīgu. Mūsu atsķirības, īpatnības, fobijas un nepilnības – tas ir tas, kas padara mūs unikālus. Atceries par to!

35. Dari visu, lai atrastu savu dzīves mērķi. Tas neatradīs sevi pats. palīdzi tam!

36. Mazās lietas arī ir svarīgas. Visi mēs gaidām lielas uzvaras un sasniegumus, aizmirstot par to, ka arī tie sastāv no maziem, un dažkārt neievērojamiem soļiem. Novērtē tos.

37. Mācies! Vienmēr. Ja tu domā, ka zini kaut 1% no visa, kas ir pasaulē, tu ļoti maldies. Mācies katru dienu, uzzini kaut ko jaunu dažādās jomās. Mācīšanās uztur mūsu smadzenes tonusā – pat pieklājīgā vecumā.

38. Mēs neizbēgami novecojam. Visi! Mūsu ķermeņi noveco un mēs nevaram to novērst. Taču pats labākais veids, kā palēnināt novecošanos, ir baudīt dzīvi un izdzīvot katru dzīves mirkli ar pilnu krūti.

39. Laulība maina cilvēkus. Cilvēks, ar kuru tu apprecējies, ar laiku mainīsies. Arī tu! Neļauj šīm izmaiņām pārsteigt tevi nesagatavotu.

40. Raizēties ir bezjēdzīgi. Ir vērts raizēties tikai tad, ja tas palīdzēs tev atrisināt problēmu. Taču raižu daba ir tāda, ka tām nav lemts realizēties, un tomēŗ tās ir spējīgas atslēgt tavas smadzenes, kā rezultātā tu neesi spējīgs neko risināt. Tāpēc iemācies tikt ar tām galā un atbrīvoties no tām

41. Dziedē pats savas brūces. Nedod iespēju savām pagātnes rētām izpausties tagadnē. Tas nenozimē, ka tev jātēlo, ka to nav un, ka tās tev neko nenozīmē. Atrodi savu tuvo cilvēku atbalstu, vai arī meklē speciālista palīdzību.

42. Jo vienkāršāk – jo labāk. Dzīve ir pilna sarežģītām situācijām, pienākumiem, risināmiem jautājumiem. Bet vienkārša dzīve dod plašumu priekam un iemīļotajām nodarbēm.

43. Dari savu darbu teicami. Ja tu vēlies kaut ko sasniegt, tad nāksies krietni pacensties. Protams, vienmēr ir izņēmumi, taču uz tiem nevajadzētu ieciklēties. Uzticies sev un uzņemies atbildību par savu dzīvi.

44. Nekad nav par vēlu. “Par vēlu” ir tikai attaisnojums, lai necenstos. Sasniegt savus mērķus var jebkurā vecumā.

45. Darbības dziedē no garlaicības. Jebkuras darbības ir zāles no nemiera, prokrastinācijas, garlaicības un trauksmes. Pārstāj domāt un izdari vismaz kaut ko!

46. Dari to, ko tev gribās darīt. Esi proaktīvs. Negaidi, kamēr dzīve pametīs tev kaulu. iespējams, tev nemaz nepatiks tā garša.

47. Atlaid savus aizspriedumus un atbrīvojies no stereotipiem. Nepieķeries sabiedrības viedokļiem un parliecībām. esi atvērts ikvienai jaunai idejai vai iespējai. Tu būsi izbrīnīts, cik daudz iespēju dod dzīve, ja vien ļaujam sev tas ieraudzīt.

48. Vārdiem IR nozīme. Domā, pirms runā. Neizmanto vārdus, lai aizvainotu cilvēku. Ja būsi to jau izdarījis – atpakaļceļa vairs nebūs.

49. Izbaudi katru savas dzīves dienu. Kad tev būs 90 gadu, cik dienu tev būs atlicis? Novērtē katru no tām.

50. Mīlestība ir atbilde uz jebkuru jautājumu. Mīlestība ir tas, kāpēc mēs esam šeit. Tas ir spēks, kas virza pasauli. Dalies tajā un dari pasauli labāku!

@ Berrijs Deivenports
Foto: Eric Marette
Tulkoja: Ginta FS

Iemācīties dzīvot apzināti

apzinātība7

Apzinātība ir mūsu sākotnējā būtība. Kā iemācīties dzīvot apzināti: būt šeit un tagad, uzņemties atbildību par visu notiekošo dzīvē, saudzīgi izturēties pret visu dzīvo, vērot sevi no malas un lūkoties uz visu caur sirdi.

Ar ko sākt?

Sāc ar sava ķermeņa un tā kustību apzināšanos.
Mācies apzināties kā tu ej, staigā, stāvi, sēdi, guli, apzināties savus žestus, roku un kāju stāvokli. Izpildi sekojošu vingrinājumu: ieņem miera stāvokli (labāk apgulies uz muguras) un vēro.
Fiksē visu, ko jūti, ieelpotā gaisa vēsumu, stingru pamatu zem tevis, apģērba pieskārienu un ķermeņa temperatūru. Pacenties sajust savus muskuļus, sajūti tos: sāc no kāju pirkstu galiņiem un pakāpeniski pārvieto savu vērošanu augstāk. Šajā procesā tu vari atklāt, kuras ir saspringtākās ķermeņa daļas (sajust tajās sāpes, niezi), atslābini tās. Un tā pamazām apzinies savu ķermeni.

Ļoti interesants ir «daoistu» apzinātības vingrinājums, kas aizņem vien paris minūtes. Atrodi ērtu pozu, kas ļauj brīvi kustēties. Sakoncentrējies uz savu ķermeni un “pamirsti”. Nekustīgi sēžot, un pakāpeniski apzinoties katru sava ķermeņa daļu, pajautā sev: «Kurp vēlētos kustēties mans ķermenis?». Sajūti savu tendenci, bet nekusties. Pēc tam ļauj ķermenim lēni kustēties virzienā, kuru tas izvēlējies. Atseko lēnās kustības un tos pardzīvojumus, kurus izjūti. Ievēro visu, kas notiek ķermeņa iekšienē. Turpini kustēties šajā virzienā, kamēr ķermenis nepaskaidros sevi un savu virzienu.

Darbību apzināšanās

Iegremdējies katrā tevis veiktajā kustībā: rokasspiediena procesā, galvas pagriezienā, solī. Vēro, kā tu dzer ūdeni. Sakoncentrējot savu uzmanību uz ķermeni, sajūti, kā tas stradā. Dzer maziem malciņiem un sajūti, kā tu to dari, kas notiek ķermenī tad, kad ūdens nonāk tajā. Ar savu iekšējo skatienu sajūti to ceļu, ko ūdens veic, sākot no tavām lūpām līdz pat kuņģim. Vēro, kā tas plūst, kā apskalo tavu ķermeni no iekšienes.

Atceries, kā notiek japāņu tējas ceremonija. Japāņi apzināti piepilda tējkannu ar ūdeni un liek to uz oglēm. Viņi apzināti gaida, kad ūdens uzvārīsies, klausās vārīšanās skaņās un ūdens burbuļošanā, skatās liesmiņā, un pēc tam apzināti aplej ar ūdeni tējas lapas, salej tēju tasītēs, pasniedz tās un apzināti to dzer, visu laiku klusējot

Šī ir apzinātības prakse, kuru būtu jāievēro visās savas darbībās. Mācies visu darīt uzmanīgi, mierīgi, nesteidzoties un skaisti. Ja tu trenēsies apzināties savu ķermeni, domas, sajūtas, tavs dzīves plūdums arī kļūs mierīgs, apdomāts un harmonisks. Tas nenozīmē, ka tu darīsi mazāk. Gluži otrādi, tu paspēsi izdarīt daudz vairāk, darot to mierīgi, bez steigas.

Domu apzināšanās

Analoģiski apzinies savas domas. Ja pēkšņi cilvēkam pajautāsim: “Par ko tu domā?”, viņš atbildēs, ka pats nezin. Tas notiek tapēc, ka mēs nedomājam “pa īstam”, bet atļaujam domām plūst nesaistītā, nesakārtotā plūsmā.

Tāpēc mācies vērot savas domas, un tu ievērosi, ka to plūsma samazinās. Momentā, kad apzinātības rezultātā pagaist visas domas, bet prāts kļūst kluss, paliek tikai tīra un skaidra apziņa, kas ir patiesas meditacijas pamats.

Apkārtējās pasaules apzināšanās

Cik minūtes dienā tu pavadi sakoncentrējies apskatot kādu lietu? Mēs esam aizmirsuši, kā tas ir, skatīties uz apkārtējo pasauli, jo mums nav laika. Pa ceļam uz darbu tu paej garām zem kāda loga ziedošām margrietiņām, bet neredzi tās, tu skaties debesīs, bet neievēro bezdelīgu lidināšanos.

Tavs prāts neuztver šo momentu un to, kas tajā notiek, tas aizņemts ar abstraktām pārdomām. Bet vai tad šīs pārdomas ir tavas dzīves jēga? Bet tas, kas dāvā tev dzīvību, tā pilnība, kas ir visā dzīvajā, esība šajā sekundē, vai tad tam nav nozīmes? Ja tu neproti apzināti uztvert to, kas notiek šobrīd, tu dzīvo tukšgaitā. Tu vispār nedzīvo, jo dzīvot nozīmē – būt šeit un tagad. Tāpēc skaties uz lietām, skaties uz to patieso dabu, neiesaistot šajā procesā liekus vertējumus un viedokļus.

Ir kāds pamācošs stāsts. Reiz skolnieks atnāca pie skolotāja un jautāja, kā aprakstīt bambusu. Skolotājs atbildēja: “Ja. vēlies to aprakstīt, tad vispirms iemācies to redzēt”. Skolnieks sāka  pētīt bambusu – tā kātus un lapas, dienā un naktī, pavasarī un rudenī. Viņš pavadīja vairākus gadus, domājot par bambusu, un šajā laikā pa īstam to ieraudzīja. Viņš apzinājas to, kļuva ar to par vienu veselu, un tad spēja to aprakstīt. Tādai jābūt apzināta cilvēka pozīcijai: skatīties, redzēt, apzināties un, pateicotioes tam, kļūt par dziļi uztverošu cilvēku, izprast savu radniecību un vienotību ar visu pasauli.

Cilvēku apzināšanās

Mācies apzināti skatīties uz cilvēkiem, kuri tev ir blakus, un atcerēties, ka visi viņi ir Dvēseles. Piemēram Indijā ir otra cilvēka apzināšanās forma, kuras nosaukums ir daršana (svētība). Ašramā (centrs, kur dzīvo garīgais skolotājs un viņa mācekļi) sanāk cilvēki, lai paskatītos uz skolotāju. Skolotājs vienkārši sēž, bet visi parējie, klusējot, skatās uz viņu, saņemot viņa daršanu. Viņi cenšas to apzināties kā garīgu personību un dzīvu ideāla iemiesojumu. Bez šīs apzināšanās skolotāja mācībām nav spēka

Tu kopā ar kādu vari izpildīt šādu vingrinājumu: apsēdieties viens otram pretī un skatieties viens uz otru bez mulsuma, spriedzes un smiekliem. Vienkārši skatieties – bez vērtēšanas un spriedumiem. Tas palīdzēs sasniegt īstu harmoniju saskarsmē, jo bez apzināšanās nav patiesas cilveku mijiedarbības. .

Klausies, skaties, mācies!

Pilnīgi iespējams, ka trenējoties apzinātībā, tu saskarsies ar diezgan nopietnu iekšējo pretestību. Psihe vienmēr pretojas pārmaiņām, labām vai sliktām – nav svarīgi un, protams, arī ķermenis ir radis ļoti daudz ko darīt automātiski.

Tāpēc sevis mainīšana ir darbs. Esi tam gatavs! Atceries, ka tavs paša apzināšanās process ir vislabākais skolotājs. Ja tu pakļausies savai iekšējai ceļa apzināšanai, tā tevi aizvedīs pareizā virzienā.

Katru reizi, kad tu stāvi izvēles priekšā, ļauj apzinātībai tevi vadīt. Vienkārši sev pajautā: “Kādā virzienā zeme ved manu ķermeni, bet Pasaule – manu Dvēseli?” Un tu noteikti sadzirdēsi atbildi.

Avots: www. aum.news
Tulkoja: Ginta FS

Skolotājs tev blakus

cilveks blakus

Tāda ir mana pieredze: skolotāji, kuri visvairāk mums vajadzīgi — ir tie cilvēki, ar kuriem kopā mēs šobrīd dzīvojam. Mūsu dzīvesbiedri, vecāki, bērni — ir paši labākie skolotāji, par kuriem mēs varējām sapņot. Vēl un vēl tie mums rādīs patiesību, kuru ne vienmēr mēs vēlamies redzēt – tikmēr, kamēr mēs to ieraudzīsim…
Cilvēki man bieži jautā, vai esmu bijusi kādas reliģijas piekritēja līdz 1986. gadam. Un es atbildu: «Jā. Mana reliģija bija doma, ka maniem bērniem ir aiz sevis jāsavāc savas izmētātās zeķes». Tā bija mana reliģija un es biju ļoti aktīva tās piekritēja, neskatoties uz to, ka tā nekad tā pa īstam nebija nostrādājusi.

Reiz, kad Darbs jau “dzīvoja manī”, es sāku apzināties, ka tā nebija patiesība. Realitātē viņi katru dienu izmētāja savas zeķes, neskatoties uz maniem lūgumiem, draudiem un sodiem daudzu gadu garumā, un es sapratu, ka man pašai šīs zeķes jānovāc, ja vēlos, lai tās nemētātos.

Mani bērni bija pilnībā laimīgi ar visām savām izmētātajām zeķēm. Tad kuram no mums bija problēma? Tā bija man. Manas domas par izmētātajām zeķēm sarežģīja manu dzīvi – ne zeķes pašas par sevi. Un kam bija risinājums? Atkal – man! Es sapratu, ka man ir divi varianti: vai nu panākt, lai man ir taisnība, vai arī – būt brīvai.

Man bija vajadzīgi pāris mirkļi, lai uzlasītu zeķes, nedomājot par bērniem. Un es sapratu, ka man patīk salasīt viņu zeķes. Es to darīju sevis, nevis viņu dēļ. Tā vairs nebija garlaicīga mājas uzkopšana; iespēja uzlasīt zeķes un ieraudzīt tīru grīdu pārvērtās labsajūtā. Pēc laika viņi ievēroja, ka tas dara man prieku un paši sāka vākt savas zeķes, bez mana atgādinājuma.

Mūsu vecāki, mūsu bērni, mūsu vīri un draugi spiedīs uz visām iespējamām mūsu “pogām”, kamēr mēs sapratīsim, ko īsti nevēlamies par sevi zināt. Un katru reizi tie mūs virzīs tuvāk brīvībai.

Fragments no Baironas Keitijas grāmatas “Mīlēt to, kas ir”.

Interesanta ir pati raksta autore Bairona Keitija (Bairona Keitlina Rīda).

Viņa dzīvoja nelielā pilsētiņā, kas atrodas Dienvidkarolīnas štatā – tuksnesī. Bija ģimene, vīrs, bērni, pati nodarbojās ar uzņēmējdarbību. 30 gadu vecumā viņai sākās ļoti smaga depresija. Desmit gadu garumā viņa turpināja slīgt paranoidālā depresijā, naidā pret sevi un viņu vajāja pastāvīgas domas par pašnāvību. Pēdējos divus gadus viņa nebija spējīga pat pamest savu istabu.

Reiz agrā 1986. gada februāra rītā, atrodoties rehabilitācijas centrā, viņa saprata ko tādu, kas izmainīja visu viņas dzīvi. Viņa pati uzskata, ka šī viņas pieredze ir kas līdzīgs tam, ko apraksta budistu un hinduistu literatūrā zem dažādiem nosaukumiem. Keitija to sauc par  “mošanos realitātei”. Tajā apgaismības brīdī, kā viņa saka:

“Es apjautu, ka tad, kad ticu savām domām, es ciešu, bet, kad neticu – neciešu un tas tā ir ikvienam cilvēkam. Brīvība izrādījās tik vienkārša. Es atklāju, ka ciest nav obligāti. Es atradu sevī prieku, kurš nekad nepazūd, pat ne uz mirkli. Šis prieks ir katrā no mums, vienmēr.”

Keitija nav ne vienas no reliģijām piekritēja. Viņa ir vienkāršs cilvēks. Precējusies ar dzejnieku un tulkotāju Stīvenu Mitčellu, ar kuru kopā viņa uzrakstīja savu pirmo grāmatu “Mīlēt to, kas ir” un arī savu trešo grāmatu “Tūkstots prieka vārdu”.

Drīz pēc “atmošanās” pie Keitijas pēc palīdzības sāka griezties cilvēki. Viņi vēlējās uzzināt, kā iegūt brīvības sajūtu. Keitijas pašizziņas metode, kuru viņa sauc par “DARBU” šobrīd ir ļoti populāra. Tie ir vienkārši četri jautājumi, kurus uzdodot sev, cilvēks var mainīt savu dzīvi:

1. Vai tā ir taisnība?

2. Vai absolūti skaidri vari zināt, ka tā ir taisnība?

3. Kā tu reaģē tad, kad tici šai domai?

4. Kas tu būtu bez šīs domas?

Šo Darbu var darīt patstāvīgi vai kopā ar kādu citu cilvēku​.

Sākumā cilvēkam jāizvēlas kāda pārliecība vai doma, kas viņā rada trauksmes sajūtu vai kādas citas nepatīkamas izjūtas, piemēram: «Mana māte nekad nav mani mīlējusi» vai «Toms nevar cerēt, ka es risināšu viņa problēmas».

Pēc tam, vadoties no šīs domas, cilvēks uzdod sev šos četrus jautājumus. Jautājumus var uzdot arī jūsu uzdevuma partneris. Ja cilvēks strādā patstāvīgi, viņš pieraksta atbildes, bet darbā ar parneri atbild mutiski.

Pēc tam, kad jautājumi ir uzdoti, izteikumi burtiski mainās pretējā virzienā.

Piemēram: «Mana māte nekad nav mani mīlējusi» pārvēršas uz «Mana māte vienmēr mani ir mīlējusi». Vēl bez tā, cilvēks, kurš veic šo Darbu, pārbauda to, vai viņš var noteikt, kādā veidā radusies jaunā doma un vai tā ir patiesāka par to, kas bija agrāk.

Pati Keitija īsi savu Darbu apraksta tā: «Nosodiet savu tuvāko, uzrakstiet to, uzdodiet četrus jautājumus un pēc tam paplašiniet». Viņa ar šīs metodes palīdzību treniņos palīdz risināt gan savstarpējās attiecību problēmas, bērnu audzināšanas problēmas, slimības, emocionālās traumas, finansu problēmas, palīdz cilvēkiem gan skolās, gan ieslodzījumu vietās.
Tāds šodien stāsts!

​​​​​​​Tulkoja: Ginta FS

Es nebūšu vienkāršāka. Atļaut būt sev sarežģītai

sarežģita

«Esi vienkāršāka!» – pamāca padomdevēji: visbiežāk – nelūgtie. Viņus var saprast: jo tu esi vienkāršāka, jo izdevīgāka viņiem. Šo padomu var ņemt verā, un var arī atļaut sev būt sarežģītai un gūt no dzīves baudu, esot tieši tādai. 

Pēc 40 gadiem es sāku saudzēt savu ādu un uz jūru eju tikai vakaros. Šovasar, iestājoties tumsai, skalojot savu peldkostīmu, es ieraudzīju jāņtārpiņus. Viens no tiem aizķērās manā gredzenā un kādu laiku turpināja spīdēt, līdz vilnis to aizskaloja. Tas bija tik skaisti. Jūra vizuļoja. es pasaucu meitu, un mēs abas priecājāmies par šo brīnišķīgo skatu, un atcerēsimies to vēl ilgi….

«Es neesmu skumjš, es esmu sarežģīts, – teica doktors Hauss, – meitenēm tas patīk.».

Un tā ir taisnība. Taču tostarp sarežģītos (īpaši sarežģītās sievietes), ļoti bieži jauc ar skumjajām, drūmajām, un, kas vēl sliktāk – ar nelaimīgajām. «Cik tev viss ir sarežģīti!» – saka aizvainotā tonī un uzskata to par trūkumu.

Bet, kas gan tur slikts – būt sarežģītam? Tas taču nozīmē to, ka tev ir daudz iemeslu iedziļināties, saprast, bet tajā pat laikā, daudz veidu, kā gūt labsajūtu. Pat tad, ja tas ir alus ar ķilavām. Tāpēc, ka sarežģītajiem ir vairāk receptoru, asociāciju, garšas pastiprinātāju. Viņiem ir asākas sajūtas un apjomīgākas reakcijas. Un tieši tāpēc pilnai laimei viņiem vajag daudz mazāk. Viņi ir tik ļoti sarežģīti, ka var priecāties par vienkāršām lietām. Tieši viņi to var.

Ja esi sarežģīts, tad, gadiem ejot, pasaule tev rādās arvien vairāk dimensijās, atveras kā tējas lapa verdošā ūdenī.

Ziniet, labas smaržas, uzpūstas uz papīra, smaržo pavisam savādāk, kā uz ķermeņa. Aiz auss, ne tā, kā uz aukšdelma. Vakarpusē, ne tā, kā no rīta. No rīta vieglāk, bet vakarā – spēcīgāk. Un manā pasaulē katrs cilvēks un katra lieta ir it kā apsmidzināta ar šādām smaržām. Viss tajā kustās, viss maina savas aprises, jēgu, dziļumu, krāsu un, jo tālāk, jo intensīvāk. Tas arī nozīmē pieaugšanu un briedumu – man tā šķiet.

Man ir draudzene – 12 gadus vecāka par mani. Kad man bija trīsdesmit, bet viņai jau četrdesmit divi, reiz viņa pastūma malā klaviatūru, izstaipījās, krēslā sēžot, nokrakšķināja pirkstu kauliņus un baudīgi novilka: «Mums vēl tik daudz kaifa priekšā!!!!». Tajā laikā man nešķita, ka pēc 40 ir īpaši daudz iemeslu optimismam. Bet tagad viņai ir 54, un man jāatzīst, ka kaifa bijis pietiekami daudz, un vēl tikpat un vairāk ir gaidāms.

Tāpēc, ka tad, kad esi sarežģīts, pasaule tev kļūst arvien daudzdimensionālāka un atveras kā tējas lapa verdošā ūdenī. Tā ir kā sekss: pusaudžiem tas nozīmē kvantitāti, pieaugušajiem – kvalitāti. Pusaudžiem lētās cigaretes un smiltis apakšbiksēs, pieaugušajiem – labs viskijs un ortopēdiskais matracis. Un tā ir dabīga lietu kārtība.

Nobriest – nozīmē iegūt daudz veiksmīgas iemaņas, kā būt mierā ar sevi un savu dzīvi.

Nobriest – tas nenozīmē vairāk kurpju tavā kolekcijā un lielāku garderobi. Tas nenozīmē – vairāk jaunu lietu. Tas nozīmē: vairāk kaislīgu interešu un sajūtu. Un daudz veiksmīgu veidu kā būt mierā ar sevi, dzīvi un to visu baudīt.

Pieredzi nenoslēpsi un neaizmirsīsi. Tā uzkrājas. Un tā palielina uztveres apjomu, piedod it visam 3D efektu. Tu daudz ko esi izmēģinājis, tev ir savas vērtības, sava gaume – krāsās, smaržās, taktilajās sajūtās, mēbeļdrānas struktūrās…

Jā, tev tas ir svarīgi. Teiksim, ja interjerā ir brūns sintētiskais paklājs un tevi tas ne īpaši iepriecina, tu to tomēr piecietīsi, jo esi pieaudzis. Bet, ja tas ir gaišs lins – tu vari būt laimīgs no tā vien, ka tas ir lins. Vari sēdēt viesnīcas hallē, kādu gaidīt, un aplūkojot savu roku uz krēsla mīkstā apšuvuma, vienkārši priecāties.

Un tā ir ar visu: ēdienu, alkoholu, pilsētām, arhtektūru (paskaties, kādas kāpnes!), vietām, darbiem, maršrutiem, dabu, kino, mūziku, sarunām, draudzību –  it visu, kas svarīgs. Bet uz to, kas nesvarīgs, pievērt acis…. No liela daudzuma ir atlasīti savi kaifi un iemīļotās gaumes sajūtas. Un tas viss tev atvieglo dzīvi, nevis dara to smagu.

Finansiālās iespējas var visu to pastiprināt, bet nevar aizvietot.

Cita lieta, ja nekas no tā nav noticis. Kaut kas kaut kur bija salūzis un nenotika, un nav tev tava dziļā-iekšējā resursa – lielāku un sīku pieķeršanos, mīlestības, simpātiju, prieciņu, dzīves piegaršu….. Finansu iespējas var to visu pastiprināt, bet – ne aizvietot.

Un, ja tu par maz ko vari pateikt: «Ohhh, kā gan es visu to mīlu! Kā man tas patīk! Kā es to gluži vai dievinu!». Tātad, pateikt vari, bet mīlēt neizdodas. It kā  vajag, taču šad tad papriecāties, un tu ieskaties sevī, un jautā: «Ko es par visu visvairāk mīlu dzīvē? Ko gribu redzēt tieši tagad? Lai mani tik ļoti iepriecinātu – uhhh!» Un atbildē – klusums. un var vēl kadu brīdi paberzēt ar karotīti vēlmju katliņa sānus, taču tas ir bezjēdzīgi. Un tad sākas: «Kur ir mans papēžu mitrinātājs? Kāpēc tēja remdena, bet šampanietis silts? Un ledus kubiņi glāzē nepareizajā formā!».

Taču, ja nopietni, tad dzīvē tev vairāk ir tā, kas patīk, ieskaitot tavas dīvainības, īpatnības, kuras sen jau esi atklājis, ar kurām esi saradojies un kuras ik dienu krāšņo tavu dzīvi. Un skaistums ir tajā, ka sen jau esi piedevis sev visus savus “bzdingus”, un ar katru tev ir sava attiecību vēsture, noliegšana, naids, mīlestība, dusmas, tirgošanās, depresija, pieņemšana – un tas viss jau sen ir aiz muguras. Mīli tos sevī un zini, ka tie visi tevi dara atšķirīgu no citiem. Esi to pārbaudījis un tātad pārliecināts par to.

Briedums un sarežģītība – tas ir tad, kad proti salaizīt savas brūces, aizpūderēt rētas, vai arī lepoties ar tām, kā ar ordeņiem.

Un vēl, pie tā visa, tavas kļūdas, kas varbūt nemaz nebija kļūdas, bet, iepējams, īsta mīlestība, kurai vienmēr ir taisnība. Bet briedums un sarežģītība, tas ir tad, kad proti salaizīt savas brūces, aizpūderēt rētas, vai arī lepoties ar tām, kā ar ordeņiem. Un retāk jūties vientuļš, bet, ja arī jūties vientuļš, tad nebaidies vientulības.

Šad tad uznāk nostaļģija pēc pusaudžu laika vieglprātības un trakulībām. Taču tad, kad tu mīli tik daudz ko dažādu, tev patīk visu izgaršot ar baudu, tev nav žēl, ka vairs nav 20 gadu. Kā saka kāds veiksmīgs kondicionieru pardevējs: kad esi atradis savu vietu zem saules, tava izvēle ir palikt ēnā. Tur ēnā ir ārprātigi daudz seriālu, kas vēl jāpaspēj noskatīties.

Kas mums ļauj sajust patiesu baudu? Spēja būt pašiem un uzticēšanās otram, prasme nesteigties un pagaidīt…. tā domā neirofiziologs.

Kas ir labāk – mazi prieciņi vai visu aptveroša bauda? Pa īstam laimīgi ir tie, kuri prot noķert gaišos dzīves mirkļus, redzēt tajos dzīves jēgu un baudīt tos. Taču, lai to iemācītos, vispirms jāiemācās ieklausīties sevī

Autors: Poļina Sanajeva
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Tici sev!

laimes zvaigzne1

Gaidi savu stundu, kā neviens nekad to negaidīs

Ja tu pats sev netici, tad arī Visums tev nenoticēs. Ja tu neiemācīsies pagaidīt savu īsto brīdi, tad neviens visā pasaulē to negaidīs.

Tici sev tā, kā izkaltusi zeme tic pavasara lietum. Gaidi savu stundu, kad pati gaidīšana tevi padara traku. Tad, kad tuvie un mīļie tev netic. Neatsakies pats no sevis, no sava sapņa, tāpēc, ka tiem, kuri prot paciesties, neskatoties ne uz ko, dzīve dod pašu labāko.

Un, zini, lai tu nepadomātu, ka tie ir tikai tukši vārdi, es pastāstīšu, kā es ticēju savam sapnim un gaidīju to. Es saņēmu to, uz ko gāju…..Mana ticība mani izglāba.

1. Zemes enerģija

Pašos briesmīgākajos manas dzīves izmisuma brīžos, zeme pildīja mani ar spēku. Dziļa ieelpa un lēna izelpa. Sajūtu kā no pašām kāju pēdām līdz matu galiņiem, pa manām vēnām tek caurspīdīga ūdens plūsma. Tā ir ļoti spēcīga. Tā plūst caur katru mana organisma šūnu.

Es lūdzu zemei enerģiju, un tā man to dod. Un tā daudzas reizes. Dziļa ieelpa un izelpa. Un šis dabas spēks ir manī. Es jūtu, kā tas piepilda mani. Manas acis ir aizvērtas. Es aizmetu visas nevajadzīgās domas un problēmas. Cenšos attīrīt savu, ar nevajadzīgām domām mūžīgi piebāzto, galvu

2. Domu spēks

Domās mana Dvēsele paceļas līdz debesīm. Es sajūtu lidojumu. Dziļa ieelpa. Es iedomājos, kā zied sakura. Es sevi redzu vieglā, baltā tērpā (nezinu, kāpēc, bet vienmēr redzu baltu, kaut arī neesmu baltās krāsas piekritēja apģērbā) Mainās gadalaiki. Bet es vēljoprojām baudu dzelteno lapu, balto jumtu, zaļo dārzu un smago rudzu vārpu skaistumu.

Man ir viegli un vienkārši. Es turpinu elpot. Atgriežu savu Dvēseli sevī. Sajūtu cieto zemi zem kājām. Atveru acis. Pateicos zemei par spēku, par enerģiju katrā manā šūnā.

Lai sajustu šo vieglumu, es trenējos ilgu laiku. Sākumā man nekas neizdevās, un vispār man sķita, ka daru muļķības un nodarbojos ar niekiem. Taču, zini, ja kaut ko ļoti vēlies, neviens uz pasaules nevarēs tev patraucēt.

Un tā, skaistā pavasara dienā es noticēju sev. Es atļāvu sev atlaist visus pārdzīvojumus. Un zini, es pirmo reizi dzīvē sajutu, kā smaržo sakura. Tas bija brīnišķīgi.

3. Sapnis. Nesaprotams, bet reāls.

Es iedomājos, ka mans sapnis ir piepildījies. Es vizualizēju katru detaļu, tik skaidri un spilgti, it kā no tā būtu atkarīga mana dzīvība. Un reizē ar to centos atlaist Visumā visu pašu man dārgāko.

Jo tad, kad ieciklējies uz kaut ko vienu, tu aizmirsti, ka jāiet tālāk un jāpiepilda ar jēgu katra jauna dzīves diena. Jā, un vispār, sapnis sapnim, bet dzīvot ta vajag.

Taču tad, kad Dvēselē deg šī cerību un ticības uguntiņa, iet ir kaut kā vieglāk un priecīgāk. Realitāte rodas domās. Ja savās domās tu pieļauj to, ka tas ir iespējams, gaidi, realitāte neliks tev ilgi sevi gaidīt.

4. Tici sev tad, kad neviens cits tev netic

Man pats tuvākais cilvēks ir mana mamma. Tad, lūk, viņa man visu laiku atkartoja, ka dzīvē brīnumu nav. Viņa teica, ka  iespējas tiek dotas tikai bagātajiem, bet vienkāršajiem ļaudīm, tādiem kā es, neko nedod vienkārši tāpat. Es smaidīju un turpināju ticēt sev un savai laimīgajai zvaigznei.

Kad bija pavisam grūti, taisīju enerģētiskās prakses, un atkal smaidīju, neklausoties nevienā. Savās domāš es nepieļāvu ne mazāko šaubu.. Es ne ar vienu nestrīdējos. Necentos nevienam neko pierādīt. Vienkārši ar katru savu Dvēseles šķiedru ticēju sev.

5. Es gaidīju savu izdevību tā, kā cilvēki ziemā gaida pirmo sniegu.

Pacietību. Pacietību. Un vēlreiz pacietību. Man nebija ne kapeikas. Brīžam nebija ko ēst. Dažkārt nebija pat iespēju pagulēt. Taču es nevienam par to nežēlojos. Mācījos angļu valodu. lasīju grāmatas un gaidīju.

Es dzirdēju, ka man auiz muguras paziņas sačukstas, bet es pretī tiem smaidīju. Radinieku acīs es redzēju žēlumu, es smaidīju un smīdināju viņus. Vienkārši priecājos par to, ka man ir mani tuvie un mīļie cilvēki.

Dažkārt bija skumji, ka pat tuvie un mīļie man netic. Gadījās, ka biju apbēdināta līdz sirds dziļumiem, un raudāju. Bet tas bija tā klusi un slepus. Jo bieži vien pēc šīm labajām asarām palika vieglāk, un tā es atlaidu visu negatīvo enerģiju.

6. Rūgtajās neticības sekundēs es skaitīju lūgšanas.

Es neprasīju Visumam neko. Vien pateicos tam par visu to, kas man ir, par to, kā man vairs nav un par visu, kas man reiz būs. Lūdzos par tuvajiem un mīļajiem. Pateicos par pacietību, ticību un cerību.

Aizdedzu svecīti istabas stūrī un skatījos, cik mierīgi tā deg. Un skaidri zināju, ka dievišķais spēks ir katrā no mums. Bet tā apzināšanās neatnāk tūlīt un ātri. Visam savs laiks.

7. Likteņa dāvana vienkāršai mirstīgajai!

Es neglaimoju sev un nesaku, ka esmu eņģelis zemes virsū. Es esmu vienkārša mirstīgā, kā saka mana mamma. Un šī mirstīgā šogad lido uz Indiju, lai Deli universitātē studētu seno tautu mākslu. Grants sedz visus lidojuma, dzīvošanas un mācību izdevumus, kā arī izmaksā stipendiju.

Ja tu padomāsi, ka tas arī bija mans sapnis, tev būs taisnība. Iespējams, kādam tas nešķiet nekas īpašs. Bet man šis grants ir visa mana tālākā dzīve. Teikšu, ka es loti ilgi uz to gāju. Anketas. Pārrunas. Uzaicinājumi uz vēstniecību. Bet zini, kā saka – klauvē un tev atvērs. Es klauvēju pie visām iespējamajām durvīm. Daudzas reizes man atteica. Bet es turpināju klauvēt un man atvēra.
Te nu arī viss, es pabeidzu. Atsūtīšu tev sveicienus no Indijas.

Ticiet un jums taps dots! Un kas es tāda, lai šaubītos par šo patiesību, kas nākusi pie mums cauri gadsimtiem. Nav svarīgi, vai esi bagāts vai nabags, nav svarīgs tavs ārējais izskats, jaunība vai vēl kas cits, jo Dieva priekšā mēs visi esam līdzīgi.

Dvēsele ir mūsu dzīves spogulis

Lai tava Dvēsele ir piepildīta ar gaismu, tāpat kā tava dzīve! Un nekad, nekādā gadījumā nepārstaj ticēt sev un gaidīt savu laimīgo zvaigzni!

Autors: Aļona Tolčaņuka

Avots: http://www.aum.news
Tulkoja: Ginta FS