
Atklājot savas bērnišķīgās izpausmes, savas brūces un savu brieduma trūkumu… atkal un atkal sastopoties ar savu neapzinātību un faktu, ka tu emocionāli, iespējams, stipri atpaliec no sava fiziskā vecuma… Īsāk sakot, pats ļaunākais, ko šajā gadījumā vari darīt, – sākt sevi kaunināt un steidzināt.
Teikt sev: “Man jau ir 30, 35, 40, 45…) gadi un laiks beidzot sākt nodarboties ar kaut ko nopietnu, cik var bremzēt un būt bērns. Citi jau, lūk, cik tālu tikuši, bet kur esmu es?…” Tas ir apmēram tas pats, ko bērnībā mums teica pieaugušie, salīdzinot mūsu neveiksmes ar citu bērnu veiksmēm un sasniegumiem. Kurš no mums ko tādu sev saka?
Principā, bērnu salīdzināšana pēc nesalīdzināmiem parametriem un cenšanās paātrināt dabisko attīstības gaitu ir ļoti liela mūsu audzināšanas kļūda. Centieni forsēt sevis meklēšanu – tas arī ir tieši tas, kas bremzē vairāk par visu. Bremzēja jau bernībā, kad to darīja pieaugušie, un bremzē arī pieaugušo vecumā, kad to darām mēs paši ar sevi.
Bērnisķīgā un vēl nenobriedusī personības daļa prasa atbalstu un pacietīgu uzmanību. Apceri un pieņemšanu. Ja to steidzināt un kaunināt, tā dažkārt sastingst kauna un vainas sajūtā vai bezspēcīgā aizkaitinājumā uz visu apkārt. Un tāpēc vienalga kaut kad nāksies atgriezties pie sava iekšējā bērna, sākot pacietīgi un līdzjūtīgi atbalstīt un gaidīt, dodot tam laiku. Dot tam laiku iepazīt pasauli savā ritmā. Un labāk to izdarīt tagad nevis vēlāk.
Labāk apstāties 35 un tomēr izdzīvot svarīgos momentus lēnām, nevis paslēpt tos zem paklāja, lai atkal izvilktu tos ap gadiem 40. Vari apstāties tur, kur šobrīd esi un sākt iecietīgi izturēties pret sevi.
Iecietība darbojas daudz labāk nekā kaunināšana un centieni dzīt sevi un ātri aizaugt līdz vēlamajam vecumam. Iecietība un mierīgs jautājums: “Kādu nākamo soli es varu spert tieši no šīs vietas? Kurp un kā?”
Nevis gigantisku izrāvienu, bet vienu soli, vienkāršu, jūtamu un reālu. Bet pēc tam vēl vienu…
Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis