Pienāk tāds laiks

Foto cottonbro

Agri vai vēlu mēs visi dzīvē nonākam līdz pārsātinājuma punktam ar visa veida cilvēciskajām attiecībām.Tas var notikt rīt vai aizparīt, nākamgad vai pēc paris gadiem. Tādu stāvokli es saucu par briedumu. Manuprāt tas gan skan pārāk skaļi.

Viss ir daudz vienkāršak: tu saproti, ka viss, kas noticis, kas var notikt, vairs neaizskar tevi tik dziļi. Ne jau tāpēc, ka tu būtu uzaudzējis biezu ādu. Vienkarši tevī ir tik daudz dažādu veidu attiecību, ka jaunām nav vietas.

Un tad tu tām ej garām, līdz kaklam piepildīts un viscauri ievainots, taču spēcīgs un pārliecināts par savu bagātību.  

Tevi ne ar ko vairs nevar pārsteigt, tev arī nav vajadzīgs nekas īpašs, tikai pats mazumiņš, bet īsts.

Pārsātināts it visā, tu meklē tikai vienu – mieru. Tu esi gatavs atdot savu mīlestību, pret pieskārienu klusumā, kad vārdi ir lieki, bat balsis aizbiedē gribu. Tu gribi draudzību, bet tādu, kad klusēšana ir daiļrunīgāka par jebkuriem vārdiem, bet rīcība pierāda to, ko ar vārdiem pierādīt nevar.

Ir pagājis skaņu laiks. Tagad tu smaidi dzeltenajām rudens lapām peļķēs uz melnā asfalta, tu sajūsminies par sava senā drauga izvēli, kurš pamezdams visas savas svarīgās lietas, skrien no otra pilsētas gala pie tevis, lai kopā siltā virtuvē apēstu picu.
Tagad tu attiecībās novērtē nevis to, ko saņem un atdod, bet to, ka vienkarši esat kopā.

Elčins Safarli “Man tevi apsolīja”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad divi nobrieduši cilvēki mīl viens otru

Galvenā problēma pāra mīlestībā ir tā, ka viens no partneriem parasti nav pietiekami nobriedis.
Ja tu esi psiholoģiski un garīgi nobriedis cilvēks, tu nekad neiemīlēsies bērnā. Nobriedušam cilvēkam ir pietiekami sava veseluma lai būtu viens.

Kad nobriedis cilvēks atdod savu mīlestību – viņš vienkārši dod, viņš izjūt pateicību par to, ka tu to esi pieņēmis, nevis otrādi. Viņš negaida, kad tu būsi pateicīgs par to, viņam tava pateicība nav vajadzīga. Viņš pateicas tev par to, ka tu esi pieņēmis viņa mīlestību.

Kad divi nobrieduši cilvēki mīl viens otru, notiek viens no dzīves lielākajiem paradoksiem, viena no skaistākajām parādībām: viņi ir kopā, bet tajā pat laikā bezgalīgi vientuļi. Viņi ir tik ļoti kopā, ka gandrīz ir viens vesels, bet viņu vienotība nesagrauj viņu individualitāti – faktiski, tā to palielina, viņi kļūst vēl vairāk individuāli.

Divi nobrieduši cilveki viens otram palīdz kļūt brīvākiem. Nav nekādas politikas, nekādas diplomātijas, nekādu centienu vienam otru pakļaut. Kā gan tu vari censties pakļaut cilvēku, kuru mīli? Tikai padomā – pakļaušana ir naida, dusmu, ļaunuma suga. Kā vispār var iedomāties pakļaut cilvēku, kuru tu mīli?

Viņu individualitātes nesajaucas – tās pastiprinās.

OŠO “Briedums”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Un pienāk brieduma laiks…

Pienāk laiks, kad tu vairs nevari būt tāda naiva.
Un pat nedaudz apskaud tos, kuri var…

Vairs neliec pulksteni uz sešiem rītā ar cerību, ka pamodīsies. Nepamodīsies!
Pārstāj domāt, ka reiz pabeigsi visas savas lietas un atslābināsies. Atlicināsi tam atsevišķu laiku.

Un te nu atklājas, ka spriedze ir iekšpusē, nevis ārpusē.
Pārtrauc pieņemt pasīvu agresiju par izturētību vai dzīves gudrību.
Sit tur, kur jāsit.
Un, izrādās, ka iemeslu nemaz nav tik daudz.

Tu pareiz uztver klātesamību un nejauc to ar klātneesamību.
Jo klātesamība ir sarežģīti. Vairums ir klātneesošu cilvēku.

Sāc uzticēties savai intuīcijai.

Atpazīsti vilkus aitas ādā.
Pat ļoti dārgā ādā.
Pat tad, ja daudzi neatšķir.
Pat tad, ja visi vārdi ir pareizi un rekomendāciju vēstules kārtībā. Skaties uz smaidu un saproti, par ko tas stāsta. No viena smaida sažņaudzas kulaki un elpa apstājas, bet no cita – sirds atveras.

Pārstāj uztvert apbrīnu par mīlestību un aizsargājošu vilinājumu par patiesu interesi.
Redzi caur un cauri, dziļi.
Redzot skaisto, atceries par briesmīgo, un savieno to visu vienā cilveciskajā, daudzšķautņainajā.

Vairs netēlo labo feju vai slikto raganu, bet atzīsti sevī parasto brīnumdari, burvi atbilstoši noskaņojumam.

Pēc lidmašīnas nosēšanās pie izejas ļoti mierīgi palaid visus garām.
Jo zini, ka visi steidzīgie vienalga tevi sagaidīs autobusā. Saproti, ka pat revolūcija pagaidīs, kamēr tu nolakosi nagus un pabarosi savus mīļos. Un pagaidīs.

Sāc gribēt, lai ir abpusēji.
No tuvajiem un no sevis. Bet, pirmkārt, jau no sevis.

Pacel roku un atver muti, lai pēc ieraduma uzbļautu vai uzsistu, bet apstājies sekundes laikā, atrodot spēku jaunai izvēlei… Un saki: “Man šobrīd ir grūti to atzīt un pat redzēt tavu taisnību”.

Ej tur, kur nevis nav problēmu, bet tur, kur skaidrāk un dziļāk.

Ļauj sev dusmoties uz cilvēkiem, bet pārstāj viņiem atriebties, zinot, ka Visums ar to tiks labāk galā kā tu.

Runā no sirds, un pēkšņi tevi dzird.
Bet, ja sirds klusē, arī tu klusē.

Mazāk šaubies par savu taisnību, un paliec redzoša un dzirdoša. Atbildi par savu viedokli un zaudē interesi kādam kaut ko pierādīt. Pārstāj meklēt ārējo orientieri un absolūto patiesību. Sāc salīdzināt iekšējo un ārējo, noskaidrojot saskares punktu.

Pārstāj nenovertēt tos, kuri tev nepatīk.
Meklē veidus, kā viņiem blakus izaugt.
Bet, galvenais, pārstāj nenovertēt un kaunināt sevi.

Vari pieiet un izturēt. Pārjautāt, paskaidrot vēlreiz un atzīt to, ka tev nebija taisnība.

Pārstāj ciest un uztraukties par to, ka esi nokritusi, bet vienkārši piecelies un ej tālāk.

Zini, ka ikvienu sajūtu var pārciest laikam ejot un uzticoties savai dabai.

Sāc saprast, ka veiksme, radošums, un būt bērnu vecākam, ir kļūdu ceļš, kuras var pieļaut par vienu vai citu cenu, saņemt savu pieredzi un turpināt.

Kļūdas vairs nesit tik sāpīgi, jo tās nelido taisni sejā no tavas pašas stingri nospriegotās perfekcionisma “kaķenes”.

Tas viss kaut kad atnāk.
Labāk agrāk nekā vēlāk.
Labāk ar tādu pieredzi, kura pat tad, ja atstās rētas, vismaz nenogalinās. Liks vilties taču ne navējoši.
Paņems tavu jaunību, taču uzdāvinās prasmi uzturēt formu.
Un baudīt savu briedumu.

Aglaja Datešidze
Ilustrācija: Tertia du Toit
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kur sevi meklēt

Daudzi cilvēki, neskatoties pat uz solīdo vecumu un sirmiem deniņiem, psiholoģiski nemaz nepiedzimst.

Viņi ir atkarīgi, nespēj izvēlēties, kas tieši viņiem der, apjūk milzīgajā pasaules piedāvājumu klāstā, apstājas svešos uzstādījumos un noteikumos “kā pareizi dzīvot”.

Viņi tā arī nesatiekas ar sevi. Un tā nav nekāda katastrofa.

Žēl tikai, ka arī laimes nav…
Nav radošuma. Nav fantāzijas lidojuma.

Nav sajūtas, ka dari pa savam un, ka tu pats esi sev saimnieks.

Nav pārliecības par partneri, ģimeni, profesiju.
Nav nekāda priekšstata par to, ko gribās un kā pie tā nonākt.

Nav īstas tuvības un dziļu attiecību.
Nav spējas izdzīvot sarežgītas jūtas.

Nav labsajūtas no tā, ka tagad, šajā mirklī tu dzīvo savu, neatkārtojamo, unikālo un tikai tev vienam zināmo dzīvi.

Šie cilvēki staigā, elpo, guļ, strādā, dzemdē bērnus. Un absolūti nesaprot, kam visi šie dzīves svētki vispār ir vajadzīgi.

Vai gluži otrādi – uz galvas metas katrā kārdinājumā. Lai tik tālāk no iekšējā tukšuma. Dažkārt briedums neiestājas reizē ar vecumu. Un tikšanās ar sevi kļūst par izvēles jautājumu.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai pietiktu laika

Psihoterapijā ir nobriešanas periods (ne tikai psihoterapijā, bet arī dzīvē), kad pārstāj redzēt skaistumu, toties redzi ļoti daudz simptomu: šķību kaklu, izvalbītas acis, iekritušas krūtis, izstumšanu, projekcijas, pārneses. Un ar to visu gribās strādāt.

Un tā 10 gadus, vai vairāk. Tas ir mokoši! Tu pārstāj lasīt klasiķus un iet uz teātri. Tur taču ir viss sāpīgais, bet tev tā visa tāpat darbā pietiek.

Bet vienā momentā tu samierinies. Paliec maigāks un pārstāj sevi sāpināt par pasaules nepilnību. Kļūsti viedāks.

Un pēc tam pēkšņi atkal sāc redzēt šo pašu skaistumu. Bet jau daudz apjomīgāk. Neatceļot neko no tā, ko zini, vienkārši atkal redzi detaļas, jēgu, likteņus, sejas, plecus, kaklus, lāpstiņas, skulptūru pietūkušās vēnas Aleksandra parkā… Jo nekas neeksistē, izņemot detaļas. Un arī simptomus redzi, un sevi, un otru, un mīli un dusmojies un vienlaikus skumsti. Un viss ir tik apjomīgs. Un, protams, visā šajā burzmā mīli daudz vairāk. Un katra detaļa, katrs kauliņš, dzīsliņa, piliens var kļūt par tavas mīlestības pieskāriena punktu.

Galvenais, lai pietiktu laika.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS

Nepieklājīgi vienkāršās lietas

Manā izpratnē uz briedumu norāda nepieklājīgi vienkāršas lietas.
Tā ir spēja parūpēties pašam par sevi.
Esi izsalcis? Paēd.
Tev ir auksti? Sasildies.
Caurvējš? Pārsēdies.
Sāp? Neciet.
Mīli? Pasaki.
Nemīli? Vēl jo vairāk, pasaki.
Slikti? Izdari tā, lai kļūtu labāk.
Labi? Nepaskrien garām.
Vienkārši apstājies un baudi.
Dara sāpīgi?
Pievērs tam viņu uzmanību.
Nedzird?
Pamēģini vēlreiz.
Atkal nedzird?
Zaudē.
Iemācies dot.
Un tas nav par naudu.
Pavisam, ne par naudu.
Puika kļūst par vīrieti, arī tad, kad pārstāj tikai patērēt.
Iemācies dot.
Meitene kļūst par sievieti, arī tad, kad pārstāj tikai atdot.
Iemācies ņemt.

Un beidzot iemācies atšķirt vajadzību un mīlestību.
Neaizsargātību un vājumu.
Rūpes un aizbildnību.
Laipnību un pakļautību.
Uzticību un muļķību.
Agresiju un vardarbību.

Es domāju, ka daudzi to jūt neapzināti.
“Sirdi neapmānīsi…” – atceries?
Tas ir tieši par to.
Taču daudzi neatrod sevī spēkus tajā atzīties.
Piemēram tajā, ka viņu stāsts nav par Mīlestību.
Bet, par vajadzību.
Briedumu tāpat kā muskuļus ir jātrenē.
To var uzaudzēt.
Ir tikai jāsaprot, kāpēc tev to vajag.

© Igors Larins
FOTO: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

 

Mana Dvēsele steidzas

Es paskaitīju savus gadus un atskārtu, ka man atlicis mazāk laika dzīvei, nekā esmu jau nodzīvojis.
Es jūtos kā bērns, kurš laimējis konfekšu kārbu: pirmās apēd milzīgā steigā, taču tad, kad saprot, ka palikušas tikai nedaudzas, sāk tās ēst ar patiesu baudu, izgaršojot katru kumosu.
Man nav laika bezgalīgām konferencēm, kurās tiek izskatīti noteikumi, likumi, procedūras un iekšējās kartības noteikumi, zinot, ka nekas no tā netiks sasniegts.
Man nav laika paciest absurdus cilvēkus, kuri uzvedas neatbilstoši savam vecumam.
Man nav laika cīņai ar viduvējībām. Es nevēlos būt sapulcēs, kurās tiek uzpumpēts ego.
Es neciešu manipulatorus un oportūnistus. Mani uztrauc skaudīgi cilvēki, kuri cenšas diskreditēt talantīgos un spējīgos, lai sagrābtu to pozīcijas, talantus un sasniegumus.
Man palicis pārāk maz laika, lai apspriestu virsrakstus. Es to nevēlos, jo mana Dvēsele steidzas. Pārāk maz palicis konfekšu manā kastē.
Es vēlos dzīvot ar cilvēkiem, kuri ir ļoti cilvēciski. Cilvēki, kuri spēj pasmieties par savām kļūdām, kuriem ir savi sasniegumi. Cilvēki, kuri saprot savu sūtību un neslēpjas no saviem pienākumiem. Tie, kuri aizstāv cilvēka pašcieņu un grib būt patiesības, taisnīguma un taisnības pusē. Tas ir tas, kas padara dzīvi cienīgu.
Es gribu būt starp cilvēkiem, kuri zin, kā pieskarties citu sirdīm. Cilvēki, kuri ir iemācījušies izaugt caur smagiem dzīves sitieniem un ir saglabājuši maigus Dvēseles pieskārienus.
Jā, es steidzos dzīvot ar intensitāti, kuru spēj dot tikai briedums.
Es cenšos netērēt velti nevienu no konfektēm, kuras man ir atstātas. Es esmu pārliecināts, ka tās būs vel garšīgākas par tām, ko esmu jau apēdis.
Mans mērķis ir sasniegt beigas, esot mierā pašam ar sevi, maniem mīļajiem un savu sirdsapziņu.
Jūs domājāt, ka jums ir divas dzīves, bet pēkšņi saprotat, ka jums bija un ir tikai viena.
Autors: Mario de Andrade, dzejnieks, rakstnieks, esejists, muzikologs, viens no brazīļu modernisma pamatlicējiem.

Paldies Svetlanai Dubrovai
Tulkoja: Ginta FS

Ja tev ir 50

Labā ziņa tiem, kam šobrīd ir 40-50-55 gadi: zinātnieki vēsta, ka tagad vecums sākas 75-80 gados – par 25 gadiem vēlāk, kā mūsu vecāku paaudzei!

Vēl nesen cilvēka dzīve tika dalīta vien 3 posmos: jaunība, briedums un vecums. Tagad “briedums” iestājas pēc 50 gadiem un ir pavisam jauns dzīves posms, kura agrāk “vienkārši nebija”, raksta
Stri Actuale.

Ko mēs zinām par briedumu?

1. Šis periods ilgst gandrīz 30 gadus – sākot no 50 līdz apmēram 75 gadiem.

2. Par spīti sen novecojušajiem uzskatiem, ja cilvēks dzīvo pareizi, viņa fiziskās un intelektuālās spējas šajā vecumā nesamazinās, bet paliek tādas pašas kā jaunībā, – dažkārt pat uzlabojas!

3. Potenciāli šis ir pats komfortablākais dzīves periods, jo tas apvieno sevī veselību, iespējas un pieredzi. Saskaņā ar mūsdienu statistiku, kā pašu laimīgāko savā dzīvē, cilvēki nosauc vecumposmu ap 65 gadiem.

4. Tie, kam šobrīd ir 55-65 gadi, ir pirmie, kas cilvēces vēsturē izdzīvo šo laiku. Pirms tam tā nebija, jo novecošana sākās daudz agrāk.

5. Tuvākajās desmitgadēs 50-75 gadus veci cilvēki kļūs par visdaudzskaitlīgāko grupu pasaulē.
Mēs ļoti reti aizdomājamies par to, ka savā dzīvē sekojam programmai, kuru sastādījušas iepriekšējās paaudzes. Tāpat kā visas grāmatas, filmas un mācību grāmatas mūsu bērnībā bija uzrakstījuši iepriekšējo paaudžu cilvēki.

Taču iepriekšējām paaudzēm nebija priekšstata par dzīvi pēc 50, jo nekāda dzīve pēc 50 nebija paredzēta.

Taču statistika liecina par to, ka šodienas 50-55 gadīgajiem vecums sāksies tikai ap 80 gadiem.
Par to var tikai priecāties.

Šī paaudze ir saņēmusi dāvanā veselus 25 (!) aktīvas dzīves gadus!

Taču ir viena problēma: neviens nav iemācījis, kā izmantot šo dāvanu. Rezultātā daudzi savas nezināšanas pēc piekrīt priekšlaicīgai novecošanai, riskējot pazaudēt šos 25-30 gadus, kuri būtu varējuši kļūt par pašu laimīgāko dzīves posmu (un tas nav pārspīlējums).

Pēc 50 gadiem iestājas brīnišķīgs dzīves posms, kad jums ir laiks, veselība, iespējas, brīvība no pienākumiem, bagāta pieredze un vesels pusgadsimts līdz vecuma iestāšanās brīdim!
Netērējiet šo laiku “pa tukšo”, lai nenākas nožēlot!

Jums atveras neierobežotas iespējas: jauni hobiji, jauni iespaidi un piedzīvojumi, jauna karjera, mīlestība, jauni ceļojumi…. Un jauno iespaidu kvalitāte pārspēs visu, ko zinājāt jaunībā, kad bijāt nepieredzējuši un atradāties savu pienākumu gūstā.

Dzīve tikai tagad sākas pa īstam!

Avots: psyforme.com
Foto: https://theageofhappiness.com (Vladimira Jakovļeva projekts cilvekiem briedumā)
Tulkoja: Ginta FS

Apziņa būvē attiecības

“Visi rītdienas ziedi ir šodienas sēklas” (с)

Kāds ir pats apziņas attīstības līmenis, tādas attiecības tiek būvētas. Bērnišķīga apziņa pieaugušā vecumā ir kritiska, trauksmaina, neuzticēšanās un bezpalīdzības pilna. Tā ir kategoriska, slikti saprotas vai strīdās ar realitāti, taču tic ideāliem, liekot tos tālu aiz horizonta.

Vientulības bailes mudina uz atkarīgām attiecībām: emocionālā iemīlēšanās un seksuālā tieksme tiek uztvertas kā mīlestība.

Nepietiekams briedums meklē kā sevi nostiprināt, pabarot, stingri testējot citus, gaidot no tiem kompensāciju: no draugiem, ģimenes, partneriem un dažādiem notikumiem. Nosliece uz drāmu, biežas vilšanās un nedrošas izvēles, kurām trūkst spējas atšķirt saderību no nesaderības, ir iemesli neapmierinātībai ar savu dzīvi.
Nobriedusi apziņa ir mierīga, saprātīga, labi adaptējas realitātē un ir spējīga to ietekmēt. Viens no brieduma kritērijiem ir attīstītas jūtas, nevis zināšanas vai pieķeršanās statusam. Nobriedusi apziņa iziet ārpus normām, pāraugot tās, tā nestrīdās, necīnās, taču necenšas atbilst vispārpieņemtajiem standartiem. Briedums ir pašpietiekams.

Cilvēka attiecības ar realitāti būvējas vispirms jau tādēļ, lai apmierinātu savas vajadzības. Dažāda tipa apziņām būs atšķirīgas vajadzības – šis apstāklis ietekmē vispārpieņemto normu mainību. Tieši tāpēc apstākļi, kas rodas ap dažādiem cilvēkiem, spēlē milzīgu lomu viņu attīstībā, stimulē tos pieņemt jaunus lēmumus, liek kaut ko mainīt savā pasaules uztverē.

Cilvēks aug kopā ar tiem notikumiem, kurus pārdzīvo sava dzīvē. Notikumi piedāvā dažādas lomas, taču vairums apstājas tikai pie divām: būt pasīvam vai aktīvam.

Aktīvā pozīcija ļauj cilvēkam spēlēties ar apstākļiem, lai saņemtu atpakaļsaiti: kā mana iekšējā pasaule ietekmē ārējo. Un reizē ar izvērtēto pieredzi atnāk interesanti secinājumi…

Apstākļiem nav būtiskas nozīmes, svarīga ir TAVA ATTIEKSME pret tiem. Tava attieksme rada tavu pasaules bildīti, caur kuru tu ar tiem sazinies.

Tava attieksme ļoti labi ir redzama tad, kad tu vērtē cilvēkus un notikumus.
Tava attieksme ir jūtama caur tavu garastāvokli un emocijām.
Tava attieksme vienmēŗ ir tavas reakcijās un darbībās: cik ļoti apzināts tu esi, vai arī tev viss notiek pēc inerces.
Tava attieksme ir redzama tavos spriedumos un secinājumos. Tavi vārdi noformē stilu un pieeju visam tam, kam tu pieskaries un centies paust savu attieksmi…
Tava attieksme pret pasauli padara tevi par to, kas tu esi tieši šobrīd.

Pārvērtību fenomens slēpjas ļoti vienkāršā lietā: kad cilvēks maina savu attieksmi, vinš mainās pats.

Tad pasaule ap viņu mainās tā, kā viņš pats to ir spējīgs uztvert…
Pati uztvere atspoguļo satura kvalitāti indivīda pasaules uzskata paletē: vai nu tā ir melnbalta, vai krāsaina; vai nu maziņa izmēros vai ļoti plaša; vai virspusēja, vai arī tai ir dziļums…

Cilvēka pasaules uzskats vai nu dubultojas un ir saistīts ar kaut ko, kam viņš tic vai no kā ir atkarīgs, ko viņš identificē ar sevi. Vai arī tas ir viens vesels, kur galvenais Personāžs ir pats CILVĒKS, bet dažādās zināšanas, pārdzīvojumi, uzkrātā pieredze ir tikai viņa paša radošums.

Un es pats ar šo visu būvēju attiecības: veselā apziņā tās vienmēr ir apzinātas, polarizētā – neapzinātas. Tāpēc atbildība par to, ar ko es pats vēl netieku galā ātri tiek pārnesta uz kādu citu, līdz brīdim, kamēr  atnāk nepieciešamība nomainīt iestrēgušo neapmierinātību, mainot savu attieksmi pret savas dzīves mācībām.

“Pēc apgaismības  tev nebūs problēmu ar pasauli. Savukārt pasaulei būs problēmas ar tevi, jo tu būsi pārstājis to izklaidēt” (с)

Nes sevī labklājības enerģiju…
Necīnies ar trūkumu, deficītu un problēmu…
Nesapņo par pārpasaulīgu bagātību kas nokritusi no debesīm. izej no galējībām. Tās visas ir lomu spēles. Ja ir bailes – tās noteikti pastiprināsies. Ja ir uzticēšanās, tā pievilks visu nepieciešamo.

Ļauj, lai atnāk tieši tik daudz labklājības, cik tev tas ir vajadzīgs, cik tu spēsi apgūt.
Saskaņota apziņa atklāj dzīves meistarības gudrību.

Ļauj labklājībai kalpot sev vislabākajā veidā. Sajūti šīs unikālas enerģijas, tās ir Radīšanas un Radošuma centrs.

Drošība ir tikai manī pašā un Es atļauju SEV jaunas attiecības pašam ar sevi. Mana apziņa pievelk labklājības enerģijas tikai tāpec, ka es to ATĻAUJU!

Autors: Svetlana Orija
Avots: https://5dreal.com
Tulkoja: Ginta FS
Ilustrācija: Inna Belle “Labklājība”

Laiks padara mūs skaistākas

Domājot par sievietes skaistumu, es vienmēr atceros parunu par to, ka ir “agrie ziedi un ir ziedi – vēlie”. Vieni jau piedzimst tādi blondi skaistuļi, ka uzreiz ir skaidrs: viņai lemts būt zvaigznei. Citu skaistums neatveras uzreiz un – ne drīz, bieži vien ap 30 gadiem – caur gadiem, mīlestību, dzemdībām, ilgu ceļu pie sevis un miera Dvēselē.
…Es fotogrāfēju 17 gadīgas sievietes. Tūkstošiem stundu retušēšanas deva man iespēju milimetru pa milimetram izzināt sievietes ķermeni. Asos atslēgas kaulus, smalkos pirkstus, nervozās lūpas. Dzimumzīmes, tetovējumus… un bailes, kas rodas katrai, kad tā attopas otrā objektīva pusē – bailes satikties ar to savu daļu, par kuru tu neko nezini un negribi zināt.
Uz bildītēm gribas sevi redzēt skaistu un trauslu, kā glancētajos žurnālos. Nedudz no liktenīgās – tādu, kuras dēļ zaudē galvu. Tādu, kura nekad neko nelūdz, negaida, nebaidās laika un aiziet pirmā. Viņas acīs atspoguļojas lielpilsētas ugunis, bet ķermenis ir tvirts un juteklisks. Vīriešu krekls uz viņas kailā ķermeņa izskatās labāk, kā jebkura melnā vakarkleita, bet vieglās zilbaltās ēnas zem acīm ir ēnas no garajām skropstām, nevis piecas stundas miega vai sēras pec nebijušā.
Tādu grūti iedomāties visu nakti raudošu, kad no rīta seja parvēršas par ādas un asaru maisījumu, un vajadzīga vesela diena, lai atkoptos, lai arī negribas zvanīt un melot un prasīt brīvdienu, vārīt stipru tēju un ilgi skatīties griestos, ieklausoties, kā iekšā pēkšņi viss ir kļuvis kluss un tukšs.
Tādu grūti iedomāties šādā situācijā – taču starp mums nav nevienas, kura nebūtu gājusi tam cauri. Kura nebūtu sevi atradusi vannas istabā, slīdošu gar sienu klusā histērijā kādā tumšā naktī, kad esi vairāk līdzīga aizšautam plīša zaķim ar koka pogām acu vietā, un galīgi nelīdzinies tai, kura neko nelūdz, negaida, nebaidās laika un vienmēr aiziet pirmā…
Neviena no tādām naktīm nepazūd, neatstājot pēdas.
Neviens no zvaniem, kad “abonents ir nesasniedzams vai atrodas ārpus uztveršanas zonas”, bet viņam taču bija jāpiezvana vēl pirms pāris stundām.
Neviens rīts, kad pamosties baigā klusumā, laulības gultā un no tukšajiem palagiem vējo nodevība – aukstums velk tieši uz mugurkaula tā, ka šķiet: dzīve priekšā vēl tik gara, bet tu jau esi Grenlande, temperatūra iekšienē krīt un dreifē ledus kalni.
… Tajā pusē objektīvam tu daudz runā, vēl vairāk – klausies. Un, ja klausies pietiekami labi, var iemācīties lasīt ķermeni – kā grāmatu: redzēt skumjās un laimīgās nodaļas, kādā atstātas piezīmes. Galvenais – sķirstīt tās saudzīgi.
Neatlocīt stūrus.
Un, ziniet, ko es vēlos teikt? Mēs esam skaistas. Ar visām mūsu plaisām un negludumiem. Tāpēc, ka tie visi ir par mūsu dzīvi, ceļu mājup, par daudzajām ceļa jūdzēm, nogurušo eņģeli aiz pleca, ataugušajām ģimenes saknēm.
Par visiem šiem velna borščiem, ar rokām mazgātajiem autiņiem, ar eļļu noķepušajām virsmām. Par visām mūsu grūtajām izvēlēm, “jā” un “nē””. orgasmiem un drebuļiem. Par to, kā pienāk ziema, kamēr tu brauc metro, par paģirām no rīta, par ar lielu prieku neatbildētajiem zvaniem, ar tadu nožēlu neatbildētajām īsziņām. Par sāpēm mugurā, par sakaltušajām kontaktlēcām, vientuļajiem Ziemasvēkiem uz plikas grīdas, Šarloti, kuru nav kam apēst – tas esam visas mēs, tas ir par mums. Tieši tāpat, kā par tiem mirkļiem, kad ļoti asi izjūtam, ka esam dzīvas, laimīgas – tādas caurspīdīgas un vieglas, starojošas…
Lūk, par to un tieši tam! – krunciņas un plaisas, nepilnības un raupjums, lai būtu kur aizķerties – aiz Dzīves un Otra, un sakrist un saaugt, pāraugt – viens vienā.
Tā, skatoties savās plaukstās es redzu nevis prāta un sirds līnijas, bet savijušos diedziņus:
lūk, skarbais, asais, stiprais, ar to esmu piesieta vīram;
lūk maigais, smalkais un zīdainais, tā ir mana meita.
Pētot dzīves pēdas ķermenī, es redzu pagātni.
Pieņemot šīs pēdas ķermenī, es kļūstu vēl skaistāka kā vakar.

Autors: Olga Primačenko
Tulkoja: Ginta FS