Vai vajag sevi kaunināt?

Atklājot savas bērnišķīgās izpausmes, savas brūces un savu brieduma trūkumu… atkal un atkal sastopoties ar savu neapzinātību un faktu, ka tu emocionāli, iespējams, stipri atpaliec no sava fiziskā vecuma… Īsāk sakot, pats ļaunākais, ko šajā gadījumā vari darīt, – sākt sevi kaunināt un steidzināt.

Teikt sev: “Man jau ir 30, 35, 40, 45…) gadi un laiks beidzot sākt nodarboties ar kaut ko nopietnu, cik var bremzēt un būt bērns. Citi jau, lūk, cik tālu tikuši, bet kur esmu es?…” Tas ir apmēram tas pats, ko bērnībā mums teica pieaugušie, salīdzinot mūsu neveiksmes ar citu bērnu veiksmēm un sasniegumiem. Kurš no mums ko tādu sev saka?

Principā, bērnu salīdzināšana pēc nesalīdzināmiem parametriem un cenšanās paātrināt dabisko attīstības gaitu ir ļoti liela mūsu audzināšanas kļūda. Centieni forsēt sevis meklēšanu – tas arī ir tieši tas, kas bremzē vairāk par visu. Bremzēja jau bernībā, kad to darīja pieaugušie, un bremzē arī pieaugušo vecumā, kad to darām mēs paši ar sevi.

Bērnisķīgā un vēl nenobriedusī personības daļa prasa atbalstu un pacietīgu uzmanību. Apceri un pieņemšanu. Ja to steidzināt un kaunināt, tā dažkārt sastingst kauna un vainas sajūtā vai bezspēcīgā aizkaitinājumā uz visu apkārt. Un tāpēc vienalga kaut kad nāksies atgriezties pie sava iekšējā bērna, sākot pacietīgi un līdzjūtīgi atbalstīt un gaidīt, dodot tam laiku. Dot tam laiku iepazīt pasauli savā ritmā. Un labāk to izdarīt tagad nevis vēlāk.

Labāk apstāties 35 un tomēr izdzīvot svarīgos momentus lēnām, nevis paslēpt tos zem paklāja, lai atkal izvilktu tos ap gadiem 40. Vari apstāties tur, kur šobrīd esi un sākt iecietīgi izturēties pret sevi.

Iecietība darbojas daudz labāk nekā kaunināšana un centieni dzīt sevi un ātri aizaugt līdz vēlamajam vecumam. Iecietība un mierīgs jautājums: “Kādu nākamo soli es varu spert tieši no šīs vietas? Kurp un kā?”

Nevis gigantisku izrāvienu, bet vienu soli, vienkāršu, jūtamu un reālu. Bet pēc tam vēl vienu…

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iemācīties sarunāties, klausīties un dzirdēt

Vīrietis un sieviete, kuri prot nopietni un godīgi sarunāties, ir labākie psihologi viens otram. Ja vien viņi var atklāti sarunāties un noskaidrot to, kas notiek.

Ko tu vēlies, ko es vēlos, ar kādām sajūtām tu dzīvo, ar kādām dzīvoju es, ko tu no manis sagaidi, ko es sagaidu no tevis – tie ir elementāri jautājumi, kurus izrunājot atkritīs puse problēmu un ikdienas nesaskaņu. Ir tikai jāsaņemas drosme, lai sāktu par to runāt.

Protams, ir vajadzīgas gudras metodes un grāmatas. Taču tās nesniegs cerēto efektu, ja jūs neiemācīsieties viens ar otru runāt.

Vadims Kurkins
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība nav nekāda lētā prece

Mīlestība nav nekāda lētā prece. Pie tās cilvēki iet visu mūžu.
Mīlestību mācās visdažādākajās dzīves situācijās, turklāt ilglaicīgās, tuvās attiecībās.
Mīlestība nav tas, kas pēkšņi uzkrīt uz galvas kā pirmais sniegs. Mīlestībai mēs nobriestam pamazām atsakoties no sava egoisma.
Tāpēc cilvēkiem, kuri gatavojas šķirties, sākumā vajadzētu vienam otru iepazīt, pēc tam iedraudzēties, un pēc tam jau iemīlēt vienam otru.

Vairums pāru šo domu uztver skeptiski, bet tas ir tas, kā mēs dzīvojam.

Kamēr mēs domāsim, ka mīlestība ir zefīrs šokolādē, mēs nesapratīsim, kas ir Mīlestība.

Mīlestībai ir vairākas garšas, tajā ir saldums, sāļums, asums, sūrums un pat rūgtums. Ja šķiet, ka “mīlestība ir beigusies”, esi mierīgs, tā vēl nemaz nav sākusies.

Marina Targakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pienāk tāds laiks

Foto cottonbro

Agri vai vēlu mēs visi dzīvē nonākam līdz pārsātinājuma punktam ar visa veida cilvēciskajām attiecībām.Tas var notikt rīt vai aizparīt, nākamgad vai pēc paris gadiem. Tādu stāvokli es saucu par briedumu. Manuprāt tas gan skan pārāk skaļi.

Viss ir daudz vienkāršak: tu saproti, ka viss, kas noticis, kas var notikt, vairs neaizskar tevi tik dziļi. Ne jau tāpēc, ka tu būtu uzaudzējis biezu ādu. Vienkarši tevī ir tik daudz dažādu veidu attiecību, ka jaunām nav vietas.

Un tad tu tām ej garām, līdz kaklam piepildīts un viscauri ievainots, taču spēcīgs un pārliecināts par savu bagātību.  

Tevi ne ar ko vairs nevar pārsteigt, tev arī nav vajadzīgs nekas īpašs, tikai pats mazumiņš, bet īsts.

Pārsātināts it visā, tu meklē tikai vienu – mieru. Tu esi gatavs atdot savu mīlestību, pret pieskārienu klusumā, kad vārdi ir lieki, bat balsis aizbiedē gribu. Tu gribi draudzību, bet tādu, kad klusēšana ir daiļrunīgāka par jebkuriem vārdiem, bet rīcība pierāda to, ko ar vārdiem pierādīt nevar.

Ir pagājis skaņu laiks. Tagad tu smaidi dzeltenajām rudens lapām peļķēs uz melnā asfalta, tu sajūsminies par sava senā drauga izvēli, kurš pamezdams visas savas svarīgās lietas, skrien no otra pilsētas gala pie tevis, lai kopā siltā virtuvē apēstu picu.
Tagad tu attiecībās novērtē nevis to, ko saņem un atdod, bet to, ka vienkarši esat kopā.

Elčins Safarli “Man tevi apsolīja”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad divi nobrieduši cilvēki mīl viens otru

Galvenā problēma pāra mīlestībā ir tā, ka viens no partneriem parasti nav pietiekami nobriedis.
Ja tu esi psiholoģiski un garīgi nobriedis cilvēks, tu nekad neiemīlēsies bērnā. Nobriedušam cilvēkam ir pietiekami sava veseluma lai būtu viens.

Kad nobriedis cilvēks atdod savu mīlestību – viņš vienkārši dod, viņš izjūt pateicību par to, ka tu to esi pieņēmis, nevis otrādi. Viņš negaida, kad tu būsi pateicīgs par to, viņam tava pateicība nav vajadzīga. Viņš pateicas tev par to, ka tu esi pieņēmis viņa mīlestību.

Kad divi nobrieduši cilvēki mīl viens otru, notiek viens no dzīves lielākajiem paradoksiem, viena no skaistākajām parādībām: viņi ir kopā, bet tajā pat laikā bezgalīgi vientuļi. Viņi ir tik ļoti kopā, ka gandrīz ir viens vesels, bet viņu vienotība nesagrauj viņu individualitāti – faktiski, tā to palielina, viņi kļūst vēl vairāk individuāli.

Divi nobrieduši cilveki viens otram palīdz kļūt brīvākiem. Nav nekādas politikas, nekādas diplomātijas, nekādu centienu vienam otru pakļaut. Kā gan tu vari censties pakļaut cilvēku, kuru mīli? Tikai padomā – pakļaušana ir naida, dusmu, ļaunuma suga. Kā vispār var iedomāties pakļaut cilvēku, kuru tu mīli?

Viņu individualitātes nesajaucas – tās pastiprinās.

OŠO “Briedums”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Un pienāk brieduma laiks…

Pienāk laiks, kad tu vairs nevari būt tāda naiva.
Un pat nedaudz apskaud tos, kuri var…

Vairs neliec pulksteni uz sešiem rītā ar cerību, ka pamodīsies. Nepamodīsies!
Pārstāj domāt, ka reiz pabeigsi visas savas lietas un atslābināsies. Atlicināsi tam atsevišķu laiku.

Un te nu atklājas, ka spriedze ir iekšpusē, nevis ārpusē.
Pārtrauc pieņemt pasīvu agresiju par izturētību vai dzīves gudrību.
Sit tur, kur jāsit.
Un, izrādās, ka iemeslu nemaz nav tik daudz.

Tu pareiz uztver klātesamību un nejauc to ar klātneesamību.
Jo klātesamība ir sarežģīti. Vairums ir klātneesošu cilvēku.

Sāc uzticēties savai intuīcijai.

Atpazīsti vilkus aitas ādā.
Pat ļoti dārgā ādā.
Pat tad, ja daudzi neatšķir.
Pat tad, ja visi vārdi ir pareizi un rekomendāciju vēstules kārtībā. Skaties uz smaidu un saproti, par ko tas stāsta. No viena smaida sažņaudzas kulaki un elpa apstājas, bet no cita – sirds atveras.

Pārstāj uztvert apbrīnu par mīlestību un aizsargājošu vilinājumu par patiesu interesi.
Redzi caur un cauri, dziļi.
Redzot skaisto, atceries par briesmīgo, un savieno to visu vienā cilveciskajā, daudzšķautņainajā.

Vairs netēlo labo feju vai slikto raganu, bet atzīsti sevī parasto brīnumdari, burvi atbilstoši noskaņojumam.

Pēc lidmašīnas nosēšanās pie izejas ļoti mierīgi palaid visus garām.
Jo zini, ka visi steidzīgie vienalga tevi sagaidīs autobusā. Saproti, ka pat revolūcija pagaidīs, kamēr tu nolakosi nagus un pabarosi savus mīļos. Un pagaidīs.

Sāc gribēt, lai ir abpusēji.
No tuvajiem un no sevis. Bet, pirmkārt, jau no sevis.

Pacel roku un atver muti, lai pēc ieraduma uzbļautu vai uzsistu, bet apstājies sekundes laikā, atrodot spēku jaunai izvēlei… Un saki: “Man šobrīd ir grūti to atzīt un pat redzēt tavu taisnību”.

Ej tur, kur nevis nav problēmu, bet tur, kur skaidrāk un dziļāk.

Ļauj sev dusmoties uz cilvēkiem, bet pārstāj viņiem atriebties, zinot, ka Visums ar to tiks labāk galā kā tu.

Runā no sirds, un pēkšņi tevi dzird.
Bet, ja sirds klusē, arī tu klusē.

Mazāk šaubies par savu taisnību, un paliec redzoša un dzirdoša. Atbildi par savu viedokli un zaudē interesi kādam kaut ko pierādīt. Pārstāj meklēt ārējo orientieri un absolūto patiesību. Sāc salīdzināt iekšējo un ārējo, noskaidrojot saskares punktu.

Pārstāj nenovertēt tos, kuri tev nepatīk.
Meklē veidus, kā viņiem blakus izaugt.
Bet, galvenais, pārstāj nenovertēt un kaunināt sevi.

Vari pieiet un izturēt. Pārjautāt, paskaidrot vēlreiz un atzīt to, ka tev nebija taisnība.

Pārstāj ciest un uztraukties par to, ka esi nokritusi, bet vienkārši piecelies un ej tālāk.

Zini, ka ikvienu sajūtu var pārciest laikam ejot un uzticoties savai dabai.

Sāc saprast, ka veiksme, radošums, un būt bērnu vecākam, ir kļūdu ceļš, kuras var pieļaut par vienu vai citu cenu, saņemt savu pieredzi un turpināt.

Kļūdas vairs nesit tik sāpīgi, jo tās nelido taisni sejā no tavas pašas stingri nospriegotās perfekcionisma “kaķenes”.

Tas viss kaut kad atnāk.
Labāk agrāk nekā vēlāk.
Labāk ar tādu pieredzi, kura pat tad, ja atstās rētas, vismaz nenogalinās. Liks vilties taču ne navējoši.
Paņems tavu jaunību, taču uzdāvinās prasmi uzturēt formu.
Un baudīt savu briedumu.

Aglaja Datešidze
Ilustrācija: Tertia du Toit
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kur sevi meklēt

Daudzi cilvēki, neskatoties pat uz solīdo vecumu un sirmiem deniņiem, psiholoģiski nemaz nepiedzimst.

Viņi ir atkarīgi, nespēj izvēlēties, kas tieši viņiem der, apjūk milzīgajā pasaules piedāvājumu klāstā, apstājas svešos uzstādījumos un noteikumos “kā pareizi dzīvot”.

Viņi tā arī nesatiekas ar sevi. Un tā nav nekāda katastrofa.

Žēl tikai, ka arī laimes nav…
Nav radošuma. Nav fantāzijas lidojuma.

Nav sajūtas, ka dari pa savam un, ka tu pats esi sev saimnieks.

Nav pārliecības par partneri, ģimeni, profesiju.
Nav nekāda priekšstata par to, ko gribās un kā pie tā nonākt.

Nav īstas tuvības un dziļu attiecību.
Nav spējas izdzīvot sarežgītas jūtas.

Nav labsajūtas no tā, ka tagad, šajā mirklī tu dzīvo savu, neatkārtojamo, unikālo un tikai tev vienam zināmo dzīvi.

Šie cilvēki staigā, elpo, guļ, strādā, dzemdē bērnus. Un absolūti nesaprot, kam visi šie dzīves svētki vispār ir vajadzīgi.

Vai gluži otrādi – uz galvas metas katrā kārdinājumā. Lai tik tālāk no iekšējā tukšuma. Dažkārt briedums neiestājas reizē ar vecumu. Un tikšanās ar sevi kļūst par izvēles jautājumu.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai pietiktu laika

Psihoterapijā ir nobriešanas periods (ne tikai psihoterapijā, bet arī dzīvē), kad pārstāj redzēt skaistumu, toties redzi ļoti daudz simptomu: šķību kaklu, izvalbītas acis, iekritušas krūtis, izstumšanu, projekcijas, pārneses. Un ar to visu gribās strādāt.

Un tā 10 gadus, vai vairāk. Tas ir mokoši! Tu pārstāj lasīt klasiķus un iet uz teātri. Tur taču ir viss sāpīgais, bet tev tā visa tāpat darbā pietiek.

Bet vienā momentā tu samierinies. Paliec maigāks un pārstāj sevi sāpināt par pasaules nepilnību. Kļūsti viedāks.

Un pēc tam pēkšņi atkal sāc redzēt šo pašu skaistumu. Bet jau daudz apjomīgāk. Neatceļot neko no tā, ko zini, vienkārši atkal redzi detaļas, jēgu, likteņus, sejas, plecus, kaklus, lāpstiņas, skulptūru pietūkušās vēnas Aleksandra parkā… Jo nekas neeksistē, izņemot detaļas. Un arī simptomus redzi, un sevi, un otru, un mīli un dusmojies un vienlaikus skumsti. Un viss ir tik apjomīgs. Un, protams, visā šajā burzmā mīli daudz vairāk. Un katra detaļa, katrs kauliņš, dzīsliņa, piliens var kļūt par tavas mīlestības pieskāriena punktu.

Galvenais, lai pietiktu laika.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS

Nepieklājīgi vienkāršās lietas

Manā izpratnē uz briedumu norāda nepieklājīgi vienkāršas lietas.
Tā ir spēja parūpēties pašam par sevi.
Esi izsalcis? Paēd.
Tev ir auksti? Sasildies.
Caurvējš? Pārsēdies.
Sāp? Neciet.
Mīli? Pasaki.
Nemīli? Vēl jo vairāk, pasaki.
Slikti? Izdari tā, lai kļūtu labāk.
Labi? Nepaskrien garām.
Vienkārši apstājies un baudi.
Dara sāpīgi?
Pievērs tam viņu uzmanību.
Nedzird?
Pamēģini vēlreiz.
Atkal nedzird?
Zaudē.
Iemācies dot.
Un tas nav par naudu.
Pavisam, ne par naudu.
Puika kļūst par vīrieti, arī tad, kad pārstāj tikai patērēt.
Iemācies dot.
Meitene kļūst par sievieti, arī tad, kad pārstāj tikai atdot.
Iemācies ņemt.

Un beidzot iemācies atšķirt vajadzību un mīlestību.
Neaizsargātību un vājumu.
Rūpes un aizbildnību.
Laipnību un pakļautību.
Uzticību un muļķību.
Agresiju un vardarbību.

Es domāju, ka daudzi to jūt neapzināti.
“Sirdi neapmānīsi…” – atceries?
Tas ir tieši par to.
Taču daudzi neatrod sevī spēkus tajā atzīties.
Piemēram tajā, ka viņu stāsts nav par Mīlestību.
Bet, par vajadzību.
Briedumu tāpat kā muskuļus ir jātrenē.
To var uzaudzēt.
Ir tikai jāsaprot, kāpēc tev to vajag.

© Igors Larins
FOTO: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

 

Mana Dvēsele steidzas

Es paskaitīju savus gadus un atskārtu, ka man atlicis mazāk laika dzīvei, nekā esmu jau nodzīvojis.
Es jūtos kā bērns, kurš laimējis konfekšu kārbu: pirmās apēd milzīgā steigā, taču tad, kad saprot, ka palikušas tikai nedaudzas, sāk tās ēst ar patiesu baudu, izgaršojot katru kumosu.
Man nav laika bezgalīgām konferencēm, kurās tiek izskatīti noteikumi, likumi, procedūras un iekšējās kartības noteikumi, zinot, ka nekas no tā netiks sasniegts.
Man nav laika paciest absurdus cilvēkus, kuri uzvedas neatbilstoši savam vecumam.
Man nav laika cīņai ar viduvējībām. Es nevēlos būt sapulcēs, kurās tiek uzpumpēts ego.
Es neciešu manipulatorus un oportūnistus. Mani uztrauc skaudīgi cilvēki, kuri cenšas diskreditēt talantīgos un spējīgos, lai sagrābtu to pozīcijas, talantus un sasniegumus.
Man palicis pārāk maz laika, lai apspriestu virsrakstus. Es to nevēlos, jo mana Dvēsele steidzas. Pārāk maz palicis konfekšu manā kastē.
Es vēlos dzīvot ar cilvēkiem, kuri ir ļoti cilvēciski. Cilvēki, kuri spēj pasmieties par savām kļūdām, kuriem ir savi sasniegumi. Cilvēki, kuri saprot savu sūtību un neslēpjas no saviem pienākumiem. Tie, kuri aizstāv cilvēka pašcieņu un grib būt patiesības, taisnīguma un taisnības pusē. Tas ir tas, kas padara dzīvi cienīgu.
Es gribu būt starp cilvēkiem, kuri zin, kā pieskarties citu sirdīm. Cilvēki, kuri ir iemācījušies izaugt caur smagiem dzīves sitieniem un ir saglabājuši maigus Dvēseles pieskārienus.
Jā, es steidzos dzīvot ar intensitāti, kuru spēj dot tikai briedums.
Es cenšos netērēt velti nevienu no konfektēm, kuras man ir atstātas. Es esmu pārliecināts, ka tās būs vel garšīgākas par tām, ko esmu jau apēdis.
Mans mērķis ir sasniegt beigas, esot mierā pašam ar sevi, maniem mīļajiem un savu sirdsapziņu.
Jūs domājāt, ka jums ir divas dzīves, bet pēkšņi saprotat, ka jums bija un ir tikai viena.
Autors: Mario de Andrade, dzejnieks, rakstnieks, esejists, muzikologs, viens no brazīļu modernisma pamatlicējiem.

Paldies Svetlanai Dubrovai
Tulkoja: Ginta FS