Laiks padara mūs skaistākas

Domājot par sievietes skaistumu, es vienmēr atceros parunu par to, ka ir “agrie ziedi un ir ziedi – vēlie”. Vieni jau piedzimst tādi blondi skaistuļi, ka uzreiz ir skaidrs: viņai lemts būt zvaigznei. Citu skaistums neatveras uzreiz un – ne drīz, bieži vien ap 30 gadiem – caur gadiem, mīlestību, dzemdībām, ilgu ceļu pie sevis un miera Dvēselē.
…Es fotogrāfēju 17 gadīgas sievietes. Tūkstošiem stundu retušēšanas deva man iespēju milimetru pa milimetram izzināt sievietes ķermeni. Asos atslēgas kaulus, smalkos pirkstus, nervozās lūpas. Dzimumzīmes, tetovējumus… un bailes, kas rodas katrai, kad tā attopas otrā objektīva pusē – bailes satikties ar to savu daļu, par kuru tu neko nezini un negribi zināt.
Uz bildītēm gribas sevi redzēt skaistu un trauslu, kā glancētajos žurnālos. Nedudz no liktenīgās – tādu, kuras dēļ zaudē galvu. Tādu, kura nekad neko nelūdz, negaida, nebaidās laika un aiziet pirmā. Viņas acīs atspoguļojas lielpilsētas ugunis, bet ķermenis ir tvirts un juteklisks. Vīriešu krekls uz viņas kailā ķermeņa izskatās labāk, kā jebkura melnā vakarkleita, bet vieglās zilbaltās ēnas zem acīm ir ēnas no garajām skropstām, nevis piecas stundas miega vai sēras pec nebijušā.
Tādu grūti iedomāties visu nakti raudošu, kad no rīta seja parvēršas par ādas un asaru maisījumu, un vajadzīga vesela diena, lai atkoptos, lai arī negribas zvanīt un melot un prasīt brīvdienu, vārīt stipru tēju un ilgi skatīties griestos, ieklausoties, kā iekšā pēkšņi viss ir kļuvis kluss un tukšs.
Tādu grūti iedomāties šādā situācijā – taču starp mums nav nevienas, kura nebūtu gājusi tam cauri. Kura nebūtu sevi atradusi vannas istabā, slīdošu gar sienu klusā histērijā kādā tumšā naktī, kad esi vairāk līdzīga aizšautam plīša zaķim ar koka pogām acu vietā, un galīgi nelīdzinies tai, kura neko nelūdz, negaida, nebaidās laika un vienmēr aiziet pirmā…
Neviena no tādām naktīm nepazūd, neatstājot pēdas.
Neviens no zvaniem, kad “abonents ir nesasniedzams vai atrodas ārpus uztveršanas zonas”, bet viņam taču bija jāpiezvana vēl pirms pāris stundām.
Neviens rīts, kad pamosties baigā klusumā, laulības gultā un no tukšajiem palagiem vējo nodevība – aukstums velk tieši uz mugurkaula tā, ka šķiet: dzīve priekšā vēl tik gara, bet tu jau esi Grenlande, temperatūra iekšienē krīt un dreifē ledus kalni.
… Tajā pusē objektīvam tu daudz runā, vēl vairāk – klausies. Un, ja klausies pietiekami labi, var iemācīties lasīt ķermeni – kā grāmatu: redzēt skumjās un laimīgās nodaļas, kādā atstātas piezīmes. Galvenais – sķirstīt tās saudzīgi.
Neatlocīt stūrus.
Un, ziniet, ko es vēlos teikt? Mēs esam skaistas. Ar visām mūsu plaisām un negludumiem. Tāpēc, ka tie visi ir par mūsu dzīvi, ceļu mājup, par daudzajām ceļa jūdzēm, nogurušo eņģeli aiz pleca, ataugušajām ģimenes saknēm.
Par visiem šiem velna borščiem, ar rokām mazgātajiem autiņiem, ar eļļu noķepušajām virsmām. Par visām mūsu grūtajām izvēlēm, “jā” un “nē””. orgasmiem un drebuļiem. Par to, kā pienāk ziema, kamēr tu brauc metro, par paģirām no rīta, par ar lielu prieku neatbildētajiem zvaniem, ar tadu nožēlu neatbildētajām īsziņām. Par sāpēm mugurā, par sakaltušajām kontaktlēcām, vientuļajiem Ziemasvēkiem uz plikas grīdas, Šarloti, kuru nav kam apēst – tas esam visas mēs, tas ir par mums. Tieši tāpat, kā par tiem mirkļiem, kad ļoti asi izjūtam, ka esam dzīvas, laimīgas – tādas caurspīdīgas un vieglas, starojošas…
Lūk, par to un tieši tam! – krunciņas un plaisas, nepilnības un raupjums, lai būtu kur aizķerties – aiz Dzīves un Otra, un sakrist un saaugt, pāraugt – viens vienā.
Tā, skatoties savās plaukstās es redzu nevis prāta un sirds līnijas, bet savijušos diedziņus:
lūk, skarbais, asais, stiprais, ar to esmu piesieta vīram;
lūk maigais, smalkais un zīdainais, tā ir mana meita.
Pētot dzīves pēdas ķermenī, es redzu pagātni.
Pieņemot šīs pēdas ķermenī, es kļūstu vēl skaistāka kā vakar.

Autors: Olga Primačenko
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Es nebūšu vienkāršāka. Atļaut būt sev sarežģītai

«Esi vienkāršāka!» – pamāca padomdevēji: visbiežāk – nelūgtie. Viņus var saprast: jo tu esi vienkāršāka, jo izdevīgāka viņiem. Šo padomu var ņemt verā, un var arī atļaut sev būt sarežģītai un gūt no dzīves baudu, esot tieši tādai. 

Pēc 40 gadiem es sāku saudzēt savu ādu un uz jūru eju tikai vakaros. Šovasar, iestājoties tumsai, skalojot savu peldkostīmu, es ieraudzīju jāņtārpiņus. Viens no tiem aizķērās manā gredzenā un kādu laiku turpināja spīdēt, līdz vilnis to aizskaloja. Tas bija tik skaisti. Jūra vizuļoja. es pasaucu meitu, un mēs abas priecājāmies par šo brīnišķīgo skatu, un atcerēsimies to vēl ilgi….

«Es neesmu skumjš, es esmu sarežģīts, – teica doktors Hauss, – meitenēm tas patīk.».

Un tā ir taisnība. Taču tostarp sarežģītos (īpaši sarežģītās sievietes), ļoti bieži jauc ar skumjajām, drūmajām, un, kas vēl sliktāk – ar nelaimīgajām. «Cik tev viss ir sarežģīti!» – saka aizvainotā tonī un uzskata to par trūkumu.

Bet, kas gan tur slikts – būt sarežģītam? Tas taču nozīmē to, ka tev ir daudz iemeslu iedziļināties, saprast, bet tajā pat laikā, daudz veidu, kā gūt labsajūtu. Pat tad, ja tas ir alus ar ķilavām. Tāpēc, ka sarežģītajiem ir vairāk receptoru, asociāciju, garšas pastiprinātāju. Viņiem ir asākas sajūtas un apjomīgākas reakcijas. Un tieši tāpēc pilnai laimei viņiem vajag daudz mazāk. Viņi ir tik ļoti sarežģīti, ka var priecāties par vienkāršām lietām. Tieši viņi to var.

Ja esi sarežģīts, tad, gadiem ejot, pasaule tev rādās arvien vairāk dimensijās, atveras kā tējas lapa verdošā ūdenī.

Ziniet, labas smaržas, uzpūstas uz papīra, smaržo pavisam savādāk, kā uz ķermeņa. Aiz auss, ne tā, kā uz aukšdelma. Vakarpusē, ne tā, kā no rīta. No rīta vieglāk, bet vakarā – spēcīgāk. Un manā pasaulē katrs cilvēks un katra lieta ir it kā apsmidzināta ar šādām smaržām. Viss tajā kustās, viss maina savas aprises, jēgu, dziļumu, krāsu un, jo tālāk, jo intensīvāk. Tas arī nozīmē pieaugšanu un briedumu – man tā šķiet.

Man ir draudzene – 12 gadus vecāka par mani. Kad man bija trīsdesmit, bet viņai jau četrdesmit divi, reiz viņa pastūma malā klaviatūru, izstaipījās, krēslā sēžot, nokrakšķināja pirkstu kauliņus un baudīgi novilka: «Mums vēl tik daudz kaifa priekšā!!!!». Tajā laikā man nešķita, ka pēc 40 ir īpaši daudz iemeslu optimismam. Bet tagad viņai ir 54, un man jāatzīst, ka kaifa bijis pietiekami daudz, un vēl tikpat un vairāk ir gaidāms.

Tāpēc, ka tad, kad esi sarežģīts, pasaule tev kļūst arvien daudzdimensionālāka un atveras kā tējas lapa verdošā ūdenī. Tā ir kā sekss: pusaudžiem tas nozīmē kvantitāti, pieaugušajiem – kvalitāti. Pusaudžiem lētās cigaretes un smiltis apakšbiksēs, pieaugušajiem – labs viskijs un ortopēdiskais matracis. Un tā ir dabīga lietu kārtība.

Nobriest – nozīmē iegūt daudz veiksmīgas iemaņas, kā būt mierā ar sevi un savu dzīvi.

Nobriest – tas nenozīmē vairāk kurpju tavā kolekcijā un lielāku garderobi. Tas nenozīmē – vairāk jaunu lietu. Tas nozīmē: vairāk kaislīgu interešu un sajūtu. Un daudz veiksmīgu veidu kā būt mierā ar sevi, dzīvi un to visu baudīt.

Pieredzi nenoslēpsi un neaizmirsīsi. Tā uzkrājas. Un tā palielina uztveres apjomu, piedod it visam 3D efektu. Tu daudz ko esi izmēģinājis, tev ir savas vērtības, sava gaume – krāsās, smaržās, taktilajās sajūtās, mēbeļdrānas struktūrās…

Jā, tev tas ir svarīgi. Teiksim, ja interjerā ir brūns sintētiskais paklājs un tevi tas ne īpaši iepriecina, tu to tomēr piecietīsi, jo esi pieaudzis. Bet, ja tas ir gaišs lins – tu vari būt laimīgs no tā vien, ka tas ir lins. Vari sēdēt viesnīcas hallē, kādu gaidīt, un aplūkojot savu roku uz krēsla mīkstā apšuvuma, vienkārši priecāties.

Un tā ir ar visu: ēdienu, alkoholu, pilsētām, arhtektūru (paskaties, kādas kāpnes!), vietām, darbiem, maršrutiem, dabu, kino, mūziku, sarunām, draudzību –  it visu, kas svarīgs. Bet uz to, kas nesvarīgs, pievērt acis…. No liela daudzuma ir atlasīti savi kaifi un iemīļotās gaumes sajūtas. Un tas viss tev atvieglo dzīvi, nevis dara to smagu.

Finansiālās iespējas var visu to pastiprināt, bet nevar aizvietot.

Cita lieta, ja nekas no tā nav noticis. Kaut kas kaut kur bija salūzis un nenotika, un nav tev tava dziļā-iekšējā resursa – lielāku un sīku pieķeršanos, mīlestības, simpātiju, prieciņu, dzīves piegaršu….. Finansu iespējas var to visu pastiprināt, bet – ne aizvietot.

Un, ja tu par maz ko vari pateikt: «Ohhh, kā gan es visu to mīlu! Kā man tas patīk! Kā es to gluži vai dievinu!». Tātad, pateikt vari, bet mīlēt neizdodas. It kā  vajag, taču šad tad papriecāties, un tu ieskaties sevī, un jautā: «Ko es par visu visvairāk mīlu dzīvē? Ko gribu redzēt tieši tagad? Lai mani tik ļoti iepriecinātu – uhhh!» Un atbildē – klusums. un var vēl kadu brīdi paberzēt ar karotīti vēlmju katliņa sānus, taču tas ir bezjēdzīgi. Un tad sākas: «Kur ir mans papēžu mitrinātājs? Kāpēc tēja remdena, bet šampanietis silts? Un ledus kubiņi glāzē nepareizajā formā!».

Taču, ja nopietni, tad dzīvē tev vairāk ir tā, kas patīk, ieskaitot tavas dīvainības, īpatnības, kuras sen jau esi atklājis, ar kurām esi saradojies un kuras ik dienu krāšņo tavu dzīvi. Un skaistums ir tajā, ka sen jau esi piedevis sev visus savus “bzdingus”, un ar katru tev ir sava attiecību vēsture, noliegšana, naids, mīlestība, dusmas, tirgošanās, depresija, pieņemšana – un tas viss jau sen ir aiz muguras. Mīli tos sevī un zini, ka tie visi tevi dara atšķirīgu no citiem. Esi to pārbaudījis un tātad pārliecināts par to.

Briedums un sarežģītība – tas ir tad, kad proti salaizīt savas brūces, aizpūderēt rētas, vai arī lepoties ar tām, kā ar ordeņiem.

Un vēl, pie tā visa, tavas kļūdas, kas varbūt nemaz nebija kļūdas, bet, iepējams, īsta mīlestība, kurai vienmēr ir taisnība. Bet briedums un sarežģītība, tas ir tad, kad proti salaizīt savas brūces, aizpūderēt rētas, vai arī lepoties ar tām, kā ar ordeņiem. Un retāk jūties vientuļš, bet, ja arī jūties vientuļš, tad nebaidies vientulības.

Šad tad uznāk nostaļģija pēc pusaudžu laika vieglprātības un trakulībām. Taču tad, kad tu mīli tik daudz ko dažādu, tev patīk visu izgaršot ar baudu, tev nav žēl, ka vairs nav 20 gadu. Kā saka kāds veiksmīgs kondicionieru pardevējs: kad esi atradis savu vietu zem saules, tava izvēle ir palikt ēnā. Tur ēnā ir ārprātigi daudz seriālu, kas vēl jāpaspēj noskatīties.

Kas mums ļauj sajust patiesu baudu? Spēja būt pašiem un uzticēšanās otram, prasme nesteigties un pagaidīt…. tā domā neirofiziologs.

Kas ir labāk – mazi prieciņi vai visu aptveroša bauda? Pa īstam laimīgi ir tie, kuri prot noķert gaišos dzīves mirkļus, redzēt tajos dzīves jēgu un baudīt tos. Taču, lai to iemācītos, vispirms jāiemācās ieklausīties sevī

Autors: Poļina Sanajeva
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Izdomā sevi no jauna

Šodien galveno tendenci dzīvē pēc 50, var apzīmēt ar frāzi “izdomā sevi no jauna”. Tas tāpēc, ka vairumam cilvēku pēc 50 tradicionālā dzīves programma (izglītība, laulība, karjera, bērni) jau ir izpildīta, bet priekšā vēl, kā minimums, 20 aktīvas dzīves gadu.

Kad ir materiālā bāze, dzīves pieredze un blakus tam parādās vairāk brīva laika, sākas savas dzīves un vērtību pārvērtēšanas process – gan kopumā, gan atsevišķās dzīves sfērās.

Daudziem cilvēkiem pēc 50 uzrodas otra karjera – bieži vien pavisam citā jomā, nekā iepriekš.

Mēdz gadīties, ka par otru profesiju kļūst hobijs. Un nauda pārstāj būt galvenais, noteicošais faktors profesijas izvēlē. Priekšplānā izvirzās interese, iespēja realizēties, sajūta, ka esi vajadzīgs, noderīgs sabiedrībai (piemēram ASV daudzi pensionāri stradā bez maksas kā brīvprātīgie labdarības organizācijās) Un, lai otra karjera tiktu realizēta, daudzi cilvēki šajā vecumā sāk vai atsāk mācīties.

Vairums cilvēku pēc 50 labprāt mācās.
Tie var būt gan īsi kursi, gan arī pilnvērtīga augstākā izglītība. Bieži vien cilvēks realizē tās iespējas, kuras vienu vai citu iemeslu dēļ, nerealizēja jaunībā.

Daudzi apstiprina to, ka nobriedušā vecumā ir daudz vieglāk mācīties, kā jaunībā. Pirmkārt, šis process ir apzināts, otrkārt, palīdz arī dzīves pieredze un spēja sevi organizēt. Protams, daudz mazāk ir arī momentu, kas novērš uzmanību no mācību procesa un vairāk labsajūtas, ko saņemam mācoties, jo zinām, ka daram to sevis dēļ.

Šajā laikā notiek ne tikai savas profesionālās dzīves pārvērtēšana, bet arī gribās tikt skaidrībā ar savu privāto dzīvi. Kad bērni izauguši un “aizlidojuši no ligzdas”, daudzi, it kā līdz šim par veiksmīgiem un saskanīgiem atzīti pāri izšķiras. Šķiršanās pēc 50 arī šodien nav nekāds brīnums (amerikāņu psihoterapeitiem tam radies savs nosaukums “sirmā šķiršanās” – grey divorce)
Iemesli tam ir visdažādākie.

Ja abi laulātie ir aizgājuši pensijā un daudz laika pavada mājās, var atklāties, ka abu starpā ir ļoti daudz viedokļu atšķirību, pretrunu, kuras agrāk viņi neapjauta, jo nebija laika un spēka, lai tos noskaidrotu.

Gadās, ka šī pārvērtēšana skar tikai vienu no laulātajiem, un otrs to negrib, vai nevar pieņemt, un arī pats nav gatavs ne ko mainīt, ne – mainīties.

Bet ir arī labi jaunumi:

Pēc 50 tiek noslēgtas vairāk jaunu, laimīgu laulību un rodas daudz jaunu partnerību. Tāpat kā ar mācībām, arī tā ir apzināta izvēle.

Vēl bez tā, nav vairs vajadzības dibināt ģimeni, dzemdēt bernus – var vienkārši skaisti kopā pavadīt laiku savam priekam un labsajūtai.

Ļoti daudzi cilvēki šajā vecumā apzināti izvēlas vientulību, nepārstājot dzīvot aktīvu sociālo dzīvi, komunicējot ar draugiem, bērniem, mazbērniem, ceļojot, aizraujoties ar sevi interesējošām lietām. Nez kāpēc ļoti bieži par labsajūtu, ko gūst dzīvojot viens, runā tieši sievietes.

Ļoti bieži šajos gados cilvēki sevī apjauš pavisam jaunu, savādāku seksualitāti. Daudzi beidzot sāk pieņemt savu ķermeni tādu, kads tas ir un uz visiem laikiem atvadās no kompleksiem. Bet sievietes atzīstas, ka pēc menopauzes, kad vairs nav bailes palikt stavoklī,  jūtas daudz atbrīvotākas.

Briedums – tas ir brīnišķīgs laiks, lai darītu to, kam agrāk neatlika laika – tas attiecas arī uz radošo pašrealizāciju un talantiem: dejas, mūzika, gleznošana, literatūra, savu blogu veidošana, mode, apģērbs. daudzi sāk aktīvi ceļot un maina dzīvesvietu.

Kad tavā dzīvē parādās jaunas intereses, gribas ilgāk palikt lieliskā formā. Un vairāk brīva laika nozīmē arī to, ka beidzot var pilnvērtīgi nodarboties ar sevi: te nu arī ir sports, pastaigas, atveseļojošās prakses, meditācijas, sava dienas un ēšanas režīma parskatīšana. Daudzi cilvēki ar sportu sāk nodarboties jau nobriedušā vecumā un seko tam, lai formā būtu ne tikai ķermenis, bet arī smadzenes.

Tātad, ja pēkšņi saproti, ka ierastais “vāveres ritenis” (“piecēlies, aizgāji gulēt, laimīgu Jauno gadu!”) zaudējis savu ātrumu, padomā – varbūt arī tev ir pienācis laiks “izdomāt sevi no jauna”?

Bet vēl labāk, brauciet pie mums uz festivālu «Возраст Счастья. Хорошо за пятьдесят»! Tas ir lielisks veids, kā izdomāt sevi no jauna.

Autors: Ksenija Čurmantjeva

Tulkoja: Ginta FS

 

Nesen internetu pāršalca video ar deju, ko izpildīja itālis Gianluca Vacchi. 
Viņš lieliski nodemonstrēja to, ka 50 gadi - tas ir tikai sākums.
http://infomaniya.com/italyanets-demonstriruet-vsemu-miru-chto-posle-50-ti-zhizn-tolko-nachinaetsya/

Atlases laiks

Savos trīsdesmit piecos gados es kaut kur izlasīju: “Vecuma traģēdija nav tā, ka tu noveco, bet gan tā, ka arvien vēl paliec jauns.”. Es padomāju: “muļķības!”. Tagad ar katru gadu arvien vairāk es saprotu: “cik precīzi!” Iekšēji it kā nekas nav mainījies. Tikai ķermenis, nez kāpēc, visu laiku uzstājīgi par sevi atgādina – un ne vienmēr tie ir erotiski impulsi.

Katrs apēstā ēdiena grams bezkaunīgi paziņo, ka “tiks izmantots pret tevi” un stingri gulstas uz gurniem, sapņojot par to, ka “apmetīsies tur uz mūžiem”. Nākas izvēlēties restorānus, kuros nekārdinās ar hinkali, hačapuri un picu. Tagad tu ēd čia sēklas, nomaini rīsus pret kvinoju, domā, kur šajā pilsētā atrast lapu kāpostus un kādu nekaitīgu eļļu.

Nav iespējas vairs atlikt ideju par sportu. Varbūt ne sportu, taču vismaz kādu slinko rīta vingrošanu. Ir skaidra sapratne par to, ka, ja nekustēsies, tad ātri vien pienāks tādas pat skaidras beigas. Tāpēc vārdi kardioslodze, stiepšanās, locītavu elastīgums, hormonālais balanss kļūst par vārdiem no tavas vardnīcas. Tas tāpēc, lai pēc tam nemācītos tādus grūtus vārdus kā artrīts, holesterīns, ateroskleroze, biopsija.

Un, ja agrāk varēji visu pa pilsētu dienu nostaigāt augstpapēdenēs, lai kājas izskatītos slaidākas, tad tagad tajās vari tikai graciozi sēdēt. Bet ērti apavi un (ak šausmas!) ortopēdiskie pēdu ieliktņi tagad ir tavi labākie draugi. Tagad jāiemācās apmeklēt pieaugušo veikali, jo jauniešu brendi izskatās kaut kā muļķīgi – figūra vairs nav tik jauneklīga. Kašmirs, lins un kokvilna pamazām aizstumj “jautro” akrilu. Sintētiskie audumi izsauc patiesas mokas.

Un vēl, atceries studentu gadus? Tu varēji trijos naktī apēst gabalu grilētas vistas, uzdzert alkoholu, tusēt visu nakti un pamosties astoņos no rīta tīri labi izgulējies?

Tagad? Nepietiekami svaiga ola, kas dēta pirms 10 dienām, organismā izsauc nepatīkamas sajūtas. Bet vairāk kā vienu glāzi Toskānas sarkanā vīna nav iespējams izdzert bez manāmām sekām. Nerunājot par to, ka varētu gulēt mazāk par to, cik vajadzīgs. Tad no rīta nožēlosi, ka neesi nomiris jauns.

Iespēju plašuma vietā atnāk rūpīgas ATLASES laiks. Laiks iesēdies lidmašīnā un tagad lido ātri, atstājot aiz sevis gadus. Ir skaidrs, ka diez vai visu paspēsi. Bet tieši tāpēc gribas paspēt pašu galveno. Gribas darīt tikai to, ko patīk darīt un, ko mīli darīt. Visu pārējo lai dara citi.

Gribas teikt pārliecinošu “nē” tam, kas tev neder. Kompromisi vairs nav greznība. Gribas skatīties uz kaut ko skaistu, dzīvot ērtā, ēst svaigu un garšīgu, elpot tīru, klausīties klusumā.

Gribas būt ar tiem, ko mīli. Pārējiem viss tiks izsniegts stingri pēc pieklājības normām.

Tu vari sarunāties ar gudrajiem trīsdesmitgadniekiem bez skaudības un cenšanās aizsargāties ar savu bagāto pieredzi. Viņi tavā dzīvē ienes daudz kā jauna.

Tu vairs negaidi, ka kāds atbildīs tavām prasībām. Vilšanās ir ļoti daudz ko iemācījusi.

Tu vairs netici nekādām pasakām un ilūziju paliek arvien mazāk. Taču priecājies, ka drīz paradīsies tie, kuriem pasakas būs tieši laikā. Tu jūti līdz jaunajiem un sagatavo viņiem kabatas lakatiņus, skatoties, kā viņi rada tik ļoti tajos gados nepieciešāmās – vienu ilūziju pēc otras.

Tu zini, kas esi, kas tev piestāv, bez kā tu nevari iztikt, kurus principus tu aizstāvēsi, par ko tikai vienkārši paraustīsi plecus un neliekuļotā izbrīnā pateiksi: “redz, kādi mēs tomēr dažādi!”

Tev nav gluži vienalga, ko par tevi domā citi. Viņi ir un domā – un tas jau ir labi, ka domā. Taču tu zini, ka tev ir tiesības “domāt skaļi”, bet viņiem ir tiesības tevi nemīlēt un neklausīties tevī.

Tu, protams, visiem visu jau esi pierādījusi, taču priecājies par jauniem izaicinājumiem, jo tie tevi sagaidīs ar to jauno, ko vēl neesi pieredzejusi, liks uztraukties, pārdzīvot un straujāk sisties sirdij.

Sapņi pārvēršas plānos – par realizēto tu sevi paslavē, bet nerealizēto piedod, tas dara tevi cilvēciskāku.

Kādā brīdī tu saproti, ka nodzīvot līdz vecumdienām, tas jau ir sasniegums un dāvana. Un, ja briedums jau māj tev ar roku, tu vari būt pateicīga sev. Pacietīga. Gudra. Sagaidīji. Un tagad ir iespēja ar to kopā vēl nodzīvot lielu daļu ne sliktākās savas dzīves, kurā tu jau skaidri zināsi, kas tu esi.un ko gribi.

Autors: Irina Mlodik

Tulkoja: Ginta FS

Sievietes briedums

Sievišķība – tas ir briedums un viedums. Rozā lācīši un laimes vēlējumi visiem – tas ir lieliski. Taču, ja vairāk neko neproti un nezini – kas gan tur sievišķīgs?

Nobriedusi sieviete ir sieviete, kura:

– Zin sevi – savu temperamentu un savas īpatnības
– Zin savas vēlmes un prot vēlēties.
– Netur ļaunu prātu, aizvainojumu par pāridarījumiem pagātnē.
– Veido savu dzīvi tā, kā viņai patīk, nevis kaimiņiem vai kadā romānā.
– Ir pateicīga pasaulei par to, kas viņai jau ir.
– Prot palūgt palīdzību un pateikties par to.
– Prot atteikt un teikt “nē” tam, kas viņai neder.
– Prot būt vieda un redzēt savas rīcības perspektīvu.
– Prot piedot kļūdas saviem tuvākajiem.
– Prot piedot sev savas kļūdas.
– Prot palūgt piedošanu, ja nodarījusi kādam sāpes.
– Prot paust visas savas jūtas – kā labās, tā sliktās – citiem nekaitīgā veidā.
– Prot gaidīt un atlaist.
– Mīl būt ar sevi vienatnē un vienmēr zin, ar ko sevi nodarbināt.
– Nenoveļ atbildību par savu dzīvi uz citu cilvēku pleciem – viņas problēmās nav vainojami ne vīrs, ne bērni, ne vecāki vai sabiedrība.
– Neuzņemas atbildību par citu cilvēku dzīvēm, necenšas kļūt citiem par Dievu.
– Kad viņai kaut kas nepatīk, viņa mainās pati, zinot, ka tā ir visefektīvāk.
– Prot izdarīt izvēles savā dzīvē, katru reizi izdalot galveno un atmetot lieko.
– Dalīties ar pasauli savā pilnībā, ne deficītā un ne tāpēc, lai panāktu savu.
– Pieņem sevi pilnībā tādu, kāda viņa ir.
– Zin to, ka dzīve nav marmelādes konfekte. Tāpēc viņa krīzes pārvar cienīgi.
– Izprot dzīves jēgu un zin, kāpēc viņai vajadzīga šī dzīve. Varbūt tieši šī zināšana dod viņai spēku pārciest grūtības?

Būt blakus tādai sievietei ir bauda. Un – tā ir bauda ne tikai vīrietim, bet, pirmkārt, viņai pašai.

Tāds iekšējs veselums nav radies nedēļas laikā. Pat ar gadu tur nepietiks. Tāpēc, ka tas ir pamatīgs darbs un ļoti garš ceļš, un šeit nav nekādas burvju tabletes. Nevar tāda vienā rītā pamosties, lai kā arī gribētos saīsināt distanci līdz mērķim.

Briedumu nevar pārņemt, to nevar “iemitināt” sevī. Briedums atnāk dzīvojot. Dzīvojot savu dzīvi, un apzinoties savu unikalitāti. Briedums nāk kopā ar pieredzi.
Autors: Olga Vaļajeva

Tulkoja: Ginta FS

Sieviete, kura…

Sieviete, kura iepazinusi sevi un iemācījusies sevi mīlēt, sāk dzīvot savā pasaulē pavisam savādāk, kā iepriekš. Tā, kura pieņēmusi un iemīlējusi savu vientulību, pārvēršot to par baudu, dzīvē izdara pavisam citas izvēles.

Viņa pārstāj skatīties uz pasauli trauksmes pilnām meitenes acīm, cenšoties katrā garāmejošā vīrietī saskatīt to vienīgo, to, kas atnāks, izglābs, iemīlēs, parūpēsies un mazinās viņas ciešanas – tādā veidā aizstājot viņai māti. Viņa pārstāj tēlot patstāvīgo. Pārstāj spēlēt neatkarīgās un veiksmīgās lomu, gaidot momentu, kad varēs emocionāli atbalstīties uz kādu.

Viņas prieks nav maska, ko uzvilkt tikai tāpēc, lai pievilktu vīrieti. Prieks vienkārši kļūst par viņas dzīves noteikumu.

Viņa vīrietī vairs nemeklē savu tēti vai mammu. Viņa pati sev kļūst vienlaicīgi par mammu un māsu. Viņa var ilgi un, ļoti labprāt, būt viena.

Viņa vispār pārstāj meklēt jel ko ārpusē, jo ir atradusi pati sevi. Un visiem pazīstamais, meklējošais sievietes skatiens, kurš tik labi pazīstams vīriešiem, pazūd uz visiem laikiem, dodot vietu skatienam, vērstam uz iekšu – sevī. Vai arī skatienam, vērstam augšup – debesīs, Dieva virzienā.

Nobriedusi sieviete skatās uz pasauli mierīgi, saprotoši, caur mīlestību un dzīves izpratni.

Viņa vairs nepiekrīt apšaubāmiem sakariem ar vīrieti, cerot, ka tas izaugs un mainīsies uz labo pusi. Viņa necer, ka vīrietis atradīs sevi, kļūstot par to ideālu, kuru viņa vienmēr vēlējusies redzēt sev blakus.

Viņa ir pametusi iluzoros centienus mainīt un izaudzināt vīrieti. Viņa gatava sev blakus redzēt tikai to, kuru varēs pieņemt tādu, kāds viņš ir, bez piestrādāšanas un uzlabošanas. Varēs iemīlēt tādu, kāds viņš ir tikšanās brīdī, saprotot, ka spēs dzīvot kopā ar viņu un nevis savām fantāzijām. Viņa skaidri zin, uz ko ir gatava un uz ko – nav. Viņa zin, ka mīlestība, dzīves gudrība un pieņemšana stradā labāk kā centieni “darīt labu”.

Taču pat maigums, mīlestība un spēja pieņemt negarantē viņai neko, izņemot to, ka viņa varēs būt laimīga pati ar sevi, sevī iekšienē.  Un īstais, iekšējais, neārišķīgais, un laime, kurai ir stipri pamati, vienmēr atradīs veidu, kā radīt laimi arī ārējā pasaulē. Tāpēc, ka ārējā laime ir tikai iekšējās atspulgs.

Esiet laimīgi, mīliet sevi!

Autors: Aglaja Datešidze

Tulkoja: Ginta FS

Sievietes brieduma pazīmes

Izlikties, ka nekas nav noticis. Ir tāds variants “krīzes” uzvedībai. Uzturēt jaunas, seksuālas, pievilcīgas meitenes tēlu. No šejienes tad arī dīvainās frizūras, meikaps, spilgtie un kliedzošie tērpi, kas vairāk piestāvētu jaunām, divdesmitgadīgām meitenēm nevis sievietei ap 40. Apkārtējie redz šo neatbilstību. Taču viņa turpina censties būt meitene. Un tas tāpēc, ka viņai briedums nozīmē – būt vecai. Lūk tādus jokus ar mums izspēlē tēli.

Skumjas pēc zaudētajām emocijām (mīlestības un tuvības) cenšas izlauzties seklos, īslaicīgos romānos, kas vēl vairāk padziļina ciešanas un ir pārāk saspringti, kā pēdējais kaisles uzliesmojums. Ja nav sajūtas, ka tevi mīl, rodas konflikti ģimenē. Un, ja vēl partneri piemeklējusi personīgā pusmūža krīze… pietrūkst uzmanības, pazūd iedvesma. No tā cieš darbs, nav dinamikas attīstībā. Jā, protams, un nodarboties ar biznesu šķiet garlaicīgi.

Bailēs no nenoteiktās nākotnes pamostas reliģiozitāte, tieksme pēc garīgajām praksēm, sākas nebeidzami personības izaugsmes un veiksmes treniņi. Paldies Dievam šodien garīgā “fast food” ir pietiekami. Daudzuprāt sievietes gaida trīs izejas no šīm lamatām.

1. Māja. Pēc būtības – tas ir tas pats ģimenes laimes tēls, tikai tagad jau divu tūkstošu gadus vēdisko gudrību argumentēts. Vīrs – mednieks un aizsargātājs. Savukārt sieva nedrīkst strādāt, viņai jābūt mājas pavarda sargātājai.

2. Karjera. Pretējais variants – “trešās tūkstošgades sieviete”, kura tiecas pēc sociālās varas, līderisma un tāpēc netērē savu laiku uz dzīves banalitātēm. Pēc būtības tā ir no vīrieša uz sievieti pārorientēta sociālā veiksme.

3. Sekss. Iemācīties būt seksuālai un iekarot vīriešus.

Tie ir vecie stereotipi: mīļotā sultāna sieva, vīrietis brunčos, pavedinātāja. Ģimene, nauda, vara un sekss – ir sen pazīstams komplekts. Kādam noteikti tas būs vērtīgi un vajadzīgi.

Taču tas ir stāsts par uzvedības modeļiem – ne par DVĒSELES BRIEDUMU.

Vai vispār ir sastopams skaists sievišķais briedums? Vai arī ceļš ir vienkāršs: no jaunības – vecumā?

Vēl viens stereotips “francūzietes”.

Francijā esot, jūs ar izbrīnu secināsiet, ka jaunās meitenes-francūzietes ne pavisam NAV “francūzietes”. “Francūzietes” – tās ir sievietes ap gadiem 30, 40, 50. Stilīgas, cienīgas, vienlaicīgi pārliecību un maigumu izstarojošas. Skaidru un atklātu skatu (bez muļķīgas seksualitātes), tajā pat laikā neiedomājami seksuālas.. Divdesmitgadīgas meitenes uz viņu fona izskatās kā nenobrieduši pusaudži.

Galvenā brieduma pazīme – jums ir ļoti labi ar sevi.

Vientulība kļūst par draudzību un intimitāti. Tāda sieviete ir neticami pievilcīga, viņā ir gan sievišķība, gan pieredze, gan prāts un pašcieņa.

Briedums nenāk ar vecumu, tas nāk reizē ar sevis attīstīšanu un pašrealizāciju. Šī tēla trūkst mūsu sabiedrības  apziņā.

Ģimenes dzīve var būt laimes, mīlestības un prieka avots, bet var kļūt arī par dzīves katastrofu.

Bet tas, kas viennozīmīgi atkārtojas visas sievietes brieduma variantos, ir veselums un pašcieņa, sievišķība un spēks, pārliecība un pilnība. Briedums – tas ir dvēselē, bet ne pareizajā dzīves imidžā. Un nobriedusi sieviete ir pievilcīga kā “mono” tā arī ģimenes variantā. Viņa ir ieguvusi ko ļoti personīgu, unikālu, īstu. Gan tagad, gan līdz dziļam vecumam saglabājas graciozitāte, jaunība, seksualitāte un sievišķība.

Seksualitāte – tā ir enerģija, ne erogēnās zonas.

Autori: Oļegs Homjaks, Tatjana Demčenko

Tulkoja: Ginta FS