Man bērnībā bija kleita. Sarkana ar zaļām rūtiņām un mīļu zaķīti uz krādziņas. Svārku daļa saules griezumā, lai varētu griezties un iedomāties sevi vienlaicīgi kā feju, princesi vai taurenīti. Man bija arī citas kleitas, taču šo es biju gatava valkāt katru dienu. Gulēt tajā. Dzīvot tajā.
Es gāju uz bērnu dārzu, ēdu ķiršus un braucu kopā ar vecākiem uz vasarnīcu, vispār dzīvoju, bet kleita pēkšņi sāka strauji samazināties. Sākumā no tās izauga elkoņi un ceļgali. Pēc tam vidukļa līnija uzlīda līdz pat padusēm. Pogas leca ārā no cilpiņām. Mamma teica, ka beidzot pietiek to valkāt, jo tas jau sāk izskatīties nepieklājīgi. Pēc kāda laika es savu kleitu ieraudzīju jaunākajai māsai. Protams, atņēmu. Bet aizpogāt to varēju tikai uz kakla.
Mēs izaugam. Tā notiek. Izaugam no kleitām, no attiecībām, no saviem sapņiem, no cilvēkiem, priekšstatiem par to, kas ir pareizi un kas nepareizi. Mūsu dzīve vairs mums neder, līdzīgi kā pārāk šaura kleita, kurā vairs nav iespējams elpot. Kā kurpes, kuras spiež un kurās vairs nav iespējams staigāt, kur nu vēl skriet. Tu mēģini darīt visu kā agrāk, bet cilvēki uz tevi skatās ar neizpratni un nesaprot, kas tās par dīvainām tantēm un onkuļiem īsās bikšelēs. Viņiem vajadzētu valkāt cepures un portfeļus nēsāt pie rokas, bet viņi visi, kā mazi bērni.
Mēs izaugam. Mainās valoda, kurā runājam ar pasauli, mainās mūsu reakcijas, bet mēs nesaprotam, kas notiek, kāpēc mūs vairs nesaprot tie, kurus uzskatījām par tuvākajiem cilvēkiem, jo mēs taču no visas sirds cenšamies tēlot, ka viss ir tāpat kā bija. Un mēs esam tādi paši kā bijām. Jo tā taču ir tā pati kleita, tās pašas kurpes, es taču jums tajās tik ļoti patiku, kāpēc izturaties pret mani kā pret svešu. Kā nepazīstamu.
Mēs izaugam. Un ir bail. Ļoti sāp. Dažkārt ir kauns, ir neērti un komiski.
Novelkam no sevis savu iepriekšējo dzīvi kā pārāk šauru kleitu un paliekam kaili savā priekšā. Bez nekā. Kautrējoties cenšamies piesegties ar kaut ko svešu. Vai to, kas par lielu. Vai vispār kaut ko iedomātu, kā kailais karalis pasakā. Bet pēc tam atrodam sev piemēroto. Tā mēs izaugam.
Mēs izaugam. Izaugam no aizvainojumiem un aizaugam līdz piedošanai. Izaugam no sapņa un aizaugam līdz iespējām. No vēlmes patikt visiem, līdz sapratnei par to, kas patīk mums pašiem. No bailēm būt atstumtiem līdz pašcieņai. Izaugam no savas ēnas un aizaugam līdz sevis pieņemšanai – tādu, kādi esam. Aizaugam līdz cilvēkiem. Līdz brīvībai. Līdz profesijai. Līdz mīlestībai.
Un tad sāpes aiziet. Rētas paliek. Bet pārstāj sāpēt. Un tikai dažkārt, garo ziemas nakšu tumsā, stikla atspulgā aiz lietus lāsēm, lidostas uzgaidāmajā telpā, mēs redzam sevi maziņu drēbēs, kas neder. Dažkārt kaut kur spiež, dažkārt kaut kas ir par lielu. Bet tas nav obligati jāvalkā. Līdz nākamajai reizei, kad atkal pāraugsi šībrīža sevi.
Ja dāsnums (nav svarīgi kāds: emocionālais, jutīgais, materiālais) nāk no patiesas vēlmes atdot, nevis godkāres un vēlmes pacelt sevi, tad tam nav vajadzīga pateicība. Dāsns cilvēks ir pašpietiekams un spējīgs neapvainoties un negaidīt kādu atdevi.
Bet pateicība, mani mīļie, ir spilgts mijiedarbības kvalitātes mērs… Tieši tā visātrāk liek saprast, kas ir tavā priekšā: pieaudzis cilvēks vai mūžīgais egocentriķis īsās bikšelēs.
Pieaugušais a priori ir pateicīgs. Viņš nekad nenoniecina saņemto, pat tad, ja attiecības izirst, vai vakardienas dāsnums kaut kādu iemeslu dēļ kļūst neiespējams. Un vinš ir dāsns arī dodod pretī. Ne tāpēc, ka tā vajag, bet tāpēc, ka tāda ir psiholoģiskā brieduma daba un nepieciešamība – nebūt tikai tam, kas pieņem.
Savukārt NEnobriedums ikvienu dāsnumu uztver kā ieguldījumu savā pašvērtībā. Turklāt, obligātu ieguldījumu. Ieguldījumu, kurš pastāvīgi prasa, lai to palielinātu, un tas tiek pieņemts kā pats par sevi saprotams, un pat neuzdod jautājumu par to, ko vajadzētu dot pretī. Ja NEnobriedumam iedosi mazāk, kā tas bija iecerējis, tātad momentā saņemsi visu savu iepriekšējo ieguldījumu nonullēšanu. Tas par tiem vispār neatcerēsies…. taču ļoti spēcīgi atmiņā tam paliks fakts par aktuālo nesaņemšanu.
Labākajam, kas notiek starp cilvēkiem, vienmēr piemīt pateicība. Klusa, dabiska, abpusēja. To neviens nepieprasa un arī neafišē. Taču tā ir kā saule, kura ir pat tad, kad līst lietus…
Droši vien mans galvenais iegūtās dzīves pieredzes rezultās ir absolūti apzinātā izeja no hroniskās spriedzes par to, vai es dzīvoju pareizi vai nepareizi…
Es esmu pārstājusi pati sev būt pastāvīgas piekasīšanās un salīdzināšanas ar citiem objekts, pārstājusi eksperimentēt un vardarbīgi piespiest sevi uz kaut ko, kas nav labprātīgs. Tas nenozīmē, ka esmu ieaugusi kaut kādā vienā stāvoklī un neturpinu virzīties uz priekšu, ka man nav vajadzīgas pārmaiņas un es neko nevēlos. Nepavisam, nē. Tas nozīmē tikai to, ka esmu izaugusi līdz līdzvērtīgām ar sevi attiecībām…
Es vairs neesmu ne savs toksiskais mentors, ne piekasīgais skolotājs, ne “motivējošais spīkeris” (diezin kāpēc man no šī vārdu salikuma piemetas filoloģiski drebuļi), ne stingra mamma, ne līdzatkarīgs sekotājs, ne arī vēlmju piepildījumu lūdzoša meitenīte-manipulators.
Es esmu VIENKĀRŠI ES.
Jā, es šad tad sevi sabotēju, neesmu pārņemta ar modernām rūpēm par sevi un ne pārāk “maigi pret sevi” izturos… taču, ja es to visu darītu, tad arī tā nebūtu es, bet kāds cits. Bet man ir komfortabli tieši ar sevi, ar to, kas es esmu pēc savas dabas, ritma, temperamenta, pēc savas personīgās reakcijas uz dzīvi, pēc tā, ko es mīlu un kā mīlu… Un es nevēlos pastāvīgi domāt par to, cik tas ir pareizi vai nepareizi.
Man pietiek ar to, ka zinu, ka dēļ manis necieš, ka es nelienu neviena dzīvē jau augstāk minētajās lomās, kurās tik ilgu laiku pavadīju savējā, un, ka tagad viss labākais kļūst ātrāk pieejams bez lieka saspringuma.
Nē, mani mīļie, es neiesaku jums sabotēt pašiem sevi… Ja godīgi, es vispār neko neiesaku. Vienīgi piedāvāju atslābināt tvērienu tad, kad jums tikai šķiet, ka bez jūsu pastāvīgās kontroles dzīve apstāsies un sabruks. Dzīvē neapstāsies. Bet jūs – gandrīz noteikti.
Kaut kāda iemesla dēļ katram no mums jābūt tieši tādam, kāds šobrīd esam…
Iespējams, vēl vakar biji citādāks, bet kaut kas ir mainījies. Iespējams, rītdiena kaut kādu iemeslu dēļ arī atšķirsies. Bet, tagad ir tā kā ir. Un, manuprāt, pati bezjēdzīgākā nodarbe ir censties izdabūt no tā to, kas tajā nav. Tagad nav. Pat tad, ja vakar bija un, ja rīt arī būs. Jebkura mirklī, kad rodas neiecietība pret jeb ko, lai kas tas arī būtu, visus jautājumus jāuzdod sev, nevis otram cilvēkam. Īpaši tad, ja tas neskar savstarpējo norunu pārkāpšanu un mūs neviens nespiež paciest pazemojumus un aizvainojumus. Kapēc man ir tik svarīgi saņemt to, ko man nevar vai negrib dot? Vai man der iztikt bez tā un saglabāt labas attiecības ar konkrēto cilvēku, vai arī konkrētais cilvēks manās acīs zaudē savu aktualitāti, ja nespēj apmierināt manas vajadzības? Ko es pats jūtu, kad no manis pieprasa? Kādu izvēli es izdaru un vai patiešām esmu gatavs nest pilnu atbildību par otru? Prakse rāda, ka vairāk no citiem vēlas saņemt tieši tie, kuri nav iemācījušies uzņemties atbildību par savu dzīvi un kuri jebkuras attiecības izskata, pirmkārt, no tā skatu punkta, kas ļauj sevi pasargāt no dzīves sarežgītajām situācijām, nevis vēlmes būt patiesi tuvās attiecībās. Iespējams, tas tik ātri top redzams otram cilvēkam, ka viņš apzinati atslēdzas… Bet, iespējams, nostrādā tas psiholoģiskais spogulis, kurā viens pieprasošais un mūžīgi neapmierinātais redz pats savu atspulgu kādā, kurš arī prot tikai pieprasīt un būt neapmierināts. Mani mīļie, briedums ir ekoloģisks un nebūt nav moderns… Tas prot mijiedarboties nevis pieprasīt. Un prot būt laimīgā savstarpējā atkarībā, nevis vientuļā līdzatkarībā un mūžīgi aizvainots uz otra līdzatkarību. Un, kā vienmēr, atliek tikai izvelēties.
Zini, man būtu gribējies zināt to jau agrāk, pirms pati uzzināju un pa īstam sapratu. Taču pat tas, kas atnāk vēlu, tieši šajā gadījumā, ir daudz labāk par to, kas neatnāk nekad.
Tas ir stāsts par pieaugšanu.
Ja tev ir vairāk kā astoņpadsmit gadu, ir jēga savu rīcību pamatot nevis ar audzināšanu, bet IZVĒLI. TAVU IZVĒLI. Tā ir godīgāk. Un tā tu ātrāk pierodi pie domas, ka, tieši sākot no šiem astoņpadsmit gadiem, tev ir radusies iespēja izmainīt visu to, ko tu nespēji atcelt, kamēr tev nebija juridisku tiesību pašam uz sevi. Tu ļoti daudz ko esi iemācījies šajā pašā beztiesiskajā bērnībā, nelūdzot vecāku palīdzību un par spīti viņu aizliegumiem, vai ne? Tad kāpēc tu domā, ka tu nevari darīt to arī šobrīd, kad vairs nevienam nav jāprasa atļauja?
Atceries visu, kas tev nepatika un sāc darīt gluži otrādi. Atsakies no tiem scenārijiem, kuros biji nelaimīgs. Atsakies sniegt sev un citiem to pieredzi, no kuras kādreiz pats cieti. Atsakies sekot tiem uzstādījumiem, uz kuriem, kā tu uzskati, salūza tavi vecāki. Atsakies atkārtot tos vārdus, no kuriem sažņaudzās tava sirds. Atsakies akli pakļauties tiem noteikumiem, sekošana kuriem tev nedeva neko citu kā vien verdzību. Un visbeidzot, atsakies konservēt savas traumas, aizvainojumus, nožēlas, vilšanās, lai pēc tam nevajadzētu ar tām apmētāt savus bērnus, kā attaisnojoties par to, ko tu pats nodari viņiem… izpako savu bagāžu pats vai arī kāda palīdzību.
Mācies Mīlestību nemīlestības vietā, labestīgas rūpes pakļaujošas kontroles vietā, maigumu cietsirdības vietā, sapratni vēlmes vadīt vietā, dialogu dienesta pavēļu vietā, pieņemšanu atsvešināšanas vietā, piedošanu soda vietā, spēju būt laimīgam tuvībā apsēstības un vēlmes, lai tev vienmēr būtu taisnība un tu vienmēr būtu galvenais, vietā… Un atbildību hroniskas vainīgo meklēšanas vietā.
Sarežģīti? Ilgi? Netaisnīgi? Neiespējami? Tu nevienam neko neesi parādā? Bet varbūt tieši tā domāja arī tavi vecāki, kuriem tu šobrīd piestādi rēķinu. Un varbūt viņiem bija taisnība, tāpēc, ka grūti ir pirmie simts gadi, bet nākamo, vieglo mums nav. . Mēs visi zinām, kā būtu pareizi un labi. Taču mēs esam tikai cilvēki, un tātad mēs vēl joprojām kļūdāmies, maldāmies, krītam, slinkojam, izlokāmies, augstpratīgi klūpam un sāpīgi sitamies pret realitātes akmeņiem. Mēs zaudējam saviem sapņiem, netiekam galā, krītam izmisumā, mānām sevi un citus, pieprasām no citiem to, ko paši nevaram.
Mēs neesam ideāli, dažkārt nožēlojami, dažkārt nespējīgi tikt galā pat ar niekiem, taču tas neatceļ mūsu spēju mīlēt, draudzēties, atdot, dāvāt, priecāties, radīt, būvēt, piedot, ticēt, dziedināties, sākt visu no gala, labot, rūpēties, palīdzēt, skūpstīt rētas, piecelties, kad esam stāvējuši uz ceļiem, patiesi nožēlot, saprast, sargāt, aizmirst slikto un radīt brīnišķīgo…
Tikai mums, cilvēkiem ir pieejama spēja izjust laimi un dāsni tajā dalīties, pat tad, kad tās ir tik maz.
Mēs augam ne tikai tāpēc, lai kļūtu lieli. Mēs augam, lai dotu iespēju būt citai bērnībai, nevis bezgalīgi turpināt savējo, pieprasot vecākiem nest atbildību par mūsu neveiksmēm.
Skumja pazīme tam, ka cilvēks vēl nav nobriedis, bet tiecas pēc mīlestības, ir mainīt cilvēkus kā aifonus... nav paspējis vienu iepazīt, kā jau pēkšņi saprot, ka citam “kamera” labāka vai “interfeiss” krutāks.
Nenobriedums neprot pilnībā pieslēgties otram cilvēkam ar kaut ko vairāk, kā tikai piekasīgi atsekot viņa reakcijas uz sevi. Tam vispār otrā cilvēkā neinteresē nekas cits, kā tikai apmierināt savu bērnišķīgo vēlmi pēc mūžīgā uzmanības, rūpju un sajūsmas avota. Tas ir mīlīgs, taču ļoti egocentrisks: vai nu viss grozās tikai ap viņu, vai arī viņam to nevajag. Cilvēkus maina kā aifonus… Tiem piestāda neiedomājami daudzi prasību. Tos vērtē gluži kā gadžetus, ar kuriem var vai nu zīmēties, demonstrējot atbilstību visiem trendiem, vai arī kautrīgi slēpt aiz muguras. No otra izspiež visu iespējamo, bet pēc tam paziņo, ka tas licis vilties un nav attaisnojis cerības. Otrs cilvēks vajadzīgs tikai priekos, spēkā, veiksmē, bet tikko tas kļūdās, ātri tiek izmests lūžņos vai pārpārdots. Nenobriedums, kas tiecas uz mīlestību, tiecas tikai uz to mīlestību, kuru var paņemt, ar kuras palīdzību tas varēs atrisināt savas problēmas, paaugstināt savu prestižu vai sliktākajā gadījumā vismaz izpildīs savu sociālās atzīšanas normu – un tam absolūti nav svarīgi, kas tu patiesībā esi, bet ir svarīgi, ka esi attiecībās, tātad, pilnvērtīgs. Pie tā neiesi savas bēdās, nepastāstīsi par savām sāpēm un tas nepalīdzēs dalīt tavu neveiksmi. Ar to kopā ir smuki kā pilī, bet auksti, kā ledusskapī. Tas čivina blakus kā putniņš, bet tu saproti, ka vienalga esi viens, pilnīgi un rūgti viens. Nenobriedums pats sev šķiet milzīgs prieka avots, taču tas nezin, ka visas skaistākās pasakas sacerējuši pieaugušie un arī visi svētki radīti pieaugušo rokām, bet visas ilgtspējīgās lietas notiek pateicoties paieaugušo atbildībai un pacietībai. Nē, tas nav briesmīgs, taču viņam vēl pāragri sapņot par to mīlestību, kas notiek starp pieaugušiem cilvēkiem. Pagaidām tikai ceļš sevī… Ļiļa Grad Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ja mēs esam dzīvi, tātad mums ir jūtas. Pat tad, ja neprotam just.
Var šķist, ka būšana kontaktā ar jūtām nav saistīta ar dzīves kvalitāti. Taču tie ir maldi. Jūtas ir resurss savu mērķu sasniegšanai, pašrealizācijai un sevis aizsargāšanai….
Tomēr ne visas jūtas ir patīkamas. Dažas no tām ir ļoti grūti pārciest. No tām gribās noslēpties, aizslēgties, atteikties. Neskatīties sāpju virzienā.
Būt nobriedušam nozīmē nepadoties šim kardinājumam. Bet izdzīvot… Katru brūci, katru neveiksmi.Ikkatrā sajūtā slēpjas milzīgs potenciāls. Pārdzīvoto un pieņemto sāpju vietā var izaugt brīnišķīgi ziedi. Ja runājam par savām bēdām, paužam agresiju, dodam iespēju izpausties skaudībai un greizsirdībai.
Taču mēs esam pieraduši nobloķēt savus pārdzīvojumus. Turklāt šie bloki efektivitātes ziņā līdzinās paslēpēm, ko spēlējām bērnībā, kad pietika vien aizmiegt acis…
Diemžēl nobloķētās emocijas nekur nepazūd. Tās paliek galvā kā uzmācīgas domas. “Iespŗūst” ķermenī kā sāpes, kuru izcelsme nav saprotama. Dažkārt traumas izpaužas likteņa līmenī, liekot cilvēkam daudzkārt nokļūt vienā un tajā pašā situācijā.
Nav burvju tabletes! Nav iespējams noskatīties filmu Youtube un momentā izmainīt savu dzīvi. Grāmatu nevar salīdzināt ar dzīva cilvēka siltumu. Universālie padomi neņem vērā tavu personīgo dzīves stāstu. Nav tabletes, no kuras visas sāpes pazudīs.
Ļoti žēl, ka bieži vien internetā runā pavisam ko citu. Katru dienu sociālo tīklu laika joslā tu redzi skaļus un neiedomājamus solījumus. Taču viegli risinājumi neved pie dziedināšanās un pieaugšanas.
Cilvēks, kurš slēpjas no savām emocijām, zaudē kontaktu ar realitāti. Viņš kļūst par vieglu mērķi manipulācijām un māņiem. Viņam ir grūti izveidot harmoniskas attiecības. Ļoti bieži viņš kļūst par līdzatkarīgo un cieš no vientulības. Mocās nemīlamajā darbā, apēd iekšējo neapmierinātību un dusmas. Grib būt pieņemts un pamanīts, bet tā arī neuzdrošinās iziet gaismā. Viņš izgāž savas dusmas uz tuvajiem un pēc tam mokās vainas apziņā. Izmisīgi sapņo par to, kā izmainīs situāciju. Bet gala rezultātā stāv uz vietas.
Un tas viss rada vienu vienīgu milzīgu sajūtu “SLIKTI”. Ar kuru absolūti nav skaidrs, ko darīt un kā rīkoties.⠀
Padomju laikā mūsu vecāki, tātad arī mēs visi, traumējāmies. Šodien mums ir izvēle. Samierināties ar šo “SLIKTI”, atkal un atkal atlikt savu dzīvi, kļūstot par apstākļu vergiem. Vai arī radīt jaunu realitāti, kurā ir atbalstoša atmosfēra, laba un uzmanīga attieksme pret iekvienu sajūtu, godīgums un rūpes par sevi.
Ir terapijas grupas, kurās cilvēki ar līdzīgu dzīves gājumu viens otru var atbalstīt, kur ir lieliski skolotāji un kur cilvēks beidzot var atklāt savas neizpaustās jūtas un tikt skaidrībā ar problēmām, kas atkārtojas, paskatīties uz sevi silti un saudzējoši. Iespējams, pirmo reizi dzīvē….
Aglaja Datešidze Foto: Alexandra Bochkareva Tulkoja: Ginta Filia Solis
Dzīve nāk ar savām mācībām. Tikai tās izprotot un izstrādājot varam doties tālāk.
Pirmie cilvēki, kurus mēs savā dzīvē satiekam un caur kuriem ienākam pasaulē, ir vecāki. Mūsu radītāji. Tikai tad, kad attiecības ar vecākiem ir harmoniskas un līdzsvarotas, varam doties tālāk, un kļūt par jaunieti un tikai pēc tam par sievieti vai vīrieti.
Attiecībām ar vecākiem nav jābūt izdomāti rožainām, jo tad radām ilūziju ap sevi, bet gan cieņas un miera pilnām. Ja arī vecāki vairs nav šeit Zemes līmenī, attiecības turpinās tur, kur esam palikuši kopā ar viņiem enerģētiski.
Varbūt pat šķiet, ka attiecības ar vecākiem ir normālas un ir grūti saskatīt, ko varu tur uzlabot, tad ir jādodas iekšā sevī un jāsatiekas ar iekšējo bērnu.
Prāts grib aizmirst lietas, kuras ir sāpinājušas emocionāli un paslēpj tās dziļos zemapziņas kambaros. Bet iekšējais bērns atceras visu. Tikai izvedot viņu saulītē, varam dziedināt sevi un kļūt par vecākiem savam bērnam.
Patiesībā jau nav tāda cilvēka, kura emocionālā pasaulē bērnībā nebūtu ienākusi kāda sāpe. Pat it kā pie ideāliem vecakiem bērns var nesaņemt to uzmanības, maiguma un mīlestības porciju, ko viņam tieši kādā brīdī vajadzēja. Bērniņš var palikt iesprūdis šajā gaidīšanas režīmā un vēl tagad turpina to darīt, neapzināti lūdzot uzmanību no partnera, bērniem, draugiem, kolēģiem… Kamēr iekšienē dzīvo šis nedziedinātais bērns, noteiktās dzīves situācijas, kas ir enerģētiski līdzvērtīgas tām, kas bija bērnībā, jūtam un rīkojamies no šī bērna skatu punkta un pieredzes.
Tagad daudz raksta un runā par partnerattiecībām, par sieviešu un vīriešu sadarbību. Bet kamēr viens vai otrs partneris, vai abi kopā sēdēs sava nedziedinātā un neizprastā bērna enerģijās, harmonijas un miera nebūs. Būs kritumi un kāpumi, būs puņķi un asaras, būs arī prieks un smiekli, bet nebūs līdzsvara.
Emocionāli nobriedis cilvēks ir tad, kad ir atradis savu iekšējo līdzsvaru. Tad šūpoles ir norimušas, un viņš atrodas savā Centrā.
Visa emocionālā pasaule tiek veidota no šī punkta sevī. Tāpēc ir svarīgi paskatīties uz savu dzīvi ar godīgām un atvērtām acīm un piefiksēt šīs situācijas, kas rada emocionālu diskomfortu. Caur tām, ieejot sevī dziļāk, varam nonākt pie notikumiem bērnībā un tos izmainīt.
Tagad, kad esam pieauguši, kļūstam par vecākiem savam iekšējam bērniņam, sniedzot to, ko viņš nesaņēma toreiz. Kādam tā būs drošība un pieņemšana, citam uzmanība un uzklausīšana, bet visvairāk bērniņam vajag maiguma un mīlestības.
Te arī sākas sevis mīlēšana – no sava iekšējā bērna, kad, kļūstot viņam par vecākiem, varam dot sev to, kā ir pietrūcis bērnībā. Ja to nepaveicam, tad šie neredzamie enerģētiskie diegi mūs atkal rausta kā marionetes un atgriež pie enerģijām, kuras nesam sev līdzi no tiem laikiem.
Savienojoties ar Zemi, rodas sajūta, ka ir tautas, kuras vēl ir saglabājušas iniciāciju pieredzi. Tās ir vietas uz zemeslodes, kuras tik ļoti vēl nav skāruši civilizācijas un tehnoloģijas labumi. Esot pie Austrālijas aborigēniem un Peru indiāņiem, esmu sajutusi enerģētiski šo iekšējo struktūru, kas ir šajās ciltīs, kad bērns iziet savu ciklu un kļūst par jaunieti, bet jauniete un jaunietis tiek iniciēts par sievieti un vīrieti. Vecie gatavo jaunos. Ir šīs pārmantotās prakses, kur viedās sievas un vīri, izved cauri iekšējiem emociju un dabas cikliem, dodami noslēgumā savu svētību. Tikai tie, kas izgāja cauri iniciāciju sagatavotībai un pārbaudījumiem, varēja veidot ģimeni un kļūt par vecākiem.
Arī mūsu tautai ir bijusi šī iniciāciju pieredze. Diemžēl, ejot cauri laikam, esam to pazaudējuši. Tagad mums to ir jāpaveic katram pašam priekš sevis, lai varētu nosaukt sevi par Sievieti vai par Vīrieti.
Šis Ceļš iet divās plūsmās – veco enerģiju, priekšstatu, stereotipu atbrīvošana, un piepildīšanās ar augstākām vibrācijām – dievišķo mieru un līdzsvaru, kas aizved pie sevis pieņemšanas un mīlestības.
Varu padalīties ar savu pieredzi, kas man ir palīdzējusi iet šo Ceļu pie sevis.
Lai uzceltu enerģētiskos blokus uz augšu un atbrīvotu, nepietiek tikai ar miera stāvokli un meditāciju. Tas būtu kā pluņčāšanās pa sastāvējušu dīķi, kurā nav iespējas tikt pie svaiga ūdens malka. Šī vecā pieredze ,,sēž,, ne tikai emocijās, tā ir iekšā ķermenī, tāpēc ir no turienes jādabū ārā. Tā var būt kāda aktīva deja, brīvas kustības, kurās atļaujam sev visu, arī skaņas, kliedzienus, asaras un smieklus, tādā veidā ļaujot apspiestām emocijām nākt uz ārpusi un iekšēji emocionāli attīrīties.
Osho ir radījis ļoti spēcīgu praksi Dinamiskā meditācija, kurā, izejot cauri vairākiem posmiem, nonākam tuvāk savai patiesajai esībai. Meditācija ir jāveic no rīta un kādu ilgāku laiku, lai tā ienestu pārmaiņas dzīvē. Ir dažādas tehnikas, ar kuru palīdzību varam atbrīvot negatīvo emociju uzkrājumu – Džibarišs – attīrīšanās caur runāšanu un kustībām, smieklu un asaru meditācijas utt.
Brīnišķīgi atbrīvot un uzlādēt sevi varam pie dabas. Bet vienmēr ir jāatceras pateikt, ka atlaistā enerģija aiziet uz to vietu Visumā, kur tai ir jābūt pēc Augstākā Dieva plāna. Katrai enerģijai ir sava izcelsme un vieta. Radītājs zina, uz kurieni tai ir jāiet. Mums tikai ir jāuzticas un jāatdod to, kas kļuvis par smagumu. Vienlaicīgi, kad atbrīvojamies, sajūtam saikni ar dievišķām vibrācijām. Tās no Augstākā ES vietas, kas kā Gaismas lode atrodas virs galvas rokas stiepiena attālumā, kā plūsma ienāk caur vainaga čakru enerģētikā un savienojas ar Gaismas sirdi, tālāk jaunā enerģija plūst dabiski kā upe uz leju un ienāk tajās vietās, kuras pēc atlaišanas ir atbrīvojušās. Šo dievišķās gaismas plūsmas sajūtu ir svarīgi saglabāt visu laiku, tādā veidā ļaujot, lai aiziet vecais un ienāk jaunais.
Vadot seminārus un nometnes, esmu novērojusi, ka ļoti daudziem trūkst iekšējās vienotības. Savu dzīvi dzīvo ķermenis, citu dzīvi emocijas, bet vēl vienu prāts. Tas arī var būt saistīts ar bērnības pieredzi, kad tika uzlikti ierobežojumi emocijām un ķermenim, bet prātam piešķirtas papildus funkcijas, kas novedušas pie sevis kritizēšanas un nepieņemšanas.
Atgriešanās pie sevis ir atgriešanās pie sava ķermeņa, kurš spēj saņemt un izpaust visu savu iekšējo emociju gammu. Te atkal nonākam pie kustībām, kas var palīdzēt šajā darbā. Tās var būt dejas. Man pašai ļoti palīdzējusi ,savienot ķermeni ar emocijām un atlaist prāta važas, ir biodeja. Var Latvijā atrast biodejas grupas un tām pievienoties, tā sperot soli tuvāk savam iekšējam bērniņam un ejot šo Ceļu pie sevis. Pie savas Gaismas.
Ja gribam saprast, kas esam šajā bezgaldaudzās informācijas pasaulē, no sirds iesaku izlasīt tikai vienu grāmatu – Ekharts Tolle “Tagadnes spēks”. Šī grāmata ir kā dzīves kompass un parāda virzienu, uz kurieni jādodas. Ieraudzīt savu Ceļu, tā jau ir puse no uzvaras.
Apzināta dzīve sākas tad, kad uzņemamies atbildību par to. Tikai paši par visu, kas ir noticis un notiek.
Atklājot savas bērnišķīgās izpausmes, savas brūces un savu brieduma trūkumu… atkal un atkal sastopoties ar savu neapzinātību un faktu, ka tu emocionāli, iespējams, stipri atpaliec no sava fiziskā vecuma… Īsāk sakot, pats ļaunākais, ko šajā gadījumā vari darīt, – sākt sevi kaunināt un steidzināt.
Teikt sev: “Man jau ir 30, 35, 40, 45…) gadi un laiks beidzot sākt nodarboties ar kaut ko nopietnu, cik var bremzēt un būt bērns. Citi jau, lūk, cik tālu tikuši, bet kur esmu es?…” Tas ir apmēram tas pats, ko bērnībā mums teica pieaugušie, salīdzinot mūsu neveiksmes ar citu bērnu veiksmēm un sasniegumiem. Kurš no mums ko tādu sev saka?
Principā, bērnu salīdzināšana pēc nesalīdzināmiem parametriem un cenšanās paātrināt dabisko attīstības gaitu ir ļoti liela mūsu audzināšanas kļūda. Centieni forsēt sevis meklēšanu – tas arī ir tieši tas, kas bremzē vairāk par visu. Bremzēja jau bernībā, kad to darīja pieaugušie, un bremzē arī pieaugušo vecumā, kad to darām mēs paši ar sevi.
Bērnisķīgā un vēl nenobriedusī personības daļa prasa atbalstu un pacietīgu uzmanību. Apceri un pieņemšanu. Ja to steidzināt un kaunināt, tā dažkārt sastingst kauna un vainas sajūtā vai bezspēcīgā aizkaitinājumā uz visu apkārt. Un tāpēc vienalga kaut kad nāksies atgriezties pie sava iekšējā bērna, sākot pacietīgi un līdzjūtīgi atbalstīt un gaidīt, dodot tam laiku. Dot tam laiku iepazīt pasauli savā ritmā. Un labāk to izdarīt tagad nevis vēlāk.
Labāk apstāties 35 un tomēr izdzīvot svarīgos momentus lēnām, nevis paslēpt tos zem paklāja, lai atkal izvilktu tos ap gadiem 40. Vari apstāties tur, kur šobrīd esi un sākt iecietīgi izturēties pret sevi.
Iecietība darbojas daudz labāk nekā kaunināšana un centieni dzīt sevi un ātri aizaugt līdz vēlamajam vecumam. Iecietība un mierīgs jautājums: “Kādu nākamo soli es varu spert tieši no šīs vietas? Kurp un kā?”
Nevis gigantisku izrāvienu, bet vienu soli, vienkāršu, jūtamu un reālu. Bet pēc tam vēl vienu…
Vīrietis un sieviete, kuri prot nopietni un godīgi sarunāties, ir labākie psihologi viens otram. Ja vien viņi var atklāti sarunāties un noskaidrot to, kas notiek.
Ko tu vēlies, ko es vēlos, ar kādām sajūtām tu dzīvo, ar kādām dzīvoju es, ko tu no manis sagaidi, ko es sagaidu no tevis – tie ir elementāri jautājumi, kurus izrunājot atkritīs puse problēmu un ikdienas nesaskaņu. Ir tikai jāsaņemas drosme, lai sāktu par to runāt.
Protams, ir vajadzīgas gudras metodes un grāmatas. Taču tās nesniegs cerēto efektu, ja jūs neiemācīsieties viens ar otru runāt.
Vadims Kurkins Avots: Счастливый психолог Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 