«Esi vienkāršāka!» – pamāca padomdevēji: visbiežāk – nelūgtie. Viņus var saprast: jo tu esi vienkāršāka, jo izdevīgāka viņiem. Šo padomu var ņemt verā, un var arī atļaut sev būt sarežģītai un gūt no dzīves baudu, esot tieši tādai.
Pēc 40 gadiem es sāku saudzēt savu ādu un uz jūru eju tikai vakaros. Šovasar, iestājoties tumsai, skalojot savu peldkostīmu, es ieraudzīju jāņtārpiņus. Viens no tiem aizķērās manā gredzenā un kādu laiku turpināja spīdēt, līdz vilnis to aizskaloja. Tas bija tik skaisti. Jūra vizuļoja. es pasaucu meitu, un mēs abas priecājāmies par šo brīnišķīgo skatu, un atcerēsimies to vēl ilgi….
«Es neesmu skumjš, es esmu sarežģīts, – teica doktors Hauss, – meitenēm tas patīk.».
Un tā ir taisnība. Taču tostarp sarežģītos (īpaši sarežģītās sievietes), ļoti bieži jauc ar skumjajām, drūmajām, un, kas vēl sliktāk – ar nelaimīgajām. «Cik tev viss ir sarežģīti!» – saka aizvainotā tonī un uzskata to par trūkumu.
Bet, kas gan tur slikts – būt sarežģītam? Tas taču nozīmē to, ka tev ir daudz iemeslu iedziļināties, saprast, bet tajā pat laikā, daudz veidu, kā gūt labsajūtu. Pat tad, ja tas ir alus ar ķilavām. Tāpēc, ka sarežģītajiem ir vairāk receptoru, asociāciju, garšas pastiprinātāju. Viņiem ir asākas sajūtas un apjomīgākas reakcijas. Un tieši tāpēc pilnai laimei viņiem vajag daudz mazāk. Viņi ir tik ļoti sarežģīti, ka var priecāties par vienkāršām lietām. Tieši viņi to var.
Ja esi sarežģīts, tad, gadiem ejot, pasaule tev rādās arvien vairāk dimensijās, atveras kā tējas lapa verdošā ūdenī.
Ziniet, labas smaržas, uzpūstas uz papīra, smaržo pavisam savādāk, kā uz ķermeņa. Aiz auss, ne tā, kā uz aukšdelma. Vakarpusē, ne tā, kā no rīta. No rīta vieglāk, bet vakarā – spēcīgāk. Un manā pasaulē katrs cilvēks un katra lieta ir it kā apsmidzināta ar šādām smaržām. Viss tajā kustās, viss maina savas aprises, jēgu, dziļumu, krāsu un, jo tālāk, jo intensīvāk. Tas arī nozīmē pieaugšanu un briedumu – man tā šķiet.
Man ir draudzene – 12 gadus vecāka par mani. Kad man bija trīsdesmit, bet viņai jau četrdesmit divi, reiz viņa pastūma malā klaviatūru, izstaipījās, krēslā sēžot, nokrakšķināja pirkstu kauliņus un baudīgi novilka: «Mums vēl tik daudz kaifa priekšā!!!!». Tajā laikā man nešķita, ka pēc 40 ir īpaši daudz iemeslu optimismam. Bet tagad viņai ir 54, un man jāatzīst, ka kaifa bijis pietiekami daudz, un vēl tikpat un vairāk ir gaidāms.
Tāpēc, ka tad, kad esi sarežģīts, pasaule tev kļūst arvien daudzdimensionālāka un atveras kā tējas lapa verdošā ūdenī. Tā ir kā sekss: pusaudžiem tas nozīmē kvantitāti, pieaugušajiem – kvalitāti. Pusaudžiem lētās cigaretes un smiltis apakšbiksēs, pieaugušajiem – labs viskijs un ortopēdiskais matracis. Un tā ir dabīga lietu kārtība.
Nobriest – nozīmē iegūt daudz veiksmīgas iemaņas, kā būt mierā ar sevi un savu dzīvi.
Nobriest – tas nenozīmē vairāk kurpju tavā kolekcijā un lielāku garderobi. Tas nenozīmē – vairāk jaunu lietu. Tas nozīmē: vairāk kaislīgu interešu un sajūtu. Un daudz veiksmīgu veidu kā būt mierā ar sevi, dzīvi un to visu baudīt.
Pieredzi nenoslēpsi un neaizmirsīsi. Tā uzkrājas. Un tā palielina uztveres apjomu, piedod it visam 3D efektu. Tu daudz ko esi izmēģinājis, tev ir savas vērtības, sava gaume – krāsās, smaržās, taktilajās sajūtās, mēbeļdrānas struktūrās…
Jā, tev tas ir svarīgi. Teiksim, ja interjerā ir brūns sintētiskais paklājs un tevi tas ne īpaši iepriecina, tu to tomēr piecietīsi, jo esi pieaudzis. Bet, ja tas ir gaišs lins – tu vari būt laimīgs no tā vien, ka tas ir lins. Vari sēdēt viesnīcas hallē, kādu gaidīt, un aplūkojot savu roku uz krēsla mīkstā apšuvuma, vienkārši priecāties.
Un tā ir ar visu: ēdienu, alkoholu, pilsētām, arhtektūru (paskaties, kādas kāpnes!), vietām, darbiem, maršrutiem, dabu, kino, mūziku, sarunām, draudzību – it visu, kas svarīgs. Bet uz to, kas nesvarīgs, pievērt acis…. No liela daudzuma ir atlasīti savi kaifi un iemīļotās gaumes sajūtas. Un tas viss tev atvieglo dzīvi, nevis dara to smagu.
Finansiālās iespējas var visu to pastiprināt, bet nevar aizvietot.
Cita lieta, ja nekas no tā nav noticis. Kaut kas kaut kur bija salūzis un nenotika, un nav tev tava dziļā-iekšējā resursa – lielāku un sīku pieķeršanos, mīlestības, simpātiju, prieciņu, dzīves piegaršu….. Finansu iespējas var to visu pastiprināt, bet – ne aizvietot.
Un, ja tu par maz ko vari pateikt: «Ohhh, kā gan es visu to mīlu! Kā man tas patīk! Kā es to gluži vai dievinu!». Tātad, pateikt vari, bet mīlēt neizdodas. It kā vajag, taču šad tad papriecāties, un tu ieskaties sevī, un jautā: «Ko es par visu visvairāk mīlu dzīvē? Ko gribu redzēt tieši tagad? Lai mani tik ļoti iepriecinātu – uhhh!» Un atbildē – klusums. un var vēl kadu brīdi paberzēt ar karotīti vēlmju katliņa sānus, taču tas ir bezjēdzīgi. Un tad sākas: «Kur ir mans papēžu mitrinātājs? Kāpēc tēja remdena, bet šampanietis silts? Un ledus kubiņi glāzē nepareizajā formā!».
Taču, ja nopietni, tad dzīvē tev vairāk ir tā, kas patīk, ieskaitot tavas dīvainības, īpatnības, kuras sen jau esi atklājis, ar kurām esi saradojies un kuras ik dienu krāšņo tavu dzīvi. Un skaistums ir tajā, ka sen jau esi piedevis sev visus savus “bzdingus”, un ar katru tev ir sava attiecību vēsture, noliegšana, naids, mīlestība, dusmas, tirgošanās, depresija, pieņemšana – un tas viss jau sen ir aiz muguras. Mīli tos sevī un zini, ka tie visi tevi dara atšķirīgu no citiem. Esi to pārbaudījis un tātad pārliecināts par to.
Briedums un sarežģītība – tas ir tad, kad proti salaizīt savas brūces, aizpūderēt rētas, vai arī lepoties ar tām, kā ar ordeņiem.
Un vēl, pie tā visa, tavas kļūdas, kas varbūt nemaz nebija kļūdas, bet, iepējams, īsta mīlestība, kurai vienmēr ir taisnība. Bet briedums un sarežģītība, tas ir tad, kad proti salaizīt savas brūces, aizpūderēt rētas, vai arī lepoties ar tām, kā ar ordeņiem. Un retāk jūties vientuļš, bet, ja arī jūties vientuļš, tad nebaidies vientulības.
Šad tad uznāk nostaļģija pēc pusaudžu laika vieglprātības un trakulībām. Taču tad, kad tu mīli tik daudz ko dažādu, tev patīk visu izgaršot ar baudu, tev nav žēl, ka vairs nav 20 gadu. Kā saka kāds veiksmīgs kondicionieru pardevējs: kad esi atradis savu vietu zem saules, tava izvēle ir palikt ēnā. Tur ēnā ir ārprātigi daudz seriālu, kas vēl jāpaspēj noskatīties.
Kas mums ļauj sajust patiesu baudu? Spēja būt pašiem un uzticēšanās otram, prasme nesteigties un pagaidīt…. tā domā neirofiziologs.
Kas ir labāk – mazi prieciņi vai visu aptveroša bauda? Pa īstam laimīgi ir tie, kuri prot noķert gaišos dzīves mirkļus, redzēt tajos dzīves jēgu un baudīt tos. Taču, lai to iemācītos, vispirms jāiemācās ieklausīties sevī
Autors: Poļina Sanajeva
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS
