Kas ir MĪLESTĪBA?

12274561_537514516406204_3930948401900813144_n

“Kas ir MĪLESTĪBA?” – šo jautājumu uzdevām bērniem no 4 līdz 8 gadiem. Un viņu atbildes izrādījās daudz dziļākas un gudrākas, kā varējām to iedomāties!

— Manai vecmāmiņai ir artrīts, un viņa vairs nevar noliekties un uzlakot sev kāju nagus. Tāpēc to dara mans vectētiņš, kaut arī viņam ir artrīts. Tā ir mīlestība!

— Kad kāds tevi mīl, viņš tevi vārdā sauc kaut kā īpaši. Un tu zini, ka viņš tavam vārdam neko sliktu nenodarīs.

— Mīlestība tevi atradīs pat tad, ja tu vēlēsies noslēpties. Es jau no piecu gadu vecuma no tās slēpjos, bet meitenes mani vienalga atrod.

— Mīlestība ir tas, kas liek tev smaidīt pat tad, kad esi noguris.

— Mīlestība – tas ir tad, kad mamma tētim gatavo kafiju, bet pirmo malciņu iedzer pati, lai pārliecinātos, ka kafija sanākusi garda.

— Mīlestība ir tad, kad cilvēki visu laiku skūpstās. Bet, ja viņi piekūst skūpstīties, tad vienalga grib būt kopā un vienkārši sarunājas.

— Mīlestība ir tas, ko var ievērot istabā Ziemassvētku laikā, ja pārstāj izpakot dāvanas un ieklausās.

— Ja jūs vēlaties iemācīties mīlēt, tad jums jāsāk draudzēties ar cilvēku, kuru jūs ienīstat. (Mūsu planētai ir vajadzīgi tādi cilvēki, kā šī meitenīte)

— Mīlestība – tas ir tad, kad tu saki zēnam, ka tev patīk viņa krekls un viņš to valkā katru dienu.

— Mīlestība – tas ir tad, kad vecenīte un vecītis turpina draudzēties, kaut arī viens par otru ļoti daudz ko zina.

— Kad es uzstājos uz skatuves, man bija bail. Es skatījos uz cilvēkiem zālē un ieraudzīju, kā tētis man smaida un māj ar roku. Viņš bija vienīgais, kurš tā darīja. Jo viņš mani mīl. Es vairs nebaidījos.

— Mīlestība – tas ir tad, kad mamma tētim atdod pašu garšīgāko vistas gabaliņu.

— Mīlestība – tas ir tad, kad mamma redz tēti nosvīdušu un netīru, un vienalga viņam saka, ka viņš ir skaistāks par Bredu Pitu.

— Es zinu, ka mana vecākā māsa mani mīl, jo viņa man atdod savas lietas, un tadēļ viņai nākas iet uz veikalu un pirkt sev jaunas.

— Kad tu kādu mīli, tu mirkšķini acis un no tavām skropstām birst zvaigznes.

— Mīlestība ir tad, kad kāds tev dara pāri un tu dusmojies, bet nekliedz uz viņu, jo zini, ka viņam tas būs nepatīkami.

— Ja jūs kadu nemīlat, nevajag teikt: “Es tevi mīlu”. Bet, ja mīlat, tad to vajag teikt ļoti bieži. Bet cilvēki to aizmirst.

— Mīlestība ir tad, kad tavs kucēns laiza tev seju pat tad, kad tu visu dienu viņu esi atstājis vienu mājās.

Avots: http://www.wiolife.ru
Tulkoja: Ginta FS

Lietus izsaucējs

lietus-zisaucejs1

— Tātad tā, — zēns ērtāk iekārtojās krēslā. — Manam tētim ir cita ģimene. Tur ir mana māsa, viņai, cik saprotu, ir kādi četri gadi. Mamma izliekas, ka par to neko nezin. Bet tā otra sieviete dzīvo un gaida, ka tētis aizies pie viņas, jo viņš laikam viņai to ir apsolījis. Dažkārt viņa šo jautājumu nostāda ļoti stingri. Tad viņš uzvelkas un brauc viņu pierunāt. Dažkārt paliek tur pa nakti. Mūsu ģimenē mēs to saucam par “ČēPē objektā”. Taču man šķiet, ka viņš nekad no mums neaizies, turpinās jaukt tai sievietei galvu. Manam jaunākajam brālim ir BCT (bērnu cerebrālā trieka). Viņi kopā ar mammu un tēti kaut kad sen pie jums bija atnākuši, bet jūs jau droši vien neatceraties? Ar galvu brālim viss kārtībā, viņš mācās otrajā klasē un ļoti labi orientējas datoros. Bet ar kājām un rokām viss ir slikti. Mamma visu laiku domā, ka atradīsies kaut kur kādas zāles vai kaut kas cits, kas viņu varēs izārstēt pavisam. Viņa ved brāli uz zirgiem, jo tādiem bērniem tas šobrīd ir “topā”, un krāj naudu, lai aizbrauktu uz Krimu pie delfīniem. Bet Ļoņa baidās no zirgiem, krīt zemē. Un par delfīniem jau no paša sākuma pateica – man tur būs beigas, uzreiz noslīkšu. Un vēl viņi brauca pie burves uz Pleskavas apgabalu, lai tā lāstu noņemtu. Bet vecmāmiņai ir vēzis, un viņa visu laiku cenšas no tā izārstēties – dažkārt slimnīcā, dažkārt ar tautas līdzekļiem.

— Un tu? — es pajautāju.

— Es visu laiku kasos un skolā man ir vieni vienīgi divnieki, — nepacietīgi atbildēja zēns. (Neirodermītu starp pirkstiem un uz kakla es ievēroju jau pirms tam). — Ko jūs man varat ieteikt darīt? Kā man visu izlabot? Un, vai tas vispār ir iespējams?

— Nezinu, — es godīgi atzinos. — Droši vien nevar. Tāpat kā nevar līdz galam izārstēt BCT tavam brālim.

— Un ko tad es šeit atnācu? — viņš pacēlās krēslā.

— Jā, tikai es sākumā tev pastastīšu stāstu par lietus izsaucēju.

— Labi. Man patīk dažādi stāsti, — viņš pakasīja kaklu un sagatavojās klausīties.

— Tas notika ļoti sen, vēl tad, kad bija PSRS. Viens mans paziņa, Ķīnas speciālists ar kolēģiem atradās  komandējumā Ķīnā. Viņi pētīja vietējās tradīcijas. Un, lūk, reiz viņam zvana kāds ķīniešu kolēģis: «Kādā Ķīnas provincē jau 4 mēnešus nav lijis lietus. Raža iet bojā, cilvēkiem sākas bads. Trīs ciemu iedzīvotāji savāca pēdējo naudu, un nolēma atvest no citas provinces lietus izsaucēju. Jums noteikti būs interesanti paskatīties uz viņu. Tikai atcerieties, es jums neko neesmu stāstījis, jo Ķīnas komunistiskā partija ar likumu ir aizliegusi burvestības».

Zinātnieki, protams, iedvesmojās un ātri izgudroja kādu etnogrāfisko iemeslu, lai dotos uz šo ciemu. Viņi atbrauca ciemā, un tajā pašā dienā tika atvests arī lietus izsaucējs — maziņš izžuvis vīriņš- ķīnietis. Viņš pieprasīja sev būdu ciema malā un bļodiņu rīsu dienā. Bet ar mūsu zinātniekiem kategoriski atteicās runāt. Ciema vecākais mums teica, ka tagad vīriņu traucēt nevajag, lai tas koncentrējas darbam. Parunāties varēs tad, kad viņš būs izdarījis savu darāmo.

Trešajā dienā sākās lietus. Večuks paņēma savu naudu (pēc vietējiem apmēriem – milzīgu naudu) un gatavojās tālajam atpakaļceļam. Vecākais atkal viņam atgādināja zinātnieku lūgumu, un večuks piekrita veltīt tiem nedaudz sava laika.

— Pastāstiet, kā jūs izsaucāt lietu, — lai netērētu lieki laiku, zinātnieki konkrēti pajautāja.

— Droši vien ir kāds speciāls rituāls? Vai tas tiek nodots no paaudzes paaudzē?

— Vai jūs traki esat palikuši?! — iesaucās večuks. — Es izsaucu lietu? Jūs domājat, ka esmu burvis? Vai tiešām jūs domājāt, ka es savā niecībā varu pārvaldīt milzīgas stihijas?!

— Bet ko tad jūs izdarījāt? — zinātnieki brīnījās — Lietus taču līst!!!

— Neviens nevienu nevar izmainīt, — pamācoši, pirkstu pacēlis, teica večuks. — Bet katrs var pārvaldīt sevi. Bez liekas kautrēšanās es teikšu, ka esmu šajā mākslā sasniedzis zināmas virsotnes. Un, lūk, atbraucu šeit pareizā, harmoniskā stāvoklī, un ieraudzīju, ka šeit viss ir nepareizi. Te pilnībā ir nojaukta lietu kārtība, raža iet postā, cilvēki dzīvo badā un ir izmisuši. Es to nevaru izmainīt. Vienīgais, ko es varu, — varu izmainīt sevi, tātad kļūt nepareizs, lai pievienotos tam, kas te notiek. Tā es arī izdarīju.

— Un pēc tam? No kurienes lietus?

— Pēc tam, protams, es strādāju ar sevi, atgriezu sevi atpakaļ pareizajā stāvoklī. Bet, par cik, jau biju vienots ar visiem un visu šeit, tad arī viņi, kopā ar mani pakāpeniski ar zināmu inerci atgriezās atpakaļ normālā, pareizā stāvoklī – uz pareizā ceļā. Bet pareizi šobrīd šai zemei ir auglība. Un tāpēc sākās lietus. Un tas sākās ne tāpēc, ka es to “izsaucu”.

— Bet, ja viss ir tik vienkārši, tad kāpēc jūs par to paņēmāt tik lielu naudu? — jautāja viens no zinātniekiem. — Zemniekiem nācās burtiski pārdot pēdējo kreklu, lai jums samaksātu…

— Tāpēc, ka es jau esmu vecs cilvēks un spēka man ir maz, un tad, kad pievienojos disharmonijai, man paliek ļoti slikti, kā arī visam, kas apkārt. Labpratīgi pāriet no pareiza stāvokļa nepareizā — maksā ļoti dārgi, — lietus izsaucējs ar zīmēm parādīja, ka vizīte beigusies.

Tajā pat dienā viņš aizbrauca atpakaļ uz savu ciemu, bet zinātnieki atgriezās Pekinā.

Zēns ilgi klusēja. Pēc tam pajautāja:

— Jūs taču man to pastāstījā ne tāpat vien? Jūs domājat, ka es…

— Tieši tā. Pie kam, tev nav vajadzības, kā vecajam ķīnietim, iedzīt sevi disharmonijā, jo tu ar visu savu neirodermītu un divniekiem jau esi tur. Vēl tam klāt, tas viss nav tikai tavs. Un tā kā tu esi gana gudrs – jo tavā vecumā par ģimeni pastāstīt tā, kā tu pastastīji, var tikai retais, tad tev viss ir iespējams un vispār, spriežot pēc tavas medicīniskās kartiņas, lielos vilcienos tu esi vesels.,

— Un kā man pašam atgriezties “pareizajā stāvoklī”?

— Pacietīgi un neatlaidīgi, pat fanātiski darīt visu to, ko tu pats sevī uzskati par pareizu, bet līdz šim neesi darījis.

Zēns brītiņu padomāja.

— Tātad mācīties līdz pulsa zudumam, — nepārliecināti viņš turpināja. — No rītiem – vingrošana sev un brālim, pēc tam aplieties ar aukstu ūdeni un brāli apliet, neēst čipšus, pieturēties pie tās diētas, ko dermatologs izrakstījis, pēc skolas kopā ar brāli braukāt parkā ar vellosipēdiem (viņš ar velosipēdu brauc labāk, kā ar iet kājām), neuzskatīt visus klasesbiedrus par kretīniem un atrast viņos pozitīvās īpašības, kā mamma māca… Un jūs domājat, ka tas palīdzēs?

— Ir tāda vienkārša lieta, kā eksperiments, — es paraustīju plecus. — Pamēģini, papraktizē un viss kļūs skaidrs. Nepanāksi, vismaz sasildīsies!

— Un cik ilgi jāmēģina?

— Nu, ja uzskatām, ka vecais ķīnietis trenējās 50-60 gadus un viņam lietus izsaukšanai bija nepieciešamas 3 dienas, bet tu tikai sāc…Domāju, ka sākumā vajag paņemt trīs mēnešus, pēc tam, izvērtēt starpposma rezultātus, un vai nu turpināt vai pamest to… Tātad sanāk, ka tu ar atskaiti pie manis nāc uzreiz pēc vasaras, septembra sākumā. Labi?

— Norunāts, — viņš piekrita un aizgāja.

Es visu laiku viņu atcerējos un ļoti pārdzīvoju par viņa panākumiem. Tik jaunam secīgi, vairākus mēnešus pēc kārtas, bez kādas ārējas kontroles kaut ko tik nopietnu darīt, ir ļoti grūti, pat neiespējami. Vai viņš to varēs? Vai sanāks? Es nezināju.

Viņš pierakstījās uz otro septembri.

— Ļoņka! — viņš, kāpjot pār slieksni teica. — Mamma domā, ka zirgi palīdzēja un jaunās zāles no Vācijas. Bet mēs taču abi zinām… Es viņam par ķīnieti pastāstīju. Viņš saprata, viņš mums ir ļoti gudrs.

— Lieliski! — es iesaucos, iedomājoties, ka treniņi, rūdīšanās, velosipēds un vecākā brāļa rūpes nevarēja palikt bez rezultātiem.

— Un vēl?

— Un vēl, vecmāmiņai dakteris teica, ka viņai ir laba remisija un viņš to, kā minimums uz gadu, atlaiž.

— Un tu?

— Es gadu pabeidzu tikai ar diviem trijniekiem, bet tētis nesen teica, ka nemaz nav pamanījis, cik ātri esmu pieaudzis un varbūt viņam ir ko no manis macīties. Piemēram, ievērot diētu (rokas bija tīras, to es ievēroju uzreiz, kaut gan zinu, ka vasarā vienmēr ir uzlabojumi)…Tad, ko, sanāk ka tā ķīniešu lieta patiešām strādā?!

— Protams, stradā, — es stingri teicu. — Vai tad tu pats to nepierādīji?

Autors: Jekaterina Muravjova

Tulkoja: Ginta FS