Par ko klusē vīrieši?

Nav labi, kad mūsu vīrieši pamet savus bērnus un aiziet no ģimenēm, un mēs neko nesaprotam, pat negribam saprast, un kāpēc dažkārt, kad viņš ir prom, pat iestājas miers dvēselē.

Mēs nesaprotam, kurš kontrolē situāciju mūsu ģimenē. Mēs vispār nezinām, kas tās ir par programmām, kas mūs kontrolē. Kāpec vīrieši aiziet neko nepaskaidrojot? Vai kāpēc viņi ir gatavi ar mums dzīvot, bet nav gatavi kopā attīstīties? Kāpēc viņi klusē?

Kāpēc mums, sievietēm jāmācās ar viņiem runāt? Un tikai tādā secībā: sākumā mums jāiemācas ar viņiem runāt pareizi, un tikai pēc tam runā viņi!

Ko nozīmē “pareizi”? Kaut ko sevī mainīt, lai sakristu ārējais miers un iekšējais. Lai tas notiktu bez aizvainojuma, prasībām un mūžīgām pretenzijām pret viņu. Ikviena saruna.

Kāpēc vīriešus vajag sasildīt? Kur ņemt tik daudz mīlestības, lai pēc ilgstoša spiediena no sieviešu puses, kas sākusies praktiski no bērnu dārza laikiem, viņi spētu mums uzticēties?

Vai ir iespējams kaut ko darīt ar to, ka viss, ko vēlas vīrietis ģimenē, ir tas, lai viņu vispār “neaiztiktu vai liktu mierā” un viņu neinteresē uzlabot savu kopdzīvi, jo viņš principā netic sievietēm? Kā pārstāt viņu mūžīgi kaut kur vilkt, stiept, likt kaut ko darīt? Kā izdarīt tā, lai viņš pats gribētu savā ģimenē šo kopā būšanas sajūtu?

Grūti ar to visu tikt skaidrībā! Taču tas ir iespējams! Ja pati to vēlēsies! Reiz man arī bija ļoti vientuļi savā ģimenē, ar savu vīru. Bet tagad tas vairs tā nav. Es ik dienu esmu veikusi un vēl joprojām veicu milzīgu darbu savās attiecībās. Man izdevās izdarīt tā, ka mēs sākām runāt. Un sanāca pavisam cita dzīve. Un, ne tikai man. Tātad principā tas ir iespējams! Un ir ne tikai divi varianti!!! Vai nu paciest, vai “ak, šīs attiecības mani nomāc!” un ātri aiziet! Ir vēl trešais variants!
Es esmu! Mēs esam! Ir mūsu ģimene! Kura godīgi iziet cauri visām krīzēm ne jau pēc “macību grāmatas”! Kaut arī dažkārt ir ļoti grūti.

Tu nedrīksti nolaist rokas. Tev nav jācieš. Lai arī cik nepārvarama tev šķistu esošā situācija. Un tavos spēkos ir apstādināt šo atšķirtību, kas šobrīd ir starp tevi un tavu vīru un kurā dzīvo jūsu bērni. Tāpēc, lai pēc tam dotu viņiem iespēju izveidot normālas attiecības, tāpēc, lai nākotnē dotu viņiem iespēju izveidot stipras ģimenes. Tāpēc, lai paspētu normāli dzīvot paši.

NEIZDOMĀTS STĀSTS

“Šodien no rīta pamodos un sapratu: ja mana vīra mīļākā pazudīs, es atkal pārvērtīšos par monstru. Es to jūtu. Es atkal baidos izjust to agresiju, kas plūda no manis uz viņu kā melna straume daudzu mūsu kopdzīves gadu garumā.

Es sapratu, ka es vairs nelīdīšu viņa telefonā vai datorā, nemocīšu sevi ar visām tām detaļām un necentīšos viņu kontrolēt. Es vienkārši sākšu dzīvot. Un macīšos runāt.

Man jāiziet no šī upura stāvokļa. Tas līdzīgs dziļai akai. Es sēžu tās dibenā, skatos augšup, bet izrāpties nevaru. Jātiek ārā!”

TIKSM SKAIDRĪBĀ, KĀ STIPRINĀT SAVU ĢIMENI BEZ MĪĻĀKĀS PALĪDZĪBAS
Nevajag baidīties no tā, ka būs kā agrāk. Šobrīd tu jau daudz vairāk saproti par sevi un savu ģimenes situāciju. Par savām attiecībām ar vīru. Tu esi gatava domāt par savu “ieguldījumu”” tajās un to, kas notika. Tāpēc nebūs tieši tā kā bija!

Un, kā būs? Šobrīd kaislību intensitāti palīdz “uzturēt” mīļākā. Viņa ar savu ierašanos, lai cik dīvaini tas nešķistu, palīdzēja apturēt tavas agresijas pret vīru uzplūdus. Un arī viņš to jūt. Radās iespēja uzelpot. Laiks padomāt. Gan tev, gan viņam.

Pamēģināsim pafantazēt, kas notiks, kad šī tēma atkritīs.

Viens variants, tu periodiski viņam pārmetīsi. Par to, kas bija.

Otrs variants, tu varēsi piekrist tam, ka ikviena parādība, kas notiek ģimenē: mīļākā, slimība, problēmas ar bērniem, skar visu ģimeni.
Ja tu patiešām piekritīsi tam, ka tas, kas notiek jūsu ģimenē nav vis ” slikta uzvedība”, bet gan jūsu kopējā problēma. Nevis vienam no pāra, bet abiem.

Pirmajā variantā man tev pat teikt nav ko. Tu pati visu proti. Ikviena no mums to prot. Pārmest. Vainot. Pateikt visu. Pamācīt. Zāģēt.

Otro variantu izvēlēties ir daudzkārt grūtāk! Atkal ir daudz jāmācās.

Un pats galvenais, ko mācīties, (no pirmās, otrās un pat desmitās reizes tas nenostrādās), ir iemācīties sarunāties.

Šķiet, kas nu tur tāds? Sarunāties? Ko tur daudz mācīties?

Mūsu mentalitāte un audzināšana ir tāda, ka praktiski mēs visas runājam ar pretenzijām un prasībām pret otru. Mēs neprotam savādāk. Un tad, kad tā darām, mēs otru cilvēku atgrūžam.

Tev nāksies ar savu vīru iemācīties runāt pavisam savādāk. Normāli. Vienkārši. Bez prasībām. Bez pārmetumiem. Bez zemtekstiem un vēstījumiem. Mierīgi. Rāmi.

Tas būs ļoti sarežģīti. Tāpēc, ka tad, kad tu sāc tā runāt, viņam nav iespēju uzvilkties, emocionēt un “drāmas” nav. Tā tiek atcelta. Taču daudzi vīrieši ir pieraduši pie tā, ka ir drāma, ka tai ir jābūt!!! Ka ģimenē jābūt pastāvīgam stresam!  Kā dzīvot ģimenē bez stresa un spriedzes – to viņi vispār neprot. Un kā tu pati tajā jutīsies, kad nebūs vairs pretenziju? Tu, kurai vajadzīgs būt “uz nerviem” un kaislībās?

Jāmēģina, lai uzzinātu!

Lai iemācītos TĀ sarunāties, ir jāpieliek piepūle. Jāpaspēj, pirms atver muti, pirms pasaki ierastos vārdus, prast tos izfiltrēt un piemeklēt pareizo intonāciju.

Tu jau sajūti protestu? Un, kas tagad notiks, mūsu mājās vairs nevarēs atslābināties, uzstāties, parādīt savas tiesības un pateikt viņam visu?
Jā! Tu visu pareizi saprati. Ja gribi iemācīties sarunāties.

Un arī viņu vari godīgi brīdināt, sakot: ” Es sapratu, ka ļoti ilgi ar tevi esmu runājusi nepareizi. Visu laiku ar kaut kādiem negatīviem “uzbraucieniem”. Tagad es to ļoti nožēloju.
Piedod man. Agrāk es tur neko nevarēju padarīt. Tagad gribu iemācīties savādāk. Bez pretenzijām un pozitīvi. Es ļoti gribētu tev palūgt palīdzību, jo man noteikti ne viss uzreiz izdosies, taču es ļoti gribu, lai izdodās. Runāt ar tevi savādāk. Labestīgāk. Mīļāk. Mierīgāk.”

Tas jau ir pusceļš. Lēmums, pa kādu ceļu iet, ir pieņemts un vīrs ir pabrīdināts.

Var rasties jautājums, kāpēc es vīra mīļāko neuztveru kā nopietnu sāncensi un potenciālu draudu ģimenei?
Tikai tāpēc, ka tad, ja sievietei ir iekšēja pārliecība par to, ka šis vīrs viņai ir vajadzīgs, šī pārliecība uzvar visu. Laba attieksme pret savu vīrieti uzvar visu. Dažkārt to sauc par mīlestību. Dažkārt tikai pēc tādiem pārbaudījumiem mīlestība arī sākas. Atmostas.

Turklāt, tu nedrīksti orientēties uz viņa uzvedību. Tev pašai sev jāpieņem šis lēmums, ka ikvienai tavai un viņa sarunai jābūt uz labvēlīgas nots un ar pozitīvu noskaņu. Lai starp rindiņām var izlasīt: “Es ļoti priecājos par to, ka tu esi! Es priecājos par to, ka varu tev to pateikt! Par to, ka varu ar tevi par to runāt!”

Šīs emocijas raisās ļoti ātri. Un vīra dvēsele var nepaspēt sadzirdēt šīs pārmaiņas balsī, noskaņojumā un galvā. Un viņš uz to var reaģēt kaut kā savādāk.

Varbūt šobrīd viņš mīļākās tēmu tev degunā vicina kā sarkanu lupatu vērsim, lai izbaudītu to mieru, kas, iespējams, pārāk ilgi nav bijis jūsu mājās. Pateicoties mīlākajai, viņš var savās mājās atpūsties. No tavas agresijas un mūžīgās neapmierinātības. Protams, kā var negribēt to visu turpināt? Miers, labvēlība, tu rosies un centies “būt laba”.

Lūk, te ir svarīgi tev pateikt. Neskatoties uz to, ka tev jāiemācās runāt mierīgi, rāmi, bez pretenzijām, tev tomēr sevī ir jāieklausās un jāpadomā par to, ck ilgi tu esi gatava gaidīt, kamēr viņš pārstās staigāt šurpu-turpu.

Ne vienmēr jautājumu par mīļākās “izgaišanu” var atrisināt vienas dienas vai nedēļas laikā. Tieši tāpēc, ka arī vīram ir bail izdarīt ikvienu neveiklu kustību, lai viss neatgrieztos vecajās  sliedēs. Te nu jūs esat vienoti – ne viņš grib iepriekšējas attiecības. Ar tevi. Ne arī tu vēlies, lai notiktu tā, kā iepriekš.

Tāpēc būs jāveido jaunas. No nulles. Un pareizā intonācija, tavs miers, tavs dzīvesprieks pat tādos ģimenei grūtos laikos tev palīdzēs.

Nolem, cik ilgu laiku tu esi gatava viņu gaidīt. Un pasaki to viņam. Mēnesi, divus, pusgadu, gadu – lai viņš izlemtu. Nevajag viņam jautāt, kad viņs to pametīs un atgriezīsies. Ja tā jautāsi – nekad nepametīs. Pilnīgi skaidrs, ka viņam ir labi. Viena par viņu cīnās, otra kļuvusi gluži vai zīdaina. Iespējams, viņam tas ilgi neapniks.

Tu viņam paziņosi šo laika intervālu – cik ilgi viņš var lemt. Un tad, kad tas būs pagājis, ja viņš visu atstāj kā ir, un neko nemaina, dzīvo pa divām mājām, tad tev būs jāuzņemas atbildība un jāpabeidz šīs attiecības. Tā tu nepazaudēsi savu pašcieņu. Un tev tā būs vieglāk.

Jā, bailīgi bez viņa, pavisam bailīgi, taču, ja tu ļauj vīrietim bezgalīgi rīkoties ar tavu laiku, tas ir vēl briesmīgāk. Gan tev, gan viņam. Tu pati dod viņam iespēju necienīt sevi. Ar to, ka pati sevi necieni.

Tā kā labāk labvēlīgi atskaņot viņam savu gaidīšanas laiku: “Es sapratu, ka mūsu ģimenē ļoti daudz kas nav bijis pareizi. Sapratu, ka vēlos ar tevi savādākas attiecības. Sapratu, ka esmu gatava mainīties un pret tevi izturēties labāk. Un es to darīšu. Saprotu, ka tev šobrīd nav vienkārša situācija. Tu nezini, kā rīkoties. Un tev ir vajadzīgs laiks. Padomāt. Izvelēties. Es vēlos, lai tu mani saprastu. Un es tev varu dot šo laiku – lūk tik (un nosauc savu ciparu, cik ilgi esi gatava gaidīt). Taču es nevaru tev dot bezgalīgi daudz laika. Tāpēc, tad, kad šis laiks būs beidzies un, ja tu vēl nebūsi izlēmis, tad lēmumu pieņemšu es. Mainīties un strādāt pie attiecībām kopā vai viena es vēlos, bet vilkt garumā ciešanas, mīņāties uz vietas un dzīvot pārmetumos, es vairs nevēlos”.

Sākumā viņš tev neticēs. Iespējams, neuztvers nopietni tavus vārdus. Tavs miers viņam šķitīs uzspēlēts. Un būs tev pārbaudes. Lai pārbaudītu, kurā mirklī tu norausies un sāksi runāt pa vecam ar pretenzijām un pārmetumiem. Kad?

Sākumā viņš tevi provocēs uz jūsu veco ierasto sarunāšanas veidu. Pieņemsim, tu skaļi apvaino, dusmojies, vicini rokas, bet viņš klusē. Jo vairāk tu uzvelcies, jo vairāk viņš aizveras. Tu pati zini, kā jums mēdz notikt.

Arī viņš “spiedīs” uz visām tavām pogām, lai tu reaģētu ierastā veidā. Un te nu tev jāspēj noturēties! Un sanāks ar sevi pacīnīties. Pielikt piepūli. Un nepadoties provokācijām.

Taču tie vārdi – lūgums pēc palīdzības un atbalsta, kurus tev pateicu pašā sākumā, var tev palīdzēt kaut nedaudz mīkstināt viņa sirdi.

Pagaidām viss. Pagaidām mācies sarunāties. Bez pretenzijām. Tā, kā, iespējams, vēl nekad un nekur neesi dzirdējusi. Katrā gadījumā – ne savā tuvākajā lokā. Stāsti par sevi viņam biežāk. Runā par to, kā tu jūties un kā tu vēlies. Un nospraud laika robežas.

Un atceries, ka tā, kā ir šobrīd, nebūs mūžīgi.

Psihologs Jūlija Zinovjeva
Foto: Olya Kobruseva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tiesības zināt

Nav iespējams bērnu uzaudzināt gluži bez aizliegumiem. Kaut vai tikai tāpēc, ka viņš nespēj atpazīt bīstamību tajā, kas viņam nav pazīstams un nav saprotams.
Taču viņam ir tiesības zināt, KĀPĒC viņš nedrīkst.

Pat mazulim kaut uz pirkstiem ir jāizskaidro, kāpēc viņš, piemēram, nedrīkst aiztikt karstu tējkannu, tad trauksmes un neskaidrību būs daudz mazāk, kā arī skaidrība par iespējamām sekām būs daudz lielāka, nekā tad, ja minēsi visizplatītāko argumentu “tāpēc, ka es tā teicu”.
Viņš uzzinās, ka konkrētais aizliegums nav ierobežojums vai spēka pozīcija, bet veids kā viņu pasargāt.

Un tā ir vienmēr. Un tā ir it visā, kas saistās ar to, kas notiek starp cilvēkiem.

Mani mīļie, mums ir tiesības zināt un arī mūsu tuviniekiem ir tiesības zināt.

Diemžēl savā pieaugušo pasaulē mēs parāk bieži paši aizmirstam, ka cilvēkiem, ar kuriem mēs mijiedarbojamies, IR TIESĪBAS ZINĀT, un tikpat bieži mēs izjūtam to, ka citi aizmirst to attiecībā uz mums.

Daudzas reizes pāru terapijā esmu novērojusi, kā cilvēki savas attiecības ar otru cilvēku izdzīvo galvā, bet ārējā līmenī apmainās tikai ar nenozīmīgām sadzīvistiskām frāzēm.
Un iztrūkst pieaugušu cilvēku dialogs.
Un vēl iztrūkst iespēja precizēt, iespēja godīgi atzīt savas jūtas, godīgi atskaņot problēmu un godīgi izteikt savu viedokli, godīgi meklēt risinājumu un pat godīgi izšķirties, ja reiz tāds ir lēmums…

Daudzi ir nonākuši situācijā, kad domājuši, ka viņu pārī viss ir normāli, bet pēc tam mīļotais un tuvais cilvēks pēkšņi ir paziņojis, ka jau daudzus gadus ar visu ir neapmierināts un, ka viņam ir ļoti daudz pretenziju, un, ka viņam jau ir kāds cits tuvāks cilvēks, pie kura tad šobrīd arī dodās.
Nesteidzieties apvainot tuvredzībā šo cilvēku, pār kura galvu tas viss veļas.
Labāk nolieciet malā briesmīgos uzstādījumus par to, ka mīlošiem cilvēkiem jāpārvalda “sadzīvistiskā ekstrasensorika”.

Mūsdienu ātrais dzīves ritms ne vienmēr cilvēkam ļauj “iziet neverbālās nolasīšanas astrālā” un saprast to, ko mums atklātā tekstā otrs nav pateicis.
Bet visu pārējo ļoti viegli ir norakstīt uz nogurumu, sliktu garastāvokli, kas pats no sevis pāries.
Tad, lūk, NEpieaugušam cilvēkam daudz vieglāk ir noorganizēt sev paralēlo dzīvi, nekā parunāt ar to, ar ko kopā viņš dzīvo, par to, ka kaut kas ir ne tā, ka ir vērts kopīgi pameklēt risinājumus vai kopā pieņemt lēmumu par šķiršanos.
Protams, vieglāk dzīvot, un viņš arī dzīvo, pēc principa “gan jau kaut kā tas pats no sevis atrisināsies”, jo vieglāk ir būt labam visiem nekā godīgam.
Tieši šo iemeslu dēļ mūžīgie bērni vienmēr ir daudz negodīgāki par emocionāli nobriedušiem cilvēkiem…

Briedums atbild par savu rīcību un prot izturēt savu lēmumu rezultātus, saprotot to, ka tādu cilvēku, kam viss ir labi un nesāpīgi, šajā pasaulē praktiski nav.

Saprotiet, pat tad, ja viss iet šķērsām, CILVĒKAM IR TIESĪBAS ZINĀT?!
Pat tam, kuru vairs nemīl ir tiesības zināt to, ka viņu vairs nemīl, un šī informācija viņam būs daudz nesāpīgāka un mazāk graujoša, nekā zināt, ka viņu ilgstoši slepeni ir nodevuši.
Pat par visrūgtāko un pašu sāpīgāko un grūtāk pieņemamo mums ir tiesības zināt.
Lai paši varētu izlemt, kā tagad būt un ko darīt.
Lai nebūtu jādzīvo mokošā nenoteiktībā un neziņā.
Lai tikai pats varētu būt tiesīgs rīkoties ar savu dzīvi, nevis nodot to citu cilvēku rokās, kādu, kuri nolēmuši mūs pažēlot vai uzskata, ka esam nepietiekami spēcīgi.

Ja kas, mēs visi esam nepietiekami stipri.
Taču mums pietiks spēka, lai ZINĀTU.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība un vārdi

– Es tevi tik ļoti mīlu, mammīt, – es teicu brokastu laikā, kad man bija kādi 14 gadi.
– Tiešām? – mamma man uzsmaidīja, – tad nākamreiz, pirms es atgriežos no darba, nomizo, lūdzu, kartupeļus, un es to sajutīšu bez vārdiem.

– Es tā dievinu savu kaķi! – es pieglaudu vaigu kaķa siltajai, pūkainajai spalvai.
– Tad varbūt nomaini kaķim smiltis? – jautāja tētis. – Kaķis mocās, ja viņam jānokārtojas slapjās smiltīs.

Klausījos savos vecākos un brīnījos par viņiem: es taču runāju par mīlestību!!! Kāds tam sakars ar kaķa smiltīm vai izslavētajiem kartupeļiem?

Atceros laiku, kad biju pavisam maza meitenīte, apmēram 7 gadi un uz paris nedēļām nokļuvu slimnīcā. Slimnīca atradās ārpus pilsētas un kārtība tajos laikos tur bija ļoti stingra. Vecāki paciņas varēja nest tikai noteiktos laikos, bet uz bērniem skatīties varēja tikai pa gabalu no tuvējā parka brīžos, kad tie pienāca pie atvērtā loga, – labi vēl, ka bija septembris.

Mana mamma pie manis ciemos nāca divreiz dienā. No rīta un vakarā auklīte uz mana naktsskapīša atstāja maisiņu, kurā atradās mammas pagatavotais biezpiens, silts kompots, griķu putra un kotlete. Visa pa drusciņai, tieši tik, lai es to varētu apēst vienā reizē, jo pēc dažām stundām viņa atnesīs vēl.
Bet maisiņa maliņā, avīzē ietītas 3-4 lapiņas ar zīmētiem papīra lellītēm domātiem apģērbiem (atceries, ar tādām baltām atlokāmām strēmelītēm?)
Man ļoti patika tās izgriezt. Es nezinu, pa kuru laiku mamma paspēja tās uzzīmēt – šīs bezgalīgi daudzās kleitiņas, jaciņas un pidžamas. Un cik burvīgus fasonus viņa izdomāja! Katru reizi citādākus: bantītes, bumbulīšus….

Un es ne reizi viņai nebiju lūgusi to darīt. Tās nebija zāles, minerālūdens vai svaigs buljons. Viņa vienkārši zināja, ka man ļoti patī šī nodarbe. Un tajā brīdī tas bija veids, kā viņa man teica: “Es tevi mīlu”… Es to spēju saprast un pilnā mērā novērtēt tikai pēc vairākiem desmitiem gadu, toties atcerējos to uz visu mūžu.

Mēs ļoti bieži nenovērtējam sīkumus… Jā, skaisti vārdi, atzinība, dzeja ir ļoti svarīgi.

Mēs, sievietes, mīlam ar ausīm, un tāpēc mums pastāvīgi vajag dzirdēt šo “mīlu”. 

Taču, ja darbos mēs neredzam šo vārdu atspoguļojumu – tie kļūst tikai par tukšu skaņu. Jā, var pateikt “es tevi mīlu” ar briljanta gredzenu vai platīna aproču pogām, ar milzīgu puķu pušķi vai lidojumu gaisa balonā. Un arī tas ir brīnišķīgi! Ko tur daudz runāt…. Taču savu mīlestību var paust daudz vienkāršāk, un katra diena dod mums iespēju to izdarīt – galvenais, mīlēt.

Mūsu draugu sunim iestājās paralīze. Tāds simpātisks un mīļš taksītis, bet pakaļkājiņas uz visiem laikiem palika paralizētas. Jau trīs gadus suns ir tādā stavoklī, bet saimnieks viņam pats pagatavoja staigulīšus uz riteņiem – tikai tāpec, lai mīļotais suns varētu katru dienu pastaigāties svaigā gaisā.
Varēja jau suni iznest no mājas uz rokām, vai ielikt bērnu ratiņos, taču sunītis ļoti grib staigāt – patstāvīgi, un tāpēc saimnieki deva viņam tādu iespēju, jo viņi to ļoti mīl.

Kad mūs vada pati īstākā mīlestība, iespēja to izpaust ir ik uz soļa, un mēs to darām no tīras sirds, ne uz mirkli neiedomājoties, ka var arī savādāk.

Ieejot otra istabā, kad tas guļ, mēs staigājam uz pirkstgaliem, lai nepamodinātu, sakārtojam spilvenu, lai mugurai būtu ērti, uzmanīgi izņemam no atslābušajām rokām telefonu, lai miegu neiztraucētu negaidīts zvans.

Mēs kļūstam par visprasmīgākajiem pavāriem, vārot pašu izsmalcinātāko rīta kafiju, un bērna šķīvītī izveidojam siera vilcieniņu, kurš steidzas pie ziediņa, kas pagatavots no olas un tomāta šķēlītēm.

Mēs stundām ilgi klausāmies savu draugu atklāsmēs, brīžos, kad viņiem vajadzīga mūsu uzmanība, mēs izdomājam dāvaniņas, pārsteigumus, radām noskaņojumu. Un, ne mirkli nešauboties, atdodam naudu par zālēm, ja tās otram vajadzīgas.

Un bez vilcināšanās saplēšam savas mīļākās krelles, ja tās vajadzīgas, lai apdarinātu mazās “sniegpārsliņas” tērpu jaungada ballei.

Bet dzīve ir tik gara un reizē tik īsa…. Un sīkumus mēs atceramies, ai, cik ilgi.

Mīloša sirds ļauj mums sajust to mirkli, kad mūsu “mīlu” ir īpaši svarīgs. 

Cik vien sevi atceros, gan mamma gan vecmāmiņa vienmēr izgāja gaitenī, kad tētis un vectētiņš pārnāca mājās no darba – jo vīrietim taču jājūt, ka viņu mājās gaida. Un es arī cenšos rīkoties līdzīgi.

Sēžu pie datora, cenšos no domu pavedieniem sasiet jēdzīgu rakstu. Dzirdu, kā ārdurvju atslēga pagriežas, un domāju, ka tūlīt, tūlīt piecelšos, tikai pabeigšu savu domu. Pametu skatienu pār plecu, un istabā ienākušajam smaidot saku: “Man vēl pāris minūtītes, lai pabeigtu domu, un tad jau vakariņosim”
Un atkal aizlidoju savā “rokdarbā”, kas sastāv no vārdiem un pieturzīmēm.
Un pēkšņi, pavisam nedzirdami (lai neiztraucētu manu domu lidojumu) uz galda parādās tējas krūze un šķīvītis ar divām sviestmaizītēm. Es skatos uz sviestmaizēm, uz konfektēm, kurām papīrīši noņemti (lai man nebūtu jāatraujas no sava darba) un pilnīgā klusumā dzirdu ļoti svarīgus man vārdus. Un saprotu to, ka šajā dzīves mirklī nav skaistāka un ietilpīgāka veida, ka pateikt: “Es tevi mīlu”.

Mums tikai jāiemācās atcerēties, ka tik ļoti krāšņi, tik ļoti svarīgi vārdi “Es tevi mīlu” bez to atspoguļojuma rīcībā un darbos, ļoti ātri gaist, blāv un kļūst bezvērtīgi.

Un to nevajadzētu pieļaut.

Mīlestību nevar izmērīt tikai ar vārdiem…

Tatjana Lonskaja
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ceļš uz lielām pārmaiņām

Zini, kamēr tu nenonāksi mīlas trijstūrī kā mīļākā-mīļākais, piekrāptā sieva-piekrāptais vīrs, krāpnieks-krāpniece, ir viegli! Ir pilnīgi skaidrs, kā tu būtu rīkojusies! Vai rīkojies!

Ir skaidrs viedoklis par to – kā būtu bijis jādara! Bet tad, kad tu attopies šajā situacijā, nav svarīgi, kurā no lomām, tavs iepriekšējais spriedums par to, ka “jādara tā”, nezin kāpēc galīgi neder. Tāpēc, ka tur, šajos mīlas trijstūros nebūt viss nav tik skaidrs, kā no malas šķiet.

Vēl viena godīga, nesen notikusi saruna. Man ar kādu no jums. Ar jūsu atļauju.

TU SAKI:
“Kam gan vajadzīga krāpšana, konkrēti vīrieša krāpšana? Ko darīt, ja vīrietis krāpj? Kā uzvesties, ko teikt, ko darīt, uz ko globāli tiekties?

Un, pats galvenais, kas man ir ļoti svarīgi – ko darīt tad, kad esi pārliecināta, ka viņš krāpj, vai, kā minimums, nekaunīgi melo, bet pierādījumu nav? Meklēt tos? 

Ja tu redzi un zini, ka cilvēks nav kopā ar tevi?

Ja tu redzi, ka cilvēks pret tevi ir vienaldzīgs? Ja redzi, ka viņam ir tikai niknums un aizkaitinājums pret visu, ko tu dari: pret tavām darbībām, vienalga, vai tās labas, sliktas vai neitrālas?

Ja viņa garastāvoklis dienas laikā vairākas reizes mainās un tu tiec rupji  lamāta un apsaukāta?

Ja uz taviem nevainīgajiem jautājumiem, piemēram “kur šobrīd esi?”, tu atkal saņem apvainojošus lamuvārdus?

Ja simtiem sīkumu, kā telefons, kuru viņš slēpj utt., viennozīmīgi liecina par krāpšanu, bet, kad tu centies noskaidrot patiesību, atkal sākas kārtējais skandāls.

Kā tādās situācijās uzvesties? Tu esi pārliecināta, bet tevi nosauc par muļķi. Un tu skaidri zini, ka uzvedies tāpat, kā vienmēr esi uzvedusies, tomēr viss kļuvis pavisam citādāks un tu nevari saprast, kas ir citādāk.

Kā būt, ja es negribu samierināties ar to, kas ir? Nevaru to pieņemt kā pašu par sevi saprotamu. Nevaru mierīgi dzīvot un baudīt dzīvi? Nevaru būt viņam pateicīga un cienīt viņu. Es gribu tikt ārā no šī trijstūra. Vai šādos gadījumos jāmeklē pierādījumi, vai arī pašai jāiet prom?”

MANA ATBILDE:

«Sākšu ar to, ka tu savam vīram uzdod nepareizos jautājumus. Un te ir ļoti daudz neatbilstību.
Skaties:

“Tu redzi, ka cilvēks pret tevi ir vienaldzīgs? Tu redzi, ka viņam ir tikai niknums un aizkaitinājums pret visu, ko tu dari: pret tavām darbībām, vienalga, vai tās labas, sliktas vai neitrālas?

Tu redzi, ka viņa garastāvoklis dienas laikā vairākas reizes mainās un tu tiec rupji lamāta un apsaukāta?”…
Un tu to visu redzi, bet tajā pat laikā viņam jautā: “kur šobrīd esi”?

Un vēl man tev jautājums: “Kā var redzēt otra cilvēka jūtas?” Es lasu to, ko tu esi uzrakstījusi, meklēju kaut ko, kas liecinātu par tavām jūtām, bet neatrodu. Tu neko neraksti par savām jūtām. Vispār, nevienu vārdu. Bet tā taču nevar būt, ka tev nav nekādu emociju un nekādu jūtu? Tās noteikti ir! Un tu tās neredzi! Tu neredzi savas jūtas, nespēj tās apjaust, bet lieliski redzi otra cilvēka jūtas?

Vai tad tā mēdz būt? Es nemocīšu tevi, negaidīšu tavu atbildi, bet teikšu:

“NĒ! TĀ NEMĒDZ BŪT!”

Lūk, visu to, ko tu redzi, tu piedēvē otram cilvēkam. Un, visticamāk, tas niknums, aizkaitinājums, tās garastāvokļa maiņas, par kurām tu raksti, attiecinot tās uz viņu, patiesībās tas viss ir tavs.

Tas, ko tu sevī nevēlies redzēt. Tas, uz ko tu nevēlies skatīties. Tas, kas tevī it kā nevarētu būt. Viss, ko tu stāsti par sevi, ka tu “uzvedies ne labāk un ne sliktāk kā parasti”, tātad tu uzvedies labi, mierīgi, bet viņš… Bet par jūtām nepasaki neko.

Par savām. Bloks. Aizliegums. Vēl jo vairāk – tieši uz tādām jūtām! 

Nejūti un nepaud. Taču tās ir! Ir tavs aizkaitinājums uz viņu! Ir tavas dusmas! Ir tavs trakums! Ir tavas gaidas, kā viņam pret tevi ir jāizturas un tava vilšanās par to, ka viņš uzvedas ne tā, kā tu to sagaidi.

Un vēl, pievērs uzmanību tam, kā tu raksti – tu neraksti “ES”. Par sevi tu raksti “TU”, tātad sanāk, ka tu vispār neuzņemies atbildību par to, kas ar tevi notiek. Un nepieņem to, ka tev ir sava emocionālā dzīve.

Tās it kā nemaz nav. Tevis, tava ES vispār nav!

Un viņu tu dēvē par “cilvēku”! Arī viņa it kā nav. Ir kaut kāds tur cilvēks. Tu viņu nesauc par vīru, manu vīrieti vai vārdā, vienkārši “cilvēks”.

Kad tu raksti par sevi – “Tu esi pārliecināta”, liekot saprast, ka tā esi tu, ka tu esi pārliecināta par to, ka viņš uz tevi dusmojas, ir aizkaitināts un vēl kaut ko, bet, kad viņš tev saka, ka tā nav, tu netici!

Tāpat kā netici arī tam, ka tās var būt tavas pašas jūtas, kuras tu ignorē.Tu netici tam, ka viņam var būt kaut kādas savas jūtas, ka tu vari kļūdīties, nosaucot tās par viņējām, un pilnībā ignorē savējās, un tās vispār nekā nenodēvē.

Tu tici tikai kontrolei, tu tici izsekošanai, tu tici tam, ka vajag tikai izsekot otru cilvēku un būs tev laime! Visticamākais, tu to esi noskatījusies savā vecāku ģimenes modelī. Kā daudzi no mums. Bet tagad ir cits laiks. Un tagad pašai ir jāuzbūvē savs ģimenes un attiecību modelis. Un to VAR iemācīties.

Vai tu ievēroji to, ka es ignorēju tavus jautājumus attiecībā uz krāpšanu? Es to darīju apzināti. Tāpēc, ka vienam un tam pašam vārdam “krāpšana”, ir tik daudzas nianses.

Kad mēs sakām “krāpšana”, ar to parasti domājam, ka ir upuris un ir agresors. Tas, kuru krāpj un zemiskais krāpnieks.

Bet dzīvē nebūt viss nav tik viennozīmīgi. Viss nav tik rupji un vienkārši.

Dzīvē gadās tā, ka nav nekādas krāpšanas, tai nozīmē, kā esam raduši saprast “viņš maita, bet viņa – balta un pūkaina”, bet sievai ir ļoti spēcīga bērnības trauma. Piemēram, viņas tēvs stipri dzēra, vai krāpa māti un mazā meitene to redzēja, vai arī tētis daudz strādāja, viņa praktiski nekad nebija mājās, vai arī tētis nebija precējies ar māti, un vēl ļoti daudz iespējamo scenāriju. Un šī trauma prasās pēc turpinājuma.

Ne vienkārši prasās, tā “kliedz un uzstāj”, ja tā varētu tekt par traumu. Un pat tad, ja vīrs pat negrasījās krāpt, dienu no dienas viņa provocēja viņu to izdarīt. Sieva provocē. Ar kontroli, aizdomām, apvainojumiem, pārmetumiem un pašas jūtu trūkumu.

Jūtu vietā zem deguna tiek pastumts ļoti daudz kontroles. Kontroles, kura bieži vien tiek nosaukta par “rūpēm”! 

Agri vai vēlu vīrietis dara to, uz ko viņu mudina. Jā, un galu galā arī viņam bija kaut kāds ģimenes modelis, ko viņš bērnībā redzēja. Kāds? Kas tur notika? Arī tas vēl jaskatās. Uz ko viņa mamma provocēja viņa tēvu? Ko viņš redzēja, kad bija mazs? No kā viņš baidījās? Kāda ir viņa trauma? Un kas viņā pieprasa turpinājumu?

Bet tu saki: krāpšana! Kā gan var no tas izvairīties?

Kaut gan, lai notiek, es tev pastāstīšu, kā izvairīties.

PIRMAIS.

Saprast ka vārds “krāpšana” ir gala rezultāts. Tas nav iemesls tam, kas starp jums notiek. Tās ir jūsu attecību sekas. Un tās ir jūsu bērnības traumu rezultāts. “Mēs visi nākam no bērnības” – tas ir pirmais, kas iešāvās prātā. Visi par tām kaut ko esam dzirdējuši, bet visbiežāk neviens tās neizzin, kur nu vēl izdziedināt! Priekš kam? Bet tas ir tikai laika jautājums. Līdz brīdim, kad kaut kas notiek pieaugušo dzīvē.

Bet, kad notiek, tad, ja pavisam atklāti, cilvēki ne īpaši vēlas to darīt. Viņš un es. Viņa un es. Ne parāk ticami izklausās tas, ka tas var būt saistīts ar vecākiem.

To visbiežāk uzzin no speciālistiem, kuri mēģina palīdzēt tikt skaidrībā, kas notika un kas noveda pie tā, kas šobrīd notiek jūsu ģimenē. Tā kā ir jāielāgo, ka “krāpšana” tiešā tās izpratnē, tā vienkārši – bāc! krāpšana! – tā nenotiek. Tas ir ilgs ceļš! Līdz krāpšanai! No divām pusēm! Un no sievas puses – kas meklē, tas atrod! Kam tā ir vajadzīga – tam vienmēr tā būs! Savadāk nemēz būt! Un arī no vīra puses – nē!

OTRAIS.

Ja nevēlies, lai tevi krāpj, ir jāizstudē savas ģimenes vēsture. To, kas notika starp tēti un mammu, vectētiņu un vecmāmiņu. Ne tad, kad esi jau piekrāpta. Par to vajag interesēties. Kaut nedaudz.

Ja tavā dzimtā vīrieši slikti izturējās pret sievietēm. Pieņemsim, pameta, sita, krāpa, neapprecēja, neatzina savus bērnus, tad ko darīsi tu? Atriebsies! Savam vīram! Neapzināti! Neko nesaprotot! Bet tu atriebsies par viņiem visiem! Tu izprovocēsi, un pēc tam visiem izstāstīsi, kāds viņš ir – izstāstīsi gan bērniem, gan citiem cilvēkiem. Un tu šajā jautajumā būsi nežēlīga, kā reiz vīrieši bija nežēlīgi pret tavām vecmāmiņām un mammu un arī dzimtas sievietēm. Saprast šīs lietas tu sāc tikai tad, kad iedziļinies tajā, ko nozīmē dzimtas scenāriji, kā tie strādā, un kā tie mūs ietekmē. Kad tu uzzini ļoti daudzus stāstus, kad sāc nedaudz distancēties no notiekošā, un it kā no malas plašāk redzēt to, kas vispār notiek.

TREŠAIS

Ir jāattīsta sava jūtu pasaule. Ir jāsasildās! Ir jāmācās sevī ieklausīties. Ir jāiemācās atsekot savas jūtas. Apzināties tās. Nosaukt tās vārdā. Redzēt atšķirību. Cik daudz var būt dažādu jūtu. Redzēt to, cik daudzkrāsainas tās ir. Nedalīt savas jūtas labajās un sliktajās. Prast tās nosaukt tajā brīdī, kad tu saproti, kas ar tevi notiek. Bez cenzūras nosaukt savas jūtas. Aizkaitināta? Pasaki to! Aizvainota? Pasaki! Vīlusies? Pasaki! Priecājies? Pasaki! Runā par sevi! Savā vārdā un par sevi!

Nevajag pārliecinātā tonī runāt par otru cilvēku. Tas nav iespējams!!!! Nav iespējams būt pārliecinātai par to, ko tajā vai cita brīdī izjūt cilvēks, ja pat viņš pats līdz galam nespēj to saprast?

Kas tu esi, lai saprastu viņa vietā? Dievs? Dieva aizstājēja? Gaišreģe?

No sākuma tiec galā ar sevi! Iemācies atšķirt savas jūtas! Runā jūtu valodā! Tas ir ļoti grūti un ļoti svarīgi! Tāpēc, ka līdz kamēr tu neredzi savas jūtas, kamēr tu tas nenosauc, tu nevari pat nevis vienkārši redzēt tās, bet tu nevari  otram cilvēkam pajautāt kaut ko par viņu. Bet pat tad, ja pajautāsi, tu neticēsi tam, ko viņš saka. Jo tu netici savām jūtām. Tu arī viņam neticēsi. Kamēr tu nejutīsi sevi, tu turpināsi viņam piedēvēt savējās. Un jebkurš cilvēks, ne tikai tavs vīrs, nebūs ar to apmierināts!

Tā ir normāla reakcija, kad tev nejautājot, cilvēki apgalvo to, kas ar tevi notiek – dusmojas! Tāpēc, ka tu vispār neredzi to, kas ir tavā priekšā un kāpēc. Tu šajā brīdī ar cilvēku neesi kontaktā. Tu esi kontaktā ar savām fantāzijām par viņu. Tu esi kontaktā ar savu bērnības negatīvo pieredzi.

CETURTAIS.

Ej pie viņa. Ne tāpēc, lai pārbaudītu viņa telefonu. Ne tāpēc, lai viņu kaut kā pieķertu. Ne tāpēc, lai vērtētu viņu un nosauktu viņa jūtas ārpus viņa paša. Ne tāpēc, lai tūkstošo reizi viņam pajautātu: “Kur tu biji?” un atrastu jau neapgažamus pieradījumus. Ne tāpēc, lai beidzot piespiestu viņu pie sienas.

Apsēdies viņam blakus un saki: “Man ar tevi jāparunā. Par sevi. Velti man, lūdzu, dažas minūtes sava laika. Es gribu tev pastāstīt, ka manā vecāku ģimenē nebija ideālas attiecības. Kad biju maziņa, es redzēju un zināju ļoti daudz kā tāda, kas pēc tam mani ļoti spēcīgi ietekmēja. Droši vien man nevajadzēja zināt, ka vīrieša un sievietes attiecības var būt tādas, kādas es redzēju. Man nebija ar ko par to parunāt. Man bija bail, sāpīgi un vientulīgi. Un lai izdzīvotu tādās vecāku attiecībās, es noslēdzos. No visiem. Protams, es augu, es mācījos, gāju uz pulciņiem, pabeidzu skolu, augstskolu – tu jau zini.

Taču bija tik sāpīgi, ka es nespēju par to ne kaut ko just, kur nu vēl par to kādam stāstīt, un patiesībā jau manā bērnībā tas maz kuru interesēja. Es noslēdzos sevī. Es nelaidu nevienu tuvāk savai dvēselei. Tad es satiku tevi. Uz kādu mirkli man “atlaida”, ja tā var teikt par dvēseli. Un ar tevi kopā es kļuvu par to, kas iepriekš biju bijusi. Bet pēc laika tā senā bērnības sajūta atgriezās. Un es atkal sasalu. Ja tā paskatās, par ko es ar tevi runāju? Par visu ko, tikai ne to, ko es patiesībā jūtu. Es vispār tev neatklāju to, ko jūtu. Es tev stāstu par bērniem, par sadzīvi, bet ne par sevi. Es apvainoju un pārmetu. Es šodien vēlos to mainīt. Un pateikt, kā ir. Man ir ļoti bail. Man bail, kad iedomājos par to, ka tu varētu mani krāpt. Un pateikt, kā ir. Man ļoti sāp, kad to iedomājos. Ar šīm domām es sevi novedu līdz neprātam. Un tad sastopos ar tevi un mani viss tevī tracina! Es dusmojos par to, ka nevaru tev to pateikt, jo es pat nesaprotu, ka esmu dusmīga un satracināta. Un es sāku to piedēvet tev. Tā vietā, lai iemācītos sevi dzirdēt un runāt ar tevi nevis par to, kas ar tevi, bet to – kas ar mani. Es esmu atradinājusies just. Man patiešam ir ļoti bail. Un es tik ļoti baidos no jaunām sāpēm. Un man šobrīd ir tik ļoti grūti pēc tik ilgiem gadiem nejūtības tev atvērties. Man ļoti ir vajadzīga tava palīdzība. Man vajadzīgs ir tavs atbalsts un labvēlība. Un man vajadzīgs ir tavs laiks. Lai atsiltu. Lai es atkal varētu saprast, kas ar mani notiek un runāt par to. Lai es varētu tev to pastāstīt. Par sevi.”

Šie vārdi šķiet kaut kādi nereāli. Pēc visa tā, ko tu jau esi viņam pateikusi. Un pēc visa tā, ko viņš ir pateicis tev. Taču tu tomēr pamēģini. Pateikt ko līdzīgu. Un tev paliks vieglāk. Visiem paliks vieglāk, kad tu skaļi pateiksi to, kas ar tevi patiesībā notiek. Nevis “cilvēkam”, kā tu viņu sauc, bet savam vīram, savam vīrietim. Visiem paliks vieglāk, kad agresijas vietā tu paudīsi kaut ko citu.

Ikviena krāpšana ir vēlme pēc parmaiņām.

Taču, lūk, cik nepatīkami var izskatīties šī vēlme. Un tāpēc vīrieti vairs neapmierina tās attiecības, kuras izveidojušās ģimenē, un patiesībā jau tajās neviens sevi nav ieguldījis.

Sadzīve un ģimenes apkalpošana tā ir atsevišķa tēma. Un ar attiecībām starp tevi un vīru, un to, kā tu viņu redzi, gadās, ka tam vispār nav nekada sakara.

Ikviena krāpšana ir iespēja atkal atgriezties tur, kur tu pārstāji jel ko just, tikt skaidrībā par šo laika posmu, atļaut sev just un runāt par savām jūtām.

Jautāt otram par to, ko viņš jūt. Par komfortu un diskomfortu. Patīkami. Nepatīkami. Patīk. Nepatīk. Bet vispār jau mēdz būt ne tikai mīlestība un naids. Un interesanti ir ne tikai nospiest un kontrolēt. Ļoti daudz kas cits mēdz būt. Brīnišķīgs. Starp sievieti un vīrieti.

Bet kamēr tu nejūti neko, tu neko arī neuzzināsi. Nevienā no aspektiem. Ne morālajā, ne fiziskajā.

Ikviena krāpšana ir iespēja pārskatīt to, kas tevī ir un līdz nepazīsanai pārmainīties kā iekšēji tā ārēji.

Ikviena krāpšana ir iespēja dzīvot labāk kā iepriekš! Ar šo pašu cilvēku! Sāc runāt!

Jūlija Zinovjeva
Avots: Счастливый психолог
Foto: Jonathan Borba
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kontrolēt savu raksturu

Spēja kontrolēt savu raksturu ir tas, kas padara cilvēku laimīgu un piepildītu.
Ko tas nozīmē?

Piemēram, sievietei ir organizatora talants. Viņa tukšā vietā ir spējīga radīt svētkus, nolikt visus un visu pa vietām, bet tad, kad šķiet, ka “viss pagalam”, uzņemties atbildību un sakārtot jebkuru situāciju.

Jebkādu haosu viņa spēj sastrukturēt, lai rezultāts būtu izcils. Kur šis talants viņai atnesīs bonusus? Piemēram, darbā, kas saistīts ar procesu organizēšanu. Viņa spēs nopelnīt naudu, jutīsies realizējusies un savā vietā.

Taču, kas notiks tad, ja viņa savas organizatora spējas “ieslēgs” attiecībās ar savu vīrieti?
“Lūk, tev šodienas plāns, seko instrukcijai, ej turp, dari to, šo džemperi izmet, uzvelc žaketi, savelc zeķes”. Kāds vīrietis vēlēsies blakus tādai sievietei?

Tāds, kurš labprāt atdod vadības grožus sievietes rokās un atslābst – iedzerot, uzpīpējot, spēlītes uzspēlējot un aplidojot citas sievietes. Vai arī muļļa, kuram patiešām vajag lai viņu visu laiku komandētu.

Sākumā sieviete cenšas vīrieti pārtaisīt, bet pēc tam, visticamākais, pārtrauks tādas attiecības. Paraudās draudzenei uz pleca un atradīs nākamo – tādu pašu. Tāpēc, ka vīrietis, kuru viņa meklē, meklē sievieti nevis organizatoru.

Šis attiecību modelis, šis ieradums nogalina attiecības. Ir par maz to ieraudzīt sevī, ir jāsaprot, kā tas veidojas, kā tas strādā un pēc tam nevis jāatbrīvojas no tā (jo ir situācijas, ku tā viņai ļoti pat ir vajadzīga), bet jāiemācās to kontrolēt un vadīt.

Dmitrijs Trockis
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par Dvēseļu tuvību

Pie mums mājās visi atgriežas vēlu… tā nu tas notiek…
Taču tas, kurš pārnāk pirmais, dara visu, lai nākamais, kurš atver durvis, sajustos siltumā, gaismā, omulībā un pieņemšanā…
Nav nekādu genderisku stereotipu…
Kurš uzspēj, tas izdara…

Mēs jau sen sapratām, ka dzīvot ar otru cilvēku līmenī “tu man esi parādā”, nozīmē  strupceļu, pretenzijas, aizvainojumus un spriedzi…
Jebkas, tikai ne dzīve, kurā ir vēlēšanās palikt un kuru ir vēlēšanās paildzināt…

Mīļie, paildzināt gribās vien to, kas noņem no tevis aizsargbruņas…
Un dzīvot gribas ar tiem, kuri tev uzticās, tevi nekontrolē un nepiestāda savu prasību sarakstu…
Kā teica mana vecmāmiņa – kā vienai Dvēselei…

Nav nekādu otru pusīšu…. ir divas Dvēseles, kuras viena ar otru jūtas labi, neskatoties uz visām atšķirībām…

Radiet tuvību…
Un saudzējiet to…

Autors: Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vienkāršās patiesības

Zēniem no agras bērnības vajag mācīt to, ka meitene ir kā zieds un viņa ir jāaizstāv. Bet meitenēm jāpaskaidro, ka pret vīrieti jāizturas ar cieņu, svarīgi viņam ticēt, likt viņam sajusties kā galvenajam.

Vīrietim ir ļoti svarīgi justies līderim, kāpēc gan nepalīdzēt viņam tajā? Ja sieviete vīrietim uzticās un ļauj viņam to sajust, ar laiku viņa smalkais ķermenis mainās. Gada-divu laikā viņš kļūs daudz spēcīgāks un pārliecinātāks.

Aiz katra varena vīra stāv ne mazāk varena sieviete. Ja sieviete, būdama kopā ar vīrieti, uzvedas kā līdzīgs ar līdzīgu, nekādas harmonijas attiecības nebūs.

Taču tad, kad viņa vīrietim ļauj sajusties spēcīgam, mainās viņa enerģija.

Es esmu redzējis daudzus šādus piemērus.

Kad vīrietis dzīvo kopā ar sievieti, viņam izveidojas noteikts uzvedības modelis, ja viņš dzīvo kopā ar citu sievieti, šis modelis mainās.

80% vīrieša uzvedību nosaka sievietes iekšējais stāvoklis.

Vieda sieviete lūdz vīrietim palīdzību: jo viņš taču ir stiprs, bet viņa – vāja. Viņa neuzspiež viņam savu viedokli, bet jautā: “Kā tu domā?” Viņa bērniem māca cienīt tēvu. Lai vīrietis domā, ka visus lēmumus pieņem viņš. Viņam tas ir ļoti svarīgi.

© Rami Blekts
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīļākajai Meitenei

– Tēti! Mēs pēc parka iesim uz veikalu?
– Iesim!
– Vai saldējumu nopirksi?
– Sākumā nopirksim pašu galveno.
– Kas mums ir galvenais?
– Pats galvenais ir iepriecināt mammu.
– Bet jums taču galvenais esmu es? Es taču esmu maziņš…
Tēvs notupās un, skatoties dēlam acīs, jautāja:
– Kad tu no rīta sēsties pie galda, ēdiens ir jau gatavs un garšīgi smaržo? Kad tu gatavojies iet uz dārziņu, tavs apģērbs ir tīrs un kārtīgs? Kad vakarā tu pārnāc mājās, te viss ir tīrs un kārtīgs? Kad tu ej gulēt, mammīte tev lasa pasaciņu?
Mēs ar tevi esam vīrieši un mūsu pienākums ir aizsargāt un iepriecināt meiteni, kura mūs mīl. Bet tava un mana meitene ir mamma.
Puika ilgi klusēja… Tad paskatījās uz tēti un nopietni jautāja – kā tad mēs iepriecināsim tādu labu meiteni?
Tēvs pasmaidīja, paņēma dēlu aiz rokas un teica:
– Iesim, dēls, es tev parādīšu, kā iepriecināt savu mīļoto meiteni…
Un viņi nesteidzoties devās uz ziedu veikalu.
© Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mūsu vērtīgākie skolotāji

Mana pieredze vēsta par to, ka skolotāji, kuri mums visvairāk vajadzīgi, – ir cilvēki, ar kuriem mēs šobrīd dzīvojam.

Mūsu dzīvesbiedri, vecāki un bērni – paši labākie mentori, uz kādiem mēs vispār varējām cerēt.

Viņi atkal un atkal rādīs mums patiesību, kuru nevēlamies redzēt, līdz brīdim, kad mēs to ieraudzīsim…

Ļoti bieži cilvēki man jautā, vai es līdz 1986. gadam esmu bijusi kādas reliģijas piekritēja. Un es atbildu: “Jā. Mana reliģija slēpās faktā, ka maniem bērniem noteikti aiz sevis ir jāsavāc savas zeķes.” Tā bija mana reliģija un es pilnībā biju tai uzticīga, lai arī tā nekad nebija darbojusies.

Bet reiz, kad DARBS (Bairones Keitijas grāmata) jau dzīvoja manī, es pēkšņi sapratu, ka tā vienkārši nebija patiesība.

Realitāte bija tāda, ka viņi ik dienas atstāja savas zeķes zemē, neskatoties uz maniem lūgumiem, pieprasījumiem un sodiem. Es sapratu, ka man ir jāsavāc šīs zeķes, ja es vēlos, lai tās tur nemētātos. Mani bērni bija pilnībā laimīgi ar savām pa grīdu izmētātajām zeķēm. Tad jājautā, kam tā bija problēma? Tā bija manējā. Manas domas par izmētātajām zeķēm sarežģīja manu dzīvi, bet ne jau zeķes pašas par sevi. Un kāds bija lēmums? Atkal, mans lēmums. Es sapratu, ka ir divi varianti: vai nu man ir taisnība, vai arī es esmu laimīga.

Man bija vajadzīgas tikai pāris sekundes, lai paceltu zeķes, nedomājot par bērniem. Un notika kāda brīnumaina lieta. Es sapratu, ka man patīk savākt viņu zeķes. Un es to darīju sevis dēļ, nevis viņu.

Un tas vairs nebija garlaicīgs mājas uzkopšanas darbs; savākt zeķes un ieraudzīt tīru grīdu pārvērtās par baudu. Gala rezultātā viņi ievēroja, ka tas man sagādā prieku, un paši sāka vākt savas zeķes, bez mana atgādinājuma.

Mūsu vecāki, mūsu bērni, mūsu dzīvesbiedri un mūsu draugi spiedīs uz visām mūsu jūtīgajām pogām līdz pat brīdim, kad mēs apzināsimies, ko tieši par sevi mēs nevēlamies zināt. Katru reizi viņi mūs virzīs tuvāk mūsu personīgajai brīvībai.

Bairone Keitija “Mīlēt to, kas ir”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Upuris un bende

Mopasānam ir kāds stāsts par divām māsām.

Vecākā māsa jaunībā zaudēja savu līgavaini, kurš viņu ļoti mīlēja, bet neilgi pirms kāzām apēda kūku un mira mokošā nāvē. Saindējās, agrāk tā bieži notika. Un vecākā māsa tā arī neapprecējās – viņa ļoti mīlēja savu līgavaini. Jaunākā arī nolēma neprecēties. Un savu dzīvi pilnībā veltīja savai māsai. Upurējās, lai arī bija ļoti daudz precību piedāvājumu. Taču viņa tā arī nodzīvoja savu mūžu blakus māsai, kura nespēja pārdzīvot savu zaudējumu. Tā viņas kopā arī novecoja; līgava-atraitne un ārkārtīgi labestīgā jaunākā māsa. Un tikai vecumdienās atklājās, ka līgavaini noindēja jaunākā māsa. Viņa apskauda vecāko, jo arī viņai māsas līgavainis patika. Un dēļ skaudības un greizsirdības viņa uzcepa kūku ar saberztu stiklu…

Šis briesmīgais stāsts ir par cilvēciskajām attiecībām par skaudību un greizsirdību. Par kūku ar stikliem. No malas varētu šķist, ka viens cilvēks upurēja savu dzīvi otra labā. Līdz mūža beigām mīlēja, apkalpoja, atbalstīja… Bet dažkārt tieši šis cilvēks bija tas, kurš otram atņēma laimi.

Tēvs vai māte var traucēt savam pieaugušajam bērnam apprecēties.

Ne jau saindējot kūku, bet indējot dvēseli un attiecības.

Sieviete var apprecināt ar sevi vīrieti, kurš viņu nemīl – ir dažādi veidi kā to izdarīt. Gan psiholoģiskie, gan mģiskie, kurus zinātne noliedz.

Bet pēc tam visu mūžu ciest sava vīra alkoholismu un briesmīgo uzvedību; vergi taču dažkārt buntojas….

Var atņemt cilvēkam viņa ceļu, neļaut realizēt talantus, var nogriezt spārnus, bet pēc tam rūpēties un visu mūžu paciest, bet apkārtējie slavēs un būs izbrīnīti par tādu labestību….

Kad cilvēkam atņem laimi, pret viņu var izturēties ļoti labi.

Ļoti iecietīgi un ar rūpēm.

Kā jaunākā māsa pret vecāko.

Un var tā arī kopā nodzīvot visu dzīvi, kopā ar to, kurš atņēmis laimi, mīlestību un brīvību.

Un teikt: tu redzi, es tevis dēļ daru visu.

Ko gan tev vairāk vajag?

Vairs jau neko nevajag.

Un upuris kopā ar bendi dzer tēju, kopā noveco.

Un briesmīgais noslēpums slēpts līdz brīdim.

Bet laiku atpakaļ nepagriezīsi.

Un vairs neko neizmainīsi… 

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Bieži vien, tulkojot, man patīk pats stāsts, bet secinājumus es izdaru savus… vienmēr vienā cilvēkā blakus upurim ir arī agresors-bende. Un esmu pārliecināta, ka šī ir ļoti dziļa mācību stunda abām māsām, jo netaisnības nav un cietējs vienmēr ir ar kaut ko izpelnījies šīs savas ciešanas. Skatoties no skatu punkta – Cilvēks, mēs varam šausmināties. Bet no skatu punkta – Dvēsele šis stāsts izskatās pavisam savādāk, pat tad, ja tas ir izdomāts.

Lai mīlestības pilns rudens (heart) Ginta