Par Dvēseļu tuvību

Pie mums mājās visi atgriežas vēlu… tā nu tas notiek…
Taču tas, kurš pārnāk pirmais, dara visu, lai nākamais, kurš atver durvis, sajustos siltumā, gaismā, omulībā un pieņemšanā…
Nav nekādu genderisku stereotipu…
Kurš uzspēj, tas izdara…

Mēs jau sen sapratām, ka dzīvot ar otru cilvēku līmenī “tu man esi parādā”, nozīmē  strupceļu, pretenzijas, aizvainojumus un spriedzi…
Jebkas, tikai ne dzīve, kurā ir vēlēšanās palikt un kuru ir vēlēšanās paildzināt…

Mīļie, paildzināt gribās vien to, kas noņem no tevis aizsargbruņas…
Un dzīvot gribas ar tiem, kuri tev uzticās, tevi nekontrolē un nepiestāda savu prasību sarakstu…
Kā teica mana vecmāmiņa – kā vienai Dvēselei…

Nav nekādu otru pusīšu…. ir divas Dvēseles, kuras viena ar otru jūtas labi, neskatoties uz visām atšķirībām…

Radiet tuvību…
Un saudzējiet to…

Autors: Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vienkāršās patiesības

Zēniem no agras bērnības vajag mācīt to, ka meitene ir kā zieds un viņa ir jāaizstāv. Bet meitenēm jāpaskaidro, ka pret vīrieti jāizturas ar cieņu, svarīgi viņam ticēt, likt viņam sajusties kā galvenajam.

Vīrietim ir ļoti svarīgi justies līderim, kāpēc gan nepalīdzēt viņam tajā? Ja sieviete vīrietim uzticās un ļauj viņam to sajust, ar laiku viņa smalkais ķermenis mainās. Gada-divu laikā viņš kļūs daudz spēcīgāks un pārliecinātāks.

Aiz katra varena vīra stāv ne mazāk varena sieviete. Ja sieviete, būdama kopā ar vīrieti, uzvedas kā līdzīgs ar līdzīgu, nekādas harmonijas attiecības nebūs.

Taču tad, kad viņa vīrietim ļauj sajusties spēcīgam, mainās viņa enerģija.

Es esmu redzējis daudzus šādus piemērus.

Kad vīrietis dzīvo kopā ar sievieti, viņam izveidojas noteikts uzvedības modelis, ja viņš dzīvo kopā ar citu sievieti, šis modelis mainās.

80% vīrieša uzvedību nosaka sievietes iekšējais stāvoklis.

Vieda sieviete lūdz vīrietim palīdzību: jo viņš taču ir stiprs, bet viņa – vāja. Viņa neuzspiež viņam savu viedokli, bet jautā: “Kā tu domā?” Viņa bērniem māca cienīt tēvu. Lai vīrietis domā, ka visus lēmumus pieņem viņš. Viņam tas ir ļoti svarīgi.

© Rami Blekts
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīļākajai Meitenei

– Tēti! Mēs pēc parka iesim uz veikalu?
– Iesim!
– Vai saldējumu nopirksi?
– Sākumā nopirksim pašu galveno.
– Kas mums ir galvenais?
– Pats galvenais ir iepriecināt mammu.
– Bet jums taču galvenais esmu es? Es taču esmu maziņš…
Tēvs notupās un, skatoties dēlam acīs, jautāja:
– Kad tu no rīta sēsties pie galda, ēdiens ir jau gatavs un garšīgi smaržo? Kad tu gatavojies iet uz dārziņu, tavs apģērbs ir tīrs un kārtīgs? Kad vakarā tu pārnāc mājās, te viss ir tīrs un kārtīgs? Kad tu ej gulēt, mammīte tev lasa pasaciņu?
Mēs ar tevi esam vīrieši un mūsu pienākums ir aizsargāt un iepriecināt meiteni, kura mūs mīl. Bet tava un mana meitene ir mamma.
Puika ilgi klusēja… Tad paskatījās uz tēti un nopietni jautāja – kā tad mēs iepriecināsim tādu labu meiteni?
Tēvs pasmaidīja, paņēma dēlu aiz rokas un teica:
– Iesim, dēls, es tev parādīšu, kā iepriecināt savu mīļoto meiteni…
Un viņi nesteidzoties devās uz ziedu veikalu.
© Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mūsu vērtīgākie skolotāji

Mana pieredze vēsta par to, ka skolotāji, kuri mums visvairāk vajadzīgi, – ir cilvēki, ar kuriem mēs šobrīd dzīvojam.

Mūsu dzīvesbiedri, vecāki un bērni – paši labākie mentori, uz kādiem mēs vispār varējām cerēt.

Viņi atkal un atkal rādīs mums patiesību, kuru nevēlamies redzēt, līdz brīdim, kad mēs to ieraudzīsim…

Ļoti bieži cilvēki man jautā, vai es līdz 1986. gadam esmu bijusi kādas reliģijas piekritēja. Un es atbildu: “Jā. Mana reliģija slēpās faktā, ka maniem bērniem noteikti aiz sevis ir jāsavāc savas zeķes.” Tā bija mana reliģija un es pilnībā biju tai uzticīga, lai arī tā nekad nebija darbojusies.

Bet reiz, kad DARBS (Bairones Keitijas grāmata) jau dzīvoja manī, es pēkšņi sapratu, ka tā vienkārši nebija patiesība.

Realitāte bija tāda, ka viņi ik dienas atstāja savas zeķes zemē, neskatoties uz maniem lūgumiem, pieprasījumiem un sodiem. Es sapratu, ka man ir jāsavāc šīs zeķes, ja es vēlos, lai tās tur nemētātos. Mani bērni bija pilnībā laimīgi ar savām pa grīdu izmētātajām zeķēm. Tad jājautā, kam tā bija problēma? Tā bija manējā. Manas domas par izmētātajām zeķēm sarežģīja manu dzīvi, bet ne jau zeķes pašas par sevi. Un kāds bija lēmums? Atkal, mans lēmums. Es sapratu, ka ir divi varianti: vai nu man ir taisnība, vai arī es esmu laimīga.

Man bija vajadzīgas tikai pāris sekundes, lai paceltu zeķes, nedomājot par bērniem. Un notika kāda brīnumaina lieta. Es sapratu, ka man patīk savākt viņu zeķes. Un es to darīju sevis dēļ, nevis viņu.

Un tas vairs nebija garlaicīgs mājas uzkopšanas darbs; savākt zeķes un ieraudzīt tīru grīdu pārvērtās par baudu. Gala rezultātā viņi ievēroja, ka tas man sagādā prieku, un paši sāka vākt savas zeķes, bez mana atgādinājuma.

Mūsu vecāki, mūsu bērni, mūsu dzīvesbiedri un mūsu draugi spiedīs uz visām mūsu jūtīgajām pogām līdz pat brīdim, kad mēs apzināsimies, ko tieši par sevi mēs nevēlamies zināt. Katru reizi viņi mūs virzīs tuvāk mūsu personīgajai brīvībai.

Bairone Keitija “Mīlēt to, kas ir”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Upuris un bende

Mopasānam ir kāds stāsts par divām māsām.

Vecākā māsa jaunībā zaudēja savu līgavaini, kurš viņu ļoti mīlēja, bet neilgi pirms kāzām apēda kūku un mira mokošā nāvē. Saindējās, agrāk tā bieži notika. Un vecākā māsa tā arī neapprecējās – viņa ļoti mīlēja savu līgavaini. Jaunākā arī nolēma neprecēties. Un savu dzīvi pilnībā veltīja savai māsai. Upurējās, lai arī bija ļoti daudz precību piedāvājumu. Taču viņa tā arī nodzīvoja savu mūžu blakus māsai, kura nespēja pārdzīvot savu zaudējumu. Tā viņas kopā arī novecoja; līgava-atraitne un ārkārtīgi labestīgā jaunākā māsa. Un tikai vecumdienās atklājās, ka līgavaini noindēja jaunākā māsa. Viņa apskauda vecāko, jo arī viņai māsas līgavainis patika. Un dēļ skaudības un greizsirdības viņa uzcepa kūku ar saberztu stiklu…

Šis briesmīgais stāsts ir par cilvēciskajām attiecībām par skaudību un greizsirdību. Par kūku ar stikliem. No malas varētu šķist, ka viens cilvēks upurēja savu dzīvi otra labā. Līdz mūža beigām mīlēja, apkalpoja, atbalstīja… Bet dažkārt tieši šis cilvēks bija tas, kurš otram atņēma laimi.

Tēvs vai māte var traucēt savam pieaugušajam bērnam apprecēties.

Ne jau saindējot kūku, bet indējot dvēseli un attiecības.

Sieviete var apprecināt ar sevi vīrieti, kurš viņu nemīl – ir dažādi veidi kā to izdarīt. Gan psiholoģiskie, gan mģiskie, kurus zinātne noliedz.

Bet pēc tam visu mūžu ciest sava vīra alkoholismu un briesmīgo uzvedību; vergi taču dažkārt buntojas….

Var atņemt cilvēkam viņa ceļu, neļaut realizēt talantus, var nogriezt spārnus, bet pēc tam rūpēties un visu mūžu paciest, bet apkārtējie slavēs un būs izbrīnīti par tādu labestību….

Kad cilvēkam atņem laimi, pret viņu var izturēties ļoti labi.

Ļoti iecietīgi un ar rūpēm.

Kā jaunākā māsa pret vecāko.

Un var tā arī kopā nodzīvot visu dzīvi, kopā ar to, kurš atņēmis laimi, mīlestību un brīvību.

Un teikt: tu redzi, es tevis dēļ daru visu.

Ko gan tev vairāk vajag?

Vairs jau neko nevajag.

Un upuris kopā ar bendi dzer tēju, kopā noveco.

Un briesmīgais noslēpums slēpts līdz brīdim.

Bet laiku atpakaļ nepagriezīsi.

Un vairs neko neizmainīsi… 

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Bieži vien, tulkojot, man patīk pats stāsts, bet secinājumus es izdaru savus… vienmēr vienā cilvēkā blakus upurim ir arī agresors-bende. Un esmu pārliecināta, ka šī ir ļoti dziļa mācību stunda abām māsām, jo netaisnības nav un cietējs vienmēr ir ar kaut ko izpelnījies šīs savas ciešanas. Skatoties no skatu punkta – Cilvēks, mēs varam šausmināties. Bet no skatu punkta – Dvēsele šis stāsts izskatās pavisam savādāk, pat tad, ja tas ir izdomāts.

Lai mīlestības pilns rudens (heart) Ginta

Klausies savā vīrietī

Vairums mūsdienu sieviešu neprot klausīties, jo ļoti mīl runāt, dot padomus un kritizēt.

Runāšana ir aktīva darbība, bet klausīšanās – pasīva, taču piepildīta ar iekšēju darbu un klātbūtni. Un tas ir sievišķīgi. Īstai sievietei visa viņas aktivitāte, viss darbs notiek iekšā, nevis ārpusē.

Kāpēc jāiemācās klausīties:

• Sieviete, kura prot klausīties ir ļoti pievilcīga vīrietim.

• Klausoties vīrietī, tu izrādi viņam savu cieņu pret viņu. To, ka viss, ko viņš saka, tev ir ļoti svarīgi. Pajautā sev, kā tu domā, vai tad, kad tu iemācīsies klausīties, tavas attiecības uzlabosies?

• Tu spēsi pa īstam iepazīt savu vīrieti: ar ko viņš dzīvo, kas viņam ir svarīgi, par ko viņš sapņo, uz ko tiecas. Taču, kā parasti notiek – līdz ko vīrietis sāk runāt, mēs sākam žāvāties, pārtraukt viņu pusvārdā, skrienam barot bērnus utt. Bet pēc tam brīnāmies, kāpēc attiecības pārvērtušās ieradumā. Mācies klausīties un tu vienmēr dzirdēsi kaut ko jaunu, un tas nozīmē, ka vīrietis katru reizi atvērsies no kādas citas puses.

• Prasme klausīties ļoti spēcīgi saasina sievietes intuīciju. Tu ne tikai klausies, bet pamani visas nianses vīrieša uzvedībā. Tā tu iemācīsies just savu vīrieti.

Kāda sieviete man uzrakstīja vēstuli par to, kā viņas vīrs viņu krāpa. To, ka viņš to darīja trīs gadus, bet viņa nezināja. Kā saproti, tādi stāsti nav retums. Bet mans vienīgais jautajums šai sievietei bija: “Kā to var nejust un neredzēt trīs gadus?”  Ja tu klausīsies savā vīrietī, pirmkārt: viņš nekad neies pie citas sievietes, bet otrkārt, ja pat aizies, tad to tu uzzināsi jau pirmajā dienā.

• Iemācījusies klausīties, tu spēsi ļoti viegli nolasīt, uzķert un saprast vīrieša noskaņojumu, un tātad konfliktu kļūs mazāk. Mājās atgriezīsies miers un harmonija.

Ko nozīmē klausīties?

Tas nenozīmē sēdēt un klusēt un domāt par savām problēmām, rūpēm un pārdzīvojumiem. Visbiežāk mēs viens otru klausāmies tieši tā, vai arī gaidām piemērotu brīdi, lai “iespraustu” savu sakāmo. Daudzām no mums ir ļoti slikts ieradums nosodīt un vērtēt, nenoklausoties līdz galam.

PRASME KLAUSĪTIES – tā ir ieinteresētība sarunu biedrā, interese par to, ko viņš domā, ko vēlas, tā ir vēlme sadzirdēt to, ko viņš vēlas pateikt. Tajā ir arī pazemība un tā ir ļoti vērtīga sievietes prasme.

Klausīšanās likumi:

• Nepārtrauc! Tas ir jāmācās. Viegli to pateikt, bet praksē ļoti grūti izpildīt. Vienmēr jau rodas vēlēšanas dot padomu, parādīt savu situācijas redzējumu. Tas runā tikai par vienu, ka tev ļoti vienaldzīgs ir cilvēks un tas, ko viņš jūt, domā un saka. Ja, nē, tad noklausies viņu līdz galam.

Sarunas ne vienmēr ir mierīgas un par patīkamām tēmām, vīrietis var runāt par lietām un problēmām, kas viņu nomāc un tev noteikti gribēsies pakritizēt un dot padomu. Taču atceries, ka dodot padomus, mēs aizskaram vīrieša pašcieņu. Vīrieša pašcieņa ļoti lielā mērā atšķiras no sievietes pašcieņas, un tā skan “Es PATS!”

Vīrietim ir svarīgi atrast problēmas risinājumu pašam un pašam iziet no sarežģītās situācijas. Ja tev nejautā padomu, bet tu to dod, tātad tu “ieslēdz mammīti”. Atceries to!

• Nenovērs uzmanību! Esmu ievērojusi, ka tad, kad es kaut ko nevēlos dzirdēt, tad vienmēr it kā nejauši atrodas objekts uzmanības novēršanai: tad uz plīts kaut kas vārās, tad veļas mašīna ir pabeigusi mazgāt un, ja veļu neizņemšu uzreiz , tad tā sasmirdēs utt. Tu pati labāk par mani zini, kā tiek novērsta mūsu uzmanība: bērni sauc, barot vajag utt. Bet vīrietis sēž un nesaprot, kādu vietu viņš tavā dzīvē ieņem pēc veļas un zupas. Viņš jūt tavu necieņu pret viņu un neieinteresētību un tas viņu ļoti dziļi ievaino. Mācies nenovērst savu uzmanību. Ja vīrietis runā, lai tas kļūst par pašu tev svarīgāko. Visas problēmas pagaidīs, kamēr runā vīrietis. Vēl jo vairāk, tāpēc, ka vīrieši parasti nav lieli runātāji, atšķirībā no sievietēm.

• Šajā brīdī esi labvēlīga. Biežāk skaties acīs, ja tu pa īstam klausīsies, tev nebūs speciāli jāmāj ar galvu un jāsaka kaut kas apstiprinošs un piekrītošs (tādus padomus dod praktiskā psiholoģija). Tavs partneris tāpat sapratīs, ka tu viņu dzirdi. Ja tevī briest pretestība un tu nepiekrīti tam, ko viņš saka, atceries par sievietes elastību un par to, ka sievietei nav obligāti jāpanāk sava taisnība. Jo kas tad mums vairak patīk – tas, ka mums vienmēr ir taisnība vai tomēr būt laimīgām?

• Smaidi tā, lai smaids nāk no sirds dziļumiem. Tu esi mierīga, labestīga, mīļa, vienalga, ko viņš tev stāsta. Vīrieši dievina pārliecinātas, mierīgas un cienīgas sievietes, kuras valda pār savām emocijām.

• Un paseko tam, lai tavi spriedumi un piezīmes nebūtu kategoriskas, kritiskas un asas. Un nekādas negatīvas piezīmes un ironijas. Pat tad, ja jūti, ka tev ir taisnība, necenties sarunās ar vīrieti pieradīt savu taisnību. Vīriešus tas ļoti aizskar. Pēc tam tu brīnies, kāpēc vīrietis ar tevi strīdās un bieži vien ir rupjš un “noliek tevi pie vietas”. Esi maiga un labestīga, neskatoties ne uz ko.

Kad sieviete piekāpjas un pakāpjas soli atpakaļ, vīrietis sper desmit soļus viņai pretī.

Ņemot vērā iepriekš teikto, tev droši vien ļoti sagribējās šo iemācīties? Vai tev acu priekšā parādās kāds tēls, kad runājam par klausīšanos? Piemēram geiša? Pirmā māksla, kuru lieliski prot geišas – tā ir prasme sajūsmināti un ieinteresēti klausīties vīrietī. Bet japāņu meitenes tā audzina jau no pašas bērnības – dziļā cieņā pret vīrieti. Bet mūs audzināja savādāk, tāpēc šo nāksies iemācīties no jauna.

Tatjana Dzuceva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc nevajag kļūt par māti barotāju pieaugušam cilvēkam

ideala mate

Ja tu palīdzi, baro un emocionāli atbalsti kādu cilvēku, viņš var tevi sajaukt ar savu Ideālo māti. Pat tad, ja tu esi vīrietis. Stāsts nav par dzimuma piederību, bet gan pozīciju, kādu esi ieņēmis attiecībā pret otru cilvēku. Un kādu pozīciju ieņēmis tas cilvēks, kuru tu baro.

Tā ir krūts barošanas pozīcija. Protams, metaforiski. Otrs cilvēks sēž tev uz rokām, bet tu viņu šūpo, mierini un baro. Žēlo un glaudi viņam galvu.

Pat tad, ja pēc skata jūs esat divi pieauguši cilvēki. Vienalga – tu esi Ideālā māte, bet viņš – tavs bērns.

Tu dod enerģiju, pienu. Bet otrs to lieto. Un mīl tevi par to, un slavē un samīļo. Tu esi tik labs. Vai tu esi tik laba! Kā mamma! Kā Ideālā māte, pēc kuras dvēselē skumst ikviens cilvēks.

Nu, lūk, bet tagad pamēģini nepabarot vai nenomierināt bērnu. Viņš sadusmosies. Jā, un vispār, agri vai vēlu sadusmosies, kad tu nevarēsi apmierināt visas viņa kaprīzes un vēlmes.

Vai arī viņa dzīvē notiks nepatīkami notikumi: celi sasitīs, austiņa iesāpēsies vai kredītu paņems un nevarēs samaksāt. Vai arī vīrs nodarīs pāri, vai sieva piekrāps… Kas visā tajā būs vainīgs?

Protams, māte. Jo Ideālai mātei ir jarūpējas, lai mazulim būtu labi, pareizi? Ja mazulim ir slikti, tātad māte par viņu slikti rūpējas.

Un “Mazulis” sāk izgāzt uz “Māti” savu neapmierinātību un naidu. Viņš kļūst kaprīzs un naidīgs. Mātei taču tas ir jāpacieš, vai ne?

Pat tad, ja īstā māte būtu sadevusi pa dibenu par vismazāko agresijas izpausmi, tu taču neesi īstā māte, bet gan Ideālā māte. Pacietīga, uzmanīga, visu piedodoša, savu mazuli bez nosacījumiem mīloša.

Mazuli, kurš tagad tevi vaino visās savās vilšanās un pieprasa zvaigznes no debesīm un pupu. Kuru tu nespēj viņam iedot. Nu tad, saņem!

Tipisks “mātes un bērna” piemērs ir alkoholiķis un viņa sieva. Viņa viņu dakterē, strostē un tur uz rokām. No sākuma viņš ir bezgala pateicīgs, bet pēc tam sāk vainot viņu – savu ideālo māti it visā.

Lūk, kas būs, ja tevi sajauks ar Ideālo māti. Ar savu personīgo Ideālo māti.

Pretenzijas būs tādas, ka maz neliksies. Un pār tevi gazīsies viss negatīvais. Prasības, histērijas, aizvainojums un garastāvokļa maiņas…

Bet, kad tev apniks to ciest, un tu šo pieaugušo onkuli vai tanti mēģināsi vest pie prāta un atgadināsi to, ka viņam ir pietiekoši daudz gadu, un tu neesi ne viņa mamma ne tētis, viņš teiks, ka tu esi viņu nodevis.

Pametis. Rīkojies nežēlīgi, slikti, zemiski, varētu pat teikt – aizvedi mežā un atstāji tur vienu! Pameti svešiem ļaudīm! Un, kas ir pats briesmīgākais, ka šis cilvēks pats tam tic.

Tāpēc labāk nevajag kļūt par māti pieaugušiem cilvēkiem. Tiem, kuri sākumā tik ļoti slavē tavu labestību, mīļi skatās acīs un svepst, ka tu esi kā mamma. Tu mamma esi tikai saviem bērniem. Vai tētis. Vai vecmāmiņa un vectētiņš.

Vai arī pavisam atsevišķs cilvēks, kurš nevar otru nest uz rokām un mūžam barot ar krūti. Barot un auklēt. Un nevajag tev uzkabināt savus kompleksus un vēlmes, parvēršot tevi par Barojošo Māti. Tas vienmēr ļoti slikti beidzas…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestības līdzsvars

70288191_2043288322437647_84264870345703424_n

No rīta es sadusmojos uz dēlu.

Viņš nejauši paņēma manu caurlaidi – sajauca – un pamanījās to pazaudēt. Nekā krimināla – taču tās atjaunošana ir problemātiska. No rīta nolasīju viņam lekciju par neuzmanību.

Kamēr rāju dēlu, meita jau posās uz dārziņu.

“Taisies ātrāk!” – es skubinu dēlu un norādu uz to, ka māsa jau stāv priekštelpā un svīst, kamēr viņš vēl apakšbiksēs. Puikam iestājās panika, steidzās, meta visas mantas somā un attapās, ka atslēgas pazudušas. Atkal saņēma vārdisku pliķi par bezatbildību.

Es burkšķu. Rezultātā, dēlu nesagaidījušas, mēs abas ar meitu aizejam, un manī burbuļo aizkaitinājums, un es aizmirsu viņam pateikt, ka mīlu viņu, bet man tas ir ļoti svarīgi.

Es esmu fatāliste un šis “katru reizi atvadies tā, it kā tas būtu uz mūžu” – ir par mani.

Rezultātā, mēs ejam uz dārziņu, bet es sajūtos tik neomulīgi, tāpēc pagriežos un nolemju sagaidīt dēlu, kuram pēc maniem aprēķiniem no mājas jāiziet pēc piecām minūtēm, un noķert viņu savos apskāvienos, salīgt mieru un atgādināt: ka pat tad, kad es ļoti dusmojos uz tevi, es tevi mīlu tikpat stipri kā vienmēr.

Un, lūk, mēs ar Katju tusējam pie kāpņu telpas 5, 10, 15 minūtes. Mēs jau esam nokavējušas brokastis dārziņā, jā, un dēls jau ir nokavējis pirmo stundu skolā.

Es atkal esmu uzvilkusies un, kad beidzot dēls iznāk pa durvīm, tā vietā lai pateiktu “mīlu” es šņācu: “Kur tik ilgi? Kā var 15 minūtes vilkt bikses???”
Bububububuu.

Un te pēkšņi dēls saka:

– Mammu, atceries, reiz mēs atgriezāmies no atvaļinājuma, kur atpūtāmies trijatā – es, tu un Katja. Bet tētis strādāja un palika mājās. Uz mūsu atbraukšanu viņš bija iztīrījis māju, pagatavojis garšīgas vakariņas, bet nebija paspējis nomazgāt traukus. Un tad mēs ienācām dzīvoklī – un es uzreiz ieraudzīju netīro trauku kaudzi un nokaunināju tēti, sakot, ehh, tēti, tēti, kā tā var!…
Bet jūs abas man nolasījāt lekciju par to, cik svarīgi ir ievērot arī labo, pat tad, ja tas ir pārī ar slikto. Un, ka nedrīkst akcentēties uz cilvēka kļūmēm, kurš ļoti ir centies izdarīt kaut ko labu.

Lūk, arī šorīt – tāpat, kā es toreiz. Vai tu neko labu nepamanīji?

Un es skatos uz viņu, uz šo brīnišķīgo un mīļo cālēnu un pēkšņi saprotu, cik ļoti viņam ir taisnība!

Cik brīnišķīga dēla mācību stunda mammai!

– Es pastiepu viņam pretī rokas un cieši apskāvu.

Bezgala savu mīļoto dēlu, kurš būtībā ir neticami bezproblēmu bērns, vesels, humora pilns, zinātkārs, patstāvīgs, gudrs, labi mācās, vakar līdz pusnaktij risināja olimpiādes uzdevumus, un, vispār… Kā es varēju to neievērot?

– Piedod man, dēliņ. Es tevi ļoti mīlu.

– Es tevi vēl vairāk…

– Nē, es…

– Nē, es…

Nu, jā, nokavējām, protams.

Bet brokastīs sacepums.
Toties atjaunojām mīlestības līdzsvaru un sapratni ģimenē. Bet tas taču ir daudz svarīgāk par sacepumu.

Olga Saveļjeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Liec mierā savus vecākus

veci_cilveki25

Es esmu parāk uzbāzīga meita un man viss ir svarīgi. Es lieku saviem vecākiem taisīt medicīniskos izmeklējumus un dzert izrakstītās zāles. Cenšos atrisināt visus jautājumus, līdz pat malkas iegādei. Uzstāju, lai viņi atpūstos sanatorijā. Pērku apģērbu, saldumus, vitamīnus, rezultātā nogriežu skābekli, atņemot viņiem izvēles tiesības.

Jo viņi nevēlas taisīt kardiogrammas. Viņi ir raduši nomierināt sirdi ar vienkāršu asinszāles uzlējumu. Dodas uz autoostu pēc biļetēm, un atsakās no maniem “eletroniskajiem” pakalpojumiem.
Dara visu pa vecam, savā ierastajā tempā un viņus kaitina mana vēlme visu paātrināt un atvieglot.

Laiku pa laikam mums rodas nopietni konflikti. Tētis kliedz, ka viņš labāk visas savas lietas kārto pats, tā vienkārša iemesla dēļ, ka viņš ir vīrietis, bet man gribās ieekonomēt viņa laiku un spēkus.

Lūk, piemēram, viņš grasās braukt uz kantori pie inspektora uzzināt jaunos noteikumus subsīdiju saņemšanai – trīs reizes parsēžoties. Es piedāvāju visu noskaidrot piecu minūšu laikā pa telefonu. Jo es taču dzīvoju lielpilsētā ar ātrgaitas internetu, un man žēl, ka viņš savos septiņdesmit gados spaidās pa mikriņiem un metro stacijām. Man negribās, ka viņš salst un paliek neēdis, jo ekonomē pat uz pīrādziņu ar kāpostiem, un kautrējas pajautāt, kur ir labierīcības.
Tētis dusmojas. Es arī, cenšoties pierādīt, ka viņš patērēs veselu dienu, bet es – tikai minūtes. Bet viņš paceļ balsi: “Tā taču ir mana, ne tava diena!”

Un viņam taisnība…
Atceros, reiz lasīju kādā Ustinovas romānā par vienu ģimeni. Tajā puisis bija sasniedzis galvu reibinošus panākumus savā karjerā, bet vecāki turpināja dzīvot savu ierasto dzīvi.

Viņš viņiem veda svaigu sviestu un izmeta no ledusskapja veco, ar notecējušu derīguma termiņu, jo viņi gaidīja svētkus un nevēlējās “šikot”” ikdienā. Viņš viņiem atstāja naudu jaunam ledusskapim, bet viņi turpināja glabāt produktus uz balkona. Viņš viņiem nopirka mašīnu un pierakstīja tehniskajai apkopei, bet tētis nomainīja eļļu pašrocīgi savā garāžā divdesmit grādu salā un pēc tam visu ziemu nogulēja ar plaušu karsoni gultā.

Katrā būdiņā savas spēļmantiņas. Katram ir tiesības ēst, sēdēt, makšķerēt, braukt uz kantori, kad un kā iepatīkas. Noņemt zobu sāpes ar sunīšu uzlējumu un savām rokām mainīt ziemas riepas. Mazgāt traukus ar sinepju pulveri. Doties uz pastu un sūtīt telegrammas īsziņu vietā. Tērēt stundas uz to, ko varētu atrisināt dažās sekundēs.

Pati neskaitāmas reizes esmu teikusi, ka uzspiests labais – ir ļaunums. Ka nedrīkst uzbāzties ar savu palīdzību, ja tev to nelūdz. Jo ikvienam jānodzīvo sava dzīve pašam, pat tad, ja viņam ir simts gadu un viņš ir tavs tētis.

Taču vienalga, ļoti gribas palīdzēt…

Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Un vēl ir viena ļoti svarīga lieta. Ļoti daudz problēmu mūsu dzīvē rodas tad, kad mēs cenšamies spēlēt svešas lomas. Tēlojam ārstus, psihoterapeitus saviem vecākiem, draudzeni savai meitai un mammu – vīram. Tāpēc loti svarīgi ir uzpasēt, lai mammai un tētim esi bērns, saviem bērniem – mamma vai tētis, kolēģiem – kolēģis, vīram – sieva un sievai – vīrs. Ļoti svarīgi ir spēlēt savu lomu! (GFS)

 

Saraksts, kas izglāba manu laulību

33178122_1061254390678975_1318031094120972288_n

Kamēr varēju, es turējos pie savas laulības. Bet pienāca diena, kad man vairs nebija spēka un kā tikko mans vīrs aizbrauca uz darbu, es savācu savas mantas, paņēmu mūsu dēlu, kuram bija 14 mēneši un aizgāju no mājām.

Tas bija vienīgais gads, kad mēs dzīvojām vienā pilsētā ar maniem vecākiem. Acīmredzot, iespēja aizbēgt pie tēta un mammas manu lēmumu atstāt savu vīru padarīja vienkāršāku.

Ar saraudātām acīm un dusmīgu seju, es iegāju pie mammas virtuvē. Viņa turēja uz rokām bērnu, bet es, asarām šķīstot, centos attaisnot savu lēmumu. Mamma man ielēja krūzē kafiju un teica, ka viņi ar tēti man palīdzēs. Es atviegloti uzelpoju, jo sapratu, ka viņi ir manā pusē.
– Bet, pirms tu pametīsi Bilu pavisam, tev kaut kas būs jāizdara, – teica mamma.

Viņa nolika gultiņā jau gulošo mazdēlu, paņēma baltu papīra lapu un pildspalvu, un lapas vidū novilka taisnu līniju. Viņa man palūdza kreisajā stabiņā sarakstīt visu, ko Bils izdarījis, kā dēļ ar viņu dzīvot vairs nav iespējams.
Es paskatījos uz vertikālo līniju un padomāju, ka noteikti labajā pusē mamma liks man uzrakstīt visas labās Bila īpašības. Biju pārliecināta, ka viņa slikto īpašību saraksts vienalga būs daudz garāks, tāpēc ar entuziasmu sāku aizpildīt kreiso stabiņu. Es netaupīju papīru un tinti. Degu nepacietībā uz papīra uzrakstīt sava neciešamā vīra pretīgo portretu.
Kreisā lapas puse izskatījās sekojoši:

– Nekad aiz sevis nenovāc.
– Nerunīgs klusētājs. Par visiem viņa plāniem un lēmumiem es uzzinu pēdējā.
– Vienmēr aizmieg dievkalpojuma laikā.
– Šņaukājās un atraugājas tieši pie galda.
– Nekad man nepērk skaistas dāvanas.
– Ģērbjas nevīžīgi.
– Skops attiecībā uz naudu.
– Sliņķis (nepalīdz man mājas darbos) utt.
Saraksts piepildīja visu lapu. Man bija vairāk kā pietiekami pierādījumu tam, ka neviena sieviete nav spējīga dzīvot kopā ar tadu vīrieti-monstru.

Pašapmierināti un uzvarošu smaidot es jautāju mammai:

— Un tagad, kā es saprotu, tu palūgsi man labajā lapas pusē uzrakstīt Bila labās īpašības?
– Nē, – viņa teica, – Es arī bez tā zinu viņa labās īpašības. Es vienkārši gribu, lai tu iepretī katrai uzrakstītajai rindiņai uzrakstītu savu reakciju. To, kā tu rīkojies.
Tas izrādījās daudz cietsirdīgāks un grūtāks uzdevums, kā sameklēt Bila labās īpašības. Es atcerējos dažas labās viņa īpasības un pilnībā varēju tās aprakstīt. Bet es nekad nebiju domājusi par sevi pašu. Es zināju, ka mamma neatkāpsies, kamēr nebūšu to izdarījusi, tāpēc negribīgi sāku rakstīt:

– Es apvainojos, piepūtos, dusmojos, kliedzu.
– Man bija kauns stāvēt viņam blakus.
– Es tēloju mocekli, spēlēju uz jūtām un centos izsaukt žēlumu pret sevi.
– Es gribēju būt precējusies ar kādu citu, tikai – ne viņu.
– Es nerunāju ar viņu (sodīju viņu ar klusēšanu).
– Es uzskatīju, ka esmu viņam parāk laba (uzskatīju, ka Bils nav manis cienīgs).
Saraksts izrādījās bezgalīgs. Kad biju aizpildījusi visu stabiņu, mamma no manām rokām izņēma paīra lapu, paņēma šķēres un pārgrieza pa vertikālo līniju to uz pusēm.

Kreiso stabiņu viņa saburzīja un iemeta miskastē, bet labo pasniedza man.
– Bekija, – viņa man teica, – paņem šo sarakstu uz majām. Šodien padomā par to, kā tu rīkojies. Lai jūsu puika šodien paliek pie mums. Ja tu no sirds izdarīsi to, ko es tev lūdzu, un vēl joprojām vēlēsies Bilu pamest, tad mēs ar tēti izdarīsim visu, lai tev palīdzētu.

Es atstāju mantas un dēlu, un atgriezos mājās. Sēdēju uz kušetītes ar savu lapas daļu. Bija ļoti grūti noticēt tam, kā izskatījās mana rīcība bez balansējošā saraksta ar Bila negatīvajām īpašībām. Šis saraksts izskatījās drausmīgs. Es redzēju sīkumainību, pazemojošas metodes un graujošas reakcijas. Es pavadīju vairākas stundas sēžot un lūdzoties Bilam piedošanu. Es lūdzu Dievam spēku, vadību un viedumu tām izmaiņām, kas man noteikti būs jāveic. Es skaitīju lūgšanas, un to darot aptvēru, cik nožēlojami biju rīkojusies. Man bija ļoti smagi atcerēties to, kādus grēkus biju pierakstījusi savam vīram. Cik ļoti absurdi tas viss bija. Tur nebija nekā amorāla vai briesmīga.
Es biju kļuvusi tik cietsirdīga un akla, ka biju pārstājusi ievērot, ar cik ļoti labu vīru biju svētīta – ne ideālu, bet ļoti labu.

Es atcerējos, kā pirms pieciem gadiem es devu laulības zvērestu. Es apsolīju mīlēt viņu gan veselībā gan slimībā. Būt ar viņu priekos un bēdās. To visu es apsolīju Dieva priekšā, savas ģimenes un draugu klātbūtnē. Bet, neskatoties uz savu solījumu, šorīt es biju gatava viņu pamest dēļ šiem sīkumiem.

Es ielēcu mašīnā un devos atpakaļ pie saviem vecākiem. Es nevarēju noticēt tam, cik ļoti labi jutos, atšķirībā no pirmās reizes, kad bēgu no mājām. Tagad man sirdī bija miers un pateicība.

Kad paņēmu dēlu, ar šausmām iedomājos par to, ka vēl mirkli iepriekš būtu varējusi traģiski izmainīt viņa dzīvi. Dēļ savas sīkumainās vēlmes piekasīties un sava paaugstinātā jūtīguma, es gandrīz biju viņam atņēmusi iespēju katru dienu būt kopā ar viņa lielisko tēvu. Es ātri pateicos savai mammai un izspurdzu pa durvīm, lai paspētu mājās pirms vīra pārnākšanas….

Bekija Zerbe
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis