Galvenie Vīrieša un Sievietes uzdevumi ģimenē

virietis sieviete14

Tomēr interesanti: kāpec tā notiek, ka bieži vien, gadiem ritot, vīrieša un sievietes attiecības ģimenē sāk pasliktināties. Tas nav normāli, ja tās neuzlabojas, tāpēc, ka tad, ja tu kādai dzīves jomai velti savu spēku, laiku un uzmanību, tātad šī joma sāk augt, attīstīties un uzlaboties.

Tad jājautā, kāpēc šīs attiecības starp laulātajiem, tā vietā, lai ar katru gadu kļūtu arvien stiprākas, priecīgākas un laimīgākas, sāk pasliktināties, nest vilšanos un rūgtas mieles, kas rodas no nerealizētām vēlmēm un cerībām?

Ļoti bieži attiecības starp vīrieti un sievieti pasliktinās tāpec, ka mēs nezinām galvenos Vīrieša un Sievietes uzdevumus ģimenes Savienībā, un attiecīgi, mēs tos vai nu nepildām vispār vai arī uzņemamies otra pienākumus, no kā arī rodas nesaprašanās, konflikti, kas bieži vien noved pie šķiršanās.

Galvenie Vīrieša uzdevumi Savienībā:
1. Garīgais ceļš (īstās Mīlestības jēgas izprašana, pašizzināšana un attīstība, atbildība, Sievietes un bērnu aizsargāšana – ģimenes drošības garants);
2. Virzība pa izvēlēto Ceļu (izpratne par to, kur iet un reāli soļi šajā virzienā, prasme vest aiz sevis Sievieti, bērnus, no tā arī izriet Cieņa, Pārliecība par sevi, skaidrība un jūtu kontrole – Līderis);
3. Redzēt Sievietē dievišķās īpašības un spēja paust savu Mīlestību (Sieviete vēlas būt Vīrietim noderīga un viņai ir svarīgi, lai Vīrietis viņā atmodinātu viņas Sievišķo Dabu – Mīlestība);
4. Ģimenes pamatu nodrošināsana (Māja, dārzs, kārtība, materiālais nodrošinājums – Apgādnieks);
5. Iniciatīva laimīgu bērnu dzimšanā;
6. Sievietes un bērnu audzināšana ar savu Piemēru – caur sevis audzināšanu;
7. Vienotības “Vīrietis un Sieviete” sasniegšana (kopīgs radošums, savstarpējs atbalsts, atbalsts it visās lietās).

Galvenie sievietes uzdevumi Savienībā:
1. Mīlestība, rūpes un Iedvesma (apbrīnot Vīrieša vīrišķo dabu, vienmēr sava Vīrietī redzēt Varoni);
2. Uzticība un Atbalsts (vēlme un gatavība sekot savam Vīrietim pa viņa izvēlēto Ceļu, visu viņa lēmumu un veicamo darbu atbalstīšana);
3. Dvēseles un Ķermeņa tīrība (Sieviete Vīrietim ir skaistuma, tīrības un pilnības ideāls);
4. Orientēšanās uz Vīrieša pozitīvajām īpašībām, palīdzība vājāko īpašību stiprināšanā (pieņemt Vīrieti tādu, kāds Viņš ir);
Savstarpējā Sapratne, Uzticēšanās un Mīlestība ir laimīgas ģimenes pamats.
Skan kā lozungs, bet tā ir balta patiesība.

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Atkausēt

ledus kūst2

Viena no manām mīļākajām nodarbēm ir vērot procesu, kad cilvēki, kuri ir pieraduši pie mūžīgā sasaluma ģimenē, vai jebkuras citas atsvešinātības, sāk kust…

Kust nozīmē pārstāt regulāri izmantot visus aizsardzības mehānismus, kuri droši iepakojuši visneaizsargātākos emocionālos jautājumus biezās bruņās – klusēšanā par galveno…
Cilvēki, pat bērni, ļoti ātri apgūst šo skumjo mākslu, kurā runā par visu, izņemot to, kas nemitīgi rada durošas sāpes krūtīs…

Kāds kļūst ass un sarkastisks…

Kāds – nolemts atsvešinātībai…
Kāds – arktiski auksts…
Un tas var vilkties bezgalīgi ilgi…
Ļoti-ļoti ilgi…

Bet pēc tam kaut kas notiek…
Vai – kāds notiek…
Un pēkšņi izrādās, ka tas nav nekāds spriedums – pavadīt visu savu dzīvi savā personīgajā ledus kazemātā…
Nav nekādas vajadzības visu dzīvi gaidīt, kad beidzot kāds iemīlēs, novērtēs, pārstās izmantot, kritizēt…
Nav vairs nekādas vajadzības pec cilvēkiem, kuriem tu biji pastāvīgs cietējs vai mūžīgā kalpone, vai arī vēl kaut kas, izņemot – tuvs, patīkams un ļoti svarīgs cilvēks…

Un tad sākas iekšējais pavasaris, kas ļauj doties sen gaidītā brīvē…

Ja vien tu zinātu, mans draugs, cik ļoti man patīk vērot šīs sejas!
Tik ļoti strauji mainīgas…
Vēl ne līdz galam pārliecinātas par to, vai drīkst būt laimīgs.
Taču jau neatgriezeniski pārliecinātas par to, ka nekad nedrīkst maksāt ar savu pašcieņu…

Atkausēšanas efekts nemaina cilvēkus…
Tas viņus atgriež pašus sev…
Un vai tad var būt kaut kas vērtīgāks par šo?
Autors: Ļiļa Grad
Foto: Oļega Trofimova filma «Лёд»

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mēs esam tik dažādi

11031129_1020331394646681_2417583791364603012_n

Mēs esam tik dažādi. Tā nolēma laulātie. Un iesniedza dokumentus uz šķiršanos. Un, gaidot šķiršanos viens otru apbēra ar pretenzijām, pārmetumiem, atceroties senus aizvainojumus un nesapratnes mirkļus. Un runāja par veltīgi izšķiesto laiku. Un ļoti naidīgi dalīja īpašumu. Un arī radinieki iemaisījās, skaidra lieta, gan no vienas, gan otras puses, dodot padomus un pielejot eļļu ugunij.
Un šie dažādie cilvēki kārtējo reizi devās pie jurista, lai skandalētos par māju un zemes gabalu. Bet ceļā salūza viņu mašīna. Kamēr vīrs kaut ko laboja, pie mašīnas piekliboja mazs netīrs un novārdzis taksītis. Viņš bija ārkārtīgi tievs. Droši vien bija noklīdis. Kliboja uz vienas kājiņas. Bet varbūt saimnieki viņu bija padzinuši – arī tādi cilveki gadās.
Un abi laulātie, turpinot strīdēties, paķēra taksīti un brauca pie vetārsta. Kamēr taisīja analīzes un rentgenu, nokavēja tikšanos ar juristu. Ārsts teica, ka ķepiņa nav salauzta, taču suņukam vajadzīgs miers un laba barošana. Un vīrs ar sievu devās mājās, saklāja taksītim guļas vietu un sāka dot zāles un visādi par dzīvnieciņu rūpēties.
Suņuks izrādījās ļoti labdabīgs un mīļš, taču ļoti sabiedēts un nervozs. Pietika vien paaugstināt balss toni, kā viņš sāka gaudot un pieglaust ausis. Un slēpties. Tā laulātie pārstāja kliegt viens uz otru un turpināja kopt suņuku. Un, dīvaini, ziniet, salīga mieru. Aizmirsa par visiem aizvainojumiem. Varbūt saprata, kāpēc kopā bija nodzīvojuši divdesmit gadus – nemaz tik dažādi, kā izrādās, nebija. Ļoti labi cilvēki, ļoti līdzīgi viens otram. Un arī apaļīgais taksītis tagad viņiem ir līdzīgs. Strīdēties un plēsties var visi, visādi dzīvē gadās. Bet izglābt sunīti un vest viņu pie vetārsta, ne visi var. Un ar tiem, kuri ir labestīgi, var dzīvot kopā. Un salīgt mieru. Un ļoti daudz ko piedot. Viss pāriet, bet labestība paliek. Un mīlestība atgriežas…. Patiesībā mēs nemaz tik ļoti neatšķiramies.
Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par attiecībām ģimenē

paris54

Ģimenē attiecības nebalstās uz materiālajiem aspektiem. Protams, labklājība, dzīvojamā platība, nauda, seksuālie prieki ir ļoti svarīgi. Taču pats ģimenes pamats ir Dvēsele.
Un attiecībās starp laulātajiem jābūt dvēseliskajai tuvībai. Bet, lai Dvēsele justos komfortabli, lai nostiprinātu šo Dvēseles telpu, vienam pret otru ir jāizturas ļoti saudzīgi. Cēlsirdība vienam pret otru nozīmē saglabāt vienotību visaugstākajā dvēseliskajā līmenī.
Šo vienotību var sagraut ar vienu frāzi, vienu aizvainojošu vārdu, dažkārt pat ar vienu žestu. Un pēc tam to būs ļoti grūti atjaunot. Kad laulātie strīdās, kad apvainojas viens uz otru, – šajos brīžos nevajadzētu pieļaut nekādus rupjus vārdus.
Nevajadzētu izturēties vienam pret otru rupji, nevajadzētu apvainot vienam otru un, vēl jo vairāk, darīt to svešu cilvēku klātbūtnē, un arī komandēt nevajadzētu.
Sergejs Lazarevs/psihologs
Tulkoja: Ginta FS

Pie baltas lapas…

11169798_800329060081705_1299860442546218365_n

— Domāju, ka jums nevajadzētu steigties ar lēmumu, – teica ārste psihoterapeite, sieviete ap gadiem trīsdesmit ar dīvainu frizūru, un pastiepa Oļegam baltu papīra lapu. – Izdarīsim, lūk, ko: sadaliet lapu divās vienādās daļās, labajā pusē uzrakstiet visu, kas jums nepatīk jūsu sievā, bet kreisajā – to, kas patīk. Negatīvais un pozitīvais. Pacentieties atcerēties pēc iespējas vairāk, pat dažādus sīkumus, ieradumus frāzes.

– Visu sapratu, – Oļegs nolika sev priekšā lapu un pa vidu lapai novilka treknu svītru.
– Es jūs atstāšu uz minūtēm piecpadsmit, lai jūs mierīgi varat visu uzrakstīt. Jums pietiks?
– Jā, pilnībā, es ar to tikšu galā piecās minūtēs, – pārliecināti atbildēja vīrietis. Galvā uzreiz saradās milzumdaudz domu, kuras tā vien prasījās tikt uzrakstītas uz papīra.

Kad ārste izgāja, viņš lapas labajā pusē uzrakstīja ciparu 1 un pielika treknu punktu.

Tā, pirmais – PMS. Dīvaina abreviatūra, par kuru viņš uzzināja tikai nesen, taču tā atvēra viņam acis uz pārmainām sievas uzvedībā. Katru mēnesi viena nedēļa izkrita no dzīves. Sieva sāka globālo uzkopšanu. Viņu tracināja viss – nepareizajā viet nolikts bloknots, nepareizi stāv pulkstenis. Šķita, ka zeķes pašas izmētājas pa visu dzīvokli, viss izrādījās ne savās vietās. Un tas tika pateikts vīram visnepiemērotākajā veidā. Nedēļa pagāja strīdos un apvainojumos.

Viņš jau bija uzrakstījis pirmo burtu P, pēc tam padomāja – nē, tas neder. Viņa taču nav vainīga. Tā taču ir fizioloģija, hormoni, kas vēl tur tāds? Viņa pati nesaprot, kas ar viņu notiek. Tas neskaitās.

Tālāk. Kas vēl? Kas mani tracina? Draudzenes! Ak, kā es neieredzu šīs briesmīgās tenkotājas. Kad viņas atnāk ciemos, tad kopā ar sievu ieslēdzas virtuvē, pīpē kā skursteņi, izdzer veselu bundžu kafijas, lielās ar visādiem niekiem. Bet pēc tam sieva sāk dot visādus mājienus: ka Svetai jauns kažoks, vai, ka Irkai jauns gredzens ar briljantu, Vaļka nopirka jaunu mašīnu, bet Oļkai vīrs vispār ir deputāts.

Es, protams, klusējot to visu noklausos, māju ar galvu, iztaisos par idiotu, no sirds priecājos par viņas draudzeņu panākumiem un tēloju, ka nesaprotu, kam visa šī saruna.

Tā, draudzenes! Kaut gan, var jau viņu arī saprast. Viņai taču arī gribas būt ne sliktākai. Un ar draudzenēm tam nav nekāda sakara. Muļķes, protams. Bet mani draugi, vai tad ir ar kaut ko labāki? Viens staigā pa labi un kreisi, otrs dzer kā negudrs, trešais vispār futbolu nemīl. Bet kad mēs satiekamies, tad izdzeram ne jau bundžu vien un ne jau kafiju. Labi, draudzenēm piedodu.

Tā, kas vēl? Ēst gan viņa gatavo – tā, ne īpaši un ēdienkarte nav nekāda daudzveidīgā. Tā arī uzrakstīšu. Ko uzrakstīšu? Oļegs atcerējās, reizi, kad sieva aizbrauca pie vecākiem, bet viņi ar meitu palika divatā saimniekot. Pirmās trīs dienas abi nodarbojās ar kulinārajām izvirtībām, pēc tam tas apnika, bet desmitajā dienā pat putru vārīt vairs negribējās. Ēda tikai sviestmaizes. Bet sieva ne jau desmito dienu, bet jau desmit gadus katru dienu gatavo ēst. Skaidrs, var viņu saprast. Atradies gardēdis. Gribi daudzveidību, aizved sievu uz restorānu.

Khm, ko tādu – sliktu uzrakstīt? Tik daudz taču bija izdomāts.
Aha, skatās televīzijā visādus mēslus – šovus, seriālus. Šausmas! Un ko lasa? Mariņina – tā ir pati intelektuālākā no viņas grāmatām. Bet, tā parasti – mīlas romānus nodriskātos vākos kas izlasīti līdz caurumiem lapās. Kauns, ka sieva par kaut ko tādu interesējas. Bet viņai šai ziņā nekādu kompleksu. Padod tik par mīlestību. Skaidrs, ka šad tad to vajag, lai atslēgtos no pelēkās ikdienas. Gribas kaislības, romantiku, gaišas un augstas jūtas. Bet kāda kaisle var būt ar cilvēku, ar kuru kopā desmit gadus vienā gultā guli? Kāds var būt flirts, kad jau iepriekš zini, ko un kā tev atbildēs un kā paskatīsies? Labāk lai viņa to grāmatās un filmās izdzīvo, nekā sāk kaut kur malā meklēt. Un, galu galā, kad viņai meklēt? Darbs, mājas, virtuve, bērniem macības. Paldies Dievam nav nolaidusies līdz veciem halātiem un saplēstam čībām.

Nē, tā tas nederēs. Tūlīt atgriezīsies psihoterapeite, bet man tukša lapa. Priekš kam es vispār šeit atnācu? Fiksi, ātri būtu izšķīries un beigta balle. Re, cik daudzi šķiras un neviens no tā nav nomiris.

Viņš krampjaini centās atcerēties kaut ko, kas viņu sievā tracināja. Viss tracina. Tas, ka galva viņai sāp, kad nevajag, precīzāk, kad vajag. Tas, ka var pēdējo naudu iztērēt uz “ak, kādu skaistu jaciņu ieraudzīju, nevienai citai tādas nebūs”. Tas, ka viņa… bāc, ko es viņai piesējos?

Labi, izšķiršos, apprecēšu citu, un atkal PMS, draudzenes, makaroni, seriāli. Nez kāpēc palika sievas žēl.
Viņš nolika pildspalvu. Atcerējās, kā reiz parnāca mājās, bet viņa sēž virtuvē. Uz galda atdzisusi kafija, viņa skatās kaut kur tukšumā, it kā sienā, bet patiesībā – uz sevi, savā Dvēselē. Un skatienā ir tik daudz noguruma, tāda kā bezcerība, skumjas pēc kaut kā, kas pagājis garām, pat neaizķerot. Ieraudzīja vīru, piecēlas, pasmaidīja un sāka gatavot vakariņas.
No šīm atmiņām viņam kamols iestrēga kaklā. Droši vien vajadzētu šādu lapiņu pašam par sevi uzrakstīt, kāds tu esi labs un kāds – slikts, viņš padomāja.
Uz lapas vientuļš rēgojās “P” burts. Labi, uzrakstīšu kaut ko, kas man viņā patīk. Pacentās atcerēties, noformulēt, bet galvā sēdēja viena vienīga frāze. Viņš pastiepās un paņēma sarkanu flomasteru un lieliem burtiem uzrakstīja: “Es viņu mīlu”.
Kabinetā ienāca psihoterapeite:
– Vai gatavs?
– Gatavs, – viņš atbildēja un saplēsa lapu sīkos gabaliņos un iemeta tos miskastē. – Visas problēmas atrisinātas.
Piecēlās un devās uz durvīm.
– Kur jūs?!
– Sākumā pec ziediem!
Autors: goos
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mamma vienkārši runā

mamma meita14

Kad cilvēki pirmo reizi ierodas uz konsultāciju, ļoti bieži viņi savus vecākus apraksta kā briesmīgus monstrus, kas dara pāri, izturas cietsirdīgi, neļauj dzīvot, līdz pat šim brīdim kontrolē katru viņu soli un uzspiež savu viedokli. Un uztvere nav atkarīga no tā, cik cilvēkam gadu un kur dzīvo viņa vecāki.

Dažkārt vecāki dzīvo citā pilsētā vai pat jau ir miruši. Iespējams, viņiem ir jau cita ģimene vai viņi dara vēl kaut ko, taču vēl joprojām turpina būt šo cilvēku dzīvēs. Un pietiek vien pietiekami pieaugušam cilvēkam ierasties vecāku mājās vai izdzirdēt pāris mammas pateiktas frāzes pa telefonu, kā viņš parvēršas par aizvainotu bērnu, kurš ir spējīgs vien kliegt un dauzīt durvis. Pazīstami?

Taču, cilvēkam pieaugot, atnāk sapratne par to, ka karš notiek nevis ārpusē, bet iekšā. Un, ja jau reiz tas ir iekšā, tad ar to ir iespējams kaut ko darīt. Atrast citu viedokli pie citiem nozīmīgiem pieaugušiem cilvēkiem. Radīt sevī atbalstu un robežu. Pārspēlēt un uzvarēt savas iekšējās kaujas. Samierināties, atdalīties, padoties, atzīt. Ļoti daudz ko var izdarīt. Galvenais, kas atnāk gala rezultātā ir izvēles brīvība.

Un kaut kādā brīdī cilvēki atklāj, ka viņu vecāki vienkārši runā. Iedomājieties, viņi vienkārši izsaka savu viedokli. Kā arī visi parējie cilvēki. Un, ņemot verā to, ka viņi savādāk neprot, tad izsaka savu viedokli caur spriedumiem, pamācībām, pārmetumiem, uzstājīgiem lūgumiem un tamlīdzīgi. Kā tad viņiem vēl runāt, ja viņi prot tikai tā?

Neskatoties uz formu, tas tāpat ir vienkārši viedoklis. Un mammas “es vienkārši pateicu” vai “es tikai pajautāju” kļūst tieši par parastu jautājumu. Dažkārt forma mainās un kļūst piesardzīgāka vai laipnāka, taču es nedomāju, ka mūsu vecāki mums to ir parādā.

Taču tad, kad mums iekšēji pārādās izvēles brīvība, paliek vieglāk elpot. Un lēmums – darīt vai nedarīt, klausīt vai neklausīt, sekot vai nesekot atnāk no iekšienes. Kā runā par pieaugušiem cilvēkiem?

Pieauguši cilvēki ir spējīgi uz ielas uzvilkt cepuri, neskatoties uz to, ko viņiem iesaka mamma. Bet mamma vienkārši runā. Vai tad viņa vairs neko nedrīkstēs teikt?
Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Cieņpilna attieksme pret sevi pievelk labklājību

36

Tu zini to, ka pat pati skaistāka sieviete zaudē savu skaistumu, sievišķību un valdzinājumu tad, kad par sevi domā sliktu? Kad izvēlas pret sevi izturēties negatīvi? Es pasvītroju vārdu “izvēlas”, tāpēc, ka tas, ko mēs domājam par sevi, tas, kā mēs pret sevi izturamies katru savu dzīves brīdi – tā ir MŪSU IZVĒLE.

Ļoti bieži mēs to neapzināmies, tāpēc, ka noteiktas mūsu domas un uzvedības modeļi ir kļuvuši jau par ieradumu. Un mēs rīkojamies pēc inerces. Kaut gan ir arī otrs variants – izvēlēties citas domas un citu uzvedības modeli.

Jā, protams, tas ir daudz grūtāk, tāpec, ka prasa ieguldīt vairāk enerģijas un sagraut stabilitāti (lai arī sliktu, bet ierastu) un kaut kādā ziņā tas prasa nokļūt nezināmajā. Vairums cilvēku tāda situācija biedē. Taču varbūt ir vērts pamēģināt?

Visi apstākļi, kuros notiek mūsu dzīve, citu cilvēku uzvedība – tā ir mūsu pašu attieksmes pret sevi spogulis. Ar mums notiek tikai tas, ko paši ar sevi jau esam izdarījuši.

– Ja mēs paši sevi pazemojam, tad citi arī mūs pazemo.
– Ja mēs paši par sevi nerūpējamies, apkārtējie arī nesteidzas par mums rūpēties.
– Ja mēs dusmojamies uz sevi, mēs pievelkam ārējo niknumu.
Tāpēc ir ļoti svarīgi apzināties, kādu izvēli mēs izdarām.

Kādai man pazīstamai meitenei viņas vīrs ļoti darīja pāri, viņš bija ass, rupjš, apsaukāja viņu par muļķi un čammu, nekad neko nedāvināja, sakot, ka viņa nav dāvanu cienīga. Darba procesā ar viņu es izdzirdēju, ko viņa pati par sevi saka: “Kāda gan es esmu muļķe! Kā gan es varu būt tada čamma!”.

Es pievērsu viņas uzvedību vārdiem, ko viņa saka par sevi. Viņa atzinās, ka dažkārt viņa mēdz izmantot vēl rupjākus vārdus un sanāca, ka vīrs vienkārši viņai spoguļoja viņas pašas attieksmi pret sevi. Viņa pati uzskatīja, ka ir slikta sieva, ka nav pelnījusi dāvanas un, protams, vīrs viņai neko arī nedāvināja.

Pēc kāda laiciņa, kad cītīgi bijām veikušas dažādas prakses, kad viņa apzināti izvēlējās saukt sevi par gudrinieci, sāka uzskatīt, ka ir pelnījusi dāvanas, viņu attiecības manāmi uzlabojās, viņš kļuva daudz maigāks, uzmanīgāks, mājās paradījās gan ziedi, gan citi patīkami nieciņi.
Tāpēc padomā, kāda attieksme no apkartējiem tevi “aizķer”? Un saproti, ka Visums tev dod šos cilvēkus, lai tie tev parādītu, kā tu pati pret sevi attiecies.

Šie cilvēki nav nejauši izvēlēti. Viņi ir izvēlēti tāpēc, ka viņiem ir noteiktas īpašības, kas vajadzīgas, lai kļūtu par taviem skolotājiem. Un tev viņiem būtu jāpateicas par to, ka viņiem nākas spēlēt tādu sarežģītu lomu tavā dzīvē.

Kad mēs izvēlamies par labu cieņpilnai attieksmei pašiem pret sevi, mēs saņemam spēku, enerģiju, mēs sajūtam savu mugurkaulu, noturību, mieru un mēs esam spējīgas pašas sevi aizsargāt, aizsargāt savas intereses un apkārtējā pasaule ar prieku pieņem mūsu cieņu.

Kad mēs izvēlamies sevi pazemināt, salīdzinām sevi ar citiem, neticam sev un savai būtībai, esam cietsirdīgas pret sevi, mēs jūtam, ka zaudējam enerģiju, mēs izjūtam vilšanos un nevēlēšanos dzīvot.

Tagad paskaties sev apkārt un padomā, kādu attieksmi pret sevi tu esi izvēlējusies dotajā mirklī?
Mīļās meitenes, jau tagad jūs variet izdarīt izvēli par labu cieņpilnai attieksmei pret sevi, jo es no sirds vēlos, lai jūs visas būtu laimīgas.

Jūs ievērosiet, cik ļoti mainās jūsu dzīve. Neatkarīgi no tā, kādu izveli jūs izdarījāt pagātnē. Neatkarīgi no tā, kādi bija jūsu ieradumi, jūs visu variet izmainīt tieši šobrīd, tagad.

Kad es apzinājos, ka mana attieksme pret sevi ir mana IZVĒLE, es sajutos pavisam savādāk, sāku just iekšējo atbalstu un izlēmu izmainīt savu dzīvi.
Es piedāvāju tev veikt praksi, ar kuru sākās mans pārmaiņu process un kura palīdzēs tev uzskaņoties par labu cieņpilnai un mīļai attieksmei pret sevi.

Tev vajadzēs atrast pagaru celiņu, kas tevi vedīs no kaut kā nepatīkama uz kaut ko ļoti tevi priecējošu (kad es to darīju, es atradu celiņu parkā, kas izveda mani no tumšas vietas pie skaistas gaiši apgaismotas mājiņas).

Būtu labi, ja šis ceļš tevi vestu kalnā, lai iešanas procesā tev nāktos nedaudz piepūlēties, jo, kā jau pati saproti, iekšējo procesu maiņa prasa no mums kādu daļu piepūles.
Tas, no kā tu aizej, ir tava pagātnes izvēle. Tu pat vari uzzīmēt līniju, kuru simboliski pārkāpsi jaunajā dzīvē pie jaunas attieksmes pret sevi. Un tālāk tev nesteidzīgi ir jāiet uz priekšu un apzināti jāizrunā sava jaunā izvēle.
Piemeram:

✿ Es izvēlos cienīt sevi (solis);
✿ Es izvēlos novērtēt sevi (solis);
✿ Es izvēlos rūpēties par sevi (solis);
✿ Es izvēlos piedot sev (solis);
✿ Es izvēlos būt laimīga sieva (solis);
✿ Es izvēlos savu ceļu (solis);
Utt.
Un tā tu nonāksi tajā vietā, kuru izvelējies par savu ceļa mērķi.
Un, ja tu visu izdarīji pareizi, izjusti un apzināti, tevi piepildīs spēka un enerģijas sajūta, tā, it kā aiz muguras būtu izauguši sparni!

Autors: Jekaterina Poļiščuk
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis