Kāpēc ir bailes izdarīt izvēli?

izvele1

Ko tas nozīmē: “Izvēlēties vīrieti. Izvēlēties savu ceļu. Izvēlēties sevi?”
Gribu sākt šo sarunu ar dažām būtiskām tēzēm par tēmu: mēs baidāmies nevis no izvēles, bet no nepieciešamības tai sekot.

Izvēle nevar būt nepareiza, ja mēs par to atbildam.
Šaubas par izvēli nozīmē atteikšanos no tās.
Katru reizi, izvēloties vienu ceļu, piemēram, vienu no trim – mēs atsakāmies no pārējām divām.
Nav iespējams izvēlēties visu uzreiz.
Sekot savai izvēlei nozīmē pārstāt salīdzināt to ar citiem variantiem, vai pārstāt atskatīties “labāku variantu” meklējumos.
Atskatīšanās notiek vai nu ar mērķi apstiprināt to, ka “mana izvēle ir pietiekami laba”, vai arī ar gluži pretēju mērķi – apstiprināt to, ka esi izvēlējies neīsto un fiksi-ātri mainīt savu izvēli – kamēr vēl nav par vēlu. Problēma vien tajā, ka mainīt var bezgalīgi ilgi. Un mēs meklējam ārējos izvēles pierādījumus – autoritātes, kas mums pateiks “īstais” vai “neīstais”, zīlējam kārtīs, rūnās, planētās… lai tikai nebūtu jāatbild par savu izvēli.

Kāpēc mēs tik ļoti baidāmies izvēlēties?

«Izvēlēties ne to»? «Nožēlot savu izvēli»?
Pārsvarā tāpēc, ka mums ir bail atbildēt par savas izvēles sekām. Un te nu mēs varam “iekrist” divās galējībās – nedomāt par tām vispār un krist bezdibenī, izvēloties, vadoties absolūti no emocijām, tātad no bērna stāvokļa (Eh, kā būs, tā būs!). Vai arī izsvērt visus “par” un “pret” bezgalīgi ilgi cenšoties izvēlēties tikai ar prātu un censties ņemt vērā visu iespējamo un neiespējamo – izejot no iekšējā vecāka, cenšoties izdarīt “pareizo” izvēli.

Piemēram, tipiskā izvēle, ar kuru sastopas ikviena sieviete – vīrieša izvēle.
Iedomājieties jaunu sievieti, kura precas ar vīrieti, un šo izvēli neatbalsta viņas vecāki. Un viņa izvēlas, izejot no bērna stāvokļa – kā būs, tā būs! Nav svarīgi, ko jūs man sakāt, es vienalga darīšu tā, kā gribu – pēc sava prāta.

Sākumā viss ir labi, taču, laikam ejot, rodas dažādi sarežģījumi un attiecības kļūst smagas – konfekšu un ziedu periods ir beidzies, sākas sadzīve, piedzimst bērns. Tas ir periods, kad attiecības un IZVĒLE tiek pārbaudītas – cik stipras tās ir.

Vīrs arvien retāk attaisno cerības, mūsu varonei krājas aizvainojums – mamma arvien biežāk uzdod jautājumus un jaucas jaunās ģimenes dzīvē ar saviem “es jau tev teicu!’. Un pašai to pat nepamanot, jaunā sieviete arvien vairāk ielaiž savus vecākus/draudzenes savās attiecībās (tad žēlojoties par savu vīru, tad, par savu grūto dzīvi – pat tad, ja neko tādu īpašu nestāsta), un uz to brīdi, kad pasaulē nāk bērns, tuvības attiecībās kļūst tik maz, ka tās izirst.

Un ko jaunā sieviete dara šajā brīdī? Dodas pa mazākas pretestības ceļu – atgriežas pie mammas, kurai vienmēr ir taisnība. Secinājumi, kurus viņa izdara – izvēlējos nepareizo, mammai bija taisnība.

Pazīstama situācija, vai ne? Droši vien arī jūsu paziņu lokā ir līdzīgas… un, ne viena vien.

Kur āķis?

Izvēlēties atbildīgi, no pieaugušā stavokļa, nozīmē – nenodot SAVU IZVĒLI, atbildēt par to līdz galam. Kad attiecībās ir grūtības, kad plīst pa šuvēm viss, kad šķiet, ka esi klūdījusies – turpināt pieņemt SAVAS sekas un nodarboties ar SAVĀM reakcijām un pardzīvojumiem šajā sakarā.
Attiecību sakarā tas nozīmē “turēt sitienu”, pat tad, kad ir grūti un līdz pašām filmas beigām “neiziet no zāles”. Divatā lemt, divatā izvelēties, divatā sarunāties. Neapvainot, bet sarunāties! Un pat tad, ja rezultātā nākas šķirties, tad neuztvert to kā kļūdu, kā nepareizu pieredzi, bet pieņemt to, kā daļu dzīves, kurā ES IZLĒMU ieiet un ES IZLĒMU iziet.

Tas ir par atzīšanu “tas ir mans”. Tad arī izradās, ka atgriezties pie mammas nevajag, jo nevar piedzimt atpakaļ. Var virzīties tikai uz priekšu, vai arī stāvēt uz vietas, skatoties atpakaļ.
Cik ļoti svarīgi ir IZVĒLĒTIES VĪRIETI. Tas nozīmē pārstāt viņu salīzināt ar kādu citu, nolemt sev, ka viss, viņš ir nevis labākais, bet vienkārši MANĒJAIS, viņš ir VIENS. Tāpat kā mēs nesalīdzinām bērnus ar mērķi iemainīt tos pret kādu citu – paklausīgāku, labāku.

Cik svarīgi ir izvēlēties SAVU CEĻU. Sekot impulsam, attīstīt savus iekšējos talantus, nemukt pie pirmajām neveiksmēm, bet turpināt savu lietu. Ja tas ir stāsts arī par KOMPĀNIJAS izvēli – tas ir tāpat kā par ģimenes izvēli, palikt uzticīgai savai lietai un cilvēkiem.

Apstājies un padomā, vai tev ir svarīgi IZVELĒTIES SEVI, savu iekšējo sievieti, sevi – īsto, pakāpeniski ieraugot savas patiesās vēlmes zem kaudzēm svešu ticējumu, viedokļu, zem vecāku programmām, zem bērnības imprintiem. Cik svarīgi tev ir NENODOT SEVI, caur pacēlumiem un kritumiem, ieguvumiem un zaudējumiem. Atkal un atkal atrast SAVU un pieņemt savas izvēles sekas.
Ja esi gatava mainīt šo situāciju, sāc tieši tagad.
Autors: Jakaterina Arhipova (procesuālā, integratīvā psihoterapeite)
Avots: @arhisomatika
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Mātes naids – tā ir skaudība

mate meita2

Ir grūti noticēt naidam un skaudībai. Tā ir tumša un noslēpumaina tēma. Par to maz runā – nav pieņemts par to runāt.

Kādai meitenei mamma ļoti daudz ko teica. Aizvainojošu. Aizskarošu. Noniecināja visus meitas panākumus. Sakot: tā ir īslaicīga parādība. Tev vienalga nekas nesanāks. Izteica dzēlīgas piezīmes par meitas ārējo izskatu. Protams, viņa to darīja tāpec, ka mīlēja savu meitu. Audzinošos nolūkos – tā viņa paskaidroja savu rīcību. Kamēr vienreiz savu paklausīgo un kautrīgo meitu noveda līdz histērijai.

Nepelnīts, slepens naids – tā vienmēr ir skaudība

Meita nopirka sev kleitu. Pati nopelnīja naudu un nopirka. Skaista kleita. Bet mamma teica, ka kleita nepiestāv pie neglītām kājām un neesoša vidukļa. Un, vispār, ko mainīs kleita? Tā tāpat nespēs sakārtot personīgo dzīvi. Nekas nesanāks, kaut tu ūdeļādās ietērptos.

Un meita sāka raudāt un iekliedzās: “Mammu, par ko tu mani neieredzi?”, – varbūt viņa cerēja, ka māte viņu apskaus un palūgs piedošanu. Un pateiks, ka mīl. Vienkārši vēl labu! Nezinu.

Bet mamma asā balsī pateica: “Par to, ka tev no rītiem nav jākrāsojas – tu vari iet tāpat, tu esi jauna! Par to, ka tev stundām ilgi nav jānīkst pie friziera – tu vari vienkārši saķemmēt matus, tie tev ir biezi un spīdīgi. Par to, ka tev nav jāiet pie masiera, jo tev nekas nekur nekarājas. Diemžēl. Par to, ka tev pie kosmetologa nav jāatstāj visa sava alga. Nav jāšpricējas un jāpievelk nokārusies āda. Par to, ka tev nav jāpieliek nekadas pūles, lai uz tevi atskatītos vīrieši. Par to, ka tu to neesi pelnījusi! Viss tev ir nācis par velti!”, – māte vēl ilgi uzskaitīja visus sava naida iemeslus. Precīzāk, skaudības.

Un piemetināja: “Tu to vēl nožēlosi un izraudāsies!”, – kaut gan meita neko tādu nebija izdarījusi, kas būtu jānožēlo.

Meita aizgāja no mājām. Noīrēja sev atsevišķu dzīvokli. Tā mēdz notikt.

Ir skaudīgas mātes, kuras nespēj paciest savu meitu uzplaukšanu. Un mīlestības vietā stājas naids un konkurence. Bet nav iespējams konkurēt ar skaistumu un jaunību; var tikai pazemināt to vērtību un sagraut to, kas ir otram. Saindēt prieku un laimi.

Te palīdzēt var tikai distance. Tikai pacensties atcerēties labo, jo arī tas noteikti ir bijis. Un pēc iespējas mazāk informēt par sevi un savu dzīvi. Tumšas jūtas ir pārņēmusas tev tuvu cilvēku. Bet skaudība liek teikt sliktus vārdus un domāt sliktas domas. Tā notiek.

Nepelnīts, slepens naids vienmēr ir skaudība.
Autors: Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS

P.S. Es lasīju šo rakstu un esmu laimīga par to, ka mana mamma vienmēr mani ir slavējusi, vienmēr ir mīlējusi un mums šīs konkurences nekad nav bijis. Un man šķiet, ka naids un skaudība šādā veidolā var eksistēt tikai tad, ja cilvēks pats sevi nemīl, neciena, ja pašam ir miljons dažādu kompleksu. Un tikai audzējot sevī mīlestību, mēs varam būt mīloši pret sevi un saviem tuvākajiem.

Arī sarkasms, klusēšana un ignorēšana ir AGRESIJA

aizvainots

Kas ir pasīvā agresija un kāpēc nav nekā sliktāka par to.

Jaunākā meita pagrūda suni, vecākā teatrāli noplikšķināja acis un aizcirta durvis, vīrs klusē jau trešo dienu. Tu teiksi, “normāla ģimenes dzīve”, nekā briesmīga. Patiesībā tas nav nekas cits, kā agresija. Par to, kādas formas var būt agresijai un kāpēc pasīvā agresija ir daudz bīstamāka par fizisko, korespodente sarunājās ar psiholoģi Irinu Mlodiku.

Vairums cilvēku pārkrustās pie vārda “agresija”. Personīgi es aizdomājos par to, ka varu būt agresīva kādā reizē, kad strīdējos ar vīru, un meita man norādīja uz sažņaugtajiem kulakiem un teica, ka es uzvedos agresīvi.

Es?! Es – labestīgā, viegli ievainojamā, raudu, kad skatos sentimentālas filmas, pārskaitu naudu slimu bērnu ārstēšanai un palīdzībai suņiem, kuri palikuši bez saimnieka. Agresīvs cilvēks ir tas, kurš citiem metas virsū ar kulakiem. Bet es… Mani vienkārši  “noveda”.

Mums šķiet, ka tad, ja mēs neperam savus bērnus un nekaujamies ar vīru, tātad ģimenē nav vardarbības. Taču agresija ir katrā no mums. Problēma ir tikai tā, ka mēs to ļoti reti identificējam. Uzbļāvi dēlam? “Viņš mani nokaitināja”. Uzsiti bērnam pa dibenu? “Viņš neklausa” Nosauci nelabā vārdā pusaudzi meitu? “Nav jāģērbjas kā prostitūtai”. Mēs niknojamies un demonstrējam to apkārtejiem dažādos veidos. Un tas viss arī ir AGRESIJA.

Kāpēc ir vajadzīga agresija

Sākumā par labo. Agresija ir enerģija, bez kuras nav iespējams izdzīvot. Lai varētu radīt, realizēt un sasniegt, attīstīties un aizsargāt sevi, mums ir vajadzīga agresija. Agresija ir daudzšķautņaina – sākot ar diskomfortu un aizkaitinājumu, līdz niknumam un naidam. Galvenā prasme, kas vajadzīga katram cilvēkam, ir iemācīties atpazīt sevī šo agresiju, pieņemt to un pārveidot tā, lai paradītu savas jūtas otram cilvēkam civilizētā veidā, neaizskarot to.

Diemžēl mēs to neprotam darīt. Mēs ilgi krājam sevī aizvainojumu un klusējam. Ļoti bieži tā uzvedas sievietes, tāpēc, ka mēs esam aizrāvušās, spēlējot savu upura lomu un paciešam to, ko paciest nevajag.

Tāda ir mūsu sabiedrības kultūra, ka no sievietes tiek sagaidīta pieņemšana un sapratne. “Tu taču esi meitene” – viņa dzird jau no bērnības un saprot, ka dusmoties nav labi. Brālis drīkst, tētis drīkst, mamma arī it kā jūtas tā, ka drīkstētu dusmoties, bet viņa nedrīkst, viņa ir meitene. Bet negatīvās emocijas nekur nepazūd, tās nosēžas un atrod citus veidus, kā sevi izpaust.

Kā izpaužas pasīvā agresija

Sarkasms, pazemošana, neapmierinātība, ignorēšana, tenkas, apvainojumi, izsmiešana, intrigas, manipulācijas un sabotāža. Tādas psiholoģiskās vardarbības formas ir neizpaustās agresijas un uzkrātā aizvainojuma sekas. Tās ir grūti atsekot, uz tām ir grūti norādīt un praktiski neiespējami pierādīt. “Nu, beidzot tu labi izskaties” – saka tev mamma. No vienas puses, tas ir kompliments. Bet no otras, kaut kas īsti nav kārtībā. “Beidzot? Vai tad parasti es izskatos slikti?” – tu mēģini aizstāvēties. “Nu, ko tu uz visu tik asi reaģē, es taču neko sliktu nepateicu!” – iebilst mamma, tādā veidā devalvējot tavas tikko aizskartās jūtas.

Pamēģini agresoram pateikt, ka tev ir nepatīkami un viņš, visticamākais, pateiks kaut ko par saviem labajiem nolūkiem un tavu pārāk vieglo ievainojamību.
Dzīve blakus cilvēkam, kurš praktizē pasīvo agresiju, nedaudz atgādina psihiatriskās klīnikas pacienta stāvokli. Tu skaidri jūti, ka kaut kas nav kārtībā, bet apkārtējie tev apgalvo, ka tu to visu izdomā.

— Vai kaut kasir  noticis? — no rīta brokastu laikā vīrs jautā sievai. Viņa sēž, nikni kodīdama lūpas un ar visu savu būtību pauž neapmierinātību.

— Nē. Ko es atkal nepareizi daru? — sieva izspiež caur zobiem un tēvs ar dēlu saskatās. Katrs cenšas atcerēties, kādu  kļūdu viņš paspējis izdarīt pedējo 30 minūšu laikā, kas tik ļoti ir satraucis mammu/sievu.

— Nē, viss kartībā. Vienkārši tu esi tik ļoti saspringta, – cenšas noskaidrot vīrs.

— Tev pastavīgi manī kaut kas neapmierina!

Vīrs sāk uzvilkties un sākas….

Sadusmota sieviete, kura ar visu savu būtību parāda savu neapmierinātību, taču to neatzīst, ir padomju audzināšanas sistēmas mantojums. Mammai nepatika kaut kas bērna rīcībā, un viņa pieteica boikotu.

Bērns tajā mirklī varēja arī nebūt blakus, bet mamma ir pārliecināta, ka viņš visu saprot vai arī viņam ir jāuzmin. Viņa no skolas to sagaida ar akmenscietu seju, nereaģē uz viņa jautājumiem vai arī reaģē ļoti auksti. Bērns cenšas uzminēt to, kas notiek, attin galvā dažādas situācijas, detaļas, momentus, kurā brīdī viņš varēja nogrēkoties. Viņš to var pat atcerēties, taču baidās uzdot mātei tiešu jautājumu.

Ignorēšana ir ļoti smaga pasīvas agresijas forma, kas visbriesmīgāk ietekmē tieši bērnus. Bērns zaudē kontaktu ar pašu tuvāko cilvēku, viņam rodas sajūta, it kā viņš neeksistētu. Dažkārt tādu stratēģiju izmanto tētis, vecmāmiņa vai kāds no brāļiem vai māsām, un boikots plešas plašumā. Bērns mētājas atbildes meklējumos, taisnojas, tad cenšas māti provocēt un radīt atklātu konfliktu, lai vienalga kādā ceļā izbeigtu šo situāciju.

Ja mamma izturas pasīvi-agresīvi pret bērna tēvu, viņa to nostāda absurdā situācijā. Tētis it kā ir, taču mamma ar visu savu izturēšanos rāda, ka tēva nav. Bērns jūtas nekomfortabli, viņš nesaprot, kā reaģēt uz šādiem divējādiem signāliem. Viņš nezin, vai šajā brīdī drīkst komunicēt ar tēvu, vai arī pašam jāsāk uzvesties “dīvaini”. Jebkurā gadījumā, situācija nav viennozīmīga un bērns tajā ļoti cieš.

Pasīvi-agresīvs cilvēks ir situācijas produkts. Kādreiz šādu uzvedības stilu izvēlējās viņa vecāki un viņš rezultātā arī neprot no situācijas iziet savādāk. Un ļoti bieži – tie esam mēs paši. Ko darīt, ja šajā aprakstā tu atpazini sevi?

  1. Galvenais ir tas, ka tu spēji to saskatīt. 80% veiksmes, atbrīvojoties no kādas problēmas, ir prasmē to atzīt. Bet tālāk nāk prakse, prakse, prakse.
  2. Nekrāj aizvainojumus. Runā ar saviem radiniekiem un draugiem. Ir bezjēdzīgi gaidīt, ka “viss pats no sevis uzsūksies”. Iespējams, tu nevēlies simto reizi ar savu vīru runāt par izmētātām zeķēm, taču, ja tu par to nerunāsi, viņš turpinās tās izmētāt.
  3. Apstādini sevi brīdī, kad sāc uzvilkties. Nevajag uzreiz rakstīt niknu sms vīram, vai arī balss ziņojumu bērnam. Pagaidi 30 minūtes, ielej sev tēju. Izelpo un tad cilvēkam pajautā, kāpēc tā sanāca.  Es atceros savas histēriskās sms meitai, par kurām pēc 20 minūtēm man jau bija kauns.
  4. Praktizē apzinātību. Kad negatīvās emocijas pārņem kā vilnis, pamēģini parakņāties sevī – kas bija tā iemesls. Ja pirmajā mirklī šķiet, ka tas ir neiznestais atkritumu spainis, tad tuvāk apskatoties, var izrādīties, ka tās tomēr ir aizdomas par krāpšanu, kas iesēdušās galvā pirms trim dienām, kad nakts vidū izdzirdēji sms skaņu vīra telefionā. Tad jārunā būs nevis par atkritumu spaini, bet par savām šaubām un aizdomām.
  5. Apstādini sevi tad, kad vēlies vispārināt – tas ir strupceļš. Vispārinot, tu visu samet vienā kaudzē. Vīrs NEKAD neklausa, viņam VIENMĒR svarīgāki ir draugi, viņš VISPĀR nav gatavs dialogam. Vai arī ar bērnu – viņš VISPĀR ar mani nerēķinās, viņš VIENMĒR izturas pret mani kā pret kalponi, viņš mīl TIKAI tēvu, uz māti viņam VIENMĒR nospļauties. Nedari tā! Nav grūti atrast apvainojošus vārdus, taču mūsu tuvais cilvēks var apvainoties, noskaisties un tad, iespējams, vairs nebūs kad normāli aprunāties. Katru situāciju izrunājiet atsevišķi.

Kā ar to cīnīties, kad to redzi citos cilvēkos? Nemēgināt kaut ko pierādīt. Vajag vērot. Padomāt, kas bija ierosinātājs tam, ka radās šī pasīvā agresija Vai šī agresija ir tikai pret tevi, vai arī no tās cieš citi?

Natālijas Remišas saruna ar psiholoģi Irinu Mlodiku notika atklātās stundas laikā Vecāku apzinātības skolā “Lielais lācis”
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Kad es savā dzīvē jūtu, ka uzvelkos, uzmetu lūpu, sāku “terorizēt” savējos, esmu sevi ieradinājusi “paņemt sevi pie rokas” un it ka paskatīties no malas: kāpec es to daru? Kas tas bija? Ja manī ir agresija, tātad ir par maz mīlestības – pret sevi, tātad arī pret citiem. Un tā atkal ir iespēja mācīties, trenēties un ar katru dienu uzlabot savas attiecības pašai ar sevi, vēl centīgāk audzēt sevī mīlestību, jo tad, kad tu esi mīlošs, ir grūti būt gresīvam.

Audzini sevi tāpat, kā tu audzini savu bērnu

mīlet sevi5

Vai esi aizdomājies, kāpēc priecīgiem cilvēkiem ir daudz draugu? Citi cilvēki ar prieku viņus uzaicina uz saviem svētkiem, jo viņu klātbūtne iedvesmo un priecē..
Prieka enerģija cilvēkam ir galvenais enerģētiskais dopings viņa dzīves tonusam. Prieks mums dāvina dzīvības spēkus, nostiprina veselību un paildzina mūžu.
… Bez mīlestības pret sevi enerģijas, cilvēkam trūkst laimes sajūtas.
Internets ir pilns ar dažādiem rakstiem par to, kā iemīlēt sevi. Pārsvarā gadījumu tiek doti primitīvi padomi – sarīkojiet sev “šopingu”, smaidiet savam atspulgam spogulī, dariet savu iemīļoto darbu vai dodieties pastaigā. Taču, kā pierāda prakse, ar to vien nepietiek, pretējā gadījumā pasaulē būtu daudz mazāk nelaimīgu, sevi nīstošu cilvēku.

Lai tiktu galā ar nemīlestību pret sevi, un beidzot sevi iemīlētu, ir ļoti svarīgi izprast problēmas būtību. Tikai dziļāko notiekošā iemeslu izpratne palīdzēs atbrīvoties no sāpēm, kas cilvēka Dvēseli moka gadu desmitiem un citreiz – pat visu mūžu.

Kāpēc sevi ir jāmīl?

Šo jautājumu uzdod daudzi. Kapēc jāmīl sevi, ja var mīlēt bērnus, vecākus, darbu vai dzimteni? Jā, un, vai vispār mīlestība pret sevi nav tas pats, kas egoisms?
Patiešām, starp mīlestību pret sevi un paštīksmināšanos ir ļoti smalka robeža. Tās vienā pusē atrodas labestība, bet otrā – ļaunums. Egoistam ir vienaldzīgas citu cilvēku vajadzības un jūtas, viņš domā tikai par to, kā apmierināt savas iegribas. Taču egoisma ceļš ir ceļš bezdibenī. Iegribu kļūst arvien vairāk, pazūd atbildība par notiekošo, un ar laiku cilvēks zaudē saikni ar realitāti, un vairs nav spējīgs saprast cēloņu un seku saistību. Viņam šķiet, ka visās viņa nelaimēs vainīgi ir apkārtējie, savās problēmās viņš vaino ārējos apstākļus, nevis sevi. un pat tad, kad vēlas izrauties no savu kaprīžu un vājību apburtā loka, viņš nav spējīgs to izdarīt.

Egoists ir vientuļš cilvēks, viņš nav spējīgs mīlēt. Un pat tad, ja kāds mīl viņu, egoists nevar baudīt šo likteņa dāvanu – viņš var tikai paironizēt par to nelaimīgo, kuram “palaimējies iemīlēt tādu āzi”. Viņam blakus nelaimīgi ir visi, un pats nelaimīgākais ir viņš pats. Un pats bēdīgākais ir tas, ka cietējs nespēj saprast savu problēmu.

Gadījumā ar cilvēku, kurš nemīl sevi, iemesli ir citi, bet rezultāts – tāds pats – viņš ir ieciklējies uz saviem trūkumiem, tāpēc ļoti asi uztver citu trūkumus, un neprot priecāties par dzīvi.

Tieši tāpec viņš neprot to iemācīt saviem bērniem. Viņš nemīl sevi, tāpēc nevar iemīlēt arī citus.

Cilvēks, kurs mīl sevi, piedod sev kļūdas, savas personības trūkumus, kurus nav spējīgs izmainīt. Iemācījies mīlēt sevi, viņš mācās mīlēt savus tuvākos, tāpat kā sevi – piedodot viņiem, saprotot un pieņemot viņu trūkumus, nepieprasot no viņiem vairāk, kā tie spējigi dot, nenosodot tos par pieļautajām kļūdām.

Piemērs:
Vīrs nejauši sasit sievas nesen nopirkto dārgo trauku. Kāda ir sievas reakcija?

Egoisma un nemīlestības pret sevi ceļš:
“Es to nopirku par savu algu! Tu vispār saproti, cik tā maksā? Kad es atkal tādu varēšu nopirkt?! Kāpēc tu mūžīgi visu sadauzi! No tevis vienas vienīgas nelaimes!”
Rezultāts: skandāls par niekiem, savstarpēji pazemojumi un aizvainojumi, sabojāta atmosfēra mājās.

Mīlestības pret sevi un citiem ceļš:
“Nekā briesmīga, tā ir tikai lieta un mēs mierīgi varam bez tas iztikt. Vēlāk nopirksim citu, kad būs tāda iespēja. Es zinu, ka tas bija nejauši, nepārdzīvo!”
Rezultāts: mājas valda miers un incidents ātri aizmirstas.

Ja sākam analizēt notikušā psiholoģisko pusi, tad, lūk, kas notika.
Vīrs, kurš uzvedas neveikli, jau tā jūtas kā neveiksminieks, kā zilonis trauku veikalā, un pats sevi vaino notikušajā. Viņš jau tāpat jūtas vainīgs. Ja sieva uz viņu kliedz, tad daļa negatīvo emociju nonāk pie viņas, vainas sajūta paslēpjas zemapziņā, bet priekšplānā izvirzās  agresija un dusmas pret sievu. Rezultātā visa ģimene saņem pilnu negatīvo emociju spektru.
Ja sieva vīru mīl un attaisno, viņa vainas sajūta samazinās, viņš saprot, ka, ja notikušais mīļotā cilvēka acīs ir tāds nieks, iespējams, nekāda traģēdija nav notikusi. Zemapziņā viņš jūtas sievai pateicīgs, izjūt cieņu un mīlestību. Rezultātā viņš neskries kopā ar draugiem iedzert, bet nopirks viņai jaunu trauku vai kādu citu dāvanu.

Kāpēc sieva kliedza uz vīru? Nemīlestība pret sevi, tāpat kā egoisms, ir ļoti prasīga: “Man un maniem tuviniekiem ir jābūt ideāliem, visas kļūdas liecina tikai un vienīgi par nenormālību un trūkumiem”. Sieva nošķir sevi no vīra, viņa pat necenšas saprast viņa sajūtas un pārdzīvojumus. Viņa nespēj iejusties viņa vietā.

Kāpēc sieva attaisno vīru? Mīlestība pret sevi ir iemācījusi viņai mierīgi uztvert visu, kas notiek, pieņemt savus trūkumus, pieņemt sevi tādu, kāda viņa ir. Attiecīgi viņa saprot, ka viņas vīrs, tāpat kā viņa, nav ideāls, taču tas nav iemesls agresijai vai skumjām. tas vienkārši ir fakts, un nozīmē tikai to, ka neviens nav ideāls. Katram cilvēkam ir savi trūkumi.

Blakus egoistam un cilvēkam, kurš sevi nemīl, visi ir nelaimīgi. Blakus cilvēkam ar veselu pozitīvu pašvērtējumu, cilvēki ir daudz laimīgāki. Tāpec, ja tu nevēlies mīlēt sevi sevis paša dēļ, tad dari to vismaz savu tuvo cilvēku dēļ.

Kad esam sapratuši “kāpēc?”, mēs pārejam pie jautājuma “kā?”

Kā iemīlēt sevi: audzini sevi tāpat kā tu audzini savu bērnu

Lai saprastu, kā izskatās veselīga un radoša mīlestība pret sevi, iedomājies, ka tu esi tavs bērns, un tu pats esi atbildīgs un saprotošs vecāks, kurš vēlas izaudzināt labu, sabiedrībā ieredzētu pilsoni.
Labi vecāki cenšas bērnam iemācīt izpratni par to, kas ir labi un kas ir slikti, māca viņam darīt vairāk labu un mazāk sliktu. Darīt pari vājākajiem – tas ir slikti, rūpēties par citiem – tas ir labi. Dzert un smēķēt – tas ir slikti, nodarboties ar sportu – labi. Rāties ar vecākiem – tas ir slikti, cienīt vecākus – labi.
Cik bieži mēs cenšamies saviem bērniem dot šo sapratni, un tajā pat laikā, paši nesekojam saviem padomiem?
Gudri vecāki nepārcenšas ar bērna lutināšanu, viņi saprot, ka pieaugušo dzīvē viņam būs jāprot sevi aizstāvēt, būs jāpacīnas par savu dzīvi, būs jābūt mērķtiecīgam. Lai izaudiznātu tādu bērnu, bieži vien jābūt stingram, prasīgam, par ko bērni mēdz apvainoties. Taču neviens nevēlas izaudzināt sliņķi, kuru interesē tikai popkorns un dators? Taču vai tas nav tas pats, ko tu pats dari ar sevi, atļaujot sev slinkot?

Tāpēc pirmais, kas jādara aiz mīlestības pret sevi – jāaudzina sevi tā, it kā tu būtu savs bērns.

Ja nevari izlemt, kā rīkoties: uzdod sev jautājumu, ko tu ieteiktu savm dēlam vai meitai šajā situācijā. Un tu noteikti atradīsi pareizo atbildi.

Mūsu trūkumi ir mūsu īpatnības

Mēs tiecamies būt ideāli, taču, salīdzinot sevi ar saviem elkiem, bieži vien atrodamies rūgtas realitātes priekšā. “Deguns ne tas, kājas nav pietiekami garas, un dziedāt neprotu” – sapīkusi domā meitene, skatoties spogulī. Taču paradokss ir tāds, ka cilvēki, kuri dzīvē daudz ko sasnieguši, tā nedomāja. Viņi saprata, ka deguns ir tāds, kā ir un kājas tādas, kā daba devusi. Un, lai arī neprotu dziedāt, toties galvā protu sareizināt 345 ar 5692.
Atcerēsimies pazīstamas zvaigznes, kuras kļuvušas slavenas par spīti, bet, iespējams, pateicoties saviem it kā trūkumiem. Piemēram, Vanesa Paradī, kura, neskatoties uz to, ka viņai ir iespaidīga sprauga starp priekšzobiem, kļuva slavena aktrise un dziedātāja, un apprecējas ar daudzu meiteņu elku Džoniju Depu. Un viņa tā arī nav pacentusies novērst šo “trūkumu”. Tā ir viņas vizītkarte, viņas rozīnīte.

Par Silvestru Stalloni ir runāts tūkstoškārt. Cilvēks ar sķībo seju un slīpajām acīm šodien ir daudz pazīstamāks kā daudzi, kuriem sejas vaibsti ir perfekti.
Paskaties uz pasaules kinozvaigznēm un estrādes zvaigznēm – daudzi no viņiem it nemaz neatbilst skaistuma etaloniem. Vienam pārāk garš deguns, citam pārāk lielas ausis, vai milzīga galva. Katram savi trūkumi, un bieži vien mēs cilvēkus atceramies, pateicoties tieši tiem. Varbūt ar tevi ir tieši tāpat. varbūt tas,ko tu uzskati par savu trūkumu, ir tavs galvenais trumpis un atšķirības zīme.

Tavas rokas, kājas, ķermenis, acis, tas viss ir tavs, vienīgais un dabas dotais. jau par to vien sevi ir jāmīl.

Te mēs runājām tikai par cilvēka ārējām īpatnībām, taču visu to pašu varam teikt arī par raksturu. Piemēram – kautrīgums vai neprasme skaisti runāt nav nekāds trūkums, tā vienkārši ir rakstura iezīme, kas noteikti daudzos cilvēkos var izraisīt maigumu un siltas jūtas.
Apzinoties to, ka tās lietas, ko tu uzskati par saviem trūkumiem, patiesībā ir tavas atšķirīgās iezīmes, tev būs daudz vieglāk iemīlēt sevi, pieņemt sevi bez pretenzijām un liekām prasībām.

Neseko standartiem

Atceries meiteni, kura skumji uzlūko savu atspulgu spogulī. Viņa skumst par to, ka nav līdzīga Riannai vai Valērijai, un pavisam ir aizmirsusi to, ka prot lieliski gatavot un vēl lieliskāk šūt.
Ja viņa aizdomātos par pašas izdomātajiem trūkumiem un atcerētos savas labākās īpašības, tad varētu atvērt savu restorānu biznesu vai kļūt par izcilu modes dizaineri. Taču viņa ir ieciklējusies uz to, ka neprot dziedāt un, ka viņai nav slaidas figūras, un tādā veidā pati sevi ir iedzinusi stūrī.
Mēs paši sev iedzenam galvā dažādus skaistuma, prāta un veiksmes standartus, cenšoties līdzināties kādam. Taču šī vēlme sekot sabiedrības uzspiestajiem ideāliem kropļo personību un traucē cilvēkam attīstīties un realizēties. Sanāk tas pats, kas, cenšoties iemācīt delfīnam lēkāt uz batuta – nekas labs, vien dzīvnieks tiks nomocīts. Kāpēc mācīt kaķim zīmēt, ja tas lieliski prot ķert peles? Sekojot standartiem un uzstādījumiem, mēs izskatāmies tikpat muļķīgi, kā kaķis ar otu ķepā. taču neesam gatavi to atzīt.

Katram ir savi talanti, prasmes, aicinājums un sūtība, un katram ir tā sava niša, kurā viņš varēs realizēties.

Tu vēlies būt veiksmīgs un esi izvēlējies jurista profesiju, jo zini, ka juristi labi pelna, taču tas nav tavs aicinājums. Tu esi Dieva dots celtnieks. Bet būvniecība nav tik prestiža lieta kā jurisprudence – tur vienmēr ir putekļi, smags darbs un tulznainas rokas …

Taču paradokss ir tāds, ka cilvēks, kurš nav savā vietā, ļoti reti kad ir veiksmīgs savā profesijā. Viņš nemīlēs savu darbu, un darbs viņam atbildēs ar to pašu. Bet cilvēks, kurš izvēlējies savu sirds darbu, ieliks tajā visu savu sirdi un Dvēseli, kā rezultātā arī atdeve būs pavisam cita.

To pašu varu teikt par it visu. Cilvēks, kurš nevar samierināties un nav pateicīgs par to, ko tam Dievs devis, kropļo savu būtību, cenšoties pieskaņoties mītiskiem ideāliem.

Nemīlestība pret sevi tā ir savu pamata rakstura iezīmju un savas būtības nepieņemšana. Pieņemot to, ko tev devuši tavi vecāki un daba, tu agri vai vēlu sevi iemīlēsi, un iemācīsies izmantot savus iekšējos resursus.

Kas notiks, ja tu nepieņemsi sevi?

Iedomājies, ka cilvēkam nepatīk rētas uz viņa kājām, nepatīk viņa šaurie pleci, īsie pirksti, atļukušās ausis un mazās acis. Un vēl viņš ir aizmāršīgs, nedaudz stostās un ļoti lēnām pierod pie pārmaiņām – arī tas viņam nepatīk. Zemapziņas līmenī cilvēks atsakās no tā, kas viņam nepatīk. Viņš atsakās no kājām, rokām, pleciem, ausīm, acīm, savas runas un pat no savas personības.
Un tagad iedomājies, ka cilvēks ir kuģis. Un kuģa kapteinis pēkšņi paziņo: “Mums ir beigtas dzenskrūves, mums tās ir jāizmet. Un vēl mums grab motors, to vajadzētu labot, bet mēs to izmetīsim. Un vēl mūsu navigācija un radiosakari ir tālu no ideālā – arī no tiem mēs atteiksimies. Un, vispār, es esmu nekam nederīgs kapteinis, iztiekat bez manis!”
Un komanda ir spiesta doties ceļā ar salauztu kuģi un bez kapteiņa. Teiksi, neiespējami?

Taču miljoniem cilvēku ik dienas dodas ceļā ar ceļošanai nederīgiem kuģiem. Un taču kaut kā pamanās dzīvot, noliedzot savu ķermeni, savu dabu – paši sevi. Un tu brīnies, kāpēc tik grūti dzīvot? Ir neiespējami pārpeldēt okeānu bez peldierīces.

Ja kapteinis būtu adekvāts, viņš dotu komandu salabot to, kas salūzis un noticētu sev – jo ne jau par velti viņš ir iecelts par kuģa kapteini. Tātad viņš ir cienīgs vadīt savu dzīves kuģi.

Uzskatāmība ir labākās zāles. Iedomājies, ka tev vispār nav tā, kas tev sevī nepatīk. Un tad tu sapratīsi, kā mīli to, kas tev ir.

Tava personība dara tevi skaistu

Ja tev ir kādi ar tavu ārējo izskatu saistīti kompleksi (un tādi ir praktiski visiem), tad aizmirsti par tiem. Pievilcību galvenais noteicošais faktors nav ārējais izskats, bet gan uzvedība un cilvēka iekšējā pasaule.
Pieredzējuši psihologi ir pierādījuši to, ka tādas īpašības kā gara spēks, prasme izturēt dzīves vētras, cieņa pret sevi un citiem, labestība, pašdisciplīna, pārliecība par sevi un skaidra dzīves filosofija padara cilvēku pievilcīgu un skaistu citu cilvēku acīs. Lai kļūtu skaists, ir vien jāiemācās cienīt sevi, bet cieņa un mīlestība ir kā siāmas dvīņi, kuri viens bez otra nevar dzīvot.

Ja tu sevi mīli, tad trūkumi pazūd paši no sevis

Ja tu sevi nemīli, tad pastāvīgi dzīvo stresā. Tas noved pie tā, ka uz āru “izlien” pašas sliktākās īpašības un ieradumi – rijība, alkatība, lepnība, alkoholisms, izvirtība u.t.t. Tas viss padara tavu personību nepievilcīgu tev pašam un citiem cilvēkiem.
Izveidojas it kā apburtais loks – kā var mīlēt šo neglīto, vājas gribas cilvēku ar maisiņiem zem acīm, alusvēderu un intereses trūkumu par dzīvi?

Piedod sev savas vājības, pieņem sevi tādu, kāds tu esi. Ja tu sevi mīlēsi, tad būsi mierīgs un līdzsvarots. Un tad zudīs jebkura vēlme aizēst, aidzert savu stresu, jo paša stresa vairs nebūs. Nevajag norobežot sevi no pasaules ar tauku kārtu, nevajag bezgalīgi mainīt partnerus, lai sev pierādītu, ka esi ko vērts, nevajag slēpties no realitātes spēļu zālēs

Tu esi sev pats dārgākais cilvēks savā dzīvē

Vēl jo vairāk – tu esi vienīgais, kurš garantēti pavadīs tevi no dzimšanas brīža līdz kapa malai.
Iedomājies, ka tev ir viegla šizofrēnija, un tavā ķermenī dzīvo divi cilvēki – Es un Es. Un viņi abi viens otru nevar ciest. Un tagad, iedomājies to pašu situāciju ģimenē, kur vīrs un sieva neieredz un nīst viens otru. Kā viņiem kopā dzīvojas?
Un, iedomājies, cik ļoti sāpīgi viņiem ir tas, ka pats tuvākais un dārgākais cilvēks nemīl, cik vientuļi un bezpalīdzīgi viņi jūtas bez atbalsta, bez sapratnes. Un tā visu dzīvi, līdz pat nāvei. Skumji, vai ne? Bet tieši šāds pats konflikts notiek tevī, tavā pasaulītē, kurā tu nemīli un neatbalsti pats sevi. Skumji? Sāpīgi? Protams, jo pats dārgākais tavs cilvēks esi tu pats.

Iedomājies, ka tu esi tavs mīļotais un izturies pret sevi ar mīlestību un cieņu. Tad tu nepateiksi sev tik daudz aizvainojošu vārdu un nepieļausi tik daudz muļķīgu kļūdu. Tāpēc, ka mīlestība un rūpes vienmēr liks izdarīt visu, lai mīļotais cilvēks justos labi un droši.

Daudz kas no teiktā, iespējams, palīdzēs apzināties problēmas būtību kādam, kurš jūtās apjucis savās attiecībās ar sevi pašu. Zināšanas ir galvenais spēks, kas pieejams cilvēkam, bet problēmas būtības izpratne ir pirmais solis ceļā uz atbrīvošanos no šīs problēmas.

Avots: constructorus.ru
Tulkoja: Ginta FS

Ienaidnieku mums nav — ir tikai mums tuvi veci cilvēki

veja brazma

… Un te nu ir mana pati galvenā nianse un šeit “aprakts viens ļoti svarīgs suns”.
Ir ļoti grūti neatbildēt uz vecāku agresiju. Gandrīz neiespējami. Taču grūti (uzmanību!!!) ir tikai pirmo pussekundi.

Un, ja tu šajā pussekundē atturēsies no pavisam taisnīgām dusmām,  un, gluži otrādi (bumerangs!), atbildēsi ar pozitīvu enerģētiku, tad, sākot jau ar otro pussekundi, tev kļūs daudz vieglāk. Vieglāk tāpēc, ka nepadevies. Ka noturēji stūri. Tu esi vadītājs. Kā savādāk atbildēt? Konkrēti – ar smiekliem. Vai arī strauju tēmas maiņu. Vai arī, izliekoties, ka nedzirdēji. Vai noklusēji. Un atkal – smiekli kā atbildes reakcija. Zieds ieroča stobrā. Vienalga, kadā veidā. Nepadoties. Noturēties. Nepadoties situācijai.

No šī brīža mēs it kā pat nedzirdam konkrētus apvainojumus, pretenzijas un citus liekus momentus. Mēs neatbildam uz tiem. Un neko nepierādām. Un neapvainojamies.

Mēs visi atceramies pašu svarīgāko. Mums nav ienaidnieku – ir tikai mums tuvi, veci cilvēki. Nav uz ko te apvainoties. Tās gan vēl nav beigas. “Uzbrukumi” turpināsies. Bet mēs taču redzam “puisīti smilšu kastē/vecu cilvēku” sevī. Ārēji mēs pat varam nospēlēt atbildes “spēli”, lai neapvainotu oponentu. Nav nekādu problēmu! Mēs pat varam uz viņiem skaļi kliegt! Taču ir svarīgi, ka iekšēji mēs smaidām un mūsu “aizkaitinājums” būs viltots. Bet negatīvās emocijas mēs spēlējam.

Galvenais – nekādu aizvainojumu.

Tāpēc, ka tad, kad mūsu aizvainojums kļūst patiess – viņi uzvar un burtiski mūs aprij. Jo viņi taču nedomā par tām sāpēm, kuras mums nodara. Viņi ir aizņemti paši ar sevi.

Tas ir tāds “vecuma egoisms”. Vecs cilvēks nav spējīgs mainīt savu viedokli. Nav spējīgs pat iedomāties, cik brīžām sāpīgas, neattaisnojamas un nepamatotas ir viņa pretenzijas pret mums. Viņš jau vairs neredz tālāk par savu degungalu. Neredz! Bet vai gan tāpec viņš jāiznīcina?!

Noturot situāciju  es sajūtos kā, piemēram, varens kalnu slēpotājs. Slaloms. Supergigants! Braucu un nenokritu.

Starp citu, viena neliela piebilde.

Nekad un ne no viena mēs nenogurstam tik ļoti, kā no komunikācijas ar vecākā gadagājuma cilvēkiem, kā no patiesiem, īstiem dusmu uzliesmojumiem. Kad tu iemācīsies neuzvilkties, nesadusmoties un izvairīties no skandāliem, tu daudz mazāk nogusi no šīs komunikācijas. Tas jau sen ir parbaudīts.
Autors: Aleksandrs Gaļickis
Avots: https://theageofhappiness.com
Tulkoja: Ginta FS
Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu.

Uz rokām neizšūpoto paaudze

mamma meita13

Tā nu ir noticis, ka tagad man nākas dzirdēt ļoti daudz padomu no vecākās paaudzes cilvēkiem par to, kā jāaudzina bērns. Un, ja vēl par “diļļu ūdeni” (fenheļa tēju) var vienkārši aizmirst, tad pamācības “nešūpo”, “nepieradini pie rokām”, “noliec gultā un paej malā”, vedina domāt par to, cik traki bija mums – zīdainīšiem.

Mums – tiem, kam tagad 30.
Šis raksts nav sēras pēc pazaudētā, vai pārmetums mūsu vecākiem par to, ka par maz ko iedeva. (tāpēc, ka “viņi iedeva, ko varēja – ko neiedeva, to arī nevarēja iedot” – Jekaterina Mihailova)

Bet tikai tad, kad pati kļuvu mamma, es sapratu, ka tie ir visi šie “ne”, kas pēc tam – pieaugušo dzīvē noteikti kaut kur “izlīdīs”. Pavisam nejauši, un, kā likums, gluži nevietā.
Kas tad sanāk: tie esam mēs, kurus “nešūpoja” un “nepieradināja pie rokām”? Kurus nolika bērnu gultiņas vēsajos palagos, lai aizmiegam patstāvīgi, nevis jau no dzimšanas pieglaudušies siltajam mātes ķermenim. Jau no neapzinātā jaundzimušo perioda, “ieaudzinot” prasmi būt patstāvīgiem un “tikt ar visu galā pašiem”?

Tātad tie nav kaut kādi abstrakti padomi, kurus mums pasniedz kā patiesību, bet uz reāliem bērniem pārbaudītas metodikas.
Un šie bērni nav kaut kādi – abstrakti bērni, sfēriski koka zirdziņi vakumā, bet – tie esam mēs?
Patstāvīgi jau kopš bērnības, “kaut kā izauguši un viss normāli”. Pārāk maz mīlētie? Nē! Taču uz rokām neizšūpotie, pārāk maz pabijušie tēta rokās, pārāk maz mātes sirdspukstus dzirdējušie. Varbūt te nu arī ir tas galvenais iemesls tam, ka mana paaudze ir tik ļoti izsalkusi pēc apskāvieniem? Tāda, patiešām vecāku neizlutināta – “mammu, pakasi muguriņu” – kā svētu artefaktu (lietas vai materiālās kultūras aspekti, kas atšķiras no kultūras vērtībām un normām), ļoti vertīgu bērnības “noslēpumu” mēs aiznesam savā pieaugušo dzīvē.

Protams, jau pec tam, velāk, kad bijām labi un ērti, mīluļi bērnudārzā, labākie skolā, iestājušies budžeta grupā, mums glaudīja galvas. Bet tad, kad mums bija vajadzīga šī, beznosacījumu mīlestība, kā gan mēs varējām saprast, ko mes mīlam?

Varbūt tieši no šejienes nāk tik lielais sociālo intravertu skaits – lūdzu, neaiztieciet mani; vai tad obbligāti vajadzīgs apskauties?

Pats muļķīgākais ir tas, ka mēs paši to ļoti vēlamies – lai mūs apskautu, lai maigi noglāstītu un atļautu uz pleca paraudāt, un iemidzinātu rokās. Mēs meklējam pavisam parastu taktilo labestību, pēc tās mēs skumstam. Tā tikai šķiet, ka visur kliedz: sekss, sekss, sekss, taču patiesībā kliedz: “apskaujiet mani, lūdzu!”, netēlojat, ka manis nav.

Tāpēc tagad, ar dēla palīdzību, es izšūpoju pati sevi. Un vīru. Un savus vecākus. Un to stipro meiteni, kura tik ļoti alkst mīlestības siltuma, taču pati sev uzcēlusi tādas barjeras un aizsardzības mūrus, caur kuriem pie viņas neizlauzties. Un to puisi, kurš nekad neatļaujas raudāt, kurš “visu pats”, tāds auksts, tāds neatkarīgs, bet tikko aizskarsi šo “sirds avotiņu” – vairs nevarēs rimties.

Un es skatos vēljoprojām kosmiskajās (kā visiem zīdainīšiem) sava mazuļa acīs, un kā mantru atkārtoju: “Lai kas arī nenotiktu, es ļoti vēlos, lai tu zinātu: tu esi mīlēts”.

Es ļoti vēlos, lai šie vārdi nogultos viņa zemapziņā, lai šī zināšana kļūtu par viņa ādu. Es par to rakstu viņam vēstulēs “nākotnei”, lai tad, kad viņš izaugs un viņam būs 30 gadi, pieņemšanā pie psihoanalītiķa, nebūtu par ko runāt. ja nu vienīgi: ziniet, dakter, es uzticos šai dzīvei. nezinu, kāpēc, bet uzticos jau no dzimšanas līdz pat šodienai, un pieņemu to kā Dieva dāvanu. Un sevi tajā kā brīnumu.

Jums, dakter, ir nogurušas acis.
Jūs apskaut?
*******
Es ļoti vēlos būt pēdējā, uz rokām neizšūpotā savā dzimtā.
Es gribu.

Autors: Olga Primačenko
Avots: http://gnezdo.by
Tulkoja: Ginta FS

Es sapratu

vecmamina Nino

Reiz es biju aizgājusi ciemos pie viena sava paziņas. Sēžam virtuvē, dzeram tēju. Un es skatos, ka uz galda stāv sulas pakas – ar atskrūvējamiem korķīšiem. Ieskatos rūpīgāk, bet visām pakām stūrīši nogriezti…. nu, tā, kā agrāk to darīja. Es saku: “Skaidrs, Vaņa, tu vieglākos ceļus nemeklē?” Bet viņš drūmi nopūšas: “Tā jau mana vecmāmiņa…” Bet pēc tam viņš iesaucās: “Tu saproti, Ļena!?” Un es sapratu.
Vai arī, reiz es atgriežos no skolas un mani sagaida vecmāmiņa – burtiski staro! Es uzreiz sajutu ko nelāgu.

Viņa man pasniedz kleitu! Lūk, meitiņ, nopirku tev dāvanu. Briesmīgu, puķainu kokvilnas kleitu. Kleitu-halātu, nekā savādāk to nenosauksi. Viņa sniedz to man un staro: “Es tikko to nopirku no sievietes uz ielas. Tev ļoti piestāvēs!” Es skatos uz viņu un absolūti nestaroju. Tikai kamols kaklā iesprūdis. Viņa nesaprot, saprotiet? Bet es sapratu…

Un vēl viņa ļoti mīlēja dažādos svētkos dāvināt dāvanas, taču, par cik viņai bija maz savas naudas, viņa dāvināja nagu knaiblītes. Tādas, knaiblītes, ar kurām nagu kopā ar pirmo falangu varēja “nokost”. Arī tās viņa pirka uz ielas, un dāvināja. Man ir miljoniem tādu knaiblīšu, pietiks miljoniem falangu. Bet tagad viņa man nevarētu tādas uzdāvināt, jo uz ielas jau sen vairs neviens neko netirgo. Un arī viņas sen jau vairs nav… Un es sapratu, ka jau desmito jauno gadu es sagaidu bez knaiblītēm. Tikai tagad sapratu…

Bet otra mana vecmāmiņa vienmēr skaļi balsī lasīja man grāmatas. Man tad jau bija kādi astoņi gadi…. Taču viņa nevis vienkārši lasīja. ja grāmata bija smieklīga, tad viņa ķiķināja līdz asarām. Burtiski asaras lija. bet, ja lasīja kaut ko skumju, tad raudāja. Ļoti stipri raudāja. Bet pēc tam paņēma kabatas lakatiņu un skaļi šņauca degunu. Ziniet, ko viņa man lasīja? “Krusttēva Toma būdu”, piemēram…. Vai kaut kādu “Kaķi Vasju”…. Un līdz asarām smējās! Par bērnu grāmatu! Veca sieviete, kura savu bērnību pavadīja vāciešu okupētā ciemā… Man nekad dzīvē vairs nav bijis tik interesanti. Un es vēljoprojām, pirms sāku lasīt jaunu grāmatu, noteikti to pasmaržoju. Tās smaržo pēc laimes. Tikai tagad es to sapratu…

Ziniet, kā manu vecmāmiņu mana mamma bērnībā sauca? Pareizi! Skatījās uz viņu un teica: “Tev seja kā vistas pakaļiņa!” Tā arī teica. Un pēc tam, spurkdama un spiegdama aizskreja. ne jau tāpēc, ka vecmāmiņa gribēja viņu nokert, nē. Viņas smējās abas, jo vecmāmiņa bija vāciete un no visa teikuma saprata tikai vārdu “vista”. Bet vēl viņa vienmēr bija ļoti aizņemta. Jo katru rītu savus mazbērnus modināja ar svaigi  ceptu maizīti. Katru rītu! Viņas sejā bija miljons krunku, rokas vienmēr bija miltos, un viņas apģērbs vienmēr bija priekšauts. Nu un kas, ka vistas pakaļiņa. Saprotiet?

Mana mamma arī kļuva par vecmāmiņu. Es saku: “Mammu, es tev nopirkšu Jūlijas Gipenreiteres grāmatas, un tu beidzot izlasīsi, kā pareizi audzināt bērnus.” Bet viņa saka: “Nevajag. Gribi audzināt, audzini. Bet es vienkārši mīlēšu Alisi”.
Un es sapratu!

Alice in wonderland
Avots: sobiratelzvezd.ru
Ilustrācija: Nino Čakvetadze
Tulkoja: Ginta FS