Mīļā, vai tu notīrīji manus zābakus?

zabaki

– Mīļā, vai tu notīrīji manus zābakus?
– Ko? Notīrīju zābakus? Kas, es tev kāda kalpone?
– Nu, kā, – samulsa Pāvels, – tu taču esi mana sieva!
– Jā, jā, pareizi gan, vēl neesi aizmirsis, ka es esmu tava sieva, ne kalpone. Pats tīri savus zābakus!
– Njā… Labi. Mums gan mamma vienmēr tīrīja.
– Saki, mamma tīrīja? Tad vajadzēja mammu līdzi ņemt, lai dzīvo ar mums un zābakus tīra.
– Labi, pietiek, neuzvelcies. Tūliņ pats notīrīšu. No tevis jau nesagaidīsi.
– Tā, ja! Nav ko gaidīt! Paskaties, kāds interesants, zābakus viņam notīrīt! Varbūt man tev vēl zeķes izmazgāt?

Pāvels ātri notīrīja zābakus, un neatvadījies izgāja no mājas. Viņš bija apvainojies un saniknots par savas jaunās sievas vārdiem. Te nu bija īstā laulības dzīve, vinš domāja pa ceļam uz darbu.

Mani jau brīdināja, ka viss būs pavisam savādāk, ne tā, kā tad, kad vēl vienkārši tikāmies. Lūk, jau pirmās saķeršanās, skandāli. Es taču tikai palūdzu zābakus notīrīt – tad nu gan problēma, bet, nē, uzvilkās no pusapgrieziena. Visu garastāvokli izbojāja pašā rīta agrumā. Bet mūsu mamma nekad mums pašiem nelika zābakus tīrīt. Vienmēr tīrīja manus, brāļā un tēta. Dīvaina man tā Alise – pati vien sev prātā.

Kad vīrs izgāja no dzīvokļa, Alise aizvēra durvis, un neapmierināta par rīta incidentu, aizgāja dzert tēju. Viņa bija apvainojusies uz Pāvelu, jo negaidīja no viņa tādu bezkaunību.

«Kāds bezkauņa, – viņa domāja, – tīrīt viņam zābakus! Kas, es viņam, sieva vai kalpone! Lūk, mana mamma ne tikai tētim zābakus netīrīja, tētis pats sev pat bikses gludināja un, ja vajadzēja, mammas zābakus notīrīja, varēja arī ēst pagatavot. Un es, zini, neesmu tā radusi. Pie mums, ģimenē, tā nebija pieņemts».

Pāvels aizbrauca līdz darbam, ieslēdza datoru un pieslēdzās tīklam. Alise tur jau bija priekšā. Pēkšņi viņa internetā uzdūrās nelielam rakstam:

«Jaunlaulātie (tāpat kā precēti cilvēki vispār), var izvairīties no konfliktiem, attiecībā uz pienākumu sadali mājās, vienkārši, apsēžoties un izstāstot viens otram – kas un kā bija pieņemts darīt viņu ģimenēs.

Visbiežāk cilvēki, apprecoties, savā ģimenes dzīvē ienes to uzvedības modeli un mijiedarbības šablonus, kas bija ierasti viņu vecaku ģimenēs. Ja šabloni ir līdzīgi, strīdu būs mazāk. To var novērot ģimenēs, kuru vecāki bija līdzīga tipa cilvēki, līdzīgi pēc sociālā statusa, materiālā stāvokļa ziņā, līdzīgi pēc kultūras līmeņa u.t.t.

Vēlams būtu sarunas par mijiedarbības veidiem risināt regulāri, vēl labāk, to izdarīt līdz laulībām, lai laicīgi noskaidrotu jautājumus un izvairītos no situācijām, kad neko vairs nevar labot. Tāpat vajadzētu arī izrunāt attieksmi pret dažādiem bērnu audzināšanas jautājumiem, ģimenes budžeta plānošanu, ģimenes mērķus, katra partnera individuālos mērķus, un daudzus citus jautājumus.

Mīloši cilvēki ar to arī atšķiras no visiem pārējiem, ka vēlas saprast viens otru, pieņemt un piekāpties, vienoties un atrast abiem izdevīgakos un ērtakos variantus.

Viņi ir gatavi izstrādāt jaunus uzvedības modeļus, jo saprot, ka ideālu mijiedarbības šablonu ģimenē nav, un, ka viņiem nāksies uzbūvēt savu jaunu sistēmu, kas tiks veidota, paņemot kaut ko no tā, kas bija vecaku ģimenēs, bet kaut ko, ko jaunie vēlēsies ieviest paši. Tikai tad mājās valdīs miers, saskaņa un savstarpējā sapratne.

P.S. Nevajag kautrēties runāt ar dzīvesbiedru par jebkurām tēmām. Viņš/viņa jūs mīl un tāpēc sapratīs. Sapratne ir ilgas un laimīgas kopdzīves pamats.

Alise izlasīja rakstu līdz galam un pēkšņi saprata. Pareizi, Pāvels taču stāstīja, ka viņu mamma tīrīja savu vīriešu zābakus, tātad arī no manis viņš gaida to pašu. tas ir viņa šablons. Atceros, kā reiz, kad ciemojos pie viņiem, Pāvela mamma notīrīja arī manus zābakus. Es toreiz vēl padomāju, kāpēc viņa tā darīja, droši vien tā viņu ģimenē ir tāda tradīcija, vedeklām apavus tīrīt. Taču man viņai bija neērti to jautāt, baidījos, ka izskatīšos neaudzinata. Teiks vēl, ka vedekla neko nesaprot un nezin.

Alise nosūtīja rakstu vīram un apakšā uzrakstīja: «Es tevi sapratu. Es tevi mīlu. Pieņemu un izstrādāju jaunu uzvedības modeli. es tīrīšu tavus apavus».

Pienāca atbilde: «Paldies, Mīļā! Brīnišķīgs raksts. Un tu esi brīnišķīga – gudra un saprotoša! Un es arī vēlos pamainīt kaut ko savā uzvedībā».

«Tad sarunājam, ka tu no rītiem klāsi gultu, kamēr es gatavošu brokastis? Tā mans tētis darīja», – sekoja Alises piedāvājums.

«Labi, Mīļā, es piekrītu!». 

Autors: Vadims Huzins «Рука Жизни: истории, которые вдохновляют»
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Sāciet ar galveno! Kā runāt ar vīrieti

saruna

Kā runāt ar vīrieti par sarežģītiem jautājumiem. Viela pārdomām.

Kāpēc vīrietis izvairās no sarunas? Tāpēc, ka ir pieredze! Pieredze pasaka priekšā to, ka šāda saruna ar neko labu nebeigsies. Vīrieši zin, kā sieviete būvēs šo sarunu, un cenšas no tās izvairīties – tāds ir pašsaglabāšanās instinkts. Protams, tā nav pati gudrākā taktika (tā maigi izsakoties), taču, ja reiz tik daudzi vīrieši to izmanto, tātad tam ir kāda jēga.

Sievietes uzdevums ir iemācīties sarunāties savādāk. Tad negatīvā pieredze pamazām papildināsies ar pozitīvo, un vīrietis ar laiku beigs izvairīties no sarežģītām sarunām. Sāksim!
1. Izvēlieties laiku.
Cilvēki mīl runāt ne tad, kad otrs var un grib viņus dzirdēt, bet gan tad, kad viņi vēlas parunāties. Vīriešu treniņos šī situācija tiek aprakstīta ļoti krāšņi: “Atnāku mājās no darba, noguris tā, ka krītu no kājām, pat ēst negribās – uzreiz guulēt, bet viņa man: dārgais, mums jāparunā!”
Tā nav pareizi. Pareizāk un pašai izdevīgāk būtu izvēlēties laiku, kad vīrietis ir atpūties, izgulējies, un kad viņam nekur nav jāsteidzas, kad viņš var uzklausīt un apdomāt sacīto. Sestdienas vakars, svētdienas rīts – ļoti bieži ir labākais laiks šādai sarunai.

Protams, katram cilvēkam viss ir individuāli, kādam īstais laiks ir pirmdienas naktī, taču tas nemaina lietas būtību – par sarežģītām tēmām ar vīrieti jārunā tad, kad viņam IR laiks un spēks sarunai

2. Sāciet ar galveno.
Cilvēki (īpaši sievietes) mīl uzsākt sarunu it kā attālināti, ar spilgtām detaļām, garām atkāpēm. Savukārt vīrieti (īpaši tad, ja tēma sarežģīta), tas tracina. Galvenokārt tāpēc, ka viņš nesaprot, kura informācija šajā stāstā ir svarīga un kura – mazsvarīga, un viņš nesaprot, uz ko sieviete “velk”. Smadzenes aktīvi sāk ģenerēt hipotēzes, galva sāk kūpēt un pēc brīža “uzsprāgst” Vīrietis “bez galvas”, kā jūs noteikti saprotiet, fiziski nav nekāds sarunu biedrs.

Kā būt? Pašu galveno pasakiet pirmo. Jūs vēlaties parunāt par viņa attieksmi pret jūsu mati? Tad tā arī pasakiet: “Dārgais, es vēlos parunāt par tavu attieksmi pret manu māti”. Vēlaties uzzināt, no kurienes tas garais mats uz viņa žaketes atloka? Tā arī jautājiet: “Es vēlos uzzināt, kas tas par garo matu uz tava žaketes atloka!”

Nevajag, tikai tāpēc, lai saņemtos drosmi, iešūpoties un staipīt gumiju. Uzreiz ķerieties pie lietas!

3. Skaidri formulējiet tēzes.
Ļoti bieži vispār nav skaidrs, ko sieviete grib. Sākumā viņa stāsta par savu draudzeni, kurai vīrs nopircis kažoku. Pēc tam – par savas kolēģes lielisko atvaļinājumu siltajās zemēs. Pēc tam pārllec uz pārmetumiem par to, ka trūkst vīra uzmanības. Pēc tam prātuļo par to, ka viņai nav ko mugurā vilkt. Kopumā vīrietis vispār nespēj saprast, ko viņa grib panākt.
Vēl vairāk – uz tiešiem jautājumiem viņa neatbild. Bet, ja arī atbild, tad pārsvarā tikai ar pārmetumiem: “Tu mani nemīli” un asarām.

Vēl piedevām sievietes mēdz briesmīgi interpretēt faktus – ziedus vīrietis viņai nedāvina “vispār nekad”, bet tos, ko dāvina, tie neskaitās. Tas vīrieti “galīgi piebeidz”.

Kāpēc sievietes tā dara? Nekādu ļaunu nolūku taču nav – viņas sāk sarunu ne jau tāpēc, lai kaut ko nolemtu, bet gan tāpēc, lai izteiktos (Ir tāds humora raidījums «Уральские пельмени», un tur reiz bija tāds joks: “Es nopirku kleitu ne jau tāpēc, lai to valkātu, bet tāpēc, lai nopirktu!” ) 🙂

Faktiski, sieviete domā sarunas procesā. Un tieši tāpec viņai sarunas nobeigums var būt arī nesaistīts ar sarunas sākumu. Vienkarši dialoga gaitā domu gājiens pamainījās.

Tā ir arī vīriešiem, taču mēs, acīmredzot, sliktāk pārvaldām sarunu valodu, un tāpec cenšamies visu sākumā apdomāt, piemeklēt pareizos vārdus, noformulēt domu, un tad runāt.

Mēdz būt visai amizanti gadījumi, kad sieviete tikai no rīta saprot, ko vēlējās no šīs sarunas. Skaidrs, ka vīrietis to sapratīs tikai vēlāk un, protams, tas viņu tracina.

Ļoti bieži sievietes aprobežojas tikai ar fakta konstatāciju. “Tu daudz strādā”, “Mēs nekur kopā neejam”, “Tu mani necieni kā personību” u.t.t. Dažkārt no šis fakta konstatācijas ir skaidrs, ko sieviete vēlas, taču visbiežāk nākas uzminēt. Skaidrs, ka ne visiem uzreiz izdodas uzminēt, un tad šādas sarunas tracina. Nav daudz cilvēku, kuriem patīk justies kā idiotiem.

Par laimi to visu var labot. Apsēdieties un izdariet nelielu darbiņu. Uzrakstiet savas tēzes, tā, it kā gatavotos lekcijai. Skaidri noformulējiet prioritātes, noformulējiet svarīgākos punktus, salieciet akcentus un uzrakstiet savu lēmumu.

Kad doma būs noformulēta konkrēti un skaidri, to būs daudz vieglāk pateikt sarunā, vīrietis to sadzirdēs un sarunai būs rezultāts.
Noslēgums
Pat tad, ja jūsu vīrietis no sarunas izvairās, ir iespēja nogludināt ceļu un tomēr sākt apspriest sarežģītos jūsu attiecību jautājumus. Mācieties sarunāties ar vīrieti, un viņš pieradīs ar jums runāt par visām svarīgajām lietām.
Piezīme vīriešiem:
Vispar jau, vīri, arī mēs varam izrādīt vairāk pacietības un cieņas, un uzklausīt savu mīļoto sievieti. Pat tad, ja viņa neievēro šo “instrukciju”. Runā, ka tad, kad cilvēki viens otru mīl, viņi vienmēr paiet viens otram solīti pretī.

Autors: Pāvels Zigmantovičs
Tulkoja: Ginta FS

Tu esi pelnījusi to vīru, kurš Tev ir!

7423360-R3L8T8D-900-fotos-para-casamento-danymichel-fotografia-casamento-criciuma-fotografo-de-casamento-melhores-fotos

Šīs sievietes vārdi par citām sievietēm, ir kā balzāms mūsdienu vīrieša dvēselei. Ļoti daudz no visā tā, iespējams, ir pat aizskaroši daudzām no mums, taču, ja tā padomā un paanalizē, – kaut kas tajā visā ir…

«Ziniet, mana pieredze biedē. Domāju, drīz nopietnas laulības – vienas un līdz “zelta” kāzām – vispār izmirs. Par cik cilvēkiem ar katru gadu paliek arvien mazāk pacietības, iecietības, spējas vienam otru paciest un kopā tikt galā ar grūtībām. Mūsdienu sabiedrībā valdošā filosofija mudina cilvēkus apmierināt savas vēlmes un viņam nav nolūka rēķināties ar citiem, viņš nevēlas paciest, tāpēc domā: “Pametīšu šito un atradīšu citu, labāku.” Taču var noslēgt desmit laulības, tāpat kā jebkurus citus darījumus, bet tā arī nekļūt laimīgam. Augot labklājībai, cilvēkos aug arī egoisms, individuālās vajadzības un vērtības, aizstāj ģimeniskās, mainās prioritātes, mainās pašvērtējums. Tagad modē ir teiciens: “es esmu pelnījusi ko labāku” ( „я заслуживаю лучшей доли!“). Es Jūs šokēšu – nē, neesat pelnījusi. Tas ir no Lepnības.

Patiesībā katram dzīvē blakus ir tieši tas cilvēks, kuru viņš ir pelnījis.” 

Marina Targakova – praktizējošs ārsts, psihologs un ģimenes psihoterapeits ar 20 gadu darba stāžu savā profesijā. Piecu starptautiski patentētu izgudrojumu psihoterapijas un endokrīnās patoloģijas jomā autors. Starptautiskās Zinātnisko Atklājumu un Izgudrojumu Akadēmijas biedrs. Kazahstānas galvenais homeopāts.
Marina atbrauca uz Atiru novadīt semināru “Logs uz bērna pasauli.” Trīs dienas desmitiem māmiņu un arī daži tēti cītīgi mācījās pie viņiem sveša cilvēka, atrast pieeju savam bērnam. Alkatīgi ķēra katru vārdu un pierakstīja savos blociņos. Un pēc tam kautrīgi cēla rokas un jautāja: bet kāpēc mans bērns ir “NE Tāds”? Atbilde, kā likums, nebija glaimojoša. Ne jau bērns, bet ģimene – “ne tāda.”.

— Un kāda ģimene ir “tāda”? Vai tiešām šķiršanos skaits ir tik dramatisks, ka nopietni apdraud ģimenes institūciju?

— «Ziniet, mana pieredze biedē. Domāju, drīz nopietnas laulības – vienas un līdz “zelta” kāzām – vispār izmirs. Par cik cilvēkiem ar katru gadu paliek arvien mazāk pacietības, iecietības, spējas vienam otru paciest un kopā tikt galā ar grūtībām. Mūsdienu sabiedrībā valdošā filosofija mudina cilvēkus apmierināt savas vēlmes un viņam nav nolūka rēķināties ar citiem, viņš nevēlas paciest, tāpēc domā: “Pametīšu šito un atradīšu citu, labāku.” Taču var noslēgt desmit laulības, tāpat kā jebkurus citus darījumus, bet tā arī nekļūt laimīgam. Augot labklājībai, cilvēkos aug arī egoisms, individuālās vajadzības un vērtības, aizstāj ģimeniskās, mainās prioritātes, mainās pašvērtējums. Tagad modē ir teiciens: “es esmu pelnījusi ko labāku” ( „я заслуживаю лучшей доли!“). Es Jūs šokēšu – nē, neesat pelnījusi. Tas ir no Lepnības. Patiesībā katram dzīvē blakus ir tieši tas cilvēks, kuru viņš ir pelnījis.” Cik ieliks, tik saņems, ko sēsi, to pļausi! (Сколько вкладывает, столько и получает, что сеет, то и пожинает).

— Mūs formē sabiedrība, mums šīs vērtības uzspiež masu informācijas līdzekļi un cilvēks vispār ir vājš.

— “Nē. Vainīgs IR cilvēks, jo sabiedrība – tas ir cilvēks. Un, pirmkārt, vainīga ir sieviete. Ziniet, es esmu kategoriski pret tā saucamo sievietes emancipāciju.”

— Bet tas taču ir absurds, Jūs esat mūsdienīgs cilvēks, ārsts un tagad sēžat šeit, bet Jūsu ģimene ir pavisam citā pilsētā. Jums laikam paveicies un Jūsu vīrs droši vien ir lojāls cilvēks, piemēram, attiecībā pret Jūsu darbu un Jūsu tālajiem un regulārajiem pārbraucieniem.

— “Vīrs neuzkrita man kā eģelis no skaidrām debesīm, un es arī ne tuvu neesmu ķerubs (senebreju kerūb, eņģelis jūdaismā un kristietībā, Dieva troņa vai paradīzes vārtu sargs) un nekas cilvēcisks mums nav svešs. Divdesmit gadi laulībā nav nemaz tik maz un šajos gados bijis visādi. Pats galvenais, ko esmu ielāgojusi – nedrīkst spiest uz vīrieti, noniecināt viņa vīrišķo Ego. Kad mums gadījās strīdi, es uz to skatījos kā uz personīgo universitāti. Tā, piemēram, mans vīrs kaut ko kategoriski nepieņēma, un kaut arī iesākumā manī viss buntojās, protestēja, es kaut kur dziļi sevī atradu spēkus pārkāpt savam egoismam, samierinājos, un kļuvu vēl uzmanīgāka, piekāpīgāka. Savukārt viņā arvien vairāk sāka izpausties bruņinieciskums, vēlme mani atbalstīt, palīdzēt man, saprast mani. Pēc tam atkal parādījās kas jauns un viņš atkal sacēlās un es atkal atradu, kas man jāizmaina. Tas nav vienkārši, tas ir pastāvīgs darbs, tacu BEZ SIEVIETES ģimenē NAV ĪSTA VĪRIEŠA.

Es esmu pret neapvaldāmību, kuru šodien sievietes saprot zem vārda “emancipācija”. Tajā pat laikā es ar cieņu attiecos pret sievietes radošo pašrealizāciju, savu talantu attīstīšanu. Un tas ne tuvu nav tas, ko mums pārdod uz žurnālu glancētajiem vākiem un TV ekrānos. Paskatieties uz viņām, lielākais vairums no tām “sievietes vampi” – plēsoņas skats, izaicinošs izskats un balss, gatavība iet uz savu mērķi “pāri galvām”. Un viņa patiešām ir spējīga visu dabūt gatavu, jo ir spēcīga, taču diemžēl, viņa tāda nekad nebūs laimīga. Vai varat iedomāties blakus tādai sievietei mazuli? Tāds tēls kaut kā nepieņemas, vai ne? Nav mātišķās enerģijas, vieglāk iedomāties izdegušu tuksnesi, vai ne?

Sievietes bēda ir tajā, ka viņa ir nolēmusi, ka viņas brīvība ir visatļautībā, bet vīrieši ir vainīgi, ka samierinājušies ar to. It ka tā viņiem ir izdevīgi, taču atkal – laimes sajūtas tajā visā nav. Un tā gadu no gada aug depresīvo cilvēku skaits, kuri paši sapinusies savās lomās. Un izeja ir tur, ka gan vieniem gan otriem ir jāuzņemas sava daļa atbildības, lai izpildītu savu pienākumu, noietu savu, personīgo ceļu. Savādāk ģimene ies bojā.

— Tās nav pašas tradicionālākās domas šodienai. Droši vien tas ir rezultāts Vēdisko zināšanu un jogas ietekmei, kurus Jūs praktizējat? Sakiet, kā Jums izdodas saglabāt mieru, no religiozitātes viedokļa, ņemot vērā konfesiju dažādību Jūsu ģimenē? Varbūt Jūsu ģimene kļūs par piemēru tam, kā sadzīvot ģimenē mūsdienu dažādo reliģisko grupējumu konfliktu laikā?

— Mana mamma ir kristiete, tēvs – musulmanis. Vel vairāk, viens vectēvs bija mācītājs, otrs – Imams. Es nopietni esmu studējusi kristietisko literatūru un sufistu darbus, taču apstājusies un palikusi pie vēdiskās filosofijas. Patiesībā jau visu tradīciju pašos pirmsākumos un dziļumā, nav atšķirību. Jebkurā reliģijā Dievs IR Mīlestība, viss pārējais – ir politika. Bet Mīlestība – tā ir kalpošana, jo jebkurā tradīcijā Dievs – ir Augstākā Personība, bet Tu – Dieva Kalps.

Ir vairākas Ticības pakāpes. Svētie – tie, kuri nes Dieva vārdu, kā Muhameds, Budda vai Kristus. Tie ir tie, kuru apziņas līmenis ir pietiekami augsts, lai cienītu citus un justu tiem līdzi. Bez viņiem ir cilvēki, kuri arī ir pietiekami augstu garīgo attīstības  līmeni, tie kalpo cilvēkiem un, ja reiz strādā, tad tikai pie sevis, pie savas lepnības, dusmām, skaudības, skopuma… Tie ir tie cilvēki, kuri patiešām neakcentējas uz “skabargu cita acī”, bet gan cenšas izvilt baļķi no savējās. Bet, diemžēl, pasaulē vairākums ir cilvēki, kuri visur redz atšķirības nevis kalpošanu Dievam, bet savas gribas uzspiešanu citiem. savu ticību, savu dzīvesveidu un uzskatus. Un tas viss no – Mazticības. No mīlestības trūkuma. Un visi kari un konflikti tiešī šī iemesla dēļ.

Taču galvenais cilvēka dzīves uzdevums ir uzdot sev jautājumus un meklēt atbildes uz tiem: Kas es esmu? Kāpēc dzīvoju? Kā sasniegt savu augstāko mērķi dzīvē?

Es esmu konsultējusi ļoti daudzus ietekmīgus un bagātus cilvēkus un viņu galvenā problēma ir tā, ka viņi nevar izprast un apjaust savas neapmierinātības cēloņus, tukšumu pēc savu mērķu sasniegšanas. Tas ir personības konflikts, kad cilvēks nav spējīgs apjaust, ka

Līderis – tas nav kungs, bet gan kalps. Un enerģija viņam tiek dota tikai tāpēc, lai kalpotu citiem cilvēkie, ne tikai sev!

Un tad cilvēku attīra misionārisms, labdarība. Bet ne bezpersoniska atdošana, kas izskatās pēc atpirkšanās. Vēdās ir atsevišķa “labdarības zinātne”. Saskaņā ar to par nabadzīgo vajag rūpēties. Bet palīdzēt tikai ar ēdienu, apģērbu, medikamentiem. Tātad Tu uzzini, kas viņam patiesībā vajadzīgs un rūpējies par viņu un velti viņam savu laiku un uzmanību, bet nekādā gadījumā nedrīksti palīdzēt ar naudu. Ja darīsi to, tad  apmainīsies ar viņu karmām – uzņemsies daļu viņa likteni, kas ne vienmēr būs labvēlīgs. Naudu dot vari tikai tam, kurš garīgi ir augstāks par Tevi, svētajiem, dievnamiem un zinību izplatīšanai – tāda apmaiņa ir labdarīga.

Vispār jau šajā pasaulē viss prasa atdevi, harmonija ir apmaiņa. Šodien to izspiedušas pretdabiskas “vērtības”. Ņemsim, piemēram grāmatu, kurā māca, kā manipulēt ar sievieti, lai ātrāk panāktu vēlamo. Tajā pat laikā, sievietes aizrautīgi lasa, kā pievilināt vīrieti, kā iekarot to – nevis kā kalpot vīram, bet izmantot to – kā būt bagātam, neko nedarot, kā notievēt, turpinot pārēsties.

Tādas, lūk, metodikas, kad cilvēkam tiek iepotēta ideja patērēt, neko nedodot pretī.

— Jūs jau 20 gadus konsultējat ģimenes. Vai esat atradusi universālo formulu ģimenes glābšanai?

— Pasauli glābs sieviete un viņas gudrība. Viss sākas no viņas. Tikai gudra māte izaudzinās īstus vīriešus, pareizus vīriešus. “Liela” sieviete nav spējīga nostādīt vīrieti īstajā vietā. Būt Viedai, tas nāk caur samierināšanās mācību stundām, “visa izlaišanu caur sirdi”. Ir jāatsakās no lepnības, jāiemācās pieņemt, jāpieņem visu svēto rakstīto patiesību, ka laime tek no vīrieša pie sievietes un no sievietes – pie bērniem. Cieņas pret vīrieti enerģijai jāpaliek pat tad, ja vecāki ir šķīrušies. Jāsaprot viena vienkārša lieta: jūs JAU ESAT radinieki un tur neko nepadarīsi, radinieki paliekat jebkurā gadijumā. Un vēlreiz atgriezīšos sākumā – pie Jūsu jautājuma. ja ģimenē “kaut kas ir ne tā” – tātad jāmainās ir sievai un mātei.

Avots: http://econet.ru/
Tulkoja: GInta FS

Pieaugušu cilvēku attiecības

55

Visa mūsu kultūra, tā vai savādāk, atspoguļo neirotisku mīlestību. Filmas, romāni, dziesmas – viss, uz ko balstās cilvēki, formējot savus priekšstatus par šīm jūtām. Tajos mīlestība atspoguļota kā kaislīgas, visapverošas jūtas, dažkārt pat apsēstība ar otru cilvēku. Tādas mīlestības dēļ cilvēki veic neprātīgas darbības, gatavi ciest un ciešanas kļūst par tādu attiecību neatņemamu sastāvdaļu. Jūtu vētras, dramatisms, noslēpumainība – to visu ļoti labi var pārdot.

Pat psihologi, un es tai skaitā, biežāk raksta ne jau par normu, par to, kadām jābūt normālām divu pieaugušu cilvēku veselīgām attiecībām. Nobrieduši pāri ļoti reti meklē psihologa palīdzību. Savukārt nobrieduši tie kļūst terapijas procesā un savā darbā ar attiecībām.

Lai aizpildītu šo tukšumu priekšstatos par to, kadām jābūt pieaugušu cilveku attiecībām, es nolēmu uzrakstīt šo rakstu.

Pirmais, ko pamanu, kad skatos uz veselīgām attiecībām, ir abu partneru pašpietiekamība.

Tajās nav privātīpašumnieciskuma, bet ir uzticēšanās  Partneri viens otru ciena, viens otru apbrīno un neizmanto viens otru savu vajadzību apmierināšanai.

Gluži pretēji neirotiskajam: “Es nevaru bez tevis dzīvot!”, nobriedusi mīlestība saka: “Es izdzīvošu arī bez tevis, un pat varēšu būt laimīgs, taču es tevi mīlu un vēlos būt ar tevi kopā!”. Neviens nepieprasa: “Tev jābūt man blakus, lai man būtu labi!”. Un nenodod sevi, pakļaujoties partnera prasībām aiz bailēm tikt pamestam.

Cieņa pret partneri neļauj izturēties pret to augstprātīgi: “Es labāk zinu, kā tev būs labi!”, “Dari, kā es teicu!” Kad mēs cenšamies piespiest otru cilvēku darīt tā, kā mēs uzskatām par pareizu, viņš sāk aizstavēties un izvairīties no kontroles un spiediena, nereti pārejot uzbrukumā, un izsakot atbildes apvainojumus.

Savukārt cieņa pret partnera vajadzībām, robežām un cilvēciskajām īpašībām, stimulē mūs sadarboties, meklēt iespējas, kā realizēt stratēģiju “uzvarēja-uzvarēju”

Pieaugušu cilvēku attiecības ir līdzvērtīgo savienība, kur katrs uzņemas atbildību par savām jūtām, vārdiem un uzvedību.

Ja jūs uzskatāt, ka jūsu partneris ir atbildīgs par jūsu laimi, tad brīžos, kad nesaņemat to, ko vēlaties, jūs jūtaties aizvainots un dusmīgs. Taču otrs nevar būt atbildīgs par to, ka viņa priekšstati par laimi nesakrīt ar jūsējiem. Jūs abi kopā saskaņojat savas gaidas ar otra iespējām. Un varat parūpēties par sevi paši, ja partneris kādu iemeslu dēļ nevar apmierināt jūsu vajadzības.

Uzņemties atbildību nozīmē neapvainot otru par to, ka jūsu dzīve nav tāda, kādu vēlējāties. Ja jūs nevarat darīt to, kas jums ir svarīgi, vai to, kas jums patīk tāpēc, ka otrs to neatbalsta – tā ir jūsu, nevis otra cilvēka problēma. Ja otrs neuzņemas savu atbildības daļu, un to uzņematies jūs – tad atbildība par jūsu pārslogotību gulstas uz jums.

Tāpat arī veselīgas attiecības paredz to, ka tas, ko jūs jūtat attiecībās ir jūsu atbildība, bet tas, ko attiecībās jūt partneris – ir viņa atbildība. Neviens nevar otram piespiest kaut ko just, nevar vadīt viņu bez viņa piekrišanas. Ja jūsu partneris apvainojas par jusu rīcību, tā nav jūsu vaina, bet gan viņa izvēle tā reaģēt.

Atbildība ir arī iespēja izvēlēties to, kas der tieši jums, tā ir prasme pārvaldīt savu dzīvi un neatdot šīs pārvaldības tiesības otra rokās – lai tas būtu pat vistuvākais cilvēks.

Pieaugušu cilvēku attiecībās tiek atbalstīta otra cilvēka pašrealizācija. Viens palīdz otram realizēt iecerēto. Pirmkārt, tas ir atbalsts izaugsmē, kādu izvēlējies partneris. Palīdzība un rūpes pārī – tas nav veids, kā piespiest otru justies kaut ko parādā, vai viņa lojalitātes pirkšana. Tā nav mīlestība-darījums, kur katrs skaita, cik daudz laba izdarījis otra labā, lai pēc tam pieprasītu dividendes. Un tā nav glābšanas operācija, kur viens risina otra problēmas, un velk āra no krīzēm un nelaimēm, neļaujot otram izjust savu daļu atbildības par savu izvēli, un nedodot iespēju iemācīties pieņemt lēmumus un rīkoties.

Nobriedušai personībai spēja atdot ir paša spēju un pārpilnības demonstrācija. Tā saņem atdevi brīdī, kad redz to, ka viņa palīdzība un atbalsts ļauj otram kļūt stiprākam, un partnera rezultāti sniedz gandarījumu un apmierinājuma sajūtu.

Tādās attiecībās cilvēki viens uz otru skatās atvērtām acīm, redzot reālu cilvēku un nevis sastingušu tēlu. Tas ir iespējams tad, kad cilvēku patiesi interesē otrs cilvēks, lai cik arī gadus viņi kopā būtu nodzīvojuši. Kad viņi ir gatavi pieņemt viens otru tādu, kāds tas ir, ar visiem viņa trūkumiem un labajām īpašībām, nenosodot un necenšoties otru padarīt ērtāku sev.

Ļoti svarīga tādu attiecību īpatnība ir iespēja godīgi un patiesi sarunāties vienam ar otru.

Pāris kļūst ļoti stabils, ja partneri var būt tie, kas viņi ir, bez bailēm, ka viņu vārdi vai darbi varētu tikt noniecināti, kritizēti vai nepareizi iztulkoti. Tas ir nenovērtējami, ja blakus ir cilvēks, kuram var uzticēties un uz kuru vienmēr var paļauties, nebaidoties par nodevību. Tādās attiecībās abi cilvēki jūtas droši.

Protams, runājot par nobriedušām attiecībām, es nedomāju to, ka tām jābūt ideālām.

Tajās ir gan interešu un viedokļu konflikti, gan dažādas emocijas. Taču, lai ko arī partneri nedarītu, viņi atceras savus kopīgos mērķus – dzīvot kopā ilgi un laimīgi.

Atceras to, ka viņi abi atrodas vienā laivā un nevēlas to šūpot. Viņi uzņemas atbildību par to ieguldījumu, kuru tieši šobrīd iegulda kopējās attiecībās. Un šīs attiecības viņiem vienmēr ir svarīgākas par jebkuriem konfliktiem un nesaskaņām

Šajās attiecībās cilveki runā viens ar otru un cenšas dzirdēt otru un saprast otra viedokli. Pat tad, ja tam nepiekrīt. Neviens neuzskata, ka obligāti ir jāpiekrīt otra viedoklim un neprasa to arī no otra. Taču tas nenozīmē, ka nav iespējams kompromiss un nav iespējams vienoties, lai labi būtu visiem. Un tādās attiecībās vienmēr ir iespēja piekāpnies, nejūtoties aizvainotam vai upurim.

Veselīgas attiecības ir attiecības, kurās abiem ir labi. Labāk, kā atsevišķi dzīvojot. Otra cilvēka klātbūtne katru dara stiprāku un harmoniskāku. Tajā pat laikā, abu mijiedarbība ļauj cienīt otra cilvēka personiskās robežas un papildinot vienam otru, partneri paliek patstāvīgas, veselas personības

Tādas attiecības asociējas ar vārdiem – uzticība, drošība, atbildība, sapratne, atbalsts, attīstība, harmonija un interese.

Iespējams, par tādām attiecībām filma nebūtu interesanta, taču manā skatījumā, tādā ģimenē dzīvot ir tieši tas, kas vajadzīgs.

Avots: © psy-practice.com
Autors: Jekaterina Gončaruka
Tulkoja: Ginta FS

Vīrieša separācija no mātes

separācija vīrietis māte

Kāds lasītājs man uzdeva jautājumu: “Kā saprast, ka vīrietis ir vai nav separējies* no mātes?” Atbildēšu. Ja ir notikusi vīrieša separēšanās no mātes, viņš pārstāj savā sievietē redzēt māti. Viņš pret savu māti ir saprotošs, taču nepadodas viņas histērijām un mierīgi var savaldīt savas emocijas. Pats šajās attiecībās kļūst mierīgāks, spriedze zūd un viņa dzīve paša ģimenē kļūst kvalitatīvāka.

*Separācija – aiziešana, attālināšanās

Viņš pastāvīgi nemokās vainas apziņā un neizvairās no situācijām, kurās varētu to sajust, pirmkārt – attiecībās ar savu sievu. Viņš pilnībā var apstādināt savu sievieti brīžos, kad tā pārkāpj pieļaujamā robežas, un tas nozīmē, ka viņa robežas ir skaidri noteiktas.

Tātad šis vīrietis ir brīvs no līdzatkarības.

Taču, lai par tādu kļūtu, viņam ir jāiemācās apstādināt savu paša māti, kad tā cenšas ietekmēt viņa dzīvi, viņa ģimeni. Viņš nelaiž savu māti savā ģimenē ar viņas rekomendācijām par to, kā viņam un viņa sievai dzīvot. Viņš mierīgi un bez vainas apziņas saka savai mātei pieklājīgu “nē”, “stop”, un, ja viņa to nedzird, un turpina lauzties viņa dzīvē, viņš bez dvēseles sāpēm, vainas sajūtas un bailēm par to, ka mamma viņu pametīs, vai, nedod Dievs, nomirs, izies no kontakta ar viņu. Viņš nekaro ar savu māti, viņš uzstāda robežas attiecībās ar viņu. Viņš neapspriež ar viņu savu sievu vai mīļoto sievieti, neļauj viņai vērtēt viņa sievieti, viņš necenšas “sadraudzināt” savu māti un savu sievu, un var pat pilnībā viņas vienu no otras izolēt.

Viņš nerada labvēlīgu augsni tam, lai sieva varētu būt greizsirdīga uz viņa māti, jo tagad māte viņam ir otrajā vietā. Viņš palīdzēs savai mātei, ja tas patiešām būs vajadzīgs, taču neļaus ar sevi manipulēt un neaizstās savai mātei vīru. Viņš mierīgi varēs savai mammai pateikt, ka nav viņas vīrietis, bet ir dēls, tā, lai viņai nesajuktu šīs lomas. Un uz viņas manipulācijām atbildēs ar skaidru “nē”. Bez dusmām un naida vienkārši pateiks “nē”, es nevarēšu tev palīdzēt, mīļo mammīt. Viņš to neuzturēs, ja vien viņa nav invalīds.

Viņš var savai mātei dāvāt savu dēla mīlestību, pateicību – tieši tik, cik var, bet ne tāpēc, ka jūtas kaut ko parādā. Kā indikators šai separācijai no mātes, var kalpot vainas apziņas neesamība brīdī, kad tiek pateikts šis “nē”.un “stop”.

Pieaudzis dēls brīžam aizmirst par savu māti un tas ir normāli. To es jums rakstu kā pieauguša dēla māte. Bet, kad vētrā viņam būs vajadzīga klusa osta, viņš atcerēsies, ka ir mātes mājas. Jā, viņš var atcerēties par viņu tad, kad viņam ir labi un, piemēram, aizsūtīt naudas pārvedumu ar vārdiem: “Atceros un mīlu” Taču pieaugušam vīrietim mātes klātesamības laiks būtiski sarūk, salīdzinot ar bērnību.

Ja māte turpina manipulēt ar bailēm pazaudēt un vainas sajūtu, pārmetot dēlam to, ka viņš viņai nepievērš pietiekami daudz uzmanības, tad pieaugušais dēls, visticamāk, attālināsies nevis tuvināsies tādai mātei. Kā likums, māte, kura nevēlas sava dēla separāciju no viņas, sāk biežāk slimot, kad laiks atlaist savu dēlu brīvā peldējumā. Tad viņa to biedē ar savu nāvi un neapzināti manipulē ar baiļu an vainas sajūtām. Un dēls skrien pie viņas, pamesdams savu ģimeni, bērnus, sievu… Diemžēl, šis ir tas smagais gadījums, kad vīrietim ir maz iespēju kļūt pieaugušam. Īpaši mazas tās kļūst tad, ja mammai nav vīra. Tad viņa simboliski “apprecina” sevi ar savu dēlu, un dzimtas enerģija tiek bloķēta. Tāda vīrieša bērni nevar būt laimīgi un, protams, arī tāda vīrieša sieva par laimi var tikai sapņot.

Un, ja vēl māte ir paspējusi dēlam iedvest domu, ka “māte ir svētums”, tad var pielikt treknu punktu tāda vīrieša attīstībai. Patiesībā vislabāk, ja vīrieša separācija no mātes notiek pusaudža vecumā caur “pusaudža sacelšanos” Un, protams, ir lieliski, ja zēnam ir tēvs. Tā, kā sieviete nav spējīga izaudzināt vīrieti, jo viņa apriori nezin, kā to izdarīt…. un tāpēc neapzināti traumē savu bērnu un padara to histērisku vai jūtās atsaldētu.

Tādam vīrietim psihē sievietes tēls ir sadalījies divos atsevišķos tēlos: “Svētās Marijas tēls” (par kuru lūgties un ne par kādu seksu ar dievību te nevar runāt), un “prostitūtas tēls” (kura domāta seksam, bet to neciena un neizvēlas ģimenes veidošanai).

Neseparēts vīrietis, kā likums, ilgi nevar iztikt bez sievietes, Viņš ir tendēts uzreiz aizvietot zaudēto mīlu ar kaut ko citu… viņš tendēts “iet pa kreisi”, atrast mīļākās, vai arī būt seksuāli uzmācīgs attiecībās ar savu sievu. Tāds vīrietis ir polārs: viegli ietekmējams, vājš, viegli manipulējams un “sadalījies” pa asi “mīlestība-naids”
Viņu mētā pa dzīvi no viena pola uz otru, kā mazu kuģīti vētrā. Tā es to redzu. Skumji :((
Autors: Jūlija Latuņenko
Avots: © psy-practice.com
Tulkoja: Ginta FS

 

Par sievietes sūtību: pietiek nodarboties ar niekiem!

vediskā
Pie manis uz konsultāciju atnāk sieviete ap gadiem 30 – veiksmīga savā karjerā, bet nav precējusies un arī bērnu nav. Tikko kā izšķīrusies ar savu puisi, ar kuru kopā nodzīvojuši 3 gadus, plānojuši precēties. Kā plānojuši? Viņa apmeklējusi dažādus sieviešu treniņus, trenējusi savu “sievišķību”. Visu laiku gaidījusi, kad viņš uzņemsies atbildību par abu attiecībām, gaidījusi, kad viņš viņu bildinās, lai varētu plānot kopīgus bērnus. Tātad, plānojusi un domājusi viņa viena. Izpildījusi dažādus priekšrakstus: klusēt, neapbēdināt, smaidīt, priecāties, nodrošināt mājīgumu, vienmēr, jebkuros apstākļos izrādīt savu apmierinātību. Bet puisim vienkārši bija ērti dzīvot tā, kā viņš dzīvoja. Kāpēc kaut ko mainīt, ja viss jau tā ir labi?

 

Diemžēl tādu klientu man ir daudz. Domāju, citiem kolēģiem – psihologiem, arī. Apmuļķoto sieviešu skaits aug. Un skaidrs, ka lielākā bēda ir tā, ka ģimenes attiecības skolā nemāca. Partnerattiecības – arī. Vairums pieaugušu cilvēku savā dvēselē ir palikuši mazi bērni ar saviem bērnišķīgajiem priekšstatiem par to, kādai jābūt ģimenei. Un turklāt ar nulles zināšanām par to, kas jadara, lai laulība būtu laimīga.

 

vediska sieva1

Sievietes šajā ziņā ir elastīgākas. Tieši viņas meklē ceļus attiecību veidošanā, lasa specializēto literatūru, rakstus, apmeklē treniņus. Un ļoti bieži uzķeras uz plaši reklamētās “vēdiskās sievas” mācības āķa. Nestrīdos, Iespējams, tām meitenēm, kuras no bērnības ir sapņojušas stāvēt pie plīts un audzināt piecus jestrus bērneļus, šis modelis arī der. Iespējams, tas der arī tām, kuras augušas stingri reliģiozās ģimenēs. Tām, kuras jau no bērnības ir augušas līdzīgā vidē. Pārējās, kā minimums, sagaida vilšanās, aizvainojums un dusmas. Vai jūs varat iedomāties, kur paslēpsies iekšējā agresija un neapmierinātība, ja pastavīgi censtīsieties sev aizliegt izteikt vīram to, kas sakrājies uz sirds un kas nomoka? Rodas nepārliecinātība par sevi, nesaprašanās ģimenē, psihosomatiskās saslimšanas.

 

Šodien man facebook jaunumu slejā parādījās raksts par sievietes sūtību. Citāts:
“Nav vērts sievietei pārmēru nodarboties ar mācību un prakšu meklēšanu, pastāvīgi lasīt, lasīt, lasīt, strādāt ar sevi. labāk vienkārši nomierināties, pārstāt savas smadzenes piebāzt ar informāciju, un sākt darīt to, kam jūs patiesi esat domātas – radīt sev apkārt mīlestības auru, dāvāt mīlestību, rūpes, labestību, smaidu. Tas arī ir mūsu garīgais ceļš un tajā arī ir mūsu pašrealizācija un pašizaugsme.”

 

Kas ir cilvēks, kurš nelasa, neattīstās un nestrādā ar sevi?

 

Mani dārgie lasītāji. Slāvu mentalitātē atbildība par harmoniskām attiecībām ģimenē gulstas uz abiem partneriem. Ja sieviete atteiksies no sevis, pastāvīgi iedzenot savas dvēseles tumšākajos stūros savas jūtas, kalpojot savam vīram kā kungam, ticiet man, viņš nesāks uzņemties nekādu atbildību ne par viņu, ne par ģimeni. Kam viņam tas, kad “būda deg un zirgi mūk”? Pati  – pati!

 

Vīrietis uzņemas atbildību tad, kad to vēlas. Kad viņš ir tai gatavs. Kad viņš nebaidās būt blakus spēcīgai sievietei, atļaujot tai darīt to, ko viņa vēlas un uzskata par vajadzīgu. Kad viņš pats ir pietiekami spēcīgs, lai nodibinātu ģimeni un attīstītos visās savas dzīves sfērās. Viņu nevar piespiest kaut ko darīt, kamēr viņš pats to negrib.

 

Harmoniskas attiecības pārī balstās uz savstarpējās uzticēšanās un cieņas.

 

Lūk, četri laimīgas laulības pamatakmeņi:

 

1. Kopējs skats uz dzīvi, līdzīga pasaules uztvere. Savukārt pasaules uzskats būvējas, balstoties uz katra cilvēka personīgajām vērtībām. Necentieties pakārtot savas vērtības otra cilvēka vērtībām. Meklējiet cilvēku ar līdzīgu vērtību sistēmu – attieksmi pret ģimeni, bērnu audzināšanu, draudzību, darbu u.t.t.

 

2. Abu partneru pašpietiekamība. Garīgā, finansiālā, mentālā. No pašpietiekamības rodas cieņa pret partnera personību.

 

3. Seksuālās attiecības, līdzīgas vajadzības seksā – tā kvantitātē un kvalitātē. Vēlme pieskarties partnerim, apskauties, sadoties rokās, sajust otra cilvēka ķermeņa siltumu.

 

4. Prasme runāt vienam ar otru. nebaidīties runāt par savām problēmām un sajūtām. Prast otru uzklausīt ar patiesu interesi, nepārtraucot.

 

Nekādi sieviešu treniņi, kas paaugstina sievišķības līmeni, nepārtaisīs jūsu vīrieti par atbildīgāku, kā viņš ir un jūsu laulību laimīgāku un harmoniskāku.
Pārstājiet nodarboties ar niekiem. ieskatieties patiesībai acīs. esiet pašas! Mīliet sevi!

 

Autors: Ksenija Petrova
Avots: © psy-practice.com
Tulkoja: Ginta FS

Kas ir MĪLESTĪBA?

12274561_537514516406204_3930948401900813144_n

“Kas ir MĪLESTĪBA?” – šo jautājumu uzdevām bērniem no 4 līdz 8 gadiem. Un viņu atbildes izrādījās daudz dziļākas un gudrākas, kā varējām to iedomāties!

— Manai vecmāmiņai ir artrīts, un viņa vairs nevar noliekties un uzlakot sev kāju nagus. Tāpēc to dara mans vectētiņš, kaut arī viņam ir artrīts. Tā ir mīlestība!

— Kad kāds tevi mīl, viņš tevi vārdā sauc kaut kā īpaši. Un tu zini, ka viņš tavam vārdam neko sliktu nenodarīs.

— Mīlestība tevi atradīs pat tad, ja tu vēlēsies noslēpties. Es jau no piecu gadu vecuma no tās slēpjos, bet meitenes mani vienalga atrod.

— Mīlestība ir tas, kas liek tev smaidīt pat tad, kad esi noguris.

— Mīlestība – tas ir tad, kad mamma tētim gatavo kafiju, bet pirmo malciņu iedzer pati, lai pārliecinātos, ka kafija sanākusi garda.

— Mīlestība ir tad, kad cilvēki visu laiku skūpstās. Bet, ja viņi piekūst skūpstīties, tad vienalga grib būt kopā un vienkārši sarunājas.

— Mīlestība ir tas, ko var ievērot istabā Ziemassvētku laikā, ja pārstāj izpakot dāvanas un ieklausās.

— Ja jūs vēlaties iemācīties mīlēt, tad jums jāsāk draudzēties ar cilvēku, kuru jūs ienīstat. (Mūsu planētai ir vajadzīgi tādi cilvēki, kā šī meitenīte)

— Mīlestība – tas ir tad, kad tu saki zēnam, ka tev patīk viņa krekls un viņš to valkā katru dienu.

— Mīlestība – tas ir tad, kad vecenīte un vecītis turpina draudzēties, kaut arī viens par otru ļoti daudz ko zina.

— Kad es uzstājos uz skatuves, man bija bail. Es skatījos uz cilvēkiem zālē un ieraudzīju, kā tētis man smaida un māj ar roku. Viņš bija vienīgais, kurš tā darīja. Jo viņš mani mīl. Es vairs nebaidījos.

— Mīlestība – tas ir tad, kad mamma tētim atdod pašu garšīgāko vistas gabaliņu.

— Mīlestība – tas ir tad, kad mamma redz tēti nosvīdušu un netīru, un vienalga viņam saka, ka viņš ir skaistāks par Bredu Pitu.

— Es zinu, ka mana vecākā māsa mani mīl, jo viņa man atdod savas lietas, un tadēļ viņai nākas iet uz veikalu un pirkt sev jaunas.

— Kad tu kādu mīli, tu mirkšķini acis un no tavām skropstām birst zvaigznes.

— Mīlestība ir tad, kad kāds tev dara pāri un tu dusmojies, bet nekliedz uz viņu, jo zini, ka viņam tas būs nepatīkami.

— Ja jūs kadu nemīlat, nevajag teikt: “Es tevi mīlu”. Bet, ja mīlat, tad to vajag teikt ļoti bieži. Bet cilvēki to aizmirst.

— Mīlestība ir tad, kad tavs kucēns laiza tev seju pat tad, kad tu visu dienu viņu esi atstājis vienu mājās.

Avots: http://www.wiolife.ru
Tulkoja: Ginta FS