Izmaiņas ģimenes sistēmā

gimene

Kad cilvēks pieļauj izmaiņas sevī, automātiski mainās viss apkārt. Pasaule reaģē pa jaunam. Īpaši tuvāko loks. Un, protams, transformējas ģimenes sistēma.

Ir jāsaprot, ka ģimenes sistēma var mainīties dažādi. Iespējams, visiem kļūs vieglāk elpot un attiecības kļūs siltākas un stiprākas. Bet, iespējams, šīs izmaiņas būs sistēmas sabrukums.

Modernās psiholoģijas tendences ir populāras, jo tās paredz maģiskas tuvinieku izmaiņas, turklāt vienmēr uz labo pusi, ja vien pats cilvēks mainās.
Sanāk, ka tu ar sava iekšējā stāvokļa palīdzību manipulē ar citiem cilvēkiem. Tiek piedāvāts valkāt svārkus, skaitīt mantras, lūgties, palīdzēt vecām tantiņām, uzņemties atbildību. Un tas viss, protams, nostrādās. Taču nav teikts, ka tas nostrādās tā, kā tu plāno. Ir personīgi veiksmes stāsti, nav nekādu garantiju.

Jāsaprot, ka tavas izmaiņas ir tikai tavas izmaiņas. Iespējams, ka tavi tuvie tās nepasūtīja. Un, ja tas tā ir, tad viņi var nebūt gatavi spēlēt ar tevi pēc jaunajiem noteikumiem.

Bet vēl var izrādīties, ka tu pats nemaz neesi gatavs vairs spēlēties ar tādiem partneriem. Es uzskatu, ka pārmaiņas, kas pilnīgi noteikti uzlabos attiecības ar tuviniekiem – ir mīts. Attiecības var kļūt labākas, sliktākas, sarežģītākas, patīkamākas, saspringtākas, siltākas. Vai vienkarši pārstat eksistēt ierastajā veidā.

Taču jebkurā gadījumā tās kļūs skaidrākas. Bet skaidrība atbrīvo no ilūzijām, un ir labi, ja esi tam gatavs.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Novērtē to, kas tev ir

jurnieka sieva8

Čehovam ir stāsts par sievieti, kura nemīlēja savu vīru. Viņa ar to nestrīdējās, nerīkoja skandālus pat nepiekasījās viņam. Viņiem bija sava māja pie jūras, nauda, visa pārparēm, – ko gan tur strīdēties? Taču viņa vīru nemīlēja. Sapņoja par kaut ko citu. Nevis par kādu konkrētu citu vīrieti, bet vienkārši – par citu. To citu viņa gan spētu mīlēt. Pa īstam, no visas sirds. Bet dzīvot nācās ar šo, ar nemīlamo, kurā viss viņu kaitināja. Nekas nepatika. Pat tracināja.
Vīrs sākumā nesaprata, ka viņu nemīl. Un visu laiku centās kaut ko uzlabot, acīs skatījās, apskāva, aplidoja…. Un no tā kļuva vēl ļaunāk. Bet pēc tam viņš saprata. Momentā. Un vienkārši iesēdās laivā un aizbrauca jūrā – bija vētra. Bet viņš vienkarši iekāpa laivā un aizbrauca. Lai netraucētu. Jā un arī dzīvot viņam vairs nebija dēļ kā, – kāpēc gan dzīvot, ja tevi nemīl, tikai piecieš, bet dvēselē gaida, kad tu pazudīsi, izgaisīsi vai jūrā noslīksi?
Kad laiva no krasta vairs nebija redzama, un to skatam aizssedza trakojošie viļņi, sieva pēkšņi iesaucās: “Atgriezies!”, – un tikai tajā brīdī saprata, ka mīl! Ka viņš viņai ir vajadzīgs! Lai būtu blakus, dzīvs, silts, mīļš, mīlošs cilvēks, tādss labestīgs, uzticīgs, skaists… Ne fantāzija, ne ideāls, bet dzīvs cilvēks blakus.
Bet laiviņas vairs nebija, tā bija pazudusi. Kopā ar vīru. Un sieva sauca, sauca: “Atgriezies! Atgriezies! Es Tevi mīlu!”, – tikai vairs nebija neviena, kas to dzirdētu. Jūra bangoja, vētra trakoja. Viņa stāvēja krastā un sauca, kliedza….
Lūk, arī viss stāsts. Un tā dzīvē bieži vien notiek: tas, kuru nemīlēja, nenovērtēja, reiz aizpeld laiviņā. Un tu vari kliegt, cik spēka un lūgties, lai atgriežas. Diez kāpēc tikai tad, kad cilvēki zaudē, viņi saprot, cik ļoti mīlēja. Un labi, ja laiviņa atgriežas. Ja vēl ir iespēja to sasaukt un atgriezt.
Mēs dažkārt paši nesaprotam, cik stipri kādu mīlam. Neapzināmies to, kamēr nepazaudējam. Varbūt labāk vispirms tikt skaidrībā ar sevi, un tikai pēc tam dzīt projām, ignorēt vai tiranizēt? Lai tad negulētu, neēstu, neelpotu, tikai čukstētu: “Nāc atpakaļ. Atgriezies!”. Vismaz vēl kadu brīdi pabūsim kopā!

Labi, ja to dzird un atgriežas. Taču tā ne vienmēr notiek.

No Annas Kirjanovas grāmatām
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ieguldīt attiecībās nozīmē…

mamma_meita6

– Izpildīt savus solījumus.
– Atcerēties savu draugu un radu svarīgos datumus – apsveikt viņus.
– Pēc iespējas ātrāk atvainoties, ja esi aizvainojis un pieļāvis kādu netaisnību, pat tad, ja dažkārt nejūties vainīgs.
– Sekot savai runai, mīmikai, žestiem, no sirds smaidīt, būt labestīgam un labvēlīgam.
– Nekādā gadījumā nepaust savas pretenzijas, gluži otrādi, vairāk pateikties.
– Prast uzmanīgi uzklausīt. Spēt sadzirdēt otru cilvēku. Ir jāprot arī dzirdēt citu viedokli par sevi un būt atvērtam, lai saprastu un “sadzirdētu” šo viedokli.
– Dāvināt un pieņem dāvanas. Neiet ciemos tukšām rokām.
– Visādā ziņā būt uzticīgam saviem mīļajiem.
– Un viens no svarīgākajiem noteikumiem – nekad ne par vienu nerunāt sliktu aiz muguras. Precīzāk, mums jāaizsargā otra cilvēka reputācija brīdī, kad viņa nav klāt, vai arī jāklusē. Šādi mums ir jāuzvedas attiecībā pret jebkuru cilvēku un jo īpaši ar tiem, ar kuriem mums ir tuvas attiecības. Turklāt mēs graujam tā cilvēka uzticību, ar kuru mēs par to runājam. Lielākā daļa attiecību tika iznīcinātas tieši šī pēdējā punkta dēļ …
Rami Blekts
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Trīs vīrieša atbildības līmeņi

Shelby McQuilkin

Pastāv vīrišķā un sievišķā ķermeņa daba.

Vīrieša ķermenis ir atbildības ķermenis, tāpēc vīrietim savā dzīvē par kādu ir jāuzņemas atbildība. Ja viņš neuzņemas atbildību par kādu, viņš nekad nebūs laimīgs. Vīrieša ķermeņa daba – atbildība, vadība, dot patvērumu, aizsardzību, vest sev līdzi. Tā ir vīrišķā enerģija.

Tā izpaužas trijos līmeņos.
Pirmais līmenis – materiālā ģimenes aizsardzība.
Otrais līmenis – emocionālā atbildība.
Kas tas ir?
Vīrieša un sievietes prāts funkcionē atšķirīgi. Sievietes prāts ir ļoti ieslēgts un savienots ar ārējām emocijām. Tāpēc sievietes ir tik viegli iespaidojamas. Nepastāvīgas. Jūtas visu laiku mainās. “To ieraudzīju un gribu, šo ieraudzīju – gribu, bet tagad neko negribu”. Prāts ir ļoti saistīts ar jūtām. Tāpēc sievietei ir ļoti sarežģīti būt vienai. Un tam viņai ir vajadzīgs vīrietis. Tāpēc ļoti bieži, kad sieviete viņam kaut ko emocionāli stāsta, par to, kas noticis dienas laikā, viņš viņu nesaprot: “Bet kāda ir jēga tam, ko tu stāsti?” Vīrieša daba. Vīrieša – vairāk saprašana, sievietes – iespaidi. Vīrietis var aizsargāt sievietes prātu….
Ir viens veiksmīgas ģimenes dzīves noslēpums. Ņemsim ideālu situāciju: vīrietis visu dienu strādā, bet sieviete nestrādā. Vai arī strādā. Tas nav būtiski. Viņa vienalga dienas gaitā uzkrās emocijas un iespaidus… Tāpēc tad, kad vīrietis atnāk no darba mājās, pirmais, ko sieviete dara, metas pie viņa un stāsta. Tā ir tīri intuitīva reakcija – atbrīvoties. Tāpēc vīrietim vienkārši ir jāpacieš, jo, ja viņš nepacietīs tās 20 minūtes, viņš cietīs visu mūžu. Sieviete vienkārši izstāstīs un pēc tam kļūs mierīga, līdzsvarota un uzmanīgi un maigi izturēsies pret vīrieti. Tā ir vīrieša atbildība par sievietes prātu.
Un trešais līmenis – garīgā atbildība.
Autors: Oļegs Gadeckis no lekcijas “”Likteņa likumi” – “Vīrieša un sievietes attiecību kultūra”
Ilustrācija: Shelby McQuilkin
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Arī attiecības ģimenē ir jākopj!

virietis sieviete6

Kāpēc mēs savās mājās nespējam saglabāt cieņpilnu atmosfēru?

Varbūt mēs vienkārši neprotam uzturēt savas attiecības kārtībā?
Domās atgriezīsimies savā bērnībā.

Es esmu pārliecināta, ka daudzus no mums mācīja, kā jāuzvedas sabiedrībā, kā uzkopt māju un rāja par nepaklausību. Bet vai daudzi vecāki saviem bērniem mācīja, kā jāveido attiecības laulībā? Kā laipni sarunāties, lai viens otru neaizskartu, kā paust mīlestību, maigumu, cieņu, delikātumu? Vai daudziem no mums tā bija daļa audzināšanas?

Vairums sieviešu piekritīs, ka no viņām prasīja būt labām skolniecēm, labticīgām izpildītājām, paklausīgām meitenēm, bet kā kļūt par labu sievu, kā pasargāt savu laulību no plaisām un nesaprašanās, kā nekaitēt pašām sev – to mācīja ļoti reti.

Kad jautājums skar attiecības ģimenē, mēs visi esam tie, kas šīs lietas apguvuši pašmācības ceļā.

Taktisku un cieņpilnu attieksmi ģimenē vīram pret sievu un sievai pret vīru nemāca ne ģimenē, ne skolā.

Mums māca risināt sarežģītus uzdevumus, lasīt biezas grāmatas literatūrā, nodarboties ar rokdarbiem un sasniegt panākumus sportā. Un atšķirībā no zinatniskajām macībām, attiecību tēmai netiek veltīts ne laiks ne uzmanība.

Ēdiens, apģērbs, mājas – ir cilvēka pamatvajadzības. Un loģiski būtu pieņemt, ka atmosfēra mājās arī ir daļa mūsu dzīves, mūsu nepieciešamība pasaulē, miers, komforts un harmonija.

Tomēr vairumam cilvēku darbs pie attiecībām, kas padara māju siltu un mīļu, nešķiet pievilcīgs un nepieciešams, jo nepareizā priekšstata dēļ, ka sarunvalodas prasmes, vienam otra autoritātes uzturēšana, cieņpilna komunikācija nāk tikai ar pieredzi, un tāpēc tai nav nepieciešama īpaša apmācība.

Vai tiešām cilvēki, kuri laulībā nodzīvojuši daudzus gadus, ar attiecībām tiek galā labāk, kā citi?

Diemžēl atbilde ir noliedzoša. Laimīgu attiecību skaits ir ļoti mazs. Daudzas sievietes, kuras nodzīvojušas 30 gadus laulībā, un kurām vajadzētu būt profesionālēm šajā jomā, tomēr nespēj izdarīt tā, lai attiecības ģimenē būtu uzticēšanās, harmonijas un mīlestības pilnas.
Vai var teikt, ka viņas ar attiecībām tiek galā labāk kā astoņpadsmitgadīgās? Dažkārt sanāk gluži otrādi. Vairums pieaugušo sieviešu tik daudzus gadus savās attiecībās ir pielietojušas sabiedrībā vispārpieņemtās pieejas, kas nestrādā, ka viņu attiecības ir piepildītas nevajadzīgiem vārdiem, darbībām, aizvainojumiem un pārmetumiem, nevajadzīgiem strīdiem un pretrunām. Viņas cenšas kontrolēt šo haosu ar līdztiesības, brālības, matriarhāta un diktatūras paņēmieniem. Un kā gan var cerēt, ka šie paņēmieni palīdzēs attiecībām kļūt mīļām un sirsnīgām?

Ja arī tev nav šo prasmju, nekrīti izmisumā! Ir tik daudz gan jaunas gan jau nobriedušas ģimenes, kuras spējušas tikt pāri stereotipiem un sākt būvēt uzticības un cieņpilnas attiecības, kurās valda mīlestība, cieņa un harmonija.

Ir svarīgi vispirms šīs attiecības sakārtot un pēc tam uzturēt tajās kārtību un tīrību, tāpat, kā to darām, uzkopjot māju. Arī tad, ja esat pieļāvuši daudz kļūdu un līdz šim nav sanācis saglabāt mieru mājās, nebēdā, mēs esam līdzīgi!  Sešus savas laulības gadus es kļūdījos un pieļāvu daudzas nepieļaujamas darbības, ar savām rokām ieraku zemē mīlestību, paslēpu mīlestību zem savām ambīcijām, bakstīju, dūru un griezu ar asiem vārdiem, aizstāvot savu “taisnību” (kā gan es tajā atpazīstu sevi GFS). Bet tagad jau trīs gadus es veicu šo kļūdu labojumu, cenšos attīrīt savu māju no tā haosa, kur pati radīju ar savu nezināšanu, neprasmi, lepno prātu, emancipācijas idejām.

Ja tu esi uz šī ceļa un gatava strādāt pie tā, lai radītu uzticēšanās un cieņpilnas, mīlestības piepildītas attiecības un meklē metodes mierīgam šo jautājumu risinājumam, tad mums ir pa ceļam.

Autors: Jūlija Pavlova
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Foto: pixabay

P.S. Fantastisks un ļoti vērtīgs nodarbību cikls mums – latvietēm partnerattiecību sakartošanai, ir Ineses Prisjolkovas “Viņš+Viņa” semināru cikls. Jau 30. oktobrī būs nākamā nodarbība. Pieteikties vari ŠEIT

Domā par savu dēlu tikai labu

mamma un dēls

– Domā par savu dēlu tikai labu. Vienmēr! Lai kas arī notiktu, saproti?! – katru dienu man saka Mīļotais. Viņš ir mans skolotājs.
… Mēs sēžam virtuvē pie galda. Es priecīgi gatavoju saviem puišiem garšīgas pusdienas un klāju galdu. Saša palūdza, vai var uz piecām minūtēm aiziet pie vectētiņa un apsolīja, ka uz pusdienām paspēs atgriezties. Galds bija jau uzklāts un gatavs kopīgai maltītei. Es nervozēju, tad liekot šķīvjus uz galda, tad sakārtojot salvetes un galda piederumus, kad pēkšņi pa logu ieraudzīju, ka dēls atgriežas no otras puses, nevis tās, kur dzīvo vectētiņš. Un, vēl…. Vēl viņš kaut ko slēpj aiz muguras.
– Mitja, Saša kaut ko ir sev nopircis un slēpj aiz muguras. Droši vien “Fantu”. Viņš taču zin, cik daudz tajā cukura un vienalga, – es piepūtos un demonstratīvi apsēdos uz krēsla, sakrustojusi rokas un atceroties vēl nesen notikušo incidentu ar šo dzērienu.
– Domā par savu dēlu tikai labu. Vienmēr! Lai kas arī notiktu, saproti?!, – Vīrs cieši ieskatījās man acīs.
– Jā…. labi… es saprotu…, – nevaru pretoties sava vīra vārdu spēkam. Viņš ir pārliecinošs. Šis viņa spēks ir jūtams pa gabalu. Es aizvēru acis un, neskatoties uz iekšējo cīņu, vienkārši teicu “Es mīlu tevi, Dēls! Svētīju!”
Iskanējas durvju zvans. Es pati nolēmu atvērt durvis un domās nosolījos sev nedusmoties un nerāt dēlu par kaitīgo dzērienu. Pagriezu atslēgu un ieraudzīju dēla priekā starojošo seju.
– Mammu! Tas Tev!

Un viņš pastiepa man baltu kā sniegs rožu pušķi.

Skudriņas par muguru… Vainas sajūta par to, ka es padomāju par savu dēlui sliktu… Dievs! Viņš vienkārši bija aizgājis pēc ziediem savai mammai.
– Manu mīļo dēliņ! Paldies Tev, Mīļais! – es viņu cieši piespiedu sev klāt un noskūpstīju viņa maigo vaigu. Asara lēni nopilēja uz viņa pleca, viņš maigi noslaucīja manu seju…
– Viņš pats nolēma tās nopirkt, – man ausī čuksteja Vīrs, – par savu paša sakrāto naudu, saproti….

Es sapratu… Un esmu laimīga.

Domājiet par saviem bērniem tikai labo. Vienmēr! Lai kas arī notiktu!
Mīlestībā, Natālija Kovaļova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Gudrā sieva

57090138_1303135649824180_7554645803474616320_n

– Kā jūs dzīvosiet? Par ko? Viņš neko nepelna, viņš visu mūžu nosēdēs tajā savā darbā. Un nesīs tev mājās kapeikas!!!!

– Mamma, es esmu piekususi. Es viņu mīlu. Un tas ir galvenais.
– Mīlestība galvenā ir tikai sākumā. Pēc tam, mīļo meitiņ, sāksies sadzīve. Un tā tevi, ai, kā izmacīs! Tu izleksi no viņa gultas, aiziesi līdz ledusskapim, bet tur tikai makaroni. Un viss! Un kur uzpucēties?! Kurpes, kleita, kažociņš!? Negribās?
Parādīt visu, kā tas būs…
– Nē, es gribu būt ar viņu kopā.

– Jā, tas nu ir skaidrs! Ko tev tagad var iestāstīt!
– Neiestāsti! Es precos!
– Jā, bet kāzas!? Par ko?! Tam taču miljons vajadzīgs! Tas jums ir?
– Tam vajadzēs mazāk par tūkstoti, valsts nodevai. Un samaksāt par metro.
– Dari, kā gribi. Tikai pēc tam neskrien pie manis raudāt uz pleca.
– Labi, kā teiksi.
Pagāja gadi. Meita apprecējās ar “nabaga lupatlasi” – menedžeri. Viņiem piedzima meitiņa. Gadījās arī strīdi. Taču viņi vienmēr salīga mieru. Abi strādāja. Naudu nesa ģimenē. Par izbrīnu mammai, viņiem visam pietika. Pēc tam znots izmācījās kursos un nomainīja darbu. Sāka pelnīt vairāk. Daudz vairāk. Taču viņu ģimenē nauda netika uzskatīta par galveno. Un meita vienmēr bija labi ģērbusies, moderni un gaumīgi. Un bija pat kažoks. Māte brīnījās: kā?

Jā, arī mamma netika aizmirsta. Meita bieži nāca ciemos, nesa gardumus, atveda mazmeitiņu. Un mīlēja savu mammu.

– Klausies. Es tomēr gribu zināt: kā jums tas izdevās? Es ar tavu nekur nederīgo tēvu kopā nesāku dzīvot uzreiz, kā tikko sapratu, ka jēgas no viņa nekādas nebūs. Bet tavs nekur nederīgais vīrs sāka pelnīt naudu. Skaties tik! Vēl jums vajadzētu remontu uztaisīt! Pavilksiet?!
– Nezinu. Mums pagaidām arī bez remonta ir labi. Mans tētis nekad nav bijis nekur nederīgs. Un mans vīrs tāds nav bijis. Vienkārši tēvs bija nemīlēts vīrs. Bet manējais – mīlēts.

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis