Necenties sevi piespiest dziedināties!

Necenties sevi piespiest dziedināties!
Dziedināšanās vienmēr notiek bez piespiešanas.
Kad apstākļi tai ir piemēroti.
Kad ir pietiekami daudz mīlestības, uzmanības, klātbūtnes, nesteidzības, uzticēšanās.
Kad tu necenties izdziedināties.
Kad tu necenties atmosties.
Kad tu vispār ne “centies”.
Kad tu plaši atver apskāvienus un sveic esošo mirkli.
Nokrīti pie zemes.
Sajūti dusmas, skumjas, vientulību.
Izdzīvo savu neveiksmi. Visu sava kritiena dziļumu.
Runā savu tīro patiesību, kādu sarūgtinot, kādu padarot tuvāku.

Mīļais, necenties sevi piespiest.

Tev jāatlaiž rezultāts, dienas kārtība, mērķis.
Un ar mīlestibu jāpiepilda sava “neaizdzīstošā” pieredze.

Piesātini savas sāpes, skumjas, grūtsirdību ar sirsnīgu apzinātību.
Baudi šo mirkli.

Tev jārada apstākļi dziedināšanai,
taču tu to nevari izdarīt.

Tavs ego sadumposies.
Tava sirds priecāsies.
Tevi izdziedinās seni, noslēpumaini un vārdos neizsakāmi spēki.
Tev tikai jāpaiet malā no piespiešanas ceļa.

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ceļš bez cerības

Laime ir tad, kad nav nepieciešamības būt laimīgam.
Miers nav galapunkts, tas ir tad, kad nav miera meklētāja.
Mīlestība ir cerības uz labāku nākotni nāve, un pilnīga šodienas pieņemšana tās saldajā un maigajā nestabilitātē.

Tas ir ceļš bez cerības: vairs nav laimes meklēšanas laikā, toties ir gatavība saņemt svētību un pateicību pašās negaidītākajās vietās.
Dzīvot bez cerības ir brīnumskaisti. Tā ir dzīve ar plaši atvērtam acīm, esot ar visām saknēm dziļi klātesamībā.
Tā ir dzīve ar sirdi, kas atvērta šodienas dāvanām un apgaismota ar savas apzinātības gaismu.

Cerības nāve ir jaunas radošās enerģijas piedzimšana. Vajag vien atraut acis no mērķa un godbijīgi noliekt galvu šī mirkļa priekšā un saņemt savās rokās šo dzīvo dienu – pašu mums tuvāko, pašu lielāko un īstāko dāvanu.

Džeffs Fosters
Foto: Anastasija Pavlova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad tu atmosties

Kad tu atmosties, tu vairs nevari uzgriezt muguru Patiesībai.
Tu vairs nevari sevi mierināt
ar vecām pasakām par labo un ļauno,
(nomierināt sevi ar pozitīvās domāšanas palīdzību).
Apzinātības Gaisma 
vairs nevar tikt izslēgta.

Tu vairs nevari no sevis paslēpties. Nav kur paslēpties.
Tu dzīvo autentisku dzīvi.
Un tu jūties daudz DZĪVĀKA
kā jebkad agrāk.

Tava  caurlaidības spēja ir bezgalīga… Viss plūst caur tevi: 
sākot no visdziļākā izmisuma līdz pat pašam pacilājošākajam priekam.

Taču atšķirība ir tā, ka tagad tu vairs neesi kara stāvoklī ar to visu.
Tu ļauj visām sajūtām un straumēm plūst caur tevi un līt pāri malām.
Tu nenosodi un necenties
atbrīvoties no šīm sajūtām.
Tu esi to māte, to svētnīca.

Tu vairs nevienu nevaino.
Tev vairs nav fiksētas identitātes.
Raugoties no Zemes prāta viedokļa
tu vairs nezini, kas tu esi.

Un, neskatoties uz to,
tu to zini daudz dziļāk kā jebkad agrāk.

Tu esi DZĪVA.

Tu esi Pati Dzīve, kas nav nošķirama no zvaigznēm,
galaktikām, mēness, ziediem un kokiem…
Dažkārt šī brīvība liek galvai noreibt.
Kā no jauna piedzimstot
ik mirkli…
Kā miršana ik minūti,
ik dienu vecajām ilūzijām un cerībām…

Tu redzi: realitātei, kas bezgalīgi plūst, nav cēloņu.
Tu dzīvo pilnīgā drošības neesamības punktā:
un nav aiz kā aizķerties.
Neviena koncepcija neatnesīs komfortu nogurušajam prātam.
Un tomēr dziļi mugurkaulā tu jūti pašu varenāko visas pasaules drošības veidu.
Tu jūti pašas Esības drošību. Tu zini, ka vienmēr vari
uzticēties savai pieredzei, pat tad, ja
tā ir pilna sāpju un līdzinās ellei…

Tu sev nenosauksi par “apgaismoto”…
tu nedomāsi, ka tu
ar kaut ko esi labāka par citiem,
tu vairs pati sev nemelosi
par to, ka ir atbildes.
Tu vairs par sevi vispār skaļi nerunāsi, tāpēc, ka
pati esi vislielākā ilūzija…
Tas tagad ir tik viegli,
viegli būt šeit un tagad.

Taču tas arī ir diezgan sarežģīti, jo tava vecā realitate ir sabirzusi miljons sīkos putekļos,
bet vecā sardze ir aizgājusi.
Un tu esi trauks visiem Pasaules priekiem un bedām, un tu vairs nevari sevi mānīt, ka
tu visu to kontrolē.

Tas nav tik vienkārši – būt atvērtai Dzīvei. Tas nav tik vienkārši – ieraudzīt visas Pasaules sāpi. Tas nav tik vienkārši – dažkārt just to, ka esi sveša uz šīs Zemes, kad tu sevi zini kā Mīlestību un Gaismu
skaidrāk kā jebkad agrāk. 

Tas nemaz nav tik vienkārši – redzēt cilvēkus,
aizmirsušus tik daudz ko sev apkārt.

Tas nemaz nav tik vienkārši – vairāk neiederēties
sistēmās, kuras sola
tik daudz laimes un dara tik maz šīs laimes labā.

Un tomēr, tā ir cena, kuru tu maksā par absolūto brīvību.

Tu nevari būt pilnībā atmodusies, pilnībā nenomirstot vakardienas sapņiem.
Neviens nevar dzīvot Dzīvs, nepametot pazīstamā teritoriju, neizejot no šīszemes Spēles lomām.

Es paklanos to cilvēku vīrišķības priekšā,
kuri iet šo biedējošo
un aizraujošo ceļu.

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dziļa atpūta

Vārda “depresīvs-nomākts” (depressed) patiesībā ir “dziļa atpūta” DEEP REST.

Mēs varam uztvert depresiju kā psihisku saslimšanu, taču dziļākajā līmenī tā ir absolūti un ļoti nesaprotama dziļa miera sajūta, kad mēs pilnībā esam izsīkuši no sava melīgā “es” smaguma un stāsta par to, kas esam un ko mums izstāstījis mūsu prāts.

Depresija ir neapzināta intereses zaudēšana par otršķirīgu dzīvi. Tā ir tiekšanās “nomirt” melīgajam un atbrīvoties no nogurdinošās individualitātes drāmas. Depresija ir aicinājums uz garīgo transformāciju. Tā ir jāsadzird un jāsaprot nevis jāārstē ar analīzēm un zālēm.

Par depresiju nav ko kaunēties. Tas ir vissenākais uzaicinājums atpūsties.

© Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu esi bagāts!

Pārpilnība nav nauda tavā bankas kontā, ne arī plauktos gulošas trofejas, ne regālijas aiz tava vārda, ne tavu sasniegto mērķu saraksts, ne to cilvēku skaits, kuri tevi apbrīno, ne arī tavs ideālais ķermenis.

Pārpilnība ir tava saikne ar katru ieelpu-izelpu, tavs jutīgums pret visu ķermeņa sajūtu un emociju mirguļošanu. Tā ir sajūsma, ar kādu tu baudi esošo mirkli, prieks, ar kādu tu sagaidi katru jaunu dienu.

Pārpilnība ir sevis kā klātesamības zināšana, kas rada un liek kustēties pasaulēm. Tā ir tava atvērtā sirds un tas, cik dziļi Mīlestība tevi skar katru dienu. Tā ir tava gatavība pieņemt sevī visu, kas jāpieņem. Tas ir katra rīta svaigums, kas brīvs no pagātnes atmiņām vai melīgām gaidām.

Pārpilnība ir spēja sajust pēcpusdienas vējiņu uz sava vaiga un saules siltumu sejā.

Tā ir tava tikšanās ar otru cilvēku godīguma un ievainojamības telpā, pirms visiem individuālajiem dzīves stāstiem. Tā ir tava sakņu sajūta šeit un tagad, zināšana par to, ka tu vienmēr esi Mājās, neatkarīgi no tā, kas notiek un tā, ko tu iegūsti vai zaudē.

Pārpilnība ir pieskaršanās dzīvei mirklī, kad tā tiek radīta, bez atskatīšanās pagātnē. Tā ir vēdera muskuļu kustība elpojot un pateicība par katru ieelpu un izelpu.

Pārpilnībā nozīmē ar svētām trīsām paklanīties un smieties par stāstiem, kurus stāsta, arvien dziļāk iegrimstot mierā. Ta ir vienkāršība. Tā ir labestība. Pārpilnība esi tu pirms katra saullēkta, svaigs, atvērts, gatavs…. un atmodies.

Draugs, tu esi bagāts! Cik tu esi bagāts!

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mana meditācija

Dažkārt cilvēki man jautā: “Džef, tu meditē?”

Atbilde – nē, nemeditēju.

Nu, labi, meditēju, atkarībā no tā, ko jūs ar to domājat.

Man nav oficiālas meditācijas prakses. Nav grafika. Nav metodes.

Nav vīraka. Uz mana galda nav guru fotogrāfijas.

Es nekad sev nesaku: “Tagad es meditēju”.

Un tomēr dienas garumā es redzu sevi iegrimušu meditācijā. Šajā brīdī.

Kas tā par meditāciju?

Tīra pārņemtība ar esošo brīdi,

tieši tādu, kāds tas ir.

Atļauja būt visam.

Caurausta ar ziņkāri par savu patreizējo pieredzi.

Neko tam nepieliekot.

Neko neatņemot.

Bez mērķa. Bez meklējumiem. Bez dienas kārtības.

Bez cenšanās sasniegt kādu īpašu stāvokli.

Bez alkām kaut ko īpašu piedzīvot.

Tas ir tīrs brīnums.

Neierasta esošā kārtība.

Izdzīvojamā dzīve.

Galu galā tā nav mana darīšana.

Galu galā es esmu tas, kas es patiesībā esmu.
Ar plaši atvērtu bērnišķīgu apzinātību. Kas maigi ieskauj katru skaņu, smaržu, sajūtu, skatienu. Uzmanīgi ienākoša “pasaulē” un pasauli apskaujoša kā gādīga māte apskauj savu mazo bērnu.

Šajā gadījumā es esmu savas pasaules māte.

Es esmu tā telpa, kurā glabājas ikdiena.

Es esmu klusēšana, kura ir visu lietu pamatā.

Es esmu prieka un lielo skumju Potenciāls.

Man nav nepieciešamības meklēt vēl “dzīvāku”, vēl “pilnīgāku”, vēl “garīgāku” pieredzi, jo šis parastais mirklis ir tik dziļi svēts. Tik brīnišķīgs. Pārpildīts labestības. Vienmēr pilnīgs.

Lūk, ieplaisājis autobusa pieturas stikls.

Lūk, nepazīstama garāmgājēja skatiens, vienlaikus slēpjošs un atklājošs sāpes un skumjas.

Lūk, mans ziemas spelgonī nosalušais vaigs, kad eju satikt labu draugu.

Es meditēju.
Meditācija ir iekļuvusi manī līdz pat kaulam.

Tagad es esmu meditācija.

Tagad es esmu tas neaptveramais, kas sevī ietver visu pasauli.

Džeffs Fosters
​​​​​​​Foto: Marija Orlova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tavs dziedinošais nogurums

nogurums

Tavam nogurumam ir vērtība! Nesteidzies to labot vai atstumt. Nogurumā ir daudz svarīgas informācijas, pat terapijas.
Mans mīļais draugs, tu esi veicis ļoti ilgu ceļu no zvaigznēm. Noliec galvu sava noguruma priekšā un vairs necīnies ar to.

Nav nekā, par ko būtu jākaunas tajā, ka tu šobrīd nespēj iet uz priekšu. Pat vīrišķīgiem cilvēkiem ir vajadzīga atpūta. Tam lielajam piedzīvojumam, kas tevi sagaida. Un tev būs vajadzīgi visi tavi resursi.
Apsēdies pie Klātesamības ugunskura. Lai ķermenis atslābst un iegrimsti klusumā. Aizmirsti par rītdienu, par ceļojumu un ieslīgsti šajā vakara siltumā.
Miers sirdī veicina katru lielu piedzīvojumu. Mīļais draugs, tavs nogurums ir brīnišķīgs un tajā ir tik daudz dziedinoša spēka…. tikai sadzirdi to.

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestības Piedzīvojumi

Artem Chebokha

Dažkārt ir vajadzīga drosme, lai pārtrauktu attiecības. Dažkārt ir vajadzīga vīrišķība, lai paliktu tajās. Dažkārt ir vajadzīga vīrišķība lai neko nedarītu, šodien. Dažkārt ir vajadzīga drosme, lai atzītu, cik ļoti tu ciet.

Mēs alkstam mīlestības tikpat ļoti, cik baidāmies no tās.

Mēs alkstam, lai mūs ievērotu tikpat ļoti, kā baidāmies no tā, ka mūs ievēros.

Mēs alkstam dziļu klātbūtnes pieskārienu, maigu acu skatu, kas skatās uz mums ar sapratni un līdzjūtību, tikpat ļoti, cik vēlamies izrauties no šiem pašiem apskāvieniem. Tas ir pārāk intīmi. Pārāk riskanti. Pārāk atklāti.

Nav kur paslēpties. Būt ieraudzītam – nozīmē būt mīlētam. Būt ieraudzītam – nozīmē nomirt. Mīlestība ir bīstama. Katrā ziņā tā mums mācīja.

Mūsos noris cīņa. Nemīlamais alkst paslēpties un tas pats personāžs alkst asas izjūtas un risku dzīvē.
Tas ir kā saraušanās un vienlaikus izplešanās. Tas ir kā elpot, ieelpa-izelpa.

Neapzināti mūs pievelk vai atgrūž tie, kuri ar mums komunicē, runā ar mums, izturās tāpat, ka izturējās mūsu vecāki. Mūs velk pie tiem, kuri spēj mūs izdziedināt, bet dažkārt velk pie tiem, kuri izturas pret mums daudz sliktāk. Mēs domājam, ka iemīlamies cilvekā, bet dažkārt iemīlamies savā paša “otra” tēlā, kuram ar to vispār nav nekā kopīga.

Mēs saņemam mīlestību un zaudējam savus priekšstatus par mīlestību. Mēs ceļamies un krītam. Mūsu sirdis uzlido un mūsu sirdis sašķīst miljons gabaliņos. Mēs tiecamies pēc drošības un atklājam tās neesamību un tajā mēs atrodam savu drošību. Mēs tiecamies pēc brīvības un atrodam savu paša cietuma programmu, zaudējam cerību un pēc tam atkal to atrodam.

Dažkārt ir vajadzīga drosme, lai pārtrauktu attiecības. Dažkārt ir vajadzīga vīrišķība, lai paliktu tajās. Dažkārt ir vajadzīga vīrišķība lai neko nedarītu, šodien. Dažkārt ir vajadzīga drosme, lai atzītu, cik ļoti tu ciet.

Dažkārt ir vajadzīga vīrišķība, lai atzītu to, cik ļoti tu esi laimīgs.

Dažkārt tu sper soli, nezinot, kāpēc un viss kļūst skaidrs tikai skatoties atpakaļ.

Tu vienalga nevari kļūdīties.

Mēs zaudējam sevi un iegūstam no jauna. Mēs atdodam vairāk, kā varam paņemt, izmocot sevi “mīlestības” vārdā. Vai arī skrienam tik ātri, cik vien varam, izmocot sevi bēgot no “mīlestības”.

“Vai mani kāds ievēros. Sadzirdēs. Atbalstīs mani. Dos iespēju atelpoties…”

Un te sākas mīlestības drāma. Lugas gaitā mēs arvien vairāk sevi iepazīstam. Mēs sākam redzēt savus neapzinātos paternus. Tie visi uzpeld apzinātības gaismā.

Mēs apzināmies savas pārliecības. Mūsu bērnības dienu fantāzijas sāk brukt. Mēs pēkšņi sajūtam sāpes, kuras nekad neesam vēlējušies just. Mēs jūtam skumjas. Naidu. Atsvešinātību, pamestību. Mēs velamies atgriezties pie vecajiem ieradumiem un senā komforta, bet kaut kādu iemeslu dēļ to nedarām. Mums kļūst interesanti. Mēs sākam sevis meklējumus un pārstājam pārak daudz domāt.

Mēs sākam sev atbilst. Izturēties pret sevi kā pret vislielāko mīlamo, kurš arī esam. Mēs arī esam pašas mīļākās un brīnišķīgākās būtnes.

Ar katru dienu mēs sākam satikties ar sevi arvien dziļāk. Uzzinām, kas esam patiesībā. Ko mēs jūtam un ko nejūtam. Ko mēs vēlamies un ko nevēlamies. Mācamies teikt “jā”,  kad domājam “jā”. Un “nē”, kad domājam “nē”. Un, ja kādam tas ir sāpīgi, atgādinām viņam par atbildību dziedināšanā.

Mēs atpazīstam, ka mīlestība nav tikai tauriņi, rozes un pozitīvas emocijas. Mīlestība ir arī darbs. Tā ir haoss. Tā ir sāpes un drosme ieelpot caur šīm sāpēm prieku. Mīlestība prasa, lai mēs kļūtu aizvien reālāki, cilvēcīgāki, apzinātāki un mazāk ideāli. Lai dažkārt varētu nezināt, kāds būs nākamais solis. Un pieņemt to vai nepieņemt.

Mīlestība nav jūtas, stāvoklis vai pieredze. Tā nav galapunkts.

Tā ir neparasta Gaisma, kas staro no iekšienes.

Un tieši šī starojošā Zināšana nekad mūs nepamet.

Tas ir Prieks būt dzīvam.

Mēs varam to iepazīt kopā. Mēs varam to iepazīt vienatnē.

Mēs varam viens otram to atgādināt. Mēs varam arī aizmirst.

Mēs varam palīdzēt atklāt šo trigeri. Mēs varam padarīt šo darbu vai nepadarīt.

Mēs varam satikties mīlestības ugunī. Pastaigāties tur kopā.

Mēs varam dalīties ar savām sirdīm. Pakāpties soli atpakaļ. Soli uz priekšu. Vai arī palikt tur, kur esam.

Iemācies mīlēt šo dzīves deju, spontanitāti, piedzīvojumu, noslēpumu un šīs dejas tuvību. Tāpat arī iespēju no tās aizbēgt.

Mācies aizmirst, pieņemt savu nezināšanu kā jaunu zināšanu.

Mācies gūt arvien vairāk labsajūtas no tā, ka nespēj to atrisināt.

Būt arvien laimīgākam nelaimīgam cilvēkam, tik ļoti pārliecinātam par dzīves neskaidrību, tik aizsargātam dzīves neaizsargātībā.

Mācies gūt arvien vairāk un vairāk prieka svētlaimes trūkumā.

Būt arvien zinātkārākam par to, kas notiek šeit un tagad.

Mācies būt mazāk solīds un vairāk rotaļīgs.

Esi arvien mazāk mīlestību meklējošs, bet arvien vairāk to dodošs.

Mācies meklēt to Klātbūtni, kura ielūdz arī citus šajā pašā mežonīgajā priekā.

Tie arī ir Mīlestības Piedzīvjumi.
Džeffs Fosters

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ilustracija: Artem Chebokha

Ne vienmēr pasaule ir tava projekcija

spogulis4

«Pasaule ir spogulis. Tas, ko tu nosodi otrā cilvēkā VIENMĒR ir kaut kas tevī neatrisināts…»

Nē, ne vienmēr tā ir tava projekcija.
Dažkārt otrs cilvēks
patiešām ir nikns, skumjš, nobijies,
vai nosoda tevi.
Vai melo.
Vai nokauninājis tevi,
aizbēg.
Dažkārt tu patiešām vari uzticēties
savām sajūtām, intuīcijai,
instinktam, savai dziļajai Zināšanai.
Dažkārt tas nenozīmē to, ka tev vairāk jāstrādā ar sevi, noskaidrojot savas projekcijas un nesaprašanu. Bet vienkārši jāpaliek pie savas patiesības, pārbaudot savu paša viegli ievainojamo cilvēcisko pieredzi, ticot tam, ka  esi pietiekoši attīstīts, lai tagad skaidri redzētu lietas.
Un, jā.
Dažkārt tu pilnībā projicē.
Un vispār skaidri neredzi.
Dažkārt tas patiesi ir tavs naids,
skumjas, bailes.
Tava paša nepareizā domāšana.
Tava paša neapmierinošā projekcija,
uzmesta “otram”.
Tev jāatrod patiesība
katrā laika momentā.
Te nav nekādas formulas. Nav maršruta kartē.
Patiesība ir dzīva.
Tā kā esi uzmanīgs, klātesošs un apzināts.
Nesamierinies ar vienkāršām atbildēm.
Esi gatavs SKATĪTIES.
Ar pazemību plaši atvērtās acīs.

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par kritiku

spogulis55

Kad kāds tevi kritizē vai nosoda, lūdzu, atceries, ka viņš kritizē vai nosoda vien daļu savas sirds, savu atspulgu tevī.

Mēs visi esam viens otra spoguļi. Tāpēc neuztver personīgi šos uzbrukumus. Cilvēki nezin tavu realitāti, viņi redz tikai tavu tēlu. Un, ja tu uzskati, ka viņiem tagad jājūt kaut kā savādāk – tu atņem viņiem viņu personīgo pieredzi un fantāziju. Atļauj viņiem paturēt viņu viedokli, un sev – savējo. Izdzīvo savas jūtas, domā savas domas, un zini, ka cilvēkiem “taisnība” tikai no viņu skatu punkta.

Ja kāds domā, ka tu esi slikts, vai kļūdies, tas nenozīmē, ka tu esi slikts vai kļūdījies. Nepieņem viņu kritiku un nosodījumu. Lai viņi tic tam, kam tic. Un, iespējams, ja viņi ir gatavi klausīties un refleksēt, palīdzi viņiem skaidrāk izprast tavu pieredzi, tavu balsi, tavu sirdi un klausies viņos.

Tev nav ko aizstavēt, jo patiesība vienmēr ir patiesība, un patiesība vienmēr ir atvērta. Nav nekādas vajadzības visu uztvert personīgi. Un, ja tu vēl joprojām lietas uztver personīgi, tu esi un paliec ne slikts vai kļūdījies cilvēks, bet tikai cilvēks, brīnišķīgs savā cilvēcībā.

Tas var būt briesmīgi un vienlaikus aizraujoši apzināties: cilvēki par tevi fantazē, kamēr nav pamodušies. Bet viņi pamodīsies, kad pienāks laiks. Un, iespējams, nekad nepamodīsies. Bet tu turpini savu ceļu droši, zinot, ka vienmēr būs tie, kas tev dos padomu apgriezties un doties mājās.

Paldies viņiem par viņu viedokli un turpini iet. Tava sirds alkst pēc Noslēpumainā un satraukti pulsē par katru jaunu dienu, veidojot savu paša ceļu.
Un katru nosodījumu un kritiku tu ieraudzīsi arvien skaidrāk.

Džeffs Fosters
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis