Neatsakies no sevis, kad jūties citu atraidīta

Jā, tu vari justies pamesta. Tu vari justies vientuļa, tālu no dzīves, mīlestības un siltuma. Jā, citi var tevī izraisīt spēcīgas jūtas.

Taču atmet vārdus, jēdzienus, savu vēsturi un atgriezies dzīva ķermeņa realitātē. Vai gan tā ir tava pamestība? Kā tu sajūti šo vientulību?

Pievērs uzmanību sajūtām, kas šobrīd bango tavā vēderā, krūtīs, kaklā. Sajūti plandošus, pulsējošus, dedzinošus impulsus. Lai tie aug no intensitātes vai izplēn un kustās. Piepildi tos ar ziņkārīgu, mīlošu uzmanību. Dod tiem telpu; dari tos maigākus. Mīļā draudzene, tu vari šobrīd ieelpot, jo šeit nav neviena, izņemot tevi, kas varētu elpot.

Sapnis par mīlestību ir miris; tu pamosties mīlestības realitātei.

Mīlestība nenāk no ārpuses. Nekad. Tā vienmēr ir tevī. Tā bija un ir tavs spēks. Tu redzi, ka tā vienmēr ir bijusi tava darīšana – mīlēt sevi, lai nelūgtos mīlestību un nemeklētu to ārpusē, lai negaidītu to vai nemēģinātu noturēt; bet piepildītu sevi ar to, no viena vērtīga brīža uz nākamo.

Neatsakies no sevis, kad tu jūties citu atraidīta, jo ir sāpes daudz sliktākas kā atraidīšana: sevis atraidīšana, bēgšana no savas klātesamības. Un nav te neviena, ko vainot… Fokusējies uz to, “kurš tevi pameta”, un tu jau būsi bez spēka. Bet pēc tam sarauj vientulības valgus. 

Koncentrējies uz “novārtā atstāto” sirdij dārgo iekšējo bērnu. Uzaicini mīlošo uzmanību dziļi vēdera, sirds, galvas iekšienē. Elpo zemē. Sajūti savu pašas dzīvīgumu.

Tu neesi pamesta. Dzīve ir šeit. Mīlestība ir šeit. Tu esi šeit. Un no šejienes aug jauna dzīve. Un kā tikko tu iemācīsies neatteikties no sevis, ar laiku tev pievilksies citi cilvēki, kuri neatraida sevi un tevi.

Šobrīd tu neesi pamesta. Tu neatsakies no sevis. Vientulība tev šobrīd ir sens vārds. Pārāk dramatisks tavam ķermenim. Neviens nevar atteikties no tevis: viņi var tikai doties uz citu vietu, ar savu sāpi.

Vientulība – ir stāsts par zaudētu mīlestību, sens stāsts, tāpēc, ka mīlestība nevar tikt pazaudēta, tā var tikai tikt atklāta no jauna dziļi sevī.

Tu esi gana stipra, lai dzīvotu klātesamībā. Un tu pārtrauci šo mūžatkarību – “būt vienai”: tu atklāji dziļu prieku iespējā būt vienai ar sevi.

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

DRAUGAM, KURŠ ATRODAS KRĪZĒ

Draugs, es nezinu, kā tev palīdzēt.
Es nezinu, kā remdēt tavas ciešanas.
Es nezinu, kā atbrīvot tevi no sirdssāpēm, bailēm, skumjām, no tavām vēlmēm,
kas kvēlo dziļi tevī.
Es pazinu šos apmeklētājus.
Un es nevarēju tos sevī iznīcināt.
Es biju tikpat salauzts un pazaudējies, kā tu.
Mana vēlme atrast atbildes arī sabruka ka pīšļi.
Es pazīstu skumjas un vientulību, par kurām tu runā.
Es gadiem ilgi bēgu no sāpēm. Es izmēģināju katru devu, katru risinājumu, katru atkarību.
Es centos izdzert savu vientulību, nodarboties ar seksu ar to, apēst to, meditēt par to.
Es centos būt cilvēkos, lai novērstu savu uzmanību; es kļuvu atkarīgs no cilvēkiem un vienalga
vientulība man sekoja.
Es centos sevi nohipnotizēt ar reliģiju, garīgumu, dogmām, ticību un melīgu cerību.
Ik pa brīdim es biju tuvu pašnāvībai, un dažkārt tā šķita vienīgā izeja.
Es centos atbrīvoties no vientulības, nepievērst tai uzmanību, es ierakos darbos un
bezjēdzīgā darbībā.
“Vienkārši turpini kustēties”, – es lūdzos sev. “Neapstājies”.
Vientulība nakts vidū klauvēja pie manām durvīm.
Es dzirdēju tās saucienus dienas sapņos un nakts murgos.
Es skrēju, kamēr manas kājas pārklājās asiņojošām brūcēm.
Es ilgi skrēju.
Bet tad dzīve lika man apstāties.
Caur slimībām, caur nespēku, caur sāpēm no skrējiena.

Un īstā dziedināšanās sākās tikai tad, kad es apstājos…
Es pagriezos ar seju pret savu vientulību un atļāvu tai sevi piepildīt.
Es domāju, ka nomiršu, bet vientulības sirds kodolā  es atradu tikai mīlestību, daudz dzīvības un gaismas.
Es atradu daudz dziļāku saikni ar Dievišķo.
Un gandrīz nepanesamu līdzcietību pret brāļiem un māsām.
“Tumsa” manī bija tikai pazaudējies bērns, kurš alka mīlestības.
Tā skuma pēc manis, gaidīja mani.
Tā bija brīnišķīga atkalapvienošanās.
Tagad mēs ar savu vientulību dzīvojam kopā, kā Viens Vesels.
Mēs kopā elpojam. Kopā pastaigājamies pa pļavām un laukiem. Sēžam zem zvaigžņotajām debesīm, smejamies un raudam.
Es savu mīlestību atradu tumsā.
Tagad, mans draugs, es sēžu kopā ar tevi.
Klusumā. Klātesamībā. Tagadnē.
Es redzu tavas bailes, tavu smalko bezspēcību, tavu skumstošo sirdi, un es paklanos
tavu dāvanu priekšā, tava spēka priekšā.
Es ticu tam, ka tu spēj sastapt pats sevi.
Un es negribu tevi labot.
Es nezinu, kā tev palīdzēt.
Taču tavā “bezspēcībā” ir dziedināšanās uguns!
Es nevaru tevi salabot, nevaru.
Bet es varu mīlēt tevi tā,

kā mīlu sevi.
Un tas ir ļoti daudz

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Avots: Счастливый психолог

Beidzot es esmu šeit

Tavs spēks ir tavā Mīlestībā.
Ne tavā brutalitātē.
Ne tavā bankas bilancē vai pastāvīgi mainīgajā reputācijā.
Ne tavos neticamajos stāstos par personīgo labumu un ienākumiem.
Pat ne tavā spožajā prātā un intelektā.
Tas ir tavā gatavībā ļaut atvērties savai sirdij.
Tavā drosmē ļaut citiem būt tādiem, kādi viņi ir.
Lai varētu sajust viņu jūtas.
Prieku, skumjas, patīkamas šaubas.
Tavs spēks ir spējā atrasties viņiem blakus nevis censties viņus labot.
Būt par to telpu, kurā notiek visas šīs izpausmes.
Tas ir tavs spēks;
Tava spēja dot patvērumu
Pašai dzīvei savā milzīgajā sirdī.
Lai atbalstītu bezspēcīgos un neaizsargātos.
Ieepot ar vēderu, krūtīm,
Piepildīt ar dzīvi savu galvu, savus saspringtos plecus.
Lai stāvētu kā uzvaretājs,
Maigi apskaujot visas savas izpausmes.
Sakot sev:
Es esmu šeit, mans Mīļais.
Beidzot es esmu šeit.

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Necenties sevi piespiest dziedināties!

Necenties sevi piespiest dziedināties!
Dziedināšanās vienmēr notiek bez piespiešanas.
Kad apstākļi tai ir piemēroti.
Kad ir pietiekami daudz mīlestības, uzmanības, klātbūtnes, nesteidzības, uzticēšanās.
Kad tu necenties izdziedināties.
Kad tu necenties atmosties.
Kad tu vispār ne “centies”.
Kad tu plaši atver apskāvienus un sveic esošo mirkli.
Nokrīti pie zemes.
Sajūti dusmas, skumjas, vientulību.
Izdzīvo savu neveiksmi. Visu sava kritiena dziļumu.
Runā savu tīro patiesību, kādu sarūgtinot, kādu padarot tuvāku.

Mīļais, necenties sevi piespiest.

Tev jāatlaiž rezultāts, dienas kārtība, mērķis.
Un ar mīlestibu jāpiepilda sava “neaizdzīstošā” pieredze.

Piesātini savas sāpes, skumjas, grūtsirdību ar sirsnīgu apzinātību.
Baudi šo mirkli.

Tev jārada apstākļi dziedināšanai,
taču tu to nevari izdarīt.

Tavs ego sadumposies.
Tava sirds priecāsies.
Tevi izdziedinās seni, noslēpumaini un vārdos neizsakāmi spēki.
Tev tikai jāpaiet malā no piespiešanas ceļa.

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ceļš bez cerības

Laime ir tad, kad nav nepieciešamības būt laimīgam.
Miers nav galapunkts, tas ir tad, kad nav miera meklētāja.
Mīlestība ir cerības uz labāku nākotni nāve, un pilnīga šodienas pieņemšana tās saldajā un maigajā nestabilitātē.

Tas ir ceļš bez cerības: vairs nav laimes meklēšanas laikā, toties ir gatavība saņemt svētību un pateicību pašās negaidītākajās vietās.
Dzīvot bez cerības ir brīnumskaisti. Tā ir dzīve ar plaši atvērtam acīm, esot ar visām saknēm dziļi klātesamībā.
Tā ir dzīve ar sirdi, kas atvērta šodienas dāvanām un apgaismota ar savas apzinātības gaismu.

Cerības nāve ir jaunas radošās enerģijas piedzimšana. Vajag vien atraut acis no mērķa un godbijīgi noliekt galvu šī mirkļa priekšā un saņemt savās rokās šo dzīvo dienu – pašu mums tuvāko, pašu lielāko un īstāko dāvanu.

Džeffs Fosters
Foto: Anastasija Pavlova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad tu atmosties

Kad tu atmosties, tu vairs nevari uzgriezt muguru Patiesībai.
Tu vairs nevari sevi mierināt
ar vecām pasakām par labo un ļauno,
(nomierināt sevi ar pozitīvās domāšanas palīdzību).
Apzinātības Gaisma 
vairs nevar tikt izslēgta.

Tu vairs nevari no sevis paslēpties. Nav kur paslēpties.
Tu dzīvo autentisku dzīvi.
Un tu jūties daudz DZĪVĀKA
kā jebkad agrāk.

Tava  caurlaidības spēja ir bezgalīga… Viss plūst caur tevi: 
sākot no visdziļākā izmisuma līdz pat pašam pacilājošākajam priekam.

Taču atšķirība ir tā, ka tagad tu vairs neesi kara stāvoklī ar to visu.
Tu ļauj visām sajūtām un straumēm plūst caur tevi un līt pāri malām.
Tu nenosodi un necenties
atbrīvoties no šīm sajūtām.
Tu esi to māte, to svētnīca.

Tu vairs nevienu nevaino.
Tev vairs nav fiksētas identitātes.
Raugoties no Zemes prāta viedokļa
tu vairs nezini, kas tu esi.

Un, neskatoties uz to,
tu to zini daudz dziļāk kā jebkad agrāk.

Tu esi DZĪVA.

Tu esi Pati Dzīve, kas nav nošķirama no zvaigznēm,
galaktikām, mēness, ziediem un kokiem…
Dažkārt šī brīvība liek galvai noreibt.
Kā no jauna piedzimstot
ik mirkli…
Kā miršana ik minūti,
ik dienu vecajām ilūzijām un cerībām…

Tu redzi: realitātei, kas bezgalīgi plūst, nav cēloņu.
Tu dzīvo pilnīgā drošības neesamības punktā:
un nav aiz kā aizķerties.
Neviena koncepcija neatnesīs komfortu nogurušajam prātam.
Un tomēr dziļi mugurkaulā tu jūti pašu varenāko visas pasaules drošības veidu.
Tu jūti pašas Esības drošību. Tu zini, ka vienmēr vari
uzticēties savai pieredzei, pat tad, ja
tā ir pilna sāpju un līdzinās ellei…

Tu sev nenosauksi par “apgaismoto”…
tu nedomāsi, ka tu
ar kaut ko esi labāka par citiem,
tu vairs pati sev nemelosi
par to, ka ir atbildes.
Tu vairs par sevi vispār skaļi nerunāsi, tāpēc, ka
pati esi vislielākā ilūzija…
Tas tagad ir tik viegli,
viegli būt šeit un tagad.

Taču tas arī ir diezgan sarežģīti, jo tava vecā realitate ir sabirzusi miljons sīkos putekļos,
bet vecā sardze ir aizgājusi.
Un tu esi trauks visiem Pasaules priekiem un bedām, un tu vairs nevari sevi mānīt, ka
tu visu to kontrolē.

Tas nav tik vienkārši – būt atvērtai Dzīvei. Tas nav tik vienkārši – ieraudzīt visas Pasaules sāpi. Tas nav tik vienkārši – dažkārt just to, ka esi sveša uz šīs Zemes, kad tu sevi zini kā Mīlestību un Gaismu
skaidrāk kā jebkad agrāk. 

Tas nemaz nav tik vienkārši – redzēt cilvēkus,
aizmirsušus tik daudz ko sev apkārt.

Tas nemaz nav tik vienkārši – vairāk neiederēties
sistēmās, kuras sola
tik daudz laimes un dara tik maz šīs laimes labā.

Un tomēr, tā ir cena, kuru tu maksā par absolūto brīvību.

Tu nevari būt pilnībā atmodusies, pilnībā nenomirstot vakardienas sapņiem.
Neviens nevar dzīvot Dzīvs, nepametot pazīstamā teritoriju, neizejot no šīszemes Spēles lomām.

Es paklanos to cilvēku vīrišķības priekšā,
kuri iet šo biedējošo
un aizraujošo ceļu.

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dziļa atpūta

Vārda “depresīvs-nomākts” (depressed) patiesībā ir “dziļa atpūta” DEEP REST.

Mēs varam uztvert depresiju kā psihisku saslimšanu, taču dziļākajā līmenī tā ir absolūti un ļoti nesaprotama dziļa miera sajūta, kad mēs pilnībā esam izsīkuši no sava melīgā “es” smaguma un stāsta par to, kas esam un ko mums izstāstījis mūsu prāts.

Depresija ir neapzināta intereses zaudēšana par otršķirīgu dzīvi. Tā ir tiekšanās “nomirt” melīgajam un atbrīvoties no nogurdinošās individualitātes drāmas. Depresija ir aicinājums uz garīgo transformāciju. Tā ir jāsadzird un jāsaprot nevis jāārstē ar analīzēm un zālēm.

Par depresiju nav ko kaunēties. Tas ir vissenākais uzaicinājums atpūsties.

© Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu esi bagāts!

Pārpilnība nav nauda tavā bankas kontā, ne arī plauktos gulošas trofejas, ne regālijas aiz tava vārda, ne tavu sasniegto mērķu saraksts, ne to cilvēku skaits, kuri tevi apbrīno, ne arī tavs ideālais ķermenis.

Pārpilnība ir tava saikne ar katru ieelpu-izelpu, tavs jutīgums pret visu ķermeņa sajūtu un emociju mirguļošanu. Tā ir sajūsma, ar kādu tu baudi esošo mirkli, prieks, ar kādu tu sagaidi katru jaunu dienu.

Pārpilnība ir sevis kā klātesamības zināšana, kas rada un liek kustēties pasaulēm. Tā ir tava atvērtā sirds un tas, cik dziļi Mīlestība tevi skar katru dienu. Tā ir tava gatavība pieņemt sevī visu, kas jāpieņem. Tas ir katra rīta svaigums, kas brīvs no pagātnes atmiņām vai melīgām gaidām.

Pārpilnība ir spēja sajust pēcpusdienas vējiņu uz sava vaiga un saules siltumu sejā.

Tā ir tava tikšanās ar otru cilvēku godīguma un ievainojamības telpā, pirms visiem individuālajiem dzīves stāstiem. Tā ir tava sakņu sajūta šeit un tagad, zināšana par to, ka tu vienmēr esi Mājās, neatkarīgi no tā, kas notiek un tā, ko tu iegūsti vai zaudē.

Pārpilnība ir pieskaršanās dzīvei mirklī, kad tā tiek radīta, bez atskatīšanās pagātnē. Tā ir vēdera muskuļu kustība elpojot un pateicība par katru ieelpu un izelpu.

Pārpilnībā nozīmē ar svētām trīsām paklanīties un smieties par stāstiem, kurus stāsta, arvien dziļāk iegrimstot mierā. Ta ir vienkāršība. Tā ir labestība. Pārpilnība esi tu pirms katra saullēkta, svaigs, atvērts, gatavs…. un atmodies.

Draugs, tu esi bagāts! Cik tu esi bagāts!

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mana meditācija

Dažkārt cilvēki man jautā: “Džef, tu meditē?”

Atbilde – nē, nemeditēju.

Nu, labi, meditēju, atkarībā no tā, ko jūs ar to domājat.

Man nav oficiālas meditācijas prakses. Nav grafika. Nav metodes.

Nav vīraka. Uz mana galda nav guru fotogrāfijas.

Es nekad sev nesaku: “Tagad es meditēju”.

Un tomēr dienas garumā es redzu sevi iegrimušu meditācijā. Šajā brīdī.

Kas tā par meditāciju?

Tīra pārņemtība ar esošo brīdi,

tieši tādu, kāds tas ir.

Atļauja būt visam.

Caurausta ar ziņkāri par savu patreizējo pieredzi.

Neko tam nepieliekot.

Neko neatņemot.

Bez mērķa. Bez meklējumiem. Bez dienas kārtības.

Bez cenšanās sasniegt kādu īpašu stāvokli.

Bez alkām kaut ko īpašu piedzīvot.

Tas ir tīrs brīnums.

Neierasta esošā kārtība.

Izdzīvojamā dzīve.

Galu galā tā nav mana darīšana.

Galu galā es esmu tas, kas es patiesībā esmu.
Ar plaši atvērtu bērnišķīgu apzinātību. Kas maigi ieskauj katru skaņu, smaržu, sajūtu, skatienu. Uzmanīgi ienākoša “pasaulē” un pasauli apskaujoša kā gādīga māte apskauj savu mazo bērnu.

Šajā gadījumā es esmu savas pasaules māte.

Es esmu tā telpa, kurā glabājas ikdiena.

Es esmu klusēšana, kura ir visu lietu pamatā.

Es esmu prieka un lielo skumju Potenciāls.

Man nav nepieciešamības meklēt vēl “dzīvāku”, vēl “pilnīgāku”, vēl “garīgāku” pieredzi, jo šis parastais mirklis ir tik dziļi svēts. Tik brīnišķīgs. Pārpildīts labestības. Vienmēr pilnīgs.

Lūk, ieplaisājis autobusa pieturas stikls.

Lūk, nepazīstama garāmgājēja skatiens, vienlaikus slēpjošs un atklājošs sāpes un skumjas.

Lūk, mans ziemas spelgonī nosalušais vaigs, kad eju satikt labu draugu.

Es meditēju.
Meditācija ir iekļuvusi manī līdz pat kaulam.

Tagad es esmu meditācija.

Tagad es esmu tas neaptveramais, kas sevī ietver visu pasauli.

Džeffs Fosters
​​​​​​​Foto: Marija Orlova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tavs dziedinošais nogurums

nogurums

Tavam nogurumam ir vērtība! Nesteidzies to labot vai atstumt. Nogurumā ir daudz svarīgas informācijas, pat terapijas.
Mans mīļais draugs, tu esi veicis ļoti ilgu ceļu no zvaigznēm. Noliec galvu sava noguruma priekšā un vairs necīnies ar to.

Nav nekā, par ko būtu jākaunas tajā, ka tu šobrīd nespēj iet uz priekšu. Pat vīrišķīgiem cilvēkiem ir vajadzīga atpūta. Tam lielajam piedzīvojumam, kas tevi sagaida. Un tev būs vajadzīgi visi tavi resursi.
Apsēdies pie Klātesamības ugunskura. Lai ķermenis atslābst un iegrimsti klusumā. Aizmirsti par rītdienu, par ceļojumu un ieslīgsti šajā vakara siltumā.
Miers sirdī veicina katru lielu piedzīvojumu. Mīļais draugs, tavs nogurums ir brīnišķīgs un tajā ir tik daudz dziedinoša spēka…. tikai sadzirdi to.

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis