Atklātība komunikācijā

Jau no bērnu dienām mēs esam radināti nosodīt. Nosodīt sevi, savus tuvākos un dzīvi. Būt pašam sev ir kauns: nākas melot, apspiest savas patiesās domas un sajūtas. Tūkstošiem pārliecību saka priekšā: “kaut kas ar tevi nav kārtībā…” Dvēseli nomāc pastāvīga neapmierinatība. Tu  ļoti centies būt labs, labāks. Pārstāj saprast, kāds tu patiesībā esi un ko vēlies. Zaudē sevi. Tikai zini to, kādām ir “jābūt” un “kāds nedrīksti būt”. Un tā tu zaudē pārliecību par sevi un kļūsti par staigājošu masku. Tici, ka virzies pareizā virzienā. Kā visi. Centies pareizi dzīvot, strādāt, audzināt, ģērbties, runāt. Taču laime kaut kur kavējas. Dzīve kļūst par izmocītu rituālu sēriju.

Ir sajūta, ka tu nevis dzīvo, bet izīrē sevi sabiedrībai.

Kamēr piesedzies ar masku, dziļi Dvēselē dzīvo sajūta, ka mīl nevis tevi, bet šo uzspēlēto tēlu. Bet tevi – īsto neviens nepazīst un pat necentīsies iemīlēt. Tu jūties kā viltvārdis. Un, jo ilgāk slēp patiesību, jo briesmīgāka tā šķiet.

Ja ir lemts izdziedināties, tad, lai kāda arī nebūtu tava pagātne, to nāksies pieņemt. Atklātība ir patiesības balss, reālo domu un sajūtu izpausme. Tu vairs “nezīmējies” un nepiesedz savus trūkumus ar psiholoģisko makijāžu. Tu riskē izradīties parasts mirstīgais, bet vēl joprojām dzīvs cilvēks ar tam piemītošo dabiskumu. Tas tuvina. Tu savam sarunu biedram it kā saki:

“Skaties! Lūk, tas esmu īstais es! Ne tik spēcīgs un ne tik gudrs”. Un viņš jūt: “Izrādās, arī es varu pārstāt kaunēties. Es varu būt es pats un nebaidīties, ka mani nosodīs.”

Atklātība ir iespējama tikai tad, kad nav vērtēšanas un spriedumu. Nosodīt cilvēku, kurš atveras, nozīmē, iespļaut viņam Dvēselē. Kad stāsti patiesību par to, kas padara tevi par parastu mirstīgo, par mīlestību, par saviem mazajiem “grēciņiem”, un tevi nenosoda, bet saprot, tu jūti, cik tas ir dabiski – būt sev pašam. Cilvēks, kurš tevi satiek šajā teritorijā, kļūst patiesi tuvs. Viss, ko tu juti, darīji, kas biji, nevarēja būt savādāk. Ar tevi viss ir kartībā! Un vienmēr ir bijis kārtībā! Vairs nevienam nekas nav jāpierāda. Tu JAU vari vienkārši būt tu pats.
Tu vari būt pats – ne pārāk gudrs, varbūt ne pārāk interesants, ne drošs, ne spēcīgs, ne ideāls. Un tikai tādu – patiesu un īstu tevi var patiesi mīlēt.

Pārliecība par sevi balstās uz visaptverošu izpratni par to, ka tu vari būt šis cilvēks. Un tev ir tiesības dzīvot. Un tavai Dvēselei nav vajadzīgi obligātie labojumi.

Atklātība ir dziedināšana no nemīlestības pret sevi.

Ja sarunu biedrs nesoda un nevērtē, bet klausās un saprot, viņš var aizstāt psihologu.
Atklāta komunikācija ir ne tikai terapeitiska, bet arī interesanta, jo tā ir piesātināta ar tavas Dvēseles dzīvo enerģiju. Bez tās viss kļūst nedzīvs. Mēs visi mīlam mūziku, kino un sarunas, kas rezonē ar mūsu iekšējo pasauli. Atklātība vienlaicīgi nes gan prieku gan terapeitisku vērtību. Es saprotu, ka nav nemaz tik viegli radīt apstākļus atvērtam dialogam. Maz kam tas patiesi ir vajadzīgs, taču tas sanāk tiem, kam to vajag un tiem, kuri cenšas.
Es atklātību mācījos no saviem klientiem. Un sāku to praktizēt ar saviem tuvajiem. Tā “strādā” un sniedz dziedināšanu un prieku. Tā paaugstinās apzinātības līmenis, jo tu mācies pieņemt un novērtēt to, kas tev šobrīd ir – šo brīdi, šos cilvēkus, sevi. Bet “zīmēties” paliek neinteresanti, jo ir taču skaidrs, ka visi mēs esam aptuveni vienādi.

Ar ko sākt?
Var sākt ar savu simpātiju un vājību atklātu paušanu. Ja gadījumā nejūti atpakaļsaiti, vai vēl ļaunāk, tevi nosoda, tad nedaudz piebremzē. izmet savas “makšķeres” akurāti. Lai cik dīvaini tas arī nešķistu, pat atklātība var kļūt par melīgu piesedzēju tad, ja to izmanto savu negatīvo emociju attaisnošanai. Tā teikt: “es taču no visas sirds paužu savas domas – pieņemiet mani tādu, kāds esmu”. Tikai tad, kad esi iemācījies atklāti runāt par savām vājībām un simpatijām pret ctiem cilvēkiem, vari akurāti pāriet pie savu negatīvo emociju paušanas – uz to brīdi jau tu jūti, kurā mirklī un kā tu vari savam sarunu biedram dot atpakaļsaiti.

Konstruktīvi paust savas negatīvas emocijas – tā ir vesela māksla. Gan jau arī par to pienāks laiks pastāstīt.
Nevajag izgriezt savu Dveseli uz āru visiem, kuri pagadās tavā ceļā. Tā tu izbiedēsi cilvēkus. Taču ideāli, ja tavā personīgajā apkaimē ir divi – trīs cilvēki, kuriem par sevi vari izstāstīt burtiski visu, par ko, iespējams, agrāk kaunējies runāt. Ja tādu cilvēku tev nav, derēs arī psihologs – profesionāls klausītājs ar stāžu. Un tā atnāk sapratne par to, ka tu pats esi savas dzīves neizbēgams rezultāts. Tu nevari un nedrīksti būt kāds cits.
Tu sāc saprast sevi un citus. Un vairs nevienam nav vajadzīga piedošana un apstiprinājums. Aizvainojumi un nosodījums izgaist. Dievs visiem soģis.

Vai var pieņemt visu?
Vesels cilvēks nevienam nenovēl ciešanas. Mēs visi alkstam mīlestības. Pat vardarbība ir šīs vajadzības izkropļota forma. Pie tās ķeras tie, kuri sevi noliedz. Naids pret sevi rada naidu pret citiem. Bet, ja cilvēks ir noziedznieks, kā viņu saprast un pieņemt? Ja nogrēkojies pagātnē, bet tagad to nožēlo un vēlas laboties, nav nemaz tik grūti viņu saprast un pieņemt. Īpaši tad, ja arī pašam pagātnē ir līdzīga pieredze. Taču tad, ja cilvēks turpina savus ļaunos darbus, saprast viņu nav obligāti. Atstāj to svētajiem. Un nejauc sapratni ar vienaldzīgu bezdarbību. Ja kāds pārkāpj tavas robežas, nav obligāti uzliesmot naidā, lai tās aizstāvētu.
Briedums
Atklātība ir filtrs, lai atdalītu nobriedušo no nenobriedušā. Ne reizi vien kino esmu dzirdējis, kā viens personāžs saka otram: “mēs taču esam pieauguši cilvēki un varam runāt atklāti”. Bet kontekstā ar to bija domāts, ka nobriedušiem cilvēkiem ir žēl sava laika spēlēm un maskām.
Autors: Igors Satorins
Avots:  Психология Pro
Foto: Jevgenijs Jurkovs

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Ja tev ir slikti, zini: tu vari to izmainīt

Ja tev ir slikti, zini: tu vari to mainīt vienā mirklī! Uzliec labu mūziku vai sāc dziedāt – tas mainīs tavas emocijas un sajūtas. Vai arī atceries kaut ko skaistu.

Kad tu sāc saprast savas domas un sajūtas, pa īstam tās vadīt, tu redzi, kā pats radi savu realitāti. Te nu arī ir tava brīvība un tavs spēks.

Kad tu sev saki: “Es gatavojos doties patīkamā vizītē vai pastaigā”, – tu burtiski sev pa priekšu sūti tādus spēkus un stihijas, kas ir spējīgi izdarīt tā, ka tava vizīte vai pastaiga patiešām izrādīsies brīnišķīga. Savukārt, tad, kad pirms pastaigas vai gājiena pa veikaliem, tu esi sliktā noskaņojumā vai arī baidies no kādām nepatikšanām, tu sev pa priekšu sūti aģentus, kuri noteikti tev sarīkos kaut kādu nejaucību. Mūsu doma vai, citiem vārdiem sakot, mūsu prāta stāvoklis vienmēr strādā, savlaicīgi “plānojot” labos vai sliktos notikumus.

Izstrādā sev ikdienas ieradumu ar savu domu palīdzību noteikt savas dzīves nākamo mirkļu notikumus. Lai kur tu arī ietu un ko darītu, sūti sev pa priekšu Visuma spēkus. Iepriekš padomā, kā tu vēlētos redzēt to vai citu notikumu. Tad arī tu apzināti radīsi savu dzīvi.

Gaidām ir milzīgs pievilkšanās spēks. Tāpēc gaidi to, ko tu vēlies, nevis to, ko nevēlies.
Ja tu būsi koncentrējies uz kaut kā trūkumu vai vajadzību, uz to, ka tev kaut kā trūkst, ja tu to apspriedīsi ar saviem mājiniekiem, vai arī teiksi bērniem, ka tev nav naudas: “Mums nav naudas, mēs to nevaram atļauties”, – tad tu nekad to arī nevarēsi atļauties, jo tā tu pievelc vēlamo lietu neesamību.

Ja gribi dzīvot labklājībā, ja vēlies dzīvot skaisti, koncentrējies uz labklājību.

Miljoniem cilvēku tiecas pēc veiksmes. Viņi vēlas sev lielu māju, plaukstošu biznesu, neskaitāmus ārišķīgus brīnumatribūtus. Taču tad, kad tā uzmanīgi pavērojam, kas notiek, redzam, ka tad, kad cilvēkam pieder šīs lietas, tās absolūti negarantē to, pēc kā tas tik ļoti tiecies – laimi. Mēs dzenamies pēc materiālām lietām, cerot, ka tās atnesīs mums laimi, taču tas ir maldīgs ceļš. Pirmkārt, ir jāatrod iekšējais prieks, jāatklāj sava iekšējā pasaule, savs iekšējais redzējums, bet ārējās lietas pēc tam parādīsies pašas.

Ja tava paša attieksme pret sevi neatbilst tam, kādu attieksmi tu vēlies sajust no citiem cilvēkiem, tu nekad nespēsi mainīt lietu kartību.

Tavas darbības ir tavas domas, kam piešķirts milzīgs spēks un, ja tu neizturēsies pret sevi ar cieņu un mīlestību, tad sūtīsi signālu apkārtējai pasaulei, kas vestīs par to, ka tu neesi svarīgs, ka tu neesi cienīgs un neesi pelnījis neko labu.

Šis signāls skanēs un tu saņemsi daudz jaunas, sliktas attieksmes pret sevi, izpausmes.

Cilvēki ir vien rezultāts. Tavas domas – lūk, galvenais iemeslss.

Sāc izturēties pret sevi ar cieņu un mīlestību – sūti šādu signālu, noskaņojies uz jaunas frekvences.

Daudzi cilvēki upurējas citu labā, domājot, ka tas padara viņus labākus. Tā ir kļūda! Sevis upurēšana ir balstīta tikai uz domām par dzīves labumu trūkumu. Tu it kā saki: “Labumu visiem nepietiks, es varu iztikt bez tiem.” Tādas sajūtas nav pozitīvas un noved pie vilšanās, izmisuma un aizvainojuma.

Pārpilnība ir paredzēta ikvienam, un katrs pats ir atbildīgs par savu vēlmju materializāciju. Tu nevari realizēt citu cilvēku vēlmes, jo tu nevari domāt un just viņu vietā.

Tavs darbs esi TU Pats. Ja tava laime un labs garastāvoklis būs tava prioritāte, tad prieks, kuru tu izstarosi, skars arī tavus tuvos cilvēkus.

Bet kamēr tu neesi sevi līdz malām piepildījis, tev nav ko atdot. Tāpēc, pirmkārt, ir jārūpējas par sevi, par savu paša prieku – bet citi cilvēki lai rūpējas par savējo. Kad tu centies sagādāt sev labsajūtu un prieku, izdarīt savā labā to, kas uzlabos tavu garastāvokli, tu sev apkārt izplati prieku. Tavs starojums iedvesmo cilvēkus, un tev pat nav speciāli jadomā par dalīšanos ar to – tas kļūst tikpat dabiski, kā elpošana.

Sevi IR jāmīl, tāpēc, ka nav iespējams justies labi un būt laimīgam, ja tu sevi nemīli.

Kad tu pret sevi slikti izturies, tu bloķē mīlestību un visu labo, ko Visums tev novēl.

Iemācies sevi mīlēt. Es nerunāju par patmīlu vai pašapmānu – es runāju par veselīgu pašcieņu pret sevi. Kad būsi iemīlējis sevi, tu iemīlēsi arī citus cilvēkus.
Autors: Ronda Bērna
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

P.S. Pirms nedēļas nosvinējām atvēršanas svētkus Ineses Prisjolkovas grāmatai : “Kā iemīlēt sevi”
Faktiski šī grāmata ir rokasgrāmata sevis mīlēšanā un ikdienas darba instruments, lai attīstītu sevī Ieradumu mīlēt. Ne velti šobrīd Jāņa Rozes grāmatnīcā tā ir pirktāko grāmatu TOP10 godpilnajā 2. vietā:)

Foto: Lauris Livzinieks

Nekad nekautrējies būt TU PATS

Bērns nekad nekautrējas būt viņš pats!
Tu esi esi pilnībā oriģināla un unikāla radība! Neviens nestaigā kā tu. Neviens nedzied, nedejo un nespēlē parkā tā, kā to dari tu. Tev ir tiesības uz savām domām, uz savām sajūtām, tiesības uz savām vēlmēm un centieniem. Tev ir tiesības uz tavu prieku un skumjām. Tev ir tiesības uz savu JĀ un savu NĒ, tiesības teikt taisnību, iet savu ceļu un svinēt to. Tev ir tiesības visu sabojāt, tiesības uz nekārtību. Tev ir tiesības uz neveiksmi un centieniem atjaunoties un atkal pieļaut kļūdas.

Citiem ir tiesības apvainoties, nepiekrist, izjust greizsirdību vai pat dusmoties uz tevi, taču viņiem nav tiesību kaunēties par tevi vai sodīt tevi par to, ka tu esi tu pats.
Zini, ka viņu cietsirdīgajā attieksmē nav nekā personīga. Tā ir tikai viņu pašu sāpe, viņu pašu nerealizētais potenciāls, kuru viņi nespēj vai nevēlas aiztikt. Viņi tevi pazemo tāpēc, ka paši sevī ir miruši, bet tu esi tik dzīvs un tik ļoti tuvā kontaktā ar laimes avotu.

Zini, ka tavs ķermenis ir ideāls, pat savos trūkumos.
Katra dzimumzīme, katrs pleķītis, līnija, rēta un mati ir ideāli izvietoti uz tava ķermeņa. Katra krunciņa un ķermeņa deformācija, no mīlestības viedokļa, nav ne krunciņa ne deformacija. Milzīgs spēks ir iespējā būt sev pašam, mans bēŗns, elpot tā, kā tu elpo, kustēties savā tempā, justies tā, kā tu jūties.
Tavā dziesmā ir spēks, tavā klusēšanā ir spēks. Nekad nezaudē saikni ar šo spēku, pat tad, ja pasaule tevi pazemo un liek no tās atteikties! Nekad nekaunies sava spēka!
Tev nav jābūt šīs pasaules vergam. Baiļu balss ir ļoti spēcīga, taču klātesības balss ir vēl spēcīgāka.
Uzticies sev! Un tad, kad nevari sev uzticēties, zini, ka vari uzticēties pat savām šaubām. Esi sev tuvāk. Un klausies manā balsī, kad kārtējo reizi tu kaunēsies par sevi. Es vienmēr būšu ar tevi, mans bērns, tuvāk, kā elpa.
Es esmu tava paša balss, iekšējās mīlestības pret sevi balss, kas svin jūs visus un atgadina jums par to, ka jums ir tiesības būt, ka jūs esat ideāli tādi, kādi esat. Kā jūs esat svēti un mīlēti ik brīdi.

Mana balss nekad tevi nepametīs, pat tad, kad tu būsi ļoti ļoti vecs; iekšēji tu vienmēr būsi ārkārtīgi mīļš un dārgs bērns.

Autors: Džefs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: GInta FS

 

12 lietas, ko vecmāmiņa Zelda pastāstīja pirms savas nāves

Kad 90 gadu vecumā vecmāmiņa Zelda nomira, viņa savai mazmeitai atstāja kastīti ar dažādām lietiņām. Viņa saprata, ka mazmeita tās novērtēs, kad izaugs. Šajā kastītē atradās arī grāmatiņa ādas vākos „Iedvesmas Žurnāls”, kurā viņa bija pierakstījusi savas idejas, domas, citātus, dziesmu vārdus, kas bija viņu aizkustinājuši.
Un šeit 12 domas un idejas, kas mazmeitai šķita īpaši svarīgas.

Ieelpo nākotni, izelpo pagātni.

Nav svarīgi, kur Tu esi un caur ko Tev būs jāiziet. Vienmēr tici, ka tuneļa galā ir gaisma. Nekad neko negaidi, neceri un nepieprasi. Vienkārši dari, ko vari izdarīt un pārējais būs kā būs. Tāpēc, ka, kā tikko Tu izdarīsi to, ko vari izdarīt, notiks tas, kam jānotiek vai arī, Tu ieraudzīsi nākamo soli, kas Tev jāsper.

Dzīve var būt daudz vienkāršāka.

Vienkārši koncentrējies uz kādu vienu lietu, kas Tev svarīga. Tev nav jādara viss uzreiz un viss tūliņ un tagad. Elpo, dzīvo un dari to, kas Tev tieši priekšā. To, ko Tu ieliksi Dzīvē, Dzīve pēc brīža Tev atdos.

Lai citi pieņem Tevi tādu, kāds Tu esi vai arī nepieņem vispār.

Runā patiesību pat tad, ja Tava balss dreb. Esot Tu pats, tāds, kāds esi, Tu ienesīsi skaistumu tur, kur tas nekad nav bijis. Ej savu ceļu pārliecināti un negaidi no citiem sapratni un atbalstu, īpaši tad, ja tie nesaprot, uz kurieni Tu ej!

Tu neesi tas cilvēks, kas biji agrāk un tas ir normāli.

Tu esi izgājis caur daudziem kāpumiem un kritumiem, lai kļūtu tas, kas esi šodien. Pagājušajos gados bijuši daudzi notikumi, kas izmainījuši Tavus uzskatus, pasnieguši lieliskas dzīves mācībstundas un likuši Tev kļūt stiprākam garā. Laiks iet un nekas nestāv uz vietas, taču daudzi cilvēki vienalga Tev teiks, ka esi izmainījies. Atbildi viņiem: „Protams, esmu izmainījies. Tā vienmēr dzīvē notiek. Taču es vienalga esmu tas pats cilvēks, tikai nedaudz spēcīgāks, kā biju agrāk!”

Viss, kas ar mums notiek, palīdz mums augt, pat tad, ja grūti to šobrīd saprast.

Tas, kas notiek Tavā dzīvē, vienmēr Tevi virzīs, izmainīs, pilnveidos. Tāpēc, lai ko arī Tu nedarītu – nekad nepārstāj ticēt! Pats tievākais diedziņš pārvērtīsies par stiprāko virvi. Ļauj ticībai kļūt par tavu enkuru, notici, ka Tavam stāstam vēl nav pienākušas beigas un bēgumu nomainīs paisums, kas rezultātā Tevi aiznesīs skaistajā krastā.

Necenties kļūt bagāts, centies kļūt laimīgs.

Kad Tu kļūsi vecāks, Tu redzēsi lietu vērtību, ne cenu. Gala rezultātā Tu sapratīsi, ka labākās dienas bija tās, kad Tu smaidīji bez kāda īpaša – ekstraordināra iemesla. Novērtē mirkļus un esi pateicīgs par tiem, nemeklējot neko vairāk!
Tā arī ir patiesas Laimes būtība.

Esi izlēmīgs un dzīvespriecīgs.

Saproti to, ka lielāko daļu Tavu ciešanu un neveiksmju izraisa ne apstākļi, bet gan Tava attieksme pret tiem. Uzsmaidi tiem, kas skauž un cenšas Tev kaitēt. Parādi viņiem, ka to, kas viņiem dzīvē trūkst, viņi nekad nevarēs no Tevis piesavināties.

Esi uzmanīgs pret tiem, kas Tev dārgi un mīļi.

Gadās, ka Tavs mīļotais cilvēks saka: „Ar mani viss ir kārtībā.” Tad vajag ieskatīties viņam acīs, stipri apskaut un teikt: „Es zinu, ka tā nav. Kā es varu palīdzēt?” Un nevajag kreņķēties, ja Tev šķiet, ka daži cilvēki par Tevi atceras tikai tad, kad esi tiem vajadzīgs. Atrodi prieku tajā, ka citiem cilvēkiem Tu esi kā maza bākas gaismiņa, uz kuru tie iet tad, kad dzīvē ieskauj tumsa.

Dažkārt Tev ir jāatlaiž cilvēks, lai tas varētu izaugt.

Tāpēc, ka pats galvenais viņa dzīvē nav tas, ko tu dari viņa labā, bet tas, ko esi iemācījis viņam darīt viņa paša labā, lai kļūtu veiksmīgs un laimīgs.

Dažkārt, lai sasniegtu rezultātu, Tev jāatstumj cilvēki, ar kuriem ir atšķirīgas intereses.

Tas palīdzēs Tev atbrīvot vietu tiem, kuri atbalsta Tevi Tevis paša redzējumā. Tas notiek spontāni Tavā izaugsmes procesa laikā. Kad esi sapratis, kas Tu esi, Tu saproti arī to, ka ne visi cilvēki, kurus agrāk Tu pazini, ar kuriem draudzējies, skatās uz lietām tāpat kā Tu. Tā Tu vari saglabāt skaistas atmiņas par kopā pavadīto laiku un turpināt savu kustību uz priekšu.

Labāk atskatīties un teikt: „Es nevaru noticēt, ka es to izdarīju”, nekā teikt: „Man žēl, ka es to neizdarīju”.

Jebkurā gadījumā, cilvēki Tevi apspriedīs un vērtēs. Tāpēc nevajag dzīvot lai atstātu iespaidu uz citiem – dzīvo lai atstātu iespaidu uz sevi! Mīli sevi tik, lai citu dēļ nebūtu jāpazemina sevi.

Ja Tu gaidi laimīgas beigas, bet neredzi tās, iespējams, pienācis laiks jaunam Sākumam?

Paskaties uz sevi no malas un pieņem faktu, ka arī Tev ir tiesības laiku pa laikam kļūdīties. Tikai tā Tu vari mācīties. Stipri ir tie cilvēki, kuri ar patiesu prieku smejas par problēmām, jo izcīnījuši smagu cīņu. Viņi smejas tāpēc, ka nekas viņus nenovilks lejā, viņi turpinās sevu ceļu uz jaunu sākumu.

Esi laimīgs!

Avots: http://fit4brain.com
Tulkoja: Ginta FS

Atliktā dzīve

Mammai bufetē mājoja kristāls. Salātu trauki, augļu trauki un dažādi citi trauki. Visi lieli, smagi un nepraktiski. Un porcelāns – skaists, mirdzošs, ar ziedu un tauriņu rakstiem. Servīze 12 personām. Mamma tos pirka vēl padomju laikā – kaut kur gāja tumšā naktī ar ciparu 28 uz rokas. Viņa teica “Izķēru”. Kad mums mājās ieradās viesi, es klāju žilbinoši baltu galdautu, un uz tā prasīties prasījās grezna porcelāna servīze.
— Mammīt, drīkst?
— Ne tagad, tā ir domāta viesiem.
— Mums taču nāk viesi!
— Kas tad tie par viesiem! Kaimiņi un Poļinas tante…

Es sapratu vienu, lai porcelāns “iznāktu” no bufetes, Anglijas karalienei Elizabetei jāpamet Londona un jābrauc ciemos pie manas mammas – uz parastu guļamrajonu Kapotņos.

Agrāk tā bija pieņemts – kaut ko nopirkt, un tad gaidīt, kad sāksies īstā dzīve. Bet tā, kas ir jau šodien, neskaitās. Kas gan tā par dzīvi? Vienas vienīgas mocības. Naudas maz, prieka maz, daudz problēmu. Īstā dzīve sāksies kaut kad – pēc tam. Un tajā dienā, kad tā sāksies, mēs ēdīsim zupu no kristāla traukiem un dzersim tēju no porcelāna krūzītēm.
Bet – ne šodien!

Kad mamma saslima, viņa vairs gandrīz nemaz neizgāja no mājas. Pārvietojās invalīdu ratiņos, staigāja, balstīdamies uz kruķiem, vai turējās pie pavadoņa rokas.
— Aizved mani uz tirgu, — reiz viņa man palūdza..
— Kas tev tur vajadzīgs?

Pēdējos gados visu apģērbu mammai pirku es, un gandrīz vienmēr uzminēju, kas tieši vajadzīgs. Kaut arī ne īpaši man patika šāds šopings: mums bija ļoti atšķirīgas gaumes. Un tas, kas nepatika man, visticamāk – patika mammai. Tāpēc tas bija tāds antišopings – bija jānopērk kaut kas, ko nekad nebūtu pirkusi sev, taču tieši šie pirkumi mammu ļoti sajūsmināja.
— Man vajag jaunu veļu, esmu novājējusi

Mammai bija laba, bet sarežģīta figūra, nelieli gurni un lielas krūtis, tā kā nopirkt veļu “uz aci” bija praktiski neiespējami. Gala rezultatā mēs abas devāmies uz veikalu. Veļa atradās tirdzniecības centra pirmajā stavā pie ieejas. Neskatoties uz to, līdz tirdzniecības vietai no automašīnas stāvvietas mēs gājām vismaz minūtes četrdesmit. Mamma lēnām pārvietoja savas slimās kājas. Atnācām. Izvēlējāmies, piemērījām.

— Te ir ļoti dārgi un nevar kaulēties, — mamma teica. — Aiziesim vēl kaut kur.
— Pērc te, es samaksāšu, — es teicu. — Tas ir vienīgais veikals, kur mēs ar tevi varam ērti piekļūt.
Mamma saprata, ka man ir taisnība un nestrīdējās. Viņa izvēlējās veļu.
— Cik tā maksā?
— Nav svarīgi, — es teicu.
— Ir gan svarīgi. Man jāzin!.

Mamma bija kontroles fanāts. Vinai vienmēr ir bijis svarīgi pašai izlemt.

— Pieci tūkstoši, — teica pārdevēja
— Pieci tūkstoši par apakšbiksēm?????
— Šis komplekts ir no jaunās kolekcijas.
— Kāda starpība, kas zem apģērba!!!! — mamma iecirtās.
Es miedzu pardevējai ar aci, žestikulēju, it kā sakot, lai samelo.
— Oi, — teica meitene – pārdevēja, skatoties uz mani. — Es kļūdījos, pieliku klāt lieku nulli. Piecsimt rubļu maksā šis komplekts.
— Tā jau es domāju! Tā patiesā cena noteikti ir kādi trīssimt rubļi, bet mēs vienkārši esam piekusušas, varbūt “nometīsiet” pāris simtus?
— Mammu, tas ir veikals, — es iejaucos. — Te ir fiksētās cenas. Tas nav tirgus.

Es maksāju ar karti, lai mamma neredzētu naudas zīmes. Turpat samīcīju čeku, lai viņa neieraudzītu lieko nulli. paņēmām savus pirkumus un devāmies uz mašīnu.

— Labs komplekts. Skaists, grezns. Es speciāli teicu, ka man ne īpaši tas patīk, lai neparadītu, ka man par to ir interese, ja nu tomēr viņa nolemtu pāris simtus “nomest”. Nekad pārdevējam neparādi, ka manta tev iepatikusies. savādāk būsi uzķērusies uz āķa.
— Labi, — es teicu.
— Un vienmēr kaulējies. Ja nu gadījumā tomēr “nomet” cenu.
— Labi.

Es visu dzīvi esmu saņēmusi padomus, kas nav bijuši derīgi manā šodienas dzīvē. es tos saucu par peidžeriem. It kā tie ir, taču mobilo telefonu pasaulē tie vairs nav vajadzīgi.

Reiz pie mammas dzīvokļa durvīm atskanēja zvans. Viņa ilgi gāja, līdz nokļuva pie tām. Aiz durvīm stēvēja jauns, simpātisks puisis. Vinš pārdeva nažu komplektu. Mamma viņu ielaida, pat neminstinoties. Nestaigājoša pensionāre ielaida sava dzīvoklī muskuļotu jaunu vīrieti ar nažiem! Bez komentāriem! Puisis stāstīja mammai par metālu, par to, kā nazis var sagriezt lakatiņu, kas pasviests gaisā, gluži kā samuraja zobens.

— Es te viena bez vīrieša dzīvoju, un tāpēc mājās nekad nav asu nažu – žēlojās mamma.

Izrādīja interesi. Kaut pati macīja neizrādīt. Tas bija maziņš šovs. Mammas dzīvē bija parāk maz šovu – precīzāk, televīzijā to bija pietiekami, bet viņas dzīvē – par maz. Bet te, pēkšņi, kā dzīvs! Puisis nepārdeva nažus. Viņš pārdeva šovu. Un no viņa to nopirka. Viņš nosauca cenu. Parasti šis komplekts maksājot 5000 rubļus, bet šodien tas pieejams par puscenu, un dāvanā vēl kulinārijas grāmata. “Lieliski! Un vēl kulinārijas grāmata par brīvu!” – padomāja mamma, kura ne reizi dzīvē nebija gatavojusi pēc receptes, jo intuitīvi prata pagatavot daudz garšīgāk. Viņa saprata, ka naži ir jāpērk un nopirka.

Mammas pensija ir 9000 rubļu mēnesī. Ja viņa dzīvotu viena, tad pietiktu tikai dzīvokļa īrei un pienam ar maizi. Bez zālēm, bez apģērba, bez apakšveļas. Un – bez nažiem. Taču komunālos maksājumus, zāles, ēdienu un apģērbu pirku es, un tāpēc viņas pensija ļāva viņai justies neatkarīgai. Nākamajā dienā es atbraucu ciemos. Mamma sāka dižoties ar saviem nažiem. Stāstīja par lakatiņu, kuru lidojumā var pārgriezt. Kāpēc vispar lakatiņi ir jāgriež? Es nesapratu šo mārketinga triku, bet Dievs ar viņu. sapratu tikai to, ka viņai iesmērēts ir kaut kāds ķīniešu krāms smukā čemodāniņā. Taču es klusēju. mammai patīk pieņemt lēmumus, taču nepatīk uzklausīt padomus.

— Tad kāpēc tu tos nažus noslēpi un nenoliki virtuvē redzamā vietā?
— Tu traka esi? Tā taču kādam būs dāvana. maz kas gadās, varbūtr nokļūšu slimnīcā un vajadzēs kādam ārstam dāvināt. Bet varbūt namu pārvaldē vajadzēs kādam kukuli iedot.

Atkal uz “pēc tam”, atkal visu labāko ne sev. Kādam. Kādam – cienīgākam, kas jau šodien dzīvo “pa īstam”.

Arī es esmu mantojusi šo muļķīgo ieradumu, nedzīvot, bet gaidīt.

Manai meitai nesen uzdāvināja dārgu lelli. uz kārbas bija rakstīts “Princese”  Lelle patiešām bija ietērpta skaistā princešu kleitā, uz galvas kronis un rokā brīnumnūjiņa. Meitai bija pusotrs gads. Pārējās savas lelles viņa vazā aiz matiem pa zemi, bet savu mīļo bebi gandrīz sadedzināja mikroviļņu krasnī. Tāpēc es jauno lelli paslēpu. Gan jau pēc tam, kad pabeigsim remontu un sāksies īstā dzīve, es viņai atdošu princesi. Ne šodien!.

Bet atgriezīsimies pie mammas un nažiem. Kad mamma aizmiga, es atvēru čemodānu un paņēmu pirmo nazi, kas pagadījās. tas bija skaists, ar greznu spalu. Es izņēmu no ledusskapja gabaliņu cietā siera un mēģinaju nogriezt šķēlīti. Nazis palika sierā, spals – man rokā. Tāds skaists, krāšņs.
—  Tā pat nav plastmasa, — es padomāju.

Nazi nomazgāju, salaboju un ieliku atpakaļ čemodānā. Mammai, protams, neko neteicu. Pēc tam pāršķirstīju kulinārijas grāmatu. tajā bija sajauktas lapaspuses. Receptes sākums – no saldās kūkas un beigas – no pastētes. Kur cilvēkiem sirdsapziņa, lai šādi muļķotu vecus cilvēkus?

Decembrī, pirms Jaunā gada, mammai pēkšņi uzlabojās veselība, viņa sāka smieties, bija jautra, priecīga. Mani šie smiekli ļoti iedvesmoja.

Uz svētkiem es viņai uzdāvināju skaistu, baltu blūzi ar nelielu delikātu izgriezumu, kas pasvītroja viņas skaistās, lielās krūtis – ar tādu skaistu krādziņu un glītām podziņām. Man tā ļoti patika.

— Paldies, meitiņ, — teica mamma un ielika blūzi skapī.
— Uzvilksi uz Jauno gadu?
— Nē, kāpēc? Vēl notraipīies. Pēc tam, kad kaut kur braukšu.

Laikam jau mammai tā blūze nepatika. Viņai patika košas krāsas, kliedzoši raksti. Bet varbūt tomēr pārāk iepatikās. Viņa stāstīja kā bērnībā gribējās pucēties, taču tad nebija ne naudas, ne skaistu drēbju. Bija viena balta blūze un daudz lakatiņu. Viņa mainīja lakatiņus, sēja tos katru reizi citādāk un tāpēc fabrikā viņu uzskatīja par modes dāmu.

Arī pie tās baltās blūzes es viņai uzdāvināju lakatiņus. Domāju, ka esmu viņai uzdāvinājusi kaut nedaudz jaunības. Taču viņa šo jaunību nolika uz “pēc tam”.

Atkal, pēc tam, vēlāk. Visu labāko atstājot uz “pēc tam”. Un pat tad, kad ir skaidrs, ka viss labākais jau ir pagātnē, vienalga – “pēc tam”. Atliktās dzīves sindroms.

Mamma nomira pēkšņi. Janvāra sākumā. Tajā dienā mēs ar ģimeni gatavojāmies aizbraukt pie viņas ciemos. Un nepaspējām. Es biju šokā. Izmisusi. nekādīgi nevarēju saņemties. Tad raudāju līdz nemaņai, tad atkal biju mierīga kā tanks. Es it kā nesapratu, kas apkārt notiek. Aizbraucu uz morgu pēc miršanas apliecības. Turpat darbojās arī apbedīšanas aģentūra. Es vienaldzīgi bakstīju ar pirkstu bildītēs ar zārkiem, atlasa spilventiņiem, vainagiem un tamlīdzīgām lietām. Aģents kaut ko rēķināja uz kalkulatora.

— Kāds apģērba izmērs ir aizgājējai? — viņš jautāja.
— Piecdesmitais. Precīzāk, augšdaļā piecdesmitais, bet uz gurniem….- nez kāpēc es sāku precīzi atbildēt.
— Tas nav būtiski. Lūk, tāds apģērba komplekts mums ir viņai piemērots pēdējam ceļam. Var pat 52. paņemt, lai brīvāks būtu. Te ir kleita, čības, veļa… Es sapratu, ka tas ir mans pēdējais mammai domātais šopings. Un sāku raudāt.

— Nepatīk? — aģents centās iztulkot manas asaras, jo vēl pirms minūtes es te sēdēju nosvērta un mierīga, bet te pēkšņi – histērija.— Principā viņa būs apsegta ar lūk šādu atlasa pārklāju, kas izšūts ar lūgšanu vārdiem.
— Lai ir, es ņemšu.

Es apmaksāju pirkumu un devos uz mammas mājām. Man vajadzēja atrast viņas piezīmju grāmatiņu, lai varētu apzvanīt viņas draugus, lai uzaicinātu tos uz bērēm un bēru mielastu. Es iegāju dzīvoklī un ilgi sēdēju viņas istabā. Klausījos klusumā. Man piezvanīja vīrs. Viņš uztraucās, taču es nevarēju parunāt. Kamols kaklā, un viss. Paņēmu telefonu, lai uzrakstītu viņam ziņu un pēkšņi, bez jebkāda iemesla, atvērās skapja durvis. Kaut kāda mistika. Es piegāju pie skapja. Tur plauktos glabājās mammas gultas veļa, dvieļi, galdauti. Augšpusē bija nolikta paka ar uzrakstu “bērēm”. Es to atvēru un izbrīnā pamiru.

Tur stāvēja mana dāvana. Baltas čībiņas, līdzīgas baletkurpēm un apakšveļas komplekts. Tas pats par 5000 rubļiem. Es ieraudzīju cenu, kas vēljoprojām bija saglabājusies. Tātad mamma zināja, ka tas maksāja tik dārgi. Un nolika to uz “pēc tam”. Uz labāku viņas dzīves dienu. Un sākās cita dzīve… Dod Dievs, tā būs īstā.

Tagad es pabeigšu šo rakstu, nomazgāšu asaras un attaisīšu meitai kasti ar lelli, lai viņa to vazā aiz matiem, sasmērē tās kleitu, pazaudē kroni. Toties viņa paspēs.

Dzīvot īstu dzīvi jau šodien. Tādu dzīvi, kurā daudz prieka. Tikai prieku gaidīt gan nevajag. Tas jārada pašiem. Maniem bērniem nebūs nekādu atliktās dzīves sindromu. Tāpēc, ka katra viņu tagadējās dzīves diena būs labākā.
Mācīsimies dzīvot šodien – šeit un tagad!

Autors: Olga Saveļjeva
Tulkoja: Ginta FS

10 lietas, ko nedarīs nobriedusi sieviete

Ļoti bieži klasiskajā lieteratūrā mīlestība tiek pasniegta kā upurēšanās. Sākot no “Romeo un Džuljetas” līdz pat “Meistaram un Margaritai”, kur mīļotie viens otra dēļ izcieš visdažādākās mokas, pavisam neilgu laiku ir kopā, lai pēc tam šķirtos vai vispār nomirtu. Mīlestība tiem nedodas viegli, tās dēļ ir jācieš, jāgaida un jāmokās.

Droši vien arī es jaunībā biju izlasījusi ļoti daudz grāmatu par tieši šādu mīlestību, tāpēc ilgu laiku mana mīlestība tāda arī bija: pilna bezgalīgas drāmas, asaru un šķiršanos. Šķita, ja tā nenotiek, tad tā vispār nav mīlestība – tikai tāda vieglprātīga aizraušanās.

Par laimi es nobriedu, bet varbūt vienkārši izaugu, vai arī piekusu ciest. Tagad man mīlestība ir milzīgs prieks. Un nekādu upuru.

Man ir gandrīz 42 gadi un laiku pa laikam man patīk būt ciniskai, teikt, ka es neticu mīlestībai, romantikai un mūžīgai laimei. Attiecībās ar vīriešiem es esmu tieša kā bambuss – bez vilcināšanas paziņoju par to, kas man patīk, kas nepatīk un kādas ir manas vēlmes.

Arī pie velna pasūtu bez minstināšanās. Periodiski es sevi pārbaudu – vai tiešām mana sirds nav pārakmeņojusies un dvēsele nocietinājusies? Agrāk diennaktīm ilgi es varēju gaidīt vienu vienīgu sms un tad traukties kaut uz pasaules malu, ja vien viņš pasauca. Es ne mirkli nešauboties pirku un dāvināju dārgas dāvanas – lai tikai viņam sagadātu prieku. Gatavoju brokastis un pusdienas – tikai tādas, kuras patika manam iemīļotajam. Nomocīju savu draudzeni ar bezgalīgajiem: “viņš teica, interesanti, ko ar to viņš domāja…..?”

Protams, šie “viņš” bija dažādi vīrieši, Kādu es mīlēju, ar kādu kopā dzīvoju, kadā vienkārši biju iemīlējusies, bez pretmīlas. Bet sajūtas, ko manī izsauca vīrieša figūra, bija līdzīgas – un katru reizi es viņu dēļ biju gatava uz visu. Ja tagad šī gatavība ir pargājusi, vai tas varētu nozīmēt, ka arī spēja mīlēt pagaisusi?

Jaunībā mēs mokoši meklējam sevi, 15-25 gados mēs esam “kaut kas”. Kā saprast, kas tev patīk un kur ir tavas robežas, un kas vispār tu esi, ja neesi pamēģinājis dažādas lietas, un tev vēl nav nekādas dzīves pieredzes? Tāpēc jaunībā mēs drosmīgi metamies eksperimentēt – gan ar ārieni, gan profesiju, gan seksu, gan…..mīlestību.
Pēc 25 mums jau ir kaut kāds karkass – esam saņēmuši izglītību, nedaudz, iespējams arī profesionālo pieredzi, ir jau pirmie puni attiecībās un seksā. Mēs vairs tik bezbailīgii neraujamies eksperimentēt un vairāk vai mazāk zinām savus mērķus. Daudzas ir jau apprecējušās, piedzemdējušas bērnus vai arī veido attiecības ar perspektīvu to izdarīt. Šo to jau dzīvē saprotam, bet mazāk visā tajā saprotam sevi. Mums jūk savas un sabiedrības vēlmes un ļoti bieži mīlestību sajaucam ar vēlmi upurēties. Mēs cenšamies iztapt vīrietim, jo savādāk šķiet, ka viņš apvainosies un aizies.

Briedums – man tā ir patiesā tikšanas ar sevi. Pēc “aklās” jaunības “kāda dēļ”, mēs sākam dzīvot sevis dēļ. Tas nenozīmē to, ka mums neviens nav vajadzīgs vai arī mēs esam kļuvušas veiksmīgas, egoistiskas un pašpietiekamas vientuļnieces. Nē!. Mēs tāpat kā 20 gados vēlamies mīlestību, vēlamies attiecību siltumu.

Vienkārši mēs saprotam, ka veselīgās attiecībās viss ir abpusēji. Kā teica Omārs Haijams: ” Man nav vajadzīgs tas, kam neesmu vajadzīgs es.”

Tāpēc es vairāk:
1. Negaidu vīrieša zvanus vai ziņas. Es vai nu rakstu un zvanu pati, vai izdzēšu to kontaktus, kuriem nav laika pat īsai atbildei: “Piedod, šobrīd esmu aizņemts, piezvanīšu, kad atbrīvošos.”

2. Neeju uz randiņu, ja tikšanās vieta un laiks man ir neizdevīgi. Lai tikšanās būtu prieka pilna, tad tai jābūt ērtai. Ja vīrietis neinteresējas ne par sievietes laiku, ne vēlmēm, ne viņas ērībām, tas nozīmē, ka viņam vispār neinteresē šī sieviete. Tāds vīrietis man nav vajadzīgs.

3. Es nepiedodu dāvanu neesamību ne manās dzimšanas dienās, ne citos man svarīgos svētkos. Man patīk vīrieši, kuriem patīk tērēt naudu, lai apdāvinātu savas mīļotās sievietes.

Finansiāli skopi cilveki parasti ir skopi it visā. Neuzmanība pret datumiem, kuri svarīgi otram cilvēkam, nozīmē tikai neuzmanību pret pašu cilvēku. Tos, ko mēs mīlam, mums gribās lutināt un iepriecināt, un tas viss, kas ir svarīgi viņiem, ir svarīgi arī mums.

Ja nav svarīgi, vai žēl, vai aizmirsu – vari aizmirst arī manu telefona numuru.

4. Negaidu, kad vīrietis sameklēs attaisnojumus tam, ka viņš nav veiksmīgs un nedzīvo labklājībā. Tas nenozīmē, ka no vīrieša man vajadzīga tikai nauda. Bet  stāsts par “ar mīļoto laime arī būdiņā” nav nobriedušas sievietes stāsts. Savās būdās mēs pabijām jau 20 un 30 gados un 40 gados mums jau pašām ir sava komfortablā dzīve un tāpēc attaisnojumiem nav vietas.

5. Neklusēju par to, kas man nepatīk. Protams, es “nekompostrēju vīrietim smadzenes” ar visdažādākajām pretenzijām. Taču ir lietas, par kurām otrs cilvēks nenojauš, kaut vai tāpēc, ka viņš nav es. Ja es nemīlu lielu ātrumu, jo tas mani biedē, tad es neklusēju un netēloju sajūsmu, ja vīrietis brauc ar 120 km stundā. Tāpat arī es aizkaitināti nesaku “kā tu brauc!”, es mierīgi saku: “lūdzu, nebrauc tik ātri, es nervozēju un man ir bail.”

6. Es nebaidos uzdot jebkurus jautājumus. Tāpat arī esmu gatava atbildēt uz jebkuru jautājumu. Jaunībā mēs baidamies noskaidrot nesaprotamo, jo baidāmies izbiedēt vai ievainot vīrieti. Taču tieši šī neskaidrība pēc tam ievaino mūs pašas. Es vairāk nevēlos sāpes, tāpēc es visu noskaidroju.

7. Es negludinu vīrieša kreklus. Man nepatīk gludināt. Man arī manus kreklus nepatīk gludināt. Es vairs nedaru neko tādu, kas mani apgrūtina. Ja viņš mani mīl, tad pats izgludinas savus kreklus.

8. Es nejaucu seksu ar mīlestību. Sekss var būt saistīts ar mīlestību un var arī nebūt saistīts. Man mīlestība ir izgludināt pašam savu kreklu, paklusēt kopā ar mani no rītiem, jo no rīta man negribās runāt. Atcerēties mana kaķa vārdu un to, cik karotītes cukura es beru savā kafijā,  uzdāvināt tiko grieztu pojeņu pušķi un, klusējot atnākt un salabot manu tekošo krānu. Ja tā visa nav, un ir tikai sekss – tātad mums ir tikai sekss.

9. Es neesmu greizsirdīga uz viņa draugiem un darbu. Vai arī uz viņa bērniem no iepriekšējām attiecībām. Ja vīrietis mani mīl, viņš atrod laiku, ko veltīt man. Viņš mani “iekļauj” savā noslogotajā grafikā, neskatoties uz komandējumiem, futbolu, draugiem, makšķerēšanu kopā ar dēlu. Jo arī es dzīvoju piepildītu dzīvi.

Ja mēs abi atrodam laiku viens otram, tātad mums ir attiecības. Ja laiku attiecībām atrodu tikai es, bet vīrietis visu laiku ir aizņemts, tātad attiecībām man jāpameklē kads cits.

10. Es necenšos izskatīties labāk vīrieša dēļ. Tieši otrādi – iepazīšanās brīdī es varu būt pat sliktāka kā esmu – ciniskāka, tiešāka. es nekautrējos stāstīt par savām grūtībām un problēmām. Tas, kuram esmu vajadzīga, paskatīsies dziļāk un tālāk. Tas, kuram neesmu – paies garām.

Man ir gandrīz 42 gadi. Un es esmu bambuss. Tiešs, stingrs, lokans un bez liekām pretenzijām. Mani ir grūti salauzt, saliekt un pat atstumt. Es esmu norūdījusies. Taču es vēljoprojām vēlos mīlēt, taču neesmu gatava upurēties mīlestības deļ.

Mīlēt  nozīmē radīt nevis ciest.

Autors: Jeļena Špundra (psihologs, geštaltterapeits un mākslas terapeits)
http://www.b17.ru

Tulkoja: Ginta FS

Mihails Labkovskis: Mīliet sevi jebkādā izskatā un tad izskats var būt jebkāds

Es vēroju kā skaistais dzimums līdz baltkvēlei sitas par sava izskata it kā nepilnībām. Arī vīrieši kādreiz to dara, taču ne pārāk pašaizliedzīgi – viņiem nav tik svarīgi būt skaistiem, svarīgāk ir nopelnīt naudu.

Taču sievietes moka sevi ar diētām, trenažieriem, dur sejā visu, kas vien pagadās pa rokai, nēsā briesmīgas augstpapēžu kurpes. Tas nu vēl tā. Bet plastika!  Ķirurga nazis! Tādu ņirgāšanos par sevi var pielīdzināt mazohismam, bet tos, kas ar to nodarbojas, vienkārši par nelaimīgiem upuriem, kas gatavi jebkam, lai tikai tos kāds iemīlētu. Absolūti. Jebkuras manipiulācijas ar savu ārieni, sākot no autoiedeguma līdz tauku atsūkšanai, ir sava zemā pašvērtējuma  demonstrēšana un solis ceļā uz narcistiskiem psihes traucējumiem. Un tie ir ļoti nepatīkami psihiskie traucējumi: kad dzīve nav mīļa bez tā, ka ik minūti tevi kāds slavē, vai pat labāk – apbrīno, vai vēl labāk – pielūdz

Pats briesmīgākais ir tas, ka skaistuma industrijas upuriem galvenais pašapziņas mērs nav āriene, bet gan partnera ar īpašiem parametriem esamība vai neesamība.

Starp citu, runājot par partneriem, jo zemāka ir paša vīrieša pašapziņa, jo lielāku nozīmi tas piešķir savas sievas vai mīļākā ārējam izskatam. Pārliecinātiem par sevi tas praktiski ir vienaldzīgi.

Es vispār nesaprotu, kāpēc jāpacieš sāpīgās botoksa injekcijas, kad visa pasaules vēsture, zinātne un sadzīves pieredze burtiski kliedz par to, ka jūsu āriene (tāpat kā augstas morāles īpašības) nespēlē NEKĀDU LOMU mīlestībā, kaislē, seksā un cilvēku attieksmē pret jums. Tur ir pavisam cits knifs. Vēlāk jums to pateikšu.

Visi taču zin, ko apprecēja un ko dievināja Džons Lenons – vīrietis, kurš varēja izvēlēties jebkuru sievieti. Un tagad atcerieties Joko Ono. Viņas āriene ir ļoti savdabīga, pat teiktu – japāņu gaumē.

Un Pols Makartnijs un Hetere Mailza? Šai meitenei vispār nav vienas kājas, tomēr viņai izdevās apprecināt ar sevi vienu no pašiem bagātākajiem pasaules līgavaiņiem (un pēc tam vēl viņam visu atņemt).

Ejam tālāk – paskatīsimies uz Nikolas Kidmenas, Dženiferas Lopesas vīriem vai Pīrsa Brosnana, Hjū Džekmena, Vudija Harelsona sievām. Un Vudija Allena pēdējā sieva? Tas patiešām nav stāsts par skaistumu. Un nevienu no viņiem nevar turēt aizdomās par to, ka viņiem nebūtu bijis seksa ar skaistuļiem.

Un tajā pat laikā, cik daudz apkārt ir skaistu un ļoti vientuļu un nelaimīgu cilvēku. Un pati skaistākā (labi, pati seksuālākā) sieviete pasaulē, par kuru sapņoja 90% planētas vīriešu, kuras portretu krūšu kabatā nēsāja amerikāņu karavīri Vjetnamā – Merilina Monro, teica: “Es neesmu radusi būt laimīga un tāpēc neuzskatīju laimi par kaut ko, kas domāts man”.

Te nu rodas jautājums, jūs vēlaties būt laimīgi vai skaisti?

Ja otrais – tad jāstradā ir nevis ar ārējo skaistumu, bet gan ar savu pašapziņu. Iemīliet sevi jebkurā izskatā un tad jūsu izskats patiešām var būt jebkurš! Tas ir likums. «…tu iemīli mūs melnus, bet baltus mūs iemīlēs jebkurš», tā rakstīja Gogolis.

Saprotiet, āriene ir ļoti subjektīvs jēdziens.

Āriene ir tikai tas, ko tu jūti, kad skaties uz sevi spogulī…

«Es sev patīku» vai «es sev nepatīku» – lūk, galvenais jautājums.

Jā, mīlestība tāpat kā nemīlestība pret sevi rodas ne tukšā vietā, un tas viss nāk no bērnības – sveiciens vecākiem.

Ja cilvēks cieš no tā, ka viņu atstumj, un ir pārliecināts par to, ka, lai viņš patiktu cilvēkiem, tad noteikti viņam ir jābūt labam – skaidrs, ka viņam nav ne mazākas nojausmas par beznosacījumu mīlestību (vienīgo patieso mīlestību). Tādu cilvēku mamma un tētis nemīlēja vienkārši tāpat! Ne par to, ka viņš vienkārši ir piedzimis šajā pasaulē….. Viņi tam nebučoja dupsi un neteica, ka viņs ir pats skaistākais bērns pasaulē. Nēēēē. Tieši un netieši viņi iepotēja savam bērnam ideju par “labumu”, kura pauž to, ka mīlestība ir jānopelna, un vēl labāk, ja to pelna katru dienu. Un tāpēc….

«Es būšu brīnišķīga saimniece, iemācīšos labi gatavoit, izskatīšos kā konfekte un tad kāds noteikti saskatīs manī arī manu “cilvēcisko” talantu!» – tā spriež lielākā daļa krievu sieviešu. Mīļās manas! Neviens jūs neiemīlēs dēļ skaistajām, garajām skropstām, boršču ar kotletēm un lielisko raksturu. Mīl par pavisam ko citu! Runā, ka «Labās meitenes nokļūst paradīzē, bet sliktās tur, kur vēlas».

Starp citu, vai tiešām jūs nesaprotiet, cik muļķīgi un nedabiski jūs uzvedaties, kad ļoti vēlaties patikt? Tāda uzvedība liedz saskatīt, kāds patiesībā cilvēks aiz tās slēpjas, toties ļoti labi var redzēt spriedzi un neapmierinātību ar sevi. Normālus cilvēkus tas viss dara uzmanīgus un atgrūž. Savukārt pārliecība par sevi pievelk un neatlaiž. Taču ne jau tikai pārliecībā ir sāls.

Lai notiktu iemīlēšanās, mīlestība vai kaisle, cilvēkam ir “jāaizķer”.

Un aizķer ne jau ideāla deguna forma, gluds vēders vai skaisti mati (ja nu vienīgi pirmajā mirklī, kurā viss var arī beigties). Neapzināti aizķer kaut kas no bērnības, asociācijas, līdzība, smarža, žesti, balss tembrs, kāda detaļa, kas atgādina vecāku mājas vai kādu no vecākiem. Šai asociācijai nav obligāti jābūt laimīgai. Un pret to bezspēcīgi ir visi knifi, plastika, drēbes un labdari.

Mīlestībai nav nekāda paskata, ir tikai raksturs, “olas”, griba, uzticība sev. Tikai tas šajā pasaulē ir deficīts. Un tikai tas izsauc interesi, cieņu, vēlmi.

Un, ja jums visa tā pietrūkst, izeja ir viena – būt sev pašam. Attīstīt savu individualitāti un personīgās īpašības. Neiet uz kompromisiem. Nu, kaut vai tik daudz, cik neņirgāties par sevi un neuzvesties kā upurim!

Bet labāk sekot savām vēlmēm, centieniem, sapņiem. Kultivēt savu atsķirību no citiem un nekaunēties sevī no nekā.

Labi, teiks maziņš pabriesmīgs “čuvaciņš”, jūs visu pareizi sakiet, un es parakstos zem katra vārda, kas šeit teikts, un varu to izlasīt vēl simts reizes, un tomēr pārliecību par sevi man tas viss nedos nekādu. Ko darīt? Uz to es varu atbildēt vienu, ka pie sevis pieņemšanas tadā veidolā, kādā jūs esat, protams, ir jāstrādā. Nu, piemēram, nodrošināt sev maksimālo psiholoģisko komfortu, cienīt savas vēlmes, veltīt sev laiku un naudu, pacensties gūt baudu no savas dzīves, sajust tas garšu, baudīt.

Galvenais uzdevums ir patstāvīgi aizpildīt mīlestības trūkumu, aizpildīt tos tukšumus, kas veidojušies bērnībā un jaunībā. Uzstadīt sev tādu mērķi un uzskatīt to par galveno, dzīvībai svarīgo un negaidīt, kamēr laimīgu jūs padarīs citi.

Citi tavā dzīvē parādīsies un sagribēs izdarīt tev labu tikai tad, kad pats sajutīsi savu nozīmīgumu. Tava āriene ir tikai tavs pašvērtējums.

Es esmu izstrādājis 6 noteikumus, kuri palīdzēs tev justies kā cilvēkam – protams tad, ja tu tos ievērosi. Bet par to nākamreiz.

 

Autors: Mihails Labkovskis

Tulkoja: Ginta FS