Kā tas ir – LABI?

milestiba pret sevi

Ko nozīmē atbalstīt sevi?
Tā ir iespēja ikvienā situācijā, lai kāda arī tā nebūtu, palikt savā pusē, neatkarībā no tā, vai tev ir vai nav taisnība. Prasme apstādināt iekšējo kritiķi un pakāpeniski pārvērst to par iekšējo advokātu. Iespēja pāriet no sevis vainošanas un pašpārmetumiem uz brīvu elpošanu un vērošanu.

Kas ir mīlestība pret sevi?
Tā ir iespēja paskatīties uz sevi acīm, kurās nav ne nosodījuma, ne baiļu, ne vēlmes sevi pārtaisīt. Tikai uzmanīga ieskatīšanās sevī kā gleznā, kā ziedā, kā audeklā, uz kura ar laiku parādās brīnumaini raksti.

Kas ir rūpes par sevi?
Tā ir apzināta piepūle, kas vērsta uz to, lai uzzinātu par sevi kaut ko vairāk. Noskaidrotu, cik, kā un kad tev ir vajadzīgs, lai justos labi. Un, ne tikai noskaidrotu, bet veltītu laiku tam, lai to izdarītu. Un regulāri veltītu laiku tam, lai nevis uzlabotu vai izvirzītu sevi (kaut arī kas tāds var notikt), bet tam, lai sevi vienkārši atbalstītu it visās dzīves peripētijās. Bet pēc tam, iespējams, pat sagādātu sev baudu…

Kas ir pašcieņa?
Tā ir iespēja savās darbībās redzēt labus nodomus. Atbalstīt savu cilvēciskumu un piešķirt sev tiesības lemt un domāt unikālā veidā. Tā ir iekšēja disciplīna redzēt savas personības neaizskaramību pret apvainojumiem un uzbrukumiem. Tā ir ticība sev un iespēja notikt iekšējām pārmaiņām. Ticība bez gaidām un piespiešanas.

Un šīs visas ir nobriedušas personības pazīmes.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā likt vīrietim sevi cienīt?

4433

Šis jautājums man atgādina krievu parunu «Догнать и причинить добро».

Vai gan var kādam likt sevi cienīt pret viņa gribu? Vai tiešām tu domā, ka vīrietis no sirds cienīs sievieti, ja viņš saprot, ka viņa piespiež sevi cienīt?

Kā priekšniece pieprasa cieņu no vīrieša – padotā vienkārši tāpēc, ka viņa ir priekšniece, nevis gudra vadītāja. Kā sieviete pie stūres gaida, ka vīrietis viņu cienīs, pat tad, ja viņa neievēro ceļu satiksmes noteikumus. Vai arī nemīlama sieviete grib, lai vīrietis viņu ciena.

Kāpēc vīrieši neciena sievietes?

Nesen es veicu aptaju. Aptaujātie bija vīrieši no 22 līdz 50 gadiem. Jautāju, ko viņi sagaida no sievietes? Gandrīz 90% vīriešu uz šo jautājumu atbildēja: patiesu mīlestību. Mēs neapspriedīsim alfonsus, patoloģijas un prostitūciju.

Kas 19 gadsimtā bija jāizdara vīrietim, lai apprecētos vai saņemtu viņu ieinteresējušas dāmas uzmanību? Piespiedus laulības atstāsim vēstures tiesai.

1. Uzzināt, kur viņa mēdz uzturēties un iekļūt tur. Dažās mājās varēja ienākt tikai ar īpašu ielūgumu vai pēc rekomendācijas.

2. Stādīties priekšā, iepazīties vai noorganizēt, lai kāds viņu stādā priekšā dāmai.

3. Pievērst sev uzmanību. Dzeja, zīmītes, ziedi, uzaicinājums uz deju utt.

4. Iedraudzēties ar viņas vecākiem. Bet vecākus interesēja bagāti precinieki, nedzeroši, veseli (Arī tagad vecākus interesē tieši tas pats).

5. Ilgi, pacietīgi un maigi aplidot, lai meitene pievērstu viņam savu uzmanību. Ilgi aplidot, varbūt pat trīs gadus.

6. Bildināt un saņemt pozitīvu atbildi.

7. Sagatavot māju, naudu nākamajai ģimenei.

Tas nozīmē, ka vīrietis pierādīja to, ka viņš ir labākā kandidatūra no visiem. Viņš demonstrēja visas savas labākās īpašības. Arī tagad vīrieši to dara, rīko gaiļu cīņas, pierādot, kuram labāka mašīna, lielāka māja, labāks bizness.

Viņiem konkurence ir svarīga un arī uzvara. Ja nebūs uzvaras, tad sanāks kā tajā anekdotē: “Ja nepanākšu, tad vismaz sasildīšos” (atceries, kad gailis skrēja pakaļ vistai?).

Un ko darīja sieviete tajā laikā, kad precinieks viņai apkārt cilpas meta? Viņa vienkārši pieņēma viņa dāvanas, viņa uzmanību, dāvāja viņam maigu smaidu, labus vārdus.

Viņa vēl joprojām bija viņam nepieejama, un ilgi gaidītās dāvanas saņemšanas priekšnojautas viņu uzbudināja arvien vairāk, un iedvesmoja jauniem varoņdarbiem. Sieviete vīrietim bija gan ideāls, gan dieviete, gan cariene.

Paskatamies šodien… Sievietes uz mašīnas aizmugurējā stikla līmē novelkamās bildes ar kurpes papēdīti un kaprīzu uzrakstu: “Cieni mani!”, pašas aizcina vīriešus uz randiņiem, uztur viņus, pat maksā par intīmiem pakalpojumiem, bet pašas nepārliecinātākās cenšas noturēt vīrieti ar seksa palīdzību – jau pirmajā randiņā.

Ja pajautāsim, kāpec viņa vēlas apprecēties, mēs dzirdēsim daudz dažādu atbilžu variantu, tikai ne “es vēlos, lai šis vīrietis būtu laimīgs”.

Un mēs ļoti vēlamies, lai vīrietis mūs cienītu. Par ko, piedodiet? Mīl tāpat vien, jo mīl, bet ciena par kaut ko. Kā var cienīt to, kurš pats sevi neciena?

Vīrietis neredz šajā radījumā, kurš izskatās ka sieviete, bet uzvedas kā puika vai vīrietis, to maigo sievieti, kuru vēlas un var cienīt, saudzēt, lolot un lutināt.

Sieviete neciena vīrieti, bet apprecēties grib.

Un pēc tam žēlojas, ka vairs nav īstu vīriešu, vai arī dažādos forumos apspriež to, kādi ir labākie paņēmieni, lai IEKAROTU vīrieša cieņu.

Tagad sieviete iekaro vīrieti. Un kā viņš jūtas? Medījums, nevis mednieks? Vai tas viņam ir ļoti vajadzīgs? Un, ja sieviete izgājusi uz kara takas, lai iekarotu vīrieti, vai viņš būs laimīgs un gribēs būt blakus tādai sievietei, kurai blakus viņš nejūtas kā vīrietis. Par kādu cieņu mēs runājam?

Reiz mēs ar vīru apspriedām mūsdienu sieviešu un vīriešu attiecības. Viņš saka: “Es skatos uz meitenēm – viss kā pēc šablona. Pirmajā randiņā apjautāsies par manu naudu, ieskaitot mana biznesa grāmatvedības atskaiti, kāds nekustamais īpašums utt. Un es jau viņai esmu parādā. Vai tad es kaut ko aizņēmos? Neatceros!  Nav vēl paspējusi iepazīties, bet viņš jau ir parādā – naudu, kino, teātri, vakariņas. Jā, es to visu daru, aplidoju, rūpējos, bet tikai tad, kad es pats to vēlos nevis mani piespiež, vai kaut ko no manis gaida”.

Neviens nevēlas būt paradā, atbilst gaidām, lai viņu mīlētu atbilstoši kaut kādiem noteikumiem. Gan sievietes gan vīrieši vēlas būt mīlēti vienkārši tāpat, lai viņus pieņemtu tādus, kādi viņi ir, novērtētu, cienītu. Tad kāpēc, meitenes, uzbrukt ar saukli “Tev jāciena!”

Ja sieviete neciena vīrieti, viņš to “nolasa” momentā. Zemapziņas līmenī. Tu taču netici falšiem pārdevēju smaidiem, kuriem galvenais ir tev pārdot kaut ko. Tu zini patiesos nolūkus. Tu jūti, kad pardevējs smaida tev no sirds un, kad – pēc tirdzniecības noteikumiem?

Daudzas sievietes tieši tāpēc arī ir vienas, ka neciena vīrieti. Par ko gan viņus cienīt, teiksi, alkoholiķus, bomžus, narkomānus, azartspēlmaņus? It kā jau nav par ko cienīt. Bet kā ar to, ka vienkārši cienīt, kā cilvēkus, kā Dvēseles kas iziet savu šīs zemes pieredzi, kā cilvēkus, kurus radījis Dievs, tāpat kā mani.

Es esmu redzējusi ļoti daudzus gadījumus, kad vīrietis strauji atmet dzeršanu, pārstāj smeķēt, pārstāj spēlēt azartspēles un kļūst par veiksmīgu biznesmeni. Kā notika šis brīnums? Viņš vienkārši sastapa sievieti, kura cienīja viņu, mīlēja viņu, pat tādu – dzerošu, nabagu, ticēja viņam. Un viņš mainījās un ļoti centās, jo juta patiesu mīlestību. “Aiz katra veiksmīga vīrieša stāv mīloša sieviete”.

Kādas sievietes ciena vīrieši?

Varbūt tu smiesies. Vīrietis ciena sievieti, kura, pirmkārt ciena sevi un tad vīrieti. Izturies pret citiem tā, kā vēlies, lai izturas pret tevi. Un, gluži dabiski, ja sieviete sevi ciena, vai tad viņa pazemosies un kaut ko tēlos? Vai gan viņa pieļaus, ka viņu pazemo, vai viņa viņu “zāģēs” un kontrolēs? Nekad! Un tāpēc vīrietis gluži instinktīvi ciena tādu sievieti.

Secinājums ir gluži vienkāršs: lai vīrietis tevi cienītu, cieni sevi pati.
Cieņa pret sevi sākas ar “sīkumiem”: domu, vārdu, mājas, apģērba tīrību. Godīgumu attiecībās ar vecākiem, deraugiem, vīriešiem. Cieni savu laiku, savu darbu. Kāpēc sievietes ir gatavas strādāt vairākus darbus vienlaicīgi par divreiz zemāku samaksu, kā vīrietis tajā paša darbā?

Un, protams, pati cieni vīrieti. Uzvedies kā sieviete, ļauj lai viņš tevi aplido, lai tevis dēļ veic varoņdarbus.

Kā iemācīties cienīt vīrieti?

Tu vari veikt pašu vienkāršāko vingrinājumu katru dienu. Satiekot jebkuru vīrieti, vecu, jaunu, plikpauri, bārdaini, bagātu vai nabagu, jebkuru! – atrodi viņā kaut ko labu un domās velti viņam komplimentu. Jā, viņam nav matu, toties, cik skaistas acis. Un tas bomzis, kas rakājas atkritumos, cenšas izdzīvot, tas šobrīd ir viņa darbs. Spēlē to kā spēli un tu pat nepamanīsi, kā pakāpeniski sāc pieņemt vīriešus tādus, kādi viņi ir, nevērtējot, nešausminoties.

Skaiti afirmācijas, tas palīdzēs. “Tagad es zinu, ka ikviens vīrietis ir labs tāds, kāds viņš ir”, “Es cienu šo vīrietii par to, ka…. un uzraksti to īpašību, kuru visvairāk viņā cieni”. Viss sākas ar sīkumiem.

Jekaterina Prohorova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc sieviete iesaistās necienīgās attiecībās?

Film and Television

Nedaudz gribu paanalizēt filmas “Pretty Woman” (“Jaukā sieviete” ar Džūliju Robertsu un Ričardu Gīru galvenajās lomās) varoņu dialogu.
Un, tā…
1. Pirmie filmas galvenās varones Vivianas vārdi: “Mamma man teica, ka es esmu magnēts neliešiem”
Mamma! Teica! Mamma! Cik daudz sievietes spēka bija ielikts šajā mātes frāzē. Kura pati uzrakstīja savas meitas likteni. Skumju, pilnu sāpju un bēdu!!!
Visās pasaules reliģijās un tradīcijās Mātes lūgšana tiek uzskatīta par pašu spēcīgāko. Kā arī viņas lāsti.
Varena enerģētika, no kuras bērnam nav nekādu iespēju aizsargāties. Ja Mamma atļaujas tā runāt ar meitu, viņa projicē tās neveiksmīgo un smago turpmāko dzīvi, un, visticamākais, notiks tieši tas, ko viņa apgalvoja. Kamēr pati meita nepagriezīs savu Dzīves kuģi pretī mātes vārdu straumei.

Mātēm un tēviem ir jāatcerās: to, kā jūs rīkojaties ar savu meitu – tas ir viņas tālākais scenārijs attiecībās ar cilvēkiem. Ja jūs kliedzat uz viņu, tātad viņa to pašu atļaus darīt savam vīrietim. Ja darat viņai pāri – tātad viņa savam vīrietim arī to atļaus, ja pielietojat fiziskus sodus – tātad viņa pacietīs rupjību un fiziskus pāridarījumus.

Aizsargājiet savus bērnus no sevis! No savām negatīvajām emocijām! Dodiet viņiem iespēju dzīvot laimīgu Dzīvi!

Filmas galvenā varone tieši tāpēc kļuva par prostitūtu, ka zināja, ka ir “magnēts neliešiem”. Zināja. Tāpēc, ka viņas pats tuvākais cilvēks – mamma tā teica.

2. Tālāk viņa saka: “Es šeit nokļuvu dēļ nelieša numur trīs”.
Palikusi bez tēva aizsardzības, bet ar mātes lāstu, viņa izmisīgi meklē kāda vīrieša atbalstu. Jebkura. Tā, kurš pirmais pievērsīs savu uzmanību. Aizmirsusi par savu tīrību, kas dota jau no dzimšanas, viņa ķeras pie jebkuras iespējas būt aizsargātai! Viņa izdomā dažādus attaisnojumus vīrietim, kurš ar viņu izrīkojas nekrietni, jo uzskata, ka tieši to viņa ir pelnījusi. Jo viņai taču to iegalvoja jau bērnībā. Viņa vīrietim dod neticami lielu uzticības kredītu un atkal un atkal iet līdzi “nelietim”, jau trešajam. Un te nu ticība savai tīrībai ir zudusi pilnībā. Tāpat kā pašcieņa.

3. “Es paliku bez naudas, bez draugiem, bez nelieša. Strādāju ēstuvēs un benzīntankos. Izdzīvošanai bija par maz, bet mājās braukt bija kauns!” – viņa saka.

Varat iedomāties? Kauns braukt mājās! Un viņa izvēlas prostitūtas “profesiju”, lai tikai nebūtu jābrauc pie mātes, kura viņu psiholoģiski iznīcinās viņas kļūdaino soļu dēļ.

Kura noteikti pateiks visģeniālāko visu nelaimīgo sieviešu frāzi: “Es taču teicu!” Kura jau miljono reizi pateiks, ka viņas meita ir niecība un “magnēts neliešiem”.

Ak, Dievs! Kad mūsu bērniem atradīsies droša vieta, kur izdzīvot savas emocijas. Cik ilgi vēl vecākie izgāzīs uz jaunākajiem savu pašu nerealizētību, sāpes un aizvainojumus?

Kad sapratīs, ka saviem vecākiem bērns arī 20, 30, 40 gados ir bērns. Un vecāki nedrīkst uz saviem bērniem izgāzt savas negatīvas emocijas! Cik paaudzēm un cik gadiem jāpaiet?

4. “Te arī uzradās Kita. Viņa teica, ka tas ir viegli un es nolēmu”.

Vienmēr mūsu ceļā būs šādas iekšējās tīrības mācību stundas. Neizprotot savu pašcieņu un savu vērtību, arvien ātrāk grimsti. Bezdibenī. Un, cik šajā brīdī tev blakus būs “neliešu numur trīs, četri, pieci, seši”, kuri ar putām uz lūpām apgalvos, ka netīrība cilvēku attiecībās ir dzīves norma. Ka var krāpt bez sirdsapziņas pārmetumiem, gulēt ar ko pagadās un tu ticēsi, jo apkārt visi tā runā. Izglābties var tikai mainot attieksmi pret sevi un mainot to vidi, kurā atrodies. Parasti tas notiek ātri. Bet kāds mocās gadu desmitiem. Man pietika ar gadu.

5. “Sākumā raudāju, tad pieradu”, – saka galvenā varone.
Sievietē vienmēr ir tīrības gaisma. Vienmēr! Un dziļi Dveselē viņa vienmēr zin par sevi visu. Par to, ka viņa ir brīnišķīga. Neatkārtojama! Dievišķa! Šī gaisma, ielaužoties tumsā, izplūst kā asaras, depresija, sirdsapziņas balss. Ja nepietiek spēka kaut ko mainīt, sākas pašsaindēšanās ar tabaku, alkoholu, narkotikām un necienīgām attiecībām.

Jo spilgtāka gaisma – jo ātrāk izrāpies no bedres. Tas ir iespējams! Tāpēc, ka ikviena sieviete ir neticami spēcīga.

6. “Iela nav domāta tev”, – saka Edvards Vivianai. Un viņa atbild. “Kādu laiciņu pabūsi maita, arī šim noticēsi”.
Meitenes, mūciet no tiem, kuri jūs nemīl. Kuri izgāž uz jums netīrumus! Pieļaujot tadu attieksmi pret sevi, jūs nekad nespēsiet būt laimīgas. Jo, kā uz Edvarda vārdiem par viņas labajām īpašībām atbildēja Džūlijas Robertsas varone:

7. “Noticēt sliktajam ir daudz vieglāk, tu neesi to ievērojis?”.
Tas tāpec, ka meiteni ļoti reti slavē vienkārši tāpat. No sirds. Nevis lutinot: “Tu esi labāka par visām”, bet atgādinot: “Tu esi dievišķa. Tu esi gaisma. Tu piepildi šo pasauli ar skaistumu, tīrību un mīlestību!”

Lūk, tāds sižets. Lūk, tāda pusotra minūte, un viss sievietes Liktenis.

Saudzējiet Sievieti! Saudzējiet sevī Meiteni, kura ir tīra un brīnišķīga! Katra no mums ir cienīga sieviete. Neskatoties ne uz ko! Mēs esam tīras pēc savas būtības, un atliek vien tam noticēt un atļaut sev šo domu!

Es lūdzos par mums visām! Par visām Pasaules Sievietēm! Dod, Dievs laimi mums visām! Padomāsim labas domas mēs katra par Visām Pasaules Sievietēm! Mēs varam! Mēs varam viena otrai palīdzēt!

Natālija Kovaļova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Cieņpilna attieksme pret sevi pievelk labklājību

36

Tu zini to, ka pat pati skaistāka sieviete zaudē savu skaistumu, sievišķību un valdzinājumu tad, kad par sevi domā sliktu? Kad izvēlas pret sevi izturēties negatīvi? Es pasvītroju vārdu “izvēlas”, tāpēc, ka tas, ko mēs domājam par sevi, tas, kā mēs pret sevi izturamies katru savu dzīves brīdi – tā ir MŪSU IZVĒLE.

Ļoti bieži mēs to neapzināmies, tāpēc, ka noteiktas mūsu domas un uzvedības modeļi ir kļuvuši jau par ieradumu. Un mēs rīkojamies pēc inerces. Kaut gan ir arī otrs variants – izvēlēties citas domas un citu uzvedības modeli.

Jā, protams, tas ir daudz grūtāk, tāpec, ka prasa ieguldīt vairāk enerģijas un sagraut stabilitāti (lai arī sliktu, bet ierastu) un kaut kādā ziņā tas prasa nokļūt nezināmajā. Vairums cilvēku tāda situācija biedē. Taču varbūt ir vērts pamēģināt?

Visi apstākļi, kuros notiek mūsu dzīve, citu cilvēku uzvedība – tā ir mūsu pašu attieksmes pret sevi spogulis. Ar mums notiek tikai tas, ko paši ar sevi jau esam izdarījuši.

– Ja mēs paši sevi pazemojam, tad citi arī mūs pazemo.
– Ja mēs paši par sevi nerūpējamies, apkārtējie arī nesteidzas par mums rūpēties.
– Ja mēs dusmojamies uz sevi, mēs pievelkam ārējo niknumu.
Tāpēc ir ļoti svarīgi apzināties, kādu izvēli mēs izdarām.

Kādai man pazīstamai meitenei viņas vīrs ļoti darīja pāri, viņš bija ass, rupjš, apsaukāja viņu par muļķi un čammu, nekad neko nedāvināja, sakot, ka viņa nav dāvanu cienīga. Darba procesā ar viņu es izdzirdēju, ko viņa pati par sevi saka: “Kāda gan es esmu muļķe! Kā gan es varu būt tada čamma!”.

Es pievērsu viņas uzvedību vārdiem, ko viņa saka par sevi. Viņa atzinās, ka dažkārt viņa mēdz izmantot vēl rupjākus vārdus un sanāca, ka vīrs vienkārši viņai spoguļoja viņas pašas attieksmi pret sevi. Viņa pati uzskatīja, ka ir slikta sieva, ka nav pelnījusi dāvanas un, protams, vīrs viņai neko arī nedāvināja.

Pēc kāda laiciņa, kad cītīgi bijām veikušas dažādas prakses, kad viņa apzināti izvēlējās saukt sevi par gudrinieci, sāka uzskatīt, ka ir pelnījusi dāvanas, viņu attiecības manāmi uzlabojās, viņš kļuva daudz maigāks, uzmanīgāks, mājās paradījās gan ziedi, gan citi patīkami nieciņi.
Tāpēc padomā, kāda attieksme no apkartējiem tevi “aizķer”? Un saproti, ka Visums tev dod šos cilvēkus, lai tie tev parādītu, kā tu pati pret sevi attiecies.

Šie cilvēki nav nejauši izvēlēti. Viņi ir izvēlēti tāpēc, ka viņiem ir noteiktas īpašības, kas vajadzīgas, lai kļūtu par taviem skolotājiem. Un tev viņiem būtu jāpateicas par to, ka viņiem nākas spēlēt tādu sarežģītu lomu tavā dzīvē.

Kad mēs izvēlamies par labu cieņpilnai attieksmei pašiem pret sevi, mēs saņemam spēku, enerģiju, mēs sajūtam savu mugurkaulu, noturību, mieru un mēs esam spējīgas pašas sevi aizsargāt, aizsargāt savas intereses un apkārtējā pasaule ar prieku pieņem mūsu cieņu.

Kad mēs izvēlamies sevi pazemināt, salīdzinām sevi ar citiem, neticam sev un savai būtībai, esam cietsirdīgas pret sevi, mēs jūtam, ka zaudējam enerģiju, mēs izjūtam vilšanos un nevēlēšanos dzīvot.

Tagad paskaties sev apkārt un padomā, kādu attieksmi pret sevi tu esi izvēlējusies dotajā mirklī?
Mīļās meitenes, jau tagad jūs variet izdarīt izvēli par labu cieņpilnai attieksmei pret sevi, jo es no sirds vēlos, lai jūs visas būtu laimīgas.

Jūs ievērosiet, cik ļoti mainās jūsu dzīve. Neatkarīgi no tā, kādu izveli jūs izdarījāt pagātnē. Neatkarīgi no tā, kādi bija jūsu ieradumi, jūs visu variet izmainīt tieši šobrīd, tagad.

Kad es apzinājos, ka mana attieksme pret sevi ir mana IZVĒLE, es sajutos pavisam savādāk, sāku just iekšējo atbalstu un izlēmu izmainīt savu dzīvi.
Es piedāvāju tev veikt praksi, ar kuru sākās mans pārmaiņu process un kura palīdzēs tev uzskaņoties par labu cieņpilnai un mīļai attieksmei pret sevi.

Tev vajadzēs atrast pagaru celiņu, kas tevi vedīs no kaut kā nepatīkama uz kaut ko ļoti tevi priecējošu (kad es to darīju, es atradu celiņu parkā, kas izveda mani no tumšas vietas pie skaistas gaiši apgaismotas mājiņas).

Būtu labi, ja šis ceļš tevi vestu kalnā, lai iešanas procesā tev nāktos nedaudz piepūlēties, jo, kā jau pati saproti, iekšējo procesu maiņa prasa no mums kādu daļu piepūles.
Tas, no kā tu aizej, ir tava pagātnes izvēle. Tu pat vari uzzīmēt līniju, kuru simboliski pārkāpsi jaunajā dzīvē pie jaunas attieksmes pret sevi. Un tālāk tev nesteidzīgi ir jāiet uz priekšu un apzināti jāizrunā sava jaunā izvēle.
Piemeram:

✿ Es izvēlos cienīt sevi (solis);
✿ Es izvēlos novērtēt sevi (solis);
✿ Es izvēlos rūpēties par sevi (solis);
✿ Es izvēlos piedot sev (solis);
✿ Es izvēlos būt laimīga sieva (solis);
✿ Es izvēlos savu ceļu (solis);
Utt.
Un tā tu nonāksi tajā vietā, kuru izvelējies par savu ceļa mērķi.
Un, ja tu visu izdarīji pareizi, izjusti un apzināti, tevi piepildīs spēka un enerģijas sajūta, tā, it kā aiz muguras būtu izauguši sparni!

Autors: Jekaterina Poļiščuk
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Cieņpilna attieksme pret sevi

7

Apkārtējā pasaule un vīrieši izturēsies pret mums cieņpilni tieši tik lielā mērā, cik pašas cienām un novērtējam sevi. Cieņu nevar pieprasīt. Tad, kad pati sieviete sevi ciena, viņa cieņu no apkārtējiem saņem automātiski.

Pašcieņa ir savas absolūtās sievietes vērtības apzināšanās. Tā nav jānopelna, jāsastrādā vai jātrenē. Tā mūsos ir jau sākotnēji.
To nevajag jaukt ar pašvērtējumu un pārliecinātību par sevi. Pašvērtējums un pārliecinātība var būt atkarīga no veiksmēm vai neveiksmēm mūsu dzīvē. Bet cieņa ir nemainīga.

Tas ir galvenais sievietes svētums. Un tā bāzējas uz trim vaļiem: cieņpilnu attieksmi pret sevi, cieņpilnu attieksmi pret citiem un 100% atbildību par savām darbībām un savu dzīvi.

– Cieņpilna attieksme pret sevi paredz augstas morālās īpašības, uzticību sev un saviem principiem, cieņu pret savu ķermeni, Dvēseli un apkārtni. Sieviete nepieļauj piesārņot savu ķermeni ar kaitīgām lietām – alkoholu, cigaretēm, naidu, niknumu un atriebības kāri. Tostarp tas nozīmē arī savu robežu noteikšanu apkārtējiem, to robežu, kuras tie nedrīkst pārkāpt. Tā ir uzticība sev un iespēja būt sev pašai.

– Cieņpilna attieksme pret citiem nozīmē to, ka tu cieni citu ķermeni, Dvēseli un nepārkāp viņu robežas.

– Atbildība nozīmē to, ka tu apzinies, ka viss, kas notiek tavā dzīvē ir tavu domu un darbu rezultāts. Tu nevienu nevaino, nenovel uz citiem atbildību par savu rīcību, un neuzskati, ka kāds cits ir atbildīgs par tavu laimi. To var atļauties tikai nobriedusi sieviete.

Mēs zaudējam savu pašcieņu tad kad:

— jūtamies apdalītas, ja blakus nav vīrieša. Te arī visas bēdas un savas pašcieņas zaudējums. Sieviete visiem spēkiem cenšas ar kādu iepazīties, iesaistīties jebkādās attiecībās, lai tikai nebūtu viena. Un tajā brīdī viņa aizmirst par savu sievietes pašcieņu, pacieš, piecieš, piedod to, ko piedot nevajadzētu, uzbāžas.

– skrienam pakaļ vīrietim, pārbaudām, kontrolējam, lasām viņa sms. Tātad neticam sev, neticam savam sievišķīgajam spēkam, unikalitātei un sūtībai. Vīrieši pēc dabas ir mednieki un kad mēs samaināmies ar viņiem vietām, tad kļūstam viņiem neinteresantas.

— kad būdamas precejušās, flirtējam ar citiem vīriešiem.

— kad uzvedamies familiāri, kopā iedzeram.

— ļaujam sevi apvainot un mūsu klatbūtnē lamāties.

— pazemojam vīrieti, uzskatām, ka vīrieši nav cieņas vērti un vajadzīgi vien naudai un bērnu radīšanai.

— mānam vīru, slēpjam no viņa naudu. Ja jau tu netici savam vīram, tad ko blakus viņam tu dari?

— klaigājam, lamājamies, skandalējam, pierādām savu taisnību. Nobriedušai sievietei nav ne mazākas vēlmes un vajadzības “pierādīt savu taisnību”.

— steidzamies, cenšamies izkalpoties un nopelnīt mīlestību.

— skaužam. Sieviete skauž tad, kad viņai šķiet, ka kaut kā ir par maz, kaut kas nepietiek. Tajā brīdī viņa pārstāj just sevi kā kaut ko vērtīgu un pilnīgu, viņa attālinās no sevis. Jaucoties citu cilvēku dzīvēs, mēs zaudējam enerģiju, kas vajadzīga savai dzīvei. Mēs nedzīvojam savu dzīvi.

— tenkojam. Tenkojot mēs sagraujam savu dzīvi.

— citas sievietes uzskatām par draudu sev un konkurentēm.

viegli piekrītam gadijuma rakstura seksuāliem kontaktiem. Sevi cienoša sieviete ciena savu ķermeni. Viņa saprot, ka viņas ķermenis nav valūta un sekss nav veids, ka noturēt vīrieti. Bieži vien mēs cenšamies savu ķermeni izmantot kā ēsmu, lai pievilinātu vīrieti. Kad tu pati cienīsi savu ķermeni, arī vīrietis to cienīs.

— melojam, lai sevi attaisnotu. Melo bērni, jo nezin, kā sevi aizsargāt un nevar uzņemties atbildību par savu rīcību.

— smēķējam. Tā ir atkarība un vienmēr tā stāsta par psiholoģiskajām problēmām.

— nerūpējamies par savu ķermeni un nekopjam to. Daudzi uzskata, ka Dvēsele ir kas augstāks par ķermeni, taču kur savu zemes dzīvi dzīvos Dvēsele, ja nebūs ķermeņa? Mīlestība pret sevi sākas ar gādīgu attieksmi pret savu ķermeni. Veselīgs ēdiens, veselīgs ūdens režīms, fiziskās aktivitātes, laba energētika.

— «cīnamies» par savu laimi un “ejam pa galvām”, jo uzskatām, ka par savu laimi ir jācīnās un bieži vien tāpēc esam gatavas aizvest svešu vīru, “piespiest kadu pie sienas”, lai taču beidzot apprec.

— nenakšņojam mājās. Kamēr sieviete nav apprecējusies, viņai jāguļ savā gultā. Tu vari satikties ar vīrieti, tu vari būt viņa teritorijā, bet vienmēr naktī atgriezies mājās. Vīrietim jau sākotneji jājūt tavas robežas un jaciena tevi.

– skūpstamies sabiedriskās vietās. Tas tomēr ir intīms process, kam jānotiek divatā nevis visu acu priekšā. Iespējams, ka jaunībā hormoni spēlē savu lomu, taču sievietei nav jābūt pieejamai vienmēr un visur.

— mazgājam un gludinām vīrietim, ar kuru vēl neesam precejušās. To dara sieviete – sieva vai mājsaimniece. Kamēr neesat precējušies, tu neesi ne viena, ne otra, atceries to!

— dzīvojam civillaulībā.

— neprecejušās dzemdējam bērnus. Es saprotu, ka atbildība par bērnu gulstas uz abiem, taču, ja vīrietis tevi nav bildinājis, visticamākais, viņš nav gatavs bērniem. Tatad par sekām jadomā sievietei, ja reiz viņa piekrīt intīmām attiecībām bez laulībām. Šodien ļoti daudzas robežas ir izplūdušas, šodien it kā mēs varam darīt visu, ko vien vēlamies, taču sievišķīgo pašcieņu tas viss nevairo. Un to iekšēji jūt ikviena sieviete, kura nokļuvusi šādā situācijā.

— pašcieņu nevairo arī puskailas fotografijas internetā. Man vienmēr gribas jautāt: ko tu ar to gribēji pateikt un parādīt? Kāpēc? Ka tev ir skaista figūra? Vai tad nepietiek, ka tu pati to zini? Vai tad tu vēlies kādam ko pierādīt vai izsaukt skaudību?

Šodien skaitās ļoti stilīgi ievietot arī bildes ar kailiem grūtnieču vēderiem, tomēr, manuprāt, lai cik skaistas arī šīs bildes nebūtu, tās tomēr domātas ģimenes albūmiem. Pārliecinātai par sevi sievietei nav jādemonstrē sava ķermeņa daļas publiski.
— mēs parakstāmies uz otrā plana lomu attiecībās, saejamies ar precētiem vīriešiem. Un kādi te var būt kompromisi?

Dažkārt pietiek vien zināt, kas ievaino mūsu pašcieņu, lai nekad to nedarītu. Pat tad, ja vīrietis jums dzied serenādes no rīta līdz vakaram. Pat tad, ja viņš zvēr, ka ģimene ir izjukusi un “tu esi pati labākā”. Jā un tas ir arī higiēnas jautājums. Par kādu cieņu var runāt, ja viņš guļ ar tevi un pēc tam – savu sievu? Mīļākās ļoti reti kļūst par sievām, jo parasti ar vienu sievu jau pietiek. Tāpēc arī ir mīļākās, jo sieva jau ir.

— ja vīrietis aiziet no ģimenes un tā gadās bieži, tad, pirms uzsākt ar viņu attiecības, viņam vajadzētu izšķirties. Tas būtu cienīgi.

— ja attiecības kļūst nepanesami smagas, ja esi daudz ko darījusi, bet tas nemainās, tad jābeidz mocīties. Tas attiecas uz alkoholismu. Daudzas sievietes ir tik ļoti aizrāvušās ar alkoholiķu glābšanu, ka zaudē gan sevi gan savu dzīvi. Kad vīrietis demonstratīvi krāpj un pļēguro, viņš parāda to, ka viņš pat negrasās neko mainīt. Un nav jāskraida kā sunītim nopakaļus un jāturpina sevi pazemot.

Sevi cienoša sieviete NAV zilzeķe, kas sastāv vien no principiem un aizliegumiem.
Cieņpilna attieksme pret sevi nozīmē prasmi priecāties, mīlēt, būt dabiskai. Un ar cieņu pieņemt dāvanas un komplimentus, ticēt saviem sapņiem, būt ar savām vēlmēm, būt aizrautīgai, uzticēties sev un spēt baudīt sevi un savu dzīvi.
Autors: Tatjana Dzuceva
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Nekad neatvainojies par to, ka tu esi

risks3

“Lepojies ar sevi. Izstaro labestību. Esi laimīgs. Pieņem sevi tādu, kāds tu esi. Tieši tāds tu izstarosi mīlestību un pozitīvismu. Ja tu sevi nepieņemsi un nebūsi mierā ar sevi, tad mocīsi sevi un apkārtējos un tevi piepildīs sāpes.” Garijs Vainerčuks

Es vēlos pateikt kādu ļoti svarīgu patiesību. Tev jāzin, kas tu patiesībā esi. Un to nevajag slēpt pašam no sevis.

Daudziem dzīvē neveicas. Un viens no iemesliem tam ir tas, ka mēs pārāk daudz raizējamies par to, ko par mums padomās citi. Daži no mums ir tik ļoti ir pārņemti ar šīm domām, ka neatliek laika dzīvot. Viņi nav pārliecināti par sevi un saviem spēkiem. Attiecīgi, nav spējīgi būt veiksmīgi it nevienā jomā.

Tomēr ne tikai pārliecības par sevi trūkums ir tas, kāpēc cilvēkam neveicas. Veiksme atkarīga arī no tā, vai cilvēks sevi ciena.

Mēs dzīvojam laikā, kad ap mums ir ārkartīgi daudz “ideālu” cilvēku. Sociālajie tīkli mudž no šo “ideālo” cilvēku fotogrāfijām. Visi vēlas padalīties ar pasauli tajā, cik viņi ir lieliski.

Mēs dzīvojam laikā, kad cilvēkiem nav atļauts par sevi šaubīties, jo šaubas par sevi un saviem spēkiem sabiedrība uztver kā vājuma pazīmi.

Ir pieņemts, ka cilvēki sabiedrībā dalās tikai ar savu veiksmi. Par neveiksmēm un saviem klupšanas akmeņiem nav pieņemts skaļi runāt un tos atklāt. Taču ir jāsaprot un jāpieņem, ka mums katram ir savas stipras un vājās puses.

Tāpec ir labi, ja mēs paši savējas spējam pieņemt un nekad nevienam neatvainoties par to, kas mēs esam.

Protams, visam ir savas robežas. Tu vari būt pārliecināts par sevi, taču nevajag palikt augstprātīgam un nevajag ar savu augstprātību citam nodarīt sāpes.

Var gadīties, ka tu sajutīsi vēlmi taisnoties un atvainoties par to, kas tu esi. Tas nozīmē, ka tu apzinies savu kļūdu. Tu saproti, ka esi rīkojies nepareizi.

Ja tu sevi uzskati par sliktu un egoistisku cilvēku, nevajag sevi šaustīt un mocīties. Ja netiec ar sevi galā pats, vari doties  pēc palīdzības pie profesionāļiem – skolotājiem, psihologiem. Ja sēdēsi un neko lietas labā nedarīsi, tu nodarīsi kaitējumu gan sev gan apkārtējiem cilvēkiem. Šodien pasaulē ir ļoti daudz ļaunuma pārņemtu cilvēku. Viņu dusmas un agresivitāti izsauc tas, ka viņi paši sev nepatīk, sevi nepieņem un nemīl. Un dziļi sirdī viņi paši to saprot.

Es daudz tādus cilvēkus esmu sastapis un man ir bijusi darīšana ar ļoti daudziem sarežģītiem cilvēkiem. Un tāpec varu teikt, ka tie ir sevī smagi vīlušies cilvēki. Sevī viņi ir vīlušies vairāk, kā visos parējos cilvēkos.
Tev vienmēr ir izvēles iespēja.

Jābūt uzticīgam savai parliecībai, pašam sev un mazāk jābalstās uz apkārtējo viedokli. Tāpēc tici sev, uzticies un cieni sevi! Tas vienmēr ir atmaksājies!

Autors: Gary Vaynerchuk
Avots: http://marsvenuss.ru
Tulkoja: Ginta FS

Atklātība komunikācijā

evgenijs jurkins

Jau no bērnu dienām mēs esam radināti nosodīt. Nosodīt sevi, savus tuvākos un dzīvi. Būt pašam sev ir kauns: nākas melot, apspiest savas patiesās domas un sajūtas. Tūkstošiem pārliecību saka priekšā: “kaut kas ar tevi nav kārtībā…” Dvēseli nomāc pastāvīga neapmierinatība. Tu  ļoti centies būt labs, labāks. Pārstāj saprast, kāds tu patiesībā esi un ko vēlies. Zaudē sevi. Tikai zini to, kādām ir “jābūt” un “kāds nedrīksti būt”. Un tā tu zaudē pārliecību par sevi un kļūsti par staigājošu masku. Tici, ka virzies pareizā virzienā. Kā visi. Centies pareizi dzīvot, strādāt, audzināt, ģērbties, runāt. Taču laime kaut kur kavējas. Dzīve kļūst par izmocītu rituālu sēriju.

Ir sajūta, ka tu nevis dzīvo, bet izīrē sevi sabiedrībai.

Kamēr piesedzies ar masku, dziļi Dvēselē dzīvo sajūta, ka mīl nevis tevi, bet šo uzspēlēto tēlu. Bet tevi – īsto neviens nepazīst un pat necentīsies iemīlēt. Tu jūties kā viltvārdis. Un, jo ilgāk slēp patiesību, jo briesmīgāka tā šķiet.

Ja ir lemts izdziedināties, tad, lai kāda arī nebūtu tava pagātne, to nāksies pieņemt. Atklātība ir patiesības balss, reālo domu un sajūtu izpausme. Tu vairs “nezīmējies” un nepiesedz savus trūkumus ar psiholoģisko makijāžu. Tu riskē izradīties parasts mirstīgais, bet vēl joprojām dzīvs cilvēks ar tam piemītošo dabiskumu. Tas tuvina. Tu savam sarunu biedram it kā saki:

“Skaties! Lūk, tas esmu īstais es! Ne tik spēcīgs un ne tik gudrs”. Un viņš jūt: “Izrādās, arī es varu pārstāt kaunēties. Es varu būt es pats un nebaidīties, ka mani nosodīs.”

Atklātība ir iespējama tikai tad, kad nav vērtēšanas un spriedumu. Nosodīt cilvēku, kurš atveras, nozīmē, iespļaut viņam Dvēselē. Kad stāsti patiesību par to, kas padara tevi par parastu mirstīgo, par mīlestību, par saviem mazajiem “grēciņiem”, un tevi nenosoda, bet saprot, tu jūti, cik tas ir dabiski – būt sev pašam. Cilvēks, kurš tevi satiek šajā teritorijā, kļūst patiesi tuvs. Viss, ko tu juti, darīji, kas biji, nevarēja būt savādāk. Ar tevi viss ir kartībā! Un vienmēr ir bijis kārtībā! Vairs nevienam nekas nav jāpierāda. Tu JAU vari vienkārši būt tu pats.
Tu vari būt pats – ne pārāk gudrs, varbūt ne pārāk interesants, ne drošs, ne spēcīgs, ne ideāls. Un tikai tādu – patiesu un īstu tevi var patiesi mīlēt.

Pārliecība par sevi balstās uz visaptverošu izpratni par to, ka tu vari būt šis cilvēks. Un tev ir tiesības dzīvot. Un tavai Dvēselei nav vajadzīgi obligātie labojumi.

Atklātība ir dziedināšana no nemīlestības pret sevi.

Ja sarunu biedrs nesoda un nevērtē, bet klausās un saprot, viņš var aizstāt psihologu.
Atklāta komunikācija ir ne tikai terapeitiska, bet arī interesanta, jo tā ir piesātināta ar tavas Dvēseles dzīvo enerģiju. Bez tās viss kļūst nedzīvs. Mēs visi mīlam mūziku, kino un sarunas, kas rezonē ar mūsu iekšējo pasauli. Atklātība vienlaicīgi nes gan prieku gan terapeitisku vērtību. Es saprotu, ka nav nemaz tik viegli radīt apstākļus atvērtam dialogam. Maz kam tas patiesi ir vajadzīgs, taču tas sanāk tiem, kam to vajag un tiem, kuri cenšas.
Es atklātību mācījos no saviem klientiem. Un sāku to praktizēt ar saviem tuvajiem. Tā “strādā” un sniedz dziedināšanu un prieku. Tā paaugstinās apzinātības līmenis, jo tu mācies pieņemt un novērtēt to, kas tev šobrīd ir – šo brīdi, šos cilvēkus, sevi. Bet “zīmēties” paliek neinteresanti, jo ir taču skaidrs, ka visi mēs esam aptuveni vienādi.

Ar ko sākt?
Var sākt ar savu simpātiju un vājību atklātu paušanu. Ja gadījumā nejūti atpakaļsaiti, vai vēl ļaunāk, tevi nosoda, tad nedaudz piebremzē. izmet savas “makšķeres” akurāti. Lai cik dīvaini tas arī nešķistu, pat atklātība var kļūt par melīgu piesedzēju tad, ja to izmanto savu negatīvo emociju attaisnošanai. Tā teikt: “es taču no visas sirds paužu savas domas – pieņemiet mani tādu, kāds esmu”. Tikai tad, kad esi iemācījies atklāti runāt par savām vājībām un simpatijām pret ctiem cilvēkiem, vari akurāti pāriet pie savu negatīvo emociju paušanas – uz to brīdi jau tu jūti, kurā mirklī un kā tu vari savam sarunu biedram dot atpakaļsaiti.

Konstruktīvi paust savas negatīvas emocijas – tā ir vesela māksla. Gan jau arī par to pienāks laiks pastāstīt.
Nevajag izgriezt savu Dveseli uz āru visiem, kuri pagadās tavā ceļā. Tā tu izbiedēsi cilvēkus. Taču ideāli, ja tavā personīgajā apkaimē ir divi – trīs cilvēki, kuriem par sevi vari izstāstīt burtiski visu, par ko, iespējams, agrāk kaunējies runāt. Ja tādu cilvēku tev nav, derēs arī psihologs – profesionāls klausītājs ar stāžu. Un tā atnāk sapratne par to, ka tu pats esi savas dzīves neizbēgams rezultāts. Tu nevari un nedrīksti būt kāds cits.
Tu sāc saprast sevi un citus. Un vairs nevienam nav vajadzīga piedošana un apstiprinājums. Aizvainojumi un nosodījums izgaist. Dievs visiem soģis.

Vai var pieņemt visu?
Vesels cilvēks nevienam nenovēl ciešanas. Mēs visi alkstam mīlestības. Pat vardarbība ir šīs vajadzības izkropļota forma. Pie tās ķeras tie, kuri sevi noliedz. Naids pret sevi rada naidu pret citiem. Bet, ja cilvēks ir noziedznieks, kā viņu saprast un pieņemt? Ja nogrēkojies pagātnē, bet tagad to nožēlo un vēlas laboties, nav nemaz tik grūti viņu saprast un pieņemt. Īpaši tad, ja arī pašam pagātnē ir līdzīga pieredze. Taču tad, ja cilvēks turpina savus ļaunos darbus, saprast viņu nav obligāti. Atstāj to svētajiem. Un nejauc sapratni ar vienaldzīgu bezdarbību. Ja kāds pārkāpj tavas robežas, nav obligāti uzliesmot naidā, lai tās aizstāvētu.
Briedums
Atklātība ir filtrs, lai atdalītu nobriedušo no nenobriedušā. Ne reizi vien kino esmu dzirdējis, kā viens personāžs saka otram: “mēs taču esam pieauguši cilvēki un varam runāt atklāti”. Bet kontekstā ar to bija domāts, ka nobriedušiem cilvēkiem ir žēl sava laika spēlēm un maskām.
Autors: Igors Satorins
Avots:  Психология Pro
Foto: Jevgenijs Jurkovs

Tulkoja: Ginta FS