Esi liels un patīc sev!

Tev ir tiesības nekļūt mazam tikai tāpēc, lai kāds cits sajustos liels.

— Čekalova! Ļena, nekavējoties piecelies un paskaidro!
Es stāvu, galvu nodūrusi, ne jau tāpēc, ka jūtos vainīga, bet tāpēc, ka baidos, ka manas pirmās skolotājas Stepanidas Ivanovnas pirksti, kurus tā vicina man gar degunu, nejauši izdurs man acis.
Un es nesaprotu, ko nozīmē paskaidrot. Paskaidrot, kāpēc man, septiņgadīgai šķiet, ka kāpņu margas ir ideāli piemērotas, lai pa tām šļūktu lejup? Ka tas ir ļoti jautri un aizraujoši? Es cenšos taisnoties, bet pati tam neticu.

— Vai tev nav kauns? — viņa jautā.
Ja godīgi, man nav kauns, bet es māju ar galvu un cenšos apvaldīt asaras! Nav ne kauna, ne bezspēka lielas un draudīgas tantes priekšā, kurai dota vara pieprasīt no manis paskaidrojumus.

Skolas līnija. Stāvu visu priekšā un mācību daļas vadītājs mani rāj.
— Vai tev ir ko teikt, lai sevi attaisnotu?

Ko man teikt? Ka man ļoti patīk lasīt grāmatas, stāstīt stāstus, dejot, ka es mīlu jūru un okeānus? Un nemaz nemīlu huligānu Vladiku no “nelabvēlīgās ģimenes”, ar kuru kopā man liek pildīt mājas darbus, jo viņš negrib mācīties Un es mierīgi pēc stundām devos mājās ar savām grāmatiņām, bet Vladiks savās huligānu gaitās, un mēs abi bijām apmierināti, kamēr mūs nenodeva skolas galvenā sūdzambībele.

Bet man kaut kā jāmēģina taisnoties par to, ka man ar Vladu nav interesanti, bet Vladam nav interesanti ar mani, bet mums ir interesanti katram ar sevi. Ka Vladam nospļauties uz literatūru, bet viņš prot mest nažus un no piecu metru attāluma visus trāpa mērķī. Bet es klusēju un Vlads klusē, tas padara mūs par sabiedrotajiem, un tā sākas mūsu lielā draudzība. Brīnumaini, bet es atrodu sevī spēkus nenodurt galvu un skatīties “izaicinoši”.

Kādā brīnumskaistā ziemas dienā, es stāvēju uz lieveņa, priecājos par skaistajām, putniem līdzīgajām sniegparslām, kas krita no gaisa tik daudz, it kā tur debesīs būtu pārplēsts milzīgs spilvens. Es ēdu saldējumu. Plombīru. Un pasaule bija pilna gaismas un siltuma. Kaimiņiene, kura bija izvedusi pastaigāties savus mazbērnus, nomērija mani ar niknu skatienu un teica:

— Kā tu ar tādiem vaigiem vari ēst saldējumu? Tev vaigi pat no aizmugures redzami.

Un man caur galvu izskrēja attaisnošanās vārdu rinda, par to, ka man augums ir 170 cm, bet svars tikai 50 kg, ka manī rit kokteilis no aziātu un kazaku asinīm, un manam tētim arī ir apaļi vaigi, lai arī viņš ir tievs. Bet tā vietā es skatos “izaicinoši” un saku, lai tante skatās uz sevi un saviem puņķainajiem mazbērniem. Pagriežos un eju mājās. Bet no muguras dzirdu:

— Es visu izstastīšu tavai mammai, dabūsi tu brāzienu!

Man ir briesmīgi dzirdēt, ka sešpadsmitgadīgu meiteni kāds varētu iepērt, taču nolemju paklusēt.

Es jau vairākus gadus esmu precējusies un strādāju reklāmas jomā. Mans svainis, sēžot pie mana galda un ēdot manas sasmērētās sviestmaizes, pēkšņi nolēma man sniegt mārketinga paraugstundu. Savu runu viņš sāka ar frāzi: “Gribu tev aizrādīt par tavu pēdējo reklāmas kampaņu. Lūdzu, paskaidro man…”

Ko ar man izdarīt? Aizrādīt? Vienīgais cilvēks, kurš var aizrādīt man par manu darbu ir tas cilvēks, kurš man maksā algu. Viss. Es svainim piedāvāju vēl sviestmaizes. Bet tas nepalīdz. Un es viņu vairs nekad neaicinu ciemos.

Tev vienmēr nāksies taisnoties. Par to, ka tu dzīvo kaut kā ne tā, ka tu mīli kaut ko ne to. Bet tikai tajā gadījumā, ja tu pats uzskati, ka tas ir kaut kā, ne tā, tu vari par to taisnoties.

Kad kāds tev pieprasa attaisnoties, tas nozīmē, ka viņš ir liels, bet tu – maziņš. Un tad, kad tu reāli esi maziņš – tam ir ļoti grūti pretstāvēt. Tev nav spēka, nav iespēju, pieredzes un resursu. Kad tu esi liels, kad tev ir resursi, tev ir tiesības rīkoties tā, kā tu uzskati par pareizu šajā mirklī. Un tev par to nav jākaunās. Tev ir tiesības nekļūt mazam tikai tāpēc, lai kads varētu sajusties liels. Kurš vēlas apvainoties, atradīs iespēju apvainoties. Kurš vēlas izaugt uz tava rēķina, vienmēr atradīs veidu, kā tev aizrādīt.

Ja es patiesi esmu vainīga un patiešām esmu pieļāvusi kādu kļūdu, es saku: “Piedod man, kā es varu to labot, ko izdarīt tavā labā, kā kompensēt manis sagādātās neērtības?” Ja neesmu vainīga un neko neesmu nodarījusi, bet no tā ir atkarīga mana labklājība, es nemeloju, neizlokos un netaisnojos, es saku: “Mēs varam apspriest šo situāciju un pamēģināt atrast kompromisu”. Ja no manis gaida taisnošanos ar mērķi paaugstināt savu nozīmīgumu, un tā paaugties, tad es… neko nesaku. Tas nav mans karš. Tajā es varu nepiedalīties.

Bet vispār, lielisks piemērs ir mana mamma. Kad viņai kāds aizrādīja par to, ka viņas bērns ir kaut kāds, ne tāds, viņa atbildēja: “Bet mums viņa patīk, mēs ar viņu lepojamies, viņai ļoti labi padodas, galvenais, ka viņa ir laimīga”.

Iemācies to teikt sev ikvienā situācijā: “Es sev patīku, man labi padodas, es ar sevi lepojos un galvenais, ka esmu laimīgs” Esi liels. Un patīc pats sev. 

Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

PAR ATTĪSTĪBU

Tu nevari izglābt cilvēkus no viņu likteņa, tāpat kā medicīnā tu nevari izārstēt pacientu, ja daba paredzējusi viņam nomirt. Dažkārt vispār ir liels jautājums, vai tu drīksti glābt cilvēku no tā, ko viņam lemts piedzīvot savas tālākās attīstības vārdā.

Tu nevari pasargāt dažus cilvēkus no tā, lai tie nepieļautu briesmīgi muļķīgas kļūdas, jo tās viņiem ir jau asinīs. Ja es tos apstādināšu, viņiem tajā nebūs nekādu nopelnu.

Savas pašcieņas vārdā, savas psiholoģiskās attīstības labā, mums ir vērts sevi pieņemt tādus, kādi esam un pilnā nopietnībā dzīvot mums uzticēto dzīvi. Mums ir nepieciešami mūsu grēki, mūsu kļūdas un mūsu maldi, pretējā gadījumā mums nebūs pietiekami nopietnu iemeslu, kas mudina mūs attīstīties.

Tie, kam lemts sadzirdet, sapratīs, tie, kam nav lemts saprast, nedzirdēs.

Karls Gustavs Jungs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tava personīgā uzvara

Reiz es pieņēmu savu patieso vecumu – ne kā sodu, bet tā, kā pieņem kroni.
Tu sper soli un aizver acis, jūtot kā uz pieres nolaižas vēsa stīpa un uz pleciem gulstas smags apmetnis.
Turi taisnu muguru, karalien, un atver acis: nekas nav mainījies. Tavi vīrieši nav beiguši tevi mīlēt un skaistums nav pazudis, tikai tu esi pārstājusi sev melot.
Tomēr skaistums kādreiz zudīs. Tas, ārējais skaistums, kuru mēs tik ļoti mīlam un kurš mums šķiet tik vērtīgs. Un pēc tam tu turpināsi kaut kā dzīvot, vērojot kā prožektoru stari, kuri reiz apspīdēja tevi, tagad sakrustojas uz kādu citu.

Pieņem to. Tāpēc, ka no šī brīža tavu ceļu apspīdēs tikai tavs personīgais starojums, tavi personīgie jāņtārpiņi, kurus esi salasījusi iepriekšējā dzīvē, – tavs intelekts, tavs maigums, tavas asaras, kas izlietas rakstot muļķīgu vēstuli un katrs tavs smaids. Visas sāpes, kas zīmēja uz tavas sejas un prieks, kas arī atstāja savas pēdas. Tavs talants, kas pat nedomā izgaist.  Un viss, ko tu izdarīsi šajā gaismā, būs tikai tava, personīgā uzvara.

Marta Ketro “Trīs sievišķās histērijas aspekti”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pašcieņa ir ceļš, kuru katrs pats iet savām kājām

Ja runājam pavisam godīgi, es esmu pārliecināta, ka ar to moderno mīlestību pret sevi, par ko taurē uz katra stūra, gandrīz visiem mums viss ir kartībā.

Un vairums gadījumu, mēs tikai koķetējam, apgalvojot pretējo…. mēs tomēr sevi ļoti mīlam.

Taču ar cieņu viss ir daudz bēdīgāk. Ar pašcieņu, bez kuras ļoti daudz kas kļūst neiespējams, un Mīlestība – bezjēdzīga.

Mīlestība ir putns ar viegliem spārniem. Tai nav vajadzīgi noteikumi. Sagribēja – atlidoja.

Cieņa nav putns. Tā ir atbildīgs psihes darbinieks, ja tā varētu to teikt.
Tu nenoķersi tās selfiju izdevīgā rakursā. Nespēsi to aizraut sarunās ar Visumu, ne pārliecināt ar afirmācijām par to, cik ļoti īpašs esi.
Tai vajadzīgi konkrēti fakti. Darbības. Notikumi. Pierādījumi.

Mani mīļie, citiem vārdiem sakot, psiholoģiskā noturība nav atkarīga no tā, ko mēs par sevi domājam un runājam, bet gan no tā, kas patiesībā esam un vai cienam sevi tieši tajā realitātē, kurā atrodamies tieši tagad.

Un, lai to saprastu un zinātu, ir jābūt skaidrībai par savām darbībām, izvēles un lēmumu pieņemšanas mehānismu, principiem un galvenajām vērtībām, nerimtīgu attīstību, pieauguša cilvēka atbildību, spēju nekādā gadījumā nemaksāt ar savu pašcieņu, reālām zināšanām, prasmēm un profesionālismam, nevis pompozai neeksistejošā pasniegšanai…

Cieņa a priori nevar sastāvēt no neeksistējosām lietām.
Tā balstās uz to, kas ir.
Turklāt cienīgs zaudējums tai var izrādīties daudz vērtīgāks par jebkuru uzvaru, kas panākta dēļ augstprātīgas vēlmes kādu pārsteigt vai pazemot.

Citus var apmānīt, bet sevi  nē…

Pašcieņa ir ceļš, kuru katrs pats iet savām kājām.
Un ar citiem ir tāpat.

Jā, Mīlestību mēs varam saņemt dāvanā, bet cieņu nāksies nopelnīt….

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nemīlamie…. tie, kurus vairs nemīl…

Jau sākotnēji nemīlētie… vai tie, kurus vairs nemīl…

Par viņiem runā tā, it kā zīmogu uzspiestu…
Tā, it kā viņiem neuzdāvinātā vai atņemtā mīlestība būtu atļauja necienīt, pazemot, atņemt visu parējo, kas cilvēkam vajadzīgs vēl bez tās pašas mīlestības…
It kā tas būtu ļoti pareizi – pazemināt viņus pieprasīto cilvēku reģistrā…
Tā, it kā tas, ka vairs nemīl vai neiemīlēja, ir attaisnojums atklātai izmantošanai…

Ļoti bieži savā dzīvē es esmu dzirdējusi patiesas atzīšanās tajā, ka ar cilvēku var apieties zemiski tikai tāpēc, ka viņu nemīl vai arī vairs nemīl…

Tā runā par tiem, kurus aiz muguras nodod, bet nepamet, jo tie ir izdevīgi…
Tā runā par tiem, kuru vajadzības pilnībā ignorē, bet labprāt pieņem savējo vajadzību apmierināšanu…
Tā runā tad, kad nevelta ne uzmanību, ne rūpes, ne maigumu, taču labprāt neatsakās paši saņemt to visu…
Tā runā pēc šķiršanās, kad nevēlas taisnīgi dalīties, būt pateicīgi par pagātnē piedzīvoto, un ņemt vērā ne tikai savas intereses…

Nemīlamie…. tie, kurus vairs nemīl…

Vai tad tas nozīmē, ka viņi ir sliktāki par tiem, kuriem nav kļuvuši par pašiem svarīgākajiem vai arī pārstajuši tādi būt…
Vai tad var ar mīlestības eiforiju mērīt dzīvu cilvēku…
Vai var mākslīgi atņemt viņam pilnvērtīguma sajūtu tikai tāpēc, ka vairs nejūt pret viņu kaisli un vēlmi turpināt kopīgo ceļu…
Vai ir godīgi paaugstināt sevi uz viņa fona tikai tāpēc, ka viņš nav tas, kuru gribētos…
Un vai tad var tik ļoti izdedzināt cilvēku ar savu nemīlestību, lai pēc tam vairs nekas neaugtu, nekam vairs neticētu….

Nemīlamie…. tie, kurus vairs nemīl…

Kādam ir nācies jau piedzimt nemīlētam, piedzimt tiem, kuri, lai cik tas paradoksāli nebūtu, deva viņam dzīvību…
Kāds pasmēlies nemīlestību, stāvēdams rindā pēc kāda cita…
Kāds pēkšņi attopas iemests nemīlestības āliņģī pēc kaislīga un šķietami bezgalīga mīlas avota baudīšanas…
Kāds vienmēr ir bijis lieks tur, kur mīlēja citus…
Bet kāds vienkārši nemaz nezin, ka var būt arī savādāk…

Nē, nemīlētie un tie, kurus vairs nemīl nav upuri…
Un viņiem nav vajadzīga žēlošana un ubagu dāvanas, augstprātīgi tēlojot piekāpšanos…
Viņiem vajag, lai tie, kuri cenšas viņus pažēlot, atzīt par neveiksminiekiem, vai palikt viņu dzīvē uz 3 procentiem, savāktu savas dāvanas sev…

Viņiem vajadzīgs, lai kāds atzītu viņus par pilnvērtīgiem…
Lai varētu saglabāt savu pašcieņu…
Lai atgūtu savas tiesības būt līdzvērtīgās attiecībās, nevis nekustamā īpašuma lomā svešā dzīvē…
Un lai liktu mierā tie, kuriem viņi neko nenozīmē…

Mīļie, mums katram ir kāds, kurš mūs nemīl…. vai vairs nemīl…
Un varbūt tieši tāpēc mums ienāk galvā doma par to, ka tas ir normāli – atriebties vieniem par citu nemīlestību…
Jo grūti aizsniegt tos, kuri vairs nemīl…
Un tikai tad, kad kāds aizsniedz mūs…
Varbūt nevajag…
Varbūt labāk būt maksimāli caurspīdīgam, tādam, kurš nevēlas nevienu izmantot…
Un varbūt svētīgi ir atcerēties, ka pati godīgākā abpusējības aizvietotāja ir vienatne, nevis dejas uz mums nevajadzīgas mīlestības kauliem…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Uzvilkt cepuri un aiziet…

Kritika – tas droši vien ir labi.
Noderīgi. Dikenss kritizēja savu sievu – viņa esot pārāk resna. No tā, ka ēd parāk daudz treknas barības un visu laiku guļ dīvānā. Viņa ir dumja un ar viņu nav par ko runāt. Bērniem par maz uzmanības pievērš. Un ar psihi viņai viss nav kārtībā; greizsirdības lēkmes un asaras uz līdzenas vietas.

Un varenais, mans mīļākais rakstnieks uzrakstīja publisku vēstuli par savu sievu – ar kritiku.
Un lasītāji juta līdzi ģēnijam.

Bet es visu dienu domāju: nav brīnums, ka pieņēmās svarā, ņemot vērā to, ka 12 gadu laikā piedzemdēja 10 bērnus. Trīs apglabāja. Tā arī jebkurš bezspēkā gulētu dīvānā. Un ir ļoti grūti desmit bērniem, vīram, radiniekiem un ciemiņiem pievērst vienādi lielu uzmanību… Un tad šķiet, ka esi dumja un neveikla, lai arī kopā ar vīru būsi devusies uz Ameriku ar pavisam briesmīgu kuģi; un drosmīgi dzemdējusi bērnus. Un, kas attiecas uz psihi, droši vien arī mēs gauži raudātu, ja nejauši mums mājās tiktu piegādāta rokassprādze, kuru vīrs nopircis jauniņai aktrisei…

Ar šo aktrisi viss arī sākās – sieva bija novecojusi un izplūdusi. Bet jauniņajai meitenei bija tikai 18 gadu. Lūk, arī viss. Sieva bija apriebusies, bet šķiršanās tajā laikā nebija apsveicama. Un Dikenss lika uzcelt ķieģeļu sienu lai pārdalītu guļamistabu – maigi sakot, demonstratīvi.

Un šī resnā, dumjā un nenormālā sieva piecēlās, uzvilka cepuri un uz visiem laikiem aizgāja no mājām. Lai nepazemotos. Lai neklausītos kritiku un nelasītu to žurnālos. Arī bērnus viņai neatdeva. Tā arī atlikušo mūžu viņa nodzīvoja viena. Bet, kad rakstnieks nomira, viņa vien palūdza, lai tiek publicētas vēstules, kuras viņš viņai rakstīja jaunībā. Viņa lūdza. “Lai visi zin, ka viņš mani mīlēja; bet es biju slaida, skaista, jautra un asprātīga…” Taču šo lūgumu neizpildīja.

Es domāju, ka kritika ir tad, kad mūs nemīl. Un grib no mums atbrīvoties. Taču pat sev to neatzīst. Tad vislabāk ir uzvilkt cepuri un aiziet – kā izdarīja šī drosmīgā un cienījamā sieviete…

© Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es esmu pietiekami laba

Es esmu pietiekami laba lai dažkārt cilvēkiem pateiktu “man tas neder”, un to sakot, nejustos vainīga.
Es esmu pietiekami laba lai dažkārt piekristu provokācijām, pēc tam to nožēlotu, bet pēc tam to vienkārši aizmirstu.
Es esmu pietiekami laba lai dažkārt būtu pirmā.
Es esmu pietiekami laba pat tad, ja finišā nonāku pēdējā.
Es esmu pietiekami laba lai kļūdītos un piedotu sev šīs kļūdas.
Es esmu pietiekami laba lai dažkārt vīrieši uz ielas sajūsmā atskatītos.
Es esmu pietiekami laba lai dažkārt sadarītu muļķības.
Es esmu pietiekami laba lai nekautrētos pateikt savu gadu skaitu.
Es esmu pietiekami laba lai mierīgi varētu iziet no mājām neuzkrāsojusies.
Es esmu pietiekami laba arī bez jaunas kleitas.
Es esmu pietiekami laba pašai dārgākajai kleitai.
Es esmu pietiekami laba lai mani kāds mīlētu.
Es esmu pietiekami laba lai mierīgi varētu dzīvot bez kāda mīlestības.
Es esmu pietiekami laba lai būtu pelnījusi uzslavas un komplimentus.
Es esmu pietiekami laba pat tad, ja man to neviens nesaka.

Es esmu pietiekami laba.

Olga Romulus
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Avots: Счастливый психолог

Cik labi ir nomierināties

miers dvesele33

Cik labi ir nomierināties…
Mīļie mani, tieši nomierināties…
Neimitējot vienaldzību, bet nonākot pie apzinātas sapratnes par to, ka nav iespējams dzīvot histērijā, mūžīgā neapmierinātībā, nenovērtējot to, kas tev ir…
Vienkārši nomierināties, saprotot, ka mierīgi vari sakārtot savu dzīvi bez tā, kas tajā nav…
Bez tiem, kuriem labāk ir citā vietā…
Bez cilvēkiem, ar kuriem kopā nevar turpināt vai ar gluži otrādi, ar tiem, par kuriem sapņoji tiki tu…
Vienkārši nomierināties, atmodinot savu aizmirsto pašcieņu, bez kuras mēs esam savārījuši lielas ziepes, izkalpojoties dēļ nesaņemtas mīlestības ilūzijas…
Nomierināties un sakārtot katru savu dienu…
Nomierināties un nekad vairs neprasīties tur, kur mūs neaicina…
Nomierināties un sākt darīt labi to, ko esam spējīgi darīt, nevis tēlot efektivitāti tur, kur jau sen viss ir kļuvis pretīgs…
Nomierināties un salīgt ar sevi mieru, ar savu ķermeni, savām domām, savām reālajām iespējām…
Nomierināties un pārstāt domāt, ka cilvēki, kuriem mēs nepatīkam, var pretendēt uz mūsu vērtētāju lomu, vai patraucēt būt mums laimīgiem…
Vienkārši nomierināties…
Vairs izmisīgi un juceklīgi netraukties, salīdzinot savu dzīvi ar svešu un cenšoties savus rezultātus pataisīt par ārkartīgi svarīgiem…
Nepalikt savos aizvainojumos…
Nenovelt vainu par jebko uz citiem…
Pat tad, ja mums neviens nav mācījis mīlēt, ir daudz vienkāršāk apzināties mīlestības nepieciešamību, nevis līdz pat sirmiem matiem žēloties par savām neveiksmēm…
Nomierināties…
Līdz vienkāršiem priekiem…
Līdz vienkāršām attiecībām, kurās viss ir skaidrs un caurspīdīgs, nevis “sarežģīti” tikai tāpēc, ka šaušalīgi bail atzīt acīmrezamo…

Līdz vienkāršiem lēmumiem…
Līdz vienkāršai dzīvei, kuru nevajag jaukt ar vienšūņa dzīvi…

Kad mēs vēlamies mieru, mēs nenovecojam…

Mēs beidzot kļūstam viedāki…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izdziedināt sevi

sievietes daba9

Sevis dziedināšana, pirmkārt, ir uzticības sev atdzimšana, savām sajūtām, savām vēlmēm, saviem sapņiem. Tas ir veselīgs pašvērtejums un skaidrs skats uz lietām. Tā ir sevis atgriešana sev.

Attaisnot un piedot citiem – tas nav viens un tas pats.
Ja ir problēmas ar vīru, tas ir stāsts par sievu.
Jo zemāk tu sevi vērtē, jo vairāk vīrs tevi nenovērtē.
Jo kurlāka tu esi pret savām sajūtām, jo mazāk tavas jūtas ir svarīgas vīram.
Ja viņš tevi nodod, tad iemesls ir tas, ka tu pati sevi esi nodevusi un dari to atkal un atkal.
Nedrīkst sevi upurēt!!!! Nedrīkst! Tāpēc, ka attiecībā jābūt diviem! Diviem pilnvērtīgiem cilvēkiem.
Ja tu sevi upurē vīram, tad pati pazūdi, tavas vēlmes kļūst nesvarīgas, tavas jūtas tiek kritizētas un to dara gan citi, gan tu pati, un tās kļūst neinteresantas.
Tu esi dzirdējusi, lasījusi, ka jāsamierinās, jāpakļaujas, jāseko viņam… Bet vai esi pārbaudījusi, vai tavs izredzētais ir tevis cienīgs, pirms nodot viņam pašu vērtīgāko, sevi – mīļoto viņa vīrišķīgajai atbildībai?
Vai ir viedi samierināties ar apvainojumiem, krāpšanu, dzeršanu? Vai vajag pakļauties egoistiskam, rupjam, despotiskam un stulbam vīrietim? Sekot viņa grēku pēdās?
Tev tam ir atbildes! Un tas, ko saka tev tava sirds, nevis lektori tavā galvā vai tava prāta traktējumi, arī ir tava taisnība, tavs orientieris.

Pajautā sev, ko tu ieteiktu savai mīļajai meitai, ja viņa būtu tavā vietā?
Pati galvenā zināšana katrai sievietes dabas pērlei, tieši tev – pielietot saņemto gudrību lai nenodarītu ļaunu! Un nenodarītu ļaunu, pirmkārt, sev!
Pašvērtējums ir jāaudzē, mīlestība pret sevi ir jāaudzē, būt uzticīgai sev, savām sajūtām, saviem sapņiem un vēlmēm!

Žanna  Savarska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā tas ir – LABI?

milestiba pret sevi

Ko nozīmē atbalstīt sevi?
Tā ir iespēja ikvienā situācijā, lai kāda arī tā nebūtu, palikt savā pusē, neatkarībā no tā, vai tev ir vai nav taisnība. Prasme apstādināt iekšējo kritiķi un pakāpeniski pārvērst to par iekšējo advokātu. Iespēja pāriet no sevis vainošanas un pašpārmetumiem uz brīvu elpošanu un vērošanu.

Kas ir mīlestība pret sevi?
Tā ir iespēja paskatīties uz sevi acīm, kurās nav ne nosodījuma, ne baiļu, ne vēlmes sevi pārtaisīt. Tikai uzmanīga ieskatīšanās sevī kā gleznā, kā ziedā, kā audeklā, uz kura ar laiku parādās brīnumaini raksti.

Kas ir rūpes par sevi?
Tā ir apzināta piepūle, kas vērsta uz to, lai uzzinātu par sevi kaut ko vairāk. Noskaidrotu, cik, kā un kad tev ir vajadzīgs, lai justos labi. Un, ne tikai noskaidrotu, bet veltītu laiku tam, lai to izdarītu. Un regulāri veltītu laiku tam, lai nevis uzlabotu vai izvirzītu sevi (kaut arī kas tāds var notikt), bet tam, lai sevi vienkārši atbalstītu it visās dzīves peripētijās. Bet pēc tam, iespējams, pat sagādātu sev baudu…

Kas ir pašcieņa?
Tā ir iespēja savās darbībās redzēt labus nodomus. Atbalstīt savu cilvēciskumu un piešķirt sev tiesības lemt un domāt unikālā veidā. Tā ir iekšēja disciplīna redzēt savas personības neaizskaramību pret apvainojumiem un uzbrukumiem. Tā ir ticība sev un iespēja notikt iekšējām pārmaiņām. Ticība bez gaidām un piespiešanas.

Un šīs visas ir nobriedušas personības pazīmes.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis