Viena no galvenajām mācībām, ko dzīve man ir iemācījusi, ir tā, ka cilvēki, kuri no manis visvairāk kaut ko pieprasīja, vismazāk paši atbilda tam, ko pieprasīja…
Paskaties apkārt un es esmu pārliecināta par to, ka ļoti ātri tu ieraudzīsi šīs senās manipulācijas pierādījumus. Tu izdzirdēsi motivējošas, aicinošas uzrunas no to cilvēku lūpām, kuriem pašiem tās nekad nebūs signāls personīgai rīcībai. Tevi kauninās par to, par ko paši jau sen vairs nekaunās. Tevi apvainos tajā, kurā paši iestiguši līdz ausīm. Tevi mudinās uz darbībām, kurās paši garantēti nepiedalīsies. Un tā it visā.
Mani mīļie, sīku nelietību neaptumšotais briedums vienmēr sāk ar sevi… Tas neapgrūtina sevi ar misiju ielauzties citu cilvēku dzīvēs, lai augstprātīgi norādītu no saviem augstumiem to, ka kādam jāatbilst tam, kam pašam pietrūkst dūšas. Vēl pagaidām dzīve ir tā iekārtota, ka ceļojumi uz paradīzi uz sveša kupra vienmēr būs pievilcīgāki par iešanu ar savām kājām tiem, kuri nav gatavi neko dot pretī un kuriem patīk tikai ņemt, tikai pieprasīt, tikai skaļi kliegt par to, kā tam vajadzētu būt … Vai tiešām tu vēlies būt šis ērtais transporta līdzeklis? Tas tev pašam jāizlemj.
Ļiļa Grad Foto: Hrishikesh Deshkar Tulkoja: Ginta Filia Solis
Vai zini, kurus cilvēkus nevar aizvainot, apmulsināt, uzsēdināt uz atkarības no vērtējumiem, nogalināt ar indīgu kritiku, pazemot vai pakļaut? Tos, kuriem ir CITI PLĀNI savai dzīvei…
Un šajos plānos noteikti neietilpst apmierināt svešu apvainotāju, vērtētāju, kritiķu, tirānu apetīti un visu to cilvēku apetīti, kuriem šķiet, ka tiem ir tiesības uz emocionālu un fizisku vardarbību, vai kuri pārlieku uzsver savu svarīgumu citu dzīvēs…. Lai vienmēr un visur tev ir savi plāni uz to laiku, kas tev atvēlēts… Uz tiem resursiem, kuri tev ir. Uz tām iespējām, kuras tev dotas. Uz tām jūtām, kuras tu jūti… Lai tev ir savi plāni pašam uz sevi, necenšoties iejaukties citu plānos… Lai tev ir sava pašcieņa, ar kuru tu nekad nemaksāsi par kaut ko.
Un atceries reizi par visām reizēm, ka tu nekad nebūsi vērtība tiem, kuri vēlas, lai tu būtu ērts un viegli izmantojams maksāšanas līdzeklis… Un lai tev pietiek pašcieņas, lai nelūgtos kaut ko, ko tev nevēlas dot un neiekarotu tos cietokšņus, aiz kuru sienām tu neesi vēlams.
Vienmēr ievēro labas mijiedarbības principu jebkurā attiecību formātā, atsakoties no vienvirziena kustības, kurā gala pietura vienmēr balstās uz neirozi…
Lai tev ir vēlme mīlēt abpusēji. Lai tev ir vēlme sadarboties. Komunicēt ar tiem, kuri vēlas tieši komunicēt, nevis izgāzt savus emocionālo samazgu spaiņus. Tev ir tiesības būt laimīgam, neatkarīgi no tā, vai kādam citam patīk vai nepatīk veids, kādā tu esi laimīgs. Un lai tava sirdsapziņa neļauj tev izgāzt savus aizvainojumus un ambīcijas uz vājākajiem, kuriem nav nekāda sakara ar taviem pagātnes zaudējumiem. Un pacenties neciest pats un nebūt iemesls citu ciešanām. Tie nav likumi, kuriem tev obligāti jāpakļaujas.
Tie ir mani vērojumi daudzu gadu garumā, kas laika gaitā kļuvuši par vienkāršiem noteikumiem, kurus ievērojot, vari kļūt nesasniedzams jebkura veida ieroču nēsātājiem.
Tu pats vari izlemt, vai tev tie der vai neder. Taču jebkurā gadījumā labāk lai tev ir savi plāni, nevis tie, kurus tev mēģina iesmērēt, kā sabojājušos preci tirgū par tavu paša naudu.
Vakar pavisam nejauši grāmatu plauktā es uzgāju dārzkopja rokasgrāmatu. Un sadaļā “Ātrā palīdzība augiem” izlasīju rindkopu, kas ideāli atbilst mums – cilvēkiem.
Piemēram, tu biji sēkliņa un vējš tevi aiznesa augsnē, kas nepavisam tev neder. Tu izaugi šķībs, greizs un švaciņš. Tev nepietika saules gaismas, bieži tu tiki slīcināts lietū, pārcieti ilgstošus aukstuma periodus, taču nolēmi neaiziet bojā un izdzīvoji. Taču izskaties, maigi sakot, tā – ne visai. Un tieši tāpat arī jūties.
Kā to izlabot? Vai tas vispār var izdoties? Taču tu atceries, kas notiek, kad sāc kopt pusmirušu augu.
Protams, tas var neizdzīvot, neskatoties uz tavām pūlēm, tomēr vienmēr ir vērts pamēģināt.
Lūk, ar sevi var izdarīt to pašu. 1. Uzmanīgi pārstādīt sevi skaistā podiņā, kas der tev pēc izmēra. Saproti to, kā vēlies. Piemēram, tieši tagad tu vari sevi iesēdināt ērtā krēslā. Pārcelties uz citu dzīvesvietu, dzīvokli, pilsētu, valsti. 2. Pielikt sev stutītes: Piemēram, sākt iet pie psihologa, vai beidzot sākt lietot kādus vitamīnus, ēst dārzeņus, sākt skriet vai nodarboties ar jogu, dejām, vari piezvanīt draugam un aprunāties… 3. Nogriezt nokaltušos zariņus. Nedarīt to, kas izsūc visus spēkus. Pacensties dzīvot šodienā. Neiet tur, kur negaida. Pievērsties savai iekšējai pasaulei. Uzlīmēt pagātnei plāksteri un pateikt “Viss, man pietiek!”. 4. Padzenāt apnicīgos kukaiņus. Pieņemsim, tevi kritizē. Kur mēs liekam padomus, kurus nelūdzām? Pareizi! Kaitēkļus ap sevi mēs izdzenājam. 5. Dot sev laiku. No šķība greiza kociņa, protams, var izaugt skaists un stiprs koks. Taču tas var arī aiziet bojā. Tomēr labāk pabeigsim šo uz gaišas nots. 6. Kļūt pašam sev dārzniekam. Saudzēt sevi, kopt un mīlēt. Nomazgāt sev lapiņas, ieslēgt Mocartu. Tāda palīdzība divkājainiem kociņiem. Un pat nemēģini domāt par grūtiem laikiem…
Līdz ar ierašanos šajā Pasaulē, cilvēka sūtība jau ir ielikta Dvēselē. Tas nozīmē, ka cilvēks lieliski zina savu sūtību.
Visa dzīve: ģimene, draugi, dzīves vietas izvēršas nepieciešamajā rakstā, kas vajadzīgs savu udevumu īzpildīšanai. Cilvēks pats sevi var neredzēt, toties tuvākie cilvēki lieliski visu redz, jūt un noteikti ar savu uzvedību parādīs to, kas ar mums notiek. Un liels paldies viņiem par to.
Un te ir nepieciešams atvērties un pilnībā uzticēties sev un Pasaulei.
Lai saprastu to, kas patiesi cilvēkam ir vajadzīgs, ir svarīgi sākumā “aizvākt” šo “vajag” un ar visu savu būtību sajust savus patiesos nolūkus un stāvokļus.
Ko es vēlos? Tā, godīgi, bez jebkāda spiediena un ietekmes no ārpasaules.
Apzināties to, ka šeit es atrodos pēc savas paša gribas, es pats izvēlējos šeit būt. Visa mana dzīve saliekas tā, kā es to radīju, pat tad, ja pagaidām tas ir neapzināti. Mana dzīve nevar būt nepareiza, savādāk manis te nebūtu. Es esmu tāds, kāds šobrīd esmu, pateicoties visam savam iepriekšējam ceļam. Un tātad, viss notiek tieši tā, kā vajag man un es varu ietekmēt savu realitāti. Es JAU dzīvoju atbilstoši savai būtībai un aicinājumam,bet tagad es atļauju sev saprast, pieņemt un apzināties, ko es sevī vēlos attīstīt, kādas īpašības un kādas prasmes. Un to var izdarīt vien bezgalīgā cieņā un mīlestībā pret sevi. Ļoti akurāti un saudzīgi.
Atjaunot visu savu veselumu, ar pilnu sevis un visa, kas apkārt un attiecas uz mani, pieņemšanu. Atjaunot sav iekšējo harmoniju, līdzsvaru un prieku par savu dzīvi. Klausīties un dzirdēt sevi. Atļaut sev pašrealizēties.
To var sajust kā dziļu iekšēju brīvību, apmierinātību ar sevi un savu dzīvi.
Man jau tagad ir labi, tieši tā, kā šobrīd ir, ar tiem, kas ir man blakus. Darbs, mājas, ģimene, draugi, sākumā visas savas dzīves jomas ir svarīgi harmonizēt un sabalansēt. Labi ir šeit, kur es esmu. Tas nozīmē pilnīgu gatavību doties uz priekšu. Bet tālāk pakāpeniski paplašināties savā priekā, no šīs savas vērtības apzināšanās un tā, ko jau esmu sasniedzis. Pakāpeniski uzaudzējot savus Enerģētiskos muskuļus.
Kur un kam es izvēlos dāvāt sevi, savu gaismu no pilnības un savas iekšējās bagātības? Sākumā nedaudz, tik, cik man spēka, toties droši, pakāpeniski paplašinoties. Un velreiz, sākumā ar cieņu, laimi un mīlestību piepildu sevi un sadarbojos ar visām savām daļām. Tikai pilnībā atjaunojot savu enerģētisko starojumu, var kustēties tālāk.
Pēc tam es sadarbojos ar cilvēci, kā tās daļa, tāpat kā ar sevi, cieņā un beznosacījumu mīlestībā. Un te es jau zinu un sevī jūtu savu Aicinājumu, to, kāpēc es atrodos uz šīs Zemes. Tāda stingra pārliecība par saviem spēkiem un iespējām tiek audzēta no iekšpuses, pakāpeniski. Savlaicīgi, tieši tik, cik cilvēks tam gatavs.
Nesanāks pārlēkt pār sevi un nesavtīgi kalpot citiem un mīlēt tos bez nosacījumiem. Sākumā kalpojam sev, atjaunojam savu patieso Es, pēc tam kalpojam savam tuvāko lokam, pēc tam daļai cilvēces, cilvēcei, savas kompetences un starojuma līmeņa robežās.
Tās, kuras savu laimi redzēja Vīrietī, – no viņa neuzmanības, aukstuma un nodevības.
Tās, kuras savu laimi saskatīja karjerā, – no nepanesama noguruma, pazemināšanas amatā, atlaišanas vai aiziešanas pensijā
Tās, kuras savu laimi redzēja bērnos, – no tā, ka tie pieaug, “nepateicības” un tā, ka tie aiziet savā dzīvē un rada paši savas ģimenes.
Tās, kuras savu laimi redzēja vecākos, – no viņu ciešanām, fiziskās aiziešanas vai mīlestības ar nosacījumiem, kas rada vainas sajūtu un bailes.
Tās, kuras redzēja savu laimi ārējā skaistumā, jaunībā, – no novecošanas un neskaitāmām destruktīvām manipulācijām ar ķermeni.
Tās, kuras savu laimi redzēja naudā, – no tās trūkuma, bailēm pazaudēt jau esošo vai nespējas investēt kādās vērtībās, nolaižoties līdz patērēšanas pašam dibenam.
Tās, kuras savu laimi redzēja ilgi gaidītajā atpūtā, – no neprasmes pareizi ar to rīkoties vai no slimības, kas kļuva par tās alternatīvu.
Laimīgas bija tikai tās, kuru laime tika sevis pašas pieņemta – harmoniska Sievietes laime, kura jebkuros dzīves apstākļos prot sevi nepazaudēt. Nepazaudēt sevi un savas Dveseles pašcieņu. Jo nav iespējams pazaudēt to, kas ir mūžīgs.
Ja neatbalstīsi sevi – pazaudēsi otru cilvēku. Vai esi to ievērojis?
Neapmierinātība ar sevi, nesaudzīga attieksme pret sevi, nespēja likt sevi mierā neizbēgami atspoguļojas tajā, ar ko mēs izejam ārpasaulē. Pat tad, ja godīgi cenšamies neko neatklāt. Pat tad, ja esam ļoti pieklājīgi, tā cenšoties noslēpt savu iekšējo troksni. Pat tad, ja ļoti vēlamies dāvāt tikai gaismu. Ja nav priekš sevis, tad priekš citiem tā būs tikai imitācija, lai arī pati sirsnīgākā.
Pamēģini atcerēties un sapratīsi, ka visos labākajos savas dzīves brīžos, tu esi bijis vismazākajā konfliktā ar sevi. Tu sev patiki. Vai vismaz minimāli piekasījies saviem trūkumiem. Un tad taču tu sajuti vislielāko atsaucību no ārpasaules.
Un tas nav stāsts par citiem. Pilnvērtīga dzīve sākas no pilnvērtīgas sevis uztveršanas, nevis gaidām, kad kāds cits atzīs, novērtēs, paslavēs. Un spēt pastāvēt par sevi, atteikties no nežēlīgas kritikas un vispār būt laipnam pret sevi, lai kas arī notiktu, ir daudz prātīgāks lēmums, nekā kļūt par uzraugu, tiesnesi, vērtētāju, ne uz mirkli neatslābinot savu nežēlīgo kontroli.
Atbalsti sevi vienmēr. Jo tikai tad, kad tu zināsi, kā tas ir, tu kļūsi par labāko atbalstu visiem tuvajiem. Ne ātrāk. Un dodoties savas krāšņās dzīves jaunajā dienā, novēli sev tajā vienkārši noturēties. Un tas ir daudz svarīgāk, kā skaļi uzvarēt.
Jautājums: Lūdzu, padalieties savā noslēpumā, ko jūs darāt, ka izskatāties tik brīnišķīgi? Meitenēm tas ir svarīgi. Varbūt kādas enerģijas sejas maskas, vai ko citu?
Atbilde: Nekāda noslēpuma nav. Kad vēlies saņemt kaut ko īpašu, ir vienkārši JĀTIC, ka TAS IR kaut kas ĪPAŠS. Droši vien būs kāds, kurš teiks – “Ar to nepietiks!” Protams, tas viss sākas no pašcieņas. Pieņemot sevi tādu – kāda esi. Iespējams, tu vēlēsies pārbaudīt, ko nozīmē BŪT SIEVIETEI? Vai – KĀ tas ir – BŪT SIEVIETEI? Tad Visums piedāvās tev situācijas-notikumus, lai sevi ieraudzītu dziļāk. Un saprastu, kaut ko jaunu priekš sevis… Pieņemot sevi tādu, kāda tieši tu esi, tu ļauj sev atšķirties no pieņemtajiem stereotipiem. Kad tu šādi domā, ķermenis sāk ieklausīties. Protams, tas neizmainīsies uzreiz, taču pretimnākoši “atvērs” savas ausis. Un, protams, tās ir rūpes par sevi. Pirmkārt, par savām DOMĀM. Tu vēlies būt vesela un jauna? Seko savām EMOCIJĀM un REAKCIJĀM uz tām. Atsakies no tā, kas tevi tavās domās grauj.
Jūsu visu spēks – kā puišiem, tā arī meitenēm – ir jūsu DOMĀS. Tās rada pasauli un jūsu realitāti. Tieši IKDIENĀ. Jo tieši tur arī izvietots “Dievišķais nodomu realizācijas poligons”.
Tavām domām jābūt TĪRĀM – tas, starp citu, ir svarīgākais moments izslavētajā “vibrāciju paaugstināšanā. Bet domas kļūst par vārdiem. Tātad arī VĀRDIEM jābūt TĪRIEM. Un ar tiem, tāpat kā juveliera instrumentiem burtiskā nozīmē, ir jāprot rīkoties. Visums tevi dzird – un ar domām un vārdiem tev atbild. Šobrīd tas notiek momentā, un nav nekādas vajadzības lauzot rokas saukt “par ko man tas viss?!”
Protams, rūpes par ķermeni. Ķermeņa “inventerizāciju” tieši tāpat var pasūtīt, izmantojot pareizos vārdus. Piemēram “Esmu pateicīga Garam par kvalitatīvu konsultāciju par manu veselību pie burvju ārsta.”
Atceries, kurp vērsta tava uzmanība, turp arī dodas enerģija. Starp citu, pareizi atsekojot savu argumentāciju (un arī domas), mūsu dziļā nervu sistēma iemācās atslābināties, kas nozīmē, ka tā sāk dzīvot BEZ STRESA. Mēs lēnām “izstūrējam” pie savas Būtības.
Paradoksāli, bet fakts. Tur, dziļi mūsu ķermenī dzīvo Prieks. Ja ieklausīsies, tu savienosies ar pavisam jaunu priekš sevis sajūtu. Tā dzīvo pati par sevi, un absolūti nav atkarīga no ārpasaules. Tikai mēs parasti tur “neieklausāmies” un “neieskatāmies”. Tā ir Dievišķa Sajūta. Izrādās, ka mēs esam tik bagāti!
Tikai klausies TO! Minūti-divas ieklausies, palūdz lai PRIEKS paceļas pie tevis. Un paceļoties augšup, tas dos ne tikai baudījumu. Viss organisms atcerēsies šo jauno stāvokli. Un gribēs to izbaudīt vēl un vēl. Jo vairāk tu atļausi šim patiešām Dievišķajam Priekam būt “virspusē”, jo vairāk tevī atmodīsies prasme zināt atrisinājumu visām savām situācijām. Tā pat nav intuīcija, tas ir kas dziļāks. Ja tu izlemsi uzticēties šai sajūtai, tev zudīs jebkura vēlme raizēties (un no tavas dzīves aizies STRESS). Un tavā dzīvē ienāks brīnumaini notikumi.
Sadzīves brīnumi – kad ej garām spoguļojošām virsmām (spoguļiem, vitrīnām, skapja pulētajām durvīm…), pasaki savam ATSPULGAM – “kāda brīnumskaista sieviete”. Tie nav tikai vārdi – tā ir sava iekšējā apbrīna atzīšana…. pat tad, ja tev ir pavisam citādāks garastāvoklis. Vienalga pasaki. Tāpēc, ka tavām smadzenēm ir pilnīgi vienalga, vai šis notikums ir reāls, vai tu to iztēlojies. Un kas notiks pēc tam?.
Pēc tam sāks notikt tev saskanīgi un harmoniski notikumi… Tev tas ļoti patiks.
Es novēlu jums visiem priekpilnu sevis iepazīšanu!. Un tas arī ir ceļš uz jaunību.
P.S. Turklāt tu vari (un tas pat ir jādara) sev izgudrot citu maģiju. Atceries par uzmanību? Kurp tu to vērs, tur arī enerģija ies. Un noteikti atceries, ka tas, ko tu radi, arī ir ĪPAŠS. Lūk, arī visa jaunības recepte.
Dažkārt man šķiet, ka esmu saņēmusi labu izglītību un kaudzi dažādu sertifikātu tikai tāpēc, lai pamatoti cilvēkiem teiktu pašas vienkāršākās lietas.⠀
Piemēram, ka pārmaiņas ir iespējamas. Ka vienkāršas lietas darbojas. Ka visi cilvēki ir Mīlestības cienīgi. Ka tad, ja tu jūties nelaimīgs, tas nav mūžīgi. Ka ikvienam darbam ar sevi ir jēga.
Šīs vienkāršas patiesības mums ir dotas jau kopš bērnības, diemžēl daudzu paaudžu garumā tās ir aizmirstas un sviedros un asinīs tiek apgūtas no jauna.
Taču šis smagais darbs ir tā vērts, jo tas dod mūsu bērniem iespēju dzīvot vieglāk, ar mazāk problēmām, rūpēm un sarežģījumiem. Ar elementāru pārliecību par pasaules mīlestību un savas pašvērtības sajūtu, kuru mēs mācāmies cienīt sevī un viņos.⠀
Es esmu ES. Visā pasaulē nav neviena tieši tāda, kāds esmu Es. Ir cilvēki, kuri kaut kādā ziņā ir man līdzīgi, taču nav neviena tieši tāda, kāds esmu Es.
Tāpēc viss, kas no manis nāk, – tas ir patiesi mans, tāpēc, ka tikai Es to izvēlējos.
Man pieder viss, kas ir manī: – mans ķermenis, ieskaitot visu, ko tas dara; – mana apziņa, ieskaitot visas manas domas un plānus; – manas acis, ieskaitot visus tēlus, ko tās redz; – manas jūtas, lai kādas tās arī nebūtu, – trauksme, labsajūta, spriedze, mīlestība, aizkaitinājums, prieks; – mana mute un visi vārdi, kurus tā var izteikt, – laipni, maigi vai rupji, pareizi vai nepareizi; – mana balss, skaļa vai klusa, un visi mani sapņi, visas manas cerības un bailes. Man pieder visas manas fantāzijas, mani sapņi, visas manas cerības un manas bailes. Man pieder visas manas uzvaras un veiksmes. Visi mani zaudējumi un kļūdas.
Tas viss pieder man. Un tāpēc Es varu ļoti tuvu sevi iepazīt. Es varu sevi iemīlēt un sadraudzēties ar katru savu daļu. Es varu izdarīt tā, lai viss manī sadarbotos ar manām interesēm.
Es zinu, ka ir kaut kas, kas mani sevī mulsina, un ir kaut kas, ko Es nezinu. Taču tagad, kad esmu sadraudzējies ar sevi un sevi iemīlējis, Es varu uzmanīgi un pacietīgi atklāt sevī avotus tam, kas mani mulsina, un uzzināt par sevi arvien vairāk dažādas lietas.
Viss, ko Es redzu un sajūtu, viss, ko Es saku un daru, ko domāju un jūtu, šobrīd – tas ir mans. Un tas precīzi ļauj man uzzināt, KUR Es šobrīd esmu un KAS Es esmu.
Kad Es atskatos savā pagātnē, skatos uz to, ko redzēju un jutu, ko runāju un ko darīju, kā domāju un jutu, Es redzu, ka dažas manas daļas šobrīd man vairs nav piemērotas. Es varu atteikties no tā, kas man manī šķiet nepiemērots un saglabāt to, kas man šķiet ļoti vērtīgs un vajadzīgs, Es varu atklāt sevī kaut ko jaunu
Es varu redzēt, dzirdēt, just, domāt, runāt un darīt. Man ir viss, lai Es varētu būt tuvs citiem cilvēkiem, lai būtu produktīvs, lai apkārtējā cilvēku un lietu pasaulē ienestu jēgu un kārtību.
Mīlēt to, kurš ir nesasniedzams, kurš tevi nelaiž sev klāt, kuram tu neesi vajadzīgs – tā ir parasta vēlme padarīt neiespējamo par iespējamu…
Jo mīlēt nozīmē zināt, tas nozīmē atklāt sev to, kurš neslēpjas un kurš ļauj to darīt…
Ko var uzzināt un atklāt tajā cilvēkā, kuru tu redzi no tālienes un kurš tevi nelaiž savā dvēselē? Var izdomāt… Var piedēvēt to, kas nav… Idealizēt… Mistificēt… Un atbilstoši aizdegt sevī mākslīgu kaisli pret iztēlē mākslīgi radītu cilvēku… bet pēc tam iedvest sev domu, ka, lūk, tieši viņš tev ir vajadzīgs… Vai pat apbrīnot reālus tikumus, kuri “spīd” tikai citiem…
Nu, un tad?
Klusiņām stāvēt zem gaidu sniegiem un cerēt, ka pamanīs… Noticēt tam, ka var piespiest otru cilvēku mīlēt, ja vien esi gana uzstājīgs un neatlaidīgs…. Atnākt, kad tevi neaicina… dāvināt to, ko tev neprasa… “nodarīt labu”… tēlot savu neaizvietojamību… Ubagot mīlestību, aizmirstot par to, ka pat tad, ja devējs kritīs, viņš nedalīs savas bēdas ar tevi… Vai arī tomēr apstāties un pajautāt sev – kāpēc tas, kurš tevi atgrūž, tev ir vērtīgāks par tevi pašu?
Vai tevi apmierina tas, ka tas otrs redz tavu gatavību jebkuriem pazemojumiem un tavu balto karogu, kas vēsta par to, ka esi gatavs pieņemt jebkurus nosacījumus?
Atbildi sev – kāpēc? Kāpēc ar tevi tā drīkst rīkoties? Un kāpēc tu domā, ka “ieguvis” pret sevi vienaldzīgu cilvēku, tu kļūsi laimīgs? Kāpēc laimei tev vajadzīgs tas, kuram neesi vajadzīgs tu? Kur tu sevi esi salauzis, izkropļojis un nodevis? Kurš tev ir iedvesis domu, ka mīlestība nav labprātīga dāvana, bet spēles bez noteikumiem trofeja? No kurienes tu esi rāvis to, ka neesi dāvanas cienīgs, bet tev ar zobiem jāizplēš tas, ko tu vēlies, vai arī kā izsalkušam sunim jāguļ pie aizvērtām durvīm, gaidot kaut nieka kaulu?
KAD TAS NOTIKA? UN VAI TU ESI GATAVS TO IZBEIGT?
Tāpēc, ka izbeigt vajag…
Ir jāizlaiž brīvībā savs ievainotais iekšējais bērns un jāiedod viņam beidzot abpusējas mīlestības pieredze… Ir jākļūst brīvam… Ir jāatgūst pašcieņa… Un reizi par visām reizēm jāsaprot, ka laime, kas ieciklējusies uz citiem cilvēkiem – ir nelaime… Gan tev, gan arī viņiem…
Negaidi pretmīlu tur, kur tās nav un nebūs… Atbildi pats sev ar abpusējību…
Ginta Filia Solis 