Nenodot sevi

Mani mīļie, izdzīvot savu vientulību, esot pūlī, ir ļoti vērtīgi tāpēc, lai nekad neviens tevi nespētu sakārdināt ar lielu daudzumu jeb kā…

Nē, ne jau tāpēc, ka nevienam nevar uzticēties vai nevar paļauties uz citiem.
Protams, ka var.
Bet stāsts ir par to, ka ir lietas, kuras nav iespējams izdzīvot tikai kolektīvās bezapziņas līmenī.
Ir lietas, kas neļaus tev izvairīties no savas personīgās krīzes, savas personīgās apgaismības, savas personīgās transformācijas, savas personīgās izejas jaunā līmenī, vai pat no smaga kritiena atpakaļ tajā pieredzē, kur tu kaut ko nebiji līdz galam izdzīvojis un sapratis, bet tikai paslēpis tālakajos savas atmiņas failos ar nosaukumu: “Neatvērt!”…
Nāksies atvērt.
Un nāksies saprast, ka, lai cik arī censtos izskatīties stiprs, lai cik arī slēptos aiz svešām mugurām, lai cik centīgi mēģinātu izšķīst pūlī, tavā iekšpasaulē vienalga uzstājīgi dauzīsies vajadzība pašam atrast savu veidu, kā tikt galā ar apstākļiem…. vai netikt…
Dzīvei, kā zināms, ir trīs galvenie vērtēšanas kritēriji: tai svarīgi, ko mēs personīgi tai atnesam; tai svarīgi tas, ko mēs no tās paņemam; un tai svarīgi tas, ko mēs darām tad, kad apstākļi izrādās spēcīgāki par mūsu iespējām tos ietekmēt.
Būtībā tie arī ir trīs ceļi, kurus mums nāksies noiet, lai kļūtu par sevi un netiktu salauzts.
– Iemacīties atdot.
– Iemācīties saņemt.
– Un iemācīties nesajaukt samierināšanos ar verdzisku locīšanos un savas pašcieņas zaudēšanu.

Pūlis te nepalīdzēs pat tiem, kuri svēti tic tam, ka, ja cītīgi piedziedāsi visskaļākajam korim, tad tev izdosies izsprukt…
Lai katram no mums pietiek spēka nenodot sevi… jo tam, kurš sevi nodevis, pēc tam vairs nav problēmu pastaigāties pa citu galvām.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Savas paša jēgas

Kad dzīve ir daudzmaz mierīga, mēreni bezrūpīga un nav īpaši daudz objektīvu iemeslu pārāk pārdzīvot un uztraukties, tad tajā ir ļoti viegli balstīties baudās un labsajūtā.

Visos pārējos gadījumos, mani mīļie, nāksies meklēt jēgu…
Ne globālu. Ne to, kurā pietiek vien pieslieties kādam vairākumam un izšķīst tajā iluzoras drošības meklējumos, kad šķiet, ka nav bail, ja mēs te korī dziedāsim un viens otru pieturēsim.
Savu. Tikai savu personīgo jēgu. To, kas vērsta sevī, nevis kārtējā ienaidnieka vai vainīgā meklēšanā ārējā pasaulē.

Atceros, kā ļoti sen, pirms daudziem gadiem terapijas laikā es kādai sievietei, kurai bija dziļa narcistiska trauma, piedāvāju iedomāties, ka vairs nav ko vainot, vairs nav par ko žēloties, vairs nav uz ko novelt atbildību, vairs nav cietsirdīgo bērnu, kas tevi apņirdz, vairs nav vecāku, kuri atstumj, nav necienīgā bijušā vīra un indīgas vīra mātes, nav skaudīgo, nodevīgo draugu, nav tenkojošo darba kolēģu, nav netaisnīgo darba devēju, nav heiteru sociālajos tīklos, nav baumojošo kaimiņu, nav toksisko klientu, nav meitas, kura neļauj sevi kontrolēt, nav skopo mīļāko, nav pretīgo politiķu, nav to, kuri nenovērtē tavu talantu…. nav neviena, kam pieradīt to, cik varena tu esi, un nav neviena, kuru varētu iecelt par vainīgo visās savās bedās un nelaimēs, kuras tu nekādīgi nespēj aizmirst.

Viņa ilgi domāja, pēc tam pēkšņi iesmējās, sakot, ka tagad es burtiski esmu iznīcinājusi viņas dzīvi un likusi apjukt pie domas, tad, ko tagad darīt….

Saprotiet, ir ļoti viegli pašam izveidot viscaur mākslīgu un subjektīvu narcistisku traumu, kurā visi, izņemot mani pašu būs vainīgi, netaisnīgi un parādā. Tas ir ne tikai vienkārši, bet pat kārdinoši: jo tad taču man būs uz ko parādīt ar pirkstu un vainot it visā.

Tikai manā dzīvē nebūs vairs nekā, izņemot spriedzi, vilšanos, pastāvīgas svešu reakcijas atsekošanas un gatavības nežēlīgi nograuzt jebkuru.

Tātad man vajadzīgas ir MANAS jēgas.
Tās, par kurām tikai ES būšu atbildīga.
Tās, kas palīdzēs man noturēties pat visbriesmīgākajās dienās.
Tās, kas neļaus man mesties kārtējās apšaubāmās sensācijas meklējumos, lai pēc tam nodotu stafeti citiem tādiem pašiem meklētājiem.
Tās, kas neatbrīvos mani no maniem pienākumiem pret citiem cilvēkiem, neļaus man pārkāpt vienošanās un neļaus man, citiem neredzot, darīt kaut kādas cūcības.
Tikai apzināta jēgpilnība un patiess briedums neļauj sabrukt tur, kur iznīcība ir visaptveroša.
Un tikai savas pašcieņas saglabāšana veicina cieņu pret tieši tādu pašu ikviena cilvēka pašcieņu.

Bet baudas… ja labi ieskatās, arī šobrīd var atrast.
Bet pat tad, ja pagaidām tās neredzi, tad tas vienalga nav nāvējoši…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu būsi sētnieks!

Daudziem vecākiem šķiet, ka, ja viņi bērnam “uzzīmēs” pēc iespējas bresmīgāku perspektīvu, tas noteikti saņemsies un sāks darīt visu, lai šī briesmīgā realitāte nekad neiestātos. Viņš saklās savu gultu kā nākas, sakārtos savu istabu, mācīties tikai teicami – un tikai tāpēc, lai vecāku uzzīmētās šausmas nekad nepiepildītos.

Es nekad neiemācīšos

Es atceros, kā mana mamma man mācīja adīt. Man nekas nesanāca, valdziņi nobruka, lellei domātā jaciņa nesanāca un es kaprīzi bļāvu, ka man nekad nekas nesanāks.

– Skaties, cik tev labi izdodas, – teica mamma. – Lūk, adatu vajag turēt šādi, bet valdziņu izadīt šādi.

– Es nekad to neiemacīšos, – es burkšķēju, un valdziņi sanāca arvien labāki un līdzenāki. – Kurš vispār izdomāja šo muļķīgo adīšanu!

– Tev jau sanāk normāla jaka, – smējās mamma.

– Jā, taču es vienalga nekad neiemācīšos šito stulbo adīšanu! – es pretojos, lai arī redzēju, ka man izdodas arvien labāk. Es taču nevarēju atzīt, ka mammai taisnība, bet man – ne.

Tagad es protu adīt. Taču ar šujmašīnu kaut kā nesanāca. Man bija brīnišķīga mājturības skolotāja, kura katru reizi ar prieku man paziņoja, no kurienes man aug rokas. Viņa mani pilnībā pārliecināja, ka rokas man aug tieši no turienes, un tagad man ir daudz vieglāk apvīlēt veselu aizkaru ar rokām, kas aug no turienes, nekā sašūt vienu vīli uz šujmašīnas, lai gan mani mācīja šūt no 5. līdz 8. klasei veselus četrus gadus. Tikai šo apmācību allaž pavadīja komentāri “Kas tā šuj!” un “Ko tu atkal esi te saputrojusi”.

Patiesībā nevienam nav noslēpums, ka neko iemācīt nevar, var tikai iemācīties. 
Četrdesmit gados es biju nolēmusi iemācīties vadīt automašīnu. Bet autoskolas instruktors man godīgi pateica, ka automašīna jāmācās vadīt 18 gados, jo četrdesmit tu vairs neko neiemācīsies. “Ko tu dari?” – “Kur tu lien!” – “Spied gāzi, es teicu!” – “Nu, kas tā brauc!” – “Kur tu tāda uzradies!”. Viņš auroja kā ievainots bizonis, es baidījos, raudāju, zaudēju pēdējās pašsavaldīšanās spējas un sapratu, ka esmu stulba un autovadīšana nav priekš manis. Diemžēl, tā vietā, lai sākot jau ar pirmo “tu”, atteiktos no viņa pakalpojumiem. Protams, es neko neiemācījos. Iemācījos pie kāda cita – un lieki piebilst, ka viņš ne reizi uz mani nepaaugstināja balss toni. Profesionālim tas nav vajadzīgs.

Nevienam tas nav vajadzīgs.
Dažkārt rezultāti medz būt vēl bēdīgāki.
Kāda pusmūža kundze man reiz stāstīja, ka tik ļoti bija noticējusi savas mammas daudzu gadu garumā iegalvotajam “Kurš tevi tādu precēs” (tā jau arī ir – grīdu mazgāt neprot, gultu neprot kārtīgi saklāt, traukus nemīl mazgāt, kam tāda vajadzīga) – ka saprata: princi gaidīt ir bezjēdzīgi, jāņem pirmo, kas pagadās. Un 18 gados viņa steigā apprecējās ar pirmo, kas pagadījās – pirmo, kas vispār viņai pievērsa uzmanību, jo, iespējams, otras tādas izdevības nebūs.
Lieki teikt, ka laulība izrādījās loti nelaimīga.

Atceros, kā viena no skolotājām skolā mums teica: “Četrpadsmit reizināt ar trīs – cik būs? Jūs, idioti, reiziniet stabiņā, galvā reizināt jums nesanāks”. Nē, šobrīd es esmu spējīga galvā sareizināt četrpadsmit ar trīs, taču katru reizi, dzirdot “jūs, idioti”, es nereizināju, es nenormāli dusmojos.

Mans dēls, pārnācis no skolas septītajā klasē, drūmi sacīja: “Mammu, kāpēc mums visu laiku saka, ka mēs esam stulbi, ka neko neprotam, ka mēs nenoliksim eksāmenus, nesaņemsim atestātu un dabūsim strādāt par sētniekiem? Es vairāk to nespēju klausīties!”. Es arī vairāk to nespēju klausīties. Astotā klase bija jau citā skolā.

Jūs, idioti, jūs muļķi, jūs neko nevarat, kam jūs tādi esat vajadzīgi. Ko tu te stāvi, ko tu te sēdi, kas tā tur slotu, kas tā pildspalvu tur, kas tā šuj, kas tā raksta, ar ko tu domāji, kur tu skatījies, ko man ar tevi tādu darīt?

Tas viss gāzās pār bērnu galvām katru dienu, gadu no gada. Un pat tad, ja vecākiem ir eņģeļa raksturs, zālamana gudrība un bezgalīga pacietība, bērni vienalga pasaulē saklausās, ka viņi tajā nav vajadzīgi, ka viņi ne tur stāv, ne tā sēž, ne tā visu dara –  un vispār, labāk, ja viņu nebūtu. Transportā, uz ielas, skolā, muzejā, veikalā – nekur par viņiem nepriecājas. Novāc rokas, nepieskaries, kā tu uzvedies, ko tu te dari, aizvācies, aizver muti!

Dīvaini, bet dažās valstīs bērnus mīl un par viņiem priecājas – kafejnīcā, uz ielas; atceros, cik dīvaini jutos Itālijā, kur par man dēlu cilvēki priecājās, tā it kā kafejnīcā saulīte būtu uzspīdējusi; atceros, kā Helsinkos kāzu salona īpašniece, bez īpašas tulkošanas sapratusi manu čukstu “ar rokām neaiztiec” – iesmējās un atļāva manai vienpadsmitgadīgajai meitai aiztikt visu, ko gribās.

Bet mūsu valstī bērni no pasaules saņem gluži pretēju atpakaļsaiti – labāk tevis vispār nebūtu. Vienalga no tevis nekas nesanāks. Bet dažkārt grūtos brīžos mēs paši piebilstam: kāpēc tu mani moci, vai ilgi man dēļ tevis būs jāsarkst, pietiek par mani ņirgāties!
– Kāpēc tu mani vispār dzemdēji, – bērni jautā, aizcērtot aiz sevis durvis. Un tas nav jautājums nevietā.

Cik labi būt pieaugušam! Neviens tev nepateiks: “kur tu skatījies”, kas noskrāpēsi mašīnas bamperi. Nejautās “vai savu galvu mājas aizmirsi?”, kad aizmirsīsi mājās darba dokumentus. Nepiecels divos naktī, lai pakarinātu skapī uz krēsla nomesto kleitu. Pieauguši mēs nepārstājam darīt muļkības, tikai par to mūs neviens nerāj.

Necienītais
Reiz dēls, smagi nopūzdamies, teica: trīspadsmit gadi – tas ir briesmīgs vecums: neviens tevi nesamīļo, par tevi nepriecājas un tevi neciena.

Kad es biju maziņa, bērnus nebija pieņemts cienīt. Tiesības uz cieņu netika iedotas no dzimšanas, tās bija jānopelna, jāpierāda, ka esi cieņas  vērts. Bērnus bija jālabo. Jāpasvītro ar sarkanu, jānorāda uz kļūdām, jākoriģē. Labākie pedagogi jau tajos laikos rakstīja – parādiet bērnam nevis to, kur viņam viss ir slikti, bet to, kur ir labi, kur viņam sanāk; bet šī pozitīvā pieredze tā arī palika nepieprasīta mūsu izglītības sistēmā.

Kad es biju jaunā skolotāja, tikai kādus astoņus gadus vecāka par saviem skolniekiem, man reiz uzbruka skolas dežurante: “Skriešus pārvilkt apavus! Kam es teicu!”. Viņa negribēja klausīties, ka kurpes, kas man kājās, ir maiņas apavi. Viņa pārstāja kliegt tikai tad, kad kāds viņai pateica “tā taču ir mūsu jaunā skolotāja”. Un tad viņa atvainojās: “Aj, un es domāju, ka skolniece”… Bet uz skolnieci var kliegt.

Šajā vērtību sistēmā kaut kā fatāli trūkst vispārējas cieņas cilvēkiem vienam pret otru – kad cieņu pelnījis ir ne tikai vecākais, gudrākais, tas, kurš daudz ko sasniedzis, bet jebkurš – tāpēc, ka viņš ir cilvēks, viņs ir tavs brālis, viņš arī ir Dieva radība, viņā arī ir daļa Dieva. Ne tikai skolotāja, bet arī skolniece. Ne tikai domes deputāts, bet arī arestētais.

Ideja cienīt bērnus vispār slikti iedzīvojas sabiedrībā. Vecāki kaut kā nesaredz kāda ir atšķirība starp cieņu un visatļautību, cieņu un nespēju ievērot robežas. Vieni ir sašutuši un jautā: “Ko tad man tagad viņu uz rokām jānēsā?”, bet otri paskaidro, ka ar cieņu izturas pret savu bērnu izvēlēm un tāpēc, lai visi pārējie paiet malā un ļauj bērnam terorizēt citus.

Un arī ar pašapziņu nav labi. Es zinu ļoti daudzus pieaugušus, gudrus, brīnišķīgus un bieži vien ļoti veiksmīgus cilvēkus, kuri dzīvo svētā pārliecībā par to, ka viņi ir niecības, morāli kropļi, ka apkārtējie viņus piecieš tikai tāpēc, ka tā vajag. Citi, savukārt, visu dzīvi pierāda to, ka viņiem ir tiesības uz cieņu, bet citi skaidri zin, ka viņiem nekas nesanāks.

Un teikšu ko briesmīgu, – arī ar Dievu attiecības nesanāk, jo arī Viņā cilvēki redz šo pašu mūždien neapmierināto skolotāju: nu, ko, atkal nelūdzies, atkal negavē? Visu gadu muļķi laidi un tagad nāc nolūgties?  Un ko esi atnācis? Ko tu gribi? Visu gadu nemācījies, tagad attapies? Agrāk vajadzēja domāt, bet tagad jau par vēlu. Divnieks gadā, divnieks atestātā, tai saulē būsi sētnieks.

Taču, nē.

Kaut kā ļoti negribas ar šo nobeigt.

Labāk, tā…

Parasti mēs neesam tie labākie audzinātāji. Mums pietrūkst spēka, gudrības un pacietības. Mēs netiekam galā ar savām emocijām. Mēs bieži uzvedamies kā maziņi, nevis pieauguši, – tajā pat laikā, gaidot no saviem bērniem, ka viņi uzvedīsies kā pieauguši, sapratīs, kas mums sāp, spēs to pieņemt, just mums līdzi un uzvesties gudri un pareizi. Daži bērni ar to tiek galā, taču šī nasta ir smaga – dažkārt pat mums pašiem.

Taču mēs mīlam savus bērnus un ļoti daudz ko darām pareizi, tapēc, ka mīlestībai ir brīnumaina īpašība: tā pati parāda pareizos risinājumus. Nezini, kā darīt, – dari mīlestībā un nekļūdīsies.

Un mēs noteikti tiksim galā. Un sanāks arvien labāk, jo cerība nemaldina, un mīlestība nepieviļ.

Atšķirībā no…

Irina Lukjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es arī tā jūtos

Man vairs nepietiek pacietības dažām lietām. Ne jau tāpēc, ka būtu kļuvusi augstprātīga un lepna, nē, bet tikai tāpēc, ka esmu sasniegusi zināmu dzīves posmu – posmu, kurā vairs nevēlos tērēt savu laiku tam, kas mani neapmierina vai aizskar mani, nodarot sāpes.
Es vairs neesmu gatava paciest cinismu, pārmērīgu kritiku un jebkura veida stingras prasības. Man vairs nav vēlmes apmierināt tos, kam nepatīku, mīlēt tos, kas nemīl mani un smaidīt tiem, kuri neatbildēs ar patiesu smaidu.
Es vairs neveltīšu ne minūti laika tiem, kuri melo vai cenšas ar mani manipulēt.
Es esmu nolēmusi vairs nedzīvot vidē, kurā cilvēki izliekas, liekuļo, melo un nepatiesi slavē.
Es vairs necietīšu ne daļēji izglītotus, ne augstprātīgus gudriniekus.
Es negrasos risināt strīdus un uzklausīt tenkas, un ciest nevaru konfliktus un salīdzināšanu.
Es ticu tam, ka pasaule sastāv no pretpoliem, tam, ka pasaule ir daudzveidīga, tāpēc cenšos izvairīties no cilvēkiem ar smagu raksturu, kuri nav spējīgi pielāgoties apkārt notiekošajam.
Es ienīstu nodevību un neuzticību draudzībā.
Es nevarēšu būt labās attiecībās ar tiem, kuri nespēj pateikt patiesu komplimentu, kuri nespēj iedvesmot un uzmundrināt un nevarēšu draudzēties ar cilvēkiem, kuri nemīl dzīvniekus.
Pārspīlējumi mani nogurdina.
Ak, jā, starp citu, es vairāk nepacietīšu tos, kuri nav pelnījuši manu pacietību.

© Merila Strīpa

Būt uzticīgai sev

Mēs sevi nododam, kad pārstājam būt uzticīgi sev.
Iespējams, kādam tā bija bērnībā, kad, lai izdzīvotu, bērns pielāgojās vecākiem, viņu vērtībām, prioritātēm un viedoklim par sevi.
Tā tika “pazaudēta” patiesā sava identitāte. Bērns centās būt tāds, kādu viņu grib redzēt vecāki, jo tā varēja saņemt vairāk viņu mīlestības, bez kuras grūti ir normāli dzīvot un attīstīties.
Un, lūk, mūsu mazā meitene kļūst pieaugusi… Kas viņa ir? Kāda viņa ir? Viņa nezin…

Lai varētu būt uzticīga sev, sevi ir jāzin, jāpazīst, jāsaprot, ko es vēlos un jācenšas sev to iedot. Apzināties savas vajadzības un spēt pašai tās apmierināt.

Būt atsevišķai autonomai personībai, kur vairs nav mammas un tēta un tu neturpini viņus meklēt savos partneros vai priekšniekā. Tu pati piederi sev un vairs nevienam citam.

Sniegt sev atbalstu un patstāvīgi rūpēties par sevi un savām vajadzībām, jo neviens nespēs par tevi parūpēties labāk, kā tu pati.

Likt sevi pirmajā vietā, bet pēc tam visus citus – tas nav stāsts par egoismu.

Zināt savu vērtību un unikalitāti šai pasaulei. Tikai tāpēc, ka ES ESMU. Un es esmu lieliska ar kaut ko.

Sekot saviem principiem, savām vērtībām un prioritātēm.

Un te nu rodas jautājums: cik ļoti nobriedusi es esmu, lai varētu parūpēties par sevi un uzņemties atbildību par savu dzīvi? Dzīvot pēc saviem noteikumiem un censties apzināties, vai tie ir mani noteikumi, vai vēl joprojām es atrodos vecāku scenārijos un gribu atbilst citu gaidām… Pastāvīgi izdarīt izvēli – sekot tai vai nesekot Un arī šis ir stāsts par uzticību sev.

Kā to sasniegt?
Novērtēt sevi un savu izvēli. Zināt savu vērtību, vienkārši tāpēc, ka ES ESMU. Gŗutāk ir tām “meitenēm”, kurām bērnībā vecāki neparādīja viņu vērtību.

Iepazīt sevi, iepazīties ar sevi. Te galvenais jautājums: Kas es esmu? Kāda es esmu? Ko es varu un ko nevaru? Kuras ir manas stiprās puses? Kas man ir pieņemami un kas nav? utt.

Visās ziņās pabarot sevi un rūpēties par sevi. Atlicināt laiku sev, atrast laiku tikai sev, lai padomātu, ko es vēlos? Kas mani šodien padarītu kaut nedaudz laimīgāku? Kas piepildīs mani ar enerģiju? Un atļaut sev to.

Cienīt sevi, savas vajadzības un vēlmes. Katru reizi, kad mēs izvēlamies sekot ne savām vēlmēm, ignorēt savas vajadzības, klusēt par savām jūtām – mēs sevi nododam. Darīt negribot, dzīvot pāri saviem spēkiem, dzīvot spriedzē, dēvējot to par pacietību un spītību, taču patiesībā tā ir vardarbība pret sevi un sevis nodošana.

Parādīt savus principus. Apzinoties, kā tev ir komfortabli un kā nav. Pašai ir jāparūpējas par savu komfortu un tad varēsi parūpēties par to, lai komfortabli justos citi – tāpēc, ka tā vēlies, nevis vainas sajūtas vai pienākuma dēļ.

Ir cilvēki, kuri cenšas pārkāpt mūsu robežas, uzspiežot savas vēlmes un viedokļus, pamācot  ko un kā jums darīt. Tas marķieris, kas parāda, ka robežas ir pārkāptas ir mūsu aizkaitinājuma un dusmu sajūta.

Ir svarīgi šīs sajūtas apzināties. Sākumā tas nav viegli, īpaši tad, ja nav tāda ieraduma. 
Vēl grūtāk ir saglabāt sevi ģimeniskā mijiedarbībā, blakus vīram, kuram var būt savi dzīves plāni, plāni uz brīvdienām, plāni uz vakaru. Taču tad, kad uzdodi sev jautājumu – ko es vēlos? Tas ļoti daudz ko padara skaidru. Te nu atkal ir izvēle – sekot sev vai citiem.

Mūsu lēmumi ietekmē ģimenes dzīvi un ne visiem un ne vienmēr patiks mūsu izvēles, taču paliekot uzticīgai sev, var nonākt pie veselīga divu pieaugušu cilveku dialoga ar iespēju vienoties. 

Novēlu jums vienmēr būt uzticīgiem sev.

Tatjana Bucovska
Ilustrācija: Irma Kukhanidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

NOMIERINĀTIES

Cik labi ir nomierināties…
Mani mīļie, tieši nomierināties…
Necensties imitēt vienaldzību vai uzspļaut visam, bet nonākt pie apzinātas izpratnes par to, ka nav iespējams dzīvot histērijā, mūžīgā neapmierinātībā, nenovērtējot to, kas tev ir…

Vienkārši nomierināties un saprast, ka var iekārtot savu dzīvi arī bez tā, kā šobrīd tev nav…
Bez tiem, kuriem labāk ir cituviet…
Bez cilvēkiem, ar kuriem nevar kopā turpināt vai arī tiem, ar kuriem cerēji uz jaunu sākumu….
Vienkārši nomierināties, pamodinot sevī sen aizmirsto pašcieņas sajūtu, bez kuras mēs sastrādājām nelabas lietas, cenšoties izpelnīties nesaņemtas mīlestības ilūziju…


Nomierināties un ieviest kārtību katrā savā dienā…
Nomierināties un nekad vairs neuzprasīties tur, kur mūs neviens nesauc…
Nomierināties un sākt darīt labi to, kas mums ir pa spēkam, nevis tēlot efektivitāti tur, kur viss sen jau ir kļuvis pretīgs…
Nomierināties un salīgt mieru ar sevi, ar savu ķermeni, ar savām domām, ar savām reālajām iespējām….
Nomierināties un pārstāt domāt, ka cilvēki, kuriem mēs nepatīkam, drīkst pretendēt uz mūsu vērtētāju lomu, vai patraucēt būt mums laimīgiem…

Vienkārši nomierināties…
Vairs neskriet kā trakai žurkai, kas salīdzina savu dzīvi ar svešu, un cenšoties pielāgot savus rezultātus vispārpieņemtajiem…

Nepalikt savos aizvainojumos…
Un necensties citiem uzvelt vainu…


Pat tad, ja mums neviens nav mācījis mīlēt, ir daudz vienkāršāk apzināties mīlestības nepieciešamību un mācīties mīlēt, nevis līdz pat sirmiem matiem žēloties par tiem, kuri to neiemācīja…
Nomierināties…

Līdz vienkāršiem priekiem…
Līdz pavisam vienkāršām attiecībām, kurās viss ir skaidrs un caurspīdīgs, nevis “viss ir tik sarežģīti” tikai tāpēc, ka ir briesmīgi bail atzīt acīmredzamo…
Līdz vienkāršiem lēmumiem…
Līdz vienkāršai dzīvei, kuru nevajadzētu salīdzināt ar  vienšūni…
Kad mēs alkstam miera, mēs nenovecojam…
Mēs kļūstam viedāki… beidzot.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

ZIEMAS MĀCĪBSTUNDAS

Jo ilgāk es dzīvoju, jo mazak vēlos šķirot cilvēkus, piekarot tiem neveiklas subjektīvas birkas, spēlējot muļķīgas spēles ienaidniekos, un piedēvējot visas pasaulē šķebinošākās lietas tiem, kuri man neatsaucās.
Kam tas vajadzīgs?
Cik gan daudz dzīves laika izkūp iedomības ugunskuros, naida krematorijās un apsēstību atbalstošās krāsnīs…
Bet patiesība ir viena: uzvelc cepuri, ērtus apavus, ietinies ērtā mētelītī un ej. Viss tavējais tev atsauksies, ne tavējais signalizēs ar aukstumu, bet pavisam svešais paslēpsies aiz aizslēgtām durvīm, kurās lauzties nav vērts.
Kaut ko apej ar līkumu, kaut ko atrodi – mans princips, kurš ne reizi mani nav pievīlis.
Un nav vajadzīgas nekādas dzīvas trofejas, nekādas uzvaras, kuras parasti vajadzīgas vien tādēļ, lai kaut ko pierādītu cilvēkiem, kuriem tu neesi vajadzīgs ne ar uzvarām, ne arī bez tām.
Pasaulē viss ir abpusējs…
Arī savu otru pusi pasaule parāda abpusējības režīmā: uz paaugstinātām pretenzijām atbildot ar paaugstinātu rēķinu… bezmaksas kūciņu nav.
Bet ziema ir laba.
Tik daudz tajā klusējošas pašcieņas, tik daudz brīnumskaistas tiesības pašai uz sevi un uz saviem skarbajiem laikapstākļiem, tik daudz, ka es laikam atkal iešu mācīties…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Esi liels un patīc sev!

Tev ir tiesības nekļūt mazam tikai tāpēc, lai kāds cits sajustos liels.

— Čekalova! Ļena, nekavējoties piecelies un paskaidro!
Es stāvu, galvu nodūrusi, ne jau tāpēc, ka jūtos vainīga, bet tāpēc, ka baidos, ka manas pirmās skolotājas Stepanidas Ivanovnas pirksti, kurus tā vicina man gar degunu, nejauši izdurs man acis.
Un es nesaprotu, ko nozīmē paskaidrot. Paskaidrot, kāpēc man, septiņgadīgai šķiet, ka kāpņu margas ir ideāli piemērotas, lai pa tām šļūktu lejup? Ka tas ir ļoti jautri un aizraujoši? Es cenšos taisnoties, bet pati tam neticu.

— Vai tev nav kauns? — viņa jautā.
Ja godīgi, man nav kauns, bet es māju ar galvu un cenšos apvaldīt asaras! Nav ne kauna, ne bezspēka lielas un draudīgas tantes priekšā, kurai dota vara pieprasīt no manis paskaidrojumus.

Skolas līnija. Stāvu visu priekšā un mācību daļas vadītājs mani rāj.
— Vai tev ir ko teikt, lai sevi attaisnotu?

Ko man teikt? Ka man ļoti patīk lasīt grāmatas, stāstīt stāstus, dejot, ka es mīlu jūru un okeānus? Un nemaz nemīlu huligānu Vladiku no “nelabvēlīgās ģimenes”, ar kuru kopā man liek pildīt mājas darbus, jo viņš negrib mācīties Un es mierīgi pēc stundām devos mājās ar savām grāmatiņām, bet Vladiks savās huligānu gaitās, un mēs abi bijām apmierināti, kamēr mūs nenodeva skolas galvenā sūdzambībele.

Bet man kaut kā jāmēģina taisnoties par to, ka man ar Vladu nav interesanti, bet Vladam nav interesanti ar mani, bet mums ir interesanti katram ar sevi. Ka Vladam nospļauties uz literatūru, bet viņš prot mest nažus un no piecu metru attāluma visus trāpa mērķī. Bet es klusēju un Vlads klusē, tas padara mūs par sabiedrotajiem, un tā sākas mūsu lielā draudzība. Brīnumaini, bet es atrodu sevī spēkus nenodurt galvu un skatīties “izaicinoši”.

Kādā brīnumskaistā ziemas dienā, es stāvēju uz lieveņa, priecājos par skaistajām, putniem līdzīgajām sniegparslām, kas krita no gaisa tik daudz, it kā tur debesīs būtu pārplēsts milzīgs spilvens. Es ēdu saldējumu. Plombīru. Un pasaule bija pilna gaismas un siltuma. Kaimiņiene, kura bija izvedusi pastaigāties savus mazbērnus, nomērija mani ar niknu skatienu un teica:

— Kā tu ar tādiem vaigiem vari ēst saldējumu? Tev vaigi pat no aizmugures redzami.

Un man caur galvu izskrēja attaisnošanās vārdu rinda, par to, ka man augums ir 170 cm, bet svars tikai 50 kg, ka manī rit kokteilis no aziātu un kazaku asinīm, un manam tētim arī ir apaļi vaigi, lai arī viņš ir tievs. Bet tā vietā es skatos “izaicinoši” un saku, lai tante skatās uz sevi un saviem puņķainajiem mazbērniem. Pagriežos un eju mājās. Bet no muguras dzirdu:

— Es visu izstastīšu tavai mammai, dabūsi tu brāzienu!

Man ir briesmīgi dzirdēt, ka sešpadsmitgadīgu meiteni kāds varētu iepērt, taču nolemju paklusēt.

Es jau vairākus gadus esmu precējusies un strādāju reklāmas jomā. Mans svainis, sēžot pie mana galda un ēdot manas sasmērētās sviestmaizes, pēkšņi nolēma man sniegt mārketinga paraugstundu. Savu runu viņš sāka ar frāzi: “Gribu tev aizrādīt par tavu pēdējo reklāmas kampaņu. Lūdzu, paskaidro man…”

Ko ar man izdarīt? Aizrādīt? Vienīgais cilvēks, kurš var aizrādīt man par manu darbu ir tas cilvēks, kurš man maksā algu. Viss. Es svainim piedāvāju vēl sviestmaizes. Bet tas nepalīdz. Un es viņu vairs nekad neaicinu ciemos.

Tev vienmēr nāksies taisnoties. Par to, ka tu dzīvo kaut kā ne tā, ka tu mīli kaut ko ne to. Bet tikai tajā gadījumā, ja tu pats uzskati, ka tas ir kaut kā, ne tā, tu vari par to taisnoties.

Kad kāds tev pieprasa attaisnoties, tas nozīmē, ka viņš ir liels, bet tu – maziņš. Un tad, kad tu reāli esi maziņš – tam ir ļoti grūti pretstāvēt. Tev nav spēka, nav iespēju, pieredzes un resursu. Kad tu esi liels, kad tev ir resursi, tev ir tiesības rīkoties tā, kā tu uzskati par pareizu šajā mirklī. Un tev par to nav jākaunās. Tev ir tiesības nekļūt mazam tikai tāpēc, lai kads varētu sajusties liels. Kurš vēlas apvainoties, atradīs iespēju apvainoties. Kurš vēlas izaugt uz tava rēķina, vienmēr atradīs veidu, kā tev aizrādīt.

Ja es patiesi esmu vainīga un patiešām esmu pieļāvusi kādu kļūdu, es saku: “Piedod man, kā es varu to labot, ko izdarīt tavā labā, kā kompensēt manis sagādātās neērtības?” Ja neesmu vainīga un neko neesmu nodarījusi, bet no tā ir atkarīga mana labklājība, es nemeloju, neizlokos un netaisnojos, es saku: “Mēs varam apspriest šo situāciju un pamēģināt atrast kompromisu”. Ja no manis gaida taisnošanos ar mērķi paaugstināt savu nozīmīgumu, un tā paaugties, tad es… neko nesaku. Tas nav mans karš. Tajā es varu nepiedalīties.

Bet vispār, lielisks piemērs ir mana mamma. Kad viņai kāds aizrādīja par to, ka viņas bērns ir kaut kāds, ne tāds, viņa atbildēja: “Bet mums viņa patīk, mēs ar viņu lepojamies, viņai ļoti labi padodas, galvenais, ka viņa ir laimīga”.

Iemācies to teikt sev ikvienā situācijā: “Es sev patīku, man labi padodas, es ar sevi lepojos un galvenais, ka esmu laimīgs” Esi liels. Un patīc pats sev. 

Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

PAR ATTĪSTĪBU

Tu nevari izglābt cilvēkus no viņu likteņa, tāpat kā medicīnā tu nevari izārstēt pacientu, ja daba paredzējusi viņam nomirt. Dažkārt vispār ir liels jautājums, vai tu drīksti glābt cilvēku no tā, ko viņam lemts piedzīvot savas tālākās attīstības vārdā.

Tu nevari pasargāt dažus cilvēkus no tā, lai tie nepieļautu briesmīgi muļķīgas kļūdas, jo tās viņiem ir jau asinīs. Ja es tos apstādināšu, viņiem tajā nebūs nekādu nopelnu.

Savas pašcieņas vārdā, savas psiholoģiskās attīstības labā, mums ir vērts sevi pieņemt tādus, kādi esam un pilnā nopietnībā dzīvot mums uzticēto dzīvi. Mums ir nepieciešami mūsu grēki, mūsu kļūdas un mūsu maldi, pretējā gadījumā mums nebūs pietiekami nopietnu iemeslu, kas mudina mūs attīstīties.

Tie, kam lemts sadzirdet, sapratīs, tie, kam nav lemts saprast, nedzirdēs.

Karls Gustavs Jungs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tava personīgā uzvara

Reiz es pieņēmu savu patieso vecumu – ne kā sodu, bet tā, kā pieņem kroni.
Tu sper soli un aizver acis, jūtot kā uz pieres nolaižas vēsa stīpa un uz pleciem gulstas smags apmetnis.
Turi taisnu muguru, karalien, un atver acis: nekas nav mainījies. Tavi vīrieši nav beiguši tevi mīlēt un skaistums nav pazudis, tikai tu esi pārstājusi sev melot.
Tomēr skaistums kādreiz zudīs. Tas, ārējais skaistums, kuru mēs tik ļoti mīlam un kurš mums šķiet tik vērtīgs. Un pēc tam tu turpināsi kaut kā dzīvot, vērojot kā prožektoru stari, kuri reiz apspīdēja tevi, tagad sakrustojas uz kādu citu.

Pieņem to. Tāpēc, ka no šī brīža tavu ceļu apspīdēs tikai tavs personīgais starojums, tavi personīgie jāņtārpiņi, kurus esi salasījusi iepriekšējā dzīvē, – tavs intelekts, tavs maigums, tavas asaras, kas izlietas rakstot muļķīgu vēstuli un katrs tavs smaids. Visas sāpes, kas zīmēja uz tavas sejas un prieks, kas arī atstāja savas pēdas. Tavs talants, kas pat nedomā izgaist.  Un viss, ko tu izdarīsi šajā gaismā, būs tikai tava, personīgā uzvara.

Marta Ketro “Trīs sievišķās histērijas aspekti”
Tulkoja: Ginta Filia Solis