Līdz ar ierašanos šajā Pasaulē, cilvēka sūtība jau ir ielikta Dvēselē. Tas nozīmē, ka cilvēks lieliski zina savu sūtību.
Visa dzīve: ģimene, draugi, dzīves vietas izvēršas nepieciešamajā rakstā, kas vajadzīgs savu udevumu īzpildīšanai. Cilvēks pats sevi var neredzēt, toties tuvākie cilvēki lieliski visu redz, jūt un noteikti ar savu uzvedību parādīs to, kas ar mums notiek. Un liels paldies viņiem par to.
Un te ir nepieciešams atvērties un pilnībā uzticēties sev un Pasaulei.
Lai saprastu to, kas patiesi cilvēkam ir vajadzīgs, ir svarīgi sākumā “aizvākt” šo “vajag” un ar visu savu būtību sajust savus patiesos nolūkus un stāvokļus.
Ko es vēlos? Tā, godīgi, bez jebkāda spiediena un ietekmes no ārpasaules.
Apzināties to, ka šeit es atrodos pēc savas paša gribas, es pats izvēlējos šeit būt. Visa mana dzīve saliekas tā, kā es to radīju, pat tad, ja pagaidām tas ir neapzināti. Mana dzīve nevar būt nepareiza, savādāk manis te nebūtu. Es esmu tāds, kāds šobrīd esmu, pateicoties visam savam iepriekšējam ceļam. Un tātad, viss notiek tieši tā, kā vajag man un es varu ietekmēt savu realitāti. Es JAU dzīvoju atbilstoši savai būtībai un aicinājumam,bet tagad es atļauju sev saprast, pieņemt un apzināties, ko es sevī vēlos attīstīt, kādas īpašības un kādas prasmes. Un to var izdarīt vien bezgalīgā cieņā un mīlestībā pret sevi. Ļoti akurāti un saudzīgi.
Atjaunot visu savu veselumu, ar pilnu sevis un visa, kas apkārt un attiecas uz mani, pieņemšanu. Atjaunot sav iekšējo harmoniju, līdzsvaru un prieku par savu dzīvi. Klausīties un dzirdēt sevi. Atļaut sev pašrealizēties.
To var sajust kā dziļu iekšēju brīvību, apmierinātību ar sevi un savu dzīvi.
Man jau tagad ir labi, tieši tā, kā šobrīd ir, ar tiem, kas ir man blakus. Darbs, mājas, ģimene, draugi, sākumā visas savas dzīves jomas ir svarīgi harmonizēt un sabalansēt. Labi ir šeit, kur es esmu. Tas nozīmē pilnīgu gatavību doties uz priekšu. Bet tālāk pakāpeniski paplašināties savā priekā, no šīs savas vērtības apzināšanās un tā, ko jau esmu sasniedzis. Pakāpeniski uzaudzējot savus Enerģētiskos muskuļus.
Kur un kam es izvēlos dāvāt sevi, savu gaismu no pilnības un savas iekšējās bagātības? Sākumā nedaudz, tik, cik man spēka, toties droši, pakāpeniski paplašinoties. Un velreiz, sākumā ar cieņu, laimi un mīlestību piepildu sevi un sadarbojos ar visām savām daļām. Tikai pilnībā atjaunojot savu enerģētisko starojumu, var kustēties tālāk.
Pēc tam es sadarbojos ar cilvēci, kā tās daļa, tāpat kā ar sevi, cieņā un beznosacījumu mīlestībā. Un te es jau zinu un sevī jūtu savu Aicinājumu, to, kāpēc es atrodos uz šīs Zemes. Tāda stingra pārliecība par saviem spēkiem un iespējām tiek audzēta no iekšpuses, pakāpeniski. Savlaicīgi, tieši tik, cik cilvēks tam gatavs.
Nesanāks pārlēkt pār sevi un nesavtīgi kalpot citiem un mīlēt tos bez nosacījumiem. Sākumā kalpojam sev, atjaunojam savu patieso Es, pēc tam kalpojam savam tuvāko lokam, pēc tam daļai cilvēces, cilvēcei, savas kompetences un starojuma līmeņa robežās.
Tās, kuras savu laimi redzēja Vīrietī, – no viņa neuzmanības, aukstuma un nodevības.
Tās, kuras savu laimi saskatīja karjerā, – no nepanesama noguruma, pazemināšanas amatā, atlaišanas vai aiziešanas pensijā
Tās, kuras savu laimi redzēja bērnos, – no tā, ka tie pieaug, “nepateicības” un tā, ka tie aiziet savā dzīvē un rada paši savas ģimenes.
Tās, kuras savu laimi redzēja vecākos, – no viņu ciešanām, fiziskās aiziešanas vai mīlestības ar nosacījumiem, kas rada vainas sajūtu un bailes.
Tās, kuras redzēja savu laimi ārējā skaistumā, jaunībā, – no novecošanas un neskaitāmām destruktīvām manipulācijām ar ķermeni.
Tās, kuras savu laimi redzēja naudā, – no tās trūkuma, bailēm pazaudēt jau esošo vai nespējas investēt kādās vērtībās, nolaižoties līdz patērēšanas pašam dibenam.
Tās, kuras savu laimi redzēja ilgi gaidītajā atpūtā, – no neprasmes pareizi ar to rīkoties vai no slimības, kas kļuva par tās alternatīvu.
Laimīgas bija tikai tās, kuru laime tika sevis pašas pieņemta – harmoniska Sievietes laime, kura jebkuros dzīves apstākļos prot sevi nepazaudēt. Nepazaudēt sevi un savas Dveseles pašcieņu. Jo nav iespējams pazaudēt to, kas ir mūžīgs.
Ja neatbalstīsi sevi – pazaudēsi otru cilvēku. Vai esi to ievērojis?
Neapmierinātība ar sevi, nesaudzīga attieksme pret sevi, nespēja likt sevi mierā neizbēgami atspoguļojas tajā, ar ko mēs izejam ārpasaulē. Pat tad, ja godīgi cenšamies neko neatklāt. Pat tad, ja esam ļoti pieklājīgi, tā cenšoties noslēpt savu iekšējo troksni. Pat tad, ja ļoti vēlamies dāvāt tikai gaismu. Ja nav priekš sevis, tad priekš citiem tā būs tikai imitācija, lai arī pati sirsnīgākā.
Pamēģini atcerēties un sapratīsi, ka visos labākajos savas dzīves brīžos, tu esi bijis vismazākajā konfliktā ar sevi. Tu sev patiki. Vai vismaz minimāli piekasījies saviem trūkumiem. Un tad taču tu sajuti vislielāko atsaucību no ārpasaules.
Un tas nav stāsts par citiem. Pilnvērtīga dzīve sākas no pilnvērtīgas sevis uztveršanas, nevis gaidām, kad kāds cits atzīs, novērtēs, paslavēs. Un spēt pastāvēt par sevi, atteikties no nežēlīgas kritikas un vispār būt laipnam pret sevi, lai kas arī notiktu, ir daudz prātīgāks lēmums, nekā kļūt par uzraugu, tiesnesi, vērtētāju, ne uz mirkli neatslābinot savu nežēlīgo kontroli.
Atbalsti sevi vienmēr. Jo tikai tad, kad tu zināsi, kā tas ir, tu kļūsi par labāko atbalstu visiem tuvajiem. Ne ātrāk. Un dodoties savas krāšņās dzīves jaunajā dienā, novēli sev tajā vienkārši noturēties. Un tas ir daudz svarīgāk, kā skaļi uzvarēt.
Jautājums: Lūdzu, padalieties savā noslēpumā, ko jūs darāt, ka izskatāties tik brīnišķīgi? Meitenēm tas ir svarīgi. Varbūt kādas enerģijas sejas maskas, vai ko citu?
Atbilde: Nekāda noslēpuma nav. Kad vēlies saņemt kaut ko īpašu, ir vienkārši JĀTIC, ka TAS IR kaut kas ĪPAŠS. Droši vien būs kāds, kurš teiks – “Ar to nepietiks!” Protams, tas viss sākas no pašcieņas. Pieņemot sevi tādu – kāda esi. Iespējams, tu vēlēsies pārbaudīt, ko nozīmē BŪT SIEVIETEI? Vai – KĀ tas ir – BŪT SIEVIETEI? Tad Visums piedāvās tev situācijas-notikumus, lai sevi ieraudzītu dziļāk. Un saprastu, kaut ko jaunu priekš sevis… Pieņemot sevi tādu, kāda tieši tu esi, tu ļauj sev atšķirties no pieņemtajiem stereotipiem. Kad tu šādi domā, ķermenis sāk ieklausīties. Protams, tas neizmainīsies uzreiz, taču pretimnākoši “atvērs” savas ausis. Un, protams, tās ir rūpes par sevi. Pirmkārt, par savām DOMĀM. Tu vēlies būt vesela un jauna? Seko savām EMOCIJĀM un REAKCIJĀM uz tām. Atsakies no tā, kas tevi tavās domās grauj.
Jūsu visu spēks – kā puišiem, tā arī meitenēm – ir jūsu DOMĀS. Tās rada pasauli un jūsu realitāti. Tieši IKDIENĀ. Jo tieši tur arī izvietots “Dievišķais nodomu realizācijas poligons”.
Tavām domām jābūt TĪRĀM – tas, starp citu, ir svarīgākais moments izslavētajā “vibrāciju paaugstināšanā. Bet domas kļūst par vārdiem. Tātad arī VĀRDIEM jābūt TĪRIEM. Un ar tiem, tāpat kā juveliera instrumentiem burtiskā nozīmē, ir jāprot rīkoties. Visums tevi dzird – un ar domām un vārdiem tev atbild. Šobrīd tas notiek momentā, un nav nekādas vajadzības lauzot rokas saukt “par ko man tas viss?!”
Protams, rūpes par ķermeni. Ķermeņa “inventerizāciju” tieši tāpat var pasūtīt, izmantojot pareizos vārdus. Piemēram “Esmu pateicīga Garam par kvalitatīvu konsultāciju par manu veselību pie burvju ārsta.”
Atceries, kurp vērsta tava uzmanība, turp arī dodas enerģija. Starp citu, pareizi atsekojot savu argumentāciju (un arī domas), mūsu dziļā nervu sistēma iemācās atslābināties, kas nozīmē, ka tā sāk dzīvot BEZ STRESA. Mēs lēnām “izstūrējam” pie savas Būtības.
Paradoksāli, bet fakts. Tur, dziļi mūsu ķermenī dzīvo Prieks. Ja ieklausīsies, tu savienosies ar pavisam jaunu priekš sevis sajūtu. Tā dzīvo pati par sevi, un absolūti nav atkarīga no ārpasaules. Tikai mēs parasti tur “neieklausāmies” un “neieskatāmies”. Tā ir Dievišķa Sajūta. Izrādās, ka mēs esam tik bagāti!
Tikai klausies TO! Minūti-divas ieklausies, palūdz lai PRIEKS paceļas pie tevis. Un paceļoties augšup, tas dos ne tikai baudījumu. Viss organisms atcerēsies šo jauno stāvokli. Un gribēs to izbaudīt vēl un vēl. Jo vairāk tu atļausi šim patiešām Dievišķajam Priekam būt “virspusē”, jo vairāk tevī atmodīsies prasme zināt atrisinājumu visām savām situācijām. Tā pat nav intuīcija, tas ir kas dziļāks. Ja tu izlemsi uzticēties šai sajūtai, tev zudīs jebkura vēlme raizēties (un no tavas dzīves aizies STRESS). Un tavā dzīvē ienāks brīnumaini notikumi.
Sadzīves brīnumi – kad ej garām spoguļojošām virsmām (spoguļiem, vitrīnām, skapja pulētajām durvīm…), pasaki savam ATSPULGAM – “kāda brīnumskaista sieviete”. Tie nav tikai vārdi – tā ir sava iekšējā apbrīna atzīšana…. pat tad, ja tev ir pavisam citādāks garastāvoklis. Vienalga pasaki. Tāpēc, ka tavām smadzenēm ir pilnīgi vienalga, vai šis notikums ir reāls, vai tu to iztēlojies. Un kas notiks pēc tam?.
Pēc tam sāks notikt tev saskanīgi un harmoniski notikumi… Tev tas ļoti patiks.
Es novēlu jums visiem priekpilnu sevis iepazīšanu!. Un tas arī ir ceļš uz jaunību.
P.S. Turklāt tu vari (un tas pat ir jādara) sev izgudrot citu maģiju. Atceries par uzmanību? Kurp tu to vērs, tur arī enerģija ies. Un noteikti atceries, ka tas, ko tu radi, arī ir ĪPAŠS. Lūk, arī visa jaunības recepte.
Dažkārt man šķiet, ka esmu saņēmusi labu izglītību un kaudzi dažādu sertifikātu tikai tāpēc, lai pamatoti cilvēkiem teiktu pašas vienkāršākās lietas.⠀
Piemēram, ka pārmaiņas ir iespējamas. Ka vienkāršas lietas darbojas. Ka visi cilvēki ir Mīlestības cienīgi. Ka tad, ja tu jūties nelaimīgs, tas nav mūžīgi. Ka ikvienam darbam ar sevi ir jēga.
Šīs vienkāršas patiesības mums ir dotas jau kopš bērnības, diemžēl daudzu paaudžu garumā tās ir aizmirstas un sviedros un asinīs tiek apgūtas no jauna.
Taču šis smagais darbs ir tā vērts, jo tas dod mūsu bērniem iespēju dzīvot vieglāk, ar mazāk problēmām, rūpēm un sarežģījumiem. Ar elementāru pārliecību par pasaules mīlestību un savas pašvērtības sajūtu, kuru mēs mācāmies cienīt sevī un viņos.⠀
Es esmu ES. Visā pasaulē nav neviena tieši tāda, kāds esmu Es. Ir cilvēki, kuri kaut kādā ziņā ir man līdzīgi, taču nav neviena tieši tāda, kāds esmu Es.
Tāpēc viss, kas no manis nāk, – tas ir patiesi mans, tāpēc, ka tikai Es to izvēlējos.
Man pieder viss, kas ir manī: – mans ķermenis, ieskaitot visu, ko tas dara; – mana apziņa, ieskaitot visas manas domas un plānus; – manas acis, ieskaitot visus tēlus, ko tās redz; – manas jūtas, lai kādas tās arī nebūtu, – trauksme, labsajūta, spriedze, mīlestība, aizkaitinājums, prieks; – mana mute un visi vārdi, kurus tā var izteikt, – laipni, maigi vai rupji, pareizi vai nepareizi; – mana balss, skaļa vai klusa, un visi mani sapņi, visas manas cerības un bailes. Man pieder visas manas fantāzijas, mani sapņi, visas manas cerības un manas bailes. Man pieder visas manas uzvaras un veiksmes. Visi mani zaudējumi un kļūdas.
Tas viss pieder man. Un tāpēc Es varu ļoti tuvu sevi iepazīt. Es varu sevi iemīlēt un sadraudzēties ar katru savu daļu. Es varu izdarīt tā, lai viss manī sadarbotos ar manām interesēm.
Es zinu, ka ir kaut kas, kas mani sevī mulsina, un ir kaut kas, ko Es nezinu. Taču tagad, kad esmu sadraudzējies ar sevi un sevi iemīlējis, Es varu uzmanīgi un pacietīgi atklāt sevī avotus tam, kas mani mulsina, un uzzināt par sevi arvien vairāk dažādas lietas.
Viss, ko Es redzu un sajūtu, viss, ko Es saku un daru, ko domāju un jūtu, šobrīd – tas ir mans. Un tas precīzi ļauj man uzzināt, KUR Es šobrīd esmu un KAS Es esmu.
Kad Es atskatos savā pagātnē, skatos uz to, ko redzēju un jutu, ko runāju un ko darīju, kā domāju un jutu, Es redzu, ka dažas manas daļas šobrīd man vairs nav piemērotas. Es varu atteikties no tā, kas man manī šķiet nepiemērots un saglabāt to, kas man šķiet ļoti vērtīgs un vajadzīgs, Es varu atklāt sevī kaut ko jaunu
Es varu redzēt, dzirdēt, just, domāt, runāt un darīt. Man ir viss, lai Es varētu būt tuvs citiem cilvēkiem, lai būtu produktīvs, lai apkārtējā cilvēku un lietu pasaulē ienestu jēgu un kārtību.
Mīlēt to, kurš ir nesasniedzams, kurš tevi nelaiž sev klāt, kuram tu neesi vajadzīgs – tā ir parasta vēlme padarīt neiespējamo par iespējamu…
Jo mīlēt nozīmē zināt, tas nozīmē atklāt sev to, kurš neslēpjas un kurš ļauj to darīt…
Ko var uzzināt un atklāt tajā cilvēkā, kuru tu redzi no tālienes un kurš tevi nelaiž savā dvēselē? Var izdomāt… Var piedēvēt to, kas nav… Idealizēt… Mistificēt… Un atbilstoši aizdegt sevī mākslīgu kaisli pret iztēlē mākslīgi radītu cilvēku… bet pēc tam iedvest sev domu, ka, lūk, tieši viņš tev ir vajadzīgs… Vai pat apbrīnot reālus tikumus, kuri “spīd” tikai citiem…
Nu, un tad?
Klusiņām stāvēt zem gaidu sniegiem un cerēt, ka pamanīs… Noticēt tam, ka var piespiest otru cilvēku mīlēt, ja vien esi gana uzstājīgs un neatlaidīgs…. Atnākt, kad tevi neaicina… dāvināt to, ko tev neprasa… “nodarīt labu”… tēlot savu neaizvietojamību… Ubagot mīlestību, aizmirstot par to, ka pat tad, ja devējs kritīs, viņš nedalīs savas bēdas ar tevi… Vai arī tomēr apstāties un pajautāt sev – kāpēc tas, kurš tevi atgrūž, tev ir vērtīgāks par tevi pašu?
Vai tevi apmierina tas, ka tas otrs redz tavu gatavību jebkuriem pazemojumiem un tavu balto karogu, kas vēsta par to, ka esi gatavs pieņemt jebkurus nosacījumus?
Atbildi sev – kāpēc? Kāpēc ar tevi tā drīkst rīkoties? Un kāpēc tu domā, ka “ieguvis” pret sevi vienaldzīgu cilvēku, tu kļūsi laimīgs? Kāpēc laimei tev vajadzīgs tas, kuram neesi vajadzīgs tu? Kur tu sevi esi salauzis, izkropļojis un nodevis? Kurš tev ir iedvesis domu, ka mīlestība nav labprātīga dāvana, bet spēles bez noteikumiem trofeja? No kurienes tu esi rāvis to, ka neesi dāvanas cienīgs, bet tev ar zobiem jāizplēš tas, ko tu vēlies, vai arī kā izsalkušam sunim jāguļ pie aizvērtām durvīm, gaidot kaut nieka kaulu?
KAD TAS NOTIKA? UN VAI TU ESI GATAVS TO IZBEIGT?
Tāpēc, ka izbeigt vajag…
Ir jāizlaiž brīvībā savs ievainotais iekšējais bērns un jāiedod viņam beidzot abpusējas mīlestības pieredze… Ir jākļūst brīvam… Ir jāatgūst pašcieņa… Un reizi par visām reizēm jāsaprot, ka laime, kas ieciklējusies uz citiem cilvēkiem – ir nelaime… Gan tev, gan arī viņiem…
Negaidi pretmīlu tur, kur tās nav un nebūs… Atbildi pats sev ar abpusējību…
Mani mīļie, izdzīvot savu vientulību, esot pūlī, ir ļoti vērtīgi tāpēc, lai nekad neviens tevi nespētu sakārdināt ar lielu daudzumu jeb kā…
Nē, ne jau tāpēc, ka nevienam nevar uzticēties vai nevar paļauties uz citiem. Protams, ka var. Bet stāsts ir par to, ka ir lietas, kuras nav iespējams izdzīvot tikai kolektīvās bezapziņas līmenī. Ir lietas, kas neļaus tev izvairīties no savas personīgās krīzes, savas personīgās apgaismības, savas personīgās transformācijas, savas personīgās izejas jaunā līmenī, vai pat no smaga kritiena atpakaļ tajā pieredzē, kur tu kaut ko nebiji līdz galam izdzīvojis un sapratis, bet tikai paslēpis tālakajos savas atmiņas failos ar nosaukumu: “Neatvērt!”… Nāksies atvērt. Un nāksies saprast, ka, lai cik arī censtos izskatīties stiprs, lai cik arī slēptos aiz svešām mugurām, lai cik centīgi mēģinātu izšķīst pūlī, tavā iekšpasaulē vienalga uzstājīgi dauzīsies vajadzība pašam atrast savu veidu, kā tikt galā ar apstākļiem…. vai netikt… Dzīvei, kā zināms, ir trīs galvenie vērtēšanas kritēriji: tai svarīgi, ko mēs personīgi tai atnesam; tai svarīgi tas, ko mēs no tās paņemam; un tai svarīgi tas, ko mēs darām tad, kad apstākļi izrādās spēcīgāki par mūsu iespējām tos ietekmēt. Būtībā tie arī ir trīs ceļi, kurus mums nāksies noiet, lai kļūtu par sevi un netiktu salauzts. – Iemacīties atdot. – Iemācīties saņemt. – Un iemācīties nesajaukt samierināšanos ar verdzisku locīšanos un savas pašcieņas zaudēšanu. Pūlis te nepalīdzēs pat tiem, kuri svēti tic tam, ka, ja cītīgi piedziedāsi visskaļākajam korim, tad tev izdosies izsprukt… Lai katram no mums pietiek spēka nenodot sevi… jo tam, kurš sevi nodevis, pēc tam vairs nav problēmu pastaigāties pa citu galvām.
Kad dzīve ir daudzmaz mierīga, mēreni bezrūpīga un nav īpaši daudz objektīvu iemeslu pārāk pārdzīvot un uztraukties, tad tajā ir ļoti viegli balstīties baudās un labsajūtā.
Visos pārējos gadījumos, mani mīļie, nāksies meklēt jēgu… Ne globālu. Ne to, kurā pietiek vien pieslieties kādam vairākumam un izšķīst tajā iluzoras drošības meklējumos, kad šķiet, ka nav bail, ja mēs te korī dziedāsim un viens otru pieturēsim. Savu. Tikai savu personīgo jēgu. To, kas vērsta sevī, nevis kārtējā ienaidnieka vai vainīgā meklēšanā ārējā pasaulē.
Atceros, kā ļoti sen, pirms daudziem gadiem terapijas laikā es kādai sievietei, kurai bija dziļa narcistiska trauma, piedāvāju iedomāties, ka vairs nav ko vainot, vairs nav par ko žēloties, vairs nav uz ko novelt atbildību, vairs nav cietsirdīgo bērnu, kas tevi apņirdz, vairs nav vecāku, kuri atstumj, nav necienīgā bijušā vīra un indīgas vīra mātes, nav skaudīgo, nodevīgo draugu, nav tenkojošo darba kolēģu, nav netaisnīgo darba devēju, nav heiteru sociālajos tīklos, nav baumojošo kaimiņu, nav toksisko klientu, nav meitas, kura neļauj sevi kontrolēt, nav skopo mīļāko, nav pretīgo politiķu, nav to, kuri nenovērtē tavu talantu…. nav neviena, kam pieradīt to, cik varena tu esi, un nav neviena, kuru varētu iecelt par vainīgo visās savās bedās un nelaimēs, kuras tu nekādīgi nespēj aizmirst.
Viņa ilgi domāja, pēc tam pēkšņi iesmējās, sakot, ka tagad es burtiski esmu iznīcinājusi viņas dzīvi un likusi apjukt pie domas, tad, ko tagad darīt….
Saprotiet, ir ļoti viegli pašam izveidot viscaur mākslīgu un subjektīvu narcistisku traumu, kurā visi, izņemot mani pašu būs vainīgi, netaisnīgi un parādā. Tas ir ne tikai vienkārši, bet pat kārdinoši: jo tad taču man būs uz ko parādīt ar pirkstu un vainot it visā.
Tikai manā dzīvē nebūs vairs nekā, izņemot spriedzi, vilšanos, pastāvīgas svešu reakcijas atsekošanas un gatavības nežēlīgi nograuzt jebkuru.
Tātad man vajadzīgas ir MANAS jēgas. Tās, par kurām tikai ES būšu atbildīga. Tās, kas palīdzēs man noturēties pat visbriesmīgākajās dienās. Tās, kas neļaus man mesties kārtējās apšaubāmās sensācijas meklējumos, lai pēc tam nodotu stafeti citiem tādiem pašiem meklētājiem. Tās, kas neatbrīvos mani no maniem pienākumiem pret citiem cilvēkiem, neļaus man pārkāpt vienošanās un neļaus man, citiem neredzot, darīt kaut kādas cūcības. Tikai apzināta jēgpilnība un patiess briedums neļauj sabrukt tur, kur iznīcība ir visaptveroša. Un tikai savas pašcieņas saglabāšana veicina cieņu pret tieši tādu pašu ikviena cilvēka pašcieņu.
Bet baudas… ja labi ieskatās, arī šobrīd var atrast. Bet pat tad, ja pagaidām tās neredzi, tad tas vienalga nav nāvējoši…
Daudziem vecākiem šķiet, ka, ja viņi bērnam “uzzīmēs” pēc iespējas bresmīgāku perspektīvu, tas noteikti saņemsies un sāks darīt visu, lai šī briesmīgā realitāte nekad neiestātos. Viņš saklās savu gultu kā nākas, sakārtos savu istabu, mācīties tikai teicami – un tikai tāpēc, lai vecāku uzzīmētās šausmas nekad nepiepildītos.
Es nekad neiemācīšos
Es atceros, kā mana mamma man mācīja adīt. Man nekas nesanāca, valdziņi nobruka, lellei domātā jaciņa nesanāca un es kaprīzi bļāvu, ka man nekad nekas nesanāks.
– Skaties, cik tev labi izdodas, – teica mamma. – Lūk, adatu vajag turēt šādi, bet valdziņu izadīt šādi.
– Es nekad to neiemacīšos, – es burkšķēju, un valdziņi sanāca arvien labāki un līdzenāki. – Kurš vispār izdomāja šo muļķīgo adīšanu!
– Tev jau sanāk normāla jaka, – smējās mamma.
– Jā, taču es vienalga nekad neiemācīšos šito stulbo adīšanu! – es pretojos, lai arī redzēju, ka man izdodas arvien labāk. Es taču nevarēju atzīt, ka mammai taisnība, bet man – ne.
Tagad es protu adīt. Taču ar šujmašīnu kaut kā nesanāca. Man bija brīnišķīga mājturības skolotāja, kura katru reizi ar prieku man paziņoja, no kurienes man aug rokas. Viņa mani pilnībā pārliecināja, ka rokas man aug tieši no turienes, un tagad man ir daudz vieglāk apvīlēt veselu aizkaru ar rokām, kas aug no turienes, nekā sašūt vienu vīli uz šujmašīnas, lai gan mani mācīja šūt no 5. līdz 8. klasei veselus četrus gadus. Tikai šo apmācību allaž pavadīja komentāri “Kas tā šuj!” un “Ko tu atkal esi te saputrojusi”.
Patiesībā nevienam nav noslēpums, ka neko iemācīt nevar, var tikai iemācīties. Četrdesmit gados es biju nolēmusi iemācīties vadīt automašīnu. Bet autoskolas instruktors man godīgi pateica, ka automašīna jāmācās vadīt 18 gados, jo četrdesmit tu vairs neko neiemācīsies. “Ko tu dari?” – “Kur tu lien!” – “Spied gāzi, es teicu!” – “Nu, kas tā brauc!” – “Kur tu tāda uzradies!”. Viņš auroja kā ievainots bizonis, es baidījos, raudāju, zaudēju pēdējās pašsavaldīšanās spējas un sapratu, ka esmu stulba un autovadīšana nav priekš manis. Diemžēl, tā vietā, lai sākot jau ar pirmo “tu”, atteiktos no viņa pakalpojumiem. Protams, es neko neiemācījos. Iemācījos pie kāda cita – un lieki piebilst, ka viņš ne reizi uz mani nepaaugstināja balss toni. Profesionālim tas nav vajadzīgs.
Nevienam tas nav vajadzīgs. Dažkārt rezultāti medz būt vēl bēdīgāki. Kāda pusmūža kundze man reiz stāstīja, ka tik ļoti bija noticējusi savas mammas daudzu gadu garumā iegalvotajam “Kurš tevi tādu precēs” (tā jau arī ir – grīdu mazgāt neprot, gultu neprot kārtīgi saklāt, traukus nemīl mazgāt, kam tāda vajadzīga) – ka saprata: princi gaidīt ir bezjēdzīgi, jāņem pirmo, kas pagadās. Un 18 gados viņa steigā apprecējās ar pirmo, kas pagadījās – pirmo, kas vispār viņai pievērsa uzmanību, jo, iespējams, otras tādas izdevības nebūs. Lieki teikt, ka laulība izrādījās loti nelaimīga.
Atceros, kā viena no skolotājām skolā mums teica: “Četrpadsmit reizināt ar trīs – cik būs? Jūs, idioti, reiziniet stabiņā, galvā reizināt jums nesanāks”. Nē, šobrīd es esmu spējīga galvā sareizināt četrpadsmit ar trīs, taču katru reizi, dzirdot “jūs, idioti”, es nereizināju, es nenormāli dusmojos.
Mans dēls, pārnācis no skolas septītajā klasē, drūmi sacīja: “Mammu, kāpēc mums visu laiku saka, ka mēs esam stulbi, ka neko neprotam, ka mēs nenoliksim eksāmenus, nesaņemsim atestātu un dabūsim strādāt par sētniekiem? Es vairāk to nespēju klausīties!”. Es arī vairāk to nespēju klausīties. Astotā klase bija jau citā skolā.
Jūs, idioti, jūs muļķi, jūs neko nevarat, kam jūs tādi esat vajadzīgi. Ko tu te stāvi, ko tu te sēdi, kas tā tur slotu, kas tā pildspalvu tur, kas tā šuj, kas tā raksta, ar ko tu domāji, kur tu skatījies, ko man ar tevi tādu darīt?
Tas viss gāzās pār bērnu galvām katru dienu, gadu no gada. Un pat tad, ja vecākiem ir eņģeļa raksturs, zālamana gudrība un bezgalīga pacietība, bērni vienalga pasaulē saklausās, ka viņi tajā nav vajadzīgi, ka viņi ne tur stāv, ne tā sēž, ne tā visu dara – un vispār, labāk, ja viņu nebūtu. Transportā, uz ielas, skolā, muzejā, veikalā – nekur par viņiem nepriecājas. Novāc rokas, nepieskaries, kā tu uzvedies, ko tu te dari, aizvācies, aizver muti!
Dīvaini, bet dažās valstīs bērnus mīl un par viņiem priecājas – kafejnīcā, uz ielas; atceros, cik dīvaini jutos Itālijā, kur par man dēlu cilvēki priecājās, tā it kā kafejnīcā saulīte būtu uzspīdējusi; atceros, kā Helsinkos kāzu salona īpašniece, bez īpašas tulkošanas sapratusi manu čukstu “ar rokām neaiztiec” – iesmējās un atļāva manai vienpadsmitgadīgajai meitai aiztikt visu, ko gribās.
Bet mūsu valstī bērni no pasaules saņem gluži pretēju atpakaļsaiti – labāk tevis vispār nebūtu. Vienalga no tevis nekas nesanāks. Bet dažkārt grūtos brīžos mēs paši piebilstam: kāpēc tu mani moci, vai ilgi man dēļ tevis būs jāsarkst, pietiek par mani ņirgāties! – Kāpēc tu mani vispār dzemdēji, – bērni jautā, aizcērtot aiz sevis durvis. Un tas nav jautājums nevietā.
Cik labi būt pieaugušam! Neviens tev nepateiks: “kur tu skatījies”, kas noskrāpēsi mašīnas bamperi. Nejautās “vai savu galvu mājas aizmirsi?”, kad aizmirsīsi mājās darba dokumentus. Nepiecels divos naktī, lai pakarinātu skapī uz krēsla nomesto kleitu. Pieauguši mēs nepārstājam darīt muļkības, tikai par to mūs neviens nerāj.
Necienītais Reiz dēls, smagi nopūzdamies, teica: trīspadsmit gadi – tas ir briesmīgs vecums: neviens tevi nesamīļo, par tevi nepriecājas un tevi neciena.
Kad es biju maziņa, bērnus nebija pieņemts cienīt. Tiesības uz cieņu netika iedotas no dzimšanas, tās bija jānopelna, jāpierāda, ka esi cieņas vērts. Bērnus bija jālabo. Jāpasvītro ar sarkanu, jānorāda uz kļūdām, jākoriģē. Labākie pedagogi jau tajos laikos rakstīja – parādiet bērnam nevis to, kur viņam viss ir slikti, bet to, kur ir labi, kur viņam sanāk; bet šī pozitīvā pieredze tā arī palika nepieprasīta mūsu izglītības sistēmā.
Kad es biju jaunā skolotāja, tikai kādus astoņus gadus vecāka par saviem skolniekiem, man reiz uzbruka skolas dežurante: “Skriešus pārvilkt apavus! Kam es teicu!”. Viņa negribēja klausīties, ka kurpes, kas man kājās, ir maiņas apavi. Viņa pārstāja kliegt tikai tad, kad kāds viņai pateica “tā taču ir mūsu jaunā skolotāja”. Un tad viņa atvainojās: “Aj, un es domāju, ka skolniece”… Bet uz skolnieci var kliegt.
Šajā vērtību sistēmā kaut kā fatāli trūkst vispārējas cieņas cilvēkiem vienam pret otru – kad cieņu pelnījis ir ne tikai vecākais, gudrākais, tas, kurš daudz ko sasniedzis, bet jebkurš – tāpēc, ka viņš ir cilvēks, viņs ir tavs brālis, viņš arī ir Dieva radība, viņā arī ir daļa Dieva. Ne tikai skolotāja, bet arī skolniece. Ne tikai domes deputāts, bet arī arestētais.
Ideja cienīt bērnus vispār slikti iedzīvojas sabiedrībā. Vecāki kaut kā nesaredz kāda ir atšķirība starp cieņu un visatļautību, cieņu un nespēju ievērot robežas. Vieni ir sašutuši un jautā: “Ko tad man tagad viņu uz rokām jānēsā?”, bet otri paskaidro, ka ar cieņu izturas pret savu bērnu izvēlēm un tāpēc, lai visi pārējie paiet malā un ļauj bērnam terorizēt citus.
Un arī ar pašapziņu nav labi. Es zinu ļoti daudzus pieaugušus, gudrus, brīnišķīgus un bieži vien ļoti veiksmīgus cilvēkus, kuri dzīvo svētā pārliecībā par to, ka viņi ir niecības, morāli kropļi, ka apkārtējie viņus piecieš tikai tāpēc, ka tā vajag. Citi, savukārt, visu dzīvi pierāda to, ka viņiem ir tiesības uz cieņu, bet citi skaidri zin, ka viņiem nekas nesanāks.
Un teikšu ko briesmīgu, – arī ar Dievu attiecības nesanāk, jo arī Viņā cilvēki redz šo pašu mūždien neapmierināto skolotāju: nu, ko, atkal nelūdzies, atkal negavē? Visu gadu muļķi laidi un tagad nāc nolūgties? Un ko esi atnācis? Ko tu gribi? Visu gadu nemācījies, tagad attapies? Agrāk vajadzēja domāt, bet tagad jau par vēlu. Divnieks gadā, divnieks atestātā, tai saulē būsi sētnieks.
Taču, nē.
Kaut kā ļoti negribas ar šo nobeigt.
Labāk, tā…
Parasti mēs neesam tie labākie audzinātāji. Mums pietrūkst spēka, gudrības un pacietības. Mēs netiekam galā ar savām emocijām. Mēs bieži uzvedamies kā maziņi, nevis pieauguši, – tajā pat laikā, gaidot no saviem bērniem, ka viņi uzvedīsies kā pieauguši, sapratīs, kas mums sāp, spēs to pieņemt, just mums līdzi un uzvesties gudri un pareizi. Daži bērni ar to tiek galā, taču šī nasta ir smaga – dažkārt pat mums pašiem.
Taču mēs mīlam savus bērnus un ļoti daudz ko darām pareizi, tapēc, ka mīlestībai ir brīnumaina īpašība: tā pati parāda pareizos risinājumus. Nezini, kā darīt, – dari mīlestībā un nekļūdīsies.
Un mēs noteikti tiksim galā. Un sanāks arvien labāk, jo cerība nemaldina, un mīlestība nepieviļ.
Ginta Filia Solis 