Cieņpilna attieksme pret sevi pievelk labklājību

36

Tu zini to, ka pat pati skaistāka sieviete zaudē savu skaistumu, sievišķību un valdzinājumu tad, kad par sevi domā sliktu? Kad izvēlas pret sevi izturēties negatīvi? Es pasvītroju vārdu “izvēlas”, tāpēc, ka tas, ko mēs domājam par sevi, tas, kā mēs pret sevi izturamies katru savu dzīves brīdi – tā ir MŪSU IZVĒLE.

Ļoti bieži mēs to neapzināmies, tāpēc, ka noteiktas mūsu domas un uzvedības modeļi ir kļuvuši jau par ieradumu. Un mēs rīkojamies pēc inerces. Kaut gan ir arī otrs variants – izvēlēties citas domas un citu uzvedības modeli.

Jā, protams, tas ir daudz grūtāk, tāpec, ka prasa ieguldīt vairāk enerģijas un sagraut stabilitāti (lai arī sliktu, bet ierastu) un kaut kādā ziņā tas prasa nokļūt nezināmajā. Vairums cilvēku tāda situācija biedē. Taču varbūt ir vērts pamēģināt?

Visi apstākļi, kuros notiek mūsu dzīve, citu cilvēku uzvedība – tā ir mūsu pašu attieksmes pret sevi spogulis. Ar mums notiek tikai tas, ko paši ar sevi jau esam izdarījuši.

– Ja mēs paši sevi pazemojam, tad citi arī mūs pazemo.
– Ja mēs paši par sevi nerūpējamies, apkārtējie arī nesteidzas par mums rūpēties.
– Ja mēs dusmojamies uz sevi, mēs pievelkam ārējo niknumu.
Tāpēc ir ļoti svarīgi apzināties, kādu izvēli mēs izdarām.

Kādai man pazīstamai meitenei viņas vīrs ļoti darīja pāri, viņš bija ass, rupjš, apsaukāja viņu par muļķi un čammu, nekad neko nedāvināja, sakot, ka viņa nav dāvanu cienīga. Darba procesā ar viņu es izdzirdēju, ko viņa pati par sevi saka: “Kāda gan es esmu muļķe! Kā gan es varu būt tada čamma!”.

Es pievērsu viņas uzvedību vārdiem, ko viņa saka par sevi. Viņa atzinās, ka dažkārt viņa mēdz izmantot vēl rupjākus vārdus un sanāca, ka vīrs vienkārši viņai spoguļoja viņas pašas attieksmi pret sevi. Viņa pati uzskatīja, ka ir slikta sieva, ka nav pelnījusi dāvanas un, protams, vīrs viņai neko arī nedāvināja.

Pēc kāda laiciņa, kad cītīgi bijām veikušas dažādas prakses, kad viņa apzināti izvēlējās saukt sevi par gudrinieci, sāka uzskatīt, ka ir pelnījusi dāvanas, viņu attiecības manāmi uzlabojās, viņš kļuva daudz maigāks, uzmanīgāks, mājās paradījās gan ziedi, gan citi patīkami nieciņi.
Tāpēc padomā, kāda attieksme no apkartējiem tevi “aizķer”? Un saproti, ka Visums tev dod šos cilvēkus, lai tie tev parādītu, kā tu pati pret sevi attiecies.

Šie cilvēki nav nejauši izvēlēti. Viņi ir izvēlēti tāpēc, ka viņiem ir noteiktas īpašības, kas vajadzīgas, lai kļūtu par taviem skolotājiem. Un tev viņiem būtu jāpateicas par to, ka viņiem nākas spēlēt tādu sarežģītu lomu tavā dzīvē.

Kad mēs izvēlamies par labu cieņpilnai attieksmei pašiem pret sevi, mēs saņemam spēku, enerģiju, mēs sajūtam savu mugurkaulu, noturību, mieru un mēs esam spējīgas pašas sevi aizsargāt, aizsargāt savas intereses un apkārtējā pasaule ar prieku pieņem mūsu cieņu.

Kad mēs izvēlamies sevi pazemināt, salīdzinām sevi ar citiem, neticam sev un savai būtībai, esam cietsirdīgas pret sevi, mēs jūtam, ka zaudējam enerģiju, mēs izjūtam vilšanos un nevēlēšanos dzīvot.

Tagad paskaties sev apkārt un padomā, kādu attieksmi pret sevi tu esi izvēlējusies dotajā mirklī?
Mīļās meitenes, jau tagad jūs variet izdarīt izvēli par labu cieņpilnai attieksmei pret sevi, jo es no sirds vēlos, lai jūs visas būtu laimīgas.

Jūs ievērosiet, cik ļoti mainās jūsu dzīve. Neatkarīgi no tā, kādu izveli jūs izdarījāt pagātnē. Neatkarīgi no tā, kādi bija jūsu ieradumi, jūs visu variet izmainīt tieši šobrīd, tagad.

Kad es apzinājos, ka mana attieksme pret sevi ir mana IZVĒLE, es sajutos pavisam savādāk, sāku just iekšējo atbalstu un izlēmu izmainīt savu dzīvi.
Es piedāvāju tev veikt praksi, ar kuru sākās mans pārmaiņu process un kura palīdzēs tev uzskaņoties par labu cieņpilnai un mīļai attieksmei pret sevi.

Tev vajadzēs atrast pagaru celiņu, kas tevi vedīs no kaut kā nepatīkama uz kaut ko ļoti tevi priecējošu (kad es to darīju, es atradu celiņu parkā, kas izveda mani no tumšas vietas pie skaistas gaiši apgaismotas mājiņas).

Būtu labi, ja šis ceļš tevi vestu kalnā, lai iešanas procesā tev nāktos nedaudz piepūlēties, jo, kā jau pati saproti, iekšējo procesu maiņa prasa no mums kādu daļu piepūles.
Tas, no kā tu aizej, ir tava pagātnes izvēle. Tu pat vari uzzīmēt līniju, kuru simboliski pārkāpsi jaunajā dzīvē pie jaunas attieksmes pret sevi. Un tālāk tev nesteidzīgi ir jāiet uz priekšu un apzināti jāizrunā sava jaunā izvēle.
Piemeram:

✿ Es izvēlos cienīt sevi (solis);
✿ Es izvēlos novērtēt sevi (solis);
✿ Es izvēlos rūpēties par sevi (solis);
✿ Es izvēlos piedot sev (solis);
✿ Es izvēlos būt laimīga sieva (solis);
✿ Es izvēlos savu ceļu (solis);
Utt.
Un tā tu nonāksi tajā vietā, kuru izvelējies par savu ceļa mērķi.
Un, ja tu visu izdarīji pareizi, izjusti un apzināti, tevi piepildīs spēka un enerģijas sajūta, tā, it kā aiz muguras būtu izauguši sparni!

Autors: Jekaterina Poļiščuk
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Cieņpilna attieksme pret sevi

7

Apkārtējā pasaule un vīrieši izturēsies pret mums cieņpilni tieši tik lielā mērā, cik pašas cienām un novērtējam sevi. Cieņu nevar pieprasīt. Tad, kad pati sieviete sevi ciena, viņa cieņu no apkārtējiem saņem automātiski.

Pašcieņa ir savas absolūtās sievietes vērtības apzināšanās. Tā nav jānopelna, jāsastrādā vai jātrenē. Tā mūsos ir jau sākotnēji.
To nevajag jaukt ar pašvērtējumu un pārliecinātību par sevi. Pašvērtējums un pārliecinātība var būt atkarīga no veiksmēm vai neveiksmēm mūsu dzīvē. Bet cieņa ir nemainīga.

Tas ir galvenais sievietes svētums. Un tā bāzējas uz trim vaļiem: cieņpilnu attieksmi pret sevi, cieņpilnu attieksmi pret citiem un 100% atbildību par savām darbībām un savu dzīvi.

– Cieņpilna attieksme pret sevi paredz augstas morālās īpašības, uzticību sev un saviem principiem, cieņu pret savu ķermeni, Dvēseli un apkārtni. Sieviete nepieļauj piesārņot savu ķermeni ar kaitīgām lietām – alkoholu, cigaretēm, naidu, niknumu un atriebības kāri. Tostarp tas nozīmē arī savu robežu noteikšanu apkārtējiem, to robežu, kuras tie nedrīkst pārkāpt. Tā ir uzticība sev un iespēja būt sev pašai.

– Cieņpilna attieksme pret citiem nozīmē to, ka tu cieni citu ķermeni, Dvēseli un nepārkāp viņu robežas.

– Atbildība nozīmē to, ka tu apzinies, ka viss, kas notiek tavā dzīvē ir tavu domu un darbu rezultāts. Tu nevienu nevaino, nenovel uz citiem atbildību par savu rīcību, un neuzskati, ka kāds cits ir atbildīgs par tavu laimi. To var atļauties tikai nobriedusi sieviete.

Mēs zaudējam savu pašcieņu tad kad:

— jūtamies apdalītas, ja blakus nav vīrieša. Te arī visas bēdas un savas pašcieņas zaudējums. Sieviete visiem spēkiem cenšas ar kādu iepazīties, iesaistīties jebkādās attiecībās, lai tikai nebūtu viena. Un tajā brīdī viņa aizmirst par savu sievietes pašcieņu, pacieš, piecieš, piedod to, ko piedot nevajadzētu, uzbāžas.

– skrienam pakaļ vīrietim, pārbaudām, kontrolējam, lasām viņa sms. Tātad neticam sev, neticam savam sievišķīgajam spēkam, unikalitātei un sūtībai. Vīrieši pēc dabas ir mednieki un kad mēs samaināmies ar viņiem vietām, tad kļūstam viņiem neinteresantas.

— kad būdamas precejušās, flirtējam ar citiem vīriešiem.

— kad uzvedamies familiāri, kopā iedzeram.

— ļaujam sevi apvainot un mūsu klatbūtnē lamāties.

— pazemojam vīrieti, uzskatām, ka vīrieši nav cieņas vērti un vajadzīgi vien naudai un bērnu radīšanai.

— mānam vīru, slēpjam no viņa naudu. Ja jau tu netici savam vīram, tad ko blakus viņam tu dari?

— klaigājam, lamājamies, skandalējam, pierādām savu taisnību. Nobriedušai sievietei nav ne mazākas vēlmes un vajadzības “pierādīt savu taisnību”.

— steidzamies, cenšamies izkalpoties un nopelnīt mīlestību.

— skaužam. Sieviete skauž tad, kad viņai šķiet, ka kaut kā ir par maz, kaut kas nepietiek. Tajā brīdī viņa pārstāj just sevi kā kaut ko vērtīgu un pilnīgu, viņa attālinās no sevis. Jaucoties citu cilvēku dzīvēs, mēs zaudējam enerģiju, kas vajadzīga savai dzīvei. Mēs nedzīvojam savu dzīvi.

— tenkojam. Tenkojot mēs sagraujam savu dzīvi.

— citas sievietes uzskatām par draudu sev un konkurentēm.

viegli piekrītam gadijuma rakstura seksuāliem kontaktiem. Sevi cienoša sieviete ciena savu ķermeni. Viņa saprot, ka viņas ķermenis nav valūta un sekss nav veids, ka noturēt vīrieti. Bieži vien mēs cenšamies savu ķermeni izmantot kā ēsmu, lai pievilinātu vīrieti. Kad tu pati cienīsi savu ķermeni, arī vīrietis to cienīs.

— melojam, lai sevi attaisnotu. Melo bērni, jo nezin, kā sevi aizsargāt un nevar uzņemties atbildību par savu rīcību.

— smēķējam. Tā ir atkarība un vienmēr tā stāsta par psiholoģiskajām problēmām.

— nerūpējamies par savu ķermeni un nekopjam to. Daudzi uzskata, ka Dvēsele ir kas augstāks par ķermeni, taču kur savu zemes dzīvi dzīvos Dvēsele, ja nebūs ķermeņa? Mīlestība pret sevi sākas ar gādīgu attieksmi pret savu ķermeni. Veselīgs ēdiens, veselīgs ūdens režīms, fiziskās aktivitātes, laba energētika.

— «cīnamies» par savu laimi un “ejam pa galvām”, jo uzskatām, ka par savu laimi ir jācīnās un bieži vien tāpēc esam gatavas aizvest svešu vīru, “piespiest kadu pie sienas”, lai taču beidzot apprec.

— nenakšņojam mājās. Kamēr sieviete nav apprecējusies, viņai jāguļ savā gultā. Tu vari satikties ar vīrieti, tu vari būt viņa teritorijā, bet vienmēr naktī atgriezies mājās. Vīrietim jau sākotneji jājūt tavas robežas un jaciena tevi.

– skūpstamies sabiedriskās vietās. Tas tomēr ir intīms process, kam jānotiek divatā nevis visu acu priekšā. Iespējams, ka jaunībā hormoni spēlē savu lomu, taču sievietei nav jābūt pieejamai vienmēr un visur.

— mazgājam un gludinām vīrietim, ar kuru vēl neesam precejušās. To dara sieviete – sieva vai mājsaimniece. Kamēr neesat precējušies, tu neesi ne viena, ne otra, atceries to!

— dzīvojam civillaulībā.

— neprecejušās dzemdējam bērnus. Es saprotu, ka atbildība par bērnu gulstas uz abiem, taču, ja vīrietis tevi nav bildinājis, visticamākais, viņš nav gatavs bērniem. Tatad par sekām jadomā sievietei, ja reiz viņa piekrīt intīmām attiecībām bez laulībām. Šodien ļoti daudzas robežas ir izplūdušas, šodien it kā mēs varam darīt visu, ko vien vēlamies, taču sievišķīgo pašcieņu tas viss nevairo. Un to iekšēji jūt ikviena sieviete, kura nokļuvusi šādā situācijā.

— pašcieņu nevairo arī puskailas fotografijas internetā. Man vienmēr gribas jautāt: ko tu ar to gribēji pateikt un parādīt? Kāpēc? Ka tev ir skaista figūra? Vai tad nepietiek, ka tu pati to zini? Vai tad tu vēlies kādam ko pierādīt vai izsaukt skaudību?

Šodien skaitās ļoti stilīgi ievietot arī bildes ar kailiem grūtnieču vēderiem, tomēr, manuprāt, lai cik skaistas arī šīs bildes nebūtu, tās tomēr domātas ģimenes albūmiem. Pārliecinātai par sevi sievietei nav jādemonstrē sava ķermeņa daļas publiski.
— mēs parakstāmies uz otrā plana lomu attiecībās, saejamies ar precētiem vīriešiem. Un kādi te var būt kompromisi?

Dažkārt pietiek vien zināt, kas ievaino mūsu pašcieņu, lai nekad to nedarītu. Pat tad, ja vīrietis jums dzied serenādes no rīta līdz vakaram. Pat tad, ja viņš zvēr, ka ģimene ir izjukusi un “tu esi pati labākā”. Jā un tas ir arī higiēnas jautājums. Par kādu cieņu var runāt, ja viņš guļ ar tevi un pēc tam – savu sievu? Mīļākās ļoti reti kļūst par sievām, jo parasti ar vienu sievu jau pietiek. Tāpēc arī ir mīļākās, jo sieva jau ir.

— ja vīrietis aiziet no ģimenes un tā gadās bieži, tad, pirms uzsākt ar viņu attiecības, viņam vajadzētu izšķirties. Tas būtu cienīgi.

— ja attiecības kļūst nepanesami smagas, ja esi daudz ko darījusi, bet tas nemainās, tad jābeidz mocīties. Tas attiecas uz alkoholismu. Daudzas sievietes ir tik ļoti aizrāvušās ar alkoholiķu glābšanu, ka zaudē gan sevi gan savu dzīvi. Kad vīrietis demonstratīvi krāpj un pļēguro, viņš parāda to, ka viņš pat negrasās neko mainīt. Un nav jāskraida kā sunītim nopakaļus un jāturpina sevi pazemot.

Sevi cienoša sieviete NAV zilzeķe, kas sastāv vien no principiem un aizliegumiem.
Cieņpilna attieksme pret sevi nozīmē prasmi priecāties, mīlēt, būt dabiskai. Un ar cieņu pieņemt dāvanas un komplimentus, ticēt saviem sapņiem, būt ar savām vēlmēm, būt aizrautīgai, uzticēties sev un spēt baudīt sevi un savu dzīvi.
Autors: Tatjana Dzuceva
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Nekad neatvainojies par to, ka tu esi

risks3

“Lepojies ar sevi. Izstaro labestību. Esi laimīgs. Pieņem sevi tādu, kāds tu esi. Tieši tāds tu izstarosi mīlestību un pozitīvismu. Ja tu sevi nepieņemsi un nebūsi mierā ar sevi, tad mocīsi sevi un apkārtējos un tevi piepildīs sāpes.” Garijs Vainerčuks

Es vēlos pateikt kādu ļoti svarīgu patiesību. Tev jāzin, kas tu patiesībā esi. Un to nevajag slēpt pašam no sevis.

Daudziem dzīvē neveicas. Un viens no iemesliem tam ir tas, ka mēs pārāk daudz raizējamies par to, ko par mums padomās citi. Daži no mums ir tik ļoti ir pārņemti ar šīm domām, ka neatliek laika dzīvot. Viņi nav pārliecināti par sevi un saviem spēkiem. Attiecīgi, nav spējīgi būt veiksmīgi it nevienā jomā.

Tomēr ne tikai pārliecības par sevi trūkums ir tas, kāpēc cilvēkam neveicas. Veiksme atkarīga arī no tā, vai cilvēks sevi ciena.

Mēs dzīvojam laikā, kad ap mums ir ārkartīgi daudz “ideālu” cilvēku. Sociālajie tīkli mudž no šo “ideālo” cilvēku fotogrāfijām. Visi vēlas padalīties ar pasauli tajā, cik viņi ir lieliski.

Mēs dzīvojam laikā, kad cilvēkiem nav atļauts par sevi šaubīties, jo šaubas par sevi un saviem spēkiem sabiedrība uztver kā vājuma pazīmi.

Ir pieņemts, ka cilvēki sabiedrībā dalās tikai ar savu veiksmi. Par neveiksmēm un saviem klupšanas akmeņiem nav pieņemts skaļi runāt un tos atklāt. Taču ir jāsaprot un jāpieņem, ka mums katram ir savas stipras un vājās puses.

Tāpec ir labi, ja mēs paši savējas spējam pieņemt un nekad nevienam neatvainoties par to, kas mēs esam.

Protams, visam ir savas robežas. Tu vari būt pārliecināts par sevi, taču nevajag palikt augstprātīgam un nevajag ar savu augstprātību citam nodarīt sāpes.

Var gadīties, ka tu sajutīsi vēlmi taisnoties un atvainoties par to, kas tu esi. Tas nozīmē, ka tu apzinies savu kļūdu. Tu saproti, ka esi rīkojies nepareizi.

Ja tu sevi uzskati par sliktu un egoistisku cilvēku, nevajag sevi šaustīt un mocīties. Ja netiec ar sevi galā pats, vari doties  pēc palīdzības pie profesionāļiem – skolotājiem, psihologiem. Ja sēdēsi un neko lietas labā nedarīsi, tu nodarīsi kaitējumu gan sev gan apkārtējiem cilvēkiem. Šodien pasaulē ir ļoti daudz ļaunuma pārņemtu cilvēku. Viņu dusmas un agresivitāti izsauc tas, ka viņi paši sev nepatīk, sevi nepieņem un nemīl. Un dziļi sirdī viņi paši to saprot.

Es daudz tādus cilvēkus esmu sastapis un man ir bijusi darīšana ar ļoti daudziem sarežģītiem cilvēkiem. Un tāpec varu teikt, ka tie ir sevī smagi vīlušies cilvēki. Sevī viņi ir vīlušies vairāk, kā visos parējos cilvēkos.
Tev vienmēr ir izvēles iespēja.

Jābūt uzticīgam savai parliecībai, pašam sev un mazāk jābalstās uz apkārtējo viedokli. Tāpēc tici sev, uzticies un cieni sevi! Tas vienmēr ir atmaksājies!

Autors: Gary Vaynerchuk
Avots: http://marsvenuss.ru
Tulkoja: Ginta FS

Atklātība komunikācijā

evgenijs jurkins

Jau no bērnu dienām mēs esam radināti nosodīt. Nosodīt sevi, savus tuvākos un dzīvi. Būt pašam sev ir kauns: nākas melot, apspiest savas patiesās domas un sajūtas. Tūkstošiem pārliecību saka priekšā: “kaut kas ar tevi nav kārtībā…” Dvēseli nomāc pastāvīga neapmierinatība. Tu  ļoti centies būt labs, labāks. Pārstāj saprast, kāds tu patiesībā esi un ko vēlies. Zaudē sevi. Tikai zini to, kādām ir “jābūt” un “kāds nedrīksti būt”. Un tā tu zaudē pārliecību par sevi un kļūsti par staigājošu masku. Tici, ka virzies pareizā virzienā. Kā visi. Centies pareizi dzīvot, strādāt, audzināt, ģērbties, runāt. Taču laime kaut kur kavējas. Dzīve kļūst par izmocītu rituālu sēriju.

Ir sajūta, ka tu nevis dzīvo, bet izīrē sevi sabiedrībai.

Kamēr piesedzies ar masku, dziļi Dvēselē dzīvo sajūta, ka mīl nevis tevi, bet šo uzspēlēto tēlu. Bet tevi – īsto neviens nepazīst un pat necentīsies iemīlēt. Tu jūties kā viltvārdis. Un, jo ilgāk slēp patiesību, jo briesmīgāka tā šķiet.

Ja ir lemts izdziedināties, tad, lai kāda arī nebūtu tava pagātne, to nāksies pieņemt. Atklātība ir patiesības balss, reālo domu un sajūtu izpausme. Tu vairs “nezīmējies” un nepiesedz savus trūkumus ar psiholoģisko makijāžu. Tu riskē izradīties parasts mirstīgais, bet vēl joprojām dzīvs cilvēks ar tam piemītošo dabiskumu. Tas tuvina. Tu savam sarunu biedram it kā saki:

“Skaties! Lūk, tas esmu īstais es! Ne tik spēcīgs un ne tik gudrs”. Un viņš jūt: “Izrādās, arī es varu pārstāt kaunēties. Es varu būt es pats un nebaidīties, ka mani nosodīs.”

Atklātība ir iespējama tikai tad, kad nav vērtēšanas un spriedumu. Nosodīt cilvēku, kurš atveras, nozīmē, iespļaut viņam Dvēselē. Kad stāsti patiesību par to, kas padara tevi par parastu mirstīgo, par mīlestību, par saviem mazajiem “grēciņiem”, un tevi nenosoda, bet saprot, tu jūti, cik tas ir dabiski – būt sev pašam. Cilvēks, kurš tevi satiek šajā teritorijā, kļūst patiesi tuvs. Viss, ko tu juti, darīji, kas biji, nevarēja būt savādāk. Ar tevi viss ir kartībā! Un vienmēr ir bijis kārtībā! Vairs nevienam nekas nav jāpierāda. Tu JAU vari vienkārši būt tu pats.
Tu vari būt pats – ne pārāk gudrs, varbūt ne pārāk interesants, ne drošs, ne spēcīgs, ne ideāls. Un tikai tādu – patiesu un īstu tevi var patiesi mīlēt.

Pārliecība par sevi balstās uz visaptverošu izpratni par to, ka tu vari būt šis cilvēks. Un tev ir tiesības dzīvot. Un tavai Dvēselei nav vajadzīgi obligātie labojumi.

Atklātība ir dziedināšana no nemīlestības pret sevi.

Ja sarunu biedrs nesoda un nevērtē, bet klausās un saprot, viņš var aizstāt psihologu.
Atklāta komunikācija ir ne tikai terapeitiska, bet arī interesanta, jo tā ir piesātināta ar tavas Dvēseles dzīvo enerģiju. Bez tās viss kļūst nedzīvs. Mēs visi mīlam mūziku, kino un sarunas, kas rezonē ar mūsu iekšējo pasauli. Atklātība vienlaicīgi nes gan prieku gan terapeitisku vērtību. Es saprotu, ka nav nemaz tik viegli radīt apstākļus atvērtam dialogam. Maz kam tas patiesi ir vajadzīgs, taču tas sanāk tiem, kam to vajag un tiem, kuri cenšas.
Es atklātību mācījos no saviem klientiem. Un sāku to praktizēt ar saviem tuvajiem. Tā “strādā” un sniedz dziedināšanu un prieku. Tā paaugstinās apzinātības līmenis, jo tu mācies pieņemt un novērtēt to, kas tev šobrīd ir – šo brīdi, šos cilvēkus, sevi. Bet “zīmēties” paliek neinteresanti, jo ir taču skaidrs, ka visi mēs esam aptuveni vienādi.

Ar ko sākt?
Var sākt ar savu simpātiju un vājību atklātu paušanu. Ja gadījumā nejūti atpakaļsaiti, vai vēl ļaunāk, tevi nosoda, tad nedaudz piebremzē. izmet savas “makšķeres” akurāti. Lai cik dīvaini tas arī nešķistu, pat atklātība var kļūt par melīgu piesedzēju tad, ja to izmanto savu negatīvo emociju attaisnošanai. Tā teikt: “es taču no visas sirds paužu savas domas – pieņemiet mani tādu, kāds esmu”. Tikai tad, kad esi iemācījies atklāti runāt par savām vājībām un simpatijām pret ctiem cilvēkiem, vari akurāti pāriet pie savu negatīvo emociju paušanas – uz to brīdi jau tu jūti, kurā mirklī un kā tu vari savam sarunu biedram dot atpakaļsaiti.

Konstruktīvi paust savas negatīvas emocijas – tā ir vesela māksla. Gan jau arī par to pienāks laiks pastāstīt.
Nevajag izgriezt savu Dveseli uz āru visiem, kuri pagadās tavā ceļā. Tā tu izbiedēsi cilvēkus. Taču ideāli, ja tavā personīgajā apkaimē ir divi – trīs cilvēki, kuriem par sevi vari izstāstīt burtiski visu, par ko, iespējams, agrāk kaunējies runāt. Ja tādu cilvēku tev nav, derēs arī psihologs – profesionāls klausītājs ar stāžu. Un tā atnāk sapratne par to, ka tu pats esi savas dzīves neizbēgams rezultāts. Tu nevari un nedrīksti būt kāds cits.
Tu sāc saprast sevi un citus. Un vairs nevienam nav vajadzīga piedošana un apstiprinājums. Aizvainojumi un nosodījums izgaist. Dievs visiem soģis.

Vai var pieņemt visu?
Vesels cilvēks nevienam nenovēl ciešanas. Mēs visi alkstam mīlestības. Pat vardarbība ir šīs vajadzības izkropļota forma. Pie tās ķeras tie, kuri sevi noliedz. Naids pret sevi rada naidu pret citiem. Bet, ja cilvēks ir noziedznieks, kā viņu saprast un pieņemt? Ja nogrēkojies pagātnē, bet tagad to nožēlo un vēlas laboties, nav nemaz tik grūti viņu saprast un pieņemt. Īpaši tad, ja arī pašam pagātnē ir līdzīga pieredze. Taču tad, ja cilvēks turpina savus ļaunos darbus, saprast viņu nav obligāti. Atstāj to svētajiem. Un nejauc sapratni ar vienaldzīgu bezdarbību. Ja kāds pārkāpj tavas robežas, nav obligāti uzliesmot naidā, lai tās aizstāvētu.
Briedums
Atklātība ir filtrs, lai atdalītu nobriedušo no nenobriedušā. Ne reizi vien kino esmu dzirdējis, kā viens personāžs saka otram: “mēs taču esam pieauguši cilvēki un varam runāt atklāti”. Bet kontekstā ar to bija domāts, ka nobriedušiem cilvēkiem ir žēl sava laika spēlēm un maskām.
Autors: Igors Satorins
Avots:  Психология Pro
Foto: Jevgenijs Jurkovs

Tulkoja: Ginta FS

Ja tev ir slikti, zini: tu vari to izmainīt

milet sevi1

Ja tev ir slikti, zini: tu vari to mainīt vienā mirklī! Uzliec labu mūziku vai sāc dziedāt – tas mainīs tavas emocijas un sajūtas. Vai arī atceries kaut ko skaistu.

Kad tu sāc saprast savas domas un sajūtas, pa īstam tās vadīt, tu redzi, kā pats radi savu realitāti. Te nu arī ir tava brīvība un tavs spēks.

Kad tu sev saki: “Es gatavojos doties patīkamā vizītē vai pastaigā”, – tu burtiski sev pa priekšu sūti tādus spēkus un stihijas, kas ir spējīgi izdarīt tā, ka tava vizīte vai pastaiga patiešām izrādīsies brīnišķīga. Savukārt, tad, kad pirms pastaigas vai gājiena pa veikaliem, tu esi sliktā noskaņojumā vai arī baidies no kādām nepatikšanām, tu sev pa priekšu sūti aģentus, kuri noteikti tev sarīkos kaut kādu nejaucību. Mūsu doma vai, citiem vārdiem sakot, mūsu prāta stāvoklis vienmēr strādā, savlaicīgi “plānojot” labos vai sliktos notikumus.

Izstrādā sev ikdienas ieradumu ar savu domu palīdzību noteikt savas dzīves nākamo mirkļu notikumus. Lai kur tu arī ietu un ko darītu, sūti sev pa priekšu Visuma spēkus. Iepriekš padomā, kā tu vēlētos redzēt to vai citu notikumu. Tad arī tu apzināti radīsi savu dzīvi.

Gaidām ir milzīgs pievilkšanās spēks. Tāpēc gaidi to, ko tu vēlies, nevis to, ko nevēlies.
Ja tu būsi koncentrējies uz kaut kā trūkumu vai vajadzību, uz to, ka tev kaut kā trūkst, ja tu to apspriedīsi ar saviem mājiniekiem, vai arī teiksi bērniem, ka tev nav naudas: “Mums nav naudas, mēs to nevaram atļauties”, – tad tu nekad to arī nevarēsi atļauties, jo tā tu pievelc vēlamo lietu neesamību.

Ja gribi dzīvot labklājībā, ja vēlies dzīvot skaisti, koncentrējies uz labklājību.

Miljoniem cilvēku tiecas pēc veiksmes. Viņi vēlas sev lielu māju, plaukstošu biznesu, neskaitāmus ārišķīgus brīnumatribūtus. Taču tad, kad tā uzmanīgi pavērojam, kas notiek, redzam, ka tad, kad cilvēkam pieder šīs lietas, tās absolūti negarantē to, pēc kā tas tik ļoti tiecies – laimi. Mēs dzenamies pēc materiālām lietām, cerot, ka tās atnesīs mums laimi, taču tas ir maldīgs ceļš. Pirmkārt, ir jāatrod iekšējais prieks, jāatklāj sava iekšējā pasaule, savs iekšējais redzējums, bet ārējās lietas pēc tam parādīsies pašas.

Ja tava paša attieksme pret sevi neatbilst tam, kādu attieksmi tu vēlies sajust no citiem cilvēkiem, tu nekad nespēsi mainīt lietu kartību.

Tavas darbības ir tavas domas, kam piešķirts milzīgs spēks un, ja tu neizturēsies pret sevi ar cieņu un mīlestību, tad sūtīsi signālu apkārtējai pasaulei, kas vestīs par to, ka tu neesi svarīgs, ka tu neesi cienīgs un neesi pelnījis neko labu.

Šis signāls skanēs un tu saņemsi daudz jaunas, sliktas attieksmes pret sevi, izpausmes.

Cilvēki ir vien rezultāts. Tavas domas – lūk, galvenais iemeslss.

Sāc izturēties pret sevi ar cieņu un mīlestību – sūti šādu signālu, noskaņojies uz jaunas frekvences.

Daudzi cilvēki upurējas citu labā, domājot, ka tas padara viņus labākus. Tā ir kļūda! Sevis upurēšana ir balstīta tikai uz domām par dzīves labumu trūkumu. Tu it kā saki: “Labumu visiem nepietiks, es varu iztikt bez tiem.” Tādas sajūtas nav pozitīvas un noved pie vilšanās, izmisuma un aizvainojuma.

Pārpilnība ir paredzēta ikvienam, un katrs pats ir atbildīgs par savu vēlmju materializāciju. Tu nevari realizēt citu cilvēku vēlmes, jo tu nevari domāt un just viņu vietā.

Tavs darbs esi TU Pats. Ja tava laime un labs garastāvoklis būs tava prioritāte, tad prieks, kuru tu izstarosi, skars arī tavus tuvos cilvēkus.

Bet kamēr tu neesi sevi līdz malām piepildījis, tev nav ko atdot. Tāpēc, pirmkārt, ir jārūpējas par sevi, par savu paša prieku – bet citi cilvēki lai rūpējas par savējo. Kad tu centies sagādāt sev labsajūtu un prieku, izdarīt savā labā to, kas uzlabos tavu garastāvokli, tu sev apkārt izplati prieku. Tavs starojums iedvesmo cilvēkus, un tev pat nav speciāli jadomā par dalīšanos ar to – tas kļūst tikpat dabiski, kā elpošana.

Sevi IR jāmīl, tāpēc, ka nav iespējams justies labi un būt laimīgam, ja tu sevi nemīli.

Kad tu pret sevi slikti izturies, tu bloķē mīlestību un visu labo, ko Visums tev novēl.

Iemācies sevi mīlēt. Es nerunāju par patmīlu vai pašapmānu – es runāju par veselīgu pašcieņu pret sevi. Kad būsi iemīlējis sevi, tu iemīlēsi arī citus cilvēkus.
Autors: Ronda Bērna
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

P.S. Pirms nedēļas nosvinējām atvēršanas svētkus Ineses Prisjolkovas grāmatai : “Kā iemīlēt sevi”
Faktiski šī grāmata ir rokasgrāmata sevis mīlēšanā un ikdienas darba instruments, lai attīstītu sevī Ieradumu mīlēt. Ne velti šobrīd Jāņa Rozes grāmatnīcā tā ir pirktāko grāmatu TOP10 godpilnajā 2. vietā:)

31460947_2045461059000446_3473749994018701312_o

Foto: Lauris Livzinieks

Nekad nekautrējies būt TU PATS

mīlēt19

Bērns nekad nekautrējas būt viņš pats!
Tu esi esi pilnībā oriģināla un unikāla radība! Neviens nestaigā kā tu. Neviens nedzied, nedejo un nespēlē parkā tā, kā to dari tu. Tev ir tiesības uz savām domām, uz savām sajūtām, tiesības uz savām vēlmēm un centieniem. Tev ir tiesības uz tavu prieku un skumjām. Tev ir tiesības uz savu JĀ un savu NĒ, tiesības teikt taisnību, iet savu ceļu un svinēt to. Tev ir tiesības visu sabojāt, tiesības uz nekārtību. Tev ir tiesības uz neveiksmi un centieniem atjaunoties un atkal pieļaut kļūdas.

Citiem ir tiesības apvainoties, nepiekrist, izjust greizsirdību vai pat dusmoties uz tevi, taču viņiem nav tiesību kaunēties par tevi vai sodīt tevi par to, ka tu esi tu pats.
Zini, ka viņu cietsirdīgajā attieksmē nav nekā personīga. Tā ir tikai viņu pašu sāpe, viņu pašu nerealizētais potenciāls, kuru viņi nespēj vai nevēlas aiztikt. Viņi tevi pazemo tāpēc, ka paši sevī ir miruši, bet tu esi tik dzīvs un tik ļoti tuvā kontaktā ar laimes avotu.

Zini, ka tavs ķermenis ir ideāls, pat savos trūkumos.
Katra dzimumzīme, katrs pleķītis, līnija, rēta un mati ir ideāli izvietoti uz tava ķermeņa. Katra krunciņa un ķermeņa deformācija, no mīlestības viedokļa, nav ne krunciņa ne deformacija. Milzīgs spēks ir iespējā būt sev pašam, mans bēŗns, elpot tā, kā tu elpo, kustēties savā tempā, justies tā, kā tu jūties.
Tavā dziesmā ir spēks, tavā klusēšanā ir spēks. Nekad nezaudē saikni ar šo spēku, pat tad, ja pasaule tevi pazemo un liek no tās atteikties! Nekad nekaunies sava spēka!
Tev nav jābūt šīs pasaules vergam. Baiļu balss ir ļoti spēcīga, taču klātesības balss ir vēl spēcīgāka.
Uzticies sev! Un tad, kad nevari sev uzticēties, zini, ka vari uzticēties pat savām šaubām. Esi sev tuvāk. Un klausies manā balsī, kad kārtējo reizi tu kaunēsies par sevi. Es vienmēr būšu ar tevi, mans bērns, tuvāk, kā elpa.
Es esmu tava paša balss, iekšējās mīlestības pret sevi balss, kas svin jūs visus un atgadina jums par to, ka jums ir tiesības būt, ka jūs esat ideāli tādi, kādi esat. Kā jūs esat svēti un mīlēti ik brīdi.

Mana balss nekad tevi nepametīs, pat tad, kad tu būsi ļoti ļoti vecs; iekšēji tu vienmēr būsi ārkārtīgi mīļš un dārgs bērns.

Autors: Džefs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: GInta FS

 

12 lietas, ko vecmāmiņa Zelda pastāstīja pirms savas nāves

vecmamina zelda

Kad 90 gadu vecumā vecmāmiņa Zelda nomira, viņa savai mazmeitai atstāja kastīti ar dažādām lietiņām. Viņa saprata, ka mazmeita tās novērtēs, kad izaugs. Šajā kastītē atradās arī grāmatiņa ādas vākos „Iedvesmas Žurnāls”, kurā viņa bija pierakstījusi savas idejas, domas, citātus, dziesmu vārdus, kas bija viņu aizkustinājuši.
Un šeit 12 domas un idejas, kas mazmeitai šķita īpaši svarīgas.

Ieelpo nākotni, izelpo pagātni.

Nav svarīgi, kur Tu esi un caur ko Tev būs jāiziet. Vienmēr tici, ka tuneļa galā ir gaisma. Nekad neko negaidi, neceri un nepieprasi. Vienkārši dari, ko vari izdarīt un pārējais būs kā būs. Tāpēc, ka, kā tikko Tu izdarīsi to, ko vari izdarīt, notiks tas, kam jānotiek vai arī, Tu ieraudzīsi nākamo soli, kas Tev jāsper.

Dzīve var būt daudz vienkāršāka.

Vienkārši koncentrējies uz kādu vienu lietu, kas Tev svarīga. Tev nav jādara viss uzreiz un viss tūliņ un tagad. Elpo, dzīvo un dari to, kas Tev tieši priekšā. To, ko Tu ieliksi Dzīvē, Dzīve pēc brīža Tev atdos.

Lai citi pieņem Tevi tādu, kāds Tu esi vai arī nepieņem vispār.

Runā patiesību pat tad, ja Tava balss dreb. Esot Tu pats, tāds, kāds esi, Tu ienesīsi skaistumu tur, kur tas nekad nav bijis. Ej savu ceļu pārliecināti un negaidi no citiem sapratni un atbalstu, īpaši tad, ja tie nesaprot, uz kurieni Tu ej!

Tu neesi tas cilvēks, kas biji agrāk un tas ir normāli.

Tu esi izgājis caur daudziem kāpumiem un kritumiem, lai kļūtu tas, kas esi šodien. Pagājušajos gados bijuši daudzi notikumi, kas izmainījuši Tavus uzskatus, pasnieguši lieliskas dzīves mācībstundas un likuši Tev kļūt stiprākam garā. Laiks iet un nekas nestāv uz vietas, taču daudzi cilvēki vienalga Tev teiks, ka esi izmainījies. Atbildi viņiem: „Protams, esmu izmainījies. Tā vienmēr dzīvē notiek. Taču es vienalga esmu tas pats cilvēks, tikai nedaudz spēcīgāks, kā biju agrāk!”

Viss, kas ar mums notiek, palīdz mums augt, pat tad, ja grūti to šobrīd saprast.

Tas, kas notiek Tavā dzīvē, vienmēr Tevi virzīs, izmainīs, pilnveidos. Tāpēc, lai ko arī Tu nedarītu – nekad nepārstāj ticēt! Pats tievākais diedziņš pārvērtīsies par stiprāko virvi. Ļauj ticībai kļūt par tavu enkuru, notici, ka Tavam stāstam vēl nav pienākušas beigas un bēgumu nomainīs paisums, kas rezultātā Tevi aiznesīs skaistajā krastā.

Necenties kļūt bagāts, centies kļūt laimīgs.

Kad Tu kļūsi vecāks, Tu redzēsi lietu vērtību, ne cenu. Gala rezultātā Tu sapratīsi, ka labākās dienas bija tās, kad Tu smaidīji bez kāda īpaša – ekstraordināra iemesla. Novērtē mirkļus un esi pateicīgs par tiem, nemeklējot neko vairāk!
Tā arī ir patiesas Laimes būtība.

Esi izlēmīgs un dzīvespriecīgs.

Saproti to, ka lielāko daļu Tavu ciešanu un neveiksmju izraisa ne apstākļi, bet gan Tava attieksme pret tiem. Uzsmaidi tiem, kas skauž un cenšas Tev kaitēt. Parādi viņiem, ka to, kas viņiem dzīvē trūkst, viņi nekad nevarēs no Tevis piesavināties.

Esi uzmanīgs pret tiem, kas Tev dārgi un mīļi.

Gadās, ka Tavs mīļotais cilvēks saka: „Ar mani viss ir kārtībā.” Tad vajag ieskatīties viņam acīs, stipri apskaut un teikt: „Es zinu, ka tā nav. Kā es varu palīdzēt?” Un nevajag kreņķēties, ja Tev šķiet, ka daži cilvēki par Tevi atceras tikai tad, kad esi tiem vajadzīgs. Atrodi prieku tajā, ka citiem cilvēkiem Tu esi kā maza bākas gaismiņa, uz kuru tie iet tad, kad dzīvē ieskauj tumsa.

Dažkārt Tev ir jāatlaiž cilvēks, lai tas varētu izaugt.

Tāpēc, ka pats galvenais viņa dzīvē nav tas, ko tu dari viņa labā, bet tas, ko esi iemācījis viņam darīt viņa paša labā, lai kļūtu veiksmīgs un laimīgs.

Dažkārt, lai sasniegtu rezultātu, Tev jāatstumj cilvēki, ar kuriem ir atšķirīgas intereses.

Tas palīdzēs Tev atbrīvot vietu tiem, kuri atbalsta Tevi Tevis paša redzējumā. Tas notiek spontāni Tavā izaugsmes procesa laikā. Kad esi sapratis, kas Tu esi, Tu saproti arī to, ka ne visi cilvēki, kurus agrāk Tu pazini, ar kuriem draudzējies, skatās uz lietām tāpat kā Tu. Tā Tu vari saglabāt skaistas atmiņas par kopā pavadīto laiku un turpināt savu kustību uz priekšu.

Labāk atskatīties un teikt: „Es nevaru noticēt, ka es to izdarīju”, nekā teikt: „Man žēl, ka es to neizdarīju”.

Jebkurā gadījumā, cilvēki Tevi apspriedīs un vērtēs. Tāpēc nevajag dzīvot lai atstātu iespaidu uz citiem – dzīvo lai atstātu iespaidu uz sevi! Mīli sevi tik, lai citu dēļ nebūtu jāpazemina sevi.

Ja Tu gaidi laimīgas beigas, bet neredzi tās, iespējams, pienācis laiks jaunam Sākumam?

Paskaties uz sevi no malas un pieņem faktu, ka arī Tev ir tiesības laiku pa laikam kļūdīties. Tikai tā Tu vari mācīties. Stipri ir tie cilvēki, kuri ar patiesu prieku smejas par problēmām, jo izcīnījuši smagu cīņu. Viņi smejas tāpēc, ka nekas viņus nenovilks lejā, viņi turpinās sevu ceļu uz jaunu sākumu.

Esi laimīgs!

Avots: http://fit4brain.com
Tulkoja: Ginta FS