12 lietas, ko vecmāmiņa Zelda pastāstīja pirms savas nāves

vecmamina zelda

Kad 90 gadu vecumā vecmāmiņa Zelda nomira, viņa savai mazmeitai atstāja kastīti ar dažādām lietiņām. Viņa saprata, ka mazmeita tās novērtēs, kad izaugs. Šajā kastītē atradās arī grāmatiņa ādas vākos „Iedvesmas Žurnāls”, kurā viņa bija pierakstījusi savas idejas, domas, citātus, dziesmu vārdus, kas bija viņu aizkustinājuši.
Un šeit 12 domas un idejas, kas mazmeitai šķita īpaši svarīgas.

Ieelpo nākotni, izelpo pagātni.

Nav svarīgi, kur Tu esi un caur ko Tev būs jāiziet. Vienmēr tici, ka tuneļa galā ir gaisma. Nekad neko negaidi, neceri un nepieprasi. Vienkārši dari, ko vari izdarīt un pārējais būs kā būs. Tāpēc, ka, kā tikko Tu izdarīsi to, ko vari izdarīt, notiks tas, kam jānotiek vai arī, Tu ieraudzīsi nākamo soli, kas Tev jāsper.

Dzīve var būt daudz vienkāršāka.

Vienkārši koncentrējies uz kādu vienu lietu, kas Tev svarīga. Tev nav jādara viss uzreiz un viss tūliņ un tagad. Elpo, dzīvo un dari to, kas Tev tieši priekšā. To, ko Tu ieliksi Dzīvē, Dzīve pēc brīža Tev atdos.

Lai citi pieņem Tevi tādu, kāds Tu esi vai arī nepieņem vispār.

Runā patiesību pat tad, ja Tava balss dreb. Esot Tu pats, tāds, kāds esi, Tu ienesīsi skaistumu tur, kur tas nekad nav bijis. Ej savu ceļu pārliecināti un negaidi no citiem sapratni un atbalstu, īpaši tad, ja tie nesaprot, uz kurieni Tu ej!

Tu neesi tas cilvēks, kas biji agrāk un tas ir normāli.

Tu esi izgājis caur daudziem kāpumiem un kritumiem, lai kļūtu tas, kas esi šodien. Pagājušajos gados bijuši daudzi notikumi, kas izmainījuši Tavus uzskatus, pasnieguši lieliskas dzīves mācībstundas un likuši Tev kļūt stiprākam garā. Laiks iet un nekas nestāv uz vietas, taču daudzi cilvēki vienalga Tev teiks, ka esi izmainījies. Atbildi viņiem: „Protams, esmu izmainījies. Tā vienmēr dzīvē notiek. Taču es vienalga esmu tas pats cilvēks, tikai nedaudz spēcīgāks, kā biju agrāk!”

Viss, kas ar mums notiek, palīdz mums augt, pat tad, ja grūti to šobrīd saprast.

Tas, kas notiek Tavā dzīvē, vienmēr Tevi virzīs, izmainīs, pilnveidos. Tāpēc, lai ko arī Tu nedarītu – nekad nepārstāj ticēt! Pats tievākais diedziņš pārvērtīsies par stiprāko virvi. Ļauj ticībai kļūt par tavu enkuru, notici, ka Tavam stāstam vēl nav pienākušas beigas un bēgumu nomainīs paisums, kas rezultātā Tevi aiznesīs skaistajā krastā.

Necenties kļūt bagāts, centies kļūt laimīgs.

Kad Tu kļūsi vecāks, Tu redzēsi lietu vērtību, ne cenu. Gala rezultātā Tu sapratīsi, ka labākās dienas bija tās, kad Tu smaidīji bez kāda īpaša – ekstraordināra iemesla. Novērtē mirkļus un esi pateicīgs par tiem, nemeklējot neko vairāk!
Tā arī ir patiesas Laimes būtība.

Esi izlēmīgs un dzīvespriecīgs.

Saproti to, ka lielāko daļu Tavu ciešanu un neveiksmju izraisa ne apstākļi, bet gan Tava attieksme pret tiem. Uzsmaidi tiem, kas skauž un cenšas Tev kaitēt. Parādi viņiem, ka to, kas viņiem dzīvē trūkst, viņi nekad nevarēs no Tevis piesavināties.

Esi uzmanīgs pret tiem, kas Tev dārgi un mīļi.

Gadās, ka Tavs mīļotais cilvēks saka: „Ar mani viss ir kārtībā.” Tad vajag ieskatīties viņam acīs, stipri apskaut un teikt: „Es zinu, ka tā nav. Kā es varu palīdzēt?” Un nevajag kreņķēties, ja Tev šķiet, ka daži cilvēki par Tevi atceras tikai tad, kad esi tiem vajadzīgs. Atrodi prieku tajā, ka citiem cilvēkiem Tu esi kā maza bākas gaismiņa, uz kuru tie iet tad, kad dzīvē ieskauj tumsa.

Dažkārt Tev ir jāatlaiž cilvēks, lai tas varētu izaugt.

Tāpēc, ka pats galvenais viņa dzīvē nav tas, ko tu dari viņa labā, bet tas, ko esi iemācījis viņam darīt viņa paša labā, lai kļūtu veiksmīgs un laimīgs.

Dažkārt, lai sasniegtu rezultātu, Tev jāatstumj cilvēki, ar kuriem ir atšķirīgas intereses.

Tas palīdzēs Tev atbrīvot vietu tiem, kuri atbalsta Tevi Tevis paša redzējumā. Tas notiek spontāni Tavā izaugsmes procesa laikā. Kad esi sapratis, kas Tu esi, Tu saproti arī to, ka ne visi cilvēki, kurus agrāk Tu pazini, ar kuriem draudzējies, skatās uz lietām tāpat kā Tu. Tā Tu vari saglabāt skaistas atmiņas par kopā pavadīto laiku un turpināt savu kustību uz priekšu.

Labāk atskatīties un teikt: „Es nevaru noticēt, ka es to izdarīju”, nekā teikt: „Man žēl, ka es to neizdarīju”.

Jebkurā gadījumā, cilvēki Tevi apspriedīs un vērtēs. Tāpēc nevajag dzīvot lai atstātu iespaidu uz citiem – dzīvo lai atstātu iespaidu uz sevi! Mīli sevi tik, lai citu dēļ nebūtu jāpazemina sevi.

Ja Tu gaidi laimīgas beigas, bet neredzi tās, iespējams, pienācis laiks jaunam Sākumam?

Paskaties uz sevi no malas un pieņem faktu, ka arī Tev ir tiesības laiku pa laikam kļūdīties. Tikai tā Tu vari mācīties. Stipri ir tie cilvēki, kuri ar patiesu prieku smejas par problēmām, jo izcīnījuši smagu cīņu. Viņi smejas tāpēc, ka nekas viņus nenovilks lejā, viņi turpinās sevu ceļu uz jaunu sākumu.

Esi laimīgs!

Avots: http://fit4brain.com
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Atliktā dzīve

pec tam3

Mammai bufetē mājoja kristāls. Salātu trauki, augļu trauki un dažādi citi trauki. Visi lieli, smagi un nepraktiski. Un porcelāns – skaists, mirdzošs, ar ziedu un tauriņu rakstiem. Servīze 12 personām. Mamma tos pirka vēl padomju laikā – kaut kur gāja tumšā naktī ar ciparu 28 uz rokas. Viņa teica “Izķēru”. Kad mums mājās ieradās viesi, es klāju žilbinoši baltu galdautu, un uz tā prasīties prasījās grezna porcelāna servīze.
— Mammīt, drīkst?
— Ne tagad, tā ir domāta viesiem.
— Mums taču nāk viesi!
— Kas tad tie par viesiem! Kaimiņi un Poļinas tante…

Es sapratu vienu, lai porcelāns “iznāktu” no bufetes, Anglijas karalienei Elizabetei jāpamet Londona un jābrauc ciemos pie manas mammas – uz parastu guļamrajonu Kapotņos.

Agrāk tā bija pieņemts – kaut ko nopirkt, un tad gaidīt, kad sāksies īstā dzīve. Bet tā, kas ir jau šodien, neskaitās. Kas gan tā par dzīvi? Vienas vienīgas mocības. Naudas maz, prieka maz, daudz problēmu. Īstā dzīve sāksies kaut kad – pēc tam. Un tajā dienā, kad tā sāksies, mēs ēdīsim zupu no kristāla traukiem un dzersim tēju no porcelāna krūzītēm.
Bet – ne šodien!

Kad mamma saslima, viņa vairs gandrīz nemaz neizgāja no mājas. Pārvietojās invalīdu ratiņos, staigāja, balstīdamies uz kruķiem, vai turējās pie pavadoņa rokas.
— Aizved mani uz tirgu, — reiz viņa man palūdza..
— Kas tev tur vajadzīgs?

Pēdējos gados visu apģērbu mammai pirku es, un gandrīz vienmēr uzminēju, kas tieši vajadzīgs. Kaut arī ne īpaši man patika šāds šopings: mums bija ļoti atšķirīgas gaumes. Un tas, kas nepatika man, visticamāk – patika mammai. Tāpēc tas bija tāds antišopings – bija jānopērk kaut kas, ko nekad nebūtu pirkusi sev, taču tieši šie pirkumi mammu ļoti sajūsmināja.
— Man vajag jaunu veļu, esmu novājējusi

Mammai bija laba, bet sarežģīta figūra, nelieli gurni un lielas krūtis, tā kā nopirkt veļu “uz aci” bija praktiski neiespējami. Gala rezultatā mēs abas devāmies uz veikalu. Veļa atradās tirdzniecības centra pirmajā stavā pie ieejas. Neskatoties uz to, līdz tirdzniecības vietai no automašīnas stāvvietas mēs gājām vismaz minūtes četrdesmit. Mamma lēnām pārvietoja savas slimās kājas. Atnācām. Izvēlējāmies, piemērījām.

— Te ir ļoti dārgi un nevar kaulēties, — mamma teica. — Aiziesim vēl kaut kur.
— Pērc te, es samaksāšu, — es teicu. — Tas ir vienīgais veikals, kur mēs ar tevi varam ērti piekļūt.
Mamma saprata, ka man ir taisnība un nestrīdējās. Viņa izvēlējās veļu.
— Cik tā maksā?
— Nav svarīgi, — es teicu.
— Ir gan svarīgi. Man jāzin!.

Mamma bija kontroles fanāts. Vinai vienmēr ir bijis svarīgi pašai izlemt.

— Pieci tūkstoši, — teica pārdevēja
— Pieci tūkstoši par apakšbiksēm?????
— Šis komplekts ir no jaunās kolekcijas.
— Kāda starpība, kas zem apģērba!!!! — mamma iecirtās.
Es miedzu pardevējai ar aci, žestikulēju, it kā sakot, lai samelo.
— Oi, — teica meitene – pārdevēja, skatoties uz mani. — Es kļūdījos, pieliku klāt lieku nulli. Piecsimt rubļu maksā šis komplekts.
— Tā jau es domāju! Tā patiesā cena noteikti ir kādi trīssimt rubļi, bet mēs vienkārši esam piekusušas, varbūt “nometīsiet” pāris simtus?
— Mammu, tas ir veikals, — es iejaucos. — Te ir fiksētās cenas. Tas nav tirgus.

Es maksāju ar karti, lai mamma neredzētu naudas zīmes. Turpat samīcīju čeku, lai viņa neieraudzītu lieko nulli. paņēmām savus pirkumus un devāmies uz mašīnu.

— Labs komplekts. Skaists, grezns. Es speciāli teicu, ka man ne īpaši tas patīk, lai neparadītu, ka man par to ir interese, ja nu tomēr viņa nolemtu pāris simtus “nomest”. Nekad pārdevējam neparādi, ka manta tev iepatikusies. savādāk būsi uzķērusies uz āķa.
— Labi, — es teicu.
— Un vienmēr kaulējies. Ja nu gadījumā tomēr “nomet” cenu.
— Labi.

Es visu dzīvi esmu saņēmusi padomus, kas nav bijuši derīgi manā šodienas dzīvē. es tos saucu par peidžeriem. It kā tie ir, taču mobilo telefonu pasaulē tie vairs nav vajadzīgi.

Reiz pie mammas dzīvokļa durvīm atskanēja zvans. Viņa ilgi gāja, līdz nokļuva pie tām. Aiz durvīm stēvēja jauns, simpātisks puisis. Vinš pārdeva nažu komplektu. Mamma viņu ielaida, pat neminstinoties. Nestaigājoša pensionāre ielaida sava dzīvoklī muskuļotu jaunu vīrieti ar nažiem! Bez komentāriem! Puisis stāstīja mammai par metālu, par to, kā nazis var sagriezt lakatiņu, kas pasviests gaisā, gluži kā samuraja zobens.

— Es te viena bez vīrieša dzīvoju, un tāpēc mājās nekad nav asu nažu – žēlojās mamma.

Izrādīja interesi. Kaut pati macīja neizrādīt. Tas bija maziņš šovs. Mammas dzīvē bija parāk maz šovu – precīzāk, televīzijā to bija pietiekami, bet viņas dzīvē – par maz. Bet te, pēkšņi, kā dzīvs! Puisis nepārdeva nažus. Viņš pārdeva šovu. Un no viņa to nopirka. Viņš nosauca cenu. Parasti šis komplekts maksājot 5000 rubļus, bet šodien tas pieejams par puscenu, un dāvanā vēl kulinārijas grāmata. “Lieliski! Un vēl kulinārijas grāmata par brīvu!” – padomāja mamma, kura ne reizi dzīvē nebija gatavojusi pēc receptes, jo intuitīvi prata pagatavot daudz garšīgāk. Viņa saprata, ka naži ir jāpērk un nopirka.

Mammas pensija ir 9000 rubļu mēnesī. Ja viņa dzīvotu viena, tad pietiktu tikai dzīvokļa īrei un pienam ar maizi. Bez zālēm, bez apģērba, bez apakšveļas. Un – bez nažiem. Taču komunālos maksājumus, zāles, ēdienu un apģērbu pirku es, un tāpēc viņas pensija ļāva viņai justies neatkarīgai. Nākamajā dienā es atbraucu ciemos. Mamma sāka dižoties ar saviem nažiem. Stāstīja par lakatiņu, kuru lidojumā var pārgriezt. Kāpēc vispar lakatiņi ir jāgriež? Es nesapratu šo mārketinga triku, bet Dievs ar viņu. sapratu tikai to, ka viņai iesmērēts ir kaut kāds ķīniešu krāms smukā čemodāniņā. Taču es klusēju. mammai patīk pieņemt lēmumus, taču nepatīk uzklausīt padomus.

— Tad kāpēc tu tos nažus noslēpi un nenoliki virtuvē redzamā vietā?
— Tu traka esi? Tā taču kādam būs dāvana. maz kas gadās, varbūtr nokļūšu slimnīcā un vajadzēs kādam ārstam dāvināt. Bet varbūt namu pārvaldē vajadzēs kādam kukuli iedot.

Atkal uz “pēc tam”, atkal visu labāko ne sev. Kādam. Kādam – cienīgākam, kas jau šodien dzīvo “pa īstam”.

Arī es esmu mantojusi šo muļķīgo ieradumu, nedzīvot, bet gaidīt.

Manai meitai nesen uzdāvināja dārgu lelli. uz kārbas bija rakstīts “Princese”  Lelle patiešām bija ietērpta skaistā princešu kleitā, uz galvas kronis un rokā brīnumnūjiņa. Meitai bija pusotrs gads. Pārējās savas lelles viņa vazā aiz matiem pa zemi, bet savu mīļo bebi gandrīz sadedzināja mikroviļņu krasnī. Tāpēc es jauno lelli paslēpu. Gan jau pēc tam, kad pabeigsim remontu un sāksies īstā dzīve, es viņai atdošu princesi. Ne šodien!.

Bet atgriezīsimies pie mammas un nažiem. Kad mamma aizmiga, es atvēru čemodānu un paņēmu pirmo nazi, kas pagadījās. tas bija skaists, ar greznu spalu. Es izņēmu no ledusskapja gabaliņu cietā siera un mēģinaju nogriezt šķēlīti. Nazis palika sierā, spals – man rokā. Tāds skaists, krāšņs.
—  Tā pat nav plastmasa, — es padomāju.

Nazi nomazgāju, salaboju un ieliku atpakaļ čemodānā. Mammai, protams, neko neteicu. Pēc tam pāršķirstīju kulinārijas grāmatu. tajā bija sajauktas lapaspuses. Receptes sākums – no saldās kūkas un beigas – no pastētes. Kur cilvēkiem sirdsapziņa, lai šādi muļķotu vecus cilvēkus?

Decembrī, pirms Jaunā gada, mammai pēkšņi uzlabojās veselība, viņa sāka smieties, bija jautra, priecīga. Mani šie smiekli ļoti iedvesmoja.

Uz svētkiem es viņai uzdāvināju skaistu, baltu blūzi ar nelielu delikātu izgriezumu, kas pasvītroja viņas skaistās, lielās krūtis – ar tādu skaistu krādziņu un glītām podziņām. Man tā ļoti patika.

— Paldies, meitiņ, — teica mamma un ielika blūzi skapī.
— Uzvilksi uz Jauno gadu?
— Nē, kāpēc? Vēl notraipīies. Pēc tam, kad kaut kur braukšu.

Laikam jau mammai tā blūze nepatika. Viņai patika košas krāsas, kliedzoši raksti. Bet varbūt tomēr pārāk iepatikās. Viņa stāstīja kā bērnībā gribējās pucēties, taču tad nebija ne naudas, ne skaistu drēbju. Bija viena balta blūze un daudz lakatiņu. Viņa mainīja lakatiņus, sēja tos katru reizi citādāk un tāpēc fabrikā viņu uzskatīja par modes dāmu.

Arī pie tās baltās blūzes es viņai uzdāvināju lakatiņus. Domāju, ka esmu viņai uzdāvinājusi kaut nedaudz jaunības. Taču viņa šo jaunību nolika uz “pēc tam”.

Atkal, pēc tam, vēlāk. Visu labāko atstājot uz “pēc tam”. Un pat tad, kad ir skaidrs, ka viss labākais jau ir pagātnē, vienalga – “pēc tam”. Atliktās dzīves sindroms.

Mamma nomira pēkšņi. Janvāra sākumā. Tajā dienā mēs ar ģimeni gatavojāmies aizbraukt pie viņas ciemos. Un nepaspējām. Es biju šokā. Izmisusi. nekādīgi nevarēju saņemties. Tad raudāju līdz nemaņai, tad atkal biju mierīga kā tanks. Es it kā nesapratu, kas apkārt notiek. Aizbraucu uz morgu pēc miršanas apliecības. Turpat darbojās arī apbedīšanas aģentūra. Es vienaldzīgi bakstīju ar pirkstu bildītēs ar zārkiem, atlasa spilventiņiem, vainagiem un tamlīdzīgām lietām. Aģents kaut ko rēķināja uz kalkulatora.

— Kāds apģērba izmērs ir aizgājējai? — viņš jautāja.
— Piecdesmitais. Precīzāk, augšdaļā piecdesmitais, bet uz gurniem….- nez kāpēc es sāku precīzi atbildēt.
— Tas nav būtiski. Lūk, tāds apģērba komplekts mums ir viņai piemērots pēdējam ceļam. Var pat 52. paņemt, lai brīvāks būtu. Te ir kleita, čības, veļa… Es sapratu, ka tas ir mans pēdējais mammai domātais šopings. Un sāku raudāt.

— Nepatīk? — aģents centās iztulkot manas asaras, jo vēl pirms minūtes es te sēdēju nosvērta un mierīga, bet te pēkšņi – histērija.— Principā viņa būs apsegta ar lūk šādu atlasa pārklāju, kas izšūts ar lūgšanu vārdiem.
— Lai ir, es ņemšu.

Es apmaksāju pirkumu un devos uz mammas mājām. Man vajadzēja atrast viņas piezīmju grāmatiņu, lai varētu apzvanīt viņas draugus, lai uzaicinātu tos uz bērēm un bēru mielastu. Es iegāju dzīvoklī un ilgi sēdēju viņas istabā. Klausījos klusumā. Man piezvanīja vīrs. Viņš uztraucās, taču es nevarēju parunāt. Kamols kaklā, un viss. Paņēmu telefonu, lai uzrakstītu viņam ziņu un pēkšņi, bez jebkāda iemesla, atvērās skapja durvis. Kaut kāda mistika. Es piegāju pie skapja. Tur plauktos glabājās mammas gultas veļa, dvieļi, galdauti. Augšpusē bija nolikta paka ar uzrakstu “bērēm”. Es to atvēru un izbrīnā pamiru.

Tur stāvēja mana dāvana. Baltas čībiņas, līdzīgas baletkurpēm un apakšveļas komplekts. Tas pats par 5000 rubļiem. Es ieraudzīju cenu, kas vēljoprojām bija saglabājusies. Tātad mamma zināja, ka tas maksāja tik dārgi. Un nolika to uz “pēc tam”. Uz labāku viņas dzīves dienu. Un sākās cita dzīve… Dod Dievs, tā būs īstā.

Tagad es pabeigšu šo rakstu, nomazgāšu asaras un attaisīšu meitai kasti ar lelli, lai viņa to vazā aiz matiem, sasmērē tās kleitu, pazaudē kroni. Toties viņa paspēs.

Dzīvot īstu dzīvi jau šodien. Tādu dzīvi, kurā daudz prieka. Tikai prieku gaidīt gan nevajag. Tas jārada pašiem. Maniem bērniem nebūs nekādu atliktās dzīves sindromu. Tāpēc, ka katra viņu tagadējās dzīves diena būs labākā.
Mācīsimies dzīvot šodien – šeit un tagad!

Autors: Olga Saveļjeva
Tulkoja: Ginta FS

10 lietas, ko nedarīs nobriedusi sieviete

nobriedusi sieviete1

Ļoti bieži klasiskajā lieteratūrā mīlestība tiek pasniegta kā upurēšanās. Sākot no “Romeo un Džuljetas” līdz pat “Meistaram un Margaritai”, kur mīļotie viens otra dēļ izcieš visdažādākās mokas, pavisam neilgu laiku ir kopā, lai pēc tam šķirtos vai vispār nomirtu. Mīlestība tiem nedodas viegli, tās dēļ ir jācieš, jāgaida un jāmokās.

Droši vien arī es jaunībā biju izlasījusi ļoti daudz grāmatu par tieši šādu mīlestību, tāpēc ilgu laiku mana mīlestība tāda arī bija: pilna bezgalīgas drāmas, asaru un šķiršanos. Šķita, ja tā nenotiek, tad tā vispār nav mīlestība – tikai tāda vieglprātīga aizraušanās.

Par laimi es nobriedu, bet varbūt vienkārši izaugu, vai arī piekusu ciest. Tagad man mīlestība ir milzīgs prieks. Un nekādu upuru.

Man ir gandrīz 42 gadi un laiku pa laikam man patīk būt ciniskai, teikt, ka es neticu mīlestībai, romantikai un mūžīgai laimei. Attiecībās ar vīriešiem es esmu tieša kā bambuss – bez vilcināšanas paziņoju par to, kas man patīk, kas nepatīk un kādas ir manas vēlmes.

Arī pie velna pasūtu bez minstināšanās. Periodiski es sevi pārbaudu – vai tiešām mana sirds nav pārakmeņojusies un dvēsele nocietinājusies? Agrāk diennaktīm ilgi es varēju gaidīt vienu vienīgu sms un tad traukties kaut uz pasaules malu, ja vien viņš pasauca. Es ne mirkli nešauboties pirku un dāvināju dārgas dāvanas – lai tikai viņam sagadātu prieku. Gatavoju brokastis un pusdienas – tikai tādas, kuras patika manam iemīļotajam. Nomocīju savu draudzeni ar bezgalīgajiem: “viņš teica, interesanti, ko ar to viņš domāja…..?”

Protams, šie “viņš” bija dažādi vīrieši, Kādu es mīlēju, ar kādu kopā dzīvoju, kadā vienkārši biju iemīlējusies, bez pretmīlas. Bet sajūtas, ko manī izsauca vīrieša figūra, bija līdzīgas – un katru reizi es viņu dēļ biju gatava uz visu. Ja tagad šī gatavība ir pargājusi, vai tas varētu nozīmēt, ka arī spēja mīlēt pagaisusi?

Jaunībā mēs mokoši meklējam sevi, 15-25 gados mēs esam “kaut kas”. Kā saprast, kas tev patīk un kur ir tavas robežas, un kas vispār tu esi, ja neesi pamēģinājis dažādas lietas, un tev vēl nav nekādas dzīves pieredzes? Tāpēc jaunībā mēs drosmīgi metamies eksperimentēt – gan ar ārieni, gan profesiju, gan seksu, gan…..mīlestību.
Pēc 25 mums jau ir kaut kāds karkass – esam saņēmuši izglītību, nedaudz, iespējams arī profesionālo pieredzi, ir jau pirmie puni attiecībās un seksā. Mēs vairs tik bezbailīgii neraujamies eksperimentēt un vairāk vai mazāk zinām savus mērķus. Daudzas ir jau apprecējušās, piedzemdējušas bērnus vai arī veido attiecības ar perspektīvu to izdarīt. Šo to jau dzīvē saprotam, bet mazāk visā tajā saprotam sevi. Mums jūk savas un sabiedrības vēlmes un ļoti bieži mīlestību sajaucam ar vēlmi upurēties. Mēs cenšamies iztapt vīrietim, jo savādāk šķiet, ka viņš apvainosies un aizies.

Briedums – man tā ir patiesā tikšanas ar sevi. Pēc “aklās” jaunības “kāda dēļ”, mēs sākam dzīvot sevis dēļ. Tas nenozīmē to, ka mums neviens nav vajadzīgs vai arī mēs esam kļuvušas veiksmīgas, egoistiskas un pašpietiekamas vientuļnieces. Nē!. Mēs tāpat kā 20 gados vēlamies mīlestību, vēlamies attiecību siltumu.

Vienkārši mēs saprotam, ka veselīgās attiecībās viss ir abpusēji. Kā teica Omārs Haijams: ” Man nav vajadzīgs tas, kam neesmu vajadzīgs es.”

Tāpēc es vairāk:
1. Negaidu vīrieša zvanus vai ziņas. Es vai nu rakstu un zvanu pati, vai izdzēšu to kontaktus, kuriem nav laika pat īsai atbildei: “Piedod, šobrīd esmu aizņemts, piezvanīšu, kad atbrīvošos.”

2. Neeju uz randiņu, ja tikšanās vieta un laiks man ir neizdevīgi. Lai tikšanās būtu prieka pilna, tad tai jābūt ērtai. Ja vīrietis neinteresējas ne par sievietes laiku, ne vēlmēm, ne viņas ērībām, tas nozīmē, ka viņam vispār neinteresē šī sieviete. Tāds vīrietis man nav vajadzīgs.

3. Es nepiedodu dāvanu neesamību ne manās dzimšanas dienās, ne citos man svarīgos svētkos. Man patīk vīrieši, kuriem patīk tērēt naudu, lai apdāvinātu savas mīļotās sievietes.

Finansiāli skopi cilveki parasti ir skopi it visā. Neuzmanība pret datumiem, kuri svarīgi otram cilvēkam, nozīmē tikai neuzmanību pret pašu cilvēku. Tos, ko mēs mīlam, mums gribās lutināt un iepriecināt, un tas viss, kas ir svarīgi viņiem, ir svarīgi arī mums.

Ja nav svarīgi, vai žēl, vai aizmirsu – vari aizmirst arī manu telefona numuru.

4. Negaidu, kad vīrietis sameklēs attaisnojumus tam, ka viņš nav veiksmīgs un nedzīvo labklājībā. Tas nenozīmē, ka no vīrieša man vajadzīga tikai nauda. Bet  stāsts par “ar mīļoto laime arī būdiņā” nav nobriedušas sievietes stāsts. Savās būdās mēs pabijām jau 20 un 30 gados un 40 gados mums jau pašām ir sava komfortablā dzīve un tāpēc attaisnojumiem nav vietas.

5. Neklusēju par to, kas man nepatīk. Protams, es “nekompostrēju vīrietim smadzenes” ar visdažādākajām pretenzijām. Taču ir lietas, par kurām otrs cilvēks nenojauš, kaut vai tāpēc, ka viņš nav es. Ja es nemīlu lielu ātrumu, jo tas mani biedē, tad es neklusēju un netēloju sajūsmu, ja vīrietis brauc ar 120 km stundā. Tāpat arī es aizkaitināti nesaku “kā tu brauc!”, es mierīgi saku: “lūdzu, nebrauc tik ātri, es nervozēju un man ir bail.”

6. Es nebaidos uzdot jebkurus jautājumus. Tāpat arī esmu gatava atbildēt uz jebkuru jautājumu. Jaunībā mēs baidamies noskaidrot nesaprotamo, jo baidāmies izbiedēt vai ievainot vīrieti. Taču tieši šī neskaidrība pēc tam ievaino mūs pašas. Es vairāk nevēlos sāpes, tāpēc es visu noskaidroju.

7. Es negludinu vīrieša kreklus. Man nepatīk gludināt. Man arī manus kreklus nepatīk gludināt. Es vairs nedaru neko tādu, kas mani apgrūtina. Ja viņš mani mīl, tad pats izgludinas savus kreklus.

8. Es nejaucu seksu ar mīlestību. Sekss var būt saistīts ar mīlestību un var arī nebūt saistīts. Man mīlestība ir izgludināt pašam savu kreklu, paklusēt kopā ar mani no rītiem, jo no rīta man negribās runāt. Atcerēties mana kaķa vārdu un to, cik karotītes cukura es beru savā kafijā,  uzdāvināt tiko grieztu pojeņu pušķi un, klusējot atnākt un salabot manu tekošo krānu. Ja tā visa nav, un ir tikai sekss – tātad mums ir tikai sekss.

9. Es neesmu greizsirdīga uz viņa draugiem un darbu. Vai arī uz viņa bērniem no iepriekšējām attiecībām. Ja vīrietis mani mīl, viņš atrod laiku, ko veltīt man. Viņš mani “iekļauj” savā noslogotajā grafikā, neskatoties uz komandējumiem, futbolu, draugiem, makšķerēšanu kopā ar dēlu. Jo arī es dzīvoju piepildītu dzīvi.

Ja mēs abi atrodam laiku viens otram, tātad mums ir attiecības. Ja laiku attiecībām atrodu tikai es, bet vīrietis visu laiku ir aizņemts, tātad attiecībām man jāpameklē kads cits.

10. Es necenšos izskatīties labāk vīrieša dēļ. Tieši otrādi – iepazīšanās brīdī es varu būt pat sliktāka kā esmu – ciniskāka, tiešāka. es nekautrējos stāstīt par savām grūtībām un problēmām. Tas, kuram esmu vajadzīga, paskatīsies dziļāk un tālāk. Tas, kuram neesmu – paies garām.

Man ir gandrīz 42 gadi. Un es esmu bambuss. Tiešs, stingrs, lokans un bez liekām pretenzijām. Mani ir grūti salauzt, saliekt un pat atstumt. Es esmu norūdījusies. Taču es vēljoprojām vēlos mīlēt, taču neesmu gatava upurēties mīlestības deļ.

Mīlēt  nozīmē radīt nevis ciest.

Autors: Jeļena Špundra (psihologs, geštaltterapeits un mākslas terapeits)
http://www.b17.ru

Tulkoja: Ginta FS

Mihails Labkovskis: Mīliet sevi jebkādā izskatā un tad izskats var būt jebkāds

John and Yoko, a New York Love Story
Es vēroju kā skaistais dzimums līdz baltkvēlei sitas par sava izskata it kā nepilnībām. Arī vīrieši kādreiz to dara, taču ne pārāk pašaizliedzīgi – viņiem nav tik svarīgi būt skaistiem, svarīgāk ir nopelnīt naudu.
Taču sievietes moka sevi ar diētām, trenažieriem, dur sejā visu, kas vien pagadās pa rokai, nēsā briesmīgas augstpapēžu kurpes. Tas nu vēl tā. Bet plastika!  Ķirurga nazis! Tādu ņirgāšanos par sevi var pielīdzināt mazohismam, bet tos, kas ar to nodarbojas, vienkārši par nelaimīgiem upuriem, kas gatavi jebkam, lai tikai tos kāds iemīlētu. Absolūti. Jebkuras manipiulācijas ar savu ārieni, sākot no autoiedeguma līdz tauku atsūkšanai, ir sava zemā pašvērtējuma  demonstrēšana un solis ceļā uz narcistiskiem psihes traucējumiem. Un tie ir ļoti nepatīkami psihiskie traucējumi: kad dzīve nav mīļa bez tā, ka ik minūti tevi kāds slavē, vai pat labāk – apbrīno, vai vēl labāk – pielūdz
Pats briesmīgākais ir tas, ka skaistuma industrijas upuriem galvenais pašapziņas mērs nav āriene, bet gan partnera ar īpašiem parametriem esamība vai neesamība.
Starp citu, runājot par partneriem, jo zemāka ir paša vīrieša pašapziņa, jo lielāku nozīmi tas piešķir savas sievas vai mīļākā ārējam izskatam. Pārliecinātiem par sevi tas praktiski ir vienaldzīgi.
Es vispār nesaprotu, kāpēc jāpacieš sāpīgās botoksa injekcijas, kad visa pasaules vēsture, zinātne un sadzīves pieredze burtiski kliedz par to, ka jūsu āriene (tāpat kā augstas morāles īpašības) nespēlē NEKĀDU LOMU mīlestībā, kaislē, seksā un cilvēku attieksmē pret jums. Tur ir pavisam cits knifs. Vēlāk jums to pateikšu.
Visi taču zin, ko apprecēja un ko dievināja Džons Lenons – vīrietis, kurš varēja izvēlēties jebkuru sievieti. Un tagad atcerieties Joko Ono. Viņas āriene ir ļoti savdabīga, pat teiktu – japāņu gaumē.
Un Pols Makartnijs un Hetere Mailza? Šai meitenei vispār nav vienas kājas, tomēr viņai izdevās apprecināt ar sevi vienu no pašiem bagātākajiem pasaules līgavaiņiem (un pēc tam vēl viņam visu atņemt).
Ejam tālāk – paskatīsimies uz Nikolas Kidmenas, Dženiferas Lopesas vīriem vai Pīrsa Brosnana, Hjū Džekmena, Vudija Harelsona sievām. Un Vudija Allena pēdējā sieva? Tas patiešām nav stāsts par skaistumu. Un nevienu no viņiem nevar turēt aizdomās par to, ka viņiem nebūtu bijis seksa ar skaistuļiem.
Un tajā pat laikā, cik daudz apkārt ir skaistu un ļoti vientuļu un nelaimīgu cilvēku. Un pati skaistākā (labi, pati seksuālākā) sieviete pasaulē, par kuru sapņoja 90% planētas vīriešu, kuras portretu krūšu kabatā nēsāja amerikāņu karavīri Vjetnamā – Merilina Monro, teica: “Es neesmu radusi būt laimīga un tāpēc neuzskatīju laimi par kaut ko, kas domāts man”.
Te nu rodas jautājums, jūs vēlaties būt laimīgi vai skaisti?
Ja otrais – tad jāstradā ir nevis ar ārējo skaistumu, bet gan ar savu pašapziņu. Iemīliet sevi jebkurā izskatā un tad jūsu izskats patiešām var būt jebkurš! Tas ir likums. «…tu iemīli mūs melnus, bet baltus mūs iemīlēs jebkurš», tā rakstīja Gogolis.
Saprotiet, āriene ir ļoti subjektīvs jēdziens.
Āriene ir tikai tas, ko tu jūti, kad skaties uz sevi spogulī…
«Es sev patīku» vai «es sev nepatīku» – lūk, galvenais jautājums.
Jā, mīlestība tāpat kā nemīlestība pret sevi rodas ne tukšā vietā, un tas viss nāk no bērnības – sveiciens vecākiem.
Ja cilvēks cieš no tā, ka viņu atstumj, un ir pārliecināts par to, ka, lai viņš patiktu cilvēkiem, tad noteikti viņam ir jābūt labam – skaidrs, ka viņam nav ne mazākas nojausmas par beznosacījumu mīlestību (vienīgo patieso mīlestību). Tādu cilvēku mamma un tētis nemīlēja vienkārši tāpat! Ne par to, ka viņš vienkārši ir piedzimis šajā pasaulē….. Viņi tam nebučoja dupsi un neteica, ka viņs ir pats skaistākais bērns pasaulē. Nēēēē. Tieši un netieši viņi iepotēja savam bērnam ideju par “labumu”, kura pauž to, ka mīlestība ir jānopelna, un vēl labāk, ja to pelna katru dienu. Un tāpēc….
«Es būšu brīnišķīga saimniece, iemācīšos labi gatavoit, izskatīšos kā konfekte un tad kāds noteikti saskatīs manī arī manu “cilvēcisko” talantu!» – tā spriež lielākā daļa krievu sieviešu. Mīļās manas! Neviens jūs neiemīlēs dēļ skaistajām, garajām skropstām, boršču ar kotletēm un lielisko raksturu. Mīl par pavisam ko citu! Runā, ka «Labās meitenes nokļūst paradīzē, bet sliktās tur, kur vēlas».
Starp citu, vai tiešām jūs nesaprotiet, cik muļķīgi un nedabiski jūs uzvedaties, kad ļoti vēlaties patikt? Tāda uzvedība liedz saskatīt, kāds patiesībā cilvēks aiz tās slēpjas, toties ļoti labi var redzēt spriedzi un neapmierinātību ar sevi. Normālus cilvēkus tas viss dara uzmanīgus un atgrūž. Savukārt pārliecība par sevi pievelk un neatlaiž. Taču ne jau tikai pārliecībā ir sāls.
Lai notiktu iemīlēšanās, mīlestība vai kaisle, cilvēkam ir “jāaizķer”.
Un aizķer ne jau ideāla deguna forma, gluds vēders vai skaisti mati (ja nu vienīgi pirmajā mirklī, kurā viss var arī beigties). Neapzināti aizķer kaut kas no bērnības, asociācijas, līdzība, smarža, žesti, balss tembrs, kāda detaļa, kas atgādina vecāku mājas vai kādu no vecākiem. Šai asociācijai nav obligāti jābūt laimīgai. Un pret to bezspēcīgi ir visi knifi, plastika, drēbes un labdari.
Mīlestībai nav nekāda paskata, ir tikai raksturs, “olas”, griba, uzticība sev. Tikai tas šajā pasaulē ir deficīts. Un tikai tas izsauc interesi, cieņu, vēlmi.
Un, ja jums visa tā pietrūkst, izeja ir viena – būt sev pašam. Attīstīt savu individualitāti un personīgās īpašības. Neiet uz kompromisiem. Nu, kaut vai tik daudz, cik neņirgāties par sevi un neuzvesties kā upurim!
Bet labāk sekot savām vēlmēm, centieniem, sapņiem. Kultivēt savu atsķirību no citiem un nekaunēties sevī no nekā.
Labi, teiks maziņš pabriesmīgs “čuvaciņš”, jūs visu pareizi sakiet, un es parakstos zem katra vārda, kas šeit teikts, un varu to izlasīt vēl simts reizes, un tomēr pārliecību par sevi man tas viss nedos nekādu. Ko darīt? Uz to es varu atbildēt vienu, ka pie sevis pieņemšanas tadā veidolā, kādā jūs esat, protams, ir jāstrādā. Nu, piemēram, nodrošināt sev maksimālo psiholoģisko komfortu, cienīt savas vēlmes, veltīt sev laiku un naudu, pacensties gūt baudu no savas dzīves, sajust tas garšu, baudīt.
Galvenais uzdevums ir patstāvīgi aizpildīt mīlestības trūkumu, aizpildīt tos tukšumus, kas veidojušies bērnībā un jaunībā. Uzstadīt sev tādu mērķi un uzskatīt to par galveno, dzīvībai svarīgo un negaidīt, kamēr laimīgu jūs padarīs citi.
Citi tavā dzīvē parādīsies un sagribēs izdarīt tev labu tikai tad, kad pats sajutīsi savu nozīmīgumu. Tava āriene ir tikai tavs pašvērtējums.
Es esmu izstrādājis 6 noteikumus, kuri palīdzēs tev justies kā cilvēkam – protams tad, ja tu tos ievērosi. Bet par to nākamreiz.

 

Autors: Mihails Labkovskis
Tulkoja: Ginta FS
harelsons
pirs
Premiere Of Dukale's Dream

Ja es sevi mīlētu…

34567

  • Ja es sevi mīlētu, tad barotu sevi ar garšīgu un vērtīgu ēdienu.
  • Ja es sevi mīlētu, tad noorganizētu sev pietiekami ilgu miegu (no 22-24 vakarā līdz 5-7no rīta).
  • Ja es sevi mīlētu, tad koptu un rūpētos par savu ķermeni.
  • Ja es sevi mīlētu, tad rūpētos par savu veselību (sekotu savai stājai, vingrotu no rītiem, sekotu tam, lai darbs un atpūta būtu pamīšus)
  • Ja es sevi mīlētu, tad uzturētu savu pozitīvo domāšanu, censtos sevi uzjautrināt skumjos brīžos, uzmundrināt un atbalstīt brīžos, kad grūti)
  • Ja es sevi mīlētu, tad pieņemtu sevi tādu, kāda esmu un mīlētu sevi visās savās izpausmēs.
  • Ja es sevi mīlētu, tad ticētu sev, saviem spēkiem, spējām, talantiem, unikalitātei un vērtībai.
  • Ja es sevi mīlētu, tad ticētu tam, ka manas vēlmes ir piepildāmas.
  • Ja es sevi mīlētu, tad novērtētu sevi un savu viedokli, savas tiesības vēlēties un saņemt to, ko vēlos.
  • Ja es sevi mīlētu, tad rūpētos par to, lai vienmēr labi izskatos, jo tad, kad patīku sev spogulī, tas dāvā man lielisku garastāvokli.
  • Ja es sevi mīlētu tādu, kāda es esmu, tad ticētu, ka arī citi cilvēki var mani mīlēt tādu, kāda esmu.
  • Ja es sevi mīlētu, tad es mīlētu visu, ko daru un visu darītu ar mīlestību.
  • Ja es sevi mīlētu, tad katru dienu sev veltītu komplimentus un atzīmētu labo sevī.
  • Ja es sevi mīlētu, tad cienītu sevi kā personību.
  • Ja es sevi mīlētu, tad netērētu laiku šaubām un raizēm, bet realizētu savas idejas.
  • Ja es sevi mīlētu, tad neatliktu uz vēlāku savu vēlmju realizāciju un darītu tagad, jo tas dod man iedvesmu, kolosālu enerģiju un dzīves piepildītības sajūtu.

Avots: http://www.liveinternet.ru/

Ieteica: Solvita Gūtmane

Tulkoja: Ginta FS

Emocionālais līdzsvars: ko darīt, ja saproti, ka tevi nenovērtē

milets-evi4

Kad mēs no citiem pārāk daudz gaidām un ticam, ka mūsu partneris dzīvē vienmēr būs blakus, bet gala rezultātā to nesaņemam – rodas tukšuma un vilšanās sajūta.

Daži cilvēki uzskata, ka patiesa laime ir tad, kad “atdod” nevis “saņem”. Iespējams, tā ir audzināšana vai pārmērīga augstsirdība, bet tā vai citādāk, tas liek mums aizmirst par vienu ļoti svarīgu dzīves aspektu – pašcieņu vai pašvērtējumu.

Ir  ļoti svarīgi atbrīvoties no dažādām koncepcijām, kas izjauc mūsu emocionālo līdzsvaru. Dāvāt laimi – tā ir augstsirdība, kas bagātina mūs pašus, kāds to uzskata pat par obligātu noteikumu, savu tiešo pienākumu. Taču, lūk, ko vajadzētu saprast:

“Atdot” – tas ir lieliski, bet arī “saņemt” ir mūsu dabas dotās tiesības.

Pāru attiecībās “atdot un saņemt” nozīmē gan tiesības, gan pienākumus. Tas ir noteikts enerģijas veids, kas rodas starp diviem cilvēkiem, kur viens otru baro, “aug”  kopā un attīstās.

Tikai šajā gadījumā emocijas ir tas motors, kas ikdienā uztur mūsu sirdi un tikai tā cilvēki saprot un novērtē abpusējību un cieņu.

Attiecībās nevajadzētu krist galējībās un aizmirst sevi. Tu, protams, vari ļoti daudz ko gaidīt no otra cilvēka, taču neaizmirsti, ka pa īstam par sevi tu vari parūpēties tikai pats.

  1. Atceries palutināt sevi katru dienu. Un nekad nestādi citus cilvēkus, viņu intereses un vērtības augstāk par savām prioritātēm.
  2. Dāvini maigumu un mīlestību, rūpējies par citiem, esi uzmanīgs pret cilvēkiem un piedalies viņu dzīvēs tik, cik tas vajadzīgs un, cik vari…. taču arī pats iemācies pieņemt rūpes.

Kā rīkoties tad, ja saproti, ka tevi nenovērtē:

Tikai tava paša sirds pateiks to, cik tālu tu drīksti iet savās cerībās.

Ja tu katru rītu mosties un redzi tikai lietus mākoņus un tumsu, tā vietā lai justos gaiši un priecīgi, ja jūties sarūgtināts un vīlies, un bieži gribas raudāt, tad saproti, ka pienācis laiks rīkoties.

  1. Neļauj tukšumam un citiem cilvēkiem  piespiest sevi noticēt tam, ka neesi pelnījis mīlestību.
  2. Atceries par pašapziņu, tieši tā tev liks turpināt tavu ceļu un iegūt līdzsvara sajūtu, iekšējo mieru, prieka un laimes sajūtu.
  3. Nevajag neko ne no viena gaidīt.

Pirmkārt mēs paši esam pelnījuši savu cieņu pret sevi un tāpēc nekad nepārstāj sevi cienīt.

Mīlestība taču ir abpusējība, atbalsts un sirsnība.

milet-sevi3

Un, ja tavās attiecības to nav, tad tās nekadā gadījumā nevar nosaukt par veselīgām.

Stradā ar sevi, attīsti savu pašcieņu, un tad arī citi cilvēki tevi cienīs.

Slavē sevi, mīli sevi – tad arī citi tevi slavēs un mīlēs.

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Nekontrolēt un vēl 3 laimīgu attiecību noteikumi

kontrole221

Cilvēki jautā, vai eksistē kādi noteikumi laimīgām attiecībām? Protams, ka eksistē! Ja ievērosiet šos četrus – attiecības patiešām kļūs laimīgākas.

Četru “NE” noteikumi

NEkritizēt 

Neko, nekad un nekādos apstākļos. Piezīmes neiedvesmo. Tās apgriež spārnus, nospiež iniciatīvu, apdzēš enerģijas un vēlmes uguntiņu. Aizrādot, tu nostājies vecāka pozīcijā un šādā veidā principā nav iespējams iedvesmot. Jo kritizējošs vecāks vienmēr vēršas pie nepaklausīga bērna. Ja nevēlies savu vīrieti pārvērst par stūrgalvīgu vai bezpalīdzīgu bērnu – nenosodi un nekritizē.

Radīt un vēlēties var tikai dabīgā bērna “Es” stāvoklī. Tāds bērns vienmēr ir spontāns, neierobežots savās domās un iespējās. Kritika sašaurina domāšanu un bremzē attīstību. Pat konstruktīva kritika. Un vispār – aizrādīt nav tavs uzdevums. Labāk, lai katrs no jums attiecību sistēmā nodarbojas ar savu lietu. Lai Boss norāda uz kļūdām, bet sieva – lai iedvesmo.

Tu taču nevēlies, lai būtu otrādāk?

NEkomentēt

Vai tev ir gadījusies situācija, kad tavs vīrs, labojot rozeti vai kādu slēdzi, lūdz paturēt lukturīti un paspīdināt gaismu, vai paturēt instrumentus, un tu, vēloties viņam palīdzēt, un, rdzot, ka īsti labi nesanāk, sāc uzdot jautājumus, izvirzīt idejas un priekšlikumus? Ir gadījies? Vairāk tā nekad nedari! Nekad! Tādi komentāri no kritikas atšķiras tikai ar pasniegšanas veidu. Bet jēga ir tā pati. Tu šaubies par to, ka viņš ir spējīgs to izdarīt vislabākajā veidā. Tātad tu šaubies par viņu, par viņa spējām, prasmēm un talantiem. Tātad šaubies par viņu.

NEkliegt 

To pat nevajadzētu apspriest, tā ir aksioma, kura vienkārši ir jāpieņem. Ne tikai nekliegt citu cilvēku klātbūtnē, bet nekliegt vispār – nekad! Visu, ko vēlies pasacīt, var pateikt mierīgi, nepaceļot balsi – tā ir daudz lielāka iespēja, ka tevi sadzirdēs. Un domāju, ka nav vērts atgādināt, ka, kliedzot, tu kļūsti līdzīga kašķīgai skolotājai vai histēriķei – tikai ne sevi cienošai sievietei, kura spējīga iedvesmot vīrieti varoņdarbiem.

NEkontrolēt

Šis uzdevums no visiem iepriekšminētajiem daudzām sievietēm ir visgrūtāk paveicamais. Tavs, it kā visnevainīgākais jautājums: “Kur tu šobrīd esi?” ir pārbaude. Pat neslēpta pārbaude. Es ticu, ka tu savu vīru nekontrolē un neko sliktu nedomāji, to jautājot. Vienkārši šajā brīdī viņam jābūt darbā, bet fonā skan kadi trokšņi, taču tu jau tikai tāpat vien pajautāji. Ticu, jo pati sevi tā mānīju. Taču patiesībā tā ir kontrole. Kāpēc man ir tik ļoti svarīgi, kur mans vīrs ir šobrīd, ja viņš teica, ka būs darbā? Varbūt viņš kaut kur dodas darba darīšanās? Vai tiešām šajā jautājumā neskan neuzticēšanās?

Ja izpildīsi šos noteikumus, tu varēsi pretendēt uz patiesi laimīgu laulības dzīvi un skaistām attiecībām, kurās būsi iedvesmotāja un ar prieku dalīsies savā sievišķīgajā enerģijā. Ja pārkāp šos noteikumus, visi tavi pūliņi būs velti. Nav iespējams iedvesmot kritizējot, komentējot, kliedzot un kontrolējot. Es zinu, cik grūti ir šos noteikumus ievērot un tāpēc padalīšos tajā, kas man palīdz tos ievērot.

Kas palīdzēs izpildīt šos četrus “NE” noteikumus?

Zināšanas un vērojumi

Jau pati šo noteikumu zināšana palīdz man ieraudzīt tās situācijas, kurās es pārkāpju šos noteikumus. Tas ir kas līdzīgs, kā visiem zināmajā eksperimentā: kur tev tev liek domāt par sarkano krāsu, iedomāties to un vērot savu istabu. Un tu, kā pēc burvju nūjiņas mājiena, sāksi ievērot, cik daudz sarkanas krāsas ir tev tik sen ierastajā telpā. Pamēģini izdarīt to tagad: vai redzi? Ja mēs uz kaut ko sākam domās fokusēties, mēs to daudz skaidrāk ieraugām apkārtējā pasaulē. Ja visu laiku atcerēsies šos noteikumus, tad skaidrāk redzēsi tās situacijas, kurās pati pārkāp šos noteikumus.

Piefiksē pārkāpumus

Lai vēl asāku padarītu savu iekšējo redzi, tieši tagad izraksti visas situacijas, kad rīkojies pretī šiem noteikumiem. Dari to pēc iespējas biežāk, un tāda rīcība palīdzēs tev ar katru brīdi arvien mazāk pieļaut kļūdas un laicīgi apstāties brīžos, kad jau grasījies šos noteikumus pārkāpt. Ievēroji? Izlabo! Katru reizi, kad atkal pārkāpi, izmaini situāciju. Ja sakliedzi – atvainojies, ja kritizēji – paslavē, ja komentēji – tad pasaki ko līdzīgu: “tu jau pats, mīļais, labāk zini kā tas jādara.”. Kontrolēji – dod brīvību kadā citā situācijā!

Izmanto savu vēlmi kontrolēt citādā veidā

Novirzi savu kontroli ne uz ārpusi – uz vīru un bērniem, bet uz iekšpusi – uz savām pašas domām, sajūtām, reakcijām. Ar laiku tu iemācīsies sajust to mirkli, kad gribās parkāpt kādu no šiem noteikumiem un varēsi laicīgi sevi apstādināt. Pat tad, ja tu aprausies pusfrāzē, tā jau būs uzvara!

Veiksmi labās parnerattiecībās!

Avots: http://inmedio.ru/

Tulkoja: Ginta FS

kontrole4