Cilvēks uzdod jautājumu: kāpēc daudzi it kā garīgi attīstīti cilvēki, kuri kontaktējas ar Augstākajiem spēkiem, runā, ka ģimenes veidošana ir destruktīvs ceļš? Moreja atbild: “Es domāju, ka daudziem no viņiem ģimenē un attiecībās kaut kas nav bijis labi. Ir taču cilvēki, kuri nemīl bērnus. Taču patiesībā Ģimene ir tā vieta, kurā mēs iegūstam ārkārtīgi vērtīgo beznosacījumu kalpošanas pieredzi. Kad mazs bērniņš naktī raud, bet tev nāk miegs un tu gribi gulēt, tu taču celies un baro viņu, pārmaini autiņus. Tad, kad tavam bērnam ir augsta temperatūra, ko tu dari? Tu lūdzies par sava bērna veselību. Tu esi gatavs atdot visu, lai viņš būtu vesels. Vai ir vēl kāda situācija, kurā tu TĀ lūgsies? Par sevi? Nē, par sevi cilvēki nelūdzas, viņi lūdz vai pieprasa, vai apvainojas un pēc tam smagi slimo ar onkoloģiju. Bet par bērna veselību tu esi gatavs atdot visu, kas tev ir. Un tas tev māca to, kā vajag izturēties pret citiem cilvekiem. Un kur vēl tu vari saņemt tādu pieredzi? Vai vīrieša un sievietes attiecībās un enerģiju mijiedarbībā. Kad neesi ģimenē, tev dzīve ir bez pienākumiem. Šodien tu satiecies, rīt izšķiries, tu neesi atbildīgs par rezultātu. Tā sanāca un sanāca. Bet ģimene nozīmē pienākumus un atbildību. Protams, ģimenes ir dažādas, taču pierdze, kuru mēs saņemam, esot ģimenē, ir kolosāla. Un tas ir veids, kā ļoti ātri nonākt jaunā apziņas līmenī”.
Vai esi ievērojis, ka cilvēki skaita lūgšanas tāpēc, lai atbrīvotos no problēmām? Taču ar to viņi Dievam paziņo, ka noliedz realitāti, nepieņem to, kas notiek. Un nepieņemšana ir cīņa…
Caur savām sajūtām es pētīju un centos noskaidrot, kas man ir lūgšanas… Lūgšanas ir Pateicība par visu, kas noteik Šobrīd. Lūgšanas ir apliecinājums tam, ka man pietiek Dievišķās Pārpilnības. Lūgšanas ir patiess Sirds aicinājums. Lūgšanas ir Ticība Dievam, Dievam manī un uzticēšanās Dzīvei. Un, ja nu kaut ko Viņam lūgt, ja reiz lūgties, tad vislabāk lūgties spēju iemācīties pieņemt visu, ko šobrīd vēl nespēju pieņemt. No sirds vēlēties pieņemt. Lūgties par to, lai pietiktu Spēka un Vieduma pateicībā gaiši iziet savu pieredzi. Lūgties par to, lai es spētu pieņemt tās Dvēseles, kurās vēl joprojām ir noliegums un nosodījums, piedot pašai sev. Lūgties par to, lai atļauju Sev būt godīgai pret Sevi un droši ar Gaismu Sirdī doties nezināmajā. Lūgties par Mīlestību, par Dievisķo Mīlestību savā Sirdī… Pateikties par ikvienu sajūtu, par visu, kas tiecas augšup, par bailēm, kas kā bākas izgaismo taku, no kuras nogriezties. Par sāpēm, kas dedzina, dzeļ, īd, kas arvien tālāk aicina doties dziļumā, ienirt savu jūtu pieņemšanā un izvēlēties Dzīvi. Lūdzos Pateicos Pieņemu Sajūti patiesas lūgšanas sevī… Ko tev nozīmē lūgšanas? No sirds uz sirdi ❤️ Oksana Polskaya Tulkoja: Ginta Filia Solis P.S. Kāds vieds latviešu vīrs teica: ka senie latvieši nelūdzās, viņi daudzināja Dievu ❤️
– Pacenties par cilvēkiem nerunāt sliktu, nosodot un kritizējot. Pacenties izvairīties no tukšām pļāpām, vēl jo vairāk, ja tās ir par slimībām, trūkumu un ierobežojumiem. Uzdod sev jautājumu: “kā es tieši šobrīd varu šim cilvēkam palīdzēt?”. Ja nevari, vienkārši paej malā.
Ir svarīgi saprast, ka ieradums neizrunāt negatīvus vārdus un nerunāt par negatīviem tematiem aizvedīs tevi pie tā, ka ikviena pēkšņi uzradusies negatīva doma, neatrodot ierasto ceļu, arvien retāk parādīsies tavā apziņā..
– Pacenties pamanīt katru negatīvu domu, kaut mehāniski un nomainīt to uz pozitīvu. Tad izstrādāsies ieradums izvēlēties pozitīvas domas. Vēlāk šī selekcija kļūs automātiska.
– Pacenties otram nenovēlēt to, ko nenovēli sev. Pacenties savās tiesībās un iespējās neierobežot ne sevi ne arī kādu citu. Zemapziņa izaudzē ražu tajā vietā, kur grauds tika iesēts – tātad it visu, ko iesēsi, tu arī nopļausi.
– Pacenties dzīvot tā, lai tev nav ne pretenziju, ne aizvainojumu ne kaprīžu. Jo visi apstākļi, kas tavā dzīvē ir šodien, ir iepriekšējās tavas domāšanas un attieksmes sekas. Ja tevi sit, tātad kaut kad iepriekš tu esi pieļāvis domu, ka ar tevi tā var rīkoties.
– Pacenties netaisnoties – vēlmes taisnoties pamatā ir doma, ka tu neko nespēj ietekmēt. Atceries: apstākļi vienmēr ir rezultāts, tie nevar būt iemesls.
– Pacenties apzināti ievērot labo – pasaulē, visās parādībās un cilvēkos: skaistumu, labestību – Dieva klātbūtni it visā.
– Pirms dodies pie miera un, kad esi pamodies, uzskaņojies uz to, ka šī diena tev nesīs un nesa prieku, veiksmi, interesantas un vērtīgas tikšanās. Vienkāršāk sakot, noskaiti rīta un vakara lūgšanas. Iemācies dzīvot priecīgā un pieņemošā noskaņojumā.
– Dzīvo tā, it kā tev jau ir viss, ko tu vēlies. Ieradums rada atbilstošu stāvokli, kas pēc tam realizējas dzīvē.
Atceries to, ka visi cilvēki uz šīs Zemes visu saņem no viena Avota, nav nekādas konkurences un trūkuma. “Dievam visa kā ir pietiekoši”. Tavu vietu neviens cits nevar ieņemt.
– Dzīvo savu dzīvi un necenties realizēt kāda cita gaidas un cerības – ne vecāku, ne draugu, ne dzīvesbiedra. Neviens cits nevar zināt, kā Tev būs labāk.
– Nomaini savas bailes pret vienotību ar Dievu. Tev nav ne no viena jāaizsargājas, uzbrūk tikai tam, kurš gaida uzbrukumu. Esi atvērts un labvēlīgs – atvērtās durvīs neviens nelaužas. Stiprais nevar būt agresīvs, jo agresija ir vājuma pazīme.
– Izstaro to, ko vēlies saņemt. Tas, ko tu sūti pasaulei, pie tevis noteikti atgriezīsies.
– Iedomājies un vizualizē notikumus, ne to realizāciju vai ceļus pie tiem, tādā veidā, kādā vēlies, lai tie realizētos. Ir skaidri jāredz un jāzina, kāpēc tu to vēlies saņemt vai izbaudīt. Ceļus atradīs Dievs. Meklē iespējas šķēršļos nevis šķēršļus iespējās.
– Apzinies to, ka tu esi pelnījis labāko. Tu esi Dievam svarīgs. Ne jau Dievs cilvēkiem uzgriež muguru, cilvēki uzgriež muguru Dievam. (Tieši tāpēc daudzus māc bezcerība)
– Ievēro pārpilnību it visā, ko redzi, ļauj sev sapņot par lieliem cipariem un skaidri zini, kam tu tos tērēsi. Ļoti daudz ko var iegūt arī bez naudas.
– Iemācies redzēt patieso t.i. garīgo realitāti caur visu, kas to aizēno, izkropļo, noliedz. Reāls ir neredzamais, pārējais ir tikai tā projekcija.
– Dzīvo tā, ir kā Dievs tevi vērotu visu laiku. Lūdzies, pateicies un Mīli.
Reiz mana draudzene man uzdeva jautājumu: “Un, kas tad, ja tā būs vienmēr?”
Tolaik viņa mīlēja kādu cilvēku, kurš viņu nepavisam nemīlēja. It nemaz nemīlēja. Un muļķīgi būtu bijis teikt, ka visam savs laiks un ir jāpagaida. Un, ka šo vīrieti viņa pārstās mīlēt un iemīlēs kādu citu un jūtas būs abpusējas. Tāpēc, ka viņai tobrīd viss parējais bija neiespējams.
Iespējams bija vien mīlēt to, kuram viņas mīlestība nebija vajadzīga.
Un tas ir pats sarežģītākais dzīvē, saprast, ka sliktais nebūs vienmēr. Un labais nebūs vienmēr. Un gan sliktos gan labos laikos ir jāturpina dzīvot. Un nevajag sastingt gaidās. Bet dzīvot. Nebaidoties kaut ko aizbaidīt vai pievilkt vēl kaut ko sliktāku.
Dzīvot. Elpot. Ticēt.
Kāds man reiz pastāstīja par kādu vīrieti, kurš apprecējās aiz lielas mīlestības. Viņi ar sievu ļoti vēlējās bērniņu, bet gadi gāja un nekas nenotika. Ne meitas, ne dēla. Viņi darīja visu iespējamo: gāja pie ārstiem, burvīšiem, brauca uz svētvietām. Bet viss velti.
Ārsti teica “abi veseli”, pie burvīšiem viņi atstāja milzu naudas, tie kaut ko bubināja un lika dzert kaut ko pretīgu. Kāds deva viņam padomu, atrast jaunāku sievu. Viņa bija gatava izlekt pa logu, lai atbrīvotu viņu no visiem solījumiem. Viņi abi burtiski bija sastinguši gaidās un pārstājuši kustēties…
Taču reiz abi nolēma, ka tas nav pareizi, visu laiku gaidīt bērnu, lai tas viņiem atnestu laimi. Tā būtu pārāk liela nasta mazam cilvēciņam. Un tad viņi nolēma, ka vienkārši dzīvos un būs laimīgi, neskatoties ne uz ko. Iznesa no mājas tukšo šūpuli, vārīja ievārījumu, brauca kalnos, viņa sāka mācīties, viņš nomainīja darbu, kopā brauca ceļojumos un lūdza Dievu vienkārši tāpēc, ka dzīvot ir tik brīnišķīgi, ne tāpēc, ka gribēja izlūgties mazuli.
Viņi nepārstāja gaidīt bērniņus, taču vairs neieciklējās. Un pēc deviņpadsmit laulībā skaisti nodzīvotiem gadiem viņiem piedzima meitiņa, bet pēc tam vēl divi dēli.
Gluži parasta dzīve. Saproti, tu vari skatīties uz jūru un domāt, ka atvaļinājums beidzas pēc pāris dienām, bet vari skatīties uz jūru un domāt par kuģiem, kuri tāluma slīd aiz horizonta un, ka arī tu reiz dosies kādā lielā ceļojumā. Bet pagaidām vari iedzert kafiju un ievēlēties kādu vēlēšanos. Nopirkt zemenes un zināt, ka pasaulē ir pavasaris, vasara, rudens un arī ziema.
Tas ir kā nosūtīt vēstuli un gaidīt atbildi. Dažkārt tā aizkavējas, dažkārt vēstule pazūd vai aizlido uz citu kontinentu, dažkārt tev atbild ne tas, kuram tu rakstīji. Taču neviena vēstule pasaulē nepaliek bez atbildes. Un arī tu nepaliksi bez atbildes.
Tas ir viss, ko es šodien vēlējos tev teikt. Apskauju.
Šo brīdi, ko cilvēce piedzīvo, var uztvert kā portālu vai caurumu. Lēmumu – iekrist tajā vai iziet tam cauri, pieņemat jūs. Ja jūs nenožēlosiet grēkus un pavadīsiet 24 stundas dienā, klausoties ziņas, zaudējot enerģiju, visu laiku uztraucoties un esot pesimismā, jūs iekritīsiet tajā caurumā.
Bet ja jūs izmantosiet visas iespējas paskatīties uz sevi, pārdomāsiet savu dzīvi un nāvi, parūpēsieties par sevi un citiem, jūs šķērsosiet portālu.
Parūpējieties par savām mājām un par savu ķermeni. Savienojieties arī ar savu garīgo māju ķermeņa vidū – tas viss ir sinonīms. Tas ir kā teikt to pašu. Kad tu rūpējies par vienu, tu rūpējies arī par visu pārējo.
Nepazaudējiet šīs krīzes garīgo dimensiju, sajūtiet sevī šo ērgļa aspektu, kurš no augšas redz veselumu un redz plašāk. Šajā krīzē ir gan sociāls pieprasījums, gan garīgs. Tie abi iet roku rokā. Bez sociālās dimensijas mēs iekrītam fanātismā. Bet bez garīgās dimensijas mēs iekrītam pesimismā un jēgas trūkumā.
Jūs bijāt gatavi pārdzīvot šo krīzi. Paņemiet savu instrumentu kasti un izmantojiet visus, savā rīcībā esošos rīkus. Uzziniet par par Dienvidamerikas pamatiedzīvotāju un Āfrikas tautu pretestību – mēs vienmēr esam un turpinām tikt izskausti.
Bet mēs joprojām nepārstājam dejot, dziedāt, dedzināt ugunskurus un priecāties.
Nejūtaties vainīgi, ja jūs jūtaties laimīgi šajā sarežģītajā laikā. Jūs nevarat nekādi palīdzēt citiem, ja jums trūkst enerģijas un jūs jūtaties skumjš. Šobrīd no Visuma izplūst daudz labas enerģijas. Un tieši caur prieku cilvēks pretojas.
Arī tad, kad vētra pāries, jums būs ļoti liela nozīme jaunās pasaules rekonstrukcijā. Šobrīd tev jābūt labam un stipram. Un nav cita ceļa, kā saglabāt skaistu, gaišu un priecīgu vibrāciju. Tam nav nekāda sakara ar atsvešinātību. Tā ir pretošanās stratēģija. Šamanismā ir pārejas rituāls, saukts par vīzijas meklējumiem. Tu pavadi dažas dienas viens pats mežā – bez ūdens, bez ēdiena, bez aizsardzības. Izejot cauri šim portālam, tu iegūsti jaunu pasaules redzējumu, jo esi sastapies ar savām bailēm un savām grūtībām.
Tas ir tas, kas šobrīd no tevis tiek prasīts. Kādu pasauli tu vēlies sev uzbūvēt? Šobrīd tas, ko tu vari priekš sevis darīt ir: saglabāt mieru vētras laikā. Saglabā mieru un lūdzies. Katru dienu. Izveido rutīnu, lai satiktos ar garīgumu – katru dienu. Labas lietas vairojas, jo tas, ko tu radi šobrīd, ir vissvarīgāk. Un dejo, dziedi, pretojies – caur mākslu, prieku, ticību un mīlestību.
~Ziņa no Baltā ērgļa, Hopi~ Tulkojums: Awakened femininity
Ir vajadzīgs milzīgs spēks, lai caur lūgšanām izmainītu savu dvēseli. Ļoti daudz spēka tiek patērēts attiecībās ar citiem cilvēkiem, ēšanai, situācijas kontrolei. Tātad periodiski vajadzētu no tā visa atbrīvoties, lai lūgšanas atstātu dziļāku iespaidu.
Tiecoties pēc Dieva ir pastāvīgi jāuzkrāj sevī mīlestības jūtas…
Augstākā lūgšana notiek bez vārdiem.Tā ir vienkārši mīlestības saglabāšana un palielināšana ikvienā situācijā.
Lūgties vajadzētu 300 reizes no rīta, tikpat pa dienu un vakarā, tāpec, ka šobrīd visa “netīrība” lien ārā no dvēseles un ar trim lūgšanām to nespēsi pārvarēt.
Necenties atcerēties sīkumus, tie tev nav vajadzīgi. Atceries dažus galvenos notikumus un ej tiem cauri daudzas reizes, simtiem reižu. Un atceries: sevi nosodīt nedrīkst: tā ir paššaustīšana. Dieva priekšā vainīgo nav. Dievs ir Mīlestība. Un Dievs ne no kā nav atkarīgs. Un tava Mīlestība nedrīkst būt ne no viena atkarīga.
Pieņem visus zaudējumus un pazemojumus, lai tie absolūti neietekmētu tavu mīlestības spēku …
Lūgšanas nedrīkst būt mērķis. Lūgšanas ir līdzeklis, kā sajust un audzēt Mīlestību dvēselē. Mīlestība pret Dievu, lielāka nekā pret visu esošo, parastā dzīvē izpaužas kā iekšēja mīlestība pret apkārtējo pasauli bez pretenzijām.
Kad lūdzies saviem vārdiem, palūdz Dievam to, ko var dot tikai Viņš – Mīlestību. Viss parējais tev būs jāpanāk pašam.
Ja satricinājuma brīdī mēs koncentrējamies uz Dievišķo mīlestību, ja tā mūsos ir nepārtraukti – mums ir enerģija, un brīdī, kad sabrūk mūsu ierastā pasaules aina, mēs varam to radīt no jauna.
Šobrīd mēs atrodamies “nestabilitātes joslā”. Grūtsirdība, sajūta, ka nekam nav jēgas nozīmē attīrīšanos. Un šajā brīdī mums vajag skaitīt lūgšanas: saglabāt mīlestību pret Dievu un pieņemt jebkuru situāciju.
Nepareiza attieksme pret attīrīšanos ir tad, kad cilvēks apzināti sāk pamatot negatīvo (agresīvo) emociju.
Kad emocija dzimst, mēs varam to vadīt. Kad tā jau ir pieņēmusies spēkā – tad tā vada mūs.
Ikvienā diskomforta brīdī ir ļoti svarīgi skaitīt lūgšanas un sajust nepārtrauktu mīlestību pret Dievu, pieņemt jebkuru situāciju, piedot visiem, pieņemt savu likteni. Tas ir elementārs priekšnoteikums tam, lai savestu sevi kārtībā.
Mums ir pilnībā jāpieņem viss, kas ar mums noticis un mums pilnībā jāpieņem viss, kas notiks.
Absolūtas pagātnes un nākotnes pieņemšanas brīdī mūsu zemapziņā nostiprinās kontakts ar Dievu. Sākumā ir jāatkāpjas no materiālā līmeņa, bet pēc tam jānovirza savas domas.
Pēc absolūtas pagātnes un nākotnes pieņemšanas ir vienkarši “jāpārslēdzas” Dievišķajā režīmā. Un jau pēc tam mēs varam paskatīties uz mūsu pagātni no šī redzes punkta: ar “aizvērtu” cilvēcisko, caur Dievisķā sajušanu.
Šajā brīdī mūsu enerģētika un mūsu iekšejā attieksme pret pagātni un nākotni sakārtojas pareizi. Uz ikvienu savas dzīves situāciju mums vajadzētu paskatīties kā uz situāciju, kas dota no Augstākajiem spēkiem tikai ar vienu mērķi – vairot mūsu vienotību ar Dievu.
Rezultātā katrs cilvēks iekšēji izvēlas, kas viņam svarīgāk: vienotība ar Dievu vai vienotība ar cilvēkiem.
Ja sajutīsi, ka ikviena situācija, kuru izvērtēji, dod tikai vienu – vienotības ar Dievu sajūtu, – tātad enerģētika ir izlīdzinājusies.
Kungs, liec man ar miera pilnu sirdi pieņemt visu, ko nesīs šī austošā diena. Liec man pilnīgi paļauties uz Tavu svēto gribu. Jebkurā šīs dienas brīdī, jebkurā lietā pamāci mani un uzturi mani.
Lai arī kādas ziņas es saņemtu dienas tecējumā, pamāci man tās saņemt mierīgā garā un ciešā pārliecībā, ka viss notiek pēc Tavas svētās gribas. Visos manos vārdod un darbos vadi manas domas un jūtas. Visos neparedzētos gadījumos liec man neaizmirst, ka visu esi sūtījis Tu.
Iemāci man iejūtīgi un saprātīgi izturēties pret katru manas ģimenes locekli, nevienu neieļaunot un nesarūgtināt. Kungs, dod man spēku panest austošās dienas spaidus un visus notikumus dienas tecējumā. Vadi manu gribu un māci man lūgšanu, ticību, cerību, pacietību, piedošanu un mīlestību.
“Kā kaut ko tādu var piedot? Vai tad to var aizmirst?!” – taisnīgās dusmās zvērojot, iesaucas ļaundara Upuris. Un lai arī “briesmīgā epizode” notika vēl ledus laikmetā, tas vēl joprojām to glabā savā atmiņā.
Dažus aizvainojumus mēs glabājam gadiem un desmitgadēm ilgi, rūpīgi laiku pa laikam pāršķirojot, gluži kā ģimenes dārglietas. Un īstajā brīdī mēs tos izvelkam un izrādām apkārtējiem. Mums tikai šķiet, ka ar laiku visi mūsu pārdzīvojumi pāriet un aizmirstas. Bet diemžēl, ne pāriet, ne arī aizmirstas. Jo, kas tad ir spēcīgs pārdzīvojums? Tā ir visa mūsu ķermeņa neapzināta spriedze, sava veida trieciens pa ķermeni. Bet šis trieciens ir nevis no ārpuses, bet gan iekšpusē. Ķermenis to nav pelnījis, jo tas taču visu darīja pareizi. Kāds cits cilvēks izdarīja kaut ko, kas nesakrita ar tavām prognozēm! Viņš izdarīja, bet tu sit sevi! Droši vien tas ir pēc principa: sit savējos, lai svešie baidās. Diemžēl nebaidīsies. Bet tavs ķermenis, kuru tu ar saviem bezgalīgajiem pārdzīvojumiem esi izmocījis, agri vai vēlu saslims. Tam apriebjas tāda dzīve un tas ātrāk noveco, vai arī caur slimībām cenšas novērst tavu uzmanību no jauniem pārdzīvojumiem. Taču, vai tavs ķermenis patiesi ir pelnījis tādu attieksmi pret sevi?
Kas jādara, lai nenodarbotos ar paššaustīšanu?
Ir jāiemācās neapvainoties uz cilvēkiem par viņu “nepareizo”, pēc taviem uzskatiem, uzvedību. Skaidrs, ka tas ir pretrunā ar visu tavu iepriekšējo dzīves pieredzi un to, ko tev paziņojuši citi cilvēki. Un vēl uzrodas doma, ka, ja tu visiem piedosi, tad tie tev ļoti ātri apsēdīsies uz kakla. Kam gan to gribās? Tā kā atradīsies pietiekami daudz argumentu tam, lai noliegtu piedošanu un aizstāvētu savu pozīciju. Nevienam jau pārāk negribās mainīties pašam, labāk censties pārtaisīt citus pēc saviem ieskatiem. Un, lai arī praktiski nevienam tas nav izdevies, cilvēki vēl un vēl cenšas to darīt.
“Es esmu apvainojies”. Ieklausies šajā frāzē. Ko nozīmē “apvainojies”?
Tā ir darbība, kas vērsta uz sevi. “Esmu nomazgājies” – tātad nomazgājis sevi. “Esmu apģērbies” – tātad apģērbis sevi. Tātad kaut ko izdarījis ar sevi. Apvainojies, tātad apvainojis pats sevi. Ne jau kāds cits tevi apvainojis, tu pats sev to esi nodarījis. Tu esi pieņēmis lēmumu sevi apvainot. Tu novērtēji, ka tiek aizskarta tava pašcieņa un nolēmi apvainoties.
Tāpēc tad, ja kāds cits cilvēks izdarījis kaut ko, kas nu nekādīgi tevi neapmierina, NEAPVAINO PATS SEVI. Ne jau tāpēc, ka nedrīkst apvainoties. Drīkst! Neviens neaizliedz! Taču sliktu tu nodarīsi tikai sev. Protams, ja tev nav kur likt savu enerģiju, veselību un brīvo laiku un tev tā visa ir pārpārēm, gribas to kaut kur likt – tad tik, uz priekšu, apvaino! Ja tu sevi esi apvainojis un tev tas nepatīk, piedod. Vienkarši apzinies, ka vairak tā nedarīsi, ka tas tev nav izdevīgi, ka no tā nav nekādas jēgas.
Lai vieglāk varētu to izdarīt, formula ir pavisam vienkārša: “Ar mīlestību un pateicību es piedodu šim cilvēkam (vārds) un pieņemu viņu tādu, kāds viņš ir. Es lūdzu piedošanu (vārds) par manām domām un emocijām attiecībā uz viņu”. Un atkārto to tikmēr, kamēr būsi par to aizmirsis. Vai arī pārstāj reaģēt uz šī cilvēka vārdiem vai darbiem, ja gadījumā viņš atrodas blakus. Dažkārt tas prasa desmitiem stundu un skaidrs, ka tas uzreiz nekur nepazūd. Bet nelielām porcijām, pa 10-15 minūtēm šo atkārtojot aizvainojums un dusmas pāriet.
PIEDOT nenozīmē atbalstīt tās darbības, kas tev nepatīk. Tev nav tas jādara, tāpēc ārēji tu vari paziņot par to, ka tev tas nepatīk. Taču Dvēselē jabūt pilnīgam mieram, pat līdzjūtībai un pieņemšanai.
Ja tev šķiet, ka otram cilvēkam ir telepātiskas spējas un viņš tavu nepatiku spēj nolasīt, tu rūgti maldies. Ja visu laiku klusēsi, viņam pat prātā neienāks doma, ka tev tas nepatīk. Tā vietā, lai apvainotos, runā, atver muti un pasaki.
Bet, ja tu pastāvīgi esi neapmierināts ar sevi, apvainojies uz sevi, uzskati sevi par necienīgu un nepietiekami labu cilvēku, tad nebrīnies, ka tev nav naudas vai personīgas dzīves, veiksmes un interesantu draugu. Priekš kam gan necienīgam cilvēkam tas viss? Iztiks! Lai sēž tumšā stūrī un klusē. Ja tu pats esi nolēmis, ka neesi pietiekami labs, Dzīve ar tevi nestrīdēsies.
Kāda meitene palūdza mācītājam, lai tas atnāk un palūdzas par viņas slimo, uz gultas gulošo tēvu. Ienācis istabā, mācītājs ieraudzīja krēslu pie slimā gultas un nodomāja, ka viņa atnākšanai cilvēki ir gatavojušies.
– Jūs mani gaidījāt? – jautāja mācītājs.
– Nē, kas jūs esat? – jautāja slimais vīrs.
– Es esmu mācītājs. Jūsu meita man palūdza noskaitīt lūgšanas par jūsu veselību. Kad ieraudzīju tukšu krēslu blakus jūsu gultai, es sapratu, ka jūs mani gaidījāt.
– Ak, jā, krēsls… – domīgi novilka slimais vīrs un turpināja: – Es nevienam par to neesmu stāstījis… Visu savu apzināto dzīvi es esmu gājis baznīcā un pastāvīgi tur dzirdējis to, ka lūgšanas jāskaita regulāri, ka lūgšanas ir svētīgas, ka tās sasilda cilvēka sirdi. Taču tās visas man pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Es nespēju tās atcerēties. Iespējams, tāpēc, ka tās mani neaizķēra. Un pēc tam es pārstāju lūgties.
Un tikai pirms pāris gadiem kāds labs draugs man teica, ka lūgšanas – tā ir vienkārša saruna ar Dievu. Viņš parekomendēja man apsēsties uz viena krēsla, bet uz otra iedomāties, ka sēž Dievs. Viņš taču teica: “Es esmu ar jums līdz pat gadsimta beigām”. “Bet pēc tam stāsti viņam visu, kas tevi satrauc un klausies uzmanīgi, kā tagad klausies manī”, – teica draugs. Es pamēģināju un man tas tik ļoti iepatikās, ka es katru dienu pa divām stundām sāku to darīt. Taču es to darīju tā, lai to neredz mana meita, savādāk viņa padomātu, ka esmu traks.
Mācītājs bija ļoti priecīgs, dzirdot šo stāstu, un lūdza, lai slimais vīrs turpina šīs sarunas ar Dievu. Pēc tam noskaitīja lūgšanas, svētīja sirdzēju un aizgāja. Pēc pāris dienām slimā vīra meita atkal atnāca pie mācītaja un teica, ka viņas tēvs ir miris. Mācītājs jautāja:
– Kā jūsu tēvs aizgāja?
– Pulkstens bija divi dienā, kad tēvs mani pasauca. Viņš teica, ka ļoti stipri mani mīl un noskūpstīja. Es aizgāju uz veikalu, bet, kad atgriezos, viņš vairs neelpoja. Taču kaut kas viņa nāvē man šķita dīvains. Pēdējās savas dzīves minūtēs, viņš, acīmredzot, sakopoja visus savus spēkus, piecēlās no spilveniem un pievirzījās pie krēsla, kas stāvēja viņam pie gultas, un uzlika uz tā galvu. Tieši tā guļam, es viņu arī atradu. Kā jūs domājat, ko tas varētu nozīmēt?
– Dod Dievs katram tā aiziet, – atbildēja mācītājs, slaukot asaras. – Krēsls nebija tukšs.
Ginta Filia Solis 