Sievietes svētības spēks

labs cilveks

Harmoniskai sievietei ir kāda īpaša dāvana – Svētības garīgais spēks. Tā ir varena aizsardzība. Sieviete var šo dāvanu nest cilvēkiem, tā pārvēršot pasauli ap sevi.

Sieviete ir svētījošs spēks, bet vīrietis – rīcības spēks. Vīrietis aizstāv ģimeni pa savam, izmantojot savu saprātu, fizisko spēku, bet sieviete – pa savam, izmantojot savu psihisko, enerģētisko spēku. Sievietes dabas dotā spēja ir ietekmēt pasauli sev apkārt un tās domas, sajūtas, emocijas, ar kurām tā apvelta cilvēku savā iztēlē, tiek nodotas šim cilvēkam pat lielā attālumā.

Lai pati sieviete un viņas ģimene būtu drošā aizsardzībā, viņas domām jābūt gaišām un pozitīvām, tām jāatbalsta un jārada labvēlīgas situācijas, jāsarga viņas ģimenes locekļus, nevis jārada tiem apkārt negatīvs lauks, tadā veidā pievelkot sliktas situācijas.

Sievietei IR SVARĪGI PRAST sglabāt savu domu mieru, pat tad, ja kāds kavējas darbā, pat tad, ja kāds ir saslimis, viņa nedrīkst uzvilkt sevi un apkārtējos, nedrīkst radīt negatīvas vibrācijas. Pat tad, ja sieviete intuitīvi ir sajutusi, ka ar viņas tuvo cilvēku kaut kas ir ne tā, kaut kam ir jānotiek, viņas spēkos ir neitralizēt to, kam jānotiek. Jāsāk lūgties, iedomāties, ka viss būs labi, ka viņš tiks galā, ka viņam palīdzēs…

Pats vienkāršākais veids, kā aizsargāt sevi un savu ģimeni – ieradināties katru jaunu dienu sākt ar labām domām par saviem mīļajiem un ar to, kas sūti viņiem laimes un labklājības vēlējumus. Sieviete no rīta pamostas un domās vai skaļi saka: “Es vēlu laimi un labklājību savam vīram, savam bērnam, saviem vecākiem utt. Es vēlu visiem laimi un mīlestību.”

Šī ārkārtīgi vienkāršā ik rīta uzskaņošanās ļaus tavam prātam saglabāt pozitīvismu visas dienas garumā. Iemācies svētīt savus mīļos, pirms viņi iziet no mājas, svētīt viņus svarīgām lietām, lai piepildās iecerētais. Un biežāk saki tiem, kurus vēlies aizsargāt, labus vārdus!

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Atver plaukstas

lūgšanas7

Tu vēl joprojām jūti rūgtumu tāpēc, ka cilvēki nebija tev pateicīgi par to, ko tu viņiem devi; tu vēl joprojām jūti skaudību pret tiem, kuru darbs ir labāk apmaksāts kā tavējais; tu vēl joprojām gribi atriebties kadam, kurš nepauda tev savu cieņu; tu vēl joprojām esi sarūgtināts par to, ka nesaņēmi gaidītās vēstules; vēl joprojām dusmojies, ka kāds tev garāmejot neuzsmaidīja.

Tu esi pieradis pie tā, dzīvo tā, it kā tas patiesībā tevi neuztrauc… tieši līdz tam brīdim, kad jāskaita lūgsnas.
Un tad viss atgriežas: rūgtums, naids, skaudība, vilšanās un vēlme atriebties. Bet visas šīs sajūtas nevis vienkārsi parādās un pazūd; tu sažņaudz tās savās rokās, tā, it kā tie būtu dārgumi, no kuriem tu nevēlies šķirties. Tu sēdi iestidzis šajā senajā rūgtumā, it kā nevarētu bez tā, it kā šķiroties no tā, tu varētu pazaudēt pats sevi.

… Patiesībā tu vari izrādīties ļoti stipri piesiets tādiem tumsas spēkiem kā aizvainojums un naids. Līdz brīdim, kamēr turpināsi auklēt savu cerību uz pilnīgu atmaksu, tu paliec cieši saistīts ar savu pagātni.
Dažkārt šķiet, ka tu slīksti šajā naidā un vēlmē atriebties, – un atklāj, ka stāvi renstelē ar sažņaugtiem kulakiem, nepieejams tam, kurš vēlas tevi dziedināt.Ja tu vēlies lūgties, tad pirmais jautājums: “Kā man atvērt tavus sažņaugtos kulakus?” Pilnīgi noteikti to nevar izdarīt ar agresijas palīdzību. Ne ar gribasspēku.
Varbūt tu spēsi atrast savu ceļu pie lūgšanām, ja uzmanīgi klausīsies vārdus, kuru eņģelis teica Zahārijam, Marijai, ganiem un sievietei pie kapenēm, – “Nebaidies!” Nebaidies no tā, Kurš vēlas ienākt tavās slepenajās istabās, un uzaicina atlaist tev to, pie kā tu tik krampjaini turies.
Nebaidies parādīt savas sviedriem noklātās monētas, par kurām vienalga neko nenopirksi.
Nebaidies piedāvāt savu naidu, rūgtumu un vilšanos Tam, Kurš ir tikai mīlestība un tikai mīlestība.
Pat tad, ja saproti, ka tev ir maz, ko vari parādīt, nebaidies to atklāt apskatei.
Henrijs Nouvens “Ar atvērtām plaukstām”
Tulkoja: Ginta FS

Sievietes lūgšanas spēks

Lukas Petik

Brīnumainas lietas notiek mūsu sirdīs, kad mēs lūdzamies par otru cilvēku. Pazūd smagums. Mēs mācamies pacelties virs sāpēm un PIEDOT; galu galā mēs pat sākam mīlēt cilvēku, par kuru lūdzamies. Tas ir īsts brīnums!
Kad tu lūdzies par savu vīru, tavā sirdī aug MĪLESTĪBA pret viņu. Un ne tikai tas – tu redzēsi, ka viņa sirdī sāk augt mīlestība pret tevi, pie kam, viņš pat nezin, ka tu par viņu lūdzies.
Tas notiek tāpēc, ka LŪGŠANA IR MILZĪGS MĪLESTĪBAS SPĒKS. Es redzēju sievietes, kurām sirdī nebija ne kripatiņas mīlestības pret saviem vīriem un kuras ar laiku lūgšanas procesā atklāja sevī šīs jūtas. Dažkārt šīs pārmaiņas viņas sevī atklāja jau pēc pirmās patiesās lūgšanas.
Teikt Dievam par savu vīru nozīmē veikt mīlestības aktu. Lūgšanas rada mīlestību; mīlestība rosina nākamajai lūgsnai, kas, savukārt, mīlestību pastiprina. Pat tad, ja tavas lūgšanas motīvi nav absolūti nesavtīgi, tie ar laiku tādi kļūs, ja turpināsi.
Un tu redzēsi, ka kļūsti iecietīgāka pret viņu; tu redzēsi, kā pazūd visi iepriekšējie strīdu un skandālu iemesli un tu ievērosi, ka jūs spējat mierīgā ceļā tos visus atrisināt. Tu ieraudzīsi jūsu savienības atdzimšanu.
Lieta tā, ka mēs kā vīrs un sieva nevaram iet dzīvē pa dažādiem ceļiem, jo esam viens vesels. Mēs vēlameis būt kopā, mēs vēlamies mīlestību līdz mūža galam (vismaz mēs to vēlējāmies, kad uzsākām savu kopdzīvi). Un šo iespēju dāvāt mums var lūgšana, jo tā runā mīlestības valodā .

Kristiešu rakstniece Stormija Omartiana “Sievas lūgšanu spēks”
​​​​​​​Foto: Lukas Peti
Tulkoja: Ginta FS

Kāda interesanta saruna

lugsna

C. Mūsu Tēvs…
D. Jā?
C. Nepārtrauc, es lūdzos.
D. Bet tu taču mani sauci.
C. Saucu? Tevi? Es Tevi nesaucu, es lūdzos. Mūsu Tēvs debesīs…
D. Lūk, atkal tu to izdarīji.
C.Ko izdarīju?
D. Pasauci mani. Tu teici: “Mūsu Tēvs debesīs!” Lūk, es esmu. Kas tev noticis?
C. Es neko ar to negribēju teikt. Zini, tā vienkārši sāku skaitīt savu ikdienišķo lūgšanu. Es vienmēr tā daru. Jūtu, ka tas ir mans pienākums.
D. Labi. Turpini.
C. Svētīts lai top Tavs vārds…
D. Pagaidi, ko Tu ar to domāji?
C. Par ko Tu?
D. Svētīts lai top Tavs vārds?
C. Nuuu… tas nozīmē… Ha! No kurienes man to zināt? Vienkārši tāda ir lūgšanas daļa. Starp citu, ko tas nozīmē?
D. Tas nozīmē, svēts, brīnumains, cienīgs.
C. Ā, skaidrs, tagad saprotu. Nekad agrāk nebiju par to domājis. Lai nāk Tava valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.
D. Tu tiešām to gribi?
C. Protams, kāpēc gan ne?
D. Ko tad tu darīsi?
C. Darīt? Droši vien neko. Es vienkārši domāju, būs lieliski, ja tu visu šeit kontrolēsi, lai te – lejā ir tāpat kā tur – augšā.
D. Vai man ir kontrole pār Tevi?
C. Mmm, es regulāri eju baznīcā
D. Tas nav tas, ko es Tev jautāju.
C. Pietiek man piesieties! Es ne ar ko neesmu sliktāks par tiem divkošiem, kuri iet baznīcā!
D. Piedod, bet manuprāt Tu lūdzies, lai Mana griba notiktu?
C. Labi. Domāju, ka man ir pie kā piestrādāt.
D. Lieliski.
C. Klau, Dievs, man jāpabeidz lūgšana. Parasti tā man neaizņem tik daudz laika. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien…
D. Šo Tev vajadzētu izlaist.
C. Kāpēc?
D. Tu visu laiku uztraucies par nākamo dienu.
C. Mirkli pagaidi! Ko tas nozīmē? Es te cenšos izpildīt savus reliģiskos pienākumus, bet Tu mani pārtrauc, tiranizē un atgādini manus nodarījumus.
D. Zini, kad lūdzies, vienmēr ir iespēja, ka savu lūgsnu pabeigsi izmainījies. Tu mani sauci un es esmu šeit. Turpini lūgties.
C. Es baidos…
D. No kā?
C. Es jau zinu, ko Tu teiksi.
D. Pamēģini un redzēsi.
C. Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem…
D. Un kā Tev ar piedošanu?
C. Es nevaru piedot, Tu taču zini.
D. Un ko tad Tavas lūgšanas, par ko Tu lūdzies?
C. Es nedomāju par to, ko lūdzos…
D. Ja tu lūdzies ne tāpēc, ka vēlies ar mani parunāt, bet tāpēc, ka tā VAJAG, tad tā ir vienkārši reliģija…. manis tur nav. Es klausos sirdi, ne vārdus…
Avots:https://vk.com
Tulkoja: Ginta FS

Pārvarot Dzimtas scenārijus

dzimtas scenariji

Dzimtas pinekļi kā virves tevi ieskauj no visām pusēm. Kā tikko tu izdari kādu straujāku kustību, virve savelkas ciešāk. Savelkas tik cieši, ka pēc tam no šiem pinekļiem ne izlīst, ne atslābināties. Tie savelkas ap dažādām ķermeņa daļām, ar dažādu spēku un, jo tu stiprāk spirinies, jo vairāk sapinies.
Ir bezjēdzīgi konfliktēt ar vecākiem, tā cenšoties risināt savas dzimtas problēmas. Taču bezjēdzīgi ir arī klusēt, cerot, ka tas pats no sevis pāries. Visur un it visā ir vajadzīgs līdzsvars. Un te nu tas ir īpaši smalks – kā saglabāt sevi, neatņemot sev nepieciešamo dzimtas enerģijas plūsmu? Kā cienīt vecākus, saglabājot savas privātās robežas, un nepārkāpjot enerģijas plūsmas likumus.

Ir bezjēdzīgi pretoties šīm virvēm, jo agri vai vēlu kāda no tām aptīsies ap tavu kaklu un sāks žņaugt. Ir bezjēdzīgi censties atslābināties un gūt baudu ar šo visu, jo tajā nav nekādas baudas un tu pati to saproti. Tās visas ir tavas pagātnes mācībstundas, tavi uzdevumi un tev tie ir jarisina. Vienīgais jautājums ir: kā?

Var atrast kaut ko asu un pārgriezt šos mezglus – taču tad ļoti daudz ko var pazaudēt. Tāpēc labāk tos atraisīt. Ieraudzīt sevi no malas un pakāpeniski atraisīt mezgliņu pēc mezgliņa.

Gala rezultātā tu sapratīsi, ka šīs virves tev ir ļoti vajadzīgas un svarīgas. Tās ir tavas drošības virves. Tu vari pie tām turēties, kad staigāsi virs bezdibeņa. Un tās tevi turēs un neļaus nokrist. Ja mezgliņi būs atraisīti, virves tev netraucēs virzīties uz priekšu.

Šis atraisīšanas process var būt grūts un sāpīgs. Un tāda ir dzīve, tādas ir mūsu mācībstundas. Kādas no virvēm patiešām ir jāpārgriež reizi un uz visiem laikiem, lai vairs nekad ar tām nesastaptos – piemēram, visas savas pagātnes saiknes ar vīriešiem. Taču dzimtas saites ir jāsaudzē un ļoti rūpīgi jāatšķetina. Bez asām kustībām, bez neirastēnijas. Soli pa solim. Ar cieņu. Atceroties, ka tās ir tavas drošības virves. Tavs balsts. Un pat tad, ja šobrīd tās vairāk tev atgādina cietuma klameru vai pat karātavas. Tu to varēsi, es zinu!

Un, ja reiz būs pavisam smagi, un šķitīs, ka tas viss ir bezjēdzīgi, un tu ar to netiksi galā, un esi iestigusi kā purvā – arvien dziļāk un dziļāk, palīdzi sev. Atceries, kā barons Minhauzens izvilka sevi ārā no purva aiz matiem? Tev jāizdara kas līdzīgs. Vienkārši pastiep rokas uz debesīm un palūdz palīdzību: “palīdzi, Dievs!” – un Viņš noteikti palīdzēs. Kā reiz palīdzēja Draupadi, kad neģēļi centās viņu publiski izģērbt. Viņš vienkārši padarīja viņas sari bezgalīgu, un ļaundariem neizdevās realizēt savu nodomu.

Atceries, kā dažādu reliģiju svētajos rakstos Viņš dažādās formās un veidolos atdzīvināja, dziedināja, apdāvināja un palīdzēja. Un tu sapratīsi, ka neviens tev nepalīdzēs labāk kā Viņš. Tieši uz viņa palīdzīgo roku tu vari paļauties vienmēr un viņš palīdzēs tev atšķetināt arī tavas virves pinekļus. Tikai palūdz.

Lūdz un tev taps dots. Atceries?
Tieši Viņš arī man palīdzēja. Bez Viņa nekas nebūtu – pat ar visiem maniem miljons gudrajiem uzstādījumiem.

Šī ir nodaļa no Olgas Vaļajevas grāmatas «Предназначение быть женщиной».

Avots: valyaeva.ru
Tulkoja: Ginta FS

P.S. Es arī jau labu laiku par šo domāju un ar to strādāju, cenšos izzināt un saprast, kas man jādara, lai uzlabotu sava dzimtas koka enerģētiku, lai tas pieņemtos spēkā, un lai man un maniem bērniem un tālāk arī mazbērniem dzīvotos vieglāk. Un tas, manuprāt, ir ļoti svētīgs un svarīgs darbs.

Tā ir bijis vienmēr…

Dievs3344

Ļoti bieži cilvēki lūgšanas izmanto kā līdzekli, lai kaut ko saņemtu, bet – ne atdotu. No daudziem tūkstošiem ļaužu atradīsies labi, ja viens, kurš patiesi interesējas par Dievu. Pat lielākajai daļāi ticīgo nav šādas intereses. Protams, visi vēlās, lai Dievs viņiem palīdzētu. Tomēr retais domā par to, kā kalpot Viņam.
Cilvēki spriež: “Es dzīvošu, kā gribu, un, ja nu pēkšņi radīsies kādas problēmas, lai Dievs nāk un atbrīvo mani no tām. Lai es atkal varētu darīt visu, kas man patīk. Lai Viņš izdara tā, ka mani neviens neapmānītu, lai es neslimotu, lai es būtu bagāts un lai visi mani ienaidnieki tiktu sodīti”.

Daudzi dievbijīgi cilvēki tic, ka Dievs ir, taču dzīvo tā, it kā Viņa nebūtu. Citiem vārdiem sakot, cilvēki ir pazaudējuši saikni ar Viņu.

Dievs ir labākais no visām dzīvajām būtnēm. Tāpēc, dabiski, ka Viņš tiem ir līderis. Viņš ir priekšā it visā, pat domas ātrums nebūs pietiekams, lai Viņu panāktu. Viņš ir pārāks par cēloņiem un sekām, jo viņš ir visa esošā celonis. Viņa esībai nav nekāda cita iemesla, izņemot Viņu Pašu.

Vai var ar rokām aizsegt sauli? Dieva esība ir neierobežota. Viņu nevar ierobežot neviena no reliģijām, Viņš nepieder nevienai no tautām. Gluži otrādi – visi pieder Viņam. Viņš dod patvērumu visām dzīvām būtnēm, Viņš apgādā visus un katru ar visu dzīvei nepieciešamo. Viņš pazīst katru Dvēseli.

Dievs atbild mums atbilstoši mūsu uzticības pakāpei. Tāpēc nav runa par lūgumiem, ar kuriem mēs vēršamies pie Viņa, bet par mūsu vēlmi pietuvoties Viņam. Viņš nodrošina visus pat bez prasīšanas. Putni un zvēri nelūdzas, bet viņiem ir viss, kas vajadzīgs dzīvei. Tāpēc Dievs nemīl, kad cilvēks uzstāj uz savām egoistiskajām vēlmēm.

Šajā Dieva pasaulē tāpat visa kā ir pietiekami, nepietiek tik viena – mīlestības pret Dievu. Bet tā mums pašiem ir jāiemācās.

Cilvēkam ir jāmācās no citiem. Tas ir katra no mums pienākums, pretējā gadījumā mēs esam nevajadzīgi. Mums ir iespējas kļūt gudriem un iegūt unikālas zināšanas. Mūsu sirds var ietilpināt sevī to, ko prāts nespēj. Kamēr viens spriedelē par to, vai Dievs ir, otrs jau dzīvo pēc Viņa likumiem, bet trešais sarunājas ar Viņu aci pret aci. Tā ir bijis vienmēr. Mums katram ir izvēle.

Autors: Aleksandrs Hakimovs
Tulkoja: Ginta FS

Soli pa solim…

laimes okeāns19

Globālas izmaiņas dzīvē un personības līmenī nekad nenotiek vienlaicīgi, tāpat kā neviena māja netiek uzcelta uzreiz. Nav iespējams kļūt par jaunu personību un sākt dzīvot jaunu dzīvi, tikai tādēļ, ka ir pieņemts tāds lēmums.

Lēmums, pirmkārt, sevī ietver iekšējo nolūku, un tālāk jau nolūks dod enerģiju jaunām izvēlēm. Un tā, soli pa solim, ar katru jaunu izvēli cilvēks iekšēji mainās, un pēc tam rīkojas, balstoties uz savu jauno redzējumu un izpratni.

Sākumā visas izmaiņas notiek BŪT līmenī, bet tikai pēc tam – DARĪT. Un tad arī drīzumā ir redzams vēlamais rezultāts
Pilīte pie pilītes, un rodas Laimes Okeāns

Autors: Olga Džimenes

«Reiz dzīvoja vilks, kurš savā mūžā bija saplosījis daudz aitu, tā padarot nelaimīgus daudzus cilvēkus. Nezinu kāpēc, bet pēkšņi, vienā dienā viņš sajuta sirdsapziņas pārmetumus un nožēlu par nodarīto, un nolēma mainīties, un vairs nenogalināt aitas.
Lai pierādītu to, ka šis lēmums ir nopietns, viņš devās pie mācītāja, lai tas aizlūdz par viņu.

Mācītājs piekrita un sāka rituālu, bet vilks baznīcā raudāja. Tas bija garš rituāls, jo savā dzīvē vilks bija nobeidzis ļoti daudz aitu: un mācītājs ilgi lūdzās, lai vilks izmainītos.
Te pēkšņi vilks logā ieraudzīja, ka mājās tiek dzīts ganāmpulks. Viņš sāka nervozi mīņāties. Mācītājs tik lūdzās un lūdzās, un šķita, ka šīm lūgšanām nekad nebūs gala.

Vilks neizturēja un ierūcās:
— Pietiek, Svēto Tēv! Savādāk visas aitas tiks aizdzītas mājās un es palikšu bez vakariņām!»

Šī pasaka ir lieliska, jo ļoti labi apraksta mūs – cilvēkus. Mēs esam gatavi upurēt visu; taču drīz vien noskaidrojas, ka šodienas vakariņas ir pavisam kas cits un svarīgāks.

Cilvēks vienmēr vēlas sākt ar kaut ko lielu. Bet tas nav iespējams. Ir jāsāk ar šodienas mazajām ikdienas lietām.»
Autors: Georgijs Gurdžijevs
Tulkoja: Ginta FS