Pārvarot Dzimtas scenārijus

dzimtas scenariji

Dzimtas pinekļi kā virves tevi ieskauj no visām pusēm. Kā tikko tu izdari kādu straujāku kustību, virve savelkas ciešāk. Savelkas tik cieši, ka pēc tam no šiem pinekļiem ne izlīst, ne atslābināties. Tie savelkas ap dažādām ķermeņa daļām, ar dažādu spēku un, jo tu stiprāk spirinies, jo vairāk sapinies.
Ir bezjēdzīgi konfliktēt ar vecākiem, tā cenšoties risināt savas dzimtas problēmas. Taču bezjēdzīgi ir arī klusēt, cerot, ka tas pats no sevis pāries. Visur un it visā ir vajadzīgs līdzsvars. Un te nu tas ir īpaši smalks – kā saglabāt sevi, neatņemot sev nepieciešamo dzimtas enerģijas plūsmu? Kā cienīt vecākus, saglabājot savas privātās robežas, un nepārkāpjot enerģijas plūsmas likumus.

Ir bezjēdzīgi pretoties šīm virvēm, jo agri vai vēlu kāda no tām aptīsies ap tavu kaklu un sāks žņaugt. Ir bezjēdzīgi censties atslābināties un gūt baudu ar šo visu, jo tajā nav nekādas baudas un tu pati to saproti. Tās visas ir tavas pagātnes mācībstundas, tavi uzdevumi un tev tie ir jarisina. Vienīgais jautājums ir: kā?

Var atrast kaut ko asu un pārgriezt šos mezglus – taču tad ļoti daudz ko var pazaudēt. Tāpēc labāk tos atraisīt. Ieraudzīt sevi no malas un pakāpeniski atraisīt mezgliņu pēc mezgliņa.

Gala rezultātā tu sapratīsi, ka šīs virves tev ir ļoti vajadzīgas un svarīgas. Tās ir tavas drošības virves. Tu vari pie tām turēties, kad staigāsi virs bezdibeņa. Un tās tevi turēs un neļaus nokrist. Ja mezgliņi būs atraisīti, virves tev netraucēs virzīties uz priekšu.

Šis atraisīšanas process var būt grūts un sāpīgs. Un tāda ir dzīve, tādas ir mūsu mācībstundas. Kādas no virvēm patiešām ir jāpārgriež reizi un uz visiem laikiem, lai vairs nekad ar tām nesastaptos – piemēram, visas savas pagātnes saiknes ar vīriešiem. Taču dzimtas saites ir jāsaudzē un ļoti rūpīgi jāatšķetina. Bez asām kustībām, bez neirastēnijas. Soli pa solim. Ar cieņu. Atceroties, ka tās ir tavas drošības virves. Tavs balsts. Un pat tad, ja šobrīd tās vairāk tev atgādina cietuma klameru vai pat karātavas. Tu to varēsi, es zinu!

Un, ja reiz būs pavisam smagi, un šķitīs, ka tas viss ir bezjēdzīgi, un tu ar to netiksi galā, un esi iestigusi kā purvā – arvien dziļāk un dziļāk, palīdzi sev. Atceries, kā barons Minhauzens izvilka sevi ārā no purva aiz matiem? Tev jāizdara kas līdzīgs. Vienkārši pastiep rokas uz debesīm un palūdz palīdzību: “palīdzi, Dievs!” – un Viņš noteikti palīdzēs. Kā reiz palīdzēja Draupadi, kad neģēļi centās viņu publiski izģērbt. Viņš vienkārši padarīja viņas sari bezgalīgu, un ļaundariem neizdevās realizēt savu nodomu.

Atceries, kā dažādu reliģiju svētajos rakstos Viņš dažādās formās un veidolos atdzīvināja, dziedināja, apdāvināja un palīdzēja. Un tu sapratīsi, ka neviens tev nepalīdzēs labāk kā Viņš. Tieši uz viņa palīdzīgo roku tu vari paļauties vienmēr un viņš palīdzēs tev atšķetināt arī tavas virves pinekļus. Tikai palūdz.

Lūdz un tev taps dots. Atceries?
Tieši Viņš arī man palīdzēja. Bez Viņa nekas nebūtu – pat ar visiem maniem miljons gudrajiem uzstādījumiem.

Šī ir nodaļa no Olgas Vaļajevas grāmatas «Предназначение быть женщиной».

Avots: valyaeva.ru
Tulkoja: Ginta FS

P.S. Es arī jau labu laiku par šo domāju un ar to strādāju, cenšos izzināt un saprast, kas man jādara, lai uzlabotu sava dzimtas koka enerģētiku, lai tas pieņemtos spēkā, un lai man un maniem bērniem un tālāk arī mazbērniem dzīvotos vieglāk. Un tas, manuprāt, ir ļoti svētīgs un svarīgs darbs.

Advertisements

Tā ir bijis vienmēr…

Dievs3344

Ļoti bieži cilvēki lūgšanas izmanto kā līdzekli, lai kaut ko saņemtu, bet – ne atdotu. No daudziem tūkstošiem ļaužu atradīsies labi, ja viens, kurš patiesi interesējas par Dievu. Pat lielākajai daļāi ticīgo nav šādas intereses. Protams, visi vēlās, lai Dievs viņiem palīdzētu. Tomēr retais domā par to, kā kalpot Viņam.
Cilvēki spriež: “Es dzīvošu, kā gribu, un, ja nu pēkšņi radīsies kādas problēmas, lai Dievs nāk un atbrīvo mani no tām. Lai es atkal varētu darīt visu, kas man patīk. Lai Viņš izdara tā, ka mani neviens neapmānītu, lai es neslimotu, lai es būtu bagāts un lai visi mani ienaidnieki tiktu sodīti”.

Daudzi dievbijīgi cilvēki tic, ka Dievs ir, taču dzīvo tā, it kā Viņa nebūtu. Citiem vārdiem sakot, cilvēki ir pazaudējuši saikni ar Viņu.

Dievs ir labākais no visām dzīvajām būtnēm. Tāpēc, dabiski, ka Viņš tiem ir līderis. Viņš ir priekšā it visā, pat domas ātrums nebūs pietiekams, lai Viņu panāktu. Viņš ir pārāks par cēloņiem un sekām, jo viņš ir visa esošā celonis. Viņa esībai nav nekāda cita iemesla, izņemot Viņu Pašu.

Vai var ar rokām aizsegt sauli? Dieva esība ir neierobežota. Viņu nevar ierobežot neviena no reliģijām, Viņš nepieder nevienai no tautām. Gluži otrādi – visi pieder Viņam. Viņš dod patvērumu visām dzīvām būtnēm, Viņš apgādā visus un katru ar visu dzīvei nepieciešamo. Viņš pazīst katru Dvēseli.

Dievs atbild mums atbilstoši mūsu uzticības pakāpei. Tāpēc nav runa par lūgumiem, ar kuriem mēs vēršamies pie Viņa, bet par mūsu vēlmi pietuvoties Viņam. Viņš nodrošina visus pat bez prasīšanas. Putni un zvēri nelūdzas, bet viņiem ir viss, kas vajadzīgs dzīvei. Tāpēc Dievs nemīl, kad cilvēks uzstāj uz savām egoistiskajām vēlmēm.

Šajā Dieva pasaulē tāpat visa kā ir pietiekami, nepietiek tik viena – mīlestības pret Dievu. Bet tā mums pašiem ir jāiemācās.

Cilvēkam ir jāmācās no citiem. Tas ir katra no mums pienākums, pretējā gadījumā mēs esam nevajadzīgi. Mums ir iespējas kļūt gudriem un iegūt unikālas zināšanas. Mūsu sirds var ietilpināt sevī to, ko prāts nespēj. Kamēr viens spriedelē par to, vai Dievs ir, otrs jau dzīvo pēc Viņa likumiem, bet trešais sarunājas ar Viņu aci pret aci. Tā ir bijis vienmēr. Mums katram ir izvēle.

Autors: Aleksandrs Hakimovs
Tulkoja: Ginta FS

Soli pa solim…

laimes okeāns19

Globālas izmaiņas dzīvē un personības līmenī nekad nenotiek vienlaicīgi, tāpat kā neviena māja netiek uzcelta uzreiz. Nav iespējams kļūt par jaunu personību un sākt dzīvot jaunu dzīvi, tikai tādēļ, ka ir pieņemts tāds lēmums.

Lēmums, pirmkārt, sevī ietver iekšējo nolūku, un tālāk jau nolūks dod enerģiju jaunām izvēlēm. Un tā, soli pa solim, ar katru jaunu izvēli cilvēks iekšēji mainās, un pēc tam rīkojas, balstoties uz savu jauno redzējumu un izpratni.

Sākumā visas izmaiņas notiek BŪT līmenī, bet tikai pēc tam – DARĪT. Un tad arī drīzumā ir redzams vēlamais rezultāts
Pilīte pie pilītes, un rodas Laimes Okeāns

Autors: Olga Džimenes

«Reiz dzīvoja vilks, kurš savā mūžā bija saplosījis daudz aitu, tā padarot nelaimīgus daudzus cilvēkus. Nezinu kāpēc, bet pēkšņi, vienā dienā viņš sajuta sirdsapziņas pārmetumus un nožēlu par nodarīto, un nolēma mainīties, un vairs nenogalināt aitas.
Lai pierādītu to, ka šis lēmums ir nopietns, viņš devās pie mācītāja, lai tas aizlūdz par viņu.

Mācītājs piekrita un sāka rituālu, bet vilks baznīcā raudāja. Tas bija garš rituāls, jo savā dzīvē vilks bija nobeidzis ļoti daudz aitu: un mācītājs ilgi lūdzās, lai vilks izmainītos.
Te pēkšņi vilks logā ieraudzīja, ka mājās tiek dzīts ganāmpulks. Viņš sāka nervozi mīņāties. Mācītājs tik lūdzās un lūdzās, un šķita, ka šīm lūgšanām nekad nebūs gala.

Vilks neizturēja un ierūcās:
— Pietiek, Svēto Tēv! Savādāk visas aitas tiks aizdzītas mājās un es palikšu bez vakariņām!»

Šī pasaka ir lieliska, jo ļoti labi apraksta mūs – cilvēkus. Mēs esam gatavi upurēt visu; taču drīz vien noskaidrojas, ka šodienas vakariņas ir pavisam kas cits un svarīgāks.

Cilvēks vienmēr vēlas sākt ar kaut ko lielu. Bet tas nav iespējams. Ir jāsāk ar šodienas mazajām ikdienas lietām.»
Autors: Georgijs Gurdžijevs
Tulkoja: Ginta FS

 

Nesūdzies!

prieks15

Savās lūgšanās nesūdzies Dievam par to, ka tev ir ļoti grūti.
Viņš var padomāt, ka tu vēl nezini, ko nozīmē patiešām grūti, un parādīs tev, kā tas ir.
Saki Dievam, ka tev viss ir labi.
Un tad viņš padomās: “Ak, dārgais, tu vēl nemaz nezini, kā tas ir – pa īstam labi!”
Autors nezināms

Vai vēlies būt vesels un laimīgs?

12

Sergejs Lazarevs ir plaši pazīstama personība pasaules praktiskajā psiholoģijā, pedagoģijā un cilvēka informatīvi-enerģētiskā lauka pētniecības jomā. Viņa dziļais pētnieciskais darbs ilgst vairāk kā 30 gadus un šajā laikā sarakstītas 29 grāmatas, kas miljoniem cilvēku devušas iespēju labāk saprast un izzināt sevi.Te neliels ieskats viņa atziņās, kas radušās gan pētījumu, gan personīgas pieredzes rezultātā.

1. Es agrāk nesapratu, kāpēc kultūrā eksistē nerakstīts likums, kas liedz lasīt ēšanas laikā. Izrādās, ka ēdiens kopā ar grāmatu vai pie televizora, vai, sarunājoties par politiku, vai ģimenes problēmām, var dziļi traumēt cilvēka Dvēseli, jo ēšanas laikā informācija brīvi nokļūst cilvēka zemapziņā.

2. Jebkura saslimšana, vai tie ir traucējumi organiskā līmenī vai funkcionālie, bremzē agresiju, kas attīstās Dvēselē.

3. Ziniet, kāpēc jūs dzerat?

Cilvēkam būtu jamīl apkārtējā pasaule, bet, ja viņš to nemīl, Dvēselē rodas diskomforta stāvoklis un sākas Dvēseles mokas. Un cilvēks jebkādā veidā cenšas šīs mokas apslāpēt. Tas noved pie narkomānijas, alkoholisma un toksikomānijas.

Patiesais narkomānijas un alkoholisma cēlonis ir pazemināts mīlestības līmenis Dvēselē. Tāds stāvoklis rodas dēļ aizvainojuma un savas mīlestības pret cilvēkiem apspiešanas.

4. Gribiet, došu jums padomu, kā būt veseliem un dzīvot ilgi?

Nekad un nevienam neizvirziet pretenzijas.

Ne savam liktenim, ne Dievam, ne pagātnei, ne cilvēkiem.

Ārēji uzvedieties kā vēlieties, bet iekšēji – ikviena jūsu pretenzija ir programma, kas iznīcina to, kam veltāt šo pretenziju. Šūna nevar izvirzīt pretenzijas organismam, izejot no savām personīgajām interesēm. Nevar, jo tā būtu organisma sabrukšanas programma. Tāda šūna tiek atstumta un saslimst.

5. Sadzīvē mēs bieži atļaujamies slikti izteikties par cilvēkiem, paši par sevi un savu likteni. Izrādās, ka šis ieradums cilvēkam sagrauj… zobus.

6. Zemapziņā mēs vienmēr pirmie nodaram pāri tam, kurš pēc tam ar savu uzvedību nodara pāri mums.

7. Lieta tāda, ka Kristus baušļi vēršas nevis pie formas, bet satura – pie mūsu emocijām. Un «jums nebūs pretim stāvēt ļaunajam; bet, kas tev sit labajā vaigā, tam pagriez arī otru” nenozīmē fiziskas aizstāvēšanās noliegšanu. Tas nozīmē, ka iekšā nedrīkst būt atbildes agresijas.

8. Reāli izmainīt situāciju ap sevi var tikai izmainot sevi. Pirmais, no kā jāatsakās, ir vēlme valdīt pār situāciju. Saprast, ka situācija sīkumos darbojoties pret tevi, galvenajā strādā tev par labu.

9. Es jums saku, iedomājieties, ka esat iepazinies ar brīnišķīgu sievieti un esat gatavs raudāt no laimes, un, kad domājat par viņu, jums viss iekšā trīc, bet Dvēselē rodas neizskaidrojama skaistuma sajūta un jūs jūtiet, ka sākat mainīties un Dvēsele kļūst labāka un skaistāka, un jūs uzskatāt, ka tā ir mīlestība. Taču, nē, tā ir tikai pusmīlestība.
Un tagad iedomājieties, ka mīļotā sieviete jūs pievīla un nodeva. Un, ja visas tās jūtas, ko izjutāt sākumā esat spējis saglabāt, tātad tā ir īsta mīlestība.

Patiesa pasaules iepazīšana sākas ne tikai ar labsajūtu un sāpēm, bet drīzāk no to pārvarēšanas. Augstākās sāpes var izturēt tas, kurš var izturēt augstāko laimes sajūtu.

10. Sāciet ar sajūtu, ka viss, kas ir visapkārt jums, vienā sekundē var pazust, ka mīļotais cilvēks vienā sekundē var jūs nodot, aiziet, apvainot vai nomirt. Ka vienā sekundē variet nomirt jūs pats. Tad pamazām visas pretenzijas pazudīs un mīlestība paliks. Jūsu mīlestības sajūta nedrīkst būt atkarīga ne no kā.

11. Ar dievišķo žēlastību jūs nevarat kontrolēt savas cerības

12. Nevar lūgties par to, kuru jūs ienīstat.

Izrādās, ka jebkura neapmierinatība ar Dievu iekļūst Dvēselē un tur arī paliek.
Un pēc tam kritiskā situācijā cilvēks sāk lūgties, bet viņa lūgsna nenostradā.
Bez tiešajām pretenzijām, izradās, ir vēl netiešās.
Tās nāk caur trīs momentiem.
Pirmais: neapmierinatība ar Dievu caur apkārtējo pasauli, sabiedrību, valsti, cilvēku grupu.
Otrais: pretenzijas pret Dievu caur vecākiem, mīļajiem un tuvajiem cilvēkiem.
Trešais: pretenzijas pret Dievu caur neapmierinātību ar situāciju, sevi, savu likteni.
Jebkura ilgstoša neapmierinatība ar sevi vai situāciju ir neapzināts aizvainojums uz sevi, likteni un Dievu.

13. Jebkura ārstniecības metode, kas nebalstās uz cilvēka garīgo attīstību, noved pie degradācijas.

14. Kad cilvēks patiesi lūdz piedošanu, viņa Dvēselei tas var būt sāpīgi, tāpēc, ka tās ir pārmaiņas.

15. Aizvērtība, nevēlēšanās un neprasme kontaktēties ar cilvēkiem ir viena no augstākajām lepnības pakāpēm.

16. Ir nereāli audzināt cilvēkus ar apziņas, loģikas, nosodījumu, prasību palīdzību. Sajūtiet absolūtu iekšējo neaizsargatību. Atmetiet visu, izņemot mīlestību.

17. Attiecības ar cilvēku nav mērķis, tas ir līdzeklis, ar kā palīdzību attīstīt mīlestību.

18. Ja kāds izrāda pret mani agresiju, tas nozīmē, ka man Dvēselē ir analoģiska programma. Kad es to aizvācu, uzbrukums automātiski pārtraucas.

Jebkura agresijas forma ir neiespējama, ja manā Dvēselē nav analoģiskas programmas.

19. Cilvēka pasaules redzējums un viņa emocijas ietekmē mūsu laicīgo ķermeni daudz spēcīgāk kā fiziskās darbības.

Sergejs Lazarevs
Avots: http://happy-philosophy.ru
Tulkoja: Ginta FS

Lūgsna

lugsana
Šis teksts līdzīgs lūgsnai un atrasts 1962. gadā kādā vecā Baltimoras baznīcā. Autors nav zināms.

«Ej savu ceļu caur troksni un burzmu, atceroties to mieru, kas var būt klusumā. Nenodod sevi, dzīvo, cik vien iespējams, labās attiecībās ar jebkuru cilvēku. Runā taisnību – klusi un skaidri un klausies citos cilvēkos, pat tajos, kuri ir neizglītoti un dažkārt ar prātu apdalīti, jo arī viņiem ir savs stāsts.

Izvairies no skaļiem un agresīviem cilvēkiem, viņi bojā garastāvokli. Nesalīdzini sevi ar citiem, jo salīdzinot Tu riskē sajusties nevērtīgs vai arī iedomīgs. Vienmēr būs kāds, kurš būs lielāks vai mazāks kā Tu. Priecājies par saviem plāniem tāpat, kā Tu priecājies par saviem sasniegumiem.
Interesējies par savu amatu vienmēr, lai cik tas pieticīgs arī būtu – tas ir dārgakmens, salīdzinot ar citām lietām, kuras Tev pieder. Esi piesardzīgs savās lietās, jo pasaule ir pilna apmāna. Taču neesi akls pret labiem darbiem: daudzi cilvēki tiecas pēc lieliem ideāliem un dzīve ir pilna varonības.
Esi Pats. Netēlo draudzību. Neesi cinisks mīlestībā – salīdzinājumā ar tukšumu un vilšanos, tā ir tikpat svarīga kā zāle.
Ar labu sirdi pieņem to, ko piedāvā Tev gadi un ar pateicību atvadies no jaunības. Stiprini savu garu, jo nelaimes gadās ik pa laikam un no tām neviens nav pasargāts. Nemoki sevi ar to, kas ir neiespējams un nesasniedzams. Daudzas bailes rodas no vientulības un noguruma. Esi disciplinēts attiecībā pret sevi – tas ir veselīgi, taču nemoki sevi.
Tu esi Visuma bērns – ne mzāk kā koki un zvaigznes: Tev ir tiesības būt šeit. Un pat tad, ja Tev tas nav skaidrs vai acīmredzams, pasaule iet tā, kā tai jāiet. Esi mierā ar Dievu pat tad, ja to nesaproti. Šajā trokšņainajā dzīvē, lai ar ko Tu nodarbotos un par ko sapņotu, sargi mieru savā dvēselē.
Ar visu to, ka apkārt ir viltus, vienmuļš darbs un zuduši sapņi, pasaule tomēr ir skaista. Esi pret to uzmanīgs un saudzē to. Pacenties būt LAIMĪGS”.
Avots: www.adme.ru/
Tulkoja: Ginta FS

Tici sev!

laimes zvaigzne1

Gaidi savu stundu, kā neviens nekad to negaidīs

Ja tu pats sev netici, tad arī Visums tev nenoticēs. Ja tu neiemācīsies pagaidīt savu īsto brīdi, tad neviens visā pasaulē to negaidīs.

Tici sev tā, kā izkaltusi zeme tic pavasara lietum. Gaidi savu stundu, kad pati gaidīšana tevi padara traku. Tad, kad tuvie un mīļie tev netic. Neatsakies pats no sevis, no sava sapņa, tāpēc, ka tiem, kuri prot paciesties, neskatoties ne uz ko, dzīve dod pašu labāko.

Un, zini, lai tu nepadomātu, ka tie ir tikai tukši vārdi, es pastāstīšu, kā es ticēju savam sapnim un gaidīju to. Es saņēmu to, uz ko gāju…..Mana ticība mani izglāba.

1. Zemes enerģija

Pašos briesmīgākajos manas dzīves izmisuma brīžos, zeme pildīja mani ar spēku. Dziļa ieelpa un lēna izelpa. Sajūtu kā no pašām kāju pēdām līdz matu galiņiem, pa manām vēnām tek caurspīdīga ūdens plūsma. Tā ir ļoti spēcīga. Tā plūst caur katru mana organisma šūnu.

Es lūdzu zemei enerģiju, un tā man to dod. Un tā daudzas reizes. Dziļa ieelpa un izelpa. Un šis dabas spēks ir manī. Es jūtu, kā tas piepilda mani. Manas acis ir aizvērtas. Es aizmetu visas nevajadzīgās domas un problēmas. Cenšos attīrīt savu, ar nevajadzīgām domām mūžīgi piebāzto, galvu

2. Domu spēks

Domās mana Dvēsele paceļas līdz debesīm. Es sajūtu lidojumu. Dziļa ieelpa. Es iedomājos, kā zied sakura. Es sevi redzu vieglā, baltā tērpā (nezinu, kāpēc, bet vienmēr redzu baltu, kaut arī neesmu baltās krāsas piekritēja apģērbā) Mainās gadalaiki. Bet es vēljoprojām baudu dzelteno lapu, balto jumtu, zaļo dārzu un smago rudzu vārpu skaistumu.

Man ir viegli un vienkārši. Es turpinu elpot. Atgriežu savu Dvēseli sevī. Sajūtu cieto zemi zem kājām. Atveru acis. Pateicos zemei par spēku, par enerģiju katrā manā šūnā.

Lai sajustu šo vieglumu, es trenējos ilgu laiku. Sākumā man nekas neizdevās, un vispār man sķita, ka daru muļķības un nodarbojos ar niekiem. Taču, zini, ja kaut ko ļoti vēlies, neviens uz pasaules nevarēs tev patraucēt.

Un tā, skaistā pavasara dienā es noticēju sev. Es atļāvu sev atlaist visus pārdzīvojumus. Un zini, es pirmo reizi dzīvē sajutu, kā smaržo sakura. Tas bija brīnišķīgi.

3. Sapnis. Nesaprotams, bet reāls.

Es iedomājos, ka mans sapnis ir piepildījies. Es vizualizēju katru detaļu, tik skaidri un spilgti, it kā no tā būtu atkarīga mana dzīvība. Un reizē ar to centos atlaist Visumā visu pašu man dārgāko.

Jo tad, kad ieciklējies uz kaut ko vienu, tu aizmirsti, ka jāiet tālāk un jāpiepilda ar jēgu katra jauna dzīves diena. Jā, un vispār, sapnis sapnim, bet dzīvot ta vajag.

Taču tad, kad Dvēselē deg šī cerību un ticības uguntiņa, iet ir kaut kā vieglāk un priecīgāk. Realitāte rodas domās. Ja savās domās tu pieļauj to, ka tas ir iespējams, gaidi, realitāte neliks tev ilgi sevi gaidīt.

4. Tici sev tad, kad neviens cits tev netic

Man pats tuvākais cilvēks ir mana mamma. Tad, lūk, viņa man visu laiku atkartoja, ka dzīvē brīnumu nav. Viņa teica, ka  iespējas tiek dotas tikai bagātajiem, bet vienkāršajiem ļaudīm, tādiem kā es, neko nedod vienkārši tāpat. Es smaidīju un turpināju ticēt sev un savai laimīgajai zvaigznei.

Kad bija pavisam grūti, taisīju enerģētiskās prakses, un atkal smaidīju, neklausoties nevienā. Savās domāš es nepieļāvu ne mazāko šaubu.. Es ne ar vienu nestrīdējos. Necentos nevienam neko pierādīt. Vienkārši ar katru savu Dvēseles šķiedru ticēju sev.

5. Es gaidīju savu izdevību tā, kā cilvēki ziemā gaida pirmo sniegu.

Pacietību. Pacietību. Un vēlreiz pacietību. Man nebija ne kapeikas. Brīžam nebija ko ēst. Dažkārt nebija pat iespēju pagulēt. Taču es nevienam par to nežēlojos. Mācījos angļu valodu. lasīju grāmatas un gaidīju.

Es dzirdēju, ka man auiz muguras paziņas sačukstas, bet es pretī tiem smaidīju. Radinieku acīs es redzēju žēlumu, es smaidīju un smīdināju viņus. Vienkārši priecājos par to, ka man ir mani tuvie un mīļie cilvēki.

Dažkārt bija skumji, ka pat tuvie un mīļie man netic. Gadījās, ka biju apbēdināta līdz sirds dziļumiem, un raudāju. Bet tas bija tā klusi un slepus. Jo bieži vien pēc šīm labajām asarām palika vieglāk, un tā es atlaidu visu negatīvo enerģiju.

6. Rūgtajās neticības sekundēs es skaitīju lūgšanas.

Es neprasīju Visumam neko. Vien pateicos tam par visu to, kas man ir, par to, kā man vairs nav un par visu, kas man reiz būs. Lūdzos par tuvajiem un mīļajiem. Pateicos par pacietību, ticību un cerību.

Aizdedzu svecīti istabas stūrī un skatījos, cik mierīgi tā deg. Un skaidri zināju, ka dievišķais spēks ir katrā no mums. Bet tā apzināšanās neatnāk tūlīt un ātri. Visam savs laiks.

7. Likteņa dāvana vienkāršai mirstīgajai!

Es neglaimoju sev un nesaku, ka esmu eņģelis zemes virsū. Es esmu vienkārša mirstīgā, kā saka mana mamma. Un šī mirstīgā šogad lido uz Indiju, lai Deli universitātē studētu seno tautu mākslu. Grants sedz visus lidojuma, dzīvošanas un mācību izdevumus, kā arī izmaksā stipendiju.

Ja tu padomāsi, ka tas arī bija mans sapnis, tev būs taisnība. Iespējams, kādam tas nešķiet nekas īpašs. Bet man šis grants ir visa mana tālākā dzīve. Teikšu, ka es loti ilgi uz to gāju. Anketas. Pārrunas. Uzaicinājumi uz vēstniecību. Bet zini, kā saka – klauvē un tev atvērs. Es klauvēju pie visām iespējamajām durvīm. Daudzas reizes man atteica. Bet es turpināju klauvēt un man atvēra.
Te nu arī viss, es pabeidzu. Atsūtīšu tev sveicienus no Indijas.

Ticiet un jums taps dots! Un kas es tāda, lai šaubītos par šo patiesību, kas nākusi pie mums cauri gadsimtiem. Nav svarīgi, vai esi bagāts vai nabags, nav svarīgs tavs ārējais izskats, jaunība vai vēl kas cits, jo Dieva priekšā mēs visi esam līdzīgi.

Dvēsele ir mūsu dzīves spogulis

Lai tava Dvēsele ir piepildīta ar gaismu, tāpat kā tava dzīve! Un nekad, nekādā gadījumā nepārstaj ticēt sev un gaidīt savu laimīgo zvaigzni!

Autors: Aļona Tolčaņuka

Avots: http://www.aum.news
Tulkoja: Ginta FS