Palūdz Dievam to, ko var dot tikai Viņš

Ir vajadzīgs milzīgs spēks, lai caur lūgšanām izmainītu savu dvēseli.
Ļoti daudz spēka tiek patērēts attiecībās ar citiem cilvēkiem, ēšanai, situācijas kontrolei. Tātad periodiski vajadzētu no tā visa atbrīvoties, lai lūgšanas atstātu dziļāku iespaidu. 

Tiecoties pēc Dieva ir pastāvīgi jāuzkrāj sevī mīlestības jūtas…

Augstākā lūgšana notiek bez vārdiem.Tā ir vienkārši mīlestības saglabāšana un palielināšana ikvienā situācijā.

Lūgties vajadzētu 300 reizes no rīta, tikpat pa dienu un vakarā, tāpec, ka šobrīd visa “netīrība” lien ārā no dvēseles un ar trim lūgšanām to nespēsi pārvarēt.

Necenties atcerēties sīkumus, tie tev nav vajadzīgi.
Atceries dažus galvenos notikumus un ej tiem cauri daudzas reizes, simtiem reižu. Un atceries: sevi nosodīt nedrīkst: tā ir paššaustīšana.
Dieva priekšā vainīgo nav. Dievs ir Mīlestība. Un Dievs ne no kā nav atkarīgs.
Un tava Mīlestība nedrīkst būt ne no viena atkarīga.

Pieņem visus zaudējumus un pazemojumus, lai tie absolūti neietekmētu tavu mīlestības spēku …

Lūgšanas nedrīkst būt mērķis. Lūgšanas ir līdzeklis, kā sajust un audzēt Mīlestību dvēselē. Mīlestība pret Dievu, lielāka nekā pret visu esošo, parastā dzīvē izpaužas kā iekšēja mīlestība pret apkārtējo pasauli bez pretenzijām.

Kad lūdzies saviem vārdiem, palūdz Dievam to, ko var dot tikai Viņš – Mīlestību. Viss parējais tev būs jāpanāk pašam.

Sergejs Lazarevs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Enerģijas atjaunošana

Ja satricinājuma brīdī mēs koncentrējamies uz Dievišķo mīlestību, ja tā mūsos ir nepārtraukti – mums ir enerģija, un brīdī, kad sabrūk mūsu ierastā pasaules aina, mēs varam to radīt no jauna.

Šobrīd mēs atrodamies “nestabilitātes joslā”. Grūtsirdība, sajūta, ka nekam nav jēgas nozīmē attīrīšanos. Un šajā brīdī mums vajag skaitīt lūgšanas: saglabāt mīlestību pret Dievu un pieņemt jebkuru situāciju.

Nepareiza attieksme pret attīrīšanos ir tad, kad cilvēks apzināti sāk pamatot negatīvo (agresīvo) emociju.

Kad emocija dzimst, mēs varam to vadīt. Kad tā jau ir pieņēmusies spēkā – tad tā vada mūs.

Ikvienā diskomforta brīdī ir ļoti svarīgi skaitīt lūgšanas un sajust nepārtrauktu mīlestību pret Dievu, pieņemt jebkuru situāciju, piedot visiem, pieņemt savu likteni. Tas ir elementārs priekšnoteikums tam, lai savestu sevi kārtībā.

Mums ir pilnībā jāpieņem viss, kas ar mums noticis un mums pilnībā jāpieņem viss, kas notiks.

Absolūtas pagātnes un nākotnes pieņemšanas brīdī mūsu zemapziņā nostiprinās kontakts ar Dievu. Sākumā ir jāatkāpjas no materiālā līmeņa, bet pēc tam jānovirza savas domas.

Pēc absolūtas pagātnes un nākotnes pieņemšanas ir vienkarši “jāpārslēdzas” Dievišķajā režīmā. Un jau pēc tam mēs varam paskatīties uz mūsu pagātni no šī redzes punkta: ar “aizvērtu” cilvēcisko, caur Dievisķā sajušanu.

Šajā brīdī mūsu enerģētika un mūsu iekšejā attieksme pret pagātni un nākotni sakārtojas pareizi. Uz ikvienu savas dzīves situāciju mums vajadzētu paskatīties kā uz situāciju, kas dota no Augstākajiem spēkiem tikai ar vienu mērķi – vairot mūsu vienotību ar Dievu.

Rezultātā katrs cilvēks iekšēji izvēlas, kas viņam svarīgāk: vienotība ar Dievu vai vienotība ar cilvēkiem.

Ja sajutīsi, ka ikviena situācija, kuru izvērtēji, dod tikai vienu – vienotības ar Dievu sajūtu, – tātad enerģētika ir izlīdzinājusies.

Sergejs Lazarevs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Optinas klostera pēdējo starecu lūgšana

Kungs, liec man ar miera pilnu sirdi pieņemt visu, ko nesīs šī austošā diena. Liec man pilnīgi paļauties uz Tavu svēto gribu. Jebkurā šīs dienas brīdī, jebkurā lietā pamāci mani un uzturi mani.

Lai arī kādas ziņas es saņemtu dienas tecējumā, pamāci man tās saņemt mierīgā garā un ciešā pārliecībā, ka viss notiek pēc Tavas svētās gribas. Visos manos vārdod un darbos vadi manas domas un jūtas. Visos neparedzētos gadījumos liec man neaizmirst, ka visu esi sūtījis Tu.

Iemāci man iejūtīgi un saprātīgi izturēties pret katru manas ģimenes locekli, nevienu neieļaunot un nesarūgtināt. Kungs, dod man spēku panest austošās dienas spaidus un visus notikumus dienas tecējumā. Vadi manu gribu un māci man lūgšanu, ticību, cerību, pacietību, piedošanu un mīlestību.

Āmen.

Iemācies neapvainoties

“Kā kaut ko tādu var piedot? Vai tad to var aizmirst?!” – taisnīgās dusmās zvērojot, iesaucas ļaundara Upuris. Un lai arī “briesmīgā epizode” notika vēl ledus laikmetā, tas vēl joprojām to glabā savā atmiņā.

Dažus aizvainojumus mēs glabājam gadiem un desmitgadēm ilgi, rūpīgi laiku pa laikam pāršķirojot, gluži kā ģimenes dārglietas. Un īstajā brīdī mēs tos izvelkam un izrādām apkārtējiem.
Mums tikai šķiet, ka ar laiku visi mūsu pārdzīvojumi pāriet un aizmirstas. Bet diemžēl, ne pāriet, ne arī aizmirstas.
Jo, kas tad ir spēcīgs pārdzīvojums? Tā ir visa mūsu ķermeņa neapzināta spriedze, sava veida trieciens pa ķermeni. Bet šis trieciens ir nevis no ārpuses, bet gan iekšpusē. Ķermenis to nav pelnījis, jo tas taču visu darīja pareizi. Kāds cits cilvēks izdarīja kaut ko, kas nesakrita ar tavām prognozēm! Viņš izdarīja, bet tu sit sevi! Droši vien tas ir pēc principa: sit savējos, lai svešie baidās. Diemžēl nebaidīsies. Bet tavs ķermenis, kuru tu ar saviem bezgalīgajiem pārdzīvojumiem esi izmocījis, agri vai vēlu saslims. Tam apriebjas tāda dzīve un tas ātrāk noveco, vai arī caur slimībām cenšas novērst tavu uzmanību no jauniem pārdzīvojumiem. Taču, vai tavs ķermenis patiesi ir pelnījis tādu attieksmi pret sevi?

Kas jādara, lai nenodarbotos ar paššaustīšanu?

Ir jāiemācās neapvainoties uz cilvēkiem par viņu “nepareizo”, pēc taviem uzskatiem, uzvedību. Skaidrs, ka tas ir pretrunā ar visu tavu iepriekšējo dzīves pieredzi un to, ko tev paziņojuši citi cilvēki. Un vēl uzrodas doma, ka, ja tu visiem piedosi, tad tie tev ļoti ātri apsēdīsies uz kakla. Kam gan to gribās? Tā kā atradīsies pietiekami daudz argumentu tam, lai noliegtu piedošanu un aizstāvētu savu pozīciju. Nevienam jau pārāk negribās mainīties pašam, labāk censties pārtaisīt citus pēc saviem ieskatiem. Un, lai arī praktiski nevienam tas nav izdevies, cilvēki vēl un vēl cenšas to darīt.

“Es esmu apvainojies”. Ieklausies šajā frāzē. Ko nozīmē “apvainojies”?

Tā ir darbība, kas vērsta uz sevi. “Esmu nomazgājies” – tātad nomazgājis sevi. “Esmu apģērbies” – tātad apģērbis sevi. Tātad kaut ko izdarījis ar sevi. Apvainojies, tātad apvainojis pats sevi.
Ne jau kāds cits tevi apvainojis, tu pats sev to esi nodarījis. Tu esi pieņēmis lēmumu sevi apvainot. Tu novērtēji, ka tiek aizskarta tava pašcieņa un nolēmi apvainoties.

Tāpēc tad, ja kāds cits cilvēks izdarījis kaut ko, kas nu nekādīgi tevi neapmierina, NEAPVAINO PATS SEVI. Ne jau tāpēc, ka nedrīkst apvainoties. Drīkst! Neviens neaizliedz! Taču sliktu tu nodarīsi tikai sev. Protams, ja tev nav kur likt savu enerģiju, veselību un brīvo laiku un tev tā visa ir pārpārēm, gribas to kaut kur likt – tad tik, uz priekšu, apvaino!
Ja tu sevi esi apvainojis un tev tas nepatīk, piedod. Vienkarši apzinies, ka vairak tā nedarīsi, ka tas tev nav izdevīgi, ka no tā nav nekādas jēgas.

Lai vieglāk varētu to izdarīt, formula ir pavisam vienkārša: “Ar mīlestību un pateicību es piedodu šim cilvēkam (vārds) un pieņemu viņu tādu, kāds viņš ir. Es lūdzu piedošanu (vārds) par manām domām un emocijām attiecībā uz viņu”. Un atkārto to tikmēr, kamēr būsi par to aizmirsis. Vai arī pārstāj reaģēt uz šī cilvēka vārdiem vai darbiem, ja gadījumā viņš atrodas blakus. Dažkārt tas prasa desmitiem stundu un skaidrs, ka tas uzreiz nekur nepazūd. Bet nelielām porcijām, pa 10-15 minūtēm šo atkārtojot aizvainojums un dusmas pāriet.

PIEDOT nenozīmē atbalstīt tās darbības, kas tev nepatīk. Tev nav tas jādara, tāpēc ārēji tu vari paziņot par to, ka tev tas nepatīk. Taču Dvēselē jabūt pilnīgam mieram, pat līdzjūtībai un pieņemšanai.

Ja tev šķiet, ka otram cilvēkam ir telepātiskas spējas un viņš tavu nepatiku spēj nolasīt, tu rūgti maldies. Ja visu laiku klusēsi, viņam pat prātā neienāks doma, ka tev tas nepatīk.
Tā vietā, lai apvainotos, runā, atver muti un pasaki.

Bet, ja tu pastāvīgi esi neapmierināts ar sevi, apvainojies uz sevi, uzskati sevi par necienīgu un nepietiekami labu cilvēku, tad nebrīnies, ka tev nav naudas vai personīgas dzīves, veiksmes un interesantu draugu. Priekš kam gan necienīgam cilvēkam tas viss? Iztiks! Lai sēž tumšā stūrī un klusē. Ja tu pats esi nolēmis, ka neesi pietiekami labs, Dzīve ar tevi nestrīdēsies.

© Aleksandrs Svijašs
Foto: Jack Redgate
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sarunas ar Dievu

sajutas7

Kāda meitene palūdza mācītājam, lai tas atnāk un palūdzas par viņas slimo, uz gultas gulošo tēvu. Ienācis istabā, mācītājs ieraudzīja krēslu pie slimā gultas un nodomāja, ka viņa atnākšanai cilvēki ir gatavojušies.

– Jūs mani gaidījāt? – jautāja mācītājs.

– Nē, kas jūs esat? – jautāja slimais vīrs.

– Es esmu mācītājs. Jūsu meita man palūdza noskaitīt lūgšanas par jūsu veselību. Kad ieraudzīju tukšu krēslu blakus jūsu gultai, es sapratu, ka jūs mani gaidījāt.

– Ak, jā, krēsls… – domīgi novilka slimais vīrs un turpināja: – Es nevienam par to neesmu stāstījis… Visu savu apzināto dzīvi es esmu gājis baznīcā un pastāvīgi tur dzirdējis to, ka lūgšanas jāskaita regulāri, ka lūgšanas ir svētīgas, ka tās sasilda cilvēka sirdi. Taču tās visas man pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Es nespēju tās atcerēties. Iespējams, tāpēc, ka tās mani neaizķēra. Un pēc tam es pārstāju lūgties.

Un tikai pirms pāris gadiem kāds labs draugs man teica, ka lūgšanas – tā ir vienkārša saruna ar Dievu. Viņš parekomendēja man apsēsties uz viena krēsla, bet uz otra iedomāties, ka sēž Dievs. Viņš taču teica: “Es esmu ar jums līdz pat gadsimta beigām”. “Bet pēc tam stāsti viņam visu, kas tevi satrauc un klausies uzmanīgi, kā tagad klausies manī”, – teica draugs. Es pamēģināju un man tas tik ļoti iepatikās, ka es katru dienu pa divām stundām sāku to darīt. Taču es to darīju tā, lai to neredz mana meita, savādāk viņa padomātu, ka esmu traks.

Mācītājs bija ļoti priecīgs, dzirdot šo stāstu, un lūdza, lai slimais vīrs turpina šīs sarunas ar Dievu. Pēc tam noskaitīja lūgšanas, svētīja sirdzēju un aizgāja. Pēc pāris dienām slimā vīra meita atkal atnāca pie mācītaja un teica, ka viņas tēvs ir miris. Mācītājs jautāja:

– Kā jūsu tēvs aizgāja?

– Pulkstens bija divi dienā, kad tēvs mani pasauca. Viņš teica, ka ļoti stipri mani mīl un noskūpstīja. Es aizgāju uz veikalu, bet, kad atgriezos, viņš vairs neelpoja. Taču kaut kas viņa nāvē man šķita dīvains. Pēdējās savas dzīves minūtēs, viņš, acīmredzot, sakopoja visus savus spēkus, piecēlās no spilveniem un pievirzījās pie krēsla, kas stāvēja viņam pie gultas, un uzlika uz tā galvu. Tieši tā guļam, es viņu arī atradu. Kā jūs domājat, ko tas varētu nozīmēt?

– Dod Dievs katram tā aiziet, – atbildēja mācītājs, slaukot asaras. – Krēsls nebija tukšs.

Autors nezināms.
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība pret Dievu

271007_126677890751168_6672218_n

Jo tālāk es virzījos savos pētījumos, jo labāk sapratu, cik ļoti bīstama ir savtīga attieksme pret Dievu.
Es ieraudzīju, cik grūti ir savienot zinātni un reliģiju.
Pavisam nemanāmi savtīgais patērētāja cilvēciskais pirmsākums sāk ņemt virsroku pār Dievišķo. Zinātne sāk aprīt reliģiju. Lai tas nenotiktu, ir nemitīgi jācīnās ar savtīgumu, pastāvīgi jāattīra sava dvēsele, neapstājoties savā kustībā pretī mīlestībai pret Dievu. Mīlestība pret Dievu dod dzīvi, dod laimi, veselību, naudu, labklājību.
Taču tad, kad mēs vēršamies pie Dieva, mums jāaizmirst par sava ķermeņa, gara un dvēseles interesēm. Ir svarīgi lai mūs interesētu tikai mīlestība un lai šo nesavtību atbalstītu, uz kādu laiku jāaptur visas savas ķermeņa, gara un dvēseles vēlmes. Tieši tāpēc daudzi kļūst par vientuļniekiem un dodas uz klosteri.
Un, ja cilvēks neprot nesavtīgi vērsties pie Dieva, viņam labāk sākumā mācīties atturēties no savām vēlmēm, sākot ar ķermeni, – nepārēsties, gavēt, badoties.
Atturēties no gara centieniem: nepārstrādāties, neskatīties TV, būt vienatnē, apstādināt apziņu, neaizkaitināties un nenosodīt.
Mierināt dvēseles vēlmes: savaldīt savas seksuālās vēlmes, pārvarēt bailes un žēlumu, nesteigties.
“Ticība bez darbiem ir mirusi”, – tā teikts Bībelē.
Ja cilvēks pārēdas, nosoda un steidzas, ja ir skaudīgs, aizkaitināts un greizsirdīgs, viņa lūgšanas būs prasta gaisa maisīšana.
Bet, ja viņš sāks centīgi lūgties, tiecoties pēc mīlestības un Dieva, viņš var saslimt un nomirt. Atraušanās no pieķeršanās, kurās pats sevi iegrūdis, var būt pārāk smaga. Un ne visi var sasniegt īstu, tīru lūgšanu. Iespējams, tieši tāpēc Kristus teica skolniekiem, ka tikai caur Viņu tie var sajust mīlestību pret Dievu. Garīgās vērtības daudz stiprāk kā materiālās var aizslēgt ceļu pie mīlestības.
Mīlestības pret Dievu izpratne ir ļoti sarežģīts un ilgstošs process. Tas noris smagi, tas attīstās, pilnveidojas. Spēja mīlēt attīstās gadiem ilgi, desmitiem gadu, visu mūsu mūžu. Par to runāja Kristus viedajā stāstā par jaunavām un lampām.
Kad pienāk Dievišķā mīlestība, ir par vēlu nožēlot un lūgt: “Radītāj, esmu grēkojis, piedod man!”
No tā, cik mēs katru dienu cītīgi mācāmies nesavtīgi mīlēt, no tā, cik labi mēs pārvaram savu atkarību no ķermeņa, gara un dvēseles vēlmēm, tieši tik lūgšanas Dievam pozitīvi ietekmēs mūs un mūsu pēcnācējus.

Sergejs Lazarevs “Karmas diagnostika” 10. grāmata
Foto: Natālija Doroš Ukraina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lūgšana vecaimātei aizsaulē

vecmamina32

Lūgšana vecaimātei aizsaulē:

“Mīļo vecomāt, es Tevi lūdzu, dod spēku manai mammai – tavai meitai. Izgaismo viņas ceļu un atvieglo viņas sāpes! Jo tu esi tā vienīgā mamma, kas viņai ir vajadzīga.”

Šī lūgšana visus “saliek pa vietām”.

Svarīgi atcerēties, ka mēs nevaram saviem vecākiem aizstāt viņu vecākus. Mēs varam palīdzēt tikai kā bērni. Kopēts: Gunta Jēkabsone

Mēs varam palīdzēt saviem vecākiem tikai kā bērni, bet nevaram uzņemties atbildību, glābt vai piepildīt ar mīlestību savus vecākus..ar to mīlestību, kuru viņi nav saņēmuši no saviem vecākiem un tagad lūdz un pieprasa to no saviem bērniem vai pārliek uz saviem bērniem uzdevumu – aizpildīt viņu iekšējo tukšumu.

Tu esi bērns vecākiem un spēlēt vecāku lomu priekš saviem vecākiem (glābt tēti vai mammu, mēģinot nosargāt viņus no paša radītās dzīves), nozīmē, atteikties no savas dzīves. Būt par mammu savai mammai, – tas nozīmē izkāpt ārā no savas lomas, bet šajā iemiesojumā Tu esi atnākusi kā bērns šiem vecākiem. Tu esi maziņa, viņa ir liela. Ieplānots ir tā, ka Tu saņem no saviem vecākiem mīlestību, kuru tālāk dod tālāk saviem bērniem. Neesot “savā vietā”, nav iespējams justies stabili dzīvē, nav iespējams sajust savu Dvēseles izvēlēto ceļu, justies mierpilni, nav iespējams sakārtot savu dzīvi, ģimenes dzīvi utt. Lūdz par vecākiem, bet lūdz, lai jūsu dzimtā visi saliekas pa savām vietām, lai katrs atrodas savā vietā un lomā. Tavi vecāki ir bērni saviem vecākiem. Lūdz, lai sakārtojas viņu attiecības, lai Tavi vecāki saņem un lūdz uzmanību, mīlestību no saviem vecākiem un noņem šo smagi atbildību no sevis.
No aizmugures, no dzimtas caur vecākiem nāk atbalsts, jauda, spēks un mīlestība, kuru Tu padosi uz priekšu caur bērniem saviem.Šajā pasaulē jau ir radīta harmonija un kārtība. Nemēģini kļūt par Dievu..

OmShanti

Vēlmju laiks

jaunais gads5

Hallo, labdien! Vai varu runāt ar Dievu?
– Labdien! Savienoju!
– Labdien, Dievs!
– Labdien, Dvēsele mana! Es uzmanīgi tevi klausos!

– Dievs, tūliņ klāt Jaunais gads! Es tevi lūdzu, izdari tā, lai manas vēlēšanas piepildās!
– Protams, Mīļā, visu, ko vien vēlies! Bet sākumā es tevi savienošu ar piepildīto vēlmju nodaļu, – pacenties saprast savas pagātnes kļūdas!
… Metāliska balss tālruņa klausulē: “Uzgaidiet, lūdzu, savienoju jūs ar piepildīto vēlmju nodaļas operatoru”… Gaidu…
– Labdien! Ko jūs vēlētos uzzināt?
– Labdien! Mani pie jums sūtīja Dievs un teica, ka pirms ievēlos jaunas vēlēšanās, būtu labi noklausīties iepriekšējās.
– Skaidrs, minūtīti uzgaidiet… Ā, lūk! Visas jūsu vēlmes. Jūs klausaties?
– Jā, ļoti uzmanīgi klausos!
– Sākam no pēdējā gada:
1. Apriebies šis darbs! (izpildīts: “darbs apriebies!”).
2. Vīrs nepievērš uzmanību! (izpildīts: “nepievērš!”).
3. Ai, man kaut nedaudz naudiņas vajadzētu! (izpildīts: naudas – nedaudz!).
4. Stulbās draudzenes! (izpildīts: viņas ir stulbas!).
5. Ļoti vajadzētu kaut kādu dzīvoklīti! (izpildīts: 10. stāvā zem paša jumta, kurš tek. Prasīja taču “kaut kādu”!).
6. Ļoti vajadzētu kaut kādu maziņu mašīnīti! (izpildīts: sensena gada “Zaparožecs”).
7. Ļoti gribu kaut kur pavadīt kaut nelielu atvaļinājumu. (izpildīts: pie vīramātes uz laukiem, viņai kāreiz darbaspēks vajadzīgs).
8. Nu, kas tas ir, neviens ziedus neuzdāvinās? (izpildīts: neuzdāvinās!).
Turpināt? Te būs apmēram gadu ko lasīt!
– Nē, nē, es visu sapratu! Lūdzu pāradresējiet manu zvanu Radītājam!
– Dievs, es visu sapratu! Es pārdomāšu katru domu, pat vismazāko! Lūdzu, sūti man labas domas! Es lūdzu palīdzi man saprast to, ka Tu man vienmēr palīdzi! Bet tagad man jāpadomā. Vai drīkstu vēlāk pārzvanīt?… smiekliņš klausulē…
– Protams, Mīļā. Kad vien vēlies!

Savās lūgšanās nežēlojies Dievam par to, ka tev viss ir slikti. Viņš var padomāt, ka tu vēl nemaz nezini, ko patiešām nozīmē slikti un parādīs tev to. Labāk pastāsti Dievam, ka tev viss ir labi! Un tad Viņš padomās: “Eeehhh, Mīļā, tu vēl nemaz nezini, ko pa īstam nozīmē LABI!”
Avots: sobiratelzvezd. ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad lūdzi Debesīm palīdzību, skaties lejup

597303

Nepieprasi palīdzību, nelūdzies to un negaidi brīnumus, kuri kritīs no Debesīm. Dubulto savu uzmanību un interesi par cilvēkiem. Un saņem informāciju.

Glābšana notiek tur – Augšā, bet glābties tu vari tikai ar tiem instrumentiem, kas ir tev pa rokai, lūk, tāds paradokss. Tu lūdzies Debesīm, bet tagad paskaties zem kājām – tas ir izglābšanās likums.

Kurš turpina blenzt Debesīs, gaidot gaiši zilo helikopteru ar burvi vai zelta trepēm, tas palaidīs vējā savu iespēju.

Skatīties vajag sev apkārt. Un – ļoti uzmanīgi…

“Dievs no mašīnas” bija tikai sengrieķu teātra izrādēs. Kad varonis nokļuva bezizejas situacijā, un apstākļi bija tā sagriezušies, ka “beigas”, tad ar “mašīnas”–mehānisma palīdzību uz skatuves virvēs nolaida aktieri, kurš tēloja Dievu. Un šis dievs fiksi un ātri atrisināja visu šo padarīšanu: izglāba varoni un sodīja viņa pretiniekus. Bet tā notika tikai senajā teātrī.

Dzīvē pārdabiskais notiek uz dabiskā, ikdienišķā platformas. Un arī glābšanas plostu tev nāksies uzbūvēt pašam no tā materiāla, kas ir tavā rīcībā. Nevajag skatīties debesīs, bet sev apkārt. Un kā atbilde uz tavām lūgšanām uzradīsies cilvēki un apstākļi, kuri palīdzēs.

Varbūt tie būs pazīstami cilvēki, paši parastākie. Taču viņiem pazīstami ir citi cilvēki, kuriem ir resurss tavai glābšanai. Vai arī tev rokā ir telefons, kurā ir tev vajadzīgais telefona numurs. Vai arī telefonā ir internets, ar kura palīdzību tu vari dabūt tev vajadzīgo informāciju…. Ir ārkartīgi daudz dažādu glābšanas līdzekļu tepat – pie rokas, vienkārši ir pašam jāizrāda interese un aktivitāte.

Izjautā pazīstamos par iespējamo palīdzību. Izstāsti savu situāciju draugiem. Nepieprasi palīdzību, vienkārši iepazīstini savus paziņas ar lietas būtību: varbūt tie ir tavi pavadoņi–komunikatori un ar viņu palīdzību tu nonāksi pie tiem, kuri ir spējīgi palīdzēt.

Piemēram, tavam kolēģim ir brālis, bet brālim – sieva. Bet brāļa sievas tēvs draudzējas ar unikālu speciālistu tavā interesējošā jautājumā – problēmā. Piemēram – ar ārstu. Vai advokātu. Vai celtnieku…

Saņem sev vajadzīgo informāciju visos iespējamajos veidos. Nepamet neievērotu tavā pastkastītē it kā nejauši iemestu bezmaksas avīzi. Ja reiz tu skaitīji lūgsnas un lūdzi palīdzību, šajā avīzē var būt tev tik ļoti svarīgā informācija; tā adresēta tieši tev. Tā palīdzēs tev atrisināt tavu problēmu. Izlasi informācijas lentu facebook un pievērs uzmanību vārdiem, ko saka citi cilvēki.

Pievērs uzmanību nejaušām tikšanām ar seniem paziņām un arī jauniem cilvēkiem savā apkārtnē. Izrādi interesi par šiem cilvēkiem, pajautā, ar ko viņi nodarbojas, kur strādā, kā viņiem klājas un kādi notikumi dzīvē notiek. Izrādi neviltotu interesi. Iespējams, kādam no šiem cilvēkiem ir atslēga tavas problēmas atrisināšanai.

Tā kāds jauns dramaturgs, vilciena kupejā braucot, pajautāja, ar ko nodarbojas viņa ceļa biedrs. Tas izrādījās teātra direktors. Viņi iepazinās tuvāk, direktors izlasīja viņa lugu, bija sajūsmā un iepazīstināja jaunekli ar teātra vidē ietekmīgiem cilvēkiem.

Vai arī kāds cits jauneklis meklēja Maskavā īrējamu istabiņu, viņam vispār nebija, kur dzīvot. Viņš par to pastāstīja kādam večukam parkā. Viņi sāka runāties un izrādījās, ka večuks meklēja kādu, kuru izmitināt savā lielajā dzīvoklī, lai tas viņam palīdzētu saimniecībā. Bez maksas, jāapmaksā bija tikai komunālie maksājumi.

Vienu vārdu sakot, neklusē. Nepieprasi palīdzību, nelūdzies to un negaidi brīnumus, kuri kritīs no Debesīm. Dubulto savu uzmanību un interesi par cilvēkiem. Un saņem informāciju. Te nu arī slēpjas glābšana; te – arī iespējas. Tie ir tie striķīši, no kuriem tu nopīsi trepes, dēļi, no kuriem tu uzbūvēsi laivu. Bet dažkārt tā ir jau gatava laiva. Taču to var neieraudzīt, ja visu laiku skaties debesīs un gaidi helikopteru.

Jāskatās ir sev blakus, apkārt. Ļoti uzmanīgi.

Autors: Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par ticības spēku

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Es vienmēr esmu brīnījusies par to, cik gudri viss ir uzbūvēts uz mūsu planētas. Cik pārdomāti, cik interesanti. Īpaši cilvēks. Viņa organisms, ķermenis ar spēju atjaunoties, iznēsāt bērnus, viņa psihe un smadzenes ar fantastiskām iespējām, viņa dvēsele, viņa jūtas. “Nē, – es domāju, – kaut ko tomēr cilvēki ar savu lielā sprādziena teoriju, redzams, ir saputrojuši. Ir Augstākais Saprāts, kuram tas viss ir pakļauts.”

Un tam vārds ir Dievs. Un tam ir daudzi vārdi un sejas. Un pirmais tā vārds ir Mīlestība.

Es pastāvīgi atkal un atkal pārliecinos par to, ka viss notiek tikai uz labu. Tās ir kaut kādas īpašas rūpes no augšas. Pat tad, ja šķiet, ka vispār viss ir zaudēts, pat tad, ja tu domā, ka netiksi galā un nesaproti kāpēc un dēļ kā. Kāds cilvēks teica: “Nevajag dzīvot ilūzijās, nekad nepienāks tas brīdis, kad dzīve kļūs ideāla. Vienmēr fonā būs kādas grūtības”. Un, ja šīs grūtības ir, tātad  tās tev ir pa spēkam un tu vari izaugt caur to parvarēšanu. Nekas nav nejauši, un viss tevi skar. Vēlos šodien padalīties ar kādu domu.

Kad šķiet, ka ir beigas, ka situācija nonākusi strupceļā un tu nesaproti, ko darīt, par kaut ko pārdzīvo, vari novirzīt savu uzmanību sirds centrā (krūšu viducī). Ielaist sirdī un saprast, ka, lūk tagad tu vari aprunāties ar Radītāju, kurš patiešām visu zin, saprot, pieņem un mīl bez jebkādiem noteikumiem.

Tu esi atklāts, nav vajadzīgas nekādas maskas, lomas, nevajag tēlot, ka esi stiprs, tu atkailini savu dvēseli tik ļoti, cik vispār tas iespējams un vienkārši runā, pastāsti Viņam par savu situāciju, tā it kā būtu atnācis pie Tēva, pie viedā visgudrā, vecākā. Stāsti, lūdz tevi vadīt, parādīt un palīdzēt tikt galā, dot spēku, apzināšanos, saprātu un dziedināšanu visam šim vislabākajā veidā no visiem iespējamajiem variantiem.

Man bija ļoti grūts laiks un ļoti sarežģītas attiecības ar vienu cilvēku. Es biju spiesta ar viņu komunicēt un tas sagādāja ļoti smagu diskomfortu. Un, lūk, reiz es apsēdos, novirzīju savu uzmanību uz sirdi un vienkārsi stāstīju visu, kas bija. Žēlojos, raudāju, runāju par savām sajūtām, par to, ka nezinu, kā rīkoties, lūdzu palīdzību, lūdzu, lai mani vada, lai izdziedina šo situāciju. Sirds tādos brīžos tiešām paplašinās, un tur kļūst silti un viegli. Pēc kāda neilga laika situācija patiešām mainījās uz labu. Arī tagad šīs attiecības nav vienkāršas, taču toreiz notika kāds pavērsiens. Un, ja manā dzīvē ir kāda svarīga un vērtīga pieredze, īpaši kaut kas labs, es tāpat novirzu savu uzmanību sirdī un pateicos par to tik patiesi, cik vien spēju.

Reiz kaut kur internetā es redzēju video “Galvenās kļūdas lūgšanu laikā”. Un domāju, vai tad var būt kaut kādas kļūdas, kad tu to dari no sirds un Dvēseles? Ticēt un vērsties pa taisno pie Radītāja. Tu neesi viens. Un tava sirds var kļūt par pašu galveno dievnamu. Droši vien ticība ir tā, kas patiešām ir spējīga darīt brīnumus, tā ir tas, kas baro mūsu garu un gribu.

Ticība, lūgšanas un pateicība.

Autors: Aleksandra Aļeksejeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis