Nesūdzies!

prieks15

Savās lūgšanās nesūdzies Dievam par to, ka tev ir ļoti grūti.
Viņš var padomāt, ka tu vēl nezini, ko nozīmē patiešām grūti, un parādīs tev, kā tas ir.
Saki Dievam, ka tev viss ir labi.
Un tad viņš padomās: “Ak, dārgais, tu vēl nemaz nezini, kā tas ir – pa īstam labi!”
Autors nezināms

Advertisements

Vai vēlies būt vesels un laimīgs?

12

Sergejs Lazarevs ir plaši pazīstama personība pasaules praktiskajā psiholoģijā, pedagoģijā un cilvēka informatīvi-enerģētiskā lauka pētniecības jomā. Viņa dziļais pētnieciskais darbs ilgst vairāk kā 30 gadus un šajā laikā sarakstītas 29 grāmatas, kas miljoniem cilvēku devušas iespēju labāk saprast un izzināt sevi.Te neliels ieskats viņa atziņās, kas radušās gan pētījumu, gan personīgas pieredzes rezultātā.

1. Es agrāk nesapratu, kāpēc kultūrā eksistē nerakstīts likums, kas liedz lasīt ēšanas laikā. Izrādās, ka ēdiens kopā ar grāmatu vai pie televizora, vai, sarunājoties par politiku, vai ģimenes problēmām, var dziļi traumēt cilvēka Dvēseli, jo ēšanas laikā informācija brīvi nokļūst cilvēka zemapziņā.

2. Jebkura saslimšana, vai tie ir traucējumi organiskā līmenī vai funkcionālie, bremzē agresiju, kas attīstās Dvēselē.

3. Ziniet, kāpēc jūs dzerat?

Cilvēkam būtu jamīl apkārtējā pasaule, bet, ja viņš to nemīl, Dvēselē rodas diskomforta stāvoklis un sākas Dvēseles mokas. Un cilvēks jebkādā veidā cenšas šīs mokas apslāpēt. Tas noved pie narkomānijas, alkoholisma un toksikomānijas.

Patiesais narkomānijas un alkoholisma cēlonis ir pazemināts mīlestības līmenis Dvēselē. Tāds stāvoklis rodas dēļ aizvainojuma un savas mīlestības pret cilvēkiem apspiešanas.

4. Gribiet, došu jums padomu, kā būt veseliem un dzīvot ilgi?

Nekad un nevienam neizvirziet pretenzijas.

Ne savam liktenim, ne Dievam, ne pagātnei, ne cilvēkiem.

Ārēji uzvedieties kā vēlieties, bet iekšēji – ikviena jūsu pretenzija ir programma, kas iznīcina to, kam veltāt šo pretenziju. Šūna nevar izvirzīt pretenzijas organismam, izejot no savām personīgajām interesēm. Nevar, jo tā būtu organisma sabrukšanas programma. Tāda šūna tiek atstumta un saslimst.

5. Sadzīvē mēs bieži atļaujamies slikti izteikties par cilvēkiem, paši par sevi un savu likteni. Izrādās, ka šis ieradums cilvēkam sagrauj… zobus.

6. Zemapziņā mēs vienmēr pirmie nodaram pāri tam, kurš pēc tam ar savu uzvedību nodara pāri mums.

7. Lieta tāda, ka Kristus baušļi vēršas nevis pie formas, bet satura – pie mūsu emocijām. Un «jums nebūs pretim stāvēt ļaunajam; bet, kas tev sit labajā vaigā, tam pagriez arī otru” nenozīmē fiziskas aizstāvēšanās noliegšanu. Tas nozīmē, ka iekšā nedrīkst būt atbildes agresijas.

8. Reāli izmainīt situāciju ap sevi var tikai izmainot sevi. Pirmais, no kā jāatsakās, ir vēlme valdīt pār situāciju. Saprast, ka situācija sīkumos darbojoties pret tevi, galvenajā strādā tev par labu.

9. Es jums saku, iedomājieties, ka esat iepazinies ar brīnišķīgu sievieti un esat gatavs raudāt no laimes, un, kad domājat par viņu, jums viss iekšā trīc, bet Dvēselē rodas neizskaidrojama skaistuma sajūta un jūs jūtiet, ka sākat mainīties un Dvēsele kļūst labāka un skaistāka, un jūs uzskatāt, ka tā ir mīlestība. Taču, nē, tā ir tikai pusmīlestība.
Un tagad iedomājieties, ka mīļotā sieviete jūs pievīla un nodeva. Un, ja visas tās jūtas, ko izjutāt sākumā esat spējis saglabāt, tātad tā ir īsta mīlestība.

Patiesa pasaules iepazīšana sākas ne tikai ar labsajūtu un sāpēm, bet drīzāk no to pārvarēšanas. Augstākās sāpes var izturēt tas, kurš var izturēt augstāko laimes sajūtu.

10. Sāciet ar sajūtu, ka viss, kas ir visapkārt jums, vienā sekundē var pazust, ka mīļotais cilvēks vienā sekundē var jūs nodot, aiziet, apvainot vai nomirt. Ka vienā sekundē variet nomirt jūs pats. Tad pamazām visas pretenzijas pazudīs un mīlestība paliks. Jūsu mīlestības sajūta nedrīkst būt atkarīga ne no kā.

11. Ar dievišķo žēlastību jūs nevarat kontrolēt savas cerības

12. Nevar lūgties par to, kuru jūs ienīstat.

Izrādās, ka jebkura neapmierinatība ar Dievu iekļūst Dvēselē un tur arī paliek.
Un pēc tam kritiskā situācijā cilvēks sāk lūgties, bet viņa lūgsna nenostradā.
Bez tiešajām pretenzijām, izradās, ir vēl netiešās.
Tās nāk caur trīs momentiem.
Pirmais: neapmierinatība ar Dievu caur apkārtējo pasauli, sabiedrību, valsti, cilvēku grupu.
Otrais: pretenzijas pret Dievu caur vecākiem, mīļajiem un tuvajiem cilvēkiem.
Trešais: pretenzijas pret Dievu caur neapmierinātību ar situāciju, sevi, savu likteni.
Jebkura ilgstoša neapmierinatība ar sevi vai situāciju ir neapzināts aizvainojums uz sevi, likteni un Dievu.

13. Jebkura ārstniecības metode, kas nebalstās uz cilvēka garīgo attīstību, noved pie degradācijas.

14. Kad cilvēks patiesi lūdz piedošanu, viņa Dvēselei tas var būt sāpīgi, tāpēc, ka tās ir pārmaiņas.

15. Aizvērtība, nevēlēšanās un neprasme kontaktēties ar cilvēkiem ir viena no augstākajām lepnības pakāpēm.

16. Ir nereāli audzināt cilvēkus ar apziņas, loģikas, nosodījumu, prasību palīdzību. Sajūtiet absolūtu iekšējo neaizsargatību. Atmetiet visu, izņemot mīlestību.

17. Attiecības ar cilvēku nav mērķis, tas ir līdzeklis, ar kā palīdzību attīstīt mīlestību.

18. Ja kāds izrāda pret mani agresiju, tas nozīmē, ka man Dvēselē ir analoģiska programma. Kad es to aizvācu, uzbrukums automātiski pārtraucas.

Jebkura agresijas forma ir neiespējama, ja manā Dvēselē nav analoģiskas programmas.

19. Cilvēka pasaules redzējums un viņa emocijas ietekmē mūsu laicīgo ķermeni daudz spēcīgāk kā fiziskās darbības.

Sergejs Lazarevs
Avots: http://happy-philosophy.ru
Tulkoja: Ginta FS

Lūgsna

lugsana
Šis teksts līdzīgs lūgsnai un atrasts 1962. gadā kādā vecā Baltimoras baznīcā. Autors nav zināms.

«Ej savu ceļu caur troksni un burzmu, atceroties to mieru, kas var būt klusumā. Nenodod sevi, dzīvo, cik vien iespējams, labās attiecībās ar jebkuru cilvēku. Runā taisnību – klusi un skaidri un klausies citos cilvēkos, pat tajos, kuri ir neizglītoti un dažkārt ar prātu apdalīti, jo arī viņiem ir savs stāsts.

Izvairies no skaļiem un agresīviem cilvēkiem, viņi bojā garastāvokli. Nesalīdzini sevi ar citiem, jo salīdzinot Tu riskē sajusties nevērtīgs vai arī iedomīgs. Vienmēr būs kāds, kurš būs lielāks vai mazāks kā Tu. Priecājies par saviem plāniem tāpat, kā Tu priecājies par saviem sasniegumiem.
Interesējies par savu amatu vienmēr, lai cik tas pieticīgs arī būtu – tas ir dārgakmens, salīdzinot ar citām lietām, kuras Tev pieder. Esi piesardzīgs savās lietās, jo pasaule ir pilna apmāna. Taču neesi akls pret labiem darbiem: daudzi cilvēki tiecas pēc lieliem ideāliem un dzīve ir pilna varonības.
Esi Pats. Netēlo draudzību. Neesi cinisks mīlestībā – salīdzinājumā ar tukšumu un vilšanos, tā ir tikpat svarīga kā zāle.
Ar labu sirdi pieņem to, ko piedāvā Tev gadi un ar pateicību atvadies no jaunības. Stiprini savu garu, jo nelaimes gadās ik pa laikam un no tām neviens nav pasargāts. Nemoki sevi ar to, kas ir neiespējams un nesasniedzams. Daudzas bailes rodas no vientulības un noguruma. Esi disciplinēts attiecībā pret sevi – tas ir veselīgi, taču nemoki sevi.
Tu esi Visuma bērns – ne mzāk kā koki un zvaigznes: Tev ir tiesības būt šeit. Un pat tad, ja Tev tas nav skaidrs vai acīmredzams, pasaule iet tā, kā tai jāiet. Esi mierā ar Dievu pat tad, ja to nesaproti. Šajā trokšņainajā dzīvē, lai ar ko Tu nodarbotos un par ko sapņotu, sargi mieru savā dvēselē.
Ar visu to, ka apkārt ir viltus, vienmuļš darbs un zuduši sapņi, pasaule tomēr ir skaista. Esi pret to uzmanīgs un saudzē to. Pacenties būt LAIMĪGS”.
Avots: www.adme.ru/
Tulkoja: Ginta FS

Tici sev!

laimes zvaigzne1

Gaidi savu stundu, kā neviens nekad to negaidīs

Ja tu pats sev netici, tad arī Visums tev nenoticēs. Ja tu neiemācīsies pagaidīt savu īsto brīdi, tad neviens visā pasaulē to negaidīs.

Tici sev tā, kā izkaltusi zeme tic pavasara lietum. Gaidi savu stundu, kad pati gaidīšana tevi padara traku. Tad, kad tuvie un mīļie tev netic. Neatsakies pats no sevis, no sava sapņa, tāpēc, ka tiem, kuri prot paciesties, neskatoties ne uz ko, dzīve dod pašu labāko.

Un, zini, lai tu nepadomātu, ka tie ir tikai tukši vārdi, es pastāstīšu, kā es ticēju savam sapnim un gaidīju to. Es saņēmu to, uz ko gāju…..Mana ticība mani izglāba.

1. Zemes enerģija

Pašos briesmīgākajos manas dzīves izmisuma brīžos, zeme pildīja mani ar spēku. Dziļa ieelpa un lēna izelpa. Sajūtu kā no pašām kāju pēdām līdz matu galiņiem, pa manām vēnām tek caurspīdīga ūdens plūsma. Tā ir ļoti spēcīga. Tā plūst caur katru mana organisma šūnu.

Es lūdzu zemei enerģiju, un tā man to dod. Un tā daudzas reizes. Dziļa ieelpa un izelpa. Un šis dabas spēks ir manī. Es jūtu, kā tas piepilda mani. Manas acis ir aizvērtas. Es aizmetu visas nevajadzīgās domas un problēmas. Cenšos attīrīt savu, ar nevajadzīgām domām mūžīgi piebāzto, galvu

2. Domu spēks

Domās mana Dvēsele paceļas līdz debesīm. Es sajūtu lidojumu. Dziļa ieelpa. Es iedomājos, kā zied sakura. Es sevi redzu vieglā, baltā tērpā (nezinu, kāpēc, bet vienmēr redzu baltu, kaut arī neesmu baltās krāsas piekritēja apģērbā) Mainās gadalaiki. Bet es vēljoprojām baudu dzelteno lapu, balto jumtu, zaļo dārzu un smago rudzu vārpu skaistumu.

Man ir viegli un vienkārši. Es turpinu elpot. Atgriežu savu Dvēseli sevī. Sajūtu cieto zemi zem kājām. Atveru acis. Pateicos zemei par spēku, par enerģiju katrā manā šūnā.

Lai sajustu šo vieglumu, es trenējos ilgu laiku. Sākumā man nekas neizdevās, un vispār man sķita, ka daru muļķības un nodarbojos ar niekiem. Taču, zini, ja kaut ko ļoti vēlies, neviens uz pasaules nevarēs tev patraucēt.

Un tā, skaistā pavasara dienā es noticēju sev. Es atļāvu sev atlaist visus pārdzīvojumus. Un zini, es pirmo reizi dzīvē sajutu, kā smaržo sakura. Tas bija brīnišķīgi.

3. Sapnis. Nesaprotams, bet reāls.

Es iedomājos, ka mans sapnis ir piepildījies. Es vizualizēju katru detaļu, tik skaidri un spilgti, it kā no tā būtu atkarīga mana dzīvība. Un reizē ar to centos atlaist Visumā visu pašu man dārgāko.

Jo tad, kad ieciklējies uz kaut ko vienu, tu aizmirsti, ka jāiet tālāk un jāpiepilda ar jēgu katra jauna dzīves diena. Jā, un vispār, sapnis sapnim, bet dzīvot ta vajag.

Taču tad, kad Dvēselē deg šī cerību un ticības uguntiņa, iet ir kaut kā vieglāk un priecīgāk. Realitāte rodas domās. Ja savās domās tu pieļauj to, ka tas ir iespējams, gaidi, realitāte neliks tev ilgi sevi gaidīt.

4. Tici sev tad, kad neviens cits tev netic

Man pats tuvākais cilvēks ir mana mamma. Tad, lūk, viņa man visu laiku atkartoja, ka dzīvē brīnumu nav. Viņa teica, ka  iespējas tiek dotas tikai bagātajiem, bet vienkāršajiem ļaudīm, tādiem kā es, neko nedod vienkārši tāpat. Es smaidīju un turpināju ticēt sev un savai laimīgajai zvaigznei.

Kad bija pavisam grūti, taisīju enerģētiskās prakses, un atkal smaidīju, neklausoties nevienā. Savās domāš es nepieļāvu ne mazāko šaubu.. Es ne ar vienu nestrīdējos. Necentos nevienam neko pierādīt. Vienkārši ar katru savu Dvēseles šķiedru ticēju sev.

5. Es gaidīju savu izdevību tā, kā cilvēki ziemā gaida pirmo sniegu.

Pacietību. Pacietību. Un vēlreiz pacietību. Man nebija ne kapeikas. Brīžam nebija ko ēst. Dažkārt nebija pat iespēju pagulēt. Taču es nevienam par to nežēlojos. Mācījos angļu valodu. lasīju grāmatas un gaidīju.

Es dzirdēju, ka man auiz muguras paziņas sačukstas, bet es pretī tiem smaidīju. Radinieku acīs es redzēju žēlumu, es smaidīju un smīdināju viņus. Vienkārši priecājos par to, ka man ir mani tuvie un mīļie cilvēki.

Dažkārt bija skumji, ka pat tuvie un mīļie man netic. Gadījās, ka biju apbēdināta līdz sirds dziļumiem, un raudāju. Bet tas bija tā klusi un slepus. Jo bieži vien pēc šīm labajām asarām palika vieglāk, un tā es atlaidu visu negatīvo enerģiju.

6. Rūgtajās neticības sekundēs es skaitīju lūgšanas.

Es neprasīju Visumam neko. Vien pateicos tam par visu to, kas man ir, par to, kā man vairs nav un par visu, kas man reiz būs. Lūdzos par tuvajiem un mīļajiem. Pateicos par pacietību, ticību un cerību.

Aizdedzu svecīti istabas stūrī un skatījos, cik mierīgi tā deg. Un skaidri zināju, ka dievišķais spēks ir katrā no mums. Bet tā apzināšanās neatnāk tūlīt un ātri. Visam savs laiks.

7. Likteņa dāvana vienkāršai mirstīgajai!

Es neglaimoju sev un nesaku, ka esmu eņģelis zemes virsū. Es esmu vienkārša mirstīgā, kā saka mana mamma. Un šī mirstīgā šogad lido uz Indiju, lai Deli universitātē studētu seno tautu mākslu. Grants sedz visus lidojuma, dzīvošanas un mācību izdevumus, kā arī izmaksā stipendiju.

Ja tu padomāsi, ka tas arī bija mans sapnis, tev būs taisnība. Iespējams, kādam tas nešķiet nekas īpašs. Bet man šis grants ir visa mana tālākā dzīve. Teikšu, ka es loti ilgi uz to gāju. Anketas. Pārrunas. Uzaicinājumi uz vēstniecību. Bet zini, kā saka – klauvē un tev atvērs. Es klauvēju pie visām iespējamajām durvīm. Daudzas reizes man atteica. Bet es turpināju klauvēt un man atvēra.
Te nu arī viss, es pabeidzu. Atsūtīšu tev sveicienus no Indijas.

Ticiet un jums taps dots! Un kas es tāda, lai šaubītos par šo patiesību, kas nākusi pie mums cauri gadsimtiem. Nav svarīgi, vai esi bagāts vai nabags, nav svarīgs tavs ārējais izskats, jaunība vai vēl kas cits, jo Dieva priekšā mēs visi esam līdzīgi.

Dvēsele ir mūsu dzīves spogulis

Lai tava Dvēsele ir piepildīta ar gaismu, tāpat kā tava dzīve! Un nekad, nekādā gadījumā nepārstaj ticēt sev un gaidīt savu laimīgo zvaigzni!

Autors: Aļona Tolčaņuka

Avots: http://www.aum.news
Tulkoja: Ginta FS

Lūgšana un meditācija Sargeņģelim

sargeņģelis3

Sargeņģeļi uzrunā mūs visu laiku. Viņi ļoti vēlas tikt sadzirdēti, tāpēc ir atsūtījuši meditāciju, kuras laikā
vieglāk savienoties ar savu Sargeņģeli un šo saikni vēl vairāk nostiprināt.

PATEICĪBAS LŪGŠANA SARGEŅĢELIM

Manu mīļo Sargeņģel!
Tu, kas vienmēr esi man līdzās,
Diena vai nakts, vakars vai rīts.
Tu, kura apskāvienos es aizmiegu un arī pamostos.
Tu, kura spārna pieskārienu sajūtu uz sava vaiga.
Tu, kurš paceļ mani lidojumam
un nes uz saviem spārniem cauri visām nedienām,
šķēršļiem un pārbaudījumiem.
Tu, kas atver manas acis
un ļauj paskatīties uz pasauli pavisam citās krāsās.
Tu, kura Gaisma apžilbina jebkuru pretimnācēju.
Tu, kas noslauka manas asaras
un skūpsta manus vaigus.
Tu, kura Mīlestība ir tik neizmērojama.
Es pateicīga Tev bezgalīgi esmu!
Par katru dienu, ko pavadu Tavā aizvējā
un Tavas Mīlestības Gaismā.
Tik vārdos neizsakāma ir šī sajūta,
kas savieno mūs abus.
Vienmēr un visur.
Tik cieši.
Tik tuvu.
Tik blakus
MĒS abi ESAM.

MEDITĀCIJA: SAVIENOŠANĀS AR SARGEŅĢELI

Es saņemu Tevi aiz rokas.
Tu esi man blakus.
Es sajūtu Tavu elpu.
Tu esi man blakus.
Es jūtu Tavu siltumu.
Tu esi man blakus.
Es dzirdu Tavus sirdspukstus.
Tu esi man blakus.
Es sajūtu Tavu Mīlestību.
Tu esi man blakus.
Es paveros Tavās acīs.
Tu esi man blakus.
Es apskauju Tevi!
Tu vienmēr esi man blakus.
Tu vienmēr biji man blakus.
Tu vienmēr būsi man blakus.

Sagatavots pēc tematiskās avīzes “Ezoterikas ceļvedis”

Ziemassvētku pasaka

55

Viņš šodien tur sēdēja un skatījās pa logu. Aizkari bija tie paši. Jau pa gabalu bija redzams, ka ūdeni tie sen nav jutuši.

Mājas logus rotāja Ziemsvētkiem par godu pielikti aizkari ar zvaigznēm un rūķiem, radot svētku noskaņu arī garāmgājējiem. Vienīgi tā vecā vīrieša logā nebija ne miņas no Ziemassvētku noskaņas.

Gaidot autobusu, Grēta tur stāvēja un lūkojās logos, un šis pelēkais logs sāka traucēt viņas svētku noskaņojumu. Viņa centās sev iestāstīt, ka tā bija tikai skaistuma izjūta, kas tika traucēta, raugoties uz netīrajiem aizkariem, jo Ziemsvētku laikā visam vajadzēja tīrībā mirdzēt un laistīties.

Taisnību sakot, tas Grētu kaitināja jau sen, kad viņa bija skatījusies uz logu, gaidot autobusu.

Vienmēr viņš tur bija sēdējis! Un vienmēr izskatījās tik vientuļš. Daudzreiz viņa bija mēģinājusi neskatīties uz logu. Un tomēr viņa skatījās. It kā viņai kāds liktu pārbaudīt, vai viņš tur sēž.

Sniga lielām pārslām. Bija auksts, un viņa mīņājās no vienas kājas uz otru.

Vai autobuss nevarētu nākt ātrāk? Ziemassvētku puķe, ko viņa bija nopirkusi, kaut gan iesaiņota vairākos papīros, nepanesa aukstumu. Viņa bija izvēlējusies visskaistāko. Viņa taču to dāvinās draudzes mācītājam.

Šovakar bija Ziemsvētku sarikojums. “Tas būs lieliski — satikt baznīcā savus draugus un nogaršot to, ko katrs būs pagatavojis svētku galdam. Beidzot nāca autobuss. Kāpjot iekšā, viņa uzmeta negribīgu skatu vecā vīra logam. Viņš joprojām tur sēdēja.

Baznīcā Grētai pietrūka īstas svētku noskaņas līdz brīdim, kad viņa kopā ar draugiem dziedāja senās, labi pazīstamās Ziemsvētku dziesmas.

Pie galda visi daudz runāja un skanēja smiekli. Grēta kļuva domīga un reizēm pat nedzirdēja, ko citi viņai teica. Tas nebija viņai raksturīgi.

Kad pienāca brīdis lūgšanai, visi lūdza, lai Dievs ir klāt un svētī tos cilvēkus, kas šajos svētkos jūtas vientuļi.

Grēta nelūdza kopā ar visiem. Viņa juta, ka Dievs uzrunā viņu, bet negribēja klausīties. Viņa negribēja iet pie vecā vīra. Ir taču citi veidi, kā Dievs varēja viņu stiprināt — bez Grētas piedalīšanās.

Pienāca laiks kafijai un piparkūkām. Grēta tā īsti nemaz nepagaršoja sanestos gardumus. Viņa joprojām cīnījās pati ar sevi un Dievu.

Kāpēc tieši man būtu jāiet pie vecā vīra? Varbūt viņš domās, ka gribu kaut ko nozagt? Pēdējā laikā cilvēki bija kļuvuši bailīgāki, jo avīzes daudz rakstīja par dažādiem noziegumiem.

Kad izskanēja pēdējais Ziemsvētku korālis, Grēta bija pieņēmusi lēmumu. Lai kā, bet ar Dieva palīdzību viņa apmeklēs šo veco vīru logā. Tas notiks tieši Ziemsvētku vakarā.

Ziemsvētku puķi viņa gluži vienkārši bija aizmirsusi atdot mācītājam. Varbūt tāpēc, ka bija kāds, kam tā bija vairāk vajadzīga. Mācītājs tik un tā bija saņēmis vairākas.

Pienāca Ziemsvētku vakars. Grēta devās uz autobusa pieturu tāpat kā neskaitāmas reizes pirms tam. Šoreiz tomēr sirds sitās priecīgākā, bet tajā pašā laikā nemierīgākā ritmā. Maisiņā viņa nesa kafiju un pašceptas piparkūkas.

Ar skatienu viņa meklēja vecā vīra logu. Pie loga karājās aizkari, kā tie droši vien bija karājušies pēdējos gadus, un nekas nebija mainījies, izņemot pašu svarīgāko. Vecā vīra tur nebija.

“Varbūt viņam ir kaut kas īpašs darāms Ziemsvētku vakarā,” domāja Grēta. “Droši vien viņš sev gatavo kādu gardu svētku maltīti. Varbūt viņš aizbraucis pie draugiem svinēt svētkus?”

Mazliet bailīgi, bet tomēr noteiktiem soļiem iegāja mājā. Grēta piezvanīja pie durvīm, kur pēc viņas aprēķina vajadzēja būt vecā vīra dzīvoklim.

Iekšā valdīja klusums. Viņa zvanīja otro un trešo reizi. Joprojām nekādas dzīvības pazīmes.

Varbūt viņa bija tikai iestāstījusi sev, ka Dievs cēlas, lai viņa apciemo šo cilvēku?

Kāds aiz durvīm klepoja. Acīmredzot viņš bija mājās. Ar jaunu drosmi viņa zvanīja vēlreiz. Kad tik un tā neviens neatvēra, viņa nospieda rokturi un pārsteigta konstatēja, ka durvis nav aizslēgtas.

Viņa iegāja iekšā un sauca: Vai kāds ir mājās?

Nekādas atbildes. Ja Grēta nebūtu pārliecināta, ka Dievs viņu atsūtījis šeit, viņa būtu pagriezusies un skrējusi prom.

“Ta jau ir citu mājas miera traucēšana,” viņa nodomāja, ejot dziļāk pa gaiteni.

Vai te ir kāds mājās? — viņa sauca vēlreiz.

Grēta izdzirda, ka blakusistabā kāds sakustas.

Viņa devās turp un ieraudzīja veco vīru guļam gultā.

Viņi raudzījās viens otra. Vecais vīrs ar pārsteigumu sejā un Grēta, kura vairs nezināja, ko sacīt.

Beidzot vecais vīrs pasmaidīja. Bezzobainu, kautrīgu smaidu.

Es jūs pazīstu, — viņš teica. – Jūs bieži braucat ar autobusu no šejienes.

Grēta smaidīdama izpakoja Ziemsvētku puķi, ko bija atnesusi. Ta izskatījās kā no citas pasaules šajā pieticīgajā istabā. Pēc maza brīža virtuvē jau vārījās ūdens kafijai. Tas likās tik dabiski — pasniegt vecajam vīram kafiju un piparkūkas uz mazā galdiņa pie gultas.

Pēc divām kafijas tasēm un pāris piparkūkām viņš teica: Ziniet, tagad es ticu, ka Dievs rūpējas arī par mani. Es vienmēr esmu ticējis, ka Dievs rūpējas par cilvēkiem, bet, ka arī par mani – to man bija grūti aptvert. Esmu vecs un nabadzīgs. Bet tagad es tam ticu, — viņš teica, un plats smaids pārklāja viņa seju.

Kad jūs zvanījāt pie durvīm, es neuzdrošinājos cerēt, ka Dievs uzklausījis manu lūgšanu. Pat tad, kad jūs saucāt koridorā, es vēl neticēju, ka kāds nāk apciemot tieši mani. Es lūdzu Dievam, lai vismaz viens cilvēks atceras mani šajos Ziemsvētkos. Viens vienīgs cilvēks, kas pierādītu, ka Dievs nav mani aizmirsis. Tagad esmu par to pārliecināts. Paldies, ka atnācāt.

– Ceļā Grēta jutās apmulsusi. Viņa bija domājusi, ka uzmundrinās veco vīru, bet patiesībā viņš bija uzmundrinājis Grētu pašu.

Vecais vīrs bija stāstījis par Ziemsvētkiem savos labākajos gados. Tad viņam esot bijis tik daudz darāmā, ka domāt par Jēzu nav atlicis laika, turpretī tagad esot bezgala daudz laika, lai domātu. Un šajos Ziemsvētkos vientuļais vīrs bija saņēmis lielu dāvanu. Dievs bija atbildējis uz lūgšanu un pierādījis, ka Viņš mīl un rūpējas arī par tādu vecu “sakārni” kā viņš.

Dievs mīlēja veco vīru, lai gan viņš ne vienmēr bija spējis tam noticēt. Pa mākoņa malu spraucās jauns cerības stars — Dieva mīlestība. Tā sildīja arī viņu. Tagad viņš to zināja.

Gaišus, siltus un mīlestības piepildītus Ziemassvētkus!

 

Foto: Natālija Doroš

Tulkoja: Ginta FS

Aizskart māti – aizliegts!

0000

Diezgan ātri pēc bērna piedzimšanas māte pirmo reizi izdzird to, ka viņa ir slikta māte. Tēvu tracina tas, ka bērns bļauj, naktīs neguļ, māte nepaņem viņu uz rokām, liek sev blakus gulēt vai iet gulēt pie bērna, ka viņa nervozē par katru  sīkumu un dzīvoklī nav kārtības. Visu dienu sēdējusi mājās – un ko darīusi? Vai tad grūti bija visu satīrīt? Pēc tam pieslēdzas vecmāmiņas: baro ne tā, nekāda režīma nav, pārāk maz sodi, pārāk daudz atļauj, pārāk maz mīli, pārāk maz šūpo uz rokām – viss ir nepareizi!
Pēc tam uzstājas vecāki smilšu kastē, kaimiņu tantes un bērnudārzu audzinātājas. Par ārstiem nemaz nerunāsim – par ko jūs, māte, vispār domājāt, gribat savu bērnu pazaudēt? Jā, protams, no pašas dzimšanas par to vien domāju un tas ir mans mērķis!

Uz to brīdi, kad bērns dosies uz skolu, viņa māte jau saraujas ik brīdi, kad kāds vēršas pie viņas, saraujas, gaidot nākamo sitienu, gatava nekavējoties paslēpt bērnu aiz muguras un pagriezties ar seju pret briesmām, atiežot zobus kā vilcene, iedzīta stūrī. Bet pēc tam, savam vilcēnam sarīkos tādu brāzienu, ka maz neliksies. Cik ilgi vēl man dēļ tevis būs jāsarkst un jābālē?

Skolā, pilnīgi skaidrs, ka tur nu neko nomierinošu mātei neviens neteiks, tikai to, ka ar bērnu ir jānodarbojas, ka ar viņu kopā jādara mājas darbi, ka viņam jāpaskaidro, kā pareizi jāuzvedas, pieprasīs, lai viņa izdarītu tā, ka klasē viņas bērnu vispār nedzird – tā, it kā viņai būtu tālvadības pults, ar kuras palīdzību sekot savai atvasei ikdienas gaitās. Skolai beidzoties, viņa noteikti uzzinās, ka viņas bērns ir nekam nederīgs, ka eksāmenus noteikti nenoliks un tādu pat par sētnieku neņems, vienu vārdu sakot, pilnīgs pedagoģiskais krahs. Mājās tēvs ir pilnīgi pārliecināts, ka māte sabojājusi bērnu ar savu pārāk bezzobaino audzināšanu un vecmāmiņas ir pārliecinātas, ka viņa to pat nebaro.

Krievija (domāju – arī Latvija neatpaliek) — ir bērniem nedraudzīga valsts. Atpūtā, transportā, ceļā, uz ielas mātes virzienā vērsti līdzpilsoņu stingrie skati, tie jebkurā brīdīi gatavi dot didaktiskus padomus bērnu audzināšanā. Arī baznīcā nav ne par kapeiku vieglāk. Tur niķīgus bērnus nemīl, pasarg Dievs, ja viņš lūgšanu laikā mēģinās pastaigāties pa dievnamu vai neklausīsies macītāja sprediķi..

Kaut gan, es zinu vienu baznīcu, kur bērnus, kuri jau spējīgi nostāvēt mierīgi, lūgšanu laikā uzaicina stāvēt priekšā citiem un nekarāties mātei kaklā. Tur viņi redz ne tikai cilvēku muguras, bet to, kā dzied, kā lasa lūgšanas, ko dara Svētais Tēvs….Kurš piekusis, var aiziet palīgā sakārtot sveces pie svētbildēm, vai arī atsēsties uz soliņa. Tur ir sieviņas, kas palīdz piekusušai mātei viņas bērnu paturēt uz rokām, vai iziet pastaigāties baznīcas pagalmā.

Zinu skolotāju, kura klases sapulcē divas stundas vecākiem stāsta par to, cik labi ir viņu bērni, kādi viņiem sasniegumi, cik viņi talantīgi un cik labi ir viņus mācīt. Pēc tās sapulces vecāki bija tik pārsteigti, ka mājupceļā pat nopirka torti, lai to nosvinētu.

Es redzēju sievieti, kura lidmašīnā vienkārši paņēma četrgadīgu, nepārtraukti čīkstošu bērnu no kādas pārgurušas mātes un visu lidojuma laiku ar to kopā zīmēja dzīvnieciņus, lasīja pasakas un spēlēja pirkstu spēles — un atļāva mammai nedaudz pagulēt, bet kaimiņiem – lidot klusumā. 

Redzēju vēl kādu sievieti, kuras krēslu lidojuma laikā spārdīja mazs puika un tā vietā, lai pagrieztos un pateiktu sakramentālo frāzi: “Kundze, nomieriniet reiz savu bērnu!” pateica: ” Bērniņ, tu spārdi manu muguru, tas nav patīkami, lūdzu, nedari tā!”

Reiz es braucu mājās maršrutniekā un man pie rokas bija soma – lācis. Man pretī sēdēja piecagdīga meitenīte. Protams, viņai bija garlaicīgi – bērns šūpoja kājas, kratījās, visu laiku mammai uzdeva jautājumus, bakstīja kaimiņus. Kad lācis viņai pamāja ar ķepu, meitēns no brīnumiem palika vaļā muti. Mēs visu ceļu spēlējāmies, bet mamma neuzticīgi skatījās manā virzīenā, gatava jebkurā brīdī paķert bērnu un mest lāci manā virzienā, liekot meitai sēdēt mierīgi, nekustīgi un nograuzt ikvienu, kas kaut ko mēģinās viņai pateikt. Tas jau ir nosacīts reflekss, ieradums, negaidīt no apkārtējiem neko labu.

Es atceros kā mana vecmāmiņa un vectētiņš paņēma manu naktī raudošo bērnu, vienkārši pasakot “paguli, meitiņ”, kaut arī nākamajā rītā viņiem vajadzēja iet uz darbu; kā vīrs neļāva algebrai “nograuzt” mūs ar bērnu, fiksi-ātri un jautri pabeidzot uzdevumus bez manis, Kā mani atbalstīja un palīdzēja mani kolēģi, mājinieki, draudzenes, kad bērni bija maziņi.

Es atceros ceļa biedreni, ar kuru kopā braucām vilcienā un kura mierīgi piecieta manas trīsgadīgās meitas bļaustīšanos naktī. Pārdevēju, kura viņai uzdāvināja banānu, kad mūsu reiss kavējās 18 stundas un mans bērns lodes ātrumā dzenājās no viena lidostas gala uz otru. Ar pateicību atceros tos labos cilvēkus, kuri palīdzēja pacelt bērna apgāzušos ratus, palaida bez rindas sabiedriskajā tualetē, pasniedza kabtaslakatiņus uz ielas, kad bērnam pa degunu tecēja asinis, tāpat vien dāvināja balonus, smīdināja, kad viņš raudāja. Un man vienmēr šķiet, ka man šī labestība jāsniedz arī citiem cilvēkiem.

Katrai mammai ir grūti. Viņa ne visu prot un zin, viņa nevienmēr ir sasniegusi to psiholoģisko briedumu un pārliecību par sevi, kas ļauj jebkurā krīzes situācijā saglabāt mieru un pieņemt pareizos lēmumus. Mamma kļūdās, nodarbojoties ar pašu galveno, svarīgāko lietu un savu galveno cilvēku – bērnu. Viņa to visu redz un nezin, kā to izlabot. Viņai jau tā šķiet, ka dara visu nepareizi; viņa dvēselē ir perfekcionists un grib visu izdarīt ideāli, bet nesanāk ideāli. Un tad viņa, kā nogrēkojies bērns gaida atkal kārtējo divnieku. Nevajag viņu vēl “piebeigt”.

Dažkārt vajag viņu atbalstīt, ar labu vārdu, paslavēt, ka viņas bērns progresē, pateikt ko labu, neuzbāzīgi piedāvāt palīdzību. Un nesteigties nosodīt viņu, bakstīt ar pirkstu, audzināt un dot padomus. Bet, ja žēlojas – labāk uzklausīt nevis pamācīt. Ja raud – apskaut un pažēlot.

Tāpēc, ka viņa ir māte un dara pasaulē grūtāko, nepateicīgāko, bet vajadzīgāko darbu. Darbu, par kuru neslavē, nemaksā, nepaaugstina amatā un nedod nekādas atlaides.  Darbu, kurā ir tik daudz neveiksmju, kritienu un kļūdu un pārāk bieži šķiet, ka neko tā arī neesi sasniegusi.

Var arī neslavēt, nepalīdzēt, neizklaidēt svešus bērnus, nespēlēties ar viņiem, neteikt labus vardus. Vienkārši nevajag aizskart katrā izdevīgākajā brīdī un uz katra soļa. Un tas jau būs milzīgs atvieglojums.

Autors: Irina Lukjanova
Avots: AdMe.ru

P.S. Es lasīju šo rakstu un tas mani “aizķēra” līdz asarām. Man ir četri bērni un visspilgtāk es atceros laiku, kas notika, kad piedzima mans pirmais dēls. Jau, pārnākot no dzemdību nama, ar pumpām, kas radušās stafilokoka infekcijas rezultātā, pirmais ģimenes ārstes apmeklējums mājās beidzās ar asarām, jo viņa atzīmēja, ka es neesmu izvārījusi autiņus un tāpēc bērnam ir pumpas. Es vairākas naktis, raudot sēdēju pie viņa gultiņas un domāju, ka tās ir beigas.

Pēc pāris mēnešiem, kad “uzleca” pirmā nopietnā temperatūra, es zvanīju ātrajiem un tad, kad tie atbrauca – ārste mani izrāja, ka esmu novedusi bērnu gandrīz līdz krampjiem. Un es jutos tik vainīga. Un tā – nebeidzami daudz reizes, dažādās situācijās, bērnudārzā, skolā, uz ielas… Tā vietā, lai izjustu prieku, ka es tieku galā ar saviem pienākumiem, man šķita, ka esmu nekam nederīga mamma. Kad piedzima dvīņi, es biju jau rūdīta, ar kārtīgām bruņām un jau citu mugurkaulu: un vienkārši nepiegriezu šīm runām un aizradījumiem nekādu vērību – taču vēl tagad atceros savus pirmos gadus mātes lomā un man pa kauliem skrien šermuļi. Jā, es nebiju pieredzējusi, bet savus bērnus vienmēr esmu mīlējusi un viņiem neko sliktu neesmu vēlējusi.

Tad kāpēc mēs pašas,  gadiem ejot, aizmirstam to, kā pašas jutāmies tad, kad berni bija maziņi un dažkārt arī cenšamies iegriezt kādai jaunajai māmiņai par to, ka ar viņu notiek tas pats, kas notika ar mums?

Jāmācās! Vēl ļoti daudz dzīvē jāmācās!

Tulkoja: Ginta FS