Skaistums: iekšpusē vai ārpusē

 

nobriedusi sieviete

Katra sieviete vēlas būt skaista. Cik vien iespējams ilgi. Atceries bērnības pasakas – daudzas problēmas sākās tieši tad, kad kāda vēlējās būt pati skaistākā, un tāpēc pielika milzīgas pūles, tajā skaitā – novācot savas konkurentes.

Mēs visas, skrējienā pēc skaistuma, pieliekam ļoti daudz dažādu pūļu, tērējam tam daudz sava laika, naudas un nervu. Katru rītu spogulī mēs vērojam savu seju, meklējam jaunas krunciņas, maisiņus zem acīm, visdažādākās novecošanas pazīmes. Ko tur daudz runāt, mēs ļoti baidāmies no novecošanas un par katru cenu cenšamies to attālināt.

Mums var ne īpaši patikt tas, kā izskatāmies, un tad mēs kaut ko darām ar savu seju un ķermeni. Mēs apmeklējam dažādas procedūras – masāžu, kosmetologu, pat plastisko ķirurgu. Skrējienā pēc skaistuma un jaunības, mēs bieži esam gatavas, ja ne gluži uz visu, tad – uz ļoti daudz ko.

Kopā ar mātes pienu mēs esam uzsūkušas ideju par to, ka skaistums glābs pasauli – un vēl, piedevām, ka tas vienmēr prasa upurus. Daudzas mūsu procedūras ir neticami sāpīgas, taču mēs esam gatavas tās paciest sava mērķa vārdā.

Kāds tad ir šis mērķis?
Atbilst kādiem noteiktiem skaistuma standartiem.
Ko mēs dēļ tā darām?
Mākslīgas krūtis, mākslīgas lūpas, mākslīgi mati, ķirurģiskas nostiepšanas, pievilkšanas, botoksa injekcijas un ļoti daudz dažadas manipulācijas.

Kā labā tik daudz ieguldījumu?
Tāpēc, ka mums šķiet, ka skaistums garantē mīlestību. Mīl tikai skaistās, mīl tikai jaunās. Ārējam skaistumam ir ļoti liela nozīme. Ja es izskatīšos jauna un skaista, tad mani mīlēs vēl vairāk.
Un, lūk, ir vesela paaudze vecmāmiņu, kuras visiem spēkiem cenšas izskatīties kā meitenes. dažkārt viņām tas pat izdodas. Taču, vai tas viņām nāk par labu?

Kopā ar visu to, ir pazudusi vecmāmiņu paaudze, kuras prot mīlēt un dāvāt siltumu. To, kuras mīl bez visiem noteikumiem, kurām vienmēr atrodas laiks saviem mazbērniem, kuras lasa pasakas un vienmēr dāsni dalās ar savu dzīves gudrību. Tādu vecmāmiņu praktiski vairs nav. Mūsdienu vecmāmiņas arī saviem mazbērniem var daudz ko dot – dāvanas, rūpes, draudzību, bet patiesu un beznosacījumu mīlestību, nevar. Viņām tās nav. Un tās ļoti trūkst pasaulei.

Es atceros vecākās paaudzes stāstīto, mūsu vecāku stāstīto, kuri uzauga daudz savādākos apstākļos, kurus ļoti bieži audzināja vecmāmiņas. Un šīs vecmāmiņas tēls vienmēr ir līdzīgs – silta, maiga, rūpīga, mierīga, dziļa, piedodoša. Tagad vecmāmiņas ir citādākas, un viņas bieži vien publiski nedrīkst saukt par vecmāmiņām – apvainosies. Un blakus saviem mazbērniem viņas vēlas izskatīties nevis kā vecmāmiņas, bet mammas. Diemžēl.

Ir pazudis tādas svarīgas mīlestības avots cilvēka dzīvē. Varbūt tieši tāpēc mums ir tik grūti iemācīties mīlēt pa īstam? Tāpēc, ka nav neviena, kas varētu mūs bērnībā piepildīt ar šo labestību un laimes sajūtu?

Iespējams, ka tas viss notiek tāpec, ka esam parāk ieciklējušies uz ārējo skaistumu, mūsu ķermeņa skaistumu, un absolūti aizmirstam par iekšējo – mūsu Dvēseles skaistumu?

Ja mēs kaut pusi savu spēku, ko tērējam sava ķermeņa kopšanai, tērētu savas Dvēseles attīstīšanai un savam sirds skaistumam, kādas mēs kļūtu gala rezultātā?

Es iznāku no kosmetologa kabineta. Parasti te man sakopj seju, uzliek maskas un cenšas pierunāt uz botoksa injekcijām. Es nepadodos, neskatoties uz redzamajām mīmikas grumbām pierē… Un, lūk, manā priekšā ir viņas, tās pašas sievietes, kuras sapņo vienmēr izskatīties jaunas.
Sieviete, kurai skaidri redzams, ka ir ap 60 gadu, taču seja ir pavisam gluda, kaut arī nekustīga. Viņas vecumu nodod vien rokas un kakls. Un, iespējams, vēl skatiens – gana piekusis no mūžīgās dzīšanās pēc jaunības. Jā, viņai ir nedabīgi stingras krūtis, pārāk gluda seja, apjomīgas lūpas, gari, biezi mati. Taču nez kāpēc viņa izskatās kaut kā neveikli un pat skumji. Viņa plāno operāciju, apspriež to ar ārstu, kad es eju garām, un viņa pavisam nopietni uzskata tādu lēmumu par pareizu. Viņa patiešām to uzskata par skaistumu. Viņai taču ir vajadzīga jaunu un skaistu vīriešu uzmanība.
Bet mana kosmetoloģe man norāda uz viņu un saka, ka, lūk, nekad neuzminēsi, cik viņai gadu… un visu to jaunās tehnoloģijas, botokss! Bet tu kautrējies, tev pāris injekcijas un viss. Es smaidu. Es nestrīdos. Bet es zinu, ka to nedarīšu.
Jā, es arī dažkārt, pēc negulētas nakts, vēlētos spogulī ieraudzīt divdesmitgadīgu meiteni, tādu, kāda es agrāk biju. Noslēpt krunciņas, maisiņus zem acīm, man arī gribētos gludāku ādu. Taču tajā brīdī es atceros, ko nozīmē skaistums.

Mans skaistuma jēdziens ir aprakstīts Zablocka dzejolī:

«… Kas ir skaistums?

Un kāpēc to dievina cilvēki?

Tas ir tukšs trauks?

Vai uguns, spīguļojoša traukā?»

Es atceros tās sievietes, kuras mani patiesi iedvesmo. Tās, uz kurām paskatoties, sirds atveras, palašinās un dzied. Piemēram, Māte Terēze. Manā uztverē tā ir brīnišķīgi skaista sieviete, neticami skaista. Vai viņa būtu veikusi jaunības injekcijas? Nē. Vai savu ķermeni būtu centusises atjaunināt Svētā Pēterburgas Ksenija? Vai par savu celulītu, kas ir dabīgs sievietes ķermenim, uztrauktos Helēna Andelina? Vai Sandra Kovi, Stīvena Kovija dzīvesbiedre, kura dzemdējusi deviņus brīnišķīgus bērnus – droši vien viņai nācies saskarties ar strijām – vai viņa censtos tās izdzēst ar lāzera palīdzību, vai veiktu vēdera plastiku?

Divas galējības

Attiecībās ar savu ķermeni mums ir divas galējības.
Mēs, vai nu noliedzam ārējo skaistumu, un nodarbojamies tikai ar iekšējo. Tad mūsu ķermenis izplūst un mēs to nevaram pat pabarot ar krēmu, un arī nemeklējam masāžas iespējas, sakot, ka tas nu galīgi nav garīgi. Es taču neesmu ķermenis, bet gan – Dvēsele. Tikai nez kāpēc no šīs Dvēseles bieži vien aizgriežas pat tuvie cilveki.

Otrā galējība ir tā, ka mēs sevi asociējam tikai ar ķermeni un tā skaistumu, uzskatot, ka, iespējams, šim ķermenim kaut kur arī ir Dvēsele. Un tad mēs cenšamies apstādināt laiku, jo, ja ķermenis noveco, tas nozīmē, ka novecoju arī es? Un tad mēs esam gatavas ņemt pat kredītus kaut kādām operācijām, ciest sāpes un, ne tikai. Un šajā skrējienā mēs esam gatavas iet tik tālu, ka dažkārt pat neērti paliek.

Kur gan palikusi veselīga attieksme pret skaistumu?
Kas mēs patiesībā esam? Vēdiskie raksti runā, ka mēs esam nemirstīgas Dvēseles. Tomēr – ne ķermeņi. Taču mēs esam ne tikai brīvas, mužīgi jaunas Dvēseles, mēs nosacīti esam Dvēseles. Dvēsles, kuras dzīvo šajā pasaulē, šajā ķermenī, sasaistē, kā alpīnisti. Caur sava ķermeņa orgāniem mēs iepazīstam materiālo pasauli. Ar šī ķermeņa palīdzību mēs spējam paust savu mīlestību, veidot attiecības, dzemdēt bērnus, izbaudīt labsajūtu. Ķermenis mums tajā visā palīdz.

Un tad ir skaidri redzams, ka ķermeņa loma ir milzīga. Taču, pats galvenais tomēr ir iekšpusē. Un patiesais skaistums arī ir iekšpusē. Un ir vērts rūpēties par šo skaistumu daudz biežāk un dziļāk. Ir vērts tam veltīt vairāk laika un uzmanības – tikpat apzināti, cik, liekot maskas un iekrēmojot savu ķermeni.

Iedomājieties, ja mēs katru dienu ne tikai mazgātos un uzkrāsotos, bet arī lasītu svētos rakstus, skaitītu lūgšanas, pateiktos, darītu labus darbus? Ja mēs apzināti veidotu savas attiecības ar cilvēkiem un apzināti piepildītu pasauli ar savu mīlestību?
Kādas mēs kļūtu savos piecdesmit un sešdesmit gados? Vai mēs paliktu vientuļas, nevienam nevajadzīgas, nelaimīgas un vīlušās dzīvē? Vai vispār iespējams no tādas sievietes labprātīgi atteikties? Tas taču būtu tas pats, kā tuksnesī atteikties no oāzes – vienīgās vietas, kur atrast ūdeni.

Ja Dvēsele ir daļiņa Dieva, tad ķermenis ir tā vieta, kur dzīvo daļiņa Dieva. Un tas nozīmē, ka ķermenis ir dievnams. Un tad mums obligāti ir jārūpējas par šo ķermeni kā par dievnamu.

Sekot tam, lai mūsu ķermenis būtu tīrs, lai tas būtu tik skaists, cik šobrīd tas iespējams, rūpēties par tā skaistumu, sakoptību, nenolaist to, noteikti izgreznot un izrotāt. Taču tajā pat laikā, neuzskatīt, ka svarīgākais ir dievnams, nevis tas, kas tajā atrodas.
Dievnams ir tikai mūžīgas Dvēseles laicīgā mītne. Un galvenā vērība ir jāpiegriež ne sienu skaistumam, vai altāra gleznojumiem, bet gan savai saiknei ar Dievu.

Ir ļoti daudz sieviešu, kuru liktenis ir bijis tik sarežģīts, ka viņas nav varējušas apprecēties. Daudzas apprecējušās tomēŗ savā ģimenē saskārušās ar vardarbību un cietsirdīgu attieksmi. Taču šīs sievietes ir pārvērtušas savu “neglīto” likteni pašu pievilcībā, mīlestībā un sirds bagātībā.

Radhanataha Svami reiz stāstīja par kādu sievieti Indijā. Reiz, senos laikos viņas bagātais vīrs viņu piekāva un padzina no mājām. Viņa brīnumainā kārtā izdzīvoja – bez naudas, bez ēdiena, mājām un bērniem, kuri palika pie vīra. Viņa bija izmesta uz ielas, pazemota un nelaimīga.
Tāda viņa varēja palikt uz mūžu. taču viņa izvēlējās sev citu likteni. Viņa sev blakus ieraudzīja tos, kas cieš ne mazāk par viņu pašu. Uz ielas dzīvoja daudz bērnu, kuriem nebija vecāku, nebija māju, nebija ēdiena. Un viņa nolēma par tiem rūpēties. Viņa kļuva tiem par māti. It kā viņai nebija viņiem ko dot, tikai mīlestība un sirds siltums. Bet bērni tiecās pie viņas, un to, kam viņa bija vajadzīga, ar katru brīdi kļuva arvien vairāk. Viņa tos mācīja, kā varēja, un kopīgiem spēkiem viņi veidoja savu sadzīvi.

Pagāja daudzi gadi, viņiem tika piešķirta māja, lai viņa kopā ar šiem berniem varētu tajā dzīvot. Viņas bērni izauga, pabeidza skolas, daudzi aizgāja studēt universitātēs, pēc tam dabūja labus darbus un rūpējās par savu māti un tiem bērniem, kurus viņa turpināja audzināt. Tur bija gan mazi gan lieli, bet visi bija viņas bērni.

Pagāja laiks, un arī viņas pašas īstie bērni atrada savu māti, un sāka dzīvot kopā ar viņu un tiem, kuriem tik ļoti bija vajadzīga mīlestība un rūpes. Bet reiz viņas mājā ieradās nabaga vīrs. Viņš bija slims, nespēcīgs un nabags. Un viņa tajā atpazina savu bijušo vīru. Viņš bija izsalcis, un viņa to pabaroja. Viņš bija nabags, un viņa deva tam pajumti. Un viņš bija pārsteigts par to, ka viņa netur ļaunu prātu, neatriebjas un neizjūt naidu, pēc visa tā, ko viņš tai nodarījis. Viņa to vienkārši pieņēma tāpat kā jebkuru citu, kam vajadzīgas rūpes un gādība.

Šajā stāstā Svami vairākkārt pieminēja to, cik skaista bija šī sieviete. Viņš nepieminēja ne viņas matus, ne acis, ne rokas. Viņš runāja tikai par viņas sirdi, un katrs no tiem, kas klausījās šo stāstu nevarēja noturēties neraudājis. Un es ticu, ka šī ir viena no skaistākajām pasaules sievietēm. Daudz skaistāka par visām modelēm un estrādes zvaigznēm.
Uz kādu skaistumu tiekties, katra no mums nolems pati. Un, jebkurā gadījumā, mēs saņemam kaut kādu rezultātu un labsajūtu. Taču kura no labsajūtām būs īslaicīga, bet kura – ilgstošā perspektīvā?

Kura no tām ir cīņa ar dabisko notikumu gaitu, ar laiku, bet kura – saskaņā ar dabu visā tās daudzveidībā?
Autors: Olga Vaļajeva
Avots: valyaeva.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Kad esi neprātīgi nogurusi no sava bērna

mamma meita16

Kā tikko mēs bijām atveduši mājās savu nupat dzimušo meitiņu, viņas vecākie brāļi atskrēja pie manis, lai paziņotu, ka māsa raud, činkst vai nedaudz aizdomīgi smaržo: “Mammu, tu kādam ļoti esi vajadzīga. Mammu, mazulīte raud”. Vai arī es uz minūtiņu apsēžos, skaidri zinot, ka pēc brīža bērns pamodīsies… “Mammu, tu esi man vajadzīga!” Labi! Es jau sapratu! Nerunājot nemaz par to, ka mazās māsas vajadzības nobāl salīdzinājumā ar divu mazo brāļu vajadzībām.

Kādam nemitīgi vajag uzkost, aizsiet šņores, iedot citu zeķi, ielikt ūdenī ledus gabaliņus, iedot JAUNO skautu formu, noslaucīt puņķus, apskaut, pastāstīt pasaku, sabučot. Ir bijušas dienas, kad man šķita, ka diena nekad nebeigsies un monotonais stāvoklis, kad tu pastāvīgi “kādam esi vajadzīga” var patiesi izdarīt savu darbu un iespaidot tevi ļoti negatīvi. Taču pēkšņi man kā zibens spēriens prātā iešāvās doma: viņiem vajadzīga esmu ES. Nevis kāds cits. Neviens cits cilvēks pasaulē. Viņiem vajadzīga ir viņu MAMMA.

Jo ātrāk es spēju pieņemt to faktu, ko nozīmē būt mammai, ka es nekad neko nepaspēju, jo ātrāk es spēju atrast savu vietu un iegūt mieru šajā trakajā skrējienā šajā savas dzīves etapā.

Jo ātrāk es spēju saprast, ka “mamma” – ir mans pienākums, mana privilēģija un gods. Un es esmu gatava būt tur, kur esmu vajadzīga, jebkurā diennakts laikā.

“Mamma” – tas nozīmē, ka tikko kā es esmu 4 no rīta pēc barošanas nolikusi mazulīti gulēt, mazajam trīsgadīgajam puikam ir rādījies briesmīgs sapnis.
“Mamma” – tas nozīmē, ka es izdzīvoju ar kafiju un to, ko nav apēduši mani bērni.
“Mamma” – tas nozīmē, ka mēs ar vīru nedēļām ilgi nepaspējam normāli aprunāties.
“Mamma” – tas nozīmē, ka, pat neapdomājot, es viņu vajadzības nolieku pirms savējām.
“Mamma” – tas nozīmē, ka viss mans ķermenis sāp, bet sirds ir mīlestības pārpilna.

Es esmu pārliecināta, ka pienāks diena, kad TĀ es vairs nevienam nebūšu vajadzīga. Mani bērni aizies kur nu kurais, un būs ierauti savās dzīvēs. Bet es viena sēdēšu kādā pansionātā (šo rakstu raksta amerikāniete un Amerikā pansionāti ir ērti un komfortabli, tāpēc liela daļa cilvēku dod priekšroku savas vecumdienas pavadīt tieši tā – red.) un vērošu, kā vīst mans ķermenis. Un tad es nevienam nebūšu vajadzīga. Iespējams, būšu kļuvusi par nastu.
Protams, viņi mani apciemos, bet manas rokas vairs nebūs viņu mājas. Un mani skūpsti viņiem vairs nebūs dziedējoši. Un vairs nebūs mazu zābaciņu, no kuriem tīrīt netīrumus. Un nebūs vairs jāpiesprādzē drošības jostas pār bērnu sēdeklīšiem mašīnā. Un es pati sev palasīšu pasaku pirms miega, septiņas reizes pec kārtas. Un vairs nebūs mugursomu, kas jāsapako un jāizpako, nebūs pusdienu kastītes, kas jāpiepilda. Un es esmu pārliecināta, ka mana sirds raudās, lai tikai vēl izdzirdētu smalkās balstiņas: “Mammīt, tu kādam esi vajadzīga!”
Un tagad man šķiet brīnišķīgas šīs agras barošanas reizes četros no rīta mūsu mazajā, omulīgajā bērnistabā. Mēs skatāmies, kā klusi snieg sniegs un kā pa balto, līdzeno lauku skrien zaķis. Tikai es un mana mazulīte, kaimiņu mājās viss vēl ir tumšs un kluss. Tikai mēs sēžam un skatāmies kā uzlec bāls mēness un pa bērnistabas sienām danco ēnas. Es un viņa – tikai mēs divas dzirdam, kā tālumā iesaucas pūce.

Zem segas mēs viena otrai pieskaramies un es viņu šūpoju, lai viņa atkal aizmigtu. Jau četri no rīta, esmu nomocījusies, taču viss ir labi, es esmu viņai vajadzīga. Tikai es. Un arī viņa man ir vajadzīga tāpēc, ka viņa mani padara par mammu. Reiz vina gulēs mierīgi visu nakti. Reiz es sēdēšu kaut kur pansionātā, un manās rokās nebūs nekā, un es sapņošu par tām tumšajām naktīm bērnistabā. Par to laiku, kad biju viņai vajadzīga un mēs bijām tikai divas vien visā pasaulē.

Vai es varu baudīt to, ka esmu vajadzīga? Dažkārt – bez šaubām, bet ļoti bieži tas ir ļoti nogurdinoši. Nav arī jāizbauda katrs mirklis. Tas ir pienākums. Dievs mani padarīja par viņu mammu. Tas ir tas stāvoklis, uz kuru es tiecos vēl pirms biju to izpratusi.
Trīs brīvdienu laikā mans vīrs nespēja noticēt savām ausīm, cik bieži mūsu zēni atkārtoja: “Mamma, mamma, mamma!” – “vai viņi vienmēr tā dara?” – viņš jautāja, neslēpjot savu izbrīnu, šausmas un līdzjūtību. – “Jā, visu dienu, katru dienu. Tas ir mans darbs”. Un arī es esmu spiesta atzīt, ka tas ir pats sarežģītākais darbs no visiem, kas man jebkad ir bijuši.

Megana

Pirms bērnu piedzimšanas es biju menedžere ļoti populārā restorānu tīklā Floridā. Sestdienas vakarā 19:30 es stāvēju bezgalīgas sķīvju padošanas rindas galā, kad pazuda elektrība…. taču tas ir nieks, salīdzinājumā ar to, kas notiek mūsu mājās 17:00. Un, ticiet man, klientiem Dienvidfloridā ir grūtāk iztapt, nekā jebkuram citam. Taču tā ir dāvana, salīdzinajumā ar maniem zēniem ar zemu cukura līmeni asinīs.
Kādreiz man bija laiks. Laiks sev. Tagad būtu labi kaut nedaudz pievērst uzmanību saviem nagiem. Mans krūšturis uz manis vairs tikai karājas, ne – sēž. Mans fēns, droši vien vairs nedarbojas, es to pat nezinu. Es nevaru ieiet dušā bez skatītājiem. Es sāku lietot acu krēmu. Taču man vairs nepārbauda personības apliecību. Tas ir apstiprinājums tam, ka esmu māte. Pierādījums tam, ka kādam esmu vajadzīga. Tieši tagad kādam pastāvīgi esmu vajadzīga. Tāpat kā pagājušonakt…
Trijos naktī es dzirdu mazo kājiņu dipoņu, kas apstājas pie manas gultas. Es guļu klusiņām, gandrīz vai neelpoju. varbūt atgriezīsies savā istabā. Jā!
“Mammu!”
“Mammu!” – balss kļūst skaļāka un uzstājīgāka.
“Jā” – es klusiņām čukstu.
“Mammīt, es tevi mīlu”.
Un viss, viņš aizgāja. Atgriezās sava gultiņā. Bet viņa vārdi vēl joprojām skan nakts klusumā. ja vien es varētu tiem peiskarties un piespiest tos sev klāt. Šī klusā balstiņa čukst pašus skaistākos vārdus pasaulē. Es atgriežos miegā, bet šie vārdi iemājo manā sirdī.
Reiz tas mazais puika kļūs par lielu vīrieti. Un viņš man vairs nečukstēs ausī tādus mīļus vārdus nakts stundā. Es dzirdēšu vien mašīnu skaņas un vīra krākšanu. Es mierīgi gulēšu un neuztraukšos par saslimušo bērnu vai raudošo zīdaini. Tas vienkārši paliks manās atmiņās. Un atmiņā paliks tie gadi, kad es biju vajadzīga, un tas bija nogurdinoši, bet īslaicīgi.
Jāpārtrauc sapņot par to, ka “reiz” viss kļūs vienkāršāk. Tāpēc, ka patiesība ir tāda: jā, varbūt kļūs vienkāršāk, bet labāk kā šobrīd nebūs nekad.
Šodien, kad es visa esmu vienos puņķos un mazo siekalās. Šodien, kad es baudu to, ka mazās roķeles apķer manu kaklu. Šodiena ir ideāla.” REIZ” man būs pedikīrs un es varēšu iet dušā bez skatītājiem. “Reiz” es atgriezīšu sevi sev. Bet šodien es sevi atdodu citiem, es piekūstu, es visa esmu nosmērējusies, bet mani tik ļoti mīl un tāpēc man atkal jāiet. Es kādam esmu vajadzīga.
Autors: Megana – mamma, sieva, rakstniece, interjeriste
Tulkoja: Ginta FS

P.S. Šis laiks, par kuru runā Megana, manā dzīvē bija pirms 12 gadiem, tikai mazulīši bija divi uzreiz, un lielie puikas – divi skolnieciņi. Ļoti daudz kas no tā laika man ir aizmirsies, it kā izdzisis no atmiņām, laikam jau tas bija traks laiks. Es centos būt laba mamma un vienlaicīgi sabiedrībā derīgs cilvēks, veiksmīga sieviete, atskatoties uz to laiku, es vispār nesaprotu, kā to varēju, kā paliku pie pilna prāta. Viennozīmīgi piekrītu tam, ka laiks, kad bērni ir maziņi ir gan skaists, gan grūts un to darbu, ko dara mammas, reti kurš redz un novērtē. Taču es bērnus neradīju tāpec, lai tiktu novērtēta.
Ja šodien man būtu tāda iespēja, es tomēr censtos vairāk izbaudīt kopā būšanu ar saviem mīļajiem, uzmanīgāk ieklausītos, censtos ik mirkli gūt baudu no šīs kopā būšanas un vairāk novērtētu savu mammas lomu. Taču tas laiks ir pagājis un es, būdama, nu jau pieaugušu bērnu (kuri vairs naktī nestāv pie manas gultas:) ) mamma viennozīmīgi varu teikt, ka jebkurā vecumā  – ar vai bez bērniem, ir ļoti svarīgi iemācīties būt vajadzīgai un interesantai pirmkārt sev. Ralizēties kā sievietei, personībai – lai tad, kad bērni aizies savās dzīvēs, mana dzīve nekļūtu mazāk krāsaina, lai tajā vietā, kur es būšu, pansionātā, savās mājāš vai kur citur, man vienmēr būtu interesanti pašai ar sevi, lai mana iekšējā pasaule spētu ziedēt arī bez citu lejkanniņas palīdzības:) Ginta FS

Mammu, es neesmu tavs vīrs!

mamma meita17

Maša ir mana laba paziņa. Viņai ir 35 gadi un viņa dzīvo kopā ar mammu. Mamma jau vairākus gadus ir pensijā. Maša strādā. Mamma uzkopj māju un gatavo ēst. Maša stiepj mājas mamutus. Maša nav precējusies, nekad nav bijusi precējusies. Neviens Mašas vīrietis mammai nav bijis gana labs, un viņa ir izdarījusi visu, lai meita paliktu pie viņas. Te nu lieti ir noderējušas gan sirdslēkmes, gan histērijas par tēmu “kā gan es bez tevis”. Ak, jā, un mamma arī nav precējusies. Viņa ar Mašas tēvu izšķīras, kad Mašai bija 4 gadi, un tā viņas vēl joprojām dzīvo divatā.

— Es vienmēr esmu jutusies par viņu atbildīga. It kā viņa būtu nevis mana mamma, bet es būtu vecāka par viņu. Man par viņu ir jarūpējas. Man jāvelta viņai uzmanība. Man bija septiņi gadi, kad es gatavoju viņai romantiskas vakariņas sveču gaismā, vakarā, kad viņa pārnāca no darba. Viņa ienāca un es viņu apbēru ar ziediem, kurus biju nopirkusi tirgū un iededzu sveces. Man viņa bija jāpadara laimīga – saka Maša.

— Un, ja tu to nedarītu?

— Ai, tad būtu tāds skandāls! Viņa plēš traukus un kliedz. Man bija kāds kavalieris, kurš uzaicināja mani pie sevis, mammai uzreiz bija sirdslēkme, kad pateicu, ka es pārvākšos. es, protams, paliku, kopu viņu. Un kā tikko kavalieris parādījās, viņa atkal ķēra pie sirds. Viņam tas ātri vien apnika, bet es mammu tajā brīdī pamest nevarēju.

— Un kā tu pati tad juties? It kā tu viņai būtu kas? – es jautāju. Maša aizdomājās.

— Nē, noteikti ne mamma. Un arī, ne tētis. drīzāk, kā viņas vīrs. Jā, tieši tā, es esmu vīrs! Es mājās daru visus vīriešu darbus, stiepju smagumus, dzenu sienā naglas, flīzēju, taisu remontu, esmu šoferis, vedu mammu uz vasarnīcu. Jā, acīmredzot, es esmu mammai vīrietis – viņa smējās.

— Maša, tev patiešām tas šķiet smieklīgi? Vai tu gribi apprecēties?

— Gribu. Droši vien. Bērnus gan noteikti gribu – viņa saskumst.

— Tad saki man, kā var kādas vīrs iziet pie vīra? – sākumā mēs abas smejamies, iedomājoties šo skatu. — Taču, ja  bez jokiem? Tad kā?

— Nekā, — saka Maša. Pēkšņi viņas galva top skaidra. – Tas nozīmē, ka es nevaru apprecēties, jo vīrieša vietu manā sirdī aizņem mamma?

— Un tāpec, ka tu esi uzstādījusi sev mērķi izdarīt viņas labā visu, dot viņai to, kas viņai vajadzīgs. Bet viņai ir vajadzīgs, lai viņu mīlētu vīrietis, viņa to gribētu. Un viņa pati gribētu mīlēt vīrieti. Bet no tā ir bail, bīstami, sāpīgi. Ka viņš aizies, pametīs, nodos. Bet ar tevi ir droši. Ar tevi viss ir skaidrs. Un visu to mīlestību, kas viņā ir un, kas ir domāta vīrietim, viņa atdod tev.

— Jā, es nejūtu matišķo atbalstu. Drīzāk viņa mani zāģē, kā sievas anekdotēs zāģē savus vīrus. Viņa ir greizsirdīga uz citiem cilvēkiem manis dēļ, īpaši uz vīriešiem.

— Viņa baidās pazaudēt savu mīļoto cilvēku. Viena lieta ir atdot pie vīra savu meitu, tad tev ir iespēja iegūt vēl dēlu un mazbērnus. Cita lieta, atdot to, ko mīli. Tad tu paliec viena – es pabeidzu domu.

Maša klusēja.

— Un ko man tagad darīt? Ja es aiziešu no viņas, viņa atkal sāks slimot. Un es atkal jutīšos vainīga. Kāda gan tur personīgā laime?

— Sākumā pamēģini savā sirdī atlikt visu savās vietās. Viņa ir tava mamma. tu esi viņas meita. tu neesi viņas vīrietis. Tas skan dīvaini un galvā lien dažādas nepatīkamas analoģijas. Taču saruna ir tikai par enerģētiku, saproti?

Katram cilvēkam sirdī ir vairāki mīlestības “rezervuāri”. Un katram no tiem jādod iespēja izpausties.

Ir mīlestība pret vecākiem – mums ir vajadzīgi blakus tādi cilvēki, vecāki par mums. Ir mīlestība pret bērniem – pret jaunākiem par mums cilvekiem, un tā arī ir jārealizē. Ir mīlestība pret draugiem un arī bez tās laime nebūs pilnīga. Un ir partnera mīlestība, kas domāta tikai vienam cilvēkam, tavam mīļotajam. Un tad, kad blakus tāda cilvēka nav, tas nenozīmē, ka šīs mīlestības nav. Tā vienalga ir un gaida savu objektu, kuram to uzticēt. Tā meitenes, kuram pagaidām nav savu bērnu mīļo citu bērnus, mazus sunīšus un kaķīšus, piemēram.

Bīstamība vientuļajām mammām ir tajā apstāklī, ka viņas to mīlestību, kas domāta vīrietim, novirza saviem bērniem.

Pārbaro ar to mīlestību, kas bērnam vispār nav vajadzīga. Bērnam ir vajadzīga vecāku mīlestība, bet tā vieta paliek tukša. toties otrā vietā tās ir pārpārēm, pie kam – ne tā, kas vajadzīga. Bet tev pašai ir vajadzība atbrīvot vietu no visa tā, lai ielaistu sava dzīvē partneri, un vēl jāpiepildās ar to mīlestību, kura tev bija jāsaņem patiesībā.

Tas ir tāpat, it kā tu mācītos skolā, un tev matemātikas vietā pasniegtu bioloģiju. taču eksāmens tev jāliek matemātikā! Un tev vispirms jāizmet no galvas visu, kas attiecas uz bioloģiju, un no jauna jāmācās matemātika. un pēc tam atkal no jauna jāmācās bioloģija.

Tas viss nenotiek aiz ļauna prāta. Mammu var saprast. Viņas dzīvē bija nodevība, un viņa centās no visa spēka, cik vien varēja. Viņa vienkārši nesaprata, kas notiek. Tagad tu zini un saproti.

Mēs ar Mašu runājām pāris gadus vēlāk, un viņa stāstīja, cik briesmīgi bija, kad viņa aizgāja no mammas. kaut arī – ne uzreiz. Bija briesmīgs skandāls, histērija, boikots, nakts zvani “es mirstu”. Taču Maša to izturēja. Neatgriezās. Un dīvainā kārtā viņai uzradās kavalieris.

— Un, iedomājies, kārtējo reizi, kad mamma piezvanīja un sāka teikt, ka es esmu nepateicīga, ka viņa man atdevusi savus labākos gadus u.t.t., es viņai pateicu: “Mammu, es neesmu tavs vīrietis! Tu esi mana mamma! Tas ir normāli, ka bērni izaug un grib dzīvot savu dzīvi!” – un viņa pēkšņi apklusa. Nolika klausuli. Mēnesi man nezvanīja un uz maniem zvaniem neatbildēja. Es jautāju kaimiņienei, vai viss ir kartībā, vai viņa vesela.

— Un pēc tam? – man kļuva ļoti interesanti, ar ko tas viss beidzās.

— Pēc tam es viņu apsveicu dzimšanas dienā, kā vienmēŗ. Viņa auksti pieņēma ziedus un dāvanu, kaut gan es jau īpaši arī necerēju uz kādu laipnību. Es viņu iepazīstinaju ar savu draugu, pat negaidot nekādu svētību. Vienkārši nostādīju fakta priekšā. Viņa sakniebtām lūpām klusēja. Pēc tam bija mūsu kāzas – es nezinu, kā mamma to izturēja, skats viņai bija kā bērēs. Es nevairījos no viņas un katru reizi sev atkārtoju: “viņa ir mana mamma, es – viņas meita” – kā tu arī teici. Pēc tam man piedzima dēls, un kaut kas notika. Viņa sāka atkust. Tur mazdelu rokās un staro….

— Vai viņas dzīvē paradījas vīrietis?

— Jā, viņu aplido profesors no kaimiņu mājas, nes ziedus, Viņa gan degunu rauc, tomēr var redzēt, ka viņš viņai jau sāk patikt. Nesen viņš viņai tapetes mājas pārlīmēja, paris reižu veda uz vasarnīcu. Foršs vīrietis. Dod, Dievs, lai viņiem viss izdotos.

— Maša, tu esi malacis, — es viņai teicu un saku arī tagad. Tu patiešam esi malacis. tev taču izdevās!

Autors: Olga Vaļajeva, fragments no grāmatas  «Исцеление женской души».
Tulkoja: Ginta FS

Laiks padara mūs skaistākas

kermenis12

Domājot par sievietes skaistumu, es vienmēr atceros parunu par to, ka ir “agrie ziedi un ir ziedi – vēlie”. Vieni jau piedzimst tādi blondi skaistuļi, ka uzreiz ir skaidrs: viņai lemts būt zvaigznei. Citu skaistums neatveras uzreiz un – ne drīz, bieži vien ap 30 gadiem – caur gadiem, mīlestību, dzemdībām, ilgu ceļu pie sevis un miera Dvēselē.
…Es fotogrāfēju 17 gadīgas sievietes. Tūkstošiem stundu retušēšanas deva man iespēju milimetru pa milimetram izzināt sievietes ķermeni. Asos atslēgas kaulus, smalkos pirkstus, nervozās lūpas. Dzimumzīmes, tetovējumus… un bailes, kas rodas katrai, kad tā attopas otrā objektīva pusē – bailes satikties ar to savu daļu, par kuru tu neko nezini un negribi zināt.
Uz bildītēm gribas sevi redzēt skaistu un trauslu, kā glancētajos žurnālos. Nedudz no liktenīgās – tādu, kuras dēļ zaudē galvu. Tādu, kura nekad neko nelūdz, negaida, nebaidās laika un aiziet pirmā. Viņas acīs atspoguļojas lielpilsētas ugunis, bet ķermenis ir tvirts un juteklisks. Vīriešu krekls uz viņas kailā ķermeņa izskatās labāk, kā jebkura melnā vakarkleita, bet vieglās zilbaltās ēnas zem acīm ir ēnas no garajām skropstām, nevis piecas stundas miega vai sēras pec nebijušā.
Tādu grūti iedomāties visu nakti raudošu, kad no rīta seja parvēršas par ādas un asaru maisījumu, un vajadzīga vesela diena, lai atkoptos, lai arī negribas zvanīt un melot un prasīt brīvdienu, vārīt stipru tēju un ilgi skatīties griestos, ieklausoties, kā iekšā pēkšņi viss ir kļuvis kluss un tukšs.
Tādu grūti iedomāties šādā situācijā – taču starp mums nav nevienas, kura nebūtu gājusi tam cauri. Kura nebūtu sevi atradusi vannas istabā, slīdošu gar sienu klusā histērijā kādā tumšā naktī, kad esi vairāk līdzīga aizšautam plīša zaķim ar koka pogām acu vietā, un galīgi nelīdzinies tai, kura neko nelūdz, negaida, nebaidās laika un vienmēr aiziet pirmā…
Neviena no tādām naktīm nepazūd, neatstājot pēdas.
Neviens no zvaniem, kad “abonents ir nesasniedzams vai atrodas ārpus uztveršanas zonas”, bet viņam taču bija jāpiezvana vēl pirms pāris stundām.
Neviens rīts, kad pamosties baigā klusumā, laulības gultā un no tukšajiem palagiem vējo nodevība – aukstums velk tieši uz mugurkaula tā, ka šķiet: dzīve priekšā vēl tik gara, bet tu jau esi Grenlande, temperatūra iekšienē krīt un dreifē ledus kalni.
… Tajā pusē objektīvam tu daudz runā, vēl vairāk – klausies. Un, ja klausies pietiekami labi, var iemācīties lasīt ķermeni – kā grāmatu: redzēt skumjās un laimīgās nodaļas, kādā atstātas piezīmes. Galvenais – sķirstīt tās saudzīgi.
Neatlocīt stūrus.
Un, ziniet, ko es vēlos teikt? Mēs esam skaistas. Ar visām mūsu plaisām un negludumiem. Tāpēc, ka tie visi ir par mūsu dzīvi, ceļu mājup, par daudzajām ceļa jūdzēm, nogurušo eņģeli aiz pleca, ataugušajām ģimenes saknēm.
Par visiem šiem velna borščiem, ar rokām mazgātajiem autiņiem, ar eļļu noķepušajām virsmām. Par visām mūsu grūtajām izvēlēm, “jā” un “nē””. orgasmiem un drebuļiem. Par to, kā pienāk ziema, kamēr tu brauc metro, par paģirām no rīta, par ar lielu prieku neatbildētajiem zvaniem, ar tadu nožēlu neatbildētajām īsziņām. Par sāpēm mugurā, par sakaltušajām kontaktlēcām, vientuļajiem Ziemasvēkiem uz plikas grīdas, Šarloti, kuru nav kam apēst – tas esam visas mēs, tas ir par mums. Tieši tāpat, kā par tiem mirkļiem, kad ļoti asi izjūtam, ka esam dzīvas, laimīgas – tādas caurspīdīgas un vieglas, starojošas…
Lūk, par to un tieši tam! – krunciņas un plaisas, nepilnības un raupjums, lai būtu kur aizķerties – aiz Dzīves un Otra, un sakrist un saaugt, pāraugt – viens vienā.
Tā, skatoties savās plaukstās es redzu nevis prāta un sirds līnijas, bet savijušos diedziņus:
lūk, skarbais, asais, stiprais, ar to esmu piesieta vīram;
lūk maigais, smalkais un zīdainais, tā ir mana meita.
Pētot dzīves pēdas ķermenī, es redzu pagātni.
Pieņemot šīs pēdas ķermenī, es kļūstu vēl skaistāka kā vakar.

Autors: Olga Primačenko
Tulkoja: Ginta FS

Tu vari sev to atļaut

narina2

Atļauj sev būt laimīgai!

Dzīvo šeit un tagad. Ja tas ir tagad un šeit, neatņem sev šo iespēju.

Ir tikai viens “bet”: tikai tu vari atļaut sev pieņemt visas dzīves dāvanas un izmantot visas iespējas.

Tu vari sev to atļaut – atļaut būt laimīgai.

Un, lai tas notiktu, nav vajadzīga neviena cita atļauja.

Es atļauju sev atļaut.

Es esmu pelnījusi būt laimes cienīga.

Es dodu sev tiesības redzēt visu tā, kā ir, pat tad, ja baidos no tā, ko redzu.

Es atļauju sev būt jebkādai, būt dazādai, labai un ne tik labai.

Es dodu sev tiesības atkāpties no saviem priekšstatiem, un paskatīties, varbūt ir citi varianti.

Es atļauju sev izpētīt sevi un realitāti, visas savas sajūtas un ieslīgt it visā, kur vien vēlos ieslīgt.

Es dodu sev tiesības kļūdīties, tiesības mīlēt, tiesības uzvesties tā, kā šobrīd jūtos, sekot savām emocijām un nevērtēt “labas” tās vai “sliktas”, mīlēt sevi katrā no tām, redzēt, ka es esmu lieliska ikvienā savā izpausmē.

Es atļauju sev uzstādīt savus noteikumus savā dzīvē, parkāpt tos, un mainīt tos, kad vien vēlos.

Ja pavisam īsi – es atļauju sev visu kopā ar tiesībām nejusties vainīgai par to, jo tas ir absolūti normāli – dzīvot tā, kā es vēlos.

Un es atstāju sev tiesības par galveno savas dzīves noteikumu uzstadīt to, ka es vēlos dzīvot tā, kā es vēlos, un darīt to, kas nes man prieku un labsajūtu.

Neatņem sev tiesības būt laimīgai!
Autors: © Inna Makarenko
Avots: www.econet.ru/
Tulkoja: Ginta FS

Uz ko nedrīkst ekonomēt grūtos laikos

sutiba5

… vai arī “Vilciens apstājies – pārsēdieties citā transportā!”
Irinas Hakamadas Meistarklases.

1. Nedrīkst ekonomēt uz veselību. Ja Jums vajadzīgas dārgas zāles, bet tās ir svarīgas jūsu veselībai, uz tām nauda būs jāatrod. Tāpēc, ka veselību ne ar ko nevar kompensēt.

2. Nedrīkst ekonomēt uz sportu – kā vēlaties, bet ar sportu vajag nodarboties. Piemēram, izveidot tādu tikšanos grafiku, lai minimāli pārvietotos mašīnā un maksimāli ietu ar kājām. Pastaiga svaigā gaisā – tas jau IR sports. Nopirkt sev trīskapeiku hanteles vai velotrenažieri. Uzlieciet sev patīkamu mūziku, atbilstošu garastāvoklim un miniet pedāļus vai cilājiet hanteles. Tas neko nemaksā!

3. Nedrīkst ekonomēt uz hobiju. Ja esat pieradis dejot kādā studijā, turpiniet to darīt. Ja jūs pazaudēsiet hobiju, jums nebūs enerģijas, lai veiksmīgi pārvarētu krīzi.

4. Nedrīkst ekonomēt uz mākslu. Mīliet kino – ejiet, noskatieties kadu filmu, biļetes nemaz nav tik dārgas un uz ģimenes budžetu tas neatstās nekādu iespaidu. Kinoindustrija – tā ir liela ilūzija, tā atvelk domas no problēmām.

5. Ja mīliet lasīt, neekonomējiet. Pērciet grāmatu vienalga, cik tā maksā, tā palīdzēs jums atgriezties normālā stāvoklī, saņemt pieredzi un varbūt to pat realizēt.

6. Un nedrīkst ekonomēt uz izglītību. Krīze prasa konkurētspēju un, ja jūsu dzīvē iestājusies pauze, ir īstais laiks sākt mācīties ko jaunu, iegūt jaunas zināšanas. Tie var būt īsi kursi, treniņgrāmatas, kursi internetā – vebināri. Ja naudas kursiem nav, tad ir pašizglītība. Ir daudz interesantu lietu, vien jāieslēdz zinātkāre un jāsāk skatīties uz pasauli plašāk, kā to darījāt stabilitātes laikos.

Cilvēkam ir tāds ieradums, kad viss ir labi, viņš iet pa dzīvi inerces pēc, pa vienām un tām pašām sliedēm.
Krīze – tas ir satricinājums; sliedes salūzušas, vilciens apstājies – tātad ir parādījusies jauna iespēja, pārsēsties citā transportā!

Autors: Irina Hakamada
Tulkoja: Ginta FS

Balss, kurā mēs tagad runājam ar savu bērnu, paliks ar viņu vienmēr

vecāku balss

Tā balss, kurā mēs runājam ar savu bērnu tagad, paliks ar viņu vienmēr. Tieši šajā balsī viņš runās ar sevi, kad pieaugs. Visi pārmetumi, moralizēšana, mūsu neapmierinātība ar viņu, tiks ņemta par pamatu viņa paša attieksmei pret sevi.

Vai viņš spēs sevi uzmundrināt, atbalstīt, vai viņam būs neiedragājama ticība saviem spēkiem, cik viņš būs labestīgs pret sevi, un, vai vispār varēs būt labs pret sevi, ir atkarīgs no tā, ko mēs sakām viņam šobrīd.

Mammas balss, mammas attieksme, mammas prasības un gaidas – tie ir tie vecāku “Es”, kas visu mūžu pildīs “sirdsapziņas” lomu un kļūs par “iekšējo kritiķi” pieaugušam cilvēkam.

Vai šis kritiķis būs atbalsts vai inkvizīcija, ir atkarīgs no mums.
Vecāku vārdi un mammas un tēta priekšstati par viņu, bērnam ir absolūtā patiesība. Tas ir tā, it kā Dievs viņam būtu pateicis reizi par visām reizēm un uz mūžu, kāds viņš ir un kas viņš ir.

Un ir ļoti grūti pārtaisīt un pārkrāsot citā krāsā vecāku ielikto kodolu. Un, jo vairāk tajā mīnu un melno, dziļumā velkošo caurumu, jo sarežģītāk cilvēkam balstīties uz sevi.
Mammas ticība un atbalsts, tēva atzinība par beznosacījuma skaistumu un šarmu – tas ir tas, pateicoties kam izaug mierīgas un par sevi pārliecinātas sievietes.

Tēva loma meitas dzīvē ir atzīt un atbalstīt viņas pilnību. Meitenēm tēvs ir vīrieša ideāls. Nekad nesasniedzams ideāls. Un tēva gudrība slēpjas tajā, ka viņš mīl gan savu sievu, gan meitu, bet mīl tās atšķirīgi. Lai būtu ar savu sievu pārī, mīļākajiem, diviem viens otru mīlošiem cilvēkiem. Un tieši, vadoties no šīm attiecībām, ko meitene redz bērnībā, viņa vēlāk būvēs savu ģimeni un attiecības.

Bet meitā ielikt ticību tam, ka viņa ir neatvairāma. Vārdos ielikt. Meitene savu sievišķību redz tēva acīm. Viņa viedoklis viņai atpsoguļo visas paaules vīriešu viedokli. Viņas skaistuma un sievišķības atzīšana plus beznosacījumu atbalstīšana ir tas, kas rada dziļu aizsargātības sajūtu un ticību sev.

Mammas ticība dēlam, viņa vīrišķībai un patstāvībai un beznosacījumu atbalsts tad, kad viņam vajadzīga šī palīdzība: tēva cieņa un atzinība – tas ir tas, kas rada spēcīga vīrieša personības kodolu. Dziļa sajūta, ka esi spēcīgs, pilnvērtīgs un īsts. Tas ir tas, kas dod atbalstu un stabilitātes sajūtu, nesatricināmu ticību tam, ka pasaule tevi mīl un vienmēr atbalstīs.

Kas paliks mūsu bērniem tad, kad mūsu vairs nebūs?

Mūsu balsis, tie vārdi, kurus mēs viņiem teicām bērnībā.
Mūsu iemīļotās frazes. To, ko mēs atkārtojām katru dienu. To, ko mēs teicām dusmās, izmisumā, aiz lielas mīlestības un vēlmes aizsargāt.
To, ko mēs teicām tad, kad jutāmies bezspēcīgi. To, ko mums teica, bet mēs atkārtojām, neaizdomājoties, neiedziļinoties, tāpēc, ka tā vajag, tāpēc, ka tā “visus audzina”.

Tieši uz šīm frāzēm, pateiktām strīdu karstumā, neapdomājot, pilnā parliecībā par savu taisnību, balstīsies mūsu bērns, kad izaugs.

Mēs nevaram paklāt segu zem katras situācijas, kas var ar bērnu dzīvē notikt. Pie kam vecākiem pašiem ir pietiekami daudz dažādu absurdu un iracionālu baiļu. Un savos centienos aizsargāt, mēs nogalinam visu dzīvo.

Visi vecāku vēstījumi, kuri kļuvuši jau pieaugušam cilvēkam par nepārvaramu sienu, ir teikti aiz lielas mīlestības un vēlmes aizsargāt.

Mans ikdienas darbs ir sarunāties ar pieaugušiem cilvēkiem. Atbalstīt, palīdzēt saprast, un atrast izeju. Un ziniet, pret ko atduras cilvēki, kad nespēj paspert ne soli, pieļauj vismuļķīgākās kļūdas, bremzē un visvisādos veidos saindē sev dzīvi?
Uz vecāku vēstījumiem.
Uz to “kāda gan tu esi”, “kāds gan tu esi” Ko tu vari atļauties un, ko nevari. Vai tev ir talants, prāts, skaistums, vai nav.

Mēs ļoti ilgi skatāmies uz sevi savu vecāku acīm. Un to mēs viņiem pieradām, kad esam jau pieauguši, ka varēsim, izdarīsim un kļūsim. Kāds no mums izdzīvo pateicoties tam, kāds – par spīti tam.
Mēs neesam visu varoši, bet saviem bērniem mēs esam dievi. Un tieši uz mūsu vēstījumiem mūsu bērni balstīsies visu savu mūžu.

Autors: Irina Davidova, psiholoģe
Avots: http://sobiratelzvezd.ru
Foto: Victoria Kovelina
Tulkoja: Ginta FS