Reiz dzīvoja meitenīte…

jauna meitene4

Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa prata laicīgi aizvērt muti un paiet malā. Rezultātā viņa kļuva par draudzeni lieliem cilvēkiem.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa nevarēja uztaustīt cilvēkiem sirdis, tāpēc nolēma, ka sirds tiem vispār nav.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa ļoti alka pēc seksa. Tāpēc ēda, ēda, ēda un ļoti daudz strādāja.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa satikās ar vieniem puišiem, bet žēlojās par viņiem citam, ar kuru nesatikās. Žēlojās, žēlojās un beigās ar viņu apprecējās. Tagad tam par viņu pašu žēlojas. Starp citu – ļoti izdevīgi.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa domāja, ka brīnumi notiek paši no sevis. Bet pēc tam izrādījās, ka brīnums ir tad, kad ilgi, ilgi apspried detaļas, cītīgi plāno, praktizē, norunā, izmēģini, pēc tam godīgi par to visu aizmirsti un brīnies, kā gan tā tas pats no sevis sanāca.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa prata tik kvalitatīvi “kompostrēt smadzenes”, ka viņā iemīlējās visi bez izņēmuma. Pat psihoterapeiti.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Ar viņu nemitīgi notika brīnumainas transformācijas. Tik brīnumainas, ka visi apkārtējie centās turēties no viņas pa gabalu, lai neaizķertu. Kas gan zin, cik liels brīnumam ir darbības rādiuss.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa patiešām domāja, ka reiz viņa spēs pabeigt uzkopšanu. Un reiz viņa satika puisi, kurš pavisam godīgi domāja, ka reiz pabeigs remontu. Un dzīvoja viņi ilgi un laimīgi. Uzkopšana un remonts – uzticība un mīlestība.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa domāja, ka reiz kāds viņai tomēr paskaidros, kā bija jādara un kā bija pareizi. Naivā…

***
Reiz dzīvoja trīs meitenītes. Viņas ievēroja, ka dzīve paskrien pārāk ātri un nolēma paslēpties…. Viena ģimenē starp raudošiem zīdaiņiem, otra krēslā starp ceturkšņa atskaitēm, bet trešā – naktsklubā starp jauniem, karstiem mīļākajiem. Rezultātā pirmajai liekais svars, otrajai – slima mugura, trešajai – apdzisis skatiens un absolūta neticība mīlestībai. Bet dzīve vienalga paskrējusi, jā…

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Lūk, reiz viņa – tāda nelaimīga, atnāca pie varenā skolotāja un jautāja: “Ko man darīt?” Uz ko skolotājs gudri teica: “Un, ko tu gribi?”  Meitenīte mirkli padomāja un sev par brīnumu iesaucās : “Gulēt!”, uz ko guru momentā viņai pavēlēja: “Guli!” Meitenīte paņēma paklājiņu, noklāja pie skolotāja kājām, apgūlās un aizmiga. Viņa gulēja ilgi, saldi un dziedinoši, un pamodās apgaismota.
«Tu taču patiešam esi varens skolotājs», – viņa teica. Un viņš gudri atbildēja: «Protams!».

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Sakumā viņai visi teica “atlaid sevi!”. Nu, to viņa arī… Tad visi steidzīgi iekliedzās “sargi sevi!”, bet dažkārt “turi sevi rokās, sieviete!”

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa bija pārliecināta, ka jaunība un naivums – tās ir konkurences priekšrocības. Īsāk sakot, jauna bija, un naiva…

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa domāja, ka visas problēmas ir viņas galvā un sporta zāles vietā gāja pie psihologa. Mīlēt sevi, protams, viņa iemācījās. Taču, lūk, dibenu patrenēt tomēr netraucētu…
***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa centās, iespringa, centās, bet pēc tam saprata, ka šajā dzīvē vienalga nekādu apgaismību nesasniegs. Un atslāba.
Aglaja Datešidze 2018. gada augusts, apmācību kurss: “Взросление взрослого”
Tulkoja: Ginta FS
​​​​​​​Paldies Tev, Līga atkal:)

Advertisements

Izdari izvēli, vai arī dzīve to izdarīs tavā vietā

kurpes

Ilgi izvēlēties un mocīt sevi ar šaubām, nav nekādas jēgas. Situācija ātri mainās un tāpēc vajag ātrāk izlemt un izdarīt izvēli. Vai arī dzīve to izdarīs mūsu vietā. Un resurss pa šo laiku izbeigsies…

Tā es jaunībā nevarēju izvēlēties: baltos zābaciņus vai kurpes uz papēžiem. Naudas bija maz, es biju Maskavā, un tur ieraudzīju zābakus un kurpes. Es ilgi mocījos, visu nakti negulēju, no rīta steidzos uz veikalu – un nav, ne kurpju, ne zābaku. Viss pārdots. Tikai filca botas un briesmīgas čības palikušas.

Nav jēgas ilgi izvēlēties un mocīties šaubās.

Kāpēc gan bija vajadzīga šī briesmīgā šaubu nakts? Tā grozīšanās no vieniem sāniem uz otriem, šīs nemitīgās domas un aprēķini? Tas viss izradījās gluži lieks.
Un nākamajā dienā arī nauda mainījās – toreiz tā bija gluži parasta lieta. Un par manu kurpju naudu varēja nopirkt vien cukurgailīti komerckioskā.

Nav jēgas ilgi izvēlēties un mocīties šaubās.

Situācija ātri mainās un tāpēc vajag ātrāk izlemt un izdarīt izvēli. Vai arī dzīve to izdarīs mūsu vietā. Un resurss pa šo laiku izbeigsies… Un tad visu dzīvi tu atcerēsies kurpes un zābakus, un tie ar katru gadu šķitīs arvien labāki. Un atcerēsies šo mokošo šaubu pilno nakti.

Pirmais impulss un doma parasti ir vispareizākie. Protams, jebkurā lietā un attiecībās pastāv risks. Risks ir vienmēr. Taču labāk atgriezties mājās ar skaistiem zābakiem, nekā tukšām rokām un cukurgailīti uz kociņa. Patīk – ņem, kamēr pats nāk rokās, kamēr ir tāda iespēja.

Pēc tam, iespējams, neko īpaši arī nevajadzēs. Ja nu vienīgi filca botas un briesmīgas čības – tās vienmēr ir pārdošanā un tām vienmēr nauda atradīsies. Nedārgi, gandrīz par velti un arī izvēlēties īpaši nevajag.

Autors: Anna Kirjanova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Vājuma Manifests

izmisums

Es aizdomājos, kāpēc vienus cilvēka stāvokļus sabiedrība atbalsta, bet citus – ne. Labi ir būt labestīgam, priecīgam un veselam. Un pavisam nav labi būt bēdīgam, bezpalīdzīgam un apmulsušam.

Dažas jūtas tiek uzskatītas par negatīvām, ne tāpēc, ka ir kaitīgi tās pārdzīvot, bet tāpēc, ka tās ir sarežgīti pārdzīvojamas gan pašam cilvēkam, gan viņa līdzcilvēkiem. Rezonējot ar svešām sajūtām, klātesošie ieslīgst paši savos nepatīkamajos pārdzīvojumos.

Ceļā uz nobriedušu skatījumu uz sevi, mēs sastopam situācijas, kuras ir ļoti grūti pārvaramas. Tās ir vilšanās, skumjas, izmisums, bezspēks, trauksme vai bailes.

Tās atņem mums spēkus, gremdē un aizver. Un vēl ļoti smagi ir paciest to, kurš blakus tev slimo vai sastopas ar savu bezspēcību. Tas apstādina un nospiež it visu sev apkārt.

Ir daudz vieglāk pārmest, izolēt, apmētāt ar padomiem un nenovērtēt to, kurš tev blakus pārdzīvo savu bezspēcību, nevis paciest to.

Tāpēc, tveriet:
Vājuma Manifests

Man ir tiesības būt vājam. Pat tad, ja esmu vājāks par visiem.
Man ir tiesības būt bezpalīdzīgam. Pat tad, ja es ļoti stipri atšķiros no citiem. Pat tad, ja izeja ir tepat  blakus.
Man ir tiesības nezināt un nesaprast, kas notiek.
Man ir tiesības darīt kaut ko bezjēdzīgu, pat tad, ja kadam tas nepatīk.
Man ir tiesības gribēt to, ko neviens nesaprot.
Man ir tiesības nepaspēt un darīt visu savā tempā. Pat tad, ja citi mani steidzina.
Man ir tiesības būt slimam.
Man ir tiesības būt neefektīvam. Gan pašam par sevi, gan uz kopējā fona.
Man ir tiesības būt it kā attālinātam, pat tad, ja situācija prasa pilnīgu manu klātbūtni.
Man ir tiesības būt izmisumā.
Man ir tiesības būt sajukušam, pazudušam, izbiedētam, apmulsušam un šokā.
Man ir tiesības pašam sevi sagraut un tikai es pats par to atbildu.
Man ir tiesības nedzirdēt brīdinājuma signālus un neievērot acīmredzamo.
Man ir tiesības būt citu cilvēku izmantotam, pat tad, ja mani brīdināja.
Man ir tiesības just sāpes. Pat tad, ja es zinu veidus, kā no šīm sāpēm atbrīvoties.
Man ir tiesības skumt un raudāt. Man ir tiesības būt nenomierināmam, pat tad, ja citus tas padara bezpalīdzīgus.
Man ir tiesības ticēt meliem un ļsut manipulēt ar sevi.
Man ir tiesības būt upurim.
Man ir tiesības būt atkarīgam.
Man ir tiesības maldīties. Un atrasties tur tik ilgi, cik vēlos.
Man ir tiesības rīkoties pret savām interesēm un tikai es pats par to atbildu.
Man ir tiesības būt nelaimīgam.
Man ir tiesības nekur nekustēties.
Man ir tiesības apstāties savā attīstībā un man ir tiesības atpalikt.
Es cienu sevi jebkurā savā izpausmē.

Un tas, ka man ir tiesības, nenozīmē to, ka es tās izmantošu. Taču es vēlos pieņemt šīs tiesības kā daļu savas cilvēciskās dabas. Un es dodu šīs tiesības arī citiem tajā paša mēŗā.
Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS
Paldies Līgai Šīronai par ieteikumu

 

Jo laimīgāk cilvēki dzīvo, jo vienkāršāk tie ģērbjas

sieviete sviterī

Valstis, kurās katra otrā studente izskatās kā stila ikona – atrodas vismaz ceturtajā desmitniekā “laimes reitingā”.

Laimes indekss un ģērbšanās maniere

Jo laimīgāk cilvēki dzīvo, jo vienkāršāk tie ģērbjas. Pie šāda secinājuma es nonācu, kad studēju ikgadējo ANO atskaiti par laimes līmeni pasaulē. Jau no 2011. gada regulāri, katru gadu tiek veikti pasaules laimes pētījumi. Jā, jā, nemaz nesmejieties. Ļoti nopietni zinātnieki ir izstrādājuši tehnoloģijas, ar kuru palīdzību var noteikt cilvēku laimes līmeni, viņu objektīvo labklājības līmeni, tāpat arī viņu pašu subjektīvo novērtējumu tam, cik laba ir viņu dzīve. Un pēc tam viņi salīdzina šos rādījumus pa valstīm un sastāda šo valstu pilsoņu Laimes Reitingu.

2017. gadā pirmais laimīgo valstu TOP10 izskatījās šādi:

1. Norvēģija
2. Dānija
3. Islande
4. Šveice
5. Somija
6. Nīderlande
7. Kanāda
8. Jaunzēlande
9. Austrālija
10 Zviedrija

Šajā pašā sastāvā, tikai mainoties vietām, šīs valstis reitingā atradās arī iepriekšējos gados.

Ziniet, kas tās vieno? Izņemot to, ka tajās ir augsts cilveku dzīves līmenis, augsti sociālie standarti un gandrīz vai komunisms (šī vārda labākajā nozīmē)? No modes blogera viedokļa, visas šīs valstis vieno ļoti vienkāršā to iedzīvotāju attieksme pret apģērbu!

Tās valstis, kas uzskatāmas par augstās modes un stila likumdevējām, kurās uz ielām street-style fotogrāfi ķer savus ideālos modes tēlus; valstis, kurās katra otrā studente izskatās kā stila ikona – šajā reitingā atrodas kaut kur ap 40 vietām. Francija 32. vietā, Spānija – 37., Itālija, kur katrs jaundzimušais jau no dzimšanas brīža zin, kā pareizi stilīgi uzlocīt bikses – vispār 50. vietā! No 157 izpētītajām valstīm, vismaz trešdaļa valstu dzīvo laimīgāk par itāļiem.

Un kas tad šajās laimīgajās valstīs tas notiek? Tur neviens neuztraucas par to, par cik milimetriem, atbilstoši VOGUE pēdējiem uzstādījumiem, ir jāuzloka bikses. Valkā to, kas ir ērts un īpaši “necepas” par to, vai tas ir vai nav moderni. Džinsas, kedas, parkas. Dānijā vai Holandē, redzot pa priekšu ejošu pāri, ne uzreiz sapratīsi, kurš no tiem ir puisis un kurš – meitene, tik ļoti līdzīgi tie saģērbušies.

Daži mani pazīstamie vīrieši bija briesmīgi neapmierināti ar to, kā ģērbjas sievietes, piemēŗam Zviedrijā. “Nav uz ko skatīties” – viņi teiktu. “Vai tad tās ir sievietes?” – tā viņi teiktu. Taču, lūk, paradokss, spriežot pēc pētījumu rezultātiem, Zviedrija ir ļoti laimīga valsts. Tātad šīs sievietes nejūtas nelaimīgas no tā, ka nenēsā zīmuļsvārkus, neskrien no rīta uz darbu augstpapēžu kurpēs uz 10cm papēžiem un pilnā ekipējumā – frizūra un meikaps kā no salona. Un vēl vairāk, izskatās, ka arī vīrieši šajās valstīs īpaši necieš no tā, ka viņu sievietes 24 stundas diennaktī 7 dienas nedēļā neizskatās kā eksponāti pasaules modes industrijas sasniegumu izstādē.

Varbūt laimei vispār nav obligāti sekot modes trendiem un ļoti cītīgi piemeklēt pareizo svārku formu pēc figūras tipa? Varbūt var justies laimīga arī vienkāršā apģērbā bez kāda lieka stresa?
Varbūt tad, kad cilvēks jutas laimīgs, aizsargāts un mierīgs, kad viņam nevajag katru dienu kaut ko pierādīt un visiem demonstrēt savu statusu, tad tādam cilvēkam džinsos un adītā džemperī ir ļoti ērti baudīt dzīvi?

Es nesen rakstīiju par to, cik vienkārši un atbrīvoti ģērbjas sievietes Izraēlā. Tad, lūk, neticēsiet, Izraēla šaja reitingā ir 11. vietā. Un kā jūs domājat, vai kopējais laimes un apmierinātības līmenis ietekmē to, kā sievietes ģērbjas? Vai arī tā vienkārši ir sakritība.
Autors: modes blogere Клеш
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Ja vien es sevi mīlētu

milet sevi1

Bībelē teikts: “Mīli savu tuvāko, kā sevi pašu”. Kad mēs sākam iet izaugsmes ceļu, nonākam pie daudz dziļākas šīs frāzes izpratnes, saprotam, cik ļoti tas vajadzīgs, lai veidotu jebkuras tuvas attiecības.

It kā pavisam vienkārša frāze un tās jēga – acīmredzama, taču…
Kas tad ir šis “mīlēt sevi”? Vai mēs varam kādam citam ko dot, ja vispār nezinām, par ko ir runa?
Vai mēs zinām, ko  nozīmē pa īstam sevi mīlēt? Ne tāpēc, lai izrādītos publikai vai kādam kaut ko pierādītu – viņi vēl mani atcerēsies! Viņš sapratīs, ko zaudējis!…. Bet dziļi un patiesi, pati sev.
Pat tad, ja esi viena mājās – viena pret vienu?

Ko nozīmē – mīlēt sevi?

Mūsdienu kultūra un psihologi visu laiku atkārto: sevi vajag iemīlēt, dzīvot sev. Reklāma kliedz: tu taču esi to pelnījusi!…

Mēs cenšamies, cenšamies, cik spēka, taču kaut kā nesanāk…
Un rokas nolaižas – ko darīt?

Ir zināms apgalvojums: neviens tevi neiemīlēs vairāk par to, kā tu mīli sevi…

Un mūsu kultūrai ar totālu mīlestības deficītu un karstas vēlmes izdzīvot par jebkuru cenu, un pa pilītei izspiest to no citiem – tā kļūst par patiesi īstu problēmu.

Mīliet mani! Apbrīnojiet mani! Ticiet man! Varbūt tad es pati sev noticēšu…

Taču nogurušo acu izteiksmi nepaslēpsi – ne ar dārgu apģērbu, ne dārgām saulesbrillēm.

*** Skaties, pa ielu iet meitene. Skaista, lepna, klabina augstajiem modernu kurpju papēdīšiem, dārgu smaržu aromāta ieskauta. Viņa eleganti atmet matus – dārga meistara veidota stilīga frizūra, un viņas skatiens it kā no augšas nomēra apkārtējos. Nedod Dievs, kādam garāmgājējam viņu uzrunāt, pacensties iepazīties, to darīt varētu tikai trakais….

Reiz man arī gribējās tādai kļūt – lai “viņiem visiem” kaut ko pierādītu….

Vai viņa ir laimīga? No kā slēpjas aiz sava tēla spožajām bruņām? No kā bēg? Droši vien no tās maziņās meitenes, kuru ļoti aizvainoja, ievainoja, sāpināja… Un tagad viņa visiem ir aizvērta un nevienu nelaiž sev klāt.

*** Vēl kāda bildīte. Pa to pašu ielu soļo meitene. No skata pavisam parasta, bez Gucci un Versace, iet un  smaida – patiesi, no sirds. Viņas acis mirdz laimē un tajās atspoguļojas dzīva interese par visu – tāda sajūta, ka brīnumi un pārsteigumi viņu sagaida ik uz soļa.

Un viņa priecājas par katru sīkumu – saules stariņu, zilajām debesīm, garām lidojošajiem baložiem, ūdens šļakatām strūklakā, kas nejauši apšļaksta viņas seju, populāru dziesmiņu, kas atskan no garāmbraucošas mašīnas.

Viņa ir atvērta un laimīga un acis nevilšus viņu pavada, gribas doties viņai līdz, lai kopā atminētu viņas labā garastāvokļa noslēpumu.

Bet viņas noslēpums ir gaužām vienkāršs. Viņa ir laimīga tāpec, ka mīl sevi un pieņem sevi it visos stāvokļos, un pasaule kā spogulis viņai atspoguļo šo mīlestību un pieņemšanu.

Kad esi laimīga, mīli  un cieni sevi, tev negribas spēlēt publikai, tev nevajag  nevienam neko pierādīt… Ja ir kaut kā savādāk, tātad tur kaut kas nav kartībā.

Protams, visas saknes tradicionāli stiepjas tālu – bērnībā.

Es bieži vien no savas mammas dzirdēju, ka esmu drausmīgā egoiste. Gribu, lai vienmēr viss būtu tā, kā es to vēlos (kas pilnībā arī atbilst patiesībai).

Godīgi sakot, es domāju, ka sen to visu jau esmu pardzīvojusi, taču nē. Nesen klausījos Ruslana Naruševča lekciju, kurā viņš runā par to, ka sieviete vienkārši pēc savas dabas NEVAR būt egoiste. Viņa ir radīta pavisam savādāk, no mīlestības, padevības un kalpošanas. Viņa saņem laimes sajūtu tāpēc, lai tūliņ dotos un dalītos tajā ar sev mīļiem cilvēkiem, ar apkārtējiem, ar visu pasauli. 

*** Lūk, iedomājies situāciju. Tu esi uzzinājusi kādas priecīgas ziņas, vai ir noticis kaut kas patiesi labs. Tu sēdi un klusē, baudot šo vērtīgo sajūtu? Neticu! Esmu pārliecināta, ka sajūsmā uzreiz apzvani visus, ar ko vien vēlies padalīties priecīgās ziņās – mammu, 10 draudzenes, kaimiņienes. Tikai tāpēc, ka tev ir ļoti labi, tāpēc, ka šo laimes enerģiju nav iespējams paturēt sevī.

Un tad, kad klausījos šo lekciju, es raudāju…

Raudāju tāpēc, ka klusiņām pieskāros šim brīnumainajam stāvoklim – mīlestībai pret sevi, kuru tik daudzus gadus biju klusinājusi, uzskatīdama, ka neesmu tā cienīga.

Man bija tik ļoti sāpīgi to apzināties, ka gribējās visu, kas apkārt saspārdīt, izmētāt, saplēst sīkos gabaliņos.

Šis milzīgais resurss tik ilgi bija manī dzīvojis un es to apspiedu “līdz brīdim, kamēr dzīvē nesasniegšu ko nozīmīgu, piemēram, kļūšu par Krievijas Prezidenti, vai sliktākajā gadījumā par vadītāju kompānijā ar 1000 darbinieku štatu. Lūk, tad beidzot mani tuvinieki varēs ar mani lepoties, un es būšu cienīga mīlēt un cienīt sevi…”

It kā mani nevarētu mīlēt vienkārši tāpat vien, par to, ka es esmu…. Brrrr…. Kā atceros šo savu stāvokli….

Meitu mammas, lūdzu atcerieties: meitene NEVAR būt egoiste!
Viņa vienkārši ar savu uzvedību pieprasa jūsu mīlestību, uzmanību un viņas pilnības un dievišķās dabas atzīšanu.

Un nevajag viņai nemaz tik daudz – maigus apskāvienus, mīļus vārdus, uzslavas.
Bet viss parējais ir tikai to atvasinājumi, kad jūs nespējat to dot….

Un tas, ka dažkārt mums nav resursu, lai savai meitai dotu mīlestību, absolūti nav viņas problēma.

Un nevajag par to viņu sodīt, apsaukt. Labāk beidzot sāciet nodarboties ar sevi un iemācieties mīlēt sevi.

Kā tas ir – mīlēt sevi?

Ko mēs darām tā cilvēka labā, kuru mīlam? Pareizi, mēs par viņu rūpējamies – sakam viņam laipnus vārdus, pērkam dāvanas, barojam ar labu ēdienu, lutinām, dažkārt izdabājam arī viņa mazajām kaprīzēm….

Un tas notiek biežāk kā reizi mēnesī – pretējā gadījumā tas ir neveikls kukulis, lai nogludinātu savu vainu, bet, ja katru dienu. Daudzas reizes dienā…

Un te nu var palīdzēt lieliska prakse, kuru man ieteica Gopali (pateicos tev par to no visas sirds).

Ja es sevi mīlētu…

*** Ja es sevi mīlētu, vai vilktu šo kleitu? Ierastu, ērtu, bezformīgu un visu tādos aizdomīgos savēlušos bumbulīšos? Es staigātu pa māju vecā, izbalējušā, pleķainā halātā?

*** Vai es izterētu naudu, kas nolikta manikīram, lai nopirktu produktus, jo mājās “nav ko ēst” (lasi, ne visi velas ēst to, kas mājas gatavots).

*** Ja es sevi mīlētu, es strādātu nemīlamā darbā, kurā mani neuzskata par neko, un jau 3 gadus atliek apsolīto paaugstinājumu amatā?

*** Ja es sevi mīlētu, vai es no veikala stieptu pilnus, līdz zemei nokārušos maisus ar produktiem?
*** Ja es sevi mīlētu, vai es katru dienu klausītos paziņas žēlabās par dzīvi, valsti? Vai arī mierīgi nomainītu sarunas tēmu?

*** Vai es gaidītu tā vīrieša zvanu, kurš mani neciena, pastāvīgi man melo un dotu vēl vienu iespēju cilvēkam, kurš man dara tikai sāpes?

*** Vai es pusdienās ēstu ātrās uzkodas vai snikerus, vai tomēr pagatavotu sev kaut ko vērtīgu, veselīgu un garšīgu?

*** Vai es komunicētu ar savu draudzeni, kura man aiz muguras runā riebeklības par mani un manu vīru?

*** Un, beidzot, vai es atļautu citiem manā vietā lemt, ko man mīlēt, ar ko tikties, kā ģērbties un kam terēt savu brīvo laiku un naudu – ja es sevi mīlētu?

Tas taču ir tik vienkāršs jautājums…. Taču, cik ļoti svarīga ir atbilde uz to! Cik spēka un enerģijas tā dod! Šī vienkāršā frāze var izmainīt visu tavu dzīvi. Pamēģini, tev noteikti patiks!

Nākamo reizi, kad kāds tev palūgs izdarīt kaut ko, kas tev nepatīk un nav vajadzīgs, vai arī tu skumji veikalā novērsīsies no sev iepatikušās jaciņas tikai tāpēc, ka bērnam vajadzīgs piektais pēc kārtas apavu pāris, vai arī līdz naktij berzīsi dzīvoklī grīdu, tā vietā, lai pasēdētu un palasītu savu miļāko grāmatu, tu sev pajautā, kā es šajā situācijā rīkotos, ja mīlētu sevi?

Sakumā tas būs jocīgi, neierasti, iespējams, pat sāpīgi. Bet viss ir labojams.

Uzdrošināsies mēģināt? Vai arī turpināsi “pelnīt” mīlestību?

Protams, ir bail, kā uz šo mūsu jauno “stāvokli” reaģēs tuvinieki.
Viņi reaģēs normāli, ja tas nāks no tevis, ne demonstrējot, bet no sirds, ne tāpec, ka atkal kaut ko vēlies pierādīt. Un viņi vēl vairāk sāks tevi cienīt un mīlēt. Tu redzēsi!

Viņiem nebūs citas izejas, jo pasaule taču ir liels spogulis.

Ja tu iekšēji esi gatava sevi iemīlēt un pieņemt, tevi iemīlēs un pieņems arī citi. Tāpēc, ka tas notiks dabiski, organiski, tā, kā tam jābūt dabā.

Mēs visi esam Dieva bērni un katrā no mums dzīvo daļiņa Radītāja. Katrs no mums ir pelnījis mīlestību, mīlēt un būt mīlēts.

Bet viss sākas no ATĻAUJAS sev mīlēt sevi, mīlēt pa īstam, neatkarīgi ne no kādiem ārējiem apstākļiem.

Un tikai, iemīlot sevi, mēs spēsim pa īstam iemīlēt mūsu tuvākos, palīdzēt viņiem kļūt laimīgākiem, dalīties savā mīlestībā ar pasauli.

Es no sirds mums visiem novēlu sākt macīties sevi mīlēt – jau šodien! Beidzot izdarīt kaut ko savā labā – to, ko ir gribējies jau sen, bet visu laiku kaut kādu iemeslu dēļ tas ir palicis nerealizēts. Varbūt tas ir kāds sīkums – apēst garšīgu saldējumu vai nopirkt TO skaisto kleitu…. Vai nolikt malā apnikušo macību grāmatu un beidzot izlasīt romānu….. Un, kas zin, kads brīnums notiks tava dzīvē!
Autors: Tamāra Arhipova
Avots: econet.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

 

Ja spēsi piedot sev, karma vienkārši izgaisīs

woman-837156_1920

Ir ļoti svarīgi piedot it visiem, kas nodarījuši mums sāpes, pat tad, ja šķiet, ka nav iespējams piedot. Piedod viņiem ne tāpēc, ka viņi pelnījuši piedošanu, bet tāpēc, ka pats vairs nevēlies ciest un paciest šīs sāpes katru reizi, kad atceries, ko tev nodarīja.

Nav jau svarīgi, ko tieši tev nodarīja, – piedod, jo tu taču nevēlies turpināt slimot.
Piedošana ir nepieciešama tavas Dvēseles dziedināšanai. Tu piedod tāpēc, ka jūti līdz pats sev.

Piedošana ir mīlestības izpausme pašam pret sevi!

Piemēram, ir nesen šķīrusies sieviete. Iedomājies, ka viņa bija precējusies desmit gadus, bet pēc tam sastrīdējās ar vīru dēļ kaut kādas viņa briesmīgas rīcības.

Viņa izšķīrās un tagad neieredz savu bijušo vīru. Pat viņa vārda pieminēšana izsauc viņai spazmas vederā un vemšanu. Emocionālā inde ir tik spēcīga, ka viņa vairs to nespēj izturēt. Viņai ir nepieciešama palīdzība un viņa dodas pie psihoterapeita. Viņa saka: “Dakter, man sāp! Mani smacē naids, greizsirdība un izmisums. Kaut ko tādu nepiedod! Es neieredzu šo cilvēku!”

Psihoterapeits atbild: “Jums ir jāizlaiž šīs savas emocijas, jāizrunājas, jāatbrīvo savs naids. Dodiet vaļu savam aizkaitinājumam: paņemiet spilvenu, iekodieties tajā, sitiet to! Lai naids un dusmas izlaužas uz āru!”

Viņa iet mājās, pati sev sarīko histēriju, apzinātu emociju sprādzienu. Un tiešām, paliek vieglāk. Sieviete iedod psihoterapeitam simts dolārus, teikdama: “Paldies, dakter! Man jau ir daudz labāk!”

Viņas sejā pirmo reizi pa ilgiem laikiem parādās plats smaids. Viņa iznāk no psihoterapeita kabineta un, uzminiet, kas pabrauc viņai garām savā mašīnā? Ieraugot savu bijušo vīru, viņas dusmas un naids sāk kvēlot vēl negantāk kā iepriekš. Viņa kā bulta metas atpakaļ pie psihoterapeita, dod viņam vēl vienu simtnieku un sarīko vēl vienu “izlādēšanās” seansu.

Emociju sprādziens, dotajā situācijā, var palīdzēt tikai īslaicīgi. Jā, tas palīdz atbrīvoties no daļiņas sakrājušās indes, uz kādu brīdi cilvēkam kļūst vieglāk, taču pašu brūci šāds paņēmiens neizdziedēs. Un vienīgais veids, kā to izdziedēt ir PIEDOŠANA.

Šai sievietei vienkārši ir jāpiedod savam vīram viņa nodarījumu.

Kā saprast, ka pa īstam esi piedevis?
Tikšanās ar viņu vairs neuzjundī agrākās emocijas. Šī cilvēka vārds vairs neizsauc nekādas sajūtas

Citiem vārdiem runājot, pieskaršanās šai brūcei vairs nenodara sāpes – un tas nozīmē tikai to, ka esam pa īstam piedevuši. Protams, rēta paliek uz emocionālā ķermeņa, tāpat kā uz fiziskā, pēdas paliek. Notikušais paliek atminās, tu visu atceries, taču rēta vairs nesāp.

Iespējams, tu tagad domā: “Piedod visiem: viegli pateikt! Es labprāt piedotu, bet nevaru. Nesanāk!”

Mums ir tūkstošiem iemeslu un attaisnojumu tam, ka neesam varējuši piedot. Taču patiesībā mēs neprotam piedot tāpēc, ka esam raduši nepiedot.

Mēs neesam pat mēģinājuši piedot, mēs trenējām savu nepiedošanas meistarību. 
Bija laiks, kad mums, bērniem piedošana bija asinīs. Pirms sasirgām ar visaptverošo dvēseļu slimību, mēs piedevām bez jebkādas piepūles, tas vienkārši notika pats no sevis. Un parasti mes piedevām uzreiz.

Paskatieties uz bērniem, kuri kopā spēlējas: lūk, viņi sastrīdās un viens ar asarām acīs skrien pie mammas: “Mammīt, viņš man iesita!”

Divas mammas sāk skaidrot attiecības, kas ātri vien pāraug skaļā strīdā, bet viņu bērni pēc piecām minūtēm jau atkal kopā spēlējas, it kā nekas nebūtu noticis. Un ko viņu mammas? Viņas viena otru jau neieredz – līdz mūža galam! Un te mēs vairs nerunājam par to, ka jāmācās piedot – mums jau ir iedzimta spēja to darīt. taču, kas notiek? Mums māca gluži pretējo, un mēs nenogurstoši trenējamies NEpiedošanā.

Paiet laiks un mēs esam atradinājuši sevi piedot. Lai arī ko cilvēks mums būtu nodarījis, mēs viņam ne par ko nepiedosim un izsvītrosim no savas dzīves uz visiem laikiem. Un sākas patmīlu karš.

Kāpēc? Tāpēc, ka tad, kad mēs nepiedodam, nostiprinās mūsu svarīguma sajūta. Mūsu viedoklis skan kaut kā svarīgāk, ja mēs paziņojam: “Lai kā tur arī nebūtu, es viņam nepiedošu! Kaut ko TĀDU piedot nevar!” Taču īstā problēma ir LEPNĪBA. Tā arī pacenšas pieliet eļļu ugunij, pastāvīgi atgādinot par to, ka piedot nedrīkst.

Vēl vairāk, mēs pierodam ciest tikai tādēļ, lai sodītu “vainīgo”. Mēs uzvedamies kā kaprīzi bērni, kuri rīko histērijas, jo savādāk neprot pievērst sev pieaugušo uzmanību.

Mēs tikai sev nodarām sāpes, skaļi paziņojot: “Skaties, ko es daru! Kā es ciešu! Un tas viss tevis dēļ!” Un tieši tā arī notiek.

Izmet miskastē savu patmīlu un aimirsti par savu svarīgumu un vienkārši palūdz piedošanu.

Sākumā sastādi visu to cilvēku sarakstu, kuriem tev vajag palūgt piedošanu un pēc tam atvainojies katram no viņiem. Kaut vai tikai domās, ja nav laika satikties vai sazvanīties.

Pēc tam sastādi sarakstu ar tiem cilvekiem, kuri tev ir nodarījuši ko nepatīkamu – kuriem tev jāpiedod. Un piedod viņiem visiem: lai ko arī viņi būtu nodarījuši, tu neesi vainīgs. Katram sapņojas viņa personīgais SAPNIS.

Pienāk laiks un tu saproti, ka tev jāpiedod PAŠAM SEV par visām rētām, par visu to indi un ciešanām, ko esi nodarījis sev, radot tieši šo sapni.

Un tad, kad tu piedod pats sev, iestājas miers un harmonija pašam ar sevi, nostiprinās mīlestība pret sevi. Un tā arī ir Augstākā PIEDOŠANA – kad beidzot piedodam sev.

Mūsu pārliecības par labo un ļauno parasti mūsos izsauc kauna sajūtu par to, ko mēs uzskatām par sliktu. Mēs uzskatām sevi par vainīgu, mēs esam pārliecināti, ka esam pelnījuši sodu, – un sodām sevi paši.

Mēs esam pārliecināti, ka mūsu nodarījums ir tik briesmīgs, ka to tik viegli nenomazgāt. Taču, ja patiesi tici, tad “Tavs prāts lai notiek” – tas viss kļūst reāli iespējams. Šajā ziņā mēs paši radām savu karmu un mums jāmaksā par to, ko esam radījuši ar savu ticību. Tas kārtējo reizi parāda to, cik mēs esam spēcīgi. Un mēs varam atmest savus vecos priekšstatus attiecībā uz savu karmu, atteikties ticēt tai – un tās vairs nav. Nav jācieš, nav jāmaksā: viss beidzies. Ja varēsi piedot pats sev: karma vienkārši pazudīs. Un no šī brīža dzīve sāksies no jauna.

Avots: http://magic-goal.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: GInta FS

P.S. Tā arī ir manā dzīvē. Pirms daudziem gadiem mans milzīgais Ego un Lepnība sastrādāja tādas lietas, ko pati sev nevarēju piedot un, ko nespēju piedot citiem. Bet pienāca brīdis, kad iespiestai stūrī, vairs nebija citas izejas. Un es pirms miega savās vīzijās gāju pie cilvēkiem, kuriem biju ko nodarījusi un lūdzu piedošanu, un gāju pie saviem – it kā pāri darītājiem un piedevu. Un kopš tas dienas es tā īsti pat vairs nevaru apvainoties, es neturu ļaunu prātu, jo es negribu sev kaitēt, es vairs nekultivēju greizsirdību, jo saprotu, ka man neviens nepieder un pati sev esmu lielākā vērtība. Un es piedodu sev visus sev  dotos un neizpildītos solījumus, savus pāridarījumus, jo tas viss ir nieks, salīdzinot ar to, ka nespēj piedot pats sev.

Dzīve unisonā

love

Sievietes, jūsu spēks ir emocionālajā brīvībā no citu cilvēku viedokļiem!
Un, cik spējīgas jūs būsiet “aizvākt” no savas dzīves:
– cilvēkus, kuri dara jūs saspringtas;
– jautājumus, kuri nerisinās;
– neskaidras attiecības;
– nevajadzīgus sakarus;
– vecas mēbeles un apģērbu,
tik arī jums atbrīvosies enerģija savu vēlmju piepildīšanai.

Vīrieši!
Cik daudz jums ir:

– par ko rūpēties un domāt;
– ar ko būt unisonā,
– kam palīdzēt attīstībā un kam sniegt atbalstu (atbalstu spēcīgajiem un tiem, kuri domā tāpat kā jūs),
tik lielā mēŗā materializēsies jūsu nodomi.
Un, ja sieviete un vīrietis ir UNISONĀ (domā līdzīgi, jūt līdzīgi, vēlas vienu un to pašu), pats Dievs paspers soli atpakaļ, lai šim pārim palīdzētu, un viņiem visi viņu labie nodomi piepildītos. Neatkarīgi no tā, ir viņu programmās tas ierakstīts, vai nav.

Jo tad, kad vīrietis un sieviete atrodas harmonijā viens ar otru, Visums strādā viņu labā. Viņu dzīves scenāriji tiek pārrakstīti, un viņi paši kļūst par šīs programmas vadītājiem.

Aleksandrs Paļijenko
Foto: paxabay
Tulkoja: Ginta FS