Meitenes, mēs taču neesam zirgi!

image description

Jā, mēs ļoti daudz ko varam, īpaši tad, kad tas ir izdzīvošanas jautājums. Īpaši tad, ja izdzīvot vajag ne tikai pašām, bet arī bērniem. Un ekstremālās situācijās mēs varam pacelt pat kravas automašīnu, glābjot savu bērnu. Taču, kas notiks tad, ja mēs katru dienu celšim šo kravas automašīnu? Kāpēc nē, es taču varu!

Varu smagi strādāt 10 stundas pēc kārtas, pēc tam burtiski izlaizīt māju, kopā ar bērniem pildīt viņu mājas darbus, vīram matus pielīdzinat, visus pabarot. Varu! Varu strādāt bez atvaļinājumiem, no dekrēta jau pēc 3 mēnešiem varu atgriezties darbā, pati varu savu dzīvokli izremontēt, stiept smagumus un stumdīt mēbeles. Es varu! Tikai, kam tas vajadzīgs? Ir tāds vienlaikus smieklīgs un nesmieklīgs joks: “Ir labi pašai visu mācēt, bet, nedod Dievs, visu pašai arī darīt”.

Meitenes, mīļās, mēs neesam zirgi! Mēs neesam radītas, lai rautos visās frontēs, izspiežot sevi kā citronu. Mēs neesam radītas smagumu stiepšanai – pastudējiet sievietes anatomiju, mēs vispār nedrīkstam tādus smagumus celt, jo tam var būt ļoti smagas sekas, kas uz visiem laikiem iedragās musu veselību, galvenokārt – sievišķo veselību.

Sievieti nerotā viņas spēja būt fiziski spēcīgai un izturīgai, tas nav nekāds bonuss. Bet, galvenais, tas nedara viņu laimīgu!

Es zinu daudzas sievietes, kuras sev izvēlējušās “zirga ceļu” – apzināti vai nejauši. Neviena no viņām neizjūt laimes sajūtu, bet sapņo gluži par kaut ko citu. Sapņo, bet vairs nespēj apstādināt šo zirgu sevī.
Galvenais zirgs, kurš mums jāapstādina skrējienā, esam mēs pašas savā stāvoklī “ES PATI”. Galvenā degošā māja, kas jāapdzēš, ir mūsu pašu māja un mūsu pašu iekšējā pasaule!
Tās nevar pagaidīt. Viss pārējais nav domāts mums un nav par mums.

Reiz mēs sarunājāmies ar draudzeni un viņa man saka: “man apnicis būt zirgam, esmu piekususi!”
Es viņai piedāvāju kļūt par ziedu, uz ko viņa atbildēja: “Šis zieds manī ir jau sabradāts”.
“Mana dārgā, šo ziedu sabradāja tavs pašas zirgs!” – es teicu un mēs ilgi smējāmies. Taču tā ir balta patiesība.

Mūsu maigumu, tīrību, skaistumu mēs izbarojam šim pašam zirgam. Kāpec? Tāpec, ka ar mums, tadām, daudziem ir ļoti ērti. Taču ērti, ne vienmēr nozīmē labi. Varbūt arī mums pašām dažkārt tā ir vienkāršāk – nevajag nevienam neko lūgt, prasīt, veidot attiecības, vienoties un vispāŗ… Taču, kur tad ir laime? Idejā par to, ka pati visu vari nopelnīt un nopirkt? Prasmē visu izdarīt pašai, lai nebūtu jabūt no kada atkarīgai?

Vai arī tomēr izdarīt tā, lai blakus ir īsts vīrietis, kurš apskaus, nomierinās un atrisinās tavas problēmas?
Tad, lūk, īstam vīrietim – tam pašam princim – ir vajadzīga princese.
Bet zirgs viņam jau ir!
Autors: Olga Vaļajeva
Avots: valyaeva.ru
Tulkoja: Ginta FS
Foto: Darja Čužaja “Лошади и другой мир”

Advertisements

Kas tevi tādu slinku precēs?

10629598_291250697732066_7561935940028664886_n

Jautājums: “Jūs sakāt, ka nevajag piespiest meitenei darīt saimniecības darbus. Kā tad viņa iemācīsies gatavot ēdienu, mazgāt traukus? Vai tad šī prasme nokritīs no zila gaisa?”

Atbilde: “Es jums apliecinu – nokritīs! Katrā gadījumā, manai meitai tā nokrita. Viņa trīs gados paņēma formīņas, sasēdināja ap galdu spēļu pelītes un sāka šajas forminās kaut ko gatavot no smiltīm, un pēc tam barot šīs pelītes. Neviens viņai to nemācīja.

Pārlieku liels atbildības slogs par “nomazgāt”, “iztīrīt”, frāzes “kas tevi tādu slinku precēs” noved pie tā, ka rodas divu tipu cilvēki. Tas attiecas kā uz meitenēm, tā arī zēniem.
Pirmais – bezatbildīgs baudas meklētājs. “Es nospļaujos uz jūsu pienākumiem, es nevienam neko neesmu parādā. Uzminiet, kas to saka – puika vai meitene? Protams, puika!

Otrais ir vēl briesmīgāks – neticība tam, ka darbs var sagādāt baudu. Tātad neticība tam, ka “kaut kad trauku mazgāšana spēs sagādāt man prieku”.

Jūs paši nogalinājāt šo ticību ar savām idejām par to, ka, ja nepieradināsim bērnu no bērnības darīt mājas darbus, šīs prasmes naparādīsies no zila gaisa. No zila gaisa uz meitas galvas nokritīs mamma ar visu savu depresiju. Un uz visu mūžu tur arī paliks – galvā, saprotiet? Un meitene ticēs tam, ka nevar būt laimīga sieviete, kura vienkārši rūpējas par saviem mīļajiem.

Tāpēc, ka viņa nav redzējusi tādu piemēru. “Kā gan mājas darbu veikšana varēja būt mammai patīkama, ja viņa visu laiku centās šos darbus novelt uz maniem pleciem”. Savukārt mamma saka: “no tā es neguvu nekādu prieku, tāpēc, ka vecāmiņa mani visu laiku centās piespiest darīt mājas darbus.”

Vairums meiteņu mammas audzina pēc principa: nav tāda vārda “gribu-negribu”, ir vārds “vajag”. Un jūs domājat, ka tādā veida meitene kļūs par lielisku saimnieci. Jā, kļūs – viņa būs tas otrais tips. Viņai būs slikta dūša no trauku mazgāšanas. Savukārt viņas vīram būs slikta dūša no viņas.

Tāpec, nebaidieties, visam, kam būs jānokrīt no zila gaisa, tas arī nokritīs Kad meitene ir mīlēta, viņa saprot, ka ir dzimusi priekam, vienkārši, lai priecētu.

Viņa skatās uz to, kā mamma to dara un pati sāk darīt. Tas ir pats vienkāršākāis audzināšanas princips. kopēšana, saprotiet?

Vienkārši kopēt. Tur nav nekāda piemēra. Jūs vispār nerādāt nekādu piemēru – “Ir jārāda piemēŗs! Ir jāaiziet nomazgāt traukus” Nē! Jūs vienkārši esat priecīga, kad to darāt! Jums ir liels prieks tādā veidā rūpēties par saviem tuviniekiem. Un tikai tad meitene uztvers saimniecības darbus kā pašu par sevi saprotamu nodarbi, rūpēšanos par saviem mīlajiem, nevis rutinētu un nepatīkamu darbu.
Autors: P.A.Naruševičs
Tulkoja: Ginta FS

P.S. Pavisam nesen man dēls prasīja: “mammu, kā tev neapnīk visus apkalpot, barot, mazgāt traukus, gludināt”. Pirmajā mirklī es apmulsu no šī jautājuma, nebiju par to aizdomājusies. Man vienkārši patīk, ka visi ir paēduši un māja sakopta, drēbes izgludinātas. Man patīk, man ir prieks. Un mana meita pati gatavo, pati piedāvājas palīdzēt. Arī mani bērnībā neviens nespieda darīt mājas darbus – tā bija mana iniciatīva. Un es ļoti novērtēju to, ka mani vecāki bija pietiekami gudri, lai nenogalinātu manī šo vēlmi ar prieku darīt savu darāmo.

 

Sieviete, kurai ir resursi?

sieviete-resursi

Ir parastas sievietes, kurām ir māja, fitness, vīrs vai vīra meklējumi. Ir darbs, bet nekā tāda īpaša, “kā jau visiem”. Daudz laika paņem bērni, ja tie ir, vai arī tas, kā tikt pie bērniem, ja to vēl nav.

Dažkārt kino bez īpaša entuziasma. Šad tad draudzenes – pa telefonu vai kafejnīcā, arī bez īpašas sajūsmas. Kaut kas no dzīves – teātris, grāmatas, taču arī par tiem nav īpašas intereses. Dažkārt pat kaitina, ka tādi nieki atņem laiku (ar ko gan tik globālu viņa ir aizņemta).

Attīstīts, intelektuāls un darbīgs vīrietis, kuram ir lieli un ambiciozi mērķi, ir liela mēroga domāšana, attiecībās ar tādu sievieti neiesaistīsies, vai arī centīsies aizbēgt no šādām attiecībām. Tāda sieviete viņu nepiepildīs. Viņai pašai ar sevi ir garlaicīgi, ko viņa var dot otram?

Vīrietis nemaz pat necentīsies analizēt, kas tieši viņai trūkst, viņš vienkārši jūt “ne to” un sāk meklēt “to” – sievieti, kurai IR resursi. Un par to viņu nevar nosodīt. Katrs cilvēks vēlas būt laimīgs un dara to tā, kā viņš prot.

Sievietei, kurai ir resursi, lai piedod man vīrieši, kura nav pārcietusi mātes kompleksu, ir savs stingrs mugurkauls. Viņai ir skaidra Es – koncepcija, skaidra sapratne par to, kas es esmu, kāda es esmu, ko es vēlos, kas man patīk, kas nepatīk, ko es mīlu, kas man ir svarīgs, kas mani pietur pie zemes, kā es vēlos, lai mani redzētu apkārtējie, uz kurieni es eju un ko vēlos sasniegt.

Un tas viss neaprobežojas ar pēcnācēju dzemdēšanu un audzināšanu. Vīrietis novērtē sievieti, kura dzemdējusi un izaudzinājusi viņa bērnus, taču diez vai šis fakts ir tas, kas noturēs viņu attiecībās. Notur kaut kas cits.

Sievišķīgais. Tas pats, ko daudzas aktīvas sievietes noliedz. Kļūstot sociāli realizētām, daudzas sievietes pazaudē savu maigumu, spēju dāvāt siltumu un glāstus. Ne visas ir spējīgas pieņemt otru un apdāvināt to ar mīlestību. Vīrietim saldākā sievišķiba ir dziļa, no sevis saprašanas nākoša harmonija. Viņam ir vēlme tajā iegrimt un rast mieru.

Turklāt pašrealizācija un sociālā aktivitāte nepazūd, drīzāk pieaug.
Nobriedis, pašpietiekams vīrietis vēlas lepoties ar savu sievieti. Viņš vēlas to cienīt – maigu ar viņu un neatlaidīgu savu mērķu īstenošanā. Viņai nav obligāti jābūt labākajai tajā, ko viņa dara, taču svarīgāk ir būt ļoti aizrautai ar to.

Ir ļoti svarīgi, lai viņai būtu sava lieta, aizraušanās, nodarbe. Būt piepildītai personībai ir vienkārši nepieciešams. Pastāvīgi pilnveidoties, uzzināt, iemācīties kaut ko jaunu. Būt lietas kursā par dažādiem dzīves aspektiem un mīlēt visdažādākās tās izpausmes. Mīlēt pasauli un cilvēkus. Būt ieinteresētai dzīvē un kaut ko ļoti mīlēt.

Vīrietis sievieti redz caur tā prizmu, ar ko viņa nodarbojas.

Viņas pašvērtējumam jābūt absolūtam. Sievietei skaidri jāzin, ka viņa ir pelnījusi mīlestību un cieņu. Viņas ES – koncepcija neļaus pašvērtējumam pazemināties. Iespējams, īslaicīgi sāpīgas attiecībās ar kādu, kura mācībstundas viņai ir vajadzīgas, lai sevi iepazītu, bet nekādā gadījumā līdz sava Es zaudēšanai.

Sieviete, kurai ir resursi, mīl sevi. Saudzē savu ķermeni un Dvēseli. Neielaiž tajā nejaušus garāmgājējus. Viņai sevī jāvar ietilpināt ļoti daudz kā svarīga, tāpēc viņa ļoti rūpējas par trauku, kas tai jāpiepilda. Tas neaprobežojas tikai ar sporta zāli un spa-salonu, tā ir dziļa savas vērtības apzināšanās un iekšēja nepieciešamība par sevi rūpēties. Viņā ir ieprogrammēta pašcieņa un pašapziņa.

Vēl sievietei, kurai ir resursi, ir lauks. Smalka matērija. Viņa ir spējīga savā laukā noturēt ļoti daudz cilvēku, jo viņai ir gana liela energoietilpība. To viņa dara ar sava intelekta un dvēselisko aspektu palīdzību. Viņa to var darīt, izmantojot savu intelektu, garīgās īpašības, savu dzīves darbu un aizraušanos u.t.t.. Viņai ir milzīga ietekme sabiedrībā un savā ģimenē

Šādas sievietes ir Galaktikas centrs: viņām apkārt pulcējas bērni, mazbērni, radu un draugu bērni, kaimiņi un darba biedri. Vīrieši jūt šo potenciālu un saprot, ka tāda sieviete var dot viņiem jaunu stimulu, jaunu pasaules redzējumu un pāreju jau augstākā līmenī.

Vai katram vīrietim ir spēja būt blakus tādai sievietei? Nē. Visiem arī nevajag.

Resursi tiek doti tiem, kuri ir gatavi tos paņemt un zin, ko ar tiem darīt.

Vai vajag to visu darīt vīrieša dēļ? Nē, nevajag. Sevi attīstīt vajag sevis dēļ. Tāpēc, ka dzīvo TU. Un TEV jābūt garšīgi, interesanti un daudzveidīgi. Saproti? Tev vēl ilgi jādzīvo! Ar viņu, vai bez viņa – ilgi. Un tāpēc tam, kā minimums, jabūt ļoti aizraujoši!
Autors: Lilija Ahremčika
Tulkoja: GInta FS

 

Laimīgi bērni un laimīgas mammas

9

Laimīgi un veseli bērni ir tie, kuriem ir laimīgas un veselas mammas, kurām ir:
– regulārs sekss
– sava iemīļotā lieta un realizācija
un kuras
– mīl un ir mīlētas
– nav ieciklējušās uz savu mīļoto cilvēku un mīļotais cilvēks nav ieciklējies uz viņām
– atrodas seksualitātē un pieņemšanā, nevis garīgumā
– ātri pārslēdzas
– daudz ceļo
– ir veselīgas “pofigistes”
– un nekad neapvainojas (ja arī apvainojas, tad – ļoti reti)
Aleksandrs Paļijenko
​​​​​​​Tulkoja: Ginta FS

Es pieņēmu lēmumu būt laimīga!

laimes okeāns12

Es nolēmu augt un garīgi attīstīties.
Es atļauju būt sev laimīgai, raudzīties uz savu dzīvi optimistiski un gūt no tās baudu.
Es to esmu pelnījusi. Es mīlu sevi priecīgu, jautru un laimīgu. Es atļauju priekam ienākt it visās manas dzīves jomās: profesionālajā, personīgajā, garīgajā. Es esmu laimes cienīga.
Katru jaunu dienu es sveicu un izdzīvoju ar prieku un optimismu. Es mīlu dzīvi un mīlu sevi!

Es atļauju mīlestībai un laimes sajūtai piepildīt manu prātu un sirdi. Es atļauju sev mīlēt un būt mīlētai, es esmu to pelnījusi. Mans ķermenis un visa mana dzīve ir dievišķas enerģijas piepildīta. Es atveru savu sirdi mīlestībai un gūstu no tās patiesu laimes sajūtu.

Es atļauju sev gūt prieku no sava darba, priecājos par saviem profesionālajiem panākumiem un to, kā šis darbs maina manu dzīvi. Es ļoti mīlu to, ar ko nodarbojos. Kad domāju par savu darbu, es jūtu enerģijas pieplūdumu. Manā sirdī ielīst prieks.

Es atļauju sev būt laimīgai savās attiecībās, savā darbā un atpūtā. Tas man izdodas ļoti viegli, dabiski un nepiespiesti. Es mīlu sevi un mīlu priecāties par pasauli. Es esmu atvērta laimei. Es lūdzos, strādāju, runāju, klausos un ēdu ar mīlestības sajūtu. Un to es novēlu it visiem cilvēkiem.
Es esmu laimīgs cilvēks. Smaids manā sejā izstaro prieku. Šis smaids ir īsts, silts un ļoti draudzīgs. es vienmēr smaidu. Es esmu pelnījusi smaidīt.

Es katru dienu jūtos labi un katru rītu pamostos laimīga, atpūtusies un spēka pilna. Es atļauju sev priecāties bez iemesla.

Es mīlu sevi laimīgu. Kad tāda esmu, nauda atnāk pie manis viegli un ar prieku, un es esmu tās cienīga un tā man sagādā prieku.
Es mīlu vieglumu. Es mīlu prieku. Es baudu katru savas lieliskās dzīves mirkli.

Es dāvāju prieku un saņemu prieku. Un mana dzīve ir laimes gaismas piepildīta. Manas attiecības ar draugiem, radiniekiem, citiem cilvēkiem, Dievu un sevi pašu ir mīlestības un prieka pilnas. Tas izpaužas it visā.

Kad satieku cilvēkus, mana sirds priecājas. Kad runājos ar viņiem, es mīlu. Mani piepilda mīlestība, kad redzu savus un citu cilvēku panākumus.
Es apsolu sev, ka vienmēr būšu laimīga!
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Sievietes neredzamais darbs

ieksejais darbs1

Sievietei vienmēr ļoti svarīga ir bijusi izvēle starp “darbu” un “ģimeni”. Pēc tam, kad viņa kļūst par māti, šis jautājums saasinās vēl vairāk. Daudzas jaunās māmiņas, saskārušās ar lielām izmaiņām pēc bērniņa piedzimšanas, cenšas aizdzīt prom domas par to, ka dzīve nekad vairs nebūs tāda kā agrāk, un tāpēc cenšas pēc iespējas ātrāk atgriezties darbā.

Rezultātā viņas pilnībā neapgūst visas tās mācībstundas, ko tām sagatavojusi mātes loma. Tajā pat laikā šī pieredze sievietei ir kā līmenis datorspēlē – tas ir jāiziet, lai nokļūtu nākamajā līmenī.

Personības izaugsme notiek TIKAI caur pieredzi un pārmaiņām.

Diemžēl sabiedrība mums uzspiež savas vērtības un mēs – gribam to, vai negribam, apzināmies vai neapzināmies, taču cenšamies tām atbilst. Sievietēm ir sarežģītāk kā vīriešiem. Mēs dzīvojam “mērīšanas kulta” laikā! Bet viss izmērāmais ir jāsalīdzina.

Mēs salīdzinām sevi un cilvēkus pēc ieņemamajiem amatiem, regālijām, algas, mašīnas, mājām, telefoniem u.t.t. Tāpēc mūsu vērtības tik ļoti balstās uz panākumiem, izaugsmi un attīstību. Tās ir vīriešu pasaules vērtības.

Taču, ja vīrietim pārliecības un pilnvērtības sajūta rodas tad, kad ir sava lieta (darbs, bizness), tad sievietei ir nepieciešams justies ne vienkārši veiksmīgai, bet mīlētai un laimīgai.

Bet tas ir ļoti grūti izmērāms, tāpēc, ka atrodas iekšienē, un nevienam citam, izņemot tevi pašu nav redzams un nav vajadzīgs.

Un tāpēc, lai iegūtu to, kas sievietei ir tik svarīgi, ir jāiemācās uzbūvēt pavisam citas attiecības un attīstīt sevī pavisam citas īpašības, bieži vien pat pilnīgi pretējas tām, kas nepieciešamas, lai ārēji būtu veiksmīga. Piedevām vēl sabiedrība pieprasa, lai sieviete būtu pievilcīga un kārdinoša.

Tāpēc veiksmīga sievietes realizācija atrodas it kā rāmī – no vienas puses veiksme karjerā, no otras – ārējā pievilcība.

Sanāk, ka sievietei ir tikai divi attīstības ceļi: vai nu vīrišķais ceļš ar spēka, stingrības, izlēmības, gribasspēka un citu vīriešu mehānismu kultivēšanu sevī. Vai arī neattīstītas mātītes ceļš, kura norūpējusies tikai par savu ārējo izskatu, tāpēc, gadiem ejot kļūst arvien nelaimīgāka

Jau izsenis par veiksmīgu uzskata to sievieti, kura ir iemācījusies “manevrēt” šajās robežās. Tāpēc mūsdienu sievietes devīze ir: “Paspēt visu!” Šķīrusies sieviete, viena pati izaudzinājusi bērnus no dažādiem tēviem, strādājoša, pelnoša tiek vertēta augstāk kā tā, kura izveidojusi ģimeni, labas attiecības, saglabājusi tās un kopā ar vīru izaudzinājusi savus bērnus.

Kam bijis vairāk spēka un gudrības – tas vēl ir jautājums, taču sabiedrība dod acīmredzamu atbildi: viena ir “gudriniece”, otra – “klukste”. Šī paradigma ļoti spēcīgi ietekmē sievietes izvēli par labu vienai vai otrai galējībai… Nav grūti iedomāties, kurai: tās, kuras ir spēcīgākas – iet “vīriešos”, tās, kuras vājākas – “mātītēs”.

Bailes apstāties savā “attīstībā”, kļūt par nevienam nevajadzīgu “kluksti”, kura nevar pretoties vecumam, piespiež daudzas jaunas sievietes, tajā skaitā jaunās māmiņas, pēc iespējas ātrāk atgriezties darbā ofisā jau pirmajos mēnešos pec bērniņa piedzimšanas.

Daudzām šķiet, ka tur – ofisā ir viņu galvenais attīstības punkts un, jo ātrāk atgriezīsies darbā, jo labāk, jo par tādu sievieti visi teiks: “Re, viņa neapstājās savā attīstībā pat pēc bērna piedzimšanas”

Lai pierādītu citiem, ka viņa nav klukste, sievietei jāparāda, ka viņa pēc dzemdībām nemaz nav mainījusies. Ka viņa, jaunā māmiņa, kuras trīs mēnešus vecais bērniņš ir mājās ar vecmāmiņu vai auklīti, ne kripatiņas nav izmainījusies un vēljoprojām uzskata savu efektivitāti par savu galveno prasmi un ir spējīga “bīdīt” jaunus projektus.

Pats galvenais darbs

Bieži vien sievietei ir pat nedaudz kauns kaut kur skaļi paziņot, ka viņas prioritātes ir mainījušās un ģimene ir prioritāte nr.1 Kur tad ir šīs prioritātes rezultāts? Kā to salīdzināt? Ģimene vai nu ir, vai nav! Bērni aug paši par sevi, bet nauda pati par sevi nepelnās. Vai arī darbs sievietei ir drošība un garantē to, ka tevi nepametīs un tu vienmēr būsi vajadzīga un interesanta? Bet ja tu esi vienkārši mamma vai sieva, pat ar saviem talantiem un darīšanām, taču tu neesi tāda kā visas – tad tu esi “nekas”?
Tas ir nepateicīgs darbs, jo par to nemaksā, neslavē, nedod bonusus, par to nesajūsminās un bieži vien pat “paldies” nepasaka. Tas ir neizmērāms darbs, bez tūlītēja rezultāta. Un bieži vien tas beidzas ar to, ka sieviete mūk no sevis – jaunās, no savas jaunās lomas, janajām prioritatēm, savas attīstības un jaunās dzīves, pie kurām laiks to ir novedis.

Lai vadītu visas ārējas norises, sievietei ir jaiemācās sekot savam iekšējam līdzsvaram, savam prāta stāvoklim, savām emocijām, garastāvoklim.

Tas viss prasa milzīgu enerģiju un piepūli. Un tas ir milzīgs darbs. Lai arī neredzams. Tā ir pavisam cita pieredze. Un tā ir pieredze, kuru nevar iegūt, koncentrējoties tikai uz “veiksmi”. Taču pieņemot jaunu pieredzi, sieviete mācās balstīties uz iekšējo, kļūst mierīgāka un tikai tā viņa var izpildīt savu galveno lomu ģimenes dzīvē – mīlēt un sadalīt savu mīlestību vīram, bērniem, vecākiem, draugiem, darbiem un citām savām prioritatēm.

Ja sieviete pārstāj baidīties apstāties savā attīstībā, viņa noteikti atradīs savas attīstības punktus tajā pieredzē, ko viņai dzīve sniedz šajā brīdī. Un vispār viņa spēs jebko!!….. kā datorspēlē līmenis, kurš jaiziet, lai nokļūtu nākamajā līmenī. Un šis neredzamais darbs ir pats svarīgākais.

Autors: Inga Fokša
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS
Foto: ELENA (© Aļona Terra)

 

Kā mīlēt sievieti, kura …

… ir pabijusi ellē.

sieviete vētra

Nav viegli mīlēt sievieti, kura ir pabijusi ellē un atgriezusies.
Daudzi ir centušies. Vairums cietuši sakāvi.
Vājajiem to nevajag pat mēģināt. Tas prasīs daudz vairāk spēka par to, cik tu vispār iedomājies, ka tev ir; vairāk pacietības, vairāk neatlaidības, vairāk izturības, vairāk izlēmības. Tas prasa nenogurstošu un izlēmīgu mīlestību, kas nevar ciest sakāvi.

Vai arī sieviete, kura ir pabijusi ellē un atgriezusies, tevi atgrūdīs. Viņa tevi parbaudīs, vēloties uzzināt, no kā esi veidots, vai tev ir tas, kas vajadzīgs, lai izturētu viņas vētru. Jo viņa ir neprognozējama – dažkārt tai ir viesuļvētras spēks, kas traucas ar viņas ciešanu niknuma ātrumu; citreiz tā ir viegls lietutiņš, mierīgs, kluss un rāms.
Kad viņa ir viegls lietus, kas līst klusiņām kā viņas asaras, mīli viņu.
Kad viņa ir pērkons, zibens un skarbs vējš, kas sēj haosu, mīli viņu vēl vairāk.

Viņa ir pretrunas, svārsts, kas vienmēr svārstīsies starp bailēm nosmakt no tuvības un bailēm tikt pamestai, un pat viņa pati nezinās, kā atrasties līdzsvarā starp šiem diviem.
Šodien viņa jutīsies neaizsargāta, kaut gan to skaļi neteiks. Viņa vēlēsies, lai tu esi blakus, lai tu sakārto viņas matu cirtu virs auss, noskūpsti uz pieres un apskauj ar savu vīrišķīgo roku spēku. Bet rīt viņa kaislīgi vēlēsies būt neatkarīga, vēlēsies savu pašas telpu, savu vientulību.

Jo tajā laikā, kad tu gulēji, viņa bija nomodā un, nespēdama apstādināt savu domu skrējienu, sekoja pulksteņa rādītājiem, cīnoties ar laiku, centās savākt vienkopus visas sasistās lauskas, lai saprastu visa šī jēgu.
Viņa cīnās pati ar saviem dēmoniem un nogalina savus drakonus, baidoties par to, ka tad, ja viņa iemigs, tie viņu uzvarēs, un viņa vairs nevarēs tos kontrolēt. No rīta viņa būs piekususi, un tava klātbūtne viņu smacēs. Viņai būs vajadzīga tikai viņa pati.
Kad viņa tiecas pēc tevis, mīli viņu.
Kad viņa tevi atgrūž, mīli viņu vēl vairāk.

Jaunas situācijas, jaunas vietas, jauni cilvēki un pārdzīvojumi rada viņā trauksmi. Viņa būs nežēlīgi neatkarīga, kaislīgi vēlēsies pārvarēt savas bailes, un vienlaicīgi būs pārbijusies kā mazs, vientuļš bērns lielā pasaulē. Dažkārt viņai vajadzēs būt drosmīgai, lai pierādītu sev, ka viņa pati var tikt ar visu galā. Citreiz viņai vajadzēs, lai tu satver viņas roku un turi to cieši.
Dažkārt viņa pati nevarēs saprast, kas viņai vajadzīgs, un tev nāksies viņu lasīt kā grāmatu ar saburzītām lapām un kļūt par to, kas viņai vajadzīgs – tad, kad viņa nezin, kas viņai vajadzīgs.
Kad viņa ir drosmīga un dodas pasaulē pati par sevi, mīli viņu.
Kad viņa ir nobijusies, bet atsakās pieņemt tavu palīdzību, mīli viņu vēl vairāk.

Viņa dzīvos bailēs par to, ka, iespējams, viņas ir parāk daudz vai gluži otrādi – pārāk maz – tā ir mūžīgā cīņa par zelta vidusceļu.
Kautrējoties par to, ka bieži krīt vienā vai otrā galējībā, kautrējoties būt viņa pati, jo neviens nekad nav mīlējis abas viņas puses – gan niecību gan kolosālo.
Kad viņa sevi uzskata par karalieni, mīli viņu.
Kad viņa sevi uzskata par niecību, mīli viņu vēl vairāk.

Dažkārt sāpes atkāpjas, viņas acis staro, viņas smiekli priecē kā reta un vērtīga melodija. Taču dažkārt viņai būs tik ļoti sāpīgi tāpēc, ka trauma vēljoprojām ir viņā; viņa cietīs, viņa mocīsies. Gaisma nodzisīs un mūzika apklusīs.
Kad viņa ir gaisma – mīli viņu.
Kad viņa ir krēsla – mīli viņu vēl vairāk.

Viņa vienmēr tevi mīlēs piesardzīgi, ar vienu kāju aiz sliekšņa. Jo viņa nesaprot beznosacījumu mīlestību, mīlestību, kura ir pietiekami stipra, lai pārdzīvotu grūtus laikus. Viņa nevar atļauties pilnībā uzticēties tavai mīlestībai, tāpēc atstās daļu savas sirds aizvērtu – to daļu, kas cietusi visvairāk, to daļu, kuru viņa nevar riskēt vēlreiz ļaut ievainot. Pēc tā, cik spēka patērējusi, lai atkal sašūtu tās kopā.

Viņa vienmēr vēros, gaidīs un pieņems, ka tu viņu pametīsi pirmais. Un, kaut arī tu to nedari, viņas sirdī ierakstīta patiesība, kurā teikts, ka tu to izdarīsi, un tas ir tikai laika jautājums, jo visi, kas viņu jebkad mīlējuši, ir viņu pametuši. Un tāpēc viņa meklēs veidus, kā pretoties attiecībām; viņa meklēs veidus, kā tās sagraut, viņa meklēs veidus, kā pirmajai tevi pamest, viņa meklēs veidus, kā nodarīt tev sāpes, pirms tu būsi viņu sāpinājis. Tā viņa pārvalda situāciju, tā viņa ir iemācījusies izdzīvot un garantē sev to, ka netiks ievainota atkal.
Kad viņa vēlas tevi mīlēt, mīli viņu.
Kad viņa vēlas tev nodarīt sāpes, mīli viņu vēl vairāk.

Viņai ir bail zaudēt kontroli. Tāpec nekad neļauj viņai sajusties bezspēcīgai, notvertai slazdā, ierobežotai viņas brīvībā. Viņai vajag dejot kailām kājām zem klajas debess un sajust smilšu pieskārienu. Viņai vajag skriet ar vilkiem, kamēr vējš plosa viņas izlaistos matus, jo tā būs viņas dziedināšana. Nekad neapgriez viņai spārnus, jo, ja viņai būs iespēja lidot, ja viņai būs brīvība, viņa vienmēr atgriezīsies pie tevis atpakaļ.
Mīli viņu, kad tas ir viegli un mīli viņu vēl vairāk tad, kad to darīt ir ļoti grūti.
Mīli viņu tā, lai apgāztu visus viņas iepriekšējos priekšstatus par mīlestību.
Mīli viņu tāpēc, ka tu ar visu savu Dvēseli saproti viņas mīlestības cenu. Saproti, ko viņai maksāja piedāvāt tev savu ievainoto sirdi.
Viņai tu neesi vajadzīgs. Viņa tevi izvēlējās.
Tāpēc, ka tu esi spējīgs izdzīvot viņas vētrā.
Tāpec, ka pat tad, kad viņa nezin, kā mīlēt, tu zini, kā mīlēt viņu vēl vairāk.
Autore: Ketija Pārkere (Pārstāstīja Lara Pak)
Tulkoja: Ginta FS
​​​​​​​Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu