Sievietes loma

zimejums_alise matison

Sievietes loma ir nomierināt vīru, bērnus, pasauli. Taču, lai nomierinātu saērcinatu vīru un kaprīzus bērnus, pirmkārt, viņai pašai jābūt mierīgai. Tā ir pati pirmā īpašība, kurai jāpiemīt sievietei.

Viņas spēks ir mierā, bet, lai kļūtu mierīga, ir jāprot būt pieņemošai, pazemīgai un izturētai… Bet, lai būtu pazemīga, ir jābūt elastīgai, dziļai. Bet, lai kļūtu dziļa, ir vajadzīga lieliska intuīcija. Bet, lai būtu intuīcija, sievietei jābūt nodibinātai saiknei ar Radītāju.
Ja viņa pielūdz tikai Visaugstāko un viņai vajadzīgs ir tikai Viņš, tad tādu sievieti Dievs ceļ, viņas intuīcija palielinās, enerģijas kļūst daudz vairāk un tās pietiek ne tikai vīram un bērniem, bet ar savu klātbūtni viņa var nomierināt visu pasauli – visus, kas blakus. Radītājs dod tādu spēju sievietei, bet tikai tai, kura pilnībā uzticas savam Radītājam.

Sievietes bieži sapulcējas, lai apspriestu kādu, cik tas pareizi dzīvo, cik pienācīgi ir apģērbts, bet tad, kad apspriestas tiek pašas, tad dusmojas. Dažas satiekas, lai viena otrai pastāstītu par to, cik viņām slikti un necienīgi vīri, bet cik pašas labas, – un gaida, kad citi vinas atbalstīs, pat slavēs.

Tas viss liecina tikai par to, ka mūsu sirdis nav vērstas uz Radītāju, bet uz radīto: mums svarīgi ir iekarot labu reputāciju cilvēkos, bet visbiežāk aizmirstam par to, ko par mums padomās Viņš.
Bet sievietei taču tik viegli ir sasniegt paradīzi – nopelni to, ka tavs vīrs ir apmierināts un tev teiks, ienāc paradīzē caur jebkuriem vārtiem.
Taču viņas pretojas un domā: nu, nē, tādu vīru, kā man padarīt laimīgu, nu, nē, tas nav iespējams un nevajag arī. Bet neviens jau neteica, ka būs viegli. Tā taču ir paradīze nevis pārtikas veikals.

Protams, ir ļoti smagi uzkāpt uz kakla savai lepnībai un pateikt vīram: “Jā, mīļais, tev taisnība. Paldies tev, ka tu mani vispār apprecēji un palīdzi man augt”. To pateikt var tikai dažas, taču pēc šiem vārdiem vīrietis nekad necentīsies jums pierādīt, kurš te ir saimnieks.
To sakot, jūs nodemonstrēsiet, ka ziniet savu sievietes misiju un vīram nekas cits neatliks, ka ieņemt sev paredzēto aizsarga un apgādnieka vietu savās mājās.
Bet kamēr sieva atrodas pastāvīgā mutuļojošas upes stavoklī, kura mūždien iziet no krastiem, vīram nekas cits neatliek, kā pierādīt, pretoties un “uzcelt dambi” uz šīs upes. Un spēka un vēlmes nopelnīt un nodrošināt ģimeni paliek arvien mazāk un mazāk.
Mūsdienu sievietes var atvērt savu biznesu, uzcelt maju, pabarot bernus, izskolot, jo viņas ir tendētas uz aktivitāti. Bet tās visas ir vīriešu īpašības, bet sievietes daba ir pasīva. Viņai jāprot gaidīt, bet viņai šķiet, ka tad viņa nebūs efektīva. Sievietes pastavīgi cenšas kaut ko uzsākt, nodrošināties, jo viņas biedē iespēja palikt bešā, viņas biedē nezināmais un neskaidrība. Bet dzīvot pastavīgā darbībā un notikumos – tas nav sievietes dabiskais stāvoklis.

Lai sieviete kaut ko saņemtu, viņai jāiemācās gaidīt, lai palēnināties, lai piepildītos, lai nesagrautu savu sievišķo dabu. Kad ir nepacietība, sieviete visu izdarīs nepareizi. Nedos iespēju vīrietim izpaust sevi, visu laiku vadīs un komandēs, bet pēc tam ieslīgs aizvainojumā un pretenzijās.

Atcerieties: vīrietis atbild tikai par tiem lēmumiem, kurus pieņem pats.

Bet, ja jūs viņu piespiedāt, pierunājāt, nekas nesanāks. Lai jūsu vēlme “nobriest” un tad arī  tās risinājums nobriedīs. Vīrietim ir vajadzīgs laiks, lai pieņemtu lēmumu, viņam nepieciešams padomāt, bet sievietei, – pagaidīt. Tas taču ir tik dabiski.

Sieviete, kura prot gaidīt, absolūti uzticas Dievam. Un šo gaidīšanas laiku viņa piepilda ne jau ar trauksmi un bailēm, bet ticību, pieņemšanu un pazemību.

Lai prastu gaidīt, ir jābūt Dabas Sievietei. Šodien reti kura no mums ir dabā – staigā basām kājām, guļ uz zemes, peldas avotā. Kad pedējo reizi jūs apzinati elpojāt un dzirdejāt, kā kokos plūst sula, klausījāties, ka atšķiras katra putna dziesma, cik sen dejojāt lietū?
To visu vajag darīt, kaut vai brīvdienās, bet noteikti vajag. Nevajag pazaudēt savu saikni ar dabu. Ir svarīgi, lai sirds sistos vienā ritmā ar dabu. Pat, ja jūs dzīvojat pilsētā, ir jaiemācās klausīties. Protams, tas ir sarežģīti, kad blakus ir pilsētas troksnis. Tāpēc ir svarīgi vismaz reizi pa reizei atgriezties dabā, jo tad mēs atdzimstam: atnāk enerģija, spēks, iedvesma – mēs uzziedam.

Ir svarīgi mosties reizē ar Sauli, skatīties saullēktā un ar katru savu šūniņu sveicināt dzīvi.
Gulbika
Zīmējums: Alise Matison
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

No kurienes rodas vientuļas meitenes?

mate meita16

“Es jutu, ka mamma mani nemīl”, psihologam paziņo katrs otrais klients. “Es neprātīgi mīlēju savu bērnu”, var teikt, katrs no vecākiem. Kā sanāk tā, ka gan viena gan otra ir patiesība?

Mamma vakar teica: es tevi tik ļoti mīlēju, auklējos ar tevi, tik ļoti baiļojos tevi atlaist.

Es nebiju izbrīnīta – viņa man to bieži saka, – taču kārtējo reizi padomāju, kāda tomēr dīvaina dzīve, ja es pat neievēroju tik ļoti spēcīgus un mokošus pārdzīvojumus un augu pārliecībā, ka esmu vientuļa.

Tas, ka tēvs mani dievina, man bija skaidrs, bet viņš pārāk daudz strādāja un viņa klātbūtnes man allaž pietrūka. Šķita, ka pamestāka par mani cilvēka nav, bet tagad mamma atceras, ka tieši tas, kas man trūka, viņai bija pārpārēm.

Rodas jautājums, kura no mums ir mazāk adekvāta – tā, kura nespēja to nodot, vai tā, kura nespēja sajust. Vai arī tas principiāli ir normāli, ka viens mokās ar slāpēm, bet otrs dzer aizrīdamies, taču apmainīties ar resursiem nespēj.

Es tikai varu pateikt, kā tas izskatās ar pieauguša cilvēka acīm, un kā to nolasa bērns, bet kurā vietā pārtrūkst signāls, es nezinu.

Mamma saka: es tevi turēju cieši sev klāt. Meitene atcerās, ka visu laiku bija viena un ar viņu neviens nespēlējās, viņā neviens neklausījās un vienmēr bija kaut kāda pieaugušo dzīve, kurā viņa visu laiku maisījās pa kājām. Un pat sarunas par viņu norisinājās augstu virs viņas galvas, tā it kā viņa visiem traucētu par sevi rūpēties. Visu bērnību viņu pavadīja nāvīga garlaicība, līdz brīdim, kad viņa iemācījas lasīt.

Mamma saka: es tik ļoti ar tevi auklējos. Bet izrādās, ka viņai neuzticējās ne kripatiņas. Viņu reti kad laida kaut kur kopā ar draudzenēm, bet ne jau tāpēc, ka apkārt daudz kā bīstama, bet gan tāpēc, ka viņa ir tik neveikla, ka noteikti iepīsies kādās nepatikšanās. Pasaulē ir tik daudz visādu bīstamu lietu, ka viņa noteikti visā tajā ielīdīs un pievilks sev visus pasaules netīrumus. “Nokļūsi sliktā kompānijā” – tā bija tikai fakta konstatācija.

Mamma saka: es tevi tik ļoti sargāju. Nekad viņa nebija jutusies tik neaizsargāta, kā bērnībā. Labas meitenes nesit kājas pret galda stūriem, neapdedzinās, nenodauza ceļgalus, neko nezaudē un viņas nekad netiek apzagtas.

Ja viņai kāds nodarīja pāri, pēdējais, kas bija jādara – jāatzīstas mammai. Tāpēc, ka pati vainīga, labām meitenēm neviens nepiesienas un viņas visi ciena. Viņas prot uzvesties tā, ka nevienam neienāks pat prātā viņām pāri nodarīt. Tāpēc izvēle ir skaidra: negribi dabūt no divam pusēm, klusē. Ar agresoriem tiec galā pati, un nekādā gadījumā tajā neiesaisti savu mammu. Tad vismaz māja paliks tā vieta, kur paslēpties. Bet, ja izpļāpāsies, tad pirmais, ko izdarīs, tevi sodīs.

Mamma saka: es baidījos par to, ka tu esi pārāk skaista. Meitene vienmēr dzirdēja tikai par  saviem trūkumiem. Labas bija tikai acis un figūra, bet mati, deguns, zobi, stāja un gaita – pilnīgi garām. Kad viņa pieauga, tad šķita, ka cilvēki, kuri viņai izsaka komplimentus, ir pielīdēji vai arī ņirgājas, vai arī ir izvirtuļi. Un apprecējās ar pirmo pretīmnācēju, kurš viņu sāka aplidot – tāda reta veiksme, satikt normālu cilvēku, kuram nez kāpēc patīk šis briesmonis.

Mamma saka: tu biji noslēgta. Meitene atcerās, ka nespēja sarunāties ar pieaugušajiem. Viņa ģenerēja vai nu tikai muļķības, vai interesējās par to, kā pasaulē nav. Neviens nerunā par seksu, piemēram. Puikām pakaļ ir stulbi skraidīt, tāpēc ar mammu par mīlestību nerunā. Ikvienā informācijā par tevi var atrasties kaut kas aizdomīgs, bet jebkura doma vai nu parādīja tavus nepareizos uzskatus vai izrādījās stulba un smieklīga.

Bet tajā pat laikā mamma viņu mīlēja – mokoši, bez pretmīlas, neprotot aizklaudzināties līdz dīvainajam noslēgtajam bērnam, gluži vai mirstot no bailēm par sava bērna nākotni un savā mūžīgajā vainas apziņā. Un pacieta pusaudža pretestību, kas ar laiku pārvērtās naidā.

Iespējams, šis ir kaut kāds unikāls kroplīgs pārītis un citiem tā nemēdz būt, taču no kurienes gan rodas šie pieaugušo pūļi, bijušie nemīlētie bērni un vainīgie vecāki, kuri visi skumst pēc tuvības ar savu bērnu. Kurā mirklī šis siltuma vilnis tiek izkropļots un kāpēc nenonāk līdz adresātam? Nezinu, man vienkārši ir ļoti žēl, ka viņi tā arī nesatiekas, tā vientuļā meitenīte un viņas mīlošā mamma. Un vēl es ļoti ļoti ceru, ka mamma neuzzinās to, kā tas viss izskatījās no otras puses. Labāk, lai domā, ka viņai gadījās nepareizais bērns, kurš pavisam nealka mīlestības.

Marta Ketro
Avots: Благостная женственность
Tulkojums: Ginta Filia Solis

Patiesība vai sirsnība?

virrietis sieviete2

Kad es lasu vai dzirdu frāzes: “Visas šīs viltības un padomi, kā iemācīties komunicēt ar vīriešiem, ir tikai manipulācijas, tas viss ir negodīgi un liekulīgi. Kāpēc to visu darīt, ja patiesībā tu neapbrīno neko no tā, ko viņš  ir izdarījis? Kāpēc man ir viņam jāsmaida un jāslavē viņš? Kāpec slikti ir teikt tieši acīs visu, ko domāju: ka man ir pilnīgi vienaldzīgas viņa aizraušanās? Kāpēc man jātēlo un jāsajūsminās? Tas taču nav godīgi, nav patiesība un ir liekulīgi.”

Pēc šīm frāzēm es patiešām saprotu, ka šī sieviete ir viena, ja arī nav, tad ir nelaimīga savās attiecībās un ļoti drīz viņu sagaida šķiršanās.

Es jau 20 gadus esmu psihoterapeits un šajās lietās ļoti reti kļūdos.

Un tagad uz minūti iedomāsimies, ka arī vīrieši sāks tā domāt un visu teikt tev tieši acīs: “Sveika. Tu man esi pilnīgi vienaldzīga, taču es vēlos ar tevi pārgulēt un jau rīt par tevi aizmirst”, “Tev ir līkas kājas un krunkaina seja, taču tu esi jautra un tāpec es plānoju ar tevi kādu nedēļu patusēt.”, “Es sēžu kafejnīcā blakus tev un salīdzinu tevi ar to blondīni un ar to bruneti, viņas starp citu ir tīri tā neko, bet tava cope galvas vidū padara tevi līdzīgu manai vecmāmiņai”, “Fui, gatavot gan tu neproti, viss pliekans, to pat sāls un pipari neglābs”, “Man tava iekšējā pasaule ir absolūti vienaldzīga, un viss, ko tu man te jau pusstundu stāsti, mani vispār neinteresē, labāk paklusē un vienkārši izliksimies, ka man no tevis vajag tieši to pašu, ko tev no manis” un tā tālāk…

Kā tev patika? Patīkami?

Un tagad iedomājies, ka jebkuru “patiesību” (bet tā katram ir sava) pār tevi izgāž nesaudzējot ne tavas jūtas, ne emocijas, ne Dvēseli…. Vai tu būi laimīga? Nedomāju. Tomēr tu uzskati, ka būsi pārpūlējusies, ja sāksi uzvesties civilizēti un taktiski attiecībā pret vīriešiem, taču viņiem noteikti ir pret tevi jāizturas ar cieņu. Tā ir spēle vienos vārtos!

Atceries senu patiesību – nevienam tava patiesība nav vajadzīga, vēl jo vairāk tā nav vajadzīga attiecībās. Tur ir vajadzīga sirsnība, kurai nav nekāda sakara ar tiešumu un patiesību.

Tu nicini tos, kuri pēc tavām domām liekuļo un izmanto viltības? Tātad tava sūtība ir būt vienai. Jo tā ir nenobriedusi domāšana, iesīkstējis jaunības maksimālisms. 14 gados  tā var darīties, bet tad, ja dāmai ir 25-35-45- tas nozīmē tikai to, ka viņa ir iestrēgusi savā agrajā pusaudža vecumā un skatās uz pasauli caur pusaudzes domāšanas prizmu, un tā arī vēl joprojām nav pārvērtusies par pieaugušu sievieti un nesaprot, ko nozīmē būt sievietei. Viņa ir sastingusi kūniņa – vairs ne kāpurs, bet vēl arī ne tauriņš.

Būt patiesai un sirsnīgai attiecībās nozīmē patiesi interesēties par sava izredzētā aizraušanos, tas nozīmē patiesi atbalstīt viņu, ievērot labo viņā, viņa labos darbus un neievērot un neatzīmēt viņa trūkumus.

Ir svarīgi ne tas, KO teikt, bet KĀ to teikt – lūk tā ir sirsnība un patiesums.
Patiesībā viss slēpjas motīvā un cieņā. ja motīvs ir labestīgs un gaišs – tad cilvēks nekad nerunās par trūkumiem un maigi pasniegs savu domu. Un šis motīvs darbosies, ja ir cieņa.

Ja cieņas nav, tad būs “taisna runa”, tāpēc, ka šai sievietei patiesībā šis vīrietis vispār ir vienaldzīgs un tur nav ne pilītes cieņas.

Ikviens uzbrukums VIENMĒR agri vai vēlu noved pie katastrofas attiecībās.
Būt sievietei nozīmē būt upei, kaut kur maigai un plastiskai, kaut kur mutuļojošai un spējīgai “nonest” visu savā ceļā, bet tajā pat laikā spēt remdēt slāpes un veldzēt, būt dzīvības devējai, viegli aptecēt asos stūrus un ar maigumu nogludināt smilšu šķēršļus. Viss dzīvais tiecas uz upi, tai blakus zaļo mežs, saulītē tā gaiši vizuļo un mēnesgaismā maigi mirdz. Upe nav statiska, viņa ir pati daba un ar vieglumu saprot visu apkārtejo pasauli, tāpēc, ka viņa arī ir daļa pasaules.

Man ir trīs meitas. Es vēroju, kā jau no bērnu dienām nobriest viņu sievišķība, es redzu to piepildītību, ar kādu viņas ir nākušas pasaulē, viņām sievišķību nevajag macīties, arī viedumu ne, viss viņām jau ir. Viņas skatās uz māti un arvien atklāj jaunas savas sievišķības iezīmes, visu sievietes dabas brīnumaino pasauli.

Sievišķība nav “jāuztrenē”, ir jābeidz vien sevī kultivēt vīrišķība un jāpārstāj apspiest sava sievišķā daba, jāatmet visas bailes un neizdzīvotās situācijas. Pietiek turēties pie senajiem bērnības scenārijiem. Jau sen ir laiks atmetot savu bērnu dienu maksimālismu un domāšanas šaurību, pārvērsties brīnumainā, skaistā gulbī, izplest spārnus un laimīgi planēt uz savu laimīgo dzīvi.

Ja mēs mēģinām ieliet tēju pilnā krūzē, tad tēja līs pāri krūzes malām un pēc tam arī uz grīdas. Tāpat arī dzīvē, kamēr esi pilna ar aizvainojumiem un pastāvīgi kožļā savu domu kožļājamo gumiju (“viņš izdarīja to”, ” vīrieši visi ir tādi”, “Bet lūk mana mamma”, “es taču tik daudz visu ko par vīriešiem zinu”, “kā viņi slikti uzvedas”…), un tik klausāties tādu pašu kā jūs – neapmierināto padomos, draudzeņu, kuras pašas nespēj izveidot normālas attiecības padomos – un tu jau esi pārpildīta un tevī vairs nevar ieliet gardu, smaržīgu tēju. Visa tava dzīve tad ir jau piepildīta ar sasmakušu škidrumu.

Radi sevī tīru, brīvu no sārņiem telpu, un piepildi sevi ar kaut ko vērtīgu, to, kas palīdzēs tev kļūt harmoniskai un laimīgai. Bez harmonijas laimes nebūs un tur patiešām “taisnai runai” nav vietas.
Džošua M. Petersons

Facebook Благостная женственность
Tulkojums Ginta Filia Solis

Cik ļoti vīrietis var mīlēt sievieti

arfa4

Vīrs un sieva – viena mūžība, viena dzīve, viena nāve.

Vīrietis un sieviete, kuri ir pāris, ir vienota energosistēma, kurā izmaiņas vienā sistēmas daļā neizbēgami noved pie izmaiņām visā sistēmā.
Sieviete visa iekšpusē, vīrietis – viss no ārpuses.
Sieviete tendēta uz iekšējiem pārdzīvojumiem, pārdomām, uztraukumiem. Viņai raksturīgi ir iegrimt sevī, vadīt savus iekšējos dialogus. Vīrietim svarīgas ir viņa kustības un darbība pasaulē.

Ja savienojam šos abus postulātus, varam ieraudzīt savstarpējo saikni starp sievietes iekšējo stāvokli un viņas vīrieša ārējo reakciju.

Ne velti krievu valodā saka “муж и жена – одна сатана”.
Starp citu, es nesapratu, kāpēc vīrietis un sieviete kopā ir sātans. Nepieņemšanu izsauca pati frāze, kamēr nesapratu vārda “сатана” jēgu šajā sakāmvārdā. Sanskritā: Са nozīmē mūžība, dievišķība, Та nozīmē dzīve, На – nāve. Rezumējot teikto, šo sakāmvārdu var pārveidot “Муж и жена – одна вечность, одна жизнь, одна смерть” (Vīrs un sieva – viena mūžība, viena dzīve, viena nāve).

Atgriežoties pie saiknes starp sievietes stāvokļiem un vīrieša darbībām, var teikt, ka vīrietis atspoguļo to emocionālo fonu, kuru rada viņa sieviete.

Ja vīrietis ir NAIDĪGS, sievietei tas izpaužas kā AIZVAINOJAMĪBA.
Aizvainojuma sajūta ir vīrieša naida sajūtas sievišķā forma, tas nozīmē viena un tā pati īpašība, kas dažādi izpaužas.

Vīrieša GREIZSIRDĪBA atspoguļo sievietes NOSLĒGTĪBU. Pacentieties atcerēties kādu agresīvu, greizsirdīgu vīrieti un jūs ievērosiet, ka viņam blakus ir noslēpumaina, noslēgta sieviete. Piemēram, sieva var slēpt to, cik maksā viņas jaunā kleita, ka pēc darba ir nolēmusi pavadīt laiku ar draudzenēm. Un vīrs sāk turēt viņu aizdomās un kļūst greizsirdīgs.

BEZATBILDĪGAM vīrietim sieva ir NEPAKĻĀVĪGA. Viņa nemitīgi rīkosies tā kā pati vēlas un bieži vien viņam par spīti.

NĪGRUMS UN PIEKASĪGUMS vīrietim atbilst sievietes RUPJAI VALODAI. Sieviete, kas pastavīgi dzeļ, ņirgājas par citiem, izsmej citus un ir rupja, automātiski savā vīrietī attīsta nīgrumu un piekasīgumu.

Vīrieša CIETSIRDĪBA sievietei bieži vien izpaužas kā TENKOŠANA. Kad sieviete atļaujas tenkot, viņa ļauni izturas pret citiem cilvēkiem. Jo vairāk viņa tenko, jo cietsirdīgāks kļūst vīrietis.

SKOPUMS vīrietim atbilst MELĪGUMAM un cieņas trūkumam pret  vīrieti sievietei. Ja vīrs ir skops, tātad sieva viņu neciena un pastāvīgi māna.

Ja vīrietis LIETO ALKOHOLU, tad viņa sievai SIRDS IR SAUSA. Sirds sausums nozīmē to, ka sievietei pret vīru mīlestība ir taču viņa to neprot viņam atdot.

Viena un tā pati īpašība vīram un sievai var izpausties dažādi. Piemēram, skopums vīram var nozīmēt nevēlēšanos atdot, bet sievai – neprasmi apmierināt savu apetīti.

Lasot visu augstāk minēto, atnāk apziņa, ka nav nekadas jēgas izteikt savam partnerim pretenzijas attiecībā uz viņa rakstura īpašībām, kuras tev nepatīk. Ir vērts paskatīties uz sevi un sevī, sameklēt kā šī īpašība izpaužas tevī un sākt to sevī mainīt. Starp citu tieši tas arī ir viens no pāra attīstības aspektiem.

Un vēl viens moments.
Vīrietis savu sievieti mīl tik daudz, cik viņa mīl viņu. Savukārt sieviete mīl savu vīrieti tik daudz, cik mīl pati sevi. Vīrietis mīl sievieti tik daudz, cik ļoti viņa mīl sevi.

Interesanti, vai ne?

Autors: Tajana Ļavenko
Tulkojums: Ginta Filia Solis

Necieņa pret vīriešiem – sievietes nelaimju cēlonis

aiziet5

Necieņa pret vīriešiem tiek nodota no paaudzes paaudzē ar dzimtas/vecāku scenāriju palīdzību.

Ja vecmāmiņa necienīja vectētiņu, tava mamma tāpat necienīs tavu tēvu, un tu izaugsi ar scenāriju, ka tā arī tam jābūt.

Sievietēm ir ļoti svarīgi cienīt un godāt savu vīru. Ja tas nenotiek, sievietes lepnība aug, bet vīrieši to sajūt un sāk tev darīt pāri, pārstāj veltīt tev uzmanību, dzer, sit, jo vīrieša garīgais uzdevums ir vest sievieti un ģimeni aiz sevis. Taču lepna sieviete diez vai ies aiz vīrieša un vīrietis sāk šo augstprātību atņemt ar varu, bet viņa apvainojas un sāk nīst – sanāk apburtais loks.

Viss nāk no bērnības. Ja tētis tev darīja pāri, tas nozīmē, ka esi lepnīga un stādīji sevi augstāk par tēvu un vecāku gribu. Sievietei raksturīgi ir iestrēgt lepnībā, aizvainojumā un tas ir normāli, jo izvest viņu no šādiem stāvokļiem spēj tikai vīrietis.

Neaizmirstam: garīgās izaugsmes vadītājs ģimenē pārsvarā gadījumu ir vīrietis. Mēs izaugam aizvainotas uz saviem tēviem. Un ļoti ceram, ka vīrs pret mums izturēsies pretēji tēvam. Un mēs atrodam sev vīru, un vīrs sāk uzvesties tieši tāpat, kā uzvedās tēvs, vai vēl ļaunāk.

Iemesls: mācību stunda sākumā tiek pasniegta nedaudz tālāk, pēc tam tuvāk, pēc tam – pavisam tuvu.

Un, tā kā ar tēvu savu šo jautājumu mēs neatrisinājām, tagad mēs risinām jautājumu ar savu vīru. Ar vīru jautājumu mēs risinām radikāli (nav jau nekāds radinieks!). Mēs viņam sakām: “Tu esi brīvs. Es kļūdījos, kad ar tevi apprecējos!”

Ja laulībā mums piedzimst meita, mēs automātiski viņu apmācām, kā necienīt vīriešus. Ja piedzimst dēls – tas nozīmē, ka mums tiek dota vēl viena iespēja izlabot mūsu attiecības ar vīriešiem. Un, kā likums, rodas lielas, lielas problēmas ar dēlu. Ja mēs necienījām savu vīru, 100% garantija, ka ar dēlu mums attiecības ies cauri ļoti lieliem sarežģījumiem un pārbaudījumiem.

Ja dotajā brīdī tavs dēls ir maziņš un tu saki, ka dzīvo ar viņu lielā mīlestībā, pagaidi, kamēr viņš izaugs. Kamēr viņā paradīsies īstais vīrieša raksturs. Un tu ieraudzīsi, ka dzīve tev dod vēl vienu iespēju sākt cienīt vīriešus.

Dēls tev atgriezīs visu, ko tu nevēlējies dzirdēt ne no tēva, ne vīra. Bet ar dēlu taču nešķirsies, vai ne? Lūk, paradokss. Pieķeršanās dēlam sievietei-mātei ir spēcīgāka, jā, un dēls vēl spēcīgāk “sit” pa sievietes lepnību.
Un tieši tāpēc mums dzīvē notiek, lūk, tāda izglītības iegūšana.
Autors: Oksana Čudajeva
Tulkoja Ginta Filia Solis

 

Sieviete trūkumā un pārpilnībā

NastyaSensei Sens

Katrai no mums ir divi bāzes stāvokļi: trūkuma un pārpilnības. Tie ir absolūti pretēji. Tāpat kā dusmas izslēdz iespēju būt pateicīgam, tā arī trūkuma stāvoklis izslēdz iespēju būt pārpilnībā. Jautājums: vai es rīkojos no trūkuma vai pārpilnības stāvokļa?
Vārda trūkums sinonīms ir deficīts vai pat skopums.
Savukārt vārda pārpilnība sinonīms ir dāsnums. Kamēr mēs neesam sasniegušas savas evolūcijas augstāko pakāpi, katrā no mums ir šis abu stāvokļu kokteilis.

Iespējams, šodien Tev ir 50/50, pusi sava dzīves laika Tu pavadi trūkuma stāvoklī, bet pusi – pārpilnībā. Iespējams, trūkuma palicis vien 5%. Viss atkarīgs no apstākļiem, kādos esi izaugusi, un tā darba, ko esi ar sevi veikusi, lai mainītu šos savus stāvokļus.
Visbiežāk trūkuma stāvoklis saistīts ar trigeriem* no bērnības.

Piemēram, Tu atceries, kā bērnībā mamma taupīja naudu ēdienam, pa vienam izsniedza cepumus, jo savulaik visa tauta dzīvoja deficīta apstākļos. Vai arī nesaņēmi pietiekami daudz mīlestības un maiguma, un tāpēc radās doma, ka mīlestība ir jānopelna ar saviem labajiem darbiem.
Un tāpēc, pat tad, ja šodien Tu esi veiksmīga, vesela, realizējusies sieviete laimīgās attiecībās, periodiski Tavā pārpilnības stāvoklī var iezagties trūkuma sajūta. Bet, ja Tu pat neesi iedomājusies par to, ka ir šādi stāvokļi, iespējams, šis raksts palīdzēs Tev ieraudzīt daudzu Tavas dzīves ne īpaši labu rezultātu iemeslus, dos iespēju sākt mainīt savas domas un izveidot pārpilnību par savu bāzes stāvokli.

Sieviete trūkumā:

– Pastāvīgi baidās pazaudēt naudu, statusu, uzmanību.
– Cenšas vairāk saņemt nekā atdot.
– Cenšas izlikties veiksmīga, lai arī iekšēji viņa var izjust asu mīlestības un finanšu deficītu.
– Pastāvīgi sevi salīdzina ar citiem un sarindo cilvēkus, dalot tos labākos par sevi un mazāk veiksmīgos. Tāpēc arī šaubās par saviem resursiem: baidās, ka viņas visiem var nepietikt, pastāvīgi skaita un mēra. Un, ja līdzsvars nav viņai par labu, cenšas to izlabot. Ļoti bieži tas notiek agresīvā veidā.
– Citas sievietes uzskata par konkurentēm. Un bieži vien baidās, ka, palīdzot kolēģei, viņa var kaut ko zaudēt. Tāpēc dozē savu palīdzību, uztraucoties par to, ka tai otrai tas pats varētu izdoties labāk nekā viņai. Un ja nu pēkšņi kāda cita saņems vairāk atzinības, naudas, ietekmes? Tad, kad citam cilvēkam kaut kas sanāk labi, sieviete trūkumā skumst, jo tas nav noticis ar viņu.
– Viņas dzīvē ir daži cilvēki, kam viņa no sirds vēl veiksmi, bet ne tādu, kā sev. Viņa domā tā: lai manai draudzenei viss ir labi, taču drusciņ sliktāk nekā man.
– Ļoti bieži tur aizdomās cilvēkus par to, ka tie varētu nodarīt viņai ko ļaunu. Pēc viņas saprašanas, cilvēkam sākumā jāpierāda, ka viņš ir labs, un pēc tam viņa tam noticēs. Un tāpēc starp viņu un cilvēkiem pastāvīgi atrodas neredzama barjera, kas neļauj tuvināties ar cilvēkiem.
– Dzīvo pastāvīgā cīņas stāvoklī. Pirmām kārtām ar sevi. Viņa sev visu laiku pierāda, ka ir labāka par citiem.
– Gaida noteiktu izturēšanos pret sevi. Ja viņa nav saņēmusi īpašu atzinību vai uzslavu, tad cenšas palikt vienaldzīga vai norādīt uz to, ka attieksme pret viņu nav pietiekami laba.
– Dzīvo bailēs par to, ka viņas resursi var beigties. Ka beigsies vīrieša mīlestība pret viņu, viņas skaistums, jaunība un iespējas. Tāpēc viņa bieži vien ekonomē. Vai nu uz sevi, vai citiem. Viņai patīk atlikt naudu un krāt to nebaltām dienām.
– Pastāvīgi steidzas. Viņa baidās nepaspēt izmantot savus resursus un iespējas, kamēr tie vēl ir pieejami. Viņa bieži vien mudina un dzen uz priekšu arī citus cilvēkus – kolēģus, padotos, vīru, bērnus.
– Bet tad, kad sievietei trūkumā izaug spārni, viņa var atdot sevi pilnībā mīļotajam cilvēkam, projektam, izmisīgi iztukšojot sevi, līdz vairs neatliek nekas. Kad viņa ir atdevusi visu, kas viņai bija, un nesaņem to, ko vēlējusies, viņa vaino tos, kam atdeva.
– Bieži vien dzīvo ar domu, ka viņai kāds kaut ko ir parādā. Viņai vienmēr ir par maz atzinības, labestības, mīļu vārdu. Un, lai arī viņa tēlo, ka viņai ir augsta pašapziņa un nav vajadzīgi mīļi vārdi, tomēr cieš, ja tos nesaņem.
– Ja dzird pret sevi vērstu kritiku, viņu tā vai nu paralizē un viņa noslēdzas sevī, vai arī kļūst agresīva un uzbrūk kritizētājam. Patiesībā vislielāko daļu kritikas viņa saņem pati no sevis. Un, jo lielāka atšķirība starp to, ko viņa par sevi patiesībā domā, un to, kāda izliekas ārēji, jo grūtāk citiem ir ar viņu komunicēt. Pat viegls viņai veltīts jociņš var tikt uztverts kā uzbrukums viņas personībai.
– Pretenzijas pret sevi viņa bieži vien maskē ar pretenzijām pret citiem. Ja pretenzija ir kļuvusi par bāzes stāvokli, sieviete trūkumā uzvedas tā, it kā otrs cilvēks viņai kaut ko būtu parādā (tas ir neatkarīgi no tā, kur viņa atrodas – bankā, darbā, veikalā, skaistumkopšanas salonā).
– Savām problēmām attaisnojumus meklē ārpusē (vīrs, priekšnieks, valsts) un cenšas mainīt otru cilvēku.
– Viņas uzmanība visbiežāk pievērsta nevis tam, kas ir labi, bet tam, kas ir slikti: gan attiecībās, gan arī darbā.
– Bieži kritizē citus, cenšoties pierādīt savu taisnību pat tad, kad viņai neviens to neprasa. Viņa dzīvo ilūzijās par to, ka, kritizējot citus, viņa dara tiem labu. Viņa nesaprot, ka tādā veidā rada sev apburto loku, no kura ir ļoti grūti izkļūt. Rezultātā viņas ierašanās ļoti bieži citos cilvēkos rada spriedzi, un viņi sāk izvairīties no tikšanās ar viņu.
– Viņa ļoti cieš, jo izrādās, ka ir palikusi viena un vientuļa. Viņa pastāvīgi gaida, kas viņu piepildīs, un meklē kādu, kas aizpildīs viņas tukšumu.

Sieviete pārpilnībā:

– Vienmēr cenšas vairāk atdot nekā saņemt.
– Viņai pietiek resursu. Viņai nav baiļu pārpūlēties, jo viņa skaidri zina, kad viņas resursi tuvojas nullei, un tad viņa apstājas, lai sevi piepildītu. Viņa prot sevi piepildīt un tāpēc arī kļūst citiem cilvēkiem par piepildīšanās avotu.
– Neskopojas ar emocijām. Viņa dāvā prieku, un no šī prieka viņas pašas prieks vairojas.
– Viņas stāvoklis nav atkarīgs no citu cilvēku stāvokļiem.
– Tiecas pēc iekšējās pārpilnības. Viņa nav ārējo atribūtu pretiniece, taču viss iekšējais viņai ir daudz svarīgāks.
– Kad viņai kaut kas notiek ne tā, kā vajadzētu, viņa iemeslus meklē sevī, uzdodot sev jautājumus: ko es izdarīju nepareizi, kas man jāpiekoriģē, lai no tā izietu?
– Viņai ir komfortabli gan vienai, gan kompānijā. Viņa prot atšķirt vientulību no vienatnes. Viņa ļoti augstu vērtē un bauda to laiku, ko pavada vienatnē ar sevi.
– Ir motivēta savā vēlmē piepildīt otru cilvēku, nevis vēlmē iepatikties otram. Viņa atdod to, kā viņai ir pārpārēm.
– Prot dāvināt un pieņemt dāvanas un komplimentus. Un viņa dāsni pateicas citiem cilvēkiem par dāvanām un uzmanības pierādījumiem.
– Apzinās savu vērtību un to vērtību, kuru nes pasaulei. Viņa ir dāsna savā mīlestībā, un blakus viņai ir mierīga un atslābināta sajūta. Viņas klātbūtne vien spēj piepildīt.
– Mīl dzīvi un jūt, ka dzīve mīl viņu.
– Viņai patīk dalīties savā labsajūtā ar tiem, kuriem tas patiešām ir vajadzīgs. Un viņa nepārdzīvo, ja kādam viņas pieredze nav vajadzīga.
– Ir pilna līdzcietības, viņai ir viegli iejusties otra cilvēka ādā un sajust otra sāpi. Viņa palīdz citiem, ja redz tādu vajadzību un iespēju.
– Viņa zina, kas viņu motivē, viņa viegli sakārto savas prioritātes un necenšas pacelt nepaceļamo.
– Zina, ka viņa ir unikāla un pilnvērtīga. Taču arī citās sievietēs viņa redz unikalitāti un pilnvērtīgumu. Tas viņu arī atšķir no sievietes trūkumā, kura redz citus vai nu sliktākus, vai labākus par sevi.
– Ir godīga pret sevi, viņa dzīvo saskaņā ar savām vērtībām, ciena un pieņem arī citu cilvēku vērtības.
– Kad sieviete pārpilnībā atliek naudu vai investē, viņa to dara tikai tāpēc, lai vairotu labsajūtu, kuru var iegūt par atlikto naudu vai labajiem darbiem, nevis baidoties, ka nauda var izbeigties.
– Dzīvo pārliecībā par to, ka ir brīnišķīga pati par sevi, un viņai nav vajadzības kļūt labākai, lai nopelnītu mīlestību.
– Viņai jau ir viss, kas vajadzīgs, un viņa ir pilna pateicības. Kad viņa attīstās, tad dara to tikai mīlestības pret sevi dēļ, nevis vēlmes kaut ko pierādīt sev vai citiem dēļ.
– Tādai sievietei nerodas vēlme sacensties ar citām sievietēm vai vīriešiem. Viņa nesalīdzina un nevērtē skaistumu, prātu vai finansiālo stāvokli.
– Ja viņa kaut ko nezina vai neprot, tad viegli to pieņem, jo ļoti labi zina, kādas ir viņas unikālās īpašības un spējas. Un tā ir viņas galvenā vērtība.
– Viņa ir patiesa savā vēlmē palīdzēt ne tādēļ, lai nopelnītu mīlestību, bet gan tādēļ, ka vēlme dalīties viņai ir gluži dabiska.
– Jūt, ka ir daļa no kaut kā liela, ka viņa nekad nav viena un ka viņa vienmēr saņems palīdzību, ja tā būs vajadzīga.

Ja Tu, tāpat kā daudzas sievietes mūsu sabiedrībā, nolemsi, ka vēlies virzīties pārpilnības virzienā, Tu vari savā ikdienā iekļaut šādu praksi.
Katru reizi, kad mijiedarbojies ar citiem cilvēkiem, uzdod sev jautājumu: vai šobrīd es rīkojos, izejot no trūkuma vai pārpilnības stāvokļa?
Ja būsi apzināta un godīga pret sevi, šis jautājums momentā diagnosticēs Tevi un pateiks priekšā, ko darīt, lai mainītu šo stāvokli.
Visi vēlas draudzēties, komunicēt un strādāt kopā ar sievieti pārpilnībā. Vai TU esi gatava kļūt par tādu sievieti par visiem 100%? Kura kopā ar mums? ☼
Autors: Elizabete Babanova
Avots: econet.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta Filia-Solis
Materiāls publicēts žurnālā ©Kā darītu Mīlestība Nr.1 (2018. gada vasara)
Pārpublicēsānas gadījumā atsauce obligāta!

Būšu stipra!

depresija4

Kristīne izauga pilnvērtīgā un, no malas skatoties, laimīgā ģimenē. Trīs bērni. Mamma un tētis visu dzīvi bija dzīvojuši kā cimds ar roku
Un tikai viena saruna ar mammu vairāk kā pirms divdesmit pieciem gadiem, neaizmirsās un neaizmirsās. Tad mamma pēc strīda ar tēvu pažēlojās savai vecākajai meitai, kurai tajā laikā bija tikai pieci gadi, ka tētis nedod viņai naudu. Ka viņš pilnībā viņu kontrolē. Ka viņa visu savu dzīvi ir veltījusi viņam un bērnu audzināšanai. Bet viņam bija mīļākā. Mamma jau varētu no viņa aiziet, taču nebija uz kurieni iet, ar trīs bērniem, no viņam piederošā dzīvokļa.

Uz visu mūžu Kristīne atcerējās, cik bīstami ir pilnībā uzticēties vīrietim. Mamma pēc tam salaba ar tēti, un pat nostiprināja savas attiecības. Taču meitas atmiņā uz visiem laikiem palika šis tēls – nelaimīgas atkarīgas sievietes, kura nespēj pati pieņemt lēmumus, un ir spiesta ciest pazemojumus.

Un tā viņa kļuva par «dzelzs lēdiju». Kā eksterns pabeidza skolu, pēc tam universitāti. Paralēli strādāja divos, trīs darbos, lai ne no viena nebūtu atkarīga. Nekad neprasīja un neņēma naudu no vīriešiem. Divdesmit gados viņai jau bija savs bizness, kas nesa stabilu peļņu. Un divdesmit piecos gados viņa jau bija lielas kompānijas īpašniece.

Viņa patiešām bija spēcīga. Viņa pati tika galā ar visām krīzēm. Pati sevi nodrošināja. Nopirka mašīnu, dzīvokli. Ar naudu palīdzēja vecākiem un brāļiem. Kas ir pats interesantākais, viņa apprecējās. Tomēr apprecējās, un izdarīja to diezgan agri. 22 gados apprecējās ar savu palīgu. Taču laulība nebija veiksmīga. Pēc divu gadu ilgas kopdzīves viņš viņu pameta un aizgāja pie vienas no jaunajām darbiniecēm.

Viņš to izskaidroja ar to, ka Kristīna viņu emocionāli smacē un neļauj attīstīties. Pēc sķiršanās viņa karjera patiešām sāka attīstīties straujāk, kaut gan ģimenes dzīvē viņš bija gandrīz vai alfonss.
Tas lika Kristīnai izsvērt domu, ka tātad problēma bija viņā, ka viņa nebija pietiekami laba. Jo, ja jau viņš ar kādu citu kopā spēja kaut ko sasniegt, tātad arī teorētiski varēja to izdarīt kopā ar viņu… bet neizdarīja!

Vēlāk viņai saasinājas veselības problēmas – pa sieviešu līniju. Uzmācās grūtsirdība un depresija. Un, sasniedzot trīsdesmit gadus, viņa jutās pilnībā sagrauta. Neskatotioes uz ārējo spozmi un materiālo veiksmi – nebija nekādas laimes un prieka sajūtas par sasniegto.

Paši galvenie vārdi terapijas procesā Kristīnai bija: «Mammu, es nespēju tevi glābt. Es neko tev nevaru palīdzēt. Es vienkārši esmu bērns. Un es gribu būt laimīga sieviete».

Pēc vairākiem mēnešiem es saņēmu vēstuli, kurā Kristīne stāstīja par to, ka satikusi vīrieti. Vīrieti, kurš atgrieza dzīvē viņu un viņas biznesu. Viņš bija konkurentu kompānijas īpašnieks. Un šobrīd viņi gatavoja kompāniju saplūšanas procesu. Un stūri viņa nolēma atstāt viņa rokās. Bet pati – nodarboties ar ģimenes dzīvi, labklājību, bērnu dzemdēšanu.

Kad vecāki bērniem stāsta par savām problēmām, viņi paši to nezinot, var sagraut mazā cilvēka psihi. Tik ļoti smagi ir redzēt nelaimīgu pašu mīļāko mammu pasaulē. Un tā gribās padarīt viņas dzīvi labāku. Un bērni ir gatavi maksāt par to ar savu pašu laimi.

Un vienīgā izeja mums, kā bērniem, – pārstāt tērēt savu spēku, labojot pagātni. Beidzot ieraudzīt pie horizonta savu paša dzīvi. Un pielikt visas savas pūles jau šajā virzienā. Tas ir daudz sarežģītāk, toties daudz vērtīgāk un izdevīgāk.

Nebaidies iziet ārpus savu vecāku gaidu rāmjiem. Jo tava laime ir tieši tur – ārpusē. Tur, kur ir tavs ceļš!

© Olga Vaļajeva
Tulkojums © Ginta Filia Solis