Par ko klusē vīrieši?

Nav labi, kad mūsu vīrieši pamet savus bērnus un aiziet no ģimenēm, un mēs neko nesaprotam, pat negribam saprast, un kāpēc dažkārt, kad viņš ir prom, pat iestājas miers dvēselē.

Mēs nesaprotam, kurš kontrolē situāciju mūsu ģimenē. Mēs vispār nezinām, kas tās ir par programmām, kas mūs kontrolē. Kāpec vīrieši aiziet neko nepaskaidrojot? Vai kāpēc viņi ir gatavi ar mums dzīvot, bet nav gatavi kopā attīstīties? Kāpēc viņi klusē?

Kāpēc mums, sievietēm jāmācās ar viņiem runāt? Un tikai tādā secībā: sākumā mums jāiemācas ar viņiem runāt pareizi, un tikai pēc tam runā viņi!

Ko nozīmē “pareizi”? Kaut ko sevī mainīt, lai sakristu ārējais miers un iekšējais. Lai tas notiktu bez aizvainojuma, prasībām un mūžīgām pretenzijām pret viņu. Ikviena saruna.

Kāpēc vīriešus vajag sasildīt? Kur ņemt tik daudz mīlestības, lai pēc ilgstoša spiediena no sieviešu puses, kas sākusies praktiski no bērnu dārza laikiem, viņi spētu mums uzticēties?

Vai ir iespējams kaut ko darīt ar to, ka viss, ko vēlas vīrietis ģimenē, ir tas, lai viņu vispār “neaiztiktu vai liktu mierā” un viņu neinteresē uzlabot savu kopdzīvi, jo viņš principā netic sievietēm? Kā pārstāt viņu mūžīgi kaut kur vilkt, stiept, likt kaut ko darīt? Kā izdarīt tā, lai viņš pats gribētu savā ģimenē šo kopā būšanas sajūtu?

Grūti ar to visu tikt skaidrībā! Taču tas ir iespējams! Ja pati to vēlēsies! Reiz man arī bija ļoti vientuļi savā ģimenē, ar savu vīru. Bet tagad tas vairs tā nav. Es ik dienu esmu veikusi un vēl joprojām veicu milzīgu darbu savās attiecībās. Man izdevās izdarīt tā, ka mēs sākām runāt. Un sanāca pavisam cita dzīve. Un, ne tikai man. Tātad principā tas ir iespējams! Un ir ne tikai divi varianti!!! Vai nu paciest, vai “ak, šīs attiecības mani nomāc!” un ātri aiziet! Ir vēl trešais variants!
Es esmu! Mēs esam! Ir mūsu ģimene! Kura godīgi iziet cauri visām krīzēm ne jau pēc “macību grāmatas”! Kaut arī dažkārt ir ļoti grūti.

Tu nedrīksti nolaist rokas. Tev nav jācieš. Lai arī cik nepārvarama tev šķistu esošā situācija. Un tavos spēkos ir apstādināt šo atšķirtību, kas šobrīd ir starp tevi un tavu vīru un kurā dzīvo jūsu bērni. Tāpēc, lai pēc tam dotu viņiem iespēju izveidot normālas attiecības, tāpēc, lai nākotnē dotu viņiem iespēju izveidot stipras ģimenes. Tāpēc, lai paspētu normāli dzīvot paši.

NEIZDOMĀTS STĀSTS

“Šodien no rīta pamodos un sapratu: ja mana vīra mīļākā pazudīs, es atkal pārvērtīšos par monstru. Es to jūtu. Es atkal baidos izjust to agresiju, kas plūda no manis uz viņu kā melna straume daudzu mūsu kopdzīves gadu garumā.

Es sapratu, ka es vairs nelīdīšu viņa telefonā vai datorā, nemocīšu sevi ar visām tām detaļām un necentīšos viņu kontrolēt. Es vienkārši sākšu dzīvot. Un macīšos runāt.

Man jāiziet no šī upura stāvokļa. Tas līdzīgs dziļai akai. Es sēžu tās dibenā, skatos augšup, bet izrāpties nevaru. Jātiek ārā!”

TIKSM SKAIDRĪBĀ, KĀ STIPRINĀT SAVU ĢIMENI BEZ MĪĻĀKĀS PALĪDZĪBAS
Nevajag baidīties no tā, ka būs kā agrāk. Šobrīd tu jau daudz vairāk saproti par sevi un savu ģimenes situāciju. Par savām attiecībām ar vīru. Tu esi gatava domāt par savu “ieguldījumu”” tajās un to, kas notika. Tāpēc nebūs tieši tā kā bija!

Un, kā būs? Šobrīd kaislību intensitāti palīdz “uzturēt” mīļākā. Viņa ar savu ierašanos, lai cik dīvaini tas nešķistu, palīdzēja apturēt tavas agresijas pret vīru uzplūdus. Un arī viņš to jūt. Radās iespēja uzelpot. Laiks padomāt. Gan tev, gan viņam.

Pamēģināsim pafantazēt, kas notiks, kad šī tēma atkritīs.

Viens variants, tu periodiski viņam pārmetīsi. Par to, kas bija.

Otrs variants, tu varēsi piekrist tam, ka ikviena parādība, kas notiek ģimenē: mīļākā, slimība, problēmas ar bērniem, skar visu ģimeni.
Ja tu patiešām piekritīsi tam, ka tas, kas notiek jūsu ģimenē nav vis ” slikta uzvedība”, bet gan jūsu kopējā problēma. Nevis vienam no pāra, bet abiem.

Pirmajā variantā man tev pat teikt nav ko. Tu pati visu proti. Ikviena no mums to prot. Pārmest. Vainot. Pateikt visu. Pamācīt. Zāģēt.

Otro variantu izvēlēties ir daudzkārt grūtāk! Atkal ir daudz jāmācās.

Un pats galvenais, ko mācīties, (no pirmās, otrās un pat desmitās reizes tas nenostrādās), ir iemācīties sarunāties.

Šķiet, kas nu tur tāds? Sarunāties? Ko tur daudz mācīties?

Mūsu mentalitāte un audzināšana ir tāda, ka praktiski mēs visas runājam ar pretenzijām un prasībām pret otru. Mēs neprotam savādāk. Un tad, kad tā darām, mēs otru cilvēku atgrūžam.

Tev nāksies ar savu vīru iemācīties runāt pavisam savādāk. Normāli. Vienkārši. Bez prasībām. Bez pārmetumiem. Bez zemtekstiem un vēstījumiem. Mierīgi. Rāmi.

Tas būs ļoti sarežģīti. Tāpēc, ka tad, kad tu sāc tā runāt, viņam nav iespēju uzvilkties, emocionēt un “drāmas” nav. Tā tiek atcelta. Taču daudzi vīrieši ir pieraduši pie tā, ka ir drāma, ka tai ir jābūt!!! Ka ģimenē jābūt pastāvīgam stresam!  Kā dzīvot ģimenē bez stresa un spriedzes – to viņi vispār neprot. Un kā tu pati tajā jutīsies, kad nebūs vairs pretenziju? Tu, kurai vajadzīgs būt “uz nerviem” un kaislībās?

Jāmēģina, lai uzzinātu!

Lai iemācītos TĀ sarunāties, ir jāpieliek piepūle. Jāpaspēj, pirms atver muti, pirms pasaki ierastos vārdus, prast tos izfiltrēt un piemeklēt pareizo intonāciju.

Tu jau sajūti protestu? Un, kas tagad notiks, mūsu mājās vairs nevarēs atslābināties, uzstāties, parādīt savas tiesības un pateikt viņam visu?
Jā! Tu visu pareizi saprati. Ja gribi iemācīties sarunāties.

Un arī viņu vari godīgi brīdināt, sakot: ” Es sapratu, ka ļoti ilgi ar tevi esmu runājusi nepareizi. Visu laiku ar kaut kādiem negatīviem “uzbraucieniem”. Tagad es to ļoti nožēloju.
Piedod man. Agrāk es tur neko nevarēju padarīt. Tagad gribu iemācīties savādāk. Bez pretenzijām un pozitīvi. Es ļoti gribētu tev palūgt palīdzību, jo man noteikti ne viss uzreiz izdosies, taču es ļoti gribu, lai izdodās. Runāt ar tevi savādāk. Labestīgāk. Mīļāk. Mierīgāk.”

Tas jau ir pusceļš. Lēmums, pa kādu ceļu iet, ir pieņemts un vīrs ir pabrīdināts.

Var rasties jautājums, kāpēc es vīra mīļāko neuztveru kā nopietnu sāncensi un potenciālu draudu ģimenei?
Tikai tāpēc, ka tad, ja sievietei ir iekšēja pārliecība par to, ka šis vīrs viņai ir vajadzīgs, šī pārliecība uzvar visu. Laba attieksme pret savu vīrieti uzvar visu. Dažkārt to sauc par mīlestību. Dažkārt tikai pēc tādiem pārbaudījumiem mīlestība arī sākas. Atmostas.

Turklāt, tu nedrīksti orientēties uz viņa uzvedību. Tev pašai sev jāpieņem šis lēmums, ka ikvienai tavai un viņa sarunai jābūt uz labvēlīgas nots un ar pozitīvu noskaņu. Lai starp rindiņām var izlasīt: “Es ļoti priecājos par to, ka tu esi! Es priecājos par to, ka varu tev to pateikt! Par to, ka varu ar tevi par to runāt!”

Šīs emocijas raisās ļoti ātri. Un vīra dvēsele var nepaspēt sadzirdēt šīs pārmaiņas balsī, noskaņojumā un galvā. Un viņš uz to var reaģēt kaut kā savādāk.

Varbūt šobrīd viņš mīļākās tēmu tev degunā vicina kā sarkanu lupatu vērsim, lai izbaudītu to mieru, kas, iespējams, pārāk ilgi nav bijis jūsu mājās. Pateicoties mīlākajai, viņš var savās mājās atpūsties. No tavas agresijas un mūžīgās neapmierinātības. Protams, kā var negribēt to visu turpināt? Miers, labvēlība, tu rosies un centies “būt laba”.

Lūk, te ir svarīgi tev pateikt. Neskatoties uz to, ka tev jāiemācās runāt mierīgi, rāmi, bez pretenzijām, tev tomēr sevī ir jāieklausās un jāpadomā par to, ck ilgi tu esi gatava gaidīt, kamēr viņš pārstās staigāt šurpu-turpu.

Ne vienmēr jautājumu par mīļākās “izgaišanu” var atrisināt vienas dienas vai nedēļas laikā. Tieši tāpēc, ka arī vīram ir bail izdarīt ikvienu neveiklu kustību, lai viss neatgrieztos vecajās  sliedēs. Te nu jūs esat vienoti – ne viņš grib iepriekšējas attiecības. Ar tevi. Ne arī tu vēlies, lai notiktu tā, kā iepriekš.

Tāpēc būs jāveido jaunas. No nulles. Un pareizā intonācija, tavs miers, tavs dzīvesprieks pat tādos ģimenei grūtos laikos tev palīdzēs.

Nolem, cik ilgu laiku tu esi gatava viņu gaidīt. Un pasaki to viņam. Mēnesi, divus, pusgadu, gadu – lai viņš izlemtu. Nevajag viņam jautāt, kad viņs to pametīs un atgriezīsies. Ja tā jautāsi – nekad nepametīs. Pilnīgi skaidrs, ka viņam ir labi. Viena par viņu cīnās, otra kļuvusi gluži vai zīdaina. Iespējams, viņam tas ilgi neapniks.

Tu viņam paziņosi šo laika intervālu – cik ilgi viņš var lemt. Un tad, kad tas būs pagājis, ja viņš visu atstāj kā ir, un neko nemaina, dzīvo pa divām mājām, tad tev būs jāuzņemas atbildība un jāpabeidz šīs attiecības. Tā tu nepazaudēsi savu pašcieņu. Un tev tā būs vieglāk.

Jā, bailīgi bez viņa, pavisam bailīgi, taču, ja tu ļauj vīrietim bezgalīgi rīkoties ar tavu laiku, tas ir vēl briesmīgāk. Gan tev, gan viņam. Tu pati dod viņam iespēju necienīt sevi. Ar to, ka pati sevi necieni.

Tā kā labāk labvēlīgi atskaņot viņam savu gaidīšanas laiku: “Es sapratu, ka mūsu ģimenē ļoti daudz kas nav bijis pareizi. Sapratu, ka vēlos ar tevi savādākas attiecības. Sapratu, ka esmu gatava mainīties un pret tevi izturēties labāk. Un es to darīšu. Saprotu, ka tev šobrīd nav vienkārša situācija. Tu nezini, kā rīkoties. Un tev ir vajadzīgs laiks. Padomāt. Izvelēties. Es vēlos, lai tu mani saprastu. Un es tev varu dot šo laiku – lūk tik (un nosauc savu ciparu, cik ilgi esi gatava gaidīt). Taču es nevaru tev dot bezgalīgi daudz laika. Tāpēc, tad, kad šis laiks būs beidzies un, ja tu vēl nebūsi izlēmis, tad lēmumu pieņemšu es. Mainīties un strādāt pie attiecībām kopā vai viena es vēlos, bet vilkt garumā ciešanas, mīņāties uz vietas un dzīvot pārmetumos, es vairs nevēlos”.

Sākumā viņš tev neticēs. Iespējams, neuztvers nopietni tavus vārdus. Tavs miers viņam šķitīs uzspēlēts. Un būs tev pārbaudes. Lai pārbaudītu, kurā mirklī tu norausies un sāksi runāt pa vecam ar pretenzijām un pārmetumiem. Kad?

Sākumā viņš tevi provocēs uz jūsu veco ierasto sarunāšanas veidu. Pieņemsim, tu skaļi apvaino, dusmojies, vicini rokas, bet viņš klusē. Jo vairāk tu uzvelcies, jo vairāk viņš aizveras. Tu pati zini, kā jums mēdz notikt.

Arī viņš “spiedīs” uz visām tavām pogām, lai tu reaģētu ierastā veidā. Un te nu tev jāspēj noturēties! Un sanāks ar sevi pacīnīties. Pielikt piepūli. Un nepadoties provokācijām.

Taču tie vārdi – lūgums pēc palīdzības un atbalsta, kurus tev pateicu pašā sākumā, var tev palīdzēt kaut nedaudz mīkstināt viņa sirdi.

Pagaidām viss. Pagaidām mācies sarunāties. Bez pretenzijām. Tā, kā, iespējams, vēl nekad un nekur neesi dzirdējusi. Katrā gadījumā – ne savā tuvākajā lokā. Stāsti par sevi viņam biežāk. Runā par to, kā tu jūties un kā tu vēlies. Un nospraud laika robežas.

Un atceries, ka tā, kā ir šobrīd, nebūs mūžīgi.

Psihologs Jūlija Zinovjeva
Foto: Olya Kobruseva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlēt, ne saprast

Sievieti vajag mīlēt nevis saprast. Tas jāielāgo pirmkārt.
Vairums atšķirību starp sievietēm un vīriešiem saistīti ar tūkstošiem gadu ilgušiem dažādiem apstākļiem.
Sievietes psihi ir nomācis vīrietis, kurš viņai melo, padara viņu par savu verdzeni, pārvērš par otršķirīgu pasaules pilsoni. Viņš zin, ka viņa ir brīnišķīga un, ka viņas neatkarība vīrieti apdraud. 
Sievietei savā dvēselē ir jāatrod un jāattīsta savs potenciāls, un tad viņu gaida brīnišķīga nākotne.
Sieviete un vīrietis nav ne līdzvērtīgi ne arī atšķirīgi. Viņi ir unikāli.
Un divu unikālu būtņu satikšanās rada ko brīnišķīgu.

OŠO

Stprās Sievietes ceļš

Stiprās Sievietes sindroms ir visas dzimtas sāpe, kas tiek nodota no paaudzes paaudzē. Un ir ļoti vēlams ar to strādāt. Tad ir visas iespējas kļūt par Viedu un Harmonisku sievieti, kura būs Dzimtas Spēks nevis tās nasta.
Visu var mainīt!
Uzdrošinies!
Irina Volš

Izdzīvot savā sniegputenī

Tu ej cauri saviem speldzošajiem sniegputeņiem ne tāpēc, ka esi drosmīga, stipra, apzināta…

Tev vienkārši nav citas izejas…

Nav apkārtceļa…

Nav rezerves varianta…

Nav palīdzības… ne tāpēc, ka nav, kas palīdz, bet tāpēc, ka notiek lietas, kurās tu vienalga esi viena… viss cits paliek ārpusē…. mīlošie, saprotošie, savējie…

Tu zini, ka viņi ir blakus, bet vēl tu zini, ka šie draņķīgie laika apstākļi ir tikai tavi… 

Speldzošie sniegputeņi reiz atnāk absolūti katrā dzīvē…

Vientulīgie sniegputeņi…

Nē, dzīve nepārbauda, tā vienkārši tāda ir – un pats rūgtākais tajā vienmēr ir blakus senlolotajiem gardumiem…

Un tātad, arī tu esi tāda…

Tu vari, ja pat jūti, ka nevari…

Tavi pleci nav plati, bet tie nes savu nesamo…

Tu galīgi neesi cīnītājs, taču ej cauri izmisuma mīnu laukam, ar dzīvnieka intuitīvo sajūtu cenšoties sajust katru drošo soli… un neuzsprāgsti…

Tu neraudi, un tas nav tāpēc, ka negribi… tāpēc, ka nevari…

Asaras ir milzīga greznība brīžos, kad jāizrāpjas no bedres, jāaiziet līdz brīdim, kad putenis beigsies un ir jāpacenšas neatgriezeniski nesasalt…

Es zinu, ka ieraudzīšu tevi uzvarējušu…

Ne uzvarētāju tronī, bet parastu sievieti, kura ir tikusi galā….

Kura daudzas reizes ir tikusi galā…

Kāda gan tur varonība, vai ne….

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Rūpes par sevi

Sieviete rada atmosfēru attiecībās. Viņai jā…

Stop! Lūk, šeit apstājies. Šodien. Šodien, tieši šodien tu neesi atmosfēras radītāja. Tu neesi sieviete–Svētki, neesi Glābēja, ne Saudzētāja, ne Sargātāja, ne Burve vai Feja, vai vēl kaut kas.

Tev pašai šodien vajadzīgas rūpes.

Jā, protams, apkārtējiem ir ļoti svarīgi no tevis saņemt uzmanību, sapratni, pateicību, zināšanas, pacietību, viedumu, mieru, un smieties par taviem jokiem, iedvesmoties no taviem patiesajiem komplimentiem, tikt tevis uzklausītiem, mīlētiem un iedvesmotiem.
Tikai jautājums: vai tad tev, mana Mīļā, nav vajadzīga uzmanība, mīlestība, rūpes, labi vārdi, maigums?

Tu taču nevari visu laiku būt superatmosfēras ģenerators visās tajās daudzajās attiecībās ar ģimeni, draugiem, radiem, kaimiņiem, paziņām, nepazīstamajiem un tā tālāk…. cilvēkiem.

Varbūt kāds no tava tuvākā loka būs ļot izbrīnīts (tā taču mēdz būt, ka tu ļoti cītīgi to slēp), taču tu:

✦ Dažkārt esi nogurusi. Izdedz, izdedz emocionāli, izjūtot visus-visus, ļoti dažādos, sasildot daudzas sirdis; pārdedz, uzklausot daudzus-daudzus, saprotot un dāvājot siltus vārdus; pārdedz fiziski no ļoti-ļoti daudzajām rūpēm; no vainas sajūtas un nožēlas, ka būtu varējusi vēl vairāk izdarīt.

✦ Dažkārt esi slima. Un tev ļoti gribās “uz rociņām”, gribas sadzirdēt mīļus vārdus un sajust rūpes. Jebkuras rūpes.

✦ Tu mēdz būt saraudājusies. No visa uzkrātā pārpilnības; no savām un ne savām uzkrātajām emocijām, no visa pārdzīvotā, no stresa, kas beidzot ir tevi panācis, bet dažkārt no tā, ka pati nezini, – lūk, gribas raudāt – un viss. Bet pēc tam paliek vieglāk.
Un, ja šīs un daudzas citas “neatmosfēras” it kā “nesievišķīgā” stāvokļa apraksti šodien ir par tevi, tad tas nozīmē, ka pienācis laiks sarīkot “rūpju par sevi” dienu vai stundu.

Parūpēties par to, ko tieši tev, tieši šodien ir svarīgi saņemt, pieņemt, atjaunot sevī:

💞 No sirds atpūsties.

💞 Ar garšu atveseļoties.

💞 Palutināt sevi kā pašā laimīgākajā bērnības variantā.

💞 Palūgt palīdzību, nevis skriet kārtējo reizi glābt pasauli.

💞 Atslēgties no visiem, kas pieraduši ar pastieptu roku lūgt tavu palīdzību, cietējiem, lūdzošiem vai tavu uzmanību bezgalīgi pieprasošajiem, tiem, kuri žēlojas, un žēlojas, un žēlojas, kuriem vienmēr tevis ir par maz, maz un maz.
Mīlēt – tas nav tikai stāsts par “dāvāt sirds siltumu un būt labestīgai”. Tas ir arī stāsts par to, lai pateiktu “nē” un pārstātu audzēt cilvēka-patērēšanas vēlmi apkārtējos. Dažkārt šis otrais ir vēl svarīgāks. Viss, protams, ir atkarīgs no situācijas konteksta.

Šodien tu neesi sieviete-atmosfēŗa, no kuras visiem kaut ko vajag.

Šodien tu vienkārši esi Dieva mīļotā meitenīte. Šodien un vienmēr. Un tā – visu mūžību.

Tu esi Dvēsele. Dvēsele-Saule, Dvēsele-Prieks, Dvēsele-Varavīksne, Dvēsele… kaut arī Sniegpārsliņa – viegla, maiga Dieva plaukstās.

Un tevi mīl, tevi sasilda, par tevi rūpējas.

Tu šeit esi vajadzīga vienalga kāda: noraudājusies, slima, nogurusi, “pārdegusi”, stresaina, noskumusi, aizvainota, saīgusi, visāda-dažāda.

Tevi apskauj, skūpsta, tu jūti, kā tu piepildies ar tīrību, zināšanām, ticību, gaismu, mīlestību…

Un pavisam drīz tu atkal atgriezīsies pasaulē, lai dāvātu, apmainītos, no kāda pat kaut ko saņemtu, precīzāk – atļautu sev saņemt.

Mana Mīļā, atpūties, pasmaidi brīnumam, kurš mājo tevī, ieej savā iekšēja klusumā un, lūdzu, parūpējies par sevi un dod iespēju Visumam un tiem, kuri tevi mīl, parūpēties par tevi.

Es vēlu tev laimi!

Ņina Sumire
Ilustracija: Anna Siļivončik
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Paplašināt apziņu

Mūsu apziņai gadu gaitā ir izveidojušies ļoti daudz priekšstatu un pieņēmumu, mēs skaidri zinām, kas mums patīk un kas nepatīk, mums ir savi stereotipi un ieaudzinātie uzskati, mums ir sava vērtību sistēma un skaidra izpratne, kā jādzīvo, kā visam jāizskatās un kā cilvēkiem jāuzvedas. Un, jo vecāki paliekam, jo izteiktāka ir šī sava nostāja.

Apziņas paplašināšana sākas brīdī, kad mums ir jāiemācās pieņemt kaut ko ārpus šī sava rāmja, ārpus šī aprakstītā ietvara.

Apziņas paplašināšanās notiek katrā reizē, kad saprotam, ka dzīve nav tāda, kādu to bijām izsapņojušas, un citi (pat ļoti tuvi cilvēki) nerīkojas saskaņā ar mūsu vērtību sistēmu.

Ar laiku mēs pat uzzinām, ka citiem ir pilnīgi atšķirīgi uzskati un citāda vērtību sistēma.

Bērnībā mēs domājām, ka vecākiem vienmēr ir taisnība un viņi nekad nekļūdās. Un pienāca brīdis, kad sapratām, ka tā nav. Vēlāk mums šķita, ka skolā māca tikai taisnību un avīzēs nodrukātais ir patiesība. Nāca laiks, un sapratām, ka tā nav. Likās, ka politiķi un valdība no sirds dara tā, lai valstij un cilvēkiem būtu labi. Ar laiku sapratām, ka tā nav visos gadījumos.

Grūstot ideāliem un pieņemtām patiesībām, bijām spiestas daudzkārt paplašināt savu apziņu.

Katrā reizē, kad spējam pieņemt to, pret ko būtu gribējušas protestēt, iebilst un cīnīties, mēs paplašinām savu apziņu.

Protams, var dzīvot savā rāmī, tikai tad ir jārēķinās, ka dzīve diezgan daudz un bieži sitīs, jo Tu jau zini – ja kaut ko idealizē, tad tas būs jāzaudē. Pat ja idealizējam savu vērtību sistēmu. Arī vērtību sistēmai ir nepārtraukti jāpaplašinās un jāaug, līdz sapratīsim, ka apziņai nekādu robežu un rāmju nav.

Apziņas paplašināšana sākas brīdī, kad nevis cīnies un protestē pret jauno informāciju, bet paskaties uz to, vēro, padomā un saproti, ka varbūt var darīt arī tā. Cits jautājums, cik lielā mērā atļauj tam notikt savā dzīvē.

Atceries – ne viss, kas Tev der, Tev ir vajadzīgs.

Bet, ja gribēsi iegūt jaunu pieredzi, tad dzīve gādās, lai Tev būtu tāda iespēja.

Vai Tev ir bijis tā, ka nošausminies par kādu situāciju vai nosodi kāda cilvēka rīcību, un – necik ilgi! – dzīve Tevi ieliek tieši tādā situācijā. Un Tu saproti, ka arī tā var rīkoties.

Piemēram, ja esam ļoti precīzas un nekad nekavējam, bet vienmēr dusmojamies uz tiem, kas kavē, tad pēc vairākām reizēm, kad kāda ārkārtēja iemesla dēļ pašas būsim nokavējušas, sāksim saprast tos, kuri kavē. (Vai vismaz pārstāsim viņus nosodīt.)Ja Tev ir pārliecība, ka Tu nekad nemelo,ka cilvēkam ir jābūt godīgam un jāsaka visa patiesība, tad, tici man, drīz būs situācija, kurā varēsi pieķert sevi melos.

Apziņas paplašināšana ar mums notiek diendienā, kad, sākumā negribot, bet ar laiku nenovēršami pieņemam pasauli tādu, kāda tā ir.

Tikai apzinoties realitāti, mēs varam to mainīt. Mēs nevaram likvidēt visus karus, nevaram izmainīt visus noziedzniekus, mēs nevaram nerēķināties ar ļauno, bet mēs varam vairot labo. Mēs varam izvēlēties netērēt spēkus, lai protestētu un cīnītos. Mēs varam saprast, ka tas ir mīlestības trūkums cilvēkos, kas rada ļaunumu. Mēs varam radīt mīlestību sevī, savā dzīvē un pludināt to arvien tālāk.

Apziņas paplašināšana ir pieņemšana, un tālāk jau seko brīva griba – ko ar šo informāciju darīt. Gribu – atbalstu, gribu – neatbalstu, gribu – transformēju, negribu – nedaru. Viss ir mūsu pašu brīva griba.

Lūk, paplašināt apziņu nozīmē izdarīt harmonisku un atbildīgu izvēli.

Paplašināt apziņu nozīmē palīdzēt sev gribēt. Tātad nevis piespiest sevi kaut ko darīt, bet gan sākt gribēt to darīt. Nevis piespiest sevi no rīta celties un iet uz darbu, bet sākt gribēt celties un iet uz darbu. Saskatīt tajā jēgu. Saskatīt vērtību katrai savai darbībai.

Mēs laimes terapijā visu darām ar prieku un mīļumu pret sevi. Un tas nenozīmē, ka mums vairs nav grūtību vai šķēršļu dzīvē. Ir. Bet arī tos mēs varam iziet ar mīļumu pašām pret sevi, ja vien saprotam, ka tā ir mūsu pieredze, lai mēs kļūtu stiprākas un gudrākas.

Tas ir kā treniņā –izpildām smagus vingrinājumus, svīstam un piekūstam.

Kāpēc?

Lai kļūtu stiprākas, skaistākas, veselākas, vitālākas, elastīgākas, mundrākas. Mums ir mērķis, kāpēc ejam cauri šīm grūtībām.

Un dzīvē ir tāpat. Ja iemācāmies iziet grūtumam cauri ar mīlestību, tad dzīvojam mīlestības piepildītu dzīvi gan paisuma, gan bēguma laikā. Mēs vienmēr esam veiksmīgas, laimīgas un mīlestības piepildītas, lai kāds dzīves periods mums šobrīd būtu. Ja izejam kādu mācību ar mīlestību, tad mums turpmāk šādas mācības vairs nedos. Jo mūsos nav baiļu vai uztraukuma vibrācijas, kas ražo negatīvu situāciju nākotnē. Mēs esam izgājušas grūtības ar mīļumu, mieru un harmoniju un šo situāciju palaidušas. Kādēļ gan lai tā atkārtotos? Tā neatkārtosies.

Apziņas paplašināšana dod iespēju visu savā dzīvē darīt ar mīļumu sirdī. Tādējādi mūsos ir mierpilna, harmoniska enerģija un mēs iekļaujamies kopējā veselumā. Mēs neprotestējam un neradām enerģijas blokus vai sastrēgumus, kas dzīvē izpaužas kā nepatikšanas, nelaimes un slimības.

Paplašināta apziņa nodrošina vienmērīgu dievišķās enerģijas plūsmu mūsos un līdz ar to – mūsu dzīvēs.

Cits jautājums – cik strauja ir šī plūsma?Jo straujāka, jo dinamiskāka dzīve, jo vairāk kas notiek un vairāk var sasniegt, jo lielāka iespējamība, ka nerodas enerģijas sabiezējumi un bloki.Jo dziļāku jēgu Tu ieliec katrā savā darbībā un pacel savu apziņu līdz tam, ka ir vērts iziet cauri konkrētām grūtībām, jo vieglāk būs turpmāk. Tad Tu varēsi baudīt katru savu dzīves mirkli ar prieku, gandarījumu un bezgalīgu mīlestību.

Apziņas paplašināšana vairo mīlestību.

@Inese Prisjolkova “Ieelpo laimi un mīlestību 2”

Grāmata ŠEIT: http://www.pavasarastudija.lv/preces/inese-prisjolkova-gramata-ieelpo-laimi-un-milestibu-2/

100 apņemšanās dienu grupā, Ineses vadībā katru dienu izdarot kādu svarīgu lietu, apziņa paplašinās un dzīve mainās.
Pieteikties vari ŠEIT: https://www.facebook.com/groups/188531194951807

Es esmu pietiekami laba

Es esmu pietiekami laba lai dažkārt cilvēkiem pateiktu “man tas neder”, un to sakot, nejustos vainīga.
Es esmu pietiekami laba lai dažkārt piekristu provokācijām, pēc tam to nožēlotu, bet pēc tam to vienkārši aizmirstu.
Es esmu pietiekami laba lai dažkārt būtu pirmā.
Es esmu pietiekami laba pat tad, ja finišā nonāku pēdējā.
Es esmu pietiekami laba lai kļūdītos un piedotu sev šīs kļūdas.
Es esmu pietiekami laba lai dažkārt vīrieši uz ielas sajūsmā atskatītos.
Es esmu pietiekami laba lai dažkārt sadarītu muļķības.
Es esmu pietiekami laba lai nekautrētos pateikt savu gadu skaitu.
Es esmu pietiekami laba lai mierīgi varētu iziet no mājām neuzkrāsojusies.
Es esmu pietiekami laba arī bez jaunas kleitas.
Es esmu pietiekami laba pašai dārgākajai kleitai.
Es esmu pietiekami laba lai mani kāds mīlētu.
Es esmu pietiekami laba lai mierīgi varētu dzīvot bez kāda mīlestības.
Es esmu pietiekami laba lai būtu pelnījusi uzslavas un komplimentus.
Es esmu pietiekami laba pat tad, ja man to neviens nesaka.

Es esmu pietiekami laba.

Olga Romulus
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Avots: Счастливый психолог

Kāpēc kāds bauda priecīgu būšanu, kamēr cits mokās ar dzīves netaisnības sajūtu…

21 dienu pēc kārtas atkārtojot frāzi: es esmu resna, – veidojas jaunas neirona saites, kuru uzdevums būs nodrošināt un uzturēt jūsu pasūtījumu.

Palūkojamies uz savu dzīvi, savu ķermeni, attiecībām, darbu…to visu mēs esam runājuši un pierunājuši.
Atliek vien baudīt vai mainīt kaut ko.

Es nespēšu tikt galā..
Man nesanāk..
Citiem sanāk labāk..
Es jau esmu par vecu..
Attiecības ir biedējošas..
Mani var atlaist..
Priekšnieka attieksme mani biedē..
Dzīve ir sarežģīta..
Es esmu neizdevusies..
Es neesmu pietiekami skaista..
Man bail, ka var viss saiet grīstē..
Attiecības nav priekš manis..utt.Un tas viss tiek nodots uz realizāciju!

Visas šīs bailes griežas galvā un tām tikai vajag enerģiju, lai sāktos realizācija. Kā Tu dod šīm pārliecībām enerģiju – domā par to atkal un atkal.

Pārliecības mēs iemācamies no kāda, sadzirdam savā virzienā vai pieņemam par patiesību kādu pārliecību mirklī, kad sevi salīdzinām ar kādu citu. Un tas nozīmē, ka pēc būtības nav itin neviens cits, kā tikai Tu pats vai pati, kura tic un piepilda ar enerģiju pārliecības, kuras Tev nav nedz derīgas, ne veselīgas, ne vajadzīgas, ne labvēlīgas.

Maini šīs pārliecības un mainīsies Tava dzīve.

Es šobrīd nezinu vai tikšu galā, bet es ļoti to velos un centīšos.
Ja es netikšu galā, kas notiks? Es to pieņemšu un spēšu sev piedot. Es mēģināšu atkal vai šo ceļu vairāk neiešu.

Es šobrīd esmu ar lieko svaru, bet es ļoti ilgojos savu ķermeni atgūt tādu, kāds tas bija pirms es sāku sevi kritizēt un saukt par “resnu”.
Ja man uzreiz neizdosies, ko es darīšu? Es neturpināšu sevi grauzt, es mainīšu taktiku un mēģināšu citādāk. Es iešu pa mazam solītim. Es nekritizēšu sevi, bet mīlēšu un pieņemšu.

Man iepriekš attiecības izgāzās, sagādāja sliktu pieredzi, vilšanos, sirdssāpes. Es iepriekš domāju, ka mani mīlēt ir grūti vai mans raksturs ir tik briesmīgs, ka es nederi attiecībām. Bet šodien es atzīstu, ka sirds dziļumos es ļoti velos satikt sev tuvu cilvēku, iemīlēt un dalīties ar visu, kas ir mana dzīve.
Ko es darīšu, ja man atkal liksies, ka man nesanāk? Es skaidri apzinos, ka attiecības veido divi sevī nobrieduši, pieauguši cilvēki un es būšu uzmanīgāka, lēnprātigāka, lai analizētu savas bailes, aizsardzības, pretestību, kura manī uzpeld tikko attiecības sāk kļūt emocionāli tuvas. Es velos izprast savas bailes un pārliecības, kuras man lika iepriekš pievilkt viena tipa partnerus un tās beidzās vienmēr vienadi.
Es sev apsolu, ka nekritizešu, nerāšu, nevainošu sevi, bet būšu kà labākais draugs – apķeršu, iedvesmošu, atbalstīšu. Es nebēgšu vairāk no attiecību pieredzes, bet ļaušos to piedzīvot un reizē iepazīšu sevi.

Kāds bauda priecīgu būšanu, kamēr cits mokās ar dzīves netaisnības sajūtu.
Ar kādu pasaules uztveri dzīvojam, cik pozitīvi vai negatīvi ir mūsu uzskati, caur tādu noti mēs radam paši savu dzīvi.

Negatīvi noskaņotam cilvēkam vislabāk pasniegtais ēdiens neiedos baudu un visbrīniškigakais partneris liksies slikts, jo viņam fokuss ir redzēt slikto. To liek darīt pašā esošās bailes…aizsardzības.

Tās, protams, ir vilšanās sekas. Kādreiz ir sāpejis ļoti, bet blakus nav bijis neviens, kurš būtu iedevis atbalstu, palīdzējis tikt pāri..piedot sev, piedot otram. Un šīs sāpes nobloķē gan ticību gaišajam, gan vēlmes, gan sapņus, gan drosmi iet tiem pakaļ.
Un cilvēks aizsledzas, dzīvo savā ierakumā un dusmīgi vēro tos, kam sanāk (viņaprāt), kas priecīgi, kas laimīgi..

Viņa sirdi piepilda skaudība, dusmas, naids skatīties uz jebkuru citu, kuru uzskata par – tievāku, veiksmīgāku karjerā, attiecības, kuram labāks auto utt… Tie visi ir paša nepiepildītie sapņi, kuri vienmēr ir bijuši rokas attālumā.

Tikai atbrīvot sevi no greiziem uzstādījumiem, piecelties kājās un sākt rīkoties..

Sāc analizēt, ar kādām pārliecībām Tu dzīvo. Kas Tev nav, ko Tu sev nenovēli, no kā baidies. Tas viss ir mūsu prāta auglis, bet Tu esi tas, kurš to filmiņu galvā ieliek 😉

21 dienu –

Es esmu skaista
Vesela
Priecīga
Harmoniska
Piepildīta attiecībās ar partneri
Piepildīta savā darbā
Realizējusies kā personība
Es izskatos un jūtos jauna un starojoša
Es izstaroju pozitīvu enerģiju!

Pamēģini! Uzraksti uz ledusskapja. Tas taču iekodēts visus tavus mājniekus!! Un visi sāks tā justies!

OmShanti

Es dzīvoju

sarkanas rozes

Svetlana Slavovna un Valērijs Vasiļičs bija kaimiņi kādā parastā noplukušā “hruščovkā”. Ne gluži kaimiņi, jo dzīvoja dažādās sekcijās, taču viņu balkoni bija blakus, atdalīti vien ar plānu finiera starpsienu un tas pilnībā atļāva viņiem saukties par kaimiņiem.

Ar to arī visa kaimiņu būšana beidzās. Galu galā, kas var būt kopīgs četrdesmit piecus gadus vecai šķirtenei, kura, kā nu prot, viena audzina savu dēlu, un piecdesmitgadīgam pensionētam pulkvedim, kurš krustu šķērsu izbraukājis valsti, apglabājis savu sievu un klusiņām izdzīvo netīri rudā nesakoptā daudzdzīvokļu mājā.

Nekā kopīga. Tikai viena uz diviem finiera starpsiena un vārds “izdzīvo”, tāpēc, ka valstī ar nosaukumu PSRS tas, kas bija pēc četrdesmit, skaitījās nopietns vecums.

Lūk arī izdzīvoja. Viņa rāvās melnās miesās starp darbu, dēlu un zemespleķi ar dārza būdu un  bezgalīgām sakņu dobēm. Bet viņš parkā ar večiem spēlēja domino. Dažkārt viņi pagalmā satikās, pieklājīgi sasveicinājās un viss. Bet visbiežāk tomēr lamājās, izliecoties garām finiera starpsienai – tad mūzika par skaļu, tad veļa ne tā izkarināta, tad atkal puvušu kartupeļu smaka no kaimiņa balkona dzīvot traucē.

Reiz abi salamājās nopietni. Līdz pat naidam un nolādējumiem. Līdz dusmās zvērojošām acīm un pārgrieztām sejām. Dēļ sīkumiem, kuriem nebūtu bijis jāpievērš uzmanība. Bet kurš tad atzīs savu kļūdu tādā svarīgā lietā, kā skandāls ar kaimiņiem?

Un no tā brīža tā arī dzīvoja – naidā skatoties uz finiera gabalu starp balkoniem.
Bet finierim vienalga. Tas ne to vien bija redzējis. Klusē pat plecus neparausta, jo plecu ta nav.

Bet no abām pusēm virmo kaislības.
Slavovnai dēlu iesēdināja cietumā par kautiņu dzērumā – Vasiļičs nosodoši šūpo galvu, teic, vajadzēja puiku labāk audzināt. Izlaidusi galīgi!

Vasiļičam meita apprecējās ar gaisagrābsli, aizbrauca dzīvot uz citu pilsētu. Un lai kā viņs pūlējās uzspiest ar savu autoritāti, neizdevās pierunāt meitu nedarīt muļķības. Viņa pateica “Mīlu”, un prom bija.

Un te nu Slavovna klusiņām priecājas. Nav jau, protams, labi priecāties par otra bēdu, bet kaut kur dziļi dvēselē…
Vienu vārdu sakot, tā viņi dzīvoja līdz vēlam rudenim…

Bet tālāk “hruščovkā” iestājas klusums. Veči vairs negāja parkā spēlet domino, līņāja auksts rudens lietus. Slavovnai arī vairs nebija kur skriet – dārzs “iekonservēts” līdz pavasarim, tikšanās ar dēlu – tikai stingri pēc grafika. Un kaimiņi arvien biežāk sāka iziet uz balkona.

Ja tā būtu pasaka, tad tieši šajā brīdī garām balkonam aizlidotu amors un izšautu savu bultu abiem tieši sirdī, nojauktu starpsienu un kopā dzīvotu ilgi un laimīgi. Bet dzīvē amoriem ir citi plāni, tāpēc labāk, ne.

Viņi vienkārši stāvēja uz balkoniem, nodalītiem ar finiera starpsienu. Divi pieauguši, noguruši cilvēki.

— Droši vien viņai grūti bez vīrieša, – domāja Vasiļičs, skatoties kā kaimiņiene cenšas iesist sienā naglu lai novilktu veļas striķi.

— Pavisam vājš vecais kraķis palicis. Laikam tikai konservus vien ēd. Ak, šie vīrieši, – domāja Slavovna.

Un reiz viņa nolēma rīkoties – no rīta, kamēr kaimiņš gulēja, viņa pasniedzās gar starpsienu un nolika viņa balkona pusē siltus pašceptus pīradziņus un pašas lasītu tēju: nedaudz piparmētras, nedaudz liepziedu, ziniet, kā sievietes prot burties. Visu to klusējot izdarīja un aizgāja uz darbu.

Vakarā viņas balkona pusē stāvēja tīri izmazgāta krūzīte un maigi sārta roze.
Slavovna ar rozi rokās skraidīja pa dzīvokli līdz pat pusnaktij, viņai tik sen neviens nebija dāvinājis ziedus, ka bija jau aizmirsusi šo kņudinošo laimes sajūtu. Viņai pat vāzes nebija tāpēc ielika rozi glāzē un sāka gatavot kaut ko nereāli garšīgu – arī tā sievietes prot burt.

Pēc nedēļas viņa nopirka kristāla vāzi. Septiņām brīnumskaistām rozēm cits trauks nederēja.
Ja domājat, ka pēc tam viņi salīga mieru un sāka dzīvot kopā vienā saimniecībā, atgādinu, mēs neesam pasakā.

Klusējošais kaut kas, nedaudz himērisks, saistīts tikai ar brokastīm un sārtām rozēm, turpinājās diezgan ilgi, apmēram pusgadu.
Nebija joka lieta, valstī ar nosaukumu PSRS dienas laikā atrast sārtu rozi vai produktus, lai pagatavotu iecerētās brokastis. Taču katru rītu tas materializējās burvestībā uz kaimiņa balkona.

Bet pēc tam atgriezās pieaugušie bērni. Kaut kā pēkšņi un vienlaicīgi. Sodu izcietušais dēls un neveiksmīgi precējusies meita. Iekāpa ar savām – vairs ne bērna kājelēm svešā brīnumā, izbradāja to, sarīkoja skandālu par to, ka viņiem promesot vecāki centušies viņus izrakstīt no likumīgi pienākošajiem kvadrātmetriem.

“Cilvēki kā cilvēki. Tikai dzīvokļa jautājums tos sabojāja”, – tā būtu teicis Bulgakova varonis, taču, pirmkārt viņš nebija uz šī balkona, bet otrkārt – cilvēki – ne kā cilvēki, viņi mēdz būt dažādi. Šie bija šādi un tāpēc ne tikai pa balkonu, bet pa visu kvartālu izkladzināja visu, kas nepatika, un kam nebija absolūti nekāda sakara ar esošo balkonrealitāti, ne arī pēdējā pusgada trauslo brīnumu.

Brīnums atkāpās un aizbēga. Vāze bez brīnuma šķita vien stikla gabals ar diviem vīstošiem ziediem, bet divi tēmas varoņi atkal bija vien divi novecojuši noguruši cilvēki, kuri centās izdzīvot.

– Dzinn, – un pret grīdu atsitās krūzīte ar uzlieto tēju, kas izšķīda pa abiem balkoniem, un vienā no tiem uz grīdas pakrita Vasiļičs.

Droši vien tajā pat mirklī Slavovnai pieauga spārni. Kā gan viņa savādāk būtu paspējusi noskriet no trešā stāva un uzskriet trešajā, atspert durvis, pagrūst malā jauno saimnieci, un pirmo reizi dzīvē ienākt kaimiņu dzīvoklī? Ielauzties, pareizāk sakot.

– Nemēģini aizmigt, dzirdi?, – viņa kliedza.
– Redz, ko izdomājis, nomirt sataisījies, vecais āpsis! – viņa turēja viņa galvu un bēra vārdus kā pupas, kamēr atbrauca ātrā palīdzība.

Bet pēc tam bija brokastis. Kā arī agrāk. Sākumā pie reanimācijas. “Kundze! Jūs esat jukusi? Viņam infarkts, bet jūs ar saviem pīrādziņiem! Nekavējoties aizvāciet!”, pēc tam slimnīcas palātā.

Un rozes! Kur tad bez tām! Vesels pušķis viņai. Izrakstīšanās dienā. Un solījums nemirt, kamēr nebūs  uzdāvinātas miljons rožu. Sārtas…

No slimnīcas viņi izgāja divatā, saķērušies rokās. Medmāsas ķiķināja, vecie āpši, spēlē mīlestību. Bet viņiem bija vienalga. Viņu burvju pasaulē vairs nebija ne medmāsu, ne rudās hruščovenes.

Viņi pa taisno devas uz dārza būdu. Tajā laikā tas bija maziņš šķūnītis ar vienu istabiņu un pilošu jumtu.

Pēc trim gadiem tur stāveja māja. Un kuploja dārzs. Un auga rozes. Visas iespējamās šķirnes. Un, vēl. Slavona piedzemdēja puisīti. Jā, 48 gados.

– Nenormālā, — čukstēja kaimiņienes no vecās mājas, kad atbrauca ciemos – atceries savu vecumu, tev laiks mazbērnus auklēt!
Viņa sakaunējās un atbildēja, ka ir vēl gana jauna, jo tikai pirms trim gadiem sāka dzīvot.

Tā arī vēl joprojām dzīvo mūsu vasarnīcas kaimiņi. Abiem jau pāri astoņdesmit. Vēl joprojām audzē rozes. Un mazbērnus – jaunākā dēla – datorģēnija bērnus auklē. Tāpec, ka jēdziens “es dzīvoju” nav izmērāms gados.

Oksana Kononova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nostājies Viņam aiz muguras

aiz muguras

Nostājies Viņam aiz muguras, lai uzzinātu, kas tas ir – Īsta Sievišķība… Nostājies Viņam aiz muguras, lai ieraudzītu Viņā Īstu Vīrieti… Īstu nenozīmē ideālu, pareizu, atbilstošu kaut kādiem standartiem. Bet Īstu, kā cilvēku, ar kuru kopā tu Esi savā Tagadnē…

Nostājies Viņam aiz muguras… Atļauj Viņam būt Vīrietim, atļauj Viņam izplest stārnus un uzņemties atbildību… Viņš tiks galā. Viņš spēs. Viņš parādīs Tev vēl neizzinātas tāles un pa slepenām taciņām izvedīs tevi pie tavas aizmirstās, mežonīgās, patiesās, karstās un dabiskās Sievišķības…

Viņš sāpīgi ievainos Tavu Ego, patmīlu, visszināšanu, to tavu daļu, kura iedomājusies, ka zina visu un visu prot, kura ar visu tiks galā – “Es pati!”. Viņš liks tev padoties un pacelt balto Miera karogu ar Mīlestības Rozēm un Uzticēšanās ziediem. Tikai atļauj to Viņam –– nostājies Viņam aiz muguras.

Ieraugi viņa plecu platumu kā Viņa Mīlestības plašumu. Pieskaries Viņa krūtīm un tu izdzirdēsi Viņa Sirds pukstus kā pašas Dzīves un Avota pulsu. Paskaties uz Viņa Kājām – tās ir cietoksnis, tavs atbalsts, tavs virziens, Tavs Ceļa vektors, Pāra Ceļš… Sajūti, kas Viņā IR. Nevajag vārdu un izprašņāšanas – mācies sajust Viņu.

Mācies vadīt Viņa Vilni, jo tu taču arī esi Vilnis. Savienojieties vienotā dejā, Viļņa kustībā, Vēja elpā, Saules mirdzumā un Uguns Liesmā… Un Viņš atvērsies tev pavisam cits…. Viņš apbērs tevi brīnišķīgām Dāvanām, bagātībām, kas daudz reiz vertīgākas par zeltu un briljantiem… Viņš Tev uzdāvinās laimi Būt Sievietei, Mīlētai un Mīlošai…

Pārstāj zāģēt! Nostājies Viņam aiz muguras. Meklē Viņā Viedumu, meklē Viņā Skolotāju, meklē Viņā LĪDZRADĪTĀJU…

Autors nezināms
Avots: inpearls.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis