Būšu stipra!

depresija4

Kristīne izauga pilnvērtīgā un, no malas skatoties, laimīgā ģimenē. Trīs bērni. Mamma un tētis visu dzīvi bija dzīvojuši kā cimds ar roku
Un tikai viena saruna ar mammu vairāk kā pirms divdesmit pieciem gadiem, neaizmirsās un neaizmirsās. Tad mamma pēc strīda ar tēvu pažēlojās savai vecākajai meitai, kurai tajā laikā bija tikai pieci gadi, ka tētis nedod viņai naudu. Ka viņš pilnībā viņu kontrolē. Ka viņa visu savu dzīvi ir veltījusi viņam un bērnu audzināšanai. Bet viņam bija mīļākā. Mamma jau varētu no viņa aiziet, taču nebija uz kurieni iet, ar trīs bērniem, no viņam piederošā dzīvokļa.

Uz visu mūžu Kristīne atcerējās, cik bīstami ir pilnībā uzticēties vīrietim. Mamma pēc tam salaba ar tēti, un pat nostiprināja savas attiecības. Taču meitas atmiņā uz visiem laikiem palika šis tēls – nelaimīgas atkarīgas sievietes, kura nespēj pati pieņemt lēmumus, un ir spiesta ciest pazemojumus.

Un tā viņa kļuva par «dzelzs lēdiju». Kā eksterns pabeidza skolu, pēc tam universitāti. Paralēli strādāja divos, trīs darbos, lai ne no viena nebūtu atkarīga. Nekad neprasīja un neņēma naudu no vīriešiem. Divdesmit gados viņai jau bija savs bizness, kas nesa stabilu peļņu. Un divdesmit piecos gados viņa jau bija lielas kompānijas īpašniece.

Viņa patiešām bija spēcīga. Viņa pati tika galā ar visām krīzēm. Pati sevi nodrošināja. Nopirka mašīnu, dzīvokli. Ar naudu palīdzēja vecākiem un brāļiem. Kas ir pats interesantākais, viņa apprecējās. Tomēr apprecējās, un izdarīja to diezgan agri. 22 gados apprecējās ar savu palīgu. Taču laulība nebija veiksmīga. Pēc divu gadu ilgas kopdzīves viņš viņu pameta un aizgāja pie vienas no jaunajām darbiniecēm.

Viņš to izskaidroja ar to, ka Kristīna viņu emocionāli smacē un neļauj attīstīties. Pēc sķiršanās viņa karjera patiešām sāka attīstīties straujāk, kaut gan ģimenes dzīvē viņš bija gandrīz vai alfonss.
Tas lika Kristīnai izsvērt domu, ka tātad problēma bija viņā, ka viņa nebija pietiekami laba. Jo, ja jau viņš ar kādu citu kopā spēja kaut ko sasniegt, tātad arī teorētiski varēja to izdarīt kopā ar viņu… bet neizdarīja!

Vēlāk viņai saasinājas veselības problēmas – pa sieviešu līniju. Uzmācās grūtsirdība un depresija. Un, sasniedzot trīsdesmit gadus, viņa jutās pilnībā sagrauta. Neskatotioes uz ārējo spozmi un materiālo veiksmi – nebija nekādas laimes un prieka sajūtas par sasniegto.

Paši galvenie vārdi terapijas procesā Kristīnai bija: «Mammu, es nespēju tevi glābt. Es neko tev nevaru palīdzēt. Es vienkārši esmu bērns. Un es gribu būt laimīga sieviete».

Pēc vairākiem mēnešiem es saņēmu vēstuli, kurā Kristīne stāstīja par to, ka satikusi vīrieti. Vīrieti, kurš atgrieza dzīvē viņu un viņas biznesu. Viņš bija konkurentu kompānijas īpašnieks. Un šobrīd viņi gatavoja kompāniju saplūšanas procesu. Un stūri viņa nolēma atstāt viņa rokās. Bet pati – nodarboties ar ģimenes dzīvi, labklājību, bērnu dzemdēšanu.

Kad vecāki bērniem stāsta par savām problēmām, viņi paši to nezinot, var sagraut mazā cilvēka psihi. Tik ļoti smagi ir redzēt nelaimīgu pašu mīļāko mammu pasaulē. Un tā gribās padarīt viņas dzīvi labāku. Un bērni ir gatavi maksāt par to ar savu pašu laimi.

Un vienīgā izeja mums, kā bērniem, – pārstāt tērēt savu spēku, labojot pagātni. Beidzot ieraudzīt pie horizonta savu paša dzīvi. Un pielikt visas savas pūles jau šajā virzienā. Tas ir daudz sarežģītāk, toties daudz vērtīgāk un izdevīgāk.

Nebaidies iziet ārpus savu vecāku gaidu rāmjiem. Jo tava laime ir tieši tur – ārpusē. Tur, kur ir tavs ceļš!

© Olga Vaļajeva
Tulkojums © Ginta Filia Solis

 

Advertisements

Kā sievietes uztver realitāti

deg

Klausos dažādās sievietēs. Vēroju situācijas. Ko es redzu. Lēmumu pieņemt traucē emocionālā brieduma trūkums.
Lūk, piemēram, viņš saka: “man attiecībā uz tevi nekādu nopietnu plānu nav”. Būs ļoti paveicies, ja vīrietis godīgi to pateiks. Dažkārt to var tikai nojaust, redzot to, kā viņš rīkojas.

Tad, lūk. Viņš teica vai izdarīja, tātad, ielaid sevī šo lēmumu!

Lai tas iziet tev visai cauri. Ja tu to proti izdarīt, ja esi pietiekami jutīga, lai neaizsargātos, tu esi spēcīga kā sieviete.

Tad nākamais solis būs tavs iekšējais darbs. Tu, balstoties uz savām sajūtām, pieņemsi lēmumu, būt tev kopā ar šo vīrieti, vai nebūt.

Cik daudz būs sieviešu, kuras pēc miglainām sarunām par kopēju nākotni, līdzīgi, “labāk nezīlēsim, es nemīlu plānot” utt., pagriezīsies un aizes? Patiesībā tādi ir tikai uz pirkstiem saskaitāmi gadījumi.
Vairums iekšēji apstrīdēs vīrieša lēmumu, cerēs viņu uzveikt nākotnē. Ar laiku. Viņš sapratīs, ka viņa ir lieliska un ir pelnījusi, lai viņš viņu izvēlētos. Un sāks plānot un vest aiz sevis.

Maziņš “bet”. Tu jau pašā sākumā viņam nepakļāvies. Nepieņēmi viņa lēmumu. Tādā pārī nav pieņemšanas. Tu viņa lēmumu noliki nevis sevī, bet kabatā.

Tu ļoti centīsies. Tu būsi lieliska it visā, izņemot vienā. Tajā, kas tu esi.
Jo tu taču sevi māni.

Tu to zināsi dziļi, dziļi. Diez vai pat apzināsies. Un tā kļūs par tavu fona nepārliecinātību. Un viņa šaubām par tevi.

Kontakta ar tevi nevar būt, kamēr tu pati sevi nedzirdi.
Un nav svarīgi, ka guļ tie vienā gultā 20 gadus. Starp viņiem ir simtiem kilometru.

Ja sieviete skaidri zin, ko vina vēlas, kam piekrīt, tad viņa ir mierīga. Viņa ir gatava maksāt ar savu vēlmju samierināšanu, ja redz, ka ar šo vīrieti būs sāpīgi.

Jūtoša sieviete nedalīs sevi divās daļās: vienu, kura ļoti vēlas apprecēties un otru, kura atbrauc reizi nedēļā uz vienu nakti tad, kad viņš pasauc.

Histērijas rodas mirklī, kad saproti, ka nesanāk tā, kā gribētos. Bet ir tas kas ir.
Sieviete redz, ka “māja deg”, bet pārliecina sevi par to, ka uguns silda. Ka tas nav bīstams. Un dodas turp. Pēc tam raud. Rāda man savus apdegumus. Un… Atkal burtiski lien tajā degošaja mājā.

Viņa nedzird, ko vīrietis viņai saka. Realitāte ir pārāk nepatīkama. Un tad viņa ar iedomu marķieri izlabo to, ko viņš teica, un pēc tam to ievieto sevī. Tāda veidā norobežojot sevi no nežēlīgās patiesības.

Tā sieviete atņem sev vienīgo dabisko aizsardzību – jutekliskumu. Viņa ir stipra. Viņa negrib ciest.
Un tā vietā, lai atļautu sevi izlaist no rokām vīrietim, viņa krīt un krīt pati.

Sieviete, kura pieņem sāpes, kā daļu dzīves un sabrukšanu, kā radīšanas jaunu etapu, ir psihiski vesela. Un tad mazāk sāpju ir attiecībās, ja jau sākotnēji ir dota atļauja tām būt.

Aprēķinātāja un nenobriedusi sieviete pārsvarā dzīvo “galvā”. Viņa vēlas kaut gabaliņu maiguma izraut tieši tagad, bet nesaprot, ka par visu nāksies maksāt. Un šis gabaliņš būs ārkartīgi dārgs. Viņa gribēja būt viltīga, taču apmānīja pati sevi.

Ko es daru sava darbā. Savienoju galvu ar sajūtām.
Viltīgajiem lieliski strādā prāts. “Es viņu “paņemšu” ar gudrām runām/padevību/labu ēst gatavošanu/ seksu.”

Aha. Tu saņemsi tieši tikpat. Piemēram, materiālo nodrošinājumu, kopīgus ceļojumus, vīrieša palīdzību mājas darbos un seksu.

Taču tas nebūt nenozīmē izvēlēties vienam otru.

Tās ir normālas darījuma attiecības, kur katrs saņems savu gabaliņu.

Kur katrs spēlē savu, jau laikus iestudētu lomu. Pagāji drusciņ malā, saslimi, sabojājās garastāvoklis. Viss. Un konstrukcija sabruka.

Jūti! Klausies vinā! Skaties, ko viņš dara! Klausies sevī!

Tās sievietes, kuras ir izvēlējušās sevi, atradušas sevi, mierīgi gaida vīrieti ar tādu pašu attieksmi.
Tās sievietes, kuras sevi nezin, nejūt, ļoti steidzas pasviest sevi kādam, izdarīt tā, lai tiktu izvēlētas. Lai pierādītu, ka vērtība ir ārpusē.

Bet viss dzimst mūsos – iekšpusē!

@arhisomatika
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Mīlēt sevi nozīmē nenostādīt sevi neērtā situācijā

milet sevi7

Tu zini savas stiprās un vājās puses un jau laicīgi tās atrunā. No vienas puses tāpēc, lai nepieviltu citus, bet pirmkārt tāpēc, kas ir ne mazāk svarīgi, lai nepieviltu pats sevi.

Mīlestība pret sevi nozīmē nenostādīt sevi acīmredzami neērtā situācijā. Lai tā nenotiktu, ir vajadzīgs tikai viens: atrunāt to “pirms” nevis “pēc”.
Piemēram, tu zini, ka varēsi piedāvātajam projektam veltīt ne vairāk kā trīs stundas dienā (tāpec, ka vēl paralēli tam, tev ir divi svarīgi projekti). Pasaki par to, pirms uzsāc darbu. Piemēŗam, tu zini, ka nevarēsi atnākt laicīgi, ja tikšanās ir deviņos no rīta (tāpēc, ka esi pūce un dzīvo ļoti tālu). Pasaki par to laikus. Piemēram, tu zini, ka tev patīk strādāt vienatnē un darbs komandā, kur viss tiek apspriests, tev neder. Pasaki par to laikus.

Mīlēt sevi tik ļoti, lai nepieviltu

Piemēram, tu zini, ka tev nepatīk spontāni pieņemt lēmumus, tāpēc, ka pēc dabas esi lēnīgs cilvēks. Pasaki to laikus. Piemēram, tev nepatīk organizēt ārzemju braucienus, taču tu ļoti viegli uzsāc sarunas ar nepazīstamiem cilvēkiem, – pasaki to laikus. Un tā uzskaitīt šādas situācijas mēs varam bezgalīgi, taču šeit atslēgas vārdi ir “tu zini” un “laikus”.

Pirms kaut ko teikt un apspriest, ir svarīgi būt par to pārliecinātam. Ir jāpazīst sevi. Tu zini savas stiprās un vājās puses un jau laicīgi tās atrunā. No vienas puses tāpec, lai nepieviltu citus, bet pirmkārt tāpēc, kas ir ne mazāk svarīgi, lai nepieviltu pats sevi. Mīlēt sevi tik ļoti, lai nepieviltu.

Iepriekšējā sociālās ģenētikas nodarbībā mēs apspriedām praktiskas rūpes par sevi un to, kā paaugstināt savas dzīves kvalitāti. Un visas četras stundas man galvā malās idiotiskas situācijas, kurās es pati sevi biju pievīlusi tikai tāpēc, ka nezinaju sevi vai neatrunāju visu laikus. Cik daudz konfliktu būtu varējis nebūt! Pie kam, ne tikai profesionālajā jomā, bet arī privātajā un draudzības dzīvē.
Tā vairs nebūs.
“Tu zini” un “laikus”. Mīlēt sevi tik ļoti, lai nepieviltu. Mīli taču!

Autors: Tamriko Šoļi
Avots: econet.ru
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Ko DRĪKST sieviete?

briva sieviete

Es te no rīta aizdomājos par sievietes sarežģīto likteni, par to, kas viņai jādara un kas nav jādara. Viņa taču visu laiku visiem visapkārt ir kaut ko parādā, ne tā?

Bērnībā viņai bija jābūt labajai meitenītei, viņa nedrīkstēja būt puika – huligāns. Viņai bija jāiet studēt augstskolā, lai iegūtu izglītību. Viņa nedrīkstēja pati izlemt, ko darīs pēc skolas beigšanas.
Viņai bija ātrāk jāaprecas, lai nepaliktu vecmeitās. Viņai bija jāmīl savs vīrs, pat tad, ja tas bija pilnīgais m… un viņa nedrīkstēja šķirties (pat tad, ja viņš bija pilnīgais m…).

Nu, labi, sievietei apnika būt visā šajā, un viņa nolēma, ka ies uz turieni, kur viņai neteiks, ko viņa nedrīkst darīt, bet pateiks, ko darīt var un drīkst.

Un viņa devās pie “vēdistiem”, un tie viņai pateica: tev jābūt sievišķīgai, viedai, jāvalkā garas kleitas un jāpiepilda savs vīrs ar savu enerģiju, un tu nedrīksti strīdēties, valkāt bikses un strādāt vairāk kā 3-4 stundas dienā.

Pēc tam viņa aizgāja pie reliģiozajiem sludinātājiem, kuri teica: tev katru dienu ir jāskaita lūgšanas, jāseko visiem baušļiem, tu nedrīksti uzdot pārāk daudz jautājumus un rīkoties “nepareizi”, tas ir grēks un pār tevi nāks Dieva sods.

Pēc tam viņa aizgāja pie personības izaugsmes treneriem, kuri viņai pateica, ka ir jāiziet no savas komforta zonas un jāizmaina sevi, ka viņa nedrīkst būt pasīva un darīt tikai to, ko vēlas, jo tad tas vispār būs “gatavais bērnu dārzs”. Un, vispār, uz pasauli ir jāskatās pozitīvi, visu laiku jāsmaida, un ir nepieļaujami skumt, dusmoties un būt depresijā.

Pēc tam viņa devās pie feministēm, lai kaut vai tur viņai kāds pateiktu, ka viņa drīkst darīt to, ko vēlas. Bet ta vietā izdzirdēja: tev jābūt tādai, kādu daba tevi radījusi, tu nedrīksti krāsoties, tu nedrīksti darīt jebko, lai iepatiktos vīrietim. Savukārt “childfree” piemetināja, ka viņai jadzīvo vienai un jāpriecājas par savu dzīvi un esību, un nekādā gadījumā nevajag kļūt par sava bērna vergu, tā šķiroties no sava skaistuma un brīvības.

Un, lūk, stāv sieviete – viņas priekšā visas šīs izkārtnes ar absolūti pretrunīgiem baušļiem, un daudzi rādītājpirksti vienlaicīgi norāda un balsis noskalda: Tev jādara! Tu nedrīksti! Sieviete tā nerīkojas! Brīvai sievietei pienākas!… Un, iespējams, viņai ļoti, ļoti sagribās visus šos gudros ļaudis aizsūtīt tālu…, taču, kā dzīvot tālāk? Kur iet? Kas viņai vispār jādara, un kurš būs tas, kurš viņai to pateiks?

Mīļās Sievietes!

Jūs drīkstat būvēt karjeru, un drīkstat to nebūvēt, bet greznot māju un cept pīrādziņus.
Jūs drīkstat veidot ģimeni, bet drīkstat arī dzīvot vienas (un pat ar kaķiem, ja tā vēlaties).
Jūs drīkstat ticēt Dievam un iet baznīcā, bet drīkstat arī ticēt superstīgu teorijai.
Jūs drīkstat būt izlēmīgas un asas amazones, kuras brīvi medī mežos, bet drīkstat arī kamoliņā satinušās murrāt sava mīļotā cilvēka azotē.
Jūs drīkstat dzemdēt bērnus, censties būt labas mammas (kā to pašas esiet nolēmušas), vai arī nedzemdēt, jo šķiet, ka dzīvē ir citas prioritātes.
Jūs drīkstat iet personības izaugsmes ceļu un kļūt par “labāko savu versiju”, izejot no komforta zonas, vai arī neaiztikt savu personību vispār un iekārtot vēl labāk savu komforta zonu, lai tajā būtu vēl ērtāk.
Jūs drīkstat priecāties un dejot, bet drīkstat arī dusmoties, raudāt un būt depresijā.
Jūs pat drīkstat nebūt skaistas, mīlētas un laimīgas, ja vēlaties.

Un jūs drīkstat darīt to, ko vēlaties izdarīt, ja reiz tā esat nolēmušas.
Jūsu lēmumiem ir sava cena, kuru nāksies maksāt, un arī blaknes, kuras var jums nepatikt.
Ja esat savu izvēli veikušas apzināti, uzņemoties atbildību par tās sekām, un esat mierā ar šo cenu, tad tāds lēmums ir cieņas un apbrīnas vērts, pat tad, ja kādam tas nepatīk.

Un pat tad, ja izdarījāt izvēli, bet neizskaitļojāt visas iespējamās sekas, vai vispār sapratāt, ka tā bija kļūda…. jūs taču drīkstat kļūdīties!!! Vai ne?!

Jūs drīkstat ar savu dzīvi rīkoties tā, kā uzskatāt par vajadzīgu, jo tā ir jūsu dzīve. Jūs pat drīkstat to nolaist podā, jo tā ir jūsu dzīve. Vai arī jūs drīkstat dienu no dienas iet uz sev svarīgu mērķi, atmetot visu lieko – un arī tās ir jūsu tiesības.

Un vēl viena noslēdzoša doma: kad jums saka gudrus un viedus vārdus, un tajos izskan “tev jādara”, nomainiet tos uz “tu drīksti” un pārlasiet vēlreiz. Iespējams, tā šie vārdi dos atvieglojuma un brīvības sajūtu.

© Aleksandrs Davidovs
Avots: facebook @arhisomatika
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta FS
Pateicos Tev, Līga Šīrona, ka rūpējies par to, lai es varetu darīt to, ko vēlos 🙂

Reiz dzīvoja meitenīte…

jauna meitene4

Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa prata laicīgi aizvērt muti un paiet malā. Rezultātā viņa kļuva par draudzeni lieliem cilvēkiem.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa nevarēja uztaustīt cilvēkiem sirdis, tāpēc nolēma, ka sirds tiem vispār nav.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa ļoti alka pēc seksa. Tāpēc ēda, ēda, ēda un ļoti daudz strādāja.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa satikās ar vieniem puišiem, bet žēlojās par viņiem citam, ar kuru nesatikās. Žēlojās, žēlojās un beigās ar viņu apprecējās. Tagad tam par viņu pašu žēlojas. Starp citu – ļoti izdevīgi.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa domāja, ka brīnumi notiek paši no sevis. Bet pēc tam izrādījās, ka brīnums ir tad, kad ilgi, ilgi apspried detaļas, cītīgi plāno, praktizē, norunā, izmēģini, pēc tam godīgi par to visu aizmirsti un brīnies, kā gan tā tas pats no sevis sanāca.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa prata tik kvalitatīvi “kompostrēt smadzenes”, ka viņā iemīlējās visi bez izņēmuma. Pat psihoterapeiti.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Ar viņu nemitīgi notika brīnumainas transformācijas. Tik brīnumainas, ka visi apkārtējie centās turēties no viņas pa gabalu, lai neaizķertu. Kas gan zin, cik liels brīnumam ir darbības rādiuss.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa patiešām domāja, ka reiz viņa spēs pabeigt uzkopšanu. Un reiz viņa satika puisi, kurš pavisam godīgi domāja, ka reiz pabeigs remontu. Un dzīvoja viņi ilgi un laimīgi. Uzkopšana un remonts – uzticība un mīlestība.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa domāja, ka reiz kāds viņai tomēr paskaidros, kā bija jādara un kā bija pareizi. Naivā…

***
Reiz dzīvoja trīs meitenītes. Viņas ievēroja, ka dzīve paskrien pārāk ātri un nolēma paslēpties…. Viena ģimenē starp raudošiem zīdaiņiem, otra krēslā starp ceturkšņa atskaitēm, bet trešā – naktsklubā starp jauniem, karstiem mīļākajiem. Rezultātā pirmajai liekais svars, otrajai – slima mugura, trešajai – apdzisis skatiens un absolūta neticība mīlestībai. Bet dzīve vienalga paskrējusi, jā…

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Lūk, reiz viņa – tāda nelaimīga, atnāca pie varenā skolotāja un jautāja: “Ko man darīt?” Uz ko skolotājs gudri teica: “Un, ko tu gribi?”  Meitenīte mirkli padomāja un sev par brīnumu iesaucās : “Gulēt!”, uz ko guru momentā viņai pavēlēja: “Guli!” Meitenīte paņēma paklājiņu, noklāja pie skolotāja kājām, apgūlās un aizmiga. Viņa gulēja ilgi, saldi un dziedinoši, un pamodās apgaismota.
«Tu taču patiešam esi varens skolotājs», – viņa teica. Un viņš gudri atbildēja: «Protams!».

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Sakumā viņai visi teica “atlaid sevi!”. Nu, to viņa arī… Tad visi steidzīgi iekliedzās “sargi sevi!”, bet dažkārt “turi sevi rokās, sieviete!”

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa bija pārliecināta, ka jaunība un naivums – tās ir konkurences priekšrocības. Īsāk sakot, jauna bija, un naiva…

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa domāja, ka visas problēmas ir viņas galvā un sporta zāles vietā gāja pie psihologa. Mīlēt sevi, protams, viņa iemācījās. Taču, lūk, dibenu patrenēt tomēr netraucētu…
***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa centās, iespringa, centās, bet pēc tam saprata, ka šajā dzīvē vienalga nekādu apgaismību nesasniegs. Un atslāba.
Aglaja Datešidze 2018. gada augusts, apmācību kurss: “Взросление взрослого”
Tulkoja: Ginta FS
​​​​​​​Paldies Tev, Līga atkal:)

Izdari izvēli, vai arī dzīve to izdarīs tavā vietā

kurpes

Ilgi izvēlēties un mocīt sevi ar šaubām, nav nekādas jēgas. Situācija ātri mainās un tāpēc vajag ātrāk izlemt un izdarīt izvēli. Vai arī dzīve to izdarīs mūsu vietā. Un resurss pa šo laiku izbeigsies…

Tā es jaunībā nevarēju izvēlēties: baltos zābaciņus vai kurpes uz papēžiem. Naudas bija maz, es biju Maskavā, un tur ieraudzīju zābakus un kurpes. Es ilgi mocījos, visu nakti negulēju, no rīta steidzos uz veikalu – un nav, ne kurpju, ne zābaku. Viss pārdots. Tikai filca botas un briesmīgas čības palikušas.

Nav jēgas ilgi izvēlēties un mocīties šaubās.

Kāpēc gan bija vajadzīga šī briesmīgā šaubu nakts? Tā grozīšanās no vieniem sāniem uz otriem, šīs nemitīgās domas un aprēķini? Tas viss izradījās gluži lieks.
Un nākamajā dienā arī nauda mainījās – toreiz tā bija gluži parasta lieta. Un par manu kurpju naudu varēja nopirkt vien cukurgailīti komerckioskā.

Nav jēgas ilgi izvēlēties un mocīties šaubās.

Situācija ātri mainās un tāpēc vajag ātrāk izlemt un izdarīt izvēli. Vai arī dzīve to izdarīs mūsu vietā. Un resurss pa šo laiku izbeigsies… Un tad visu dzīvi tu atcerēsies kurpes un zābakus, un tie ar katru gadu šķitīs arvien labāki. Un atcerēsies šo mokošo šaubu pilno nakti.

Pirmais impulss un doma parasti ir vispareizākie. Protams, jebkurā lietā un attiecībās pastāv risks. Risks ir vienmēr. Taču labāk atgriezties mājās ar skaistiem zābakiem, nekā tukšām rokām un cukurgailīti uz kociņa. Patīk – ņem, kamēr pats nāk rokās, kamēr ir tāda iespēja.

Pēc tam, iespējams, neko īpaši arī nevajadzēs. Ja nu vienīgi filca botas un briesmīgas čības – tās vienmēr ir pārdošanā un tām vienmēr nauda atradīsies. Nedārgi, gandrīz par velti un arī izvēlēties īpaši nevajag.

Autors: Anna Kirjanova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Vājuma Manifests

izmisums

Es aizdomājos, kāpēc vienus cilvēka stāvokļus sabiedrība atbalsta, bet citus – ne. Labi ir būt labestīgam, priecīgam un veselam. Un pavisam nav labi būt bēdīgam, bezpalīdzīgam un apmulsušam.

Dažas jūtas tiek uzskatītas par negatīvām, ne tāpēc, ka ir kaitīgi tās pārdzīvot, bet tāpēc, ka tās ir sarežgīti pārdzīvojamas gan pašam cilvēkam, gan viņa līdzcilvēkiem. Rezonējot ar svešām sajūtām, klātesošie ieslīgst paši savos nepatīkamajos pārdzīvojumos.

Ceļā uz nobriedušu skatījumu uz sevi, mēs sastopam situācijas, kuras ir ļoti grūti pārvaramas. Tās ir vilšanās, skumjas, izmisums, bezspēks, trauksme vai bailes.

Tās atņem mums spēkus, gremdē un aizver. Un vēl ļoti smagi ir paciest to, kurš blakus tev slimo vai sastopas ar savu bezspēcību. Tas apstādina un nospiež it visu sev apkārt.

Ir daudz vieglāk pārmest, izolēt, apmētāt ar padomiem un nenovērtēt to, kurš tev blakus pārdzīvo savu bezspēcību, nevis paciest to.

Tāpēc, tveriet:
Vājuma Manifests

Man ir tiesības būt vājam. Pat tad, ja esmu vājāks par visiem.
Man ir tiesības būt bezpalīdzīgam. Pat tad, ja es ļoti stipri atšķiros no citiem. Pat tad, ja izeja ir tepat  blakus.
Man ir tiesības nezināt un nesaprast, kas notiek.
Man ir tiesības darīt kaut ko bezjēdzīgu, pat tad, ja kadam tas nepatīk.
Man ir tiesības gribēt to, ko neviens nesaprot.
Man ir tiesības nepaspēt un darīt visu savā tempā. Pat tad, ja citi mani steidzina.
Man ir tiesības būt slimam.
Man ir tiesības būt neefektīvam. Gan pašam par sevi, gan uz kopējā fona.
Man ir tiesības būt it kā attālinātam, pat tad, ja situācija prasa pilnīgu manu klātbūtni.
Man ir tiesības būt izmisumā.
Man ir tiesības būt sajukušam, pazudušam, izbiedētam, apmulsušam un šokā.
Man ir tiesības pašam sevi sagraut un tikai es pats par to atbildu.
Man ir tiesības nedzirdēt brīdinājuma signālus un neievērot acīmredzamo.
Man ir tiesības būt citu cilvēku izmantotam, pat tad, ja mani brīdināja.
Man ir tiesības just sāpes. Pat tad, ja es zinu veidus, kā no šīm sāpēm atbrīvoties.
Man ir tiesības skumt un raudāt. Man ir tiesības būt nenomierināmam, pat tad, ja citus tas padara bezpalīdzīgus.
Man ir tiesības ticēt meliem un ļsut manipulēt ar sevi.
Man ir tiesības būt upurim.
Man ir tiesības būt atkarīgam.
Man ir tiesības maldīties. Un atrasties tur tik ilgi, cik vēlos.
Man ir tiesības rīkoties pret savām interesēm un tikai es pats par to atbildu.
Man ir tiesības būt nelaimīgam.
Man ir tiesības nekur nekustēties.
Man ir tiesības apstāties savā attīstībā un man ir tiesības atpalikt.
Es cienu sevi jebkurā savā izpausmē.

Un tas, ka man ir tiesības, nenozīmē to, ka es tās izmantošu. Taču es vēlos pieņemt šīs tiesības kā daļu savas cilvēciskās dabas. Un es dodu šīs tiesības arī citiem tajā paša mēŗā.
Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS
Paldies Līgai Šīronai par ieteikumu