BŪT SILTUMĀ

Reiz es biju ciemos pie kāda cilvēka. Mēs dzērām tēju un runājāmies, bet pēc tam es gatavojos doties mājās, bet viņš teica, ka ir jau vēls, un labāk lai es palieku pie viņa.

Viņš to vēlējās. Bet es tajā brīdī ar apavu lāpstiņu palīdzēju sev uzvilkt kurpes. Uz mirkli mana roka sastinga un es sastingu, jo par muguru pārskrēja skudriņas.

Un es uzvilku kurpes un aizgāju.

Pēc tam es ilgi stāvēju pieturā, bet pēc tam ilgi braucu aukstā trolejbusā. Apsēdos sēdeklī tuvāk trolejbusa vadītājam, tāpēc, ka vairāk neviena cilvēka trolejbusā nebija. Bet man ļoti gribējās, lai blakus kāds ir. Man pat šķita, ka trolejbusa vadītājs uz mani kaut kā saprotoši skatās, it kā visu zinātu un saprastu.

Saprata, ka netālu no pieturas dzīvo cilvēks. Liels, spēcīgs un silts. Un, ja es pie viņa paliktu, tad no rīta viņš man uzvārītu kafiju, iespējams, pat brokastis pagatavotu. Bet tagad es braucu mājup, lai nonāktu savā aukstajā istabā. Šobrīd ir tāds draņķīgs laiks, kad apkure vēl nav pieslēgta, bet mājās siltuma ir maz. Un es uzvilkšu pidžamu, zeķes, vēl vienu jaku. Sasegšos ar segu un pledu. Saraušos čokurā un gaidīšu, kad beidzot sasildīšos. Bet naktī vienalga no aukstuma  pamodīšos. Un būs milzīga vēlme, lai šajā brīdī mani kāds apskautu. Nav pat svarīgi, kurš. Galvenais, ka viņš ir silts. Un, ja tūdaļ tas nenotiks, tad es vienkārši nomiršu. Un, lūk,es braucu trolejbusā mājup. Un vadītājs visu saprot.

Ka man ļoti gribējās palikt, bet es nevarēju. Un, ja es būtu palikusi, tad naktī pamostoties, mani noteikti apskautu. Bet pēc tam man atkal piezvanītu. Un man nāktos melot, ka esmu slima vai ļoti aizņemta. Un nezinu, kad atveseļošos vai atbrīvošos.

Tāpēc, ka mīlestības nebija.

Un patiesībā tā nav taisnība, ka man vienalga, kas mani naktī apskauj. Tāpēc, ka nav vajadzīgs kāds. Ir vajadzīgs savs.

Es nevaru būt blakus vīrietim, kurā man nav interesanti klausīties. Kad viņš kaut ko stāsta, un ir nevis vienkarši neinteresanti, bet nāvīgi garlaicīgi. Un nav pat spēka un vēlmes kaut pieklājības pēc māt ar galvu, vai piebalsot “jā”, “cik interesanti”, “piekrītu”. Bet, kad viņš apklust, kļūst vēl sliktāk. Jo viņš gaida, kad runāt sāksi tu. Bet tavā dzīvē patiesībā tik daudz kas ir noticis, tik daudz kā interesanta, smieklīga. Bet viņam to negribas stāstīt. Pat ne drusciņ. Un viņš var būt vislabākais cilvēks pasaulē, pat brīnišķīgs cilvēks. Un kādai citai meitenei ar viņu kopā būtu brīnišķīgi. Bet tev ir nekā. Jūs dzīvojat uz dažādiem viļņiem, atsķirīgās frekvencēs.

Es nevaru būt kopā ar vīrieti, ar kuru kopā nesmejos. Jo man vīrietis bez humora izjūtas ir tas pats, kas alkoholiķis vai mājas tirāns. Polozkova reiz rakstīja: “Nevar gulēt ar cilvēku, kurš nespēj tevi sasmīdināt”.

Gadās, ka vīrietis kaut ko pasaka un tad pats sāk skaļi smieties. Bet tu skaties uz viņu un domā. Ā, tātad tas bija joks. Skaidrs. 

Un arī šis vīrietis ir lielisks cilvēks. Simpātisks, rūpīgs, labestīgs, ļoti saimniecisks. Māju pats būvē, nesen jaunu auto nopirka, vienmēr atceras piezvanīt mammai. Bet man kopā ar viņu nav interesanti. Kāda cita meitene droši vien smietos. Bet es, nesmejos.

Un draudzene saka. “Nu, ko tu tik asi visu nogriezi! Vajadzēja vairāk pabūt ar viņu, pavērot, ieskatīties, varbūt vinš bija sanervozējies un tu uzreiz neievēroji visu labo?”

Es trīs stundas viņu vēroju. Trīs stundas. Bet savu cilvēku taču atpazīsti uzreiz, no pirmās frāzes. Tāpēc, ka tev ar viņu kopā ar viegli un labi. Un priecīgi. Un sarunāties ir viegli. Un klusēt.

Un tāpēc es tovakar uzvilku kurpes un aizgāju. Neskatoties uz to, ka vienai dažkārt ir ļoti auksti.

Un trolejbusa vadītājs to saprot.

Avots: МАГИЯ СЛОВА
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja laime ir tevī, to pazaudēt nav iespējams

Es esmu redzējusi, kā salūzt Sievietes.

Tās, kuras savu laimi redzēja Vīrietī, – no viņa neuzmanības, aukstuma un nodevības.

Tās, kuras savu laimi saskatīja karjerā, – no nepanesama noguruma, pazemināšanas amatā, atlaišanas vai aiziešanas pensijā

Tās, kuras savu laimi redzēja bērnos, – no tā, ka tie pieaug, “nepateicības” un tā, ka tie aiziet savā dzīvē un rada paši savas ģimenes.

Tās, kuras savu laimi redzēja vecākos, – no viņu ciešanām, fiziskās aiziešanas vai mīlestības ar nosacījumiem, kas rada vainas sajūtu un bailes.

Tās, kuras redzēja savu laimi ārējā skaistumā, jaunībā, – no novecošanas un neskaitāmām destruktīvām manipulācijām ar ķermeni.

Tās, kuras savu laimi redzēja naudā, – no tās trūkuma, bailēm pazaudēt jau esošo vai nespējas investēt kādās vērtībās, nolaižoties līdz patērēšanas pašam dibenam.

Tās, kuras savu laimi redzēja ilgi gaidītajā atpūtā, – no neprasmes pareizi ar to rīkoties vai no slimības, kas kļuva par tās alternatīvu.

Laimīgas bija tikai tās, kuru laime tika sevis pašas pieņemta – harmoniska Sievietes laime, kura jebkuros dzīves apstākļos prot sevi nepazaudēt. Nepazaudēt sevi un savas Dveseles pašcieņu. Jo nav iespējams pazaudēt to, kas ir mūžīgs.

© Oxana Oleynik
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izlēcēja

Mūsu kaimiņieni ļaudis bija iesaukuši par Emanuēlu. Tāda viegliņa, šifona kleitā pat ziemas salā. Pa virsu kažoks, bet zem tā marles auduma kleita ar vijolīšu un gundegu apdruku. Īss, it kā nevīžīgs matu griezums, ar pirkstiem sakārtots un milzīgas brīnumpilnas acis, gluži kā spārei.

Viņa bija vairākas reizes precējusies un katru reizi tā bija laimīga laulība. Viņa strādāja par kosmetoloģi, par pārdevēju galantērijas preču veikalā un zīmēšanas skolotāju. Viņa pastāvīgi aizrāvās ar kaut ko jaunu. Patstāvīgi apguva flamenko, kaligrāfiju pēc rokasgrāmatas, visu laiku kaut ko veidoja, izšuva, bakstīja ar adatu kartona gabalu un sūtīja āfrikāņu bērniem paciņas ar mīkstajām rotaļlietām. Pa drusciņai darīja visu ko, un visu – neilgu laiku.

Kaimiņi grozīja pirkstus pie deniņiem, it kā sakot, ko tādai padarīsi, ļoti gaisīga sieviete. Bezrūpīga, vieglprātīga un arī pastulba. Aprobežota. Dzīvo ar kaķi un salauztu televizoru. Neskatās ziņas un nav lietas kursā par jaunumiem.

Mans tētis viņu nevarēja ciest. Teica, ka nespēj normāli uztvert cilvēkus, kuri pārāk bieži smejas. Pasaka “labrīt” un mute līdz ausīm vaļā. Ķiķinot komentē aizkavējušos algu. Paslīd uz ledus, sasit olas tīkliņā un atkal smejas. Kas gan tur smieklīgs?
Sievietes viņu nepieņēma savā pulkā. Kolīdz viņa parādījās tuvumā, tās momentā apklusa un pārtrauca apspriest samaitātos Rietumus. Svetlanas Morgunovas jaungada tērpu televīzijā un filmu “Čigāns” ar skaistuli Budulaju. Jauno salātu recepti. Bohēmijas kristāla lustru, putekļusūcēju “Taifūns” un “biezo” kaimiņu jauno dagestāniešu paklāju.

Emanuēla ne pārāk tiecās iefiltrēties šajā sieviešu kompānijā. Viņa vienmēr kaut kur steidzās: vai nu uz  kārtējo randiņu, izšūšanas kursiem vai grupas “Verasi” koncertu. Viņai absolūti nerūpēja svarīgās kundzes, kuras pa “blatu” iepirkās pārtikas veikalā.
Kaimiņienei nekad nenotika nekas slikts, bet mums visiem tad santehnika salūza, tad puikas logiem stiklus izdauzīja, tad atkal puse mājas iedzīvotāju saslima ar gripu. Mēs visi ticējām, ka tumšajā stūrī sēž kads “babajs” un, ja mēs neklausīsim, tad mūs savāks milicis no Kikimoras. Mēs ticējām, ka dzīve ir netaisna un tajā ir daudz kas jāizcieš. Un tikai Emanuēla vienmēr izskatījās žirgta, vesela un jautra. Viņai neeksistēja ne tumšie kakti ne Kikimora. Ar milici viņai bija mīlas romāns, gripu viņa ārstēja ar sarkanvīnu, necieta un pret visiem notikumiem izturējās kā pret piedzīvojumu.
Viņas noslēpumu es uzzināju tikai pēc daudziem gadiem un patiesi biju izbrīnīta. Šī sieviete savādāk kā citi attiecās pret dzīvi un dzīve viņai atbildēja ar to pašu. Ne velti saka: kā gultu uzklāsi, tā arī gulēsi, kā zirgu iejūgsi, tā arī brauksi. Viņa neļāva sev garlaikoties, viņa nenēsāja upura kreklu, viņa bija zinātkāra un nodarbojās ar to, ko sirds liek. Viņa dzīvoja tā, kā mēs visi tikai gatavojāmies dzīvot. Mēs gatavojāmies grūtībām, bet viņa baudīja dzīvi. Un rezultātā, katrs saņēma savu.

Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katram sava mūza

Atcerējos kādu stāstu par par vīrieša iedvesmošanu.

Pirms kādiem 20 gadiem man bija pazīstams kāds puisis, kurš uzskatīja, ka savu naudu tērēs tikai sievai. Un arī strādāt ies tikai tad, kad apprecēsies.

Pēc tam viņš satika meiteni, kura jaunības dullumā sāka ar viņu satikties. Ļoti drīz viņš to apsūdzēja par to, ka viņš savos 27 gados vēl joprojām dzīvo kopā ar vecākiem un nestrādā tikai tāpēc, ka viņa to neiedvesmo. Taču viņai tas noteikti bija jadara.

Ir ļoti ērti dzīvot, kad nevis tu pats, bet kāds cits cilvēks ir atbildīgs par tavu dzīvi. Es gribu spēlēt rok-grupā, bet viņa mani neiedvesmo. Es esmu mākslinieks un dzejnieks, bet kopā ar viņu man ir radošā krīze. Es būtu atradis darbu, ja vien mana meitene spētu mani novērtēt un nenomāktu mani.

Un ko viņa visu laiku sūdzās par naudas trūkumu? Viņa taču ir sieviete, viņai jābūt saprotošai, viņai jāmīl, viņai jāprot piedot, jāgrib pabarot un seksu jāgrib. Kā viņa drīkstēja sameklēt kādu citu? Es jau teicu, ka visas viņas ir merkantilas maitas. Un vispār, viņai bija negatīva enerģētika, no kuras mans energolauks krasi sašaurinājās.

Bet drīzumā viņa dzīvē notika liktenīgā satikšanās ar savu Mūzu. Mūzas vārds bija Olga un viņa bija moldāviete. Iedvesma ļoti ātri pārgāja. Sākumā viņa tam salauza pirkstu, pēc tam izsita zobu, atņēma pasi un lika atrast darbu.

Un, ziniet, puisim pēkšņi viss sāka notikt. Reāli. Sākumā strādāja par krāvēju, pēc tam par ekspeditoru, pēc tam nopirka savu automašīnu, pēc tam vēl piecas līzingā. Protams, krīze nedaudz iegrieza, taču nekas, arī šobrīd ar visu tiek galā. Tagad citā pilsētā atklāj jaunu filiāli. Un arī iedvesmotāja viņam ir. Mūzas mēdz būt dažādas. Kādam tā ir feja ar sudrabainiem spārniem un burvju nūjiņu. Citam ragana ar milzīgām krūtīm korsetē un burvju pātagu. Bet kādam vienkārša moldāvu sieviete ar mīklas rulli un 42. izmēra apaviem. Nav jau svarīgi, kurai no mūzām tu dosi priekšroku, galvenais, atrast harmoniju un…

Dažkārt ar mīlestību vien nepietiek. Ir nepieciešami papildus aksesuāri 🙂

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu esi tur, kur ir tavs ķermenis

Agrāk es nesapratu, kam man vajadzīgs ķermenis. Man vienmēr ar to ir bijusi ļoti laba saikne. Es nekad neesmu noliegusi to prieku, ko man tas spējīgs dāvāt, nekad neesmu augstprātīgi noniecinājusi tā vajadzības, taču es sapratu, ka es – tas ir ne tikai ķermenis un ne tik daudz ķermenis.

Dažkārt cilvēkiem šķiet, ka ķermenis tiem vajadzīgs, lai to labi pabarotu, lai to pārvietotu no vienas interesantas vietas uz citu, lai ar tā palīdzību nodarbotos ar sportu, ar seksu, un tā viņi to pārvieto – no vienas vietas uz otru. Protams, kādu laiku man šķita, ka arī tajā ir sava daļa patiesības. Un vēl tas ik dienas cilvēkiem atgādina par to, ka viņi ir mirstīgi, un šī apjausma iedveš viņiem bailes.

Bet to, kāpēc ķermenis mums patiesībā vajadzīgs, es sapratu tikai nesen.

Tu esi tur, kur ir tavs ķermenis. Lūk, kāpēc tas mums ir. Viss, kā parasti izradījās tik vienkārši un bija tepat deguna galā. Tikai es pati biju nezinoša. Gadījās, ka mans ķermenis pastaigājās pa ielām, bet es nebiju kopā ar to, jo mans prāts mani vadāja tik tālu, cik vien iespējams. Prāts klīda pa citām vietām, viņš skrēja kā neprātīgs rītdienā un dažādu iemeslu dēļ uzvilkās. Tas uztraucās par nākotni un rēķināja, kā un ko darīt vislabākajā veidā (pēc viņa saprātīgajiem spriedumiem). Tas kaut ko plānoja, it kā iedomājies, ka ķermenis man kalpos mūžīgi! Vai arī ņēmās sapņot un aizsapņoties, kamēr mans ķermenis staigāja pa ielām. Bet es nebiju kopā ar to.

Es nebiju ar to, kad pastaigājos, kad gulēju siltā vannā, kad braucu mašīnā, kad runājos ar draugiem, manis tik bieži nebija tur, kur bija mans ķermenis.

Manis nebija. Es domāju.
Es nevis dzīvoju, bet domāju.
Domāju, kā būtu, ja būtu.
Domāju, un ja nu man būtu.
Domāju, kā būs, kad būs.
Domāju, ka, lūk, šobrīd es nekādā veidā nevaru būt apmierināta ar VISU, tāpēc, ka man vēl vajag kaut ko, pavisam nedaudz. Ko tur liegties, pavisam nedaudz, vai tad es par daudz vēlos? Tikai to, šo un šito.

Un, tad vēl mazliet.

Bet tad vienalga nekas nemainītos. Vienkārši rastos jaunas vēlmes. Un pēc tam vēl un vēl. Un vēl. Šī alkatība taču nezin robežu. Tai vienmēr būs par maz. Tā ir tik dumja un negausīga, un tā nogalina tevi diendienā. Tā padara tevi tukšu un neapmierinātu. bet vajadzēja vien atrasties tur, kur bija mans ķermenis. Gan ar prātu, gan sirdi, gan dvēseli. Mans ķermenis man rādīja, kur es esmu. Kas man jāredz un jādzird, un jāpieskaras un jāelpo.

Dažkārt man tas izdevās. Kad es redzēju jūru vai okeānu, es vienmēr biju tur, kur biju. Kad esi sarijies sāļo ūdeni un spiedz no prieka, tad, kur gan tu vēl vari būt? Un mans prāts klusēja. Klusēja arī tad, kad mīlējos. Klusēja tad, kad biju patiesa un darīju tieši to, ko lika man sirds. Taču šie mirkļi bija tik īsi. Ļoti īsi. Salīdzinot ar milzīgajiem domāšanas periodiem.

Jā, tikai ķermenis nekad nemelo. Nekad. Viņš neprot to darīt. Atšķirībā no prāta tam piemīt patiesums, tas neprot izlocīties un melot. Un, ja tu melo, tas tas sāk slimot. Ko gan vēl tam darīt? Lai atgrieztu tevi realitātē? Neko. Jo ir jābūt tur, kur ir tavs ķermenis.

Bet, ja tu uzskati, ka tavs ķermenis ir svarīgāks par visu, ka bez visa, kas ar to saistīts, tu būsi nelaimīgs un tava dzīve būs nelaimīga, tad tavs ķermenis tev atteiks tieši tajā, kas tev ir tik svarīgs. Un notiks tā, ka tu nevarēsi darīt tieši to. To, kas tev ir tik ļoti svarīgi. Jā, un tas dažkārt šķiet tik ļoti cietsirdīgi. Ļoti cietsirdīgi un netaisnīgi. Taču tā tas nav. Droši vien nav nekā tik svarīga, kas būtu svarīgāks par kaut ko citu. Absolūti nekā. Viss ir viens un viss ir svarīgs. Vai arī otrādi, viss nav tik ļoti svarīgs, jo tu vari to pārspēlēt jebkurā brīdī. Un sākt visu no sākuma.

Un, lūk, kad mans ķermenis pastaigājās pa ielām, tas arī bija pats svarīgākais tieši tajā brīdī. Un pats brīnišķīgi nesvarīgākais. Un man vajadzēja vien izbaudīt šo pastaigu. Tam bija viss, kas vajadzīgs. Rokas, kājas, gaiss un gaisma. Un es pat varēju uzsvilpot. Bet deguns varēja ieelpot visas smaržas. Un vairāk nekā man nebija. Taču TAS BIJA TIK DAUDZ. Tad es to vēl nesapratu. Bet tagad es sev ik brīdi atgādinu. Es esmu tur, kur ir mans ķermenis

Jekaterina Andrejeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu vari, pat tad, ja jūti, ka nevari…

Tu ej cauri saviem skarbajiem sniegputeņiem ne tāpēc, ka esi drosmīga, stipra vai apzināta…
Tev vienkārši nav citas izejas…
Nav apkārtceļa…
Nav rezerves varianta…
Nav palīdzības… pat ne tāpēc, ka nav, no kā to saņemt, bet tāpēc, ka notiek lietas, kurās tu vienalga esi viena… visi parējie paliek ārpusē… mīlošie, saprotošie, tuvie…
Tu zini, ka viņi ir blakus, bet vēl zini, ka šie laikapstākļi ir tikai tavi…
Skarbie puteņi reiz atnāk ikvienā dzīvē…
Vientuļie puteņi…
Nē, ne jau dzīve tevi pārbauda, tā vienkārši tāda ir – un pats rūgtākais tajā vienmēr guļ blakus kārotajiem saldumiem…
Un tātad, arī tu pati tāda esi…
Tu vari, pat tad, ja jūti, ka nevari…
Tavi pleci ir šauri, bet tie nes savu nesamo…
Tu galīgi neesi cīnītāja, un tomēr ej pa savu izmisuma mīnu lauku, ar dzīvnieka ožu uztverot katru drošu soli… un neuzsprāgsti…
Tu neraudi ne jau tāpēc, ka negribi raudāt… bet tāpēc, ka nevari…
Asaras ir liela greznība tad, kad ir jātiek laukā no šī velnišķīgā sniegputeņa, vajag nesasalt tajā neatgriezeniski…
Es zinu, ka ieraudzīšu tevi uzvarējušu…
Nevis uzvarētāju tronī, bet parastu sievieti, kura tika galā…
Kura ir tikusi galā daudzas reizes…
Kas gan tajā tik varonīgs, tiesa?…

©Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt uzticīgai sev

Mēs sevi nododam, kad pārstājam būt uzticīgi sev.
Iespējams, kādam tā bija bērnībā, kad, lai izdzīvotu, bērns pielāgojās vecākiem, viņu vērtībām, prioritātēm un viedoklim par sevi.
Tā tika “pazaudēta” patiesā sava identitāte. Bērns centās būt tāds, kādu viņu grib redzēt vecāki, jo tā varēja saņemt vairāk viņu mīlestības, bez kuras grūti ir normāli dzīvot un attīstīties.
Un, lūk, mūsu mazā meitene kļūst pieaugusi… Kas viņa ir? Kāda viņa ir? Viņa nezin…

Lai varētu būt uzticīga sev, sevi ir jāzin, jāpazīst, jāsaprot, ko es vēlos un jācenšas sev to iedot. Apzināties savas vajadzības un spēt pašai tās apmierināt.

Būt atsevišķai autonomai personībai, kur vairs nav mammas un tēta un tu neturpini viņus meklēt savos partneros vai priekšniekā. Tu pati piederi sev un vairs nevienam citam.

Sniegt sev atbalstu un patstāvīgi rūpēties par sevi un savām vajadzībām, jo neviens nespēs par tevi parūpēties labāk, kā tu pati.

Likt sevi pirmajā vietā, bet pēc tam visus citus – tas nav stāsts par egoismu.

Zināt savu vērtību un unikalitāti šai pasaulei. Tikai tāpēc, ka ES ESMU. Un es esmu lieliska ar kaut ko.

Sekot saviem principiem, savām vērtībām un prioritātēm.

Un te nu rodas jautājums: cik ļoti nobriedusi es esmu, lai varētu parūpēties par sevi un uzņemties atbildību par savu dzīvi? Dzīvot pēc saviem noteikumiem un censties apzināties, vai tie ir mani noteikumi, vai vēl joprojām es atrodos vecāku scenārijos un gribu atbilst citu gaidām… Pastāvīgi izdarīt izvēli – sekot tai vai nesekot Un arī šis ir stāsts par uzticību sev.

Kā to sasniegt?
Novērtēt sevi un savu izvēli. Zināt savu vērtību, vienkārši tāpēc, ka ES ESMU. Gŗutāk ir tām “meitenēm”, kurām bērnībā vecāki neparādīja viņu vērtību.

Iepazīt sevi, iepazīties ar sevi. Te galvenais jautājums: Kas es esmu? Kāda es esmu? Ko es varu un ko nevaru? Kuras ir manas stiprās puses? Kas man ir pieņemami un kas nav? utt.

Visās ziņās pabarot sevi un rūpēties par sevi. Atlicināt laiku sev, atrast laiku tikai sev, lai padomātu, ko es vēlos? Kas mani šodien padarītu kaut nedaudz laimīgāku? Kas piepildīs mani ar enerģiju? Un atļaut sev to.

Cienīt sevi, savas vajadzības un vēlmes. Katru reizi, kad mēs izvēlamies sekot ne savām vēlmēm, ignorēt savas vajadzības, klusēt par savām jūtām – mēs sevi nododam. Darīt negribot, dzīvot pāri saviem spēkiem, dzīvot spriedzē, dēvējot to par pacietību un spītību, taču patiesībā tā ir vardarbība pret sevi un sevis nodošana.

Parādīt savus principus. Apzinoties, kā tev ir komfortabli un kā nav. Pašai ir jāparūpējas par savu komfortu un tad varēsi parūpēties par to, lai komfortabli justos citi – tāpēc, ka tā vēlies, nevis vainas sajūtas vai pienākuma dēļ.

Ir cilvēki, kuri cenšas pārkāpt mūsu robežas, uzspiežot savas vēlmes un viedokļus, pamācot  ko un kā jums darīt. Tas marķieris, kas parāda, ka robežas ir pārkāptas ir mūsu aizkaitinājuma un dusmu sajūta.

Ir svarīgi šīs sajūtas apzināties. Sākumā tas nav viegli, īpaši tad, ja nav tāda ieraduma. 
Vēl grūtāk ir saglabāt sevi ģimeniskā mijiedarbībā, blakus vīram, kuram var būt savi dzīves plāni, plāni uz brīvdienām, plāni uz vakaru. Taču tad, kad uzdodi sev jautājumu – ko es vēlos? Tas ļoti daudz ko padara skaidru. Te nu atkal ir izvēle – sekot sev vai citiem.

Mūsu lēmumi ietekmē ģimenes dzīvi un ne visiem un ne vienmēr patiks mūsu izvēles, taču paliekot uzticīgai sev, var nonākt pie veselīga divu pieaugušu cilveku dialoga ar iespēju vienoties. 

Novēlu jums vienmēr būt uzticīgiem sev.

Tatjana Bucovska
Ilustrācija: Irma Kukhanidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tā, it kā Tu būtu DIEVS

– Mīļā, es gribu tev palūgt, – Dievs apstājās, nokāpa no velosipēda un noņēma brilles. Viņa acis bija pilnas labestības, taču pēc visiem manas dzīves satricinājumiem, es vairs nezināju, ko no Viņa vēl gaidīt. Es turpināju skatīties uz Viņu, bet Viņš mierīgi dzēra ūdeni. – Kalnupceļs bija smags, taču, cik skaists skats paveras!

– Kāds lūgums?

– Jā, lūgums. Man šobrīd vajag izdarīt nopietnas lietas, vai es varētu tev palūgt kādu mēnesi padzīvot tikai sev, ar mīlestību pret sevi un prieku. Nodarboties ar to, kas tev patīk, neko nelūgt, neko neplānot un negaidīt? Tā, it kā manis nebūtu.

– Bet Tu taču esi, – es ar rādītājpirkstu pieskāros Dievam.

– Kā tu to zini? No kurienes tu zini, kas es patiesībā esmu? Varbūt es esmu tavu iedomu auglis, bet varbūt vienkārši tava iekšējā balss, intuīcija, kuru tu personificēji?

– Četrdesmitgadīga vīrieša izskatā, kuram patīk kurpes bez šņorēm?

Dievs izplūda smieklos.

– Cilvēki ir pieraduši pie tā, ka es esmu. Ka vienmēr var pateikt “Dievs, piedod”, tā it kā nebūtu darījuši nekādas nejaucības. Bet pēc tam tas viss aizmirstās, un atkal no viņiem nāk nelaba smaka, jo vienmēr var pateikt “Dievs, piedod”.

Bet, ja kaut kas notiek ne tā, kā gribētos, tad “Dievs, tas viss tevis dēļ!” Bet, ja pārņem slinkums, tad “Dievs, izdari to, un es vairs neko nelūgšu!”. Kad beidzot jūs iemācīsieties dzīvot tā, it kā manis nebūtu?

– It kā Tevis nebūtu? – es apmulsu. Bija sajūta, ka zeme pazūd zem kājām un es sāku krist lejup, kaut kur tukšumā.

– Tā, it kā tu būtu Dievs. Mīļā, tikai mēnesi. Padzīvo sev tikai 30 dienas. Tu gribi, lai kāds iemīlētu tevi uz mūžu, bet pati nevari sevi iemīlēt tikai uz mēnesi.

– Veselu mēnesi!!!

– Tikai mēnesi. Tikai mēnesi! Laiks paskries ātri, bet es tev atvedīšu skaistu magnētiņu.

Tamriko Šoļi “Kad Dievs izsaka vēlēšanos”
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Neesi perfekts, esi laimīgs

Perfekcionisms ir slimība ar kuru šodien slimo ļoti daudz cilvēku. Mēs uzklājam uz savām sejām tonnām kosmētikas. Mēs regulāri kaut ko injicējam savā sejā, mocām sevi badojoties, lai iegūtu ideālu formu.

Mēs visu laiku vēlamies izlabot kaut ko, kas to vispār neprasa. Bet tas, par ko mums pirmkārt būtu jarūpējas, paliek bez ievērības.
Zini, kas tas ir?
Tā ir mūsu Dvēsele.
Tieši Viņai ir vajadzīgas mūsu rūpes. Un ir pienācis laiks sākt ar to nodarboties.

Es gribētu saprast vienu vienkāršu lietu: kā gan cilvēks visu laiku var gaidīt, kad kāds viņu iemīlēs, ja pats sevi nespēj iemīlēt?
Vai gan pārveidojot savu ārieni, var teikt, ka esi apmierināts ar sevi? Atbilde ir gaužām vienkārša: nē!
Ir jāsaprot, ka nav nekādas nozīmes tam, kā tu izskaties, ja tevī iekšā ir tukšums.
Šodien es paziņoju: es vairs nelietošu kosmētiku, es nevēlos nēsāt svešu seju. Ir pienācis laiks nomest maskas.
Jā, es zinu, ka man ir grumbas, bet es vēlos tās redzēt. Jo tā, pirmkārt, esmu es – patiesā, īstā. Un es vēlos, lai cilvēki mani pieņem tādu, kāda es esmu.
Šodien šķiet, ka cilvēki ir sajukuši prātā un ieciklējušies uz ārieni.
Jūs pat iedomāties nespējat, kādu naudu pelna kosmētiskās kompānijas, iegalvojot cilvēkiem to, ka  jāiegulda savi līdzekļi, attālinot to, kas tāpat neizbēgami notiks.
Jūs patiešām ticat, ka vajadzīgas šīs sāpīgās un neveselīgās procedūras, kas it kā padarīs jūs jaunākus, skaistākus, labākus.
21. gadsimta skaistumkopšanas princippus nevar nosaukt par normāliem.
Tas ir skaistums uz steroīdiem, kas kā vīruss izplatās pa visu zemeslodi.
Tas ir ārprāts!
Kad jūs sapratīsiet, ka šie mākslīgi radītie likumi valda par pasauli un tur mūs ilūziju gūstā attiecībā uz saviem ārējiem dotumiem?
Mēs nevaram vienkārši baudīt savu dabiskumu, un mums obligāti jāseko tiem skaistuma kanoniem, kurus mums uzspiež?
Bet, ziniet? Es no tā visa esmu nogurusi.
Un izvēlos pateikt STOP. Un palūgt apstāties arī citiem, un atcerēties, kas mēs patiesībā esam un ko mēs patiesībā vēlamies no savas dzīves.
Neviens nekad nespēs 100% atbilst visiem skaistumkopšanas kritērijiem.
Ārējais izskats ir pedējais, kam mūs būtu jāinteresē citos cilvēkos. Svarīgākā ir Dvēsele un atcerieties to vienmēr.

© Džūlija Robertsa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par sievietes ievainojamību

Mūsdienu sabiedrībā sievietei tiek piedāvāts milzum daudz veidu un iespēju, kā slēpt savu ievainojamību.

Prestiža profesija, pietiekami augsta alga, atsevišķs dzīvoklis, visas sociālās tiesības un līdzvērtīgas ar vīrieti iespējas.

Sievietes spēj daudz labāk adaptēties un var būt daudz veiksmīgākas par vīriešiem. Taču ar viņām bieži vien nenotiek tas, kas padara tās laimīgas, tāpēc, ka viņas ne pasaulei ne arī vīrietim neparāda savu ievainojamību. Savu ievainoto sirdi. Savu maigo dvēseli.

Viņas žvadzina savus visvarenības ieročus tā, ka jau pa kilometru tos var redzēt, tā atbaidot it visus, un dodot iespēju sev blakus būt tikai vēl nenobriedušiem puišiem, kuri nav spējīgi konkurēt. Tajā pat laikā īstam vīrietim ir vai nu no sākuma jākaro un jāuzvar sievieti, un pēc tam ilgi viņu jāatbruņo, vai arī vienkārši viņu jāuzvar kā vīrieti un jāatstāj ar vēl vairāk salauztu sirdi.

Turpretī, esot blakus vīrietim sava ievainojamībā, patiesumā, izmisumā un pat bezspēcīgai savu jūtu priekšā, sievietei ir iespējas iegūt īstu tuvību un tās rūpes, par kurām viņa var tikai sapņot laikā, kad staigā savas bruņās.

Patiesībā šī atbruņošanās prasa milzīgu drosmi un spēju pārvarēt bailes tikt atstumtai, un tāpat arī spēju pārvarēt kaunu par to, ka viņa ir tāda. Kaunu par to, ka viņa ar kaut ko netiek galā, kaut ko nezin, neprot un nevar. Parādot, ka neskatoties uz visiem civilizācijas jaunievedumiem, viņa vēl joprojām ir viegli ievainojama un nekad nav bijusi savādāka. Un vienmēr tāda arī būs.

Un tikpat ļoti kā agrāk, viņa alkst tuvības, kā it visas sievietes visos laikos. Jūt sāpes. Raud un nezin, ko iesākt. Dzīvo un priecājas par niekiem. Un viņu skar ikviena pasaules izpausme. Viņu skar, viņu kustina, viņu aizkustina. Liek viņas dvēseles jūtīgajam instrumentam skanēt, radīt melodiju, kas aizskan līdz pasaulei, Dievam un vīrietim kā Dieva vietniekam uz zemes.

Aglaja Datešidze
Foto: © David Dubnitskiy
Tulkoja: Ginta Filia Solis