Izlēcēja

Mūsu kaimiņieni ļaudis bija iesaukuši par Emanuēlu. Tāda viegliņa, šifona kleitā pat ziemas salā. Pa virsu kažoks, bet zem tā marles auduma kleita ar vijolīšu un gundegu apdruku. Īss, it kā nevīžīgs matu griezums, ar pirkstiem sakārtots un milzīgas brīnumpilnas acis, gluži kā spārei.

Viņa bija vairākas reizes precējusies un katru reizi tā bija laimīga laulība. Viņa strādāja par kosmetoloģi, par pārdevēju galantērijas preču veikalā un zīmēšanas skolotāju. Viņa pastāvīgi aizrāvās ar kaut ko jaunu. Patstāvīgi apguva flamenko, kaligrāfiju pēc rokasgrāmatas, visu laiku kaut ko veidoja, izšuva, bakstīja ar adatu kartona gabalu un sūtīja āfrikāņu bērniem paciņas ar mīkstajām rotaļlietām. Pa drusciņai darīja visu ko, un visu – neilgu laiku.

Kaimiņi grozīja pirkstus pie deniņiem, it kā sakot, ko tādai padarīsi, ļoti gaisīga sieviete. Bezrūpīga, vieglprātīga un arī pastulba. Aprobežota. Dzīvo ar kaķi un salauztu televizoru. Neskatās ziņas un nav lietas kursā par jaunumiem.

Mans tētis viņu nevarēja ciest. Teica, ka nespēj normāli uztvert cilvēkus, kuri pārāk bieži smejas. Pasaka “labrīt” un mute līdz ausīm vaļā. Ķiķinot komentē aizkavējušos algu. Paslīd uz ledus, sasit olas tīkliņā un atkal smejas. Kas gan tur smieklīgs?
Sievietes viņu nepieņēma savā pulkā. Kolīdz viņa parādījās tuvumā, tās momentā apklusa un pārtrauca apspriest samaitātos Rietumus. Svetlanas Morgunovas jaungada tērpu televīzijā un filmu “Čigāns” ar skaistuli Budulaju. Jauno salātu recepti. Bohēmijas kristāla lustru, putekļusūcēju “Taifūns” un “biezo” kaimiņu jauno dagestāniešu paklāju.

Emanuēla ne pārāk tiecās iefiltrēties šajā sieviešu kompānijā. Viņa vienmēr kaut kur steidzās: vai nu uz  kārtējo randiņu, izšūšanas kursiem vai grupas “Verasi” koncertu. Viņai absolūti nerūpēja svarīgās kundzes, kuras pa “blatu” iepirkās pārtikas veikalā.
Kaimiņienei nekad nenotika nekas slikts, bet mums visiem tad santehnika salūza, tad puikas logiem stiklus izdauzīja, tad atkal puse mājas iedzīvotāju saslima ar gripu. Mēs visi ticējām, ka tumšajā stūrī sēž kads “babajs” un, ja mēs neklausīsim, tad mūs savāks milicis no Kikimoras. Mēs ticējām, ka dzīve ir netaisna un tajā ir daudz kas jāizcieš. Un tikai Emanuēla vienmēr izskatījās žirgta, vesela un jautra. Viņai neeksistēja ne tumšie kakti ne Kikimora. Ar milici viņai bija mīlas romāns, gripu viņa ārstēja ar sarkanvīnu, necieta un pret visiem notikumiem izturējās kā pret piedzīvojumu.
Viņas noslēpumu es uzzināju tikai pēc daudziem gadiem un patiesi biju izbrīnīta. Šī sieviete savādāk kā citi attiecās pret dzīvi un dzīve viņai atbildēja ar to pašu. Ne velti saka: kā gultu uzklāsi, tā arī gulēsi, kā zirgu iejūgsi, tā arī brauksi. Viņa neļāva sev garlaikoties, viņa nenēsāja upura kreklu, viņa bija zinātkāra un nodarbojās ar to, ko sirds liek. Viņa dzīvoja tā, kā mēs visi tikai gatavojāmies dzīvot. Mēs gatavojāmies grūtībām, bet viņa baudīja dzīvi. Un rezultātā, katrs saņēma savu.

Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katram sava mūza

Atcerējos kādu stāstu par par vīrieša iedvesmošanu.

Pirms kādiem 20 gadiem man bija pazīstams kāds puisis, kurš uzskatīja, ka savu naudu tērēs tikai sievai. Un arī strādāt ies tikai tad, kad apprecēsies.

Pēc tam viņš satika meiteni, kura jaunības dullumā sāka ar viņu satikties. Ļoti drīz viņš to apsūdzēja par to, ka viņš savos 27 gados vēl joprojām dzīvo kopā ar vecākiem un nestrādā tikai tāpēc, ka viņa to neiedvesmo. Taču viņai tas noteikti bija jadara.

Ir ļoti ērti dzīvot, kad nevis tu pats, bet kāds cits cilvēks ir atbildīgs par tavu dzīvi. Es gribu spēlēt rok-grupā, bet viņa mani neiedvesmo. Es esmu mākslinieks un dzejnieks, bet kopā ar viņu man ir radošā krīze. Es būtu atradis darbu, ja vien mana meitene spētu mani novērtēt un nenomāktu mani.

Un ko viņa visu laiku sūdzās par naudas trūkumu? Viņa taču ir sieviete, viņai jābūt saprotošai, viņai jāmīl, viņai jāprot piedot, jāgrib pabarot un seksu jāgrib. Kā viņa drīkstēja sameklēt kādu citu? Es jau teicu, ka visas viņas ir merkantilas maitas. Un vispār, viņai bija negatīva enerģētika, no kuras mans energolauks krasi sašaurinājās.

Bet drīzumā viņa dzīvē notika liktenīgā satikšanās ar savu Mūzu. Mūzas vārds bija Olga un viņa bija moldāviete. Iedvesma ļoti ātri pārgāja. Sākumā viņa tam salauza pirkstu, pēc tam izsita zobu, atņēma pasi un lika atrast darbu.

Un, ziniet, puisim pēkšņi viss sāka notikt. Reāli. Sākumā strādāja par krāvēju, pēc tam par ekspeditoru, pēc tam nopirka savu automašīnu, pēc tam vēl piecas līzingā. Protams, krīze nedaudz iegrieza, taču nekas, arī šobrīd ar visu tiek galā. Tagad citā pilsētā atklāj jaunu filiāli. Un arī iedvesmotāja viņam ir. Mūzas mēdz būt dažādas. Kādam tā ir feja ar sudrabainiem spārniem un burvju nūjiņu. Citam ragana ar milzīgām krūtīm korsetē un burvju pātagu. Bet kādam vienkārša moldāvu sieviete ar mīklas rulli un 42. izmēra apaviem. Nav jau svarīgi, kurai no mūzām tu dosi priekšroku, galvenais, atrast harmoniju un…

Dažkārt ar mīlestību vien nepietiek. Ir nepieciešami papildus aksesuāri 🙂

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu esi tur, kur ir tavs ķermenis

Agrāk es nesapratu, kam man vajadzīgs ķermenis. Man vienmēr ar to ir bijusi ļoti laba saikne. Es nekad neesmu noliegusi to prieku, ko man tas spējīgs dāvāt, nekad neesmu augstprātīgi noniecinājusi tā vajadzības, taču es sapratu, ka es – tas ir ne tikai ķermenis un ne tik daudz ķermenis.

Dažkārt cilvēkiem šķiet, ka ķermenis tiem vajadzīgs, lai to labi pabarotu, lai to pārvietotu no vienas interesantas vietas uz citu, lai ar tā palīdzību nodarbotos ar sportu, ar seksu, un tā viņi to pārvieto – no vienas vietas uz otru. Protams, kādu laiku man šķita, ka arī tajā ir sava daļa patiesības. Un vēl tas ik dienas cilvēkiem atgādina par to, ka viņi ir mirstīgi, un šī apjausma iedveš viņiem bailes.

Bet to, kāpēc ķermenis mums patiesībā vajadzīgs, es sapratu tikai nesen.

Tu esi tur, kur ir tavs ķermenis. Lūk, kāpēc tas mums ir. Viss, kā parasti izradījās tik vienkārši un bija tepat deguna galā. Tikai es pati biju nezinoša. Gadījās, ka mans ķermenis pastaigājās pa ielām, bet es nebiju kopā ar to, jo mans prāts mani vadāja tik tālu, cik vien iespējams. Prāts klīda pa citām vietām, viņš skrēja kā neprātīgs rītdienā un dažādu iemeslu dēļ uzvilkās. Tas uztraucās par nākotni un rēķināja, kā un ko darīt vislabākajā veidā (pēc viņa saprātīgajiem spriedumiem). Tas kaut ko plānoja, it kā iedomājies, ka ķermenis man kalpos mūžīgi! Vai arī ņēmās sapņot un aizsapņoties, kamēr mans ķermenis staigāja pa ielām. Bet es nebiju kopā ar to.

Es nebiju ar to, kad pastaigājos, kad gulēju siltā vannā, kad braucu mašīnā, kad runājos ar draugiem, manis tik bieži nebija tur, kur bija mans ķermenis.

Manis nebija. Es domāju.
Es nevis dzīvoju, bet domāju.
Domāju, kā būtu, ja būtu.
Domāju, un ja nu man būtu.
Domāju, kā būs, kad būs.
Domāju, ka, lūk, šobrīd es nekādā veidā nevaru būt apmierināta ar VISU, tāpēc, ka man vēl vajag kaut ko, pavisam nedaudz. Ko tur liegties, pavisam nedaudz, vai tad es par daudz vēlos? Tikai to, šo un šito.

Un, tad vēl mazliet.

Bet tad vienalga nekas nemainītos. Vienkārši rastos jaunas vēlmes. Un pēc tam vēl un vēl. Un vēl. Šī alkatība taču nezin robežu. Tai vienmēr būs par maz. Tā ir tik dumja un negausīga, un tā nogalina tevi diendienā. Tā padara tevi tukšu un neapmierinātu. bet vajadzēja vien atrasties tur, kur bija mans ķermenis. Gan ar prātu, gan sirdi, gan dvēseli. Mans ķermenis man rādīja, kur es esmu. Kas man jāredz un jādzird, un jāpieskaras un jāelpo.

Dažkārt man tas izdevās. Kad es redzēju jūru vai okeānu, es vienmēr biju tur, kur biju. Kad esi sarijies sāļo ūdeni un spiedz no prieka, tad, kur gan tu vēl vari būt? Un mans prāts klusēja. Klusēja arī tad, kad mīlējos. Klusēja tad, kad biju patiesa un darīju tieši to, ko lika man sirds. Taču šie mirkļi bija tik īsi. Ļoti īsi. Salīdzinot ar milzīgajiem domāšanas periodiem.

Jā, tikai ķermenis nekad nemelo. Nekad. Viņš neprot to darīt. Atšķirībā no prāta tam piemīt patiesums, tas neprot izlocīties un melot. Un, ja tu melo, tas tas sāk slimot. Ko gan vēl tam darīt? Lai atgrieztu tevi realitātē? Neko. Jo ir jābūt tur, kur ir tavs ķermenis.

Bet, ja tu uzskati, ka tavs ķermenis ir svarīgāks par visu, ka bez visa, kas ar to saistīts, tu būsi nelaimīgs un tava dzīve būs nelaimīga, tad tavs ķermenis tev atteiks tieši tajā, kas tev ir tik svarīgs. Un notiks tā, ka tu nevarēsi darīt tieši to. To, kas tev ir tik ļoti svarīgi. Jā, un tas dažkārt šķiet tik ļoti cietsirdīgi. Ļoti cietsirdīgi un netaisnīgi. Taču tā tas nav. Droši vien nav nekā tik svarīga, kas būtu svarīgāks par kaut ko citu. Absolūti nekā. Viss ir viens un viss ir svarīgs. Vai arī otrādi, viss nav tik ļoti svarīgs, jo tu vari to pārspēlēt jebkurā brīdī. Un sākt visu no sākuma.

Un, lūk, kad mans ķermenis pastaigājās pa ielām, tas arī bija pats svarīgākais tieši tajā brīdī. Un pats brīnišķīgi nesvarīgākais. Un man vajadzēja vien izbaudīt šo pastaigu. Tam bija viss, kas vajadzīgs. Rokas, kājas, gaiss un gaisma. Un es pat varēju uzsvilpot. Bet deguns varēja ieelpot visas smaržas. Un vairāk nekā man nebija. Taču TAS BIJA TIK DAUDZ. Tad es to vēl nesapratu. Bet tagad es sev ik brīdi atgādinu. Es esmu tur, kur ir mans ķermenis

Jekaterina Andrejeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu vari, pat tad, ja jūti, ka nevari…

Tu ej cauri saviem skarbajiem sniegputeņiem ne tāpēc, ka esi drosmīga, stipra vai apzināta…
Tev vienkārši nav citas izejas…
Nav apkārtceļa…
Nav rezerves varianta…
Nav palīdzības… pat ne tāpēc, ka nav, no kā to saņemt, bet tāpēc, ka notiek lietas, kurās tu vienalga esi viena… visi parējie paliek ārpusē… mīlošie, saprotošie, tuvie…
Tu zini, ka viņi ir blakus, bet vēl zini, ka šie laikapstākļi ir tikai tavi…
Skarbie puteņi reiz atnāk ikvienā dzīvē…
Vientuļie puteņi…
Nē, ne jau dzīve tevi pārbauda, tā vienkārši tāda ir – un pats rūgtākais tajā vienmēr guļ blakus kārotajiem saldumiem…
Un tātad, arī tu pati tāda esi…
Tu vari, pat tad, ja jūti, ka nevari…
Tavi pleci ir šauri, bet tie nes savu nesamo…
Tu galīgi neesi cīnītāja, un tomēr ej pa savu izmisuma mīnu lauku, ar dzīvnieka ožu uztverot katru drošu soli… un neuzsprāgsti…
Tu neraudi ne jau tāpēc, ka negribi raudāt… bet tāpēc, ka nevari…
Asaras ir liela greznība tad, kad ir jātiek laukā no šī velnišķīgā sniegputeņa, vajag nesasalt tajā neatgriezeniski…
Es zinu, ka ieraudzīšu tevi uzvarējušu…
Nevis uzvarētāju tronī, bet parastu sievieti, kura tika galā…
Kura ir tikusi galā daudzas reizes…
Kas gan tajā tik varonīgs, tiesa?…

©Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt uzticīgai sev

Mēs sevi nododam, kad pārstājam būt uzticīgi sev.
Iespējams, kādam tā bija bērnībā, kad, lai izdzīvotu, bērns pielāgojās vecākiem, viņu vērtībām, prioritātēm un viedoklim par sevi.
Tā tika “pazaudēta” patiesā sava identitāte. Bērns centās būt tāds, kādu viņu grib redzēt vecāki, jo tā varēja saņemt vairāk viņu mīlestības, bez kuras grūti ir normāli dzīvot un attīstīties.
Un, lūk, mūsu mazā meitene kļūst pieaugusi… Kas viņa ir? Kāda viņa ir? Viņa nezin…

Lai varētu būt uzticīga sev, sevi ir jāzin, jāpazīst, jāsaprot, ko es vēlos un jācenšas sev to iedot. Apzināties savas vajadzības un spēt pašai tās apmierināt.

Būt atsevišķai autonomai personībai, kur vairs nav mammas un tēta un tu neturpini viņus meklēt savos partneros vai priekšniekā. Tu pati piederi sev un vairs nevienam citam.

Sniegt sev atbalstu un patstāvīgi rūpēties par sevi un savām vajadzībām, jo neviens nespēs par tevi parūpēties labāk, kā tu pati.

Likt sevi pirmajā vietā, bet pēc tam visus citus – tas nav stāsts par egoismu.

Zināt savu vērtību un unikalitāti šai pasaulei. Tikai tāpēc, ka ES ESMU. Un es esmu lieliska ar kaut ko.

Sekot saviem principiem, savām vērtībām un prioritātēm.

Un te nu rodas jautājums: cik ļoti nobriedusi es esmu, lai varētu parūpēties par sevi un uzņemties atbildību par savu dzīvi? Dzīvot pēc saviem noteikumiem un censties apzināties, vai tie ir mani noteikumi, vai vēl joprojām es atrodos vecāku scenārijos un gribu atbilst citu gaidām… Pastāvīgi izdarīt izvēli – sekot tai vai nesekot Un arī šis ir stāsts par uzticību sev.

Kā to sasniegt?
Novērtēt sevi un savu izvēli. Zināt savu vērtību, vienkārši tāpēc, ka ES ESMU. Gŗutāk ir tām “meitenēm”, kurām bērnībā vecāki neparādīja viņu vērtību.

Iepazīt sevi, iepazīties ar sevi. Te galvenais jautājums: Kas es esmu? Kāda es esmu? Ko es varu un ko nevaru? Kuras ir manas stiprās puses? Kas man ir pieņemami un kas nav? utt.

Visās ziņās pabarot sevi un rūpēties par sevi. Atlicināt laiku sev, atrast laiku tikai sev, lai padomātu, ko es vēlos? Kas mani šodien padarītu kaut nedaudz laimīgāku? Kas piepildīs mani ar enerģiju? Un atļaut sev to.

Cienīt sevi, savas vajadzības un vēlmes. Katru reizi, kad mēs izvēlamies sekot ne savām vēlmēm, ignorēt savas vajadzības, klusēt par savām jūtām – mēs sevi nododam. Darīt negribot, dzīvot pāri saviem spēkiem, dzīvot spriedzē, dēvējot to par pacietību un spītību, taču patiesībā tā ir vardarbība pret sevi un sevis nodošana.

Parādīt savus principus. Apzinoties, kā tev ir komfortabli un kā nav. Pašai ir jāparūpējas par savu komfortu un tad varēsi parūpēties par to, lai komfortabli justos citi – tāpēc, ka tā vēlies, nevis vainas sajūtas vai pienākuma dēļ.

Ir cilvēki, kuri cenšas pārkāpt mūsu robežas, uzspiežot savas vēlmes un viedokļus, pamācot  ko un kā jums darīt. Tas marķieris, kas parāda, ka robežas ir pārkāptas ir mūsu aizkaitinājuma un dusmu sajūta.

Ir svarīgi šīs sajūtas apzināties. Sākumā tas nav viegli, īpaši tad, ja nav tāda ieraduma. 
Vēl grūtāk ir saglabāt sevi ģimeniskā mijiedarbībā, blakus vīram, kuram var būt savi dzīves plāni, plāni uz brīvdienām, plāni uz vakaru. Taču tad, kad uzdodi sev jautājumu – ko es vēlos? Tas ļoti daudz ko padara skaidru. Te nu atkal ir izvēle – sekot sev vai citiem.

Mūsu lēmumi ietekmē ģimenes dzīvi un ne visiem un ne vienmēr patiks mūsu izvēles, taču paliekot uzticīgai sev, var nonākt pie veselīga divu pieaugušu cilveku dialoga ar iespēju vienoties. 

Novēlu jums vienmēr būt uzticīgiem sev.

Tatjana Bucovska
Ilustrācija: Irma Kukhanidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tā, it kā Tu būtu DIEVS

– Mīļā, es gribu tev palūgt, – Dievs apstājās, nokāpa no velosipēda un noņēma brilles. Viņa acis bija pilnas labestības, taču pēc visiem manas dzīves satricinājumiem, es vairs nezināju, ko no Viņa vēl gaidīt. Es turpināju skatīties uz Viņu, bet Viņš mierīgi dzēra ūdeni. – Kalnupceļs bija smags, taču, cik skaists skats paveras!

– Kāds lūgums?

– Jā, lūgums. Man šobrīd vajag izdarīt nopietnas lietas, vai es varētu tev palūgt kādu mēnesi padzīvot tikai sev, ar mīlestību pret sevi un prieku. Nodarboties ar to, kas tev patīk, neko nelūgt, neko neplānot un negaidīt? Tā, it kā manis nebūtu.

– Bet Tu taču esi, – es ar rādītājpirkstu pieskāros Dievam.

– Kā tu to zini? No kurienes tu zini, kas es patiesībā esmu? Varbūt es esmu tavu iedomu auglis, bet varbūt vienkārši tava iekšējā balss, intuīcija, kuru tu personificēji?

– Četrdesmitgadīga vīrieša izskatā, kuram patīk kurpes bez šņorēm?

Dievs izplūda smieklos.

– Cilvēki ir pieraduši pie tā, ka es esmu. Ka vienmēr var pateikt “Dievs, piedod”, tā it kā nebūtu darījuši nekādas nejaucības. Bet pēc tam tas viss aizmirstās, un atkal no viņiem nāk nelaba smaka, jo vienmēr var pateikt “Dievs, piedod”.

Bet, ja kaut kas notiek ne tā, kā gribētos, tad “Dievs, tas viss tevis dēļ!” Bet, ja pārņem slinkums, tad “Dievs, izdari to, un es vairs neko nelūgšu!”. Kad beidzot jūs iemācīsieties dzīvot tā, it kā manis nebūtu?

– It kā Tevis nebūtu? – es apmulsu. Bija sajūta, ka zeme pazūd zem kājām un es sāku krist lejup, kaut kur tukšumā.

– Tā, it kā tu būtu Dievs. Mīļā, tikai mēnesi. Padzīvo sev tikai 30 dienas. Tu gribi, lai kāds iemīlētu tevi uz mūžu, bet pati nevari sevi iemīlēt tikai uz mēnesi.

– Veselu mēnesi!!!

– Tikai mēnesi. Tikai mēnesi! Laiks paskries ātri, bet es tev atvedīšu skaistu magnētiņu.

Tamriko Šoļi “Kad Dievs izsaka vēlēšanos”
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Neesi perfekts, esi laimīgs

Perfekcionisms ir slimība ar kuru šodien slimo ļoti daudz cilvēku. Mēs uzklājam uz savām sejām tonnām kosmētikas. Mēs regulāri kaut ko injicējam savā sejā, mocām sevi badojoties, lai iegūtu ideālu formu.

Mēs visu laiku vēlamies izlabot kaut ko, kas to vispār neprasa. Bet tas, par ko mums pirmkārt būtu jarūpējas, paliek bez ievērības.
Zini, kas tas ir?
Tā ir mūsu Dvēsele.
Tieši Viņai ir vajadzīgas mūsu rūpes. Un ir pienācis laiks sākt ar to nodarboties.

Es gribētu saprast vienu vienkāršu lietu: kā gan cilvēks visu laiku var gaidīt, kad kāds viņu iemīlēs, ja pats sevi nespēj iemīlēt?
Vai gan pārveidojot savu ārieni, var teikt, ka esi apmierināts ar sevi? Atbilde ir gaužām vienkārša: nē!
Ir jāsaprot, ka nav nekādas nozīmes tam, kā tu izskaties, ja tevī iekšā ir tukšums.
Šodien es paziņoju: es vairs nelietošu kosmētiku, es nevēlos nēsāt svešu seju. Ir pienācis laiks nomest maskas.
Jā, es zinu, ka man ir grumbas, bet es vēlos tās redzēt. Jo tā, pirmkārt, esmu es – patiesā, īstā. Un es vēlos, lai cilvēki mani pieņem tādu, kāda es esmu.
Šodien šķiet, ka cilvēki ir sajukuši prātā un ieciklējušies uz ārieni.
Jūs pat iedomāties nespējat, kādu naudu pelna kosmētiskās kompānijas, iegalvojot cilvēkiem to, ka  jāiegulda savi līdzekļi, attālinot to, kas tāpat neizbēgami notiks.
Jūs patiešām ticat, ka vajadzīgas šīs sāpīgās un neveselīgās procedūras, kas it kā padarīs jūs jaunākus, skaistākus, labākus.
21. gadsimta skaistumkopšanas princippus nevar nosaukt par normāliem.
Tas ir skaistums uz steroīdiem, kas kā vīruss izplatās pa visu zemeslodi.
Tas ir ārprāts!
Kad jūs sapratīsiet, ka šie mākslīgi radītie likumi valda par pasauli un tur mūs ilūziju gūstā attiecībā uz saviem ārējiem dotumiem?
Mēs nevaram vienkārši baudīt savu dabiskumu, un mums obligāti jāseko tiem skaistuma kanoniem, kurus mums uzspiež?
Bet, ziniet? Es no tā visa esmu nogurusi.
Un izvēlos pateikt STOP. Un palūgt apstāties arī citiem, un atcerēties, kas mēs patiesībā esam un ko mēs patiesībā vēlamies no savas dzīves.
Neviens nekad nespēs 100% atbilst visiem skaistumkopšanas kritērijiem.
Ārējais izskats ir pedējais, kam mūs būtu jāinteresē citos cilvēkos. Svarīgākā ir Dvēsele un atcerieties to vienmēr.

© Džūlija Robertsa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par sievietes ievainojamību

Mūsdienu sabiedrībā sievietei tiek piedāvāts milzum daudz veidu un iespēju, kā slēpt savu ievainojamību.

Prestiža profesija, pietiekami augsta alga, atsevišķs dzīvoklis, visas sociālās tiesības un līdzvērtīgas ar vīrieti iespējas.

Sievietes spēj daudz labāk adaptēties un var būt daudz veiksmīgākas par vīriešiem. Taču ar viņām bieži vien nenotiek tas, kas padara tās laimīgas, tāpēc, ka viņas ne pasaulei ne arī vīrietim neparāda savu ievainojamību. Savu ievainoto sirdi. Savu maigo dvēseli.

Viņas žvadzina savus visvarenības ieročus tā, ka jau pa kilometru tos var redzēt, tā atbaidot it visus, un dodot iespēju sev blakus būt tikai vēl nenobriedušiem puišiem, kuri nav spējīgi konkurēt. Tajā pat laikā īstam vīrietim ir vai nu no sākuma jākaro un jāuzvar sievieti, un pēc tam ilgi viņu jāatbruņo, vai arī vienkārši viņu jāuzvar kā vīrieti un jāatstāj ar vēl vairāk salauztu sirdi.

Turpretī, esot blakus vīrietim sava ievainojamībā, patiesumā, izmisumā un pat bezspēcīgai savu jūtu priekšā, sievietei ir iespējas iegūt īstu tuvību un tās rūpes, par kurām viņa var tikai sapņot laikā, kad staigā savas bruņās.

Patiesībā šī atbruņošanās prasa milzīgu drosmi un spēju pārvarēt bailes tikt atstumtai, un tāpat arī spēju pārvarēt kaunu par to, ka viņa ir tāda. Kaunu par to, ka viņa ar kaut ko netiek galā, kaut ko nezin, neprot un nevar. Parādot, ka neskatoties uz visiem civilizācijas jaunievedumiem, viņa vēl joprojām ir viegli ievainojama un nekad nav bijusi savādāka. Un vienmēr tāda arī būs.

Un tikpat ļoti kā agrāk, viņa alkst tuvības, kā it visas sievietes visos laikos. Jūt sāpes. Raud un nezin, ko iesākt. Dzīvo un priecājas par niekiem. Un viņu skar ikviena pasaules izpausme. Viņu skar, viņu kustina, viņu aizkustina. Liek viņas dvēseles jūtīgajam instrumentam skanēt, radīt melodiju, kas aizskan līdz pasaulei, Dievam un vīrietim kā Dieva vietniekam uz zemes.

Aglaja Datešidze
Foto: © David Dubnitskiy
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīli sevi! Tas ir viss, kas tev ir!

Atļauj sev būt jebkādai… Dažkārt apaļīgākai – ar vēderiņu un mīlēt sevi tādu vēl stiprāk…
Atļauj sev būt nepārliecinātai un tā sajust vēl lielāku maigumu pret sevi.
Atļauj sev būt nepareizai un citu nepieņemtai, un tieši tadēļ dot sev vēl vairāk maiguma.
Sajust citu nodevību un tajā pat laikā atbalstīt sevi simts reizes vairāk…
Un mīlēt sevi, kad šķiet, ka visa Pasaule ir pret tevi…

Atļauj sev būt jebkādai… un lai ikviena tava īpašība tev ir svēta…
Tavs ķermenis ir Pasaules dāvana tev, un ir svarīgi to mīlēt un klausīties tajā, neskatoties ne uz ko…
Tavs ķermenis ir svētnīca, trauks, kurā mieru rod tava Sirds un Dvēsele, Gaisma, kura vienmēr ir tevī… Iededz to spožāk… un saproti, ka tu esi tikpat svēta… iededz Gaismu ar savām domām un sajūtām…
Atceries, tu esi dievišķa un brīnišķīga it visā…
Svarīgi ir tikai tas, lai tu pati tam noticētu un tad Pasaule, kā spogulis tev parādīs tavu patieso skaistumu un tavas sirds harmoniju.

Jeļena Petrova-Osiņņikova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par ko klusē vīrieši?

Nav labi, kad mūsu vīrieši pamet savus bērnus un aiziet no ģimenēm, un mēs neko nesaprotam, pat negribam saprast, un kāpēc dažkārt, kad viņš ir prom, pat iestājas miers dvēselē.

Mēs nesaprotam, kurš kontrolē situāciju mūsu ģimenē. Mēs vispār nezinām, kas tās ir par programmām, kas mūs kontrolē. Kāpec vīrieši aiziet neko nepaskaidrojot? Vai kāpēc viņi ir gatavi ar mums dzīvot, bet nav gatavi kopā attīstīties? Kāpēc viņi klusē?

Kāpēc mums, sievietēm jāmācās ar viņiem runāt? Un tikai tādā secībā: sākumā mums jāiemācas ar viņiem runāt pareizi, un tikai pēc tam runā viņi!

Ko nozīmē “pareizi”? Kaut ko sevī mainīt, lai sakristu ārējais miers un iekšējais. Lai tas notiktu bez aizvainojuma, prasībām un mūžīgām pretenzijām pret viņu. Ikviena saruna.

Kāpēc vīriešus vajag sasildīt? Kur ņemt tik daudz mīlestības, lai pēc ilgstoša spiediena no sieviešu puses, kas sākusies praktiski no bērnu dārza laikiem, viņi spētu mums uzticēties?

Vai ir iespējams kaut ko darīt ar to, ka viss, ko vēlas vīrietis ģimenē, ir tas, lai viņu vispār “neaiztiktu vai liktu mierā” un viņu neinteresē uzlabot savu kopdzīvi, jo viņš principā netic sievietēm? Kā pārstāt viņu mūžīgi kaut kur vilkt, stiept, likt kaut ko darīt? Kā izdarīt tā, lai viņš pats gribētu savā ģimenē šo kopā būšanas sajūtu?

Grūti ar to visu tikt skaidrībā! Taču tas ir iespējams! Ja pati to vēlēsies! Reiz man arī bija ļoti vientuļi savā ģimenē, ar savu vīru. Bet tagad tas vairs tā nav. Es ik dienu esmu veikusi un vēl joprojām veicu milzīgu darbu savās attiecībās. Man izdevās izdarīt tā, ka mēs sākām runāt. Un sanāca pavisam cita dzīve. Un, ne tikai man. Tātad principā tas ir iespējams! Un ir ne tikai divi varianti!!! Vai nu paciest, vai “ak, šīs attiecības mani nomāc!” un ātri aiziet! Ir vēl trešais variants!
Es esmu! Mēs esam! Ir mūsu ģimene! Kura godīgi iziet cauri visām krīzēm ne jau pēc “macību grāmatas”! Kaut arī dažkārt ir ļoti grūti.

Tu nedrīksti nolaist rokas. Tev nav jācieš. Lai arī cik nepārvarama tev šķistu esošā situācija. Un tavos spēkos ir apstādināt šo atšķirtību, kas šobrīd ir starp tevi un tavu vīru un kurā dzīvo jūsu bērni. Tāpēc, lai pēc tam dotu viņiem iespēju izveidot normālas attiecības, tāpēc, lai nākotnē dotu viņiem iespēju izveidot stipras ģimenes. Tāpēc, lai paspētu normāli dzīvot paši.

NEIZDOMĀTS STĀSTS

“Šodien no rīta pamodos un sapratu: ja mana vīra mīļākā pazudīs, es atkal pārvērtīšos par monstru. Es to jūtu. Es atkal baidos izjust to agresiju, kas plūda no manis uz viņu kā melna straume daudzu mūsu kopdzīves gadu garumā.

Es sapratu, ka es vairs nelīdīšu viņa telefonā vai datorā, nemocīšu sevi ar visām tām detaļām un necentīšos viņu kontrolēt. Es vienkārši sākšu dzīvot. Un macīšos runāt.

Man jāiziet no šī upura stāvokļa. Tas līdzīgs dziļai akai. Es sēžu tās dibenā, skatos augšup, bet izrāpties nevaru. Jātiek ārā!”

TIKSM SKAIDRĪBĀ, KĀ STIPRINĀT SAVU ĢIMENI BEZ MĪĻĀKĀS PALĪDZĪBAS
Nevajag baidīties no tā, ka būs kā agrāk. Šobrīd tu jau daudz vairāk saproti par sevi un savu ģimenes situāciju. Par savām attiecībām ar vīru. Tu esi gatava domāt par savu “ieguldījumu”” tajās un to, kas notika. Tāpēc nebūs tieši tā kā bija!

Un, kā būs? Šobrīd kaislību intensitāti palīdz “uzturēt” mīļākā. Viņa ar savu ierašanos, lai cik dīvaini tas nešķistu, palīdzēja apturēt tavas agresijas pret vīru uzplūdus. Un arī viņš to jūt. Radās iespēja uzelpot. Laiks padomāt. Gan tev, gan viņam.

Pamēģināsim pafantazēt, kas notiks, kad šī tēma atkritīs.

Viens variants, tu periodiski viņam pārmetīsi. Par to, kas bija.

Otrs variants, tu varēsi piekrist tam, ka ikviena parādība, kas notiek ģimenē: mīļākā, slimība, problēmas ar bērniem, skar visu ģimeni.
Ja tu patiešām piekritīsi tam, ka tas, kas notiek jūsu ģimenē nav vis ” slikta uzvedība”, bet gan jūsu kopējā problēma. Nevis vienam no pāra, bet abiem.

Pirmajā variantā man tev pat teikt nav ko. Tu pati visu proti. Ikviena no mums to prot. Pārmest. Vainot. Pateikt visu. Pamācīt. Zāģēt.

Otro variantu izvēlēties ir daudzkārt grūtāk! Atkal ir daudz jāmācās.

Un pats galvenais, ko mācīties, (no pirmās, otrās un pat desmitās reizes tas nenostrādās), ir iemācīties sarunāties.

Šķiet, kas nu tur tāds? Sarunāties? Ko tur daudz mācīties?

Mūsu mentalitāte un audzināšana ir tāda, ka praktiski mēs visas runājam ar pretenzijām un prasībām pret otru. Mēs neprotam savādāk. Un tad, kad tā darām, mēs otru cilvēku atgrūžam.

Tev nāksies ar savu vīru iemācīties runāt pavisam savādāk. Normāli. Vienkārši. Bez prasībām. Bez pārmetumiem. Bez zemtekstiem un vēstījumiem. Mierīgi. Rāmi.

Tas būs ļoti sarežģīti. Tāpēc, ka tad, kad tu sāc tā runāt, viņam nav iespēju uzvilkties, emocionēt un “drāmas” nav. Tā tiek atcelta. Taču daudzi vīrieši ir pieraduši pie tā, ka ir drāma, ka tai ir jābūt!!! Ka ģimenē jābūt pastāvīgam stresam!  Kā dzīvot ģimenē bez stresa un spriedzes – to viņi vispār neprot. Un kā tu pati tajā jutīsies, kad nebūs vairs pretenziju? Tu, kurai vajadzīgs būt “uz nerviem” un kaislībās?

Jāmēģina, lai uzzinātu!

Lai iemācītos TĀ sarunāties, ir jāpieliek piepūle. Jāpaspēj, pirms atver muti, pirms pasaki ierastos vārdus, prast tos izfiltrēt un piemeklēt pareizo intonāciju.

Tu jau sajūti protestu? Un, kas tagad notiks, mūsu mājās vairs nevarēs atslābināties, uzstāties, parādīt savas tiesības un pateikt viņam visu?
Jā! Tu visu pareizi saprati. Ja gribi iemācīties sarunāties.

Un arī viņu vari godīgi brīdināt, sakot: ” Es sapratu, ka ļoti ilgi ar tevi esmu runājusi nepareizi. Visu laiku ar kaut kādiem negatīviem “uzbraucieniem”. Tagad es to ļoti nožēloju.
Piedod man. Agrāk es tur neko nevarēju padarīt. Tagad gribu iemācīties savādāk. Bez pretenzijām un pozitīvi. Es ļoti gribētu tev palūgt palīdzību, jo man noteikti ne viss uzreiz izdosies, taču es ļoti gribu, lai izdodās. Runāt ar tevi savādāk. Labestīgāk. Mīļāk. Mierīgāk.”

Tas jau ir pusceļš. Lēmums, pa kādu ceļu iet, ir pieņemts un vīrs ir pabrīdināts.

Var rasties jautājums, kāpēc es vīra mīļāko neuztveru kā nopietnu sāncensi un potenciālu draudu ģimenei?
Tikai tāpēc, ka tad, ja sievietei ir iekšēja pārliecība par to, ka šis vīrs viņai ir vajadzīgs, šī pārliecība uzvar visu. Laba attieksme pret savu vīrieti uzvar visu. Dažkārt to sauc par mīlestību. Dažkārt tikai pēc tādiem pārbaudījumiem mīlestība arī sākas. Atmostas.

Turklāt, tu nedrīksti orientēties uz viņa uzvedību. Tev pašai sev jāpieņem šis lēmums, ka ikvienai tavai un viņa sarunai jābūt uz labvēlīgas nots un ar pozitīvu noskaņu. Lai starp rindiņām var izlasīt: “Es ļoti priecājos par to, ka tu esi! Es priecājos par to, ka varu tev to pateikt! Par to, ka varu ar tevi par to runāt!”

Šīs emocijas raisās ļoti ātri. Un vīra dvēsele var nepaspēt sadzirdēt šīs pārmaiņas balsī, noskaņojumā un galvā. Un viņš uz to var reaģēt kaut kā savādāk.

Varbūt šobrīd viņš mīļākās tēmu tev degunā vicina kā sarkanu lupatu vērsim, lai izbaudītu to mieru, kas, iespējams, pārāk ilgi nav bijis jūsu mājās. Pateicoties mīlākajai, viņš var savās mājās atpūsties. No tavas agresijas un mūžīgās neapmierinātības. Protams, kā var negribēt to visu turpināt? Miers, labvēlība, tu rosies un centies “būt laba”.

Lūk, te ir svarīgi tev pateikt. Neskatoties uz to, ka tev jāiemācās runāt mierīgi, rāmi, bez pretenzijām, tev tomēr sevī ir jāieklausās un jāpadomā par to, ck ilgi tu esi gatava gaidīt, kamēr viņš pārstās staigāt šurpu-turpu.

Ne vienmēr jautājumu par mīļākās “izgaišanu” var atrisināt vienas dienas vai nedēļas laikā. Tieši tāpēc, ka arī vīram ir bail izdarīt ikvienu neveiklu kustību, lai viss neatgrieztos vecajās  sliedēs. Te nu jūs esat vienoti – ne viņš grib iepriekšējas attiecības. Ar tevi. Ne arī tu vēlies, lai notiktu tā, kā iepriekš.

Tāpēc būs jāveido jaunas. No nulles. Un pareizā intonācija, tavs miers, tavs dzīvesprieks pat tādos ģimenei grūtos laikos tev palīdzēs.

Nolem, cik ilgu laiku tu esi gatava viņu gaidīt. Un pasaki to viņam. Mēnesi, divus, pusgadu, gadu – lai viņš izlemtu. Nevajag viņam jautāt, kad viņs to pametīs un atgriezīsies. Ja tā jautāsi – nekad nepametīs. Pilnīgi skaidrs, ka viņam ir labi. Viena par viņu cīnās, otra kļuvusi gluži vai zīdaina. Iespējams, viņam tas ilgi neapniks.

Tu viņam paziņosi šo laika intervālu – cik ilgi viņš var lemt. Un tad, kad tas būs pagājis, ja viņš visu atstāj kā ir, un neko nemaina, dzīvo pa divām mājām, tad tev būs jāuzņemas atbildība un jāpabeidz šīs attiecības. Tā tu nepazaudēsi savu pašcieņu. Un tev tā būs vieglāk.

Jā, bailīgi bez viņa, pavisam bailīgi, taču, ja tu ļauj vīrietim bezgalīgi rīkoties ar tavu laiku, tas ir vēl briesmīgāk. Gan tev, gan viņam. Tu pati dod viņam iespēju necienīt sevi. Ar to, ka pati sevi necieni.

Tā kā labāk labvēlīgi atskaņot viņam savu gaidīšanas laiku: “Es sapratu, ka mūsu ģimenē ļoti daudz kas nav bijis pareizi. Sapratu, ka vēlos ar tevi savādākas attiecības. Sapratu, ka esmu gatava mainīties un pret tevi izturēties labāk. Un es to darīšu. Saprotu, ka tev šobrīd nav vienkārša situācija. Tu nezini, kā rīkoties. Un tev ir vajadzīgs laiks. Padomāt. Izvelēties. Es vēlos, lai tu mani saprastu. Un es tev varu dot šo laiku – lūk tik (un nosauc savu ciparu, cik ilgi esi gatava gaidīt). Taču es nevaru tev dot bezgalīgi daudz laika. Tāpēc, tad, kad šis laiks būs beidzies un, ja tu vēl nebūsi izlēmis, tad lēmumu pieņemšu es. Mainīties un strādāt pie attiecībām kopā vai viena es vēlos, bet vilkt garumā ciešanas, mīņāties uz vietas un dzīvot pārmetumos, es vairs nevēlos”.

Sākumā viņš tev neticēs. Iespējams, neuztvers nopietni tavus vārdus. Tavs miers viņam šķitīs uzspēlēts. Un būs tev pārbaudes. Lai pārbaudītu, kurā mirklī tu norausies un sāksi runāt pa vecam ar pretenzijām un pārmetumiem. Kad?

Sākumā viņš tevi provocēs uz jūsu veco ierasto sarunāšanas veidu. Pieņemsim, tu skaļi apvaino, dusmojies, vicini rokas, bet viņš klusē. Jo vairāk tu uzvelcies, jo vairāk viņš aizveras. Tu pati zini, kā jums mēdz notikt.

Arī viņš “spiedīs” uz visām tavām pogām, lai tu reaģētu ierastā veidā. Un te nu tev jāspēj noturēties! Un sanāks ar sevi pacīnīties. Pielikt piepūli. Un nepadoties provokācijām.

Taču tie vārdi – lūgums pēc palīdzības un atbalsta, kurus tev pateicu pašā sākumā, var tev palīdzēt kaut nedaudz mīkstināt viņa sirdi.

Pagaidām viss. Pagaidām mācies sarunāties. Bez pretenzijām. Tā, kā, iespējams, vēl nekad un nekur neesi dzirdējusi. Katrā gadījumā – ne savā tuvākajā lokā. Stāsti par sevi viņam biežāk. Runā par to, kā tu jūties un kā tu vēlies. Un nospraud laika robežas.

Un atceries, ka tā, kā ir šobrīd, nebūs mūžīgi.

Psihologs Jūlija Zinovjeva
Foto: Olya Kobruseva
Tulkoja: Ginta Filia Solis