Kad pāra attiecības piemeklē kārtējā krīze

57133828_1305046919633053_770180884207763456_n

Ikvienas attiecības pavada krīzes. Un tā ne vienmēr ir karadarbība, strīdi no rīta līdz vakaram un klusējoši protesti (kaut gan visbiežāk tieši tā arī ir). Dažkārt tas ir stāsts par klusumu pārī, kas padara kurlu, par šaubām, par garlaicību, ļoti pretrunīgas sajūtas attiecībā uz partneri, sevi un galu galā visu dzīvi kopumā.

Tādos brīžos mēs atrodamies krustcelēs: palikt vai aiziet, pamēģināt vēlreiz vai atlaist. Ir vēl trešais variants – griezties pēc palīdzības. Un arī šim ceļam ir daudz sīku atzarojumu: palasīt eksperta sarakstītu grāmatu, pierakstīties pie psihologa (jautājums – vienam vai ar partneri), apmeklēt semināru vai lekciju.

Vissmagākais ir tas, ka visi šie stāsti ir stāsti par izvēli. Nav pareizā ceļa. Tā nav ne loterija, ne spēle uz miljonu. Vienkārši, izvēloties vienu ceļu, tu viennozīmīgi atsakies no otra. Kaut ko noteikti iegūsti, bet kaut ko – zaudē.

Ir krustceles, kas nav katastrofiskas. Kas atļauj iepauzēt, paskatīties uz to no malas, it kā paceļoties virs aiznavas. Un saprast: no kurienes tas nāk, pie kā tas var novest, un kas rezultātā sanāca, un ko tagad ar visu šo dzīvē darīt.

Tāda pauze nepieciešama, lai apzinātos, lai atļautu rasties jaunai atbalsij – kuru no ceļiem izvēlēties.

Ja ir iespēja un spēks, nestrebt karstu, tad labāk to nedarīt. Ja ir instrumenti, ar kuru palīdzību sakārtot dzīvi, palīdzēt kaut ko apjaust, apdomāt, pārveidot, tad grēks tos neizmantot.

Kad mēs runājam par pāra attiecībām, mēs vienmēr runājam par laimes iespējamību. Un katram no mums tā ir savādāka. Kādam tā ir klusā miera osta dzīves vētrās, stiprais plecs, mājīgās mājas, spēka vieta. Kādam tas ir risks, draivs, liesmas un sajūsma, nedaudz šūpoles, bet tādas, kurās šūpojoties nepaliek nelabi. Kādam tā ir brīvība un neatkarība, bet vienlīdz arī kopīgas mājas un kopīgas vienošanās šajā kopīgajā ceļā.

Katrā pārī tas var būt atšķirīgi. Un tāda iespēja rodas jau satikšanās brīdī. Mirklī, kad sākas dialogs un uzmanība. Vai mēs varam arī tālāk būt kopā? Kā rīkoties ar šo situāciju uz “pārkāpuma robežas”?

Atbilde katram būs sava. Bet mēs skaidri zinām, ka tā būs piemērota tieši jums.

Un ļoti liela un svarīga atbilde par sevi un savu dzīvi ir dialogā ar Otru cilvēku.

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Arī pie mums, Latvijā ir vieta, kur šo visu mācīties un pasniedzēja, kuru es iesaku un ieteikšu, kas man pašai lieti noderējusi. Jau trešdien 13. novembrī plkst. 18:00 turpinās Ineses Prisjolkovas semināru cikls “Viņš + Viņa” ar praktisko nodarbību “30 kļūdas, kas grauj mūsu sievišķību”. Patiesībā tas ir špikerītis sievietēm, ko sastādījis vīrietis, lai mēs neiebrauktu grāvī un krīzes situāciju ģimenēs būtu krietni mazāk.
Šajā semināru ciklā var apmeklēt visu ciklu kopumā vai atsevišķas nodarbības.

Ieplāno tam laiku un piesakies ŠEIT

Kā tas ir – LABI?

milestiba pret sevi

Ko nozīmē atbalstīt sevi?
Tā ir iespēja ikvienā situācijā, lai kāda arī tā nebūtu, palikt savā pusē, neatkarībā no tā, vai tev ir vai nav taisnība. Prasme apstādināt iekšējo kritiķi un pakāpeniski pārvērst to par iekšējo advokātu. Iespēja pāriet no sevis vainošanas un pašpārmetumiem uz brīvu elpošanu un vērošanu.

Kas ir mīlestība pret sevi?
Tā ir iespēja paskatīties uz sevi acīm, kurās nav ne nosodījuma, ne baiļu, ne vēlmes sevi pārtaisīt. Tikai uzmanīga ieskatīšanās sevī kā gleznā, kā ziedā, kā audeklā, uz kura ar laiku parādās brīnumaini raksti.

Kas ir rūpes par sevi?
Tā ir apzināta piepūle, kas vērsta uz to, lai uzzinātu par sevi kaut ko vairāk. Noskaidrotu, cik, kā un kad tev ir vajadzīgs, lai justos labi. Un, ne tikai noskaidrotu, bet veltītu laiku tam, lai to izdarītu. Un regulāri veltītu laiku tam, lai nevis uzlabotu vai izvirzītu sevi (kaut arī kas tāds var notikt), bet tam, lai sevi vienkārši atbalstītu it visās dzīves peripētijās. Bet pēc tam, iespējams, pat sagādātu sev baudu…

Kas ir pašcieņa?
Tā ir iespēja savās darbībās redzēt labus nodomus. Atbalstīt savu cilvēciskumu un piešķirt sev tiesības lemt un domāt unikālā veidā. Tā ir iekšēja disciplīna redzēt savas personības neaizskaramību pret apvainojumiem un uzbrukumiem. Tā ir ticība sev un iespēja notikt iekšējām pārmaiņām. Ticība bez gaidām un piespiešanas.

Un šīs visas ir nobriedušas personības pazīmes.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nepalīdzi vīrietim sevi iekarot!

bruņinieks un princese1

Nepalīdzi vīrietim sevi iekarot! Tas ir bezjēdzīgi. Tas vispār ir kaut kāds dīvains sieviešu gajiens – ja atradīsi mani, esmu tava, ja neatradīsi – esmu skapī. Kāpēc? Dēļ kā?

Lai noteikti “iekarotu”? Aiz bailēm palikt vienai? Vai aiz bailēm, ka otra tāda, tik lieliska nebūs? Bet pieklājības pēc viņam jāiekaro, tātad viņam jāpalīdz to izdarīt. Bet, ja nu pēkšņi sanāks tā, ka viņš aizies pie citas, pie tās, kura ir pieejamāka?

Sievietes, kuras jau ir iemīlējušās un pieķērušās, ir gatavas attaisnot vīrieti un palīdzēt viņam iekarot sevi. Es pati tāda biju, un nekas labs no tā nesanāca. Daudzviet šodien sievietēm māca, ka viņām jāizrāda iniciatīva, jāņem groži savās rokās un jasasien tas, kurš patīk.

Sievietes iekaro vīriešus un cīnās viņu dēļ. Drīz arī ziedus pašas dāvinās. Vai arī nesīs tos uz randiņu , lai viņš varētu viņai tos uzdāvināt, droši vien pats līdz kaut kam tādam neaizdomāsies.
Vai man vienai tas šķiet dīvaini?

Daudzi vīrieši vispār negrasās nevienu iekarot. Par viņiem JAU cīnās. Un sievietes izliekās, it kā kāds viņas būtu iekarojis. Kaut gan iekšā tārpiņš grauž.

Ja viņš nezvana, ir muļķīgi meklēt attaisnojumus, ka aizņemts, strādā, vai arī pašai meklēt tikšanos ar savu sapņu princi. Kad viņam tas vajadzīgs, kad sieviete viņam ir svarīga – viņš zvana. Atrod iespējas. Ja viņš nevar atrast laiku, lai satiktos – nevajag braukt pie viņa uz ofisu vai vaktēt pie mājām. Un atkal, ja viņš gribēs, viss notiks.

Ja viņš šaubās par to, vai tu esi viņa sapņu sieviete, nevajag rīkot viņam sevis superprezentāciju, testa periodu utt. Tu neesi prece, kura jāpārdod par jebkuru cenu un pēc iespējas ātrāk.
Ja viņš brīvi aplido arī citas sievietes, tātad tu viņu ne parāk stipri interesē un nevajag par viņu cīnīties.
Ja viņš nav gatavs nopietnām attiecībām, nav gatavs precēties – un īpaši tad, ja par to uzreiz pasaka – kāpēc gan lai tu turpinātu ar viņu satikties? Kāpēc? Cerībā, ka pārdomās un nobriedīs? Taču vīrieša vilkme pie sievietes, gadās, ka ar laiku mazinās. Un, ja viņš pašā spēcīgākajā šīs vilkmes fāzē nav gatavs, tad arī pēc tam nebūs.
Nevajag vīrieti turēt, atgriezt, iekarot.

Nevajag viņam palīdzēt. Aplidošana ir abiem svarīgs periods. Sieviete šajā laikā ieliek savas pašcieņas laulībā fundamentu, vīrietis – šo attiecību vērtības fundamentu. Tu nevari viņa vietā to izdarīt. Tas nav vajadzīgs.
Tavs uzdevums ir iedvesmot. Lai viņam tevis dēļ gribētos kalnus gāzt. Lai viņš meklētu iespēju tevi dzirdēt un redzēt. Lai viņš degtu vēlmē tevi apprecēt. Lai citas sievietes viņam pārstātu eksistēt. Lai blakus tev viņš kļūtu par īstu vīrieti, spēcīgu un pārliecinātu par sevi.

Met pie malas visas šīs domas – kā viņu iekarot, piesiet, noturēt, kā viņu atgriezt, atsist, savaldzināt un apprecināt ar sevi. Tās nav tās domas, kam jāpilda tādas brīnišķīgas sievietes galva. Tavs uzdevums kļūt tādai, kuru vīrietis vēlēsies apprecēt. Un šim vīrietim būs jāpierāda, ka viņš ir labākais. Un, ne savādāk!

Tas, kurš gribēs, vienmēr atradīs iespēju. Un tā ir viņa vīrieša lieta – izrādīt iniciatīvu. Bet mūsu, sieviešu – iedvesmot varoņdarbiem. Un atļaut sevi iekarot atkal un atkal. Lai būtu ar ko mīlēt.

Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

No kurienes rodas nemīlestība pret sevi?

nemilestiba pret sevi

Mēs visi zinām, cik ļoti svarīgi ir pieņemt un iemīlēt sevi, jo tikai pieņemot un iemīlot sevi, mēs esam spējīgi uz kaut ko vairāk – mīlēt un pieņemt citus cilvēkus.

Šodien eksistē liels daudzums dažādu tehniku, afirmāciju, meditāciju, kas attīsta cilvēkā šo mīlestību pret sevi. Ne vienmēr tās dod gaidīto rezultātu, bet efekts bieži vien saglabājas tikai uz neilgu laiku un pēc kada brīža viss jau atkal ir iegājies savās vecajās sliedēs. Kāpēc tā notiek?

Kā runā Atma Nadi – meistars, kurš vairāk kā 14 gadus pēta austrumu mācības un psiholoģiju, nemīlestība pret sevi dziļākajā līmenī rodas tāpēc, ka mēs apzināmies savas kļūdas, kuras esam pieļāvuši pagātnē, visbiežāk savos iepriekšējos iemiesojumos. Jo mēs taču visi esam mūžīgas Dvēseles un mūsu zemapziņa nenodala iepriekšējas dzīves no esošās – zemapziņai tās ir kā dienas, kas nomaina cita citu.

Tas, ka mēs neatceramies savas iepriekšējās dzīves, ir aizsargmehānisms, kas ieslēdzas mūsu piedzimšanas brīdī, jo, kā gan mēs varētu šodien dzīvot, ja atcerētos visu, ko esam izdarījuši kādreiz? Vai arī saglabātu savas iepriekšējās pieķeršanās un atkarības? Mēs nespētu attīstīties, iestrēguši pagātnē.

Taču tas, ka apziņas līmenī šo atmiņu nav, nenozīmē, ka arī zemapziņā mēs neko neatceramies.

Visdziļākajā līmenī mums ir visas zināšanas par to, kādas bija mūsu kļūdas, neharmoniskas izpausmes, rupjība, cietsirdība, īpaši attiecībā pret citiem cilvēkiem, kuri pret mums bija godīgi un atklāti un vēlēja mums labu.

Zemapziņā, saprotot to, ka esam bijuši netaisnīgi, mūsos šajā dzīvē rodas nožēla un sevis nepieņemšana, savu to īpašību nepieņemšana, kuras spilgti izpaudās mūsu iepriekšējās iemiesošanās reizēs. Rezultātā daudzus nomoka pastāvīga vainas sajūta, kurai nespējam rast loģisku izskaidrojumu. Un cilvēks realizē visdažādākās pašiznīcināšanās programmas, uzskata, ka nav laimes un mīlestības cienīgs, neieredz sevi…

Un šo dziļo zemapziņas sevis nepieņemšanas un nemīlēšanas programmu var izmainīt tikai tad, ja pieņemam sevi un piedodam sev visu, kas bijis iepriekšējos iemiesojumos.
Kā to izdarīt?

Vēlos piedāvāt kādu vienkāršu un efektīvu tehniku, kas palīdzēs strādāt ar zemapziņu un pakāpeniski mainīt dziļākos uzstādījumus un pārliecības.
41 dienas laikā (bez pārtraukumiem, neizlaižot nevienu dienu) ar kreiso roku (nav svarīgi, vai esi labrocis vai kreilis, jo kreisajai rokai ir saikne ar mūsu zemapziņu) uz papīra lapas ir jāuzraksta sekojošais:

“Es lūdzu piedošanu visām dzīvajām būtnēm un sev visos manos iemiesojumos par visām savām domām, emocijām, jūtām un rīcību… Es piedodu sev visas savas domas, emocijas, jūtas un rīcību attiecībā pret sevi un visām dzīvajām būtnēm visos savos iemiesojumos… Es piedodu un pieņemu sevi visos savos iemiesojumos”.
Tāpat, ja jūti tādu iekšēju nepieciešamību, palūdz piedošanu savai Dzimtai un palūdz piedot sev neharmonisku uzvedību attiecībā pret Dzimtu visos savos iemiesojumos un tāpat arī palūdz piedošanu par visu savu Dzimtu visām dzīvajām būtnēm visos iemiesojumos. Tāpēc, ka mēs ļoti cieši esam saistīti ar saviem radiniekiem, un, iespējams, mums ir vainas sajūta par viņu rīcību – no vienas puses, bet no otras – mums var būt pārrauta saikne ar savu Dzimtu sakarā ar mūsu agrāko rīcību un uzvedību, un tāpēc šajā dzīvē mēs nejūtam stingru pamatu zem kājām, pārliecību un aizsardzību…

Pēc tam, kad to esi uzrakstījis, papīra lapu sadedzini un pelnus vai nu izkaisi vējā, vai aizskalo ar ūdeni, vai atdod zemei.

41 ir viens no sakrālajiem cipariem, tieši tik ilgi iet vēlme līdz Augstākajiem spēkiem, kas vai nu atļauj vai neatļauj tai piepildīties.

Šo tehniku var izpildīt vairākas reizes, ar pārtraukumiem 1-2 mēneši, jo, ja tavai nemīlestībai pret sevi ir dziļas saknes, ir vajadzīgs laiks, lai tiktu līdz tās sākotnējam cēlonim.

Es no sirds novēlu patiesu mīlestību un sevis pieņemšanu!

Jekaterina Poļeščuk
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir sievietes

sieviete14

Ir sievietes, kuras ir laimīgas līdz tevīm, ar tevi un pēc tevis.

Viņu pašvērtējums, krāsainība un pasaules toņkārtas nav atkarīgas no konkretā vīrieša viņu dzīvē.
Viņa mīlēja pirms tevis, tevi un mīl arī šobrīd.
Pasauli, sevi, vīrieti.
Un tas nenozīmē, ka šīs sievietes ir virspusējas, nebūt, nē.
Viņām piemīt gan jūtu dziļums gan uzticība.
Šķiroties no tevis viņas var būt noskumušas, bet viņu skumjas vienmēr ir gaišas un nekad tām nav graujoša efekta.
Tādas sievietes pasaule nesagrūs aiz tavas muguras.
Tu esi ļoti svarīga viņas pasaules daļa, taču tikai daļa, vai gan tu pretendēji aizvietot ar sevi visu veselo?
Iekšējais dzīvesprieks ir kā fons kopējai noskaņai, kā sava “es” apzināšanās.
Laime šīm sievietēm ir Dvēseles veselums un pašvērtība, un tās nekad nebūs tikai vīrieša rokās.
Tā ir vienmērīga, gluži dabiska viņu dzīves gaisma.
Tādas sievietes es bieži esmu sastapis Rietumos.
Un diemžēl gandrīz nekad – Krievijā.
Pat visgudrākais, spēcīgākais un mīlošākais vīrietis pats par sevi nepadarīs sievieti laimīgu. Bet, ja padarīs, tad ne uz ilgu laiku. Laimīgai jābūt ir tieši šeit un tagad. Ar vīrieti vai bez viņa, ne avansā, pat ne priekšnojautās, bet tieši šeit un tagad, šajā mirklī. Iededz sevī maigu, siltu gaismu, bet aiz loga kaut vai pērkons dārd un līst ledaini auksts lietus.

Ja tu mirdzi, tad ko gan tev var padarīt tumsa?
Ieslēdz savu gaismu un nekad to neizslēdz!
Tagad, bez jebkāda iemesla, vienkārši tā.
Un nekad netērē laiku uz visu, kas nav laime.

Autors: Maksims Chajs
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta FS

Arī attiecības ģimenē ir jākopj!

virietis sieviete6

Kāpēc mēs savās mājās nespējam saglabāt cieņpilnu atmosfēru?

Varbūt mēs vienkārši neprotam uzturēt savas attiecības kārtībā?
Domās atgriezīsimies savā bērnībā.

Es esmu pārliecināta, ka daudzus no mums mācīja, kā jāuzvedas sabiedrībā, kā uzkopt māju un rāja par nepaklausību. Bet vai daudzi vecāki saviem bērniem mācīja, kā jāveido attiecības laulībā? Kā laipni sarunāties, lai viens otru neaizskartu, kā paust mīlestību, maigumu, cieņu, delikātumu? Vai daudziem no mums tā bija daļa audzināšanas?

Vairums sieviešu piekritīs, ka no viņām prasīja būt labām skolniecēm, labticīgām izpildītājām, paklausīgām meitenēm, bet kā kļūt par labu sievu, kā pasargāt savu laulību no plaisām un nesaprašanās, kā nekaitēt pašām sev – to mācīja ļoti reti.

Kad jautājums skar attiecības ģimenē, mēs visi esam tie, kas šīs lietas apguvuši pašmācības ceļā.

Taktisku un cieņpilnu attieksmi ģimenē vīram pret sievu un sievai pret vīru nemāca ne ģimenē, ne skolā.

Mums māca risināt sarežģītus uzdevumus, lasīt biezas grāmatas literatūrā, nodarboties ar rokdarbiem un sasniegt panākumus sportā. Un atšķirībā no zinatniskajām macībām, attiecību tēmai netiek veltīts ne laiks ne uzmanība.

Ēdiens, apģērbs, mājas – ir cilvēka pamatvajadzības. Un loģiski būtu pieņemt, ka atmosfēra mājās arī ir daļa mūsu dzīves, mūsu nepieciešamība pasaulē, miers, komforts un harmonija.

Tomēr vairumam cilvēku darbs pie attiecībām, kas padara māju siltu un mīļu, nešķiet pievilcīgs un nepieciešams, jo nepareizā priekšstata dēļ, ka sarunvalodas prasmes, vienam otra autoritātes uzturēšana, cieņpilna komunikācija nāk tikai ar pieredzi, un tāpēc tai nav nepieciešama īpaša apmācība.

Vai tiešām cilvēki, kuri laulībā nodzīvojuši daudzus gadus, ar attiecībām tiek galā labāk, kā citi?

Diemžēl atbilde ir noliedzoša. Laimīgu attiecību skaits ir ļoti mazs. Daudzas sievietes, kuras nodzīvojušas 30 gadus laulībā, un kurām vajadzētu būt profesionālēm šajā jomā, tomēr nespēj izdarīt tā, lai attiecības ģimenē būtu uzticēšanās, harmonijas un mīlestības pilnas.
Vai var teikt, ka viņas ar attiecībām tiek galā labāk kā astoņpadsmitgadīgās? Dažkārt sanāk gluži otrādi. Vairums pieaugušo sieviešu tik daudzus gadus savās attiecībās ir pielietojušas sabiedrībā vispārpieņemtās pieejas, kas nestrādā, ka viņu attiecības ir piepildītas nevajadzīgiem vārdiem, darbībām, aizvainojumiem un pārmetumiem, nevajadzīgiem strīdiem un pretrunām. Viņas cenšas kontrolēt šo haosu ar līdztiesības, brālības, matriarhāta un diktatūras paņēmieniem. Un kā gan var cerēt, ka šie paņēmieni palīdzēs attiecībām kļūt mīļām un sirsnīgām?

Ja arī tev nav šo prasmju, nekrīti izmisumā! Ir tik daudz gan jaunas gan jau nobriedušas ģimenes, kuras spējušas tikt pāri stereotipiem un sākt būvēt uzticības un cieņpilnas attiecības, kurās valda mīlestība, cieņa un harmonija.

Ir svarīgi vispirms šīs attiecības sakārtot un pēc tam uzturēt tajās kārtību un tīrību, tāpat, kā to darām, uzkopjot māju. Arī tad, ja esat pieļāvuši daudz kļūdu un līdz šim nav sanācis saglabāt mieru mājās, nebēdā, mēs esam līdzīgi!  Sešus savas laulības gadus es kļūdījos un pieļāvu daudzas nepieļaujamas darbības, ar savām rokām ieraku zemē mīlestību, paslēpu mīlestību zem savām ambīcijām, bakstīju, dūru un griezu ar asiem vārdiem, aizstāvot savu “taisnību” (kā gan es tajā atpazīstu sevi GFS). Bet tagad jau trīs gadus es veicu šo kļūdu labojumu, cenšos attīrīt savu māju no tā haosa, kur pati radīju ar savu nezināšanu, neprasmi, lepno prātu, emancipācijas idejām.

Ja tu esi uz šī ceļa un gatava strādāt pie tā, lai radītu uzticēšanās un cieņpilnas, mīlestības piepildītas attiecības un meklē metodes mierīgam šo jautājumu risinājumam, tad mums ir pa ceļam.

Autors: Jūlija Pavlova
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Foto: pixabay

P.S. Fantastisks un ļoti vērtīgs nodarbību cikls mums – latvietēm partnerattiecību sakartošanai, ir Ineses Prisjolkovas “Viņš+Viņa” semināru cikls. Jau 30. oktobrī būs nākamā nodarbība. Pieteikties vari ŠEIT

Kā likt vīrietim sevi cienīt?

4433

Šis jautājums man atgādina krievu parunu «Догнать и причинить добро».

Vai gan var kādam likt sevi cienīt pret viņa gribu? Vai tiešām tu domā, ka vīrietis no sirds cienīs sievieti, ja viņš saprot, ka viņa piespiež sevi cienīt?

Kā priekšniece pieprasa cieņu no vīrieša – padotā vienkārši tāpēc, ka viņa ir priekšniece, nevis gudra vadītāja. Kā sieviete pie stūres gaida, ka vīrietis viņu cienīs, pat tad, ja viņa neievēro ceļu satiksmes noteikumus. Vai arī nemīlama sieviete grib, lai vīrietis viņu ciena.

Kāpēc vīrieši neciena sievietes?

Nesen es veicu aptaju. Aptaujātie bija vīrieši no 22 līdz 50 gadiem. Jautāju, ko viņi sagaida no sievietes? Gandrīz 90% vīriešu uz šo jautājumu atbildēja: patiesu mīlestību. Mēs neapspriedīsim alfonsus, patoloģijas un prostitūciju.

Kas 19 gadsimtā bija jāizdara vīrietim, lai apprecētos vai saņemtu viņu ieinteresējušas dāmas uzmanību? Piespiedus laulības atstāsim vēstures tiesai.

1. Uzzināt, kur viņa mēdz uzturēties un iekļūt tur. Dažās mājās varēja ienākt tikai ar īpašu ielūgumu vai pēc rekomendācijas.

2. Stādīties priekšā, iepazīties vai noorganizēt, lai kāds viņu stādā priekšā dāmai.

3. Pievērst sev uzmanību. Dzeja, zīmītes, ziedi, uzaicinājums uz deju utt.

4. Iedraudzēties ar viņas vecākiem. Bet vecākus interesēja bagāti precinieki, nedzeroši, veseli (Arī tagad vecākus interesē tieši tas pats).

5. Ilgi, pacietīgi un maigi aplidot, lai meitene pievērstu viņam savu uzmanību. Ilgi aplidot, varbūt pat trīs gadus.

6. Bildināt un saņemt pozitīvu atbildi.

7. Sagatavot māju, naudu nākamajai ģimenei.

Tas nozīmē, ka vīrietis pierādīja to, ka viņš ir labākā kandidatūra no visiem. Viņš demonstrēja visas savas labākās īpašības. Arī tagad vīrieši to dara, rīko gaiļu cīņas, pierādot, kuram labāka mašīna, lielāka māja, labāks bizness.

Viņiem konkurence ir svarīga un arī uzvara. Ja nebūs uzvaras, tad sanāks kā tajā anekdotē: “Ja nepanākšu, tad vismaz sasildīšos” (atceries, kad gailis skrēja pakaļ vistai?).

Un ko darīja sieviete tajā laikā, kad precinieks viņai apkārt cilpas meta? Viņa vienkārši pieņēma viņa dāvanas, viņa uzmanību, dāvāja viņam maigu smaidu, labus vārdus.

Viņa vēl joprojām bija viņam nepieejama, un ilgi gaidītās dāvanas saņemšanas priekšnojautas viņu uzbudināja arvien vairāk, un iedvesmoja jauniem varoņdarbiem. Sieviete vīrietim bija gan ideāls, gan dieviete, gan cariene.

Paskatamies šodien… Sievietes uz mašīnas aizmugurējā stikla līmē novelkamās bildes ar kurpes papēdīti un kaprīzu uzrakstu: “Cieni mani!”, pašas aizcina vīriešus uz randiņiem, uztur viņus, pat maksā par intīmiem pakalpojumiem, bet pašas nepārliecinātākās cenšas noturēt vīrieti ar seksa palīdzību – jau pirmajā randiņā.

Ja pajautāsim, kāpec viņa vēlas apprecēties, mēs dzirdēsim daudz dažādu atbilžu variantu, tikai ne “es vēlos, lai šis vīrietis būtu laimīgs”.

Un mēs ļoti vēlamies, lai vīrietis mūs cienītu. Par ko, piedodiet? Mīl tāpat vien, jo mīl, bet ciena par kaut ko. Kā var cienīt to, kurš pats sevi neciena?

Vīrietis neredz šajā radījumā, kurš izskatās ka sieviete, bet uzvedas kā puika vai vīrietis, to maigo sievieti, kuru vēlas un var cienīt, saudzēt, lolot un lutināt.

Sieviete neciena vīrieti, bet apprecēties grib.

Un pēc tam žēlojas, ka vairs nav īstu vīriešu, vai arī dažādos forumos apspriež to, kādi ir labākie paņēmieni, lai IEKAROTU vīrieša cieņu.

Tagad sieviete iekaro vīrieti. Un kā viņš jūtas? Medījums, nevis mednieks? Vai tas viņam ir ļoti vajadzīgs? Un, ja sieviete izgājusi uz kara takas, lai iekarotu vīrieti, vai viņš būs laimīgs un gribēs būt blakus tādai sievietei, kurai blakus viņš nejūtas kā vīrietis. Par kādu cieņu mēs runājam?

Reiz mēs ar vīru apspriedām mūsdienu sieviešu un vīriešu attiecības. Viņš saka: “Es skatos uz meitenēm – viss kā pēc šablona. Pirmajā randiņā apjautāsies par manu naudu, ieskaitot mana biznesa grāmatvedības atskaiti, kāds nekustamais īpašums utt. Un es jau viņai esmu parādā. Vai tad es kaut ko aizņēmos? Neatceros!  Nav vēl paspējusi iepazīties, bet viņš jau ir parādā – naudu, kino, teātri, vakariņas. Jā, es to visu daru, aplidoju, rūpējos, bet tikai tad, kad es pats to vēlos nevis mani piespiež, vai kaut ko no manis gaida”.

Neviens nevēlas būt paradā, atbilst gaidām, lai viņu mīlētu atbilstoši kaut kādiem noteikumiem. Gan sievietes gan vīrieši vēlas būt mīlēti vienkārši tāpat, lai viņus pieņemtu tādus, kādi viņi ir, novērtētu, cienītu. Tad kāpēc, meitenes, uzbrukt ar saukli “Tev jāciena!”

Ja sieviete neciena vīrieti, viņš to “nolasa” momentā. Zemapziņas līmenī. Tu taču netici falšiem pārdevēju smaidiem, kuriem galvenais ir tev pārdot kaut ko. Tu zini patiesos nolūkus. Tu jūti, kad pardevējs smaida tev no sirds un, kad – pēc tirdzniecības noteikumiem?

Daudzas sievietes tieši tāpēc arī ir vienas, ka neciena vīrieti. Par ko gan viņus cienīt, teiksi, alkoholiķus, bomžus, narkomānus, azartspēlmaņus? It kā jau nav par ko cienīt. Bet kā ar to, ka vienkārši cienīt, kā cilvēkus, kā Dvēseles kas iziet savu šīs zemes pieredzi, kā cilvēkus, kurus radījis Dievs, tāpat kā mani.

Es esmu redzējusi ļoti daudzus gadījumus, kad vīrietis strauji atmet dzeršanu, pārstāj smeķēt, pārstāj spēlēt azartspēles un kļūst par veiksmīgu biznesmeni. Kā notika šis brīnums? Viņš vienkārši sastapa sievieti, kura cienīja viņu, mīlēja viņu, pat tādu – dzerošu, nabagu, ticēja viņam. Un viņš mainījās un ļoti centās, jo juta patiesu mīlestību. “Aiz katra veiksmīga vīrieša stāv mīloša sieviete”.

Kādas sievietes ciena vīrieši?

Varbūt tu smiesies. Vīrietis ciena sievieti, kura, pirmkārt ciena sevi un tad vīrieti. Izturies pret citiem tā, kā vēlies, lai izturas pret tevi. Un, gluži dabiski, ja sieviete sevi ciena, vai tad viņa pazemosies un kaut ko tēlos? Vai gan viņa pieļaus, ka viņu pazemo, vai viņa viņu “zāģēs” un kontrolēs? Nekad! Un tāpēc vīrietis gluži instinktīvi ciena tādu sievieti.

Secinājums ir gluži vienkāršs: lai vīrietis tevi cienītu, cieni sevi pati.
Cieņa pret sevi sākas ar “sīkumiem”: domu, vārdu, mājas, apģērba tīrību. Godīgumu attiecībās ar vecākiem, deraugiem, vīriešiem. Cieni savu laiku, savu darbu. Kāpēc sievietes ir gatavas strādāt vairākus darbus vienlaicīgi par divreiz zemāku samaksu, kā vīrietis tajā paša darbā?

Un, protams, pati cieni vīrieti. Uzvedies kā sieviete, ļauj lai viņš tevi aplido, lai tevis dēļ veic varoņdarbus.

Kā iemācīties cienīt vīrieti?

Tu vari veikt pašu vienkāršāko vingrinājumu katru dienu. Satiekot jebkuru vīrieti, vecu, jaunu, plikpauri, bārdaini, bagātu vai nabagu, jebkuru! – atrodi viņā kaut ko labu un domās velti viņam komplimentu. Jā, viņam nav matu, toties, cik skaistas acis. Un tas bomzis, kas rakājas atkritumos, cenšas izdzīvot, tas šobrīd ir viņa darbs. Spēlē to kā spēli un tu pat nepamanīsi, kā pakāpeniski sāc pieņemt vīriešus tādus, kādi viņi ir, nevērtējot, nešausminoties.

Skaiti afirmācijas, tas palīdzēs. “Tagad es zinu, ka ikviens vīrietis ir labs tāds, kāds viņš ir”, “Es cienu šo vīrietii par to, ka…. un uzraksti to īpašību, kuru visvairāk viņā cieni”. Viss sākas ar sīkumiem.

Jekaterina Prohorova
Tulkoja: Ginta Filia Solis