Laiks padara mūs skaistākas

kermenis12

Domājot par sievietes skaistumu, es vienmēr atceros parunu par to, ka ir “agrie ziedi un ir ziedi – vēlie”. Vieni jau piedzimst tādi blondi skaistuļi, ka uzreiz ir skaidrs: viņai lemts būt zvaigznei. Citu skaistums neatveras uzreiz un – ne drīz, bieži vien ap 30 gadiem – caur gadiem, mīlestību, dzemdībām, ilgu ceļu pie sevis un miera Dvēselē.
…Es fotogrāfēju 17 gadīgas sievietes. Tūkstošiem stundu retušēšanas deva man iespēju milimetru pa milimetram izzināt sievietes ķermeni. Asos atslēgas kaulus, smalkos pirkstus, nervozās lūpas. Dzimumzīmes, tetovējumus… un bailes, kas rodas katrai, kad tā attopas otrā objektīva pusē – bailes satikties ar to savu daļu, par kuru tu neko nezini un negribi zināt.
Uz bildītēm gribas sevi redzēt skaistu un trauslu, kā glancētajos žurnālos. Nedudz no liktenīgās – tādu, kuras dēļ zaudē galvu. Tādu, kura nekad neko nelūdz, negaida, nebaidās laika un aiziet pirmā. Viņas acīs atspoguļojas lielpilsētas ugunis, bet ķermenis ir tvirts un juteklisks. Vīriešu krekls uz viņas kailā ķermeņa izskatās labāk, kā jebkura melnā vakarkleita, bet vieglās zilbaltās ēnas zem acīm ir ēnas no garajām skropstām, nevis piecas stundas miega vai sēras pec nebijušā.
Tādu grūti iedomāties visu nakti raudošu, kad no rīta seja parvēršas par ādas un asaru maisījumu, un vajadzīga vesela diena, lai atkoptos, lai arī negribas zvanīt un melot un prasīt brīvdienu, vārīt stipru tēju un ilgi skatīties griestos, ieklausoties, kā iekšā pēkšņi viss ir kļuvis kluss un tukšs.
Tādu grūti iedomāties šādā situācijā – taču starp mums nav nevienas, kura nebūtu gājusi tam cauri. Kura nebūtu sevi atradusi vannas istabā, slīdošu gar sienu klusā histērijā kādā tumšā naktī, kad esi vairāk līdzīga aizšautam plīša zaķim ar koka pogām acu vietā, un galīgi nelīdzinies tai, kura neko nelūdz, negaida, nebaidās laika un vienmēr aiziet pirmā…
Neviena no tādām naktīm nepazūd, neatstājot pēdas.
Neviens no zvaniem, kad “abonents ir nesasniedzams vai atrodas ārpus uztveršanas zonas”, bet viņam taču bija jāpiezvana vēl pirms pāris stundām.
Neviens rīts, kad pamosties baigā klusumā, laulības gultā un no tukšajiem palagiem vējo nodevība – aukstums velk tieši uz mugurkaula tā, ka šķiet: dzīve priekšā vēl tik gara, bet tu jau esi Grenlande, temperatūra iekšienē krīt un dreifē ledus kalni.
… Tajā pusē objektīvam tu daudz runā, vēl vairāk – klausies. Un, ja klausies pietiekami labi, var iemācīties lasīt ķermeni – kā grāmatu: redzēt skumjās un laimīgās nodaļas, kādā atstātas piezīmes. Galvenais – sķirstīt tās saudzīgi.
Neatlocīt stūrus.
Un, ziniet, ko es vēlos teikt? Mēs esam skaistas. Ar visām mūsu plaisām un negludumiem. Tāpēc, ka tie visi ir par mūsu dzīvi, ceļu mājup, par daudzajām ceļa jūdzēm, nogurušo eņģeli aiz pleca, ataugušajām ģimenes saknēm.
Par visiem šiem velna borščiem, ar rokām mazgātajiem autiņiem, ar eļļu noķepušajām virsmām. Par visām mūsu grūtajām izvēlēm, “jā” un “nē””. orgasmiem un drebuļiem. Par to, kā pienāk ziema, kamēr tu brauc metro, par paģirām no rīta, par ar lielu prieku neatbildētajiem zvaniem, ar tadu nožēlu neatbildētajām īsziņām. Par sāpēm mugurā, par sakaltušajām kontaktlēcām, vientuļajiem Ziemasvēkiem uz plikas grīdas, Šarloti, kuru nav kam apēst – tas esam visas mēs, tas ir par mums. Tieši tāpat, kā par tiem mirkļiem, kad ļoti asi izjūtam, ka esam dzīvas, laimīgas – tādas caurspīdīgas un vieglas, starojošas…
Lūk, par to un tieši tam! – krunciņas un plaisas, nepilnības un raupjums, lai būtu kur aizķerties – aiz Dzīves un Otra, un sakrist un saaugt, pāraugt – viens vienā.
Tā, skatoties savās plaukstās es redzu nevis prāta un sirds līnijas, bet savijušos diedziņus:
lūk, skarbais, asais, stiprais, ar to esmu piesieta vīram;
lūk maigais, smalkais un zīdainais, tā ir mana meita.
Pētot dzīves pēdas ķermenī, es redzu pagātni.
Pieņemot šīs pēdas ķermenī, es kļūstu vēl skaistāka kā vakar.

Autors: Olga Primačenko
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Tu vari sev to atļaut

narina2

Atļauj sev būt laimīgai!

Dzīvo šeit un tagad. Ja tas ir tagad un šeit, neatņem sev šo iespēju.

Ir tikai viens “bet”: tikai tu vari atļaut sev pieņemt visas dzīves dāvanas un izmantot visas iespējas.

Tu vari sev to atļaut – atļaut būt laimīgai.

Un, lai tas notiktu, nav vajadzīga neviena cita atļauja.

Es atļauju sev atļaut.

Es esmu pelnījusi būt laimes cienīga.

Es dodu sev tiesības redzēt visu tā, kā ir, pat tad, ja baidos no tā, ko redzu.

Es atļauju sev būt jebkādai, būt dazādai, labai un ne tik labai.

Es dodu sev tiesības atkāpties no saviem priekšstatiem, un paskatīties, varbūt ir citi varianti.

Es atļauju sev izpētīt sevi un realitāti, visas savas sajūtas un ieslīgt it visā, kur vien vēlos ieslīgt.

Es dodu sev tiesības kļūdīties, tiesības mīlēt, tiesības uzvesties tā, kā šobrīd jūtos, sekot savām emocijām un nevērtēt “labas” tās vai “sliktas”, mīlēt sevi katrā no tām, redzēt, ka es esmu lieliska ikvienā savā izpausmē.

Es atļauju sev uzstādīt savus noteikumus savā dzīvē, parkāpt tos, un mainīt tos, kad vien vēlos.

Ja pavisam īsi – es atļauju sev visu kopā ar tiesībām nejusties vainīgai par to, jo tas ir absolūti normāli – dzīvot tā, kā es vēlos.

Un es atstāju sev tiesības par galveno savas dzīves noteikumu uzstadīt to, ka es vēlos dzīvot tā, kā es vēlos, un darīt to, kas nes man prieku un labsajūtu.

Neatņem sev tiesības būt laimīgai!
Autors: © Inna Makarenko
Avots: www.econet.ru/
Tulkoja: Ginta FS

Uz ko nedrīkst ekonomēt grūtos laikos

sutiba5

… vai arī “Vilciens apstājies – pārsēdieties citā transportā!”
Irinas Hakamadas Meistarklases.

1. Nedrīkst ekonomēt uz veselību. Ja Jums vajadzīgas dārgas zāles, bet tās ir svarīgas jūsu veselībai, uz tām nauda būs jāatrod. Tāpēc, ka veselību ne ar ko nevar kompensēt.

2. Nedrīkst ekonomēt uz sportu – kā vēlaties, bet ar sportu vajag nodarboties. Piemēram, izveidot tādu tikšanos grafiku, lai minimāli pārvietotos mašīnā un maksimāli ietu ar kājām. Pastaiga svaigā gaisā – tas jau IR sports. Nopirkt sev trīskapeiku hanteles vai velotrenažieri. Uzlieciet sev patīkamu mūziku, atbilstošu garastāvoklim un miniet pedāļus vai cilājiet hanteles. Tas neko nemaksā!

3. Nedrīkst ekonomēt uz hobiju. Ja esat pieradis dejot kādā studijā, turpiniet to darīt. Ja jūs pazaudēsiet hobiju, jums nebūs enerģijas, lai veiksmīgi pārvarētu krīzi.

4. Nedrīkst ekonomēt uz mākslu. Mīliet kino – ejiet, noskatieties kadu filmu, biļetes nemaz nav tik dārgas un uz ģimenes budžetu tas neatstās nekādu iespaidu. Kinoindustrija – tā ir liela ilūzija, tā atvelk domas no problēmām.

5. Ja mīliet lasīt, neekonomējiet. Pērciet grāmatu vienalga, cik tā maksā, tā palīdzēs jums atgriezties normālā stāvoklī, saņemt pieredzi un varbūt to pat realizēt.

6. Un nedrīkst ekonomēt uz izglītību. Krīze prasa konkurētspēju un, ja jūsu dzīvē iestājusies pauze, ir īstais laiks sākt mācīties ko jaunu, iegūt jaunas zināšanas. Tie var būt īsi kursi, treniņgrāmatas, kursi internetā – vebināri. Ja naudas kursiem nav, tad ir pašizglītība. Ir daudz interesantu lietu, vien jāieslēdz zinātkāre un jāsāk skatīties uz pasauli plašāk, kā to darījāt stabilitātes laikos.

Cilvēkam ir tāds ieradums, kad viss ir labi, viņš iet pa dzīvi inerces pēc, pa vienām un tām pašām sliedēm.
Krīze – tas ir satricinājums; sliedes salūzušas, vilciens apstājies – tātad ir parādījusies jauna iespēja, pārsēsties citā transportā!

Autors: Irina Hakamada
Tulkoja: Ginta FS

Balss, kurā mēs tagad runājam ar savu bērnu, paliks ar viņu vienmēr

vecāku balss

Tā balss, kurā mēs runājam ar savu bērnu tagad, paliks ar viņu vienmēr. Tieši šajā balsī viņš runās ar sevi, kad pieaugs. Visi pārmetumi, moralizēšana, mūsu neapmierinātība ar viņu, tiks ņemta par pamatu viņa paša attieksmei pret sevi.

Vai viņš spēs sevi uzmundrināt, atbalstīt, vai viņam būs neiedragājama ticība saviem spēkiem, cik viņš būs labestīgs pret sevi, un, vai vispār varēs būt labs pret sevi, ir atkarīgs no tā, ko mēs sakām viņam šobrīd.

Mammas balss, mammas attieksme, mammas prasības un gaidas – tie ir tie vecāku “Es”, kas visu mūžu pildīs “sirdsapziņas” lomu un kļūs par “iekšējo kritiķi” pieaugušam cilvēkam.

Vai šis kritiķis būs atbalsts vai inkvizīcija, ir atkarīgs no mums.
Vecāku vārdi un mammas un tēta priekšstati par viņu, bērnam ir absolūtā patiesība. Tas ir tā, it kā Dievs viņam būtu pateicis reizi par visām reizēm un uz mūžu, kāds viņš ir un kas viņš ir.

Un ir ļoti grūti pārtaisīt un pārkrāsot citā krāsā vecāku ielikto kodolu. Un, jo vairāk tajā mīnu un melno, dziļumā velkošo caurumu, jo sarežģītāk cilvēkam balstīties uz sevi.
Mammas ticība un atbalsts, tēva atzinība par beznosacījuma skaistumu un šarmu – tas ir tas, pateicoties kam izaug mierīgas un par sevi pārliecinātas sievietes.

Tēva loma meitas dzīvē ir atzīt un atbalstīt viņas pilnību. Meitenēm tēvs ir vīrieša ideāls. Nekad nesasniedzams ideāls. Un tēva gudrība slēpjas tajā, ka viņš mīl gan savu sievu, gan meitu, bet mīl tās atšķirīgi. Lai būtu ar savu sievu pārī, mīļākajiem, diviem viens otru mīlošiem cilvēkiem. Un tieši, vadoties no šīm attiecībām, ko meitene redz bērnībā, viņa vēlāk būvēs savu ģimeni un attiecības.

Bet meitā ielikt ticību tam, ka viņa ir neatvairāma. Vārdos ielikt. Meitene savu sievišķību redz tēva acīm. Viņa viedoklis viņai atpsoguļo visas paaules vīriešu viedokli. Viņas skaistuma un sievišķības atzīšana plus beznosacījumu atbalstīšana ir tas, kas rada dziļu aizsargātības sajūtu un ticību sev.

Mammas ticība dēlam, viņa vīrišķībai un patstāvībai un beznosacījumu atbalsts tad, kad viņam vajadzīga šī palīdzība: tēva cieņa un atzinība – tas ir tas, kas rada spēcīga vīrieša personības kodolu. Dziļa sajūta, ka esi spēcīgs, pilnvērtīgs un īsts. Tas ir tas, kas dod atbalstu un stabilitātes sajūtu, nesatricināmu ticību tam, ka pasaule tevi mīl un vienmēr atbalstīs.

Kas paliks mūsu bērniem tad, kad mūsu vairs nebūs?

Mūsu balsis, tie vārdi, kurus mēs viņiem teicām bērnībā.
Mūsu iemīļotās frazes. To, ko mēs atkārtojām katru dienu. To, ko mēs teicām dusmās, izmisumā, aiz lielas mīlestības un vēlmes aizsargāt.
To, ko mēs teicām tad, kad jutāmies bezspēcīgi. To, ko mums teica, bet mēs atkārtojām, neaizdomājoties, neiedziļinoties, tāpēc, ka tā vajag, tāpēc, ka tā “visus audzina”.

Tieši uz šīm frāzēm, pateiktām strīdu karstumā, neapdomājot, pilnā parliecībā par savu taisnību, balstīsies mūsu bērns, kad izaugs.

Mēs nevaram paklāt segu zem katras situācijas, kas var ar bērnu dzīvē notikt. Pie kam vecākiem pašiem ir pietiekami daudz dažādu absurdu un iracionālu baiļu. Un savos centienos aizsargāt, mēs nogalinam visu dzīvo.

Visi vecāku vēstījumi, kuri kļuvuši jau pieaugušam cilvēkam par nepārvaramu sienu, ir teikti aiz lielas mīlestības un vēlmes aizsargāt.

Mans ikdienas darbs ir sarunāties ar pieaugušiem cilvēkiem. Atbalstīt, palīdzēt saprast, un atrast izeju. Un ziniet, pret ko atduras cilvēki, kad nespēj paspert ne soli, pieļauj vismuļķīgākās kļūdas, bremzē un visvisādos veidos saindē sev dzīvi?
Uz vecāku vēstījumiem.
Uz to “kāda gan tu esi”, “kāds gan tu esi” Ko tu vari atļauties un, ko nevari. Vai tev ir talants, prāts, skaistums, vai nav.

Mēs ļoti ilgi skatāmies uz sevi savu vecāku acīm. Un to mēs viņiem pieradām, kad esam jau pieauguši, ka varēsim, izdarīsim un kļūsim. Kāds no mums izdzīvo pateicoties tam, kāds – par spīti tam.
Mēs neesam visu varoši, bet saviem bērniem mēs esam dievi. Un tieši uz mūsu vēstījumiem mūsu bērni balstīsies visu savu mūžu.

Autors: Irina Davidova, psiholoģe
Avots: http://sobiratelzvezd.ru
Foto: Victoria Kovelina
Tulkoja: Ginta FS

 

Sievietes SPĒKS – tā ir identitāte. Tas ir par to, kas ES ESMU…

sievietes spēks

Kas tas ir – Sievietes Spēks?

Eksistē dīvaina ideja, ka tas ir skaistums, paklausība, prasme saimniekot, audzināt bērnus un priecēt vīrieti.
Par šo ideju vēl parunāsim.
Daudzām sievietēm un treneriem, kuri vada treniņus «kā manipulēt ar vīrieti, lai tas kļūtu paklausīgs», ideja ir vēl dīvaināka:
sieviete vīrietim dāvā seksu un viņš viņu nodrošina ar visu, kas tai vajadzīgs.
Naudu, uzmanību, resursus un savu personīgo dzīvi.
Pirmkārt, tā ir prostitūcija. Piedevām – manipulatīvā.
Prostitūtas ir godīgākas, ar viņām var vienoties.
Otrkārt, vīrietis dara to pašu. Tikai, sanāk, ka bez maksas.

Un, tā.

Kas tad patiesībā ir Sievietes Spēks?
Kā jebkurš cits spēks, tā ir ENERĢIJA.
Darbības, šarms, harizma, iekšējā gaisma…
Tas, kas ir resurss pašai sievietei un apkārtējiem.
Tas ir ļoti svarīgi: gan sev gan cilvēkiem.
Bet pirmkārt, tieši sev.
Tagad par to, kāds šis spēks mēdz būt.
Tas nenozīmē, ka ikvienai sievietei tas viss jāattīsta uzreiz, vienlaicīgi.
Nevajag.
Pārpūlēsimies.
Daudz labāk ir tad, kad kaut kas atveras un rodas vajadzība, un pienāk laiks nodarboties tieši ar šo.
Tad patiešām Sievietes Spēks atplaukst kā zieds. Un tas lielai daļai pseidovēdistu pat sapņos nav rādījies.
Pats svarīgākais moments par Sievietes Spēku.

Sievietes Spēks ir IDENTITĀTE. Tas ir par to, KAS ES ESMU…

Pieņemsim – skaistums. Vairums sieviešu rūpējas par sevi laiku pa laikam, vai arī gluži otrādi – visu savu laiku pavada skaistumkopšanas salonos.
Un gala rezultatā sanāk nevis unikāla sieviete, bet kopta viduvējība.
Un nevis skaistums kā piedeva sievietei, bet sieviete kā piedeva tādam “sabiedriskam” skaistumam.
Un kā tad vīrietim mūs izvēlēties?
Mēs taču visas esam gandrīz vienādas!
Mēs nevaram atraut acis no šī sfēriskā skaistuma vakumā, un pilnībā aizmirstam par sevi.
Mana paziņa, stiliste no Izraēlas parasti sāk ar jautājumu: “Kas tu esi?”
(Un es ļoti ceru, ka drīz viņu pazīs visā pasaulē).

Mums, sievietēm, vispar ir grūti saprast un sajust sevi. Mūs pašu it kā nemaz nav. Ir meita, sieva, māte, profesionāle, sportiste, skaistule, kura sev nav piešķīrusi šo skaistumu, un kura tam ir it kā kaut kāds nesaprotams pielikums.

Te nu palīdzēt var treneris vai psihologs.
Jo mums, sievietēm, ir ļoti lielas problēmas ar identitāti.
To, kas mēs pašas esam.
Tādas, kādas esam.

1. Skaistums.

Koko Šanele reiz teica: «ja sieviete nav kļuvusi skaista 30 gados, viņa ir muļķe». Un tas vēl ir labs handikaps laikā. Tāpēc, ka savu vienīgo, ne ar ko nesalīdzināmo skaistumu var atrast jebkurā vecumā. Bet, ja nu kādu iemeslu dēļ, mēs to vēl neesam atradušas, nevajag sevi par to rāt. Tas vienkārši nozīmē tikai to, ka esam nodarbojušās ar kaut ko citu. Un mūsu sievišķais spēks ir spilgtāks tieši tajā, bet šeit, nedaudz iekavējies. Nekā briesmīga tajā nav, jo tas ir tikai pagaidām.

2. Prāts.

Jā, es zinu, ka ir tāda ideja, ka prāts ir vīrišķā raksturotājs. Bet ir arī sievišķais prāts. Vīrieša prāts ir skaidrs, sievietes – dziļš. Vīrišķais – konkrēts, sievišķais – kontekstuāls. Un, tā tālāk. Kā gan savādāk mēs viens otru varētu saprast? Un, protams, mēs viens no otra varam mācīties. Un jebkurā gadījumā, labāk sastingt neizlēmībā, kad teiks: «skaistie – pa labi, gudrie – pa kreisi».

3. Jūtas.

Tas ir klasiskais Sievietes Spēks. Taču daudzas jūtas meitenēm tiek aizliegtas. Mums jau no bērnības aizliedza, piemēram, naidu (pat taisnīgu naidu), aizvainojumu, greizsirdību, skaudību… Mēs pašas esam noraidījušas sāpju sajūtas. Un viss būtu labi, ja vien līdzi šīm nenotrulinātos arī visas parējās jūtas. Un ļoti bieži mēs nespējam apzināties savas jūtas, nerunājot pat par niansēm.

4. Radošums.

Sievietei ir ļoti svarīgi nodarboties ar mākslām, kaut ko radošu. Tas palīdz sajust sevi, saprast savu identitāti. Nepielipt kā pirts lapai savam vīram, bērniem, darbam, ģimenei. Būt interesantai pašai sev, tātad – arī visiem pārējiem. Ļoti bieži tieši māksla sievietei var aizvietot mātišķumu, jo tai arī nepieciešams mātišķais spēks. Un, nodarbojoties ar kaut ko radošu, sieviete jūtas laimīga. Kā radītāja. Radošums ir īsts glābiņš laikā, kad bērni ir izauguši un aizgajuši savā dzīvē. Ja sieviete nav radoša, un viņai nav savu radošo nodarbju, tad viņai nākas ciest laikā starp tikšanās reizēm ar bērniem un mazbērniem. Vai arī manipulēt ar tiem, lai viņi biežāk to apciemotu. Ļoti bieži radošuma trūkums ir iemesls dažadām slimībām.

5. Sieviešu arhetipi.

Sievietes dažādās “sejas” ir iespēja mums mainīties, spēlēt, eksperimentēt. Vairot dzīves daudzveidību, realizēt savas dažādās brīvības pakāpes – pašai sev un, tātad, arī savam vīrietim. Klasiskās sievišķās lomas, kas nepieciešamas kontaktējoties ar vīrieti ir – sieva, mīļākā, mūza. Ir arī citi tēli. Glabātāja, dziedniece, pētniece, ceļotāja, valdzinātāja, guru, iedvesmotāja, skolotāja un vēl, un vēl…Īpaši svarīgi ir pievērst uzmanību sievišķības “ēnas” pusēm, kas saistītas ar meitenēm aizliegtām jūtām. tajās ir visvairāk apspiestas enerģijas, kuru var aktīvi atbrīvot.

6. Dzimtas spēks.

Ir spēcīgs resurss ar dziļām saknēm. Tas ir par ģimeni. Par tuvību un separāciju. Par attiecībām, pirmkārt, ar vecākiem un par dzimtas turpināšanu. Tas ir ne tikai par bērniem, bet arī par ceļa turpinājumu, pa kuru iet visa dzimta, vai arī kāds tajā īpaši svarīgs cilvēks. Attiecības ar radiniekiem nav vienkārša padarīšana. Jā, protams, un ir dzīves posmi, kad šīs attiecības vispār nav svarīgas. Te ļoti būtiski ir sākt ar tām strādāt tieši tad, kad ir tāda vēlme. Un te nu arī var palīdzēt treneris vai psihologs, ja pašas nejūtamies gana varošas šajā jomā.

7. Resursi, iemaņas un pieredze.

Resursi ir viss, kas mūs priecē un dod mums enerģiju. Jebkuras zināšanas, prasmes, visa dzīves laikā uzkrātā pieredze. Labā un ne tik labā.

Atstrādāt savu pieredzi mums traucē dažādas psiholoģiskās traumas, dzīves mācību stundu neizpratne, neprasme tās izskaidrot un saprast. Arī te var palīdzēt speciālisti.

Ikvienai sievietei būtu svarīgas pamatiemaņas dejošanā un balss attīstīšana. Dejas – veselībai, ķermenim un erotikai. Balss – veselībai, elpošanai, lai pilnvērtīgi varētu sevi izteikt, nebiedējot sevi un apkārtējos ar savu balsi. Un, protams, ja ir vēlēšanās, ir lieliski dziedāt.

8. Eross.

Tas ir par jūtām, sajūtām, jutīgumu. Vīriešu eross – sākumā par seksu, pēc tam par jutīgumu, uztveri un tuvību. Sievietes eross – gluži otrādi.

Autors: Katarina Kočetkova
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Sievietes varenība

sievietes enerģija12

Pieņem sevi!

Paskaties uz sevi, kā Sievieti, kuru Dievs bezgalīgi mīl, kā pašu dārgāko, ko radījis. Kuru viņš pieņem jebkādu, ikvienā stavoklī, ar jebkurām rakstura īpašībām, un tik un tā neprātīgi mīl tevi tādu, kāda esi. Un viņa daļiņa dzīvo tevī, jo tevī ir absolūtā mīlestība pret sevi un pieņemšana.

Tu esi tas dimants, kuru Dievs slīpē katru tavas esības brīdi.

Paskaties uz sevi kā Sievieti, kuru šai dzīvei svētījušas Debesis, kura tiek pastāvīgi svētīta un nes sevī šo svētību un svētī citus.

Paskaties uz sevi, kā uz Sievieti, kura caur daudz ko ir izgājusi, daudz ko sasniegusi, kura ik reizi ir izdarījusi vienīgo pareizo izvēli no visām, kura meklējusi laimi un meklējusi to ne tikai sev, bet arī daudziem citiem.

Paskaties, cik viņas dzīvē ir sasniegumu! Cik daudz viņa mācījusies, cik daudz viņā ir brīnišķīgu īpašību, kas pelnījusas apbrīnu. Paskaties, cik skaisti un tīri ir viņas sapņi. Paskaties, cik daudz laba viņa izdarījusi citiem cilvēkiem.

Paskaties, cik daudz viņai spēju, talantu, cik daudz ko viņa prot, cik daudz kas viņai ir interesanti, ko viņa ir sasniegusi, caur ko izgājusi, kā izturējusies pret pasauli un cilvēkiem, cik grāmatas izlasījusi, cik daudz kā interesanta sevī atklājusi, cik daudz skaistu centienu ir viņas Dvēselei.

Tas viss izsauc dziļu cieņu pret Viņu.

Un šī Sieviete esi Tu!
Tā ir tā Sieviete, kuru katru dienu tu redzi spogulī un nenovērtē viņas ciešanas, sapņus, visu, ko viņa vēlas un par ko sapņo. Viņas balss nāk no Mūžības un tā ir pilna dziļas gudrības un vieduma. Ir pienācis laiks dot viņai visu, kas tai vajadzīgs, ko viņa lūdz, ko čukst viņas Dvēsele.

Tu esi tik brīnišķīga, ka ir neiespējami tevi nemīlēt. Tu esi tā Sieviete, kura meklē laimi un kura ir pelnījusi visu skaistāko pasaulē. Tā, kuras Dvēsele trīs, bet viņa uzticēšanās un cerību pilna dodas uz priekšu, jo noteikti zin, ko tieši vēlas un kas viņai pieder no dzimšanas, jo tas ir tas, ko vēlas viņas Dvēsele. Bet Dvēsele vienmēr zin patiesību, un tā zin, ka ik brīdi viņas dzīvē var ienākt kaut kas tāds, ko viņa tik ilgu laiku ir centusies noslēpt pati no sevis.

Tev ir VISS, kas vajadzīgs, lai kļūtu par varenāko šo laiku Sievieti un saņemtu šajā dzīvē visu, ko vien vēlies, ja vien vēlies!

Paskaties uz sevi kā uz Sievieti, kura iemieso sevī Mēness fantāziju. Kura nes sevī pili ar dārgumiem un pārvērš zvaigžņu putekļus veselās galaktikās. Kuras ieelpā dzīvo Gars un kuras Sirdī ir vieta visam dzīvajam.

Viņa ir lielā Māte, svēto noslēpumu glabātāja, pat viņas klusēšana atver Mūžības vārtus. Un, kad viņa čukst rītausmai, viņas vārdi, tinoties zeltītos ētera dzīparos, pārvēršas mākoņos un izdzenā negaisu. Viņas valoda sasniedz Sauli.

Viņa ar sirdstrīsām sagaida katru ceļinieku un, kad vinš pieskaras viņai, tad izkūst viņā un vairs nezin, kur beidzas Viņa un sākas Viņš…
Par maz ir teikts, ka Tu nēsā sevī Dieva Brīnumu, tu turpini caur sevi lielo Sievisķību to palielinot un izrotājot…
Ja vien varētu uzzīmēt Tavu Dvēseli – kā tu to attēlotu? Lūk, tā arī ir dziļākā mīlestība pret sevi, kura tevī dzīvo. Pat domu par to, kā uzzīmēt savu Dvēseli, tu uztver  kā kaut ko svētu – maigi un mīloši.

Paskaties acīs savai Dvēselei un tu ieraudzīsi, ka skaties acīs Dievam!

Autors: Inna Makarenko
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

12 lietas, ko vecmāmiņa Zelda pastāstīja pirms savas nāves

vecmamina zelda

Kad 90 gadu vecumā vecmāmiņa Zelda nomira, viņa savai mazmeitai atstāja kastīti ar dažādām lietiņām. Viņa saprata, ka mazmeita tās novērtēs, kad izaugs. Šajā kastītē atradās arī grāmatiņa ādas vākos „Iedvesmas Žurnāls”, kurā viņa bija pierakstījusi savas idejas, domas, citātus, dziesmu vārdus, kas bija viņu aizkustinājuši.
Un šeit 12 domas un idejas, kas mazmeitai šķita īpaši svarīgas.

Ieelpo nākotni, izelpo pagātni.

Nav svarīgi, kur Tu esi un caur ko Tev būs jāiziet. Vienmēr tici, ka tuneļa galā ir gaisma. Nekad neko negaidi, neceri un nepieprasi. Vienkārši dari, ko vari izdarīt un pārējais būs kā būs. Tāpēc, ka, kā tikko Tu izdarīsi to, ko vari izdarīt, notiks tas, kam jānotiek vai arī, Tu ieraudzīsi nākamo soli, kas Tev jāsper.

Dzīve var būt daudz vienkāršāka.

Vienkārši koncentrējies uz kādu vienu lietu, kas Tev svarīga. Tev nav jādara viss uzreiz un viss tūliņ un tagad. Elpo, dzīvo un dari to, kas Tev tieši priekšā. To, ko Tu ieliksi Dzīvē, Dzīve pēc brīža Tev atdos.

Lai citi pieņem Tevi tādu, kāds Tu esi vai arī nepieņem vispār.

Runā patiesību pat tad, ja Tava balss dreb. Esot Tu pats, tāds, kāds esi, Tu ienesīsi skaistumu tur, kur tas nekad nav bijis. Ej savu ceļu pārliecināti un negaidi no citiem sapratni un atbalstu, īpaši tad, ja tie nesaprot, uz kurieni Tu ej!

Tu neesi tas cilvēks, kas biji agrāk un tas ir normāli.

Tu esi izgājis caur daudziem kāpumiem un kritumiem, lai kļūtu tas, kas esi šodien. Pagājušajos gados bijuši daudzi notikumi, kas izmainījuši Tavus uzskatus, pasnieguši lieliskas dzīves mācībstundas un likuši Tev kļūt stiprākam garā. Laiks iet un nekas nestāv uz vietas, taču daudzi cilvēki vienalga Tev teiks, ka esi izmainījies. Atbildi viņiem: „Protams, esmu izmainījies. Tā vienmēr dzīvē notiek. Taču es vienalga esmu tas pats cilvēks, tikai nedaudz spēcīgāks, kā biju agrāk!”

Viss, kas ar mums notiek, palīdz mums augt, pat tad, ja grūti to šobrīd saprast.

Tas, kas notiek Tavā dzīvē, vienmēr Tevi virzīs, izmainīs, pilnveidos. Tāpēc, lai ko arī Tu nedarītu – nekad nepārstāj ticēt! Pats tievākais diedziņš pārvērtīsies par stiprāko virvi. Ļauj ticībai kļūt par tavu enkuru, notici, ka Tavam stāstam vēl nav pienākušas beigas un bēgumu nomainīs paisums, kas rezultātā Tevi aiznesīs skaistajā krastā.

Necenties kļūt bagāts, centies kļūt laimīgs.

Kad Tu kļūsi vecāks, Tu redzēsi lietu vērtību, ne cenu. Gala rezultātā Tu sapratīsi, ka labākās dienas bija tās, kad Tu smaidīji bez kāda īpaša – ekstraordināra iemesla. Novērtē mirkļus un esi pateicīgs par tiem, nemeklējot neko vairāk!
Tā arī ir patiesas Laimes būtība.

Esi izlēmīgs un dzīvespriecīgs.

Saproti to, ka lielāko daļu Tavu ciešanu un neveiksmju izraisa ne apstākļi, bet gan Tava attieksme pret tiem. Uzsmaidi tiem, kas skauž un cenšas Tev kaitēt. Parādi viņiem, ka to, kas viņiem dzīvē trūkst, viņi nekad nevarēs no Tevis piesavināties.

Esi uzmanīgs pret tiem, kas Tev dārgi un mīļi.

Gadās, ka Tavs mīļotais cilvēks saka: „Ar mani viss ir kārtībā.” Tad vajag ieskatīties viņam acīs, stipri apskaut un teikt: „Es zinu, ka tā nav. Kā es varu palīdzēt?” Un nevajag kreņķēties, ja Tev šķiet, ka daži cilvēki par Tevi atceras tikai tad, kad esi tiem vajadzīgs. Atrodi prieku tajā, ka citiem cilvēkiem Tu esi kā maza bākas gaismiņa, uz kuru tie iet tad, kad dzīvē ieskauj tumsa.

Dažkārt Tev ir jāatlaiž cilvēks, lai tas varētu izaugt.

Tāpēc, ka pats galvenais viņa dzīvē nav tas, ko tu dari viņa labā, bet tas, ko esi iemācījis viņam darīt viņa paša labā, lai kļūtu veiksmīgs un laimīgs.

Dažkārt, lai sasniegtu rezultātu, Tev jāatstumj cilvēki, ar kuriem ir atšķirīgas intereses.

Tas palīdzēs Tev atbrīvot vietu tiem, kuri atbalsta Tevi Tevis paša redzējumā. Tas notiek spontāni Tavā izaugsmes procesa laikā. Kad esi sapratis, kas Tu esi, Tu saproti arī to, ka ne visi cilvēki, kurus agrāk Tu pazini, ar kuriem draudzējies, skatās uz lietām tāpat kā Tu. Tā Tu vari saglabāt skaistas atmiņas par kopā pavadīto laiku un turpināt savu kustību uz priekšu.

Labāk atskatīties un teikt: „Es nevaru noticēt, ka es to izdarīju”, nekā teikt: „Man žēl, ka es to neizdarīju”.

Jebkurā gadījumā, cilvēki Tevi apspriedīs un vērtēs. Tāpēc nevajag dzīvot lai atstātu iespaidu uz citiem – dzīvo lai atstātu iespaidu uz sevi! Mīli sevi tik, lai citu dēļ nebūtu jāpazemina sevi.

Ja Tu gaidi laimīgas beigas, bet neredzi tās, iespējams, pienācis laiks jaunam Sākumam?

Paskaties uz sevi no malas un pieņem faktu, ka arī Tev ir tiesības laiku pa laikam kļūdīties. Tikai tā Tu vari mācīties. Stipri ir tie cilvēki, kuri ar patiesu prieku smejas par problēmām, jo izcīnījuši smagu cīņu. Viņi smejas tāpēc, ka nekas viņus nenovilks lejā, viņi turpinās sevu ceļu uz jaunu sākumu.

Esi laimīgs!

Avots: http://fit4brain.com
Tulkoja: Ginta FS