Par sievietēm, kurām viss ir atļauts…

jutekliskums1

Par sievietēm, kurām viss ir atļauts… un nekas par to nebūs…

Manā padomju bērnībā bija pieņemts diezgan viennozīmīgi reaģēt uz skaistām, veiksmīgām un pavedinošām sievietēm.

Īpaši tad, ja viņām viss bija un par to nekas nebija. Ja viņas no vīriešiem saņēma dāvanas un uzmanību, tāpat arī amatus un augstu stāvokli sabiedrībā, tad visiem pēkšņi kļuva “skaidrs”, ar ko viņas to nopelnījušas. Skaidrs, ka ne jau ar galvu… Nu kā gan savādāk sieviete var nopelnīt lielu dzīvokli, māju, kažokādas un apkārtējo vīriešu mirdzošos, viņas virzienā vērstos acu skatienus?

Skaidrs, ka viņa ir nakts dzeguze, kura noteikti pārkūkos visas dienas, gudrās un kārtīgās.

Bet kārtīgām sievietēm ir jāstrādā nevis ar “to vietu”, bet ar smadzenēm! Jābūt centīgām, strādīgām un gudrām. Un, dod Dievs, viss notiks. Dod Dievs….

Jo vairāk es vadu seminārus, jo biežāk sastopu sievietes ar ārkārtīgi pārspriegotām galvām un ārkārtīgi spēcīgu bloku mazajā iegurnī. Tik ļoti spēcīgu, ka pat pie ļoti akurāta darba ar to, asaras līst straumēm un atgriežas visi pagātnes aizvainojumi, sāpes, nodevības un piemānītās gaidas.
Pat ne strādājot ar to, bet vien tikai pieminot. Un ļoti nopietni! Kad es lūdzu dalībniecēm vērst savu uzmanību uz iegurņa zonu, iesācēju sieviešu grupas dalībnieces visas kā viena attopas uz grīdas vienās asarās. Es par to vairs nebrīnos. Starp citu, pieļauju, ka vīriešu grupās sākumā būs tas pats.

Jā, tāds ir sabiedrības zīmogs. Un mēs visi ar to arī sākam, kad nolemjam atjaunot savu brīvību un dzīvesprieku.

Un, jo tālāk, jo vairāk cieņas manī izraisa sievietes, kuras ir spējušas saglabāt (un mūsu sabiedrībā tas nav viegli) vai arī no jauna iegūt savu labsajūtu un seksuālo vēlmi. Ne to neapzināto vēlmi, kas beidzas gultā, bet veselīgu, īstu pieaugušu vēlmi, kas sniedz interesi par dzīvi un īpaši izjustu labsajūtu.
Tāpēc, ka vēlme un uzbudinājums nav darbība.

Vēlme ir enerģija, kuru ir jāprot virzīt.

Un, ja sievietei neviens nav iemācījis rīkoties ar enerģiju, tad, lai nebūtu jālieto tas pats rupjais vārds, nāksies visu nobloķēt. Tā darīja mūsu vecmāmiņas. Vai arī būs jāstradā līdz krīti no kājām, vai arī pa naktīm jātaisa histērijas. Spēks ir. Tā darīja un dara mūsu mammas.

Taču ņemot verā to, ka enerģijas ir daudz, darbības var būt visdažādākās. Piemēram: māksla, flirts, dejas, sekss ar mīļoto cilvēku, palīdzība citiem cilvēkiem, prasme iedvesmot vīriešus, sarunas ar vīriešiem (starp citu, arī viņi ir tikai cilvēki un mīl vienkārši parunāties), smaidi, dziesmas, skaistuma radīšana. Un, protams, darbs. Taču tas viss, piedodiet, ne tikai caur galvu, kuras vērtība, protams, ir milzīga, bet arī caur “to pašu vietu”. Un vēl caur sirdi, atvērtu, brīvu, savu potenciālu apzinājušos un gatavu izdarīt izvēli.

Sirds agri vai vēlu atmostas, vai arī vēlme momentā nostāda mūs izvēles priekšā. Un te uzreiz uzpeld jēgas, robežu, vērtību, atkarību, attiecību, atbildības un citas tēmas. Viss, no kā var izvairīties, nepiesavinoties savu spēku.

Lūk, kura no jums var skaidri pateikt: “Es esmu pieaugusi, es gribu, es mīlu, es varu atļauties, man ir patīkami”? Ja, nē, tad, iespējams, tas ir iemesls aizdomaties? Vai arī tikai paskatīties šajā virzienā… Pretējā gadījumā tām, kurām viss ir atļauts un nekas par to nebūs, tiks viss garšīgākais…. Es brīdināju!

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Un atkal viss atnāk īstajā laikā, kad esi tam gatavs. Es arī šovakar plkst. 18:00 došos uz Ineses semināru “Mīlēšanās un seksualitāte”. Paldies Dievam, šodien vairs nav jākaunās par to, ka mūs interesē tādas tēmas un es domāju, ka ikviena sieviete, lai ko viņa teiktu, vēlas būt iekārota, atvērta, mīlēta un mīloša.
Papildu informācija: pavasarastudija@gmail.com vai pa tālruni 29100714
Pieteiksanās šeit:
http://www.pavasarastudija.lv/2019/08/27/seminars-cikla-vinsvina-milesanas-un-seksualitate-4-09/

Advertisements

Kāpēc sieviete iesaistās necienīgās attiecībās?

Film and Television

Nedaudz gribu paanalizēt filmas “Pretty Woman” (“Jaukā sieviete” ar Džūliju Robertsu un Ričardu Gīru galvenajās lomās) varoņu dialogu.
Un, tā…
1. Pirmie filmas galvenās varones Vivianas vārdi: “Mamma man teica, ka es esmu magnēts neliešiem”
Mamma! Teica! Mamma! Cik daudz sievietes spēka bija ielikts šajā mātes frāzē. Kura pati uzrakstīja savas meitas likteni. Skumju, pilnu sāpju un bēdu!!!
Visās pasaules reliģijās un tradīcijās Mātes lūgšana tiek uzskatīta par pašu spēcīgāko. Kā arī viņas lāsti.
Varena enerģētika, no kuras bērnam nav nekādu iespēju aizsargāties. Ja Mamma atļaujas tā runāt ar meitu, viņa projicē tās neveiksmīgo un smago turpmāko dzīvi, un, visticamākais, notiks tieši tas, ko viņa apgalvoja. Kamēr pati meita nepagriezīs savu Dzīves kuģi pretī mātes vārdu straumei.

Mātēm un tēviem ir jāatcerās: to, kā jūs rīkojaties ar savu meitu – tas ir viņas tālākais scenārijs attiecībās ar cilvēkiem. Ja jūs kliedzat uz viņu, tātad viņa to pašu atļaus darīt savam vīrietim. Ja darat viņai pāri – tātad viņa savam vīrietim arī to atļaus, ja pielietojat fiziskus sodus – tātad viņa pacietīs rupjību un fiziskus pāridarījumus.

Aizsargājiet savus bērnus no sevis! No savām negatīvajām emocijām! Dodiet viņiem iespēju dzīvot laimīgu Dzīvi!

Filmas galvenā varone tieši tāpēc kļuva par prostitūtu, ka zināja, ka ir “magnēts neliešiem”. Zināja. Tāpēc, ka viņas pats tuvākais cilvēks – mamma tā teica.

2. Tālāk viņa saka: “Es šeit nokļuvu dēļ nelieša numur trīs”.
Palikusi bez tēva aizsardzības, bet ar mātes lāstu, viņa izmisīgi meklē kāda vīrieša atbalstu. Jebkura. Tā, kurš pirmais pievērsīs savu uzmanību. Aizmirsusi par savu tīrību, kas dota jau no dzimšanas, viņa ķeras pie jebkuras iespējas būt aizsargātai! Viņa izdomā dažādus attaisnojumus vīrietim, kurš ar viņu izrīkojas nekrietni, jo uzskata, ka tieši to viņa ir pelnījusi. Jo viņai taču to iegalvoja jau bērnībā. Viņa vīrietim dod neticami lielu uzticības kredītu un atkal un atkal iet līdzi “nelietim”, jau trešajam. Un te nu ticība savai tīrībai ir zudusi pilnībā. Tāpat kā pašcieņa.

3. “Es paliku bez naudas, bez draugiem, bez nelieša. Strādāju ēstuvēs un benzīntankos. Izdzīvošanai bija par maz, bet mājās braukt bija kauns!” – viņa saka.

Varat iedomāties? Kauns braukt mājās! Un viņa izvēlas prostitūtas “profesiju”, lai tikai nebūtu jābrauc pie mātes, kura viņu psiholoģiski iznīcinās viņas kļūdaino soļu dēļ.

Kura noteikti pateiks visģeniālāko visu nelaimīgo sieviešu frāzi: “Es taču teicu!” Kura jau miljono reizi pateiks, ka viņas meita ir niecība un “magnēts neliešiem”.

Ak, Dievs! Kad mūsu bērniem atradīsies droša vieta, kur izdzīvot savas emocijas. Cik ilgi vēl vecākie izgāzīs uz jaunākajiem savu pašu nerealizētību, sāpes un aizvainojumus?

Kad sapratīs, ka saviem vecākiem bērns arī 20, 30, 40 gados ir bērns. Un vecāki nedrīkst uz saviem bērniem izgāzt savas negatīvas emocijas! Cik paaudzēm un cik gadiem jāpaiet?

4. “Te arī uzradās Kita. Viņa teica, ka tas ir viegli un es nolēmu”.

Vienmēr mūsu ceļā būs šādas iekšējās tīrības mācību stundas. Neizprotot savu pašcieņu un savu vērtību, arvien ātrāk grimsti. Bezdibenī. Un, cik šajā brīdī tev blakus būs “neliešu numur trīs, četri, pieci, seši”, kuri ar putām uz lūpām apgalvos, ka netīrība cilvēku attiecībās ir dzīves norma. Ka var krāpt bez sirdsapziņas pārmetumiem, gulēt ar ko pagadās un tu ticēsi, jo apkārt visi tā runā. Izglābties var tikai mainot attieksmi pret sevi un mainot to vidi, kurā atrodies. Parasti tas notiek ātri. Bet kāds mocās gadu desmitiem. Man pietika ar gadu.

5. “Sākumā raudāju, tad pieradu”, – saka galvenā varone.
Sievietē vienmēr ir tīrības gaisma. Vienmēr! Un dziļi Dveselē viņa vienmēr zin par sevi visu. Par to, ka viņa ir brīnišķīga. Neatkārtojama! Dievišķa! Šī gaisma, ielaužoties tumsā, izplūst kā asaras, depresija, sirdsapziņas balss. Ja nepietiek spēka kaut ko mainīt, sākas pašsaindēšanās ar tabaku, alkoholu, narkotikām un necienīgām attiecībām.

Jo spilgtāka gaisma – jo ātrāk izrāpies no bedres. Tas ir iespējams! Tāpēc, ka ikviena sieviete ir neticami spēcīga.

6. “Iela nav domāta tev”, – saka Edvards Vivianai. Un viņa atbild. “Kādu laiciņu pabūsi maita, arī šim noticēsi”.
Meitenes, mūciet no tiem, kuri jūs nemīl. Kuri izgāž uz jums netīrumus! Pieļaujot tadu attieksmi pret sevi, jūs nekad nespēsiet būt laimīgas. Jo, kā uz Edvarda vārdiem par viņas labajām īpašībām atbildēja Džūlijas Robertsas varone:

7. “Noticēt sliktajam ir daudz vieglāk, tu neesi to ievērojis?”.
Tas tāpec, ka meiteni ļoti reti slavē vienkārši tāpat. No sirds. Nevis lutinot: “Tu esi labāka par visām”, bet atgādinot: “Tu esi dievišķa. Tu esi gaisma. Tu piepildi šo pasauli ar skaistumu, tīrību un mīlestību!”

Lūk, tāds sižets. Lūk, tāda pusotra minūte, un viss sievietes Liktenis.

Saudzējiet Sievieti! Saudzējiet sevī Meiteni, kura ir tīra un brīnišķīga! Katra no mums ir cienīga sieviete. Neskatoties ne uz ko! Mēs esam tīras pēc savas būtības, un atliek vien tam noticēt un atļaut sev šo domu!

Es lūdzos par mums visām! Par visām Pasaules Sievietēm! Dod, Dievs laimi mums visām! Padomāsim labas domas mēs katra par Visām Pasaules Sievietēm! Mēs varam! Mēs varam viena otrai palīdzēt!

Natālija Kovaļova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par sievietes askēzēm

askeze1

Kad dzīvē viss ir labi un mierīgi, sievietei nevajag nodoties askēzēm: agri celties, badoties utt. Gluži otrādi, vairāk sevi jālutina, jādara patīkamas lietas, jāēd saldumi, jāpērk rotas un tērpi, vienu vārdu sakot, maksimāli jāpiepilda sevi ar enerģiju.
Kāpēc?

Tāpēc, ka dzīvē ne vienmēr ir gaišā svītra, dažkārt pienāk laiks atdot karmiskos parādus, iet cauri grūtībām. Un te nu sieviete sāk virzīt savu enerģiju, kuru iepriekš uzkrājusi, lai tagad izlīdzinātu šos nevienkāršos laikus, lai palīdzētu sev un saviem mīļajiem.
Un tad viņa sāk lūgties, badoties, veikt noteiktus rituālus, askēzes, lai atrisinātu smagas situācijas un palīdzētu tiem, kam tas vajadzīgs.

Sievietes askēzes ir daudz varenākas un spēcīgākas par vīrieša, un daudz vērtīgākas Visumam. Tāpēc caur askēzēm viņa spēj glābt visu savu ģimeni, Dzimtu un pat dot lielu enerģētisko ieguldījumu valsts aizsardzībā, ja viņas dievbijība ir milzīga.
Ir ļoti svarīgi to zināt. Gaišos, mierīgos laikos sievietei jāpiepildās, jāatpūšas, jārūpējas par sevi, nekādas skarbas askēzes. Jāuzņem enerģija. Bet tumšos un nemierīgos laikos sieviete kļūst par Sauli, kas apspīd ceļu citiem un dod spēku  dzīvot. Viņa atdod enerģiju. Jo vairāk enerģijas esi uzkrājusi, jo spēcīgāks tavu lūgšanu un askēžu spēks.
Autors: Marija Mišina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mūsdienu sievietes emocionālā pārslodze

rupes par sevi

Būt sievietei šodien nav joka lieta un ir daudz grūtāk, kā tas bija agrāk. Ne tikai tāpēc, ka mums šodien ir iespējas, no kurām galva griežas. Kaut arī tas atstāj lielu iespaidu.

Mēs patiešām varam atvieglot savus mājās darāmos darbus, bērnu audzināšanu, brīvi pārvietoties pasaulē. Ļoti daudz ko varam. Taču šīs iespējas rada mums papildus grūtības – izvēles mokas, mokas vērot citus un censties paveikt ko līdzīgu. Tas viss pārslogo sievietes psihi, kura arī bez tā visa ir ļoti jūtīga.

Uzmanīgāk apskatīsim tieši šo daļu – sievietes emocionālo slodzi.

Iedomāsimies dzīvi pirms simts gadiem.
Dzīvo kāda sieviete – Maša. Viņa dzīvo ciemā, kurā ir 100 mājas, un pazīst gandrīz visus ciema iedzīvotājus. Arī Mašu zin kādi plus-mīnus 200-300 cilvēki. Attiecības viņai ir ar kādiem 100 cilvēkiem. Un atbildstoši, kā savējos viņa uztver no 100 līdz 300 cilvēkiem. Pārējie zemeslodes iedzīvotāji viņai nav zināmi, tāpat kā viņa viņiem. Un arī viņu sāpes Mašai nav zināmas un viņas psihi tās netraumē.

Šodien Maša, dzīvojot lielpilsētā, katru dienu var saskarties ar simtiem cilvēku. Vairumu no tiem viņa ieraudzīs tikai reizi, taču tie tā vai citādāk var ietekmēt viņas dzīvi. Bet internetā un TV Maša uzzinās par visu, kas notiek pasaulē. Un, kur sākas tā robeža “savējie”, par kuriem viņai jāpārdzīvo?

Agrāk ar nāvi viņa varēja saskarties maksimums 300 reizes – ja nu gadījumā ar visu ciemu kaut kas notiek. Bet tagad? Katru dienu kaut kas notiek. Kaut kur notiek karš, krīt lidmašīnas, cilvēki slimo, iekļūst avārijās. Ja Maša dzīvo ar atvērtu sirdi, tad visi šie cilveki viņai ir kā “savējie”. Tātad – zaudējums un sēras. Katru dienu.

Un tikai svētie ir spējīgi dzīvot šajās vispasaules sāpēs pastāvīgi, neaizverot savu sirdi, nenocietinoties, nemirstot katru reizi kopā ar kādu otrā pasaules galā. Bet parastā meitene Maša?

Viņai kļūst neizsakāmi smagi no savas emocionalitātes, jūtīguma un atvērtības. Tātad savas būtības sievišķajām izpausmēm. Neizsakāmi smagi un sāpīgi. Un tālāk, visticamākais, viņa tomēr aizvērsies. Aizvērs sirdi šīm sāpēm. Jo no informācijas plūsmas aizvērties nevar. Taču, ja jau sirds ir aizvērta, tad aizvērta visam. Gan mīlestībai, gan Visuma enerģijai, kas varētu pabarot Mašu. Tāpēc arī Mašai nav spēka, nav vēlmes kaut ko darīt un viņas dzīve ir garlaicīga un pelēka.

Diemžēl. Viņa cenšas mīlēt ar sirdi, taču tas ir tas pats, kā skūpstīt kādu, galvā uzvelkot spaini. Arī sāpes var nodarīt viegli un arī baudas nekādas.

Tas ir pirmais emocionālas pārslodzes faktors – nespēja norobežot savu sirdi no sāpēm, kas notiek pasaulē.

Var pārstāt skatīties un lasīt ziņas, ko es parasti arī rekomendēju visām sievietēm un meitenēm. Taču, cik daudzas to spēj? Tuvākie jau turpinās klausīties ziņas un stāstīt par to, kas notiek…

Un vēl tagad par to, ka pasaulē ir Maša, var zināt arī citi cilvēki. Kāds priecāsies, kādam viņa ļoti iepatiksies, bet kāds, gluži otrādi, padomās par Mašu kaut ko sliktu. Un arī pateiks to, ko domā.

Būt skaistai sava ciema robežās nav grūti – parasti ir kaut kāds viens standarts, visi viens otru zin, ir jau pierīvējušies. Bet te, gadījuma cilvēki –  iet garām un izmet replikas: Resna! Tieva! Neglīta! Muļķe! Šķībacaina!

Cilvēki neprot paklusēt. Dažiem kaut kas pasprūk nejauši, daži pasaka ko nejauku ar nolūku otru aizvainot. Un ko ar to darīt Mašai?  Viņa taču ir meitene, tātad emocionāli jūtīga. Viņas dabā ir pieņemt un saņemt mīlestību.

Tas ir otrais emocionālās pārslodzes faktors – svešu viedokļu troksnis.

Viņa var pārstat būt kā visi – nerādīt savas fotogrāfijas, nekomunicēt sociālajos tīklos. Teorētiski var. Praktiski – tas ir ļoti grūti. Reti ir tādas mūsdienu sievietes, kas spēj pilnībā atteikties no virtuālas komunikācijas, kura ir tik ierasta.
Trešais faktors – ir iespēja redzēt citu cilvēku dzīvi. Unikāla iespēja. Vērot, iedvesmoties, pašai mainīties.

Taču var arī skaust, vēlēties neiespējamo sev šobrīd, salīdzināt savus tuvos un sevi pašu – ne par labu sev. Jo internetā taču visiem viss ir tik skaisti, praktiski ideālas bildes bez tik daudziem nepatīkamās neredzamas ortrās daļas – iekšējā darba. Un sadzīves.

Un sēž Maša ar savu nesen piedzimušo bērnu bērnu kopšanas atvaļinājumā, knapi paspēj pagatavot ēst, iztīrīt māju, paspēlēties. Un redz, ka kaut kādai Katjai jau ir divi bērni un viņa vēl piedevām ir notievējusi, un pusdieno restorānos un vīrs viņai tik skaistus ziedus dāvina. Un vēl Katja strādā. Kā viņa to visu paspēj? Un Mašai sāk šķist, ka viņai ir milzīga problēma. Un tagad mājas darbi jau sagādā emocionālas neērtības. Tāpēc, ka “visi cilvēki kā cilvēki, tikai es viena neveikla un čammma”. Domāju, ka tas saprotams daudzām meitenēm, kuras bijušas bērna kopšanas atvaļinājumā vairāk par gadu.

Savas nevērtības un nerealizētības sajūta ļoti bieži sākas tieši šeit, tajā punktā, kad “citiem ir labāk.”

Un ir gandrīz neiespējami izslēgt tās kameras, kas rāda to, kas notiek svešās mājās. Tas jau šodien ir normāli un pieņemami. Mēs visi tā vai savādāk atstājam savus logus atvērtus un svešie var redzēt, ka bērni smaida, mājas ir kārtība un vīrs dāvina ziedus.

Un tas kļūst par vēl vienu smalkās sievietes psihes pārslodzes punktu. Un arī no tā nepaslēpsies. Un tas liek Mašai steigties, uztraukties un censties paspēt vēl vairāk. Vairāk kā nepieciešams viņas dabai.

Ceturtais faktors ir izvēle.Tagad tās ir tik daudz! Agrāk viss bija vienkārši – atnāc uz veikalu pēc maizes – rupjās un baltmaizes. Lūk, arī visa izvēle. Bet tagad veikalu plauktos gozējas desmitiem dažādu šķirņu maizes. Tu stāvi, lasi etiķetes un galva griežas. Un tev jāuzņemas atbildība par savu izvēli.

Un tā ir tikai maize, bet vēl ir cita pārtika un tūkstošiem citu lietu, ko piedvā pārdevēji.

Un šo izvēli tu izdari katru dienu. Ko ēst, ko vilkt, ko darīt, ko macīties, ar ko komunicēt, ko atdot… Un visa atbildība par šo izvēli gulstas uz trauslajiem sievietes pleciem. Tāpēc, ka, ja vīram jaunais ēdiens negaršos, vainīga būsi tu. Ja bērnu aizsūtīsi ne tajā skolā – atkal, vainīga esi tu. Ja nopirki neveselīgu eļļu – arī vainīga esi tu.

Atteikties no izvēles pasaulē, kura sastāv no daudzām iksekundes izvēlēm, nav iespējams. Var samazināt tādu situāciju daudzumu, un atdot grožus vīrieša rokas (vīrietim izdarīt izvēli ir vienkāršāk). Bet, vai tad visām ir vīri? Un, vai šajā ziņā Maša uzticas savam vīram, pat, ja viņai tāds ir? Un, ja nu pēkšņi viņš nopirks ne to un atvaļinājumu ieplānos ne tur…

Piektais faktors ir bērni. Agrāk bērnu audzināšanas jautājumi gulās uz visas lielās ģimenes pleciem, kurā bija vairākas – 5-6 sievietes.

Tas nebija tik grūti. Bet tagad māte viena paliek ar bērnu ar visiem saviem pārdzīvojumiem. Pašu mātes un vīra mātes ne vienmēr palīdz un var palīdzēt, dažkārt pat traucē būt kontaktā ar sevi un saviem bērniem.

Pastavīga trauksme par nākotni. Agrāk viss bija zināms. Izaugs, pabeigs skolu (vai nepabeigs), strādās tīrumā kopā ar tēvu vai rūpnīcā. Vai arī izmācīsies institūtā un saņems nosūtījumu. Alga visiem apmēram vienāda. Dzīvos kā visi.
Bet tagad – atkal izvēle. Potēt, nepotēt? Dzemdēt mājās vai dzemdību namā? Mācīties skolā vai mājās? Atdot bērnu dārzā vai atstāt mājās? Cik skolā pulciņu? Kādas valodas? Kāds sports? Kāda nākotne viņu gaida – neprognozējami! Vai spēs sevi nodrošināt? Vai kļūs par vecāku lepnumu? Vai var savu bērnu kādam citam uzticēt?

Šodien ļoti daudzas sievietes ir psiholoģiski izglītotas un ļoti daudz ko zin par bērnības traumām – arī Maša. Un viņa ļoti cenšas netraumēt savu bērnu. Bet, ja gadās, ka traumē, tad pati no tā ļoti cieš un sevi vaino. Un visu laiku dzīvo spriedzē – kā tik nenodarīt pāri, neaizvainot, nesabojāt? Ļoti cēls mērķis. Bet vai gan ir iespējams bērnu ne reizi neaizvainot, nesarāt? Un vai viņam tas vipār ir vajadzīgs? Īpaši emocionāli nomocījusies māte, kura tik ļoti cenšas būt perfekta, ideāla un vienmēr smaidīt?

Jāpiebilst, ka vairums sievietēm nav pārāk spoža veselība un viņas ar to arī īpaši nenodarbojas, neprot nolikt savas robežas, neprot pateikt “nē”, nedara to, kas viņām sagādā prieku un baudu. Daudzas pat nezin, kas viņām patīk un ko viņas mīl. Bilde nav diez ko priecīga.

Un tā mūsu Maša, kas radīta tam, lai savas dzīves laikā izdzīvotu simts emocionālās pārslodzes veinības, šīs 100 vienības izdzīvo katru dienu, dažkārt pat 500, 1000. Un mēs brīnāmies, kāpēc tik daudzas sievietes ir nelaimīgas, kāpec ģimenes jūk, kāpēc bērni nespēj atrast sevi.

Samazināt stresa un slodzes līmeni. Vai tas ir reāli? Jā, reāli. Taču tas prasa daudz augstāku apzinatības līmeni un prasmi dzirdēt sevi, saudzēt sevi, mīlēt sevi, rūpēties par sevi. Nelasīt un neskatīties ziņas. Nekomunicēt ar tiem, kuri grauj tevi ar savu klātbūtni un runām. Sargāt savas robežas, neielaist tajās visus, kas nāk. Macīties rūpēties par sevi. Vairāk uzticēties savam vīram. Lūgties. Jebkurā grūtā situācijā. Par mieru visā pasaulē, par savu bērnu labklājību, par to, lai izdarītu pareizo izvēli… Prasmi ļaut sev iepauzēt, dažkārt pabūt klusumā. Vienai ar sevi. Palēnināties. Sazemēties. Apstāties.

Un tad sirdij uzradīsies spēks palikt atvērtai šajā sarežģītajā pasaulē. Visu lieko var atmest. Var aizvākt visu, kas rada lieku slodzi. Atbrīvot vietu tam, kas ir priecīgs, patīkams, ērts, vajadzīgs…

Saudzē sevi! Un atceries, ka tieši no tava iekšējā stāvokļa ir atkarīgi tie, kuri blakus. Un tavas rūpes par sevi ir rūpes par saviem miļajiem. Pats labākais rūpju veidds.
Autors: Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Daudzas sievietes tiecas pēc garīguma

64985479_1908927289207085_4987002826510041088_n

Daudzas sievietes tiecas pēc garīguma….

Viņas cītīgi strādā ar sevi, pārejot no vienas garīgās prakses pie citām… Taču viņu acis dažkārt runā par to, ka Dvēsele ir pilna noguruma un skumju… Vārds DARBS ir vīriešu vārds. Sieviete nav radīta darbam, viņa ir radīta baudīt. Uzstādījums ” Lai kļūtu laimīga, man daudz jāstrādā ar sevi” ved sievieti nevis pie laimes, bet – noguruma. Tā vietā, lai būtu pievilcīga vīriešiem, viņa iegūst tikai vientulību.

Kā pietrūkst? Sieviete, kura strādā ar sevi, kļūst par strādnieci. Tieši strādnieci. Tajā brīdī, kad viņa nolemj strādāt, viņa neapzināti vēlas būt vajadzīga citiem, kā Mamma. Stāvoklis “Mamma” nozīmē uzdevumu pabarot bērnu un aizsargāt to.

Ja sieviete pilda šīs funkcijas attiecībā pret vīrieti, viņa viņam kļūst par “Mammu”. Neapzinoties šo savu stavokli “Mamma”, un uzskatot, ka kontrole kā funkcija ir absolūti sieviāķīga nodarbošanās, sieviete jūt iekšējo diskomfortu. Un diskomforts viņai traucē atrasties plūsmā – tajā plūsmā, kā dēļ viņa ir radīta. Un tad viņa pieņem lēmumu strādāt, lai klūtu laimīga.

Kā tikko viņa sāk strādāt ar sevi, viņā aktivizējas viņas vīrišķā daba un viņa kļūst par strādnieku, nevis strādnieci. Tāda sieviete var pretendēt uz draudzību ar vīrieti, taču ne uz viņa vēlmi būt kopā dvēseļu līmenī.

Vīrietis ar lielo burtu absolūti nav dēliņš, kuram vajag lai Mammīte vairāk strādātu un nestu pēc iespējas vairāk dažādu materiālo labumu. Sievietes uzstādījums “jāstradā ar sevi” liek vīrietim bēgt no Mammītes-Strādnieka tās sievietes meklējumos, kura jau tagad bauda savu Sievišķību.

Un kas paliek mūsu sievietei–strādniekam? Vientulība un mētāšanās starp vēlmi vēl vairāk stradāt ar sevi un arvien pieaugošs nogurums ķermenī. Sieviete ir zieds. Vai tad tu vari iedomāties ziedu, kas strādā pie tā, lai pieaugtu viņa aromāts? Zieds bauda nevis strādā. Zieds tieši tagad atrodas mīlestības stavoklī nevis to sasniedz. Un ko darīt sievietei?

Tā vietā, lai nolemtu “Man vēl vairāk jāstrādā ar sevi lai uzlabotu savu dzīvi”, labāk sev pajautāt: “Vai es baudu sevi un savu pasauli”?

Ja atbilde ir “nē”, tad ir vērts uzdot sev nākamo jautājumu: “Kāda sajūta traucē man tieši tagad būt apmierinātai ar sevi?” Kāpēc sievietei jātiek skaidrībā ar savām jūtām, nevis, piemēram, ar savām domām. Tāpēc, ka laime un miers, uz ko tiecas sieviete – ir jūtas, stāvoklis, nevis domas.

Sievišķība nozīmē pasaules PIEŅEMŠANU. Sievietei ir jāpieņem savas emocijas, kas traucē viņai būt mierā un laimē. Pieņemt, nevis atbrīvoties no tām. Lai pieņemt jūtas, tas ir jāmīl. Tāpēc, ka tās ir tevī un tās ir daļa no tevis.

Pieņem visu, kas ir tevī. Tā arī ir mīlestība pret sevi.

Ja tu sevi mīli, vīrietis arī tevi iemīlēs. “Strādāt ar sevi”” nozīmē nogriezt savu pasauli, atbrīvojoties un nogriežot visu, kas tajā ir. Šī nemitīgā cīņa ar sevi iztukšo un noved pie noguruma un vientulības.

Baudīt pieņemšanu nozīmē paplašināt savu pasauli, atzīstot savas negatīvās lomas. Un tad tava iemīlētā niecība transformēsies citā lomā: mīļotā vai priecīgā, vai rotaļīgā, vai pārliecinātā. Pateicoties pieņemšanai tev pieplūdīs enerģija, pievilcība, tu kļūsti daudz sievišķīgāka.

Kad sievietei ir pārliecība: “Lai viņš mani pieņem tadu, kāda es esmu. Un es netaisos mainīties tikai tāpec, ka viņam tā vajag” – pārtulkojot šo frāzi vīrietim saprotamā valodā, tas nozīmē: “Es nepieņemu neko jaunu. Es gribu tikai to, ko pazīstu.” Uz tādu uzstādījumu var “salidot” tikai par sevi nepārliecinātie. Pāriet uz uzskatu “Baudīt pieņemšanu” nozīmē pieņemt jaunas zināšanas un iekļaut tās savā pasaulē. Pieņemšana mūs padara daudz sievišķīgākas.

Tādu tevi radīja Māte-Daba… Tāpēc atļauj strādāt vīrietim un sev atstāt baudīšanu. Un tieši tā mūsu pasaulē vīrišķais un sieviškais līdzsvarosies.

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīļā, pārāk daudz spriedzes ķermenī… Pārāk daudz…

sieviete kā upe3

Mīļā, pārāk daudz spriedzes ķermenī… Pārāk daudz…

Tavs ķermenis ir kā kalnu upes gultne. Bet enerģija – ir pati upe, kas skrien no augsta kalna.

Tīra, burbuļojoša un dziedinoša. Un lai šī enerģija pilnvērtīgi un skaisti piepildītu gultni, tavam ķermenim ir jābūt atslābinātam….

Taču tavā ķermenī, mīļā, ir parāk daudz spriedzes! Visas šīs spazmas ir kā milzīgi laukakmeņi, kas aizšķērso ceļu ātrajai upei…
Tavos gurnos dzīvo bailes un kauns. Tavā dzemdē (Yoni) sēž aizvainojums. Tavā trešajā čakrā (Manipura – saules pinumā) – visas tavas nerealizētās vēlmes, sirdī – neizdzīvotās sāpes, vaigu kaulos – neizraudātās asaras… Tavs ķermenis ir kā staigājoša barikāde tavai pašas enerģijai! Tavs ķermenis ir kā stūrgalvīga pretestība pašai dzīvei.

No kurienes gan rasties burbuļojošajai straumei tādā piegaztā krāmiem upes gultnē?

Nē, varenas upes straumei šeit ir pārāk maz vietas. Starp akmeņiem no sen izsīkušās straumes plūst sīkas, mazas urdziņas, un tas ir tava ķermeņa liktenis …

Ieraugi, ka tu pati gadiem ilgi esi cementējusi savu ķermeni, gadiem ilgi spriegojusi to. Ar savām domām un lēmumiem. Neļaujot sev realizēties, skanēt un atsvabināt savas robežas! Cenšoties būt ērtai kādam…. cenšoties nopelnīt vai noturēt mīlestību! Tas ir murgs! Apglabājusi sevi savā ķermenī, kā akmens zārkā, tu nevienam nekļūsi iekarojamāka! Tu vienkārši sevi nogalini dienu no dienas atkal izvēloties par labu kādam…

Mana mīļā!

Ir pienācis laiks izvēlēties SEVI!
Savu ķermeni! Savu enerģiju! Savu spēku!
Lai arī šī izvēle nepatiks tiem, kuri apkārt! Sabiedrībai vai pat vīrietim!

Taču, reiz satikusies pati ar sevi, tu vairs nekad sevi nenodosi!
Tu vairs nevari kraut savā ķermenī svešus viedokļus par sevi, parāda un vainas sajūtu…. Vairs nedrīksti būt ērta un mirusi…
Ir laiks attīrīt upes gultni! Ir pienācis laiks vienkārši DZĪVOT!
Autors: Regīna Žiļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

14. augustā Pavasara studijā sākas Jauns Ineses Prisjolkovas vadītais visu mūsu čakru diagnostikas un līdzsvarošanas kurss.

Tās būs 8 nodarbības, kuras secīgi izejot būs pilnīga skaidrība par to, kā mums katram pašam sakārtot enerģētiku savos enerģētiskajos centros. Arkārtīgi vērtīgi un svarīgi. Un pēc tam sakārtojas dzīvē daudzas lietas, kas līdz šim nebija iekustināmas. To apliecinās ikviens cilvēks, kurš šo kursu iesācis un pabeidzis.

Lūk, ko par to saka pati tā radītāja Inese Prisjolkova:

Atceros, kad pirmo reizi to vadīju, bija sajūta, ka šīs jaunās zināšanās un atklāsmes ir jāizstāsta visai pasaule. Ka burtiski autobusu pieturā jāiet cilvēkiem klāt un jāsaka, ka viņi nevar tālāk dzīvot, ja šo nezina.

Pa šo laiku ir uzrakstīta grāmata “Septiņas saules”, kuru droši varētu nosaukt par rokasgrāmatu savs enerģijas līdzsvarošanai. Pa šo laiku ir novadītas desmitiem šādas grupas. Un tik un tā šī sajūta, ka tas ir ļoti, ļoti svarīgi, nepamet.

Man patiešām tas liekas vērtīgākais, no visa, ko esmu dzīvē sapratusi – ka nav jācenšas mainīt pasauli. Tā vietā ir jāpaskatās, par ko tas liecina manī, un jāsakārto pašas enerģija.

Vienīgais, ka tiešām jāiemācās saprast kā tad savilkt kopā to, kas notiek dzīvē, ar to, kas savā enerģijā jālīdzsvaro.

Nu, piemēram, gandrīz viss, kas nepieciešams pasaulīgai dzīvei – mīļotais cilvēks, ģimene, bērni, materiālās vērtības, drošība, pamatīgums – tas viss ir atkarīgs no pirmajām trim čakrām. Ja nevar nodibināt ģimeni, visticamāk, nav spēka otrā čakrā un trūkst sazemējuma. Ja nav naudas, vai arī tā ir neregulāra finanšu plūsma – tas pats. Ja ir daudz baiļu un nedrošības (no kara, no bēgļiem, no nākotnes…) – tas būs saistīts ar pirmo un trešo čakru.

Vēl ir diezgan grūti, ja sirdī trūkst mīlestības. Tad esam pārāk kritiskas pret sevi, pret apkārtnotiekošo un spējam iekrist vai nu upura sajūtā, vai tieši otrādi – lepnībā. Tad mums daudz kas krīt uz nerviem un par daudz ko dusmojamies. Ja sirds čakrā nav enerģijas, tad ļoti daudz ko esam spiesti darīt caur Ego. Un Ego jau nežēlo. Tam ir vīrišķa enerģija, kura cīnās kā māk.

Man pašai ir pieredze gan, ka visās čakrās nav spēka un enerģijas ir tik ļoti maz, ka knapi spēju izdzīvot. Tā ir cilvēkiem pēc lieliem zaudējumiem, pēc slimībām, pēc krīzēm, traumām, šķiršanās. Un tad pat nav tik būtiski kurā čakrā ko līdzsvarot – ir vienkārši jāaudzē spēku.

Vislabāk to darīt caur pirmo un ceturto čakru. Būt pie dabas un kontaktā ar zemi vai materiālām (fiziskām) lietām un darboties ar mīļumu, tā vairojot mīlestību. Šādi var dziedināties no jebkurām slimībām. Šādi Luīze Heija palīdzēja cilvēkiem izdziedināties no pilnīgi nedziedināmām slimībām.

Tagad es saprotu, ka šādi mēs varam sakārtot savā dzīvē pilnīgi visu.

Un ir arī bijis tā, ka vajag aktivizēt vai nomierināt kaut ko vienu. Piemēram, pārāk svarīgo Ego. Vai dikti lielu enerģijas plūsmu 6.čakrā, kad ir sajūta, ka pietrūkst realitātes un sāc dzīvot sapņos vai pieņēmumos.

Tad vieglāk ir ļoti specifiski izmainīt enerģiju tikai vienai konkrētai enerģijas saulītei ķermenī. Nu, piemēram, ja cilvēkam trūkst optimisma, vai arī viņš nezina un nesaprot, ko uz priekšu darīt, tad visticamāk, viņam būs nosprostojusies sestā čakra. Un tad tiklīdz to sakārto – tā arī dzīvē viss kļūst redzams un skaidrs.

Vai cits piemērs – ja ļoti grūti izrunāt attiecības, izrunāt situāciju. Nevis, ka negribās, bet tiešām cilvēks nespēj. Nu tad pie vainas būs piektā čakra. To aktivizējot, pēkšņi runāt kļūst viegli.

Pat uzstāties un būt publikas priekšā. Tur gan būs iesaistītas vēl citas čakras, bet princips skaidrs – tiklīdz iemācāmies līdzsvarot un aktivizēt savu enerģiju, tā varam to pielietot visas dzīves garumā.

Tas arī ir šī mūsu čakru līdzsvarošanas kursa mērķis – dot iespēju katram dalībniekam pašam iemācīties, kā sevi dziedināt un kā līdzsvarot savu enerģiju. Un gluži tāpat kā tīrīt zobus, vai mazgāt matus, to vajadzēs darīt regulāri visa mūža garumā vai arī tai periodā, kad kaut kas iet šķērsām.

Vai tas prasa kādu īpašu piepūli? Nē. Tas, ko visu mēs darām ir ikdienā pieejamas un darāmas lietas. Mēs to visu tāpat darām, tikai tagad uzzināsim, kurā brīdī ko pastiprināt, un ko nedarīt, lai dzīve sakārtotos.

Ar mīļumu, Inese

Norises vieta: Rīgā, Lāčplēša ielā 22, 2. stāvs salons E.L Skaistuma Studija
Norises laiks: trešdiena 14. augusts, plkst. 18:00-20:30
Jautājumi vai papildu informācija: pavasarastudija@gmail.com vai pa tālruni 29100714
Pierakstīties vari ŠEIT.

Šī kursa datumi:

Pirmā nodarbība “Diagnosticēšanās un enerģijas testēšana visām 7 čakrām” – 14. augustā

Otrā nodarbība “1. čakras enerģijas līdzsvarošana” – 28. augustā

Trešā nodarbība “2. čakras enerģijas līdzsvarošana” – 11. septembrī

Ceturtā nodarbība “3. čakras enerģijas līdzsvarošana” – 25. septembrī

Piektā nodarbība “4. čakras enerģijas līdzsvarošana” – 9. oktobrī

Sestā nodarbība “5. čakras enerģijas līdzsvarošana” – 23. oktobrī

Septītā nodarbība “6. čakras enerģijas līdzsvarošana” – 6. novembrī

Astotā nodarbība “7. čakras enerģijas līdzsvarošana” – 20. novembrī

Kā es iemīlēju sevi

66501519_1936237026476111_2053115897882607616_n

Gandrīz trīsdesmit gadus es nezināju, ko nozīmē mīlēt sevi… Kā tas ir, justies mīlētai, iekārotai, kādam vajadzīgai un interesantai? Es nekad nepieņēmu to, ka esmu skaista. Vieni vienīgi trūkumi!
Un šos trūkumus es baroju un audzēju gadiem ilgi.
Bērnībā es ļoti bieži dzirdēju, ka man ir paveicies piedzimstot tadai neglītai.
Reiz mēs ar mammu atnācām ciemos pie viņas tantes (manas vecāsmammas māsas). Tā paskatījās uz mani un teica: “Meitiņ, kāda gan tu pabriesmīga! Nu, nekas, galvenais, lai tu būtu laimīga. Ēdīsi ievārījumu?” Iedomājies, kaut ko tādu pateikt meitenei? Man bija septiņi gadi. Ir pagājuši daudzi gadi un es vēl joprojām redzu tantes seju, redzu kā viņa šūpo galvu un dzirdu šos vārdus.

Mūsu mammas un vecmāmiņas tad nezināja, ko nozīmē pārliecinātība par sevi, pašapziņa, pašvērtējums un kā to ieaudzināt bērniem. Tāpēc gluži normāli bija pateikt savai meitai, ka viņai ir resnas-līkas-īsas kājas, atkāries vēders, resni sāni, garš deguns, atļukušas ausis, pīkstoša balss, trīs mati divās rindās, rokas no dibena, vienu vārdu sakot, kam tāda vispār vajadzīga.

Un šie vārdi nosēžas mūsu zemapziņā uz visu mūžu un ietekmē visas sfēras. Mamma ir pirmais un galvenais mūsu psihes un domu par sevi šajā pasaulē priekšnieks.
Ne visu augstāk minēto es attiecināju uz sevi, tomēr daļa no šiem negatīvajiem uzstādījumiem ļoti stingri iesēdās manā zemapziņā un pārvērtās par indīgām pārliecībām, kas indēja visu manu dzīvi…
Ceļš no nemīlestības uz mīlestību pret sevi aizņēma man kādus 15 gadus, te es ieskaitu to periodu, kurā es strādāju ar sevi, pielietojot visdažadākās psiholoģiskās, ezotēriskās, hipnotiskās un meditatīvās tehnikas un prakses. Diagnoze “nemīlestība pret sevi” neļāva man pilnvērtīgi veidot attiecības ar vīriešiem. Viņi iemīlējas manī, daži no viņiem mīlēja dziļi, taču es tam neticēju un terorizēju viņus ar pārmetumiem par to, ka netieku mīlēta.

Es sagrāvu brīnišķīgas attiecības ar labāko savu vīrieti pateicoties savai iekšējai dvēseliskajai indei. Tad man šķita, ka attiecības pašas par sevi ir slimas un es centos tas ārstēt. Kad mēs cīnāmies ar slimām attiecībām, tad tā ir cīņa ar vējdzirnavām. Nav nekādas jēgas ārstēt slimības simptomus. Sākumā ir jānovērš pašu cēloni. Un cēlonis ir viens no mums. Manā gadījumā tā biju es.

Es pati sevi nemīlēju un nekad nevienam nebūtu noticējusi, ka varu būt mīlēta.

Sēkliņu “tu esi niecība” es iesēju savā dveselē un pārvērtu par milzīgu koku – izmēros kā baobabs, kurš ar savām saknēm dziļi iestiepās zemapziņā. Tā augļi izauga sapuvuši un indīgi, saindējot dzīvi visiem, kuri apkārt.

Kā es sevi iemīlēju?

Sākās viss no banālā: tā dzīvot vairs nedrīkst!
Kad sāku rakņāties pa saviem iekšējiem Dvēseles mēsliem, es sapratu, ka neveiksmju, slimību un bezcerības iemesls slēpjas N-E-M-Ī-L-E-S-T-Ī-B-Ā P-R-E-T S-E-V-I.
Kā mēs izpaužam savu mīlestību pret citiem cilvēkiem?
Kad mēs mīlam vīrieti, mēs viņu atbalstām, uzmundrinām, apskaujam, skūpstam, saucam mīļos vārdos, pastāvīgi atzīstamies mīlestībā. Tā ir?
Kad mēs mīlam bērnu, mēs viņu slavējam, nēsājam uz rokām, rūpējamies par viņu no un līdz un pastāvīgi atzīstamies viņam mīlestībā. Piekrīti?
Tuvajiem un draugiem mēs atvadoties arī sakām mīļus vardus, lai viņi saprastu, ka mēs viņus mīlam.
Tā taču ir?
Atzinība, rūpes, aizsardzība, cieņa – tās visas ir mīlestības izpausmes.
Es nekad, pavisam nekad neteicu sev neko līdzīgu, kaut gan “es domāju, ka domāju”, ka es sevi mīlu. Un tu? Teici? Saki?
Luīza Heija savās grāmatās sūta mūs pie spoguļa, lai paziņotu sev par savu mīlestību pret sevi.
Cik smagi man gāja pirmajās dienās! Viņa brīdināja.
Skatos spogulī, saku, ka mīlu sevi un tajā pat laikā  automātiski meklēju trūkumus un tos pasvītroju.
Es piespiedu sevi sevī iemīlēties.

Ir kāda skaista padomju laika filma “Iemīlējies pēc paša gribas”, kur vīrietis un sieviete apzināti, koncentrējoties tikai uz otra pozitīvajām īpašībām, iemīlējās sevī pēc paša gribas.
Katru rītu es sāku ar gājienu pie spoguļa un uzmanīgi skatījos sev acīs, smaidīju un atzinos mīlestībā: Mana mīļā, dārgā, es tevi mīlu un pilnībā pieņemu. Es izdarīšu visu, lai tu būtu laimīga! Mīlu, mīlu, mīlu…

Visas dienas garumā, kā nonācu pie spoguļa, es sev atgādināju: Es tevi mīlu, Mīļā! Pēc vairākām nedēļām man kļuva vieglāk atzīties mīlestībā, tāpēc, ka es patiešām sāku iemīlēties…. Pēc tam nāca komplimentu straumes, asaras…. Sāc nobriest! Un atrodi arvien jaunas labās īpašības un pasvītro tās.
Kādam šī iemīlēšanās sevī sajūta atnāk pēc vairākiem mēnešiem, regulāri atzīstoties mīlestībā sev, galvenais, ir nepārstāt strādāt, jo brīžam šīs darbības izsauc nepatiku.
Es sevī atradu ļoti daudzas labas īpašības, no sirds un ar prieku tas iemīlot. Ar šo pašu sirsnību es iemīlēju savus trūkumus un palūdzu piedošanu tām ķermeņa daļām, ar kurām visu laiku biju neapmierināta. Mainījās ķermenis un seja un es ar katru dienu kļuvu skaistāka. Vai mainījās mana uztvere vai arī tā bija un ir patiesībā? Domāju, gan viens, gan otrs.
Visas mūsu negatīvas programmas, īpaši naids pret sevi un savu ķermeni ļoti spēcīgi iesēžas mūsu auras programmā, tāpēc arī visi cilvēki, redzot mūs, nolasa šo vēstījumu.
Ja mēs uzskatām, ka kaut kāda mūsu ķermeņa daļa ir pretīga, tad citi cilvēki a-priori domās tieši tā…
Mēs izstarojam frekvences kā televīzijas antena ar krāsainiem mūsu priekšstatu par sevi attēliem.
Vai arī vēl briesmīgāks piemērs. Ja sieviete sevi uzskata par vecu, tad mentālā līmenī viņai nopakaļus velkas vecas sievas fantoms. Ja par resnu – tad resnītes fantoms. Ja šķirta sieviete vēl joprojām sēro pēc sava bijušā vīra, tad viņai seko viņas vīra fantoms. Un apkārtējie cilvēki zemapziņas līmenī redz tieši šo fantomu un neapzināti izdara secinājumus. Vīrieši jūt šo cita vīrieša fantomu un neuzdrošināsies tuvoties šai sievietei un pat nemēģinās viņu aplidot, jo neuzskata par brīvu.
Kad es sevi iemīlēju, man uzlabojās attiecības ar daudziem apkārtejiem cilvēkiem. Tagad es ievēroju, ka man pievelkas cilvēki, ka man pievērš uzmanību vīrieši, visur, lai kur es arī atrastos. Pasaule apstiprina to, ka arī tai es patīku un tā mani pilnībā atbalsta.

Sargāt sevi no sava prāta

Tieši prātā nogatavojas sapuvuši augļi – no mūsu pašu iestādītajiem kompleksu, baiļu, savas mazvērtības un dusmu kokiem. Prāts darbojas kā visu negatīvo uzstādījumu tulksun starpnieks starp mums un pasauli un šo uzstādījumu saknes stiepjas dziļi zemapziņā.
Es ļoti mīlēju sevi pavilkt uz zoba, izsmiet, apsaukāt un apsmidzināties ar indi no galvas līdz kājām.
Starp citu, dažas manas draudzenes attiecībā pret mani darīja to pašu. Kā mani tas aizvainoja! Un man viņās tracināja tieši tas, kas bija manī pašā. Es sevi šaustīju un mīdīju kājām bez minstināšanās. Un tieši to pašu ar mani darīja manas draudzenes. Un pasaule. Un vēl arī mamma…
Es gaudoju dēļ neveiksmēm un kliedzu no sāpēm, un uzskatīju, ka man ir briesmīga karma un, ka es vispār esmu pretīga. Un tikai tādas niecības kā manis karma, ir pie visa vainīga.
Bet visā vainojams bija tieši mans nemierīgais prāts.
“Es esmu neveiksminiece. Es esmu neglīta. Man tam nebūs naudas. Man nav ko vilkt mugurā. Lifts vienmēr, tiešām – vienmēr, uz pirmo stāvu brauc no desmitā. Visi mīl mani “uzmest”. Es esmu vientuļa. Viņš mani nemīl un nekad nav mīlējis. Ceļojumā? Ko, jūs!? Man knapi pietiek naudas  komunālajiem maksājumiem!” utt.
Prāts pilnībā diktēja man manu dzīvi, būvēja to un izstaroja signālus Visumam par to “kā viss ir patiesībā”.
Atceries to stāstu par “eņģeli aiz muguras”?

Brauc vīrietis trolejbusā…. Drūms. Neapmierināts. Un domā:
“Apkārt vieni vienīgi kretīni, priekšnieks – kretīns, sieva – slampa”.
Aiz muguras viņam Sargeņģelis ar bloknotu un pildspalvu. Metodiski pieraksta:
“Apkārt vieni vienīgi kretīni, priekšnieks – kretīns, sieva – slampa”.
Un domā:
“It kā jau tas viss jau bija. Un priekš kam viņam vēlreiz to visu?? Taču, ja pasūta, man jāpilda…”
Brauc divas sievietes un viena otrai sūdzās:
” Kā man viss apnicis! Vīrs  neveiksminieks, pelna maz, dzīvojam nabadzībā, naudas mūžīgi nav, kolēģi – lopi. Bērni slikti mācās, ir rupji. Man veselība slikta, priekšnieks mani nemīl, alga maziņa…”
Sargeņģelis stāv ar bloknotu un pieraksta: “Vīrs neveiksminieks, pelna maz, dzīvo nabadzībā, naudas mūžīgi nav, kolēģi – lopi. Bērni slikti mācās, ir rupji. Veselība slikta, priekšnieks nemīl, alga maziņa…”
Parausta plecus:
” Es nesaprotu, priekš kam viņai tas viss vajadzīgs. Taču, ja pasūta, nāksies izpildīt…”

Tad, lūk! Visiem spēkiem sargi sevi no sava prāta, tieši tāpat, kā tu sargā savu bērnu no briesmām.
Visas negatīvas domas ir jātransformē un jāpārvērš labajās.
Nevajag ļaut savai sliktajai domai darīt savus netīros darbiņus. Kā tikko viņa nokļuvusi smadzenēs, kā pie sevis mājās, nenoslaukot kājas, pieradusi, ka tas ir normāli, dzen viņu prom ar lāpstu. Atļauj, lai tavā galvā dzīvot sāk labas, skaistas domas.
“Naudas visu laiku na…” – neļauj to izrunāt līdz galam! Apstiprini sev, ka Mājās (galvā) dzīvo tikai labas domas un no šī brīža tavā prāta aug tikai persiki un zied ziedi. “Man vienmēr ir nauda! Mani vienmēr visi slavē! Visums par mani rūpējas un es saņemu naudu no visdažādākajiem avotiem”.
Ir miljoniem dažādu afirmāciju, izvēlies sev pieņemamās un iesēj tas savas zemapzinas laukā, regulāri, kā es to darīju un turpinu darīt.

Es praktiski darot reālas lietas sajutu to, kā mēneša laikā viss sāka mainīties. Naudas uzreiz vairāk nekļuva, taču, ja agrāk tās pietika uz pāris nedēlām, tad veicot lauksaimniecības darbus savā pratā, man patiešām sāka pietikt visam.

Saudzēt savu tīro saprātu, savu Dvēseli – ir labākais veids, kā mainīt savu dzīvi uz labo pusi un paust attiecībā pret sevi beznosacījumu mīlestību.

Uzreiz jau neizmainījās visa situācija manā dzīvē. Agrāk iestādītie koki nenokalst divu dienu laikā, taču dzīves sajūta kļūst cita. Tici man! Tu pārstāj indēt sevi, izdzerot, kā iepriekš katru dienu litriem saindēta kompota, kas gatavots no sapuvušo koku sapuvušajiem augļiem.
Šie nav parasti teorētiski psihologu padomi (esmu ar viņiem strādājusi un zinu), tā ir mana praktiskā pieredze – pagātnē ļoti nepārliecinātas par sevi sievietes pieredze.

Slavēt sevi un apbalvot

Mēs taču bērnu slavējam, kad viņš ir izdarījis kaut ko labu? Apbalvojam savus mīluļus par komandu izpildīšanu?
Un sevi?
Es neatceros, kur izlasīju kādu padomu, ka sevi jāslavē ne tikai vārdos, bet arī glaudot savu galvu un papliķējot pa plecu. Tādā veidā nostrādā visi mehānismi visos uztveres līmeņos.

P.S. Ir vairākas brīnišķīgas tehnikas, kuras var izmantot sevis nomierināšanai. Viena no tādām – KLAUVĒŠANA vai “emocionālas brīvības tehnika”, par kuru daudz runā un savā praksē izmanto Džo Vitale viens no grāmatas “The Secret” autoriem. Par to runā arī latviešu makrobiotikas speciālists Roberts Lācītis.

Tas patiešām darbojas.
Iespējams, kādam tas viss atgādina šizofrēniju un personības dalīšanos, taču man nebija cits zināms veids kā paust sev savu mīlestību un pārliecināt pašai sevi par to, ka esmu “mīlēta un laimīga”.
Par ieradumu ir jākļūst sevis slavēšanai par visu, ko dari, pat niecīgākajiem panākumiem, pareizajām domām – agrāk šo direktrises vietu bija aizņēmusi kritika.
Pateikt sev “muļķe!” bija parasta lieta. Šodien tā vietā es sev saku: nekas, visādi gadās, viss ir labi, tātad tā vajag. Tu pilnveidojies. Viss ir labi. Arī tas mainīsies. Viss manā dzīvē mainās uz labu. Es kļūstu labāka. Es esmu malacis. Es to izlabošu.
Tā ir taisnība un es tikai tā ar sevi tagad runāju. Vai gan tā mēs nerunātu, ja labākā draudzene mūsu klātbūtnē sevi mīdītu kājām un apsaukātu? Es sev pat draudzene neesmu. Es sev esmu pats tuvākais, pats mīlākais un mīlētākais cilvēks….

Un tikai pēc tam visi pārējie, arī mīļie, mīlētie, tuvie….
Kaut kad ļoti sen kāds bagāts cilvēks stāstīja manam mīļajam tētim “Veiksmīga cilvēka formulu”:
Pirmkārt viņš viņam uzdeva jautājumu: “Kurš un kas tev ir pirmajā vietā?”
Tētis, protams, atbildēja: ģimene, sieva, bērni…
Un bagātais cilvēks teica, ka tā ir nepareiza, neveiksminieka formula.
Tava ģimene nekad nekļūs laimīgi, ja tu, pirmkārt, pats tāds nebūsi.
Ja tu esi tukšs un neesi mīlestības piepildīts, pilns naudas, laimes, tu nevari ar šīm enerģijām padalīties ar citiem.
Veiksmīgs cilvēks pirmajā vietā vienmēr liek sevi – un tas nav egoistiski. Viņš piepilda vispirms sevi.
Kad tētis mums to izstāstīja, mēs neko nesapratām, taču vecāki nosprieda: ka tas nav iespējams, jo pirmajā vieta vienmēr ir bērni, jo pirmkārt, ir jāmīl bērnus! Nē! Mēs visu tikai bērniem!

Mamma, tēti, diez vai es kādreiz tikšu līdz jūsu koku saknēm, lai izrautu tās, pārāk dziļas un resnas tās babobabu saknes. Es jūs bezgalīgi mīlu, taču tagad zinu, ka sevi jamīl vairāk….

Centieni kļūt laimīgam

Zelta likums: kopt savu ķermeni, ādu, matus, seju, neskatoties pat uz to, ka ir slinkums vai nav laika. Es neizlaižu ne dienu, lai cik grūti nebūtu, bez rīta vingrošanas un ajūrvēdiskās pašmasāžas. Tāpēc, ka zinu, ka manam ķermenim tas ir ļoti svarīgi. Vingrošana ļauj ķermenim pamosties un atbrīvoties no sastāvējušās enerģijas, blokiem, sāls atliekām. Masāža padara manu ādu zīdainu, tvirtu un samtainu. Vingrošana un staipīšanās, fiziskie treniņi ir nepieciešami ķermeņa lokanībai un dzīvīgumam.

Ja agrāk es nodarbojos ar fitnesu tāpēc, ka stingrs dibens būs patīkamāks pretējam dzimumam, tad šodien es zinu, ka nodarbošanās ar sportu ir, pirmkārt, manas veselības un mana mīļota ķermeņa tonusam.
Ja agrāk tu vēlējies notievēt tāpēc, lai patiktu vīriešiem, tad apzināti izmaini šo kampaņu attiecībā pret sevi. Tas vajadzīgs tāpēc, lai tavs ķermenis justos labāk, veselāks un skaistāks pats par sevi. Un, vispār, lai debesīs nebūtu kauns Dieva priekšā atbildēt par to, kā tu šajā inkarnācijā izmantoji tev doto fizisko apvalku:)

Ja savu apziņu un dvēseli mēs piesējam ar pareizo un garšīgo domu sēklām, tad paust savu mīlestību pret ķermeni nozīmē – nodrošināt tā komfortu, veselību, siltumu un skaistumu. “Mans ķermeni, es mīlu tevi! Piedod man par kritiku. Es pilnībā pieņemu tevi tādu, kāds tu esi, kādu tevi daba radījusi, un es apsolos tevi pilnveidot, un rūpēties par tevi” Tādus vārdus es katru rītu veltu savam ķermenim, kad es pēc dušas to maigi noslauku ar dvieli.

Šobrīd man atzīties sev mīlestībā vairs nesagādā nekādas pūles. Šobrīd es to saku tāpēc, ka gribu to teikt. Tāpat kā ļoti gribas teikt mīļus vārdus savam mīļotajam cilvēkam. Bez piespiešanās, bez šaubām. Man patīk radīt sev apkārt skaistu vidi, izdarīt visu labāko savam ķermenim, vadāt to skaistā automašīnā un nelikt tam mīcīties sabiedriskajā transportā. Aizmigt skaistos, tīros palagos, valkāt skaistu apģērbu, pat mājās. Kad es sāku mājās valkāt skaistu apģērbu, es kļuvu daudz apmierinātāka un laimīgāka. Un, ejot garām spogulim, es vienmēr ar sajūsmu atzīmēju: “Kāda gan tu skaista esi! Re, kāds malacis!”

Rītos un vakaros, guļot gultā, es svētīju savu mīlāko cilvēku savā dzīvē – SEVI… Svētīju veselībai, veiksmei, mīlestībai, uzplaukumam. Vēl jo vairāk, mums sievietēm ir tāda maģijas un burvestību spēja, ka, ja mēs svētījam citus cilvēkus, tas strādā ar milzīgu spēku. Es svētīju sevi un citus man mīļos cilvēkus.
Lūk, tā es sevi iemīlēju…

Mīli sevi!

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis