Katrs vīrietis rīkojas tā, kā sieviete viņam atļauj

sieviete virietis9

Katrs vīrietis rīkojas tā, kā sieviete viņam atļauj. Ja viņš melo, krāpj un nodod, tātad ir sajutis sievietes iekšējo gatavību gan meliem gan krāpšanai, gan nodevībai.

Viņš ir pārliecināts, ka viss tiks norīts un aizskalots ar ūdeni, kā folskābes tabletīte. Vīrietis vienmēr atbild uz sievietes pieļautajām domām: viņš dara tieši to, par ko viņa domā vai no kā baidās, taču turpina griezt šo domu, kā gaļmašīnas rokturi.

Viņš dara visu, ko viņa prasa, tāpat kā Visums izpilda visu līdz pat mazākajam sīkumam, nedodot nekādas atlaides priedēklim “ne”. Ja viņa domā par viņa iespējamiem sānsoļiem, vinš tos sper. Ja viņa ir piepildīta ar beznosacījumu mīlestību – viņš atbild ar mīlestību. Ja viņa domā par viņa neuzticību – viņš nodod. Ja viņa tic viņa izaugsmei – viņš aug. Ja viņa tic viņa nepārliecinātībai un bailēm – viņš nolaiž rokas un baidās.

Sieviete formē vīrieša atbildes soļus uz ik katru savu saucienu. Ja nespēja atmest slikto – viņš to sadzirdēja un rīkojās, kā viņam lika. Ja viņa par viņu padomāja kā par spēcīgu, veiksmīgu personību, viņš atbildēja ar Herakla spēku un Bila Geitsa veiksmi.

Bet, ja viņa iedomājās, kā viņas vīrietis flirtē ar kādu citu – tātad ne tikai palūdza, bet pat pavēlēja viņam flirtēt.

Mēs “palaižam” savu vēlmi un viņš to piepilda, kā koka marionete, atrodoties ar mums vienā enerģētiskajā laukā.

Visums atsaucas uz mūsu lūgumiem un tas ir sinhrons ar ikvienu stāvokli. Tas it kā mums suflē: “Vēlies uzticību – tici uzticībai. Vēlies Mīlestību – vienkārši mīli. Vēlies mūziku – dziedi! Vēlies klusumu – runā klusiņām. Vēlies debesis – skaties gaisā. Vēlies sieru – vāri pienu. Vēlies gaisu – atver logus. Vēlies sauli – noņem saules brilles. Vēlies atklātību – atver savu sirdi un turi to atvērtu.”

Mūsu pasaule ir mūsu galvās. Mūsu dzīve ir mūsu domu un vēlmju rezultāts. Bet mēs, nezin kāpēc baidoties sniega, izmisīgi meklējam skapī savu ūdeļādas kažoku. Sapņojam par pastaigu mežā, bet gaidām to pašā dzīvākajā krustojumā. Baidāmies no sastrēgumiem, bet laicīgi neiztīrām savu dzīvokli no vecajiem krāmiem. Gribam, lai mūsu ziedi aug, taču nemitīgi tos apgraizām, aizmirstot, ka mūsu dzīve ir tikai mūsu rokās, un tikai mēs esam tās scenārija autori.
Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Sieviete, kura visu dara ar prieku

55443345_1777585665674582_194000683463081984_n

Sieviete, kura visu dara ar prieku, būs vesela, laimīga un piepildīta… Ja atskatāmies uz savu dienu, varam atsekot, kas bija izdarīts tāpēc, ka “vajag”, bet kas tika piepildīts ar tavas dvēseles enerģijām.

Kāpēc mums ir tik grūti dzīvot priecīgi?
Viens no iemesliem ir tas, ka mēs jau sen esam aizmirsuši, ko nozīmē saules apmirdzēta dzīve. Ja dzīvojam pēc inerces un steigā, tad noķert šo sajūtu ir praktiski neiespējami. Vēl to izdarīt ir grūti tāpēc, ka prieks nāk no Dvēseles, nevis prāta. Piespiest sevi priecāties ir ļoti grūti. Tad, kāpēc Dvēsele klusē? Varbūt tāpēc, ka tu jau sen vairs nedzīvo tā, kā Dvēselei tīk?
Daudzi skolotāji, lektori un psihologi saka: labāk sievietei vispār nemazgāt traukus vai negatavot ēst, ja viņai nav garastāvokļa. Bez prieka pildīt sievietes “pienākumus” nozīmē radīt spriedzi. Vārda “prieks” enerģija vēsta par pārpilnību, gaismu un dāvāšanu. Tāpēc Dvēselē ir tik priecīgi, kad tu, piemēram, gatavo dāvanas. Atdošana vēsta par iekšējo bagātību.

Kas sievietes dzīvē var kļūt par prieka avotu?
– Iemīļotās nodarbes
– Komunikācija ar saviem mīļajiem un tuvajiem cilvēkiem
– Maigums un mīlestība
– Rūpes
– Daba
– Agra celšanās, kad Saules enerģija baro zemi
– Smaids un labi vārdi
– Dziedāšana
– Dejas
– Sievišķīgi tērpi un sevis kopšana

Prieks ir zāles pret skopumu, skaudību un skumjām.
Sieviete, kura Dvēselē glabā prieku, ir iedvesmas avots. Kad jūtam prieku Dvēselē, tad mājās viss ir kārtībā, bet pietiek vien sākt skumt, kad viss krīt no rokām.

Kas tad ir sievietes prieks? Tā ir piepildītība ar gaismu. Kad mēs esam kā mazas saulītes, un ejot sasildam visu sev apkārt, un tad viss notiek skaisti.
Prieka stāvoklis atnāk caur to, ka piepildām savus bērnības sapņus. Un šodien pamēģini piepildīt kaut vienu savu bērnības sapni. Un vēl, atļauj sev pamuļķoties. Labs garastāvoklis un smiekli ir sievišķīgas sievietes ceļa biedri.
Staigāt dusmīgai, drūmai un aizvainotai uz visu pasauli, kā minimums, ir muļķīgi. Vienkārši tapēc, ka šī diena nekad vairs neatgriezīsies. Vai tiešām vērts to tērēt skumjām? Priecāties nozīmē ieslīgt priekā. Ar visu galvu, kā silta pienā. Īstais laiks to izdarīt!

Prakse
1. Smaidi
No šodienas padari smaidu par savu firmas zīmi. Smejies no sirds. Ja pastavīgi smaidīt tev šķiet neiespējami, tad pasmaidi kaut vai ar lūpu kaktiņiem. Vienkārši piepacel tos nedaudz augstāk ka ierasts. Jau labāk? Noteikti uzsmaidi šodien katram sastaptajam pretimnācejam. Tici, šodien ikviens cilvēks cieš no patiesa smaida trūkuma, kas adresēts viņam personīgi. Nebaidies izskatīties smieklīga.

2. Noskaties komēdiju
Ļauj sev aizmirst par rūpēm.

3. Radi brīnumus
Vari palēkāt uz vienas kājas, vai palaist ziepju burbuļus, vai piepūst balonu un palaist debesīs.

4. Šīs dienas apģērbam noteikti jabūt košam
Nevari atļauties citrondzeltenu džemperi, noadi dzeltenu šallīti, un lai redzamākajā vietā ir jebkurš saules krāsas priekšmets.

5. Piepildi jebkuru savu bērnības sapni
Ko velējās tā mazā meitenīte un tā arī nesaņēma? Uzdāvini viņai to! Aizved viņu uz cirku, nopērc mīksto rotaļlietu, saēdies saldējumu. Galvenais visā šajā procesā ir tā sajūsma, kuru tu noteikti sajutīsi. Un atceries, ka tev vienmēr ir IZVĒLE.

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nobriedusi sieviete

briedums67

Nobriedusi sieviete no nenobriedušas atšķiras ar to, ka viņa ļoti daudz ko pieņem tā, kā tas ir.  Vienkārši redz, dzird un pēc tam atlaiž. Necenšas ar to kaut ko darīt. Viņa netēlo, ka dzird, bet patiešam dzird, ļaujot sev būt aizkustinātai līdz pašiem dziļumiem un vienkārši izdzīvo šīs savas jūtas.
Viņa pārstāj pārtaisīt un regulēt citus. Savā ziņā padodas tur, kur ir bezjedzīgi cīnīties. Un padevusies atļauj vīram un bērniem un citiem līdzcilvēkiem sev blakus būt tādiem, kādi viņi ir.
Viņa netaisa mocekļa skatu “samierinoties” ar otra trūkumiem. Viņa patiešām, daudzas reizes atdūrusies ar pieri sienā, skaidri saprot, ka siena ir stiprāka par pieri. Un ir noteikts iemesls, kāpec siena stāv tieši šajā vietā un nekur citur….
Nobriedusi sieviete no nenobriedušas atšķiras ar to, ka viņa skumst par daudz ko. Skumst par to, ka pat ar pašu mīļāko un tuvāko cilvēku nav iespējams viss, ko viņa vēlas. Ne tāpēc, ka nav mīlestības, bet tāpēc, ka otrs cilvēks vienalga atšķiras no viņas un ir viņš pats. Viņa ir izgājusi caur noliegumu, niknumu, tirgošanos un bēdām, un samierinās ar šo kontakta ierobežojumu, kas ir starp viņu un viņas vīrieti.
Nobriedusi sieviete ļoti daudz ko ir spējīga parvērst priekā un labsajūtā. Atrast tos it visos stimulos, notikumos un parādībās. Ne tāpēc, ka viņa nevēlas izbaudīt neko citu, bet tāpēc, ka ir atradusi sevī pietiekami daudz radošo spēku transformācijai.
Viņa prot izdzīvot skumjas, taču nevairo tās un speciāli nemeklē. Viņa prot atrast prieku, taču nepastāv uz tā, ka šis prieks būtu vienmēr, vienkārši ļauj tam atnākt.

Viņa ciena savu ceļu un pieredzi, izgājusi caur kaunu, sevis noliegšanu un nonākusi pie dziļas sevis izpratnes un caur to arī pie dzīves.
Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mazā laimes rūpnīciņa

laimes rupnicina

Katra sieviete ir “maziņa laimes rūpnīciņa”! Diemžēl šodien – tikai potenciāla, jo, sākot jau no bērnudārza meitenes, nākamās sievietes māca būt vīriešiem – tas nozīmē, taisīt karjeru, mācīties matemātiku, ķīmiju un kaut ko sasniegt.

Taču laime jau ir šeit – sievietes ķermenī. Jau būdama pavisam maziņa meitenīte, vēdiskā sieviete zināja, ka viņā ir bagātības un pārpilnības enerģija un galvenais uzdevums bija saglabāt to, ko Dievs viņai dāvājis.

Jāsaprot, ka bez šīs parpilnības enerģijas un spējas baudīt nekas nebūs. Tas ir tas, kas pievelk vīrieti. Caur šo sievieti plūst laimes straume, bet viņš – vīrietis to bauda.

Kāpēc bruņinieki agrāk cīnījās par savu sirds dāmu? Kāpēc cēlie vīri savām sievietēm dāvināja dāsnas dāvanas?

Viņi zināja šo noslēpumu: ja sieviete būs laimīga, apmierināta un būs viņam blakus, viņam būs gan laime, gan bagātība.

Marina Lanskaja
Foto: Jevgēņijs Litovčenko
Tulkoja: Ginta FS

Iztikšu!

1897692_339346649523329_2093432054619250737_n

Droši vien daudziem no mums ir kaut kā ir žēl priekš sevis. Varbūt šad tad…
Gribu jums pastāstīt par sievieti, kurai priekš sevis ir žēl absolūti visu. Varbūt atpazīsiet kādu no savām draudzenēm, vai pat… sevi.

Anamnēze

Es esmu sieviete, kurai bija žēl priekš sevis. Man žēl priekš sevis tērēt laiku, naudu, spēku… Man visa kā ir žēl, ja tas attiecas uz mani, bet nav žēl, kad tas skar manus mīļos. Es varu tērēt garas stundas bērniem, vīram, draugiem, bet pusstundu dienā sev – nevaru. Nedrīkstu. Es varu iztērēt visu algu simpātiskām bērnu spēļmantiņām, labam gludeklim, bet – ne savai kleitai. Man priekš sevis žēl.

Es varu darīt n-tos nepatīkamos darbus, kā ofisā, tā arī mājās, bet man žēl tērēt kaut piecas minūtes laika savām bezjēdzīgajām nodarbēm – adīšanai, izšūšanai, dziedāšanai vai zīmēšanai.
Viss, ko es ieguldu sevī, šķiet vienkārša naudas, laika, spēka izmešana. Man uz to nav tiesību, es neesmu visu šo resursu cienīga. Tā, it kā tie nepiederētu man, it kā es nebūtu to īpašniece, bet gan zagle.
Iztērētais sev – tas ir tas pats, kas iztērēts velti, bez jebkāda labuma kādam. Labāk neko netērēt, lai pēc tam nemocītos vainas apziņā.

Slimības vēsture

Šķiet, ka tāda es esmu bijusi vienmēr. Baidījos nopirkt sev lieku šokolādi, baidījos paprasīt jaunu kleitu, pametu iemīļotās deju stundas, kad vajadzēja gatavoties eksāmeniem. Bet varbūt, ne vienmēr? Varbūt es vēl joprojām atceros to mazo meitenīti, kura prata sapņot?  Pie kuras līdz noteiktam vecumam brīnumi nāca, bet pēc tam pēkšņi pārstāja nākt?
Kā tas notika? Kāpēc man pēkšņi sāka palikt priekš sevis žēl it visa?

Es ticēju pieaugušajiem. Viņi mācīja, kā izturēties pret sevi un saviem resursiem. Es redzēju mammu, kura lāpīja savas kaprona zeķes. Tas neizskatījās īpaši skaisti, taču viņa varēja tām pa virsu uzvilkt zeķītes vai garās bikses. Mamma vienmēr lika izēst tukšu šķīvi – nedrīkst izmest ēdienu. Mammai skapī nebija vairāk par desmit kleitām. Lielāko daļu no tām viņa bija pati uzšuvusi. Tā bija lētāk un vienkāršāk. Tajā laikā pat tad, ja bija nauda, nebija, ko pirkt.

Problēma no bērnības

Mana mamma ziedus redzēja divas reizes gadā – savā dzimšanas dienā un astotajā martā. Pārējā laikā tas bija pārāk dārgi un nevietā. Tētis to zināja un tāpēc citās dienās ziedus nekad nedāvināja.

Mamma nekad nenodarbojās ar sevi. Viņa strādāja no rīta līdz vakaram, pēc tam audzināja mūs – bērnus, kopa māju, gatavoja ēst, tīrīja, gludināja un pēc tam uz mutes bez spēka iekrita gultā. Viņa nekad manā klātbūtnē negulēja vannā un negāja pie kosmetologa. Pēdējo, protams, viņa uzskatīja par veltu laika izšķiešanu.
Mamma ļoti mīlēja teātri, taču uz teātri gāja tikai divas reizes gadā kopā ar mums uz bērnu izradēm. Kaut gan visu laiku ar interesi šķirstīja teātru afišas.
Reiz tētis gribēja izdarīt mammai ko patīkamu un nopirka biļetes parterā uz kādu pirmizrādi. Mamma raudāja trīs dienas. Tāpēc, ka viņai nebija ko uzģērbt, tas viss bija pārāk dārgi un viņa to nebija pelnījusi. Rezultātā tētis pirms izrādes biļetes pārdeva, bet mamma mājās turpināja raudāt. No tā brīžā viņš vairs tādus pārsteigumus nekad nesarūpēja.
Mammai ļoti patika lasīt grāmatas. Viņai bija milzīgs grāmatu skapis. Taču es nekad neredzēju, ka viņa lasītu. Viņai nebija laika un iespēju. Viņa ar mīlestību reizi mēnesī noslaucīja putekļus no grāmatām. Dažkārt padalījās ar to, ka viņai patīk kāda grāmata. Bet laika lasīšanai viņai bija žēl. Zupa, māja, darbs.
Kad es kaut ko prasīju, mamma man bieži teica: “Iztiksi”. Un es piekritu. Es kā paklausīha meitene iztikšu. Gan bez jaunas kleitas, bez lelles, bez kurpītēm ar taurenīšiem un arī bez piespraudes ar princesi. Skatījos uz mammu un domāju: iztikšu. Mammai taču arī nav tādas piespraudes un viņa tomēr ir dzīva. Tātad piespraude ir lieka.

Inkubācijas periods

Es augu apzinoties, ka vēlmes ir pati lielākā manas dzīves problēma. Tās zog man tik daudz visa kā. Naudu, laiku, spēku! Kas vispār tās izdomājis! Šos sapņus un vēlmes! Priekš kam katru nedēļu trīs reizes iet uz dejošanu, ja daudz saprātīgāk šajā laikā ir gatavot ģimenei ēst un padarīt visus darbus ofisā? Priekš kam vispār rūpēties par savu skaistumu, ja vienalga es palikšu veca un beigās nomiršu? Un par veselību tieši šī paša iemesla dēļ nav nekādas jēgas rūpēties.

Un es izaugu. Reiz mans jaunais vīrs par savu pēdējo naudu nopirka puķes un uzdāvināja man. Manas mīļākās rozes. Un es biju stāvoklī. Mums vajadzēja maksāt par dzīvokli. Bet viņš nopirka puķes. Un es raudāju visu nakti. Es pat tās neieliku vāzē, jo tas jau bija pārāk… Es to visu nebiju pelnījusi, man nebija tiesības uz to.. Un tieši tāpec arī mans vīrs man dāvina puķes divas reizes gadā. Dzimšanas dienā un astotajā martā. Bet dažkārt arī to aizmirst.

Reiz es iemīlējos kleitā. Tā bija brīnišķīga. Gara, sarkana. Man nebūtu, uz kurieni to vilkt. Taču tā mani iedvesmoja un vilināja. Es trīs reizes dienā gāju garām šim veikalam, taču neuzdrošinājos ieiet un to piemērīt. Priekš kam es tērēšu svešu laiku? Un reiz vitrīna bija tukša. Kleita bija pārdota kādai citai. Es atviegloti uzelpoju. Bet naktī nezin kāpēc raudāju.

Hroniskā fāze
Kad man piedzima bērns, es pārstāju tikties ar draudzenēm, vienkārši tāpat. Kādai no viņām bērnu nebija, kādai tie bija izauguši. Es negribēju tērēt viņu laiku sarunām ar mani. Un negribēju atstāt ģimeni savu iegribu dēļ.

Ķirurģiskā iejaukšanās
Reiz vīrs saņēma prēmiju un atnesa to man. Teica, ka es varu to iztērēt savam priekam – kā vien vēlos. Sākumā es iedomājos, ka nopirkšu kleitu un somiņu, pēc tam atcerējos, ka bērnam kāja ir izaugusi un ir vajadzīgi zābaki. Un vēl ir vajadzīgi jauni šķīvji, pāris dvieļu un apavu smērs. Kamēr es šādā bezcerīgā drūmā garastāvoklī braucu autobusā uz veikalu pēc visa tā vajadzīgā labuma un… man nozaga maku. Es paliku bez kleitas un dvieļiem. Tā, it kā šai naudai būtu bijis vajadzīgs tikt iztērētai pavisam savādāk. Un tad es pirmo reizi aizdomājos.

Atveseļošanās
Varbūt man ir tiesības uz to, ko Dievs man dod? Tieši man? Personīgi man? Ja reiz Viņš man dod, tātad viņš atļauj tērēt šo naudu tā, kā es to vēlos? Un nav obligāti rīkoties saprātīgi un pareizi? Un kas notiks, ja es par visu algu nopirkšu sev kurpes? Vai kopā ar meitu ieiešu veikalā un nopirkšu to Bārbiju? Un, ja nu es beidzot pierakstīšos deju kursos – lai arī tas būtu pulciņš tiem, kuriem virs… taču tās būs dejas!

Un, kas, ja es šad tad sev atļaušu pagulēt vannā pusstundu – ar putām un vannas sāli? Pasaule sabruks? Nabagi paliks mani mājinieki? Un, vai es tur varēšu gulēt, zinot, ka tā ir tukša laika izšķiešana? Un, ja nu es satikšos ar draudzenēm vienkārši tāpat, nevis par godu manai vai kādas no viņām dzimšanas dienai? Un, ja nu mēs sarīkosim meiteņu ballīti ar “tukšām” meiteņu sarunām vienkārši tāpat, nevis par godu kādas kāzām?

Saka taču, ka, ja laimīga ir mamma, tad laimīgi ir visi. Bet, vai es esmu laimīga savā “sapratīgajā” dzīvē, kurā man priekš sevis nav ne minūtes laika?
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pietiek viņu glābt!

12803318_1031100870282099_8963067306644206686_n

Tu esi ļoti vērtīga, tu esi ļoti svarīga pati par sevi. Un šodien es tev lūdzu, lai tu ieraudzītu, kur un ko tu glāb.

Ieraudzīji šo ieradumu GLĀBT:
glābt vīriešus, glābt savus bērnus, glābt vīriešus no bērniem, bet bērnus no vīriešiem, glābt vecākus, glābt svešus cilvēkus… Mēs pastāvīgi cenšamies kādu glābt, tas ir ielikts mūsu sieviešu dabā, būtībā un sievietes spēkā… Mums šķiet, ka mēs varam visus ietīt savā mīlestībā, savā spēkā, un pasargāt… Taču patiesībā ir tā, ka mums tas nav jādara un nav nevienu jāglābj…
Mūsu bērni saņem savu pieredzi un viņi ir pietiekami spēcīgi, lai visu to izdzīvotu.
Mūsu vīrieši izdzīvo savu pieredzi un viņi ir pietiekami spēcīgi, lai to izdzīvotu…

Mīļā, ļauj viņiem iegūt savu pieredzi!
Glābēja loma vienmēr ir šī trīsvienība: upuris-bende-glābējs… Un ja upuri mēs vēl kaut kā spējam sevī atsekot, cenšamies no tā aiziet, pārtraukt būt upurim, tad ar glābēju viss ir daudz sarežģītāk, jo mums šķiet, ka mēs kalpojam cilvēkiem, mums šķiet, ka mēs cilvēkus pasargājam. Mums šķiet, ka tas ir sievietes instinkts, mātes instinkts.

Nē, mīļā, tas ir mēģinājums aizbēgt no savas pašas dzīves!!!! Tas ir mēģinājums aizbēgt pašai no sevis. Un pie reizes vēl visus izglābt. Tā mēs savus vīriešus padaram infantilus, tā mēs savus bērnus piesienam pie sevis. Neglāb! Viss, ko tu vari darīt, lūgties par viņiem un svētīt, un dziedināt ar savu mīlestību.
Vienkārši seko, atrodi, sajūti to momentu, kad tu redzi, ka vīrs nav labā garastāvoklī un tu aizbāz sev muti, aizbāz muti bērniem, lai tikai viņam netraucētu, lai būtu nemanāma, lai paslēptu savas pašas vēlmes. Tāpat notiek arī ar bērniem un vecākiem. Nav svarīgi ar ko. Svarīgi ir tas, ka mēs esam glābējas. Ieraugi to, ka tad, kad šī glābšana izriet no glābeja lomas, tā nenes nevienam nekādu laimi.

Ieraugi to, ka tad, kad tu atveries mīlestībā, un tam ir nepieciešams ieraudzīt savu pašas vertību, pamodināt mīlestību pret sevi… Lūk, tad kalpošana no mīlestības – dziedina! Tā piepilda.
Ieraugi atšķirību. Kad tu steidzies, gribi kādu izglābt, izejot no kā tu to dari? Lai izpelnītos? Lai glābtu? Lai cilvēcisko netaisnību apstādinātu? Vai tāpēc, ka Tevī ir tik daudz mīlestības, tik daudz Dieva, ka vēlies tajā dalīties!!!!
Mīļās, sāciet savu dienu ar Dievu! Sāciet savu dienu ar mīlestību! Ar mīlestību, pirmkārt, pašām pret sevi, pašām pret savu vērtību. Un tikai tad, kad šī mīlestība ies pari malām, tad tava kalpošana kļūs svētīga un dziedinoša un būs kādam glābiņš. Piepildiet sevi ar mīlestību, atstājiet laku sev. Atstājiet laiku mīlestībai. Un nevajadzēs nevienu glābt, īpaši mūsu vīriešus. Viņi paši tiks galā!
Viņi ir stipri! Viņi ir vareni! Ja blakus tev vel nav vīrieša, pagaidām nav, vēl jo vairāk pārstāj glābt visus, kas apkārt. Apsoli sev, vismaz šodien nevienu neglābt.

Apsoli sev atļaut, lai tavā dzīvē parādās tavs nākamais vīrs, un lai viņš ir spēcīgs. Ja viņam ir kādas problēmas, kādas emocijas, kāds notikums, viņš pats tiks ar to galā. Un tu viņam ļoti palīdzēsi, ja nelīdīsi šais lietās un vienkārši piepildīsi viņu ar spēku un mīlestību.

Piepildot sevi ar mīlestību, tava enerģija ies pari malām un piepildīs tavu māju un šajā mājā visi dziedināsies.

Taču nevajag skatīties uz viņu un glābt. Glāb sevi!

Kā svētais tēvs Serafims teica: “Glāb sevi un tūkstoši ap tevi izglābsies”

Lūk arī tu, Mīļā, glāb tikai sevi. Mīli sevi. Piepildi sevi. Apskauj sevi. Sasildi sevi. Un lai šī mīlestība piepilda tevi līdz malām un pēc tam dziedina visu pasauli. No sirds tevi apskauju.

Autors: Regīna Žiļcova
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Klausīties sevī

15g4

No bērnības mums ir mācījuši klausīties visos, kas apkārt. Sākumā vecākos, visos pieaugušajos, audzinātājos, TV. Pēc tam priekšniekā, trenerī, savos partneros, draugos…
Taču mums nemāca pašu galveno – klausīties sevī. Kāpēc es esmu šeit? Ko es vēlos? Ko vēlas mans ķermenis? Kādas sajūtas šobrīd manī ir? Ko es negribu just? Kādas domas es šobrīd pārdzīvoju? Vai ir kāds paterns vai doma, kas atkārtojas atkal un atkal? Ko saka man mana intuīcija un iekšējais viedums? Kas varētu mani šodien padarīt laimīgu?
Dienu skrējienā mēs absolūti aizmirstam par sevi. Dzīvojot ne savu dzīvi un ne sevi. Mēs esam iemācījusies klausīties visos apkartējos, iet uz treniņiem un norīt informāciju par to “kā vajag”.
Man bieži jautā. “Kā iemīlēt sevi?” Atbilde ir acīmredzama – beidzot sākt klausīties sevī un dzirdēt sevi. Just savas jūtas un izdzīvot tās, sekot tam impulsam, kurš nāk no iekšienes.
Reiz mēs sadalījām sevi daļās, pēc tam tās nosodījām. Pazaudējāmies melīgās koncepcijās, aizgājām aizmirstībā un nodevām sevi. Un šajā nodevibā dzimst vainas sajūta un aizvainojums.
Atgriešanās process atnesīs daudz sāpju par mūsu pazaudētajām daļām. Ar asarām dziedinot dzīvi, mēs ieejam savā būtībā, iegūstot mīlestību un SAVU laimi.
Strādājot ar sievietēm, attīrot savas iekšejās upes gultni no melīgajiem uzskatiem, uzstādījumiem, programmām, bailēm, aizvanojumiem, vainas apziņas, kontroles, es vēroju, kā, atceroties savas sākotnējās dabas dotās īpašības, atzīstot to vērtību, sieviete saprot, cik ļoti tās neatbilst tam, kā viņa ir dzīvojusi.
Informācijas ir daudz, daudz treniņu, kursu, grāmatu, taču bieži vien tas viss vēl vairāk attālina mūs no sava patiesā es.
Klausīties sevī ir māksla. Skaista, dziļa māksla. Un kad tu nostājies uz šī ceļa, tad savadāk vairs nevari. Apzinoties to, ka tu esi savas dzīves Autors, tu sevī iegūsti stabilu pamatu, mīlestības un iedvesmas avotu, iemiesojot savus sapņus skaistā realitātē.
Smalka saskaņošanās ar sevi sākotnēji nāk caur elpošanu. Dziļu, atslābinātu elpošanu. Elpot… un klausīties… dzirdēt, kas tur iekšā…
Autors: Arina Ļesnaja
Tulkoja: Ginta Filia Solis