Ko tad īsti vēlas sievietes?

ko velas

Veltīts visiem vīriešiem, kuri vēljoprojām nav sapratuši, ko vēlas sievietes.
…un arī sievietēm, lai vieglāk atpazītu savu ĪSTO 

Iespējams, ja mēs iemācītos komunicēt, klausīties un, galvenais, dzirdēt, viens otru, visticamāk pāriem nebūtu jācenšas tik daudzas reizes sākt visu no “tīras lapas” un atkal staigāt pa apburto loku. Taču, kā jau bieži saka – būvēt attiecības, neuzkāpjot uz viena un tā paša grābekļa vismaz divreiz, praktiski ir neiespējami.

Protams, ne visas sievietes piekritīs šiem viedokļiem, tomēr šķiet, ka daudzas tajā ieraudzīs sevi un savas vēlmes.

Lūk, 4 visbiežākās vēlmes, ko mēs – sievietes labprāt sagaidītu no saviem vīriešiem:

1. Mēs vēlamies būt iekārotas

Kad mēs zinām, ka kāds mūsu dēļ “kūst”, vēlas mūs ar visu sirdi, dvēseli un miesu, mēs jūtam tādu enerģijas pieplūdumu, kādu grūti sajust no citiem avotiem, jo seksuālā enerģija ir viena no spēcīgākajām enerģijām. Kad mēs zinām, ka tas ir “mans” cilvēks un tas nemainīsies – ne šodien, ne rīt, ka viņš vienmēr būs mūsu “pusē” un būs mūsu atbalsts ik brīdi, mēs izjūtam neaprakstāmu miera un drošības sajūtu.

Mums patīk, ka mums zvana, raksta, interesējas par to, kā pagāja mūsu diena – pat sīkākajās niansēs. Cik labi, ka mums ir cilvēks, pie kura varam atnākt arī tad, kad ir vientuļi un grūti.

Godājamie vīrieši, izstāstiet mums arī par saviem sapņiem, domām, idejām – iespējams, tas netuvinās jūs šo mērķu realizācijai, taču tas satuvinās jūs un jūsu mīļoto sievieti.

2. Sievietēm ir vajadzīgs draugs

Mums vienkārši vajadzīgs kāds, kurš uztrauksies par mums, rakstīs, zvanīs, interesēsies vai vienkārši – pavadīs laiku ar mums. Dažkārt pat “reanimēs” mūs pēc nelielām mini-histērijām.

Romantisku attiecību svarīgākais aspekts ir klausīties un dzirdēt vienam otru. Tas, ka mēs sarakstāmies, vēl nenozīmē to, ka sieviete ir gatava lekt jūsu gultā. Mums dažkārt mēdz būt vēlēšanās ar kādu padalīties, mūsuprāt, interesantos notikumos un nav tā, ka uzreiz vēlētos, lai savstarpējās simpātijas pāraug intīmā tuvībā.
Nedodiet vaļu saviem tarakāniem sadomāties sazin ko – esiet pacietīgi.
Kāpēc gan nesākt ar skaistu draudzību? Tālāk – redzēsim.
P.S. Jā, jā, zinu, ir viedoklis, ka ar sev simpātisku sievieti vīrietis nespēj tā vienkārši draudzēties
Un tomēr!!!! Pamēģiniet!

3. Mēs vēlamies justies īpašas

Vienmēr ir nepatīkami novērot, kā sieviete pazemojas vīrieša priekšā. Precīzāk: radījuma, kuru pēc fiziskajām pazīmēm varētu saukt par vīrieti.

Ja īsts vīrietis mīl sievieti, viņš to izrādīs. Viņš to pārliecinās par savu mīlestību dažādos veidos: ziedi, konfektes, dāvanas – ne tikai dzimšanas un vārda dienās, Valentīndienā un 8. martā. Viņš vedīs viņu piknikos, uz restorāniem, koncertiem. Viņs izmantos jebkuru iespēju, lai labāk iepazītu savu mīļoto sievieti.

Vīrietim prieku sagādā fakts, ka viņš dara laimīgu sievieti. Viņš savās acīs kļūst vērtīgāks. Un viņiem parādās kopīgas intereses – kas ir veiksmīgu attiecību viens no priekšnoteikumiem.

Godājamie vīrieši, ja Jūs sievieti nemīlat, pasakiet to viņai tieši. Nevajag locīties, censties izrādīt neīstas simpātijas, tēlot. Mēs tāpat to redzam un jūtam. Kam spēlēt šo teātri?
Nevajag sēdēt tronī, it kā jūs būtu karalis, bet viņa – kalpone. Mīlestība nav veids, kā pacelt savu pašapziņu.
Esat godīgi pret viņu un sevi. Ja slēpjat savas patiesās jūtas, jūs spēlējaties, izmantojat viņu un dariet sāpes – ik dienu. Iedomājaties sevi viņas vietā. Maigi sakot – tas nav taisnīgi.

Ja vēlaties lai jūsu sieviete ar jums būtu atklāta, izturieties pret sievietēm, kas jūsos iemīlējušās – cienīgi.

4. Mēs vēlamies, lai jūs pret mums būtu godīgi

Ja nejūtat simpātijas pret sievieti, kura jums atdod visu sirdi un dvēseli, pasakiet viņai to. Pietiek spēlēties – viņa ir dzīva un dzīvo, kā sirds liek. Sieviete ir emocionāla būtne, racionālie spriedumi viņai ir tukša skaņa.
“Vājajam dzimumam” – t.i.  – mums, sievietēm, nemaz tik stipri nav vajadzīgi vīrieši.. kaut vīrieši domā savādāk.
Ja tā noticis, ka jūsu jūtas nav abpusējas, atlaidiet viņu, jo pasaulē noteikti ir vīrietis, kuram viņa vajadzīga “pa īstam”. Ja jūs viņu “turiet kā rezerves variantu”, tad nevajag to darīt, jo pasaulē ir daudz skaistu sieviešu un savu kastingu jūs uzrīkosiet kur citur. Ja jūtiet, ka jūsu attiecības “iesprūdušas”, pasakiet viņai to.

Katram vīrietim vajadzētu saprast, ka “bijušā” neuzvedīsies kā neadekvāta amerikāņu melodrāmas zvaigzne. Sievietes neizseko savus bijušos. Visas attiecības ir sarežģītas, taču nevajag izdarīt pārsteidzīgus secinājumus.

Iesākumā vienmēr vajag saprast sievieti un to, ko viņa vēlas. Ja no tā nekas nav sanācis, nomieriniet sevi – jūs vismaz godīgi centāties uzbūvēt attiecības. Galu galā, jums būs lieliska pieredze komunikācijā ar brīnišķīgu sievieti un tā ir lieliska skola jums abiem.

Avots: kaut kur internetā
Tulkoja: Ginta FS

P.S. Daudzus gadus atpakaļ ar sajūsmu izlasīju Stīva Hārvija grāmatu “Rīkojies kā sieviete, domā kā vīrietis”
Un biju šokā, kad uzzināju, ko grib vīrieši. padomāju, Paldies Dievam, tā atnāca 44 gados, nevis 88.
Mums visiem ir vērts mācīties un piedomāt pie tā, kā būt labākiem savās attiecībās ne tikai ar saviem vīriešiem vai sievietēm, bet cilvēkiem vispār. Un sāksies viss tikai tad, kad uzbūvēsim labas attiecības ar sevi.
Veiksmi mums visiem!

Netērē velti laiku, esi tu pati! Izbaudi!

sieviete40c

Sēžu kafejnīcā un rakstu grāmatu. Cilvēku ir neierasti maz, un es iedomājos par šo galveno Visuma paradoksu – cilvēkiem.

Man ir paziņa. Viņa ir viens no tiem retajiem intelektuāles piemēriem, kuru palicis tik maz, un kurus šodien nomainījušas IT- girls. Pāris reižu viņa sociālajos tīklos ir publicējusi savas atsauksmes par kinofilmām, un es vienkārši biju sajūsmā par to, cik tās bija aspratīgas, smalkas un interesantas. Viņa ir tā, kas uzskata, ka sievietei nav jādemonstrē savs prāts, bet labāk jānodarbojas ar “sieviešu lietām”. Viņa kļuva par modes blogeri, tagad staigā pa dažādām modes skatēm, sarunājas to aprindu leksikonā: “tas taču ir mimimi!”, “uzaicinu tevi uz branču!”, “tā taču ir dievīga, tāda atmosfēriska vietiņa ar labākajiem braunijiem pilsētā”, “nopirku sev dievīgus loferus, tie lieliski piestāvēs maniem chinosiem“. Periodiski viņa aizmirst par savu blogu – pastavīgi kaut kas notiek.

Man ir vēl viena paziņa. Viņa devās projām no sava ciema un, pateicoties savam prātam un darba spējām, galvaspilsētā sasniedza lielus panākumus karjerā. Ļoti dvēseliska meitene, liela dejotāja – viņa diskotēkās dejoja pat uz skrituļslidām. Kādā brīdī viņa nolēma, ka tadā veidā savu dzīvi nesakārtos. Tagad viņa tusē tikai pa pilsētas dārgākajiem klubiem, valkā tikai tērpus no slavenu dizaineru kolekcijām un draudzējas ar cilvēkiem, kuri var atļauties brīvdienas pavadīt Šveicē. Savu vīru viņa arī meklē tikai šajās aprindās. Tāpēc cītīgi apmeklē dārgus skaistumkopšanas salonus un fitnesa klubus, lai tuvinātu sava ķermeņa izskatu modeles parametriem, jo tiem vīriešiem, kas “ietilpst” viņas interešu lokā, ir vajadzīgi tieši tādi tipāži.

Man ir vēl viena paziņa. Viņa ir traka smējēja. Jebkurā kompānijā viņas joki izsauc smieklu vētru, un viņa pastavīgi muļķojas. Par to es viņu dievinu. Visi viņu dievina. Taču pēdējos pāris gadus viņai nekādīgi neizdodas izveidot attiecības ar vīriešiem. Brīdi pirms jaunā gada svinībām, viņa asarām acīs man teica: “Zini, man laikam vairs nevajadzētu būt tādai kā klaunam. es vairs nejokošos es kļūšu citadāka!”
Un es aizdomājos.

Diez kurā mūsu dzīves brīdī iestājas tas mirklis, kad mēs pieņemam lēmumu atteikties no sava patiesā ES? Kāpēc mēs vispār pieņemam tādu lēmumu? Tāpēc, ka neatrodamies savā vidē? Tāpēc, ka mums ceļā pagadījušies ne mūsu cilvēki, bet cilvēki ar citām vērtībām un citiem noteikumiem? Tāpēc, ka mums trūkst mīlestības un mēs esam gatavas piemēroties visiem, cerībā, ka mūsu pūles tiks novērtētas un apmaksātas? Tapēc, ka citu viedokļi mums vienmēr ir svarīgāki par saviem paša uzskatiem? Tāpēc, ka svešu viedokli ar laiku mēs pieņemam par savējo?

Tagad man tas viss šķiet smieklīgi, taču arī es biju tāda. Gandrīz pirms desmit gadiem es atteicos no sava “ES”, jo mani pietiekami nemīlēja un apmānīja. Es metos eksperimentēt, naivā cerībā atrast kaut ko labāku, kā mans patiesais “Es”, kas dots man no dzimšanas. Es tēloju liktenīgo sievieti, biznesa sievieti, jogas dievieti, labdarības patronesi, ideālo sievieti, Keriju Bredšovu no “Sekss un lielpilsēta”, Samantu Džonsu, Odriju Hepbernu, Opru Vinfriju. Man blakus vienmēr bija daudz cilvēku. No viena romāna ar vīrieti es ātri metos nākamajā, un man nebija svarīgi, cik ilgas būs šīs attiecības. Es praktiski nekad nedzīvoju pati. Bet man bija bezgalīgi vientuļi. Jo ar mani nebija Manis.

Bija nepieciešamas trīs vannas asaru un neskaitāmas baiļu pilnas naktis, lai atļautu sev uzvesties tā, kā man vienmēr bija gribējies uzvesties, un, kā es jutos ērti un dabiski.

No pirmās sekundes bija sajūta, ka esmu atgriezusies mājās. Un sajūta, ka man nekad vairs nebūs vientuļi. Un tas ir pats labākais, kas ar mani dzīvē vispār ir noticis.

Mēs tērējam ārprātīgi daudz laika, enerģijas, spēka, lai kļūtu par kādu citu, kaut gan pats labākais variants mums ir bijis dots jau no bērnības.

Netērē velti savu laiku! Izbaudi to, kā ir būt sev pašai.

Es dzeru late ar ļoti daudz piena, ērtos zābakos, iemīļotajā kafejnīcā, platā baltā svīterī un rakstu grāmatu. Man nav nekā, kas šodien raksturo veiksmīgu, mūsdienīgu sievieti. taču man tik sen nav bijis tik labi un viegli.

Es izbaudu sevi!

Autors: Tamriko Šoļi
Tulkoja: Ginta FS

Par ko “psiho” sieviete?

grābekļu deja

— Laikam jau man pienācis laiks izsaukt eksorcistu (ļaunā gara izdzinēju).

— Laikam tev pienācis laiks realizēt savus talantus vai nomainīt vīrieti.

Satiekas vīrietis un sieviete. Viņš – karstasinīgs skaistulis. Viņa – mīļš zaķītis, maiga dūjiņa, laba, savā vīrietī respektē līderi. Paiet mēnesis, gads, pieci gadi. Un pēkšņi iepriekš maigā sieviete pārvēršas par histēriķi un paranoiķi.

Kas ar viņu noticis?
Visu laiku tēloja un tikai tagad patiesā daba izlaužas uz āru?
Varbūt viņā iemājojis Nelabais?
Lapsenes sadzēlušas?

Ja vien viss būtu tik vienkārši, un to varētu atrisināt ar malku svētā ūdens un pozitīvā eksorcisma grupas seansu.
Taču, nē! Iemesli ir citi.

Kāpēc “psiho” sieviete?

Viņa signalizē par to, ka attiecībās ir sākusies degradācija. Sieviete pēc savas dabas ir intuīts. Viņa ne vienmēr saprot to, kas notiek, taču skaidri jūt, kad situācija sāk smirdēt pēc petrolejas, kad attīstība ir apstājusies un sākas atpakaļslīde.

Kāpēc sievieti tik principiāli uztrauc attīstības jautājums?
Kā viņai trūkst?

Sieviete pati par sevi ir enerģijas nesēja. Tās enerģijas, ar kuras palīdzību tiek būvēta nākotne (starp citu, šajā nākotnē būs jādzīvo viņas bērniem). Ja vīrietis viņai blakus neattīstās, nerealizē šo enerģiju darbībā – atkal uzkrājas tās pārpalikums.
Īpaši briesmīgi un cietsirdīgi “psiho” enerģētiski spēcīgas sievietes, kas attapušās mājsaimnieces lomā. Viņām tas ir dzīvības un nāves jautājums.

Ja sieviete neatbrīvosies no savas enerģijas “psihojot”, viņa var sākt slimot un rezultātā var arī nomirt. Starp citu, iemīlētākie sieviešu histērijas aizvietotāji ir vēzis, alkohols, narkotikas, pārmērīgas fiziskas slodzes (pat līdz samaņas zudumam).

Tas viss ir nerealizētas, apspiestas enerģētikas sekas. Jā, un dažkārt klusējošā histērija ilgst gadiem ilgi.
Rodas jautājums: “Kāpēc viņas tā ar sevi rīkojas? Vai tas ir no nemīlestības pret sevi, vai vienkārši muļķības dēļ?”

Ko darīt sievietei?

Spēcīgām, temperamentīgām sievietēm ir veselīgi reizi pa reizei saņemt pļauku ar slapju patiesību.
Pretējā gadījumā viņas sāks graut sevi un visu, kas apkārt. Tāpēc, būšu godīga kā pionieris rīta rosmē.

Sievietei svarīgi:

1. Kļūt pieaugušai.
Pieaudzis nozīmē 100% atbildību par savu stāvokli. Likt mierā visus apkārtējos. Viņi nav vainīgi pie tā, ka kāds ir nācis šajā pasaulē ar atomelektrostacijas jaudu.

2. Realizēt savuis talantus.
Attīstīt savu sistemātisko domāšanu. Izprast sievietes dabu un sūtību un zināt to, kā savus piecus pirkstus. Zināt to, kas esi, kur ej un ko vēlies? Skaidri zināt savas vēlmes.

3. Iemācīties dzīvot “kaifojot”.
Radīt savām rokām svētkus, ieraudzīt visu jauno un pieņemt to.

4. Pārstāt spēlēt spēli “man ir laimīga dzīve”.
Laimīgie nepsiho. Mānīt sevi ir grēks.

5. “Nepīties” ar vājiem vīriešiem – tas nozīmē – tiem, kas netur līdzi jūsu enerģētikā.
Es izskaitļoju vīrieša energoietilpību, vadoties no viņa sapņiem un mērķiem. Tie visi savā darbības sfērā ir novatori. Uzmanīgi sekot tam, lai novators attīstītos labprātīgi, tāpēc, ka viņam ir interesanti. Pretējā gadījumā histērija ir neizbēgama.

Padoms vīriešiem.

Enerģētiski spēcīga sieviete nekad nenomierināsies. Viņai vienmēr būs par maz, viņa vienmēr gribēs kaut ko jaunu un interesantu: “Es vēl kaut ko atradu. Man tas patīk. Gribu uz turieni. Uzzināju to un to. Man ir interesanti, gribu pamēģināt!”
Vēlieties būt veiksmīgi, bagāti un veseli – izvēlieties tās sievietes, kurām nekad nav miera, un gatavojaties interesantai un emocijām bagātai dzīvei līdz pat vecumdienām.

Ko darīt, ja gribās kopā audzināt mazbērnus, bet nepietiek spēka “turēt līdzi” partneres “apgriezieniem”?

– Dot sievietei IESPĒJAS un brīvību viņas pašrealizācijai.

– Izmānīt psihojošu sievieti iemīļotajā darbā.
– Sūtīt viņu pie kouča, lai tas palīdz viņai tikt skaidrībā ar viņas bagāto iekšējo pasauli un atrod tai pielietojumu.

Sievietē ir daudz enerģijas, jo ar to viņa piepilda savu vīrieti, savus bērnus, savu vidi, biznesu. Jo vairāk enerģijas, jo plašāks atvēziens.
Nav atvēziena – ir hstērija.
Nav histērijas – ir slimības, depresija, atkarības u.t.t.

Ir principiāli svarīgi būt kopā ar vīrieti, ar kuru kopā attīstība notiek unisonā. Ja abi kopā vēlaties auklēt mazbērnus, tad jau pie pirmajām saspringuma pazīmēm, savāciet savas mugursomas un pārejat nākamajā attīstības līmenī. Ja prioritātes, mērķi, intereses un vērtības ir atšķirīgi, tad ļaujiet viens otram būt laimīgiem katram par sevi – atsevišķi.

Spēcīgai sievietei ir bīstami atrasties blakus vīrietim, kurš neapzinās, kas viņam blakus. Pretējā gadījumā viņš var izrādīties mērkaķa lomā, kas atradis granātu, izrāvis tai detonatoru un tagad nezin, kas notiks tālāk.

Vēl ir viens iemesls, kāpēc nav komfortabli būt pārī ar vājāku – visu laiku nākas sevi ierobežot, “turēt rokās” un pielāgoties. Tas viss vēlāk tāpat pārvēršas histērijā vai kādos citos enerģijas nopludināšanas veidos. Vai arī sieviete parvēršas par niknu veceni, kas ar mietu dzen vīrieti gaišākā nākotnē.

Kā likums, tādā slazdā iekrīt sievietes ar mātes kompleksu, kurām ir tieksme audzināt perspektīvos. Vai izmisušas sievietes, kuras piekusušas cīnīties ar pasauli, un tāpēc atdevušas sevi pirmajās satiktajās rokās.

Nobriedušas sievietes pa tādiem grābekļiem nedanco.

Galvenais, laikus izdarīt secinājumus!

Autors: Tatjana Megerja
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Un atkal pateicība Līgai Šīronai par ieteikumu 🙂

Kā krīzes laikā palīdzēt savam vīram?

lūgsanas1

Dažkārt krīze skar mūs ne tikai personīgi, vai, ne tikai mūs. Daudzas sievietes raksta par to, ka viņu vīri ir tikuši atlaisti, ir sabrucis bizness u.t.t. Un katra sieva tādā brīdī grib savu vīru atbalstīt, palīdzēt viņam un iedvesmot.

Nevienam negribas zaudēt to, kas viņam jau ir – ierasto dzīves stilu, ierasto naudas daudzumu, izklaides. Tāpēc ļoti gribās vīram palīdzēt. Arī sev pašai. Lai atkal varētu darīt to, kas patīk, piemēram dažkart apmeklēt masieri, un, lai tajā pat laikā vīrs nejustos nospiests.

Kā tomēr tadā smagā brīdī vīram palīdzēt?
Sāksim ar to, kā vīram nevajag palīdzēt:

Nevajag iet viņa vietā strādāt

Pat tad, ja pati vari iekārtoties labā darbā. Es domāju, ka var iet piestrādāt uz nepilnu slodzi, uz laiku, ja situācija ir ļoti kritiska – piemēram, vīrs guļ slimnīcā. Pārējos gadījumos, ja iepriekš neesi strādājusi, un tas jums abiem bijis ērti, vajadzētu atturēties no vēlmes izvilkt no skapja darba grāmatiņu un mesties uz ambrazūras.

 

Tava enerģija ir vajadzīga mājās – vīram un bērniem. Šobrīd vīrs ir bezspēcīgs. Un, ja tu savus spēkus atdosi nevis viņam, bet priekšniekam, tad, kā gan šī situācija var atrisināties?

Nevajag vīru “iekārtot” darbā

Kad es stradāju personāldaļā, bija viena kategorija cilvēku, kurus mēs nekad neņēmām darbā. Jā, un visbiežāk, viņi pat neatnāca uz darba interviju. Tāpēc, ka viņus tur pierakstīja sievas.

Tādiem vīriešiem nebija nekādas pašmotivācijas strādāt. Viņi nāca tāpēc, ka viņus piespieda, bet viņiem pašiem tas nebija ne vajadzīgs, ne arī interesanti. Kāpēc gan lai kāds pieņemtu darbā tādus darbiniekus? Vīrietim ir pašam jāalkst sava darba, savas sievas, jācīnās par tiem. Pašam. Pretējā gadījumā ne darbam, ne sievai viņa acīs nebūs nekādas vertības un jēgas.

Nevajag vīra vietā maksāt parādus

Tas ir tabu. Ja vīrietis radījis parādus, viņam pašam tie jāatmaksā. Vienkārši nelien tajā! Vispār!

 

Nedod vīram naudu, tas iznīcina (pat tad, ja vārdos viņš tev būs pateicīgs). Tas grauj jūsu attiecības un izjauc līdzsvaru.

Nevajag skraidīt pa māju un celt paniku

Jo ātrāk tu skraidi, jo biežāk tu viņu redzēsi uz dīvāna ar alus pudeli rokās un apātijā. Enerģija darboties visbiežāk ģimenē rodas kādam vienam. Ja tu parāk daudz dari, viņam nekas cits neatliek. Kam tev tas vajadzīgs?

Nevajag viņam uzspiest pieņemt lēmumus un ātri visu atrisināt

Viņš zin, kad un cik jāmaksā par dzīvokli, pr kredītu. Viņam arī bez tā nav vienkārši. Bet ja tu pastavīgi atgādini viņam par problēmām, no kurienes gan ņemt spēkus?

Un kā tomēr palīdzēt? 

Atslābinies!

Ja tu iemācīsies atslābināties un pārtraukt skraidīt, pakāpeniski vīrietis sakopos visus savus spēkus un sāks rīkoties – savu iespēju robežās. To iespēju, kuras ir patreizējā brīdī. Problēma ir viena – trūkst pacietības. Mēs nevaram sagaidīt, kad tad beidzot viņš piecelsies no dīvāna un uzveiks visus savus drakonus, mums vajag visu tūlīt un tagad. Atslābinies! Visam savs laiks. Mācies atslābināties ķermeniski, mācies apgulties gultā, kad šķiet, ka darba ir pāri galvai, mācies ieiet vannā brīdī, kad gribas skriet panikā. Jo tu esi mierīgāka, jo labāk tavs vīrs var koncentrēties.

Optimizē izdevumus

Ievēro, es nesaku “ekonomē”, es saku “optimizē”. Ļoti bieži mēs tērējam savu naudu visādiem krāmiem, kurus pēc tam neizmantojam. Spontāni pērkam kaut kādus niekus, kuri nemaz mums nav vajadzīgi. Vienkārši, tā sanāk. Pamēģini saglabāt pašus svarīgākos izdevumus un “nogriezt” tos, bez kuriem var iztikt. Izanalizē un uzmanīgi apdomā.

Pati patstāvīgi dari sevi laimīgāku

 

Vīrietis nodarbojas ar ugunsgrēka dzēšanu. Viņam šobrīd nekas cits neinteresē. Vispār. Ja tagad novērsīsi viņa uzmanību, tad izdzirdēsi drakona rūkšanu. Labāk liec viņu mierā!

Bet kā tad dzīvot? Gribas taču būt laimīgai! Gribas, lai kāds mīlētu, rūpētos, priecētu. Ja vīru nedrīkst aiztikt, tad kur to visu ņemt? Lūk, reāls uzdevums, kas jārisina ikvienai sievietei. Lai attiecības ar vīru nebūtu vienīgais prieka avots, lai tas būtu deserts, bet ne vienīgais pieejamais ēdiens. Attiecības ar radiniekiem, draudzenēm, bērniem un paziņām ir lielisks darbības placdarms. Un vēl, saprast sevi, saprast, kā sajust laimes sajūtu, kas tai ir vajadzīgs – man pašai – ar sevi. Iemācīties klausīties sevī un dzirdēt sevi.

Radoši izpaudies

Tā, lai izdevumu optimizācija nezimainītu tavas ģimenes dzīves līmeni. Lai ģimene ēstu tikpat veselīgi un pilnvērtīgi kā agrāk. Lai viss būtu sakopts, visi būtu glīti apģērbti. Lai tāpat kā agrāk būtu kopīgie svētki un izbraukumi. Lai arī tie būtu savādāki, tomēr – būtu. Lai būtu kopīgi prieki. Lai tā būtu, ir vajadzīga radošā domāšana. Viena mana paziņa par vīra minimālo algu pamanījās tā pabarot visus kaimiņus, ka visi brīnījās, no kurienes viņai tik daudz naudas. Vēl bez visa tā, viņa pamanījās iekrāt naudu lielākiem pirkumiem un regulāri atjaunoja garderobi. Kā tā? Vienkārši viņai viss bija kartībā ar radošo enerģiju.

Tici, ka viņam viss izdosies

Ja tu netici, tad kurš cits gan ticēs? Ja viņš zin, ka pat tu – viņa pats tuvākais cilvēks viņu nosodi un viņam neuzticies, tad no kurienes gan viņam ņemt spēkus piecelties un sākt kaut ko darīt?

 

Sievietes domu spēks ir varens, viņas sievisķās vēlmes un ticības spēks dara brīnumus. Ja sieviete netic savam vīrietim, viņam nekas nesanāks. Pat tad, ja viņš ļoti centīsies. Diemžēl.

Negaidi ātrus rezultātus

Dažkārt grūtības var ieilgt. Katram cilvēkam dzīvē ir sarežģīti Saturna periodi, kas ilgst pat 7 gadus, kad var sabrukt vispār viss – un tur neko mainīt mēs nevaram.

Palīdzi viņa darbībā

Ja tev ļoti gribās kaut ko darīt, palīdzi savam vīram darbā. galvenais, lai viņš tam piekristu. Ja vinš kaut ko ražo, palīdzi vinam to pārdot, izdari kādus sekretāres darbiņus, izdari kaut ko, ko viņš lūdz. Kad mans vīrs nodarbojās ar interneta portāliem, es vairākus gadus palīdzēju viņam tajos izvietot informāciju, savukārt viņš nodarbojās ar klientiem. Tas ir kā piemērs.

 

Galvenais, necensties vadīt šo viņa biznesu (savādāk mēs jau protam klusiņām pielavīties un tad sākt komandēt).

Esi ar viņu vienā barikāžu pusē

Ļoti bieži sievietes savus vīriešus vaino krīzē, sakot: tu jau neko negribi darīt un nedari. Un vēl karo ar viņiem, uzskatot par visu nedienu cēloni. Taču labāk no tā nekļūst. Drīzāk – pretēji. Ja sieviete nostāda sevi pret savu vīru, uzskatot viņu par pretinieku, šādam stāstam labu beigu nevar būt. Taču, ja esi ar viņu vienā laivā, vienā komandā, kopā risiniet problēmas, jūs kļūstat saliedētāki, tuvāki un stiprāki. Kopā. Kas galu galā tev vajadzīgs – ātri atrisinat problēmu, vai risināt to tā, lai saglabātu ģimenē cieņu un mīlestību?

Lūdzies

Pati reālākā sievietes palīdzība vīram. Ņemot verā to, ka sieviete vispār ir visas dzimtas un ģimenes spēka avots, lūgšanas ir viņas galvenais PIENĀKUMS. Saprotot to, ka Dievs var gan palīdzēt gan virzīt, gan aizsargāt viņu pašu, vīru un bērnus, sieviete var izmainīt pasauli sev apkārt ar patiesu lūgšanu, kas nāk no sirds. Un tas ir lielisks veids, kā tikt skaidrība ar sevi un saviem pārdzīvojumiem.

 

Nevari gaidīt un paciesties – lūdzies. Paniko – lūdzies. Dusmojies – lūdzies. Tas patiešām palīdz. Pa īstam!

Autors: Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta FS

Skolotājs tev blakus

cilveks blakus

Tāda ir mana pieredze: skolotāji, kuri visvairāk mums vajadzīgi — ir tie cilvēki, ar kuriem kopā mēs šobrīd dzīvojam. Mūsu dzīvesbiedri, vecāki, bērni — ir paši labākie skolotāji, par kuriem mēs varējām sapņot. Vēl un vēl tie mums rādīs patiesību, kuru ne vienmēr mēs vēlamies redzēt – tikmēr, kamēr mēs to ieraudzīsim…
Cilvēki man bieži jautā, vai esmu bijusi kādas reliģijas piekritēja līdz 1986. gadam. Un es atbildu: «Jā. Mana reliģija bija doma, ka maniem bērniem ir aiz sevis jāsavāc savas izmētātās zeķes». Tā bija mana reliģija un es biju ļoti aktīva tās piekritēja, neskatoties uz to, ka tā nekad tā pa īstam nebija nostrādājusi.

Reiz, kad Darbs jau “dzīvoja manī”, es sāku apzināties, ka tā nebija patiesība. Realitātē viņi katru dienu izmētāja savas zeķes, neskatoties uz maniem lūgumiem, draudiem un sodiem daudzu gadu garumā, un es sapratu, ka man pašai šīs zeķes jānovāc, ja vēlos, lai tās nemētātos.

Mani bērni bija pilnībā laimīgi ar visām savām izmētātajām zeķēm. Tad kuram no mums bija problēma? Tā bija man. Manas domas par izmētātajām zeķēm sarežģīja manu dzīvi – ne zeķes pašas par sevi. Un kam bija risinājums? Atkal – man! Es sapratu, ka man ir divi varianti: vai nu panākt, lai man ir taisnība, vai arī – būt brīvai.

Man bija vajadzīgi pāris mirkļi, lai uzlasītu zeķes, nedomājot par bērniem. Un es sapratu, ka man patīk salasīt viņu zeķes. Es to darīju sevis, nevis viņu dēļ. Tā vairs nebija garlaicīga mājas uzkopšana; iespēja uzlasīt zeķes un ieraudzīt tīru grīdu pārvērtās labsajūtā. Pēc laika viņi ievēroja, ka tas dara man prieku un paši sāka vākt savas zeķes, bez mana atgādinājuma.

Mūsu vecāki, mūsu bērni, mūsu vīri un draugi spiedīs uz visām iespējamām mūsu “pogām”, kamēr mēs sapratīsim, ko īsti nevēlamies par sevi zināt. Un katru reizi tie mūs virzīs tuvāk brīvībai.

Fragments no Baironas Keitijas grāmatas “Mīlēt to, kas ir”.

Interesanta ir pati raksta autore Bairona Keitija (Bairona Keitlina Rīda).

Viņa dzīvoja nelielā pilsētiņā, kas atrodas Dienvidkarolīnas štatā – tuksnesī. Bija ģimene, vīrs, bērni, pati nodarbojās ar uzņēmējdarbību. 30 gadu vecumā viņai sākās ļoti smaga depresija. Desmit gadu garumā viņa turpināja slīgt paranoidālā depresijā, naidā pret sevi un viņu vajāja pastāvīgas domas par pašnāvību. Pēdējos divus gadus viņa nebija spējīga pat pamest savu istabu.

Reiz agrā 1986. gada februāra rītā, atrodoties rehabilitācijas centrā, viņa saprata ko tādu, kas izmainīja visu viņas dzīvi. Viņa pati uzskata, ka šī viņas pieredze ir kas līdzīgs tam, ko apraksta budistu un hinduistu literatūrā zem dažādiem nosaukumiem. Keitija to sauc par  “mošanos realitātei”. Tajā apgaismības brīdī, kā viņa saka:

“Es apjautu, ka tad, kad ticu savām domām, es ciešu, bet, kad neticu – neciešu un tas tā ir ikvienam cilvēkam. Brīvība izrādījās tik vienkārša. Es atklāju, ka ciest nav obligāti. Es atradu sevī prieku, kurš nekad nepazūd, pat ne uz mirkli. Šis prieks ir katrā no mums, vienmēr.”

Keitija nav ne vienas no reliģijām piekritēja. Viņa ir vienkāršs cilvēks. Precējusies ar dzejnieku un tulkotāju Stīvenu Mitčellu, ar kuru kopā viņa uzrakstīja savu pirmo grāmatu “Mīlēt to, kas ir” un arī savu trešo grāmatu “Tūkstots prieka vārdu”.

Drīz pēc “atmošanās” pie Keitijas pēc palīdzības sāka griezties cilvēki. Viņi vēlējās uzzināt, kā iegūt brīvības sajūtu. Keitijas pašizziņas metode, kuru viņa sauc par “DARBU” šobrīd ir ļoti populāra. Tie ir vienkārši četri jautājumi, kurus uzdodot sev, cilvēks var mainīt savu dzīvi:

1. Vai tā ir taisnība?

2. Vai absolūti skaidri vari zināt, ka tā ir taisnība?

3. Kā tu reaģē tad, kad tici šai domai?

4. Kas tu būtu bez šīs domas?

Šo Darbu var darīt patstāvīgi vai kopā ar kādu citu cilvēku​.

Sākumā cilvēkam jāizvēlas kāda pārliecība vai doma, kas viņā rada trauksmes sajūtu vai kādas citas nepatīkamas izjūtas, piemēram: «Mana māte nekad nav mani mīlējusi» vai «Toms nevar cerēt, ka es risināšu viņa problēmas».

Pēc tam, vadoties no šīs domas, cilvēks uzdod sev šos četrus jautājumus. Jautājumus var uzdot arī jūsu uzdevuma partneris. Ja cilvēks strādā patstāvīgi, viņš pieraksta atbildes, bet darbā ar parneri atbild mutiski.

Pēc tam, kad jautājumi ir uzdoti, izteikumi burtiski mainās pretējā virzienā.

Piemēram: «Mana māte nekad nav mani mīlējusi» pārvēršas uz «Mana māte vienmēr mani ir mīlējusi». Vēl bez tā, cilvēks, kurš veic šo Darbu, pārbauda to, vai viņš var noteikt, kādā veidā radusies jaunā doma un vai tā ir patiesāka par to, kas bija agrāk.

Pati Keitija īsi savu Darbu apraksta tā: «Nosodiet savu tuvāko, uzrakstiet to, uzdodiet četrus jautājumus un pēc tam paplašiniet». Viņa ar šīs metodes palīdzību treniņos palīdz risināt gan savstarpējās attiecību problēmas, bērnu audzināšanas problēmas, slimības, emocionālās traumas, finansu problēmas, palīdz cilvēkiem gan skolās, gan ieslodzījumu vietās.
Tāds šodien stāsts!

​​​​​​​Tulkoja: Ginta FS

Kāpēc arvien mazāk cilvēku «pavelkas» uz «dārgi un bagātīgi»

dargi bagatigi

Dzirkstošs, auksts šampanietis, ar pilīti svaigi spiestas sulas, ideāli manikīrēta roka ar milzīgu briljanta gredzenu, papēži tik augsti, ka vispār nav skaidrs, kā uz tādiem stavēt… Visi šie tēli, kurus aktīvi mums piedāvā glancētie žurnāli, ir neglābjami novecojuši. Populārā blogere, rakstniece un žurnāliste Arina Hoļina dalās savās pārdomās par to, kāpēc “smagā lukss” laiki uz mūžiem ir palikuši pagātnē, un kas tad visā tajā ir labs mums, vienkāršajiem mirstīgajiem.

Ak, šīs burves sabuļādās un briljantos! Ak, šī noslēpumainā sieviešu pasaku pasaule Chanel №5 un Guerlain noskaņās! Ak, šis ceļš, kas bruģēts zeltā un šīs sirēnas, kas saldās balsīs dzied: «Jauns melns — lavanda», «Pavasara smarža — īriss», «Must have — atlasa zābaki līdz gurniem»…

Pasakainā un vilinošā greznības pasaule ar fejām Gucci un nimfām no McQueen Le Montreux Palace viesnīcās, kur zelta markīzes un skats paveras uz dūmakā tītajiem kalniem, dimanti brokastīs un Moet ar persiku sulu vakariņās.

Kārdinājumu pilnā pasaule, kurai grūti pretoties, pasaule, kur traģēdijas ietinušās vikuņjas kažokos, bet prieki kaisīti fliteriem un smaržo pēc bezgalīga pavasara, aiz kura pa visu pasauli seko privātā lidmašīna ar austerēm un brutu uz borta.

Eh! Šīs pasaules vairs nav. Nauda ir, kažoki ir, briljanti ir. Bet maģijas nav.

Greznība un augstā mode, šīs bagātnieku privilēģijas, par kurām mēs uzzinājām, aizturot elpu, no mūsu svētajiem rakstiem žurnālos  Vogue, Harper’s Bazaar, Vanity Fair, kurus apskauda un par ko sapņoja…. tie….. tā…. īsāk sakot, tas vairs nav sapnis.

Mode, šī vecā būda, kurai sapuvis jumts un uzbriedis parkets, ir pārdevusies – tā tagad ir pieejama milzīgos daudzumos, katrā mājā, tā ir kā televizors. Jā, un arī televizors ir novecojis  Mode tāpat kā Internets šodien ir visur, ierasta, parasta, tā vairs nav greznība, drīzāk – nepieciešamība. Nav vairs nekāda brīnuma, pārsteiguma, nav mirāžu, kas vilina mūs mirdzošu vitrīnu acīm. Vitrīnas, protams, ir, taču tajās vairs nav brīnumu un burvestības.

Nu, atvainojiet, kāda gan burvestība kleitā par 2000 EUR, kas ražota Bangladešā mazā, netīrā fabrikā, un par kuras bezkaunīgi lielo uzcenojumu mēs zinām visu, ne visai glaimojošo patiesību, un kura pēc paris mēnešiem nokļūs kādā no Stock veikaliem (rupji runājot – atlikumu veikals)? Vai tad tā ir maģija? Nu, nē, taču! Tas ir fokuss. Vai vienkāršiem vārdiem runājot – roku veiklība vai krāpniecība.

Mode ir karikatūra. Tā pati – augstā. Ir vērts paskatīties pēdējās «vareno» modes skates, lai ieraudzītu nevis krīzi, bet Katastrofu. Īsta, izmisīga bezgaumība. Šausmas. Patiesība. Prada, Marc Jacobs, Gucci, Anderson — tas viss nav slikti, nē, tas ir briesmīgi!

Mode ir kļuvusi par tādu pašu parastu industriju, kā skrūvīšu vai plastmasas glāžu ražošana. Žurnāli, šie augstās modes dzejnieki, vairs neraksta poēmas, bet parastas reklāmas častuškas. Glamūrs vairs neapbur, glamūrs skrien tev nopakaļ, kā diedelnieks, kas lūdz sīknaudu lai “salāpītos”

Modes žurnāli?! Nopietni?! Un kas tos lasa?! Kas tos lasa, ja jau sen tiem nav vajadzīgs lasītājs, jo tie izklājas reklāmdevēju priekšā, slavē visus pēc kārtas un neraksta ne vārdu patiesības?

Kam vajadzīga mode, ja tā jau sen ir “izpumpējusies” un kopē to, ko mēs pērkam second-hand, to, ko valkāja mūsu mammas vai vecmāmiņas divdesmit, trīsdesmit gadus atpakaļ, to, ko mēs valkājām janībā, kad bijām panki vai goti? Mums pilnā nopietnībā to visu piedāvā par nenormāliem tūkstošiem, it kā tas viss nebūtu atrodams mūsu pašu skapjos, nedaudz smakojošs pēc naftalīna.
(Atceros savas ķīniešu kedas par 3 rubļiem. Ar ko gan atšķiras tādas pašas no Gucci par 300 EUR?)

Jaunā paaudze uz ielas iziet pidžambiksēs, tēta mētelī un neko negrib zināt par glamūru, kas maksā vairāk par pieciem eiro. Viņi nelasa žurnālus, pat ne modes blogus, jo kas gan no tur rakstītā spētu viņus izbrīnīt?

Žurnāli, blogi, modes skates – tas viss ir kaut kas līdzīgs drupām, dekorācijām, kur nav dzīvības, patiesības, draiva un laimes. Un ļoti smieklīgi, ka šajās drupās aicina jaunatni. Nopērc! – viņi saka. Re kur Chanel – tavs elks, Džonija Depa meita to reklamē. Nopērc taču! Ko tu bremzē?

Bet septiņpadsmitgadīga meitene, uzvilkusi sava brāļa kreklu, vecāsmātes samta svārkus, dzeltenu lietusmēteli virs stepētas Uniqlo jakas – un viņa jau ir moderna. Bez žurnāliem, blogiem un modes skatēm. Jo šai meitenei ir sava pasaule, ar saviem bēniņiem vasarnīcā, kur noglabāti vintāžas labumi, ar draudzenēm – gudriniecēm, “postiem” Telegram un Instagramā. Tā ir viņas pasaule. Viņas maģija.

Šajā pasaulē ir jauni cilvēki, kuri šuj kleitas, ada cepures, ved vintāžu no Stokholmas, šeit ir sava kultūra, savi kodi. Tā ir tāda brīnumaina, interesanta pasaule, par kuru neviens neko negrib zināt, jo to nevar iebāzt kādā industrijā — tā neiekļaujas šaurajos mārketinga rāmjos. Šeit nevienam negribas mirt savā darba vietā, izdegot no divpadsmit kolekcijām gadā, nevienam negribās šantažēt ar medijreklāmas kontraktiem, neviens nav ieinteresēts atrast sev vergus Indijā, kas darinās Haute couture par pieciem dolāriem mēnesī. Tā ir pasaule, kurā ir ideāli, vērtības, humānisms un morāle. Un ļoti maz mantkārības, skaudības un apsēstības. Un iedomības.

Skan ideāli un, protams, tas ir ne gluži tā, bet tā ir daudz cilvēciskāka un īstāka pasaule.

Tā ir pasaule, no kuras visa milzīgā modes un skaistuma industrija ir šausmās, jo viņi to nesaprot, jo tā nestradā pēc viņu principiem. Šie jaunie cilvēki — viņi dara kaut ko «sevis dēļ», un ne dēļ «bagātām losenēm». Par viņiem draugi raksta savos facebook profilos un dara to ne jau tāpēc, ka tiem samaksāja, bet tāpēc, ka viņiem tas patīk. Kopumā godīga pasaule, kur cilvēki, kā vecajos labajos laikos, dara kaut ko sava prieka pēc.

Lūk tagad dievina Martinu Mardželu (viņu dēvē par modes mākslinieku – noslēpumu), kurš bieži vien darināja apģērbu, ciešot zaudējumus, radīja to savam priekam un laimei. Nekādas industrijas, mārketinga un interviju. Tērps kā mūsdienu skaistuma iemiesojums, tērps kā aktuāla filosofija. Viņam nebija vajadzīgs “piārs”, visi šie glancētie žurnāli, mediji ar to falšo sajūsmu.

Un, lūk, tagad ir paradījušies ļoti daudz tādu «mardželu». Iespējams, ne visi tik milzīgi talantīgi, iespējams, daudzi no viņiem nerada augsto mākslu, bet vienkārši foršu apģērbu. Bet pati sāls ir tajā, ka viņi to dara tā, kā redz to laiku, kurā mēs dzīvojam.

vintage34

Tāpēc par viņiem gribas ko vairāk uzzināt un gribās valkāt viņu radīto apģērbu. Tāds apģērbs var palīdzēt izmainīties tev pašam uz labo pusi. Un ne tāpēc, ka no muļķītes esi pārvērtusies dievietē, bet tāpēc, ka pareizās lietas maina dvēseles stāvokli. Es, lūk, pērku apģērbu pie kādas krievu dizaineres – un viņas brīvie krekli un platās bikses ir mainījušas manu attieksmi pret pasauli.

Pēc Dolce and Gabbana pielūdzēju viedokļa, es esmu kļuvusi mazāk seksuāla, bet velns parāvis, esmu kļuvusi daudz pārliecinātāka par sevi ,un esmu pa īstam sākusi izjust savu seksualitati (ne vizuālo). Man ir kļuvis ērtāk, brīvāk, un es labāk jūtos kā sieviete un kā personība.

Un tikai tajā arī ir patiesā modes sūtība un jēga – dot cilvēkam to, kā viņam trūkst (un piedevām tam neko neatņemt). Dot viņam ideju, atbalstīt, aizraut, iedvesmot. Var, protams, perēt savās ārkartīgi dārgajās kleitās (kas zaudējušas savu vertību reizes desmit, kā tikko esi to uzvilkusi) un ar to visu sajusties laimīga uz sekundi – brīdī, kad tu to pērc. Tā ir industrija. Viltojums. Sapņa reprodukcija.

Bet var gulēt smiltīs okeāna krastā platās biksēs, “boyfrenda” kreklā, platā adītā, ērtā džemperī un vienlaicīgi sajusties ka dabas un modes daļa, un uz 100% sajusties pašai, un sajust, ka tieši šajā brīdī sapņi kļūst par īstenību un tu pati jūties īsta. Un tas viss, kas tev apkārt, ieskaitot tevi pašu, ir iedvesma, harmonija, un tu esi šeit pilnā labsajūtā, nevienu neskaud, neesi greizsirdīga, un ne uz vienu neesi apvainojuises – jo tu netērē savu enerģiju tam, lai kļūtu par kādu citu. Tu pati un mode, un žurnāls – lūk tagad, šajā brīdī paņemsi savu fotogrāfiju, palaidīsi to Instagramā un tam, kurš to ieraudzīs, ļoti sagribēsies pārmaiņas.

Autors: Arina Hoļina (blogere, žurnāliste un rakstniece)
http://www.lady.mail.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Es esmu iemācījies dzīvot ar sievieti

dzivot ar sievieti

Es esmu iemācījies dzīvot ar sievieti. Tas nav tā, kā raksta romānos. Piemēram, es nezināju, ka gari mati sievietei ir ne tikai rets skaistums, kas sniedzas līdz viduklim, viņas sievišķība un šarms, bet arī akurātums, pirmkārt, no manas puses. Jo tad, kad viņa guļ man blakus, man noteikti jāatceras par to, ka pirms apguļos viņai tuvāk, sākumā jāatglauž viņas mati, lai tiem neuzgultos. Ar laiku tas kļūst par ieradumu.
Es nezināju, ka, ja viņai ir slikts garastāvoklis, man nesteidzoties viņa ir jāapskauj un jānoskaidro, kas noticis, un pēc tam viņa jānomierina.
Man tas ir pavisam savādāk. Ja es jūtos slikti, man nepatīk, ka mani izprašņā un lien dvēselē – tādos brīžos man gribās palikt vienam..

Es nezināju, ka, ja viņa nekad nelūdz man palīdzību, tad vienmēr gaida, ka es pats to piedāvāšu. «Neaiztiec, es pati izdarīšu!». «Es taču pati varu….» Nē, nevar! Precīzāk, gaida, kad es palikšu pie sava. Viņai ir svarīgi sajusties sievietei, kādu mirkli es varu pabūt zirga lomā. Starp citu! Ja neatļaut viņai celt neko smagāku par rožu pušķi, ar laiku var ievērot, ka slikts garastāvoklis viņai ir retāk un smaids sejā – katru dienu.

Es nezināju, ka sieviete ir ne tikai mīļākā, ar kuru dalīt gultu, vannas istabu, virtuves galdu. Bet arī draugs, kurā uzmanīgi ir jāklausās un jādzird, kad klausies. Pat tad, kad viņa runā ne par ko.

Sieviete nav nekada mīkla – noslēpums. Un uz katru savu jautājumu es varu saņemt atbildi, ja būšu kaut nedaudz uzmanīgāks. Viņa vienmēr runā par to, kas viņai svarīgs un vajadzīgs! Vienmēr!

Dīvaini, kad vīrieši saka, ka nezin, ko vēlas sieviete. Visticamāk, viņi nemaz nevēlas to zināt.

Es nezināju, ka attiecības – tas ir ne tikai es, bet piedevām vēl “es” kvadrātā. Katram jāsper savs solis, kamēr abi saskarsies lūpām. Ja tu stāvi uz vietas, bet otrs visu laiku nāk tev pretī, tad, visticamāk, reiz tu attapsies viņam aiz muguras. 

Katrs sper savu soli. Tam, kam nav kāju, nav startā vietas….

Bet nogrūst otru bezdibenī – tās nebūt nav beigas. No ikvienas bedres var izrāpties, galvenais, neatgrūst tā roku, kura tevi tur iegrūdusi. Bet tad, kad esi tai pieķēries, negaidīt izdevīgu momentu, lai atbildētu ar tādu pašu grūdienu.

Darīt «par spīti» un «abpusēji» — nozīmē, dzert indi abiem no vienas glāzes. Pat tad, ja otrs zin par tās nāvējošo dabu. Vajag izdzert no trauka to, kas nokauj un tā vietā ieliet to, kas reibina.

Piemēram, atriebība, kas vienmēr tiek pasniegta kā aukstais ēdiens, nedod gaidāmo efektu, vien noved afekta stavoklī. Bet, piemēram, roku maigums – no tā reibsti stiprāk ka no jebkura pat vislabākā vīna. Maigumu, kā ēdienu, var pasniegt tikai karstā veidā.

Es nezināju, ka jūtas neatrodas vēdera lejasdaļā, bet gan pirkstu galos, ar kuriem tu viņai pieskaries. Un, ja arfa skan, tātad tas ir tavs instruments, jo pirkstus taču nav iespējams uzskaņot.
Vai nu tev ir talants, vai nav… 

Autors: Vjačeslavs Prahs
Avots: http://www.soulpost.ru
Tulkoja: Ginta FS