Lai mājās miers un pārticība

Akira Enzeru

Kas jādara sievietei, lai iedvesmotu savu vīrieti panākumiem

Senajās tradīcijās runā par to, ka tieši sieviete ir Visuma radošās enerģijas nesēja – tā, kas iedvesmo un piepilda vīrieti. Bet vīrietis, saņemot šo enerģiju, to parvērš pārpilnībā. Vīrietim ir dota spēja strukturēt sievietes enerģiju, transformējot to materiālajos labumos un finansu plūsmās.
Tiek uzskatīts, ka bez sievietes enerģijas vīrietis nevar pilnībā realizēt savu potenciālu, nopelnīt pietiekoši daudz naudas, un sasniegt vēlamo stāvokli sabiedrībā. Un tāpēc, jo lielāka sievietei sievišķīgās enerģijas ietilpība, jo veiksmīgāks kļūst vīrietis viņai blakus. Sievietei no dabas ir dota spēja padarīt vīrieti veiksmīgu. Un, ja sievietes dzīvē viss notiek ne tā, kā viņa vēlētos, un viņai blakus ir neveiksmīgs vīrietis, tad, vispirms, viņai jāpaskatās uz sevi. Jāuzdod sev atklāts jautājums – vai es esmu izdarījusi visu, lai mans vīrietis būtu veiksmīgs? Jāatbild uz to godīgi! Iespējams, tā nav paša vīrieša vaina  bet nepietiekama sievietes enerģijas ietilpība

Ir ļoti svarīgi, lai vīrietis, kurš saņem šo enerģiju, prot to novērtēt un vēlās kļūt vēl veiksmīgāks. Vīrieša veiksme, minimums 50%, ir sievietes nopelns. Nemēdz būt tā, ka vīrietim veiksme nebūtu svarīga. Tā ir viņa dabā. Var šķist, ka audzināšanas, parmērīgas kritikas un neveiksmju sērijas rezultātā vīrietis ir zaudējis šo potenciālu. Taču tā tas nav. Potenciāls ir katram, un tas nekur nepazūd, kamēr vien vīrietis ir dzīvs.

Sieviete veicina sava mīļotā vīrieša panākumus: mīlot viņu, pieņemot, apmierinot viņa seksuālās vēlmes. Viņa to piepilda ar savu enerģiju, nosaka virzienu, bet vīrietis pārvērš šo enerģiju parpilnībā un bagātībā.

Sieviete no dabas ir radīta, lai BŪTU, DZĪVOTU, PRIECĒTU, MĪLĒTU. Vīrietis – lai DARĪTU, SASNIEGTU, UZVARĒTU.
Kas konkrēti jādara sievietei, lai iedvesmotu savu vīrieti veiksmei:

1. Pieņemiet viņu tādu, kāds viņš ir. Necentieties “pārtaisīt”!

Pieņemot viņu, jūs atzīstiet viņa tiesības būt pašam. Ir jāatmet ideja par to, ka esat labāka par viņu, gudrāka. Dodiet viņam brīvību. Necentieties viņu uzlabot. Pieņemšana nozīmē tikai to, ka jūs atzīstiet viņu kā cilvēku ar visiem viņa trūkumiem, vājībām un labajām īpašībām.
(Psihologs Mihails Labkovskis saka: Ja jūs sakiet, ka jūs mīliet savu vīrieti, bet tajā pat laikā atzīmējiet: “es viņu mīlu, bet viņam trūkst tas, tas un šis…”, tad tā nav mīlestība.)

2. Novērtējiet viņa labās īpašības un to, ko viņš dara jūsu labā!

Novērtēt vīrieti, nozīmē cienīt viņu, būt pateicīgai viņam par to, ko viņš dara jūsu labā. Padomājiet par to, ko jūs variet cienīt savā vīrietī – rakstura īpašības, spējas, talantus, intereses. Ja šobrīd jūs nevarat neko cienāmu atrast, vērsieties pie pagātnes pieredzes. Atcerieties, kas bija tas, kā dēļ viņš jums iepatikās, kad pirmo reizi iepazināties., Atcerieties jūsu kopējās dzīves notikumus, kuros viņš parādīja savas labākās īpašības. Kādos brīžos viņš izsauca jūsu apbrību, ar kadām grūtībām tika galā?
(Ne velti jūs ar viņu precējāties un esat kopā!)

3. Apbrīnojiet viņa vīrišķību!

Katrs vīrietis sirds dziļumos vēlas savas sievietes acīs ieraudzīt apbrīnu par to, kas viņš ir, ko dara un kāds ir, par saviem panākumiem, idejām, sapņiem,un par viņa vīrišķīgo ķermeni un vīrišķību kopumā. Viņam apbrīns ir vajadzīgs kā maize. Tāpat kā sievietei ir vajadzīga mīlestība.
Apbrīns vīrietim ir vajadzīgs no apkartējiem, jo pašam to nav no kurienes ņemt. Īpaši svarīgs ir mīļotās sievietes apbrīns.

4. Sekojiet savam vīram un pieņemiet viņa autoritāti!

Uzticieties viņam un viņa vadībai. Tas ir grūti, kad esam pozīcijā Māte – visu zinām labāk un varam viņam pastāstīt, kas tagad jādara.
Uzticēties vīrietim nozīmē pieņemt to, ka viņš zin, kas jādara un viņš ir spējīgs patstāvīgi pieņemt svarīgus lēmumus.
Viņa lēmumi un redzējums ne vienmēr sakritīs ar jūsējo, taču tas nenozīmē, ka tie ir nepareizi.

5. Ļaujiet viņam būt līderim, barotājam un aizstāvim!

Līdera, aizstāvja un barotāja loma ir vīrieša – tās ir viņa tiesības un priekšrocība. Kad jums būs 100% pārliecība par to, ka vīrietim ir jābaro ģimene, viņš to sāks darīt. Jūs pati to vienkārši pārstāsiet darīt. Ieņemot tādu pozīciju, jūs ne tikai atdosiet viņam viņa lomu, bet arī apmierināsiet viņa vēlmi būt vajadzīgamun noderīgam.
Ja jūs pakāpeniski sāksiet pacelt sava vīrieša vīrišķību, viņš automātiski sāks kustēties uz priekšu un kļūs veiksmīgāks.
Lai vīrietis kļūtu vīrišķīgāks, jums jākļūst sievišķīgākai.

6. Ļaujiet viņam rīkoties ar finansēm.

Vīrietis IR atbildīgs par ģimenes nodrošināšanu (un nav svarīgi tas, ka tagad ir “citi laiki”)  . Ja vīrietis pārstāj pelnīt naudu un nevar vai negrib atrast darbu – tā ir ļoti bīstama zīme, ka līdera lomu un atbildību par ģimenes nodrošināšanu uzņēmusies ir sieviete. Mēs sākam satraukties, palīdzam vīrietim meklēt darbu, “zāģējam” viņu, kamēr pašas uzņemamies viņa lomu. Kas patiesībā jādara sievietei? – “viņai jāpietiek vīrišķībai stāvēt viņam blakus un vairāk nekādu lieku kustību” – pieņemt viņu ar mīlestību un ticēt, ka viņš ar to tiks galā. Uzticēties un gaidīt, kamēr viņš uzņemsies atbildību. (Un nekad nedot vīrietim naudu!!!!!). 

7. Atļaujiet sev gribēt un saņemt!

Ja blakus vīrietim ir sieviete, kuru viņš mīl un ciena, kuru viņš iekāro, viņš visvisādos veidos centīsies apmierināt viņas vēlmes. Vīrieši ir tā iekārtoti, ka viņiem patīk darīt sievieti laimīgu
Bet, ja sieviete pati apspiež savas vēlmes, vai neļauj, lai viņai ir tas, ko viņa vēlas, tad vīrieša vēlme te neko daudz mainīt nevarēs. Viņš tikai un vienīgi atspoguļos sievietes attieksmi pašai pret sevi. Bet sieviete apvainosies par to, ka viņš ir knauzeris.
Nav skopu vīriešu – ir tikai sievietes ar ļoti zemu pašvērtējumu. Nav vīriešu – monstru, ir tikai sievas, kas aizmirsušas pašas par sevi.
Cik lieli ir sievietei plāni, mērķi, uzdevumi, vēlmes un nolūki – tik daudz viņa arī spēs vīrieti piepildīt. Tas ir kā dzinējs. Kad sievietei nav vēlmes, viņa sagrauj vīrieša veiksmīgumu un vairs nav nekādas kustības. Vīrietim vajadzīgs ir ļoti maz, jo viņš ir askētisks no dabas.

8. Attīstiet sevī sievišķīgās īpašības. Esiet sievietes plūsmā!

Sievietei svarīgs ir stāvoklis, kādā viņa atrodas – tā arī ir visa viņas vērtība un spēks. Kad viņa ir sievisķīgā stāvoklī, viņa ir burve. tad blakus viņai vīrietis kļūst tāds, kādu daba to radījusi – vīrišķīgs, mierīgs, pārliecināts, tāds, kas pieņem lēmumus, tāds, kurš dara un uzņemas atbildību
Ja blakus ir sieviete, kura visu laiku runā par pagātni, žēlojas, ir depresīva, apvainojas, nosoda, nav pārliecināta un nespējīga pati darīt sevi laimīgu, tad blakus viņai vīrietis kļūst agresīvs, pretenziozs, nepārliecināts par sevi un nevēlas uzņemties atbildību.

9. Esiet piepildīta, laimīga – nodarbojieties ar sevi, strādājiet ar sevi!

Un esiet tāda sieviete, kuras dēļ vīrietis būs gatavs pelnīt naudu, veikt varoņdarbus un kuru nespēs nemīlēt. Tādu sievieti var padarīt tikai Mīlestība no pārpilnības – tad viņai ir ar ko dalīties. Un nebūs vajadzīgas absolūti nekādas manipulācijas – “stervoloģija” un “vumbuildings”.
Kad sieviete “baro” vīrieti – viņa dod tam enerģiju un tās realizāciju ārējā pasaulē.
Sieviete ir aka, no kuras dzer vīrietis, un ūdens kvalitāte šajā akā ir ārkārtīgi svarīga.
Tas ir sievietes darbs pašai ar sevi. Nelaimīga sieviete nespēs citus darīt laimīgus, jo to, kā nav pašai, nav iespējams iedot citiem. Sievietes spēks ir milzīgs, tikai nelaime tā, ka visbiežāk viņas pašas to nesaprot un neprot izmantot.

10. Atbalstiet viņa idejas un ticiet iespējām, ticiet, ka viņam izdosies!

Ja sieva atbalsta vīra idejas – pat “vistrakākās”, uzticas un tic viņam, panākumi ir garantēti.
Īss, reāls stāsts no dzīves.
19. gadsimta deviņdesmito gadu beigās kādā Detroitas elektrokompānijā strādāja jauns mehāniķis. Viņa alga bija 11 dolāri nedēļā. Viņš strādāja vismaz 10 stundas katru dienu, bet, pārnācis mājās, turpināja to pašu ilgāk par pusnakti savā šķūnī. Viņš centās izgudrot jauna veida dzinēju. Viņa tēvs uzskatīja, ka dēls velti tērē savu dzīves laiku, kaimiņi viņu uzskatīja par pustraku, visi uzskatīja, ka no šīm nodarbēm nekas labs nesanāks, neviens viņam neticēja. Neviens, izņemot viņa sievu.
Viņa palīdzēja savam vīram strādāt pa naktīm, daudzu stundu garumā turot rokās petrolejas lampu. Rokas kļuva zilas no aukstuma, zobi klabēja, viņa bieži saaukstējās un klepoja, taču… Viņa tik ļoti ticēja savam vīram! Pagāja gadi un no šķūņa atskanēja troksnis. Kaimiņi ieraudzīja, kā no šķūņa pa ceļu bez zirga, bet ratos aizbrauc trakais un viņa sieva. Trako sauca Henrijs Fords.
Kad vēlāk, ņemot interviju, kāds žurnālists Fordam jautāja, par ko tas vēlētos kļūt, ja būtu dota vēl kāda dzīve, ģēnijs atbildēja: “Vienalga par ko, lai tik blakus būtu mana sieva.”
Vīrieši nav bioroboti, kuriem jārisina visas mūsu problēmas, jāpelna nauda, jāpērk dzīvokļi, mājas, mašīnas, jārealizē mūsu sapņi, jādod mums bērni un jāpalīdz mājas darbos. Vīrieši ir tikai cilvēki – tāpat kā mēs – sievietes. Un viņi, tāpat kā mēs, vēlas būt mīlēti. lai viņus mīlētu, nevis izmantotu. Viņiem gribās, lai arī viņu iekšējā pasaule būtu kādam interesanta un svarīga.

Un tad skopie kļūst dāsni, nekārtīgie – kartīgi, darbaholiķi sāk pievērsties ģimenei, bezjūtīgie – mīlēt, bet viegli aizvainojamie un infantīlie – pieaug. Un tikai mīlestība, kad jūs redzat vairāk  Ne tikai īpašības, ne tikai dzīvokļa izmēru. Kad jūs redziet viņa Dvēseli, vina personību, viņa stiprās puses, vina potenciālu. Redziet pati un palīdziet viņam ieraudzīt tās.

Avots: http://soulpost.ru/
Foto: Akira Enzeru
Tulkoja: Ginta FS

 

Kādas pieaugušas sievietes vēstule meitenēm

7426210-R3L8T8D-900-large

«Attiecībām jābūt vienkaršām kā divas kapeikas, mīlestību taču nevar izskaitļot»

— Tās attiecības, kurām IR iespējamība būt ilgstošām, nedrīkst būt sarežģītas. Cik gan ilgi cilvēks ir spējīgs “kompostrēt smadzenes” sev un citiem non-stop režīmā? Pusgadu, gadu, īpaši ielaistos gadījumos – divus gadus.Un pēc tam visiem tas ir jau līdz kaklam un publika steidz pamest savas vietas skatītāju zālē, atstājot varoni vienatnē, svīstot rampu gaismās.

Tā saucamās “sarežģītās attiecības”, visi tie “atnāca-aizgāja” un stundām ilgās sarunas par augstām lietām  — piedodiet, tas nozīmē tikai vienu, ka Jums ir pārak daudz brīva laika.
Tas ir tāpat, kā Jūs nākat uz autosalonu, vēlaties bentliju, kaut Jums naudas pietiek tikai opelim bāzes komplektācijā. Jūs varat nākt gadiem uz šo salonu, taču vienīgais, kas Jums “spīd”, ir opelis. Jūs runāsiet par to, ka bentlijs ir vienīgais, kas Jums piestāv, Jūs “kompostrēsiet” smadzenes saviem tuviniekiem un visiem radiem, knābāsiet smadzenes savam vīram, ka tas ir vienīgais, kas Jums vajadzīgs.
Un tā šis bentlijs kļūs par Jūsu dzīves lielāko fetišu, kas dzīvi arī sabojās. Un ne reizi nebūsiet iedomājusies, ka vienīgais, kas Jums vajadzīgs, ir stabils, stiprs “darba zirgs”, ar strādājosu kondicionieri, tīru salonu un pareizi piemeklētām riepām, kas aizvedīs Jūs no punkta A uz punktu B.

Attiecībām jābūt vienkāršām kā divas kapeikas. 
Nav svarīgi, vai viņš ir ģēnijs, fiziķis vai vienkāršs mehāniķis, nav svarīgi, cik valodās viņš runā, kāda ir viņa izglītība un cik sieviešu viņam bijis pirms Jums. Vienīgais, kas svarīgi, cik Jums ar viņu ir komfortabli. Ja viņš regulāri Jūs noved depresijā, ja Jums ar viņu ir sliktāk kā bez viņa, ja Jūs zināt, ka ar viņu Jums nekas “nespīd”, ja viņš regulāri Jums skalo smadzenes, ja viņš mīl frāzītes: “es tam neesmu gatavs”, “mums jāpagaida”, “man jāpadomā”, “tas ir tik sarežģīti” – sūtiet viņu tālāk. Vai Jūs viņu mīlējāt patiesi vai nemīlējāt, to Jūs uzzināsiet tikai pēc tam, tā kā neko daudz nezaudējat.

Mīlestību jau vispār ir grūti aprakstīt – to bieži jauc ar kaislību, cieņu, ieradumu u.t.t.
No “sarežģītām attiecībām” Jūs neiegūstiet neko, izņemot galvassāpes. Ja tās vajadzīgas Jums, ja Jūs bez tām nevarat dzīvot, atrodiet sevī drosmi atzīties, ka Jums nav vajadzīgs konkrētais vīrietis, bet gan konkrētās galvas sāpes, kuras Jūs varat saņemt komplektā ar viņu. Ja patiešām galvassāpes vajadzīgas, iemācieties tās gūt no produktīvām attiecībām – tikai laicīgi brīdiniet savu p-a-r-e-i-z-o vīrieti, ka sestdienās esat īsta maita, lai gatavojas.

Vēlreiz: attiecībām jābūt vienkāršām.
Jums taču ar šo cilvēku kopā bērnus dzemdēt, vadīt saimniecību, plānus būvēt, iet ciemos, satikties ar radiem – tātad dzīvot dzīvi. Un, ja Jums šķiet, ka tas ir primitīvi un Jūs tas neskars, Jūs pavisam noteikti maldāties.

Kā tas parasti notiek?
No sākuma mums vajadzīgs garaaugumastaltsskaistsbagātsperspektīvsseksuālsromantisksdāsnsmīlošs, un tikai nedaudz vēlāk — mēs VISAS — saprotam to, ka mums vajadzīgs Vienkārši Cilvēks, uz kuru mēs varam paļauties, kurš būs blakus vienmēr un ne tikai tad, kad viņam sagribēsies. Vienmēr, vai saprotiet? Vienmēr!!!! Tāpēc uzticība ir pati svarīgākā īpašība.

Viņam Jums būs jāpalīdz pašās sarežģītākajās situācijās, kad “pilna pakaļa” un “solis pa labi vai kreisi – nošaušana”. Tāpēc atbildības sajūta arī ir ļoti svarīga īpašība.

Jums būs jādalās ar viņu savās skumjās, priekos, uzvarās, zaudējumos, sapņiem, šaubām, tāpēc prasme līdzpārdzīvot arī ir ļoti svarīga īpašība.

Jūs izstudēsiet viņu caurcaurēm un sapratīsiet viens otru no pusvārda, Jūs pierīvēsities, kā mazie zobratini pulksteņa mehānismā – turpināsiet strīdēties, līgt mieru, jo viņš taču galu galā nav Jūs, lai arī pieslīpējušies.
Tāpēc iecietība un pacietība ir ļoti būtiskas.

Un Jūs pastāvīgi piekāpsieties viens otram – šodien modē ir vārds “kompromiss”. To sauc par elastīgumu attiecībās.

Jums kopā būs jāpieņem svarīgi lēmumi, kas saknē izmainīs Jūsu ģimenes dzīvi un tieši tāpēc bez uzticēšanās šeit neiztikt!

Aizdomājieties!
Kad Jums bija 20 gadi, Jūs taču par šo – visu vispār nedomājāt? Pareizi?
Jums gribējās, lai viņš smuki pievizinatos ar superlimuzīnu, uzdāvinātu ziedus, noskūpstītu uz lūpām un lai jūs varētu skatīties mūžīgi viņa skaistajās, iemīlējušajās acīs – viss kā smukā bildē. Vai ne?
Patiesībā tas viss nav svarīgi. Skaists viņš vai ne tik skaists, gara auguma vai īss, slaids vai apaļīgs. Viss, kas no viņa Jums vajadzīgs, ir apziņa, ka ar Šo cilvēku varat iet caur uguni, ūdeni un vara trubām (в огонь, и в воду, и в медные трубы) un kad viņš ir blakus, Jums ir labi. un bez viņa Jums ir daaaaaaudz sliktāk, kā ar viņu.

Ja arī pēc 20 gadiem Jūs skriesiet mērīt viņam temperatūru, kaut nošķaudījis tikai vienu reizi, kad būsiet beigusi tās dvēseliskās sarunas “Un uz kurieni mēs ejam”, jo jau sen Jūs esat tur, kur vajadzīgs – lūk tā būs mīlestība.
Mīlestību iepriekš izskaitļot nevar. Nekad!

Bet visas šīs “sarežģītās” attiecības — labak aizejiet uz makramē kursiem, vai grūtdieņiem palīdziet. Atstājiet mierā savas nabaga smadzenes, viņām arī bez Jums ir ko darīt.
Avots: © AdMe.ru
Tulkoja: Ginta FS

Kāda masiera stāsts

masieris

No cilvēka, kurš citus jūt dvēseliskā līmenī

«Jau daudzus gadus es strādāju par masieri un zinu, kā izskatās cilvēki. Visus šos gadus cilvēki manā priekšā izģērbjas – tas viss notiek jau tik sen, ka arī uz ielas man pietiek viena skatiena, lai saprastu, kā cilvēks izskatītos uz mana masāžas galda.

Ir vērts sākt ar to, ka neviens neizskatās tā kā uz žurnāla vāka fotomodeļi. Pat paši modeļi. Neviens.
Tievi cilvēki ir nedaudz kaulaini, viņos ir kaut kas “nepabeigts”, bet tas ir pievilcīgi. Viņiem nav lielas krūtis vai atšauta, apaļa pēcpuse. Bet cilvēkiem ar apaļām formām noteikti būs apaļīgs vēderiņš un apaļīgi gurni. savādāk nemēdz būt. Un arī tas ir ļoti pievilcīgi.

Sievietēm ir celulīts. Visām. Šīs bedrītes ir ļoti mīlīgas. Tas nav defekts vai problēmas ar veselību. Tās ir dabiskas sekas tam, ka Jūs nesastāvat no pikseļiem un neesat dzimuši fotošopā.

Vīriešiem ir nedaudz smieklīgas sēžamvietas. Lielākoties manas klientes ir sievietes, tāpēc tad, kad, laiku pa laikam, atkal redzu vīrieša dibenu, katru reizi brīnos – un tas ir viss? Ar viņiem vienmēr jābūt akurātākam, jo viņu audi ir plānāki un līdzko uzspiedīsi spēcīgāk, tie uzreiz sāk bļaut.

Vecāka gadagājuma ļaudis sakrunkojas. Neatkarīgi no tā, cik viņi veseli. Ar katru desmitgadi mēs visi arvien vairāk sakrunkojamies, āda vairs nav tik tvirta un nokarājas. Parādās krunkas un krokas. Nezinu, kurš palaidis baumas, ka krunkas ir tikai veciem cilvēkiem. Katram pieaugušam cilvēkam, gadiem ejot, parādās krunkas un tas ir nepārtraukts un pilnīgi normāls process.

Katrs cilvēks uz masāžas galda ir skaists. Šim likumam patiešām nav izņēmumu. Vispār nav neglītu ķermeņu, ir tikai aizmirsti un nemīlēti – tas gan. Bet neglītu nav.
Pēc pirmās smagās ieelpas un sekojošās atslābināšanās, kopā ar apģērbu cilvēks noņem visas maskas un kļūst viņš Pats. Pec nedaudz minūtēm viņš sāk starot. Šis starojums piepilda istabu un arī masieri. Runā, ka masieri ir ļoti rūpīgi – noteikti tā arī ir. Mums patīk rūpēties par cilvēkiem, apkalpot viņus un mēs esam ļoti atsaucīgi. Ļaujiet man atklāt manu noslēpumu – es šo lietu daru tieši dēļ šī Starojuma.
Pateikšu, kā patiesībā izskatās cilvēki: viņi ir līdzīgi liesmu mēlēm. Vai zvaigznēm skaidrā naktī debesīs.».
Novertējiet sevi. Mēs visi esam skaisti un īpaši.

Autors: Deils Favjē
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Tu esi pelnījusi to vīru, kurš Tev ir!

7423360-R3L8T8D-900-fotos-para-casamento-danymichel-fotografia-casamento-criciuma-fotografo-de-casamento-melhores-fotos

Šīs sievietes vārdi par citām sievietēm, ir kā balzāms mūsdienu vīrieša dvēselei. Ļoti daudz no visā tā, iespējams, ir pat aizskaroši daudzām no mums, taču, ja tā padomā un paanalizē, – kaut kas tajā visā ir…

«Ziniet, mana pieredze biedē. Domāju, drīz nopietnas laulības – vienas un līdz “zelta” kāzām – vispār izmirs. Par cik cilvēkiem ar katru gadu paliek arvien mazāk pacietības, iecietības, spējas vienam otru paciest un kopā tikt galā ar grūtībām. Mūsdienu sabiedrībā valdošā filosofija mudina cilvēkus apmierināt savas vēlmes un viņam nav nolūka rēķināties ar citiem, viņš nevēlas paciest, tāpēc domā: “Pametīšu šito un atradīšu citu, labāku.” Taču var noslēgt desmit laulības, tāpat kā jebkurus citus darījumus, bet tā arī nekļūt laimīgam. Augot labklājībai, cilvēkos aug arī egoisms, individuālās vajadzības un vērtības, aizstāj ģimeniskās, mainās prioritātes, mainās pašvērtējums. Tagad modē ir teiciens: “es esmu pelnījusi ko labāku” ( „я заслуживаю лучшей доли!“). Es Jūs šokēšu – nē, neesat pelnījusi. Tas ir no Lepnības.

Patiesībā katram dzīvē blakus ir tieši tas cilvēks, kuru viņš ir pelnījis.” 

Marina Targakova – praktizējošs ārsts, psihologs un ģimenes psihoterapeits ar 20 gadu darba stāžu savā profesijā. Piecu starptautiski patentētu izgudrojumu psihoterapijas un endokrīnās patoloģijas jomā autors. Starptautiskās Zinātnisko Atklājumu un Izgudrojumu Akadēmijas biedrs. Kazahstānas galvenais homeopāts.
Marina atbrauca uz Atiru novadīt semināru “Logs uz bērna pasauli.” Trīs dienas desmitiem māmiņu un arī daži tēti cītīgi mācījās pie viņiem sveša cilvēka, atrast pieeju savam bērnam. Alkatīgi ķēra katru vārdu un pierakstīja savos blociņos. Un pēc tam kautrīgi cēla rokas un jautāja: bet kāpēc mans bērns ir “NE Tāds”? Atbilde, kā likums, nebija glaimojoša. Ne jau bērns, bet ģimene – “ne tāda.”.

— Un kāda ģimene ir “tāda”? Vai tiešām šķiršanos skaits ir tik dramatisks, ka nopietni apdraud ģimenes institūciju?

— «Ziniet, mana pieredze biedē. Domāju, drīz nopietnas laulības – vienas un līdz “zelta” kāzām – vispār izmirs. Par cik cilvēkiem ar katru gadu paliek arvien mazāk pacietības, iecietības, spējas vienam otru paciest un kopā tikt galā ar grūtībām. Mūsdienu sabiedrībā valdošā filosofija mudina cilvēkus apmierināt savas vēlmes un viņam nav nolūka rēķināties ar citiem, viņš nevēlas paciest, tāpēc domā: “Pametīšu šito un atradīšu citu, labāku.” Taču var noslēgt desmit laulības, tāpat kā jebkurus citus darījumus, bet tā arī nekļūt laimīgam. Augot labklājībai, cilvēkos aug arī egoisms, individuālās vajadzības un vērtības, aizstāj ģimeniskās, mainās prioritātes, mainās pašvērtējums. Tagad modē ir teiciens: “es esmu pelnījusi ko labāku” ( „я заслуживаю лучшей доли!“). Es Jūs šokēšu – nē, neesat pelnījusi. Tas ir no Lepnības. Patiesībā katram dzīvē blakus ir tieši tas cilvēks, kuru viņš ir pelnījis.” Cik ieliks, tik saņems, ko sēsi, to pļausi! (Сколько вкладывает, столько и получает, что сеет, то и пожинает).

— Mūs formē sabiedrība, mums šīs vērtības uzspiež masu informācijas līdzekļi un cilvēks vispār ir vājš.

— “Nē. Vainīgs IR cilvēks, jo sabiedrība – tas ir cilvēks. Un, pirmkārt, vainīga ir sieviete. Ziniet, es esmu kategoriski pret tā saucamo sievietes emancipāciju.”

— Bet tas taču ir absurds, Jūs esat mūsdienīgs cilvēks, ārsts un tagad sēžat šeit, bet Jūsu ģimene ir pavisam citā pilsētā. Jums laikam paveicies un Jūsu vīrs droši vien ir lojāls cilvēks, piemēram, attiecībā pret Jūsu darbu un Jūsu tālajiem un regulārajiem pārbraucieniem.

— “Vīrs neuzkrita man kā eģelis no skaidrām debesīm, un es arī ne tuvu neesmu ķerubs (senebreju kerūb, eņģelis jūdaismā un kristietībā, Dieva troņa vai paradīzes vārtu sargs) un nekas cilvēcisks mums nav svešs. Divdesmit gadi laulībā nav nemaz tik maz un šajos gados bijis visādi. Pats galvenais, ko esmu ielāgojusi – nedrīkst spiest uz vīrieti, noniecināt viņa vīrišķo Ego. Kad mums gadījās strīdi, es uz to skatījos kā uz personīgo universitāti. Tā, piemēram, mans vīrs kaut ko kategoriski nepieņēma, un kaut arī iesākumā manī viss buntojās, protestēja, es kaut kur dziļi sevī atradu spēkus pārkāpt savam egoismam, samierinājos, un kļuvu vēl uzmanīgāka, piekāpīgāka. Savukārt viņā arvien vairāk sāka izpausties bruņinieciskums, vēlme mani atbalstīt, palīdzēt man, saprast mani. Pēc tam atkal parādījās kas jauns un viņš atkal sacēlās un es atkal atradu, kas man jāizmaina. Tas nav vienkārši, tas ir pastāvīgs darbs, tacu BEZ SIEVIETES ģimenē NAV ĪSTA VĪRIEŠA.

Es esmu pret neapvaldāmību, kuru šodien sievietes saprot zem vārda “emancipācija”. Tajā pat laikā es ar cieņu attiecos pret sievietes radošo pašrealizāciju, savu talantu attīstīšanu. Un tas ne tuvu nav tas, ko mums pārdod uz žurnālu glancētajiem vākiem un TV ekrānos. Paskatieties uz viņām, lielākais vairums no tām “sievietes vampi” – plēsoņas skats, izaicinošs izskats un balss, gatavība iet uz savu mērķi “pāri galvām”. Un viņa patiešām ir spējīga visu dabūt gatavu, jo ir spēcīga, taču diemžēl, viņa tāda nekad nebūs laimīga. Vai varat iedomāties blakus tādai sievietei mazuli? Tāds tēls kaut kā nepieņemas, vai ne? Nav mātišķās enerģijas, vieglāk iedomāties izdegušu tuksnesi, vai ne?

Sievietes bēda ir tajā, ka viņa ir nolēmusi, ka viņas brīvība ir visatļautībā, bet vīrieši ir vainīgi, ka samierinājušies ar to. It ka tā viņiem ir izdevīgi, taču atkal – laimes sajūtas tajā visā nav. Un tā gadu no gada aug depresīvo cilvēku skaits, kuri paši sapinusies savās lomās. Un izeja ir tur, ka gan vieniem gan otriem ir jāuzņemas sava daļa atbildības, lai izpildītu savu pienākumu, noietu savu, personīgo ceļu. Savādāk ģimene ies bojā.

— Tās nav pašas tradicionālākās domas šodienai. Droši vien tas ir rezultāts Vēdisko zināšanu un jogas ietekmei, kurus Jūs praktizējat? Sakiet, kā Jums izdodas saglabāt mieru, no religiozitātes viedokļa, ņemot vērā konfesiju dažādību Jūsu ģimenē? Varbūt Jūsu ģimene kļūs par piemēru tam, kā sadzīvot ģimenē mūsdienu dažādo reliģisko grupējumu konfliktu laikā?

— Mana mamma ir kristiete, tēvs – musulmanis. Vel vairāk, viens vectēvs bija mācītājs, otrs – Imams. Es nopietni esmu studējusi kristietisko literatūru un sufistu darbus, taču apstājusies un palikusi pie vēdiskās filosofijas. Patiesībā jau visu tradīciju pašos pirmsākumos un dziļumā, nav atšķirību. Jebkurā reliģijā Dievs IR Mīlestība, viss pārējais – ir politika. Bet Mīlestība – tā ir kalpošana, jo jebkurā tradīcijā Dievs – ir Augstākā Personība, bet Tu – Dieva Kalps.

Ir vairākas Ticības pakāpes. Svētie – tie, kuri nes Dieva vārdu, kā Muhameds, Budda vai Kristus. Tie ir tie, kuru apziņas līmenis ir pietiekami augsts, lai cienītu citus un justu tiem līdzi. Bez viņiem ir cilvēki, kuri arī ir pietiekami augstu garīgo attīstības  līmeni, tie kalpo cilvēkiem un, ja reiz strādā, tad tikai pie sevis, pie savas lepnības, dusmām, skaudības, skopuma… Tie ir tie cilvēki, kuri patiešām neakcentējas uz “skabargu cita acī”, bet gan cenšas izvilt baļķi no savējās. Bet, diemžēl, pasaulē vairākums ir cilvēki, kuri visur redz atšķirības nevis kalpošanu Dievam, bet savas gribas uzspiešanu citiem. savu ticību, savu dzīvesveidu un uzskatus. Un tas viss no – Mazticības. No mīlestības trūkuma. Un visi kari un konflikti tiešī šī iemesla dēļ.

Taču galvenais cilvēka dzīves uzdevums ir uzdot sev jautājumus un meklēt atbildes uz tiem: Kas es esmu? Kāpēc dzīvoju? Kā sasniegt savu augstāko mērķi dzīvē?

Es esmu konsultējusi ļoti daudzus ietekmīgus un bagātus cilvēkus un viņu galvenā problēma ir tā, ka viņi nevar izprast un apjaust savas neapmierinātības cēloņus, tukšumu pēc savu mērķu sasniegšanas. Tas ir personības konflikts, kad cilvēks nav spējīgs apjaust, ka

Līderis – tas nav kungs, bet gan kalps. Un enerģija viņam tiek dota tikai tāpēc, lai kalpotu citiem cilvēkie, ne tikai sev!

Un tad cilvēku attīra misionārisms, labdarība. Bet ne bezpersoniska atdošana, kas izskatās pēc atpirkšanās. Vēdās ir atsevišķa “labdarības zinātne”. Saskaņā ar to par nabadzīgo vajag rūpēties. Bet palīdzēt tikai ar ēdienu, apģērbu, medikamentiem. Tātad Tu uzzini, kas viņam patiesībā vajadzīgs un rūpējies par viņu un velti viņam savu laiku un uzmanību, bet nekādā gadījumā nedrīksti palīdzēt ar naudu. Ja darīsi to, tad  apmainīsies ar viņu karmām – uzņemsies daļu viņa likteni, kas ne vienmēr būs labvēlīgs. Naudu dot vari tikai tam, kurš garīgi ir augstāks par Tevi, svētajiem, dievnamiem un zinību izplatīšanai – tāda apmaiņa ir labdarīga.

Vispār jau šajā pasaulē viss prasa atdevi, harmonija ir apmaiņa. Šodien to izspiedušas pretdabiskas “vērtības”. Ņemsim, piemēram grāmatu, kurā māca, kā manipulēt ar sievieti, lai ātrāk panāktu vēlamo. Tajā pat laikā, sievietes aizrautīgi lasa, kā pievilināt vīrieti, kā iekarot to – nevis kā kalpot vīram, bet izmantot to – kā būt bagātam, neko nedarot, kā notievēt, turpinot pārēsties.

Tādas, lūk, metodikas, kad cilvēkam tiek iepotēta ideja patērēt, neko nedodot pretī.

— Jūs jau 20 gadus konsultējat ģimenes. Vai esat atradusi universālo formulu ģimenes glābšanai?

— Pasauli glābs sieviete un viņas gudrība. Viss sākas no viņas. Tikai gudra māte izaudzinās īstus vīriešus, pareizus vīriešus. “Liela” sieviete nav spējīga nostādīt vīrieti īstajā vietā. Būt Viedai, tas nāk caur samierināšanās mācību stundām, “visa izlaišanu caur sirdi”. Ir jāatsakās no lepnības, jāiemācās pieņemt, jāpieņem visu svēto rakstīto patiesību, ka laime tek no vīrieša pie sievietes un no sievietes – pie bērniem. Cieņas pret vīrieti enerģijai jāpaliek pat tad, ja vecāki ir šķīrušies. Jāsaprot viena vienkārša lieta: jūs JAU ESAT radinieki un tur neko nepadarīsi, radinieki paliekat jebkurā gadijumā. Un vēlreiz atgriezīšos sākumā – pie Jūsu jautājuma. ja ģimenē “kaut kas ir ne tā” – tātad jāmainās ir sievai un mātei.

Avots: http://econet.ru/
Tulkoja: GInta FS

Par PRIEKU: Jeļenas Rērihas vēstule jauniešiem

IMG_3054

Šo vēstuli slavenā krievu filosofe un rakstniece Jeļena Rēriha uzrakstīja pagājušā gadsimta sākumā, taču šī tēma šodien kļūst arvien aktuālāka.

Savā iztēlē es iedomājos daudz, daudz jaunu seju, daudz skaidru, mirdzošu jaunu acu un man ļoti sagribējās viņiem visiem pateikt kaut ko par Prieku.

Ne par to dzīvniecisko prieku, kas liek lēkāt un neapzināti dauzīt ar kājām pret zemi, bet par viedo Prieku – par savas Esības skaistuma apzināšanās Prieku.

Kāds teiks, kā gan var runāt par prieku tagad, kad tik daudz bēdu, šausmu, sāpju un asiņu visapkārt, un visā pasaulē ir tāda spriedze? Ne tikai var, bet arī jārunā, jo, kā senā ķīniešu parunā teikts: “Prieks – tā ir īpaša gudrība” un tas, kurš zin tā būtību, zin, ka nekad nav nekādu iemeslu bēdām un bezcerībai, jo viss ir pārejoši un tas, par ko mēs raudam šodien, rīt šķitīs smieklīgs. Pat katrs koks ar prieku ietērpjas ziedos, un neraud rudenī, kad nomet lapas, skumstot par pagājušo pavasari.

Prieks mums apkārt rada īpašu atmosfēru, kas pievelk sirdis un, attiecīgi, dod mums veiksmi, jo ir taču gluži dabiski, ka cilvēks uz smaidu atbild ar smaidu, un bēg no neapmierinātām un dusmīgām sejām.

Prieks no mums aizdzen jebkuru skumju ēnu, to skumju “pateicoties” kurām cilvēks zaudē to pašu mazumiņu prieka, kas tam pirms tam bija. Savukārt Prieks ir jauns ceļš, kas dod mums visas iespējas. Gaišs prieks ir kā lukturis miglā un izkliedē sirds šaubas un aptumsumus.

Ja varētu nofotografēt cilvēka dvēseles stāvokli bezcerībā un garlaicībā, un prieka pilna cilvēka dvēseles stāvokli, mēs ieraudzītu apkārt pirmajam pelēku plīvuru. Tajā pat laikā, otra prieks to apņemtu spilgtiem, mirdzošiem stariem. Un cik žēl, ka cilvēki tik bieži baidās priecāties, cenšas atradināt sevi no Prieka, tā ietinot savu domāšanu miglā, un jūtoties kā purvā.

Prieku var salīdzināt ar spēcīgu magnētu, jo tas tieši tāpat kā magnēts pievelk sirdis un dod tā īpašniekam dzīves impulsu, ar kā palīdzību atvairīt dzīves likstas un šķēršļus. Savukārt garlaicība un bezcerība rada slinkumu, vājina gribu, un iegrūž cilvēku bezdibenī.

Prieks rada uzticēšanos. Prieks palīdz savstarpējo attiecību nostiprināšanā. Kad esi priecīgs, nav vietas sevis žēlošanai. Atcerēsimies, ka vairums, pat skaistāko un labāko iespēju, tiek zaudētas tieši tāpēc, ka ļaudis žēlojas un tam iemesls ir sevis žēlošana. Gara prieks dara stipru un vienmēr liek tiekties tikai uz priekšu, vienmēr uz priekšu (Vai gan mēs varam atcerēties kaut vienu varoni, kura sejā atspoguļotos panīkums un garlaicība?)

Ir svarīgi, lai jaunās sirdis aizdegtos priecīgās varoņdarba gaidās, kas mainītu visu viņu dzīvi, pašiem to pat nemanot. Un uz šī ceļa nevar nostāties cilvēks bēdās, šaubās, bezcerībā un aizdomās – tikai Priekā par skaisto nākotni, Priekā par visu iespēju apzināšanos un iespēju dalīties tajā ar citiem cilvēkiem.

Un, lūk, Prieks cilvēkam dod īpašus spēkus, kuru iemeslus zinātne vēl nav noskaidrojusi. Tas piepilda cilvēkus ar īpašu gaismu, kas apspīd arī cilvēkus, kas apkārt. Var pavērot, kas notiek tad, kad cilvēks, kura visa būtība pildīta ar Prieku, ieiet telpā, kurā valda drūma un smaga atmosfēra. Cilvēki it kā atmostas, un viņu apdzisušās un garlaikotās acis iemirdzas, un sejās parādās smaids.

Kur meklēt šādas metamorfozes iemeslu? Nākas pievērst uzmanību mūsu domu darbībai un mūsu emociju ietekmei uz apkārtējiem. Vai gan nav skaidrs, ka iemesls slēpjas cilvēka iekšējā Dvēseles līdzsvarā. Cilvēkam, kurš pilns savas esības Prieka, piemīt milzīgs dzīvības spēks un enerģija, kura nekavējoties tiek nodota citiem cilvēkiem.

Taču, kā tomēr saglabāt sevī pastavīgu Prieku, neskatoties uz to, ka mēdz būt arī skumji?

Sena austrumu gudrība vēsta:
“Uzturi sevī Prieku no paša agra rīta, un tas tevi baros līdz pat vēlam vakaram”.

Paskatīsimies uz to dziļāk. Patiesībā, tas viss, kas var mūs no rīta izsist no līdzsvara – laikā nepasniegtas brokastis, slikti izgludināta blūze, vai nepareizi sasieta kaklasaite, viss ir tik sīki un nebūtiski, ka nav vērts tādu nieku dēļ uzvilkties un ciest no tā visu atlikušo dienu. Un, ja vēl atcerēsimies to, ka aizkaitinājums organismā rada īpašu indi, kas sagrauj organismu uz visu atlikušo dzīvi, sapratīsim, ka šie sīkumi nav tādas ļoti dārgas cenas vērti, kā mūsu gara un ķermeņa veselība. Nevajag daudz, tikai nelielu gribas piepūli, vienu vienīgu domu par to, ka mums jāstāv pari ikdienas sīkumiem un apstākļiem, lai sevī saglabātu līdzsvaru. Pretējā gadījumā, vēlāk pašiem būs kauns un smieklīgi par to, ka tērējām tik daudz enerģijas tādiem niekiem. Tās enerģijas, kas mums tik ļoti ir vajadzīga dzīvei. Mēs taču jūtam to, ka tas, kas šobrīd notiek pasaulē, tuvina mūs kādiem svarīgiem notikumiem. Un mums jau tagad sevi ir jāsagatavo nākotnes darbam  jau pavisam citos apstākļos, un jāsagatavo sevi tam, lai kalpotu savam un visas cilvēces labumam.

Mūsu sirdij vienmēr jāskan priecīgi un jāatbalsojas visā, kas apkārt. Tai jāpildās ar apziņu, cik ļoti svarīgi ir nesavtīgi dot, dalīties mīlestībā, tā palīdzot Gaišajiem Spēkiem, kas stāv visas cilvēces miera sardzē. Un tad, kad mūsu sirds ir pilna gaiša starojuma, tad arī atnāks pie mums Prieks, jo Prieka avots ir katra gaiša sirds.

Šobrīd visa cilvēce stāv uz Jaunas Pasaules sliekšņa. Vecie pamati brūk. Izzūd savu laiku nokalpojušie jēdzieni. Aug kaut kas jauns, ko daudzi apzinās vēl tikai sajūtu līmenī. Tagad tikai miers un pacietība var dot vajadzīgo līdzsvaru, un tikai prieka sajūta par tuvojošos kaut ko jaunu, gaišu un svarīgu. Tādā laikā ir neizbēgamas grūtas dienas, jo ir spriedze, un notiek vienu enerģiju nomaiņa ar citām – jaunām un gaišām. Tumsu nomaina gara triumfs.

Tagad brūk pasaules, krīt troņi, pazūd daudzas ietekmīgas personas. Pirmajā acumirklī savstarpēji nesaistītiem notikumiem ir dziļas iekšējas saites. Pati cilvēce gadsimtiem ilgi bija to visu gatavojusi un tagad tas izpaužas mums redzamā veidā.

Visticamākais, jūs būsiet liecinieki vēl ļoti daudzām pārmaiņām un redzēsiet daudz brīnumaina un neparasta, jo Kosmiskais Līdzvars vēl ne tuvu nav atjaunojies. Un katrs, kurš var un grib palīdzēt šajā tumsas un gaismas cīņā, ir svarīgs. Protams, tam nav jāizpaužas primitīvos kliedzienos un cīniņos, ne arī netīrās izpriecās, bet gan centienos būt tuvāk Gaismai, tīriem savas domās un priecīgiem savā Priekā.

Jeļena Rēriha
Avots: http://schastie.by
Tulkoja: Ginta FS

Divas sievietes – divas attieksmes pret dzīvi

183382_189657864407612_4969701_n

Ir sievietes, kuras lielāko daļu savas dzīves ir smaidīgas, dzirkstošas un izstaro laimi. Arī viņām ir periodi, kad ir skumjas un dažādi sarežģījumi, taču tie ir garāmskrienoši un īslaicīgi..

Bet, diemžēl, ir arī tādas sievietes – un viņu mūsu valstī ir vairums, kuras mūžigi ir neapmierinātas ar savu dzīvi, bieži nogurušas (gandrīz vienmēr) un pieradušas to vien darīt, kā pārvarēt problēmas.

Ar ko tad atšķiras šo divu sieviešu tipu ieradumi?
Un vienkāršs jautājums: kas jādara, lai justos laimīgāka un dzīvotu pilnasinīgāk?

1. Kurp tu dodies

Tām sievietēm, kuras mīll dzīvi un dzīve mīl viņas, vienmēr ir savs ceļš ejams, plāni un mērķi, un viņas droši iet pa šo ceļu.

Tās, kuras mūžīgi ir nogurušas, seko svešiem ceļiem un apmierina apkārtējo vajadzības. Viņām svarīgs ir apkārtējo viedoklis, bet pašu viedoklis balstīts uz “man jādara” un “tā vajag”.

2. Vide

Sievietēm, kuras mīl dzīvi un dzīve mīl viņas, apkārt ir pozitīvi, optimistiski noskaņoti cilvēki – tendēti uz attīstību.

“Nogurušām sievietēm” blakus vienmēr ir vieni vienīgi “upuri” ar problēmām, kas vienmēr sūdzas par dzīvi. Tur ir pieņemts vienam otru žēlot, bet par priekiem nav pieņemts runāt – “lai nenoskauž”.

3. Sabalansēta pārliecība par sevi

Sievietēm, kuras mīl dzīvi un dzīve mīl viņas, nav galējību – lepnības vai nekā. Labāk harmonija un līdzsvars (zinu, ko un kā es daru, jo esmu psiholoģiski vesela, zinu savas robežas un tiesības).Cieņa pret sevi un sapratne par to, ka apkārtējie cilvēki ir labi. Viņas ir sevi mīlošas un pateicīgas, attiecīgi spēj mīlēt savus tuvākos. Viegli un ar prieku saka komplimentus un dalās savā priekā.

Bet “nogurušas sievietes” krīt galējībās – te viņa ir lepna un augstpratīga, te atkal jūtas nekāda.

4. Attieksme pret kritiku

Tām sievietēm, kuras mīl dzīvi un dzīve mīl viņas, ir ieradums salīdzināt sevi tikai ar sevi vakarējo un individuāli attīstīties – strādāt ar sevi.

Bet “nogurušām sievietēm” ir ieradums salīdzināt sevi ar citiem, tā skaužot un pašapliecinoties: jo kādam ir vēl sliktāk.

5. Gaidas

Tās sievietes, kuras mīl dzīvi un dzīve mīl viņas, neko negaida un nepieprasa no citiem, viņas prot mierīgi palūgt, un pilnībā pieņem to, ka viņām kāds var arī atteikt. Viņas prot pašas apmierināt savas vēlmes veselīgā veidā.

Bet “nogurušas sievietes” gaida, kad viņu vajadzības apmeirinās kāds cits. Un tad, ja kāds atsaka – apvainojas, un krāj sevī pretenzijas un aizvainojumus. Viņām ir pazemojoši prasīt.

6. Ne piedot, bet pieņemt

Tām sievietēm, kuras mīl dzīvi un dzīve mīl viņas, nav jēdziena “piedot”. Ir jēdziens “pieņemt un saprast” otru cilvēku. Nevienam nav vajadzīga nekāda piedošana, vienkārši katrs uz dzīvi skatās savādāk. Piedot, tas nozīmē, ka esat uz kadu apvainojusies, bet šīm sievietēm nav raksturīgi apvainoties.

Savukārt “nogurušām sievietēm” ir ieradums apvainoties, un pēc tam, labākajā gadījumā, tērēt milzīgi daudz enerģijas, lai savā iekšējā teātrī piedotu. Pie kam, katrā izdevīgākajā brīdī atkal atcerēties par ko apvainojies, un savam apvainotājam to nemitīgi atgādināt.

7. Darbības un sarunas

Tām sievietēm, kuras mīl dzīvi un dzīve mīl viņas, ir ieradums darīt, nevis pa tukšo runāt. “Nevar ar vārdiem no sevis izdzīt problēmas, kuras radušās darbību rezultātā”. Ieradums domāt, ka viss ir atrisināms, ir tikai svarīgi atrast veidu “kā” un atrast ceļu un resursus. Un, protams, no visām problēmām “izvilkt” kādu mācību savai pašas pieredzei.

Bet “nogurušām sievietēm” ir ieradums daudz runāt par to, kas un kā būtu jādara, bet maz darīt  Atlikt uz velāku, taisnoties par savu aizņemtību un problēmām.

8. Būt SIEVIETEI

Tās sievietes, kuras mīl dzīvi un dzīve mīl viņas, pilnībā apzinās ,ka ir sievietes un tas ir viņu resurss un sūtība. Viņas rūpējas par sevi, savu izskatu un veselību. Viņām piemīt gribasspēks un vēlme būt spožām un dzīvām. Visu to viņas dara katru dienu – ar prieku, pateicību un, pirmkārt, sevis dēļ.

Bet “nogurušas sievietes” šo ieradumu rūpēties par sevi uztver kā smagu nastu, kas jānes kāda cita dēl, ne sevis.

9. Atbildība

Tām sievietēm, kuras mīl dzīvi un dzīve mīl viņas, ir ieradums vienmēr uzņemties pašām atbildību par savām darbībām, sajūtām un domām.

Bet “nogurušas sievietes” šo atbildību noveļ uz citu pleciem.

10. Attieksme pret pagātni

Tām sievietēm, kuras mīl dzīvi un dzīve mīl viņas ir ierasta lieta no pagātnes paņemt vien plusus. Mācīties no savām kļūdām, un teikt sev: “Labi, ar mani tā notika, taču es izdarīju secinājumus un saņēmu vērtīgu mācību. Plusi ir ikvienā situācijā”

Bet “nogurušām sievietēm” ir ieradums ciest par pagātnē izdarītajām kļūdām un nenovērtēt tās mācības. “Ja vien es tad būtu….., tad šodien man būtu….”.

Ikvienai no jums ir iespēja kļūt par sievieti, kura mīl dzīvi un dzīve mīl viņu! Lai veicas!

Autors: Lilija Ļevicka – Poļakova
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: GInta FS

Pieaugušu cilvēku attiecības

55

Visa mūsu kultūra, tā vai savādāk, atspoguļo neirotisku mīlestību. Filmas, romāni, dziesmas – viss, uz ko balstās cilvēki, formējot savus priekšstatus par šīm jūtām. Tajos mīlestība atspoguļota kā kaislīgas, visapverošas jūtas, dažkārt pat apsēstība ar otru cilvēku. Tādas mīlestības dēļ cilvēki veic neprātīgas darbības, gatavi ciest un ciešanas kļūst par tādu attiecību neatņemamu sastāvdaļu. Jūtu vētras, dramatisms, noslēpumainība – to visu ļoti labi var pārdot.

Pat psihologi, un es tai skaitā, biežāk raksta ne jau par normu, par to, kadām jābūt normālām divu pieaugušu cilvēku veselīgām attiecībām. Nobrieduši pāri ļoti reti meklē psihologa palīdzību. Savukārt nobrieduši tie kļūst terapijas procesā un savā darbā ar attiecībām.

Lai aizpildītu šo tukšumu priekšstatos par to, kadām jābūt pieaugušu cilveku attiecībām, es nolēmu uzrakstīt šo rakstu.

Pirmais, ko pamanu, kad skatos uz veselīgām attiecībām, ir abu partneru pašpietiekamība.

Tajās nav privātīpašumnieciskuma, bet ir uzticēšanās  Partneri viens otru ciena, viens otru apbrīno un neizmanto viens otru savu vajadzību apmierināšanai.

Gluži pretēji neirotiskajam: “Es nevaru bez tevis dzīvot!”, nobriedusi mīlestība saka: “Es izdzīvošu arī bez tevis, un pat varēšu būt laimīgs, taču es tevi mīlu un vēlos būt ar tevi kopā!”. Neviens nepieprasa: “Tev jābūt man blakus, lai man būtu labi!”. Un nenodod sevi, pakļaujoties partnera prasībām aiz bailēm tikt pamestam.

Cieņa pret partneri neļauj izturēties pret to augstprātīgi: “Es labāk zinu, kā tev būs labi!”, “Dari, kā es teicu!” Kad mēs cenšamies piespiest otru cilvēku darīt tā, kā mēs uzskatām par pareizu, viņš sāk aizstavēties un izvairīties no kontroles un spiediena, nereti pārejot uzbrukumā, un izsakot atbildes apvainojumus.

Savukārt cieņa pret partnera vajadzībām, robežām un cilvēciskajām īpašībām, stimulē mūs sadarboties, meklēt iespējas, kā realizēt stratēģiju “uzvarēja-uzvarēju”

Pieaugušu cilvēku attiecības ir līdzvērtīgo savienība, kur katrs uzņemas atbildību par savām jūtām, vārdiem un uzvedību.

Ja jūs uzskatāt, ka jūsu partneris ir atbildīgs par jūsu laimi, tad brīžos, kad nesaņemat to, ko vēlaties, jūs jūtaties aizvainots un dusmīgs. Taču otrs nevar būt atbildīgs par to, ka viņa priekšstati par laimi nesakrīt ar jūsējiem. Jūs abi kopā saskaņojat savas gaidas ar otra iespējām. Un varat parūpēties par sevi paši, ja partneris kādu iemeslu dēļ nevar apmierināt jūsu vajadzības.

Uzņemties atbildību nozīmē neapvainot otru par to, ka jūsu dzīve nav tāda, kādu vēlējāties. Ja jūs nevarat darīt to, kas jums ir svarīgi, vai to, kas jums patīk tāpēc, ka otrs to neatbalsta – tā ir jūsu, nevis otra cilvēka problēma. Ja otrs neuzņemas savu atbildības daļu, un to uzņematies jūs – tad atbildība par jūsu pārslogotību gulstas uz jums.

Tāpat arī veselīgas attiecības paredz to, ka tas, ko jūs jūtat attiecībās ir jūsu atbildība, bet tas, ko attiecībās jūt partneris – ir viņa atbildība. Neviens nevar otram piespiest kaut ko just, nevar vadīt viņu bez viņa piekrišanas. Ja jūsu partneris apvainojas par jusu rīcību, tā nav jūsu vaina, bet gan viņa izvēle tā reaģēt.

Atbildība ir arī iespēja izvēlēties to, kas der tieši jums, tā ir prasme pārvaldīt savu dzīvi un neatdot šīs pārvaldības tiesības otra rokās – lai tas būtu pat vistuvākais cilvēks.

Pieaugušu cilvēku attiecībās tiek atbalstīta otra cilvēka pašrealizācija. Viens palīdz otram realizēt iecerēto. Pirmkārt, tas ir atbalsts izaugsmē, kādu izvēlējies partneris. Palīdzība un rūpes pārī – tas nav veids, kā piespiest otru justies kaut ko parādā, vai viņa lojalitātes pirkšana. Tā nav mīlestība-darījums, kur katrs skaita, cik daudz laba izdarījis otra labā, lai pēc tam pieprasītu dividendes. Un tā nav glābšanas operācija, kur viens risina otra problēmas, un velk āra no krīzēm un nelaimēm, neļaujot otram izjust savu daļu atbildības par savu izvēli, un nedodot iespēju iemācīties pieņemt lēmumus un rīkoties.

Nobriedušai personībai spēja atdot ir paša spēju un pārpilnības demonstrācija. Tā saņem atdevi brīdī, kad redz to, ka viņa palīdzība un atbalsts ļauj otram kļūt stiprākam, un partnera rezultāti sniedz gandarījumu un apmierinājuma sajūtu.

Tādās attiecībās cilvēki viens uz otru skatās atvērtām acīm, redzot reālu cilvēku un nevis sastingušu tēlu. Tas ir iespējams tad, kad cilvēku patiesi interesē otrs cilvēks, lai cik arī gadus viņi kopā būtu nodzīvojuši. Kad viņi ir gatavi pieņemt viens otru tādu, kāds tas ir, ar visiem viņa trūkumiem un labajām īpašībām, nenosodot un necenšoties otru padarīt ērtāku sev.

Ļoti svarīga tādu attiecību īpatnība ir iespēja godīgi un patiesi sarunāties vienam ar otru.

Pāris kļūst ļoti stabils, ja partneri var būt tie, kas viņi ir, bez bailēm, ka viņu vārdi vai darbi varētu tikt noniecināti, kritizēti vai nepareizi iztulkoti. Tas ir nenovērtējami, ja blakus ir cilvēks, kuram var uzticēties un uz kuru vienmēr var paļauties, nebaidoties par nodevību. Tādās attiecībās abi cilvēki jūtas droši.

Protams, runājot par nobriedušām attiecībām, es nedomāju to, ka tām jābūt ideālām.

Tajās ir gan interešu un viedokļu konflikti, gan dažādas emocijas. Taču, lai ko arī partneri nedarītu, viņi atceras savus kopīgos mērķus – dzīvot kopā ilgi un laimīgi.

Atceras to, ka viņi abi atrodas vienā laivā un nevēlas to šūpot. Viņi uzņemas atbildību par to ieguldījumu, kuru tieši šobrīd iegulda kopējās attiecībās. Un šīs attiecības viņiem vienmēr ir svarīgākas par jebkuriem konfliktiem un nesaskaņām

Šajās attiecībās cilveki runā viens ar otru un cenšas dzirdēt otru un saprast otra viedokli. Pat tad, ja tam nepiekrīt. Neviens neuzskata, ka obligāti ir jāpiekrīt otra viedoklim un neprasa to arī no otra. Taču tas nenozīmē, ka nav iespējams kompromiss un nav iespējams vienoties, lai labi būtu visiem. Un tādās attiecībās vienmēr ir iespēja piekāpnies, nejūtoties aizvainotam vai upurim.

Veselīgas attiecības ir attiecības, kurās abiem ir labi. Labāk, kā atsevišķi dzīvojot. Otra cilvēka klātbūtne katru dara stiprāku un harmoniskāku. Tajā pat laikā, abu mijiedarbība ļauj cienīt otra cilvēka personiskās robežas un papildinot vienam otru, partneri paliek patstāvīgas, veselas personības

Tādas attiecības asociējas ar vārdiem – uzticība, drošība, atbildība, sapratne, atbalsts, attīstība, harmonija un interese.

Iespējams, par tādām attiecībām filma nebūtu interesanta, taču manā skatījumā, tādā ģimenē dzīvot ir tieši tas, kas vajadzīgs.

Avots: © psy-practice.com
Autors: Jekaterina Gončaruka
Tulkoja: Ginta FS