Rūpes par sevi

Sieviete rada atmosfēru attiecībās. Viņai jā…

Stop! Lūk, šeit apstājies. Šodien. Šodien, tieši šodien tu neesi atmosfēras radītāja. Tu neesi sieviete–Svētki, neesi Glābēja, ne Saudzētāja, ne Sargātāja, ne Burve vai Feja, vai vēl kaut kas.

Tev pašai šodien vajadzīgas rūpes.

Jā, protams, apkārtējiem ir ļoti svarīgi no tevis saņemt uzmanību, sapratni, pateicību, zināšanas, pacietību, viedumu, mieru, un smieties par taviem jokiem, iedvesmoties no taviem patiesajiem komplimentiem, tikt tevis uzklausītiem, mīlētiem un iedvesmotiem.
Tikai jautājums: vai tad tev, mana Mīļā, nav vajadzīga uzmanība, mīlestība, rūpes, labi vārdi, maigums?

Tu taču nevari visu laiku būt superatmosfēras ģenerators visās tajās daudzajās attiecībās ar ģimeni, draugiem, radiem, kaimiņiem, paziņām, nepazīstamajiem un tā tālāk…. cilvēkiem.

Varbūt kāds no tava tuvākā loka būs ļot izbrīnīts (tā taču mēdz būt, ka tu ļoti cītīgi to slēp), taču tu:

✦ Dažkārt esi nogurusi. Izdedz, izdedz emocionāli, izjūtot visus-visus, ļoti dažādos, sasildot daudzas sirdis; pārdedz, uzklausot daudzus-daudzus, saprotot un dāvājot siltus vārdus; pārdedz fiziski no ļoti-ļoti daudzajām rūpēm; no vainas sajūtas un nožēlas, ka būtu varējusi vēl vairāk izdarīt.

✦ Dažkārt esi slima. Un tev ļoti gribās “uz rociņām”, gribas sadzirdēt mīļus vārdus un sajust rūpes. Jebkuras rūpes.

✦ Tu mēdz būt saraudājusies. No visa uzkrātā pārpilnības; no savām un ne savām uzkrātajām emocijām, no visa pārdzīvotā, no stresa, kas beidzot ir tevi panācis, bet dažkārt no tā, ka pati nezini, – lūk, gribas raudāt – un viss. Bet pēc tam paliek vieglāk.
Un, ja šīs un daudzas citas “neatmosfēras” it kā “nesievišķīgā” stāvokļa apraksti šodien ir par tevi, tad tas nozīmē, ka pienācis laiks sarīkot “rūpju par sevi” dienu vai stundu.

Parūpēties par to, ko tieši tev, tieši šodien ir svarīgi saņemt, pieņemt, atjaunot sevī:

💞 No sirds atpūsties.

💞 Ar garšu atveseļoties.

💞 Palutināt sevi kā pašā laimīgākajā bērnības variantā.

💞 Palūgt palīdzību, nevis skriet kārtējo reizi glābt pasauli.

💞 Atslēgties no visiem, kas pieraduši ar pastieptu roku lūgt tavu palīdzību, cietējiem, lūdzošiem vai tavu uzmanību bezgalīgi pieprasošajiem, tiem, kuri žēlojas, un žēlojas, un žēlojas, kuriem vienmēr tevis ir par maz, maz un maz.
Mīlēt – tas nav tikai stāsts par “dāvāt sirds siltumu un būt labestīgai”. Tas ir arī stāsts par to, lai pateiktu “nē” un pārstātu audzēt cilvēka-patērēšanas vēlmi apkārtējos. Dažkārt šis otrais ir vēl svarīgāks. Viss, protams, ir atkarīgs no situācijas konteksta.

Šodien tu neesi sieviete-atmosfēŗa, no kuras visiem kaut ko vajag.

Šodien tu vienkārši esi Dieva mīļotā meitenīte. Šodien un vienmēr. Un tā – visu mūžību.

Tu esi Dvēsele. Dvēsele-Saule, Dvēsele-Prieks, Dvēsele-Varavīksne, Dvēsele… kaut arī Sniegpārsliņa – viegla, maiga Dieva plaukstās.

Un tevi mīl, tevi sasilda, par tevi rūpējas.

Tu šeit esi vajadzīga vienalga kāda: noraudājusies, slima, nogurusi, “pārdegusi”, stresaina, noskumusi, aizvainota, saīgusi, visāda-dažāda.

Tevi apskauj, skūpsta, tu jūti, kā tu piepildies ar tīrību, zināšanām, ticību, gaismu, mīlestību…

Un pavisam drīz tu atkal atgriezīsies pasaulē, lai dāvātu, apmainītos, no kāda pat kaut ko saņemtu, precīzāk – atļautu sev saņemt.

Mana Mīļā, atpūties, pasmaidi brīnumam, kurš mājo tevī, ieej savā iekšēja klusumā un, lūdzu, parūpējies par sevi un dod iespēju Visumam un tiem, kuri tevi mīl, parūpēties par tevi.

Es vēlu tev laimi!

Ņina Sumire
Ilustracija: Anna Siļivončik
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Paplašināt apziņu

Mūsu apziņai gadu gaitā ir izveidojušies ļoti daudz priekšstatu un pieņēmumu, mēs skaidri zinām, kas mums patīk un kas nepatīk, mums ir savi stereotipi un ieaudzinātie uzskati, mums ir sava vērtību sistēma un skaidra izpratne, kā jādzīvo, kā visam jāizskatās un kā cilvēkiem jāuzvedas. Un, jo vecāki paliekam, jo izteiktāka ir šī sava nostāja.

Apziņas paplašināšana sākas brīdī, kad mums ir jāiemācās pieņemt kaut ko ārpus šī sava rāmja, ārpus šī aprakstītā ietvara.

Apziņas paplašināšanās notiek katrā reizē, kad saprotam, ka dzīve nav tāda, kādu to bijām izsapņojušas, un citi (pat ļoti tuvi cilvēki) nerīkojas saskaņā ar mūsu vērtību sistēmu.

Ar laiku mēs pat uzzinām, ka citiem ir pilnīgi atšķirīgi uzskati un citāda vērtību sistēma.

Bērnībā mēs domājām, ka vecākiem vienmēr ir taisnība un viņi nekad nekļūdās. Un pienāca brīdis, kad sapratām, ka tā nav. Vēlāk mums šķita, ka skolā māca tikai taisnību un avīzēs nodrukātais ir patiesība. Nāca laiks, un sapratām, ka tā nav. Likās, ka politiķi un valdība no sirds dara tā, lai valstij un cilvēkiem būtu labi. Ar laiku sapratām, ka tā nav visos gadījumos.

Grūstot ideāliem un pieņemtām patiesībām, bijām spiestas daudzkārt paplašināt savu apziņu.

Katrā reizē, kad spējam pieņemt to, pret ko būtu gribējušas protestēt, iebilst un cīnīties, mēs paplašinām savu apziņu.

Protams, var dzīvot savā rāmī, tikai tad ir jārēķinās, ka dzīve diezgan daudz un bieži sitīs, jo Tu jau zini – ja kaut ko idealizē, tad tas būs jāzaudē. Pat ja idealizējam savu vērtību sistēmu. Arī vērtību sistēmai ir nepārtraukti jāpaplašinās un jāaug, līdz sapratīsim, ka apziņai nekādu robežu un rāmju nav.

Apziņas paplašināšana sākas brīdī, kad nevis cīnies un protestē pret jauno informāciju, bet paskaties uz to, vēro, padomā un saproti, ka varbūt var darīt arī tā. Cits jautājums, cik lielā mērā atļauj tam notikt savā dzīvē.

Atceries – ne viss, kas Tev der, Tev ir vajadzīgs.

Bet, ja gribēsi iegūt jaunu pieredzi, tad dzīve gādās, lai Tev būtu tāda iespēja.

Vai Tev ir bijis tā, ka nošausminies par kādu situāciju vai nosodi kāda cilvēka rīcību, un – necik ilgi! – dzīve Tevi ieliek tieši tādā situācijā. Un Tu saproti, ka arī tā var rīkoties.

Piemēram, ja esam ļoti precīzas un nekad nekavējam, bet vienmēr dusmojamies uz tiem, kas kavē, tad pēc vairākām reizēm, kad kāda ārkārtēja iemesla dēļ pašas būsim nokavējušas, sāksim saprast tos, kuri kavē. (Vai vismaz pārstāsim viņus nosodīt.)Ja Tev ir pārliecība, ka Tu nekad nemelo,ka cilvēkam ir jābūt godīgam un jāsaka visa patiesība, tad, tici man, drīz būs situācija, kurā varēsi pieķert sevi melos.

Apziņas paplašināšana ar mums notiek diendienā, kad, sākumā negribot, bet ar laiku nenovēršami pieņemam pasauli tādu, kāda tā ir.

Tikai apzinoties realitāti, mēs varam to mainīt. Mēs nevaram likvidēt visus karus, nevaram izmainīt visus noziedzniekus, mēs nevaram nerēķināties ar ļauno, bet mēs varam vairot labo. Mēs varam izvēlēties netērēt spēkus, lai protestētu un cīnītos. Mēs varam saprast, ka tas ir mīlestības trūkums cilvēkos, kas rada ļaunumu. Mēs varam radīt mīlestību sevī, savā dzīvē un pludināt to arvien tālāk.

Apziņas paplašināšana ir pieņemšana, un tālāk jau seko brīva griba – ko ar šo informāciju darīt. Gribu – atbalstu, gribu – neatbalstu, gribu – transformēju, negribu – nedaru. Viss ir mūsu pašu brīva griba.

Lūk, paplašināt apziņu nozīmē izdarīt harmonisku un atbildīgu izvēli.

Paplašināt apziņu nozīmē palīdzēt sev gribēt. Tātad nevis piespiest sevi kaut ko darīt, bet gan sākt gribēt to darīt. Nevis piespiest sevi no rīta celties un iet uz darbu, bet sākt gribēt celties un iet uz darbu. Saskatīt tajā jēgu. Saskatīt vērtību katrai savai darbībai.

Mēs laimes terapijā visu darām ar prieku un mīļumu pret sevi. Un tas nenozīmē, ka mums vairs nav grūtību vai šķēršļu dzīvē. Ir. Bet arī tos mēs varam iziet ar mīļumu pašām pret sevi, ja vien saprotam, ka tā ir mūsu pieredze, lai mēs kļūtu stiprākas un gudrākas.

Tas ir kā treniņā –izpildām smagus vingrinājumus, svīstam un piekūstam.

Kāpēc?

Lai kļūtu stiprākas, skaistākas, veselākas, vitālākas, elastīgākas, mundrākas. Mums ir mērķis, kāpēc ejam cauri šīm grūtībām.

Un dzīvē ir tāpat. Ja iemācāmies iziet grūtumam cauri ar mīlestību, tad dzīvojam mīlestības piepildītu dzīvi gan paisuma, gan bēguma laikā. Mēs vienmēr esam veiksmīgas, laimīgas un mīlestības piepildītas, lai kāds dzīves periods mums šobrīd būtu. Ja izejam kādu mācību ar mīlestību, tad mums turpmāk šādas mācības vairs nedos. Jo mūsos nav baiļu vai uztraukuma vibrācijas, kas ražo negatīvu situāciju nākotnē. Mēs esam izgājušas grūtības ar mīļumu, mieru un harmoniju un šo situāciju palaidušas. Kādēļ gan lai tā atkārtotos? Tā neatkārtosies.

Apziņas paplašināšana dod iespēju visu savā dzīvē darīt ar mīļumu sirdī. Tādējādi mūsos ir mierpilna, harmoniska enerģija un mēs iekļaujamies kopējā veselumā. Mēs neprotestējam un neradām enerģijas blokus vai sastrēgumus, kas dzīvē izpaužas kā nepatikšanas, nelaimes un slimības.

Paplašināta apziņa nodrošina vienmērīgu dievišķās enerģijas plūsmu mūsos un līdz ar to – mūsu dzīvēs.

Cits jautājums – cik strauja ir šī plūsma?Jo straujāka, jo dinamiskāka dzīve, jo vairāk kas notiek un vairāk var sasniegt, jo lielāka iespējamība, ka nerodas enerģijas sabiezējumi un bloki.Jo dziļāku jēgu Tu ieliec katrā savā darbībā un pacel savu apziņu līdz tam, ka ir vērts iziet cauri konkrētām grūtībām, jo vieglāk būs turpmāk. Tad Tu varēsi baudīt katru savu dzīves mirkli ar prieku, gandarījumu un bezgalīgu mīlestību.

Apziņas paplašināšana vairo mīlestību.

@Inese Prisjolkova “Ieelpo laimi un mīlestību 2”

Grāmata ŠEIT: http://www.pavasarastudija.lv/preces/inese-prisjolkova-gramata-ieelpo-laimi-un-milestibu-2/

100 apņemšanās dienu grupā, Ineses vadībā katru dienu izdarot kādu svarīgu lietu, apziņa paplašinās un dzīve mainās.
Pieteikties vari ŠEIT: https://www.facebook.com/groups/188531194951807

Es esmu pietiekami laba

Es esmu pietiekami laba lai dažkārt cilvēkiem pateiktu “man tas neder”, un to sakot, nejustos vainīga.
Es esmu pietiekami laba lai dažkārt piekristu provokācijām, pēc tam to nožēlotu, bet pēc tam to vienkārši aizmirstu.
Es esmu pietiekami laba lai dažkārt būtu pirmā.
Es esmu pietiekami laba pat tad, ja finišā nonāku pēdējā.
Es esmu pietiekami laba lai kļūdītos un piedotu sev šīs kļūdas.
Es esmu pietiekami laba lai dažkārt vīrieši uz ielas sajūsmā atskatītos.
Es esmu pietiekami laba lai dažkārt sadarītu muļķības.
Es esmu pietiekami laba lai nekautrētos pateikt savu gadu skaitu.
Es esmu pietiekami laba lai mierīgi varētu iziet no mājām neuzkrāsojusies.
Es esmu pietiekami laba arī bez jaunas kleitas.
Es esmu pietiekami laba pašai dārgākajai kleitai.
Es esmu pietiekami laba lai mani kāds mīlētu.
Es esmu pietiekami laba lai mierīgi varētu dzīvot bez kāda mīlestības.
Es esmu pietiekami laba lai būtu pelnījusi uzslavas un komplimentus.
Es esmu pietiekami laba pat tad, ja man to neviens nesaka.

Es esmu pietiekami laba.

Olga Romulus
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Avots: Счастливый психолог

Kāpēc kāds bauda priecīgu būšanu, kamēr cits mokās ar dzīves netaisnības sajūtu…

21 dienu pēc kārtas atkārtojot frāzi: es esmu resna, – veidojas jaunas neirona saites, kuru uzdevums būs nodrošināt un uzturēt jūsu pasūtījumu.

Palūkojamies uz savu dzīvi, savu ķermeni, attiecībām, darbu…to visu mēs esam runājuši un pierunājuši.
Atliek vien baudīt vai mainīt kaut ko.

Es nespēšu tikt galā..
Man nesanāk..
Citiem sanāk labāk..
Es jau esmu par vecu..
Attiecības ir biedējošas..
Mani var atlaist..
Priekšnieka attieksme mani biedē..
Dzīve ir sarežģīta..
Es esmu neizdevusies..
Es neesmu pietiekami skaista..
Man bail, ka var viss saiet grīstē..
Attiecības nav priekš manis..utt.Un tas viss tiek nodots uz realizāciju!

Visas šīs bailes griežas galvā un tām tikai vajag enerģiju, lai sāktos realizācija. Kā Tu dod šīm pārliecībām enerģiju – domā par to atkal un atkal.

Pārliecības mēs iemācamies no kāda, sadzirdam savā virzienā vai pieņemam par patiesību kādu pārliecību mirklī, kad sevi salīdzinām ar kādu citu. Un tas nozīmē, ka pēc būtības nav itin neviens cits, kā tikai Tu pats vai pati, kura tic un piepilda ar enerģiju pārliecības, kuras Tev nav nedz derīgas, ne veselīgas, ne vajadzīgas, ne labvēlīgas.

Maini šīs pārliecības un mainīsies Tava dzīve.

Es šobrīd nezinu vai tikšu galā, bet es ļoti to velos un centīšos.
Ja es netikšu galā, kas notiks? Es to pieņemšu un spēšu sev piedot. Es mēģināšu atkal vai šo ceļu vairāk neiešu.

Es šobrīd esmu ar lieko svaru, bet es ļoti ilgojos savu ķermeni atgūt tādu, kāds tas bija pirms es sāku sevi kritizēt un saukt par “resnu”.
Ja man uzreiz neizdosies, ko es darīšu? Es neturpināšu sevi grauzt, es mainīšu taktiku un mēģināšu citādāk. Es iešu pa mazam solītim. Es nekritizēšu sevi, bet mīlēšu un pieņemšu.

Man iepriekš attiecības izgāzās, sagādāja sliktu pieredzi, vilšanos, sirdssāpes. Es iepriekš domāju, ka mani mīlēt ir grūti vai mans raksturs ir tik briesmīgs, ka es nederi attiecībām. Bet šodien es atzīstu, ka sirds dziļumos es ļoti velos satikt sev tuvu cilvēku, iemīlēt un dalīties ar visu, kas ir mana dzīve.
Ko es darīšu, ja man atkal liksies, ka man nesanāk? Es skaidri apzinos, ka attiecības veido divi sevī nobrieduši, pieauguši cilvēki un es būšu uzmanīgāka, lēnprātigāka, lai analizētu savas bailes, aizsardzības, pretestību, kura manī uzpeld tikko attiecības sāk kļūt emocionāli tuvas. Es velos izprast savas bailes un pārliecības, kuras man lika iepriekš pievilkt viena tipa partnerus un tās beidzās vienmēr vienadi.
Es sev apsolu, ka nekritizešu, nerāšu, nevainošu sevi, bet būšu kà labākais draugs – apķeršu, iedvesmošu, atbalstīšu. Es nebēgšu vairāk no attiecību pieredzes, bet ļaušos to piedzīvot un reizē iepazīšu sevi.

Kāds bauda priecīgu būšanu, kamēr cits mokās ar dzīves netaisnības sajūtu.
Ar kādu pasaules uztveri dzīvojam, cik pozitīvi vai negatīvi ir mūsu uzskati, caur tādu noti mēs radam paši savu dzīvi.

Negatīvi noskaņotam cilvēkam vislabāk pasniegtais ēdiens neiedos baudu un visbrīniškigakais partneris liksies slikts, jo viņam fokuss ir redzēt slikto. To liek darīt pašā esošās bailes…aizsardzības.

Tās, protams, ir vilšanās sekas. Kādreiz ir sāpejis ļoti, bet blakus nav bijis neviens, kurš būtu iedevis atbalstu, palīdzējis tikt pāri..piedot sev, piedot otram. Un šīs sāpes nobloķē gan ticību gaišajam, gan vēlmes, gan sapņus, gan drosmi iet tiem pakaļ.
Un cilvēks aizsledzas, dzīvo savā ierakumā un dusmīgi vēro tos, kam sanāk (viņaprāt), kas priecīgi, kas laimīgi..

Viņa sirdi piepilda skaudība, dusmas, naids skatīties uz jebkuru citu, kuru uzskata par – tievāku, veiksmīgāku karjerā, attiecības, kuram labāks auto utt… Tie visi ir paša nepiepildītie sapņi, kuri vienmēr ir bijuši rokas attālumā.

Tikai atbrīvot sevi no greiziem uzstādījumiem, piecelties kājās un sākt rīkoties..

Sāc analizēt, ar kādām pārliecībām Tu dzīvo. Kas Tev nav, ko Tu sev nenovēli, no kā baidies. Tas viss ir mūsu prāta auglis, bet Tu esi tas, kurš to filmiņu galvā ieliek 😉

21 dienu –

Es esmu skaista
Vesela
Priecīga
Harmoniska
Piepildīta attiecībās ar partneri
Piepildīta savā darbā
Realizējusies kā personība
Es izskatos un jūtos jauna un starojoša
Es izstaroju pozitīvu enerģiju!

Pamēģini! Uzraksti uz ledusskapja. Tas taču iekodēts visus tavus mājniekus!! Un visi sāks tā justies!

OmShanti

Es dzīvoju

sarkanas rozes

Svetlana Slavovna un Valērijs Vasiļičs bija kaimiņi kādā parastā noplukušā “hruščovkā”. Ne gluži kaimiņi, jo dzīvoja dažādās sekcijās, taču viņu balkoni bija blakus, atdalīti vien ar plānu finiera starpsienu un tas pilnībā atļāva viņiem saukties par kaimiņiem.

Ar to arī visa kaimiņu būšana beidzās. Galu galā, kas var būt kopīgs četrdesmit piecus gadus vecai šķirtenei, kura, kā nu prot, viena audzina savu dēlu, un piecdesmitgadīgam pensionētam pulkvedim, kurš krustu šķērsu izbraukājis valsti, apglabājis savu sievu un klusiņām izdzīvo netīri rudā nesakoptā daudzdzīvokļu mājā.

Nekā kopīga. Tikai viena uz diviem finiera starpsiena un vārds “izdzīvo”, tāpēc, ka valstī ar nosaukumu PSRS tas, kas bija pēc četrdesmit, skaitījās nopietns vecums.

Lūk arī izdzīvoja. Viņa rāvās melnās miesās starp darbu, dēlu un zemespleķi ar dārza būdu un  bezgalīgām sakņu dobēm. Bet viņš parkā ar večiem spēlēja domino. Dažkārt viņi pagalmā satikās, pieklājīgi sasveicinājās un viss. Bet visbiežāk tomēr lamājās, izliecoties garām finiera starpsienai – tad mūzika par skaļu, tad veļa ne tā izkarināta, tad atkal puvušu kartupeļu smaka no kaimiņa balkona dzīvot traucē.

Reiz abi salamājās nopietni. Līdz pat naidam un nolādējumiem. Līdz dusmās zvērojošām acīm un pārgrieztām sejām. Dēļ sīkumiem, kuriem nebūtu bijis jāpievērš uzmanība. Bet kurš tad atzīs savu kļūdu tādā svarīgā lietā, kā skandāls ar kaimiņiem?

Un no tā brīža tā arī dzīvoja – naidā skatoties uz finiera gabalu starp balkoniem.
Bet finierim vienalga. Tas ne to vien bija redzējis. Klusē pat plecus neparausta, jo plecu ta nav.

Bet no abām pusēm virmo kaislības.
Slavovnai dēlu iesēdināja cietumā par kautiņu dzērumā – Vasiļičs nosodoši šūpo galvu, teic, vajadzēja puiku labāk audzināt. Izlaidusi galīgi!

Vasiļičam meita apprecējās ar gaisagrābsli, aizbrauca dzīvot uz citu pilsētu. Un lai kā viņs pūlējās uzspiest ar savu autoritāti, neizdevās pierunāt meitu nedarīt muļķības. Viņa pateica “Mīlu”, un prom bija.

Un te nu Slavovna klusiņām priecājas. Nav jau, protams, labi priecāties par otra bēdu, bet kaut kur dziļi dvēselē…
Vienu vārdu sakot, tā viņi dzīvoja līdz vēlam rudenim…

Bet tālāk “hruščovkā” iestājas klusums. Veči vairs negāja parkā spēlet domino, līņāja auksts rudens lietus. Slavovnai arī vairs nebija kur skriet – dārzs “iekonservēts” līdz pavasarim, tikšanās ar dēlu – tikai stingri pēc grafika. Un kaimiņi arvien biežāk sāka iziet uz balkona.

Ja tā būtu pasaka, tad tieši šajā brīdī garām balkonam aizlidotu amors un izšautu savu bultu abiem tieši sirdī, nojauktu starpsienu un kopā dzīvotu ilgi un laimīgi. Bet dzīvē amoriem ir citi plāni, tāpēc labāk, ne.

Viņi vienkārši stāvēja uz balkoniem, nodalītiem ar finiera starpsienu. Divi pieauguši, noguruši cilvēki.

— Droši vien viņai grūti bez vīrieša, – domāja Vasiļičs, skatoties kā kaimiņiene cenšas iesist sienā naglu lai novilktu veļas striķi.

— Pavisam vājš vecais kraķis palicis. Laikam tikai konservus vien ēd. Ak, šie vīrieši, – domāja Slavovna.

Un reiz viņa nolēma rīkoties – no rīta, kamēr kaimiņš gulēja, viņa pasniedzās gar starpsienu un nolika viņa balkona pusē siltus pašceptus pīradziņus un pašas lasītu tēju: nedaudz piparmētras, nedaudz liepziedu, ziniet, kā sievietes prot burties. Visu to klusējot izdarīja un aizgāja uz darbu.

Vakarā viņas balkona pusē stāvēja tīri izmazgāta krūzīte un maigi sārta roze.
Slavovna ar rozi rokās skraidīja pa dzīvokli līdz pat pusnaktij, viņai tik sen neviens nebija dāvinājis ziedus, ka bija jau aizmirsusi šo kņudinošo laimes sajūtu. Viņai pat vāzes nebija tāpēc ielika rozi glāzē un sāka gatavot kaut ko nereāli garšīgu – arī tā sievietes prot burt.

Pēc nedēļas viņa nopirka kristāla vāzi. Septiņām brīnumskaistām rozēm cits trauks nederēja.
Ja domājat, ka pēc tam viņi salīga mieru un sāka dzīvot kopā vienā saimniecībā, atgādinu, mēs neesam pasakā.

Klusējošais kaut kas, nedaudz himērisks, saistīts tikai ar brokastīm un sārtām rozēm, turpinājās diezgan ilgi, apmēram pusgadu.
Nebija joka lieta, valstī ar nosaukumu PSRS dienas laikā atrast sārtu rozi vai produktus, lai pagatavotu iecerētās brokastis. Taču katru rītu tas materializējās burvestībā uz kaimiņa balkona.

Bet pēc tam atgriezās pieaugušie bērni. Kaut kā pēkšņi un vienlaicīgi. Sodu izcietušais dēls un neveiksmīgi precējusies meita. Iekāpa ar savām – vairs ne bērna kājelēm svešā brīnumā, izbradāja to, sarīkoja skandālu par to, ka viņiem promesot vecāki centušies viņus izrakstīt no likumīgi pienākošajiem kvadrātmetriem.

“Cilvēki kā cilvēki. Tikai dzīvokļa jautājums tos sabojāja”, – tā būtu teicis Bulgakova varonis, taču, pirmkārt viņš nebija uz šī balkona, bet otrkārt – cilvēki – ne kā cilvēki, viņi mēdz būt dažādi. Šie bija šādi un tāpēc ne tikai pa balkonu, bet pa visu kvartālu izkladzināja visu, kas nepatika, un kam nebija absolūti nekāda sakara ar esošo balkonrealitāti, ne arī pēdējā pusgada trauslo brīnumu.

Brīnums atkāpās un aizbēga. Vāze bez brīnuma šķita vien stikla gabals ar diviem vīstošiem ziediem, bet divi tēmas varoņi atkal bija vien divi novecojuši noguruši cilvēki, kuri centās izdzīvot.

– Dzinn, – un pret grīdu atsitās krūzīte ar uzlieto tēju, kas izšķīda pa abiem balkoniem, un vienā no tiem uz grīdas pakrita Vasiļičs.

Droši vien tajā pat mirklī Slavovnai pieauga spārni. Kā gan viņa savādāk būtu paspējusi noskriet no trešā stāva un uzskriet trešajā, atspert durvis, pagrūst malā jauno saimnieci, un pirmo reizi dzīvē ienākt kaimiņu dzīvoklī? Ielauzties, pareizāk sakot.

– Nemēģini aizmigt, dzirdi?, – viņa kliedza.
– Redz, ko izdomājis, nomirt sataisījies, vecais āpsis! – viņa turēja viņa galvu un bēra vārdus kā pupas, kamēr atbrauca ātrā palīdzība.

Bet pēc tam bija brokastis. Kā arī agrāk. Sākumā pie reanimācijas. “Kundze! Jūs esat jukusi? Viņam infarkts, bet jūs ar saviem pīrādziņiem! Nekavējoties aizvāciet!”, pēc tam slimnīcas palātā.

Un rozes! Kur tad bez tām! Vesels pušķis viņai. Izrakstīšanās dienā. Un solījums nemirt, kamēr nebūs  uzdāvinātas miljons rožu. Sārtas…

No slimnīcas viņi izgāja divatā, saķērušies rokās. Medmāsas ķiķināja, vecie āpši, spēlē mīlestību. Bet viņiem bija vienalga. Viņu burvju pasaulē vairs nebija ne medmāsu, ne rudās hruščovenes.

Viņi pa taisno devas uz dārza būdu. Tajā laikā tas bija maziņš šķūnītis ar vienu istabiņu un pilošu jumtu.

Pēc trim gadiem tur stāveja māja. Un kuploja dārzs. Un auga rozes. Visas iespējamās šķirnes. Un, vēl. Slavona piedzemdēja puisīti. Jā, 48 gados.

– Nenormālā, — čukstēja kaimiņienes no vecās mājas, kad atbrauca ciemos – atceries savu vecumu, tev laiks mazbērnus auklēt!
Viņa sakaunējās un atbildēja, ka ir vēl gana jauna, jo tikai pirms trim gadiem sāka dzīvot.

Tā arī vēl joprojām dzīvo mūsu vasarnīcas kaimiņi. Abiem jau pāri astoņdesmit. Vēl joprojām audzē rozes. Un mazbērnus – jaunākā dēla – datorģēnija bērnus auklē. Tāpec, ka jēdziens “es dzīvoju” nav izmērāms gados.

Oksana Kononova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nostājies Viņam aiz muguras

aiz muguras

Nostājies Viņam aiz muguras, lai uzzinātu, kas tas ir – Īsta Sievišķība… Nostājies Viņam aiz muguras, lai ieraudzītu Viņā Īstu Vīrieti… Īstu nenozīmē ideālu, pareizu, atbilstošu kaut kādiem standartiem. Bet Īstu, kā cilvēku, ar kuru kopā tu Esi savā Tagadnē…

Nostājies Viņam aiz muguras… Atļauj Viņam būt Vīrietim, atļauj Viņam izplest stārnus un uzņemties atbildību… Viņš tiks galā. Viņš spēs. Viņš parādīs Tev vēl neizzinātas tāles un pa slepenām taciņām izvedīs tevi pie tavas aizmirstās, mežonīgās, patiesās, karstās un dabiskās Sievišķības…

Viņš sāpīgi ievainos Tavu Ego, patmīlu, visszināšanu, to tavu daļu, kura iedomājusies, ka zina visu un visu prot, kura ar visu tiks galā – “Es pati!”. Viņš liks tev padoties un pacelt balto Miera karogu ar Mīlestības Rozēm un Uzticēšanās ziediem. Tikai atļauj to Viņam –– nostājies Viņam aiz muguras.

Ieraugi viņa plecu platumu kā Viņa Mīlestības plašumu. Pieskaries Viņa krūtīm un tu izdzirdēsi Viņa Sirds pukstus kā pašas Dzīves un Avota pulsu. Paskaties uz Viņa Kājām – tās ir cietoksnis, tavs atbalsts, tavs virziens, Tavs Ceļa vektors, Pāra Ceļš… Sajūti, kas Viņā IR. Nevajag vārdu un izprašņāšanas – mācies sajust Viņu.

Mācies vadīt Viņa Vilni, jo tu taču arī esi Vilnis. Savienojieties vienotā dejā, Viļņa kustībā, Vēja elpā, Saules mirdzumā un Uguns Liesmā… Un Viņš atvērsies tev pavisam cits…. Viņš apbērs tevi brīnišķīgām Dāvanām, bagātībām, kas daudz reiz vertīgākas par zeltu un briljantiem… Viņš Tev uzdāvinās laimi Būt Sievietei, Mīlētai un Mīlošai…

Pārstāj zāģēt! Nostājies Viņam aiz muguras. Meklē Viņā Viedumu, meklē Viņā Skolotāju, meklē Viņā LĪDZRADĪTĀJU…

Autors nezināms
Avots: inpearls.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sieviete un sazemēšanās

atspulgs

Mūsdienu sievietei, kura iet garīgās izaugsmes ceļu, ir ļoti svarīgi periodiski veikt kādas sazemēšanās tehnikas. Kāpēc?

Tādas smalkās garīgās enerģijas pārpilnība mentālā plānā atrauj sievieti no zemes, viņa sāk zaudēt savas materiālās vērtības, spēju radīt pārpilnību, nomierināt savus mīļos, dot drošības sajūtu saviem bērniem, uzturēt ģimenes pavardu un dalīties savā enerģijā ar vīrieti tuvības laikā. Pie tam, pārāk no zemes atrauta sieviete, savu dzīvi izdzīvos caur galvu, caur analīzi, domām un pārdomām (tāda sajūta, ka uz savu dzīvi skaties no televizora ekrāna, bet nepiedalies tajā). Vēl pie tā viņa būs atrauta no savām jūtām un arvien grūtāk būs tās paust.

Un, protams, aizmirstot par savu fizisko ķermeni, par savu sākotnējo materiālo dabu, sieviete pievilks slimības, kuras nemitīgi atgriezīs to savā ķermenī un liks pievērst tam uzmanību un nodarboties ar to.

Lai kas tads nenotiktu, ir regulāri jāveic sazemēšanās prakses.

Būt sazemētai nozīmē – sajust savu ķermeni, būt šeit un tagad, sajust saikni ar zemi, ar savu sievietes materiālo enerģiju, sajust ar savu ķermeni cilvēkus, izjust savas emocijas!

Sievietei tas ir ļoti svarīgi. Tādā veidā viņa saņem Bhumi enerģiju, Mātes Zemes enerģiju un tāda materiāli sazemēta sieviete spēja valdīt pār savu stihiju – matēriju, kas nozīmē, ka viņai vienmēr būs ēdiens, apģērbs, rotas un viņas mājā valdīs pārpilnība.

Sazemējoties, mēs ap sevi radam mīlestības lauku, savā dzīvē pievelkam dažādas labas lietas, kas arī ir sievietes pienakums!

Šobrīd mums visām saikne ar Zemi ir kļuvusi ļoti vāja. Mēs bieži vien lidināmies mākoņos, sapņojam, analizējam, domājam-domājam-domājam, aizmirstot dzīvot īstenībā, savā ķermenī, savos dažādajos stāvokļos, tā zaudējot ļoti daudz enerģijas.

Lai atjaunotu šo harmoniju – regulāri praktizējiet sazemēšanos.

Kādas tad ir šīs sazemēšanās prakses?

To var darīt caur:

— ēdienu (īpaši tām, kuras regulāri ietur kādas diētas un gavē):
Svaigi augļi bieži paceļ enerģiju augšup, bet, lūk graudaugiem, maizei, pupām — piemīt sazemējošs spēks, pēc tiem ir stabilitātes un tāda kā svara sajūta.

— fiziskajiem vingrinājumiem, mājas tīrīšanu, sportu, dejām, pastaigām, trauku mazgāšanu, veļas mazgāšanu u.t.t.
Visas šīs sieviešu “lietas” liek mums atslēgties no domām un pārnest savu uzmanību uz ķermeni, tas nozīmē – stimulēt sazemēšanos. Ļoti noderīgas ir dejas, kurās piesit kāju pie zemes!

— kontaktu ar augiem un zemi (puķu pārstadīšana, nezāļu ravēšana dārziņā u.t.t.)
Tiešs kontakts ar zemi nomierina, saved kārtībā domas, harmonizē sievišķo Mēness enerģiju.

— kontaktu ar dzīvniekiem (glaudīt, ķemmēt, mazgāt);
Rūpējoties par saviem mīluļiem, mēs palīdzam sev nodibināt kontaktu ar Māti Zemi un tādā veidā nomierinamies. Sievietes intuitīvi to jūt un tāpēc iegādājas sev dažādus mīluļus – kaķīšus, sunīšus.

— pastaigām ar basām kājām pa zemi — pats labākais veids kā sevi atgriezt ķermenī, īpaši, ja tas notiek pēc lietus vai pa sniegu;

— aplaistīšanos ar ūdeni — arī lieliski atgriež mūs ķermenī. Tāpat ļoti efektīva ir peldēšana un ūdens dzeršana;

— darbu ar akmeņiem (kristāliem). Piemēram – akmeņu terapija, vienkārša darbošanās un sarunas ar minerāliem rada sievietē harmoniju ar viņas 1. čakru un dara to mierīgāku. Var meditēt uz akmeņu īpašībām.
— masāžu — palīdz aktivizēt sajūtas, noņem ķermeņa blokus Tāpēc labi ir veikt masāžas kursu 1 reizi trīs mēnešos.

— pirti ar slotiņām un aplaistīšanos;
Kur gan vēl var tik spēcīgi sajust savu ķermeni un izjust tik daudz patīkamu sajūtu, kā pirtiņā, peroties ar slotiņu, pēc tam, lecot ūdenī vai sniegā, dzerot smaržīgu zāļu tēju ar medu.

— bungu mūziku;
Katra skaņa atbilst noteiktai čakrai un aktivizē mūsos vajadzīgā enerģijas, bungu skaņa ir tīra zemes skaņa, tāpēc tās ir tik populāras sabiedrībās, kas spēcīgi saistītas ar zemi (piemēram dažādās ciltīs);

Paklausieties bungu skaņas un jūs uzreiz sajutīsiet, kā aktivizējas jūsu 1. un 2. čakras. Ķermenī rodas vibrācijas un spēcīgas sajūtas! Bungām ir milzīga enerģētika un spēks un tāpēc tās bieži tiek izmantotas pat kara stratēģijās!

— apskāvieniem un ķermeņa pieskārieniem;
Ir ārkārtīgi svarīgi apskaut savus bērnus un mīļos!

— seksuālā tuvība atgriež sievieti viņas ķermenī, māca būt kontaktā ar sevi, sajust, izdzīvot, just. Caur seksuālo tuvību sieviete var atstrādāt daudzus savas dzīves aspektus, ja viņa klausās savu ķermeni un mācās sekot savām vēlmēm;

— miegam vai “līķa pozai” (Šavasanai) arī ir miera un sazemēšanās enerģija. Tieši tāpēc naktī mēs atjaunojam savus spēkus. Vispār horizontāls ķermeņa stāvoklis ir spējīgs sazemēt un dod enerģiju, tāpēc sievietei ir veselīgi gulšņāt bez kādas grāmatu lasīšanas un domām. Vienkārši gulēt un baudīt gultas patīkamo siltumu un savu ķermeni.

Praktizējot visu šo, mentālā enerģija, kas koncentrējusies ap galvu, nolaižas zemāk, izplūstot pa visu ķermeni.
Tieši fiziskais ķermenis — ir galvenais enerģijas, kas nāk no zemes pie mums, vadītājs. Sievietei Zemes enerģia ir viņas bāzes enerģija, tāpēc tai jābūt pietiekamā daudzumā.

Baudiet!

 

Izvēlies sievieti

101651155_1462471403957020_474129050487488512_n

Izvēlies sievieti, kura meklē savas dvēseles dziļumu, un tas nozīmē, ka viņa spēs atrast arī tavas dzvēseles dziļumu. Mācoties piedot sev savas kļūdas, viņa mācīsies piedot arī tavējās, un ar laiku jūs abi sapratīsiet, ka kļūdu nav, ir tikai iespējas…

Izvēlies sievieti, kura attīra savu zemapziņu caur meditācijām, atbrīvojas no pagātnes brūcēm caur mantrām, pat tad, ja šie vārdi tev šķiet noslēpumaini, jo viņa nebaidās no savas dvēseles slēptākajām vietām. Ar viņu kopā tevi sagaida piedzīvojumi visas dzīves garumā un kuģošana viņas sirds un dveseles okeānā…
Izvēlies sievieti, kura godā savu ķermeni ar kustībām, veselīgu ēdienu un rūpējas par sevi. Sieviete, kurai savā ķermenī ir komfortabli, palīdzēs atklāt komfortu arī tev tavējā un maigums un jutīgums kļūs par prieka avotu jums abiem.
Izvēlies sievieti ar lokanu mugurkaulu un lokanu prātu. Iespējams, tu nesapratīsi, kad viņa runā par “sūfiju apli”” un kad par “kaķi-govi”, taču tu vienmēr sapratīsi, kad viņa runās par mīlestību, tāpēc, ka viņa ar to dzīvo un kalpo kā beznosacījumu mīlestības piemērs…
Šo maģisko sievieti tu vari atrast visdažādākajās vietās. Ne tikai jogas studijā, bet arī tur, kur vajadzīga palīdzība: skolās, slimnīcās, parkos un biznesā. Tu viņu atpazīsi pēc starojuma, kurš var tevi apžilbināt. Pirmajā mirklī tu viņu vari sajaukt ar dievieti. Tā tas arī ir, viņa taču ir viss zemes, gaisa, uguns un ūdens spēks. Viņa ir Visuma glabātāja. Viņa rada dzīvību. Un dzīve, kuru radīsiet kopā būs brīnišķīga…

Dr. Ramdesh
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Karaliskas privilēģijas

80772253_2632350683509490_5344456869903597568_n

Mani Mīļie, cik gan liela muļķība ir kaunēties par savu likumīgo nekonedarīšanu…
Cik stulbi ir steigties tad, kad esi pārguris, tikai tāpēc, ka baidies nosodījuma…
Cik milzīga kļūda ir domāt, ka tikai pastāvīgi aktīvs cilvēks ir efektīvs…
Efektīvs cilvēks ir tas, kuram ir laba laika izjūta un tas, kurš prot laiku pakļaut sev, nevis dzīvot mūžīgā verdzībā…
Jā, kavēšanās ir verdzība…

Un vēl, paradoksāli, taču laika vergs sev iekšēji atļauj klusiņām zagt laiku gan sev gan citiem un tā ir bezkaunība…

Karaliska privilēģija ir prast pārvaldīt laiku, kā paša karaļvalsti…
Un karalis skaidri zin, kad un kam ir laiks…
Nevis drudžaini skatoties pulkstenī…
Nevis skrienot ar sekundēs sarakstītu plānotāju…
Nevis nemierīgi raustoties laikā nepaspēt…
Bet vienkārši, iemācoties just laiku un cienīt gan to gan sevi šai laikā…

Nekonedarīšana nav mēslainē izmests laiks…
Tas ir laiks, kas apstādina ikdienas autopilota steigu, kas diemžēl un sen jau kļuvusi par pastāvīgu ceļabiedreni un arī daudzu neirožu cēloni….

Iemācies apstādināt savu pulksteni…
Atrodi laiku laika apstādināšanai – un piedod par tautoloģiju…
Sajūti savu atslābināto ķermeni, ļaujot tam nesaspringt…
Ļauj atnākt jebkurām domām un emocijām, atceļot mūžīgo kontroli…
Atļauj sev gūt baudu no garšām, aromātiem, krāsām, taktilajām sajūtām…
Vēlies pabūt tikai ar sevi – atļauj sev to, nejūtot nekādus sirdsapziņas pārmetumus, ka neesi aizgājis ciemos tur, uz kurieni nevelk, vai uz koncertu, kurš šodien neizraisa nekādu interesi….
Gribi sarunas – sarunājies…
Sarunājies ar tiem, ar kuriem kopā nevajag skenēt katru izrunāto vārdu, un, ar kuriem kopā viens otram atļaujat būt sev pašiem; nespēlējot nekādas lomas….

Atgriez sev savas dzīvās clvēciskās reakcijas….

Un atceries, ka laiku pa laikam paslinkot ir ne tikai brīnišķīgi, bet arī ārkārtīgi vērtīgi….
Tāpēc, ka nodzīvot savu dzīvi mākslīgi radītā aktivitātes ziepju burbulī nozīmē nodzīvot laika verga nevis saimnieka dzīvi…

Samīļo sevi un savus mīļos maigā vasaras slinkumiņā;

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Uzplaukt, atvērties un sajusties laimīgai

bite

Sieviete var pārvaldīt attiecības tikai tad, kad nav tām pieķērusies.

Ja sieviete attiecībām piešķir pārāk lielu pat fatālu nozīmi, ja viņa ir gatava upurēt sevi un savu laimi vīrieša dēļ, ja viņa ir gatava milzīgiem upuriem attiecību dēļ, tad tieši attiecības viņu iznīcinās, un tieši attiecībās viņai nāksies pārciest vislielāko stresu un sāpes.

Visi mēs esam gājuši tam cauri, vai ne? Kad sieviete raud: “Es nespēju bez viņa dzīvot…”, bet viņam ir absolūti vienalga.
Bet, ja sieviete viegli izturas pret attiecībām ar vīrieti, ja viņai ar viņu ir viegli un tikpat labi ir bez viņa, ja viņa ir gatava viņu zaudēt, sirdī saglabājot mīlestību un prieku par dzīvi, tad šajās attiecības viņu sagaida liela izaugsme, abpusēja mīlestība un ļoti dziļas, interesantas un krāšņas jūtas!

Tieši tas, kam mēs sākam pārāk stipri pieķerties, kļūst par pašu sāpīgāko mācību stundu avotu!

Tāpēc, ja tu jūti, ka attiecības tev sāk sagadāt pārāk daudz sāpes un ciešanas, ja visi tavi pārdzīvojumi ir saistīti tikai ar attiecībām, tātad pienācis laiks atlaist un distancēties.
Tātad pienācis laiks pievērst uzmanību sev un atcerēties, ka mīlestības avots nav vīrietis, bet Dievs, kas dzīvo katra cilvēka sirdī, tātad katrs var būt laimīgs patstāvīgi!

Ja tu vēlies būt veiksmīga attiecībās, pārvaldīt tās, gūt no tām prieku un enerģiju, mans padoms tev – nomaini uzmanības fokusu!

Ieskaties sevī, padari laimīgu sevi, iemācīes laimīgi dzīvot bez vīrieša un tieši tad pie tevis atnāks pats interesantākais, vīrišķīgākais un nobriedušākais vīrietis.

Nepielīpi vīrietim, necenties pakļauties un nekādā gadījumā nelauz sevi viņa dēļ! Vīriešiem nav interesanti dzīvot ar nomāktu, nomocītu sievieti bez mirdzuma acīs.

Tavs uzdevums ir uzplaukt, atvērties, sajusties laimīgai un kaifot par dzīvi!

Krāšņi un smaržojoši ziedi vienmēr pievelk bites….

Jūlija Sudakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis