Es dzīvoju

sarkanas rozes

Svetlana Slavovna un Valērijs Vasiļičs bija kaimiņi kādā parastā noplukušā “hruščovkā”. Ne gluži kaimiņi, jo dzīvoja dažādās sekcijās, taču viņu balkoni bija blakus, atdalīti vien ar plānu finiera starpsienu un tas pilnībā atļāva viņiem saukties par kaimiņiem.

Ar to arī visa kaimiņu būšana beidzās. Galu galā, kas var būt kopīgs četrdesmit piecus gadus vecai šķirtenei, kura, kā nu prot, viena audzina savu dēlu, un piecdesmitgadīgam pensionētam pulkvedim, kurš krustu šķērsu izbraukājis valsti, apglabājis savu sievu un klusiņām izdzīvo netīri rudā nesakoptā daudzdzīvokļu mājā.

Nekā kopīga. Tikai viena uz diviem finiera starpsiena un vārds “izdzīvo”, tāpēc, ka valstī ar nosaukumu PSRS tas, kas bija pēc četrdesmit, skaitījās nopietns vecums.

Lūk arī izdzīvoja. Viņa rāvās melnās miesās starp darbu, dēlu un zemespleķi ar dārza būdu un  bezgalīgām sakņu dobēm. Bet viņš parkā ar večiem spēlēja domino. Dažkārt viņi pagalmā satikās, pieklājīgi sasveicinājās un viss. Bet visbiežāk tomēr lamājās, izliecoties garām finiera starpsienai – tad mūzika par skaļu, tad veļa ne tā izkarināta, tad atkal puvušu kartupeļu smaka no kaimiņa balkona dzīvot traucē.

Reiz abi salamājās nopietni. Līdz pat naidam un nolādējumiem. Līdz dusmās zvērojošām acīm un pārgrieztām sejām. Dēļ sīkumiem, kuriem nebūtu bijis jāpievērš uzmanība. Bet kurš tad atzīs savu kļūdu tādā svarīgā lietā, kā skandāls ar kaimiņiem?

Un no tā brīža tā arī dzīvoja – naidā skatoties uz finiera gabalu starp balkoniem.
Bet finierim vienalga. Tas ne to vien bija redzējis. Klusē pat plecus neparausta, jo plecu ta nav.

Bet no abām pusēm virmo kaislības.
Slavovnai dēlu iesēdināja cietumā par kautiņu dzērumā – Vasiļičs nosodoši šūpo galvu, teic, vajadzēja puiku labāk audzināt. Izlaidusi galīgi!

Vasiļičam meita apprecējās ar gaisagrābsli, aizbrauca dzīvot uz citu pilsētu. Un lai kā viņs pūlējās uzspiest ar savu autoritāti, neizdevās pierunāt meitu nedarīt muļķības. Viņa pateica “Mīlu”, un prom bija.

Un te nu Slavovna klusiņām priecājas. Nav jau, protams, labi priecāties par otra bēdu, bet kaut kur dziļi dvēselē…
Vienu vārdu sakot, tā viņi dzīvoja līdz vēlam rudenim…

Bet tālāk “hruščovkā” iestājas klusums. Veči vairs negāja parkā spēlet domino, līņāja auksts rudens lietus. Slavovnai arī vairs nebija kur skriet – dārzs “iekonservēts” līdz pavasarim, tikšanās ar dēlu – tikai stingri pēc grafika. Un kaimiņi arvien biežāk sāka iziet uz balkona.

Ja tā būtu pasaka, tad tieši šajā brīdī garām balkonam aizlidotu amors un izšautu savu bultu abiem tieši sirdī, nojauktu starpsienu un kopā dzīvotu ilgi un laimīgi. Bet dzīvē amoriem ir citi plāni, tāpēc labāk, ne.

Viņi vienkārši stāvēja uz balkoniem, nodalītiem ar finiera starpsienu. Divi pieauguši, noguruši cilvēki.

— Droši vien viņai grūti bez vīrieša, – domāja Vasiļičs, skatoties kā kaimiņiene cenšas iesist sienā naglu lai novilktu veļas striķi.

— Pavisam vājš vecais kraķis palicis. Laikam tikai konservus vien ēd. Ak, šie vīrieši, – domāja Slavovna.

Un reiz viņa nolēma rīkoties – no rīta, kamēr kaimiņš gulēja, viņa pasniedzās gar starpsienu un nolika viņa balkona pusē siltus pašceptus pīradziņus un pašas lasītu tēju: nedaudz piparmētras, nedaudz liepziedu, ziniet, kā sievietes prot burties. Visu to klusējot izdarīja un aizgāja uz darbu.

Vakarā viņas balkona pusē stāvēja tīri izmazgāta krūzīte un maigi sārta roze.
Slavovna ar rozi rokās skraidīja pa dzīvokli līdz pat pusnaktij, viņai tik sen neviens nebija dāvinājis ziedus, ka bija jau aizmirsusi šo kņudinošo laimes sajūtu. Viņai pat vāzes nebija tāpēc ielika rozi glāzē un sāka gatavot kaut ko nereāli garšīgu – arī tā sievietes prot burt.

Pēc nedēļas viņa nopirka kristāla vāzi. Septiņām brīnumskaistām rozēm cits trauks nederēja.
Ja domājat, ka pēc tam viņi salīga mieru un sāka dzīvot kopā vienā saimniecībā, atgādinu, mēs neesam pasakā.

Klusējošais kaut kas, nedaudz himērisks, saistīts tikai ar brokastīm un sārtām rozēm, turpinājās diezgan ilgi, apmēram pusgadu.
Nebija joka lieta, valstī ar nosaukumu PSRS dienas laikā atrast sārtu rozi vai produktus, lai pagatavotu iecerētās brokastis. Taču katru rītu tas materializējās burvestībā uz kaimiņa balkona.

Bet pēc tam atgriezās pieaugušie bērni. Kaut kā pēkšņi un vienlaicīgi. Sodu izcietušais dēls un neveiksmīgi precējusies meita. Iekāpa ar savām – vairs ne bērna kājelēm svešā brīnumā, izbradāja to, sarīkoja skandālu par to, ka viņiem promesot vecāki centušies viņus izrakstīt no likumīgi pienākošajiem kvadrātmetriem.

“Cilvēki kā cilvēki. Tikai dzīvokļa jautājums tos sabojāja”, – tā būtu teicis Bulgakova varonis, taču, pirmkārt viņš nebija uz šī balkona, bet otrkārt – cilvēki – ne kā cilvēki, viņi mēdz būt dažādi. Šie bija šādi un tāpēc ne tikai pa balkonu, bet pa visu kvartālu izkladzināja visu, kas nepatika, un kam nebija absolūti nekāda sakara ar esošo balkonrealitāti, ne arī pēdējā pusgada trauslo brīnumu.

Brīnums atkāpās un aizbēga. Vāze bez brīnuma šķita vien stikla gabals ar diviem vīstošiem ziediem, bet divi tēmas varoņi atkal bija vien divi novecojuši noguruši cilvēki, kuri centās izdzīvot.

– Dzinn, – un pret grīdu atsitās krūzīte ar uzlieto tēju, kas izšķīda pa abiem balkoniem, un vienā no tiem uz grīdas pakrita Vasiļičs.

Droši vien tajā pat mirklī Slavovnai pieauga spārni. Kā gan viņa savādāk būtu paspējusi noskriet no trešā stāva un uzskriet trešajā, atspert durvis, pagrūst malā jauno saimnieci, un pirmo reizi dzīvē ienākt kaimiņu dzīvoklī? Ielauzties, pareizāk sakot.

– Nemēģini aizmigt, dzirdi?, – viņa kliedza.
– Redz, ko izdomājis, nomirt sataisījies, vecais āpsis! – viņa turēja viņa galvu un bēra vārdus kā pupas, kamēr atbrauca ātrā palīdzība.

Bet pēc tam bija brokastis. Kā arī agrāk. Sākumā pie reanimācijas. “Kundze! Jūs esat jukusi? Viņam infarkts, bet jūs ar saviem pīrādziņiem! Nekavējoties aizvāciet!”, pēc tam slimnīcas palātā.

Un rozes! Kur tad bez tām! Vesels pušķis viņai. Izrakstīšanās dienā. Un solījums nemirt, kamēr nebūs  uzdāvinātas miljons rožu. Sārtas…

No slimnīcas viņi izgāja divatā, saķērušies rokās. Medmāsas ķiķināja, vecie āpši, spēlē mīlestību. Bet viņiem bija vienalga. Viņu burvju pasaulē vairs nebija ne medmāsu, ne rudās hruščovenes.

Viņi pa taisno devas uz dārza būdu. Tajā laikā tas bija maziņš šķūnītis ar vienu istabiņu un pilošu jumtu.

Pēc trim gadiem tur stāveja māja. Un kuploja dārzs. Un auga rozes. Visas iespējamās šķirnes. Un, vēl. Slavona piedzemdēja puisīti. Jā, 48 gados.

– Nenormālā, — čukstēja kaimiņienes no vecās mājas, kad atbrauca ciemos – atceries savu vecumu, tev laiks mazbērnus auklēt!
Viņa sakaunējās un atbildēja, ka ir vēl gana jauna, jo tikai pirms trim gadiem sāka dzīvot.

Tā arī vēl joprojām dzīvo mūsu vasarnīcas kaimiņi. Abiem jau pāri astoņdesmit. Vēl joprojām audzē rozes. Un mazbērnus – jaunākā dēla – datorģēnija bērnus auklē. Tāpec, ka jēdziens “es dzīvoju” nav izmērāms gados.

Oksana Kononova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nostājies Viņam aiz muguras

aiz muguras

Nostājies Viņam aiz muguras, lai uzzinātu, kas tas ir – Īsta Sievišķība… Nostājies Viņam aiz muguras, lai ieraudzītu Viņā Īstu Vīrieti… Īstu nenozīmē ideālu, pareizu, atbilstošu kaut kādiem standartiem. Bet Īstu, kā cilvēku, ar kuru kopā tu Esi savā Tagadnē…

Nostājies Viņam aiz muguras… Atļauj Viņam būt Vīrietim, atļauj Viņam izplest stārnus un uzņemties atbildību… Viņš tiks galā. Viņš spēs. Viņš parādīs Tev vēl neizzinātas tāles un pa slepenām taciņām izvedīs tevi pie tavas aizmirstās, mežonīgās, patiesās, karstās un dabiskās Sievišķības…

Viņš sāpīgi ievainos Tavu Ego, patmīlu, visszināšanu, to tavu daļu, kura iedomājusies, ka zina visu un visu prot, kura ar visu tiks galā – “Es pati!”. Viņš liks tev padoties un pacelt balto Miera karogu ar Mīlestības Rozēm un Uzticēšanās ziediem. Tikai atļauj to Viņam –– nostājies Viņam aiz muguras.

Ieraugi viņa plecu platumu kā Viņa Mīlestības plašumu. Pieskaries Viņa krūtīm un tu izdzirdēsi Viņa Sirds pukstus kā pašas Dzīves un Avota pulsu. Paskaties uz Viņa Kājām – tās ir cietoksnis, tavs atbalsts, tavs virziens, Tavs Ceļa vektors, Pāra Ceļš… Sajūti, kas Viņā IR. Nevajag vārdu un izprašņāšanas – mācies sajust Viņu.

Mācies vadīt Viņa Vilni, jo tu taču arī esi Vilnis. Savienojieties vienotā dejā, Viļņa kustībā, Vēja elpā, Saules mirdzumā un Uguns Liesmā… Un Viņš atvērsies tev pavisam cits…. Viņš apbērs tevi brīnišķīgām Dāvanām, bagātībām, kas daudz reiz vertīgākas par zeltu un briljantiem… Viņš Tev uzdāvinās laimi Būt Sievietei, Mīlētai un Mīlošai…

Pārstāj zāģēt! Nostājies Viņam aiz muguras. Meklē Viņā Viedumu, meklē Viņā Skolotāju, meklē Viņā LĪDZRADĪTĀJU…

Autors nezināms
Avots: inpearls.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sieviete un sazemēšanās

atspulgs

Mūsdienu sievietei, kura iet garīgās izaugsmes ceļu, ir ļoti svarīgi periodiski veikt kādas sazemēšanās tehnikas. Kāpēc?

Tādas smalkās garīgās enerģijas pārpilnība mentālā plānā atrauj sievieti no zemes, viņa sāk zaudēt savas materiālās vērtības, spēju radīt pārpilnību, nomierināt savus mīļos, dot drošības sajūtu saviem bērniem, uzturēt ģimenes pavardu un dalīties savā enerģijā ar vīrieti tuvības laikā. Pie tam, pārāk no zemes atrauta sieviete, savu dzīvi izdzīvos caur galvu, caur analīzi, domām un pārdomām (tāda sajūta, ka uz savu dzīvi skaties no televizora ekrāna, bet nepiedalies tajā). Vēl pie tā viņa būs atrauta no savām jūtām un arvien grūtāk būs tās paust.

Un, protams, aizmirstot par savu fizisko ķermeni, par savu sākotnējo materiālo dabu, sieviete pievilks slimības, kuras nemitīgi atgriezīs to savā ķermenī un liks pievērst tam uzmanību un nodarboties ar to.

Lai kas tads nenotiktu, ir regulāri jāveic sazemēšanās prakses.

Būt sazemētai nozīmē – sajust savu ķermeni, būt šeit un tagad, sajust saikni ar zemi, ar savu sievietes materiālo enerģiju, sajust ar savu ķermeni cilvēkus, izjust savas emocijas!

Sievietei tas ir ļoti svarīgi. Tādā veidā viņa saņem Bhumi enerģiju, Mātes Zemes enerģiju un tāda materiāli sazemēta sieviete spēja valdīt pār savu stihiju – matēriju, kas nozīmē, ka viņai vienmēr būs ēdiens, apģērbs, rotas un viņas mājā valdīs pārpilnība.

Sazemējoties, mēs ap sevi radam mīlestības lauku, savā dzīvē pievelkam dažādas labas lietas, kas arī ir sievietes pienakums!

Šobrīd mums visām saikne ar Zemi ir kļuvusi ļoti vāja. Mēs bieži vien lidināmies mākoņos, sapņojam, analizējam, domājam-domājam-domājam, aizmirstot dzīvot īstenībā, savā ķermenī, savos dažādajos stāvokļos, tā zaudējot ļoti daudz enerģijas.

Lai atjaunotu šo harmoniju – regulāri praktizējiet sazemēšanos.

Kādas tad ir šīs sazemēšanās prakses?

To var darīt caur:

— ēdienu (īpaši tām, kuras regulāri ietur kādas diētas un gavē):
Svaigi augļi bieži paceļ enerģiju augšup, bet, lūk graudaugiem, maizei, pupām — piemīt sazemējošs spēks, pēc tiem ir stabilitātes un tāda kā svara sajūta.

— fiziskajiem vingrinājumiem, mājas tīrīšanu, sportu, dejām, pastaigām, trauku mazgāšanu, veļas mazgāšanu u.t.t.
Visas šīs sieviešu “lietas” liek mums atslēgties no domām un pārnest savu uzmanību uz ķermeni, tas nozīmē – stimulēt sazemēšanos. Ļoti noderīgas ir dejas, kurās piesit kāju pie zemes!

— kontaktu ar augiem un zemi (puķu pārstadīšana, nezāļu ravēšana dārziņā u.t.t.)
Tiešs kontakts ar zemi nomierina, saved kārtībā domas, harmonizē sievišķo Mēness enerģiju.

— kontaktu ar dzīvniekiem (glaudīt, ķemmēt, mazgāt);
Rūpējoties par saviem mīluļiem, mēs palīdzam sev nodibināt kontaktu ar Māti Zemi un tādā veidā nomierinamies. Sievietes intuitīvi to jūt un tāpēc iegādājas sev dažādus mīluļus – kaķīšus, sunīšus.

— pastaigām ar basām kājām pa zemi — pats labākais veids kā sevi atgriezt ķermenī, īpaši, ja tas notiek pēc lietus vai pa sniegu;

— aplaistīšanos ar ūdeni — arī lieliski atgriež mūs ķermenī. Tāpat ļoti efektīva ir peldēšana un ūdens dzeršana;

— darbu ar akmeņiem (kristāliem). Piemēram – akmeņu terapija, vienkārša darbošanās un sarunas ar minerāliem rada sievietē harmoniju ar viņas 1. čakru un dara to mierīgāku. Var meditēt uz akmeņu īpašībām.
— masāžu — palīdz aktivizēt sajūtas, noņem ķermeņa blokus Tāpēc labi ir veikt masāžas kursu 1 reizi trīs mēnešos.

— pirti ar slotiņām un aplaistīšanos;
Kur gan vēl var tik spēcīgi sajust savu ķermeni un izjust tik daudz patīkamu sajūtu, kā pirtiņā, peroties ar slotiņu, pēc tam, lecot ūdenī vai sniegā, dzerot smaržīgu zāļu tēju ar medu.

— bungu mūziku;
Katra skaņa atbilst noteiktai čakrai un aktivizē mūsos vajadzīgā enerģijas, bungu skaņa ir tīra zemes skaņa, tāpēc tās ir tik populāras sabiedrībās, kas spēcīgi saistītas ar zemi (piemēram dažādās ciltīs);

Paklausieties bungu skaņas un jūs uzreiz sajutīsiet, kā aktivizējas jūsu 1. un 2. čakras. Ķermenī rodas vibrācijas un spēcīgas sajūtas! Bungām ir milzīga enerģētika un spēks un tāpēc tās bieži tiek izmantotas pat kara stratēģijās!

— apskāvieniem un ķermeņa pieskārieniem;
Ir ārkārtīgi svarīgi apskaut savus bērnus un mīļos!

— seksuālā tuvība atgriež sievieti viņas ķermenī, māca būt kontaktā ar sevi, sajust, izdzīvot, just. Caur seksuālo tuvību sieviete var atstrādāt daudzus savas dzīves aspektus, ja viņa klausās savu ķermeni un mācās sekot savām vēlmēm;

— miegam vai “līķa pozai” (Šavasanai) arī ir miera un sazemēšanās enerģija. Tieši tāpēc naktī mēs atjaunojam savus spēkus. Vispār horizontāls ķermeņa stāvoklis ir spējīgs sazemēt un dod enerģiju, tāpēc sievietei ir veselīgi gulšņāt bez kādas grāmatu lasīšanas un domām. Vienkārši gulēt un baudīt gultas patīkamo siltumu un savu ķermeni.

Praktizējot visu šo, mentālā enerģija, kas koncentrējusies ap galvu, nolaižas zemāk, izplūstot pa visu ķermeni.
Tieši fiziskais ķermenis — ir galvenais enerģijas, kas nāk no zemes pie mums, vadītājs. Sievietei Zemes enerģia ir viņas bāzes enerģija, tāpēc tai jābūt pietiekamā daudzumā.

Baudiet!

 

Izvēlies sievieti

101651155_1462471403957020_474129050487488512_n

Izvēlies sievieti, kura meklē savas dvēseles dziļumu, un tas nozīmē, ka viņa spēs atrast arī tavas dzvēseles dziļumu. Mācoties piedot sev savas kļūdas, viņa mācīsies piedot arī tavējās, un ar laiku jūs abi sapratīsiet, ka kļūdu nav, ir tikai iespējas…

Izvēlies sievieti, kura attīra savu zemapziņu caur meditācijām, atbrīvojas no pagātnes brūcēm caur mantrām, pat tad, ja šie vārdi tev šķiet noslēpumaini, jo viņa nebaidās no savas dvēseles slēptākajām vietām. Ar viņu kopā tevi sagaida piedzīvojumi visas dzīves garumā un kuģošana viņas sirds un dveseles okeānā…
Izvēlies sievieti, kura godā savu ķermeni ar kustībām, veselīgu ēdienu un rūpējas par sevi. Sieviete, kurai savā ķermenī ir komfortabli, palīdzēs atklāt komfortu arī tev tavējā un maigums un jutīgums kļūs par prieka avotu jums abiem.
Izvēlies sievieti ar lokanu mugurkaulu un lokanu prātu. Iespējams, tu nesapratīsi, kad viņa runā par “sūfiju apli”” un kad par “kaķi-govi”, taču tu vienmēr sapratīsi, kad viņa runās par mīlestību, tāpēc, ka viņa ar to dzīvo un kalpo kā beznosacījumu mīlestības piemērs…
Šo maģisko sievieti tu vari atrast visdažādākajās vietās. Ne tikai jogas studijā, bet arī tur, kur vajadzīga palīdzība: skolās, slimnīcās, parkos un biznesā. Tu viņu atpazīsi pēc starojuma, kurš var tevi apžilbināt. Pirmajā mirklī tu viņu vari sajaukt ar dievieti. Tā tas arī ir, viņa taču ir viss zemes, gaisa, uguns un ūdens spēks. Viņa ir Visuma glabātāja. Viņa rada dzīvību. Un dzīve, kuru radīsiet kopā būs brīnišķīga…

Dr. Ramdesh
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Karaliskas privilēģijas

80772253_2632350683509490_5344456869903597568_n

Mani Mīļie, cik gan liela muļķība ir kaunēties par savu likumīgo nekonedarīšanu…
Cik stulbi ir steigties tad, kad esi pārguris, tikai tāpēc, ka baidies nosodījuma…
Cik milzīga kļūda ir domāt, ka tikai pastāvīgi aktīvs cilvēks ir efektīvs…
Efektīvs cilvēks ir tas, kuram ir laba laika izjūta un tas, kurš prot laiku pakļaut sev, nevis dzīvot mūžīgā verdzībā…
Jā, kavēšanās ir verdzība…

Un vēl, paradoksāli, taču laika vergs sev iekšēji atļauj klusiņām zagt laiku gan sev gan citiem un tā ir bezkaunība…

Karaliska privilēģija ir prast pārvaldīt laiku, kā paša karaļvalsti…
Un karalis skaidri zin, kad un kam ir laiks…
Nevis drudžaini skatoties pulkstenī…
Nevis skrienot ar sekundēs sarakstītu plānotāju…
Nevis nemierīgi raustoties laikā nepaspēt…
Bet vienkārši, iemācoties just laiku un cienīt gan to gan sevi šai laikā…

Nekonedarīšana nav mēslainē izmests laiks…
Tas ir laiks, kas apstādina ikdienas autopilota steigu, kas diemžēl un sen jau kļuvusi par pastāvīgu ceļabiedreni un arī daudzu neirožu cēloni….

Iemācies apstādināt savu pulksteni…
Atrodi laiku laika apstādināšanai – un piedod par tautoloģiju…
Sajūti savu atslābināto ķermeni, ļaujot tam nesaspringt…
Ļauj atnākt jebkurām domām un emocijām, atceļot mūžīgo kontroli…
Atļauj sev gūt baudu no garšām, aromātiem, krāsām, taktilajām sajūtām…
Vēlies pabūt tikai ar sevi – atļauj sev to, nejūtot nekādus sirdsapziņas pārmetumus, ka neesi aizgājis ciemos tur, uz kurieni nevelk, vai uz koncertu, kurš šodien neizraisa nekādu interesi….
Gribi sarunas – sarunājies…
Sarunājies ar tiem, ar kuriem kopā nevajag skenēt katru izrunāto vārdu, un, ar kuriem kopā viens otram atļaujat būt sev pašiem; nespēlējot nekādas lomas….

Atgriez sev savas dzīvās clvēciskās reakcijas….

Un atceries, ka laiku pa laikam paslinkot ir ne tikai brīnišķīgi, bet arī ārkārtīgi vērtīgi….
Tāpēc, ka nodzīvot savu dzīvi mākslīgi radītā aktivitātes ziepju burbulī nozīmē nodzīvot laika verga nevis saimnieka dzīvi…

Samīļo sevi un savus mīļos maigā vasaras slinkumiņā;

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Uzplaukt, atvērties un sajusties laimīgai

bite

Sieviete var pārvaldīt attiecības tikai tad, kad nav tām pieķērusies.

Ja sieviete attiecībām piešķir pārāk lielu pat fatālu nozīmi, ja viņa ir gatava upurēt sevi un savu laimi vīrieša dēļ, ja viņa ir gatava milzīgiem upuriem attiecību dēļ, tad tieši attiecības viņu iznīcinās, un tieši attiecībās viņai nāksies pārciest vislielāko stresu un sāpes.

Visi mēs esam gājuši tam cauri, vai ne? Kad sieviete raud: “Es nespēju bez viņa dzīvot…”, bet viņam ir absolūti vienalga.
Bet, ja sieviete viegli izturas pret attiecībām ar vīrieti, ja viņai ar viņu ir viegli un tikpat labi ir bez viņa, ja viņa ir gatava viņu zaudēt, sirdī saglabājot mīlestību un prieku par dzīvi, tad šajās attiecības viņu sagaida liela izaugsme, abpusēja mīlestība un ļoti dziļas, interesantas un krāšņas jūtas!

Tieši tas, kam mēs sākam pārāk stipri pieķerties, kļūst par pašu sāpīgāko mācību stundu avotu!

Tāpēc, ja tu jūti, ka attiecības tev sāk sagadāt pārāk daudz sāpes un ciešanas, ja visi tavi pārdzīvojumi ir saistīti tikai ar attiecībām, tātad pienācis laiks atlaist un distancēties.
Tātad pienācis laiks pievērst uzmanību sev un atcerēties, ka mīlestības avots nav vīrietis, bet Dievs, kas dzīvo katra cilvēka sirdī, tātad katrs var būt laimīgs patstāvīgi!

Ja tu vēlies būt veiksmīga attiecībās, pārvaldīt tās, gūt no tām prieku un enerģiju, mans padoms tev – nomaini uzmanības fokusu!

Ieskaties sevī, padari laimīgu sevi, iemācīes laimīgi dzīvot bez vīrieša un tieši tad pie tevis atnāks pats interesantākais, vīrišķīgākais un nobriedušākais vīrietis.

Nepielīpi vīrietim, necenties pakļauties un nekādā gadījumā nelauz sevi viņa dēļ! Vīriešiem nav interesanti dzīvot ar nomāktu, nomocītu sievieti bez mirdzuma acīs.

Tavs uzdevums ir uzplaukt, atvērties, sajusties laimīgai un kaifot par dzīvi!

Krāšņi un smaržojoši ziedi vienmēr pievelk bites….

Jūlija Sudakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sievietes atpūta: māksla neko nedarīt

laimes terapija8

Man ļoti bieži nākas no sievietēm dzirdēt žēlošanos par hronisku nogurumu, vājuma sajūtu ķermenī, vieglu apātiju pret it visu…

Un tad pirmais jautājums, kuru es uzdodu ir: “Kā tu atpūties?”, un ļoti bieži izdzirdu atbildi: “Nē, Jūlij, ne jau par atpūtu ir stāsts, es ļauju sev atpūsties – brīvajā laikā eju pa veikaliem, satiekos ar draudzenēm, nodarbojos ar sportu, eju pastaigāties, lasu grāmatas, skatos vērtīgas izzinošas filmas, protams, es māku atpūsties!”

Taču es droši varu teikt, ka tā nav atpūta vārda sievišķajā izpratnē. Sievietes daba ir pasīva un tā pieņemas spēkā klusumā, mierā un pat bezdarbībā, vīrietim viss ir otrādi – vīrieša spēks aug darbojoties, tāpēc aktīvā atpūta ir tik ļoti vajadzīga tieši vīrietim, bet ne vienmēr ir labvēlīga sievietei.

Un, kad es klientēm uzdodu jautājumu: “Vai jūs varētu visu brīvdienu neko nedarīt? Vienkārši vārtīties gultā, vannoties, skatīties vieglas filmas nevis apmācošās vai zinātniskās, ne par ko nedomāt, bet visu dienu būt atslābinātā stāvoklī?” viņu acīs redzu neizpratni un apjukumu.

Un 99% gadījumu viņas saka: “Nē, tas nav iespējams!”

Mūsdienu sievietes tik ļoti ir pieradušas dzīvot vīriešu pasaulē, vīriešu enerģijās, ka arī pārņēmušas vīriešu atpūtas veidus un to, kā gūt baudu dzīvojot, un tagad vienkārši nesaprot, kā gan vīrieši tā darbojoties gūst baudu, bet sievietes ķermenī šī bauda rezonē ļoti vāji…

Sievietei ir ļoti svarīgi prast totāli atslābināties, dzīvot SAVĀ ritmā, tad viņa būs piepildīta ar enerģiju un labsajūtu.

Paskaties uz visu, kam ir sievišķā daba un pavēro, no kurienes tur rodas spēks.

Zeme: zemkopji zin, ka, lai zeme būtu auglīga, katrus piecus gadus to vajag laist atmatā, ļaut atpūsties, saulē sasildīties, padzerties lietu, sasmelties spēku, lai pēc tam saņemtu labu ražu.

Ūdens: lai ūdens būtu dziedinošs – to noliek nostāvēties, dod tam laiku, lai nosēstos viss nevajadzīgais, liekais, tajā iegremdē dārgakmeņus vai sudrabu, lai tas uzpildītos ar tīru enerģiju…

Nakts arī ir sievišķā stihija. Naktī viss kļūst kluss, aizmieg, pasaule ieslīgst klusumā un mierā, nakts enerģija dod spēku, lai darbotos dienā.

Kāpēc sievietes nedod sev mieru pat brīvdienās, cenšas izpaust savu aktivitāti? Lai atjaunotu sievišķo enerģiju ķermenī (tieši sievišķo) sievietei jāiemācās atpūsties sievišķīgi, nekonedarīšanā.

Es nerunāju par to, ka tā jāpavada visas brīvdienas, taču vismaz reizi mēnesī sievietei būtu labi uzdot sev par pienākumu – NEKO NEDARĪT!

Ir laikus jāsagatavo savs prāts totālai pilnīgai atpūtai, jāsarunā, lai tev neviens šajā laikā nezvanītu, nekur neaicinātu un neprasītu tavu palīdzību kaut kādās lietās. Šī atpūtas diena tev dos tādu enerģijas lādiņu pat uz veselu mēnesi! Nekāda aktīvā atpūta tā neatjaunos spēkus.

Šajā dienā (vari tai iedot kādu īpašu nosaukumu, piemēram Klusuma Diena vai Miera Diena. Personīgi es šo dienu saucu par Dārzeņa Dienu, tāpēc, ka tā arī jūtos kā dārzenis, kurš guļ dobītē uz Zemes un piepildās ar spēku neko nedarot. Vari vēlu mosties, gulēt, staipīties, kaut līdz pusdienai, kaut visu dienu, skatīties mīļas filmas, pārlapot vieglu lasāmvielu, vairākas reizes vannoties, klausīties mūziku un visu, ko vien sirds vēlas. Teiksi, veltīgi nodzīvota diena? Bet es teikšu, ka šī diena dos tik daudz spēka, tik daudz enerģijas, tu pat iedomāties nevari.

Ir ļoti svarīgi šajā dienā nedomāt par kaut ko smagu, neplānot, nerisināt, jo domu malšana patērē ļoti daudz spēka. Par to padomāsi rītn, kā Skārleta!

Vienkārši dod sev iespēju atpūsties gan ķermenim, gan prātam! Tici, tā reizi mēnesī atpūšoties, tu saglabasi veselību, veselus nervus, spēku, skaistumu un pats galvenais, sāksi saprast savu sievišķo dabu.

Jūlija Sudakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pirms dzīvot ar otru, iemācies dzīvot ar sevi…

jutekliskums

Pirms vainot savus tuvos cilvēkus par to, ka viņi tevi nenovērtē, vai kaitina, ir vērts sev atbildēt uz jautājumu par to, cik daudz vietas viņu dzīvēs tu esi atļāvies aizņemt…

Daudzu gadu garumā, vērojot cilvēku dzīves stāstus, ieskaitot savējo, es esmu secinājusi, ka visātrāk attiecības sabojājas tur, kur mums neizdodas atrast zelta vidusceļu savai klātbūtnei otra cilvēka dzīvē…
Mēs vai nu aizmirstam, ka citu cilvēku dzīve, pat mūsu mīlāko cilvēku dzīve, tomēr ir CITA dzīve. Mēs cenšamies iekļūt katrā tās daļā, aizpildot ar sevi visu tās telpu….
Un neizbēgami uzduramies šo cilvēku aizsargmehānismiem, kas sāk reaģēt uz mums ar aizkaitinājumu un atstumšanu….
Vai gluži otrādi, uzskatām savus tuvos par tik pašsaprotamiem, ka pārstājam segt viņu deficītus…
Mēs kļūstam vienaldzīgi pret viņu emocionālo un fizisko izsalkumu, nedzirdīgi pret lūgumiem un vienaldzīgi pret to, kas notiek viņu ikdienas dzīvē…
Mūsu gandrīz nemaz nav viņu teritorijā… mēs funkcionējam blakus, bet nesaskaramies ar dvēselēm…
Un, kad cilvēki nogurst gaidīt un sāk apzināties neiespējamību aizklaudzināties līdz mūsu aizslēgtajām durvīm, viņi vai nu attālinās vai saniknojas….
Mīļie, Zelta vidusceļš ir visa optimālais mērs, visa, kas var būt uz šīs zemes…
Taču, lai iemācītos nokļūt tā dimensijā, ir ļoti daudz stundu jāpavada vienatnē ar sevi…
– Jāiepazīst sevi…
– Jāiepazīst savas vajadzības…
– Jāpiepilda sava iekšējā telpa…
– Jāizaudzē tas, ko tu vari atdot otram apmaiņā pret to, ko vēlies no viņa saņemt…
– Jāatzīst visas savas stiprās un vājās puses…
Bet, galvenais,
Pirms dzīvot ar otru, jāiemācās dzīvot ar sevi…
Citi cilvēki mūs nemaina…
Salauzt var, bet izmainīt – nē…
Un tikt galā pašam ar sevi ir pa spēkam tikai mums pašiem, tāpēc, ka pat palīdzība no ārpuses ir aktuāla un darbojas tikai tad, kad ir apzināta vajadzība pēc tās…
Tieši PALĪDZĪBA, nevis SAVU PROBLĒMU RISINĀŠANA UZ CITU CILVĒKU RĒĶINA…
Un te mēs atkal atduramies pret vienu neapgāžamu patiesību –
Ikvienas citas attiecības sākas no attiecībām pašam ar sevi….
Nav pirmo, nebūs arī otro…
Vai arī – otrās būs, bet tieši tādas, kā pirmās…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Var savaldzināt sievieti, kura…

atspulgs

Vīrietis sēdēja man pretī un stāstīja par sievu, kura aizgāja pie cita…
– Saprotiet, viņa mani mīl, vienkārši tas nelietis viņu apbūra ar skaistiem vārdiem, puķu pušķiem un visādiem citādiem krāmiem… viņš vainīgs… viņa viņam nav uz ilgu laiku, bet es esmu īstais… vēlāk viņa to sapratīs…

Un viņš runāja, runāja sevi glābjošus vārdus…
Es nepārtraucu, tāpēc, ka zināju, no kurienes tie nāk – tā ir psihe, kas pati sevi aizsargā no pagaidām neiespējamās patiesības pieņemšanas…
Tās patiesības, kura zin, ka sievieti, kura MĪL, nav iespējams savaldzināt un aizvilt…
Ne tikai ar skaistiem vārdiem un puķu pušķiem nevar, bet arī reāliem darbiem un vispār ne ar ko…
Un, ne jau tāpēc, ka viņa nav spējīga novērtēt darbus vai arī nespēj sajūsmināties par brīnišķīgām dāvanām… spējīga… sajūsmināties…
Bet pieņemt tos spējīga tikai no tā, kurš viņai pat īstam ir vajadzīgs…
Viena vienīga iemesla dēļ – viņa MĪL…

Bet savaldzināt un aizvilt var sievieti, kura stāv zemajā startā…
– To, kura ir attiecībās, bet stāv uz sliekšņa gaidot – un, ja nu no kaimiņu stūra pēkšņi iznirs tas, kuram vairāk resursu…
– Savaldzināt var sievieti, kura ilgstoši ir vērojusi, kā tas, ar kuru viņa ir attiecībās, gaida to, kura ir jaunāka, svaigāka… un katrai līdzi īsā pārgājienā….
– Savaldzināt var sievieti, kura pārstājusi mīlēt… dažādu iemeslu dēļ, dažkārt pat bez iemesla pārstājusi – arī tā notiek…
– Savaldzināt var sievieti, kura vēlētos turpināt, arī pretenziju pret vīrieti it kā nav… taču puzles nesakrita… viss viņā labs, taču nav viņas īstais….
– Savaldzināt var piekusušu sievieti… kura vēlējās būt SIEVIETE, bet viņu sagatavoja citām lomām… ērtām…
– Savaldzināt var sievieti, kura mīl Mīlestību, nevis konkrētu vīrieti…
Un vēl daudz ko var savaldzināt…
Un tā, kura aizgāja ir viena no tām…
Bet ne to, kura MĪL…
Jā, un arī tas, kurš viņai izsniedz attaisnojošus diplomus – arī nemīl…
Viņš ir ATKARĪGS…
Pāries atkarība, atnāks paģiras…
Un pēc tam sāksies cita dzīve, kurā, ja arī notiks Mīlestība, tad abpusēja… citas nevajag…
Tāpat kā nevajag atgriezt to, kura aizgāja….

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Brīvībā

spalva76

Viena no pašām lielākajām dzīves macību stundām, kuras tu vari ielāgot, ir izpratne par to, ka visi katrā atsevišķā momentā cenšas, cik var. Cilvēki tik daudz var izdarīt ar savu izpratni, apzināšanos un zināšanām.

Jebkurā gadījumā tie cilvēki, kuri slikti izturas pret citiem, bērnībā ir pārcietuši sliktu izturēšanos. Jo augstāks vardarbības līmenis, jo lielākas iekšējās sāpes, un, jo ātrāk viņi var uzbrukt citiem.
Nevar teikt, ka viņu uzvedība ir pieņemama un piedodama. Taču tavai paša izaugsmei ir svarīgi, ka tu zini par viņu sāpēm.
Notikums, pie kura tu turies, iespējams, jau sen ir pagājis. Atlaid to. Atbrīvojies. Izej no sava personīgā cietuma, kuru esi uzbūvējis pats un sper soli pretī dzīves gaismai. Ja šis notikums vēl joprojām notiek, tad pajautā, kāpēc tu tik maz domā par sevi, ja vēl joprojām to paciet. Kāpēc tu uzturies šajā situācijā?
Tev ir izvēles iespēja: vai nu apstāties un izgaršot rūgtumu, vai izdarīt sev labu, no sirds piedodot pagātnei un to atlaižot, bet pēc tam dodoties tālāk, lai iegūtu piepildītu, priecīgu, laimīgu dzīvi. Tev ir tāda iespēja un brīvība padarīt savu dzīvi tādu, kādu vēlies, jo tev ir izvēles iespēja.
Luīza Heija
Tulkoja: Ginta Filia Solis