Apstāties un izlemt

vienatne10

Cilvēki runā, ka nemīl nenoteiktību, taču vairums no mums cer, ka būs kāds cits, kurš izlems mūsu vietā….

Es pazinu kādu sievieti, kura 12 gadus tikās ar vīrieti, gaidot viņa iniciatīvu kopdzīvei…
Būtu jau labi, ja būtu gaidījusi viegli un nenovērstos no savas dzīves…
Taču, nē, gaidīja mokoši, sāpīgi, nakts asarām un histērijām dienās, pilnībā zaudējot interesi par visu pārējo, kas neskāra gaidīšanas tēmu….
Tai pat laikā šī vīrieša priekšā viņa staroja, runāja par neitrālām tēmām un iztapa, kā vien varēja…
Un ne reizi viņam nepajautāja par to, kas viņu patiešām interesēja…
Viņa gaidīja, kad viņš beidzot izlems, viņš taču ir vīrietis… ak, šie dzimumu stereotipi, kas paģēr DAŽĀDIEM cilvēkiem rīkoties VIENĀDI tikai tāpēc, ka tie pieder vienam dzimumam…
Un viņa pat neiedomājās par to, ka, ja šis vīrietis 12 gadu laikā neko nemaina, tātad viņš JAU IR IZLĒMIS un VIŅU VISS APMIERINA… pretējā gadījumā viss būtu savādāk…

Mīļie, nenoteiktība ir to problēma, kuri no tās cieš…
Un tas nozīmē tikai to, ka viņiem pašiem to vajag pārvērst noteiktībā…
Un izdarīt to ir vienkāršāk par vienkāršu – ŅEMT UN PAJAUTĀT…

Tici man, uzreiz uzzināsi patiesību, pat tad, ja tev teiks nepatiesību…
Protams, jautājums ir tikai viens, vai esi gatavs to dzirdēt…

Es ļoti bieži redzu, ka nenoteiktība daudziem no mums ir noteiktība, no kuras slēpjas…. no kuras mūk, ko kājas nes… no kuras baidās kā no krītošas lidmašīnas…
Un, izrādās, ka nenoteiktība, kas izstiepta gadiem ilgā gaidīšanas neirozē, daudziem ir mazāk biedējoša, kā viens nežēlīgas patiesības mirklis…
Nenoteiktība ir salda savā ilūzijā….

Nav taisnība, ka mēs nenojaušam, kā pret mums patiesībā izturas…
Nav taisnība, ka mēs nezinām savas vēlmes…
Nav taisnība, ka mēs neapzināmies notiekošo tik ļoti, ka nespējam izdarīt pat visvienkāršākos secinājumus par to, ko ir vērts gaidīt un, ko nav…

Un arī tā nav taisnība, ka mūs noteikti vēlas piemānīt vai izmantot – visbiežāk mūsu klusēšanu un akurātu aktuālo tēmu apiešanu, cilvēki, no kuriem mēs kaut ko gaidām, uztver kā pilnīgu piekrišanu tam, ko viņi mums var piedāvāt….
Un viņi patiesībā ir godīgāki par mums – tāpēc, ka piedāvā to, ko var piedāvāt…
Mums ar to nepietiek, taču mes tēlojam, ka viss ir labi, un apvainojamies uz tiem, kurus paši mānām ar savas spēles palīdzību…
Mēs gaidām, kad uzminēs mūsu vēlmes un aizmirstam par to, ka viņi ir tikai cilvēki, ne burvji ar trešo aci pierē…

Mēs paši būvējam sienas, caur kurām saule iespīd ar grūtībām…
Bet varētu taču būvēt pavisam ko citu…

Esi noguris no nenoteiktības?
Apstājies un izlem!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laimīgās dzīves laternas

laterna

Kāds man uzdeva poētisku jautājumu par tēmu, vai man nav bail apglabāt savus sapņus….

Jautājums mani nesamulsināja, jo apglabāt to, kas nav piepildījies, nepavisam nav bail…
Man nav bail apglabāt to sevi, par kuru es varēju kļūt, JA VIEN…
Jo visi sapņi aug uz šīs nenoturīgās nākotnes cerību platformas, vai tiesa?
Tad, lūk, mani Mīļie, man nav bail apglabāt to, kas nav noticis…

Ir bail apglabāt dzīvo, sasniedzamo, bezgalīgi dārgo…
Ir bail apglabāt to, kas pārstājis būt par gaisīgu sapni, bet kļuvis par realitāti, par manu īsto, ilūziju neaizēnoto…
Ir bail apglabāt to, kas jau ir uzdīdzis, manu roku un domu apmīļots….
Un ir pavisam ir bail lolot savus sapņus, domājot, ka nosargāt tos ir daudzreiz vērtīgāk kā ieguldīties tagadnē….
Ir bail gaidīt pārpasaulīgu mīlestību, neuzskatot par vajadzīgu sasildīt kādu tieši šobrīd…
Ir bail sapņot par galvu reibinošu karjeru, un to gaidot, savu laiku tērēt nemīlamā darbā no zvana līdz zvanam….
Ir bail ticēt tam, ka “viss būs LABI”, samierinoties ar durstošo sāpi krūtīs SLIKTI….
Ir bail cerēt, ka kāds kādreiz tevi novērtēs, bet pagaidām tu turpini sevi nenovērtēt….
Ir bail gaidīt likteņa dāvanas, neesot pašam dāsnam pret savu paša dzīvi un tiem, kuri tajā ir…

Nē, es nenoliedzu sapņus…
Taču man nepatīk, kad tos sajūsmināti kultivē, domājot, ka īstā dzīve sāksies tikai ar to piepildīšanos…
Ar to piepildīšanos sāksies jauni sapņi, kurus atbalsta hroniskā neapmierinatība ar savu dzīvi un neprasme priecāties par to, kas tajā ir jau šobrīd…
Vai kāds no sapņotājiem var būt pārliecināts par to, ka viņa sapņojuma piepildījums patiešam ir tas, kas viņam vajadzīgs?…

Starp maniem pacientiem ir ļoti daudzi, kuri uzrāpušies pašā virsotnē… un sēž tajā ar vilšanās karogu rokā…
Ne tāpēc, ka virsotnē ir slikti, bet tāpēc, ka viņi ir iemācījušies sapņot par to, KĀ BŪS, bet nav iemācījušies BŪT tajā…

Mani Mīļie, mēs neprotam būt laimīgi… vai esat to ievērojuši?

Mēs esam tikai ideāli iemācījušies viens otram novēlēt laimi ikvienos svētkos…
Mēs esam iemācījušies pareizi formulēt savus sapņus, un pat uzrakstīt tos uz papīra, bet mulstam brīdī, kad tam pretī atzīmējam ķeksīti, taču nekas būtisks tā arī nenotiek….

Mēs neticam, ka viss labākais sastāv no vienkāršam lietām….
Un mēs baidāmies apglabāt savus sapņus, taču nebaidāmies paglabāt dzīvus sevi pašus, īstos…. kas pilnībā cienīgi lai dzīves laimīgās laternas mums spīdētu tieši tagad…

Bet tās spīd…. tikai ievērojiet tās…

Ļiļa Grad
Foto: pexel
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tevi kāds kritizē? Pazemo?

64311834_1903109653122182_6990297168183558144_n

Gadās, ka cilvēks no taviem vārdiem jūtas burtiski sagrauts. Vai arī pazemots tavas uzvedības rezultātā. Viņš uztver tavus vārdus “man ir grūti būt blakus tev” vai “kad redzu tevi, es uztraucos” kā skarbu kritiku vai smagu “uzbraucienu”. Bet tu pēc tam sēdi un nesaproti, ko gan tādu es pateicu. Un pārdzīvo, ka pavisam nejauši un negribot esi kļuvis otram cilvēkam par briesmīgu monstru un nekāda taisnošanās te nepalīdzēs.

Vai arī gadās, ka cilvēks tev paziņo, ka tu viņu esi pazemojis, taču tajā pat laikā tev pat prātā nekas tamlīdzīgs nevarēja ienākt. Un tu atkal esi nesaprašanā. Kā kaut kas tāds varēja notikt?

Patiesībā ārēji vārdi var cilvēku ievainot tikai tad, ja tie sakrīt ar to, ko viņam pašam saka viņa “iekšējais kritiķis”.

Un cilvēku, izrādās, ievaino nevis kāda cita vārdi, bet paša spēks, kas vērsts pašam pret sevi.

Ir cilvēki, kurus pat gribētos aizvainot. Vai arī vienkārši līdz viņiem aizklauvēties, taču neizdodas. Viņos neatsaucas tas, ko mēs sakām. Ir taču viedais stāsts par to, kā nepazīstams cilvēks iespļāva Budam sejā, bet tas pajautāja: “Vai kaut kas vēl?”. Šis spļāviens psiholoģiski Budu neķēra, tāpēc, ka viņa attieksme pašam pret sevi nebija cietsirdīga.

Ja kāds tevi vēlas pazemot vai aizskart, bet tu sevī nejūti pazemojuma sajūtu, nekāda pazemojuma nebūs. Tapēc, ka tevī tā nav.

Tāpēc kritika un pazemojumi, kurus saņem no citiem, – ir tikai iekšējo figūru projekcija ārējā pasaulē. Ar to tad arī ir vērts strādāt. Tu kritizē sevi. Tu pazemojies. Ja sapratīsi, kāpēc tu to ar sevi dari, ļoti daudzas ārējās norises ieraudzīsi pavisam citā gaismā.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Zvans pie durvīm

durvis gaisma

Vai apzinies, ka tikai Tavā ziņā ir izvēle izkļūt no pašaizsardzības burbuļa?
Kad Tu dzīvo bailēs, Tu aizver savu sirdi kā mājas durvis. Aizbultē ciet ar tūkstoš slēdzenēm. Aizver ciet visus logus. Kad Tu esi ieslēgts, Tu esi “došībā”. Tomēr Tu joprojām dzirdi savas dvēseles izmisīgos klauvējienus. Kā zvans pie durvīm, tie kļūst tik skaļi, ka dažkārt ir nepanesami. Jo vairāk Tu sevi ieslēdz, jo tracinošāks kļūst šis zvans, jo lielāku trauksmi tas rada. Ja nu kāds šīs durvis atver, ja nu Tava drošība pazūd. Jo ilgāk Tu esi pats sevi ieslēdzis, jo lielākas ciešanas ienāk Tavā mājā.

No vienas puses Tu vēlies būt drošībā, bet cik gan droša var būt izolācija. Tā ir tikai cīņa pašam ar sevi. Esot norobežotam, trūkst gaisa, trūkst brīvības. Un tā sākas cīņa. Tev nemitīgi ir jāpārbauda, vai viss ir aizslēgts, vai viss ir norobežots. Ja nu kāds ieskatīsies pa logu un saredzēs Tevi. Kailu savā būtībā un neaizsargātu. Un tad Tu izdomā, ka Tu ne tikai aizslēgsi visu, bet arī aizlīmēsi logus, aiztaisīsi skursteņus. Pilnīga izolācija un vakuums.
Esot norobežotam pašam no sevis, Tu liedz iespēju iepazīt sevi. Tu pazīsti sevi tikai savā mājā, bet kā ir būt brīvībā? Kas Tu būtu bez ierobežojumiem? Kas notiktu, ja Tu atvērtu durvis?

Tu alksti pēc mīlestības, atzinības un novērtējuma, bet, neatrodot to pats sevī, Tu vērsies ārējā pasaulē. Kas tam kalpo par iemeslu? Elementārs pašnovērtējuma trūkums. Un agri vai vēlu tas noved pie upura lomas un bezspēcības sajūtas. Patiesībā, jo vairāk Tu sevi sajūti šajā visā, jo spēcīgāk tas liecina, ka tieši šīs ir tās jomas, ar kurām Tev ir jāstrādā un jāveido pašizpratne. Kamēr Tu nebūsi atmodies, Tu nonāksi situācijās/attiecībās, kur izjutīsi bezspēcību. Un tā nav karma vai sods, bet gan ceļš uz izaugsmi.

Vieglāk ir būt par atbalstu otram, bet cik grūti ir būt par atbalstu pašam sev. Paņem pats sevi pie rokas, uzticies pats sev, palīdzi sev izkāpt ārā no ilūzijas un ieraudzīt patiesību.
Varbūt, ka Tev būs nepieciešams ilgāks laiks, lai pilnībā uzticētos sev un saviem spēkiem. Bet pienāks laiks, kad Tu atvērsies pats sev, kad sadzirdēsi savas patiesās vēlmes.
Indu Puri✍️

Laime nav krāsa

laimiga87

Man sen vairs nejūk dienas, un manā leksikonā nav jēdziena “pelēkā ikdiena”…
Kas tās tādā krāsā nokrāsojis, tas lai arī ar tām dzīvo…
Bet, ja noņemam visus šablonus, tad saki man, kas vainas pelēkai krāsai?
Vai tad tā ir tukša vai traģiska?
Un vai tad tikai karnevāla krāsas spēj atnest laimi?

Laime nav krāsa…
Tā ir spontāna, tūlītēja šī brīža pašpietiekamības sajūta…
Tieši šeit un tagad ar tevi notiekoša…
Tā ātri paiet, taču tās siltums saglabājas laikā…

Man nejūk dienas ne jau tāpēc, ka ikkatrai no tām būtu atšķirīgs notikumu komplekts…
Bet gan tāpēc, ka ikviena no tām man dod iespēju atšķirīgi izdzīvot vienādo un nepiekust no ikdienas dzīves…
Man ļoti patīk vienu un to pašu acu dažādā izteiksme…
Patīk dažādās sajūtas sevī, kas no vakardienas nemaz nav stipri izmainījušās…
Patīk arī tas, kas vienkarši ir palicis ar mani iepriekšējā variantā, bet nav apnicis un nav nomācošs…

Es esmu atbrīvojusies no privātīpašnieciskās iedomības mīlestībā un draudzībā…
Un negūstu baudu no kaut kā vai kāda noturēšanas, lai kas tas arī būtu… ir bauda no labās gribas…
Ir godīgu attiecību augstākā pilotāža, kurās cilvēki atrodas pēc pašu vēlēšanās – tur, kur viņiem labi ir kopā būt…

Un katru rītu, nolaižot kājas uz grīdas, es sāku ar atbildi uz jautājumu – kāpēc es to daru….
Un ko es vēl varu izdarīt, lai iznīcība neienāktu manā dzīvē…

Mīļie, izdzīvojiet SAVAS dienas, un nekopējiet svešas…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tavi cilvēki

1423831259-01-3

Lūk, kāpēc Visums tevi saved kopā ar noteiktiem cilvēkiem, bet pēc tam tos atlaiž.

Piekrīti, ka dažkārt ir ļoti grūti izskaidrot, kāpēc tu kaut jūti pret kādu noteiktu cilvēku? Kāpēc ar vieniem cilvēkiem tevī notiek kaut kāds “knikšķis”, kāpēc pēkšņi tu ar svešu cilvēku sajūti kādu neizprotamu saikni?

Tāda sajūta, ka pats Dievs mūs saved kopā ar noteiktiem cilvēkiem, jo šajā brīdī viņi mūsu dzīvē ir ļoti vajadzīgi. Tie ir tie, kuri mums iemācīs noteiktas mācību stundas par mums pašiem.

Un ir iemesls, kāpēc mūs pievelk noteikti cilvēki.

Paraugoties atpakaļ pagātnē, es saprotu, ka nav neviena cilvēka, ar kuru es jutu saikni, kurš nebūtu man iemācījis kaut ko svarīgu, kurš nebūtu manā dzīvē nospēlējis svarīgu lomu.

Bet ironija ir tajā, ka vairums no viņiem manā dzīvē bija īslaicīgi, tāpēc, ka viņu loma bija tajā, lai man parādītu citu ceļu, bet pēc tam mani atbrīvotu.

Dažkārt tieši tavas dzīves aina nosaka, kāda tipa cilvēkus tu pievelc, un domāju, ka tajā ir ticības skaistums, kad Dievs tev atsūta tieši to, kurš tev šobrīd visvairāk ir vajadzīgs. Caur šiem cilvēkiem Viņš sniedz tev atbildes uz jautājumiem, kuras tu meklēji. Viņš tevi apgaismo, satuvinādams ar tiem, kuri tevī atklāj labāko (un arī slikto…).

Tomēr dažkārt mēs cenšamies šos īslaicīgi atnākušos cilvēkus padarīt ilglaicīgus, taču tā nav viņu loma. Viņiem nav mūsu dzīvē jāpaliek uz visiem laikiem. Dievs ir noteicis, cik ilgam jābūt šim laikam.

Dievs devis viņiem iespēju palīdzēt mums kļūt labākiem, lai pēc tam pievilktu tos, kas paliks ar mums uz visiem laikiem.

Ir tikai viena problēma: mēs sākam pārdzīvot, kad šie cilvēki aiziet, tāpēc, ka neprotam atlaist, nepieķerties. Mēs nesaprotam, kāpēc mums atņem to, kas ir tik ļoti skaists, to, kas mūs izdziedinājis.

Taču, ja padomājam, ka paliekot mūsu dzīvē viņu skaistums pazudīs un mīlestība izplēnēs, tad šis stāsts vairs nebūs tik iedvesmojošs, un, iespējams, viņi kļūs mums par nastu, kuru mums nebūtu jānes.

Lai atlaistu, vajadzīga ticība. Ticība tam, ka šo stāstu labāk atstāt tādu, kāds tas ir. Tādu, kādam tam arī jābūt. Un, kas notiks, ja mēs to pārrakstīsim, tā visu tikai sabojāsim. Un, ja kaut ko tajā izmainīsim, nebūs mums happy end.

Varbūt šie cilvēki ir eņģeļi, kuri tev atsūtīti, lai pasniegtu kādu noteiktu macību stundu, lai izdziedinātu tevi, lai padarītu tevi labāku, bet, kad pienāks laiks, viņi aizlidos atakaļ, no kurienes nākuši. Viņiem ir jābūt vēl kāda cita cilvēka dzīvē.

Varbūt tieši viņi māca tevi atlaist, apzināties to, ka kāda daļa tavas dzīves ir beigusies un noticēt, ka nākamais cilvēks, kuru tu satiksi, būs tieši tas, kas tev vajadzīgs, pat tad, ja pagaidām tu vēl to nezini.

Es zinu, ka tad, kad satiekam to, kuram mūsu dzīvē jāpaliek uz visiem laikiem, mēs uzreiz to saprotam, mēs viņu atpazīstam pūlī, tāpēc, ka beidzot saprotam atšķirību starp to, kas pieskaras mūsu rokai un to, kas pieskaras Dvēselei.

Marija Marčenko
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība un loģika

90846186_1405072796363548_3068813218857091072_n

Mīlestība un loģika ir divi pasaulē visnesavienojamākie jēdzieni. Mīlestība jebkurās tās izpausmēs nav loģiska. Loģika meklē iemeslus un pievieno tiem sekas. Mīlestība salauž jebkuras cēloņu-seku loģiskās saites.

Tev bija devītnieks un tu to liki galdā, man bija dūzis un es ar to pārsitu tavu devītnieku. Es vinnēju, tu zaudēji. – Tā ir loģika.

Tev bija jebkas, es uz to atbildēju ar mīlestību. Vinnējām abi. – Tā ir mīlestība.
Mīlestība ir neloģiska. Mīlestība pret Dievu – divkārt neloģiska! Ar kādu gan loģiku var izskaidrot pašas lielākās mīlestības dāvāšanu kaut kam, kas nav redzams un nav sasniedzams, un sākumā vispār nav sajūtams?

Jebkuru situāciju var atdot smadzenēm loģiskai analīzei. Bet var to atdot sirdij. Un vienlaicīgi to izdarīt nav iespējams.

Pat tad, ja tu sēdi un domā: “Man ir jāizjūt pretmīlestība un pateicība, tāpēc, ka tā ir vienīgā pareizā atbilde” – tajā brīdī tu domā. Bet nejūti. Tu JAU esi atdevis loģikai šo situāciju saplosīšanai. Un tas ir bīstami, jo tas var pārvērsties ieradumā. Tā vietā lai mīlētu, tu katru reizi sevi motivēsi mīlestībai, pārliecināsi sevi, ka mīlēt ir pareizi, ka mīlestība glābj un izvelk no jebkurām situācijām. Ka tā runā svētās grāmatas un guru, un, ka neskaitāmas reizes tas ir apstiprinājies tavā paša dzīvē. Bet tam līdzi ieslēdzas arī vainas sajūta, ka atkal nav izdevies sajust mīlestību, ka tava Dvēsele ir slinka utt., utjp.

Iedomājies, ka pie tevis pienāk kāds svešs, mazs bērns un saka: “Tante/onkuli, atdod man savu mobilo telefonu”. Atdosi? Protams, ka, nē. Kāpēc gan lai tu to darītu? Tas taču vispār nav loģiski!

Bet ar mīlestību ir tieši tā. Neloģiski. Nevajag pūlēties atrast iemeslu mīlestībai, censties loģiski sev paskaidrot, kāpēc mīlestība jāatdod, jāpārliecina par tās vērtību.

Vienīgais un pietiekamais iemesls tam lai izjustu mīlestību ir tas, ka esi dzīvs.

Lūk, kādai ideālā gadījumā smadzenēs vajadzētu pastāvēt vienīgajai “loģiskajai ķēdei” attiecībā uz mīlestību.
Smadzenēs radās impulss – ļoti sagribējās apdomāt mīlestības lietderību konkrētajā situācijā vai vispār – pamest šo ķēdīti kā aizbāzni ieejai smadzenēs – impulss rikošetā atsitās pret smadzenēm un trāpīja tieši sirdī. Viss. Un nekādu garu argumentu par šo tēmu. Izstrādā sevī šo refleksu. Šis impulss nedrīkst aizkavēties samdzenēs.
Neviens adekvāts cilvēks necentīsies paveikt domāšanas procesu ar sirdi. Tad kāpēc mēs pastāvīgi cenšamies līdz sirdij aiziet, pirmkārt, ar galvu, cenšamies ar loģikas un pārliecināšanas palīdzību iestartēt šo procesu, kad tas jādara paša sirdī?

Vispār jau tas, kurš tiecas pēc mīlestības katrā savas dzīves mirklī, izdara izvēli, ko šajā brīdī darīt:

– Pirmais variants – mīlēt (šis variants attīsta);
– Otrais variants – domāt par mīlestību ticības un loģikas kontekstā, un censties sevi motivēt uz to (tas apstādina attīstību, bet arī neļauj iekrist emociijās, notur uz ūdens);
– Trešais variants – krist emociju varā un reaģēt kā jau ierasts (šis ceļš ved uz degradāciju).

Tiekšanās uz mīlestību ar galvas palīdzību, sevis pārliecināšana par tās lietderīgumu – tie ir ticības aspekti. Tā ir drošības trose vēl nenobriedušai dvēselei, kura vēl ir vāja, lai tā nenokristu lejup emocijās un standarta reakcijās. Taču mīlestību nevar aizstāt ar ticību. Tāpat kā nevar stundām ilgi karāties drošības trosē. Ir jārāpjas augšup.  Bet kustība “augšup” realizējas tikai ar mīlestību nevis domāšanu par to.

– Un, kas tad sanāk, ka ideālajā variantā domāt vispār nevajag? Un uz katru situāciju vajag atbildēt tikai ar mīlestību un smadzenes vispār jāatslēdz? Vai tad tā nav degradācija?

Teiksim tā: kad tu iemācīsies uz katru situāciju atbildēt tikai ar mīlestību, domāšanas process tev vairs nebūs vajadzīgs un ego pakāpeniski izšķīdīs, jo nebūs nepieciešams. Un reaģēsi vairs ne tu, bet tavs patiesais ES, bet viņam ir pavisam cita veida “domāšana”.

Taču līdz tam momentam, tici man, tu vienalga vēl paspēsi “sadomāties” un “aizdomāties” līdz nelabumam.

Nepārdzīvo, tu nepaliksi bez saspringtām domām un galvas attīstības. Un tas vilksies ne vienu vien gadu, iespējams, pat vairākus gadu desmitus, un, iespējams, ne vienu vien dzīvi.

© Karions Kzars
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Attiecības: tētis un mamma

milestiba001

Kad tu atstrādā attiecības ar tēti un mammu, paturi prātā domu: “Mums nav jāpadara laimīgi savi vecāki. Tas nav mūsu uzdevums. Un ne no mums tas ir atkarīgs. Mūsu uzdevums ir būt savā vietā pēc hierarhijas likumiem. Vecāki – vecākie, mēs – jaunākie”.
Un pats galvenais – būt šajā vietā.

Kad mēs atstrādājam savas attiecības ar tēvu (bet tēvs ir svarīgs pat tad, ja tu viņu nepazīsti, un, ja tev ir patēvs, arī viņš ir svarīgs, tas ir tavs otrais tēvs un arī ar viņu ir svarīgi atstrādāt attiecības), tad sākumā atstrādājam attiecības ar savu bioloģisko tēvu, lai saņemtu dzimtas enerģiju. Un tikai pēc tam jāatstrādā attiecības ar to cilvēku, kurš tevi uzaudzināja un deva vērtības.
Ir ļoti svarīgi dot vietu dzimtā savam bioloģiskajam tēvam.
Mums jāatceras par to, ka tētis mums deva dzīvību un, kā minimums, arī pats izgāja kādu dzīves mācību. Un gadās, ka patiesībā tēvam ne tik būtiski ir vajadzīga mūsu mīlestība, cik vajadzīga ir cieņa.
Vīrietim cieņa vienmēr stāv pirmajā vietā. Tāpēc tad, kad mēs atstrādājam attiecības ar tēvu, ir ļoti svarīgi vispirms dot viņam cieņu.

Kad atstrādātas attiecības ar vecākiem – mammu un tēti, tu jūti, ka sirdī rodas tik dziļa pateicības sajūta vecākiem, ka esi gatavs krist viņiem pie kājām. Tētis un mamma kļūst par ārkartīgi svarīgām personībām tavā dzīvē.
Nav svarīgi, kādi viņi ir, cik ļoti realizējušies vai nerealizējušies kā vīrs un sieva; nav svarīgi, cik ļoti viņi ir realizējušies profesionālajā sfērā; nav svarīgi cik labi vecāki viņi ir tavā izpratnē.

Ir svarīgi, lai tev pret viņiem rastos gaišas jūtas: “Paldies jums par dzīvību, es pateicos jums”. Un šī totālā pateicības sajūta vēsta par to, ka attiecības ir atstrādātas.

Dina Talalajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lielās laimes mazie mirkļi

105987887_1484049778465849_8066730547694058575_n

Vakar visu dienu domāju par laimi. Par to, ka tā sastāv no sīkumiem. No vienkāršām detaļām. Spilgtiem uzplaiksnījumiem. Mirkļiem. Jo katram taču tā ir sava.
Mana tante jutās laimīga, kad vīrs atgriezās no makšķerēšanas ar pilnu tīkliņu asariem. Viņš vēra vaļā vārtiņus ar tik ļoti apmierinātu skatu, ka gribējas dejot letkajenku (somu tautas deju). Tajā dienā viņi vārīja zivju zupu, saaicināja kaimiņus, izvilka akordeonu un dziedāja līdz pirmajām zvaigznēm “Neraudi meitenīt”.

Manai vecmāmiņai laime asociējās ar piena ķīseli. Reiz, kara laikā, kad milti bija līdzīgi ceļa putekļiem un tēju vārīja no egļu skujām, viņas mamma uzvārīja piena ķīseli. Mamma kaut kur bija iemainījusi karotīti kartupeļu miltu un saujiņu cukura. No tā laika neko garšīgāku vecmāmiņa nebija ēdusi un nekādas Prāgas tortes un eklēri nespēja mēroties ar šo delikatesi.

Skolas gados es jutos bezgala laimīga, kad, atgriežoties no zobārsta, jau kāpņu telpā sasmaržoju savu mīļoto biezpiena cepumu aromātu. Mamma cepa veselu cepešpannu un kamēr tie atdzisa, lasīja man priekšā “Čuku un Geku”.

Valērijs Sjutkins kadā no savām intervijām stāstīja, ka reiz Harkovā pilsētas svētku laikā viņš izgājis uz skatuves, atvēris muti, lai sasveicinātos, un tajā mirklī mikrofonam noticis īssavienojums, un viņš dabūjis spēcīgu strāvas triecienu. Dziedātājs no visas sirds skaļi nolamājies un gandrīz no kauna zemē būtu ielīdis. Taču pilsētas laukumā bija pusmiljons cilvēku, kuri pēkšņi sarīkoja milzīgas ovācijas, pieņēmuši dziedātāju kā savējo – tādu pašu vienkaršu, viegli ievainojamu mirstīgo.

Manai māsai lielākā laime bija palikt mājās bronhīta dēļ, tas bija lielisks iemesls nosebot ģeometrijas stundu un visu dienu gultā lasīt Agatas Kristi romānus.

Draudzenei – ieraudzīt debesīs varavīksni un dzērvju kāsi.

Tēta draugam – saņemt prēmiju, aizlidot uz Maskavu, neizejot no lidostas apēst sešus “eskimo” saldējumus un atgriezties atpakaļ.

Kāda sieviete adoptēja divgadīgu puisēnu. Veda to mājās un ļoti uztraucās, jo viņu bērnu namā brīdināja, ka bērniņš raudās. Tas pētīja kļavas, reklāmas plakātus, sienu gleznojumus un klusēja. Pēc tam viņi iegāja dzīvoklī, paēda zupu, paspēlēja hokeju. Puisēns uzvedās diezga ieturēti, bet viņa visu laiku nevarēja atslābināties, jo gaidīja asaras. Pēc tam viņš aizmiga un miegā iesaucās: “Mammīt”. Tajā mirklī viņa apraudājās. Tā bija dievišķa laime.

Laime ir tad, kad dzīvi ir vecāki un veseli bērni.

Kad steidzies uz svarīgu tikšanos, kā lode izlido no mājas, bet vīrs jau ir paspējis notīrīt sniegu no mašīnas.

Kad no rītdienas sākas vasaras brīvlaiks un gaiss smaržo pēc pojenēm.

Vecāki jau aizmiguši, bet tu uz pirkstgaliem ielavies viesistabā, lai paskatītos “Netīrās dejas”.

Atrodi ziemas somā vienu pagājušā gada konfekti vai 100 rubļus. Izej pilno ārstu pārbaudi un uzzini, ka esi absolūti vesels.

Aizmirsti bērnu laukumā somu ar dokumentiem, bet pēc stundas atgriezies, un atrodi to turpat, kur atstāji.

Kad patstāvīgi elpo… staigā…. dzīvo…

Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Uzplaukt, atvērties un sajusties laimīgai

bite

Sieviete var pārvaldīt attiecības tikai tad, kad nav tām pieķērusies.

Ja sieviete attiecībām piešķir pārāk lielu pat fatālu nozīmi, ja viņa ir gatava upurēt sevi un savu laimi vīrieša dēļ, ja viņa ir gatava milzīgiem upuriem attiecību dēļ, tad tieši attiecības viņu iznīcinās, un tieši attiecībās viņai nāksies pārciest vislielāko stresu un sāpes.

Visi mēs esam gājuši tam cauri, vai ne? Kad sieviete raud: “Es nespēju bez viņa dzīvot…”, bet viņam ir absolūti vienalga.
Bet, ja sieviete viegli izturas pret attiecībām ar vīrieti, ja viņai ar viņu ir viegli un tikpat labi ir bez viņa, ja viņa ir gatava viņu zaudēt, sirdī saglabājot mīlestību un prieku par dzīvi, tad šajās attiecības viņu sagaida liela izaugsme, abpusēja mīlestība un ļoti dziļas, interesantas un krāšņas jūtas!

Tieši tas, kam mēs sākam pārāk stipri pieķerties, kļūst par pašu sāpīgāko mācību stundu avotu!

Tāpēc, ja tu jūti, ka attiecības tev sāk sagadāt pārāk daudz sāpes un ciešanas, ja visi tavi pārdzīvojumi ir saistīti tikai ar attiecībām, tātad pienācis laiks atlaist un distancēties.
Tātad pienācis laiks pievērst uzmanību sev un atcerēties, ka mīlestības avots nav vīrietis, bet Dievs, kas dzīvo katra cilvēka sirdī, tātad katrs var būt laimīgs patstāvīgi!

Ja tu vēlies būt veiksmīga attiecībās, pārvaldīt tās, gūt no tām prieku un enerģiju, mans padoms tev – nomaini uzmanības fokusu!

Ieskaties sevī, padari laimīgu sevi, iemācīes laimīgi dzīvot bez vīrieša un tieši tad pie tevis atnāks pats interesantākais, vīrišķīgākais un nobriedušākais vīrietis.

Nepielīpi vīrietim, necenties pakļauties un nekādā gadījumā nelauz sevi viņa dēļ! Vīriešiem nav interesanti dzīvot ar nomāktu, nomocītu sievieti bez mirdzuma acīs.

Tavs uzdevums ir uzplaukt, atvērties, sajusties laimīgai un kaifot par dzīvi!

Krāšņi un smaržojoši ziedi vienmēr pievelk bites….

Jūlija Sudakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis