Kā atgriezt nozagto nākotni

Nākamajai paaudzei mantojumā paliek bezcerība, kuru tai nebūs spēka mainīt. Tā, it kā mēs būtu kalnu pārejā. Agrāk cilvēki, raugoties nākotnē, ar cerībām raudzījās debesīs. Tagad priekšā redzama vien nogāze, pa kuru ripot lejup.

Par šo tendenci liecina jaunās tūkstošgades aptaujas. Dažādu gada gājumu cilvēki nākotnē neredz nekā pozitīva. Vecāki atzīst, ka viņu bērni dzīvos sliktāk, jau dzīvo sliktāk. Un arī pašiem bērniem, pat ja viņiem nav iespēju reāli salīdzināt, tomēr nepatīk tā dzīve, kurai mēs viņus esam nolēmuši.

Pieaugot viņi atklāj tās nedrošību un nožēlojamību. 

Viens no piemēriem, kas spilgti raksturo šo tendenci, ir pētījums, kas veikts starp 16-25 gadus jauniem respodentiem. Izrādījās, ka “klimata krīzes psiholoģiskais slogs nopietni ietekmē milzīgu skaitu jauniešu visā pasaulē”.

Viņi patiešām ir ļoti nobažījušies par klimata pārmaiņām un viņiem ir bail no ekoloģiskās katastrofas. Jaunieši jūtas nodoti, jūtas, ka viņiem ir atņemta nākotne un, ka pieaugušie un valdība viņus ir pametuši likteņa varā.

Šķiet, kāda tur daļa pusaudžiem un tiem, kas vēl vakar tādi bija,  par laikapstākļiem uz plānētas? Taču viņiem šī problēma nav kaut kas abstrakts vai globāls, viņiem tā ir konkrēta, personīga. Tā arī viņi to uztver, demonstrē, atšķirībā no “senčiem”, praktiskums un tālredzība. Un bezcerība.

Antisistēmisti

Cilvēks šajā pasaulē nāk ne jau pēc savas gribas – un viņš attopas apstākļos, kuri jau sākotnēji sola ciešanas. Turklāt ciešanas ne jau tāpēc, ka jācieš nabadzība vai bads, bet tāpēc, ka nav perspektīvas, bet ir draudi. Labāk nebūs. Būs vēl sliktāk, vel un vēl – valstī, tautā, pasaulē.

Tāda ir jauniešu dzīves uztvere. Un tas nav tāpēc, ka viņi būtu izlutināi vai infantili, bet tāpēc, ka iekšēji viņi mūs ir pārauguši un nevar samierināties ar mūsu veiksmes kritērijiem.

Dabiska paaudžu nobriešana noveda pie sabrukuma, un virkne krīžu ekonomikā, sabiedrībā, veselības aprūpē un vidē paātrināja šo procesu. 

Mūsdienu dzīve ir pilna asām pārmaiņām, lēcieniem augšup un lejup, bet kopējais lejupvērstais virziens nav noliedzams. Pieauguši, solīdi cilvēki brīdina par briesmām, deklarē reformas, paziņo par jauniem virzieniem, paraksta starptautiskas vienošanās – bet jaunieši redz, ka to visu caurstrāvo meli, naudaskāre, liekulība un, ka reālu risinājumu nav.

Ieslīguši pašlabuma meklējumos, apmāti ar ideju par pārākumu pār citiem cilvēkiem, mēs neko neesam spējīgi apturēt. 

Galu galā problēmas, ar kurām mēs saskaramies, ir globālas, savukārt mēs, gluži pretēji, esam dziļi lokāli. Mēs savu sugu saucam par “Homo sapiens”, bet, ja paskatās uz planētas un cilvēces stāvokli, mūsu pretenciozitāte izskatās nožēlojama. Saprātīgas būtnes nedzīvo šādi un nenoved pie tā. Saprātīgas būtnes redz kopainu, izprot dabu un nonāk harmonijā ar tās likumiem.

Taču mēs nevēlamies tam piekrist. Ieejot globalizācijas ērā mēs neesam gatavi pieņemt faktu, ka tagad viss atkarīgs no pareizas kopējās sistēmas savienošanas un līdzsvarošanas.

Mēs nevaram pieņemt, ka tā ir vienota, vesela un centieni tajā dominēt skar ikvienu.

Cik daudz nepatikšanu mūs šķir no brīža, kad sapratīsim acīmredzamo: mums nav vajadzīga cīņa, mums ir vajadzīga cieša iekšēja saikne, satuvināšanās, pacelšanās pāri pretrunām. 

Tas ir vienīgais veids, kā atrisināt visas sistēmas krīzes jebkurā jomā, vai tas būtu klimats vai ģeopolitika. Globālā sistēma, pirmkārt, prasa pareizu, labu saikni starp cilvēkiem.

Jo cilvēks taču ir radības kronis un no viņa ir atkarīgi visi parējie šīs sistēmas līmeņi. Viss ir saistīts ar viņu. Un viņam beidzot jāizaug līdz savai misijai, jāieņem sava īstā vieta – tā nav ne valdnieka, ne iekarotāja, ne plēsēja, bet miera nesēja un visu daļu līdzsvara garanta misija.

Tikai tad mēs varēsim pareizi novērtēt problēmas, kas mums jārisina un atradīsim vienīgo pareizo lēmumu. 

Vienkāršiem vardiem runājot, ikviena problēma sākas un beidzas mūsos.

Protams, jaunā paaudze nespēj to visu apzināties un izpaust, taču tā jūt, turklāt jūt labāk kā viņu vecāki. Lūk, kāpec jaunieši tik vēsi attiecas pret mūsu “vērtībām”, netiecas smagi strādāt patērētāju piramīdas labā, neredz jēgu precēties un dzemdēt bernus. Labāk padzīvot sev bez liekām problēmām un tad nomirt…

Ļoti pragmatiski. Bet arī nesaprātīgi. Tā savu laiku nokalpojušais zīmogs – mūsu zīmogs – iznīcina jaunos asnus.

Nodevēji

Vēl nekad agrāk mēs neesam bijuši tik bezspēcīgi. Pat visbriesmīgāko nelaimju, epidēmiju, karu un sociālo satricinājumu laikos ir spīdējis cerību stars. Cilvēki zināja: arī tas pāries, dzīve turpināsies, un bērniem, mazbērniem vēl būs iespējas Bet šobrīd priekšā nekas nespīd. Nākotne ir bet tā nevilina, tā nesola nekādu nesola kāpumu, nepiesaista, bet gluži pretēji – satrauc un biedē.

Un tas ir gluži dabiski globālos apstākļos, kad ikviens karš var izradīties pēdējais, kad ikviena ekonomiskā krīze var novest mūs kiberpankā (cyberpunk), vai vēl ļaunāk. Kad katra epidēmija var kļūt par pandēmiju un katra dabas katastrofa var pāraugt pasaules kataklizmā…

Tie vairs nav šausmu stāsti, tā ir mūsu dzīves realitāte. Pagājušā gadsimta puisīšu un meitenīšu sapņus nomainījusi savstarpēji saistītās un savstarpēji atkarīgās pasaules trauksme, kas liek zaudēt pēdējos orientierus.

Ar ko tad mēs varam iepriecināt jaunos? Ar visparēju vieglo narkotiku legalizāciju? Ar vispārēju pareju uz zaļo enerģiju? Ar visaptverošu cīņu pret tradicionālā dzīvesveida pārpalikumiem?

Ar ideoloģisku nolīdzināšanu reālas vienlīdzības vietā? Ar nebeidzamu cīņu pret ienaidniekiem, kuri traucē labi dzīvot? Gala rezultātā tas viss tikai pasvītro mūsu pilnīgo nespēju stāties pretī nākotnes izaicinājumiem.

Jaunā paaudze iekšēji ir daudz viedāka par mums, un tā pamazām zaudē ticību iepriekšējās pasaules uztveres pamatiem. Un pieredzes trūkums – mūsu pieredzes – kļūst par jauniešu priekšrocību nevis trūkumu. Nē, viņi nav revolucionāri, nav nemiernieki vai buntinieki. Gluži otrādi, viņi ar skaidru skatu skatās uz mūsu neprātu un nezin, kur no tā patverties.

Viņiem nav vairs ideālu, viss ir izmantots un novalkāts līdz pat caurumiem. Lai kurp arī dotos, visur ir dogmas, barjeras, latiņas un gadiem ilgs fanātisks vergu darbs statusa un spēļmantiņu dēļ, bez reāla mērķa un pilnvērtīga baudījuma.

Tādā situacijā daudziem ir daudz vieglāk iekrist kādā bērnišķīgā fanātismā ar no pirksta izzīstiem, bet skaidriem uzdevumiem, dēļ kuriem tie gatavi ziedot savu dzīvi un pat dzīvību…. Vai arī nogrimt, lai velti netērētu spēkus…

Mēs viņiem esam nozaguši visu: pagātni, tagadni un, galvenais, nākotni. Mēs esam izšķērdējuši veselu planētu, mēs grozām gigantiskus budžetus un milzīgu bagātību dēļ īslaicīgas baudas.

Miljardi, triljoni tiek izgrozīti caur sistēmu un aiztek nezināms, kur, ofšoros, aiz bieziem aizkariem, kas aizsedz “demokrātijas” aizkulises. 

Bet jauniešus mēs sūtām mācīties koledžās un universitātēs, lai pēc tam daudzu gadu garumā apmaksātu šīs mācības, lai rotējot starp patēriņa zobratiem un pēc tam vēlā briedumā tie sāktu bagātināt veselības aprūpes sistēmu. Dzīvoklis, kotedža, villa, mašīna, pensija… Absolūti bezjēdzīga un bezidejas perspektīva.

Cilvēkam dzīvē ir vajadzīgs kas vairāk – kaut kas patiesi lielāks, nepārejošs, pacilājošs. Šajā gadsimtā mēs vairamies to saukt par laimi, taču – jā, cilvēkam ir vajadzīga laime, īsta, neviltota, nezūdoša. Kā mūžības dzirksts, kas apmirdz dzīvi un piešķir tai jēgu, vektoru, saikni ar citām dzirkstīm. Lai cik augsti tas arī neskanētu, tā ir mūsu visu patiesā vajadzība. Bez tās cilvēks nav cilvēks.

Lūk, kas patiešām ir vajadzīgs jaunajai paaudzei, pec kā tā alkst. Mūsu dēļ tā ir zaudējusi vienkāršās patiesības, nav spējīga novērtēt savstarpējās saiknes nozīmi, tuvības nozīmi, sapratni. Bet sapratne un spēja pacelties virs konfliktiem – tas ir tas pamats, balstoties uz kuru sākas ceļš augšup, pie vienas kopīgas laimes visiem. 

Kādi mes tomēr esam dinozauri! Tā vietā lai saviem bērniem šo paskaidrotu, palīdzētu nostāties uz šī ceļa, mēs augstpratīgi noveļam uz viņu pleciem savu grēku izpirkšanu. Jo, lai ko mēs izdomātu, lai ko izgudrotu, bez iekšējām pārmaiņām, bez patiesām cilvēciskām savstarpējām attiecībām labāk viņiem nebūs. Lai tad maldās dziestošās dienas tumsā, neredzot rītausmas atblāzmu…

Sapratīs viņi kaut kad vai nesapratīs, vienalga mēs esam nodevēji.

Mihaels Laitmans
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Beidzot es esmu šeit

Tavs spēks ir tavā Mīlestībā.
Ne tavā brutalitātē.
Ne tavā bankas bilancē vai pastāvīgi mainīgajā reputācijā.
Ne tavos neticamajos stāstos par personīgo labumu un ienākumiem.
Pat ne tavā spožajā prātā un intelektā.
Tas ir tavā gatavībā ļaut atvērties savai sirdij.
Tavā drosmē ļaut citiem būt tādiem, kādi viņi ir.
Lai varētu sajust viņu jūtas.
Prieku, skumjas, patīkamas šaubas.
Tavs spēks ir spējā atrasties viņiem blakus nevis censties viņus labot.
Būt par to telpu, kurā notiek visas šīs izpausmes.
Tas ir tavs spēks;
Tava spēja dot patvērumu
Pašai dzīvei savā milzīgajā sirdī.
Lai atbalstītu bezspēcīgos un neaizsargātos.
Ieepot ar vēderu, krūtīm,
Piepildīt ar dzīvi savu galvu, savus saspringtos plecus.
Lai stāvētu kā uzvaretājs,
Maigi apskaujot visas savas izpausmes.
Sakot sev:
Es esmu šeit, mans Mīļais.
Beidzot es esmu šeit.

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

NE sava atbildība

Ir lamatas, kurās bieži iekļūst “ar sevi strādājoši” cilvēki.

Vienas no tām – uzņemties NE savu atbildību.
Tas var būt noticis neapzināti, un mēs neatceramies, kur un kad devām tam savu piekrišanu un pieņēmām šo lēmumu.

Un, tā, šis cilvēks rok, rok un rok, un neredz ne galu ne malas šai rakšanai. Par sevi rok un par “to puisi”.

Bezgalīgi izrakumi, kas nedod jūtamu rezultātu. Bezdibenis. 

Viltus atbildība, viltus izrakumi. Rezultātā savas dzīves resursi tiek ieguldīti nevis sevī un savas laimīgās dzīves radīšanā, bet bezgalīgos izrakumos, kuriem ar konkrētā cilvēka dzīvi nav nekāda sakara.

Ne sava atbildība, ne savi pienākumi. Feiks.

Atrisinājums tam, ir atklāt sevi tajā visā. Noņemt no sevis visu, kas nav savs. Un novirzīt savus resursus savas laimīgas un harmoniskas dzīves radīšanai.

Izvēlēties sevi un savu dzīvi.

Anna Gusak
Foto: Nothing Ahead
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tikai notici un esi drosmīgs un mīlošs

Mīļie, es zinu, ka šodien daudzi ir nobijušies, daudzi ir izmisumā, daudzi dzīvo dusmās un agresijā, un neviens nevar zināt, kas rītu būs. Bailes vairo slimības un uzpūš no mušas ziloni.

Bet mēs katrs varam mācīties paskatīties uz to nedaudz savādāk. Šis laiks mums ir skolotājs un uz skolotāju nevajadzētu ne dusmoties, ne turēt naidu, tikai saprast, ko viņš mums grib iemācīt.

Ja tevi grasās atlaist no darba, iespējams, tu pats to sen jau gribēji izdarīt, tikai baidījies, ka neatradīsi neko labāku un šobrīd ir radusies tāda iespēja. Vienas durvis aizveras, citas atveras, tikai kamēr tu šaubies un turi kāju durvīs, jaunais tev sevi neatklāj. Turklāt ikviens latvietis kaut ko prot: adīt, rakstīt, šūt, audzēt un izdomāt visbrīnišķīgākās lietas, tikai uzdrošināties un noticēt sev.

Paskaties, cik dzīvē ir bijušas situācijas, kad, šķita, ka viss, cauri. Un tomēr tu kaut kā izkūlies no tām un kļuvi spēcīgāks, varošāks.

Ja tev liedz medicīnas atbalstu, varbūt laiks papētīt, no kurienes ceļas visas kaites, kas tām pamatā. Izlasi Luīzas Heijas mazo, plāno grāmatiņu “Izdziedē sevi pats” – tur katrai kaitei ir aprakstīti cēloņi un lietas, kas jadara, lai tu neslimotu.

Dabā ikkatrai kaitei ir sava zālīte, sava gudrība, kas palīdzēs tikt galā un tev pašam ir sava iekšējā gudrība, neviens mēs te nedzīvojam pirmo reizi. Ir cilvēki, kuri pārzin šīs dabas lietas, meklē, jautā.

Visām elpceļu kaitēm pamatā ir bailes – bailes elpot, bailes dzīvot. Tad sāc elpot – pievērsies savai elpai, sāc just.

Varbūt tas, ka mirkli nebūsi savā skrejienā, būs tieši tas laiks, kurā Tu sevi sadzirdēsi un sapratīsi, ko tieši tev vajag.Izslēdz visu, kas tev traucē sevi dzirdēt un, kas tevi biedē. Parunājies ar sevi. Parunājies ar Dievu tikai tā, kā Tu to proti. Tu taču netici, ka kāda augstāka vara tevi soda? Viņš mūs visus bezgalīgi mīl, tieši tāpēc arī māca.

Tad ļaujies šai mācībai.

Un, kad dari, tad visu tikai ar lielāko mīlestību un gaismu, uz kādu vien esi spējīgs tieši šobrīd.

Ja tev ir bērni, atceries, viņi jūt gan tavas bailes, gan mīlestību, esiet viens otram atbalsts.

Mums ir palaimējies, ka esam latvieši un mums ir šī iedzimtā zināšana un tautas gudrības, tik jānopurina viss svešais un jāatgriežas pie šīm zināšanām – dabā, laukos, sirdī. Tieši pateicoties šai zināšanai mums ir tik “slikta” TĀ statistika 🙂

Mums būs jāatgriežas pie pateicības, ticības un mīlestības – tā mūsu senči darīja un droši vien tieši tāpēc mēs esam izdzīvojuši cauri gadsimtiem un par spīti visiem, kas gribēja mūs paverdzināt.

Mūsu dvēseles gribēja piedzīvot šo laiku un kaut ko jaunu iemācīties.

Tikai notici un esi drosmīgs un mīlošs

Ginta Filia Solis

DROSME

Kāpēc pat visstraujākās transformācijas noris pakāpeniski, soli pa solim.

Apzinātas kustības pie sevis process sākas no tā mirkļa, kad tevi vairs neapmierina esošais. Un neapmierina tādā mērā, ka ar to jāsāk kaut kas darīt.

Soli pa solim, kārtu pēc kārtas tiek noņemts viss neīstais. Melīgais. Liekais. Viss, ar ko sevi esi asociējis.

Kustība pie sava iekšējā avota. Kustības gaitā notiek “atmīnēšana”. Kāds kustas ātrāk, kāds lēnāk. Bet būtība ir viena. Turpinot šo “atmīnēšanu” notiek savu resursu integrācija un apgūšana, to resursu, kas agrāk bija atslēgti un nepieejami. Un tad, jau balstoties uz šiem jauniegūtajiem resursiem atklājas jaunas pieejas. Tas, kas tagad ir pa spēkam. Tā, lai tas nebūtu bīstami, nekaitētu. Tā ir pakāpeniska spēka audzēšana.

Balstoties uz savu iekšējo patieso, uz savu iekšējo avotu notiek savas dzīves kvalitatīva pārkārtošana.

Tajā tu zini, kas tu esi, redzi vairāk un vari radīt nevis no cīņas pozīcijām, bet no mīlestības. Balstoties uz savām vērtībām un to, kas priekš tevis ir patiesi svarīgi. Tur, kur tevi vairs nevada programmas, bet, kur tu pats ar sevi maini telpu.

Kur viss ir iespējams.

Jo tu esi tas, kurš reiz spēra pirmo soli, lai neiespējamais kļūtu iespējams.

Anna Gusak 
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sveika, mana Dvēsele

Sveika, Dvēsele, mana meitenīte. Tev grūti ar mani. Redzu, ka grūti. Tikai tagad beidzot es sāku kaut ko darīt tev. Sev. Ne mammai vai tētim. Ne vecmāmiņai un vectētiņam. Ne vīram. Ne bērniem. Tev.

Piedod, Dvēsele, mana meitenīte, ka tik ilgi neesmu tevi redzējusi, bet tu sauci. Tu lūdzies, kliedzi, čukstēji, dziedāji, raudāji, bet es neredzēju un nedzirdēju. Man nebija laika. Man gribējās būt labai un es centos. Vecākiem. Vīram. Bērniem. Skolotājiem. Draugiem. Es ļoti centos.

Sveika, Dvēsele, mana meitenīte. Vai tu man piedosi? Es tik loti vēlējos dzirdēt, kāda gan malacīte esmu, un centos. Cik spēka. Tērēju savu laiku, lai iepatiktos, lai kādam būtu laba. Tērēju spēkus. Tērēju savu dzīvi. Un neredzēju un nedzirdēju Tevi. Sevi nedzirdēju.

Skatījos spogulī un neko neredzēju.

Sveika, Dvēsele, mana meitenīte. Zini, droši vien tas notika kaut kad bērnībā. Kaut kad bērnībā es noskatījos kaut ko svešu, ieraudzīju, ka mēdz būt savādāk, ieraudzīju no ārpuses, mēs taču nekad nevaram zināt, kas tur iekšā citiem. Ieraudzīju un sagribēju to sev. Un dzīvoju šajā salīdzināšanā. Piemērīju svešu un nodevu Tevi, mana mīļā, dzīvoju, skatoties uz citiem.

Dvēsele mana, mana meitenīte, sveika! Tagad es tevi redzu un ar tevi runāju: Sveika, Dvēsele, mana meitenīte! Es esmu izaugusi un zinu, ikvienam no mums savas dzīves mācības. Reiz es nolēmu, ka esmu nepietiekami laba un ļoti sagribēju būt laba un pareiza. Vai tu man piedosi šo bērnišķīgo lēmumu?

Zini, es tik ļoti centos, tā centos, ka tad, kad man nesanāca, es ļoti dusmojos uz tiem, kuru dēļ centos. Redzi, cik patiesībā viss izrādās vienkarši. Un vienlaikus – tik sarežģīti, jo tagad jāmācās viss no jauna.

Es centos būt laba, bet vajadzēja būt sev pašai. Es gribēju būt laba, lai mani mīlētu, un neredzēju, ka es jau esmu mīļotā. Mīļotā meita, mazmeitiņa, māšele, draudzene, sieva, mamma. Un tikai tagad es redzu, ka man nevajadzēja censties būt labai, jo es jau biju mīlēta.

Es nebiju laba vai slikta, man bija kas daudz vairāk. Es biju mīlēta. Un esmu. Vecāku mīlēta – tieši ar tik lielu mīlestību, cik viņi man spēja dot. Vecvecāku mīlēta – tieši tik, cik viņi spēja mani mīlēt. Vīra mīlēta, tā, kā prot viņš. Un bērnu mīlēta, tā kā prot tikai mani bērni.

Dzīve atklājas tad, kad ir mīlestība. Un, ja ir mana dzīve – tātad, ir arī mīlestība. Mani mīl, jo man tika iedota pati lielākā balva, ko vispār kāds spēj dot – mana dzīve.. Ak, mana mīļā Dvēsele, cik daudz gadu bija vajadzīgs, lai es to saprastu. Dvēsele, mana meitenīte, cik labi, ka priekšā vēl daudz gadu, dod Dievs, lai ar to arī dzīvotu.

Sveika, Dvēsele mana meitenīte. Paldies, ka tu mani sagaidīji. Paldies, ka es varu skatīties un redzēt, spēju just un varu ar tevi sarunāties. Paldies, ka tu man esi. Es pieņemu visu, pateicoties, kam esmu nākusi šajā pasaulē. Es atlaižu visas sāpes, aizvainojumus, dusmas un bailes un ielaižu sevī Mīlestību, pateicību un prieku.

Lai tavā sirdī ir tūkstošiem vārtu, kā Tēbās un katrus no tiem atver priekam. Sveika, Dvēsele mana!

Vera Varajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai viegli un gaiši

Cilvēki tik viegli dalās ar negatīvu, kad kāds apvaino, izlamā, nesaprot. Un ļoti reti atceras tos, kuri atvēra durvis, palaida rindā pa priekšu vai vienkārši uzsmaidīja.

Paši saskatās visādas preteklības televīzijā un internetā par to, kuru iesēdināja, nogalināja, piekrāpa, kurš pāris šķiras. To visu pat īpaši meklēt nevajag – to pārdot ir vieglāk un tieši tāpēc to arī tiražē. Tāpēc vairums cilvēku ne īpaši interesējas par ģimenēm, kurās viss ir labi, kurās cilveki ir laimīgi, dzemdē bērnus un mīl viens otru.

Un pēc tam visu šo sakrāto negatīvu vajag kaut kur likt, jo tas grauj dvēseli un dvēsele nav domāta tam, lai krātu tur atkritumus. Un cilvēki sāk sūdzēties. Par valdību, nodokļiem, cenām, ceļiem, kaimiņiem, priekšniekiem, vīriem, bērniem… Izgāž savu naidu pār pirmo, kas gadās pa rokai. Nejaušu garāmgājēju, uz ielas satiktu paziņu. Draudzeni. Mammu. Vīru. Bērniem. Nav svarīgi.

Bet varbūt pietiks pasaulē meklēt negatīvo? Varbūt ir vērts pārprogrammēt savu paša prātu, lai tajā krātos tikai labas ziņas? Varbūt jāsāk priecāties par to, kas ir? Priecāties par labo, kas vienmēr notiek? Pārstāt žēloties par visu, kas nepatīk?

Mums ir tieši tas, kas pienākas, ko esam pelnījuši. Tādu valsti, valdību un tādus ceļus.

No tā, ka pārliesim no tukša trauka tukšā, nekas nemainīsies. Pasaule var mainīties tikai tad, ja tajā būs vairāk laimīgu cilvēku.

Šajā valstī var dzīvot. Tajā ir savas priekšrocības. Tas, ka, piemēram, šodien par mums neviens īpaši neinteresējas, kaimiņi par mums nesūdzas, mums neatņem bērnus, mums ir iespējas izveidot savu biznesu. Un cilvēki pie mums ir sirdssilti, patiesi. Jā, protams, traumēti. Jā, saniknoti. Bet patiesībā ļoti sirsnīgi un labestīgi, ja ļaujam viņiem paust savas labās īpašības.

Pārstāt žēloties par priekšnieku. Saņēmi, ko pelnīji. Nav jēgas atkal un atkal mazgāt viņa netīro veļu. Nav šajā pasaulē ideālu cilvēku. Taču šis cilvēks maksā tev algu un tas nozīmē, ka savā ziņā viņš rūpējas par tevi. Protams, gribētos lai alga būtu lielāka un darba apstākļi labāki. Taču tas ir labākais, ko šobrīd viņš var dot. Un nav iespējams tev būt viņa vietā, kamēr nebūsi iemācījies viņu cienīt.

Pārstāt aprunāt cilvekus. Nodarbojies ar savu dzīvi un neskaties citu dzīvju seriālus. Kurš ar kuru, kad un kur. Nosodīt bagātos nozīmē pašam nekad nekļūt bagātam. Nosodīt slavenos nozīmē nekad pašam nekļūt cilvēku mīlētam. Nosodīt ģimenes cilvēkus nozīmē nekad pašam nebūt laimīgam ģimenē.
Nosodīt tos, kuri kļūdījās, ir pats briesmīgākais. Tāpēc, ka tad, kad tu kļūdīsies, bet šajā dzīvē kļūdās visi, tev neviens nepados roku. Jā, dzīvot svešu dzīvi ir šķietami vieglāk, drošāk un interesantāk. Taču tam nav nekādas perspektīvas. Tāpēc labāk nodarboties ar sevi. Un censties cilvēkos redzēt labo. Pat tad, ja šī labā ir šķietami tik maz. Taču ir. 

Pārstāt sūdzēties par saviem vecākiem un savu bērnību. Ja godīgi, tad ļoti daudzi no mūsu bērnības aizvainojumiem ir no pirksta izzīsti. Jā, mums reti teica mīlestības vārdus, centās mūs pārtaisīt. Taču vairums mēs izaugām parastās ģimenēs, kur mūs baroja, apģērba, audzināja, skoloja. Mana paaudze nav pieredzējusi kara laika un pēckara šausmas, badu, represijas. Ļoti daudz ko no tā, ko pārcieta mūsu vecāki un vecvecāki. Un tas bija daudzas reizes briesmīgāk, kā varam iedomāties. Bet mēs atļaujamies trīsdesmit gadu garumā vēl arvien pārdzīvot par rotaļlietu, kuru mums nenopirka. Vai to, ka vecāki mūs kritizēja.

Mīlēja, kā prata un varēja. Nepameta un neatbrīvojās no mums, nemērdēja badā. Deva dzīvi un labāko, ko spēja dot. Un milzīgs paldies viņiem par to.
Ir jāpārstāj žēloties par saviem vīriem. Vairums sievu nav apmierinātas ar to, ka vīri nepalīdz, pietiekami nepelna, neciena vai pievērš pārāk maz uzmanības. Tomēr varbūt vajadzētu uz savu vīru paskatīties savādāk un pateikties Dievam par to, ka vispār ir vīrs?
Ir jāpārstāj žēloties par saviem bērniem. Izklausās, ka daudzi savus bērnus tik neprātīgi mīl, tomēr nezin kāpēc, žēlojas. Guļ slikti, ēd slikti, nodarbojas ar muļķībām, neinteresējas par sportu, nelasa, draudzējas nesaprotams, ar ko, mācās slikti, kaujas, neklausa. Dažkārt bērnu spēļu laukumi pārvēršas par tādu māšu žēlabu vietu, ka bērniem tur vispār kaitīgi atrasties. Nav brīnums, ka bērni neklausa. Viņi taču arī ir cilvēki. Un viņi ļoti labi jūt, kā mēs pret viņiem izturamies. Viņi dzird šo žēlošanos. Un visu saprot, jau kopš dzimšanas. Ir jācenšas ieraudzīt viņu stiprās puses. Jāiemācās ar mīlestību pieņemt viņu kaprīzes, krīzes, grūtības. Un nepadarīt viņus par visu savu nelaimju vaininiekiem.

Tie, kam vispār nav bērnu, sapņo, lūdzās, pārcieš sāpīgas operācijas. Nekaitiniet Dievu, novērtējiet tās mazās saulītes, kuras jūs izvēlējušās. Un pārstājiet lasīt visu to, kas piepilda ar negatīvu. Tā ir izvēle. Lasīt, klausīties un skatīties tikai to, kas iedvesmo. Skatīties uz to, kas palīdz būt laimīgam. Izturēties pret cilvēkiem tā, kā gribi, lai tie izturas pret tevi. Jo vairāk pozitīva, jo ātrāk negatīvais pazudīs no tavas dzīves. Pat nepamanīsi.
Un ar uzkrāto prieku vajag dalīties. Priecāties par draugiem, par paziņām, par nepazīstamiem cilvēkiem. Iedvesmot citus skaistām pārmaiņām ar savu piemēru. Iedvesmot savus bērnus dzīvot skaistāku dzīvi. Iedvesmot vīrieti būt vīrietim pat tad, ja tas nemaz nav tik vienkārši. Ļaut sev būt laimīgai bez iemesla. Tāpēc, ka esi, ka tev ļauts šeit būt. Priecāties par laika apstākļiem. Priecāties par cilvēkiem, kurus satiec. Par mazajiem brīnumiem, kas notiek pastāvīgi katra cilvēka dzīvē. Priecāties par sevi, par dzīvi. Jā, tas nemaz nav vienkārši. Jā, protams, sākumā būs inerce. Jā, protams, ne visi tevi sapratīs. Taču viss ir tavās rokās. Un tu tiksi ar to galā. Un tev izdosies, ja vien ļoti vēlēsies un darīsi. Sāc meklēt labo it visā – pasaulē, cilvēkos, lietās, apstākļos. Meklēt labo un priecāties. Kā to dara mazi bērni.

Avots: Судьбы моей ожерелье
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīves skices

Kad mēs sarunājāmies pēdējo reizi, viņai bija jau daudz gadu. Kaut gan, kas tas ir “daudz” ņemot vērā to zibens ātrumu, kadā viss notiek, un tu nekad nespēj atbildēt sev uz jautājumu, kāpēc viss tik ātri pagāja? 
Viņa staigāja ar spieķīti, taču vēl joprojām strādāja par pasniedzēju.
Viņas istabā pie gultas, pārklātas ar skaistu pledu, grēdās sakrāmētas gulēja grāmatas.
Īru seters Dunja pacietīgi gaidīja, kad saimniece uzvilks savu smaragda krāsas jaciņu, kas pieskaņota platajām rūtainajām biksēm, ar roku noglaudīs savus ezītī grieztos sirmos matus, un nedaudz klibojot ar savu slimo kāju, būs gatava doties ikdienas obligātaja pastaigā, neskatoties uz to, kādi ārā laikapstākļi.
– Jautā, – viņa ironiski pasmaidīja. Viņai ļoti patika mani tiešie jautājumi un arī atbildēja viņa uz tiem tieši.
– Es domāju, vai ir iespējams šādā vecumā vēl par kaut ko brīnīties? – es biju bezkaunīga.
– Es arī par to domāju… un brīnos tikai par vienu: man nekas nav apnicis.
– No rītiem man sāp kājas, bet man ļoti patīk, ka varu tās nolikt uz grīdas.
Man ir maz spēka, bet man ļoti patīk būt tajā tīrībā, kuru es radu pati.
Man ir 22 sirdij ļoti dārgas kapu kopiņas, taču es nevienu patiesībā neesmu pazaudējusi – es runāju ar viņiem kā ar dzīviem.
Man nav bijis daudz vīriešu, taču neviens no tiem, kas bija, nevarētu pateikt, ka es esmu diedelējusi vai gaidījusi no viņiem mīlestību.
45 gadus es pasniedzu “mirušo” zinātni, kurā vairs nav ko atklāt, taču katrā lekcijā es pamanos to izdarīt.
Man ir diezgan nejauks raksturs, un es sevi esmu iepazinusi visdažādākajos stāvokļos, taču tas mani vēl ne reizi nav pievīlis: kad negaidi brīnumus un nebaidies nebūt laba visiem, dzīve kļūst diezgan patīkama.
Es nedzīvoju savu bērnu dzīves, jo man ir savējā, un man ir izdevies mīlēt viņus tādus, kādi viņi paši izvēlējās būt.
Un vēl es klausījos “Autumn in New York” paša Ņujorkā, un tātad dzīve ir izdevusies, kā vispār tā var apnikt?

Mani mīļie, ko vēr te piebilst?
Ko vēl piebilst, izņemot vienu: diez kāpēc kādam dzīve svin savus klusos un gaišos svētkus, bet kādam tā skumji sēž tālākajā kaktiņā, no kura to tā arī nekad neizlaidīs?

Ja godīgi, es nezinu…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Savam bērnam skolas gaitas sākot

Es esmu no tiem cilvēkiem, kuriem skolā iešana nekad nav sagādājusi prieku. Kad mācījos skolā, es ļoti no tās noguru, un nogurstu arī tagad, kad vedu turp savu bērnu. Kad meita sāka iet pirmajā klasē, mēs bijām apjukuši un neveikli centāmies uzmundrināt ne tikai viņu, bet arī sevi.

Un, lūk, atkal 1. septembris un es domāju par to, ko gan teiktu savam bērnam, ja tagad ar tagadējo savu vecāka pieredzi vestu viņu pirmo reizi uz skolu? Tad, lūk, visticamākais, ka augšāmcēlies Makarenko mani kārtīgi iepļaukātu par to, ko tagad teikšu, bet pēc tam bezspēkā apraudātos un apjucis ierautos stūrī. Tāpēc, ka mana uzruna pirmklasniekam izskatītos sekojoši un šos vārdus es pateiktu Dona Korleones balsī:

1. Nedzenies pēc labām atzīmēm.

Tās nav lielākā vērtība. Tu pats sev iekšēji uzstādi latiņu, to nedara ieraksts klases žurnālā.

2. Tev nav obligāti ar kādu jādraudzējas, pietiek, ja esi labestīga un laipna.

Protams, skaistas ir grāmatiņas par skolas laiku draudzību. Taču var gadīties tā, ka tava cilvēka šajā kolektīvā vienkārši nav. Taču nebēdā, viss tev vēl priekšā.

3. Skolā vairs nav “mazo jauko bērniņu”.

Tu nokļūsti kolektīvā, kurā kopā sanākušas jau pilnvērtīgas, lai arī vēl pieaugošas personības. Šis kolektīvs gandrīz pilnā sastāvā kopā būs visus 9 vai 12 skolas gadus. Jau pirmajās dienās sākas attiecību veidošana. Pacenties kolektīvā ierakstīties cienīgi. Neļauj sev darīt pāri.

4. Neiesaisties citu pazemošanā.

Ja kolektīvā ir tāda situācija – neesi to vidū, kas moca vājākos. Un, lūdzu, pastāsti man, ja ir tāda situācija. Es atradīšu skolā pareizo pieaugušo, kurš šo situāciju palīdzēs atrisināt.

5. Neviens nedrīkst par tevi smieties un tevi pazemot. Īpaši jau skolotājs.

Mums skolā bija klases audzinātāja, kura sevi uzskatīja par Petrosjana pēcteci un viņai ļoti patika cilvēku priekšā pasmieties par citu kļūdām. Tad, lūk – tas ir nepareizi.

6. Skolotājs nav neapšaubāma autoritāte.

Lai arī ļoti cienu pedagoga misiju un profesiju, savā dzīvē esmu satikusi ļoti daudz cietsirdīgus, uz dzīvi apvainojušos, vājus, dumjus – dažādus skolotājus, un tāpēc nekad savam bērnam neteiktu, ka skolotājam vienmēr ir taisnība. Tas tā nav. Gadās, ka skolotājs kļūdās. Iespējams, viņš ir lielisks cilvēks, kurš spējīgs būt par skolotāju ar lielo burtu, un, iespējams, tieši viņš spēs palīdzēt tev grūtā situācijā. Mācību gaitā mēs to redzēsim, esi mierīga, nepārdzīvo.

7. Tu esi maziņa, bet tas nenozīmē, ka ar tevi var darīt visu, kas ienāk prātā.

Ja tu negribi ēst skolas brokastis – tu vari neēst. Ja tev vajag uz labierīcībām – tu drīksti palūgt skolotājam iziet. Cieni citus un izturies tā, lai tevi cienītu.

8. Tev nedrīkst draudēt.

«Salauzīšu tavu telefonu». «Paņemšu un neatdošu». «Sasien matus, savādāk es tos nogriezīšu». Tas ir viss, ko lai saka man nevis tev. Tu sēdi, klausies un ņem vērā.

9. Tevi nedrīkst neielaist stundās. Pat tad, ja esi aizmirsusi maiņas apavus.

Pat tad, ja tavi svārki nav tā fasona, kādus gribētu redzēt skolotāja. Tavas tiesības mācīties ir nostiprinātas ar valsts Konstitūciju. No sava metra augstumiem tu vari demonstrēt to, ka spēj pastāvēt par savām tiesībām. Taču speciāli buntoties, protams, nevajag. Bet, ja nu tā sanācis, ka maiņas apavi aizmirsušies, droši aizstāvi savas tiesības atrasties klasē notīrītos āra apavos. Jo citu cilvēku darbs ir jāciena un tāpēc grīdai jāpaliek tīrai.

10. Jebkurā situācijā zini – tev ir aizsardzība. Šī aizsardzība esam mēs – tavi vecāki.

Tu vari man piezvanīt jebkurā laikā un izstāstīt man visu. Un es palīdzēšu tev atrisināt jebkuru grūtu un sarežgītu situāciju. Kā Betmens vai Karlsons. Es esmu blakus!

Jekaterina Suslova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

MAMMU!

Meitene ir mātes dzimtas turpinājums. Cik ļoti māte dzīvē ir spējusi realizēties, tik laimīga spēj būt meita. ja māte ir nelaimīga, tad meitenei vienmēr būs piederības un līdzjūtības sajūta, un zemapziņā viņa pildīs programmu: “Mammu, tevis dēļ es arī būšu nelaimīga!”

IESPĒJAMIE SCENĀRIJI
Ja mammai nav bijušas laimīgas attiecības ģimenē, tad, visticamākais, arī meita izvēlēsies to vīru, ar kuru cietīs;

Ja mamma nav spējusi realizēties darbā, tad arī meita strādās nemīlamu vai smagu darbu;
Ja mamma cieš no trauksmes, tad arī meita nesīs sevī šo sajūtu;
Ja mamma cieš no vientulības, tad arī meita upurēs savu personīgo dzīvi, lai būtu blakus mammai un kliedētu viņas vientulības sajūtu.
Ja mamma visu mūžu ir stradājusi, bet tā arī palikusi nabadzīga, arī meita darīs to pašu;
Ja mamma visu mūžu ir strādajusi un kļuvusi par bagātu darbaholiķi, bez personīgas dzīves, arī meita pildīs šo programmu.

PĀRMAIŅU CENA
Pat tad, ja meita vēlēsies kaut ko mainīt savā dzīvē un iemācīsies dzīvot pēc sava scenārija, viņai nāksies iziet caur šo grūti panesamo atstumtības, sāpju un vientulības sajūtu. Visi apstākļi saliksies pret viņu, bet mamma pastāvīgi viņai pārmetīs nepateicību un to pašu darīs arī apkārtējie.

Pretošanās mātes scenārijam var novest pie tā, ka attiecības abu starpā sabojājas, ka pazūd senie draugi, pie pilnīgas savu vērtību pārvērtēšanas, darba un partnera maiņas. Un tas ir briesmīgi sāpīgi, daudziem pat neiespējami. Pazaudēt visu – dēļ kā? Vientulības un nenoteiktības, atsvešinātības un aukstuma attiecībās?
Vairums meitu tomēr izvēlas piederību savai mātei un sabiedriskā programma stimulē šo ceļu – esi laba meita, klausi tēti un mammu, cieni vecākos, neesi nepateicīga.

PĀRMAIŅU GRŪTĪBAS
Ārpasaulē meitene, kura vēlas dzīvot  savu dzīvi un kļūt par personību, apkārtējiem izskatīsies bezkaunīga un netikumīga, egoistiska un slikta. Apstākļi un sabiedrība centīsies likt justies vainīgai, pirmie soļi apstiprinās to, ka šis solis kļūt pašai par sevi ir kļūdains, un vainas sajūta liks atgriezties pie mammas un vecā scenārija, kur viss ir skaidrs, komfortabls un ierasts. Tad apkārtējie varēs piekrītoši māt ar galvu un mamma būs apmierināta. “Buntiniecei” neizdevās kļūt sev pašai, toties viņa vēl vairāk nostiprināja savā scenarijā vēlmi turpināt mātes ciešanas. 

SECINĀJUMI
Taču šis ceļš ir personības un apzinātības bojāejas ceļš, dvēseles nomākšanas ceļš. Tajā nav prieka un laimes. Bet galu galā visu var izmērīt tikai ar vienu – vai cilvēks ir laimīgs, vai nav. Un viņam jābūt laimīgam, tas ir vienīgais meitenes pienākums – kļūt laimīgai, priecīgai un būt sev pašai. Tas ir vienīgais pienākums pret savu māti, dzimtu un savu likteni. Un šī meitene rezultātā iegūs laimīgu dzīvi, par kādu viņas mamma pat nesapņoja.
Diemžēl daudzām sievietēm nelaimīga komforta sajūta ir daudz svarīgāka par pašas laimi. Taču tās kuras ir spējušas pārvarēt sarežģītas jūtas un pretestību – sagaida jaunas dzīves laime, brīvība, optimisms, pārliecība par saviem spēkiem, pašcieņa un patiesa laime.

Berts Hellingers
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Personīgā pieredze. 
Manā likteņa matricā pirmais punkts ir attiecības ar mammu.
Un šeit lasāms sekojošais. Varbūt vēl kādam tas noder.

“MAMMAS LOMA mūsu dzīvē. Patiesībā mammas izpilda tos uzdevumus, kurus mums kopā ar šo mammu ir jāiziet. Mums dod vai mēs izvēlamies tikai tos vecākus, kurus mums ir jāpieņem. Mammas pieņemšana ir priekš tam, lai mēs mammas izskatā pieņemtu savu sievišķo būtību, sievišķo pirmsākumu. Tēva izskatā, lai pieņemtu vīrišķo pirmsākumu. Un, kad mēs nepieņemam, kādu no saviem pirmsākumiem (sieviešu vai vīriešu), tad patiesībā atkarībā no tā, kuru pirmsākumu mēs nepieņemam tādi jautājumi mums ir arī jārisina. Ja ir pretenzijas pret mammu, tad ir problēmas ar sieviešu pirmsākumu ar tās nepieņemšanu.

Mammām ir UZDEVUMS kā smagu nastu DEMONSTRĒT mums savas problēmas. Mammas mums parāda, kādas mums ir personiskās problēmas ar sieviešu pirmsākumu. Un viņai nebūt nav viegli to darīt. Viņa vienkārši velk uz saviem pleciem šo uzdevumu. Un tiklīdz mēs pieņemam to, kas mums jāpieņem par sevi, par sieviešu pirmsākumu, tā mamma pārstāj, viņai vairs nav jārāda, jādemonstrē. Māte uzelpo un saka “Paldies Dievam esmu tikusi galā ar šo uzdevumu. Vairs man nav jādemonstrē šie visi jautājumi”. Un mamma maģiskā veidā mainās. Mammai vairs nav jābūt sliktai, lai mēs paši sevī ieraudzītu, ieraudzītu savu sievišķo pirmsākumu.

Ieteikumi enerģijas līdzsvarošanai.
Attīstīties garīgi, pārstāj ieciklēties sadzīves lietās un problēmās. Attīsti savu radošo sievietes dabu. Harmonizē attiecības ar māti un ar visu sieviešu dzimumu. Cieni apkārt esošās sievietes. Cieni savu partneri, neapspied un dod viņam brīvību. Neizjūti sašutumu, bet piedod un pieņem. Mīli dabu, zemi un ieaudzini šo mīlestību bērnos. Savlaicīgi prast atlaist no sevis pieaugušos bērnus un redzēt viņos patstāvīgas personības.

Auglība – radi bērnus un izpaudies radoši. Rūpējies par dzīvniekiem un augiem. Apsaimnieko māju un nodarbojies ar kulināriju. Rūpējies par savu ārieni. Ģērb sevi skaistās drēbēs un rotājies. Rūpējies par bērniem, radiniekiem, dzīvniekiem un cilvēkiem, kuriem ir nepieciešama tava palīdzība un esi maiga. Noņem pārmērīgu kontroli pār tuviem cilvēkiem, pārstāt komandēt. Seko tam, lai balss plūstu vienmērīgi bez pavēlnieciskām intonācijām.”

Ginta Filia Solis