Bet galvenais ir apzināties, ka esi gājis sava Ego pavadā un jāpiedod to sev. Piedot sev nenozīmē pateikt: “jā, man ir tiesības būt skaudīgam” vai “man ir tiesības apvainoties uz citiem” un turpināt to darīt atkal un atkal. Stāsts ir par to, ka es atzīstu: “Jā, es redzu savus izkropļojumus, tas ir mans “sāpīgais punkts”, jo agrāk biju pieradis tā dzīvot. Kā pratu, tā dzīvoju… Bet šo lomu esmu nospēlējis un tagad izvēlos citu. Un savu iekšējo brūci es dziedināšu ar Mīlestību”. Un, viss – tu esi izpeldējis, tu esi brīvs!
Turbulenti notikumi notiek, kad cilvēks tuvojas iekšējai līnijai, kur viņš ir gatavs saņemt vairāk enerģijas, vairāk gaismas☀️, vairāk izpratnes par savu patieso Es, izejot ārpus fiziskā ķermeņa mirstīgās čaulas un kādas sociālās lomas. Tātad, kas notiek? Enerģija atnāk, bet cilvēks vēl nespēj to pilnībā pieņemt, jo viņa pasaules uzskats un attieksme pret sevi joprojām balstās uz pagātnes priekšstatiem par to, kas viņš ir. Un tad šīs enerģijas plūsmas kļūst nekontrolējamas.
Tas ir līdzīgi kā mēģināt izlaist augstu ūdens spiedienu caur saspiestu šļūteni: šļūtene sāk rauties ārā no rokām, dauzīties uz visām pusēm, apšļakstīt visus apkārtējos… Rezultātā šis sašaurinājums veido “nepatīkamus” ārējo notikumu viļņus, kas mūs dzen panikā.
Kā parasti cilvēki tādās situācijās rīkojas?
Viņi cenšas šos notikumus kaut kādā veidā kontrolēt: kaut ko izdarīt, atrast kaut kādu risinājumu… tātad noturēt šo trakojošo, uz visām pusēm mētājošos šļūteni. Tā vietā, lai atslābinātos un ļautu enerģijai brīvi plūst pa situācijas “šļūteni”.
Elementāri, vai ne? Un tas nebūt nav nekāds pofigisms vai samierināšanas ar neizbēgamo, bet tikai skaidra sapratne: lūk, enerģijas tiek uzspiestas, situācija spiež mani stūrī, paceļot uz āru manas sāpīgās reakcijas un pagātnes programmas…. Un viss, kas man jāizdara, ir jāpalaiž vaļā “šļūtene”. Un tad veids, kādā situācija atrisinās, līdzinās maģijai, kas ir viegli izskaidrojama.
Ir atnācis daudz jaunas enerģijas, kuru tev caur sevi jāizlaiž. Un tavs uzdevums ir ļaut tam pāriet, nesasprindzināties un neienirt iluzoru problēmu risināšanā.
Pārbaudi sevī iekšējās “skavas”, pieņem sevi tādu, kāds esi, sajūti savu iekšējo integritāti, savu vērtīgumu, mīlestību pret sevi – un redzēsi, kā apstākļi mainīsies paši no sevis.
Mūsu klubā ir simtiem piemēru tam, kā tas strādā.
Starp citu, šī alegorija ar šļūteni tiešām palīdz nomierināt prātu ārēja haosa brīžos. Galu galā tas parasti ir prāts, kas neļauj mums atslābināties un izmisīgi meklē glābiņu no esošajiem apstākļiem. Tā kā atpūta ir tas, kas mums šobrīd visvairāk ir vajadzīgs.
Jautājums: kāpēc, neskatoties uz manu labo noskaņojumu, pastāvīgi manā dzīvē notiek provokācijas, kas manī izsauc naidīgu reakciju?
Atbild Svetlana Dobrovoļska. Tas nozīmē, ka Tevī iekšā vēl joprojām ir enerģija, kurai jāizlaužas uz āru provokācijas ceļā. Piemēram, Tevī mīt dusmas, neiecietība vai vēl kādas bāzes pretenzijas uz pasauli. Bieži vien jauniešiem ir tādas dusmas par dzīves netaisnīgumu. Kopš bērnības viņi nevar saprast, kāpēc pieaugušie ir tik stulbi, kāpēc viņi dzīvo šajā lomu spēlē, kad dzīve ir brīvība un mīlestība.
Ja Tevī iekšā nav enerģijas, kura pieprasa izlauzties uz āru, Tevi nekad neviens nespēs izprovocēt. Savukārt kamēr vien provokācijas izraisa emocionālu protestu, tās turpināsies. Līdz kamēr beidzot Tu spēsi par to vienkārši pasmaidīt. Un uzdevums nav tikt skaidrībā ar šīm iekšējām pretenzijām, bet iemācīties tās pieņemt bez saprašanas: viss notiekošais nav nejaušība.
Eksistē maldīgs uzskats, ka, ja es esmu tāda “balta un pūkaina”, tad man apkārt visam jābūt brīnišķīgam. Bet balta un pūkaina Tu esi tikai savā uztverē. Kad Tu patiesi esi harmonijā, nevis aizgrābta vai sajūsmā, dzīve Tev šo harmoniju atspoguļo. Bet, ja cilvēki Tevi spēj aizskart – tātad kaut kas slēpjas dziļumā. Pagaidām. Dotajā brīdī Tavs prieks, visticamāk, nav vis harmonija, bet kāds eiforisks stāvoklis. Saproti to, ka ir kāds vidus – līdzsvars, rāma, mierīga laime, bet ir novirzes uz vienu vai otru pusi.
Emocionalitāte ir hormoni, tā ir ķermeņa reakcija caur sevis paša vērtējumu: “O, cik man viss labi, cik viss brīnišķīgi!” Tas nav dvēseles stāvoklis, tas ir Tavas personības stāvoklis. Un pēc fizikas likumiem, bultiņas novirze uz vienu pusi pieprasa to kompensēt uz otru. Tāpēc vienkārši pieņem savas reakcijas: tās nav Tava kļūda, tas ir līdzsvara likums!
Cilvēki jautā: kāpēc dzīve ir tik netaisnīga, kāpēc cilvēki mirst, kāpēc jacieš bērniem utt.? Tad vai nu tu atzīsti, ka esi vienota organisma iekšienē, Dievā, kas šobrīd piedzīvo pārmaiņas un strauju pārveidi,. vai arī neatzīsti. Ja neatzīsti, ka esi daļa no vienota milzīga organisma – pasaules, kurā ne tavam prātam lemts saprast, kāpēc viss notiek tā kā tas notiek, taču tu pilnīgi noteikti esi atbildīgs par to, ko tu pats jūti, un kadas enerģijas tu pats ienes šajā pasaulē. Jo, ko tu izstaro, to tu arī saņem no ārpasaules. Un saņem to ļoti ātri.
Pie kāda indiešu gudrā vīra reiz atnāca kāda sieviete, kas bija noraizējusies un aizvainota par to, ka viņas kaimiņienei dēls gājis bojā un tā gandrīz vai gribējusi padarīt sev galu. Kāpēc gan pasaule esot tik nežēlīga un netaisnīga? Bet gudrais vīrs viņai atbildēja: pastnieks katram atnes tikai viņa vēstules.
Ja tu visu laiku domāsi par citiem cilvēkiem domātajām traģiskajām vēstulēm, un pieslēgsies šo cilvēku bailēm, ciešanām, bēdām un izmisumam, tu ne ar ko viņam nepalīdzēsi. Taču tu pilnīgi noteikti vairosi gan bailes, gan bēdas, gan ciešanas un izmisumu. Bet tad, kad tu godā un cieni otra cilvēka jebkādu pieredzi, kas bieži vien nāk caur bailēm un sāpēm, kad tu cieni arī otra cilvēka traģisko pieredzi, tev atveras acis, lai tu šim cilvēkam reāli spētu palīdzēt. Palīdzēt ar darbībām nevis vaimanāšanu, asarām vai vārdiskām profanācijām.
Mātei, kura zaudējusi savu bērnu, velti stāstīt par to, ka viņa dvēsele šobrīd jūtas brīva un laimīga. Šajā brīdī vislabāk ir klusējot viņu apskaut un pateikt, ka, ja vien viņai kas vajadzīgs, tu būsi blakus un palīdzēsi Un tikai tad, kad sāpes nedaudz būs rimušās, tu varēsi runāt par savu pieredzi un augstām garīgām paša piedzīvotam lietām.
Šajā ļoti sarežģītajā laikā es aicinu pārāk neiedziļināties tajā, kas notiek ārpasaulē, īpaši tajā, kas tevi tieši neskar. Visu, ko tev vajadzēs, tev atnesīs tieši pie tavām namdurvīm. Tieši tev blakus, ģimenē, kaimiņos, rados vai darba vietā notiks kaut kas, kur tev vajadzēs piedalīties. Ja tas nenotiek, tad nevajag speciāli skatīties visus šos baiļu sējošos kanālus, kas turpina uzspiest šo baiļu sajūtu par to, ka pasaule ir sajukusi prātā. Jā, pasaule ir sajukusi pratā, jo tālāk to prāts vairs nespēj vadīt. Pasaulei ir jāpāriet sirds vadībā. Bet tādā kvalitātē, kādā tas šobrīd notiek masu saziņas līdzekļos, kā tas tiek pasniegts, tas ir ļoti tālu no tā, lai spētu cilvēkos atmodināt ticību, cerību un mīlestību.
Ticiet man, šobrīd mums katram ir tik daudz darāmo un kārtojamo lietu, lai harmonizētu savu iekšpasauli, un pieņemtu to, kas ar mums pašiem notiek.
Mums ir jāiemācās ar savu vērotāju, savu sirdi pieņemt to savu daļu, kas vēl joprojām cieš, lai spētu paši dziedināties. Bet tad, kad tu šo daļu no sevis slēp, vai, vēl sliktāk, sevi vaino (bet sevi tu vaino tad, kad vaino citus, jo mēs nekad nevainojam citus, ja paši tajā esam sevi pienēmuši). Tieši šī sevis – jebkāda pieņemšana, ļauj pagriezt savu skatu uz pavisam citu pusi, un ar savu skatu radīt labāku un skaistāku apkārtējās pasaules ainu. Sirdij jau nav nekādas vajadzības redzēt visu ceļu, tai pietiek ar to, ka, ja tu sajūti impulsu un uzreiz sper pirmo soli, tev priekšā paveras nākamais pakāpiens. Bet prātam viss ir otrādāk. Prāts vispirms uzzīmē bildi, kuru pēc tam cenšas uzgleznot dzīvē, un, kad viss nenotiek kā ieplānots. dusmojas un viļas. Tāda līdz šim bija šī spēle. Un tavā varā ir tas, kam tu atļauj šobrīd sevi virzīt: prātam vai sirdij. Īpaši, kad pēc šī aptumsuma perioda frekvences ir kļuvušas vel augstākas – gan dabā, gan dzīvniekos un cilvēkos. Un arī disharmonija. Viss, kas neatbilst jaunajam, kļūst nepievilcīgs, nepatīkams un neomulīgs. Un nevajag uztraukties, ja jūti diskomfortu. Priecājies un paskaties uz to ar mīloša vērotāja ācīm. Un tāda veidā tavas dzīves rakurss izmainīsies acīmredzami. Jo iekšpasaule veido ārpasauli un ārpasaule atspoguļo iekšējo.
Svetlana Dobrovoļska “Pārmaiņu paātrināšanās” Tulkoja: Ginta Filia Solis
Godīgums pret sevi ir vēl viens instruments, kas atver durvis pie Mīlestības. Godīgums ļauj piekoriģēt maršrutu, pa kuru ej.
Paskaidrošu tēlaini – izmantojot maršruta taksometra piemēru. Es, piemēŗam, vēlos nokļūt lidostā, izeju no mājas, iesēžos maršruta taksometrā. Bet uz tā rakstīts, ka taksometrs brauc uz autoostu. Kad ierodos autoostā, sāku celt pretenzijas un šausmināties, kā gan es šeit nokļuvu? Taču viss ir godīgi – tas bija taksometrs, kas brauc pa maršrutu uz autoostu, vienkārši es iekāpu nepareizajā. Un šoferis nav vainīgs. Bet arī es neesmu vainīga, jo galu galā pati sevi apmānīju. Jebkurā situācijā, vienkārši atzīsti, ka esi dzīvs cilvēks, kurš var kļūdīties: aizvainoji radiniekus, atkal sabļāvi uz bēnu, atkal aizbāzi sev muti un piekriti tur, kur nosolījies pateikt “nē”, – vienkāŗši godīgi atzīsti šos stāvokļus un droši izej no tiem – tas nozīmē nomaini maršruta taksometru uz tev vajadzīgo😃☀.
Bet labākajā variantā vēl pasaki paldies par macību stundu un uzslavē sevi par godīgumu. Tas daudz ātrāk tevi izvedīs no “neveiksmju zonas”. Redzēsi, ka ar katru reizi tu arvien ātrāk un pārliecinātāk izvēlēsies sev vajadzīgo virzienu.
Mēs visi mēdzam būt neiecietīgi. Neiecietīgi pret saviem mīļajiem, pret tiem, kas mums blakus, pret nejauši satiktiem cilvēkiem… Mūs var aizkaitināt balss tembrs, ieradumi, uzvedības maniere… Vai arī mēs varam nesaprast, kas tieši mums cilvēkā nepatīk, tomēr jūtam kaut ko tādu, kas atgrūž.
Iesākumā teikšu, ka ir normāli atklāt sevī neiecietīguma pēdas. Un nevajag no tā kaunēties, slēpt to no citiem un pašam no sevis, un vainot sevi par to. Tomēr te darbojas tiešās karmas likums: tas, ko tu jūti, ļoti ātri atspoguļojas tavas dzīves notikumos. Tāpēc ir tik ļoti svarīgi prast ātri saprast savas negatīvās emocijas un ātri harmonizēties.
Ar ko tad sākt citu cilvēku pieņemšanu. Lai cik paradoksāli tas šķistu – pašam no sevis.
Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc rodas nesaprašanās starp cilvēkiem ir ļoti vienkāršs – visi mēs esam atšķirīgi. Konfrontācija notiek nevis tāpēc, ka kādam ir taisnība, un kāds ir vainīgs, bet gan tāpēc, ka katram ir sava taisnība. Un te nu ir ļoti svarīgi apzināties, ka gurķis nekad nekļūs par tomātu un putniņš nekad nesapratīs zivtiņu. Dažkārt, lai kā arī censtos, mēs neesam spējīgi saprast no sevis atšķirīgu citu cilvēku domu gaitu un rīcības motīvus. Un tas nav slikti. Atkārtoju – MĒS ESAM ATŠĶIRĪGI.
Bet aiz visām emocionālajām, mentālajām, psiholoģiskajām īpašībām mūsos deg viena uguns – SIRDS. Mēs esam vienas vienotas Apziņas daļiņas, iemiesojušās atsevišķos ķermeņos, atsevišķos likteņos, atsevišķos scenārijos….
Ja atceries, tu attiecībā pret cilvēku koncentrējies nevis uz ārējo, bet gan uz iekšējo. Tieši uz to arī balstās prakse “Dekorators”: spēja paskatīties uz cilvēku ar “siltu skatienu”, saskatīt viņa stiprās puses spēj izkliedēt naidīguma cēloņus un vieno sirds gaismas līmenī.
Lai cik dīvaini tas nešķistu, daudziem tas sagādā grūtības. Mēs nespējam atzīt šo vienkāršo patiesību – to, ka cilvēks vienkārši nav mums līdzīgs un tāpec nevar rīkoties un domāt tāpat kā mēs. Mēs nevaram viņam to piedot! Kā tu domā, kāpēc?
Tikai tāpec, ka mēs nevaram pieņemt paši sevi un piedot paši sev! Nevaram pieņemt savas jūtas, sajūtas, emocijas, destruktīvās īpašības un neglaimojošās domas un rīcību… Jebkas ārpasaulē nepieņemtais sākas ar iekšpasaulē nepieņemto. Mēs nevaram sev piedot, ka dzīvojam ne tā, ka vēlamies, jūtam ne to, ko vēlamies just un rīkojamies ne tā, kā gribētu rīkoties…
Mūs burtiski no iekšpuses plēš šī pastāvīgā neapmierinātība. Un kāds atvieglojums, kad ir to, kur izgāzt – ārpasaulē, uz citiem cilvēkiem. Cilvēki, kuri mūs kaitina, palīdz šo naidu izvilkt ārpusē. Ikreiz, kad vainojam citu, vainojam sevi.
Jebkuru iekšējo konfliktu risināšana sākas ar to, ka mēs atzīstam un pieņemam sevi tieši šeit un tagad. Kamēr mēs to neiemācīsimies attiecībā pret sevi, mēs nespēsim atzīt un pieņemt cilvēkos “slikto” un “labo”.
Tās ir savstarpēji ļoti cieši saistītas lietas. Vairums cilvēku no manas auditorijas no personīgās pieredzes zina, ka mainot iekšējo attieksmi pašam pret sevi, pieņemot sevi ar visām nesmukajām mūsu uztverē īpašībām un pagātnes rētām, izdziedinot tās, samīļojot un piedodot sev, pieņemot savas nepilnības un trūkumus, mēs spējam pieņemt absolūti nesaprotamu būtni cilvēka veidolā, kura redzami demonstrē mums svešas īpašības, rīcību un darbības.
Parupējušies par sevi, pacēluši savu resursu un sasmēlušies dvēseles spēkus, mēs kļūstam spējīgi redzēt to, ka tas, ko mēs uzskatījām par sava rakstura iezīmi un uzskatījām par kauna traipu, patiesībā ir tikai loma, kuru mēs spēlējām. Taču mūsu pašreizējās motivācijas un vēlmes būtībā ir pilnīgi atšķirīgas.
Vai arī pēkšņi atklājas, ka ļoti daudzi mūsu graujošie stāvokļi un reakcijas, patiesībā vispār nebija mūsējie, bet gan uzsūkušies kā mantojums, kā daļa no mūsu lomām, kā neatstrādātā personīgā karma.
Un te nu mēs nonākam pie vēl viena iespējamā iemesla, kāpēc cilvēki viens pret otru izjūt nepatiku – tas ir iemesls, kas slēpjas mūsu iepriekšējās dzīvēs. Iespējams, tevi kaitina kāds cilvēks, kurš demonstrē īpašības, kuras tu sevī neatzīsti, bet, kuras, neskatoties uz to, tevī ir. Ir tāpēc, ka kaut kad senāk tu biji līdzīgā lomā. Tāpēc, ka starp mums nav “balto un pūkaino”, mēs visi mainījāmies lomām, bijām gan “tumšajā”, gan “gaišajā” pusē.Un atskaņas un šo lomu nospiedumi vēl joprojām mūsos ir dzīvi.
Līdzīgs pievelk līdzīgu, tieši tāpēc cilvēks ar tādām rakstura īpašībām atrodas mums blakus. Lai arī tu to sevī neatzīsti, tas vienalga tevī ir, tavā ēnas pusē. Un kamēr tu to nepieņemsi, nekas ārpusē nemainīsies.
Atkal jāstrādā ar sevi nevis ar otru. Visas ārējās komunikācijas problēmas atrod savu risinājumu iekšpasaulē.
Ļoti biežas ir situācijas, kad ģimenēs satiekas “mūžīgie ienaidnieki” – cilvēki starp kuriem arī iepriekšējās dzīvēs norisinājas pastāvīga cīņa – gan dzimumu starpā, gan teritoriālajā, gan nacionālajā, konfesionālajā ziņā. Tas nozīmē, ka piedzīvojot visdažādākās pieredzes, tie, neskatoties ne uz ko, vienmēr atradās pretējās barikāžu pusēs. Un arī šajā dzīvē tie dzīvo zem viena jumta tieši tādēļ, lai samierinātu un izdziedinātu šo smago, gadsimtiem ilgo lomu pieredzi.
Ja tavs noraidījums pret cilvēku sakņojas iepriekšējās dzīvēs, tev nepalīdzēs tas, ka veic neskaitāmas regresijas pagātnē un noskaidro, kurš kuru nogalināja un cik reizes. Visiem šiem sižetiem vairs nav nozīmes.
Nozīme ir tikai Mīlestībai, tikai iekšējam siltumam no dvēseles uz dvēseli ārpus lomu spēlēm. Tā barojas no sevis pieņemšanas un siltuma pašam pret sevi, tāpēc, ka tikai tad, kad pats esi piepildījies ar siltumu un mīlestību, tu spēsi šajā siltumā un mīlestībā ieskaut arī otru, lai arī cik nepievilcīgs viņš tev iepriekš būtu šķitis. Ieskaut nenozīmē, ka tu sākisi darīt kaut ko labu viņam. Tas nav obligāti. Pietiek ar to, ka tu par šo cilvēku domāsi ar siltām sajūtām, nevis naidu un aizkaitinājumu, vai arī centīsies viņā ieraudzīt labās īpašības, nevis tikai sliktās.
Jāpiebilst, ka iekšēji ļaut cilvēkam būt destruktīvās lomās ir tieši pretējs tolerantam. Kad mēs kļūstam spējīgi nenosodīt un nevērtēt cilvēku, mēs pametam spēli “apstākļu upuris” un sākam rīkoties tā, kā mēs patiešām izvēlamies.
Tas ir īstākais darbs un tas ir ārkartīgi vērtīgs ne tikai tev pašam, bet arī visai pasaulei kopumā.
Vislabāk šo ilustrēt ar piemēriem.
Kāds mans kursants sūdzējās, ka viņu ārkartīgi tracina viņa tuvo cilvēku stulbums.
Pirmkārt, ir svarīgi saprast, ka cilvēkiem ir savi iemesli, kāpēc viņi rīkojas veidā, kas neierakstās tavā pasaules redzējumā. Tas, kas skurdrai šķiet nejēdzīgi, delfīnam, piemēŗam, ir ļoti normāli un otrādāk.
Otrkārt, ir vērts uzdot sev jautājumu: kāpēc es pastāvīgi esmu spiests atrasties kopā ar cilvēkiem, kuri uzvedās stulbi? Viņi taču to demonstrē man! Varbūt vajag kaut ko sevī ieraudzīt? Varbūt arī manī ir līdzīga rakstura īpašība un, iespējams, arī es pats kādam šķietu stulbs?
Un, treškārt, jāatceras, ka aiz visām mūsu īpašībām stāv viena un tā pati gaisma. Un lai šī gaisma sakristu, ir svarīgi ar siltu skatienu paskatīties uz šo “stulbo cilvēku”. Lai arī viņš kaut kādā ziņā ir stulbs, toties kā viņš, piemēram, ir laipns ar pārdevējiem veikalā. Vai arī cik viņš brīnišķīgi prot nomierināt raudošu bērnu.
Ieraugi to, par ko vari priecāties šajā cilvēkā. Un tad arī tu attapsies šīs pašas sirds gaismas līmenī, kurš ir gan tev gan viņam. Un šis cilvēks noteikti sajutīs šo gaismu un vai nu pagriezīsies pret tevi ar to pusi, kura tevi nekaitina, vai arī izgaisīs no tavas dzīves.
Vēl viens piemēŗs. Kāda kursante ir spiesta dzīvot zem viena jumta ar radinieku, kurš sirgst ar psihisku kaiti un tāpēc izjūt ārkārtīgi lielu diskomfortu un negatīvas emocijas.
Jā, tas ir ļoti smagi. Taču, ja nav citu iespēju, tad jadomā, ka ne jau nejauši esat viens otram blakus.
Iespējams tāpēc, lai tu sevī atklātu un atbrīvotu uzkrājušos naidu un dusmas, aizkaitinājumu, neapmierinātību trauksmi, aizvainojumu uz likteni utt. Tādi cilvēki ļoti bieži priekš mums ir rosinātāji attīrīties. Un kad mēs atbrīvojamies no smagajām emocijām, mēs atradīsim, par ko būt dzīvei pateicīgiem pat tādā situācijā.
Jāatcerās, kamēr neesam sevi izmainījuši, situācija diez vai mainīsies. Izmainīties nebūt nenozīmē to, ka psihiski slimais atveseļosies, bet var rasties apstākļi, ka varēsiet atrast citu dzīvesvietu, vai arī viņš kādā citādā veidā no tavas dzīves pazudīs…. Kad tevī vairs nav iemeslu, lai būtu blakus ar šādu cilvēku, jūsu ceļi šķirsies.
Spēja atļaut citiem cilvēkiem nebūt mums līdzīgiem – tas ir brieduma mirklis. Dvēseles brieduma, kas ļauj mums šajā dzīvē atklāt sevī īpašības, kas mums nepatīk, bet kuras esam mantojuši no savas bērnības, no savas dzimtas, no savas karmas…. Un lai šīs īpašības izgaistu, mēs ar tām necīnamies, bet atklājam un audzējam sevī to, kas palīdz mums mainīt mūsu attieksmi pret citiem. Tas ir neizbēgami. Tas ir dzīves likums.
Un to izdarījuši, mēs varam to pašu izdarīt attiecībā uz citiem cilvēkiem. Tāpēc, ka tikai mūsu attieksme pret sevi ļauj mums izmainīt mūsu attieksmi pret citiem. Tas ir neizbēgami. Tas ir dzīves likums.
Tā kā vērs savu uzmanību uz sevi! Uzlabo savu dzīvi! Izdziedini sevi! Apskauj sevi! Un tici man, tev blakus atradīsies tie cilvēki, kuri šķitīs Tev brīnišķīgi.
Svetlana Dobrovoļska Avots: obretenie-sily-lubvi.ru Tulkoja: Ginta Filia Solis
Runā savu taisnību mierīgi un skaidri, un ieklausies citos, pat muļķos un nezinātājos; viņiem arī ir savs stāsts.
Cilvēks, kurš meklē patiesību mācās klausīties ne tikai viedajā, bet arī pavisam ne viedajā vai citādi domājošajā, – tāpēc, ka ikvienam ir savs stāsts, kuru viņš var izstāstīt; katrs ir nodzīvojis kādu dzīvi un kaut kas šajā dzīvē var izrādīties tev ārkārtīgi vērtīgs un var aizvest tevi pie kādas svarīgas atklāsmes.
Savas paša dzīves izpratni ir vieglāk veidot, vērojot apkārtējos, tāpēc, ka apkārtējie ir kā spoguļi. Katrs no cilvēkiem tev apkārt ir staigājošs spogulis. Ja tu esi spējīgs klausīties un dzirdēt, tu ieraudzīsi, ka viņos atspoguļojas tavas paša īpašības, kuras tu nespēji ieraudzīt pats, taču nekavējoties apzinies ar citu cilvēku palīdzību. Tev ir daudz vieglāk ieraudzīt otra cilvēka muļķību, kā pašam savējo. Bet redzot cita muļķību, tu apzinies: “Es pats daru tieši tāpat.”
Kad kāds cits ir dusmīgs, tu saki, ka viņš ir nenormāls. Ir viegli ieraudzīt, ka viņš ir nenormāls, jo tas ir īslaicīgs ārprāts. Bet cik bieži tu pats dusmojies? Tādos brīžos tu esi tik ļoti aizrāvies ar dusmām, ka nespēj tās vērot. Citu vērošana ir veids, kā vērot sevi un tas ir daudz vienkāršāk, jo tu neesi aizrāvies, neesi iesaistīts.
Lūk, kāpēc kļūst iespējama kāda ļoti dīvaina lieta: psihoterapeits palīdz savam pacientam, bet nespēj palīdzēt sev; viņš viegli spēj ieraudzīt pacienta kļūdu, bet nespēj ieraudzīt savējās. Viņš var dot lielisku padomu pacientam; bet pats var izrādīties nespējīgs sekot šim padomam.
Pavēro šo. Mēs katrs dodam lieliskus padomus citiem, bet kad lieta nonāk līdz paša dzīvei, esam tādi paši muļķi, kā visi parējie.
Vērojot, klausoties, pievēršot uzmanību, ļoti daudz ko vērtīgu var iemācīties pat no tiem, kuri it kā neko nezina, – tāpēc, ka arī Tu nezini; pat no tiem, kuri ir muļķi – tāpēc, ka arī pats esi ne īpaši saprātīgs. Un tas kļūs par saprātīguma sākumu, vieduma sākumu.”
Pēc Vadima Zēlanda domām visas mūsdienu cilvēku nelaimes rodas no tā, ka tie pārsvarā izpilda un kopē, “fotogrāfē realitāti”, nevis paši rada kaut ko jaunu. Visos laikos reālus panākumus dzīvē varēja sasniegt tikai lēmēji un radītāji, bet nekādā gadījumā ne patērētāji. Vadims Zēlands savā mācībā “Realitātes transērfings” pierāda to, ka notikumi pasaulē norisinās bezgalīgi daudzās telpās vienlaikus un, ka ikvienam cilvēkam ir iespēja radīt pašam savu “projektoru”, kurš projicēs viņa dzīvi. Un tas nozīmē, ka tāda “lente” kāda griežas tavā galvā, tādu “kino” tu skaties realitātē.
1. Tavā realitātē demonstrēts tiek tieši tas kino, kas griežas tavā “projektorā”. Ko zīmēsi, to ieraudzīsi. Problēma ir tikai tā, ka cilvēki dara otrādāk: ko redz, to zīmē. Vai saproti atšķirību?
2. Brīnums notiek tikai tajā gadījumā, ja tu salauz ierasto stereotipu un domā nevis par līdzekļiem, ar kuriem sasniegt, bet par pašu mērķi.
3. Ja tev ik pa laikam šķiet, ka tu neesi no “šīs pasaules” vai arī, ka ar šo pasauli “kaut kas nav kārtībā”, tātad tu jau gandrīz vai pilnīgi esi atmodies – brīnišķīgi.
4. Ja tu spītīgi un nelokāmi domās griezīsi savu filmu un virzīsies uz savu mērķi – realitāte agri vai vēlu sāks tai atbilst. Realitātei vienkārši nav kur likties – tāda ir tās būtība. Ne tikai tu esi no realitātes atkarīgs, bet arī tā ir atkarīga no tevis. Vienīgais jautājums, kā rokās ir iniciatīva.
5. Tas, ko viennozīmīgi nav vērts darīt: nav vērts vilties savā dzīvē. Tu nedrīksti domāt, ka tā nav izdevusies. Nevienā vecumā nedrīkst tā domāt. Šajā dzīvē nekas nav velti. Un viss tikai sākas – jebkurā brīdī, jebkuros apstākļos.
6. Iemācies baudīt sliktu laiku, rindas, sastrēgumus, problēmas, jebkuru negatīvu parādību. Tāds sava veida mazohisms pakāpeniski attīrīs debesis virs tavas pasaules. Tev vajag aizdomāties tikai par to, kādu labumu tev var atnest vieni vai citi nelabvēlīgi apstākļi. Un tā tas arī būs un tu pats par to pārliecināsies ne reizi vien.
7. Kad tu pārstāsi vienkārši gribēt un apņemsies to iegūt, tad tu to saņemsi.
8. Vissarežģītāk ir prast gaidīt, saglabājot vērojošu situācijas noteicēja pozīciju. Ir jāiztur pauzes, kuras laikā nekas nenotiek, pārbaudījums.
9. Izrādot neapmierinātību ar jebko vai kādu lamājot, – valdību, valsts iestādes, futbolistus, laikapstākļus, kolēģus, kaimiņus, tuviniekus, nemaz nerunājot par bērniem, – tu pasaules spogulī translē nepievilcīgu attēlu un kā atspulgu saņem atbilstošu realitāti.
10. Atļaut sev būt sev pašam – tas nozīmē pieņemt sevi ar visām savām nepilnībām. Atļaut otram būt citādākam – nozīmē noņemt no viņa savu cerību projekcijas. Rezultātā situācija, kad viens vēlas to, ko otrs nepieņem, neizskaidrojamā veidā atrisināsies pati no sevis.
Izmantot šīs pamācības vai neizmantot – izvēle vienmēr ir katra paša ziņā. Tu vari to uzskatīt par pilnīgu murgu un palaist gar ausīm šo informāciju. Bet tu vari arī pamēģināt šos padomus izmantot savā dzīvē jau tūlīt un paskatīties, kas notiks. Starp citu, desmitiem tūkstošu cilvēku atzīstas, ka, pateicoties transerfinga principiem, viņu dzīves kaut kādā neticamā veidā acīmredzami mainās. Atceries: cilvēks ir tas, kam viņš tic. Avots: МАГИЯ СЛОВА Foto: CottonBro Studio Tulkoja: Ginta Filia Solis
Šis ir rakstnieka-ezotēriķa Denisa Zaharova raksts par to, kādu macībstundu mums pasniedz bērni un kādus secinājumus no tā mēs varam izdarīt.
Dvēsele pati nolemj, caur kādu ģimeni ienākt šai pasaulē. Un šī izvēle vienmēr ir apzināta, tāpēc, ka tā balstās uz kādu noteiktu uzdevumu. Iesākumā kaut ko “paskaidrot” vecākiem. Par spīdi atšķirīgiem viedokļiem, nevis vecāki māca bērnu, bet gluži otrādi. Bērns ir vecāku karma. Un, ja nu pēkšņi mazulis izvēlas sarežģītu programmu (piemēram, piedzimst ar iedzimtām kaitēm vai defektiem), tad tas nav sods, bet gan viens no veidiem, kā brīdināt tos, caur kuriem viņš šeit atnāca. Dzīvei nav citu ceļu, kā atmodināt pieaugušos un likt viņiem domāt, kā vien caur mīļoto bērnu, kurš vienmēr ir mīlēts, lolots un vērtīgakais, kas cilvēkiem ir.
Apmēram līdz 16 gadu vecumam tieši caur bērnu slimībām, rīcību un nedienām, ar mums runā pati Dzīve. Puikas cenšas vest pie prāta savas mammas, meitas – savus tēvus. Un tie nav joki.
Kā uzskatāmu piemēru atcerējos kāda jauna precēta pāra pieredzi, kuriem piedzima akls bērns. Kreņķis bija milzīgs. Kādi brīnumskaisti vecāki, tik skaisti, tik gudri un pēkšņi, tāda nelaime! Cik tomēr Dievs ir netaisnīgs, – sākumā sačukstējās vecvecāki. Juta līdzi visi, paziņas, draugi, internets raudāja. Selfiji viņiem tik mīlīgi, tātad paši labi cilvēki – tā visi domāja.
Bet tad, kad viena no vecmāmiņām pieteicās palīdzēt auklēt mazulīti un uz laiku pārvācās dzīvot pie jaunajiem, viņa nespēja noticēt savām acīm. Kur pēkšņi bija pazudis ideālais pāris? Ikviens sīkums noveda pie skandāla. Viņi plēsās un lamājās, un izlīga tikai naktī, gultā. To redzēt bija ļoti smagi.
Un, kā izrādījās, smagi bija ne tikai vienai no vecmāmiņām, bet arī jaundzimušajam, kuram vecāku ķildas jau no paša sākta gala negribējās redzēt, un viņš izvēlējās aklā karmu, cerībā, ka vecāki sapratīs, kāpēc tas notiek tieši ar viņiem. Taču tie bija kurli. Sasaistīt mentālo iemeslu ar fiziskajām izpausmēm mums neviens nekad nav mācījis. Mēs esam dzīvojuši pārāk materiālistiskā vidē un esam pārāk skeptiski, lai arī “Ekstrasensu cīņas” labprāt skatāmies. Mēs dzīvojam pēc šablona “darbs-mājas-darbs”, nekādīgi nespējot iznirt no šī mūžīgā esības miega. Mums tikai šķiet, ka tas ilgs mūžīgi. Atskaties, un jau pensija. Un kas uzpeld atmiņās? Mazi retas laimes zibšņi: atpūta pie jūras, kāzas, bērnu sasniegumi. Bet kur jūsu pašu sasniegumi? Dzīvoklis, vasarnīca, divas automašīnas – tas īsti neskaitās, tā vērtē sabiedrība, bet kā ir ar Mūžību, ko tu tādu esi izdarījis? Ar ko tevi atcerēsies?
Piedzemdēji bērnus? Jā, centies no visa spēka, darīji nemīlamu darbu, lai tikai nopelnītu naudu, lai tikai viņiem būtu labi. Viņi tevi neredzēja, kamēr auga, jo tu darbā pazudi līdz pat vēlai naktij. Un mammas? Ka tik niecīgākās iesnas, uzreiz pie ārsta, gribi negribi, sāksi slimot. Jo medicīna taču ir mūsu patsm pats augstākais. 21. gadsimts, jaunās tehnoloģijas, bet bērnu veselība vēl arvien nav uzlabojusies.
Posts galvās. Zvana kāda vientuļā māte. Viņai grūti. Naudas nepietiek, bet desmitgadīgais dēls visu laiku slimo. Un nav neviena, kas palīdz. Ko darīt? Atkārtoju kā mantru – “bērni ir vecāku karma”
Domā! Bet vai gan viņai tam ir laiks? Viņa domā, kā nopelnīt jaunām medicīniskajām manipulācijām. Es viņai piezvanīju.
– Kā tev klājas? – Sitos, kā zivs pret ledu. – Ko izdomāji? – Tu man visu laiku par kaut kādu karmu stāsti, bet es dzīvoju šeit un tagad. Man uz darbu jāiet, nevis jādomā. – Bet vai tev nešķiet, ka ar savām slimībām tavs bērns cenšas tev kaut ko pateikt, to, ka viņam trūkst tavas mātes mīlestības? Tēva viņam nav. Viņš pastāvīgi ir viens. Tu taču visu laiku pazūdi darbā, maizei un sviestam centies nopelnīt. – Un, ko tad man citu darīt? – Nomaini darbu, vai arī sēdi tur tikai pusi dienas. – Un kas man naudu maksās? – Sarunājam tā – tu pārej uz pusslodzi, un vairāk laika pavadi ar savu bērnu, ja pēc divām nedēļām viņš neatveseļosies, es samaksāšu tev tavu mēneša algu.
Nedēļa pagāja viņai domājot. Mēs taču vēlamies no dzīves saņemt garantijas, ka viss būs labi, brīnišķīgi. Bet Zeme ir iespēju vieta nevis apdrošināšanas kompānija. Iemācīties Uzticēties Providencei ir viens no mūsu uzdevumiem, kuru ir vērts iemācīties jau pašā dzīves sākumā.
Vientuļā māte piekrita darījumam. No galvenā grāmatveža vietas ar šausmām pārgāja uz parasto un domās jau gatavojās pašam briesmīgākajam. Protams, darbā neviens nespēja tam noticēt, centās uzspiest savu, sakot: kurš tagad maksās ārstiem?
Bet maksāt nevajadzēja, ne ārstiem, ne man. Es viņai paskaidroju, ka “vientuļā māte” nav nekāds spriedums, bet “liktenis”, kuru viņas dēls izvēlējās pirms savas pasaulē nākšanas. Un tas vairāk vajadzīgs ir viņam, nevis viņai. Un tātad ir jāpieņem situācija tāda, kāda tā ir un jābeidz baidīties: par to, ka nauda izbeigsies, ka nepietiks ārstiem, zālēm. Aizmirsti! Vienkarši uzticies Dzīvei un saproti to, ko vēlas tev pateikt tavs dēls.
Puika pārstāja slimot. Jau pēc nedēļās viss, kas tik ļoti biedēja māti, pārstāja būt hronisks. Un vēl pēc divām nedēļām puika uzprasījās uz skolu.
– Tev palīdzet ar naudu? – es jautāju.
Viņa manu jautājumu uztvēra kā apvainojumu. – Tu man iedevi daudz vairāk, – liki pamosties un paskatīties uz situāciju savādāk. Tātad es tev esmu parādā. – Neko neesi parādā. Dzīvo un priecājies. Situācijas apzināšanās – lūk, kas dara brīnumus. Kā tikko cilvēkam mainās uztvere, mainās viss apkārt. Toties paziņas viņu nomocīja ar jautājumiem: kā tev izdevās izārstēt savu bērnu? Pie kāda daktera biji? Kādas zāles tev izrakstīja? Bet tā vietā viņi izdzirdēja noslēpumaino frāzi: “bērni – tā ir vecāku karma”. Tie tik paraustīja plecus un turpināja savu skrējienu savās darīšanās, īpaši nepiedomājot pie notikušā, turpinot dzīvot savu dzīvi savā skrējienā.
Deniss Zaharovs Foto: Nikolay Osmachko Tulkoja: Ginta Filia Solis
Es atceros savu bērnību – kā daudzās ģimenēs (un manējā nebija izņēmums) vīrieši (pat ļoti labi un uzticami vīrieši) tikai šajā dienā atklāti pauda savu apbrīnu par sievieti – tātad reizi gadā. Cilvēcisku apbrīnu: savām sievām, mammām, māsām, meitām dāvināja ziedus, dāvanas, paši gatavoja pusdienas – atklāti pauda savas simpātijas. Un tie bija īsti Sievietes svētki.
Protams, kāds var iebilst, ka tie nebija svētki, bet tāda kā ņirgāšanās – jo visu gadu sieviete “vaiga sviedros raujas un kalpo” un tikai reizi gadā viņa par to tiek apbalvota.
Taču, pirmkārt, mēs visi zinām – kā sieviete izvēlēsies, tāda realitāte ap viņu atvērsies, bet, otrkārt, sieviešu paverdzināšanai ikdienas dzīvē ir daudz dziļāki kolektīvi iemesli, kurus mēs atrodam un risinām personīgi un kas nav mūsu šodienas sarunas tēma.
Šodien es vēlos parunāt par skaistumu un uzreiz atskaņošu galveno domu: “Mīļās sievietes, dāviniet pašas sev ziedus un rūpējaties par skaistumu sev apkārt”… tālāk paskaidrošu.
Tā nu tas sanāk, ka mācoties mūsu skolā, sievietes nobriest maigumā, mīlestībā un rūpēs par sevi, viņas sāk novērtēt šī brīža skaistumu un ļauj sev radīt šo skaistumu priekš sevis: ēst no skaistiem traukiem, skaisti uzklāt galdu, dāvāt sev ziedus, radīt brīnišķīgu interjeru savā dzīves vietā….
Tā ir kā sava iekšējā skaistuma izpausme, cieņpilna attieksme pret savu dvēseli, un savas vērtības apzināšanās: “Es esmu brīnišķīga un vēlos skatīties uz brīnišķīgo”. Un nevajadzētu brīnīties, ka sekojot viņai gan vīrs gan kolēģi pēkšņi sāk izrādīt šai sievietei uzmanību ne tikai Sieviešu dienā.
Senatnē sieviete no vīrieša gaidīja ne jau dāvanas, bet gan uzmanību, kas apliecina viņas vērtību. Taču tā kā iekšpasaulē nebija savas pašvērtības sajūtas, tad arī no ārpasaules šie apliecinājumi bija ļoti reti un formāli: reizi gadā, vai piespiedu kārtā, izpildot kādas saistības.
Toties tad, kad vairs nav nekādas vajadzības apstiprināt vērtību, kad sieviete ir uzplaukusi savā iekšpasaulē, pati sākusi apjaust savas vajadzības, novērtēt sevi un apzināti ļaut sev izvēlēties, kas viņu piepildīs, tad tie paši ziedi kļūst par elementu, kas atspoguļo viņas iekšējo skaistumu, piepildītību un pasaules baudīšanu. Un tad vīrietim rodas dabiska vēlme tādai sievietei dāvāt ziedus biežāk kā reizi gadā.
Es ceru, ka tu saproti, ka es nemācu manipulēt ar vīriešiem, es parādu vienkāršu mehānismu – kā sievietes iekšējais skaistums izpaužas ārpasaulē un maina to.
Protams, tas attiecas ne tikai uz ziediem un dāvanām, bet arī visu apkārt esošo. Tas ir kā apburtais loks: sieviete jūtas sevī harmoniska un skaista – tā radot skaistumu sev apkārt un šis skaistums apkārt atkal baro sievietes dvēseli un rada viņas noskaņojumu. Viss ir savstarpēji saistīts.
Pirms daudziem gadiem, kad es dzīvoju ļoti smagos materiālajos apstākļos, es praktizēju to, ka par pēdējo naudu pirku sev ziedus, kas priecēja acis un uzturēja mani ar savu skaistumu. Es ticēju tam, ka, ja es izvēlos skaistumu sev apkārt, ar to pabaroju savu iekšējo pašvērtējumu, kuru tobrīd sevī vēl nebiju izaudzējusi. Un tas, protams, deva savus augļus.
Protams, lai šo skaistumu pamanītu, sagribētu un spētu iemiesot sevī un ap sevi, ir vajadzīga apziņa, kas brīva no lomām, apvainojumiem, nosodījumiem, apsūdzībām. Toties tad, kad mēs to iemācāmies, kad ļaujam sevi nepiespiest, kad rūpējamies par savām sajūtām, kad dzīvojam, pirmkārt, piepildot savu “trauku”, harmoniskas telpas radīšana ap mums notiek dabiski, bez lielas piepūles un smaga darba. Protams, katram tas ir kaut kas cits: vieniem patīk augstākās tehnoloģijas, citam rišas un volāni… Bet viena kopīga lieta ir tā, ka skaistuma atspoguļojums ikdienā sievietei ir skaistuma pieņemšanas un atklāsmes sevī marķieris. Nav nejaušība, ka agrākos laikos cilvēki no augstākās sabiedrības mīlēja svaigus ziedus un skaistus interjerus – tas ir ļoti nozīmīgs iekšējās vērtības atspoguļojums.
Tas pats attiecas uz sievietes ķermeņa skaistumu.
Es atceros, ka lasīju Rabindranata Tagores darbā, kā vīrs atzīstas sievai, ar kuru kopā nodzīvojis daudzus gadus, ka viņas rūpes par sava ķermeņa skaistumu un veselību bija līdzīgas svētai ceremonijai templī – tas bija līdzīgi kā kalpošana Dievam. To nevarēja atstāt novārtā, to nevarēja izdarīt nejauši…
Toreiz man tas izklausījās dīvaini. Bet, kad es atklāju sevī nemirstīgās dvēseles izpausmes un iemācījos iemīlēt visas sava fiziskā ķermeņa grumbiņas, krunciņas un nelīdzenumus – kad es pieņēmu un sāku mīlēt to, kas es esmu – es sapratu šīs frāzes precizitāti. Manī radās vēlme ne tikai rūpēties par savu sievietes ķermeni, bet arī maksimāli saskaņot savu ārējo izpausmi ar iekšējām sajūtām.
Piemēram dienas laikā vairākas reizes pārģērbties, nevis tāpēc, ka apģērbs nosmērēts, bet tāpēc, ka gribas kaut ko citu, gribas citas sajūtas. Un arī auskari mājās jāpamaina, tas nekas, ka neviens to neredz… Un tie ir vairāk kā vienkārši greznuma lieta. Tā ir uzmanība pret sevi, pret savām vibrācijām – sajusties komfortabli tādā tēlā, kādā tu vēlies un maksimāli atklāt savu sievišķo dabu. Mums šobrīd ir visas iespējas izturēties pret sevi ar pietāti, lai sajustu un kultivētu sevī saikni ar savām iekšējām izpausmēm. Es aicinu jūs, mīļās Sievietes saudzēt un rūpēties par savu iekšējo pašvērtību un skaistumu it visās situācijās. Mīļi svecieni Sieviešu dienā! Plaukstiet un ziediet sev un pasaulei par godu.
Ginta Filia Solis 