Dvēseles ceļš – ceļš pie sevis

brinums2

Tā nu sanāca, ka mana tikšanās ar manu dvīņu Dvēseli izsauca manī veselu sēriju nopietnas transformācijas, kuras dažbrīd ar sāpēm un asarām, bet dažbrīd ar brīnišķīgām un gaišām atklāsmēm es šobrīd izeju. Un man ļoti gribās padalīties šajās atklāsmēs ar saviem mīļajiem lasītājiem.

Tāpat kā daudziem citiem cilvēkiem šobrīd mana aktuālākā tēma ir sevis pieņemšana un mīlestība pret sevi. Varētu šķist, ka tas it kā ir diezgan vienkāršs jautājums, kurš viennozīmīgi pieprasa skaļu atbildi “Jā!” – protams, pieņemt un mīlēt sevi. Tur nav ko daudz runāt! To zin un saprot visi, jā, protams. Taču kāpēc dažkārt ir vajadzīgi 20, 30, 40 gadi, lai pilnībā to apzinātos un izdarītu?
Tātad nemaz tik vienkārši tas nav! Mēs taču lielāko daļu savas apzinātas dzīves dzīvojam tēlojot kaut ko, valkājot maskas, veidojot visdažādākas aizsardzības, noslēdzoties no pasaules un slēpjot savu patieso personību, lai neciestu un nerādītu pasaulei savas ciešanas. Tā ir ilga saruna un ilga dzīve.

Taču gala rezultātā mēs tik ļoti saaugam ar šiem mūsu uzveduma personāžiem, ka gandrīz neiespējami ir atšķirt, kur ir mūsu patiesais ES un kur maska, kuru paši uzvilkām kaut kad – sen, sen.
“Bet tā taču nemaz nav maska, – tu teiksi, – tas esmu es pats, tikai kaut kāds noguris ciniķis, kurš vīlies it visā, padzīvojis cilvēks ar pastāvīgi sliktu garastāvokli, kuram viss pie velna ir apnicis.” Tā arī dzīvojam.

Un tajā pat laikā psihologi no visām pusēm kliedz – mīli sevi, tu esi cienīgs, tu esi pelnījis, tu esi brīnišķīgs, pieņem sevi tādu, kāds esi. Pieņem visu, kas tev sevī nepatīk, saproti, ka tā ir daļa tevis, iemīli to! Ar visiem saviem tarakāniem.

Protams, mēs ticam un sākam samierināties ar visiem saviem personāžiem – nogurušiem, savecējušiem, sākam mīlēt savas ikdienas aizsargmaskas. Mēs sabučojam visus savus tarakānus ar visām viņu ūsiņām. Mēs izmisīgi cenšamies mīlēt sevi aizkaitināto, nepilnīgo, to, kurš nespēj pieņemt citu trūkumus, dusmīgo, aizvainoto uz visu pasauli. Mēs ar dievināšanas pilnām acīm  skatāmies  sejā saviem dēmoniem, uz savu ēnu, un redzam tajā galveno sava ES daļu un pieņemam to sevī. Mēs pieņemam sevi tādu, piešķiram sev diplomu par milzīgo kāpumu personības izaugsmes jomā un pirmās šķiras medaļu “Par mīlestību pret sevi”, uzskatot, ka mūsu misija ” mīlestība pret sevi”” ir veiksmīgi pabeigta.

Var cik vien gribi piedot sev savas dusmas un trūkumus un mīlēt visus savus dēmonus. Taču tas neglābs ne mūs ne mūsu dvēseles. Tas neatnesīs mums ne laimi, ne gaismu – tas dos vien indulgenci tālākajam drūmajam, aizkaitinātajam ES un dzīvei formātā “Es un mana ēna”. Mēs turpināsim dusmoties, cepties, nemīlēt pasauli uz ko mūsu brīnišķīgā un elastīgā pasaule vienmēŗ atbildēs spoguļa cienīgi.

Bet reti kurš māca, ka vispirms ir jāiemācās ieraudzīt sava pati gaišākā puse, jāpieņem un jāiemīl tieši tā. Mēs varam no galvas zināt visus savus trūkumus un redzēt to pēdas citu cilvēku attieksmē pret mums. Un berzēt rokas – jā, jā, es jau zināju, KĀ pret mani patiesībā izturās. Mani nemīl, tāpēc, ka es esmu tāds un tāds cilvēks. Vispār ne īpaši foršs cilvēks es esmu.

Taču reti kurš redz pasaules pateicību ikdienas zīmēs par to, kāds tu esi brīnišķīgs cilvēks. Siltā, priecīgā laikā, saules staros, putniem čivinot. Reti kurš pieņem kā savu katru labu vārdu, katru smaidu cilvēku sejās. Tā taču ir tava pasaule un tu to radīji un izkrāsoji šodien ar savu klātbūtni, ar savu garastāvokli, ar savu gaismu. Pasaule tev pateicas par katru dienu, par to, ka tu esi īpašs un ļoti gaišs cilvēks – un tā mīl tevi. Tavi tuvinieki, tavi vecāki, bērni, draugi mīl tevi. Tāpēc, ka viņi tevi redz patiesi. Viņi redz tevī to, ko tu pats neredzi un nepieņem. Viņi katru dienu redz tavu gaišo pusi, daudz biežāk kā tumšo. Daudz biežāk. 

Un tā arī ir tava īstā personība, tava tīrā un mīlošā Dvēsele. Lūk, tā arī Tev ir jāpieņem, jaiemīl sevi tādu – nevis tumšu īdošu vai sevi žēlojošu. Bet brīnišķīgu, laimes un mīlestības ceinīgu, to, kurš iet un pierāda sev un savai pasaulei.

Es jums teikšu, tas ir grūts darbs. Es mostos no rīta un mans pirmais jautājums: Kas es esmu šodien? Kāda ir mana pasaule šodien? Pasaule, kura mani mīl? Pasaule, kurā es esmu karaliene? Vai tas, kur es sevi žēloju un tā man pamet acīmredzamus iemeslus tam, lai turpinātu to darīt. Kurš rāda man, ka manai tumšajai pusei – ES ir taisnība: patiesībā mani neviens nemīl.

Patiesībā nav nekāda “patiesībā”. Nav vienotas realitātes. Realitāte, kuras nosaukums ir “es patiesībā”  sastāv no vairākiem dažādiem notikumu līmeņiem. Tās ir pasaules, kurās dzīvo dažādais tu ar dažādiem garastāvokļiem, ar dažādiem savu vibrāciju līmeņiem. Tu ar zemo vibrāciju līmeni – neglītais ES, un tu ar augsto vibrāciju līmeni – laimīgais ES.

Un no tā, uz kura pakāpiena tu uzkāp no paša rīta, ir atkarīga visa tava tālākā diena un tālākā dzīve. Var kāpt uz augšu, pie laimes, pie mīlestības, pie sava patiesā ES. Vai ripot lejup pie ēnas pie pasaules, kura mani nemīl, pie saviem tarakāniem un dziedāt korītī ar viņiem.

Arī tur ir jautri.
Taču tas ceļš, kas ved pa trepītem augšup – ir garīgais ceļš. Kāpēc es ta rakstu, jo ir taču pieņemts uzskatīt, ka garīgais ceļš ir saistīts ar Dievu  un Dvēseli. Jā, tā arī ir – tā personība uz kuru tu katru dienu tiecies: Es – īpašais, ES – laimīgais, ES – cienīgais, ES – pilnīgais savā šķietamajā nepilnībā, ES – uz visu spējīgais – tas arī ir Dievs. Jo spēcīgāk tu sevī pieņem šo savu daļu, jo spēcīgāk sevi ar to asociē un saplūsti ar to, jo lielāka ir tava mīlestība pret Dievu.

Garīgais ceļš ir Dieva meklēšanas un mīlestības pret Dievu ceļš. Tātad pie sevis paša –patiesā un īstā.
© Liza Veber
Tulkojums © Ginta Filia Solis

 

Advertisements

Vai tiešām tu esi pārliecināts, ka tev vajadzīgs stress, lai nopelnītu naudu?

darbs6

Es nekad neesmu sastapusi problēmas, kas saistītas ar darbu vai naudu, kas nebūtu izrādījušās domāšanas problēmas.
Es biju pieradusi ticēt, ka nauda man vajadzīga tāpēc, lai es būtu laimīga. Pat tad, kad man tās bija daudz, es bieži vien kļuvu gandrīz slima no bailēm par to, ka notiks kas briesmīgs un es to zaudēšu. Tagad es saprotu, ka nekāda nauda nav tāda stresa vērta.

Ja tu dzīvo ar neapzinātu domu: “Nauda man ir vajadzīga, lai es justos pārliecināta un aizsargāta”, tas nozīmē tikai to, ka tava prāta stāvoklis ir bezcerīgs.
Bankas bankrotē. Fondu tirgus grūst. Nauda devalvējas. Cilvēki melo, lauž kontraktus un netur solījumus. Tādā prāta mulsumā tu vari pelnīt pat miljonus un vienalga būt nepārliecināts un nelaimīgs.

Daži cilvēki uzskata, ka tieši bailes un stress viņus dzen pelnīt nadu.
Taču vai patiešām tu vari būt pārliecināts par to, ka tā ir taisnība? Vai tu vari būt pilnīgi pārliecināts, ka bez bailēm un stresa kā motīva, tu nevarētu nopelnīt šo naudu vai pat vairāk?
“Bailes un stress man vajadzīgas motivācijai” – kas tu būtu, ja nekad vairāk neticētu šim stāstam?
Pēc tam, kad biju atradusi darbu sevī, – pēc tā, ka darbs bija atradis mani, – es sāku ievērot, ka man vienmēr bija tik daudz naudas, cik man tajā brīdī bija vajadzīgs, pat tad, ja tas bija maz vai pavisam maz.

Laime ir skaidrs prāts. Skaidrs un vesels saprāts zin, kā dzīvot, kā strādāt, kādas vēstules sūtīt, kādus zvanus veikt un kā bez bailēm radīt to, ko viņš vēlas.
Kas tu būtu bez domas: “Nauda man vajadzīga, lai justos droši?””
Varbūt ar tevi būtu daudz vieglāk komunicēt. Iespējams, tu pat sāktu apzināties dāsnuma likumus, tos likumus kuri ļauj bez bailēm šķirties no naudas, un tās atpakaļ atgriešanas likumus – arī bez bailēm.
Tev nekad nevajadzētu vairak naudas, kā tev ir. Kad tu to apzinies, tu sāc saprast, ka tev jau ir tā pārliecība, kuru tu vēlejies iegūt, pirmkārt, ar naudas palīdzību. Daudz vieglāk naudu ir nopelnīt tieši no šīs pozīcijas.
© Bairone Keitija
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums ©Ginta Filia Solis

Laimīga un brīva

laimiga briva

– Dakter, atnācu pie jums uz pieņemšanu, palīdziet, esmu nomocījusies, risinot savas problēmas – risinu, risinu, bet tās kā nebeidzas tā nebeidzas. Visus savus spēkus tur esmu ieguldījusi, bet tās vēljoprojām kā ir, tā ir! Sešus gadus jau ar tām strādāju, mēģinu atrisināt, un – nekā. Ko man, Dakter, darīt?
Dakteris paskatījās pāri brillēm uz viņa priekšā sēdošo jauno, nomocīto sievieti – kājas izstieptas, rokas nolaistas, izmocījusies un apjukusi.
– Mans vārds ir Jeļena Viktorovna. Man jūs rekomendēja kaimiņiene – tante Vaļa. Viņa sacīja: ej, meit, pie Fedota Semjonoviča, manu problēmu viņš atrisināja turpat kabinetā, uz vietas, piecu minūšu laikā. Es nezinu, kas kaimiņienei bija par problēmu, viņa neteica, bet kā es to uzzināju, uzreiz atnācu pie jums!

Dakteris pasmaidīja. Viņš ļoti labi atcerējās tanti Vaļu.

– Viņa teica, ka esat Brīnumdakteris. Es gan ne īpaši ticu dažādiem “brīnumiem”, taču nu jau vairs nezinu, kur iet un kam lūgt palīdzību, visu esmu izmēģinājusi… Vai jums izstastīt konkrētāk manas problēmas?
– Nē, nav vērts, — balss dakterim bija patīkama un samtaina, tajā klausoties gribējās atslābt un nomierināties.
– Patiesībā viss ir skaidrs un nav nekādu brīnumu. Es jums tagad izskaidrošu, kā tālāk rīkoties. Un dakteris pasmaidīja.
– Sakiet, kādu mērķi jūs sev uzstādījāt, kad pirms sešiem gadiem sākāt risināt savas problēmas?
– Tādu arī uzstadīju – risināt savas problēmas!
– To jūs arī darāt, jūs taču vēlējāties risināt? Pareizi? Viss ir godīgi, jūsu sapnis īstenojās visus šos sešus gadus!
Jeļenai Viktorovnai acis “izlīda uz pieres”.
– Oioi, – viņa izdvesa.
– Vai plānojāt, ko darīsiet pēc tam, kad būsiet atrisinājusi savas problēmas? Ar ko nodarbosieties?
– Nē, īpaši neplānoju, tikai – tā nedaudz, — vēl joprojām domīgi teica Jeļena…
– Skaidrs. Jūs apkopojāt visus savus resursus un sakoncentrējāt tos uz problēmu risināšanu un tas tikai šīs problēmas baroja. Problēmas nevarēja aiziet, jo, ko gan jūs bez tām darītu? Tās jums bija vajadzīgas. Un tas vēl nav viss. No vienas puses jums šīs problēmas bija vajadzīgas, bet no otras – jūs visu laiku centāties tās atrisināt. Tā saucās – autoagresija. Jūs karojāt pati ar sevi. Skatoties uz jums, vērojot jūsu ārieni, var spriest, ka smagi karojāt. Uzvarējāt?
– Nē.
Ārsts noplātīja rokas.
– Jūs grasāties turpināt karot ar sevi? Jums ļoti daudz resursu aiziet šajā cīņā. Ar ko cīņas vietā jūs varētu nodarboties? Kas jums svarīgāk – atrisināt savas problēmas vai dzīvot mierā pašai ar sevi?
– Mierā…
Te Jeļena Viktorovna pieleca no krēsla:
— Tad ko tagad? Man jāsamierinās ar šīm problēmām? Man jāatzīst to eksistēšana par pareizu?!
– Manā skatījumā – tas ir pareizais risinājums. Tikai padomājiet par to, kas patīkami silda jūsu dvēseli, ar ko jūs vēlētos nodarboties jau tagad, jo jums vairs nevajag cīnīties ar problēmām un jums ir atbrīvojušies resursi. Kur jūs tos vēlētos novirzīt? Ko teiksiet? Un dakteris jautri piemiedza aci.
Jeļena Viktorovna pateicās burvju dakterim un devās mājās.
Pa ceļam viņa domāja par to, ka viņai patiešām labāk būtu dzīvot mierā ar sevi, nekā risināt savas nekādā veidā neatrisināmās problēmas. Redz, cik viltīgi šajā pasaulē viss uzbūvēts, ar vienu savu daļu radīju, ar otru – risinu, redz, kā tas notiek! Bet abas daļas manas. Bet es domāju, ka tā daļa, kas problēmas radīja, ir noskaņota pret mani, bet es biju noskaņota pret to. Es gribēju lai tā padodas pirmā, es gribēju to uzvarēt, uzskatīju to par ienaidnieku. Tagad tu esi mans draugs, piedod, ka cīnījos ar tevi! Piedod, ka gribēju, lai tu zaudētu, piedod, ka dusmojos uz tevi un piedod, ka biju pret tevi. Tu man esi svarīga, vajadzīga, es pieņemu tevi un esmu pateicīga par šo mācību. Tu taču esi Es.

Viegls pavasara lietutiņš “pamodināja” Jeļenu Viktorovnu no pārdomām.
– Kas aizkustina manu dvēseli?
Viņa nometa kurpes, kā bērnībā, un kā bērnībā sāka skriet pa peļķēm. Mazā Ļena. Garāmgājēji izbrīnā skatījās: kāds ar smaidu, kāds ar neizpratni, kāds izbrīnā, bet kāds ar pirkstu grozīja pie deniņiem. Bet mazajai Ļenai bija vienalga, jo viņa bija laimīga un brīva…

Autors: Mērija Rič
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums Ginta Filia Solis

Sieviete trūkumā un pārpilnībā

NastyaSensei Sens

Katrai no mums ir divi bāzes stāvokļi: trūkuma un pārpilnības. Tie ir absolūti pretēji. Tāpat kā dusmas izslēdz iespēju būt pateicīgam, tā arī trūkuma stāvoklis izslēdz iespēju būt pārpilnībā. Jautājums: vai es rīkojos no trūkuma vai pārpilnības stāvokļa?
Vārda trūkums sinonīms ir deficīts vai pat skopums.
Savukārt vārda pārpilnība sinonīms ir dāsnums. Kamēr mēs neesam sasniegušas savas evolūcijas augstāko pakāpi, katrā no mums ir šis abu stāvokļu kokteilis.

Iespējams, šodien Tev ir 50/50, pusi sava dzīves laika Tu pavadi trūkuma stāvoklī, bet pusi – pārpilnībā. Iespējams, trūkuma palicis vien 5%. Viss atkarīgs no apstākļiem, kādos esi izaugusi, un tā darba, ko esi ar sevi veikusi, lai mainītu šos savus stāvokļus.
Visbiežāk trūkuma stāvoklis saistīts ar trigeriem* no bērnības.

Piemēram, Tu atceries, kā bērnībā mamma taupīja naudu ēdienam, pa vienam izsniedza cepumus, jo savulaik visa tauta dzīvoja deficīta apstākļos. Vai arī nesaņēmi pietiekami daudz mīlestības un maiguma, un tāpēc radās doma, ka mīlestība ir jānopelna ar saviem labajiem darbiem.
Un tāpēc, pat tad, ja šodien Tu esi veiksmīga, vesela, realizējusies sieviete laimīgās attiecībās, periodiski Tavā pārpilnības stāvoklī var iezagties trūkuma sajūta. Bet, ja Tu pat neesi iedomājusies par to, ka ir šādi stāvokļi, iespējams, šis raksts palīdzēs Tev ieraudzīt daudzu Tavas dzīves ne īpaši labu rezultātu iemeslus, dos iespēju sākt mainīt savas domas un izveidot pārpilnību par savu bāzes stāvokli.

Sieviete trūkumā:

– Pastāvīgi baidās pazaudēt naudu, statusu, uzmanību.
– Cenšas vairāk saņemt nekā atdot.
– Cenšas izlikties veiksmīga, lai arī iekšēji viņa var izjust asu mīlestības un finanšu deficītu.
– Pastāvīgi sevi salīdzina ar citiem un sarindo cilvēkus, dalot tos labākos par sevi un mazāk veiksmīgos. Tāpēc arī šaubās par saviem resursiem: baidās, ka viņas visiem var nepietikt, pastāvīgi skaita un mēra. Un, ja līdzsvars nav viņai par labu, cenšas to izlabot. Ļoti bieži tas notiek agresīvā veidā.
– Citas sievietes uzskata par konkurentēm. Un bieži vien baidās, ka, palīdzot kolēģei, viņa var kaut ko zaudēt. Tāpēc dozē savu palīdzību, uztraucoties par to, ka tai otrai tas pats varētu izdoties labāk nekā viņai. Un ja nu pēkšņi kāda cita saņems vairāk atzinības, naudas, ietekmes? Tad, kad citam cilvēkam kaut kas sanāk labi, sieviete trūkumā skumst, jo tas nav noticis ar viņu.
– Viņas dzīvē ir daži cilvēki, kam viņa no sirds vēl veiksmi, bet ne tādu, kā sev. Viņa domā tā: lai manai draudzenei viss ir labi, taču drusciņ sliktāk nekā man.
– Ļoti bieži tur aizdomās cilvēkus par to, ka tie varētu nodarīt viņai ko ļaunu. Pēc viņas saprašanas, cilvēkam sākumā jāpierāda, ka viņš ir labs, un pēc tam viņa tam noticēs. Un tāpēc starp viņu un cilvēkiem pastāvīgi atrodas neredzama barjera, kas neļauj tuvināties ar cilvēkiem.
– Dzīvo pastāvīgā cīņas stāvoklī. Pirmām kārtām ar sevi. Viņa sev visu laiku pierāda, ka ir labāka par citiem.
– Gaida noteiktu izturēšanos pret sevi. Ja viņa nav saņēmusi īpašu atzinību vai uzslavu, tad cenšas palikt vienaldzīga vai norādīt uz to, ka attieksme pret viņu nav pietiekami laba.
– Dzīvo bailēs par to, ka viņas resursi var beigties. Ka beigsies vīrieša mīlestība pret viņu, viņas skaistums, jaunība un iespējas. Tāpēc viņa bieži vien ekonomē. Vai nu uz sevi, vai citiem. Viņai patīk atlikt naudu un krāt to nebaltām dienām.
– Pastāvīgi steidzas. Viņa baidās nepaspēt izmantot savus resursus un iespējas, kamēr tie vēl ir pieejami. Viņa bieži vien mudina un dzen uz priekšu arī citus cilvēkus – kolēģus, padotos, vīru, bērnus.
– Bet tad, kad sievietei trūkumā izaug spārni, viņa var atdot sevi pilnībā mīļotajam cilvēkam, projektam, izmisīgi iztukšojot sevi, līdz vairs neatliek nekas. Kad viņa ir atdevusi visu, kas viņai bija, un nesaņem to, ko vēlējusies, viņa vaino tos, kam atdeva.
– Bieži vien dzīvo ar domu, ka viņai kāds kaut ko ir parādā. Viņai vienmēr ir par maz atzinības, labestības, mīļu vārdu. Un, lai arī viņa tēlo, ka viņai ir augsta pašapziņa un nav vajadzīgi mīļi vārdi, tomēr cieš, ja tos nesaņem.
– Ja dzird pret sevi vērstu kritiku, viņu tā vai nu paralizē un viņa noslēdzas sevī, vai arī kļūst agresīva un uzbrūk kritizētājam. Patiesībā vislielāko daļu kritikas viņa saņem pati no sevis. Un, jo lielāka atšķirība starp to, ko viņa par sevi patiesībā domā, un to, kāda izliekas ārēji, jo grūtāk citiem ir ar viņu komunicēt. Pat viegls viņai veltīts jociņš var tikt uztverts kā uzbrukums viņas personībai.
– Pretenzijas pret sevi viņa bieži vien maskē ar pretenzijām pret citiem. Ja pretenzija ir kļuvusi par bāzes stāvokli, sieviete trūkumā uzvedas tā, it kā otrs cilvēks viņai kaut ko būtu parādā (tas ir neatkarīgi no tā, kur viņa atrodas – bankā, darbā, veikalā, skaistumkopšanas salonā).
– Savām problēmām attaisnojumus meklē ārpusē (vīrs, priekšnieks, valsts) un cenšas mainīt otru cilvēku.
– Viņas uzmanība visbiežāk pievērsta nevis tam, kas ir labi, bet tam, kas ir slikti: gan attiecībās, gan arī darbā.
– Bieži kritizē citus, cenšoties pierādīt savu taisnību pat tad, kad viņai neviens to neprasa. Viņa dzīvo ilūzijās par to, ka, kritizējot citus, viņa dara tiem labu. Viņa nesaprot, ka tādā veidā rada sev apburto loku, no kura ir ļoti grūti izkļūt. Rezultātā viņas ierašanās ļoti bieži citos cilvēkos rada spriedzi, un viņi sāk izvairīties no tikšanās ar viņu.
– Viņa ļoti cieš, jo izrādās, ka ir palikusi viena un vientuļa. Viņa pastāvīgi gaida, kas viņu piepildīs, un meklē kādu, kas aizpildīs viņas tukšumu.

Sieviete pārpilnībā:

– Vienmēr cenšas vairāk atdot nekā saņemt.
– Viņai pietiek resursu. Viņai nav baiļu pārpūlēties, jo viņa skaidri zina, kad viņas resursi tuvojas nullei, un tad viņa apstājas, lai sevi piepildītu. Viņa prot sevi piepildīt un tāpēc arī kļūst citiem cilvēkiem par piepildīšanās avotu.
– Neskopojas ar emocijām. Viņa dāvā prieku, un no šī prieka viņas pašas prieks vairojas.
– Viņas stāvoklis nav atkarīgs no citu cilvēku stāvokļiem.
– Tiecas pēc iekšējās pārpilnības. Viņa nav ārējo atribūtu pretiniece, taču viss iekšējais viņai ir daudz svarīgāks.
– Kad viņai kaut kas notiek ne tā, kā vajadzētu, viņa iemeslus meklē sevī, uzdodot sev jautājumus: ko es izdarīju nepareizi, kas man jāpiekoriģē, lai no tā izietu?
– Viņai ir komfortabli gan vienai, gan kompānijā. Viņa prot atšķirt vientulību no vienatnes. Viņa ļoti augstu vērtē un bauda to laiku, ko pavada vienatnē ar sevi.
– Ir motivēta savā vēlmē piepildīt otru cilvēku, nevis vēlmē iepatikties otram. Viņa atdod to, kā viņai ir pārpārēm.
– Prot dāvināt un pieņemt dāvanas un komplimentus. Un viņa dāsni pateicas citiem cilvēkiem par dāvanām un uzmanības pierādījumiem.
– Apzinās savu vērtību un to vērtību, kuru nes pasaulei. Viņa ir dāsna savā mīlestībā, un blakus viņai ir mierīga un atslābināta sajūta. Viņas klātbūtne vien spēj piepildīt.
– Mīl dzīvi un jūt, ka dzīve mīl viņu.
– Viņai patīk dalīties savā labsajūtā ar tiem, kuriem tas patiešām ir vajadzīgs. Un viņa nepārdzīvo, ja kādam viņas pieredze nav vajadzīga.
– Ir pilna līdzcietības, viņai ir viegli iejusties otra cilvēka ādā un sajust otra sāpi. Viņa palīdz citiem, ja redz tādu vajadzību un iespēju.
– Viņa zina, kas viņu motivē, viņa viegli sakārto savas prioritātes un necenšas pacelt nepaceļamo.
– Zina, ka viņa ir unikāla un pilnvērtīga. Taču arī citās sievietēs viņa redz unikalitāti un pilnvērtīgumu. Tas viņu arī atšķir no sievietes trūkumā, kura redz citus vai nu sliktākus, vai labākus par sevi.
– Ir godīga pret sevi, viņa dzīvo saskaņā ar savām vērtībām, ciena un pieņem arī citu cilvēku vērtības.
– Kad sieviete pārpilnībā atliek naudu vai investē, viņa to dara tikai tāpēc, lai vairotu labsajūtu, kuru var iegūt par atlikto naudu vai labajiem darbiem, nevis baidoties, ka nauda var izbeigties.
– Dzīvo pārliecībā par to, ka ir brīnišķīga pati par sevi, un viņai nav vajadzības kļūt labākai, lai nopelnītu mīlestību.
– Viņai jau ir viss, kas vajadzīgs, un viņa ir pilna pateicības. Kad viņa attīstās, tad dara to tikai mīlestības pret sevi dēļ, nevis vēlmes kaut ko pierādīt sev vai citiem dēļ.
– Tādai sievietei nerodas vēlme sacensties ar citām sievietēm vai vīriešiem. Viņa nesalīdzina un nevērtē skaistumu, prātu vai finansiālo stāvokli.
– Ja viņa kaut ko nezina vai neprot, tad viegli to pieņem, jo ļoti labi zina, kādas ir viņas unikālās īpašības un spējas. Un tā ir viņas galvenā vērtība.
– Viņa ir patiesa savā vēlmē palīdzēt ne tādēļ, lai nopelnītu mīlestību, bet gan tādēļ, ka vēlme dalīties viņai ir gluži dabiska.
– Jūt, ka ir daļa no kaut kā liela, ka viņa nekad nav viena un ka viņa vienmēr saņems palīdzību, ja tā būs vajadzīga.

Ja Tu, tāpat kā daudzas sievietes mūsu sabiedrībā, nolemsi, ka vēlies virzīties pārpilnības virzienā, Tu vari savā ikdienā iekļaut šādu praksi.
Katru reizi, kad mijiedarbojies ar citiem cilvēkiem, uzdod sev jautājumu: vai šobrīd es rīkojos, izejot no trūkuma vai pārpilnības stāvokļa?
Ja būsi apzināta un godīga pret sevi, šis jautājums momentā diagnosticēs Tevi un pateiks priekšā, ko darīt, lai mainītu šo stāvokli.
Visi vēlas draudzēties, komunicēt un strādāt kopā ar sievieti pārpilnībā. Vai TU esi gatava kļūt par tādu sievieti par visiem 100%? Kura kopā ar mums? ☼
Autors: Elizabete Babanova
Avots: econet.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta Filia-Solis
Materiāls publicēts žurnālā ©Kā darītu Mīlestība Nr.1 (2018. gada vasara)
Pārpublicēsānas gadījumā atsauce obligāta!

8 svarīgākie darbības vārdi

puce

Skatīties
Uzmanīgi. Ar gudras lapsas skatienu, pūces dzintardzeltenām acīm, nepalaist garām nevienu un neko. Jo pasaulē viss notiek pēkšņi un ātri. Un šis vienīgais mirklis var paņemt visu. Neatgreizeniski. Taču tas var tev plaukstā nolikt visu pasauli. Un tas nozīmē – sagaidīt saullēktu, pavadīt saulrietu un neļaut sev kaut ko palaist garām… Skatīties dziļi sevī. Debesīs. Mīļotajās acīs.

Klausīties
Klausiīties. Savā sirdī. Dažkārt auksta aprēķina balsī. Skaņās aiz loga, šīs pasaules dzīvi. Klausīties mūziku. Klausīties jutekliskā putenī, svešās skaistās un dīvainās runās, kaķa murrāšanā…. Klusumā, tātad – bezgalībā. Klausīties un dzirdēt.

Elpot
Ar pilnu krūti. Pilnu spēku. Baudīt kūstoša sniega smaržu gaisā, kas nogulstas plaušās, atstājot vieglu skumju sajūtu, kura, gribi vai negribi, ietīs tevi un pametīs. Ieelpot kaut ko ļoti dārgu un mīļu.

Ticēt
Savai izvēlei. Savai Zvaigznei. Jaušām nejaušībām. Saviem spēkiem… pat tad, ja rokas nolaidušās, pat tad, ja šķiet, ka visa pasaule ir pret tevi, pat tad, ja šķiet, ka viss beidzies… ticēt un gaidīt pretī pastieptas rokas no neiespējamības tumsas. Tikšanām, kas maina tavu dzīvi uz visiem laikiem… Tam, ka visu (gandrīz visu) var izlabot – pareizajā laikā ar pareizajām domām galvā, un atvērtu sirdi. Taisnīgumam.

Mīlēt
Tāpēc, ka “prast mīlēt nozīmē prast visu”. Mīlēt Viņu. Sevi. Un veselu pasauli starp jums. Mākslu, radošumu, mūzikas un dabas skaņas… Dievu. Savus Sargeņģelus. Draugus. Mīlēt dzīvi, nedalot to “tajā, ko es mīlu darīt” un “”tajā, kas man jadara”. Mīlēt jauno un pēkšņo. Un ikdienas sīkumus.

Dāvināt
Neko neprasot pretī… Atdot vairāk, nekā saņem. Dāvāt savu aizraušanos un atklājumus, savu enerģiju. Savu pārliecību. Dāvanas un smaidus. Un atklāsmes. Un skūpstus.

Just
Nekādus pustoņus, tikai pilvērtīgus, pilnkrāsainus. Bet, ja nu sanāk pustoņus – tad dažādu gradāciju – no-līdz. Just miesu un asinis. Un savu mūžīgo Dvēseli. Un zemi zem kājām. Un spārnus aiz muguras. Pat sāpes – tāpēc, ka tās nozīmē, ka tu vēl joprojām esi dzīvs.

Saprast
Sevi un savu pasauli. Ka vientulība nav sinonīms vārdam brīvība. Ka straume, iespējams, aiznesīs tevi ne gluži tur, kur biji iedomājies. Ka kaut ko tev lemts sasniegt tikai pretojoties liktenim. Ka dzimšana ir pirmais solis pretī nāvei un, ka nāve nav beigas, bet gan jauns sākums. Saprast to, kas tev apkārt, zemtekstus, jēgu un nozīmi. Tāpēc, ka mājienos slēpjas jēga…

Autors nezināms
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums Ginta Filia Solis

Trauksmains cilvēks iznīcina to, par ko raizējas

mamma appu76

Neticiet? Ir neskaitāmi fakti, kas to apliecina. Mamma baidās, ka viņas bērns saaukstēties un tāpēc to tuntuļo. Bērns nenorūdās un patiešām saaukstējas. Vīrs negrib uztraukt savu nervozo sievu, cenšas ātrāk nokļūt mājās un patiešām iekļūst ceļu satiksmes negadījumā.

Te būs jums kāds klīnisks piemērs (tas notika padomju laikos).

Vīrietis, 37 gadi, bieži slimo, viņam ir vesela “buķete” psihosomātisku slimību (kuņģa čūla, hronisks bronhīts, holicistīts un vēl kaut kas), nokļuva pie mums klīnikā, lai noformētu invaliditātes grupu, vai arī tiktu pilnībā izārstēts (tāds bija priekšniecības rīkojums).

Viens no galvenajiem faktoriem, kas izsauca slimību, bija vēlme neuztraukt savu nervozo māti. Viņš, pārnācis mājās no darba, desmitos vakarā zvanīja viņai, lai atskaitītos, ka ir jau mājās.
Bija vēl dažas, šķietami pavisam nevainīgas prasības. Dzīve viņus bija izšķīrusi un viņi dzīvoja dažādās pilsētās. Šis stulbais noteikums ļoti drīz sāka traucēt viņa dzīvei. Telefons dažkārt niķojās un viņam nācās skriet uz pastu, kas atradās tālu no mājām, lai piezvanītu mātei un pateiktu, ka ir atgriezies mājās. Nezvanīt viņš nevarēja. Ja gadījās aizkavēties, mamma momentā sūtīja ekspress telegrammu.

Pirmā sieva to nespēja izturēt un aizgāja no viņa. Otrā arī nebija īpaši priecīga par tādu dēla mīlestību pret māti, un sakarā ar to ģimenē valdīja ļoti nepatīkama atmosfēra.

Mātes trauksmju dēļ viņš dažkārt attiecās no darba komandējumiem, kuri sevī slēpa dažus bīstamības elementus. Viņš sāka slimot. Uzradās “iemesls” atteikties no dažiem pienākumiem. Viņš bija labs darbinieks.

Reiz viņam radās ideja un tās realizācijai viņš piesaistīja darbinieku grupu. Uzcītīgi strādājot, viņi līdz vēlai naktij uzkavējās laboratorijā, bet tur nebija starppilsētu sakaru. Tas turpinājas diezgan ilgi laiku un viņš bija spiests pamest darbu ātrāk, pirms grupa to beidza, lai  desmitos būtu mājās un piezvanītu mātei. Drīzumā viņu no šīs grupas izslēdza. Darbs bija tik vērtīgs, ka saņēma Valsts prēmiju.

Var nestāstīt par viņa pārdzīvojumiem. Domāju, ka šie uztraukumi veselību viņam neuzlaboja. Starp citu, viens no galvenajiem momentiem viņa ārstēšanā bija neirotiskās sakabes māte-dēls pārraušana. Mamma tagad zināja, ka, ja desmitos vakarā zvana dēls, viņš ziņo par to, ka notikusi kāda milzīga nelaime.

©Mihails Ļitvaks psihoterapeits
Tulkoja: Ginta FS

Tavs vienīgais uzdevums…

tavs vienigais uzdevums

«Mana Mīļā,
Nesen mēs ar mammu kaut ko meklējām Googlē. Un meklētājs pēkšņi parādīja pašu populārāko pieprasījumu sarakstu. Un pašā saraksta augšgalā atradās jautājums: «Kā noturēt vīrieti».
Es biju šokā. Es pavirši pārskatīju dažus no bezgalīgi daudzajiem rakstiem par to, kā vienmēr būt seksuālai, kad vislabāk viņam pienest alu, bet kad – sendviču, un kā savu vīrieti padarīt gudrāku un lieliskāku.
Un es sadusmojos.

Mana Mīļā, tā nav taisnība – Tev nekad nav bijis un nebūs tāds uzdevums – «noturēt vīrieti».
Mīļā, Tavs vienīgais uzdevums ir atcerēties, ka tu esi pelnījusi krietna cilvēka mīlestību. Sargi šo pārliecību dziļi sirdī, tur, kur to nevarēs sagraut ne atteikumi, zaudējumi un egoisms, kurus mēs neizbēgami sastopam savā dzīves ceļā. (Ja Tu atcerēsies, ka ne tikai Tu, bet jebkurš cits cilvēks ir pelnījis cieņu un mīlestību, Tavu dzīvi varēs uzskatīt par izdevušos. Taču tā jau ir citas vēstules tēma.)

Ja Tu noticēsi tam, ka esi vērtība pati par sevi, Tu noteikti satiksi puisi, kurš būs spējīgs Tevi novērtēt un kurš vēlēsies pavadīt savu vienīgo dzīvi arvien vairāk Tevī iemīloties.

Mīļā, es vēlos Tev pastāstīt par puisi, kuram nav vajadzīgs, lai viņu noturētu, – tāpēc, ka viņš pats vēlas būt Tev blakus.
Un man ir vienalga, vai viņš pareizi tur elkoņus pie galda, – galvenais, lai viņš nenovērstu acis no Tava deguntiņa, kad Tu to smieklīgi sarauc, aizgūtnēm smejoties.
Man ir vienalga, vai viņš prot kaut nedaudz spēlēt golfu, – galvenais, ka viņš spēs spēlēties ar bērniem, kurus Tu viņam dāvāsi, un sajūsmināts ievēros to, cik ļoti viņi ir līdzīgi Tev.
Man ir vienalga, cik vīrišķīgs viņš ir, – galvenais, lai viņam pietiktu spēka dot Tev iespēju paust savas sirds bezgalīgo spēku.
Vismazāk mani interesē, par ko viņš balso vēlēšanās, – ja viņš cienīs Tevi Tavās mājās un dziļi cienīs sava sirdī.
Man ir vienaldzīga viņa ādas krāsa – ja viņš jūsu kopdzīves audeklu pārklās ar pacietības krāsam un spēju dalīties, būt viegli ievainojamam un maigam.
Man ir vienalga, kādā reliģijā viņu audzināja vecāki, vai varbūt vinš ir izaudzis nereliģiozā ģimenē – galvenais, lai viņš zinātu, ka dzīvē ir svētas lietas un zinātu, ka ikkatra minūte kopā ar Tevi ir dziļi svēta.
Un pēdējais, ko vēlos Tev teikt: ja Tu sastapsi tādu vīrieti savā ceļā un viņam ar mani nebūs nekā kopīga, mums vienalga būs viena kopīga vērtība pasaulē, un tā būsi TU.
Tāpēc, ka gala rezultātā vienīgā lieta, kura Tev jadara, lai «viņu noturētu», – ir jābūt sev pašai.
Tavs mūžam mīlošais vīrietis,
Tētis

«Es rakstīju šo vēstuli savai meitai, taču vēlos to veltīt ikvienai sievietei, kuru esmu savā dzīvē sastapis. Sievietei, kurai nekad no sava tēva nav nācies dzirdēt tādus vārdus. Es to rakstīju arī mūsdienu puišiem – topošajiem vīriešiem, kuriem ir svarīgi zināt pa īstam svarīgas lietas. Vai mana mazā mīļā meita sastaps mīlošu partneri visai dzīvei, nezinu, viss atkarīgs no tā, vai kāds no jums spēs neaizmirst šīs svarīgās lietas. Es lūdzos par Tevi».

©Kellijs M. Flanagans «”Vēstules meitai»
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums ©Ginta Filia Solis