Aizvērta sirds – ko tas nozīmē?

anahata-chakra

Aizvērta sirds – tā ir nobloķēta Sirds čakra. Tas ir enerģijas deficīts sirds rajonā. Kad cilvēka sirds ir aizvērta reālam kontaktam ar savām sajūtām un adekvātai mijiedarbībai ar citiem cilvēkiem, tas rada ļoti daudz dažādas negatīvas sekas.

Enerģijas nepietiekamība sirdī un tās sekas

Ja sirds čakrā ir deficīts, enerģijas plūsma, kas iet caur to, ir nopietni ierobežota. Sirds čakra paliek tukša, nospiesta un nelietderīga. Tā ir klasiskā “aizvērtas sirds” izpausme. Tāds cilvēks nesaprot savas jūtas tik ļoti, it kā “vispār neko nejustu”. Tas graujoši ietekmē viņa veselību, attiecības ar sevi un apkārtējiem, kā arī viņa pasaules redzējumu.

Atteikšanas no mīlestības

Tā ir galvenā “deficītnieku” nelaime. To vai citu traumu rezultātā tu esi vīlies mīlestībā. Precīzāk, tajā, ka vispār spēj mīlēt, vai tajā, ka tevi kāds var iemīlēt.

Tajā mirklī bija tik ļoti sāpīgi, ka tu nolēmi – labāk nekā, nekā tā. Tas varēja notikt jau tik agrā bērnībā, ka tu to pat neatceries. Ir tikai aukstums un tukšums krūtīs.

Cilvēki ar deficītu sirds čakrā atrod tam lieliskus attaisnojumus. Piemēram: “Mīlestība ir izdomājums”, “Sekss nav iemesls tam, lai iepazītos”, “Sievietes mīl tikai naudu” u.t.t.

Bailes no dziļām attiecībām un vientulība

Formāli tu vari arī nebūt vientuļš, un it kā tikties ar kādu, vai pat dzīvot kopā. Taču tā būs tikai tāda ārišķīga attiecību izpausme – vai dēļ sociālā statusa, vai seksa dēļ, vai arī kādu citu labumu dēļ. Taču patiesas atklātības, uzticēšanās, sapratnes tādās attiecībās nav.

Cilvēks, kuram sirds čakrā ir deficīts, parasti šajā situācijā cieš (saprotot vai nesaprotot to). Jo vēlme mīlēt un būt mīlētiem mums visiem ir bāzes vajadzība. Ja tā netiek realizēta, ikvienam cilvēkam ir slikti. Taču vairums gadījumu tādi cilvēki šajās nepatīkamajās sajūtās vaino savu partneri un to, ka “īsta mīlestība mēdz būt tikai pasakās”. Ļoti bieži tas noved pie reālas vientulības un pat izolācijas no cilvēkiem.

Aukstums un atsvešinātība

Šo īpašību dēļ cilvēkiem ar nepietiekamu enerģiju sirds čakrā ir ļoti grūti izveidot uzticēšanās pilnas attiecības. Citi var uzskatīt tevi par sausiņu vai aprēķinātāju un egoistu. Dēļ tā, ka nesaproti citu jūtas, tu apzināti vai neapzināti manipulē ar cilvēkiem (īpaši ar tiem, kuriem sirds čakrā ir enerģijas pārpilnība). Iespējams, tas palīdz sasniegt kādus karjeras vai personīgos mērķus, taču nedara tevi laimīgu.

Citu nosodīšana un kritika

Šķiet, ka tavās problēmās vainīgi ir citi. Viņi nepareizi uzvedās un tāpēc ir visas šīs problēmas. Taču tu skaidri zini, kā pareizi jarīkojas.
Ja ievēro sevī ko tādu – tev sirds ir aizvērta.

Neiecietība pret sevi

Diemžēl, citu nosodīšanas cēlonis ir sevis nepieņemšana. Bieži vien ir ļoti grūti sev tajā atzīties. Taču cilvēki ar nepietiekamu enerģiju sirdī, nemīl sevi, rāj un pastāvīgi cenšas pieradīt paši sev un citiem, ka “ir kaut ko vērti”. Tas var palīdzēt karjeras veidošanā, bet atkārtošos, tas nevienu nepadara laimīgu.

Depresija

Tā ir galējā aizvērtas sirds forma. Tu vairs neredzi savai dzīvei jēgu, tev nav uz ko atbalstīties, viss šķiet pelēks un tukšs. Var rasties alkohola atkarība, atkarība no datorspēlēm un citi veidi kā aizbēgt no realitātes.

Hroniski veselības traucējumi

Enerģijas plūsma ir apgrūtināta, tas nozīmē, ka asinis un skābeklis šo zonu nepietiekami bagātina. Tādiem cilvēkiem veselības problēmas saistītas ar “stagnāciju”, “ierobežošanu”, “bremzēšanu”. Tā ir hipertonija (augsts arteriālais spiediens), sirds nepietiekamība, ateroskleroze, infarkta un insulta riski u.t.t. Aukstuma un tukšuma sajūta sirdī. Tādi cilvēki jūtas atsvešināti un vientuļi.
Mūsdienās Aizvērtas Sirds “kaiti” slimo ļoti daudz cilvēku.

Avots: http://www.aum.news

Tāpēc tālākais būs domāts tiem, kuri vēlas kļūt veseli un dzīvot ar Atvērtu Sirdi!

Sirds Čakras atvēršana

čakras1

Bailes, vainas sajūta, greizsirdība, aizvainojums, naids, dusmas un rūgtums nomāc sirdi. Padomā par to, kā tu jūties, kad tevī ir šīs emocijas. Slikti, vai ne? Klātesoša ir ļoti reāla fiziskā reakcija.  Ilgstoša šo emociju krāšana sevī padara tevi nelaimīgu un liek justies nepilnvērtīgam un nespējīgam dāvāt un saņemt mīlestību.

Tas ir iemesls lai atvērtu savu sirds čakru.

Protams, tas prasīs kādu laiku. Cik ilgi, to nevar noteikt, jo katra mūsu situācija ir individuāla. Dziedināšana ir process, kas pilnībā ir atkarīgs no tās piepūles, kuru tu ieliksi šīs situācijas risināšanā. Iemācīties mīlēt sevi un citus – tā ir nenovērtējama un skaista pieredze.

Sirds – dziedināšanas veidi

1. Vizualizācija: laikā, kad tu meditē, vizualizē kā mīloša un dziedinoša gaisma ieplūst tevī caur 7 čakru (galvas augšdaļā – sahasrara) un virzās lejup uz sirdi. Iedomājieties, ka mīlestība un gaisma piepilda katru tavas sirds attālāko stūrīti. Kā tava sirds piepildās ar mīlestību, kā viss negatīvais izplēnē. Tu ieraudzīsi lieliskus rezultātus, ja veiksi šo meditāciju katru dienu – kaut tikai dažas minūtes.

2. Apskāvieni un pieskārieni: Fiziskie pieskārieni palīdz atvērt sirds čakru. Ja tev nav ģimenes, to var palīdzēt realizēt kāds mājdzīvnieks. Tu vari iet uz masāžām un veidot jaukas, draudzīgas attiecības ar cilvēkiem. Tas viss palīdzēs.

3. Atver sevi tuvībai: Daudziem cilvēkiem, kuri baiļu dēļ atsakās no tuvām attiecībām, ir nobloķēta sirds čakra. Viņi baidās, ka pazaudēs brīvību, citi baidās no mīlestības zaudējuma, iespējamības vilties. Viņi vairās kontaktēties ar citiem cilvēkiem un pretējo dzimumu. Taču, lai atvērtu sirds čakru, ir jāļauj sev pieredzēt mīlestības brīnumu.

4. Izmanto afirmācijas: Tās ir spēcīgi vēstījumi zemapziņai: “Es mīlu. Es esmu mīlestības piepildīts. Es esmu tik laimīgs, ka varu dāvāt un saņemt mīlestību…” Izmanto savus personīgos vārdus, lai paustu savu mīlestību!

5. Atmodini līdzcietību caur piedošanu: Tas ir ļoti svarīgi sirds dziedināšanai. Piedošana nenozīmē to, ka tas, ko pateicis kāds vai izdarījis, ir jāuztver kā norma. Piedošana nozīmē tikai to, ka tu atbrīvojies no savām emocionālajām važām un šīm atmiņām. Labestība tev palīdzēs piedot tam, kurš tevi aizvainoja un izdziedinās tavas emocionālās brūces. Atceries, ka, pirmkārt, tev jāpiedod pašam sev!

6. Sūti mīlestību: Kad tu meditē, sūti mīlestību visiem, kurus zini. Cilvēkiem, kurus mīli, nīsti, baidies un no kuriem vairies…. Tiem, kurus tu zini un tiem, kurus kaut reizi esi redzējis… visiem. Tā ir transformācijas dziedinošā meditācija.

7. Izvēlies domu virzienu: Brīdī, kad noķer sevi, domājot negatīvas domas, pasaki sev STOP. Nomaini šo domu nekavējoties! Arī šī pieeja prasa laiku un pacietību, taču tā izstradājas ieradums domāt par sevi  pozitīvi un ar mīlestību!

8. Meditē!
Viena no sirds čakras atvēršanas meditācijām:

Avots: www.shkolamechti.ru

Tulkoja: Ginta FS

Ja sieviete grib seksu — viņai ir zema pašapziņa

sieviete un pieludzeji

Jāpiebilst, ka šajā intervijā paustie viedokļi varētu izraisīt strīdus, taču manī tie izraisīja divdomīgas sajūtas: viena tā, ka pati savā dzīve esmu daudz ko “salaidusi grīstē”. Otra: es ļoti priecātos, ja mana meita izaugtu par sievieti ar augstu pašapziņu un spētu šo viedokli pieņemt par pareizo un rīkoties atbilstoši tam.

YouTube rullīšos Satja Das ļoti asprātīgi un kategoriski spriež  par ģimenes attiecību tēmu, galvenokārt, rekomendējot pāriem tikties vismaz gadu līdz kāzām, un nenodarboties ar seksu, kamēr nav precējušies. Korespondente Zinaida Kuzņecova satikās ar Satju, lai izjautātu viņu par to, kā, viņaprāt, ilga atturēšanās no seksa var kļūt par laimīgas ģimenes dzīves garantiju, kāpēc meitenei vienlaicīgi satikties ar veselu baru pielūdzējiem un, kāpēc visai sievietes naudai jāpaliek pie viņas.

Viena no jūsu lekciju tēmām ir «Laimīgas ģimenes dzīves likumi». Kādi ir galvenie principi?

Pirmais — sapratne par to, ka sieviete un vīrietis ir absolūti atšķirīgi. Viņiem atšķirīgs ir viss: mērķi, uzdevumi, ķermenis, intelekts. Visas sievietes vēlas realizēties kā sievietes, bet vairs neatceras, kā tas darāms. Un šī neiespējamība iegūt sievietes laimi, liek tām to meklēt kaut kur citur — veidot karjeru un tamlīdzīgi. Otrs princips — tas, ka attiecībām jāveidojas pakāpeniski.

Vienā no jūsu lekcijām, jūs runājat par to, ka sievietei ar vīrieti līdz kāzām jātiekas gadu — un visu šo laiku NAV jānodarbojas ar seksu. Kāpēc tieši šāds laika posms?

Laika periods ir aptuvens. Intīmās attiecības ir pietiekoši noslēpumains un no citu acīm sargājams process. Taču mūsdienu cilvēki to padarījuši par ātro uzkodu: pakošļā un izmet.

Sieviete izjūt vajadzību pēc normālām attiecībām, taču viņa ļauj sevi pakošļāt un izspļaut, viņa saka: nu, un kas, tāda ir mūsdienu pasaule.

Taču mūsdienu sievietes ne ar ko neatšķiras no tām sievietēm, kas bija pirms tūkstots gadiem — tieši tās pašas vajadzības, būt laimīgai laulībā. Bet mūsdienu pieeja tam ir vīrišķīga — tam nav nekāda sakara ar ģimeni, tas ir vienkārši prasts sekss.

Attiecībām jābūvējas pakāpeniski: jānotiek ilgai un skaistai aplidošanai pēc sievietes scenārija  Un tas nav vajadzīgs tāpēc, lai kādu izmantotu, bet gan tāpēc, lai cilvēki augtu šajās attiecībās, lai sievietei augtu pašapziņa, bet vīrietim — atbildības sajūta.

Un vīrietis ir laimīgs tikai tad, kad ir atbildīgs. Bezatbildīgs vīrietis nav vīrietis, tas ir degradants. Un sieviete ar zemu pašapziņu nevar būt laimīga, un arī ir degradante. Šīsdienas sabiedrību pārsvarā veido pāri, kuros sieviete ir ar zemu pašapziņu un vīrietis ir bezatbildīgs: divi degradanti, kuriem dzimst atbilstoši bērni.

Mēdz gadīties, ka attiecības sākas ar draudzību. Taču mēdz būt arī savādāk: ja vīrietis un sieviete iemīlas viens otrā no pirmā acu skatiena, pamostas kaisle — kā gan viņi var tādos apstākļos gaidīt gadu?

Un kāds tam sakars ar ģimeni? Tā ir ilūzija. Sieviete domā, ka, ja viņiem ir sekss, tātad viņi būvē ģimenes attiecības, taču vīrieši vispār nekad tā neuzskata. Tas vienkārši ir sekss. Protams, dažkārt no tā var “izspiest” vēl kaut ko: «Ja jau reiz mēs kopā ēdam un mums ir sekss – varbūt  tā ir laulība?». Var jau būt…

Tātad, ja sieviete redz vīrieti un saprot, ka vēlas ar viņu seksu, laimīga ģimene viņiem nebūs?

Ja viņa to redz un grib seksu, tas nozīmē, ka viņai ir zema pašapziņa. Viņa jau ir “parakstījusies” uz vīrišķo formātu. Viņai šķiet, ka cita formāta ģimenes attiecību veidošanai nav, ka visam jāsākas no seksa. Un pēc tam jau redzēs, kas no tā sanāks. Un parasti nekas īpašs jau arī nesanāk. Un tāpēc, ja jūs redzat vīrieti un jums šķiet, ka, lūk, tas tiešam ir mans īstais vīrietis, tātad šis vīrietis tiešām nav jūsu.

Tātad jūsu prāt pareizas ģimenes attiecības nevar sākties no abpusējas kaisles? Pareizi?

Ja tās sāksies ar kaisli, tad ar kaisli tās arī beigsies. Seksuālā harmonija turpinās ne ilgāk kā 8 mēnešus. Attiecībām jāveidojas labvēlīgi: sieviete saprot, ka tas ir īstais vīrietis tad, kad viņš to pierāda ar saviem darbiem – tātad rīcību. Viss parējais ir prostitūcija – sieviete pārdod seksu, bet vīrietis to pērk un tas viss tiek labi piepūderēts.

Un kā jūs piedāvājat lauzt šo nepareizo attiecību būvēšanas modeli?

Vajag sākt nevis ar vīrieša meklēšanu, bet ar savas pašapziņas pacelšanu: sievietei jabūt draudzenēm, kas viņu mīl, kolēģiem, kuri viņu mīl un ciena, ir jābūt pielūdzējiem, kuri, iespējams pat neriskē viņu aplidot, un tādiem pielūdzējiem, kuri tomēr noriskē piekļūt viņai tuvāk. Vecākiem šo sievieti ir jāslavē un jāuzskata, ka viņa ir labākais, ko tie kopā savā dzīve ir radījuši. Lūk tad viņai būs augsta pašapziņa un viņai neuzmāksies neīstie vīrieši, kuri vienkārši grib tikai seksu. Būs tie vīrieši, kuri seksu vēlas, taču viņiem tas šajā gadījumā nav galvenais. Iespējams, viņi šos jautājumus risina kādās citas vietās.

Jūs runājat par to, ka sievietei jābūt vairākiem pielūdzējiem, lai varētu izvēlēties un sākotnējā etapā nepieķerties nevienam no tiem. Un, ka drīkst neslēpt no viņiem to, ka viņi nav vienīgie, ar kuriem jūs ejat uz randiņiem….

Protams, par to vīrietim nevajag paziņot uzreiz – viņš jūs aplido, bet jūs tā lepni paziņojat: «Tu man neesi vienīgais». Bet, ja viņš jautā: «Vai tevi vēl kads vīrietis aplido?» — normāli ir atbildēt: «Protams! Es taču esmu normāla sieviete! Kā gan viņš varēja padomāt, ka es vairāk nevienam neesmu vajadzīga un interesanta?». Bet, ja viņai ir vainas apziņa par to, ka kāds par viņu ir samaksējis restorānā vai aizvedis uz kino, tad viņai vienkārši ir zema pašapziņa.

Bet, ja sieviete skaidri saprot, ka, lūk, ar šo vīrieti viņa attiecības nevēlas, kā šajā gadījumā uztvert viņa aplidošanu – vai tad tā nav mānīšanās?

Un arī to var nosaukt par zemu pašapziņu. Jo šī sieviete uzskata, ka ar seksu ir jāapmaksā biļetes uz kino. Un tas nozīmē, ka viņai vēl jo vairāk ir jāļauj, lai pielūdzēji viņu ved uz kino, un tieši tie, ar kuriem viņa nevēlas precēties, lai paceltu savu pašapziņu, viņus atraidot.

Cik ilgu laiku ilgst šis sākotnējais aplidošanas posms, kad pielūdzēju ir daudz un kas notiek pēc tam?

Apmēram 4 mēnešus cilvēki satiekas un pēta viens otru neitrālā teritorijā. Tas ir viegls posms, kā šopingā: tu staigā pa veikaliem, cilā apģērbus, piemēri kaut ko un saki: «Nu, lūk, nekā jēdzīga te nav, vieni vienīgi krāmi». Bet pēc kāda laika šajos krāmos kaut ko tomēr atrodi. Pēc kada laika no visiem saviem pielūdzējiem tev rodas vēlēšanās palikt ar vienu – ir svarīgi, lai viņam būtu tāpat.

Un pēc tam vēl apmēram pusgadu, varbūt nedaudz mazāk, turpinās randiņi – bez intīmām attiecībām, bez kopdzīves, līdz brīdim, kad viņš jūs bildina un tiek nozīmēts  kāzu datums – apmēram vēl pēc pusgada. Un tikai laulībā sākas arī seksuālās attiecības.

Kad vīrietis saņem seksu, viņam nav nekādas vēlmes un vajadzības uzņemties par to atbildību. Vīrieša psihe ir būvēta tā: ja es no sievietes saņemu seksu, tātad es jau esmu to pelnījis. Un kāpēc gan pēc tam vēl kaut ko vairāk darīt? Bet sieviete ir tendēta vienkārši kaut ko sadomāties un pēc tam iedot vīrietim avansu – viņa domā: ja es došu viņam tuvību, tad automātiski saņemšu drošību un pateicību (galvenās sievietes vajadzības attiecībās). Nekā nebija! Nesaņems!

Kādas ir galvenās sievietes un vīrieša vajadzības attiecībās?

Sievietei ir trīs galvenās vajadzības attiecībās – tuvība, drošība un pateicība.

Tuvība nozīmē, ka sieviete jūt, ka var pilnībā atvērties savam vīrietim. Tas, starp citu, ir vienīgais iemesls seksam.

Vīrietim ģimene vajadzīga tāpēc, lai viņš varētu justies vajadzīgs, būtu brīvs un paliktu šajās attiecībās viņš pats, lai viņam būtu iespēja BŪT VĪRIETIM.

Daudzi uzskata, ka brīvs vīrietis nozīmē bezatbildīgs, taču tas ir ļoti primitīvs viedoklis. Brīvība nozīmē to, ka sieviete vīrietim neko neuzspiež un neko no viņa neIZspiež – viņa vien stāsta tam par savām vēlmēm, un viņš saprot, ka visi lēmumi, kurus viņš pieņem, ir pieņemti no viņa brīvas gribas. Ja vīrietis uzvedas pareizi, sieviete viņam ir pateicīga. Ja viņš uzvedas necienīgi, viņa par to viņam saka un necieš klusējot.

Jūs bieži izsakāties par to, ka sievietes naudai jāpaliek pie vinas pašas, un nav jānonāk kopējā lietošanā, taču tas neattiecas uz partnerattiecībām, pareizi?

Partnerattiecību gadījumā paņemt sev visu savu naudu un kopā terēt tikai viņa algu, nozīmē apzagt partneri.

Bet partnerattiecības, es uzskatu, ka tas ir zems attiecību žanrs.

Ir, protams, vēl zemāki.

Sievietes nauda paliek pie sievietes tikai tad, ja sieviete absolūti neatkarīgi ļauj vīrietim par viņu rūpēties, un spēlē lomu – pilnībā atkarīga sieviete. Tad vīrietis pilnībā uzņemas atbildību par finansēm. Šajā gadījumā, ja viņai pat ir darbs, tas nedrīkst traucēt viņas ģimenes dzīvei. Taču tas “nestradā” tad, ja abi partneri stradā pilnu slodzi: šajā gadījumā tā vispar nav ģimene.

Sarunājās: Zinaida Kuzņecova

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

 

Vienkāršs ikrīta ieradums, kas palīdzēs atrisināt jebkuru problēmu

ieradums1
Jūsu zemapziņa zin visas atbildes uz visiem jautājumiem. Bet kā tās “izvilkt” apziņas līmenī?
Vienkāršs ikrīta ieradums, kas palīdzēs sadzirdēt, ko saka priekšā zemapziņa, un attīstīt radošu pieeju uzdevumu risināšanā.

 

Jūsu zemapziņa pastāvīgi strādā, gan, kad jūs guļat, gan tad, kad esat nomodā.
Napoleons Hills (amerikāņu rakstnieks, veiksmes grāmatu autors)

 

Zemapziņa nekad neatpūšas, tā pastavīgi ir nomodā, jo kontrolē jūsu sirds ritmu, asins cirkulāciju un gremošanu. Tā regulē dzīvei svarīgos procesus un jūsu organisma funkcijas un zin atbildes uz visiem jautājumiem.
Tas, kas notiek zemapziņā, izpaužas arī apziņā. Citiem vārdiem sakot, tas, kas notiek iekšā zemapziņā, noteikti ar laiku kļūs par jūsu realitāti.
Jūsu mērķis ir novirzīt zemapziņu tās problēmas risināšanas virzienā, kura jūs uztrauc. Un, lūk, vienkāršs vingrinājums, kas palīdzēs to izdarīt.

 

10 minūtes pirms miega

 

Nekad neaizmiedziet bez jautājuma zemapziņai.
Tomass Edisons (amerikāņu izgudrotājs un uzņēmējs)

 

Šī prakse ir kopēja daudziem veiksmīgiem cilvēkiem visā pasaulē – likt zemapziņai strādāt miega laikā.
Jums būs vajadzīgas tikai dažas minūtes pirms miega, lai pameditētu vai pierakstītu jautājumus, atbildes uz kuriem jūs vēlaties saņemt.
Sastādiet to jautājumu sarakstu, kas jūs interesē. Jo precīzāk noformulēsiet šos jautājumus, jo precīzāka būs atbilde. Kamēr jūs gulēsiet, zemapziņa strādās un meklēs atbildi uz tiem.

 

10 minūtes pēc pamošanās

 

Pētījumi apstiprina to, ka pieres daivas smadzeņu garoza ir aktīvāka un spējīga atrast radošus risinājumus tieši pēc pamošanās. Jūsu zemapziņa strādāja visu laiku, kamēr jūs gulējāt, radot konteksta un īslaicīgas saites, bet radošums rodas no saitēm starp dažādām smadzeņu daļām.

 

Nesenā intervijā ar amerikāņu šahistu un taidzicjuaņ meistaru Džošu Vaickinu tika runāts par šo rīta ieradumu – izmantot zemapziņu, lai atrastu negaidītus risinājumus un saites.
Atšķirībā no 80% cilvēku, vecumā no 18 līdz 44 gadiem, kuri, no rīta pamostosties, jau pirmajās 15 minūtēs pārbauda savus viedtālruņus, Vaickins apsēžas klusā vietā, meditē un pieraksta domas savā dienasgrāmatā.
Tā vietā, lai koncentrētos uz to, kas notiek ārpusē, kā to dara lielākā daļā cilvēku, kuri pārbauda paziņojumus savās mobilajās ierīcēs, viņš koncentrējas uz iekšējo. Tā viņš iegūst skaidrību, spēju mācīties, radošumu – stāvokli, kuru viņš nosauc par “kristalizēto intelektu”.

 

Ja neesat raduši pierakstīt savas pārdomas, šī domu pierakstīšana varētu jums šķist sarežģīta. Principā, pietiks, ja pierakstīsiet savas domas tikai attiecībā uz konkrēto problēmu.
Tagad aplūkosim pieprasījumu, kuru jūs nosūtat savai zemapziņai pirms miega.
Atcerieties visus jautājumus, kuri jūs interesē. Domājiet par tiem un pierakstiet to, kas jānoskaidro. Pēc tam dodieties pie miera.
No rīta pirmais, kas jāizdara, jāpieraksta viss, kas ienāk prātā, attiecināmais uz problēmu, kura jūs uztrauc. Tā jūs varēsiet atrast atbildes uz jebkuriem jautājumiem – kā atrisināt svarīgu darba jautājumu, kā kļūt par labiem vecākiem, kā kļūt par labāko dzīvesbiedru, ar ko iepazīties, kā uzlabot attiecības.
Protams, nāksies patrenēties, lai iegūtu šīs iemaņas. Taču ar laiku jums būs vieglāk saņemt atbildes no savas zemapziņas un atrast tajā radošus risinājumus un uzticēties savai intuīcijai.

 

Noslēgumā

 

Cilvēks nevar mainīt apstākļus, bet viņš var mainīt savas domas un tadā veidā kvalitatīvi uzlabot apstākļus.
Džeimss Allens (britu rakstnieks un dzejnieks)
Jūsu domas ir jūsu dzīves, kuru jūs katru dienu paši veidojat, plāns.
Kad mācaties pārvaldīt savas domas, apzināti un neapzināti, jūs radat apstākļus, kas neizbēgami padarīs jūsu mērķus sasniedzamus.
Jūs esat savas mūžības radītāji.
Šis vienkāršais ieradums palīdzēs jums apzināties, ko jus vēlaties sasniegt un kā velaties to sasniegt.
Tulkoja: Ginta FS

Kad mēs sākam novecot …

novecot2
Formāli cilvēks sāk novecot no 28 gadiem, kad beidzas organisma augšana un sākas tā degradācija.
Bet faktiski mēs sākam novecot tajā brīdī, kad pilnībā noticam apkārtējās pasaules bezcerībai.
No tā mirkļa, kad noticam tam, ka skaudīgajiem kolēģiem kaut kur tomēr ir taisnība, bet šefa sliktais garastāvoklis noteikti ir reakcija uz mūsu profesionālo nederīgumu un nevis hemoroīdi, no kuriem viņš cieš jau daudzus gadus.
Mēs novecojam no tā brīža, kad sākam uzturēt sarunas ar vecākiem par oligarhiem, kuri izzaguši Krieviju, un par kaimiņu dzīvi interesējamies vairāk kā par savu attīstību.
Mēs sākam novecot tajā brīdī, kad noticam, ka viss interesantais pasaulē notiek aiz mūsu namdurvīm. Kad televizors ir galvenais emocionālo pārdzīvojumu avots, bet karjera – vienīgais mērķis dzīvē.
Mēs novecojam, kad sakām, ka nedaudz jāiekrāj nauda un neminstinoties ņemam kredītu, nostādot sevi absolūtā atkarībā no esošā darba uz vismaz tuvākajiem 30 gadiem. (Ļoti bieži tā it kā ir piespiedus situācija, un,, tomēr….)
Mēs sākam novecot, kad no diviem variantiem izvēlamies to, kurš ir mazāk riskants, un nopietni sākam interesēties par pensijas uzkrāšanu (izlaižot aktīvās investēšanas stadiju).
Mēs novecojam, kad sakām, ka mums jau ir par vēlu mācīties, un obligāto treniņu apmeklēšanu mēs uztveram kā smagu nastu.
Mēs novecojam, kad pārtraucam iesaistīties avantūrās un pārtraucam muļķoties draugu kompānijā. Kad mums interesantāk ir runāties ar kolēģiem, nevis bērnības draugiem. Kad mūsu darba dienas saplūst vienā lielā pelēkā dienā, bet laiks paātrina savu gaitu. Kad jautrības mēs sākam plānot laicīgi, bet nedaudz atdzīvojamies tikai atvaļinājuma laikā.
Mēs novecojam, kā tikko sākam sevi redzēt ar apkārtējo acīm, un piekrist viņu viedoklim par sevi. Kā tikko mums kļūst svarīgāk saglabāt savu imidžu par to, kā palikt pašiem – tādiem, kādi esam patiesībā. Kā tikko mēs pārstājam augt un mainīties, atmest apnikušās nodarbes un atklāt sev ko jaunu un interesantu.

 

Mēs novecojam, kad pārstājam ticēt brīnumainajai apkārtējai pasaulei un mūsu pašu unikalitātei. 
Mēs novecojam, kad pārstājam būt bērni, kuri zin, ka viss vēl ir priekšā. Kad pārstājam gaidīt no dzīves brīnumus un vairs necenšamies pasauli padarīt labāku. Kad vairs nevēlamies kļut par varoņiem, jo tas ir pārāk liels risks un atbildība. Kad par  galvenajām vērtībām mūsu dzīvē kļūst stabilitāte, miers un materiālā labklājība, bet ideālās beigas – klusa nāve savā gultā, kad blakus stāv sērojošie radinieki.
Skumji, garlaicīgi un šabloniski. Es negribu novecot. Un jūs?

 

Avots: www.econet.ru/
Autors: Tatjana Ņikitina
Tulkoja: Ginta FS

Apslēptais aizvainojums

aizvainojums3

Kā noskaidrot, ka tiek apslāpētas «nepatīkamās» sajūtas?

1. Saspringums ķermenī. Sāp mugura, muskuļi ir savilkti. Jūs bieži sasprindzinat žokļus. Bieži sāp galva.
2. Biežāks sirds ritms, tahikardija. Panikas lēkmes.
3. Šķiet, ka visi apkārtējie ir ļauni, nelaipni un domā par jums sliktu.
4. Tracina partnera uzvedība, bet jums šķiet, ka tie ir sīkumi, par kuriem nav vērts uztraukties un runāt.
5. Ja jūsu vecāki ir emocionāli aizvērti un visu pārdzīvo sevī, ir liela ticamība tam, ka jūs jau no agras bērnības esat iemācījušies tieši tā izturēties pret savām jūtām
6. Miega traucējumi. Ir grūti aizmigt, vai arī jūs pamostaties pirms laika.

 

Par aizvainojumu pieņemts uzskatīt divu sajūtu kombināciju: sāpes un dusmas. Emocionālās sāpes liecina par to, ka esat pret kaut ko savainojies. Tonis, frāze vai rīcība ir izradījusies nepatīkama. Dusmas rodas kā enerģijas mobilizācija, lai aizsargātu savas robežas.
Eksistē iekšējie aizliegumi, kas liedz pārdzīvot un izpaust savus pardzīvojumus. Tas nozīmē, ka ir pārliecības, kas nosaka, kā pareizi jājūtas un jāuzvedas.. Piemēram: «es nekad nedusmojos, tikai vājie sēž un skumst, ir jāpaciešas un viss paries».
Kad emocijas sakrājas, netiek apzinātas un izpaustas, notiek «sprādziens». Tad dažkārt gadās, ka nejaušs cilvēks saņem visu reakciju kopumu, par to, kas sakrājies. Ar cilvēku, kas spontāni reaģē, nav iespējams izveidot konstruktīvu dialogu. Ja tāds sprādziens ir noticis, ir jānomierinās un jāpadomā, ko vēlaties teikt un, kad esat gatavs dzirdēt savu sarunu biedru.
Emocijas uzkrājas šādi: cilvēkam bija nepatīkami, sāpīgi, skumji, bailīgi viņš dusmojās. Un tajā brīdī, kad bija sajutis diskomfortu, kaut kas notika. Kaut kā šajā brīdī viņš viņš tika galā ar savām emocijām un sāka šķist, ka to nav. Iespējams, viņš ne īpaši labi prot šīs emocijas, sajūtas atpazīt. Ja šīs prasmes nav, līdz apziņai aiziet tikai ļoti spēcīgi pārdzīvojumi, bet vājākie netiek uztverti un tiek uzkrāti. Šis mehānisms tiek iemantots bernībā pie noteiktas audzināšanas un smagiem notikumiem. Ideāli būtu, ja mēs spētu emocijas izdzīvot, izjust bailes, ievainojamību, skumt, dusmoties. Atpazīt un noņemt aizliegumus savām sajūtām, izpaust tās – kaut vai kopā ar psihoterapeitu. Dažus mehānismus sevī jūs nepamanāt un tie ir kļuvuši pierasti. Kad sāksiet tos pētīt, atradīsiet sāpīgās vietas, kuras atstrādājot var būt vajadzīga palīdzība un otra cilvēka saudzīgs atbalsts. Emociju apspiešana ir aizsargmehānisms, kas agrāk palīdzēja izdzīvot  Šis veids, kā tikt galā ar grūtībām, paliks ar jums, taču ir iespēja uzzināt, kādus vēl veidus jūs izmantojat un kādus vēl vēlaties iemācīties.
Ne tikai psihoterapija uzlabo jutīgumu. To lieliski izdara jebkura uzmanība pret savu ķermeni: fiziskā aktivitāte, rīvēšanāš, masāžas, meditācijas. Var sākt ar to, ka jūs sekojat tam, vai jums ir ērti sēdēt, vai esat noguruši, vai vēlaties ēst, vai vēlaties kādas fiziskās nodarbes, vai vēlaties pabūt vienatnē.

 

Interesējaties par sevi! Izziniet sevi!

 

Avots: © psy-practice.com
Autors: Marija Mališeva
Tulkoja: Ginta FS

Ko visvairāk nožēlo sievietes pēc 40

sieviete40y
Man vienmēr ir patikuši stāsti par to, ko cilvēki izdzīvojuši un kādu pieredzi no izdzīvotā smēlušies. Šis ir garš raksts, taču domāju, ka vedina uz pardomām.

 

Nesen mēs veicām pētījumu un es vēlos padalīties ar tā rezultātiem. Mēs jautājām sievietēm, kurām pāri 40 gadiem, ko visvairāk tās nožēlo savā dzīvē. Šis pētījums visvērtīgākais būs tām meitenēm, kurām šodien ir divdesmit, trīsdesmit. Man pašai šobrīd  ir trīsdesmit un es saprotu, ka šis ir mans “zelta laiks”. Laiks ir izsmeļams resurss un katram vecumam ir sava nozīme un priekšrocības. Savs laiks studijām, savs – precībām, savs – bērnu dzemdēšanai, savs – radošajai pilnveidei. Ap 30 – tie ir tie gadi, kad varam praktiski visu, pēc – 40 jau nedaudz citas lietas.
30 gados, kad ir vēl visas iespējas, ir ļoti viegli “pazust” dzīves un iespēju daudzveidībā. Tapēc ir svarīgi pareizi sakārtot savas prioritātes un izvēlēties, ko darīsim vispirms un ko – pēc tam.
Saprotot izvēles grūtumu, mēs veicām šo pētījumu.

 

  • 1966 vidēja vecuma sievietes, kuru vidējais vecums – 46,7 gadi.
  • 16 galvenie jautājumi.
  • Varēja izvēlēties vairākus variantus, tāpēc summā sanāca vairāk kā 7500 atbilžu .
  • Aptaujāto vidū bija sievietes, kam 38-39, bet bija arī tās, kam 69-78.
  • Pateicos visām, kas padalījās ar saviem viedokļiem, saviem stāstiem un domām.
  • Un tā, mēs jautājām sievietēm, ko viņas nožēlo visvairāk – tagad, šobrīd. Ko viņas darītu savādāk, ja varētu, un ko novēlētu citām sievietēm. Tā radās TOP5.

5. vieta

Nožēloju to, ka nenostiprināju savas attiecības ar vīru –  601 sievietes  – 30% aptaujāto.

 

Patiešām, šī ir bieži sastopama lieta. Dzimst bērni, ir darbs, plāni, daudz darāmā, enerģijas, viss jāpaspēj un aizmirstās, ka blakus ir vīrs. Vīrs, kuram IR vajadzīga mūsu mīlestība, kurš arī vēlas nedaudz mūsu rūpju un kuram vajadzīgs mūsu apbrīns un uzticēšanās.
«Es vienu aiz otra piedzemdēju trīs bērnus. Mans vīrs bija laimīgs kopā ar mani. Mēs audzinājām bērnus kopā un kļuvām Tikai par vecākiem. Mēs aizmirsām, ka esam pāris. Viens ar otru mēs runājām tikai par bērniem. Darījām visu bērnu dēļ. Tagad bērni ir izauguši, aizgājuši katrs savā dzīvē un mēs esam palikuši divatā. Es nepazīstu šo vīrieti, it kā ne ar viņu mēs kopā atzīmējām savu trīsdesmito kāzu jubileju.»
Marina, 56 gadi

 

«Kad apprecējāmies, viss bija labi. Pēc tam nolēmām, ka laiks bērniem. Piedzima viena meita. Pēc tam, kad atsāku strādāt, sapratu, ka bez augstākās izglītība nu nekā. Vīrs bija “par”. Es aizrāvos ar mācībām, paralēli piedzemdēju vēl vienu meitu. Tas nebija viegli, bet vīrs palīdzēja, vecāki palīdzēja. Gadījās, ka viņš manā vietā rakstīja lekcijas, sēdēja ar bērniem. Saņēmu diplomu. Sāku strādāt jaunajā specialitātē un sākās… Sakumā nedaudz ilgāk darbā, tad darba problēmas uz mājām, bērniem palika arvien mazāk laika, vīru vispar neievēroju, gatavot mājās laika vairs nebija. Tas, ko agrāk paspēju, tagad šķita neiespējami. Tagad es vairs nesaprotu, kā cilvēki paspēj visu. ja bērniem vēl laiku atrodu, tad vīram – gandrīz nekad. Rezultātā jau 5 gadus guļam atsevišķi, pat nepamanīju, kad tas notika. Un tagad man savas attiecības jāceļ no jauna…»
Irina, 38 gadi

 

«Mēs dzemdējām laikā, kad ideoloģija bija cita. Mūs audzināja par kārtīgiem strādniekiem – arī sievietes. Tajā laikā man bija žēl, ka nav vietas varoņdarbiem. Izgājām pārbaudījumus ar nabadzību, grūtībām – visas deviņdesmito gadu bēdas. Man izdevās tajā laikā “nostāvēt kājās”, varbūt – pateicoties spēcīgajai miesasbūvei un garīgajam spēkam.
Es jaunajām meitenēm novēlu gara stiprumu, ticību sev un necensties par katru cenu būt vientuļai, visu varošai un ārēji pašpietiekamai. Darbs jūs neapskaus, nesamīļos, nebrīnieties, ka vienā dienā jūs izmetīs pār bortu – tur mūsu ir daudz. Nekas jums neaizstās ģimeni – bērnus, mazbērnus, mīļotos, uzticamu un mīlošu vīru. Sapņoju visus apvienot pāros. Zinu, kā ir būt vienai un to nevienai nenovēlu! Esiet mīlošas un mīlētas un, galvenais, mīliet sevi!
»
Tatjana, 59 gadi

 

4. vieta

Nožēla par to, ka visi spēki tika tērēti darbam, karjerai, bet tuvajiem cilvēkiem laika neatlika –  674 sievietes 34% aptaujāto.

 

Tipiska situācija tam laikam, kad bija kauns nestrādāt, būt liekēdei. Silītes, bērnudārzi, nometnes aizstāja ģimeni, un skaitījās ļoti labi. Sievietes cēla BAMu, karjeru un gaišo nākotni.
Kaut šobrīd ir cita situācija – strādājošo precēto sieviešu ir vel vairāk. Sievietes būvē karjeru, vada biznesus un iegūst augstākās izglītības, lai būtu neatkarīgas, pašpietiekamas, lai nodrošinātu ģimeni – kas atliek vīrietim?
Vai mēs nepazaudējam savu dzīvi, lielāko daļu sava laika pavadot ofisos, palaižot garām to laiku, kad aug mūsu bērni?

 

«Tagad es saprotu, ka visas manas problēmas ar meitu ir tikai tāpēc, ka nekad tā pa īstam neesmu bijusi viņai blakus. Es vienmēr, pirmkārt, sevi esmu uzskatījusi par speciālistu un tikai tad – mammu. Kad bērni slimoja, viņiem blakus bija vecmāmiņas un vīrs. Man nebija kad tur būt, jo vienmēr biju komandējumos, izbraukumos, ofisā. Un, lūk, šodien manai meitai ir 40. Mums ar viņu nav dialoga. Viņa grauj savu dzīvi tāpāt kā es to darīju ar savējo, un es neko tur nevaru palīdzēt.»
Irina, 62 gadi

 

«Es agri apprecējos. Laulībā piedzima 3 manas mīlās meitiņas. Starp bērnu piedzimšanām, es mācījos, ieguvu izglītību, taču specialitatē nekādīgi neizdevās strādāt, jo bērni bezgalīgi slimoja. Abi ar vīru nolēmām, ka jābeidz manas mocības atrast darbu un es “iesēdos” mājās. Taču mani visu laiku mocīja viena doma – visas manas draudzenes taisa karjeru, strādā, bet es te šēžu un neattīstos. Ar šādām domām es dzīvoju vairākus gadus.
Reiz pie mums ciemos iegriezās kada mana paziņa – veiksmīga biznesa sieviete (māja, mašīna, karjera). Mēs ar meitām cepām picu, bet paziņa sēdēja dīvānā un to visu vēroja.
Un pekšņi es viņas acīs ieraudzīju asaras: “Ak, Dievs, viņa teica, cik Tu gan esi laimīga!» un, lūk, tajā brīdī visas šaubas par to, ka esmu vai neesmu veiksmīga man izplēnēja! Pēkšņi man nāca apgaismība  — es esmu pati laimīgākā, veiksmīgākā un vajadzīgākā!!!! 
Nav lielākas laimes sievietei, kā būt mīlētai, vajadzīgai!»
Natālija, 40 gadi

 

3. vieta

Nožēloju, ka par maz esmu ceļojusi un maz ko redzējusi  –
744 sievietes — 38% aptaujāto.

 

Protams, ceļot var arī tad, kad bērni izauguši, taču problēma ir tajā, ka beidzot aktīvās darba gaitas, mēs zaudējam iespēju dzīvot un sākam izdzīvot. Mūsu pensionāri neceļo, kā to dara amerikāņi, vācieši. Maksimums – tā ir dzīve vasarnīcā. Divas svarīgākās lietas šeit:
  • Es neceļoju, kad varēju tam nopelnīt un atlikt naudu.
  • Tagad, kad es varētu ceļot un ir tam laiks, nav naudas, par ko ceļot un arī veselības nav.
Varbūt tieši tāpēc mums arī neatsūtīja nevienu stāstu par ceļojumiem. Iedomājieties – 700 vēstures un nevienas par ceļojumiem un apceļotajām valstīm. Bērni izauguši, ja jums ir pēc 40, un arī tagad varam to paspēt. Ceļojums – tas nebūt nenozīmē – tālu un ilgi.

 

2. vieta

Nožēla par to, ka dzemdēju maz bērnus – 744 sievietes 38% aptaujāto un vēl  113 sieviešu, kas nožēlo izdarītos abortus.

 

Speciāli tāda punkta aptaujā mums nebija, bet daudzas sievietes par to runāja – jaunībā man veica abortu un pec tam es vairs nevarēju iznēsāt bērnu.
«Es ļoti nožēloju savus abortus. Domāju, vēl vajadzēs mācīties, iegūt izglītību, veidot karjeru, vel nav īstais laiks, šis vīrietis nav tas atbildīgākais u.t.t.»
Irina, 38 gadi

 

«Ja tas varēs glābt kaut vienu jaunu meiteni no grūtas situācijas, būšu ļoti priecīga.
Esmu precējusies 20 gadus. Apprecējos apzināti. Zināju, ka man būs vairāki bērni un ka man būs viens vīrs uz visiem laikiem. Grūtniecība iestājās pirms kāzām. Izdarīju abortu. Tas bija 1993. gads.
Tagad skatieties hronoloģiju:

1994. gads — operācija (ārpusdzemdes grūtniecība)
1995. gads — priekšlaicīgas dzemdības, bērniņš nomira pēc 2 diennaktīm.
1998. gads — dzemdības laikā, bet meitiņa nomira pēc divām operācijām.
2000. gads — 6 mēnešos priekšlaicīgas dzemdības.
2001. gads —  “mirusi” grūtniecība 12 nedēļās.
Tradicionālā medicīna neko nevarēja izskaidrot un palīdzēt. Viss, ar to beidzās mūsu ar vīru tēma “bērni”. Pēc tam vēl bija pāris grūtniecības, kas beidzās jau zināmā veidā.
Rezultāts. Mūsu meitai tagad ir 3 gadi, viņa ir meitene no pasakas – dāvana mums – visās nozīmēs. Gaidīta un lolota. Ko tas man maksāja, zinu tikai es un mans vīrs. Saudzējat sevi. Mīliet sevi!
»
Natālija, 39 gadi

 

Kāda nevarēja izšķirties par vairāk bērniem, kāda palika pie diviem, daudzas nožēlo, ka nedzemdēja kaut vienu bērnu.
«Kad man bija 20, šķita, ka visu paspēšu. Draudzenes dzemdēja, es kaut ko gaidīju. Vīrs lūdzās, lai dzemdēju, bet man bija japaspēj karjera, mācības, teicu, lai pagaida. Tā pienāca 30. Sociums domāja, ka tas ir par vēlu, es – ka vēl par agru. Četrdesmit gadu. Pats plaukums manā karjerā. Vīrs vēljoprojām gaidīja. Es apsolīju – nākamgad – es taču esmu veiksmīga, priekšniece.
Kad man bija 43 – viņš aizgāja. Pie citas – jaunākas. Viņa uzreiz viņam dzemdēja divus bērnus. Es paliku viena – ar neko. Tad es mēgināju palikt stāvoklī. Neizdevās. Šodien man ir gandrīz 60. Manas draudzenes ir vecmāmiņas. Es smaidu un saku, ka neko nenožēloju. Taču sirds sāp. Es nevienam neesmu vajadzīga. Vai tā ir veiksme? Nepieļaujiet šīs kļūdas!!!!!»
Olga, 58 gadi

 

«Mūsu meita piedzima 1992. gadā. Mēs dzīvojām un strādājām BAMā. Sākās mērķtiecīga ceļa uz turieni demontāža, algu nemaksāja, nebija par ko dzīvot. Mēs pārvācāmies uz Kaukāzu, bet uzcelt jaunu dzīvi neizdevās… 10 baismīgi grūti gadi – nabadzība, grūtības. Par vairāk bērniem mēs nedomājām. Pagāja gadi, kļuva vieglāk. Tagad mums ir divas pieņemtās meitas – 8 un 12 gadu, vecākā mācās 5. kursā par psihologu. Es par to, ka nekad nav par vēlu īstenot savus sapņus.»
Ļuba, 53 gadi

 

1. vieta

Nožēla par to, ka nepievērsu uzmanību sev un neveltīju sev pietiekami daudz laika – 998 sievietes 50% aptaujāto.

 

Uzvarētāja ar milzīgu parsvaru. Un tas nav nekāds brīnums. Mēs esam iekārtotas tā, ka mums ir viegli dot. Mēs dodam bērniem, atdodamies vīrietim, rūpējamies par māju, esam priekšzīmīgas savā darbā….Izdāļājam sevi un pašām nepaliek nekā. Par sevi mēs aizmirstam.
Tas ir drošāk – nevajag nevienam atteikt, nevajag nevienu apbižot, aizvainot, skumdināt. Kurš cietīs – tikai es, kāds nieks!!!!!!!! Es varu pieciest. Nesekoju saviem sapņiem, nerūpējos par sevi. Tagad tas sāp.
Atcerieties, arī tagad nav par vēlu sākt dejot, vingrot, apmeklēt spa salonus, masāžas, mīlēt sevi.

 

«Nav vienādu sieviešu. Nav pat līdzīgu. Katra — ir atsevišķs Visums! Nav taisnība, ka katra vēlas būt sieva un māte. Kāda vēlas būt hipijs, kāda vēlas būt biznesmene, kāda – ceļot, kāda – vispār neiziet no mājas. Tas viss ir normāli! Jocīga, neveiksmīga, dzīves apbižota — tās ir tikai nezinātāju piekarinātas birkas. 23 gados es biju sieva, mamma un visu šo laiku man bija slikti. Es biju laba, bet slikti bija man. Tagad mans dēls ir izaudzis, vīrs – aizgājis un es savos 44 gados – izpletusi spārnus. Visi domā, ka esmu iemīlējusies! Man vienkārši ir labi. Es nevienam neko neesmu parādā! Es eju pa ielu un staroju! Tā nekad agrak nav bijis. Taja laikā es nēsāju skaistu, bet svešu “apģērbu”. Tagad es daru tikai to, ko vēlos un man ir vienaldzīgs citu cilvēku viedoklis par mani.»
Sofija, 45 gadi

 

«Man ļoti patika dziedāt. Tas bija tas, kas man patika visvairāk dzīvē. Bet šo sapni es piepildīju tikai 58 gados. Līdz tam es darīju tikai to, ko no manis gaidīja un kas man it kā bija jādara un biju nelaimīga.»
Nellija, 59 gadi

 

«Es centos savai mammai pierādīt, ka neesmu muļķe un, kā minimums, esmu simpātiska. Tāpēc kļuvu par televīzijas žurnālisti. 13 gadi. Es ieguvu popularitāti un atpazīstamību, bet – ne laimi. Pēc tam es nolēmu uzzināt – kā tas ir, saņemt lielu algu? Man bija liela alga, taču lielāko tās daļu es tērēju uz brendu apģērbu un ārišķībām – lai izpatiktu darba devējam un atbilstu dreskoda normām. Absurda situācija – Tu pelni naudu un tērē to, lai varētu pelnīt naudu. Vienu vārdu sakot, šī situācija mani neapmierināja, laimīgu nedarīja. es pametu šo darbu un sāku nodarboties ar radošām lietām. Šodien es radu bloknotus, organizēju master klases un mākslinieku izstādes. Mans vīrs, tā visa rezultātā, strauji sāka kāpt pa karjeras kapnēm un viņa ienākumi aug – tātad arī manējie. Šodien es zinu – sapņi piepildās!»
Lilija, 44 gadi

 

Ļoti daudz bija arī citu lietu. daudzas sievietes runāja par to, cik svarīga ir veselība un cik svarīgi par to rūpēties jau jaunībā. Īpaši aktīvi par to runāja tās sievietes, kurām vairāk kā 50. Daudzas runāja par to, cik svarīgi ir būt brīvām un iemācīties strādāt uz sevi, iemācīties kādu jaunu profesiju. Daudzas runāja par to, cik svarīgi ir izvēlēties to darbības jomu, kurā ir iespējams realizēties sev patīkamā veidā. Bija ļoti daudz sieviešu, kuras runāja par to, ka nav veltījušas pietiekami daudz mīļuma saviem vecākiem un vairāk laika tērējušas aizvainojumam un strīdiem.

 

… vienīgais, par ko es bēdājos, ir tas, ka pārāk maz mīlestības, nepateikto labo vārdu, neizrādītā maiguma un uzmanības ir bijis manās attiecībās ar vecākiem viņu dzīves laikā. Tas ir tas, kas mani šobrīd nospiež.
Meitenes, atcerieties, arī jūs, tāpat kā es, paliksiet bez vecākiem! Ar ko un kā jūs tad paliksiet. Ar vainas apziņu par auksto un nevērīgo attieksmi pret tiem, kuri devuši jums dzīvību? Vai būs jums kam paraudāt uz pleca, kad pašas būsiet vecas? Vai būs blakus jums tie, kas piepilda jūsu dzīvi ar jēgu un kuri jums ir svarīgi? Domājiet par to jau tagad.»
Larisa, 58 gadi

 

Es jums visām vēlu laimi! Ceru, ka šie stāsti palīdzēs jūsu dzīvē ienest kādas jaunas, labas vēsmas un palīdzēs jūsu dzīvi padarīt skaistāku un laimīgāku.
Ar cieņu – Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta FS

Saruna

saruna ar eņģeli

– Kāpēc es satiku šo cilvēku? Kāpēc es satieku visus šos cilvēkus?

 – Mēs tev visus tos sūtījām, lai tu viņiem palīdzētu. Bet tu pagāji garām. Un nācās sūtīt citus.

– Eņģeli, bet ar ko es viņiem varēju palīdzēt? Es biju tikai mazs, neievērojams cilvēks, ar savu mazo iekšējo pasaulīti, nevienam neinteresants un tāds, kurš vienmēr jūtas kā niecība.

–  Lūk, tāpēc mēs tev arī sūtījām cilvēkus, lai palīdzot tiem, tu trenētos un kļūtu par Brīnumdari un pakāpeniski paplašinātu savas robežas un tava pasaule pāraugtu Radītāja neierobežotos plašumus.

 Kas notiktu, ja es būtu sapratis, ka jāpalīdz?

– Tev kļūtu vieglāk.

– Kāpēc man un ne viņiem?

– Vieglums atnāk vien tajā brīdī, kad radi. Atdodot. Patērējot tu kļūsti smagāks. Cilvēkiem ir jāmeklē ikvienu iespēju, kā atdot. Viņam ir smagi dzīvot uz Zemes – jo tur visiem nākas kaut ko saņemt, kā rezultātā cilvēki arī jūt smagumu. Lūk cilvēki staigā no viena pie otra, lai palīdzētu viens otram no kaut kā šķirties. Un šķiršanās ir neizbēgama, kā atlaišanas un atdošanas forma. Lūk, tu satikies, kādam kaut ko devi, no kāda kaut ko ņēmi un tā saglabājās tavs līdzsvars.

– Tātad mana šķiršanās no savas mīļotās bija neizbēgama? Es atceros, cik ļoti daudz es vēlējos viņai atdot. Un kad es devu, viņa atsala pret mani un aizgāja.

– Viņa aizgāja ar tavu smagumu. Tu paņēmi nedaudz viņas smaguma. Piesējušies viens otram jūs tikai padarītu smagāku savu ceļu.

– Un kur mēs gājām?

– No šīs dzīves uz nākamo.

– Kāpēc?

– Lai radītu. Radīšanai nav ne gala, ne malas. Radīšanai beigu nav!

 Publikācijas autors: Marks Ifraimovs
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS