Dvēseles sāpes: tavs labākais skolotājs

dvesele54322

Lai kāda arī būtu tava dzīves pieredze, vienkārši zini: dvēseles sāpes ir tavs ne tas vieglākais ceļš uz to cilvēku, kurš tev paredzēts, un uz to dzīvi, par kuru tu sapņo.
Protams, sāpes tev nepatīk. Un kam gan tās var patikt? Sāpes ietekmē tavu pašapziņu, zemapziņā liek tev sevi salīdzināt ar citiem, pārvertēt savas attiecības, skatīties uz pasauli savādāk un visdažādākajos veidos tās sarežģī tavu eksistenci – tā tev šķiet. Tomēr, tici man, reiz tās beigsies un, kad tu iziesi no šī stāvokļa, tu kļūsi par to personību, kuru tu tik ilgi meklēji sevī.

Dvēseles sāpes patiesībā ir mūsu vislabākais skolotājs.

Tu nespēsi uzzināt, kā dzīvot pilnasinīgu dzīvi, ja nekad nebūsi izjutis sāpes. Tu nekad neuzzināsi, ka tavs sapņu cilvēks gaida tevi aiz tuvējā stūra, ja nebūsi pārcietis sāpīgas un mokošas attiecības ar partneri, kurš patiesībā nemaz nebija tavs – īstais.
Tu nekad neko nesasniegsi savā karjerā, ja cītīgi nekrāsi un nevāksi zināšanas un pieredzi. Tu nekad neuzzinātu, kā pa īstam sevi iemīlēt, ja nebūtu paterējis milzum daudz laika savai paškritikai un paššaustīšanai.

No visiem mūsu mokošajiem pārbaudījumiem un pārdzīvojumiem vienmēr dzimst kaut kas labs, taču tajā brīdī, kad sāp, mums nav spēka to redzēt un sajust.

Mums šķiet, ka Visums ir uzgriezis mums muguru vai arī neieredz mūs, ja reiz mēs tik ļoti ciešam – taču, iespējams, mums vienkārši kaut kas ir jāiemācās. Kaut vai tas, kā mīlēt sevi, kā pieņemt sevi. Kā būt labākiem pret citiem cilvēkiem, kā pārtraukt koncentrēties tikai uz sevi un savām problemām. Mums jāiemācās tas, kas mums ir nepieciešams – tātad jākļūst par labāko savu versiju.
Tāpēc neuztver savas dvēseles sāpes kā lastu, bet tikai, kā kaut ko labu un vērtīgu. Tāpēc, ka tu nevarēsi iepazīt un saprast labāko, pirms nebūsi izbaudījis sliktāko. Visums ar mums runā tad, kad mēs iemācamies dzirdēt tā vēstījumus.

Starp citu, tas ar mums runā arī caur mūsu sāpēm.

Tu esi brīnumains, unikāls un skaists, vienkārši neļauj dvēseles sāpēm pārliecināt sevi par pretējo. Sāpes neko sliktu tev nenodarīs. Tās padarīs tevi labāku, stiprāku un pilnīgāku.
Autors: flytothesku.ru
Avots: wiolife.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Dažkārt AIZIET ir labākais, ko vari izdarīt

aiziet4

«Ja tu kādreiz atklāsi, ka atrodies nepareizajā vietā, dodies prom.»
Mo Vilems

Tu drīksti aiziet no jebkuras situācijas, kurā tu sevi neredzi. Tu drīksti aiziet no jebkuras situācijas, kurā tu sev nepatīc.

Tu drīksti doties prom no pilsētas, kura apslāpē tavu gaismu un neļauj tev spīdēt spožāk. Tu drīksti sakrāmēt savus čemodānus un sākt visu no jauna citā vietā. Tu drīksti mainīt savu dzīvi.
Tu drīksti aiziet no darba, kurš tev nepatīk, pat tad, ja pasaule tev iesaka to nedarīt. Tu drīksti meklēt to, kas motivē tevi katru rītu celties no gultas līdz pat mūža galam.

Tu drīksti aiziet no tā, kuru mīli, bet kurš izturas pret tevi slikti. Tu drīksti nolikt sevi pirmajā vietā un aiziet, ja esi centies vēl un vēl, taču nekas nemainās.

Tu drīksti aiziet no sliktiem draugiem un veidot attiecības ar tiem, kuri tevi atbalsta un palīdz dzīvot. Tu drīksti ņemt to enerģiju, kas tev ir vajadzīga dzīvei.

Tu drīksti sev piedot mazās un lielās kļūdas, un tu drīksti būt labs pret sevi, skatīties spogulī un patikt sev.

Tu drīksti sevi atbrīvot no visām savām cerībām un gaidām.

Dažkārt mēs domājam, ka aiziet ir slikti, jo šķiet, ka tas nozīmē, ka esam nolaiduši rokas un padevušies. Bet dažkārt aiziet ir labākais, ko vari savā labā izdarīt.

Tas ļauj mums izmainīt savas dzīves vektoru, sākt visu no sākuma, atklāt sevi un pasauli. Dažkārt aiziet, nozīmē glābt sevi no tā, ka esi iestrēdzis nepareizajā vietā ar nepareizajiem cilvēkiem.

Aiziet nozīmē atvērt durvis pārmaiņām, izaugsmei, iespējām un brīvībai.

Tev vienmēr ir iespēja aiziet, kamēr atradīsi savu īsto vietu un to, kas dara tevi laimīgu.
Tu pat drīksti atstāt pagātnē sevi bijušo un radīt sevi no jauna.

Autors: nezināms
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

NEpietiekamības bailes

ieksejais berns6

Daudzas no mūsu trauksmēm, īpaši tās, kas sasitītas ar naudu un attiecībām, izriet no divām galvenajām zemapziņas bailēm:
1. “Es neesmu pašpietiekams”
2. “Es arī nākotnē nebūšu pašpietiekams”
Un patiesībā šīs bailes ir vienas – visu baiļu bailes
“Dzīve mani neatbalstīs”

Tev ikvienā dzīves mirklī VISS ir pietiekami!

Katram no mums ir savs iekšējais bērns, kurš zin to, ka viņš (vai viņa) nevar būt sev par vecāku. Viņš nejūtas viens vesels un nezin, kā padarīt sevi vienotu un veselu pēc paša vēlēšanās. Viņam nepietiek spēka papildināt sevi, atbalstīt sevi, apmierināt savas paša vēlmes.
Šis iekšējais bērns balstās uz ārējiem noslēpumainajiem un varenajiem spēkiem, kas ir atbildīgi par viņa eksistenci. Iespējams, tās ir dziļas ķermeniskas atmiņas no bērnības: bailes tikt pamestam, bailes pazaudēt atbalstu, kuru mums sniedz milzīgais un vientuļais Visums

“Es neesmu pašpietiekams un es tāds nekad nebūšu… un es nomiršu”.
Nav nekāds brīnums, ka mēs esam atkarīgi no naudas varas, no īpašuma, no cilvēkiem, no sava pašrealizācijas projekta.

Nav nekāds brīnums, ka dažkārt mēs jūtamies tādi trauksmaini, nemierīgi un mums ir tik nemājīgi pašiem savā ādā.

Mēs bēgam no nāves bailēm un zaudējumiem.
Savā zemapziņā mēs ticam, ka mums jābūt lielākiem, ka mums jāsaņem arvien vairāk un vairāk….lai vienkārši izdzīvotu.

Ja mēs apstāsimies, ja mēs būsim mierā kaut uz mirkli, šis “atbalsts” pazudīs. Mēs nomirsim. Nomirsim psiholoģiski, pat fiziski.

Mēs nespējam atbrīvoties no šīm atmiņām par pamestību, nestabilitāti, nedrošību. Mēs nevaram nogalināt iekšējo bērnu sevī un mēs to nevēlamies.

Taču mēs varam vērsties pie šīm senajām sajūtām ar mīlestību, ar labestību un līdzcietību – tad, kad tās atkal uzrodas. Mēs varam elpot caur bailēm, trauksmi un nepārliecinatību.
Ar interesi mēs varam pievērst uzmanību šīm sevis daļām. Sniegt tām patiesu atbalstu, kuru tās tik ļoti sen gaida. Turēt tās mīlošās un drošās rokās. Lai tās zin, ka viņas tiek atbalstītas.
Ka ir drošībā.
Ka tās nav kļūdas.

Tu esi pašpietiekams un tev viss ir pietiekami ik katrā dzīves mirklī. Šīs “nepietiekamības” bailes vairs nedrīkst valdīt pār tavu dzīvi.

Sajūti, kā tavs vēders paceļas un iekrīt, kad tu ieelpo. Sajūti, kā Zeme tevi tur. Sajūti, kā saule rotājas tavā sejā. Sajūti dzīvas dienas skaņas. Sajūti sava mugurkaula atbalstu. Sajūti, kā pleci atbalsta tavu galvu. Un visi putni, dievi un viņu eņģeļi dzied tev.

Tu dzīvo varena atbalsta ieskauts. Tu dzīvo labklājībā, vienmēr, lai cik arī naudas tev būtu, lai cik ļoti pasaule tevi atzīst vai neatzīst. Tu esi pašpietiekams un tev viss ir pietiekami.

Līdz šim brīdim tavs prāts ir grozījies ap nākotnes vīzijām, bet tagad, draugs, tu esi atgriezies mājās.
© Džefs Fosters
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Pati spēcīgākā psihotrauma – PAZEMOJUMS

pazemojums3

Pati spēcīgākā psihotrauma ir pazemojums. Smadzenes daudz ko var pārdzīvot un saprast, un no tā visa saņemt mācību nākotnei. Bet pazemojumu – nevar. Par to runā psihologs Anna Kirjanova.
Pazemojums ar to arī atšķiras – ka tā ir bezatbildes reakcija. Pazemot var tikai pie noteikuma, ka cilvēks nevar atbildēt. Tāpēc arī pazemo bērnus un tos, kuri kādu iemeslu dēļ ir spiesti paklusēt un paciest. Un pēc tam raudāt, vai arī, gluži otrādi, neveikli smaidīt, kaut ko purpinot, doties tur, kur acis rāda ar smagu sajūtu krūtīs…

“Nekas, nekas…. Padomā, pazemoja visu priekšā. Bet taču neiesita! Vai arī pazemoja aci pret aci – tā kā neviens jau neuzzinās. Nekā briesmīga!”

Tas IR briesmīgi, jo tieši pēc pazemojuma notiek suicīds un visdažādākās psiholoģiskās izmaiņas. Arī tad, ja psihe ir vesela, nogulsnes paliek uz mūžu. Cilvēks ir gatavs darīt jebko, lai tikai to aizmirstu, bet neaizmirstas – un tāpēc tā arī ir vissāpīgākā psihotrauma.
Pazemoja priekšnieks, pārrunās pazemoja, uzdeva pazemojošus jautājumus un izteica pazemojošas piezīmes. Pazemoja veikalā, slimnīcā, valsts iestādē, nācās pieciest – ko citu darīsi?

Dzejnieku Rubcovu pazemoja brāļi – rakstnieki. Viņi visi devās izbraucienā ar tvaikoni.. Visi iekārtojās kajītēs, bet Rubcovu izmitināja koridorā – viņš taču bija nabags dzērājs no bērnu nama, viņam koridorā pagulēt nebūs nekādas vainas. Tiesa, dzejnieki visu laiku viņam jautāja, vai viņš jūtas ērti un viņš atbildēja, ka jūtas ērti. pateicos! Bet pēc tam sāka dzert un drīz arī gāja bojā. Kaut arī viņam koridorā bija ērti, droši vien briesmīgi bija dvēselē.

Un vienīgais veids, kā tikt galā ar pazemojumu – tomēr atbildēt uz to. Pat tad, ja esi no šiem ļaudīm atkarīgs – vienalga atbildēt mierīgi un adekvāti. Tāpec, ka nekāda nauda un labas un mierīgas attiecības nekompensēs to traumu, kas gūta tad, kad tevi pazemo.
Un, jo stiprāk tevi pazemoja, jo augstāk pacēla savu pašapziņu – kā šūpolēs, kur viens augšā, bet otrs – lejā. Vajag atsperties un nomainīt pozīciju, jo citas izejas nav. Un pateikt, ka koridorā ir neērti gulēt – tas pat idiotam ir skaidrs. Ir pretīgi saņemt bezkaunīgas vēstules. Klausīties apvainojumos ir nepieņemami.

Vajag aiziet un apgulties galvenā rakstnieka dīvānā kajītē – tur ir ērti. Un kas būs pēc tam – kā likums, nekas. Tie, kuri citus pazemo ir bailīgi cilvēki, un diez vai viņi būs spējīgi tevi padzīt un turpināt pazemot. Kā tikko būs atbildes reakcija, nebūs pazemojumu – lūk, uz ko fokuss. Sist nevajag. Lamāties nevajag. Un paskaidrot neko nevajag, kā teica Visockis. Ērti ir gulēt dīvānā – es teikšu…
Autors: Anna Kirjanova
Avots: wiolife.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Mācies atlaist visu, kas tev nav vajadzīgs

atlaist6

Es pakāpeniski mācos atlaist visu, kas man vairāk nav vajadzīgs. Kad pienāk laiks, es mierīgi atļauju cilvēkiem aiziet no manas dzīves. Es vairs nedzenos ne pēc viena un nespiežu kādam palikt par manas dzīves daļu. Tagad es redzu, ka tad, kad vienas durvis aizveras, citas noteikti atveras. Es vairs nelaužos aizslēgtās durvīs, aiz kurām vairs nav nekā man svarīga.

Paklusām es sāku apzināties to, ka priecāties par kaut kā beigām dažkārt ir gluži dabiski. Es atlaižu visu un visus, kas vairs nevar būt manas dzīves daļa. Es atlaižu veco, lai manā dzīvē rastos vieta kaut kam jaunam. Mācos sev uzticēties. Ja mana sestā sajūta man saka “šeit kaut kas ir ne tā”, visticamākais, tā arī ir. Es mācos uzticēties savai intuīcijai un instinktiem, kuri man pasaka to, ko pagaidām vēl nespēju ieraudzīt.

Es mācos mierīgi atlaist vecās attiecības, kuras sevi sen jau ir izsmēlušas. Atlaist cilvēkus, komunikācija ar kuriem vairs nesniedz prieku. Es sāku apzināties to, ka, jo ilgāk es turpināšu turēties pie cilvēkiem, kuri vairs nevar būt manas dzīves daļa, jo ilgāk es nevarēšu ielaist savā dzīvē cilvēkus, kuriem tajā ir jābūt.

Es mācos uzturēt attiecības ar tiem, kuri iedvesmo mani kļūt par labāko manu versiju. Es mācos rūpēties par šīm attiecībām.

Es atbrīvojos no negatīva savā dzīvē un praktizēju apzinātību. Savas negatīvas domas es izmantoju kā motivāciju tam, lai nestu pasaulē arvien vairāk pozitīva. Cenšos nedusmoties. Niknumu aizstāju ar piedošanu. Es vairs neturos pie negatīvajām emocijām, kuras tik ilgi ir indējušas manu saprātu.

Mierīgi atsakos no visa, kam manā dzīvē nav nekādas jēgas. Es atļāuju sev atbrīvoties no visām sāpēm un ciešanām, kas mocījušas mani tik daudzus gadus. Pamazītņām es sāku izdziedināties. Un nav svarīgi, cik laika aizņems šis process. Galvenais, ka esmu to uzsākusi.

Es mācos darīt it visu, lai būtu laimīga. Es vairs necenšos izdabāt un būt ērta apkartējiem. tagad es daru tikai to, kas padara mani maksimāli laimīgu. Un vairs nedzīvoju ar domu izpatikt kādam.

Pamazām es samazinu kontroles līmeni. Pakāpeniski apzinos, ka nav manā varā kontrolēt visu, kas notiek manā dzīvē. Es atļauju notikumiem notikt pašiem. Es vairs necenšos salīmēt ieplaisājušu krūzi, kura vienalga pēc laika saplīsīs.

Mācos vairs nešaubīties par sevi. Es koncentrējos uz pašrealizāciju un izaugsmi. “Peldos” savos pašas pozitīvisma staros.

Es cenšos vairs neizjust naidu, cenšos nevienu nekritizēt. Atlaižu visus tos, kuri man saka, ka es kaut ko neesmu pelnījusi. Es vairs neatļauju svešiem viedokļiem piemēslot manu saprātu. Mierīgi atlaižu to cilvēku, kurš es biju vakar un svinu to, kāda es esmu šodien!

Autors: more.club
Avots: wiolife.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Vecuma plānprātība nekad nepienāk pēkšņi

the age of hapiness1

Akadēmiķis Vladimirs Behterevs, kurš savu dzīvi ziedojis smadzeņu pētniecībai, jau ļoti sen ievēroja, ka lielā laime nomirt, nepazaudējot saprātu, ir dota tikai 20% cilvēku. Pārējie savās vecumdienās pārvērtīsies par nikniem vai naiviem marazmātiķiem, un kļūs par nastu saviem bērniem un mazbērniem

Lai tomēr iekļūtu starp šiem laimīgajiem 20%, pacensties nāksies jau šodien, savā rakstā raksta Sergejs Babičevs.

Kas tad ir galvenie plānprātības iemesli? Ar gadiem slinkāki kļūst visi. Mēs ļoti daudz strādājam jaunībā, lai vecumdienās atpūstos. Taču, jo vairāk mēs nomierināmies un atslābstam, jo lielāku kaitējumu sev nodarām. Vajadzību līmenis apstājas pie ļoti banāla komplekta: “garšīgi paēst un kārtīgi izgulēties”.

Intelektuālais darbs aprobežojas ar krustvārdu mīklu minēšanu. Pieaug prasību un pretenziju līmenis pret dzīvi un apkārtējiem, pagātnes nasta spiež. Ja cilvēks kaut ko nesaprot, viņš kategoriski to noliedz. Cieš atmiņa un domāšanas spējas. Pakāpeniski cilvēks attālinās no reālās pasaules, radot savu, ļoti bieži nežēlīgu un naidīgu slimu fantāziju pasauli.

Pirmās bezdelīgas

Plānprātība nekad neatnāk pēkšņi. Plānprātība nav neprāts un pat ne psihiska novirze, un, vēl jo vairāk – ne slimība. Tāpēc to arī atsekot ir ļoti, ļoti sarežģīti.

Tā progresē ar gadiem un pieņemas spēkā, valdot pār cilvēku. Tas, kas šobrīd vēl tikai ir vāji simptomi, nakotnē var kļūt par labvēlīgu augsni plānprātības asniem. Lūk, dažas netiešas pazīmes, kas norāda uz to, ka jums, iespējams, vajadzētu sākt nodarboties ar savu smadzeņu “apgreidu” (uzlabošanu).

1. Tu esi sācis slimīgi asi uztvert kritiku, tajā pat laikā pats mēdz kritizēt citus.

2. Tu nevēlies mācīties neko jaunu. Tu drīzāk piekritīsi salabot veco telefonu, nevis studēsi jaunā modeļa instrukciju.

3. Tu ļoti bieži saki: “bet agrāk…”, atceries un dzīvo nostaļģijā par vecajiem “labajiem” laikiem.

4. Tu esi gatavs, aizrīdamies stastīt par kaut ko, neskatoties uz to, ka sarunu biedra acīs redzi garlaicību. Nav svarīgi, ka viņš tūliņ aizmigs: galvenais ir tas, par ko tu šobrīd runā. un kas tev ir interesanti.

5. Tev ir grūti koncentrēties, kad sāc lasīt nopietnu vai zinātnisku literatūru. Slikti saproti un slikti atceries izlasīto. Šodien vari izlasīt pusi grāmatas, bet rīt jau esi aizmirsis, ko lasīji.

6. Tu esi sācis spriedelēt par jautājumiem, kurus nekad neesi pārzinājis un nepārzini. Turklāt tev šķiet, ka tu tik labi tos pārzini, ka rīt pat varētu sākt pārvaldīt valsti, kļūt par profesionālu literatūras kritiķi vai sporta tiesnesi.

7. Tu esi pārliecināts, ka visiem jāpakārtojas tavām vajadzībām un nevis otrādi.

9. Tavā dzīvē ir ļoti daudz rituālu. Piemēram: tu nevari izdzert savu rīta kafiju no svešas krūzes, tev vajadzīga tava mīļākā krūze, pirms tam tev jāpabaro kaķis un jāpāršķirsta rīta avīze. Ja no šī saraksta izkrīt kaut viens elements, tas izsit tevi no līdzsvara uz visu dienu.

10. Ik pa laikam tu pats ievēro, ka tiranizē apkārtējos ar kādu savu rīcību, taču dari to bez kāda ļauna nolūka, vienkārši tāpēc, ka uzskati, ka tā ir pareizāk.

Smadzeņu apgreids!

Kā likums, cilvēki, kuri ilgi saglabā skaidru savu veselo saprātu, ir cilvēki no zinātnes un mākslas pasaules, kuriem viņu darbs liek sasprindzināt atmiņu un katru dienu trenēt savu prātu. Viņiem nākas turēt roku uz dzīves pulsa un neatpalikt no šodienas dzīves attīstības tendencēm, dažkārt pat apsteigt tās. Tāda “ražošanas nepieciešamība” kļūst par ilga un saprātīga mūža garantiju.

1. Katrus divus-trīs gadus sāc mācīties kaut ko jaunu. Tu vari uzlabot savu esošo kvalifikāciju vai apgūt pilnīgi jaunu profesiju.

2. Esi starp jauniem cilvēkiem. No viņiem tu varēsi iemācīties daudz ko jaunu, kas palīdzēs tev būt dzīves plūsmā.

3. Ja tu sen jau neesi apguvis neko jaunu, iespējams, tu vienkārši neesi to meklējis?

4. Laiku pa laikam risini kādus intelektuālos uzdevumus un testus, šodien to ir pietiekami daudz.

5. Pastavīgi apgūsti jaunas svešvalodas. Pat tad, ja tu tajās nesarunāsies un neiemācīsies kā nākas, tomēr tev būs iespēja regulāri atcerēties jaunus vārdus, un tā tu trenēsi savu atmiņu.

6. Nodarbojies ar sportu! Regulāras fiziskas slodzes, pat tad, kad jau sirmi mati, patiešām glābj no plānprātības.

7. Trenē savu atmiņu regulāri, pacenties atcerēties dzejoļus, kurus agrāk zināji no galvas, programmas, kuras mācījies institūtā, draugu telefonu numurus un daudz ko citu – visu, ko varēsi atcerēties.

8. Maini savus ieradumus un rituālus. Jo vairāk nākamā diena atšķirsies no iepriekšējās, jo mazāk iespēju, ka iesūnosi un nonāksi līdz plānprātibai. Brauc uz darbu pa dažādiem ceļiem, atsakies no ieraduma vienmēr pasūtīt vienus un tos pašus ēdienus, dari to, ko nekad iepriekš neesi darījis.

9. Dod visiem apkārtējiem cilvēkiem vairāk brīvības, un pēc iespējas vairāk lietas dari pats. Jo vairāk spontanitātes, jo vairāk radošuma. Jo vairāk radošuma, jo ilgāk tu saglabāsi sava prāta skaidrību.

Autors: more.club
Avots: wiolife.ru
Foto: “The Age of Hapiness” Elizabeth Cameron Dalman, kura savos 82 gados vēljoprojām dejo
Tulkoja: Ginta FS

Atklātība komunikācijā

evgenijs jurkins

Jau no bērnu dienām mēs esam radināti nosodīt. Nosodīt sevi, savus tuvākos un dzīvi. Būt pašam sev ir kauns: nākas melot, apspiest savas patiesās domas un sajūtas. Tūkstošiem pārliecību saka priekšā: “kaut kas ar tevi nav kārtībā…” Dvēseli nomāc pastāvīga neapmierinatība. Tu  ļoti centies būt labs, labāks. Pārstāj saprast, kāds tu patiesībā esi un ko vēlies. Zaudē sevi. Tikai zini to, kādām ir “jābūt” un “kāds nedrīksti būt”. Un tā tu zaudē pārliecību par sevi un kļūsti par staigājošu masku. Tici, ka virzies pareizā virzienā. Kā visi. Centies pareizi dzīvot, strādāt, audzināt, ģērbties, runāt. Taču laime kaut kur kavējas. Dzīve kļūst par izmocītu rituālu sēriju.

Ir sajūta, ka tu nevis dzīvo, bet izīrē sevi sabiedrībai.

Kamēr piesedzies ar masku, dziļi Dvēselē dzīvo sajūta, ka mīl nevis tevi, bet šo uzspēlēto tēlu. Bet tevi – īsto neviens nepazīst un pat necentīsies iemīlēt. Tu jūties kā viltvārdis. Un, jo ilgāk slēp patiesību, jo briesmīgāka tā šķiet.

Ja ir lemts izdziedināties, tad, lai kāda arī nebūtu tava pagātne, to nāksies pieņemt. Atklātība ir patiesības balss, reālo domu un sajūtu izpausme. Tu vairs “nezīmējies” un nepiesedz savus trūkumus ar psiholoģisko makijāžu. Tu riskē izradīties parasts mirstīgais, bet vēl joprojām dzīvs cilvēks ar tam piemītošo dabiskumu. Tas tuvina. Tu savam sarunu biedram it kā saki:

“Skaties! Lūk, tas esmu īstais es! Ne tik spēcīgs un ne tik gudrs”. Un viņš jūt: “Izrādās, arī es varu pārstāt kaunēties. Es varu būt es pats un nebaidīties, ka mani nosodīs.”

Atklātība ir iespējama tikai tad, kad nav vērtēšanas un spriedumu. Nosodīt cilvēku, kurš atveras, nozīmē, iespļaut viņam Dvēselē. Kad stāsti patiesību par to, kas padara tevi par parastu mirstīgo, par mīlestību, par saviem mazajiem “grēciņiem”, un tevi nenosoda, bet saprot, tu jūti, cik tas ir dabiski – būt sev pašam. Cilvēks, kurš tevi satiek šajā teritorijā, kļūst patiesi tuvs. Viss, ko tu juti, darīji, kas biji, nevarēja būt savādāk. Ar tevi viss ir kartībā! Un vienmēr ir bijis kārtībā! Vairs nevienam nekas nav jāpierāda. Tu JAU vari vienkārši būt tu pats.
Tu vari būt pats – ne pārāk gudrs, varbūt ne pārāk interesants, ne drošs, ne spēcīgs, ne ideāls. Un tikai tādu – patiesu un īstu tevi var patiesi mīlēt.

Pārliecība par sevi balstās uz visaptverošu izpratni par to, ka tu vari būt šis cilvēks. Un tev ir tiesības dzīvot. Un tavai Dvēselei nav vajadzīgi obligātie labojumi.

Atklātība ir dziedināšana no nemīlestības pret sevi.

Ja sarunu biedrs nesoda un nevērtē, bet klausās un saprot, viņš var aizstāt psihologu.
Atklāta komunikācija ir ne tikai terapeitiska, bet arī interesanta, jo tā ir piesātināta ar tavas Dvēseles dzīvo enerģiju. Bez tās viss kļūst nedzīvs. Mēs visi mīlam mūziku, kino un sarunas, kas rezonē ar mūsu iekšējo pasauli. Atklātība vienlaicīgi nes gan prieku gan terapeitisku vērtību. Es saprotu, ka nav nemaz tik viegli radīt apstākļus atvērtam dialogam. Maz kam tas patiesi ir vajadzīgs, taču tas sanāk tiem, kam to vajag un tiem, kuri cenšas.
Es atklātību mācījos no saviem klientiem. Un sāku to praktizēt ar saviem tuvajiem. Tā “strādā” un sniedz dziedināšanu un prieku. Tā paaugstinās apzinātības līmenis, jo tu mācies pieņemt un novērtēt to, kas tev šobrīd ir – šo brīdi, šos cilvēkus, sevi. Bet “zīmēties” paliek neinteresanti, jo ir taču skaidrs, ka visi mēs esam aptuveni vienādi.

Ar ko sākt?
Var sākt ar savu simpātiju un vājību atklātu paušanu. Ja gadījumā nejūti atpakaļsaiti, vai vēl ļaunāk, tevi nosoda, tad nedaudz piebremzē. izmet savas “makšķeres” akurāti. Lai cik dīvaini tas arī nešķistu, pat atklātība var kļūt par melīgu piesedzēju tad, ja to izmanto savu negatīvo emociju attaisnošanai. Tā teikt: “es taču no visas sirds paužu savas domas – pieņemiet mani tādu, kāds esmu”. Tikai tad, kad esi iemācījies atklāti runāt par savām vājībām un simpatijām pret ctiem cilvēkiem, vari akurāti pāriet pie savu negatīvo emociju paušanas – uz to brīdi jau tu jūti, kurā mirklī un kā tu vari savam sarunu biedram dot atpakaļsaiti.

Konstruktīvi paust savas negatīvas emocijas – tā ir vesela māksla. Gan jau arī par to pienāks laiks pastāstīt.
Nevajag izgriezt savu Dveseli uz āru visiem, kuri pagadās tavā ceļā. Tā tu izbiedēsi cilvēkus. Taču ideāli, ja tavā personīgajā apkaimē ir divi – trīs cilvēki, kuriem par sevi vari izstāstīt burtiski visu, par ko, iespējams, agrāk kaunējies runāt. Ja tādu cilvēku tev nav, derēs arī psihologs – profesionāls klausītājs ar stāžu. Un tā atnāk sapratne par to, ka tu pats esi savas dzīves neizbēgams rezultāts. Tu nevari un nedrīksti būt kāds cits.
Tu sāc saprast sevi un citus. Un vairs nevienam nav vajadzīga piedošana un apstiprinājums. Aizvainojumi un nosodījums izgaist. Dievs visiem soģis.

Vai var pieņemt visu?
Vesels cilvēks nevienam nenovēl ciešanas. Mēs visi alkstam mīlestības. Pat vardarbība ir šīs vajadzības izkropļota forma. Pie tās ķeras tie, kuri sevi noliedz. Naids pret sevi rada naidu pret citiem. Bet, ja cilvēks ir noziedznieks, kā viņu saprast un pieņemt? Ja nogrēkojies pagātnē, bet tagad to nožēlo un vēlas laboties, nav nemaz tik grūti viņu saprast un pieņemt. Īpaši tad, ja arī pašam pagātnē ir līdzīga pieredze. Taču tad, ja cilvēks turpina savus ļaunos darbus, saprast viņu nav obligāti. Atstāj to svētajiem. Un nejauc sapratni ar vienaldzīgu bezdarbību. Ja kāds pārkāpj tavas robežas, nav obligāti uzliesmot naidā, lai tās aizstāvētu.
Briedums
Atklātība ir filtrs, lai atdalītu nobriedušo no nenobriedušā. Ne reizi vien kino esmu dzirdējis, kā viens personāžs saka otram: “mēs taču esam pieauguši cilvēki un varam runāt atklāti”. Bet kontekstā ar to bija domāts, ka nobriedušiem cilvēkiem ir žēl sava laika spēlēm un maskām.
Autors: Igors Satorins
Avots:  Психология Pro
Foto: Jevgenijs Jurkovs

Tulkoja: Ginta FS