“Kedas”

kedas2

Pirms kādiem četriem gadiem pie manis uz konsultāciju atnāca jauna dzīves izmocīta sieviete. Toreiz es ļoti daudz strādāju ar cilvēkiem, kuri šķīra laulību, un biju izdevusi grāmatu “Meitene un tuksnesis”, kurā aprakstīju savu personīgo laulības sķiršanas pieredzi. Pie manis vērsās ļoti daudzas sievietes, kurām vajadzēja rehabilitāciju pēc šī smagā procesa.

Darbs ar šķiršanos paredz ļoti uzmanīgu un pacietīgu virzību. Apraudāt savas bēdas, zaudējumu, atcerēties, atcerēties, atcerēties. Neparasti grūti, smagi, sāpīgi ir pardzīvot to, kā tevi mānīja un krāpa.

Saprast, ko darīt ar bērniem, kā tagad dzīvot un sarunāties ar viņiem. Uzmanīgi pieskarties naidīgumam. Niknumam. Bezspēcībai. Ieslīgt tajās. Pieņemt notikušo. Un beidzot šajās sāpēs atklāt sevi – izdzīvojušo, kaut arī smagi ievainoto.
Atklāt savu dzīvi. Negribīgi sākt ar to kaut ko darīt, vai beidzot sākt darīt to, ko gribējās jau sen. Tikt galā ar naidu, kurš atkal un atkal atgriežas, greizsirdību, niknumu, bailēm, vientulību, bezspēcību. Es ļoti daudz to visu esmu redzējusi.
Stāstot savu bēdu stāstu mana kliente runāja par to, cik skaista bija viņas dzīve kopā ar vīru. Kāds viņš kļuva veiksmīgs, realizējies, cik talantīgs izrādījās. Cik stingrs viņš bija attiecībā uz viņas ārieni, uz to, kā izskatās viņu māja, kāds bija skats, kurš pavērās pa viņu dzīvokļa logiem uz naksnīgo Maskavu.

Šīs laulības laikā arī viņa bija izveidojusi karjeru – viņa bija veiksmīga top-menedžere kādā no federālajām kompānijām. Cenšoties tikt galā ar šķiršanos viņa strādāja dienu un nakti, nopelnīja savam uzņēmumam pieklājīgu naudu un, mājas atnākusi, vienkārši krita ar seju spilvenā, lai no rīta pieceltois un  atkal dotos darbā kā karā.

Mēs runājām par viņas laulību un to, kā tajā viss bija noorganizēts. Cik patiesībā sarežgiīti viņai tajā bija. Kuru SEVI viņa apspieda un nevienam nerādīja. Cik ļoti jau no paša laulības sākuma viņas vajadzības bija nesvarīgas. Vienmēr sniegbaltās augstpapēdenēs, krašņā sniegbaltā automašīnā, viss pašas nopelnīts, – viņa runāja par to, ka bijušais vīrs šķiet laimīgs jaunajā laulībā, bet viņa – vientuļa, skumst un neredz nekam jēgu.

Kad pienāk tas brīdis terapijā, kad klients jau sāk elpot tagadnes, ne pagātnes gaisu, viņa atklāja sev blakus vīrieti. Viņš bija par viņu astoņus gadus jaunāks, ne lielisks, diezgan parasts, strādāja algotu darbu, taču bija diezgan uzstājīgs, kaut ko bubināja par “es neatkāpšos” un “ejam dzert kafiju”. Viņam pat nebija mašīnas.

Viņa rauca degunu, raustīja plecus un smaidīja, bet es viņai teicu – kafiju taču var iedzert? Viņa pamāja ar galvu un aizgāja, klabinot augstos papēžus.

Pēc tam viņa nāca vēl vairākas reizes, mēs runājām par visu kaut ko un šis NElieliskais neatkāpās. Vinš nedaudz bija pakāpies pa karjeras kāpnēm, solīja viņai zelta kalnus un mīlestību, bet tad, kad “bijušais” feisbukā izlika savas bildes par savu galvu reibinošo labklājību, viņa atkal sabruka.

Tad pēkšņi uz kārtējo seansu viņa atnāca pavisam cita – neuzkrāsojusies, smaidīga un viegla.

“Kas ar jums? Jūs smaidiet tā, it kā kaut kas būtu noticis?!” – es jautāju.
“Mēs pastaigājāmies, – viņa teica. – Vienkarši tāpat, Zvirbuļkalnos. Ar kājām. Bez mašīnas. Un mēs skūpstījamies. Un man kājas bija kedas!”

“Ziniet, ko? – viņa pieliecās tuvāk un teica. – Patiesībā man bija tik labi un viegli kedās. Un tajās var staigāt ātri un tik tālu, cik vien gribās. Un es jutos kā meitene. Un es tāda arī esmu. Sevī es vienmēr esmu kedās nevis uz papēžiem. Es vienkārši sen to biju aizmirsusi.”

Tā, ar citas gaitas palīdzību, ar kedām viņa uzmanīgi sāka tuvoties sev pašai, īstajai. Dēļ mīļotā skaistuļa vīra viņa reiz atteicās no “meitenes kedās”. Jo “krutas” sievietes vienmēr staigā augstpapēžu kurpēs. Iespējams, viņas bijušais vīrs patiesībā jutās niecība un tāpēc viņam bija nepieciešami visi šie sava “krutuma” apliecinājumi: tajā skaitā arī sieviete augstpapēdenēs, visa baltā,  dārgā baltā automašīnā un nekā savādāk.

Slimojoša, grūtniece, vai vēl sliktāk, pēc spontānā aborta puņķos un asarās, zaudētāja, tāda viņam nebija vajadzīga. Viņa ļoti centās atbilst, vienmēr smaidīja, staroja, turēja taisnu muguru. Pats par sevi tas nav slikti, taču jautājums ir par cenu: ja svarīgā tava daļa – brīvā, mierīgā, laimīgā šajā laikā ir ieslēgta noliktavā, tad priekš kam gan tas viss? Dēļ kā?

Viņa mierīgi atzina, ka reiz viņš viņai bija dārgāks par visu un, jā, viņa to visu darīja viņa dēļ.

Šajā terapijas etapā vinai galvenais bija maksimāla atklātība pret sevi. Viņa atcerējas sevi īsto, jaunu, bezbailīgu, mīlošu, dažkārt nobijušos. Aizsargāja, atjaunoja, pastāvēja par sevi tagad jau no stipras, pieaugušas sievietes pozīcijām. Sievietes ar vieglu gaitu. Vīrietis, kurš šajā brīdī bija blakus, viņu bildināja. Viņi apprecējās un viņiem piedzima meitiņa. Izrādījās, ka viņš ir pietiekami ambiciozs, lai ātri kāptu pa karjeras kāpnēm, pārliecināts par sevi, lai nodrošinātu viņai iespēju elpot, apstāties, nesteigties, gulēt, cik vien tīk. No sava darba viņa aizgāja jau pirms tam, pirms bija apprecējušies un arī tas bija brīnumaini: viņa viņam vienkārši uzticējās, dzīvoja par viņa ne tik lielo algu.

Man, izrādās, nevajag ne tik daudz naudas, ne tik krutu automašīnu, nav vajadzīgs neviena cita vērtējums, pat paša mīļākā cilvēka, lai sajustu, kas tieši šobrīd tieši tev ir pats galvenais. Vieglums, prieks, viņa teica, kad jautāju nosaukt viņai pašu galveno.
“Es tāda biju vienmēŗ, agrāk, bērnībā – viņa teica, vienkārši biju to aizmirsusi”.

Autors: Jūlija Rubļova
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Paldies Līgai Šīronai par atkal lielisko ieteikumu

 

Advertisements

Čakras – tas ir par katru no mums!

čakra

Čakras – mūsu enerģētiskie centri

Kas ir čakras un kam tās vajadzīgas cilvēkam?

No sanskrita vārdu “čakra” tulko kā “ritenis, enerģijas vērpete, virpulis”.

Par mūsu dzīvi atbild septiņas galvenās čakras. Tās ir izvietojušās visā mugurkaula garumā. Un katrai no tām ir savas funkcijas. Vienas atbild par cilvēka fizisko veselību. Citas – par prāta attīstību. Un vēl citas par cilvēka gara stāvokli.
Visas septiņas čakras atrodas cilvēka smalkajā ķermenī. No katra šī centra iziet savdabīgs stiebrs, kas savieno čakru ar mugurkaulu. Pateicoties tam, čakras saņem pieeju pašam galvenajam enerģētiskajam kanālam, kurš stiepjas cauri visam mugurkaulam. Tas sniedzas no lejas līdz pašai galvai un savieno Zemes un Kosmosa enerģijas.

Čakras ir enerģētiskie centri

Čakras un miers tās ir divas atšķirīgas lietas. Tu nekad neieraudzīsi mierā sastingušu čakru. Tāpat kā mūsu orgāni, tās dzīvo savu dzīvi. Čakra pastāvīgi griežas un vibrē. Tas palīdz tai pievilkt Visuma enerģiju un nodot to tālāk pa cilvēka organisma kanāliem.

Katra čakra griežas vai nu pa labi, vai pa kreisi. Pagrieziens pa labi dod vīrišķo enerģiju jaņ. Tas ir gribasspēks, virzība uz darbību, dažkārt arī agresija un vēlme pēc varas.
Pagrieziens pa kreisi, atbilstoši, pievelk sievišķo enerģiju. Tā piepilda cilvēku ar padevību, maigumu un pieņemšanu.

Daži cilvēki, kuri apveltīti ar pārdabiskām spējām prot atpazīt čakru pagriezienus. Viņi zin, kā tās ietekmēt, lai izmainītu to kustības trajektoriju. Principā to var iemācīties katrs, ja ļoti gribās.

Visas čakras atbild par enerģijas pieņemšanu. Enerģija nāk no visurienes: no Visuma, no Dabas, no cilvēkiem, kas blakus, pat priekšmetiem. Tālāk šī enerģija tiek nodota pa kanāliem uz smalkajiem enerģētiskajiem ķermeņiem, bet pēc tam izklīst pa visu ķermeni.

Enerģijas izpausmes notiek caur apakšējo (sakņu) čakru, kas strādā visvājākajās frekvencēs, tāpat arī caur kroņa čakru, kurai ir visaugstākas frekvences.

Cilvēka organisms ir tā uzbūvēts, ka nespēj “pa taisno” uztvert frekvences. Tāpēc tās pārveidojas sajūtās, domās un emocijās un tikai pēc tam tiek nodotas fiziskajam ķermenim, arī smalkajiem ķermeņiem.

Par notiekošajiem procesiem mūsu organismā atbild endokrīnā sistēma. Tāpēc katra čakra ir nesaraujami saistīta ar vienu no endokrīnajiem dziedzeriem un pateicoties tam veidojas savdabīgs kanāls, pa kuru Visuma enerģija nokļūst pa čakrām fiziskajā ķermenī.

Ezotēriķi to sauc par dzīvības enerģiju. Tieši Visuma enerģija palīdz cilvēkam dzīvot, attīstīties kā fiziski tā arī mentāli.

Dažkārt dzīvē notiek situācijas, kad viena vai cita čakra pārstāj normāli funkcionēt un tas var notikt gan tad, kad spēcīgi tiek bloķēta, gan pārlieku lielā mērā atvērta. Pirmajā gadījumā enerģijas ir par maz, otrajā – notiek pārsātināšanās ar to un tas noved pie endokrīno dziedzeru darbības traucējumiem un tā sekas var būt gan vielmaiņas problēmas gan citas nopietnas saslimšanas.

Fiziskajā ķermenī čakras pilda transformatoru funkcijas. Tās uzņem enerģijas plūsmu (strāvu), kas nāk no augstākas enerģijas (atgādināsim, ka runājam par augstām frekvencēm, kuras mūsu ķermenis nav spējīgs uztvert), parvērš to zemākās frekvencēs un pēc tam nodod mūsu ķermenim.

Caur čakrām cilvēks saņem dzīvības enerģiju.

Mūsu Visums ir bezgalīgs spēka un enerģijas avots. Katra dzīva būtne (tajā skaitā cilvēks) smeļ no šī avota enerģiju atbilstoši savām iespējām. Saņemtās enerģijas “porcijas” ir atkarīgas no tām frekvencēm, kādās strādā mūsu smalkie ķermeņi.

Tā viens cilvēks (garīgi un intelektuāli attīstītāks) var ņemt vairāk enerģijas, cits – mazāk.

Čakras šīs sistēmas darbībā spēlē ārkārtīgi svarīgu lomu. Cilvēka organisms nevar izturēt izejošās Visuma enerģijas spiedienu. Ja kaut piliens tās nokļūtu mūsu ķermenī, visas sistēmas sagrūtu un čakras neļauj tam notikt.

Tās transformē šo enerģiju, pazeminot tās augsto frekvenci. Tādā veidā līdz miesai aiziet daudz vājāka enerģija – tā, kuru fiziskais ķermenis spēj “aprīt” bez kaitējuma sev.

Tāpat kā Visums, cilvēks sastāv no vairākiem slāņiem.

Pirmais slānis ir mūsu miesa, fiziskais ķermenis.
Tālāk seko astrālais, mentālais un garīgais slānis.
Katrs no tiem strādā noteiktā frekvencē un viļņos. Ja patrenējas, šo frekvenci var izmainīt. Ja jums tas izdodas, jūs varat izmainīt savas domas, kontrolēt sajūtas un emocijas, pieslēgties Dievišķajam. Tas viss ir iespējams, pateicoties tam, ka cilvēkam ir iztēle.

Kādā veidā panākt rezultatīvu darbu ar saviem smalkajiem ķermeņiem? Ir daudz veidu.

Palīdz meditācija, sevis apzināšanās šajā pasaulē. Apziņas palašināšana, darbs ar zemapziņu. Galu galā pie pārmaiņām dzīvē ļoti svarīga loma ir pozitīvas domas un apzināti virzīta iztēle. 
Ar visa iepriekšminētā palīdzību jūs varēsiet atbrīvoties no negatīvajām domām, attīrīt savu karmu un pieslēgties Dievišķajiem spēkiem.

Cilvēka apziņa ir viens no pašiem spēcīgākajiem instrumentiem. To neierobežo ne materiālā pasaule, ne attālumi, ne laiks. Apziņa spēj parvietoties pa visiem smalkajiem ķermeņiem, mainot tos.

Praktiski šīs pārmaiņas notiek katru minūti, katru sekundi.

Apziņas darbība ir cieši saistīta ar enerģētiskajiem centiem – čakrām. Ja cilvēks koncentrē savu uzmanību uz kādu no tām, viņa apziņa (grib viņš to vai negrib) sāk strādāt ar tiem orgāniem un sistēmām, kurus pārvalda šī čakra.

Čakras līdzsvarošana palīdz atjaunot bojātās enerģētiskas saites. Koncentrējot uzmanību uz vienu vai citu čakru var izdziedināt slimos orgānus, uzlabot savu emocionālo stāvokli.

Kā noteikt, ar kuru čakru jāstradā pastiprināti? Cilvēks zemapziņas līmenī zin, kur tieši organismā ir problēmas. Tāpēc ir vērts padomāt, par kurām problēmām jūs visbiežāk aizdomājaties, ko atskaņojiet, uz ko ieciklējaties. Tad atliek tikai uzzināt, kura čakra atbild par šo sfēru un sākt darbu ar to. Noteikti nedrīkst ieciklēties uz problēmu un par to domāt caurām dienām un naktīm, tas problēmu tikai pastiprinās.

Avots: @MAITRIBUDDHA (joga, izglītības māksla)
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tieši šī čakru diagnostika, līdzsvarošana un darbs ar katru čakru atsevišķi ir gadiem ilgi atstrādātās Ineses Prisjolkovas metodes pamatā, ar kuras palīdzību šo darbu varam veikt SISTEMĀTISKI un patstāvīgi iemācīties visu laiku uzturēt visas savas čakras līdzsvarā.

Tas ir tāpat kā zobus tīrīt, regulāri, ietrenētām kustībām un skaidru saprašanu par to, kāpēc mēs darām tā un ne citādi.

Tas ir darbs grupās, 8 nodarbību cikls, gan Rīgā, gan citos Latvijas reģionos un arī facebook LIVE.
Par visu varat uzzināt Pavasara Studijas mājas lapā www.pavasarastudija.lv/

Šī metode un čakru diagnostika ir aprakstīta Ineses grāmatā “Septiņas saules” – tā, lai katram normālam latviešu cilvēkam būtu skaidri šie principi un vispār čakru loma mūsu ķermenī un dzīvē.

Nākamā jaunā grupa uzsāk savas apmācības 23. aprīlī.
http://www.pavasarastudija.lv/2019/04/15/jauns-praktisko-seminaru-cikls-sakru-energijas-lidzsvarosana-2304/

Vecāku svētības spēks

dzimta8

Lai nekad nepārtrūktu paaudžu saikne un lai Dzimtas Enerģijas varētu brīvi plūst, mūsu senčiem bija īpašs Svētību Rituāls.

Savus bērnus un mazbērnus ģimenes radīšanai un visdažādākajām lietām svētīja vecāki un vecākie dzimtā. Tas ir bija ļoti svarīgs rituāls. Tas ļāva ikvienam cilvekam Dzimtā saņemt piekļuvi Dzimtas enerģijām.

Māte dod dzīves spēku, Tēvs piepilda ar saprātu un jēgu. Pēc sava spēka atļaujošajiem uzstādījumiem – vēršanās pie Tēva – kā fiziskā tā arī Debesu, ir milzīgs kosmiskais spēks. Māte mūs māca atrast izeju no visdažādākajām situācijām, tikt galā ar zaudējumiem un nepiepildītajiem sapņiem. Citiem vārdiem runājot, viņa mums māca mūsu dzīves emocionālo sastāvdaļu.

Atverot jaunu savas dzīves lappusi, pajautā atļauju savai mātei. Viņas svētība ir tavas ieceres izdošanās ķīla.

Enerģētiski bērns ir savas mātes turpinājums. Tieši tāpēc viņa var mainīt viņa likteni.
Dzimta, ko apvieno viens uzvārds veido energoinformācijas veidojumu – egregoru, kurā enerģētiski piedalās ne tikai dzīvi esošie, bet arī jau aizsaulē aizgājušie dzimtas cilvēki.

Tēvs personificē vīrišķo Dabas spēku un apvelta bērnu ar atbildības sajūtu, izlēmību, mērķtiecību, rakstura stingrību, gribasspēku, entuziasmu, godprātību, pašdisciplīnu, cēlsirdību, dāsnumu, gandarījuma gūšanu no darba.
Māte personificē sievišķās enerģijas. No viņas bērnam tiek nodota spēja ietekmēt apkārtējos, pievilcība, prasme vienoties, spēja pieņemt dāvanas un naudu par padarīto darbu, veiksme.

Ja attiecības ar vecākiem ir sabojājušās, tad arī šo enerģiju ietekme uz tavu dzīvi tiek traucēta. Mūsu senču mantojums uz šīs zemes ir ļoti sens. Saskaņā ar vēdām tas ir vairāki miljoni gadu. Un visa šī kolosālā pieredze un informācija ir mūsos. Tā ierakstīta ģenētiskajā līmenī. Kāds varens spēks! Un, ja mūsu darbības atbildīs centieniem, ko satur Dzimtas atmiņa, ja mēs pildīsim mūsu senču baušļus un godā turēsim viņu tradīcijas, tad  iegūsim Dzimtas Apziņu (zināšanas, kas kopējas ar visu Dzimtu). Tas nozīmē, ka mēs varēsim  izmantot kopējo dzimtas atmiņu un visu, kas tajā uzkrāts.

Kopā ar cieņu pret senčiem, dzimtas vecajiem, svētajiem un garīgajiem skolotājiem pie mums atnāk Dzimtas Spēks. 

Agrāk bez vecāku svētības nesāka vispār nekādas lietas un darbus. Pat bērni saprata, ko nozīmē šī saikne ar Dzimtu. Tas ir īpašs spēks. Dzīvības Spēks.

Cilvēks nevar eksistēt bez savas Dzimtas. Un Dzimtas Programmas darbosies uz mums, gribam mēs to vai negribam. Vienīgais, ko mēs varam darīt, – mainīt šo programmu, strādājot ar sevi. Jo mēs esam savas dzīves saimnieki. Protams, tas galīgi nav vienkāršs uzdevums, taču tas ir jārisina. Dzimtas programma vienmēr atbilst mūsu personīgajai karmai.

Pirms mēs nākam šai pasaulē, mūsu Dvēsele “izvēlas” savus vecākus. Dzimumu, nacionalitāti, dzimšanas vietu un laiku. Un katrs no mums ir ķēdes posms šajā paaudžu ķēdē. Un mēs visi balstāmies uz savu senču pieredzi. Dzimtas programma ir mūsu senču kopīgo darbību rezultāts. Un tajā pat laikā tā pilnībā atspoguļo mūsu personīgo karmu.
Pēti savu Dzimtu ar mīlestību, uzmanību un cieņu. Tas labāk ļaus tev saprast pašam sevi, savas problēmas, apzināties savus uzdevumus un sūtību. Tici man, tu atradīsi ļoti daudz kā interesanta. Savas saknes ir jāzin, ir jāstudē savs ģenealoģiskais koks.

Tie, kuri ar to nodarbojas, atklāj noteiktu notikumu saikni, kuri atkārtojas no paaudzes paaudzē.

Daudzas mūsu šī brīža problēmas tā vai citādāk saistītas ar pagātnes notikumiem.

Ar ko sākt?

Dziļākam darbam ir svarīgi savākt informāciju par trim-četrām savu senču paaudzēm. Sāc ar to, ka izprašņā savus tuvākos radiniekus par atslēgas notikumiem: dzimšanu, skolu, kāzām, nāvēm.

Tāpat būs noderīga informācija par darbības veidiem, par attiecībām ģimenē, par materiālo stāvokli, par dzimtas slimībām. Savāc maksimāli daudz informācijas par savu radinieku brāļiem, māsām, tantēm, onkuļiem. Noformē ģimenes fotoalbūmu. Varbūt tavā Dzimtā ir saglabājušās dienasgrāmatas un vēstules. Atjauno sakarus ar tālākajiem radiniekiem. Uzraksti vēstules. Paskaidro, ka tu veido Dzimtas vēsturi un tev vajadzīga informācija par tuviem cilvēkiem.

Un tā, mūsu Dzimta – no vienas puses ir Spēka Avots, kas dod mums dzīvi, no otras – mūsu Karma, mūsu Ceļš. Ir mūsu Ceļš un Dzimtas Ceļš. Viens bez otra tie nevar eksistēt. Katram no mums ir sava sūtība. Un tā cieši sasieta ar Dzimtas likteni.

Kaut kas mums ir jāizdara, caur kaut ko mums jāiziet, lai izmainītu savu personīgo karmu un savas Dzimtas karmu.

Mūsu Senči zināja, ka cilvēks, sasniedzot pilnību, palīdz savai Dzimtai septiņas nākamās paaudzes un septiņas paaudzes pagātnē. Tā uzkrājas Dzimtas Dievišķīgais Spēks, kas pāriet no vienas paaudzes otrā.

Un gluži otrādi, ja mēs “atdodam savu Dvēseli tumšajiem spēkiem”, mēs ne tikai degradējamies paši, bet arī izsūcam savas Dzimtas enerģiju desmit paaudzes uz priekšu un atpakaļ. Starp citu, ar to izskaidrojams tas, kāpēc vienam cilvēkam piedzimstot ir kādi labumi, bet citam – nav. Kāpēc viens piedzimst vesels, bet cits – slims.

Un te mēs varam runāt ne tikai par paša cilvēka karmu, bet arī Dzimtas karmu. Kā mēs rīkosimies ar šo spēku, ir atkarīgs tikai no mums.

Dzimtas Dievbijības Spēks ir pamats tam, lai Dzimtā piedzimtu ģeniāls bērns.

Problēmas, ar kurām mēs sastopamies dzīvē ir mūsu Dzimtas uzdevumu risināšanas ceļi. Tas nozīmē, ka atrisinot beidzot kadu sarežģītu situāciju, cilvēks atbrīvojas no saviem iekšējiem pinekļiem, kuri tam traucē pacelties nākamajā attīstības līmenī, spert kārtējo soli pretī veiksmei.

Ikviens šķērslis mūsu ceļā ir pareizā iespēja iegūt nenovertējamu pieredzi, kas nepieciešama, lai sasniegtu savus personīgos dzīves mērķus.

Atgādināšu, ka risinot Dzimtas uzdevumus, tu ne tikai koriģē savu paša likteni pozitīvā virzienā, bet arī atbrīvo no smagas nastas savus pēcnacējus. Un tas ir labākais mantojums, ko vari atstāt.

Kā likums, pēc svētības saņemšanas sāk mainīties dzīve ne tikai tiem, kuri izgājuši šo rituālu, bet arī radiniekiem visā Dzimtā. Atjaunojas labas attiecības, nodibinās saikne, aiziet problēmas un labāk risinās visdažādākie uzdevumi.

Vingrinājums

Tagad aizver acis un ieklausies sevī.
Mēs visi glabājam sevī savu vecāku, savas mātes tēlu. Glabājam savā sirdī un atmiņā savu tēvu, kas saistās ar visdažādākajām sajūtām. Un tagad mēs pievērsīsim savu uzmanību tam, kādu vietu mūsu Dvēselē ieņem mūsu māte.
Kur viņa stāv? Un kur stāv tēvs? Vai kāds no vecākiem stāv tuvāk mums – priekšplānā, bet otrs – attālāk? Vai kāds no viņiem pievērš sev mūsu uzmanību vairāk kā otrs? Vai kādam no viņiem ir lielāks svars, bet kādam – mazāks? Kur ir tava mīlestība? Ar kuru no viņiem tā ir lielāka? Ar kuru īpašaka? Ar kuru mazāka?
Un tagad mēs sev atļausim, lai tas no vecākiem, kurš palicis otrajā plānā, panāk uz priekšu. Tā, lai viņš atrastos vienā līmenī ar otru. Un, lai viņam mūsu uztverē būtu tas pats svars kā otram. Un tā pati mīlestība.
Dzimtas saikni var iztēloties kā vienotu sistēmu ar enerģijas plūsmām starp visiem šīs Dzimtas locekļiem. Ja saikne starp diviem šīs Dzimtas locekļiem ir pārrauta, enerģija šajā posmā neplūst vai nu plūst negatīva. Īpaši svarīgas ir saiknes starp vecākiem un bērniem, kur enerģijas ir daudz “saistošākas” māte un dēls, tēvs un meita.

Šīs saiknes daudz lielākā mērā nosaka enerģētisko barošanu un aizsardzību, kuru cilvēks saņem no savas Dzimtas, kas nosaka šī cilveka enerģētisko fonu.

Svētības jēga ir tajā, ka māte apkārt bērnam rada tādu kā aizsrdzības kokonu, kas palīdz tam neiekļūt nepatikšanās un visas viņa darbības virza pareizā gultnē, uz ko viņu svētījusi māte.

Svētība darbojas pat lielos attālumos. Tiek uzskatīts, ka cilvēks, kuru svētījusi māte, kļūst neievainojams. Pateicoties šim svētības rituālam paaudžu saikne nekad nepārtrūks.

Savus pēcnācējus svētīja vecāki, vecmāmiņas un vectēvi ikvienai lietai, ģimenes radīšanai. Vērsies pie saviem vecākiem, vemāmiņām un vecvecākiem. Palūdz viņiem svētību saviem bērniem. Te nav jāveic kādi sarežgīti rituāli vai garas lūgšanas. “Es svētīju Tevi!” Un momentā notiek ieslēgšanās Dzimtā, tā, it kā pēc slēdža ieslēgšanas iedegtos lampiņa.

Palūdz piedošanu un svētību ar atpakaļejošu datumu. Pēc tā noteikti sāks mainīties dzīve ne tikai vienam cilvēkam, bet visai Dzimtai. Ja mēs zaudējam saikni ar savām saknēm – mēs degradējam un ejam bojā.

Mūsu saknes stiepjas Bezgalībā un Bezgalība ir tas, kas mūs savieno ar Visu. Savieno un sarado.

Mūsdienās jaunatne vairums gadījumu nezin šo rituālu un dzīvo bez savu vecāku svētības. Vēl jo vairāk, daudzas lietas tiek darītas gluži pretēji senču velējumiem un bieži vien viss labais tiek aizēnots ar viņu lāstiem. Iespējams, mūsu vecāki arī nav saņēmuši savu vecāku svētību un viņiem pašiem ir vajadzīgs Dzimtas atbalsts. Cilvēkam, kuram nav vecāku svētības, tiek noslēgta pieeja Dzimtas enerģijām un viņam ir daudz grūtāk tikt galā ar dzīves situācijām.

Ar savu Dzimtu savienojošo meditāciju tu vari veikt pats patstāvīgi. Galvenais ir apzināties šīs svētības svarīgumu un būt patiesam vēlmē to saņemt.

Otra svarīgākā darbība ir palūgt piedošanu saviem vecākiem par nepaklausību, par to, ka bieži esm gājuši pret viņu gribu.

Trešais – atkal ļoti no sirds pateikties saviem vecākiem par to, ka devuši tev dzīvību. Tev jāapzinās, ka tavi vecāki ir labākie tieši tev. Bet tu esi pats labākais bērns viņiem.

Tava Dvēsele viņus izvēlējās starp visiem citiem pāriem un vēlējās iemiesoties tieši caur šo sievieti un tieši caur šo vīrieti.

Un, visbeidzot, ceturtais – izdari kadu reālu soli  attiecībā pret saviem vecākiem. Samīļo, ja viņi ir blakus, piezvani, uzraksti vēstuli, ja viņi nav blakus.

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lūk, ko nozīmē “atlaist pa īstam”

atlaist visu

Atlaist nozīmē beidzot ieraudzīt spārnus sev aiz muguras. Spārnus, kas jau tur bija tajā mirklī, kad dzīve nolēma tevi nomest ar seju dubļos.

Tas notika. Tava pasaule nokļuva zemestrīces epicentrā un sabruka. Neviens tevi par to nebrīdināja. Neviens neteica, ka var būt tik sāpīgi. Tas vienkārši notika un viss… Tomēr tu vēl joprojām esi šeit. Tu vēl joprojām centies savākt sevi pa gabaliņiem, vēl joprojām centies atjēgties pēc visa notikušā.

Cik laika pagājis kopš tā brīža? Mēneši? Gads? Varbūt pagājis jau tik ilgs laiks, ka tu jau esi aizmirsis, kurā brīdī pasaule tik ļoti izmainījās?

Zilumi un rētas pamazītiņām sadzīst. Un tagad tu gaidi to brīdi, kad atkal jutīsies kā vesela personība. Tu centies atlaist atkal un atkal… Tu centies atbrīvoties, lai dvēselē iestātos miers…

Kāpēc es jautāju tev: ko nozīmē atlaist?

Tu sēdi tumsā un ļauj atmiņai pakalpīgi piespēlēt tev atmiņas. Ļauj iekšējai balsij strīdēties ar tevi līdz aizsmakumam. Tu ļauj tai runāt līdz brīdim, līdz tā nesāk tevi mierināt.

To dienu atmiņu sīkas detaļas pielavās pastāvīgi un nemanāmi.

Sajūtot sāpes sirdī, tu krampjaini ievelc plaušās gaisu. Aizver acis. Nekas nepalīdz. Tu vel joprojām turi rokās sasistās sirds šķembas. Visu šo laiku tev nākas pielikt milzīgas pūles, lai kaut kur ietu, runātos ar kādu, turpinātu ēst, elpot un vienkārši dzīvot.

Tu esi salauzts un ļoti skaidri to jūti.

Paša dēmonu ēna izkropļo apkārtējo realitāti. Viņiem vajag apmierināt savas vajadzības un vēlmes. Kamēr tas viss notiek, tu vienkārši vēro. Tevi skauj neticība pasam sev, bailes un vainas sajūta. Atmiņa nepalīdz, drīzāk otrādi.

Turpini gaidīt. Gaidi līdz brīdim , kad visi šie dēmoni pārstās tev čukstēt. Pienāks diena, kad viņi piekusīs runāt. Viņi padosies un vienkarši skatīsies, kā no reizes uz reizi tu izdari izvēli turpināt dzīvot.

Gaidi, tāpēc, ka atlaist nenozīmē aizmirst. Atlaist nozīmē atcerēties, bet ar smaidu sejā.

Atlaist nozīmē atbrīvoties no vēcās ādas un zem tās ieraudzīt jaunu, atjaunojušos, tīru ādu.

Atlaist nozīmē mīlēt.

Mīlēt visus tos dēmonus un visas tās atmiņas. Mīlēt, līdz tie ieaijāti iemigs dziļā miegā.

Vajag mīlēt sevi kopā ar savu salauzto sirdi. Un nevajag gaidīt, kamēr tā sadzīs.

Atlaist nozīmē visām savām bailēm ļaut iznākt ārā gaismā. Izģērbt tās.
Uztvert tā, it kā tās būtu ievainoti dzīvnieki. Ļaut tām kārpīties un aurot, līdz tās neiznāks no savas noslēgtās telpas brīvībā. Tad tu spēsi tās ieraudzīt un stipri, stipri apskaut.

Atlaist nozīmē būt drosmīgam.

Būt tik ļoti drosmīgam, ka kļūt pašam sev par varoni. Tad tava pagātne pārstās ietekmēt tavu tagadni un gaišā nākotne pacietīgi gaidīs, kad tu to uzbūvēsi. Liec akmeni uz akmeņa, un soli aiz soļa.

Atlaist nozīmē beidzot ieraudzīt spārnus sev aiz muguras. Spārnus, kas jau tur bija tajā mirklī, kad dzīve nolēma tevi nomest ar seju dubļos.​​​​​​​ 

Tad tu apzināsies, ka tavi iepriekšējie kritieni bija vajadzīgi tādēļ, lai tu atlkal spētu pacelties spārnos. Tikai šoreiz jau daudz augstāk. Lūk, ko nozīmē ATLAIST.

Lūk, ko nozīmē klauvēties pie durvīm, kas ved mīlestības pasaulē.
Klaudzināties atkal un atkal.
Avots: http://www.cluber.com.ua/lifestyle
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pateikties vienmēr

pastelanna

– Paldies, – teica Pāvels pārdevējai, kura viņam pasniedza viņa pirkumu.

– Kāpēc tu vienmēr visiem saki “paldies”? – jautāja kolēģis Antons, kad viņi abi bija izgājuši no veikala.
– Kā to saprast? Es tevi nesapratu? – pārjautāja Pāvels
– Nu, kā, lūk tagad veikalā tu nopirki preces un saki paldies pārdevējai. Viņai taču tev jāpateicas par to, ka tu atnāci tieši pie viņas un kaut ko nopirki. Tu taču tur savu naudu atstāji. Viņa no šī pirkuma saņems savu procentu un galu galā, arī savu algu.

– Bet kas tur slikts, ka es viņai pateicu paldies? – Pavels brīnījās. – Es īsti nesaprotu tava jautājuma būtību.

– Nē, tur nekā slikta nav. Viss ir labi. Taču tas ir kaut kā neloģiski. Un es ne jau pirmo reizi to novēroju saistībā ar tevi. Skatos uz tevi un ievēroju, ka tu vienmēr saki “paldies, pateicos”. Pat situācijās, kad nav tas jāsaka.

– Lūdzu, mini man kādu piemēru, savādāk es patiešām nesaprotu. Tad, domāju, spēšu tev paskaidrot.

– Tūliņ, minūtīti un Antons aizdomājās.
– Lūk, piemēram, vakardien, atceries, tev piezvanīja no grāmatvedības un deva tev kaut kādus datus, kurus tu biji pieprasījis. Viņu pienākums taču ir mūs apgādāt ar informāciju, bet tu viņiem saki paldies.

Pēc tam kafejnīcā oficiants tev atnesa ēdienu, tu viņam atkal teici paldies. Tevi mašīna palaida uz pārejas, bet tu jau tāpat gāji pāri pie zaļā, ko tur vel pateikties. Tie visi ir citu cilvēku pienākumi, ko tur viņiem pateikties?
– Es tev tūliņ pacentīšos paskaidrot. Te, lūk, kas notiek. Tu saki, ka cilvēka pienākums ir kaut ko izdarīt, jo tas ir viņa darbs, pienākums, amats, instrukcija.

Piekrītu. Taču kāpēc gan nepateikt viņam paldies par to, ka viņš tev izdarīja kaut ko labu, pareizi rīkojās, laicīgi veica pasūtījumu, izpildīja savu pienākumu? Viņš taču izdarīja tā, kā tev vajag? Kā tev ir izdevīgi? Pie visiem saviem pienākumiem cilvēki taču var neizdarīt to, kas viņiem jāizdara. Mēs taču katru dienu redzam, ka tā notiek, tāpēc es uzskatu, ka mums kaut kādā veidā ir papildus jāuzslavē tie, kuri savu darbu izdara, jāatbalsta. Mēs taču to varam, tas nav grūti.

Lūk, piemēram, darbinieks laikus neiedod informāciju. Viņam tas būtu jāizdara laikus, bet nez kāpec viņš to nedara. Vai arī pardevējs veikalā it kā ir ieinteresēts pārdot preci, lai tu tieši no viņa nopirktu, bet tā vietā, lai uzsmaidītu un pieietu tev klāt, viņš nesteidzas tevi apkalpot, kā tas pienāktos.
Bet tie paši cilvēki ļoti labi izturas pret mani un dara visu, kā jadara.

Tāpēc, ka viņi skaidri zin, ka kaut kādā emocionāli morālā līmenī mani ar viņiem saista daudz augstāki pienākumi. Manas labas attieksmes pret viņiem pienākumi, mana pateicīgā attieksme pret viņu darbu un par viņu darbu.

Pateicība par visu, par ikvienu sīkumu – tā ir mūsu atbildība un pienākums. Pienākums pret katru cilvēku un katru situāciju.

– Pat nepatīkamu?
– Pat nepatīkamu.
– Nu gan tu laid! Es gan tā nevarētu!
– Bet tu pamēģini. Zini, cik lieliski ir visiem vienmēr teikt paldies?!
Pateikties cilvēkiem pat par vismazāko nieku, pateikties liktenim, apstākļiem, pat tad, kaut kas notiek ne tā vai kāds dara ne to. Vienalga vajag pateikties.

Un vēl kāds ļoti svarīgs moments: pateicies pats, bet negaidi pateicību no citiem. Un, kas vēl svarīgāk, nemēģini to pieprasīt! Atceries, pateikties ir viņu atbildība. Ja viņi to nedara, tas ir mīnuss viņiem, ne tev. Tu izdarīji labu darbu, malacis! Lepojies! Priecājies! Tu taču sevis dēļ to dari! Lai būtu labs cilvēks, lai cienītu sevi.
Esi pārliecināts, ka viss tas tiek ieskaitīts un viss atmaksājas! Ja ne caur šo cilvēku, tad kādu citu, vai kādu dzīves situāciju, apstākļu “sakritību”. Viss šajā pasaulē līdzsvarojas un ir taisnīgi. Un, jo vairāk pateicības tu atdod, jo vairāk laba atnāk tava dzīvē.
– Lūk, kā! Labi, es pamēģināšu.

Un Pāvels tikai pasmaidīja.

Vadims Huzins “Dzīves Roka”
Avots: sobiratelzvezd.ru
Ilustrācija: pastelanna
Tulkojums: Ginta Filia Solis

Nepieļauj, ka tev nozog kaut vienu stundu tavas dzīves

nozagt dotol_l_21131

Viena sieviete žēlojās:
vīrs viņu absolūti nenovērtē. Neapsveica dzimšanas dienā, kā parasti aizvainoja, pazemoja. Pieaugušie bērni atsūtīja sms un viss. Un, lūk, viņa viena pati sēž mājās un raud. Viņai nupat palika piecdesmit gadu. Viņa saprot, ka žēloties nav labi. Vienkārši tā sanāca, piedodiet. Nav kam pastāstīt. Un šis stāsts būs tieši par to. Tāpēc arī uzrakstīju komentāru.

Bet kāda cita sieviete lietišķi pajautāja: kur Jūs dzīvojat? Ja gribat es atbraukšu, ja esat Maskavā. Pa ceļam nopirkšu garšīgus hamburgerus un picu, tādu treknu, ar sķiņķi, lai siers būtu tāds staipīgs un pa virsu smalki sagriezti pipariņi un sīpoliņi. Nopirkšu kādu dzirkstošo dzērienu. Un kraukšķīgos kartupelīšus. Un mēs to visu apēdīsim un pēc tam aiziesim uz kino. Vai arī, ja esat tālu vai nevēlaties manu vizīti, tad šo visu pati sev pasūtiet. Vai arī nopērciet sev kaut ko citu garšīgu. Bet pēc tam dodieties uz kino, skaisti saģērbieties, uzkrāsojieties. Un priecājieties! Priecājieties par dzīvi! Neļaujiet nozagt savu dzimšanas dienu
Katra diena ir dāvana, katra dzīves diena ir svētki. Es to zinu pēc savas darba pieredzes.
Un sieviete, kura bija pasūdzējusies jautāja: Jūs esat psihologs?
Otra atbildēja: nē, es esmu medmāsa reanimācijā.
Jā, tā ir pareiza rekomendācija no profesionāļa. Vienkārši lieliska. Praktiska un iedarbīga.
Es varu tikai pievienoties viņas vārdiem. Neļaujiet, lai jums nozog kaut vienu dienu, kaut vienu stundu!
Sliktam garastāvoklim, dusmīgiem, ļauniem cilvēkiem, vienaldzīgajiem un skandālistiem, – neļaujiet sevi apzagt. Nopērciet sev kaut ko labu, aizejiet uz kādu skaistu vietu, sapucējieties savā labākajā kleitā. Tā rekomendēja speciālists, kurš katru dienu redz to, cik trausla ir dzīvība un cik dārga tā ir….

Anna Kirjanova
Tulkojums: Ginta Filia Solis
Zīmējums: Doto

Būt ar tiem, kas pret mums ir labi

Guihuahuzi_4

Mazais ģimnāzists ļoti slikti mācījās. Neko nesaprata un nevarēja atcerēties. Nevarēja sakoncentrēties, savākties un pieļāva vienu kļūdu pec otras. Viņu stingri sodīja – toreiz bērnus sita turpat ģimnāzijā. Viņš bija mazs, neglīts, ar šaurām acīm un saplacinātu degunu. Smalka dāma – klases audzinātāja nevērīgi viņu pagrūda, kad vinš bija pavirzījies tuvāk, lai varētu labāk redzēt bildītes, kuras viņa bērniem rādīja. Viņa teica: “Pabīdies, no tevis smird pēc zvirbuļa!”, – tā pazīstamais krievu rakstnieks Aleksandrs Kuprins aprakstīja savu bērnību.

Kas lai to zin, kā smird zvirbulis. Taču droši vien ļoti pretīgi. Kā, lūk tas, nabaga nesmukais puika. Viņš spēc tam ļoti smagi saslima. Gribēja aizmukt no skolas, bet saaukstējās. Gulēja lazaretē un gandrīz nomira. Nevienam nevajadzīgs muļķis un neglītenis.

Un tad atnāca kāda cita dāma.
Skolā bija kaut kāda komisija. Viņa pienāca pie puikas un maigi sāka ar viņu runāties. Cieši apskāva, piespieda pie sirds un mīļi noglaudīja cieto matu ezīti. Un puika kļuva smuks. Un sāka smaržot pēc dāmas smaržām. Smaržoja pēc mīlestības. Viņš atveseļojās. Sāka labi mācīties. Un atgriezās arī atmiņa, uzmanība un disciplīna. Viņš kļuva par ļoti labu skolnieku, šis zēns. Tā viņu iespaidoja labestīgās dāmas maigums. Visa viņa dzīve mainījās uz labo pusi.
Ir jācenšas būt ar tiem, kuri pret mums labi izturas. Un bērnus jāuztic tiem, kuri pret viņiem labi izturas. Un viss būs labi: ar atmiņu, uzmanību un veselību un ārieni.
Laba attieksme visu nosaka. Tā glābj, ārstē un māca. Un mēs līdz mūža beigām atceramies mīloša cilvēka apskāvienu. Vai to, kā mums noglaudīja galvu. Un smaržu aromātu vai vēl kaut ko labu – kāda starpība? Tas ir mīlestības un laimes aromāts. Mēs novītīsim starp tiem, kuri mūs nemīl un mūsu klātbūtnē nevērīgi rauc degunu. Un uzplauksim tiem, ko mīlam un kam esam mīļi un dārgi. Tas ir tāds vienkāršs noslēpums. Bet to mēdz aizmirst, kad meklē slimību, neglītuma, nelaimju un bēgšanas iemeslus….

Autors: Anna Kirjanova
Ilustrācija: Guihuahuzi
Tulkoja: Ginta Filia Solis