Tu esi atbildīgs savas sirds priekšā

Lukas Petik

… ja tu esi patiess savā priekā, savā dejā, savās asarās, agri vai vēlu atradīsies ļaudis, kuri sāks tevi saprast, kuri, iespējams, pievienosies karavānai. Es pats uzsāku ceļu viens, pēc tam sāka nākt cilvēki un tagad tā ir vispasaules karavāna! Es nevienu neaicināju, es vienkārši darīju to, ko jutu, to, kas nāca no sirds.

Es esmu atbildīgs savas sirds priekšā un ne pret vienu citu šajā pasaulē. Un tieši tāpat tu esi atbildīgs tikai un vienīgi savas būtības priekšā. Neej pret to, tāpēc, ka iet pret savu būtību nozīmē, izdarīt pašnāvību, sagraut sevi. Ko tu iegūsi?

Pat tad, ja ļaudis tevi cienīs un tevī klausīsies, uzskatīs par ļoti skaidri domājošu un respektablu cilvēku, nekas no tā nebaros Tavu esību. Nekas no tā nedos tev iespēju apjaust dzīvi un tās brīnumaino skaistumu.

Cik miljoni cilvēku pirms tevis ir dzīvojuši uz šīs Zemes? Tu pat nezini to vārdus. Ir viņi dzīvojuši, vai nav, nav svarīgi. Ir bijuši gan svētie gan grēcinieki, ir bijuši ļoti cienījami ļaudis, ir bijuši visdažādākie egocentriķi, trakie, bet visi viņi ir izgaisuši – un pat viņu pēdas uz šīs Zemes nav palikušas.

Vienīgajai tavai rūpei ir jābūt lolot un aizsargāt tās savas īpašības, kuras tu varēsi paņemt sev līdzi tad, kad nāve paņems tavu ķermeni, tavu prātu, tāpēc, ka tikai šīs īpašības būs tavi ceļa biedri. Un tikai tās ir patiesās vērtības, un tikai cilvēki, kuri sasnieguši tās, pa īstam dzīvo – viņi un tikai viņi, pārējie vien tēlo, ka dzīvo.

Pati par sevi dzīve ne vienmēr ir dzīve. Paskaties uz savu dzīvi. Vai tu vari to nosaukt par svētību? Vai tu vari to nosaukt par altāri un esības dāvanu? Vai tu vēlētos, lai tā tiktu tev dota vēl un vēl?

Neklausies svētajos rakstos – klausies savā sirdī. Lūk, vienīgais bauslis, kuru varu tev izrakstīt. Klausies uzmanīgi, ļoti apzināti un tu nekad nekļūdīsies. Un, klausoties sirdī, tu nekad nevilsies. Klausoties savā sirdī, tu sāksi kustēties pareizā virzienā. Nekad pat neaizdomājies par to, vai tas ir pareizs vai nav.

Jaunās cilvēces galvenā māksla būs savas sirds klausīšanās noslēpums: apzināti, uzmanīgi.

Un sekojot tai, ej tai līdzi, lai kur arī tevi tā vestu. Jā, dažkārt tā tevi atvedīs briesmās – taču tad atceries, ka briesmas ir vajadzīgas, lai padarītu tevi nobriedušu. Dažkārt tā liks tev apmaldīties – un atkal atceries, ka šie maldi ir daļa no izaugsmes. Daudzas reizes tu kritīsi un piecelsies no jauna, jo tieši tā cilvēks krāj spēkus: krītot un atkal ceļoties. Un tieši tā cilvēks kļūst par veselu un integrētu.

Autors: OŠO. Drosme. Prieks dzīvot riskējot.
Foto: Lukas Petiks
TUlkoja: Ginta FS

Advertisements

Laiks padara mūs skaistākas

kermenis12

Domājot par sievietes skaistumu, es vienmēr atceros parunu par to, ka ir “agrie ziedi un ir ziedi – vēlie”. Vieni jau piedzimst tādi blondi skaistuļi, ka uzreiz ir skaidrs: viņai lemts būt zvaigznei. Citu skaistums neatveras uzreiz un – ne drīz, bieži vien ap 30 gadiem – caur gadiem, mīlestību, dzemdībām, ilgu ceļu pie sevis un miera Dvēselē.
…Es fotogrāfēju 17 gadīgas sievietes. Tūkstošiem stundu retušēšanas deva man iespēju milimetru pa milimetram izzināt sievietes ķermeni. Asos atslēgas kaulus, smalkos pirkstus, nervozās lūpas. Dzimumzīmes, tetovējumus… un bailes, kas rodas katrai, kad tā attopas otrā objektīva pusē – bailes satikties ar to savu daļu, par kuru tu neko nezini un negribi zināt.
Uz bildītēm gribas sevi redzēt skaistu un trauslu, kā glancētajos žurnālos. Nedudz no liktenīgās – tādu, kuras dēļ zaudē galvu. Tādu, kura nekad neko nelūdz, negaida, nebaidās laika un aiziet pirmā. Viņas acīs atspoguļojas lielpilsētas ugunis, bet ķermenis ir tvirts un juteklisks. Vīriešu krekls uz viņas kailā ķermeņa izskatās labāk, kā jebkura melnā vakarkleita, bet vieglās zilbaltās ēnas zem acīm ir ēnas no garajām skropstām, nevis piecas stundas miega vai sēras pec nebijušā.
Tādu grūti iedomāties visu nakti raudošu, kad no rīta seja parvēršas par ādas un asaru maisījumu, un vajadzīga vesela diena, lai atkoptos, lai arī negribas zvanīt un melot un prasīt brīvdienu, vārīt stipru tēju un ilgi skatīties griestos, ieklausoties, kā iekšā pēkšņi viss ir kļuvis kluss un tukšs.
Tādu grūti iedomāties šādā situācijā – taču starp mums nav nevienas, kura nebūtu gājusi tam cauri. Kura nebūtu sevi atradusi vannas istabā, slīdošu gar sienu klusā histērijā kādā tumšā naktī, kad esi vairāk līdzīga aizšautam plīša zaķim ar koka pogām acu vietā, un galīgi nelīdzinies tai, kura neko nelūdz, negaida, nebaidās laika un vienmēr aiziet pirmā…
Neviena no tādām naktīm nepazūd, neatstājot pēdas.
Neviens no zvaniem, kad “abonents ir nesasniedzams vai atrodas ārpus uztveršanas zonas”, bet viņam taču bija jāpiezvana vēl pirms pāris stundām.
Neviens rīts, kad pamosties baigā klusumā, laulības gultā un no tukšajiem palagiem vējo nodevība – aukstums velk tieši uz mugurkaula tā, ka šķiet: dzīve priekšā vēl tik gara, bet tu jau esi Grenlande, temperatūra iekšienē krīt un dreifē ledus kalni.
… Tajā pusē objektīvam tu daudz runā, vēl vairāk – klausies. Un, ja klausies pietiekami labi, var iemācīties lasīt ķermeni – kā grāmatu: redzēt skumjās un laimīgās nodaļas, kādā atstātas piezīmes. Galvenais – sķirstīt tās saudzīgi.
Neatlocīt stūrus.
Un, ziniet, ko es vēlos teikt? Mēs esam skaistas. Ar visām mūsu plaisām un negludumiem. Tāpēc, ka tie visi ir par mūsu dzīvi, ceļu mājup, par daudzajām ceļa jūdzēm, nogurušo eņģeli aiz pleca, ataugušajām ģimenes saknēm.
Par visiem šiem velna borščiem, ar rokām mazgātajiem autiņiem, ar eļļu noķepušajām virsmām. Par visām mūsu grūtajām izvēlēm, “jā” un “nē””. orgasmiem un drebuļiem. Par to, kā pienāk ziema, kamēr tu brauc metro, par paģirām no rīta, par ar lielu prieku neatbildētajiem zvaniem, ar tadu nožēlu neatbildētajām īsziņām. Par sāpēm mugurā, par sakaltušajām kontaktlēcām, vientuļajiem Ziemasvēkiem uz plikas grīdas, Šarloti, kuru nav kam apēst – tas esam visas mēs, tas ir par mums. Tieši tāpat, kā par tiem mirkļiem, kad ļoti asi izjūtam, ka esam dzīvas, laimīgas – tādas caurspīdīgas un vieglas, starojošas…
Lūk, par to un tieši tam! – krunciņas un plaisas, nepilnības un raupjums, lai būtu kur aizķerties – aiz Dzīves un Otra, un sakrist un saaugt, pāraugt – viens vienā.
Tā, skatoties savās plaukstās es redzu nevis prāta un sirds līnijas, bet savijušos diedziņus:
lūk, skarbais, asais, stiprais, ar to esmu piesieta vīram;
lūk maigais, smalkais un zīdainais, tā ir mana meita.
Pētot dzīves pēdas ķermenī, es redzu pagātni.
Pieņemot šīs pēdas ķermenī, es kļūstu vēl skaistāka kā vakar.

Autors: Olga Primačenko
Tulkoja: Ginta FS

Ja esi piekusis, kusties lēnām

Falling with Style

— Pasaule, kurā mēs dzīvojam, ļoti nogurdina. Tā nešķiet pateicīga. Tu esi piekusis jau no tā, ka dzīvo tajā. Tu esi piekusis pārāk daudz mīlēt, rūpēties, atdot pasaulei, kas ne vienmēr kaut ko dod pretī. Tu esi piekusis no nenoteiktības un pelēkajām dienām.
Tā notiek.

Reiz tu biji pilns gaišu cerību, optimisms bija lielāks kā cinisms, tu biji gatavs atdot, atdot un atkal atdot. Bet salauzta sirds, kāda cilvēka neizpildītie solījumi, neizdevušies plāni – tas viss tevi atkal atgriež no debesīm uz zemes. Ne vienmēr pasaule pret tevi ir bijusi labvēlīga, un bieži vien šķiet, ka zaudējis esi vairāk, ka ieguvis, un šobrīd nav vairs nekādas iedvesmas, lai pacenstos atkal.
Es tevi saprotu.

Patiesība ir tāda, ka katrs no mums ir piekusis. Sasniedzot noteiktu vecumu, mēs sev šķietam ne vairāk kā salauzto siržu un smeldzošo dvēseļu armija, kas izmisīgi meklē harmoniju. Mēs gribam vairāk, bet esam parāk piekusuši, lai palūgtu. Mums nepatīk tas, kur šobrīd atrodamies, bet esam parāk nobijušies, lai kaut ko sāktu no jauna. Mums būtu jāriskē, taču mēs baidāmies, ka viss mums apkārt var sabrukt. Gala rezultātā mēs neesam pārliecināti, cik reižu vēl mēs varēsim sākt visu no jauna.
Ir vēl viena patiesība – mēs esam piekusuši viens no otra – no spēlēm, ko spēlējam, no meliem, ko stāstām, no nenoteiktības, kuru dāvājam viens otram. Mēs negribam uzvilkt masku, bet tajā pat laikā mums nepatīk palikt muļķa lomā. Nākas spēlēt mums nepatīkamās lomas, tēlot kaut ko, jo neesam pārliecināti par savu izvēli.

Es zinu, cik ļoti grūti ir turpināt kaut ko darīt, vai censties atkal un atkal sākt visu no jauna, kad dvēseles spēki, šķiet, jau ir beigušies. Un tie optimistiskie ideāli, kurus mēs lolojām kādreiz, tagad šķiet naivi un muļķīgi.

Taču, lūk, ko es tev lūdzu. Ja esi tuvu tam, lai padotos, no visa spēka izdari vēl vienu mēģinājumu.

Mēs esam daudz dzīvespriecīgāki, kā varam iedomāties, un tā ir neapgāžama patiesība. Mēs esam spējīgi atdot daudz vairāk mīlestības, vairāk cerību, vairāk degsmes, kā atdodam šobrīd. Mēs vēlamies ātrus rezultātus un padodamies, kad neredzam nekādu efektu. Mēs viļamies, kad neredzam atpakaļsaiti, un tāpec pametam visus mēģinājumus.

Saproti to, ka neviens no mums nevar būt iedvesmots KATRU DIENU. Mēs visi aizelšamies. Mēs visi piekūstam. Mēs visi kādreiz viļamies. Tas, ka esi piekusis no dzīves un palicis bez spēka absolūti nenozīmē to, ka tu stāvi uz vietas. Katrs cilvēks, par kuru tu savulaik esi jūsmojis, kaut reizi ir juties kā zaudētājs skrējienā pēc sava sapņa. Taču tas viņam netraucēja sasniegt savus mērķus. Lai ko tu darītu, neļauj sev padoties, lai tā būtu ikdienas rutīna, vai lielu, grandiozu plānu realizācija.

Kad esi piekusis, kusties lēnām. Kusties mierīgi, nesteidzoties. Bet neapstājies! Tu esi piekusis un tam ir savi objektīvi iemesli. Tu esi piekusis, jo daudz dari un maini. Tu esi piekusis, jo audz. Un kaut kad šī augšana pa īstam tevi iedvesmos.

Autors: Irina Lagranž
Foto: Hardi Saputra
Tulkoja: Ginta FS

Tu nevienu nevari izglābt

sape1

Tu nevienu nevari izglābt. Tu vari būt ar viņiem, tu vari viņiem piedāvāt savu sazemētību, savu veselo saprātu, savu mieru. Tu pat vari dalīt ar viņiem savu ceļu, piedāvāt savu redzējumu. Bet tu nevari remdēt viņu sāpes. Tu nevari viņu vietā noiet viņu ceļu. Tu nevari “iedot” viņiem pareizās atbildes, vai atbildes, kuras viņi ir spējīgi pielietot tūliņ, uzreiz, tieši tagad. Viņiem nāksies pašiem atrast savas atbildes, uzdot savus jautājumus, sadraudzēties ar savu pašu nepārliecinātību. Viņiem nāksies pieļaut pašiem savas kļūdas, sajust pašiem savas skumjas, un iziet savas mācību stundas.

Ja viņi patiešām vēlas būt mierā, viņiem nāksies uzticēties dziedinošajam ceļam, kas noskaidrosies atbilstoši viņu kustības ātrumam.

Tu nevarēsi viņus izdziedināt. Tu nevarēsi kliedēt viņu bailes, viņu dusmas un bezpalīdzības sajūtu. Tu nevarēsi viņus izglābt… Tu neko nevari izlabot. Ja tu spiedīsi parāk stipri, viņi var novirzīties no sava unikālā ceļa.

Tavs ceļš, iespējams, nav viņu ceļš!
Tu neesi tas, kurš “radījis” viņu sāpes. Iespējams, tu kaut ko izdarīji vai neizdarīji, pateici vai kaut ko nepateici, un ar to pašu “aizķēri” sāpi, kura jau bija viņos. Bet tu to “neradīji”, tu ne pie kā neesi vainīgs, pat tad, ja viņi apgalvo pretējo.

Jā, tu vari uzņemties atbildību par saviem “vārdiem un rīcību”. Tu vari nožēlot pagātni, bet tu nevari “izdzēst” vai izmainīt to, kas ir noticis, tu nevari kontrolēt nākotni. Viss, ko tu vari, ir “būt’ ar viņiem šeit un tagad, tavā vienīgajā spēka vietā. Tu neesi atbildīgs par viņu laimi, bet viņi neatbild par tavējo.

Tava laime nevar atnākt no ārienes. Ja tomēr tā notiek, un tā atnāk, tad tā ir ļoti trausla laime, kura visticamākais, pārvērtīsies skumjās. Pēc tam tevi aprīs  apvainojumu un vainas, nožēlas un “izstumšanas” “tīkls”.

Tava laime ir saistīta ar tavu klātbūtni, ar tavu saistību ar savu elpu, ķermeni, “zemi”. Tava laime nav maziņa un to nevar “aizvākt” bailes, naids un pat visbriesmīgākais kauns.

Tava laime nav stāvoklis vai atnākoša pieredze, nav pārdzīvojums un nav sajūtas, ko tev var iedot citi. Tava laime ir bezgalīga, visur klātesoša un ne ar ko neierobežota Sirds telpa, kurā prieks un skumjas, svētlaime un garlaicība, pārliecība un šaubas, vientulība un kopā būšana, pat bailes un stipra vēlme, var nomainīt viena otru, kā lietains un saulains laiks, kas ir klātesoši bezgalīgajā debesu jumā.

Tu nevienu nevari izglābt

Tu pats nevari tikt izglābts, ja meklē glābšanu. Nav neviena “tā”, kuru glābt, kuru zaudēt, kuru aizsargāt, “darīt” ideālu vai ideāli laimīgu. Atlaid ikvienu neiespējamo ideālu. Tu esi brīnišķīgs savā “nepilnībā”, šokējoši ideāls savās šaubās, mīlēts pat savā nespējā mīlēt. Visas šīs tavas daļas ir dotumi, visas tās ir kaut kā vesela daļas, tu nekad neesi bijis kaut kas mazāk kā vesels.

Tu elpo, tu zini, ka esi dzīvs.

Tev ir tiesības būt, eksistēt, just to, ko jūti, domāt to, ko domā.
Tev ir tiesības priecāties un tiesības bēdāties. Un arī tiesības šaubīties.
Tev ir tiesības iet savu ceļu. Tiesības būt ar savu patiesību un arī nepatiesību. Tiesības uz to milzīgo laimi, kuru tu pazini, kad biji maziņš.

Tu elpo un tu neesi atdalāms no dzīves spēka, kas “atdzīvina” visu, kas pazīst sevi, kā visas būtnes atklāj sevi katrā šīs brīnumainās esības brīdī

Tavs “Es” nav piesiets pie tā, ko domā par tevi citi. Tas saistīts ar mēnesi, ar bezgalīgajiem kosmosa plašumiem, ar komētām, kas virzās nezināmajā, “aizmirstot” laiku un mīlot vientulību… Un ar šo neizsakāmo pateicību par katru jaunu rītausmu, kas nav paredzama, bet ir dota….
Autors: Džefs Fosters
Tulkoja: Ginta FS

Viss bez mīlestības ir grēks!

cels555

Ir cilvēki, kuri smako pēc nelaimes.

Starp tiem ir arī cilvēki, kuri iet personības izaugsmes ceļu, nodarbojas ar sportu un jogu. Dažkārt viņi tēlo, ka viņiem viss ir kartībā un cenšas sevi uzmundrināt. Taču, kā zināms, savu smaržu cilvēks nejūt – to just var tikai no malas.

Uzdrīkstos minēt, ka iemesls tam ir pūstošās zināšanas. Kad zināšanu un informācijas daudzums daudzas reizes pārsniedz to pielietošanas praksē daudzumu, tas izsauc informātisko intoksikāciju. Tā, savukārt, noved pie enerģētiskajiem aizsprostojumiem un trūdēšanas.

Ja tu saprati, līdz sirds dziļumiem saprati, bet nedari (prātuļojumi, loģiskie spriedumi neskaitās) – zināšanu enerģētika sāk “sastāvēties” un izsauc iekšēju disbalansu un pastavīgu neapmierinātību.

Un, turklāt, vēl mūsu bioloģija – spēja formēt savus ieradumus darbībās un sajūtās, ja tie atkārtojas kaut vai mēneša garumā – tad nelaimes smaka kļūst par tavu ikdienišķo dzīves vidi.

Tāpēc arī saka: apzinātā pašizaugsmē nav atpakaļceļa. Ja esi ielaidis sevī zināšanas, esi tik laipns un pielieto tās praksē. Iedarbības spēks ir atkarīgs no  tās informācijas uzsūkšanās dziļuma, kuru mēs pielietojam. Virspusējā līmenī šīs parādības praktiski nav ieraugāmas un nav tik kaitīgas.

Taču, jo gudrāks cilvēks, jo vairāk viņš spējīgs saprast, jo dziļāk iekļūst informācija un šie procesi ir neatgriezeniski.

Man arī savulaik nācās atmazgāt savu personīgo kodolu no visādām nejaucībām, kas sakrājušās ilgu gadu laikā, bezgalīgi cenšoties uzstiept realitāti manam gaidu karkasam. Šodien es uz pasauli skatos tikai caur jautājuma “Kā?” prizmu. Kā atmazgāt sevi no nelaimes un pārstāt smirdēt pēc savas iekšejās sāpes?

No šīs kaites ir jāārstējas kompleksi, jo līdztekus tiešajiem iemesliem, diezgan spēcīgi strādā tāds faktors, kā ieradums. Ķermeņa mehāniku ar “sapratīgiem slēdzieniem” neizmainīsi. Ir nepieciešamas mērķtiecīgas darbības, kas maina iesīkstējušos uzvedības šablonus.

0. Nelaimēm ir slikta smaka un apkartējie to jūt. 

“Nulles” punkts ir tā fāze, bez kuras visām pārējām nav nekādas jēgas.

Sākumā ir svarīgi saprast (jā, tieši ielaist sevī), cik tas ir pretīgi, būt nelaimīgam cilvēkam.

Tieši tāpat, kā tu tiecies pie apmierinātiem un mierīgiem cilvēkiem, tā arī viņi tiecas pie sev līdzīgiem. Nelaimes pievelk vēl vairāk nelaimes, kā apliecinājums tam, ka mana nelaime nav pati nelaimīgākā. Un tikai cilvēks, kurš ļoti vēlas izrauties no šī apburtā loka un pārstāt būt nelaimīgam, ir spējīgs noiet PILNAS ATTĪRĪŠANĀS AR DARBĪBĀM ceļu.

1. Žēlabas – galvenā nots šajā “smaržā”.
Komunikācijā ar cilvēkiem, kuri inficējušies ar nelaimi, pastāvīgi izskan žēlabas. Par pasauli, par sevi, par netaisnīgo dzīvi. Viņiem līdz sirdssāpēm ir žēl savu likteni, kaut arī to cenšas apslēpt pat paši no sevis. Viņus neapmierina ne ekoloģija, ne prezidents, ne valdība, ne kārtējais autors facebook slejās.
Tie, kuri uzbūvēti sarežģītāk, atrod daudz izsmalcinātākus veidus kā sūdzēties un nīdēt, cenšoties ietīt savus argumentus stingrā loģikas sainītī: skat, es jums tūliņ nodemonstrēšu, cik pasaule pret mani ir netaisnīga. Viņiem bieži “nav labi” dažādu iesmeslu dēļ.

Un raksturīgi, ka viņi obligāti citiem par to paziņo. Jāsaka gan, ka visbiežāk viņi paši to neievēro.

Tavā pasaulē ir tikai tas, kurp vērsta tava uzmanība. Viņu uzmanība vērsta uz savas iekšējās sāpes pieradīšanu.

Viņi to atrod regulāri. Kā ar to būt? Izdarīt vēl sāpīgāk – pārstāt žēloties un paust savu neapmierinātību VISPĀR. PILNĪBĀ. Pat tad, kad žēloties būtu nopietns iemesls. Pat tad kad “vajag un var”. Pirmajā brīdī psihe pretosies, jo tu centies to izgrūst no ierastās un siltās vietas.

Pirmās divas nedēļas, iespējams, iemeslu žēlabām kļūs daudz vairāk. Tā strādā realitāte, kad notiek apzinātas pārmaiņas – tā pārkārtojas, bet, ja paliekam pie sava, un turpinām veikt pārmaiņas, vētra norimst – un pēc mēneša notiek lūzuma moments. Ideāli – pēc 21 dienas.

Tas pats notiek, kad tu sāc iet uz sporta zāli – sākumā muskuļi sāp no neierastajām slodzēm, bet pēc laika – pierod. Ķermenis transformējas caur sāpēm, un tā ir lieliska pazīme tam, ka strādā. Darbs ar žēlabām ir tas pats, kas muskuļu darbs – ne uz vienu mēnesi, bet – uz visu dzīvi. Tas ir bezgalīgs pārmaiņu ceļš, taču pēc pusgada tu būsi pavisam cits cilvēks.

2. «Tu esi man parādā», – nez no kurienes nolēma nelaimīgais, pirmo reizi dzīvē tevi ieraudzījis.
Ir cilvēki, komunicējot ar kuriem, tu jūties, it kā būtu viņiem kaut ko parādā. Patiesībā tas notiek neapzināti. Vienkārši tā nu ir noticis, ka viņiem parādā ir visi. Sākumā – vecāki, pēc tam – dzīves draugi, tad – bērni, priekšniecība, atkal – prezidents, kur tad bez viņa.

Vai tad tas nav dabiski? Vecākiem jāmīl, jāsaprot, bērniem jāklausa, priekšniecībai jāmaksā, jānodrošina labi darba apstākļi, prezidentam jānodrošina pārticīga, labklājīga dzīve. Kas gan var būt “taisnīgāk” par šo?

Tāpēc, katram gadījumam, arī tu kaut ko esi parādā. Un sajūti to jau pirmajās 15 sarunas minūtēs. Tā, piemēram, domā neprecēta meitene, iepazīstoties ar kartējo puisi un, nesaprotot, kāpēc atkal kārtējo reizi nekas nesanāk. Izsalkuša suņa skats nav seksuāls un rosinošs.

Problēma ir tā, ka nelaimīgs cilvēks domā, ka viņš pārstās būt nelaimīgs, kad viņam CITI kaut ko iedos. Mīlestību, naudu, drošību. Tas viss no nespējas pašam padarīt sevi laimīgu un dalīties savā pārpilnībā ar citiem. Tāpēc viņš arī staigā apkārt tāds nelaimīgs ar savu nabassaiti rokā, meklēdams, kam pieslēgties, no kā padzerties laimi, tā vietā, lai beidzot iepazītos pats ar sevi.

Tev neviens neko nav parādā. Ne mīlēt tevi, ne cienīt, ne saprast, ne – dot naudu. Ko tu pats vari dot šiem cilvēkiem: saviem tuviniekiem, kolēģiem, draugiem, pat prezidentam, lai tev atbildētu ar to pašu?
– Sakiet, Svētais tēv, vai tiešām sekss bez mīlestības ir grēks?

– Viss bez mīlestības ir grēks!

Reiz Himalaju kalnu piekājē, man atklāja patiesību, pēc kuras notiek visi šīs pasaules procesi.
Runājām par mīlestību starp vīrieti un sievieti, bet šodien es saprotu, ka šīs domas jēga ir daudz plašāka:

Love is one way traffic. (Mīlestība ir vienvirziena satiksme). 

Tas ir TIKAI tas, kas nāk NO TEVIS. Es atceros, toreiz vēl strīdējos, negribēju piekrist, sak` – nav mīlestības bez pretmīlas, tā nav mīlestība u.t.t.. Man atbildēja ar daudznozīmīgu klusumu un viltīgu smaidu. Bija sajūta, ka cilvēks, kurš sēdēja man pretī, skaidri zināja, ka šī frāze nonāks līdz manai apziņai tieši pēc 2 gadiem. Un šī doma viņu uzjautrināja.

Tavā pasaulē ir tikai tas, ko TU DOD. Ja apkārt tev ir iemesli neapmierinātībai – tu pasaulei sūti nelaimes. Vienīgais veids, kā to izlabot – nemeklēt citos, bet izmainīt savu signālu.
Visi mudīgi dušā! Arī profilaksei!
Un nekad vairs neļauj pielipt sev nelaimei!

Autors: Olesja Novikova
Tulkoja: Ginta FS

Tu esi lielāks kā visas tavas daļas

piedošana1

Daudziem cilvēkiem ir ļoti grūti pieņemt savas ēnas puses, jo tad, kad viņi attopas, guļot peļķē, uzreiz domā: “Ārprāc, vai tiešām tas esmu es, patiesais es? Kādas šausmas! Vai tiešām tas viss esmu es? To taču nevar nevienam rādīt, jo tad taču mani vairs neviens nemīlēs!” Un vēl apstādina tādu pašu sašķeltu tuvo cilvēku komentāri: “Tad, lūk, kāds tu patiesībā esi! Bet es domāju!….”

Polarizācija un personības sašķeltība ir mūsdienu savbiedrības lāsts un vienkāršākais veids, kā valdīt pār sašķeltiem cilvēkiem, dažādos veidos ietekmējot viņu vienu vai otru pusi.

Daudz vieglāk ir pieņemt savas dažādās puses, kad saproti, ka tu sevī vari ietilpināt kā vienu tā otru un trešo. Gan plusu, gan mīnusu, gan nulli. Gan dzelteno, gan zilo, gan zaļo, kas sanāk, kad samaisa dzelteno ar zilo.

Tu esi lielāks par savu atsevišķo daļu summu.

Tu esi gan tas, kurš var patiesi raudāt baznīcā, gan tas, kas ar prieku paņems lielāko kūkas gabalu, brīdī, kad citi ir izsalkuši. Un vēl kāds trešais.

Tu esi gan tas, kurš mīl vienu vienīgo sievieti, gan tas, kuram patīk gadījuma seksuālais sakars pēc ballītes. Gan arī tas, kurš nedara, bet sapņo par to.

Tu esi gan tas, kurš var būt kristāldzidrs vienā un absolūti duļķains citā. Un kāds, kurš sastāv no pustoņiem.

Tu esi gan tas, kurš var dziedināt, gan tas, kuram vajadzīga dziedināšana. Gan arī bezkaislīgs šī procesa vērotājs.

Dažādos dzīves mirkļos tu esi gan pieņemošs, gan atgrūdošs, vai izvēlīgs.
Tu esi tas, kurš var iet uz priekšu kā tanks, bet vari būt arī viegli ievainojams. Un kāds trešais, kurš meklē zelta vidusceļu.

Tas, kuram ir gan stiprās gan vājās puses. Un arī tas, pie kurām šobrīd strādā. Ir lietas, kurās tu visu esi izdarījis pareizi. Bet ir lietas, kurās tu “izgāzies” pēc pilnas programmas. Un ir kaut kas pa vidu.

Tu esi daudzšķautņains un pats par sevi daudz lielāks, kā visu tavu pušu summa. Un jautājums ir ne par to, kā izaudzēt vienas un nospiest citas. Bet par to, kā apskaut tas visas, iegūstot iespēju brīvi elpot un izvēlēties.

Un tad ir daudz vieglāk satikties aci pret aci ar kaut ko nepatīkamu, pētīt to, pieņemt un saņemt visus iespējamos resursus.

Lai jums visiem laba prakse.

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS

 

Katrs dara labāko, uz ko tas ir spējīgs

dari_shodien10

Katrs dara labāko, uz ko tas ir spējīgs. Dotajā brīdī.

Un tas ir acīmredzami, kad skaties uz veiksmīgajiem, efektīvajiem un darbaspējīgajiem, tiem, kuri visu kontrolē. Bet kāds cits ir slims, vai pārpūlējies, un labākais, ko šajā brīdī var darīt, gulēt un skatīties griestos. Kāds vienlaicīgi raujas starp desmit iedvesmojošiem projektiem un, iespējams, nepabeigs nevienu no tiem, bet viņš cenšas kā māk, un seko savai sirdsbalsij. Kāds glābj tos, kuri nelūdz palīdzību, kāds melo, kāds dzer. Mēs visi esam ļoti atšķirīgi un mums visiem ir atšķirīgas motivācijas darboties. Un vēl, mēs neko īsti nezinām ne par citu cilvēku likteņiem, ne par savu personīgo.

Un tad, kad piezogas vēlme nosodīt kādu un pacelt sevi, vai, gluži otrādi, pacelt kādu, lai nosodītu sevi, ticība tam, ka KATRS DARA LABĀKO, UZ KO TAS IR SPĒJĪGS, var kardināli mainīt notikumu gaitu.

Šī augstsirdīgā atļauja dod iespēju pieņemt ļoti daudz ko. Pieņemšana nenozīmē atbalstīt vai paciest, nedusmoties un neuzvilkties (robežas neviens nav atcēlis), taču katrā ziņā, tā dod iespēju vismaz novērst uzmanību uz reālo lietu būtību, ieraudzīt to, ka cilvēki dara ne to, ko spiesti darīt un ko viņu pienākums būtu darīt, ne to, ko no viņiem gaida, bet tikai to, ko var.

Un tā esam uzbūvēti mēs visi. Vienkārši, kāds var vairāk, ilgāk, stiprāk, kāds – mazāk, vājāk un lēnāk, kādam enerģiju atņem destruktīvas domas un ieradumi, kāds bēdājas, kāds izkaro sev uzmanību par katru cenu. Un mēs maināmies. Zaudējam jēgu, iepazīstam grūtības, ar kurām nespējam tikt galā, zaudējam savus tuviniekus, mācamies sadzīvot ar šiem zaudējumiem, atstrādājam problēmas un traumas, atrodam savu godīgo motivāciju, bet citreiz vienkārši ļaujam sev izgulēties un atpūsties.

«Katrs dara labāko, uz ko tas ir spējīgs» – tā ir labestība, kam nav negatīvā pola.

«Katrs dara labāko, uz ko tas ir spējīgs» – tā ir atļauja sev būt. Visādam.

«Katrs dara labāko, uz ko tas ir spējīgs» – tā ir drosme pieņemt apkārtējos tādus,
kādi tie ir.

«Katrs dara labāko, uz ko tas ir spējīgs» – tas ir tas, ar ko es atbildu uz tenkām, nosodījumu un apvainojumiem.

«Katrs dara labāko, uz ko tas ir spējīgs» – tas ir glābinš no izdegšanas un darbaholisma.

«Katrs dara labāko, uz ko tas ir spējīgs» – un vairāk nekādas sevis šaustīšanas.

«Katrs dara labāko, uz ko tas ir spējīgs» – tā ir mīlestība un uzmanība pret sevi, iekšējā mamma, pateicība par dzīvi.

No Annas Černih bloga
Tulkoja: Ginta FS