Vienoties ar sevi par LAIMI

Mani mīļie, ar sevi var vienoties par laimi….

Par to, kā izkļūt no purva…
Par ģenerāltīrīšanu savas paša dzīves mājoklī, kad krāmu sakrājies tik daudz, ka kaut ko jaunu ienest nav iespējams…
Bet, kā novēroju, visbiežāk notiek pavisam savādāk.
Visbiežāk tā ir pavisam cita saruna…
Par to, kā paciest nepaciešamo…
Kā pielāgoties tam, no kā vajadzētu mukt pa gabalu…
Kā ilgi palikt tur, kur nav vērts palikt…
Kā tēlot, ka esi piedevis tad, kad patiesībā neesi piedevis…
Kā nodot sevi īsto, lai kļūtu par tādu, kādam liek kļūt…
Tie ir PACIETĪGI BRĪVPRĀTĪGI CIETUMI…
Pat Grāfs Monte-Kristo tik ilgi nesēdēja cietumā, kā sēž daudzi no mums…
Tikai viņš sēdēja tāpēc, ka viņu apmeloja, bet mēs – tāpēc, ka paši sev to piespriedām…

Jau no bērnības mūs pārpilda bailes par to, ka neatbilstam normām, un šīs bailes pēc tam pārvēršas bangojošās liekulības upēs, kur “strīdus no mājas nedrīkst iznest”…
Kur “ne sliktāk kā citiem”…
Kur “vientuļa sieviete – tas ir nepieklājīgi” (bet piekauta, simtām reižu nodota, padarīta par kalponi, ar pilnībā sagrautu pašapziņu ir ok, lai tik cilvēkos smaidītu)…
Kur “puikas neraud”, bet pieauguši vīrieši – vai tev prāts!!! – norij savas asaras un pēc tam pašos spēka gados sadeg ar infarktu, insultu vai nodzeras…. bet arī viņiem cilvēkos ir jāsmaida…
Kur nedrīkst novirzīties no normas, lai arī cik baisa tā nebūtu, nedrīkst…

Protams, mēdz būt arī citi apstākļi, bet visbiežāk tie ir tieši šie…
Un te ir tikai viena izeja – amnestēt sevi līdz pat uzvaras dienai pār savām bailēm un svešiem uzstādījumiem…
Ņemt un amnestēt…

Ieliet šampanieti un pacelt glāzi par brīvību…
Iznākt no ieslodzījuma…
Tāpēc, ka nevajag dzīvot cietumā, ja neesi taisnīgi notiesāts par kādu noziegumu…
Brīvprātīgs cietums ir noziegums pašam pret sevi…
Pret sevi nozīmē visu – bez mīlestības, bez prieka, bez vēlmes, bez abpusējības, bez sapratnes, bez uzticēšanās, bez rūpēm, bez pieņemšanas, bez augstsirdības…
Bez tā, bez kā nevar dzīvot un nevajag…
Un iziet no šiem cietumiem patiesībā ir daudz vieglāk, kā palikt tajos, lai cik dīvaini tas nešķistu…
Būtu vien vēlēšanās, bet instrumentus vienmēr atradīsim…
Vienojies ar sevi par laimi!

©Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc tu no dzīves taisi problēmu?

Kāpēc tu no dzīves taisi problēmu? Dzīve ir neticami skaista – kāpēc gan nedzīvot to šeit un tagad?

Asaras ir dzīves izpausme. Arī smiekli ir tās izpausme.
Dažkārt tu skumsti. Tā ir dzīves izpausme, tavs garastāvoklis. Brīnišķīgi!
Citā reizē tu esi laimīgs, dzirksteļo no prieka, dejo. Arī tas ir lieliski.
Lai kas arī notiktu, pieņem to kā gaidītu viesi un paliec ar to, un pamazām tu ieraudzīsi, ka ir pazudis ieradums uzdot jautājumus un padarīt dzīvi par problēmu.
Un, kad tu pārstāsi uzpūst no mušas ziloni, dzīve tev atklās savus noslēpumus. Tā nekad tos neatklāj cilvēkam, kurš nemitīgi tai uzdod savus jautājumus.
Dzīve ir gatava tev atklāties, ja tu to nepārvērt par problēmu.
Ja tu visā redzi tikai grūtības, tavs redzējums notrulinās. Tu kļūsti agresīvs pret dzīvi.
Tu esi meistars problēmu radīšanā… vienkārši saproti to, un pēkšņi problēmas pazudīs.

OŠO
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es vismaz mēģināju

Tikai sev mēs varam dot iespēju. Un nevienam citam.
Ļoti bieži tad, kad kaut kādu iemeslu dēļ mēs pieņemam lēmumu palikt tur, no kurienes labāk vajadzētu bēgt, vai arī turpinām attiecības pēc tādiem pārdzīvojumiem, kurus atmiņa tik viegli nesamīs (bet vieglus attaisnojumus tiem neatrast), tad mēs, ne vienmēr apzināti, ieslīgstam līdzatkarības ilūzijā, kas mums ļauj atbildību par savu lēmumu novelt uz kādu citu…
Mēs sevi pārliecinām, ka, protams, mēs visu saprotam, taču augstsirdīgi dodam iespēju kādam citam mainīties.
Piemēram, cilvēkam, kurš mūs sistemātiski pazemo, kļūt citam: pateicīgam, mīlošam, uzticīgam…
Atklāti toksiskam kolektīvam – kļūt saliedētam, saprotošam, tādam, kas nemeklē mērķtiecīgus upurus, lai tos barā vajātu…
Draudzībā, kurā tikai kāds viens cenšas draudzēties, bet otrs – ļoti prasmīgi izmanto svešas iespējas, kļūt abpusējai… un tā tālāk.

Kā tas viss no malas izskatās?
Tas izskatās kā savas pacietības ekspluatācija.
Kā izvairīšanās no patiesības.
Kā pašapmāns, ka pēkšņi kāds metīsies sevi mainīt no kaut kā, no kā pats nemaz nav cietis.
Kā bailes kaut hipotētiski padomāt par reālām pārmaiņām un iekšēja bezpalīdzība, kura klusiņam čukst, ka nekādas izejas nav, tāpēc vienkārši vajag paciest, tāpat kā pacieš visi parējie.

Mani mīļie, tas mums neder. Tas der tam, lai audzētu vēl lielāku līdzatkarību…
Ja vien tu dod sev iespēju, tad dod sev iespēju uzņemties atbildību par savu lēmumu.
Tā ir iespēja pa īstam saprast, kas šajā situācijā nav pareizi, kāpēc tā nodara sāpes un kāpēc šobrīd tev ir izdevīgāk maksāt ar sevi, nevis iziet no šīs situācijas?
Tā ir iespēja padomāt, kādas parmaiņas ir iespējams pašam veikt un kādu jaunu uzvedības līniju ir vērts sevī izstrādāt, lai pārstātu būt upuris.
Tā ir iespēja sākt pieaugušu cilvēku dialogu, kurā meklē risinājumu nevis vainīgos. Un, ja risinājuma nav, tad arī tas ir lēmums. Lēmums pielikt punktu un pabeigt šo stāstu.

Ja citi cilvēki ir ieinteresēti turpinājumā, tad viņi dod iespēju sev. Nevis mums.

Jaunā līmenī varam pacelties tikai tad, kad katrs atsevišķi dodam sev iespēju sev izdevīgām pārmaiņām un pēc tam atbildam par to, ko darām.

Jā, protams, šīs iespējas ne vienmēr sevi attaisno, taču te nu, kā teica dižais Makmērfijs no “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”: ES VISMAZ MĒĢINĀJU…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir izvēle, atbildība un dziļa cieņa pret to laiku, kas mums dots

Ja domājam, ka patiesība par dzīvi slēpjas tikai tās nenovēršamajās beigās, tad nākas atzīt, ka dzīves vispār nav, jo beigas ir patiesība par nāvi.

Protams, katrs no mums reiz ar to sastapsies, taču dzīve nav stāsts par to…
Dzīve ir stāsts par to, kas mums ir, un par realitāti.
Galvenais noziegums pret dzīvi ir tik ļoti pārslogot to ar sapņiem, ilūzijām, pieņēmumiem, priekšstatiem un minējumiem par to, kādai tai būtu jābūt savā laimīgajā variantā, ka tai nekas cits neatliek, kā likt vilties kārtējam sapņotājam, kurš nomocījis sevi, sistemātiski noniecinot visu, kas ir tieši šobrīd, un pielīdzinājis savu dzīvi mūžīgajai parādniecei un lielo cerību pievīlējai.

Mani mīļie, neviens mums nevar aplauzt spārnus… kaut vai tikai tāpēc, ka mums to nav. Daba tos nav paredzējusi.
Taču tā ir paredzējusi ielikt katrā galvā tik daudz jūtu, reakciju un emociju, ka mums nav iespēju izrullēt tikai uz vienas vien pozitīvās nots.
Viss ir vajadzīgs un viss izpaužas.
Un tāpēc, jo pilnvērtīgāk cilvēkam attīstīta psihe, jo neizbēgamāka izrādīsies iešana cauri savām skarbajām krīzēm, šaubām, izmisumam, kritieniem, vienaldzības periodiem, nepārliecinātībai un vēlmei sagraut šo ierasto pasauli…
Taču tik pat neizbēgamas ir arī uzvaras, atkopšanās un izejas atrašana no pat vissarežģītākajiem labirintiem, un radošums, un mīlestība, un realizācija, un vēl ļoti daudz kas.

Dažādos līmeņos, dažādā ritmā un atšķirīgos mērogos. Un te nu viss ir individuāli.

Nav viena algoritma, kas visus padarīs laimīgus.

Taču ir izvēle, atbildība un dziļa cieņa pret to laiku, kas mums dots.

To saprotot, es sapratu, kāpēc grūtsirdība ir nāves grēks.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Sv. Jānis Kasiāns (V gs.), centās pārtulkot grieķu terminu άκηδία latīniski – divos vārdos: taedium (dzīves apnikums) un anxietas cordis (sirds nemiers), tomēr neviens no tulkotajiem terminiem „nepieņēmās” valodā. Līdz ar to tika latinizēts grieķu vārds – acēdija. Vienīgi senkrievu valodā izdevās atrast atbilstošu terminu – уныние.

Tu vari, pat tad, ja jūti, ka nevari…

Tu ej cauri saviem skarbajiem sniegputeņiem ne tāpēc, ka esi drosmīga, stipra vai apzināta…
Tev vienkārši nav citas izejas…
Nav apkārtceļa…
Nav rezerves varianta…
Nav palīdzības… pat ne tāpēc, ka nav, no kā to saņemt, bet tāpēc, ka notiek lietas, kurās tu vienalga esi viena… visi parējie paliek ārpusē… mīlošie, saprotošie, tuvie…
Tu zini, ka viņi ir blakus, bet vēl zini, ka šie laikapstākļi ir tikai tavi…
Skarbie puteņi reiz atnāk ikvienā dzīvē…
Vientuļie puteņi…
Nē, ne jau dzīve tevi pārbauda, tā vienkārši tāda ir – un pats rūgtākais tajā vienmēr guļ blakus kārotajiem saldumiem…
Un tātad, arī tu pati tāda esi…
Tu vari, pat tad, ja jūti, ka nevari…
Tavi pleci ir šauri, bet tie nes savu nesamo…
Tu galīgi neesi cīnītāja, un tomēr ej pa savu izmisuma mīnu lauku, ar dzīvnieka ožu uztverot katru drošu soli… un neuzsprāgsti…
Tu neraudi ne jau tāpēc, ka negribi raudāt… bet tāpēc, ka nevari…
Asaras ir liela greznība tad, kad ir jātiek laukā no šī velnišķīgā sniegputeņa, vajag nesasalt tajā neatgriezeniski…
Es zinu, ka ieraudzīšu tevi uzvarējušu…
Nevis uzvarētāju tronī, bet parastu sievieti, kura tika galā…
Kura ir tikusi galā daudzas reizes…
Kas gan tajā tik varonīgs, tiesa?…

©Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laime, kuru mēs vēlamies mokoši un pastāvīgi, kļūst par nelaimi

Laime, kuru mēs vēlamies mokoši un pastāvīgi, kļūst par nelaimi.
Tāds, lūk, paradokss, mani mīļie…

Par nelaimi kļūst šīs vieglās un spontānās sajūtas pielīdzināšana tiem parastajiem dzīves un materiālajiem mērķiem, kurus principā sasniegt var jebkurš, ja vien pieliks noteiktas pūles.
Un te nu slēpjas galvenais asmens, kas caururbj katra tā cilvēka dvēseli, kurš skaidri zin, ka var… var uzbūvēt karjeru, var atļauties dārgus krāšņas dzīves atribūtus, un var pat sevi pārtaisīt, ja daba piespiedīs, kas gan ir pretrunā ar šodienas šabloniem, kuri uzņem nu jau gluži fašistiskus apgriezienus.
Visu to var, bet laimi – nevar.

To nevar mākslīgi radīt. Notēlot var. Var neeksistējošo izrotāt ar reālām dekorācijām. Bet sajust tikai tad, kad tā pati par sevi paziņos.

Pilnīgas un nepārtrauktas harmonijas nav, tāpat kā nav laimes non-stop režīmā. Toties eksistē gudrība, kas ļauj neizvirzīt dzīvei pretenzijas un vienkārši to dzīvot. Dzīvot cienīgi. Cienot dzīvi un cienot sevi, neatkarīgi no tā, kas izdodas, bet kas – ne īpaši.

Arvien biežāk es novēroju, ka cilvēki pret laimi izturas nevis kā pret smalku emocionālu dāvanu, kuru nevar pārēsties, bet kuru var baudīt, ja tā atnāk, bet pret to izturas kā modernu panākumu mērauklu, kuru nav tik svarīgi just, bet ļoti svarīgi atklāti demonstrēt.
Cik daudz depresiju un neirožu ir kļuvušas par loģisku hroniskas neapmierinātības iznākumu, kurā cilvēks pats sevi iedzen, jūtoties vainīgs par to, ka viņa personīgais sasniegumu saraksts nav pilnīgs bez tā, no kā, viņaprāt, būtu jāsastāv laimei.
Taču tam tā nav jābūt…

Laime atnāk un aiziet. Bet mēs paliekam. Un, ja mēs paliekam nelaimīgi, tātad mums sevis vēl nav…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu paņemsi tikai to, ko esi devis

Kad tu nomirsi, neuztraucies par savu ķermeni… Tavi radinieki izdarīs visu, kas vajadzīgs:
– Viņi novilks tavu apģērbu;
– Viņi tevi nomazgās;
– Viņi tevi apģērbs:
– Viņi aizvedīs tevi no mājām un nogādās tavā jaunajā adresē.

Daudzi atnāks uz bērēm, lai tevi godinātu. Daudzi izmainīs savus plānus, palūgs brīvdienu darbā, lai varētu doties uz bērēm.
Tavs apģērbs, kuru tu valkāji tiks atdots, pārdots vai sadedzināts. Tavas grāmatas, spēles, kolekcijas un mantas piederēs citiem cilvēkiem…

Tevi aizstās tavā darbā. Kāds ar tādām pašām spējām, vai pat labākām, ieņems tavu vietu. Tavu īpašumu mantos tavi mantinieki.

Tavi labie draugi raudās vēl dažas stundas, vai dienas, bet pēc tam viņi atkal smiesies. Tavi mājdzīvnieki pieradīs pie jaunajiem saimniekiem. Tavas fotogrāfijas vēl kādu laiku karāsies pie sienas, bet pēc tam tiks noliktas skapī, bet vēlāk gulēs kādā kastē.
Kāds cits sēdēs uz tava dīvāna un skatīsies televizoru, kāds sēdēs pie tava ēdamgalda un ieturēs maltīti.

Tavās mājās dziļas bēdas ilgs nedēļu, mēnesi, gadu vai divus…

Pēc tam tu kļūsi tikai par atmiņām un tavs stāsts būs beidzies. Beidzies starp cilvēkiem, beidzies šeit, šajā pasaulē. Taču tas turpināsies jaunā realitatē… tavā pēcnāves dzīvē.

Tava zemes dzīve, kur tu kustējies savā ķermenī, kur piešķīri vērtību lietām, tam, kas tev šeit bija, zaudēs jēgu vai nozīmi.

Zudīs tava ķermeņa skaistums, vārds, uzvārds, īpašums, kredīti, ieņemamais amats, bankas konts, automašīna, māja, akadēmiskie tituli, trofejas, draugi, sievietes, vīrieši, bērni, ģimene…

Tavā jaunajā dzīvē tev vajadzīga būs vien tava DVĒSELE. Vienīgais, kas tev būs, tā būs tava DVĒSELE.
Tāpēc centies dzīvot pilnvērtīgi un būt laimīgs, kamēr esi šeit, jo kā Svētais Asīzes Francisks teica: “Tu nepaņemsi no šejienes to, kas tev pieder. Tu paņemsi tikai to, ko esi devis”!

Virspriesteris Andrejs Tkačovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

ĀBOLMAIZE

Reiz, pirms simts gadiem, kādā Maskavas autobusā man no somiņas izvilka maku. Es kavēju darbu, un nebija laika vairs atgriezties mājās.

Es piegāju stacijā “Južnaja” pie kontrolieres un atzinos, ka nevaru samaksāt par braucienu. Un viņa mani ielaida.
– Šokolāde no manis, – es apsolīju.
Viņa atmeta ar roku, teikdama: “Kādi nieki! Neuztraucies par sīkumiem!”

Es aizbraucu līdz darbam, kolēģei izstāstīju šo notikumu un palūdzu, lai aizdod man naudu. Parādu es atdevu, bet par savu glābēju – kontrolieri aizmirsu. Tā, it kā ar dzēšgumiju kāds to no atmiņas būtu izdzēsis. Bet pēc laika pēkšņi atcerējos. Nopirku kioskā cepumu paku, labu šokolādi neatradu.
Es nezināju, kā viņai vārds un neatcerējos viņas seju, tāpēc piegāju pie kontrolieres “Južnaja” stacijā un paskaidroju, ka vēlos atstāt cepumus sievietei, kura reiz mani izglāba.
– Tad jau tie domāti Taņkai, – viņa nopūtās. – Tikai tu nokavēji. Viņu notrieca mašīna. Pagājušas deviņas dienas, kopš viņas vairs nav.
– Varbūt tā nebija Taņa, kas mani izglāba? – es biju šokēta. Sieviete sāka raudāt – “Tā bija viņa! Otras tādas te nebija”.

Es palūdzu, lai viņa man noraksturo Taņu – man bija svarīgi viņu atcerēties.
Viņa noslaucīja asaras un maigi pamāja ar rokām gaisā:
– Viņa bija… viņa bija kā ābolmaize.
Atcerieties Brodski: “Bez zvaigznes var iztikt, bet cilvēku labā griba ir redzama no tālienes, un gani uguni kūra”?

Šis ir divdesmit gadus sens stāsts – par viņiem. Par cilvēkiem, kuri uguni kur. Par cilvēkiem, kuri bez vilcināšanās un nesavtīgi sniedz palīdzīgu roku… Par tiem, kuri ne tikai Ziemassvētkos ir mazie Burvji. Tie, kuri kā abolmaizes. Kuri palīdz mums palikt cilvēkiem.
Paldies viņiem.

Narine Abgarjan
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vientulība ir pats dabiskākais cilvēka stāvoklis

Patiesībā vientulībā nav nekā traģiska… īpaši tad, ja tā ir paša cilvēka izvēle, esošo apstākļu pieņemšana un vajadzības trūkums būt tuvā mijiedarbībā ar otru cilvēku…

Ļoti silta var būt tā vientulība, kurā esi iekārtojies, mīlot dzīvi vispār, ne tikai visiem pieņemtajā, bet visšaurākajā tās nozīmē.
Ja saucam lietas īstajos vārdos un atmetam visu lieko, vientulība ir pats dabiskākais cilvēka stāvoklis, jo cilvēks pēc savas būtības savā paša ķermenī dzīvo viens un savā galvā mums katram ir savs personīgais Visums.
Šī fakta noliegšana, mani mīļie, ir tikai bēgšana no realitātes.
Lai cik paradoksāli tas neizklausītos, vientulība neliek mums atteikties no jebkurām citām attiecībām…
Gluži otrādi.
Dzīves pieredzi, ko gūstam esot paši ar sevi, es uzskatu par svarīgāko ikvienam cilvēkam. Un tāpēc, pirmkārt, jautāju tieši par šo, vai cilvēkam ir šī pieredze – kaut neliela.
Un atkal paradokss, bet vismazāk spējīgi izveidot kvalitatīvas attiecības ir tieši tie cilvēki, kuri nekad nav dzīvojuši paši par sevi…
Tas tādēļ, ka visbiežāk šādi cilvēki mēdz novelt uz citiem atbildību, veidot atkarības un bieži vien izrādās daudz infantilāki sarežģītu jautājumu risināšanā.
Viņiem grūti paļauties uz sevi un tieši tāpēc viņi tik ļoti baidās no tā, ka pēkšņi varētu palikt vieni.
Tieši tāpēc viņi ļoti bieži piekrīt jau sākotnēji dzīvotnespējīgām attiecībām ar šaubīgiem partneriem…
Tieši tāpēc viņi bieži attopas savu baiļu slazdā un pacieš nepaciešamo…
Un tieši tāpēc uzstāda otram cilvēkam tādas prasības, ar kurām būtu jātiek galā pašiem.
Un, visbeidzot, tieši tāpēc viņi biežāk par citiem iekrīt traģiskā vientulības formātā, kurā tu burtiski sasalsti blakus dzīvam, bet it kā nejauši blakus tavā dzīvē esošam cilvēkam…
Cilvēkam, kuram gar tevi nav nekādas daļas…
Cilvēkam, kurš pievilcies uz tavām bailēm palikt vienam, nevis apzinātu abpusēju jūtu vadīts.
Diemžēl bailes gandrīz vienmēr kalpo par ēsmu tirāniem, varmākām un izmalcinātiem manipulatoriem.
Un te arī ir galvenā traģēdija:
BĒGT NO VIENTULĪBAS, LAI NOKĻŪTU SLIKTĀKAJĀ TĀS FORMĀTĀ
Droši vien tāpēc mums visiem jau sen bija laiks iemācīties veidot savu personīgo attieksmi pret tām lietām, ar kurām mūs biedē no paaudzes paaudzē, īpaši nepiedomājot pie tā, vai tiešām tās patiesībā ir tik briesmīgas…
Un ir pienācis laiks beigt domāt, ka tieši citiem cilvēkiem vajadzētu mūs izglītot un pāraudzināt attiecībās, atbrīvot mūs no kompleksiem, dziedēt mūsu brūces, uzņemties atbildību par mūsu dzīvi un palīdzēt mums atpazīt sevi…
Tas viss ir tikai un vienīgi mūsu pašu darbs, dēļ kura nav grēks pabūt vienam bez jebkādām traģēdijām.
Mīlestībā ir vērts ienākt nevis kā drūmam pusfabrikātam, paļaujoties uz izslavināto “otru pusīti”, kura mūs “garšīgi pagatavos”, bet jau “gatavam ēdienam”, kura smarža būs jūtama jau pa gabalu.

©Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pasaule runā ar mums

Man stāsta, ka laimi nevar uzskatīt par normu, kad apkārt ir tik daudz nelaimīgo. Es negribu tam piekrist. Dažkārt šī dzīve šķiet nepanesama, bet jebkura cita – nesasniedzama. Un rodas sajūta, ka nav no kā izvēlēties. Bet patiesībā prieku var gūt no it visa. Tāpat, kā no visa var gūt pieredzi, emocijas, dzīvi galu galā. Jo pat no katrām visdziļākajām skumjām var paņemt vairāk, kā tās paņem no mums.

Kopumā mēs esam diezgan nopietni ļaudis. Katrā ziņā, tā no malas izskatās. No mūsu dzīves pazūd patiess izbrīns. Un tas ir ļoti skumji. Arvien grūtāk ieraudzīt apkārt kaut ko tādu, kas spētu izbrīnīt.
Jo vecāki kļūstam, jo sarežģītāk ir atrast kaut ko, uz ko būtu vērts tērēt pāris dzīves gadus. Kaut ko tādu, kas dzīvei piešķirtu intensitāti un jēgu mūsu eksistencei.

Sāc ekonomēt laiku, it kā būtu daudz visādu svarīgāku lietu, ar ko nodarboties. Tomēr nāve punktu ziņā mūs vienmēr apsteidz.

Kad bijām bērni, mēs visu atcerējāmies, vienalga, bija tas noticis, vai nebija. Tagad mēs aizmirstam pat acīmredzamos faktus. Kad mēs sevi uzskatījām par nemirstīgiem, mēs nežēlojām ne laiku ne spēku pat visbezjēdzīgākājām nodarbēm. Tagad mēs nezinām, cik mums atlicis, tāpēc cenšamies ekonomēt un izvēlēties tikai pašu vērtīgāko. Dažkārt es domāju, ka nāve noteikti nav pats briesmīgākais notikums dzīvē. Pats briesmīgākais zaudējums ir tas, kas nomirst mūsos vēl dzīviem esot.
Līdz šim man šķita, ka no manis pazūd mūzika, taču izrādījās, ka tadā veidā manī atbrīvojas vieta klusumam. Nevar paturēt sev neko no tā, kas tev nepieder.
Pratčetts reiz rakstīja, ka dzīvē mēdz būt mirkļi, kad cilvēkiem jāprot noturēt, un mirkļi, kad jāprot atlaist. Gaisa baloni domāti, lai iemācītu bērniem saprast atšķirības.

Atšķirība ir it visā, lai uz ko mēs arī skatītos. Bet viltība ir pieņemt to kā parasto lietu kārtību.
Ja vērtējoši skatāmies uz savu tagadējo dzīvi, mēs tajā varam atrast ļoti daudz iemeslu, lai būtu neapmierināti ar sevi, lai justu nožēlu un vilšanos. Bet, gadiem ejot, pienāk laiks apgūt šo smalko un sarežģīto mākslu – neskatīties uz savu esošo dzīvi vertējoši. Kārdinājums vienmēr ir liels, un vienmēr ir iespēja kļūdīties ar cenu, taču jebkuru pretenziju pret pasauli vērtība ir nulle. Galu galā, mēs taču neatrodamies tirgū. Piemēram, par mūsu pagātni neviens mums nesamaksās ne kapeiku. Tā  ir vērtīga tikai mums pašiem. Taču arī mēs paši nevarēsim to iemainīt ne pret nākotni, ne vēl jo vairāk, pret tagadni.

Cilvēks ir dīvaini uzbūvēts. Viņš atrod iemeslus aiziet un aizbraukt no vietām, kurās tik ļoti gribas atgriezties uzreiz pēc tam, kad vilciens atstājis peronu. Krūtīs sāk atritināties pulsējošs kamols, un kad no tā pāri paliek vien tukša spole, tevi no visām pusēm ieskauj milzīgi minotauri. Oo, šī mūžīgā attiecību skaidrošana ar saviem personīgajiem, pieradinātajiem monstriem… No rītiem, vēl neuzausušās saules staros tu tos izved parkā pastaigāties, apsēdies uz soliņa un vēro, kā lēnītēm plūst tava dzīve. Tava vienīgā, neatkārtojamā dzīve.

Pasaule runā ar mums tik daudzās valodās, ka jābūt pilnīgam profānam, lai neko nesadzirdētu.

© Jeļena Kasjan
Tulkoja: Ginta Filia Solis