MĪLESTĪBA IR

Katru reizi, kad pret tevi izturās rupji, tevi piemāna, pieprasa, lai tu bez kāda iemesla atsakies no savām vēlmēm, bet tu noklusē un piekrīti notiekošajam – tu izrādi nemīlestību pret sevi.
Mīlestība ir UZMANĪBA.

Ja tu attiecībās atdod daudz vairāk kā saņem un turpini atdot – tu izrādi nemīlestību pret sevi.
Mīlestība ir RŪPES.

Ja tu allaž atliec savas vajadzības un vēlmes, lai darītu kaut ko “svarīgu”, tu izrādi nemīlestību pret sevi. Mīlestība ir LAIKS.

Katru reizi, izvēloties kaut ko, kas neizvēlas tevi vai izvēlas tikai daļēji – tu izrādi nemīlestību pret sevi. Mīlestība ir VĒRTĪBAS ATZĪŠANA.

Katru reizi, kad tu paliec kopā ar tiem, kuri izsit tev pamatu zem kājām, ar tiem, kuri uzskata, ka tu esi niecība, tu izrādi nemīlestību pret sevi.
Mīlestība ir TICĪBA.

Katru reizi, liekot sev darīt kaut ko, kas ir “pāri taviem spēkiem”, ko tu nevari vai negribi, tu izrādi nemīlestību pret sevi.

Mīlestība ir BRĪVĪBA.

Kad tu centies mainīties kāda vai kaut kā dēļ, plosot savu miesu vai personību, savus mērķus, savas vērtības – tu izrādi nemīlestību pret sevi.
Jo mīlestība ir UZTICĒŠANĀS.

Ja tu vēl joprojām centies sevi uzlabot visdažādākajos aspektos, lai nopelnītu mīlestību – tā ir nemīlestība pret sevi.
Mīlestība ir DĀVANA.

Par nemīlestību:

Katru reizi, kad tu ignorē savu diskomfortu, vienalga, vai tās ir neērtas kurpes vai attiecības – tu saki tam JĀ.

Katru reizi, kad tavs puisis/draugs/vīrs aizkavējas bez brīdinājuma, bet uz rīta pusi atgriežas, un tu viņu sagaidi tā, it kā nekas nebūtu noticis, bet pati esi neizgulējusies un salauzta – tu saki tam JĀ.

Katru reizi, kad tava bērna tēvs soda tavu bērnu par katru mazāko pārkāpumu, tu pārdzīvo, bet neapstādini to – tu saki tam JĀ.

Katru reizi, kad par tevi pasmejas, izturas pret tevi necienīgi, izrāda agresiju pret tevi, bet tu tēlo, ka to neievēro un tev nemaz nesāp – tu tam pateici JĀ.

Ikreiz, kad tu nepārtrauc jebkāda veida vardarbību pret sevi un pret tiem, par kuriem esi atbildīgs, tu tajā piedalies.

©Marija Muhina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

ORIĢINĀLS

Dīvaini, taču ļoti bieži cilvēkus, kuri iemīlējuši klusumu un nemīl tukšas runas, dēvē par vientuļniekiem. Es tos dēvēju par apcerētājiem un radītājiem. Es pati tāda esmu. Man tīk klusums. Un es esmu pārliecināta, ka visi mani  ceļi ved pie miera un harmonijas. Lai ko es darītu un lai kur es būtu, šī miera sajūta ir rādītājs tam, ka esmu vajadzīgajā vietā.

Un, ja nu pēkšņi gadās nogriezties ne tur – visa būtība saspringst kā pie indikatora – “stop” zīmes. 
Katram sava “navigācijas sistēma”. Uzmanīgi klausies sevī!

Un vēl, es esmu pārliecināta, ka nav viegli sastapt apcerību un savu harmoniju sasniegušu spēcīgu cilvēku, jo viņš ir neredzams. Viņš ir oriģināls un viņam nav vajadzīgs apstiprinājums par tā īstumu.

Tas ir tas, uz ko mums jātiecas, ja vēlamies laimīgu dzīvi.

Anželika Hoffman
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par ģimeni un nākamo apziņas līmeni

Cilvēks uzdod jautājumu: kāpēc daudzi it kā garīgi attīstīti cilvēki, kuri kontaktējas ar Augstākajiem spēkiem, runā, ka ģimenes veidošana ir destruktīvs ceļš?
Moreja atbild: “Es domāju, ka daudziem no viņiem ģimenē un attiecībās kaut kas nav bijis labi. Ir taču cilvēki, kuri nemīl bērnus. Taču patiesībā Ģimene ir tā vieta, kurā mēs iegūstam ārkārtīgi vērtīgo beznosacījumu kalpošanas pieredzi.
Kad mazs bērniņš naktī raud, bet tev nāk miegs un tu gribi gulēt, tu taču celies un baro viņu, pārmaini autiņus. Tad, kad tavam bērnam ir augsta temperatūra, ko tu dari? Tu lūdzies par sava bērna veselību. Tu esi gatavs atdot visu, lai viņš būtu vesels. Vai ir vēl kāda situācija, kurā tu TĀ lūgsies? Par sevi? Nē, par sevi cilvēki nelūdzas, viņi lūdz vai pieprasa, vai apvainojas un pēc tam smagi slimo ar onkoloģiju. Bet par bērna veselību tu esi gatavs atdot visu, kas tev ir. Un tas tev māca to, kā vajag izturēties pret citiem cilvekiem. Un kur vēl tu vari saņemt tādu pieredzi? Vai vīrieša un sievietes attiecībās un enerģiju mijiedarbībā.
Kad neesi ģimenē, tev dzīve ir bez pienākumiem. Šodien tu satiecies, rīt izšķiries, tu neesi atbildīgs par rezultātu. Tā sanāca un sanāca. Bet ģimene nozīmē pienākumus un atbildību. Protams, ģimenes ir dažādas, taču pierdze, kuru mēs saņemam, esot ģimenē, ir kolosāla. Un tas ir veids, kā ļoti ātri nonākt jaunā apziņas līmenī”.

Moreja 2022
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pirmajā Adventē

Patiesus brīnumus neuzbur burvju nūjiņas un tie nedzīvo pasaku grāmatu lappusēs.
Brīnumi mīt maigumā, iespējā nevilties un nepievienoties rijīgajam ļaunumam.
Tie mīt izvēlē mīlēt.
Izpratnē par to, ka mēdz būt laiki, kuros nevajag paskaidrot, kāpēc uz tuvāko atkritumu izgāztuvi tiek aizsūtīts piekasīgums, sava stresa izgāšana pār saviem tuvajiem, mokoša ieciklēšanās uz savu personu un vēlme žonglēt ar aizvainojumu un boikotiem.

Un šobrīd ir tieši tādi laiki….

Un mums visiem pa spēkam ir vienkāršie cilvēcības brīnumi.
Atbalstīt vienam otru. Uzklausīt vienam otru. Un sasildīt.
Būt viens otram

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par īstenu skolotāju

Reiz kāds jauns cilvēks uz ielas atpazina savu skolotāju, kurš viņu mācīja jaunākajās klasēs. Viņš pasveicināja veco vīru un jautāja:
– Skolotāj, vai jūs mani atceraties? Es biju jūsu skolnieks.
– Jā, atceros gan, atceros tevi trešajā klasē. Un ar ko tu šobrīd nodarbojies?
– Es esmu skolotājs. Jūs mani skolas laikā tik ļoti iedvesmojāt, ka man radās vēlēšanās apgūt šo profesiju.
– Tiešām? Vai pastāstīsi, kas tieši mudināja tevi kļūt par skolotāju?
– Jūs tiešām neatceraties? Labi, es jums atgādināšu.

Reiz kāds no maniem klasesbiedriem atnāca uz skolu ar skaistu rokaspulksteni. Viņam vecāki to bija uzdāvinājuši. Viņš pirms stundām to noņēma un ielika rakstāmgalda atvilknē. Es vienmēr biju sapņojis par tadu pulksteni. Es nenoturējos un starpbrīdī paņēmu to no atvilknes. Pēc stundām klasesbiedrs asarām acīs piegāja pie jums un sūdzējās, ka viņam nozagts pulkstenis. Jūs paskatījāties uz klasi un stingri teicāt: “Tas, kurš paņēma pulksteni, kas pieder šim zēnam, esi tik laipns un atdod to viņam”.

Man bija nenormāls kauns un es neatzinos. Jūs aizgājāt līdz klases durvīm, aizslēdzāt tās un likāt mums nostāties rindā. Tad teicāt: “Man nāksies pārbaudīt jūsu kabatas, ar vienu nosacījumu, jūs visi aizvērsiet acis”.
Mums nebija izvēles un tajā brīdī es sajutu, ka šis ir visbriesmīgākais brīdis manā mūžā.

Jūs gājāt no viena skolnieka pie otra, no kabatas uz kabatu. Kad izvilkāt pulksteni no manas kabatas, jūs turpinājāt virzīties līdz pat rindas galam. Pēc tam teicāt: bērni, viss kartībā. Varat atvērt acis un atgriezties pie mācībām. Jūs atdevāt zēnam pulksteni un vairs nekad neatgādinājāt par šo incidentu.

Tad, lūk, tajā dienā jūs izglābāt manu godu un dvēseli. Jūs nenosaucāt mani par zagli, meli, sliktu bērnu. Jūs man pat neatgādinājāt par to, kas notika. Ar laiku es sapratu, kāpēc. Tāpēc, ka jūs kā īstens skolotājs un nevēlējāties sabojāt dzīvi jaunam, vēl nenobriedušam cilvēkam. Un tāpēc es kļuvu par pedagogu.

Abi aizdomājušies klusēja. Pēc tam jaunais skolotājs jautāja:
– Vai tad, kad šodien mēs satikāmies, jūs neatcerējāties šo epizodi?

Un vecais skolotājs atbildēja:
— Lieta tāda, ka arī es kabatas pārbaudīju ar aizvērtām acīm.

Avots: МАГИЯ СЛОВА
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pārejas laiks

Šobrīd mēs redzam, kā piepildās daudzi pareģojumi, ko aprakstījuši maiji, svētie, gaišreģi. Tikai tas nav pasaules gals – tāds, kādu mēs to iedomājāmies: šī ir ciklu maiņa uz planētas un Visumā, gluži tāpat kā nakti nomaina diena.
Šis ir laiks, kad Apziņa pāriet daudz augstākā līmenī un Planēta un tās iedzīvotāji attīrās no tumsas, destruktīvās enerģijas un smagas karmas.

Tāpēc tas skar VISUS.

Katrs, kurš šobrīd atrodas šeit, vēlējās šeit būt un izvēlējās tieši šo laiku, lai izietu tieši šo pieredzi. Un tātad katram no mums ir iekšēja zināšana, resurss un enerģija, lai izietu šo laiku.

Tie, kuri dzīvo šobrīd un šeit, ir pašas spēcīgākas dvēseles, kas spējīgas piedalīties šajā spēlē un palīdzēt Planētai un uz tās dzīvojošajiem šajā ciklā pāriet jaunās enerģijās un jaunā laikā.

Planētas mentālā sfēra ir piesārņota ar negatīvām domformām un tieši tāpēc tām ir jāattīrās kopā ar mums pašiem, un šis attīrīšanās process arī notiek – un tas ir sāpīgs.

Zini, šis ir ārkārtīgi svarīgs laiks.
Zini, ka tu esi mūžīga būtne, kas apveltīta ar kosmisku saprātu un spējām.
Un šī iemiesošanās ir tikai kārtējā tava spēle, kuras veikšanai tev izsniedza tavu jauno “ādas uzvalku”.
Zini, ka viss notiekošais ir Scenārija Režisora Griba.
Un zini, ka tas viss ved mūs pa evolūcijas ceļu – mūsos ieliktā potenciāla atklāšanu un tas ir tas, ko vēlas mūsu dvēseles.

Ir svarīgi pārstāt vainot jebko: valdību, citas nācijas, cilvēkus, sevi, Dievu, tumšos spēkus – viņiem vienkārši ir tāda loma.
Ir svarīgi mācīties pieņemt notiekošo un uzticēties Radītājam un savam Garam.
Ir svarīgi pārstāt pieķerties tam, kas brūk un aiziet nebūtībā – prasme apzināti dzīvot šeit un tagad, būt spējīgiem adaptēties un būt elastīgiem – tās ir tās prasmes, kas šobrīd ir ļoti svarīgas.
Ir svarīgi dzirdēt sevi, savu intuīciju, savu sirdi. Tikai tava paša būtība spēj tevi izvest tur, kur tev ir jābūt un ar ko jābūt.

Atrasties drošībā tu vari tad, ja seko saviem impulsiem un iekšējai zināšanai.
Ir svarīgi paiet malā no prāta un savienoties ar savu sirdi.
Tāpēc esi starp cilvēkiem, kuri ir radniecīgi tev garā.
Jo vairāk tadu būs ap tevi, jo vairāk iespēju jūsu kopējai grupai un katram atsevišķi.
Kopā jums būs daudz vieglāk šajā laikā dzīvot.

Attīrīšana skar visu pasauli un ir bezjēdzīgi meklēt drošāku vietu, kaut kur bēgt.
Tava drošība un dzīve tagad ir atkarīga tikai no tava iekšējā miera un spējas valdīt par sevi.
Ja cilvēkā plosās vētras, tad tās kā magnēts pievelk vētras ārpusē.
Pamet darbu, ja tas kaitē citiem.
Cēloņu-seku likums darbojas momentā.

Radi! Sapņo! Palīdzi citiem! Darbojies!
Ir laiks, kad jāiemācās dalīties, dot, palīdzēt, atbalstīt.
Ja tev šobrīd ir grūti, nomet savu svarīguma masku, sāc palīdzēt citiem un tu redzēsi, kā tavi apstākļi un stāvoki izmainīsies uz labu.
Atver savu sirdi!
Maskas, augstpratība, liekulība un stīvums sai pasaulei vairs nav vajadzīgs.
Visi notikumi, kurus mēs vērojam, ir domāti tam, lai cilvēki atvērtu sirdis un atgrieztos pie savas patiesās dabas.

Mēs esam Mīlestība!
Mēs neesam atsevisķi viens no otra – mēs esam vienota Apziņa, vienots organisms ar planētu Zeme.
Jo ātrāk tu attapsies no miega un apjukuma, jo mazāk tev nāksies ciest.

Dodies pie savas patiesās un Dievišķās Būtības.
Tas ir tavs pēdējais eksāmens.
Atceries, mēs esam RADĪTĀJI.
Mēs radām savu realitāti ar savām domām, stāvokļiem un nolūku.
Iedomājies sevi savā gaišajā nākotnē. ieliec tur tos stāvokļus, kuros tu vēlies būt.
Tavi notikumi kā puzles gabaliņi saliekas, izejot no tām sajūtām, kuras tu jūti visbiežāk.
Vadīt savu realitāti mēs varam caur saviem stāvokļiem.
Un dari visu iespējamo, lai atvērtu savu sirdi un atrastos iekšēja prieka, miera, harmonijas, līdzsvara un mīlestības stāvoklī.

Avots: МАГИЯ СЛОВА
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Zinātnisko pamatojumu visam šim vari izlasīt ŠEIT

Pamanīt GAISMU

“Kāds ir tavs mīļākais kukainis?” – jautāja man mana septiņgadīgā meita, kad mēs devāmies pirmajā viņas pavasara brīvlaika vakara pastaigā.
“Tu nedrīksti izvēlēties taurenīti. Jo taurenīti izvēlās visi”, – viņa steidzīgi piebilda, pirms vēl es biju paspējusi atbildēt.

“Hm”, – es skaļi domāju. “Tad droši vien bizbizmārīte” – es atbildēju.
“Bet man jāņtārpiņš. Es ļoti mīlu jāņtārpiņus” – viņa domīgi teica.

Mēs gājām un gājām. Sarunājāmies. Baudījām kopā būšanas mirkļus, kad varējām palikt divatā – es un mana jaunākā meita.

Un, pēkšņi:
“Es esmu normāla? Es domāju, vai ar mani viss ir kārtībā?” – viņa jautāja, skatoties sev zem kājām.
“Dažkart es jūtos… savādāka kā citi.” 
Es apstājos. Es viņai nejautāju, ko viņa ar to domāja, es to zināju; vienkārši zināju.
Es noliecos un sāku runāt, ceļot ārā no apcirkņiem atmiņas, kas tur bija noslēptas no laikiem, kad mācījos otrajā klasē. “Kad man bija septiņi gadi, es arī jutos savādāka kā citi. Es biju ļoti kautrīga un jutos neērti. Un viens puika par mani runāja nežēlīgas lietas. Viņš runāja, ka es neiederos viņu pulkā. Viņa vārdi mani ievainoja uz ļoti, ļoti ilgu laiku” – es atzinos.

Viņa paskatījās uz mani skumju pilnu skatienu, un kā atbalss manā galvā atskanēja viņas iepriekš teiktie vārdi: “Visi izvēlas taurenīti…”.

Es uzliku savas rokas uz viņas mazajiem, stingrajiem pleciem, lai viņa varētu fiziski sajust manus vārdus. “Es vēlos tev kaut ko tekt. Tu vienmēr vari ar mani runāt, kad tev ir neērti un tu jūies atšķirīga no citiem. Es nekad nesmiešos. Es nekad tevi nenosodīšu un neteikšu, ka tā nav nekāda problēma. Es nekad neatgaiņāšos un nenoliegšu tavas sajūtas, tāpēc, ka es tevi saprotu. Es atceros, cik tas ir sāpīgi. Un dažkārt vajag, lai kāds saprastu šo sāpi”.

“Es ļoti mīlu jāņtārpiņus” – viņa teica pirms minūtes, un es sapratu, ka tas var būt viņas atbalsts.
“Tu teci ka mīli jāņtārpiņus” – es viņai atgādināju. “Un es domāju, ka tu esi ļoti līdzīga jāntārpiņam. Zini, kāpēc?” – es jautāju.

Viņa ar cerību paskatījās man acīs. “Mammīt, kāpēc?”
“Tāpēc, ka tu mirdzi no iekšienes”, – es teicu, ar pirkstu galiem pieskardamās viņas sirdij. ” Ne visi to redz. Es to redzu. Un mans uzdevums ir aizsargāt tavu Gaismu. Tāpēc, tad, kad cilvēki saka kaut ko, kas to apslāpē, es vēlos, lai tu man to izstāsti. Es aizsargāšu tavu Gaismu, klausoties un mīlot tevi, mans drosmīgais, mīļais un unikālais Jāņtārpiņ”. “

Meita panāca man pretī un apķērās man ap kaklu. Viņa neteica ne vārdu, nevienu vārdu. Varbūt tāpēc, ka knapi valdīja asaras. Varbūt tāpēc, ka mans atbalsts bija vienīgais, kas viņai šobrīd patiešām bija  vajadzīgs. Es nezināju. Bet es biju pārliecināta, ka ar to viss vēl nebeidzās.

Pagāja nedēļas un es visu šo laiku domāju par mūsu sarunu. Gada beigas bērniem parasti ir grūtas, īpaši jāņtārpiņiem, tiem, kuri spīd no iekšienes.
Tas ir apbalvojumu, ballīšu, atzinības un aplausu laiks. Tauriņus visi ievēros. Jo viņi ir koši un viņu talanti – tik acīmredzami. Bet jāņtārpiņus nedrīkst aizmirst, viņu triumfs nav pamanāms. Viņu talanti var palikt nepamanīti.

Jāņtārpiņš var sacerēt dziesmas naktī, kad visi guļ un klusiņam dungot tās dienā.
Viņš var būt mākslinieks, kurš rada gleznas, kas uzrunā dvēseles.
Viņš gadiem ilgi var krāt naudu, lai brīdī, kad sirds sauc, palīdzētu kādam, kuram vajadzīga šī palīdzība.
Viņš var kaut ko klusiņām rēķināt zem segas, jo ir dzimis matemātiķis.
Viņš var būt IT bērns, kurš meklē iespēju palīdzēt skolotājam, kad tam ir problēmas ar datortehniku.
Viņš var iegrimt miltu mākonī, baudot pavārmākslu.
Viņš var būt jātnieks, kurš baudīs miera sajūtu dzīvnieku un dabas kompānijā.
Viņš var 357 lappušu grāmatu izlasīt vienā piegājienā.
Viņš var aizstāvēt tos, kas pazaudējušies, atstumti un vientuļi.
Arī viņš pats var būt pazaudējies, atstumts un vientuļš… meklējot kādu, kurš starp neskaitāmiem krāsainajiem tauriņiem ieraudzīs mazo gaismiņu.

Varbūt tu zini kādu Jāņtārpiņu. Varbūt tu mīli Jāņtārpiņu?

Ja tā ir, tad, lūdzu, negaidi. Negaidi kādu, kurš viņam piešķirs prēmiju, apbalvojumu vai kādu sertifikātu, lai padarītu viņa talantus “oficiālus”. Tāda diena var nekad nepienākt. Tad pasaki viņam tagad.
– Es redzu tavu Gaismu.
– Es redzu to brīdī, kad tu paņem savu ģitāru.
– Es redzu to tad, kad tu glezno ar dzeltenām, zaļām un zelta krāsām.
– Es redzu to tad, kad tu dziedi aizvērtām acīm.
– Es redzu to tad, kad tu smejies.
– Es redzu to tad, kad tu stāvi un skaties ūdenī, sapņojot par savu nākotni.
– Es redzu tavu Gaismu, mans drosmīgais Jāņtārpiņ.
Tu mirdzi no iekšienes.

Un, neatkarīgi no tā, vai vēl kāds to redz – tu zini, ka viņš ir šeit un es zinu, ka viņš ir šeit.
Turpini mirdzēt.
Turpini dziedāt.
Turpini radīt.
Turpini sapņot.
Turpini lasīt, domāt un rēķināt.
Saglabā savu jutīgumu.
Saglabā savu maģiju.
Un vienkārši gaidi. Reiz pasaule ieraudzīs to, ko redzu es. Un tava Gaisma būs tik skaista, spoža un brīnišķīga, ka pasaule apstāsies un brīnīsies, no kurienes nāk šī Gaisma.
Bet mēs abi zināsim, ka šī Gaisma tur ir bijusi vienmēr.
Tāpēc, ka tu esi Jāņtārpiņš.
Un tu spīdi no iekšienes.
Bet es šeit esmu, lai aizsargātu tavu Gaismu, mans drosmīgais un mīļais Jāņtārpiņ.

Autors: Rachel Macy Stafford
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja gribēsi, tu uzvarēsi

Matrica pārtiek no ciešānām.
Ciešanu un baiļu enerģija ir tik milzīga, ka ar to var pabarot neskaitāmus visumus. Un ir iemesls, kāpēc neļaut cilvēkam būt laimīgam. Jo tā viņš pārstātu būt baterija, kas dod vajadzīgo enerģiju.

Ļoti daudzi rakstnieki un filosofi laiku pa laikam nonāk pie šīs domas.
Jo vairāk cilvēks cieš, jo vairāk enerģijas viņš atdod. Jo mazāk viņam enerģijas, jo mazāk bīstams visai sistēmai. Laimīgs, enerģijas pilns cilvēks – radītājs ir bīstams visai sistēmai, bīstams matricai.
Tāpēc tik grūti šajā pasaulē ir būt laimīgam.

Cilvēki, kuri cenšas tikt ar šo skaidrībā un ir tikuši, un dara to efektīvi, ļoti labi zina, ka, jo trenētāks un attīstītāks šajā esi, jo spēcīgāk tevi pārbauda. Sanāk, ka, jo noturīgāks pret negatīvu esi, jo spēcīgāk tevi provocē un pārbauda. Lai aizvestu no tava ceļa un piespiestu strādāt kā baterijai.
Pretējā gadījumā tu esi ienaidnieks. Un ar tevi cīnīsies.
Taču, ja cilvēks nevēlas ciest un izstarot ciešanu enerģiju, viņš to var kontrolēt. Un te viņam palīdz brīva griba un izvēles brīvība. Un te viņš ir brīvs. Bet, ja viņš necieš, tad ko no viņa var paņemt?
Ar viņu paliek viņa spēks, ar kura palīdzību viņš var radīt jebko.
Protams, pavisam nereaģēt nevar, mēs visi esam dzīvi cilvēki, taču var iztikt ar pirmo reakciju, noreaģēt un pēc tam atgriežot sev kontroli pār savu garastāvokli un noskaņojumu.
Tas ir tāds viltīgs triks, kas ļauj matricai noticēt, ka ēsma ir aprīta. Tomēr āķis ir jau izvilkts un nesanāks aiz tā raustīt.

Protams, teorētiski tas ir vienkāršāk, kā praksē, taču ir vērts to apzināties un pēc tam pielietot.
Nav nekā dārgāka par enerģiju. Ja tu to paturēsi sev, tu varēsi radīt savu realitāti tādu, kādu vien vēlies.

Avots: Internets
Tulkoja: Ginta Filia Solis

PAR PAŠVĒRTĒJUMU

Daudzi cilvēki jautā: kā atzīt/sajust/saprast savu vērtību.

Man jūs jāapbēdina, bet vērtība, tāpat kā priekšstats par sevi veidojas no ārpuses. No paša jūsu ieņemšanas brīža. Kāds ļoti grib, gaida, iznēsā, mīl, auklē, lutina, mīļo, atspoguļo, pacieš. Tas, protams, ir ideālais variants.
Ja cilvēku pareizi (viedi un mīlot) audzināja un atspoguļoja, tālāk viņš iemācīsies to darīt patstāvīgi. Redzēt sevi, iepazīt, atbalstīt, izzināt un mīlēt. Un viņam nebūs jautājumu par pašvērtību. Tā ir a`priori viņa aizsardzība jau kopš dzimšanas un pat vēl agrāk.

Otrs ceļš ir PATSTĀVĪGAIS, kas balstās uz mēģinājumiem un kļūdām, pārdodot sevi “par lēto”, viļoties un burtiski iešujot šīs savas vērtības savā esībā. Ieguldot sevī tik daudz, ka ar laiku kļūst skaidrs, cik tu patiešām vērts esi. Un, jo vairāk sevī esi iegudījis, jo lielāka tava vērtība, neskatoties uz grumbām un “iznēsāto kažociņu”. Neskatoties ne uz ko.
Iespējams, ka tas nav no laika, kad biji mammas vēderā, taču tas ir ne mazāk vērtīgs. Vai pat vēl vērtīgāks, tāpēc, ka ir skaidrs katrs solis un katrs solis ir ierakstīts atmiņā. Un katrs solis IR TAVS.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

LAIMĪGĀ

«Laimīgā, – nodomāja modernu kafejnīcu tīkla īpašniece, vērojot slavenu aktrisi, kas bija apsēdusies kafejnīcā pie galdiņa. – Skaistule, izskatās miljonu vērta. Vienīgās rūpes, kā izķert jauno juvelierizstrādājumu kolekciju, izvēleties, kurā kūrortā atpūsties, izdomāt kā izvairīties no lielā bagāto pielūdzēju bara un kā paslēpties no izmanīgajiem paparacci aiz savas krāšņās pils augstās sētas. Bet man te…. galva griežas no visiem nodokļiem, piegādēm, kredītiem par dzīvokli un jauno mašīnu. Bērns aug ar aukli, vīram sava dzīve. Un Maldivu salās sākas dārgā sezona».

«Laimīgā, – nodomāja viņas kaimiņiene, satiekot “kafejnīcu biznesa lēdiju” – Laimīgā, viņa dzīvo stāvu augstāk milzīgā dzīvoklī, vienu pēc otras maina automašīnas gluži kā cimdus. Bet es te… bez apstājas rakstu programmas. Knapi izdodas nopelnīt vienistabas dzīvoklim. Jāstrādā no agra rīta līdz naktij. Sēdi viena mājas kā ieslodzītā. Ne ģimenes, ne drauga. Ne izklaides, ne atvaļinājumu. Tikai sociālajos tīklos lasi: kur labāk Ibizā vai Tenerifē. Bet dzīve paskrien garām»…

«Laimīgā, – skatoties uz viņu, nodomāja friziere, kas vieglām roku kustībām ieveidoja matu cirtas. – Pati sev saimniece. Strādā no mājām, mierīgi, nesteidzoties dzer kafiju. Ar pirkstu pabaksta klaviatūru un nauda nāk, turklāt ļoti pieklājīga. Gribi, brauc uz Ēģipti, gribi – uz Turciju. Bet es te… cik galvas jāsafrizē, cik tonnas matus jāsaslauka, lai sastrādātu kaut nedaudz. Un katram klientam jāizpatīk, katrs no viņiem cenšas nervus pabojāt. Vakarā uz kājām vairs neturos, bet mājās vīramāte tik gaida, kad varēs vedeklu pazāģēt»…

«Laimīgā, – skatoties uz frizieri, nodomāja zivju tirgotāja kioskā, drebinoties novembra aukstumā un pūšot elpu uz no salā piepampušajām rokām. – Redz, viņa stāv siltumā, mazā halātiņā un čībiņās, pucē meitenes, “tējas naudu” bāž kabatā. Bet es visu dienu aukstumā un salā…. kājas ragā sasalušas, pirkstus saliekt nevar. Vienīgā iespēja kaut ko vairāk nopelnīt, ja kadai dāmītei pašai negribas rokas ķēpāt un tad tā palūdz notīrīt zivi. Vakarā ar mokām aizlien līdz savam īrētajam dzīvoklim, kopā ar kaimiņu iedzer šņabi, jo tikai tā var sasildīties»…

«Laimīgā, – skatoties uz zivju pārdevēju nodomāja smalciņa modele, ar acīm aizrautīgi sekojot tam, kā pārdevēja gardu muti apēd kūciņu, ko viņai no tirgus atnesis krāvējs. – Vienmēr paēdusi, ar baudu štopē saldumus. Bet es… mūžam badā, lai saglabātu savu slaidumu, mūžam kaut kādi gadījuma darbi, un nekad nezini – kad nākamo reizi ēdīsi, kur un ar ko pārnakšņosi. Izģērbies tā priekšā, kurš samaksās, un tā pierodi pie domas, ka esi mūžīgā lieta»…

«Laimīgā, – skatoties uz modeli, kura ar krāšņu rožu pušķi rokā pozēja jauniņam fotogrāfam, nodomāja balzaka vecuma dāma. – Tāda jauniņa ar smalciņu figūru, ar sapņainu skatienu. Viņai dzīvē vēl viss priekšā. Un viņa nezina, kā tas ir, kad skaistums novīst. Kā ir tad, kad tuvie aiziet. Kā tas ir, kad vīrs tevi pamet, bet bērni izaug un aiziet no mājām katrs savā dzīvē. Un viņa nezina rūgto vientuļo vakaru garšu»…

«Laimīgā, – skatoties uz eleganto sievieti, kura uz soliņa pēta reklāmas bukletu, nodomāja sirma sieviete, stumdama invalīda ratus, kuros sēž vecs, pusaizmidzis večuks. – Vēl tik jauna un skaista. Vēl vesela un spēka pilna. Vēl var atļauties terēt naudu skaistam apģērbam, garšīgam ēdienam un patīkamām nodarbēm. Viņa vēl nezina, kā tas ir, kad visa nožēlojamā pensija aiziet dārgām zālēm. Viņa vēl nezina, kā tas ir, ik nakti ar bažām ieklausīties, vai blakus istabā kāds elpo un just, ka beigas ir tuvu»…

«Laimīgā, – skatoties uz sievieti ar invalīdu ratiem, nodomā vientuļa večiņa, kas no samīcītas emaljas bļodiņas zem krūma liek ēdienu klaiņojošu kaķu bļodiņās. – Cik viņus redzu, vienmēr divatā. Viņa tam segu uz kājām sakārto, viņš noplūc pīlādža ogu un dod to viņai. Ir par ko rūpēties, ir kas pažēlos. Bet es nomiršu un neviens to pat nepamanīs. Un viņa jau nezina, kā tas ir, kad putru sev vāri ūdenī, lai atliktu piens, ar ko pabarot izsalkušos klaiņojošos kaķus. Lai tikai justos kādam vajadzīga»…

«Laimīgā, – skatoties un večiņu, kurai apkārt pinās vesels kaķu bars, nodomāja jauna klaidone, kas centās nomierināt savu raudošo divgadīgo meitiņu. – Redz, kā viņa var, izklaidējoties barot svešus kaķus, bet man bērnam nav ko dot ēst. Kaut kur taču viņa dzīvo, kaut kur vāra savu putru. Un viņa jau nezina, kā tas ir, kad tev nav nekā sava, kā tas ir uabgot, kā tas ir bēgt no policistiem un klaiņojošiem suņiem. Varbūt jau sen vajadzēja mesties upē, tikai bērna dēļ vēl šeit esmu»…Viņa paņēma samīcītu papīra turzu un izvilka no tās bulciņu, kuru šodien viņai iedeva veca kundzīte, un pasniedza to mazajai meitiņai.

Viņa neredzēja, ka viņas vēro slavenā aktrise, kura kafejnīcā dzēra savu kafiju un pēc tam iesēdās smalkā limuzīnā. Tā viņa tur klusējot sēdēja un skatījās uz meiteni, kura pilnu muti ēda bulciņu. Un gar acīm paskrēja visa dzīve: skaista pasaka, kas jaucās ar cinismu, nodevību, tukšiem solījumiem, agriem abortiem, falšām lomām, dārgām dāvanām, no kurām sirds sasalst, brīnišķīgu pili…. klusu un tukšu naktīs. Viņas acu skatiens sastapās ar mazās meitenes acīm un no ieplesto acu skata viņai aizrāvas elpa. Viņa asarām acīs sastingusi vēroja kā mazā meitene apķērās ap kaklu mammai, viņa iedomājās, cik siltas ir bērna rociņas, tikai nez kāpēc viņas māte to neievēro. Bet galva griezās tikai viena vienīga doma: “Ak, Dievs, Laimīgā»…

Tatjana Lonskaja
Foto: Rodnae Productions
Tulkoja: Ginta Filia Solis