Tu neesi vientuļš…

viens10

Tu neesi vientuļš…

… Ja kaut viens cilvēks ir pamanījis tavu prombūtni. Vai pat kaķis vai suns.

Vientulība ir tad, kad neviens neievēro, ka tevis nav.

Un tava lapa sociālajos tīklos ir slēgta, vai tajā sen nav parādījies neviens jauns ieraksts.

Viss pārējais nav vientulība, bet īslaicīgas problēmas komunikācijā.

Nevar uzskatīt sevi par nabagu, ja tev ir nauda ēdienam un dzīvesvietai.

Pat tad, ja nākas aizņemties – taču tas nozīmē, ka ir no kā aizņemties!

Tā nav nabadzība, bet gan īslaicīgas materiālās grūtības, kuras, protams, pāries.

Un saukt sevi par slimu nevajag – slims bija Čehovs pēdējā savas dzīves mēnesī, tomēr tas viņam netraucēja aizbraukt uz Itāliju atpūsties. Viņš negribēja sevi uzskatīt par slimu.

Slims – tas ir, tā teikt, pastāvīgs stāvoklis.

Arī padomju laikos bija pieņemts visās sanatorijās un slimnīcās pacientus saukt par “выздоравливающие”. (“Товарищи выздоравливающие, пора на прогулку и на процедуры”.)

Un nevajag teikt: “Neviens mani nemīl!” – nevajag. Jo tā tas nav! Visticamākais nemīl kāds konkrēts cilvēks, bet citi – pat ļoti mīl!

Nav iemesla izmisumam, kamēr kaut viens mūs mīl un skumst pēc mums. Un skrien, smaidot, pretī. Vai murrājot pinas ap kājām. Vai luncina asti…

Bet viss parējais pamazām sakārtosies. Pāries īslaicīgās grūtības – tāpēc tās arī ir īslaicīgās.

Autors: Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS

 

Savas dzīves un likteņa vadības likumi

11218721_455800274577629_1791486773833457619_n

Aleksejs Sitņikovs ir pasaules līmeņa konsultants un koučs, psiholoģisko un ekonomisko zinātņu doktors, profesors, lietišķās administrēšanas meistars, psihoterapeits, NLP treneris ar pasniedzēja pieredzi 50 pasaules valstīs. Šajā rakstā viņš runā par dažiem savas dzīves un likteņa vadības likumiem.

Liktenis ir labvēlīgs tiem, kuri par CITIEM runā pozitīvi, vai arī vispār par citiem nerunā.

Tas, ko es saku par citiem cilvēkiem, formē citu cilvēku attieksmi pret mani.

Piemēram, ja mēs sakam ko labu, mūs uztver kā pozitīvi noskaņotus, labvēlīgus un atvērtus cilvēkus, brīvus no kompleksiem, tādus, kuriem nav nepieciešams slēpt savus trūkumus, norādot uz šiem trūkumiem citos cilvēkos. Ar mums kļūst daudz patīkamāk un drošāk komunicēt, un tadā veidā automātiski pazūd aizdomīgums. Un ar laiku ap mums veidojas savdabīgs pozitīvais fons, kas pievelk tādus pašus labdabīgi noskaņotus cilvēkus. Tādā veidā tas, ko mēs runājam faktiski veido vidi mums apkārt.

Katra diena var būt pēdējā. Un maksimumu no dzīves saņem tie, kas prasa padomu savai nāvei, plānojot katru dienu un dzīvojot “šeit un tagad”.

Dzīve ir tas, kas notiek ar mums TAGAD. Un tas nozīmē, ka ikkatra diena ir pati galvenā dzīvē. Tāpēc tad, ja mums ir kādas vēlmes, sapņi un “svarīgumi”, ir jācenšās tos realizēt un jāsaņem labsajūta tieši šeit un tagad – uzreiz. Un tieši tagad vajag komunicēt ar tiem cilvēkiem, ar kuriem mēs vēlamies komunicēt. Pretējā gadījumā visbiežāk “vismazāk mīlestības saņem mūsu paši mīļākie cilvēki”
(A. Doļskijs)

Rūpēties par tuviniekiem. Ceļot. Priecāties par dzīvi. Pasaulē ļoti daudz cilvēku katru dienu pērk svaigu maizi, tai pat laikā, apēdot neapēsto vakardienas. Un pa to laiku svaigā maize kļūst cieta. Ir jābūt uzmanīgam pret savu dzīvi un jānovērtē katrs mirklis, katrs iespaids un pārdzīvojums.

Laimīgi dzīvē ir tie cilvēki, kuri cenšas domāt pozitīvi, viegli atlaiž negatīvu, neļaujot tam valdīt pār viņu dzīvi

Ja ir kādas negatīvās emocijas, aizvainojumi, problēmas – ir ļoti vērtīgi iemācīties tās atlaist, atsakoties no slikta vēlēšanas citiem, un koncentrējoties uz to labo, ko mēs vēlamies nākotnē.

Ar mums notiks tas, par ko mēs domājam, tajā skaitā, arī tas, ko mēs vēlam citiem cilvēkiem

Ar mums notiek tas, par ko mēs domājam. Neatkarīgi no tā, vai mēs to domājam par sevi, vai par citiem cilvēkiem. Ne velti saka: “Kas citam bedri rok, tas pats tajā iekrīt!” Tātad, ja mēs kādu negatīvu emociju dēļ vēlam citiem ko sliktu, tieši uz to mēs, pirmkārt, programmējam paši savu dzīvi nākotnē. Un otrādi. Ja vēlam citiem labu un veiksmi, tad neapzināti psiholoģiski paši esam gatavi labiem notikumiem.

Ja darīsim to, ko visu laiku esam darījuši, tad arī saņemsim to, ko visu laiku esam saņēmuši (D.Grinders)

Ja mums ir kāds ierastais darbību algoritms, tad arī rezultāts visbiežāk ir paša procesa ieprogrammēts. Pasaule attīstās caur kļūdām un nejaušiem notikumiem, nevis caur ierasto. Liktenis met mums izaicinājumus un iespēju izdarīt jaunu izvēli tikai caur nejaušiem notikumiem.

Atbilstoši, lai savā dzīvē kaut ko izmainītu, ir vērts dot iespēju tā saucamajai nejaušībai” un būt atvērtiem jaunām iespējām. Piemēram, braukt uz darbu pa citu maršrutu, apmeklēt vietas, kurās agrāk neesat bijuši, iepazīties ar jauniem cilvēkiem no pavisam citām darbības sfērām.

Bezapziņa* ar jebkuriem līdzekļiem centīsies mūs atturēt no kļūdainām darbībām un lēmumiem

Mūsu bezapziņa kaut kādā veidā zin, kas mums ir vajadzīgs (S.Džobss)
Un, ja mēs ejam ne tur, kur mums jāiet, tā rāda mums zīmes – ir tikai jāprot tās iztulkot.

Kas tas ir – Zīmes? Tas ir mazticams notikums, kas kaut kādu iemeslu dēļ notiek tieši tagad, kad mēs pieņemam lēmumu. Un, jo mazāka tā rašanās iespēja, jo svarīgāka ir šī zīme.

Piemēram slimības un traumas ļoti bieži signalizē par to, ka mēs dodamies nepareizajā virzienā. Esam izvēlējušies viltus mērķus, sekojam svešiem uzstādījumiem, tā vietā, lai paši pieliktu pūles savas laimes kaldināšanai. Un tāpēc mūsu bezapziņa cenšas mūs aizturēt. Ja mēs tajā neieklausāmies, tad, iespējams tā mūs “izslēgs” pavisam.

Mums pieder tikai tas, kas reāli ir nopelnīts, strādājot, ieguldot savu laiku, zināšanas un rūpes

Faktiski šis ir enerģijas saglabāšanas likuma turpinājums. Ja katrs no mums ņems tikai to, ko reāli ir nopelnījis, tad saglabāsies harmonija. Un otrādi – šī likuma pārkāpšana novedīs pie sistēmas līdzsvara zuduma un sistēma pati jebkuriem līdzekļiem centīsies atgriezties līdzsvarā, atņemot vieniem un atdodot otriem.

Un tāpēc, ja mēs ņemam resursus un labumus, kuri mums nepieder, tad liktenis mums tos atņems, lai atjaunotu dabisko līdzsvaru.

Ļoti svarīgi ir pavisam atteikties no vērtējošiem spriedumiem un padomu došanas citiem cilvēkiem

Kad mēs citam cilvēkam dodam padomu, viņam bieži vien rodas ilūzija, ka mēs labāk zinam pareizo atbildi. Kaut arī tā tas nevar būt. Pareiza atbilde ir atkarīga no tik ļoti daudziem subjektīviem un mums nezināmiem faktoriem, ka mēs nekad nespēsim pareizi novērtēt un saprast situāciju no tieši šī cilvēka redzes punkta.

No otras puses, tas ļauj viņam atbildību par saviem lēmumiem novelt uz mums.

Ja mums jautā padomu, mūsu uzdevums ir vienkārši paplašināt šim cilvēkam iespējamo, redzamo variantu skaitu, un palīdzēt viņam atrast katra varianta plusus un mīnusus. Un tālāk jau dzīves pieredze, loģika un intuīcija pašas izvēlēsies vispiemērotāko tieši viņam.

Tikpat kļūdaini ir arī vērtējošie spriedumi. Vērtējot, mēs cilvēku programmējam. Ne velti NLP šie vērtējošie spriedumi tiek pieskaitīti hipnozes metodēm (tā saucamais Miltona valodas modelis). Vēl bez tā, ļoti bieži vertējums ir spējīgs sagraut pat vislabākās attiecības. Tāpēc, tā vietā, lai teiktu cilvēkam: “kāds gan tu esi slikts”, ir vērts iemācīties runāt par jūtām, kuras mēs izjūtam kā reakciju uz otra cilvēka uzvedību.

Centieties atrast Plūsmu un nokļūt tajā

Pasaulē eksistē ļoti liels skaits enerģētisko plūsmu. Un, ja iekļūstam tajās, mums ir iespēja daudz ātrāk un vieglāk attīstīties un būt veiksmīgiem. Pārsvarā tādas plūsmas veidojas ap cilvēkiem, kuriem ir laba enerģētika, pozitīvs skats uz dzīvi un apmierinātība ar savu dzīvi.

Komunicējot ar tādiem cilvēkiem, mēs vēlamies tiem līdzināties. Iekļūstot tadā plūsmā mums jātiecas uz tās centru. Tāpat kā par siltas straumes centra indikatoru okeānā kalpo ūdens temperatūra, kas norāda, ka jūs virzaties pareizā virzienā. Tāpat arī šādi cilvēki pulcē ap sevi arvien vairāk pozitīvi noskaņotu, veiksmīgu cilvēku.

Mūsu spējas atveras tad, kad tās patiešām ir vajadzīgas

Tā ir uzbūvētas cilvēka smadzenes: atveras tikai tās spējas, kas dotajā mirklī cilvēkam ir vajadzīgas, lai realizētu personīgos nospraustos mērķus un izdzīvotu.

Daudzi cilvēki tērē desmitiem stundu laika, lai iemācītos angļu valodu. Taču, ja tā šobrīd nav nepieciešama, tad ātri aizmirsīsies, un tās apguvei atvēlētais laiks izrādīsies velti tērēts. Bet, ja šīs valodas zināšanas patiesi ir nepieciešamas, iemacīties būs vieglāk un ātrāk.

Mūsu sapņi piepildās ne ātrāk, kā mēs tam esam gatavi

Ja mēs nesaņemam to, par ko sapņojam, tātad liktenis mūs sargā no tā, kam mēs, iespējams, neesam gatavi. Piemēram, mašīnu, kuru neesam gatavi uzturēt un apkalpot.

Rodas jautājums: ko tādā gadījumā darīt? Gatavoties un darīt visu, kas ir jūsu spēkos. Un pakāpeniski panākt tādu lietu stāvokli, pie kura mums nepieciešamais rezultāts nevar nenotikt.

Pēc būtības, es runāju par to, lai mēs spētu vadīt to, ko varam vadīt, sevi, savu gribu, darbības, saprātu. Un tad mēs pārstāsim vainot visu pasauli savās neveiksmēs un sapratīsim, ka visa atbildība par to, kas notiek mūsu dzīvē, gulstas tikai uz mums.

Bet ar mums notiek tie notikumi, kuriem mēs esam gatavi. un kuru cienīgi mēs esam.

Ja mēs par kaut ko vēlamies kļūt, ir jāsāk uzvesties tā, it kā tas jau būtu noticis

Ja mēs vēlamies par kaut ko kļūt, ir vērts sākt sevi un savus tuviniekus tam gatavot. Tas nenozīmē, ka ka vajag pirkt dārgus apģērbus un interjera priekšmetus. Tas nozīmē, ka vajag sākt uzvesties un domāt cēli un bez liekas steigas.

Runā, ka nauda atnāk tad, kad iekšēji cilvēks ir samierinājies ar to, kas viņam ir, kad viņš ir iemācījies justies laimīgs arī bez tās.

Vīrieti veido sieviete.

Daba tā ir iekārtojusi, ka sieviete vienlaicīgi ir gan starta laukums vīrietim, gan arī latiņa viņa lēcienam.

No vienas puses viņa dod vīrietim vajadzīgo enerģiju, nodrošina mājīgumu un labus apstākļus spēku uzkrāšanai. No otras – tieši sieviete uzstāda latiņu vīrieša izaugsmei.

Ja, piemēram, iepriekšējais sievietes vīrietis ir bijis veiksmīgs, viņa nodos šo veiksmi arī savam nākamajam partnerim. Un gluži otrādi – aizejot no alkoholiķa, viņa bieži vien rada apstākļus, kad jaunais partneris arī kļūst par alkoholiķi. Vīrieša uzdevums ir atrast sievieti, kura viņam uzstādīs augstāko mērķi dzīvē. bet sievietes uzdevums – atrast vīrieti, kurš uzlēks līdz šai latiņai.

Ļoti vērtīgi ir uzskatīt, ka ir lietas, par kurām vienkārši nekad nevajag domāt

Ir idejas un lietas, par kurām vienkārši nevajag ne domāt, ne zināt. Piemēram: par to, kā mēs nomirsim. Vai arī: kas viņam vai viņai ir bijis pirms mums. Nevajag zināt, kā viņa sevi sakopj savā buduārā vai kādas sms viņš vai viņa raksta. Tas viss nenesīs nekādu labumu, taču var saindēt un sagraut attiecības ar tuviem cilvēkiem.

Labāk neko lieku nezināt un censties izvairīties būt citu cilvēku kļūdaino soļu lieciniekam

Mēs piedodam tiem, kuri kļūdās, bet ienīstam tos, kuri bija mūsu kļūdu liecinieki.

Tāpēc labāk pašiem censties izvairīties no tādām situācijām.

Ja mēs nevadām savus mērķus, tad tos vada kāds cits

Piezīmēšu – nevis neviens, bet – kāds cits. Ir vērts aizdomāties, vai bieži mēs saņemam naudu par to, ka ejam ne uz savu mērķi, bet uz tā cilvēka mērķi, kurš mums maksā par atsacīšanos no savējā?

Turamies un cīnamies par savu brīvību

Ir trīs brīvības, kuras nedrīkst ļaut mums ierobežot: tā ir pārvietošanās brīvība, komunikācijas brīvība un informācijas brīvība. Un, ja mēs vēlamies savā dzīvē spert kādu svarīgu soli, ir jāņem vērā tas, vai šis solis neierobežos kādu no šīm brīvībām. Bet, ja kāda no šīm brīvībām tiek ierobežota, ir sev jāpajautā, vai tikai tā nav parāk augsta cena.

Cilvēki mīl tos, par kuriem viņi rūpējas

Jo vairāk pūļu, laika un jūtu mēs ieguldam otrā cilvēkā, jo vairāk mēs viņu mīlam. Tāpēc, ja jums kaut kas ir vajadzīgs, nebaidieties to palūgt. Ir svarīgi ļaut citiem cilvēkiem rūpēties par mums, no tā viņi mūs mīlēs arvien vairāk.

Ir svarīgi cienīt savu personīgo telpu – savu un cita cilvēka

Pateicoties personīgajai telpai – savdabīgam izaugsmes mikroklimatam, mēs attīstāmies ātrāk par citiem. Labāk saglabājam un formājam savu individualitāti. Un tieši mūsu unikalitāte ir vērtīga citiem. Ja mums nebūs šīs mikropasaules, nepieciešamo apstākļu un resursu, tad arī attīstīsimies mēs tāpat kā visi. Tāpēc personīgo telpu ir svarīgi sargāt un censties tajā nevienu nelaist.

Ir jāvairās no cilvēkiem, kuri vēlas parbaudīt mūsu telefonu, izlasīt mūsu īsziņas,noklausīties telefonsarunas, vai ielīst mūsu somiņā. Sekojot šim pašam likumam, mums jāizrāda tāda pat pietāte pret otra cilvēka personīgo telpu, ielaušanās kurā var izjaukt pat vislabākās attiecības.

Saprātīgs egoisms ir nepieciešams

Ja mēs sevi necienīsim, necīnīsimies par savu laimi, neviens cits to nedarīs. Saprātīgs egoisms ir savdabīgs, unikāls mikroklimats, bez kura nav iespējams izaudzēt savu laimīgo dzīvi.

Cenšamies visu darīt labi, tad tas sāk iepatikties

Viss ir ļoti vienkārši. Darbs, kurš mums patīk, var kļūt mums veiksmi nesošs. Bet, ja mes vēlamies lai kaut kas mums iepatiktos, vienkārši ir vērts to izdarīt labi. Ja tas nav iespējams, ir vērts to izdarīt ļoti ātri. Tāpēc, piemēram, nepatīkamu sarunu ir labāk izrunāt ātri un aizmirst par to, nevis atlikt un uzkrāt sevī negatīvas emocijas.

Mūsu bezapziņa vienmēr mums izvēlēsies vislabāko no iespējamajiem variantiem

Jo vairāk situācijas risināšanas variantu mums ir, jo labāko variantu no visiem izvēlēsies bezapziņa. Tāpēc mūsu uzdevums ir paplašināt iespējamo variantu skaitu, lai varētu salīdzināt un izvēlēties. Tajā pat laikā, ir jāņem verā tas, ka mākslīgi kāds no variantiem nav pieejams, smadzenes koncentrējas tieši uz to, cenšoties mums to pasniegt kā īpašu – un neviļus mūs stumj tā virzienā.

Patiesībā mēs ļoti bieži tiecamies ne tik daudz pēc šī varianta, kā savām tiesībām izvēlēties. Tāpēc, sasniedzot to, kas iepriekš nebija iespējams, ir vērts velreiz pilnībā izvērtēt visus pieejamos problēmas risināsanas variantus.

Autors: Aleksejs Sitņikovs
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

*- Bezapziņa ir psihes līmenis, kas satur informāciju, kas regulāri nokļūst apziņā bet cilvēks nezina konkrētās domas vai rīcības patieso cēloni.

Cilvēks nedrīkst melot?

melot sev

Kāpēc mēs melojam?

Mēs dzīvojam pasaulē, kur melo visi – vairāk vai mazāk, un ir nereāli domāt, ka neviens nekad nedrīkst melot. Visi to dara, un tā ir dzīves patiesība. Ja mēs noliedzam šo faktu, tas nodara mums sāpes, jo mēs gaidam no sev tuvajiem cilvēkiem, ka viņi vienmēr pret mums būs godīgi, taču aizmirstam, ka ne vienmēr paši vēlamies zināt patiesību. Tas patiešām ir paradokss.

Kāpēc mēs melojam?

Pirmkārt, sabiedrībā tā ir pieņemts, jo mums “jāuzvedas labi ar visiem”, lai kaut ko saņemtu apmaiņā. Piemēram, mēs meklējam darbu, un ne vienmēr varēsim būt atklāti pret priekšniecību u.t.t. Attiecībās ar cilvēkiem mēs baidāmies būt godīgi kaut vai tāpēc, ka baidāmies, ka mūs atstums, nepieņems, nemīlēs. Mēs ticam, ka, ja būsim tādi, kādus mūs vēlas redzēt, mēs sasniegsim to, ko vēlamies sasniegt, tāpēc spēlējam lomu spēles. Mēs neticam tam, ka, ja mēs būsim paši – īsti, mūs kāds spēs mīlēt.

Katru reizi, kad man saka: “Mans tuvais cilvēks mani pievīla”, es vienmēr smejos un saku: “Laipni aicināts reālajā pasaulē!”

Es esmu sarkastiska.

Es viņiem saku, ka tas iemācīs nolaisties uz zemes, lai pamostos no ilūzijām, par to, ka cilvēkiem nebūtu jāmelo, ka viņiem būtu jābūt iecietīgākiem un jāpārstāj parāk uzticēties citiem cilvēkiem un pārvērtēt uzticības nozīmi, kā arī izmainīt savus uzstādījumus attiecībā uz uzticību. Visa gudrība slēpjas tajā, ka ir jāpieņem patiesība par to, ka cilvēki visā pasaulē melo un nav taisnīgi gaidīt, ka viņi to vairs nedarīs. Ja cilvēki to sapratīs, tad arī tuviniekiem būs vieglāk pieņemt savus trūkumus.

Kad cilvēki melo, tas ir kā narkotika. Tā ir sava veida narkomānija. Kad cilvēks vēlas atmest smēķēšanu, bet nevar. Kad cilvēks vēlas atmest narkotikas, bet nevar. Kad cilvēks vēlas pārstāt sev kaitēt, bet nevar. Tas pats notiek ar cilvēku, kurš vēlas pārstāt melot un nevar.

No senas 2006. gada dienasgrāmatas: “Mēs mānam paši sevi, kad domājam, ka mēs vai cilvēki nedrīkstam melot.”

Ja kāds domā, ka cilvēki nedrīkst melot un nedrīkst pievilt uzticību, viņš dzīvo fantāziju pasaulē un neredz dzīvi tādu, kāda tā ir.

Ja cilvēks māna pats sevi, viņš sevi zaudē.

Cilvēks vienmēr māna pats sevi.

Viņš drīkst melot citiem – tā nav problēma, bet kad viņš melo pats sev, viņš sev kaitē.

Kad cilvēks ir godīgs pret sevi, viņš var būt godīgs arī pret citiem.

Citi cilvēki, īpaši tuvinieki, vienmēr man ir bijuši pašas spogulis. Kad es redzu, ka meloju kādam, man momentā ir skaidrs, ka meloju pati sev.

Vēlāk es sapratu, ka nebiju vienīgā, kura meloja visu laiku un, ka cilvēki visā pasaulē to dara. Kad es sapratu šo vienkāršo patiesību, es ilgi smējos. Visi melo, tēlojot, spēlējot dažādas lomas – pat tyuviem cilvēkiem. Šī apjausma man palīdzēja būt iecietīgākai pret sevi un pret citiem cilvēkiem, un kļūt mazāk kritiskai attiecībā pret sevi – tātad arī pret citiem.

Es esmu ļoti saprotoša brīžos, kad cilvēki atzīstas, ka ir mani melojuši. Dažkārt es ļoti brīnos, kad cilvēki ar mani ir parāk atklāti, jo es pati tāda esmu. Pie manis nāk ļoti daudzi un atklāti runā ar mani par ļoti daudzām sev svarīgām lietām.

Mani vienmēr ir pievilkuši atklāti un patiesi cilvēki, jo viņi vienmēr saka to, ko domā un jūt. Ar viņiem var stundām ilgi runāt par visu un caur viņiem iepazīt sevi. Ar viņiem ir bijis viegli būvēt godīgas un īstas attiecības, un nav bijis jātēlo. Un, ja es kaut ko esmu vēlējusies pateikt, es to esmu darījusi, nevis gaidījusi, kad viņi uzminēs manas vēlmes.

Es nolēmu savā dzīvē ielaist šos cilvēkus un viņu ir ļoti maz.

Es jūtos slikti, atrodoties starp maskām, kad cilvēki ir “pieklājīgi” un dara visu, lai iepatiktos citiem.

Autors: Ella Travinska (Bairones Keitijas skolas absolvente, Izraēla)
Tulkoja: Ginta FS

Sarežģītas attiecības: bēgt vai palikt?

11536130_781162521998359_6876194193009780437_n

«Attiecībām jābūt vienkāršām un priecīgām» – raksts ar šādu nosaukumu nesen pazibēja sociālajos tīklos. Galvenais tā vēstījums bija sekojošs: ja jūs jūtat, ka jūsu attiecības ar partneri ir sarežģītas, bēdziet, neatskatoties. Nav jēgas neko paskaidrot un pierādīt. Vai nu viss ir viegli, gaisīgi un vienkārši, kā divas kapeikas, vai – «uzredzēšanos».

Domājot par šo rakstu, tapa manējais. Vienkārši alternatīvs viedoklis, kas nepretendē uz absolūto patiesību. Mana personīgā laulības dzīves pieredze un manu klientu pieredze ļauj man to izteikt.

Attiecības, kurās nav nekādu sarežģījumu un problēmu var izveidot ideāls vīrietis un ideāla sieviete. Sakiet, vai jūs daudz tādus esat redzējuši?

Es neesmu satikusi nevienu tādu. Vēl vairāk – mēs ļoti kļūdāmies, ja vēlamies būt ideāli. Nav nekā garlaicīgāka par pilnību. Par pilnību var tīksmināties, to var apbrīnot, pat censties tai līdzināties. Taču šis skaistums ir nedzīvs. Ideāls tāpēc arī ir ideāls, ka tas nepieļauj nekādus trūkumus: tikai augstāk, spēcīgāk un labāk. Cenšoties kļūt ideāli, mēs kļūstam ļoti prasīgi pret citiem, jo ārējās attiecības vienmēr ir mūsu iekšējās pasaules projekcija.

Attiecības veido divi: vienkārši vīrietis un vienkārši sieviete. Divi dzīvi cilvēki, ļoti atšķirīgi un viennozīmīgi NEideāli. Viena no saspraudēm, kas savieno divus, ir iespēja palikt sev pašiem.

Būt pašam – nozīmē – būt dažādam, dabiskam, balstīties uz iekšējo godīgumu. Kad nevajag izlikties par to, kas neesi, kad nevajag nopelnīt mīlestību un cieņu.

Kad mēs cenšamies būt tie, kas neesam un pēc tam dzirdam atzinības vārdus, mēs tiem neticam. Mēs neticam, ka mūs patiesos vispār var iemīlēt. Jo atzīst taču nevis mūs – patiesos, bet to viltojumu, ko mēs paši esam parādījuši pasaulei. Atzīst to krāpnieku, par kuru mēs paši izvēlējāmies kļūt.

Gaismas stars vislabāk redzams tumsā, bet ēna – gaismā. Mēs nevaram būt patiesi laimīgi, ja neļaujam dzīvei mūs skart visā tās pilnībā. Atsakoties dalīt telpu un laiku ar savām jūtām, mēs izvelkam no sevis dzīvi. Tas viss, kas nāk no mūsu iekšējās pasaules, pieder mums un ir daļa no mūsu identitātes. Ja mēs tiecamies uz dabiskumu, ir nepieciešama atvērtība pie sava jūtīguma, pie tā, kas mūsos dzimst spontāni, pie iekšējās atbalss uz ārējiem notikumiem.

Pasaule nav viendabīga, tajā ir pustoņi, citu domas atsķiras no mūsējām. Subjektīvā pieredze sijā visu pateikto un dzirdēto, un tas viss iet caur mūsu uztveri. Patiesība vienmēr ir subjektīva. Ja mēs vēlamies atrast patiesību, tad jāprot klausīties otra domās un pieturēt savu nepiekrišanu.

Pieļaut iespēju, ka mums pašiem, iespējams, nav taisnība, ka neesam ideāli, esam stūrgalvīgi.

Savstarpējā sapratne nav vienoti viedokļi, bet gan dalīšanās viedokļos un savu robežu paplašināšana, gan arī otra cilvēka viedokļa pieņemšana. Lai tuvinātos tam, nepieciešams dialogs, kas nāk no sirds, ir jābūt jūtīgam attiecībā pret otru. Tad mēs no sirds varēsim pateikt: «es dusmojos, nesaprotu, ciešu, bet tajā pat laikā es jūtu tavas dusmas un izmisumu».

Tas ir ļoti sarežģīti..

Tie, kuri vēlas vieglumu un asociē attiecības vai nu ar atpūtu vai iespēju izvairīties no rūpēm, liek vienādības zīmi starp attiecībām un mīlestību. Taču ne visi mīlasstāsti beidzas ar ilgstošām attiecībām. Mīlestība ir partnerattiecību fundaments, taču ar to viss nebeidzas. Laulāto attiecības prasa pacietību, savstarpējas vienošanās, spēju meklēt to, kas cilvēkus vieno caur savstarpējo cieņu un piedošanu.

Tie, kuri apēduši pudu sāls, novērtē saldo medus garšu.

Nav iespējams ieiet jaunā attiecību etapā, izvairoties no nāves vecajā formātā. Lai augstu lidotu, jaiziet cauri turbulences zonai, jāsastopas ar patiesību, ka pasaule negriežas ap mums un tas, kas mums ir labs, citam var izradīties ne tik labs. Pārdzīvot vilšanos un nenobīties no atsķirībām un nepilnībām.

Ģimenes grūtībās ir apslēpts milzīgs potenciāls. Pēc tumsas vienmēr nāk gaisma, par to mums atgādina katrs rīts. Mēs zaudējam ne jau tad, kad atzīstam savu zaudējumu un samierinamies ar patiesību, bet gan tad, kad žēlojamies un bēgam no grūtībām.

Nemēdz būt ideālu attiecību, kaut vai tikai tāpēc, ka mēs paši neesam ideāli. Mēs esam dažādi un mācamies saprast viens otru, cienīt mūsu atšķirības, pārvarēt savu paša egoismu. Ir muļķīgi domāt, ka kopā ar otru cilvēku būs vieglāk un vienkāršāk. Nē. Ja vēlaties nopietnas attiecībsa – paši kļūstiet nopietnāki un sagatavojaties tam, ka būs jāstradā. Pirmkārt jau – ar sevi.

Nevar likt vienādības zīmi starp sarežģītu ceļu un nepareizo ceļu. Sarežģīti nenozīmē – nepārvarami. Tas ir tas, kas jāsaprot.

Es zinu, ka tas ir iespējams, pat tad, ja aiz muguras ir sarežģīts dzīves posms. Ja abiem partneriem ir patiesa vēlēšanās būt kopā, ir godīgi jāizrunājas par to “kas pašreiz notiek, kā gribētos dzīvot, kādas vērtības mūs vieno?”. Tad, ja ir patiesa vēlme ieraudzīt un apzināties to, kas otrā cilvekā ir mīlestības un cieņas vērts.

Attiecībām nav jābūt vieglām, taču tām ir jābūt drošām.

Ģimenes dzīvē vardarbība nav pieļaujama – ne fiziskā, ne psiholoģiskā.

Ģimenes bāzes vērtība ir drošība. Iespējams, jūs esat attiecības ar cilvēku, kurš jums dara pāri, izrāda fizsko agresiju, ir cietsirdīgs un projicē uz jums savas problēmas, uzskatot, ka jūs esat viņa ciešanu iemesls. Bēdziet no tāda cilvēka. Risināt vardarbības problemas var tikai no attāluma. Mēs esam pirmie, kam sevi jāaizsargā, negaidot palīdzību no malas.

Pārmetumu, pretenziju, ņirgāšanās un apvainojumu valoda ir strupceļš jebkurai komunikācijai. Nav jau problēma, ja dzirdiet pret sevi vērstas pretenzijas, problēma ir tad, ja izņemot pretenzijas, jūs cita nekā nedzirdat.

Attiecībām jābūt drošām. Tas ir lauks, kurā mēš ļaujam partnerim ar mums mijiedarboties, salīdzinām viņa darbības ar sava iekšejā kompasa virzienu:: «vai es varu būt ar šo, un ko es ar to darīšu?». Jo lielāka drošība attiecībās, jo vairak iespēju iepazīt sevi, uzticēties sev un sekot tam. Vien esot vienoti ar savu intimitāti, mēs kļūstam interesanti citiem. Mēs iegūstam spēju sarunāties dialogā un esam gatavi Tikties. Mēs vienlaicīgi saskaramies ar ārējo pasauli un esam vienoti ar sevi. Mēs esam vienoti savās jūtās un savās darbībās.

Ir tikai viens veids, kā izdzirdēt labus un atbalstošus vārdus – teikt tos pašam. Spēja sadzirdēt partneri ir atkarīga ne no tā, kāds viņš ir un kā viņš runā, bet no mūsu sirds vēlmes viņu saprast. No spējas pārkausēt kopīgās kļūdas pieredzē. Izaugsme attiecībās – nav konfliktu neesamība vai “vieglums”, bet spēja tajās iekļaut lielu emociju apjomu, izturēt šīs attiecības, parvērst žulti un negatīvu dziedinošā mīlestības balzamā.

Avots: © psy-practice.com

Publikācijas autors: Tatjana Sarapina
Tulkoja: Ginta FS

Ir labāk līdzPRIECĀTIES

lidzjutiba

Viss, ko tu izstaro, veido tavu realitāti. Gribi tu to, vai negribi. Un vārdi, ko tu lieto, nav izņēmums. Vārdi ir veids, kā izpaust savas domas. Taču vārdi pilnībā nevar atspoguļot mūsu domu daudzpusību un dažkārt pat vienkāršo jēgu. Un tā rezultātā šī izkropļotā jēga sāk ietekmēt mūsu pašu domas.

Ne tikai tavas domas ietekmē tavus vārdus, bet arī tevis izteiktie vārdi ietekmē tavas domas.

Pamēģini nelietot nevajadzīgus zemas frekvences vārdus un pavēro, kā mainīsies tava dzīve.
1. «Parāds». Tu nevienam neko neesi paradā un tev neviens neko nav paradā. Ļoti bieži ar vārdu “parāds” aizstāj patiesas jūtas. Mīli tāpēc, ka tu mīli un ne tāpēc, ka tev jāmīl. Dari kaut ko tāpēc, ka tu esi tā nolēmis un vēlies to darīt, nevis tāpēc, ka tev jādara (krievu valodā tas skan labāk – потому что Вы «должны»). Jo biežāk tu lieto šo vārdu, jo vairāk sevi ierobežo un atņem sev enerģiju.
Protams, nav jau viegli tā uzreiz atteikties no vārdiem, ko visu mūžu esam lietojuši, taču pakāpeniski trenējoties tas ir iespējams. Pamēģini šo vārdu aizstāt ar citiem vārdiem.

2. «Vaina», «vainīgs». Neviens ne pie kā nav vainīgs, arī tu. Pārstāj vainot sevi un citus. Kļūdu un grēku nav, ir tikai pieredze.

3. «Žēlot”, “žēlums», «nožēla». Ieklausies šajos vārdos, kā tie skan – tie to vien dara, kā žēlo. Kad tu žēlo pats sevi, tu jūties kā upuris un daudz netrūkst, lai tāds arī kļūtu. Kad tu žēlo citus, tu mudini viņus justies vēl lielākiem upuriem, kā viņi jau ir. Daudziem žēlošana ir veids, kā izjust savu pārākumu par citiem. Žēlot var vabolīti, bet dzīviem cilvēkiem vajag JUST LĪDZI. Kad tu kaut ko nožēlo, tad, pirmkārt, palaid garām momentu “šeit un tagad”, un, otrkārt, padari nevērtīgu savu pieredzi.

4. «Upuris», «upurēt». Par upuriem, iespējams, visiem viss tāpat ir skaidrs. Taču otrais vārds tiek lietots daudz biežāk. “Es upurēju”, “upurēšana”. Pārstāj upurēt! Upuris ne pie kā laba nenoved. Ja tu kaut ko atdod (tai nav obligāti jābūt kādai materiālai lietai), ar sajūtu, ka atņem to sev, ar upura sajūtu vai ar sajūtu “kāds gan es esmu varonis”, tu atkal izplati zemas vibrācijas, kas ietekmē gan tevi, gan to, kurš šo tavu “dāvanu” pieņem.

Kāpēc gan upurēt, ja var uzdāvināt?

5. «Līdzcietība». Šķiet, kas gan tur slikts šajā vārdā. Taču paskaties, kad tu līdziCIET, tu pats attopies otra cilvēka ciešanu tīklos – tā tu otram cilvēkam nepalīdzi, vien palielini ciešanas.

“Līdzi just” un “līdzi ciest” ir divi dažādi vārdi ar divām dažādām nozīmēm. Vēl labāk, ja spēj līdziPRIECĀTIES!

6. «Censties». Vārds, kurš palīdz novelt no sevis atbildību par savu dzīvi. Necenties – dari un tev sanāks!

Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Gaidīt vai DZĪVOT?

bite2

Jo ilgāk dzīvoju, jo biežāk redzu divas cilvēku kategorijas. Vieni dzīvo, kā var. Ne vienmēr pareizi, ne vienmēr ideāli. Ko nu tur daudz – galīgi neideāli. Precās, dzemdē bērnus, kaut ko dara, kļūdās, pieceļas un iet tālāk. Dzīvo tagad un šeit. Cik var. Bet dzīvo. Viņi netiecas pēc tā, lai pilnām karotēm smeltu visas baudas un dzīves priekus, taču lēnītiņām iet uz saviem mērķiem, sapņiem. Kaut ko darīt, mēģināt, censties!

Bet ir cilvēki, kuri gaida kaut ko – ideālo. Ideālo dzīvi, ideālo vīrieti, ideālos apstākļus bērnu radīšanai, ideālo aicinājumu, ideālo mājvietu…

Gaida, gaida, lūk, viņai jau 80, bet viņa vēl joprojām gaida savu sapņu princi, bet tas kā nejāj, tā nejāj. Un problēma jau nav tajā, ka viņa gaidīja.

Gaidīt ir normāli, īpaši sievietēm. Bet gaidīt ideālu – tas nozīmē to pašu, ko izvairīties no jebkuras tikšanās.

Es zinu tādas sievietes – viņām savu roku un sirdi ir piedāvājuši vismaz pieci normāli vīrieši, bet viņām ar to par maz. Nav ideāli! Tam viena acs šķielē, tas – valkā dīvainas zeķes, tas nekad dzīvē vēl nav bijis precējies – nez kāpēc, bet tam ir bijusī sieva un divi bērni… Un tā jau kādus 20 – 30 gadus un, jo tālāk, jo ideāls arvien netveramāks un prasības arvien augstākas. Ideāls kā lekāls, kuru cenšas piemērot ikvienam sastaptajam vīrietim. Ar katru gadu šis lekāls kļūst arvien sarežģītāks un vietām pats ar sevi konfliktē – tajā viss ir svarīgi, un neko nevar izmest. Un neviens tajā neierakstās. Un nav jau nekāds brīnums.
Kāda gaida, kad vīrs atmodīsies un sāks kaut ko darīt. Gaida to visdažādākajos veidos, bet visbiežāk stāsta savam vīram par to, kas  jādara, kā, kad un kāpēc. Pašas šajā procesā nemainās. Mājās nav ne vakariņu, ne mājīguma, toties ir sieva – motorzāģis ar Torsunova lekciju grāmatu padusē, kurā pateikts viss par vīrieša pienākumiem. Un viņa gaida, ka viņš beidzot uzņemsies atbildību, agri piecelsies un visu izdarīs. Viņa taču zin, ko un kā viņam jādara. Vai arī atruna – lai sākumā viņš sāk darīt un pēc tam arī es? Bet vai pienāks tāda diena?

Bet dažas gaida savu ideālo darbu – savu mūža lietu. Tādu nozīmīgu, lielu un nepratīgi mīlamu. Tāpēc vispār neko nedara!

Vispār neko. Gaida! Un rezultātā vienkārši izmanto to, ko dara kāds cits. Guļ dīvānā, sēž uz kakla vecākiem, dažkārt pat mājas darbus nedara. Es zinu tādas, kas sevi sauc par mājsaimniecēm, jo nekur nestrādā. Tajā pat laikā mājās valda nekartība, “bardaks”, vīrs ēd, kas pagadās un viņam vēl smadzenes “iznes”, un viss tikai tāpec, ka viņa gaida. Gaida savu ideālo mūža darbu.

Kāds gaida ideālo brīdi bērnu dzemdēšanai, kaut ko rēķina, skaita, atliek to uz daudziem gadiem. Jo nevajag taču vienkārši bērnu – vajag labi nodrošinātu, īpašu, lai ar viņu nebūtu nekādu problēmu un, lai vecumdienās par tevi rūpētos. Lai spēlētu klavieres, un, lai viņam būtu melnā josta karatē. Tāpēc atliek. Pagaidām jākrāj nauda dzīvoklim, tad nākamajam – lielākam, pēc tam vajadzīga mašīna, lai varētu uz karatē nodarbībām vadāt. Bet pēc tam izrādās, ka vīrs tam īpaši neder – nav pietiekami ideāls. Un paiet laiks, kad bērna ieņemšana varēja notikt viegli un bez problēmām.

Kāds gaida, kad varēs paceļot un tāpēc pagaidām nebrauc nekur. Pat ārpus pilsētas nebrauc, jo ārpus pilsētas – tas ir par maz. Vajag uzreiz tālu un tā, lai tā ir pieczvaigžņu viesnīca. Gaida ideālo sezonu, ideālās biļetes, ideālos ceļa biedrus. un nebrauc.

Kāds gaida, kad varēs piepildīt savus sapņus un darīt to, ko vēlās. Tāpēc pagaidām dara to, ko ienīst darīt, neko nedara priekš sevis. Iet uz darbu, guļ un ēd. Un viss. Atliek savus sapņus attālākajā kaktā. Periodiski pārskata savus hobijus un to, ko ar tiem darīt. Sapņo, ka vajadzētu iemācīties spēlēt klavieres, bet klavieres tā arī nenopērk. Sapņo sākt gleznot, bet mājās nav nekā vairāk par pildspalvu. Sapņo par dejošanu, bet pat mājas to nedara. Sapņo strādāt ar bērniem, bet strādā tikai un vienīgi ar papīriem. Sapņo par psihologa izglītību, bet mācās matemātiku, jo ar to var vairāk nopelnīt.

Kāds sapņo par savu māju. Lai tur būtu skaisti un mājīgi. Bet dzīvo īrētā alā, un ala tā nav tāpēc, ka maziņa un ne sava, bet tāpec, ka par to nerūpējas. Tajā nepērk skaistus aizkarus, netaisa remontu, neaicina ciemiņus, pat logus nemazgā, jo tā taču nav sava. Bet tad, kad man būs māja – nopirkšu savu sapņu kumodi. Bet, pagaidām padzīvošu alā bez kumodes.

Kaut kad…. Tas ir tas sapņainais laiks, kad cilvēkiem, kuri gaida ideālu, viss būs – viss, par ko viņi sapņo. Jo viņi taču sapņo. Sapņo, bet baidās. Baidās spert soli savu sapņu virzienā, darīt kaut ko reālu, spert maziņus solīšus katru dienu. Atrast deju studiju, atrast laiku dejošanai, nopirkt deju kurpes, pierakstīties, nopirkt abonementu, aiziet pirmo reizi, otro, trešo, pierunāt sevi aiziet ceturto reizi…. Tie ir tie mazie solīši, kuri aizved pie tā, ka reiz tu dejo flamenko un ļoti ar sevi lepojies.

Kaut kad daudzas sievietes notievēs. Tas taču ir tik viegli – atlikt uz “pēc tam”. Figūra nekur neaizbēgs, bet pagaidām uzēdīšu toortīti un ceptus kartupeļus. Bet būt slaidai – tas atkal ir daudz mazu solīšu. Neēst tortes, dzert vairāk ūdens, sakārtot savu uzturu, sportot, rūpeties par savu ķermeni, sākt to mīlēt…. Paiet pusgads un tev ir ķermenis, par kuru tu sapņoji. Un varēji taču to izdarīt jau pirms pieciem gadiem. Tad kāpec tikai tagad?….Tomēr labi, ka vismaz tagad….

Kaut kad visiem noteikti būs viņu lielā ideālā lieta, kuras dēļ viņi ir nākuši šai pasaulē. Kaut kas īpašs un nozīmīgs. Lai viņiem pieminekli uzceltu un rekordu grāmatā ierakstītu. Priekš kam darīt tās sīkās lietas? Tad labāk vispār neko nedarīt!

Taču, ja labi padomājam, ikviena liela lieta sastāv no miljons sīkumiem. Kurus tu dari, dari, dari un tie savācas kopā un rodas kas liels. Nozīmīgs.

Un pats galvenais, ka mēs varam to darīt katru dienu – šīs mazās, labās lietas. Bet gaidīt milzīgu un pašu galveno, protams, ir vienkāršāk un vieglāk.

Visi gaidītāji baidās kļūdīties. Izvēlēties ne to cilvēku, piedzemdēt ne to bērnu, ne tā viņu izaudzināt, iztērēt savu laiku ne tajā darbā…. Bet dzīve taču nav no gumijas un nav bezgalīga? Vai arī tai nav nekādas nozīmes? Vai arī tomēr pats nozīmīgākais brīdis vienmēr ir TAGAD?!

Daži ideāla gaidītāji piesedzas ar ticību. Sakot, Dievs visu zin un viņš man dos visu ideālo. Dievs zin un Dievs dos. Tieši tik, cik esam pelnījuši. Bet nopelnīt tikai sapņojot, nav iespējams. Nav iespējams, tikai sapņojot, saņemt visu, ko vēlies. Dievam jau nav žēl, taču viņš zin, ka, ja  mēs paši neko nedarām, tam visam iedotajam nav nekādas jēgas. Mēs neesam gatavi pieņemt pat pašu labāko. Kā tie, kuri vinnē loterijā un pēc tam notriec naudu īsā laikā.

Labāk tomēr dzīvot. Tagad. Ar to, ko Dievs devis. Darīt darbu, ko Dievs devis. Dzīvot tur, kur dzīvo un radīt mājīgumu tur. Darīt to, kas tīk Dvēselei – pat tad, ja tas nav darbs, bet tikai hobijs. Un priecāties par to, kas mums ir. Ne ideāls – bet mūsu. Un tātad – patiess un īsts!

Labāk desmit reižu kļūdīties, taču darbības var aizvest mūs pie laimes. Tajā laikā, kad bezdarbība neaizvedīs nekur. Pat, lai vinnētu loterijā, ir jāpaceļ savs dibens un jānopērk loterijas biļete. Lai apprecētos, savā noslogotajā grafikā ir jāatrod laiks, lai iepazītos un komunicētu. Lai piedzemdētu bērnu, sākumā tas ir jaieņem. Lai iemacītos spelēt klavieres, ir jāiemācās notis un jātrenējas katru dienu – kaut nedaudz. Jāparāda Dievam, ka tu vēlies, ka tu esi gatavs, ka tu virzies uz priekšu.

Rādhanātka Svamī savā lieliskajā grāmatā “Ceļš uz mājām” stāsta par kadu brīnišķīgu atgadījumu.

Kādā indiešu ciemā uzradās tīģeris. un vietējie ciema iedzīvotāji slēdza ciet savu mājokļu durvis, baidoties no plēsīgā zvēra. Bet Svamī kopā ar savu draugu dzīvoja uz ielas. viņiem nebija ko aizslēgt, un izglābties arī nebija nekādu iespēju. Ja tīģeris atnāktu pie viņiem, izdzīvošanas iespējas līdzinātos nullei. Nedaudz sanervozējies Svamī gatavojās iemigt, un pēkšņi ieraudzīja, ka viņa draugs sev blakus noliek nūju. Nūja bija neliela un no tīģera tā neizglābtu. Kāda tai jēga? Šo jautājumu viņš uzdeva draugam. Bet draugs, smaidot atbildēja: “Glābt mūs var vienīgi Dievs, bet mums viņam jāparāda, ka arī no savas puses mēs esam gatavi kaut ko darīt”  Nakts pagāja mierīgi..

Dzīvot! Darīt! Būt gataviem izdarīt visu, kas no jums atkarīgs. Ar pateicību pieņemt to, kas jums ir dots. kas gan vēl spēcīgāk var izmainīt jūsu dzīvi, ja ne mazo soļu māksla?

Dzīvojiet! Dzīve ir tik interesanta, daudzveidīga, negaidītu pavērsienu un brīnumu pilna. Būs ļoti žēl, ja šī ceļojuma beigās jūs sapratīsiet, ka savu dzīvi esiet nodzīvojuši vienkārši gaidot kaut ko, tā vietā, lai dzīvotu šeit un tagad!

Dzīvojiet savu neideālo dzīvi neideālos apstākļos ar neideālajiem cilvēkiem. Un pieņemiet domu, ka arī pats neesat ideāls – tas ir gluži normāli. Un, ja nekas šajā pasaulē nav ideāls, ir mazāk baiļu kļūdīties. Un sliktāk par jebkuru kļūdu var būt tikai dzīves trūkums pašā dzīvē.

Dzīvojiet tā, kā sanāk, kā dzīvojas un kā variet. Dariet mazos darbiņus. Un lūdzaties. Esiet atvērti Dieva plānam uz jūsu dzīvi – tas vienmēr ir, un tas vienmēr ir daudz labāks, kā pat vispārdrošākie jūsu plāni un sapņi.

Dzīvojiet! Kamēr jūs gaidiet sev vajadzīgo tramvaju, dzīve paskrien garām. bet var izrādīties, ka jūs stāvat trolejbusa pieturā, kur tramvaji nekursē vispār. Vai tas jums ir principiāli – braukt tikai ar tramvaju, vai arī svarīgāk sasniegt galamērķi? Vai esat gatavi braukt ar pārsēšanos? Vai esat gatavi izmēģināt kādus citus pārvietošanās veidus? Vai esat gatavi nopirkt brauciena biļeti, neskatoties uz to, ka mēnešbiļete jums ir tikai braucieniem tramvajā? Vai arī atrast vismaz tramvaja pieturu, lai aizbrauktu ar to tur, kur jūs vēlaties?

Dzīvojiet! Mīliet! Mācieties! Padariet pasauli sev apkārt skaistāku! Ar to arī pietiks. Laimei tas būs pilnīgi pietiekami.

Autors: Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta FS

Lieciet mierā bērnus un nodarbojieties ar savu dzīvi!

bernus auklet1

Es nesaprotu, vai tā ir tāda mode… auklēt bērnus līdz precībām?

Jau vairāk kā 10 gadus es vēroju, kā vecāki uzņemas atbildību, kura būtu jāuzņemas pašiem bērniem. Vai tā ir tāda mode… Palīdzēt pildīt skolā uzdotos mājas darbus gandrīz līdz devītajai klasei, viņu vietā kārtot skolas somu, viņu vietā noskaidrot mājas darbu uzdevumus, zvanot klasesbiedriem, vazāt viņus pa visiem pulciņiem – bez maz vai no 6 mēnešu vecuma, un skolas gados noslogot viņus ar visiem iespējamajiem pulciņiem tā, ka bērnībai vispār neatliek laika? Ļoti daudz lēmumu vecāki pieņem bērnu vietā un, aizsedzoties ar vislabākajiem nodomiem, kontrolē savu bērnu dzīvi un visas viņu lietas.

Nesen, lasot lekciju skolnieku vecākiem es ievēroju, ka ļoti daudzi vecāki uzzin viens no otra mājas darbus, kas bērnam veicami – 6. KLASĒ!!!! Un vēl žēlojas par to, ka bērni aug nepatstāvīgi.

Es neatceros, ka manā bērnībā vecāki būtu kārtojuši man skolas somu, manā vietā uzzinājuši mājas darbus un būtu veduši mani uz pulciņiem, un manā vietā izvēlējušies, kādus pulciņus apmeklēt (es arī ko tādu neatceros: G.FS)

Vecākiem bija savas darīšanas. Bet mēs mācījāmies būt patstāvīgi. 

Vecāki – bērna apkalpojošais personāls

Sabiedrība ir kļuvusi «centrēta uz bērniem». Visa ģimenes dzīve grozās ap bērnu interesēm. Bērns – dzīves jēga un gaisma logā. Vīrietis un sieviete kļūst par komandu, kas audzina bērnus un apkalpo tos – apkalpojošais personāls. Un tajā pat laikā pārstāj būt vīrs un sieva. Un, pats galvenais, vecāki tic, ka tādā veidā padara savus bērnus laimīgus, nodrošinātus un uzdāvina viņiem pašu laimīgāko bērnību.

Skatoties uz tādām “pareizām” ģimenēm, man gribas teikt – lieciet mierā savus bērnus, nodarbojaties ar sevi. Tāpēc, ka tā jūs bojājiet saviem bērniem dzīvi!

Tūliņ paskaidrošu savu pozīciju.

… vismaz bērni būs laimīgi…

Daudzi vecāki savu pozīciju paskaidro ar to, ka viņi vēlas, lai viņu bērni izaugtu veiksmīgi, nodrošināti, lai viņiem dzīvē būtu izvēles iespējas. Un tas viss tāpēc, lai viņu bērni izaugtu par laimīgiem cilvēkiem. Pamatota vēlme, jo paši vecāki nejūtas laimīgi un tāpēc vēlas, lai vismaz viņu bērni tādi būtu.

Taču mākslu būt laimīgam arī ir jāmācās, un bērni vienmēr mācās no saviem vecākiem, Tieši no viņiem pārņem uzvedības stereotipus un veido attieksmi pret dzīvi kopumā. Ko bērni var iemācīties no vecākiem, kuri paši sevi nemīl un par sevi nerūpējas? Iemācīsies pārstrādāties, dzīvot trauksmē un steigā, iemācīsies neuzticēties pasaulei un pašiem sev, bet neiemācīsies mīlēt un cienīt sevi un būt laimīgiem.

Un nav neviena cita, kas viņiem to iemācīs, ja vecāki paši to neprot!

“Neaudziniet savus bērnus, tas ir bezjēdzīgi, viņi vienalga būs līdzīgi jums. Audziniet sevi!”
Angļu sakāmvārds

Ja nevēlaties saviem bērniem tādu dzīvi, kāda ir jums, tad izlabojiet sevi un savu dzīvi. «Padariet sevi» par laimīgu cilvēku, tad arī jūsu bērni būs laimīgi cilvēki. Un nebūs nepieciešamība pēc neskaitāmiem attīstības pulciņiem. Ja jūs paši sāksiet nodarboties ar sevi, paši uzņemsieties atbildību par savu dzīvi un nenovelsiet atbildību uz valdību, priekšniecību, partneri u.t.t. Tad arī ar jūsu bērniem viss būs kārtībā.

Slēptais motīvs

Ir vēl viens slēptais motīvs: vecāki vēlas saviem bērniem iedot to, kā viņiem pašiem trūcis bernībā. Ļoti bieži šis motīvs izpaužas kā neapzināta vēlme kompensēt savus bērnu dienu deficītus. Un bieži vien vecāki aizmirst savam bērnam pajautāt, ko viņš vēlas. Ir filma «Interstate 60» («Трасса 60» ), kas stāsta tieši par to, noskatieties!

Vai arī otrādi, pajautā bērnam, ko viņš vēlas, un pēc tam paši fanātiski metas šīs vēlmes piepildīt. It kā vienīgais vecāku dzīves mērķis būtu lutināt savu bērnu, bet savu paša interešu un dzīves jēgas nav.

Mēs nevaram savu bērnu vietā nodzīvot viņu dzīves, nevaram pasargāt viņus no viņu pašu kļūdām. Tās vienalga viņiem pašiem būs savas. Bet, ja mēs nemitīgi cenšamies viņus pasargāt, tad atņemam viņiem iespēju pašiem kļudīties un iegūt savu dzīves pieredzi, nedodam iespēju viņiem pieaugt un realizēt savu potenciālu. Mēs paši padaram viņus par cilvēkiem bez iniciatīvas, infantīlus un tādus, kuri nezin, ko vēlas, kuriem nav sava viedokļa un dzīves pozīcijas, kuri nav norūdīti un neprot risināt visvienkāršākās dzīves situācijas.

Atkārtošos: vecāki, ja vēlaties izaudzināt laimīgus un veiksmīgus savus bērnus, lieciet viņus mierā un nodarbojieties ar savu dzīvi!

Meklējiet savas personīgās intereses un jēgu. Meklējiet to, kas darīs jūs laimīgākus, jo jūsu bērniem ir vajadzīgi laimīgi vecaki. Dzīvojiet pirmkārt sev un tikai tad – bērniem!

bernus auklet

Autors:  Oksana Butrima

Foto: Anna Redčenko
Tulkoja: Ginta FS