Rūpējoties par drošību, mēs zaudējam iespēju atvērties

313058_318683404815173_2135482403_n

Ja tu paslēpsi ziedu istabā, lai to nesasniegtu ne saules stari, ne vēja pūsma, tu, iespējams, nolemsi, ka esi to pasargājis. Bet tu iznīcini to, tu to nogalini. Protams, tu to dari vislabāko nodomu vadīts, jo ārpus mājas ir pārāk liels vējš, pārāk daudz saules un lietus, un tu vēlies pasargāt maigo ziedpumpuru. Un tā, tu to noslēp savā guļamistabā un zieds nomirst.

Tas atvērsies, kad to apspīdēs saule, kad vēlš tam liks locities kad tas būs izpeldējies lietū un kad nakti būs pavadījis sarunās ar zvaigznēm. Zieds pieder veselajam un atveras tad, kad tā saknes dziļi iestiepjas veselumā.

Cilvēks paliek tikai pumpurs, viņa burvīgums paliek slēpts pumpurā tāpēc, ka viņš pārāk uztraucas par savu drošību, baidās briesmu, nestabilitātes, riska. Viņš tur sevi noteiktās robežās, tur ieslēgtu aiz biezas aizsargsienas. Tā vinš kļūst par ieslodzīto.

Dzīve nevar būt droša, savādāk tā nav dzīve. Rūpējoties par drošību, mēs zaudējam spēju atvērties. Mēs zaudējam nemirstību dēļ bailēm no nāves. Pieņemt izaicinājumu un priecājoties par to, doties pretī briesmām, piedzīvojumiem – lūk, kas pārvērš dzīvi svētlaimē. Tikai drosmīgas dvēseles zin, kas ir Dievs. Es mācu jums būt drosmīgiem un spējīgiem riskēt. Es mācu jums vitalitāti.

OŠO – Rīta meditācijas

Tulkoja: Ginta FS

“Nerakstīts” nenozīmē “Neesošs”

image-byallan-davey

Mēs ikdienā ievērojam likumus, kurus sarakstījuši cilvēki – kāds ir bijis nodoms, mēs nezinām. Taču ir nekur nerakstīti likumi, kuru ievērošana ir daudz svarīgāka par to, vai būsiet likumpaklausīgs cilvēks.

PIEVILKŠANĀS LIKUMS

Cilvēks pievelk to, ko viņš mīl, no kā baidās vai pastāvīgi gaida t.i. visu, kas atrodas viņa apziņas fokusā. Dzīve mums dod to, ko mēs gaidām no tās, nevis to, ko gribam.

PRETPOLU LIKUMS

Dzīve nav iedomājama bez pretstatiem. Tajā ir vieta gan dzimšanai un nāvei, gan mīlestībai un naidam, draudzībai un konkurencei, tajā ir tikšanās un šķiršanās, prieks un bēdas, zaudējumi un ieguvumi. Arī pats cilvēks ir pretrunīgs: no vienas puses tiecas pēc stabilitātes, no otras savā neapmierinātībā skubina dzīvi ātrāk ritēt uz priekšu. Šajā pretrunu pasaulē cilvēks cenšas atrast vienotību ar sevi, citiem cilvēkiem un pašu dzīvi. Visam ir sākums un beigas – tas ir dzīves ritenis. Dažkārt, lai kaut ko saprastu, tas jāzaudē. Viens pretpols nevar eksistēt bez otra – lai būtu diena, ir jābūt naktij.

SAMAKSAS LIKUMS

Par visu šajā dzīvē IR jāmaksā: par darbību un bezdarbību. Kas sanāks dārgāk? Bieži atbilde būs acīmredzama tikai dzīves beigās – uz pirmsnāves sliekšņa – dārgāk jāmaksā par bezdarbību. Vairīšanās no neveiksmēm nedara cilvēku laimīgu. “Manā dzīvē bija daudz neveiksmju, vairums no kurām tā arī nenotika” – veca vīra vārdi dēliem pirms nāves.

LĪDZĪBU LIKUMS

Līdzīgs pievelk līdzīgu. Mūsu dzīvē nav nejaušu garāmgājēju. Mēs pievelkam tieši tos cilvēkus, kurus nevis vēlamies pievilkt, bet tos, kuri ir līdzīgi mums. Pazūd tie, kuri sūtīti mums mūsu pieredzei, paliek tie, kurus sūta mums liktenis.

DOMĀŠANAS LIKUMS

Nevajag savu neveiksmju un nelaimju cēloni meklēt kaut kur ārpusē – skats jāvērš uz iekšu – sevī. Mūsu ārējā – redzamā dzīve ir mūsu domu rezultāts.

HARMONIJAS LIKUMS

Cilvēks meklē harmoniju visur: sevī, pasaulē. Sasniegt harmoniju ar pasauli var tikai tad, kad esi harmonijā ar sevi. Laba attieksme pret sevi, mīlestība pret sevi, sevis pieņemšana ir harmonijas ar pasauli, cilvēkiem un savu dvēseli pamats. Harmonija nenozīmē grūtību un konfliktu neesamību, jo tās parasti ir personības izaugsmes stimuls. Harmonija starp Saprātu, Sajūtām un Darbībām – varbūt tā arī IR Laime?

BUMERANGA LIKUMS

Tas vēsta: viss, ko sūti Visumā – atgriežas. Darbi, vārdi, domas, labie, sliktie….viss atgriežas pie tā, kurš tos sūtījis. Bībelē teikts: “Pie tā es teikšu: kas skopi sēj, tas skopi pļaus; bet kas dāsni sēs, tas dāsni arī pļaus”

SVIRAS LIKUMS.

Kad cilvēks kaut ko vēlas, bet tas nav sasniedzams, ir jāizdomā cita interese, līdzvērtīga pirmajai. Ja izvēlētais ceļš netuvina mērķim, jānomaina ceļš.

LŪGUMA LIKUMS

Ja neko no dzīves neprasi, neko arī nesaņemsi. Ja mēs prasām sazin ko un paši nezinām ko, tad arī saņemam “nezin ko”. Mūsu lūgums pievelk atbilstošo realitāti. Ja dotajā mirklī mūsu lūguma izpildīšana varētu mums kaitēt, tas neizpildās. Agri vai vēlu mūsu lūgumi tiek izpildīti. Ja tas izpildās “nelaikā”, mēs sakam: “Pateicos, vairs nevajag!” Tātad dzīve māca mūs vēlēties un prasīt to, kas nestu labumu.

LIKUMSAKARĪBU LIKUMS

Dzīvē bieži notiek lietas, kuras nav atkarīgas no mums. Vienreiz notikušu notikumu var izskatīt kā sagadīšanos, divreiz notikušu – kā sakritību, trīsreiz notikušu – kā likumsakarību. Viss, kam jānotiek, notiks, lai kā mēs censtos no tā izvairīties. Viss, kam nav jānotiek, nenotiks. Lai kā Jums to gribētos.

PĀRMAIŅU LIKUMS

Gribi savā dzīvē pārmaiņas, ņem visu varu pār apstākļiem savās rokās. Nevar izmainīt savu dzīvi, nemainoties pašam. Tieši savas pasivitātes dēļ, cilvēki bieži palaiž garām reālas iespējas, ko liktenis noliek priekšā kā saldo ēdienu. Kas Jūsu dzīvē nosaka prioritātes – Jūs pats vai kāds cits?
Varbūt tās nosaka pati dzīve un Jūs peldat pa straumi?
Kļūstiet par savas dzīves un likteņa saimnieku. ja nekur nedosieties, nekur arī nenokļūsiet!

Avots: © Nancy Fouts
Foto: Allan Davey
Tulkoja: Ginta FS

Dievam jābūt dvēselē

lugsanas3

Dziļa meža vidū dzīvoja vientuļnieks Tas daudzus gadus bija nodzīvojis vientulībā un lūgšanās, un tuvējo ciemu ļaudis uzskatīja viņu par svēto.

Kādā rītā pie viņa ieradās Eņģelis. Tā ierašanos vientuļnieks uztvēra kā balvu par daudzajiem gadiem, pavadītiem lūgšanās un askēzēs, un kā pierādījumu tam, ka šādā veidā viņš ir pacēlies virs pārējās cilvēku masas un pietuvojies svētajiem.

Eņģelis paziņoja, ka ieradies tāpēc, lai nodotu vientuļniekam Dieva gribu:

– Tev jādodas uz tuvējo ciematu. Tur dzīvo kāds bagāts, dāsns un dievbijīgs zemnieks, kurš savā dzīvē paveicis ļoti daudz labu darbu. Dievs liek tev viņam nodot vēsti, ka jau pēc pusgada vinš beigs savas zemes gaitas un dosies uz paradīzi.

Vientuļnieks nopriecājās par tadu iespēju un devās ceļā. Viņš jutās svarīgs un nodeva zemniekam vārds vārdā Dieva teikto. Tad atgriezās mājās, savā mežā.

Ciema iedzīvotāji, uzzinot par ziņu, ko atnesa vientuļnieks, kļuva bēdīgi, jo padomāja, ka tagad zemnieks, kuram jau apsolīta vieta paradīzē, diez vai turpinās viņiem palīdzēt un darīs labos darbus. Taču viss izrādījās gluži otradi. Šis vīrs ne tikai nepārtrauca darīt labos darbus, bet viņa dāsnums auga augumā.

Savukārt vientuļnieks kļuva lepns par to, ka Dievs viņu izvēlējies par savu sūtni.

Pagāja pusgads, gads, divi gadi…

Bagātais zemnieks sveiks un vesels dzīvoja, kā dzīvojis, darīja savus labos darbus, un priecājās par dzīvi. Savukārt vientuļnieka dzīve parvērtās ellē.

Viņš, jusdamies kā. pravietis, mocījās ar domu par to, ka notikusi briesmīga kļūda, kuras rezultātā viņš bija kļuvis par izsmiekla objektu un ļaudis tagad viņu sauca par viltus pravieti.

Ar katru dienu viņš kļuva arvien drūmāks, niknāks, un drīz saprata, ka ir sācis sevi nīst un nicināt.

Un te kādu dienu atkal pie viņa atnāca Eņģelis.

– Ko nozīmēja tā ziņa, ko tu man pagājušoreiz liki nodot zemniekam? – aizkaitināts jautāja vientuļnieks. – Tevis dēļ mana dzīve ir kļuvusi par elli! Visi par mani smejas! Mani nicina! Par ko?! Es taču visu dzīvi esmu lūdzies, ievērojis visus baušļus, gavējis!

– Tā bija pārbaude jums abiem – tev un zemniekam – atbildēja Eņģelis.

– Tu patiešām lūdzies un gavēji, bet tavā dvēselē nebija Dieva, atsķirībā no tā zemnieka, kurš, uzzinājis par to, ka viņam sagatavota vieta paradīzē, turpināja dzīvot tā kā dzīvojis – turpināja palīdzēt cilvēkiem, tiem, kam šī palīdzība vajadzīga.

Tu visu dzīvi esi centies pierādīt apkārtējiem un, pirmkārt, pats sev, savu vērtību un svarīgumu. Viss tavs svētulīgums izrādījās tikai maska, zem kuras slēpas iedomība un vēlme būt labākam par pārējiem cilvēkiem.

Jau pirmā pārbaudījuma laikā maska nokrita, atklājot tavu patieso būtību – tavu lepnību., tavu augstprātību.

Dievbijība neslēpjas rituālos, Dievam jābūt dvēselē.

Tu neizturēji pirmo pārbaudījumu, bet, iespējams, tas kļūs par tavu pirmo soli ceļā uz jaunu dzīvi un patiesu dievbijību.

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Ērihs Fromms: nelaimīgs liktenis – NEizdarītas izvēles sekas

animal-children-photography-elena-shumilova-10

Izcilā vācu filosofa un psihologa Eriha Fromma citāti, kas atbild uz mūsu dzīves svarīgākajiem jautājumiem. Viņa domas nevienu neatstāj vienaldzīgu.

  1. Galvenais cilvēka dzīves uzdevums, kļūt par to, kas viņš potenciāli ir. Pats galvenais katras viņa piepūles auglis ir viņa paša personība
  2. Mums nevienam nekas nav jāpaskaidro un jāatskaitās, kamēr vien mūsu darbības nenodara kaitējumu vai sāpes citiem. Cik daudz dzīvju ir sabojātas dēļ šīs vajadzības “paskaidrot”, kas bieži vien tiek darīts vien tāpēc, lai tevi “saprastu”, tātad – attaisnotu. Lai spriež pēc jūsu izdarītā un līdz ar to, arī par jūsu patiesajiem nolūkiem. Taču ziniet, ka brīvam cilvēkam kaut kas jāpaskaidro ir tikai pašam sev – savam prātam, sirdij un apziņai – un tiem nedaudzajiem, kuri ir tiesīgi pieprasīt paskaidrojumus.
  3. Ja es mīlu, es rūpējos, tātad es aktīvi piedalos otra cilvēka attīstībā un laimē, es neesmu skatītājs.
  4. Cilvēka mērķis ir būt pašam, un šī mērķa sasniegšanas noteikums – būt cilvēkam pirmkārt sev. Ne sevis noliegšana, ne patmīla, bet mīlestība pret sevi, ne atteikšanās no individuālā – bet sava personīgā, cilvēciskā ES, lūk, patiesās humānās ētikas vērtības.
  5. Dzīvē nav citas jēgas, izņemot to, kādu pats cilvēks piešķir tai, atverot savus spēkus, dzīvojot auglīgu dzīvi.
  6. Ja cilvēks var dzīvot nepiespiesti, ne automātiski, bet spontāni, viņš apzinās sevi kā aktīvu, radošu personību un saprot, ka dzīvei ir tikai viena jēga – pati dzīve.
  7. Laime nav kaut kāda Dieva dāvana. Tas ir sasniegums, ko cilvēks panācis ar sava iekšējā auglīguma palīdzību.
  8. Dziļi jūtīgs cilvēks nav spējīgs atturēties no dziļām skumjām, brīžos, kad notikusi kāda traģēdija dzīvē. Gan prieks, gan skumjas ir jūtīga un pilnasinīgi dzīvojoša cilvēka neizbēgami pārdzīvojumi.
  9. Daudzu cilvēku nelaimīgais liktenis ir viņu NEizdarītās izvēles sekas. Tie ir ne dzīvi, ne miruši. Viņiem dzīve izrādās nasta, bezjēdzīga nodarbe, bet darbi – tikai aizsardzība pret esības mokām ēnu valstībā.
  10. Līdzjūtība un pārdzīvojumi nozīmē to, ka es sevī pārdzīvoju to, ko pārdzīvojis kāds cits cilvēks, attiecīgi šajā pārdzīvojumā es un viņš esam vienoti.
  11. Es esmu pārliecināts, ka neviens nevar “izglābt” savu tuvāko, izdarot izvēli viņa vietā. Viss, ko mēs varam izdarīt, lai palīdzētu otram, ir atklāt viņam to, ka eksistē alternatīva, patiesi un ar mīlestību, bet bez sentimenta un ilūzijām.
  12. Dzīve katram cilvēkam uzstāda paradoksālu uzdevumu: no vienas puses: realizēt savu individualitāti, bet no otras – pārspēt to un nonākt pie universalitātes pārdzīvojuma. Tikai vispusīgi attīstīta personība var pacelties virs sava ES.
  13. Ja bērna mīlestība izriet no principa “Es mīlu, tāpēc, ka tieku mīlēts”, tad nobriedusi mīlestība izriet no principa “Mani mīl tāpēc, ka es mīlu”. Nenobriedusi mīlestība paģēr: “Es mīlu tevi tāpēc, ka tu man esi vajadzīgs!” Nobriedusi mīlestība spriež: “Tu man esi vajadzīgs tāpēc, ka es mīlu tevi!”
  14. Pašaizliedzīga apsēstība ar otru nav mīlestības spēka apliecinājums, bet gan tikai liecība par to, ka pirms tās ir bijis bezgalīgi ilgs vientulības periods.
  15. Ja cilvēks ir spējīgs pilnvērtīgi mīlēt, tad viņš mīl sevi. Ja viņš ir spējīgs mīlēt tikai citus, viņš nespēj mīlēt vispār.
  16. Cilvēks, kurš nespēj radīt, grib graut.
  17. Lai cik dīvaini tas arī nebūtu, bet prasme būt vienam, ir priekšnoteikums spējai mīlēt.
  18. Tikpat svarīgi, kā izvairīties no tukšām runām, ir izvairīties no sliktas sabiedrības. Ar vārdiem “slikta sabiedrība” es nedomāju tikai ļaunus cilvēkus, skaidrs, ka to ietekme ir mokoša. Es domāju “zombiju” sabiedrību, kur dvēsele ir mirusi, lai arī ķermenis dzīvs, cilvēkus ar tukšām domām un vārdiem, cilvēkus, kuri nevis runā, bet pļāpā, nevis domā, bet izsaka pretrunīgus viedokļus.
  19. Mīļotajā cilvēkā ir jāatrod sevi, bet nevis jāzaudē viņā sevi.
  20. Ja nu citi cilvēki nesaprot mūsu uzvedību – tad kas? Viņi vēlētos, lai mēs darītu tikai tā, kā viņi to saprot, tā ir vēlme mums diktēt savus noteikumus. Ja tas nozīmē to, ka viņu acīs mēs esam “asociāli” vai “neracionāli” – lai tā būtu. Taču visvairāk viņus aizvaino mūsu brīvība un vēlme būt mums pašiem.
  21. Mūsu galvenā morālā problēma ir vienaldzība pašiem pret sevi.
  22. Cilvēks pats ir savas dzīves centrs un mērķis. Savas personības attīstība un sava ieksējā potenciāla realizācija, ir pats augstākais mērķis, kas vienkārši nevar mainīties, vai būt atkarīgs no citiem, it kā augstākiem mērķiem.

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Kas jāatmet pat ātrāk, kā kaitīgie ieradumi

aproce6
Nemitīgi tiek runāts par to, ka smēķēt ir kaitīgi, ka kaitīgi ir lietot alkoholu un nepareizi ēst, dzīvot mazkustīgu dzīvesveidu u.t.t. Skaidrs, tas sen viss ir zināms, un neviens nestrīdās, ka tas viss ir jāatmet. Taču katra cilvēka dzīvē ir dažas lietas, kas ik dienu kaitē vēl vairāk par minētajām. Tās saindē mūsu dzīvi, un mēs pat to nepamanām. Mēs ejam uz sporta zāli, ēdam salātiņus un augļus, atsakāmies no alkohola un smēķēšanas, bet turpinām skaust, apvainoties un pastavīgi žēloties par savu dzīvi. Varbūt beidzot tas jāatmet?
Katrs no mums kaut reizi dzīvē ir izjutis šīs sajūtas. Būtu jau labi, ja reizi dzīvē, jo bieži vien tās izjūtam pastāvīgi, bet nezin kāpēc. par to neuztraucamies, it kā tas neatstātu nekādu iespaidu uz mūsu dzīvi. Taču patiesībā tās iespaido – un, kā vēl! Viss pasaulē ir savstarpēji saistīts, viens vienmēr ietekmēs otru un, ja tev ir kaitīgie ieradumi mentālajā plānā, tad dažādās formās tie parādīsies arī tavā ikdienas dzīvē, atstājot uz to neizdzēšamu iespaidu. Izmainot kaut ko vienu, mainīsies viss un arī pati tavas dzīves kvalitāte.
Praktiski viss, ko mēs darām, ir vērsts tikai uz vienu sasniegumu – laimi.
Bet, ja tevi indē šie kaitīgie ieradumi, tad, lai ko arī tu darītu, nekādas laimes nebūs, un ne jau tāpēc, ka maz naudas, nav mīļotā cilvēka vai mīļotās nodarbošanās, bet tāpēc, ka, lai cik labus apstākļus tev sagādātu dzīve, tu vienmēr būsi neapmierināts.
Lūk, šie 4 kaitīgie ieradumi, kas traucē tev sasniegt gaidīto balvu:

 

1. Skaudība

Tā ir tāda draņķība, kas neļauj priecāties ne par saviem, ne citu cilvēku sasniegumiem. Sociālie tīkli ir lielisks instruments šī netikuma kultivēšanai. Jūtas Universitātes sociologi aptaujāja 435 studentus un noskaidroja, ka no laika, kuru cilvēks pavada sociālajos tīklos, ir atkarīga viņa attieksme pret dzīvi. Jo vairāk cilvēki skatījās  to, kas notiek citu cilvēku dzīvēs (precīzāk – to dzīvju rediģētajā atspoguļojumā), jo vairāk uzskatīja, ka citi dzīvo labāk par viņiem – laimīgāk, interesantāk, veiksmīgāk.
Reālajā dzīvē arī pietiek skaudības, kas liek skumt par savu neizdevušos dzīvi, domājot, ka tā patiešām arī ir.
Ko darīt?
Ja tu kaut uz vienu dienu samainītos vietām ar otru cilvēku (to, kuru tu skaud), tev ļoti nepatiktu tas, ko tu sajustu. Katram ir savas ciešanas un savas problēmas, tāpat kā savas balvas, un tās nav ne par matu labākas kā savējās.
Nedrīkst sevi salīdzinat ar citiem! Mums katram ir sava pagātne, savi talanti, iespējas, problēmas un likstas. Vienkārši NESALĪDZINI! Nav kritēriju, pēc kuriem būtu iespēja to izdarīt.

2. Aizvainojums

Ja analizējam pašu aizvainojuma sajūtu, sanāk, ka tā ir realitātes neatbilstība tavām gaidām.
Iedomājies, ka tu uz ielas paklupi, sasities un izbārstīji savu somu ar produktiem. Netālu no tevis stāvēja kāds akls ubags. Tu taču negaidīji, ka viņš metīsies tev palīgā, tātad nekāda aizvainojuma būt nevar. Bet, ja nu ubaga vietā stāvētu kolēģis, vai kāds paziņa un vienkārši noskatītos, kā tu rāpo pa asfaltu, vākdams savus izbirušos apelsīnus, aizvainojums būtu, un sazin, cik ilgi.
Ja mēs neņemam verā aizvainojuma iemeslus, tā pati par sevi nozīmē ļoti spēcīgu, negatīvu emociju, kas pavada mūs ilgu laiku. Katru reizi, kad kaut kas atgādinās par šo cilvēku, tevī atkal un atkal atgriezīsies šīs emocijas. Un vispār, seni aizvainojumi ir ļoti kaitīgi veselībai, tāpat kā neizdziedētas traumas.
Kā atbrīvoties no tā?
Lai nemocītu sevi, neko nevajag gaidīt no cilvēkiem. Viņi tev neko nav parādā. Viņiem nav jābūt laipniem, izpalīdzīgiem, patīkamiem, rūpīgiem, saprotošiem. Pieņem visu, kā ir.
Tas nenozīmē, ka tev jādraudzējas ar rupjiem, agresīviem, nepatīkamiem cilvēkiem, kuri tevi nenovērtē. Vienkārši izdari secinājumus, ar ko tu vēlies turpināt draudzību un ar ko – neturpināt. Un nekad neko negaidi! Mācies pieņemt cilvēkus un situācijas tādas, kādas tās ir. Bez aizvainojuma un dzīve kļūs daudz vienkāršāka.

 

3. Žēlošanās

Žēlošanas ļoti ātri kļūst par ieradumu un, ja cilvēks pierod žēloties, tad nav svarīgi, kas notiek viņa dzīvē, viņš vienalga atradīs, par ko pažēloties. Ja cilvēks to dara pastāvīgi, tas nozīmē, ka viņš savā dzīvē saskata tikai negatīvo, ievēro tikai problēmas, par ko steidz pastāstīt visiem apkārtējiem.
Nav iespējams objektīvs savas dzīves novertējums, ir tikai tas, kā tu to redzi. Ja redzi tikai negatīvo, tas arī ir un notiek. Un kamdēļ tas viss? Dēļ tā, ka tu vēlies redzēt līdzjūtīgus skatus no malas?

 

4. Nosodījums

Lūk, arī pēdējais briesmīgais ieradums – pie mājas uz soliņa sēdošu tantiņu dzīves kredo, pasaulē, kas pilna ar neliešiem, narkomāniem un prostitūtām. Mēs ar tādu labpatiku nosodām citus, gan personīgi gan kolektīvi. Tenko praktiski visi, neatkarīgi no dzimuma un vecuma.
Kas tajā ir interesants, nevar nosodīt citus cilvēkus, ja tevī pašā nav šīs sliktās īpašības. Cik reižu esmu ievērojusi, kā cilvēki, kuri uzvelkas un kliedz uz citiem, nosodot tos par kaut ko, tāpat lamā sevi par savām kļūdām un dara to vēl neiecietīgāk.
Nosodījumam ir divas puses. Viena no tām – citu nosodīšana, bet otra – sevis, mīļotā (šajā gadījumā noteikti ne – mīļotā) nosodīšana.
Ko darīt?
Šajā pasaulē ikvienam cilvēkam ir tiesības kļūdīties un mēs visi esam tik ļoti atšķirīgi, ka te noteikti nevar būt nekādu objektīvu kritēriju. Tu nekad neesi bijis cita cilvēka ādā, tu nezini, kā šis cilvēks ir dzīvojis, nezini, kā dzīvo, kādas domas ir viņa galvā. Tas ir tāpat, kā komentēt futbola maču “uz aklo”, vadoties vien no līdzjutēju kliedzieniem tribīnēs.
Kas attiecas uz sevis nosodīšanu – tā cilvēka, kuru tu lieliski pazīsti – vienkārši atceries, ka tas nekad ne pie kā laba nenoved. Iespejams, šis ieradums palicis no vecākiem, kā nokopēts uzvedības modelis, taču skaidrs, ka tas absolūti nemotivē labākai dzīvei. Gluži otrādi – liek justies neveiksminiekam, samierināties ar to un, protams, ciest. Nu, un, iespējams – žēloties.
Visi kaitīgie ieradumi:
Ir tāda prakse, daudzi par to noteikti ir dzirdējuši, jo tā pirms kāda laika bija ļoti populāra sociālajos tīklos. Tās nosaukums ir “violetā aproce”. To es pieminu tāpēc, ka tā lieliski palīdz atbrīvoties no visiem kaitīgajiem ieradumiem un sliktajām domām..
To jau 2006. gadā piedāvāja pazīstamais garīdznieks Vils Bouens. Tās galvenā ideja; uzvilkt violetu aproci un 21 dienu jānodzīvo bez žēlošanās, kritizēšanas, tenkām, neapmierinātības izteikšanas. Domāt drīkst (kaut arī nav vēlams), bet galvenais, ir nerunāt. Ja cilvēks netiek ar to galā un “noraujas”, aproci uzliek uz otras rokas un 21 diena sākas no gala.
Kad izdzirdēju par šo praksi, nolēmu to izmēģināt. Šķita, ka tas nebūs grūti, jo es vispar nemīlu sūdzēties, aprunāt un tamlīdzīgi.
Izradījās, ka tas ir neticami grūti. Jau nakamajā dienā es pārmainīju aproci uz otras rokas, jo darbā izteicu neapmierinātību ar kaut ko. Pēc tam – vēlreiz un vēlreiz. Pārvilkt to nācās 2-3 reizes dienā, kaut arī nekad nebūtu iedomājusies sevi nosaukt par čīkstētāju, vai mūžigi neapmierinātu personu.
Šodien tādas aproces pārdod – ja vien ir ideja, atrodas cilvēki, kas to pārdos. Iespējams, domas par iztērēto naudu, neļauj tik vienkārši padoties, taču galvenā jēga nav tajā.
Tu pats vari uztaisīt sev aproci, uzsiet uz rokas vienkāršu diedziņu, vai pat izmantot šim nolūkam gredzenu, kuru tu pārvilksi no rokas uz roku.
Pats galvenais ir – beidzot atmest visas savas dzīvi bojājošās domas.

 

Tulkoja: Ginta FS

Glābēja otra puse

glabejs
Rūpes, atbalsts, vislabākā vēlējumi savam tuvam cilvēkam – vai tad tas ir slikti?
Vai tad ir slikti mīlēt, atbalstīt, virzīt, rūpēties, uztraukties un domāt par viņu? Vai tad tas ir slikti?
Nav slikti, tikai tad, ja tas, ko tu dari otra labā ir šī Otra vēlme, ja tās ir viņa enerģijas, viņa centieni vairāk, kā tavējie.
Ja gluži otrādi, ja tavas enerģijas šajā procesā ir daudz vairāk, tu velc, tu pierunā, kontrolē, pārliecini viņu par to, ka viņam (vīram, brālim, dēlam, meitai, mātei, tēvam, draudzenei) tas ir ļoti svarīgi – rūpēties par savu veselību, sportot, nomest lieko svaru, pareizi ēst, iegūt augstāko izglītību, mainīt darbu, pārstāt dzert, izmainīt savu dzīvi, un tu ieliec tajā daļu sevis…
Bet tavs tuvais cilvēks, to darot savā labā, it kā izdara tev pakalpojumu…
Viss, tu esi iekritis slazdā!
Atceries, skolā skolotāji mēdza teikt: «Tas taču TEV ir vajadzīgs! Mācies, centies! Tas vajadzīgs TEV!!»
Kam vajadzīgs? Vai bērns, pusaudzis jūt, ka viņam vajag mācīties? Nē! Tad kam vajadzīgs? Skolotājiem, pasniedzējuiem, vecākiem – glābējiem un visu sugu “pieprasītājiem”. Paša bērna enerģijas un vēlmes tajā nav. Viņam ir vajadzīgs kaut kas pavisam cits un tā nav mācīšanās.
Ja tas, ko tu dari savam tuvajam, tev vajadzīgs vairāk kā viņam, tu kļūsti nevis par viņa atbalstu, uz kuru paļauties grūtā brīdī, bet gan par glābēju, kurš velk otru uz savas enerģijas.
Glābējs ir tas, kurš velk otru uz savas enerģijas.
Glābt vajag un tas ir svarīgi! Kad māja ir liesmās, vajag palīdzēt no tās izglābties cilvēkiem. Kad cilvēki ir bezspēcīgi un nevar sev palīdzēt. Kad viņi nevar pakustēties, nav pie pilna prāta, slīkst upē, atrodas zem drupām. Tajos momentos, kad cilvēkam vajadzīga palīdzība, un viņš pats nav spējīgs sev palīdzēt.
Visos pārējos gadījumos sava glābšana ir katra paša cilvēka atbildība. Un arī tilts uz savu sapni ir jābūvē pašam uz savas enerģijas.
Palīdzēt, atbalstīt, dot padomu – lūdzu! Bet tikai tā, lai tava palīdzība un atbalsts būtu 20% no tā, ko cilvēks pats šajā virzienā dara savā labā. Ja nav viņam enerģijas, spēka, vēlmes iet pa to ceļu, kuru tu viņam redzi, tad, iespējams, tas nav viņa ceļš. Bet, ja viņam ir kaut neliela vēlme un nedaudz paša enerģijas, lai investē to tik, cik var, pakāpeniski būvējot pašam savu ceļu, uz savu saulaino nākotni.
Ja tu kļūsti par viņa tilta galveno balstu, par pašu ieinteresētāko personu tajā, lai šim brīnišķīgajam cilvēkam viss izdotos (lai vīrs beigtu dzert, dēls iestātos universitatē, draudzene atrastu labu darbu, mamma nodarbotos ar savu veselību, brālis realizētu savus talantus), tad tu riskē ar to, ka vilksi uz saviem pleciem praktiski visu un pilnībā būsi atbildīgs par šo cilvēku veiksmi.
Un vēl, ir milzīgs risks, ka tas cilvēks, par kura laimi tu rūpējies, vienā baltā dienā pasūtīs tevi kaut kur tālāk ar visu tavu palīdzību, un visas tavas pūles un enerģija tiks izmesta atkritumos, samīdīta un nenovērtēta.
Un tu nesaņemsi nekādu pateicību, uz kuru sirds dziļumos biji cerējis. Ne mīlestību, ne atzinību. Tikai dzīļas sāpes, aizvainojumu, vilšanos un savas muļķības apziņu, sajūtu, ka esi izmantots – tas ir tas sausais atlikums, kas paliek pari glābējam, kurš ar saviem labajiem nolūkiem ir vilcis citus uz savas muguras, vēlot šiem citiem pašu labāko.
Par orientieri pieņem formulu: «20+ 80», kur 80% – ir paša cilvēka piepūle, un tikai 20% – tava palīdzība un atbalsts.
Kad es savulaik vadīju sabiedriesko organizāciju, kas palīdzēja bērniem bāreņiem un maznodrošinātām ģimenēm, gudrie garantiju devēji (organizācijas un sponsori, kuri dod naudu šādām brīvpratīgo organizācijām sociālo projektu realizēšanai), izsniedza mums tikai 20% no tiem līdzekļiem, kas bija paredzēti projekta budžetā.
«Ja tev patīk ideja, vēlies to realizēt, tici tai? Tad ieguldi, ieguldies – finansiāli, enerģētiski, meklē savus avotus, kusties, strādā! Bet mēs tevi atbalstīsim. Kāpēc gan neatbalstīt, ja cilvēks tik daudz dadra sava sapņa realizācijai?»
Starp atbalstu un uzspiešanu, savu noteikumu diktēšanu, kontroli un spiedienu ir ļoti smalka robeža.
Glābēji ļoti bieži kļūst par «pareizas dzīves diktatoriem» un izsekotājiem saviem glābjamajiem, pārvēršot viņus par savu ambīciju upuriem.
Pirms kādu glābt, pajautā sev: “Kam to vajag? Кurš ir galvenā ieinteresētā persiona tajā, lai viss notiktu?”
Vai tavs vīrs vēlas atmest dzeršanu, vai tava mamma vēlas pievērsties veselīgam dzīvesveidam un rūpēties par savu veselību, vai tavs dēls vēlas macīties universitātē. Vai tavai draudzenei patiešām vajadzīgs jauns darbs, vai tomēr apmierina vieta, kurā viņa pašlaik atrodas?
Un pati galvenā zīme, kas vēsta par to, ka tas ir vajadzīgs ir tas, vai cilvēks pats tajā iegulda savus spēkus un enerģiju.
Glābējs var kļūt par «atbalstītāju», ja viņš kā pieaudzis cilvēks, padod roku bērnam, kurš iet pa šauru apmali:«Vai tu vēlies iet, vai tev ir interese, vai tev tas patīk? Lūk, mana roka! Es Tevi atbalstīšu!»

 

Autors: Irina Dibova
Tulkoja: Ginta FS

Viss, ko tu runā, stāsta par tevi.

celsh33
Reiz vēlā stundā kāds zemnieks sēdēja uz savas nabadzīgās mājas sliekšņa, baudot vakara vēsumu. Blakus aizvijās ceļš uz ciemu.
Pa ceļu gāja cilvēks, kurš, ieraudzījis zemnieku, padomāja: «Šis cilvēks ir slinks, viņš nestrādā, un visu dienu sēž uz savas mājas sliekšņa».
Nedaudz velāk paradījās vēl viens cilvēks. Tas padomāja: «Šis cilvēks ir Donžuāns. Sēž te, un skatās uz garāmejošām sievietēm un, iespējams, tām uzmācas».
Beidzot garām gāja kāds mežsargs, kurš padomāja: «Šis cilvēks ir īsts darba rūķis. Viņs cītīgi ir strādājis visu dienu un tagad bauda vakara atpūtu».
Patiesībā mēs neko nevaram zināt par zemnieku, kurš sēž uz savas mājas sliekšņa. Gluži otrādi, mēs ļoti daudz ko varam pateikt par trim garāmgājējiem, kuri dodas uz ciemu: pirmais ir sliņķis, otrais – brunču mednieks, trešais – darba rūķis.
It viss, ko tu runā, stāsta par tevi: īpaši, kad tu runā par kādu citu cilvēku.
Projekcija ir aizsargmehānisms, ar kura palīdzību cilvēks pasaulē sūta to, kas pieder viņa paša iekšējai pasaulei.
Tulkoja: Ginta FS