Tas, kurš nemeklē glābēju

pieņem vīru

Visu dzīvi mani interesē cilvēki, kuri savas attiecības ar citiem cilvēkiem nepārvērš smagā atkarībā, kurā no tiesas nav nekādas mīlestības…

Ir tikai mežonīgas bailes no vientulības…
Nespēja aizpildīt savu emocionālo telpu…
Un iemācītā bezpalīdzība, kurā viņi pat necenšas kaut ko izdarīt savas dzīves labā, lai kļūtu par vienotu veselumu.
Attiecības ar viņiem ir smags pārbaudījums…

Tas arī tādēļ, ka viņu jūtu arsenālā visu nosaka bērnišķīgs aizvainojums, ar kura palīdzību viņi cenšas saņemt visu, ko vēlas un uz ko paši nav spējīgi…

Emocionālā pašpietiekamība ir garantija tam, ka attiecības ar otru cilvēku tiks uzbūvētas godīgi…

Tāpēc, ka pašpietiekamam cilvēkam ir vajadzīga tuvība tieši ar to, kas viņam tuvs un dārgs, viņam ir svarīga garīgā vienlīdzība, ilgas un sirsnīgas sarunas, uzticēšanās, maigums un apmaiņa ar pašām gaišākajām sajūtām…
Viņš nemeklē savu problēmu risinātāju…
Viņš nemeklē aukli…
Viņš nemeklē glābēju…
Un viņam nav vajadzīgi upuri…
Viņš neslimo ar neirozi, kas paģēr otru cilvēku pārvērst par vadāmu īpašumu…
Šī paša iemesla dēļ viņš nav greizsirdīgs…
Un viņam IR KO DOT, atbildot uz visu, ko viņš saņem…
Mīļie, tikai tas, kuram ir labi pašam ar sevi, var uzdāvināt savas klātesamības laimi citam…

Lūk, kur ir jēga ieguldīties, tiecoties pēc mīlestības, nevis studējot “20 veidi kā attiecībās panākt savu”…

Es vispār labprāt izvairītos no satikšanās ar cilvēkiem, kuri lieto vārdu “panākt savu” attiecībās ar dzīviem cilvēkiem.
Esi tu pats.
Viss pārējais atnāks, apsolu!
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Kāds ātrums!!!!!

zimejums Emilia-Dziubak

Kad es pagājušajā rudenī atgriezos no Azerbaidžānas Monreālā, lidmašīnā man blakus “lidoja” kāds pavecs ebrejs. Tieši tā – lidoja. Un tas bija ļoti labi redzams. Es vienkārši sēdēju lidmašīnas krēslā. Bet viņš lidoja mežonīgā ātrumā. Viņš centās par to nedomāt, pat dziedāja, taču ielidojot katrā mākonī, es baidījos, ka viņš vai nu izraus man roku vai zaudēs samaņu.
Es nolēmu novērst viņa uzmanību un kaut nedaudz palīdzēt viņam pārvarēt bailes. Sāku izjautāt viņu. Un viņš man stāstīja garum garu stāstu par to, cik ļoti viņam bail. Visos sīkumos un niansēs. Cik reizes viena lidojuma laikā viņš stjuartei lūdz maisiņu, cik vīna izdzer. Es ilgi klausījos un māju ar galvu, žēloju viņu. Bet pēc tam man apnika un es viņam stingri pajautāju: “Bet, kad jūs atrodaties uz zemes, kad neesat lidmašīnā, vai jums nav bail lidot ap sauli ar ātrumu 30 kilometri sekundē?” Es piebildu, ka tas ir 108 000 kilometri stundā. Maigi izsakoties, tas ir stipri ātrāk par mūsu lidmašīnu. Viņš skaļi iesmējās un palūdza stjuartei vīnu.
Šo gadījumu es atcerējos tieši šodien, kad domāju par to, kāpēc mani nemoka sirdsapziņas pārmetumi tad, kad guļu zemē uz grīdas un neko īpašu nedaru. Tad, lūk. Es nemaz neguļu. Es lidoju. Un ne horizontāli. Es lidoju apkārt Saulei, griežoties ap Galaktikas asi un kopā ar daudzām citām galaktikām kustos tuvāk Varenajam Gravitācijas centram.

Oksana Arbatova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Zīmējums: Emilia-Dziubak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu mani redzi?

šeit un tagad 01

Saikne nav balstīta uz to, cik daudz laika mēs pavadām kopā ar kādu, vai uz to, ko darām. Saikne vienmēr balstās uz klātbūtnes kvalitāti.

Lūk, kāpēc mēs iemīlamies cilvēkos, kuri liek mums justies dzīviem: kaut kādā zināmā līmenī mēs visi izmisīgi vēlamies būt klātesoši šeit un tagad.

Klātbūtne šeit un tagad neprasa ieslīgšanu meditācijā, dziļu elpošanu un ko tamlīdzīgu. Tas ir tikai viens gluži vienkāršs lēmums: “Ok. Tagad es būšu klātesošs – šeit un tagad”. 

Tas nav tas lēmums, kuru tu vari pieņemt no rīta un vairs par to neatcerēties. Tas ir lēmums, kuru tu pieņem atkal un atkal visas dienas garumā. Upss, atkal esmu projām no esošā momenta? Nav problēmu, lidojums atpakaļ aizņem vien sekundi.


Maija Endželo uzskata, ka eksistē vien četri jautājumi, kurus mēs neapzināti pastāvīgi uzdodam viens otram.
Kad balsī neizteikta atbilde uz katru no četriem jautājumiem ir viennozīmīgs JĀ, mīlestība (vai – citos gadījumos – vispārēja cilvēcība) attiecībās izpaužas daudz redzamāk un tas sajūtams tai pašā sekundē.

Vēl plašākā kontekstā, cilvēki, kuri nesaņem atbildes uz šiem jautājumiem (vai tie, kuri dzird NĒ), izjūt arvien pieaugošu atrautību no sabiedrības.

Lūk, šie 4 jautājumi:

– Tu mani redzi?

– Vai tev ir svarīgi, ka es esmu šeit?
– Vai tev manis pietiek vai arī man ir jākļūst labākam?
– Vai es varu pateikt, ka esmu īpašs, pēc tā, kā tu skaties uz mani?
Vai tie ir tavi bērni, kolēģi, partneris vai jebkurš cilvēks no taviem paziņām – viņš jūt, ka tu viņu no sirds pieņem, ja tu pastāvīgi apstiprinoši atbildi uz katru no šiem jautājumiem, ja, skatoties uz viņiem, tu atlicini laiku tam, lai viņus ieraudzītu. Ja tu kādu redzi, liec viņam saprast, ka tu viņu redzi.

Piebremzē un (kaut gan ir nedaudz jocīgi rakstīt par šo, kas ir tik vienkārši, tomēr) kaut uz sekundi patiesi paskaties uz otru cilvēku.

Burtiski tikai vienu papildus sekundi.

Un, protams, ja tu mīli kādu, parādi viņam savu mīlestību. Atļauj mīlestībai, kuru tu jūti, izpausties tavā sejā, tavās acīs un tavas klātesamības kvalitātē.

Ketrina Šaflere “Kā sekundes laikā izmainīt savu dzīvi”
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Mēs paši esam spējīgi radīt apkārtējo pasauli atbilstoši tam, kas mūsu sirdīs un galvās

10906305_326822560841546_8368252877697921195_n

Mēs patiešām protam uzpūst no mušas ziloni. Mēs protam paši sanervozēties tur, kur tam nav nekāda iemesla. Mēs protam sarīkot skandālu uz līdzenas vietas. Diemžēl.

Viss atkarīgs no tā, uz kāda viļņa esam uzskaņojušies, pie kā turamies un, izejot no tā, kāds ir mūsu atbalsta punkts, izdarot savus secinājumus.

Vienu un to pašu rīcību, vienu un to pašu frāzi mēs varam iztulkot dažādi, vadoties no tā, kā šobrīd jūtamies.

Un krīze arī te ir rādītājs. Es zinu sievietes, kuras krīze it kā neskāra, tomēr viņas ar savu trauksmi ienesa to savās ģimenēs. Bet zinu arī tādas, kuras pat ļoti sarežģītā laikā bija optimistiski noskaņotas, ar pateicību pasaulei, un viņu mājās tā vētra, kas trakoja ārpusē, vispār nebija pamanāma.

Ir kāds stāsts par kādu franču biznesmeni, kurš ieradās Amerikā Lielās Depresijas laikā un no nulles uzbūvēja savu veiksmīgu, plaukstošu biznesu. Tas ir diezgan dīvaini – valstī krīze, bet viņam uzsmaidīja veiksme.

Un, kad viņam jautāja, kā tā gadījās, viņš atbildēja, ka vienkārši neko par šo krīzi nezināja, uz to brīdi ļoti slikti pārzināja angļu valodu un avīzes nelasīja.
Šis stāsts ir ļoti pamācošs – nevajag fokusēties uz krīzi. Un nevajag ar to attaisnot savu slinkumu – sakot, kādēļ gan kaut ko darīt, ja tāpat nekas nesanāks. Nevajag stimulēt savu nepārliecinātību par sevi un saviem spēkiem. Un kaut arī krīzes laikā ir tik daudz iemeslu sevi pažēlot, tieši grūtos laikos nav nekādas jēgas šādā veidā vākt savus bonusus. Vai ir vērts tēlot, ka nekas nenotiek? Ka tas mūs neskar un neskars? Ka krīzes vispār nav? Vai tādā gadījumā mēs nelīdzinamies strausam, kurš galvu iebāzis smiltīs?

Es labāk skatos acīs tam, kas notiek. Bez bailēm un panikas.

Pieņemt to un izdzīvot – kopā ar savējiem, savu ģimeni, saviem tuvajiem. Un darīt to kopā ar Dieva palīdzību, tāpēc, ka bez Viņa neviens zāles stiebriņš nepakustēsies.

Ja krīze ir atnākusi, tātad tā kāda iemesla dēļ ir vajadzīga. Ir jāizmanto tās dotās iespējas un nevajag tāpec taisīt histērijas un sēt paniku.

Krīze ir – tas ir viens. Krīze – tas ir labi – tas ir divi. Krīze – tas ir tikai uz laiku – tas ir trīs. Krīze ir mūsu laiks un tas ir pats galvenais. Labākais laiks izaugsmei, attīstībai un pārmaiņām.

Olga Vaļajeva
Avots: valyaeva.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Turēt līdzsvaru

Sonya_Kosar lidzsvars

Turēt līdzsvaru nozīmē pat vissarežģītākajās dienā atrast sevī viegluma sajūtu.

Saudzēt savu jūtīgo, godīgo sirdi nozīmē vienā no tās kabatiņām nēsāt sev līdzi to pašu vēstuli, otrajā – jūras šalkoņu, trešajā  – saulespuķu sēkliņas, ceturtajā – pašus svarīgākos vārdus, kuriem šobrīd ir pats īstākais laiks.

Bet pēc tam vienā mirklī atbrīvot to visu, vienā mirklī, lai visa vieta paliktu mīlestībai un tikai, un saprast, ka nekas nav mainījies.

Turēt līdzsvaru nozīmē pat vissarežģītākajās dienās atrast sevī viegluma sajūtu. Varbūt šobrīd tas ietērpts vārdos, varbūt – pieskārienos, varbūt tai pašā bedrītē aiz tavas austiņas, varbūt tajā lēmumā, kuru tu pieņem lūpas sakniebis.

Būt sev pašam  – tas nozīmē salīmēt sevi no mūzikas, aizvērtām durvīm, apskāvieniem, atteikumiem, ātrumā pateiktiem asiem vardiem, vēstulēm, pārdomātām līdz pedējam. No klusuma, kas pārņem, kad paliec viens ar pirmo izplaukušo ziedu, un brīnumaina skaistuma, ne vienmēr vārdos izsakāma. No apžilbinošiem atspulgiem ledus skulptūrās, no savu sapņu atspulgiem ūdenī.

Pamēģini tagad izlikties, ka viss augstāk teiktais nav par tevi.
Кит не спи
Avots: sobiratelzvezd.ru
Ilustrācija: Sonya Kosar
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā dēļ tu gribi dzīvot?

06-46149281

Cilvēce ir panikā koronavīrusa priekšā, tas piespiež mūs apstādināt visu ražošanu, visu tirdzniecību, paralizē un bloķē veselas valstis.

Bet vienkāršais cilvēks, pirmkārt, domā par savu ģimeni, par bērniem, par to, kā viņus rītdien pabarot. Viņu vairāk par visu uztrauc, kā izdzīvot. Un te nu arī iemesls, kāpēc pasaule ir gatava sastingt, it kā sakot: “Tagad parūpēsimies par dzīvi, bet pēc tam atjaunosim ražošanu un rūpniecību”.

Bet, no kā ir atkarīgs mans liktenis? Kā to ietekmēt, kā garantēt sev labu nākotni?

Ja mēs zinātu atbildes uz šiem jautājumiem, tad, droši vien nedaudz nomierinātos, vai ne?

Tāds jautājums rodas katram, jo mēs, pirmkārt, esam dzīvnieki. Dabā ir tikai trīs līmeņi: nedzīvā, augu un dzīvnieku pasaule. Un cilvēku suga arī ir piederīga dzīvnieku pasaulei, tikai daudz attīstītāka. Tāpēc, pirmkārt, mums ir vajadzīgs ēdiens, tāpat kā dzīvniekiem. Ir teikts, ka, “Ja nav maizes, nav Toras”. Barība ir svarīgākais dzīvībai.

Taču situācijā ar koronavīrusu daba droši vien vēlas mums iemācīt uzdot jautājumu no otra gala: “Kā dēļ jūs vēlaties dzīvot? Tikai dēļ pašsaglabāšanās instinkta, tāpat kā visi dzīvnieki? Bet ar to taču vien nepietiek!”

Dzīvnieki var tā dzīvot un ne par ko vairāk neuztraukties, bet mums, cilvēkiem jāsāk uzdot sev jautājumi, kā dēļ mēs dzīvojam. Bet ar to mums ir problēma.

Un tāpēc ir koronavīruss, kā rūgtas zāles, un tas mums jautā: “Kā dēļ jūs dzīvojat? Nesteidzieties ar atbildi, padomājiet. Es jums palīdzēšu: atcelšu visas mākslīgās nodarbes, kuras jūs sev esat izdomājuši, un tās ir 90% no jūsu darba. 90% jūs ražojāt, pārdevāt un izmetāt, iztukšojot zemes resursus. Jūs strādājāt viens otra labā, lai visu laiku pārdotu un pirktu, pārdotu un pirktu, un gala rezultātā izmestu”.

Visa zeme ir pārvērtusies par atkritumu izgāztuvi. Mēs esam uzbūvējuši sistēmu, kura ražo preces izmešanai, lai mums būtu ar ko nodarboties. Mēs nespējam dzīvot bez šīs aizņemtības. Bet pēkšņi atnāk koronavīruss un apstādina mūs tā, ka mēs vairs nevaram skriet tālāk, pārdot un pirkt.

Tas it kā jautā: “Un ar ko jūs tagad nodarbosieties? Padomājiet, kā dēļ jūs visu to darījāt, un jūs ieraudzīsiet, ka no tā nebija nekāda labuma. Jums beidzot ir laiks padomāt par citu dzīvi, par tās jēgu, par to, kā dēļ jūs dzīvojat”.

Jūs nevarat būvēt sistēmu, kas strādā kā konveijers, kur viss ražo-ražo-ražo, bet pēdējais izmet, lai sistēma atkal sāktu ražot un rezultātā atkal izmestu. Nav nekādas jēgas tādam darbam. Galvenais jautājums: kā dēļ dzīvo cilvēks? Kamēr jūs neatbildēsiet uz to, sēdiet mājās un domājiet!”

Paskatieties, kā daba ar mīlestību, rūpīgi, kā māte vai tēvs, kā mīlošs vecāks grib, lai bērniņš aizdomātos par dzīvi, lai mācītos. Bet, ja tu šobrīd sēdi un pārdzīvo tikai par to, ko rīt ēdīsi, tad padomāsim globālāk. Tu taču ne jau viens pats sēdi un nezini, ko darīt, un tas ir tieši tas, kas cilvēcei vajadzīgs.

Tāpec es nebaidos no šī vīrusa. Mums ir cerība! Ja mēs spēsim atbildēt uz jautājumu: kā dēļ mēs dzīvojam, tad turpināsim dzīvot. Ja nespēsim atrast atbildi uz šo jautājumu, tad nav jēgas turpināt.

Man taču jāturpina attīstīties kā cilvēkam. Jautājums par dzīves jēgu ir cilvēka īpatnība. Bet, ja es dzīvoju, neuzdodot tādu jautājumu, tikai tāpēc, ka jāeksistē, tad mani jautājumi ir dzīvnieka.

Mihaels Laitmans
Avots: https://www.laitman.ru/
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tilti un mūri

tilti

Tilti un mūri – par šī laikmeta iedalījumu

Pēdējo gadu laikā un jo īpaši šī gada iesākumā novēroju, ka attiecībās, neatkarīgi no tā, vai tās būtu starp partneriem, kolēģiem, ģimenes locekļiem vai sabiedrību, ir novērojama tendence ļoti krasi nodalīt savu attieksmi vienam pret otru. Šeit nu ļoti spēcīgi parādās iedalījums starp Jaunā un Vecā laikmeta cilvēkiem. Vieni savstarpējās attiecībās būvē tiltus, citi, turpretim, augstus mūrus.

Kas kalpo tam visam par iemeslu? Ja Tu esi attiecībās ar cita laikmeta cilvēku, tad, lai sevi atsvešinātu no šī cilvēka, lai iegūtu drošības sajūtu, distancētos un savā veidā sevi pasargātu, tiek būvēti mūri. Ja savā ceļā sastopas divi Jaunā laikmeta cilvēki, tad, lai pastiprinātu radušos saikni, tiek būvēti tilti.

Ja Tu jūties apdraudēts, nobijies, nesaprasts, nesadzirdēts, nesaredzēts vai nejūties ērti attiecībās, Tu ar laiku sāksi būvēt arvien augstāku un augstāku mūri. Otrs būtisks aspekts slēpjas tajā, ka vajadzības, vēlmes un dzīves skatījums starp divu laikmetu cilvēkiem ir krasi atšķirīgs, līdz ar to, lai sevi pasargātu, Tu mācies norobežoties no šiem cilvēkiem.
Patiesība, lai cik skaudra tā neizklausītos, mūri starp vecā un jaunā laikmeta cilvēkiem nevar nojaukt. Ir jāapzinās, jāpieņem un jāļaujas tam, ka šie mūri šķirs. Nav vērts izlietot savu enerģiju, spēku un iekšējos resursu, lai nojauktu to, kas nav nojaucams. Tajā pašā laikā, atļauj savā dzīvē ienākt Tavas enerģētikas cilvēkiem.

Mūri nošķirs tos, kurus jāatlaiž un tilti vienos tos, kurus jāsatiek. ‼️

Indu Puri