Sieviete

atlauj9

Sievietei dominējošie ir materiālie centieni (ģimene, mājas, mājīguma radīšana, komforts utt.). Tāpēc viņa Dievišķo Mīlestību sasniedz caur bērniem, ģimeni, rūpēšanos un vispār caur mīlestības telpas radīšanu ap sevi. Sievietei svarīga ir ārējā stabilitāte (bez tās ir ļoti sarežģīti audzināt bērnus un būt ar mierīgu prātu).

Sievietes prāts un ķermenis nav radīti askēzēm un aizliegumiem. Diez vai jūs vēsturē sastapsiet daudzas sievietes, kuras devušās uz ilgiem gadiem meditēt vientulībā un būt šajā procesā veiksmīgas.
Bet, lai tomēr īslaicīgā “emocionāli dvēseliskajā ekstāzē” tās tomēr neaizskrietu tumšā alā meditēt vai tuksnesī veikt kādas skarbas epitīmas, daba tas apveltījusi ar bailēm no pelēm un rāpuļiem, tāpat kā ar ļoti lielu vēlmi papļāpāt. Minimums 60% sievišķās enerģijas jāvelta materiālajai dzīves pusei attiecībā pret garīgo, tad sieviete spēs dzemdēt veselus bērnus.
Rami Blekts
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Tu esi mākslas darbs

zimejums dzīves plūsma56Anna Sokolova

Visi cilvēki, kurus mēs savā dzīvē satiekam arī ir MĒS.

Ja tavā ceļā bieži pagadās tenkotāji, tātad šī īpašība ir tavā raksturā. Visums tādā veidā pievērš tavu uzmanību tavām iekšējām problēmām.

Nesen es biju aizgājis pie sava ārsta, jo man bija stipras sāpes jostas vietā. Es viņam pastāstīju, ka visu nedēļu remdinu sāpes ar diklofenaku, bet vieglāk nekļūst. Ārsts smaidot mani uzklausīja un teica: “Elčin, ar sāpēm vajag draudzēties. Tās ir organisma signāls tev, par to, ka tevī ir kāda problēma. Ārstējies, maini dzīves veidu, ieradumus, attieksmi”.

Katrs cilvēks mums ir skolotājs. Un nav svarīgi, vai viņš ir viedais, skandalētājs vai prostitūta. Nejaušību nav – viss notiek pēc plāna. Un gan labie, gan ne pārāk labie cilvēki kaut ko mums māca, un mums jābūt viņiem pateicīgiem, nevis jācenšas sevi iznīcināt ar vārdiem “lai nolādēta tā diena, kad es satiku šo āzi!”

Manā dzīvē bija cilvēki, kuri sagādāja man lielas sāpes. Taču tieši šīs sāpes pacēla mani jaunā līmenī – es kļuvu stiprāks, iemācījos novērtēt dzīvi, cilvēkus un ļoti mierīgi uztvert viņu netikumus.
Rakstnieces Elifas Šafakas grāmatā ir vārdi: “Visums ar tevi nodarbojas pastavīgi, pārvēršot iekšēji un ārēji. Ikviens cilvēks ir nepabeigts mākslas darbs, kurš nesteidzīgi, soli pa solim tuvojas pilnībai. Visi mēs esam skices, kas noteikti pārvērtīsies pabeigtā mākslas darbā”

Elčins Safarli
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Turpini mīlēt pat tad, kad tas ir grūti

lacis

Dažkārt mums atgādina: turpini mīlēt pat tad, kad tas ir grūti. Bet ko tas nozīmē – turpināt mīlēt? Īsta mīlestība ir visu aptveroša mīlestība, kura sevī ietver visu, kura pieņem, kura dod telpu un laiku visam vienādi. Tā ir netiesājošas Dvēseles klātbūtne.

Patiesa mīlestība ir visas dzīves mīlestība. Tā ir mūsu izaugsme ārpus mazajiem, stiprajiem diedziņiem, mūsu saiknei ar vecākiem, mīļotajiem un bērniem. Mēs nesaraujam šos diedziņus, tāpēc, ka tie ir daļa no milzīga audekla. Tie ierobežo telpu, kurā mēs pavadām savu dzīves laiku. Bet īsta mīlestība tiek cauri šīm tuvas mīlestības robežām un izplatās visapkārt un mēs vairs nejūtamies nošķirti no citiem, nepazīstamiem mums cilvēkiem, no dabas, no visas pasaules, kurā mēs visi līdzās pastāvam.

Patiesa mīlestība aptver visu dzīvo un dziļi maina mūsu dzīvi. Mēs pieņemam visu tādu, kāds tas ir. Tāpat mēs pieņemam arī dzīves grūtības, tās kontrastus un mums mesto izaicinājumu – atrast dzīvē savu vietu.

Mēs pieņemam veiksmju sēriju, kas mijas ar zaudējumiem. Visu, kas ir, lai tas paliek tāds, kāds tas ir un savienojas ar mūsu mīlestību: spēki, kuri rada un spēki, kuri grauj, laimīgs liktenis un smags liktenis, dzīve un nāve, tas, kas pagājis un tas, kas var atnākt, lai kā tas arī nebūtu.

Tāda mīlestība neielaužas un neiejaucas lietu kartībā. Tā paliek kontaktā ar savu likteni un ļauj notikt citu likteņiem. Tā paliek harmonijā ar realitāti un uzticas tai.

Un tajā pat laikā, šāda mīlestība ir aktīva, tā darbojas, palīdz un neatsaka, sastopas ar izaicinājumiem, kas vēršas pie tās. Tajā pat laikā, kad mana paša dzīve turpina savu gaitu, es ļauju citiem cilvēkiem piepildīt viņu pašu sūtību, vienmēr apstiprinot tagadni, tādu, kāda tā ir.

Tāda mīlestība paliek plaša, mierīga un tajā pat laikā iesaistīta. Tā ir draudzīga pret visu un, ja nepieciešams, var uzstāties kā ienaidnieks. Tā ir pilna. Īsta mīlestība ir reliģioza, tā veltīta visam dzīves audeklam, kāds tas ir. Tā uzticas savam avotam un mīl savu izcelsmi – kāda tā ir un kā izpaužas.

Ja tu paliec viens vesels, uzticīgs dzīvei kā vienam veselumam, tu iepazīsti mīlestības nepārtrauktību un iepazīsti mīlestību, kura ilgst.
Berts Hellingers “Domas par Dievu”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tuvāk mīlestībai

milestiba Lafugue-Logos

Sabiedrība neatzīst mīlestību, jo, ja cilvēks patiešām dziļi mīl, ar viņu nevar manipulēt. Viņu nevar sūtīt karā, viņš teiks: “Es esmu tik ļoti laimīgs! Kur jūs mani sūtiet? Kāpēc gan man būtu jāiet un jānogalina svešus ļaudis, kuri var būt laimīgi savās mājās? Starp mums nav nekādu konfliktu, nekādu interešu sadursmes…”

Ja jaunā paaudze tieksies arvien dziļāk mīlestībā, kari izzudīs, jo nebūs iespējams atrast pietiekami daudz neprātīgu cilvēku, kurus sūtīt karā. Ja tu mīli, tātad kaut ko savā dzīvē esi sajutis un tev negribēsies nogalināt cilvēkus. Kad tu nemīli, neesi izmēģinājis dzīvi; tad tu mīli nāvi.

Bailes nogalina, vēlas nogalināt. Bailes ir graujošas, mīlestība, savukārt, ir radošā enerģija. Kad tu mīli, tu gribi radīt, tu gribi dziedāt un zīmēt vai dzeju rakstīt, bet tu neņemsi rokās durkli vai atombumbu un neskriesi neprātā nogalināt sev absolūti nepazīstamus cilvekus, kuri tev neko nav nodarījuši un kuriem tu esi tikpat nepazīstams, kā viņi tev.

Pasaulē kari beigsies tikai tad, kad mīlestība atkal ienāks pasaulē. Skaidrs, ka politiķi negrib, lai tu mīlētu, sabiedrība negrib lai tu mīlētu, pat ģimene neļauj tev mīlēt; viņi visi grib pārvaldīt tavu mīlestības enerģiju, jo tā ir vienīgā enerģija. Un tāpec ir bailes.

Ja tu pareizi mani saproti, atmet visas bailes un mīli vairāk, mīli bez noteikumiem, un nedomā par to, ka tu dari kaut ko kāda cita dēļ – kad tu mīli, tu dari kaut ko sev.

Kad tu mīli, tas tev ir izdevīgi. Tā kā negaidi un nesaki, ka tad, kad citi mīlēs, tu arī mīlēsi – tas nav arguments.
Esi egoistisks. Mīlestība ir egoistiska. Mīli cilvēkus un pateicoties tam tu piepildīsies, pateicoties tam tu būsi arvien laimīgāks. Un kad mīlestība iet arvien dziļāk, bailes pazūd; mīlestība ir gaisma, bet bailes – tumsa.
OŠO “Sarunas par Dao”
Foto: Lafuge Logos
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Un tikai sirds nekad nekļūdās

gul

Agrāk es biju pārliecināta, ka cilvēks ir jāiepazīst, pirms uzsākt ar viņu attiecības: draudzības, mīlnieku, lietišķās. Ir jānoskaidro viņa vērtības, viņa tips, jānoskaidro pārliecības…

Tagad es domāju, ka cilvēku vienkārši ir jājūt.

Domāju, ka to nevar iemācīt. Tas kaut kā pats atnāk. Vai neatnāk. Iespējams, tas saistīts ar to, ka sāc just sevi. Jo dziļāk sevī, jo labāk sajūti citus.

Prāts māna. Nostrādā psiholoģiskā aizsardzība, uztveres filtri, nepietiekama informācija un subjektīvie kritēriji. Un tu vāc datus, analizē, izdari secinājumus… Un pazaudē būtību – intuitīvu zināšanu par to, kāds ir šis cilvēks.

Daudz virspusējā… Aiz parādes ironijas slēpjas jutīga Dvēsele. Aiz uzspēlētas pašpietiekamības – viegli ievainojama būtība. Aiz agresijas – sāpes un bailes.

Visu šo tu nesapratīsi, ja tikai klausīsies, ko saka pats cilvēks. Cilvēkus pa dzīvi vada rētas, ko tiem nodarījuši citi cilvēki. Tāpēc pat darbības ne vienmēr pastāstīs patiesību. Un tikai sirds nekad nekļūdās.
Lilija Ahremčik
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

“Kedas”

kedas2

Pirms kādiem četriem gadiem pie manis uz konsultāciju atnāca jauna dzīves izmocīta sieviete. Toreiz es ļoti daudz strādāju ar cilvēkiem, kuri šķīra laulību, un biju izdevusi grāmatu “Meitene un tuksnesis”, kurā aprakstīju savu personīgo laulības sķiršanas pieredzi. Pie manis vērsās ļoti daudzas sievietes, kurām vajadzēja rehabilitāciju pēc šī smagā procesa.

Darbs ar šķiršanos paredz ļoti uzmanīgu un pacietīgu virzību. Apraudāt savas bēdas, zaudējumu, atcerēties, atcerēties, atcerēties. Neparasti grūti, smagi, sāpīgi ir pardzīvot to, kā tevi mānīja un krāpa.

Saprast, ko darīt ar bērniem, kā tagad dzīvot un sarunāties ar viņiem. Uzmanīgi pieskarties naidīgumam. Niknumam. Bezspēcībai. Ieslīgt tajās. Pieņemt notikušo. Un beidzot šajās sāpēs atklāt sevi – izdzīvojušo, kaut arī smagi ievainoto.
Atklāt savu dzīvi. Negribīgi sākt ar to kaut ko darīt, vai beidzot sākt darīt to, ko gribējās jau sen. Tikt galā ar naidu, kurš atkal un atkal atgriežas, greizsirdību, niknumu, bailēm, vientulību, bezspēcību. Es ļoti daudz to visu esmu redzējusi.
Stāstot savu bēdu stāstu mana kliente runāja par to, cik skaista bija viņas dzīve kopā ar vīru. Kāds viņš kļuva veiksmīgs, realizējies, cik talantīgs izrādījās. Cik stingrs viņš bija attiecībā uz viņas ārieni, uz to, kā izskatās viņu māja, kāds bija skats, kurš pavērās pa viņu dzīvokļa logiem uz naksnīgo Maskavu.

Šīs laulības laikā arī viņa bija izveidojusi karjeru – viņa bija veiksmīga top-menedžere kādā no federālajām kompānijām. Cenšoties tikt galā ar šķiršanos viņa strādāja dienu un nakti, nopelnīja savam uzņēmumam pieklājīgu naudu un, mājas atnākusi, vienkārši krita ar seju spilvenā, lai no rīta pieceltois un  atkal dotos darbā kā karā.

Mēs runājām par viņas laulību un to, kā tajā viss bija noorganizēts. Cik patiesībā sarežgiīti viņai tajā bija. Kuru SEVI viņa apspieda un nevienam nerādīja. Cik ļoti jau no paša laulības sākuma viņas vajadzības bija nesvarīgas. Vienmēr sniegbaltās augstpapēdenēs, krašņā sniegbaltā automašīnā, viss pašas nopelnīts, – viņa runāja par to, ka bijušais vīrs šķiet laimīgs jaunajā laulībā, bet viņa – vientuļa, skumst un neredz nekam jēgu.

Kad pienāk tas brīdis terapijā, kad klients jau sāk elpot tagadnes, ne pagātnes gaisu, viņa atklāja sev blakus vīrieti. Viņš bija par viņu astoņus gadus jaunāks, ne lielisks, diezgan parasts, strādāja algotu darbu, taču bija diezgan uzstājīgs, kaut ko bubināja par “es neatkāpšos” un “ejam dzert kafiju”. Viņam pat nebija mašīnas.

Viņa rauca degunu, raustīja plecus un smaidīja, bet es viņai teicu – kafiju taču var iedzert? Viņa pamāja ar galvu un aizgāja, klabinot augstos papēžus.

Pēc tam viņa nāca vēl vairākas reizes, mēs runājām par visu kaut ko un šis NElieliskais neatkāpās. Vinš nedaudz bija pakāpies pa karjeras kāpnēm, solīja viņai zelta kalnus un mīlestību, bet tad, kad “bijušais” feisbukā izlika savas bildes par savu galvu reibinošo labklājību, viņa atkal sabruka.

Tad pēkšņi uz kārtējo seansu viņa atnāca pavisam cita – neuzkrāsojusies, smaidīga un viegla.

“Kas ar jums? Jūs smaidiet tā, it kā kaut kas būtu noticis?!” – es jautāju.
“Mēs pastaigājāmies, – viņa teica. – Vienkarši tāpat, Zvirbuļkalnos. Ar kājām. Bez mašīnas. Un mēs skūpstījamies. Un man kājas bija kedas!”

“Ziniet, ko? – viņa pieliecās tuvāk un teica. – Patiesībā man bija tik labi un viegli kedās. Un tajās var staigāt ātri un tik tālu, cik vien gribās. Un es jutos kā meitene. Un es tāda arī esmu. Sevī es vienmēr esmu kedās nevis uz papēžiem. Es vienkārši sen to biju aizmirsusi.”

Tā, ar citas gaitas palīdzību, ar kedām viņa uzmanīgi sāka tuvoties sev pašai, īstajai. Dēļ mīļotā skaistuļa vīra viņa reiz atteicās no “meitenes kedās”. Jo “krutas” sievietes vienmēr staigā augstpapēžu kurpēs. Iespējams, viņas bijušais vīrs patiesībā jutās niecība un tāpēc viņam bija nepieciešami visi šie sava “krutuma” apliecinājumi: tajā skaitā arī sieviete augstpapēdenēs, visa baltā,  dārgā baltā automašīnā un nekā savādāk.

Slimojoša, grūtniece, vai vēl sliktāk, pēc spontānā aborta puņķos un asarās, zaudētāja, tāda viņam nebija vajadzīga. Viņa ļoti centās atbilst, vienmēr smaidīja, staroja, turēja taisnu muguru. Pats par sevi tas nav slikti, taču jautājums ir par cenu: ja svarīgā tava daļa – brīvā, mierīgā, laimīgā šajā laikā ir ieslēgta noliktavā, tad priekš kam gan tas viss? Dēļ kā?

Viņa mierīgi atzina, ka reiz viņš viņai bija dārgāks par visu un, jā, viņa to visu darīja viņa dēļ.

Šajā terapijas etapā vinai galvenais bija maksimāla atklātība pret sevi. Viņa atcerējas sevi īsto, jaunu, bezbailīgu, mīlošu, dažkārt nobijušos. Aizsargāja, atjaunoja, pastāvēja par sevi tagad jau no stipras, pieaugušas sievietes pozīcijām. Sievietes ar vieglu gaitu. Vīrietis, kurš šajā brīdī bija blakus, viņu bildināja. Viņi apprecējās un viņiem piedzima meitiņa. Izrādījās, ka viņš ir pietiekami ambiciozs, lai ātri kāptu pa karjeras kāpnēm, pārliecināts par sevi, lai nodrošinātu viņai iespēju elpot, apstāties, nesteigties, gulēt, cik vien tīk. No sava darba viņa aizgāja jau pirms tam, pirms bija apprecējušies un arī tas bija brīnumaini: viņa viņam vienkārši uzticējās, dzīvoja par viņa ne tik lielo algu.

Man, izrādās, nevajag ne tik daudz naudas, ne tik krutu automašīnu, nav vajadzīgs neviena cita vērtējums, pat paša mīļākā cilvēka, lai sajustu, kas tieši šobrīd tieši tev ir pats galvenais. Vieglums, prieks, viņa teica, kad jautāju nosaukt viņai pašu galveno.
“Es tāda biju vienmēŗ, agrāk, bērnībā – viņa teica, vienkārši biju to aizmirsusi”.

Autors: Jūlija Rubļova
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Paldies Līgai Šīronai par atkal lielisko ieteikumu

 

Vecāku svētības spēks

dzimta8

Lai nekad nepārtrūktu paaudžu saikne un lai Dzimtas Enerģijas varētu brīvi plūst, mūsu senčiem bija īpašs Svētību Rituāls.

Savus bērnus un mazbērnus ģimenes radīšanai un visdažādākajām lietām svētīja vecāki un vecākie dzimtā. Tas ir bija ļoti svarīgs rituāls. Tas ļāva ikvienam cilvekam Dzimtā saņemt piekļuvi Dzimtas enerģijām.

Māte dod dzīves spēku, Tēvs piepilda ar saprātu un jēgu. Pēc sava spēka atļaujošajiem uzstādījumiem – vēršanās pie Tēva – kā fiziskā tā arī Debesu, ir milzīgs kosmiskais spēks. Māte mūs māca atrast izeju no visdažādākajām situācijām, tikt galā ar zaudējumiem un nepiepildītajiem sapņiem. Citiem vārdiem runājot, viņa mums māca mūsu dzīves emocionālo sastāvdaļu.

Atverot jaunu savas dzīves lappusi, pajautā atļauju savai mātei. Viņas svētība ir tavas ieceres izdošanās ķīla.

Enerģētiski bērns ir savas mātes turpinājums. Tieši tāpēc viņa var mainīt viņa likteni.
Dzimta, ko apvieno viens uzvārds veido energoinformācijas veidojumu – egregoru, kurā enerģētiski piedalās ne tikai dzīvi esošie, bet arī jau aizsaulē aizgājušie dzimtas cilvēki.

Tēvs personificē vīrišķo Dabas spēku un apvelta bērnu ar atbildības sajūtu, izlēmību, mērķtiecību, rakstura stingrību, gribasspēku, entuziasmu, godprātību, pašdisciplīnu, cēlsirdību, dāsnumu, gandarījuma gūšanu no darba.
Māte personificē sievišķās enerģijas. No viņas bērnam tiek nodota spēja ietekmēt apkārtējos, pievilcība, prasme vienoties, spēja pieņemt dāvanas un naudu par padarīto darbu, veiksme.

Ja attiecības ar vecākiem ir sabojājušās, tad arī šo enerģiju ietekme uz tavu dzīvi tiek traucēta. Mūsu senču mantojums uz šīs zemes ir ļoti sens. Saskaņā ar vēdām tas ir vairāki miljoni gadu. Un visa šī kolosālā pieredze un informācija ir mūsos. Tā ierakstīta ģenētiskajā līmenī. Kāds varens spēks! Un, ja mūsu darbības atbildīs centieniem, ko satur Dzimtas atmiņa, ja mēs pildīsim mūsu senču baušļus un godā turēsim viņu tradīcijas, tad  iegūsim Dzimtas Apziņu (zināšanas, kas kopējas ar visu Dzimtu). Tas nozīmē, ka mēs varēsim  izmantot kopējo dzimtas atmiņu un visu, kas tajā uzkrāts.

Kopā ar cieņu pret senčiem, dzimtas vecajiem, svētajiem un garīgajiem skolotājiem pie mums atnāk Dzimtas Spēks. 

Agrāk bez vecāku svētības nesāka vispār nekādas lietas un darbus. Pat bērni saprata, ko nozīmē šī saikne ar Dzimtu. Tas ir īpašs spēks. Dzīvības Spēks.

Cilvēks nevar eksistēt bez savas Dzimtas. Un Dzimtas Programmas darbosies uz mums, gribam mēs to vai negribam. Vienīgais, ko mēs varam darīt, – mainīt šo programmu, strādājot ar sevi. Jo mēs esam savas dzīves saimnieki. Protams, tas galīgi nav vienkāršs uzdevums, taču tas ir jārisina. Dzimtas programma vienmēr atbilst mūsu personīgajai karmai.

Pirms mēs nākam šai pasaulē, mūsu Dvēsele “izvēlas” savus vecākus. Dzimumu, nacionalitāti, dzimšanas vietu un laiku. Un katrs no mums ir ķēdes posms šajā paaudžu ķēdē. Un mēs visi balstāmies uz savu senču pieredzi. Dzimtas programma ir mūsu senču kopīgo darbību rezultāts. Un tajā pat laikā tā pilnībā atspoguļo mūsu personīgo karmu.
Pēti savu Dzimtu ar mīlestību, uzmanību un cieņu. Tas labāk ļaus tev saprast pašam sevi, savas problēmas, apzināties savus uzdevumus un sūtību. Tici man, tu atradīsi ļoti daudz kā interesanta. Savas saknes ir jāzin, ir jāstudē savs ģenealoģiskais koks.

Tie, kuri ar to nodarbojas, atklāj noteiktu notikumu saikni, kuri atkārtojas no paaudzes paaudzē.

Daudzas mūsu šī brīža problēmas tā vai citādāk saistītas ar pagātnes notikumiem.

Ar ko sākt?

Dziļākam darbam ir svarīgi savākt informāciju par trim-četrām savu senču paaudzēm. Sāc ar to, ka izprašņā savus tuvākos radiniekus par atslēgas notikumiem: dzimšanu, skolu, kāzām, nāvēm.

Tāpat būs noderīga informācija par darbības veidiem, par attiecībām ģimenē, par materiālo stāvokli, par dzimtas slimībām. Savāc maksimāli daudz informācijas par savu radinieku brāļiem, māsām, tantēm, onkuļiem. Noformē ģimenes fotoalbūmu. Varbūt tavā Dzimtā ir saglabājušās dienasgrāmatas un vēstules. Atjauno sakarus ar tālākajiem radiniekiem. Uzraksti vēstules. Paskaidro, ka tu veido Dzimtas vēsturi un tev vajadzīga informācija par tuviem cilvēkiem.

Un tā, mūsu Dzimta – no vienas puses ir Spēka Avots, kas dod mums dzīvi, no otras – mūsu Karma, mūsu Ceļš. Ir mūsu Ceļš un Dzimtas Ceļš. Viens bez otra tie nevar eksistēt. Katram no mums ir sava sūtība. Un tā cieši sasieta ar Dzimtas likteni.

Kaut kas mums ir jāizdara, caur kaut ko mums jāiziet, lai izmainītu savu personīgo karmu un savas Dzimtas karmu.

Mūsu Senči zināja, ka cilvēks, sasniedzot pilnību, palīdz savai Dzimtai septiņas nākamās paaudzes un septiņas paaudzes pagātnē. Tā uzkrājas Dzimtas Dievišķīgais Spēks, kas pāriet no vienas paaudzes otrā.

Un gluži otrādi, ja mēs “atdodam savu Dvēseli tumšajiem spēkiem”, mēs ne tikai degradējamies paši, bet arī izsūcam savas Dzimtas enerģiju desmit paaudzes uz priekšu un atpakaļ. Starp citu, ar to izskaidrojams tas, kāpēc vienam cilvēkam piedzimstot ir kādi labumi, bet citam – nav. Kāpēc viens piedzimst vesels, bet cits – slims.

Un te mēs varam runāt ne tikai par paša cilvēka karmu, bet arī Dzimtas karmu. Kā mēs rīkosimies ar šo spēku, ir atkarīgs tikai no mums.

Dzimtas Dievbijības Spēks ir pamats tam, lai Dzimtā piedzimtu ģeniāls bērns.

Problēmas, ar kurām mēs sastopamies dzīvē ir mūsu Dzimtas uzdevumu risināšanas ceļi. Tas nozīmē, ka atrisinot beidzot kadu sarežģītu situāciju, cilvēks atbrīvojas no saviem iekšējiem pinekļiem, kuri tam traucē pacelties nākamajā attīstības līmenī, spert kārtējo soli pretī veiksmei.

Ikviens šķērslis mūsu ceļā ir pareizā iespēja iegūt nenovertējamu pieredzi, kas nepieciešama, lai sasniegtu savus personīgos dzīves mērķus.

Atgādināšu, ka risinot Dzimtas uzdevumus, tu ne tikai koriģē savu paša likteni pozitīvā virzienā, bet arī atbrīvo no smagas nastas savus pēcnacējus. Un tas ir labākais mantojums, ko vari atstāt.

Kā likums, pēc svētības saņemšanas sāk mainīties dzīve ne tikai tiem, kuri izgājuši šo rituālu, bet arī radiniekiem visā Dzimtā. Atjaunojas labas attiecības, nodibinās saikne, aiziet problēmas un labāk risinās visdažādākie uzdevumi.

Vingrinājums

Tagad aizver acis un ieklausies sevī.
Mēs visi glabājam sevī savu vecāku, savas mātes tēlu. Glabājam savā sirdī un atmiņā savu tēvu, kas saistās ar visdažādākajām sajūtām. Un tagad mēs pievērsīsim savu uzmanību tam, kādu vietu mūsu Dvēselē ieņem mūsu māte.
Kur viņa stāv? Un kur stāv tēvs? Vai kāds no vecākiem stāv tuvāk mums – priekšplānā, bet otrs – attālāk? Vai kāds no viņiem pievērš sev mūsu uzmanību vairāk kā otrs? Vai kādam no viņiem ir lielāks svars, bet kādam – mazāks? Kur ir tava mīlestība? Ar kuru no viņiem tā ir lielāka? Ar kuru īpašaka? Ar kuru mazāka?
Un tagad mēs sev atļausim, lai tas no vecākiem, kurš palicis otrajā plānā, panāk uz priekšu. Tā, lai viņš atrastos vienā līmenī ar otru. Un, lai viņam mūsu uztverē būtu tas pats svars kā otram. Un tā pati mīlestība.
Dzimtas saikni var iztēloties kā vienotu sistēmu ar enerģijas plūsmām starp visiem šīs Dzimtas locekļiem. Ja saikne starp diviem šīs Dzimtas locekļiem ir pārrauta, enerģija šajā posmā neplūst vai nu plūst negatīva. Īpaši svarīgas ir saiknes starp vecākiem un bērniem, kur enerģijas ir daudz “saistošākas” māte un dēls, tēvs un meita.

Šīs saiknes daudz lielākā mērā nosaka enerģētisko barošanu un aizsardzību, kuru cilvēks saņem no savas Dzimtas, kas nosaka šī cilveka enerģētisko fonu.

Svētības jēga ir tajā, ka māte apkārt bērnam rada tādu kā aizsrdzības kokonu, kas palīdz tam neiekļūt nepatikšanās un visas viņa darbības virza pareizā gultnē, uz ko viņu svētījusi māte.

Svētība darbojas pat lielos attālumos. Tiek uzskatīts, ka cilvēks, kuru svētījusi māte, kļūst neievainojams. Pateicoties šim svētības rituālam paaudžu saikne nekad nepārtrūks.

Savus pēcnācējus svētīja vecāki, vecmāmiņas un vectēvi ikvienai lietai, ģimenes radīšanai. Vērsies pie saviem vecākiem, vemāmiņām un vecvecākiem. Palūdz viņiem svētību saviem bērniem. Te nav jāveic kādi sarežgīti rituāli vai garas lūgšanas. “Es svētīju Tevi!” Un momentā notiek ieslēgšanās Dzimtā, tā, it kā pēc slēdža ieslēgšanas iedegtos lampiņa.

Palūdz piedošanu un svētību ar atpakaļejošu datumu. Pēc tā noteikti sāks mainīties dzīve ne tikai vienam cilvēkam, bet visai Dzimtai. Ja mēs zaudējam saikni ar savām saknēm – mēs degradējam un ejam bojā.

Mūsu saknes stiepjas Bezgalībā un Bezgalība ir tas, kas mūs savieno ar Visu. Savieno un sarado.

Mūsdienās jaunatne vairums gadījumu nezin šo rituālu un dzīvo bez savu vecāku svētības. Vēl jo vairāk, daudzas lietas tiek darītas gluži pretēji senču velējumiem un bieži vien viss labais tiek aizēnots ar viņu lāstiem. Iespējams, mūsu vecāki arī nav saņēmuši savu vecāku svētību un viņiem pašiem ir vajadzīgs Dzimtas atbalsts. Cilvēkam, kuram nav vecāku svētības, tiek noslēgta pieeja Dzimtas enerģijām un viņam ir daudz grūtāk tikt galā ar dzīves situācijām.

Ar savu Dzimtu savienojošo meditāciju tu vari veikt pats patstāvīgi. Galvenais ir apzināties šīs svētības svarīgumu un būt patiesam vēlmē to saņemt.

Otra svarīgākā darbība ir palūgt piedošanu saviem vecākiem par nepaklausību, par to, ka bieži esm gājuši pret viņu gribu.

Trešais – atkal ļoti no sirds pateikties saviem vecākiem par to, ka devuši tev dzīvību. Tev jāapzinās, ka tavi vecāki ir labākie tieši tev. Bet tu esi pats labākais bērns viņiem.

Tava Dvēsele viņus izvēlējās starp visiem citiem pāriem un vēlējās iemiesoties tieši caur šo sievieti un tieši caur šo vīrieti.

Un, visbeidzot, ceturtais – izdari kadu reālu soli  attiecībā pret saviem vecākiem. Samīļo, ja viņi ir blakus, piezvani, uzraksti vēstuli, ja viņi nav blakus.

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis