Cilvēks kā dāvana

laime44

Cilvēks kā dāvana…

Bet ar dāvanu ir tikai divi varianti – tu to pieņem vai nepieņem…
Tāpat arī cilvēku…
Es skaidri zinu, ka labāk uzreiz godīgi nepieņemt, nevis vispār nezināt, ko ar to darīt, vai ilgu laiku censties kaut kur nogriezt, kaut ko piešūt, kaut kur rozīti uzlipināt…

Tavs vai ne tavs, ir skaidrs uzreiz…

Vajadzīgs vai nav vajadzīgs – arī…
Patīk, vai gribētos labāku, bet cits netika piedāvāts – ja nebaidies no patiesības, tad noskaidrot to vari ļoti viegli un ātri…
Mīļie, izturēsimies viens pret otru, kā pret dāvanām…

Neņemsim tikai tāpēc, ka tā ir pieklājīgi.
Necentīsimies pārvērst lētu par dārgu… un otrādi…

Un būsim pateicīgi, nepiekasīsimies sīkumiem, ja reiz mūsējais…
Labākais, ko mēs varam dot mīļotajam cilvēkam ir pārliecība par to, ka mūsu mīlestība nav nākusi kādu pakļaut, salauzt, likt atteikties no savām vērtībām, izmantot kā lietu vai arī stingri kontrolēt…

Mīlestību vai nu mācās vai to pazaudē…

Un pēdējais…
Kāda cita mīlestība no malas var izskatīties kā kaut kas nepieņemams, taču tai ir tiesības būt, ja tas, kas notiek iekšpusē, apmierina abus tās dalībniekus.

Tas ir normāli.
Bet tur, kur viens sev ir izdomājis kaut kādu bildīti ar sterilām attiecībām, varbūt pat ļoti pareizām, un cenšas ievilkt tajās otru cilvēku, kurš pretojas, kam tās ir svešas, nekas nesanāks…

Tā ir patoloģija…
Lai jums mīlestības pilna un cieņpilna attieksme vienam pret otru.

Ļiļa Grad

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas, kurš nemeklē glābēju

pieņem vīru

Visu dzīvi mani interesē cilvēki, kuri savas attiecības ar citiem cilvēkiem nepārvērš smagā atkarībā, kurā no tiesas nav nekādas mīlestības…

Ir tikai mežonīgas bailes no vientulības…
Nespēja aizpildīt savu emocionālo telpu…
Un iemācītā bezpalīdzība, kurā viņi pat necenšas kaut ko izdarīt savas dzīves labā, lai kļūtu par vienotu veselumu.
Attiecības ar viņiem ir smags pārbaudījums…

Tas arī tādēļ, ka viņu jūtu arsenālā visu nosaka bērnišķīgs aizvainojums, ar kura palīdzību viņi cenšas saņemt visu, ko vēlas un uz ko paši nav spējīgi…

Emocionālā pašpietiekamība ir garantija tam, ka attiecības ar otru cilvēku tiks uzbūvētas godīgi…

Tāpēc, ka pašpietiekamam cilvēkam ir vajadzīga tuvība tieši ar to, kas viņam tuvs un dārgs, viņam ir svarīga garīgā vienlīdzība, ilgas un sirsnīgas sarunas, uzticēšanās, maigums un apmaiņa ar pašām gaišākajām sajūtām…
Viņš nemeklē savu problēmu risinātāju…
Viņš nemeklē aukli…
Viņš nemeklē glābēju…
Un viņam nav vajadzīgi upuri…
Viņš neslimo ar neirozi, kas paģēr otru cilvēku pārvērst par vadāmu īpašumu…
Šī paša iemesla dēļ viņš nav greizsirdīgs…
Un viņam IR KO DOT, atbildot uz visu, ko viņš saņem…
Mīļie, tikai tas, kuram ir labi pašam ar sevi, var uzdāvināt savas klātesamības laimi citam…

Lūk, kur ir jēga ieguldīties, tiecoties pēc mīlestības, nevis studējot “20 veidi kā attiecībās panākt savu”…

Es vispār labprāt izvairītos no satikšanās ar cilvēkiem, kuri lieto vārdu “panākt savu” attiecībās ar dzīviem cilvēkiem.
Esi tu pats.
Viss pārējais atnāks, apsolu!
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Dzīves kvalitāte ir proporcionāla spējai priecāties

dzives kvalitate

Mana vecmāmiņa jau sen bija aizgājusi viņsaulē, kad es beidzot sapratu viņas dzīves mācību, kas bija ietverta visās viņas vēstulēs: izdzīvošana tā ir apziņas skaidrība, bet apziņas skaidrība ir uzmanība.

Jā, viņa rakstīja arī par to, ka klepus vectētiņam kļūst arvien dziļāks, ka nesen viņi bija zaudējuši savu māju, ka nav ne naudas, ne darba, bet ir uzziedējušas ūdensrozes un ķirzaciņa atradusi vietiņu saulītē, un rozes nevīst, neskatoties uz karstumu.

Vecmāmiņa bija ielāgojusi to, ko viņai iemācīja viņas grūtā dzīve: vienalga, vai tev ir veiksme vai izgāšanās, tās nenosaka tavas dzīves kvalitāti. Šī dzīves kvalitāte vienmēr ir proporcionāa spējai priecāties. Un spēja priecāties ir uzmanības dāvana.

Džūlija Kamerona “Mākslinieka ceļš”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu mani redzi?

šeit un tagad 01

Saikne nav balstīta uz to, cik daudz laika mēs pavadām kopā ar kādu, vai uz to, ko darām. Saikne vienmēr balstās uz klātbūtnes kvalitāti.

Lūk, kāpēc mēs iemīlamies cilvēkos, kuri liek mums justies dzīviem: kaut kādā zināmā līmenī mēs visi izmisīgi vēlamies būt klātesoši šeit un tagad.

Klātbūtne šeit un tagad neprasa ieslīgšanu meditācijā, dziļu elpošanu un ko tamlīdzīgu. Tas ir tikai viens gluži vienkāršs lēmums: “Ok. Tagad es būšu klātesošs – šeit un tagad”. 

Tas nav tas lēmums, kuru tu vari pieņemt no rīta un vairs par to neatcerēties. Tas ir lēmums, kuru tu pieņem atkal un atkal visas dienas garumā. Upss, atkal esmu projām no esošā momenta? Nav problēmu, lidojums atpakaļ aizņem vien sekundi.


Maija Endželo uzskata, ka eksistē vien četri jautājumi, kurus mēs neapzināti pastāvīgi uzdodam viens otram.
Kad balsī neizteikta atbilde uz katru no četriem jautājumiem ir viennozīmīgs JĀ, mīlestība (vai – citos gadījumos – vispārēja cilvēcība) attiecībās izpaužas daudz redzamāk un tas sajūtams tai pašā sekundē.

Vēl plašākā kontekstā, cilvēki, kuri nesaņem atbildes uz šiem jautājumiem (vai tie, kuri dzird NĒ), izjūt arvien pieaugošu atrautību no sabiedrības.

Lūk, šie 4 jautājumi:

– Tu mani redzi?

– Vai tev ir svarīgi, ka es esmu šeit?
– Vai tev manis pietiek vai arī man ir jākļūst labākam?
– Vai es varu pateikt, ka esmu īpašs, pēc tā, kā tu skaties uz mani?
Vai tie ir tavi bērni, kolēģi, partneris vai jebkurš cilvēks no taviem paziņām – viņš jūt, ka tu viņu no sirds pieņem, ja tu pastāvīgi apstiprinoši atbildi uz katru no šiem jautājumiem, ja, skatoties uz viņiem, tu atlicini laiku tam, lai viņus ieraudzītu. Ja tu kādu redzi, liec viņam saprast, ka tu viņu redzi.

Piebremzē un (kaut gan ir nedaudz jocīgi rakstīt par šo, kas ir tik vienkārši, tomēr) kaut uz sekundi patiesi paskaties uz otru cilvēku.

Burtiski tikai vienu papildus sekundi.

Un, protams, ja tu mīli kādu, parādi viņam savu mīlestību. Atļauj mīlestībai, kuru tu jūti, izpausties tavā sejā, tavās acīs un tavas klātesamības kvalitātē.

Ketrina Šaflere “Kā sekundes laikā izmainīt savu dzīvi”
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Turēt līdzsvaru

Sonya_Kosar lidzsvars

Turēt līdzsvaru nozīmē pat vissarežģītākajās dienā atrast sevī viegluma sajūtu.

Saudzēt savu jūtīgo, godīgo sirdi nozīmē vienā no tās kabatiņām nēsāt sev līdzi to pašu vēstuli, otrajā – jūras šalkoņu, trešajā  – saulespuķu sēkliņas, ceturtajā – pašus svarīgākos vārdus, kuriem šobrīd ir pats īstākais laiks.

Bet pēc tam vienā mirklī atbrīvot to visu, vienā mirklī, lai visa vieta paliktu mīlestībai un tikai, un saprast, ka nekas nav mainījies.

Turēt līdzsvaru nozīmē pat vissarežģītākajās dienās atrast sevī viegluma sajūtu. Varbūt šobrīd tas ietērpts vārdos, varbūt – pieskārienos, varbūt tai pašā bedrītē aiz tavas austiņas, varbūt tajā lēmumā, kuru tu pieņem lūpas sakniebis.

Būt sev pašam  – tas nozīmē salīmēt sevi no mūzikas, aizvērtām durvīm, apskāvieniem, atteikumiem, ātrumā pateiktiem asiem vardiem, vēstulēm, pārdomātām līdz pedējam. No klusuma, kas pārņem, kad paliec viens ar pirmo izplaukušo ziedu, un brīnumaina skaistuma, ne vienmēr vārdos izsakāma. No apžilbinošiem atspulgiem ledus skulptūrās, no savu sapņu atspulgiem ūdenī.

Pamēģini tagad izlikties, ka viss augstāk teiktais nav par tevi.
Кит не спи
Avots: sobiratelzvezd.ru
Ilustrācija: Sonya Kosar
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā dēļ tu gribi dzīvot?

06-46149281

Cilvēce ir panikā koronavīrusa priekšā, tas piespiež mūs apstādināt visu ražošanu, visu tirdzniecību, paralizē un bloķē veselas valstis.

Bet vienkāršais cilvēks, pirmkārt, domā par savu ģimeni, par bērniem, par to, kā viņus rītdien pabarot. Viņu vairāk par visu uztrauc, kā izdzīvot. Un te nu arī iemesls, kāpēc pasaule ir gatava sastingt, it kā sakot: “Tagad parūpēsimies par dzīvi, bet pēc tam atjaunosim ražošanu un rūpniecību”.

Bet, no kā ir atkarīgs mans liktenis? Kā to ietekmēt, kā garantēt sev labu nākotni?

Ja mēs zinātu atbildes uz šiem jautājumiem, tad, droši vien nedaudz nomierinātos, vai ne?

Tāds jautājums rodas katram, jo mēs, pirmkārt, esam dzīvnieki. Dabā ir tikai trīs līmeņi: nedzīvā, augu un dzīvnieku pasaule. Un cilvēku suga arī ir piederīga dzīvnieku pasaulei, tikai daudz attīstītāka. Tāpēc, pirmkārt, mums ir vajadzīgs ēdiens, tāpat kā dzīvniekiem. Ir teikts, ka, “Ja nav maizes, nav Toras”. Barība ir svarīgākais dzīvībai.

Taču situācijā ar koronavīrusu daba droši vien vēlas mums iemācīt uzdot jautājumu no otra gala: “Kā dēļ jūs vēlaties dzīvot? Tikai dēļ pašsaglabāšanās instinkta, tāpat kā visi dzīvnieki? Bet ar to taču vien nepietiek!”

Dzīvnieki var tā dzīvot un ne par ko vairāk neuztraukties, bet mums, cilvēkiem jāsāk uzdot sev jautājumi, kā dēļ mēs dzīvojam. Bet ar to mums ir problēma.

Un tāpēc ir koronavīruss, kā rūgtas zāles, un tas mums jautā: “Kā dēļ jūs dzīvojat? Nesteidzieties ar atbildi, padomājiet. Es jums palīdzēšu: atcelšu visas mākslīgās nodarbes, kuras jūs sev esat izdomājuši, un tās ir 90% no jūsu darba. 90% jūs ražojāt, pārdevāt un izmetāt, iztukšojot zemes resursus. Jūs strādājāt viens otra labā, lai visu laiku pārdotu un pirktu, pārdotu un pirktu, un gala rezultātā izmestu”.

Visa zeme ir pārvērtusies par atkritumu izgāztuvi. Mēs esam uzbūvējuši sistēmu, kura ražo preces izmešanai, lai mums būtu ar ko nodarboties. Mēs nespējam dzīvot bez šīs aizņemtības. Bet pēkšņi atnāk koronavīruss un apstādina mūs tā, ka mēs vairs nevaram skriet tālāk, pārdot un pirkt.

Tas it kā jautā: “Un ar ko jūs tagad nodarbosieties? Padomājiet, kā dēļ jūs visu to darījāt, un jūs ieraudzīsiet, ka no tā nebija nekāda labuma. Jums beidzot ir laiks padomāt par citu dzīvi, par tās jēgu, par to, kā dēļ jūs dzīvojat”.

Jūs nevarat būvēt sistēmu, kas strādā kā konveijers, kur viss ražo-ražo-ražo, bet pēdējais izmet, lai sistēma atkal sāktu ražot un rezultātā atkal izmestu. Nav nekādas jēgas tādam darbam. Galvenais jautājums: kā dēļ dzīvo cilvēks? Kamēr jūs neatbildēsiet uz to, sēdiet mājās un domājiet!”

Paskatieties, kā daba ar mīlestību, rūpīgi, kā māte vai tēvs, kā mīlošs vecāks grib, lai bērniņš aizdomātos par dzīvi, lai mācītos. Bet, ja tu šobrīd sēdi un pārdzīvo tikai par to, ko rīt ēdīsi, tad padomāsim globālāk. Tu taču ne jau viens pats sēdi un nezini, ko darīt, un tas ir tieši tas, kas cilvēcei vajadzīgs.

Tāpec es nebaidos no šī vīrusa. Mums ir cerība! Ja mēs spēsim atbildēt uz jautājumu: kā dēļ mēs dzīvojam, tad turpināsim dzīvot. Ja nespēsim atrast atbildi uz šo jautājumu, tad nav jēgas turpināt.

Man taču jāturpina attīstīties kā cilvēkam. Jautājums par dzīves jēgu ir cilvēka īpatnība. Bet, ja es dzīvoju, neuzdodot tādu jautājumu, tikai tāpēc, ka jāeksistē, tad mani jautājumi ir dzīvnieka.

Mihaels Laitmans
Avots: https://www.laitman.ru/
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāda jēga cīnīties ar realitāti, ja to var pārvērst spēlē

deja berns

Reiz es pajautāju savai vecmāmiņai, vai ātri paskrēja viņas dzīves 70 gadi. Un viņa man atbildēja: kā viens mirklis…
Jocīgi sanāk, tātad starp dzimšanu un nāvi ir viens mirklis, kas aiztek kā ūdens starp pirkstiem un jau pēc mirkļa tu dejosi savu pēdējo deju. Sanāk, ka nekas nav svarīgi. Dari, ko vēlies, dzīvo kā vēlies, vienkārši esi laimīgs šai pēdējā mirklī.
Man nav saprotams tikai viens, ja nāve ir tik tuva un acīmredzama, tad, kā es, kā mēs visi pamanāmies piepildīt savu dzīvi ar tik daudz dažādiem krāmiem, šaubām, nožēlu, pagātni, kuras vairs nav un nākotni, kura vēl nav notikusi, bailēm, kas visticamāk nekad nepiepildīsies, ja viss ir tik acīmredzami vienkārši. Mēs visi esam nolemti, atliek vien pieņemt visu tā kā tas ir, spert soli nezināmajā un piepildīt katru ieelpu ar Mīlestību un izelpot Pateicību.
Kāda jēga cīnīties ar realitāti, pārvērst savu dzīvi par kaujas lauku, ja var šo spēli pārvērst par brīnumainu piedzīvojumu, kurā nav ne grama bailes, kurš piepildīts brīnumiem, mieru, labestību harmoniju un mīlestību. Dažkārt man rodas iespaids, ka visa realitāte ir kā spoguļistaba, kurā es visādi šķobos, no visa spēka cīnos ar sevi, pats sevi baidu, pats sevi smīdinu, pats apskauju, mīlu sevi… Dons Huans reiz teica: karavīra cīņas māksla sastāv no līdzsvara starp šausmām būt cilvēkam un brīnumam būt cilvēkam. Kāds gan brīnumdaris šis Dons Huans…
Autors: Nezināms
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis