Tu nekad nebūsi jaunāks kā tagad

grandmother-923871_1920

Katrā ģimenē ir cilvēks, kurš vēl nav pietiekami iztrakojies. Mūsu ģimenē tā ir vecmāmiņa. Pirms sešiem gadiem, pēc vectētiņa nāves mēs viņu paņēmām pie sevis.
Mani vecāki saka, ka liktenis viņiem atriebjas par to, ka viņu bērniem nebija pusaudžu problēmas – tas ir – man un manai māsai.

Piemēram, jūlijā, kad bija saņēmusi pensiju, viņa uz nedēļu ar savu labāko draudzeni aiztraucās atpūsties pie jūras. Telefonu izslēdza un piezvanīja tikai tad, kad beidzās nauda. Mamma gandrīz prātā sajuka. Nācās braukt vecmāmiņai pakaļ. Mans tēvs smējās, vēderu turēdams, un palūdza sievas mātei nākamo reizi ņemt viņu līdzi.

Viņai ir cukura diabēts sākuma stadijā. Un tad, kad iecirkņa ārsts ar nopietnu seju sāka uzskaitīt, ko viņa nedrīkst, viņa to pārtrauca:

— Un kas notiks, ja es to ēdīšu?

— Jūs varat nomirt, — ārsts paziņoja traģiski nopietnā un draudīgā tonī.

— Ej nu, ej!? Nopietni? Tātad 86 gados ir tāda iespējamība?

Īsāk sakot, špricējam insulīnu un ēdam, ko gribam!

Viņa ar večiem bulvārī spēlē šahu un uzvar! Viņa dzied korī “Jautrās vecenītes”, apmeklē teātri un visus pilsētā notiekošos bezmaksas pasākumus un koncertus. Bet nesen sameklēja sev boifrendu, astoņus gadus jaunāku par pašu. Tagad viņi trako kopā.
Pagājušajās brīvdienās viņš viņu lutināja ar sacensībām uz kvadracikliem. Bet pēc tam vakariņās viņi divatā izdzēra 2 litrus mājas vīna un apskāvušies aizmiga viesistabā uz dīvāna pie televizora – kā pusaudži, tur mēs arī viņus pieķērām, kad atgriezāmies no vasarnīcas.
Tā vectēvs Koļa tika iepazīstināts ar ģimeni – mēmu palikušo mammu, šokētajiem mazbērniem un klusiņām ķiķinošo tēvu.

Es dievinu savu vecmāmiņu – viņa ir pozitīvāka par vairums manu draugu. Viņa mīl dzīvi un prot to baudīt. “Un cik tad ir tās dzīves!?” – viņa vienmēr atbild manai mammai uz pukošanos: “Nu, mammu, kā tā var!?”

Es gribu tādas vecumdienas.
Autors: Knariks Petrosjans
Avots: http://www.transurfing-real.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Par ezi un ledusskapi

eziits

Tētim bija četrdesmit gadu, Slavikam – desmit, ezim – droši vien mazāk.
Slaviks savā cepurē mājās pārnesa ezi. Tētis gulēja dīvānā un lasīja avīzi, kad dēls, no laimes aizelsies iekliedzās: – Tēti, skaties!
Tētis nolika malā avīzi un pievērsās ezim. Ezis bija ar strupu degunu un ļoti simpātisks. Un vispār, tēvs atbalstīja dēla mīlestību pret dzīvniekiem, un pats tos mīlēja.
– Labs ezis! – teica tēvs. – Simpātisks! Kur dabūji?
– Man viens puika pagalmā iedeva, – atbildēja Slaviks.
– Tātad, uzdāvināja! – konstatēja tēvs.
– Nē, mēs apmainījamies, – teica Slaviks.
– Viņš man iedeva ezi, es viņam biļetīti.
– Kādu vēl biļetīti?

– Loterijas, – teica Slaviks un palaida ezi uz grīdas.
– Tēti, ezim vajag iedot pieniņu.
– Pagaidi ar pienu! – stingri teica tēvs. – No kurienes tev loterijas biļete?
– Es to nopirku, – teica Slaviks.
– Kur nopirki?
– No onkuļa uz ielas… Viņš daudz tādas biļetes pārdeva. Par trīsdesmit kapeikām…. Ai, tēti, ezītis zem gultas palīda….
– Pagaidi ar savu ezi! – nervozi teica tēvs un apsēdināja Slaviku sev blakus.
– Kā tad tā, tu puikam atdevi savu loterijas biļeti?…

Un, ja nu tā biļete bija kaut ko vinnējusi?
– Vinnēja jau ar, – teica Slaviks, nepārstādams vērot ezi.
– Tas ir kā, vinnēja? – sirdij stājoties, jautāja tēvs, un viņa deguns bija nosvīdis. – Ko vinnēja?
– Ledusskapi! – teica Slaviks un pasmaidīja. – Kas ir?!
– Tēvs sāka dīvaini kratīties. – Ledusskapis?!… Ko tu tur murgo?… Kā tu to zini?…
– Kā es zinu? – apvainojās Slaviks. – Es avīzē to pārbaudīju…. Tur pirmie trīs cipariņi sakrita… un pārējie…. Un sērija tā pati! Tēti, es jau māku pārbaudīt! Es taču jau esmu pieaudzis!

– Tu saki, pieaudzis!? – tētis tā iešņācās, ka ezis, kurš bija izlīdis no dīvāna apakšas pēkšņi sarāvās kamolā.
– Pieaudzis?! Maini ledusskapi pret ezi?
– Es padomāju, – pārbijies nočukstēja Slaviks, – es padomāju, ka ledusskapis jau mums ir, bet ezīša nav….
– Apklusti! – iekliedzās tēvs un pielēca kājās no dīvāna.
– Kurš?! Kurš ir tas puika?! Kur viņš ir?!
– Viņš dzīvo kaimiņu mājā, – teica Slaviks un sāka raudāt. – Viņu sauc par Seņu…
– Ejam! – atkal iekliedzās tēvs un ar plikām rokām paķēra ezi.
– Ātri ejam!!
– Neiešu, – iespītējās Slaviks. – Es negribu ledusskapi, gribu ezīti!
– Ejam, taču, – tēvs burtiski vārījās. – Galvenais, atgūt biļeti, un es tev simts ežus nopirkšu…
– Nē, raudāja Slaviks. – Nenopirksi… Seņa tāpat jau negribēja mainīties, es viņu pierunāju…
– Jā, redzu, domātājs atradies, – ironiski teica tēvs. – Ātri ejam!
Seņam bija kādi astoņi gadi. Viņš stāvēja pagalma vidū un ar bailēm acīs skatījās uz draudīgo tēvu, kurš vienā rokā stiepa Slaviku, bet otrā – ezi.
– Kur? – jautāja tēvs, tuvojoties Seņam. – Kur biļete? Ak tu, sīkais bandīt, paņem savu adatu kamolu un atdod biļeti!
– Man nav biļetes! – asarām acīs atbildēja Seņa.
– Un kur tā ir?! – iekliedzās tēvs. – Ko tu ar to izdarīji? Pārdevi?
– Es no tās uztaisīju balodīti, – nočuksteja Seņa un sāka raudāt.
– Nečinksti! – teica tēvs, cenšoties saglabāt mieru.
– Neraudi, puika… Tātad, tu no tās uztaisīji balodi. Un kur ir tas balodis?… Kur tas ir?!
– Tas balodis iekrita aiz karnīzes…. – bailīgi teica Seņa.
– Aiz kādas karnīzes?
– Aiz tās! – un Seņa norādīja uz mājas otro stāvu.
Tēvs novilka mēteli un sāka rāpties augšup pa notekcauruli. Bērni lejā izbijušies viņu vēroja. Divas reizes tēvs gandrīz nokrita, taču turpināja rāpties. Viņš tika līdz karnīzei un izvilka no tās mazu dzeltenu, jau samirkušu papīra balodi. Norāpies atpakaļ uz zemes un smagi elsdams, tēvs atlocīja biļeti un ieraudzīja, ka tā drukāta pirms diviem gadiem.
– Kad tu to nopirki? – jautāja tēvs Slavikam.
– Vēl tad, kad gāju otrajā klasē, – teica Slaviks.

– Un kad pārbaudīji?
– Vakar.
– Tā nav tā tirāža…. – tēvs noteica nogurušā balsī.
– Toties visi cipari sakrīt. – atbildēja Slaviks.
Tēvs, klusējot pagāja maliņā un apsēdās uz sola. Sirds dauzījās kā traka, un gar acīm peldēja oranži apļi…. Viņš smagi nolieca galvu.
– Tēti, – klusiņām iečukstējas Slaviks, piegājis pie tēva. – Tu nebēdājies! Seņa teica, ka viņš vienalga ezi mums atdod.
– Paldies! – teica tēvs. Paldies, Seņa….
Viņš piecēlās un gāja mājās. Viņam pēkšņi kļuva ļoti skumji. Viņš saprata, ka nekad vairs nespēs atgriezt to laimīgo laiku, kad ar vieglu sirdi maina ledusskapi pret ezi.
Autors: © Grigorijs Gorins
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Darīt un Būt

BG11

Visapkārt to tik vien dzird: “Skaistums glābs pasauli” vai arī kaut ko par glābšanas nepieciešamību. Un man vienmēr gribas jautāt: “No kā mēs grasāmies glābties?”

Stop! Kas ir glābšana? Teologi saka, ka pestīšana ir Dieva valstības sasniegšana, vienības atklāšana ar Dievu. Ja pacentīsimies iztikt bez profesionālā žargona, ielas valodā, tad pestīšana ir nedziestoša uguns sirdī, Dvēseles miers un vienotība ar dzīvi visā tās pilnībā. Tā ir brīvības sajūta; brīvības no bailēm, no ciešanām, no trūkuma sajūtas, un tieši tāpēc – no visām vēlmēm, vajadzībām, pieķeršanās. Brīvība no sajūtas, ka man kaut kas trūkst, no negatīva un vēl jo vairāk – psiholoģiskās atkarības no “pagātnes” un “nākotnes”.

Īstenība ir būt tam, kas tu esi; sajust sevī “labestību, kurā nav negatīvā pola”, sajūsma par savu esību, kas nav atkarīga ne no kā, kas ārpusē. Tā pati “Dieva valstība”, Dieva zināšana – ne kā kaut kas atdalīts no manis, bet kā pašu būtību tam, kas es esmu.
Boriss Grebenščikovs Aerostats Lieldienas: darīt un Būt
Tulkoja: Ginta FS

 

Kas ir Dvēsele

dvesele

Par to, kas ir Dvēsele, ir rakstīts ļoti daudz, pastāvīgi par to strīdās, debatē, tiek rīkotas pat zinātniskās konferences. Taču svarīgākais ir tas, ka šodien vairums progresīvo zinātnieku un cilvēku vispār, ir pārliecināti, ka Dvēsele IR. Jo bez Dvēseles eksistences absolūti viss, pati dzīve un cilvēka eksistence būtu bezjēdzīga.
Ko tad mēs zinām par Dvēseli.

Dvēsele ir Apziņa, cilvēka nemirstīgā daļa, kas attīstās, gūst savu pieredzi, iemiesojoties uz Zemes cilvēka ķermenī un apmācoties Smalkajā pasaulē.

Dvēsele (Apziņa) sastāv no 12 galvenajām čakrām, dubultniekiem (centrālajiem un papildus), informācijas kanāliem, enerģētiskajām plūsmām, smalkajiem ķermeņiem, garīgās būtnes un Dieva dzirksts (katras dvēseliskas radības sirdī).

Dvēseli rada Absolūts ar Dievu palīdzību (Gaismas Hierarhija) no augstākajām un pašām spēcīgākajām un ātrākajām dievišķajām enerģijām apmēram 50000 gadu garumā. Un tā radīta, kā jau Bībelē teikts, pēc Radītāja tēla un līdzības.

Pēc tēla un līdzības nozīmē, ka cilvēka Dvēselē ielikts praktiski neierobežots potenciāls un iespēja nākotnē, izejot Zemes evolūcijas ceļu, pēc tam Kosmosā kļūt pašai par Visuma Radītāju (radīt savas pasaules un būtnes).

Sava augstākā mērķa dēļ Dvēselei ir iespēja kļūt nemirstīgai, kas jau sākotnēji ielikta tās dabā. Taču jāsaka, ka ne katra Dvēsele, izejot evolūcijas ceļu, saņem tādas tiesības. Ja Dvēsele noteiktā etapā nav izvēlējusies Gaismas Ceļu (ieeja Gaismas Hierarhijā un Kalpošana Dievam), bet izvēlas tumšo ceļu (kalpošanu Ļaunumam), un pēc daudzkārtējiem Augstāko Spēku centieniem atgriezt cilvēku uz patiesā ceļa, Dvēsele vienalga izvēlas Ļaunuma ceļu – tai tiek atņemta nemirstība un tā tiek iznīcināta (kad apziņā uzkrājas kritiskais ļaunuma apjoms, iespējas atgriezt un dziedināt Dveseli līdzinās nullei).

Dzīve fiziskajā ķermenī Dvēselei ir nepieciešama ātrākai attīstībai, pateicoties iespējai uzkrāt lielu enerģijas daudzumu (pateicoties fiziskajam ķermenim). Tādā veidā attīstība var paātrināties simtiem reižu.

Ilūzijas, maldi un mīti

1. Dvēseles nav!

Tā nav taisnība! 95% cilvēku, ieskaitot zinātniekus, tic Dvēseles eksistencei. Ir fiksēti desmitiem tūkstoši parādību, kas pierāda Dvēseles esamību, kurus materiālistiskā zinātne nav spējīga pierādīt. Simtiem dvēselisko īpašību, kuras ir cilvēkiem, bet kurām nav vietas fiziskajā ķermenī – ir tiešs apstiprinājums tam, ka Dvēsele eksistē.

2. Dvēsele ir bezformīgs enerģētisks mākonis, kuru nav iespējams kaut kā izmērīt vai noteikt, jo tai nav struktūras!

Muļķības! Absolūti katrai enerģijai ir struktūra. Vēl jo vairāk tā ir cilvēka Dvēselei. Dvēselei ir precīza un ļoti sarežģīta struktūra (enerģētiskā uzbūve), formēšanās un attīstības mehānismi. Dvēsli var uztvert, skaidri redzēt un izpētīt tik pat detalizēti kā cilveka ķermeņa anatomiju (taču Dvēsele savā struktūrā ir daudz sarežģītāka, kā cilvēka ķermenis). Tās izpēte ir nākamais sabiedrības attīstības etaps, lai labāk iepazītu cilvēku.

3. Ka Dvēsele iemiesojas tikai vienu reizi un pēc tam kaut kur neatgriezeniski pazūd, kļūstot bezpersoniska (tā pilnībā izšķīst Visuma enerģijā) u.t.t.

Tas tā nav! Dvēsele nekad nezaudē savu individualitāti (personīgo formu un būtību), pat tad, kad savienojas ar Radītāju (sasniedzot savu garīgo, absolūto attīstības līmeni un augstāk). Katrai Dvēselei ir sava, īpaša individualitāte (sūtība) dota no dzimšanas (no tās radīšanas brīža), un ir sava, jau iepriekš nozīmēta vieta Kosmosā, kur tai būs jāpilda savs uzdevums pēc evolūcijas uz Zemes.

Galvenie Dvēseles raksturlielumi

Dvēsli rada Dievs (Absolūts) pēc sava tēla un līdzības (potenciāli tai ir tāda pati struktūra kā Dieva Dvēselei).

  • Dvēsele ir nemirstīga, neiznīcināma (ja tikai to neiznīcina pats Dievs par kalpošanu Ļaunumam).
  • Dvēsele jau sākotnēji ir tīra un gaiša pēc dabas (radīta no gaišām dievišķajām enerģijām).
  • Cilvēka Dvēselei ir strikta struktūra, kuru var izpētīt un iepazīt.
  • Dvēselei ir praktiski bezgalīgs attīstības potenciāls un iespēja kaut kad kļūt par Visumu Radītāju.
  • Dvēsele ir smalki materiāla, tas nozīmē – fiziski acīm neredzama, bet labi redzama ar astralās redzes palīdzību.
  • Katrai Dvēselei ir sava individualitāte, kura paredz īpašu sūtību, kas ielikts tās radīšanas brīdī.
  • Dvēsele paātrināti attīstās uz Zemes caur fizisko ķermeni, taču var attīstīties arī bez tā Smalkajā pasaulē (daudz lēnāk).
  • Katrai Dvēselei piemīt visas spējas un pārdabiskas spējas, kas jebkad ir piemitušas kaut vienam cilvēkam (kas ir vienā, tas ir katrā).
  • Dvēsele var kļūt tumša un tikt iznīcināta (zaudēt savu nemirstību), ja ilgstošā laika periodā cilvēks uzkrāj ļaunumu (daudzas inkarnācijas pēc kārtas).

Dvēseli var aprakstīt bezgalīgi, šeit pateiktas tikai dažas svarīgas lietas.
Tici savai nemirstīgajai Dvēselei un izdari visu, lai iemācītos to dzirdēt!
​​​​​​​Dari visu savas Dvēseles interesēs un nekad neej pret to!

Autors: Vasilijs Vasiļenko
Avots: http://www.psychology-faq.com
Tulkoja: Ginta FS

Lāstu var pārvērst par svētību

 

brinumsvecites

Lāstu var pārvērst par svētību. Malediktu par benediktu, tā uzskatīja viduslaiku filosofi-mistiķi (Maledictus – nolādētais, benedictus – slavēts). Un tad apvainojumi un pazemojumi kļūs par varena ceļa un lielas laimes sākumu.

Krievu ķīmiķis Aleksandrs Butļerovs (1828 – 1886) piedzima nelaimē. Viņa māte nomira nedēļu pēc dzemdībām; pēc tam viņš saslima ar tīfu, arī viņa tēvs ar to inficējās un nomira. Bāreni atdeva ģimnāzijas pansijā, lai viņš mācītos. Bet tur notika, lūk, kas: puika meistaroja bengālijas ugunis un netīšām izraisīja ugunsgrēku. Gandrīz nodedzināja visu pansiju. Viņu bargi sodīja – tajā laikā tā darīja. Iesēdināja karcerī, baroja ar maizi un ūdeni, bet pusdienās izveda kopējā ēdnīcā ar kaklā uzkarinātu plāksnīti. Uz tās bija rakstīts: “Saša Butļerovs – lielais ķīmiķis”. Pazemoja un apvainoja.
Pēc tam Aleksandrs Butļerovs kļuva par izcilu ķīmiķi. Veica daudzus atklājumus, kļuva pasaulslavens. Plāksnīte ar apvainojumu nostrādāja. Viņš bija lielisks ķīmiķis un fiziski ļoti spēcīgs, tik spēcīgs, ka reiz joka pēc no krāsns kruķa izlieca burtu B. Un viņa dzīve bija veiksmīga un laimīga. Cilvēki viņu mīlēja un cienīja.
Tā kā, lai raksta un runā, ko grib. Labam cilvēkam pats sliktākais pārvērtīsies tīrā zeltā un nesīs viņam laimi un veiksmi.
Kā reiz tas notika ar izcilo ķīmiķi Aleksandru Butļerovu, kurš draudzējās ar Mendeļejevu. Un viņiem bija nesaskaņas tikai vienā jautājumā – Mendeļejevam nepatika, ka Butļerovs tic mistikai. Taču viņam noteikti bija iemesls tai ticēt, ne tā? Mistika vai ne mistika, taču paradība noslēpumaina. Un šodien zinātnieki to apstiprina. Sliktais pārvēršas labajā, ja tici sev un pieliec pūles. Un bengālijas ugunis iemirdzas vēl spožāk par godu mūsu triumfam…

Autors: Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS

Bērni – eņģeļi

berns engelis

Ģimenē dažkārt piedzimst neparasts bērns. Šobrīd tādus bērnus dēvē par “imago bērniem”, taču informācijas par viņiem ir ļoti maz. Daudz raksta par “indigo bērniem”; tie ir mazi ģēniji, talantīgi bērni, kuri dzīvo pēc saviem noteikumiem un nepakļaujas audzināšanai – viņi jau tāpat daudz ko zin un viņiem ir unikālas spējas – dzejā, mūzikā.
Piemēram mazā dzejniece Nika Turbina, kura jau agrā bernībā rakstīja pilnībā nobrieduša cilvēka dziļu dzeju. Vēlāk šādiem bērniem ir ļoti grūti, jo brīnumbērniem nav viegli dzīvot pasaulē, kurā valda noteikumi.

Taču imago bērni ir pavisam citi. Tie ir bērni – eņģeļi. Viņi tiek sūtīti uz Zemi, lai glābtu un atbalstītu cilvēkus. Viņi ir pilni gaismas un mīlestības, viņu Dvēsele ir neierasti labestīga un jau no dzimšanas viņi saprot pasauli un redz citu cilvēku sirdis. Arī viņi dauzās, raud, brīžiem ir kaprīzi, protams, jo viņi arī ir mazi bērni. Tomēr viņi to dara daudz retāk.

Viņiem ir neparasti vieds skatiens. Viņi it kā redz to, kas paslēpts no citu cilvēku acīm. Jau no pašas bērnības viņi it kā skatās cilvēku Dvēselēs ar savu īpašo skatu. Un ļoti bieži skatās it kā viņiem vien zināmas tālēs.

Imago bērni vairāk dod, kā ņem. Un cenšas atdot konfekti vai mantiņu mammai, brālītim, māsiņai…. Viņi priecājas, kad var dot, uzcienāt, padalīties.  Un nekad neko nepieprasa un neizdīc. Kaut gan, protams, priecājas, kā jau bērni, par dāvanām. Taču arī šo, saņemto dāvanu cenšas kādam atdāvināt.

Imago bērni ļoti mīl dzīvniekus un ļoti saudzīgi attiecas pret visu dzīvo. Viņi nekad nenodarīs pāri ne kukainītim, ne kaķēnam. Viņiem pat puķes ir žēl plūkt – lai zied!

Imago bērni mēdz pēkšņi pateikt tik dziļas domas, kas pārsteidz pieaugušos. Viņi it kā zin, kā uzbūvēta pasaule un Visums. Un šie bērni vienmēr atradīs mierinājuma vārdus pieaugušajiem un iedvesīs cerību.

Imago bērniem ir brīnumaina intuīcija, pat gaišredzības spējas. Viņi momentā jūt citus cilvēkus. Viņi mēdz redzēt pravietiskus sapņus un priekšlaicīgi uzminēt nākotnes notikumus. Pat sīkus notikumus. Ir vērts ieklausīties viņu padomos un uzticēties viņu sapņiem un vīzijām.

Imago bērni ļoti ātri visu apgūst – it kā atcerēdamies to, ko jau agrāk ir zinājuši. Mēs varam pat neievērot, kā viņi iemācās lasīt, rakstīt un skaitīt.

Tie ir ārkārtīgi labestīgi un žēlsirdīgi bērni. Tādi tie arī paliks līdz pusaudžu vecumam. Bet varbūt – vienmēr. Viņi vienkārši iemācās paslēpt savu eņģeļa būtību no apkārtējas pasaules.

Jo savādāk ir grūti izdzīvot.
Sargiet savus bērnus – ta ir Visuma svētība. Bet daži filosofi uzskata, ka uz tiem balstās visa cilvēku pasaule.

Autors: Anna Kirjanova
Avots: https://zen.yandex.ru
Tulkoja: Ginta FS

Mans iekšējais kritiķis

bailes5

Kas viņš ir?

Iekšējais kritiķis – tas ir TAS tevī, kurš kritizē, vērtē un virza uz ideāliem. Tieši viņa acīs tev jābūt ideālai sievai, mātei, draudzenei, speciālistei: tāpat tev jābūt ideālai ārienei, jāmāk pareizi sastādīt ideālas atskaites, jāprot sagatavot ideālas prezentācijas.

Viņš nedod tev iespēju un tiesības kļūdīties. Visam jābūt izdarītam ātri, pareizi un nekļūdīgi. Ja tas tā nebūs, viņš uzsāks savu mīļāko dziesmu, kas tevi satrieks pīšļos kā personību un sagraus visas tavas vēlmes un darbības. Viņš ir nežēlīgs un bieži vien arī cietsirdīgs.

Iekšējā kritiķa “darba” rezultāts ir neapmierinātība ar sevi, tiekšanās pēc nesasniedzamiem ideāliem, perfekcionisms, skrējieni konkursā “es esmu labākā”, kas prasa nenormālu enerģijas patēriņu. Un vēl skumjas, spēku zudums, gadījumā, ja esi kļūdījusies un neesi sasniegusi ideālu. Cilvēki, kuriem ir spēcīgs iekšējais kritiķis, noniecina sevi un savus sasniegumus, tajā pat laikā, ceļot uz pjedestāla tos, kurus uzskata par gudrākiem, pareizākiem un labākiem.

Kā atpazīt iekšējo kritiķi?

«Pati esi vainīga», «Varēji izdarīt labāk», «Es esmu slikta māte», «Kāda gan stulbene!», «Kam es tāda esmu vajadzīga», «Es neesmu pelnījusi…», «Man jātiecas…», «Par agru atpūsties, vēl daudz kas jāizdara…», «Nedrīkst kļūdīties», «Man jābūt veiksmīgai», «Man vienalga nesanāks», «Nelien ārā no alas» – tās visas ir viņa balsis.
Viņu atpazīt ir gan viegli, gan grūti.
Viegli atpazīt pēc kritizējošiem vārdiem, kas veltīti tev.
Grūti, tāpēc, ka šie vārdi dzīvē ir kļuvuši tik ierasti, ka patstāvīgi tos ir gandrīz neiespējami saklausīt. Tie ir kā ātri skrienoši titri parasto darāmo lietu fonā.

Kritiķis var klusēt un paslēpties zem sajūtām: ja tu bieži vaino sevi, jūties slikta, nevajadzīga, pamesta – visticamākais, tās ir viņa blēdības. Ja tu kaut ko vairāk uzzini par šīm sajūtām, kritiķis kļūst daudz runīgāks.

Vēl iekšējais kritiķis mīl salīdzināt. Protams, ne jau par labu tev. Piemēram, tu uzzini, ka draudzene ir nopirkusi māju Spānijā un brauc tur atpūsties uz visu vasaru. Bet tu, savukārt, brauc uz mammas vasarnīcu piepilsētā. Un dvēselē paliek tik pretīgi. Un iekšējā balss uzsāk savu ierasto dziesmiņu:

«Tātad draudzene ir labāka par tevi. Viņa ir gudrāka, drosmīgāka un vispār…. Bet tu vari tikai vien…».
Un kā tad realitāte, darbības novertējums, atpakaļsaite? Kritika dažkārt ir ļoti vertīga?

«Bez tās es iekritīšu dīvānā, aizvēršu acis un vispār pārtraukšu kustēties», – saka kliente. Jā, jā, tas atkal ir viņš. Kritiķis mīl maskēties ar labiem nodomiem un atgādināt par savu nozīmīgumu.
Protams, veselīga paškritika ir vajadzīga – lai nepazaudētu saikni ar realitāti un lai orientētos vidē. Veselīga tā ir tad, kad kritizē darbības, ne personību, pie kam – to dara laikus un dozēti. Jā, iekšējais kritiķis ir nozīmīgs, taču ne jau tādā daudzumā un iznīcinošā formā.

No kurienes tas rodas?

Mēs visi nākam no bērnības. Un arī kritiķis nāk no turienes. Vērtējošās un kritiskās piezīmes par mums, kuras skanēja bērnībā, tagad vienkārši ir iesēdušās galvā. Kritika bernībā varēja būt atvērta: «Tu esi nekāds», «Līkas rokas» vai arī nedaudz pietušēts «Bet, lūk, Nataša no pirmā stāva iet mūzikas skolā, zīmē, dzied un dejo».
Interesanti, ka klienti mūsu sesijās spēj izrunāt un atpazīt dažādas frāzes ar visām intonācijām, ko un kā teikuši mammas, tēti, vecmāmiņas, vectētiņi, tantes. Un pat atcerēties situācijas, kurās šīs frāzes ir izskanējušas.

Ko darīt?

1. Ievērot iekšējo kritiķi.
Tas nemaz nav tik viegli. Īpaši tad, ja kopā ar to nodzīvota visa dzīve. Labāk to darīt kopā ar speciālistu. Caur palēnināšanos, apstāšanos, sajūtām. Un, kā tikko izdzirdēsi viņa balsi, sasveicinies: «Sveiks, es tevi jau zinu!».

2. Iepazīties ar viņu.
Paņem zīmuli un papīru. Uzzīmē savu iekšējo kritiķi. Kāds viņš izskatās? Kā runā? Kādā balsī? Iedod viņam vārdu.
Tu vari dzirdēt mammas balsi, atcerēties situāciju un saprast, kā tas bija tad – bērnībā. Bet tagad tam nav nekādas nozīmes. Šeit un tagad tu esi pieaudzis cilvēks. Dažkārt ar to arī pietiek, lai šī balss kļūtu klusāka un tās ietekme mazinātos.

3. Noskaidrot tā svarīgumu.
Kam viņš tev vajadzīgs? No kā viņš tevi sargā? Vai varbūt tadā veidā viņš rūpējas par tevi? Kāds labums tev no viņa? Pieraksti savas atbildes.

4. Apzināties, ka iekšējais kritiķis ir tikai daļa tevis.
Tur, iekšā, ir vieta arī kam citam: atbalstošam, līdzcietīgam, siltam. Iespējams, tam citam balstiņa ir vārgāka un klusāka. Protams, blakus tādam stipram un visu varošam kritiķim. Tavs uzdevums ir atbalstīt savas vājākās puses, nomierināt satrakoto kritiķi. Regulēt tā aktivitāti un ļaut labajam augt, lai tā tie viens otru papildinātu.
Kā to izdarīt? Paskatīties uz savām “kļūdām” no cita skatu punkta, atrast plusus. Piemēram, nokavēji darbu – toties izgulējies. Laikā nenodevi atskaiti – toties satikies ar mīļoto un lieliski pavadīji laiku.

5. Tehnika «Bet ko es teiktu draudzenei?»
Gadījās situācija, kad tu ne tā izskatījies, ne to izdarīji, kļūdījies u.t.t. Iekšējais kritiķis uznāk uz skatuves, paņem mikrofonu un no saviem augstumiem satriec tevi. Stop! To jau tu esi dzirdējusi daudzas reizes. Pamēģini savādāk. Iedomājies, ka šī pati situācija notiek tavai labākajai draudzenei un viņa atnāk pie tevis par to pastāstīt. Ko tu viņai atbildēsi? Pieraksti! Tu viņu tāpat kritizēsi vai atbalstīsi? Un sevi?Brīnumaini, cik ļoti saudzīgi un atbalstoši mēs esam pret citiem un cik noraidoši un stingri pret sevi!!!!!!

6. Strādāt ar savām bailēm.
Kas notiks, ja tu nepaklausīsi savam iekšējam kritiķim un izdarīsi savādāk? Nāksies sastapties ar savām bailēm. No kā tu baidies? Apbēdināt sevi, vecākus, vēl kādu? Tu baidies kļūt slikta sieva, māte, saimniece, nekompetenta speciāliste? Vai vēl kaut kas? Piemēram, tu nenomazgāsi traukus vai nesakārtosi māju. Kas gan tik briesmīgs notiks? Izņemot kritiķa uzstāšanos? Nekas nenotiks! Pasaule nesagriezīsies kājām gaisā. Zeme neizies no savas orbītas, visi paliks dzīvi, neskatoties uz nemazgātajiem traukiem un neizmazgātajām grīdām.

7. Apzināmies un nostiprinām savas stiprās puses, mācamies uzticēties sev, ne kritiķim (atceramies, ka kritiķis ir tikai daļa no mums).

Šajā ziņā mums palīdz SASNIEGUMU DIENASGRĀMATA. Iekārto sev grāmatu, kurā ik vakaru ierakstīsi savus dienas sasniegumus. Tajā rakstām visu, par ko varam sevi paslavēt. «No rīta piecēlos reizē ar modinātāja zvanu – es esmu malacis!». «Divreiz piepumpējos – lepojos ar sevi!». Sāc ar mazumiņu, ievēro nianses!

8. Negaidi ātrus rezultātus.
Iekšējais kritiķis ir tas, ar ko kopā tu dzīvo visu savu dzīvi. Lai novājinātu viņa pozīcijas un pieaudzētu savas labās īpašības, ir vajadzīgs laiks. Ievēro savu kritiķi, novērtē viņa konstruktīvismu (ja tā tas ir), un dari “pa savam”. Ne tā, kā diktē viņš, bet tā, kā gribi tu.
Un tici, tā piepūle, kuru tu pieliksi darbam ar savu iekšējo kritiķi, atgriezīsies tev kā labs garastāvoklis, vieglums, pārliecinātība par sevi un savām darbībām. Savādāk nevar būt, jo tad tu varēsi uzticēties sev, savām sajūtām, savām domām un pieredzei, būt sev lielisks atbalsts. Un tas ir ārkārtīgi svarīgi un vērtīgi.
Arī darbā ar savu iekšējo kritiķi tev palīdzēs Mīlestība. Dari šo darbu ar mīlestību audzē to sevī un tev viss izdosies!

Autors: facebook @arhisomatika
​​​​​​​Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS