Par ko klusē vīrieši?

Nav labi, kad mūsu vīrieši pamet savus bērnus un aiziet no ģimenēm, un mēs neko nesaprotam, pat negribam saprast, un kāpēc dažkārt, kad viņš ir prom, pat iestājas miers dvēselē.

Mēs nesaprotam, kurš kontrolē situāciju mūsu ģimenē. Mēs vispār nezinām, kas tās ir par programmām, kas mūs kontrolē. Kāpec vīrieši aiziet neko nepaskaidrojot? Vai kāpēc viņi ir gatavi ar mums dzīvot, bet nav gatavi kopā attīstīties? Kāpēc viņi klusē?

Kāpēc mums, sievietēm jāmācās ar viņiem runāt? Un tikai tādā secībā: sākumā mums jāiemācas ar viņiem runāt pareizi, un tikai pēc tam runā viņi!

Ko nozīmē “pareizi”? Kaut ko sevī mainīt, lai sakristu ārējais miers un iekšējais. Lai tas notiktu bez aizvainojuma, prasībām un mūžīgām pretenzijām pret viņu. Ikviena saruna.

Kāpēc vīriešus vajag sasildīt? Kur ņemt tik daudz mīlestības, lai pēc ilgstoša spiediena no sieviešu puses, kas sākusies praktiski no bērnu dārza laikiem, viņi spētu mums uzticēties?

Vai ir iespējams kaut ko darīt ar to, ka viss, ko vēlas vīrietis ģimenē, ir tas, lai viņu vispār “neaiztiktu vai liktu mierā” un viņu neinteresē uzlabot savu kopdzīvi, jo viņš principā netic sievietēm? Kā pārstāt viņu mūžīgi kaut kur vilkt, stiept, likt kaut ko darīt? Kā izdarīt tā, lai viņš pats gribētu savā ģimenē šo kopā būšanas sajūtu?

Grūti ar to visu tikt skaidrībā! Taču tas ir iespējams! Ja pati to vēlēsies! Reiz man arī bija ļoti vientuļi savā ģimenē, ar savu vīru. Bet tagad tas vairs tā nav. Es ik dienu esmu veikusi un vēl joprojām veicu milzīgu darbu savās attiecībās. Man izdevās izdarīt tā, ka mēs sākām runāt. Un sanāca pavisam cita dzīve. Un, ne tikai man. Tātad principā tas ir iespējams! Un ir ne tikai divi varianti!!! Vai nu paciest, vai “ak, šīs attiecības mani nomāc!” un ātri aiziet! Ir vēl trešais variants!
Es esmu! Mēs esam! Ir mūsu ģimene! Kura godīgi iziet cauri visām krīzēm ne jau pēc “macību grāmatas”! Kaut arī dažkārt ir ļoti grūti.

Tu nedrīksti nolaist rokas. Tev nav jācieš. Lai arī cik nepārvarama tev šķistu esošā situācija. Un tavos spēkos ir apstādināt šo atšķirtību, kas šobrīd ir starp tevi un tavu vīru un kurā dzīvo jūsu bērni. Tāpēc, lai pēc tam dotu viņiem iespēju izveidot normālas attiecības, tāpēc, lai nākotnē dotu viņiem iespēju izveidot stipras ģimenes. Tāpēc, lai paspētu normāli dzīvot paši.

NEIZDOMĀTS STĀSTS

“Šodien no rīta pamodos un sapratu: ja mana vīra mīļākā pazudīs, es atkal pārvērtīšos par monstru. Es to jūtu. Es atkal baidos izjust to agresiju, kas plūda no manis uz viņu kā melna straume daudzu mūsu kopdzīves gadu garumā.

Es sapratu, ka es vairs nelīdīšu viņa telefonā vai datorā, nemocīšu sevi ar visām tām detaļām un necentīšos viņu kontrolēt. Es vienkārši sākšu dzīvot. Un macīšos runāt.

Man jāiziet no šī upura stāvokļa. Tas līdzīgs dziļai akai. Es sēžu tās dibenā, skatos augšup, bet izrāpties nevaru. Jātiek ārā!”

TIKSM SKAIDRĪBĀ, KĀ STIPRINĀT SAVU ĢIMENI BEZ MĪĻĀKĀS PALĪDZĪBAS
Nevajag baidīties no tā, ka būs kā agrāk. Šobrīd tu jau daudz vairāk saproti par sevi un savu ģimenes situāciju. Par savām attiecībām ar vīru. Tu esi gatava domāt par savu “ieguldījumu”” tajās un to, kas notika. Tāpēc nebūs tieši tā kā bija!

Un, kā būs? Šobrīd kaislību intensitāti palīdz “uzturēt” mīļākā. Viņa ar savu ierašanos, lai cik dīvaini tas nešķistu, palīdzēja apturēt tavas agresijas pret vīru uzplūdus. Un arī viņš to jūt. Radās iespēja uzelpot. Laiks padomāt. Gan tev, gan viņam.

Pamēģināsim pafantazēt, kas notiks, kad šī tēma atkritīs.

Viens variants, tu periodiski viņam pārmetīsi. Par to, kas bija.

Otrs variants, tu varēsi piekrist tam, ka ikviena parādība, kas notiek ģimenē: mīļākā, slimība, problēmas ar bērniem, skar visu ģimeni.
Ja tu patiešām piekritīsi tam, ka tas, kas notiek jūsu ģimenē nav vis ” slikta uzvedība”, bet gan jūsu kopējā problēma. Nevis vienam no pāra, bet abiem.

Pirmajā variantā man tev pat teikt nav ko. Tu pati visu proti. Ikviena no mums to prot. Pārmest. Vainot. Pateikt visu. Pamācīt. Zāģēt.

Otro variantu izvēlēties ir daudzkārt grūtāk! Atkal ir daudz jāmācās.

Un pats galvenais, ko mācīties, (no pirmās, otrās un pat desmitās reizes tas nenostrādās), ir iemācīties sarunāties.

Šķiet, kas nu tur tāds? Sarunāties? Ko tur daudz mācīties?

Mūsu mentalitāte un audzināšana ir tāda, ka praktiski mēs visas runājam ar pretenzijām un prasībām pret otru. Mēs neprotam savādāk. Un tad, kad tā darām, mēs otru cilvēku atgrūžam.

Tev nāksies ar savu vīru iemācīties runāt pavisam savādāk. Normāli. Vienkārši. Bez prasībām. Bez pārmetumiem. Bez zemtekstiem un vēstījumiem. Mierīgi. Rāmi.

Tas būs ļoti sarežģīti. Tāpēc, ka tad, kad tu sāc tā runāt, viņam nav iespēju uzvilkties, emocionēt un “drāmas” nav. Tā tiek atcelta. Taču daudzi vīrieši ir pieraduši pie tā, ka ir drāma, ka tai ir jābūt!!! Ka ģimenē jābūt pastāvīgam stresam!  Kā dzīvot ģimenē bez stresa un spriedzes – to viņi vispār neprot. Un kā tu pati tajā jutīsies, kad nebūs vairs pretenziju? Tu, kurai vajadzīgs būt “uz nerviem” un kaislībās?

Jāmēģina, lai uzzinātu!

Lai iemācītos TĀ sarunāties, ir jāpieliek piepūle. Jāpaspēj, pirms atver muti, pirms pasaki ierastos vārdus, prast tos izfiltrēt un piemeklēt pareizo intonāciju.

Tu jau sajūti protestu? Un, kas tagad notiks, mūsu mājās vairs nevarēs atslābināties, uzstāties, parādīt savas tiesības un pateikt viņam visu?
Jā! Tu visu pareizi saprati. Ja gribi iemācīties sarunāties.

Un arī viņu vari godīgi brīdināt, sakot: ” Es sapratu, ka ļoti ilgi ar tevi esmu runājusi nepareizi. Visu laiku ar kaut kādiem negatīviem “uzbraucieniem”. Tagad es to ļoti nožēloju.
Piedod man. Agrāk es tur neko nevarēju padarīt. Tagad gribu iemācīties savādāk. Bez pretenzijām un pozitīvi. Es ļoti gribētu tev palūgt palīdzību, jo man noteikti ne viss uzreiz izdosies, taču es ļoti gribu, lai izdodās. Runāt ar tevi savādāk. Labestīgāk. Mīļāk. Mierīgāk.”

Tas jau ir pusceļš. Lēmums, pa kādu ceļu iet, ir pieņemts un vīrs ir pabrīdināts.

Var rasties jautājums, kāpēc es vīra mīļāko neuztveru kā nopietnu sāncensi un potenciālu draudu ģimenei?
Tikai tāpēc, ka tad, ja sievietei ir iekšēja pārliecība par to, ka šis vīrs viņai ir vajadzīgs, šī pārliecība uzvar visu. Laba attieksme pret savu vīrieti uzvar visu. Dažkārt to sauc par mīlestību. Dažkārt tikai pēc tādiem pārbaudījumiem mīlestība arī sākas. Atmostas.

Turklāt, tu nedrīksti orientēties uz viņa uzvedību. Tev pašai sev jāpieņem šis lēmums, ka ikvienai tavai un viņa sarunai jābūt uz labvēlīgas nots un ar pozitīvu noskaņu. Lai starp rindiņām var izlasīt: “Es ļoti priecājos par to, ka tu esi! Es priecājos par to, ka varu tev to pateikt! Par to, ka varu ar tevi par to runāt!”

Šīs emocijas raisās ļoti ātri. Un vīra dvēsele var nepaspēt sadzirdēt šīs pārmaiņas balsī, noskaņojumā un galvā. Un viņš uz to var reaģēt kaut kā savādāk.

Varbūt šobrīd viņš mīļākās tēmu tev degunā vicina kā sarkanu lupatu vērsim, lai izbaudītu to mieru, kas, iespējams, pārāk ilgi nav bijis jūsu mājās. Pateicoties mīlākajai, viņš var savās mājās atpūsties. No tavas agresijas un mūžīgās neapmierinātības. Protams, kā var negribēt to visu turpināt? Miers, labvēlība, tu rosies un centies “būt laba”.

Lūk, te ir svarīgi tev pateikt. Neskatoties uz to, ka tev jāiemācās runāt mierīgi, rāmi, bez pretenzijām, tev tomēr sevī ir jāieklausās un jāpadomā par to, ck ilgi tu esi gatava gaidīt, kamēr viņš pārstās staigāt šurpu-turpu.

Ne vienmēr jautājumu par mīļākās “izgaišanu” var atrisināt vienas dienas vai nedēļas laikā. Tieši tāpēc, ka arī vīram ir bail izdarīt ikvienu neveiklu kustību, lai viss neatgrieztos vecajās  sliedēs. Te nu jūs esat vienoti – ne viņš grib iepriekšējas attiecības. Ar tevi. Ne arī tu vēlies, lai notiktu tā, kā iepriekš.

Tāpēc būs jāveido jaunas. No nulles. Un pareizā intonācija, tavs miers, tavs dzīvesprieks pat tādos ģimenei grūtos laikos tev palīdzēs.

Nolem, cik ilgu laiku tu esi gatava viņu gaidīt. Un pasaki to viņam. Mēnesi, divus, pusgadu, gadu – lai viņš izlemtu. Nevajag viņam jautāt, kad viņs to pametīs un atgriezīsies. Ja tā jautāsi – nekad nepametīs. Pilnīgi skaidrs, ka viņam ir labi. Viena par viņu cīnās, otra kļuvusi gluži vai zīdaina. Iespējams, viņam tas ilgi neapniks.

Tu viņam paziņosi šo laika intervālu – cik ilgi viņš var lemt. Un tad, kad tas būs pagājis, ja viņš visu atstāj kā ir, un neko nemaina, dzīvo pa divām mājām, tad tev būs jāuzņemas atbildība un jāpabeidz šīs attiecības. Tā tu nepazaudēsi savu pašcieņu. Un tev tā būs vieglāk.

Jā, bailīgi bez viņa, pavisam bailīgi, taču, ja tu ļauj vīrietim bezgalīgi rīkoties ar tavu laiku, tas ir vēl briesmīgāk. Gan tev, gan viņam. Tu pati dod viņam iespēju necienīt sevi. Ar to, ka pati sevi necieni.

Tā kā labāk labvēlīgi atskaņot viņam savu gaidīšanas laiku: “Es sapratu, ka mūsu ģimenē ļoti daudz kas nav bijis pareizi. Sapratu, ka vēlos ar tevi savādākas attiecības. Sapratu, ka esmu gatava mainīties un pret tevi izturēties labāk. Un es to darīšu. Saprotu, ka tev šobrīd nav vienkārša situācija. Tu nezini, kā rīkoties. Un tev ir vajadzīgs laiks. Padomāt. Izvelēties. Es vēlos, lai tu mani saprastu. Un es tev varu dot šo laiku – lūk tik (un nosauc savu ciparu, cik ilgi esi gatava gaidīt). Taču es nevaru tev dot bezgalīgi daudz laika. Tāpēc, tad, kad šis laiks būs beidzies un, ja tu vēl nebūsi izlēmis, tad lēmumu pieņemšu es. Mainīties un strādāt pie attiecībām kopā vai viena es vēlos, bet vilkt garumā ciešanas, mīņāties uz vietas un dzīvot pārmetumos, es vairs nevēlos”.

Sākumā viņš tev neticēs. Iespējams, neuztvers nopietni tavus vārdus. Tavs miers viņam šķitīs uzspēlēts. Un būs tev pārbaudes. Lai pārbaudītu, kurā mirklī tu norausies un sāksi runāt pa vecam ar pretenzijām un pārmetumiem. Kad?

Sākumā viņš tevi provocēs uz jūsu veco ierasto sarunāšanas veidu. Pieņemsim, tu skaļi apvaino, dusmojies, vicini rokas, bet viņš klusē. Jo vairāk tu uzvelcies, jo vairāk viņš aizveras. Tu pati zini, kā jums mēdz notikt.

Arī viņš “spiedīs” uz visām tavām pogām, lai tu reaģētu ierastā veidā. Un te nu tev jāspēj noturēties! Un sanāks ar sevi pacīnīties. Pielikt piepūli. Un nepadoties provokācijām.

Taču tie vārdi – lūgums pēc palīdzības un atbalsta, kurus tev pateicu pašā sākumā, var tev palīdzēt kaut nedaudz mīkstināt viņa sirdi.

Pagaidām viss. Pagaidām mācies sarunāties. Bez pretenzijām. Tā, kā, iespējams, vēl nekad un nekur neesi dzirdējusi. Katrā gadījumā – ne savā tuvākajā lokā. Stāsti par sevi viņam biežāk. Runā par to, kā tu jūties un kā tu vēlies. Un nospraud laika robežas.

Un atceries, ka tā, kā ir šobrīd, nebūs mūžīgi.

Psihologs Jūlija Zinovjeva
Foto: Olya Kobruseva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Enerģija un pievilcība

– Enerģija ir pievilcīga. Savā būtībā pievilcība un enerģija ir sinonīmi.
Enerģiju vienmēr pamana tie, kam tās trūkst.
Tā ir pamanāma kā gaismeklis naktī, kas pievelk arvien vairāk un vairāk knišļu.
To nenoslēpsi tāpat kā nenoslēpsi tās trūkumu sevī.

Pievilcībā viss ir nosacīti: ārējais izskats, skaistums, asprātība… Taču enerģija tajā ir absolūta.Ja tā būs, tevi uzskatīs par skaistu, ja ne par skaistu, tad sasodīti pievilcīgu, gudru un izveicīgu gan.
Ja tās nebūs – no tevis vairīsies.
Tā mēs visi esam uzbūvēti, mūs pievelk tie, no kuriem varam uzlādēties, un atgrūž tas, kas par katru cenu vēlas pabaroties ar enerģiju uz mūsu rēķina.Kur gan dabūt enerģiju, ja ne no citiem?
Tā visa pieder Dievam. Tā ir tagadnē. Tā ir neizsmeļamajā šeit un tagad. Tā ir pilnīgā tavā klātbūtnē. Tā ir it visa esošā tāda, kāds tas ir pieņemšanā.

Diezgan vienkarša aritmētika: viss, ko tu pieņem, dod tev savu enerģiju, viss nepieņemtais – to atņem.

Un cik gan daudz vajag nepieņemt, lai tas tiktu izsmelts līdz pašam dibenam?

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laime staigā klusiem solīšiem

Es visu savu dzīvi gaidīju laimi. Es domāju, ka tā ir liela, gaiša un brīva. Es ticēju, ka tā atnāk negaidīti, kā zibens, kā vētra, visu savā ceļā noārdot un radot no jauna. Bet vēl tai noteikti jāpaziņo: “Tā esmu es, tava laime!”

Pagāja gadi. Svētku gaidīšana izrādījās labāka par pašiem svētkiem. Un pakāpeniski atnāca apziņa, ka laime var būt maziņa, klusa, nedaudz kaprīza un, ka tā neatnāk tāpat vien, tā man pašai ir jārada. Bet pēc tam vēl jāsalāpa, jāsalīmē un jāpabaro ar brokastīm.

Un vēl tā ir ļoti nepastāvīga. Tā jebkurā brīdī var pārsprāgt kā ziepju burbulis, sabrukt kā kāršu namiņš vai aizlidot ka naktstaurenis caur vēdlodziņu.

Tā nemīl melus un tā ļoti viegli apvainojas. Tā nemīl košus tērpus. Un tā aiziet tikpat klusiņām kā atnākusi. Un tikai pēc gadiem mēs saprotam, ka pie mums bija atnākusi īsta laime.

Iemācies savu laimi ieraudzīt. Nepagriez tai muguru.

Jeļena Potehina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas, kas nenotika

Ir viegli pateikties par to, kas izdevās un sanāca. Daudz grūtāk skatīties uz to, kas neizdevās un nesanāca. Un būt par to pateicīgam.

Tas, kur tu šobrīd atrodies, ir tavas pagātnes rīcības rezultāts. Tavas darbības un bezdarbības.

Tu esi tāds, kāds esi. Pateicoties visam, kam esi cauri izgājis. Kur sanāca un kur nesanāca. 

Katrā jaunā posmā, atskatoties atpakaļ, arvien skaidrāks kļūst tas, kāpēc notika tieši tā. Un tas bija pareizi. Kad mācība izieta, secinājumi izdarīti, atliek vien pateikties. Par to, kas bija. Un to, kas nebija. Un to, kur sanāca un to, kur nesanāca.

Un rodas skaidrība un atbildība par sevi un savu ceļu. Jo “sanāca vai nesanāca”, bet tas ir mans ceļš, mani soļi, manas darbības. Un rezultāti. Arī mani.

Ielāgojot šo pieredzi, rodas spēks kustēties tālāk.

Ar pateicību. Visam, kas bija un visam, kā nebija.
Un, noteikti – sev.

Anna Gusak
Foto: Lucas Mendes
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es vēlos!

Vēlos gaismu, vēlos krāsas…
Vēlos sakārtot skapjus, nomazgāt logus, nogriezt vēl īsākus matus, kuri agrāk šķita neapspriežama nepieciešamība un absolūti man nesaprotamas sievišķības atribūts.

Vēlos stundām ilgi ērtās kedās pastaigāties pa krastmalu un smaidīt, izmetot tumšajā ledainajā dzelmē visas atlikušās šaubas par to, ka esmu šeit ne jau tāpēc, lai visiem izpatiktu un piepildītu citu cerības.

Vēlos dzert savu stipro kafiju, bet dažkārt vīnu… lasīt papīra grāmatas… klausīties mūziku, kas patiešām ir mūzika…. un retāk skatīties pulkstenī, kalendāros, plānotājos, paspējot būt šeit un tagad.

Ļoti Vēlos to bezkompromisu patiesību, kurā nav nekādu pieklājības vizīšu, “vajadzīgo” draugu, nemīlamo roku un lūpu, un to nelaimīgo vietu, uz kurieni kājas nenes.

Un patiesībā, ne tikai vēlos…

Arī daru.

Ar prieku, bez nožēlas un bailēm, ar žēluma pēdām, kas izkusa, tāpat kā pēdējais ziemas ledus.

Lai pilnvērtīgi dzīvotu, pietiek ar to atbildību par savu paša dzīvi, kuru tu vairs ne uz vienu nenovel.
Tad nevajag lūgt atļauju un par katru cenu censties izdabāt, un paciest nepaciešamo tikai tāpēc, ka nav kur likties.
Mīļie mani, tiekšanās pec pilnības nav labākais veids kā dzīvot… tas ir veids kā pēc iespējas ilgāk nesākt dzīvot…
Bet dzīvot, mierinot sevi ar domu, ka tu vēl neesi sācis, ir pats nejaukākais pašapmāns dzīvē.

Ko tu vēlies?
Un uz ko no tā, ko tu vēlies, esi gatavs?

Pirmais ir sapņi, otrais – realitāte.
Kur tevis ir vairāk?

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kamēr

Kamēr tev nav veselīgas attiecības pašam ar sevi, tu nespēsi izveidot veselīgas attiecības ar citiem.

Kamēr tev nav mīlestības pret sevi – tev citiem nav ko dot. Nedodot sev, tu sevi iztukšo. Un tad visas uz ārpusi vērstās darbības būs nevis aiz mīlestības, bet – trūkuma. Mīlestības vietā jebkas, tikai ne mīlestība.

Kamēr nav atbalsta sevī – tu kritīsi neveselīgās attiecības ar citiem. Visdažādākajās variācijās. Un no tā sevi izvilkt būs, ai, cik smagi.

Kamēr tu neizveidosi iekšējo atbalstu, kamēr nepabarosi sevi ar mīlestību, kamēr nedosi sev beznosacījuma pieņemšanu un atzīšanu, tu centīsies visu to ātrast ārpasaulē! Bet neviens nespēs tev dot to, kā nav tevī sev pašam.

Kamēr iekšā ir tukšums, kamēr nav atklāta pieeja savam iekšējam avotam, tu ne ar ko citu nevari remdēt savas slāpes.

Visi risinājumi ir iekšpusē. Viss ir tevī! Un meklēt un izrakt visu to, ko tu meklē, vajag sevī, ne ārpusē.

Ārpasaule ir piesaistīta iekšpasaulei. Tikai tā.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība ir…

Ziniet, gadu gaitā es pilnībā esmu zaudējusi to Mīlestības uztveri, kas liek nervozi iestigt drāmās, izmisīgi un kaislīgi censties kādu iekarot, skaļi demonstrēt savas jūtas, mocīties vai uzskatīt, ka Mīlestība ir ideālo un jauno privilēģija.
Taču par laimi ir atnācis kas cits… kluss, maigs, ļoti vienkāršs un līdz ar to bezgalīgi trausls un ārkārtīgi dziļš…

Mīlestība ir tuvība, Mīlestība ir dziedināšana, Mīlestība ir delikāta saudzīga attieksme pret otru cilvēku, un nav savienojama ar okupāciju, privātipašnieciskumu un pārvaldīšanas pašapmierinātību.

Tieši tādu Mīlestibu – nobriedušu, apzinātu, abpusēju es novēlu katram, absolūti katram cilvēkam…
Un katram, kurš tādai Mīlestībai netic, es apgalvoju, ka tā ir.
Un katru, kurš no tās bēg, es gribu apstādināt.
Un, katru cietušo es steidzos pārliecināt par to, ka cieš ne jau no Mīlestības, bet gan no tā, ar ko centies to aizstāt.

Mīlestība dziedina. Tā paildzina dzīvi tiešā šī vārda nozīmē. Atgriež mūs pašus sev, brīnišķīgus un neviltotus.
Padariet to iespējamu…. iemācieties atkal to sajust pēc pašas rūgtākās vilšanās… ielaidiet to…

Dzīvei bez mīlestības ir tiesības ar to piepildīties… jebkurā laikā…

© Ļiļa Grad
Foto: Polina Kovaleva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kamēr vien tu jūti dzīvi, tā jūt tevi…

Rīts. Aprīlis. Svētdiena.

Tas ir tas, kas ārpusē… un tas, no kā lieliski var izveidot vienkāršiem brīnumiem piepildītu dienu.

Var atpūsties. Var izgulēties. Var izstaigāties.

Un var atlikt uz vēlāku laiku visu to, ko piekasīgais iekšējais vectēvs liek darīt tieši tagad…
Starp citu, kā tavs iekšējais vectēvs dzīvo?

Burkšķ, ir neapmierināts, piekasīgs, kritisks?

Vai arī tomēr prot draudzēties? Un gaida no tevis signālu tam lai sabotētu lietas, problēmas, uzdevumus, kuri nekad nebeigsies? Un arī vēlas brīvdienu?

Šī brīvdiena, mīļie, ir ļoti vajadzīga…

Jā, brīvdiena domāta tam, lai izietu.

Izietu no steidzīgā režīma ar nosaukumu VAJAG.
Neviens jau nestrīdās, ka vajag. Ļoti daudz ko vajag. Vienmēr.

Taču, ja mēs to kaut retu reizi neatšķaidām ar spītīgu uzdrīkstēšanos un izaicinošu NEGRIBU, tad pašas dzīves košais un daudzkrāsainais akvarelis drīz kļūs nelietojams.

Un tā mūsu atspulgs sen aizmirstā prieka spogulī ļoti drīz kļūs bāls.
Un tā ļoti ātri pazudīs jau tā ne parāk lielie mums dotie laika resursi.
Jā, varbūt tas, kas atrodas iekšpusē, neatstāj izredzes uzvarēt to, kas atrodas ārpusē …

Mēdz būt arī tā.
Taču arī tad ir vērts atcerēties, ka arī šim stāvoklim nav nekādu tiesību uz visu mūsu dzīvi.
Tam ir ierobežots darbības laiks.
Un pat šajā laikā atrodas plaisas, caur kurām iespīd gaišie cerību stari…
Nekad sev to neliedz.

Un nekad neliedz sev savu paša atbalstu.
Nostājies savā pusē pat visgrūtākajās dzīves dienās.

Dodies pastaigā, dzer tēju, lasi grāmatas, guli dīvānā, klausies mūziku vai klusumu, komunicē un turpini mīlēt visu, kas rod tevī atbalsi.

Tā ir tava dzīve.

Un kamēr vien tu to jūti, tā jūt tevi…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

GREDZENS

Reiz kādā vēlā 1970. gada vakarā es gultā pagriezos pret sev blakus gulošo meiteni un jautāju viņai, vai viņa vēlas kļūt par manu sievu.

– Mēs par to parunāsim no rīta, – viņa teica. – Tagad man jāpaguļ.

No rīta viņa teica, ka laulības nav īpaši laba ideja, patiesībā pat ļoti draņķīga ideja, taču viņa vienalga piekrīt kļūt par manu sievu.

Viņai bija taisnība: tā bija draņķīga ideja. Jaunā sieviete Tabitta Sprūsa vēl nebija pabeigusi studijas universitātē. Es biju pabeidzis, bet nevarēju dabūt skolotāja darbu.

Es strādāju ķīmiskajā tīrītavā un saņēmu nedaudz lielāku par iztikas minimumu algu. Mums bija mācību kredīts, nebija nekādu ietaupījumu un nekādu atvieglojumu. 
Man bija divi apakšveļas komplekti, divas džinsa bikses, divi pari kurpju un problēmas ar alkoholu. Mēs abi to atcerējāmies, nosakot kāzu dienu: 1971. gada 2. janvāri.

Tajā rudenī mēs iekāpām autobusā, kas brauca no Vecpilsētas, kur dzīvoja Tabbi, līdz Bangorai, kur atradās pazīstamākais juvelierizstrādājumu veikals Deiz. Mēs palūdzām, lai pardevējs mums parāda pašu lētāko pārdošanā esošo laulības gredzenu komplektu.

Pārdevējs ar profesionālu smaidu, kurā nevarēja just ne pilīti iejūtības, parādīja mums pāri zelta stīpiņu par 15 dolāriem. Es izvilku no bikšu kabatas savu maku, kas bija piestiprināts baikeru ķēdē, un samaksāju par gredzeniem. Braucot mājup autobusā, es savai līgavai teicu:

– Varu saderēt, ka ar laiku šie gredzeni mūsu pirkstos atstās zaļu svītru. Un Tabbija, kurai vienmēr ir bijusi asa mēle atbildēja:

– Es ceru, ka mēs tos valkāsim pietiekami ilgi, lai to noskaidrotu.
Vēlāk, pēc apmēram desmit nedēļām, mēs šos gredzenus uzvilkām viens otram pirkstā.

Uzvalks, kuru biju uzvilcis savā kāzu dienā, bija man parāk liels – to es aizņēmos no sava vedējtēva, – bet ar manu kaklasaiti varētu lepoties pats Džerijs Garsija.

Mana jaunā sieva bija ģērbusies gaiši zilā bikšu kostīmā, kurā pirms tam bija tērpusies savas draudzenes kazās kā līgavas māsa.

Viņa bija brīnišķīga un līdz nāvei nobijusies.
Mēs devāmies uz kāzu mielastu, kur ēdām sviestmaizes ar tunci un dzērām limonādi manā mašīnā – vecā bjuikā ar grabošu ātrumkārbu.

Es visu laiku ar lielo pirkstu taustīju gredzenu uz kreisās rokas zeltneša…
Dažus gadus vēlāk – varbūt trīs, varbūt piecus? – mazgājot traukus, Tabbijas gredzens noslīdēja no pirksta un iekrita izlietnes notekcaurumā. Es centos to izvilkt, taču, acīmredzot tas bija aizpeldējis notekūdeņos.

Tajā laikā es varēju nopirkt jau dārgāku gredzenu, tomēr mana sieva ļoti bēdājās par pazudušo pirmo gredzenu. Tas nemaksāja vairāk par astoņiem dolāriem, taču viņai tam bija milzīga vērtība.

Dzīve karjeras ziņā bija man labvēlīga. Es rakstīju bestsellerus un pelnīju miljoniem dolāru, taču ne reizi, kopš tā brīža, kad mana jaunā sieva drebošām rokām un trīsošu sirdi to uzvilka manā pirkstā, nebiju novilcis šo lēto gredzenu.

Zinu, zinu, tas izklausās kā  senā kantrī stila dziesmā. Taču dzīvē bieži vien tieši tā arī notiek. Šis gredzens kalpo par atgādinājumu tam, kā mēs tolaik dzīvojām: maziņā trīsistabu dzīvoklītī, ar vecu plīti un grabošu ledusskapi, čīkstošiem grīdas dēļiem, ielas trokšņiem naktīs un plakātu virs izlietnes: MANS DRAUGS, MUMS GALĪGI VAIRS NAV SPĒKA.

Gredzens liek aizdomāties par nākotni, atcerēties to, ka mums gandrīz nekā nebija, tomēr mēs paši bijām lieliski.

Bet galvenais, ko tas mums neļauj aizmirst, ka lietas cena un vērtība bieži vien nav viens un tas pats.
Ir pagājuši jau 42 gadi, bet zaļās strīpiņas vēl joprojām uz pirksta nav…

Stīvens Kings “Gredzens”

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ceļš cauri tumsai

Dzīve ir kā ceļš. Tas ne vienmēr ir taisns un rozēm kaisīts. Tieši šķēršļi un ar tiem saistītie pārbaudījumi spēj ienest jaunas pārmaiņas.
Šīs kvalitātes ir dzīve saskaņā ar savu dvēseles Gaismu.
Mūsu iekšējai pasaulei, tāpat kā telpai, kura atrodas tumsā, vajadzīgi ir avoti, lai to varētu izgaismot.
Ja ienesam kaut vienu sveci tumsā, tad tā rada radikālas pārmaiņas telpā. Tāpat ir ar zemapziņā mītošo neizzināto daļu. Ja par to nedomājam, tad pat nenojaušam, ka tāda ir. Bet agru vai vēlu, bet visticamāk jau drīz, cilvēkam, kas ir pamodies un līdz ar to nostājas uz apzinātības ceļa, iznāks sastapties ar sevī esošo tumšo pusi. Ar savu ēnu.
Pirmā pieredze var atnākt ar konkrētiem notikumiem dzīvē – emocionālas sāpes, slimība, tuvinieku nāve, pazemojums….
Tādos brīžos var likties, ka visa pasaule ir nostājusies pret. Bet patiesībā tā ir iespēja paņemt sveci un iet iekšā tumsā.
Tikai ienesot Gaismu un uzticoties Dieva klātbūtnei, var notikt padziļinājums un arvien lielāka apzināšanās, kas sniedz gan emocionālu, gan arī fizisku dziedināšanu.

Kad notiek padošanās Lielā spēka priekšā, zūd spriedze, tiek atlaists saspringums un var ienākt Gaisma.

Šī svece tumsā spēj paveikt brīnumus, jo tad atkāpjas bailes un sirdī ienāk miers.
Miers tā ir iespēja dzīvot tālāk ar lielāku paļaušanos uz Dieva klātbūtni savā dzīvē.
Bet, lai arvien vairāk izgaismotu zempaziņas telpu, ir vajadzīgas daudzas sveces.
Sveču ienešana var notikt pārdzīvojumu rezultātā, kad esam spiesti atlaist kādu sava zemā ego daļu, lai atbrīvotos no emocionālām sāpēm un rastu sirdsmieru. Bet iekšējais miers prasa, lai to arien vairāk nostiprina, tātad iecentrē.

Cilvēks, kas ir apzināti nostājies uz Gaismas ceļa un iet to rok rokā ar Dievu, var piedzīvot dvēseles tumšo nakti.
Dvēseles tumšā nakts nenozīmē vienu nakti, tas var būt daudz ilgāks dzīves posms – nedēļa, mēnesis, gads… Dvēseles tumšā nakts atnāk tad, kad cilvēks ir gatavs nopietnam Gaismas padziļinājumam sevī.

Un likums šeit ir viens – lai ienestu Gaismu, ir jāiet cauri tumsai.

Ja dzīve visu laiku rit samērā rožaini un bez pārbaudījumiem, tad ir jābūt īpaši vērīgam, jo iespējams, ka gaisma, kuru cilvēks sevī it kā sajūt, nemaz nav Dieva Gaisma, bet gan aukstā, iluzorā , kuras avots ir pretējie spēki Dieva Gaismai.
Ceļš pie Dieva nav spoži izgaismota skatuve ar prožektoriem, bet gan šī mazā, vienkāršā svecīte, kas savieno ar mīļumu un prieku. To pārbaudīt katrs var pēc sajūtām savā sirdī – vai Gaisma ienes siltumu, mieru un līdzjūtību, vai tā tikai apžilbina acis un palielina sava pārākuma sajūtu pār citiem cilvēkiem.

Dvēseles tumšā nakts parasti atnāk negaidot un bez brīdinājuma. Par iemeslu tai var būt kādas zemapziņā mītošās bailes, kas atradušas ir sev izeju un nonākušas apziņas plūsmā. Jo cilvēks ir dziļāk iegājis Gaismas sfērā un savienojies ar to, jo spēcīgāk sajutīs arī Tumsas klātesamību un tās ietekmi. Kamēr peldam pa ūdens virsmu, maz ir iespēju ieraudzīt zemūdens pārbagāto pasauli. Tikai ienirstot, atveras visa aina pilnībā – gan skaistais, gan biedējošais.

Dvēseles tumšā naktī var pārņemt iekšēja kailuma sajūta. Esi viens un neaizsargāts šo Gaismas un Tumsas spēku priekšā. Negulētas naktis, nemiers, baiļu sajūta ir šī posma pavadones. Bet… Bet kaut kur pašā esības dziļumā kā okeāna dzelmē ir visuresošā Dieva klātbūtne. Viņš mūs nekad nepamet, tikai mēs attālināmies no Dieva. Šī Dieva klātbūtne dod spēku, kas palīdz iztaisnoties, atvērt acis un paskatīties dziļāk tumsā.

Tumsa var būt tik biedējoša, ka tā līdzinās nāvei.
Bet izvēle ir izdarīta.
Svece ir iedegta, un tā ved neziņā.

Bailes no nāves ir bailes no nezināmā. Kad, pārvarot sevi, ejam tur iekšā, atklājas, ka tā ir milzīga transformējoša enerģija, kas savieno ar radīšanas spēku un savas esības vēl dziļāku izpratni un pieņemšanu. Tumsa vairs nav ienaidnieks, tumsa ir draugs, jo tikai caur to varējām piekļūt savai ēnai un iegūt tik spēcīgu eksistenciālu pieredzi.
Atbrīvojot tumsu sevī, arvien tuvāk esam tam, kas ESAM.

Ja Dvēseles tumšā nakts klauvējas pie durvīm, tad patiesībā tā ir Gaisma, kas tur nāk. Varam durvis neatvērt, varam nogaidīt vai arī izlikties, ka nedzirdam.
Bet Gaisma nāks atkal, jo tāda ir Dieva pasaules kārtība, ka dienu nomaina nakti, ka tumsa mijas ar gaismu.

Tikai viena svece tumsā spēj izmainīt visu pasauli.

Maija Kadiķe
www.engelupasaule.lv