Aizvērta sirds – ko tas nozīmē?

anahata-chakra

Aizvērta sirds – tā ir nobloķēta Sirds čakra. Tas ir enerģijas deficīts sirds rajonā. Kad cilvēka sirds ir aizvērta reālam kontaktam ar savām sajūtām un adekvātai mijiedarbībai ar citiem cilvēkiem, tas rada ļoti daudz dažādas negatīvas sekas.

Enerģijas nepietiekamība sirdī un tās sekas

Ja sirds čakrā ir deficīts, enerģijas plūsma, kas iet caur to, ir nopietni ierobežota. Sirds čakra paliek tukša, nospiesta un nelietderīga. Tā ir klasiskā “aizvērtas sirds” izpausme. Tāds cilvēks nesaprot savas jūtas tik ļoti, it kā “vispār neko nejustu”. Tas graujoši ietekmē viņa veselību, attiecības ar sevi un apkārtējiem, kā arī viņa pasaules redzējumu.

Atteikšanas no mīlestības

Tā ir galvenā “deficītnieku” nelaime. To vai citu traumu rezultātā tu esi vīlies mīlestībā. Precīzāk, tajā, ka vispār spēj mīlēt, vai tajā, ka tevi kāds var iemīlēt.

Tajā mirklī bija tik ļoti sāpīgi, ka tu nolēmi – labāk nekā, nekā tā. Tas varēja notikt jau tik agrā bērnībā, ka tu to pat neatceries. Ir tikai aukstums un tukšums krūtīs.

Cilvēki ar deficītu sirds čakrā atrod tam lieliskus attaisnojumus. Piemēram: “Mīlestība ir izdomājums”, “Sekss nav iemesls tam, lai iepazītos”, “Sievietes mīl tikai naudu” u.t.t.

Bailes no dziļām attiecībām un vientulība

Formāli tu vari arī nebūt vientuļš, un it kā tikties ar kādu, vai pat dzīvot kopā. Taču tā būs tikai tāda ārišķīga attiecību izpausme – vai dēļ sociālā statusa, vai seksa dēļ, vai arī kādu citu labumu dēļ. Taču patiesas atklātības, uzticēšanās, sapratnes tādās attiecībās nav.

Cilvēks, kuram sirds čakrā ir deficīts, parasti šajā situācijā cieš (saprotot vai nesaprotot to). Jo vēlme mīlēt un būt mīlētiem mums visiem ir bāzes vajadzība. Ja tā netiek realizēta, ikvienam cilvēkam ir slikti. Taču vairums gadījumu tādi cilvēki šajās nepatīkamajās sajūtās vaino savu partneri un to, ka “īsta mīlestība mēdz būt tikai pasakās”. Ļoti bieži tas noved pie reālas vientulības un pat izolācijas no cilvēkiem.

Aukstums un atsvešinātība

Šo īpašību dēļ cilvēkiem ar nepietiekamu enerģiju sirds čakrā ir ļoti grūti izveidot uzticēšanās pilnas attiecības. Citi var uzskatīt tevi par sausiņu vai aprēķinātāju un egoistu. Dēļ tā, ka nesaproti citu jūtas, tu apzināti vai neapzināti manipulē ar cilvēkiem (īpaši ar tiem, kuriem sirds čakrā ir enerģijas pārpilnība). Iespējams, tas palīdz sasniegt kādus karjeras vai personīgos mērķus, taču nedara tevi laimīgu.

Citu nosodīšana un kritika

Šķiet, ka tavās problēmās vainīgi ir citi. Viņi nepareizi uzvedās un tāpēc ir visas šīs problēmas. Taču tu skaidri zini, kā pareizi jarīkojas.
Ja ievēro sevī ko tādu – tev sirds ir aizvērta.

Neiecietība pret sevi

Diemžēl, citu nosodīšanas cēlonis ir sevis nepieņemšana. Bieži vien ir ļoti grūti sev tajā atzīties. Taču cilvēki ar nepietiekamu enerģiju sirdī, nemīl sevi, rāj un pastāvīgi cenšas pieradīt paši sev un citiem, ka “ir kaut ko vērti”. Tas var palīdzēt karjeras veidošanā, bet atkārtošos, tas nevienu nepadara laimīgu.

Depresija

Tā ir galējā aizvērtas sirds forma. Tu vairs neredzi savai dzīvei jēgu, tev nav uz ko atbalstīties, viss šķiet pelēks un tukšs. Var rasties alkohola atkarība, atkarība no datorspēlēm un citi veidi kā aizbēgt no realitātes.

Hroniski veselības traucējumi

Enerģijas plūsma ir apgrūtināta, tas nozīmē, ka asinis un skābeklis šo zonu nepietiekami bagātina. Tādiem cilvēkiem veselības problēmas saistītas ar “stagnāciju”, “ierobežošanu”, “bremzēšanu”. Tā ir hipertonija (augsts arteriālais spiediens), sirds nepietiekamība, ateroskleroze, infarkta un insulta riski u.t.t. Aukstuma un tukšuma sajūta sirdī. Tādi cilvēki jūtas atsvešināti un vientuļi.
Mūsdienās Aizvērtas Sirds “kaiti” slimo ļoti daudz cilvēku.

Avots: http://www.aum.news

Tāpēc tālākais būs domāts tiem, kuri vēlas kļūt veseli un dzīvot ar Atvērtu Sirdi!

Sirds Čakras atvēršana

čakras1

Bailes, vainas sajūta, greizsirdība, aizvainojums, naids, dusmas un rūgtums nomāc sirdi. Padomā par to, kā tu jūties, kad tevī ir šīs emocijas. Slikti, vai ne? Klātesoša ir ļoti reāla fiziskā reakcija.  Ilgstoša šo emociju krāšana sevī padara tevi nelaimīgu un liek justies nepilnvērtīgam un nespējīgam dāvāt un saņemt mīlestību.

Tas ir iemesls lai atvērtu savu sirds čakru.

Protams, tas prasīs kādu laiku. Cik ilgi, to nevar noteikt, jo katra mūsu situācija ir individuāla. Dziedināšana ir process, kas pilnībā ir atkarīgs no tās piepūles, kuru tu ieliksi šīs situācijas risināšanā. Iemācīties mīlēt sevi un citus – tā ir nenovērtējama un skaista pieredze.

Sirds – dziedināšanas veidi

1. Vizualizācija: laikā, kad tu meditē, vizualizē kā mīloša un dziedinoša gaisma ieplūst tevī caur 7 čakru (galvas augšdaļā – sahasrara) un virzās lejup uz sirdi. Iedomājieties, ka mīlestība un gaisma piepilda katru tavas sirds attālāko stūrīti. Kā tava sirds piepildās ar mīlestību, kā viss negatīvais izplēnē. Tu ieraudzīsi lieliskus rezultātus, ja veiksi šo meditāciju katru dienu – kaut tikai dažas minūtes.

2. Apskāvieni un pieskārieni: Fiziskie pieskārieni palīdz atvērt sirds čakru. Ja tev nav ģimenes, to var palīdzēt realizēt kāds mājdzīvnieks. Tu vari iet uz masāžām un veidot jaukas, draudzīgas attiecības ar cilvēkiem. Tas viss palīdzēs.

3. Atver sevi tuvībai: Daudziem cilvēkiem, kuri baiļu dēļ atsakās no tuvām attiecībām, ir nobloķēta sirds čakra. Viņi baidās, ka pazaudēs brīvību, citi baidās no mīlestības zaudējuma, iespējamības vilties. Viņi vairās kontaktēties ar citiem cilvēkiem un pretējo dzimumu. Taču, lai atvērtu sirds čakru, ir jāļauj sev pieredzēt mīlestības brīnumu.

4. Izmanto afirmācijas: Tās ir spēcīgi vēstījumi zemapziņai: “Es mīlu. Es esmu mīlestības piepildīts. Es esmu tik laimīgs, ka varu dāvāt un saņemt mīlestību…” Izmanto savus personīgos vārdus, lai paustu savu mīlestību!

5. Atmodini līdzcietību caur piedošanu: Tas ir ļoti svarīgi sirds dziedināšanai. Piedošana nenozīmē to, ka tas, ko pateicis kāds vai izdarījis, ir jāuztver kā norma. Piedošana nozīmē tikai to, ka tu atbrīvojies no savām emocionālajām važām un šīm atmiņām. Labestība tev palīdzēs piedot tam, kurš tevi aizvainoja un izdziedinās tavas emocionālās brūces. Atceries, ka, pirmkārt, tev jāpiedod pašam sev!

6. Sūti mīlestību: Kad tu meditē, sūti mīlestību visiem, kurus zini. Cilvēkiem, kurus mīli, nīsti, baidies un no kuriem vairies…. Tiem, kurus tu zini un tiem, kurus kaut reizi esi redzējis… visiem. Tā ir transformācijas dziedinošā meditācija.

7. Izvēlies domu virzienu: Brīdī, kad noķer sevi, domājot negatīvas domas, pasaki sev STOP. Nomaini šo domu nekavējoties! Arī šī pieeja prasa laiku un pacietību, taču tā izstradājas ieradums domāt par sevi  pozitīvi un ar mīlestību!

8. Meditē!
Viena no sirds čakras atvēršanas meditācijām:

Avots: www.shkolamechti.ru

Tulkoja: Ginta FS

Ja sieviete grib seksu — viņai ir zema pašapziņa

sieviete un pieludzeji

Jāpiebilst, ka šajā intervijā paustie viedokļi varētu izraisīt strīdus, taču manī tie izraisīja divdomīgas sajūtas: viena tā, ka pati savā dzīve esmu daudz ko “salaidusi grīstē”. Otra: es ļoti priecātos, ja mana meita izaugtu par sievieti ar augstu pašapziņu un spētu šo viedokli pieņemt par pareizo un rīkoties atbilstoši tam.

YouTube rullīšos Satja Das ļoti asprātīgi un kategoriski spriež  par ģimenes attiecību tēmu, galvenokārt, rekomendējot pāriem tikties vismaz gadu līdz kāzām, un nenodarboties ar seksu, kamēr nav precējušies. Korespondente Zinaida Kuzņecova satikās ar Satju, lai izjautātu viņu par to, kā, viņaprāt, ilga atturēšanās no seksa var kļūt par laimīgas ģimenes dzīves garantiju, kāpēc meitenei vienlaicīgi satikties ar veselu baru pielūdzējiem un, kāpēc visai sievietes naudai jāpaliek pie viņas.

Viena no jūsu lekciju tēmām ir «Laimīgas ģimenes dzīves likumi». Kādi ir galvenie principi?

Pirmais — sapratne par to, ka sieviete un vīrietis ir absolūti atšķirīgi. Viņiem atšķirīgs ir viss: mērķi, uzdevumi, ķermenis, intelekts. Visas sievietes vēlas realizēties kā sievietes, bet vairs neatceras, kā tas darāms. Un šī neiespējamība iegūt sievietes laimi, liek tām to meklēt kaut kur citur — veidot karjeru un tamlīdzīgi. Otrs princips — tas, ka attiecībām jāveidojas pakāpeniski.

Vienā no jūsu lekcijām, jūs runājat par to, ka sievietei ar vīrieti līdz kāzām jātiekas gadu — un visu šo laiku NAV jānodarbojas ar seksu. Kāpēc tieši šāds laika posms?

Laika periods ir aptuvens. Intīmās attiecības ir pietiekoši noslēpumains un no citu acīm sargājams process. Taču mūsdienu cilvēki to padarījuši par ātro uzkodu: pakošļā un izmet.

Sieviete izjūt vajadzību pēc normālām attiecībām, taču viņa ļauj sevi pakošļāt un izspļaut, viņa saka: nu, un kas, tāda ir mūsdienu pasaule.

Taču mūsdienu sievietes ne ar ko neatšķiras no tām sievietēm, kas bija pirms tūkstots gadiem — tieši tās pašas vajadzības, būt laimīgai laulībā. Bet mūsdienu pieeja tam ir vīrišķīga — tam nav nekāda sakara ar ģimeni, tas ir vienkārši prasts sekss.

Attiecībām jābūvējas pakāpeniski: jānotiek ilgai un skaistai aplidošanai pēc sievietes scenārija  Un tas nav vajadzīgs tāpēc, lai kādu izmantotu, bet gan tāpēc, lai cilvēki augtu šajās attiecībās, lai sievietei augtu pašapziņa, bet vīrietim — atbildības sajūta.

Un vīrietis ir laimīgs tikai tad, kad ir atbildīgs. Bezatbildīgs vīrietis nav vīrietis, tas ir degradants. Un sieviete ar zemu pašapziņu nevar būt laimīga, un arī ir degradante. Šīsdienas sabiedrību pārsvarā veido pāri, kuros sieviete ir ar zemu pašapziņu un vīrietis ir bezatbildīgs: divi degradanti, kuriem dzimst atbilstoši bērni.

Mēdz gadīties, ka attiecības sākas ar draudzību. Taču mēdz būt arī savādāk: ja vīrietis un sieviete iemīlas viens otrā no pirmā acu skatiena, pamostas kaisle — kā gan viņi var tādos apstākļos gaidīt gadu?

Un kāds tam sakars ar ģimeni? Tā ir ilūzija. Sieviete domā, ka, ja viņiem ir sekss, tātad viņi būvē ģimenes attiecības, taču vīrieši vispār nekad tā neuzskata. Tas vienkārši ir sekss. Protams, dažkārt no tā var “izspiest” vēl kaut ko: «Ja jau reiz mēs kopā ēdam un mums ir sekss – varbūt  tā ir laulība?». Var jau būt…

Tātad, ja sieviete redz vīrieti un saprot, ka vēlas ar viņu seksu, laimīga ģimene viņiem nebūs?

Ja viņa to redz un grib seksu, tas nozīmē, ka viņai ir zema pašapziņa. Viņa jau ir “parakstījusies” uz vīrišķo formātu. Viņai šķiet, ka cita formāta ģimenes attiecību veidošanai nav, ka visam jāsākas no seksa. Un pēc tam jau redzēs, kas no tā sanāks. Un parasti nekas īpašs jau arī nesanāk. Un tāpēc, ja jūs redzat vīrieti un jums šķiet, ka, lūk, tas tiešam ir mans īstais vīrietis, tātad šis vīrietis tiešām nav jūsu.

Tātad jūsu prāt pareizas ģimenes attiecības nevar sākties no abpusējas kaisles? Pareizi?

Ja tās sāksies ar kaisli, tad ar kaisli tās arī beigsies. Seksuālā harmonija turpinās ne ilgāk kā 8 mēnešus. Attiecībām jāveidojas labvēlīgi: sieviete saprot, ka tas ir īstais vīrietis tad, kad viņš to pierāda ar saviem darbiem – tātad rīcību. Viss parējais ir prostitūcija – sieviete pārdod seksu, bet vīrietis to pērk un tas viss tiek labi piepūderēts.

Un kā jūs piedāvājat lauzt šo nepareizo attiecību būvēšanas modeli?

Vajag sākt nevis ar vīrieša meklēšanu, bet ar savas pašapziņas pacelšanu: sievietei jabūt draudzenēm, kas viņu mīl, kolēģiem, kuri viņu mīl un ciena, ir jābūt pielūdzējiem, kuri, iespējams pat neriskē viņu aplidot, un tādiem pielūdzējiem, kuri tomēr noriskē piekļūt viņai tuvāk. Vecākiem šo sievieti ir jāslavē un jāuzskata, ka viņa ir labākais, ko tie kopā savā dzīve ir radījuši. Lūk tad viņai būs augsta pašapziņa un viņai neuzmāksies neīstie vīrieši, kuri vienkārši grib tikai seksu. Būs tie vīrieši, kuri seksu vēlas, taču viņiem tas šajā gadījumā nav galvenais. Iespējams, viņi šos jautājumus risina kādās citas vietās.

Jūs runājat par to, ka sievietei jābūt vairākiem pielūdzējiem, lai varētu izvēlēties un sākotnējā etapā nepieķerties nevienam no tiem. Un, ka drīkst neslēpt no viņiem to, ka viņi nav vienīgie, ar kuriem jūs ejat uz randiņiem….

Protams, par to vīrietim nevajag paziņot uzreiz – viņš jūs aplido, bet jūs tā lepni paziņojat: «Tu man neesi vienīgais». Bet, ja viņš jautā: «Vai tevi vēl kads vīrietis aplido?» — normāli ir atbildēt: «Protams! Es taču esmu normāla sieviete! Kā gan viņš varēja padomāt, ka es vairāk nevienam neesmu vajadzīga un interesanta?». Bet, ja viņai ir vainas apziņa par to, ka kāds par viņu ir samaksējis restorānā vai aizvedis uz kino, tad viņai vienkārši ir zema pašapziņa.

Bet, ja sieviete skaidri saprot, ka, lūk, ar šo vīrieti viņa attiecības nevēlas, kā šajā gadījumā uztvert viņa aplidošanu – vai tad tā nav mānīšanās?

Un arī to var nosaukt par zemu pašapziņu. Jo šī sieviete uzskata, ka ar seksu ir jāapmaksā biļetes uz kino. Un tas nozīmē, ka viņai vēl jo vairāk ir jāļauj, lai pielūdzēji viņu ved uz kino, un tieši tie, ar kuriem viņa nevēlas precēties, lai paceltu savu pašapziņu, viņus atraidot.

Cik ilgu laiku ilgst šis sākotnējais aplidošanas posms, kad pielūdzēju ir daudz un kas notiek pēc tam?

Apmēram 4 mēnešus cilvēki satiekas un pēta viens otru neitrālā teritorijā. Tas ir viegls posms, kā šopingā: tu staigā pa veikaliem, cilā apģērbus, piemēri kaut ko un saki: «Nu, lūk, nekā jēdzīga te nav, vieni vienīgi krāmi». Bet pēc kāda laika šajos krāmos kaut ko tomēr atrodi. Pēc kada laika no visiem saviem pielūdzējiem tev rodas vēlēšanās palikt ar vienu – ir svarīgi, lai viņam būtu tāpat.

Un pēc tam vēl apmēram pusgadu, varbūt nedaudz mazāk, turpinās randiņi – bez intīmām attiecībām, bez kopdzīves, līdz brīdim, kad viņš jūs bildina un tiek nozīmēts  kāzu datums – apmēram vēl pēc pusgada. Un tikai laulībā sākas arī seksuālās attiecības.

Kad vīrietis saņem seksu, viņam nav nekādas vēlmes un vajadzības uzņemties par to atbildību. Vīrieša psihe ir būvēta tā: ja es no sievietes saņemu seksu, tātad es jau esmu to pelnījis. Un kāpēc gan pēc tam vēl kaut ko vairāk darīt? Bet sieviete ir tendēta vienkārši kaut ko sadomāties un pēc tam iedot vīrietim avansu – viņa domā: ja es došu viņam tuvību, tad automātiski saņemšu drošību un pateicību (galvenās sievietes vajadzības attiecībās). Nekā nebija! Nesaņems!

Kādas ir galvenās sievietes un vīrieša vajadzības attiecībās?

Sievietei ir trīs galvenās vajadzības attiecībās – tuvība, drošība un pateicība.

Tuvība nozīmē, ka sieviete jūt, ka var pilnībā atvērties savam vīrietim. Tas, starp citu, ir vienīgais iemesls seksam.

Vīrietim ģimene vajadzīga tāpēc, lai viņš varētu justies vajadzīgs, būtu brīvs un paliktu šajās attiecībās viņš pats, lai viņam būtu iespēja BŪT VĪRIETIM.

Daudzi uzskata, ka brīvs vīrietis nozīmē bezatbildīgs, taču tas ir ļoti primitīvs viedoklis. Brīvība nozīmē to, ka sieviete vīrietim neko neuzspiež un neko no viņa neIZspiež – viņa vien stāsta tam par savām vēlmēm, un viņš saprot, ka visi lēmumi, kurus viņš pieņem, ir pieņemti no viņa brīvas gribas. Ja vīrietis uzvedas pareizi, sieviete viņam ir pateicīga. Ja viņš uzvedas necienīgi, viņa par to viņam saka un necieš klusējot.

Jūs bieži izsakāties par to, ka sievietes naudai jāpaliek pie vinas pašas, un nav jānonāk kopējā lietošanā, taču tas neattiecas uz partnerattiecībām, pareizi?

Partnerattiecību gadījumā paņemt sev visu savu naudu un kopā terēt tikai viņa algu, nozīmē apzagt partneri.

Bet partnerattiecības, es uzskatu, ka tas ir zems attiecību žanrs.

Ir, protams, vēl zemāki.

Sievietes nauda paliek pie sievietes tikai tad, ja sieviete absolūti neatkarīgi ļauj vīrietim par viņu rūpēties, un spēlē lomu – pilnībā atkarīga sieviete. Tad vīrietis pilnībā uzņemas atbildību par finansēm. Šajā gadījumā, ja viņai pat ir darbs, tas nedrīkst traucēt viņas ģimenes dzīvei. Taču tas “nestradā” tad, ja abi partneri stradā pilnu slodzi: šajā gadījumā tā vispar nav ģimene.

Sarunājās: Zinaida Kuzņecova

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

 

Desmit govis

Indiānis_Lee Bogle4

Reiz divi jūrnieki devās apceļot pasauli, lai atrastu savu laimi. Viņi piestāja kādas salas krastā. Vienam no salas cilšu vadoņiem bija divas meitas. Vecākā – skaistule, jaunākā – tā… ne visai.

Viens no jūrniekiem teica savam draugam:

— Viss, es atradu savu laimi, palieku šeit un precu cilts vadoņa meitu.

— Jā, Tev taisnība, vadoņa vecākā meita ir tāda skaistule un gudriniece. Tu izdarīji pareizo izvēli – precies!

— Tu mani nesaprati, draugs! Es precos ar jaunāko vadoņa meitu.

— Vai Tu prātā esi jucis? Viņa taču tāda… ne visai.

— Tas ir mans lēmums un es to darīšu.

Draugs aizpeldēja tālāk laimes meklējumos, bet jaunais vīrs gāja lūgt vadonim viņa meitas roku. Ciltī bija pieņemts par līgavu maksāt ar govīm. Laba līgava maksāja desmit govis.

Atveda līgavainis desmit govis un piegāja pie vadoņa.

— Vadoni, es vēlos precēt Tavu meitu un dodu par viņu desmit govis.

— Tā ir laba izvēle. mana vecākā meita – skaistule, gudriniece, bet viņa maksā desmit govis. Esmu ar mieru.

— Nē, vadoni! Tu mani nesaprati! Es gribu precēt Tavu jaunāko meitu.

— Tu joko? Vai tad neredzi – viņa taču ir tāda… ne visai.

— Es tieši viņu vēlos precēt!

— Labi, bet es esmu goda vīrs un nevaru ņemt par viņu desmit govis, viņa nav tā vērta. Ņemšu par viņu trīs govis, ne vairāk.

— Nē, es gribu maksāt tieši desmit govis.

Un tā viņi apprecējās.

Pagāja nedaudz gadu, draugs atgriezās no ceļojuma, jau savā kuģī, un nolēma apciemot savu draugu un uzzināt, kā tam klājas. Piestāja krastā un pretī tam nāk neaprakstāma skaistuma sieviete.

Viņš pajautāja, kā atrast draugu. Viņa parādīja. Atnāk, redz, draugs sēž  un tam apkārt skraida bērnu bariņš.

— Kā Tu dzīvo?

— Es esmu laimīgs.

Te iznāk tā pati skaistā sieviete.

— Lūk, iepazīsties. Šī ir mana sieva.

— Kā? Vai Tu otrreiz apprecējies?

— Nē, tā vēljoprojām ir tā pati vadoņa jaunākā meita.

— Bet kā tas notika, ka viņa tā ir mainījusies?

— Tu pats viņai to pajautā.

Piegāja draugs pie sievietes un jautā:

— Atvaino par netaktisku jautājumu, bet es atceros Tevi, kāda Tu biji… ne visai. Kas notika, ka Tu kļuvi par tādu skaistuli?

— Es vienkārši vienā dienā sapratu, ka mana cena ir desmit govis.

Avots: http://www.pritchi.ru

Tulkoja: Ginta FS

Apslēptais aizvainojums

aizvainojums3

Kā noskaidrot, ka tiek apslāpētas «nepatīkamās» sajūtas?

1. Saspringums ķermenī. Sāp mugura, muskuļi ir savilkti. Jūs bieži sasprindzinat žokļus. Bieži sāp galva.
2. Biežāks sirds ritms, tahikardija. Panikas lēkmes.
3. Šķiet, ka visi apkārtējie ir ļauni, nelaipni un domā par jums sliktu.
4. Tracina partnera uzvedība, bet jums šķiet, ka tie ir sīkumi, par kuriem nav vērts uztraukties un runāt.
5. Ja jūsu vecāki ir emocionāli aizvērti un visu pārdzīvo sevī, ir liela ticamība tam, ka jūs jau no agras bērnības esat iemācījušies tieši tā izturēties pret savām jūtām
6. Miega traucējumi. Ir grūti aizmigt, vai arī jūs pamostaties pirms laika.

 

Par aizvainojumu pieņemts uzskatīt divu sajūtu kombināciju: sāpes un dusmas. Emocionālās sāpes liecina par to, ka esat pret kaut ko savainojies. Tonis, frāze vai rīcība ir izradījusies nepatīkama. Dusmas rodas kā enerģijas mobilizācija, lai aizsargātu savas robežas.
Eksistē iekšējie aizliegumi, kas liedz pārdzīvot un izpaust savus pardzīvojumus. Tas nozīmē, ka ir pārliecības, kas nosaka, kā pareizi jājūtas un jāuzvedas.. Piemēram: «es nekad nedusmojos, tikai vājie sēž un skumst, ir jāpaciešas un viss paries».
Kad emocijas sakrājas, netiek apzinātas un izpaustas, notiek «sprādziens». Tad dažkārt gadās, ka nejaušs cilvēks saņem visu reakciju kopumu, par to, kas sakrājies. Ar cilvēku, kas spontāni reaģē, nav iespējams izveidot konstruktīvu dialogu. Ja tāds sprādziens ir noticis, ir jānomierinās un jāpadomā, ko vēlaties teikt un, kad esat gatavs dzirdēt savu sarunu biedru.
Emocijas uzkrājas šādi: cilvēkam bija nepatīkami, sāpīgi, skumji, bailīgi viņš dusmojās. Un tajā brīdī, kad bija sajutis diskomfortu, kaut kas notika. Kaut kā šajā brīdī viņš viņš tika galā ar savām emocijām un sāka šķist, ka to nav. Iespējams, viņš ne īpaši labi prot šīs emocijas, sajūtas atpazīt. Ja šīs prasmes nav, līdz apziņai aiziet tikai ļoti spēcīgi pārdzīvojumi, bet vājākie netiek uztverti un tiek uzkrāti. Šis mehānisms tiek iemantots bernībā pie noteiktas audzināšanas un smagiem notikumiem. Ideāli būtu, ja mēs spētu emocijas izdzīvot, izjust bailes, ievainojamību, skumt, dusmoties. Atpazīt un noņemt aizliegumus savām sajūtām, izpaust tās – kaut vai kopā ar psihoterapeitu. Dažus mehānismus sevī jūs nepamanāt un tie ir kļuvuši pierasti. Kad sāksiet tos pētīt, atradīsiet sāpīgās vietas, kuras atstrādājot var būt vajadzīga palīdzība un otra cilvēka saudzīgs atbalsts. Emociju apspiešana ir aizsargmehānisms, kas agrāk palīdzēja izdzīvot  Šis veids, kā tikt galā ar grūtībām, paliks ar jums, taču ir iespēja uzzināt, kādus vēl veidus jūs izmantojat un kādus vēl vēlaties iemācīties.
Ne tikai psihoterapija uzlabo jutīgumu. To lieliski izdara jebkura uzmanība pret savu ķermeni: fiziskā aktivitāte, rīvēšanāš, masāžas, meditācijas. Var sākt ar to, ka jūs sekojat tam, vai jums ir ērti sēdēt, vai esat noguruši, vai vēlaties ēst, vai vēlaties kādas fiziskās nodarbes, vai vēlaties pabūt vienatnē.

 

Interesējaties par sevi! Izziniet sevi!

 

Avots: © psy-practice.com
Autors: Marija Mališeva
Tulkoja: Ginta FS

“Es esmu atbildīga par savu vīru, par savu dēlu … par visu!”

valdoniga1
«Par mammu, par tēti, par meitu, arī par nevērīgajiem padotajiem atbildu es. Viņi taču ir kā nesaprātīgi bērni. Visu ko var sadarīt?!» No kurienes “aug kājas” vēlmei vienmēŗ par visiem un visu būt atbildīgai? Krievijā (un arī Latvijā) ir sievietes, kuras var visu. Un cilvēki, kas viņām blakus, ir kā mazi bērni, kuriem vajadzīga šī uzpasēšana.
Pareizi uzminējāt – otra atbildības puse ir VARA.
«Kur gan tev muļķītim pašam…? Es esmu gudrāka, stiprāka, man ir divas augstākās izglītības, bet tev? Sēdi un klausies, ko “mammīte” saka». Sieva, priekšniece, mamma, gudra, stipra meita, bet būtībā – «māte, kurai viss labāk redzams».
Kas un kad ir uzspiedis šai sievietei atbildību par visu, un ar to pašu, uzdāvinājis viņai varu?

 

«Tev jāpaceļ, jāpabaro savi bērni un jāizvelk savs vīrs» – man pašai jau no agras bērnības teica mana mamma. Šo frāzi es it kā biju aizmirsusi. Bet nesen mana mamma to atcerējās un brīnījās, kāpēc viņa man centās to iedvest? Kā dēļ? Mana vecmāmiņa bija valdonīga. Viņa bija no tām, kura pārcieta visas kara šausmas – badu, aukstumu un nesalūza – bērnus izaudzināja un “nolika uz kājām”. Lai to izdarītu, ir vajadzīgs nereāls spēks. Un, lai visi apkārt vienmēr klausītu.«Dzīvē viss var notikt, bet tev jānoliek bērni uz kājām un vīrs jāizvelk» – lūk tāds mātišķais uzstādījums. Nedomāju, ka mana mamma to izdomāja. Tas nāk no paaudžu paaudzēm senas vestures – manai vecmāmiņai to teica viņas māte, tai – atkal viņas māte.

Ir tāds zinātniskais termins «invalidizācija» – tas ir tad, kad normālu pusaudzi vai bērnu padara par invalīdu. Invalīdu tajā nozīmē, ka viņš nevar, nav spējīgs, nav pietiekami gudrs, bet, pats galvenais – viņš nevar atbildēt par sevi, nav spējīgs pieņemt lēmumus un to pastāvīgi ir jākontrolē.

Lūk, tādu kontrolējamo šīm sievietēm ir ļoti daudz. Vīrs, dēls, meita, padotie, mamma, kura pati ir kā nesaprātīgs bērns, tētis, kuram viņa vēlas būt laba meita, bet patiesībā – sieva «labāka kā mamma».
«Tad, ko man darīt, atbrīvot savus tuviniekus no savām rūpēm par viņiem?» – jautā kāda mana kliente. Laba doma!
Tikai tad nāksies atteikties no varas, no kontroles, no upura patosa – «Ak, es viena te visu velku! Es viena par visu atbildu!» Ja tas ir paaudžu paaudzēs “iesēdies” priekšstatos pašai par sevi, tad atbrīvoties no savas glābēja-upura lomas būs ļoti grūti. Un vēl grūtāk būs atzīt savu agresīvo ietekmi uz tuviniekiem, kolēģiem un padotajiem.
Visam ir sava cena. Un tas, kurš «atbild par visiem un visu», maksā pēc visaugstākā valūtas kursa.
Maksā ar spēku izsīkumu, laika trūkumu sev, laika trūkumu savām interesēm un realizācijai, maksā ar to, ka ir nodzinies un ar to, ka nepiedalās pats savā dzīvē
Un pēc tam – ja kaut kas notiks, kurš būs vainīgs? Tas, kurš atbild par visu!

 

Avots: © psy-practice.com
Publikācijas autors: Irina Dibova
Tulkoja: Ginta FS

 

P.S. Man ļoti patīk lasīt un tulkot krievu autoru publikācijas, jo mums ir ļoti daudz kā kopīga. Tas, par ko Irina Dibova runā šajā rakstā, ir attiecināms arī uz manu ģimeni, manu dzimtu – manas dzimtas sievietēm. Visas spēcīgas, valdonīgas, visas radušas kontrolēt – arī es. Un savā dzīvē es redzu, kādas tam ir sekas. Priecājos, ka vēl nav tie gadi, lai varētu teikt, ka viss ir nokavēts. Es varu to mainīt – bet lai mainītu, ir jaapzinās, kāda ir situācija, kurā atrodies. Bez meliem un viltus sev jāatzīst, kur pati pieļauj savas kļūdas. Bērnībā, skatoties uz savu valdonīgo vecmāmiņu, kura tāpat bija stipra, pieredzējusi kara šausmas, es domāju, es gan nekad tā nedarīšu. Lieki piebilst, ka scenārijs atkārtojās. Un, visticamāk, tieši tāpēc, ka es par to domāju, pie manis nāk tieši šie raksti. Ja vēl kadam tie noderēs, es priecāšos. Mēs taču visas vēlamies savu Sievietes Laimi!

Pieņemt sevi …

ezis

Reiz kādā lielā mežā dzīvoja pavisam parasts Ezītis – ne labs, ne slikts. Kā parasti – kādam labs, kādam – slikts.
Taču pats viņš sapņoja būt par dzeloņcūku, jo uzskatīja, ka dzeloņcūka – tas ir “kruti”. Tai lielāks purns un garākas adatas.

Lai līdzinātos dzeloņcūkai, Ezītis sagādāja egļu zariņus un izveidoja garas adatas, kuras sasprauda savā kažokā un, sataisījis ļoti nopietnu purniņu, staigāja pa mežu. Galvenais viņa gājiens bija uz upi, kuras pilieniem viņš stāstīja, cik lieliski būt dzeloņcūkai.

Viņš piegāja pie upes, lūkojās savā atspulgā un, redzot tajā dzeloņcūku, bija bezgalīgi laimīgs. Grozījās, izrādījās, teikdams: – “Skatieties, piles, kādas man skaistas adatas!” Un atbildē vienmēr dzirdēja “ahh…”.

Un, lūk, kādā dīvainā rītā bija nolijis lietus. Ezītis, kā parasti uzvilka savas adatas un devās pie upes. Ejot cauri biezajai, slapjajai zālei viņs nonāca pie upes, sāka spoguļoties un pēkšņi!!!!! Vienā ūdens pilē ieraudzīja atspulgu – EZIS. Pačamdīja savu muguru – adatas it kā atradās turpat, bet atspoguļojās EZIS.

Viņš samulsa un jautāja Pilei – “Vai Tu redzi, ka esmu dzeloņcūka?”

– Protams, redzu! – atbildēja Pile.

– Pati īstākā dzeloņcūka, īstākas nemēdz būt! – Pile turpināja.

Ezītis saprata, ka, lai arī viņam pašam patīk šis eža atspulgs, taču negribējās lai Pile arī to redzētu – jo Ezis taču nav nekāda dzeloņcūka. Bet skaista dzeloņcūka ar garām adatām izskatās daudz cienīgāk. Kam gan var patikt Ezis, salīdzinot ar dzeloņcūku.
Tā viņi draudzējās un sarunājās un Ezītis bija laimīgs, ka viņam ir tāds draugs  kā Pile.

Te pēkšņi – vienā dienā, viņš saprata, ka agri vai vēlu Pile viņu ieraudzīs bez garajām adatām. Ieraudzīs tādu – pavisam parastu Ezi. Un tas būs briesmīgi un tā būs drausmīga izgāšanās. Pile noteikti būs ļoti vīlusies un viņu draudzībai būs beigas.

Bēdīgs un vīlies Ezītis devās pie upes. Paskatījās straumē un metās peldus. Un peldēja – tālāk, projām, lai Pile viņu neredzētu, lai Pile nezinātu, ka viņš ir maziņš, nobijies Ezītis.

Tā viņš nekad arī neuzzināja, ka Pile lieliski zināja, ka viņš nav dzeloņcūka, ka viņš ir parasts, mazs Ezītis, ka viņš nemaz arī nav līdzīgs dzeloņcūkai. Ka Pile saulīti atspīdināja Ezītim, cerot, ka kādu dienu viņš noņems savas dzeloņcūkas adatas un atnāks pie upes tāds, kāds viņš ir – īsts.

Un Ezītis peldēja, peldēja, arvien tālāk un tālāk un nesaprata, ka Pilei bija pilnīgi vienalga, ka viņš nav dzeloņcūka, jo viņā tas atspoguļojās tieši tāds, kāds viņs bija patiesībā – mazs, mīļš un skaists Ezītis.

Avots: adme.ru

Tulkoja: Ginta FS

 

Par piedošanu

piedot sev4

Mirst kāda sieviete un pie viņas atnāk Nāve.
Sieviete to ieraudzījusi pasmaidīja un teica, ka ir gatava.

– Kam tu esi gatava? – jautāja Nāve.
– Esmu gatava tam, lai Dievs mani pieņemtu pie sevis Paradīzē – atbildēja sieviete.
– Kāpēc gan tu esi nolēmusi, ka Dievs tevi ņems pie sevis? – jautāja Nāve.
– Kā gan savādāk? Es tik daudz esmu cietusi, ka tagad esmu pelnījusi mieru un Dieva mīlestību – atbildēja sieviete.
– No kā tieši tu cieti? – jautāja Nāve.
– Kad es biju maziņa, vecāki mani vienmēr netaisnīgi sodīja. Viņi mani sita, lika kaktā, kliedza uz mani, it kā es būtu izdarījusi kaut ko briesmīgu. Kad es mācījos skolā, klasesbiedri par mani smējās, pazemoja un arī iekaustīja. Kad apprecējos, mans vīrs daudz dzēra, mani pazemoja un krāpa mani. Mani bērni sabradāja manu dvēseli. Kad es strādāju savā darbā, mans priekšnieks visu laiku uz mani kliedza, laikā neizmaksāja algu, lika stradāt brīvdienās, un tad, kad mani atlaida, vispār nesamaksāja. Kaimiņi par mani tenkoja, runāja, ka es esot vieglas uzvedības sieviete. Reiz man uzbruka laupītājs, apzaga mani un pēc tam izvaroja.
– Saki, ko savā dzīvē tu labu esi izdarījusi? – jautāja Nāve.
– Es vienmēr pret visiem esmu bijusi laba, regulāri gāju baznīcā, lūdzos, par visiem rūpējos, visu ģimeni nesu uz saviem pleciem. Es tik daudz šajā Pasaulē esmu cietusi, tāpat kā Jēzus Kristus, ka esmu pelnījusi pēcnāves dzīvi Paradīzē.
– Labi… – atbildēja Nāve – es tevi sapratu. Ir palikusi tikai viena maza formalitāte. Tev jāparaksta viens līgums un tad, taisnā ceļā uz Paradīzi.
Nāve pastiepa sievietei lapu, uz kuras bija uzrakstīts tikai viens teikums, zem kura bija jāparakstās. Sieviete paskatījās uz Nāvi tā, it kā nupat būtu aplieta ar ledusaukstu ūdeni un pateica, ka nevar šo līgumu parakstīt. Šis teikums skanēja šādi:
«Es piedodu visiem saviem pāridarītājiem un lūdzu piedošanu visiem, kuriem esmu darījusi pāri».
– Kāpēc tu nevari piedot un palūgt citiem piedošanu? – jautāja Nāve.
– Tāpēc, ka viņi nav pelnījuši manu piedošanu, tāpēc, ka tad, kad es viņiem piedošu, tas nozīmēs, ka nekas nav bijis un tas nozīmēs, ka viņiem nenāksies atbildēt par savām ļaundarībām. Bet man pašai nav kam lūgt piedošanu. Es nevienam neko sliktu neesmu nodarījusi!
– Tu esi pārliecināta par to? – jautāja Nāve.
– Absolūti pārliecināta!
– Ko tu jūti pret tiem, kas tev nodarījuši tik daudz sāpes? – jautāja Nāve.
– Es jūtu naidu, dusmas, aizvainojumu! Tas nav taisnīgi, ka man tas viss jāaizmirst un jāizdzēš no savas atmiņas tas ļaunums, ko man nodarījuši visi šie cilvēki!
– Un kas notiks tad, ja tu piedosi un pārstāsi just visu to, ko šobrīd jūti? – jautāja Nāve.
Sieviete uz kadu mirkli aizdomājās un atbildēja, ka tad noteikti iestasies tukšuma sajūta.
– Tu vienmēr esi jutusi šo tukšumu sevī, savā sirdī un šis tukšums ir padarījis nevērtīgu tevi un tavu dzīvi. Bet tās sajūtas, ko jūti, it kā piešķir tavai dzīvei svarīgumu. Un tagad atbildi, kāpēc tu izjūti šo tukšuma sajūtu?
– Tāpēc, ka es visu dzīvi domāju, ka tie, kurus es mīlēju un tie, kuru dēļ es dzīvoju, novērtēs mani, taču sanāca savādāk un viņi man lika vilties. Es atdevu savu dzīvi vīram, bērniem, vecākiem, draugiem un viņi to nenovērtēja un izrādījās nepateicīgi.
– Pirms Dievs atvadījas no sava dēla un palaida viņu uz Zemi, viņš tam pateica vienu vienīgu frāzi, kurai bija tam jāpalīdz apzināties dzīvi sevī un sevi šajā dzīvē.
– Kādu? – jautāja sieviete
– PASAULE SĀKAS AR TEVI
– Ko tas nozīmē?
– Lūk, arī viņš nesaprata, par ko Dievs runā…

Tas ir par to, ka par visu, kas notiek tavā dzīvē atbildība gulstas tikai uz tevi! Ciest vai būt laimīgai, izvēlies TU PATI!

Paskaidro, lūdzu, man, kas tieši nodarīja tev tik daudz sāpjes?
– Sanāk, ka es pati sev tās nodarīju… – drebošā balsī sieviete atbildēja.
– Tad, kam tu nespēj piedot?
– Sev?! – sieviete izdvesa un sāka raudāt
– Piedot sev – tas nozīmē atzīt savu kļūdu!
Piedot sev – tas nozīmē, pieņemt savu nepilnību!
Piedot sev – tas nozīmē atvērties pašai sev!
Tu nodarīji sāpes pati sev un nolēmi, ka pie tā vainīga ir visa Pasaule, un viņi nav tavas piedošanas cienīgi. Un tu vēlies, lai Dievs tevi pieņemtu atplestām rokām? Tu nolēmi, ka Dievs ir kas līdzīgs mīļam, muļķa večukam, kas atvērs durvis muļķiem un ļāunprātīgiem cietējiem?! Tu domā, ka viņš radījis ideālu vietu tādiem kā tu?! Tad, kad tu pati radīsi savu Paradīzi, kur, pirmkārt, labi būs tev pašai, un tad arī citiem, lūk, tad tu varēsi klauvēt pie debesu durvīm. Bet pagaidām, Dievs man deva rīkojumu sūtīt tevi atpakaļ uz Zemi, lai tu iemācītos radīt pasauli, kurā valdīs mīlestība un patiesas rūpes
Bet tas, kurš nespēj parūpēties par sevi, dzīvo dziļos maldos par to, ka spēj parūpēties par citiem.
Zini, kā Dievs soda sievieti, kura sevi uzskata par ideālu māti?
– Kā? – jautāja sieviete
– Viņš sūta tai bērnus, kuru likteņi lūzt viņas acu priekšā.
– Es sapratu… Es nepratu padarīt savu vīru mīlošu un uzticīgu. Es nepratu savus bērnus izaudzināt laimīgus un veiksmīgus. Es nepratu nosargāt savu mājas pavardu, kurā valdītu saticība, miers un harmonija…. Manā Pasaulē visi bija cietēji…
– Kāpēc? – jautāja Nāve.
– Es vēlējos, lai visi mani žēlotu un līdzpārdzīvotu man… Taču neviens mani tā arī nepažēloja… Un es padomāju, ka Dievs noteikti mani apskaus un pažēlos.
– Atceries, paši bīstamākie cilvēki uz pasaules ir tie, kuri grib, lai viņus žēlo, kuri cenšas citus iežēlināt. Tos dēvē par «upuriem»..
Jūsu pati lielākā kļūda ir tā, ka jūs domājat, ka Dievam ir vajadzīgs upuris! Viņš nekad neielaidīs savā namā to, kurš nav iepazinis neko citu, izņemot ciešanas un sāpes, jo tas upuris šajā Pasaulē spēs sēt vien sāpes un ciešanas. Dodies atpakaļ un iemācies mīlēt un rūpēties par sevi, bet pec tam par tiem, kas dzīvo tavā pasaulē. Bet sākumā palūdz sev piedošanu par savu nezināšanu un piedod sev par to!
Sieviete aizvēra acis un viņas ceļš sākas no jauna – nu jau ar citu vāŗdu un pie citiem vecākiem…

© Konstantīns Sarkisjans no grāmatas “Конституция Мира. Книга вторая. Бытие”

Tulkoja: Ginta FS