Bērni NAV atbildība

16

Bērni nav atbildība. Viņi nav dzīves jēga. Bērni ir Mīlestība. Un nekas cits, izņemot Mīlestību.

Visi bērni, tajā skaitā arī īpašie, ģimenēs atnāk tāpēc lai iemācītu mīlēt. Bez nosacījumiem. Ja cilvēks vēlas iemācīties šo dāvanu, tad pie viņa atnāk bērni. Tāpēc, ka Mīlestība tiek “būvēta” ar devīzi “atdot un aizmirst”. Kurš vēlas būt mīlēts, tam no sākuma jāiemācās atdot. Izejot no piepildītības. No laimes.

Katra diena kopā ar bērnu ir iespēja mums kļūt labākiem. Kļūt pa īstam dāsniem. Dvēseliski dāsniem. Tas nozīmē uzdāvināt otram cilvēkam pašu dārgāko. Laiku. Savu laiku. Laiku, kurš tika dots mīlestībai mīlestības vārdā.

Un kam savu laiku terē tu?

Natālija Kovaļova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Mīlestību nevar izpelnīties, izlūgties vai izkarot

content_ruki__econet_ru

Mūsu vecmāmiņas pārāk maz mīlēja mūsu mammas. Viņām nebija kad to darīt: viņas strādāja, atjaunoja visu kara sagrauto. Kad nav, kur dzīvot un nav, ko ēst – nav laika maigoties un mīļoties.

Mūsu mammas izauga mīlestības deficītā. Nebučoti vaidziņi, nosaluši pleci… Caurvējā aizmirstās meitenītes.

Šīs meitenītes izauga par tantēm un piedzemdēja sev bērnus, lai tie viņas mīlētu, lai kompensētu šos caurvēja gadus.

Lūk, banka. Tajā var noguldīt savu naudu un pēc tam saņemt dividendes.

Bet bērni nav banka. Bērnos ir jāiegulda ne jau dēļ dividendēm, bet sevis dēļ.

Tas ir tāds iekšējs ieguldījums

Mīlēt ir daudz dziedinošāk, kā nemīlēt.

Vientulība ir tad, kad nav ko mīlēt.
Un tavi mīlestības krājumi, apklāti ar aizmirstības brezentu guļ aizmirsti sētsmalē.

Un tu sev radi mīlestības objektu, lai nomestu brezentu un liktu mīlestību lietā. Izmantotu kā nākas.

Reiz veikalā es ar karti apmaksāju sev vajadzīgo pirkumu un tajā pašā brīdī man uz kartes atgriezās daļa naudas. To sauc par “kešbeku” (cashback). Ļoti patīkami.

Bērnu mīlestība ir kā kešbeks.

Patīkams bonuss. Bet ne pienākums.
Mamma reiz teica: “Es tev veltīju visu savu dzīvi”. Ar to viņa bija domājusi savu darbu, ko darīja, lai man viss būtu.

Mamma grib dividendes.
Taču tā bija viņas izvēle. Viņa veltīja savu dzīvi tam, ko pati izvēlējās. Lai būtu tā, kas pati vēlas būt.

Tātad, viņa savu dzīvi veltīja sev.

Ne man, nevajag pārmest.
Saproti, mammīt, tu mani radīji ne sev, bet man.

Es nevaru mīlēt tevi, mammu, kā tava mamma. Es varu tevi mīlēt kā tava meita.

Nevis es ņemu tevi uz rokām, bet tu – mani.

Bet tevi uz rokām ņem tava mamma.
Bet viņas jau sen vairs nav, tātad tevi nav kam ņemt uz rokām. Un mammas nāk pie saviem bērniem, un cenšas atkarot savu porciju mīlestības, ierāpties klēpī.

Raud, kaprīzējas, sit ar kāju pie zemes.
Taču mīlestību nevar ne izpelnīties, ne izlūgties, ne izkarot.

Tā neaug kaujas putekļos, pretenzijās un aizvainojumos.
Mīlestība ir gaisma. Gribi, lai kļūst gaišs? – Ieslēdz gaismu! Apmirdzi! Mīli!

Tu pats ģenerē šo elektrību, min iekšējā dzinēja pedāļus un iedegas lampiņa.
Deg un silda.
Mūsu vecmāmiņas par maz mīlēja mūsu mammas. Mūsu mammas par maz mīlēja mūs.

Mēs piedzemdējām savus bērnus un mums arī ir visas iespējas viņus mīlēt par maz.
“Matrjošku” dinastija ar hronisku mīlestības deficītu.

Ļoti gribas raudāt un apskaut savus bērnus.

Un mīlēt viņus, cik spēka, bez visām dividendēm un kešbekiem.
Vienkārši tāpēc, ka viņiem ir vaidziņi, kurus var sabučot un pleci, kurus apskaut.

Un mīt, mīt un mīt tos pedāļus, lai mirdzošās gaismas būtu vairāk un vairāk, spožāka un spožāka, un lai tā pārliecinošāk apspīdētu ceļu. Man, un tiem, kurus mīlu. Un tātad man ir vajadzīgs brezents, ar ko apsegt savu nevēlēšanos to saprast.

Kamēr man ir ko mīlēt, es viņus mīlēšu vienkārši par to, ka viņi ir.

Autors: Olga Saveļjeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atkausēt

ledus kūst2

Viena no manām mīļākajām nodarbēm ir vērot procesu, kad cilvēki, kuri ir pieraduši pie mūžīgā sasaluma ģimenē, vai jebkuras citas atsvešinātības, sāk kust…

Kust nozīmē pārstāt regulāri izmantot visus aizsardzības mehānismus, kuri droši iepakojuši visneaizsargātākos emocionālos jautājumus biezās bruņās – klusēšanā par galveno…
Cilvēki, pat bērni, ļoti ātri apgūst šo skumjo mākslu, kurā runā par visu, izņemot to, kas nemitīgi rada durošas sāpes krūtīs…

Kāds kļūst ass un sarkastisks…

Kāds – nolemts atsvešinātībai…
Kāds – arktiski auksts…
Un tas var vilkties bezgalīgi ilgi…
Ļoti-ļoti ilgi…

Bet pēc tam kaut kas notiek…
Vai – kāds notiek…
Un pēkšņi izrādās, ka tas nav nekāds spriedums – pavadīt visu savu dzīvi savā personīgajā ledus kazemātā…
Nav nekādas vajadzības visu dzīvi gaidīt, kad beidzot kāds iemīlēs, novērtēs, pārstās izmantot, kritizēt…
Nav vairs nekādas vajadzības pec cilvēkiem, kuriem tu biji pastāvīgs cietējs vai mūžīgā kalpone, vai arī vēl kaut kas, izņemot – tuvs, patīkams un ļoti svarīgs cilvēks…

Un tad sākas iekšējais pavasaris, kas ļauj doties sen gaidītā brīvē…

Ja vien tu zinātu, mans draugs, cik ļoti man patīk vērot šīs sejas!
Tik ļoti strauji mainīgas…
Vēl ne līdz galam pārliecinātas par to, vai drīkst būt laimīgs.
Taču jau neatgriezeniski pārliecinātas par to, ka nekad nedrīkst maksāt ar savu pašcieņu…

Atkausēšanas efekts nemaina cilvēkus…
Tas viņus atgriež pašus sev…
Un vai tad var būt kaut kas vērtīgāks par šo?
Autors: Ļiļa Grad
Foto: Oļega Trofimova filma «Лёд»

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laime – iekšējais stāvoklis

laime4444

Laime ir iekšējais stāvoklis. Tā nav atkarīga ne no vietas, kur atrodies, ne cilvēkiem blakus, ne firmas zīmes uz apģērba vai automašīnas markas. Tas ir viss, kas tevī rada Pasaules jušanu. Un tā kvalitāte.

Harmonijas trūkums Dvēselē rada bezgalīgu skrējienu pēc jutekliskajām baudām. Un šajā mirāžu telpā šķiet, ka kaut kas vai kāds var tev uzdāvināt laimi, atnest tev gara un ķermeņa labsajūtu.

Un, lūk, ilgi gaidītās kāzas. Paiet laiks un laimes nav. Un, lūk, ilgi gaidītā bērna piedzimšana. Paiet laiks un atkal laimes nav. Un, lūk, ilgi gaidītais dzīvoklis, automašīna, ceļojumi un tā tālāk un tamlīdzīgi, bet laimes nav. Ir īslaicīga eiforija, prieka mirkļi.
Bet pēc tam atkal biedējošs tukšums un jauna dzīšanas pēc nākotnes laimes. Kuras nav ārējā pasaulē.

Laime ir tavā Dvēselē. Bet šajā dzīves steigā, uzspiestajos stereotipos, bailēs no pārmaiņām, ir ļoti grūti sadzirdēt sevi. Izlasīt savu Dvēseli. Bet dažkārt ir tik ļoti bail to izdzirdēt.

Lai iemācītu tevi dzirdēt, dzīve atņems tev visu, kam esi pieķēries. Visu to, ko tu asociē ar laimi. Cilvēkus, attiecības, veselību, mantu. Taču šajās sapēs tu ieraudzīsi pašu vērtīgāko – sevi.
Ja spēsi tikt galā ar savu aizvainojumu, greizsirdību, skaudību, alkatību, nepateicību….

Un tikai tad ārējās pasaules uzplaukums spēs droši vest tevi pa dzīvi. Tikai tad ārējā pasaule nesagraus tavu patieso esību. Tikai tad tu spēsi iepazīt īstu laimi. To, par kuru nav rakstīts pat grāmatās…

Ar mīlestību, Natālija Kovaļova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sieviete, kura visu dara ar prieku

55443345_1777585665674582_194000683463081984_n

Sieviete, kura visu dara ar prieku, būs vesela, laimīga un piepildīta… Ja atskatāmies uz savu dienu, varam atsekot, kas bija izdarīts tāpēc, ka “vajag”, bet kas tika piepildīts ar tavas dvēseles enerģijām.

Kāpēc mums ir tik grūti dzīvot priecīgi?
Viens no iemesliem ir tas, ka mēs jau sen esam aizmirsuši, ko nozīmē saules apmirdzēta dzīve. Ja dzīvojam pēc inerces un steigā, tad noķert šo sajūtu ir praktiski neiespējami. Vēl to izdarīt ir grūti tāpēc, ka prieks nāk no Dvēseles, nevis prāta. Piespiest sevi priecāties ir ļoti grūti. Tad, kāpēc Dvēsele klusē? Varbūt tāpēc, ka tu jau sen vairs nedzīvo tā, kā Dvēselei tīk?
Daudzi skolotāji, lektori un psihologi saka: labāk sievietei vispār nemazgāt traukus vai negatavot ēst, ja viņai nav garastāvokļa. Bez prieka pildīt sievietes “pienākumus” nozīmē radīt spriedzi. Vārda “prieks” enerģija vēsta par pārpilnību, gaismu un dāvāšanu. Tāpēc Dvēselē ir tik priecīgi, kad tu, piemēram, gatavo dāvanas. Atdošana vēsta par iekšējo bagātību.

Kas sievietes dzīvē var kļūt par prieka avotu?
– Iemīļotās nodarbes
– Komunikācija ar saviem mīļajiem un tuvajiem cilvēkiem
– Maigums un mīlestība
– Rūpes
– Daba
– Agra celšanās, kad Saules enerģija baro zemi
– Smaids un labi vārdi
– Dziedāšana
– Dejas
– Sievišķīgi tērpi un sevis kopšana

Prieks ir zāles pret skopumu, skaudību un skumjām.
Sieviete, kura Dvēselē glabā prieku, ir iedvesmas avots. Kad jūtam prieku Dvēselē, tad mājās viss ir kārtībā, bet pietiek vien sākt skumt, kad viss krīt no rokām.

Kas tad ir sievietes prieks? Tā ir piepildītība ar gaismu. Kad mēs esam kā mazas saulītes, un ejot sasildam visu sev apkārt, un tad viss notiek skaisti.
Prieka stāvoklis atnāk caur to, ka piepildām savus bērnības sapņus. Un šodien pamēģini piepildīt kaut vienu savu bērnības sapni. Un vēl, atļauj sev pamuļķoties. Labs garastāvoklis un smiekli ir sievišķīgas sievietes ceļa biedri.
Staigāt dusmīgai, drūmai un aizvainotai uz visu pasauli, kā minimums, ir muļķīgi. Vienkārši tapēc, ka šī diena nekad vairs neatgriezīsies. Vai tiešām vērts to tērēt skumjām? Priecāties nozīmē ieslīgt priekā. Ar visu galvu, kā silta pienā. Īstais laiks to izdarīt!

Prakse
1. Smaidi
No šodienas padari smaidu par savu firmas zīmi. Smejies no sirds. Ja pastavīgi smaidīt tev šķiet neiespējami, tad pasmaidi kaut vai ar lūpu kaktiņiem. Vienkārši piepacel tos nedaudz augstāk ka ierasts. Jau labāk? Noteikti uzsmaidi šodien katram sastaptajam pretimnācejam. Tici, šodien ikviens cilvēks cieš no patiesa smaida trūkuma, kas adresēts viņam personīgi. Nebaidies izskatīties smieklīga.

2. Noskaties komēdiju
Ļauj sev aizmirst par rūpēm.

3. Radi brīnumus
Vari palēkāt uz vienas kājas, vai palaist ziepju burbuļus, vai piepūst balonu un palaist debesīs.

4. Šīs dienas apģērbam noteikti jabūt košam
Nevari atļauties citrondzeltenu džemperi, noadi dzeltenu šallīti, un lai redzamākajā vietā ir jebkurš saules krāsas priekšmets.

5. Piepildi jebkuru savu bērnības sapni
Ko velējās tā mazā meitenīte un tā arī nesaņēma? Uzdāvini viņai to! Aizved viņu uz cirku, nopērc mīksto rotaļlietu, saēdies saldējumu. Galvenais visā šajā procesā ir tā sajūsma, kuru tu noteikti sajutīsi. Un atceries, ka tev vienmēr ir IZVĒLE.

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dziedināšanās atnāks pati…

15g3

Nespied sev izdziedināties!
Dziedināšana vienmēr atnāk bez piespiešanas.
Kad ir atbilstoši apstākļi.
Kad ir pietiekami daudz mīlestības, uzmanības, klātbūtnes, nestaidzības un uzticēšanās.
Kad tu necenties izārstēties.
Kad tu necenties pamosties.
Kad tu vispār “necenties”.
Kad tu plaši atvērtam rokām sveicini šo brīdi.
Krīti zemē.
Jūti niknumu, bēdas, vientulību.
Izdzīvo savu neveiksmi. Visu sava kritiena dziļumu.
Saki savu tīru patiesību, kādu sarūgtinot, kādu padarot tuvāku.
Taču nepiespied sevi, mans mīļais.
Tev jāatlaiž rezultāts, dienaskārtība, mērķis.
Un jāpiepilda sava “nedzīstošā” pieredze ar mīlestību.
Piepildi savas sāpes, skumjas, garlaicību ar sirsnīgu apzinātību.
Baudi šo momentu.
Tev jārada apstākļi savai dziedināšanai,
taču tu nevari to izdarīt.
Tavs ego sabuntosies.
Tava sirds priecāsies:
Tevi izdziedinās noslēpumainie, senie un neizzināmie spēki.
Tev tikai jānokāpj no piespiešanas ceļa.

Autors: Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mēs esam tik dažādi

11031129_1020331394646681_2417583791364603012_n

Mēs esam tik dažādi. Tā nolēma laulātie. Un iesniedza dokumentus uz šķiršanos. Un, gaidot šķiršanos viens otru apbēra ar pretenzijām, pārmetumiem, atceroties senus aizvainojumus un nesapratnes mirkļus. Un runāja par veltīgi izšķiesto laiku. Un ļoti naidīgi dalīja īpašumu. Un arī radinieki iemaisījās, skaidra lieta, gan no vienas, gan otras puses, dodot padomus un pielejot eļļu ugunij.
Un šie dažādie cilvēki kārtējo reizi devās pie jurista, lai skandalētos par māju un zemes gabalu. Bet ceļā salūza viņu mašīna. Kamēr vīrs kaut ko laboja, pie mašīnas piekliboja mazs netīrs un novārdzis taksītis. Viņš bija ārkārtīgi tievs. Droši vien bija noklīdis. Kliboja uz vienas kājiņas. Bet varbūt saimnieki viņu bija padzinuši – arī tādi cilveki gadās.
Un abi laulātie, turpinot strīdēties, paķēra taksīti un brauca pie vetārsta. Kamēr taisīja analīzes un rentgenu, nokavēja tikšanos ar juristu. Ārsts teica, ka ķepiņa nav salauzta, taču suņukam vajadzīgs miers un laba barošana. Un vīrs ar sievu devās mājās, saklāja taksītim guļas vietu un sāka dot zāles un visādi par dzīvnieciņu rūpēties.
Suņuks izrādījās ļoti labdabīgs un mīļš, taču ļoti sabiedēts un nervozs. Pietika vien paaugstināt balss toni, kā viņš sāka gaudot un pieglaust ausis. Un slēpties. Tā laulātie pārstāja kliegt viens uz otru un turpināja kopt suņuku. Un, dīvaini, ziniet, salīga mieru. Aizmirsa par visiem aizvainojumiem. Varbūt saprata, kāpēc kopā bija nodzīvojuši divdesmit gadus – nemaz tik dažādi, kā izrādās, nebija. Ļoti labi cilvēki, ļoti līdzīgi viens otram. Un arī apaļīgais taksītis tagad viņiem ir līdzīgs. Strīdēties un plēsties var visi, visādi dzīvē gadās. Bet izglābt sunīti un vest viņu pie vetārsta, ne visi var. Un ar tiem, kuri ir labestīgi, var dzīvot kopā. Un salīgt mieru. Un ļoti daudz ko piedot. Viss pāriet, bet labestība paliek. Un mīlestība atgriežas…. Patiesībā mēs nemaz tik ļoti neatšķiramies.
Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis