Beidzot es esmu šeit

Tavs spēks ir tavā Mīlestībā.
Ne tavā brutalitātē.
Ne tavā bankas bilancē vai pastāvīgi mainīgajā reputācijā.
Ne tavos neticamajos stāstos par personīgo labumu un ienākumiem.
Pat ne tavā spožajā prātā un intelektā.
Tas ir tavā gatavībā ļaut atvērties savai sirdij.
Tavā drosmē ļaut citiem būt tādiem, kādi viņi ir.
Lai varētu sajust viņu jūtas.
Prieku, skumjas, patīkamas šaubas.
Tavs spēks ir spējā atrasties viņiem blakus nevis censties viņus labot.
Būt par to telpu, kurā notiek visas šīs izpausmes.
Tas ir tavs spēks;
Tava spēja dot patvērumu
Pašai dzīvei savā milzīgajā sirdī.
Lai atbalstītu bezspēcīgos un neaizsargātos.
Ieepot ar vēderu, krūtīm,
Piepildīt ar dzīvi savu galvu, savus saspringtos plecus.
Lai stāvētu kā uzvaretājs,
Maigi apskaujot visas savas izpausmes.
Sakot sev:
Es esmu šeit, mans Mīļais.
Beidzot es esmu šeit.

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

NE sava atbildība

Ir lamatas, kurās bieži iekļūst “ar sevi strādājoši” cilvēki.

Vienas no tām – uzņemties NE savu atbildību.
Tas var būt noticis neapzināti, un mēs neatceramies, kur un kad devām tam savu piekrišanu un pieņēmām šo lēmumu.

Un, tā, šis cilvēks rok, rok un rok, un neredz ne galu ne malas šai rakšanai. Par sevi rok un par “to puisi”.

Bezgalīgi izrakumi, kas nedod jūtamu rezultātu. Bezdibenis. 

Viltus atbildība, viltus izrakumi. Rezultātā savas dzīves resursi tiek ieguldīti nevis sevī un savas laimīgās dzīves radīšanā, bet bezgalīgos izrakumos, kuriem ar konkrētā cilvēka dzīvi nav nekāda sakara.

Ne sava atbildība, ne savi pienākumi. Feiks.

Atrisinājums tam, ir atklāt sevi tajā visā. Noņemt no sevis visu, kas nav savs. Un novirzīt savus resursus savas laimīgas un harmoniskas dzīves radīšanai.

Izvēlēties sevi un savu dzīvi.

Anna Gusak
Foto: Nothing Ahead
Tulkoja: Ginta Filia Solis

DROSME

Kāpēc pat visstraujākās transformācijas noris pakāpeniski, soli pa solim.

Apzinātas kustības pie sevis process sākas no tā mirkļa, kad tevi vairs neapmierina esošais. Un neapmierina tādā mērā, ka ar to jāsāk kaut kas darīt.

Soli pa solim, kārtu pēc kārtas tiek noņemts viss neīstais. Melīgais. Liekais. Viss, ar ko sevi esi asociējis.

Kustība pie sava iekšējā avota. Kustības gaitā notiek “atmīnēšana”. Kāds kustas ātrāk, kāds lēnāk. Bet būtība ir viena. Turpinot šo “atmīnēšanu” notiek savu resursu integrācija un apgūšana, to resursu, kas agrāk bija atslēgti un nepieejami. Un tad, jau balstoties uz šiem jauniegūtajiem resursiem atklājas jaunas pieejas. Tas, kas tagad ir pa spēkam. Tā, lai tas nebūtu bīstami, nekaitētu. Tā ir pakāpeniska spēka audzēšana.

Balstoties uz savu iekšējo patieso, uz savu iekšējo avotu notiek savas dzīves kvalitatīva pārkārtošana.

Tajā tu zini, kas tu esi, redzi vairāk un vari radīt nevis no cīņas pozīcijām, bet no mīlestības. Balstoties uz savām vērtībām un to, kas priekš tevis ir patiesi svarīgi. Tur, kur tevi vairs nevada programmas, bet, kur tu pats ar sevi maini telpu.

Kur viss ir iespējams.

Jo tu esi tas, kurš reiz spēra pirmo soli, lai neiespējamais kļūtu iespējams.

Anna Gusak 
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad tu sasildi citu sirdis, tu pats sasildies

Ebrejs Enžels, pazīstamākās Vācijā maizes ceptuves īpašnieks bieži teica: “Ziniet, kāpēc es šodien vēl joprojām esmu dzīvs? Es biju pusaudzis, kad nacisti Vācijā nežēlīgi nogalināja ebrejus. Mūs vilcienā atveda uz Aušvici. Naktī vagonā bija nenormāls aukstums. Mēs tur bijām bez ēdiena, ūdens, gultām, bez iespējām jel kā sasildīties. Sniga sniegs un pūta stindzinošs vējš. Tajās briesmīgajās, aukstajās naktīs mēs bijām simtiem cilvēku, bez ēdiena, ūdens un pajumtes. Asinis sasala asinsvados. Man blakus bija vecs ebrejs, kuru mūsu pilsētas iedzīvotāji ļoti mīlēja. Viņš izskatījas briesmīgi un trīcēja pie visām miesām. Es viņu apskāvu, lai sasildītu. Apskāvu cieši, cieši, lai kaut nedaudz dotu viņam savu ķermeņa siltumu. Berzēju viņa rokas, kājas, seju, kaklu. Es lūdzos viņu palikt dzīvam. Es viņu uzmundrināju. Un tā visu nakti. Es pats biju pārguris, pārsalis un knapi dzīvs.

Pirksti bija nejūtīgi, bet es turpināju masēt viņa ķermeni, lai kaut nedaudz sasildītu.

Tā pagāja daudzas stundas. Kad pienāca rīts un saule sāka sildīt, es paskatījos apkārt un ieraudzīju tikai sasalušus cilvēku ķermeņus. Nāves klusums. Aukstā nakts bija nogalinājusi visus. Viņi nomira no aukstuma. Izdzīvojām tikai mēs divi: vecais vīrs un es. Vecais vīrs izdzīvoja, jo es neļāvu viņam nosalt, bet es izdzīvoju, jo sildīju viņu.

Vai ļausi man pateikt galveno izdzīvošanas noslēpumu šajā pasaulē? Kad tu sasildi citu sirdis, tu pats sasildies. Kad tu atbalsti, stiprini un iedvesmo citus, tu pats saņem atbalstu, spēku un iedvesmu savai dzīvei.”

Avots: lifedeeper.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sveika, mana Dvēsele

Sveika, Dvēsele, mana meitenīte. Tev grūti ar mani. Redzu, ka grūti. Tikai tagad beidzot es sāku kaut ko darīt tev. Sev. Ne mammai vai tētim. Ne vecmāmiņai un vectētiņam. Ne vīram. Ne bērniem. Tev.

Piedod, Dvēsele, mana meitenīte, ka tik ilgi neesmu tevi redzējusi, bet tu sauci. Tu lūdzies, kliedzi, čukstēji, dziedāji, raudāji, bet es neredzēju un nedzirdēju. Man nebija laika. Man gribējās būt labai un es centos. Vecākiem. Vīram. Bērniem. Skolotājiem. Draugiem. Es ļoti centos.

Sveika, Dvēsele, mana meitenīte. Vai tu man piedosi? Es tik loti vēlējos dzirdēt, kāda gan malacīte esmu, un centos. Cik spēka. Tērēju savu laiku, lai iepatiktos, lai kādam būtu laba. Tērēju spēkus. Tērēju savu dzīvi. Un neredzēju un nedzirdēju Tevi. Sevi nedzirdēju.

Skatījos spogulī un neko neredzēju.

Sveika, Dvēsele, mana meitenīte. Zini, droši vien tas notika kaut kad bērnībā. Kaut kad bērnībā es noskatījos kaut ko svešu, ieraudzīju, ka mēdz būt savādāk, ieraudzīju no ārpuses, mēs taču nekad nevaram zināt, kas tur iekšā citiem. Ieraudzīju un sagribēju to sev. Un dzīvoju šajā salīdzināšanā. Piemērīju svešu un nodevu Tevi, mana mīļā, dzīvoju, skatoties uz citiem.

Dvēsele mana, mana meitenīte, sveika! Tagad es tevi redzu un ar tevi runāju: Sveika, Dvēsele, mana meitenīte! Es esmu izaugusi un zinu, ikvienam no mums savas dzīves mācības. Reiz es nolēmu, ka esmu nepietiekami laba un ļoti sagribēju būt laba un pareiza. Vai tu man piedosi šo bērnišķīgo lēmumu?

Zini, es tik ļoti centos, tā centos, ka tad, kad man nesanāca, es ļoti dusmojos uz tiem, kuru dēļ centos. Redzi, cik patiesībā viss izrādās vienkarši. Un vienlaikus – tik sarežģīti, jo tagad jāmācās viss no jauna.

Es centos būt laba, bet vajadzēja būt sev pašai. Es gribēju būt laba, lai mani mīlētu, un neredzēju, ka es jau esmu mīļotā. Mīļotā meita, mazmeitiņa, māšele, draudzene, sieva, mamma. Un tikai tagad es redzu, ka man nevajadzēja censties būt labai, jo es jau biju mīlēta.

Es nebiju laba vai slikta, man bija kas daudz vairāk. Es biju mīlēta. Un esmu. Vecāku mīlēta – tieši ar tik lielu mīlestību, cik viņi man spēja dot. Vecvecāku mīlēta – tieši tik, cik viņi spēja mani mīlēt. Vīra mīlēta, tā, kā prot viņš. Un bērnu mīlēta, tā kā prot tikai mani bērni.

Dzīve atklājas tad, kad ir mīlestība. Un, ja ir mana dzīve – tātad, ir arī mīlestība. Mani mīl, jo man tika iedota pati lielākā balva, ko vispār kāds spēj dot – mana dzīve.. Ak, mana mīļā Dvēsele, cik daudz gadu bija vajadzīgs, lai es to saprastu. Dvēsele, mana meitenīte, cik labi, ka priekšā vēl daudz gadu, dod Dievs, lai ar to arī dzīvotu.

Sveika, Dvēsele mana meitenīte. Paldies, ka tu mani sagaidīji. Paldies, ka es varu skatīties un redzēt, spēju just un varu ar tevi sarunāties. Paldies, ka tu man esi. Es pieņemu visu, pateicoties, kam esmu nākusi šajā pasaulē. Es atlaižu visas sāpes, aizvainojumus, dusmas un bailes un ielaižu sevī Mīlestību, pateicību un prieku.

Lai tavā sirdī ir tūkstošiem vārtu, kā Tēbās un katrus no tiem atver priekam. Sveika, Dvēsele mana!

Vera Varajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai viegli un gaiši

Cilvēki tik viegli dalās ar negatīvu, kad kāds apvaino, izlamā, nesaprot. Un ļoti reti atceras tos, kuri atvēra durvis, palaida rindā pa priekšu vai vienkārši uzsmaidīja.

Paši saskatās visādas preteklības televīzijā un internetā par to, kuru iesēdināja, nogalināja, piekrāpa, kurš pāris šķiras. To visu pat īpaši meklēt nevajag – to pārdot ir vieglāk un tieši tāpēc to arī tiražē. Tāpēc vairums cilvēku ne īpaši interesējas par ģimenēm, kurās viss ir labi, kurās cilveki ir laimīgi, dzemdē bērnus un mīl viens otru.

Un pēc tam visu šo sakrāto negatīvu vajag kaut kur likt, jo tas grauj dvēseli un dvēsele nav domāta tam, lai krātu tur atkritumus. Un cilvēki sāk sūdzēties. Par valdību, nodokļiem, cenām, ceļiem, kaimiņiem, priekšniekiem, vīriem, bērniem… Izgāž savu naidu pār pirmo, kas gadās pa rokai. Nejaušu garāmgājēju, uz ielas satiktu paziņu. Draudzeni. Mammu. Vīru. Bērniem. Nav svarīgi.

Bet varbūt pietiks pasaulē meklēt negatīvo? Varbūt ir vērts pārprogrammēt savu paša prātu, lai tajā krātos tikai labas ziņas? Varbūt jāsāk priecāties par to, kas ir? Priecāties par labo, kas vienmēr notiek? Pārstāt žēloties par visu, kas nepatīk?

Mums ir tieši tas, kas pienākas, ko esam pelnījuši. Tādu valsti, valdību un tādus ceļus.

No tā, ka pārliesim no tukša trauka tukšā, nekas nemainīsies. Pasaule var mainīties tikai tad, ja tajā būs vairāk laimīgu cilvēku.

Šajā valstī var dzīvot. Tajā ir savas priekšrocības. Tas, ka, piemēram, šodien par mums neviens īpaši neinteresējas, kaimiņi par mums nesūdzas, mums neatņem bērnus, mums ir iespējas izveidot savu biznesu. Un cilvēki pie mums ir sirdssilti, patiesi. Jā, protams, traumēti. Jā, saniknoti. Bet patiesībā ļoti sirsnīgi un labestīgi, ja ļaujam viņiem paust savas labās īpašības.

Pārstāt žēloties par priekšnieku. Saņēmi, ko pelnīji. Nav jēgas atkal un atkal mazgāt viņa netīro veļu. Nav šajā pasaulē ideālu cilvēku. Taču šis cilvēks maksā tev algu un tas nozīmē, ka savā ziņā viņš rūpējas par tevi. Protams, gribētos lai alga būtu lielāka un darba apstākļi labāki. Taču tas ir labākais, ko šobrīd viņš var dot. Un nav iespējams tev būt viņa vietā, kamēr nebūsi iemācījies viņu cienīt.

Pārstāt aprunāt cilvekus. Nodarbojies ar savu dzīvi un neskaties citu dzīvju seriālus. Kurš ar kuru, kad un kur. Nosodīt bagātos nozīmē pašam nekad nekļūt bagātam. Nosodīt slavenos nozīmē nekad pašam nekļūt cilvēku mīlētam. Nosodīt ģimenes cilvēkus nozīmē nekad pašam nebūt laimīgam ģimenē.
Nosodīt tos, kuri kļūdījās, ir pats briesmīgākais. Tāpēc, ka tad, kad tu kļūdīsies, bet šajā dzīvē kļūdās visi, tev neviens nepados roku. Jā, dzīvot svešu dzīvi ir šķietami vieglāk, drošāk un interesantāk. Taču tam nav nekādas perspektīvas. Tāpēc labāk nodarboties ar sevi. Un censties cilvēkos redzēt labo. Pat tad, ja šī labā ir šķietami tik maz. Taču ir. 

Pārstāt sūdzēties par saviem vecākiem un savu bērnību. Ja godīgi, tad ļoti daudzi no mūsu bērnības aizvainojumiem ir no pirksta izzīsti. Jā, mums reti teica mīlestības vārdus, centās mūs pārtaisīt. Taču vairums mēs izaugām parastās ģimenēs, kur mūs baroja, apģērba, audzināja, skoloja. Mana paaudze nav pieredzējusi kara laika un pēckara šausmas, badu, represijas. Ļoti daudz ko no tā, ko pārcieta mūsu vecāki un vecvecāki. Un tas bija daudzas reizes briesmīgāk, kā varam iedomāties. Bet mēs atļaujamies trīsdesmit gadu garumā vēl arvien pārdzīvot par rotaļlietu, kuru mums nenopirka. Vai to, ka vecāki mūs kritizēja.

Mīlēja, kā prata un varēja. Nepameta un neatbrīvojās no mums, nemērdēja badā. Deva dzīvi un labāko, ko spēja dot. Un milzīgs paldies viņiem par to.
Ir jāpārstāj žēloties par saviem vīriem. Vairums sievu nav apmierinātas ar to, ka vīri nepalīdz, pietiekami nepelna, neciena vai pievērš pārāk maz uzmanības. Tomēr varbūt vajadzētu uz savu vīru paskatīties savādāk un pateikties Dievam par to, ka vispār ir vīrs?
Ir jāpārstāj žēloties par saviem bērniem. Izklausās, ka daudzi savus bērnus tik neprātīgi mīl, tomēr nezin kāpēc, žēlojas. Guļ slikti, ēd slikti, nodarbojas ar muļķībām, neinteresējas par sportu, nelasa, draudzējas nesaprotams, ar ko, mācās slikti, kaujas, neklausa. Dažkārt bērnu spēļu laukumi pārvēršas par tādu māšu žēlabu vietu, ka bērniem tur vispār kaitīgi atrasties. Nav brīnums, ka bērni neklausa. Viņi taču arī ir cilvēki. Un viņi ļoti labi jūt, kā mēs pret viņiem izturamies. Viņi dzird šo žēlošanos. Un visu saprot, jau kopš dzimšanas. Ir jācenšas ieraudzīt viņu stiprās puses. Jāiemācās ar mīlestību pieņemt viņu kaprīzes, krīzes, grūtības. Un nepadarīt viņus par visu savu nelaimju vaininiekiem.

Tie, kam vispār nav bērnu, sapņo, lūdzās, pārcieš sāpīgas operācijas. Nekaitiniet Dievu, novērtējiet tās mazās saulītes, kuras jūs izvēlējušās. Un pārstājiet lasīt visu to, kas piepilda ar negatīvu. Tā ir izvēle. Lasīt, klausīties un skatīties tikai to, kas iedvesmo. Skatīties uz to, kas palīdz būt laimīgam. Izturēties pret cilvēkiem tā, kā gribi, lai tie izturas pret tevi. Jo vairāk pozitīva, jo ātrāk negatīvais pazudīs no tavas dzīves. Pat nepamanīsi.
Un ar uzkrāto prieku vajag dalīties. Priecāties par draugiem, par paziņām, par nepazīstamiem cilvēkiem. Iedvesmot citus skaistām pārmaiņām ar savu piemēru. Iedvesmot savus bērnus dzīvot skaistāku dzīvi. Iedvesmot vīrieti būt vīrietim pat tad, ja tas nemaz nav tik vienkārši. Ļaut sev būt laimīgai bez iemesla. Tāpēc, ka esi, ka tev ļauts šeit būt. Priecāties par laika apstākļiem. Priecāties par cilvēkiem, kurus satiec. Par mazajiem brīnumiem, kas notiek pastāvīgi katra cilvēka dzīvē. Priecāties par sevi, par dzīvi. Jā, tas nemaz nav vienkārši. Jā, protams, sākumā būs inerce. Jā, protams, ne visi tevi sapratīs. Taču viss ir tavās rokās. Un tu tiksi ar to galā. Un tev izdosies, ja vien ļoti vēlēsies un darīsi. Sāc meklēt labo it visā – pasaulē, cilvēkos, lietās, apstākļos. Meklēt labo un priecāties. Kā to dara mazi bērni.

Avots: Судьбы моей ожерелье
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīves skices

Kad mēs sarunājāmies pēdējo reizi, viņai bija jau daudz gadu. Kaut gan, kas tas ir “daudz” ņemot vērā to zibens ātrumu, kadā viss notiek, un tu nekad nespēj atbildēt sev uz jautājumu, kāpēc viss tik ātri pagāja? 
Viņa staigāja ar spieķīti, taču vēl joprojām strādāja par pasniedzēju.
Viņas istabā pie gultas, pārklātas ar skaistu pledu, grēdās sakrāmētas gulēja grāmatas.
Īru seters Dunja pacietīgi gaidīja, kad saimniece uzvilks savu smaragda krāsas jaciņu, kas pieskaņota platajām rūtainajām biksēm, ar roku noglaudīs savus ezītī grieztos sirmos matus, un nedaudz klibojot ar savu slimo kāju, būs gatava doties ikdienas obligātaja pastaigā, neskatoties uz to, kādi ārā laikapstākļi.
– Jautā, – viņa ironiski pasmaidīja. Viņai ļoti patika mani tiešie jautājumi un arī atbildēja viņa uz tiem tieši.
– Es domāju, vai ir iespējams šādā vecumā vēl par kaut ko brīnīties? – es biju bezkaunīga.
– Es arī par to domāju… un brīnos tikai par vienu: man nekas nav apnicis.
– No rītiem man sāp kājas, bet man ļoti patīk, ka varu tās nolikt uz grīdas.
Man ir maz spēka, bet man ļoti patīk būt tajā tīrībā, kuru es radu pati.
Man ir 22 sirdij ļoti dārgas kapu kopiņas, taču es nevienu patiesībā neesmu pazaudējusi – es runāju ar viņiem kā ar dzīviem.
Man nav bijis daudz vīriešu, taču neviens no tiem, kas bija, nevarētu pateikt, ka es esmu diedelējusi vai gaidījusi no viņiem mīlestību.
45 gadus es pasniedzu “mirušo” zinātni, kurā vairs nav ko atklāt, taču katrā lekcijā es pamanos to izdarīt.
Man ir diezgan nejauks raksturs, un es sevi esmu iepazinusi visdažādākajos stāvokļos, taču tas mani vēl ne reizi nav pievīlis: kad negaidi brīnumus un nebaidies nebūt laba visiem, dzīve kļūst diezgan patīkama.
Es nedzīvoju savu bērnu dzīves, jo man ir savējā, un man ir izdevies mīlēt viņus tādus, kādi viņi paši izvēlējās būt.
Un vēl es klausījos “Autumn in New York” paša Ņujorkā, un tātad dzīve ir izdevusies, kā vispār tā var apnikt?

Mani mīļie, ko vēr te piebilst?
Ko vēl piebilst, izņemot vienu: diez kāpēc kādam dzīve svin savus klusos un gaišos svētkus, bet kādam tā skumji sēž tālākajā kaktiņā, no kura to tā arī nekad neizlaidīs?

Ja godīgi, es nezinu…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Viņi mainās

“- Ģenerāļa kungs, mēs vairs nekontrolējam situāciju!
– Kas ir noticis?
– Pilsoņi ir sākuši mainīties…
– Tas taču nav iespējams!
– Nav, tomēr viņi mainās. Viņi ir sākuši smaidīt.
– Varbūt viņi vienkārši no bezcerības jūk prāta?
– Nebūt ne. Viņi vienkārši kļūst laimīgāki!
– Bet kā tad ar masu medijiem? Tur taču rādām tikai sliktas ziņas!
– Tieši tā. Sliktāku nav.
– Bet cilvēkiem vienalga ir labs noskaņojums?
– Tieši tā, tas pakāpeniski uzlabojas.
– Un karš?
– Stāstam par to, cik vien spējam.
– Un cenas?
– Nepārtraukti ceļam uz augšu.
– Bet algas?
– Minimālās.
– Un? Cilvēki tiešām smaida?
– Tieši tā!
– Neticami!
– Un vēl — viņi ir sākuši kaut ko darīt!
– Ko?
Iestājās neveikls klusums. Ziņotājs mīņājās no kājas uz kāju, apjukumā meklējot vārdus.
– Viņi ir sākuši viens otram palīdzēt.
– Ko?? Kā tas ir iespējams? Vai tiešām viņi pārstājuši neieredzēt viens otru? Un kā ir ar skaudību?
– Jā, viņi ir arī pārstājuši viens otru apskaust.
– Bet vai jaunie verķi ir parādījušies pārdošanā?
– Jā, ir, bet tos vairs neviens nepērk. Cilvēki ir pārstājuši aizņemties naudu.
Atkal iestājās neveikls klusums. Situācija pamazām kļuva kritiska.
– Varbūt vēl samazināsim algu?
– Agrāk tas līdzēja.
– Vai varbūt visus sūtīt karā?
– Ok, arī labs variants.
– Lai visi raksta atskaites. Par katru savu soli.
– Viņi jau raksta. Raksta, ka ir laimīgi…
– Kā tas var būt?
Ieradās otrs ziņotājs.
– Ģenerāļa kungs, mēs sākam zaudēt ļaudis. Viņi ir sākuši smaidīt pat mūsu acu priekšā! Viņu labais noskaņojums aplipina citus un atstāj graujošu ietekmi uz visu valsts stāvokli.
– Kādas ir sekas?
– Cilvēki kļūst ražīgāki, viņos parādās apslēptas spējas.
– Piemēru!
– Patstāvība.
– Kas?
– Viņi vairāk necer uz valsti…
– Kas? Vai viņi ir pārstājuši vainot valsti savās nelaimēs?
– Viņi par to vairs nedomā.
– Kas vēl notiek? Ziņo visu, neko neslēp!
– Mūsu rajonā ir parādījušās aizdomīgas apzinātības pazīmes. Cilvēki ir sākuši apvienoties un kopā radīt kaut ko jaunu.
– Atkal jaunu! — ģenerālis ar dūri uzsita pa galdu — bet kā ar veco, pelēko? Tas taču ir tik jauks!
– Vecais pelēkais ir izgājis no modes.
Ierodas trešais ziņotājs.
– Ģenerāļa kungs, mums ir problēmas.
– Kas — suņi ir sākuši runāt?
– Gandrīz vai. Cilvēki ir sākuši dzīvot veselīgi.
– Opā…
– Bez tam viņi sāk sekot tam, ko ēd un vairāk uzmanības pievērst veselīgam ēdienam.
– Vai tiešām vēl kaut kur ir saglabājusies dabīga pārtika? Es taču pavēlēju ar to tikt galā!
– Mēs visam nespējam izsekot, ģenerāļa kungs.
– Kas vēl notiek?
– Bērni ir pārstājuši apmeklēt mūsu skolas.
– Opā. Tad kurš viņus tagad māca?
– Viņi paši. Nez kādēļ ir iedomājušies, ka ir radītāji.
Atkal iestājās klusums. Sekretāre ienesa salātus. Kad viņa bija aizgājusi, ģenerālis bija atguvis runas spējas:
– Vajag palielināt cigarešu daudzumu.
– Bet tās vairs neviens nesmēķē.
– Kāpēc?
– Neesot vairs stilīgi.
– Kā tā?
– Visi ir sākuši nodarboties ar kaut ko radošu.
– Bez cigaretēm un radoši? Un kā ir alkohols?
– Arī vairs nedzer. Tā vietā dzer tīru ūdeni.
– Tā-tā.
Kraukšķēja kāposts. Ģenerālis vienmērīgi košļāja svaigos salātus.
– Kā gan mēs tagad varam viņus vadīt?
– Tas vairs nav iespējams, ģenerāļa kungs. Viņos vairs nav naida, skaudības. Viņi ir pārstājuši neieredzēt pat mūs! Šādā situācijā mēs esam bezpalīdzīgi.”

Autors: Denis Safron.
​​​​​​​Avots: Mr. Freeman
Paldies Vinetai Meduņecai par pārpublicēšanu

MAMMU!

Meitene ir mātes dzimtas turpinājums. Cik ļoti māte dzīvē ir spējusi realizēties, tik laimīga spēj būt meita. ja māte ir nelaimīga, tad meitenei vienmēr būs piederības un līdzjūtības sajūta, un zemapziņā viņa pildīs programmu: “Mammu, tevis dēļ es arī būšu nelaimīga!”

IESPĒJAMIE SCENĀRIJI
Ja mammai nav bijušas laimīgas attiecības ģimenē, tad, visticamākais, arī meita izvēlēsies to vīru, ar kuru cietīs;

Ja mamma nav spējusi realizēties darbā, tad arī meita strādās nemīlamu vai smagu darbu;
Ja mamma cieš no trauksmes, tad arī meita nesīs sevī šo sajūtu;
Ja mamma cieš no vientulības, tad arī meita upurēs savu personīgo dzīvi, lai būtu blakus mammai un kliedētu viņas vientulības sajūtu.
Ja mamma visu mūžu ir stradājusi, bet tā arī palikusi nabadzīga, arī meita darīs to pašu;
Ja mamma visu mūžu ir strādajusi un kļuvusi par bagātu darbaholiķi, bez personīgas dzīves, arī meita pildīs šo programmu.

PĀRMAIŅU CENA
Pat tad, ja meita vēlēsies kaut ko mainīt savā dzīvē un iemācīsies dzīvot pēc sava scenārija, viņai nāksies iziet caur šo grūti panesamo atstumtības, sāpju un vientulības sajūtu. Visi apstākļi saliksies pret viņu, bet mamma pastāvīgi viņai pārmetīs nepateicību un to pašu darīs arī apkārtējie.

Pretošanās mātes scenārijam var novest pie tā, ka attiecības abu starpā sabojājas, ka pazūd senie draugi, pie pilnīgas savu vērtību pārvērtēšanas, darba un partnera maiņas. Un tas ir briesmīgi sāpīgi, daudziem pat neiespējami. Pazaudēt visu – dēļ kā? Vientulības un nenoteiktības, atsvešinātības un aukstuma attiecībās?
Vairums meitu tomēr izvēlas piederību savai mātei un sabiedriskā programma stimulē šo ceļu – esi laba meita, klausi tēti un mammu, cieni vecākos, neesi nepateicīga.

PĀRMAIŅU GRŪTĪBAS
Ārpasaulē meitene, kura vēlas dzīvot  savu dzīvi un kļūt par personību, apkārtējiem izskatīsies bezkaunīga un netikumīga, egoistiska un slikta. Apstākļi un sabiedrība centīsies likt justies vainīgai, pirmie soļi apstiprinās to, ka šis solis kļūt pašai par sevi ir kļūdains, un vainas sajūta liks atgriezties pie mammas un vecā scenārija, kur viss ir skaidrs, komfortabls un ierasts. Tad apkārtējie varēs piekrītoši māt ar galvu un mamma būs apmierināta. “Buntiniecei” neizdevās kļūt sev pašai, toties viņa vēl vairāk nostiprināja savā scenarijā vēlmi turpināt mātes ciešanas. 

SECINĀJUMI
Taču šis ceļš ir personības un apzinātības bojāejas ceļš, dvēseles nomākšanas ceļš. Tajā nav prieka un laimes. Bet galu galā visu var izmērīt tikai ar vienu – vai cilvēks ir laimīgs, vai nav. Un viņam jābūt laimīgam, tas ir vienīgais meitenes pienākums – kļūt laimīgai, priecīgai un būt sev pašai. Tas ir vienīgais pienākums pret savu māti, dzimtu un savu likteni. Un šī meitene rezultātā iegūs laimīgu dzīvi, par kādu viņas mamma pat nesapņoja.
Diemžēl daudzām sievietēm nelaimīga komforta sajūta ir daudz svarīgāka par pašas laimi. Taču tās kuras ir spējušas pārvarēt sarežģītas jūtas un pretestību – sagaida jaunas dzīves laime, brīvība, optimisms, pārliecība par saviem spēkiem, pašcieņa un patiesa laime.

Berts Hellingers
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Personīgā pieredze. 
Manā likteņa matricā pirmais punkts ir attiecības ar mammu.
Un šeit lasāms sekojošais. Varbūt vēl kādam tas noder.

“MAMMAS LOMA mūsu dzīvē. Patiesībā mammas izpilda tos uzdevumus, kurus mums kopā ar šo mammu ir jāiziet. Mums dod vai mēs izvēlamies tikai tos vecākus, kurus mums ir jāpieņem. Mammas pieņemšana ir priekš tam, lai mēs mammas izskatā pieņemtu savu sievišķo būtību, sievišķo pirmsākumu. Tēva izskatā, lai pieņemtu vīrišķo pirmsākumu. Un, kad mēs nepieņemam, kādu no saviem pirmsākumiem (sieviešu vai vīriešu), tad patiesībā atkarībā no tā, kuru pirmsākumu mēs nepieņemam tādi jautājumi mums ir arī jārisina. Ja ir pretenzijas pret mammu, tad ir problēmas ar sieviešu pirmsākumu ar tās nepieņemšanu.

Mammām ir UZDEVUMS kā smagu nastu DEMONSTRĒT mums savas problēmas. Mammas mums parāda, kādas mums ir personiskās problēmas ar sieviešu pirmsākumu. Un viņai nebūt nav viegli to darīt. Viņa vienkārši velk uz saviem pleciem šo uzdevumu. Un tiklīdz mēs pieņemam to, kas mums jāpieņem par sevi, par sieviešu pirmsākumu, tā mamma pārstāj, viņai vairs nav jārāda, jādemonstrē. Māte uzelpo un saka “Paldies Dievam esmu tikusi galā ar šo uzdevumu. Vairs man nav jādemonstrē šie visi jautājumi”. Un mamma maģiskā veidā mainās. Mammai vairs nav jābūt sliktai, lai mēs paši sevī ieraudzītu, ieraudzītu savu sievišķo pirmsākumu.

Ieteikumi enerģijas līdzsvarošanai.
Attīstīties garīgi, pārstāj ieciklēties sadzīves lietās un problēmās. Attīsti savu radošo sievietes dabu. Harmonizē attiecības ar māti un ar visu sieviešu dzimumu. Cieni apkārt esošās sievietes. Cieni savu partneri, neapspied un dod viņam brīvību. Neizjūti sašutumu, bet piedod un pieņem. Mīli dabu, zemi un ieaudzini šo mīlestību bērnos. Savlaicīgi prast atlaist no sevis pieaugušos bērnus un redzēt viņos patstāvīgas personības.

Auglība – radi bērnus un izpaudies radoši. Rūpējies par dzīvniekiem un augiem. Apsaimnieko māju un nodarbojies ar kulināriju. Rūpējies par savu ārieni. Ģērb sevi skaistās drēbēs un rotājies. Rūpējies par bērniem, radiniekiem, dzīvniekiem un cilvēkiem, kuriem ir nepieciešama tava palīdzība un esi maiga. Noņem pārmērīgu kontroli pār tuviem cilvēkiem, pārstāt komandēt. Seko tam, lai balss plūstu vienmērīgi bez pavēlnieciskām intonācijām.”

Ginta Filia Solis

«Es tevi mīlu…»

«Es tevi mīlu…»

… Tam, kurš to saka patiesi, trīs dvēsele. Tajā kaut kas kā vilnis paceļas un aizved sev līdzi.

… Un cilvēks, kam šī frāze adresēta, iespējams arī trīs. Viņā jūt, ka tieši šie vārdi maina viņu, cik vien vispār iespējams mainīt, un uz visiem laikiem izmaina un nosaka viņa dzīvi.

… Nav brīnišķīgākas frāzes, kura tik dziļi skartu mūs, aizkustinātu un tik sirsnīgi savienotu ar otru cilvēku. Tā pauž pazemību. Tā vienlaicīgi dara mūs mazus un lielus. Tā augstākajā mērā padara mūs cilvēcīgus.

Berts Hellingers
Tulkoja: Ginta Filia Solis