Par attiecībām un kruķiem…

person-s-feet-2425664

Kad tu stāsti par to, ka mīli, bet tava mīlestība balstās tikai uz tā, kas nāk no otra cilvēka, tad tu esi eļļas lampa bez eļļas…

Tu neproti spīdēt pats par sevi, bet tava mīlestība patiesībā ir tikai “piegādātāja vervēšana”…
Visu to labumu piegādātāja, kurus tu vēlētos redzēt, dzirdēt un izbaudīt…
Tāpēc tu tik ļoti uzmanīgi seko katram vārdam, skatienam, emocijai, kas nāk no tava izvēlētā…
Tu ļoti uztraucies par to, vai tikai tavs “nākamais narkotiku sūtījums” tiks piegādāts…
Vēl vairāk tu šaubies par to, vai viņš tevi mīl un tāpēc visu laiku translē šīs šaubas, pieprasi pierādījumus un dažkārt to dari ļoti uzstājīgi…

Tu ļoti bieži apvainojies par to, ka tavas gaidas nesakrīt ar to, ko tu saņem un laika gaitā tavs aizvainojums kļūst par ļoti stabilu tavu stāvokli…

Nemiers un aizvainojums ir kā divas mokošas kājas kustībām attiecībās… Un tu klibo uz tām, otru cilvēku izmantojot kā kruķi…

Bet par pašu svarīgāko lietu dzīvē tev kļūst padarīt šo kruķi ērtu…
Un tu bezgalīgi to “drāz”…
cenšoties tam piestiprināt trūkstošās konstrukcijas…
slīpējot…
saīsinot…
pieaudzējot…
salīdzinot to ar daudz pilnīgākiem kruķiem un centies visādos veidos to vest pie prāta…

Un, ja tava gaita nav uzlabojusies, tad tu tajā vaino kruķi, kurš ir nepateicīgs par visiem taviem ieguldījumiem viņa izaugsmē, tomēr tavu klibošanu tas nav novērsis…
Tu neārstē savas “kājas”, bet gadiem ilgi “drāz” savu kruķi…
Taču tavas “kājas” nemaz nav bezcerīgas…
No tām pietiek vien notīrīt gaidu, nemiera un aizvainojuma varžacis, un tās pašas sāks iet…
Un kruķis vairs nebūs vajadzīgs…
Būs vajadzīgs vien tas, kurš ies ar tevi vienā solī…

Uzsākt attiecības tikai dēļ tā, lai kāds padarītu tevi laimīgu – tā tu uz mūžiem paliksi nelaimīgs, vai saproti?…

Tāpēc, ka tu pats neesi uzņēmies nekādu atbildību…
neesi pacenties piepildīt pats savu telpu…
neesi radis ar prieku sevi izklaidēt…
neesi guvis pārliecību par to, ka tu pats par sevi kaut ko nozīmē, uz kaut ko esi spējīgs…

Attiecības taču nerisina šos uzdevumus…. nekad nav risinājušas un nekad nerisinās…
Un katru, kurš līdzīgi kā pastnieks Pečkins domā, ka viņam viss ir slikti, kamēr viņš ir bez “velosipēda”, gaida neizbēgama vilšanās pat tad, kad “velosipēds” atradīsies…
Tāpēc, ka otrs cilvēks ir otrs cilvēks, nevis tu pats…
Un veidot ar viņu attiecības pēc principa: “Kļūsti tāds, kādu es tevi vēlos redzēt”, neizdosies…

Uzsākt attiecības var tikai, skaidri zinot, ka tuvība nedrīkst lauzt ne tevi ne to, kurš blakus…
Un vēl skaidrāk apzinoties – kāpēc tu tās uzsāc?…

Ja tikai tāpēc, lai ātrāk varētu atķeksēt sociālo ķeksīti, nomierinājies ar domu par to, ka tagad tev kaut kas ir un apkārtējie beigs domāt, ka tu nevienam neesi vajazīgs – tad tev vajadzētu pastrādāt ar savu atkarību no svešiem viedokļiem un stereotipiem, nevis meklēt partneri….

Ja tikai tāpēc, ka tu nevari būt tu pats un tev smagi būt pašam ar sevi – tad tev ļoti ļoti vajadzīgas attiecības… ļoti!… Taču tās ir attiecības pašam ar sevi, nevis ar to, kuru tu “nodrāzīsi” līdz kruķim……

Bet, ja dēļ neprasmes pašam apmierināt savas vajadzības, risināt problēmas un uzņemties atbildību par paša dzīvi – tad pieaudz taču beidzot, vai arī dodies pie mammas un tēta… tāpēc, ka tev nav vajadzīgas attiecības ar otru cilvēku, tev vajag palikt dievinātam luteklītim…

Iemācies būt ar sevi…
Iemācīes būt sev pašam….
Tas ir pats pievilcīgākais, ko varam piedāvāt citiem cilvēkiem…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pārpildītais trauks

trauks udens

Es domāju par to, cik daudz un cik viegli cilvēks zaudē un cik ilgi viņš mokās, ja nesaprot, kā uzbūvēta pasaule un kā pret to attiekties.
Mūsu dvēseles arvien spēcīgāk pielīp Zemei. Mēs arvien biežāk izrunājam vārdu “Dievs”, taču tik maz jūtam, kas tas ir un Kas Viņš ir.
– Mēs pielīpam naudai, – un mūsu bērni un mazbērni zaudē morāli, godu un sirdsapziņu.
– Mēs pielīpam ķermeniskajām un seksuālajām baudām, sarīkojam seksuālo revolūciju, – un rodas AIDS kā šīs tendences bloķētājmehānisms.
– Mēs pielīpam ģimenei, attiecībām – un vairojas nodevība, šķiršanās, strīdi un nelaimīgi bērni.
– Mēs pielīpam komfortam, labklājībai un sabrūk māja, kurā dzīvojam, visas Zemes ekoloģija. Garīgā nepilnība pāriet  fiziskajā, un jebkura ārējā piepūle neatrisina problēmu līdz galam.
Lai kā mēs arī necenstos izglābt ekoloģiju un cilvēci no deģenerācijas un sterilizācijas, bez garīgās harmonijas tā neieies nākamajā dienā, un te nu katra no mums centieni vai nu sagraus vai spēs glābt cilvēci.
Katrs no mums var būt tas piliens, kas glābs Pasauli vai pārpildīs trauku.

Segejs Lazarevs “Karmas diagnostika” 2. grāmata “Tīrā karma”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par Mīlestību

107518882_1495375463999947_7850495733678740881_o

Tikai nedaudzi cilvēki pasaulē ir iepazinuši Mīlestību. Tie ir tie cilvēki, kuri kļuvuši tādi klusi un mierīgi… un šajā klusēšanā un mierā viņi nonākuši kontaktā ar savu dziļāko iekšējo būtību, ar savu Dvēseli.
Kad tu pieskaries savai Dvēselei, Mīlestība tev kļūst nevis par attiecībām, bet tā vienkārši tev seko kā ēna. Lai kur tu arī ietu, lai ar ko kopā tu būtu, tu mīli.

Tas, ko tu šobrīd un tagad sauc par Mīlestību, ir uz kaut ko, uz kādu virzīts, ar kaut ko ierobežots. Bet Mīlestība nav tā parādība, kuru varētu ierobežot. Tu vari to turēt atvērtās plaukstās, bet – ne kulakā. Mirklī, kad tavi pirksti sažņaugti kulakā, tie ir tukši. Mirklī, kad tavas plaukstas ir atvērtas, tev pieejams ir viss eksistējošais.
Sokrātam bija taisnība: tas, kurš pazīst Mīlestību, zin arī Patiesību, tāpēc, ka tie ir tikai vienas un tās pašas pieredzes divi nosaukumi. Un, ja tu neesi iepazinis Patiesību, atceries – tu neesi iepazinis arī Mīlestību. Lai iepazītu šo cilvēciskās dabas svētību, nav labāka palīga par Mīlestību.

OŠO
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par saiknes zaudēšanu ar sevi

pexels-ethan-jones-3222386

Ļoti bieži man prātā iešaujas doma, ka ir vērts rīkoties tā, kā dara visi. Vai arī, ka laiks steidzina un kaut kas taču jādara. Vai arī, ka visiem ir, bet tev nav. Vai arī, ka tu esi kaut kāds – ne tāds un galīgi nelīdzinies citiem. Un vēl domas par to, ka “vajag”, “ir laiks” un “pareizi”.
Tad nu, lūk, ļoti bieži tāda pāreja uz “sociālajām” programmām liecina par to, ka tu esi pazaudējis saikni ar sevi. Par to, ka tu esi pazaudējis saikni ar savu paša personīgo laiku. Un pašam savu notikumu gaitu.
Ar savu kodolu un iekšpasauli.

Taču patiesībā katram cilvēkam ir savs dievišķais grafiks. Ir savi ceļi un tikai savas vēlmes. Un, ja visiem ir jau laiks, tad iespējams, tev vēl nav. Un, ja visiem ir, bet tev vēl nav, tad, iespējams, tam ir kaut kāds savs iemesls. Un šis iemesls var būt pavisam ne tas, ka esi sliktāks par citiem. Un vēl tas, ka tu vēl neesi nonācis līdz tam, un turpini risināt savus uzdevumus.
Un vēl patiesība ir tā, ka visi cilvēki, lai arī līdzīgi, tomēr nav vienādi. Un, ja tu saproti, ka esi ne tāds kā citi, tad tā arī ir. Tu neesi tāds, kā citi, bet kaut kāds nedaudz savādāks. Ar visām savām vēlmēm.

Viena no brīnišķīgākajām sievietēm, kuras esmu satikusi savos 38 gados, man teica, ka vēlas otro bērniņu. Un, kad es viņai vaicāju, kāpēc tad viņa nedzemdē šo otro, kad viņas pirmajai meitai ir jau 7 gadi, viņa man vienkārši pateica: vēl nav laiks. Tā vienkārši un nepiespiesti. Neskatoties uz to, ka viņai ir vīrs un ir vēlme radīt bērniņu, tajā mirklī viņai nebija īstais brīdis.
Iedomājieties?!

Es atceros, ka toreiz tas mani šokēja, jo manā realitātē viņa vienkārši palaida garām savu laiku.

Manas padomju laika medicīnas stereotipiem piebāztās smadzenes absolūti to nesaprata un uzreiz piekarināja viņai birku “vecdzemdētāja”.
Bet pēc tam es sapratu, ka viņa vienkārši ir ļoti spēcīgi vienota ar sevi un jūt, kad tieši viņai būs īstais laiks. Un tiešām, pēc gada es uzzināju, ka viņa ir stāvoklī. Un tieši uz saviem 40 gadiem viņa mierīgi piedzemdēja veselu puiku. Un šis stāsts man ļoti daudz ko iemācīja. Iemācīja to, ka mierīga savienošanās ar savām īstajām vēlmēm katru laika sprīdi aizvedīs tevi tur, kur vajadzīgs.

Tā kā, iespējams, katru reizi, kad skatoties sociumā tu sajutīsi, ka “laiks spiež” un “būtu laiks”, ir vērts sev pajautāt:
– Ko es šobrīd patiešām vēlos?
– Kas šobrīd man patiešām ir svarīgi?
– Kam domāts šis dzīves periods?
– Kādas ir manas personīgās prioritātes un uzdevumi?
– Es šo vēlos pa īstam, tas nāk no iekšienes, vai arī tā ir trauksme un bailes nepaspēt un nebūt tādai kā citi?

Un tad viss var nostāties savās vietās. Un kļūs daudz mierīgāk. Un no iekšienes tu spēsi spert soli turp, kur patiešām vēlies iet. Pēc tam vēl vienu. Un vēl vienu. Un tā, pamazītēm tu aiziesi līdz mirklim, kad ārējā realitāte pilnībā atspoguļos iekšējās vēlmes. Ne tāpec, ka “vajag”, vai “ir pieņemts”, bet tāpēc, ka tā ir tava patiesība.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es nelaužu, es pētu!

 

mantinas5Es nelaužu rotaļlietu, patiešām nelaužu!
Atdodiet man to!
Tā tikai jums šķiet, ka es to laužu, jo jūs mani nemaz nezināt!
Es to izpētu, lai ieskatītos tajā dziļāk, uzzinātu, kā tā ir uzbūvēta.
Es pētu šo spēļmantiņu un vēlos to izmantot tā kā es to saprotu.
Šo savu es esmu atnesis sev līdzi, tajā ir kaut kas jauns, tas, kas jums nav saprotams.
Man taču jāsasmeļas pieredze, lai pēc gadiem varētu sevi izpaust un nostiprināt savu es.
Mani neinteresē mantiņa un es negribu zināt, cik tā maksā.
Taču tas, kurp mani “velk” mana nākotne, māksās vēl daudz dārgāk, un tajā būs mana dāvana jums visiem.
Novērtējiet mani to, ka es “laužu” mantiņu un nespēlējos ar to pēc tās noteikumiem.
Man ir savi noteikumi un es neļaušu mantiņai mani vadīt.
Ja es pakļaušos visu mantiņu, kuras jūs man pērkat, visiem noteikumiem, es pats drīz jums kļūšu par spēļmantiņu – vai tad tas nav saprotams?
Šodien – “laužu”, bet rīt pateicoties šai pieredzei, es būvēšu savu dzīvi.
Mammu, nedusmojies!
Tēti, nerāj mani!
Atdodiet man mantiņu, kamēŗ tā var man kalpot!
Bet jums tā būs vieglāk redzēt, kurp mani virza Daba!

Šalva Amonašvili. Pedagoģijas viedie stāsti.
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Foto: pexel

P.S. Es esmu ļoti laimīga, ka mani vecāki ļāva man griezt lellēm matus, špricēt savus lāčus līdz tie sāka smakot, un lai arī es nekļuvu ne par ārstu, ne frizieri, tomēr savu saprašanu no šiem bērnības dienu eksperimentiem es guvu 🙂

Mīlestība ir Dievs, kurš iemājojis sirdī!

91484267_1407674819436679_920826119085621248_o

– Dvēsele ir maza daļiņa Dieva, mazs dievišķās uguns graudiņš, kas atrodas katrā no mums! Vai tad tā nav?
– Visur esošajam Dievam nav formas, nav robežu un tāpēc arī nevar būt nekādu daļu un graudiņu. Lai kas tev šķistu daļiņa no Bezgalīgā, Vienotā un Nedalāmā, tajā tu vienmēr atradīsi visu Dievu pilnībā.
Ja, protams, vēlēsies Viņu atrast. Atceries Jēzus teikto, ko atstāstīja mums apustulis Toms: “Pārcērt koka pagali — es tur esmu; pacel akmeni — un tu mani atradīsi tur.“ Viņš runāja par veselu Dievu nevis par kādu Viņa daļu. Radītājs cilvēkā iedvesa dvēseli un tādējādi pilnībā arī sevi.

Bezgalība nav milzīgi kosmiskie attālumi, tik milzīgi, ka tos nevar iedomāties. Bezgalība kā reiz ir jebkādu attālumu neesamība. Tie nav vajadzīgi un ir bezjēdzīgi tur, kur nav formas. Tāpēc bezgalība telpā tāpat kā mūžība laikā, vienkārši un dabiski ir visur, vienmēr un it visā bez izņēmuma.
Šeit un tagad. Tāpēc Dievs ļoti viegli pilnībā ietilpst pat tavā mazmazītiņajā sirdī, kas tajā pat laikā ir tik milzīga, kā arī viss neaptveramais Visums. Jo tajā taču ietilpst Dievs… Un zini, kas?
– Kas?
– Mīlestība ir Dievs, kurš iemājojis sirdī!

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dadi Džanki: lieto trīs tabletes – Pacietību, Mieru un Mīlestību

lomas76

Es zinu tikai vienu veidu, kā palīdzēt citiem cilvēkiem kļūt labākiem: mums pašiem jātic, ka viņi ir labi.
Ja tu neieredzi kaut ko sliktu, tad tu pats kļūsti vājš, bet šī sliktā lieta paliek tāda pat slikta, kā agrāk.
Ja ir ieradums ievērot citu cilvēku trūkumus, tad tas sagrauj manas paša labās īpašības un es vispār vairs neko labu neieraudzīšu.
Ja kaut kas iekļūst manās acīs, tas rada sāpes.
Pajautā sev: kāpēc dažkārt kaut kas iekļūst manās acīs?
Ja mana iekšējā attieksme pret citiem cilvēkiem ir tīra, tad mans skatiens vienmēr citiem nesīs laimi.
Augstprātīgs cilvēks vienmēr atnes lielas skumjas. Ja kādam ir ieradums redzēt citu cilvēku trūkumus, viņš nekad nespēs atbrīvoties no augstprātības.
Bet, ja es tiecos izmainīties pats, tad nekad neskatīšos uz citu vājībām. Es ļoti ātri aizmirsīšu viņu kļūdas.
Katra mūsu darbība atstāj pēdas dvēselē un piedalās mūsu rakstura un likteņa veidošanā.
Kad tu sapratīsi šo principu, tad ļoti uzmanīgi sekosi tam, lai tavos darbos būtu tikai labestība.
Tāpēc pastāvīgi lieto trīs tabletes – Pacietību, Mieru un Mīlestību.
Tas, kurš uztraucas un steidzas, kļūst rūgts un rūgtums dedzina viņa sirdi.
Tā vietā dzīvo ar pacietību, mieru un mīlestību un palīdzi novērst citu cilvēku skumjas.
Dadi Džanki
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nedari pāri tiem, kurus neesi iemīlējis…

69496158_2036645996435213_6347257172887339008_n

Nedari pāri tiem, kurus neesi iemīlējis…
Un neizmanto viņu gatavību būt kopā ar tevi uz jebkādiem noteikumiem, upurēties, gaidīt, piekrist…
Arī viņus vada ne jau mīlestība pret tevi, taču viņiem vajadzīga tava palīdzība nevis līdzjūtība pret viņu atkarību…
Nepaliec kopā ar viņiem tikai tāpēc, ka ar tevi kāds nepalika…
Nepaliec kopā ar viņiem līdz labākiem laikiem, kuros viegli nomainīsi viņus pret citiem…
Nedomā, ka tu viņus svētī ar savu klātbūtni, ņemot vērā tavu dubultdzīvi realitātē vai sapņos, paliekot kopā tikai pieklājības dēļ…
Viņi ir atkarīgi, bet tu iedomīgs…
Tāpēc, ka viņi netic, ka varēs kaut ko saņemt nepazemojoties…
Bet tu tici tam, ka viņiem esi viss, un vari neko nedot pretī…

Mani vienmēr nomāc šīs viltotās konstrukcijas attiecībās, kurās ir drūmi un nestabili, tāpēc, ka tiltu nav, bet ir sienas, aiz kurām iziet ir bail gan tiem, kuri pazemībā gaida savas drupačas, gan tiem, kuri šīs drupačas pamet, vai arī aktīvi tēlo, ka viņiem tas ir interesanti, bet patiesībā – tik garlaicīgi…

Mani Mīļie, pateikt NEMĪLU un atteikties no jebkurām attiecībām nav cietsirdīgi…
Cietsirdīgi ir palikt un atsiet sev rokas, domājot, ka, ja tu nemīli, tad tu drīksti būt gan te, gan tur, un kur vēl kaut ko dod…
Ir cietsirdīgi pazemot cilvēku tikai tāpēc, ka tu viņu nemīli…
Ir cietsirdīgi, ja tev kopā ar otru cilvēku nav nekā cita, kā tikai skumja sadzīve un šķietama ģimene, īpaši, ar bērniem, kuriem šī šķietamība tikai uzdāvinās skumju divu svešu cilvēku kopdzīves pieredzi…
Vienkārši atceries, ka cilvēki, kurus tu neesi iemīlējis – ir to mīļotie cilvēki, kurus viņi nav atraduši tikai tava žēluma vai iedomības dēļ…
Un tu blakus viņiem – arī esi apdalīts, tāpēc, ka tev nav šī abpusējas mīlestības prieka…
Neeksistē nekāda bezatbildība… es nepiekusīšu to atkartot…
Eksistē romantiski iesaiņota neiroze, ar kuru slimot šķiet goda lieta, taču patiesībā ir graujoši gan psihei gan dzīvei… tā ir pārāk īsa, lai būtu nelaimīga…
Jā, protams, ne jau visas attiecības balstās uz mīlestības…
Vēl ir dziļa cieņa…
Bet vai šī cieņa ir tur, kur kādu nemīlamo patur ērtā cilvēka lomā?…
Es novēlu visiem būt godīgiem pret sevi…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Īsta tuvība

cienu

Daudziem cilvēkiem īsta tuvība izrādās daudz nopietnāks pārbaudījums nekā pārbaudījums ar attālumu vai grūtību pārvarēšanu.

Tas attiecas ne tikai uz attiecībām ar mīļoto vīrieti vai sievieti, bet arī attiecībām ar bērniem, vecākiem, darba kolēģiem un citiem cilvēkiem mūsu dzīvē.
Informācijas tehnoloģiju un pārmērīgas neatkarības cildināšanas laikmetā ir pietiekami vienkārši atrasties attālināti, saglabājot tuvuma ilūziju, un daudzi no mums tā arī dara.
Pavadām kopā vakarus, bet katrs pie sava datora, dzīvojam vienā teritorijā, bet mērķi un kustības trajektorija ne vienmēr sakrīt. Pēc formas, mēs esam ģimene, bet pēc satura – nav obligāti tādai būt. Dažkārt ir daudz vienkāršak ievērot formu, nekā pamatīgi iedziļināties saturā.

Būt pa īstam blakus otram cilvēkam vienmēr ir balansēšana starp atvērtību un savas telpas saglabāšanu. Būt pieejamam, taču saglabāt tiesības uz savu atsevišķu pasauli, atļaujot partnerim rīkoties analoģiski.

Ikdienas tuvībā nav iespējams noslēpt trūkumus, tāpēc nav vērts pietuvoties pārāk tuvu, lai nesagrautu viegli ievainojamo attiecību telpu.

Mūsdienu attālināšanās attiecībās līdzinās gleznas baudīšanai: lai ieraudzītu tās skaistumu, ir pāris soļu jāatkāpjas, pretējā gadījumā varēs redzēt vien krāsas triepienus, kas neļaus pilnībā uztvert autora ieceri.
Smalkām operācijām ir nepieciešama augsta meistarība, jo nevietā pateikti vārdi ievaino dziļāk kā skalpelis nemākulīga ķirurga rokās, bet rīcībai var būt ļoti nopietnas sekas. Jo tuvāk cilvēki ir viens otram, jo spēcīgāka ir rezonanse uz katru darbību.

Nonākot līdz noteiktai tuvības līnijai, ir ļoti liels vilšanās risks, un risks doties katram uz savu pusi lai citās attiecības meklētu ideālu vai vienkārši paietu tālāk no tās vietas, kur neizdevās atklāt siltumu un atbalstu. Tā notiek visapkārt: bērni aiziet no vecākiem, brāļi pārstāj sarunāties ar māsām, vieni un otri vairs nevēlas komunicēt, ar draugiem un biznesa partneriem situācija ir līdzīga.

Iespējams, tas notiek tāpēc, ka mēs pārāk daudz sagaidām no tiem cilvēkiem, kuri mums blakus. Bet cilvēki ir tikai cilvēki. Jā, potenciāls ir milzīgs, taču “iespējams” nenozīmē to, ka “tas notiks”. Būt sevī nav īpaši ierasta nodarbe, un patiesa tuvība ar sevi pašu ļoti bieži izrādās ļoti mokoša padarīšana, bet daudziem cilvēkiem – vispār – gandrīz  vai neiespējama. Sastapšanās ar sevi – patieso, spēja pieņemt ne tikai savas “labās” puses, bet arī bezgalīgo trūkumu okeānu, – tā nav vienkarša lieta, un nav jēgas kādu vainot par to, ka tas nevēlas “iet dziļumā”, “sākt kustību sevī”? Nav vērts.

Vispār jau būtu labi “atšūties” no citiem cilvēkiem, apzinoties, ka ikviena mamma, ikviens tētis un jebkurš cits radinieks, ikviens vīrs vai sieva, ikviena māsa, ikviens zaldāts, mācītājs, prezidents – ir vienkaršs cilvēks. Neideāls cilvēks, kurš iet kaut kādu savu neideālu ceļu, iet kā prot, dzīvo kā prot un mīl kā prot. Vai – kā neprot.

Palīdzēt izdziedināties otram cilvēkam var tikai caur beznosacījuma pieņemšanu, caur līdzcietību, kas var tikt izpausta kā stingrība, protams, taču, lai tas notiktu, ir jākļūst otram cilvēkam par autoritāti un jāiegūst viņa cieņa.
Bet par autoritāti var kļūt tikai tad, ja vārdi neatšķiras no darbiem, kas iespējams tikai tad, ja izvēlies būt pats sev tuvāk. Un tadā gadījumā reiz tu noteikti saproti, ka šajā ideālajā pasaulē dzīvo miljardiem neideālu cilvēku, viens no kuriem esi tu pats. Un viss, ko tu vari izdarīt, ir turpināt iet savu neideālo ceļu. Un nepiesieties citiem cilvēkiem ar norādījumiem par viņu trūkumiem.
Tuvība ir neaizsargāta un maigu siržu šai pasaulē nemaz nav tik daudz. Visbiežāk mes sastopam tos, kuri sitas, ieplīst un sašķīst smalkās lauskās.

Pacensties ieraudzīt perfektu Dvēseli un radītāja ieceri katrā cilvēkā, kuru dzīve atsūta mūsu ceļā.

Pieej tuvāk, taču ļauj saglabāt nedaudz telpas arī sev.

Dīna Ričardsa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izplet spārnus

84788639_2718162098261681_2423833238372876288_o

Dažkārt tavā dzīvē iestājas ne tikai slikti.
Dažkārt šķiet, ka dzīve pārplīsusi uz pusēm un kļuvusi līdzīga krunkainai pēcpusei!
Un rodas iespaids, ka… viss… ka tik daudz gadu… un kā tagad…. kā būt… kur skriet… un nav variantu…. un nekāda atbalsta… un viss ir tik slikti….
Un uzmundrinoši vārdi nepalīdz, tāpēc, ka uzmundrinātājs aizies… bet tev savas problēmas vienalga nāksies risināt patstāvīgi.
Un tad gribās kliegt kādam lielam un visu izlemjošam: “Par ko?! Par ko, es tev jautāju?! Ar ko es visu šo esmu izpelnījies?! Un kā visu šo pārdzīvot?!”
Bet nav blakus neviena, ne liela, ne maziņa…
Ne stipra, ne vāja. Tikai tu. Lepnā un skumjā vientulībā…
Un tādās dienās ir svarīgi saprast – ir iestājies jauns tavas dzīves periods! Ir svarīgi saprast, ka tieši tagad ir tev pats svarīgākais laiks! Ka tieši tagad – tu esi kā korķis pudelē – vai nu uz augšu vai leju.
Savādāk nekā.
Un viss šobrīd atkarīgs no tevis.
Ja tā labi padomā – tas taču ir tik daudz – kad viss atkarīgs tikai no tevis.
Tava nākotne ir tavās rokās.
Un nav svarīgi, kādas ir šīs rokas – vājas, skaistas, trauslas un sievišķīgas vai stipras vīrieša rokas…
Vai arī tās vispār nav rokas, bet spārni, un tie ir cauri slapji, izmirkuši un tagad tos izplest ir daudz grūtāk, kā šķita, un tu domā, ka tev šobrīd tas vispār nav reāli…
Tas nav nekas briesmīgs, ja spārni samirkuši.
Pēc lietus vienmēr uzspīd saule – tā iekārtota pasaule.
Spārni izžūs. Galvenais, ka tev tie vispār ir.
Galvenās ir tās izmaiņas, kas notikušas un tā jaunā dzīve, kas tagad iestājas.
Jā, šķiet, ka nav naudas nekam – pakāpeniski atradīsies viss pats no sevis.
Jā, šķiet, ka ierastā pasaule ir sagruvusi – tā arī ir.
Taču tagad tev ir tava jaunā pasaule!
Tev ir pasaule, kuru tā gribējās sapņos.
Tagad tu kā no plastilīna gabala vari izveidot no savas dzīves ko vien vēlies!
Laiki mainījušies. Kāpurs kļuvis par tauriņu.
Atlicis tik vien kā izplest spārnus.
Un tu sapratīsi, ka lidot ir daudz vienkāršāk kā rāpot.

Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis