Mihails Labkovskis par bērnu audzināšanu

labkovskis

Šeit daži trāpīgi pazīstamā krievu psihologa Mihaila Labkovska citāti, kas liek aizdomāties par to, kā mēs komunicējam ar saviem bērniem un, iespējams, kadu no tiem varēsiet izmantot, veidojot attiecības ar saviem bērniem.

«Ja pats esi nelaimīgs cilvēks, tu nekādā veidā nespēsi izveidot attiecības ar savu bērnu tādas, lai viņš būtu laimīgs. Savukārt, ja laimīgi ir vecāki, tad neko speciālu darīt nevajag».

«Kontrolēt ir bezjēdzīgi! Totāla kontrole un neuzticēšanās liek bērnam melot. Izeja ir viena – dot brīvību šodien! Lai bērns izdzīvotu dažādas situācijas un iemācītos tajās uzvesties. Uzticēšanās un pārliecība, ka tavs bērns tiks ar visu galā, ir lieliska. Un nav obligāti visu laiku noskaidrot viņa atrašanās vietu un pašsajūtu».

«Daudzi uzskata, ka viņiem – vecākiem, viss ir kartībā, bet problēmas ir tikai bērniem. Un brīnās, kad vienā ģimenē izaug divi pavisam atšķirīgi bērni: viens – pārliecināts par sevi, veiksmīgs, bet otrs – kompleksains neveiksminieks, mūžīgi īdošs vai agresīvs. Tas tikai nozīmē to, ka bērni ģimenē jutušies katrs savādāk un kādam no tiem ir pietrūcis uzmanības. Kāds bijis jūtīgāks un viņam mīlestība bijusi vairāk vajadzīga, bet vecāki to nav ievērojušiи».

«Mācieties radīt tādus apstākļus, lai bērnam nebūtu iemesla jums melot. Ir trīs melu iemesli: bailes, izdevīgums un psihopatoloģija, divus no tiem ir jūsu spēkos izslēgt, trešo – izārstēt».

«Sekot tam, lai bērns būtu apauts, apģērbts un paēdis – tās ir rūpes par bērnu, nevis audzināšana. Diemžēl daudzi vecāki ir pārliecināti, ka ar rūpēm pietiek».

«Attiecībās ar skolu un pedagogiem jums jābūt sava bērna pusē. Sargiet savus bērnus. Nebaidieties no sliktām atzīmēm. Bīstieties novest līdz tam, ka bērnam sāks riebties skola un mācības vispār».

«Skolā būtu jāiemāca ne tik daudz matemātika un literatūra, cik pati dzīve. Skolā vajadzētu iegūt ne tik daudz teorētiskās zināšanas, cik praktiskās prasmes: prasmi komunicēt, veidot attiecības, atbildēt par sevi – saviem vārdiem un darbiem, risināt savas problēmas, vienoties un parvaldīt savu laiku…. Tieši šīs prasmes palīdz cilvēkam justies parliecinātam pieaugušo dzīvē un nopelnīt naudu savai dzīvei».

«Atkārtoju. Gatavot mājas darbus kopā ar bērnui nevajag! Krāmēt kopā ar viņu skolas somu nevajag! Mūžīgi vaicāt «kā tev skolā?» – nevajag. Jūs tā bojājat attiecības un rezultāts diez vai jūs apmierinās. Vai tad patiešām jums nav par ko citu ar savu bērnu parunāt?».

«Sodīt bernus var un dažkārt tas ir pat nepieciešams. Taču ir skaidri jānodala bērns un viņa “nodarījums”.  Piemēram, jūs iepriekš esat vienojušies, ka līdz brīdim, kad atnāksiet mājās, mājas darbiem jābūt izpildītiem, bērnam paēdušam un traukiem nomazgātiem. Bet, atnakot mājās, jūs redzat ainu: zupas katls stāv neaiztikts, grāmatas nav atvērtas, papīri pa grīdu, bet jūsu lolojums sēž uz dīvāna ar degunu planšetē. Galvenais, šajā brīdī nekļūt par fūriju un nesākt bļaut, sakot, ka no viņa nekas jēdzīgs neizaugs, ja nu vienīgi nulle uz kociņa. Bez jebkādas agresijas pieejiet pie bērna. Smaidot, apskaujiet viņu un sakiet: «Es tevi ļoti mīlu, taču planšeti tu vairs nedabūsi». Var izsniegt telefonu – lukturīti, bez interneta. Bet kliegt, lamāties, apvainot, apvainoties un pēc tam nerunāt – to nu gan nevajag!».

«Grūti pateikt, kuram no bērniem būs vairāk psiholoģisku problēmu: teicamniekam vai divnieku karalim. Teicamnieki, kuri visu dara ļoti centīgi un burtiski “izsēž” savas teicamās atzīmes – bieži vien ir bērni, kurus nomāc trauksme un ļoti bieži tie ir bērni ar zemu pašvērtējumu».

«Ja sākumskolā jūsu bērns netiek galā ar mācību programmu, ja jums nākas stundām ilgi sēdēt ar viņu pie mājas darbiem – problēma nav bērnā, tā ir skolā, ģimnāzijā, licejā. Šīs mācību iestādes bieži vien strādā, atbilstoši vecāku ambīcijām un rūpējas nevis par bērniem, bet par savu prestižu un samaksu par saviem pakalpojumiem. Sarežģītāk nenozīmē – labāk! Bērnam nav jāpārmācās, jācenšās panākt programmu, ko sastādījuši pedagogi. Pirmajā klasē mājas darbu sagatavošana nedrīkstētu prasīt vairāk kā 15-45 minūtes laika. Pretējā gadījumā, jūs ilgi neizturēsiet».

«Bērnam obligāti jābūt savam privātajam brīvajam laikam, kad viņš neko nedara no 2 līdz 4 stundām dienā. Trauksmaini un ambiciozi vecāki bernus pārslogo. Pulciņi, nodarbības, treniņi, valodas… Un saņem neirozes un visu, kas tām seko».

«Kabatas naudai bērnam jābūt jau sākot no 6 gadiem. Nelielai, bet regulārai summai, kuru viņš pats parvalda. Un ir ļoti svarīgi, lai šī nauda nekļūtu par manipulāciju instrumentu. Nevajag kontrolēt, kam bērns tērē šo naudu, un nevajag to izsniegt atkarīgi no sekmēm un uzvedības».

«Runāt ar bērniem vajag par dzīvi vispār, un nevis par to, kā vajag dzīvot. Ja vecēki ar bērnu var runāt tikai par problemām, tas nozīmē, ka vecākiem ir problēma».

«Uzticēšanās attiecībās ar bērniem ir dzīvē svarīga. Ja no pašas mazotnes bērnam tiek piedāvāts pašam pieņemt lēmumus, viņš izaugs patstāvīgs un atbildīgs cilvēks. Kurš ir spējīgs saprast, kas ir labi un, kas slikti, un spēs turēties pretī kārdinajumiem. Un tieši tā ir vecāku sirdsmiera ķīla, nevis pastavīgā neirotiskā, totālā kontrole:«Kur esi? Kad būsi? Ar ko esi?».

Avots: https://detstrana.ru

Tulkoja: Ginta FS

Vienkāršie ikdienišķie brīnumi

brinumi

Ērihs Marija Remarks reiz teica: “Tikai pašas vienkāršākās lietas nekad neliek vilties. Laimīgs vari būt daudz vienkāršākā veidā, nekā iedomājies”.

Vienkārši sapņi, vienkāršs skaistums, vienkārši brīnumi…
Ko tu iedomājies, kad dzirdi šos vārdus?

Vienkāršībā ir daudz skaistuma, jo tas, kas ir vienkārši, ir tuvu patiesībai.
Mazus, vienkāršus ikdienišķus brīnumus ir ļoti svarīgi prast savākt – līdzīgi kā Ražu.

Senos laikos bija viena simboliska un vērtīga ieraža – svinēt noslēgumu – Ražas novākšanu. Nobriedušos augļus saudzīgi novāca no kokiem, vērtīgo labību novāca no lauka, un par godu tiem rīkoja svētku mielastu ar dejām.

Pateicoties novāktajai Ražai, cilvēki varēja pārziemot un sagaidīt jaunu pavasari. Nevienam neienāca prātā doma, ka varētu atstāt labību uz lauka. Un kā mēs rīkojamies ar citu mūsu Ražu?
Mūsu dzīves Raža sastāv no mūsu uzvarām, piepildītajiem sapņiem, priecīgiem mirkļiem, rāma līdzsvara brīžiem, maziem un lieliem ikdienas brīnumiem, katras mūsu nodzīvotās mūža dienas brīnuma.

Vai šo Ražu tu arī ievāc tikpat saudzīgi un ar mīlestību, kā savā dārzā un laukos izaudzēto?
Daudzi uzskata, ka, ja šo Ražu nevar “sataustīt”, paturēt rokās, apēst, palepoties ar to, tad tā neskaitās. Materiālo Ražu mēs novācam, bet emocionālo, morālo, intelektuālo un garīgo – aizmirstam novākt. Un tas ir ļoti bīstams ieradums.

Kā un kāpēc jānovāc mazo ikdienas brīnumu raža?

Piemkārt, vācot mazos brīnumus, mēs jūtam un saprotam, ka mūsu dzīve nav tukša un bezjēdzīga, bet gan piepildīta ar notikumiem, iespaidiem, sajūtām, skaistiem pārdzīvojumiem, cerībām, sapņiem, piedzīvojumiem.

Otrkārt, tas strādā kā prieka vitamīnu krājumi, ar kuriem mēs nostiprinām sava ķermeņa un dvēseles imunitāti, atceroties par šiem mazajiem brīnumiem.

Treškārt, mēs attīstam savu prasmi vērot sevi, izzinam savas vēlmes un tieksmes, mācamies sapņot un ievērot, kuras no mūsu vēlmēm piepildās dzīvē.

Ceturtkārt, sastopoties savā dzīvē ar pārbaudījumiem, mirkļos, kad zaudējam atbalstu un nezinām, ko darīt un kā būt, mēs atgriežamies un pārskatām savus savāktos mazos brīnumus. Mēs varam uz tiem atbalstīties grūtā brīdī, saprast un atcerēties, kāpēc un kur mums tālāk dzīvot, atrodam spēkus, lai izietu šos pārbaudījumus.

Kā savākt šos mazos ikdienas brīnumus, kuri mums ir tik vērtīgi?

Atrodi sev patīkamu, skaistu bloknotu – tādu, ko gribas ilgāk paturēt rokās. Izvēlies sev to pildspalvu, kuras krāsa un forma tev patīk. Ērti iekārtojies krēslā, vai pie galda, vai dīvānā.

Pēc tam paņem pildspalvu un savā jaunajā bloknotā stabiņā saraksti visus savus lielos un mazos priekus, kurus vien atceries. Šim rituālam var atvēlēt īpašu laiku – pirms Jaunā gada vai savā dzimšanas dienā – tas būs simboliski..

Lai tās ir ne tikai tavas uzvaras un darbi, bet arī prieka sajūtas, miers, apmierinājums. Mirkļi, kad no sirds smējies vai vienkārši smaidīji.

«Mirkļi, kad pasaule tev atklājās no negaidītās puses, tu neviltoti brīnījies. Pārdomu stundas, pateicoties kurām tu nonāci pie svarīgiem sev atklājumiem. Piedošanas minūtes, kad no tīras sirds tu atlaidi kāda cilvēka vainu un piedevi sev. Pieņemšanas sekundes, kad ar vieglu sirdi tu sev sacīji: jā, tāds es esmu, bet viņš ir tāds, kāds viņš ir. Mīlestības dienas, kad tās enerģija piepildīja katru tava ķermeņa šūnu» — tās arī ir mūsu mazo, ikdienišķo brīnumu vērtīgās Ražas ievākšanas minūtes.

Man ir daži paši svarīgākie un mīļākie vienkāršie brīnumi, ar kuriem es saskaros ik dienu: tā ir brokastu un rīta kafijas pagatavošana skaistas noskaņojuma mūzikas pavadījumā, glezna ar bordo peonijām, kas pakārta pie sienas vietā, kur es to redzu uzreiz pēc pamošanās, un maziņš rīta rituāls 10 minūšu garumā – kad es ļaujos spontānām kustībām, tām, ko diktē mans ķermenis, no rīta pamostoties. Tas ir maziņš brīnums – tiltiņš uz lielo brīnumu – savas ķermeņa un dzīves harmonijas izpratnē.

Un kādi vienkāršie, ikdienas brīnumi ir tavi mīļākie?

Autors: Jekaterina Žarkova

Tulkoja: Ginta FS

Lietus izsaucējs

lietus-zisaucejs1

— Tātad tā, — zēns ērtāk iekārtojās krēslā. — Manam tētim ir cita ģimene. Tur ir mana māsa, viņai, cik saprotu, ir kādi četri gadi. Mamma izliekas, ka par to neko nezin. Bet tā otra sieviete dzīvo un gaida, ka tētis aizies pie viņas, jo viņš laikam viņai to ir apsolījis. Dažkārt viņa šo jautājumu nostāda ļoti stingri. Tad viņš uzvelkas un brauc viņu pierunāt. Dažkārt paliek tur pa nakti. Mūsu ģimenē mēs to saucam par “ČēPē objektā”. Taču man šķiet, ka viņš nekad no mums neaizies, turpinās jaukt tai sievietei galvu. Manam jaunākajam brālim ir BCT (bērnu cerebrālā trieka). Viņi kopā ar mammu un tēti kaut kad sen pie jums bija atnākuši, bet jūs jau droši vien neatceraties? Ar galvu brālim viss kārtībā, viņš mācās otrajā klasē un ļoti labi orientējas datoros. Bet ar kājām un rokām viss ir slikti. Mamma visu laiku domā, ka atradīsies kaut kur kādas zāles vai kaut kas cits, kas viņu varēs izārstēt pavisam. Viņa ved brāli uz zirgiem, jo tādiem bērniem tas šobrīd ir “topā”, un krāj naudu, lai aizbrauktu uz Krimu pie delfīniem. Bet Ļoņa baidās no zirgiem, krīt zemē. Un par delfīniem jau no paša sākuma pateica – man tur būs beigas, uzreiz noslīkšu. Un vēl viņi brauca pie burves uz Pleskavas apgabalu, lai tā lāstu noņemtu. Bet vecmāmiņai ir vēzis, un viņa visu laiku cenšas no tā izārstēties – dažkārt slimnīcā, dažkārt ar tautas līdzekļiem.

— Un tu? — es pajautāju.

— Es visu laiku kasos un skolā man ir vieni vienīgi divnieki, — nepacietīgi atbildēja zēns. (Neirodermītu starp pirkstiem un uz kakla es ievēroju jau pirms tam). — Ko jūs man varat ieteikt darīt? Kā man visu izlabot? Un, vai tas vispār ir iespējams?

— Nezinu, — es godīgi atzinos. — Droši vien nevar. Tāpat kā nevar līdz galam izārstēt BCT tavam brālim.

— Un ko tad es šeit atnācu? — viņš pacēlās krēslā.

— Jā, tikai es sākumā tev pastastīšu stāstu par lietus izsaucēju.

— Labi. Man patīk dažādi stāsti, — viņš pakasīja kaklu un sagatavojās klausīties.

— Tas notika ļoti sen, vēl tad, kad bija PSRS. Viens mans paziņa, Ķīnas speciālists ar kolēģiem atradās  komandējumā Ķīnā. Viņi pētīja vietējās tradīcijas. Un, lūk, reiz viņam zvana kāds ķīniešu kolēģis: «Kādā Ķīnas provincē jau 4 mēnešus nav lijis lietus. Raža iet bojā, cilvēkiem sākas bads. Trīs ciemu iedzīvotāji savāca pēdējo naudu, un nolēma atvest no citas provinces lietus izsaucēju. Jums noteikti būs interesanti paskatīties uz viņu. Tikai atcerieties, es jums neko neesmu stāstījis, jo Ķīnas komunistiskā partija ar likumu ir aizliegusi burvestības».

Zinātnieki, protams, iedvesmojās un ātri izgudroja kādu etnogrāfisko iemeslu, lai dotos uz šo ciemu. Viņi atbrauca ciemā, un tajā pašā dienā tika atvests arī lietus izsaucējs — maziņš izžuvis vīriņš- ķīnietis. Viņš pieprasīja sev būdu ciema malā un bļodiņu rīsu dienā. Bet ar mūsu zinātniekiem kategoriski atteicās runāt. Ciema vecākais mums teica, ka tagad vīriņu traucēt nevajag, lai tas koncentrējas darbam. Parunāties varēs tad, kad viņš būs izdarījis savu darāmo.

Trešajā dienā sākās lietus. Večuks paņēma savu naudu (pēc vietējiem apmēriem – milzīgu naudu) un gatavojās tālajam atpakaļceļam. Vecākais atkal viņam atgādināja zinātnieku lūgumu, un večuks piekrita veltīt tiem nedaudz sava laika.

— Pastāstiet, kā jūs izsaucāt lietu, — lai netērētu lieki laiku, zinātnieki konkrēti pajautāja.

— Droši vien ir kāds speciāls rituāls? Vai tas tiek nodots no paaudzes paaudzē?

— Vai jūs traki esat palikuši?! — iesaucās večuks. — Es izsaucu lietu? Jūs domājat, ka esmu burvis? Vai tiešām jūs domājāt, ka es savā niecībā varu pārvaldīt milzīgas stihijas?!

— Bet ko tad jūs izdarījāt? — zinātnieki brīnījās — Lietus taču līst!!!

— Neviens nevienu nevar izmainīt, — pamācoši, pirkstu pacēlis, teica večuks. — Bet katrs var pārvaldīt sevi. Bez liekas kautrēšanās es teikšu, ka esmu šajā mākslā sasniedzis zināmas virsotnes. Un, lūk, atbraucu šeit pareizā, harmoniskā stāvoklī, un ieraudzīju, ka šeit viss ir nepareizi. Te pilnībā ir nojaukta lietu kārtība, raža iet postā, cilvēki dzīvo badā un ir izmisuši. Es to nevaru izmainīt. Vienīgais, ko es varu, — varu izmainīt sevi, tātad kļūt nepareizs, lai pievienotos tam, kas te notiek. Tā es arī izdarīju.

— Un pēc tam? No kurienes lietus?

— Pēc tam, protams, es strādāju ar sevi, atgriezu sevi atpakaļ pareizajā stāvoklī. Bet, par cik, jau biju vienots ar visiem un visu šeit, tad arī viņi, kopā ar mani pakāpeniski ar zināmu inerci atgriezās atpakaļ normālā, pareizā stāvoklī – uz pareizā ceļā. Bet pareizi šobrīd šai zemei ir auglība. Un tāpēc sākās lietus. Un tas sākās ne tāpēc, ka es to “izsaucu”.

— Bet, ja viss ir tik vienkārši, tad kāpēc jūs par to paņēmāt tik lielu naudu? — jautāja viens no zinātniekiem. — Zemniekiem nācās burtiski pārdot pēdējo kreklu, lai jums samaksātu…

— Tāpēc, ka es jau esmu vecs cilvēks un spēka man ir maz, un tad, kad pievienojos disharmonijai, man paliek ļoti slikti, kā arī visam, kas apkārt. Labpratīgi pāriet no pareiza stāvokļa nepareizā — maksā ļoti dārgi, — lietus izsaucējs ar zīmēm parādīja, ka vizīte beigusies.

Tajā pat dienā viņš aizbrauca atpakaļ uz savu ciemu, bet zinātnieki atgriezās Pekinā.

Zēns ilgi klusēja. Pēc tam pajautāja:

— Jūs taču man to pastāstījā ne tāpat vien? Jūs domājat, ka es…

— Tieši tā. Pie kam, tev nav vajadzības, kā vecajam ķīnietim, iedzīt sevi disharmonijā, jo tu ar visu savu neirodermītu un divniekiem jau esi tur. Vēl tam klāt, tas viss nav tikai tavs. Un tā kā tu esi gana gudrs – jo tavā vecumā par ģimeni pastāstīt tā, kā tu pastastīji, var tikai retais, tad tev viss ir iespējams un vispār, spriežot pēc tavas medicīniskās kartiņas, lielos vilcienos tu esi vesels.,

— Un kā man pašam atgriezties “pareizajā stāvoklī”?

— Pacietīgi un neatlaidīgi, pat fanātiski darīt visu to, ko tu pats sevī uzskati par pareizu, bet līdz šim neesi darījis.

Zēns brītiņu padomāja.

— Tātad mācīties līdz pulsa zudumam, — nepārliecināti viņš turpināja. — No rītiem – vingrošana sev un brālim, pēc tam aplieties ar aukstu ūdeni un brāli apliet, neēst čipšus, pieturēties pie tās diētas, ko dermatologs izrakstījis, pēc skolas kopā ar brāli braukāt parkā ar vellosipēdiem (viņš ar velosipēdu brauc labāk, kā ar iet kājām), neuzskatīt visus klasesbiedrus par kretīniem un atrast viņos pozitīvās īpašības, kā mamma māca… Un jūs domājat, ka tas palīdzēs?

— Ir tāda vienkārša lieta, kā eksperiments, — es paraustīju plecus. — Pamēģini, papraktizē un viss kļūs skaidrs. Nepanāksi, vismaz sasildīsies!

— Un cik ilgi jāmēģina?

— Nu, ja uzskatām, ka vecais ķīnietis trenējās 50-60 gadus un viņam lietus izsaukšanai bija nepieciešamas 3 dienas, bet tu tikai sāc…Domāju, ka sākumā vajag paņemt trīs mēnešus, pēc tam, izvērtēt starpposma rezultātus, un vai nu turpināt vai pamest to… Tātad sanāk, ka tu ar atskaiti pie manis nāc uzreiz pēc vasaras, septembra sākumā. Labi?

— Norunāts, — viņš piekrita un aizgāja.

Es visu laiku viņu atcerējos un ļoti pārdzīvoju par viņa panākumiem. Tik jaunam secīgi, vairākus mēnešus pēc kārtas, bez kādas ārējas kontroles kaut ko tik nopietnu darīt, ir ļoti grūti, pat neiespējami. Vai viņš to varēs? Vai sanāks? Es nezināju.

Viņš pierakstījās uz otro septembri.

— Ļoņka! — viņš, kāpjot pār slieksni teica. — Mamma domā, ka zirgi palīdzēja un jaunās zāles no Vācijas. Bet mēs taču abi zinām… Es viņam par ķīnieti pastāstīju. Viņš saprata, viņš mums ir ļoti gudrs.

— Lieliski! — es iesaucos, iedomājoties, ka treniņi, rūdīšanās, velosipēds un vecākā brāļa rūpes nevarēja palikt bez rezultātiem.

— Un vēl?

— Un vēl, vecmāmiņai dakteris teica, ka viņai ir laba remisija un viņš to, kā minimums uz gadu, atlaiž.

— Un tu?

— Es gadu pabeidzu tikai ar diviem trijniekiem, bet tētis nesen teica, ka nemaz nav pamanījis, cik ātri esmu pieaudzis un varbūt viņam ir ko no manis macīties. Piemēram, ievērot diētu (rokas bija tīras, to es ievēroju uzreiz, kaut gan zinu, ka vasarā vienmēr ir uzlabojumi)…Tad, ko, sanāk ka tā ķīniešu lieta patiešām strādā?!

— Protams, stradā, — es stingri teicu. — Vai tad tu pats to nepierādīji?

Autors: Jekaterina Muravjova

Tulkoja: Ginta FS

Mūsu bērni – vissvarīgākie viesi

11
Ir neierasti runāt par viesmīlību attiecībās starp vecākiem un bērniem. Tomēr pašos kristietības pamatprincipos ir ielikts tas, ka bērni nav mūsu īpašums, kuru pārvaldām, bet dāvana, kas jālolo un jāsaudzē. Bērni ir vissvarīgākie viesi. Viņi ienāk mūsu mājās, prasa mūsu uzmanību, paliek ar mums uz kādu brīdi, un pēc tam pamet mūs, lai ietu savu ceļu.
Bērni ir tie paši svešinieki, kas mums jāiepazīst. Viņiem ir sava pasaule, savs ritms, sava labestības un ļaunuma ietilpība. Viņus nevar izskaidrot, paskatoties uz vecākiem. Nav jau nekāds brīnums, ka daudzi vecāki par saviem bērniem saka: “Kādi viņi visi atšķirīgi, Skatoties uz viņiem, mēs varam tikai brīnīties.” Tēvam un mātei bieži vien labāk kā draugiem ir redzams, cik ļoti viņu bērni atškiras no viņiem pašiem un viens no otra. Bērnos ir kādi apslēptie dārgumi, kāda ķīla, kas jāatklāj pasaulei, audzinot viņus viesmīlīgā mājā. Ir vajadzīgs ielikt ļoti daudz laika un pacietības, lai mazais svešinieks patiešām sajustos mājās.
Nav nekāds brīnums, ka vecakiem nākas iemācīties mīlēt savus bērnus. Mēdz gadīties, ka tēvam vai mātei nākas atzīt, ka viņi nejūt īpašu pieķeršanos savam bērnam, ka vinš viņiem ir svešs.
Tā notiek ne tāpēc, ka bērns ir negribēts, bet tāpēc, ka mīlestība nerodas automātiski. Tā izriet no attiecībām, kam jāaug un jāattīstās. Var teikt, ka mīlestība starp vecākiem un bērniem kļūst pilnīga tad, kad tie ir spējīgi ieraudzīt viens otrā brāļus – vienas cilvēku dzimtas locekļus. Tad vecumu atsķirība, spējas un uzvedība pazūd, salīdzinājumā ar to, kas tos vieno.
Ko tad vecāki var dot saviem bērniem? Mājas – to vietu, kur tos pieņem, kur tiem ir iespēja augt un iemācīties to, kas ir labs un kas ļauns.Tā ir vieta, kur bez bailēm var uzdot jebkurus jautājumus un iepazīt dzīvi visos tās veidolos, nebaidoties būt atstumtam. Tā ir vieta, kur bērnam iemācīties klausīties savā sirdī un iegūt to iekšējo brīvību, kas ļaus viņam, pametot savas vecāku mājas, doties uz priekšu. Viesmīlīgas mājas – tā ir telpa, kur vecāki un bērni atklāj viens otru, atver viens otram savus talantus, kur tie kļūst par brāļiem un atbalsta viens otru ne tajā vieglākajā dzīves ceļā.
Apziņa, ka bērni ir mūsu viesi, dod atvieglojumu, jo daudzi vecāki cieš, izjūtot vainas apziņu savu bērnu priekšā, domājot, ka nes atbildību par grūtībām viņu dzīvē.
Kad dēls vai meita izvēlas saviem vecākiem svešu dzīvesveidu, rodas mokoši jautājumi: “Ko mēs izdarījām ne tā? Kas bija jādara savādāk, lai novērstu to, kas notiek?” Tomēr bērni nav marionetes, kurus jāvada, un – ne dzīvnieki, kurus var izdresēt. Viņi nav īpašums, par kuriem mums jāatbild, bet gan viesi, kurus priecīgi jāsagaida.
Vecāku grūtības slēpjas tajā, ka bērni jāizaudzina tādā brīvībā, kas ļaus viņiem nostāties uz kājām – fiziski, intelektuāli un garīgi, un doties savu ceļu. Vecākiem vienmēr būs kardinājums pielipt saviem lolojumiem, izmantot viņus savu vajadzību apmierināšanai, vai paturēt viņus savā tuvumā, liekot noprast, ka tie viņiem ir pateicību parādā. Protams, ir ļoti grūti tā vienkārši palaist savu bērnu pasaulē, pēc tik ilgiem mīlestības un darba gadiem, kurus esam ielikuši viņu audzināšanā. Taču, ja atgādināsim sev, ka bērni ir tikai viesi, kuriem ir sava dzīve, ar kuru mēs nedrīkstam manipulēt, mums būs vieglāk viņus pavadīt ar mieru un svētību.
Labs saimnieks ne tikai ar godu sagaidīs savus viesus, rūpējoties par viņiem, bet arī viegli atlaidīs brīdī, kad tiem būs vajadzība iet.
Autors: Henrijs Nouvens “Izpratne. Trīs posmi garīgajā dzīvē”
Tulkoja: Ginta FS

Ļauj man nomirt dzīvam, nevis dzīvot mirušam

lugsanas5

Iznīcini manī to, kas jāiznīcina. Dari stipru to, kam jābūt stipram.

Izmanto mani. Radi ar mani, uzzīmē ar mani katru pilienu uz dzīves audekla. Palīdzi man dzīvot pilnu un unikālu dzīvi, pastaigāties mežā pa taku, kuru neviens pirms manis nav gājis.

Parādi man, kā mīlēt dziļāk – dziļāk, kā jebkad agrāk esmu uzskatījis par iespējamu.

Turi manu acu priekšā to, no kā agrāk es aizgriezos.

Palīdzi man kļūt maigākam, atslābt, pilnībā pieņemot to, ar ko es vēljoprojām atrodos kara stāvoklī.

Ja mana sirds vēljoprojām ir aizvērta, parādi man, kā to atvērt bez vardarbības.

Ja es vēljoprojām kaut ko turu, palīdzi man to atlaist.

Dod man problēmas un šķietami nepārvaramus apstākļus, ja tie man atnesīs vēl dziļāku pazemību un uzticēšanos dzīvei.

Palīdzi man smieties par savu nopietnību. Ļauj man atrast humoru tumsā.

Parādi man dziļo miera sajūtu vētras laikā. Neslēp no manis patiesību. Nekad!

Lai pateicība ir mans ceļvedis. Lai piedošana kļūst par manu lūgšanu. Lai šis brīdis ir mans pastāvīgais ceļabiedrs.

Ļauj man ieraudzīt tavu seju katrā sejā. Ļauj man sajust tavu silto klātbūtni manā paša klātbūtnē.

Atbalsti mani, kad es klūpu. Elpo caur mani, kad es nevarēšu elpot.

Ļauj man nomirt dzīvam, nevis dzīvot mirušam!

Autors: Džefs Fosters

Tulkoja: Ginta FS

Kā mēs saņemam (vai nesaņemam) no dzīves tieši to, ko vēlamies

parpilniba1

Šajā momentā es atrodos ļoti interesantā dzīves posmā.
Pirmkārt, mēs ar visu ģimeni pārvācamies uz jaunu dzīvesvietu, un tas ir saistīts ar mantu pakošanu, lietu pārcilāšanu – kas vajadzīgs, kas vairs nav vajadzīgs, un to darot, uzpeld dažādi eksistenciāli jautājumi:

Vai man visas šīs lietas ir vajadzīgas?
Izmest vai neizmest?
Un, ja nu šodien es to izmetu, bet rīt man to vajadzēs?
Vai varēšu es vēl ko tādu kādreiz nopirkt?
Izmest vai uzdāvināt?
Doties uz miskastēm vai izsaukt lielāku kravas mašīnu?

Otrkārt, es esmu sākusi aktīvi rakstīt un nodarboties ar mākslu. Pabeidzu savu mājaslapu, plānoju un vadu deju treniņus. Un sakarā ar to, man rodas daudz jautājumu un arī baiļu:

Un, ja nu pēkšņi neviens manis uzrakstīto nelasīs?
Un, ja nu cilvēki nenāks uz maniem treniņiem?
Un, ja nu šī tēma jau ļoti daudzas reizes ir apcerēta?
Un, ja nu es neesmu pietiekami radoša personība, un man nepietiks potenciāla?
Un, ja nu es neesmu pietiekami interesanta un oriģināla?
Un, ja nu es nepratīšu pietiekami labi reklamēt savu lapu?
Un, ja nu pēkšņi….?

Un, lūk, kas man palīdz tikt galā ar šiem jautājumiem un šaubām.
Tā ir PĀRPILNĪBAS FILOSOFIJA.

NABADZĪBAS FILOSOFIJA

Dažādiem cilvēkiem ir dažādas dzīves koncepcijas. Daudzi uzskata, ka resursi ir ierobežoti. Un, ja kāds ir paņēmis ko vairāk, kādam citam noteikti nepietiks. Un nav zināms, vai pēc laika mūsu dzīvē būs tas, kas ir šobrīd. Tā spriež daudzi. Tā ir nabadzības filosofija. Visbiežāk tāda filosofija ir raksturīga vecāka gadagājuma cilvēkiem. Arī tiem, kuri vēl varētu paspēt savā dzīvē kaut ko mainīt. Un ir skaidrs, no kurienes viņiem tas. Tāda bija pasaule mums apkārt, kad pašas sliktākās prognozes piepildījās. Bet padomju sistēmā labi dzīvoja tas, kurš iemācījās sevi ierobežot un dzīvoja pieticīgi. Kaut gan tie, kuri ļoti vēlējās, dabūja visu ko gribēja pie jebkuras sistēmas. Un arī tagad vecākās paaudzes cilvēkiem galvās ir ierobežojumi, tiesa, varbūt ne tik stingri, kā tas bija agrāk.

Šodien pasaule ir mainījusies un ir pavisam cita dzīve, cits laikmets. Un man ir skumji, kad manas paaudzes cilvēki – ap gadiem 40 arī dzīvo ar sajūtu, ka resursi ir ierobežoti. Dažkārt tas aizsniedz arī mani, kad šķiros no savām lietām, vai domāju par savu radošo darbību. un tas ļoti traucē dzīvot. Paldies Dievam, es saprotu, ka tas ir tikai manā galvā.

Pie manis bieži nāk klienti, kuri vēlas mainīt savu dzīvi, tajā pat laikā, mokās ar jautājumiem:

Un, ja nu man nesanāks?
Un, ja nu kļūs arvien sliktāk?
Un, ja nu es aiziešu no pašreizējā darba un neatradīšu neko labāku?
Un, ja nu es izšķiršos ar nemīlamo cilveku, bet mīļoto nesatikšu?

Un, ja nu es neatradīšu klientus?
Un, ja nu es iztērēšu naudu un vairāk naudas man nebūs?
Un, ja nu viss paliks tikai sliktāk?

Varbūt man samierināties ar mazumiņu: labāk zīle rokā, nekā mednis kokā?

Arī šīe visi jautājumi ir nabadzības filosofijas atskaņas.

PĀRPILNĪBAS FILOSOFIJA

Ir vēl cita filosofija. Tā glābj un palīdz kaut ko darīt un sasniegt, neskatoties ne uz ko. Tā ir pārpilnības filosofija. Galvenā doma ir tā, ka Visums ir pārpilnība.
Šīs domas apstiprinājumu es regulāri rodu vienkāršu laimīgu un veiksmīgu cilvēku domās:
“Nauda nāk tad, kad ir projekts”
“Ja kaut kur aizveras durvis, tad tajā pat brīdī noteikti atveras logs.”
“Kam tici, tas arī ir””
Vēl Bībelē ir brīnišķīgs stāsts par 5 maizēm un 2 zivīm… Atcerieties?
(te ir šis stāsts: http://www.svetdienskola.lv/page.php?274)

Kopumā varu teikt tikai to, ka Visums vienmēr atbild uz mūsu lūgšanām un dod to, ko mēs vēlamies. TO, KO MĒS REĀLI VĒLAMIES!

Tā kā, ja vēlaties saprast, ko jūs reāli vēlaties no dzīves un kādas ir jūsu parliecības, paskatieties apkārt – uz savu dzīvi. Tas, ko redzat, ir tieši tas, ko esat pieprasījuši. Pat tad, ja jums šķiet, ka kaut kas te ir ne tā. Savādāk, no kurienes tad tas viss te cēlies?

Ir kāda smieklīga un ļoti patiesa anekdote:
Vīrietis, iespiests sabiedriskajā transportā starp cilvēkiem, brauc uz darbu un domā: sieva – maita, bērni – idioti, priekšnieks – kretīns, pasažieri – stulbeņi, dzīve – s…ds. Aiz muguras viņam stāv Sargeņģelis un visu pieraksta: sieva – maita, bērni – idioti, priekšnieks – kretīns, pasažieri – stulbeņi, dzīve – s…ds. Un domā: “Nesaprotu, kāpēc viņš visu laiku pasūta vienu un to pašu?”.

Tā kā pārpilnības filosofija ir tas, kas glābj un atver ceļu pie radošuma. Visums ir pārpilnīgs un vienmēr mums dod to, ko mes vēlamies.
Personīgi man šī doma ļoti palīdz. Un tad izrādās, ka mednis kokā nav nemaz tik nenotverams putns.

Kā tas palīdz man?

  • Es rakstu rakstus par tēmām, kas man patīk un esmu pārstājusi cepties par to, ka šīs nav nekādas jaunās tēmas. Un vienai seko līdzi nākamā un tas aizrauj.
  • Es fotogrāfēju un mani tas dara laimīgu. Un man nav svarīgi, cik vēl fotogrāfu ir man apkārt un kā viņiem tas sanāk – labāk vai sliktāk.
  • Es rakstu treniņu programmas un esmu pārliecināta par to, ka cilvēkiem tie patiks un noderēs.
  • Daudzas lietas manā dzīvē ir pārstājušas būt risks. Es vienkārši eju un daru.
  • Es atbraucu ciemā un atvedu 7 dažādas fasādes krāsas. un katru dienu kaut ko krāsoju un zīmēju. Akmeņus, sienas, riepas (ar saimnieku atļauju, protams). Krāsoju, kā sanāk. Un krāsošanas gaitā man rodas jaunas idejas.

Katra cilvēka dzīves pieredzi veido viņa domas, sajūtas un priekšstati.

Un tas dod mums iespēju ieraudzīt sevi savā dzīvē kā spogulī. Ja mēs kaut ko nesaņemam, kaut ļoti vēlamies, ir svarīgi uzdot sev jautājumu: “Kā es pamanos nesaņemt to, ko vēlos? Kā es pamanos lūgt tā, ka nesaņemu? Kāpēc man jālūdz tas, kas man nepatīk, un pēc tam jābēdājas?” Atbilde noteikti atnāks.

Un vēl doma par to, ka Visums ir pārpilnīgs, dod iemeslu iemācīties gribēt to, kas mums iepatiksies un pa īstam atļaus būt radošiem. bet jebkurš, pat mazākais radošums ir uzvara pār bailēm.

Autors: Aglaja Datešidze

Tulkoja: Ginta FS

Kā pārvarēt pasivitāti un kļūt par savas dzīves saimnieci

slinkums5

“Es esmu tāda sliiiiiiiiinka… Mierīgi varētu uzvarēt slinkuma čempionātā. Visus pārspēšu apātijā. Uzstādīšu pasaules rekordu bezdarbībā”. Lielisks variants kā vājumu pārvērst par spēku. Var kļūt par visu sliņķu iedvesmotāju. Taču labāk rīkosimies savādāk. Vēl interesantāk, un iziesim no pasivitātes kā īstas uzvarētājas!

Slinkums, gribas trūkums, vai kas man traucē rīkoties?

Atbilde it kā atrodas pašā virspusē. Nedaru, tātad negribu. Bet kā gan var negribēt kustēties, strādāt, ar sevi, vingrināt ķermeni, sasniegt panākumus? Kā var dienām ilgi vāļāties gultā, tikai retu reizi aizdegoties ar kādu ģeniālu ideju?

Patiesībā tas ir reāli. Un daudzas no mums ir saskārušās ar slinķa dzīvesveidu. Tikai iemesli tam ir dažādi.

Pasivitāte var būt smagu pārdzīvojumu rezultāts. Šķiršanās, tuva cilvēka nāve, atlaišana no darba. Vai arī viss vienlaicīgi. Cilvēks salūzt apstākļu ietekmē un kļūst par dārzeni. Iespējams, zaudē dzīves jēgu, grimst skumjās un bēdās un negrib redzēt nākotni.

Apātija var pāriet pāris nedēļās vai mēnešos. Tā var pārvērsties par ieradumu. Tad apziņa uz daudziem gadiem ieslīgst miegā, sapņi pazūd un viss pamirst, draudzenes melnā mantijā ar izkapti rokā, gaidās.

Taču jebkuru ieradumu var izmainīt! Un, ja iekšā mīt stingra apņemšanās pārvarēt bezdarbību, tad pietiek vien uzzināt, kas tam tieši vajadzīgs un maigi ievilkt sevi atpakaļ dzīves bangās.

Plaša redzējuma trūkums kā pasivitātes iemesls

 “Kad nezini, kā dēļ tu dzīvo, tu dzīvo kā nebūt, dienu no dienas, priecājies par to, ka pienāk nakts un miegā varēsi iegremdēt garlaicīgo jautājumu par to, kāpēc dzīvoji šo dienu un kāpēc dzīvosi rīt”.
I.A.Gončarovs “Ablomovs”

Vēl viens totāla slinkuma iemesls – sava ceļa neizpratne. Nespēja noformulēt visas savas dzīves mērķi. Ja nezinu, kā dēļ es dzīvoju, tad kāpēc man vispār kaut ko darīt?

Ir tādi cilvēki, kuriem nepietiek vien ar to, ka vienkārši jānopelna nauda, jāizveido ģimene, jāizaudzina bērni un svētdienās jādodas uz kino vai baznīcu. Viņu dvēsele vēlas ko vairāk. Bet tad, kad tie nesaprot, ko tieši viņiem vajag laimei, tad var pārstāt dzīvot aktīvu dzīvi.

Sākumā okupēt dīvānu, ģeniālas idejas meklējumos, diendienā gremdēties sapņos, iedomājoties sevi visdažādākajos ampluā – aktieris, uzņēmējs, ģeniāls koučs, bestselleru autors… Varbūt arī mēģina kaut ko. Taču visbiežāk piekūst no šāda veida izklaidēm, ne no kā negūstot spēcīgu impulsu.

Te nu atnāk īsta apātija. Cilvēku aprij sajūta, ka nevari šai pasaulei neko dot. Dzīves misija nav atrasta, nav vēlēšanās atgriezties “vāveres ritenī”. Es te vēl nedaudz pagulēšu.

Pirmais likums, lai uzvarētu pasivitāti: atrast jēgu

Lai kāds iemesls būtu slinkumam un apātijai, izeja vienmēr ir. Un pirmais, kas palīdzēs to atrast – ir saprast savas dzīves jēgu. Kā dēļ es esmu? Kādai misijai es esmu dzimis?

Jā, šis ir ļoti sarežģīts jautājums, uz kuru atbilde neatnāks uzreiz. Taču, vai patiešām viss ir tik miglaini? Var izdomāt sev “pagaidu” mērķi, kura dēļ kaut vai nedaudz sagribētos kaut ko darīt. Vai arī atrast universālu, iespējams, pat nedaudz banālu tieksmi, kas iedvesmo kustībai uz priekšu.

Ko tu domā par tādu ideju: “Kļūt par savu labako versiju?” Tikai iedomājies, kas tu varētu būt ideālajā variantā. Tas taču ir vesels aizraujošs mūžu garš ceļš! Darbs ar savu ķermeni, pašizaugsme, apmācība, sevis izmēģināšana tajās jomās, kas jau sen tevi vilina… Un nekādu ierobežojumu, var darīt visu, ko gribās. Tādā kustībā pats no sevis atradīsies kāds lielāks, globālāks, individuāls mērķis.

Padomā par bērniem, par mīļoto ciilvēku, vecākiem, draugiem. Šie cilvēki var kļūt par spēcīgiem motivatoriem. Pirmajā laikā – par galvenajiem motivatoriem. Un tad, kad būsi atguvis spēkus un nostāsies uz kājām, viņi kļūs par atbalstu tavā dzīves misijā.

Kā vēl atbrīvoties no pasivitātes? Atgriezt savu gribasspēku

Ablomova sindroma gadījumā atrofējas gribas muskulis. Un lai arī esam maigas būtnes, nedaudz spēcīgā Atlanta mūsos nenāks par ļaunu.

Patiesībā nav nemaz tik grūti iemācīties pārvaldīt savas sajūtas, vēlmes un uzmanību. Ir sevi labi jāizzin un jāsaprot, kā tieši pazūd gribasspēks, kas ir cēlonis tam, ka notiek sabrukums un kā iemācīties sevi kontrolēt.

Par lielisku palīgu šeit var kļūt Keliijas Makgonigalas grāmata “Gribasspēks”

(To izlasīt var šeit krievu valodā: http://www.mann-ivanov-ferber.ru/books/mif/thewillpowerinstinct/)

gribasspeks

Autore vairākus savas dzīves gadus ir veltījusi gribasspēka pētījumiem, ir vadījusi papildizglītības kursus un pateicoties daudzu studentu pieredzei, sapratusi, kā darbojas kārdinājumu mehānisms.

Izlasot grāmatu, jūs sapratīsiet, ka paškontroles trūkums nav netikums, bet gan dabisks cilvēka stāvoklis, kuru var iemācīties pārvaldīt. Un tāpat saņemt daudz vertīgu padomu kā sadraudzēties ar gribasspēku.

Un vēl daži padomi, kas palīdzēs uzvarēt pasivitāti

Apātija jau ir gatava pacelt rokas un iesaukties: “Padodos!!” Taču, ja šajā brīdī tu apstāsies, tā atkal saņemsies spēkā un uzbruks. Neatstāsim tai šādas iespējas – arsenālā ir vēl daži ieroči.

Fokuss uz pozitīvu

Pasīvi cilvēki mīl sev pārmest. Viņi pastāvīgi domā par savu slinkumu, par neizdarītajiem darbiem un pie sevis skaita…. “Kas ar mani notiek? Kas ir ne tā? Kāpēc es esmu tāda muļķe? Tāda sliņķe?”

Viss ar tevi ir kārtībā un neesi tu muļke. Par to vari pārliecināties, ja ieslēdz pozitīvo domāšanu. Atceries un pieraksti savas uzvaras – jebkura lieluma. Atceries savus talantus, kas tev labi padodas. Un pat slinkajās dienās atradīsies labie darbi, kurus esi paveikusi, atklājumi, ko esi veikusi. Paslavē sevi, noglaudi sev galvu par to, ka apzinies to, par to, ka vēlies mainīties. Tā jau ir 50% uzvara!

Instrumentu apzināšana

Mēs jau pamēģinājām noskaidrot mērķi. Tagad padomā, kas tev ir nepieciešams tā sasniegšanai. Sāc ar lietām, kas ir šajā etapā. Piemēram – došanās uz sporta zāli – vēl pagaidām tas ir pārāk dārgi, taču šobrīd internetā ir video rullīši, kurus var izmantot, vingrojot mājās – pa 20, 30, 40 minūtēm dienā. Hanteļu vietā vari izmantot ūdens pudeles (tā mēs darām arī savos treniņos), bet paklājiņa vietā – parasts dvielis.

Te nu atkal strādā koncentrēšanās uz pozitīvo. Domā par to, kas tev jau ir, lai sāktu darboties. Un neiegrimsti ciešanās, domājot par to, ka tev nav naudas, nav inventāra vai piemērota apģērba. Izpildi pirmos soļus un tiem līdzi nāks viss pārējais.

Atrast domubiedrus, atbalstītājus un palīgus

  • Kopā sanāk labāk. Pat tad, ja blakus ir cilvēki, kuri tiešā veidā nevar palīdzēt, viņi var atbalstīt tevi ar vārdiem, apskaut tevi un patiesi ticēt tam, ka tev izdosies.
  • Esi kopā ar tiem cilvēkiem, kuri tevī redz spēcīgu personību. Tie pacels tavu pašapziņu un bez ironijas pados tev roku, ja kaut kas nesanāks.
  • Vēl labāk, ja tu atradīsi sev palīgu. Treneri, skolotāju, kouču, kurš dos tev zināšanas un kontrolēs, lai darbības tiek veiktas pareizi.
  • Var atrast cilvēku – domubiedru, kurš tāpat kā tu iet šo ceļu un negrib vairs būt pasīvs. Jūs varat kļūt atbalsts viens otram, dot viens otram uzdevumus, atskaitīties par to izpildi.

Un nekādā gadījumā nevajag ienīst savu pasivitāti. Katram ir savs unikāls gadījums. Varbūt tu esi lellīte, kas gaidīja savas burvju pārvērtības? Un šis pasivitātes laiks bija vajadzīgs lai uzkrātu spēkus, lai pietiekami atpūstos pirms savas īstas dzīves sākuma, kas pilna dzīvības, enerģijas un laimes.

Klausies sevī un izej no sava kokona mirklī, kad sirds to liek un šo briesmīgā slinkuma periodu uzskati par unikālu un lielisku pieredzi. Nekas nenotiek nejauši un nelaikā – visam ir savs īstais laiks. Un visam ir sava vieta. Un, ja jūti, ka pienācis laiks izplest spārnus, tad dari to un sasniedz tās virsotnes, kas tev ir svarīgas un ko jūt tava sirds.

slinkums22

Avots: http://flourish-strategy.com/

Tulkoja: Ginta FS