Kamēr tu centies kontrolēt dzīvi, tajā brīnumu nebūs

brinumi17
Kamēr tu centies kontrolēt dzīvi, tajā brīnumu nebūs. To vienkārši nevar būt. Brīnums atnāk tikai tad, kad Tu esi gatavs uzticēties Dzīvei. Un atnāk tas pats, bez paziņojuma, bez brīdinājuma, bez garantijām.
Anhels de Kuatjē
Advertisements

Vai vēlies būt vesels un laimīgs?

12

Sergejs Lazarevs ir plaši pazīstama personība pasaules praktiskajā psiholoģijā, pedagoģijā un cilvēka informatīvi-enerģētiskā lauka pētniecības jomā. Viņa dziļais pētnieciskais darbs ilgst vairāk kā 30 gadus un šajā laikā sarakstītas 29 grāmatas, kas miljoniem cilvēku devušas iespēju labāk saprast un izzināt sevi.Te neliels ieskats viņa atziņās, kas radušās gan pētījumu, gan personīgas pieredzes rezultātā.

1. Es agrāk nesapratu, kāpēc kultūrā eksistē nerakstīts likums, kas liedz lasīt ēšanas laikā. Izrādās, ka ēdiens kopā ar grāmatu vai pie televizora, vai, sarunājoties par politiku, vai ģimenes problēmām, var dziļi traumēt cilvēka Dvēseli, jo ēšanas laikā informācija brīvi nokļūst cilvēka zemapziņā.

2. Jebkura saslimšana, vai tie ir traucējumi organiskā līmenī vai funkcionālie, bremzē agresiju, kas attīstās Dvēselē.

3. Ziniet, kāpēc jūs dzerat?

Cilvēkam būtu jamīl apkārtējā pasaule, bet, ja viņš to nemīl, Dvēselē rodas diskomforta stāvoklis un sākas Dvēseles mokas. Un cilvēks jebkādā veidā cenšas šīs mokas apslāpēt. Tas noved pie narkomānijas, alkoholisma un toksikomānijas.

Patiesais narkomānijas un alkoholisma cēlonis ir pazemināts mīlestības līmenis Dvēselē. Tāds stāvoklis rodas dēļ aizvainojuma un savas mīlestības pret cilvēkiem apspiešanas.

4. Gribiet, došu jums padomu, kā būt veseliem un dzīvot ilgi?

Nekad un nevienam neizvirziet pretenzijas.

Ne savam liktenim, ne Dievam, ne pagātnei, ne cilvēkiem.

Ārēji uzvedieties kā vēlieties, bet iekšēji – ikviena jūsu pretenzija ir programma, kas iznīcina to, kam veltāt šo pretenziju. Šūna nevar izvirzīt pretenzijas organismam, izejot no savām personīgajām interesēm. Nevar, jo tā būtu organisma sabrukšanas programma. Tāda šūna tiek atstumta un saslimst.

5. Sadzīvē mēs bieži atļaujamies slikti izteikties par cilvēkiem, paši par sevi un savu likteni. Izrādās, ka šis ieradums cilvēkam sagrauj… zobus.

6. Zemapziņā mēs vienmēr pirmie nodaram pāri tam, kurš pēc tam ar savu uzvedību nodara pāri mums.

7. Lieta tāda, ka Kristus baušļi vēršas nevis pie formas, bet satura – pie mūsu emocijām. Un «jums nebūs pretim stāvēt ļaunajam; bet, kas tev sit labajā vaigā, tam pagriez arī otru” nenozīmē fiziskas aizstāvēšanās noliegšanu. Tas nozīmē, ka iekšā nedrīkst būt atbildes agresijas.

8. Reāli izmainīt situāciju ap sevi var tikai izmainot sevi. Pirmais, no kā jāatsakās, ir vēlme valdīt pār situāciju. Saprast, ka situācija sīkumos darbojoties pret tevi, galvenajā strādā tev par labu.

9. Es jums saku, iedomājieties, ka esat iepazinies ar brīnišķīgu sievieti un esat gatavs raudāt no laimes, un, kad domājat par viņu, jums viss iekšā trīc, bet Dvēselē rodas neizskaidrojama skaistuma sajūta un jūs jūtiet, ka sākat mainīties un Dvēsele kļūst labāka un skaistāka, un jūs uzskatāt, ka tā ir mīlestība. Taču, nē, tā ir tikai pusmīlestība.
Un tagad iedomājieties, ka mīļotā sieviete jūs pievīla un nodeva. Un, ja visas tās jūtas, ko izjutāt sākumā esat spējis saglabāt, tātad tā ir īsta mīlestība.

Patiesa pasaules iepazīšana sākas ne tikai ar labsajūtu un sāpēm, bet drīzāk no to pārvarēšanas. Augstākās sāpes var izturēt tas, kurš var izturēt augstāko laimes sajūtu.

10. Sāciet ar sajūtu, ka viss, kas ir visapkārt jums, vienā sekundē var pazust, ka mīļotais cilvēks vienā sekundē var jūs nodot, aiziet, apvainot vai nomirt. Ka vienā sekundē variet nomirt jūs pats. Tad pamazām visas pretenzijas pazudīs un mīlestība paliks. Jūsu mīlestības sajūta nedrīkst būt atkarīga ne no kā.

11. Ar dievišķo žēlastību jūs nevarat kontrolēt savas cerības

12. Nevar lūgties par to, kuru jūs ienīstat.

Izrādās, ka jebkura neapmierinatība ar Dievu iekļūst Dvēselē un tur arī paliek.
Un pēc tam kritiskā situācijā cilvēks sāk lūgties, bet viņa lūgsna nenostradā.
Bez tiešajām pretenzijām, izradās, ir vēl netiešās.
Tās nāk caur trīs momentiem.
Pirmais: neapmierinatība ar Dievu caur apkārtējo pasauli, sabiedrību, valsti, cilvēku grupu.
Otrais: pretenzijas pret Dievu caur vecākiem, mīļajiem un tuvajiem cilvēkiem.
Trešais: pretenzijas pret Dievu caur neapmierinātību ar situāciju, sevi, savu likteni.
Jebkura ilgstoša neapmierinatība ar sevi vai situāciju ir neapzināts aizvainojums uz sevi, likteni un Dievu.

13. Jebkura ārstniecības metode, kas nebalstās uz cilvēka garīgo attīstību, noved pie degradācijas.

14. Kad cilvēks patiesi lūdz piedošanu, viņa Dvēselei tas var būt sāpīgi, tāpēc, ka tās ir pārmaiņas.

15. Aizvērtība, nevēlēšanās un neprasme kontaktēties ar cilvēkiem ir viena no augstākajām lepnības pakāpēm.

16. Ir nereāli audzināt cilvēkus ar apziņas, loģikas, nosodījumu, prasību palīdzību. Sajūtiet absolūtu iekšējo neaizsargatību. Atmetiet visu, izņemot mīlestību.

17. Attiecības ar cilvēku nav mērķis, tas ir līdzeklis, ar kā palīdzību attīstīt mīlestību.

18. Ja kāds izrāda pret mani agresiju, tas nozīmē, ka man Dvēselē ir analoģiska programma. Kad es to aizvācu, uzbrukums automātiski pārtraucas.

Jebkura agresijas forma ir neiespējama, ja manā Dvēselē nav analoģiskas programmas.

19. Cilvēka pasaules redzējums un viņa emocijas ietekmē mūsu laicīgo ķermeni daudz spēcīgāk kā fiziskās darbības.

Sergejs Lazarevs
Avots: http://happy-philosophy.ru
Tulkoja: Ginta FS

Neviens nevar pastāvīgi priecēt ar savu ziedēšanu

mežrozīte ziemā

Visi mēs esam cilvēki. Un cilvēkiem ne vienmēr viss sanāk tā, kā gribētos, bieži vien viņi kļūdās. Tā ir gluži dabiska parādība. Tas ir likums. Pat visskaistākais rožu krūms janvārī kļūst līdzīgs zaru kaudzei ar kailiem ērkšķiem. Tā uzbūvētas rozes. Vienīgais, kas mums jāatceras, kad lūkojamies uz šo krūmu – šajā brīdī nedrīkst pieņemt svarīgus lēmumus, vai spriest par tā labajām īpašībām. Tāpēc, ka roze, kas ziemas laikā izskatās pēc visparastākās komposta kaudzes, vasarā kļūs par aromātisku skaistuma iemiesojumu. Viss mainās. Neviens nevar pastāvīgi priecēt ar savu burvīgo ziedēšanu.
Arnhilda Lauvenga norvēģu psiholoģe
Tulkoja: Ginta FS

Mīļā, vai tu notīrīji manus zābakus?

zabaki

– Mīļā, vai tu notīrīji manus zābakus?
– Ko? Notīrīju zābakus? Kas, es tev kāda kalpone?
– Nu, kā, – samulsa Pāvels, – tu taču esi mana sieva!
– Jā, jā, pareizi gan, vēl neesi aizmirsis, ka es esmu tava sieva, ne kalpone. Pats tīri savus zābakus!
– Njā… Labi. Mums gan mamma vienmēr tīrīja.
– Saki, mamma tīrīja? Tad vajadzēja mammu līdzi ņemt, lai dzīvo ar mums un zābakus tīra.
– Labi, pietiek, neuzvelcies. Tūliņ pats notīrīšu. No tevis jau nesagaidīsi.
– Tā, ja! Nav ko gaidīt! Paskaties, kāds interesants, zābakus viņam notīrīt! Varbūt man tev vēl zeķes izmazgāt?

Pāvels ātri notīrīja zābakus, un neatvadījies izgāja no mājas. Viņš bija apvainojies un saniknots par savas jaunās sievas vārdiem. Te nu bija īstā laulības dzīve, vinš domāja pa ceļam uz darbu.

Mani jau brīdināja, ka viss būs pavisam savādāk, ne tā, kā tad, kad vēl vienkārši tikāmies. Lūk, jau pirmās saķeršanās, skandāli. Es taču tikai palūdzu zābakus notīrīt – tad nu gan problēma, bet, nē, uzvilkās no pusapgrieziena. Visu garastāvokli izbojāja pašā rīta agrumā. Bet mūsu mamma nekad mums pašiem nelika zābakus tīrīt. Vienmēr tīrīja manus, brāļā un tēta. Dīvaina man tā Alise – pati vien sev prātā.

Kad vīrs izgāja no dzīvokļa, Alise aizvēra durvis, un neapmierināta par rīta incidentu, aizgāja dzert tēju. Viņa bija apvainojusies uz Pāvelu, jo negaidīja no viņa tādu bezkaunību.

«Kāds bezkauņa, – viņa domāja, – tīrīt viņam zābakus! Kas, es viņam, sieva vai kalpone! Lūk, mana mamma ne tikai tētim zābakus netīrīja, tētis pats sev pat bikses gludināja un, ja vajadzēja, mammas zābakus notīrīja, varēja arī ēst pagatavot. Un es, zini, neesmu tā radusi. Pie mums, ģimenē, tā nebija pieņemts».

Pāvels aizbrauca līdz darbam, ieslēdza datoru un pieslēdzās tīklam. Alise tur jau bija priekšā. Pēkšņi viņa internetā uzdūrās nelielam rakstam:

«Jaunlaulātie (tāpat kā precēti cilvēki vispār), var izvairīties no konfliktiem, attiecībā uz pienākumu sadali mājās, vienkārši, apsēžoties un izstāstot viens otram – kas un kā bija pieņemts darīt viņu ģimenēs.

Visbiežāk cilvēki, apprecoties, savā ģimenes dzīvē ienes to uzvedības modeli un mijiedarbības šablonus, kas bija ierasti viņu vecaku ģimenēs. Ja šabloni ir līdzīgi, strīdu būs mazāk. To var novērot ģimenēs, kuru vecāki bija līdzīga tipa cilvēki, līdzīgi pēc sociālā statusa, materiālā stāvokļa ziņā, līdzīgi pēc kultūras līmeņa u.t.t.

Vēlams būtu sarunas par mijiedarbības veidiem risināt regulāri, vēl labāk, to izdarīt līdz laulībām, lai laicīgi noskaidrotu jautājumus un izvairītos no situācijām, kad neko vairs nevar labot. Tāpat vajadzētu arī izrunāt attieksmi pret dažādiem bērnu audzināšanas jautājumiem, ģimenes budžeta plānošanu, ģimenes mērķus, katra partnera individuālos mērķus, un daudzus citus jautājumus.

Mīloši cilvēki ar to arī atšķiras no visiem pārējiem, ka vēlas saprast viens otru, pieņemt un piekāpties, vienoties un atrast abiem izdevīgakos un ērtakos variantus.

Viņi ir gatavi izstrādāt jaunus uzvedības modeļus, jo saprot, ka ideālu mijiedarbības šablonu ģimenē nav, un, ka viņiem nāksies uzbūvēt savu jaunu sistēmu, kas tiks veidota, paņemot kaut ko no tā, kas bija vecaku ģimenēs, bet kaut ko, ko jaunie vēlēsies ieviest paši. Tikai tad mājās valdīs miers, saskaņa un savstarpējā sapratne.

P.S. Nevajag kautrēties runāt ar dzīvesbiedru par jebkurām tēmām. Viņš/viņa jūs mīl un tāpēc sapratīs. Sapratne ir ilgas un laimīgas kopdzīves pamats.

Alise izlasīja rakstu līdz galam un pēkšņi saprata. Pareizi, Pāvels taču stāstīja, ka viņu mamma tīrīja savu vīriešu zābakus, tātad arī no manis viņš gaida to pašu. tas ir viņa šablons. Atceros, kā reiz, kad ciemojos pie viņiem, Pāvela mamma notīrīja arī manus zābakus. Es toreiz vēl padomāju, kāpēc viņa tā darīja, droši vien tā viņu ģimenē ir tāda tradīcija, vedeklām apavus tīrīt. Taču man viņai bija neērti to jautāt, baidījos, ka izskatīšos neaudzinata. Teiks vēl, ka vedekla neko nesaprot un nezin.

Alise nosūtīja rakstu vīram un apakšā uzrakstīja: «Es tevi sapratu. Es tevi mīlu. Pieņemu un izstrādāju jaunu uzvedības modeli. es tīrīšu tavus apavus».

Pienāca atbilde: «Paldies, Mīļā! Brīnišķīgs raksts. Un tu esi brīnišķīga – gudra un saprotoša! Un es arī vēlos pamainīt kaut ko savā uzvedībā».

«Tad sarunājam, ka tu no rītiem klāsi gultu, kamēr es gatavošu brokastis? Tā mans tētis darīja», – sekoja Alises piedāvājums.

«Labi, Mīļā, es piekrītu!». 

Autors: Vadims Huzins «Рука Жизни: истории, которые вдохновляют»
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Sākt visu no jauna

celsh553

Manai māsai ir trīsdesmit gadu. Un viņai pietika drosmes sākt visu no jauna. Viņa aiziet no siltas vietiņas, kurā pavadīti astoņi gadi, un tagad…. no tīras lapas. Es jums teikšu, es absolūti par viņu neuztraucos, jo par viņu es esmu pārliecinātāka, kā par jebkuru citu

Es apbrīnoju cilvēkus, kuri ir spējīgi sākt visu no jauna, neskatoties uz to, cik viņiem gadu. Iziešana atklātā jūrā, ārā no komforta zonas pieaugušam cilvēkam izdodas grūtāk ka bērnam. Ja tu uz to vēl joprojām esi gatavs, tas nozīmē, ka tevī dzīvo maziņš pēc pases, bet pieaudzis pēc savas būtības cilvēks. Un es esmu laimīga, ka man blakus ir tādi cilvēki.

Mana mamma divdesmit savus mūža gadus veltīja ģimenei, lai pēc tam atgrieztos pie sava mūža darba – mūzikas. Un, ziniet, tā ir milzīga laime, vērot viņu, un dažkārt, ja paveicas, klausīties viņas skolnieku spēli: šodien, pēc mēneša. Viņi tik ātri no cilvēkiem, kuri nepazīst notis, kļūst par muzikantiem.

Mans vectēvs sešdesmit piecos gados kļuva par suņu frizieri. Ir tāda profesija. Iedomājieties?! Viņš iemācījās frizēt pūdeļus!

Cik ļoti svarīgi ir neieciklēties tajā, ko esi iemācījies. Cik svarīgi ir turpināt sevi meklēt, līdz brīdim, kad atradīsi Savu Lietu.

Lūdzu, atbalstiet sevi tajā, atbalstiet savus tuvos un mīļos.

Galvenais, ir uzsākt. Bet pēc tam, kā pieredzējis šoferis es garantēju, ceļš pats jūs virzīs.

P.S. Es esmu ļoti laimīga, ka pabeigusi universitāti, es savu sarkano psihologa diplomu ieliku kurpju kastē, kuru noglabāju antresolā un sāku iet pavisam citu ceļu. Un, ja būs vajadzība iet pa vēl kādu citu, kuru iepriekš nebūšu ieplānojusi, es to noteikti izdarīšu. Kurpju kastē antresolā vēl ir ļoti daudz vietas.

Darbam ir jābūt tādam, lai naktī pamodināts, tu priecātos par savu bezmiegu, un darītu savu darbu ar prieku un labprātīgi. Lūk, es arī šonakt negulēju. Un ļoti par to priecājos.
Autors: Taša Karļuka “Snob.ru” (žurnāliste, rakstniece, psiholoģe)
Tulkoja: Ginta FS

 

Darbs, tā ir mīlestības apmaiņa

skudras stradā4

Kam domāts darbs? Apmaiņai. Tagad to vienkārši sauc par tirdzniecību. Bet patiesībā tā ir apmaiņa, pie kam, mīlestības apmaiņa. Tev ar mīlestību ir jādara savs darbs, lai citi varētu izmantot tavu mīlestību. Tā tu veido arī savas attiecības. Vai esi ievērojis vienu lietu? Ja kāds ar mīlestību dara savu darbu,viņš kļūst par augstākās klases meistaru. Cilvēki viņu vienkārši meklē. “izdari man to, un es tev samaksāšu jebkuru naudu” Ja tu esi vieds, tad “Dod man kādu padomu!” Un cilvēki tev paši kaut ko nes, un tu pat neko neprasi. Sākas vienkārši apmaiņa. Ja tu kaut ko dari nesavtīgi, ar mīlestību un kvalitatīvi, tu automātiski saņem apmaiņā visu, kas tev nepieciešams. Tā strādā Visums, Visuma likumi, daba.

Paskaties, kā visas dzīvās būtnes neapzināti izmanto šo principu. Katrs dod to, kas citiem nepieciešams un ņem no citiem to, kas viņiem trūkst. Visi augi, putni, kukaiņi, tā ir saikne. Cilvēkam šī saikne ir jāiemācās un ar sava saprāta palīdzību tā jāizmanto.

Aleksandrs Hakimovs
Tulkoja: Ginta FS

Laime ir privilēģija visu dienu darīt to, kas tev ir svarīgs

laimeir

Laime ir privilēģija visu dienu darīt to, kas tev ir svarīgs. Viens atrod laimi tajā, ka baro savu ģimeni. Cits – banku aplaupīšanā. Cits var iztērēt gadus zinātniskam darbam, kura rezultāts nav skaidrs. Pievērsiet uzmanību tam, ka šī izvēle ir individuāla un subjektīva. Neatradīsies divu vienādu cilvēku – un tiem arī nav jābūt. Katram vīrietim un katrai sievietei ir jāatrod tāda nodarbe, ar kuru visa diena būs laimīga, galvu nepaceļot. Savukārt, ja jūs cenšaties saīsināt savu darba dienu, pagarināt atvaļinājumu un ātrāk aiziet pensijā, tātad jūs nodarbojaties ne ar to, kas jums vajadzīgs. Varbūt jums laiks pamēģināt laupīt bankas. Vai kļūt par konferansjē. Vai pat nodarboties ar politiku?
Autors: Roberts Hainlains “Aizpeldēt aiz rieta”
Tulkoja: Ginta FS