Vienoties ar sevi par LAIMI

Mani mīļie, ar sevi var vienoties par laimi….

Par to, kā izkļūt no purva…
Par ģenerāltīrīšanu savas paša dzīves mājoklī, kad krāmu sakrājies tik daudz, ka kaut ko jaunu ienest nav iespējams…
Bet, kā novēroju, visbiežāk notiek pavisam savādāk.
Visbiežāk tā ir pavisam cita saruna…
Par to, kā paciest nepaciešamo…
Kā pielāgoties tam, no kā vajadzētu mukt pa gabalu…
Kā ilgi palikt tur, kur nav vērts palikt…
Kā tēlot, ka esi piedevis tad, kad patiesībā neesi piedevis…
Kā nodot sevi īsto, lai kļūtu par tādu, kādam liek kļūt…
Tie ir PACIETĪGI BRĪVPRĀTĪGI CIETUMI…
Pat Grāfs Monte-Kristo tik ilgi nesēdēja cietumā, kā sēž daudzi no mums…
Tikai viņš sēdēja tāpēc, ka viņu apmeloja, bet mēs – tāpēc, ka paši sev to piespriedām…

Jau no bērnības mūs pārpilda bailes par to, ka neatbilstam normām, un šīs bailes pēc tam pārvēršas bangojošās liekulības upēs, kur “strīdus no mājas nedrīkst iznest”…
Kur “ne sliktāk kā citiem”…
Kur “vientuļa sieviete – tas ir nepieklājīgi” (bet piekauta, simtām reižu nodota, padarīta par kalponi, ar pilnībā sagrautu pašapziņu ir ok, lai tik cilvēkos smaidītu)…
Kur “puikas neraud”, bet pieauguši vīrieši – vai tev prāts!!! – norij savas asaras un pēc tam pašos spēka gados sadeg ar infarktu, insultu vai nodzeras…. bet arī viņiem cilvēkos ir jāsmaida…
Kur nedrīkst novirzīties no normas, lai arī cik baisa tā nebūtu, nedrīkst…

Protams, mēdz būt arī citi apstākļi, bet visbiežāk tie ir tieši šie…
Un te ir tikai viena izeja – amnestēt sevi līdz pat uzvaras dienai pār savām bailēm un svešiem uzstādījumiem…
Ņemt un amnestēt…

Ieliet šampanieti un pacelt glāzi par brīvību…
Iznākt no ieslodzījuma…
Tāpēc, ka nevajag dzīvot cietumā, ja neesi taisnīgi notiesāts par kādu noziegumu…
Brīvprātīgs cietums ir noziegums pašam pret sevi…
Pret sevi nozīmē visu – bez mīlestības, bez prieka, bez vēlmes, bez abpusējības, bez sapratnes, bez uzticēšanās, bez rūpēm, bez pieņemšanas, bez augstsirdības…
Bez tā, bez kā nevar dzīvot un nevajag…
Un iziet no šiem cietumiem patiesībā ir daudz vieglāk, kā palikt tajos, lai cik dīvaini tas nešķistu…
Būtu vien vēlēšanās, bet instrumentus vienmēr atradīsim…
Vienojies ar sevi par laimi!

©Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestības daba

Mīlestība nesasien un nepiesien, tā neuzspiež un neuzliek, Mīlestība dāvā spārnus un vienmēr atlaiž brīvībā.

Mīlestība neko negaida, Mīlestība uz neko necer, Mīlestība neizdomā to, kā nav. Tā apbrīno, aug, baro, pilnībā izbaudot to, kā viss ap viņu iegūst savu būtību.

Mīlestība netic, tā uzticās. Mīlestība nejūt, tā jūt līdzi un tāpēc zina, un tāpēc nekļūdās, un tāpēc nekad negrēko.

Mīlestība nav pareiza, Mīlestība nav likumīga, Mīlestība nav paredzama nekad un nekur, izņemot to, ka tā vienmēr ir un paliek Mīlestība.

Mīlestība ir dāvana. Tā jāpieņem labprātīgi. Ar prieku un godbijību, nebaidoties no sekām un savstarpējām saistībām. Jo dāvana ir nesavtīga un tas, kurš dod, nekad neko neprasa pretī un nekad pēc tam nenāk pēc samaksas.

Tas, kurš pieņēmis Mīlestību kā Dieva dāvanu, arī pats kļūst par Mīlestību. Tāda ir Mīlestības daba. Tā pilnībā pārņem tevi, tāpat, kā tu pārņem viņu. No šī brīža pasaulē vairs nav vietas, kur Mīlestībai būtu robežas, robežas tev esošajam..

Svēta vieta tukša nepaliek. Tur, kur Mīlestības vēl nav, tur iemājo bailes. Bailes ir Mīlestības trūkums, tāpat kā tumsa ir Gaismas trūkums. 

Bailes ir atraidīta dāvana būt brīvam no važām un robežām.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc tu no dzīves taisi problēmu?

Kāpēc tu no dzīves taisi problēmu? Dzīve ir neticami skaista – kāpēc gan nedzīvot to šeit un tagad?

Asaras ir dzīves izpausme. Arī smiekli ir tās izpausme.
Dažkārt tu skumsti. Tā ir dzīves izpausme, tavs garastāvoklis. Brīnišķīgi!
Citā reizē tu esi laimīgs, dzirksteļo no prieka, dejo. Arī tas ir lieliski.
Lai kas arī notiktu, pieņem to kā gaidītu viesi un paliec ar to, un pamazām tu ieraudzīsi, ka ir pazudis ieradums uzdot jautājumus un padarīt dzīvi par problēmu.
Un, kad tu pārstāsi uzpūst no mušas ziloni, dzīve tev atklās savus noslēpumus. Tā nekad tos neatklāj cilvēkam, kurš nemitīgi tai uzdod savus jautājumus.
Dzīve ir gatava tev atklāties, ja tu to nepārvērt par problēmu.
Ja tu visā redzi tikai grūtības, tavs redzējums notrulinās. Tu kļūsti agresīvs pret dzīvi.
Tu esi meistars problēmu radīšanā… vienkārši saproti to, un pēkšņi problēmas pazudīs.

OŠO
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir izvēle, atbildība un dziļa cieņa pret to laiku, kas mums dots

Ja domājam, ka patiesība par dzīvi slēpjas tikai tās nenovēršamajās beigās, tad nākas atzīt, ka dzīves vispār nav, jo beigas ir patiesība par nāvi.

Protams, katrs no mums reiz ar to sastapsies, taču dzīve nav stāsts par to…
Dzīve ir stāsts par to, kas mums ir, un par realitāti.
Galvenais noziegums pret dzīvi ir tik ļoti pārslogot to ar sapņiem, ilūzijām, pieņēmumiem, priekšstatiem un minējumiem par to, kādai tai būtu jābūt savā laimīgajā variantā, ka tai nekas cits neatliek, kā likt vilties kārtējam sapņotājam, kurš nomocījis sevi, sistemātiski noniecinot visu, kas ir tieši šobrīd, un pielīdzinājis savu dzīvi mūžīgajai parādniecei un lielo cerību pievīlējai.

Mani mīļie, neviens mums nevar aplauzt spārnus… kaut vai tikai tāpēc, ka mums to nav. Daba tos nav paredzējusi.
Taču tā ir paredzējusi ielikt katrā galvā tik daudz jūtu, reakciju un emociju, ka mums nav iespēju izrullēt tikai uz vienas vien pozitīvās nots.
Viss ir vajadzīgs un viss izpaužas.
Un tāpēc, jo pilnvērtīgāk cilvēkam attīstīta psihe, jo neizbēgamāka izrādīsies iešana cauri savām skarbajām krīzēm, šaubām, izmisumam, kritieniem, vienaldzības periodiem, nepārliecinātībai un vēlmei sagraut šo ierasto pasauli…
Taču tik pat neizbēgamas ir arī uzvaras, atkopšanās un izejas atrašana no pat vissarežģītākajiem labirintiem, un radošums, un mīlestība, un realizācija, un vēl ļoti daudz kas.

Dažādos līmeņos, dažādā ritmā un atšķirīgos mērogos. Un te nu viss ir individuāli.

Nav viena algoritma, kas visus padarīs laimīgus.

Taču ir izvēle, atbildība un dziļa cieņa pret to laiku, kas mums dots.

To saprotot, es sapratu, kāpēc grūtsirdība ir nāves grēks.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Sv. Jānis Kasiāns (V gs.), centās pārtulkot grieķu terminu άκηδία latīniski – divos vārdos: taedium (dzīves apnikums) un anxietas cordis (sirds nemiers), tomēr neviens no tulkotajiem terminiem „nepieņēmās” valodā. Līdz ar to tika latinizēts grieķu vārds – acēdija. Vienīgi senkrievu valodā izdevās atrast atbilstošu terminu – уныние.

ĀBOLMAIZE

Reiz, pirms simts gadiem, kādā Maskavas autobusā man no somiņas izvilka maku. Es kavēju darbu, un nebija laika vairs atgriezties mājās.

Es piegāju stacijā “Južnaja” pie kontrolieres un atzinos, ka nevaru samaksāt par braucienu. Un viņa mani ielaida.
– Šokolāde no manis, – es apsolīju.
Viņa atmeta ar roku, teikdama: “Kādi nieki! Neuztraucies par sīkumiem!”

Es aizbraucu līdz darbam, kolēģei izstāstīju šo notikumu un palūdzu, lai aizdod man naudu. Parādu es atdevu, bet par savu glābēju – kontrolieri aizmirsu. Tā, it kā ar dzēšgumiju kāds to no atmiņas būtu izdzēsis. Bet pēc laika pēkšņi atcerējos. Nopirku kioskā cepumu paku, labu šokolādi neatradu.
Es nezināju, kā viņai vārds un neatcerējos viņas seju, tāpēc piegāju pie kontrolieres “Južnaja” stacijā un paskaidroju, ka vēlos atstāt cepumus sievietei, kura reiz mani izglāba.
– Tad jau tie domāti Taņkai, – viņa nopūtās. – Tikai tu nokavēji. Viņu notrieca mašīna. Pagājušas deviņas dienas, kopš viņas vairs nav.
– Varbūt tā nebija Taņa, kas mani izglāba? – es biju šokēta. Sieviete sāka raudāt – “Tā bija viņa! Otras tādas te nebija”.

Es palūdzu, lai viņa man noraksturo Taņu – man bija svarīgi viņu atcerēties.
Viņa noslaucīja asaras un maigi pamāja ar rokām gaisā:
– Viņa bija… viņa bija kā ābolmaize.
Atcerieties Brodski: “Bez zvaigznes var iztikt, bet cilvēku labā griba ir redzama no tālienes, un gani uguni kūra”?

Šis ir divdesmit gadus sens stāsts – par viņiem. Par cilvēkiem, kuri uguni kur. Par cilvēkiem, kuri bez vilcināšanās un nesavtīgi sniedz palīdzīgu roku… Par tiem, kuri ne tikai Ziemassvētkos ir mazie Burvji. Tie, kuri kā abolmaizes. Kuri palīdz mums palikt cilvēkiem.
Paldies viņiem.

Narine Abgarjan
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vientulība ir pats dabiskākais cilvēka stāvoklis

Patiesībā vientulībā nav nekā traģiska… īpaši tad, ja tā ir paša cilvēka izvēle, esošo apstākļu pieņemšana un vajadzības trūkums būt tuvā mijiedarbībā ar otru cilvēku…

Ļoti silta var būt tā vientulība, kurā esi iekārtojies, mīlot dzīvi vispār, ne tikai visiem pieņemtajā, bet visšaurākajā tās nozīmē.
Ja saucam lietas īstajos vārdos un atmetam visu lieko, vientulība ir pats dabiskākais cilvēka stāvoklis, jo cilvēks pēc savas būtības savā paša ķermenī dzīvo viens un savā galvā mums katram ir savs personīgais Visums.
Šī fakta noliegšana, mani mīļie, ir tikai bēgšana no realitātes.
Lai cik paradoksāli tas neizklausītos, vientulība neliek mums atteikties no jebkurām citām attiecībām…
Gluži otrādi.
Dzīves pieredzi, ko gūstam esot paši ar sevi, es uzskatu par svarīgāko ikvienam cilvēkam. Un tāpēc, pirmkārt, jautāju tieši par šo, vai cilvēkam ir šī pieredze – kaut neliela.
Un atkal paradokss, bet vismazāk spējīgi izveidot kvalitatīvas attiecības ir tieši tie cilvēki, kuri nekad nav dzīvojuši paši par sevi…
Tas tādēļ, ka visbiežāk šādi cilvēki mēdz novelt uz citiem atbildību, veidot atkarības un bieži vien izrādās daudz infantilāki sarežģītu jautājumu risināšanā.
Viņiem grūti paļauties uz sevi un tieši tāpēc viņi tik ļoti baidās no tā, ka pēkšņi varētu palikt vieni.
Tieši tāpēc viņi ļoti bieži piekrīt jau sākotnēji dzīvotnespējīgām attiecībām ar šaubīgiem partneriem…
Tieši tāpēc viņi bieži attopas savu baiļu slazdā un pacieš nepaciešamo…
Un tieši tāpēc uzstāda otram cilvēkam tādas prasības, ar kurām būtu jātiek galā pašiem.
Un, visbeidzot, tieši tāpēc viņi biežāk par citiem iekrīt traģiskā vientulības formātā, kurā tu burtiski sasalsti blakus dzīvam, bet it kā nejauši blakus tavā dzīvē esošam cilvēkam…
Cilvēkam, kuram gar tevi nav nekādas daļas…
Cilvēkam, kurš pievilcies uz tavām bailēm palikt vienam, nevis apzinātu abpusēju jūtu vadīts.
Diemžēl bailes gandrīz vienmēr kalpo par ēsmu tirāniem, varmākām un izmalcinātiem manipulatoriem.
Un te arī ir galvenā traģēdija:
BĒGT NO VIENTULĪBAS, LAI NOKĻŪTU SLIKTĀKAJĀ TĀS FORMĀTĀ
Droši vien tāpēc mums visiem jau sen bija laiks iemācīties veidot savu personīgo attieksmi pret tām lietām, ar kurām mūs biedē no paaudzes paaudzē, īpaši nepiedomājot pie tā, vai tiešām tās patiesībā ir tik briesmīgas…
Un ir pienācis laiks beigt domāt, ka tieši citiem cilvēkiem vajadzētu mūs izglītot un pāraudzināt attiecībās, atbrīvot mūs no kompleksiem, dziedēt mūsu brūces, uzņemties atbildību par mūsu dzīvi un palīdzēt mums atpazīt sevi…
Tas viss ir tikai un vienīgi mūsu pašu darbs, dēļ kura nav grēks pabūt vienam bez jebkādām traģēdijām.
Mīlestībā ir vērts ienākt nevis kā drūmam pusfabrikātam, paļaujoties uz izslavināto “otru pusīti”, kura mūs “garšīgi pagatavos”, bet jau “gatavam ēdienam”, kura smarža būs jūtama jau pa gabalu.

©Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pasaule runā ar mums

Man stāsta, ka laimi nevar uzskatīt par normu, kad apkārt ir tik daudz nelaimīgo. Es negribu tam piekrist. Dažkārt šī dzīve šķiet nepanesama, bet jebkura cita – nesasniedzama. Un rodas sajūta, ka nav no kā izvēlēties. Bet patiesībā prieku var gūt no it visa. Tāpat, kā no visa var gūt pieredzi, emocijas, dzīvi galu galā. Jo pat no katrām visdziļākajām skumjām var paņemt vairāk, kā tās paņem no mums.

Kopumā mēs esam diezgan nopietni ļaudis. Katrā ziņā, tā no malas izskatās. No mūsu dzīves pazūd patiess izbrīns. Un tas ir ļoti skumji. Arvien grūtāk ieraudzīt apkārt kaut ko tādu, kas spētu izbrīnīt.
Jo vecāki kļūstam, jo sarežģītāk ir atrast kaut ko, uz ko būtu vērts tērēt pāris dzīves gadus. Kaut ko tādu, kas dzīvei piešķirtu intensitāti un jēgu mūsu eksistencei.

Sāc ekonomēt laiku, it kā būtu daudz visādu svarīgāku lietu, ar ko nodarboties. Tomēr nāve punktu ziņā mūs vienmēr apsteidz.

Kad bijām bērni, mēs visu atcerējāmies, vienalga, bija tas noticis, vai nebija. Tagad mēs aizmirstam pat acīmredzamos faktus. Kad mēs sevi uzskatījām par nemirstīgiem, mēs nežēlojām ne laiku ne spēku pat visbezjēdzīgākājām nodarbēm. Tagad mēs nezinām, cik mums atlicis, tāpēc cenšamies ekonomēt un izvēlēties tikai pašu vērtīgāko. Dažkārt es domāju, ka nāve noteikti nav pats briesmīgākais notikums dzīvē. Pats briesmīgākais zaudējums ir tas, kas nomirst mūsos vēl dzīviem esot.
Līdz šim man šķita, ka no manis pazūd mūzika, taču izrādījās, ka tadā veidā manī atbrīvojas vieta klusumam. Nevar paturēt sev neko no tā, kas tev nepieder.
Pratčetts reiz rakstīja, ka dzīvē mēdz būt mirkļi, kad cilvēkiem jāprot noturēt, un mirkļi, kad jāprot atlaist. Gaisa baloni domāti, lai iemācītu bērniem saprast atšķirības.

Atšķirība ir it visā, lai uz ko mēs arī skatītos. Bet viltība ir pieņemt to kā parasto lietu kārtību.
Ja vērtējoši skatāmies uz savu tagadējo dzīvi, mēs tajā varam atrast ļoti daudz iemeslu, lai būtu neapmierināti ar sevi, lai justu nožēlu un vilšanos. Bet, gadiem ejot, pienāk laiks apgūt šo smalko un sarežģīto mākslu – neskatīties uz savu esošo dzīvi vertējoši. Kārdinājums vienmēr ir liels, un vienmēr ir iespēja kļūdīties ar cenu, taču jebkuru pretenziju pret pasauli vērtība ir nulle. Galu galā, mēs taču neatrodamies tirgū. Piemēram, par mūsu pagātni neviens mums nesamaksās ne kapeiku. Tā  ir vērtīga tikai mums pašiem. Taču arī mēs paši nevarēsim to iemainīt ne pret nākotni, ne vēl jo vairāk, pret tagadni.

Cilvēks ir dīvaini uzbūvēts. Viņš atrod iemeslus aiziet un aizbraukt no vietām, kurās tik ļoti gribas atgriezties uzreiz pēc tam, kad vilciens atstājis peronu. Krūtīs sāk atritināties pulsējošs kamols, un kad no tā pāri paliek vien tukša spole, tevi no visām pusēm ieskauj milzīgi minotauri. Oo, šī mūžīgā attiecību skaidrošana ar saviem personīgajiem, pieradinātajiem monstriem… No rītiem, vēl neuzausušās saules staros tu tos izved parkā pastaigāties, apsēdies uz soliņa un vēro, kā lēnītēm plūst tava dzīve. Tava vienīgā, neatkārtojamā dzīve.

Pasaule runā ar mums tik daudzās valodās, ka jābūt pilnīgam profānam, lai neko nesadzirdētu.

© Jeļena Kasjan
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mēs esam atšķirīgi – visi

Mēs visi vēlamies, lai mūs mīlētu kādā noteiktā veidā. Lai kaut kā īpaši skatītos acīs, teiktu kādas noteiktas lietas, reaģētu tā, nevis citādāk. Dažkārt mēs īsti nesaprotam, ko nozīmē “tā”. Bet, ja arī saprotam, tad kaut kur ļoti dziļi, ko vārdos neaprakstīt.

“Tā” nekad nebūs, mana mīļā. Nekad. Pat tad, ja tu paskaidrosi un iemācīsi.
Mana vecmāmiņa varēja mazgāt traukus verdošā ūdenī. Viņa mīlēja ļoti karstu tēju un zupu. Kad viņa man, mazai meitenei piepildīja vannu ar ūdeni, es vienmēr teicu: “Ūdens ir ļoti karsts”.

Bet viņa man atbildēja: “Nē, meitiņ, nav karsts, neizdomā niekus”.
Viņa paņēma manu roku un palika zem ūdens strūklas, bet es bļāvu.
Kad man palika pieci gadi, es pati sāku mazgāties. Ieslēdzos vannas istabā un gaidīju, kad ūdens vannā atdzisīs.
Vecmāmiņa laiku pa laikam man pajautāja: “Va tev viss kārtībā?”
Un es atbildēju: “Viss, labi, es spēlējos”. Un turpināju peldināt savas mantiņas karstajā ūdenī.
Vecmāmiņa mani ļoti mīlēja.
Katram no mums ir absolūti atšķirīga vārīšanās temperatūra. Tur, kur man ir labi, citi salst. Tur, kur kādam ir silti, man ir nepanesami karsti. Un mēs varam simts reizes viens otram paskaidrot saprotamas lietas. Bet iemācīt nevaram. Var pieradināt vai pierast. Un tad būs gandrīz “tā”. Kadu laiku.

© Jeļena Kasjan
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Viss, ko tu jūti, ir pareizi!

Reiz es devos pie psihoterapeita pavisam dīvaina iemesla dēļ. Man bija bail, ka varu izrādīties sociopāte. Kāpēc? Es domāju, ka JŪTOS KAUT KĀ NEPAREIZI.

Man bija 30 gadi, es biju precējusies – un, pēc visa spriežot, man vajadzēja sapņot par bērniņu. Visas precētās sievietes pēc 30, šķiet, sapņo par bērniem. Bet man to negribējās. Domas par bērniem mani piepildīja nevis ar prieku, bet nemieru.

Tad es nolēmu, ka doši vien esmu sociopāte un devos pie terapeita, lai apstiprinātu šo diagnozi un saprastu, ko tagad darīt.

Labestīga sieviete man ļoti rūpīgi paskaidroja atšķirību starp mani un sociopātu. Viņa teica: “Sociopāts ir cilvēks, kurš nespēj just. Taču jūs pārpilda jūtas. Problēma drīzāk ir tā, ka jūs uzskatāt, ka jūtaties KAUT KĀ NEPAREIZI”.

Lūk, kāpēc man bija bail – ne jau tāpēc, ka manī nebija spējas just, bet tāpēc, ka man bija bail savas jūtas atzīt par pareizām. Es pārdzīvoju tāpēc, ka uzskatīju, ka ir “pareizās” un “nepareizās” emocijas. Un, ja es sevi pieķeru pie tā, ka man ir “nepareizās” emocijas, tad ar mani kaut kas nav kartībā.

Paldies Dievam, šobrīd es vairs tā nedomāju.

Mēs neesam operētājsistēmas! Mēs esam cilvēki.

Mēs esam sarežģīti uzbūvēti. Katrs no mums ir unikāls. Mēs esam ideāli tajā, ka neesam ideāli. Katrs no mums sevi zin labāk, kā citi. Nav viena pareizā veida kā justies.

Protams, sabiedrība mums translē dažādus modeļus… un mūsu galvās tie klūst par vienīgajiem pareizajiem.

Taču tad, kad tu atsaki savām jūtām un centies piemēroties sabiedrībai, personība sāk ciest. Nākas savas jūtas apklusināt ar neveselīgiem ieradumiem un savu iekšējo kritiķi – vai dažkārt vispār likt sev pārstāt pieņemt to, ko jūti. Un kādā brīdī, apspiedis visas savas emocijas, tu patiesi vari novest sevi līdz sociopātijai.

Vai tev ir gadījies, ka tu JŪTI KAUT KO NEPAREIZU?

Pēdējos gados esmu savākusi ļoti plašu nepareizo jūtu kolekciju.

– Kāda mana draudzene pieķēra sevi pie domas, ka jūtas ļoti skumja savā kāzu dienā. Tas noteikti bija KAUT KAS NEPAREIZS. Iedomājies, trīssimts cilvēku, dārga kleita no Veras Vongas – un bēdas?

Kauns, ar kuru viņa piesedza savas skumjas, sabojāja viņai nākamos laulības gadus.

– Cita draudzene, rakstniece Enna Patčeta nesen publicēja savu eseju par vēl vienām “nepareizajām” jūtām.

Kad pēc mokošas slimības nomira viņas tētis, Ennu pārpildīja laimes izjūta. Bet cilvēki, internetā izlasījuši šo viņas eseju, savos komentāros nolīdzināja viņu līdz ar zemi. Jo TĀ TAČU NEDRĪKST JUSTIES. Taču Enna jutās tieši tā – neskatoties uz to, ka viņa savu tēvu mīlēja, gluži vai dievināja un kopa pēdējos gadus. Viņa bija laimīga gan par viņu gan sevi, jo tēva ciešanas bija beigušās. Taču tā vietā, lai klusētu par savām NEPAREIZAJĀM JŪTĀM, viņa atklāti par tām pastāstīja. Un es lepojos ar viņas drosmi.

– Kāds cits draugs pēc ilgiem gadiem atzinās: “Es ienīstu Ziemassvētkus. Es vienmēr tos esmu ienīdis. Un es vairs tos nesvinēšu!” TĀ TAČU NEDRĪKST!

– Draudzene nejūtas skumja par abortu, kuru tā veica pirms trīsdesmit gadiem. KĀ VIŅA VARĒJA!

– Draugs pārstāja lasīt ziņas un apspriest politiku, saņēmās drosmi un teica: “Ja godīgi, mani tas vairs vispār neinteresē!” TĀ NEDRĪKST!

– Viens draugs man teica: “Zini, runā, ka neviens savas nāves brīdī nav žēlojies par to, ka pārāk maz laika pavadījis darbā. Tāpēc, ka ģimene un draugi ir svarīgāki. Tad, lūk, es būšu pirmais. Es dievinu savu darbu un tas man dod daudz lielāku prieku kā ģimene un draugi. Jā, un strādāt ir daudz vieglāk, kā tikt galā ar ģimenes problēmām. Es darbā atpūšos”. UN KAS? TĀ NEDRĪKST!

– Draudzene domāja, ka jūk prātā brīdī, kad viņu pēc 20 laimīgas laulības gadiem pameta vīrs, bet viņa sajutās tik ļoti atvieglota. Viņa bija visu sevi atdevusi ģimenei, viņa uzticējās vīram, viņa tam bija uzticīga – bet viņš viņu pameta. Viņai taču ir jācieš! Viņai ir jājūtas nodotai, aizvainotai, pazemotai! Ir taču scenārijs, pēc kura jārīkojas pareizai sievai, kad vīrs nolēmis šķirties – bet viņa novirzījās no šī scenārija. Viss, ko viņa juta, bija milzīgs atvieglojums un brīvības izjūta. Viņas ģimene to ļoti pārdzīvoja. Jo mana draudzene JUTĀS NEPAREIZI. Viņi gribēja viņai nopirkt tabletes un aizvest pie ārsta.

– Mana mamma reiz atzinās, ka laimīgākais laiks viņas dzīvē sākās tad, kad mēs ar māsu aizgājām no mājām. KĀDĀ ZIŅĀ? Viņai taču bija jāsākās tukšās ligzdas sindromam un milzīgām ciešanām! Mātēm taču ir jāsēro, kad bērni pamet mājas. Visas mātes cieš, bet viņai gribējās dziedāt un dejot džigu, kad māja palika tukša. Protams, viņa nevienam to nestāstīja. Viņu uzreiz būtu nosaukuši par sliktu māti. Laba māte taču nepriecājas par brīvību no bērniem. TĀ NEDRĪKST! Ko kaimiņi teiks?

Un vēl kas, desertā: reiz mans draugs uzzināja, ka viņam ir neārstējama slimība. Viņš mīlēja dzīvi vairāk, nekā jebkurš cits. Un viņa pirmā doma bija: “Paldies Dievam”. Šī izjūta viņu nepameta. Viņš bija laimīgs. Viņš juta, ka visu ir izdarījis pareizi un drīz viss beigsies. Viņš mira! Viņam bija jājūt nāves bailes, niknums, sāpes, ciešanas. Bet viss, par ko viņš spēja domāt, bija tas, ka vairs ne par ko nav jāuztraucas. Ne par iekrājumiem, ne pensiju, ne sarežģītām attiecībām. Ne par terorismu, ne globālo sasilšanu vai garāžas jumta remontu. Viņam pat nevajadzēja raizēties par nāvi! Viņš zināja, kā beigsies viņa stāsts. Vinš bija laimīgs! Un viņš bija laimīgs līdz pat savam nāves brīdim.

Viņš man teica: “Dzīve nav vienkārša padarīšana. Pat laba dzīve. Man bija laba, bet es esmu noguris. Laiks doties mājas no ballītes. Un es esmu gatavs aiziet.” KĀ VIŅŠ TĀ VAR!? Ārsti centās iegalvot, ka viņš ir šoka stāvoklī un lasīja viņam priekšā pasāžas no brošūras par sērām. Bet viņš nebija šoka stāvoklī. Šoks ir tad, kad jūtu nav. Bet viņam bija: laimes izjūta. Ārstiem tā nepatika, tāpēc, ka tā nav PAREIZĀ IZJŪTA. Taču manam draugam bija tiesības just to, ko viņš juta – vai tad sešdesmit apzinātas un godīgas dzīves gadi nav pietiekami, lai cilvēks būtu ieguvis tadas tiesības?

Mīļie, es gribu, lai jūs sev atļautu just to, ko jūs patiesība jūtat – nevis to, ko jums uzspiež, kā pareizās jūtas.

Es gribu, lai jūs balstaties savās izjūtās.

Es gribu, lai vārdi TU JŪTI KAUT KO NEPAREIZU izsauktu jūsos smieklus nevis kaunu.

Mans draugs Robs Bells stāstīja par to, kā viņš jautāja savam terapeitam: “Vai tas ir normāli, ka es jūtos tā?” Un terapeits iecietīgi atbildēja: “Ak, Rob…. normāla jau sen nekā nav”.

Arī man normāla jau nekā sen nav. Un es netaisos ciest un kaunēties par kaut ko, ko es jūtu.

Ja es esmu laimīga, mana laime ir pareiza un reāla tieši man.

Ja es skumstu, manas skumjas ir patiesas un reālas tieši man.

Ja es mīlu, mana mīlestība ir patiesa un reāla tieši man.

Un nevienam nepaliek labāk no tā, ka es lieku sev domāt, ka jūtu kaut ko citu.

Dzīvojiet pilnīgi! Jūtiet to, ko jūs jau jūtiet!

Viss parējais IR NEPAREIZI.

Elizabete Gilberta
​​​​​​​Ilustrācija: Lisa Aisato
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katram sava zāļu recepte

Ir bezjēdzīgi domāt, ka, ja tu ļoti pacentīsies, tev palīdzēs tas, kas palīdz citiem, bet pēc kā tev pašam nav apzinātas vajadzības un kam tu, ja godīgi, vispār netici…

Nav vienas zāles pret visām mokošajām esības kaitēm un nezūdošajām psiholoģiskajām sāpēm.
Meklēt to – tikai savējo ir daudz grūtāk, nekā paņemt jau gatavu. Taču nāksies to darīt, ja gatavās zāles nepalīdzēs.
Galvenais sevi nemānīt. Necensties uzskrūvēt placebo visam, ko tik skaļi reklamē. Nevilties, ja neesi sagaidījis tūlītējus rezultātus.
Un nekļūt naidpilnam vai upurim. Lūk šeit, ja sanāks, patiešām ir vērts papūlēties…
Un vēl, papūlēties saprast, ka patiess prieks, spontāni laimes uzplaiksnījumi, iespēja redzēt pilnu dzīves krāsu paleti un sajusties pilntiesīgam tās dalībniekam, absolūti nav tas pats, kas tiek iedots a priori nepārtrauktā režīmā.

Visticamākais, psihe mūs ar visu to apbalvo par to, ka cienīgi esam pieņēmuši visu parējo.
Par to, ka neatrodamies hroniskā panikas stāvoklī.
Par to, ka esam gana drosmīgi, lai sadzīvotu ar neatgriezeniskiem zaudējumiem, kuri nespēj mūs pilnībā izdziedināt.
Par to, ka atsakāmies mūžīgi vainot likteni un pratināt to, kāpēc tas notiek tieši ar mani…
Par to, ka nebēgam no pašiem grūtākajiem saviem stāvokļiem.
Un par to labestību, kas mūsos paliek gan pret sevi, gan citiem, pat tad, kad ir vēlēšanās tikai nosodīt, bāzt acīs svešas kļūdas un kaut ko pieprasīt.

Iespējams, ka no visām šīm komponentēm izdosies izveidot ļoti labas zāles.
Bet, iespējams, neizdosies.
Taču vienmēr ir iespējams atrast kādas citas.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis