BRĪNUMI notiek

“Zini, – teica Mazais Eņģelis, kad ievēlies vēlēšanos, nav svarīgi, cik tev gadu. Pilnu un apetītlīgu vai slaidu un izmeklēti smalku. Cik ziemas esi metis sniega pikas iemīļotajā logā un šļūcis pa ledus kalniņu. Cik pavasarus esi klausījies cīruļu dziesmās un uzplaucis kopā ar katru jaunu pumpuru. Cik rudeņus, veja nests, kopā ar rudens lapām esi aizlidojis nezināmajā rītdienā…

Lieliem un maziem Brīnumiem tas nav svarīgi. Tie notiek neatkarīgi no taviem gadiem, valsts, diennakts laika un pat rakstura. NOSKAŅOJUMS! Lūk, kas ir svarīgs! Galvenais ir uzskaņoties ar Brīnumu uz viena viļņa.

Tas ir tāpat, kā uz vecā radio aparāta: nedaudz pagrozīji pogu un pēkšņi caur čerkstoņu un šņākoņu atskan tava un tikai tava melodija, tieši tā, kas tev vajadzīga tieši tagad, tā, kuru dzied tava sirds….

Brīnumi, lieli un mazi arī dzied savas īpašās brīnumainās dziesmas. Uzskaņojies uz viena viļņa ar Brīnumu – un tas noteikti ienāks tavā dzīvē.

Varbūt tas būs milzīgs un nevarēs ierūmēties tavā mājvietā, BRĪNUMS. Vai arī tāds pavisam mazs mazītiņš, gandrīz nemanāms, bet mājīgi silds un pasakaini labestīgs BRĪNUMIŅŠ.

Uzskaņojies uz viena viļņa ar Brīnumu un tu ieraudzīsi, cik pasaulē to daudz – lielo un mazo Brīnumu. Tu tos sajutīsi ar sirdi. Un tad Brīnumi tavā dzīvē notiks katru dienu.

Lielie un mazie BRĪNUMI notiek! Ir tikai jāuzskaņojas uz BRĪNUMU…”

© Olga Meškovska Pjatakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai labi tev rīti

“Labrīt! – teica Mazais Eņģelis, – šis ir tāds slinks rīts.

Kad tu nelec augšā no bezcerīgās modinātāja dziedāšanas, bet ATMOSTIES, lēnām un ar prieku.
Kad tu uzmanīgi vēro savu atspulgu spogulī un uzsmaidi sev, tāpēc, ka arī tam tev pietiek laika.
Kad tu izbaudi brokastis, lai arī tās ir pavisam parastas.
Kad pat rīta autobuss ir lēns un nesteidzīgs.
Kad tu nekur nesteidzies un neko nekavē.
Kad tev ir iespēja nedaudz pastaigāties, it kā izšķīstot šajā vasarā, nepievēršot uzmanību detaļām, nedomājot ne par ko, ieelpojot saules gaismu un peldot kaut kur, kurp straume nes kopā ar tikai nojaušamu gaisa, siltuma, gaismas plūsmu…
Kad negaidīti saņem siltu sveicienu no kāda, kurš tev ir sirdij mīļš.
Labrīt – tā ir tūkstošiem labu darbu un labas dienas priekšnojauta.
Lai labi tev rīti!…”

© Olga Meškovska Pjatakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Aktīvais Miers

Iedziļināties sevī parasti sākam tad, kad sastopamies ar kādu pretestību, kas apstādina un liek ielūkoties dziļāk.
Tā var būt kāda ārējā situācija, kas tik stipri ievibrē iekšējo pasauli, ka vairs nespējam būt mierā ne ar sevi, ne ar apkārtējo vidi.

Tad nu sākas šis meklējumu Ceļš. Tas ir gan ar kāpumiem, gan kritumiem.

Bet, ja Ceļš ir sācies, tad atkāpšanās vairs nav iespējama.

Varbūt sākumā var likties, ka, ja padarīsim vienu darbu, tad otru, uzzināsim kādas svarīgas lietas un viss pēkšņi mainīsies. Pasaule apkārt uzlabosies un varēsim vairs neko nedarīt.

Miers atnāks, bet tas var būt pavisam citāds miers, nekā gaidījām.
Šajā mierā esot, vienlaicīgi notiek dziļa iekšēja kustība.
Tā ir tāda kā aktīva Gaismas pozīcija, kurā esot, apzinies sevi arvien vairāk.
Ne tikai fizisko ķermeni, bet savas emocijas, domas un arī garīgo būtību. Šīs mūsu izpausmes ir aktīvas un vienlaicīgi savstarpēji saskaņotas, ka kļūst iespējams caur dažādo savu aspektu izzināšanu un iepazīšanu, savienot dažādas pieredzes, kas, vienojoties kopībā , arī atver šo iekšējo miera telpu.

Mierā būšana ir kā it kā iemidzis lauva. Liekas tik nevainīgs un kluss, bet tikko būs kāds apdraudējums, lauva modīsies un liks par sevi zināt.
Tāds ir arī aktīvais miera stāvoklis – tik kluss, bet iekšēji kustīgs, kas vienlaicīgi rada arī harmonijas sajūtu.

Iekšējais lauvas spēks saka –
– Es pats pārvaldu savas enerģijas, tāpēc varu būt mierīgs par savu pasauli, kā arī zinu, ka spēšu pastāvēt par savām robežām. Tas man sniedz iekšēju mieru un harmoniju.

Maija Kadiķe
www.engelupasaule.lv

Vai arī Tev tā ir?

“Kad mēs par kādu domājam, mēs nemanāmi pieskaramies šim cilvēkam. Tāpēc pieskarsimies viens otram ar labām domām.”
Prohors Ozorņins

“Vai arī tev tā ir?” – jautāja Mazais Eņģelis. – Tāds, it kā ne no kurienes uzradies gaistošs siltums sirdī… Tāds viegls pieskāriens, it kā tevi kāds ietītu siltā plediņā… Tāds mirklīgs satraukums – ne baiļu un trauksmes, bet patīkamu priekšnojautu…
Tā, it kā silta roka maigi un saudzīgi pieskartos tavai sirdij…
Tā, it kā milzīgs un drošs lietusargs piesegtu tevi no dažādām dzīves nedienām…
Tā, it kā tu lēnītiņām, lasot gliemežvākus, ej pa zeltainām smiltīm kaut kur tālu, aiz paša apvāršņa, aiz jūras…
Tā, it kā pasaule tevi ieaijā, klusiņām dungojot: “Viss būs labi!”…. Un tu klusiņām čuksti pasaulei: “Viss ir labi…” 

Vai arī tev tā dažkārt ir?

Tad zini, ka tajā mirklī kāds par tevi domā… satraucas… priecājas par tevi un kopā ar tevi…. vai arī ir gatavs dalīt ar tevi savas bēdas un laimīgos mirkļus…. sapņo par jaunu tikšanos… vai vienkārši sapņo, un tu esi viņa sapņos…. tu esi viņa domās…
Un šīs domas, apsteidzot viena otru, savijoties un sajaucoties, piepildoties ar gaismu un siltumu, dvēseliskumu un akurātu uzticēšanos, steidz pie tevis. Un ar saviem pieskārieniem dāvā tev mieru un klusumu. Un pravieto veiksmi. Un sargā. Un priecē. Un tu smaidi. Un sirsnībā un bezgalīgā maigumā domā par tiem, kuri tev mīļi un dārgi… Un tu novēli viņiem laimi… Un Mīlestību…

Domām taču ir neticami milzīga spēja pārvērsties vārdos, darbos, rīcībā… Domas var izmainīt ierasto realitāti, materializējoties praktiski ne no kā un kļūstot īstām…
Un tāpēc, domā par labo… Un pieskaries cilvēkiem ar siltām domām…

© Olga Meškovska Pjatakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Meklējiet savējos, mīliet līdzīgos

Mīļie, nekādi pretstati nepievelkas. Varbūt uz trīs dienām eiforijas… Bet no ceturtās dienas, kad vienam par agru, otram – par vēlu…

Vienam vajag, bet otram nevajag…
Vienam zaļo, bet otram oranžo…
Vienam pareizi, bet otram nepareizi…
Vienam pie mammas, bet otram – pie savas…
Vienam pa labi, otram pa kreisi…
Vienam slikti, bet otram labi…
Vienam tur, bet otram te….
Vienam gulēt, bet otram staigāt…
Vienam mīlēt, bet otram apnicis…
Un vēl tūkstots un viens neatbilstības sarakstiņš. Neviens kompromiss to neizturēs. Un ir vērts atcerēties, ka reālā nevis teorētiskā kompromisa būtība tomēr slēpjas tajā, ka mēs mīļā miera labad daram galīgi ne to, ko vēlētos darīt. Ja nu pa retam tas notiek, tad, labi, gan jau kaut kā pārcietīsim. Bet, ja tas notiek sistemātiski, tad agri vai vēlu tas izsauks dusmas un pretestību.

Labākās savienības, ko esmu redzējusi, ne tikai iztālēm, ir LĪDZĪGI DOMĀJOŠO savienības.

Kā teica mana vecmāmiņa: ar vienu Dvēseli…

Tas ir tad, kad viens cīsiņš uz divām dakšiņām…
Kad ikvienā nesaprotamā situācijā “uz aklo”, bet rokās sadevušies…
Tas ir tad, kad viena neidealitāte necenšas pārspēt otru un nepieprasa to, uz ko tā pati nav spējīga …
Tas ir tad, kad nožagojas…. un vienlaicīgi sāk smieties…
Kad prieks kopā pavadīt laiku…
Kad noilgojies sagaidi, pavadi, un atkal ilgojies…
Kad mīli vienu un to pašu un nevajag ne motivēt, ne pierunāt, ne manipulēt un orientēt…
Kad vienkārši ir labi…
Un, kad blakus sev būtībā esi tu pats…
Tikai nedaudz citā ķermenī…
Bet ar tām pašām vienā fāzē nobīdītām smadzenēm… nobīdītām uz mīlestību…

Mēs taču sevi citos mīlam ar to pašu mīlestību, kas bez viņiem nesanāk.
CAUR PIEŅEMŠANU…
Mūs pieņem, un mēs pārstājam rakņāties sevī. Smaidām spogulī un domājam, ka tīri tā neko…
Bet pretstati atnāk, lai mēs sev vēlreiz iespertu turpat, kur paši sevi neieredzam un iedunkājam un atbildam ar atriebību…
Mīļie, meklējiet savējos! Mīliet līdzīgos!

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Klusiņām aiziet

Vai esi ievērojis, ka cilvēki bieži nenovērtē labas attiecības? Un, jo tās labākas, jo nevērīgāka mēdz būt attieksme. Protams, cilvēks jau nekur nepazudīs. Bet tikai tad, kad viņš aiziet, noguris atdot visu savu mīlestību, rūpes un siltumu, nesaņemot pretī pat elementāru pateicību vai cieņu, tikai tad sākas zināma pārvērtēšana… Cilvēka sāk pietrūkt. Bez viņa ir kaut kā tukši un auksti. Bet dažkārt, pat grūti elpot. Viņš taču bija kā skābeklis, neredzams, bet tik ļoti vajadzīgs… 

Un tad, protams, sākas dažnedažādi mēģinājumi viņu atgriezt. Tiek pieliktas pūles. Un tad viņš par sevi beidzot uzzina tik daudz kā laba: gan to, ka viņš ir tik brīnišķīgs, labākais no visiem. Vienīgā bēda, ka ne vienmēr šis cilvēks atgriežas. Līdz mielēm “atēdies” nevērības, bieži vien pat pazemojumu, viņš klusiņām, nemanāmi aiziet, bez skandāliem, taču neatgriezeniski. Un es domāju: vai tiešām, lai tevi sāktu cienīt, ir jāizgaist?

© Alīna Jermolajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Reiz mēs satiekam cilvēku…

Cauri mūsu dzīvēm iziet daudzi cilvēki. Kāda priekšā mēs atkailinām savu ķermeni, kādam uzticam savas domas un sapņus… Bet maz ir to, kuriem mēs pilnībā atveram savu pagātni.

Visi noslēpumi un skeleti ir cieši ieslēgti mūsu skapjos. Tas viss, ko mēs paši vēlētos aizmirst, kas sāpīgi skrāpē sirdi. Mūsu bērnu dienu asaras, bailes, vilšanās, izgāšanās, neveiksmes, maldi un nepatikšanas. To visu mēs slēpjam no visas pasaules un pat no sevis.

Taču reiz mēs satiekam cilvēku, kuram pēkšņi gribas izstāstīt visu. Tāpēc, ka redzam un jūtam, ka viņam tas viss ir svarīgi. Katrs nieks, katra detaļa. Un tāpēc gribas viņa priekšā atklāties līdz pašiem dziļumiem, līdz katram savas sirds un dvēseles milimetram…

Cauri mūsu dzīvēm izies daudzi cilvēki, taču mēs nekad neaizmirsīsim to, kura priekšā mūsu dvēselei nebija kauns stāvēt kailai.

© Alīna Jermolajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vai tiešām Mīlestība ir tikai darbības vārds?

Man ļoti patīk no citas puses paskatīties uz lietām, kas pieņemtas kā pašsaprotamas…. un nedaudz paburkšķēt. 

Piemēram, daudzi apgalvo, ka galvenais ir nevis vārdi, bet darbi.
Kad kārtējo reizi to dzirdu, man rodas sajūta, ka vairums cilvēku sapņo par mūžam klusējošiem robotiem, kuri viņu labā visu laiku kaut ko dara, dara, dara…. un nevar apstāties.

Un tajā pat mirklī uzpeld jautājums: kādi darbi jums vajadzīgi?

Kaut kas visu laiku pietrūkst, ja reiz nekad neesat apmierināti ar tiem cilvēkiem, kurus paši esat izvēlējušies?

Galu galā, ja neskaita visas šausmīgās galējības un pieņem, ka neizvēlējies neglābjami degradējušu personu, kurš uzreiz uzsēdās tev uz kakla, bet kārtīgu cilvēku, kuram ir priekšstats par to, kā sadarboties ar otru, kurš spēj uzņemties vismaz daļu ikdienas rūpju un nest savu dalu atbildības, tad taču ar viņu par daudz ko var vienoties.

Jā, un diez vai viņš atklāti atstās tevi nelaimē un neatsauksies lūgumam atbalstīt, nepratīs radīt brīnišķīgus svētkus un sistemātiski aizmirsīs par kopīgajām problēmām un atstās nelaimē, vienu ar visām tavām slimībām, likstām un pārējām personīgajām katastrofām…
Bet, ja tomēr atstās, tad jautājums jāuzdod sev pašam par savām izvēlēm, nevis ilūzijām, ka varēsi pāraudzināt pieaugušu cilvēku.

Vai arī tas ir pats par sevi saprotams, bet tomēr gribās kaut ko īpašu, kā zvaigznes no debesīm, upurēšanos tavā labā, spilgtus varoņdarbus un katru dienu kādus vārdos neizteiktus mīlestības apliecinājumus?

Tad man tev ir trīs jautājumi:

Pirmkārt: vai tevi vada tieksme pēc tuvības un mīlestības pret kādu konkrētu cilvēku, vai uz sevi vērsta bezpalīdzība, cenšoties iegūt personīgo problēmu risinātāju, glābēju, vecāku un happymaker, kas klusiņām dara tevi laimīgu?

Otrkārt: ja pieņemam, ka parādās brīvprātīgais, kas apmierina visas tavas vajadzības, vai tu esi gatavs atbilst viņam un nospoguļot viņu: klusiņām un nenogurstoši uzņemties atbildību par viņa laimi?

Un treškārt: vai tiešām tev šķiet, ka tikai rīcība nosaka attiecības?

Jā, protams, nevienam nepatīk nepamatotas tukšas runas, taču to nav tik daudz, kā šķiet pirmajā mirklī.

Daudz vairāk cilvēku nospiež uzpūsti pieprasījumi ar minimālu savstarpēju atdevi. Un mana pieredze pāru un ģimenes terapijā rāda, ka lielākie satricinājumi un pārpratumi notiek tieši traucēta un neesoša dialoga dēļ, nespējas izteikt savas jūtas un domas, nespējas jau sākotnēji vienoties par savām reālajām iespējām un iecerēm. ..

Un vēl arī tāpēc, ka pārmērīgi lielās cerības tiek uzkrautas dzīvam cilvēkam, kurš pat neskatoties uz savu lielo mīlestību nespēj piepildīt tā otra fantāzijas un narcistiskās vēlmes, kurš neko nedod pretī, izņemot kontroli, spriedzi, pretenzijas un apvainojumus. .

Mani mīļie, nekādas darbības netuvinās cilvēkus, ja kādam visa tuvības vērtība slēpjas rūpīgā aprēķinā…

Un otrādi, kaut ko darīt otra cilvēka labā ir pilnīgi dabiski, ja no viņa nāk neierobežots siltums, vieglums, prieks, pieņemšana un … daudz, daudz vēl dažādu vārdu, kas pat konflikta laikā nemēdz sāpīgi iedzelt.

Viss aug tikai abpusējībā…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Īstu sieviešu vaļasprieki

Bērnībā es draudzējos ar puiku, kurš ar stāstiem par savu ģimeni uzjautrināja visu kvartālu. Viņam bija: mamma Oļa – bērnu ārste, tētis Roma – aspirants, vecmāmiņa Nadja – grāmatvede un vectēvs – slikts piemērs. Tikai tagad es saprotu, ka tas nemaz nav smieklīgi.

Bet šodien es biju slikts piemērs kādai apmēram sešgadīgai meitenītei. Braucu vilcienā, lasu planšetē grāmatu, netraucēju sabiedrisko kartību.

– Tante, – jautāja eņģelis rozā kleitiņā un kroni galvā, – kāpēc tev nav nolakoti nagi? Mamma saka, ka meitenēm vienmēr ir jālako nagi.

Bet es tos ne tikai nebiju nolakojusi, bet biju nogriezusi pavisam īsus.
– Man ir hobijs. Es nodarbojos ar paukošanu un nekāds manikīrs to ilgi neiztur. Un ko tev patīk darīt? Kādas spēles tu spēlē?
– Mēs ar mammu spēlējamies skaistumkopšanas salonos.
– Un par ko tu vēlies kļūt, kad izaugsi?
– Apprecēšos.
Kad man bija seši gadi, es ar draugiem skraidīju pa pagalmu un sapņoju, ka būšu piektais musketieris. Man bija plastmasas zobens ar uz tā uzmauktu plastmasas vāciņu, apmetnis no vecāsmātes lakata un salmu cepure ar spalvām. Pēc gada mani pierakstīja paukošanas pulciņā. Nekādus īpašos panākumus sportā es nesasniedzu, taču man ir laba stāja, ātra reakcija un kaujiniecisks gars un entuziasms.

Kas es vēlējos būt, kad izaugšu? Es gribēju būt akvalangiste, ceļotāja un kinoloģe, un vēl sapņoju uz māju sienām rakstīt ielu nosaukumus (vai kāds zin, kā saucas šī profesija?)

Ko man iemācīja pieaugušie? Neko īpašu. Pirka krāsas, zīmēšanas albumus, grāmatas. Maksāja par pulciņiem. Un ne parāk bargi rāja par sadedzināto paklāju un ķīmijas eksperimentu sekām vannas istabā. Slavēja par zīmējumiem un palīdzēja salikt konstruktoru. Un neaizliedza radīt pašai savu pasauli ar burvju fejām un pūķiem no visa, kas bija pa rokai.

Es nezinu, va mana bērnība bija laimīga vai nebija. Tā vienkārši bija. Laiks, kad pieaugušie vienkārši priecājās par to, ka es viņiem esmu, jautra, vesela un absolūti nebūvēja manus nākotnes plānus.

Es mazajai meitenītei gribēju pastāstīt, ka pasaulē  vēl bez apprecēšanās un skaistumkopšanas saloniem, ir bezgalīgi daudz interesantu nodarbju. Taču uztvēru viņas mammas skatienu un nolēmu labāk paklusēt.

Šobrīd aug jauna meiteņu paaudze. Un daudzām no viņām jau no bērnības iedveš domu, ka sievietei var būt tikai viens mērķis – veiksmīgi apprecēties. Ka āriene ir pats svarīgākais. Ja tev nebūs manikīra, tad tu paliksi viena. Ja uzvilksi džinsenes, neviens īsts vīrietis uz tevi pat nepaskatīsies. Ieraudzīs tevi bez kosmētikas – no pārdzīvotajām šausmām paliks akls. Čībās iziesi no mājas iznest atkritumu spaini, visiem garāmejošajiem potenciālajiem kavalieriem uz visiem laikiem pazudīs potence.

Izrādās, ka šie īstie vīrieši ir ļoti trausla tauta. Tāpēc viņus visādos veidos vajag pasargāt. Piecelties stundu agrāk, lai uzkrāsotos. Vienmēr staigāt augstpapēžu kurpēs, push-up veļā un zeķēs. Un visas savas darbības vērtēt tikai no vienas pozīcijas: “vai tas vīriešiem patīk vai nepatīk”.

Pie manis savulaik dzīvoja kāds eksotisks zvēriņš. Ar viņu nebija nekādu problēmu. Bet, kā saka: katrā būdiņā savi grabuļi.

Katra no mums pati var izvēlēties, kādas spēlītes spēlēt. Tikai es nesaprotu, kāpēc šīs spēles jāmāca bērniem. Izaugs un paši tiks skaidrībā.

Nekādas morāles pēc šī teksta nebūs. Man tikai šķiet, ka, ja mēs dosim saviem bērniem (nav svarīgi puika vai meitene) iespēju izlemt, ar ko viņi vēlas nodarboties, laimīgu ļaužu būs daudz vairāk.

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katru reizi, kad tu centies dot kukuli mīlestībai, tā pagriež tev muguru

Neapšaubāmi mēs dzīvojam pasaulē un iekārtā, kurā nauda spēlē lielu lomu un daudzu cilvēku dzīvē – pat galveno. Negribu apspriest, labi vai slikti, pagaidām dzīvojam mēs šeit: viens noņemas ap savu Maslova piramīdas pirmo stāvu, cits ticis jau augstāk, un attieksme pret to katram sava. 

Runā, ka visu var nopirkt par naudu, bet to, ko nevar par naudu, var nopirkt par lielu naudu.

Tiešām?

Par naudu nevar nopirkt ļoti daudz ko, bet, ja godīgi, tad praktiski visu pašu svarīgāko: uzticēšanos, pieredzi, patiesību, balsi, mirdzumu acīs, saprātu, prātu, vitalitāti. Talantu. Magnētismu un jaunību. Pagātni un nākotni. Sauli un mēnesi. Nemirstību un vietu paradīzē.

Izraēlā netālu no vecās Jeruzālemes ir Eļļas jeb Olīvu kalns. Te atrodas veca ebreju kapsēta, apglabāšana kurā tiek uzskatīta par milzīgu godu, jo eksistē uzskats, ka tieši šeit sākas augšāmcelšanās. Tā ir dārgākā kapsēta pasaulē un kapavieta tajā maksā miljons dolāru. Daudzas slavenības jau iegādājušās sev biļeti uz paradīzi, bet mani vēl joprojām neliek mierā doma par to, vai tiešām vēl palikuši ir cilvēki, kuri uzskata, ka no grēkiem var atpirkties? Par naudu taču nevar nopirkt jūtas. Katru reizi, kad tu centies dot kukuli mīlestībai, tā pagriež tev muguru.

Man patika viens puisis. Rudiem matiem, jautrs, velveta žaketē. Mēs bijām kolēģi un viņš bieži veda mani mājās. Pa ceļam mēs apspriedām pirmo formulu, mūziklu “Operas spoks” un jaunā MacBook Air priekšrocības. Viņš prasīja man padomu, kā garšīgi pagatavot ķirbju sacepumu un ko uzdāvināt vecākiem Atlasa kāzu jubilejā (24 gadi laulībā). Es godīgi devu padomus un piedalījos virtuves kombaina izvēlē. Pēc tam es viņam uzdāvināju milzīgu istabas augu gaisa attīrīšanai, lavandas paklājiņu vannas istabai un galda lampu, kas izskatījās kā guloša pūce. Viņš laikam jutās neērti un sāka no manis izvairīties. Es tā arī nespēju ar dāvanu palīdzību iegūt viņa uzmanību.

Nav iespējams par čemodānu pilnu ar zaļajiem papīriņiem nopirkt talantu. Sākt gleznot vētru kā slavenais Aivazovskis, dziedāt kā Karūzo un dejot kā Maija Pļisecka. Atgriezt vakardienu vai bērnību. Uzpirkt iedvesmu vai intuīciju. Iegūt brīvību vai dzīves jēgu. Bet visu pārējo var pilnībā reāli. Tikai par lielāku vai mazāku papīriņu žūksni.

© Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis