Pie kā noved garīgās kultūras trūkums?

garigums7

Sākotnējā cilvēces kultūrā cilvēki bija garīgi attīstīti. Neatkarīgi no statusa un stāvokļa, viņi visi atradās vienā garīgajā līmenī. Neviens nevienu neskauda un netēloja. Visi saprata, ka ikvienam no viņiem ir sava noteikta loma.

Zemnieki nevēlējās būt baņķieri, bet baņķieri nevēlējās atstāt savas bankas un kļūt par zemniekiem. Vienkāršs podnieks redzēja savu sūtību māla trauku izgatavošanā. Es jau paredzu jūsu jautājumu: “Kā var salīdzināt vienkāršu podnieku vai zemnieku ar baņķieri? Kā viņi var būt vienā garīgajā līmenī?” Noslēpuma nav, viss ir vienkārši: gan zemniekam, gan baņķierim, gan podniekam bija nopietnas, dziļas pasaules uzbūves zināšanas.

Kad podnieks darināja traukus, viņš vienmēr atcerējas par to, ka tas viss, kas vinam ir: podnieka ripa, māls, talants un spējas, patiesībā nav viņa, tā visa ir enerģija, kas viņam dota no augšas. Viņa uzdevums ir nodot to citiem cilvēkiem ar māla trauku starpniecību, kas nesīs labumu un prieku. Cilvēki dzīvoja nevis dēļ rezultātiem – sava darba augļiem, bet gan, lai izpildītu savu augstāko uzdevumu un būtu laimīgi.

Kur noved garīgās kultūras trūkums?

Kad cilvēkam nav morāles orientieru, viņu sāk vadīt egoisms.

Tas ietekmē to, ka rodas personību graujoši principi, kas ved cilvēku bezdibenī.
Pirmais princips “Es visus noraidu”. Sava personīgā savtīguma, alkatības un baudas dēļ, cilvēks cenšas ekspluatēt citus cilvēkus. Viņam ir vienalga, kas ar tiem notiks. Loti bieži viņa uzstādījumi ir: “Redzu mērķi – neredzu šķēršļus!”, “Lai sasniegtu savu mērķi, visi līdzekļi ir labi”.

Otrs princips “Es noraidu sevi”. Tas izpaužas cilvēka vēlmē noslēgties no pasaules, un palikt vientulībā. Viņš uzskata, ka visiem no viņa kaut ko vajag. Un dzīvojot pēc šiem principiem, cilvēks sevi zaudē. Viņa motīvi un rīcība balstās uz izdevīguma un pārākuma sajūtas pār citiem cilvēkiem un protams, noved pie personības iznīcināšanas.

Pēc kāda principa dzīvot – tas jāizvēlas mums pašiem.

Atcerieties padomju laika dzejnieka Majakovska dzejoli “Kam būt?” Tā galvenais varonis visu laiku domā par to, kā atrast labāko profesiju. Viņš domā par to, kā nekļūdīties. Kas jāmācas, lai tas būtu pietiekami izdevīgi un prestiži. Dzejolī ir šādi vārdi: “Es labprāt kļūtu par lidotāju, lai mani iemāca, es kļūtu par milici, lai mani iemāca u.t.t.”

Šodien šo dzejoli varetu turpināt mūsdienu variantā: “Es labprāt kļūtu par oligarhu, lai mani iemāca, es labprāt kļūtu par deputātu, lai mani iemāca u.t.t.” Mūsdienu cilvēki uz dzīvi skatās ļoti praktiski, tāpat kā dzejoļa galvenais varonis. Viņi izvēlas ne savu aicinājumu, bet gan prestižas profesijas, ar kuru palīdzību tikt pie uzmanības, naudas, bagātības, karjeras, slavas un varas. Kā rezultātā laimīgu cilvēku starp viņiem ir ļoti maz.

Ja mēs runājam par ģimeni, arī šeit darbojas tas pats princips. Jo bieži vien arī dzīvesbiedrs tiek izvēlēts pēc statusa, vai atbilstoši tam, kāds tēls noskatīts televīzijā vai internetā. Attiecībās galvenais valdošais princips ir bauda, cilvēki vēlas viens otru baudīt, kā ēdienu un paterēt, kā lietas. Un viņiem nav vēlmes izzināt un saprast vienam otru, vienam otra vajadzības. Paiet laiks un mēs redzam, ka arvien vairāk jauno pāru šķiras, ka šķirto pāru ir vairāk kā laulībā dzīvojošo.

Un kaut ko mainīt var tikai garīgās kultūras atdzimšana, kuras pamatā ir Visuma likumu izpratne. Tad nebūs problēmu atteikties no lepnības un egoisma – un tas ir pirmais solis, ko spēj veikt ikviens cilvēks. Kad cilvēks rīkojas bez egoisma, tad, izvēloties profesiju, vadās nevis pec izdevīguma bet iekšējās intereses un vēlmes realizēt savu talantu cilvēces labā.

Ja paskatīsimies uz apkārtējo pasauli, tad redzēsim, ka ikvienam no mums tajā ir sava vieta un loma. Saules uzdevums ir spīdēt un sasildīt visas dzīvās būtnes. Zieda uzdevums ir ziedēt un iekļauties dabā. Augļu koka uzdevums ir pavasarī ziedēt un rudenī nest augļus.

Cilvēks atnāk šajā pasaulē, lai atklātu un realizētu savu sūtību.

Katram cilvēkam ir doti sav talanti un savs ceļš pasaulē. Un, lai kļūtu laimīgs, viņam ir jāiemācās skatīties sevī. Laime ir vienotības un harmonijas likums, kas vēsta par to, ka svarīgi ir būt vienotam veselam, būt daļai no kaut kā liela un nozīmīga.

Kad cilvēks dzīvo un rīkojas atbilstoši Visuma likumiem, tad laime pati izpaušas viņa dzīvē.

Viņš rada ģimeni un pieņem savu partneri tādu, kāds tas ir. Tas viss, kas ienāk viņa dzīvē: prieks, bēdas, grūtības vai iespējas, viņš pieņem ar pateicību.  Ar pateicību viņš atdod cilvēkiem to, kas tiem dod prieku. Un tas arī ir garīgās kultūras pamats, kas veido veselu un harmonisku personību.

Materiāls no Oļega Gadecka lekcijas Sanktpēterburgā.
Tulkoja: GInta FS

Advertisements

Trīs tabletes: Miers, Pacietība un Mīlestība

12308465_1256140484402789_662785015891250237_n

Dadi Janki ir gaišreģe, kuras unikalitāte slēpjas nemainīgā optimismā un līdzcietībā. Viņa ir tā, kas iedvesmo citus neiespējamo padarīt iespējamu.

“Mums ir ļoti stipri jātic tam, ka cilvēki ir labi.

Es zinu tikai vienu veidu, kā palīdzēt citiem kļūt labākiem: mums pašiem jātic, ka cilvēki ir labi.

Ja tu ienīsti kaut ko sliktu, tad pats kļūsti vājš, bet šī sliktā lieta paliek tikpat slikta, kā bija pirms tam.
Ja ir ieradums ievērot citu trūkumus, tas sagrauj manus tikumus, un tad es vispār neko vairs neieraudzīšu.
Ja kaut kas iekļūst manās acīs, tas nodara man sāpes.
Pajautā sev: kāpēc šad un tad kaut kas iekļūst manās acīs?

Ja mana iekšējā attieksme pret cilvēkiem ir tīra, tad mans skatiens vienmēr citiem atnesīs laimi.

Augstprātīgs cilvēks vienmēr sev līdzi nes lielas skumjas. Ja kādam ir ieradums redzēt citu trūkumus, tas nekad nespēs atbrīvoties no augstprātības. Bet, ja man ir vēlme mainīties pašam, es nekad neskatīšos uz citu vājībām. Es ļoti ātri aizmirsīšu šīs viņu kļūdas.

Katra mūsu darbība atstāj pēdas Dvēselē un piedalās mūsu rakstura un likteņa veidošanā.

Kad sapratīsi šo principu, tu uzmanīgi sekosi tam, lai tavos darbos būtu tikai labais.

Pastāvīgi lieto tikai trīs tabletes – Pacietību, Mieru un Mīlestību. Tas, kurš uztraucas, raizējas un steidzas, kļūst rūgts un tā apdedzina savu sirdi. Tāpēc labāk dzīvo pacietībā, mierā, mīlestībā, un palīdzi citiem atbrīvoties no skumjām”.

@ Dadi Janki
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Palēnināties…

paleninaties

Marusjai, kas reiz man iemācija apskaut kokus.

Pirms dažiem mēnešiem es sajutu nopietnu vajadzību palēnināties. Apzināti “nomest apgriezienus” un iemācīties savas dienas dzīvot mierīgāk. Pārstāt izmisīgi irties līkumos starp peldošajām koku atlūzām un, apturot airus, ieklausīties klusumā.

Dzīve savā dāsnumā atgādina izmanīgu tirgotāju – tā gatava notirgot zem letes dažādas kārdinošas mantas, lūrot aiz stūra, ar sev raksturīgo: “ei, panāc šurp, puis!”. Gribas gan tur, gan to, gan ar tiem, un vēl ietiniet man, lūdzu, šo. Nē, nebūs gana, nepietiks!

Palēnināties nozīmē reiz apsēsties ar zīmuli un bloknotu rokā, un noskaidrot, kas tad tev īsti šobrīd ir svarīgi, kas ir svarīgi perspektīvā un kas tik ļoti kārdina. Laimīgi cilvēki ir stipri savos sapņos, bet ne tajos, kas savai iekšējai lietošanai galvā, bet uz tiem, kuru piepildīšanu tev patiešām ir milzīga vēlme iet, skriet, peldēt, kārpīties augšup pa stāvu sienu, neskatoties uz karstumu, caureju un šauriem zābakiem.

Kad palēninies un ļauj aiziet vilcieniem, sadegt biļetēm, atpalikt no grupas un apmaldīties brīnumainā mežā, jēga atrodas zem papardes lapām, zem zaļajām sūnām, aiz koka paslēpušās lapsas skatienā. Kad vēl nav smieklīgi, bet nav arī bail. Tu mācies pateikt “nē” – un tajā pat brīdī iestājas tads dziļš un skaists klusums, kad var dzirdēt, kā no aira nokrīt ūdens pile un atsitas ūdenī, kā atbalsojas ieelpa un izelpa kļūst par migliņu, un kā brīnišķīgs sapnis par upi pārklājas miers, un straume tevi aiznes sev līdzi kā kafiju līdzņemšanai.

Palēnināties īpaši veselīgi ir tad, kad sāk trūkt spēka pretoties, un no vēlmēm ir palikušas  tikai dažas – gulēt, klusēt un, lai neviens netraucē.  Un nav vajadzīgas nekādas kustības un sajūtas, visu, ko varēji tu atstāji, kā ir, “processing error”. Pats kvēlākais sapnis – palīst gultā zem segas un gulēt, lai prāts nepaspētu izložņāt visus dienas laikā noglabātos iespaidus, atmiņas, bildītes – tas arī ir noguris, droši vien tāpēc arī sapņo kaut kādus murgainus sapņus.

Programma maksimums – vienkārši vakarā atgriezties mājās vienā veselā gabalā: neizšļakstīt sevi pa ceļam līdz galam, un neatsisties pret asiem stūriem.

Es sen jau to sapratu, ka tikai tad, kad tev ir spēks, tev ir arī uzmanība. Klausīties ar visu savu būtni, nevis pa ausu galam, iedziļināties būtībā, nevis “nobraukt pa virsu”, pažēlot, apskaut, noglaudīt, nevis pamest ierasto “viss paries”. Tāpēc, ka kopā ar “visu” pāries vēl kaut kas ļoti svarīgs – tava spēja ieraudzīt cilvēkos dzīvo. To, kas sāp un atbalsojas, kopīgu visiem, un nevis “sakiet, vai jūs kādu mīliet?” – “Nē, man slinkums!”.

Palēninājusies es atkal sajutu tirpas pirkstos no vēlmes fotogrāfēt. Es taču biju pārliecināta, ka to vairs nekad nedarīšu, ka neņemšu rokās kameru, ka neskumšu pēc bedrītem svešos vaigos un visuma acu zīlītēs, to kosmosu, kas atklājas brīdī, kad tu nospied slēdzi.

Palēninājusies es ievēroju, ka biežāk esmu sākusi apskaut cilvēkus, ievērot viņu dzimumzīmes, redzēt saikni. Tikties un atvērties bez bailēm par to, ka kaut kad un kaut kur atbalsosies. Galu galā, ir jāuzskata sevi par kaut ko ļoti īpašu un svarīgu, lai pārdzīvotu par to, ka var ciest mana reputācija. Bet es? Vai tad es esmu tāda? Es esmu bulciņa 🙂

Autors: Olga Primačenko
Avots: http://.sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Atslābinies un neuztraucies!

uztraukums

Ja tev ir tikai tavs personīgais mērķis, kuru pats sev esi nospraudis, tā ir tāda spriedze, ka tava apziņa tik ļoti sašaurinās, ka tu kļūsti aizvērts. Un tāpēc vajag laiku pa laikam atļaut ESĪBAI tevi vienkārši nest.

“Uztraukums iztukšo smadzenes, atņem tām spēku un agri vai vēlu traumē dvēseli. Uztraukums nenovērš rītdienas problēmas, bet atņem šodienas mieru”

Lūk, kāda pamācoša pritča no Ošo par vecenīti, kas ceļoja ar autobusu.

Viņa bija ļoti nemierīga, trīcēja, drebēja un visu laiku jautāja autobusa vadītājam, kā saucas nākamā pietura.

Kāds nepazīstams vīrs, kas sēdēja viņai blakus teica:

— Nomierinieties, kundze, neuztraucieties. Konduktors noteikti pateiks, kāda ir nākamā pietura. Jūs variet viņam pateikt, kurā pieturā jums jāizkāpj, un viņš jau laikus jūs par to brīdinās. Bet jūs atslābinieties!

Viņš nodeva ziņu konduktoram un vecā sieviete teica:

— Lūdzu, atcerieties. Es negribu palaist garām savu pieturu. Man tur obligāti ir jāizkāpj.

— Labi, labi, es to noteikti piefiksēšu. Pat bez jūsu atgādinājuma es to nosaukšu, taču man tā jaatzīmē. Tikai neuztraucieties! Sakiet, kāds ir tās pieturas nosaukums, kurā vēlaties izkāpt? — jautāja konduktors.

Vecā sieviete svīda, drebinājās, mēgināja sakoncentrēties, bet nevarēja atcerēties pieturas nosaukumu.

Pagāja laiciņš un pēkšņi viņa teica:

— Pateicos, jums. Jūs tikai noteikti atgādiniet man, ka man jāizkāpj autoostā.

Kad esiet saspringuši, jūsu apziņa sašaurinās. Jūs kļūstiet aizvērti. Un tādā saspringtā stāvoklī arvien  grūtāk kļūst koncentrēties un atcerēties.

Un vēl jo vairāk, ja tā ir autoosta, kas ir gala pietura, kurā autobuss noteikti apstāsies un visi izkāps. Kāpēc jums par to būtu jāuztraucās? Kā gan jūs varat pabraukt tai garām?
Laiks atslābināties! Jūs taču ziniet, ka Esība vienmēr kustās, sasniedzot augstākās virsotnes. Un jūs esat tās daļa!

Lūk arī apgaismības noslēpums: tā notiks visdziļākajā miera stavoklī.

Avots: http://www.pritchi.ru
Tulkoja: Ginta FS

Dalailama: vienīgā cilvēka sūtība – būt laimīgam

Dalailama111

«Man šķiet, lai pietuvotos šai domai, ir jāšķiras no dažām maldīgām idejām, kuras eksistē šodien pasaulē. Piemēram no tā, ka materiālie labumi (lielāka alga, dārgāka mašīna) var mūsu dzīvē atnest laimi un dvēseles mieru.

Iekšējais komforts un emocionālā apmierinātība ir daudz svarīgāka par ārējo labklājību – laimes avots atrodas mūsos – ne ārpusē. To ir viegli saprast, ja paanalizējam savu personīgo pieredzi.

Mentālā, emocionālā apmierinātība samazina fiziskās ciešanas: katrs no mums zin, ka sāpes (vai bads) noklust, kad cilvēks ir pilns mīlestības, vai arī iegrimis kāda interesanta uzdevuma risināšanā. Bet, ja cilvēks ir mentāli un emocionāli neapmierināts, dvēselē nelaimīgs, tad fiziskais komforts nenesīs nekādu atvieglojumu.

Kad mūs nomāc mentālās ciešanas – smagas domas vai iekšēja neapmierinātība, – fiziskais komforts vienkārši pārstāj eksistēt. Vairs nav svarīgs ne interjers, ne apģērbs: cilvēkam, kurš atrodas stresa varā un depresijā, nav vēlēšanās baudīt ne ēdienu, ne arī ko citu. Dvēseles miera trūkums var saindēt pat vislabklājīgāko, komforta pilnu eksistenci.

Vēl vēlos teikt, ka miers – tas nenozīmē vienkārši dzīvi bez vardarbības. Atcerēsimies aukstā kara laiku: tas bija “miers”, kas saindēts ar bailēm no neitrona bumbas, kodolkara draudiem. Patiess miers ir saistīts ar sirds siltumu, ar nespēju domāt par pāridarīšanu citiem. Patiesā mierā pretmeti “es” un “viņi” pārstāj eksistēt.

Mazam bērnam ir ļoti svarīgi atdalīt savu “Es” no apkārtējās pasaules, lai pareizi attīstītos. Taču cilvēkam pieaugot, cilvēcei pieaugot, savu un apkārtējo cilvēku interešu pretstatīšana vairs nenāk par labu izaugsmei. Un, lūk, kāpēc ideja par to, ka “Es” un “Viņi” – ir kaut kas nodalāms, neiztur pārbaudījumu pasaulē, kurā šobrīd dzīvojam. Mūsdienu cilvēks vairs nav fermeris, kurš var izdzīvot ar to, ko dod zeme un apģērbu, ko pats radījis.

Šodien mēs visi esam ļoti atkarīgi no vides, kurā dzīvojam – komunālajiem pakalpojumiem, informācijas līdzekļiem, transporta un lielveikaliem. Tātad – no citiem cilvēkiem. Darīt ko sliktu citiem (pat tikai domās), tādas atkarības apstākļos – nozīmē – kaitēt pašam sev.

Lai sasniegtu gan ārējo gan iekšējo mieru, mums jāveic gan ārējā gan iekšējā “atbruņošanās”. Ko tas nozīmē? Pārstāt domāt kategorijās “mēs” un “viņi”.
Reiz kādā no Briseles konferencēm es izteicu domu par to, ka Eiropas Savienību vajag palašināt – sākumā, iekļaujot tajā visu Austrumeiropu, un pēc tam uzaicinot arī Krieviju. Un pēc tam galveno mītni pārvietot no Briseles uz Maskavu. Tad visas izredzes militārai agresijai būs izsmeltas un tā būs iespēja demilitarizēt visu pasauli. Kara rūpnīcās ražotu cilvēkiem nepieciešamas preces un tas viss būtu ekonomiski pamatoti.

Ja mēs varētu paplašināt savu “mēs” visas cilvēces robežās, nebūtu ar ko karot, nebūtu no kā  baidīties un ko ienīst. Tas nozīmē pasauli, kurā nav nekā “tava”, jo tev pieder visa pasaule. Miers dvēselē un miers visā Pasaulē».

Viņa Svētība Dalailama XIV

Tulkoja: Ginta FS

Par ko domāt pirms miega?

miegs13

Uzreiz gribu pabrīdināt: informācija, kuru tu izlasīsi, var, neatkarīgi no tavas gribas, mainīt tavu domāšanu. Tāpēc, lasot tālāk, esi uzmanīgs un koncentrējies.

Par ko tu domā pirms miega? Kādas domas ņirb tavā galvā? Varu saderēt, ka tu nezināji, ka tavs rīta garastāvoklis ir atkarīgs no tā, ar kādām domām tu vakarā aizej gulēt. Tas, par ko tu domā pirms miega, patiesībā modulē tavu rītdienas dzīvi.

Tas ir kā domino efekts. Tavu domu ķēdes reakcija rada neironu ķēdes galvas smadzenēs. 8 stundu laikā, kamēr tu guli, tavā galvā notiek informācijas apstrāde, par kuru tu pat neiedomājies. Pavisam vienkāršoti runājot, kamēr tu guli, tavā galvā notiek process, kas nosaka tavu rītdienas gaitu – tavu esību. Un no šī procesa ir atkarīgs:

– kā tu jutīsies;
– vai tu izgulēsies vai neizgulēsies;
– kāds būs tavs garastāvoklis;
– cik daudz tev būs enerģijas;
– kā atjaunosies tavs organisms – ātri vai lēnām;
– ko tu darīsi no rīta/dienā/vakarā.

Kad tu pamodies, tu esi pārliecināts, ka tu visu vadi, ka tu pieņem lēmumus. Bet tu kļūdies. Tāpēc, ka viss jau ir noticis bez tavas līdzdalības. 8 stundu laikā ir ierakstījusies programma, saskaņā ar kuru, tu rīkosies visas dienas garumā, no kuras tu atslēgsies tikai gadījumā, ja tavu ierastās dzīves plūdumu pārtrauks kāds negaidīts notikums, kura nav programmā.

Kad notiek kas neordinārs, programma nojūk, smadzenes sekundes simtdaļā pārprogrammējas un sāk meklēt izeju no neierastās situācijas.

Taču tas nav galvenais.

Svarīgi ir tas, ka tam, par ko tu domā pirms miega ir būtiska nozīme tavā nākotnē. Un pati lielākā problēma slēpjas cilvēka nezināšanā. Parasts cilvēks nezin, kā strādā smadzenes, nejūt savu domāšanu un vispār par sevi ļoti maz ko zin, izņemot savu svaru, augumu, pirkstu skaitu un krūšu izmēru. Tāpēc, ka parastam cilvēkam viss notiek pašplūsmā. Viņš vienkārši pirms miega apdomā savas problēmas, meklē veidus, kā tās atrisināt un sapņo par to, kā būtu, ja būtu. Bet no rīta pieceļas un sāk jaunu dienu, kas jau ir uzmodelēta pagājušajā naktī.

Piemēram, miega laikā smadzenes pārtin nākamo dienu līdz pat sīkākajai detaļai. Tiek pārtīta iespējamā tikšanās ar bijušo draudzeni, karstā ūdens atslēgšana, meteorīta nokrišana u.t.t. Viss – līdz sīkumiem. Mūsu smadzenes pārtin visus iespējamos variantus un situācijas. Un, vadoties no visvairāk iespējamajām situācijām, no rīta tev pasniedz jau gatavu tavu stāvokli.

Ja programma “redz”, ka tev labāk būt izklaidīgam, tu tāds būsi. Ja programmai vajag, lai tu būtu mundrs un dzīvespriecīgs, tad tāds tu arī būsi. Un tas nav atkarīgs no tavām vēlmēm.

Smadzenes izvēlas evolūciju.
Pats svarīgākais smadzenēm un programmai, kas nosaka tavu nākotni – ir visērtākā izdzīvošana. Pie viena noteikuma, ja smadzenes uzskata, ka tu esi vajadzīgs evolūcijai.

Ja smadzenes uzskata, ka tu neesi vajadzīgs, tad tās ieslēdz pašiznīcināšanās programmu. Un tu sāc graut savu dzīvi. Ķermenis nevar sevi nogalināt un smadzenēm bioloģiskais laiks tiek aprēķināts pēc citiem parametriem. Tu vienkārši ātrāk noveco, vairāk slimo. Un kā izdarīt tā, lai tu novecotu vēl ātrāk? Ļoti vienkārši. Tev iedod sliktu garastāvokli, tev pastāvīgi neveicas. Tu vienmēr atrodies neīstajā vietā, neīstajā laikā. tev ir vilkme pēc alkohola. Tu nervozē par sīkumiem. Tavas smadzenes tevi lēnām nogalina..

Būtu vienkāršāk tevi nogalināt ātrāk, vai ne? Piemēram, atslēgt tavu uzmanību brīdī, kad tu brauc pie stūres vai arī ej pāri pārejai. Taču evolūcijai ir svarīgi nenovērtējamie resursi. Ir vajadzīga, tā saucamā degviela. Ir jāpalīdz audzināt mazbērnus, vajag pildīt “melno” darbu. vajag uzņemties visu negatīvās enerģijas melnumu. Vajag būt buferim starp agresīvo vidi un vērtīgajiem resursiem, vajadzīgam sugas attīstībai.

Šķiet, ka viss ir tik ļoti sarežģīti, bet tā tikai šķiet. Viss slēpjas vien nezināšanā. Ja tu mazāk skatītos seriālus vai sēdētu internetā, bet vairāk censtos izzināt sevi, savu iekējo būtību, tad viss kļūtu skaidrs un saprotams. Un tu zinātu, cik tas ir svarīgi. Katrs sīkums, katra doma tavā galvā.Vispār – katra!

Kas nosaka programmu? No kurienes tā rodas ik dienu?

Atbilde ir gaužām vienkārša. Pamats tam visam ir tavas domas pirms miega. Tas, par ko tu domā, pirms ej gulēt – ir barība smadzenēm. Kas tu esi – vērtīgs resurss pasaules attīstībā vai bezjēdzīgs “produkts”.

Uzreiz gribu pateikt, ka domas tiek “paņemtas” ne tajā laikā, kad esi apgūlies un guli un par kaut ko domā, bet tās, kas “domājas”, kad tu jau laidies miegā – pirmajā miega fāzē un vairs nekontrolē savas domas, Tās plūst savā gaitā. Pāris sekundēs domās paskrien visa pagājusī diena un tas ir pamats. Tas ir fundaments.

Ja tu praktizē apzinātos sapņus, tad tu esi savas rītdienas pavēlnieks, un tu vari programmu rakstīt pats. Apzinātā miegā tu pārsvītro savu veco programmu. Cik es zinu, visi, kuri kaut reizi ir vadījuši savu miegu, tā vai savādāk, savu dzīvi ir mainījuši uz labo pusi. Bet tie, kuri bieži savā sapnī ir pamodušies, kardināli ir mainījušies paši. Līdz nepazīšanai

Par ko tad tomēr vislabāk domāt pirms miega?

3 svarīgi noteikumi:

Ir daži nesarežģīti noteikumi, kas padarīs tavu dienu daudz efektīvāku. Ja tu pamēģināsi tos realizēt pirms miega, tu sajutīi rezultātu jau nākamajā dienā. Tev diena būs vieglāka, labāka un galva būs skaidra. Tā, vai savādāk, bet visi noteikumi strādās kā izslēgšanas metode.

  1. MIERS
    Pats svarīgākais noteikums ir miers. Neko nevajag izjust. Ir jāizslēdz visas emocijas. Kā labās, tā arī sliktās. Lieta tā, ka smadzenes var pieņemt tavas pozitīvās emocijas kā to nepietiekamību. Nevajag īpaši pacelt savu garastāvokli pirms miega un nevajag sapņot! Emocijas nosaka tavas domas pirmajā miega fāzē. Ja tu esi mierīgs un rāms, tad programma orientējas uz baltu lapu. Vienkārši sakot, tā programmē tevi rīkoties atbilstoši situācijai. Un dod papildus spēku tavam organismam.
  2. DOMU NEESAMĪBA
    Pacenties nedomāt. Izslēdz savas iekšējās pļāpas un klausies klusumā. Klusumam ir savs skanējums un, ja tu ieklausīsies, tu izdzirdēsi šo skanējumu. Tas ir brīniķīgs. Miega laikā, kad tiek analizēta pagājusī diena, domu neesamība nojauks programmu. Smadzenēm tas ir strupceļš. Smadzenēm nevar būt tā, ka domu nav. Tāpēc programma pārtrūkst un tiek pārcelta uz nākamo nakti. No rīta tu jutīsies mundrs un labā noskaņojumā.
  3. ATSLĀBINĀTĪBA
    Kad mēs ejam gulēt, parasti muguras daļa, rokas un kājas nav pilnībā atslābinātas. Tu vari to sajust. Tagad, kad dosies gulēt, pilnībā atslābinies. Kad būsi atslābinājies, atslābinies vēl vairāk. Kļūsti vēl mīkstāks. Pēc tam – vēl un vēl. Tu būsi izbrīnīts, kad apzināsies, cik ļoti saspringts ir tavs ķermenis. Mēs visi aizmiegam ļoti sasprindzināti. Un saņemam saspringtas nākamas dienas.

Principā, ar to arī pietiek. Atceries, kas tev jādara pirms miega.

1. Jānovāc savas emocijas un pārdzīvojumi.
2. Jāaizvāc savas domas.
3. Jāatslābina ķermenis.

Kad tu pirms miega kontrolē domas, ķermeni un savu stāvokli, tu pats kļūsti par programmu. Tavas smadzenes strādā “uz iekšu”, uz tevi. No rīta tu vienmēr pamodies mundrs un enerģijas pilns. Un, pats galvenais, tu jūti sava prāta skaidrību, kuru nejuti agrāk. Rodas priekšstats, ka smadzenes strādā uz 100% un dzīvē viss sāk izdoties.

Avots: http://www.aum.news/

Tulkoja: Ginta FS

Dzīve tev neko nav parādā

mooji

Miljoniem cilvēku visā pasaulē jamaikieti Entoniju Polu Mi-Jangu zin ar citu vārdu. Viņš pazīstams kā Mudži – Advaita Vēdanta meistars un vieds garīgais skolotājs. (Advaita Vēdanta vai neduālisms – tā dēvē Vēdantas filozofijas atzaru, kas apgalvo, ka pastāv tikai viens Avots, viss notiek tajā un nav nekā, izņemot to. Avotu sauc par Brāhmanu, Ātmanu, Apziņu, Potencialitāti, Klusumu, Dievu, Sirdi utt).

Mudži ļoti skaidri un vienkārši runā par diezgan parastām lietām – tā, ka šķiet, šīs domas dzimušas kopā ar tevi.

  • Klausot savai sirdij, tu sāksi kustēties pareizajā virzienā, pat neiedomājoties par to, vai tas ir pareizs.
  • Dzīve tev neko nav parādā. Ja tava attieksme būs tāda, tu būsi pateicīgs par visu. Ar ko gan tu esi nopelnījis 30 gadus elpot svaigu ar skābekli pildītu gaisu? Ko esi izdarījis, lai tev būtu sirds, kura pukst un strādā pat tad, kad tu guli? Ko tu esi izdarījis, lai vispār kaut ko saņemtu? Un kas tu vispār esi? Ja dziļi padomāsi par to, tu vairs necietīsi, bet sāksi novērtēt dzīvi visās tās izpausmēs.
  • Katra doma ir tieši tik spēcīga, cik spēcīga ir uzmanība, ko tu tai piešķir. Lai arī kas notiktu – tas vienkārši ir tas, kam tu pievērsi savu uzmanību.
  • Attiecības — tas nav tas, kas jāsaglabā par katru cenu, attiecības ir jābauda. Pārāk liela piepūle rada spriedzi. Kad esi tukšs, kad esi brīvs no vajadzības pēc attiecībām, tev nav vajadzīgs atbalsts, tev pat nevajag lai tevi mīl. Visi vēlas būt tev blakus, kad esi brīvs no piepūles.
  • Neviens nevēlas lai tu būtu brīvs, pat tie, kuri tevi mīl. Tāpēc, ka, kļuvis brīvs, tu kļūsi neprognozējams.
  • Varenu personību nav. Maķedonijas Aleksandrs ir vienīgi mīts. Kur viņa diženums ir šobrīd? Es neesmu saticis nevienu, kurš glabātu savā sirdī Maķedonijas Aleksandra piemiņu. Toties bija viens cilvēks, kurš jāja uz ēzeļa, par kuru nav iespējams aizmirst pat pēc tūkstošiem gadu. Tev jānoskaidro, sevis dēļ, kāda atšķirība ir starp viņiem.
  • Ja tu neesi ieinteresēts kādā domā, tad tai nav varas pār tevi. Tev pat nav vajadzības no tās atbrīvoties. Tās vienkārši nav.
  • Pasaule nav tāda, kādu tu to iedomājies. Taču pasaule tev sevi parāda tieši tādu, kādu tu to iedomājies. Tik milzīgs ir ticības spēks.

  • Atrodi mieru, kura uzturēšanai nav vajadzīgas nekādas prakses, tāpēc, ka tas miers, kurš radīsies pateicoties kaut kādai praksei, pazudīs pie pirmā stresa tavā dzīvē.
  • Neraizējies par sevi. Patiesībā Visumam tu esi pārāk dārgs, lai tā vienkārši pazustu.Avots: http://yogajournal.ru/
    Tulkoja Ginta FS