Ziemā ir nedaudz vairāk klusuma, nedaudz vairāk iespēju pabūt vienatnē, nedaudz vairāk iespēju dzīvot lēnāk. Un, lūk, šis palēninājums kļūst par gandrīz vienīgajām zālēm šobrīd.
Labprātīgi samazini ātrumu, dod iespēju atbrīvot savu nogurumu, novienkāršo savu “mazo” dzīvi līdz viedumam atbrīvoties no savām vēlmēm, kas tevi dzen… Un līdz viedumam pārāk stipri neapgrūtināt ne sevi ne citus… Līdz tam jau pavisam neikdienišķajam maigumam, kurā neviens nelec virsū otram, lai censtos kaut ko no ārpuses izmainīt, bet turpina mīlēt, turpina mierināt, turpina sildīt.
Negribēt pārāk daudz, nešūpoties līdzi steigai, kas tāpat neko nedod, nemētāties ar to, kas ir, dēļ tā, kā nav – lūk, vēl vienas zāles. Zāles pret cinisko iekšējo aukstumu, pret nežēlību, pret bezspēcīgajām dusmām.
Ceļā pie Dieva tu satiksi citus. Dažus mīlēsi. Un vēlēsies tos uzlabot. Kāpēc? Nezinu… Gandrīz visu, ko mēs mīlam, nez kāpēc vēlamies uzlabot… Citus tu nosodīsi. Tāpēc, ka pagaidām tu vēl necenties sevi iepazīt. Tam, kurš aizņemts ar sevis iepazīšanu, tam nekad nav laika nosodīt citus. Nesodi, ja spēsi, arī viņi ir ceļā…
Ceļā pie Dieva tu satiksi sevi. Un domāsi, ka tu – tas ir atspulgs spogulī vai fotogrāfija pasē. Taču tas neesi tu… Tu pamanīsi sevi citu acīs, viņu sejās un viņu sirdīs…
Ceļā pie Dieva tu satiksi partneri, kurš paredzēts tikai tev. Sajūti ar sirdi. Ja spēsi iepazīt – tātad tev paveicās. Ja, nē, – piedod… Tu vari izvēlēties ģimeni vai peldēt vienatnē. Viss ir svētība. Izlem, kas tev ir svētība. Lem ar sirdi.
Ceļā pie Dieva tu uzzināsi, ka tā ir Viņa pasaule, nevis tavējā. Un to, ka Viņš visu radījis. Pat knišļus. Priekš kam? Nezinu… Mums nav dota iespēja saprast visu Viņa nodomu.
Ceļā pie Dieva būs mācības. Kurš tās nav apguvis – ies atkārtoti. Norakstīt? Neizdosies! Nosebot? Arī. Nav skaidrs? – meklē mācību grāmatu vai tos, kuri sēdēja pirmajā solā. Ak, jā, mācības būs līdz pat pēdējam elpas vilcienam… Arī tiem, kuri sēdēja pirmajā solā.
Ceļā pie Dieva tu sastapsi skolotājus. Viņi ir pavadoņi, katrs savā ceļa posmā. Viņi parādīs virzienu, gabaliņu no ceļa kartes un pateiks dažas svarīgas idejas, ja tu vēlēsies tās dzirdēt. Bet tālāk – dodies ceļā. Patstāvīgi. Līdz nākamajam pavadonim. Ja meklēsi. Kāpec? Tāds piedzīvojums…
Ceļā pie Dieva būs pikniki. Tur tu ieraudzīsi tos, kuri ir uz ceļa: ar viņiem kopā ir priecīgi un gaiši dvēselē. Tur būs arī tie, kuri ir nomaldījušies. Nenosodi, nedusmojies un necenties pārliecināt. Katram savs ceļš. Strādā ar sevi.
Ceļā pie Dieva tu nes savu trauku. Tas tev ir jāpiepilda. Ar mīlestību. Vēlams, līdz tas būs pilns. Tā ir tava sirds. Piepildi to ar ticību, prieku, labestību, mieru, piedošanu, pieņemšanu un pateicību. Esi miera stāvoklī…
Ceļā pie Dieva tu domāsi par dzīvi. Vēlams par Mūžīgo. Zemes dzīve ir tikai minūte, salīdzinot ar Mūžību. Un, ja kādreiz tu lūgsi mūžīgo dzīvi, nevajag, zini: tā tev jau ir. Labāk palūdz iemācīt tev ticēt, cerēt, gaidīt, piedot, lūgties un mīlēt…
Ceļā pie Dieva tu mācīsies dzirdēt: sevi, citus un Viņu. Nedomā, ka tu to proti. Mācies… Un, jā, tev nevajag Viņu redzēt, lai dzirdētu. Tāpat, kā nav vajadzīgs redzēt, kur paslēpusies lakstīgala, lai dzirdētu tās dziesmu.
Ceļā pie Dieva tu pārstāsi pļāpāt. Un sāksi izdaiļot sevi ar klusēšanu. Klusumā, vienatnē un pārdomās tu atgriezīsies pie sevis. Pie Avota… Svētībā…
Ceļa pie Dieva nāks uzdevumi. Un tikai pēc tam – instrumenti to realizācijai. Neuztraucies. Mūsu prāts rada bailes. Taču prāts ir tikai tava rotaļlieta. Tev vienmēr visa pietiks, lai realizētu uzdevumus tajā līmenī, kurā tu šobrīd esi. Nākamajā būs citi…
Ceļā pie Dieva tu vēlēsies paust savu gribu. Un tas ir lieliski. Un, lai tava griba sakrīt ar Viņa gribu. Tad tu neirsies pret straumi…
Ceļā pie Dieva cel to, kas tev ir pa spēkam. Nepārpūlies, ceļš nav īss. Pārstāj citiem kaut ko pierādīt, pierādīt, ka tu vari. Nepārtērē sevi. Tas nav nekā vērts. Tu esi vērtība. Kā ikkatrs no mums. Meklē tikai savu talantu, to, kas kalpos cilvēkiem. Un attīsti to!
Un, jā, ceļā pie Dieva tu vāksi garīgās dāvanas. Kādas? Atmet savu cinismu. Tu tās novērtēsi vairāk kā citas. No tām tava dvēsele kļūs gaišāka. Un tas ir prieks, miers un labklājība. Un ticība. Un pieņemšana. Un atklāsmes. Un miers dvēselē. Miers un ilgs mūžs.
Un atceries, ka tu esi ceļā pie Dieva. Lai cik arī gadu tev būtu…
Diana Kebas Avots: МАГИЯ СЛОВА FOTO: Daria Shevtsova Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ir trīs uzstādījumi, kas parasti noved pie neirozes. Ne jau es to izdomāju. To teica Alberts Elliss. Es tikai to formulēšu saviem vārdiem.
Pirmais. Man obligāti jābūt. Man jābūt drosmīgam, gudram un prasmīgam. Man jāmīl sava māte, man vienmēr jābūt pareizam un jāpriecē vecāki. Pievieno vēl dažus punktus par labajām meitenēm, par sliktajiem puikām, par varoņiem un par princesēm uz zirņa.
Otrais. Viņiem obligāti jābūt. Es daru. Bet viņi nedara! Viņas nēsā īsus svārkus, bet būtu jāģērbjas pieticīgāk. Viņi tērē naudu restorānos, bet būtu jāpalīdz klaiņojošiem sunīšiem. Viņi ceļo uz pasaules malu, bet būtu jāatceras, ka mēs tur nevienam neesam vajadzīgi.
Trešais. Man kāds kaut ko ir parādā. “Klausies, Feja. Es četrdesmit gadus biju laba meitene, šuvu kleitas, pārlasīju zirņus, stādīju rozes, sēdēju pelnos, kur ir mans princis, nu kaut vai zirgs?”
Prinča nav. Princis jau izsaimniekojis savu kapitālu ar sliktajām meitenēm, ielīdis parādos, viņu pamanījuši paparacci kopā ar nepazīstamu akieri lietojam aizliegtas vielas, pārdzīvojis skandālus un intrigas, atteicies no troņa, devies ilgā rehabilitācijā, nožēlojis grēkus un tagad vada personības izaugsmes treniņus. Un ievēro celibātu. Var jau būt. Taču, visticamākais, ir precējies ar tādu pašu savulaik noklīdušo avi.
Lai cik laba tu arī nebūtu, lai cik pareizi rīkotos, lai cik pretimnākoša tu būtu un izpildītu visus lūgumus un pacietīgi gaidītu – balvas nebūs. Vecumdienās princis neatjās pie tevis un neteiks: “Paldies, ka Ļusjas vietā pildīji kontroldarbus un palīdzēji kaķēniem pāriet ielu”.
Cik daudz reižu es esmu šo dzirdējusi: “Es viņa vietā visu nakti rakstīju atskaites, pēc tam klausījos viņa žēlabās par dzīvi, pēc tam devu viņam naudu, pēc tam sniegputenī vedu viņam pīrāgus, bet viņš mani lidostā nesagaidīja un pat maizes riecienu neiedeva. Cilvēkam taču jasaprot, ka viņš ir man parādā”. Nē, nav. Tāpēc, ka tu visu to darīji sevis nevis viņa dēļ. Ja tu to darītu viņa dēļ, tad atskaites rakstītu viņš pats, un pats pelnītu naudu, un pats par taksometru samaksātu, kad tu viņam tos pīrāgus vedi. Taču tu visu to darīji sevis dēļ, lai parādītu, cik tu laba, kāds malacis esi, pati mirsti, bet daugu izglāb un vienalga, ka tev kaut kas nav izdarīts, ka tev salst, ka tev nav siltu zābaku.
Mans tētis visu mūžu strādāja celtniecībā. Es dievinu savu tēti un man ļoti patīk kopā ar viņu skatīties padomju laika filmas… Sižets: celtnieki kaut ko svarīgu mežā būvē, visu dienu brigāde strādā mežonīga lietus apstākļos, bet vakarā strādnieki bezspēkā krīt savās slapjajās gultās, jo visu dienu ir lijis un dzīvojamajā barakā jumts tek. Cilvēki saaukstējas, klepo, slimo, bet objekts ir svarīgāks par ērtībām. Tāpēc, ka cilvēkiem, pirmkārt, jadomā par kopējo lietu un tikai tad par personīgajām interesēm.
Tad, lūk, mans tētis tos uzskata par ļoti sliktiem celtniekiem, bet viņu brigadieri par pilnīgu stulbeni, tāpēc, ka tad, ja viņi visi saslims ar plaušu karsoni un nomirs mežā bez jebkādas medicīniskās palīdzības, tad objekta celtniecība apstāsies vismaz uz pāris mēnešiem, kamēr neatradīs nākamo brigādi. Protams, mirušos nosauks par varoņiem. Pēc nāves. Normāls brigadieris sākumā liks salabot barakas jumtu, nodrošinās siltu ēdienu, pirti, bet pēc tam tikai pieprasīs plāna izpildi un varoņdarbus.
Dzīve ir dīvaina lieta. Kaut kur tev ir taisnība, kaut kur tu esi “pa kreisi”, kaut kur tu esi varonis, bet gadās, ka esi atsēdējies krūmos. Dažkārt tu esi skaista uzvarētāja, bet citreiz tu pat neievēro no skropstām notecējušu tušu, kad bez korķu viļķa atver vēl vienu vīna pudeli. Taču sākumā vajag salabot savu jumtu, un tikai pēc tam būvēt nākotni visiem citiem.
Daudzi mani klienti nikni strīdās, kad dzird no manis vārdu “samierināšanās”. Taču šī vārda sakne ir vārds “miers”. Kad tu samierinies ar to, ka neesi pats pats labākais cilvēks šai pasaulē. Ne pati labākā meitene. Ne pati labākā meita. Kad tavs foto neatrodas uz goda plāksnes. Un neviens tev medaļu nepiešķir. Un uz mammu drīkst dusmoties. Un nav obligāti jabūt ideālai sievai. Un drīkst kaimiņam neatdot pedējo kreklu. Un tas nav stāsts par pazemību. Tas ir par to, kā atrast mieru dvēselē. Netērēt savas dzīves laiku, gaidot taisnīgumu, sākumā izdalot kredītus, bet pēc tam sērot par to, ka tos neviens neatdod. Drīkst dot tik, cik vari dot, nenodarot sev kaitējumu. Tāpēc, ka TO TU VARI. Un GRIBI. Bet, ne tāpēc, ka tev par to kāds būs parādā.
Vēlā aprīļa saule ir kā uzlieta tēja ar plānu citrona šķēlīti un melisas zariņu, garšīga pat acij…
Pavasara rītā pamostoties, pārņem tāds īpašs, kluss prieks, kas nelīdzinās nekam citam. Tas ir pats par sevi. Maigs, brīvs, godīgs un tīrs. Tu ar to piesātinies un iegūsti pavisam neredzamu aizsardzību no visa, ko iedomāsies sev līdzi atnest trauksmainā diena. Un rīta domas joprojām ir tālu no raizēm, joprojām ir dāsnas ar šīs apburošās mazās nekonedarīšanas labajām plūsmām, pēc kurām neviens darbs vairs nešķiet apgrūtinoša nasta.
Dažkārt es domāju, ka mēs paši izdomājam šo smagumu, tā, it kā nezinātu, ka darbs var sagādāt prieku, un, ka tas ir daudz reiz dziedinošāk, kā neierobežota dīkdienība, kas ātri vien ikvienu savu saimnieku pārvērš par ciniķi, kurš vairs nav spējīgs noturēt savu uzmanību ne uz ko, un nespēj no sirds sajūsmināties.
Minūtes skrien ātri… bet to pēcgarša nekur nepazūd, tās piepilda atmiņu ar brīnišķīgiem fragmentiem, kurus tu sev atļāvi pamanīt, neskatoties ne uz ko.
Mīļie mani, pamaniet savu dzīvi… Un tā noteikti pamanīs jūs.
Ļiļa Grad Foto: Jill Burrow Tulkoja: Ginta Filia Solis
Iespējams, viena no galvenajām mācībām, ko saņemam no dzīves, ir nepieciešamība izveidot absolūti personiskas attiecības ar realitāti…
Personīgās – tās ir tās, kuras pirmās, bet visas parējās ir pēc tam. Pēc tam ir sveši padomi, dogmas, likumsakarības, modeļi, norādījumi, brīdinājumi, pamudinājumi, kolektīvie uzstādījumi un tamlīdzīgi. Personīgās – tās ir tās, kurās tu balsties savā autentiskumā, savā paša pieredzē, savā izvēlē un savās tiesībās uz savu reakciju. Personīgās – tās ir tās, kas der tikai tev. Ja nav personīgā, tad tu pats kļūsti par “sabiedrisko”… tātad atsaucies visur, kur tavā vietā jau ir izlēmuši, izdevuši jau gatavu instrukciju vai pat nokauninājuši par to, ka tu šaubies.
Piedzīvojot realitāti, īpaši to, kura pēkšņi pārstāj būt ērta un ierasta, un kura nevis cenšas pierunāt pamest tev tavu komforta zonu, bet vienkārši izgrūž ārpusē un nostāda fakta priekšā, tu piedzīvo ne tikai kolosālu stresu, bet arī ne mazāk kolosālu iespēju uzzināt visu patiesību par sevi… Un vēl – iespēju brīnīties par savu paša izdzīvošanas spēju, uztveres drosmi, gatavību apgūt to jauno, kas vēl vakar šķita nepieejams un neiespējams. Tikai tas neizskatās kā kino, kad varonis pēkšņi pārvēršas par supermenu, kurš spēj atrisināt jebkurus uzdevumus… Tas izskatās kā kaut kas pa vidu starp komisko un traģisko, kur tu neveikli centies nostāvet, baidies, dusmojies, satraucies, zaudē cerību, un pavisam sev netici… taču dari, ej, turpini iesākto un izbrīnā apjaut, ka ļoti daudz kas tev izdodas… Un kādu dienu, paskatījies augšup, lai pieskartos iluzorajam debesu mieram, tu pēkšņi saproti, ka vairs nevēlies ticēt it kā glābjošajām, bet tik melīgajām pasakām… Un no šī brīža tu turies tikai pie tās realitātes, kura ir tikpat laimīga, cik nelaimīga, taču tā ir vienīgā, kas tev ir… kamēr tu esi sev.
“Tev draud briesmas tikai tad, ja esi ierauts kara enerģētikā. Ja tu jau esi sācis kādu nolādēt, vēlies kāda nāvi – ja no tevis izplūst psihoenerģētisks baiļu vilnis, dusmas, vēlme pēc atriebības un vardarbība.
Tieši šobrīd ir pienācis laiks pārejai. Melnrakstu vairs nebūs. Katrs no mums kārto īstu eksāmenu. Katrs pārvietojas savā realitātes tunelī. Kāds izvēlas karu, kāds izvēlas mieru.
Ja tu paliec neitrāls un mierīgs – tā nav liekulība, nodevība vai vienaldzība. Patiesībā tā ir KAREIVJA pareizā nostāja. Tas ir garīgais kareivis, kurš tur savu asi.
Mēs esam zaudējuši zināšanas par to, ko patiesībā nozīmē būt kareivim. Tas nav tikai kāds, kurš ir uniformā un ar ieročiem.
Tas ir īpašs iekšējā spēka stāvoklis. Un tas nav atkarīgs no dzimuma.
Visas senās kara mākslas skolas mācīja saviem kareivjiem kontrolēt sevi, jo bailes un dusmas padara prātu aklu. Taču akls karotājs ir tikai mērkaķis ar granātu. Un dāvana ienaidniekam.
Paradoksāli, taču tieši tā tas darbojas – iekšējā klusuma un neiesaistīšanās saglabāšana vairo spēku.
Ja tu esi vienkāršs cilvēks, nevis militārpersona, labākais, ko vari darīt sev, saviem bērniem un saviem mīļajiem, ir nekrist bailēs un dusmās un saglabāt šo iekšējo līdzsvaru un mieru. Vērsties pie Augstākajiem spēkiem savā sirdī. Tādā veidā tu izveidosi psihoenerģētisko aizsardzības kupolu pār sevi un savu ģimeni. Jūs vienkārši izkritīsiet no kara lauka, ja to nebarosiet. Un attiecīgi nepiesaistīsiet agresīvākos scenārijus. Jūs kļūsiet par “aklo punktu” kara egregoram.
Īpašs aicinājums MĀTĒM.
Sievišķā enerģija ir īpašs un neticami spēcīgs spēks. Jūs pat nezināt, cik spēcīgs. Tik daudz kas ir atkarīgs no jūsu iekšējās noturības un spējas pārvaldīt savas emocijas, ka jūs pat nevarat iedomāties.
Māte, tikai ticot sava bērna spēkam un drošībai, var radīt brīnumu. Vai arī caur bailēm un dusmām var iznīcināt visu ar vardarbīgu spēku. Atceries, kas tu esi un kāds ir TAVS PATIESAIS SPĒKS!
Tam, kurš nes dzīvību pasaulē, nevajadzētu auklēt domas par nāvi, bailēm, iznīcību. Atsauc atmiņā visspēcīgāko mīlestības sajūtu – varbūt tā ir pret vecākiem, vai vīrieti, varbūt bērnu, vai varbūt mīlestību uz Dievu. Paliec tajā. Atgriezies tajā katru reizi, kad tiec rauta iekšā baiļu virpulī. Turi to savā sirdī. Šī ir īstā cīņa, kas jāizcīna tieši šobrīd.
Atceries, ka tu tagad veido savu “realitātes tuneli” sev un saviem mīļajiem. Vai nu tieši tagad tu to izveido, vai arī tu tiksi ierauts milzīgajā baiļu un naida piltuvē. Izvēle ir tava.
Tu esi spēcīgāks par visām lodēm, bumbām un psihopātiem.
– Es tev atklāšu lielāko elpošanas noslēpumu. Tu domā, kādi tur noslēpumi? Kas var būt vienkāršāk: ieelpa-izelpa? Vienkāršāks par elpošanu ir tikai Gars, Svētais Gars, vienkāršāks par elpošanu ir tikai Dievs, kura absolūtā vienotībā viss pasaulē zaudē savas iezīmes un atšķirības.
Jā, viss bez izņēmuma šajā pasaulē ir sarežģītāks par Dievu un pat sarežģītāks par elpošanu. Ieelpa-izelpa. “Sarežģītība” un meli ir vienas izcelsmes. Tad, lūk: jo sarežģītāk, jo tālāk no patiesības.
Tava elpošana ir tilts starp tevi un Dievu. Un noslēpums ir tājā, ka tavā ziņā ir izvēlēties, vai šis tilts tevi šķir no Viņa dažādos krastos vai, gluži otrādi, vieno vienā veselumā. Ieelpa-izelpa. Lūk viss, kas viedajam vajadzīgs laimei. Ne garas lūgšanas, ne dziļas domas, ne mokošas prakses, ne viltīgas koncepcijas, bet vienkārša mierīga elpošana, pie kuras tu šeit un tagad apstādini visu savu uzmanību.
Vēl viens noslēpums: tu izelpo ne tikai gaisu, bet arī pašu Svēto Garu, prānu, ci enerģiju…
Sauc to, kā vēlies, tikai vienkārši zini par to, kad sēdi un elpo. Tāpēc, ka tas, kurš to nezin un negrib zināt, izelpo tikai gaisu. Ielaid sevī Dievu, piesātini katru ķermeņa šūnu ar Viņu. Lūk, arī viss.
Ļauj sansārai plosīties, lai sprāgst kara šāviņi. Visi viesuļi un briesmas bezspēcībā ārdīsies ap to, kurš šeit un tagad ir viena vien mierīga elpošana.
Tie nespēs pat aizskart tavu dievišķo vienotību ar kluso mieru, par kuru tu esi kļuvis, pateicoties patiesības elpai. Un neviens mats nenokritīs no tavas galvas. Tā uzbūvēta pasaule: viss nemierīgais griežas ap mieru un pakļaujas tā varai. Pamēģini elpošanas maģiju. Izmēģini to. Un tu nekad to nenožēlosi. Esi vienkāršāks par vienkāršu un tu iepazīsi patiesību, kura vienmēr tevi izglābs un visur pasargās no nemiera un steigas.
Igor Nemoff “Kājāmgājējs” Foto: Alexandra Bochkareva Tulkoja: Ginta Filia Solis
Satuvināties ar savu negaidīti jauno dzīvi nozīmē pārstāt ticēt tam, ka izdosies izvairīties no jebkuriem pārdzīvojumiem, un pārstāt sevi pārliecināt, ka tie notiek tikai kaut kur tālu un tikai ne ar tevi…
Apgūstot daudzpusīgās realitātes telpu, tu pacietīgi mācies to nesatricināt ar savu paniku un trauksmi, drudžaini cenšoties ar to apmētāt visus, kas pagadās pa rokai. Tu mācies tikt galā. Mācies turpināt pie jebkuriem pat visgraujošākajiem rādītājiem. Mācies turēties pie tiem pienākumiem, kuri ir ikvienam pieaugušam cilvēkam, protams, ja vien tas patiešām uzskata sevi par pieaugušu. Un tu mācies neatcelt tos vienkāršos un pieejamos priekus, kas vajadzīgi psihei, kā zāles pret noziedzīgo izmisumu, kas cenšas ievilkt bezizejas aizā… Mani mīļie, iekšējā drosme ir ļoti klusa un gandrīz no ārpuses nepamanāma… Diemžēl es nekad neesmu to novērojusi tajos, kuri pārāk apzināti ir mēģinājuši demonstrēt savu varenību, pārāk skaļi centušies sevi pasludināt par ekspertiem absolūti tālās no savas kompetences lietās, un kuri parāk skaļi centušies pārbļaut katru, kurš viņiem nepiekrīt… Tas viss vairāk ir stāsts par iekšējo gļēvumu, par tukšuma sajūtu un par infantilismu, kas absolūti nenoder tur, kur nav neviena, kas varētu paņemt uz rokām un aizsargāt no pat vismazākā vējiņa. Jā, mums visiem ik pa brīdim gribas, lai mūs paņem uz rokām. Gribas cerēt, ka viss kaut kā pats no sevis pāries. Gribas pamosties un pasmieties, apjaušot, ka tas viss bija tikai briesmīgs sapnis. Un tas ir gluži dabiski: mēs esam tikai cilvēki, ne pasaku varoņi… Taču vienmēr pēc vājuma brīžiem nāk daudz pavisam citu brīžu, kuros neizdosies paslēpties aiz savu ilūziju aizkariem. Tagad ir tā, kā ir. Par rītdienu mēs uzzināsim rīt.
Var jau spēlēt diženumu, taču dzīve vienalga ir un paliek maza un trausla ligzdiņa, kurā pavisam neilgi dzīvo mazi un trausli cilvēki…
Dažkārt man šķiet, ka vienīgais, ko mums visiem vajadzētu atcerēties, izmisīgi klauvējoties pie neredzamajām citu cilvēku bruņām, ka tās patiesībā maz no kā aizsargā, taču uz īsu mirkli uzdāvina mums savas neievainojamības ilūziju. Nav tādu cilvēku, kuri nekad nebūtu bijuši ievainoti, nobijušies, aizvainoti, nesaprasti … Nav iespējams globalizēt savstarpējo sapratni un iegūt tādu sabiedrību, kurā visi būtu vienlīdzīgi un saskanīgi. Nav iespējams pēkšņi kādu dienu pamosties pilnīgā mierā un vispārējā harmonijā. Taču eksistē vieda pieslēgšanās pat vismazākajiem gaismas, prieka, mīlestības un labestīgas dzīves klusajiem fragmentiem, kuri ir pieejami ikvienam, kurš to no sirds vēlas. Pastāv lēmums nodzīvot savu dzīvi tā, lai tajā apliecinātos tikai caur saviem paša darbiem un jaunradi, nevis dancojot pa citu galvām, pieslienoties skaļākajiem bļāvējiem, vai cenšoties pārvaldīt nevis savu, bet kāda cita dzīvi. Pastāv samērīgums savās iespējās, pie kā nonākt ir visgrūtāk, tāpēc, ka nekur citur netiek pieprasīts lielāks godīgums pašam pret sevi, kā šeit. Un pastāv pieauguša cilvēka izvēle, kura būs un paliks izvēle pat tad, ja to neizdarīsim. Jā, protams, mani mīļie, ārpasaule var mūs iznīcināt vienā mirklī, taču iekšēji mēs varam iznīcināt sevi tikai paši…
Libānas-Izraēlas kara laikā vairāki pētnieki veica eksperimentu, kura laikā veselai cilvēku grupai mācīja atklāt spēju sajust mieru sevī.
Noteiktā laikā šos cilvēkus iesūtīja kara plosītajās Tuvo Austrumu teritorijās. Kad viņi visa šī vājprāta vidū piepildīja sevi ar miera sajūtu, karadarbība izbeidzās, samazinājās noziegumu skaits pret mierīgajiem iedzīvotājiem, cietušo un hospitāļos nogādājamo skaits, un ceļa negadījumu skaits.
Kolīdz šie cilvēki pārstāja koncentrēties uz mieru sevī, viss atgriezās vecajās sliedēs.
Šie pētījumi apstiprināja jau agrāk veiktos atklājumus: tad, kad pat neliels iedzīvotāju skaits ir iekšēja miera un pieņemšanas stāvoklī, tas atspoguļojas ārējā pasaulē.
Pētnieki izskaitļoja cilvēku skaitu, kas nepieciešams, lai šis stāvoklis atspoguļotos apkārtējā pasaulē. Piemēram, pilsētai, kurā dzīvo miljons iedzīvotāju būtu nepieciešami apmēram 100 šādu cilvēku, bet reģionam ar 6 miljardiem cilvēku, šis skaits būtu mazāks kā 8000 cilvēku.
Šī formula ņem verā tikai to minimumu cilvēku, kas nepieciešams, lai uzsāktu pasaules atveseļošanās procesu. Jo vairāk ir tādu cilvēku, kuri jebkurā situācijā ir miera sajūtas piepildīti, jo ātrāk notiek šī atveseļošanās. Šo pētījumu nosauca “Starptautiskais miera projekts Tuvajos Austrumos” un tā rezultātus publicēja “Konfliktu atrisināšanas žurnāls” (1988.gadā).
Pasaule balstās uz cilvēku iekšējo stāvokli. Tie cilvēki, kuriem dvēselē ir mīlestība, ir pasaules mugurkauls, civilizācijas organisma pamats. Viņi nesūdzās, viņi nenosoda pasaules nepilnību, nevienu neplosa, cenšoties pasargāt savas iedomātās robežas, viņi neienīst “matricas-sistēmu”. Neaicina no tās iziet. Viņi vienkarši dara savu darbu, padarot skaistāku savu dzīvi, dažkārt pat neaizdomājoties par to, ka viņu labklājīgā dzīve var paglābt šo pasauli no iznīcības
Tatjana Teterina FOTO: Artem Podrez Tulkoja: Ginta Filia Solis
Tāpēc es izvēlos nevienu nenosodīt, vairot gaismu un mīlestību savā sirdī un līdz ar to visā pasaulē. Izvēle ir mums katram.
Ginta Filia Solis 