NOMIERINĀTIES

Cik labi ir nomierināties…
Mani mīļie, tieši nomierināties…
Necensties imitēt vienaldzību vai uzspļaut visam, bet nonākt pie apzinātas izpratnes par to, ka nav iespējams dzīvot histērijā, mūžīgā neapmierinātībā, nenovērtējot to, kas tev ir…

Vienkārši nomierināties un saprast, ka var iekārtot savu dzīvi arī bez tā, kā šobrīd tev nav…
Bez tiem, kuriem labāk ir cituviet…
Bez cilvēkiem, ar kuriem nevar kopā turpināt vai arī tiem, ar kuriem cerēji uz jaunu sākumu….
Vienkārši nomierināties, pamodinot sevī sen aizmirsto pašcieņas sajūtu, bez kuras mēs sastrādājām nelabas lietas, cenšoties izpelnīties nesaņemtas mīlestības ilūziju…


Nomierināties un ieviest kārtību katrā savā dienā…
Nomierināties un nekad vairs neuzprasīties tur, kur mūs neviens nesauc…
Nomierināties un sākt darīt labi to, kas mums ir pa spēkam, nevis tēlot efektivitāti tur, kur viss sen jau ir kļuvis pretīgs…
Nomierināties un salīgt mieru ar sevi, ar savu ķermeni, ar savām domām, ar savām reālajām iespējām….
Nomierināties un pārstāt domāt, ka cilvēki, kuriem mēs nepatīkam, drīkst pretendēt uz mūsu vērtētāju lomu, vai patraucēt būt mums laimīgiem…

Vienkārši nomierināties…
Vairs neskriet kā trakai žurkai, kas salīdzina savu dzīvi ar svešu, un cenšoties pielāgot savus rezultātus vispārpieņemtajiem…

Nepalikt savos aizvainojumos…
Un necensties citiem uzvelt vainu…


Pat tad, ja mums neviens nav mācījis mīlēt, ir daudz vienkāršāk apzināties mīlestības nepieciešamību un mācīties mīlēt, nevis līdz pat sirmiem matiem žēloties par tiem, kuri to neiemācīja…
Nomierināties…

Līdz vienkāršiem priekiem…
Līdz pavisam vienkāršām attiecībām, kurās viss ir skaidrs un caurspīdīgs, nevis “viss ir tik sarežģīti” tikai tāpēc, ka ir briesmīgi bail atzīt acīmredzamo…
Līdz vienkāršiem lēmumiem…
Līdz vienkāršai dzīvei, kuru nevajadzētu salīdzināt ar  vienšūni…
Kad mēs alkstam miera, mēs nenovecojam…
Mēs kļūstam viedāki… beidzot.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ziemassvētkos

Tu esi ierobežots laikā, bet tevī plešas mūžība.
Tu esi ierobežots telpā, bet visa bezgalība mierpilni iemājo tavā sirdī.
Tu ej pa atšķirību lauku un katrs tevi redz savā pusē, saucot pie sevis, noliedzot citus, taču kaut kur dziļi sevī tu kā Dievu sevī nes nedalāmo.
Un tevi pašu no viņa atdalīt nav iespējams.
Tūkstošiem cilvēku balsu troksnī, pat paša kliedzienā par savu taisnību un tiesībām kliegt skaļāk par visiem, tu nes klusuma klusumu.
Starp vētrām tu esi miers, tu esi nekustīgs savā kustībā, kā jūras ieskauta klints.
Kādam taču ir jāklusē un jāienes šajā pasaulē bezgalība, dziļums un miers, sava klusuma nedalāmība, miera spēks un bezgalīgās Mīlestības gaisma, kas izdzenā tumsu pa kaktiem. Kādam taču tas ir jadara. Un kuram gan citam, ja ne tev?
Lūk, kāpēc ir Ziemassvētku Gaisma. Netverams Ziemassvētku Miers. Klusuma svētki, kuros tu dzirdi kā sniegā krīt sniegpārsliņas…

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Foto: Burak Kebapci
Tulkoja: Ginta Filia Solis

KATRAM SAVA PIDŽAMA

Šobrīd mūsu mājas ir vieta, kur paglābties. Tās ir MŪSU mājas; mūsu miera un drošības vieta. Vai tev kadreiz ir gribējies nopirkt jaunu pidžamu vai mājas kleitu? Maigu, mīkstu naktskreklu, kas viegli apņem ķermeni? Ja gribējās un gribas, tas ir labi. Tā izpaužas vēlme pēc drošības. Un vajadzība būt harmonijā ar savām mājām.

Atceros, bērnībā nācu no skolas un nevarēju sagaidīt to brīdi, kad beidzot varēšu novilkt skolas formu. Un uzvilkt mājas drēbes. Tas darbojas kā silta vanna; tu uzreiz sajūti, ka esi mājās. Citā realitātē, kurā tevi sargā dzimtās sienas. Kaut gan, protams, arī tur mēdz būt dažādi.

Taču šo momentu, kad pārģērbies mājas apģērbā es vienmēr atceros. Un arī šī sajūta ir saglabājusies. Un vēl aizvien, lai cik skaistas būtu drēbes, ko valkājam, mājās ļoti gribās tās novilkt. Un uzvilkt ērto, mīksto… savējo.

Majas krekls, mājas kleita ir mūsu mājas un dvēseles miera simboli. Šo apģērbu neviens neredz, izņemot pašus tuvākos – savējos. Tas ir mūsu slepenais personīgais apģērbs. Jo tas ērtāks, patīkamāks, skaistāks, jo labāk tas mūs aizsargā.

Senslāviem bija tāda paraža: jaundzimušo pieņēma kreklā, kuru bija darinājusi pati vecākā dzimtas sieviete. Tas tāpēc, lai viņš saņemtu dzimtas aizsardzību un dzīvotu ilgi.

Dažās ģimenēs jaundzimušo pieņēma tēva kreklā. Lai viņš uzreiz sajustu tēva aizsardzību, lai uzreiz iepazītos ar ģimenes smaržu un mikrofloru. Un, lai tēvs viņu stiprāk mīlētu, – tā uzskatīja.

Bet piedzimt laimes krekliņā bija liela svētība. Šo krekliņu pēc tam glabāja visu mūžu; tas glāba un aizsargāja laimīgo, kurš atnāca šai pasaulē Dieva dotā “krekliņā” – no visām nedienām

Paskaties, vai tavs mājas apģērbs ir gana ērts un patīkams. Naktskrekls simbolizē dvēseles mieru, saldus sapņus un eņģeļu aizsardzību. Agrāk tam vajadzēja būt sniegbaltam. Jā, un arī tagad būtu labi gulēt sniegbaltā mīkstā naktskreklā. Simboli ietekmē mūsu zemapziņu, pat tad, ja mēs par to nedomājam…

Bet pidžama vai mājas kostīms ļauj justies kā mājās. Tie pastiprina drošības un relaksētības sajūtu. Un, ja vēl pidžama ir skaista, tas ir cieņas un estētiskās harmonijas simbols pret savām mājām.

Agrāk pidžamas izsniedza sanatorijās un kūrortos. Gan slimnieki, gan atpūtnieki tās nēsāja arī pastaigājoties, – tāpat kā deviņdesmitajos gados treniņtērpus valkāja it visur. Un pidžama ļoti labi ietekmēja atveseļošanos un emocionālo stāvokli.

Pidžama simbolizē ērtumu, relaksāciju, aizsardzību, sajūtu, ka par mums rūpējas un dziedina mūs. Tas ir atpūtas simbols. Brīvības no trauksmes un smaga darba. Pēc kara sanatorijās valkāja pidžamas; cilvēki vēlējās atpūsties, atlabt. Viņi bija pelnījuši mieru un atpūtu.

Lūk, kāpēc šodien tik daudziem gribās nopirkt jaunu mājas kreklu vai skaistu ērtu pidžamu. Tad nopērc! Vai uzšuj, – šūšana nomierina un dod spēku. Un, ja vēl savām rokām vari uzšūt kreklu mīļotajam cilvēkam, šis krekls viņu sargās, tā senatnē uzskatīja. Vai arī uz veikalā pirkta krekla vari uzšūt viņa vārdu. Tas viņu stiprinās.

Agrāk krekls bija cilvēka simbols. Viņa pirmās drēbes.

Un arī tagad tā ir laba dāvana sev un saviem mīļajiem. Mēs esam mājās. Lūk, mūsu mājas apģērbs. Un visas nedienas paliek aiz durvīm. Mēs varam atslābt un atpūsties. Un, lai mūsu sargeņģelis par mums parūpējas. Mājās, savā mājas apģērbā mēs atkal nedaudz esam bērni. Maigāki, labestīgāki un klausīgāki.

Lūk, kāpēc gribas ātrāk pārgērbties, kad pārnāc mājās no trauksmainās un ne parāk veselās pasaules….

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iemācīties būt tajā, kas notiek

Oktobris šķiet apstājies…klusi izstiepis atlikušās dienas šaurā mitrā joslā, pa kuru vecmodīgos gumijas zābakos brien pati dzīve.
Nesteigties.
Tas mums atstāj arī laiku padomāt. Un ikvienam vajadzētu izvēlēties savu emocionālo autonomiju, nevis akli reaģēt uz to, kas nāk no visaktīvākajām masām.

Mani mīļie, tie ir maldi, ka pūlī ir drošāk. Vienkārši tajā grūti saskatīt, kurš tika samīdīts…
Un tāpēc pašos trauksmainākajos laikos visstabilākie nereti izrādās ne tie, kuri šķiet cīnītāji vai krīt ilūzijās par to, ka totāla kontrole garantē to, ka ar tevi nekas slikts nenotiks.
Panika, steiga, vēlme atbrīvoties no spriedzes, apmētājot ar naidīgām dusmu bumbām tos, kuri tās atpakaļ nemetīs – tas ir strupceļš, lai arī šķiet īsākais.
Izvēlēties šādu ceļu nozīmē neizvēlēties sevi un neko neieguldīt savā veselumā.
Arī gulēt totālā bezdarbībā, gaidīt labākus laikus, nozīmē ignorēt tagadni un atteikties no psihei ļoti vajadzīgās adaptācijas, kas var iedarbināt iepriekš nepieprasītus mehānismus.

Tāpēc ir jēgpilni izvēlēties iespējamo, to, kas nenoved pie regresa, iznīcības, atteikšanās veidot jaunu jēgu, lai turpinātu dzīvot, ticēt, cerēt, mīlēt, radīt, apdāvināt vienam otru ar rūpēm, siltumu, izlemt par labu pārmaiņām… un neuzskatīt bezspēcības sajūtu dzīves priekšā par to stāvokli, kurā nav iespējams neko darīt.
Var darīt. Tikai nāksies iemācīties būt tajā, kas notiek….

Ļiļa Grad
​​​​​​​Ilustrācija: Lisa Aisato
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Esi mierīgs, nesteidzies…

Kad es biju alkoholiķis, mani labākie sarunu biedri bija nejauši, bāros satikti pudeles brāļi.
Iedomāti draugi. Bet ziniet, esot alkohola reibumā, ir patīkami uzklausīt dažādus bezgalīgi garus stāstus par svešām bēdām un rūpēm, kad pats sevī esi stīvs kā koks.

Tad ar mani bieži gadījās tā, ka izdzēru pudeli tekilas un pats sev teicu: “Viss, un tagad var arī nomirt”. Turklāt alkoholiķiem pieejams ir tas, ko garām palaiž nedzērāji – atklātība.
Jā-jā. Daudzi Holivudas producenti atdotu visu, lai tikai iegūtu šo ārkartīgi vērtīgo cilvēcisko materiālu. Dažkārt es dzirdēju tādas lietas, no kurām mati ceļas stāvus. Taču bija viens stāsts, kas mani burtiski “izskaloja”.

Neatceros, kā viņu sauca, no skata nopietns, smalki ģērbies, ar dārgu portfeli, visbiežāk tieši tādi sajūk prātā. Viņš apsēdās man blakus un teica: “Redzu, tu esi labs puisis, iedzersim?!”
Es nezinu, kāpēc dzērājus bieži sauc par “labajiem puišiem”. Glāzīte pēc glāzītes un jau pēc brīža es biju kļuvis par vesela krājuma viņa dzīvesstāstu īpašnieku. Viņš runāja par to, ka ir uz viļņa, ka sieva stāvoklī, ilgi kārotais kontrakts parakstīts, bet no pirmdienas viņš stājas amatā, par ko sapņojis pēdējos desmit gadus.
“Es paceļos” – toreiz teica man šis cilvēks. Tieši tā arī teica: “Es paceļos”… Un tad viņš paķēra vēl vienu glāzi un smīnot caur zobiem izspieda: “Tu neticēsi, man galvā ir tik vareni projekti”, – izdzēra to un metās uz ielas.

Kaut kas manī iekliedzās: aizturi viņu, lai viņš iedzer vēl! Bet, nē, viņš jau bija uz ielas. Un es aizgriezos no loga, pie kura sēdējām. Bet jau pēc mirkļa es izdzirdēju kā nokaucas bremzes, atskanēja kliedzieni un divu ielu krustojumā es ieraudzīju kaut ko bezformīgu-asiņainu, kas vēl pirms mirkļa bija cilvēks.

Ko tādu izdarīja šis puisis, ka Visaugstākais viņu tik cietsirdīgi apstādināja? Ar ko viņš bija sliktāks par mani, mūžīgo dzērāju, kuram iekšā tukšums? Kāpēc es paliku dzīvs, bet viņu nokasīja no asfalta?

O, nē, pēc šī notikuma es neatmetu dzeršanu, tas notika daudz vēlāk, taču es sapratu galveno: esi mierīgs, nekad nesteidzies, nesmīdini Dievu ar saviem plāniem, nesities ar putām uz lūpām, cenšoties ieborēt citu galvā savu patiesību.
“Atceries, tavs prieks un nāve atnāks pie tevis vajadzīgaja laikā. Tu ne vella nevari to ietekmēt”.

Entonijs Hopkinss
Paldies Artūram Okmanim

Godīgā vientulība

Tā ir smalka māksla – iemācīties būt blakus cilvēkiem, bet necensties viņos ielauzties, nenogurdināt ar savu nemieru, necensties katru viņu domu piepildīt ar sevi…

Tas ir brīnišķīgi pat tur, kur ir tuvība, tāpēc, ka arī tā nepieprasa pastāvīgu emocionālu un fizisku klātbūtni.
Tā vispār neko nepieprasa, vien klusu cieņu un saudzīgas rūpes par mazajām neapdzīvotajām saliņām vienam otrā.

Mani mīļie, mums visiem ir vajadzīga sevis piepildīšana – ja tā varētu to nosaukt…
Tas ir laiks, kad esam atslēgušies no trauksmainā nemiera, pienākumiem un šķietamām neatliekamām lietām, vajadzības piedalīties nogurdinošos dialogos.
Tas ir laiks, par kuru mums nevienam nav jāatskaitās.
Un šis laiks nav pat ar sevi, bet ar savu vientulību, kas pēc mums ir tik ļoti noilgojusies un par kuru nekā godīgāka šajā pasaulē nav…

Ļiļa Grad
Foto: Anastasija Pavlova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas, kurš zin, tas nestrīdas

Tas, kurš zin, tas nestrīdas. Tas, kurš zin, neko nevienam nepierāda un pat nemāca citus.
Zināšanas uzturas tikai zinātāja līdzsvarā.

Vienīgā dzīves Meistara rūpe – jebkuros apstākļos saglabāt līdzsvaru un neizjaukt savu iekšējo mieru.

Piespiedu kārtā iesaistoties cīņā, zinātājs rūpējas nevis par pretinieka darbībām, bet par sava līdzsvara saglabāšanu. Lūk, kas nodarbina un notur Meistara uzmanību.

Un kamēr tas tā ir, nevienam nav iespējas viņu uzvarēt.

Pasaules uzbūve ir tāda, ka viss, kas viņā nemierīgs, vienmēr griežas ap paša miera dziļumu.

Un pat viesulis kā savu acuraugu sargā sirdsmieru tā kodolā. Ja tu esi sava pretinieka klusējošā būtība, kā gan viņš spēs tevi uzvarēt? Kā viņš spēs iekļūt tavā dziļumā, pats nekļuvis par klusuma dziļumu un pasaules mieru?

Līdzsvars ir tā pati sestā sajūta, kas līdzīgi eņģelim tevi sargā. Tāpēc tam arī ir spārni. Un tāpēc tā spārni abi ir vienādi. Bet tu esi tiem pa vidu. Eņģeļa balss ir klusa, bet viedoklis nekļūdīgs. Lai tev vienmēr izdotos to sadzirdēt, pašam jābūt diezgan klusam, mierīgam un maigam, plūstoši kustinot roku, lai neaizbaidītu putnus, kuri sēž uz tava pie sāniem gulošā zobena roktura.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izgaršot savu dzīvi

Es novēlu tev griezt laiku mazām, plānām šķēlītēm.
Šo novēlējumu es dzirdēju kādā no dejošanas nometnēm.

Ko tā nozīmē man?

Tā nozīmē palēnināt savu gaitu, izgaršot, klausīties sevī un pēc iespējas pilnīgāk izgaršot to, kas notiek. Plānas ābola, siera vai jebkā cita šķēlītes daudz labāk ļauj sajust garšu. Plāna šķēlīte atklāj sajūtas. Plāna šķēlīte gaismā var parādīt visas dzīsliņas un maigos toņus. Plāna šķēlīte ir lokana un mīksta. Tā arī mūsu svētku sajūtas ar gadiem var kļūt smalkākas un dziļākas.

Man tas ir diezgan sarežģīti, taču es nonāku pie idejas par smalkumu un pietiekamību. Mēra sajūtas. Smalka līdzsvara, kas ļauj sajusties labi katru dienu. Es nonāku pie brīva laika un nesteidzīga tā plūduma.

Es vēlos pārstāt dzīt savu iekšējo gliemezi un ļaut tam rāpot, kā prot. Es zinu, ka tad, kad klausos sevī, es redzu daudz vairāk skaistuma un jēgas.

Tāpēc es piedāvāju griezt laiku plānām šķēlītēm. Iepauzēt starp ieelpu un izelpu. Skatīties, kā plūst elpa. Tāpec, ka izņemot laiku un uzmanību, mums nekā cita nav. Tā es domāju.

Kā domā tu?

Aglaja Datešidze
​​​​​​​Foto: Alin Luna
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīve bez grima

Pēdējās dienas tik ļoti gribējās lietu… un, lūk, tas atnāca – tik skaists, cik vien lietus var būt.Vēlīgais pavasaris atsūtīja puisēnu-kurjeru, skaļu un vējainu, kurš nezvanīja pie durvīm, bet visu nakti klauvēja pa palodzi.
Un vēl joprojām klauvē.
Es neatveru, sēžu, klausos un smaidu…

Reiz pamosties ar domu, ka tu sevi šodienējo vispār nepazīsti.
Un ir sajūta, ka atrodies mazā, šaurā istabiņā kopā ar nepazīstamu cilvēku, un jūties neomulīgi, jo nav skaidrs… par ko runāt, kā uzvesties, ko vispār darīt…
Tu viņā neatpazīsti to sevi, kuru, šķiet, zināji, un pie kura esi pieradis.
Kas ir šis cilvēks, kurš pavisam nemanāmi ir piesavinājies tavas reakcijas un tavus ieradumus?
Kāpēc tu vairs negribi to, kas agrāk nemainīgi atradās tavu vēlmju saraksta augšpusē?
Kāpēc tev vairs nav svarīgs tas, kas ilgu laiku tev bija svarīgākais?
Kāpēc tevi vairs nevelk turp, uz kurieni tu agrāk tik ļoti tiecies?
Kāpēc tu vairs nezvani tiem, ar kuriem stundām ilgi runāji pa telefonu pat necenšoties iepauzēt?
Kāpēc klusums ir kļuvis par tavu mīļāko mūziku?
Kāpēc par tavām mīļākajām ir kļuvušas pavisam citas grāmatas?
Kāpēc, atverot skapi, tu pēkšņi saproti, ka vari pilnībā visu izmest… jaunu, dārgu, nevalkātu un vairs ne tavu…
Kāpēc matus griez arvien īsākus un īsākus?
Un kāpēc tik skaļi smejies par tādām nožēlojamām, tomēr pārāk augstu noliktām mūsdienu it kā vērtībām?
STOP!Kāpēc tev tik ļoti patīk šis stāvoklis, kurā nav ne kripatiņas sociālā grima, ar kuru parasti aizsmērē realitāti, lai pārliecinātu pasauli par savu ekskluzivitāti?Šodien vienkāršs, trausls, ar saviem trūkumiem cilvēks ir liels retums, gluži vai muzeja eksponāts.Visapkārt ir tik daudz īpašo, neiznīcināmo, nenovecojošo un it kā zaudējumus neiepazinušo, kuri nekad nekļūdās ar saviem selfijiem brīnišķīgā rakursā, pat no bērēm…Un tā gribas angļu stilā aizslīdēt… ko tu arī dari.Un tu dzīvo, iepazīdamies ar sevi, tādu nepazīstamu, saprotot, ka tas arvien vairāk sāk tev patikt, šis nedaudz asais, bet tik ļoti bezkompromisu cilvēks… kaut vai tikai ar to, ka ir patiesāks par tevi pašu, vakardienas, kurš baidījās kādam likt vilties vai pārstāt būt labs.

Kāpēc tas notika?

Tāpēc, ka tu esi izaudzis, vai iegājis krīzē, lai izaugtu.

Runā, ka lietus laikā arī cilvēks aug…

Un man tas patīk. Gan lietus, gan dzīve bez grima.

Ļiļa Grad
Foto: David Dubnitskiy
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mazās dzīves glezniņas

Katram no mums ir savs veids kā vienoties ar dzīvi…
Un ir neapdomīgi nevienoties vai nevēlēties atrast piemērotāko veidu kā vienoties, jo tas draud ar hronisku neapmierinatību un sava laika izšķiešanu, meklējot veidus, kā no likteņa piedzīt parādus…
Protams, liktenim tas ir gluži vienaldzīgi, jo parādu tam nav…

Ja godīgi… tad dzīve vietām mēdz būt pavisam riebīga…
Taču tajā ir arī pavisam citas lietas…
Un ir vēlams mokoši negaidīt to stundu, to mirkli, līdz būsim tikuši līdz TĀM vietām, vai arī TĀS tikušas līdz mums, bet kaut kā ērti iekārtoties to starplaikos…

Mana paziņa, Žeņa vāra zupu…
Nevis vienu konkrētu, bet dažādas…

Tās viņai sašķirotas pa gadalaikiem…
Pa nedēļas dienām…
Pēc garastāvokļa – atceros, vienai zupai bija nosaukums “Nāciet, manas skumjas, pierijaties!”…
Tās sašķirotas pēc ingredientiem un laika – sākot no gardām soļankām, kas gatavotas no labākajiem kūpinājumiem un dažādu šķirņu olīvām, līdz pat askētiskajām, bet loti gardajām zupiņām, kas pagatavotas no “visa, kas pa rokai”….
Pēc tā, cik būs ēdāju – “Ņemam spaini un palielinām dozas!”…
Pēc emociju grādiem – sākot no mierīgas “paģiru zupiņas” līdz pat sprādziennbīstamiem spāņu brīnumiem, kas ar savu bezkaunīgo piparu “sit līdz pat smadzenēm”…
Pēc Mīlestības – “Apēstu ienaidnieks, apprecētu tevi!”…


Žeņa vāra savu zupu, vienojoties ar dzīvi par pilnībā ciešamām ar to attiecībām….
Žeņa vāra zupu, tā izvelkot sevi no tuvojošās depresijas, ikdienas haosa un problēmām, kuru mazāk nepaliek, tieši otrādi…

Žeņa vāra zupu un vēl raksta savu disertāciju, un teic, ka sen ar to būtu kamīnu iekurinājusi, ja vien uz plīts nelēkātu “katliņš” un kārtējais karstais un aromātiskais šedevrs nedejotu savu salsu…

Blakus Žeņai ir silti un gaiši pat tad, kad ir auksti un drūmi…

Man ļoti patīk zināt, ka kaut kur ir viņa un viņas zupa…. palīdz pat no attāluma….

TERAPIJA, mani mīļie, ir process, kurā tu pārstāj svinēt savas nelaimes un pārstāj sev patikt ciešanās…

Un vāri zupu… zīmē uz ūdens… pieraksti savas domas…. baro suņus un kaķus…. ilgi pastaigājies parkā… izkrāmē aizkrautos skapjus…. mazgā logus…. zvani tiem, kuri jau paspējuši aizmirst tavu balsi… un baudi pat neko nedarīšanu….

Ar baudu…

Vai arī cerību, ka tā tevi panāks…

Vienojies ar savu dzīvi… viņa to prot…
Piekrīti  un dodies satikties ar tiem, kuri nav nolīduši kaktiņā ar aizvainojumu dvēselē…

Ar ko gan mēs esam sliktāki….

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis