Dzīve ir dīvaina…

Ir trīs uzstādījumi, kas parasti noved pie neirozes. Ne jau es to izdomāju. To teica Alberts Elliss. Es tikai to formulēšu saviem vārdiem.

Pirmais. Man obligāti jābūt. Man jābūt drosmīgam, gudram un prasmīgam. Man jāmīl sava māte, man vienmēr jābūt pareizam un jāpriecē vecāki. Pievieno vēl dažus punktus par labajām meitenēm, par sliktajiem puikām, par varoņiem un par princesēm uz zirņa.

Otrais. Viņiem obligāti jābūt. Es daru. Bet viņi nedara! Viņas nēsā īsus svārkus, bet būtu jāģērbjas pieticīgāk. Viņi tērē naudu restorānos, bet būtu jāpalīdz klaiņojošiem sunīšiem. Viņi ceļo uz pasaules malu, bet būtu jāatceras, ka mēs tur nevienam neesam vajadzīgi.

Trešais. Man kāds kaut ko ir parādā. “Klausies, Feja. Es četrdesmit gadus biju laba meitene, šuvu kleitas, pārlasīju zirņus, stādīju rozes, sēdēju pelnos, kur ir mans princis, nu kaut vai zirgs?”

Prinča nav. Princis jau izsaimniekojis savu kapitālu ar sliktajām meitenēm, ielīdis parādos, viņu pamanījuši paparacci kopā ar nepazīstamu akieri lietojam aizliegtas vielas, pārdzīvojis skandālus un intrigas, atteicies no troņa, devies ilgā rehabilitācijā, nožēlojis grēkus un tagad vada personības izaugsmes treniņus. Un ievēro celibātu. Var jau būt. Taču, visticamākais, ir precējies ar tādu pašu savulaik noklīdušo avi.

Lai cik laba tu arī nebūtu, lai cik pareizi rīkotos, lai cik pretimnākoša tu būtu un izpildītu visus lūgumus un pacietīgi gaidītu – balvas nebūs. Vecumdienās princis neatjās pie tevis un neteiks: “Paldies, ka Ļusjas vietā pildīji kontroldarbus un palīdzēji kaķēniem pāriet ielu”.

Cik daudz reižu es esmu šo dzirdējusi: “Es viņa vietā visu nakti rakstīju atskaites, pēc tam klausījos viņa žēlabās par dzīvi, pēc tam devu viņam naudu, pēc tam sniegputenī vedu viņam pīrāgus, bet viņš mani lidostā nesagaidīja un pat maizes riecienu neiedeva. Cilvēkam taču jasaprot, ka viņš ir man parādā”. Nē, nav. Tāpēc, ka tu visu to darīji sevis nevis viņa dēļ. Ja tu to darītu viņa dēļ, tad atskaites rakstītu viņš pats, un pats pelnītu naudu, un pats par taksometru samaksātu, kad tu viņam tos pīrāgus vedi. Taču tu visu to darīji sevis dēļ, lai parādītu, cik tu laba, kāds malacis esi, pati mirsti, bet daugu izglāb un vienalga, ka tev kaut kas nav izdarīts, ka tev salst, ka tev nav siltu zābaku.

Mans tētis visu mūžu strādāja celtniecībā. Es dievinu savu tēti un man ļoti patīk kopā ar viņu skatīties padomju laika filmas…
Sižets: celtnieki kaut ko svarīgu mežā būvē, visu dienu brigāde strādā mežonīga lietus apstākļos, bet vakarā strādnieki bezspēkā krīt savās slapjajās gultās, jo visu dienu ir lijis un dzīvojamajā barakā jumts tek. Cilvēki saaukstējas, klepo, slimo, bet objekts ir svarīgāks par ērtībām. Tāpēc, ka cilvēkiem, pirmkārt, jadomā par kopējo lietu un tikai tad par personīgajām interesēm.

Tad, lūk, mans tētis tos uzskata par ļoti sliktiem celtniekiem, bet viņu brigadieri par pilnīgu stulbeni, tāpēc, ka tad, ja viņi visi saslims ar plaušu karsoni un nomirs mežā bez jebkādas medicīniskās palīdzības, tad objekta celtniecība apstāsies vismaz uz pāris mēnešiem, kamēr neatradīs nākamo brigādi. Protams, mirušos nosauks par varoņiem. Pēc nāves. Normāls brigadieris sākumā liks salabot barakas jumtu, nodrošinās siltu ēdienu, pirti, bet pēc tam tikai pieprasīs plāna izpildi un varoņdarbus.

Dzīve ir dīvaina lieta. Kaut kur tev ir taisnība, kaut kur tu esi “pa kreisi”, kaut kur tu esi varonis, bet gadās, ka esi atsēdējies krūmos. Dažkārt tu esi skaista uzvarētāja, bet citreiz tu pat neievēro no skropstām notecējušu tušu, kad bez korķu viļķa atver vēl vienu vīna pudeli. Taču sākumā vajag salabot savu jumtu, un tikai pēc tam būvēt nākotni visiem citiem.

Daudzi mani klienti nikni strīdās, kad dzird no manis vārdu “samierināšanās”. Taču šī vārda sakne ir vārds “miers”. Kad tu samierinies ar to, ka neesi pats pats labākais cilvēks šai pasaulē. Ne pati labākā meitene. Ne pati labākā meita. Kad tavs foto neatrodas uz goda plāksnes. Un neviens tev medaļu nepiešķir. Un uz mammu drīkst dusmoties. Un nav obligāti jabūt ideālai sievai. Un drīkst kaimiņam neatdot pedējo kreklu. Un tas nav stāsts par pazemību. Tas ir par to, kā atrast mieru dvēselē. Netērēt savas dzīves laiku, gaidot taisnīgumu, sākumā izdalot kredītus, bet pēc tam sērot par to, ka tos neviens neatdod. Drīkst dot tik, cik vari dot, nenodarot sev kaitējumu. Tāpēc, ka TO TU VARI. Un GRIBI. Bet, ne tāpēc, ka tev par to kāds būs parādā.

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kādā aprīļa rītā

Vēlā aprīļa saule ir kā uzlieta tēja ar plānu citrona šķēlīti un melisas zariņu, garšīga pat acij…

Pavasara rītā pamostoties, pārņem tāds īpašs, kluss prieks, kas nelīdzinās nekam citam.
Tas ir pats par sevi.
Maigs, brīvs, godīgs un tīrs.
Tu ar to piesātinies un iegūsti pavisam neredzamu aizsardzību no visa, ko iedomāsies sev līdzi atnest trauksmainā diena.
Un rīta domas joprojām ir tālu no raizēm, joprojām ir dāsnas ar šīs apburošās mazās nekonedarīšanas labajām plūsmām, pēc kurām neviens darbs vairs nešķiet apgrūtinoša nasta.

Dažkārt es domāju, ka mēs paši izdomājam šo smagumu, tā, it kā nezinātu, ka darbs var sagādāt prieku, un, ka tas ir daudz reiz dziedinošāk, kā neierobežota dīkdienība, kas ātri vien ikvienu savu saimnieku pārvērš par ciniķi, kurš vairs nav spējīgs noturēt savu uzmanību ne uz ko, un nespēj no sirds sajūsmināties.

Minūtes skrien ātri… bet to pēcgarša nekur nepazūd, tās piepilda atmiņu ar brīnišķīgiem fragmentiem, kurus tu sev atļāvi pamanīt, neskatoties ne uz ko.

Mīļie mani, pamaniet savu dzīvi…
Un tā noteikti pamanīs jūs.

Ļiļa Grad
Foto: Jill Burrow
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Piedzīvot savu realitāti

Iespējams, viena no galvenajām mācībām, ko saņemam no dzīves, ir nepieciešamība izveidot absolūti personiskas attiecības ar realitāti…

Personīgās – tās ir tās, kuras pirmās, bet visas parējās ir pēc tam. Pēc tam ir sveši padomi, dogmas, likumsakarības, modeļi, norādījumi, brīdinājumi, pamudinājumi, kolektīvie uzstādījumi un tamlīdzīgi.
Personīgās – tās ir tās, kurās tu balsties savā autentiskumā, savā paša pieredzē, savā izvēlē un savās tiesībās uz savu reakciju.
Personīgās – tās ir tās, kas der tikai tev.
Ja nav personīgā, tad tu pats kļūsti par “sabiedrisko”… tātad atsaucies visur, kur tavā vietā jau ir izlēmuši, izdevuši jau gatavu instrukciju vai pat nokauninājuši par to, ka tu šaubies.

Piedzīvojot realitāti, īpaši to, kura pēkšņi pārstāj būt ērta un ierasta, un kura nevis cenšas pierunāt pamest tev tavu komforta zonu, bet vienkārši izgrūž ārpusē un nostāda fakta priekšā, tu piedzīvo ne tikai kolosālu stresu, bet arī ne mazāk kolosālu iespēju uzzināt visu patiesību par sevi…
Un vēl – iespēju brīnīties par savu paša izdzīvošanas spēju, uztveres drosmi, gatavību apgūt to jauno, kas vēl vakar šķita nepieejams un neiespējams.
Tikai tas neizskatās kā kino, kad varonis pēkšņi pārvēršas par supermenu, kurš spēj atrisināt jebkurus uzdevumus…
Tas izskatās kā kaut kas pa vidu starp komisko un traģisko, kur tu neveikli centies nostāvet, baidies, dusmojies, satraucies, zaudē cerību, un pavisam sev netici… taču dari, ej, turpini iesākto un izbrīnā apjaut, ka ļoti daudz kas tev izdodas…
Un kādu dienu, paskatījies augšup, lai pieskartos iluzorajam debesu mieram, tu pēkšņi saproti, ka vairs nevēlies ticēt it kā glābjošajām, bet tik melīgajām pasakām…
Un no šī brīža tu turies tikai pie tās realitātes, kura ir tikpat laimīga, cik nelaimīga, taču tā ir vienīgā, kas tev ir… kamēr tu esi sev.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atceries, kas tu esi un kāds ir TAVS PATIESAIS SPĒKS!

“Tev draud briesmas tikai tad, ja esi ierauts kara enerģētikā. Ja tu jau esi sācis kādu nolādēt, vēlies kāda nāvi – ja no tevis izplūst psihoenerģētisks baiļu vilnis, dusmas, vēlme pēc atriebības un vardarbība.

Tieši šobrīd ir pienācis laiks pārejai. Melnrakstu vairs nebūs. Katrs no mums kārto īstu eksāmenu. Katrs pārvietojas savā realitātes tunelī. Kāds izvēlas karu, kāds izvēlas mieru.

Ja tu paliec neitrāls un mierīgs – tā nav liekulība, nodevība vai vienaldzība. Patiesībā tā ir KAREIVJA pareizā nostāja. Tas ir garīgais kareivis, kurš tur savu asi.

Mēs esam zaudējuši zināšanas par to, ko patiesībā nozīmē būt kareivim. Tas nav tikai kāds, kurš ir uniformā un ar ieročiem.

Tas ir īpašs iekšējā spēka stāvoklis. Un tas nav atkarīgs no dzimuma.

Visas senās kara mākslas skolas mācīja saviem kareivjiem kontrolēt sevi, jo bailes un dusmas padara prātu aklu. Taču akls karotājs ir tikai mērkaķis ar granātu. Un dāvana ienaidniekam.

Paradoksāli, taču tieši tā tas darbojas – iekšējā klusuma un neiesaistīšanās saglabāšana vairo spēku.

Ja tu esi vienkāršs cilvēks, nevis militārpersona, labākais, ko vari darīt sev, saviem bērniem un saviem mīļajiem, ir nekrist bailēs un dusmās un saglabāt šo iekšējo līdzsvaru un mieru. Vērsties pie Augstākajiem spēkiem savā sirdī. Tādā veidā tu izveidosi psihoenerģētisko aizsardzības kupolu pār sevi un savu ģimeni. Jūs vienkārši izkritīsiet no kara lauka, ja to nebarosiet. Un attiecīgi nepiesaistīsiet agresīvākos scenārijus. Jūs kļūsiet par “aklo punktu” kara egregoram.

Īpašs aicinājums MĀTĒM.

Sievišķā enerģija ir īpašs un neticami spēcīgs spēks. Jūs pat nezināt, cik spēcīgs. Tik daudz kas ir atkarīgs no jūsu iekšējās noturības un spējas pārvaldīt savas emocijas, ka jūs pat nevarat iedomāties.

Māte, tikai ticot sava bērna spēkam un drošībai, var radīt brīnumu. Vai arī caur bailēm un dusmām var iznīcināt visu ar vardarbīgu spēku. Atceries, kas tu esi un kāds ir TAVS PATIESAIS SPĒKS!

Tam, kurš nes dzīvību pasaulē, nevajadzētu auklēt domas par nāvi, bailēm, iznīcību. Atsauc atmiņā visspēcīgāko mīlestības sajūtu – varbūt tā ir pret vecākiem, vai vīrieti, varbūt bērnu, vai varbūt mīlestību uz Dievu. Paliec tajā. Atgriezies tajā katru reizi, kad tiec rauta iekšā baiļu virpulī. Turi to savā sirdī. Šī ir īstā cīņa, kas jāizcīna tieši šobrīd.

Atceries, ka tu tagad veido savu “realitātes tuneli” sev un saviem mīļajiem. Vai nu tieši tagad tu to izveido, vai arī tu tiksi ierauts milzīgajā baiļu un naida piltuvē. Izvēle ir tava.

Tu esi spēcīgāks par visām lodēm, bumbām un psihopātiem.

Dzīvība uzvarēs

Patiesība uzvarēs “

Ksenija Hlibkeviča
Paldies Līgai Mellupai

ELPO

– Es tev atklāšu lielāko elpošanas noslēpumu. Tu domā, kādi tur noslēpumi? Kas var būt vienkāršāk: ieelpa-izelpa?  Vienkāršāks par elpošanu ir tikai Gars, Svētais Gars, vienkāršāks par elpošanu ir tikai Dievs, kura absolūtā vienotībā viss pasaulē zaudē savas iezīmes un atšķirības.

Jā, viss bez izņēmuma šajā pasaulē ir sarežģītāks par Dievu un pat sarežģītāks par elpošanu. Ieelpa-izelpa. “Sarežģītība” un meli ir vienas izcelsmes. Tad, lūk: jo sarežģītāk, jo tālāk no patiesības.

Tava elpošana ir tilts starp tevi un Dievu. Un noslēpums ir tājā, ka tavā ziņā ir izvēlēties, vai šis tilts tevi šķir no Viņa dažādos krastos vai, gluži otrādi, vieno vienā veselumā.
Ieelpa-izelpa. Lūk viss, kas viedajam vajadzīgs laimei. Ne garas lūgšanas, ne dziļas domas, ne mokošas prakses, ne viltīgas koncepcijas, bet vienkārša mierīga elpošana, pie kuras tu šeit un tagad apstādini visu savu uzmanību.

Vēl viens noslēpums: tu izelpo ne tikai gaisu, bet arī pašu Svēto Garu, prānu, ci enerģiju…

Sauc to, kā vēlies, tikai vienkārši zini par to, kad sēdi un elpo. Tāpēc, ka tas, kurš to nezin un negrib zināt, izelpo tikai gaisu. Ielaid sevī Dievu, piesātini katru ķermeņa šūnu ar Viņu. Lūk, arī viss.

Ļauj sansārai plosīties, lai sprāgst kara šāviņi. Visi viesuļi un briesmas bezspēcībā ārdīsies ap to, kurš  šeit un tagad ir viena vien mierīga elpošana.

Tie nespēs pat aizskart tavu dievišķo vienotību ar kluso mieru, par kuru tu esi kļuvis, pateicoties patiesības elpai. Un neviens mats nenokritīs no tavas galvas. Tā uzbūvēta pasaule: viss nemierīgais griežas ap mieru un pakļaujas tā varai. Pamēģini elpošanas maģiju. Izmēģini to. Un tu nekad to nenožēlosi. Esi vienkāršāks par vienkāršu un tu iepazīsi patiesību, kura vienmēr tevi izglābs  un visur pasargās no nemiera un steigas.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Foto: Alexandra Bochkareva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tagad ir tā, kā ir

Satuvināties ar savu negaidīti jauno dzīvi nozīmē pārstāt ticēt tam, ka izdosies izvairīties no jebkuriem pārdzīvojumiem, un pārstāt sevi pārliecināt, ka tie notiek tikai kaut kur tālu un tikai ne ar tevi… 

Apgūstot daudzpusīgās realitātes telpu, tu pacietīgi mācies to nesatricināt ar savu paniku un trauksmi, drudžaini cenšoties ar to apmētāt visus, kas pagadās pa rokai.
Tu mācies tikt galā.
Mācies turpināt pie jebkuriem pat visgraujošākajiem rādītājiem.
Mācies turēties pie tiem pienākumiem, kuri ir ikvienam pieaugušam cilvēkam, protams, ja vien tas patiešām uzskata sevi par pieaugušu.
Un tu mācies neatcelt tos vienkāršos un pieejamos priekus, kas vajadzīgi psihei, kā zāles pret noziedzīgo izmisumu, kas cenšas ievilkt bezizejas aizā…
Mani mīļie, iekšējā drosme ir ļoti klusa un gandrīz no ārpuses nepamanāma…
Diemžēl es nekad neesmu to novērojusi tajos, kuri pārāk apzināti ir mēģinājuši demonstrēt savu varenību, pārāk skaļi centušies sevi pasludināt par ekspertiem absolūti tālās no savas kompetences lietās, un kuri parāk skaļi centušies pārbļaut katru, kurš viņiem nepiekrīt…
Tas viss vairāk ir stāsts par iekšējo gļēvumu, par tukšuma sajūtu un par infantilismu, kas absolūti nenoder tur, kur nav neviena, kas varētu paņemt uz rokām un aizsargāt no pat vismazākā vējiņa.
Jā, mums visiem ik pa brīdim gribas, lai mūs paņem uz rokām. Gribas cerēt, ka viss kaut kā pats no sevis pāries. Gribas pamosties un pasmieties, apjaušot, ka tas viss bija tikai briesmīgs sapnis.
Un tas ir gluži dabiski: mēs esam tikai cilvēki, ne pasaku varoņi…
Taču vienmēr pēc vājuma brīžiem nāk daudz pavisam citu brīžu, kuros neizdosies paslēpties aiz savu ilūziju aizkariem.
Tagad ir tā, kā ir.
Par rītdienu mēs uzzināsim rīt.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Savā paša ligzdiņā

Var jau spēlēt diženumu, taču dzīve vienalga ir un paliek maza un trausla ligzdiņa, kurā pavisam neilgi dzīvo mazi un trausli cilvēki…

Dažkārt man šķiet, ka vienīgais, ko mums visiem vajadzētu atcerēties, izmisīgi klauvējoties pie neredzamajām citu cilvēku bruņām, ka tās patiesībā maz no kā aizsargā, taču uz īsu mirkli uzdāvina mums savas neievainojamības ilūziju.
Nav tādu cilvēku, kuri nekad nebūtu bijuši ievainoti, nobijušies, aizvainoti, nesaprasti …
Nav iespējams globalizēt savstarpējo sapratni un iegūt tādu sabiedrību, kurā visi būtu vienlīdzīgi un saskanīgi.
Nav iespējams pēkšņi kādu dienu pamosties pilnīgā mierā un vispārējā harmonijā.
Taču eksistē vieda pieslēgšanās pat vismazākajiem gaismas, prieka, mīlestības un labestīgas dzīves klusajiem fragmentiem, kuri ir pieejami ikvienam, kurš to no sirds vēlas.
Pastāv lēmums nodzīvot savu dzīvi tā, lai tajā apliecinātos tikai caur saviem paša darbiem un jaunradi, nevis dancojot pa citu galvām, pieslienoties skaļākajiem bļāvējiem, vai cenšoties pārvaldīt nevis savu, bet kāda cita dzīvi.
Pastāv samērīgums savās iespējās, pie kā nonākt ir visgrūtāk, tāpēc, ka nekur citur netiek pieprasīts lielāks godīgums pašam pret sevi, kā šeit.
Un pastāv pieauguša cilvēka izvēle, kura būs un paliks izvēle pat tad, ja to neizdarīsim.
Jā, protams, mani mīļie, ārpasaule var mūs iznīcināt vienā mirklī, taču iekšēji mēs varam iznīcināt sevi tikai paši…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā mēs katrs varam palīdzēt

Libānas-Izraēlas kara laikā vairāki pētnieki veica eksperimentu, kura laikā veselai cilvēku grupai mācīja atklāt spēju sajust mieru sevī.

Noteiktā laikā šos cilvēkus iesūtīja kara plosītajās Tuvo Austrumu teritorijās. Kad viņi visa šī vājprāta vidū piepildīja sevi ar miera sajūtu, karadarbība izbeidzās, samazinājās noziegumu skaits pret mierīgajiem iedzīvotājiem, cietušo un hospitāļos nogādājamo skaits, un ceļa negadījumu skaits.

Kolīdz šie cilvēki pārstāja koncentrēties uz mieru sevī, viss atgriezās vecajās sliedēs.

Šie pētījumi apstiprināja jau agrāk veiktos atklājumus: tad, kad pat neliels iedzīvotāju skaits ir iekšēja miera un pieņemšanas stāvoklī, tas atspoguļojas ārējā pasaulē.

Pētnieki izskaitļoja cilvēku skaitu, kas nepieciešams, lai šis stāvoklis atspoguļotos apkārtējā pasaulē.
Piemēram, pilsētai, kurā dzīvo miljons iedzīvotāju būtu nepieciešami apmēram 100 šādu cilvēku, bet reģionam ar 6 miljardiem cilvēku, šis skaits būtu mazāks kā 8000 cilvēku.

Šī formula ņem verā tikai to minimumu cilvēku, kas nepieciešams, lai uzsāktu pasaules atveseļošanās procesu. Jo vairāk ir tādu cilvēku, kuri jebkurā situācijā ir miera sajūtas piepildīti, jo ātrāk notiek šī atveseļošanās. Šo pētījumu nosauca “Starptautiskais miera projekts Tuvajos Austrumos” un tā rezultātus publicēja “Konfliktu atrisināšanas žurnāls” (1988.gadā).

Pasaule balstās uz cilvēku iekšējo stāvokli. Tie cilvēki, kuriem dvēselē ir mīlestība, ir pasaules mugurkauls, civilizācijas organisma pamats. Viņi nesūdzās, viņi nenosoda pasaules nepilnību, nevienu neplosa, cenšoties pasargāt savas iedomātās robežas, viņi neienīst “matricas-sistēmu”. Neaicina no tās iziet. Viņi vienkarši dara savu darbu, padarot skaistāku savu dzīvi, dažkārt pat neaizdomājoties par to, ka viņu labklājīgā dzīve var paglābt šo pasauli no iznīcības

Tatjana Teterina
FOTO: Artem Podrez
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tāpēc es izvēlos nevienu nenosodīt, vairot gaismu un mīlestību savā sirdī un līdz ar to visā pasaulē. Izvēle ir mums katram.

Par līdzsvaru

– Tas, kurš zina, nestrīdās. Tas, kurš zina, neko nevienam nepierāda un pat nemāca citus.

Zināšana atrodas tikai zinātāja līdzsvarā. 

Vienīgā dzīves meistara rūpe ir jebkuros apstākļos saglabāt līdzsvaru un neiztraucēt savu iekšējo mieru. Piespiedu kārtā iesaistoties strīdā, zinošajam rūp nevis ienaidnieka rīcība, bet gan sava līdzsvara saglabāšana. Lūk, kas to nodarbina un notur meistara uzmanību. Un kamēr tas tā ir, nevienam nav iespēju viņu uzvarēt.

Pasaule ir tā uzbūvēta, ka viss nemierīgais tajā vienmēr griežas ap sava miera dziļumu. Un pat viesuļvētra kā savu acuraugu glabā rāmu mieru sava kodola pilnīgajā mierā. 

Ja tu esi sava sīvākā pretinieka klusējošā būtība, kā gan viņš spēs tevi uzvarēt? Kā viņš var iekļūt tavā dziļumā, nekļūstot par pasaules miera un klusuma dziļumu?
Līdzsvars ir tā pati sestā maņa, kura tevi sargā kā eņģelis. Tāpēc tā arī ir spārnota. Un tāpēc tās spārni ir vienādi. Un tu esi tiem pa vidu. Eņģeļa balss ir klusa, bet viņa viedoklis nekļūdīgs. Lai tev vienmēr izdotos viņu sadzirdēt, arī pašam ir jābūt diezgan klusam, nesatricināmam un maigam, plūstoši jākustina sava roka, lai ar savu piedurkni neaizbaidītu putnus uz sava zobena roktura pie sāniem.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par dopingu un bīstamajām spēlēm

Jo niansētāk tu jūti dzīvi, jo sarežģītāks tavs dialogs ar to, jo labāk tu saproti sevi, jo mazāk dopinga tev vajadzīgs un vienkāršāki kļūst tava prieka priekšnoteikumi…

Asas adrenalīna sajūtas, narkotikas, ekstremālisms uz satraucošas drošības zaudēšanas robežas, karstas personīgās drāmas, neprasme izjust stabilu interesi par vienu partneri un pat sekss, kurā dominē mūžīgi eksperimenti, kas noved pie savām vai citu sāpēm – tās visas ir pazīmes tam, ka ir traucēta saikne ar savām jūtām un emocijām.

Dažkārt šī saikne ir tikai viegli pabojāta, bet dažkārt – ļoti dziļi un pataloģiski.

Cilvēks ne vienmēr to saprot un dažkārt savu nemieru izskaidro ar kādām īpašām savas personības iezīmēm, uzskatot sevi par drosmīgāku, foršāku par citiem… tajā pat laikā viss ir gluži otrādāk: ārējo drosmi nosaka iekšējās graujošās programmas, nevis spēja objektīvu iemeslu dēļ apzināti riskēt.

Tāds risks, ko attaisno vesela psihe, nevis tāds, kur tas ir tikai piespiedu instruments, lai “apreibinātos līdz galam”.
Lai arī tā būtu, ja vien nebūtu cietušo.
Bet visticamāk cietušie ir. Vai noteikti būs, pat tad, ja sākumā viss šķiet brīnišķīgi un nevainīgi.
Cietušie būs gan starp tiem, kuri nav “kontaktpersonas”, gan arī tiem, kuri tuvākstāvoši.

Visas bīstamās spēles agri vai vēlu kļūst nevis par “vienkārši spelēm”, bet bīstamu realitāti, kura vairs nespēj apmierināties ar to, kas ir. Tai vajag arvien vairāk un vairāk bīstamības, adrenalīna, arvien vairāk asu sajūtu, arvien vairāk nemitīgu pārmaiņu, emocionālu zigzagu un staigāšanas pa bezdibeņa malu…

Tā pāraug uzmācīgos stāvokļos, neirozēs, addikcijās, tuvības traucējumos, dažādos deficītos, tukšuma sajūtā, nespējā atrast sev pielietojumu, cinismā pret mūžīgām vērtībām, klejojumiem un mūžīgos kaut kā jauna meklējumos… un tas draud ar bojāeju.
Dažkārt vistiešākajā šī vārda nozīmē, bet dažkārt tas noved pie tā, ka ķermenis funkcionē, bet psihe ir sagrauta un dvēsele izdedzināta.

Jāatgādina, ka veselīgai psihei nav nepieciešami pastāvīgi amerikāņu kalniņi, lai piekļūtu spēcīgām jūtām un varētu izbaudīt visvienkāršākās lietas.
Tai nav skumji vienatnē ar sevi, tai pietiek mīlēt vienu cilvēku, tai neinteresē mākslīgi dopingi, lai sajustu savu pilnvērtīgumu.

Taču, ja viss ir gluži otrādi, tad ir vērts apstāties un tikt skaidrībā ar to, kas notiek.
Kāpēc tā notiek? Es esmu pārliecināta, ka atbilde atnāks. Un tātad atnāks arī risinājumi: kā atgriezt sevi sev.

Mani mīļie, vareni ir novērtēt savu dzīvi un saudzēt to, nevis rotaļāties ar nāvi…
Pēdējā nekad nenokavē.

Ļiļa Grad
Foto: Ferdinand Studio
Tulkoja: Ginta Filia Solis