Mana ZIEMA

Man jaunā gada tuvošanās nenozīmē skriešanu pa veikaliem, ne arī Ziemassvētku korporatīvos pasākumus, ne arī salātu receptes vai vēlmi pa lēto aizceļot uz siltajām zemēm….

Man tā ir maza omulīga iekšējā ziema, kas negaida nekādus svētkus, bet pati tos rada…
Tie nav notikumi, tās ir sajūtas…
Nevis darāmo lietu saraksts, bet noskaņojums…
Nevis mākslīga lapmpiņu burvība, bet garastāvoklis, kuru nevar aptaustīt, bet tikai klusiņām atvērt tajā durtiņas no bērnības….
Es negaidu ne Ziemassvētkus ne Jauno gadu…
Taču es katru rītu apstājos, lai ieraudzītu, kā mostas gaisma…
Un vakarā nozogu kaut divdesmit minūtes, lai vienkārši saelpotos neatkārtojamos mirkļus…

Mana mazā ziema ir tikai mans laiks…  es to nozogu visam, kas ir svarīgs, bet ko var atlikt uz vēlāku laiku…
Es uzkrāju spēkus…
Es atjaunojos…
Es klusēju…
Es vēroju, kā aizplūst pagājušais gads… neapkopoju rezultātus, nekaļu plānus un nestādu globālus mērķus…
Negribu…
Es neredzu nekādu jēgu šai modernajai grāmatvedībai, kas cenšas mūs no dzīviem cilvēkiem pārvērst par programmējamiem robotiem…. lai paši pārvēršas, ja ir tāda vēlme – klapēt ar dzelzs smadzenēm pa titāna plānotājiem…


Man patīk būt parastam cilvēkam, kurš izgaršo sniegu…
Un nezaudē dzīves garšu, neskatoties uz neizbēgamo…
Jo ilgāk dzīvo, jo asāk saproti, ka laime nav bezgalīgs prieka karnevāls…. tie ir pavisam īsi apziņas uzplaiksnījumi par to, ka esi dzīvs, neesi nocietinājis savu sirdi, neesi vīlies vai kļuvis naidpilns, bet vēlies turpinājumu, ja tā varetu teikt….
Es teikšu, var! –
Es turpinu vēlēties turpinājumu!
Es baudu savu iekšējo ziemu…

Mīļie, nepaejiet garām šai ziemai, ieciklējušies tikai uz sarkaniem datumiem kalendārā….

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pienāk tāds laiks

Foto cottonbro

Agri vai vēlu mēs visi dzīvē nonākam līdz pārsātinājuma punktam ar visa veida cilvēciskajām attiecībām.Tas var notikt rīt vai aizparīt, nākamgad vai pēc paris gadiem. Tādu stāvokli es saucu par briedumu. Manuprāt tas gan skan pārāk skaļi.

Viss ir daudz vienkāršak: tu saproti, ka viss, kas noticis, kas var notikt, vairs neaizskar tevi tik dziļi. Ne jau tāpēc, ka tu būtu uzaudzējis biezu ādu. Vienkarši tevī ir tik daudz dažādu veidu attiecību, ka jaunām nav vietas.

Un tad tu tām ej garām, līdz kaklam piepildīts un viscauri ievainots, taču spēcīgs un pārliecināts par savu bagātību.  

Tevi ne ar ko vairs nevar pārsteigt, tev arī nav vajadzīgs nekas īpašs, tikai pats mazumiņš, bet īsts.

Pārsātināts it visā, tu meklē tikai vienu – mieru. Tu esi gatavs atdot savu mīlestību, pret pieskārienu klusumā, kad vārdi ir lieki, bat balsis aizbiedē gribu. Tu gribi draudzību, bet tādu, kad klusēšana ir daiļrunīgāka par jebkuriem vārdiem, bet rīcība pierāda to, ko ar vārdiem pierādīt nevar.

Ir pagājis skaņu laiks. Tagad tu smaidi dzeltenajām rudens lapām peļķēs uz melnā asfalta, tu sajūsminies par sava senā drauga izvēli, kurš pamezdams visas savas svarīgās lietas, skrien no otra pilsētas gala pie tevis, lai kopā siltā virtuvē apēstu picu.
Tagad tu attiecībās novērtē nevis to, ko saņem un atdod, bet to, ka vienkarši esat kopā.

Elčins Safarli “Man tevi apsolīja”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Viss normāli

Es nezinu, kur sākas šis brīnišķīgais periods, kad pēkšņi saproti: lai kas arī nenotiktu – “viss normāli”.

Tas nepiespiestais miers, kuru vienmēr esmu apskaudusi.

Arī tagad turpinu apskaust, tikai jau pati sevī.
Kad kāds aiziet no tavas dzīves un tu skaidri zini – ka tas ir uz labu.

Nepārstājot just skumjas, vienkārši saproti, ka ir tie, ar kuriem ir pa ceļam, bet citi – ar kuriem noteikti nav.
Tā ir brīnumaina sajūta, kad sev tādos ierastos pārdomu brīžos, pēc kuriem agrāk bija kauns, tagad dvēselē ir absolūti klusi un mierīgi.

Lēnām malkojot kafiju tu domā: eh, kas izaudzis, izaudzis.

Kad redzi, ka pēc kārtējā ieraksta Facebook palicis par 50 draugiem mazāk. Un nav ne panikas ne trauksmes, par to, ka tu būtu kaut ko izdarījusi ne tā.

Un nākamajā dienā tev jau ir +100. Un tu nejūties izbrīnīts vai stipri šokēts.
Vienkārši tā tam ir jābūt.

Tā ir sajūta
Absolūti negaidīti.
Tu pēkšņi ievēro, ka pasaulē ir ļoti daudz cilvēku.
Nevis viens vai divi.
Patiešām tik daudz, ka tu vari izvēlēties.
Un to, kas tev der ir  p i e t i e k a m i   d a u d z.
Un no tā rodas tads vieglums ķermenī. Un tāda drosme.

Un skaidrība.
Kad nevajag aizsargāties pret agresiju – pietiek vienkārši aiziet.
Kad nevajag nevienam neko pierādīt – vienkārši atstāt cilvēkus ar viņu redzējumu par tevi.
Un atlaist.
Kad nevajag nopelnīt – tevi atradīs un novertēs tie, kam vajag.

Anastasija Zagrjadska
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Avots: sobiratelzvezd.ru

Tu neko nekavē

Ikviens šajā pasaulē skrien savu skrējienu, pa savu personīgo ceļu, savā laikā. Viss ir tik daudzslāņains un neviennozīmīgs.

Kāds pabeidza institūtu 22 gados, taču pēc tam trīs gadus mokoši gaidīja un nevarēja atrast darbu.

Kāds kļuva par veiksmīgu direktoru jau 25 gados, bet nomira 50.

Kāds par direktoru kļuva 50 gados, bet nomira 90.

Kāds savos 32 vēl joprojam ir viens, bet kādam jau 26 gados ir ģimene un bērni un viņš gatavojas šķirties, vai arī negatavojas un dzīvo mierā un harmonijā.

Makrons kļuva par prezidentu 39 gados, bet Roberts Mugabe tikai 63. Šūmahers par čempionu kļuva 25 gados, bet Nono Farino savas pirmās sacensības uzvarēja 44 gados. Vorens Bafets kļuva par miljardieri 56 gados, bet Cukerbergs 23 gados. Kailija Džennera kļuva par jaunāko sievieti miljardieri 21 gados, tālu aiz muguras atstājot jaunus vīriešus miljardierus. Pazīstamajam īru alus darītājam Artūram Ginesam 56 gados bija 21 bērns, bet Džordžs Klūnijs pirmo reizi par tēvu kļuva 55 gados.

Ikviens šajā pasaulē skrien savu skrējienu, pa savu personīgo ceļu, savā laikā. Viss ir tik daudzslāņains un neviennozīmīgs.

Laiks – tā ir atšķirība.

Ja tā padomājam, viss šajā pasaulē strādā savā personīgajā laika joslā. Tavi draug var būt tev priekšā, bet kads – aizmugurē. Un tas ir gluži dabiski. Katram ir sava personīgā distance savā laika joslā. Un nav vērts apskaust, salīdzināt, viņi ir savā un tu – savā laika joslā.

Dzīve ir mirklis, īstā brīža gaidas, laiks un gadījums.

Esi mierīgs un baudi.

Tu neko nekavē.
Tu neesi par agru.
Tu esi tieši laikā.

Autors: Nezināms
Avots: sobiratelzvezd.ru
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Redzēt – Dzirdēt – Just

Rudenī ir tik daudz patiesības… tik daudz maiguma…

Tik daudz dāsna gaisa, kuru beidzot vari elpot ar pilnu krūti…

Tik daudz klusu stundu, kas atmodina vēlmi redzēt, dzirdēt, just…

Šodien nebūs stāsts par Rudeni…

Bet tieši par Redzēt – Dzirdēt – Just…

Par to, ka tieši šie darbības vārdi savā aktīvajā režīmā mums dod iespēju saprast savu īsto stāvokli, atbrīvojoties no agrāk iezubrītā autopilota sapratnē par to, kas es esmu…

Un tas, mani Mīļie, ir ļoti svarīgi…

Tāpec, ka mēs labprātāk vērojam svešas pārmaiņas, nevis savējās…

Un vispār aktīvāk piedalāmies svešu dzīvju apspriešanā, svešas rīcības, svešu seju, nevis apstājamies lai saprastu, no kā mēs paši – tādi, kadi šodien esam, sastāvam…

Tas ir ļoti grūts jautājums, tāpēc, ka ierastās sevis uztveršanas neironu saites ļoti bieži neļauj mums kaut vai šaubīties par to, ka esam mainījušies…

Un mēs savā dzīvē neielaižam jaunas vajadzības un nemainām attieksmi pret apkārtējiem, nemeklējam jaunus savas realizācijas formātus…

Tā rodas tukšums…

Tas pats emocionālais vakuums, kurā kaut reizi dzīvē attopamies mēs visi, kad pēkšņi apzināmies, ka nav nekā, kas dara laimīgu un sagādā prieku, ka “vecais saraksts” vairs nestrādā, jo krasi atšķiras no tās personības, par kādu esam kļuvuši, pašiem to nemanot…

Mēs varam, skaļi šausminoties vai klusās sāpēs atskārst, ka tuvība, kuru mēs uzskatījām par nezūdošu, kaut kur ir zudusi…

Ka nav vairs kopīgu saikņu ar kādreiz mums tik interesantajiem cilvēkiem…. un, ka viņi vairs arī neatsaucas ar iepriekš ierasto gatavību….

Ka mūsu agrāk ierastā neaizvietojamība savu bērnu un tuvo cilvēku dzīvēs šodien ir zem lielas jautājuma zīmes, un tas nepavisam nenozīmē, ka viņi ir kļuvuši nepateicīgi vai cietsirdīgi…

Nē, arī viņi ir mainījušies, viņiem ir radušās citas prioritātes, viņi tiecas citā virzienā, bet mēs to neesam pamanījuši….
Tā ir ļoti sāpīga informācija, kas var izvērsties par ļoti spēcīgu triecienu vai pat pilnīgu psiholoģiskās un fiziskās veselības zaudēšanu…

Pirmais neizbēgami aiz sevis velk otro…
Tā iesākas ļoti daudzas neirozes, depresijas, autoimūnās saslimšanas un onkoloģiskie procesi…

Ķermenim vienmēr ir otršķirīga nozīme…

Ķermeni pilnībā vada smadzenes, un tas neizbēgami uztver tos emocionālos signālus, kurus tam smadzenes sūta kā savdabīgas instrukcijas darbībai…

Un tur, kur šie signāli ir rūgti un traģiski….

Tur, kur sastopams nemiers cilvēkā…

Tur, kur cilvēks zaudē noturību…

Tur, kur nemīlestība izspiež mīlestību…

Tur, kur graujošie procesi ir lielāki par radošajiem…

Tur, kur stabila kļūst nesasildīšanas sajūta…

Tur, kur nekas nav darīts, lai mazinātu aizvainojumu…

Tur, kur traumas nekad nav ārstētas…

Tur, kur savus deficītus neuztvēra nopietni un ne ar ko neaizpildīja…

Tur, kur nebija drosmes kaut ko mainīt….

Tur, kur par maz sevi klausījās, sevi patieso, pieraduši pie savas stabilitātes….

Tur, kur negatīvās emocijas nomāca pozitīvās….

Tur, kur nebija sadarbības, bet bija viena vienīga donoru padarīšana…

Tur, kur acīmredzami talanti un spējas palika nerealizēti un kur tiem nebija nevienas vienīgas iespējas….

Tur, mani mīļie sākās nelaimes un bēdas…

Bēdas, kuras vajadzētu pacensties nepieļaut….

Un tas ir iespējams…

Ja esi uzmanīgs pret sevi un redzēt, dzirdēt, just nav automātisks process…

Es nebeigšu atkārtot, ka neviens no mums nav dzimis, lai būtu hroniski nelaimīgs….

Jā, protams, mēs nevaram izvairīties no zaudējumiem, problēmām, novecošanas, kaitēm, taču tās visas ātrak atkāpjas, ja cilvēks jūtas pilnvērtīgs un laimīgs….

Ja viņš nav pazemots, nav aizmirsts, nav apdalīts ar pašu nepieciešamāko…

Ja viņam kaut kas ir gan dvēselei gan ķermenim….
Ja viņš ir pieņemts un pats prot būt mīlestībā, dialogā, abpusējībā….
Ja viņš dara to, kas viņam vislabāk padodas, un dara to ar prieku….
Lūdzu, nepalieciet tukšumā….

To var un vajag piepildīt…

Laimīgu jums rudeni neskatoties ne uz ko.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dadi Džanki: lieto trīs tabletes – Pacietību, Mieru un Mīlestību

lomas76

Es zinu tikai vienu veidu, kā palīdzēt citiem cilvēkiem kļūt labākiem: mums pašiem jātic, ka viņi ir labi.
Ja tu neieredzi kaut ko sliktu, tad tu pats kļūsti vājš, bet šī sliktā lieta paliek tāda pat slikta, kā agrāk.
Ja ir ieradums ievērot citu cilvēku trūkumus, tad tas sagrauj manas paša labās īpašības un es vispār vairs neko labu neieraudzīšu.
Ja kaut kas iekļūst manās acīs, tas rada sāpes.
Pajautā sev: kāpēc dažkārt kaut kas iekļūst manās acīs?
Ja mana iekšējā attieksme pret citiem cilvēkiem ir tīra, tad mans skatiens vienmēr citiem nesīs laimi.
Augstprātīgs cilvēks vienmēr atnes lielas skumjas. Ja kādam ir ieradums redzēt citu cilvēku trūkumus, viņš nekad nespēs atbrīvoties no augstprātības.
Bet, ja es tiecos izmainīties pats, tad nekad neskatīšos uz citu vājībām. Es ļoti ātri aizmirsīšu viņu kļūdas.
Katra mūsu darbība atstāj pēdas dvēselē un piedalās mūsu rakstura un likteņa veidošanā.
Kad tu sapratīsi šo principu, tad ļoti uzmanīgi sekosi tam, lai tavos darbos būtu tikai labestība.
Tāpēc pastāvīgi lieto trīs tabletes – Pacietību, Mieru un Mīlestību.
Tas, kurš uztraucas un steidzas, kļūst rūgts un rūgtums dedzina viņa sirdi.
Tā vietā dzīvo ar pacietību, mieru un mīlestību un palīdzi novērst citu cilvēku skumjas.
Dadi Džanki
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Cik labi ir nomierināties

miers dvesele33

Cik labi ir nomierināties…
Mīļie mani, tieši nomierināties…
Neimitējot vienaldzību, bet nonākot pie apzinātas sapratnes par to, ka nav iespējams dzīvot histērijā, mūžīgā neapmierinātībā, nenovērtējot to, kas tev ir…
Vienkārši nomierināties, saprotot, ka mierīgi vari sakārtot savu dzīvi bez tā, kas tajā nav…
Bez tiem, kuriem labāk ir citā vietā…
Bez cilvēkiem, ar kuriem kopā nevar turpināt vai ar gluži otrādi, ar tiem, par kuriem sapņoji tiki tu…
Vienkārši nomierināties, atmodinot savu aizmirsto pašcieņu, bez kuras mēs esam savārījuši lielas ziepes, izkalpojoties dēļ nesaņemtas mīlestības ilūzijas…
Nomierināties un sakārtot katru savu dienu…
Nomierināties un nekad vairs neprasīties tur, kur mūs neaicina…
Nomierināties un sākt darīt labi to, ko esam spējīgi darīt, nevis tēlot efektivitāti tur, kur jau sen viss ir kļuvis pretīgs…
Nomierināties un salīgt ar sevi mieru, ar savu ķermeni, savām domām, savām reālajām iespējām…
Nomierināties un pārstāt domāt, ka cilvēki, kuriem mēs nepatīkam, var pretendēt uz mūsu vērtētāju lomu, vai patraucēt būt mums laimīgiem…
Vienkārši nomierināties…
Vairs izmisīgi un juceklīgi netraukties, salīdzinot savu dzīvi ar svešu un cenšoties savus rezultātus pataisīt par ārkartīgi svarīgiem…
Nepalikt savos aizvainojumos…
Nenovelt vainu par jebko uz citiem…
Pat tad, ja mums neviens nav mācījis mīlēt, ir daudz vienkāršāk apzināties mīlestības nepieciešamību, nevis līdz pat sirmiem matiem žēloties par savām neveiksmēm…
Nomierināties…
Līdz vienkāršiem priekiem…
Līdz vienkāršām attiecībām, kurās viss ir skaidrs un caurspīdīgs, nevis “sarežģīti” tikai tāpēc, ka šaušalīgi bail atzīt acīmrezamo…

Līdz vienkāršiem lēmumiem…
Līdz vienkāršai dzīvei, kuru nevajag jaukt ar vienšūņa dzīvi…

Kad mēs vēlamies mieru, mēs nenovecojam…

Mēs beidzot kļūstam viedāki…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Un tevi visu piepilda ilgi gaidītais miers…

seklas67

Ir tāds dīvains un tik ļoti rets stāvoklis, ka daudzi par to pat nezina: kad tava uzmanība vērsta vienlaicīgu uz visu, kas ir ap tevi…

Tavs skatiens ne uz ko nekoncentrējas, tavs prāts neko neizvēlas un neko no tā, ko redz nevērtē…

Kā strādā tavs prāts? Tam vienmēr vajag pie kaut kā pieķerties. Izraut kādu no pūļa, kaut kam pievērst savu uzmanību, kaut kā to apdomāt, salīdzināt ar kaut ko citu. Aizskriet pie kaut kā nākamā. Ja apkārt viņam nebūs nekā interesanta, tavs prāts ir gatavs ieslīgt atminās par pagātnes notikumiem un pakalpīgi pasviest tev nākotnes ainas. Lai tikai tu vienmēr būtu aizņemts ar savu domu pārgremošanu un izdzīvošanu, vērtēšanu, birku karināšanu un iespaidiem. Vienu vārdu sakot visu to, kas aizved tevi prom no patiesās realitātes. No tā, kas notiek šeit un tagad un vienmēr tiek pasniegts tev nedalāmā kopuma vienotībā.

Šķiet, ka visa tava daba spītīgi pretojas faktam, ka, neizvēloties neko, kam koncentrēties un ko pārdomāt, tu iegrimsi pārdomās par visu uzreiz. Es to sauktu par meditāciju. Taču tulkojumā no latīņu valodas, vārds “meditācija” nozīmē “pārdomas”. Un es esmu spiests atzīt, ka vēl joprojām šim stāvoklim mums nav pienācīga nosaukuma. Tāpēc, ka vārds “pārdomas” šeit der vismazāk. Tas nenozīmē, ka tad, kad tava uzmanība vērsta uz visu, nekoncentrējoties uz kaut ko konkrētu, tavu prātu neapmeklē nekādas domas. Taču tas ir kā steidzīgas kaijas jūras malā, kas ielido tava prāta ārēs un brīvi atkal aizlido. Jo neviens tevī necenšas tās noturēt, domājot par tēmu, kuru uzdevis viens vai otrs ķērcošais putns.

Tad, lūk, tu vienkārši sēdi un skaties uz visu, kas paveras tavam skatam un neizrauj no tā neko atsevišķu. Un tevi visu piepilda ilgi gaidītais miers. Tāpēc, ka tev nekas nav jāizvēlas, tev nav ne pret ko jāizjūt kaut kāda īpaša attieksme, ko radījušas objektīvas pārdomas, vai subjektīva pieredze.

Viss uzreiz kļūst tik sabalansēts, harmonisks un vienots, ka var atspoguļoties tava patiesā Es spogulī kā harmonija, miers, laime un mīlestība.

Tu būsi ar to piepildīts tik ļoti, ka tev nebūs ne laika ne vajadzības ar savu skatu dzenāties pakaļ katram pāri lidojošam izsalkušam putnam. Tas arī nozīmē, būt šeit un tagad – tagadnē. Būt sev pašam. Būt pat ne blakus Dievam, bet būt Viņā…. Skatīties uz pasauli mīloša Dieva acīm…

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Jebkurām pārmaiņām dzīvē ir vajadzīga apstāšanās

miers dvesele10

Mana mamma, atgriežoties no darba, nekad no sliekšņa neskrēja uz virtuvi mizot kartupeļus vai stērķelēt veļu. Viņa pārnāca mājās un uz 20 minūtēm atlaidās atpūsties – un tikai pēc tam sāka darīt mājas lietas.

Vēl bez tā viņa nerimstoši cinījās ar mani, pierādot to, ka pēc skolas labāk ir paspēlēt spēli “Lēnāk brauksi, tālāk tiksi” nevis risināt bezgalīgos sinusus un kosinusus.

Viņa man bieži pieminēja epizodi no filmas “Maskava asarām netic”, kur Katerina, atgriezusies no savas rūpnīcas, pirmais, ko darīja, apsēdās uz dīvāna atpūsties. Nenovelkot darba kostīmu. Man tikai tas nepalīdzēja. Es uzskatīju, ka atpūta ir vājuma pazīme un pie mērķiem ir jāstrādā divdesmit četras stundas diennaktī.

Mana draudzene jau 10 gadus neņem atvaļinājumu. Jau 10 gadus viņa neatpūšas ne Melnajā, ne Sarkanajā ne Vidusjūrā, nekāpj Goverlā vai Teide vulkānā, nestaigā pa Budapeštas, Krakovas vai Ļvovas ielām un nepriecājas par brīnišķīgajiem Dņepras skatiem. Viņa guļ 5 stundas diennaktī, ļoti mērķtiecīgi veido savu karjeru, no sirds ticot, ka jebkura pauze viņu atmetīs vairākus gadus atpakaļ. Lūk, tikai piezīmē, ka sabojājusies redze, buksē nervu sistēma un sirds strādā neritmiski.

Es ļoti ilgi sekoju viņas piemēram, kamēr neuzzināju neitrālā stāvokļa likumu. Tas ir tikpat vienkāršs kā Pitagora teorēma.

Jebkurām pārmaiņām dzīvē ir vajadzīga apstāšanās. Iespēja atelpoties, noslaucīt sviedrus, apēst lazanju un uzkrāsot lūpas. Pārbaudīt degvielas līmeni savā enerģētiskajā bākā, lai izvairītos no riska noslāpt ceļa vidū.

Nav iespējams pilnā gaitā “ierakstīties” pagriezienā. Nereāli ir iziet no meža, neapstājoties un nepārbaudot, kurā pusē ir dienvidi, kurā – ziemeļi. Nevienam nav iespējams izmācīties visus sešus macību priekšmetus bez obligātajiem starpbrīžiem.

Pauzes ir vajadzīgas ik uz soļa: pirms lēciena ūdenī vai lecot augstumu, pirms noslēguma akorda Bēthovena simfonijas izpildījuma laikā, pirms izelpas, kad tu izej uz skatuves vai uzsāc jaunas partnerattiecības. Lai samelotu vai pateiktu taisnību.

Mēs apstājamies Ziemassvētku laikā un apstajamies pie sarkanās gaismas. Daiļslidotājs pirms sarežģītā trīskārša tulupa. Šahists – apdomājot nākamo gājienu. Bet, ja ignorējam pauzes un nesamies ar ātrumu divsimts kilometri stundā – mūs noteikti apstādinās apstākļi: saaukstēšanās vai citas nopietnas slimības, avārijas, ugunsgrēki, zemestrīces.

Dzīvē viss ir ritmiski: diena-nakts, ziema-vasara, ieelpa-izelpa. Pat diskotēkā mijās ātras un lēnās kompozīcijas. Pat trenažieru zālei veic profilaksi.

Tā kā taisnība vien bija vienam gudrajam, kurš teica, ka dzīvē noteikti ir jābūt brīžiem, kad ar mums nenotiek nekas: mēs vienkārši sēžam un skatāmies uz pasauli. Un pasaule šajā brīdī skatās uz mums.
Autors: Irina Govoruha
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pie kā noved garīgās kultūras trūkums?

garigums7

Sākotnējā cilvēces kultūrā cilvēki bija garīgi attīstīti. Neatkarīgi no statusa un stāvokļa, viņi visi atradās vienā garīgajā līmenī. Neviens nevienu neskauda un netēloja. Visi saprata, ka ikvienam no viņiem ir sava noteikta loma.

Zemnieki nevēlējās būt baņķieri, bet baņķieri nevēlējās atstāt savas bankas un kļūt par zemniekiem. Vienkāršs podnieks redzēja savu sūtību māla trauku izgatavošanā. Es jau paredzu jūsu jautājumu: “Kā var salīdzināt vienkāršu podnieku vai zemnieku ar baņķieri? Kā viņi var būt vienā garīgajā līmenī?” Noslēpuma nav, viss ir vienkārši: gan zemniekam, gan baņķierim, gan podniekam bija nopietnas, dziļas pasaules uzbūves zināšanas.

Kad podnieks darināja traukus, viņš vienmēr atcerējas par to, ka tas viss, kas vinam ir: podnieka ripa, māls, talants un spējas, patiesībā nav viņa, tā visa ir enerģija, kas viņam dota no augšas. Viņa uzdevums ir nodot to citiem cilvēkiem ar māla trauku starpniecību, kas nesīs labumu un prieku. Cilvēki dzīvoja nevis dēļ rezultātiem – sava darba augļiem, bet gan, lai izpildītu savu augstāko uzdevumu un būtu laimīgi.

Kur noved garīgās kultūras trūkums?

Kad cilvēkam nav morāles orientieru, viņu sāk vadīt egoisms.

Tas ietekmē to, ka rodas personību graujoši principi, kas ved cilvēku bezdibenī.
Pirmais princips “Es visus noraidu”. Sava personīgā savtīguma, alkatības un baudas dēļ, cilvēks cenšas ekspluatēt citus cilvēkus. Viņam ir vienalga, kas ar tiem notiks. Loti bieži viņa uzstādījumi ir: “Redzu mērķi – neredzu šķēršļus!”, “Lai sasniegtu savu mērķi, visi līdzekļi ir labi”.

Otrs princips “Es noraidu sevi”. Tas izpaužas cilvēka vēlmē noslēgties no pasaules, un palikt vientulībā. Viņš uzskata, ka visiem no viņa kaut ko vajag. Un dzīvojot pēc šiem principiem, cilvēks sevi zaudē. Viņa motīvi un rīcība balstās uz izdevīguma un pārākuma sajūtas pār citiem cilvēkiem un protams, noved pie personības iznīcināšanas.

Pēc kāda principa dzīvot – tas jāizvēlas mums pašiem.

Atcerieties padomju laika dzejnieka Majakovska dzejoli “Kam būt?” Tā galvenais varonis visu laiku domā par to, kā atrast labāko profesiju. Viņš domā par to, kā nekļūdīties. Kas jāmācas, lai tas būtu pietiekami izdevīgi un prestiži. Dzejolī ir šādi vārdi: “Es labprāt kļūtu par lidotāju, lai mani iemāca, es kļūtu par milici, lai mani iemāca u.t.t.”

Šodien šo dzejoli varetu turpināt mūsdienu variantā: “Es labprāt kļūtu par oligarhu, lai mani iemāca, es labprāt kļūtu par deputātu, lai mani iemāca u.t.t.” Mūsdienu cilvēki uz dzīvi skatās ļoti praktiski, tāpat kā dzejoļa galvenais varonis. Viņi izvēlas ne savu aicinājumu, bet gan prestižas profesijas, ar kuru palīdzību tikt pie uzmanības, naudas, bagātības, karjeras, slavas un varas. Kā rezultātā laimīgu cilvēku starp viņiem ir ļoti maz.

Ja mēs runājam par ģimeni, arī šeit darbojas tas pats princips. Jo bieži vien arī dzīvesbiedrs tiek izvēlēts pēc statusa, vai atbilstoši tam, kāds tēls noskatīts televīzijā vai internetā. Attiecībās galvenais valdošais princips ir bauda, cilvēki vēlas viens otru baudīt, kā ēdienu un paterēt, kā lietas. Un viņiem nav vēlmes izzināt un saprast vienam otru, vienam otra vajadzības. Paiet laiks un mēs redzam, ka arvien vairāk jauno pāru šķiras, ka šķirto pāru ir vairāk kā laulībā dzīvojošo.

Un kaut ko mainīt var tikai garīgās kultūras atdzimšana, kuras pamatā ir Visuma likumu izpratne. Tad nebūs problēmu atteikties no lepnības un egoisma – un tas ir pirmais solis, ko spēj veikt ikviens cilvēks. Kad cilvēks rīkojas bez egoisma, tad, izvēloties profesiju, vadās nevis pec izdevīguma bet iekšējās intereses un vēlmes realizēt savu talantu cilvēces labā.

Ja paskatīsimies uz apkārtējo pasauli, tad redzēsim, ka ikvienam no mums tajā ir sava vieta un loma. Saules uzdevums ir spīdēt un sasildīt visas dzīvās būtnes. Zieda uzdevums ir ziedēt un iekļauties dabā. Augļu koka uzdevums ir pavasarī ziedēt un rudenī nest augļus.

Cilvēks atnāk šajā pasaulē, lai atklātu un realizētu savu sūtību.

Katram cilvēkam ir doti sav talanti un savs ceļš pasaulē. Un, lai kļūtu laimīgs, viņam ir jāiemācās skatīties sevī. Laime ir vienotības un harmonijas likums, kas vēsta par to, ka svarīgi ir būt vienotam veselam, būt daļai no kaut kā liela un nozīmīga.

Kad cilvēks dzīvo un rīkojas atbilstoši Visuma likumiem, tad laime pati izpaušas viņa dzīvē.

Viņš rada ģimeni un pieņem savu partneri tādu, kāds tas ir. Tas viss, kas ienāk viņa dzīvē: prieks, bēdas, grūtības vai iespējas, viņš pieņem ar pateicību.  Ar pateicību viņš atdod cilvēkiem to, kas tiem dod prieku. Un tas arī ir garīgās kultūras pamats, kas veido veselu un harmonisku personību.

Materiāls no Oļega Gadecka lekcijas Sanktpēterburgā.
Tulkoja: GInta FS