Esi mierīgs, nesteidzies…

Kad es biju alkoholiķis, mani labākie sarunu biedri bija nejauši, bāros satikti pudeles brāļi.
Iedomāti draugi. Bet ziniet, esot alkohola reibumā, ir patīkami uzklausīt dažādus bezgalīgi garus stāstus par svešām bēdām un rūpēm, kad pats sevī esi stīvs kā koks.

Tad ar mani bieži gadījās tā, ka izdzēru pudeli tekilas un pats sev teicu: “Viss, un tagad var arī nomirt”. Turklāt alkoholiķiem pieejams ir tas, ko garām palaiž nedzērāji – atklātība.
Jā-jā. Daudzi Holivudas producenti atdotu visu, lai tikai iegūtu šo ārkartīgi vērtīgo cilvēcisko materiālu. Dažkārt es dzirdēju tādas lietas, no kurām mati ceļas stāvus. Taču bija viens stāsts, kas mani burtiski “izskaloja”.

Neatceros, kā viņu sauca, no skata nopietns, smalki ģērbies, ar dārgu portfeli, visbiežāk tieši tādi sajūk prātā. Viņš apsēdās man blakus un teica: “Redzu, tu esi labs puisis, iedzersim?!”
Es nezinu, kāpēc dzērājus bieži sauc par “labajiem puišiem”. Glāzīte pēc glāzītes un jau pēc brīža es biju kļuvis par vesela krājuma viņa dzīvesstāstu īpašnieku. Viņš runāja par to, ka ir uz viļņa, ka sieva stāvoklī, ilgi kārotais kontrakts parakstīts, bet no pirmdienas viņš stājas amatā, par ko sapņojis pēdējos desmit gadus.
“Es paceļos” – toreiz teica man šis cilvēks. Tieši tā arī teica: “Es paceļos”… Un tad viņš paķēra vēl vienu glāzi un smīnot caur zobiem izspieda: “Tu neticēsi, man galvā ir tik vareni projekti”, – izdzēra to un metās uz ielas.

Kaut kas manī iekliedzās: aizturi viņu, lai viņš iedzer vēl! Bet, nē, viņš jau bija uz ielas. Un es aizgriezos no loga, pie kura sēdējām. Bet jau pēc mirkļa es izdzirdēju kā nokaucas bremzes, atskanēja kliedzieni un divu ielu krustojumā es ieraudzīju kaut ko bezformīgu-asiņainu, kas vēl pirms mirkļa bija cilvēks.

Ko tādu izdarīja šis puisis, ka Visaugstākais viņu tik cietsirdīgi apstādināja? Ar ko viņš bija sliktāks par mani, mūžīgo dzērāju, kuram iekšā tukšums? Kāpēc es paliku dzīvs, bet viņu nokasīja no asfalta?

O, nē, pēc šī notikuma es neatmetu dzeršanu, tas notika daudz vēlāk, taču es sapratu galveno: esi mierīgs, nekad nesteidzies, nesmīdini Dievu ar saviem plāniem, nesities ar putām uz lūpām, cenšoties ieborēt citu galvā savu patiesību.
“Atceries, tavs prieks un nāve atnāks pie tevis vajadzīgaja laikā. Tu ne vella nevari to ietekmēt”.

Entonijs Hopkinss
Paldies Artūram Okmanim

Godīgā vientulība

Tā ir smalka māksla – iemācīties būt blakus cilvēkiem, bet necensties viņos ielauzties, nenogurdināt ar savu nemieru, necensties katru viņu domu piepildīt ar sevi…

Tas ir brīnišķīgi pat tur, kur ir tuvība, tāpēc, ka arī tā nepieprasa pastāvīgu emocionālu un fizisku klātbūtni.
Tā vispār neko nepieprasa, vien klusu cieņu un saudzīgas rūpes par mazajām neapdzīvotajām saliņām vienam otrā.

Mani mīļie, mums visiem ir vajadzīga sevis piepildīšana – ja tā varētu to nosaukt…
Tas ir laiks, kad esam atslēgušies no trauksmainā nemiera, pienākumiem un šķietamām neatliekamām lietām, vajadzības piedalīties nogurdinošos dialogos.
Tas ir laiks, par kuru mums nevienam nav jāatskaitās.
Un šis laiks nav pat ar sevi, bet ar savu vientulību, kas pēc mums ir tik ļoti noilgojusies un par kuru nekā godīgāka šajā pasaulē nav…

Ļiļa Grad
Foto: Anastasija Pavlova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas, kurš zin, tas nestrīdas

Tas, kurš zin, tas nestrīdas. Tas, kurš zin, neko nevienam nepierāda un pat nemāca citus.
Zināšanas uzturas tikai zinātāja līdzsvarā.

Vienīgā dzīves Meistara rūpe – jebkuros apstākļos saglabāt līdzsvaru un neizjaukt savu iekšējo mieru.

Piespiedu kārtā iesaistoties cīņā, zinātājs rūpējas nevis par pretinieka darbībām, bet par sava līdzsvara saglabāšanu. Lūk, kas nodarbina un notur Meistara uzmanību.

Un kamēr tas tā ir, nevienam nav iespējas viņu uzvarēt.

Pasaules uzbūve ir tāda, ka viss, kas viņā nemierīgs, vienmēr griežas ap paša miera dziļumu.

Un pat viesulis kā savu acuraugu sargā sirdsmieru tā kodolā. Ja tu esi sava pretinieka klusējošā būtība, kā gan viņš spēs tevi uzvarēt? Kā viņš spēs iekļūt tavā dziļumā, pats nekļuvis par klusuma dziļumu un pasaules mieru?

Līdzsvars ir tā pati sestā sajūta, kas līdzīgi eņģelim tevi sargā. Tāpēc tam arī ir spārni. Un tāpēc tā spārni abi ir vienādi. Bet tu esi tiem pa vidu. Eņģeļa balss ir klusa, bet viedoklis nekļūdīgs. Lai tev vienmēr izdotos to sadzirdēt, pašam jābūt diezgan klusam, mierīgam un maigam, plūstoši kustinot roku, lai neaizbaidītu putnus, kuri sēž uz tava pie sāniem gulošā zobena roktura.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izgaršot savu dzīvi

Es novēlu tev griezt laiku mazām, plānām šķēlītēm.
Šo novēlējumu es dzirdēju kādā no dejošanas nometnēm.

Ko tā nozīmē man?

Tā nozīmē palēnināt savu gaitu, izgaršot, klausīties sevī un pēc iespējas pilnīgāk izgaršot to, kas notiek. Plānas ābola, siera vai jebkā cita šķēlītes daudz labāk ļauj sajust garšu. Plāna šķēlīte atklāj sajūtas. Plāna šķēlīte gaismā var parādīt visas dzīsliņas un maigos toņus. Plāna šķēlīte ir lokana un mīksta. Tā arī mūsu svētku sajūtas ar gadiem var kļūt smalkākas un dziļākas.

Man tas ir diezgan sarežģīti, taču es nonāku pie idejas par smalkumu un pietiekamību. Mēra sajūtas. Smalka līdzsvara, kas ļauj sajusties labi katru dienu. Es nonāku pie brīva laika un nesteidzīga tā plūduma.

Es vēlos pārstāt dzīt savu iekšējo gliemezi un ļaut tam rāpot, kā prot. Es zinu, ka tad, kad klausos sevī, es redzu daudz vairāk skaistuma un jēgas.

Tāpēc es piedāvāju griezt laiku plānām šķēlītēm. Iepauzēt starp ieelpu un izelpu. Skatīties, kā plūst elpa. Tāpec, ka izņemot laiku un uzmanību, mums nekā cita nav. Tā es domāju.

Kā domā tu?

Aglaja Datešidze
​​​​​​​Foto: Alin Luna
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīve bez grima

Pēdējās dienas tik ļoti gribējās lietu… un, lūk, tas atnāca – tik skaists, cik vien lietus var būt.Vēlīgais pavasaris atsūtīja puisēnu-kurjeru, skaļu un vējainu, kurš nezvanīja pie durvīm, bet visu nakti klauvēja pa palodzi.
Un vēl joprojām klauvē.
Es neatveru, sēžu, klausos un smaidu…

Reiz pamosties ar domu, ka tu sevi šodienējo vispār nepazīsti.
Un ir sajūta, ka atrodies mazā, šaurā istabiņā kopā ar nepazīstamu cilvēku, un jūties neomulīgi, jo nav skaidrs… par ko runāt, kā uzvesties, ko vispār darīt…
Tu viņā neatpazīsti to sevi, kuru, šķiet, zināji, un pie kura esi pieradis.
Kas ir šis cilvēks, kurš pavisam nemanāmi ir piesavinājies tavas reakcijas un tavus ieradumus?
Kāpēc tu vairs negribi to, kas agrāk nemainīgi atradās tavu vēlmju saraksta augšpusē?
Kāpēc tev vairs nav svarīgs tas, kas ilgu laiku tev bija svarīgākais?
Kāpēc tevi vairs nevelk turp, uz kurieni tu agrāk tik ļoti tiecies?
Kāpēc tu vairs nezvani tiem, ar kuriem stundām ilgi runāji pa telefonu pat necenšoties iepauzēt?
Kāpēc klusums ir kļuvis par tavu mīļāko mūziku?
Kāpēc par tavām mīļākajām ir kļuvušas pavisam citas grāmatas?
Kāpēc, atverot skapi, tu pēkšņi saproti, ka vari pilnībā visu izmest… jaunu, dārgu, nevalkātu un vairs ne tavu…
Kāpēc matus griez arvien īsākus un īsākus?
Un kāpēc tik skaļi smejies par tādām nožēlojamām, tomēr pārāk augstu noliktām mūsdienu it kā vērtībām?
STOP!Kāpēc tev tik ļoti patīk šis stāvoklis, kurā nav ne kripatiņas sociālā grima, ar kuru parasti aizsmērē realitāti, lai pārliecinātu pasauli par savu ekskluzivitāti?Šodien vienkāršs, trausls, ar saviem trūkumiem cilvēks ir liels retums, gluži vai muzeja eksponāts.Visapkārt ir tik daudz īpašo, neiznīcināmo, nenovecojošo un it kā zaudējumus neiepazinušo, kuri nekad nekļūdās ar saviem selfijiem brīnišķīgā rakursā, pat no bērēm…Un tā gribas angļu stilā aizslīdēt… ko tu arī dari.Un tu dzīvo, iepazīdamies ar sevi, tādu nepazīstamu, saprotot, ka tas arvien vairāk sāk tev patikt, šis nedaudz asais, bet tik ļoti bezkompromisu cilvēks… kaut vai tikai ar to, ka ir patiesāks par tevi pašu, vakardienas, kurš baidījās kādam likt vilties vai pārstāt būt labs.

Kāpēc tas notika?

Tāpēc, ka tu esi izaudzis, vai iegājis krīzē, lai izaugtu.

Runā, ka lietus laikā arī cilvēks aug…

Un man tas patīk. Gan lietus, gan dzīve bez grima.

Ļiļa Grad
Foto: David Dubnitskiy
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mazās dzīves glezniņas

Katram no mums ir savs veids kā vienoties ar dzīvi…
Un ir neapdomīgi nevienoties vai nevēlēties atrast piemērotāko veidu kā vienoties, jo tas draud ar hronisku neapmierinatību un sava laika izšķiešanu, meklējot veidus, kā no likteņa piedzīt parādus…
Protams, liktenim tas ir gluži vienaldzīgi, jo parādu tam nav…

Ja godīgi… tad dzīve vietām mēdz būt pavisam riebīga…
Taču tajā ir arī pavisam citas lietas…
Un ir vēlams mokoši negaidīt to stundu, to mirkli, līdz būsim tikuši līdz TĀM vietām, vai arī TĀS tikušas līdz mums, bet kaut kā ērti iekārtoties to starplaikos…

Mana paziņa, Žeņa vāra zupu…
Nevis vienu konkrētu, bet dažādas…

Tās viņai sašķirotas pa gadalaikiem…
Pa nedēļas dienām…
Pēc garastāvokļa – atceros, vienai zupai bija nosaukums “Nāciet, manas skumjas, pierijaties!”…
Tās sašķirotas pēc ingredientiem un laika – sākot no gardām soļankām, kas gatavotas no labākajiem kūpinājumiem un dažādu šķirņu olīvām, līdz pat askētiskajām, bet loti gardajām zupiņām, kas pagatavotas no “visa, kas pa rokai”….
Pēc tā, cik būs ēdāju – “Ņemam spaini un palielinām dozas!”…
Pēc emociju grādiem – sākot no mierīgas “paģiru zupiņas” līdz pat sprādziennbīstamiem spāņu brīnumiem, kas ar savu bezkaunīgo piparu “sit līdz pat smadzenēm”…
Pēc Mīlestības – “Apēstu ienaidnieks, apprecētu tevi!”…


Žeņa vāra savu zupu, vienojoties ar dzīvi par pilnībā ciešamām ar to attiecībām….
Žeņa vāra zupu, tā izvelkot sevi no tuvojošās depresijas, ikdienas haosa un problēmām, kuru mazāk nepaliek, tieši otrādi…

Žeņa vāra zupu un vēl raksta savu disertāciju, un teic, ka sen ar to būtu kamīnu iekurinājusi, ja vien uz plīts nelēkātu “katliņš” un kārtējais karstais un aromātiskais šedevrs nedejotu savu salsu…

Blakus Žeņai ir silti un gaiši pat tad, kad ir auksti un drūmi…

Man ļoti patīk zināt, ka kaut kur ir viņa un viņas zupa…. palīdz pat no attāluma….

TERAPIJA, mani mīļie, ir process, kurā tu pārstāj svinēt savas nelaimes un pārstāj sev patikt ciešanās…

Un vāri zupu… zīmē uz ūdens… pieraksti savas domas…. baro suņus un kaķus…. ilgi pastaigājies parkā… izkrāmē aizkrautos skapjus…. mazgā logus…. zvani tiem, kuri jau paspējuši aizmirst tavu balsi… un baudi pat neko nedarīšanu….

Ar baudu…

Vai arī cerību, ka tā tevi panāks…

Vienojies ar savu dzīvi… viņa to prot…
Piekrīti  un dodies satikties ar tiem, kuri nav nolīduši kaktiņā ar aizvainojumu dvēselē…

Ar ko gan mēs esam sliktāki….

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nepadodies, ja esi nokritis. Paliek vēl trešais mēģinājums.

Nepadodies, ja esi nokritis. Paliek vēl trešais mēģinājums.

Dažkārt ne viss uzreiz izdodas. Ar otro, visbiežāk – trešo mēģinājumu. Esi ievērojis, ka pasakās un mītos vienmēr ir trīs mēģinājumi? Lūk, arī dzīvē notiek tāpat. Nesanāca vienreiz, nākamajā reizē izdosies. Vai trešajā. Galvenais – būt labā noskaņojumā un neatlaidīgam.

Bērnībā mamma un vecmāmiņa mani aizveda uz mežu ogot. Vectētiņš palika vasarnīcā un turpināja būvēt pirtiņu. Man bija kādi trīs gadi. Es biju skaisti saģērbta: smukās biksītēs, jaciņā ar garām rokām, galvā balts lakatiņš un kājās zābaciņi. Odi nesakodīs un skaisti izskatās.

Pa ceļam uz mežu bija milzīga peļķe; gluži kā purvs vai ezers! – man tā šķita. Pāri peļķei laipiņa. Mamma gāja pa priekšu un turēja mani aiz vienas rokas, vecmāmiņa gāja aiz muguras un turēja aiz otras rokas.

Viņas abas uz mani bailīgi skatījās un teica: solītis! Vēl viens solītis! Es, protams, iekritu tajā peļķē, kaut kā rokas izspruka. Ļoti nosmērējos. Vienkāršāk sakot, kad mani izvilka, dubļi no manis tecēja straumēm.

Mamma ar vecmāmiņu mani veda mājās pārģērbties. Slepus, lai vectētiņš neredz, jo viņš noteikti mani pēc tāda kritiena nekur nelaistu. Es varēju saaukstēties vai vēl kaut ko. Taču vectētiņš tēsa baļķus un neredzēja, ka esam atgriezušās. Mani saģērba mazāk skaistā tērpā – vecajās slēpošanas biksēs, džemperī un kalošās, un lakatiņa vietā uzsēja baltu marli.

Un atkal veda pāri peļķei pa to pašu slideno, šauro laipiņu, un, protams, es atkal nokritu. Un, skaidrs, ka atkal biju drausmīgi nosmērējusies. Bet mani atkal veda pārģērbt, jo es obligāti biju nolēmusi salasīt ogas. Tas bija ļoti svarīgi.

Es neraudāju, bet pārliecinošā solī atkal gāju pie peļķes – cita ceļa nebija. Šoreiz man mugurā bija veca stepēta jaka, tai apkārt apjozta gara siksna līdz grīdai. Un galvā vectētiņa cepure.

Un viss izdevās veiksmīgi! Es salasīju pilnu krūzi ogas. Un pacienāju vectētiņu, kad atgriezāmies. Un apģērbu izmazgāja, nekas briesmīgs nenotika.

Galvenais – neatlaidība un miers. Trešajā reizē viss izdosies, ja pirms tam neizdevās. Sazin kāpēc tas darbojas. Un rezultātā viss izdodas. Neskatoties uz kritieniem: jo galvenais taču ir piecelties un iet tālāk. Ir vēl trešais meģinājums – ja nepadosies, varēsi panākt savu. Un pielasīt pilnu krūzi garšīgas zemenes…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mana ZIEMA

Man jaunā gada tuvošanās nenozīmē skriešanu pa veikaliem, ne arī Ziemassvētku korporatīvos pasākumus, ne arī salātu receptes vai vēlmi pa lēto aizceļot uz siltajām zemēm….

Man tā ir maza omulīga iekšējā ziema, kas negaida nekādus svētkus, bet pati tos rada…
Tie nav notikumi, tās ir sajūtas…
Nevis darāmo lietu saraksts, bet noskaņojums…
Nevis mākslīga lapmpiņu burvība, bet garastāvoklis, kuru nevar aptaustīt, bet tikai klusiņām atvērt tajā durtiņas no bērnības….
Es negaidu ne Ziemassvētkus ne Jauno gadu…
Taču es katru rītu apstājos, lai ieraudzītu, kā mostas gaisma…
Un vakarā nozogu kaut divdesmit minūtes, lai vienkārši saelpotos neatkārtojamos mirkļus…

Mana mazā ziema ir tikai mans laiks…  es to nozogu visam, kas ir svarīgs, bet ko var atlikt uz vēlāku laiku…
Es uzkrāju spēkus…
Es atjaunojos…
Es klusēju…
Es vēroju, kā aizplūst pagājušais gads… neapkopoju rezultātus, nekaļu plānus un nestādu globālus mērķus…
Negribu…
Es neredzu nekādu jēgu šai modernajai grāmatvedībai, kas cenšas mūs no dzīviem cilvēkiem pārvērst par programmējamiem robotiem…. lai paši pārvēršas, ja ir tāda vēlme – klapēt ar dzelzs smadzenēm pa titāna plānotājiem…


Man patīk būt parastam cilvēkam, kurš izgaršo sniegu…
Un nezaudē dzīves garšu, neskatoties uz neizbēgamo…
Jo ilgāk dzīvo, jo asāk saproti, ka laime nav bezgalīgs prieka karnevāls…. tie ir pavisam īsi apziņas uzplaiksnījumi par to, ka esi dzīvs, neesi nocietinājis savu sirdi, neesi vīlies vai kļuvis naidpilns, bet vēlies turpinājumu, ja tā varetu teikt….
Es teikšu, var! –
Es turpinu vēlēties turpinājumu!
Es baudu savu iekšējo ziemu…

Mīļie, nepaejiet garām šai ziemai, ieciklējušies tikai uz sarkaniem datumiem kalendārā….

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pienāk tāds laiks

Foto cottonbro

Agri vai vēlu mēs visi dzīvē nonākam līdz pārsātinājuma punktam ar visa veida cilvēciskajām attiecībām.Tas var notikt rīt vai aizparīt, nākamgad vai pēc paris gadiem. Tādu stāvokli es saucu par briedumu. Manuprāt tas gan skan pārāk skaļi.

Viss ir daudz vienkāršak: tu saproti, ka viss, kas noticis, kas var notikt, vairs neaizskar tevi tik dziļi. Ne jau tāpēc, ka tu būtu uzaudzējis biezu ādu. Vienkarši tevī ir tik daudz dažādu veidu attiecību, ka jaunām nav vietas.

Un tad tu tām ej garām, līdz kaklam piepildīts un viscauri ievainots, taču spēcīgs un pārliecināts par savu bagātību.  

Tevi ne ar ko vairs nevar pārsteigt, tev arī nav vajadzīgs nekas īpašs, tikai pats mazumiņš, bet īsts.

Pārsātināts it visā, tu meklē tikai vienu – mieru. Tu esi gatavs atdot savu mīlestību, pret pieskārienu klusumā, kad vārdi ir lieki, bat balsis aizbiedē gribu. Tu gribi draudzību, bet tādu, kad klusēšana ir daiļrunīgāka par jebkuriem vārdiem, bet rīcība pierāda to, ko ar vārdiem pierādīt nevar.

Ir pagājis skaņu laiks. Tagad tu smaidi dzeltenajām rudens lapām peļķēs uz melnā asfalta, tu sajūsminies par sava senā drauga izvēli, kurš pamezdams visas savas svarīgās lietas, skrien no otra pilsētas gala pie tevis, lai kopā siltā virtuvē apēstu picu.
Tagad tu attiecībās novērtē nevis to, ko saņem un atdod, bet to, ka vienkarši esat kopā.

Elčins Safarli “Man tevi apsolīja”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Viss normāli

Es nezinu, kur sākas šis brīnišķīgais periods, kad pēkšņi saproti: lai kas arī nenotiktu – “viss normāli”.

Tas nepiespiestais miers, kuru vienmēr esmu apskaudusi.

Arī tagad turpinu apskaust, tikai jau pati sevī.
Kad kāds aiziet no tavas dzīves un tu skaidri zini – ka tas ir uz labu.

Nepārstājot just skumjas, vienkārši saproti, ka ir tie, ar kuriem ir pa ceļam, bet citi – ar kuriem noteikti nav.
Tā ir brīnumaina sajūta, kad sev tādos ierastos pārdomu brīžos, pēc kuriem agrāk bija kauns, tagad dvēselē ir absolūti klusi un mierīgi.

Lēnām malkojot kafiju tu domā: eh, kas izaudzis, izaudzis.

Kad redzi, ka pēc kārtējā ieraksta Facebook palicis par 50 draugiem mazāk. Un nav ne panikas ne trauksmes, par to, ka tu būtu kaut ko izdarījusi ne tā.

Un nākamajā dienā tev jau ir +100. Un tu nejūties izbrīnīts vai stipri šokēts.
Vienkārši tā tam ir jābūt.

Tā ir sajūta
Absolūti negaidīti.
Tu pēkšņi ievēro, ka pasaulē ir ļoti daudz cilvēku.
Nevis viens vai divi.
Patiešām tik daudz, ka tu vari izvēlēties.
Un to, kas tev der ir  p i e t i e k a m i   d a u d z.
Un no tā rodas tads vieglums ķermenī. Un tāda drosme.

Un skaidrība.
Kad nevajag aizsargāties pret agresiju – pietiek vienkārši aiziet.
Kad nevajag nevienam neko pierādīt – vienkārši atstāt cilvēkus ar viņu redzējumu par tevi.
Un atlaist.
Kad nevajag nopelnīt – tevi atradīs un novertēs tie, kam vajag.

Anastasija Zagrjadska
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Avots: sobiratelzvezd.ru