NETRAUCĒ iet savu ceļu

Tētis, mamma un es gājām pa meža ceļu uz jūru. Pāri ceļam no kreisās uz labo ceļa pusi rāpoja gliemezis. Lai neviens to nesabradātu, mamma uzmanīgi paņēma to rokās un aiznesa tālāk no ceļa un maigi nolika zem priedes zālē – tieši tur, no kurienes gliemezis arī rāpoja…

Tētis sadusmojās.
– Vai tad tu nesaproti, ka gliemezim vajadzēja nokļūt tur – ceļa otrajā pusē!

Bet mamma uzskatīja, ka sūnas un priedes pa labi no ceļa ne ar ko neatšķiras no tām, kas ceļa kreisajā pusē.
Tētis saķēra galvu:
– Bet gliemezis taču rāpoja pa labi!
– Kādēļ?
– Kāda tev darīšana, kādēļ?

… Ir pagājis gandrīz pusgadsimts, bet katru reizi, kad redzu, ka kāds cenšas otru glābt vai padarīt laimīgu pret viņa paša gribu, es atceros to gliemezi.
Tam tik ļoti gribējās pa labi!

Viktors Šenderovičs
FOTO: Vitalii Odobesku
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ienest Gaismu…

Ienest Gaismu savās šaubās, savā izmisumā, savās sāpēs, savā bezspēcībā, savā trauksmē, savās bailēs, savā apjukumā un nespējā pieņemt patiesību par to, kas notiek…

Ienest Gaismu pat necaurredzamā tumsā – lūk, ko man nozīmē personīgās garīgās cīņas stāvoklis, no kura nav iespējams izvairīties tad, kad tik daudz kas sagrūst acu priekšā.

Ienest Gaismu nozīmē atteikties atspoguļot man svešu veidu, kā dzīvot tajos apstākļos, kas tika uzspiesti nevis pašas izvēlēti.

Tātad, domāt, domāt, domāt un vēlreiz domāt, nevis panikā kopēt, neuzticēties visam, ko saka, nesteigties balstīties svešā kategoriskumā, kas balstas tikai uz melni-balto.
Tātad beidzot iemācīties strādāt ar informāciju, nevis nešķirojot baroties ar to, un pēc tam to atgremotu izspļaut uz kādu, kas pagadās pa rokai. 

Ienest Gaismu nozīmē atbildēt par sevi un tikai par sevi, nevis anonīmi manipulēt ar man nepazīstamu cilvēku kauna un vainas sajūtu.

Ienest Gaismu nozīmē aiznest to kaut tikai vienam cilvēkam un zināt, ka vismaz vienam ar mani kopā ir silti, gaiši un droši.

Ienest Gaismu nozīmē atrast sev gaismas avotu, tāpēc, ka viss gaišais turās tikai uz savstarpējas apmaiņas principiem, nevis vēlmes atrast donoru.

Mani mīļie, ienest Gaismu tad, kad tumsa ik mirkli sevi pavairo un vervē sev arvien jaunus un jaunus adeptus, nav vis vienkārši sarežģīti, bet gan titāniski grūti…

Taču dziedināšanās var notikt tikai Gaismā. Vairāk nekur citur.

Izvēlies uz ko tu balsties. Izvēlies, kas tev ir tuvāks. Un uzņemies pilnu atbildību par savu izvēli.

Es novēlu visiem GAISMU…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Savā paša ligzdiņā

Var jau spēlēt diženumu, taču dzīve vienalga ir un paliek maza un trausla ligzdiņa, kurā pavisam neilgi dzīvo mazi un trausli cilvēki…

Dažkārt man šķiet, ka vienīgais, ko mums visiem vajadzētu atcerēties, izmisīgi klauvējoties pie neredzamajām citu cilvēku bruņām, ka tās patiesībā maz no kā aizsargā, taču uz īsu mirkli uzdāvina mums savas neievainojamības ilūziju.
Nav tādu cilvēku, kuri nekad nebūtu bijuši ievainoti, nobijušies, aizvainoti, nesaprasti …
Nav iespējams globalizēt savstarpējo sapratni un iegūt tādu sabiedrību, kurā visi būtu vienlīdzīgi un saskanīgi.
Nav iespējams pēkšņi kādu dienu pamosties pilnīgā mierā un vispārējā harmonijā.
Taču eksistē vieda pieslēgšanās pat vismazākajiem gaismas, prieka, mīlestības un labestīgas dzīves klusajiem fragmentiem, kuri ir pieejami ikvienam, kurš to no sirds vēlas.
Pastāv lēmums nodzīvot savu dzīvi tā, lai tajā apliecinātos tikai caur saviem paša darbiem un jaunradi, nevis dancojot pa citu galvām, pieslienoties skaļākajiem bļāvējiem, vai cenšoties pārvaldīt nevis savu, bet kāda cita dzīvi.
Pastāv samērīgums savās iespējās, pie kā nonākt ir visgrūtāk, tāpēc, ka nekur citur netiek pieprasīts lielāks godīgums pašam pret sevi, kā šeit.
Un pastāv pieauguša cilvēka izvēle, kura būs un paliks izvēle pat tad, ja to neizdarīsim.
Jā, protams, mani mīļie, ārpasaule var mūs iznīcināt vienā mirklī, taču iekšēji mēs varam iznīcināt sevi tikai paši…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vēstule aizvainotajai bērnībai

Zini, man būtu gribējies zināt to jau agrāk, pirms pati uzzināju un pa īstam sapratu. Taču pat tas, kas atnāk vēlu, tieši šajā gadījumā, ir daudz labāk par to, kas neatnāk nekad.

Tas ir stāsts par pieaugšanu.

Ja tev ir vairāk kā astoņpadsmit gadu, ir jēga savu rīcību pamatot nevis ar audzināšanu, bet IZVĒLI. TAVU IZVĒLI.
Tā ir godīgāk. Un tā tu ātrāk pierodi pie domas, ka, tieši sākot no šiem astoņpadsmit gadiem, tev ir radusies iespēja izmainīt visu to, ko tu nespēji atcelt, kamēr tev nebija juridisku tiesību pašam uz sevi.
Tu ļoti daudz ko esi iemācījies šajā pašā beztiesiskajā bērnībā, nelūdzot vecāku palīdzību un par spīti viņu aizliegumiem, vai ne?
Tad kāpēc tu domā, ka tu nevari darīt to arī šobrīd, kad vairs nevienam nav jāprasa atļauja?

Atceries visu, kas tev nepatika un sāc darīt gluži otrādi.
Atsakies no tiem scenārijiem, kuros biji nelaimīgs.
Atsakies sniegt sev un citiem to pieredzi, no kuras kādreiz pats cieti.
Atsakies sekot tiem uzstādījumiem, uz kuriem, kā tu uzskati, salūza tavi vecāki.
Atsakies atkārtot tos vārdus, no kuriem sažņaudzās tava sirds.
Atsakies akli pakļauties tiem noteikumiem, sekošana kuriem tev nedeva neko citu kā vien verdzību.
Un visbeidzot, atsakies konservēt savas traumas, aizvainojumus, nožēlas, vilšanās, lai pēc tam nevajadzētu ar tām apmētāt savus bērnus, kā attaisnojoties par to, ko tu pats nodari viņiem… izpako savu bagāžu pats vai arī kāda palīdzību.

Mācies Mīlestību nemīlestības vietā, labestīgas rūpes pakļaujošas kontroles vietā, maigumu cietsirdības vietā, sapratni vēlmes vadīt vietā, dialogu dienesta pavēļu vietā, pieņemšanu atsvešināšanas vietā, piedošanu soda vietā, spēju būt laimīgam tuvībā apsēstības un vēlmes, lai tev vienmēr būtu taisnība un tu vienmēr būtu galvenais, vietā…
Un atbildību hroniskas vainīgo meklēšanas vietā.

Sarežģīti? Ilgi? Netaisnīgi? Neiespējami? Tu nevienam neko neesi parādā?
Bet varbūt tieši tā domāja arī tavi vecāki, kuriem tu šobrīd piestādi rēķinu. 
Un varbūt viņiem bija taisnība, tāpēc, ka grūti ir pirmie simts gadi, bet nākamo, vieglo mums nav.
.
Mēs visi zinām, kā būtu pareizi un labi. Taču mēs esam tikai cilvēki, un tātad mēs vēl joprojām kļūdāmies, maldāmies, krītam, slinkojam, izlokāmies, augstpratīgi klūpam un sāpīgi sitamies pret realitātes akmeņiem. Mēs zaudējam saviem sapņiem, netiekam galā, krītam izmisumā, mānām sevi un citus, pieprasām no citiem to, ko paši nevaram.

Mēs neesam ideāli, dažkārt nožēlojami, dažkārt nespējīgi tikt galā pat ar niekiem, taču tas neatceļ mūsu spēju mīlēt, draudzēties, atdot, dāvāt, priecāties, radīt, būvēt, piedot, ticēt, dziedināties, sākt visu no gala, labot, rūpēties, palīdzēt, skūpstīt rētas, piecelties, kad esam stāvējuši uz ceļiem, patiesi nožēlot, saprast, sargāt, aizmirst slikto un radīt brīnišķīgo…

Tikai mums, cilvēkiem ir pieejama spēja izjust laimi un dāsni tajā dalīties, pat tad, kad tās ir tik maz.

Mēs augam ne tikai tāpēc, lai kļūtu lieli.
Mēs augam, lai dotu iespēju būt citai bērnībai, nevis bezgalīgi turpināt savējo, pieprasot vecākiem nest atbildību par mūsu neveiksmēm.

Tas šobrīd ir viss, ko vēlējos tev pastāstīt.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

MANA IZVĒLE. MANA DZĪVE!

Kāds sūfiju mistiķis visu dzīvi bija laimīgs. Nevis tēloja laimīgu, bet bija laimīgs. Viņš pats bija smiekli, visa viņa būtība bija svētki. Un, lūk, viņš kļuva vecs, pienāca viņa miršanas diena un viņš par to smējās. Tad kāds no viņa skolniekiem jautāja:
“Mēs esam pārsteigti. Tagad jūs, skolotāj, mirstat, kāpēc smejaties? Mums ir skumji, bet jūs vēl joprojām smejaties! Kā jums tas izdodas?”

Un vecais vīrs atbildēja: “Noslēpums ir pavisam vienkāršs. Kad man bija septiņpadsmit gadu, es jau biju paspējis būt nelaimīgs. Bet manam skolotājam bija septiņdesmit, un viņš man teica: “Reiz arī es biju tikpat skumjš kā tu. Bet kādā brīdī pēkšņi man atnāca atklāsme – tā ir Mana izvēle, Mana dzīve!”

Kopš tā brīža katru rītu, kad pamostos, pirms atveru acis, es sev jautāju: “Ko es vēlos? Ciešanas? Svētlaimi? Ko es šodien izvēlos?”

Es izvēlos svētlaimi, es tiecos pec tās. Tā ir izvēle. Pamēģini. No rīta, kad pamosties, pajautā sev: “Ir pienākusi jauna diena! Kāds ir mans plāns?” Vai tad kāds izvēlēsies ciešanas? Nē. Tāpeēc, ka tāda izvēle ir pretdabiska.

Sūfiju viedais stāsts
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izvēle ir vienmēr

izvele7546

Tavā dzīvē katra diena var būt bezgala skaista…

Skaista tāda, kāda ir, nevis iestudētā noskaņojumā…
Brīnišķīga grūtībās…
Brīnišķīga nogurumā…
Brīnišķīga, izdzīvojot visa spektra emocijas, ne tikai izvēloties pozitīvās…
Kāpēc?
Tāpēc, mīļie, ka tas ir tikai izvēles jautājums…
Vienkāršas paša atbildības par notiekošo tieši ar tevi – izvēles…

Reiz es sapratu, ka citi cilvēki – tuvi un tāli – neatrodas manī, bet gan ap mani…
Un viss, ko viņi man atnes – ir labprātīgi…
Un viss, ko es pieņemu vai atdodu – arī ir labprātīgi…
Ne es varu viņus piespiest kaut ko darīt, ne viņi mani…
Un nevajag piespiest…
Kad šī apzināšanās atnāca, es ieguvu emocionālo brīvību…
Un tā ir labākā no visām brīvībām, kas dāvā visus laimīgās mīlestības un draudzības veidus….
Kāpēc?
Tāpēc, ka no tavas dzīves uz visiem laikiem pazūd gaidīšanas mokas…
Izšķīst aizvainojumu skābums…
Pazūd vēlme par katru cenu piesiet sev cilvēkus….
Viss kļūst godīgs un caurspīdīgs: ir savstarpēja saskaņa un vajadzība vienam pēc otra…
Nē – atkrīt visi jautājumi…
Es uz visiem laikiem pārstāju vēlēties no cilvēkiem to, ko viņi man nevarēja vai negribēja dot…
Un uz visiem laikiem pārstāju sevi vainot par to, ka es kaut ko nevaru, vai negribu dot…
Te ir tikai viens princips – neņem to, uz ko nespēj atbildēt ar to pašu…
Un nedod neko, ko tev pieprasa pretēji tavām vēlmēm…

Kad pārstāju gaidīt, es piedzīvoju vēl vienu apburošu brīvību…
Es atcēlu savas dzīves  aizmiršanu, kas automātiski notiek, kad mēs izvirzām lielus un mazus mērķus, un sākam skriet tiem pretī, traumējot visu, kas ir mūsu ceļā, uzskatot, ka reālā dzīve sāksies tikai tad, kad kāds mūs iemīlēs, kad visa nauda tiks nopelnīta, kad visas kaites sadzīs, kad skaistums atgriezīsies un tiks atķeksēti visi obligāti izpildāmie punkti mūsu izcilības sarakstā …

Es negribu aizmirst…
Es gribu dzīvot tieši tagad…
Gribu mīlēt to, kas ir, nevis to, kas kādreiz būs…
Gribu uzskatīt sevi par pilnvērtīgu nevis vadoties no kādiem ideāliem, bet tā, kā pati jūtos savā prātā un ķermenī šodien…
DZĪVOT nevis GAIDĪT…

Es ne vien vienkārši ticu, bet skaidri zinu, ka nav nekādas nolemtas nelaimīgas dzīves!
Nav garlaicīgas dzīves…
Nav dzīves piesaistītas tam, kas mūs iznīcina…
Nav visiem vienas laimes…
Nav viena un visiem pareizā dzīvesveida…
Nav uzspiestas mīlestības…
Un nav trofejas, kuru saņemot mēs būtu uzvarējuši…. tā nav uzvara, tā ir piespiedu turēšana – visa tā turēšana, kas nekad labprātīgi nekļūtu par tavējo… un tā ir briesmīga neveiksme…

Ir izvēle…
Lūk, izvēle vienmēr ir…
Un neviens to neizdarīs mūsu vietā…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība ir…

sieviete virietis8

Mīlestība nav “caurlaide nokļūšanai paradīzē”, tas nav “sastapt savu ideālu”, tas nav “liktenis”. Mīlestība ir izvēle būt ar vienu cilvēku, lai kas arī notiktu. Atkārtoju: lai kas arī notiktu. Tu vari izvēlēties mīlēt, vai cerēt uz likteni un pastāvīgi vilties.

Tāpēc, ka liktenis – ir tikai koncepcija. Ērts termins, kas atbrīvo mūs no atbildības.

Mīlestība… Īsta mīlestība atnāk pēc daudziem kopā ar kādu pavadītiem gadiem. Daudzi saka: “mīlestība pāriet”. Ticiet, ja jūs tā domājat, tad mīlestība nav vēl sākusies. Mīlestība ir darbs, tas nozīmē katru dienu nomierināt savu ego, tas ir viedums un mācība, un tās ir sāpes egoismam. Atkārtoju: mīlestība ir izvēle. Tu nevari “nesaderēt ar kādu raksturiem” vai “gribēt no dzīves daudzveidību”. Tu vienkārši nevēlies izvēlēties dzīvot mīlestības dēļ.

Mīlestība nozīmē “mīlēt priekos un bēdās, bagātībā un nabadzībā, slimībā un veselībā, kamēr nāve mūs šķirs”.

Un kad abi to saprot un pieņem to… Un dzīvo viens otram – tā ir Mīlestība.

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izvēle

Katru rītu mēs izdarām izvēli.
Tu vari pamosties noskumis un bez prieka, bet vari pamosties ar pateicību Dievam par vēl vienu jaunu dienu.
Iziet no istabas dziedot un dancojot. Nevajag būt drūmam. Jāsaņemās. Jāizdomā sev mērķi, jēga, sapņi.
– Piecelties agri.
– Uzzīmēt savas dzīves bildi.
– Dāvāt labestību, uzmundrinošus vārdus tiem, kuri blakus.
– Dzīvot gaišajā pusē, ar pluss zīmīti un kustēties uz priekšu.
Kustība uz priekšu ir kustība uz Mīlestību un tās audzēšana sevī un savā pasaulē.
Domāt labestīgi, runāt un klusēt no Mīlestības, apskaut.
Mīlestība ir mūsu dzīves mērķis. Atdzīvināt, palielināt un uzdāvināt šo Gaismu saviem mīļajiem.
«Aplipināt» labā nozīmē, lai Gaisma iet tālāk.
Mīlestībai nav robežu un tā nekad «nepārstāj». Ir tikai jāatveras tai. Ar to pietiek, lai pieceltos agrāk.
Mīli!
Anna Bogatova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc ir bailes izdarīt izvēli?

izvele1

Ko tas nozīmē: “Izvēlēties vīrieti. Izvēlēties savu ceļu. Izvēlēties sevi?”
Gribu sākt šo sarunu ar dažām būtiskām tēzēm par tēmu: mēs baidāmies nevis no izvēles, bet no nepieciešamības tai sekot.

Izvēle nevar būt nepareiza, ja mēs par to atbildam.
Šaubas par izvēli nozīmē atteikšanos no tās.
Katru reizi, izvēloties vienu ceļu, piemēram, vienu no trim – mēs atsakāmies no pārējām divām.
Nav iespējams izvēlēties visu uzreiz.
Sekot savai izvēlei nozīmē pārstāt salīdzināt to ar citiem variantiem, vai pārstāt atskatīties “labāku variantu” meklējumos.
Atskatīšanās notiek vai nu ar mērķi apstiprināt to, ka “mana izvēle ir pietiekami laba”, vai arī ar gluži pretēju mērķi – apstiprināt to, ka esi izvēlējies neīsto un fiksi-ātri mainīt savu izvēli – kamēr vēl nav par vēlu. Problēma vien tajā, ka mainīt var bezgalīgi ilgi. Un mēs meklējam ārējos izvēles pierādījumus – autoritātes, kas mums pateiks “īstais” vai “neīstais”, zīlējam kārtīs, rūnās, planētās… lai tikai nebūtu jāatbild par savu izvēli.

Kāpēc mēs tik ļoti baidāmies izvēlēties?

«Izvēlēties ne to»? «Nožēlot savu izvēli»?
Pārsvarā tāpēc, ka mums ir bail atbildēt par savas izvēles sekām. Un te nu mēs varam “iekrist” divās galējībās – nedomāt par tām vispār un krist bezdibenī, izvēloties, vadoties absolūti no emocijām, tātad no bērna stāvokļa (Eh, kā būs, tā būs!). Vai arī izsvērt visus “par” un “pret” bezgalīgi ilgi cenšoties izvēlēties tikai ar prātu un censties ņemt vērā visu iespējamo un neiespējamo – izejot no iekšējā vecāka, cenšoties izdarīt “pareizo” izvēli.

Piemēram, tipiskā izvēle, ar kuru sastopas ikviena sieviete – vīrieša izvēle.
Iedomājieties jaunu sievieti, kura precas ar vīrieti, un šo izvēli neatbalsta viņas vecāki. Un viņa izvēlas, izejot no bērna stāvokļa – kā būs, tā būs! Nav svarīgi, ko jūs man sakāt, es vienalga darīšu tā, kā gribu – pēc sava prāta.

Sākumā viss ir labi, taču, laikam ejot, rodas dažādi sarežģījumi un attiecības kļūst smagas – konfekšu un ziedu periods ir beidzies, sākas sadzīve, piedzimst bērns. Tas ir periods, kad attiecības un IZVĒLE tiek pārbaudītas – cik stipras tās ir.

Vīrs arvien retāk attaisno cerības, mūsu varonei krājas aizvainojums – mamma arvien biežāk uzdod jautājumus un jaucas jaunās ģimenes dzīvē ar saviem “es jau tev teicu!’. Un pašai to pat nepamanot, jaunā sieviete arvien vairāk ielaiž savus vecākus/draudzenes savās attiecībās (tad žēlojoties par savu vīru, tad, par savu grūto dzīvi – pat tad, ja neko tādu īpašu nestāsta), un uz to brīdi, kad pasaulē nāk bērns, tuvības attiecībās kļūst tik maz, ka tās izirst.

Un ko jaunā sieviete dara šajā brīdī? Dodas pa mazākas pretestības ceļu – atgriežas pie mammas, kurai vienmēr ir taisnība. Secinājumi, kurus viņa izdara – izvēlējos nepareizo, mammai bija taisnība.

Pazīstama situācija, vai ne? Droši vien arī jūsu paziņu lokā ir līdzīgas… un, ne viena vien.

Kur āķis?

Izvēlēties atbildīgi, no pieaugušā stavokļa, nozīmē – nenodot SAVU IZVĒLI, atbildēt par to līdz galam. Kad attiecībās ir grūtības, kad plīst pa šuvēm viss, kad šķiet, ka esi klūdījusies – turpināt pieņemt SAVAS sekas un nodarboties ar SAVĀM reakcijām un pardzīvojumiem šajā sakarā.
Attiecību sakarā tas nozīmē “turēt sitienu”, pat tad, kad ir grūti un līdz pašām filmas beigām “neiziet no zāles”. Divatā lemt, divatā izvelēties, divatā sarunāties. Neapvainot, bet sarunāties! Un pat tad, ja rezultātā nākas šķirties, tad neuztvert to kā kļūdu, kā nepareizu pieredzi, bet pieņemt to, kā daļu dzīves, kurā ES IZLĒMU ieiet un ES IZLĒMU iziet.

Tas ir par atzīšanu “tas ir mans”. Tad arī izradās, ka atgriezties pie mammas nevajag, jo nevar piedzimt atpakaļ. Var virzīties tikai uz priekšu, vai arī stāvēt uz vietas, skatoties atpakaļ.
Cik ļoti svarīgi ir IZVĒLĒTIES VĪRIETI. Tas nozīmē pārstāt viņu salīzināt ar kādu citu, nolemt sev, ka viss, viņš ir nevis labākais, bet vienkārši MANĒJAIS, viņš ir VIENS. Tāpat kā mēs nesalīdzinām bērnus ar mērķi iemainīt tos pret kādu citu – paklausīgāku, labāku.

Cik svarīgi ir izvēlēties SAVU CEĻU. Sekot impulsam, attīstīt savus iekšējos talantus, nemukt pie pirmajām neveiksmēm, bet turpināt savu lietu. Ja tas ir stāsts arī par KOMPĀNIJAS izvēli – tas ir tāpat kā par ģimenes izvēli, palikt uzticīgai savai lietai un cilvēkiem.

Apstājies un padomā, vai tev ir svarīgi IZVELĒTIES SEVI, savu iekšējo sievieti, sevi – īsto, pakāpeniski ieraugot savas patiesās vēlmes zem kaudzēm svešu ticējumu, viedokļu, zem vecāku programmām, zem bērnības imprintiem. Cik svarīgi tev ir NENODOT SEVI, caur pacēlumiem un kritumiem, ieguvumiem un zaudējumiem. Atkal un atkal atrast SAVU un pieņemt savas izvēles sekas.
Ja esi gatava mainīt šo situāciju, sāc tieši tagad.
Autors: Jakaterina Arhipova (procesuālā, integratīvā psihoterapeite)
Avots: @arhisomatika
Tulkoja: Ginta FS

 

Izdari izvēli, vai arī dzīve to izdarīs tavā vietā

kurpes

Ilgi izvēlēties un mocīt sevi ar šaubām, nav nekādas jēgas. Situācija ātri mainās un tāpēc vajag ātrāk izlemt un izdarīt izvēli. Vai arī dzīve to izdarīs mūsu vietā. Un resurss pa šo laiku izbeigsies…

Tā es jaunībā nevarēju izvēlēties: baltos zābaciņus vai kurpes uz papēžiem. Naudas bija maz, es biju Maskavā, un tur ieraudzīju zābakus un kurpes. Es ilgi mocījos, visu nakti negulēju, no rīta steidzos uz veikalu – un nav, ne kurpju, ne zābaku. Viss pārdots. Tikai filca botas un briesmīgas čības palikušas.

Nav jēgas ilgi izvēlēties un mocīties šaubās.

Kāpēc gan bija vajadzīga šī briesmīgā šaubu nakts? Tā grozīšanās no vieniem sāniem uz otriem, šīs nemitīgās domas un aprēķini? Tas viss izradījās gluži lieks.
Un nākamajā dienā arī nauda mainījās – toreiz tā bija gluži parasta lieta. Un par manu kurpju naudu varēja nopirkt vien cukurgailīti komerckioskā.

Nav jēgas ilgi izvēlēties un mocīties šaubās.

Situācija ātri mainās un tāpēc vajag ātrāk izlemt un izdarīt izvēli. Vai arī dzīve to izdarīs mūsu vietā. Un resurss pa šo laiku izbeigsies… Un tad visu dzīvi tu atcerēsies kurpes un zābakus, un tie ar katru gadu šķitīs arvien labāki. Un atcerēsies šo mokošo šaubu pilno nakti.

Pirmais impulss un doma parasti ir vispareizākie. Protams, jebkurā lietā un attiecībās pastāv risks. Risks ir vienmēr. Taču labāk atgriezties mājās ar skaistiem zābakiem, nekā tukšām rokām un cukurgailīti uz kociņa. Patīk – ņem, kamēr pats nāk rokās, kamēr ir tāda iespēja.

Pēc tam, iespējams, neko īpaši arī nevajadzēs. Ja nu vienīgi filca botas un briesmīgas čības – tās vienmēr ir pārdošanā un tām vienmēr nauda atradīsies. Nedārgi, gandrīz par velti un arī izvēlēties īpaši nevajag.

Autors: Anna Kirjanova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS