IZVĒLES psiholoģija. Labsajūtas CENA.

Olga Korsakova

Katru reizi, kad stāvam izvēles priekšā, mums jāatceras, ka patiesībā mums ir tikai divi varianti. Izvēle par labu pagātnei un izvēle par labu nākotnei.

Raksta autors; Iļja Latipovs, geštaltterapeits, psihologs, Tālo Austrumu humanitārā institūta psiholoģijas katedras docents.

Izvēle par labu pagātnei.

Tā ir izvēle par labu visam ierastajam un pazīstamajam. Par labu tam, kas reiz jau bija mūsu dzīvē. Izvēloties pagātni, mēs izvēlamies zināmus ceļus un stabilitāti, saglabājam pārliecību, ka rītdiena būs līdzīga šodienai. Nevajag nekādu piepūli un pārmaiņu. Visas virsotnes jau ir sasniegtas, var mierīgi gulēt uz lauriem. Ir arī variants – mums ir smagi un grūti, taču vismaz pierasti un pazīstami. Un kas zin, varbūt nākotnē būs vēl grūtāk…

Izvēle par labu nākotnei.

Izvēloties nākotni, mēs izvēlamies trauksmi. Nezināmo un neparedzamo. Tāpēc, ka nākotni – patieso nākotni – nav iespējams paredzēt. Nākotni nevar pareģot un paredzēt, bet var plānot. Taču bieži vien nākotnes plānošana – tā ir nebeidzama tagadnes atkārtošanos plānošana. Nē, patiesā nākotne ir nezināmais. Tāpēc šī izvēle laupa mums mieru un nemiers iemājo sirdī…. Taču izaugsme un attīstība dzīvo tikai nākotnē, pagātne jau bija un var tikai atkārtoties. Savādāka ta vairs nekad nebūs.

Un tā, katru reizi nopietnas (un arī ne tik nopietnas) izvēles priekšā mūsu ceļā nostājas divi eņģeļi, vienu, no kuriem sauc Miers, otru – Trauksme.
Miers norāda uz jūsu vai citu cilvēku jau uzbūvētu taisnu ceļu.
Trauksme – uz līkumainu taciņu, kuras līkloči pazūd meža biezoknī.
Tikai pirmais ceļš ved mūs atpakaļ, bet otrais – uz priekšu.
Vecais ebrejs Ābrams pirms savas nāves pasauca pie sevis visus savus bērnus un teica:
– Kad es nomiršu un stāšos Dieva priekšā, viņš man nejautās „Ābram, kāpēc Tu nebiji Mozus?” un nejautās „Ābram, kāpēc Tu nebiji Daniēls?” Viņš man jautās: ”Ābram, kāpēc Tu nebiji Ābrams?”

Kā izdarīt pareizo izvēli?

Ja, kā jau teicu, īsto nākotni prognozēt nevar. Kā saprast, pareiza izvēle vai nepareiza?

Viena no mūsu dzīves mazajām traģēdijām ir tā, ka izvēles pareizību izvērtē pēc rezultāta, kurš ir nākotnē. Bet nākotnes – nav…

Apzinoties šo situāciju, cilvēki nereti cenšas šo rezultātu ieprogrammēt, spēlēt maksimāli prognozējami.

«Es to izdarīšu, kad būs pilnīgi skaidrs…. Kad parādīsies skaidra alternatīva… – un nereti lēmums atceļas uz visiem laikiem. Tapēc neviens un nekad nav pieņēmis lēmumu rīt. RĪT, PĒC TAM, KAUT KAD VARBŪT nekad neiestāsies. Šeit un tagad. Un tas sāk realizēties uzreiz – šajā pašā momentā. Ne rīt. Bet tagad.

 

Izvēles smagumu nosaka arī CENA, kura mums jāmaksā par tā realizāciju.

CENA – tas ir tas, ko mēs esam gatavi upurēt, lai mūsu lēmums tiktu realizēts.

Lēmums bez gatavības maksāt cenu – impulsivitāte un gatavība pieņemt upura lomu.

Šajā gadījumā, pieņēmis lēmumu un pēc tam saskāries ar vajadzību maksāt rēķinu, mēs sākam žēloties un meklēt, uz ko varētu novelt visu vainu un atbildību.

«Ja es būtu zinājis, ka būs tik grūti!…”

Tad sāc saprast, ka pieņemot lēmumu, nedomāji par cenu. Viens no svarīgākajiem dzīves jautājumiem – „vai tas ir to vērts?” Altruisma cena – sevis aizmiršana. Egoisma cena – vientulība. Vēlmes, būt vienmēr labam visiem, cena – slimība un naids pret sevi.

Apzinoties izvēles cenu, mēs varam to mainīt. Var atstāt visu kā ir – bet tad nežēlojoties par sekām un visu atbildību par sekām uzņemies uz sevi.

 

Atbildība – tā ir gatavība uzņemties atbildību par visu, kas ar jums notiek.

Atzīt to, ka tieši Es esmu visa notiekošā iemesls, jo tas, kas šobrīd notiek, ir manas brīvas izvēles rezultāts.

Viena no smagākajām izvēles sekām ir fakts, ka katram „Jā” vienmēr blakus būs „Nē”. Izvēloties vienu alternatīvu, mēs aizveram durvis citai.

Mēs vienmēr vienu iespēju upurējam otras labā.

Un jo vairāk iespēju – jo grūtāk mums izlemt. Alternatīvas iespējamība mūs burtiski rauj gabalos.. „Vajag” un „Gribu”, „Gribu” un „Gribu”, „Vajag” un „Vajag”. Cenšoties atrisināt šo konfliktu, mēs varam izmantot trīs trikus.

Pirmais triks: mēģināt realizēt uzreiz divas alternatīvas. Sarīkot dzīšanos pēc diviem zaķiem. Ar ko tā beidzas – zināms no tā paša sakāmvārda. Nevienu nenoķersi. Patiesībā šajā gadījumā izvēle nav izdarīta, lēmums nav pieņemts un mēs paliekam turpat kur bijām sākumā. Rezultātā cieš abas alternatīvas.

 

Otrais triks: izdarīt izvēli “pa pusei”. Pieņemt lēmumu, izdarīt pāris māņkustības tā realizācijai, bet domās vienmēr atgriezties atpakaļ – izvēles punktā.” A, ja nu ir kāda labāka alternatīva!” Nereti es to redzu pie saviem studentiem (arī es to redzu pie saviem kolēģiem G.F.S.) Viņi nolēma atnākt uz nodarbību (jo tā vajag), bet dvēselē viņi ir tālu no tās, atrodoties tur, kur gribās atrasties. Rezultātā nodarbībā ir tikai ķermeņi. Un viņu nav arī tur, kur tiem gribās būt – tur ir tikai domas. Tātad šajā momentā viņu nav vispār. Viņi ir miruši šim momentam, dzīvei šeit un tagad… Izvelēties pa pusei nozīmē nomirt realitātei… Ja reiz izdarīji izvēli – aizver durvis citām alternatīvām, velties tam, ko izvēlējies…

 

Trešais triks: gaidīt, kamēr viss nokārtosies pats no sevis. Nepieņemt nekādus lēmumus, cerot, ka kāda no alternatīvām pati par sevi pazudīs. Vai arī, ka kāds cits izdarīs izvēli jūsu vietā…

Šajā gadījumā ir laba atruna «Viss, kas notiek, notiek uz labu”. Ne «viss, ko es daru», bet «viss, kas notiek» – tas nozīmē notiek pats par sevi, vai ar kāda cita palīdzību…

 

Vēl viena burvju mantra: «viss būs labi…». To patīkami ir dzirdēt no kāda tuva cilvēka un tas ir saprotami. Bet dažkārt mēs to čukstam paši pie sevis, lai izvairītos no lēmuma pieņemšanas. Tapēc, ka mūs pārņem bailes: ja nu lēmums būs pārsteidzīgs? Varbūt ir jānogaida? Kaut vai rīt (kas, kā mums zināms, nekad arī nepienāk). Kad mēs gaidam, ka viss pats no sevis nokārtosies, mums, protams, var izrādīties taisnība. Taču parasti notiek savādāk – viss nokārtojas pats no sevis, bet ne tā, kā mēs velējāmies.

 

Un vēl mēdz būt maksimālisti un minimālisti, par kuriem lieliski uzrakstīja B.Švarcs grāmatā „Izvēles paradoksi”. Maksimālisti cenšas izdarīt pēc iespējas pareizāko izvēli – ne vienkārši līdz minimumam samazināt kļūdas iespēju, bet izvēlēties labāko no visām alternatīvām. Ja pērk telefonu – tad pašu labāko par atbilstošo cenu vai arī vienkārši „pašu jaunāko un krutāko”. Galvenais, lai tas būtu „pats, pats”. Pretēji rīkojas minimālisti. Tie izvēlas to variantu, kas vislabākajā veidā apmierina viņu prasības. Un telefons tad vajadzīgs nevis „pats, pats”, bet galvenais, lai zvanītu un varētu nosūtīt sms un pietiek. Maksimālisms apgrūtina izvēli, jo var izrādīties, ka ir vēl kas labāks un šī doma maksimalistam nedod mieru.

 

Izvelēties ir grūti, taču izvairīšanās no lēmumu pieņemšanas nereti sev līdzi nes smagas sekas. Tā ir tā saucamā eksistencialā vainas sajūta. Vaina savā priekšā par neizmantotajām iespējām.

Nožēla par garām palaisto laiku… Sāpes par nepateiktajiem vārdiem, neizrādītajām jūtām rodas tad, kad jau ir par vēlu. Nedzimusie bērni, neizvelētā profesija, neizmantotās iespējas… sāpes, kad vairs laiku un iespējas neatgriezt atpakaļ.

Eksistencialā vainas sajūta – nodevības sajūta pašam pret sevi.

Un arī no šīm sāpēm mēs varam slēpties. Piemēram skaļi paziņot, ka: „es nekad neko nenožēloju” vai „visu pagājušo es atmetu un aizmirstu”. Taču tā ir ilūzija. Mūsu pagātni nevar atkabināt un aizmest. Var to ignorēt, var izspiest no atmiņas, izlikties, ka tās nav – taču atkabināt to nevar, ja nu vienīgi pilnībā atsakoties no savas personības. Lai kur mēs ietu, savu pagātnes pieredzes vezumu mēs velkam līdzi.  «Muļķīgi ir nožēlot to, kas bija». Nē, nožēlot nav muļķīgi. Muļķīgi, droši vien, ir ignorēt to faktu, ka esi rīkojies nepareizi. Un ignorēt sajūtas, kas rodas to atceroties. Mēs esam cilvēki un atmest sāpes ir ļoti grūti.

 

Un tā, atrodoties nopietnas dzīves izvēles priekšā, varam apdomāt sekojošo:

 

Vai mana izvēle ir pagātnes vai nākotnes labā?
Kāda ir manas izvēles cena (ko esmu gatavs upurēt tās labā)?
Vai manu izvēli diktē maksimālisms vai minimālisms?
Vai esmu gatavs uzņemties visu atbildību par savas izvēles sekām?
Vai izdarot izvēli, es aizveru visas pārējās alternatīvas?
Vai savu izvēli es izdaru pilnībā vai tikai „pa pusei”?
Un visbeidzot, paliek jēgas jautājums: “Kāpēc es izvēlos tieši šo?”

Foto: Anna Korsakova

Tulkoja: Ginta FS

Izvēles brīvība

berni-vecaki
Šī ir viena nodaļa no grāmatas «Sievietes dvēseles dziedināšana».
Katram no mums pieder izvēles brīvība. Tā ir viena no pamattiesībām šajā pasaulē. Mums ir tiesības izvēlēties, kur, kā un ar ko mēs vēlamies dzīvot.
Visgrūtāk mums ir būvēt attiecības ar tiem cilvēkiem, kuri šo brīvību mums atņem vai vēlas atņemt. Vai arī cenšas mums iestāstīt, ka šādas brīvības nemaz nav.
Līdz zināmam vecumam vecāki mierīgi pieņem lēmumus savu bērnu vietā un tas ir normāli līdz brīdim, kad bērns pats sāks vēlēties pieņemt savus lēmumus.. Par to arī vēstī gada, divu gadu, septiņu gadu u.t.t. krīzes. Bērns pats grib lemt, ko viņam ēst, ko ģērbt, ar ko nodarboties, kad gulēt, kad spēlēties, kur iet un tā tālāk.Jo ilgāk turpinam visu lemt bērna vietā, jo spēcīgāka krīze bērnam.
Dažkārt vecāki to nesaprot un turpina ar savu pusaudzi apieties tāpat kā ar mazu bērnu: uzvelc cepuri, astoņos esi mājās, ar Pašu nedraudzējies, izmācies, nomazgā traukus, sākumā apēd zupu… Kaut gan, ja mēs paši esam gājuši tam cauri, mums vajadzētu atcerēties tās emocijas.
Tāpēc bērni ir spiesti pretoties. Spiesti uzvesties agresīvi, strīdēties. Un šādas attiecības labas saglabāt nav iespējams. Par to arī tik daudz pieaugušo pārdzīvojumu, kuri nespēj uzturēt labas attiecības ar saviem vecākiem, kaut arī ļoti vēlas tās uzlabot, sakārtot un salabot. Grib, bet nevar.
Kā var salabot to, kas jau sākotnēji ir salikts nepareizi?
Tā ir abu pušu atbildība. Tajā skaitā arī vecāku, kuri nesaprot, ka bērns ir izaudzis un viņam ir tiesības pašam izlemt, kā dzīvot – vecākiem taču ir sava pieredze un  ir skaidrs, kā vajadzētu dzīvot, un tāpēc viņi vēlas savu dārgumu pasargāt no kļūdām. Taču, diemžēl, tā ir ilūzija, ka vecāki patiešām zin, kas viņu bērnam vajadzīgs.
Pats labākais, ko mēs varam viņiem iemācit ir IZDARĪT IZVĒLI. Patstāvīgi. Saprotot iespējamās sekas. Un, lai tas notiku, mums jāatlaiž viņi pasaulē un jādod viņiem iespēja pašiem iziet savas dzīves mācību stundas.
Tā ir arī pieaugušu bērnu problēma, ka tie nevar beidzot kļūt pieauguši, un turpina atļaut vecākiem un citiem cilvēkiem pieņemt lēmumus viņu vietā. Pateikt “nē” jau pašā sākumā un nenovest visu līdz absurdam.
Atteikties stāties mammas izvēlētajā augstskolā, lai pēc tam, pēc pieciem gadiem nemestu viņai sejā diplomu.
Atteikties no iespējas dzīvot kopā ar vecākiem savas ģimenes dzīves sākumā, lai pēc tam nevainotu tos par jaukšanos jaunāš ģimenes dzīvē un par to, ka jāšķiras.
Atteikties atdot mammai audzināšanā savu bērnu, lai pēc tam nebūtu viņa jāvaino par to, ka pazudis kontakts ar paša bērnu.
Atteikties ēst to, ko nemīli ēst un neēd, bet viņa vienalga turpina gatavot.
Atteikties valkāt to, kas tev nepiestāv un nepatīk, kaut arī tāds tu mammai patīc vislabāk.
Tev ir tādas tiesības, jo tu taču esi cilvēks, personība, bet ne mammas īpašums.
Sirds vājuma dēļ vieni nevar atlaist, bet otri – baidās aiziet un pieaugt, lai neievainotu. Bet pēc tam gan vieniem, gan otriem ir grūti. Gan vieniem gan otriem ir sāpīgi.
Izvēles brīvība – ir katras personības galvenā tiesība. Un tieši tāpēc mēs dzīvojam šeit – uz Zemes.
Un, starp citu, arī Bībelē rakstīts tieši par to. Par to, kā mīlošais Radītājs deva saviem bērniem izvēles iespēju un pieņēma to, kā tas ir. Un to lasot, es domāju par to, cik ļoti liela sirds ir Viņam, un cik ļoti Viņam mēdz būt sāpīgi skatīties uz mums.
Neviens tev nevar atņemt Dieva doto izvēles brīvību. Un  pat tad, kad tev šķiet, ka neko neizvēlies, arī tā ir izvēle. Pati galvenā tava tiesība no dzimšanas – izdarīt izvēli un skatīties, kur aizvedīs tevi tavs izvelētais ceļš. Maksāt reķinus, kas tev pēc tam pienāk un mainīt savu uzvedību, kad nepieciešams. Un tāpat no malas vērot savu bērnu, vecāku, brāļu, māsu, draugu izvēles, nespējot neko mainīt. Vienīgais, ko mēs varam, iedvesmot ar savu piemēru, darot savas pesronīgās izvēles – tieši tajā virzienā, kurā mums nepieciešams.

 

Autors: Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta FS

Labākais lēmums

12316397_1256140597736111_5187512874015311911_n

Es ļoti bieži dzirdu jautājumu: “Kā uzzināt, kāds notikumu variants man būs vislabākais? Kā pieņemt pareizāko lēmumu?”

Kastaņedam ir frāze: “Cilvēks, kurš meklē zināšanas, ir līdzīgs tam, kurš dodas karā”.

Iedomājies šo situāciju. Cilvēks dodas karā. Kāda ir viņam labākā izvēle? Kāds ir vēlamākais variants? Protams, labākais variants ir atgriezties mājās dzīvam. Taču, ja reiz viņš dodas karā, tad noteikti saprot to, ka tāds variants var arī nebūt. Bet, neskatoties uz to, viņš tomēr dodas karot.

Šī vīrišķīgā rīcība ir izskaidrojama tikai ar vienu: karavīrs pieņem abus variantus. Gan to, ka atgriezīsies dzīvs, gan to, ka var iet bojā kaujas laukā.

Mūsu dzīve sociumā arī ir kas līdzīgs kaujas laukam. Mēs katru dienu pieņemam daudzus lēmumus un brīžam tie nav tie vislabākie. Kāpēc tā? Parasti mēs izvēlamies mazāk bīstamo ceļu, jo mūsu saprātu sien bailes pazaudēt kaut ko ļoti svarīgu, gadījumā, ja izvēlēsimies iet bīstamo ceļu. Taču, pat izvēloties “vieglāko” ceļu, mēs nemaz tik efektīvi nerīkojamies, jo sirdī mīt bailes. Kad savā ceļā ieraugi krustceles, atceries – tu izvēlies ne rezultātu, bet attieksmi pret rezultātu. Neviens nezin, ar ko noslēgsies šis ceļš – ar uzvaru vai zaudējumu. Taču, ja prātā būs tikai uzvara, tad zaudējuma gadījumā var salūzt Gars. Un tas ir vislielākais zaudējums. Bet, ja esi gatavs arī neveiksmei, tad pati lielākā vilšanās norūdīs tavu Garu un bagātinās to ar pieredzi.

Reiz es sarunājos ar Skolotāju. Man bija jāizdara izvēle un mans Gars svārstījās. Es ļoti baidījos kļūdīties. Jo, ja es klupšu, tad vilšanās mani iznīcinās. Es biju pārbaudījis notikumu gaitu ar visiem iespējamajiem paņēmieniem, kā nu vien mācēju. Gan tarologs man “izlika” scenāriju, gan hiromants, izpētīja manu plaukstu, gan pats “noskanēju” savu nākotni, pa ceļam aptaujājot visus pazīstamos ekstrasensus. Nedrīkst kļūdīties, nedrīkst!

Un, lūk, es nolēmu šo jautājumu uzdot cilvēkam, kurš manā dzīvē ir vislielākā autoritāte. Viņš, kā vienmēr, skatījās uz mani ļoti draudzīgi un mierīgi. Un pēkšņi, pēc kārtējās manas jautājumu sērijas par to, kā nepieļaut kļūdu, viņš teica:

– Bet tu pieļauj to!

Man no brīnumiem atkārās žoklis. Es jau teju vai stundu stāstu par to, cik briesmīgi kļūdīšanās šajā situācijā var sabojāt manu dzīvi, bet viņš turpināja:

– Pieļauj kļūdu. Lai sāp! Lai viss notiek ne tā, kā esi plānojis. Ielaid sevī dzīvi! Gars taču ir ne tikai vēlamajā. Lai arī tu kļūdīsies un nožēlosi. Lai! Tā arī ir pati dzīve. Ikviena pieredze mūs bagātina, tad kāpēc norobežoties no sāpēm?

Viņš runāja un runāja. Visu es vairs neatceros. Taču atmiņā palika tikai viens: es pēkšņi sapratu, ka vairs nebaidos no nevēlamās notikumu gaitas. Bailes pazuda. Es pēkšņi ieraudzīju situāciju visās tās izpausmēs. Lēmums bija pieņemts, vēl, pirms Skolotājs beidza savu runu. Un es biju gatavs pieņemt abus variantus. Un līdz šai dienai šīs izvēles bezbailīguma sajūta neatstāj mani.

Nevienam no mums neizdosies nodzīvot dzīvi tikai tās gaišajā pusē. Mēs nezinām, kādus pārsteigumus mums sagatavojis Liktenis un, cik sāpju mums nāksies pārciest savā ceļā. Un, ja tā notiks, tad atbilde ir viena – lai notiek! Tas nozīmē, sagaidīt savu Likteni bez bailēm.

Tas arī ir VISLABĀKAIS LĒMUMS.

Avots: http://www.aum.news/

Tulkoja: Ginta FS