Izvēles brīvība

berni-vecaki
Šī ir viena nodaļa no grāmatas «Sievietes dvēseles dziedināšana».
Katram no mums pieder izvēles brīvība. Tā ir viena no pamattiesībām šajā pasaulē. Mums ir tiesības izvēlēties, kur, kā un ar ko mēs vēlamies dzīvot.
Visgrūtāk mums ir būvēt attiecības ar tiem cilvēkiem, kuri šo brīvību mums atņem vai vēlas atņemt. Vai arī cenšas mums iestāstīt, ka šādas brīvības nemaz nav.
Līdz zināmam vecumam vecāki mierīgi pieņem lēmumus savu bērnu vietā un tas ir normāli līdz brīdim, kad bērns pats sāks vēlēties pieņemt savus lēmumus.. Par to arī vēstī gada, divu gadu, septiņu gadu u.t.t. krīzes. Bērns pats grib lemt, ko viņam ēst, ko ģērbt, ar ko nodarboties, kad gulēt, kad spēlēties, kur iet un tā tālāk.Jo ilgāk turpinam visu lemt bērna vietā, jo spēcīgāka krīze bērnam.
Dažkārt vecāki to nesaprot un turpina ar savu pusaudzi apieties tāpat kā ar mazu bērnu: uzvelc cepuri, astoņos esi mājās, ar Pašu nedraudzējies, izmācies, nomazgā traukus, sākumā apēd zupu… Kaut gan, ja mēs paši esam gājuši tam cauri, mums vajadzētu atcerēties tās emocijas.
Tāpēc bērni ir spiesti pretoties. Spiesti uzvesties agresīvi, strīdēties. Un šādas attiecības labas saglabāt nav iespējams. Par to arī tik daudz pieaugušo pārdzīvojumu, kuri nespēj uzturēt labas attiecības ar saviem vecākiem, kaut arī ļoti vēlas tās uzlabot, sakārtot un salabot. Grib, bet nevar.
Kā var salabot to, kas jau sākotnēji ir salikts nepareizi?
Tā ir abu pušu atbildība. Tajā skaitā arī vecāku, kuri nesaprot, ka bērns ir izaudzis un viņam ir tiesības pašam izlemt, kā dzīvot – vecākiem taču ir sava pieredze un  ir skaidrs, kā vajadzētu dzīvot, un tāpēc viņi vēlas savu dārgumu pasargāt no kļūdām. Taču, diemžēl, tā ir ilūzija, ka vecāki patiešām zin, kas viņu bērnam vajadzīgs.
Pats labākais, ko mēs varam viņiem iemācit ir IZDARĪT IZVĒLI. Patstāvīgi. Saprotot iespējamās sekas. Un, lai tas notiku, mums jāatlaiž viņi pasaulē un jādod viņiem iespēja pašiem iziet savas dzīves mācību stundas.
Tā ir arī pieaugušu bērnu problēma, ka tie nevar beidzot kļūt pieauguši, un turpina atļaut vecākiem un citiem cilvēkiem pieņemt lēmumus viņu vietā. Pateikt “nē” jau pašā sākumā un nenovest visu līdz absurdam.
Atteikties stāties mammas izvēlētajā augstskolā, lai pēc tam, pēc pieciem gadiem nemestu viņai sejā diplomu.
Atteikties no iespējas dzīvot kopā ar vecākiem savas ģimenes dzīves sākumā, lai pēc tam nevainotu tos par jaukšanos jaunāš ģimenes dzīvē un par to, ka jāšķiras.
Atteikties atdot mammai audzināšanā savu bērnu, lai pēc tam nebūtu viņa jāvaino par to, ka pazudis kontakts ar paša bērnu.
Atteikties ēst to, ko nemīli ēst un neēd, bet viņa vienalga turpina gatavot.
Atteikties valkāt to, kas tev nepiestāv un nepatīk, kaut arī tāds tu mammai patīc vislabāk.
Tev ir tādas tiesības, jo tu taču esi cilvēks, personība, bet ne mammas īpašums.
Sirds vājuma dēļ vieni nevar atlaist, bet otri – baidās aiziet un pieaugt, lai neievainotu. Bet pēc tam gan vieniem, gan otriem ir grūti. Gan vieniem gan otriem ir sāpīgi.
Izvēles brīvība – ir katras personības galvenā tiesība. Un tieši tāpēc mēs dzīvojam šeit – uz Zemes.
Un, starp citu, arī Bībelē rakstīts tieši par to. Par to, kā mīlošais Radītājs deva saviem bērniem izvēles iespēju un pieņēma to, kā tas ir. Un to lasot, es domāju par to, cik ļoti liela sirds ir Viņam, un cik ļoti Viņam mēdz būt sāpīgi skatīties uz mums.
Neviens tev nevar atņemt Dieva doto izvēles brīvību. Un  pat tad, kad tev šķiet, ka neko neizvēlies, arī tā ir izvēle. Pati galvenā tava tiesība no dzimšanas – izdarīt izvēli un skatīties, kur aizvedīs tevi tavs izvelētais ceļš. Maksāt reķinus, kas tev pēc tam pienāk un mainīt savu uzvedību, kad nepieciešams. Un tāpat no malas vērot savu bērnu, vecāku, brāļu, māsu, draugu izvēles, nespējot neko mainīt. Vienīgais, ko mēs varam, iedvesmot ar savu piemēru, darot savas pesronīgās izvēles – tieši tajā virzienā, kurā mums nepieciešams.

 

Autors: Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta FS

Labākais lēmums

12316397_1256140597736111_5187512874015311911_n

Es ļoti bieži dzirdu jautājumu: “Kā uzzināt, kāds notikumu variants man būs vislabākais? Kā pieņemt pareizāko lēmumu?”

Kastaņedam ir frāze: “Cilvēks, kurš meklē zināšanas, ir līdzīgs tam, kurš dodas karā”.

Iedomājies šo situāciju. Cilvēks dodas karā. Kāda ir viņam labākā izvēle? Kāds ir vēlamākais variants? Protams, labākais variants ir atgriezties mājās dzīvam. Taču, ja reiz viņš dodas karā, tad noteikti saprot to, ka tāds variants var arī nebūt. Bet, neskatoties uz to, viņš tomēr dodas karot.

Šī vīrišķīgā rīcība ir izskaidrojama tikai ar vienu: karavīrs pieņem abus variantus. Gan to, ka atgriezīsies dzīvs, gan to, ka var iet bojā kaujas laukā.

Mūsu dzīve sociumā arī ir kas līdzīgs kaujas laukam. Mēs katru dienu pieņemam daudzus lēmumus un brīžam tie nav tie vislabākie. Kāpēc tā? Parasti mēs izvēlamies mazāk bīstamo ceļu, jo mūsu saprātu sien bailes pazaudēt kaut ko ļoti svarīgu, gadījumā, ja izvēlēsimies iet bīstamo ceļu. Taču, pat izvēloties “vieglāko” ceļu, mēs nemaz tik efektīvi nerīkojamies, jo sirdī mīt bailes. Kad savā ceļā ieraugi krustceles, atceries – tu izvēlies ne rezultātu, bet attieksmi pret rezultātu. Neviens nezin, ar ko noslēgsies šis ceļš – ar uzvaru vai zaudējumu. Taču, ja prātā būs tikai uzvara, tad zaudējuma gadījumā var salūzt Gars. Un tas ir vislielākais zaudējums. Bet, ja esi gatavs arī neveiksmei, tad pati lielākā vilšanās norūdīs tavu Garu un bagātinās to ar pieredzi.

Reiz es sarunājos ar Skolotāju. Man bija jāizdara izvēle un mans Gars svārstījās. Es ļoti baidījos kļūdīties. Jo, ja es klupšu, tad vilšanās mani iznīcinās. Es biju pārbaudījis notikumu gaitu ar visiem iespējamajiem paņēmieniem, kā nu vien mācēju. Gan tarologs man “izlika” scenāriju, gan hiromants, izpētīja manu plaukstu, gan pats “noskanēju” savu nākotni, pa ceļam aptaujājot visus pazīstamos ekstrasensus. Nedrīkst kļūdīties, nedrīkst!

Un, lūk, es nolēmu šo jautājumu uzdot cilvēkam, kurš manā dzīvē ir vislielākā autoritāte. Viņš, kā vienmēr, skatījās uz mani ļoti draudzīgi un mierīgi. Un pēkšņi, pēc kārtējās manas jautājumu sērijas par to, kā nepieļaut kļūdu, viņš teica:

– Bet tu pieļauj to!

Man no brīnumiem atkārās žoklis. Es jau teju vai stundu stāstu par to, cik briesmīgi kļūdīšanās šajā situācijā var sabojāt manu dzīvi, bet viņš turpināja:

– Pieļauj kļūdu. Lai sāp! Lai viss notiek ne tā, kā esi plānojis. Ielaid sevī dzīvi! Gars taču ir ne tikai vēlamajā. Lai arī tu kļūdīsies un nožēlosi. Lai! Tā arī ir pati dzīve. Ikviena pieredze mūs bagātina, tad kāpēc norobežoties no sāpēm?

Viņš runāja un runāja. Visu es vairs neatceros. Taču atmiņā palika tikai viens: es pēkšņi sapratu, ka vairs nebaidos no nevēlamās notikumu gaitas. Bailes pazuda. Es pēkšņi ieraudzīju situāciju visās tās izpausmēs. Lēmums bija pieņemts, vēl, pirms Skolotājs beidza savu runu. Un es biju gatavs pieņemt abus variantus. Un līdz šai dienai šīs izvēles bezbailīguma sajūta neatstāj mani.

Nevienam no mums neizdosies nodzīvot dzīvi tikai tās gaišajā pusē. Mēs nezinām, kādus pārsteigumus mums sagatavojis Liktenis un, cik sāpju mums nāksies pārciest savā ceļā. Un, ja tā notiks, tad atbilde ir viena – lai notiek! Tas nozīmē, sagaidīt savu Likteni bez bailēm.

Tas arī ir VISLABĀKAIS LĒMUMS.

Avots: http://www.aum.news/

Tulkoja: Ginta FS