Uzvilkt cepuri un aiziet…

Kritika – tas droši vien ir labi.
Noderīgi. Dikenss kritizēja savu sievu – viņa esot pārāk resna. No tā, ka ēd parāk daudz treknas barības un visu laiku guļ dīvānā. Viņa ir dumja un ar viņu nav par ko runāt. Bērniem par maz uzmanības pievērš. Un ar psihi viņai viss nav kārtībā; greizsirdības lēkmes un asaras uz līdzenas vietas.

Un varenais, mans mīļākais rakstnieks uzrakstīja publisku vēstuli par savu sievu – ar kritiku.
Un lasītāji juta līdzi ģēnijam.

Bet es visu dienu domāju: nav brīnums, ka pieņēmās svarā, ņemot vērā to, ka 12 gadu laikā piedzemdēja 10 bērnus. Trīs apglabāja. Tā arī jebkurš bezspēkā gulētu dīvānā. Un ir ļoti grūti desmit bērniem, vīram, radiniekiem un ciemiņiem pievērst vienādi lielu uzmanību… Un tad šķiet, ka esi dumja un neveikla, lai arī kopā ar vīru būsi devusies uz Ameriku ar pavisam briesmīgu kuģi; un drosmīgi dzemdējusi bērnus. Un, kas attiecas uz psihi, droši vien arī mēs gauži raudātu, ja nejauši mums mājās tiktu piegādāta rokassprādze, kuru vīrs nopircis jauniņai aktrisei…

Ar šo aktrisi viss arī sākās – sieva bija novecojusi un izplūdusi. Bet jauniņajai meitenei bija tikai 18 gadu. Lūk, arī viss. Sieva bija apriebusies, bet šķiršanās tajā laikā nebija apsveicama. Un Dikenss lika uzcelt ķieģeļu sienu lai pārdalītu guļamistabu – maigi sakot, demonstratīvi.

Un šī resnā, dumjā un nenormālā sieva piecēlās, uzvilka cepuri un uz visiem laikiem aizgāja no mājām. Lai nepazemotos. Lai neklausītos kritiku un nelasītu to žurnālos. Arī bērnus viņai neatdeva. Tā arī atlikušo mūžu viņa nodzīvoja viena. Bet, kad rakstnieks nomira, viņa vien palūdza, lai tiek publicētas vēstules, kuras viņš viņai rakstīja jaunībā. Viņa lūdza. “Lai visi zin, ka viņš mani mīlēja; bet es biju slaida, skaista, jautra un asprātīga…” Taču šo lūgumu neizpildīja.

Es domāju, ka kritika ir tad, kad mūs nemīl. Un grib no mums atbrīvoties. Taču pat sev to neatzīst. Tad vislabāk ir uzvilkt cepuri un aiziet – kā izdarīja šī drosmīgā un cienījamā sieviete…

© Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nemīlestības valsts

Telaviva. Iela. Māte un bērns. Bērnam no rokām izkrīt saldējums, viņš sāk raudāt. Māte: “Mans mīļais, neraudi, nopirksim citu, labāku un lielāku, nāc šurp, mīļumiņ”.
Garāmgājēji smaida un māj ar rokām, daži sāk dejot un tad visi kopā ar māti un dēlu iet pēc saldējuma.

Maskava. Iela. Māte un bērns. Bērnam no rokām izkrīt saldējums. Viņš sāk raudāt.
Māte: “Vai tu patiešām pilnīgi stulbs esi!? Tūliņ laizīsi man asfaltu! Vairs nekādu saldējumu, vairs nekādu pastaigu. Visu izstāstīšu tēvam, viņš tev ar siksnu iemācīs kā uzvesties!”
Garāmgājēji ātri pāriet ielas otrā pusē. Viņiem ir nepatīkami to redzēt, jo tas liek domāt par drīzu pasaules galu. Debesis aizsedz liels melns mākonis. Vējš aizpūš pēdējās lapas un smaidu no cilvēku sejām kopā ar ticību un cerību.

Velns parāvis, no tā arī viss sākas. No aizliegumiem, sodiem, pazemojumiem, piekasīšanās, rupjībām. Tik daudz rupjas un naidpilnas attieksmes pret bērniem, kā tas ir Krievijā, nevar redzēt nekur citur pasaulē. Tā ir tāda vietējā audzināšanas ”ētika”. Tāpēc, ka mēs esam nācija, kura neko nezin par to, ko nozīmē mīlēt sevi. Un tas nav stāsts par aklu apsēstību, bet gan to, ko nozīmē cieņa un pārliecība par sevi. Nekas nedod lielāku pārliecību kā mīlestība.

Man bērnībā bija draudzene-kaimiņiene, kura visu laiku apskauda ebrejus: “Viņi nekad nelamā savus bērnus, viņi tos tikai slavē un mīl”. Klīda tadas leģendas. Bet patiesībā tās nav leģendas: ebreji, tāpat kā vairums silto zemju tautu, prot savus bērnus mīlēt. Taču skarbajos padomijas apstākļos tāda uzvedība patiešām šķita neticama.

Ja aizdomājamies plašāk, uz kopējā fona tādi par sevi pārliecināti cilvēki izskatās kā paradokss. Ar grūtībām es varu atcerēties burtiski divus trīs paziņas, par kuriem var teikt, ka tie ir apbrīnojami pārliecināti par sevi cilvēki. Un, kas ir vēl svarīgi, ka viss, ko viņi dara, nes apbrīnojamus augļus. Ja viņiem galvā iešaujas kāda ideja, viņi to realizē, un tas šķiet tik viegli un liekas, ka viņi nepazīst ne mokas, ne šaubas.

Man ir kāds pazīstams mākslinieks Fjodors Pavlovs, kurš jau kopš agras bērnības ir iestudējis teātra izrādes, radījis savu modeļu aģentūru, pēc tam laikrakstu. Tagad viņš ir mākslinieks, kurš rada brīnišķīgas performances. Viņš vienmēr manī ir izraisījis dīvainas sajūtas – es nekad neesmu spējusi atbrīvoties no tādas kā skaudības par to, ka viņam ir tāda pārliecinātība par to, ko viņš dara un, ka viņam viss izdodas tik viegli un rotaļīgi.

Es arī zinu ļoti daudzus apdāvinātus un ārkārtīgi talantīgus cilvēkus, kuri domājot par savu projektu, vienalga, vai tā ir grāmata, scenārijs, vai vienalga, kas cits, kļūst stīvi un bezspēcīgi. Ziniet, cik daudz labu grāmatu nav uzrakstīts? Es arī to precīzi nezinu, taču zinu, ka ļoti daudz (vairāk kā ir uzrakstīts).

Lūk, viens mans draugs grib rakstīt, bet viņam ir briesmīgs radošais bloks: viņu pārņem bailes momentā, kā iedomājas par publikas viedokli. Tāpēc, ka ik reizi, kad viņš bērnība kaut ko zīmēja vai rakstīja, vecāki viņu nevis slavēja, bet kritizēja. Bet jau vēlāk, kad puisis histērijā kliedza: “Nu, kāpēc?!” – viņi atbildēja: “Mēs taču labu vien tev vēlējām”.
Jo slavēt ir slikti, bet kritizēt – ļoti labi. (Un vai maz vērts brīnīties par to, ka internetā varam lasīt, kā cilvēki viens otru tikai lamā).

Kāds mans paziņa uzrakstīja brīnišķīgu rakstu. Es viņam aizsūtīju ziņu: kāds brīnišķīgs raksts, tu esi tads malacis! Mēs aprunājāmies un viņš teica: “Tik patīkami to dzirdēt, es vairs neatceros, kad pēdējo reizi esmu dzirdējis uzslavu no kolēģa”.

Tā arī ir. Neviens nevienu neslavē. Bieži vien pat paziņas publiski uzraksta komentāru no sērijas “kurš kaut ko tik stulbu var uzrakstīt, vai tik tu neesi muļķe?” Varbūt arī esmu muļķe. Varbūt stulbs teksts. Bet es tomēr kaut ko tādu labāk pateiktu privātā sarakstē un daudz iecietīgākiem vārdiem.

Es atceros notikumu, kurš atgadījās ar mani, kad man bija septiņi gadi. Es biju nolēmusi rakstīt romānu. Uzrakstīju pāris lapas, parādīju tētim (mans tētis ir rakstnieks), bet viņš atgaiņājās, teikdams – “sižeta nav, tas viss izklausās tā – ne īpaši labi”. Vispār jau man stēvs, salīdzinot ar citiem, ir vienkarši mīļumiņš. Viņš mani vienmēr ir uzmundrinājis un stimulējis. Un vēlāk man teica, ka esmu ģeniāla. Bet toreiz viņš pateica tā. Un mani tas briesmīgi aizvainoja. Es nometu savu lielo romānu un vairs nerakstīju –  līdz 15 gadiem.
Iespējams, man vajadzēja jau savos septiņos gados saņemties un uzrakstīt “Karš un miers”, taču bērni ir savu vecāku atspulgs, un viņi pasauli iepazīst caur uzslavām un kritiku.

Starp citu, runājot par skolu. Astotajā klasē mūsu skolā darbu sāka jauna literatūras skolotāja, un tieši viņa izmainīja manu dzīvi. Mums lika rakstīt kārtejo sacerējumu. Tolaik sacerējumus rakstīja sekojoši: saviem vārdiem pārstāstīja padomju kritiķu priekšvārdus grāmatām. Tāpēc man vienmēr literatūrā bija knaps trijnieks – priekšvārdus es nelasīju, kaut ko norakstīju no citiem. Bet te pēkšņi sadusmojos un uzrakstīju visu, ko domāju par dzejnieku Ņekrasovu (bet man viņa dzeja nepatika).
Un tā es kļuvu par teicamnieci. Jaunā skolotāja visiem salika nepamierinošas atzīmes par to, ka tie pārraksta svešas urā-patriotiskās domas, bet man bija piecinieks un uzslavas pusstundas garumā. 

Dažkārt es domāju, kā gan būtu veidojusies mana dzīve, ja tā arī līdz skolas beigšanai mēs būtu turpinājuši pārrakstīt padomju laika “pakaļlaižu” domas. Ja nebūtu atnācis jauns cilvēks un pateicis, ka mums jābūt savām domām un, galvenais, ka mums tās ir jāizsaka. Un, ka ikviens viedoklis ir interesants – nav “pareizā” un “nepareizā”.

Es runāju par to, ka mēs, kuri esam saelpojušies padomju laika smakas un arī šodienas bērni, kurus vēl joprojām māca pēc tā laika sistēmas, – mēs praktiski neko nezinām par brīnumaino brīvības sajūtu, ko dod pārliecība par sevi un cieņa pret savu viedokli.

Mums mācīja būt “kā visiem”, mēs baidījāmies un baidāmies pieļaut kaut vismazāko kļūdu, tās ir mūsu pirmatnējās bailes par to, ka saņemsim sodu vai arī pretīgu kritiku,

Mana paziņas-žurnālista mamma viņam jautāja: “Kāpēc tu domā, ka tavs viedoklis kādu interesē?” Un viņa jau nav vienīgā, kura uzdod tādus jautājumus. Mīļā mamma, kura prieka vietā par to, ka viņas dēls ir žurnālists un rakstnieks, ka viņu publicē, interesējas: “Kam gan tu esi vajadzīgs?”

Diemžēl, Krievijā tas ir normāli. Un tā vietā, lai cilvēki atbalstītu mūsu entuziasmu, parasti mēs saņemam šaubas, skepsi un kritiku.

Un tā arī dzīvojam, viens otram to nododot: no paaudzes paaudzē, no viena otram sociālajos tīklos. Rupjības, nosodījums un skepse – vienīgie mūsu cilvēkam saprotamie mijiedarbības veidi.

“Meitenīt, jūs tik labi izskatāties!” – tu saki svešai sievietei. Bet tev uzmet ašu bailīgu skatienu, un kaut ko atmurkšķ. Pat tad, ja kādā privātā pasākumā tu sievietei saki: “Tev tik skaista kleita”, labākajā gadījumā īsi atrauc “paldies”. Un nekad: “Ai, tas ir tik patīkami, es to šogad iegādājos kādā lielā izpārdošanā!” Godīgi. Maskavā es ne reizi neesmu saņēmusi tādu atbildi. Jo cilvēki neprot reaģēt uz uzslavām. Labākajā gadījumā atbild: “Ko, jūs, tā ir saburzījusies un mati man nemazgāti, un esmu apaukstējusies, un vispār izskatos briesmīgi”.

Briesmīgi.

Tas taču ir tik brīnišķīgi, kad tu apbrīno un slavē citus cilvēkus, par to, ka viņi ir skaisti saģērbušies, vai grāmatu uzrakstījuši, vai dzeju sacerējuši, vai izskatās skaisti un izstaro gaismu un siltumu. Abpusējās apbrīnas atmosfēra ir tik jauka, salīdzinot ar to nospiedošo mūžīgo neīstumu un cīņu par to, kurš vairāk aizvainojošu vārdu pateiks. Šķiet, šī naidpilnā sabiedrība pati sevi ir izsmēlusi – jāsāk vienam otru slavēt. Pat tad, ja šķiet, ka īsti nav par ko slavēt. Ja nu pēkšņi tas nostrādā?

Anna Hoļina
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Man šķiet, ka mēs Latvijā esam tikuši nedaudz tālāk, vismaz es savā draugu un paziņu lokā pazīstu ļoti daudzus cilvēkus, kuri prot gan paslavēt gan arī pieņemt uzslavas. Tāpat arī komentāros, es jūtu tik daudz vēlmes otram pateikt ko labu, un saņemu ļoti daudz labus vārdus un uzslavas. Un es mācos tos pieņemt ar mīlestību un pateicību –- un tad labais vairo labo. Paldies, Mīļie! 

Ginta

Par Dvēseļu tuvību

Pie mums mājās visi atgriežas vēlu… tā nu tas notiek…
Taču tas, kurš pārnāk pirmais, dara visu, lai nākamais, kurš atver durvis, sajustos siltumā, gaismā, omulībā un pieņemšanā…
Nav nekādu genderisku stereotipu…
Kurš uzspēj, tas izdara…

Mēs jau sen sapratām, ka dzīvot ar otru cilvēku līmenī “tu man esi parādā”, nozīmē  strupceļu, pretenzijas, aizvainojumus un spriedzi…
Jebkas, tikai ne dzīve, kurā ir vēlēšanās palikt un kuru ir vēlēšanās paildzināt…

Mīļie, paildzināt gribās vien to, kas noņem no tevis aizsargbruņas…
Un dzīvot gribas ar tiem, kuri tev uzticās, tevi nekontrolē un nepiestāda savu prasību sarakstu…
Kā teica mana vecmāmiņa – kā vienai Dvēselei…

Nav nekādu otru pusīšu…. ir divas Dvēseles, kuras viena ar otru jūtas labi, neskatoties uz visām atšķirībām…

Radiet tuvību…
Un saudzējiet to…

Autors: Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iet savu ceļu un spēlēt savu patieso lomu

Kad mēs studējām personības anatomiju, mēs nešķirojām vīriešus un sievietes. Prāts, saprāts un Dvēsele ir ikkatrā no mums. Dvēselei nav atšķirību. Tomēr kāda no Dvēselēm izvēlas iet vīrieša ceļu, cita – sievietes.

To, kā mēs savu ceļu, savus uzdevumus realizēsim – to pateiks mūsu saprāts. Un ir atšķirības saprātā.

Jau dzemdību namā mēs vienam bērniņam nesam rozā drēbītes, otram – zilas. Velāk meitenīte, pat tad, ja neviens viņai to nemāca, sāk mīlēt bantītes, mammas kosmētiku, augstpapēžu kurpes. Puiši interesējas par citām lietām. Ja paskatāmies uzmanīgāk, bērni arī rotaļājas pavisam atšķirīgi. Puiši spēlē futbolu, viņi ir orientēti uz rezultātu, iesist vārtus. Savukārt meitene, uzvelk lellei drēbes, novelk, kaut ko tai māca. Viņai nav vajadzīgs rezultāts. Viņai svarīgs ir process.

Iedomājies meitenīti, kura apģērbj lelli, noliek to malā un saka: “Viss, beidzot!”
Pati daba mums parāda atšķirību, caur kuru arī notiek vienam otra izprašana vai neizprašana.

Vīrieša Ego ļoti stipri ir atkarīgs no rezultāta. Rezultātam jābūt it visā. Ja rezultāta nav, tad vīrietis jūtas neapmierināts. Šim rezultātam jābūt redzamam un tam jābūt rezultātam, par kuru sieviete viņu slavēs.
Tas nozīmē, ka vīrieša Ego mīl slavu. Ja šajā vietā viņš to nesaņem, viņš dosies uz citu – tur, kur to saņems.
Un tā notiek no paaudzes paaudzē – ar mūsu vecmāmiņām, mūsu vecākiem un pēc tam ar mums un mūsu bērniem. 

Ja sievietes un vīrieši iet ne savu ceļu…

Iedomājies vīrieti, kurš saka: “Es aiz savas sievas esmu kā aiz akmens sienas! Viņa man ir tik spēcīga!” Kas to saka? To saka sieviete.

Periodiski un nepārtraukti mēs maināmies lomām un tā ir dzīves traģēdija. Tāpēc ir ļoti svarīgi saprast, kāda ir mūsu daba un ieņemt savu dabisko vietu. Jo tikai ejot savu ceļu, mēs varam būt laimīgi.

Pat tad, ja mēs ļoti labi pildām svešus pienākumus, mēs nebūsim laimīgi. Kā likums, sievietes, kuras ļoti daudz ko dzīvē sasniedz karjeras jomā, lielajā biznesā, ļoti reti spēj to apvienot ar būšanu ģimenē un tā arī paliek neapmierinatas ar dzīvi kopumā. (Nav vienkārši savienot šīs divas jomas un būt veiksmīgai gan karjerā gan ģimenes dzīvē, sabalansēt tas abas).

Vēdas runā par to, ka labklājīga sieviete visu saņem no vīra.
Savā laikā es biju “Mūsdienu sieviešu institūta” Maskavā direktora vietniece. Kā jau vari noprast, man bija ļoti daudz iespēju tikties ar mūsdienīgam sievietēm. Kad viņas sanāk kopā, var tikai brīnīties par to, kāda spozme, kada veiksme, galva reibst, klausoties stāstus par fantastiskiem panākumiem un galvu reibinošu karjeru. Taču, kad paliekam divatā, kā liels noslēpums tiek uzticēti stāsti par to cenu, kas tikusi maksāta par šo veiksmi. Un asaras un sirds sāpes, sāpes par vientulību un sajūtu, ka nevienam neesi vajadzīga. Un, jo lielāki karjeras augstumi, jo vairāk sāpju sirdī. Taču ikdienā šī sāpe ir labi nomaskēta un nevienam netiek atrādīta…

© Marina Targakova fragments no grāmatas “Mīlestības krīzes”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vai esi veiksminieks…

Daudzi domā, ka neveiksme ir tad, kad tu strādā par sētnieku vai 40 gadus dzīvo kopā ar māti. Vai 45 gados esi viena bez vīra un bērniem, un tev ir tikai kaķi.

Bet patiesībā neveiksme tā neizskatās.

Gribi, es tev pastāstīšu, kas patiesībā ir neveiksme?
– Tas ir tad, kad tu nevienu dienu nenodzīvo tā kā tu gribi.
– Tas ir tad, kad tu stradā prestižu darbu, bet neieredzi to.
– Tas ir tad, kad tu apprecies ar pašu gudrāko, perspektīvāko un skaistāko, bet ne kripatiņas viņu nemīli.
– Tas ir tad, kad tu katru dienu skaiti kalorijas, lai dzīvotu svešā ķermenī.
– Tas ir tad, kad tu visu dzīvi sapņo uzrakstīt romānu, bet ļoti baidies turpināt iesākto, un apstājies pie otrās nodaļas.
– Tas ir tad, kad tev sekss ir nevis kaislība, bet pienākums.
– Tas ir tad, kad tu dzīvo kopā ar pašu saprotošāko, labestīgāko un rūpīgāko cilvēku, bet sapņo par kaimiņu.
– Tas ir tad, kad tavs bērns pastāvīgi grib ar tevi rotaļāties, bet tu gribi, lai tevi neviens netraucē.
– Tas ir tad, kad tu sapņo bokastīs mierīgi baudīt savu kruasānu, šķirstot žurnālu, bet tā vietā, ātri iestūķē ķīmisku ātri pagatavojamo putru un sēsties pie stūres.
– Tas ir tad, kad tu katru dienu sapņo par to, kā viss mainīsies, bet neko nedari šo pārmaiņu labā.

Lūk to es saucu par neveiksmi.

© Mihails Labkovskis
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dienas gaismā ieraudzīt savu dzīvi…

Viena no depresijas sastāvdaļām ir iekšējā sevis apraudāšana. Nepārtrauktas, pastāvīgas raudas. Tā raud bērns, kura uzticība ir pievilta.

Mūsu bērnības dienu stāsti ir pilni situācijām, kad notika kaut kas nopietns, bet mūsu psihe to visu ļoti saudzīgi paslēpa. Man ir klienti, kuri praktiski neatceras savu bērnību. Viņiem no atmiņas pazuduši veseli dzīves posmi, piemēram: “Es neatceros, kur es biju un ko darīju savos 7 līdz 13 gados. Neko neatceros no tā laika…”

Kāds atcerās tikai epizodes: “Man uzdāvināja lelli. Bet tētis nezin kāpēc to kaut kur paslēpa. Es ilgi to meklēju. Atradu. Neticēju, ka ta ir man domāta. Bet tētis teica, ka tā nopirkta kādai citai meitenei, ne man. Es biju izmisusi. Visi smējās. Droši vien no malas tas izskatījās smieklīgi. Tajā laikā es vēl gāju bērnu dārzā. Un šī lelle bija manu sapņu piepildījums.”

Šie mazie stāsti uzpeld atmiņā kā gaismas zibšņi atmiņas tumsā. Atmiņa tos saudzīgi glabā un slēpj no mums to, kas bija “pārāk”. Zaudējumus, nodevību, vecāku nesaprotamo uzvedību, vectētiņus, vecmāmiņas, tantes onkuļus un viņu dīvaino mīlestību. Atmiņa slēpj kontekstu, bet tās sajūtas, kas tolaik bija, nevar aizmirst. Tāpat kā bieži vien neatceramies anekdotes jēgu, taču atceramies to, ka bija smieklīgi.

Reiz adekvātā, bet apturētā psihes reakcija uz notikušo, padara skumjas par pastāvīgu stāvokli.
Tā psihe cenšas pabeigt iesākto un izdzīvot notikušo. Pārdzīvotais uz visiem laikiem paliek ķermeņa atmiņā, mūsu personīgajā vesturē un neintegrētā, neapzinātā un neizprastā pieredze turpina malties gadiem ilgi.

Lai pieredze tiktu integrēta, galvenais ir atzīt to, ka TAS BIJA. Atzīt zaudējuma smagumu. Novērtēt šo smagumu.

Galvenā problēma ir tā, ka ģimene pūlas uz notikušo pievērt acis, tēlot, ka nekas nebija un dzīvot tālāk. Lai kādas šausmas nebūtu notikušas ar bērnu, visbiežāk ģimenes pozīcija ir – neko neredzu, neko nezinu, nevienam neko neteikšu.

Ļoti bieži šis nodarījums tiek padarīts par “neko”: “Tie visi ir sīkumi, pārstāj, nepārspīlē!”. Bet ar laiku tiek pateikts, ka tas vispār nav noticis: “Tu visu izdomā un tev tikai tā šķiet”.

Manā praksē ir klientu stāsti par to, ka, piemēram, sieviete nolemj beidzot savai ģimenei izstāstīt par to, kas tad īsti ar viņu notika. Viņa stāsta par to, kā tēvs, patēvs vai onkulis viņu bērnībā seksuāli izmantojis. Taču tie, kuri tolaik bija blakus, bet pievēra acis uz notiekošo, šobrīd pat nemēģina atvainoties un atzīt kaut daļu savas atbildības, taču vaino viņu par to, ka viņa cenšas visus sarīdīt vienu pret otru, taisīt kaunu ģimenei, vai, visticamākais, vienkārši izdomā.

“Īsā atmiņa” – ir viena no izdzīvošanas stratēģijām. Tai paaudzei, kuri pārdzīvojuši karu, badu, izvešanas, slepkavības, savu bērnu nāvi, bija jāiemācās ātri visu aizmirst. Un kaut kādā veidā padarīt maznozīmīgu notikušo. No otras puses, – lai kas arī nenotiktu miera laikā, viss kļūst maznozīmīgs salīdzinājumā ar pagātnē pārdzīvoto. Mūsu vecmāmiņas iemācīja mūsu mātēm “neatcerēties ļaunu”. Tas ir loti sarežģīts ceļš – visiem iesaistītajiem atzīt zaudējumu, kļūdas un savu atbildību par notikušo. Pats atzīšanas fakts par to, kas ar mani notika un zaudējuma apzināšanās, kļūst par dziedējošu.

Grāmatas “Dvēseles nogalināšana” autore Ursula Virtca raksta par to, ka šādai reakcijai jābūt gatavām visām sievietēm, kuras cenšas atjaunot taisnīgumu.

Notikumu ķēde tiek atjaunota. Cilvēks kļūst spējīgs adekvāti novērtēt ar viņu notikušo. Pārdzīvot zaudējumu, nodevību, pieņemt savas dzīves smagākos notikumus un zaudējumus.

Dvēseles brūce tiek “aizšūta”. Jā, rēta tur būs vienmēr, tā vienmēr atgādinās par notikušo, taču vairs neasiņos. Bet rēta kļūs par daļu no dzīves pieredzes, kurā varēs turpmāk smelties spēku.

Izaugot, cilvēki šo “īsās atmiņas” stratēģiju turpina izmantot savā pieaugušo dzīvē. Sievietes, kuras dzīvo līdzatkarīgās attiecībās ar vīriešiem alkoholiķiem vai mājas tirāniem ir iemācījušās virtuozi aizmirst vardarbību pret sevi un bērniem. Un katrs jauns vīra “izgājiens” vai kārtējais plosts tiek uztverts kā kaut kas, kas notiek pirmo reizi.

Atzīt to, ka tā bija arī agrāk, ieraudzīt dienas gaismā savu dzīvi, nozīmē sagraut jau tā trauslo pasauli, kuru sieviete uzskata par pieķeršanos un mīlestību.

Vai tieši ne tāpēc mātes piesedz savus vīrus, kad tie ņirgājas par saviem bērniem? Lai nesagrautu “kaut arī slikto, bet tomēr pasauli”. Aplis noslēdzas.

Šī klusējošā pēctecība turpinās līdz brīdim, kamēr kāds no ģimenes sistēmas neuzdrošinās atzīties tajā, kas notiek. Sākumā padarīt to skaidri redzamu sev un pēc tam arī parējai ģimenei.

Ģimenes sistēmas pieaug tāpat kā cilveki. Bet pieaugšana nesaraujami ir saistīta ar autonomiju, cieņu pret otra cilvēka robežām un katras personības vērtības apzināšanos, pirmkārt, jau savējās.

Autors: Irina Dibova
Ilustracija: Lucy Campbell
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Vēl tik vēlējos no savas puses piezīmēt, ka palašinoties apziņai, mēs skaidrāk sākam saprast to, ka neviens no mūsu ģimenes locekļiem šaja sistēmā nav lieks, ka viss notikušais ir daļa no lielā plāna un mūsu dzīves mācībām. Ka ģimenē nekad viena pagale nedeg un tā ir vieta, kur mēs varam lieliski, kā spogulī ieraudzīt sevi pašu, ieraudzīt tās dzimtas programmas, kas nāk mums mantojumā un ar kurām strādāt var nākties visu dzīvi. Bet tas jau ir cits stāsts.

Manā dzīvē liels palīgs un skolotājs šajā jomā ir Inese Prisjolkova – ar grāmatām, semināriem, tiešraidēm un vienkārši savu būšanu blakus. Protams, ar savu piemēru un tāpec esmu pārliecināta, ka attiecības un mūs pašus dziedināt var tikai Mīlestība.

Par konkrēto tēmu laikam vislabākā no grāmatām, ko esmu lasījusi ir Inese Prisjolkova “Audzēt mīlestību” – par atkarībām, līdzatkarībām un Mīlestību kā visbrīnišķigāko terapijas veidu.

Nesteigties, izjust, izdzīvot, dzirdēt… Un izvēlēties tikai savu…

Puse ziemas aiztraukusies nedzirdamās kamanās, bet steidzināt to negribās…
Gadiem ritot, vēlme steigties paliek arvien mazāka…
Gribās pret visu būt daudz uzmanīgākai…
Redzēt savu dzīvi detaļās,… ne tā kā eksponātu muzejā, bet tā, kā dažkārt ieskaties sejā mīļotajam cilvēkam, ar plaukstu mīļi pārvelkot viņa sejas līnijām…
Gribās daudz vairāk apzinātības un mazāk pastaigu pa svešām takām, nedomājot, kurp tās ved un vai tiešām tev tur jāiet…
Zināt, KO un KĀPĒC tu dari – tas, mani mīļie ir brīnišķīgi…
Tāpēc, ka tikai tādā veidā tava dzīve kļūst tava….

Tavs ir tas, par ko tu atbildi, un tas, ko pats esi izvēlējies...

Tikai tā tu vari saglabāt veselīgas attiecības ar sevi, ar citiem cilvēkiem, jo tikai tā tu nevienu neapgrūtini ar savām gaidām, un neliec saviem tuvajiem piegādāt tev laimi….

Laime ir tavs darbs – TIKAI TAVS…

Un tās vairak ir sajūtas, ne tik daudz – darbs…
Proti tās sajust no visvienkaršākajām lietām – proti paplašināt robežas…
Bet, ja laime tev nozīmē īsu sarakstiņu, ar kuru tu visiem uzmācies, un tu visu dzīvi centies pievilkt ķeksīti katram izpildītajam punktam, neaizdomājoties par to, vai tas tevi patiešām padarījis laimīgāku, tad tavas robežas ir ļoti šauras….
Un tu vari tā arī nenokļūt tās dzīves teritorijā, kuru būtu varējis dzīvot… tā tu visu mūžu nostāvesi tikai uz sliekšņa…

Nesteigties…
Izjust, izdzīvot, dzirdēt…
Un izvēlēties tikai savu…

Tieši tā man patīk dzīvot… un tieši tāpēc man nav vainīgo saraksta – vainīgo par to, kas ar mani nav noticis…
Saīsini savu sarakstu!
Piepildi sevi!
Lai brīnumskaists Jaunais gads!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Īstais Brīnumdaris

Tas notika pirms dažiem gadiem, Jaunā gada priekšvakarā.

Pie manis pienāca mana kursa biedrene Nataša un teica: “Man ir Salatēva un Sniegbaltītes tērpi. Gribu ielikt sludinājumu, ka mēs par maksu apciemojam bērnus. Piedalies? Labi nopelnīsim!”
Es piekritu. Nauda bija vajadzīga, un lomu nospēlēt nebija nekādu problēmu, mēs abi ar Natašu bijām piedalījušies Jautro un atjautīgo kluba konkursos.
Publicējām sludinājumu. Jau nākamajā dienā sāka zvanīt klienti.

Bērni bija dažādi, gan jautri gan čīkstētāji.
Atceros vienu puiku, kurš jau uz sliekšņa pajautāja: “Tātad Salatēvs un Sniegbaltīte? Un cik mans tēvs jums samaksāja?”
Interesanta pieredze.

Līdz svētkiem bija atlikušas dažas dienas. Zvana man paziņa: “Oļeg, glāb! Mēs esam savākuši dāvanas bērnu slimnīcas mazajiem pacientiem – mums nav Salatēva un Sniegbaltītes! Vai varēsi pastrādāt bez atlīdzības?”
Es padomāju, svēta lieta. Piekritu, vēl jo vairāk, līdz slimnīcai mūs apsolījās aizvest.

Mājās saposos, pielīmēju bārdu. Garastāvoklis labs, tāds pacēlums, ka es taču ne jau naudas dēļ strādāšu, jūtu – es visu varu. Kāpņu telpā man kaimiņiene Tamāra pat uzsmaidīja – kopš pagājušajā gadā viņa pazaudēja savu dēlu, visu laiku bija ļoti skumja.

Un, lūk, esam slimnīcā. Eglīte, lampiņas, skaisti svētki. Bērni priecājas, applaudē, dzejolīšus skaita. Pēc tam sāku dalīt dāvanas – visiem tāda laime. Smaidīgas sejas, smiekli….

Un pēkšņi redzu – pašā telpas kaktiņā sēž gadus sešus vecs zēns. Nesmaida, taču uz mums skatās, bet tumšajas acīs bezgalīgas skumjas.
Piegāju klāt galvenajam ārstam, jautāju, kas puikam kaiš? Ārsts atbild: “Tas ir Marks. Viņš ir bārenis. Abi viņa vecāki gāja bojā autoavārijā, viņš vienīgais izdzīvoja. Mēs cenšamies viņu iekārtot bērnu namā”.

Jutos kā zibens ķerts. Laimes sajūta momentā bija pazudusi.
Protams, varēju pasākumu beigt un doties projām, aizmirstot par visu, bet es tā nevarēju. Paņēmu dāvanu un piegāju pie Marka.
– Sveiks, Mark! Laimīgu Jauno gadu!
Viņš drūmu skatienu paskatījās uz mani.
– Tu taču neesi īsts Salatētis?
Es paraustīju plecus:
– Skatoties, kam tu tici. Es par sevi esmu pārliecināts. Bet tu vari pārbaudīt. Kādu dāvanu tu vēlies Jaunajā gadā? Ja izpildīšu, tātad esmu īsts.
(Un te nu es sadrūmu, jo iedomājos, kur paliks viss mans budžets, ja puika izvēlēsies, piemēram, jaunu iPhone. Taču apstāties bija par vēlu).
Marks skumji iesmējās un teica:
– Nu, labi, pamēģināsim.
Es apsēdos blakus.
– Ievēlies!
Puika iepleta acis un pēkšņi kaismīgi iečukstējās:
– Ja es būtu muļķis, palūgtu, lai mamma un tētis atgrieztos. Bet es neesmu muļķis, es visu saprotu. tāpēc, ja tu esi īsts Salatētis, izdari tā, lai mani neaizvestu uz bērnu namu! Varēsi?
Un te nu es iekritu, sapratu, ka ar mani ir cauri.

Neatceros, kā novadīju pasākumu līdz galam, viss bija kā miglā tīts. Atgriezos mājas un neko nespēju padarīt: visu laiku acu priekšā rādījās Marka skatiens – pilns skumju un cerību. Es pat apsvēru domu, ka varētu viņu ņemt pie sevis, taču kurš gan atdos audzināšanā bērnu studentam bez pastāvīgiem ienākumiem?

Visu nakti vārtījos gultā, domādams, kā lai atrisina šo jautājumu. Bet no rīta pamodos ar atklāsmi!
Un jau astoņos no rīta klauvēju pie kaimiņienes Tamāras durvīm – pilnā ekipējumā, Salatēva tērpā.

Es nezinu, kā viņi vienojās – runā, ka pats galvenais ārsts “pieslēdza” savus “sakarus”, bet jau 31. decembrī es satiku Marku un Tamāru pie mūsu kāpņu telpas durvīm. Starojošā kaimiņiene mani iepazīstināja ar Marku un teica, ka viņš būs viņas viesis jaungada naktī. Marks neizskatījās pārāk jautrs un laimīgs, taču es viņa acīs vairs neredzēju skumjas.

Kad svētki beidzās, iestājās janvāris un Tamāra kļuva par Marka aizbildni.

Pagāja gads un Nataša mani atkal uzaicināja tēlot Salatēvu. Es nevarēju palaist garām tādu iespēju, bet, pirms devos savā misijā, nolēmu apciemot Tamāru un Marku.
Marks atvēra durvis, es viņam piemiedzu ar aci un jautāju: “Nu, ko, puikiņ, īsts Salatētis?”
– Īsts gan! – viņš nočukstēja un apķērās man ap kājām.
Un tajā brīdī es patiešām sajutos kā īsts Brīnumdaris.

Anastasija Ivanova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Ilustracija: Joel Robinson
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Uzcep kartupeļus!

Mums abām ar mammu ir kāds sens joks: – “Dzīve brūk? Iešu, uzcepšu kartupeļus!”

Joks labi darbojas! Protams, to var uztvert arī burtiski… varbūt ne kartupeļus cept, bet uzvārīt krevetes… uzšūt svārkus… aiziet sēņot…. skatīties komēdiju… cept pankūkas.

Lūk, šis, mīļie, reāli darbojas, nevis drāmas un traģēdijas, kuras tiek izspēlētas uz drupām.

Ticiet man…

Tur, kur kaut kas brūk, vajag nodarboties ar parastām šīs zemes lietām, jo tikai parastās darāmās lietas mūs var izvest no satricinājuma krēslas…

Dzīve vienmēr būs tā vērta, lai to turpinātu. Un, lai atnāktu jaunas iespējas, tās jāsagaida darbībā.

Tāpēc palaidiet uz visām četrām debess pusēm tos, kuri domāja, ka ar jums var darīt tā, kā viņi atļāvās izdarīt…
Paejiet malā no visām aizslēgtajām durvīm…
Un pārstājiet nožēlot neatgriezeniski aizgājušo…
Un – “cepiet kartupeļus”.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt bērnam saviem vecākiem

Šodien es domāju par to, cik labi, ka maniem vecākiem vienmēr bija savi draugi un mums nebija jābūt viņu draugiem. Viņi ir vecāki. Es – viņu meita.

Vecāki man deva iespēju glabāt pašai savus noslēpumus, pieļaut pašai savas kļūdas un draudzēties nevis ar viņiem, bet pašai ar saviem draugiem. Kļūdīties, vilties un pašai iepazīt dzīvi. Bez viņu kontroles un rekomendācijām.

Kad man tas bija vajadzīgs, es vienmēr varēju ar viņiem aprunāties. Ja man tas nebija vajadzīgs, viņi mani nemocīja ar savu izjautāšanu un pratināšanu. Un tikai tagad es saprotu, cik daudz laba, tā rīkojoties, viņi man izdarīja. Ka visu šo laiku viņi ir bijuši mani vecāki un nav pretendējuši uz manu draugu lomu.

Un, galvenais, nemēģināja mani padarīt par savu draudzeni, un es biju brīva no viņu noslēpumiem. Man nebija tajos ne jāiedziļinās, ne arī jāmēģina tos glabāt. Man nebija nekādas vajadzības konfliktos būt viena vai otra pusē, un viņi man nelūdza padomu savu attiecību skaidrošanā. Viņi paši ar to visu tika galā.

Cik labi, ka maniem vecākiem ir savi draugi un man nav obligāti ar viņiem jādraudzējas. Un nav jādraudzējas ne ar saviem bērniem, ne viņu draugiem. Man nevajag saviem bērniem aizstāt draugus, man nav jāiejaucas viņu sarunās, un es saviem bērniem varu būt vienkārši mamma. Viņiem ir ar ko draudzēties un viņi aug, zinot, ka var uzticēties ne tikai mammai un tētim. Pasaule nav tikai mamma un tētis.

Ja viņiem kaut ko vajag, viņi zin, ka var palūgt un pajautāt. Ja nevajag – tātad tiek galā paši.

Un es, tāpat kā mani vecāki, nejautāšu viņu viedokli, risinot savus pieaugušo jautājumus. Es nestāstīšu viņiem savus noslēpumus un negaidīšu, ka viņi mani izklaidēs un padarīs manu dzīvi interesantu.

Tas ir tik brīnišķīgi!

Tas ir tik brīnišķīgi, ka man ir savi draugi, kuri ir vienkārši draugi, un viņiem nav jābūt ne manai mammai, ne tētim, ne bērniem.

Cik brīnišķīgi, ka lomas ir saprastas, nav sajauktas, kad ne vecākiem, ne bērniem nav bail iepazīties un kontaktēties ar clvēkiem ārpus savas ģimenes.

Cik brīnišķīgi, kad vecāki parāda, ka citi cilvēki arī ir labi un tajā ir tik daudz brīvības, gaisa un viegluma.

Cik brīnišķīgi, kad bērnībā ir bērnība, bet pieaugušo pasaulē ir durvis un tēmas, kuras pašu bērniem ir slēgtas.

Cik brīnišķīgi, ka bērniem ir izvēle – būt draugiem pašiem saviem vecākiem vai nebūt.

Cik brīnišķīgi, ka tu vari dzīvot pats un atļauj saviem mīļajiem dzīvot tā, kā viņi to vēlās un grib.

Jūlija Zinovjeva, psihologs
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis