Pirms iet pie Otra

silti kopa

Mēs ejam pie Otra cilvēka pēc siltuma. Pēc atbalsta. Aizsardzības. Spēka. Stabilitātes. Ķermeņa kontakta. Atzinības. Uzmanības. Un vēl daudziem “pēc”.

Pēc tām rūpēm, ko par maz saņēmām bērnībā. Pēc tās mīlestības, kura mums it kā pienācās, bet nez kāpēc apgāja mūs ar līkumu.

Mēs ejam pie Otra ar prasību un viļamies. Tāpēc, ka Otrs atsakās būt funkcija un izpildīt visas mūsu vēlmes.

Lieliskas attiecības ar partneri var izveidoties tikai tad, ja mēs ejam pie viņa pēc viņa paša. Viss pārējais kļūst par patīkamu bonusu, bet – ne dzīves nepieciešamību.
Attiecības būs dzīvas tad, kad mums ir dzīve arī bez tām. Tās izrādīsies harmoniskas, kad tajās ir brīvība un tiesības katram pateikt savu “nē”.

Un tieši tāpēc, mums vispirms pašiem jāierauga savi iekšējie “caurumi”, mums tie pašiem jāizprot un pašiem jāaizpilda. Mums ir jāizdzird un jāizdzīvo savas jūtas. Mums jāapzinās savi iekšējie procesi.

Pretējā gadījumā mēs vēršamies pie Otra, viņu pašu izslēdzot no attiecībām. Un sasitamies pret vienaldzības klintīm, tāpēc, ka neredzam viņa personību. Cīnāmies ar viņa atkarībām, tāpec, ka aizveram savas personīgas traumas. Savainojamies pret viņa vārdiem un neejam prom, jo ticam pasakām.

Kad mēs iemācāmies būt spējīgi paši sev būt drošs atbalsts, īsts draugs, gādīgs vecāks, kāda cita mīlestībai vairs nav tik milzīgas nozīmes.

Pirms iet pie Otra, sper soli pie sevis. Atrodi spēku. Uzbūvē savas robežas. Ietin sevi uzmanības sedziņā. Atzīsti savus nopelnus. Ieslēdz savu iekšējo kompasu, tas parādīs pareizo mērķi un virzienu.

Ļauj ieskanēties savām vajadzībām. Tad tev izdosies sevi saprast. Un iesākumā pašam sevi nodrošināt ar to, kas tik ļoti ir vajadzīgs.

Bet Otrs no instrumenta pārvērtīsies par dzīvu cilvēku, attiecības ar kuru veidosies nevis no pozīcijas “vajag”, bet no patiesa “vēlos”.

Lai mums labi un silti ar sevi!

 

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Runā par to, kas tevi uztrauc

11390159_776474345800510_2196443283871830938_n

Runā. Runā par to, kas tevi uztrauc. Nav garantijas, ka tevi dzirdēs. Ka tevi sapratīs, ka kaut kas mainīsies, ja atvērsi muti un izteiksi vārdos savu sāpi. Taču ir vērts mēģināt, tāpēc, ka mums nav nekā cita, izņemot iespēju mēģināt. Jā, nopietni. Sāpes paliks, bet iespēja kaut ko mainīt, pazudīs. No bailēm atvērties un pazaudēt otru regulāri notiek metodiska sevis zaudēšana.

Sakiet viens otram, ko jūs vēlaties. Lai cik tas stulbi, smieklīgi, nelaikā un nepiemēroti neizklausītos. Runā par to, ko mīli. Vai arī par to, ka maiguma un prieka vietā nostājies pretīgums un vienaldzība. Kas tad notika? Atceries. Sameklē aizvainojumus, kuri ķieģeli pa ķieģelim uzmūrējuši nesapratnes sienu.

Izraujieties viens otram pretī caur kautrības un kauna sienu. Ej, sēdi, guli. Vienalga, kā, tikai runājiet viens ar otru godīgi, no sirds. Runā virtuvē, runā pa telefonu, runā caur deju, vēstulēm, tikai neklusē ar otru par svarīgo. Par to, kas uztrauc. Par to, ko nākas norakt un saturēt, lai saglabātu savu “seju” – pieklājības masku.

Runā godīgi. Par to, ka esi noguris. Par to, ko gribi. Par to, ko ne reizi negribi. Runā par to, ka esi greizsirdīgs. Par to, ka baidies. Par to, ka šķiet tagad ir bezjēdzīgi sākt sarunu. Lūk, tieši tad arī sāc. Katru minūti laiks aiziet. Katra stunda aizrit kopā ar iespēju saglabāt tuvību ar otru cilvēku, saglabāt savu veselumu, atzīstot savas jūtas un domas. Atļaujot savām vajadzībām runāt, mēs atļaujam mīlēt. Sev un sevi.

Maša Moškovska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Teikt vai neteikt patiesību

patiesibu

Ir cilvēki, kuri mīl teikt patiesību. Visiem. Acīs. Bez jautāšanas.
Kādam pateikt, ka viņam kājas līkas, kādam – ka slikti gatavo, kādam – lai dodas pie psihologa. Visbiežāk tādi cilvēki ir sievietes – vīrieši ir vienaldzīgāki pret detaļām. Kaut gan zinu vienu vīrieti, kuram kas pratā, tas – uz mēles. Un saviem padotajiem viņš regulāri saka:

“Kaut kā tu ļoti novecojusi esi”.
“Tev stulba frizūra”.
“Izskaties tā, it ka tev būtu paģiras”.
“Tu kaut kāda ļoti resna esi”.
“Kāda tev briesmīga kleita”.
“Tev pārāk liela pēcpuse”
Un tā tālāk. Un viss, kā starp citu. Sākumā – par darbu – pēc tām šāds “kompliments” – un tālāk atkal par darbu. Protams, viņa darbinieces ir šokā. Un kurš gan nebūs? Kaut gan, savā ziņā viņam taisnība.

Vai tāda patiesība iet kopā ar sievišķību? Un ar harmoniju? Un Mīlestību? Kā cilvēks, kurš pats sevī ar to cīnās, teikšu: noteikti, nē. Pavisam neiet kopā.

Ir svarīgi teikt patiesību. Taču vektoram vienmēr jābūt vērstam uz sevi. Teikt patiesību par sevi. Tāpēc, ka par citiem tu patiesību nezini un nevari zināt. Pirms kādu nosodīt, jānoiet viņa ceļš no sākuma līdz galam, lai saprastu un izlaistu caur sevi.

Kad mēs aizmirstam par to, ka svarīga patiesība par sevi, sanāk visādi: skandāli, strīdi, nesaprašanās.

Sievai, kura savam vīram apraksta viņa pienākumus, ir taisnība. Un viņa saka patiesību. Bet attiecības izjūk. Tāpēc, ka tā nav tā patiesība, par kuru viņai jārūpējas.

Mātei, kura paziņo, ka meitas jaunais puisis ir idiots, ir taisnība un viņa saka patiesību. Bet vai tas uzlabos viņas attiecības ar meitu? Vai šie vārdi padara viņu meitas acīs  cienījamāku un tādu, kura pelnījusi meitas uzticēšanos?

Vai draudzene, kura klausoties tavos šņukstos, uzstāda tev diagnozi un cenšas ārstēt bez tavas piekrišanas, ilgi būs tava draudzene? Nav iespējams ar tādiem cilvēkiem draudzēties. Kā mīnu laukā: nepateikt neko lieku, lai neuzsprāgtu.

Un svešiem cilvekiem? Ar viņiem viss ir vienkārši, vienalga. Pateici patiesību un ej tālāk. Ja nezinām par karmu, tad viss izskatās labi. Bet, ja atceramies, ka citu cilvēku sajūtas atgriezīsies mums pašiem, kļūst skaidrs, ka tik vienkārši viss nebūs.

Troļļi, kuri domā, ka viņi netiks sodīti par saviem komentāriem internetā, ļoti kļūdās. Ir augstākais taisnīgums un katra otra cilvēka asara pie mums atgriezīsies. No citurienes, bet atgriezīsies.Visumā viss ir taisnīgi.

Katru reizi, kad es kādam sāku teikt patiesību un ieslīgu savas taisnības pierādīšanā, es dabūju “pa cepuri”. Ar savu bērnu slimībām, strīdiem ar vīru, finansiālajiem zaudējumiem. Un ne vienmēr es spēju sasaistīt vienu ar otru.

Manā dzīvē bija periods, kad salasījusies psiholoģisko literatūru, es visus “dakterēju”. Stāstīju draugiem par to, kādas viņiem ir problēmas ar mammu un tēti, kādi kompleksi. Dažkārt tas bija šokējoši. Atnāk draudzene, lai palīdzētu man pielīmēt tapetes, un es procesā viņu “dakterēju”.

Vai tam bija kāds efekts? Nē! Tāpēc, ka cilvēkam ieslēdzās pretestības instinkts. Un pat dažkārt mana ļoti labā “taisnība” nesasniedza adresātu.

Un mums jau visiem sava taisnība vienmēr šķiet laba un pareiza. Tam, kurš vēlas izteikties. Taču tam cilvēkam, kuram to saka, tā visbiežāk ir sāpīga un nepatīkama. Tāpēc tāda patiesības teikšana sagrauj attiecības.

Un vispār, kāds ir tādas uzvedības cēlonis un mērķis? Kāpēc mēs vēlamies pateikt patiesību? Un kam mēs to visbiežāk sakām?

✅ Lepnība

Ja kādu pazemināšu, pats sevi paaugstināšu. Ja es pateikšu otram to, ko viņš pats neredz, tātad esmu gudrāks, redzīgāks. Pabarošu savu ego. Būšu kā  Dievs.

✅ Vēlēšanās paaugstināt savu pašapziņu

Un, jo svarīgāks un slavenāks cilvēks, par kuru es “zinu” patiesību, jo vairāk balles es varu saņemt. Tāpec visbiežāk uzbrūk pazīstamiem un slaveniem cilvēkiem.

✅ Skaudība

Parasti, jo vairāk manī skaudības pret kādu, jo vairāk patiesības par viņu gribas pateikt. Protams, ne uzreiz redzams, ko tieši es skaužu, bet tas vienmēr ir.

✅ Negatīvās emocijas

Lai kļūtu laimīgākam, ir jāatbrīvojas no negatīvā vezuma sirdī. Kā to izdarīt? Ja nav tādas emociju izlādēšanas kultūras? Ja iekšienē nobloķēt to nav iespējams? Ja gadās “astroloģiskie” saasinājumi, kad tas viss laužas uz āru? Nākas izgāzt. Tur, kur tas šķiet droši. Piemēram, internetā. Piegāzt ar savu žulti dažādas interneta vietnes. Tā manā lapā nāk feministes, ar putām uz lūpām lamāties. Viņām vienkārši gribas būt laimīgām.

✅ Paša sāpes

Patiesību gribas pateikt ne jau visiem. Bet kādam konkrētam cilvēkam, konkretā situācijā. Kāpēc? Tāpēc, ka savs ļoti spēcīgi rezonē. Arī te var visu ko piedomāt, piefantazēt, taču tas viss būs par mani, ne par to, par kuru es runāju.

✅ Mīts par to, ka patiesība padara laimīgu

No kurienes aug saknes tādiem priekšstatiem? Ka laimīgs tu esi tikai tad, ja esi vinnējis. Bet uzvarēt vienmēr nozīmē to, ka kāds zaudēs. Kādam jābūt manis sasistam, lai es būtu laimīga. Tikai tāds modelis pilnīgi noteikti nav domāts sievietei. Mums mīlēt ir jāmācās. Bet mīlestība un taisnība ir pārāk konfliktējoši jēdzieni.

✅ Tiesības nezināt

Katram no mums ir tiesības nezināt. Ja tu cilvēkā redzi kaut ko sliktu, tas nav iemesls lai atvērtu viņam acis… Katram ir tiesības nezināt. Neredzēt. Katram. Atņemot cilvēkam šīs tiesības, tu radi konfliktu. Tāpēc pārstāj dot cilvēkiem padomus, ja viņi tos neprasa. Beidz psihoterapeitēt bez lūguma. Beidz teikt visiem patiesību, ja tev to nelūdz.

Vairums sieviešu, kuras ir aizvainotas uz savām mātēm, ir aizvainotas tieši šī iemesla dēļ. Par to, ka viņu tiesības uz nezināšanu netika ņemtas vērā. Ka viņām pastāvīgi tika dota atpakaļsaite pēc principa: “kurš gan cits tev to pateiks”. Par līkām kājām, par lielām ausīm, par pretīgo raksturu par slinkumu.

Vairums vīriešu sievietēs tracina tieši šis – cenšanās vienmēr zināt labāk. Pateikt taisnību, lai pēdējais vārds paliktu viņai, pārjautāt un pierādīt. Ikvienu vīrieti tāda uzvedība var novest līdz baltkvēlei. Ikvienu! Ja katra niecīga iemesla dēļ viņam pierādīt, ka viņam nav taisnība, bakstīt, norādot uz viņa trūkumiem un pienākumiem. Tā var sagraut jebkuras, pat visstiprākās attiecības.

Tāpēc, ka mums katram ir tiesības nezināt. Kad mēs kaut ko gribēsim uzzināt, mēs varam uzprasīt. Palūgt padomu. Palūgt atpakaļsaiti. Un dažkārt mēs tā darām. Bet tikai ar tiem cilvēkiem, kuri nesaka mums patiesību ar vai bez iemesla. Pēc padoma mēs vēršamies pie tiem, kuriem uzticamies un kurus cienām. Un tie ir pavisam citi cilvēki.

Tie ir tie cilvēki, kuri ļauj otram būt viņam pašam. Kuri ļauj citiem kļūdīties. Pieņem, piedod. Pat, ja redz, ko varētu uzlabot vai mainīt.

Sieva būs laimīgāka un viņas vīrs mainīsies, ja viņa pārstās runāt par viņa trūkumiem, bet fokusēsies uz viņa labajām īpašībām. Māte, kura dos savai meitai emocionālās aizsargātības sajūtu, kļūs par meitas labāko draudzeni. Meita, kura pieņems savu mammu tādu, kāda tā ir, reiz spēs sajust to, cik ļoti mamma viņu mīl.

Bet ko darīt, ja taisnība tevī tik spēcīgi burbuļo un prasās, lai to atskaņo tūliņ un tagad? Tieši šim cilvēkam? Gribu tevi nomierināt: mēs visi esam slimi.

Un, ja patiesība tevī tik briesmīgi burbuļo un ļoti vēlas būt pateikta, tad stāsts ir par tevi nevis par cilvēku, kuram tu to vēlies pateikt. Ir vērts apstāties un padomāt: “Kāpēc tieši šo patiesību un tieši šim cilvēkam es vēlos pateikt? Kas tajā ir par mani?”

Tāpēc, ka, ja tu izteiksies, tu saņemsi agresiju. Slēptu vai atklātu, tas atkarīgs no attiecībām ar cilvēku un viņa iekšējo spēju strādāt ar agresiju. Un šī agresija ir tevī un tāpēc tu atņem cilvēkam tiesības nezināt.

Bet kā mums parasti ir pieņemts: “Es tev pateikšu taisnību, bet tu ņem un refleksē. Vai arī nepieņem. Tava daļa. Mans uzdevums ir visu, kas sakrājies un traucē izgāzt no sevis uz tevi, bet tu kaut kā pats tiec ar to galā”. Un parasti jau tas, kas traucē, dikti nelabi ož. Un mēs to visu uzgāžam cilvēkiem, kuri mums apkārt. Bet, ja pretī saņemam agresiju, tas nozīmē: “Man bija taisnība. es esmu balts un pūkains, bet tu esi divreiz slikts. Tev jāmainās, jāstrādā ar sevi!”

Ne tā. Galīgi ne tā! Es ar savu vēlēšanos teikt patiesību atņemu tev tiesības uz nezināšanu, jo manī visu laiku kaut kas burbuļo, kaut kas nelabs. Un burbuļo tāpēc, ka tas ir MANS. Mana trauma, mani netīrumi. Ne tavējie. Tu esi instruments. Spogulis. Un tad, kad es tev šīs tiesības atņemu, tu kļūsti agresīvs. Un to es esmu pelnījis. Ne tāpēc, ka es trāpīju, bet tāpēc, ka ES esmu tāds. Visa mana patiesība bija nevis tevī, bet manī, par mani.

Un nevajag rakņāties citu dzīvēs, ko nu kurš ir pelnījis. Labāk rakņāsimies savās. Ka es ar savu vēlēšanos pateikt patiesību grauju savu dzīvi. Ko es tādu pastāvīgi redzu citos, kas patiesībā ir stāsts par mani pašu…

Atcerēsimies, ka pati briesmīgākā lepnība ir tā, ka mēs citus apvainojam lepnībā. Kaut gan tas izskatās dikti labi. Un pati “trumpja” manipulācija, ir apvainot otru par manipulēšanu.

Tāpec macīsimies savā acī baļķi ieraudzīt, nevis bakstīt uz otra skabargām.

Un, protams, rodas jautājums: bet mums taču ir tiesības teikt patiesību? Ja viņiem ir tiesības nedzirdēt, tas nenozīmē, ka man nav tiesību runāt? Un te nu ir vērts atcereties, ka mūsu brīvība beidzas tur, kur sākas otra cilvēka brīvība. Svešā dievnamā ar savu kārtības rulli neiet.

Kaut gan ir cilvēki, kuri var arī to darīt un tas būs abu labā. Kas tad var teikt patiesību otram bez atļaujas prasīšanas?

✅ Sieva vīram, ja viņa tam kalpo. Ja viņa to ciena, ja viņa tam ir uzticīga un, ja viņa to saka maigi un ar mīlestību. Īstajā laikā un īstajos apstākļos. Lūk, cik daudz noteikumu!

✅ Vīrs sievai. Ja viņš viņu aizsargā visos līmeņos. Ja viņš par viņu rūpējas. Ja viņš to saka maigi un ar mīlestību un cieņu.

✅ Vecāki saviem bērniem. Ja viņi dod saviem bērniem aizsardzību, tai skaitā emocionālo. Ja vecāku un bērnu starpā valda uzticēšanās un cieņa. Tad, pareizi izvēloties formu, ar mīlestību var teikt patiesību.

✅ Skolotājs, mentors. Pie noteikuma, ja cilvēks pats ir izvēlējeis savu Skolotāju un uzticās viņam. Pat psihologs un astrologs nedrīkst cilvēkam teikt to, ko viņš nav jautājis.

Bet arī te svarīga ir forma. Ja patiesība tiek teikta ar mīlestību sirdī, to ir viegli pieņemt. To nevar apstrīdēt tāpēc, ka tā ir ar mīlestību, nevis lepnību, dusmām, naidu, skaudību, vēlmi būt augstākam un svarīgākam. Tāda patiesība dziedina. TIKAI TĀDA!

Es esmu redzējusi Skolotājus, kuri tā prot komunicēt ar pasauli. Bet to viņi prot tikai tāpēc, ka viņos ir mīlestība. Mīlestība nevis viss pārējais. Mīlestība, kura Dieva dota.

Cena par patiesības teikšanu ir milzīga. Tās ir sagrautas attiecības, apkārtējo negatīvas emocijas, nespēja progresēt, nespēja mīlēt, nespēja pa īstam atvērt sirdi.

Man šī cena ir pārāk augsta. Taču katrs pats izvēlas ko viņš grib – vai nu lai viņam vienmēr ir taisnība, vai tomēr būt laimīgam. Laimīgie jau nevienam neko nepierāda, nemāca, kā pareizi dzīvot un neuzbāžas ar savu taisnību.

Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par kreņķiem un zirņiem

Vecmāmiņa zirņu zupa

Viņai bija ļoti skumji, knapi valdīja asaras. Sēdēja uz soliņa pie loga tāda tieviņa un bāla. Aļa bija klusa un pieticīga meitenīte un negribēja apbēdināt vecmāmiņu. Un arī raudāt nav labi, jāpaciešas.

Vecmāmiņa jautāja: “kas noticis?” Bet Aļa atbildēja: “nekas, vecmāmiņ, viss ir labi!”. Tad vecmāmiņa viņai priekšā uz galda nolika bļodiņu ar zirņiem. Un teica: “lūdzu palīdzi man izšķirot zirņus, gribu uzvarīt zirņu zupu. Kamēr tu šķirosi, es aiziešu līdz pilsētai, bet tu zirnīšiem pastāsti visus savus kreņķus. Ņem pa saujiņai, šķiro, ber no bļodiņas katlā un stāsti! Redzēsi, tev paliks vieglāk”.

Meitenīte paklausīgi sāka šķirot zirņus un stāstīt tiem savas nedienas. Pati nepamanīja, kā aizrāvās. Ņem ar pirkstiņiem katru zirnīti un stāsta: es nekādīgi nevaru iemācīties pareizi uzrakstīt burtus. Skolotāja mani rāj, es cenšos, bet burtiņš nesanāk. Droši vien es esmu dumja. Sveta mani grūsta, atņem zīmuļus. Visi smejas, bet es neko nevaru pateikt pretī. Ja es viņai sadošu, viņa sāks raudāt un sūdzēsies skolotājai. Mamma sadusmojās uz mani par to, ka es trijnieku saņēmu. Stipri sarāja. Tas bija ļoti sāpīgi un skumji. Zirnīt, līdz šai dienai sāpīgi, bet es jau pati vien esmu vainīga.

Meitenīte pati pat nepamanīja, kā bija pāršķirojusi visus zirņus un izkratījusi tiem sirdi. Visas savas bēdas un aizvainojumus. Un uzreiz kļuva vieglāk, kaut gan neviens viņu nebija mierinājis. Vienkārši izstāstīja zirņiem savas bēdas.

Tad atnāca vecmāmiņa, uzlika katliņu uz plīts un vārīja zupu. Un pēc tam abas ēda zirņu zupu ar maizi un sviestu – tik garšīgi. Un dvēselē iestājās tāds miers…

Vecmāmiņa Aļai teica, ka nedrīkst skumjas un aizvainojumus turēt sevī. Tas ir ļoti kaitīgi, un no tā rodas slimības. Bet nevajag cilvēkus mocīt ar savām bedām; visiem pietiek savējo. Vēl bēdīgāk būs no žēlabām un sūdzēšanās. “Tu, mazmeitiņ, stāsti visas savas bēdas zirņiem. Šķiro zirnīšus un stāsti. Un viss sliktais aizies, paliks tikai labais. Pilns katliņš gardas zupas un tā bēdas pārvēršas zirņu zupā un pamet Dvēseli”.

…Tai meitenītei tagad pašai ir vairāk kā sešdesmit gadu un viņa pati jau sen ir vecmāmiņa. Un viņas dzīve izveidojās ļoti laba. Protams, bija arī bēdas un skumjas. Protams, bija daudz kas. Bet tādās reizēs Aļa vienmēr vārīja zirņu zupu pēc vecmāmiņas receptes. Un tas ļoti labi vienmēr palīdzēja. Kad stāsti zirņiem savas bēdas, tas palīdz. Ja nav kam citam stāstīt. Vai negribās stāstīt.

Un šo recepti es labprāt rekomendēju: šķirot kaut ko un stāstīt. Un pēc tam no tā saņemt kādu labumu – piemēram, zupu… Alķīmija, dzīvības eliksīrs – dzīvinošas zupas veidolā…

Anna Kirjanova
Avots: sobiratelzvezd.ru
​​​​​​​Foto: Svetlana Beļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu 🙂

 

Es nezināju, kā mācīt, kamēr neiepazinos ar tevi…

cel lisboa

Pašā mācību gada sākumā sestās klases audzinātājā stāvēja savu bijušo piektklasnieku priekšā. Viņa pārlaida skatu visai klasei un teica, ka ļoti priecājas viņus redzēt un mīl visus vienādi stipri. Tie bija meli, tāpēc, ka vienā no soliem sēdēja kamoliņā sarāvies zēns, kuru viņa nemīlēja. Ar šo zēnu viņa iepazinās iepriekšējā mācību gadā, tāpat kā ar visiem pārējiem klases bērniem. Jau tad viņa ievēroja, ka viņš nespēlējas ar klasesbiedriem, viņam ir netīrs apģērbs un  viņš ne īpaši labi smaržo – tā, it kā nekad nebūtu mazgājies.
Ar laiku skolotājas attieksme pret šo skolnieku kļuva arvien sliktāka, līdz pat tam, ka viņai bija vēlme visus viņa rakstu darbus sasvītrot ar sarkanu pildspalvu un ielikt vieninieku.
Reiz skolas macību daļas vadītāja palūdza izanalizēt visu skolnieku raksturojumus no tā brīža, kad viņi uzsāka mācības šajā skolā. Skolotāja sava nemīlamā skolnieka raksturojumu nolika pašā apakšā. Kad viņa beidzot nonāca līdz tam un sāka lasīt, viņa bija šokēta.
Skolotāja, kura puisēnu mācīja pirmajā klasē rakstīja: “Tas ir brīnišķīgs bērns, ar starojošu smaidu. Visus mājas darbus izpilda tīri un akurāti. Ir bauda būt viņam blakus”.
Otrās klases skolotāja par viņu rakstīja: “Ļoti labs skolnieks, viņu augstu vērtē klasesbiedri, taču viņam ir problēmas ģimenē: māte slimo ar nedziedināmu slimību un dzīve mājās ir viena vienīga cīņa ar nāvi”.
Trešās klases skolotāja bija atzīmējusi: “Mātes nāve viņu satrieca. Viņš cenšas ko spēj, taču tēvam par viņu nav intereses un viņa dzīve mājās var ļoti negatīvi ietekmēt viņa sekmes, ja nekas netiks darīts lietas labā”.
Ceturtās klases skolotāja rakstīja: “Zēns ir paviršs, viņš neizrāda interesi par mācību procesu, viņam nav gandrīz neviena drauga un bieži vien viņš stundas laikā guļ.”
Kad viņa bija izlasījusi šos raksturojumus, viņai palika kauns pašai par sevi. Kļuva vēl sliktāk, kad uz jauno gadu visi skolnieki viņai atnesa dāvanas ietītas skaistos papīros, ar košām bantēm. Bet nemīlamā skolnieka dāvana bija ietīta rupjā brūnā papīrā. Un citi bērni smējās, kad, atverot dāvanu, viņa tur ieraudzīja rokasspradzīti, kurai trūka daži akmentiņi un smaržu flakoniņu, kurā palikusi bija tikai ceturtdaļa smaržu. Taču skolotāja apklusināja smējējus, sakot: – Cik brīnišķīga rokassprādze un, atverot smaržu flakonu, uzsmidzināja smaržas uz augšdelma.
Pēc stundām zēns vēl uzkavējas klasē, piegāja klāt skolotājai un teica: Šodien jūs smaržojat tā, kā smaržoja mana mamma. Kad viņš aizgāja, viņa ilgi raudāja.
No tās dienas, viņa savās stundās mācīja ne tikai literatūru un gramatiku, bet sāka runāt ar bērniem par labestību, līdzcietību un mīlestību.
Pēc kada laika, nemīlamais zēns sāka atgriezties dzīvē.
Mācību gada beigās viņš bija kļuvis par vienu no klases labākajiem skolniekiem.
Viņa tāpat turpināja bērniem teikt, ka mīl un novertē viņus visus, taču gada laikā šis zēns bija kļuvis par viņas vismīlētāko solnieku.
Pēc gada viņa mācīja jau citu klasi. Kādu dienu zem durvīm viņa atrada vēstulīti, kurā šis puisis rakstīja, ka viņa ir pati labākā no visām skolotājām, kuras viņu dzīvē mācījušas.
Vēl pēc pieciem gadiem viņa saņēma vēl vienu vēstuli no viņa: viņš rakstīja, ka ir pabeidzis koledžu un ir trešais labākais skolnieks klasē un, ka viņa vēl joprojām ir labākā skolotāja viņa dzīvē.
Vēl pēc četriem gadiem viņa saņēma vēstuli, kurā viņš rakstīja, ka, neskatoties uz visām grūtībām, viņš drīz grasās beigt macības universitātē ar vislabākajām atzīmēm, un viņa vēl joprojām ir vislabākā skolotāja viņa dzīvē.
Vēl pēc četriem gadiem pienāca vēstule. Šoreiz viņš rakstīja, ka pec universitātes beigšanas nolēmis paaugstināt savu kvalifikāciju. Vēstulē pirms viņa vārda un uzvārda bija rakstīts “doktors”. Un atkal viņš rakstīja, ka vēl joprojām viņa ir labākā skolotāja viņa dzīvē.
Pagāja laiks un vienā no savām vēstulēm viņš rakstīja, ka ir iepazinies ar meiteni un drīzumā svinēs kāzas. Tēvs pirms pāris gadiem bija miris un viņš lūdza skolotāju ieņemt to vietu viņam līdzās, kur parasti stāv līgavaiņa māte.
Protams, skolotāja piekrita. Kāzu dienā viņa uzvilka to pašu rokassprādzi, kuru viņš viņai uzdāvināja jaunajā gadā un nopirka smaržas, kuras atgādināja puisim par viņa mammu.

Viņi satikās, apskāvās un viņš teica:

– Paldies, skolotāj, par to, ka man ticējāt, ka likāt sajusties vajadzīgam un vērtīgam, un iemācījāt noticēt saviem spēkiem un ieraudzīt savā dzīve labo.

Skolotāja asarām acīs atbildēja:

– Tu kļūdies. Tu biji tas, kurš man to iemācīja. Es nezināju, kā pareizi mācīt, kamēr nebiju iepazinusies ar tevi…
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: Cel Lisboa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par vecākiem un bērniem

erglu ligzda77

Vai zini, kā ērgļu mātīte izvēlas savu putnēnu tēvu?

Viņa dara kādu ļoti interesantu lietu. No koka vai krūma nolauž zariņu, ņem to knābī un sāk lidojumu.  Apkārt mātītei sāk lidot ērgļu tēviņi. Viņa palaiž vaļā zariņu un skatās. Lūk, kāds ērglis gaisā noķer šo zariņu un atnes to viņai – ļoti akurāti – no knābja knābī. Viņa ņem šo zariņu un atkal palaiž vaļā, viņš atkal to satver un nes viņai un tā atkārtojas daudzas reizes. Ja noteiktā laika sprīdī viņš šo zariņu ir daudzas reizes nokēris un vienmēr atnesis atpakaļ, tad viņa to izvēlas, un ar viņu arī pārojas.

Pēc tam viņi augstu klintīs vai kokā atrod sev ligzdas vietu, ko vij no cietiem zariem, pēc tam abi ar ērgļu tēviņu izrauj sev spalvas, ar kurām izklāj ligzdu, lai tā būtu mīksta un silta. Pēc tam viņa ligzdā dēj olas un tad perē putnēnus. Putnēni izšķiļas vārgi un nevarīgi, tāpēc abi vecāki, tos silda ar saviem ķermeņiem un ar spārniem pasargā no vēja, lietus un nelūgtiem viesiem, ļaujot tiem kļūt stiprākiem. Viņi tos baro līdz mazuļi pārklājušies ar spalvām, kaut vēl ir pavisam maziņi. Un tad vecāki redz, ka ir pienācis laiks….

Tēvs sēžas uz ligzdas malas un sāk dauzīt ar spārniem pa ligzdu, lai spalvas, ar kurām izklāta ligzda nobirtu un paliktu viens vienīgs pliks karkass. Bet putnēni nevar saprast, kas noticis, kur palikuši gadīgie vecāki. Ērgļu mamma visu laiku kaut kur aizlido, atgriežas ar barību, bet vairs to nenes ligzdā: apsēdusies kaut kur netālu, lai mazuļi redz, viņa to notiesā. Putnēni ceļ brēku, nesaprot, kas notiek. Bet ēst gribās. Tātad jātiek laukā no ligzdas, un viņi sāk veikt darbības, kuras nekad agrāk nav darījuši. Skaidrs, ka nedarītu arī turpmāk, ja vecāki viņus turpinātu barot un auklēt. Putnēni sāk rāpties ārā no ligzdas, protams, neveikli krīt un tad tēvs metas viņam pakaļ un uzķer tāpat kā agrāk ķēra zariņus, kurus viņam meta mātīte. Tad putnēns tiek nogādāts atpakaļ ligzdā un viss sākas no gala. Putnēni krīt, tēvs viņus ķer.

Un neviens no putnēniem nenositas.

Un tad kadā no kritieniem mazais putnēns sāk kustināt spārnus un lidot.
Lūk, tā ērgļi saviem bērniem iemāca lidot un pēc tam jau parāda, kā noķert zivi.

Labs piemērs mums, sievietēm, izvēloties sev vīrus un mums, vecākiem, audzinot savus bērnus 🙂

Arkādijs Krasiļščikovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tuvība – tā ir nepieciešamība

apskaut3

Atceries to laiku, kad tikko bijāt iepazinušies? Jums gribējās sēdēt pēc iespējas tuvāk viens otram, turēties pie rociņas, garāmejot pieskarties.

Ar laiku šis kontakts sāk zust. Un mēs tam nepiešķiram pārāk lielu nozīmi. Kaut gan, ja pajautāsim partneriem/dzīvesbiedriem, vai viņi atkal vēlētos to no jauna sajust, abi atbildētu “jā”.

Mūsu iekšējais stāvoklis ļoti ietekmē ārējas darbības un otrādi. Ja palielinām distanci ārēji, kļūstam tālāki un iekšēji attālinamies viens no otra.

Kad zaudējam ārējo kontaktu, ar laiku attiecības nonāk sava veida ierastības un sadzīves stadijā. Tomēr visiem mums ir vajadzīgs siltums, mīļums un tuvība. Un tāpēc, lai maksimāli saglabātu siltumu un mīlestību attiecībās, katru dienu pacentieties darīt sekojošo:

– Noteikti apskauties no rīta un vakarā. Pirms došanās dienas darbos, uzkavēties vienam otra apskāvienos.

– Vismaz reizi dienā ieelpot partnera smaržu.
– Sadodieties rokās pastaigas laikā, pat tad, ja ceļa gabals ir īss.
– Ejot garām partnerim, pieskarties, noskūpstīt.
– Pirms ēdienreizēm ir labi novēlēt “labu apetīti”, skatoties viens otram acīs, svarīgas ir kopīgas lūgšanas pirms ēdienreizēm.
– Kad kāds no jums sēž pie stūres, arī otrs var turēt savu roku uz otra rokas 🙂 🙂 🙂
– Ja ir mazi bērni, tad ir brīnišķīgi, ja apskaujaties visi kopā. Tas ir lielisks paraugs un drošības sajūta bērniem.
– Vienmēr reizē iet gulēt, un pat strīda laikā neiet gulēt otrā istabā.
– Sagādāt patīkamus brīžus otra ķermenim – masāžas, kopīga duša, vanna.
– Uzaicināt vienam otru uz randiņu.
Nobrieduši partneri spēj vienoties par šādām elementārām lietām. Šķiet, te nav nekā grūta un neiespējama. Sarunājiet ar savu partneri, vienojieties par šādiem jūsu savienības “noteikumiem” un tad, neskatoties uz dzīves vētrām, jūsu tuvība nemazināsies.  Neskatoties uz vecumu un to, cik gadus esat kopā, jūs vienmēr varat sākt kaut ko uzlabot savas attiecībās. Un nebaidieties no partnera reakcijas, viņam arī tas ir ļoti vajadzīgs. Ja domājat, ka tam jānotiek automātiski un viegli, tad tā nav nobriedusi dzīves pozīcija. Ikvienas attiecības prasa uzmanību, rūpes un kopšanu. Tāpat kā jūsu dārzs.
Ir ļoti svarīgi jau sākotnēji uzturēt šadu tuvas attiecībās, jo ar laiku ir grūtāk kaut ko mainīt un censties tuvību atjaunot. Taču tas, kas jums attiecībās ir – ir atkarīgs no jums. Un nevajadzētu domāt, ka “lai arī viņš kaut ko dara”, viss sākas ar “Mani”. Ko ES esmu gatavs ieguldīt savās attiecībās.

Lai izdodas!

Natālijas Kovaļčukas blogs
Tulkoja: Ginta Filia Solis