Bērni – eņģeļi

berns engelis

Ģimenē dažkārt piedzimst neparasts bērns. Šobrīd tādus bērnus dēvē par “imago bērniem”, taču informācijas par viņiem ir ļoti maz. Daudz raksta par “indigo bērniem”; tie ir mazi ģēniji, talantīgi bērni, kuri dzīvo pēc saviem noteikumiem un nepakļaujas audzināšanai – viņi jau tāpat daudz ko zin un viņiem ir unikālas spējas – dzejā, mūzikā.
Piemēram mazā dzejniece Nika Turbina, kura jau agrā bernībā rakstīja pilnībā nobrieduša cilvēka dziļu dzeju. Vēlāk šādiem bērniem ir ļoti grūti, jo brīnumbērniem nav viegli dzīvot pasaulē, kurā valda noteikumi.

Taču imago bērni ir pavisam citi. Tie ir bērni – eņģeļi. Viņi tiek sūtīti uz Zemi, lai glābtu un atbalstītu cilvēkus. Viņi ir pilni gaismas un mīlestības, viņu Dvēsele ir neierasti labestīga un jau no dzimšanas viņi saprot pasauli un redz citu cilvēku sirdis. Arī viņi dauzās, raud, brīžiem ir kaprīzi, protams, jo viņi arī ir mazi bērni. Tomēr viņi to dara daudz retāk.

Viņiem ir neparasti vieds skatiens. Viņi it kā redz to, kas paslēpts no citu cilvēku acīm. Jau no pašas bērnības viņi it kā skatās cilvēku Dvēselēs ar savu īpašo skatu. Un ļoti bieži skatās it kā viņiem vien zināmas tālēs.

Imago bērni vairāk dod, kā ņem. Un cenšas atdot konfekti vai mantiņu mammai, brālītim, māsiņai…. Viņi priecājas, kad var dot, uzcienāt, padalīties.  Un nekad neko nepieprasa un neizdīc. Kaut gan, protams, priecājas, kā jau bērni, par dāvanām. Taču arī šo, saņemto dāvanu cenšas kādam atdāvināt.

Imago bērni ļoti mīl dzīvniekus un ļoti saudzīgi attiecas pret visu dzīvo. Viņi nekad nenodarīs pāri ne kukainītim, ne kaķēnam. Viņiem pat puķes ir žēl plūkt – lai zied!

Imago bērni mēdz pēkšņi pateikt tik dziļas domas, kas pārsteidz pieaugušos. Viņi it kā zin, kā uzbūvēta pasaule un Visums. Un šie bērni vienmēr atradīs mierinājuma vārdus pieaugušajiem un iedvesīs cerību.

Imago bērniem ir brīnumaina intuīcija, pat gaišredzības spējas. Viņi momentā jūt citus cilvēkus. Viņi mēdz redzēt pravietiskus sapņus un priekšlaicīgi uzminēt nākotnes notikumus. Pat sīkus notikumus. Ir vērts ieklausīties viņu padomos un uzticēties viņu sapņiem un vīzijām.

Imago bērni ļoti ātri visu apgūst – it kā atcerēdamies to, ko jau agrāk ir zinājuši. Mēs varam pat neievērot, kā viņi iemācās lasīt, rakstīt un skaitīt.

Tie ir ārkārtīgi labestīgi un žēlsirdīgi bērni. Tādi tie arī paliks līdz pusaudžu vecumam. Bet varbūt – vienmēr. Viņi vienkārši iemācās paslēpt savu eņģeļa būtību no apkārtējas pasaules.

Jo savādāk ir grūti izdzīvot.
Sargiet savus bērnus – ta ir Visuma svētība. Bet daži filosofi uzskata, ka uz tiem balstās visa cilvēku pasaule.

Autors: Anna Kirjanova
Avots: https://zen.yandex.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Vecāki kā TESTS

mate tevs

Attieksme pret māti ir lielisks tests tavam pašvērtējumam. Bet attieksme pret tēvu – vienkāršs tests tavam kontroles lokusam (lokuss – fiksēta novietojuma vieta hromosomā, kas nosaka gēnu lokalizāciju).

Un te nav nekādas mistikas.
Lieta tā, ka infantīli gaida no mātes bezgalīgu pieņemšanu un ļoti slimīgi reaģē uz mātes kritiku. Šīs asās reakcijas dēļ konflikts saasinās, mātes viedoklis tiek degradēts, sarunas ar viņu pārvēršas par kaujas lauku, bet attiecības – par karu vai bēgšanu.

“Mans pašvērtējums ir zems tāpēc, ka māte mani par maz mīlēja”.
Gluži otrādi! Tieši zema un atkarīga pašvērtējuma dēļ tev šķiet, ka mātei tevi jāmīl vēl stiprāk.

Cilvēks, kuram ir normāls pašvērtējums, ļoti mierīgi izturas pret faktu, ka māte viņā redz daudz dažādu trūkumu. Viņš ir spējīgs nodalīt viņas vērtējumu no savējā pašvērtējuma, tādējādi, nepazeminot māti.
Tas ļauj izvairīties no konfliktiem, pieņemt viņu ar siltumu sirdī, un tas arī mātes attieksmi padara daudz pozitīvāku. Pat tad, ja mātei ir briesmīgs raksturs vai pat vecuma marazms, cilvēks ar normālu pašvērtējumu ir spējīgs ņemt verā šos faktorus un asi nereaģēt, pieņemt savu māti kā atsevišķu cilvēku, nevis daļu no sevis.
Savukārt infantils pašvērtējums vienmēr saistās ar saplūšanu, un tad māte ir tas cilvēks, kura obligāts uzdevums ir vienmēr piekrist, apbrīnot, sajūsmināties un mīlēt bez noteikumiem. Pretējā gadījumā ir tāāāādas sāpes un aizvainojums!!!

Kā attieksme pret tēvu stāsta par kontroles lokusu?
Pret tēviem mūzīgas pretenzijas ir tiem, kas sevi uzskata par nabaga putnēniem, priekš kuriem vecākiem noteikti ir jānovij ērta ligzdiņa un jābaro viņus, kamēr tie paši neiemācīsies lidot (tuvāk pensijas gadiem).

Infantilie vīrieši mūžīgi vaino savās problēmās tēvus, savus un svešus (savus par to, ka nenodrošināja ar kapitālu, svešus par to, ka tie nodrošināja citus). Dažkārt tēva vietā tiek vainots Staļins, Gorbačovs, taču visbiežāk pret savu tēvu tādiem cilvēkiem ir ārkārtīgi daudz pretenziju. Viņi ir vārgi, tātad spēcīgajam vecākam viņi ir jāaizstāv.

Tādas sievietes mūžīgi ir par maz mīlētās meitiņas, skopas mīlestībā, mūžīgos vīra-papiņa meklējumos
Viņām šķiet, ka viņas vīrietī meklē tēvu, tāpec, ka tēvs par maz mīlēja. Viss ir gluži otrādāk. Pretenziju pret savu tēvu dēļ, viņas kļūst par putnēniem līdz pat savām vecumdienām. Un sēž zem koka, žēli atkārušas knābīti. Dažas savācas grupās un vienā balsī kliedz: nost ar tēvu varu, nost ar patriarhātu, visu atņemt un sadalīt!!!

Cilvēkam ar normālu lokusu nav pretenziju pret tēvu, tāpēc viņš arī nemeklē stipro balstu kādā stiprajā, bet pats vēlas tāds būt, un balstās tikai uz sevi.

Kļuvis pieaudzis cilvēks, viņš vēlas tēvam palīdzēt, nevis izvilkt no tēva sev aprūpi. Ja viņam tēva nav vai arī tēvs ir alkoholiķis vai noziedznieks, viņš šo faktu uztver ar līdzjūtību, nevis nosodījumu, jo sevi neuzskata par bērnu. Viņš nemokās žēlumā pret sevi – maziņo. Par tēvu alkoholiķi viņš domā: “Mans nabaga tētis visu mūžu dzēra”.
Bet infantils teiktu: “Maita, viņš visu mūžu dzēra, tā vietā, lai manā labā izdarītu ko vairāk”.

Pieaudzis dēls teiktu: “Es neatkārtošu tādu skumju likteni”.
Bet infantils: “Viņa dēļ mans liktenis ir tik smags”.

Vai ievēroji lokusu atšķirību?
Autors: Marina Komissarova
Avots: econet.ru
Foto: ©Annie Leibovitz
Tulkoja: Ginta FS

Nākotnei ir sievietes seja

Koflin

Jaunajā ilgdzīvotāju pasaulē toni noteiks sievietes. Tā uzskata Džozefs Koflins, Masačūsetsas tehnoloģiskā institūta inovāciju laboratorijas AgeLab vadītājs.

Kāpēc, pēc Koflina domām, nākotne pieder sievietēm pēc 50? Tāpēc, ka sievietes, labāk kā vīrieši, prot pielāgoties “pēc-vidējā vecuma” īpatnībām. Par šo fenomenu Koflins raksta savā grāmatā “Ilgdzīves ekonomika: Kā atbloķēt pašu ātrāk augošo un pašu nesaprotamāko tirgu pasaulē”  (The Longevity Economy: Unlocking the Worldʼs Fastest-Growing, Most Misunderstood Market).

Jau šodien 50 gadīgām sievietēm ir vairāk pienākumu, kā jebkurai citai cilvēku grupai, raksta Koflins savā grāmatā. Tieši sievietes plāno visas ģimenes lietas. Sociologi ir noskaidrojuši, ka viņas ne tikai aktīvi izmanto on-line resursus, lai izzinātu sadzīves problēmas un atrastu to risinājumus, bet dara to pašu, palīdzot jaunākai paaudzei (pats brīnumainākais ir tas, ka viņu jau pieaugušie bērni ļoti bieži savas mātes sauc par saviem labākajiem draugiem – un pirmo reizi vēsturē nav paaudžu konflikta).

Simtgadu jubilejas vairs nav nekāds retums, kā arī ģimenes, kas sastāv no četrām paaudzēm. Kas rūpējas par visiem – vecajiem un jaunajiem? Sieviete ap un pēc 50 gadiem. Un tieši viņa šodien ir galvenā aizgādne, medmāsa un kopēja.

Sieviete ir galvenais mājsaimniecības patērētājs. Viņa lemj, kādus produktus pirkt, seko tam, vai laikā ir nomaksāti visi rēķini, vai viss mājās funkcionē. Auto dīleri ir izskaitļojuši, ka šodien visvairāk darījumu ar automašīnām veic sievietes, vai arī piedalās lemšanā, kādu auto pirkt (un, jo dārgāka mašīna, jo lielāka ietekme sievietei). Arī dzīves vietas izvēli un iekārtojumu nosaka sieviete. Kā arī tieši viņa risina jautājumus, kas saistīti ar ģimenes veselību.

Rodas iespaids, ka sieviete ir galvenais ģimenes balsts. Taču te arī noskaidrojas, ka tieši sievietes ir iniciatores vairākumam laulību šķiršanu pēc 50 mit. Iemesls ir atšķirīgais vīriešu un sieviešu viedoklis par šo dzīves periodu, paskaidro Koflins.

Vīrieši došanos pensijā uzskata par mūžīgo brīvlaiku: var atslābināties un neko nedarīt – varbūt nedaudz golfa un makšķerēšanas, un vairāk laika pavadīt kopā ar sievu. Ziniet, ko par to saka viņu sievas?
“Kaut viņš pieceltos no dīvāna un sāktu ar kaut ko sevi nodarbināt! Man darāmā pietiek, bet viņš žēlojas, ka vinam nav ko darīt!” Koflins uzskata, ka vīriešiem pec 50 ir ļoti daudz ko mācīties no savām sievām.

Dzīve nebeidzas, kad tu dodies pensijā. Meklē sev jaunas intereses!

Sievietes un uzņēmējdarbība

Daudzi jauni cilvēki ir gatavi strādāt lielās korporācijās ar to sarežģīto birokrātiju, lai izveidotu veiksmīgu karjeru. Taču tad, kad tev ir 40, 50, 60 gadi, tev jau ir ģimene, tu esi izaudzinājis bērnus, tev ir izglītība – negribas samierināties ar korporatīvo steigu. Pie kam, ļoti daudzās lielajās kompānijās 50 gadīgas sievietes priekšā “izaug it kā neredzama siena” – viņas vairs nevar tik veiksmīgi uzkāpt pa karjeras kāpnēm augstāk par vidējo līmeni diskriminācijas dēļ. Un te nu korporācijas viņas zaudē, nesaprotot, ka patiesībā šis ir liels zaudējums. Sievietes aiziet un veido savus nelielus uzņēmumus, konsultē, atver jaunus interneta veikalus u.t.t..
“Sievietes pēc 50 – ir viens no nenovērtētākajiem inovāciju un jaunu biznesu resursiem. Viņām ir pietiekami daudz jaunu ideju, viņām ir enerģija to realizēšanai un priekšā vēl daudz pilnvērtīgas dzīves gadu”, apgalvo Koflins.

P.S. Es arī esmu “sieviete pēc 50”. Salīdzinājumā ar iepriekšējiem savas dzīves gadiem, es esmu kļuvusi daudz pārliecinātāka par sevi, es zinu, ko es vēlos, man ir pamatīga dzīves pieredze un es ne parāk uztraucos, ko par mani padomās un kā es izskatīšos citu acīs. Un vēl, kas ir ļoti svarīgi – 50 gadniecēm ir daudz plašāki sakari, mēs protam draudzēties, mēs protam uzklausīt, mēs protam paklusēt, kad vajag un ar mums ir interesanti 🙂 GFS

Avots: https://theageofhappiness.com
Tulkoja: Ginta FS

Kā vienai audzināt dēlu

mamma un dels1

Kad jūs esat tikai divi, ģimene var būt stipra un pilnvērtīga, ja tajā valda cieņa un mīlestība. Ieradiniet sevi it visā viens otram palīdzēt un daudz ko vērtīgu mācīties darīt kopā. Necenties visiem spēkiem atrast savam bērnam jaunu tēti. Taču noteikti atceries par savu privāto dzīvi. Meklē cienīgu vīrieti, kurš būs gatavs uzņemties tēva lomu.

Kad vīrs aiziet, visai ģimenei mainās dzīve. Kā dēlu izaudzināt par pilnvērtīgu vīrieti, bez reāla piemēra blakus? Kad, pēc aiziešanas paliek vien sievišķā enerģija un ietekme ģimenē, ir ļoti svarīgi izveidot attiecības ar dēlu tā, lai tas netraucētu attīstīt viņa vīrišķo dabu. Tāpēc mammai nāksies uzņemties dubultlomu. Kaut līdz tam brīdim, kad viņas dzīvē parādīsies cienīgs vīrietis, labs piemērs dēlam.

Kā audzināt dēlu bez vīrieša ģimenē

Tēva galvenais uzdevums: iemācīt dēlam:

•    pareizi uzstādīt mērķus un tos sasniegt;
•    pareizu vīrišķīgu kumunikāciju;
•    kā būt īstam vīrietim.

Taču arī māte var tikt galā ar šo uzdevumu. Vienīgais, kas jāievēro, zēns domā citādā veidā. Pilnībā aizstāt tēvu tu viennozīmīgi nespēsi. Un tāpēc īsta sieviete dos iespēju savam dēlam pareizi attīstīt vīrišķās rakstura īpašības.

Pat tad, ja tu viena audzini meitu, šī informācija būs noderīga. Ar meiteni ir vienkāršāk, jo ar viņu jau sākotnēji jums ir daudz kā kopīga.

Māte ar savu bērnu var būt pilnvērtīga ģimene. Taču, lai tas tā būtu, pūles ir jāpieliek. Sabiedrībā ir pieņemts uzskatīt tadas ģimenes par nepilnīgām. Taču mūsdienu pasaulē visi lieliski saprot, ka māte var tikt galā viena. Dažkārt pat labāk, kā kopā ar tēvu. Jo ģimenē pats svarīgākais ir mīlestība un normāla bērnu audzināšana. Tāpēc nav vērts ņemt verā sabiedrības viedokli.

Izrunāsim dažus faktus, kas tev palīdzēs izaudzināt dēlu par cienīgu vīrieti.

  • Brīvība vīrietim ir nepieciešama jebkurā vecumā.

Dod iespēju dēlam pateikt pēdējo vārdu lēmumu pieņemšanā. Tavs uzdevums ir pastāstīt, kādi ir varianti un kādas var būt to sekas. Taču lēmums jāpieņem vīrietim.

Zēnam jau no mazotnes jāiegūst pašam sava dzīves pieredze. Netraucē viņam risināt konflikta situācijas. Ir svarīgi jau no mazotnes iemācīties novertēt cilvēku rīcību un reakcijas. Neviens viņam tajā nepalīdzēs labāk, kā viņš pats.

  • Pareizā motivācija patstāvībai.

Jo agrāk dēls iemācīsies pats sevi apkopt un apkalpot, jo labāk būs viņam un tev. Jau no mazotnes neliedz viņam patstāvīgi darīt elemetāras lietas.

Tikai tā tavs dēls sapratīs, ka tā ir ļoti svarīga prasme. Nerāj viņu, ja kaut kas nesanāk. Tev viņu ir jāatbalsta un jāuzticas viņam. Labāk vienkārši piedāvā pamēģināt velreiz, bet nedari visu viņa vietā.

  • Cietsirdībai mīlošā ģimenē nav vietas.

Atceries, māte nevar zēnam aizstāt tēvu. Tāpēc kļūt par tirānu nav pareizā izvēle. Bērnam vienmēr būs vajadzīgas rūpes, mīlestība un maigums. Protams, ir jābūt noteiktām robežām un ierobežojumiem. Viņam ir jāsaprot, ka viņš ir vīrietis un tāpec viņam ir noteikta atbildība.

  • Dod viņam iespēju palīdzēt un just līdzi.

Ja tavs pavisam mazais dēls ir nolēmis, ka vēlas pagatavot tev tēju, nepretojies. Ļauj viņam to darīt. Ja liegsi, citreiz vairs nepiedāvās. Nepretojies viņa vēlmei just līdzi, rūpēties. Un rādi piemēru.

Esi godīga ar savu dēlu. Ja tev ir skumji, saki to. Pieņem viņa rūpes. Vīrietim ir svarīgi iemācīties izrādīt šīs savas emocijas.

  • Seko saviem vārdiem un darbībām.

Bērns vienmēr jūt mātes emocijas. Ja tu nevari tikt galā ar savu negatīvismu, arī to, kas sakrājies pret vīriešiem, labāk dēla klātbūtnē tās neizrādi. Dēls vienmēr projecēs tavu attieksmi pret vīriešiem, kā attieksmi pret sevi.

Nevajag auklēties ar dēlu un runāt ar viņu pamazināmos vārdos. Ja gribi izaudzināt vīrieti, nevis memmes dēliņu, iemācies paust savu mīlestību un rūpes darbībās, nevis vārdos.

Tavs bērns ir nākamais vīrietis. Runā ar viņu kā ar pieaugušu cilveku. Agri vai vēlu viņš no tevis attālināsies un tas ir normāli.

  • Rādi pareizo piemēŗu.

Zēnam vienmēr vajag redzēt kāda piemēru. Centies izdarīt tā, lai viņam apkārt būtu normāli vīrieši. Pat tad, ja tas būs kaimiņš, kurš labprāt ar jums sarunājas.

Lai tava kontrole pār to, ko viņš lasa un skatās ir neuzstājīga un nemanāma.

Seko tam, ko tu pati lasi, klausies un skaties, lai situācija neizveidotos divdomīga.

  • Cienīgas uzvedības piemēŗs.

Īsta vīrieša uzvedības piemērs var būt ne tikai tēvs vai patēvs. Tas var būt arī vectēvs, kaimiņš, skolotājs, treneris. Dod iespēju dēlam vairāk laika pavadīt ar šiem cilvēkiem.

Kad tu sastapsi cienīgu vīrieti, tāds piemērs būs jūsu pašu mājās. Taču, ja pat tas nenotiks, tad vienalga zēnam jāaug apstākļos, kuros viņam ir iespēja vērot šādus vīriešus.

•    Neliedz dēlam tikties ar viņa tēvu

Jūsu attiecības ar bērna tēvu nekādā gadījumā nedrīkst ietekmēt tēva attiecības ar dēlu. Ja viņš ir adekvāts cilvēks, tavi aizliegumi var izdarīt vairāk ļauna nekā laba. Protams, tu vari bērna tēvam neuzstājīgi atgādināt par to, cik svarīga ir mīlestība tēva un dēla  attiecībās. Taču tu nedrīksti maisīties viņu abu attiecībās.

  • Iepazīsti pasauli kopā ar dēlu.

Dažkārt vienai audzināt dēlu ir ļoti grūti. Šajā jautājumā tev būs vieglāk, ja iepazīsi vīrieša psiholoģiju. Studē šo jautājumu. Iemācies saprast, kas tavam bērnam ir interesanti, kas viņu neinteresē. Kopīgas intereses palīdzēs jūsu attiecībās un arī nākotnē jums vienmēr būs par ko parunāt. Ja pati nesaproti un netiec galā, nekautrējies un meklē speciālistu, kurs tev palīdzēs.

Stipras ģimenes pamats ir mīlestība un cieņa. Iemācieties viens otram palīdzēt un daudz ko vērtīgu mācīties darīt kopā. Necenties visiem spēkiem atrast savam bērnam jaunu tēti. Taču noteikti atceries par savu privāto dzīvi. Meklē cienīgu vīrieti, kurš būs gatavs uzņemties tēva lomu.

Esi pārliecināta, ka ir vīrieši, kuri ir gatavi veidot attiecības ar sievieti, kurai ir bērni. Kad vīrietis sievieti patiešām mīl, vinš pieņems un iemīlēs arī viņas bērnus.

Tava laime ir tikpat svarīga, kā tava bērna laime un audzināšana.

Autors: Alla Piļipjuk
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

P.S. Arī man ir pieredze vienai audzināt divus dēlus. Tas nebija viegli, ne viss gāja gludi un daudz kas padevās ļoti grūti. Ļoti daudz, ko zinu un saprotu šodien, nezināju un nesapratu tad – pirms 18 gadiem. Tāpēc man šķita, ka kādai sievietei, kura šādā situācijā ir šodien, šeit atradīsies kas vērtīgs. No savas puses vien varu bilst to, ka pilnīgi noteikti, ja vīrietis tevi mīl, viņš mīl arī tavus bērnus. Savukārt, lai tavā dzīvē ienāktu šis cienīgais vīrietis, ir ļoti nopietni jadomā un jāstradā pie tā, lai tu pati būtu gana mīloša, sevi cienoša un saprastu, ko tu vispār vēlies:)

Mātes naids – tā ir skaudība

mate meita2

Ir grūti noticēt naidam un skaudībai. Tā ir tumša un noslēpumaina tēma. Par to maz runā – nav pieņemts par to runāt.

Kādai meitenei mamma ļoti daudz ko teica. Aizvainojošu. Aizskarošu. Noniecināja visus meitas panākumus. Sakot: tā ir īslaicīga parādība. Tev vienalga nekas nesanāks. Izteica dzēlīgas piezīmes par meitas ārējo izskatu. Protams, viņa to darīja tāpec, ka mīlēja savu meitu. Audzinošos nolūkos – tā viņa paskaidroja savu rīcību. Kamēr vienreiz savu paklausīgo un kautrīgo meitu noveda līdz histērijai.

Nepelnīts, slepens naids – tā vienmēr ir skaudība

Meita nopirka sev kleitu. Pati nopelnīja naudu un nopirka. Skaista kleita. Bet mamma teica, ka kleita nepiestāv pie neglītām kājām un neesoša vidukļa. Un, vispār, ko mainīs kleita? Tā tāpat nespēs sakārtot personīgo dzīvi. Nekas nesanāks, kaut tu ūdeļādās ietērptos.

Un meita sāka raudāt un iekliedzās: “Mammu, par ko tu mani neieredzi?”, – varbūt viņa cerēja, ka māte viņu apskaus un palūgs piedošanu. Un pateiks, ka mīl. Vienkārši vēl labu! Nezinu.

Bet mamma asā balsī pateica: “Par to, ka tev no rītiem nav jākrāsojas – tu vari iet tāpat, tu esi jauna! Par to, ka tev stundām ilgi nav jānīkst pie friziera – tu vari vienkārši saķemmēt matus, tie tev ir biezi un spīdīgi. Par to, ka tev nav jāiet pie masiera, jo tev nekas nekur nekarājas. Diemžēl. Par to, ka tev pie kosmetologa nav jāatstāj visa sava alga. Nav jāšpricējas un jāpievelk nokārusies āda. Par to, ka tev nav jāpieliek nekadas pūles, lai uz tevi atskatītos vīrieši. Par to, ka tu to neesi pelnījusi! Viss tev ir nācis par velti!”, – māte vēl ilgi uzskaitīja visus sava naida iemeslus. Precīzāk, skaudības.

Un piemetināja: “Tu to vēl nožēlosi un izraudāsies!”, – kaut gan meita neko tādu nebija izdarījusi, kas būtu jānožēlo.

Meita aizgāja no mājām. Noīrēja sev atsevišķu dzīvokli. Tā mēdz notikt.

Ir skaudīgas mātes, kuras nespēj paciest savu meitu uzplaukšanu. Un mīlestības vietā stājas naids un konkurence. Bet nav iespējams konkurēt ar skaistumu un jaunību; var tikai pazemināt to vērtību un sagraut to, kas ir otram. Saindēt prieku un laimi.

Te palīdzēt var tikai distance. Tikai pacensties atcerēties labo, jo arī tas noteikti ir bijis. Un pēc iespējas mazāk informēt par sevi un savu dzīvi. Tumšas jūtas ir pārņēmusas tev tuvu cilvēku. Bet skaudība liek teikt sliktus vārdus un domāt sliktas domas. Tā notiek.

Nepelnīts, slepens naids vienmēr ir skaudība.
Autors: Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS

P.S. Es lasīju šo rakstu un esmu laimīga par to, ka mana mamma vienmēr mani ir slavējusi, vienmēr ir mīlējusi un mums šīs konkurences nekad nav bijis. Un man šķiet, ka naids un skaudība šādā veidolā var eksistēt tikai tad, ja cilvēks pats sevi nemīl, neciena, ja pašam ir miljons dažādu kompleksu. Un tikai audzējot sevī mīlestību, mēs varam būt mīloši pret sevi un saviem tuvākajiem.

Kamēr mīli, tikmēr dzīvo…

milestiba23

Atdot, saudzēt, aizsargāt, rūpēties – tas arī nozīmē dzīvot.
Kaut gan šodien tik daudz dzirdam, ka svarīgi ir saņemt. Iedevi – saņem. Iedevi – saņem.
“Vienu reizi es, otru – tu.”, kā rakstīja Ilfs “Pierakstu grāmatiņās” – “idiotu vienlīdzība”.

Mīlestībā neviens neskaita un nesalīdzina, un nepieprasa atbildes dāvanas, nesver un neanalizē: “Vai man ir komfortabli?”. Visticamākais, ne vienmēr.

Mātei naktī celties un barot zīdaini nepavisam nav komfortabli. Vai arī kaķa kasti regulāri iztīrīt. Vai arī pārciest rūpēšanos par tuvu slimu cilvēku – tas vispār nav komfortabli. Bet balva ir pašā Mīlestībā. Kamēr mīli, tikmēr dzīvo.

Reiz Tālajos Ziemeļos, Jakutijā vīrs ar sievu apmaldījās tundrā – bija nenormāls sals un ledus auksts vējš. Un viņi  izdzīvoja, kaut arī divas diennaktis gāja, pārsaluši, pārguruši. Gāja, pretējā gadījumā bērni paliktu bāreņi. To nedrīkst pieļaut. Ir jāiet. Gāja un vīrs sievu grūda uz priekšu, kad tā grasījās pakrist, Kaut gan pats raudāja ledus asaras. Un viņus izglāba radinieki, kuri arī ļoti mīlēja šo ģimeni. Un, riskējot ar savām dzīvībām, devās meklēt. Kaut gan tas bija ļoti nekomfortabli. Un neizdevīgi.
Visi palika dzīvi un bērni nav bāreņi.

Tāpēc, ka mīlestība ir dzīvība.

Es pazīstu cilvēkus, kuri izdzīvoja pēc ļoti smagas slimības, pēc mokošas ārstēšanās, briesmīgām avārijām un operācijām. Visi šie vienkāršie cilvēki izdzīvoja, tāpēc, ka ļoti mīlēja. Ne kvēlas, augstas un romatiskas mīlas dēļ, bet – tādas – parastas, pavisam vienkāršas. Negribēja bērnus atstāt vienus, negribēja, ka vīrs paliek atraitnis un mīļotā sieviete – viena un nelaimīga. Un kārpījās, kā spēja, kā varēja.

Un dzīvo. Kaut gan dažkārt strīdās un dažkārt arī apvainojas. Un var šim pašam bērnam, kura dēļ izdzīvoja, uzšaut pa dibenu – tāda ir dzīve. Un Mīlestība ir tāda. Tās abas ir vienādas. Galīgi nevienkāršas, neizdevīgas, pretrunīgas. taču, kamēr mīli – tu dzīvo. Dzīvo no visas sirds un izdzīvo.
Autors: Anna Kirjanova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Trīs māsas

tris masas

Kādā ciemā dzīvoja trīs māsas. Skaudība, Skopums un Labestība. Savus vecākus viņas neatcerējās: tie jau sen bija devušies pie Dieva. Taču ļaudis vienmēr viņus atcerējās ar labu vārdu – tie mierīgi bija dzīvojuši un cilvēkiem darījuši tikai labu.

Taču starp māsām saskaņas nebija. Vecākā, Skaudība, tikai to vien runāja:

– Ja man tā būtu! Es arī tādu gribu! Ak, kāpēc man šajā dzīvē tā neveicas!?

Skopums tik piebalsoja:

– Un man, man arī to vajag! Kāpēc tik maz!? Dod vēl! Tas ir mans!

Tikai jaunākā māsa, Labestība klusiņām savu domu domāja. Droši vien tieši viņa no vecākiem visvairāk labo īpašību bija mantojusi. Kaut arī maziņa, tomēr gudra un krietna. Par saimniecību rūpējās, māju uzkopa, un nevienam palīdzību neatsacīja.

Reiz kāda sirma kaimiņiene vērsās pie masām:

– Palīdziet, daiļavas! Laiks dārzu rakt, bet man mugura pamatīgi sāp – nevaru ne saliekties, ne iztaisnoties!

Vecākās māsas tikai nospurca un atrunājās; nav laika, liecies mierā, vecā, dārzs pagaidīs.

Bet Labestība uzvilka vienkāršu kleitu un devās kaimiņienei palīgā. Tā priecājās un pateicās: “Paldies tev, mana glābēja!”

Citreiz bērni, uz ielas dauzīdamies, ieraudzīja māsām dārzā ābolus – tādus sarkanus, skaistus, nogatavojušos. Kā tādiem garām paiet? Skaudība ar Skopumu vienā balsī iebļāvās:

– Zagļi! Liekēži! Nav ko mest acis uz svešiem labumiem! Tūliņ pazūdiet!

Bet Labestība paskatījās, pasmaidīja, pagaidīja, kamēr māsas nomierinās, pielasīja pilnu grozu ar āboliem un  uzsauca bērniem: skrieniet šurp, cienājieties!

Māsas pukojās un dusmojās:

– Re, kāda dāsnā atradusies! Pietiks musu labumus pa labi un kreisi izdāļāt!

Māsas pārskaitās vēl vairāk, kad jaunākā ielaida mājās pārnakšņot nabadzīgu ceļinieku:

– Lai pārnakšņo! Vai gan mums žēl, vietas visiem pietiks!

Vecākās metās virsū Labestībai:

– Apnicis skatīties uz tevi, labsirde atradusies! Ej, uz visām četrām debess pusēm! Un sāvāc sev līdzi savu nakts viesi! Jaunākā nesāka pierādīt savas tiesības uz daļu vecāku mājas. Savāca savu nelielo iedzīvi un devās prom. Ceļinieks tai līdzi. Viņam bija žēl, ka viņa dēļ meiteni padzina no mājām. Labestība viņu nomierināja:

– Nevaino sevi! Man jau sen vajadzēja to izdarīt! Tāpat jau pārāk ilgi esmu pacietusi viņu nievas un dusmas! Un meitene sāka dzīvot viena mazā mājiņā ciema pašā malā. Tur allaž valdīja kārtība, tīrība un prieks. Un tāds miers! Labestība atplauka, kļuva vēl skaistāka un puiši sāka viņai pievērst uzmanību. Un te pēkšņi kādā dienā pie Labestības namdurvīm pieklauvēja tas pats ceļinieks.

– Vai tu mani atceries? Tu iekaroji manu sirdi ar savu sirsnību un dāsnumu! Drīkst, es tev palīdzēšu!?

Un tā gandrīz katru dienu puisis nāca pie viņas un palīdzēja saimniecības darbos. Izrādījās, ka vinš ir labs amatnieks un pieprot daudzus darbus. Drīzumā viņi nolēma apprecēties. Kāzas bija jautras, viss ciems bija sanācis apsveikt jauno pāri. Tikai abas māsas neatnāca. Skaudībai skauda, ka jaunākā tādu skaistu puisi bija dabūjusi. Skopumam bija žēl naudas dāvanai, bet bez dāvanas kaut kā negribējās ļaudīs rādīties, jo ko tad citi par viņu padomātu.

Jaunie dzīvoja laimīgi: saskaņā un priekā. Vīrs bija lielisks saimnieks, labs amatnieks un labestīgs cilvēks. Labestība – lieliska saimniece, viss viņai padevās skaisti un gludi.

Tomēr gadījās, ka ģimeni piemeklēja nelaime. Brīdī, kad saimnieki strādāja laukā, mājās izcēlās ugunsgrēks. Kamēr atskrēja, kamēr izsauca palīgā ļaudis. māja nodega gandrīz līdz pašiem pamatiem. Vajadzēja to celt no jauna. Un uzcēla. Kaimiņi palīdzēja, jo ciemā jauno pari cienīja. Māja izdevās lieliska, un atkal dzīve turpinājās skaisti un priecīgi. Draugu viņiem bija daudz, visi viens otram palīdzēja: te Godīgums uzaicināja uz tēju, te Uzticība ieradās ciemos. Ātri un jautri paskrēja dienas.

Gluži savādāk dzīve veidojās māsām.
Skaudība pūtās un bija apvainojusies uz visiem un dzīvi, viena sēdēja mājās. ne viņa kādam vajadzīga, ne viņai kāds vajadzīgs. Nemanāmi bija piezagusies vientulība un vecums.
Skopums tomēr bija apprecējusies. Arī vīru atradusi gluži piemērotu sev – viņa vārds bija Ekonoms Skopulis. Skopums aizgāja dzīvot pie vīra un māsu atstāja vienu. Ģimene bija labi situēta, māja – kā cietoksnis, apkārt augsts mūra žogs. Kas tur iekšā, neviens nezināja, jo Skopuļi nevienu ciemos neaicināja. Tā arī dzīvoja – krāja, taupīja.
Tā dzīve māsas izšķīra – it kā staigā pa vienām takām, taču dzīvo tik dažādi.

Laime Skaudībai meta līkumu. Nav viņai ne draugu, ne draudzeņu, neviens viņu ilgi paciest nevar.

Skopums kļuvusi resna un neveikla. Visa vienā zeltā, deguns gaisā, ne ar vienu nesveicinās, bet neviens jau arī nealkst viņas draudzību!

Un tikai Labestība ir atradusi savu laimi. Vēl joprojām viņa ar savu vīru dzīvo laimē, priekā un ar savu mīlestību sasilda ik vienu. Vīrs viņai it visā palīdz un cilvēki viņus sauc “mūsu labestīgie” un, uz viņiem skatoties, arī kļūst labāki, laimīgāki.
Tāda, lūk, pasaka 🙂
Avots: Миг Кайроса (facebook)
Tulkoja: Ginta FS