Par Mīlestību un bērnudārziem

dI2WT_MxSWc

Es ne uzreiz izlēmu rakstīt par šo tēmu, jo saprotu, cik ļoti mūsdienu cilvēku galvās ir iesakņojušies stereotipi šajā jautājumā. Šī pasaka par bērnu socializāciju sabiedriskajās iestādēs ir tik ļoti nodrillēta plate, ka ar faktu palīdzību esmu piekususi apgāzt šo tēzi, taču nevarēju mierīgi paiet garām histērijai attiecībā uz aicinājumu saglabāt un pavairot bērnudārzus. Es nerunāšu par to, kas jadara valstij, jo esmu speciālists pavisam cita jomā, vienkārši vēlos vēlreiz atgādināt divas mazas tēzes, pirms rakstīt to, ko vēlējos.

Pirmais. Iedvesmot pašas Vīru apzināties savu atbildību par ģimeni un finansiāli to nodrošināt, palīdzēt viņam formēt pārpilnības redzējumu ir daudz vienkāršāk, kā uz to pašu iedvesmot valsti vai ierēdņus.
Kāpēc sievietēm to ir tik grūti izdarīt? Tāpēc, ka viņām to nemācīja ne bērnudārzos, ne skolās. Viņa zin daudz ko, taču nezin, kā veidot attiecības ar cilvēkiem. No turienes tad arī tik naidpilnas sejas mātēm, kuras tiek intervētas. Bērns uz rokām un māte pilnā kaklā kliedz uz apkārtējiem cilvēkiem (viena tāda reportāža pamudināja mani uzrakstīt šo rakstu. Tajā kāda māte dziļi un no sirds aizsargāja bērnu tiesības uz bērnudārziem, bet ne bērnu tiesības “uz mammu”…). Ko no šīs scēnas savai dzīvei paņems viņas bērns?

Otrais. Darbs un nauda ģimenē nekādā veidā nav saistīti viens ar otru. Ja tu izpildi savu sūtību, tātad esi sapratis, kāpēc dzīvo, un tad mājās vienmēr būs nauda, ja, nē, tad tu un tava ģimene visi rausieties melnās miesās, bet jēgas nebūs nekādas.

Naudu, kas Sievietei pienākas no dabas, vienmēr mājās atnesīs Vīrietis, ja tu viņam uzticēsies. Un, ja uzticēsies Dievam. Bet uzticēties Dievam var tikai garīgas personības, nevis reliģiozas. Tās ir divas absolūti atšķirīgas cilvēku kategorijas. Pirmie pateicas Dievam, otrie kaut ko visu laiku Viņam prasa.
Ja tu sevi pozicionē kā ticīgu cilvēku, tad uzticēšanās Dievam būs tavā apziņā tik ļoti spēcīga, ka tev nekad nebūs baiļu palikt bez maizes rieciena un nebūs šizoidālu noslieču biedēt bērnu ar dzīvi.

Tā, tagad pāriešu pie jautājuma par Mātēm.
Mēs jau noskaidrojām, ka bailes no trūkuma ir tikai bailes. Vai tās piespiež mātem iet stradāt un atstāt savus bērnus citām sievietēm (es vispar nevēlos runāt par beznosacījumu mīlestības kvalifikāciju bērnudārzu pedagogiem). Taču ir tik daudz mammu, kuras finansiāli ir labi nodrošinātas un tomēr atdod savus bērnus bērnudārzos un pieprasa to skaita palielināšanu. Tātad jautājums vispār nav par naudu? Ne arī par ekonomiku? Bet, kur tad ir atbilde? Ģimenē! Vienmēr atbilde ir Ģimenē. Tad kādi ir patiesie iemesli, kāpēc mammas atdod savus bērnus bērnudārzos?

✔ Sieviete tiešām uzskata, ka bērnudārzā viņas bērnam kaut ko iemācīs labāk, kā var iemācīt viņa pati. Viņai neviens nav mācījis, kā nodarboties ar bērnu, kā viņu attīstīt, kā atšķiras zēnu un meiteņu audzināšana. Un rezultātā viņai rodas ilūzija, ka viņa uz to nav spējīga, bet kāda tante bērnudārzā to ir gatava labprātīgi un ar prieku izdarīt! Man jūs jāapbēdina. Nav gatava. Mācību iestādēs audzē priekšmetu pasniedzējus – cilvēkus, kuri māca zināšanu nodošanas metodikas, taču ne jau audzināt jūsu bērnu. Zināšanas bez garīguma jau tika pielietotas praksē – tās bija briesmīgākas lappuses cilvēces vēsturē, kad cilvēki ar augstāko izglītību veica eksperimentus ar citiem cilvēkiem koncentrācijas nometnēs. Garīgs cilvēks uz kaut ko tādu nav spējīgs. Bet cilvēks bez garīguma, bet ar zināšanu bagāžu – vienkārši.

❤ Jūs esat mammas! Tas nozīmē VISAUGSTĀKĀS KLASES PROFESIONĀĻI. Ja Dievs jums uzdāvinājis tādu neticamu laimi kļūt mātei, tātad dos arī visas iespējas palīdzēt savam bērnam būt par Cilvēku. Šodien interneta dzīlēs mēs varam izlasīt miljoniem rakstu par to, kā rotaļāties ar bērnu, kā viņu attīstīt, bet, pats galvenais, kā bez nosacījumiem mīlēt savu bērnu. Bet tam vajadzīgs vispirms pašai piepildīties ar mīlestību.

✔ Sieviete ir iztukšota. Tikai ar Mīlestību piepildīta Sieviete ir spējīga Mīlestību dot bez nosacījumiem, vienkārši tā, kā vienā ļoti labā multfilmā. Bet “tukšs” cilvēks jau ir noguris pēc pirmā bērna piedzimšanas. Viņš savai mammai ir reāli smaga nasta. Emocionali, fiziski, garīgi. Viņa nezin, kā veidot attiecības ar vīru, radiniekiem, un te – vēl bērns. Bet no kā tad atbrīvojas, kad ģimenē ir grūtības? No paša vājakā. Šajā gadījumā – no bērna.

❤ Tāpec es pastāvīgi jaunajām meitenēm, kurām vēl nav ģimeņu, saku – iemācieties būt laimīgas tāpēc vien, ka esat piedzimušas, nevis gaidīt, kad šo laimi jums kāds atnesīs – vecāki, vīrs, radinieki, bērns. Apgūstiet pašcieņu. Tās šodienas meitenēm ir tik maz. Mani ļoti sarūgtina tas, ko redzu. Attiecības, kuras veido meitenes līdz ģimenes radīšanai – vairums no tām nolemtas šķiršanai nākotnē. Diemžēl, to es redzu jau tagad… Tātad – atkal būs pamesti bērni un atkal viņiem veidosies deficīts pasaules redzējums. Lai tas nenotiktu, sāciet jau tagad pašu galveno savas dzīves darbu, kurš saucas “Mīlēt bez nosacījumiem un pirmkārt, iemācīties mīlēt un cienīt sevi!” 

✔ Sieviete vienkārši NE zin (vai negrib zināt), NE redz (vai negrib redzēt) citus piemērus dzīvē. Viņa ir izaugusi tapat kā viņas vecāki, vecmāmiņas, vectētiņi, tie, kuru laikā tika radīti bērnudārzi – ar vienu vienīgu mērķi – atņemt bērnam saikni ar vecākiem, lai viņš pilnībā savu dzīvi veltītu valstij. Cilvēki pazaudēja saikni ar savu dzimtu, ar savām saknēm. Viņi neredz savas mātes, tēvus, viņi kaut kur skrien uz melīgiem mērķiem, rezultātā – uz kapiem, un pat nesaprot, kāpēc un kur skrien. Viņiem pateica: skrien uz pensiju, un viņi noticēja. Bet, lai kaut vai vēlreiz parbaudītu – tas nozīmē pielikt pūles darbā ar sevi. Bet kurš gan to grib? Tās pūles pielikt? Ļoti maz cilvēku. Labāk aiziet uz izaugsmes treniņu, lai iemācītos manipulēt ar cilvēkiem, bet pašam attīstīties – Dievs pasarg!
Ko darīt?

❤ Meklēt literatūrā, filmās, dzīvē citus patiesas laimes un mīlestības piemērus. Atrodiet laimīgu mammu un viņu bērnu stāstus, lai viņu dzīve kļūst par jūsu orientieri, nevis tantes, kura māca tevi dzīvot, bet pati jau divdesmit gadus nekomunicē ar saviem bērniem, jo viņi vienkārši no viņas ir aizmukuši.

✔ Sieviete dzīvo iluzorā stereotipu pasaulē, kur visiem obligāti jāiet caur bērnudārziem, skolām ut.t. tālākai socializācijai. Vienkārši atbildiet uz vienu jautājumu, ja bērnudārzs un skola dod 100% socializācijas zināšanu (bet socializācija ir prasme komunicēt vienam ar otru), tad kāpēc mēs to daudzu gadu garumā neesam iemācījušies? Kāpēc daudzās postpadomju valstīs ir vairāk kā 70% šķirtu laulību un savu bērnu pamesti veci vecāki, tik daudz noziedznieku, dažādu sadzīves slepkavību un narkomānija? Tāpec, ka sievietes strādā, lai maksātu nodokļus par kuriem uzturēt cietumus, narkoloģiskās klīnikas, slimnīcas utt., tā vietā, lai savās mājās radītu mīlestības pilnu atmosfēru, labklājību un līdz ar to dāvātu saviem berniem laimīgu nākotni ĀRPUS augstāk minētajām iestadēm.
Ko darīt?

❤ Saprast vienkāršu patiesību. Tikai tu pats esi spējīgs savam bērnam uzdāvināt pašu vertīgāko. Nav labākas mammas pasaulē. Nav tēvu aizvietotāju. Ja tu neesi kvalificēts vecāks – bērnam nav iespēju iziet no šīs dzīves skolas bez iekšējiem un ārejiem zaudējumiem. Meklējiet variantus. Tie ir. Jūs vienkārši neesat to darījuši. Ja man tas izdevās, kad es viena audzināju bērnu, jums arī izdosies.

Ko var izdarīt Vīrietis, lai Sieviete ar mīlestību MĀJĀS izaudzinātu savus bērnus?

Uzņemties atbildību par savu Ģimeni. Pa īstam. Saprast, ka par šo Sievieti un šiem Bērniem tu esi atbildīgs Dieva priekšā.

Aizsargāt Sievieti. Jebkurā situācijā – Tu esi spēcīgāks. Kaut vai tikai tāpēc, ka Tu esi Vīrietis. Tu esi spējīgs izturēt viņas garastāvokļa maiņas, viņas histērijas, iedzimto nepārliecinātību par sevi un mīlestības trūkumu. Tu esi stiprs. Lūdzies un tu satiksi savu skolotāju, kas palīdzēs grūtības pārvarēt ar viedumu.

Dod viņai pamatu. Atkārto katru dienu viņai to, ka tu viņu mīli, un novērtē katru sekundi, kuru viņa iegulda ģimenē!

Dāvini viņai dāvanas. Jebkuras. Mazas vai lielas – nav svarīgi. Viņai galvenais ir tava uzmanība, atbalsts un sapratne, ka tu viņu mīli un novērtē. Jo vairāk tu “ieguldīsies” savā Sievietē, jo vairāk resursu tev dos Dievs.

Kļūsti par ģimenes LIKUMU! Dari visu, ko māci saviem bērniem!

Formē ģimenes telpu. Pārstāj gandēt savu ķermeni un Dvēseli! Uziacini savās mājās tikai labestīgus un gaišus ļaudis, kuri veicinās gan tavu, gan tavu bērnu un sievas attīstību.

Neļauj savai sievai visu laiku tevi apkalpot. Viņa ģimenē jau tā ļoti daudz dara. Uzdāvini viņai “māmiņdienu” kaut reizi nedēļā, bet pats nodarbojies ar bērniem.  Redzēsi, CIK PATEICĪGA viņa būs.

Saproti, tu esi tuvāk Dievam kā viņa. Palīdzi viņai. Kļūsti par gaismu, kas rādīs ceļu.

Apzinies, ka visu naudu, ko liktens ir lēmis tavai Sievai, mājās atnesīsi Tu, ja viņa būs laimīga ar tevi. Taču, lai tas notiktu, viņai jāiemācās būt laimīgai pašai par sevi! Palīdzi viņai. Palasi grāmatas, kurās ir uzrakstīts, kā to darīt.

Tici man, viss, ko tu dari, ir tavs ieguldījums nākotnē. Tavā. Un Tavas Ģimenes. Paskaties apkārt. KO tu dari un KĀ dari. Ekoloģiski, atbilstoši Dieva likumiem? Vai Tu esi piemērs savam dēlam un aizsargs savai meitai? Kas tu esi un kāds ir tavs mērķis dzīvē? Ja Tu iegūsi savas dzīves jēgu, tava ģimene būs laimīga! Atrodi savu sūtību! Savu Misiju!
Man ļoti daudz ko vēl gribētos pateikt… Sievietes pensijas gados man stāstīja par to, ka visvairāk nožēlo to, ka atdevušas savus bērnus bērnudārzos, pat tad, kad nebija tādas vajadzības. Viņas sevi vaino par to. Taču, ko vairs tur. Nevar atgriezties un visu pārspēlēt. Nevar uzdāvināt bērnam to, kas netika uzdāvināts.

Tāpēc “Mīliet savus bērnus, uzticieties Dievam un būs jums laime un harmonija” Visas izmaiņas pasaulē sākas ar tevi, tā saka gudrie. Ir laiks. Bērni mūs mīl bez nosacījumiem, pienācis laiks mums iemācīties arī viņus mīlēt bez nosacījumiem.
Apzinātu visiem mums dzīvi.
Mīliet un esiet mīlēti!
Nataļja Kovaļova
Avots: благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Domā par savu dēlu tikai labu

mamma un dēls

– Domā par savu dēlu tikai labu. Vienmēr! Lai kas arī notiktu, saproti?! – katru dienu man saka Mīļotais. Viņš ir mans skolotājs.
… Mēs sēžam virtuvē pie galda. Es priecīgi gatavoju saviem puišiem garšīgas pusdienas un klāju galdu. Saša palūdza, vai var uz piecām minūtēm aiziet pie vectētiņa un apsolīja, ka uz pusdienām paspēs atgriezties. Galds bija jau uzklāts un gatavs kopīgai maltītei. Es nervozēju, tad liekot šķīvjus uz galda, tad sakārtojot salvetes un galda piederumus, kad pēkšņi pa logu ieraudzīju, ka dēls atgriežas no otras puses, nevis tās, kur dzīvo vectētiņš. Un, vēl…. Vēl viņš kaut ko slēpj aiz muguras.
– Mitja, Saša kaut ko ir sev nopircis un slēpj aiz muguras. Droši vien “Fantu”. Viņš taču zin, cik daudz tajā cukura un vienalga, – es piepūtos un demonstratīvi apsēdos uz krēsla, sakrustojusi rokas un atceroties vēl nesen notikušo incidentu ar šo dzērienu.
– Domā par savu dēlu tikai labu. Vienmēr! Lai kas arī notiktu, saproti?!, – Vīrs cieši ieskatījās man acīs.
– Jā…. labi… es saprotu…, – nevaru pretoties sava vīra vārdu spēkam. Viņš ir pārliecinošs. Šis viņa spēks ir jūtams pa gabalu. Es aizvēru acis un, neskatoties uz iekšējo cīņu, vienkārši teicu “Es mīlu tevi, Dēls! Svētīju!”
Iskanējas durvju zvans. Es pati nolēmu atvērt durvis un domās nosolījos sev nedusmoties un nerāt dēlu par kaitīgo dzērienu. Pagriezu atslēgu un ieraudzīju dēla priekā starojošo seju.
– Mammu! Tas Tev!

Un viņš pastiepa man baltu kā sniegs rožu pušķi.

Skudriņas par muguru… Vainas sajūta par to, ka es padomāju par savu dēlui sliktu… Dievs! Viņš vienkārši bija aizgājis pēc ziediem savai mammai.
– Manu mīļo dēliņ! Paldies Tev, Mīļais! – es viņu cieši piespiedu sev klāt un noskūpstīju viņa maigo vaigu. Asara lēni nopilēja uz viņa pleca, viņš maigi noslaucīja manu seju…
– Viņš pats nolēma tās nopirkt, – man ausī čuksteja Vīrs, – par savu paša sakrāto naudu, saproti….

Es sapratu… Un esmu laimīga.

Domājiet par saviem bērniem tikai labo. Vienmēr! Lai kas arī notiktu!
Mīlestībā, Natālija Kovaļova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Raksts tiem, kuriem ir daudz problēmu

Sņež

– Labdien-labdien, ejiet virtuvē. Es tūliņ. Tikai nagus nožāvēšu…

– Nagus? Kādus nagus? – apstulba psiholoģe.
Viņa strādā “Hospis” (aprūpes centrs smagi slimajiem un nedziedināmajiem pacientiem). Bērnu “Hospis”. Viņa strādā ar pieaugušajiem, kuriem mirst bērni. Tas nav darbs, bet drīzāk sods. Pastāvīgs kontakts ar nāvējošu izmisumu.

Viņas klienti nelako nagus. Nevalkā košas drēbes. Nesmejas. Nesmaida. Nesvin svētkus. Neiet uz kino.
Viņi nēsā melnus lakatiņus. Skatās vienā punktā. Atbild nevietā. Un ilgi neatver durvis.
Viņi dzīvo melnās dienas gaidās un dara melnu katru gaidīšanas dienu.
Psihologs vajadzīgs, lai no tādu vecāku galvām izdzītu domas par nāvi. Savu pašu nāvi. Tāpēc, ka tad, kad aizies bērns, dēļ kā gan dzīvot?
Psihologam jāprot paskaidrot, dēļ kā dzīvot. Jāpalīdz izdomāt jaunu “dēļ kā”. Un jāprot iemitināt šo jauno “dēļ kā” jau sen uz izmisuma robežas dzīvojošo mammu un tētu galvās.
– Kādi nagi? – pārjautāja psiholoģe. – Jūs esat Aņečkas mamma? Jūs esat Sņežana?

– Es esmu mamma, mamma. Lūk, šie nagi, – iesmējās Sņež. Parādīja skaistu manikīru ar spīdīgiem kā ledenes pirkstiņiem.
Sņežanai ir 30 gadi. Pirms diviem gadiem viņas četrgadīgajai meitiņai uzstādīja diagnozi. Onkoloģija. 4. stadija. Diagnozi, kas noteica viņas meitas dzīves beigas. Divi gadi. Divreiz pa 365 dienām. “Plus-mīnus 720 dienas, – izskaitīja Sņež un iekrita izmisuma akā.

Akai nebija dibena. Kad Sņež skatījās uz meitiņu, viņa visu laiku lidoja lejup, pārciešot necilvēciskas pārslodzes. Viņai šis kritiens rādījās sapņos. Miegā viņa izmisīgi ar nagiem ķērās akas sienās, nobrāžot pirkstus līdz asinīm, cenšoties nobremzēt, apstāties. Pamodās necilvēcīgās sāpēs. Pirksti sāpēja. Nagi dzeltēja. Droši vien sēnīte. Sņež slēpa dzeltenos nagus zem krāšņa manikīra.
Protams, viņas cīnījās.

Sņež izmisīgi kārpījās. Ķērās pie jebkura mazākā salmiņa. Tradicionāla medicīna. Netradicionālā. Vienu dienu pēc kārtējās rīta starošanas viņa varēja meitiņu aizvest pie lauku dziednieka. Un, ja nu pēkšņi? Staru terāpija un ārstniecības zālīšu uzlējumi. Ekstrasensi. Burvji. Labākie diagnosti un onkologi.
“Un, ja nu pēkšņi” izbeidzās, kad metastāzes atklāja meitiņas kaulu smadzenēs. Sņež saprata: lūk tagad – viss. Ceļa finiša posms. Lai cik dienas būtu palikušas, tās būs jau bez “ja nu pēkšņi”.
Sņež pēkšņi apzinājās: viņa vairs neko nevarēs mainīt. Izvēles: dzīvot vai mirt – vairs nav.
Viņai, Sņežanai, nāksies to pieņemt. Viņa momentā apledoja.

Paga, izvēle taču ir vienmēr! Pat notiesātajam uz nāvi cilvēkam, kuru ved uz nošaušanu, ir izvēle. Izvēle, ar kādu garastāvokli turp iet. Ar naidu, ar aizvainojumu, ar piedošanu, ar cerību…

Sņež saprata, ka šī izvēle ir viņas glābiņš. Un kļuva siltāk.
Viņa izvēlējās dzīvot tā “it kā nekas nebūtu noticis”. Viņa nesāks kultivēt slimību un pakļaut tai savas meitas dzīvi. Un arī savu dzīvi – ne. Viņa vairs neliks uz tuvojošās nāves altāra nevienu no dienām, ko Dievs novēlējis dzīvei.
IR JĀDZĪVO. NEVIS JĀGAIDA.
Jā, iespējams, ka slimnīcas palāta un ikdienas injekcijas jau tā sadurstītajās bērna vēnās pagarinās viņas dzīvi par dažām dienām. Bet vai tā ir dzīve piecgadīgai meitenei? Nē! Tās ir mokas.

Aņuta visu laiku slimnīcā lūdzās, lai mammīte ved viņu mājās. Mājās ir lelles, multenes, smieklīgi žurnāli, augļi. Mājās ir bērnība. Bet slimnīcā – cīņa. Taču cīņas rezultāts ir jau zināms, tad dēļ kā?
Sņež aizveda meitiņu mājās. Un sāka dzīvot.
– Viņa nav pie pilna prāta, – citas mammas, kuru bērni gulēja slimnīcā, drūmi skatījās uz Sņežanu un sprieda. – Viņa ir padevusies!

Un tajā pat brīdī Sņež izdarīja savu apzinātu izvēli. Viņa pārstāja krist akā.
Apstājās. Pacēla galvu. Un ieraudzīja debesis. Un saules starus, kas iesniedzās viņas akā.
Viņa stipri saspieda Aņutas plaukstu, kad abas kopā gāja projām no slimnīcas.

– Iesim mājās, mana mīļā….
– Mēs šeit vairs neatgriezīsimies? – cerīgi jautāja meitiņa.
– Nē, vairs neatgriezīsimies, – stingri noteica Sņež.
Aņuta kļuva par “Hospis” pacientu. Dzīvoja mājās, bet bija uzskaitē.

“Hospis” – tas nav par nāvi. Tas ir par dzīvi. Par to, ka nāve ir daļa dzīves. Ka nomirt nav bailīgi. Ka bailīgi ir nomirt dzīvam esot.
Sņež ļoti cienīja šīs iestādes darbiniekus. Viņi vienmēr bija blakus. Telefona zvana attālumā. Un vienmēr bija gatavi palīdzēt. Un viņi neuzdeva muļķīgus jautājumus. Tas ir ļoti svarīgi.
Bet citi – uzdeva.
– Kā tev? – jautāja citi.

Šajā jautājumā iešūtas dziļas šausmas no sveša cilvēka bēdas bezgalīguma apzināšanās un dziļš prieks no apzināšanās, ka šī bēda nav mana…
– Man – lieliski, – godīgi atzinās Sņež. – Šodien brauksim ar karuseļiem. Aņuta ļoti gribēja. Saēdīsimies saldējumu. Izdauzīsimies pa parku.
Cilvēki novērš skatienu. Šis teksts pieder vesela bērna mammai. Tā nedrīkst runāt nāvīgi slimas meitenītes mamma.
Cilvēki, kuri nevienu dienu nav nodzīvojuši akā, mīl uzdot eksperta līmeņa jautājumus par to, kā pareizi ciest. Viņiem ir asarās izmirkusi Izmisuma Hrestomātija.
Bet Sņež nav tādas hrestomātijas. Viņai ir albūms ar baltām lapām. Katra lapa ir jauna diena.
Šodien mēs to nodzīvosim uz pilnu klapi. Ar saldējumu un karuseļiem. Izkrāsosim ar košiem ziediem un bērnu smiekliem. Un pēc tam iestāsies nakts, Aņutka aizmigs, bet Sņež klausīsies viņas elpā. Viņas guļošās meitiņas elpa ir pati labākā mīlestības simfonija pasaulē. Paldies, Dievs par vēl vienu košu dzīves dienu. Rīt mūs gaida jauna tīra lapa. Kādās krāsās to labāk izkrāsot?

Kaut kādā mirklī Aņutas slimības vidū no Sņežanas aizgāja vīrs. Protams, briesmīgākais bija tas, ka no Aņutas aizgāja tētis.

Aizejot vīrs Sņežanai pateica ko aizvainojošu. Ka viņa ir resna. Un veca. Un vēl kaut ko. Sasita ar vārdiem. Sņežana neklausījās. Viņa saprata. Viņš vienkārši padodas. Viņš aizgāja no bailēm. Viņš negribēja katru dienu skatīties, kā izdziest viņa bērns. Tas bojā viņa dzīves kvalitāti. Viņam nākas vainīgi smaidīt. Tāpēc, ka sabiedrība nosoda smaidus tādās situācijās.
Priekšā vēl gads. Vīrs nevēlējās gadu savas dzīves izmest ciešanu caurulē. Jo šo gadu var nodzīvot jautri, braukt uz jūru, priecāties un kaislīgi skūpstīties. Bet alternatīva ir asaras, injekcijas, ārsti, diagnozes. Vīrs izvēlējās pirmo. Izgāja ārpus ģimenes. Un no turienes, no aizkulisēm dod vērtīgus padomus savai bijušajai sievai.
– Tāds aktīvs dzīvesveids piebeidz bērnu, – viņš autoritatīvi paziņo, aplūkodams fotogrāfijas sociālajos tīklos. Uz tām – laimīga mamma ar smejošu meitiņu. Sekotāji pat nenojauš, ka meitiņa ir slima, – Tu viņai saīsini dzīvi.
Sņež klusē. Un ko gan tur teikt? Teorētiski viņam ir taisnība. Ja Aņuta tagad gulētu adatu sadurstīta, viņai vēnās pumpētu ķīmiskos preparātus, iespējams, viņa nodzīvotu ilgāk. Bet… Vai tad tā ir piecgadīga bērna dzīve?
Sņež jau sen vairs nerefleksē šajā sakarā. Vienkārši dzīvo.

Nesen viņa aizveda meitiņu uz izklaižu parku. Tas tik bija piedzīvojums! Aņuta bija laimīga. Dzeltenīgie vaidziņi kļuva sārti. Viņa visu dienu bija izdzīvojusies Elzas kleitā, viņa bija īsta princese. Sņež priecājās kopā ar meitu un uzladējās no viņas sajūsmas.
Dzīvot, kad tev viss ir labi – tas ir viens stāsts. Bet dzīvot, kad tev viss ir slikti – pavisam cits. Kad tev viss ir labi, tad var domāt par pelmeņiem un jaunām tapetēm viesistabā. Bet, kad viss ir slikti, tad visas domas tiek noslēgtas ar apzināšanās barjerām, ka metastāzes jau pārgājušas uz bērna kaulu smadzenēm.

Sņež izgāja gan noliegšanas etapu. Gan naida. Gan histēriju. Viņa jau ir tur, otrā krastā. Viņa ir pieņemšanā.
Tāpēc viņa dzīvo tā, it kā viss ir labi. Viņa salauza visas barjeras un sakārtoja savu galvu. Viņa domā par pelmeņiem un tapetēm viesistabā. Varētu izlīmēt bēšas, tādas kafijas tonī.
Būs skaisti.
– Sņežana, jūs domājat par to, kā dzīvosiet…. pēc tam? – uzmanīgi jautā psiholoģe. Viņa ir gatava atbildei par suicidālām domām. Un zin, kāda atbilde jāsniedz.

– Pēc tam? Plāna man pagaidām nav, bet es zinu, ko es izdarīšu uzreiz pēc…
– Ko?
– Es aizbraukšu uz jūru. Daudz peldēšu. Un sauļošos. Un aizpeldēšu aiz bojām.
– Uz jūru? Interesanti, – psiholoģe ziņkārīgi pēta Sņežanu. Domā par šīs pārbaudījumu izmocītās, bet nesalauztās sievietes spēku.
Sņežana šo neatlaidīgo skatienu saprot pa savam. Viņa to traktē kā nosodījumu. Viņa pie tā ir jau pieradusi.
– Jūs domājat, ka tas ir kauns? Visi tā domā. Mamma. Bijušais vīrs. Kaimiņi. Draudzenes.
– Es tā nedomāju, Sņežana, godīgi. Gluži otrādi!
– Es aizslaucīšu jūrā visus šos nosodošos skatienus. Visus spriedumus. Man te teica, ka es… ka tas… “patētiski ciešu”…
Sņež pasmīnēja. Sagribēja uzsmēķēt.
– Sņežana, vai jūs no kaut kā baidāties? – jautāja psiholoģe.
– Es? – Sņež aizdomājās. – Droši vien, vairs nē. Es baidos no tā, ka Aņutai sāpēs. Bet ir morfijs. Bet, tā, ne no kā nebaidos…
– Aņutai ir sliktāk.
– Jā, es redzu. Neesmu akla. Bet tā jau ir bijis. Domāju, izcīnīsim.
– Un, ja nu ne?
– Ja ne, tad es nevēlos, ka viņai taisa sekciju. Un arī Elzas kleita ir jau gatava. Viņa šeit tajā bija ļoti laimīga. Un būs arī tur.
Psiholoģe grasās aiziet. Viņa šeit nav vajadzīga. Viņa šai mammai nepateiks neko jaunu. Drīzāk otrādi. Šī sieviete ir pats viedums un pieņemšana. Bet varbūt tā ir aizsargreakcija, kas bloķē sajūtas. Bet varbūt – dzīves alkas? Kāda starpība? Jūra… Viņa grib uz jūru.

No viņas nesmaržo pēc izmisuma. Smaržo pēc nagu lakas. Un nedaudz pēc šokolādes. Viņas abas ar meitiņu ēda šokolādi.
No istabas Sņežanas rokās izšaujas Aņuta.
– Mammu, ejam krāsot krāsojamās grāmatas ar jaunajiem flomasteriem!!!!!. – spiedz meitenīte.
– Eju, Aņuta. Mums viesi, redzi? Sasveicinies!
– Labdien, – sasveicinās meitenīte un ieskrien savā istabā. Ja nebūtu dzeltenīgās sejas krāsas un piepampušo limfmezglu – parasts bērnības uzlādēts bērns
Sņež kāpņu teplpā iziet pavadīt psiholoģi, bet patiesībā uzsmēķēt. Ļoti gribās.

– Jūs esat apbrīnojama, Sņežana, – atvadoties saka psiholoģe. – Jūs esat retums. Jums nav vajadzīgs psihologs. Jūs pati esat sev psihologs. Es jums pat neko ieteikt nevaru un neieteikšu. Novēlēšu spēku un izturību.
– Jā, paldies, patīkami, – Sņež labvēlīgi smaida un alkatīgi ievelk dūmu. – Jums arī izturību. Jums tāds neapskaužams darbs.
Lifta durvis aizveras un psiholoģe nepaspēj atbildēt ar laipnību.
Sņež izsmēķē savu cigareti un vēl mirkli caur netīro logu aplūko pavasara debesis. Debesis ir zilas, spilgtas, saules gaismas pielietas.
Tādas pašas tās būs pie jūras. Pēc tam. Sņež sildīsies saules staros. Viņa ātri iedegs un vakaros smērēs ar krējumu apdegušos plecus.
Bet, kad pienāks laiks, viņa atgriezīsies šeit.
Atgriezīsies atjaunojusies.
Un dosies strādāt uz “Hospis”. Par psihologu. Viņa tāpat  staigās pie tiem, kuri aizmirsuši smaidīt un mācīs. Mācīs, kā dzīvot par spīti diagnozēm. Mācīs salauzt barjeras. Mācīs domāt par jūru. Macīs redzēt sauli akā.
Viņa rādīs cilvēkiem savas fotogrāfijas. Un fotogrāfijās divu cilvēku laimi. Un nav slimības. Tās ir viņas abas ar Aņutu parkā. Te – viņas brauc ar karuseļiem. Te – jāj ar zirgiem. Te – uz kalna. Te grauž augļus. Bet te – šokolāde…
Redzat, var dzīvot. Var. Un vajag. Vienkārši nopērciet pelmeņus. Vienkārsi uzlīmējiet tapetes…

P.S. Un, lūk tagad, visi, kuri šo izlasīja, padomājiet: vai jums patiešām vēl joprojām ir problēmas?

Autors: Olga Saveļjeva
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Par planētām, ceļa biedriem un virsotņu iekarošanu

kalnos divatā

Cik ļoti rūpīgi mēs izvēlamies to cilvēku, ar kuru kopā iesim uz tuvāko veikalu, ja ballītē savākusies lielāka kompānija un pēkšņi izrādījies, ka aizmirsuši nopirkt maizi un salvetes? Ne īpaši rūpīgi, vai ne? Kāds sīkums – var paņemt līdzi jebkuru, lai nebūtu garlaicīgi, uz minūtēm trīsdesmit, var atrast ar ko papļāpāt.

Bet, ja braucam atvaļinājumā uz divām nedēļām, jau daudz nopietnāk skatāmies uz cilvēkiem, vai tiesa?
Labi, ja vēl dažādās mājiņās dzīvosim, bet, ja nu vienā numurā, tad centīsimies izvēlēties to, kurš ir patīkams, adekvāts, un ar kuru mums ir līdzīgas intereses, savadāk, pats zini, kā bieži gadās: viens grib gulēt, otrs staigāt, vienam logi pa nakti jāatver, otram odi traucē un caurvējš, viens ēd gaļu un dzer alu, bet citi ir vegāni un veselīga dzīves veida piekritēji… Īsāk sakot, atvaļinājums nebūs parāk mierīgs un harmonisks, ja cilvēki ir ļoti atšķirīgi un ne īpaši cenšas viens otru saprast.

Tālāk iedomājamies, ka esam nolēmuši doties ekspedīcijā veikt kādu tālu un sarežģītu maršrutu (piemēram, kalnos). Mēs taču ļoti nopietni izvēlēsimies cilvēkus, kurus aicināsim savā komandā? Protams!

Ja paredzēts nopietns pasākums. Skaistums, prasme runāt, humora izjūta, finansiālā nodrošinātība, protams, ir labi izklaides braucieniem un patīkamai atpūtai, taču, lai kāptu kalnos, ar to nebūs pietiekami. Kalni, ziniet, prasa sapratni par to, ka jābūt patiešām stipram gribasspēkam un spēkam, lai tiktu līdz virsotnei. Darbībām jābūt saskaņotām, fiziskajai sagatavotībai jābūt labai un vēl nepieciešams profesionālisms, gara spēks, izveicība, gatavība palīdzēt tiem, kuri piekusuši, spēja darboties komandā. Bet, pats galvenais ir tas, ka katram ir viņa paša personīgais kāpiens un atbildība par to ir uz katra paša pleciem, un neviens cits mūsu vietā šo darbu neveiks. Ejam mēs kopā, bet katrs pats par sevi.

Jā mēs analizējam variantu ekspedīcija uz diviem, tad viss augstāk minētais kļūst vēl jo svarīgāks. Ja viens piekusīs vai pārdomās iet uz priekšu, tad otram nāksies apstāties blakus. Savstarpējs atbalsts un savā ziņā upurēšanās, protams, ir ļoti labi un vērtīgi (ik pa laikam), taču ļoti bieži partnerattiecībās partnerus vilina atšķirīgi augstumi un izrādās, ka vairums gadījumos, diemžēl to saprot pārāk vēlu. Tā arī sanāk: netika skaidrībā ar sevi, neapsprieda maršrutu, neizskaitļoja savus spēkus, un pēc tam viens saka: “Viss, man pietiek”, otrs nopūšas, cenšas pierunāt kustēties uz priekšu, bet saprot, ka partnerim “arī šeit ir labi”. Un pēc tam nākas vai nu palikt blakus ar to, kurš jau sasniedzis savu virsotni, vai atstāt viņu un pašam doties tālāk, kas arī nav pats vienkāršākais un skaistākais variants.

Es runāju par reālu atšķirību mērķos un dzīves mērogos, nevis par bēgšanu no atbildības no sērijas: “Oi, mūsu ģimene un bērni bija mana lielāka kļūda, es braucu meditēt uz Himalajiem”.

Protams, var nest savu partneri uz rokām, cenšoties viņam parādīt savu virsotni, var viņu vilkt, stumt, var pierunāt, var motivēt, taču jēga ir tajā, ka tas, kas mums pašiem šķiet milzīgs un skaists piedzīvojums, tīkots sasniegums un visa mūsu kāpiena jēga, var ļoti nogurdināt tuvo cilvēku un pat likt viņam ļoti ciest.

Spēku mērķa sasniegšanai dod pēc tam, kad tu šo mērķi esi sirdī izauklējis, izaudzējis, tas izaudzis no ļoti lielas vēlmes, un šai vēlmei jābūt mūsējai, ne svešai. Svešas vēlmes nepāraug mērķos un neiedvesmo uz lielām lietām.

Pirms uzaicini kādu kopīgā kāpienā, ir vērts pajautāt, vai cilvēks vēlas iet tur, kur vēlies iet tu pats? Ir, protams, variants, kad tu savu mīļoto cilvēku atstāj jūsu kopīgajā mājīgajā dzīvesvietā un viens pats dodies iekarot savas virsotnes un atgriezies ar uzvarām, taču, vai viņu apmierinās tava pastāvīgā prombūtne? Uzvaras uzvarām, taču vairumam cilvēku negribās iekarot nekādas virsotnes. Ģimene, māja, bērni, mierīga harmoniska dzīve – tas ir pietiekami. Un labi.

Tā arī sanāk, ka, jo augstāk uzkāp, jo mazāk tur var sastapt cilvēkus, kuri iet pa to pašu maršrutu.

Jā, tiesa, ka ar gadiem attīstītas iemaņas un, ja ir vēlēšanās, tad dod iespēju iet blakus savam mīļotajam cilvēkam arī garus ceļa gabalus – laukus, pļavas, līdzenumus, ceļus, veikalus, tusiņus – pēc sarežgītiem maršrutiem jebkas ir pārvarams. Viena vienīga problēma: ka tevī kaut kas pastāvīgi atgriež tavu uzmanību pie tām takām, uz kurām reti kādu varēja satikt, bet ar to arī vertīgs ir ceļš. Vieniem kalni, citiem upes, vēl citiem – lauki un meži. Nav labāku un sliktāku ceļu, katram ir savs paša un ir liela laime, ja šo ceļu izdodas iet kopā ar kādu, ar kuru jums ir vienāds augstums. Un kāds man čukst priekšā, ka tadu cilvēku nevar nejauši satikt.

Nezinu, kā ir patiesībā, bet ticu, ka ir jāturpina rāpties savā augstumā, nelolojot pārāk lielas cerības, ka kāds tevi tur gaidīs, vienkārši ej savu ceļu un dari to, kā dēļ esi nācis šai pasaulē. Un tici man, dzīve izdomās, kā noorganizēt tikšanos ar to, kurš iet vienā virzienā ar tevi. Runā, ka dzīve pieder drosmīgajiem, un es tam pilnībā piekrītu.

Diemžēl vairums cilvēku apstājas savā attīstībā pārāk agri, bet tur, kur nav attīstības, noteikti būs stagnācija. Nevēloties pārvarēt savas iekšējās un ārējās barjeras, neattīstot sevī vajadzīgās rakstura iezīmes, cilvēkam grūti saņemt lielo prieku no mazajām un lielajām uzvarām pār sevi un rezultātā viņš nonāk pie idejas pamēģināt “nopirkt” to visu, tādā veidā apkraujot sevi ar milzīgu daudzumu materiālo vērtību. Es teikšu: tā ir ārkārtīgi bezperspektīva nodarbe.

Pats vērtīgākais dzīvē ir LAIKS un CILVĒKI. Prasmīga rīkošanās ar laiku un labi cilvēki blakus – ir spilgtas, piepildītas un interesantas dzīves, iekšējās harmonijas un materiālās labklājības ķīla.

Ja par ceļa biedriem, tad… Nebūtu slikti iesākumā kļūt par planētu ar ļoti spēcīgu pievilkšanās centru un pienācīgu spēka pakāpi, planētu, kuras orbītā gribētos riņķot šim pašam ceļa biedram, un tāpat būt gatavam pārvērsties par pavadoni, kurš visu laiku riņķo un riņķo apkārt vienai vienīgajai pievilcīgajai un brīnumskaistajai planētai.

Es vēlu jums laimi!
Dīna Ričardsa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc nevieni citi veci cilvēki netracina mūs tik stipri kā mūsējie?

veci vecāki

Vai esi ievērojis, ka nevieni citi veci cilvēki netracina mūs tik stipri kā mūsējie? Tāpēc, ka visi pārējie ir vienkārši veci cilvēki.

Bet mūsējie – tie ir mūsu novecojušie vecāki, kurus mēs atceramies pavisam citādākus, jaunus, spēka pilnus un kuri vēl nesen mūsu dzīvē spēlēja pavisam citu lomu. Mēs neesam gatavi ļaut viņiem kļūt veciem un bērna prātā. Ir viens vienīgais veids kā padarīt šīs attiecības vieglas un vienkāršas.

Mūsu novecojušie vecāki

Šis veids ir saprast un pieņemt, ka labākas šīs attiecības vairs nekad nebūs. Un arī vieglas un vienkāršas – ne.

Ir jāatrod sevī spēks un pietiekami daudz mīlestības, lai ļautu saviem vecākiem būt tādiem, kādi viņi ir. Cienīt viņu bērnišķīgās izvēles. Izpildīt muļķīgas vēlmes. Neizturēties parāk nopietni pret viņu idejām. Piekrist dīvainām prasībām. Nestrīdēties, kad viņi runā absolūtās muļķības. Tāpēc, ka tam nav jēgas!

Mūsu vecie vecāki baidās no mūsu problēmām – slimībām, atlaišanas no darba, neveiksmēm un sirds drāmām – tāpēc, ka katra tāda problēma lieku reizi viņiem atgādina par viņu pašu vecuma nespēku, nespēju palīdzēt pat paša bērnam.
Tas ir ļoti sāpīgs atgādinājums, ļoti briesmīgs un pazemojošs stāvoklis, uzskatāms pieradījums vecuma bezspēkam, novecošanai un neadekvātumam.

Sāpes, īgnums, bezspēcība un pazemojums – tas ir tas, ko izjūt vecie cilvēki katru reizi, kad ar mums kas slikts notiek. Un tāpēc visiem spēkiem cenšas tādas situācijas novērst.

Viņi mūs pastāvīgi izjautā par mūsu lietām, tāpēc, ka baidās no mūsu problemām vairāk, kā mēs paši baidāmies no tām. Un pastāvīgi mums dod padomus tapēc, ka tas ir vienīgais veids kā kaut kā nebūt ietekmēt situāciju.

Īsāk sakot, ielāgo – komunikācija ar veciem cilvēkiem ir tikai labām ziņām. Kamēr to nav – norijam puņķus un asaras un smaidām. Kad parādās labas ziņas – stāstām vecākiem patiesību. Patīkamu patiesību.

Veci cilvēki ļoti novertē visu, kas tā vai citādāk var novērst viņu uzmanību no nepatīkamajām fiziskajām sajūtām, muļķīgajām domām un pārdzīvojumiem.

Tāpēc, ja vēlies sagādāt saviem vecākiem labsajūtu, nedāvini viņiem ātrvāramos katlus, kafijas automātus, veļas mašīnas un jebkurus citus saimniecībā noderīgus, rīkus, kuri pēc tavām domām sagādās viņiem prieku. Nesagādās!

Ja vēlies sagādāt viņiem prieku, dāvā viņiem savu laiku. Protams, ne jau kaut kādu, tukšu un garlaicīgu. Izvēlies dāvanai kvalitatīvu, spilgtu, neparastu laiku.

Vecums ir pati lipīgākā slimība pasaulē. Mēs visi esam slimi ar to – bez izņēmumiem. Tikai atšķirīgas ir stadijas.

Mūsu vecāki atrodas daudz vēlīnākās šīs slimības stadijās, bet mēs – agrīnākās. Lūk, arī visa atšķirība. Laika jautājums.
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Māte – Meita: attiecību attīstības posmi

mate_meita

Harmoniskām meitas attiecībām ar māti ir pieci posmi:

Pirmajā posmā mamma un meita dzīvo vienu dzīvi. Tādas attiecības, pilnas savstarpējas dziļas abpusējas sirsnības raksturīgas agrai bērnībai, kad bērns sevi identificē ar mammu: norūpējusies mamma – norūpējusies meita, mamma priecājas, arī meitai priecīgi. Kā tikko meita sāk apzināties savu individualitāti, viņa nodala sevi no mātes. Un iestājas otrais posms, kad meita sāk pretoties un sacelties pret to dzīvesveidu, kuru redzēja savā vecāku ģimenē. Parasti šis posms ļoti spilgti izpaužas tieši pusaudža gados. Krievu tautas tradīcijā šī vecuma meitenes dēļ savas tieksmes “badīties”ar vecākiem sauca par “kazām”. Meitenei šajā vecumā ir ļoti svarīgi aktīvi izpaust sevi, bet vecākiem ir svarīgi ievērot savu teritoriju, apzīmēt savas dzīves prioritātes un likt savai nemiernieciskajai meitai saprast, ka viņi dzīvo tā, kā uzskata par pareizu, un vienlaicīgi atzīt viņā pieaugošu sievieti un dot viņai tiesības radīt pašai savu atsevišķu pasauli….

Trešais posms ir meitas atdalīšanās no mātes. Ļoti bieži šajā brīdī tadā vai citā veidā meita pamet vecāku ligzdu – aizbrauc mācīties vai apprecas. Ja meitene paliek vecāku ģimenē, tad viņa ļoti aktīvi sāk apzīmēt savu teritoriju – istabu, kurā ieved savu kārtību, savu dienas režīmu, savu draugu loku. Šīs robežas tiek noteiktas pietiekoši stingri un netiek pieļauta ielauzšanās tajās.

Kad pasaule ir iekārtota atbilstoši savai gaumei un saprašanai, meitenei ļoti svarīgi kļūst tas, ka māte atzīst viņas pasauli, tāpēc šajā etapā – ceturtajā posmā meita vecākiem demonstrē savus sasniegumus, lai pierādītu to, ka viņas atdalīšanās ir notikusi veiksmīgi, ka viņas pasaulē viss ir labi.

Kad mammai viss ir parādīts un pierādīts, tad atnāk pateicība. Šajā piektajā posmā meita sāk just dziļu un patiesu pateicību mammai – tai sievietei, kura laida viņu pasaulē, iedeva visu, ko varēja iedot, mīlēja, kā prata. Atnāk mātes lomas apzināšanās, pašas pašpietiekamības un pašvērtības apzināšanās.

Sieviete sāk uztvert savu māti kā atsevišķu, savā zinā “svešu” sievieti, kas viņas liktenī spēlējusi ļoti svarīgu lomu un tagad turpina dzīvot savu dzīvi. Šis ir laiks, kad viņa viedi vēro savu māti un viņas dzīvi, apzinās viņas atrisinātos un neatrisinātos uzdevumus.

Tālākā meitas un mātes attiecību attīstība vairs nav bērnu-vecāku, bet gan sievietes-sievietes attiecības, dziļa vieda draudzība.

Kad sieviete nav izgājusi kādu no attiecībām ar māti attīstības stadiju, notiek it kā “apstāšanās” kadā no posmiem un tas negatīvi ietekmē sievietes dzīvi.

Pirmkārt, sieviete sāk “atspēlēt” neizieto posmu attiecībās ar vīrieti. Tā rodas mūžīgi karojošās, mūžīgi vīriešiem savas spējas un pašpietiekamību pierādošās sievietes.

Otrkārt, sieviete, kura nav izgājusi visus šos posmus nav spējīga atļaut saviem bērniem iziet ārpus tā rāmjiem, ko pati nav varējusi pārvarēt. Arī viņas bērni nespēj iziet pārējos posmus, tā paliekot par mūžīgiem bērniem, vai mūžīgi karojošiem pusaudžiem.

Treškārt, sieviete, kura nav izgājusi visus posmus, arī savu vīrieti tur atbilstošā bērna vai pusaudža stāvoklī, tomēr pieprasot no viņa gan vīrieša īpašību izpausmi, gan apzinātību, gan pieauguša cilvēka rīcību.

Ko darīt?

Sākumā ir svarīgi sev godīgi atbildēt, kurus etapus attiecībās ar mammu es neesmu izgājusi. Paskaties uz savu mammu – kādā etapā ar tavu vecmāmiņu viņa ir “iestrēgusi”? Visticamākais, tu atrodies tieši tur pat.
Izanalizē savas attiecības ar vīriešiem. Kas tev ir blakus – bērns, pusaudzis vai nobriedis vīrietis? Kā tu pati izpaudies attiecībās?

Un tālāk ir apzināti jāiziet šie “izlaistie” posmi, beidzot sacelties vai atdalīties, radīt savu pasauli un izlielīties ar to, apzināti nonākt līdz pateicībai. Ja mammas vairs nav starp dzīvajiem, tad to visu var izdarīt domās, izspēlējot iztēlē visas attiecību stadijas.

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mūsdienu sievietes emocionālā pārslodze

rupes par sevi

Būt sievietei šodien nav joka lieta un ir daudz grūtāk, kā tas bija agrāk. Ne tikai tāpēc, ka mums šodien ir iespējas, no kurām galva griežas. Kaut arī tas atstāj lielu iespaidu.

Mēs patiešām varam atvieglot savus mājās darāmos darbus, bērnu audzināšanu, brīvi pārvietoties pasaulē. Ļoti daudz ko varam. Taču šīs iespējas rada mums papildus grūtības – izvēles mokas, mokas vērot citus un censties paveikt ko līdzīgu. Tas viss pārslogo sievietes psihi, kura arī bez tā visa ir ļoti jūtīga.

Uzmanīgāk apskatīsim tieši šo daļu – sievietes emocionālo slodzi.

Iedomāsimies dzīvi pirms simts gadiem.
Dzīvo kāda sieviete – Maša. Viņa dzīvo ciemā, kurā ir 100 mājas, un pazīst gandrīz visus ciema iedzīvotājus. Arī Mašu zin kādi plus-mīnus 200-300 cilvēki. Attiecības viņai ir ar kādiem 100 cilvēkiem. Un atbildstoši, kā savējos viņa uztver no 100 līdz 300 cilvēkiem. Pārējie zemeslodes iedzīvotāji viņai nav zināmi, tāpat kā viņa viņiem. Un arī viņu sāpes Mašai nav zināmas un viņas psihi tās netraumē.

Šodien Maša, dzīvojot lielpilsētā, katru dienu var saskarties ar simtiem cilvēku. Vairumu no tiem viņa ieraudzīs tikai reizi, taču tie tā vai citādāk var ietekmēt viņas dzīvi. Bet internetā un TV Maša uzzinās par visu, kas notiek pasaulē. Un, kur sākas tā robeža “savējie”, par kuriem viņai jāpārdzīvo?

Agrāk ar nāvi viņa varēja saskarties maksimums 300 reizes – ja nu gadījumā ar visu ciemu kaut kas notiek. Bet tagad? Katru dienu kaut kas notiek. Kaut kur notiek karš, krīt lidmašīnas, cilvēki slimo, iekļūst avārijās. Ja Maša dzīvo ar atvērtu sirdi, tad visi šie cilveki viņai ir kā “savējie”. Tātad – zaudējums un sēras. Katru dienu.

Un tikai svētie ir spējīgi dzīvot šajās vispasaules sāpēs pastāvīgi, neaizverot savu sirdi, nenocietinoties, nemirstot katru reizi kopā ar kādu otrā pasaules galā. Bet parastā meitene Maša?

Viņai kļūst neizsakāmi smagi no savas emocionalitātes, jūtīguma un atvērtības. Tātad savas būtības sievišķajām izpausmēm. Neizsakāmi smagi un sāpīgi. Un tālāk, visticamākais, viņa tomēr aizvērsies. Aizvērs sirdi šīm sāpēm. Jo no informācijas plūsmas aizvērties nevar. Taču, ja jau sirds ir aizvērta, tad aizvērta visam. Gan mīlestībai, gan Visuma enerģijai, kas varētu pabarot Mašu. Tāpēc arī Mašai nav spēka, nav vēlmes kaut ko darīt un viņas dzīve ir garlaicīga un pelēka.

Diemžēl. Viņa cenšas mīlēt ar sirdi, taču tas ir tas pats, kā skūpstīt kādu, galvā uzvelkot spaini. Arī sāpes var nodarīt viegli un arī baudas nekādas.

Tas ir pirmais emocionālas pārslodzes faktors – nespēja norobežot savu sirdi no sāpēm, kas notiek pasaulē.

Var pārstāt skatīties un lasīt ziņas, ko es parasti arī rekomendēju visām sievietēm un meitenēm. Taču, cik daudzas to spēj? Tuvākie jau turpinās klausīties ziņas un stāstīt par to, kas notiek…

Un vēl tagad par to, ka pasaulē ir Maša, var zināt arī citi cilvēki. Kāds priecāsies, kādam viņa ļoti iepatiksies, bet kāds, gluži otrādi, padomās par Mašu kaut ko sliktu. Un arī pateiks to, ko domā.

Būt skaistai sava ciema robežās nav grūti – parasti ir kaut kāds viens standarts, visi viens otru zin, ir jau pierīvējušies. Bet te, gadījuma cilvēki –  iet garām un izmet replikas: Resna! Tieva! Neglīta! Muļķe! Šķībacaina!

Cilvēki neprot paklusēt. Dažiem kaut kas pasprūk nejauši, daži pasaka ko nejauku ar nolūku otru aizvainot. Un ko ar to darīt Mašai?  Viņa taču ir meitene, tātad emocionāli jūtīga. Viņas dabā ir pieņemt un saņemt mīlestību.

Tas ir otrais emocionālās pārslodzes faktors – svešu viedokļu troksnis.

Viņa var pārstat būt kā visi – nerādīt savas fotogrāfijas, nekomunicēt sociālajos tīklos. Teorētiski var. Praktiski – tas ir ļoti grūti. Reti ir tādas mūsdienu sievietes, kas spēj pilnībā atteikties no virtuālas komunikācijas, kura ir tik ierasta.
Trešais faktors – ir iespēja redzēt citu cilvēku dzīvi. Unikāla iespēja. Vērot, iedvesmoties, pašai mainīties.

Taču var arī skaust, vēlēties neiespējamo sev šobrīd, salīdzināt savus tuvos un sevi pašu – ne par labu sev. Jo internetā taču visiem viss ir tik skaisti, praktiski ideālas bildes bez tik daudziem nepatīkamās neredzamas ortrās daļas – iekšējā darba. Un sadzīves.

Un sēž Maša ar savu nesen piedzimušo bērnu bērnu kopšanas atvaļinājumā, knapi paspēj pagatavot ēst, iztīrīt māju, paspēlēties. Un redz, ka kaut kādai Katjai jau ir divi bērni un viņa vēl piedevām ir notievējusi, un pusdieno restorānos un vīrs viņai tik skaistus ziedus dāvina. Un vēl Katja strādā. Kā viņa to visu paspēj? Un Mašai sāk šķist, ka viņai ir milzīga problēma. Un tagad mājas darbi jau sagādā emocionālas neērtības. Tāpēc, ka “visi cilvēki kā cilvēki, tikai es viena neveikla un čammma”. Domāju, ka tas saprotams daudzām meitenēm, kuras bijušas bērna kopšanas atvaļinājumā vairāk par gadu.

Savas nevērtības un nerealizētības sajūta ļoti bieži sākas tieši šeit, tajā punktā, kad “citiem ir labāk.”

Un ir gandrīz neiespējami izslēgt tās kameras, kas rāda to, kas notiek svešās mājās. Tas jau šodien ir normāli un pieņemami. Mēs visi tā vai savādāk atstājam savus logus atvērtus un svešie var redzēt, ka bērni smaida, mājas ir kārtība un vīrs dāvina ziedus.

Un tas kļūst par vēl vienu smalkās sievietes psihes pārslodzes punktu. Un arī no tā nepaslēpsies. Un tas liek Mašai steigties, uztraukties un censties paspēt vēl vairāk. Vairāk kā nepieciešams viņas dabai.

Ceturtais faktors ir izvēle.Tagad tās ir tik daudz! Agrāk viss bija vienkārši – atnāc uz veikalu pēc maizes – rupjās un baltmaizes. Lūk, arī visa izvēle. Bet tagad veikalu plauktos gozējas desmitiem dažādu šķirņu maizes. Tu stāvi, lasi etiķetes un galva griežas. Un tev jāuzņemas atbildība par savu izvēli.

Un tā ir tikai maize, bet vēl ir cita pārtika un tūkstošiem citu lietu, ko piedvā pārdevēji.

Un šo izvēli tu izdari katru dienu. Ko ēst, ko vilkt, ko darīt, ko macīties, ar ko komunicēt, ko atdot… Un visa atbildība par šo izvēli gulstas uz trauslajiem sievietes pleciem. Tāpēc, ka, ja vīram jaunais ēdiens negaršos, vainīga būsi tu. Ja bērnu aizsūtīsi ne tajā skolā – atkal, vainīga esi tu. Ja nopirki neveselīgu eļļu – arī vainīga esi tu.

Atteikties no izvēles pasaulē, kura sastāv no daudzām iksekundes izvēlēm, nav iespējams. Var samazināt tādu situāciju daudzumu, un atdot grožus vīrieša rokas (vīrietim izdarīt izvēli ir vienkāršāk). Bet, vai tad visām ir vīri? Un, vai šajā ziņā Maša uzticas savam vīram, pat, ja viņai tāds ir? Un, ja nu pēkšņi viņš nopirks ne to un atvaļinājumu ieplānos ne tur…

Piektais faktors ir bērni. Agrāk bērnu audzināšanas jautājumi gulās uz visas lielās ģimenes pleciem, kurā bija vairākas – 5-6 sievietes.

Tas nebija tik grūti. Bet tagad māte viena paliek ar bērnu ar visiem saviem pārdzīvojumiem. Pašu mātes un vīra mātes ne vienmēr palīdz un var palīdzēt, dažkārt pat traucē būt kontaktā ar sevi un saviem bērniem.

Pastavīga trauksme par nākotni. Agrāk viss bija zināms. Izaugs, pabeigs skolu (vai nepabeigs), strādās tīrumā kopā ar tēvu vai rūpnīcā. Vai arī izmācīsies institūtā un saņems nosūtījumu. Alga visiem apmēram vienāda. Dzīvos kā visi.
Bet tagad – atkal izvēle. Potēt, nepotēt? Dzemdēt mājās vai dzemdību namā? Mācīties skolā vai mājās? Atdot bērnu dārzā vai atstāt mājās? Cik skolā pulciņu? Kādas valodas? Kāds sports? Kāda nākotne viņu gaida – neprognozējami! Vai spēs sevi nodrošināt? Vai kļūs par vecāku lepnumu? Vai var savu bērnu kādam citam uzticēt?

Šodien ļoti daudzas sievietes ir psiholoģiski izglītotas un ļoti daudz ko zin par bērnības traumām – arī Maša. Un viņa ļoti cenšas netraumēt savu bērnu. Bet, ja gadās, ka traumē, tad pati no tā ļoti cieš un sevi vaino. Un visu laiku dzīvo spriedzē – kā tik nenodarīt pāri, neaizvainot, nesabojāt? Ļoti cēls mērķis. Bet vai gan ir iespējams bērnu ne reizi neaizvainot, nesarāt? Un vai viņam tas vipār ir vajadzīgs? Īpaši emocionāli nomocījusies māte, kura tik ļoti cenšas būt perfekta, ideāla un vienmēr smaidīt?

Jāpiebilst, ka vairums sievietēm nav pārāk spoža veselība un viņas ar to arī īpaši nenodarbojas, neprot nolikt savas robežas, neprot pateikt “nē”, nedara to, kas viņām sagādā prieku un baudu. Daudzas pat nezin, kas viņām patīk un ko viņas mīl. Bilde nav diez ko priecīga.

Un tā mūsu Maša, kas radīta tam, lai savas dzīves laikā izdzīvotu simts emocionālās pārslodzes veinības, šīs 100 vienības izdzīvo katru dienu, dažkārt pat 500, 1000. Un mēs brīnāmies, kāpēc tik daudzas sievietes ir nelaimīgas, kāpec ģimenes jūk, kāpēc bērni nespēj atrast sevi.

Samazināt stresa un slodzes līmeni. Vai tas ir reāli? Jā, reāli. Taču tas prasa daudz augstāku apzinatības līmeni un prasmi dzirdēt sevi, saudzēt sevi, mīlēt sevi, rūpēties par sevi. Nelasīt un neskatīties ziņas. Nekomunicēt ar tiem, kuri grauj tevi ar savu klātbūtni un runām. Sargāt savas robežas, neielaist tajās visus, kas nāk. Macīties rūpēties par sevi. Vairāk uzticēties savam vīram. Lūgties. Jebkurā grūtā situācijā. Par mieru visā pasaulē, par savu bērnu labklājību, par to, lai izdarītu pareizo izvēli… Prasmi ļaut sev iepauzēt, dažkārt pabūt klusumā. Vienai ar sevi. Palēnināties. Sazemēties. Apstāties.

Un tad sirdij uzradīsies spēks palikt atvērtai šajā sarežģītajā pasaulē. Visu lieko var atmest. Var aizvākt visu, kas rada lieku slodzi. Atbrīvot vietu tam, kas ir priecīgs, patīkams, ērts, vajadzīgs…

Saudzē sevi! Un atceries, ka tieši no tava iekšējā stāvokļa ir atkarīgi tie, kuri blakus. Un tavas rūpes par sevi ir rūpes par saviem miļajiem. Pats labākais rūpju veidds.
Autors: Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis