Par bērnu audzināšanu: problēmas un to risinājumi

vecaki berni
Kā sievietei, kura viena audzina bērnu, būt tam vienlaicīgi gan mammai gan tētim? Kā iemācīt viņam divus uzvedības tipus un formēt pareizus priekšstatus par sievietes un vīrieša lomu?
Bērnu audzināšana ir abu vecāku uzdevums. Jūsu gadījumā vēlos teikt, ka jūs nevarat iemācīt viņam divus uzvedības tipus. Jū varat iemācīt tikai to, kā būt mātei un sievai. Būt sievai nozimē, ka jūs nekad nerunāsiet neko sliktu par viņa tēvu, lai kā arī tēvs būtu uzvedies. Bērnam tēvs un māte ir viens vesels – mīlošais. Kad bērns redz vai jūt vecāku kritiku vienam pret otru, viņam tā ir ļoti sāpīga un graujoša situācija. Tāpēc, ja vēlaties viņam palīdzēt formēt pareizu priekšstatu par sievieti un vīrieti, vienmēr esiet pateicīga savam vīram (kaut arī bijušajam).
Man aug trīs meitas un ne ar vienu no viņām man nav tuvas attiecības. Nesen vienai no meitām palika 20 gadi. Un viņa, kas redzējusi viņas teva necienīgo attieksmi pret mani, izturas pret mani tieši tāpat kā tēvs.
Viņa sava tēva uzvedību kopē  gluži apzināti. Tas nozīmē, ka jūs šajās attiecības ar vīru neesat apguvusi kādu mācību stundu un tagad jūsu meita to pasniedz jums. Padomājiet, kas tā ir par mācību un ko tā māca jums kā personībai?

Ko jūs ieteiktu vecakiem gadījumā, kad viņu bērns savā attīstībā atpaliek no attīstības standartiem?
Dažkārt bērni atpaliek savā attīstībā. Ko es ieteiktu? Dodiet savam bērnam beznosacījumu mīlestību. Tā ir telpa, kurā viņš spēs pa īstam attīstīties. Kad viņš kaut ko dara, neskatieties uz viņu ar deficīta sajūtu, vai nosodījumu, nerājiet viņu, iemācieties atbalstīt un uzslavēt viņu pat par mazām uzvarām, par veiksmīgi paveiktiem darbiņiem.

Ko praksē nozīmē beznosacījumu mīlestība?
Beznosacījumu mīlestība praksē ir mīlestība bez nosacījumiem. Lai kā arī otrs cilvēks izturas un attiecas pret jums, jūs vienalga viņu mīlat. Tā nozīmē arī viņa trūkumu pieņemšanu un piedošanu. Tas nozīmē –  pieņemt cilvēku tādu, kāds viņš ir.

Kā iemācīties dot mīlestību diviem bērniņiem (3 gadi dēlam un 1 gads meitai) vienlaicīgi? Es nevaru būt atsevišķi ar katru no viņiem un veltīt laiku tikai vienam.
Ziniet, jaunākais bērns prasīs no jums vairak uzmanības un tāpēc rūpējieties par viņu kopā ar vecāko brāli. Kopā vāriet māsai mannā putru, kopā peldiniet, kopā pastaigājaties un spēlējaties. Kad jūs kopā rūpēsieties, vienmēr pasakiet paldies vecākajam brālim par to, ko vinš dara. Tad viņš sajutīs, ka dara kaut ko ļoti svarīgu. Un kopā ar jūsu vārdiem viņš sajutīs jūsu uzmanību.

Visiem zināms, ka skolotājs kaut kādā mērā ir kā vecāks saviem audzēkņiem. Kā katram no viņiem veltīt pietiekami daudz laika un izaudzināt tos veiksmīgus?
Ir jāsaprot, ko nozīmē “būt veiksmīgam cilvekam”. Ja iemācījāt bērnam mīlēt, tad visādās ziņās būsiet izaudzinājusi veiksmīgu cilveku. Patiesa veiksme izpaužas tajā, ka bērns prot dot un saņemt mīlestību, ciena un godā vecākos, rūpējas par jaunākajiem, prot dradzēties un sadarboties. Ja jūs to viņam iemācīsiet, tad it visās nozīmēs būsiet izaudzinājusi veiksmīgu cilvēku.

Vai mātei ir tiesības atpūsties no bērna?
Protams. Tikai pati radiet sev tādu iespēju. Protams, agrīnā vecumā ir sarežģīti to izdarīt, taču tad, kad viņš guļ, atrodiet sev laiku atpūtai. Tas nav viegls darbs – būt vecākiem, īpaši sievietēm. Interesantas lietas un pārmaiņas notiek tad, kad cilvēks apjauš, apzinās, ka ir Augstākais spēks, kas viņu atbalsta. Balstoties uz to, viņš sajūt sevi kā mīlestības enerģijas “vadītāju” un spēka kļūst vairāk. Kad cilvēks rīkojas tikai “no sevis”, tad pastāvīgi rodas vēlme atpūsties un uzkrāt spēkus.

Manam dēlam ir 10 gadi. Viņš ir gudrs, labestīgs un aktīvs bērns, taču negrib mācīties. Es jau neprasu no viņa, lai vinš būtu teicamnieks, taču macīties varētu labāk, ja gribētu. Kā motivēt?
Jūs sakāt, ka tad, kad viņam nav interesanti, vinš negrib mācīties. Ja interesanti, tad mācās? Saprotiet, ar ko viņš dzīvo un kas viņam ir svarīgi. Un caur to paskaidrojiet pārējo. Atsaucieties uz jautājumiem, centieties saprast, par ko viņš interesējas un kopā apspriediet to. Nav jārada vēlēšanās. Ir jāierauga tas, kas viņu interesē un tajā viņš jāatbalsta.

Man ir vecākais dēls no iepriekšējās laulības. Es nevaru tagadējam vīram ieskaidrot, ka, pirms kaut ko no bērna pieprasīt, viņam sākumā jākļūst tam par draugu. Viņš pieprasa, lai bērns to klausītu.
Uzbūvēt attiecības ar tagadējo vīru ir jūsu sievišķīgais uzdevums. Esiet vieda, atrodiet viņam pieeju. Austrumos runā, ka vīrietis ir galva, bet sieviete – kakls. Galva skatās tur, kur kakls to pagriež. No jūsu puses tam jānotiek dabiski un neuzkrītoši.

Kā mātei dēlu izaudzināt par kārtīgu vīrieti? Kas ir pats galvenais? Vīrs ir, bet bez zināšanām es ļoti daudz ko esmu palaidusi garām. Dēlam jau ir 14 gadu un es redzu, ka neesmu bijusi viņam pietiekami laba mamma. Gribu labot situāciju.
Grūti pateikt. Es nezinu jūsu situāciju. Četrpadsmitgadīgs pusis ir jau pusaudzis, kurš noteikti pieprasīs neatkarību. Iemācieties cienīt viņa izvēles un lēmumus. Kad zēns jutīs tādu jūsu attieksmi, viņš noteikti ieklausīsies arī jūsu vārdos. Vienkārši mīliet viņu bez nosacījumiem, lai viņš vienmēr justu siltumu un uzmanību. Nav svarīgi, ko jūs esat palaidusi garām, ir svarīgi, ko dariet šobrīd. Esiet māte. Un tā ir viena no svarīgākajām lomām, kas tiek dota sievietei. Apgūstiet to tagad un nav svarīgi, cik šobrīd dēlam gadu.

Mums visiem ir ļoti svarīgi apgūt vecāku pieredzi. Kļūt par tēvu vai māti. Sajust šo Visuma enerģiju un apgūt to. Tas ir viens no svarīgākajiem parādiem, kas mums jāatdod dzīves garumā. Ja mēs to neizdarīsim, tad ļoti daudz ko zaudēsim. Tad apmierinātība nekad nebūs mūsu sirdī. Lai kur arī šobrīd jūs būtu, vai jūsu bērni ir jau pieauguši vai maziņi, sāciet no tās vietas, kur šobrīd atrodieties. Varu vien pateikt to, ka es kā 25 gadīgas meitas tēvs, savā laikā ne visu spēju izdarīt pareizi un tāpēc šobrīd man ir ļoti svarīgi iemācīties beznosacījumu mīlestību. Apzinieties īstas vecāku mīlestības enerģiju, kas ir liela daļa no mūsu realizācijas šajā pasaulē.
Šalva Aleksandrovičs Amonašvili stāsta, ka šobrīd dzimst īpaši bērni. Viņš tos sauc par “Ģaismas bērniem”. Savā attīstībā, potenciālā, rakstura īpašībās viņi pārspēj savus vecākus. Viņi IR spējīgi izmainīt Pasauli. Bet, lai to izdarītu, viņiem jāpiemīt iekšējam spēkam un patiesai mīlestībai. Es jūs aicinu patiešām no sirds ieguldīties savos bērnos, radīt viņiem apstākļus šī svarīgā uzdevuma veikšanai.
Autors: Oļegs Gadeckis
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Iemāci saviem bērniem risināt TIKAI TRĪS svarīgas lietas dzīvē…

vecaki un berni1

Daudzu vecāku dzīvi ir sabojājusi ideja par to, ka viņi ar saviem bērniem ir vienlīdzīgi. Es uzskatu, ka šī ideja ir kaitīga dzīvei un bērnu psihei. Tāpēc, ka reāla vienlīdzība iestājas reizē ar iespēju vienlīdzību, iespēju, kas nodrošinātas ar paša darbu. Un, ja tavs bērns to neapzinās, viņš ir nolemts mūžīgām sociālajām neveiksmēm.

Man periodiski jautā, kāda ir mana attieksme pret bērnu audzināšanu un ko es uzskatu par pareizu audzināšanu. Mans atskaites punkts ir audzināšanas mērķis un galvenais uzdevums, un no šejienes tad arī izriet metodes un audzināšanas veidi.

Audzināšanas mērķis ir apmācīt cilvēku risināt TRĪS uzdevumus

– kā patstāvīgi nevis ar citu cilvēku palīdzību regulēt savas emocijas un vajadzības,
– kā patstāvīgi nevis ar citu cilvēku palīdzību nodrošināt sevi un savas vajadzības,
– kā patstāvīgi nevis ar citu cilvēku palīdzību realizēties sociumā

Un viss.
Viss pārējais ir lirika, kas nespēj aizvietot šos trīs uzdevumus, jo, ja reiz tu esi laidis pasaulē bērnu, tu esi atbildīgs par to, lai iemācītu šos trīs uzdevumus risināt.
Daudzus vecākus ir samaitājusi šī ideja par vienlīdzību ar saviem bērniem.
Es uzskatu, ka šī ideja ir kaitīga dzīvei un bērnu psihei. Tāpēc, ka reāla vienlīdzība iestājas reizē ar iespēju vienlīdzību, iespēju, kas nodrošinātas ar paša darbu. Un, ja tavs bērns to neapzinās, viņš ir nolemts mūžīgām sociālajām neveiksmēm.

Tikai šī nevienlīdzība ir spējīga motivēt apgūt šīs iemaņas.
Kamēr vien tavs bērns uzskata, ka ir ar tevi vienlīdzīgs, viņam nav nekādas vajadzības pacelt savu pēcpusi, lai iemācītos risināt šos trīs uzdevumus.

Vecāki nav vienlīdzīgi ar saviem bērniem tikmēr, kamēr bērns nerisina šos uzdevumus patstāvīgi.
Un pat pēc tam, šī nevienlīdzība saglabājas, ja vecāki turpina augt un attīstīties, jo viedumam nav atpakaļgaitas, un šādu vecāku viedoklim vienmēr būs lielāks svars, kā viņu pašam gudrākajam bērnam.

Cieņas trūkums pret cilvēku, kuram ir lielāka pieredze un viedums kā tev, ir bezkaunība, kura vainagojas ar veselu rindu “grābekļu” tā bērna ceļā, kurš nolēmis, ka viņš JAU ir vienlīdzīgs ar tiem, ar kuriem reāli NAV vienlīdzīgs.

Šī vienlīdzības ideja sagrauj un sēj ilūzijas bērnu prātos, ka viņiem ir tās pašas pilvaras, kas viņu vecākiem. Tie ir murgi.

Līdz brīdim, kad tavam bērnam aprit 21 gads, viņam jāiemācās daži vienkārši noteikumi:

1. Viņam neviens neko nav parādā.
2. Noteikumus uzstāda tas, kurš maksā.
3. Unikalitāte un ģenialitāte ir pamats sava svarīguma sajūtai un lepnībai un reālajā dzīvē tām nav nekādas vērtības.
4. Reālais cilvēka vērtības mērs ir viņa prasmes – būvēt sociālo mijiedarbību un pārdot savus produktus un pakalpojumus. Tās ir prasmes, kas nes reālus rezultātus – gan finansiālo brīvību gan neatkarību no citiem cilvēkiem.
5. Centieni komunicēt kā līdzīgs ar līdzīgu ar tiem, kas par tevi maksā un risina tavas problēmas – ir bezkaunīgi. Gribi uzstādīt savus noteikumus – maksā.
6. Lai citi cilvēki cienītu tavas robežas, tavu gaumi un vajadzības, tev tas jānopelna ar savu ieguldījumu kopējā lietā un kopējā “katliņā”. Autoritāte no gaisa nekrīt.
7. Attīstība ātrāk notiek tajos apstākļos, kuri ir tieši šobrīd. Ideāli apstākļi noved pie degradācijas, nevis attīstības un, ja cilvēks ātrāk vēlas kļūt savas realitātes burvis, viņam jāpieņem spēles noteikumi tādi, kādi tie ir šeit un tagad ar visiem to ierobežojumiem un problēmām.

Šī piedzīvojumu spēle (quest) arī ir pats īsākais ceļš uz veiksmi, uzplaukumu, labklājību un brīvību.
Autors: Ņina Rubinšteina – psiholoģe un geštalt-terapeite
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

 

Būt optimistam

prieks7

Spēja it visā saskatīt ko pozitīvu, ir brīnišķīgs ieradums. To zin daudzi. Teorētiski. Taču kā šo ieradumu iedzīvināt? Tas noteikti nav tik vienkārši kā šķiet?

Kāda ir vide un cilvēki tev apkārt? Ja mamma, vīrs un brālis ir pesimisti, protams, nevar runāt par to, ka tas tevi nekādi nebūs iespaidojis. Taču ieteikt nekomunicēt ar saviem tuvajiem cilvēkiem būtu aplam.
Taču ikvienam no mums ir iespējas paplašināt savu paziņu loku un, to darot, tajā noteikti uzradīsies kāds cilvēks – “šķiltava”, cilvēks – optimists, pilnīgi noteikti uzradīsies. Un komunicējot ar šādiem cilvēkiem, arī tu pats noteikti kļūsi daudz pozitīvāks, aizrautīgāks, interesantāks un laimīgāks.
Par ieradumiem. Atceries: lai rastos jauns ieradums ir vajadzīgas vismaz 21 dienas (citi saka – 30, citi – 100, bet tas nav būtiskākais). Katrā gadījumā, lai ieradinātos pozitīvi domāt un just, ar šo ieradumu ir jāstrādā, jāpierod pie tā un tāpēc – raksti sev zīmītes, liec atgādinājumus telefonā, nēsā gumiju ap roku – un tā pamazītiņām tu ieradināsi sevi justies labāk. Kādas frāzes – afirmācijas skaitīt: Es esmu brīnišķīgs cilvēks”, “Es visu varu”, “Mana pasaule man palīdz”.
Pēc iespējas biežāk pacenties paskatīties uz situāciju no malas. Kā “skatītājs”, kā “vērotājs” (ļoti daudz par to raksta Vadims Zēlands, Ekharts Tolle, par apzinātu dzīvošanu). Tu neesi lugas dalībnieks – tikai vērotājs. Un arī uzvedies tā, it kā redzētu to visu no malas.
Un, vēl. Šis jau ir no Norbekova metodikām: pirms jebkuras savas darbības uzsākšanas: domās uzvelkam sev muskuļu korseti, piedomājam pie savas stājas, iztaisnojamies un pasmaidām un tad ejam. Un pasaule caur tavu smaidu un labo garastāvokli sāk spēlēties jaunās krāsās.

Būt optimistam ir lieliski.

Es par šo daudz domāju pēc tam, kad biju izlasījusi Ineses Zanderes interviju ar Vizmu Belševicu “Ne man kas bijis, ne būs” žurnālā Rīgas Laiks. Protams, katram mums ir sava dzīve un pieredze, un nav tiesību spriest par kādu, jo mēs taču nezinām ne viņu, ne viņa dzīvi, ne uzdevumus. Bet man kļuva ļoti skumji par to, ka cilvēks ar tādām sajūtām dzīvo, ka tādas sajūtas ienes savā ģimenē.
Citēju tikai vienu rindkopu: “Manai darba biedrenei Laumai, rakstnieka Roberta Sēļa meitai, bija tāds sauciens: “Ak, es nelaimīgā!” Man tas pielipa. Un, ja ilgi sauc “ak, es nelaimīgā”, rodas arī atbilstoša runa — “nelaimīgā, vai tu kafiju dzersi?”

Mēs te visi esam tādi “nelaimīgie”, esam saraduši, bet mums ir tik dažādi dienas ritmi. Mums nav tā, ka apsēžamies visi kopā pie galda un apspriežam dienas notikumus, jūtamies tuvi. Nē, mēs katrs savā kaktiņā kaut ko paēdam. Savu tuvumu mēs neko īpaši neizrādām. Par Dvīņiem raksta, ka viņi neciešot fiziskas saskares. Es patiešām diezko neciešu. Nebučoju ne savus bērnus, ne mazbērnus. Mums, ja runa ir par stilu, te valda atturīgais stils. Mēs neizgāžam pār ģimenes locekļiem katrs savas sāpes un samilzumus. Ja nu vienīgi ir nepieciešams kādu rīcību paskaidrot, jo citādi tā varētu likties pilnīgi neizprotama, tad tas pāris vārdos tiek pateikts: situācija ir tāda un tāda. Viss.”

Ļoti laba un dziļa intervija, taču sajūta pēc tās viena: es tā negribētu dzīvot:
https://www.rigaslaiks.lv/rigas-laiks-25-gados/ne-man-kas-bijis-ne-bus-19602

Atgādinājums vīriem, kuriem sieva…

mamma berns12

«tikai sēž mājās ar bērnu un nestrādā, kā viņš – no rīta līdz vakaram».

1) Savā darbā tev nav jāseko tam, lai tavs kolēģis nebāztu mutē riteni no mašīnītes, nelīstu uz krēsla un neapzīmētu tapetes.
2) Tu vari būt pārliecināts, ka kolēģis paēdīs akurāti un tev nebūs aiz viņa jānovāc pa zemi izlietā zupa. Starp citu, viņš nespurks tev šo zupu sejā.
3) Ja nolemsiet kopā iet pusdienās, kolēģis pats apģērbsies un tev nebūs jācenšas iebāzt katrs viņa pirksts savā mājiņā, jācenšas iebāzt viņa kājas, kuras nepacietīgi dripselējas, zābakos, un galvā, kura nemitīgi grozās, nebūs jācenšas uzvilkt cepure.
4) Ja tomēr būsiet izgājuši ārā, tavs kolēģis diez vai gulsies pirmajā peļķē, ko ieraudzīs, lai pierādītu savu taisnību, un tev nebūs pēc tam jāmazgā viss notraipītais.
5) Ja nu pēkšņi tu kopā ar kolēģi dosies uz veikalu, viņš diez vai centīsies tev izdīkt visu, kas patrāpās viņam acīs, apsolot, ka turpmāk apēdīs visu putru. Savukārt tev nebūs jāizdomā miljons iemeslu, lai nepirktu kārtējo krāmu.
6) Ja kolēģis piekusīs, tev nebūs viņš – žēli īdošs un gražīgs uz rokām jānes mājās.
7) Darba vietā tev nenāksies pastāvīgi atgādināt kolēģim, lai tas nerakājas sev pa degunu, neslauka netīras rokas drēbēs, nesūkā visus pirkstus, bet, pat ja tā, galu galā viņam taču ir sava mamma, lai tā sarkst par savu bērnu!
8) Droši vien tev blakus nav kolēģa, kurš bieži vien ne no šā, ne tā, sāk raudāt un tev nenākas viņu mierināt, pat tad, ja zini, ka tas būs grūti.
9) Darbā nav tāda jēdziena kā pusdienas miegs. Bet, ja arī būtu, tad diez vai tu pats pagulētu, jo tev nāktos savu kolēģi ilgi iemidzināt, šūpojot uz rokām un dziedot dziesmiņu.
10) Tev nav jāvāc pa visu ofisu visas iespējamās izsvaidītās kolēģa lietas un papīri.
11) Tavs kolēģis uz katru tavu piedāvajumu spītīgi nekliegs Ņē”!.
12) Tev nevajag visu laiku atgādināt, lai kolēģis aiziet uz poda un gadījumā, ja kaut kas tomēr notiks, tev nevajadzēs vākt katastrofas sekas (nekas patīkams tas nav).
13) Tavā darba vietā neviens nepieprasīs, lai tu bez saviem darba pienākumiem vēl sakārtotu un iztīrītu ofisu, un vēl visiem pagatavotu gan bokastis, gan vakariņas.
14) Un vēl: darbs ir vieta, no kuras var aiziet mājās. Patiesībā darbs ir īsta paradīze…
Tad, kam ir smagāk: vīram darbā vai jaunajai māmiņai mājās? Patiesībā jau māmiņām, kurām ir bērni līdz piecu gadu vecumam, darbs ir diennakts režīmā bez brīvdienām!
Vienīgais tradicionālā darba mīnuss ir tas, ka kolēģim diez vai ienāks prātā doma, ierāpties tev klēpī, dziļi ieskatīties acīs un, mīļi pieglaužoties, teikt: tu man esi pati pati mīļākā!
Oļegs Gadeckis
​​​​​​​Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Divi noslēpumi par sievietēm, kas jāzin katram vīrietim

paris6

Pirmais, ko man gribētos pateikt – ir jāmūk. Bet, ja nopietni, ir jākļūst par spēcīgu vīrieti. Jo sieviete vēlas izskatīties stipra tikai tāpēc, ka nejūt aizsardzību, viņa nejūt, ka pret viņu ir uzmanīgi, viņa nejūt, ka viņu vēlas aizsargāt un rūpēties par viņu.

Ja sieviete to nejūt, viņa sāk uzņemties iniciatīvu. Un tā ir kļūda, kuru viņa pieļauj. Mēs šobrīd runājam par VĪRIEŠA KĻŪDU.

Vīrieša kļūda ir tajā, ka viņš attiecībās ar sievieti nav neatkarīga personība. Sieviete zemapziņā vīrietī meklē tieši neatkarību, viņa ies viņam līdzi pat līdz pasaules malai, ja jutīs, ka viņš nav pilnībā koncentrējies tikai uz viņu, bet viņam ir kāda ĪPAŠA MISIJA dzīvē.

Sieviete panāk vīrieša uzmanību, viņa liek tam koncentrēt uzmanību uz sevi, un tā ir viņas kļūda, te arī viņas nepilnīgās zināšanas. Jo tad, kad viņa pilnībā ir panākusi to, ka vīrieša uzmanība ir koncentrēta tikai uz viņu, viņš viņai pašai kļūst neinteresants.
Viņai no vīrieša ir vajadzīgas divas lietas.

Dārgie vīrieši, lūdzu, izdzirdiet šo!
Sievietei ir vajadzīga sajūta, ka vīrietis ir pilnībā no viņas neatkarīgs, ka viņam šajā pasaulē ir kāda ļoti svarīga lieta, viņš tās dēļ dzīvo, viņam ir sava misija. Sieviete ļoti dziļi ciena tādu vīrieti, kuram ir kaut kas īsts, kāda īsta, liela lieta dzīvē.

Otrais, kas viņai ir svarīgi – ir svarīgi, lai viņš pret savu sievieti būtu jutīgs un uzmanīgs.

Dārgie vīrieši, ir ļoti svarīgi iemācīties šīs divas lietas attiecībās ar sievieti:
pirmā – saglabāt pašiem sevi (tas iespējams tikai tad, kad ir sava īsta lieta dzīvē, tātad ir jāatrod tas, dēļ ka dzīvoju).
Otrais – jutīgums un uzmanība pret sievieti (ir ļoti svarīgi, lai viņa to vienmēr justu, lai viņa zinātu, ka var pieiet, pajautāt, padalīties ar kaut ko, atvērties, pastāstīt par savām grūtībām).

Kad vīrietis veido attiecības ar sievieti caur šīm divām īpašībām, sieviete atslābinās, viņa saprot, ka tas ir pats labakais vīrietis un viņai nevajag tēlot stipro, viņa var būt vienkārši sievišķīgi vāja un īsta.

Dārgie vīrieši, no jums ir atkarīgs tas, kādas sievietes ir jums blakus.

Oļegs Gadeckis
Tulkoja: Ginta FS

Jo laimīgāk cilvēki dzīvo, jo vienkāršāk tie ģērbjas

sieviete sviterī

Valstis, kurās katra otrā studente izskatās kā stila ikona – atrodas vismaz ceturtajā desmitniekā “laimes reitingā”.

Laimes indekss un ģērbšanās maniere

Jo laimīgāk cilvēki dzīvo, jo vienkāršāk tie ģērbjas. Pie šāda secinājuma es nonācu, kad studēju ikgadējo ANO atskaiti par laimes līmeni pasaulē. Jau no 2011. gada regulāri, katru gadu tiek veikti pasaules laimes pētījumi. Jā, jā, nemaz nesmejieties. Ļoti nopietni zinātnieki ir izstrādājuši tehnoloģijas, ar kuru palīdzību var noteikt cilvēku laimes līmeni, viņu objektīvo labklājības līmeni, tāpat arī viņu pašu subjektīvo novērtējumu tam, cik laba ir viņu dzīve. Un pēc tam viņi salīdzina šos rādījumus pa valstīm un sastāda šo valstu pilsoņu Laimes Reitingu.

2017. gadā pirmais laimīgo valstu TOP10 izskatījās šādi:

1. Norvēģija
2. Dānija
3. Islande
4. Šveice
5. Somija
6. Nīderlande
7. Kanāda
8. Jaunzēlande
9. Austrālija
10 Zviedrija

Šajā pašā sastāvā, tikai mainoties vietām, šīs valstis reitingā atradās arī iepriekšējos gados.

Ziniet, kas tās vieno? Izņemot to, ka tajās ir augsts cilveku dzīves līmenis, augsti sociālie standarti un gandrīz vai komunisms (šī vārda labākajā nozīmē)? No modes blogera viedokļa, visas šīs valstis vieno ļoti vienkāršā to iedzīvotāju attieksme pret apģērbu!

Tās valstis, kas uzskatāmas par augstās modes un stila likumdevējām, kurās uz ielām street-style fotogrāfi ķer savus ideālos modes tēlus; valstis, kurās katra otrā studente izskatās kā stila ikona – šajā reitingā atrodas kaut kur ap 40 vietām. Francija 32. vietā, Spānija – 37., Itālija, kur katrs jaundzimušais jau no dzimšanas brīža zin, kā pareizi stilīgi uzlocīt bikses – vispār 50. vietā! No 157 izpētītajām valstīm, vismaz trešdaļa valstu dzīvo laimīgāk par itāļiem.

Un kas tad šajās laimīgajās valstīs tas notiek? Tur neviens neuztraucas par to, par cik milimetriem, atbilstoši VOGUE pēdējiem uzstādījumiem, ir jāuzloka bikses. Valkā to, kas ir ērts un īpaši “necepas” par to, vai tas ir vai nav moderni. Džinsas, kedas, parkas. Dānijā vai Holandē, redzot pa priekšu ejošu pāri, ne uzreiz sapratīsi, kurš no tiem ir puisis un kurš – meitene, tik ļoti līdzīgi tie saģērbušies.

Daži mani pazīstamie vīrieši bija briesmīgi neapmierināti ar to, kā ģērbjas sievietes, piemēŗam Zviedrijā. “Nav uz ko skatīties” – viņi teiktu. “Vai tad tās ir sievietes?” – tā viņi teiktu. Taču, lūk, paradokss, spriežot pēc pētījumu rezultātiem, Zviedrija ir ļoti laimīga valsts. Tātad šīs sievietes nejūtas nelaimīgas no tā, ka nenēsā zīmuļsvārkus, neskrien no rīta uz darbu augstpapēžu kurpēs uz 10cm papēžiem un pilnā ekipējumā – frizūra un meikaps kā no salona. Un vēl vairāk, izskatās, ka arī vīrieši šajās valstīs īpaši necieš no tā, ka viņu sievietes 24 stundas diennaktī 7 dienas nedēļā neizskatās kā eksponāti pasaules modes industrijas sasniegumu izstādē.

Varbūt laimei vispār nav obligāti sekot modes trendiem un ļoti cītīgi piemeklēt pareizo svārku formu pēc figūras tipa? Varbūt var justies laimīga arī vienkāršā apģērbā bez kāda lieka stresa?
Varbūt tad, kad cilvēks jutas laimīgs, aizsargāts un mierīgs, kad viņam nevajag katru dienu kaut ko pierādīt un visiem demonstrēt savu statusu, tad tādam cilvēkam džinsos un adītā džemperī ir ļoti ērti baudīt dzīvi?

Es nesen rakstīiju par to, cik vienkārši un atbrīvoti ģērbjas sievietes Izraēlā. Tad, lūk, neticēsiet, Izraēla šaja reitingā ir 11. vietā. Un kā jūs domājat, vai kopējais laimes un apmierinātības līmenis ietekmē to, kā sievietes ģērbjas? Vai arī tā vienkārši ir sakritība.
Autors: modes blogere Клеш
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Kad mēs pieņemam lēmumu nebūt kā mūsu vecāki

seit un tagad11

– Piedot tēvam? Kā? Viņš taču bija pieaudzis vecis, es – maziņa, bezpalīdzīga meitenīte! Un tas lops lika man ar plikiem ceļiem stāvēt uz zirņiem!
– Cik tev šobrīd gadu?
– 32! Un es brīnišķīgi saprotu, ka pieaugušam cilvēkam vienmēr ir izvēle, dzert vai nedzert, mīlēt vai ienīst. Sanāk, ka arī viņam bija izvēle, taču viņš izvēlējās mani cietsirdīgi sodīt, un man nospļauties, ka viņa tēvs viņu tieši tāpat sodīja!
– Kā tu uzskati, vai tev ir izvēle?
– Protams! Tāpēc es nekad fiziski neietekmēšu savu bērnu!
– Tā nav gluži izvēle, tā ir aiziešana no pretējā. Tu ienīsti savu tēvu par to, ka viņš tevi sodīja un ej pretējā virzienā, un tāpēc ar savu dēlu rīkojies gluži pretēji, kā tavs tēvs rīkojās ar tevi.
– Neskatoties uz to, es esmu pieaugusi sieviete, un man ir izvēles iespēja.
– Kāpēc tu neizvēlies pārstāt būt apvainota uz savu tēvu?
– Kā jūs to domājat?
– Nu, tev taču ir izvēle!
– Bet tas taču ir pavisam kas cits!!!
– Nē. Tā ir tāda pati izvēles iespēja, taču tu to nedari. Kāpēc?
– Jūs mani iedzināt stūrī!
– Ne jau es. Tavs prāts to izdarīja. Kamēr tu dzīvo prātā: tev nav izvēles, tā ir tikai ilūzija par izvēles iespēju. Ār kādu pildspalvu tu parakstīsi līgumu: zilu vai melnu?”- tas nozīmē, ka izvēles iespēja tev it kā ir, bet tikai pildspalvas krāsas izvēle, bet līgumu tu parakstīsi jebkurā gadījumā.
Saproti?
– Ne gluži. Paskaidrojiet!
– Tev šķiet, ka tavam tēvam bija izvēle. Bet tas tā nav. Viņš rīkojās sava prāta ietvaros. Viņa pasaules redzējumā sods bija gluži dabisks audzināšanas veids, un izvēle vienīgi tajā, kāds un cik liels būs šis sods. Kamēr cilvēks dzīvo sava prāta koridorā – nekādas izvēles nav. Par kādu izvēli var runāt, ja cilvēka dzīvi regulē prāts? Cilvēks un prāts vairumā gadījumu ir vienots vesels. ja vien tikai….
– Vai ir kāda iespēja?
– Protams 🙂 Ja vien tikai cilvēks netiecas pēc apzinātas dzīves. Jo identificējot sevi ar prātu, sanāk sava veida neprāts. Vienkārši cilvēki nezin, ka var dzīvot savādāk. Viņus simtiem gadu ir mācījuši dzīvot tikai ar prātu, tāpēc, ka caur to ir vieglāk ar cilvēku manipulēt.
– Man šķita gluži otrādi, domājošs cilvēks var pats vadīt savu dzīvi.
– Tev tā tikai šķiet. Domājošs cilvēks var vadīt biznesu, bet pa īstam vadīt dzīvi var tikai apzināts cilvēks.
– Kādi nieki!
– Tu sevi uzskati par domājošu cilvēku?
– Protams!
– Tad kāpēc Tu nespēj pārvaldīt savu aizvainojumu pret tēvu? Tev taču dēļ šī aizvainojuma ir tik grūti, tik slikti, bet tu joprojām turi šo rūgtumu. Vai tev nešķiet, ka kaut kādā mērā tas ir neprāts, likt pašam sev ciest?
– Tagad tā šķiet. Kā to mainīt?
– Kad tu dod priekšroku izvēlei paturēt savu aizvainojumu – tu dzīvo pagātnē. Bet kāda gan jēga ciest par izlietu pienu? Sac dzīvot šeit un tagad. Esi klātesošs.  Tava klātesamība ir spējīga tevi sazemēt, lai tevi neplosītu pagātnes aizvainojumi.
– Ko nozīmē būt klātesošam?
– Vēro sevi. Paskaties uz sevi no malas.
Kad tu pēdējo reizi nometi telefona klausuli sarunā ar savu tēvu – atceries, paskaties uz sevi no malas, uz savu seju, žestiem, ieklausies savā kliegšanā. Vai tu pati sev tajā brīdī patīc? Tev patīk skatīties uz sevi – tādu?
– Nē!

Piedošana ir iespējama tikai tad, kad tev kļūst pieejams spēks “tagad”, momentā, kad tu kļusti klātesošs. Un šajā brīdī pagātne zaudē savu varu pār tevi. Tev pārstaj būt vajadzīgs tavs aizvainojums. Un aizvainojums zaudē savu jēgu.

– Vienkārši paskatīties uz sevi no malas mirklī, kad sāc dusmoties un apvainoties?!
– Sāc ar to, un tev iepatiksies!
Avots: facebook
Autors: Alisa Alisa
Paldies Līgai Šīronai par ieteikumu
Tulkoja: Ginta FS