Palūgt, nebaidoties izdzirdēt “nē” …

Mēs nemīlam palūgt…

Lūgums nozīmē būt drosmīgam.

Mūs visus ir samaitājusi frāze: “Nekad nevienam neko nelūdz – paši piedāvās un paši visu iedos”. Mēs nemīlam palūgt. Mēs, klusējot gaidām, un apvainojamies vai pieprasām. Mana meita man nesen lieliski uzskatāmi parādīja šo atšķirību.

Kāpēc mēs nemīlam lūgt? Tāpēc, ka lūgums atstāj mūs atvērtus diviem potenciālajiem variantiem:

– mums atteiks
– mums palīdzēs un tad mēs būsim parādā.

Mēs nevēlamies dzirdēt atteikumu, mēs esam tā paaudze, kas augusi dzirdot “nē” vairumam mūsu fantāziju, vēlmju, domu. Turklāt nevis vienkārši “nē” un pat ne argumentēta “nē”, drīzāk pazemojošā: “Nē, tu vēl esi parāk maziņš”, “Nē, tāpēc, ka es tā teicu”, “Nē, tāpēc, ka tās visas ir muļķības” un tā tālāk. Mūs baidījās izlutināt, mūs par maz mierināja un par maz pacieta, maz nēsāja uz rokām un maz pieņēma.

“Nē” mums šķiet līdzīgs frāzei “nē, es tevi nemīlu”, “nē, tu mani tracini”, “nē, tu esi maziņš, nesaprātīgs, dumjš”.

Mēs nemīlam šo “nē” un izvairāmies no tā, liedzot sev iespēju palūgt. Mēs esam iemācījušies neko nelūgt, nelūgt maigumu, sapratni, palīdzību, atbalstu, vienmēr to, kas veido vienu vienkāršu laimi.

Mēs neticam, ka kāds kaut ko mūsu labā var izdarīt, vienkārši tāpat – bez redzama iemesla. Mēs pārtaisām lūgumu paskaidrojumos ar daudziem argumentiem tā, it kā mēs nedrīkstētu palūgt vienkārši tāpat, bez iemesla.

Taču, ja lūdzot mēs nosaucam iemeslus, tas jau ir pavisam cits vēstījums. “Palīdzi man panest somu, jo man smagi to darīt vienam” – tas vairs nav lūgums, bet gan viegla šantāža. Jo vairāk lūgumam argumentu, jo mazāk iespēju pateikt “nē”.
Pateikt “nē” uz “man smagi” nozīmē “tev nav smagi, tu mānies” utt. vai arī “man vienalga, ka tev grūti”. Mēs otram cilvēkam pavēstam to, ka, ja gadījumā viņš atteiksies palīdzēt, tātad būtībā viņš ir slikts cilvēks. Kurš vai nu netic, vai arī viņam vienalga, ka tev grūti. Taču neviens tā nevēlas justies.

Un otrs vēstījums “ja man nav grūti, tad man nevajag palīdzēt”. Nevajag man palīdzēt vienkārši tāpat. Vienkārši tāpēc, ka mīlu un vēlos palīdzēt. Taču tieši tā ir tā palīdzība, kas mums vajadzīga.

Un tad sanāk, ka, lai saņemtu palīdzību, mums vajag vienkārši palūgt, nešantažējot. “Palīdzi man panest somu”. Punkts.

Un vēl sanāk, ka, ja mēs tā lūdzam, tad dodam cilvēkam tiesības pateikt “nē”. Un esam gatavi šo “nē” pieņemt, vienalga, patīk mums tas vai nepatīk.

Otra daļa attiecas uz parādnieka sajūtu un tāpat saistīta ar nenovērtēšanu. Ja mēs palūdzam un mums palīdz, mēs kaut kā iekšēji jūtamies “parādā” un tagad mums jāpalīdz, ja lūdz. Un šī “parādnieka sajūta” devalvē to palīdzību, kuru mēs saņemsim, tāpēc, ka arī mums nepalīdz vienkārši tāpat, mīlestībā un vēlmē palīdzēt, bet kā avansā, kā parādu, kuru nāksies atdot. Ir taču tik nepatīkami būt parādā.

Un, lūk, šis paradokss pēkšņi līdzsvarojas, kad saproti, ka mierīgi spēj dzirdēt “nē” un tātad arī pats drīksti pateikt “nē”. Tad parāda nav. Mums ir visas tiesības teikt “nē” tāpat kā pieņemam “nē”. Un nav bail palūgt, kad nebaidies “palikt parādā”. Lūdzot mēs sakām “es lūdzu tev vienkārši tāpat un es zinu, ka tava palīdzība būs tīra, un es esmu gatavs palīdzēt tev, es nebaidos šīs atbildības. Palūgt vienkārši tāpat ir drosme.

Tas nav viegli.
Es mācos palūgt. Vienkārši tāpat. Es argumentēju tikai uz jautājumu “kāpēc”.

Jautājums nav uzdots – jautājuma nav – nav vajadzīga ne atbilde ne argumentācija. 

Es protu pieņemt “nē”, tas tā bija arī agrāk, tas man nav sarežģīti. Šodien “nē”, rīt būs “jā”, ja man nekas nedeg, tad cilvēkam ir tiesības uz savu vēlmi tāpat kā man uz savējo. Un es saku “nē”.

Pats interesantākais ir tas, ka bērni daudz labāk reaģē uz vienkāršu lūgumu nekā uz pamācošu.

– Jāsavac savas mantiņas.
– Es negribu.
– Savadāk būs nekārtība.
– Es esmu piekususi.
– Es arī esmu piekususi, taču mantiņas vajag savākt.

Mans bērns vēl pagaidām ko tādu nesaka, taču es jau iepriekš zinu šo pusaudžu “tev vajag, tu arī savāc!”

Nav lūguma. Ir “vajag”, kas ļoti maz ko nozīmē, ja tur nav ne siltuma, ne mīļuma, ne vēlmes, ne mana lūguma.

Nav manas gatavības dzirdēt, vai viņa vēlas palīdzēt, vai nevēlas, un pieņemt to. Nav mana pienākuma būt pateicīgai. Nav manas gatavības palīdzēt arī nākamreiz. Būt parādā, būt saistītai. Es neko neesmu gatava viņai dot, neesmu gatava atvērties, es pieprasu – tukšiem, neko nenozīmējošiem vārdiem, argumentiem, kas vērsti uz to lai vairotu parāda un vainas sajūtu.

Bet! Es negribu lai mans bērns palīdzētu tāpēc, ka viņam ir parāda sajūta. Vai vainas sajūta. Es gribu to pašu ilgi gaidīto “vienkārši tāpat”.

– Bērni, lūdzu, palīdziet man savākt rotaļlietas.
– Negribu.
– Labi, tad es pati savākšu, tikai nedaudz uzgaidiet.

To es saku bez pārmetoša toņa balsī, vienkārši kā faktu, es piekrītu tam, ka viņi negrib, es to pieņemu.

– Bērni, palīdziet savākt mantiņas. – Palīdz klusējot
– Paldies, mani mīļie.

Vēlreiz vēlos uzsvērt: mans uzdevums nav likt viņiem palīdzēt katru reizi, kad lūdzu. Es šajā uzdevumā neredzu nekādu jēgu. Mans uzdevums ir izdarīt tā, lai kopdzīvē ar mani, mācoties no mana piemēra, bērns pakāpeniski iemacītos:

– Palūgt, nejūtoties pazemots.
– Pieņemt atteikumu, neuztverot to, kā nemīlestību vai sajūtu, ka viņš ir nekas.
– Cienīt otra cilvēka “nē”.
– Teikt “nē”.
– Lai viņš sajūt un iemācās rīkoties, vadoties no tā, kāda ir iekšējā sajūta, nevis pakļaujoties šantāžai, draudiem un apvainojumiem.

Tās ir ļoti svarīgas dzīves iemaņas, daudz svarīgākas par lasītprasmi jau 3 gados un pieklājību.

Viens no maniem mīļākajiem citātiem:
“Ja bērns nevar mammai pateikt “nē”, tad, kā viņš pateiks “nē” narkotikām?

Olga Ņečajeva
Tulkoja: Ginta Filia Soli

Pieņemt un palikt, vai nepieņemt un aiziet

Viena no svarīgākajām lietām, ļoti pieaugusi, ļoti godīga un saudzīga, tā, ko mēs mācāmies visas savas dzīves garumā, ir saprast jebkuru otru cilvēku tieši kā otru …

Ir kaut kas, kas mums sakrīt, bet pat šīs sakritības neliecina par to, ka mēs esam vienādi, – tikai par to, ka dažkārt mēs līdzīgi domājam.
Šobrīd neviena sistēma, neviena, pat vismūsdienīgākā testēšana un mēģinājums dalīt cilvēkus grupās un tipos, līdz galam nav sevi attaisnojusi un nevar tikt uzskatīta par pilnīgu, jo “līdzīgs” nenozīmē “identisks”: pat vienā nosacītā grupā nevar atrast divus absolūti vienādus cilvēkus, tāpat, kā nav iespējams uzminēt, uz ko katrs no mums izrādīsies spējīgs noteiktos apstākļos un noteiktā psihiskajā stāvoklī.
Tāpēc ir smieklīgi, ja kāds domā, ka paspēlējies ar horoskopiem, socioniku, cilvēkdizainu vai vēl kādām spēlēm, vari pārliecināti piekarināt citiem birkas, pārliecinot sevi par to, ka tagad par viņiem visiem visu zini bez tieša kontakta, bez sarunām, bez dziļākiem viņu izpausmju novērojumiem.

Diemžēl…

Šī mānīgā sapratne ieslēdzas tad, kad runājam par tiem, kuri atrodas mūsu tuvākajā lokā. Un te nu mēs vairāk piedēvējam kā atrodam viņos.
Un piedēvējam ne tikai labās īpašības…
Mēs mirklī varam vilties cilvēkā, ja viņš nedara to, ko mēs no viņa sagaidām.
Mums šķiet, ka mūsu mīlotajiem jāielaiž mūs katrā savas iekšējās telpas centimetrā.
Mēs mērām viņu mīlestību pēc to upuru skaita, ko viņi mūsu vārdā nesuši.
Mēs zaudējam viens otru ne tāpēc, ka mums nekas kopā nevarēja sanākt, bet tāpēc, ka nepapūlējāmies pa īstam viens otru saprast…

Ilgas un laimīgas attiecības nebūt nav tās, kurās nav konfliktu un neviens nepieļauj kļūdas. Tās ir attiecības, kurās, pirmkārt, neviens nevienu necenšas pakļaut savām vēlmēm.

Mēs taču mīlestībā esam pavisam savādāki…
taisnība bija manam mīļajam Markesam, kurš reiz teica: …ja mūs nemīl tā, kā mums to gribētos, tas nebūt nenozīmē, ka mūs nemīl vispār.

Mums nav nekādu tiesību vienam uz otru. Un nebūs ar, pat tad, ja no ādas izlīdīsim, lai tās saņemtu, vai arī uzvedīsimies tā, it kā mums tās būtu.

Mums ir tikai vienas tiesības – pieņemt un palikt, vai nepieņemt un aiziet.

Bet lauzt, pāraudzināt, pieprasīt pārmaiņas, likt spēlēt cilvēkam svešas lomas un vajāt viņu ar pārmetumiem par to, ka viņš nav tāds, kāds mums vajadzīgs – tas ir ceļš uz sagrāvi, naidu un vairāk nekur citur….

Citiem vārdiem sakot, mēs labprātīgi varam izvēlēties to, kas mums der ar otru cilvēku un uz tā uzbūvēt ļoti daudz kā skaista, taču būsim pilnībā bankrotējuši tad, ja centīsimies aizspārdīt viens otru līdz tam, ko vēlas tikai viens no mums.

Būtu labi to vienmēr atcerēties…. un iepazīt, iepazīt, iepazīt….

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sieviete kaļ plānus

Miljardiera Īlona Maska māte modele Meja Maska, kurai šobrīd ir 73 gadi, izdevusi grāmatu ar nosaukumu “Sieviete kaļ plānus”. Tas ir stāsts par ilgmūžību un gara spēku.

“Kāpēc es nebaidos novecot?

Varbūt tāpēc, ka ikviena manas dzīves desmitgade ir bijusi labāka par iepriekšējām?!
Mani 20 bija briesmīgi, izņemot to, ka es piedzemdēju trīs brīnišķīgus bērnus. Vīrs mani apspieda gan emocionāli gan fiziski.
Mani 30 nebija vienkāršāki – es izšķīros un viena pati audzināju savus bērnus.
Mani 40 bija veltīti tikai vienam – izdzīvošanai.
Kad man bija 50, es pārvācos uz Ņujorku un centos uzbūvēt savu biznesu.
60 gados dzīve kļuva daudzmaz līdzsvarotāka: bērni, mazbērni, darbs.
Tagad savos 70, es esmu pieprasītāka kā jebkad agrāk.
Es pat nevarēju to iedomāties, taču tagad es patiešām esmu laimīga.
Un katru reizi, kad mana dzīve kardināli mainījās
– šķiršanās,
– savs bizness,
– pārvākšanās uz citu pilsētu, valsti, kontinentu, 
– man bija ļoti bail.

Bija laiki, kad mēs ar bērniem vakariņās ēdām tikai maizi ar riekstu sviestu.
Vistu es varēju nopirkt reizi nedēļā: to gatavoju ar kartupeļiem un dārzeņiem un  tās bija vislieliskākās dzīres. Un tieši tas mani un manus bērnus iemācīja novērtēt tādus brīžus un priecāties par visu labo.

Savā dzīvē tu vari saskarties ar daudzām sarežģītām situacijām un tava dzīve nerisināsies tā, kā tu to vēlies, taču tu vienmēr vari to izmainīt.
Nav nekādas vajadzības iestrēgt nelaimīgā personīgajā dzīvē vai nemīlamā darbā!

Nebaidies novecot un satiecies ar draugiem, kuri arī uz to nav ieciklējušies.

Komunicē un pavadi laiku kopā ar tiem, kuri tevi mīl, kuriem ar tevi ir interesanti, jo tu esi apburoša, gudra un par sevi pārliecināta”.

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Instagram: Maye Musk @mayemusk

Pieņemt vai aiziet?

Vārdu “pieņemt cilvēkus tādus, kādi tie ir” dziļākā jēga nav piespiest sev paciest visus viņu graujošos un aizvainojošos nodarījumus attiecībā pret mums…
Tie nozīmē tikai to, ka mums nav tiesību otram cilvēkam pieprasīt, lai tas mūsu dēļ mainītos.
Labi būtu, ja mēs vārdu “pieprasīt” tuvības kontekstā varētu vispār nelietot. 

Mums nav nekādu tiesību audzināt un pāraudzināt tos, kurus neesam dzemdējuši.
Mēs nedrīkstam citiem atņemt viņu vērtības.
Mēs nedrīkstam viņu vietā izdarīt izvēles un pārliecināt tos par to, kas, mūsuprāt, viņiem būs labi.
Mēs nedrīkstam braukāt pa svešām dzīvēm tās kontrolējot, cenšoties sakārtot nesakārtoto, kaut ko tajās mainīt un uzspiest tās transformācijas, kas pašiem šķiet ļoti vērtīgas.

Bet ir mums arī tiesības.
Tiesības sakrist pat tad, ja esam ļoti atšķirīgi, un mums tomēr izdodas normāli izturēties vienam pret otru, ja ir apmēram līdzīgi mērķi un apmēram līdzīgs skats uz dzīvi.
Tiesības vienoties. Tieši vienoties, nevis uzstādīt ultimātus, spekulējot ar sevi un savu ārkārtīgi vērtīgo klātbūtni.
Tiesības atskaņot un piedāvāt, tajā pat laikā esot gataviem jebkurai atbildei.
Žēlabas par to, ka “es nevaru aizklaudzināties” parasti nozīmē to, ka “es nevaru panākt to, ko es gribu”.
Tiesības neciest pazemojumus.
Neciest pat tad, kad cilvēks hroniski cenšas tevi pārliecināt par to, ka viņš tā nav gribējis, ka nesaprot, kā tas tā varēja sanākt un lūdz piedot, jo viņam bijusi grūta bērnība.
Tu taču mijiedarbojies ar pieaugušu cilvēku. Un viņam ir milzīgas problēmas, ja vinš nespēj saprast, ko un kāpēc dara.
Ja viņam izdodas tevi apvainot un pazemot daudz ātrāk, kā paskaidrot, kas viņam bija padomā.
Ja viņš pie katras savas neizdošanās ir gatavs vainot savu mammu.
Bet pieaudzis cilvēks pats risina savas problēmas vai arī iziet terapijas kursu. Eksperimentēt un izgāzt savas dusmas uz tuvajiem cilvēkiem ir diezgan pretīgs veids kā justies iluzori pilnvērtīgam.

Un ir tiesības piecelties un aiziet.
Tas ir godīgi un drosmīgi. Daudz godīgāk un drosmīgāk nekā gadiem ilgi sēdēt blakus cilvēkam, kurā gandrīz nekas tevi neapmierina, tomēr tu visu laiku pasīvi gaidi viņa pārmaiņas vai arī aktīvi, bet vienpusēji “sities par mīlestību”, nepamanot, ka tā iznīcini pat sīkākās vēl dzīvas daļiņas.

Es vienmēr jokoju, ka, ja tevi otrā cilvēkā pastāvīgi kaut kas tracina un tev ļoti gribās viņu aizbakstīt līdz ideālam, tad nav vērts to darīt – pilna pasaule ar jau gataviem…. tiem, kuri tev vajadzīgi un kuriem vajadzīgs būsi tu.

Dodies tos meklēt.
Vai arī sēdi un sagaidi.
Vai arī iemīli un iekārto sev savu brīvību.
Variantu ir miljons.

Bet neiestiedz kā purvā tajos cilvēkos, kurus tu vēlies pārtaisīt.
Tajos, kuri jau sen tev likuši saprast, ka vairāk par to, ko viņi var tev piedāvāt, nekad nebūs, taču tev ar to ir par maz.
Tajos, kuri tevi izmanto un pazemo, bet tu tici, ka tā ir normāla jebkuru attiecību sastāvdaļa.
Un tajos, kuru muguru tu redzi biežāk kā acis…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Var būt arī patīkama rutīna

Rutīnā ir daudz tādu brīžu, kurus es ļoti mīlu.
Piemēram, pamosties pirmajai, basām kājām aizstaigāt līdz virtuvei, uzlikt vārīties tējkannu. Kamēr tā klusītiņām šņāc, iebērt krūzītē kafiju. Vienu un to pašu kafiju, vienā un tajā pašā krūzītē.

Es ļoti viegli pieķeros vienām un tām pašām lietām, ja tās ir kvalitatīvas un labas, un man nav vēlmes pēc dažādības. Daži labi, kvalitatīvi krekliņi, vienas džinsa bikses, džemperis, silti, sausi zābaciņi – un tā mierīgi var izdzīvot visu ziemu.

Vienkāršām lietām ir vienkāršs raksturs.

Tāpat kā labiem cilvēkiem.

Vai arī ēdiens. Runā, ka vajag izkopt savu gastronomisko garšas sajūtu, izmēģināt dažādus eksotiskus ēdienus, nebaidīties savienot gaļu ar konfektēm un kornišonus ar putukrējumu. Bet es baidos.

Man garšo vienkārši gaļa, vienkārši konfektes un parasti sālītie gurķi. Un sātīgā, ģimeniskā itāļu virtuve, kuras ēdieni ir tik ļoti līdzīgi mūsējiem.

Arī ēdiena gatavošana ir sava veida rutīna. Taču no otras puses – tā tik ļoti nomierina. Tu peldi apziņas plūsmā iemīļotā radio viļņos, šķin kāpostus, smalki kapā ķiplokus un aiz vaiga tev saldēta zemene – un virtuve piepildās ar aromātiem, kas drīz vien jūtami visā mājā. Es jau reiz rakstīju, ka patiešām ticu tam, ka mājā, kurā tiek gatavots ēdiens, nevar notikt nekas slikts

Galvenais, uztvert ēdiena gatavošanu nevis kā kaitinošu nepieciešamību, bet iespēju atslābināties. Ļaut sev domāt ar rokām, ne galvu. Aizmirst visas gudrās virtuves guru pamācības (“vārot kukurūzas putraimu putru vajag to pastavīgi maisīt, lai neveidotos kunkuļi” – bet, manuprāt, pats garšīgākais kukurūzas putrā ir tieši kunkuļi!) un ar iedvesmu radīt mīlestību no tiem produktiem, kuri atradušies ledusskapī. Un tas nav stāsts par “gatavojiet daudzveidīgi un garšīgi”, tas ir stāsts par to, kā ne no kā neradīt problēmas.

Kopumā virtuves rutīna ir mana mīļākā.

Tāpat kā produktu iegāde.

Lielveikala maizes nodaļā ir pati labākā smarža pasaulē. Es tur vienkārši varētu dzīvot – starp visiem šiem nupat izceptajiem un kraukšķīgajiem kukulīšiem ar siltajiem sāniem un pikantajām garšvielām. Mana meita lieliski zin, ka mani var aizvest kādā maiznīcā un atstāt tur uz ilgu laiku, un es tur uzkavēšos ne jau pie bulciņu, austiņu un biezpienmaizīšu stendiem, bet gan plauktiem ar maizi. Un, jo vairāk maizē būs sēkliņu, graudiņu un citu labumu, jo labāk man.

Jā, iespējams, es patiešām mīlu rutīnu: savākt drēbes mazgāšanai, pa nakti apavos salikt žāvētājus, nomazgāt traukus. Pēdējais ir lieliska meditatīvā prakse: man patīk just, kā netīrais kļūst tīrs, slapjais – sauss, aukstais – silts.

Vienkāršās kustības ļauj uzkarsušajam prātam nomierināties, bet drudžaini klīstošajām domām – apstāties.

Tāpēc, ka tad, kad Tu esi mājās, tu esi mājās. Pašā drošākajā, pašā barojošākajā vietā uz Zemes, kur katra lietiņa ir tavs atbalsts.

Tā kā ir pat milzīga bauda uzvilkt darba cimdus un izmēzt visas istabas, atbrīvoties no kleitām, kuras vairs negribas valkāt un grāmatām, kuras nekad vairs neatvērsi.

Nevis reiz gadā aizkaitināti un ar pienākuma sajūtu taisot ģenerāltīrīšanu, bet ar patiesas pateicības sajūtu tai vietai, kuras slēdzenei der tavas atslēgas.

Tur, kur es dzīvoju, nav nejaušu lietu. Es mīlu katru šķīvi, atceros, no kurienes tas nācis un zinu, kāpēc es izvēlējos tieši to.

Savas komfortablās dzīves telpas radīšana un attiecību, kurās tev ir labi radīšana, arī ir sava veida rutīna. 

Pret sadzīvi sašķīst ne jau mīlestība, bet ilūzijas, no kurām viskaitīgākā ir “dzīve – tas ir mūžīgs karnevāls”.

Olga Primačenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir kāda ļoti vērtīga domubiedru grupa, kuru vada Pavasara studijas vadītāja un dibinātāja, rakstniece un skolotāja Inese Prisjolkova. Tās nosaukums “Mājas samīļošana”.
Inese saka:
“Es pret savu māju izturos kā mamma pret ģimeni vai bērniem. Es tiešām varu pieiet pie kāda nenomazgāta loga vai nesakārtota skapja un domās atvainoties “mīļumiņ, nu piedod, ka man nebija priekš tevis laika. Bet nu tūlīt visu sadarīsim”.

Tiesa es tāpat izturos pret dobēm vai kādām puķēm vai dārzeņiem, kas aug laukā dārzā.

Sievietes būtība ir vairot mīļumu un skaistumu ap sevi. Es to daru šādi. Citas dalībnieces savādāk. Tā nu mēs šai grupā dalāmies.”

Pieteikties var ŠEIT

Stāsts par salauzto vienlīdzību

Sāp jau ikviena šķiršanās, izņemot to, kas kļuvusi par atbrīvošanu no attiecībām, kas vairāk nav reanimējamas. Kaut arī tā nepaliek bez sekām…
Taču sāpes mēdz būt dažādas. Sākot ar nelielu vilšanos līdz pat neciešamām sāpēm, kas bieži vien noved depresijā, izmisumā, ilgstošā agresijā un neirozē.

Viena no pašām sarežģītākajām šķiršanās formām ir tā, kurā ir salauzta vienlīdzība.

Tas ir tad, kad viens cilvēks domā, ka viņam attiecībās viss ir daudz maz kārtībā, bet otrs atnāk un kā ar bomi pa pieri pavēsta, ka jau sen viss ir slikti un… aiziet. Un aiziet, kā likums, ne jau kaut kur nekurienē, bet jau laicīgi iepazītā un sagatavotā teritorijā.

Ka izpaužas tas, ka ir salauzta vienlīdzība?

Tas, ka cilvēks, kurš vienpusēji pasludina attiecības par izbeigtām, iepriekš nekādā veidā nav signalizējis par to. Nav brīdinājis, nav centies atklāti runāt.
Nav centies risināt šo jautājumu. Un vispār, ir uzvedies tā, it kā viss būtu kārtībā.

Un tas nav stāsts par to, ka viens ir slikts, bet otrs – labs.
Un arī ne par to, ka viens emocionāli ir kurls un akls, bet otrs veiksmīgi sameklējis mierinājumu ārpus esošajām attiecībām.

Stāsts ir par to, ka attiecībās mēs dodamies, kā minimums, labprātīgi vienojoties.

Mēs vienlīdzīgi pieņemam šo lēmumu.

Un, ja runājam par attiecību izbeigšanu, tad godīgi ir tad, kad viens otru nevis nostāda fakta priekšā, bet gan tad, kad arī šads lēmums tiek pieņemts vienojoties.
Un tas nenozīmē, ka jācenšas atrunāt to, kurš vēlas aiziet. Tas nozīmē to, ka arī otram cilvēkam būtu jāļauj apspriest un argumentēt savu attieksmi pret šādu lēmumu, ne tikai pazemīgi pieņemt spriedumu, kuru nevar pārsūdzēt.

Mūsu sadzīves aklumu un kurlumu ļoti bieži nosaka ne tik daudz mūsu vienaldzība, cik piespiedu autopilots: nenormāls dzīves ritms, pārmēru lielas slodzes, hronisks laika trūkums, bērni, māja, pienākumi, kredīti, poblēmas… un te ir ļoti grūti būt ekstrasensam, kurš ik sekundi jūt partnera neapmierinatību, kaut arī tas nerunā.

Klusēt un būt pārliecinātam par to, ka tas, kurš mīl, visu sapratīs bez vārdiem arī ir diezgan kognitīva kļūda, kas ļoti bieži noved pie tā, ka tiek meklēts kāds, kurš, iespējams, nav tik ļoti mīlēts, taču kompensē to, ko nesaņemam pamatattiecībās.
Būtībā to otru izmanto, lai noslāpētu savus deficītus attiecībās ar savu pastāvīgo partneri.

Un ļoti bieži sanāk tā, ka mēs izšķiramies ne tāpēc, ka ir zudusi mīlestība, bet tāpēc, ka neesam sapratuši viens otru, un nesam noturējuši šo vienlīdzību attiecībās.
Viens atļauj sev otru–paralēlo dzīvi, bet otrs ieslīdzis mokošā izolācijā, apkarinādams sevi ar vainas sajūtu, aizvainojumu un sāpēm… un zaudē līdzsvaru savā pasaulē, kura uz mirkli ir sašķēlusies.

Jā, ļoti bieži šie stāsti izbeidzas.
Mani mīļie, par cilvēku ļoti daudz var pateikt pēc veida, kā viņš šķiras…

Un tad, kad gatavība aiziet ir saistīta ar gatavību momentā padarīt bezvērtīgas vēl vakardien tuvā cilvēka jūtas un samīdīt tās smagiem vienaldzības zābakiem, atteikties no dialoga un apmierināt tikai savas iegribas…. tad nav vērts pārdzīvot to, ka tāds “Elviss pametis šīs viesmīlīgas telpas”…

Jā, ir sāpīgi. Taču tās ir apskaidrojošas sāpes, nevis sāpes pēc mīlestības.

Un, vispār – vajag sarunāties. Un nezaudēt vienlīdzību attiecībās.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad konfektes beigušās

Sākušies grūti laiki. Un jāatceras vienu parastu bērnudienu patiesību:

Kad tev ir daudz konfekšu – visi bērni grib ar tevi draudzēties. Īpaši tad, ja tu dāsni ar tām dalies. Uzreiz draugu ir daudz.

Bet pēc tam konfektes beidzas – tās beidzas, ja tās izdāļā. Un draugu kļūst mazāk. Paliek viens rudais puisītis un klusa meitenīte ar bizītēm.

Ar viņiem var vienkārši spēlēties, arī bez konfektēm. Stāstīt stāstus. Vai arī, klusējot un kājas šūpojot, sēdēt uz soliņa…

Tā arī ar enerģiju. Dažkārt tā beidzas – un neviens nezvana, neraksta un nenāk ciemos. Mēs kļūstam nevienam nevajadzīgi. Gandrīz nevienam. Izņemot puisīti un meitenīti, kuri paliek ar mums vienmēr. Vienalga, kas mums ir. Galvenais, ka mes esam. Lūk ar viņiem tad arī vajag draudzēties.

Paskaties, kurš palicis ar tevi tad, kad konfektes ir beigušās. Ar to tad arī draudzējies. Pēc tam atkal būs jautrības un svētki. Pēc tam atkal būs daudz kā laba. Taču lai vienmēr blakus paliek tie, kuri kopā ar mums sēdēja uz soliņa un spēlējās – vienkārši tāpat. Neko neprasīja, negaidīja. Vienkārši bija blakus.

Tie arī ir draugi, tuvākie. Lai ir tuvu. Vienmēr…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mammas padomi savam precētajam dēlam

Dēls, atceries, ka es tevi mīlu un visi mani it kā uzbāzīgie padomi ir viens no veidiem, kā es spēju paust savu mīlestību.

Negaidi, ka tava sieva pret tevi izturēsies tāpat kā es. Tas nekad nenotiks, jo viņa tevi nedzemdēja.

Vienmēr pats mazgā savas zeķes. Tavā vietā to drīkst darīt tikai veļas mazgājamā mašīna.

Savu zobu birsti maini reizi mēnesī.

Nekad savai sievai nesaki: “Mana mamma darīja tā!”.

Uz visiem laikiem aizmirsti frāzi: “Mammai tas sanāca garšīgāk”.

Nesūdzies man par savu sievu. Tu viņu pats izvēlējies!

Nestāsti sievai par savām iepriekšējām attiecībām. Uzstāj uz to, ka tu visu esi aizmirsis!

Telefonā glabā tikai “drošu” informāciju. Visu pārējo paturi galvā, trenē atmiņu, kompromātus vari iemācīties no galvas.

Vienmēr slavē ēdienu, ko pagatavojusi tava sieva.

Nekad nestāsti savai sievai par mūsu ar tēvu pagātnes strīdiem. Tas bija sen un ne uz vienu citu neattiecas.

Ja es saslimšu, apciemo mani reizi nedēļā. Man tas ir svarīgi. Un, lūdzu, pa ceļam nopērc man šokolādes eklērus…

Kad es tev jautāju kaut ko par telefona uzstādījumiem, nenervozē! Atceries, es tevi pieradināju iet uz poda.

Atceries, tagad galvenā sieviete tavā dzīvē ir tava sieva.

Ja tava sieva jautā, vai šī kleita viņu nepadara resnāku, vienmēr atbildi: “Ko tu, mīļā! Man vispār šķiet, ka tu esi notievējusi!”

Ja sieva tev jautā kaut ko globālu (remontu, kažoku, mašīnu, ceļojumu, velotrenažieri, iRobotu utt.), vienmēr piekrīti trešajā reizē. Sieviete vienmēr pirmo reizi domā skaļi, otrajā cenšas saprast, vai viņai tas vajadzīgs, bet, ja viņa to jautā trešo reizi, tātad ļoti vajag. Trešajā reizē piekrīti! Nepārrēķinies. Izdarīsi agrāk: viņa būs jau pārdomājusi, izdarīsi vēlāk – būs jau apvainojusies…. Uz ziediem, konfektēm un apkašveļu tas neattiecas.  To sievai nav jāprasa, tas ir svēts!

Ja es tev kaut ko lūdzu, dari to ar pirmo reizi. Vari nešaubīties: es jau 333 reizes esmu to pārdomājusi, pirms paprasīt tev.

Nekad nekritizē sievas vecākus. Atceries, viņi ir laiduši pasaulē sievieti, kuru tu esi izvēlējies.

Attīsties. Lasi grāmatas, klausies lekcijas, apmeklē treniņus, pilnveidojies kursos.

6 vakarus nedēļā pavadi ar ģimeni, vienu – ar draugiem. Tas nepieciešams dvēseles līdzsvaram.

Nekad neej ciemos ar tukšām rokām. Tā ir necieņas izrādīšana.

Vienmēr apsveic sievu visos svētkos. Plus kāzu dienā un jūsu iepazīšanās dienā.

Sievietēm tas ir svarīgi. 

Pirms ver savas mājas durvis, smaidi! Atceries, ka tavai sievai un bērniem tu esi miera un drošības barometrs. 🙂  

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sievietes loma

Sieviete daudz biežāk kā vīrietis  tiek “atrauta” no cilvēciskajām vērtībām. Viņa fizioloģiski ir pazemota ar savām “mēnešreizēm”, trauslo uzbūvi, gan ekonomiski, gan sociāli utt. Tāpēc arī tiekšanās pēc mīlestības sievietei ir daudz spēcīgāka kā vīrietim. Un vīrieša atkarība no sievietes dvēseles ir milzīga. 

Vīrieša raksturu, viņa likteni, viņa veselību par 60-80% nosaka nevis viņš, bet viņa sieva.

Tāpēc pareiza sievietes audzināšana, viņas tiekšanās pie Dieva un mīlestības nozīmē veselību un dzīvi ne tikai viņas bērniem, bet arī vīram. 

Pieņemts uzskatīt, ka ģēnijs ir intelekts. Ja tēvs ir gudrs, tad gudram jābūt arī viņa dēlam.

Taču, kad veicu izpēti par to, kas bija ģēniju vecāki, kļuva acīmredzama likumsakarība. Ģēniju tēvi varēja būt paši primitīvākie cilvēki, taču mātes vienmēr bija izcilas sievietes. Personības lielumu nosaka tas, cik daudz mīlestības tā spēj noturēt savā dvēselē. Ģēniji piedzimst sievietei, kurai ir spilgta individualitāte, milzīgs gribasspēks, vēlme un gatavība mīlestības vārdā pieņemt visus iepriekšminētos pazemojumus.

Sergejs Lazarevs “Karmas diagnostika”
Foto: Yuri Manei
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lielā Dvēsele

Matvejs skolā sakāvās. Atnāca mājās, it kā nomierinājās un apsēdās gatavot mācības.
Bet pēc brīža stāvēja istabas durvīs:
– Mammu, man ir stress, es nevaru pamācīties.
– Kā es varu tev palīdzēt?
– Es nezinu. Kaut ko izdari. Es netieku galā ar saviem nerviem.
– Labi, iesim uz virtuvi aprunāties.
– Ko tu jūti?
– Sāpes. Ciešanas. Aizvainojumu.
– Uz ko?
Stāsta, uz ko.
– Skaidrs. Saproti, dēls, ir notikumi un ir tava attieksme pret tiem. Notikums ir tas, par ko tu man stāstīji. Bet tava attieksme – tas ir tavs aizvainojums. Tā ir?
– Jā.
– Dēļ kā tu ciet, dēļ notikuma vai attieksmes?
– Dēļ notikuma.
– Nē. Man paskaidrot? Lūk, es šajā notikumā vispār nepiedalījos, es biju mājās. Bet tu man par to stāsti un man arī sāp. Nedaudz savādāk kā tev, bet sāp. Dēļ kā es ciešu?
– Dēļ attieksmes.
– Jā. Un arī tu ciet dēļ attieksmes. Cilvēki vienmēr cieš ne jau dēļ notikumiem, bet dēļ savas attieksmes pret tiem. Tas ir tāds dabas likums. Piekrīti?
– Jā.
– Tagad klausies tālāk. No kā atkarīga attieksme – no notikuma vai no tevis?
– Khm…
– No tevis. Tūliņ tev to pierādīšu. Iedomājies, ka ir pagājuši desmit gadi un šis notikums ir kļuvis tāls un maznozīmīgs. Vai tava attieksme pret to ir mainījusies?
– Jā, es to aizmirsīšu.
– Tātad, iedomājies, ka ir pagājuši desmit gadi.
– Nevaru! Tas taču notika šodien!
– Tad nu tā. Ciešanas ir sāls. Dvēsele – ūdens. Ja tev ir maziņa Dvēsele, kā tējkarote ūdens, bet sāls ir vesels kilograms, tad sāls uzsūks ūdeni un pārakmeņosies. Un tu nekad nespēsi atbrīvoties no šīm ciešanām. Tā ir?
– Jā.
– Bet tagad iedomājies, ka tava Dvēsele ir milzīga, trīsdesmit kubikmetru ūdens. Un tajā nonāk kilograms sāls. Kas ar to notiks?
– Tas izšķīdīs un pazudīs.
– Pareizi. Tātad, kas jāiedomājas?
– Jāiedomājas, ka man ir liela Dvēsele.
– Tā tāpat ir liela. Kā okeāns. Un tajā nokļūst tējkarote sāls. Tāds nieks, vai ne?

Es pirmo reizi dzīvē ieraudzīju kā cilvēka seja kļūst gaiša.
Piecēlās un aizgāja mācīties.
Kaut ko es tomēr spēju…

Ņina Votinceva
Tulkoja: Ginta Filia Solis