Par attiecībām un kruķiem…

person-s-feet-2425664

Kad tu stāsti par to, ka mīli, bet tava mīlestība balstās tikai uz tā, kas nāk no otra cilvēka, tad tu esi eļļas lampa bez eļļas…

Tu neproti spīdēt pats par sevi, bet tava mīlestība patiesībā ir tikai “piegādātāja vervēšana”…
Visu to labumu piegādātāja, kurus tu vēlētos redzēt, dzirdēt un izbaudīt…
Tāpēc tu tik ļoti uzmanīgi seko katram vārdam, skatienam, emocijai, kas nāk no tava izvēlētā…
Tu ļoti uztraucies par to, vai tikai tavs “nākamais narkotiku sūtījums” tiks piegādāts…
Vēl vairāk tu šaubies par to, vai viņš tevi mīl un tāpēc visu laiku translē šīs šaubas, pieprasi pierādījumus un dažkārt to dari ļoti uzstājīgi…

Tu ļoti bieži apvainojies par to, ka tavas gaidas nesakrīt ar to, ko tu saņem un laika gaitā tavs aizvainojums kļūst par ļoti stabilu tavu stāvokli…

Nemiers un aizvainojums ir kā divas mokošas kājas kustībām attiecībās… Un tu klibo uz tām, otru cilvēku izmantojot kā kruķi…

Bet par pašu svarīgāko lietu dzīvē tev kļūst padarīt šo kruķi ērtu…
Un tu bezgalīgi to “drāz”…
cenšoties tam piestiprināt trūkstošās konstrukcijas…
slīpējot…
saīsinot…
pieaudzējot…
salīdzinot to ar daudz pilnīgākiem kruķiem un centies visādos veidos to vest pie prāta…

Un, ja tava gaita nav uzlabojusies, tad tu tajā vaino kruķi, kurš ir nepateicīgs par visiem taviem ieguldījumiem viņa izaugsmē, tomēr tavu klibošanu tas nav novērsis…
Tu neārstē savas “kājas”, bet gadiem ilgi “drāz” savu kruķi…
Taču tavas “kājas” nemaz nav bezcerīgas…
No tām pietiek vien notīrīt gaidu, nemiera un aizvainojuma varžacis, un tās pašas sāks iet…
Un kruķis vairs nebūs vajadzīgs…
Būs vajadzīgs vien tas, kurš ies ar tevi vienā solī…

Uzsākt attiecības tikai dēļ tā, lai kāds padarītu tevi laimīgu – tā tu uz mūžiem paliksi nelaimīgs, vai saproti?…

Tāpēc, ka tu pats neesi uzņēmies nekādu atbildību…
neesi pacenties piepildīt pats savu telpu…
neesi radis ar prieku sevi izklaidēt…
neesi guvis pārliecību par to, ka tu pats par sevi kaut ko nozīmē, uz kaut ko esi spējīgs…

Attiecības taču nerisina šos uzdevumus…. nekad nav risinājušas un nekad nerisinās…
Un katru, kurš līdzīgi kā pastnieks Pečkins domā, ka viņam viss ir slikti, kamēr viņš ir bez “velosipēda”, gaida neizbēgama vilšanās pat tad, kad “velosipēds” atradīsies…
Tāpēc, ka otrs cilvēks ir otrs cilvēks, nevis tu pats…
Un veidot ar viņu attiecības pēc principa: “Kļūsti tāds, kādu es tevi vēlos redzēt”, neizdosies…

Uzsākt attiecības var tikai, skaidri zinot, ka tuvība nedrīkst lauzt ne tevi ne to, kurš blakus…
Un vēl skaidrāk apzinoties – kāpēc tu tās uzsāc?…

Ja tikai tāpēc, lai ātrāk varētu atķeksēt sociālo ķeksīti, nomierinājies ar domu par to, ka tagad tev kaut kas ir un apkārtējie beigs domāt, ka tu nevienam neesi vajazīgs – tad tev vajadzētu pastrādāt ar savu atkarību no svešiem viedokļiem un stereotipiem, nevis meklēt partneri….

Ja tikai tāpēc, ka tu nevari būt tu pats un tev smagi būt pašam ar sevi – tad tev ļoti ļoti vajadzīgas attiecības… ļoti!… Taču tās ir attiecības pašam ar sevi, nevis ar to, kuru tu “nodrāzīsi” līdz kruķim……

Bet, ja dēļ neprasmes pašam apmierināt savas vajadzības, risināt problēmas un uzņemties atbildību par paša dzīvi – tad pieaudz taču beidzot, vai arī dodies pie mammas un tēta… tāpēc, ka tev nav vajadzīgas attiecības ar otru cilvēku, tev vajag palikt dievinātam luteklītim…

Iemācies būt ar sevi…
Iemācīes būt sev pašam….
Tas ir pats pievilcīgākais, ko varam piedāvāt citiem cilvēkiem…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pārpildītais trauks

trauks udens

Es domāju par to, cik daudz un cik viegli cilvēks zaudē un cik ilgi viņš mokās, ja nesaprot, kā uzbūvēta pasaule un kā pret to attiekties.
Mūsu dvēseles arvien spēcīgāk pielīp Zemei. Mēs arvien biežāk izrunājam vārdu “Dievs”, taču tik maz jūtam, kas tas ir un Kas Viņš ir.
– Mēs pielīpam naudai, – un mūsu bērni un mazbērni zaudē morāli, godu un sirdsapziņu.
– Mēs pielīpam ķermeniskajām un seksuālajām baudām, sarīkojam seksuālo revolūciju, – un rodas AIDS kā šīs tendences bloķētājmehānisms.
– Mēs pielīpam ģimenei, attiecībām – un vairojas nodevība, šķiršanās, strīdi un nelaimīgi bērni.
– Mēs pielīpam komfortam, labklājībai un sabrūk māja, kurā dzīvojam, visas Zemes ekoloģija. Garīgā nepilnība pāriet  fiziskajā, un jebkura ārējā piepūle neatrisina problēmu līdz galam.
Lai kā mēs arī necenstos izglābt ekoloģiju un cilvēci no deģenerācijas un sterilizācijas, bez garīgās harmonijas tā neieies nākamajā dienā, un te nu katra no mums centieni vai nu sagraus vai spēs glābt cilvēci.
Katrs no mums var būt tas piliens, kas glābs Pasauli vai pārpildīs trauku.

Segejs Lazarevs “Karmas diagnostika” 2. grāmata “Tīrā karma”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es nelaužu, es pētu!

 

mantinas5Es nelaužu rotaļlietu, patiešām nelaužu!
Atdodiet man to!
Tā tikai jums šķiet, ka es to laužu, jo jūs mani nemaz nezināt!
Es to izpētu, lai ieskatītos tajā dziļāk, uzzinātu, kā tā ir uzbūvēta.
Es pētu šo spēļmantiņu un vēlos to izmantot tā kā es to saprotu.
Šo savu es esmu atnesis sev līdzi, tajā ir kaut kas jauns, tas, kas jums nav saprotams.
Man taču jāsasmeļas pieredze, lai pēc gadiem varētu sevi izpaust un nostiprināt savu es.
Mani neinteresē mantiņa un es negribu zināt, cik tā maksā.
Taču tas, kurp mani “velk” mana nākotne, māksās vēl daudz dārgāk, un tajā būs mana dāvana jums visiem.
Novērtējiet mani to, ka es “laužu” mantiņu un nespēlējos ar to pēc tās noteikumiem.
Man ir savi noteikumi un es neļaušu mantiņai mani vadīt.
Ja es pakļaušos visu mantiņu, kuras jūs man pērkat, visiem noteikumiem, es pats drīz jums kļūšu par spēļmantiņu – vai tad tas nav saprotams?
Šodien – “laužu”, bet rīt pateicoties šai pieredzei, es būvēšu savu dzīvi.
Mammu, nedusmojies!
Tēti, nerāj mani!
Atdodiet man mantiņu, kamēŗ tā var man kalpot!
Bet jums tā būs vieglāk redzēt, kurp mani virza Daba!

Šalva Amonašvili. Pedagoģijas viedie stāsti.
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Foto: pexel

P.S. Es esmu ļoti laimīga, ka mani vecāki ļāva man griezt lellēm matus, špricēt savus lāčus līdz tie sāka smakot, un lai arī es nekļuvu ne par ārstu, ne frizieri, tomēr savu saprašanu no šiem bērnības dienu eksperimentiem es guvu 🙂

Īsta tuvība

cienu

Daudziem cilvēkiem īsta tuvība izrādās daudz nopietnāks pārbaudījums nekā pārbaudījums ar attālumu vai grūtību pārvarēšanu.

Tas attiecas ne tikai uz attiecībām ar mīļoto vīrieti vai sievieti, bet arī attiecībām ar bērniem, vecākiem, darba kolēģiem un citiem cilvēkiem mūsu dzīvē.
Informācijas tehnoloģiju un pārmērīgas neatkarības cildināšanas laikmetā ir pietiekami vienkārši atrasties attālināti, saglabājot tuvuma ilūziju, un daudzi no mums tā arī dara.
Pavadām kopā vakarus, bet katrs pie sava datora, dzīvojam vienā teritorijā, bet mērķi un kustības trajektorija ne vienmēr sakrīt. Pēc formas, mēs esam ģimene, bet pēc satura – nav obligāti tādai būt. Dažkārt ir daudz vienkāršak ievērot formu, nekā pamatīgi iedziļināties saturā.

Būt pa īstam blakus otram cilvēkam vienmēr ir balansēšana starp atvērtību un savas telpas saglabāšanu. Būt pieejamam, taču saglabāt tiesības uz savu atsevišķu pasauli, atļaujot partnerim rīkoties analoģiski.

Ikdienas tuvībā nav iespējams noslēpt trūkumus, tāpēc nav vērts pietuvoties pārāk tuvu, lai nesagrautu viegli ievainojamo attiecību telpu.

Mūsdienu attālināšanās attiecībās līdzinās gleznas baudīšanai: lai ieraudzītu tās skaistumu, ir pāris soļu jāatkāpjas, pretējā gadījumā varēs redzēt vien krāsas triepienus, kas neļaus pilnībā uztvert autora ieceri.
Smalkām operācijām ir nepieciešama augsta meistarība, jo nevietā pateikti vārdi ievaino dziļāk kā skalpelis nemākulīga ķirurga rokās, bet rīcībai var būt ļoti nopietnas sekas. Jo tuvāk cilvēki ir viens otram, jo spēcīgāka ir rezonanse uz katru darbību.

Nonākot līdz noteiktai tuvības līnijai, ir ļoti liels vilšanās risks, un risks doties katram uz savu pusi lai citās attiecības meklētu ideālu vai vienkārši paietu tālāk no tās vietas, kur neizdevās atklāt siltumu un atbalstu. Tā notiek visapkārt: bērni aiziet no vecākiem, brāļi pārstāj sarunāties ar māsām, vieni un otri vairs nevēlas komunicēt, ar draugiem un biznesa partneriem situācija ir līdzīga.

Iespējams, tas notiek tāpēc, ka mēs pārāk daudz sagaidām no tiem cilvēkiem, kuri mums blakus. Bet cilvēki ir tikai cilvēki. Jā, potenciāls ir milzīgs, taču “iespējams” nenozīmē to, ka “tas notiks”. Būt sevī nav īpaši ierasta nodarbe, un patiesa tuvība ar sevi pašu ļoti bieži izrādās ļoti mokoša padarīšana, bet daudziem cilvēkiem – vispār – gandrīz  vai neiespējama. Sastapšanās ar sevi – patieso, spēja pieņemt ne tikai savas “labās” puses, bet arī bezgalīgo trūkumu okeānu, – tā nav vienkarša lieta, un nav jēgas kādu vainot par to, ka tas nevēlas “iet dziļumā”, “sākt kustību sevī”? Nav vērts.

Vispār jau būtu labi “atšūties” no citiem cilvēkiem, apzinoties, ka ikviena mamma, ikviens tētis un jebkurš cits radinieks, ikviens vīrs vai sieva, ikviena māsa, ikviens zaldāts, mācītājs, prezidents – ir vienkaršs cilvēks. Neideāls cilvēks, kurš iet kaut kādu savu neideālu ceļu, iet kā prot, dzīvo kā prot un mīl kā prot. Vai – kā neprot.

Palīdzēt izdziedināties otram cilvēkam var tikai caur beznosacījuma pieņemšanu, caur līdzcietību, kas var tikt izpausta kā stingrība, protams, taču, lai tas notiktu, ir jākļūst otram cilvēkam par autoritāti un jāiegūst viņa cieņa.
Bet par autoritāti var kļūt tikai tad, ja vārdi neatšķiras no darbiem, kas iespējams tikai tad, ja izvēlies būt pats sev tuvāk. Un tadā gadījumā reiz tu noteikti saproti, ka šajā ideālajā pasaulē dzīvo miljardiem neideālu cilvēku, viens no kuriem esi tu pats. Un viss, ko tu vari izdarīt, ir turpināt iet savu neideālo ceļu. Un nepiesieties citiem cilvēkiem ar norādījumiem par viņu trūkumiem.
Tuvība ir neaizsargāta un maigu siržu šai pasaulē nemaz nav tik daudz. Visbiežāk mes sastopam tos, kuri sitas, ieplīst un sašķīst smalkās lauskās.

Pacensties ieraudzīt perfektu Dvēseli un radītāja ieceri katrā cilvēkā, kuru dzīve atsūta mūsu ceļā.

Pieej tuvāk, taču ļauj saglabāt nedaudz telpas arī sev.

Dīna Ričardsa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tad, kad…

gundegas81

Būt stiprai. Upura ceļš

stipra

“Es visu daru pati. Varu, spēju, daru. Nevienam neko nelūdzu.”

Maksa par totālu patstāvību ir nogurums, spēku izsīkums, nespēja paļauties uz kādu citu, izņemot sevi.

“Es visu pati”.

Kam par godu?

No vienas puses, – tā ir neprasme un nespēja palūgt palīdzību.
Jā, arī tas ir.

Taču, no otras, – dziļa vajadzība attaisnot savu eksistenci uz šīs zemes. “Kad es pārvaru savu nogurumu, sāpes, pārkāpju sev pāri, daru vairāk kā cilvēka spēkos iespējams, ignorēju savas vēlmes un vajadzības, tātad es varu… es drīkstu dzīvot.”

Vari dzīvot tikai tad, ja esi varonis.
Lai attaisnotu savu dzīvi, vajag darīt ļoti daudz, uz cilvēcisko iespēju robežas, ir jābūt stiprākai, ātrākai, gudrākai. Un, protams, visu pašai. Savādāk neskaitās.

Šīs pārliecības saknes stiepjas dziļi bērnībā.

Tās var sakņoties zemā pašapziņā. “Tu esi nekas. Kļūsti lielāka par to, kas esi un tad tu nopelnīsi tiesības eksistēt. Tiesības, lai ar tevi rēķinātos”.
Neatzīšana no tēta puses. Mammas vienaldzīgā attieksme. Pastāvīga nepieciešamība “nopelnīt”” un “attaisnot”.

Bet, iespējams, ka šis vēstījums sākotnēji bija adresēts tavai mammai no viņas vecākiem. Bet meita, redzot kā mamma stiepj savu nastu: strādā līdz vēlai naktij, gatavo, tīra, naktīs mazgā veļu, “stutē” savus bērnus, neskatoties ne uz ko, atdod visu sevi darbam – izdara secinājumu, lūk, tāds ir sievietes liktenis. Meita ciena mammu, negrib būt “vājāka” par savu mammu.

Vai arī tā ir vecmāmiņas kara laika pieredze vai tās paaudzes “karā izdzīvojušo sindroms”. Vainas sajūta par to, ka tu izdzīvoji un tagad dzīvo, laikā, kad daudzi aizgāja bojā, liek maksāt par šo laimi. Neatslābināties, neievilkt elpu, lieku reizi nepriecāties – izdzīvojušajiem nav tādu tiesību.

Tā vai citādāk, bet sievietes prātā dzimst varonīgās sievietes likteņa tēls un mūsdienu variantā – tā ir aktīva sieviete-sasniedzēja, pašaizliedzīga-glābēja, izturīga sieviete-upuris. Bieži vien viena no šīm trim formām.

Ātrāk, augstāk, tālāk! Mērķis aiz mērķa! Viss kontrolēts – karjera, padotie, ģimene. Visu zināt, stingri turēt grožus savās rokās. “Es labāk zinu, kā vajag, un es šeit lemju, kā būs!”

Kontrolēt katru soli, sadalīt pienākumus, sastādīt attīstības programmu savam vīrietim un pacietīgi viņu pa to vest (un pēc tam brīnīties, kā gan viņš aizgāja pie cita “trenera”) . Pataisīt sevi par ģimenes galvu.

Kļūt par vecāku saviem vecākiem un mammu saviem brāļiem un māsām. Ieņemt visas savas dzimtas “vecākā” vietu. Apmaksāt un nodrošināt, kontrolēt un pieprasīt. Sagrābt savās rokās visu varu.

O, šī reibinošā nedalītas varas un spēka sajūta! Nu, lūk, beidzot es visu varu! Un viss atkarīgs tikai no manis!

Padarīt sevi svarīgu, neaizvietojamu, nepieciešamu. Otru cilvēku var padarīt pilnīgi atkarīgu, tādu, kurš bez tevis nespēs pat soli spert.
Taču, būt vajadzīgai nav mīlestības ekvivalents.

“Ja es esmu vajadzīga, nepieciešama un bez mani viņi netiks galā, viņi ir no manis atkarīgi, tātad esmu atzīta… vajadzīga. Mīlēta…”.
Tieši mīlestību un atzinību meklē spēcīgās meitas.

Visus izglābt – darba kolēģus, strādājot savā maiņā, strādāt par trijiem; savus mājiniekus, darot viņu vietā to, ko viņi mierīgi var paši izdarīt; savu tuvinieku vietā lemjot, kas viņiem būs labāk, smacējot ar savām rūpēm; labāko draudzeni, cenšoties nokārtot viņas likteni; vīru-alkoholiķi sargājot no viņa likteņa…

O, jā, tā patiesi ir reibinoša upurēšanās sajūta, labestīgas fejas vara un neatzītā ģēnija aizvainojums! Tas viss tur ir!!!

“Naktī jāizmazgā grīdas, kad ģimene guļ; jāstiepj somas no veikala, kad mājās vīrs un pieaugušais dēls skatās televizoru; jāuzsāk dzīvokļa remonts – vienai, nevienu klāt nepieaicinot… sākumā. Demonstratīvi naktī jāmazgā traukus vai klusītiņam jāapmaksā vīra kredīts”.

Saldā upura sajūta!

Kas berzē rokas, lai pēc tam piestādītu rēķinu.
Kā gan savādāk?

Katrai medaļai ir otra puse. Un upurēšanās pieprasa atmaksu. Tā smacē ar aizvainojumu par savu nopelnu neatzīšanu. “Mani neciena, nenovērtē. Neredz, cik daudz es viņu labā daru”. Nevis viņiem, bet viņu vietā. Nevajag cilvēkus pataisīt par invalīdiem un par tādiem uzskatīt. Arī bez tevis tiks galā.

“Taču, ja tiks galā bez manis, tad kam es vispār esmu vajadzīga? Vai es vispār kādam esmu vajadzīga?”

Bet vai tu pati sev esi vajadzīga?

Vai arī tu esi “nulle, kura tikai kopā ar kādu kļūst par pieklājīgu ciparu, bet pati par sevi – vienkārši nulle bez kociņa”? (V. Moskaļenko “Atkarība: ģimenes slimība”)

Lai atteiktos no upura un glābēja lomas, vajag atteikties no varas. Glābšana nozīmē tikai to, ka blakus cilvēki ir nevarīgi, bez tevis netiek galā un savu smadzeņu tiem nav.

Blakus glābējam ļoti viegli ir kļūt par invalīdu. Nav brīnums, ka šī ir sākotnējā alkoholiķu sievu un narkomānu mātes loma.

Atdodot atbildību paša cilvēka rokās, tu atzīsi, ka viņš ir līdzvērtīgs. Ne stulbāks un, ne vājāks par tevi.

Upura psiholoģija nemanāmi izpaužas ļoti daudz kur. Tas ir noteikts uzvedības stereotips, kurš dala apkārtējos divas grupās “glābēji” un “agresori”. “Labie labestīgie” un “sliktie ļaunie”. “Labie labestīgie” kļūst par “glābējiem”  un tos vadīt var ar vainas sajūtas palīdzību. Tadā veidā upuris apmierina savas vajadzības. Neprazdams savādāk, tieši tā saņemot to, kas viņam vajadzīgs.

Ir svarīgi iemācīties runāt skaidri. Skaidri pateikt savu vēstījumu. Godīgi un tieši runāt ar cilvēkiem – pieaugušo valodā.

“Upuri” visus dala sliktajos un labajos. “Labie” parasti viņus glābj, bet “sliktie” dara pāri, rada nepatikšanas. Lai izietu no upura lomas jāpārstāj dalīt pasaule labajos un sliktajos, jāiemācās skaidri pateikt, ko tev vajag.

Un palūgt. Vērsties pec palīdzības. Tieši. Nevis manipulatīvā ceļā, kā čigānam, bet godīgi. Tas ir sarežgīti, es saprotu. Un, lai to izdarītu, vispirms ir jānoņem nimbs no galvas un jākļūst vienkarši par cilvēku ar visām savām vajadzībām, savu iespēju robežām, savām ērtībām vai neērtībām kaut ko darīt.

Ko ir vērts darīt?

Biežāk uzdot sev jautājumus:

– Vai es neuzvedos kā upuris?

– Vai gadījumā es nepārcenšos darot, gaidot, ka kāds cits atnāks un parūpēsies par mani un “izglābs” mani?

– Vai es skaidri pasaku, kas man vajadzīgs?

– Vai esmu spējīga palūgt?

– Vai es cenšos invalidizēt savus tuvākos?

– Pavisam nemanāmi bērnu vietā darīt to, ko viņi paši var izdarīt? Nenovērtējot viņu pašu personīgās iespējas un neļaujot viņiem augt?

– Vai es savu partneri nepadaru par nespējīgu invalīdu, nespējīgu patstāvīgi lemt, kas viņam ir vajadzīgs un pašam atbildēt par savu dzīvi?

– Vai es nekļūstu par mammu saviem vecākiem?

– Vai neesmu uzņēmusies par daudz, iejūtoties savas vecmāmiņas lomā un uzveļot uz saviem pleciem atbildību par visu ģimeni?

– Vai tā ir mana vieta?

Ir jāmācās sadalīt savus spēkus, plānot savu laiku, deliģēt atbildību, kaut kur palūgt palīdzību, kaut kur noteikt savas robežas un maksāt par lēmumu no tām neatkāpties.

Ir jāmācās vienkārši būt cilvēkam.

Irina Dibova
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Liec mierā savus vecākus

veci_cilveki25

Es esmu parāk uzbāzīga meita un man viss ir svarīgi. Es lieku saviem vecākiem taisīt medicīniskos izmeklējumus un dzert izrakstītās zāles. Cenšos atrisināt visus jautājumus, līdz pat malkas iegādei. Uzstāju, lai viņi atpūstos sanatorijā. Pērku apģērbu, saldumus, vitamīnus, rezultātā nogriežu skābekli, atņemot viņiem izvēles tiesības.

Jo viņi nevēlas taisīt kardiogrammas. Viņi ir raduši nomierināt sirdi ar vienkāršu asinszāles uzlējumu. Dodas uz autoostu pēc biļetēm, un atsakās no maniem “eletroniskajiem” pakalpojumiem.
Dara visu pa vecam, savā ierastajā tempā un viņus kaitina mana vēlme visu paātrināt un atvieglot.

Laiku pa laikam mums rodas nopietni konflikti. Tētis kliedz, ka viņš labāk visas savas lietas kārto pats, tā vienkārša iemesla dēļ, ka viņš ir vīrietis, bet man gribās ieekonomēt viņa laiku un spēkus.

Lūk, piemēram, viņš grasās braukt uz kantori pie inspektora uzzināt jaunos noteikumus subsīdiju saņemšanai – trīs reizes parsēžoties. Es piedāvāju visu noskaidrot piecu minūšu laikā pa telefonu. Jo es taču dzīvoju lielpilsētā ar ātrgaitas internetu, un man žēl, ka viņš savos septiņdesmit gados spaidās pa mikriņiem un metro stacijām. Man negribās, ka viņš salst un paliek neēdis, jo ekonomē pat uz pīrādziņu ar kāpostiem, un kautrējas pajautāt, kur ir labierīcības.
Tētis dusmojas. Es arī, cenšoties pierādīt, ka viņš patērēs veselu dienu, bet es – tikai minūtes. Bet viņš paceļ balsi: “Tā taču ir mana, ne tava diena!”

Un viņam taisnība…
Atceros, reiz lasīju kādā Ustinovas romānā par vienu ģimeni. Tajā puisis bija sasniedzis galvu reibinošus panākumus savā karjerā, bet vecāki turpināja dzīvot savu ierasto dzīvi.

Viņš viņiem veda svaigu sviestu un izmeta no ledusskapja veco, ar notecējušu derīguma termiņu, jo viņi gaidīja svētkus un nevēlējās “šikot”” ikdienā. Viņš viņiem atstāja naudu jaunam ledusskapim, bet viņi turpināja glabāt produktus uz balkona. Viņš viņiem nopirka mašīnu un pierakstīja tehniskajai apkopei, bet tētis nomainīja eļļu pašrocīgi savā garāžā divdesmit grādu salā un pēc tam visu ziemu nogulēja ar plaušu karsoni gultā.

Katrā būdiņā savas spēļmantiņas. Katram ir tiesības ēst, sēdēt, makšķerēt, braukt uz kantori, kad un kā iepatīkas. Noņemt zobu sāpes ar sunīšu uzlējumu un savām rokām mainīt ziemas riepas. Mazgāt traukus ar sinepju pulveri. Doties uz pastu un sūtīt telegrammas īsziņu vietā. Tērēt stundas uz to, ko varētu atrisināt dažās sekundēs.

Pati neskaitāmas reizes esmu teikusi, ka uzspiests labais – ir ļaunums. Ka nedrīkst uzbāzties ar savu palīdzību, ja tev to nelūdz. Jo ikvienam jānodzīvo sava dzīve pašam, pat tad, ja viņam ir simts gadu un viņš ir tavs tētis.

Taču vienalga, ļoti gribas palīdzēt…

Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Un vēl ir viena ļoti svarīga lieta. Ļoti daudz problēmu mūsu dzīvē rodas tad, kad mēs cenšamies spēlēt svešas lomas. Tēlojam ārstus, psihoterapeitus saviem vecākiem, draudzeni savai meitai un mammu – vīram. Tāpēc loti svarīgi ir uzpasēt, lai mammai un tētim esi bērns, saviem bērniem – mamma vai tētis, kolēģiem – kolēģis, vīram – sieva un sievai – vīrs. Ļoti svarīgi ir spēlēt savu lomu! (GFS)

 

Mans dēls

mans dēls

«Mans dēls neprot ne lasīt ne kaut ko izgriezt ar šķērēm, taču viņš liek cilvēkiem no laimes apraudāties»
Mūsu ģimenē dāvanas – ir svēta tēma. Mans dēls četros ar pusi gados nenoskaitīs dzejoli angļu valodā, nezin visus alfabēta burtus, neprot uzzīmēt cilvēka seju, toties viņš dāvina dāvanas.
Kad viņš izdzird vārdu “svētki”, viņš interesējas, ko mēs kuram dāvināsim. Kartītes “uztaisi pats”, kūciņas dāvanā, ziedus, jebko.

Kad viņam bija divi gadi, viņu atpazina visos apkārtnes ziedu kioskos. Viņš ar tanka neatlaidību turp vilka savu tēvu un kliedza “puķes mammītei”. Lepnais tētis gaidīja, kamēr bērns izvēlēsies manas mīļākās krizantēmas un lepni par to maksāja. Es staroju, kad ziedu pārdevēji, kuri manu dēlu atpazina, mums plati smaidīja.

Ir paredzēts bērnu “attīstīt”. Vadāt viņu pa muzejiem, speciālām nodarbībām, izstādēm, uz baseinu, jāšanas sportu, vijoļspēles nodarbībām un daiļslidošanu. Mēs laikam neesam no šīs pasaules, mēs dzīvojam bez jāšanas sporta.

Maniem bērniem ir reflekss – kad atskan vārds “viesi”, viņi skatās turp, kur glabājas milti, jo mēs cepam tortes un dāvinām tās.

Dēls neprot rokās noturēt šķēres, tā man saka bernu dārza auzdzinātāja – jūs viņam tās vienkārši nopērciet, lai graiza papīru. Labi, mēs nopirksim kaut desmit šķēres, bet viņš negrib griezt papīru, viņš grib mikseri, tāpēc, ka rīt mēs gaidām ciemos vecmāmiņu un vectētiņu un tas nozīmē, ka viņš gribēs cept cepumus. Man aug puisis, kurš šķībi griež un slikti zīmē, toties prot iemarinēt gaļu. Šausmas.

Droši vien skolā viņš atpaliks visos priekšmetos. Viņs neizrunā dažas skaņas. Viņš savu vārdu raksta no labās uz kreiso pusi – šai sakarā mēs jokojam par ebreju saknēm. Viņš nezin angļu valodu un neprot sašņorēt zābakus. Kāds bezcerīgs ārprāts. Kur te bija mana dežūrburka ar pelniem, ko kaisīt matos.

Taču viņš liek cilvēkiem raudāt aiz laimes. Viņš bez brīdinājuma atnāk uz dārziņu ar puķēm, tāpēc, ka audzinātājas ir labas un viņām steidzīgi vajag ziedus – mammu, ejam ātrāk, lai nenokavētu. Viņš sapucē vecmāmiņu – apkarina ar krellēm, rokassprādzēm un saka vectētiņam: “un tagad tu vari iet dejot ar mūsu skaistuli”. Viņš velk tēti ārā lietū un sniegā, tāpēc, ka mammītei puķes novītušas, kamēr tētis bija komandējumā.

Viņš visus savus pirmos ietaupījumus no krājkasītes investēja jaunas mašīnas iegādē. Nolēma un viss.

Viņš neprot uzrakstīt vārdu “Ignats” uz apsveikuma kartiņas vecmāmiņai, taču pilnīgi skaidri zin, ka pagatavot šo kartiņu ir dzīvībai ļoti svarīgs jautājums.

Un mums šķiet, ka mēs kā vecāki visu darām pareizi.

Angļu valodu viņš iemācīsies. Paspēs. Bet ar mīlestību un maigumu viss nav tik vienkārši.

Darja Ivanovska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Emocionālā tuvība attiecībās

kopaa5

Daudzi cilvēki atzīstas, ka ieilguši svētki viņus nomoka, bet dažus pat noved neirozē…
Ziniet, kāpēc?
Nē, Mīļie, ne tāpēc, ka pārāk daudz ēdiena, alkohola vai brīva laika… ar to viss kāreiz ir kārtībā;
Ir pārāk daudz brīvas pieejas vienam pie otra…

Ko es ar to domāju?
Totāla neprasme patiešām BŪT attiecībās, nevis PABŪT tajās…
Pats zemākais komunikatīvās kultūras līmenis, kad pat ar pašiem tuvākajiem cilvēkiem brīžam nav par ko parunāt, izņemot sadzīves sīkumus, tenkas par draugiem-radiem-kaimiņiem…
Kad nedaudz ilgāk kopā pavadīts laiks kļūst par iemeslu aizkaitinājumam vai apjukumam – un cilvēki reāli sāk viens otru tracināt – tik ļoti, ka atgriešanās darbā šķiet patiess glābiņš…

Vai tas ir labi vai slikti?
Ja pavisam godīgi – gan viens, gan otrs….

Beidzot ir vērts saprast, ka nevienam nav tevi emocionāli jāapkalpo un jākļūst tev par animatoru, izklaidējot, organizējot programmas un neļaujot garlaikoties…
Ir vērts saprast, ka kopā esot, nav obligāti karāties viens otram kaklā, bet ir obligāti, lai katram būtu sava personīgā telpa, kuru katrs pats sev rada un iekārto pēc savām vajadzībām un gaumes…

Bet…
Ir smagi apzināties, ka tieši tavā tuvākajā lokā šīs tuvības nav…
Nav tāpēc, ka neviens tajā nav ieguldījies un nepiemet pagales pusnodzisušajā ugunskurā…
Tāpēc, ka vairāk par visu mūs attiecībās interesē neatpalikt no tiem pašiem cilvēkiem, par kuriem negribas būt sliktākiem: vai pietiekami laba ir mūsu mašīna, vai mūsu mājvietā ir viss vajadzīgais, vai “pareizajā” vietā esam nolēmuši atpūsties, lai nebūtu kauns rādīt fotogrāfijas, vai mūsu bērni apmeklē “pareizos” pulciņus un vai mēs paši esam “trendā”…
Vienas vienīgas sacensības…

Jā, protams, materiālā dzīves puse ir ļoti svarīga, taču tā, mani Mīļie, vienmēr ir ārpusē…
Un tad, kad mēs sākam sevi ieguldīt tikai tajā, kā mēs izskatāmies no malas, domājot, ka iekšpusē viss pats no sevis ir kārtībā, tad šis “kārtībā” noteikti pievils, es varu to apsolīt…

Galvenais harmonisku attiecību uzdevums ir emocionālās tuvības radīšana…
Zināt to, kurš blakus… nē, nevis nomierināties, nolemjot, ka zini viņu kā savus piecus pirkstus, bet pastāvīgi izzināt….
Dzirdēt viņu… bet, lai dzirdētu, ir jāprot uzdot pareizie jautājumi… ir jāatver cilvēks un jāatveras pašam….
Uzticēties viens otram… bet uzticēšanās tāpat vien vispār nav iespējama, un ziņoju, ka šo vērtību līmeni tāpat vien neviens neizsniedz – tas ir jānopelna…

UN – MĪLĒT…
Vienkārši mīlēt… tas nozīmē, izjust vajadzību pēc kopā pavadīta laika, “necepties” par sirdij mīļajām dīvainībām, nebūt kritiskam, nemeklēt trūkumus…
KAD MĒS MĪLAM – MŪS NENOGURDINA TIE, KURUS MĪLAM…
Un otrādi…

Un tāpēc pat šie ieilgušie svētki ir lielisks pārbaudījums mūsu attiecību kvalitātei…
Ļoti taisnīgs pārbaudījums, kas ļoti daudz ko mums atklāj…
Tas atmodina vēlmi godīgi atbildēt sev uz jautājumu: vai patiešām šīs attiecības ir, vai arī tas ir tikai spīdīgs papīriņš – apmāns, kurā sen vairs konfektes nav…
Vai mēs vēl joprojām viens otram esam dārgi, vai arī jau sen atvēsuši, un tikai skata pēc paliekam kopā, jo nav citur kur likties, vai arī slinkums izlemt par labu pārmaiņām…

Vai mūsu kopīgajā ugunskurā vēl deg uguns, vai arī tas vairāk izskatās kā zīmējums Karlo tēta gleznā…

Dažkārt es skatos uz internetā izliktajām smalkajām jaungada fotosesiju bildēm, kur visi stāv skaistās pozās pie glamūrīgas eglītes un tēlo gan pašu ģimeni gan tajā valdošo laimi… bet to taču nenospēlēsi un neizrediģēsi….
Un vienlaikus redzu tos, kuriem nekas nav jāspēlē…. tāpēc, ka tā ir – liela pievilkšanās pie kopā iekurtas un rūpīgi uzpasētas uguns…
Un nav jābaidās no kopīgiem svētkiem…
Esiet viens otram, ja jūs viens otram esat vajadzīgi!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

10 kļūdas meitas audzināšanā

71003865_2058992087533937_3584999718683410432_n

Dažkārt, pati to negribot, māte traumē savu meitu, nesaprotot, ka tai kaitē. Šie uzstādījumi mūsos dzīvo paaudzēm ilgi un tos vajadzētu mainīt.

💡 Pati nopietnākā kļūda, kuru pieļauj daudzas mammas un vecāsmammas, kuras audzina meitas, attiecīgi – mazmeitas: viņas to programmē tam, ka noteikti ir jābūt kādam obligātajam prasmju un īpašību “komplektam”, kuras meitenei jāapgūst. “Tev jābūt mīļai”, “Tev jābūt pakļāvīgai”, “Tev jāspēj iepatikties”, “Tev jāprot gatavot ēst”, “Tev jābūt…” utt.. Nav jau nekā slikta tajā, ka meitene prot gatavot ēst, taču šajā gadījumā meitenei izveidojas kļūdaina domāšana: es būšu vērtīga tikai tad, ja atbildīšu visiem šiem kritērijiem.

Taču vislabāk, efektīvāk un netraumējošāk nostrādās personīgais piemērs: meitiņ, vai mēs abas kopā varam uzvārīt garšīgu zupu? Vai mēs kopā varam uzkopt māju? Varbūt kopā izdomājam, kāda frizūra tev vislabāk piestāv? Redzot, kā mamma to visu dara un gūst prieku to darot, meitene pati sagribēs to iemācīties.

Un otrādi: ja mamma kut ko necieš, kādu nodarbošanos, tad, lai arī cik reizes viņa atkārtotu, ka tas ir jāiemācās, meitenei pret šo procesu būs neapzināta nepatika. Bet patiesībā, visu, kas viņai jāiemācās, viņa agri vai vēlu iemacīsies. Kad viņai pašai tas būs vajadzīgs.

💡 Otrā kļūda, kuru bieži novēroju meitu audzināšanā – tā ir smaga, nosodoša attieksme pret vīriešiem un intīmajām attiecībām, kuru translē māte. “Viņiem visiem vajag tikai vienu”, “Skaties, paspēlēsies, pamīlināsies un pametīs”, “Tev jābūt nepieejamai”, “Tikai stāvoklī nepaliec”. Rezultātā meitene aug ar sajūtu, ka visi vīrieši ir agresori un varmākas, ka sekss ir kaut kas slikts un nosodāms, no kā vajadzētu izvairīties. Taču, kas notiks tad, kad meitenes ķermenis sāks sūtīt viņai signālus, trakos hormoni un šīs iekšējās pretrunas starp mātes teikto un pašas vēlmēm būs ļoti traumējošas.

💡 Trešā kļūda, kas dīvainā veidā kontrastē ar otro – jau tuvāk divdesmit gadiem meitai tiek paziņots, ka viņas laimes formula sastāv no “apprecēties un piedzemdēt”. Ideāli, ja līdz 25 gadiem, savādāk va būt par vēlu. Iedomājies: sakumā, bērnībā viņai teica, kas viņai jāiemācās (saraksts), lai apprecētos un kļūtu par māti, pēc tam vairākus gadus viņai translēja to, ka visi vīrieši ir lopi, bet sekss – netīrs, bet te pēkšņi – precies un dzemdē!

Tas ir paradoksāli, taču bieži vien šādas pretrunas un uzstādījumi tiek atskaņoti meitām. Rezultātā ir bailes no attiecībām kā tādām. Un ļoti strauji pieaug risks pazaudēt sevi, pazaudēt savu saikni ar savām vēlmēm un apzināšanos, ko tad es pati patiesībā vēlos.

💡 Ceturtā kļūda. Hiperaprūpe. Šodien tā ir neticami liela problēma. Mātes ļoti bieži “piesien” meitas sev un nosaka tik daudz ierobežojumus, ka kļūst baisi. Neej staigāt, nedraudzējies ar šito, zvani man katru pusstundu, kur tu atrodies, kāpēc 3 minūtes nokavēji. Meitenēm nedod brīvību, neļauj pašām pieņemt lēmumus, tāpēc, ka baidās, ka šie lēmumi varētu būt kļūdaini. Bet tas taču ir normāli! 14-16 gadu vecumā normālam pusaudzim  notiek separācijas process un viņš vēlas visu lemt pats (protams, izņemot dzīvības un veselības jautājumus) un viņam ir jādod tāda iespēja.

Tāpēc, ka tad, ja meitene izaugs “zem mammas tupeles”, viņā nostiprināsies doma, ka viņa ir otrās šķiras radījums, kurš nespēj dzīvot autonomi un patstāvīgi, un viņas vietā visu un vienmēr lems citi.

💡 Piektā kļūda. Negatīva tēva tēla formēšana. Nav svarīgi, vai tēvs ir vai nav klātesošs ģimenē, vai māte audzina meiteni bez viņa klātbūtnes, nav pieļaujams, ka tēvu pārvērš par dēmonu. Nedrīkst bērnam teikt, ka viņa trūkumi ir “slikta iedzimtība pa tēva līniju”.

Nedrīkst nomelnot tēvu, lai kāds arī viņš nebūtu. Pat tad, ja viņš arī ir “ēzelis”, tad mātei vajadzētu atzīt, ka viņa izvēlējās tieši šo cilvēku par tēvu savam bērnam. Varbūt tā bija kūda un tāpec vecāki izšķīrās, taču nedrīkst savam bērnam uzkraut atbildību par to, kurš piedalījās ieņemšanas procesā. Viņa taču ne pie kā nav vainīga.

💡 Sestā kļūda. Ķermeniskie sodi. Protams, fiziski iespaidot bērnus nedrīkst vispār, nekad, taču jāatzīst, ka meiteni fiziskie sodi traumē daudz vairāk kā zēnu. Psiholoģiski meitene daudz ātrāk “noripo” no normāla pašvērtējuma uz pazemotu un pakļautu. Bet, ja fiziskais sods nāk no tēva puses – tas pilnīgi noteikti noved pie tā, ka par savu partneri meitene izvēlēsies tieši agresoru.

💡 Septītā kļūda – pārāk maz uzslavu. Meitenītei jāaug pastāvīgi dzirdot to, ka viņa ir pati skaistākā, mīlākā, spējīgākā, talantīgākā un pati-pati.

Tas veidos veselīgu un normālu pašvērtējumu. Tas palīdzēs meitenei izaugt ar spēju pieņemt, mīlēt un cienīt sevi. Tas ir laimīgas dzīves priekšnoteikums.

💡 Astotā kļūda – attiecību skaidrošana meitas klatbūtnē. Vecāki nedrīkst strīdēties bērniem klātesot, tas nav pieļaujams. Īpaši tad, ja strīds attiecas uz mātes un tēva personīgajām īpašībām. Bērns to nedrīkst redzēt.

Bet, ja gadījumā tā ir noticis, abiem vecākiem ir jāatvainojas saviem bērniem un jāpaskaidro, ka nesavaldījās, sastrīdējās un jau salaba, un, galvenais, ka ar bēnu tam nav nekāda sakara.

💡 Devītā kļūda – nepareiza meitenes pubertitātes izdzīvošana. Te nu parasti ir divas galējības: atļaut visu, lai tikai nepazaudētu kontaktu, vai aizliegt visu, lai “nepalaistos”. Kā saka, abi sliktākie.

Vienīgais veids, kā pārvarēt šo visiem sarežģīto periodu bez upuriem, – stingra un labvēlīga attieksme. Stingrība – atļauto robežu nosargāšanā, labvēlība – attieksmē un saskarsmē.

Meitenēm šajā vecumā ir ļoti svarīgi, lai ar viņām runātos, izjautātu, atbildētu uz pat brīžam idiotiskiem jautājumiem, dalītos savās atmiņās. Un reaģētu mierīgi, nekad šīs sarunas neizmantojot pret bērnu. Ja to neizdarīsi tagad, tad tuvības nebūs nekad un pieaugusi meita pateiks: “Es mammai nekad neuzticējos”.

💡 Un pedējā kļūda – nepareizs dzīves uzstādījums. Meitenēm pilnīgi noteikti nedrīkst teikt, ka viņai dzīvē noteikti jāseko kaut kādiem punktiem. Apprecēties, dzemdēt, notievēt, neizplūst utt.

Meiteni vajag noskaņot uz pašrealizāciju, uz prasmi klausīties sevī, uz iespēju nodarboties ar to, ko sirds vēlas un kas padodas, noskaņot uz prieku pašai par sevi un neatkarību no citu viedokļiem un vertējumiem. Tad izaugs laimīga, skaista, par sevi pārliecināta un gatava pilnvērtīgām attiecībām jauna sieviete.

Mihails Labkovskis
Tulkoja: Ginta Filia Solis