Gaidīt vai DZĪVOT?

bite2

Jo ilgāk dzīvoju, jo biežāk redzu divas cilvēku kategorijas. Vieni dzīvo, kā var. Ne vienmēr pareizi, ne vienmēr ideāli. Ko nu tur daudz – galīgi neideāli. Precās, dzemdē bērnus, kaut ko dara, kļūdās, pieceļas un iet tālāk. Dzīvo tagad un šeit. Cik var. Bet dzīvo. Viņi netiecas pēc tā, lai pilnām karotēm smeltu visas baudas un dzīves priekus, taču lēnītiņām iet uz saviem mērķiem, sapņiem. Kaut ko darīt, mēģināt, censties!

Bet ir cilvēki, kuri gaida kaut ko – ideālo. Ideālo dzīvi, ideālo vīrieti, ideālos apstākļus bērnu radīšanai, ideālo aicinājumu, ideālo mājvietu…

Gaida, gaida, lūk, viņai jau 80, bet viņa vēl joprojām gaida savu sapņu princi, bet tas kā nejāj, tā nejāj. Un problēma jau nav tajā, ka viņa gaidīja.

Gaidīt ir normāli, īpaši sievietēm. Bet gaidīt ideālu – tas nozīmē to pašu, ko izvairīties no jebkuras tikšanās.

Es zinu tādas sievietes – viņām savu roku un sirdi ir piedāvājuši vismaz pieci normāli vīrieši, bet viņām ar to par maz. Nav ideāli! Tam viena acs šķielē, tas – valkā dīvainas zeķes, tas nekad dzīvē vēl nav bijis precējies – nez kāpēc, bet tam ir bijusī sieva un divi bērni… Un tā jau kādus 20 – 30 gadus un, jo tālāk, jo ideāls arvien netveramāks un prasības arvien augstākas. Ideāls kā lekāls, kuru cenšas piemērot ikvienam sastaptajam vīrietim. Ar katru gadu šis lekāls kļūst arvien sarežģītāks un vietām pats ar sevi konfliktē – tajā viss ir svarīgi, un neko nevar izmest. Un neviens tajā neierakstās. Un nav jau nekāds brīnums.
Kāda gaida, kad vīrs atmodīsies un sāks kaut ko darīt. Gaida to visdažādākajos veidos, bet visbiežāk stāsta savam vīram par to, kas  jādara, kā, kad un kāpēc. Pašas šajā procesā nemainās. Mājās nav ne vakariņu, ne mājīguma, toties ir sieva – motorzāģis ar Torsunova lekciju grāmatu padusē, kurā pateikts viss par vīrieša pienākumiem. Un viņa gaida, ka viņš beidzot uzņemsies atbildību, agri piecelsies un visu izdarīs. Viņa taču zin, ko un kā viņam jādara. Vai arī atruna – lai sākumā viņš sāk darīt un pēc tam arī es? Bet vai pienāks tāda diena?

Bet dažas gaida savu ideālo darbu – savu mūža lietu. Tādu nozīmīgu, lielu un nepratīgi mīlamu. Tāpēc vispār neko nedara!

Vispār neko. Gaida! Un rezultātā vienkārši izmanto to, ko dara kāds cits. Guļ dīvānā, sēž uz kakla vecākiem, dažkārt pat mājas darbus nedara. Es zinu tādas, kas sevi sauc par mājsaimniecēm, jo nekur nestrādā. Tajā pat laikā mājās valda nekartība, “bardaks”, vīrs ēd, kas pagadās un viņam vēl smadzenes “iznes”, un viss tikai tāpec, ka viņa gaida. Gaida savu ideālo mūža darbu.

Kāds gaida ideālo brīdi bērnu dzemdēšanai, kaut ko rēķina, skaita, atliek to uz daudziem gadiem. Jo nevajag taču vienkārši bērnu – vajag labi nodrošinātu, īpašu, lai ar viņu nebūtu nekādu problēmu un, lai vecumdienās par tevi rūpētos. Lai spēlētu klavieres, un, lai viņam būtu melnā josta karatē. Tāpēc atliek. Pagaidām jākrāj nauda dzīvoklim, tad nākamajam – lielākam, pēc tam vajadzīga mašīna, lai varētu uz karatē nodarbībām vadāt. Bet pēc tam izrādās, ka vīrs tam īpaši neder – nav pietiekami ideāls. Un paiet laiks, kad bērna ieņemšana varēja notikt viegli un bez problēmām.

Kāds gaida, kad varēs paceļot un tāpēc pagaidām nebrauc nekur. Pat ārpus pilsētas nebrauc, jo ārpus pilsētas – tas ir par maz. Vajag uzreiz tālu un tā, lai tā ir pieczvaigžņu viesnīca. Gaida ideālo sezonu, ideālās biļetes, ideālos ceļa biedrus. un nebrauc.

Kāds gaida, kad varēs piepildīt savus sapņus un darīt to, ko vēlās. Tāpēc pagaidām dara to, ko ienīst darīt, neko nedara priekš sevis. Iet uz darbu, guļ un ēd. Un viss. Atliek savus sapņus attālākajā kaktā. Periodiski pārskata savus hobijus un to, ko ar tiem darīt. Sapņo, ka vajadzētu iemācīties spēlēt klavieres, bet klavieres tā arī nenopērk. Sapņo sākt gleznot, bet mājās nav nekā vairāk par pildspalvu. Sapņo par dejošanu, bet pat mājas to nedara. Sapņo strādāt ar bērniem, bet strādā tikai un vienīgi ar papīriem. Sapņo par psihologa izglītību, bet mācās matemātiku, jo ar to var vairāk nopelnīt.

Kāds sapņo par savu māju. Lai tur būtu skaisti un mājīgi. Bet dzīvo īrētā alā, un ala tā nav tāpēc, ka maziņa un ne sava, bet tāpec, ka par to nerūpējas. Tajā nepērk skaistus aizkarus, netaisa remontu, neaicina ciemiņus, pat logus nemazgā, jo tā taču nav sava. Bet tad, kad man būs māja – nopirkšu savu sapņu kumodi. Bet, pagaidām padzīvošu alā bez kumodes.

Kaut kad…. Tas ir tas sapņainais laiks, kad cilvēkiem, kuri gaida ideālu, viss būs – viss, par ko viņi sapņo. Jo viņi taču sapņo. Sapņo, bet baidās. Baidās spert soli savu sapņu virzienā, darīt kaut ko reālu, spert maziņus solīšus katru dienu. Atrast deju studiju, atrast laiku dejošanai, nopirkt deju kurpes, pierakstīties, nopirkt abonementu, aiziet pirmo reizi, otro, trešo, pierunāt sevi aiziet ceturto reizi…. Tie ir tie mazie solīši, kuri aizved pie tā, ka reiz tu dejo flamenko un ļoti ar sevi lepojies.

Kaut kad daudzas sievietes notievēs. Tas taču ir tik viegli – atlikt uz “pēc tam”. Figūra nekur neaizbēgs, bet pagaidām uzēdīšu toortīti un ceptus kartupeļus. Bet būt slaidai – tas atkal ir daudz mazu solīšu. Neēst tortes, dzert vairāk ūdens, sakārtot savu uzturu, sportot, rūpeties par savu ķermeni, sākt to mīlēt…. Paiet pusgads un tev ir ķermenis, par kuru tu sapņoji. Un varēji taču to izdarīt jau pirms pieciem gadiem. Tad kāpec tikai tagad?….Tomēr labi, ka vismaz tagad….

Kaut kad visiem noteikti būs viņu lielā ideālā lieta, kuras dēļ viņi ir nākuši šai pasaulē. Kaut kas īpašs un nozīmīgs. Lai viņiem pieminekli uzceltu un rekordu grāmatā ierakstītu. Priekš kam darīt tās sīkās lietas? Tad labāk vispār neko nedarīt!

Taču, ja labi padomājam, ikviena liela lieta sastāv no miljons sīkumiem. Kurus tu dari, dari, dari un tie savācas kopā un rodas kas liels. Nozīmīgs.

Un pats galvenais, ka mēs varam to darīt katru dienu – šīs mazās, labās lietas. Bet gaidīt milzīgu un pašu galveno, protams, ir vienkāršāk un vieglāk.

Visi gaidītāji baidās kļūdīties. Izvēlēties ne to cilvēku, piedzemdēt ne to bērnu, ne tā viņu izaudzināt, iztērēt savu laiku ne tajā darbā…. Bet dzīve taču nav no gumijas un nav bezgalīga? Vai arī tai nav nekādas nozīmes? Vai arī tomēr pats nozīmīgākais brīdis vienmēr ir TAGAD?!

Daži ideāla gaidītāji piesedzas ar ticību. Sakot, Dievs visu zin un viņš man dos visu ideālo. Dievs zin un Dievs dos. Tieši tik, cik esam pelnījuši. Bet nopelnīt tikai sapņojot, nav iespējams. Nav iespējams, tikai sapņojot, saņemt visu, ko vēlies. Dievam jau nav žēl, taču viņš zin, ka, ja  mēs paši neko nedarām, tam visam iedotajam nav nekādas jēgas. Mēs neesam gatavi pieņemt pat pašu labāko. Kā tie, kuri vinnē loterijā un pēc tam notriec naudu īsā laikā.

Labāk tomēr dzīvot. Tagad. Ar to, ko Dievs devis. Darīt darbu, ko Dievs devis. Dzīvot tur, kur dzīvo un radīt mājīgumu tur. Darīt to, kas tīk Dvēselei – pat tad, ja tas nav darbs, bet tikai hobijs. Un priecāties par to, kas mums ir. Ne ideāls – bet mūsu. Un tātad – patiess un īsts!

Labāk desmit reižu kļūdīties, taču darbības var aizvest mūs pie laimes. Tajā laikā, kad bezdarbība neaizvedīs nekur. Pat, lai vinnētu loterijā, ir jāpaceļ savs dibens un jānopērk loterijas biļete. Lai apprecētos, savā noslogotajā grafikā ir jāatrod laiks, lai iepazītos un komunicētu. Lai piedzemdētu bērnu, sākumā tas ir jaieņem. Lai iemacītos spelēt klavieres, ir jāiemācās notis un jātrenējas katru dienu – kaut nedaudz. Jāparāda Dievam, ka tu vēlies, ka tu esi gatavs, ka tu virzies uz priekšu.

Rādhanātka Svamī savā lieliskajā grāmatā “Ceļš uz mājām” stāsta par kadu brīnišķīgu atgadījumu.

Kādā indiešu ciemā uzradās tīģeris. un vietējie ciema iedzīvotāji slēdza ciet savu mājokļu durvis, baidoties no plēsīgā zvēra. Bet Svamī kopā ar savu draugu dzīvoja uz ielas. viņiem nebija ko aizslēgt, un izglābties arī nebija nekādu iespēju. Ja tīģeris atnāktu pie viņiem, izdzīvošanas iespējas līdzinātos nullei. Nedaudz sanervozējies Svamī gatavojās iemigt, un pēkšņi ieraudzīja, ka viņa draugs sev blakus noliek nūju. Nūja bija neliela un no tīģera tā neizglābtu. Kāda tai jēga? Šo jautājumu viņš uzdeva draugam. Bet draugs, smaidot atbildēja: “Glābt mūs var vienīgi Dievs, bet mums viņam jāparāda, ka arī no savas puses mēs esam gatavi kaut ko darīt”  Nakts pagāja mierīgi..

Dzīvot! Darīt! Būt gataviem izdarīt visu, kas no jums atkarīgs. Ar pateicību pieņemt to, kas jums ir dots. kas gan vēl spēcīgāk var izmainīt jūsu dzīvi, ja ne mazo soļu māksla?

Dzīvojiet! Dzīve ir tik interesanta, daudzveidīga, negaidītu pavērsienu un brīnumu pilna. Būs ļoti žēl, ja šī ceļojuma beigās jūs sapratīsiet, ka savu dzīvi esiet nodzīvojuši vienkārši gaidot kaut ko, tā vietā, lai dzīvotu šeit un tagad!

Dzīvojiet savu neideālo dzīvi neideālos apstākļos ar neideālajiem cilvēkiem. Un pieņemiet domu, ka arī pats neesat ideāls – tas ir gluži normāli. Un, ja nekas šajā pasaulē nav ideāls, ir mazāk baiļu kļūdīties. Un sliktāk par jebkuru kļūdu var būt tikai dzīves trūkums pašā dzīvē.

Dzīvojiet tā, kā sanāk, kā dzīvojas un kā variet. Dariet mazos darbiņus. Un lūdzaties. Esiet atvērti Dieva plānam uz jūsu dzīvi – tas vienmēr ir, un tas vienmēr ir daudz labāks, kā pat vispārdrošākie jūsu plāni un sapņi.

Dzīvojiet! Kamēr jūs gaidiet sev vajadzīgo tramvaju, dzīve paskrien garām. bet var izrādīties, ka jūs stāvat trolejbusa pieturā, kur tramvaji nekursē vispār. Vai tas jums ir principiāli – braukt tikai ar tramvaju, vai arī svarīgāk sasniegt galamērķi? Vai esat gatavi braukt ar pārsēšanos? Vai esat gatavi izmēģināt kādus citus pārvietošanās veidus? Vai esat gatavi nopirkt brauciena biļeti, neskatoties uz to, ka mēnešbiļete jums ir tikai braucieniem tramvajā? Vai arī atrast vismaz tramvaja pieturu, lai aizbrauktu ar to tur, kur jūs vēlaties?

Dzīvojiet! Mīliet! Mācieties! Padariet pasauli sev apkārt skaistāku! Ar to arī pietiks. Laimei tas būs pilnīgi pietiekami.

Autors: Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta FS

Tiesības būt laimīgam, vai nekaunība būt…

laime3248

«Laime nav sasniegums, laime ir atļauja» – reiz rakstīja talantīgā ukraiņu psiholoģe Svetlana Roiza

Atļaut būt sev laimīgam nemaz nav tik vienkārši.

Traucē kauns un vaina.

Vispār, tā ir nekaunība, būt laimīgam.

Atkarībā no tradīcijām jūsu ģimenē, par «nekaunību» var tikt uzskatītas visdažādākās lietas.

Dzīvot tā kā jūs dzīvojat – ar to ienākumu līmeni, labklājību un iespējām, piemēram – strādāt astoņas stundas un  divas dienas atpūsties, vai vispār nestradāt – tā jau var būt nekaunība. Droši vien jūsu vecāki ko tādu nevarēja atļauties, bet jūsu vecmāmiņas un vectētiņi par ko tādu pat sapņot nevarēja. Ja vēl esat kļuvuši “krutāki” par saviem onkuļiem un tantēm, vai arī esi apdzinuši savus brāļus un māsas, izrāvušies ārpus iespējamā robežām – tātad esat pārdabiski nekaunīgi.

Skatoties no jūsu ģimenes sistēmas skatu punkta, un vadoties no jūsu iekšējās balss – kritiķa, kas stāv likuma un kārtības sardzē, nekaunība nevar būt viss, bet tikai konkrētas lietas.

Piemēram, labi pelnīt – ir apsveicami, bet dzīvot savam priekam, stradāt divas stundas dienā, atļauties apmeklēt fitnesa klubus, doties nesteidzīgās pastaigās un vakaros lasīt grāmatas – tas vairs nekur neder. Tā normāli cilveki neuzvedas!

Un te nu ir svarīgi noskaidrot, kas tieši ir slikti no jūsu iekšējā kritiķa viedokļa – tas, ka neraujaties vaiga sviedros, vai tas, ka esat pietiekami nekaunīgi, lai par savu darbu paprasītu vairāk naudas?

Tērēt naudu savām vajadzībām tad, kad jums ir divi bērni un vēl tad, ja šī nauda nav jūsu nopelnīta – tā noteikti ir kliedzoša nekaunība.

Manā praksē «visbezkaunīgāko lietu» reitinga topā pirmo vietu ieņem naudas prasīšana vīram savām vajadzībām. Sievietes, kuras audzinātas «tev pašai sevi jānodrošina un pašai stingri jāstāv uz savām kājām» tradīcijās, tās, kuras radušas paļauties tikai uz sevi, mirklī, kad jāiet dekrēta atvaļinājumā, ir spiestas prasīt naudu vīriem. Bērnu vajadzībām – tas vēl normāli. Bet sev? Savām “kaprīzēm” – apģērbam, veļai, kosmētikai, kursiem – tas nav labi un par to jākaunas…. Tā ir nekaunība!

Vīriešiem iekšēju diskomfortu rada sajūta, ka viņš ir «izrāvies» – uzlidojis parāk augstu. Pārāk daudz naudas pelna, pārāk augstu amatu ieņem. «Vai tu, puisīt, esi savā vietā?» – piekasās viņi sev tēva vai boksa trenera balsī.

Nekaunība var būt pati vēlme būt laimīgam. Vēlēties mīlestību, ģimeni, vairāk par to, kas tev šobrīd ir – nekaunība «nest savu krustu», «glabāt uzticību», «būt priekšzīmīgam vīram», «labai sievai», «padevīgai meitai» un pat neiedomāties sapņot par ko citu. Kur te laime?«Bet vai tad tu to esi pelnījusi?»

«Laime ir JĀNOPELNA!»

Kā minimums, jānomazgā visi trauki, jāizmazgā grīdas visā dzīvoklī. Un tad vari… nedaudz… palasīt, pagulēt, paskatīties pa logu un ar draudzeni pastaigāties.

«Vai tu esi pietiekami laba meitene?»

Un gadās tā, ka vienkārši dzīvot, būt dzīvai, dzīvam – ir nekaunība, ja tuvs cilvēks nomiris…. Elpot, mīlēt, ēst, skatīties filmas, pastaigāties, nodoties iemīļotajai nodarbei – vai tā nav nekaunība attiecībā pret to, kura vairs nav, kurš vairs to nevar? «Izdzīvojušā vaina» – sajūta ar kuru ļoti bieži cilvēki nāk uz terapijas seansiem – tie, kuri vēlas dzīvot, atšķirībā no tiem, kuri izdarījuši citu izvēli.

Kauns un vaina – divas sajūtas, kas mums neļauj vienkārši, cilvēciski būt laimīgiem.

Lai mums piederētu tas, kas pieder.

Vēlēties vairāk un sasniegt visu, ko Dvēsele vēlas.

Noskaidrot, kas patīk, un atļaut sev to gribēt.

Pieņemt lēmumu – darīt vai nedarīt, apzināti nevis automātiski, tāpēc, ka «tādiem kā es, nav atļauts par to pat sapņot, kur nu vēl iet, darīt un saņemt».

Iespējams, jūs jau darāt kādas lietas, ko uzskatāt par nekaunību, un sirds dziļumos izjūtat kauna un vainas sajūtas.

Lūk, jums uzdevums – paņemiet lapiņu un uzrakstiet, ko tādu neatļautu jūs darāt. Sāciet ar vārdiem: “Es nekaunos…”

Iespējams, jums pietiek nekaunības sajust lietus lāses uz sejas un justies laimīgai.

Vai arī jums pietiek nekaunības iekārot svešu vīru?

Bet, iespējams, jūs no rītiem guļat līdz desmitiem?

Vai jūs nekaunīgi esat iesaistījusies kādā nopietnā projektā, pat nenojaušot, ko tas nozīmē?

Bet, iespējams, kaut kur dzīvo jūsu iekārotā sapņu sieviete, un jūs esat nolēmis aprunāties ar sievu par šķirsanos?

Atļaut sev dzīvot, vēlēties, izvēlēties, domāt un šajā procesā balstīties uz sevi – ir ļoti nopietns pamats tam, lai būtu apmierināts ar sevi un tātad – laimīgs!

Avots:  © psy-practice.com
Autors: Irina Dibova
Tulkoja: Ginta FS

Kas ir MĪLESTĪBA?

12274561_537514516406204_3930948401900813144_n

“Kas ir MĪLESTĪBA?” – šo jautājumu uzdevām bērniem no 4 līdz 8 gadiem. Un viņu atbildes izrādījās daudz dziļākas un gudrākas, kā varējām to iedomāties!

— Manai vecmāmiņai ir artrīts, un viņa vairs nevar noliekties un uzlakot sev kāju nagus. Tāpēc to dara mans vectētiņš, kaut arī viņam ir artrīts. Tā ir mīlestība!

— Kad kāds tevi mīl, viņš tevi vārdā sauc kaut kā īpaši. Un tu zini, ka viņš tavam vārdam neko sliktu nenodarīs.

— Mīlestība tevi atradīs pat tad, ja tu vēlēsies noslēpties. Es jau no piecu gadu vecuma no tās slēpjos, bet meitenes mani vienalga atrod.

— Mīlestība ir tas, kas liek tev smaidīt pat tad, kad esi noguris.

— Mīlestība – tas ir tad, kad mamma tētim gatavo kafiju, bet pirmo malciņu iedzer pati, lai pārliecinātos, ka kafija sanākusi garda.

— Mīlestība ir tad, kad cilvēki visu laiku skūpstās. Bet, ja viņi piekūst skūpstīties, tad vienalga grib būt kopā un vienkārši sarunājas.

— Mīlestība ir tas, ko var ievērot istabā Ziemassvētku laikā, ja pārstāj izpakot dāvanas un ieklausās.

— Ja jūs vēlaties iemācīties mīlēt, tad jums jāsāk draudzēties ar cilvēku, kuru jūs ienīstat. (Mūsu planētai ir vajadzīgi tādi cilvēki, kā šī meitenīte)

— Mīlestība – tas ir tad, kad tu saki zēnam, ka tev patīk viņa krekls un viņš to valkā katru dienu.

— Mīlestība – tas ir tad, kad vecenīte un vecītis turpina draudzēties, kaut arī viens par otru ļoti daudz ko zina.

— Kad es uzstājos uz skatuves, man bija bail. Es skatījos uz cilvēkiem zālē un ieraudzīju, kā tētis man smaida un māj ar roku. Viņš bija vienīgais, kurš tā darīja. Jo viņš mani mīl. Es vairs nebaidījos.

— Mīlestība – tas ir tad, kad mamma tētim atdod pašu garšīgāko vistas gabaliņu.

— Mīlestība – tas ir tad, kad mamma redz tēti nosvīdušu un netīru, un vienalga viņam saka, ka viņš ir skaistāks par Bredu Pitu.

— Es zinu, ka mana vecākā māsa mani mīl, jo viņa man atdod savas lietas, un tadēļ viņai nākas iet uz veikalu un pirkt sev jaunas.

— Kad tu kādu mīli, tu mirkšķini acis un no tavām skropstām birst zvaigznes.

— Mīlestība ir tad, kad kāds tev dara pāri un tu dusmojies, bet nekliedz uz viņu, jo zini, ka viņam tas būs nepatīkami.

— Ja jūs kadu nemīlat, nevajag teikt: “Es tevi mīlu”. Bet, ja mīlat, tad to vajag teikt ļoti bieži. Bet cilvēki to aizmirst.

— Mīlestība ir tad, kad tavs kucēns laiza tev seju pat tad, kad tu visu dienu viņu esi atstājis vienu mājās.

Avots: http://www.wiolife.ru
Tulkoja: Ginta FS

Lieciet mierā bērnus un nodarbojieties ar savu dzīvi!

bernus auklet1

Es nesaprotu, vai tā ir tāda mode… auklēt bērnus līdz precībām?

Jau vairāk kā 10 gadus es vēroju, kā vecāki uzņemas atbildību, kura būtu jāuzņemas pašiem bērniem. Vai tā ir tāda mode… Palīdzēt pildīt skolā uzdotos mājas darbus gandrīz līdz devītajai klasei, viņu vietā kārtot skolas somu, viņu vietā noskaidrot mājas darbu uzdevumus, zvanot klasesbiedriem, vazāt viņus pa visiem pulciņiem – bez maz vai no 6 mēnešu vecuma, un skolas gados noslogot viņus ar visiem iespējamajiem pulciņiem tā, ka bērnībai vispār neatliek laika? Ļoti daudz lēmumu vecāki pieņem bērnu vietā un, aizsedzoties ar vislabākajiem nodomiem, kontrolē savu bērnu dzīvi un visas viņu lietas.

Nesen, lasot lekciju skolnieku vecākiem es ievēroju, ka ļoti daudzi vecāki uzzin viens no otra mājas darbus, kas bērnam veicami – 6. KLASĒ!!!! Un vēl žēlojas par to, ka bērni aug nepatstāvīgi.

Es neatceros, ka manā bērnībā vecāki būtu kārtojuši man skolas somu, manā vietā uzzinājuši mājas darbus un būtu veduši mani uz pulciņiem, un manā vietā izvēlējušies, kādus pulciņus apmeklēt (es arī ko tādu neatceros: G.FS)

Vecākiem bija savas darīšanas. Bet mēs mācījāmies būt patstāvīgi. 

Vecāki – bērna apkalpojošais personāls

Sabiedrība ir kļuvusi «centrēta uz bērniem». Visa ģimenes dzīve grozās ap bērnu interesēm. Bērns – dzīves jēga un gaisma logā. Vīrietis un sieviete kļūst par komandu, kas audzina bērnus un apkalpo tos – apkalpojošais personāls. Un tajā pat laikā pārstāj būt vīrs un sieva. Un, pats galvenais, vecāki tic, ka tādā veidā padara savus bērnus laimīgus, nodrošinātus un uzdāvina viņiem pašu laimīgāko bērnību.

Skatoties uz tādām “pareizām” ģimenēm, man gribas teikt – lieciet mierā savus bērnus, nodarbojaties ar sevi. Tāpēc, ka tā jūs bojājiet saviem bērniem dzīvi!

Tūliņ paskaidrošu savu pozīciju.

… vismaz bērni būs laimīgi…

Daudzi vecāki savu pozīciju paskaidro ar to, ka viņi vēlas, lai viņu bērni izaugtu veiksmīgi, nodrošināti, lai viņiem dzīvē būtu izvēles iespējas. Un tas viss tāpēc, lai viņu bērni izaugtu par laimīgiem cilvēkiem. Pamatota vēlme, jo paši vecāki nejūtas laimīgi un tāpēc vēlas, lai vismaz viņu bērni tādi būtu.

Taču mākslu būt laimīgam arī ir jāmācās, un bērni vienmēr mācās no saviem vecākiem, Tieši no viņiem pārņem uzvedības stereotipus un veido attieksmi pret dzīvi kopumā. Ko bērni var iemācīties no vecākiem, kuri paši sevi nemīl un par sevi nerūpējas? Iemācīsies pārstrādāties, dzīvot trauksmē un steigā, iemācīsies neuzticēties pasaulei un pašiem sev, bet neiemācīsies mīlēt un cienīt sevi un būt laimīgiem.

Un nav neviena cita, kas viņiem to iemācīs, ja vecāki paši to neprot!

“Neaudziniet savus bērnus, tas ir bezjēdzīgi, viņi vienalga būs līdzīgi jums. Audziniet sevi!”
Angļu sakāmvārds

Ja nevēlaties saviem bērniem tādu dzīvi, kāda ir jums, tad izlabojiet sevi un savu dzīvi. «Padariet sevi» par laimīgu cilvēku, tad arī jūsu bērni būs laimīgi cilvēki. Un nebūs nepieciešamība pēc neskaitāmiem attīstības pulciņiem. Ja jūs paši sāksiet nodarboties ar sevi, paši uzņemsieties atbildību par savu dzīvi un nenovelsiet atbildību uz valdību, priekšniecību, partneri u.t.t. Tad arī ar jūsu bērniem viss būs kārtībā.

Slēptais motīvs

Ir vēl viens slēptais motīvs: vecāki vēlas saviem bērniem iedot to, kā viņiem pašiem trūcis bernībā. Ļoti bieži šis motīvs izpaužas kā neapzināta vēlme kompensēt savus bērnu dienu deficītus. Un bieži vien vecāki aizmirst savam bērnam pajautāt, ko viņš vēlas. Ir filma «Interstate 60» («Трасса 60» ), kas stāsta tieši par to, noskatieties!

Vai arī otrādi, pajautā bērnam, ko viņš vēlas, un pēc tam paši fanātiski metas šīs vēlmes piepildīt. It kā vienīgais vecāku dzīves mērķis būtu lutināt savu bērnu, bet savu paša interešu un dzīves jēgas nav.

Mēs nevaram savu bērnu vietā nodzīvot viņu dzīves, nevaram pasargāt viņus no viņu pašu kļūdām. Tās vienalga viņiem pašiem būs savas. Bet, ja mēs nemitīgi cenšamies viņus pasargāt, tad atņemam viņiem iespēju pašiem kļudīties un iegūt savu dzīves pieredzi, nedodam iespēju viņiem pieaugt un realizēt savu potenciālu. Mēs paši padaram viņus par cilvēkiem bez iniciatīvas, infantīlus un tādus, kuri nezin, ko vēlas, kuriem nav sava viedokļa un dzīves pozīcijas, kuri nav norūdīti un neprot risināt visvienkāršākās dzīves situācijas.

Atkārtošos: vecāki, ja vēlaties izaudzināt laimīgus un veiksmīgus savus bērnus, lieciet viņus mierā un nodarbojieties ar savu dzīvi!

Meklējiet savas personīgās intereses un jēgu. Meklējiet to, kas darīs jūs laimīgākus, jo jūsu bērniem ir vajadzīgi laimīgi vecaki. Dzīvojiet pirmkārt sev un tikai tad – bērniem!

bernus auklet

Autors:  Oksana Butrima

Foto: Anna Redčenko
Tulkoja: Ginta FS

Nepastāvīgās vērtības

10390436_243286669195136_7329873538467832955_n

Kuru mēs varam uzskatīt par patiesi veiksmīgu cilvēku?

Pusaudžu problēma allaž ir tā, ka šķiet, it kā viss apkārt esošais, grasās tāds palikt uz mūžīgiem laikiem. Skaistules vienmēr paliks skaistules, populārie līdz savām vecumdienām būs deju plača zvaigznes, bet nelaimīgās, muļķīgās meitenes ar biželēm un bez draugiem, mūžīgi paliks nevainīgas.

Kad tev jau ir trīsdesmit, tu atskaties atpakaļ, un tev mati ceļas stāvus no tā, cik gan dzīves un cilvēki ļoti var mainīties. un cik reižu pēc kārtas tas var notikt!

Pazīstamā meitene, kas tik ļoti mīlēja iedzert aiz garāžām un aicināja tur puišus uz grupveida seksa seansu, apprecējās ar vienu no tiem “aizgarāžas” puišiem. Piedzemdēja septiņus bērnus pēc kārtas – pati sēž mājās. Izmācījās par krūts barošanas konsultanti, visi viņas bērn,i kā nomērīti – zilacaini, baltām sejiņām, spēlē klavieres, mācās mājās, nekad nav redzējuši TV un uzvedas kā eņģelīši

Bet šīs meitenes vīrs, iestājās mācīties kristīgajā seminārā un, vēl nedaudz, un šī meitene, ar kuru pieklājīgo meitenīšu vecāki ne tikai neatļāva, bet pat aizliedza draudzēties un pat sarunāties, drīz kļūs par mācītāja sievu. Velns parāvis, es kaut kam tādam neticētu, ja nebūtu to redzējusi pati savām acīm!

Pati skaistākā un iekārotākā no visām, kuras zināju, meitene, puišu neaizsniedzamais sapnis un ceļazvaigzne, apprecējās ar ideālo puisi, kurš drīz vien izrādījās galīgi neideāls. Meitene cieta, glāba

— «viņš taču bez manis neizdzīvos», uzbarojās līdz 150 kg, iekrita depresijā, pazuda uz desmit gadiem — kautrējās tikties ar draugiem, negribēja, lai viņi viņu tādu redz. Bet pēc tam pēkšņi aizravās ar jogu, iemīlējās vienreiz, tad – otrreiz, aizgāja no vīra, notievēja, atrada savu sapņu darbu, pārvācās dzīvot uz savu sapņu zemi — un, lūk, atkal viņa ir pati skaistākā un iekārojamākā no visām sievietēm, kuras jebkad dzīvē esmu sastapusi.

Līdz “kaulam” pareizais puisis. Es tādus vienmēr esmu mīlējusi, kaut mana mamma teica: ar viņu var nomirt no garlaicības! Viņš taču vienmēr visu darīja pareizi! Ar zelta medaļu pabeidza skolu, ar sarkano diplomu – universitāti, apprecējās ar tādu pašu pareizo meiteni, uzbūvēja ideālu karjeru, ģimenē trīs bērni, Šķiet, viņš nekad dzīvē nav darījis neko nepareizu vai nepārdomātu. Skolā tā dēļ par viņu vienmēr smējās. Pēc tam apskauda. Bet pēc piecpadsmit laulībā pavadītiem gadiem, viņš komandējuma laikā pēkšņi sastapa astoņpadsmitgadīgu meiteni — ar lielu blīkšķi pameta sievu un savus trīs bērnus, savu ideālo karjeru, tā, ka apkārtējie pat iepīkstēties nepaspēja. Viņš pārvācās no Maskavas uz mazu Sibīrijas ciematu pie šīs meitenes un plāno tur būvēt fermu. Visi, aizturējuši elpu, gaida, kas notiks tālāk..

Ļoti neglīts, apaļīgs puisis. Zēni, nez kāpēc, viņu cienīja un mīlēja, bet meitenes aiz muguras ķiķināja — viņš pēc kārtas iemīlējās katrā garāmejošā meitenē, bet pēc tam ļoti cieta. Nevarēja iestāties institūtā, aizgāja strādāt celtniecībā, tur ātri izvirzījās priekšniekos un beigās izveidoja savu celtniecības kompāniju. Apprecējās ar lielisku, skaistu meiteni. Skatās uz savu sievu un dievināšanas pilnā balsī saka: «Mums mājās pilnīgi pietiek ar vienu profesoru!» Viņa sieva patiešam ir profesore, un pasniedz mācības universitātē. Bet es atceros, kā viņš trīspadsmit gadu vecumā ar tādu pašu dievināšanas pilnu skatienu skatījās uz mani, un tagad man pat nedaudz skauž.

Fantastisks puisis, teicamnieks, kompānijas dvēsele un īsts skaistulis. Pateicoties vieglajai galvai  varēja pat nemācīties, valdzināja meitenes. Viņš to darīja tā, ka neviens neaizgāja apvainojies. Reiz gāja mājās no universitātes tusiņa un nedzirdēja no muguras tuvojošos soļus. Viņam iesita pa galvu ar metāla stieni, atņēma telefonu un maku, kurā bija 100 rubļu. No komas viņš attapās ātri, varētu pat teikt, ka paveicās. Tagad viņš dzīvo no invaliditātes pensijas, dažkārt viņu pastaigā pie rokas izved mamma vai tētis. Klasesbiedri regulāri nāk pie viņa ar produktiem vai naudu, slēpj acis un atri aiziet.

Līdzīgs gadījums. Arī gudrinieks, mammas lepnums un teicamnieks. Astoņu gadu vecumā pakļuva zem mašīnas riteņiem — gadu ilga rehabilitācija slimnīcās, mācījas no jauna noturēt galvu, staigāt un runāt. Protams, pēc tam vairs par nekādām mācībām runāt nevarēja — sāka bēguļot no mājām, narkotikas, sliktas kompānijas, milicija, nosacīts sods, pāraudzināšana. Vecāki izraudājuši visas asaras, pārstāja cerēt. Pēc uz desmit gadiem viņš pazuda un atgriezās kā nelielas ražotnes un veikalu tīkla īpašnieks. Apprecējās ar jau pieaugušu sievieti, kurai pašai jau bija divi bērni, viņiem piedzima vēl divi savējie. Cilvēki, kuri pie viņa strādā, nespēj vien slavināt viņu – esot tik augstsirdīgs un gudrs priekšnieks.

Jo vairāk tev gadu, jo vairāk tu redzi apkārt notiekošus cēlienus un kritienus. Tu redzi, kā izbijušās muļķītes pārvēršas par žilbinošām skaistulēm un otrādi. Un pēc tam atkal viss mainās. Tu redzi, kā labas meitenes sāk pļēgurot, bet sliktās meitenes kļūst par lieliskām mātēm. Tu redzi, kā cilvēki bankrotē, un pēc tam kļūst bagātāki, kā jebkad agrāk. Tu redzi, kā dzīve met tādus kūleņus un nāves cilpas, ka nevienai cilvēciskajai fantāzijai nebūtu iespējams ko tādu izdomāt..

Mana draudzene, meitene no ļoti nabadzīgas ģimenes, apprecējās ar ļoti bagātu puisi. Un piecpadsmit gaduis to vien darīja, ka audzināja bērnus un kopa sevi. Bet pēc tam viņas bagātais puisis krīzes laikā pazaudēja visu, iekrita depresijā, pagriezās gultā ar seju pret sienu, un tā nogulēja divus gadus. Šajā laikā draudzene apguva jaunu profesiju, noorganizēja savu ienesīgu biznesu, un pat atlika nedaudz naudas, lai vīram būtu ar ko sākt jaunu dzīvi. Ja es rakstītu stāstu, es noteikti uzrakstītu to, ka viņa sajuta savas naudas saldo garšu, brīvību un veiksmi. Taču patiesībā, nē. Kā tikko vīrs atkopās un sāka pelnīt, draudzene ātri aizvēra savu “bodīti” un atkal sāka dzemdēt bērnus un staigāt pa masāžām, krāsu konsultantiem un vokālajām nodarbībām.

Brunču mednieki kļūst par uzticīgākajiem vīriem, meitenes – karjeristes aizbrauc uz Tibetu mācīties dzen un pēc tam atgriežas, lai savā veiksmes ceļā sabradātu visu un visus. Viss plūst un mainās: «Viss pāries, — teica gudrais ķēniņš Zālamans, — un ari tas pāries».

Autors: Alīna Farkaš
Avots: http://fraufluger.ru
Tulkoja: ginta FS
Ieteica: Līga Šīrona

Mihails Labkovskis: Sveiks, Tēti!

tetis

Beidzot par to kāds ir uzrakstījis!

Gan dzīvē gan savā praksē esmu sastapis ļoti maz labu tēvu. Vīriešiem vispār nav raksturīgi būt labiem tēviem. Tas pat ir nedaudz pretdabiski. Viņi principā ir savādāki! Tēva instinkts ir mīts. Katrā gadījumā, ar to nepiedzimst. Tēvi bērnus mīl sociāli, viņi pieķeras tiem bērniem, ar kuriem pavada savu laiku, par kuriem rūpējas. Pat tad, ja tas notiek piespiedu kārtā…. Katrā gadījumā, sākumā.

Labs tēvs vienmēr ir pareizas sievietes uzvedības stratēģijas “produkts”. Apprecēties un piedzemdēt nav svarīgākais. Pats grūtākais ir “izaudzināt” savu vīru par rūpīgu un atbildīgu tēvu.

Un jāsāk būtu ar to, ka jau iepriekš, pirms grūtniecības, jānoskaidro, vai jūsu partneris grib un ir gatavs bērniem, vai ir gatavs visam tam, ar ko tas saistīts. Tikai tādā gadījumā jūs varēsiet no viņa kaut ko pieprasīt, dalīt atbildību uz diviem. Bet, ja noskaidrosiet, ka nav gatavs – labāk bērnu dzimšanu atlikt, vai arī godīgi pašai paļauties tikai uz sevi.

Lūk, gatavojos rakstīt par tēviem un vērsties pie viņiem – jau esošajiem un potenciālajiem, bet sanāca, ka atkal viss novirzās uz sievietēm. Tomēr viss ir atkarīgs no jums: atzīsim to. Atcerieties, kādu padomu deva nelaiķis dr.Spoks? Izgājāt no dzemdību nama, atdodiet bernu tēva rokās un pašas dodaties pie manikīra

Es pārspīlēju, bet doma skaidra? Tā ir pareizā.

Ļoti bieži sievietes atstumj savus vīrus no bērna gultiņas ar vārdiem: “te visam jābūt sterilam”. Vai izrauj bērnu no tēva rokām ar vārdiem: “uzmanīgi, vēl nometīsi”. Vai arī nakts vidū šūpojot bernu rokās, it kā čukst: “es pati, pati”

Bet pēc tam atbrauc mamma – vecmāmiņa, cilvēks- sievasmāte un apsardze pastiprinās. Plus daudzās ģimenēs ir pieņemts  algot aukli, pat divas. Tādā veidā starp bērnu un tēvu tiek noteikta distance – atsvešināšanas josla. Tiek uzskatīts, ka vecumā līdz bērna gadam, citkārt pat trim gadiem, nav tas laiks, kad vīrietis varētu “noderēt saimniecībā”. ja nu vienīgi aizskriet pēc pamperiem un sabučot savu saimi. Un, lūk, īstais moments ir palaists vējā!

Es ļoti bieži dzirdu visdažādāko vecumu tēvus runājam: “Ko gan ar viņiem darīt? Maziņš, siekalains, brēcošs, runāt neprot”. Viņiem tas ir neinteresanti, garlaicīgi un nedaudz bailīgi, kad iedomājas, ka nāksies pavadīt divatā ar bērnu stundu vai vairāk.

No Ļeva Tolstoja meitu atmiņu stāstiem: tēvs sāka ar viņām komunicēt pēc tam, kad viņām bija palikuši 20 gadi. Taču es domāju, ja jūs neesat precējušās ar Ļevu Tolstoju, jums ir iespēja “izveidot” no sava vīra lielisku tēvu.

Padomi par šo tēmu.

  • Ja bērns neguļ – normāls, jūs mīlošs vīrietis celsies pie viņa vismaz katru otro reizi. Galvenais, neapstādiniet viņu.
  • Nekad neatsakieties no piedāvātas palīdzības, nekādu “es pati tikšu galā”. Bet, ja palīdzība netiek piedāvāta, pašas aktīvi iesaistiet savu vīru bērna apkalpošanā. vajag izdarīt tā, lai laiku pa laikam nebūtu neviena cita, kurš var nomainīt pamperi. Peldināt vannā – tikai divatā ar tēti: “Man vienai tas ir grūti un nav droši” – un tā ir vistīrākā patiesība. Nesāciet mazgāt, kamēr viņš nav atnācis.
  • Staigāt ar bērnu tēvam ir svēta lieta. Lai tā būtu, sakiet: “Es gatavoju pusdienas, gaidu jūs pēc divām stundām”.

Apģērbt, izģērbt, likt gulēt – visu to var darīt kopā vai pēc kārtas. Jo agrāk jūs savā ģimenē ieviesīsiet tēva dalības bērna audzināsanā rituālus, jo labāks tēvs sanāks. Ir jābūt kādiem pienākumiem, kuri ir tikai tēva ziņā.

Un, vēl izmantojiet jebkurus iemeslus, lai biežāk bērnu ar viņa tēti atstātu tet-a-tet

Lai pierod: “Man jāatpūšas!”, “Man steidzami jāierodas poliklīnikā” – un aizskrien… Tajā nav nekā egoistiska un vieglprātīga – atcerieties, jūs “audziniet” sava bērna tēvu, jūs rūpējaties par savu ģimeni un tās nākotni. Tikai ieguldot savā bērnā laiku un spēku, staigājot, mainot pamperus, peldinot, ceļoties naktī ieaijāt, vīrietis ir spējīgs stipri pieķerties un iemīlēt savu bērnu. Starp citu, nav obligāti – savu personīgo.

Diemžēl pašiem šodienas tēviem bērnība ir pagājusi bez tēviem. Un tas nenozīmē, ka viņi auguši nepilnās ģimenēs, vai ari viņu tēvi bijuši alkoholiķi vai slikti cilvēki. Viņi vienkārši nenodarbojās ar savu dēlu auzināšanu, ne īpaši bieži piedalījās savu dēlu dzīvēs. Un tagad mums ir reāli bezpalīdzīgi vīrieši, kuriem nav ne jausmas kā pabarot, apģērbt, uzsēdināt savu bērnu uz poda… Un viņi saka: “Kā es varu zināt, ko viņš grib un kāpēc bļauj?”, “Kā ar viņu spēlēties, kad viņš vēl kājās nestāv?” No kurienes viņi vispār var zināt, ka tas jādara tēviem, ja viņu pašu stingrie tēvi un vectēvi uzskatīja bērnu audzināšanu par nevīrišķīgu padarīšanu? Ja kādam ir savādāk – es apsveicu! Pārējiem nāksies pirmo reizi ģimenē ieviest pareizas tradīcijas.

Pozīcija: “Es mājas nesu naudu un tas ir mans ieguldījums! Ko jūs vēl vēlaties?”, vēl vairāk – “es strādāju, nogurstu un man nav nekādas vēlēšanās krāmēties ar jūsu puņķiem un asarām” – es uzskatu par stulbu un absolūti nepieņemamu.

Tēvs ir ne tikai barotājs, bet arī cilvēks, kurš piedalās bērna audzināšanā, kurš komunicē ar saviem bērniem, interesējas par viņu dzīvi, viņš ir cilvēks, uz kuru bērns var paļauties un justies kopā ar viņu drošībā! Tikai tā vecāki var izaudzināt veselus, par sevi pārliecinātus cilvēkus, nevis neirotiķus ar uzmanības deficītu un veselu gūzmu dažādiem kompleksiem.

Pats sliktākais, ko dzīves scenārijā izvēlēties, ir slikta sekotāja loma. Un diemžēl, visbiežāk tēvs šo lomu arī spēlē. Un te nu viņš kā idiots pavelkas uz parastu sievišķīgo provokāciju: “Ej un tiec galā, es vairs nevaru!”, ka viņš sāks aurot, vai paņem siksnu, tā vietā lai mierigi teiktu: “Dēls, kas nupat notika?” Un katrā šādā scenā vainīgi ir abi – gan māte, kura “nogrūž” bērnu tēvam, un bieži izmanto draudus: “pateikšu tēvam”, gan tēvs, kuram vieglāk izlamāties nevis pārkārtot ģimenes attiecību sistēmu.

Ar tēviem ģimenē ir vēl viena problēma – greizsirdība.

Dažiem vīriešiem tās ir gatavās šausmas, kad sievietes uzmanība pārslēdzas no viņa uz bērnu. Ja vīrietis ir infantīls, tad viņš šajās situācijās ļoti mocās. Un vairums agresijas gadījumu ģimenēs ir tieši šī iemesla dēļ – tieši greizsirdības dēļ.

Man reiz konsultācijā bija kliente, kura ar šausmām stāstīja, ka ik reizi, kad uz dīvāna sēž visa ģimene – viņa, vīrs un mazais dēls, dēls regulāri tiek, it kā nemanāmi, nogrūsts no dīvāna, lai pats vīrs varētu ieņemt vietu blakus sievai. Nu, ko tur teikt? Bērni, īpaši pavisam maziņi, patiešām prasa 100% mātes uzmanību, un tomēr, būtu jābūt tik gudrai, lai pamanītos attiecību līmeni “sieviete- vīrietis” nepārvērst attiecību limenī “vīrietis-vīrieša bērna māte”. Tas nav viegli, bet ir svarīgi, un iespējams, tikai ar noteikumu, ka starp laulātajiem valda mīlestības un draudzības attiecības

Ļoti svarīga vīriešu atšķirība pieejai bērna audzinašanā ir tā, ka viņi ir ambiciozāki kā sievietes, un pastavīgi nomoka bērnus ar savām lielajām cerībām. Viņiem vienmēr šķiet, ka viņu bērns nav pietiekami veiksmīgs! Un šīs it kā neattaisnotās cerības, pārvēršas bērnu neirozēs.

Es esmu redzējis ļoti daudz traģēdiju un bērnu asaru, kad 12 gadīgas meitenes tiek sūtītas uz Londonas vai Bernes skolām, kad dēliem pret savu gribu ir bijis jāstājas Augstākajā Ekonomikas skolā vai pareizajā MVU fakultātē, tikai tāpēc, ka tētis tā nolēma. Jo tētis pats kādreiz bija gribējis tur macīties («что отцы не допели,— мы допоем!»)

Vai arī, kādas 7 gadīgas meitenes tēvs stāstīja, ka meita nodarbojas ar mākslas vingrošanu, bet tur viss ir ļoti stingri, un, ka viņš ar treneri vienojās par to, ka līdz 12 gadu vecumam tas bērnu “nelauzīs”. Ar to pašu vēloties pateikt, ka viņš nav tik traks kā visi parējie vecāki…. Pēc manām domām, tas vispār ir briesmīgi, pieļaut domu, ka tavu bērnu “lauzīs”.

Mammas, attiecībā uz mācībām, tik traki neuzvedas, jo bernu veselība viņas uztrauc vairāk kā sekmes skolā. Bet tēvu ambīcijas šajā tēmā uzzied ļoti krāšņi.

Tas pats ir ar kontroles tēmu – īpaši meitenēm. Te nu tēvi uzvedas īpaši agresīvi, cenšoties stingri ierobežot meitu brīvību – ne tik daudz aiz vēlmes pasargāt no nepatikšanām, bet gan atkal deļ tās pašas greizsirdības.

Nedaudz vēl par šķirtajiem tēviem.
Ir vīriešu kategorija, kuri aiziet pie citas sievietes, izveido jaunu ģimeni, tur piedzimst bērni, bet par “iepriekšējiem” aizmirst. Un arī šādu vīriešu nav nemaz tik maz.. Te nu atkal paceļas jautājums par tēvu jūtu sociālo dabu – ir šeit kaut kas no teiciena: “no acīm prom, no sirds – arā”.

Bet tiem, kuri šobrīd ir šķīrušies un uztur attiecības ar bērniem, ir raksturīgas divas kļūdas.

Pirmā kļūda: satikšanās laikā “ieslēgt skolotāju” un visu tikšanās laiku uzdot kontroljautājumus par mācībām, atzīmēm, disciplīnu, papildnodarbībām, “par ko gan tu domā?”, un “tagad beidzot ir jāsaņemas”

Otrā svētdienas tēvu kļūda – sarīkot nepārtrauktus svētkus. Pārvietoties no kinoteātra uz kafejnīcu, tad uz zooparku, tad – karuseļiem, pēc tam iepirkties lielveikalos, tad atkal picērija, un tā – bezgalīgi..

Bet bērnam šajā laikā kā svaigs gaiss ir vajadzīgas normāla cilvēciska komunikācija un attiecības. Lai tētis jautātu par to, kas bēnu uztrauc, lai justu viņa garastāvokli, interesētos par bērna attiecībām ar draugiem un pretējo dzīmumu.

Bet nākas konstatēt, ka tā vietā, lai normāli komunicētu, tēvi loti bieži atpērkas ar mantām, bet vēlāk, labākajā gadījumā, apmaksā mācības.

Savas uzmanības vietā piedāvāt naudu – tā pie mums ir ierasta situācija. Kā arī vīriešu infantīlisms un negatavība uzņemties atbildību. Plus emocionālā neattīstītība, kad vīrietis neprot paust labas emocijas, pat normāli neprot apskaut savu bērnu, toties lieliski prot paust savu agresiju… Tie visi ir mūsu sabiedrības dzīves fakti. Taču ar to visu ir iespējams strādāt. ja vien būtu tāda vēlēšanās.

Un noslēgumā es mēģināšu vērsties tieši pie stiprā dzimuma:

  • neprecieties, vai nepiekrītiet sievas vēlmei dzemdēt, ja nejūtiet sevī vajadzību kļūt par tēvu. Ideāli, ja jūs esat gatavi un ļoti to vēlaties, un, galvenais jums pietiks tam spēka un laika.
  • attīstiet savu emocionalitāti, mācieties dod un saņemt mīlestību, mācieties just un paust savas jūtas.
  • ja vēlaties, lai jums būtu patiesas, uzticēšanās pilnas attiecības ar bērniem, negaidiet, kamēr viņiem paliks 15 gadu – peldiniet, mainiet pamperus, barojiet no pudelītes, celieties naktī, kad viņi raud, pastaigājaties pa dienu, esiet blakus vienmēr – ne gluži fiziski, bet domās un dvēselē.
  • mācieties spēlēties, šķietami bezjēdzīgas bernu spēles.
  • nemociet savus bērnus ar savām gaidām un cerībām, neaudziniet viņus par teicamniekiem, kosmonautiem, biliem geitsiem, akadēmiķiem landauiem – pieņemiet viņus tādus, kādi viņi ir…

Ja kādam ir bijis tētis, kurš visu to ir pratis…. Cik gan mēs viņam esam bijuši pateicīgi, pareizi? Mūžam pateicīgi.

Tie, kuriem bija un ir tādi tēvi – ir izauguši par sevi pārliecinātiem cilvēkiem un, protams, laimīgākiem, veselākiem par visiem parējiem…
Autors: Mihails Labkovskis
Tulkoja: Ginta FS

Noliedzot tēvu

tetis_meita6

Tēma, iespējams, ir ne tā ērtākā, taču ļoti svarīga ikvienam cilvēkam.

Pieņemšanā: zēns – 6 gadi, smagi neirotiski traucējumi

– Ar ko tu kopā dzīvo?
– Ar mammu.
– Un tētis?
– Mēs viņu padzinām.
– Kā tas ir?
– Mēs ar viņu izšķīrāmies, viņš mūs pazemoja, viņš nav vīrietis, viņš sabojāja mūsu labākos gadus.

Pieņemšanā: pusaudzis – 14 gadi, smagas migrēnas, reiboņi, nekontrolējama, agresīva uzvedība

– Kāpēc tu neuzzīmēji tēti, jūs taču esat viena ģimene?
– Labāk tāda tēva vispār nebūtu bijis
– Ko tu ar to domāji?
– Viņš mātei visu dzīvi sabojāja, uzvedās kā cūka, tagad nestradā…
– Un kā tēvs izturās pret tevi?
– Lamā par divniekiem
– …un viss?
–  Viss…. ko gan no viņa vēl var gaidīt? Es pat naudu pats pelnu savām izklaidēm.
– Kā tu pelni?
– Grozus pinu.
– Un kas tevi iemācīja grozus pīt?
– Tēvs. Viņš man ļoti daudz ko iemācīja, es varu makšķerēt zivis, vadīt automašīnu, protu nedaudz no galdnieka darbiem, tagad nodarvojām laivu, lai pavasarī ar tēvu varam doties makšķerēt.
– Kā tad tā, tu sēdi vienā laivā ar cilvēku, kura labāk vispār pasaulē nebūtu bijis?
– Nu, mums ar viņu attiecības ir normālas, tadas interesantas…. Kad māte aizbrauc, mums ir labi. Viņai ar tēvu neveicas – bet es varu ar abiem, kad viņi nav kopā.

Pieņemšanā: meitene, 6 gadi, komunikācijas problēmas, neuzmanīga, nakts murgi, stostīšanās, grauž nagus u.t.t.

– Kapēc tu uzzīmēji tikai mammu ar brāli, un kur tad tētis un tu pati?
– Mēs esam citā vietā, lai mammai būtu labs garastāvoklis.
– Un, ja sanāks, ka būsiet visi kopā?
– Tad būs slikti.
– Kā tas ir – slikti?
– … (meitenīte raud)
Pēc kāda laiciņa:
– Tikai jūs mammai nesakiet, ka es ļoti, ļoti mīlu tēti.

Pieņemšanā: pusaudzis ar smagiem neirotiskiem traucējumiem

– Jūsu dēls patiešām tic sava tēva nāvei?
– Jā! Mēs to viņam speciāli pateicām, savādāk, nedod Dievs, viņš vēl ar to satiksies un mēs varēsim censties labot iedzimtību. Bet mēs ar vecmāmiņu par tēvu tikai to labāko sakām, lai nepārdzīvotu un izaugtu par labu cilvēku.

Pieņemšanā: zēns, 8 gadi, smaga depresija un vesela rinda citu slimību

– Un kas ar tēvu?
– Nezinu.
Es vēršos pie mātes.
– Jūs nerunājat par tēva nāvi?
– Viņš zin, mēs par to runājām (mamma raud), taču vairs neko nejautā, arī fotogrāfijas negrib skatīties.
Kad mamma iziet no kabineta, es jautāju zēnam:
– Tevi interesē kaut ko uzzināt par tēvu?
Puika atdzīvojas un pirmo reizi paskatās man acīs.
– Jā, bet nedrīkst.
– Kāpēc?
– Mamma atkal raudās, nevajag.

Nepilnas ģimenes

Savā praksē, stradājot ar bērniem, man ir nācies sastapties ar sekojošiem faktiem. Bērni savus vecākus mīl vienlīdz stipri, neatkarīgi no uzvedības, ko tie demonstrē. Bērns uztver mammu un tēti kā vienu veselu un kā svarīgāko paša sevis daļu.

Bērna attieksmi pret tēvu vienmēr formē māte. Sieviete uzstājas kā starpnieks starp tēvu un bērnu, un tieši viņa translē bērnam to, kas ir viņa tēvs, kāds viņš ir, un kā pret viņu jāattiecas.

Mātei pār bērnu ir absolūta vara, viņa ar to var izdarīt visu, ko grib, apzināti vai neapzināti. Tāds spēks sievietei ir dots no dabas, lai viņas pēcteči varētu izdzīvot.

No sākuma pati māte ir bērna pasaule, bet vēlāk viņa bērnu izved pasaulē caur sevi. Bērns caur mammu iepazīst pasauli, caur mammu redz pasauli viņas acīm, un akcentē savu uzmanību uz to, kas mammai ir svarīgi.

Apzināti un neapzināti mamma aktīvi formē bērna uztveri. Arī ar bērna tēvu viņu iepazīstina mamma, un tieši viņa translē tēva nozīmīguma pakāpi. Ja mamma neuzticas vīram, tad bērns no tēva centīsies izvairīties.

Pieņemšanā:

– Manai meitiņai ir 1 gads un 7 mēneši. Viņa kliegdama mūk no tēva, kad viņš to grib paņemt rokās – raud un cenšas izrauties. Bet pēdējā laikā sākusi tevam teikt: «Ej prom, es tevi nemīlu. Tu esi slikts!».
– Un ko jūs pati patiesībā jūtat pret savu vīru?
– Es uz viņu esmu ļoti apvainojusies – līdz asarām.

Tēva attieksmi pret bērnu arī formē māte. Piemēram, ja sieviete neciena bērna tēvu, tad vīrietis var atņemt bērnam savu uzmanību.

Pietiekami bieži atkārtojas viena un tā pati situācija: pietiek vien sievietei izmainīt savu iekšējo attieksmi pret bērna tēvu, kā viņš pēkšni sāk izrādīt vēlmi redzēt bērnu, piedalīties viņa dzīvē un audzināšanā. un tas notiek pat tajās situācijās, kad tēvs daudzus gadus savu bērnu ir ignorējis.

Atstumtais tēvs

Ja bērnam ir uzmanības un atmiņas traucējumi, neadekvāts pašvērtējums un arī uzvedība klibo, tas nozīmē, ka bērna dvēselei katastrofāli pietrūkst tēva.

Tēva atstumšana ģimenē ļoti bieži noved pie intelektuālajiem un psihiskajiem traucējumiem un bērna kavētas attīstības.

Ja ir traucēta bērna komunikatīvā sfēra, ir augsts trauksmes līmenis, bailes un bērns nespēj iemācīties pielāgoties dzīvei un visur jūtas svešs – tātad viņš nespēj atrast mammu savā sirdī.

Bērniem ir daudz vieglāk tikt galā ar augšanas problēmām, ja viņi jūt, ka mamma un tētis viņus pieņem tādus, kādi viņi ir.

Bērns izaug intelektuāli, emocionāli un fiziski vesels tad, ja atrodas ārpus savu vecāku problēmu zonas – katra individuāli vai pārī. Tas nozīmē, ka viņš ieņem savu bērna vietu ģimenes sistēmā.

Bērns vienmēr aizstāv atstumto vecāku. Tāpēc savā Dvēselē viņš ar to savienosies jebkuriem iespējamajiem līdzekļiem.

Piemēram, viņš var atkārtot smagas likteņa, rakstura, uzvedības īpatnības. Pie kam, jo vairāk māte nepieņem šīs īpatnības, jo spilgtāk tās bērnā izpaužas.

Bet kā tikko māte no sirds ļaus bērnam būt līdzīgam viņa tēvam, mīlēt to atklāti, viņam būs iespēja savienoties ar tēvu un mīlēt viņu no sirds.

Bērns saviem tēvam un mātei ir vienlīdz uzticīgs – mīlestībā. Taču tad, kad vecāku attiecības kļūst smagas, bērns ar visu sirdi un dvēseli pieslēdzas tieši šim – smagajam, kas dara sāpes vecākiem. Viņš uzņemas tik daudz, ka patiešām daudzkārt remdē vecāku dvēseles ciešanas – ka viena, tā otra.

Bērns var kļūt psiholoģiski vienlīdzīgs ar saviem vecākiem: kā draugs vai partneris. Vai pat psihoterapeits. Viņš var pakāpties pat augstāk, psiholoģiski aizvietojot saviem vecākiem viņu vecākus. Tāda nasta bērna psihei un fiziskajai veselībai ir daudz par smagu. Jo gala rezultātā viņš pats ir palicis bez sava atbalsta – saviem vecākiem.

Kad mamma nemīl, neuzticas, neciena vai vienkārši ir apvainojusies uz sava bērna tēvu, tad skatoties uz bērnu, un redzot viņā daudzas tēva rakstura un uzvedības iezīmes, viņa apzināti vai neapzināti liek mazulim saprast, ka viņa “vīrišķā daļa” ir slikta.
Viņa it kā saka:

«Tas man nepatīk. Tu neesi mans bērns, ja esi tik līdzīgs tēvam». Un bērns, no lielas mīlestības pret savu māti, cenšoties šajā ģimenes sistēmā izdzīvot, atsakās no tēva, attiecīgi – no vīrišķās daļas sevī.

Šādas atteikšanāš cena ir ļoti augsta. Viņš nekad savā dvēselē nepiedos sev tādu nodevību un noteikti sevi par to sodīs ar salauztu dzīvi, slimībām, neveiksmēm it visā. Dzīvot ar šo vainas sajūtu ir neiespējami, pat tad, ja visbiežāk to neapzinās. bet tā ir šīs izdzīvošanas cena.

Lai apmēram saprastu to, kas notiek bērna dvēselē, pamēģiniet aizvērt acis un iedomāties divus sev vistuvākos cilvēkus, kuru dēļ bez minstināšanās jus varētu atdot savu dzīvību. Un tagad jūs visi trīs, sadevušies rokās esat kalnos. Bet kalns, uz kura jūs stāvat, pēkšņi sāk brukt. Un izrādās, ka brīnumainā kārtā jūs turaties pie aizas malas, bet divi jūsu tuvie cilvēki pieķērušies pie jūsu rokas. Spēki zūd, un jūs saprotiet, ka divus jums neizvilkt. var izglābt tikai vienu. Kuru jūs izvēlēsities?

Tādā brīdī mammas parasti saka: “Tad jau labāk mirt visiem kopā. Tas ir briesmīgi!»

Tieši tā, tā arī būtu vieglāk, taču dzīves noteikumi ir tādi, ka bērnam nākas izdarīt neiespējamu izvēli. Un viņš to dara. Visbiežāk izvēle nosliecas par labu mātei. Un tagad iedomājieties, ka jūs tomēr esat atlaiduši vienu cilvēku un no aizas izvilkuši otru.

– Ko jūs jutīsiet attiecībā pret to, kuru nespējāt glābt?
– Milzīgu, nebeidzamu vainas sajūtu.
– Un pret to, kura dēļ šo izvēli izdarījāt?
– Naidu.

Atteikšanās no tēva – atteikšanās no vīrišķā sevī

Daba ir gudra — naids pret māti bērnībā ir stingri klasificēts. Un tas ir pamatoti, jo māte taču ne tikai dāvā dzīvību, bet viņa taču arī atbalsta. Pēc atteikšanas no tēva, mamma kļūst par vienīgo cilvēku, kurš dzīvē var atbalstīt. Tāpēc, paužot savu naidu pret māti, var nozāģēt zaru, uz kura pats sēdi. Un tad šis naids vēršas pašam pret sevi (autoagresija)

«Es netiku ar to galā, es nodevu savu tēti, es neizdarīju pietiekami, lai… un tikai es. Mamma nav vainīga, viņa ir tikai vāja sieviete». Un tad sākas uzvedības problēmas un problēmas fiziskajā veselībā.

Vīrišķais ir daudz lielāks, kā tikai līdzība ar savu tēvu. Vīrišķā princips ir likums. Dvēseliskums. Gods un cieņa. Mēra sajūta — iekšējā būtiskuma un savlaicīguma sajūta. Sociālā pašrealizācija — iemīļotais darbs, materiālā labklājība, karjera, iespējas – tas viss tikai tad, ja cilvēka dvēselē ir pozitīvs tēva tēls.

Lai cik pozitīva arī būtu māte, tikai tēvs var bērnā iniciēt pieaugušo daļu. Pat tad, ja tēvam pašam nav izdevies izveidot attiecības ar paša tēvu. iniciācijas procesam tas nav tik svarīgi.

Jū noteikti esiet sastapuši pieaugušus cilvēkus, kuri ir infantili un bezpalīdzīgi kā bērni? Visi tie ir tie cilvēki, kuriem nav bijis pieejas savam tēvam. Uzsāk daudz un dažādas lietas, bet nevienu tā arī nenoved līdz galam.

  • Vai arī tie, kas baidās sākt jaunu lietu, izrādīt iniciatīvu sociālaja pašrealizācijā. Vai tie, kuri nespēj pateikt “nē”.
  • Vai netur doto vārdu, uz viņiem grūti paļauties.
  • Vai tie, kuri pastāvīgi melo.
  • Vai tie, kuriem bail pastāvet par savu viedokli, kas piekrīt citiem pret savu gribu, “pakārtojas citiem” cilvēkiem un apstākļiem.
  • Vai gluži otrādi – uzvedas agresīvi un izaicinoši, karo ar pasauli, bojā attiecības ar citiem cilvēkiem, vai pat uzvedas pretlikumīgi.
  • Vai tie, kuriem dzīve sociumā sagadā ļoti lielas grūtības, u.t.t.

Tikai blakus savam tēvam mazs bērns pirmo reizi iepazīst robežas. Savas un citu cilvēku robežas. Atļautā un neatļautā robežas. Savas iespējas un spējas.

Blakus tēvam bērns jūt, kā darbojas likums. Tā spēku. Ar mammu attiecības veidojas pēc citiem principiem, bez robežām – pilnīga saplūšana.

Kā piemērs, atceramies eiropiešu uzvedību – Eiropā spilgti izpaužas vīrišķie principi, krieviem Krievijā – spilgti izpaužas sievišķā principi.

Lai cik mazā teritorijā būtu izvietojušies eiropieši, intuitīvi tie iekārtojas tā, ka neviens nevienam netraucē, neviens nepārkāpj otra robežas, un, pat cilvēku pilnā telpā, vienalga katram paliek vieta savām interesēm.

Krievi, gluži otrādi, neapzināti cenšas ar sevi piepildīt visu telpu un blakus vairs nevienam nepietiek vietas. Tāpēc, ka tie nejūt ne savas ne citu cilvēku robežaa. Un sākas haoss. Tas ir tieši tas, kas ir sievišķais bez vīrišķā.

Tieši vīrišķajā plūsmā formējas. cieņa, gods, griba, mērķtiecība, atbildība – visas visos laikos augsti vērtētās īpašības.

Citiem vārdiem sakot, bērni, kurus māte nav pielaidusi tēva plūsmai, apzināti vai neapzināti nevarēs viegli un dabiski atmodināt sevī atbildīga, loģiska, mērķtiecīga pieauguša cilvēka līdzsvarotību — tagad nāksies ļoti smagi papūlēties.

Tas tāpec, ka psiholoģiski viņi ir palikuši mazi zēni un meitenes, tā arī nekļūstot par vīriešiem un sievietēm.

Tagad par mammas lēmumu nošķirt bērnu no tēva, cilvēks visu mūžu maksās ļoti augstu cenu. Tā, it kā būtu zaudējis dzīvē svētību.

«Ja sieva ciena vīru un vīrs ciena sievu, arī bērni ciena sevi. Kas atstumj vīru vai sievu, tas atstumj viņu bērnos. Bērni to uztver kā personīgu atstumšanu.» — Berts Hellingers

Dēli

Tēvs dēla un meitas dzīvē spēlē atsķirīgu lomu. Zēnam tēvs ir viņa identifikācija ar vīrieša dzimumu – justies kā vīrietim ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski. Tēvs dēlam ir viņa dzimtene viņa “bars” («стая»)

Zēns jau sākotnēji piedzimst otra dzimuma pārstāvim – sievietei. Viss, ar ko saskaras zēns mātē, ir pavisam kas cits pēc būtības, kā viņš pats. Sieviete pārdzīvo to pašu sajūtu. Tāpēc lieliski, kad mamma var apdāvināt dēlu ar savu mīlestību, atlaižot viņu mājās – pie tēva.

Starp citu, tikai šajā gadījumā, dēls spēs cienīt savu māti, un būt viņai patiesi pateicīgs. No dzimšanas brīža līdz apmēram trīs gadiem, zēns atrodas mātes ietekmes zonā. Tas nozīmē – piepildās ar sievišķo – jūtīgumu un maigumu. Iegūst spēju veidot tuvas, uzticēšanās pilnas un ilglaicīgas emocionāli noturīgas attiecības.

Tieši ar māti bērns mācās empātiju – spēju sajust otra cilvēka dvēseles stāvokli. Kontaktā ar māti viņā rodas interese par citiem cilvēkiem. Aktīvi iniciējas emocionālās sfēras attīstība, tāpat arī intuīcija un radošās spējas – arī tās visas ir sievišķajā zonā.

Ja māte ir atvērta savā mīlestībā pret dēlu, tad vēlāk, kad viņš izaugs, tāds vīrietis būs gādīgs vīrs, maigs mīlnieks un mīlošs tēvs.

Normāli, ja apmēram pēc 3 gadiem, māte atlaiž dēlu pie tēva. Ir svarīgi pasvītrot to, ka viņa to atlaiž uz visiem laikiem. Atlaist – tas nozīmē ļauj zēnam uzsūkt visu vīrišķo un kļūt par vīrieti. Un šim procesam nav tik būtiski, vai tēvs ir dzīvs, vai miris, varbūt viņam ir cita ģimene, vai viņš atrodas tālu, vai viņam, iespējams, ir smags liktenis.

Gadās, ka bioloģiskā tēva vairs nav un viņš nevar būt blakus dēlam. Tad ir ļoti svarīgi tas, ko māte savā dvēselē jūt pret šo vīrieti.

Ja sieviete nevar samierināties ne ar viņa likteni, ne ar viņu kā pareizu tēvu viņas bērnam, tad zēns saņem mūža aizliegumu uz vīrišķo. Un pat pareiza vide, kurā viņš pēc tam atrodas, nevarēs viņam kompensēt šo zaudējumu.

Bērns var nodarboties ar vīrišķīgiem sporta veidiem, otrais mammas vīrs var būt lielisks cilvēks un vīrišķīgs vīrietis, iespējams, ir pat vectētiņš, vai onkulis, kuri audzina zēnu, taču tas viss paliks virspusē, kā uzvedības forma.

Savā dvēselē bērns nekad neuzdrošināsies pārkāpt mātes aizliegumu. Taču, ja sievietei tomēr izdosies savā sirdī pieņemt bērna tēvu, tad neapzināti bērns jutīs, ka vīrišķais – tas ir labi. Pati māte ir devusi savu svētību.

Tagad, savā dzīvē sastopot citus vīriešus – vectētiņu, onkuli, mātes jauno vīru, bērns varēs caur viņiem uzsūkt vīrišķo plūsmu, kuru viņš ņems no sava tēva.

Vienīgais, kam ir nozīme, tas ir kāds ir tēva tēls bērna mātes dvēselē. Ļaut bērnam piekļūt tēva plūsmai, māte var tikai pie noteikuma, ka dvēselē viņa ciena bērna tēvu, vai, kā minimums, labi pret to attiecas.

Ja tā tas nav, tad ir bezjēdzīgi teikt vīram: “Ej, paspēlējies ar dēlu. Aizejiet kopā pastaigāties u.t.t.”, tēvs šos vārdus nesadzirdēs, tāpat kā dēls. Ietekmēt var tikai tas, kas dvēselē pieņemts.

Vai māte dod svētību tēva un bērna savstarpējai mīlestībai? Vai viņas sirds piepildās ar mīlestību, kad viņa redz, cik bērns līdzīgs tēvam? Ja tēvs ir atzīts, tad dēls sāks aktīvi piepildīties ar vīrišķo.

Tagad viņa attīstība notiks vīrišķīgā ceļā ar visām vīrišķajām īpatnībām, iemaņām, prasmēm un niansēm. tas nozīmē, ka tagad dēls sāks atsķirties no mātes sievisķīgā un arvien vairāk kļūs līdzīgs tēva vīrišķajam. Tā izaug izteikti vīrišķīgi vīrieši.

Meitas

Ar meitām viss ir daudz savādāk. Arī meitene, aptuveni līdz 3 gadiem ir kopā ar māti, piepildās ar sievišķo.

Apmēram trīs – četru gadu vecumā, viņa pāriet tēva ietekmē un atrodas tajā apmēram līdz sešiem – septiņiem gadiem. Šajā laikā aktīvi iniciējas vīrisķais: gribasspēks, mērķtiecība, loģika, radošā domāšana, atmiņa, uzmanība, darba mīlestība, atbildība u.t.t.

Bet pats galvenais, tieši šajā periodā tiek ielikta sapratne par to, ka meitene no tēta atsķiras pēc dzimuma. Ka viņa ir līdzīga mammai, un drīz viņa kļūs tāda pati skaista sieviete, kā mamma. Tieši šajā periodā meitas dievina savus tēvus. Aktīvi izrāda savu uzmanību tētim.

Labi, ja māte šo interesi atbalsta, bet tētis varēs savai meitai parādīt to, ka viņa ir skaista, ka viņš viņu mīl. Vēlāk tieši šī pieredze ar savu galveno vīrieti dzīvē, ļaus viņai justies pievilcīgai sievietei.

Meitas, kuras bērnībā nav laistas pie tēviem, psiholoģiski tā arī paliek meitenes, neskatoties uz to, ka jau sen kļuvušas pieaugušas.

Pēc kāda laika tētim ir ļoti svarīgi atlaist savu meitu atpakaļ pie mātes — viņas sievišķajā, bet mātei  — pieņemt meitu. Tas notiek tad, kad meitene sāk just, ka tēvs māti mīl nedaudz savādāk, kā viņu un, ka sieviete – mamma patīk un der tētim vairāk. Šī ir rūgta šķiršanās ar pašu labāko vīrieti, taču tā ir dziedinoša.

Tagad meitenei ir iniciēti vīrišķā principi un viņa daudz ko varēs savā dzīvē sasniegt. Bet pats galvenais, ka viņai ir laimīga pieredze būt pieņemtai un vīrieša mīlētai. Atgriežoties pie mātes, viņa piepildīsies ar sievišķo, un šis spēks dos viņai iespēju atrast labu partneri un izveidot ģimeni, dzemdēt un izaudzināt veselus bērnus.

Ko darīt, ja māte neciena sava bērna tēvu??

Parasti pēc šāda atklājuma, mammas jūtas apmulsušas un pilnas pretrunu. Viņas visas uzdod apmēram vienus un tos pašus jautājumus:

«Kā dzīvot tālāk, ja es sava bērna tēvu ne tikai nemīlu, necienu, bet pat ienīstu?! Viņu nav par ko cienīt – tas vienkārši ir pagrimis cilvēks! Vai gan man savam bērnam jāmelo, ka viņa tēvs ir labs cilvēks? Jā, es savam bērnam saku: “Paskaties uz savu tēvu…. Lūdzu, tikai nepaliec tads pats ka viņš!” vai arī: “Kad es redzu, ka mana meita sarauc uzacis tāpat kā viņas tēvs, es gribu nosist viņus abus!”».

Ja uz to skatāmies šādi, tad rodas dusmas un izmisums. Ja, atrodoties tadā stāvoklī attiecībā pret sava bērna tēvu, būtu iespējams uz sekundi apstāties un uzdot sev tikai vienu jautājumu: «Kādas man bija pret viņu jūtas tad, kad tikko bijām iepazinušies un kad es piekritu ar viņu precēties?» Praktiski visas sievietes atcerās, ka kaut kad agrāk viņas mīlēja savus vīrus, un viņu sirdis bija piepildītas ar mīlestību un prieku. Vairums gadījumu arī bērni ir radušies, pateicoties šai mīlestībai. Vīrieša un sievietes mīlestībai. Bērns ir šīs mīlestības auglis un viņam jāpateicas par to, ka savulaik mamma izvēlējās tēti un otrādi. Ja jūs atceraties savas bērnu dienas, jums noteikti nav svešas atminas par to, ka nesapratāt tēva un mātes konfliktus, jo abi vecāki taču bija vienlīdz mīļi.

Sievietes ļoti bieži jauc pāru attiecības ar vecāku attiecībām. Bērnam tas ir neizturami. jo sieviete it kā saka savam bērnam: «Viņš man ir slikts partneris, tātad viņš tev ir slikts tēvs”.

Tās ir divas atšķirīgas lietas. Tēlaini izsakotie, bērnam nav jābūt iesaistītam pāra attiecībās:

Durvīm uz vecāku guļamistabu vienmēr ir jābūt aizslēgtām, taču, kā vecākiem, abiem vienmēr ir jabūt bērna rīcībā. Tas nozīmē, ka vīrietis kā partneris, un vīrietis kā tēvs, ir divi dažādi cilvēki.

Bērns neko nezin par tēvu kā partneri, bet sieviete nezin viņu kā tēvu. Tāpēc sievietei viņš ir tikai partneris, bet bērnam – tikai tētis.

Māte, kura nevar pieņemt sava bērna tēvu, pilnībā nevar pieņemt arī savu bērnu. Un tāpēc viņa nevar mīlēt bez nosacījumiem. Un šajā gadījumā, bērns pazaudē pieeju saviem vecākiem. Tagad iekšējās dvēseleiskās attiecības ar mammu būs smagas. Bērns vai nu pakārtosies un centīsies mammai izpatikt, zaudējot savu veselību, vai arī aktīvi protestēs. Bet, ne pirmajā ne otrajā gadījumā, nebūs patiesas mīlestības starp māti un bērnu.

Starp citu, cilvēki, kuri sevi nemīl, uzskata, ka ir neglīti, nepieņem savu individualitāti, kuriem ir tieksme kritizēt sevi un citus cilvēkus, ir tie bijušie bērni, kuru mātes nosodīja un atstūma viņu tēvus.

Tagad attiecības pašam ar sevi un savu dzīvi veidojas pēc bērnībā ieaudzinatā principa. Bet, ja sievietei tomēr pietiek drosmes un mīlestības pret savu bērnu, lai uzņemtos atbildību par pāra attiecībām, atdalītu savā dvēselē pāru attiecības no attiecībām ar bērniem, tad bērnam tas būs milzīgs dvēselisks un fizisks atvieglojums.

Daudzi bērni pārstaj slimot pēc tam, kad māte ir padarījusi savu dvēseles darbu ar sevi. Tad, neskatoties uz to, ka vecāki izšķiras, vai turpina nesaprasties, bērnam vienalga pietiks spēka dzīvot tālāk.

Mūsu senči zināja tādu likumsakarību, ka, ja sieviete ciena savu vīru, savus un viņa vecākus, tad tādās ģimenēs bērni neslimo un viņu likteņi ir veiksmīgi.

Darbs ar bērniem, pusaudžiem un pieaugušiem cilvēkiem ir parādījis, ka pati spēcīgākā cilvēka sāpe, kurai ir tālejošas sekas, ir sāpe par to, ka dvēselē ir pazaudēti vecāki. Starp citu, tieši šis zaudējums ir visbiežākais depresiju cēlonis.

Tāpēc, lai atvieglotu bērnam dzīvi un ļautu viņam pilnībā atveseļoties, ir svarīga ne pati fiziskā klātbūtne bērna ikdienā, bet gan laba un cienoša bērna attieksme pret vecākiem viņa dvēselē. It kā vecāki nekad nebūtu pametuši savu bērnu, bet vienmēr stāv viņam aiz muguras kā Sargeņģeļi. Un tā no dzimšanas brīža līdz pedējai mūža dienai.

Tā nav nejaušība, ka no visiem 10 baušļiem pats vieglāk saprotamais un motivējošākais ir ceturtais: «Tev būs savu tēvu un māti godāt, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo savā zemē». Tieši šī zināšana palīdz cilvēcei izdzīvot un palikt garīgi un fiziski veseliem.

Jo tikai tad, kad sirds pildīta ar pateicību un cieņu pret saviem vecākiem, kaut vai par to, ka tie dāvājuši dzīvību, var droši soļot uz priekšu.

Gadījums no pieredzes

Gribas pastāstīt par kādu gadījumu, kas spilgti ilustrē visu augstāk teikto.

Pie manis pēc palīdzības vērsās kāda septiņgadīja zēna mamma un vecmāmiņa. Bērna stāvoklis bija ļoti smags – blakus regulārām agresijas lēkmēm, histērijām, nakts murgiem un bailēm, bija vēl stipras galvas sāpes un mokošas “skudriņu” sajūtas pa visu ķermeni.

Šī zēna mamma un tētis jau sen bija sķīrušies. Zēns tēvu atcerējās tikai no fotogrāfijām. Visu savu apzināto dzīvi viņš bija dzīvojis ar mammu un vecmāmiņu. Puika bija sava tēva kopija. Kā ārēji tā raksturā.

Vienīgais, ko viņš bija dzirdējis par savu tēvu, bija tas, ka viņš ir neticams briesmonis un šajā ziņā mamma un vecmāmiņa neskopojās ar epitetiem un, kas pats briesmīgākais, ka puika šim briesmonim bija ļoti līdzīgs. Un tagad bērnam bija neiespējams uzdevums, pārvarēt šīs briesmīgās īpašības un kļūt par labu cilvēku.

Bet pieņemšanā man pretī sēdēja brīnišķīgs zēns, ar milzīgām radošām spējām, bet par dzīvi ssprieda tā, it kā viņam būtu 60 – 70 gadu. Mēs visi kopā ķērāmies pie darba: puika, mamma, vecmāmiņa un es. Pirmais, ko mēs izdarījām, izmainījām ģimenes politiku.

Mamma sāka dēlam stāstīt par to, cik daudz labu īpašību ir viņa tēvam. Par to labo, kas viņiem bija kopīgs tad, kad vēl bija kopā. Viņa teica, ka viņai ļoti patīk tas, cik dēls līdzīgs tēvam, ka viņš drīkst būt tāds pats kā viņa tētis.

Pats galvenais, ka dēls nenes nekādu atbildību par viņu pāru attiecībām. un neatkarīgi no tā, ka viņi ir sķīrušies, vecaki viņi viņam būs vienmēr. Un dēls drīkst mīlēt tēti ne mazāk kā mammu. Pēc kāda laika dēls savam tēvam uzrakstīja vēstuli. Viņam tagad uz galda stāvēja tēva fotogrāfija, bet mazāku fotogrāfiju viņš nēsāja līdzi uz skolu.

Pēc tam ģimenē parādījās papildus svētki: tēta dzimšanas diena, diena, kad tētis bildināja mammu, kad tētis vinnēja futbola maču. bet pats galvenais, tagad, kad mamma skatījās uz savu dēlu, viņa ar prieku atzina: «Cik ļoti tu esi līdzīgs savam tētim!»

Kad atkal bija mūsu kartējā tikšanās, mamma padalījās ar to, ka nemaz nebija puikam jāmelo, jo viņa tētis patiešām bija ļoti interesanta personība, bet ar dēlu sāka notikt brīnišķīgas pārvērtības: sākumā pazuda agresija, pēc tam bailes, sāpes, uzlabojās sekmes mācībās, pazuda skudriņas un bērns bija kļuvis vadāms, un atkal atgriezās dzīvē.

«Es nespēju ticēt tam, ka tēvs patiešām spēlētik lielu lomu bērna dzīvē ?!».

Jā, katrs no mums — ir turpinājums divu cilvēku savienībai, divām plūsmām: mātes un viņas dzimtas, un tēva un viņa dzimtas. Pieņemot to bērnā, pieņemot likteni, kurš viņam dots – mēs dodam viņam iespēju augt un nodzīvot laimīgu dzīvi.
Tā arī ir vecāku svētība Dzīvei.

Autors: Lukovņikova M.V.© psy-practice.com
Tulkoja: Ginta FS