Vide mūs ietekmē un maina mūs, vēlamies to vai nevēlamies

vide
Un jautājums nav par to, ka grūti dzīvot starp alkoholiķiem un saglabāt skaidru prātu. Vai arī ievērot diētu tad, kad pārējie tev apkārt alkatīgi rij. Un nav arī par to, ka mums visi draudzīgi teiks, kā jādzīvo un kādam jābūt viedoklim visos jautājumos, un mēs nekavējoties tam piekritīsim, kā tādi muļķi.
Vide mūs maina daudz smalkākā un dziļākā līmenī. Pakāpeniski un nemanāmi.
Ir, protams, arī cilvēki ar paaugstinātām spējām pretoties vides ietekmei. Es esmu viens no tiem un ļoti labi šo tēmu pārzinu, un varu teikt, lūk ko: Lai nepadotos sliktai ietekmei, ne tik daudz sociālajai, cik šai dziļajai, nemanāmajai, ir vajadzīgs nenormāli daudz spēka.
Tas ir tāpat kā ar visu savu ķermeni stāvēt priekšā milzīgai ūdens cauruleii un apturēt ūdens strūklu un vienlaicīgi izšūt krustdūrienā. Un to darīt nevis piecas minūtes, lai palielītos, bet – gadiem ilgi.
Tāpēc vide – tas ir ārkartīgi svarīgi. Un, ne jau tajā ziņā “mīl-novērtē-aizsargā-moka-nesaprot-audzina-atbalsta-kasa muguru”. Protams, tam visam arī ir nozīme, taču tikai virspusēja.
Galvenais ir tas, ka mēs šajā vidē pakāpeniski pārvēršamies, punkts.
Jo ātrāk cilvēks aptvers savu tuvāko loku un uzdos sev jautājumu: “Vai es vēlos pārvērsties par Tādu?” – jo mazāka dzīves daļa tiks pazaudēta., lūk arī viss.
Godīga atbilde “JĀ” liecina par to, ka esi viens no laimīgākajiem cilvēkiem pasaulē. Droši vien ieprieksējā dzīvē tu esi izglābis bariņu izbadējušos bāreņu un tagad, dzīvam esot, esi iecelts be zmaz vai svēto kārtā.
Ja par Tādu pārvērsties negribās, tad, ko nu!? “Brīdināts – tātad, bruņots”.
Autors: Makss Frajs
Tulkoja: Ginta FS

Ja sieviete grib seksu — viņai ir zema pašapziņa

sieviete un pieludzeji

Jāpiebilst, ka šajā intervijā paustie viedokļi varētu izraisīt strīdus, taču manī tie izraisīja divdomīgas sajūtas: viena tā, ka pati savā dzīve esmu daudz ko “salaidusi grīstē”. Otra: es ļoti priecātos, ja mana meita izaugtu par sievieti ar augstu pašapziņu un spētu šo viedokli pieņemt par pareizo un rīkoties atbilstoši tam.

YouTube rullīšos Satja Das ļoti asprātīgi un kategoriski spriež  par ģimenes attiecību tēmu, galvenokārt, rekomendējot pāriem tikties vismaz gadu līdz kāzām, un nenodarboties ar seksu, kamēr nav precējušies. Korespondente Zinaida Kuzņecova satikās ar Satju, lai izjautātu viņu par to, kā, viņaprāt, ilga atturēšanās no seksa var kļūt par laimīgas ģimenes dzīves garantiju, kāpēc meitenei vienlaicīgi satikties ar veselu baru pielūdzējiem un, kāpēc visai sievietes naudai jāpaliek pie viņas.

Viena no jūsu lekciju tēmām ir «Laimīgas ģimenes dzīves likumi». Kādi ir galvenie principi?

Pirmais — sapratne par to, ka sieviete un vīrietis ir absolūti atšķirīgi. Viņiem atšķirīgs ir viss: mērķi, uzdevumi, ķermenis, intelekts. Visas sievietes vēlas realizēties kā sievietes, bet vairs neatceras, kā tas darāms. Un šī neiespējamība iegūt sievietes laimi, liek tām to meklēt kaut kur citur — veidot karjeru un tamlīdzīgi. Otrs princips — tas, ka attiecībām jāveidojas pakāpeniski.

Vienā no jūsu lekcijām, jūs runājat par to, ka sievietei ar vīrieti līdz kāzām jātiekas gadu — un visu šo laiku NAV jānodarbojas ar seksu. Kāpēc tieši šāds laika posms?

Laika periods ir aptuvens. Intīmās attiecības ir pietiekoši noslēpumains un no citu acīm sargājams process. Taču mūsdienu cilvēki to padarījuši par ātro uzkodu: pakošļā un izmet.

Sieviete izjūt vajadzību pēc normālām attiecībām, taču viņa ļauj sevi pakošļāt un izspļaut, viņa saka: nu, un kas, tāda ir mūsdienu pasaule.

Taču mūsdienu sievietes ne ar ko neatšķiras no tām sievietēm, kas bija pirms tūkstots gadiem — tieši tās pašas vajadzības, būt laimīgai laulībā. Bet mūsdienu pieeja tam ir vīrišķīga — tam nav nekāda sakara ar ģimeni, tas ir vienkārši prasts sekss.

Attiecībām jābūvējas pakāpeniski: jānotiek ilgai un skaistai aplidošanai pēc sievietes scenārija  Un tas nav vajadzīgs tāpēc, lai kādu izmantotu, bet gan tāpēc, lai cilvēki augtu šajās attiecībās, lai sievietei augtu pašapziņa, bet vīrietim — atbildības sajūta.

Un vīrietis ir laimīgs tikai tad, kad ir atbildīgs. Bezatbildīgs vīrietis nav vīrietis, tas ir degradants. Un sieviete ar zemu pašapziņu nevar būt laimīga, un arī ir degradante. Šīsdienas sabiedrību pārsvarā veido pāri, kuros sieviete ir ar zemu pašapziņu un vīrietis ir bezatbildīgs: divi degradanti, kuriem dzimst atbilstoši bērni.

Mēdz gadīties, ka attiecības sākas ar draudzību. Taču mēdz būt arī savādāk: ja vīrietis un sieviete iemīlas viens otrā no pirmā acu skatiena, pamostas kaisle — kā gan viņi var tādos apstākļos gaidīt gadu?

Un kāds tam sakars ar ģimeni? Tā ir ilūzija. Sieviete domā, ka, ja viņiem ir sekss, tātad viņi būvē ģimenes attiecības, taču vīrieši vispār nekad tā neuzskata. Tas vienkārši ir sekss. Protams, dažkārt no tā var “izspiest” vēl kaut ko: «Ja jau reiz mēs kopā ēdam un mums ir sekss – varbūt  tā ir laulība?». Var jau būt…

Tātad, ja sieviete redz vīrieti un saprot, ka vēlas ar viņu seksu, laimīga ģimene viņiem nebūs?

Ja viņa to redz un grib seksu, tas nozīmē, ka viņai ir zema pašapziņa. Viņa jau ir “parakstījusies” uz vīrišķo formātu. Viņai šķiet, ka cita formāta ģimenes attiecību veidošanai nav, ka visam jāsākas no seksa. Un pēc tam jau redzēs, kas no tā sanāks. Un parasti nekas īpašs jau arī nesanāk. Un tāpēc, ja jūs redzat vīrieti un jums šķiet, ka, lūk, tas tiešam ir mans īstais vīrietis, tātad šis vīrietis tiešām nav jūsu.

Tātad jūsu prāt pareizas ģimenes attiecības nevar sākties no abpusējas kaisles? Pareizi?

Ja tās sāksies ar kaisli, tad ar kaisli tās arī beigsies. Seksuālā harmonija turpinās ne ilgāk kā 8 mēnešus. Attiecībām jāveidojas labvēlīgi: sieviete saprot, ka tas ir īstais vīrietis tad, kad viņš to pierāda ar saviem darbiem – tātad rīcību. Viss parējais ir prostitūcija – sieviete pārdod seksu, bet vīrietis to pērk un tas viss tiek labi piepūderēts.

Un kā jūs piedāvājat lauzt šo nepareizo attiecību būvēšanas modeli?

Vajag sākt nevis ar vīrieša meklēšanu, bet ar savas pašapziņas pacelšanu: sievietei jabūt draudzenēm, kas viņu mīl, kolēģiem, kuri viņu mīl un ciena, ir jābūt pielūdzējiem, kuri, iespējams pat neriskē viņu aplidot, un tādiem pielūdzējiem, kuri tomēr noriskē piekļūt viņai tuvāk. Vecākiem šo sievieti ir jāslavē un jāuzskata, ka viņa ir labākais, ko tie kopā savā dzīve ir radījuši. Lūk tad viņai būs augsta pašapziņa un viņai neuzmāksies neīstie vīrieši, kuri vienkārši grib tikai seksu. Būs tie vīrieši, kuri seksu vēlas, taču viņiem tas šajā gadījumā nav galvenais. Iespējams, viņi šos jautājumus risina kādās citas vietās.

Jūs runājat par to, ka sievietei jābūt vairākiem pielūdzējiem, lai varētu izvēlēties un sākotnējā etapā nepieķerties nevienam no tiem. Un, ka drīkst neslēpt no viņiem to, ka viņi nav vienīgie, ar kuriem jūs ejat uz randiņiem….

Protams, par to vīrietim nevajag paziņot uzreiz – viņš jūs aplido, bet jūs tā lepni paziņojat: «Tu man neesi vienīgais». Bet, ja viņš jautā: «Vai tevi vēl kads vīrietis aplido?» — normāli ir atbildēt: «Protams! Es taču esmu normāla sieviete! Kā gan viņš varēja padomāt, ka es vairāk nevienam neesmu vajadzīga un interesanta?». Bet, ja viņai ir vainas apziņa par to, ka kāds par viņu ir samaksējis restorānā vai aizvedis uz kino, tad viņai vienkārši ir zema pašapziņa.

Bet, ja sieviete skaidri saprot, ka, lūk, ar šo vīrieti viņa attiecības nevēlas, kā šajā gadījumā uztvert viņa aplidošanu – vai tad tā nav mānīšanās?

Un arī to var nosaukt par zemu pašapziņu. Jo šī sieviete uzskata, ka ar seksu ir jāapmaksā biļetes uz kino. Un tas nozīmē, ka viņai vēl jo vairāk ir jāļauj, lai pielūdzēji viņu ved uz kino, un tieši tie, ar kuriem viņa nevēlas precēties, lai paceltu savu pašapziņu, viņus atraidot.

Cik ilgu laiku ilgst šis sākotnējais aplidošanas posms, kad pielūdzēju ir daudz un kas notiek pēc tam?

Apmēram 4 mēnešus cilvēki satiekas un pēta viens otru neitrālā teritorijā. Tas ir viegls posms, kā šopingā: tu staigā pa veikaliem, cilā apģērbus, piemēri kaut ko un saki: «Nu, lūk, nekā jēdzīga te nav, vieni vienīgi krāmi». Bet pēc kāda laika šajos krāmos kaut ko tomēr atrodi. Pēc kada laika no visiem saviem pielūdzējiem tev rodas vēlēšanās palikt ar vienu – ir svarīgi, lai viņam būtu tāpat.

Un pēc tam vēl apmēram pusgadu, varbūt nedaudz mazāk, turpinās randiņi – bez intīmām attiecībām, bez kopdzīves, līdz brīdim, kad viņš jūs bildina un tiek nozīmēts  kāzu datums – apmēram vēl pēc pusgada. Un tikai laulībā sākas arī seksuālās attiecības.

Kad vīrietis saņem seksu, viņam nav nekādas vēlmes un vajadzības uzņemties par to atbildību. Vīrieša psihe ir būvēta tā: ja es no sievietes saņemu seksu, tātad es jau esmu to pelnījis. Un kāpēc gan pēc tam vēl kaut ko vairāk darīt? Bet sieviete ir tendēta vienkārši kaut ko sadomāties un pēc tam iedot vīrietim avansu – viņa domā: ja es došu viņam tuvību, tad automātiski saņemšu drošību un pateicību (galvenās sievietes vajadzības attiecībās). Nekā nebija! Nesaņems!

Kādas ir galvenās sievietes un vīrieša vajadzības attiecībās?

Sievietei ir trīs galvenās vajadzības attiecībās – tuvība, drošība un pateicība.

Tuvība nozīmē, ka sieviete jūt, ka var pilnībā atvērties savam vīrietim. Tas, starp citu, ir vienīgais iemesls seksam.

Vīrietim ģimene vajadzīga tāpēc, lai viņš varētu justies vajadzīgs, būtu brīvs un paliktu šajās attiecībās viņš pats, lai viņam būtu iespēja BŪT VĪRIETIM.

Daudzi uzskata, ka brīvs vīrietis nozīmē bezatbildīgs, taču tas ir ļoti primitīvs viedoklis. Brīvība nozīmē to, ka sieviete vīrietim neko neuzspiež un neko no viņa neIZspiež – viņa vien stāsta tam par savām vēlmēm, un viņš saprot, ka visi lēmumi, kurus viņš pieņem, ir pieņemti no viņa brīvas gribas. Ja vīrietis uzvedas pareizi, sieviete viņam ir pateicīga. Ja viņš uzvedas necienīgi, viņa par to viņam saka un necieš klusējot.

Jūs bieži izsakāties par to, ka sievietes naudai jāpaliek pie vinas pašas, un nav jānonāk kopējā lietošanā, taču tas neattiecas uz partnerattiecībām, pareizi?

Partnerattiecību gadījumā paņemt sev visu savu naudu un kopā terēt tikai viņa algu, nozīmē apzagt partneri.

Bet partnerattiecības, es uzskatu, ka tas ir zems attiecību žanrs.

Ir, protams, vēl zemāki.

Sievietes nauda paliek pie sievietes tikai tad, ja sieviete absolūti neatkarīgi ļauj vīrietim par viņu rūpēties, un spēlē lomu – pilnībā atkarīga sieviete. Tad vīrietis pilnībā uzņemas atbildību par finansēm. Šajā gadījumā, ja viņai pat ir darbs, tas nedrīkst traucēt viņas ģimenes dzīvei. Taču tas “nestradā” tad, ja abi partneri stradā pilnu slodzi: šajā gadījumā tā vispar nav ģimene.

Sarunājās: Zinaida Kuzņecova

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

 

Apslēptais aizvainojums

aizvainojums3

Kā noskaidrot, ka tiek apslāpētas «nepatīkamās» sajūtas?

1. Saspringums ķermenī. Sāp mugura, muskuļi ir savilkti. Jūs bieži sasprindzinat žokļus. Bieži sāp galva.
2. Biežāks sirds ritms, tahikardija. Panikas lēkmes.
3. Šķiet, ka visi apkārtējie ir ļauni, nelaipni un domā par jums sliktu.
4. Tracina partnera uzvedība, bet jums šķiet, ka tie ir sīkumi, par kuriem nav vērts uztraukties un runāt.
5. Ja jūsu vecāki ir emocionāli aizvērti un visu pārdzīvo sevī, ir liela ticamība tam, ka jūs jau no agras bērnības esat iemācījušies tieši tā izturēties pret savām jūtām
6. Miega traucējumi. Ir grūti aizmigt, vai arī jūs pamostaties pirms laika.

 

Par aizvainojumu pieņemts uzskatīt divu sajūtu kombināciju: sāpes un dusmas. Emocionālās sāpes liecina par to, ka esat pret kaut ko savainojies. Tonis, frāze vai rīcība ir izradījusies nepatīkama. Dusmas rodas kā enerģijas mobilizācija, lai aizsargātu savas robežas.
Eksistē iekšējie aizliegumi, kas liedz pārdzīvot un izpaust savus pardzīvojumus. Tas nozīmē, ka ir pārliecības, kas nosaka, kā pareizi jājūtas un jāuzvedas.. Piemēram: «es nekad nedusmojos, tikai vājie sēž un skumst, ir jāpaciešas un viss paries».
Kad emocijas sakrājas, netiek apzinātas un izpaustas, notiek «sprādziens». Tad dažkārt gadās, ka nejaušs cilvēks saņem visu reakciju kopumu, par to, kas sakrājies. Ar cilvēku, kas spontāni reaģē, nav iespējams izveidot konstruktīvu dialogu. Ja tāds sprādziens ir noticis, ir jānomierinās un jāpadomā, ko vēlaties teikt un, kad esat gatavs dzirdēt savu sarunu biedru.
Emocijas uzkrājas šādi: cilvēkam bija nepatīkami, sāpīgi, skumji, bailīgi viņš dusmojās. Un tajā brīdī, kad bija sajutis diskomfortu, kaut kas notika. Kaut kā šajā brīdī viņš viņš tika galā ar savām emocijām un sāka šķist, ka to nav. Iespējams, viņš ne īpaši labi prot šīs emocijas, sajūtas atpazīt. Ja šīs prasmes nav, līdz apziņai aiziet tikai ļoti spēcīgi pārdzīvojumi, bet vājākie netiek uztverti un tiek uzkrāti. Šis mehānisms tiek iemantots bernībā pie noteiktas audzināšanas un smagiem notikumiem. Ideāli būtu, ja mēs spētu emocijas izdzīvot, izjust bailes, ievainojamību, skumt, dusmoties. Atpazīt un noņemt aizliegumus savām sajūtām, izpaust tās – kaut vai kopā ar psihoterapeitu. Dažus mehānismus sevī jūs nepamanāt un tie ir kļuvuši pierasti. Kad sāksiet tos pētīt, atradīsiet sāpīgās vietas, kuras atstrādājot var būt vajadzīga palīdzība un otra cilvēka saudzīgs atbalsts. Emociju apspiešana ir aizsargmehānisms, kas agrāk palīdzēja izdzīvot  Šis veids, kā tikt galā ar grūtībām, paliks ar jums, taču ir iespēja uzzināt, kādus vēl veidus jūs izmantojat un kādus vēl vēlaties iemācīties.
Ne tikai psihoterapija uzlabo jutīgumu. To lieliski izdara jebkura uzmanība pret savu ķermeni: fiziskā aktivitāte, rīvēšanāš, masāžas, meditācijas. Var sākt ar to, ka jūs sekojat tam, vai jums ir ērti sēdēt, vai esat noguruši, vai vēlaties ēst, vai vēlaties kādas fiziskās nodarbes, vai vēlaties pabūt vienatnē.

 

Interesējaties par sevi! Izziniet sevi!

 

Avots: © psy-practice.com
Autors: Marija Mališeva
Tulkoja: Ginta FS

Ko visvairāk nožēlo sievietes pēc 40

sieviete40y
Man vienmēr ir patikuši stāsti par to, ko cilvēki izdzīvojuši un kādu pieredzi no izdzīvotā smēlušies. Šis ir garš raksts, taču domāju, ka vedina uz pardomām.

 

Nesen mēs veicām pētījumu un es vēlos padalīties ar tā rezultātiem. Mēs jautājām sievietēm, kurām pāri 40 gadiem, ko visvairāk tās nožēlo savā dzīvē. Šis pētījums visvērtīgākais būs tām meitenēm, kurām šodien ir divdesmit, trīsdesmit. Man pašai šobrīd  ir trīsdesmit un es saprotu, ka šis ir mans “zelta laiks”. Laiks ir izsmeļams resurss un katram vecumam ir sava nozīme un priekšrocības. Savs laiks studijām, savs – precībām, savs – bērnu dzemdēšanai, savs – radošajai pilnveidei. Ap 30 – tie ir tie gadi, kad varam praktiski visu, pēc – 40 jau nedaudz citas lietas.
30 gados, kad ir vēl visas iespējas, ir ļoti viegli “pazust” dzīves un iespēju daudzveidībā. Tapēc ir svarīgi pareizi sakārtot savas prioritātes un izvēlēties, ko darīsim vispirms un ko – pēc tam.
Saprotot izvēles grūtumu, mēs veicām šo pētījumu.

 

  • 1966 vidēja vecuma sievietes, kuru vidējais vecums – 46,7 gadi.
  • 16 galvenie jautājumi.
  • Varēja izvēlēties vairākus variantus, tāpēc summā sanāca vairāk kā 7500 atbilžu .
  • Aptaujāto vidū bija sievietes, kam 38-39, bet bija arī tās, kam 69-78.
  • Pateicos visām, kas padalījās ar saviem viedokļiem, saviem stāstiem un domām.
  • Un tā, mēs jautājām sievietēm, ko viņas nožēlo visvairāk – tagad, šobrīd. Ko viņas darītu savādāk, ja varētu, un ko novēlētu citām sievietēm. Tā radās TOP5.

5. vieta

Nožēloju to, ka nenostiprināju savas attiecības ar vīru –  601 sievietes  – 30% aptaujāto.

 

Patiešām, šī ir bieži sastopama lieta. Dzimst bērni, ir darbs, plāni, daudz darāmā, enerģijas, viss jāpaspēj un aizmirstās, ka blakus ir vīrs. Vīrs, kuram IR vajadzīga mūsu mīlestība, kurš arī vēlas nedaudz mūsu rūpju un kuram vajadzīgs mūsu apbrīns un uzticēšanās.
«Es vienu aiz otra piedzemdēju trīs bērnus. Mans vīrs bija laimīgs kopā ar mani. Mēs audzinājām bērnus kopā un kļuvām Tikai par vecākiem. Mēs aizmirsām, ka esam pāris. Viens ar otru mēs runājām tikai par bērniem. Darījām visu bērnu dēļ. Tagad bērni ir izauguši, aizgājuši katrs savā dzīvē un mēs esam palikuši divatā. Es nepazīstu šo vīrieti, it kā ne ar viņu mēs kopā atzīmējām savu trīsdesmito kāzu jubileju.»
Marina, 56 gadi

 

«Kad apprecējāmies, viss bija labi. Pēc tam nolēmām, ka laiks bērniem. Piedzima viena meita. Pēc tam, kad atsāku strādāt, sapratu, ka bez augstākās izglītība nu nekā. Vīrs bija “par”. Es aizrāvos ar mācībām, paralēli piedzemdēju vēl vienu meitu. Tas nebija viegli, bet vīrs palīdzēja, vecāki palīdzēja. Gadījās, ka viņš manā vietā rakstīja lekcijas, sēdēja ar bērniem. Saņēmu diplomu. Sāku strādāt jaunajā specialitātē un sākās… Sakumā nedaudz ilgāk darbā, tad darba problēmas uz mājām, bērniem palika arvien mazāk laika, vīru vispar neievēroju, gatavot mājās laika vairs nebija. Tas, ko agrāk paspēju, tagad šķita neiespējami. Tagad es vairs nesaprotu, kā cilvēki paspēj visu. ja bērniem vēl laiku atrodu, tad vīram – gandrīz nekad. Rezultātā jau 5 gadus guļam atsevišķi, pat nepamanīju, kad tas notika. Un tagad man savas attiecības jāceļ no jauna…»
Irina, 38 gadi

 

«Mēs dzemdējām laikā, kad ideoloģija bija cita. Mūs audzināja par kārtīgiem strādniekiem – arī sievietes. Tajā laikā man bija žēl, ka nav vietas varoņdarbiem. Izgājām pārbaudījumus ar nabadzību, grūtībām – visas deviņdesmito gadu bēdas. Man izdevās tajā laikā “nostāvēt kājās”, varbūt – pateicoties spēcīgajai miesasbūvei un garīgajam spēkam.
Es jaunajām meitenēm novēlu gara stiprumu, ticību sev un necensties par katru cenu būt vientuļai, visu varošai un ārēji pašpietiekamai. Darbs jūs neapskaus, nesamīļos, nebrīnieties, ka vienā dienā jūs izmetīs pār bortu – tur mūsu ir daudz. Nekas jums neaizstās ģimeni – bērnus, mazbērnus, mīļotos, uzticamu un mīlošu vīru. Sapņoju visus apvienot pāros. Zinu, kā ir būt vienai un to nevienai nenovēlu! Esiet mīlošas un mīlētas un, galvenais, mīliet sevi!
»
Tatjana, 59 gadi

 

4. vieta

Nožēla par to, ka visi spēki tika tērēti darbam, karjerai, bet tuvajiem cilvēkiem laika neatlika –  674 sievietes 34% aptaujāto.

 

Tipiska situācija tam laikam, kad bija kauns nestrādāt, būt liekēdei. Silītes, bērnudārzi, nometnes aizstāja ģimeni, un skaitījās ļoti labi. Sievietes cēla BAMu, karjeru un gaišo nākotni.
Kaut šobrīd ir cita situācija – strādājošo precēto sieviešu ir vel vairāk. Sievietes būvē karjeru, vada biznesus un iegūst augstākās izglītības, lai būtu neatkarīgas, pašpietiekamas, lai nodrošinātu ģimeni – kas atliek vīrietim?
Vai mēs nepazaudējam savu dzīvi, lielāko daļu sava laika pavadot ofisos, palaižot garām to laiku, kad aug mūsu bērni?

 

«Tagad es saprotu, ka visas manas problēmas ar meitu ir tikai tāpēc, ka nekad tā pa īstam neesmu bijusi viņai blakus. Es vienmēr, pirmkārt, sevi esmu uzskatījusi par speciālistu un tikai tad – mammu. Kad bērni slimoja, viņiem blakus bija vecmāmiņas un vīrs. Man nebija kad tur būt, jo vienmēr biju komandējumos, izbraukumos, ofisā. Un, lūk, šodien manai meitai ir 40. Mums ar viņu nav dialoga. Viņa grauj savu dzīvi tāpāt kā es to darīju ar savējo, un es neko tur nevaru palīdzēt.»
Irina, 62 gadi

 

«Es agri apprecējos. Laulībā piedzima 3 manas mīlās meitiņas. Starp bērnu piedzimšanām, es mācījos, ieguvu izglītību, taču specialitatē nekādīgi neizdevās strādāt, jo bērni bezgalīgi slimoja. Abi ar vīru nolēmām, ka jābeidz manas mocības atrast darbu un es “iesēdos” mājās. Taču mani visu laiku mocīja viena doma – visas manas draudzenes taisa karjeru, strādā, bet es te šēžu un neattīstos. Ar šādām domām es dzīvoju vairākus gadus.
Reiz pie mums ciemos iegriezās kada mana paziņa – veiksmīga biznesa sieviete (māja, mašīna, karjera). Mēs ar meitām cepām picu, bet paziņa sēdēja dīvānā un to visu vēroja.
Un pekšņi es viņas acīs ieraudzīju asaras: “Ak, Dievs, viņa teica, cik Tu gan esi laimīga!» un, lūk, tajā brīdī visas šaubas par to, ka esmu vai neesmu veiksmīga man izplēnēja! Pēkšņi man nāca apgaismība  — es esmu pati laimīgākā, veiksmīgākā un vajadzīgākā!!!! 
Nav lielākas laimes sievietei, kā būt mīlētai, vajadzīgai!»
Natālija, 40 gadi

 

3. vieta

Nožēloju, ka par maz esmu ceļojusi un maz ko redzējusi  –
744 sievietes — 38% aptaujāto.

 

Protams, ceļot var arī tad, kad bērni izauguši, taču problēma ir tajā, ka beidzot aktīvās darba gaitas, mēs zaudējam iespēju dzīvot un sākam izdzīvot. Mūsu pensionāri neceļo, kā to dara amerikāņi, vācieši. Maksimums – tā ir dzīve vasarnīcā. Divas svarīgākās lietas šeit:
  • Es neceļoju, kad varēju tam nopelnīt un atlikt naudu.
  • Tagad, kad es varētu ceļot un ir tam laiks, nav naudas, par ko ceļot un arī veselības nav.
Varbūt tieši tāpēc mums arī neatsūtīja nevienu stāstu par ceļojumiem. Iedomājieties – 700 vēstures un nevienas par ceļojumiem un apceļotajām valstīm. Bērni izauguši, ja jums ir pēc 40, un arī tagad varam to paspēt. Ceļojums – tas nebūt nenozīmē – tālu un ilgi.

 

2. vieta

Nožēla par to, ka dzemdēju maz bērnus – 744 sievietes 38% aptaujāto un vēl  113 sieviešu, kas nožēlo izdarītos abortus.

 

Speciāli tāda punkta aptaujā mums nebija, bet daudzas sievietes par to runāja – jaunībā man veica abortu un pec tam es vairs nevarēju iznēsāt bērnu.
«Es ļoti nožēloju savus abortus. Domāju, vēl vajadzēs mācīties, iegūt izglītību, veidot karjeru, vel nav īstais laiks, šis vīrietis nav tas atbildīgākais u.t.t.»
Irina, 38 gadi

 

«Ja tas varēs glābt kaut vienu jaunu meiteni no grūtas situācijas, būšu ļoti priecīga.
Esmu precējusies 20 gadus. Apprecējos apzināti. Zināju, ka man būs vairāki bērni un ka man būs viens vīrs uz visiem laikiem. Grūtniecība iestājās pirms kāzām. Izdarīju abortu. Tas bija 1993. gads.
Tagad skatieties hronoloģiju:

1994. gads — operācija (ārpusdzemdes grūtniecība)
1995. gads — priekšlaicīgas dzemdības, bērniņš nomira pēc 2 diennaktīm.
1998. gads — dzemdības laikā, bet meitiņa nomira pēc divām operācijām.
2000. gads — 6 mēnešos priekšlaicīgas dzemdības.
2001. gads —  “mirusi” grūtniecība 12 nedēļās.
Tradicionālā medicīna neko nevarēja izskaidrot un palīdzēt. Viss, ar to beidzās mūsu ar vīru tēma “bērni”. Pēc tam vēl bija pāris grūtniecības, kas beidzās jau zināmā veidā.
Rezultāts. Mūsu meitai tagad ir 3 gadi, viņa ir meitene no pasakas – dāvana mums – visās nozīmēs. Gaidīta un lolota. Ko tas man maksāja, zinu tikai es un mans vīrs. Saudzējat sevi. Mīliet sevi!
»
Natālija, 39 gadi

 

Kāda nevarēja izšķirties par vairāk bērniem, kāda palika pie diviem, daudzas nožēlo, ka nedzemdēja kaut vienu bērnu.
«Kad man bija 20, šķita, ka visu paspēšu. Draudzenes dzemdēja, es kaut ko gaidīju. Vīrs lūdzās, lai dzemdēju, bet man bija japaspēj karjera, mācības, teicu, lai pagaida. Tā pienāca 30. Sociums domāja, ka tas ir par vēlu, es – ka vēl par agru. Četrdesmit gadu. Pats plaukums manā karjerā. Vīrs vēljoprojām gaidīja. Es apsolīju – nākamgad – es taču esmu veiksmīga, priekšniece.
Kad man bija 43 – viņš aizgāja. Pie citas – jaunākas. Viņa uzreiz viņam dzemdēja divus bērnus. Es paliku viena – ar neko. Tad es mēgināju palikt stāvoklī. Neizdevās. Šodien man ir gandrīz 60. Manas draudzenes ir vecmāmiņas. Es smaidu un saku, ka neko nenožēloju. Taču sirds sāp. Es nevienam neesmu vajadzīga. Vai tā ir veiksme? Nepieļaujiet šīs kļūdas!!!!!»
Olga, 58 gadi

 

«Mūsu meita piedzima 1992. gadā. Mēs dzīvojām un strādājām BAMā. Sākās mērķtiecīga ceļa uz turieni demontāža, algu nemaksāja, nebija par ko dzīvot. Mēs pārvācāmies uz Kaukāzu, bet uzcelt jaunu dzīvi neizdevās… 10 baismīgi grūti gadi – nabadzība, grūtības. Par vairāk bērniem mēs nedomājām. Pagāja gadi, kļuva vieglāk. Tagad mums ir divas pieņemtās meitas – 8 un 12 gadu, vecākā mācās 5. kursā par psihologu. Es par to, ka nekad nav par vēlu īstenot savus sapņus.»
Ļuba, 53 gadi

 

1. vieta

Nožēla par to, ka nepievērsu uzmanību sev un neveltīju sev pietiekami daudz laika – 998 sievietes 50% aptaujāto.

 

Uzvarētāja ar milzīgu parsvaru. Un tas nav nekāds brīnums. Mēs esam iekārtotas tā, ka mums ir viegli dot. Mēs dodam bērniem, atdodamies vīrietim, rūpējamies par māju, esam priekšzīmīgas savā darbā….Izdāļājam sevi un pašām nepaliek nekā. Par sevi mēs aizmirstam.
Tas ir drošāk – nevajag nevienam atteikt, nevajag nevienu apbižot, aizvainot, skumdināt. Kurš cietīs – tikai es, kāds nieks!!!!!!!! Es varu pieciest. Nesekoju saviem sapņiem, nerūpējos par sevi. Tagad tas sāp.
Atcerieties, arī tagad nav par vēlu sākt dejot, vingrot, apmeklēt spa salonus, masāžas, mīlēt sevi.

 

«Nav vienādu sieviešu. Nav pat līdzīgu. Katra — ir atsevišķs Visums! Nav taisnība, ka katra vēlas būt sieva un māte. Kāda vēlas būt hipijs, kāda vēlas būt biznesmene, kāda – ceļot, kāda – vispār neiziet no mājas. Tas viss ir normāli! Jocīga, neveiksmīga, dzīves apbižota — tās ir tikai nezinātāju piekarinātas birkas. 23 gados es biju sieva, mamma un visu šo laiku man bija slikti. Es biju laba, bet slikti bija man. Tagad mans dēls ir izaudzis, vīrs – aizgājis un es savos 44 gados – izpletusi spārnus. Visi domā, ka esmu iemīlējusies! Man vienkārši ir labi. Es nevienam neko neesmu parādā! Es eju pa ielu un staroju! Tā nekad agrak nav bijis. Taja laikā es nēsāju skaistu, bet svešu “apģērbu”. Tagad es daru tikai to, ko vēlos un man ir vienaldzīgs citu cilvēku viedoklis par mani.»
Sofija, 45 gadi

 

«Man ļoti patika dziedāt. Tas bija tas, kas man patika visvairāk dzīvē. Bet šo sapni es piepildīju tikai 58 gados. Līdz tam es darīju tikai to, ko no manis gaidīja un kas man it kā bija jādara un biju nelaimīga.»
Nellija, 59 gadi

 

«Es centos savai mammai pierādīt, ka neesmu muļķe un, kā minimums, esmu simpātiska. Tāpēc kļuvu par televīzijas žurnālisti. 13 gadi. Es ieguvu popularitāti un atpazīstamību, bet – ne laimi. Pēc tam es nolēmu uzzināt – kā tas ir, saņemt lielu algu? Man bija liela alga, taču lielāko tās daļu es tērēju uz brendu apģērbu un ārišķībām – lai izpatiktu darba devējam un atbilstu dreskoda normām. Absurda situācija – Tu pelni naudu un tērē to, lai varētu pelnīt naudu. Vienu vārdu sakot, šī situācija mani neapmierināja, laimīgu nedarīja. es pametu šo darbu un sāku nodarboties ar radošām lietām. Šodien es radu bloknotus, organizēju master klases un mākslinieku izstādes. Mans vīrs, tā visa rezultātā, strauji sāka kāpt pa karjeras kapnēm un viņa ienākumi aug – tātad arī manējie. Šodien es zinu – sapņi piepildās!»
Lilija, 44 gadi

 

Ļoti daudz bija arī citu lietu. daudzas sievietes runāja par to, cik svarīga ir veselība un cik svarīgi par to rūpēties jau jaunībā. Īpaši aktīvi par to runāja tās sievietes, kurām vairāk kā 50. Daudzas runāja par to, cik svarīgi ir būt brīvām un iemācīties strādāt uz sevi, iemācīties kādu jaunu profesiju. Daudzas runāja par to, cik svarīgi ir izvēlēties to darbības jomu, kurā ir iespējams realizēties sev patīkamā veidā. Bija ļoti daudz sieviešu, kuras runāja par to, ka nav veltījušas pietiekami daudz mīļuma saviem vecākiem un vairāk laika tērējušas aizvainojumam un strīdiem.

 

… vienīgais, par ko es bēdājos, ir tas, ka pārāk maz mīlestības, nepateikto labo vārdu, neizrādītā maiguma un uzmanības ir bijis manās attiecībās ar vecākiem viņu dzīves laikā. Tas ir tas, kas mani šobrīd nospiež.
Meitenes, atcerieties, arī jūs, tāpat kā es, paliksiet bez vecākiem! Ar ko un kā jūs tad paliksiet. Ar vainas apziņu par auksto un nevērīgo attieksmi pret tiem, kuri devuši jums dzīvību? Vai būs jums kam paraudāt uz pleca, kad pašas būsiet vecas? Vai būs blakus jums tie, kas piepilda jūsu dzīvi ar jēgu un kuri jums ir svarīgi? Domājiet par to jau tagad.»
Larisa, 58 gadi

 

Es jums visām vēlu laimi! Ceru, ka šie stāsti palīdzēs jūsu dzīvē ienest kādas jaunas, labas vēsmas un palīdzēs jūsu dzīvi padarīt skaistāku un laimīgāku.
Ar cieņu – Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta FS

“Es esmu atbildīga par savu vīru, par savu dēlu … par visu!”

valdoniga1
«Par mammu, par tēti, par meitu, arī par nevērīgajiem padotajiem atbildu es. Viņi taču ir kā nesaprātīgi bērni. Visu ko var sadarīt?!» No kurienes “aug kājas” vēlmei vienmēŗ par visiem un visu būt atbildīgai? Krievijā (un arī Latvijā) ir sievietes, kuras var visu. Un cilvēki, kas viņām blakus, ir kā mazi bērni, kuriem vajadzīga šī uzpasēšana.
Pareizi uzminējāt – otra atbildības puse ir VARA.
«Kur gan tev muļķītim pašam…? Es esmu gudrāka, stiprāka, man ir divas augstākās izglītības, bet tev? Sēdi un klausies, ko “mammīte” saka». Sieva, priekšniece, mamma, gudra, stipra meita, bet būtībā – «māte, kurai viss labāk redzams».
Kas un kad ir uzspiedis šai sievietei atbildību par visu, un ar to pašu, uzdāvinājis viņai varu?

 

«Tev jāpaceļ, jāpabaro savi bērni un jāizvelk savs vīrs» – man pašai jau no agras bērnības teica mana mamma. Šo frāzi es it kā biju aizmirsusi. Bet nesen mana mamma to atcerējās un brīnījās, kāpēc viņa man centās to iedvest? Kā dēļ? Mana vecmāmiņa bija valdonīga. Viņa bija no tām, kura pārcieta visas kara šausmas – badu, aukstumu un nesalūza – bērnus izaudzināja un “nolika uz kājām”. Lai to izdarītu, ir vajadzīgs nereāls spēks. Un, lai visi apkārt vienmēr klausītu.«Dzīvē viss var notikt, bet tev jānoliek bērni uz kājām un vīrs jāizvelk» – lūk tāds mātišķais uzstādījums. Nedomāju, ka mana mamma to izdomāja. Tas nāk no paaudžu paaudzēm senas vestures – manai vecmāmiņai to teica viņas māte, tai – atkal viņas māte.

Ir tāds zinātniskais termins «invalidizācija» – tas ir tad, kad normālu pusaudzi vai bērnu padara par invalīdu. Invalīdu tajā nozīmē, ka viņš nevar, nav spējīgs, nav pietiekami gudrs, bet, pats galvenais – viņš nevar atbildēt par sevi, nav spējīgs pieņemt lēmumus un to pastāvīgi ir jākontrolē.

Lūk, tādu kontrolējamo šīm sievietēm ir ļoti daudz. Vīrs, dēls, meita, padotie, mamma, kura pati ir kā nesaprātīgs bērns, tētis, kuram viņa vēlas būt laba meita, bet patiesībā – sieva «labāka kā mamma».
«Tad, ko man darīt, atbrīvot savus tuviniekus no savām rūpēm par viņiem?» – jautā kāda mana kliente. Laba doma!
Tikai tad nāksies atteikties no varas, no kontroles, no upura patosa – «Ak, es viena te visu velku! Es viena par visu atbildu!» Ja tas ir paaudžu paaudzēs “iesēdies” priekšstatos pašai par sevi, tad atbrīvoties no savas glābēja-upura lomas būs ļoti grūti. Un vēl grūtāk būs atzīt savu agresīvo ietekmi uz tuviniekiem, kolēģiem un padotajiem.
Visam ir sava cena. Un tas, kurš «atbild par visiem un visu», maksā pēc visaugstākā valūtas kursa.
Maksā ar spēku izsīkumu, laika trūkumu sev, laika trūkumu savām interesēm un realizācijai, maksā ar to, ka ir nodzinies un ar to, ka nepiedalās pats savā dzīvē
Un pēc tam – ja kaut kas notiks, kurš būs vainīgs? Tas, kurš atbild par visu!

 

Avots: © psy-practice.com
Publikācijas autors: Irina Dibova
Tulkoja: Ginta FS

 

P.S. Man ļoti patīk lasīt un tulkot krievu autoru publikācijas, jo mums ir ļoti daudz kā kopīga. Tas, par ko Irina Dibova runā šajā rakstā, ir attiecināms arī uz manu ģimeni, manu dzimtu – manas dzimtas sievietēm. Visas spēcīgas, valdonīgas, visas radušas kontrolēt – arī es. Un savā dzīvē es redzu, kādas tam ir sekas. Priecājos, ka vēl nav tie gadi, lai varētu teikt, ka viss ir nokavēts. Es varu to mainīt – bet lai mainītu, ir jaapzinās, kāda ir situācija, kurā atrodies. Bez meliem un viltus sev jāatzīst, kur pati pieļauj savas kļūdas. Bērnībā, skatoties uz savu valdonīgo vecmāmiņu, kura tāpat bija stipra, pieredzējusi kara šausmas, es domāju, es gan nekad tā nedarīšu. Lieki piebilst, ka scenārijs atkārtojās. Un, visticamāk, tieši tāpēc, ka es par to domāju, pie manis nāk tieši šie raksti. Ja vēl kadam tie noderēs, es priecāšos. Mēs taču visas vēlamies savu Sievietes Laimi!

10 vietas, kur nelaimīgi cilvēki cenšas atrast laimi, bet tās tur nav!

laime1111
Vai nekad neesi iedomājies, ka, iespējams, vēl neesi atradis savu laimi tikai tāpēc, ka meklē to tur, kur to meklēt ir bezjēdzīgi! Ikviens cilvēks var būt laimīgs, bet daudzi tādi nav, jo meklē nepareizajās vietās.
Tad kuras ir tās VIETAS?

 

1. Fantāzijās par vieglu dzīvi

Dzīve nav vienkārša, bet arī cilvēks nav radīts vājš. Sāpes un pārbaudījumi padara mūs stiprākus, izturīgākus. Esot aci pret aci ar savām bailēm, mēs kļūstam drosmīgāki un bezbailīgāki. Kļūdas dara mūs gudrākus, viedākus. Dažkārt visam ir jāsabrūk, pirms notiks tas, ko esam ieplānojuši. Dažkārt jāiziet cauri sliktākajam, lai aizietu pie labākā!
Dzīvei nav jābūt vieglai un vienkāršai, taču tai noteikti jābūt katras nodzīvotās minūtes vērtai. Tas, kurš nekad nav cietis, diez vai var palepoties ar dižu personības izaugsmi. Nav svarīgi, kas notika vai ko izdarījāt, svarīgi ir tikai tas, ko iemācījāties no pagātnes kļūdām. Pieņemiet jebkurus apstākļus, mācieties no tiem un virzieties uz priekšu. Iemācieties “atlaist” – tas bieži ir ļoti liels solis uz priekšu. Dažkārt ir “jānogriežas” no ceļa, kuru ejat un kurš šķiet pareizs, lai atrastu to, ko patiešām esiet pelnījuši un kas Jums ir vajadzīgs.

2. Pagātnē, kuras jau sen vairs nav

Mēs maināmies. pasaule apkārt mainās. tas, kas agrak darīja mūs laimīgus, negarantē laimi šodien. Atteikties no kaut kā ne vienmēr nozīmē – būt vājam. Tas var nozīmēt arī to, ka Jums pietiek prāta un spēka, lai atlaistu pagātni, atklājot sev ko jaunu. Jaunas durvis atveras ik minūti un Jūs tās ieraudzīsiet, ja turpināsiet kustību uz priekšu.

3. Nākotnē, kuru neviens nevar garantēt

Ļoti bieži mēs tērējam savu dzīvības enerģiju fantāzijām, iestrēguši dzīves labirintā, domājot par to, ka tad nu gan dzīvosim skaisti, kad tiksim no tā ārā. Un šie sapņi un nākotnes konstrukcijas liek mums kustēties vai arī imitēt kustību. Taču, izrādās, ka mēs bieži šīs nākotnes vīzijas izmantojam kā iespēju aizbēgt no tagadnes. Mēs to darām vēl un vēl, līdz dzīve nonāk pie sava loģiskā noslēguma. Un tā mēs esam sev atņēmuši iespēju dzīvot un būt šeit un tagad.
Mahatma Gandijs reiz teica: “Mūsu nākotne ir atkarīga no tā, ko mēs daram šobrīd.” Izdariet ko labu šodien! Tieši tagad! Mēs nevaram novērst nākotni. Tāpat, kā mēs nevaram atgriezties pagātnē. Mēs varam dzīvot tikai šeit un tagad. Sāciet beidzot dzīvot TAGAD!

4. Sava lēnīguma un neizlēmības attaisnošanā

Pats labākais, ko sev varat izdarīt – pārstāt runāt “es to gribu”. Ta vietā sakiet: “es to izdarīšu”. Un sāciet darīt! Lai cik Jūs atkārtotu dažādas afermācijas un tekstus, ja nedarīsiet, nekas arī nenotiks. Ar velēšanos vien ir par maz. Sāciet mainīt ar kaut ko vienu, ar pirmo mazo solīti. Visas lielās lietas ir sākušās ar pirmo domu, ideju, soli.
Visās dzīves sfērās veiksme parādās tad, kad sagatavošanās atbilst iespējām. Bet iespējas, kā likums, atveras tiem, kuri gatavi tās izmantot. Kaut ko darīt ir daudz produktīvāk, nekā neko nedarīt!

5. Savā superkomfortablajā zonā

Jūs varat justies samērā komfortabli, peroties savā mazajā dīķītī, kuru jūs zināt un pie kura esat pieraduši. Taču nepaplašinot šo zonu, neiepazīstot citus ūdeņus, jūs riskējat nekad neiepazīt okeāna plašumus un skaistumu. Cieši turoties pie pazīstamā, Jūs riskējat palaist garām pašu dzīvi. Atcerieties, pametot savu silto vietiņu, Jums noteikti tas nav jādara uz visiem laikiem, varbūt vēlēsieties atgriezties, taču pat nemēģināt kaut ko mainīt un izkustēties no vietas ir diezgan muļķīgi.

6. Materiālajās lietās, kuras nav vajadzīgas

Nav nekā slikta tajā, ka ir nauda un ir lietas, ko par to var nopirkt. Slikti, ja tās jūs atvirza no tām svarīgajām lietām, kuras nevar nopirkt par naudu. Īsti bagātus mūs dara ne jau nauda – dažkārt tikai viens apskāviens brīdī, kad tas tik ļoti svarīgs var izrādīties vērtīgāks par visu pasaulē.
Tas, ka jūs kaut ko vēlaties, nenozīmē to, ka tas jums patiešām vajadzīgs. Atbrīvojiet sevi no liekās bagāžas. Atbrīvojoties no daudzām nevajadzīgajām materiālajām lietām, jūsu dzīvē vairāk vietas paliks citām vērtībām – piemēram Brīvībai!

7. Pārlieku lielajā Labā daudzumā

Viss ir labi ar mēru. Pārlieks rijīgums noved pie liekajiem kilogramiem. Pārlieka naudas tērēšana – pie bankrota. Pārlieks darbaholisms noved pie sabrukušas ģimenes un tā var turpināt bezgalīgi. Tas pats ir ar labajiem notikumiem un emocijām jūsu dzīvē. Laimes atslēga ir pareizā sabalansētībā: pozitīvie resursi atbilstoši “deficītam” Jūsu dzīvē.

8. Nepareizajās attiecībās

Arī attiecību jautājumos vietā ir princips: “Svarīgākais nav kvantitāte, bet gan kvalitāte”. Pavadiet laiku ar cilvēkiem, kuri dara jūs labākus. Esiet ar tiem, kuri palīdzēs Jums pacelties augstāk visos jūsu dzīves aspektos. Tas jau nav noslēpums, ka cilvēku formē vide ap viņu. Tapēc jābūt drosmīgam, lai sarautu attiecības ar tiem, kuri velk jūs atpakaļ. Atrodiet cilvēkus, kuri Jūs cienīs tāpat, kā jūs cienāt viņus. Kas leposies un jutīsies laimīgi, ka atrodas blakus Jums un Jūs – viņiem.

 

9. Apkārtējo atbalstā

Jebkurā situācijā palieciet uzticīgi sev un saviem patiesajiem dzīves principiem un vērtībām. Vienmēr būs cilvēki, kuriem nebūs pa prātam tas, ko darāt, kā izskatieties, ko domājat un runājat. Būs cilvēki, kuri nosodīs Jūsu aizraušanās un dzīves uzskatus. Taču padomājiet, vai šo cilvēku viedokļiem ir būtiska nozīme Jūsu dzīvē, vai Jūs vēlaties būt plastilīns viņu rokās? Pat necentieties būt labi visiem – tāds taču nav Jūsu dzīves mērķis? Novertējiet sevi un pareizie cilvēki Jūs atradīs.

 

10. Vainīgo meklējumos

Vēl Freids savā laikā pareizi atzīmēja, ka vairums cilvēku nemaz negrib Brīvību, par cik Brīvība vienmēr nozīmē – atbildību. Savukart no atbildības vairums cilvēku baidās par visu vairāk. Vainojot citus savās kļūdās un neveiksmēs, cilvēks noveļ no sevis visu atbildību un uzgāž to citiem cilvekiem. Taču, tai pat laikā, vainojot citus, mēs atdodam varu par savu dzīvi citu cilvēku rokās. Tad, lūk, LAIMES CENA IR ATBILDĪBA. Viss ir tikai Jūsu rokās. Protams, var vainot visus – vecākus, skolu, valdību, radiniekus, draugus, bet, kas no tā mainīsies? Nekas!
Tāpēc, ka, ja Jūs patiešām velaties būt laimīgi, Jums pašiem savi lēmumi būs jāpieņem. Un cita ceļa nav!

 

Veiksmi Jums un izdošanos!
Tulkoja: Ginta FS

Par piedošanu

piedot sev4

Mirst kāda sieviete un pie viņas atnāk Nāve.
Sieviete to ieraudzījusi pasmaidīja un teica, ka ir gatava.

– Kam tu esi gatava? – jautāja Nāve.
– Esmu gatava tam, lai Dievs mani pieņemtu pie sevis Paradīzē – atbildēja sieviete.
– Kāpēc gan tu esi nolēmusi, ka Dievs tevi ņems pie sevis? – jautāja Nāve.
– Kā gan savādāk? Es tik daudz esmu cietusi, ka tagad esmu pelnījusi mieru un Dieva mīlestību – atbildēja sieviete.
– No kā tieši tu cieti? – jautāja Nāve.
– Kad es biju maziņa, vecāki mani vienmēr netaisnīgi sodīja. Viņi mani sita, lika kaktā, kliedza uz mani, it kā es būtu izdarījusi kaut ko briesmīgu. Kad es mācījos skolā, klasesbiedri par mani smējās, pazemoja un arī iekaustīja. Kad apprecējos, mans vīrs daudz dzēra, mani pazemoja un krāpa mani. Mani bērni sabradāja manu dvēseli. Kad es strādāju savā darbā, mans priekšnieks visu laiku uz mani kliedza, laikā neizmaksāja algu, lika stradāt brīvdienās, un tad, kad mani atlaida, vispār nesamaksāja. Kaimiņi par mani tenkoja, runāja, ka es esot vieglas uzvedības sieviete. Reiz man uzbruka laupītājs, apzaga mani un pēc tam izvaroja.
– Saki, ko savā dzīvē tu labu esi izdarījusi? – jautāja Nāve.
– Es vienmēr pret visiem esmu bijusi laba, regulāri gāju baznīcā, lūdzos, par visiem rūpējos, visu ģimeni nesu uz saviem pleciem. Es tik daudz šajā Pasaulē esmu cietusi, tāpat kā Jēzus Kristus, ka esmu pelnījusi pēcnāves dzīvi Paradīzē.
– Labi… – atbildēja Nāve – es tevi sapratu. Ir palikusi tikai viena maza formalitāte. Tev jāparaksta viens līgums un tad, taisnā ceļā uz Paradīzi.
Nāve pastiepa sievietei lapu, uz kuras bija uzrakstīts tikai viens teikums, zem kura bija jāparakstās. Sieviete paskatījās uz Nāvi tā, it kā nupat būtu aplieta ar ledusaukstu ūdeni un pateica, ka nevar šo līgumu parakstīt. Šis teikums skanēja šādi:
«Es piedodu visiem saviem pāridarītājiem un lūdzu piedošanu visiem, kuriem esmu darījusi pāri».
– Kāpēc tu nevari piedot un palūgt citiem piedošanu? – jautāja Nāve.
– Tāpēc, ka viņi nav pelnījuši manu piedošanu, tāpēc, ka tad, kad es viņiem piedošu, tas nozīmēs, ka nekas nav bijis un tas nozīmēs, ka viņiem nenāksies atbildēt par savām ļaundarībām. Bet man pašai nav kam lūgt piedošanu. Es nevienam neko sliktu neesmu nodarījusi!
– Tu esi pārliecināta par to? – jautāja Nāve.
– Absolūti pārliecināta!
– Ko tu jūti pret tiem, kas tev nodarījuši tik daudz sāpes? – jautāja Nāve.
– Es jūtu naidu, dusmas, aizvainojumu! Tas nav taisnīgi, ka man tas viss jāaizmirst un jāizdzēš no savas atmiņas tas ļaunums, ko man nodarījuši visi šie cilvēki!
– Un kas notiks tad, ja tu piedosi un pārstāsi just visu to, ko šobrīd jūti? – jautāja Nāve.
Sieviete uz kadu mirkli aizdomājās un atbildēja, ka tad noteikti iestasies tukšuma sajūta.
– Tu vienmēr esi jutusi šo tukšumu sevī, savā sirdī un šis tukšums ir padarījis nevērtīgu tevi un tavu dzīvi. Bet tās sajūtas, ko jūti, it kā piešķir tavai dzīvei svarīgumu. Un tagad atbildi, kāpēc tu izjūti šo tukšuma sajūtu?
– Tāpēc, ka es visu dzīvi domāju, ka tie, kurus es mīlēju un tie, kuru dēļ es dzīvoju, novērtēs mani, taču sanāca savādāk un viņi man lika vilties. Es atdevu savu dzīvi vīram, bērniem, vecākiem, draugiem un viņi to nenovērtēja un izrādījās nepateicīgi.
– Pirms Dievs atvadījas no sava dēla un palaida viņu uz Zemi, viņš tam pateica vienu vienīgu frāzi, kurai bija tam jāpalīdz apzināties dzīvi sevī un sevi šajā dzīvē.
– Kādu? – jautāja sieviete
– PASAULE SĀKAS AR TEVI
– Ko tas nozīmē?
– Lūk, arī viņš nesaprata, par ko Dievs runā…

Tas ir par to, ka par visu, kas notiek tavā dzīvē atbildība gulstas tikai uz tevi! Ciest vai būt laimīgai, izvēlies TU PATI!

Paskaidro, lūdzu, man, kas tieši nodarīja tev tik daudz sāpjes?
– Sanāk, ka es pati sev tās nodarīju… – drebošā balsī sieviete atbildēja.
– Tad, kam tu nespēj piedot?
– Sev?! – sieviete izdvesa un sāka raudāt
– Piedot sev – tas nozīmē atzīt savu kļūdu!
Piedot sev – tas nozīmē, pieņemt savu nepilnību!
Piedot sev – tas nozīmē atvērties pašai sev!
Tu nodarīji sāpes pati sev un nolēmi, ka pie tā vainīga ir visa Pasaule, un viņi nav tavas piedošanas cienīgi. Un tu vēlies, lai Dievs tevi pieņemtu atplestām rokām? Tu nolēmi, ka Dievs ir kas līdzīgs mīļam, muļķa večukam, kas atvērs durvis muļķiem un ļāunprātīgiem cietējiem?! Tu domā, ka viņš radījis ideālu vietu tādiem kā tu?! Tad, kad tu pati radīsi savu Paradīzi, kur, pirmkārt, labi būs tev pašai, un tad arī citiem, lūk, tad tu varēsi klauvēt pie debesu durvīm. Bet pagaidām, Dievs man deva rīkojumu sūtīt tevi atpakaļ uz Zemi, lai tu iemācītos radīt pasauli, kurā valdīs mīlestība un patiesas rūpes
Bet tas, kurš nespēj parūpēties par sevi, dzīvo dziļos maldos par to, ka spēj parūpēties par citiem.
Zini, kā Dievs soda sievieti, kura sevi uzskata par ideālu māti?
– Kā? – jautāja sieviete
– Viņš sūta tai bērnus, kuru likteņi lūzt viņas acu priekšā.
– Es sapratu… Es nepratu padarīt savu vīru mīlošu un uzticīgu. Es nepratu savus bērnus izaudzināt laimīgus un veiksmīgus. Es nepratu nosargāt savu mājas pavardu, kurā valdītu saticība, miers un harmonija…. Manā Pasaulē visi bija cietēji…
– Kāpēc? – jautāja Nāve.
– Es vēlējos, lai visi mani žēlotu un līdzpārdzīvotu man… Taču neviens mani tā arī nepažēloja… Un es padomāju, ka Dievs noteikti mani apskaus un pažēlos.
– Atceries, paši bīstamākie cilvēki uz pasaules ir tie, kuri grib, lai viņus žēlo, kuri cenšas citus iežēlināt. Tos dēvē par «upuriem»..
Jūsu pati lielākā kļūda ir tā, ka jūs domājat, ka Dievam ir vajadzīgs upuris! Viņš nekad neielaidīs savā namā to, kurš nav iepazinis neko citu, izņemot ciešanas un sāpes, jo tas upuris šajā Pasaulē spēs sēt vien sāpes un ciešanas. Dodies atpakaļ un iemācies mīlēt un rūpēties par sevi, bet pec tam par tiem, kas dzīvo tavā pasaulē. Bet sākumā palūdz sev piedošanu par savu nezināšanu un piedod sev par to!
Sieviete aizvēra acis un viņas ceļš sākas no jauna – nu jau ar citu vāŗdu un pie citiem vecākiem…

© Konstantīns Sarkisjans no grāmatas “Конституция Мира. Книга вторая. Бытие”

Tulkoja: Ginta FS