Sieviete

atlauj9

Sievietei dominējošie ir materiālie centieni (ģimene, mājas, mājīguma radīšana, komforts utt.). Tāpēc viņa Dievišķo Mīlestību sasniedz caur bērniem, ģimeni, rūpēšanos un vispār caur mīlestības telpas radīšanu ap sevi. Sievietei svarīga ir ārējā stabilitāte (bez tās ir ļoti sarežģīti audzināt bērnus un būt ar mierīgu prātu).

Sievietes prāts un ķermenis nav radīti askēzēm un aizliegumiem. Diez vai jūs vēsturē sastapsiet daudzas sievietes, kuras devušās uz ilgiem gadiem meditēt vientulībā un būt šajā procesā veiksmīgas.
Bet, lai tomēr īslaicīgā “emocionāli dvēseliskajā ekstāzē” tās tomēr neaizskrietu tumšā alā meditēt vai tuksnesī veikt kādas skarbas epitīmas, daba tas apveltījusi ar bailēm no pelēm un rāpuļiem, tāpat kā ar ļoti lielu vēlmi papļāpāt. Minimums 60% sievišķās enerģijas jāvelta materiālajai dzīves pusei attiecībā pret garīgo, tad sieviete spēs dzemdēt veselus bērnus.
Rami Blekts
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Vecāku svētības spēks

dzimta8

Lai nekad nepārtrūktu paaudžu saikne un lai Dzimtas Enerģijas varētu brīvi plūst, mūsu senčiem bija īpašs Svētību Rituāls.

Savus bērnus un mazbērnus ģimenes radīšanai un visdažādākajām lietām svētīja vecāki un vecākie dzimtā. Tas ir bija ļoti svarīgs rituāls. Tas ļāva ikvienam cilvekam Dzimtā saņemt piekļuvi Dzimtas enerģijām.

Māte dod dzīves spēku, Tēvs piepilda ar saprātu un jēgu. Pēc sava spēka atļaujošajiem uzstādījumiem – vēršanās pie Tēva – kā fiziskā tā arī Debesu, ir milzīgs kosmiskais spēks. Māte mūs māca atrast izeju no visdažādākajām situācijām, tikt galā ar zaudējumiem un nepiepildītajiem sapņiem. Citiem vārdiem runājot, viņa mums māca mūsu dzīves emocionālo sastāvdaļu.

Atverot jaunu savas dzīves lappusi, pajautā atļauju savai mātei. Viņas svētība ir tavas ieceres izdošanās ķīla.

Enerģētiski bērns ir savas mātes turpinājums. Tieši tāpēc viņa var mainīt viņa likteni.
Dzimta, ko apvieno viens uzvārds veido energoinformācijas veidojumu – egregoru, kurā enerģētiski piedalās ne tikai dzīvi esošie, bet arī jau aizsaulē aizgājušie dzimtas cilvēki.

Tēvs personificē vīrišķo Dabas spēku un apvelta bērnu ar atbildības sajūtu, izlēmību, mērķtiecību, rakstura stingrību, gribasspēku, entuziasmu, godprātību, pašdisciplīnu, cēlsirdību, dāsnumu, gandarījuma gūšanu no darba.
Māte personificē sievišķās enerģijas. No viņas bērnam tiek nodota spēja ietekmēt apkārtējos, pievilcība, prasme vienoties, spēja pieņemt dāvanas un naudu par padarīto darbu, veiksme.

Ja attiecības ar vecākiem ir sabojājušās, tad arī šo enerģiju ietekme uz tavu dzīvi tiek traucēta. Mūsu senču mantojums uz šīs zemes ir ļoti sens. Saskaņā ar vēdām tas ir vairāki miljoni gadu. Un visa šī kolosālā pieredze un informācija ir mūsos. Tā ierakstīta ģenētiskajā līmenī. Kāds varens spēks! Un, ja mūsu darbības atbildīs centieniem, ko satur Dzimtas atmiņa, ja mēs pildīsim mūsu senču baušļus un godā turēsim viņu tradīcijas, tad  iegūsim Dzimtas Apziņu (zināšanas, kas kopējas ar visu Dzimtu). Tas nozīmē, ka mēs varēsim  izmantot kopējo dzimtas atmiņu un visu, kas tajā uzkrāts.

Kopā ar cieņu pret senčiem, dzimtas vecajiem, svētajiem un garīgajiem skolotājiem pie mums atnāk Dzimtas Spēks. 

Agrāk bez vecāku svētības nesāka vispār nekādas lietas un darbus. Pat bērni saprata, ko nozīmē šī saikne ar Dzimtu. Tas ir īpašs spēks. Dzīvības Spēks.

Cilvēks nevar eksistēt bez savas Dzimtas. Un Dzimtas Programmas darbosies uz mums, gribam mēs to vai negribam. Vienīgais, ko mēs varam darīt, – mainīt šo programmu, strādājot ar sevi. Jo mēs esam savas dzīves saimnieki. Protams, tas galīgi nav vienkāršs uzdevums, taču tas ir jārisina. Dzimtas programma vienmēr atbilst mūsu personīgajai karmai.

Pirms mēs nākam šai pasaulē, mūsu Dvēsele “izvēlas” savus vecākus. Dzimumu, nacionalitāti, dzimšanas vietu un laiku. Un katrs no mums ir ķēdes posms šajā paaudžu ķēdē. Un mēs visi balstāmies uz savu senču pieredzi. Dzimtas programma ir mūsu senču kopīgo darbību rezultāts. Un tajā pat laikā tā pilnībā atspoguļo mūsu personīgo karmu.
Pēti savu Dzimtu ar mīlestību, uzmanību un cieņu. Tas labāk ļaus tev saprast pašam sevi, savas problēmas, apzināties savus uzdevumus un sūtību. Tici man, tu atradīsi ļoti daudz kā interesanta. Savas saknes ir jāzin, ir jāstudē savs ģenealoģiskais koks.

Tie, kuri ar to nodarbojas, atklāj noteiktu notikumu saikni, kuri atkārtojas no paaudzes paaudzē.

Daudzas mūsu šī brīža problēmas tā vai citādāk saistītas ar pagātnes notikumiem.

Ar ko sākt?

Dziļākam darbam ir svarīgi savākt informāciju par trim-četrām savu senču paaudzēm. Sāc ar to, ka izprašņā savus tuvākos radiniekus par atslēgas notikumiem: dzimšanu, skolu, kāzām, nāvēm.

Tāpat būs noderīga informācija par darbības veidiem, par attiecībām ģimenē, par materiālo stāvokli, par dzimtas slimībām. Savāc maksimāli daudz informācijas par savu radinieku brāļiem, māsām, tantēm, onkuļiem. Noformē ģimenes fotoalbūmu. Varbūt tavā Dzimtā ir saglabājušās dienasgrāmatas un vēstules. Atjauno sakarus ar tālākajiem radiniekiem. Uzraksti vēstules. Paskaidro, ka tu veido Dzimtas vēsturi un tev vajadzīga informācija par tuviem cilvēkiem.

Un tā, mūsu Dzimta – no vienas puses ir Spēka Avots, kas dod mums dzīvi, no otras – mūsu Karma, mūsu Ceļš. Ir mūsu Ceļš un Dzimtas Ceļš. Viens bez otra tie nevar eksistēt. Katram no mums ir sava sūtība. Un tā cieši sasieta ar Dzimtas likteni.

Kaut kas mums ir jāizdara, caur kaut ko mums jāiziet, lai izmainītu savu personīgo karmu un savas Dzimtas karmu.

Mūsu Senči zināja, ka cilvēks, sasniedzot pilnību, palīdz savai Dzimtai septiņas nākamās paaudzes un septiņas paaudzes pagātnē. Tā uzkrājas Dzimtas Dievišķīgais Spēks, kas pāriet no vienas paaudzes otrā.

Un gluži otrādi, ja mēs “atdodam savu Dvēseli tumšajiem spēkiem”, mēs ne tikai degradējamies paši, bet arī izsūcam savas Dzimtas enerģiju desmit paaudzes uz priekšu un atpakaļ. Starp citu, ar to izskaidrojams tas, kāpēc vienam cilvēkam piedzimstot ir kādi labumi, bet citam – nav. Kāpēc viens piedzimst vesels, bet cits – slims.

Un te mēs varam runāt ne tikai par paša cilvēka karmu, bet arī Dzimtas karmu. Kā mēs rīkosimies ar šo spēku, ir atkarīgs tikai no mums.

Dzimtas Dievbijības Spēks ir pamats tam, lai Dzimtā piedzimtu ģeniāls bērns.

Problēmas, ar kurām mēs sastopamies dzīvē ir mūsu Dzimtas uzdevumu risināšanas ceļi. Tas nozīmē, ka atrisinot beidzot kadu sarežģītu situāciju, cilvēks atbrīvojas no saviem iekšējiem pinekļiem, kuri tam traucē pacelties nākamajā attīstības līmenī, spert kārtējo soli pretī veiksmei.

Ikviens šķērslis mūsu ceļā ir pareizā iespēja iegūt nenovertējamu pieredzi, kas nepieciešama, lai sasniegtu savus personīgos dzīves mērķus.

Atgādināšu, ka risinot Dzimtas uzdevumus, tu ne tikai koriģē savu paša likteni pozitīvā virzienā, bet arī atbrīvo no smagas nastas savus pēcnacējus. Un tas ir labākais mantojums, ko vari atstāt.

Kā likums, pēc svētības saņemšanas sāk mainīties dzīve ne tikai tiem, kuri izgājuši šo rituālu, bet arī radiniekiem visā Dzimtā. Atjaunojas labas attiecības, nodibinās saikne, aiziet problēmas un labāk risinās visdažādākie uzdevumi.

Vingrinājums

Tagad aizver acis un ieklausies sevī.
Mēs visi glabājam sevī savu vecāku, savas mātes tēlu. Glabājam savā sirdī un atmiņā savu tēvu, kas saistās ar visdažādākajām sajūtām. Un tagad mēs pievērsīsim savu uzmanību tam, kādu vietu mūsu Dvēselē ieņem mūsu māte.
Kur viņa stāv? Un kur stāv tēvs? Vai kāds no vecākiem stāv tuvāk mums – priekšplānā, bet otrs – attālāk? Vai kāds no viņiem pievērš sev mūsu uzmanību vairāk kā otrs? Vai kādam no viņiem ir lielāks svars, bet kādam – mazāks? Kur ir tava mīlestība? Ar kuru no viņiem tā ir lielāka? Ar kuru īpašaka? Ar kuru mazāka?
Un tagad mēs sev atļausim, lai tas no vecākiem, kurš palicis otrajā plānā, panāk uz priekšu. Tā, lai viņš atrastos vienā līmenī ar otru. Un, lai viņam mūsu uztverē būtu tas pats svars kā otram. Un tā pati mīlestība.
Dzimtas saikni var iztēloties kā vienotu sistēmu ar enerģijas plūsmām starp visiem šīs Dzimtas locekļiem. Ja saikne starp diviem šīs Dzimtas locekļiem ir pārrauta, enerģija šajā posmā neplūst vai nu plūst negatīva. Īpaši svarīgas ir saiknes starp vecākiem un bērniem, kur enerģijas ir daudz “saistošākas” māte un dēls, tēvs un meita.

Šīs saiknes daudz lielākā mērā nosaka enerģētisko barošanu un aizsardzību, kuru cilvēks saņem no savas Dzimtas, kas nosaka šī cilveka enerģētisko fonu.

Svētības jēga ir tajā, ka māte apkārt bērnam rada tādu kā aizsrdzības kokonu, kas palīdz tam neiekļūt nepatikšanās un visas viņa darbības virza pareizā gultnē, uz ko viņu svētījusi māte.

Svētība darbojas pat lielos attālumos. Tiek uzskatīts, ka cilvēks, kuru svētījusi māte, kļūst neievainojams. Pateicoties šim svētības rituālam paaudžu saikne nekad nepārtrūks.

Savus pēcnācējus svētīja vecāki, vecmāmiņas un vectēvi ikvienai lietai, ģimenes radīšanai. Vērsies pie saviem vecākiem, vemāmiņām un vecvecākiem. Palūdz viņiem svētību saviem bērniem. Te nav jāveic kādi sarežgīti rituāli vai garas lūgšanas. “Es svētīju Tevi!” Un momentā notiek ieslēgšanās Dzimtā, tā, it kā pēc slēdža ieslēgšanas iedegtos lampiņa.

Palūdz piedošanu un svētību ar atpakaļejošu datumu. Pēc tā noteikti sāks mainīties dzīve ne tikai vienam cilvēkam, bet visai Dzimtai. Ja mēs zaudējam saikni ar savām saknēm – mēs degradējam un ejam bojā.

Mūsu saknes stiepjas Bezgalībā un Bezgalība ir tas, kas mūs savieno ar Visu. Savieno un sarado.

Mūsdienās jaunatne vairums gadījumu nezin šo rituālu un dzīvo bez savu vecāku svētības. Vēl jo vairāk, daudzas lietas tiek darītas gluži pretēji senču velējumiem un bieži vien viss labais tiek aizēnots ar viņu lāstiem. Iespējams, mūsu vecāki arī nav saņēmuši savu vecāku svētību un viņiem pašiem ir vajadzīgs Dzimtas atbalsts. Cilvēkam, kuram nav vecāku svētības, tiek noslēgta pieeja Dzimtas enerģijām un viņam ir daudz grūtāk tikt galā ar dzīves situācijām.

Ar savu Dzimtu savienojošo meditāciju tu vari veikt pats patstāvīgi. Galvenais ir apzināties šīs svētības svarīgumu un būt patiesam vēlmē to saņemt.

Otra svarīgākā darbība ir palūgt piedošanu saviem vecākiem par nepaklausību, par to, ka bieži esm gājuši pret viņu gribu.

Trešais – atkal ļoti no sirds pateikties saviem vecākiem par to, ka devuši tev dzīvību. Tev jāapzinās, ka tavi vecāki ir labākie tieši tev. Bet tu esi pats labākais bērns viņiem.

Tava Dvēsele viņus izvēlējās starp visiem citiem pāriem un vēlējās iemiesoties tieši caur šo sievieti un tieši caur šo vīrieti.

Un, visbeidzot, ceturtais – izdari kadu reālu soli  attiecībā pret saviem vecākiem. Samīļo, ja viņi ir blakus, piezvani, uzraksti vēstuli, ja viņi nav blakus.

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt ar tiem, kas pret mums ir labi

Guihuahuzi_4

Mazais ģimnāzists ļoti slikti mācījās. Neko nesaprata un nevarēja atcerēties. Nevarēja sakoncentrēties, savākties un pieļāva vienu kļūdu pec otras. Viņu stingri sodīja – toreiz bērnus sita turpat ģimnāzijā. Viņš bija mazs, neglīts, ar šaurām acīm un saplacinātu degunu. Smalka dāma – klases audzinātāja nevērīgi viņu pagrūda, kad vinš bija pavirzījies tuvāk, lai varētu labāk redzēt bildītes, kuras viņa bērniem rādīja. Viņa teica: “Pabīdies, no tevis smird pēc zvirbuļa!”, – tā pazīstamais krievu rakstnieks Aleksandrs Kuprins aprakstīja savu bērnību.

Kas lai to zin, kā smird zvirbulis. Taču droši vien ļoti pretīgi. Kā, lūk tas, nabaga nesmukais puika. Viņš spēc tam ļoti smagi saslima. Gribēja aizmukt no skolas, bet saaukstējās. Gulēja lazaretē un gandrīz nomira. Nevienam nevajadzīgs muļķis un neglītenis.

Un tad atnāca kāda cita dāma.
Skolā bija kaut kāda komisija. Viņa pienāca pie puikas un maigi sāka ar viņu runāties. Cieši apskāva, piespieda pie sirds un mīļi noglaudīja cieto matu ezīti. Un puika kļuva smuks. Un sāka smaržot pēc dāmas smaržām. Smaržoja pēc mīlestības. Viņš atveseļojās. Sāka labi mācīties. Un atgriezās arī atmiņa, uzmanība un disciplīna. Viņš kļuva par ļoti labu skolnieku, šis zēns. Tā viņu iespaidoja labestīgās dāmas maigums. Visa viņa dzīve mainījās uz labo pusi.
Ir jācenšas būt ar tiem, kuri pret mums labi izturas. Un bērnus jāuztic tiem, kuri pret viņiem labi izturas. Un viss būs labi: ar atmiņu, uzmanību un veselību un ārieni.
Laba attieksme visu nosaka. Tā glābj, ārstē un māca. Un mēs līdz mūža beigām atceramies mīloša cilvēka apskāvienu. Vai to, kā mums noglaudīja galvu. Un smaržu aromātu vai vēl kaut ko labu – kāda starpība? Tas ir mīlestības un laimes aromāts. Mēs novītīsim starp tiem, kuri mūs nemīl un mūsu klātbūtnē nevērīgi rauc degunu. Un uzplauksim tiem, ko mīlam un kam esam mīļi un dārgi. Tas ir tāds vienkāršs noslēpums. Bet to mēdz aizmirst, kad meklē slimību, neglītuma, nelaimju un bēgšanas iemeslus….

Autors: Anna Kirjanova
Ilustrācija: Guihuahuzi
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sievietes loma

zimejums_alise matison

Sievietes loma ir nomierināt vīru, bērnus, pasauli. Taču, lai nomierinātu saērcinatu vīru un kaprīzus bērnus, pirmkārt, viņai pašai jābūt mierīgai. Tā ir pati pirmā īpašība, kurai jāpiemīt sievietei.

Viņas spēks ir mierā, bet, lai kļūtu mierīga, ir jāprot būt pieņemošai, pazemīgai un izturētai… Bet, lai būtu pazemīga, ir jābūt elastīgai, dziļai. Bet, lai kļūtu dziļa, ir vajadzīga lieliska intuīcija. Bet, lai būtu intuīcija, sievietei jābūt nodibinātai saiknei ar Radītāju.
Ja viņa pielūdz tikai Visaugstāko un viņai vajadzīgs ir tikai Viņš, tad tādu sievieti Dievs ceļ, viņas intuīcija palielinās, enerģijas kļūst daudz vairāk un tās pietiek ne tikai vīram un bērniem, bet ar savu klātbūtni viņa var nomierināt visu pasauli – visus, kas blakus. Radītājs dod tādu spēju sievietei, bet tikai tai, kura pilnībā uzticas savam Radītājam.

Sievietes bieži sapulcējas, lai apspriestu kādu, cik tas pareizi dzīvo, cik pienācīgi ir apģērbts, bet tad, kad apspriestas tiek pašas, tad dusmojas. Dažas satiekas, lai viena otrai pastāstītu par to, cik viņām slikti un necienīgi vīri, bet cik pašas labas, – un gaida, kad citi vinas atbalstīs, pat slavēs.

Tas viss liecina tikai par to, ka mūsu sirdis nav vērstas uz Radītāju, bet uz radīto: mums svarīgi ir iekarot labu reputāciju cilvēkos, bet visbiežāk aizmirstam par to, ko par mums padomās Viņš.
Bet sievietei taču tik viegli ir sasniegt paradīzi – nopelni to, ka tavs vīrs ir apmierināts un tev teiks, ienāc paradīzē caur jebkuriem vārtiem.
Taču viņas pretojas un domā: nu, nē, tādu vīru, kā man padarīt laimīgu, nu, nē, tas nav iespējams un nevajag arī. Bet neviens jau neteica, ka būs viegli. Tā taču ir paradīze nevis pārtikas veikals.

Protams, ir ļoti smagi uzkāpt uz kakla savai lepnībai un pateikt vīram: “Jā, mīļais, tev taisnība. Paldies tev, ka tu mani vispār apprecēji un palīdzi man augt”. To pateikt var tikai dažas, taču pēc šiem vārdiem vīrietis nekad necentīsies jums pierādīt, kurš te ir saimnieks.
To sakot, jūs nodemonstrēsiet, ka ziniet savu sievietes misiju un vīram nekas cits neatliks, ka ieņemt sev paredzēto aizsarga un apgādnieka vietu savās mājās.
Bet kamēr sieva atrodas pastāvīgā mutuļojošas upes stavoklī, kura mūždien iziet no krastiem, vīram nekas cits neatliek, kā pierādīt, pretoties un “uzcelt dambi” uz šīs upes. Un spēka un vēlmes nopelnīt un nodrošināt ģimeni paliek arvien mazāk un mazāk.
Mūsdienu sievietes var atvērt savu biznesu, uzcelt maju, pabarot bernus, izskolot, jo viņas ir tendētas uz aktivitāti. Bet tās visas ir vīriešu īpašības, bet sievietes daba ir pasīva. Viņai jāprot gaidīt, bet viņai šķiet, ka tad viņa nebūs efektīva. Sievietes pastavīgi cenšas kaut ko uzsākt, nodrošināties, jo viņas biedē iespēja palikt bešā, viņas biedē nezināmais un neskaidrība. Bet dzīvot pastavīgā darbībā un notikumos – tas nav sievietes dabiskais stāvoklis.

Lai sieviete kaut ko saņemtu, viņai jāiemācās gaidīt, lai palēnināties, lai piepildītos, lai nesagrautu savu sievišķo dabu. Kad ir nepacietība, sieviete visu izdarīs nepareizi. Nedos iespēju vīrietim izpaust sevi, visu laiku vadīs un komandēs, bet pēc tam ieslīgs aizvainojumā un pretenzijās.

Atcerieties: vīrietis atbild tikai par tiem lēmumiem, kurus pieņem pats.

Bet, ja jūs viņu piespiedāt, pierunājāt, nekas nesanāks. Lai jūsu vēlme “nobriest” un tad arī  tās risinājums nobriedīs. Vīrietim ir vajadzīgs laiks, lai pieņemtu lēmumu, viņam nepieciešams padomāt, bet sievietei, – pagaidīt. Tas taču ir tik dabiski.

Sieviete, kura prot gaidīt, absolūti uzticas Dievam. Un šo gaidīšanas laiku viņa piepilda ne jau ar trauksmi un bailēm, bet ticību, pieņemšanu un pazemību.

Lai prastu gaidīt, ir jābūt Dabas Sievietei. Šodien reti kura no mums ir dabā – staigā basām kājām, guļ uz zemes, peldas avotā. Kad pedējo reizi jūs apzinati elpojāt un dzirdejāt, kā kokos plūst sula, klausījāties, ka atšķiras katra putna dziesma, cik sen dejojāt lietū?
To visu vajag darīt, kaut vai brīvdienās, bet noteikti vajag. Nevajag pazaudēt savu saikni ar dabu. Ir svarīgi, lai sirds sistos vienā ritmā ar dabu. Pat, ja jūs dzīvojat pilsētā, ir jaiemācās klausīties. Protams, tas ir sarežģīti, kad blakus ir pilsētas troksnis. Tāpēc ir svarīgi vismaz reizi pa reizei atgriezties dabā, jo tad mēs atdzimstam: atnāk enerģija, spēks, iedvesma – mēs uzziedam.

Ir svarīgi mosties reizē ar Sauli, skatīties saullēktā un ar katru savu šūniņu sveicināt dzīvi.
Gulbika
Zīmējums: Alise Matison
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vīrietis nozīmē “darīt”

virietis1

Vīrieša slinkuma cēlonis ir komforts un pieejama seksuālā dzīve. Viņš pakāpeniski kļūst slinks, bez iniciatīvas, viegli aizvainojams, kaprīzs kā bērns, vienmēr pieprasa kaut kādus pakalpojumus, viss viņu tracina. Tas ir pārsātinājums ar komfortu.

Vīrietim ir vajadzīga askēze, vajadzīga ir darbība, kaut kāds pat risks. Tad cilvēks atdzīvojas.

Tāpēc sievai burtiski ir jāizdzen vīrs no mājas, lai viņš kaut ko darītu, jānomet no dīvāna, jāvelk pa gaiteni, jāizgrūž kāpņu telpā un jāaizslēdz durvis.
Tad viņš izbadēsies un sāks domāt, ko darīt.

Daudzas sievietes domā, ka kalpošana vīram nozīmē izpatikšanu viņa jūtām. Nekādā gadījumā. Tā jūs visu izpostīsiet. Sieva neizpatīk vīra jūtām vai kaprīzēm.
Viņa pilda savu pienākumu attiecībā pret viņu. Viņai pietiek asu vārdu, lai atmodinātu viņā saprātu, lai viņš sakaunētos no savām jūtām, savas melanholijas, sava vājuma.

Vīrietis nesēž mājās, viņam ir daudz pienākumu un darbu!

Autors: Aleksandrs Hakimovs
Avots: Благостная женственность
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Traukus savās mājās mazgāsim pašas

trauki

Sievietei mazgāt traukus ar rokām ir ļoti svarīgi!
“Tā ir ārkārtīgi vērtīga darbība un ārstē no daudzām kaitēm.
Neitralizē negatīvo Mēness un Rahu stāvokli, no kura atkarīga sievietes laime. Kad sieviete ar rokām mazgā traukus (trauku mazgājamā mašīna neskaitās), viņa nomazgā savus karmas grēku atlikumus no savas sirds, t.i. attīra savu sirdi.

Ja pie tevis kāds atnāk un mazgā traukus, viņš paņem sev tavu labklājību, tāpēc labāk traukus mazgāt pašai.
Tāpēc, ja pie tevis kāds ciemojas un tu uzskati, ka trauki jāmazgā viņam pašam – tas nav pareizs uzstādījums. Savukārt, ja tu aiz sava viesa nomazgā traukus, tu saņem milzīgu labumu.
Ikviens tevis nomazgātais šķīvis ir dimanta graudiņš tavā karmas zelta fondā, tāpēc “izrauj” šķīvjus visiem no rokām un mazgā tos!!!! 🙂
Ja nenomazgāji, tas nenozīmē, ka tevi kāds apdalīja – nē vienkārši tu pazaudēji savu iespēju. Ja kāds uzskata, ka vīram jāmazgā trauki, tā ir milzīga klūda, jo tas ir sievietes pienākums.”
(No Polonski M. lekcijas)

Tīri trauki vēsta par sievietes apziņas tīrību.

Kad sieviete mazgā traukus savās mājās, viņa nomazgā savu sirdi no visa sliktā.

Trauku mazgāšana ir viens no vienkāršākajiem un pieejamākajiem veidiem, kā sasniegt laimi ģimenes dzīvē, kā sazemēties.

Uz nakti nenomazgāti trauki ir kas līdzīgs vaļā atstātām ieejas durvīm. Laime un bagātība aizies no šīs mājas.

Laba saimniece necietīs netīrus traukus pat ēdiena gatavošanas laikā – tas ir viņas ieguldījums ģimenes labklājībā.

Tīri trauki pievelk mājai labus cilvekus, netīri – sliktus.
V. Ruzovs

Tulkoja: Ginta FS
P.S. Jau bērnībā no savas vecmāmiņas un mammas es iemācījos to, ka traukiem vienmēr jābūt tīriem un ēdiena gatavošanas laikā arī tos var pamazgāt. Man nebija šī izskaidrojuma, taču zemapziņā droši vien mēs visas to zinām. Man nepatīk trauku mašīnas 🙂
Lai jums vienmēr tīri trauki un sirdis!

Pieklauvē, pirms ieej sava bērna istabā…

dzive11

“Kāpēc tu nepiezvanīji?”, “Kad būsi majās?”, “Kur biji, ko nopirki?”, “Ar ko kopā tu biji?”, “Kāpēc bez atlaujas?”, “Parādi čeku!”, “Parādi zvanu izdruku”, “Pierādi, ka es tavā dzīvē esmu galvenā”, “Tu nedrīksti tikties ar saviem bijušajiem!”, “Kas tas bija, kurš blakus tev stāvēja?”, “Ar ko kopā tu biji mašīnā?” – ak, mēs tik ļoti “mīlam” savus tuvos cilvēkus, ka dažkārt viņiem vispār neatstājam nekādu personīgo brīvo telpu. Tā izturas vecāki pret bērniem, tā izturas bērni pret vecākiem, tā dara brāļi un māsas viens otram, tā bieži vien notiek attiecībās starp vīrieti un sievieti. Par priekšnieku attiecībām ar padotajiem es vispār labāk klusēju.

Kāpēc tā notiek?

Vai tiešām cilvēki patiesi nesaprot, ka attiecībās svarīga ir uzticēsanās un atvērtība?

Protams, ka saprot!

Vārdos!

Bet darbībā viss ir daudz sarezgītāk.

Kad cilvēkam sāp, kad viņam ir bail vai viņu ir pārņēmusi trauksme, viņš cenšas to remdēt ar kontroles palīdzību. Mums šķiet, ka, ja mēs pārbaudīsim e-pastu, sms, personīgo saraksti sociālajos tīklos vai ielīdīsim bērna somā, aiz durvīm noklausīsimies vecāku sarunas, vai katras piecas minūtes zvanīsim cilvēkam un jautāsim, kur un ar ko viņš ir, ja katru stundu pārbaudīsim, kā cilvēks tiek galā ar saviem darbiem, tad kaut kādā veidā mēs ietekmēsim tā otra cilvēka uzvedību.

Iespējams, uzvedību mēs ietekmēsim, bet būtība jau no tā nemainīsies.

Ja mēs pastāvīgi pārkāpjam otra cilvēka personīgās robežas, gala rezultātā viņš vai nu attālināsies, vai sāks mūs mānīt vai spēlēt vēl kaut kādu, daudz nepatīkamāku lomu.

Kamēr spēlēs, mums šķitīs, ka viss ir labi, bet tiklīdz būs piekusis un vairs nespēlēs, tā, uzreiz: “ai, kas ar viņu notika, varbūt kāds noskaudis?”

Var cik uziet šausmināties par tēmu personīgo robežu pārkāpšana, taču jēga tam maza.

Ir svarīgi saprast, ka, pirmkārt audzināšana pārsvarā gadījumu šajā jautājumā mums ir “nekāda” – nedziedinātie audzina nedziedinātos, tā nav pati veselīgākā tēma un ar bērnības traumām mēs ejam pa dzīvi pietiekami ilgi.

Bet, otrkārt, ja tāda situācija rodas, tad to nevajag ignorēt, labāk tikt ar to skaidrībā. Neaiziet, nešķirties, nekliegt vienam uz otru kā ārpratīgiem, bet pacensties saprast gan vienu gan otru pusi, un pamēģināt atrast kompromisu. Uzdot sev jautājumus – kāpēc es vēlos viņu kontrolēt? No kā es baidos? Kāpēc es neuzticos tuvam cilvēkam? Utt.

Tuvs cilvēks sāk lauzties mūsu teritorijā tad, kad viņam blakus mums nav īpaši mierīgi, viņš nejūtas drošībā un tam var būt vēl daudzi un dažādi iemesli.

Padomā par to.

Varbūt ir vērts biežāk dalīties ar to, kas tevī notiek, pastāstīt, kur gāji, ko darīji, ar ko satikies. Vairāk uzmanības pievērst tam, kurš cenšas mūs kontrolēt, pieņemt to faktu, ka vairums cilvēku patiesībā ir dziļi ievainoti bērni, kuri vairāk par visu baidās tikt pamesti un tāpēc cenšas nodrošināties.

Vecāki baidās, ka tikai bērns nenokļūtu sliktā kompānijā, bet, tā kā personīgā spēka, ietekmes un zināšanu trūkst, lai izveidotu uzticēšanās pilnas attiecības, tad nākas kaut šādā veidā censties tuvāk iepazīt savu bērnu.

Bērni pretendē uz visu savu vecāku uzmanību un laiku tāpēc, ka viņos nav ieaudzināta prasme atrast savus iekšējos resursus.

Vecāki sākumā cieši, cieši piesien bērnu sev klāt, neļaujot viņiem izaugt un būt autonomiem, bet pēc tam sāk atgrūst, sakot, nu jau esi gana pieaudzis, domā un dzīvo pats, kā proti.

Sieviete cenšas kontrolēt savu vīru tāpēc, ka nejūtas pietiekoši iekārota, mīlēta un vajadzīga (droši vien arī pašvērtējums nav tas augstākais). Un, ja vīrs ne īpaši vēlas stāstīt par savu darbu, par sevi un, ja nav īsti saprotams, vai viņš priecājas, vai ir noguris vai skumst, vienīgais, ko tādā situācijā darīt – kontrolēt.

Te nu ir svarīgi saprast, ka mēs esam piedzimuši dažādās ģimenēs, dažādos apstākļos. Dažās ģimenēs cilvēki apspriež savus pārdzīvojumus, dalās tajos ļoti atklāti, citās – dzīvo katrs par sevi. Tāpēc pašā attiecību sākumā labāk ir noskaidrot, kā tad ir, lai pēc tam nebūtu lieki pārpratumi.

Protams, ir labi, ja cilvēki šīs lietas izprot un ir sagatavoti. Ir svarīgi, ka vīrietis saprot, ka sievietes pēc savas dabas ir intuitīvas. Ja viņš atļausies parāk tuvu un no sirds komunicēt ar citam sievietēm savas sievas klātbūtnē, nejautās viņai par to, kā viņa jūtas, kāds ir garastāvoklis un kas notiek viņas dzīvē un nestastīs par sevi un saviem pārdzīvojumiem, tad tas sievietei būs smags pārdzīvojums. Jo mēs jūtam visu, bet ne vienmēr par to stāstam.

Šo pašu iemeslu dēļ vīrietis cenšas kontrolēt sievieti – droši vien viņš nejūtas pietiekami labs, pats labakais, vienīgais. Iespējams, arī sievietei ir vērts paskatīties, kā viņa uzvedas attiecībā pret citiem vīriešiem? Vai nav tā, ka pašai ir kāds “labākais draugs”, ar kuru apspriest savu vīru, viņa trūkumus. Vai nav tā, ka pašas pavelkam savus vīrus uz zoba savu radinieku un draugu klatbūtnē?

Attiecībām jābūt ētiskām un pieaugušiem cilvekiem ir jāsaprot, ka tajā mums katram pašam sevi ir jākontrolē. Un būs daudz vienkāršāk, ja mēs katrs  labākajā veidā paudīsim savu dabu – vīrietis savu vīrišķo un sieviete savu sievišķo. Kāda jēga kontrolēt partneri un likt viņam mainīties, ja skaidrs, ka jāmainās pašam un jāpārskata sava loma šajās attiecībās.

Galu galā, vai tad mums katram nav jārūpējas par uzticības pilnām attiecībām? Kāpēc pārmest šo atbildību uz otra pleciem? Ja vīrs vai sieva flirtē vai ir neuzticīgs – tas ir viņa vai tavs stāsts? Jā, tas attiecas uz tevi, taču katrs cilvēks pats ir atbildīgs par savu briedumu.

Vai gan mēs varam kontrolēt un piespiest kaut vienam cilvēkam pasaulē būt mums blakus ar varu?

Kamēr tu savu bērnu piespied sev klausīt caur bailēm, finansiālo kontroli vai pārmērīgām rūpēm, viņš ir blakus, bet, kā tikko viņš paaugsies un pats spēs nopelnīt, nebūs nekāds brīnums, ka vinš mukšus aizmuks tālāk no tavām rūpēm un kontroles.

Daudzi vecāki nemēdz pieklauvēt, pirms ieet sava bērna istabā, ņem bez atļaujas viņa mantas, naudu, pārbauda somas saturu, telefonu un visādām citādām metodēm cenšas nodemonstrēt savu spēku.Ja vecākajiem nav cieņas pret jaunākajiem, no kurienes tā radīsies jaunākajiem? No kā viņi to lai mācās?

Pēc tam vecāki sāk pastāvīgi jaukties savu pieaugušo bērnu un pat mazbērnu dzīvēs, norādot, kā jādara un kā jādzīvo, un dusmojas, ja bērni attālinās.

Jā, bērniem ir jāmācas cienīt savus vecākus, jo tā ir viņu mācībstunda, taču arī vecākiem būtu no savas puses vērtīgi tikt skaidrībā ar sevi un savu dzīvi.

Man patīk frāze par to, ka mēs neaudzinām savas meitas un dēlus sev, bet savu vīru citai sievietei vai savu sievu citam vīrietim. Šajā pasaulē neviens nav kāda cita īpašums.

Un vienkārši vairāk sapratnes un cieņas pret otra cilvēka iekšējo pasauli, vairāk iecietības, mīlestības, ja kāds grib būt mums pārāk tuvu. Nevajag atgrūst, bet pacensties saprast, kas mūsos ir tāds, bez kā tas otrs “nevar dzīvot”. Iespējams, ka ar laiku mūsu tuvie cilveki iemācīsies  šo vajadzību piepildīt pateicoties saviem iekšējiem resursiem, kurus mes nemaz neredzam. Ir vērts palīdzēt viens otram dzīvot laimīgi lielākā autonomijā. Un, protams, saprast to, ka ikvienās attiecībās ir noteikti noteikumi, kurus vajadzētu censties ieverot.

Ir svarīgi tiekties pēc tīrības, patiesuma, atvērtības un uzticēsanās iekvienās attiecībās, pretējā gadījumā, kāpēc gan mums tās ir dotas? Izaugsme un attīstība it visā.

Autors: Dina Ričardsa
Avots: Благостная женственность

Tulkoja: Ginta FS