Viss, ko tu jūti, ir pareizi!

Reiz es devos pie psihoterapeita pavisam dīvaina iemesla dēļ. Man bija bail, ka varu izrādīties sociopāte. Kāpēc? Es domāju, ka JŪTOS KAUT KĀ NEPAREIZI.

Man bija 30 gadi, es biju precējusies – un, pēc visa spriežot, man vajadzēja sapņot par bērniņu. Visas precētās sievietes pēc 30, šķiet, sapņo par bērniem. Bet man to negribējās. Domas par bērniem mani piepildīja nevis ar prieku, bet nemieru.

Tad es nolēmu, ka doši vien esmu sociopāte un devos pie terapeita, lai apstiprinātu šo diagnozi un saprastu, ko tagad darīt.

Labestīga sieviete man ļoti rūpīgi paskaidroja atšķirību starp mani un sociopātu. Viņa teica: “Sociopāts ir cilvēks, kurš nespēj just. Taču jūs pārpilda jūtas. Problēma drīzāk ir tā, ka jūs uzskatāt, ka jūtaties KAUT KĀ NEPAREIZI”.

Lūk, kāpēc man bija bail – ne jau tāpēc, ka manī nebija spējas just, bet tāpēc, ka man bija bail savas jūtas atzīt par pareizām. Es pārdzīvoju tāpēc, ka uzskatīju, ka ir “pareizās” un “nepareizās” emocijas. Un, ja es sevi pieķeru pie tā, ka man ir “nepareizās” emocijas, tad ar mani kaut kas nav kartībā.

Paldies Dievam, šobrīd es vairs tā nedomāju.

Mēs neesam operētājsistēmas! Mēs esam cilvēki.

Mēs esam sarežģīti uzbūvēti. Katrs no mums ir unikāls. Mēs esam ideāli tajā, ka neesam ideāli. Katrs no mums sevi zin labāk, kā citi. Nav viena pareizā veida kā justies.

Protams, sabiedrība mums translē dažādus modeļus… un mūsu galvās tie klūst par vienīgajiem pareizajiem.

Taču tad, kad tu atsaki savām jūtām un centies piemēroties sabiedrībai, personība sāk ciest. Nākas savas jūtas apklusināt ar neveselīgiem ieradumiem un savu iekšējo kritiķi – vai dažkārt vispār likt sev pārstāt pieņemt to, ko jūti. Un kādā brīdī, apspiedis visas savas emocijas, tu patiesi vari novest sevi līdz sociopātijai.

Vai tev ir gadījies, ka tu JŪTI KAUT KO NEPAREIZU?

Pēdējos gados esmu savākusi ļoti plašu nepareizo jūtu kolekciju.

– Kāda mana draudzene pieķēra sevi pie domas, ka jūtas ļoti skumja savā kāzu dienā. Tas noteikti bija KAUT KAS NEPAREIZS. Iedomājies, trīssimts cilvēku, dārga kleita no Veras Vongas – un bēdas?

Kauns, ar kuru viņa piesedza savas skumjas, sabojāja viņai nākamos laulības gadus.

– Cita draudzene, rakstniece Enna Patčeta nesen publicēja savu eseju par vēl vienām “nepareizajām” jūtām.

Kad pēc mokošas slimības nomira viņas tētis, Ennu pārpildīja laimes izjūta. Bet cilvēki, internetā izlasījuši šo viņas eseju, savos komentāros nolīdzināja viņu līdz ar zemi. Jo TĀ TAČU NEDRĪKST JUSTIES. Taču Enna jutās tieši tā – neskatoties uz to, ka viņa savu tēvu mīlēja, gluži vai dievināja un kopa pēdējos gadus. Viņa bija laimīga gan par viņu gan sevi, jo tēva ciešanas bija beigušās. Taču tā vietā, lai klusētu par savām NEPAREIZAJĀM JŪTĀM, viņa atklāti par tām pastāstīja. Un es lepojos ar viņas drosmi.

– Kāds cits draugs pēc ilgiem gadiem atzinās: “Es ienīstu Ziemassvētkus. Es vienmēr tos esmu ienīdis. Un es vairs tos nesvinēšu!” TĀ TAČU NEDRĪKST!

– Draudzene nejūtas skumja par abortu, kuru tā veica pirms trīsdesmit gadiem. KĀ VIŅA VARĒJA!

– Draugs pārstāja lasīt ziņas un apspriest politiku, saņēmās drosmi un teica: “Ja godīgi, mani tas vairs vispār neinteresē!” TĀ NEDRĪKST!

– Viens draugs man teica: “Zini, runā, ka neviens savas nāves brīdī nav žēlojies par to, ka pārāk maz laika pavadījis darbā. Tāpēc, ka ģimene un draugi ir svarīgāki. Tad, lūk, es būšu pirmais. Es dievinu savu darbu un tas man dod daudz lielāku prieku kā ģimene un draugi. Jā, un strādāt ir daudz vieglāk, kā tikt galā ar ģimenes problēmām. Es darbā atpūšos”. UN KAS? TĀ NEDRĪKST!

– Draudzene domāja, ka jūk prātā brīdī, kad viņu pēc 20 laimīgas laulības gadiem pameta vīrs, bet viņa sajutās tik ļoti atvieglota. Viņa bija visu sevi atdevusi ģimenei, viņa uzticējās vīram, viņa tam bija uzticīga – bet viņš viņu pameta. Viņai taču ir jācieš! Viņai ir jājūtas nodotai, aizvainotai, pazemotai! Ir taču scenārijs, pēc kura jārīkojas pareizai sievai, kad vīrs nolēmis šķirties – bet viņa novirzījās no šī scenārija. Viss, ko viņa juta, bija milzīgs atvieglojums un brīvības izjūta. Viņas ģimene to ļoti pārdzīvoja. Jo mana draudzene JUTĀS NEPAREIZI. Viņi gribēja viņai nopirkt tabletes un aizvest pie ārsta.

– Mana mamma reiz atzinās, ka laimīgākais laiks viņas dzīvē sākās tad, kad mēs ar māsu aizgājām no mājām. KĀDĀ ZIŅĀ? Viņai taču bija jāsākās tukšās ligzdas sindromam un milzīgām ciešanām! Mātēm taču ir jāsēro, kad bērni pamet mājas. Visas mātes cieš, bet viņai gribējās dziedāt un dejot džigu, kad māja palika tukša. Protams, viņa nevienam to nestāstīja. Viņu uzreiz būtu nosaukuši par sliktu māti. Laba māte taču nepriecājas par brīvību no bērniem. TĀ NEDRĪKST! Ko kaimiņi teiks?

Un vēl kas, desertā: reiz mans draugs uzzināja, ka viņam ir neārstējama slimība. Viņš mīlēja dzīvi vairāk, nekā jebkurš cits. Un viņa pirmā doma bija: “Paldies Dievam”. Šī izjūta viņu nepameta. Viņš bija laimīgs. Viņš juta, ka visu ir izdarījis pareizi un drīz viss beigsies. Viņš mira! Viņam bija jājūt nāves bailes, niknums, sāpes, ciešanas. Bet viss, par ko viņš spēja domāt, bija tas, ka vairs ne par ko nav jāuztraucas. Ne par iekrājumiem, ne pensiju, ne sarežģītām attiecībām. Ne par terorismu, ne globālo sasilšanu vai garāžas jumta remontu. Viņam pat nevajadzēja raizēties par nāvi! Viņš zināja, kā beigsies viņa stāsts. Vinš bija laimīgs! Un viņš bija laimīgs līdz pat savam nāves brīdim.

Viņš man teica: “Dzīve nav vienkārša padarīšana. Pat laba dzīve. Man bija laba, bet es esmu noguris. Laiks doties mājas no ballītes. Un es esmu gatavs aiziet.” KĀ VIŅŠ TĀ VAR!? Ārsti centās iegalvot, ka viņš ir šoka stāvoklī un lasīja viņam priekšā pasāžas no brošūras par sērām. Bet viņš nebija šoka stāvoklī. Šoks ir tad, kad jūtu nav. Bet viņam bija: laimes izjūta. Ārstiem tā nepatika, tāpēc, ka tā nav PAREIZĀ IZJŪTA. Taču manam draugam bija tiesības just to, ko viņš juta – vai tad sešdesmit apzinātas un godīgas dzīves gadi nav pietiekami, lai cilvēks būtu ieguvis tadas tiesības?

Mīļie, es gribu, lai jūs sev atļautu just to, ko jūs patiesība jūtat – nevis to, ko jums uzspiež, kā pareizās jūtas.

Es gribu, lai jūs balstaties savās izjūtās.

Es gribu, lai vārdi TU JŪTI KAUT KO NEPAREIZU izsauktu jūsos smieklus nevis kaunu.

Mans draugs Robs Bells stāstīja par to, kā viņš jautāja savam terapeitam: “Vai tas ir normāli, ka es jūtos tā?” Un terapeits iecietīgi atbildēja: “Ak, Rob…. normāla jau sen nekā nav”.

Arī man normāla jau nekā sen nav. Un es netaisos ciest un kaunēties par kaut ko, ko es jūtu.

Ja es esmu laimīga, mana laime ir pareiza un reāla tieši man.

Ja es skumstu, manas skumjas ir patiesas un reālas tieši man.

Ja es mīlu, mana mīlestība ir patiesa un reāla tieši man.

Un nevienam nepaliek labāk no tā, ka es lieku sev domāt, ka jūtu kaut ko citu.

Dzīvojiet pilnīgi! Jūtiet to, ko jūs jau jūtiet!

Viss parējais IR NEPAREIZI.

Elizabete Gilberta
​​​​​​​Ilustrācija: Lisa Aisato
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par mums visiem

Aktieris un raidījumu vadītājs Dmitrijs Nagijevs daudzus gadus nodarbojas ar labdarību. Viņš nodibinājis labdarības fondu “Anna”, kas atbalsta daudzbērnu ģimenes, bērnu namus un patversmes. Uz lielā ekrāna aktieris atļaujas jokot un pat šokēt, bet dzīvē viņš ir pavisam cits…

“Pirms trim gadiem es kļuvu par labdarības fonda “Anna” priekšsēdētāju. Kopš tā brīža es ļoti bieži tiekos ar slimiem bērniem. Un šīs tikšanās ir man palīdzējušas nolaisties no debesīm uz zemes.
Reiz es sarunājos ar kadu zēnu, jautāju, ko viņš domā un kā dzīvo. Un zēns man pastāstīja, ka ik rītu viņš sāk ar prieku. “Par ko tu priecājies?” – es viņam jautāju. Viņš paskatījās uz mani un teica: “Es priecājos par to, ka esmu pamodies un dzīvs”. Un, ziniet, pēc šīs sarunas es sapratu, ka manas problēmas ir nieks. Es esmu viņam pateicīgs, ka iemācīja man priecāties par dzīvi, un saprast tās galveno jēgu.

Grūti laiki pienākuši. Puse no mums ir saliekušies uz pusēm, otra puse tēlo, ka nemaz nav sāpīgi. Ir sāpīgi, pat ļoti. Sāpīgi, ka nākas tērēt savas vienīgās dzīves laiku savstarpējo attiecību skaidrošanai, cenšoties izraut otram cukura maisu no rokām. Žēl, ka šajā valstī cilvēki tur augšā paliek stulbi no šī augstuma, bet lejā – kļūst lopiski no nabadzības.

Es esmu vājš… Es esmu vājš un negribu skatīties uz vecenītēm, kuras savās plaukstās sažņaugušas kapeikas, kuru pietiek vien maizei, kura jau tāpat nav tā visgaršīgākā pasaulē, lai arī kā mūs centās pārliecināt par pretējo. Un es vēlos dzīvot kopā ar jums bagātā un skaistā valstī. Es gribu ar to lepoties un raudāt brīžos, kad skan manas valsts himna. Es gribu strādāt jums un dzīvot jums. Bet šajā laikā mana dzīve jums nav vajadzīga. Jūs baidāties par savējām un tas ir pareizi. Bet nav pareizi tas, ka visa mūsu dzīve ir cīņa, bet cīņa – tas ir veids kā mums izdzīvot.
Man nav ko jums novēlēt, izņemot vienu: sargiet savus bērnus, nepārvēršaties par lopiem, bet tieši tam mūs visus gatavo. Neaizmirstiet, ka pat pār šo sapuvušo un nomocīto pasauli, noteikti jāvalda Mīlestībai…”

Dmitrijs Nagijevs
Avots: cluber.com.ua
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā dzīvot vienkāršāk un vieglāk

Man ir ļoti daudz lietu. Kā jau daudziem amerikāņiem. Bet patiesībā, jo nabagāks cilvēks, jo vairāk lietu viņš krāj. Reti kurš ir tik nabags, ka nevar atļauties piedzīt pilnu pagalmu ar vecām automašīnām.

Ne vienmēr tā ir bijis – agrāk lietas bija retas un vērtīgas. Piemēri tam nav tālu jāmeklē.
Manā bērnības dienu mājā Kembridžā, kura celta 1876. gadā, guļamistabās nebija iebūvēto skapju – visas drēbes varēja salikt kumodēs. Pat pirms dažām desmitgadēm lietu bija daudz mazāk.
Kad skatos 70to gadu fotogrāfijas, varu vien brīnīties, cik tukša šķiet māja. 
Bērnībā es sapņoju par milzīgu rotaļu automašīnu parku, taču tagad tas šķiet nieks, salīdzinot ar to mantu skaitu, kas ir maniem brāļa un māsas bērniem. Visas manas mašīnītes aizņemtu vien trešo daļu gultas. Bet viņu istabās gulta ir vienīgā no rotaļlietām brīvā vieta.

Lietas ir kļuvušas daudz lētākas, bet mūsu attieksme pret tām nav mainījusies – mēs tās stipri  pārvērtējam.
Kad man nebija naudas, tā bija problēma. Es uzskatīju sevi par nabagu, bet lietas šķita vērtīgas un es instinktīvi tās uzkrāju. Vai nu tās palika no draugiem, kuri pārvācās uz jaunu dzīves vietu, vai nopirku tās izpārdošanā par desmito daļu no sākotnējās cenas.
Un, bāc, atkal mājā viena lieta!

Patiesībā šīs bezmaksas vai gandrīz bezmaksas lietas nebija nekāds izdevīgais ieguvums – to vērtība bija vēl mazāka par to cenu. Vairums šo lietu izrādījās absolūti nevajadzīgas, jo man tās nebija pat vajadzīgas.
Tolaik es nesapratu, ka jauna pirkuma vērtība nav izsakāma starpībā starp cenu un to, cik es samaksāju par to. Vērtību nosaka tas labums, ko es no šīs lietas gūstu. Lietas ir ļoti nelikvīds aktīvs. Ja vien tev nav kāds īpašs plāns tās pārdot, tad vienīgais veids, kā lietu padarīt vērtīgu, ir to lietot (lieta – lietot). Bet, ja šobrīd to nelieto, tad diez vai to lietosi kaut kad nākotnē.

Kompānijas, kas ražo un pārdod lietas, tērē milzīgas summas, cenšoties mums piespiest domāt, ka lietām vēl joprojām ir vērtība. Tomēr tuvāk patiesībai ir uzskatīt tās par bezjēdzīgām, jo tikko tu esi uzkrājis lielāku daudzumu, tās sāk valdīt par tevi.

Es pazīstu kādu laulātu pāri, kuri nevarēja pārvākties dzīvot uz savu iecerēto pilsētu tikai tāpēc, ka nevarēja tur atļauties nopirkt tik lielu īpašumu, kurā ievietotos visas viņu mantas. Ne jau viņiem piederēja viņu īpašums, bet gan viņu mantai.

Ja vien tu neesi īpaši organizēts cilvēks, lietām piekrāmēta māja rada skumjas. Tās atņem enerģiju. Pirmais iemesls ir redzams, ar lietām piekramētā mājā nepaliek vietas pašam cilvēkam.
Bet, ir vēl kaut kas.
Es redzu, ka cilvēki pastāvīgi ar skatienu skenē telpu ap sevi, domās būvējot visa redzamā modeli. Un, jo sarežģītāka ir vietas analīze, jo mazāk paliek enerģijas, ko veltīt apzinātām darbībām.

Piekrāmētas telpas iztukšo cilvēku (tas izskaidro to, kāpēc nekārtība bērnus neuztrauc tik ļoti kā viņu vecākus – bērni detaļas neuztver tik krasi. Viņi būvē mazāk precīzu apkārtnes modeli un tērē tam daudz mazāk enerģijas).

Pirmo reizi es lietu bezjēdzību apzinājos tad, kad gadu dzīvoju Itālijā. Līdzi biju paņēmis tikai vienu mugursomu, viss pārējais palika ASV mājas saimnieces bēniņos. Un, kas? Man pietrūka tikai pāris grāmatu. Un pēc gada es vairs nespēju atcerēties, kas vēl bija tajos bēniņos. Taču, atgriezies, es nesteidzos atbrīvoties no šīm lietām. Izmest senu telefonu ar ciparu ripu? Tas taču kādreiz var vēl noderēt!

Īpaši nepatīkama kļuva atskārsme par to, ka es tik ilgi biju vācis visas šīs lietas, kuras man vispār nebija vajadzīgas. Bet, kāpēc? Tāpēc, ka ļaudis, kuru darbs ir pārdot, lieliski tiek ar to galā. Parasts 25gadīgs cilvēks nespēj noturēties pretī kompānijām, kuras daudzu gadu garumā ir domājušas par to, kā piespiest cilvēku tērēt savu naudu, pērkot viņu saražotās lietas. Viņi padara iepirkšanās procesu tik patīkamu, ka “šopings” kļūst par izklaidi.

Kā sevi pasargāt? Tas nebūt nav vienkārši – es esmu pietiekami skeptisks, taču viņu spēja manipulēt uz mani atstājusi iespaidu līdz pat 30 gadu vecumam. Taču man ir viens paņēmiens – pirms kaut ko pērku, pajautāju sev: “Vai šī lieta padarīs manu dzīvi labāku?”
Mana draudzene izārstējās no ieraduma bieži pirkt jaunu apģērbu, vienmēr sev pajautājot: “Vai es tiešām šo valkāšu regulāri?” Un, ja nespēja sevi pārliecināt, ka šī lieta būs viena no tām, kuru valkā regulāri, viņa to nepirka. Es domāju, ka tas darbojas pie jebkuriem pirkumiem. Pirms pērc, pajautā sev: “Vai es šo lietu izmantošu pastāvīgi? Vai arī tā ir tikai skaista mantiņa? Vai, vēl ļaunāk, lēts krāms?”
Sliktākais krāma variants – tā ir lieta, kuru tu izmanto tāpēc, ka tā ir pārāk laba. Nekas nevalda par tevi labāk kā smalkas lietas. Piemēram “ķīniešu porcelāns” kurš ir tik daudzās mājās un asociējas nevis ar labsajūtu lietojot, bet ar lielu piesardzību to nesaplēst.

Vēl viens veids, kā izvairīties no lietu pirkšanas – novērtēt kopējo vērtību to lietojot.
Pikuma cena ir tikai sākums. Tev nāksies par to domāt daudzu gadu garumā – iespējams, pat līdz mūža beigām. Katra lieta paņem tavu enerģiju. Dažas lietas dod vairāk, kā paņem – un tikai tās ir vērts glabāt. Un es pārtraucu vākt un krāt lietas. Izņemot grāmatas – tas ir pavisam kas cits. Grāmatas vairāk līdzinās skrienošajai rindai, nevis atsevišķiem priekšmetiem. Ja tev ir vairāki tūkstoši grāmatu – tās neradīs neērtības, atsķirībā no vairākiem tūkstošiem lietu, kuras, iespējams, tevi padarītu par vietēja mēroga slavenību. Izņemot grāmatas, es izvairos no lietu pirkšanas. Ja vēlos tērēt naudu, labāk maksāju par pakalpojumiem.

Par to es nerunāju tāpēc, ka būt sasniedzis kādu īpašu dzengudrību nepieķerties lietām. Stāsts ir par ko daudz piezemētāku: notika vēsturiskas pārmaiņas un tagad es to sapratu. Agrak lietām bija vērtība, tagad tās vairs nav.

Attīstītajās valstīs pagājušā gadsimta vidū tas pats notika ar ēdienu. Kad ēdiens kļuva lētāks (vai arī mēs kļuvam bagātāki), pārēšanās kļuva par daudz bīstamāku problēmu kā bads.
Tagad tas pats notiek ar lietām. Daudziem cilvēkiem, kā bagātajiem, ta arī nabagajiem, lietas ir kļuvušas par nastu.

Labā ziņa ir tā, ka, ja tu stiep nastu, pats to nenojaušot, tava dzīve var kļūt labāka, kā tu domāji. Iedomājies, ka daudzus gadus tev pie kājām ir bijušas piesietas pieckilogramīgas hanteles un pēkšņi tās kāds noņem.

Autors: Paul Graham
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt uzticīgai sev

Mēs sevi nododam, kad pārstājam būt uzticīgi sev.
Iespējams, kādam tā bija bērnībā, kad, lai izdzīvotu, bērns pielāgojās vecākiem, viņu vērtībām, prioritātēm un viedoklim par sevi.
Tā tika “pazaudēta” patiesā sava identitāte. Bērns centās būt tāds, kādu viņu grib redzēt vecāki, jo tā varēja saņemt vairāk viņu mīlestības, bez kuras grūti ir normāli dzīvot un attīstīties.
Un, lūk, mūsu mazā meitene kļūst pieaugusi… Kas viņa ir? Kāda viņa ir? Viņa nezin…

Lai varētu būt uzticīga sev, sevi ir jāzin, jāpazīst, jāsaprot, ko es vēlos un jācenšas sev to iedot. Apzināties savas vajadzības un spēt pašai tās apmierināt.

Būt atsevišķai autonomai personībai, kur vairs nav mammas un tēta un tu neturpini viņus meklēt savos partneros vai priekšniekā. Tu pati piederi sev un vairs nevienam citam.

Sniegt sev atbalstu un patstāvīgi rūpēties par sevi un savām vajadzībām, jo neviens nespēs par tevi parūpēties labāk, kā tu pati.

Likt sevi pirmajā vietā, bet pēc tam visus citus – tas nav stāsts par egoismu.

Zināt savu vērtību un unikalitāti šai pasaulei. Tikai tāpēc, ka ES ESMU. Un es esmu lieliska ar kaut ko.

Sekot saviem principiem, savām vērtībām un prioritātēm.

Un te nu rodas jautājums: cik ļoti nobriedusi es esmu, lai varētu parūpēties par sevi un uzņemties atbildību par savu dzīvi? Dzīvot pēc saviem noteikumiem un censties apzināties, vai tie ir mani noteikumi, vai vēl joprojām es atrodos vecāku scenārijos un gribu atbilst citu gaidām… Pastāvīgi izdarīt izvēli – sekot tai vai nesekot Un arī šis ir stāsts par uzticību sev.

Kā to sasniegt?
Novērtēt sevi un savu izvēli. Zināt savu vērtību, vienkārši tāpēc, ka ES ESMU. Gŗutāk ir tām “meitenēm”, kurām bērnībā vecāki neparādīja viņu vērtību.

Iepazīt sevi, iepazīties ar sevi. Te galvenais jautājums: Kas es esmu? Kāda es esmu? Ko es varu un ko nevaru? Kuras ir manas stiprās puses? Kas man ir pieņemami un kas nav? utt.

Visās ziņās pabarot sevi un rūpēties par sevi. Atlicināt laiku sev, atrast laiku tikai sev, lai padomātu, ko es vēlos? Kas mani šodien padarītu kaut nedaudz laimīgāku? Kas piepildīs mani ar enerģiju? Un atļaut sev to.

Cienīt sevi, savas vajadzības un vēlmes. Katru reizi, kad mēs izvēlamies sekot ne savām vēlmēm, ignorēt savas vajadzības, klusēt par savām jūtām – mēs sevi nododam. Darīt negribot, dzīvot pāri saviem spēkiem, dzīvot spriedzē, dēvējot to par pacietību un spītību, taču patiesībā tā ir vardarbība pret sevi un sevis nodošana.

Parādīt savus principus. Apzinoties, kā tev ir komfortabli un kā nav. Pašai ir jāparūpējas par savu komfortu un tad varēsi parūpēties par to, lai komfortabli justos citi – tāpēc, ka tā vēlies, nevis vainas sajūtas vai pienākuma dēļ.

Ir cilvēki, kuri cenšas pārkāpt mūsu robežas, uzspiežot savas vēlmes un viedokļus, pamācot  ko un kā jums darīt. Tas marķieris, kas parāda, ka robežas ir pārkāptas ir mūsu aizkaitinājuma un dusmu sajūta.

Ir svarīgi šīs sajūtas apzināties. Sākumā tas nav viegli, īpaši tad, ja nav tāda ieraduma. 
Vēl grūtāk ir saglabāt sevi ģimeniskā mijiedarbībā, blakus vīram, kuram var būt savi dzīves plāni, plāni uz brīvdienām, plāni uz vakaru. Taču tad, kad uzdodi sev jautājumu – ko es vēlos? Tas ļoti daudz ko padara skaidru. Te nu atkal ir izvēle – sekot sev vai citiem.

Mūsu lēmumi ietekmē ģimenes dzīvi un ne visiem un ne vienmēr patiks mūsu izvēles, taču paliekot uzticīgai sev, var nonākt pie veselīga divu pieaugušu cilveku dialoga ar iespēju vienoties. 

Novēlu jums vienmēr būt uzticīgiem sev.

Tatjana Bucovska
Ilustrācija: Irma Kukhanidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

TAVS cilvēks

Es domāju tā: ja mēs attiecības vērtētu no pozīcijas, vai es ar savu tuvo cilvēku ietu kopā izlūkos vai neietu – ļoti daudz kas taptu skaidrs.
Ir ļoti svarīgi būt pārliecinātam par otru, uzticēties. Tā ir tava personīgā drošība un attiecību drošība. Bet, ja neietu kopā izlūkos, tad, visticamākais, tas nav tavs tuvais cilvēks. Attiecības ir nolemtas un nevajag lolot veltas ilūzijas.

Es uzskatu, ka vīrietim sava sieviete ir jāaizstāv. Vienmēr un visur. Un pat tad, ja viņai nav taisnība. Par to, kam vīrietis nepiekrīt un kur sievietei nav taisnība, var aprunāties divatā, aci pret aci. Bet ārpasaulei tuvais cilvēks ir tava aizsardzība.

To pašu var teikt par sievietēm. Savs vīrietis ir pats labākais. Gan tev pašai, gan apkārtējiem. Tā tam būtu jābūt. Ja viņš cīnās, tev ir jāpadod patronas. Savādāk, ja gribas kritizēt, ja gribas nosodīt, ja domā, ka zini labāk un gribi to parādīt publiski, ja redzi partnera trūkumus un vēlies tos apspriest ar citiem, tad nevajag mocīt sevi un otru ar slimām attiecībam. Tad ej projām. 

“Mans” cilvēks ir tas, ar kuru kopā es iešu izlūkos.

Ja tavs vīrietis nav tev pats labākais (ar visām savām īpatnībām), tad tas nav tavs vīrietis.

Ja tu uzskati, ka tev ir tiesības no savas sievietes taisīt labāko viņas pašas variantu, tad tā nav tava sieviete. Ļoti ticams, ka “tavējā” vispār nav, tāpēc, ka vēlme vērtēt un pazemināt otra vērtību, piekasīšanās un pretenzijas tev ir asinīs, iespējams, piesātinātas ar vecaku scenārijiem. Un “tavējais” neparādīsies, kamēr tu neatbrīvosies no visa tā.

Labākais. Vienīgais. Un pārliecība par to, ka tava mugura vienmēr ir piesegta. Tas ir tavs cilvēks.

Lilija Ahremčik
Tulkoja: Ginta Filia Solis

PAR ILŪZIJĀM ATTIECĪBĀS

Noteikti būsi ievērojis, ka ir cilvēki, kuri apspriežot savas attiecības nostājas vērtējošā pozīcijā, kurā viņu izredzētie vienmēr izrādās vainīgie un zaudētāji…

Un katru reizi burtiski ar baudu viņi stāsta par to, kā vieni paši stiepj visu nastu, ka tikai viņi cenšas izdarīt kā labāk, ka citiem jau nekā nevajag, cik ļoti viņi ir noguruši…. un vel miljons piemēru ar viņu neapstrīdāmo vienpusējo pārākumu.

Protams, atbilstoši, tad, kad vienas attiecības tiek nomainītas pret citām, jau pēc īsa brīža situācija atkārtojas: viņiem atkal gadās sapīties ar “ar vājiem un stulbiem” cilvēkiem, no kuriem nav vērts gaidīt neko labu.

Kur te problēma?

Lai cik dīvaini tas nešķistu, cilvēki, kuri izjūt hronisku neapmierinātību ar saviem izredzētajiem, nebūt nav pārāk kaprīzi un augstprātīgi cilvēki.

Viņi visār tādi nav… vienkārši tie ir cilvēki, kuri apsēsti ar stereotipiem, kuros attiecības netiek uztvertas kā abpusēja prieka avots, kā divu neideālu cilvēku mijiedarbība. Viņi nesaprot, ka attiecībās nevajag sacensties, mēroties spēkiem un tēlot labo – to, kas tu neesi.

Tad arī sanāk, ka viņi paši sev neļauj izjust jebkuras sajūtas, jebkurus stāvokļus, jo baidās no slikta vērtējuma.

Jau no pašas pirmās attiecību dienas viņi sāk dzīvot uz robežas: viņiem viss ir pēc plāna, un jebkas, kas nenotiek pēc plāna izsauc trauksmi un aizkaitinājumu.

Viņi tik ļoti baidās, ka viņu trūkumi tiks atklāti, ka nenogurstoši demonstrē tikai savas stiprās puses, kuru gaismā, protams, partneris, kurš uzdrošinās nepiedalīties sacensībās, kļūst blāvs.

Viņi demonstratīvi rāda, ka upurējas, kaut gan neviens to nav lūdzis, taču uz šī upura fona partneris atkal zaudē jel kādas iespējas būt pieņemts tāds, kāds viņš ir.

Mani mīļie, nespēja dot otram tiesības uz jebkādu stāvokli, nozīmē nedot sev iespējas uz tuvību pat tad, ja kā apsēsti tiecamies pēc tās.

Sacenšoties, spekulējot ar savām labajām īpašībām un ne vienmēr objektīvi atzīmējot otra cilvēka trūkumus – nozīmē ieslīgt tadā atkarībā, kurā cilvēki savu nespēju būt līdzvērtīgā mīlestībā kompensē ar milzīgu kaifu izceļoties uz sveša fona.

Un tā ir izgāšanās. Izgāšanās, kurā mainās izredzēto vārdi, bet nemainās scenārijs, pēc kura attīstās attiecības.

Attiecībās ar cilvēkiem, kuriem viņu iluzorā ideālitāte un gandrīz agresīvi uzspiestā neaizstājamība ir mīļāka par vienkāršām un godīgām attiecībām, kurās neviens nebaidās no soda, ir ļoti vēsi … ļoti skumji … ļoti saspringti … ļoti neomulīgi.

Un ļoti gribās aizbēgt tālāk gan no šīs idealitātes gan neaizvietojamības.

Mīlestībā ir viegli. Pat visgrūtākajos laikos, smagākajās krīzēs un sāpīgākajos strīdeos. Tikai tāpēc, ka mīlestībā nevienam nav vajadzības uzrāpties uz pjedestāla. Bet vajag vienam pie otra…

© Ļiļa Grad
Foto: Vincent Pelletier
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vērtīgākais, ko vecāki var dot saviem bērniem

Dīvaina situācija, pat tad, ja mēs zinām uz kurieni stūrēt, mēs stūrējam pretējā virzienā. Dievs ar skolu – tā ir mūsu atsevišķa sāpe. Tomēr labāk padomāsim par sevi, kā par vecākiem. Kā tev šķiet, kas ir tas, kas mums jāiedod saviem bērniem, dodoties lielajā pasaulē? 

Atceries, kā D`Artanjanu māte posa ceļam? Tēvs viņam iedeva zirgu un teica: kaujies ar visiem, kuri nepaspēs aizmukt, mamma apskāva un, asarām ritot, iedeva sainīti ar maizi.
Kāds ir tas sainītis, kas mums jāsagatavo saviem bērniem? Kas ir galvenais, ko mēs viņiem varam iedot?

Fundamentālās dzīves vērtības

Izpratni par to, kas ir VĒRTĪBAS. Mēs dzīvojam postmodernā pasaulē, kur šīs nenoteiktības, neparedzamības, neskaidrības apjoms ir tāds, ka šķiet, vairs nav palikušas nekādas vērtības, nav labā un ļaunā, nav “labi un slikti”. Un daudzi bērni šodien aug viņiem tik nedzidrā buljonā, kad nav skaidrs, kas ir labi, jo paši pieaugušie ir dezorientēti. Mēs paši ne pārāk labi saprotam, kas mums ir vērtības. Mēs neesam pārliecināti, ka mums tādas vispār var būt un, ka varam par tām runāt. Ka tikai citiem var būt vērtības, bet ne mums.

Pārliecība par sevi un uzticēšanās sev

Pārliecība par sevi un spēja paļauties uz sevi, tas, ko sauc self. Man pat tuvāks ir izteiciens “uzticēšanās sev”, spēja just to, kas vajadzīgs tieši tev, nebaidīties to atzīt, nebaidīties to pateikt, nebaidīties to sasniegt. Tieši tam cilvēkam, kurš uzticās sev, kurš jūt to, kas vajadzīgs tieši viņam, ir daudz vairāk iespēju izveidot tieši to horizontālo karjeru vai atrast savu īsto veidu kā izšūt krustdūrienā, kurā viņš būs labākais no visiem.

Diemžēl šī “vadības pults atņemšana”, ko bieži vien vecāki realizē, visspēcīgāk grauj cilvēka spēju uzticēties sev.
Mēs ļoti uztraucamies par saviem bērniem, mēs nervozējam, mēs gribam palikt viņiem zem sēžamvietas spilvenu, brīdināt, pateikt, lai neiet tur un tur, kā rezultātā sagraujam šo uzticēšanos.

Ja pavērosi savu un apkārtējo cilvēku dzīvi, tad ieraudzīsi, ka nekas cits nedod tik lielu spēju izturēt konkurenci, kā psiholoģiskā stabilitāte un psiholoģiskā veselība. Tas ir daudz svarīgāk kā kaut kādi jebkuri panākumi.

Atceries, kā visi sajūsminājās par daiļslidotāju Jūliju Ļipņicku, kad viņa olimpiādē leca un griezās? Rezultāts – meitenei anoreksija un meitene pameta sportu. Viņas dzīve par laimi nebeidzās, paldies Dievam lielais sports nav brīnišķīgākais veids, kā pavadīt savu dzīvi un jaunību, viņa vēl sevi atradīs. Taču, cik daudz tajā bija ielikts, cik stundas smaga darba, cik ciešanu un sāpju.

Ja nav psiholoģiskās labsajūtas, visam pārējam nav jēgas.

Tu vari ielikt cik vien vēlies stundas cilvēka izglītībā, bet, ja viņš depresijā nokritīs dīvānā, kur gan te būs izslavētā izglītība? Tu vari izkompostrēt viņam smadzenes ar saviem privātskolotājiem, atzīmēm un rezultātiem. Bet, ja viņš nebūs par sevi pārliecināts, ja mocīsies neirozēs un depresijās, tad kāda jēga tam visam?

Psiholoģiskā veselība, psiholoģiskā labklājība, psiholoģiskā noturība – tas, ko angļu valodā apzīmē ar vārdu resilience, tā ir spēja izturēt stresu, izturēt pārmaiņas, atkopties pēc tā visa – tā ir svarīgākā cilvēka īpašība mūsdienu strauji mainīgajā pasaulē. Daudz svarīgāka par zināšanām, veiksmi vienā vai citā jomā.

Diemžēl, šobrīd, gribēdami būt veiksmīgi, mēs šo resilience sitam un sitam, jo vēlamies, lai tieši tagad bērns izdarītu to, ko mums vajag un parādītu tos rezultātus, kurus mēs sagaidam.

Vecāku atbalsts

Ja mēs palaižam savu bērnu tādā nenoteiktības un neskaidrību laikā, tas automātiski nozīmē to, ka viņš pieļaus kļūdas. Tā vienkārši ir jau “iemontēta opcija”, ka šajā pasaulē nevar nepieļaut kļūdas. Un te nu mums pašiem ir ļoti nopietni jāstrādā ar savu paša attieksmi pret kļūdu. Tā ir mūsu kultūras problēma, ka mēs kļūdu uztveram kā nelaimi, vainu vai briesmīgu negadījumu, nesaprotot to, ka kļūda ir rādītājs tam, ka cilvēks mācās kaut ko jaunu.

Vai tu kādreiz esi par to domājis? Ja tu kaut ko dari vispār nekļūdoties, ko tas nozīmē? Ka tu jau proti to darīt. Kad tu no rīta gatavo omleti, visticamāk, tu nepieļauj nekādu kļūdu, jo tās jau ir automātiskas darbības, kuras tu veic ne pirmo reizi un tu jau to māki. Tā rezultāts nav tava apmācība, bet omlete, kuru tu esi pagatavojis.

Ja cilvēks kaut ko dara bez kļūdām, tātad šajā brīdī viņš neko nemācās. Ja viņš kļūdās, tātad mācās kaut ko jaunu. Kamēr mēs kļūdas neuztversim kā izaugsmi, ka obligātu apmācības un attīstības procesa sastāvdaļu, mēs šaustīsim savus bērnus par kļūdām, mēs mocīsim sevi un viņus.

Es nerunāju par pareizrakstības kļūdām, kaut gan ļoti daudzi arī dēļ tām dzen sevi postā. Es runāju par kļūdu, kas saistīta ar augstskolas, profesijas izvēli, kļūdu izvēlē, ar ko nodarboties un kam sevi veltīt.

Cilvēki kļūdīsies, un tas ir dabiski un ir vajadzīgs milzīgs vecāku atbalsts, lai bērns zinātu, ka pēc ikvienas kļūdas viņš var izdarīt secinājumus un turpināt. Ka neviena kļūda nekalpos par pamatu pateikt: “Tu man liki vilties, tu salauzi man sirdi un es esmu nelaimīgs savā vecāka lomā”.

Izvēles brīvība un patstāvība

Izvēles brīvība un patstāvība vispār ir pats sarežģītākais, un mēs skaidri redzam, kā mūsdienu civilizācija pret to cīnās. Mēs redzam, kā cilvēki izvēlas pēc iespējas lielāku drošību. Mobilie telefoni vēl ir tikai ziediņi, pēc tam būs čipi jau dzimšanas brīdī, lai varētu kontrolēt, kur šobrīd bērns atrodas un, ja nu kas, tad varētu apturēt viņa nevēlamās darbības.

Un arī šajā situācijā mums kaut kādā veidā savam bērnam ir jāieaudzina brīvības mīlestība, brīvības kaisle un prasme rīkoties ar savu brīvību. Tas ir grūts uzdevums, mēs dažkārt paši nemaz nezinām, ko mums ar savu brīvību darīt, kā to aizstāvēt, kur nu vēl bērnā ieaudzināt brīvības garšu.

Atceries “Matriksu? Kad mēs to skatījāmies, vien noelsāmies”Ak!” Bet parunā par to ar bērniem, viņiem ir ļoti interesants viedoklis par to. Viņi jau ir pieraduši pie tā, ka interesantākas lietas notiek virtuālajā realitatē, ka referāts kādā mācību priekšmetā ir tik garlaicīgi, bet virtualitāte ir gan kustība, azarts, adrenalīns, kaisle. Un tas ir kaut kur – tur.

Ludmila Petranovska, psiholoģe, padagoģe un publiciste.
Foto: Tatiana Syrikova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc neviens man neteica, ka būs tā?

Reiz pie manis uz konsultāciju atnāca izmocījusies sieviete. Viņa atkrita krēslā un gandrīz uzreiz sāka raudāt: – “Kāpēc neviens man neteica, ka būs tā?” – vēl un vēl viņa atkārtoja.
Šī saruna ar viņu bija iemesls dziļākām pārdomām.
Tikai retais tev teiks, ka laulība neglābj ne no problēmām, ne tukšuma, ne vientulības. Otrs cilvēks neapklusinās un nespēs kompensēt tavus paša defektus, drīzāk otrādi, viņš tos tikai pastiprinās un atkailinās, un tikai tev pašam nāksies ar to tikt galā.

Tev neviens godīgi nepateiks, ka pareizāk palikt vienam (vienai), nevis aiz bailēm no vientulības ķerties pie kaut kāda vienīgā “varianta”.

Bērni ne vienmēr ir laime. Bieži vien tās ir problēmas, nespēja normāli izgulēties, pilnīgs sava personīgā laika un dažkārt arī dzīves trūkums. Bet, ja tev ir ilūzijas par to, ka ar bērna piedzimšanu tava dzīve sāks smaržot kā rožu dārzs – padomā labi, vai tev šobrīd vispār ir vajadzīgi bērni.

Attiecības ir abpusēja atbildība, un, ja katrs atbildēs par sevi, nevis par partneri, tad visiem būs labāk un komfortablāk.

Ļoti daudzās ģimenēs cilvēki sastopas ar neuzticību. Un tikai tev lemt, vai arī tavējā tā būs.

Visās ģimenēs, kuras tu uzskati par ideālām, ir savas problēmas un savi “tumšie kakti”. Ideālu ģimeņu nav.

Visi “mīlu, mīlu, mīlu” ātri beidzas. Ja neesat iemācījušies sarunāties, cienīt viens otru, rūpēties viens par otru, tad nebija vērts veidot attiecības un jūs vēl neesat līdz tām izauguši (P.S. Kaut gan attiecības mācās, esot attiecībās)

Vairums pāru viens otram melo par kaisli. Daudzas sievietes imitē kaisli, daudzi vīrieši spazmas vēdera lejas daļā uzskata par tuvību. Abi staigā neapmierināti un nikni.

Par savām vēlmēm ir jāiemācās sarunāties godīgi — ir jāiemācās runāt par visu.
Mīlestība beidzas. Ja tās laikā neesat radījuši kaut ko lielāku, tad būsiet vienkārši istabas biedri.

Ja jau no paša attiecību sākuma tev ar tavu partneri nav nekā kopīga, tad, visticamākais, nekas tāds arī neradīsies.Tāpēc, kad paies kāds laiks, nevajag žēloties par to, ka neredzēji, ko izvēlies.

Jāiemācās atzīt savas kļūdas. Ja apzinies, ka esi kļūdījies savā izvēlē un blakus tev ir ne tavs cilvēks, nepūderē ne sev ne citiem smadzenes. Dodies projām.

Kodols nemainās un tādā ziņa cilvēki nemainās, tikai arvien vairāk atklāj savu patieso dabu. Ar savu mīlestību tu nevienu neizmainīsi. Ja cilvēks pats sapratīs, ka tu esi vērtība, dēļ kuras ir vērts mainīt sevi un savu dzīvi, – tā ir viņa izvēle. Bet, ja tu esi izvēlējies būt “labais burvis” – visticamāk, tu esi idiots.

Neviena garīgā prakse neglābj no reālām problemām. Tas, ka tu pārstāj tās redzēt, vēl nenozīmē ka tās ir pazudušas.

Nevajag dzīvot ar svešiem padomiem un ielaist savā pasaulē jebkuru. “Virtuves psiholoģija” noder, lai atbrīvotos no sasprindzinājuma, taču bieži tā noved pie tā, ka cilvēki tikai apmainās ar saviem “tarakāniem”.

Ar vīriešiem viss ir vienkārši: viņus vajag atbalstīt, uzklausīt, pabarot, dot  nevis atņemt viņiem vietu mājā. Ar sievietēm ir vienkārši: ar viņām vajag sarunāties, dot viņām drošības sajūtu un mīlestību. Ar visiem ir vienkarši, ja esat patiesi, godīgi, mīloši, pieņemoši un nevēlaties ar jebkuriem līdzekļiem salauzt partneri.

Radīt ģimeni, dzemdēt bērnus vajag tad, kad zini, kāpēc tie ir vajadzīgi tieši tev. Sveši viedokļi un sabiedrības standarti te nestrādā.

Ja esi kļūdījies, piedod sev un dodies tālāk. Dzīve ir parāk interesanta un brīnišķīga, lai ar savām rokām pārvērstu to ellē.

Katram cilvekam ir izvēle. Taču šajā izvēlē nevar orientēties uz kādu citu. Ir jāklausās savā dvēselē, savā sirdī. Ja ir kādas šaubas, tad nedari. Tā arī būvējas mūsu neatkārtojamā dzīve.

Oksana Cipina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Arī šis ir tikai viena speciālista viedoklis un neviens speciālists mūsu vietā neveidos mūsu attiecības. Ja baidīsimies kļūdīties, tad nesanāks dzīvot pilnu krūti. Ja baidīsimies vilties, tad diez vai spēsim novērtēt pilnīgu savstarpēju uzticēšanos… un mīlestību. Mācamies dzirdēt savu Sirdsbalsi.
Ginta

KATRAM SAVA PIDŽAMA

Šobrīd mūsu mājas ir vieta, kur paglābties. Tās ir MŪSU mājas; mūsu miera un drošības vieta. Vai tev kadreiz ir gribējies nopirkt jaunu pidžamu vai mājas kleitu? Maigu, mīkstu naktskreklu, kas viegli apņem ķermeni? Ja gribējās un gribas, tas ir labi. Tā izpaužas vēlme pēc drošības. Un vajadzība būt harmonijā ar savām mājām.

Atceros, bērnībā nācu no skolas un nevarēju sagaidīt to brīdi, kad beidzot varēšu novilkt skolas formu. Un uzvilkt mājas drēbes. Tas darbojas kā silta vanna; tu uzreiz sajūti, ka esi mājās. Citā realitātē, kurā tevi sargā dzimtās sienas. Kaut gan, protams, arī tur mēdz būt dažādi.

Taču šo momentu, kad pārģērbies mājas apģērbā es vienmēr atceros. Un arī šī sajūta ir saglabājusies. Un vēl aizvien, lai cik skaistas būtu drēbes, ko valkājam, mājās ļoti gribās tās novilkt. Un uzvilkt ērto, mīksto… savējo.

Majas krekls, mājas kleita ir mūsu mājas un dvēseles miera simboli. Šo apģērbu neviens neredz, izņemot pašus tuvākos – savējos. Tas ir mūsu slepenais personīgais apģērbs. Jo tas ērtāks, patīkamāks, skaistāks, jo labāk tas mūs aizsargā.

Senslāviem bija tāda paraža: jaundzimušo pieņēma kreklā, kuru bija darinājusi pati vecākā dzimtas sieviete. Tas tāpēc, lai viņš saņemtu dzimtas aizsardzību un dzīvotu ilgi.

Dažās ģimenēs jaundzimušo pieņēma tēva kreklā. Lai viņš uzreiz sajustu tēva aizsardzību, lai uzreiz iepazītos ar ģimenes smaržu un mikrofloru. Un, lai tēvs viņu stiprāk mīlētu, – tā uzskatīja.

Bet piedzimt laimes krekliņā bija liela svētība. Šo krekliņu pēc tam glabāja visu mūžu; tas glāba un aizsargāja laimīgo, kurš atnāca šai pasaulē Dieva dotā “krekliņā” – no visām nedienām

Paskaties, vai tavs mājas apģērbs ir gana ērts un patīkams. Naktskrekls simbolizē dvēseles mieru, saldus sapņus un eņģeļu aizsardzību. Agrāk tam vajadzēja būt sniegbaltam. Jā, un arī tagad būtu labi gulēt sniegbaltā mīkstā naktskreklā. Simboli ietekmē mūsu zemapziņu, pat tad, ja mēs par to nedomājam…

Bet pidžama vai mājas kostīms ļauj justies kā mājās. Tie pastiprina drošības un relaksētības sajūtu. Un, ja vēl pidžama ir skaista, tas ir cieņas un estētiskās harmonijas simbols pret savām mājām.

Agrāk pidžamas izsniedza sanatorijās un kūrortos. Gan slimnieki, gan atpūtnieki tās nēsāja arī pastaigājoties, – tāpat kā deviņdesmitajos gados treniņtērpus valkāja it visur. Un pidžama ļoti labi ietekmēja atveseļošanos un emocionālo stāvokli.

Pidžama simbolizē ērtumu, relaksāciju, aizsardzību, sajūtu, ka par mums rūpējas un dziedina mūs. Tas ir atpūtas simbols. Brīvības no trauksmes un smaga darba. Pēc kara sanatorijās valkāja pidžamas; cilvēki vēlējās atpūsties, atlabt. Viņi bija pelnījuši mieru un atpūtu.

Lūk, kāpēc šodien tik daudziem gribās nopirkt jaunu mājas kreklu vai skaistu ērtu pidžamu. Tad nopērc! Vai uzšuj, – šūšana nomierina un dod spēku. Un, ja vēl savām rokām vari uzšūt kreklu mīļotajam cilvēkam, šis krekls viņu sargās, tā senatnē uzskatīja. Vai arī uz veikalā pirkta krekla vari uzšūt viņa vārdu. Tas viņu stiprinās.

Agrāk krekls bija cilvēka simbols. Viņa pirmās drēbes.

Un arī tagad tā ir laba dāvana sev un saviem mīļajiem. Mēs esam mājās. Lūk, mūsu mājas apģērbs. Un visas nedienas paliek aiz durvīm. Mēs varam atslābt un atpūsties. Un, lai mūsu sargeņģelis par mums parūpējas. Mājās, savā mājas apģērbā mēs atkal nedaudz esam bērni. Maigāki, labestīgāki un klausīgāki.

Lūk, kāpēc gribas ātrāk pārgērbties, kad pārnāc mājās no trauksmainās un ne parāk veselās pasaules….

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izaudzināt laimīgu bērnu

Ļoti daudzi vecāki smagi pārdzīvo to, ka šajā sarežģītajā un lielu pārmaiņu laikā viņu bērniem nebūs iespēja socializēties, ka bērni nomocīsies vientulībā, palaidīsies slinkumā un neattīstīsies.
Es atceros savu bērnību, mēs  ar labāko draudzeni “socializējāmies” pagalmā, vai istabā, spēlējoties ar lellēm – “slimnīcās”, “mājās”, “skolās”. Kad draudzenes tuvumā nebija, es ļoti daudz klausījos plates – pasakas, mūziku, man ļoti patika dzīvoties vienatnē, kad neviens nerausta, nebaksta. Daudz ko jaunu iemācījos, esot kopā ar auklīti, viņa bija ticīgs cilvēks, tāpēc daudz runājām par Dievu, par Dieva kārtību un Dieva likumiem. Es neesmu introverts, taču es ļoti novērtēju to, ka mani liek mierā un ļauj man būt tā, kā es to vēlos.
Kad četru gadu vecumā mani aizveda uz bērnu dārzu, es to atceros kā pirmās šausmas savā dzīvē. Dienas režīms, viss pēc pulksteņa, ēdiens, pie kura neesmu radusi, sveši bērni, audzinātājas. Jā, protams, pieradu, mēs jau pie visa pierodam, bet sapņu laiks un skaistākās atmiņas ir tieši no tā laika, kad varēju būt ar sevi, saviem vecākiem, savu labāko draudzeni un savu mīļo auklīti.
Arī saviem bērniem es gluži intuitīvi neesmu centusies kaut ko uzspiest, režīmu, pulciņus. Vienmēr jautāju: ko Tu gribi, vai Tu gribi, un viņi paši izvēlas.
Un šodien atnāca kāds raksts, kas ļāva pakavēties bērnības atmiņās.

“Viens no bērna lielākajiem ienaidniekiem ir mīts par to, ka viņam nepieciešama socializācija. Mīts par to, ka bērnam jau no agras bērnības vajag sākt komunicēt ar svešiem cilvēkiem.
Ļoti bieži vecāki uzskata, ka viņu bērnam būs par maz, ja astoņas stundas dienā un piecas dienas nedēļā viņš komunicēs ar trīsdesmit nejauši piemeklētiem cilvēkiem. Un viņi sāk to vest uz dažādiem pulciņiem un kursiem, lai it kā nodrošinātu savam bērnam komunikācijas iemaņu apgūšanu.
Ja bēnam ir paveicies un viņu nav varējuši iekārtot silītes grupiņā, tad noteikti pacentīsies no pusotra gada aizvest uz kādu pulciņu. Lai mācās un socializējas.
Godīgi man pasakiet, kuram no jums ir tāda vajadzība pa astoņam stundām dienā atrasties 30 cilvēku kolektīvā? Vai kopā ar saviem draugiem kādam ir vēlme komunicēt katru dienu, astoņas stundas dienā? Lūk!
Jo mazāks bērns, jo mazāka viņam vajadzība komunicēt ar daudziem cilvēkiem, un jo svarīgāka viņam iespēja būt vienam savā pierastajā atmosfērā.
Tie, kuri atņem savam bērnam iespēju aizrauties ar savu spēli vienatnē, riskē izaudzināt ne tikai viduvējību, bet arī attīstībā atpalikušu bērnu.
Tas, ka bērnam nebūs gribas, patstāvības un intereses par dzīvi, tā vēl tikai ir puse no bēdas. Daudz briesmīgāk ir tas, ka pārāk liela npslogotība ar komunikāciju, režīms un stingri noteikumi var iedragāt bērna spēju domāt, pārdomāt un attīstīt savu iztēli.
Iespējams, viņš zinās no galvas visu pasaules valstu karogus un visus savannas dzīvniekus, bet nespēs saprast, ko darīt, ja nejauši apmaldīsies veikalā.
Ja vēlies izaudzināt gudru, radošu un laimīgu bērnu, viņam laiku brīvībai. Slinkošanai. Neko nedarīšanai. Kaut tikai līdz desmit gadiem. Ja gribi izaudzināt zaldātu, kuram galva pilna ar informāciju, gluži kā ar zāģa skaidām, tad ir īstākais laiks pierakstīt viņu kādā attīstības pulciņā”.
Anastasija Mironova
Tulkojums un ievadteksts: Ginta Filia Solis