Mēs jau neskaitāmas reizes esam runājuši par apātijas cēloņiem: tā ir ilgstoša vardarbība pret sevi (piespiešana rīkoties noteiktās sociālās robežās), nogurums no sociālo lomu pildīšanas un faktiskais ego šķīdināšanas process – pāreja uz sajušanu ar sirdi.
Cilvēki, kuri iet mīlestības spēka atgūšanas ceļu, agri vai vēlu neizbēgami nonāk punktā, kad jāpārslēdzas no ārējā uz iekšējo. Šobrīd tādu cilvēku skaits ir pieaudzis, jo dvēseles masveidā mostas. Un tieši šo posmu raksturo apātija, pilnīga vienaldzība pret ārējo un absolūts vēlmes trūkums rīkoties un vispār sadarboties ar sociumu.
Un, protams, cilvēkus, kuri ir pieraduši visu panākt izmantojot ārējo spēku, kuri audzināti šādā garā, šis stāvoklis biedē. Un pat tad, ja viņi man tic, ka šis posms ir neizbēgams un tas vienkārši ir jāpārdzīvo (tas nozīmē jāļaujas pilnīgai bezdarbībai vismaz trīs vai četras nedēļas), viņi tik un tā krīt panikā prāta pretargumentu un uzgleznoto šausmīgo attēlu iespaidā (par nākotni: naudas trūkumu, slimībām, asocialitāti utt.) Īpaši grūti ir tiem, kam šādi simptomi ir pirmo reizi.
Mīļie, nebaidieties, ka paliksiet šajā apātijas stāvoklī uz visu mūžu! Kā daži man raksta, tu “paliksi mājās, kļūsi vājš, novecojis un izstumts no dzīves”. Šis ir tikai pagaidu posms, kas paredzēts, lai tu labāk iepazītu savu Dvēseli, iemācītos sadzirdēt tās balsi.
Kad tu ar baudu dari sadzīves lietas, skaties labu filmu, pastaigājies pa parku, lēnām vēro dzīvi no sava balkona utt., tava dvēsele dara savu iekšējo darbu. Un, ja apstākļi attīstās tā, ka vari atļauties visu iepriekš minēto un nav vēlēšanās pēc ārējas aktivitātes, tad tev tagad nav jābūt aktīvam. Kad vajadzēs iziet ārā, dzīve sagriezīsies tā, ka nevarēsi palikt mājās. Bet pagaidām noliec malā visas satraucošās domas par to, kā tu dzīvosi, kāda ir tava sociālā loma utt. Tagad svarīgākā sociālā loma ir būt līdzsvarā, būt iekšēji mierīgam, uzturēt harmonisku stāvokli. Tas ir lielākais ieguldījums sabiedrībai un dzīvē, un tavai ģimenei un taviem bērniem …
Jebkuras pretenzijas pret sevi par ieilgušo nenoteiktību, nākotnes nesakārtotību ir iluzoras. Tas ir mūsu prāts, kas mūs maldina. Nākotni nevar sakārtot. Ja tev šķiet, ka tev ir garantijas nākotnei, tu dziļi maldies – tās ir dekorācijas, kas vienā mirklī var uzliesmot kā sērkociņš un viss sabruks: var bankrotēt jebkura banka, sabrukt jebkura ģimene, māja var nodegt, var sākties karš – jebkas. Nākotnes pārliecība ir absolūta prāta ilūzija.
Ir pagājis laiks konkrētiem plāniem un to īstenošanai secīgos soļos. Lineārā izvērsumā vairs nav vēstures attīstības, kā agrāk, tāpēc neko nav iespējams plānot. Var būt tikai vēlamās sajūtas, piemēram: “būtu jauki atpūsties pie jūras”, “būtu jauki dzīvot plašā trīsistabu dzīvoklī” vai “būtu jauki strādāt tādos un tādos apstākļos un par tādu un tādu naudu” utt.
Taču visām tavām pašreizējām aktivitātēm jābūt vērstām tikai uz to, lai tu šajā konkrētajā brīdī būtu laimīgs. Ja esi aizņemts ar mirkļa laimi – maksimālu ēdiena garšas sajūtu, komforta sajūtu, siltumu pret cilvēkiem, kurus tu redzi –, dzīve pati atnesīs tev vajadzīgos notikumus un parādības: īstā reklāma piesaistīs tavu uzmanību, tu satiksi īsto cilvēku, nāks negaidīts piedāvājums utt. Tā kā nav nākotnes, ir tikai tagadne, kurā tu vari izveidot sev resursu stāvokli, un tad tu varēsi saskatīt nākamo savu soli, kas tev nāks par labu.
Kamēr mēs vēlamies kaut kādus plānus veidot ar prātu, mēs nevaram iemācīties sajust dvēseli un dzīvot jaunā veidā! Ja tā vietā, lai iegrimtu sevī, mēs atkal un atkal steidzamies ārā, mēs tikai nodarbinām sevi ar ārējām aktivitātēm un iztukšojam sevi vēl vairāk.
Tāpēc, pirmkārt, mums ir jānoņem šī pretruna sevī – mums šķiet, ka, ja mēs sekojam sava iekšējā līdzsvara vadībai, tad mēs nekad vairs negribēsim aktīvi rīkoties. Tā nav taisnība – daudzi no mums jau ir pieredzējuši, ka, ļaujoties līdzsvaram, mēs spējam piedzīvot vēlmi izrādīt kādu aktivitāti. Un mūsu panika par mūsu pašu bezdarbību ir tikai stingrā iekšējā vecāka balss, kas mūs ieskāva bērnībā: “Neguli – tu nosalsi” utt.
Bet fakts ir tāds, ka visaktīvākā ārējā izpausme neizslēdz, bet, gluži pretēji, balstās uz dziļu iekšējo stabilitāti un harmoniju. Starp iekšējo mieru un ārējo darbību pastāv nesaraujama saikne, un, cīnoties ar tieksmi pēc iekšējā miera, tu vienlaikus nogriez ārējās aktivitātes sakni. Tas vispirms ir jāsakārto tavā galvā.
Tāpēc ir absolūti bezjēdzīgi mēģināt sevi piespiest, vajag tikai savienoties ar savu Dvēseli. Un tas ir iespējams tikai vienā veidā: pateikties sev un dzīvei par to, kas tev ir, mīlēt katru pašreizējo mirkli. Ļauj sev koncentrēties uz iekšējo un sajust dzīvības trīsošo iekšējo siltumu. Jo tik, cik daudz siltuma un dzīves pateicības tu izliksi no sevis, tikpat daudz tevī atgriezīsies vēlme darboties un dzīvot.
Un, ja tā nenotiek, iespējams, ka tu kaut kādā veidā sevi maldini? Jo ilgstošs (kādam visas dzīves garumā) sabrukuma stāvoklis ir rādītājs tam, ka tu, gluži pretēji, esi attālinājies no savas Dvēseles.Ieildzis vājums – ir absolūta savas Dvēseles nedzirdēšana.
Kad tu jau esi iemācījies mierīgi sadzīvot ar sarežģītiem apstākļiem, un tevi arvien vairāk pārņem melanholija un skumjas, tas norāda, ka tu ignorē savu dvēseli un krāj sevī melus. Nav jāgaida, kamēr šie meli sakrājas un rezultējas kaut kādā dzīvi satricinošā notikumā. Paņem papīru, pildspalvu un pieraksti: man ir apnicis tas, man ir apnicis tas, tas utt. – un tu redzēsi tieši to, par ko tu pats sev melo.
Tikt galā ar apātijas stāvokli ir ļoti vienkārši – ir jāpāriet no domām uz darbību. Vienkārši veic jebkuru darbību, kas šobrīd izraisa simpātijas un apbrīnu.
Es saņemu jautājumus par to, kā parūpēties par sevi un savu resursu laikā, kad nepieciešams rūpēties par saviem mīļajiem un pildīt savus pienākumus darbā. Daudzi cilvēki jauc divus jēdzienus – sirdsapziņa un pienākums.Sirdsapziņa ir ziņa no tavas dvēseles, bet pienākums – kad dvēseles balss vietā tu dzirdi prāta balsi un tev jāveic kādas darbības, darbi, jāupurē sevi, savas vajadzības un intereses kaut kā vai kāda dēļ.
Sākotnēji vārds “upuris” nozīmēja pateicības dāvanu Dieviem, pateicību par dzīvību un labklājību. Pēc tam cilvēces vēsture attīstījās nāves baiļu draudos, un “upurēšana” dieviem (un ne tikai) kļuva par izpirkuma maksu, lai nenotiktu kaut kas slikts. Nav pārsteidzoši, ka mīlestības dāvanas vietā tas pārvērtās zaudējuma sāpēs, piemēram: “Es visu upurēju jūsu dēļ!”
Arī vārdiem “upurēt sevi” ir divējāda nozīme. Ir godājami upurēt sevi: varoņi upurēja savu dzīvību citu cilvēku dēļ. Upurējot savas intereses, tu pacelies pāri egoismam, attīsties garīgi, atbrīvojies no pieķeršanās fiziskās pasaules iluzorajām vērtībām – baudām, kas viegli padara tevi no tām atkarīgu. No otras puses, “es upurēju sevi” nozīmē vainot citus cilvēkus: tu esi vainīgs, ka nenovērtē manu upuri, kā arī pilnīgu brīvības/atbildības nodošanu citiem cilvēkiem: tev ir jādod man atļauja un jāapstiprina mana izvēle, tikai tad es beigšu ciest.
Es pati dzīvoju zem varonīgo upuru karoga vārda pirmajā nozīmē. Mana iekšējā izvēle pamudināja mani, pirmkārt, domāt par citu dzīves uzveduma dalībnieku interesēm, ignorējot savējās. Un šis lozungs pirms gandrīz trīsdesmit gadiem mani noveda līdz pilnīgam sabrukumam. Mēs dzīvojam laikmetā, kad izrādās, ka “esam parādā” tikai savai dvēselei, un dvēsele priecājas par to, ko tā var dāvāt: gaismu, mīlestību, rūpes. Taču tie nav upuri, bet gan dāvanas no milzīgas pāri plūstošas laimes. Mums ir jāatklāj savas dvēseles Gaisma, un tad tā atklāj savu unikalitāti un skaistumu šai pasaulei.
Kamēr tu spēlē savas lomas “maksājot savus parādus” citiem, kamēr jūties apmierināts tā lomā, kas dzīvo kādu ārēju ideju vadīts un kurš saņem atzinību no ārpuses, tu uzkrāj parādus sev; bet pašas idejas, kurām tu sekoji pa to laiku jau ir nomainījušas savu jēgu; cienīga (no sociuma viedokļa) alga, cienījams darbs, cienījama ģimene, “bērnu plānveida ieviešana” noteiktā vecumā. Tu spēlējies ar visiem šiem atribūtiem, jo ne darbs, ne ģimene, ne alga paši par sevi nenes ne prieku ne bēdas. Jautājums, ar ko tu pats esi piepildīts šo scenāriju iekšienē.
Un, ja tu piedalies šajos scenārijos nevis vadoties pēc savas sirdsbalss, bet tāpēc, ka tavs pienākums ir attaisnot savas ģimenes un sociuma cerības un gaidas, tad pakāpeniski tavas dvēseles Gaisma dziest un aizveras, līdz brīdim, kad notiek atmošanās kataklizma. Dvēsele vēlas Dzīvot, bet tai tam nepietiek vietas, un te nu arī notiek “labklājības” sagrūšana.
Šobrīd pasaulē izvēršas situācija, kas stimulē ierasto ilūziju sagrūšanu, tomēr daudzi no mums šo sagrūšanu piedzīvojām daudz agrāk, daudzi jau pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados – arī es.
Un tajā brīdī, kad sabruka manu pārliecību ierastā sistēma, izrādījās, ka es pat nesapratu, ko vēlas mana Dvēsele. Es nepratu ne dzirdēt, ne just, un ķermenis vienkārši tika izmantots, lai sasniegtu prāta mērķus. “Domā ar galvu” – visu dzīvi teica mans tētis.
Tajā laikā dzīve cietsirdīgi nostādīja mani izvēles priekšā: vai nu tu mainīsies vai mirsi. Un tikai zem šī “damokla zobena” man izdevās pārskatīt savus ideālus, piemēram darba mīlestības vērtību. Kad jūties vainīgs, gandrīz vai noziedznieks, ja neesi paveicis to, ko saplānojis tavs prāts. Vēl jo vairāk, ja esi sieviete, jo tas nozīmē pastāvīgu spriedzi gan sadzīvē, gan visās iespējamajās lomās: kā mātei, kā meitai, kā vedeklai, kā profesionālim. Īsāk sakot, no visām pusēm tu esi vainīga, jo neesi tāda, kādai jābūt priekš programmas tavā galvā.
Un tikai tad, kad esi spiesta padoties, jo visi centieni “būt pareizam” tevi sagrauj, izrādās, ka var dzīvot pavisam citā kvalitātē, būvējot savu dzīvi uz pavisam citiem pamatiem.
Kad es to apzinājos smagas slimības rezultātā, es sapratu, ka nekam citam vairs nav nozīmes, kā tikai tam, ka esmu Dzīva. Un es sāku dzīvot bez spriedumiem, bez vērtēšanas, praktizēt ķermeņa sajūtas šeit un tagad, pirmkārt to uztrenējot savā sadzīvē un darbā. Ar laiku es pamanīju, ka, ja es kaut ko daru un man no tā paliek slikti, jūtu diskomfortu, smoku, jūtos šaurībā un ķermenis ir piekusis, es lieku pie malas šo darbību un sāku nodarboties ar to, lai jebkuros apstākļos sakārtotu savus resursus: pat tad, ja blakus ir bērns ar 40 grādu temperatūru, pat tad, ja darbā ir milzīgs stress, es steigšus atgriežos savas sirds centrā, lai veiktu 10 ieelpas-izelpas, relaksētu ķermeni, un vēl to, ko zinu un protu. Tas nozīmē, ka es piefiksēju, ka esmu aizspēlējusies tā rezultāta sasniegšanā, kuru sagaida mans prāts.
Un, kāds brīnums! Izrādās, tieši iekšējā līdzsvarošanās nolīdzina situācijas asumu un viss plūstoši sakārtojas.
Es jau daudzus gadus runāju par to, kā novirzīt uzmanību no problēmām uz resursa atjaunošanu, rūpējoties par sevi jebkurā dzīves situācijā. Blakus mirstošai mātei, ar smagi slimu bērnu, konflikta brīžos ar vīru, kautiņa laikā, skandālā darbavietā, jebkurā situācijā var “pamest Spēli”, un reaģēt momentā. Protams, labāk reaģēt agrāk, nevis tad, kad viss jau “iet pa gaisu”. Lai to pamanītu, ir nepieciešamas ikdienas prakses, tās pašas rīta un vakara. Ir jāsatiek sevi, ir jājūtas dzīvam, uztverošam, pateicīgam par to, ka tev ir šis apbrīnojamais instruments – ķermenis, kas ļauj dzirdēt, redzēt, kustēties.
Tad, lūk, atbilde momentā šeit un tagad arī ir ātra izeja no matricas programmu gūsta galvā: “vajag” to, “vajag” to.
Piemēram, kad tevi sanikno tavs paša bērns, ar kuru kopā tu apņēmies pildīt mājasdarbus. Tu jau sāc vārīties un ienīst viņu, spēlējot šo spēli “jādara”, tava seja kļūst sarkana, dusmas ar saviem stresa hormoniem salauž visas tavas ķermeņa sistēmas, un rezultātā cieš arī bērna ķermenis. Tieši tagad atsaucies momentam!
Vai tiešām tu vēlies blakus savam mīļajam un dārgajam bērnam būt šis uzvilktais nervu kamols?
Reāli? Patiesi? Tāpēc tu viņu dzemdēji? Pārstāj, noliec malā tās mācības! Pārslēdzies, paelpo, pielieto negatīvu transformējošās prakses, nevienas mācības nav tā vērtas, lai bojātu savas un bērna attiecības. Tās vispār nav salīdzināmas lietas! Un, kāds brīnums, ka mātei, kura mīl savu bērnu, izlīdzina savu iekšējo stāvokli, atzīmes vispār zaudē jebkādu nozīmi, un bērns saglabā veselu psihi.
Vai, piemēram, ir kādas sadzīves lietas: esmu nolēmusi šodien nomazgāt logus. Mazgāju trešo logu un saprotu, ka ļoti sāp mugura. Un ieslēdzas domu maļamā mašīna: “Nu, tā, es vairs pat logus nevaru nomazgāt, veca palieku, neviens man nepalīdz, jāņem talkā uzkopšanas serviss, bet naudas žēl, bāgāts to var atļauties, bet man nabadzei vienai jāmokās”. Un tu jau esi palikusi bez spēka savā upura lomā.
Un tostarp es zinu ļoti daudzus jaunus cilvēkus, kuri pusi savas algas, ko nopelna 8 stundu darbā, tērē uzkopšanas un ēdienu piegādes servisiem, lai atlikušo brīvo laiku nodzīvotu ar prieku un labsajūtu.
It viss – vai esi upuris vai laimīgs cilvēks, notiek pēc mūsu pašu izvēles. Atsaucies momentā, ja tev ir slikti, atsaucies savam ķermenim, neļauj savam iekšējam stāvoklim nožņaugt tevi savos apskāvienos.
Visas tehnikas ātrai iziešanai no jebkura grūtuma ir brīvi pieejamas manā mājas lapā. Ir lieliska “klauvēšanas tehnika”. Iedarbojoties un konkrētiem punktiem ķermenī un izrunājot konkrētus vārdus, var ļoti ātri iztērēt emocionālo lādiņu un ieraudzīt, ka dusmu, aizkaitinājuma vai aizvainojuma iemesls ir kāds trigeris no pagātnes. Kā tikko to atpazīsti, un ieraugi savu Spēli, emocionālais lādiņš noplok un tu skaidri ieraugi patieso situāciju.
Visa mūsu realitāte šobrīd ir mūsu vibrāciju atspulgs. Ja tu dzīvo paradigmā “es esmu atbildīgs par savu iekšējo stāvokli”, tad visus ārējos apstākļus tu uztver kā a`priori labākos.
Taču, ja tu dzīvo paradigmā “man obligāti jāizdara tas, tas un tas”, tu sevi turi kā aizgaldā un absolūti bez rezultātiem cīnies ar dzīvi, lai censtos to paliekt zem sevis. Taču šobrīd tas vairs neizdosies, tāpēc, ka darbojas tiešais atspulgs: kas iekšā, tas ārā. Vai vēlies būt savas dzīves saimnieks? Vai esi gatavs ģenerēt tās vibrācijas, kas tev pievelk lieliskas iespējas? Viss tavās rokās!
Es novēlu visiem saudzīgu attieksmi pret saviem avatariem un iespēju izvēlēties un atsaukties momentā šeit un tagad.
Vēl joprojām šur tur es uzduros kroplīgiem uzstādījumiem, kuros cilvēkiem pārdod sapni par to, ka neko ar sevi nevajag darīt, tāpēc, ka noteikti dzīvē atradīsies citi cilvēki, kuriem laime būs iemīlēt visas viņu histērijas, dusmu lēkmes, neiecietību pie vismazākā konflikta un, piedodiet par izteicienu, visu viņu stulbumu….
Turklāt nosaucot to visu par pieņemšanu.
Taču pieņemšana galīgi nav stāsts par to, kā kļūt par līdzatkarīgu upuri blakus emocionāli izlaidušamies cilvēkam, kurš visiem līdzekļiem cenšas legalizēt savus nelietīgos veidus, ka iegūt vēlamo, spekulējot uz otra gatavības piedot, visu nogludināt, un milzīgus toksisku trūkumu akmeņus nosaukt par “mīļām rozīnītēm”.
PIEŅEMŠANA ir stāsts par iespēju būt iecietīgam pret tiem procesiem, kuros mīļotais cilvēks apzinās savas negatīvās īpašības un mācās tās noregulēt, kompensēt, atstrādāt un aizvērt.
Citiem vārdiem sakot, viņš neparazitē uz mīestības, piespiežot “mīlēt viņu tādu melniņu” un kaut ko tomēr dara ar saviem NE iedzimtajiem trūkumiem.
Ja mēs vēlamies būt pieņemti, un, ja mēs vēlamies mijiedarboties ar otru cilvēku nevis palikt totālā vientulībā, ja vēlamies tuvību, ja pretendējam uz mīlestību, tad mēs neiztiksim bez izmaiņām raksturā….
Temperaments, ritms un rakstura “nesošās sienas” – ir pastāvīgi lielumi, un te nu, kā saka, ir tas, kas ir.
Taču tas, ko tiešām nevajag iekļaut šajā sarakstā, ir savu neprasmi sarunāties, savu paviršo attieksmi pret citu cilvēku vērtībām, savus infantilos veidus, kā ar histēriju palīdzību risināt problēmas, savas no bērnības apgūtās reakcijas uz kritiku, un savus iemīļotos manipulāciju veidus… Pieņemt mūs ar tādu bagāžu nozīmē nevis mūs patiesi pieņemt, bet izdarīt lāča pakalpojumu mūsu izlaidībai…
Tā kā mums ir vairākas iespējas.
Pirmā iespēja – godīga, bet pasīva. Es neko sevī nevēlos mainīt, bet arī neko negribu no citiem cilvēkiem. Man ir labi ar sevi, bet parējie lai dara kā grib. Man neviens nav vajadzīgs.
Otrā iespēja – godīga un abpusēja. Es neko nevēlos sevī mainīt. Taču es nemīlu vientulību, un tāpēc izvēlos cilvēku, kuram normāli ir tas pats, kas normāli ir man. Un mēs rīkosim histērijas, mocīsim viens otru, bāzīsim viens otram degunā nepatīkamas lietas un manipulēsim… Kurš kuru, bet tā būs mūsu pasaule bez upuriem un tirāniem. Vienlīdzība.
Trešā iespēja – godīga un veselīga. Es zinu savus trūkumus, bet neuzskatu, ka manam tuvākajam cilvēkam tie ir jāpacieš tikai tāpēc, ka viņš mani mīl. Un tāpēc es mācos pašregulāciju, mācos apzināties savu rīcību, mācos kvalitatīvi mijiedarboties.
Un ceturtā iespēja – absolūti NEgodīgs un absolūti NEnobriedis. Es neko sevī nemainīšu, bet es gribu mīlestību un tāpēc uzstāšu uz to, ka “es, lūk, tāds esmu un pieņem mani tādu, kāds es esmu. Es ļoti apvainošos, ja man norādīs uz grūtībām attiecībās ar mani. Es uzskatīšu, ka visi, kas mani pameta, nebija manis cienīgi. Es degradēšu, domājot, ka neesmu atļāvis nevienam sevi mainīt. Un es no visiem pieprasīšu pret sevi to, ko nevienam pats nedodu.
Kā redzi, izvēle ir vienmēr. Tā kā izvēlies! Un esi atbildīgs par to, ko izvēlējies! Tikai saproti, ka ir jēga atteikties no domas par to, ka mīlestība visu pacieš. Jā, tā ir ļoti laimīga emocija un tā nemeklē ideālos. Taču nemeklē arī tos, kuriem tuvais cilvēks ir tik vien kā klusējoša kalpone, kas dēļ attiecībām gatava uz visu.
Savulaik mēs visi esam nospēlējuši veselu lomu kaleidoskopu – kā vīriešu, tā arī sieviešu. Un šobrīd mēs, sievietes, varam atgriezties pilnīgas sievišķības stāvoklī… tieši tāpēc, ka mūsos ir stipra vīrišķā enerģija.
Galvenais ir to atzīt.
Atgriezies pie sava iekšējā vīrieša tēla: piedod viņam visas objektīvās īpašības un lomas, izdziedē viņa brūces, atpazīsti viņa varoņdarbus – piepildi viņu ar mīlestību… Tā tu spēsi līdzsvarot sevī vīrišķo un sievišķo, kas kļūs par drošu pamatu tam, ka sievišķība caur tevi izpaudīsies kā dabiska pilnība.
Tomēr pirmais posms ir prasme dzirdēt pašai savas vēlmes un vajadzības konkrētajā brīdī.
Tieši tā smagi slima bērniņa mamītei vajag izgulēties, lai būtu stiprs balsts savam bērnam. Un ir jāapzinās, ka rūpes par sevi vienmēr ir rūpes par saviem mīļajiem. No tukša trauka ūdeni neieliesi.
Sieviete, kura piepildīta ar savu pašpietiekamību un prieku, ir enerģijas avots visām pārmaiņām, jaunu dzīves plūsmu izveidei un brīnišķīgu iespēju iemiesošanai.
Un es patiešām esmu laimīga, ka arvien vairāk sievietes sevī atklāj šīs ārkārtīgi vērtīgās un varenās sievišķības enerģijas.
Sena ķīniešu gudrība vēsta: “Sievietei ir tikai viens svarīgākais uzdevums dzīvē, kas jāmācās jau no bērnības – uzņemt, uzkrāt un saglabāt enerģiju. Tā ir viņas misija. Vīrietim sieviete ir dzīvā ūdens avots, pie kura viņš atkal un atkal atgriežas, lai piepildītos. Nogurusi sieviete nevar palīdzēt vīrietim atveseļoties, viņa ir kā sausa aka, kas nespēj veldzēt nomocītā slāpes.
Lietas, kas viņā izraisa iekšējo konfliktu un negatīvas emocijas, sievietei neder.
Jo visu, ko viņa dara, ir jādara ar mīlestību. Sevis dēļ, savas ģimenes dēļ, lai izpildītu savu galveno misiju. Derēs viss, kas sagādā viņai baudu un ļauj kļūt harmoniskākai – dziedāšana, zīmēšana, deja, mūzika, rokdarbi. Lai nodarbojas ar to, ko vēlas nodarboties. Sievietei ir vissvarīgākā misija pasaulē – būt neizsmeļamam enerģijas avotam, prieka, optimisma, skaistuma un gaismas avotam visai ģimenei. Ikvienai sievietei ir svarīgi zināt to, ka viņa ir brīnišķīga. Tas rada piepildījuma sajūtu. No maigiem vārdiem un atzinības par viņas skaistumu, sieviete kļūst maiga, rotaļīga un uzplaukst arvien vairāk. Gudrs vīrietis zina, kā palīdzēt mīļotajai sievietei kļūt vēl brīnišķīgākai. Jo vairāk viņš par viņu rūpējas, jo krāšņāk viņa zied un piepilda vīrieti ar savu enerģiju.
Sieviete ir pavards, kam nepieciešama uguns. Pati lielākā vērtība pasaulē ir Enerģija. To nevar nopirkt ne par kādu naudu. Tāpec arī vīrietis ir gatavs par šo uguni atdot visu vērtīgāko.” Avots: МАГИЯ СЛОВА FOTO: Anastasia Shuraeva Tulkoja: Ginta Filia Solis
Atlaid NE savus cilvēkus. Tā ir adekvātuma nevis lepnības pozīcija. Pārstāj risināt grūtas sarunas ar cilvēkiem, kuri nevēlas mainīties. Pārstāj uzturēties to cilvēku sabiedrībā, kuri ir vienaldzīgi pret tavu klātbūtni. Pārstāj dāvāt mīlestību un enerģiju tiem, kuri nav gatavi tevi mīlēt. Tas zog tavu laiku, enerģiju un veselo saprātu.
Kad tu sāc savu dzīvi dzīvot priecīgi un ar interesi, ne visi cilvēki, kas bija tev blakus, arī tur paliks. Tas nenozīmē, ka tev jāizmainās.
Ja cilvēki, ar kuriem kopā tu pavadi daudz laika, tevi aizvaino, aizmirst par tevi vai ignorē, pārstāj tiem piedāvāt savu enerģiju. Tu neesi domāts visiem, un ne visi ir domāti tev.
Dzīve kļūst par Dāvanu, kad tu atrodi tos nedaudzos, ar kuriem kopā iespējama patiesa draudzība, mīlestība vai attiecības. Uz šīs planētas ir miljardiem cilvēku un daudzi no viņiem gribētu ar tevi satikties vienā līmenī, jo jums ir līdzīgas vibrācijas, vērtības un redzējums. Jo ilgāk tu paliec kopā ar cilvēkiem, kuri izmanto tevi kā spilvenu, kā rezerves variantu vai terapeitu, jo tālāk tu esi no savējiem cilvēkiem.
Iespējams, ja tu pārstāsi ieguldīties un iniciēt, attiecības beigsies un daži cilvēki tevi vispār aizmirsīs. Iespējams, ja tu pārstāsi sūtīt īsziņas, tavs telefons apklusīs uz dažām dienām vai pat nedēļām. Varbūt, ja pārstāsi ieguldīties, pazudīs mīlestība. Bet tas nenozīmē, ka tu sabojāji attiecības. Tas nozīmē tikai to, ka vienīgais, kas tās uzturēja, bija tava enerģija. Tad tā nav mīlestība, bet gan pieķeršanās.
Pats vērtīgākais un svarīgākais, kas ir tavā dzīvē, tā ir enerģija. Nevis laiks ir ierobežots, bet enerģija. Tas, kam tu velti savu laiku un uzmanību, nosaka tavu esību.
Padari savu dzīvi par dievnamu, kurā ielaisti tiek tikai tie cilvēki, kuri spēj rūpēties, klausīties un komunicēt. Nevajag nevienu glābt. Tas nav tavs darbs atdot citiem savu dzīvi, tāpēc, ka tev viņus žēl, tāpēc, ka kādam ir slikti, tāpēc, ka tu kādam kaut ko esi parādā. Tavs darbs ir apzināties, ka tu esi savas dzīves saimnieks un sava liktens mīlnieks. Izlemt, ka esi pelnījis patiesu draudzību, patiesus pienākumus un pilnu mīlestību ar cilvēkiem, kuri ir veseli un plaukstoši.
Tāpēc pagaidi klusumā kaut minūti… Un paskaties, cik ātri viss sāks mainīties.
Džiliana ir septiņgadīga meitenīte, kura nespēj mierīgi nosēdēt skolas solā. Viņa nemitīgi grib kustēties, nespēj sekot līdzi mācībām. Skolotāji pārdzīvo, soda, rāj viņu par to, ka ir neuzmanīga, taču tas viss ir bezjēdzīgi. Meitenīte vienkārši nespēj nosēdēt uz vietas un uzmanīgi sekot mācībām. Kad viņa pārnāk mājās, arī mamma viņu rāj un soda. Rezultātā Džilianai ir ne tikai sliktas atzīmes un piezīmes skolā, bet arī mājās viņa cieš.
Reiz Džilianas mammu izsauca uz skolu. Skumja kundze paņēma viņu aiz rokas un kopā viņas devās uz pārrunu telpu. Skolotāji runā par slimību, acīmredzamiem uzvedības traucējumiem. Varbūt tā ir hiperaktivitāte vai arī meitenei nepieciešama ārstēšana.
Pārrunu laikā telpā ienāk kāds vecs skolotājs, kurš ļoti labi pazīst meiteni. Viņš visus pieaugušos uzaicina blakustelpā, no kuras var redzēt to, kas notiek blakus istabā. Aizejot viņš apsola Džilianai, ka drīz atgriezīsies un ieslēdz vecu radioaparātu. Atskan mūzika. Meitene istabā paliek viena, uzreiz pieceļas un sāk mūzikas ritmā kustēties, vicinot rokas un kājas. Visas viņas kustības ir emocionālas. Skolotājs smaida, visi parējie pārsteigti skatās uz viņu un nesaprot, kas tur ko smaidīt. Bet skolotājs saka: “Vai redzat? Džiliana nav slima. Džiliana ir dejotāja!”
1981. gadā pēc tam, kad bija pabeigusi savu dejotājas karjeru, Džiliana Linna atvēra savu dejas akadēmiju, saņemot augstu apbalvojumu par saviem nopelniem mākslā. Visa pasaule pazīst viņas leģendāro mūziklu “Kaķi”.
Ir tāda cerība, ka visi “atšķirīgie” bērni atradīs pieaugušos, kas spējīgi viņus pieņemt tādus, kādi viņi ir. Jo tieši viņi rada skaistumu šajā pasaulē.
Bildītē: Džiliana skolā Avots: МАГИЯ СЛОВА Tulkoja: Ginta Filia Solis
Galvenais Džo Dispenzas atklājums ir sekojošs: smadzenes neatšķir fizisko un garīgo pieredzi. Vienkāršāk sakot “pelēkās vielas” šūnas absolūti neatšķir reālo, t.i. materiālo, no iedomātā, t.i. no domām! Vairums cilvēku nezina, ka ārsta pētījumi apziņas un neirofizioloģijas jomā sākās ar traģisku pieredzi. Pēc tam, kad Džo Dispenzu notrieca automašīna, ārsti piedāvāja viņa bojātos skriemeļus sastiprināt ar implantu, kas vēlāk varēja izraisīt sāpes mūža garumā. Tikai šādā veidā, pēc ārstu domām, viņš varēja atkal staigāt.
Bet Dispenza nolēma atteikties no tradicionālās medicīnas pakalpojumiem un ar domu spēku atjaunot savu veselību. Jau pēc 9 mēnešu terapijas Dispenza atkal varēja staigāt. Un tas bija stimuls viņa apziņas iespēju izpētei. Pirmais solis šajā ceļā bija komunikācija ar cilvēkiem, kuri bija piedzīvojuši “spontānas remisijas” pieredzi. Tā ir spontāna un neiespējama, no ārstu viedokļa, cilvēka atveseļošanās no smagas slimības, neizmantojot tradicionālo ārstēšanu. Aptaujas laikā Dispenza atklāja, ka visi cilvēki, kas piedzīvojuši šādu pieredzi, bija pārliecināti, ka doma ir primāra attiecībā uz matēriju un var izārstēt jebkuru slimību.
NEIRONU TĪKLI
Doktora Dispenzas teorija apgalvo, ka katru reizi, kad mēs piedzīvojam kaut kādu nebūt pieredzi, mēs “aktivizējam” mūsu smadzenēs milzīgu skaitu neironu, kas savukārt ietekmē mūsu fizisko stāvokli. Tieši apziņas fenomenālais spēks, pateicoties spējai koncentrēties, rada tāsauktos sinaptiskos savienojumus – savienojumus starp neironiem. Atkārtota pieredze (situācijas, domas, sajūtas) rada stabilus neironu savienojumus, ko sauc par neironu tīkliem. Katrs tīkls patiesībā ir noteikta atmiņa, uz kuras pamata mūsu ķermenis reaģē uz līdzīgiem objektiem un situācijām nākotnē.
Saskaņā ar Dispenza teikto, visa mūsu pagātne ir “ierakstīta” smadzeņu neironu tīklos, kas veido to, kā mēs uztveram un jūtam pasauli kopumā un jo īpaši tās īpašos objektus. Tādējādi mums tikai šķiet, ka mūsu reakcijas ir spontānas. Patiesībā lielākā daļa no tām ir ieprogrammētas ar stabiliem neironu savienojumiem. Katrs objekts (stimuls) aktivizē vienu vai citu neironu tīklu, kas savukārt izraisa noteiktu ķīmisko reakciju kopumu organismā.
Šīs ķīmiskās reakcijas liek mums rīkoties vai justies noteiktā veidā – skriet vai sastingt, būt priecīgiem vai skumjiem, satrauktiem vai letarģiskiem utt. Visas mūsu emocionālās reakcijas nav nekas vairāk kā ķīmisko procesu rezultāts esošo neironu tīklu dēļ, un to pamatā ir pagātnes pieredze.
Citiem vārdiem sakot, 99% gadījumu mēs uztveram realitāti nevis tādu, kāda tā ir, bet interpretējam to, pamatojoties uz gataviem pagātnes tēliem.
Neirofizioloģijas pamatnoteikums ir šāds: neironi kas tiek izmantoti kopā, savienojas. Tas nozīmē, ka neironu tīkli veidojas pieredzes atkārtošanās un nostiprināšanas rezultātā. Ja pieredze netiek reproducēta ilgu laiku, neironu tīkli sadalās. Tādējādi ieradums veidojas regulāras vienas un tās pašas neironu tīkla pogas “spiešanas” rezultātā. Tā veidojas automātiskās reakcijas un nosacīti refleksi – tu vēl neesi paspējis domāt un apzināties notiekošo, bet tavs ķermenis jau reaģē noteiktā veidā.
UZMANĪBAS SPĒKS
Tu tikai iedomājies: mūsu raksturs, mūsu ieradumi, mūsu personība ir tikai stabilu neironu tīklu kopums, ko mēs jebkurā brīdī varam vājināt vai nostiprināt, pateicoties savai apzinātai realitātes uztverei! Apzināti un selektīvi koncentrējoties uz to, ko vēlamies sasniegt, mēs veidojam jaunus neironu tīklus. Agrāk zinātnieki uzskatīja, ka smadzenes ir statiskas, taču neirofiziologu pētījumi liecina, ka absolūti katra mazākā pieredze tajās rada tūkstošiem un miljoniem neironu izmaiņu, kas atspoguļojas organismā kopumā.
Savā grāmatā “The Evolution of Our Brain, The Science of Changing Our Mind” , Džo Dispenza uzdod loģisku jautājumu: ja mēs izmantojam savu domāšanu, lai izraisītu noteiktus negatīvus stāvokļus organismā, vai šis anormālais stāvoklis galu galā nekļūs par normu? Dispenza veica īpašu eksperimentu, lai apstiprinātu mūsu apziņas iespējas.
Vienas grupas cilvēki katru dienu vienu stundu spieda atsperes mehānismu ar vienu un to pašu pirkstu. Cilvēkiem no otras grupas vajadzēja tikai iedomāties, ka viņi spiež. Rezultātā pirmās grupas cilvēku pirksti kļuva stiprāki par 30%, bet no otrās – par 22%. Šāda tīri domāšanas prakses ietekme uz fiziskajiem parametriem ir neironu tīklu darbības rezultāts.Tātad Džo Dispenza pierādīja, ka smadzenēm un neironiem nav atšķirības starp reālo un domāšanas pieredzi.Tātad, ja mēs pievēršam uzmanību negatīvajām domām, mūsu smadzenes tās uztver kā realitāti un izraisa atbilstošas izmaiņas organismā. Piemēram, slimības, bailes, depresija, agresijas uzliesmojums utt.
NO KURIENES “GRĀBEKĻI”?
Vēl viens secinājums no Dispenzas pētījumiem attiecas uz mūsu emocijām. Stabili neironu tīkli veido neapzinātus emocionālās uzvedības modeļus, t.i. nosliece uz kādu emocionālu reakciju. Tas savukārt noved pie atkārtotas pieredzes dzīvē.
Mēs “kāpjam uz viena un tā paša grābekļa” tikai tāpēc, ka neapzināmies tā parādīšanās iemeslus! Bet iemesls ir gaužām vienkāršs – katra emocija tiek “izjusta”, jo ķermenī izdalās noteikts ķīmisko vielu komplekts, un mūsu ķermenis vienkārši kļūst kaut kādā veidā “atkarīgs” no šīm ķīmiskajām kombinācijām. Atzīstot šo atkarību tieši par fizioloģisku atkarību no ķīmiskām vielām, mēs varam no tās atbrīvoties.
Ir vajadzīga tikai apzināta pieeja.
Bioķīmiķis, neirofiziologs, neiropsihologs, manuālais terapeits, trīs bērnu tēvs (divi no kuriem pēc Dispenzas iniciatīvas dzimuši zem ūdens, lai gan pirms 23 gadiem ASV šī metode tika uzskatīta par pilnīgu vājprātu) un ļoti apburošs cilvēks saskarsmē.
Viņš savas lekcijas lasa ar tik dzirkstošu humoru, runā par neirofizioloģiju tik vienkāršā un saprotamā valodā – īsts zinātnes entuziasts, izglīto vienkāršus cilvēkus, dāsni daloties savā 20 gadu zinātniskajā pieredzē.
Savos skaidrojumos viņš izmanto jaunākos kvantu fizikas sasniegumus un runā par to, ka jau pienācis tas laiks, ka cilvēkiem šobrīd nepietiek tikai kaut ko uzzināt, bet tagad ir pienākums savas zināšanas likt lietā:
“Kāpēc gaidīt kādu īpašu brīdi vai jauna gada sākumu, lai sāktu radikāli mainīt savu domāšanu un dzīvi uz labo pusi? Vienkārši sāc to darīt tūlīt: pārtrauc atkārtot ikdienas negatīvās uzvedības izpausmes, no kurām vēlies atbrīvoties. Piemēram, no rīta saki sev: “Šodien es nodzīvošu dienu, nevienu netiesājot” vai “Šodien es nežēlošos un nesūdzēšos.” vai “Es šodien neuzvilkšos”….
Pamēģini darīt lietas citā secībā, piemēram, ja vispirms nomazgāji seju un pēc tam iztīrīji zobus, tagad rīkojies pretēji. Vai arī saņemies un piedod kādam. Vienkārši. Izjauc ierastās struktūras! Un tu sajutīsi neparastas un ļoti patīkamas sajūtas, tev tas patiks, nemaz nerunājot par tiem globālajiem procesiem tavā ķermenī un prātā, kurus līdz ar šo uzsāksi.
Iemācies domāt par sevi un runāt ar sevi kā ar labāko draugu. Domāšanas maiņa noved pie pamatīgām izmaiņām fiziskajā ķermenī.
Ja cilvēks objektīvi uz sevi no malas paskatītos un sev pajautātu: “Kas es esmu? Kāpēc es jūtos slikti? Kāpēc es dzīvoju tā, kā es negribu? Kas man ir jāmaina sevī? Kas tieši mani attur? No kā es gribu atbrīvoties? utt., viņš izjustu spēcīgu vēlmi nereaģēt kā iepriekš, vai nedarīt kaut ko kā agrāk – tas nozīmē, ka viņš ir izgājis cauri “apzināšanās” procesam.
Tā ir iekšējā evolūcija. Un šajā mirklī cilvēks veic lēcienu. Atbilstoši sāk mainīties personība, bet jaunai personībai ir vajadzīgs jauns ķermenis.
Tieši tā notiek spontānas dziedināšanās: ar jaunu apziņu slimība vairs nevar palikt ķermenī, jo mainās visa ķermeņa bioķīmija (mēs mainām savas domas, un tas maina procesos iesaistīto ķīmisko elementu kopumu, mūsu iekšējā vide kļūst slimībai toksiska), un cilvēks atveseļojas.
Atkarību izraisošu uzvedību (t.i., atkarību no jebkā, sākot no videospēlēm līdz aizkaitināmībai) var definēt ļoti vienkārši: to ir grūti apturēt, kad vēlies.
Ja nevari izlīst no datora un ik pēc 5 minūtēm nepārbaudīt savu sociālo tīklu lapu vai arī saproti, piemēram, ka aizkaitināmība traucē tavām attiecībām, bet nevari beigt kaitināt, tad zini, ka esi atkarīgs, nevis tikai garīgajā līmenī, bet arī bioķīmiskajā līmenī (tavs ķermenis pieprasa par šo stāvokli atbildīgo hormonu injekciju).
Zinātniski ir pierādīts, ka ķīmisko elementu darbība ilgst no 30 sekundēm līdz 2 minūtēm, un, ja tu turpini piedzīvot to vai citu stāvokli ilgāk, zini, ka pārējā laikā tu to mākslīgi uzturi sevī, ar savām domām provocējot cikliska neironu tīkla ierosināšanu un atkārtotu nevēlamu hormonu izdalīšanos, kas izraisa negatīvas emocijas, t.i. tu pats saglabā šo stāvokli sevī!
Kopumā tu brīvprātīgi izvēlies to, kā tu jūties.Labākais padoms šādās situācijās ir iemācīties pārslēgt savu uzmanību uz kaut ko citu: dabu, sportu, komēdijas skatīšanos, jebko, kas var novērst un mainīt tavu uzmanību. Asa uzmanības pārorientēšana vājinās un “izdzēsīs” hormonu darbību, kas reaģē uz negatīvu stāvokli. Šo spēju sauc par neiroplastiskumu.
Un, jo labāk tu sevī attīstīsi šo īpašību, jo vieglāk tev būs kontrolēt savas reakcijas, kas novedīs pie ļoti daudzām izmaiņām tavā ārējās pasaules uztverē un tavā iekšējā stāvoklī. Šo procesu sauc par evolūciju.
Tāpēc, ka jaunas domas noved pie jaunām izvēlēm, jaunas izvēles rada jaunu uzvedību, jauna uzvedība rada jaunu pieredzi, jauna pieredze rada jaunas emocijas, kas kopā ar jaunu informāciju no ārpasaules sāk epiģenētiski (t.i. sekundāri) mainīt tavus gēnus. Un tad tās jaunās emocijas, savukārt, sāk rosināt jaunas domas, un tādā veidā veidojas pašcieņa, pašapziņa utt. Tā mēs varam uzlabot sevi un līdz ar to arī savu dzīvi.
Arī depresija ir spilgts atkarības piemērs. Jebkurš atkarības stāvoklis liecina par bioķīmisko nelīdzsvarotību organismā, kā arī par nelīdzsvarotību prāta un ķermeņa savienojumā.
Lielākā kļūda, ko cilvēki pieļauj, ir tā, ka viņi savas emocijas un uzvedību saista ar savu personību: mēs sakām: “Es esmu nervozs”, “Es esmu vājprātīgs”, “Es esmu slims”, “Es esmu nelaimīgs” utt. Cilvēki uzskata, ka noteiktu emociju izpausme identificē viņu personību, tāpēc viņi pastāvīgi zemapziņā cenšas atkārtot atbildes modeli vai stāvokli (piemēram, fiziska slimība vai depresija), it kā katru reizi apliecinot sev, kas viņi ir. Pat ja viņi paši tajā pašā laikā ļoti cieš! Un tie ir ļoti lieli maldi.
Jebkuru nevēlamu stāvokli pie vēlēšanās var noņemt, un katra cilvēka iespējas ierobežo tikai viņa iztēle. Un, kad tu vēlies pārmaiņas savā dzīvē, tev jābūt skaidrībai par to, ko tieši tu vēlies, taču tev nevajag savā prātā izstrādāt “grūto plānu”, KĀ TIEŠI tas notiks, lai varētu “izvēlēties” sev labāko variantu, kas var izrādīties pilnīgi negaidīts.
Pietiks, ja tu vienkārši atslābināsies un no sirds nopriecāsies par to, ka tas vēl nav noticis, bet noteikti notiks. Zini, kāpēc? Tāpēc, ka kvantu realitātes līmenī tas JAU ir noticis, ar noteikumu, ja tu skaidri to iedomājies un no sirds nopriecājies. Tieši kvantu līmenī sākas notikumu materializācijas rašanās.
Tad sākumā sāc rīkoties tieši tur. Cilvēki ir pieraduši priecāties tikai par to, ko var “aptaustīt”, par to, kas jau ir realizējies. Taču mēs neesam raduši uzticēties paši sev un savām spējām LĪDZ-RADĪT realitāti, kaut gan ar to nodarbojamies ik dienu, tikai parsvarā to darām uz negatīvā viļņa.
Pietiek vien atcerēties, cik bieži realizējas mūsu bailes, lai gan arī šos notikumus veidojam mēs paši, tikai bez kontroles… Bet, kad attīstīsi spēju kontrolēt domāšanu un emocijas, sāks notikt īsti brīnumi. Tici man, es varu pastāstīt tūkstošiem skaistu un iedvesmojošu piemēru.
Vai zini, kad kāds smaida un saka, ka kaut kas notiks, un viņam jautā: “Kā tu to zini?”, Un viņš mierīgi atbild: “Es vienkārši zinu …”. Šis ir spilgts piemērs kontrolētai notikumu īstenošanai… Esmu pārliecināts, ka pilnīgi katrs kaut reizi ir piedzīvojis šo īpašo stāvokli.
“Mūsu vissvarīgākajam ieradumam vajadzētu būt ieradumam būt pašiem.” / Džo Dispenza /
Dispenza arī iesaka: nekad nepārstāt mācīties. Informācija vislabāk tiek absorbēta, kad cilvēks ir pārsteigts. Tāpēc mēģini katru dienu iemācīties kaut ko jaunu – tas attīsta un trenē tavas smadzenes, radot jaunas neironu saites, kas savukārt mainīs un attīstīs tavu spēju apzināti domāt, kas savukārt palīdzēs tev modelēt savu laimīgo un piepildīto realitāti.
Avots: МАГИЯ СЛОВА Tulkoja: Ginta Filia Solis
Šovakar sākas Pavasara studijas 4 mēnešu kurss par BRĪVĪBU no ATKARĪBĀm.
Pievienojies ŠEIT, tā būs iespēja mainīt savu neironu tīklu un savu tagadni un nākotni
Laiks pirms Jaunā gada iestāšanās ir brīnumu laiks! Veic šo vienkāršo, bet ļoti iedarbīgo rituālu, lai palīdzētu savām vēlmēm piepildīties! Viss, kas vajadzīgs, iekārt eglītē savu trīs galveno vēlmju simbolus. Ja nav 3, vari apmierināties ar divām, vienu. Ja vēlies automašīnu – nopērc rotaļu mašīnīti, vari to izgriezt arī no žurnāliem. Ja tev vajadzīga nauda, vari izmantot īstu naudu, vai arī naudas attēlu. Ja sapņo par jaunu darbu – iekar eglītē šīs vēlmes attēlojumu. Ja velies ceļot, iekar eglītē rotaļu lidmašīnu ar to valstu nosaukumiem, kuras vēlies apceļot. Ja vēlies atrast savu mīļoto cilvēku, iekar eglītē divas sirsniņas, vai kaut ko, kas raksturotu šo tavu vēlmi. Esi radošs un atrodi sev vispiemērotākos simbolus. Pēc tam, kad simboli eglītē ir iekarināti, izsaki skaļi savu vēlēšanos. Dari to priekpilni, ar gaišām emocijām Jau izsenis mūsu senči lēja laimes – no alvas, no vaska un darīja to, lai vēlmes piepildītos. Brīnumi dzīvē notiek tiem, kas brīnumiem tic. “Ne vārds vai vara, bet zīmes un simboli valda pār pasauli”. (Konfūcijs)
Lai tavā dzīvē tikai labas zīmes un simboli. Lai mierpilns un gaišu domu un ticības piepildīts šis Vecgada vakars un Jaunais gads.
Ziemassvētku laiks ir laiks, kad pār mums plūst milzīga enerģijas, mīlzīga Mīlestības plūsma.
Un nav nekāds brīnums, ja šīs enerģijas plūsmas priekšvakarā no mums tiek izspiestas kādas nevēlamas emocijas un mēs piedzīvojam “atsitienus”. Tikai jāatceras, ka Tu jau esi jauns un visu, kas nav tik jauns, ir jāizslauka pat no vistālākajiem savas apziņas kaktiem. Un tas jāizdzīvo ar pateicību dzīvei un rūpēm par sevi. Un šajā sakarā es vēlos minēt dažus piemērus par to, kā iziet no dāžādām grūtām situācijām, kuras esam piedzīvojuši šajā gadā.
Viens no kolorītākajiem šādiem piemēriem ir lieli finansiālie zaudējumi. Kāds dēļ negodīgu radinieku vai partneru uzvedības zaudēja savu nekustamo īpašumu, kāds tika apzagts, kāds savas paša neuzmanības dēļ zaudēja lielus finansu līdzekļus vai īpašumus… Taču, ja saproti, ka tas nenotika nejauši, ka ar to tika nolīdzināti kādi seni parādi, ja tu vienkārši to pieņem un ej tālāk, maksimāli uzticoties pats sev, savai sirdij un pateicībā dzīvei, tad brīnumaiā veidā burtiski no debesīm krīt jauni dzīvokļi, mašīnas, darbi un iespējas. Tas notiek tikai tad, kad cilvēks patiešām ir ar tīru sirdi, netur ļaunu prātu, jo saprot, ka šāds pāridarītājs droši vien izpildīja kādu Dvēseles pieprasījumu (jo droši vien bija vajadzīga šī macību stunda par to, kā atbrīvoties no materiālistiskajām piesaistēm) un tad, ja cilvēks neturas pie tām materiālajām izpausmēm, kuras tam iepriekš bija. Jauna dzīve mums vienmēr piedāvā vairāk, ja mēs speram soli Dvēseles virzienā.
Otrs svarīgs moments ir slimības. Daudzi šajā aizejošajā gadā piedzīvoja lielas veselības problēmas, kas ļoti bieži bija uz dzīvības un nāves robežas, kas izpaudās visdažādākajos veidos un stāvokļos. Un arī šajā jomā izvēle būt pateicīgam savai dzīvei par piedzīvotajām mācību stundām un brīvība apzināties sevi kā nemirstīgu būtni, arī darīja brīnumus. Nokļūšana nāvīgi bīstamā situācijā notiek arī tāpēc, lai atlaistu bailes zaudēt savu fizisko ķermeni. Kad mēs atlaižam šīs bailes, ķermeni zaudēt vairs nav jēgas – tas vajadzīgs tāpēc, lai pārvērstu dzīvo dzīvajā, kļūstot par pamanāmu Mīlestības avotu.
Un trešais moments ir brīnumainas pārvērtības savā sadzīvē. Nav nekāds noslēpums, ka ļoti daudzas sievietes vēlētos būt mierīgas, līdzsvarotas, harmoniskas, mīlošas, iedvesmojošas, taču ikdienas rūpju pārpilnība (bērnu slimības, vīra aizņemtība, provokācijas vai vispar vīra trūkums) strauji izrauj mūs no šiem stāvokļiem. Mēs mētājāmies starp visdažādākajām glābšanas situācijām, attiecībām ģimenē un savām vajadzībām. Un daudzām manām kursu apmeklētājām milzīgs sasniegums ir tas, ka tās pašas sadzīves darbības (ēdiena gatavošana, mājas uzkopšana, bērnu vadāšana pa pulciņiem, mijiedarbība ar kaimiņiem, palīdzība tuviniekiem) – visas tās darbības, kas agrāk atņēma kolosālus resursus, gluži otrādi kļūst par resursu avotu.
Tāpēc, ka ikkatra šī darbība kļūst par Mīlestības izpausmi. Pirmkārt – Mīlestības pret sevi un pēc tam jau pārpilnībā – Mīlestības pret visiem citiem.
Ginta Filia Solis 