Laiks padara mūs skaistākas

kermenis12

Domājot par sievietes skaistumu, es vienmēr atceros parunu par to, ka ir “agrie ziedi un ir ziedi – vēlie”. Vieni jau piedzimst tādi blondi skaistuļi, ka uzreiz ir skaidrs: viņai lemts būt zvaigznei. Citu skaistums neatveras uzreiz un – ne drīz, bieži vien ap 30 gadiem – caur gadiem, mīlestību, dzemdībām, ilgu ceļu pie sevis un miera Dvēselē.
…Es fotogrāfēju 17 gadīgas sievietes. Tūkstošiem stundu retušēšanas deva man iespēju milimetru pa milimetram izzināt sievietes ķermeni. Asos atslēgas kaulus, smalkos pirkstus, nervozās lūpas. Dzimumzīmes, tetovējumus… un bailes, kas rodas katrai, kad tā attopas otrā objektīva pusē – bailes satikties ar to savu daļu, par kuru tu neko nezini un negribi zināt.
Uz bildītēm gribas sevi redzēt skaistu un trauslu, kā glancētajos žurnālos. Nedudz no liktenīgās – tādu, kuras dēļ zaudē galvu. Tādu, kura nekad neko nelūdz, negaida, nebaidās laika un aiziet pirmā. Viņas acīs atspoguļojas lielpilsētas ugunis, bet ķermenis ir tvirts un juteklisks. Vīriešu krekls uz viņas kailā ķermeņa izskatās labāk, kā jebkura melnā vakarkleita, bet vieglās zilbaltās ēnas zem acīm ir ēnas no garajām skropstām, nevis piecas stundas miega vai sēras pec nebijušā.
Tādu grūti iedomāties visu nakti raudošu, kad no rīta seja parvēršas par ādas un asaru maisījumu, un vajadzīga vesela diena, lai atkoptos, lai arī negribas zvanīt un melot un prasīt brīvdienu, vārīt stipru tēju un ilgi skatīties griestos, ieklausoties, kā iekšā pēkšņi viss ir kļuvis kluss un tukšs.
Tādu grūti iedomāties šādā situācijā – taču starp mums nav nevienas, kura nebūtu gājusi tam cauri. Kura nebūtu sevi atradusi vannas istabā, slīdošu gar sienu klusā histērijā kādā tumšā naktī, kad esi vairāk līdzīga aizšautam plīša zaķim ar koka pogām acu vietā, un galīgi nelīdzinies tai, kura neko nelūdz, negaida, nebaidās laika un vienmēr aiziet pirmā…
Neviena no tādām naktīm nepazūd, neatstājot pēdas.
Neviens no zvaniem, kad “abonents ir nesasniedzams vai atrodas ārpus uztveršanas zonas”, bet viņam taču bija jāpiezvana vēl pirms pāris stundām.
Neviens rīts, kad pamosties baigā klusumā, laulības gultā un no tukšajiem palagiem vējo nodevība – aukstums velk tieši uz mugurkaula tā, ka šķiet: dzīve priekšā vēl tik gara, bet tu jau esi Grenlande, temperatūra iekšienē krīt un dreifē ledus kalni.
… Tajā pusē objektīvam tu daudz runā, vēl vairāk – klausies. Un, ja klausies pietiekami labi, var iemācīties lasīt ķermeni – kā grāmatu: redzēt skumjās un laimīgās nodaļas, kādā atstātas piezīmes. Galvenais – sķirstīt tās saudzīgi.
Neatlocīt stūrus.
Un, ziniet, ko es vēlos teikt? Mēs esam skaistas. Ar visām mūsu plaisām un negludumiem. Tāpēc, ka tie visi ir par mūsu dzīvi, ceļu mājup, par daudzajām ceļa jūdzēm, nogurušo eņģeli aiz pleca, ataugušajām ģimenes saknēm.
Par visiem šiem velna borščiem, ar rokām mazgātajiem autiņiem, ar eļļu noķepušajām virsmām. Par visām mūsu grūtajām izvēlēm, “jā” un “nē””. orgasmiem un drebuļiem. Par to, kā pienāk ziema, kamēr tu brauc metro, par paģirām no rīta, par ar lielu prieku neatbildētajiem zvaniem, ar tadu nožēlu neatbildētajām īsziņām. Par sāpēm mugurā, par sakaltušajām kontaktlēcām, vientuļajiem Ziemasvēkiem uz plikas grīdas, Šarloti, kuru nav kam apēst – tas esam visas mēs, tas ir par mums. Tieši tāpat, kā par tiem mirkļiem, kad ļoti asi izjūtam, ka esam dzīvas, laimīgas – tādas caurspīdīgas un vieglas, starojošas…
Lūk, par to un tieši tam! – krunciņas un plaisas, nepilnības un raupjums, lai būtu kur aizķerties – aiz Dzīves un Otra, un sakrist un saaugt, pāraugt – viens vienā.
Tā, skatoties savās plaukstās es redzu nevis prāta un sirds līnijas, bet savijušos diedziņus:
lūk, skarbais, asais, stiprais, ar to esmu piesieta vīram;
lūk maigais, smalkais un zīdainais, tā ir mana meita.
Pētot dzīves pēdas ķermenī, es redzu pagātni.
Pieņemot šīs pēdas ķermenī, es kļūstu vēl skaistāka kā vakar.

Autors: Olga Primačenko
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Dīpaks Čopra: “Kā iemīlēt sevi tādu, kāds esi”?

milestiba es15

Viss sākas bērnībā. Bērni, kurus pa īstam vecaki mīlēja, pārņem no tiem sevis paša vērtīguma sajūtu, kas saglabājas visu atlikušo dzīvi. Taču visbiežāk bērns no saviem vecākiem saņem neviennozīmīgus vēstījumus. Tādus, kā:

  • Es tevi mīlēšu tad, ja tu mani mīlēsi
  • Es tevi mīlēšu, ja tu būsi paklausīgs
  • Es tevi mīlēšu tik, cik tu to būsi nopelnījis
  • Es tevi mīlu, taču neprasi man parāk daudz, es negribu tevi izlutināt

Tu vari atcerēties vai neatcerēties šos vēstījumus no bērnības, taču tiem visiem ir kas kopīgs – tie uzstāda noteiktus priekšnoteikumus, kuru izpildīšanas gadījumā, tevi mīlēs.

Diemžēl mīlestība, kas uzstāda noteikumus, kļūst par normu, bet beznosacījuma mīlestība kļūst par praktiski nesasniedzamu ideālu. Vai mēs varam izmainīt savus iekšējos uzstādījumus par to, cik mēs esam mīlestības cienīgi? Es uzskatu, ka varam!

Atrodi dziļi sevī to vietu, kur dzīvo beznosacījuma mīlestība, un aizvāc visus šķēršļus, kas neļauj tev pastāvīgi atrasties šajā vietā.

Ceļā uz beznosacījumu mīlestību nāksies risināt divus uzdevumus.
Pirmkārt, atrast sevī to vietu dziļumā, kur dzīvo beznosacījuma mīlestība. Un, otrkārt, aizvākt visus šķēršļus, kas traucē tev atrasties šajā vietā pastāvīgi. Šie divi uzdevumi ir cieši saistīti, jo nevar tā vienkārši transformēt mīlestību, kas uzstāda noteikumus beznosacījuma mīlestībā.

Taču dažādu tautu tradīcijās tiek runāts par tīro apziņu, kura satur gan svētlaimi, prieku, gan ekstāzi. Lai iemācītos sevi mīlēt, ir jāatrod kontakts ar šo savu tīro apziņu. Indiešu garīgajās tradīcijas to sauc par Anandu.

Atrast mīlestības avotu nav sarežģīti.

To var izdarīt ar meditācijas palīdzību. Te var palīdzēt arī dažādas radošās prakses, piemēram hatha-joga, kas palīdz pārcelties miera un labsajūtas zonā, un tādā veidā savienot mūs ar mīlestības avotu. Taču uz īsu brīdi, pieskaroties šim avotam, mēs vēl nevarēsim palikt ar to uz mūžu, tāpēc, ka eksistē atmiņas, vecie ieradumi un pārliecības, kas neļauj mums to izdarīt.

Mīlestības principi

Pamēģini ievērot šos principus jau šodien:

  • Esi labs pret sevi.
  • Uzsmaidi savam atspulgam spogulī.
  • Atļauj citiem teikt tev komplimentus.
  • Baudi pieņemšanas sajūtu brīdī, kad tevi slavē, un izsaka tev komplimentus.
  • Nesodi sevi parāk stingri par sīkajām kļūdiņām.
  • Novērtē sevi un aizsargā savas tiesības.
  • Iepazīsti sevi tā, it kā tu būtu sev labākais draugs.
  • Mierīgi uztver savas dīvainības.
  • Esi maksimāli dabisks, neuztraucoties par to, vai tas patīk vai nepatīk citiem.
  • Saki patiesību tad, kad zini, ka tā jāsaka.

Jebkura transformācija prasa laiku un pacietību, un arī šī nav izņēmums. Pirmais, un pats svarīgākais solis, ir attīstīt sevī līdzjūtību pašam pret sevi, ar tādu pašu labestību, ar kādu tu izturies pret saviem mīlākajiem un tuvākajiem cilvekiem.

Ko NEVAJAG DARĪT!

  • Atteikties pieņemt komplimentus. (“Cik tev skaista kleita!” – “Nē, ko tu, to jau es sen par 2 EUR nopirku humpalās”)
  • Nepieņemt atzinību un uzslavas. (“Nē, nē, es jau nemaz neesmu tik laba”)
  • Pazemināt sevi, pat jokojoties. (“Ko nu es, es jau neko”)
  • Pārvērst savus trūkumus par sarunu tematu.
  • Izdomāt dažādus attaisnojumus cilvēkiem, kuri nodarījuši tev sāpes.
  • Samierināties ar nevērīgu un vienaldzīgu attieksmi pret sevi no cilvēkiem, kuri sakās tevi mīlam.
  • Klusējot pieņemt sliktu attieksmi pret sevi, kad zini, ka tev sevi jāaizstāv.

Tu varēsi ieraudzīt savas pašsajūtas atspulgu pasaulē tad, ja iemācīsies to ievērot. Pat negatīvs atspulgs ir ļoti svarīgs, tas parāda tev ceļu uz pārmaiņām.

Tev apkārt ir cilvēki, kuri tevi nepietiekami novērtē, lai arī tā nevajadzētu būt? Necenties viņus izmainīt, bet saproti to, ka viņu attieksme pret tevi ir tikai un vienīgi tavas paša attieksmes pret sevi atspulgs, tu pats sevi nepietiekami novērtē.

Uzraksti vai izdrukā šo sarakstu, lai saprastu, kā tava dzīve atspoguļo tavu attieksmi pašam pret sevi. Nākamās nedēļas garumā ar ķeksīti atzīmē katru aprakstīto situāciju, kuru novērosi savā dzīvē.

Kā mana attieksme pret sevi izpaužas manā dzīvē

Pozitīvās izpausmes
Kas notiks tad, kad tu sāksi sevi mīlēt:

  • Kāds mani uzslavēja un atbalstīja
  • Man iepatikās cilvēks, kuru es ieraudzīju spogulī
  • Es saņēmu patiesu komplimentu no sirds
  • Es sajutos lepns par to, ko izdarīju
  • Es sajutos, ka esmu savā īstajā vietā
  • Kāds, kurš man ir ļoti svarīgs, nodemonstrēja man savu mīlestību pret mani
  • Es sajutos mīlestības cienīgs
  • Es sajutos mīlēts
  • Es pēkšņi sajutu, cik brīnišķīga ir mana dzīve
  • Es sajutu savu unikalitāti, otra tāda cilvēka visā pasaulē nav

Negatīvās izpausmes
Atceries, vai bieži tevi piemeklēja šādas domas:

  • Kāds mani kritizēja, man to dzirdot
  • Es saviebos, ieraugot savu atspulgu spogulī
  • Es sajutos vainīgs, vai nokaunējos par kaut ko no pagātnes
  • Es sajutos pazemots sarunā ar kādu
  • Es sajutos kā svešs un neviena negaidīts viesis
  • Es sadzirdēju tukšus vārdus, kas izskanēja paužot “mīlestību” pret mani
  • Es sajutos mīlestības necienīgs
  • Man nācās uzklausīt daudz svešu žēlabu
  • Es ļoti asi sajutu kāda manas dzīves aspekta bezjēdzību
  • Es sajutu, cik garlaicīga ir mana dzīve un cilvēki, kurus katru dienu redzu

Vairums cilvēku baidās uzzināt patiesību. Vai arī padomā, ka tikai cilvēki ar zemu pašvērtējumu ievēro savas negatīvās izpausmes. Tas tā nav!

Ievērojot to, kas notiek, godīgi to novērtējot, tu sper lielu soli uz priekšu savā attīstībā un mīlestībā pret sevi.

Paust labestību pret sevi – tas nozīmē sveicināt izmaiņas. Paššaustīšana mums traucē mīlēt sevi un pieņemt tādus, kādi mēs esam šeit un tagad.

Katrs solis, kas sperts nost no negatīvā atspulga un tālāk no negatīvajām izpausmēm mūsu tēlā, ir solis pretī beznosacījumu mīlestībai!

Autors Dīpaks Čopra
Avots: psychologies.ru
Tulkoja: Ginta FS

Atļauj sev just to, ko tu jūti

just

Mīļie,
reiz es atnācu pie terapeita dīvaina iemesla dēļ.
Man bija bail, ka varu izrādīties sociopāte*.
Kāpēc? Jo es padomāju, ka jūtu KAUT KO – NE TO.
(* Visīsākā sociopāta definīcija ir cilvēks bez sirdsapziņas, kurš citus cilvēkus redz tikai kā manipulējamus instrumentus savu mērķu sasniegšanai).

Man bija 30 gadi, biju precējusies un visas pazīmes liecināja par to, ka man bija jāsapņo par bērna piedzemdēšanu. Šķiet, ka visas sievietes pēc 30 sapņo par bērniņu. Bet man to negribējās. Domas par bērnu mani pildīja nevis ar prieku, bet – nemieru.
Tad es nolēmu, ka laikam esmu sociopāte (un devos pie terapeita, lai apstiprinātu šo diagnozi un saprastu, ko man tagad darīt). Labestīga sieviete ļoti rūpīgi man pastāstīja par atšķirību starp mani un sociopātu. Viņa teica: “Sociopāts nav spējīgs just. Bet jūs, gluži otrādi, esat jūtu pārpilna. Problēma drīzāk ir tā, ka jūs uzskatāt, ka JŪTAT KAUT KO NE TO”.

Lūk, kāpēc man bija bail – ne tāpēc, ka man nebija spējas just, bet tāpēc, ka man bija bail atzīt, ka manas jūtas ir pareizas. Es pārdzīvoju tāpēc, ka uzskatīju, ka ir “tās” un “ne tās” emocijas (un tas attiecas uz jebkuru notikumu) – un, ja reiz es sevi noķeru “ne tajās” emocijās, ar mani kaut kas nav kartībā.

Par laimi, es tā vairs nedomāju.

Mēs neesam operētājsistēmas!
Mēs ar jums esam cilvēki.

Mēs esam sarežģīti uzbūvēti. Katrs no mums ir unikāls. Mēs esam ideāli savā neideālumā.
Nav viena pareiza veida, kā justies.

Protams, sabiedrība translē dažus veidus… un mūsu galvās tie kļūst par vienīgajiem, pareizajiem. Bet kad attopies kopā ar savām jūtām, un centies pielāgoties sabiedrībai, tava personība cieš.

Nākas neveselīgā veidā apslāpēt savas jūtas, ar sava iekšējā kritiķa palīdzību – vai vispār pārstāt uztvert savas personīgās sajūtas! Kādā brīdī tādā veidā ir patiešām iespējams novest sevi līdz sociopātijai, apspiežot visas savas emocijas.

Vai jums ir gadījies, ka jūtat kaut ko – ne to?

Pēdējo gadu laikā es esmu savākusi ļoti plašu nepareizo jūtu kolekciju.

Kāda mana draudzene savā kāzu dienā noķēra sevi pie tā, ka jūtas nelaimīga – tā bija absolūta bēdu sajūta. Tas noteikti bija KAUT KAS – NE TAS. Iedomājieties, trīssimt viesu, dārga Veras Vongas dizainēta kleita un bēdas?

Kauns, ar kuru viņa piesedza savu bēdu sajūtu, sabojāja viņai turpmākos laulības gadus. Protams, labāk nejust neko, nekā KAUT  KO – NE TO!

Cita draudzene – rakstniece Enna Patčeta nesen publicēja drosmīgu eseju par kādu citu nepiedienīgu sajūtu. Kad pēc smagas un mokošas slimības nomira viņas tēvs, Enna bija laimīga. Bet cilvēki, kuri internetā izlasīja viņas eseju, rakstīja iznīcinošus komentārus. Tā taču nedrīkst justies! Tomēr Enna jutās tieši tā – neskatoties uz to, ka viņa ļoti mīlēja savu tēvu, un rūpējās par viņu visu slimības laiku, līdz pašām beigām. Tomēr viņa bija laimīga par to, ka šīs mocības reiz ir beigušās. Bet tā vietā, lai klusētu par šīm NEPAREIZAJĀM SAJŪTĀM, viņa  uzdrošinājās par tām runāt atklāti. Es lepojos ar viņas drosmi.

Cits draugs pēc daudziem gadiem atzinās: “Es ienīstu Ziemassvētkus. Es vienmēr esmu tos ienīdis, un es vairs tos nesvinēšu!” TĀ NEDRĪKST!

Draudzene neizjūt ne vainas apziņu, ne nožēlu pēc trīsdesmit gadus atpakaļ veikta aborta. KĀ VIŅA TĀ DRĪKST!

Draugs pārstāja lasīt ziņas un apspriest politiku, jo saņēmās drosmi, un pateica: “Ja godīgi, man vairs par to nav nekādas intereses!” TĀ NEDRĪKST!

Kāds draugs man teica: “Zini, runā, ka neviens vēl pirms savas nāves nav teicis, ka nožēlo to, ka nav vairāk laika pavadījis darbā? Tāpēc, ka ģimene un draugi ir kas daudz svarīgāks? Tad, lūk, es būšu pirmais. Es dievinu savu darbu un tas man atnes daudz vairāk prieka, kā ģimene un draugi. Jā, un strādāt ir daudz vieglāk, kā risināt ģimenes problēmas. Es darbā atpūšos!” TĀ NEDRĪKST!

Draudzene domāja, ka jūk prātā, kad sajuta milzīgu atvieglojumu no tā, ka viņas vīrs pameta viņu pēc 20 gadus ilgas “labas laulības” dzīves. Viņa visu sevi atdeva ģimenei, viņa vīram ticēja un bija uzticīga, bet viņš viņu pameta. Viņai taču tagad jācieš! Viņai jājūtas pieviltai, pamestai, nodotai, pazemotai! Ir scenārijs, saskaņā ar kuru jāuzvedas labai sievai, kad vīrs nolemj šķirties – taču viņa ignorēja šo scenāriju. Viss, ko viņa juta, bija prieks par negaidīto brīvību. Viņas ģimene satraucās. Jo mana draudzene taču juta KAUT KO – NE TO! Viņi gribēja viņai nopirkt tabletes un aizvest pie ārsta.

Mana mamma reiz atzinās, ka pats laimīgākais laiks viņas dzīvē sākās tad, kad mēs ar māsu aizgājām no mājām. KĀ TĀ? Viņai taču bija jājūtas, ka tukšā ligzdā, un jācieš! Mātei ir jacieš, kad viņs bērni pamet mājas. Bet mana mamma gribēja nodancot džigu, kad viņas māja kļuva tukša. Visas mātes cieta, bet viņa vēlējās dziedāt kā putns. Protams, viņa nevienam tajā neatzinās. Pretējā gadījumā, viņu uzreiz nolinčotu kā sliktu māti. Laba māte nepriecājas par brīvību no bērniem. TĀ NEDRĪKST! Ko teiks kaimiņi?!

Un vēl viens, desertā.

Reiz mans draugs uzzināja par savu navējošo diagnozi. Viņš savu dzīvi mīlēja vairāk par visu pasaulē. Un pirmā doma bija: “Paldies Dievam”. Šī sajūta viņu neatstāja. Viņš bija laimīgs. Viņš juta, ka visu ir izdarījis pareizi, un drīz viss beigsies. Viņš mira. Viņam bija jājūt bailes, dusmas, bezcerība. Bet viss, par ko viņš spēja domāt, bija – vairāk nebūs ne par ko jāuztraucās. ne par iekrājumiem, ne pensiju, ne sarežģītajām attiecībām. Ne par terorismu, ne globālo sasilšanu, ne – garāžas jumta salabošanu. Viņam pat nebija jāraizējas par nāvi! Viņš zināja, kā beigsies viņa stāsts. Viņš bija laimīgs. un viņš tā arī palika laimīgs līdz pašām beigām.

Viņš man teica: “Dzīve nav vienkārša padarīšana. Pat laba dzīve. Man bija laba, bet esmu piekusis. Laiks doties mājās no tusiņa. Un es esmu gatavs iet.” KĀ VIŅŠ TĀ DRĪKST? Ārsti centās iestāstīt, ka viņš ir šoka stāvoklī, un lasīja viņam pasāžas un brošūras par bēdām. bet viņš nebija šoka stāvoklī. Šoks ir tad, kad jūtu nav. Bet viņam bija – laimes sajūta. Ārstiem tā vienkārši nepatika, tāpēc, ka tā bija NEPAREIZA SAJŪTA. Tomēr manam draugam bija tiesības justies tā, kā viņš jutās – vai tad 60 gadi apzinātas un godīgas dzīves nav pietiekami, lai nopelnītu tādas tiesības?

Mani mīļie draugi, es vēlos, lai jūs atļautu sev just to, ko patiesi jūtiet, un ne to, ko kāds jums uzspiež kā pareizu.
Es vēlos, lai jūs balstītos tikai uz jūsu pašu sajūtām.
Es vēlos, lai vārdi JŪTIET KAUT KO – NE TO, jums izsauktu smieklus, nevis kaunu.
Mans draugs Robs Bells pastāstīja par to, kā jautāja savam terapeitam: “Vai tas ir normāli, ka es tā jūtos?” Un tas pacietīgi atbildēja: “Eh, Rob…. normāli jau sen vairs nekas nav!”
Man arī normāli jau sen vairs nekas nav. Un es negrasos ciest un kaunēties par to, kā man ienāk prātā justies.

Ja es esmu laimīga, tad mana laime ir patiesa un reāla man.
Ja es skumstu, manas skumjas ir patiesas un reālas man.
Ja es mīlu, tad mana mīlestība ir patiesa un reāla man.
Nevienam nepaliek labāk, ja es lieku sev domāt, ka jūtu kaut ko citu.
Dzīvojiet pilnu dzīvi Jūtiet to, ko jūs jūtiet!
Viss pārējais ir KAUT KAS – NE TAS. Priekš jums.
Ar mīlestību. Liza.
Autors: Elizabete Gilberta
Tulkoja: Ginta FS

 

Balss, kurā mēs tagad runājam ar savu bērnu, paliks ar viņu vienmēr

vecāku balss

Tā balss, kurā mēs runājam ar savu bērnu tagad, paliks ar viņu vienmēr. Tieši šajā balsī viņš runās ar sevi, kad pieaugs. Visi pārmetumi, moralizēšana, mūsu neapmierinātība ar viņu, tiks ņemta par pamatu viņa paša attieksmei pret sevi.

Vai viņš spēs sevi uzmundrināt, atbalstīt, vai viņam būs neiedragājama ticība saviem spēkiem, cik viņš būs labestīgs pret sevi, un, vai vispār varēs būt labs pret sevi, ir atkarīgs no tā, ko mēs sakām viņam šobrīd.

Mammas balss, mammas attieksme, mammas prasības un gaidas – tie ir tie vecāku “Es”, kas visu mūžu pildīs “sirdsapziņas” lomu un kļūs par “iekšējo kritiķi” pieaugušam cilvēkam.

Vai šis kritiķis būs atbalsts vai inkvizīcija, ir atkarīgs no mums.
Vecāku vārdi un mammas un tēta priekšstati par viņu, bērnam ir absolūtā patiesība. Tas ir tā, it kā Dievs viņam būtu pateicis reizi par visām reizēm un uz mūžu, kāds viņš ir un kas viņš ir.

Un ir ļoti grūti pārtaisīt un pārkrāsot citā krāsā vecāku ielikto kodolu. Un, jo vairāk tajā mīnu un melno, dziļumā velkošo caurumu, jo sarežģītāk cilvēkam balstīties uz sevi.
Mammas ticība un atbalsts, tēva atzinība par beznosacījuma skaistumu un šarmu – tas ir tas, pateicoties kam izaug mierīgas un par sevi pārliecinātas sievietes.

Tēva loma meitas dzīvē ir atzīt un atbalstīt viņas pilnību. Meitenēm tēvs ir vīrieša ideāls. Nekad nesasniedzams ideāls. Un tēva gudrība slēpjas tajā, ka viņš mīl gan savu sievu, gan meitu, bet mīl tās atšķirīgi. Lai būtu ar savu sievu pārī, mīļākajiem, diviem viens otru mīlošiem cilvēkiem. Un tieši, vadoties no šīm attiecībām, ko meitene redz bērnībā, viņa vēlāk būvēs savu ģimeni un attiecības.

Bet meitā ielikt ticību tam, ka viņa ir neatvairāma. Vārdos ielikt. Meitene savu sievišķību redz tēva acīm. Viņa viedoklis viņai atpsoguļo visas paaules vīriešu viedokli. Viņas skaistuma un sievišķības atzīšana plus beznosacījumu atbalstīšana ir tas, kas rada dziļu aizsargātības sajūtu un ticību sev.

Mammas ticība dēlam, viņa vīrišķībai un patstāvībai un beznosacījumu atbalsts tad, kad viņam vajadzīga šī palīdzība: tēva cieņa un atzinība – tas ir tas, kas rada spēcīga vīrieša personības kodolu. Dziļa sajūta, ka esi spēcīgs, pilnvērtīgs un īsts. Tas ir tas, kas dod atbalstu un stabilitātes sajūtu, nesatricināmu ticību tam, ka pasaule tevi mīl un vienmēr atbalstīs.

Kas paliks mūsu bērniem tad, kad mūsu vairs nebūs?

Mūsu balsis, tie vārdi, kurus mēs viņiem teicām bērnībā.
Mūsu iemīļotās frazes. To, ko mēs atkārtojām katru dienu. To, ko mēs teicām dusmās, izmisumā, aiz lielas mīlestības un vēlmes aizsargāt.
To, ko mēs teicām tad, kad jutāmies bezspēcīgi. To, ko mums teica, bet mēs atkārtojām, neaizdomājoties, neiedziļinoties, tāpēc, ka tā vajag, tāpēc, ka tā “visus audzina”.

Tieši uz šīm frāzēm, pateiktām strīdu karstumā, neapdomājot, pilnā parliecībā par savu taisnību, balstīsies mūsu bērns, kad izaugs.

Mēs nevaram paklāt segu zem katras situācijas, kas var ar bērnu dzīvē notikt. Pie kam vecākiem pašiem ir pietiekami daudz dažādu absurdu un iracionālu baiļu. Un savos centienos aizsargāt, mēs nogalinam visu dzīvo.

Visi vecāku vēstījumi, kuri kļuvuši jau pieaugušam cilvēkam par nepārvaramu sienu, ir teikti aiz lielas mīlestības un vēlmes aizsargāt.

Mans ikdienas darbs ir sarunāties ar pieaugušiem cilvēkiem. Atbalstīt, palīdzēt saprast, un atrast izeju. Un ziniet, pret ko atduras cilvēki, kad nespēj paspert ne soli, pieļauj vismuļķīgākās kļūdas, bremzē un visvisādos veidos saindē sev dzīvi?
Uz vecāku vēstījumiem.
Uz to “kāda gan tu esi”, “kāds gan tu esi” Ko tu vari atļauties un, ko nevari. Vai tev ir talants, prāts, skaistums, vai nav.

Mēs ļoti ilgi skatāmies uz sevi savu vecāku acīm. Un to mēs viņiem pieradām, kad esam jau pieauguši, ka varēsim, izdarīsim un kļūsim. Kāds no mums izdzīvo pateicoties tam, kāds – par spīti tam.
Mēs neesam visu varoši, bet saviem bērniem mēs esam dievi. Un tieši uz mūsu vēstījumiem mūsu bērni balstīsies visu savu mūžu.

Autors: Irina Davidova, psiholoģe
Avots: http://sobiratelzvezd.ru
Foto: Victoria Kovelina
Tulkoja: Ginta FS

 

Kas jāpatur noslēpumā?

noslepums3

Lai arī šī pasaule balstās uz īstenību, taču prasa sabalansētību un tāpēc Gudrie brīdina mūs par to, ka ir dažas lietas, kuras labāk paturēt noslēpumā. Absolūtajā Patiesībā vienmēr ir noslēpums un arī mūsu materiālajā pasaulē ir vieta noslēpumainībai, kas ir daļa no mūsu kultūras. Nelaikā izpaust noslēpumus ir tikpat kaitīgi, cik nestāstīt par Absolūto Patiesību īstajā laikā. Savs laiks pilnīgai atklātībai un savs – noslēpumiem. Kulturāls cilvēks zin, kurā brīdī kā uzvesties un par ko runāt un par ko nerunāt. Noslēpums nav meli, tas ir viens no kulturālas uzvedības aspektiem.

1. lieta, kas jātur noslēpumā ir “Stipro zāļu recepte”, kas jums labi padodas – tā saka Gudrie.

Šķiet, ka par to vajadzētu runāt uz katra stūra, taču patiesībā, ja cilvēki to izmantos nepareizi, tas var nodarīt milzīgu kaitējumu un efekts var būt pilnīgi pretējs. Stipras zāles var pārvērsties par nāvējošu indi. Tā kā pasaule ir pilna cilvēkiem, kuri vēlas ātri kļūt bagāti, tad jebkura strādājoša tehnoloģija uzreiz tiek kopēta un var tikt izmantota jebkur. Īsto pielietojumu zin tikai speciālists.
Man ir pazīstams cilvēks, kurš prot pagatavot ļoti spēcīgas un iedarbīgas zāles, taču jūs varat pat necensties viņam jautāt recepti – to viņš nestāstīs. Vienkārši izstāstiet viņam savu problēmu un viņš pateiks, vai var palīdzēt, vai nevar. Ir bijuši cilvēki, kuri pašrocīgi centušies kopēt viņa receptes un tas beidzies ar smagu organisma saindēšanos.

2. lieta, kas jātur noslēpumā ir Labadrība, kuru jūs veicat.

Jā, protams, labi darbi ir retums šajā pasaulē, tāpēc tos jāsargā kā īstus dārgumus. Un nosargāt dārgumus var tikai paturot tos noslēpumā.

Ar saviem labajaiem darbiem nevajag lielīties.

Kā tad tā? It kā darbs jau ir padarīts un kādus rezultātus gan var pazaudēt, par to stāstot? Tāpēc, ka darbs skaitās tikai tad pabeigts, kad izpaudās pēdējās emocijas mūsu apziņā. Ja pēdējā emocija bija Lepnība un paštīksmināšanās, tas nozīmē, ka darbs nav padarīts līdz galam un rezultātu tam nebūs. Un kas, ja torte bija ļoti skaista, tai jābūt arī garšīgai.
Tā arī ar labajiem darbiem – pēc to padarīšanas vajadzētu būt saldai pazemības, pieticības un pateicības sajūtai par to, ka bija iespēja to darīt.
Ja tā vietā parādījās lepnības, lepnuma un lielības vai pārākuma sajūta, tātad garša ir sabojāta. Protams, ne viss sanāk uzreiz, taču pacietību un viss sanāks kā vajag.

3. lieta par ko nevajadzētu stāstīt – par savām ASKĒZĒM.

Gudrie saka: nevajag stāstīt par to, kā jūs ierobežojat sevi ēšanā, seksuālajās attiecībās un arī visur citur. Askēze nes labumu tikai tad, ja tā sasaucas ar emocionalitāti. Ja mēs esam askētiski tikai ārēji, daram to, lai palielītos un izskatītos pārāki, tā neko labu nedos. Ja es esmu askētisks tikai ārēji, bet iekšēji es sajūsminos par saviem sasniegumiem, tad tā nav askēze – vien plika muļķošanās.

Īsta askēze skar gan ārējo gan iekšējo pasauli. Nu un kas, ka neesat gulējis trīs naktis vai trīs dienas neesat ēdis. Kāpēc par to jāstāsta citiem? Dalīties vajag ne ar savu lepnumu, bet gan zināšanām. Tas, ka jums kaut kas ir sanācis, nenozīmē, ka no tā ir kāds labums. Laiks rādīs, vai tas bija to vērts.

Askētiski cilvēki tāpat kā visi citi var degradēt un savukārt neaskētiski var progresēt. Askētisma līmeni var salīdzināt ar gaumi, par kuru nestrīdās.

4. lieta, par ko labāk paklusēt, ir par Savu Vīrišķību, Varonību vai citām līdzīgām izpausmēm.

Jā – tā ir liela lieta, taču tā mums dota kā pārbaudījums no Dieva. Kādam doti ārējie pārbaudījumi, citiem – iekšējie. Ārējos mēs redzam, tāpēc par tiem cilvēki saņem apbalvojumus, slavu. Iekšējos pārbaudījumus neviens neredz un apbalvojumus par to nedod.

Tāpēc Gudrie rekomendē tiem, kuri bijuši varonīgi ārēji, cienīt tos, kuri izcīnījuši savas iekšējās cīņas un nelielās ar saviem sasniegumiem.

Un vēl jo vairāk – nevajadzētu no sabiedrības pieprasīt cieņu par paveiktajiem varoņdarbiem. Ne jau sabiedrība uzstādīja viņiem mērķi kļūt varoņiem – tā bija pašu cilvēku izvēle. Varonim jāatceras, ka balvu viņš saņem iekšēji – savā sirdī – kā attīrīšanos un to iznīcināt ir vienkārši – gaidot atzinību un uzslavas.
Īsts varoņdarbs tiek veikts savā sirdī.

5. lieta, par ko labāk paklusēt ir par Garīgajām Zināšanām.

Šķiet, kā tad tā!? Tā taču ir mūsu galvenā misija – nest cilvēkiem Absolūto Patiesību. Taču – nē. Garīgajām zināšanām ir dažādi līmeņi un tām jāatveras pēc noteiktas tīrības pakāpes sasniegšanas. Tāpēc kļūda ir dalīties ar pārāk augstām garīgajām zināšanām, kas labuma vietā cilvēkam var atnest gluži pretējo – un pārbiedēt viņu.

Garīgie skolotāji mums māca, ka garīgajām zināšanām jābūt praktiskām, kas nozīmē, ka tām jāatbilst katra konkrēta cilvēka individuālajai uztverei. Izdzirdot kaut ko par garīgo realitāti, cilvēkam ir skaidri jāsaprot, ko konkrēti tieši šodien un kādu rezultātu tās viņam atnesīs, kā tās palīdzēs attīrīt viņa sirdi un kā tās viņu tuvinās kaut soli tuvāk laimei. Tāpēc labāk nerunāt par to, ko cilvēks nevarēs izmantot, jo pretējā gadījumā viņš būs spiests vilties savā garīgumā.

6. lieta, par ko īpaši stāstīt nevajadzētu – ir Sava Tikumība.

Jā, protams, mēs varam būt lieli veģetārieši, mēs varam pētīt nevardarbību, mēs varam lepoties ar savu tīro dzīvi, taču šajā pasaulē mēs nevaram būt ideāli tikumīgi. Parasts cilvēks savā ikdienas dzīvē, pat nemanot, ir spiests veikt tādas vai citas formas vardarbību. Jā, mēs varam izvairīties no tādiem vai citiem grēkiem, taču ir neredzamais grēks, kuru mēs pat neapzināmies.

Pirmais grēks – dzīvbūtņu nogalināšana graudu vai garšaugu malšanas procesā. Otrais – dzīvu būtņu nogalināšana staigāšanas procesā. Trešais – tīrīšanas procesā. Ceturtais – uguns iekuršanas procesā. Piektais – ūdens vārīšanas vai dzeršanas procesā. Tāpēc tradicionālajā hinduismā tiek izmantota Pañcha Mahã Yagñas​ sistēma. Pieci galvenie vēdiskie upurēšanas rituāli no 40. Tos veic mājsaimieki.

Tāpēc īpaši lepoties ar savu tikumību nevajadzētu. Cilvēks kurš vairāk vai mazāk pārzin garīgās dzīves likumus, mirklī, kad sāksim lielīties ar savu tikumību, norādīs mums uz mūsu ādas apaviem, zīda apģērbu un elektroierīcēm, ko lietojam ikdienā. Iedomājieties, cik zivju iet bojā spēkstacijās un cik dzīvnieku ir jānogalina lai uzšūtu jums kažoku.

7. lieta, par ko nevajadzētu runāt, ir par savu Ģimenes Dzīvi un konfliktiem tajā.

Nepietiek ar to, ka jums ir stikla-pakešu logi, ir jāpievalda sava mēle, nenesot no mājām ārā to, kas tajās notiek. Jo mazāk runāsiet par savas ģimenes problēmām, jo stiprāka un saliedētāka tā būs. Jūs taču pat savus atkritumus neslaukat uz ielas, jūs to savācat maisā un tad izmetat! Strīds – tā ir atbrīvošanās no negatīvās enerģijas komunikācijas procesā. Ne vienmēr tas ir patīkami, taču dažkārt pat noderīgi, jo nes sevī lai arī agresīvu, bet tomēr – attīrīšanos.
Ja šo negatīvo enerģiju neizmetat, bet nododat citiem, tad tā jau nekur nepazūd un problēmas aug augumā.

8. lieta, par ko nevajadzētu runāt – par to, ka Ēdiens, ko gatavojat citam cilvēkam, ir pagatavots no lētiem produktiem.

Tas, kurš to ēdīs, novērtēs ēdiena garšu, ne cenu un arī pats lētākais ēdiens var būt ļoti garšīgi pagatavots. Taču, ja pavārs sāks stāstīt, ka nepietika naudas, lai nopirktu svaigu ingveru, safrānu vai olīveļļu, apetīte tiks sabojāta. Un sabojāts garastāvoklis ļoti ietekmē mūsu gremošanas sistēmas darbību. Tāpēc gatavojiet garšīgi un lai nevienam nebūtu nojausmas par to, cik šis ēdiens ir dārgs vai lēts.

9. lieta, par ko vajadzētu paklusēt – par tiem Necenzētajiem Lamu Vārdiem, ko no kāda dzirdējāt.

Piesārņota apziņa ne ar ko neatšķiras no netīriem apaviem. Cilvēks, kurš, atnācis mājās, saviem tuviniekiem pārstāsta, kādas rupjības dzirdējis pa ceļam uz mājām, ne ar ko neatšķiras no cilvēka, kurš staigā pa māju, nenovilcis ielas apavus.

10. lieta, par ko labāk nerunāt – par saviem Tālejošajiem Plāniem.

Gudrie iesaka paklusēt līdz brīdim, kad šie plāni ir piepildījušies. Ir pietiekami daudz cilvēku, kuriem nebūt negribās, ka jūsu plāni piepildītos un ikvienā no šiem plāniem var atrast vājās vietas, vai – vienkārši noskaust.

Noslēgumā gribu piebilst, ka gudrs cilvēks nelielās ar savu pazemību, tā kā dzīve laiku pa laikam mums liek pieņemt diezgan skarbus lēmumus un agresīvas darbības. Tāpēc jābūt pazemīgam iekšēji tāpat kā nepieciešams dažkārt pārvērsties par cīnītāju, lai risinātu kādus svarīgus jautājumus, kurus mums uzstāda dzīve.

Autors: Vjačeslavs Ruzovs
Avots: www.econet.ru/
Tulkoja: Ginta FS

 

Kāpēc es nepieprasu uzticību no vīriešiem un sevis

3613305-R3L8T8D-650-0046

Šis, iespējams, nav pats populārākais viedoklis par to, kāpēc neuzticība tā ievaino, un kā sevi aizsargāt no šīm sāpēm un ciešanām, ja zinām, ka neuzticīgi ir praktiski visi.

Mans tēvs manu māti briesmīgi krāpa. Es zināju par visiem viņa romāniem, redzēju viņa sievietes – tas bija pretīgi. Mūsu attiecības daļēji glāba tikai tas, ka viņš turpināja neticami stipri mīlēt manu māti – tas bija redzams katrā viņa kustībā, katru dienu. Es atceros, kā viņš, smejot, man stāstīja, ka mana māte ir labāka par visām. Bet, lai to saprastu, viņam bija jāpaprovē citas, nu, tā teikt, kā gan viņš savādāk varētu saprast, ka viņa ir labākā.

Kad es izugu, man iešāvās prāta doma, pajautāt viņam: vai viņš ir domājis par to, kas notiktu, ja viņš atrastu kādu labāku un interesantāku? Vai viņš ir domājis par to, kāda tad izveidotos mūsu dzīve? Tajā brīdī vecāki jau sķīrās un tēvs, drūmi klusējot, sēdēja virtuvē.

Tajā brīdī es kārtējo reizi ļoti asi pārdzīvoju kārtējo krāpšanu. Man ļoti gribējās saprast, kas dzen vīrieti tajā brīdī, kad viņš nolemj daļu savas uzmanības un laika veltīt kādai mazpazīstamai vai pat pazīstamai meičai. Kas notiek? Kas tā ir par salīdzināšanas spēli? Es noteikti esmu labāka – interesantāka, jautrāka.

Es atceros, ka tētis pēkšņi teica:
— Es sevi vainoju tikai par to, ka neslēpu savus sānsoļus. Es domāju, ka godīgums ir svarīgāks par visu. Bet patiesībā, svarīgāka ir prasme saudzēt otru un cienīt viņa jūtas.

Pagāja vairāki gadi, līdz es sapratu, ko tētis bija domājis, to sakot. Tas viss formulējās ļoti vienkāršos noteikumos ar paskaidrojumiem.

Katra no mums kādreiz ir bijusi blakus tai, kuru ir nācies mierināt: «Kāds āzis! Kā viņš tā varēja! Kur pazuda godīgums mūsu attiecībās un tīrība! Es aizeju no viņa!». Dažām no mums ir palaimējies atrasties blakus tai, kura kautrīgi un nedaudz pārdzīvojot, dalās ar mums savā nejaušā romānā, kas sabangojis laimīgo laulības dzīvi, vai arī ne tik laimīgo.

Neskatoties uz to, ka psihoterapeiti, atbildot uz jautājumu par to, kāpēc notiek krāpšana, min tādus iemeslus, kā seksuālā neapmierinātība, finansiālā nestabilitāte, krāpšana kā atbilde uz laulātā drauga rupjību, alkohola reibums (tātad vienkārši jautra ballīte), es esmu absolūti pārliecināta, ka vienmēr neuzticības, tāpat kā laulības pamatā ir Buņina skaisti noformulētā doma, ka «mīlestība ir kas līdzīgs saules dūrienam».

Tā gadījās.

Tāpēc, ka bija skumji vai jautri, vai interesanti. Vai vēl kaut kā tamlīdzīgi.

Un šajā ziņā mēs, sievietes, ar neko neatšķiramies no vīriešiem. Iespējams, daļēji mūs attur tikai tūkstošiem gadu garumā ieprogrammētā doma, ka sievietes neuzticība ir kas briesmīgāks, nekā vīrieša. Tas arī it kā skaidrs, neviens jau nevēlēsies nodot savu mantojumu sazin no kurienes radušamies bērnam.

Taču, skaidrs, ka ar savu neuzticību ir vieglāk tikt skaidrībā, kā ar partnera.
Un tieši tāpēc es saku: lai netiktu traumēti, lai varētu dzīvot patīkami un mierīgi, nekad nevienojieties par mūžīgu mīlestību un uzticību. Vienojieties par cieņu. 

Ko tas nozīmē?

Starp miljoniem dažādu jūtu, kuras raksturīgas cilvēkiem, ir dažas absolūti nevajadzīgas un graujošas. Un viena no tām – greizsirdība. Tās iemesls vienmēr ir neapmierinātība ar sevi, un nevis vēlme pēc tīrības un bezgalīgas mīlestības. Ne skopums, lai mīļotais netiktu kādai citai, bet bailes no zaudējuma un vēlme salīdzināt sevi ar citiem.

Var jau pieprasīt mīlestību, ja tevi moka nepārliecinātības sajūta. taču ir svarīgi atcerēties, ka labi būtu aiziet pie psihoterapeita, atrast sev kādu interesantu nodarbošanos, jaunu profesiju, kurā vari realizēties, hobiju, kas saistīts tikai ar tevi un nevis kadu citu cilvēku. Pretējā gadījumā, agri vai vēlu, piezagsies greizsirdība, vai arī briesmīga līdzatkarība.

Pirmais un svarīgākais – vienojieties par uzticēšanos un atbildību.
Es uzticu tev sevi un savu veselību. Es ticu tam, ka tu neatnesīsi man mājās slimības, un es varēšu gulēt vienā gultā ar saviem bērniem, man nebūs jākasās un daudzus gadus jālieto zāles. Lai kas arī tavā dzīvē notiktu, izmanto prezervatīvus un atceries par mani.

Es nekad neuzzināšu, ka tev ir romāns ar kādu citu. Un tu nekad ko tādu neuzzināsi par mani. Tu neiesi ar viņu uz tām vietām, kur mēs ejam kopā. Tu nevedīsi viņu uz mūsu kopīgajām mājām. Tu netērēsi viņai mūsu ģimenes budžetam paredzētos līdzekļus.

Mūsu laulība un mūsu attiecības stāv augstāk par intrigām. Mēs viens ar otru kopā esam ne jau tikai seksa dēļ, bet vēl tāpēc, ka mums ir kopīgas intereses un līdzīgas dzīves prioritātes, tāpēc mēs dzīvē esam partneri, kuri viens otru atbalsta un mīl. Mēs kopā esam ne tikai tāpec, ka nav neviena cita ar ko parunāt, bet tāpēc, lai augtu savās attiecībās.

Un tas nozīmē, ka ar mani nevar apspriest savas aizraušanās un romānus. NEKAD. Pat tad, ja kaut kas ir noticis un es to pamanīšu (bet tu taču būsi ļoti piesardzīgs), noliedz to līdz pēdējam.

Tāpat tas nozīmē, ka es ticu tikai tev, ne “draugiem” vai “labvēļiem”, kuri man var kaut ko izstāstīt savas līdzjūtības vai nepareizās izpratnes par godīgumu dēļ. Jebkurš, kurš man stāstīs par tavu neuzticību, par to, ka tev ir cita, tiks izsvītrots no manas dzīves uz visiem laikiem.

Vienkārši tāpēc, ka tāds “draugs” neatnesīs man vairāk neko – ne jaunas runas, ne pārdomas, ne jaunas jūtas – es vienmēr atcerēšos šo mūsu sāpīgo sarunu, kuras laikā man bija kauns, mokoši un sāpīgi. Un vienmēr es atcerēšos, ka šis “draugs” domā par manu, nevis savu dzīvi. Man tadi “draugi” nav interesanti.

Cieni manas jūtas, manus ieradumus, manu māju, manu gultu, manu ķermeni, manus bērnus. Es nekad neizsekošu tevi. Nelasīšu īsziņas tavā telefonā, nerakāšos pa tavām kabatām. Un tam ir trīs iemesli:

Pirmais. Es cienu sevi.
Otrais. Es cienu tevi un nekad nenolaidīšos šādu pazemojošu parbaužu līmenī.
Trešais. Man ir pietiekami daudz darāmā, man ir superinteresanta dzīve visās tās nozīmēs. Svešas intrigas mani neinteresē. Mani interesē tikai savējās.

Mēs satikāmies tāpēc, ka mums vienam ar otru ir interesanti. Mēs esam līdzvērtīgi partneri.
Un pat gadījumā, ja mēs izšķirsimies, es nekad neaizmirsīšu, kāpēc tevi iemīlēju. Es atcerēšos to laimīgo laiku, ko pavadījām kopā un runāšu par tevi vienmēr ar cieņu.

Mēs ne vienmēr mīlēsim viens otru, mēs niknosimies, dusmosimies, skaidrosim attiecības, piekasīsimies.
Mums būs brīži, kad sekss būs briesmīgs, sarunas nogurdinošas, bērni briesmīgi un nepaklausīgi, kino garlaicīgs. Tas viss dzīves laikā ir gluži likumsakarīgs un saprotami. Mēs centīsimies pārvarēt tādus brīžus, atradīsim ko jaunu un interesantu viens otrā, atbalstīsim viens otru mūsu centienos, mierināsim viens otru, kad tas būs vajadzīgs. Mēs esam līdzvērtīgi partneri un tas ir pats svarīgākais.

Lai arī šis nav pats izplatītākais viedoklis par laulības dzīvi, taču mēs šodien vairs nedzīvojam laikā, kad dzīvoja mūsu vecaki, vai vecvecāki. Baudīsim savu dzīvi pēc pilnas programmas, jo tā ir mūsējā nevis kāda sveša!

Autors: Ksenija Čudinova
Avots https://liwli.ru
Tulkoja: Ginta FS

Vai ziniet atšķirību, kā slavēt zēnu un kā meiteni?

10460360_337566213100514_1163795349380158792_n

Meitenes nevajag slavēt par padarīto. Slavējot par padarīto, jūs viņu degradējat. Ja meiteni slavē par padarīto: ļoti garšīgi, ļoti skaisti – rezultātā jūs formējat to, ka atzinība man pienākas tikai par padarīto. Atzinība man būs tikai tad, kad es kaut ko labu izdarīšu – tas ir sievieti ārdošs princips.
Pareizi tas darāms – es esmu pelnījusi mīlestību, tāpēc, ka esmu, tāpēc, ka esmu gudra, tāpēc, ka saimnieciska, tāpēc, ka princese, tāpēc, ka esmu feja virtuvē u.t.t. un lai saņemtu mīlestību, man jābūt tādai, kāda esmu. Lūk, kāds ir meitenes audzināšanas galvenais princips. Ja sāksiet viņu slavēt par nopelniem, viņa sāks domāt: mani tāpat vien nav par ko slavēt, mīlestību es varu tikai nopelnīt, būs nopelni – būs mīlestība.

Pareizi tas darāms – es esmu pelnījusi mīlestību, tāpēc, ka esmu, tāpēc, ka esmu gudra, tāpēc, ka saimnieciska, tāpēc, ka princese, tāpēc, ka esmu feja virtuvē u.t.t.

Zēni – ar viņiem viss ir pavisam otrādāk. Diametrāli pretēji. Mammas mēdz teikt: Tu man esi tāds brīnums, gudrinieks, tāds malacis. It kā labi. Patiesībā, jūs tikai palīdzat degradēties jaunam vīrietim, jo viņam jau no bērnības šķiet, ka pat neko nedarot, viņš var būt gudrinieks, labais. Bet vīrietim ir labi tikai tad, ja viņš ko sasniedz.

Tāpēc, lai zēnu mudinātu pilnveidoties un viņš varētu justies laimīgs, ir svarīgi runāt un slavēt viņu par panākumiem. Piemēram: ļoti labi paveikts, ļoti prasmīgi izdarīts. Zēnam šie maigie vārdi vajadzīgi mazākā mērā, jo attīstīties viņam palīdz uzslavas par padarīto. Viņam ir vajadzīga atzinība par to, ko viņš ir sasniedzis.

Vīrietim ir labi tikai tad, ja viņš ko sasniedz!

Tā vietā,, lai teiktu: zaķīt, saulīt – jau vecākiem puišiem ir svarīgi, lai viesiem parādītu viņa uzbūvēto lidmašīnu vai pastāstītu par viņa sasniegumiem sportā. Tas ir daudz svarīgāk par zaķīšiem, kaķīšiem un saulītēm. “Paskatieties, ko viņš paveicis! Pareizi, to lidmašīnu uzbūvēja mans dēls! Malacis! Meistars!” Tas puikām ir liels stimuls.

Bet meitene nekļūs labāka, pat tad, ja ar pašas gatavoto zupu pabaros visu rajonu. Tā viņa vienkārši sapratīs, ka viņas pienākums ir barot visus ar zupu. Un viņa domās, ka kamēr visu rajonu ar zupu nepabaros, viņu neviens nemīlēs. Tā, lūk!

Autors: Ruslans Naruševičs
Avots: http://narushevich.com
Tulkoja: Ginta FS