Mani mīļie radiņi

radinieki

Mēs visi dzīvē esam saskārušies ar situācijām, kad mūsu radinieki vai vecāki, vēlēdami mums labu, cenšas pamācīt, kā dzīvot. Bieži vien šī iemesla dēļ sanāk sastrīdēties, vai vēl trakāk – sanaidoties. Protams, mums jāmācās cilvēkus pieņemt tādus, kādi viņi ir, mīlēt bez nosacījumiem, taču ļoti bieži, neatrodot pienācīgus argumentus, mēs pakļaujamies spiedienam un daram to, ko nevēlamies darīt, vai taisnojamies. Lai tā nenotiktu, šajā īsajā rakstiņā ir īsas un konkrētas rekomendācijas, kuras vienkārši ir pielietojamas praktiskajā ikdienas dzīvē.

1. «Visu, ko tu zini, es sen esmu aizmirsis. Cieni manu vecumu un pieredzi» – tā viņi saka

Droši atbildi (bez agresijas un naida):

«Gudrs cilvēks patiešām ciena otra cilvēka pieredzi. Neskatoties uz to, ka esmu tik jauns un nepretendēju uz īpaši gudra un pieredzējusa cilvēka statusu, es būšu ļoti pateicīgs tev par to, ja tu sapratīsi, cienīsi un pieņemsi to, ka man ļoti svarīgi ir iegūt savu personīgo pieredzi.».

2. «Tavs vīrs gan ir nesaimniecisks» — gadās dzirdēt arī šādus vārdus

Atbildi:

«Kas gan teica, ka man vajadzīgs mājkalpotājs? Es ar lielāko prieku savām rokām radīšu savam vīram mājīgu atmosfēru.».

3. «Kad beidzot jūs padomāsiet par otro (pirmo, trešo) bērnu? Laiks iet!»  — ir gadījies ko tādu dzirdēt?

Nepiespiesti atbildi:

«Tad, kad visi pārstās to jautāt. Tādus lēmumus normāli cilvēki pieņem divatā.».

4. «Tavā vecumā man jau bija…» — kategoriski noskalda radinieks

Ar smaidu (ne sarkastiski):

«Es negribu lielīties, taču arī man ir ar ko lepoties. Saruna būs objektīvāka tad, kad būšu tavā vecumā. Ceru, ka mani sasniegumi neliks tev vilties».

5. «Vai tad grūti padzīvot kopā ar slimo vecmāmiņu?» — uztraucas tuvinieki

Saglabājot mieru::

«Es uzskatu, ka mans radinieks ir pelnījis kvalitatīvāku aprūpi, ko es, strādājot divos darbos un vēlu atgriežoties mājās, nevaru nodrošināt. Piedāvāju radiniekiem “samesties” profesionālai kopējai un pēc grafika apciemot sirgstošo».

Protams, gadās arī tā, ka šādās situācijās ir grūti saglabāt mieru un būt pieklājīgam. Cilvēkiem bieži šķiet, ka viņi zin labāk, kā tev jādzīvo un jārīkojas. Tomēr, tāpēc jau arī esat radinieki, lai mācītu viens otram, kā runāt par delikātām tēmām – saudzīgi un cienot vienam otru.

Avots: http://www.wiolife.ru
Tulkoja: Ginta FS

Par ko “psiho” sieviete?

grābekļu deja

— Laikam jau man pienācis laiks izsaukt eksorcistu (ļaunā gara izdzinēju).

— Laikam tev pienācis laiks realizēt savus talantus vai nomainīt vīrieti.

Satiekas vīrietis un sieviete. Viņš – karstasinīgs skaistulis. Viņa – mīļš zaķītis, maiga dūjiņa, laba, savā vīrietī respektē līderi. Paiet mēnesis, gads, pieci gadi. Un pēkšņi iepriekš maigā sieviete pārvēršas par histēriķi un paranoiķi.

Kas ar viņu noticis?
Visu laiku tēloja un tikai tagad patiesā daba izlaužas uz āru?
Varbūt viņā iemājojis Nelabais?
Lapsenes sadzēlušas?

Ja vien viss būtu tik vienkārši, un to varētu atrisināt ar malku svētā ūdens un pozitīvā eksorcisma grupas seansu.
Taču, nē! Iemesli ir citi.

Kāpēc “psiho” sieviete?

Viņa signalizē par to, ka attiecībās ir sākusies degradācija. Sieviete pēc savas dabas ir intuīts. Viņa ne vienmēr saprot to, kas notiek, taču skaidri jūt, kad situācija sāk smirdēt pēc petrolejas, kad attīstība ir apstājusies un sākas atpakaļslīde.

Kāpēc sievieti tik principiāli uztrauc attīstības jautājums?
Kā viņai trūkst?

Sieviete pati par sevi ir enerģijas nesēja. Tās enerģijas, ar kuras palīdzību tiek būvēta nākotne (starp citu, šajā nākotnē būs jādzīvo viņas bērniem). Ja vīrietis viņai blakus neattīstās, nerealizē šo enerģiju darbībā – atkal uzkrājas tās pārpalikums.
Īpaši briesmīgi un cietsirdīgi “psiho” enerģētiski spēcīgas sievietes, kas attapušās mājsaimnieces lomā. Viņām tas ir dzīvības un nāves jautājums.

Ja sieviete neatbrīvosies no savas enerģijas “psihojot”, viņa var sākt slimot un rezultātā var arī nomirt. Starp citu, iemīlētākie sieviešu histērijas aizvietotāji ir vēzis, alkohols, narkotikas, pārmērīgas fiziskas slodzes (pat līdz samaņas zudumam).

Tas viss ir nerealizētas, apspiestas enerģētikas sekas. Jā, un dažkārt klusējošā histērija ilgst gadiem ilgi.
Rodas jautājums: “Kāpēc viņas tā ar sevi rīkojas? Vai tas ir no nemīlestības pret sevi, vai vienkārši muļķības dēļ?”

Ko darīt sievietei?

Spēcīgām, temperamentīgām sievietēm ir veselīgi reizi pa reizei saņemt pļauku ar slapju patiesību.
Pretējā gadījumā viņas sāks graut sevi un visu, kas apkārt. Tāpēc, būšu godīga kā pionieris rīta rosmē.

Sievietei svarīgi:

1. Kļūt pieaugušai.
Pieaudzis nozīmē 100% atbildību par savu stāvokli. Likt mierā visus apkārtējos. Viņi nav vainīgi pie tā, ka kāds ir nācis šajā pasaulē ar atomelektrostacijas jaudu.

2. Realizēt savuis talantus.
Attīstīt savu sistemātisko domāšanu. Izprast sievietes dabu un sūtību un zināt to, kā savus piecus pirkstus. Zināt to, kas esi, kur ej un ko vēlies? Skaidri zināt savas vēlmes.

3. Iemācīties dzīvot “kaifojot”.
Radīt savām rokām svētkus, ieraudzīt visu jauno un pieņemt to.

4. Pārstāt spēlēt spēli “man ir laimīga dzīve”.
Laimīgie nepsiho. Mānīt sevi ir grēks.

5. “Nepīties” ar vājiem vīriešiem – tas nozīmē – tiem, kas netur līdzi jūsu enerģētikā.
Es izskaitļoju vīrieša energoietilpību, vadoties no viņa sapņiem un mērķiem. Tie visi savā darbības sfērā ir novatori. Uzmanīgi sekot tam, lai novators attīstītos labprātīgi, tāpēc, ka viņam ir interesanti. Pretējā gadījumā histērija ir neizbēgama.

Padoms vīriešiem.

Enerģētiski spēcīga sieviete nekad nenomierināsies. Viņai vienmēr būs par maz, viņa vienmēr gribēs kaut ko jaunu un interesantu: “Es vēl kaut ko atradu. Man tas patīk. Gribu uz turieni. Uzzināju to un to. Man ir interesanti, gribu pamēģināt!”
Vēlieties būt veiksmīgi, bagāti un veseli – izvēlieties tās sievietes, kurām nekad nav miera, un gatavojaties interesantai un emocijām bagātai dzīvei līdz pat vecumdienām.

Ko darīt, ja gribās kopā audzināt mazbērnus, bet nepietiek spēka “turēt līdzi” partneres “apgriezieniem”?

– Dot sievietei IESPĒJAS un brīvību viņas pašrealizācijai.

– Izmānīt psihojošu sievieti iemīļotajā darbā.
– Sūtīt viņu pie kouča, lai tas palīdz viņai tikt skaidrībā ar viņas bagāto iekšējo pasauli un atrod tai pielietojumu.

Sievietē ir daudz enerģijas, jo ar to viņa piepilda savu vīrieti, savus bērnus, savu vidi, biznesu. Jo vairāk enerģijas, jo plašāks atvēziens.
Nav atvēziena – ir hstērija.
Nav histērijas – ir slimības, depresija, atkarības u.t.t.

Ir principiāli svarīgi būt kopā ar vīrieti, ar kuru kopā attīstība notiek unisonā. Ja abi kopā vēlaties auklēt mazbērnus, tad jau pie pirmajām saspringuma pazīmēm, savāciet savas mugursomas un pārejat nākamajā attīstības līmenī. Ja prioritātes, mērķi, intereses un vērtības ir atšķirīgi, tad ļaujiet viens otram būt laimīgiem katram par sevi – atsevišķi.

Spēcīgai sievietei ir bīstami atrasties blakus vīrietim, kurš neapzinās, kas viņam blakus. Pretējā gadījumā viņš var izrādīties mērkaķa lomā, kas atradis granātu, izrāvis tai detonatoru un tagad nezin, kas notiks tālāk.

Vēl ir viens iemesls, kāpēc nav komfortabli būt pārī ar vājāku – visu laiku nākas sevi ierobežot, “turēt rokās” un pielāgoties. Tas viss vēlāk tāpat pārvēršas histērijā vai kādos citos enerģijas nopludināšanas veidos. Vai arī sieviete parvēršas par niknu veceni, kas ar mietu dzen vīrieti gaišākā nākotnē.

Kā likums, tādā slazdā iekrīt sievietes ar mātes kompleksu, kurām ir tieksme audzināt perspektīvos. Vai izmisušas sievietes, kuras piekusušas cīnīties ar pasauli, un tāpēc atdevušas sevi pirmajās satiktajās rokās.

Nobriedušas sievietes pa tādiem grābekļiem nedanco.

Galvenais, laikus izdarīt secinājumus!

Autors: Tatjana Megerja
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Un atkal pateicība Līgai Šīronai par ieteikumu 🙂

Atliktā dzīve

pec tam3

Mammai bufetē mājoja kristāls. Salātu trauki, augļu trauki un dažādi citi trauki. Visi lieli, smagi un nepraktiski. Un porcelāns – skaists, mirdzošs, ar ziedu un tauriņu rakstiem. Servīze 12 personām. Mamma tos pirka vēl padomju laikā – kaut kur gāja tumšā naktī ar ciparu 28 uz rokas. Viņa teica “Izķēru”. Kad mums mājās ieradās viesi, es klāju žilbinoši baltu galdautu, un uz tā prasīties prasījās grezna porcelāna servīze.
— Mammīt, drīkst?
— Ne tagad, tā ir domāta viesiem.
— Mums taču nāk viesi!
— Kas tad tie par viesiem! Kaimiņi un Poļinas tante…

Es sapratu vienu, lai porcelāns “iznāktu” no bufetes, Anglijas karalienei Elizabetei jāpamet Londona un jābrauc ciemos pie manas mammas – uz parastu guļamrajonu Kapotņos.

Agrāk tā bija pieņemts – kaut ko nopirkt, un tad gaidīt, kad sāksies īstā dzīve. Bet tā, kas ir jau šodien, neskaitās. Kas gan tā par dzīvi? Vienas vienīgas mocības. Naudas maz, prieka maz, daudz problēmu. Īstā dzīve sāksies kaut kad – pēc tam. Un tajā dienā, kad tā sāksies, mēs ēdīsim zupu no kristāla traukiem un dzersim tēju no porcelāna krūzītēm.
Bet – ne šodien!

Kad mamma saslima, viņa vairs gandrīz nemaz neizgāja no mājas. Pārvietojās invalīdu ratiņos, staigāja, balstīdamies uz kruķiem, vai turējās pie pavadoņa rokas.
— Aizved mani uz tirgu, — reiz viņa man palūdza..
— Kas tev tur vajadzīgs?

Pēdējos gados visu apģērbu mammai pirku es, un gandrīz vienmēr uzminēju, kas tieši vajadzīgs. Kaut arī ne īpaši man patika šāds šopings: mums bija ļoti atšķirīgas gaumes. Un tas, kas nepatika man, visticamāk – patika mammai. Tāpēc tas bija tāds antišopings – bija jānopērk kaut kas, ko nekad nebūtu pirkusi sev, taču tieši šie pirkumi mammu ļoti sajūsmināja.
— Man vajag jaunu veļu, esmu novājējusi

Mammai bija laba, bet sarežģīta figūra, nelieli gurni un lielas krūtis, tā kā nopirkt veļu “uz aci” bija praktiski neiespējami. Gala rezultatā mēs abas devāmies uz veikalu. Veļa atradās tirdzniecības centra pirmajā stavā pie ieejas. Neskatoties uz to, līdz tirdzniecības vietai no automašīnas stāvvietas mēs gājām vismaz minūtes četrdesmit. Mamma lēnām pārvietoja savas slimās kājas. Atnācām. Izvēlējāmies, piemērījām.

— Te ir ļoti dārgi un nevar kaulēties, — mamma teica. — Aiziesim vēl kaut kur.
— Pērc te, es samaksāšu, — es teicu. — Tas ir vienīgais veikals, kur mēs ar tevi varam ērti piekļūt.
Mamma saprata, ka man ir taisnība un nestrīdējās. Viņa izvēlējās veļu.
— Cik tā maksā?
— Nav svarīgi, — es teicu.
— Ir gan svarīgi. Man jāzin!.

Mamma bija kontroles fanāts. Vinai vienmēr ir bijis svarīgi pašai izlemt.

— Pieci tūkstoši, — teica pārdevēja
— Pieci tūkstoši par apakšbiksēm?????
— Šis komplekts ir no jaunās kolekcijas.
— Kāda starpība, kas zem apģērba!!!! — mamma iecirtās.
Es miedzu pardevējai ar aci, žestikulēju, it kā sakot, lai samelo.
— Oi, — teica meitene – pārdevēja, skatoties uz mani. — Es kļūdījos, pieliku klāt lieku nulli. Piecsimt rubļu maksā šis komplekts.
— Tā jau es domāju! Tā patiesā cena noteikti ir kādi trīssimt rubļi, bet mēs vienkārši esam piekusušas, varbūt “nometīsiet” pāris simtus?
— Mammu, tas ir veikals, — es iejaucos. — Te ir fiksētās cenas. Tas nav tirgus.

Es maksāju ar karti, lai mamma neredzētu naudas zīmes. Turpat samīcīju čeku, lai viņa neieraudzītu lieko nulli. paņēmām savus pirkumus un devāmies uz mašīnu.

— Labs komplekts. Skaists, grezns. Es speciāli teicu, ka man ne īpaši tas patīk, lai neparadītu, ka man par to ir interese, ja nu tomēr viņa nolemtu pāris simtus “nomest”. Nekad pārdevējam neparādi, ka manta tev iepatikusies. savādāk būsi uzķērusies uz āķa.
— Labi, — es teicu.
— Un vienmēr kaulējies. Ja nu gadījumā tomēr “nomet” cenu.
— Labi.

Es visu dzīvi esmu saņēmusi padomus, kas nav bijuši derīgi manā šodienas dzīvē. es tos saucu par peidžeriem. It kā tie ir, taču mobilo telefonu pasaulē tie vairs nav vajadzīgi.

Reiz pie mammas dzīvokļa durvīm atskanēja zvans. Viņa ilgi gāja, līdz nokļuva pie tām. Aiz durvīm stēvēja jauns, simpātisks puisis. Vinš pārdeva nažu komplektu. Mamma viņu ielaida, pat neminstinoties. Nestaigājoša pensionāre ielaida sava dzīvoklī muskuļotu jaunu vīrieti ar nažiem! Bez komentāriem! Puisis stāstīja mammai par metālu, par to, kā nazis var sagriezt lakatiņu, kas pasviests gaisā, gluži kā samuraja zobens.

— Es te viena bez vīrieša dzīvoju, un tāpēc mājās nekad nav asu nažu – žēlojās mamma.

Izrādīja interesi. Kaut pati macīja neizrādīt. Tas bija maziņš šovs. Mammas dzīvē bija parāk maz šovu – precīzāk, televīzijā to bija pietiekami, bet viņas dzīvē – par maz. Bet te, pēkšņi, kā dzīvs! Puisis nepārdeva nažus. Viņš pārdeva šovu. Un no viņa to nopirka. Viņš nosauca cenu. Parasti šis komplekts maksājot 5000 rubļus, bet šodien tas pieejams par puscenu, un dāvanā vēl kulinārijas grāmata. “Lieliski! Un vēl kulinārijas grāmata par brīvu!” – padomāja mamma, kura ne reizi dzīvē nebija gatavojusi pēc receptes, jo intuitīvi prata pagatavot daudz garšīgāk. Viņa saprata, ka naži ir jāpērk un nopirka.

Mammas pensija ir 9000 rubļu mēnesī. Ja viņa dzīvotu viena, tad pietiktu tikai dzīvokļa īrei un pienam ar maizi. Bez zālēm, bez apģērba, bez apakšveļas. Un – bez nažiem. Taču komunālos maksājumus, zāles, ēdienu un apģērbu pirku es, un tāpēc viņas pensija ļāva viņai justies neatkarīgai. Nākamajā dienā es atbraucu ciemos. Mamma sāka dižoties ar saviem nažiem. Stāstīja par lakatiņu, kuru lidojumā var pārgriezt. Kāpēc vispar lakatiņi ir jāgriež? Es nesapratu šo mārketinga triku, bet Dievs ar viņu. sapratu tikai to, ka viņai iesmērēts ir kaut kāds ķīniešu krāms smukā čemodāniņā. Taču es klusēju. mammai patīk pieņemt lēmumus, taču nepatīk uzklausīt padomus.

— Tad kāpēc tu tos nažus noslēpi un nenoliki virtuvē redzamā vietā?
— Tu traka esi? Tā taču kādam būs dāvana. maz kas gadās, varbūtr nokļūšu slimnīcā un vajadzēs kādam ārstam dāvināt. Bet varbūt namu pārvaldē vajadzēs kādam kukuli iedot.

Atkal uz “pēc tam”, atkal visu labāko ne sev. Kādam. Kādam – cienīgākam, kas jau šodien dzīvo “pa īstam”.

Arī es esmu mantojusi šo muļķīgo ieradumu, nedzīvot, bet gaidīt.

Manai meitai nesen uzdāvināja dārgu lelli. uz kārbas bija rakstīts “Princese”  Lelle patiešām bija ietērpta skaistā princešu kleitā, uz galvas kronis un rokā brīnumnūjiņa. Meitai bija pusotrs gads. Pārējās savas lelles viņa vazā aiz matiem pa zemi, bet savu mīļo bebi gandrīz sadedzināja mikroviļņu krasnī. Tāpēc es jauno lelli paslēpu. Gan jau pēc tam, kad pabeigsim remontu un sāksies īstā dzīve, es viņai atdošu princesi. Ne šodien!.

Bet atgriezīsimies pie mammas un nažiem. Kad mamma aizmiga, es atvēru čemodānu un paņēmu pirmo nazi, kas pagadījās. tas bija skaists, ar greznu spalu. Es izņēmu no ledusskapja gabaliņu cietā siera un mēģinaju nogriezt šķēlīti. Nazis palika sierā, spals – man rokā. Tāds skaists, krāšņs.
—  Tā pat nav plastmasa, — es padomāju.

Nazi nomazgāju, salaboju un ieliku atpakaļ čemodānā. Mammai, protams, neko neteicu. Pēc tam pāršķirstīju kulinārijas grāmatu. tajā bija sajauktas lapaspuses. Receptes sākums – no saldās kūkas un beigas – no pastētes. Kur cilvēkiem sirdsapziņa, lai šādi muļķotu vecus cilvēkus?

Decembrī, pirms Jaunā gada, mammai pēkšņi uzlabojās veselība, viņa sāka smieties, bija jautra, priecīga. Mani šie smiekli ļoti iedvesmoja.

Uz svētkiem es viņai uzdāvināju skaistu, baltu blūzi ar nelielu delikātu izgriezumu, kas pasvītroja viņas skaistās, lielās krūtis – ar tādu skaistu krādziņu un glītām podziņām. Man tā ļoti patika.

— Paldies, meitiņ, — teica mamma un ielika blūzi skapī.
— Uzvilksi uz Jauno gadu?
— Nē, kāpēc? Vēl notraipīies. Pēc tam, kad kaut kur braukšu.

Laikam jau mammai tā blūze nepatika. Viņai patika košas krāsas, kliedzoši raksti. Bet varbūt tomēr pārāk iepatikās. Viņa stāstīja kā bērnībā gribējās pucēties, taču tad nebija ne naudas, ne skaistu drēbju. Bija viena balta blūze un daudz lakatiņu. Viņa mainīja lakatiņus, sēja tos katru reizi citādāk un tāpēc fabrikā viņu uzskatīja par modes dāmu.

Arī pie tās baltās blūzes es viņai uzdāvināju lakatiņus. Domāju, ka esmu viņai uzdāvinājusi kaut nedaudz jaunības. Taču viņa šo jaunību nolika uz “pēc tam”.

Atkal, pēc tam, vēlāk. Visu labāko atstājot uz “pēc tam”. Un pat tad, kad ir skaidrs, ka viss labākais jau ir pagātnē, vienalga – “pēc tam”. Atliktās dzīves sindroms.

Mamma nomira pēkšņi. Janvāra sākumā. Tajā dienā mēs ar ģimeni gatavojāmies aizbraukt pie viņas ciemos. Un nepaspējām. Es biju šokā. Izmisusi. nekādīgi nevarēju saņemties. Tad raudāju līdz nemaņai, tad atkal biju mierīga kā tanks. Es it kā nesapratu, kas apkārt notiek. Aizbraucu uz morgu pēc miršanas apliecības. Turpat darbojās arī apbedīšanas aģentūra. Es vienaldzīgi bakstīju ar pirkstu bildītēs ar zārkiem, atlasa spilventiņiem, vainagiem un tamlīdzīgām lietām. Aģents kaut ko rēķināja uz kalkulatora.

— Kāds apģērba izmērs ir aizgājējai? — viņš jautāja.
— Piecdesmitais. Precīzāk, augšdaļā piecdesmitais, bet uz gurniem….- nez kāpēc es sāku precīzi atbildēt.
— Tas nav būtiski. Lūk, tāds apģērba komplekts mums ir viņai piemērots pēdējam ceļam. Var pat 52. paņemt, lai brīvāks būtu. Te ir kleita, čības, veļa… Es sapratu, ka tas ir mans pēdējais mammai domātais šopings. Un sāku raudāt.

— Nepatīk? — aģents centās iztulkot manas asaras, jo vēl pirms minūtes es te sēdēju nosvērta un mierīga, bet te pēkšņi – histērija.— Principā viņa būs apsegta ar lūk šādu atlasa pārklāju, kas izšūts ar lūgšanu vārdiem.
— Lai ir, es ņemšu.

Es apmaksāju pirkumu un devos uz mammas mājām. Man vajadzēja atrast viņas piezīmju grāmatiņu, lai varētu apzvanīt viņas draugus, lai uzaicinātu tos uz bērēm un bēru mielastu. Es iegāju dzīvoklī un ilgi sēdēju viņas istabā. Klausījos klusumā. Man piezvanīja vīrs. Viņš uztraucās, taču es nevarēju parunāt. Kamols kaklā, un viss. Paņēmu telefonu, lai uzrakstītu viņam ziņu un pēkšņi, bez jebkāda iemesla, atvērās skapja durvis. Kaut kāda mistika. Es piegāju pie skapja. Tur plauktos glabājās mammas gultas veļa, dvieļi, galdauti. Augšpusē bija nolikta paka ar uzrakstu “bērēm”. Es to atvēru un izbrīnā pamiru.

Tur stāvēja mana dāvana. Baltas čībiņas, līdzīgas baletkurpēm un apakšveļas komplekts. Tas pats par 5000 rubļiem. Es ieraudzīju cenu, kas vēljoprojām bija saglabājusies. Tātad mamma zināja, ka tas maksāja tik dārgi. Un nolika to uz “pēc tam”. Uz labāku viņas dzīves dienu. Un sākās cita dzīve… Dod Dievs, tā būs īstā.

Tagad es pabeigšu šo rakstu, nomazgāšu asaras un attaisīšu meitai kasti ar lelli, lai viņa to vazā aiz matiem, sasmērē tās kleitu, pazaudē kroni. Toties viņa paspēs.

Dzīvot īstu dzīvi jau šodien. Tādu dzīvi, kurā daudz prieka. Tikai prieku gaidīt gan nevajag. Tas jārada pašiem. Maniem bērniem nebūs nekādu atliktās dzīves sindromu. Tāpēc, ka katra viņu tagadējās dzīves diena būs labākā.
Mācīsimies dzīvot šodien – šeit un tagad!

Autors: Olga Saveļjeva
Tulkoja: Ginta FS

Kā krīzes laikā palīdzēt savam vīram?

lūgsanas1

Dažkārt krīze skar mūs ne tikai personīgi, vai, ne tikai mūs. Daudzas sievietes raksta par to, ka viņu vīri ir tikuši atlaisti, ir sabrucis bizness u.t.t. Un katra sieva tādā brīdī grib savu vīru atbalstīt, palīdzēt viņam un iedvesmot.

Nevienam negribas zaudēt to, kas viņam jau ir – ierasto dzīves stilu, ierasto naudas daudzumu, izklaides. Tāpēc ļoti gribās vīram palīdzēt. Arī sev pašai. Lai atkal varētu darīt to, kas patīk, piemēram dažkart apmeklēt masieri, un, lai tajā pat laikā vīrs nejustos nospiests.

Kā tomēr tadā smagā brīdī vīram palīdzēt?
Sāksim ar to, kā vīram nevajag palīdzēt:

Nevajag iet viņa vietā strādāt

Pat tad, ja pati vari iekārtoties labā darbā. Es domāju, ka var iet piestrādāt uz nepilnu slodzi, uz laiku, ja situācija ir ļoti kritiska – piemēram, vīrs guļ slimnīcā. Pārējos gadījumos, ja iepriekš neesi strādājusi, un tas jums abiem bijis ērti, vajadzētu atturēties no vēlmes izvilkt no skapja darba grāmatiņu un mesties uz ambrazūras.

 

Tava enerģija ir vajadzīga mājās – vīram un bērniem. Šobrīd vīrs ir bezspēcīgs. Un, ja tu savus spēkus atdosi nevis viņam, bet priekšniekam, tad, kā gan šī situācija var atrisināties?

Nevajag vīru “iekārtot” darbā

Kad es stradāju personāldaļā, bija viena kategorija cilvēku, kurus mēs nekad neņēmām darbā. Jā, un visbiežāk, viņi pat neatnāca uz darba interviju. Tāpēc, ka viņus tur pierakstīja sievas.

Tādiem vīriešiem nebija nekādas pašmotivācijas strādāt. Viņi nāca tāpēc, ka viņus piespieda, bet viņiem pašiem tas nebija ne vajadzīgs, ne arī interesanti. Kāpēc gan lai kāds pieņemtu darbā tādus darbiniekus? Vīrietim ir pašam jāalkst sava darba, savas sievas, jācīnās par tiem. Pašam. Pretējā gadījumā ne darbam, ne sievai viņa acīs nebūs nekādas vertības un jēgas.

Nevajag vīra vietā maksāt parādus

Tas ir tabu. Ja vīrietis radījis parādus, viņam pašam tie jāatmaksā. Vienkārši nelien tajā! Vispār!

 

Nedod vīram naudu, tas iznīcina (pat tad, ja vārdos viņš tev būs pateicīgs). Tas grauj jūsu attiecības un izjauc līdzsvaru.

Nevajag skraidīt pa māju un celt paniku

Jo ātrāk tu skraidi, jo biežāk tu viņu redzēsi uz dīvāna ar alus pudeli rokās un apātijā. Enerģija darboties visbiežāk ģimenē rodas kādam vienam. Ja tu parāk daudz dari, viņam nekas cits neatliek. Kam tev tas vajadzīgs?

Nevajag viņam uzspiest pieņemt lēmumus un ātri visu atrisināt

Viņš zin, kad un cik jāmaksā par dzīvokli, pr kredītu. Viņam arī bez tā nav vienkārši. Bet ja tu pastavīgi atgādini viņam par problēmām, no kurienes gan ņemt spēkus?

Un kā tomēr palīdzēt? 

Atslābinies!

Ja tu iemācīsies atslābināties un pārtraukt skraidīt, pakāpeniski vīrietis sakopos visus savus spēkus un sāks rīkoties – savu iespēju robežās. To iespēju, kuras ir patreizējā brīdī. Problēma ir viena – trūkst pacietības. Mēs nevaram sagaidīt, kad tad beidzot viņš piecelsies no dīvāna un uzveiks visus savus drakonus, mums vajag visu tūlīt un tagad. Atslābinies! Visam savs laiks. Mācies atslābināties ķermeniski, mācies apgulties gultā, kad šķiet, ka darba ir pāri galvai, mācies ieiet vannā brīdī, kad gribas skriet panikā. Jo tu esi mierīgāka, jo labāk tavs vīrs var koncentrēties.

Optimizē izdevumus

Ievēro, es nesaku “ekonomē”, es saku “optimizē”. Ļoti bieži mēs tērējam savu naudu visādiem krāmiem, kurus pēc tam neizmantojam. Spontāni pērkam kaut kādus niekus, kuri nemaz mums nav vajadzīgi. Vienkārši, tā sanāk. Pamēģini saglabāt pašus svarīgākos izdevumus un “nogriezt” tos, bez kuriem var iztikt. Izanalizē un uzmanīgi apdomā.

Pati patstāvīgi dari sevi laimīgāku

 

Vīrietis nodarbojas ar ugunsgrēka dzēšanu. Viņam šobrīd nekas cits neinteresē. Vispār. Ja tagad novērsīsi viņa uzmanību, tad izdzirdēsi drakona rūkšanu. Labāk liec viņu mierā!

Bet kā tad dzīvot? Gribas taču būt laimīgai! Gribas, lai kāds mīlētu, rūpētos, priecētu. Ja vīru nedrīkst aiztikt, tad kur to visu ņemt? Lūk, reāls uzdevums, kas jārisina ikvienai sievietei. Lai attiecības ar vīru nebūtu vienīgais prieka avots, lai tas būtu deserts, bet ne vienīgais pieejamais ēdiens. Attiecības ar radiniekiem, draudzenēm, bērniem un paziņām ir lielisks darbības placdarms. Un vēl, saprast sevi, saprast, kā sajust laimes sajūtu, kas tai ir vajadzīgs – man pašai – ar sevi. Iemācīties klausīties sevī un dzirdēt sevi.

Radoši izpaudies

Tā, lai izdevumu optimizācija nezimainītu tavas ģimenes dzīves līmeni. Lai ģimene ēstu tikpat veselīgi un pilnvērtīgi kā agrāk. Lai viss būtu sakopts, visi būtu glīti apģērbti. Lai tāpat kā agrāk būtu kopīgie svētki un izbraukumi. Lai arī tie būtu savādāki, tomēr – būtu. Lai būtu kopīgi prieki. Lai tā būtu, ir vajadzīga radošā domāšana. Viena mana paziņa par vīra minimālo algu pamanījās tā pabarot visus kaimiņus, ka visi brīnījās, no kurienes viņai tik daudz naudas. Vēl bez visa tā, viņa pamanījās iekrāt naudu lielākiem pirkumiem un regulāri atjaunoja garderobi. Kā tā? Vienkārši viņai viss bija kartībā ar radošo enerģiju.

Tici, ka viņam viss izdosies

Ja tu netici, tad kurš cits gan ticēs? Ja viņš zin, ka pat tu – viņa pats tuvākais cilvēks viņu nosodi un viņam neuzticies, tad no kurienes gan viņam ņemt spēkus piecelties un sākt kaut ko darīt?

 

Sievietes domu spēks ir varens, viņas sievisķās vēlmes un ticības spēks dara brīnumus. Ja sieviete netic savam vīrietim, viņam nekas nesanāks. Pat tad, ja viņš ļoti centīsies. Diemžēl.

Negaidi ātrus rezultātus

Dažkārt grūtības var ieilgt. Katram cilvēkam dzīvē ir sarežģīti Saturna periodi, kas ilgst pat 7 gadus, kad var sabrukt vispār viss – un tur neko mainīt mēs nevaram.

Palīdzi viņa darbībā

Ja tev ļoti gribās kaut ko darīt, palīdzi savam vīram darbā. galvenais, lai viņš tam piekristu. Ja vinš kaut ko ražo, palīdzi vinam to pārdot, izdari kādus sekretāres darbiņus, izdari kaut ko, ko viņš lūdz. Kad mans vīrs nodarbojās ar interneta portāliem, es vairākus gadus palīdzēju viņam tajos izvietot informāciju, savukārt viņš nodarbojās ar klientiem. Tas ir kā piemērs.

 

Galvenais, necensties vadīt šo viņa biznesu (savādāk mēs jau protam klusiņām pielavīties un tad sākt komandēt).

Esi ar viņu vienā barikāžu pusē

Ļoti bieži sievietes savus vīriešus vaino krīzē, sakot: tu jau neko negribi darīt un nedari. Un vēl karo ar viņiem, uzskatot par visu nedienu cēloni. Taču labāk no tā nekļūst. Drīzāk – pretēji. Ja sieviete nostāda sevi pret savu vīru, uzskatot viņu par pretinieku, šādam stāstam labu beigu nevar būt. Taču, ja esi ar viņu vienā laivā, vienā komandā, kopā risiniet problēmas, jūs kļūstat saliedētāki, tuvāki un stiprāki. Kopā. Kas galu galā tev vajadzīgs – ātri atrisinat problēmu, vai risināt to tā, lai saglabātu ģimenē cieņu un mīlestību?

Lūdzies

Pati reālākā sievietes palīdzība vīram. Ņemot verā to, ka sieviete vispār ir visas dzimtas un ģimenes spēka avots, lūgšanas ir viņas galvenais PIENĀKUMS. Saprotot to, ka Dievs var gan palīdzēt gan virzīt, gan aizsargāt viņu pašu, vīru un bērnus, sieviete var izmainīt pasauli sev apkārt ar patiesu lūgšanu, kas nāk no sirds. Un tas ir lielisks veids, kā tikt skaidrība ar sevi un saviem pārdzīvojumiem.

 

Nevari gaidīt un paciesties – lūdzies. Paniko – lūdzies. Dusmojies – lūdzies. Tas patiešām palīdz. Pa īstam!

Autors: Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta FS

Es mīlu tevi

pateiciba3.jpg

Kā tikko es biju izlasījusi Džo Vitāles un Hju Liņa grāmatā “Bez robežām” par to, kāds maģisks spēks ir frāzei “Es mīlu tevi”, es sāku to pielietot it visās savas dzīves situācijās. Es skaitīju to no rīta, kad pamodos, kad brokastoju, mazgājos dušā, runāju pa telefonu, pastaigājos u.t.t.

Frāzi “Es mīlu tevi” es skaitīju klusiņām pie sevis. Taču sāku censties to biežāk pateikt saviem tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem. Ziniet, daži brīnījās, daži apjuka, taču neviens man neteica: “Tu, ko, esi sajukusi pratā?” vai arī “Vai tev viss ir labi?”. Nē, viņi vienkārši smaidīja, bet, kas ir pats galvenais – arī viņi pēkšņi man atbildēja: “Un arī es tevi mīlu.”

Šī frāze izmainīja visu manu dzīvi, kas agrāk bija steidzīga, haotiska, bet tagad kļuva harmoniska un tajā sāka notikt brīnumi.

Domāju, ka sirds dziļumos katrs no mums ļoti vēlamies mīlestību. Tas pats attiecas arī uz citiem cilvēkiem.

Kad tu atkārto : “Es mīlu tevi”, tu sevi attīri un izstaro pozitīvu enerģiju, kas ietekmē arī visus parējos.cilvēkus.

Padomā par kaut ko, kas tavā dzīvē vēl joprojām tevi tracina, uztrauc un jauc tavu garīgo līdzsvaru. Tā var būt veselības problēma, vai konflikts ar kolēģiem. Nav svarīgi, kas tieši. Domās sakoncentrē savu apziņu uz šo un sāc skaitīt “Es mīlu tevi”. Tu vari vērsties pie Visuma, Dieva (kam nu kurš tic). Nav svarīgi, tici vai netici šīs frāzes efektivitātei, vienkārši uzticies procesam un turpini. Viss, kas tev ir jādara, jāatkārto šī frāze: “Es mīlu tevi”. Pamazām tu sāksi just mīlestību, un tas atstās iespaidu uz cilvēku vai situāciju.

Šī vienkāršā frāze: “Es mīlu tevi” ir caurlaide tajā pasaulē, kurā tev būs iespēja izdziedināties un piepildīt savas vēlmes. Galvenā tās ideja ir mīlēt it visu, kas ir ap mums. Mīlēt savu lieko svaru, savu bērnu ar uzvedības problēmām, kaimiņu – visus viņus. Mīlestība pārvērš enerģiju un atbrīvo to. Frāze “Es mīlu tevi” ir kā burvju parole, lai mēs beidzot sajustu Visumu.

Doktors Hjū Liņs teica, ka burvju frāzē “Es mīlu tevi” ir iekļauti trīs elementi – pateicība, cieņa un pārvērtības. Ar šo trīs elementu palīdzību var izmainīt visu.

Tu vēljoprojām esi skeptiski noskaņots? Paskatieties uz to no citas puses.

Pat tad, ja šī metode tev šķiet neprātīga, kas gan slikts notiks, ja tu domās atkārtosi “Es mīlu tevi”? Kamēr tu zvani pa telefonu, vai raksti elektroniskās vēstules. ēd vai vienkārši dzīvo savu dzīvi?

Šajās dienās tu sajutīsies daudz labāk, pat tad, ja nekas īpašs nenotiks. Pamēģini un tu redzēsi, kas notiks. Tu taču neko nevari zaudēt!

Es mīlu tevi.
Man ļoti žēl.
Lūdzu piedod man.
Es pateicos tev.
(Hooponopono)

Avots: http://cilamicli.ru

Tulkoja: Ginta FS

P.S. Latviešu valodā iznākusi Džo Vitāles grāmata Bez robežām (Zero Limits). Grāmatā atklāta unikāla havajiešu sistēma, kā iegūt bagātību, veselību un dvēseles mieru. Grāmatu no angļu valodas tulkojusi Dina Kārkliņa, izdevis apgāds Zvaigzne ABC.

Skolotājs tev blakus

cilveks blakus

Tāda ir mana pieredze: skolotāji, kuri visvairāk mums vajadzīgi — ir tie cilvēki, ar kuriem kopā mēs šobrīd dzīvojam. Mūsu dzīvesbiedri, vecāki, bērni — ir paši labākie skolotāji, par kuriem mēs varējām sapņot. Vēl un vēl tie mums rādīs patiesību, kuru ne vienmēr mēs vēlamies redzēt – tikmēr, kamēr mēs to ieraudzīsim…
Cilvēki man bieži jautā, vai esmu bijusi kādas reliģijas piekritēja līdz 1986. gadam. Un es atbildu: «Jā. Mana reliģija bija doma, ka maniem bērniem ir aiz sevis jāsavāc savas izmētātās zeķes». Tā bija mana reliģija un es biju ļoti aktīva tās piekritēja, neskatoties uz to, ka tā nekad tā pa īstam nebija nostrādājusi.

Reiz, kad Darbs jau “dzīvoja manī”, es sāku apzināties, ka tā nebija patiesība. Realitātē viņi katru dienu izmētāja savas zeķes, neskatoties uz maniem lūgumiem, draudiem un sodiem daudzu gadu garumā, un es sapratu, ka man pašai šīs zeķes jānovāc, ja vēlos, lai tās nemētātos.

Mani bērni bija pilnībā laimīgi ar visām savām izmētātajām zeķēm. Tad kuram no mums bija problēma? Tā bija man. Manas domas par izmētātajām zeķēm sarežģīja manu dzīvi – ne zeķes pašas par sevi. Un kam bija risinājums? Atkal – man! Es sapratu, ka man ir divi varianti: vai nu panākt, lai man ir taisnība, vai arī – būt brīvai.

Man bija vajadzīgi pāris mirkļi, lai uzlasītu zeķes, nedomājot par bērniem. Un es sapratu, ka man patīk salasīt viņu zeķes. Es to darīju sevis, nevis viņu dēļ. Tā vairs nebija garlaicīga mājas uzkopšana; iespēja uzlasīt zeķes un ieraudzīt tīru grīdu pārvērtās labsajūtā. Pēc laika viņi ievēroja, ka tas dara man prieku un paši sāka vākt savas zeķes, bez mana atgādinājuma.

Mūsu vecāki, mūsu bērni, mūsu vīri un draugi spiedīs uz visām iespējamām mūsu “pogām”, kamēr mēs sapratīsim, ko īsti nevēlamies par sevi zināt. Un katru reizi tie mūs virzīs tuvāk brīvībai.

Fragments no Baironas Keitijas grāmatas “Mīlēt to, kas ir”.

Interesanta ir pati raksta autore Bairona Keitija (Bairona Keitlina Rīda).

Viņa dzīvoja nelielā pilsētiņā, kas atrodas Dienvidkarolīnas štatā – tuksnesī. Bija ģimene, vīrs, bērni, pati nodarbojās ar uzņēmējdarbību. 30 gadu vecumā viņai sākās ļoti smaga depresija. Desmit gadu garumā viņa turpināja slīgt paranoidālā depresijā, naidā pret sevi un viņu vajāja pastāvīgas domas par pašnāvību. Pēdējos divus gadus viņa nebija spējīga pat pamest savu istabu.

Reiz agrā 1986. gada februāra rītā, atrodoties rehabilitācijas centrā, viņa saprata ko tādu, kas izmainīja visu viņas dzīvi. Viņa pati uzskata, ka šī viņas pieredze ir kas līdzīgs tam, ko apraksta budistu un hinduistu literatūrā zem dažādiem nosaukumiem. Keitija to sauc par  “mošanos realitātei”. Tajā apgaismības brīdī, kā viņa saka:

“Es apjautu, ka tad, kad ticu savām domām, es ciešu, bet, kad neticu – neciešu un tas tā ir ikvienam cilvēkam. Brīvība izrādījās tik vienkārša. Es atklāju, ka ciest nav obligāti. Es atradu sevī prieku, kurš nekad nepazūd, pat ne uz mirkli. Šis prieks ir katrā no mums, vienmēr.”

Keitija nav ne vienas no reliģijām piekritēja. Viņa ir vienkāršs cilvēks. Precējusies ar dzejnieku un tulkotāju Stīvenu Mitčellu, ar kuru kopā viņa uzrakstīja savu pirmo grāmatu “Mīlēt to, kas ir” un arī savu trešo grāmatu “Tūkstots prieka vārdu”.

Drīz pēc “atmošanās” pie Keitijas pēc palīdzības sāka griezties cilvēki. Viņi vēlējās uzzināt, kā iegūt brīvības sajūtu. Keitijas pašizziņas metode, kuru viņa sauc par “DARBU” šobrīd ir ļoti populāra. Tie ir vienkārši četri jautājumi, kurus uzdodot sev, cilvēks var mainīt savu dzīvi:

1. Vai tā ir taisnība?

2. Vai absolūti skaidri vari zināt, ka tā ir taisnība?

3. Kā tu reaģē tad, kad tici šai domai?

4. Kas tu būtu bez šīs domas?

Šo Darbu var darīt patstāvīgi vai kopā ar kādu citu cilvēku​.

Sākumā cilvēkam jāizvēlas kāda pārliecība vai doma, kas viņā rada trauksmes sajūtu vai kādas citas nepatīkamas izjūtas, piemēram: «Mana māte nekad nav mani mīlējusi» vai «Toms nevar cerēt, ka es risināšu viņa problēmas».

Pēc tam, vadoties no šīs domas, cilvēks uzdod sev šos četrus jautājumus. Jautājumus var uzdot arī jūsu uzdevuma partneris. Ja cilvēks strādā patstāvīgi, viņš pieraksta atbildes, bet darbā ar parneri atbild mutiski.

Pēc tam, kad jautājumi ir uzdoti, izteikumi burtiski mainās pretējā virzienā.

Piemēram: «Mana māte nekad nav mani mīlējusi» pārvēršas uz «Mana māte vienmēr mani ir mīlējusi». Vēl bez tā, cilvēks, kurš veic šo Darbu, pārbauda to, vai viņš var noteikt, kādā veidā radusies jaunā doma un vai tā ir patiesāka par to, kas bija agrāk.

Pati Keitija īsi savu Darbu apraksta tā: «Nosodiet savu tuvāko, uzrakstiet to, uzdodiet četrus jautājumus un pēc tam paplašiniet». Viņa ar šīs metodes palīdzību treniņos palīdz risināt gan savstarpējās attiecību problēmas, bērnu audzināšanas problēmas, slimības, emocionālās traumas, finansu problēmas, palīdz cilvēkiem gan skolās, gan ieslodzījumu vietās.
Tāds šodien stāsts!

​​​​​​​Tulkoja: Ginta FS

Mihails Labkovskis: “Būt sievišķīgai nenozīmē – būt lupatai”

sieviete-policiste

Kad Mihails Labkovskis runā par pašpietiekamu un pārliecinātu par sevi sievieti, daudzi protestē: lūk, sanāk vecis brunčos! Par to arī šoreiz parunāsim.

Daudzām sievietēm, kuras lasa manus rakstus un klausās manas lekcijas, gribas protestēt. Kad es runāju par neatkarību, pašpietiekamību, spēju sevi nodrošināt, pieņemt svarīgus lēmumus savā karjerā un savas dzīves kontrolē – sievietes man saka, ka es esot uzzīmējis gluži vai vīrieša tēlu. Tēlu – asu, stingru, bez jebkādām sievišķības pazīmēm.

Pieņemsim. Taču paskatīsimies, kas sagaida sievieti, kurai vispār nepiemīt neviena no šīm – tā sauktajām “vīrišķīgajām” īpašībām. Iedomāsimies tādu meitenīti-meitenīti, meitenīti-fejiņu. Viņa ir tāda – pretrunīga, gaisīga un pēkšņa.

Pirmkārt – viņai nav naudas. Viņa taču no dzimšanas vēl nekad nav strādājusi, vienmēr ir paļāvusies uz vīrieti, kas viņu ir uzturējis. Sākumā tas bija tēvs, pēc tam viņu svinīgi nodeva vīram. Ne par kādām partnerattiecībām tādā ģimenē runāt nevar, jo šī meitene vēljoprojām ieņem savu ierasto meitas pozīciju. bet vīram ir sagatavota gādīgā tēta loma – labākajā gadījumā.

Kad nokrīt iemīlēšanas plīvurs, vīrietis, kurš pilda tēva lomu, agri vai vēlu sāks kritiski skatīties uz savas sievas “iegribām” («хотелки»). Viņa grib jaunu kažoku? Vecais taču vēl pietiekami labi izskatās. Jaunus zābakus? Vai tad viņai par maz apavu? Labāk es tērēšu naudu kaut kam citam, vērtīgākam! Sieviete kā pastavīgs izdevumu avots, pakāpeniski sāk tracināt. Viņas vēlmes vairs nešķiet tik svarīgas un viņas lūgumi vīrieša smadzenēs parvēršas par pastāvīgu “zāģēšanu” un nīdēšanu, un viņš vairs negrib to iepriecināt ar dāvanām, jo viņa visu laiku prasa. Un prasa, un prasa, un prasa…..cik tad var!?

Bērnus mēs mīlam nesavtīgi. Pieaugušu sievieti nesavtīgi mīlēt nevar (tāpat kā vīrieti). Nevar tikai un vienīgi atdot, neko nesaņemot pretī. Tās ir kā līgumattiecības un tajās ir svarīgs balanss. Un ticiet man, sekss un ēdiens nav pietiekami svarīgi faktori, lai vīrietis nolemtu, ka viņš apbērs savu sievu ar visiem pasaules dārgumiem. Un vēl, nauda – tā ir vara. Un pat pats “zeltainākais” vīrietis pasaulē galu galā domā: ja es viņu uzturu, tātad esmu saimnieks mājās, tātad es vēlos komandēt. es esmu galvenais! Bet viņa darīs to, ko es teikšu. Es nekonsultēšos ar viņu. Es visu lemju pats! Un viņa man pakļausies, kur gan viņa liksies! Tā pazūd cieņa un šī ģimene, kā tāda, cieš krahu.

Otrkārt, sieviete sāk baidīties. ja nu šis vīrietis aizies, tad kas viņu baros? Gadiem ejot, satikt gudru, bagātu, pievilcīgu, neprecētu vīrieti, kurš gatavs apgādībā pieņemt sievieti, paliek arvien sarežģītāk. Ja vēl šai sievietei ir bērni, tad iespējas sarūk vēl vairāk.

Bet, pat tad, ja vīrietis nekur nepazūd, ar katru gadu šāda sieviete kļūst viņam arvien neinteresantāka, jo viņai nav nekādas savas dzīves. Par ko viņam ar viņu runāt? Bērni, veikali, seriāli – tas taču ir garlaicīgi. Visas dienas ir vienādas, visi jaunumi – tikai par sadzīvi. Daudzi iebildīs – bet kur tad paliek hobiji? Varbūt viņai tādi ir? Jā, iespējams, viņai tādi ir, taču stāsts nav par hobijiem, bet gan par pašrealizāciju. Viņa var nodarboties ar jogu, gleznot, bet tas viss ir vienveidīgi. Viņš paskatīsies reizi, otro un tad pateiks – pietiek, neinteresanti, apnicis! Viņa vienkārši nosit laiku, viņa neko nesasniedz, neaug, nerealizē savas ambīcijas, nekustās uz priekšu. kaut kāds purvs!

Visas viņas intereses riņķo ap saimniecību. Ar viņu negribās apspriest kaut ko interesantu, jo viņas skats uz vīrieti interesējošiem jautājumiem būs ne parāk gudrs, nevietā un nevajadzīgs. Viņa maz ko ir redzējusi, viņa maz ir komunicējusi ar dažādiem, daudzpusīgi attīstītiem cilvēkiem, viņa nav iemācījusies pārvarēt dažādas sarežģītas krīzes situācijas, faktiski viņai nav tās, vajadzīgās dzīves pieredzes, kas ir stradājošai, aktīvai, pašrealizētai sievietei.

Darbs – tas nav stāsts par naudu, tas ir stāsts par personības izaugsmi, sociālajiem un profesionālajiem sakariem, tā ir saskarsme ar visdažādākajiem komunikācijas veidiem un darbībām, attiecību veidošana ar dažādu raksturu cilvēkiem. Tas ir tas, ko pieņemts saukt par dzīves skolu.

Kas attiecas uz mūsu lirisko varoni? Piedzemdēt bērnus, tas nav slikts veids kā daudzus gadus padzīvot vīra maizē (прожить на халяву). Taču bērniem ir tendence izaugt, bet dzemdēt 5 un vairāk reizes mūsdienu kultūrā nav īpaši izplatīta parādība.Tātad ap gadiem 45 viņa saviem bērniem vairs nav vajadzīga 24 stundas diennaktī, viņi jau ir pietiekami patstāvīgi. Bet vairāk neko viņa neprot. Iedomājamies bildīti: kamēr bērni bija maziņi, vīrietis visus ģērba, baroja, kā jau tas pienākas kartīgam ģimenes tēvam. Tagad bērni ir izauguši, viņam ar sievu nav par ko runāt, kā personība viņa viņam ir neinteresanta, kā mūžīgais problēmu un nepieciešamības visu laiku tērēt naudu avots, viņa tam ir apnikusi. Cik pievilcīgas jums šķiet 45 gadu jaunas sievietes, kura nekad nav stradājusi un, no kuras tagad aiziet vīrs, perspektīvas?

Un visbeidzot pats galvenais. Nestrādājošas sievietes, patriarhāta ģimenes modeļa piekritējas, dzīvē iztrūkst galvenā jēdziena “pieaudzis cilvēks” sastavdaļa. Viņa nekontrolē savu dzīvi. Viņa vienmēr ir atkarīga. Viņai vienmēr ir jāpielāgojas, jāpakārtojas, pretējā gadījumā viņai atņems labsajūtu. Ja viņai saka “nē”, viņa nevar pateikt “jā”: “Jā, labi, nevajag, pati nopirkšu/nolemšu/izdarīšu” Viņai nav nekā cita, izņemot ārieni. Visu pārējo nav nopirkusi, radījusi viņa, un tāpēc tas var tikt jebkurā brīdī atņemts. Un vēl viņa nevar pat plānot! Šodien situācija ir viena, rīt var izrādīties pavisam cita. Pēc būtības patriarhāla ģimene – ir kaut kas līdzīgs kā darba devēja un darba ņēmēja attiecības. Ja lietas iet labi, darbinieks cenšas – var iedot kvartāla prēmiju. Sāka bieži slimot, zaudēja entuziasmu – atlaida un pieņēma viņa vietā citu. Darbinieks jau sākotnēji ir atkarīgā stāvoklī, viņš nevar atnākt pie priekšnieka un paprasīt algas pielikumu, lai garantēti to saņemtu. Vienalga galavārdu teiks firmas īpašnieks, ne personāls. Un atriezīsimies pie tā, ar ko sākām: pie sievišķības.

Neviens netraucē sievietei-inženierim valkāt kleitas, neviens nav aizliedzis doktoram saveidot lokainus matus, bet analītiskās nodaļas vadītāja drīkst jūsmot par savu sārtvaidzi bebi. Neviens nevar patraucēt zinātniskajai darbiniecei būt maigai un mīlošai. Neviens neatņem sievietei-policistei tiesības mīlēt ziedus un dzeju.

Ķirsītis tortes viducī:
Man jautā, kālab veiksmīgai, pašpietiekamai sievietei, kura patstāvīgi tiek galā ar visām problēmām, un ir finansiāli neatkarīga, ir vajadzīgs vīrietis?

Atbildu: priekam!
Ģimenē abi cilvēki viens otram ir vajadzīgi priekam. Ja cilvēks otrā cilvēkā redz agregātu kādu noteiktu funkciju veikšanai, tad tas ir finišs!

Autors: Mihails Labkovskis
Foto: http://www.pikabu.ru
Tulkoja: Ginta FS