Kā atgriezt nozagto nākotni

Nākamajai paaudzei mantojumā paliek bezcerība, kuru tai nebūs spēka mainīt. Tā, it kā mēs būtu kalnu pārejā. Agrāk cilvēki, raugoties nākotnē, ar cerībām raudzījās debesīs. Tagad priekšā redzama vien nogāze, pa kuru ripot lejup.

Par šo tendenci liecina jaunās tūkstošgades aptaujas. Dažādu gada gājumu cilvēki nākotnē neredz nekā pozitīva. Vecāki atzīst, ka viņu bērni dzīvos sliktāk, jau dzīvo sliktāk. Un arī pašiem bērniem, pat ja viņiem nav iespēju reāli salīdzināt, tomēr nepatīk tā dzīve, kurai mēs viņus esam nolēmuši.

Pieaugot viņi atklāj tās nedrošību un nožēlojamību. 

Viens no piemēriem, kas spilgti raksturo šo tendenci, ir pētījums, kas veikts starp 16-25 gadus jauniem respodentiem. Izrādījās, ka “klimata krīzes psiholoģiskais slogs nopietni ietekmē milzīgu skaitu jauniešu visā pasaulē”.

Viņi patiešām ir ļoti nobažījušies par klimata pārmaiņām un viņiem ir bail no ekoloģiskās katastrofas. Jaunieši jūtas nodoti, jūtas, ka viņiem ir atņemta nākotne un, ka pieaugušie un valdība viņus ir pametuši likteņa varā.

Šķiet, kāda tur daļa pusaudžiem un tiem, kas vēl vakar tādi bija,  par laikapstākļiem uz plānētas? Taču viņiem šī problēma nav kaut kas abstrakts vai globāls, viņiem tā ir konkrēta, personīga. Tā arī viņi to uztver, demonstrē, atšķirībā no “senčiem”, praktiskums un tālredzība. Un bezcerība.

Antisistēmisti

Cilvēks šajā pasaulē nāk ne jau pēc savas gribas – un viņš attopas apstākļos, kuri jau sākotnēji sola ciešanas. Turklāt ciešanas ne jau tāpēc, ka jācieš nabadzība vai bads, bet tāpēc, ka nav perspektīvas, bet ir draudi. Labāk nebūs. Būs vēl sliktāk, vel un vēl – valstī, tautā, pasaulē.

Tāda ir jauniešu dzīves uztvere. Un tas nav tāpēc, ka viņi būtu izlutināi vai infantili, bet tāpēc, ka iekšēji viņi mūs ir pārauguši un nevar samierināties ar mūsu veiksmes kritērijiem.

Dabiska paaudžu nobriešana noveda pie sabrukuma, un virkne krīžu ekonomikā, sabiedrībā, veselības aprūpē un vidē paātrināja šo procesu. 

Mūsdienu dzīve ir pilna asām pārmaiņām, lēcieniem augšup un lejup, bet kopējais lejupvērstais virziens nav noliedzams. Pieauguši, solīdi cilvēki brīdina par briesmām, deklarē reformas, paziņo par jauniem virzieniem, paraksta starptautiskas vienošanās – bet jaunieši redz, ka to visu caurstrāvo meli, naudaskāre, liekulība un, ka reālu risinājumu nav.

Ieslīguši pašlabuma meklējumos, apmāti ar ideju par pārākumu pār citiem cilvēkiem, mēs neko neesam spējīgi apturēt. 

Galu galā problēmas, ar kurām mēs saskaramies, ir globālas, savukārt mēs, gluži pretēji, esam dziļi lokāli. Mēs savu sugu saucam par “Homo sapiens”, bet, ja paskatās uz planētas un cilvēces stāvokli, mūsu pretenciozitāte izskatās nožēlojama. Saprātīgas būtnes nedzīvo šādi un nenoved pie tā. Saprātīgas būtnes redz kopainu, izprot dabu un nonāk harmonijā ar tās likumiem.

Taču mēs nevēlamies tam piekrist. Ieejot globalizācijas ērā mēs neesam gatavi pieņemt faktu, ka tagad viss atkarīgs no pareizas kopējās sistēmas savienošanas un līdzsvarošanas.

Mēs nevaram pieņemt, ka tā ir vienota, vesela un centieni tajā dominēt skar ikvienu.

Cik daudz nepatikšanu mūs šķir no brīža, kad sapratīsim acīmredzamo: mums nav vajadzīga cīņa, mums ir vajadzīga cieša iekšēja saikne, satuvināšanās, pacelšanās pāri pretrunām. 

Tas ir vienīgais veids, kā atrisināt visas sistēmas krīzes jebkurā jomā, vai tas būtu klimats vai ģeopolitika. Globālā sistēma, pirmkārt, prasa pareizu, labu saikni starp cilvēkiem.

Jo cilvēks taču ir radības kronis un no viņa ir atkarīgi visi parējie šīs sistēmas līmeņi. Viss ir saistīts ar viņu. Un viņam beidzot jāizaug līdz savai misijai, jāieņem sava īstā vieta – tā nav ne valdnieka, ne iekarotāja, ne plēsēja, bet miera nesēja un visu daļu līdzsvara garanta misija.

Tikai tad mēs varēsim pareizi novērtēt problēmas, kas mums jārisina un atradīsim vienīgo pareizo lēmumu. 

Vienkāršiem vardiem runājot, ikviena problēma sākas un beidzas mūsos.

Protams, jaunā paaudze nespēj to visu apzināties un izpaust, taču tā jūt, turklāt jūt labāk kā viņu vecāki. Lūk, kāpec jaunieši tik vēsi attiecas pret mūsu “vērtībām”, netiecas smagi strādāt patērētāju piramīdas labā, neredz jēgu precēties un dzemdēt bernus. Labāk padzīvot sev bez liekām problēmām un tad nomirt…

Ļoti pragmatiski. Bet arī nesaprātīgi. Tā savu laiku nokalpojušais zīmogs – mūsu zīmogs – iznīcina jaunos asnus.

Nodevēji

Vēl nekad agrāk mēs neesam bijuši tik bezspēcīgi. Pat visbriesmīgāko nelaimju, epidēmiju, karu un sociālo satricinājumu laikos ir spīdējis cerību stars. Cilvēki zināja: arī tas pāries, dzīve turpināsies, un bērniem, mazbērniem vēl būs iespējas Bet šobrīd priekšā nekas nespīd. Nākotne ir bet tā nevilina, tā nesola nekādu nesola kāpumu, nepiesaista, bet gluži pretēji – satrauc un biedē.

Un tas ir gluži dabiski globālos apstākļos, kad ikviens karš var izradīties pēdējais, kad ikviena ekonomiskā krīze var novest mūs kiberpankā (cyberpunk), vai vēl ļaunāk. Kad katra epidēmija var kļūt par pandēmiju un katra dabas katastrofa var pāraugt pasaules kataklizmā…

Tie vairs nav šausmu stāsti, tā ir mūsu dzīves realitāte. Pagājušā gadsimta puisīšu un meitenīšu sapņus nomainījusi savstarpēji saistītās un savstarpēji atkarīgās pasaules trauksme, kas liek zaudēt pēdējos orientierus.

Ar ko tad mēs varam iepriecināt jaunos? Ar visparēju vieglo narkotiku legalizāciju? Ar vispārēju pareju uz zaļo enerģiju? Ar visaptverošu cīņu pret tradicionālā dzīvesveida pārpalikumiem?

Ar ideoloģisku nolīdzināšanu reālas vienlīdzības vietā? Ar nebeidzamu cīņu pret ienaidniekiem, kuri traucē labi dzīvot? Gala rezultātā tas viss tikai pasvītro mūsu pilnīgo nespēju stāties pretī nākotnes izaicinājumiem.

Jaunā paaudze iekšēji ir daudz viedāka par mums, un tā pamazām zaudē ticību iepriekšējās pasaules uztveres pamatiem. Un pieredzes trūkums – mūsu pieredzes – kļūst par jauniešu priekšrocību nevis trūkumu. Nē, viņi nav revolucionāri, nav nemiernieki vai buntinieki. Gluži otrādi, viņi ar skaidru skatu skatās uz mūsu neprātu un nezin, kur no tā patverties.

Viņiem nav vairs ideālu, viss ir izmantots un novalkāts līdz pat caurumiem. Lai kurp arī dotos, visur ir dogmas, barjeras, latiņas un gadiem ilgs fanātisks vergu darbs statusa un spēļmantiņu dēļ, bez reāla mērķa un pilnvērtīga baudījuma.

Tādā situacijā daudziem ir daudz vieglāk iekrist kādā bērnišķīgā fanātismā ar no pirksta izzīstiem, bet skaidriem uzdevumiem, dēļ kuriem tie gatavi ziedot savu dzīvi un pat dzīvību…. Vai arī nogrimt, lai velti netērētu spēkus…

Mēs viņiem esam nozaguši visu: pagātni, tagadni un, galvenais, nākotni. Mēs esam izšķērdējuši veselu planētu, mēs grozām gigantiskus budžetus un milzīgu bagātību dēļ īslaicīgas baudas.

Miljardi, triljoni tiek izgrozīti caur sistēmu un aiztek nezināms, kur, ofšoros, aiz bieziem aizkariem, kas aizsedz “demokrātijas” aizkulises. 

Bet jauniešus mēs sūtām mācīties koledžās un universitātēs, lai pēc tam daudzu gadu garumā apmaksātu šīs mācības, lai rotējot starp patēriņa zobratiem un pēc tam vēlā briedumā tie sāktu bagātināt veselības aprūpes sistēmu. Dzīvoklis, kotedža, villa, mašīna, pensija… Absolūti bezjēdzīga un bezidejas perspektīva.

Cilvēkam dzīvē ir vajadzīgs kas vairāk – kaut kas patiesi lielāks, nepārejošs, pacilājošs. Šajā gadsimtā mēs vairamies to saukt par laimi, taču – jā, cilvēkam ir vajadzīga laime, īsta, neviltota, nezūdoša. Kā mūžības dzirksts, kas apmirdz dzīvi un piešķir tai jēgu, vektoru, saikni ar citām dzirkstīm. Lai cik augsti tas arī neskanētu, tā ir mūsu visu patiesā vajadzība. Bez tās cilvēks nav cilvēks.

Lūk, kas patiešām ir vajadzīgs jaunajai paaudzei, pec kā tā alkst. Mūsu dēļ tā ir zaudējusi vienkāršās patiesības, nav spējīga novērtēt savstarpējās saiknes nozīmi, tuvības nozīmi, sapratni. Bet sapratne un spēja pacelties virs konfliktiem – tas ir tas pamats, balstoties uz kuru sākas ceļš augšup, pie vienas kopīgas laimes visiem. 

Kādi mes tomēr esam dinozauri! Tā vietā lai saviem bērniem šo paskaidrotu, palīdzētu nostāties uz šī ceļa, mēs augstpratīgi noveļam uz viņu pleciem savu grēku izpirkšanu. Jo, lai ko mēs izdomātu, lai ko izgudrotu, bez iekšējām pārmaiņām, bez patiesām cilvēciskām savstarpējām attiecībām labāk viņiem nebūs. Lai tad maldās dziestošās dienas tumsā, neredzot rītausmas atblāzmu…

Sapratīs viņi kaut kad vai nesapratīs, vienalga mēs esam nodevēji.

Mihaels Laitmans
Tulkoja: Ginta Filia Solis

C pote katram ir mājās

Sākšu ar jautājumu. Vai zinājāt, ka Taškentas med. instituc bija pelnīti bijušās PSRS galvenā labratorija? Otrā pasaules kara gados Taškentā tika izveidots viss padomju zinātniskās domas zieds medicīnā. 2020. gada pavasarī, pandēmijas pirmā viļņa virsotnē, viņi publicēja zinātniski pamatotu un ārkārtīgi noderīgu informāciju par COVID-19 visai pasaulei

Taškenta. 21.03.2020 Šuhrats KHALILOVS (medicīnas zinātņu kandidāts)

Galvenais C vīrusa apdraudējums ir tas, ka tas, pirmkārt, ietekmē imūnsistēmu. Un tikai tad, otrajā vietā, tas ietekmē plaušu audus.
Laika nobīde starp šiem diviem uzbrukuma viļņiem ir tieši tas, ko mēs saucam par “inkubācijas periodu”.

Mēs bieži lietojam tādus vārdus kā “spēcīga” vai “vāja” imunitāte. Tomēr parastie cilvēki praktiski vispār nezina, kas tas ir. Turklāt lielākajai daļai ārstu ir ļoti maz priekšstata par imūnsistēmas struktūru un tās atsevišķo daļu funkcionalitāti..

Es mēģināšu visvienkāršāk un pieejamāk izskaidrot C vīrusa ietekmes mehānismu uz cilvēka ķermeni disertācijas formātā.

80% no visas imūnsistēmas koncentrējas tievās zarnas gļotādās un submucous slāņos limfoīdo audu un to uzkrāšanās formā – Peyer plāksteros.
Limfoīdie audi ražo antivielas (limfocītus T-, B-, G- utt.), Kā arī dažāda veida imūnglobulīnus.
Antivielas caur limfātisko sistēmu nonāk apakšējā dobajā vēnā, sirdī, un, izejot no plaušu cirkulācijas, iekļūst sistēmiskajā cirkulācijā un tiek pārvadātas visā ķermenī.
Tādējādi tiek nostiprināta audu imunitāte, ieskaitot pašu plaušu audu imunitāti.
C, sajaucoties ar ēdienu maltīšu laikā, nonāk zarnās un sāk iznīcināt limfoīdos audus.

(Tapēc ir svarīgi mazgāt rokas!)

Tā rezultātā ietekmētie limfoīdie audi pārtrauc limfocītu un imūnglobulīnu ražošanu.
Tādējādi imūnsistēma tiek iznīcināta, kā rezultātā audu imunitāte plaušās ir krasi novājināta. No šī brīža sākas otrais koronavīrusa uzbrukuma vilnis jau tā neaizsargātajiem plaušu audiem, kas izpaužas ar smagu pneimoniju, kas beidzas bēdīgi.

Pašlaik visu pretepidēmisko pasākumu mērķis ir novērst koronavīrusa iekļūšanu plaušās, kas principā ir ārkārtīgi dārga un praktiski neefektīva. Visi terapeitiskie pasākumi ir vērsti tikai uz komplikāciju apkarošanu, pneimonijas formā.

Tajā pašā laikā jāsaprot, ka C ir drauds daudziem gadiem un gadu desmitiem. Tas, kas mums šodien ir, ir tikai pirmais pandēmijas vilnis. Un tādu viļņu būs daudz.

Tajā pašā laikā visi preventīvie un terapeitiskie pasākumi ir vērsti uz koronavīrusu, kas lokalizēts plaušās,  kamēr netiek veikta ietekme uz zarnu koronavīrusu. Citiem vārdiem sakot, “rati ir novietoti zirga priekšā”.

Ir daudz dabīgu produktu, kuriem piemīt ne tikai baktericīdas īpašības, bet arī tieši ietekmē vīrusus, tos nogalinot.

Visefektīvākais šajā ziņā ir ķiploks.

Un, ja jūs katru dienu izdzerat 2/3 glāzes ķiploku ūdens uzlējuma, tad tas uzreiz (!) nonāk tievajās zarnās un nekavējoties (!) sāk nogalināt C!

Tas nodrošinas šādus efektus:

– “nogalinātais” COVID-19 pārstāj iznīcināt tievās zarnas limfoīdos audus. Tā rezultātā limfoīdie audi turpina darboties pareizi, t.i. ražot antivielas un imūnglobulīnus;
– bojātā imūnsistēma ātri atjaunojas un nostiprinās, kas izraisa ievērojamu audu imunitātes palielināšanos plaušu audos. Nepārvarama barjera rodas C, bet arī mikrobiem (stafilokokiem uc) un sēnītēm, kas arī rada būtiskas briesmas koronavīrusa pneimonijas gadījumā;
– “ķiploku ūdens” ietekmē tievajās zarnās izvēršas ļoti interesanta notikumu ķēde. “Nogalināts” un novājināts ar “ķiploku ūdeni” C ir nekas cits kā dabiska vakcīna, veidojas dabiski cilvēka ķermeņa iekšienē.

Kā jūs zināt, lai izveidotu mākslīgo vakcīnu, nepieciešama ļoti aprīkota un ļoti dārga laboratorija un augsti kvalificēta personāla darbs. Darbs pie mākslīgās vakcīnas radīšanas turpinās 6-9 mēnešus, rūpnieciskā ražošana ir dārga un laikietilpīga.

Pēc “ķiploku ūdens” uzņemšanas tievajās zarnās veidojas dabiska vakcīna 30-40 minūtēs un pilnīgi bez maksas;

– dabiskā vakcīna sāk aktīvi veidot specifisku imunitāti pret C. Tādējādi cilvēka ķermenī destruktīvo patoloģisko notikumu ķēde, ko izraisa C, tiek pārtraukta un iznīcināta pašā sākumā, un tai nav turpinājuma. Ķermenis visdabiskākajā veidā tā teikt, plānveidīgi, cīnās ar C un uzvar
Tajā pašā laikā ārkārtas un stresa pilns ķermeņa cīņas veids ir pilnībā izslēgts, un tas plānveidā neitralizē vīrusu. Tā rezultātā radusies epidēmija apstājas dažu dienu laikā.

“Ķiploku ūdens” lietošana

kā antiepidēmijas protokolu to var piemērot vienas dienas laikā visā valstī visu iedzīvotāju vidū. Pamata patogēnais morfoloģiskais substrāts pilnībā izzudīs vienas vai divu dienu laikā.

“Ķiploku ūdens” pagatavošanas metode ir ārkārtīgi vienkārša.

1. Vienu vai divas  (ja mazas!) Nomizotu ķiploku daiviņu šķērsvirzienā pārgriež uz pusēm, ievieto stikla litra burkā un istabas temperatūrā piepilda ar ūdeni.

Tas tiek darīts no rīta.

2. Līdz vakaram “ķiploku ūdens” ir gatavs lietošanai.

Jums jālieto 2/3 glāze 3-4 stundas pēc pēdējās ēdienreizes, naktī, pirms gulētiešanas.

3. Nākamajā dienā “ķiploku ūdens” pagatavošanas procedūra būs jāatkārto ar svaigu ķiploka daiviņu.

4. Turpiniet lietot ķiploku ūdeni vienu mēnesi.

Šajā laikā tiks izveidota specifiska imunitāte pret C.

R. M. Haitovs, B. V. Pinegins. (Tas ir cilvēks, kurš uzrakstīja pirmo vai vienu no pirmajām imunoloģijas mācību grāmatām)

Foto: Kevin Bidwell

Savam bērnam skolas gaitas sākot

Es esmu no tiem cilvēkiem, kuriem skolā iešana nekad nav sagādājusi prieku. Kad mācījos skolā, es ļoti no tās noguru, un nogurstu arī tagad, kad vedu turp savu bērnu. Kad meita sāka iet pirmajā klasē, mēs bijām apjukuši un neveikli centāmies uzmundrināt ne tikai viņu, bet arī sevi.

Un, lūk, atkal 1. septembris un es domāju par to, ko gan teiktu savam bērnam, ja tagad ar tagadējo savu vecāka pieredzi vestu viņu pirmo reizi uz skolu? Tad, lūk, visticamākais, ka augšāmcēlies Makarenko mani kārtīgi iepļaukātu par to, ko tagad teikšu, bet pēc tam bezspēkā apraudātos un apjucis ierautos stūrī. Tāpēc, ka mana uzruna pirmklasniekam izskatītos sekojoši un šos vārdus es pateiktu Dona Korleones balsī:

1. Nedzenies pēc labām atzīmēm.

Tās nav lielākā vērtība. Tu pats sev iekšēji uzstādi latiņu, to nedara ieraksts klases žurnālā.

2. Tev nav obligāti ar kādu jādraudzējas, pietiek, ja esi labestīga un laipna.

Protams, skaistas ir grāmatiņas par skolas laiku draudzību. Taču var gadīties tā, ka tava cilvēka šajā kolektīvā vienkārši nav. Taču nebēdā, viss tev vēl priekšā.

3. Skolā vairs nav “mazo jauko bērniņu”.

Tu nokļūsti kolektīvā, kurā kopā sanākušas jau pilnvērtīgas, lai arī vēl pieaugošas personības. Šis kolektīvs gandrīz pilnā sastāvā kopā būs visus 9 vai 12 skolas gadus. Jau pirmajās dienās sākas attiecību veidošana. Pacenties kolektīvā ierakstīties cienīgi. Neļauj sev darīt pāri.

4. Neiesaisties citu pazemošanā.

Ja kolektīvā ir tāda situācija – neesi to vidū, kas moca vājākos. Un, lūdzu, pastāsti man, ja ir tāda situācija. Es atradīšu skolā pareizo pieaugušo, kurš šo situāciju palīdzēs atrisināt.

5. Neviens nedrīkst par tevi smieties un tevi pazemot. Īpaši jau skolotājs.

Mums skolā bija klases audzinātāja, kura sevi uzskatīja par Petrosjana pēcteci un viņai ļoti patika cilvēku priekšā pasmieties par citu kļūdām. Tad, lūk – tas ir nepareizi.

6. Skolotājs nav neapšaubāma autoritāte.

Lai arī ļoti cienu pedagoga misiju un profesiju, savā dzīvē esmu satikusi ļoti daudz cietsirdīgus, uz dzīvi apvainojušos, vājus, dumjus – dažādus skolotājus, un tāpēc nekad savam bērnam neteiktu, ka skolotājam vienmēr ir taisnība. Tas tā nav. Gadās, ka skolotājs kļūdās. Iespējams, viņš ir lielisks cilvēks, kurš spējīgs būt par skolotāju ar lielo burtu, un, iespējams, tieši viņš spēs palīdzēt tev grūtā situācijā. Mācību gaitā mēs to redzēsim, esi mierīga, nepārdzīvo.

7. Tu esi maziņa, bet tas nenozīmē, ka ar tevi var darīt visu, kas ienāk prātā.

Ja tu negribi ēst skolas brokastis – tu vari neēst. Ja tev vajag uz labierīcībām – tu drīksti palūgt skolotājam iziet. Cieni citus un izturies tā, lai tevi cienītu.

8. Tev nedrīkst draudēt.

«Salauzīšu tavu telefonu». «Paņemšu un neatdošu». «Sasien matus, savādāk es tos nogriezīšu». Tas ir viss, ko lai saka man nevis tev. Tu sēdi, klausies un ņem vērā.

9. Tevi nedrīkst neielaist stundās. Pat tad, ja esi aizmirsusi maiņas apavus.

Pat tad, ja tavi svārki nav tā fasona, kādus gribētu redzēt skolotāja. Tavas tiesības mācīties ir nostiprinātas ar valsts Konstitūciju. No sava metra augstumiem tu vari demonstrēt to, ka spēj pastāvēt par savām tiesībām. Taču speciāli buntoties, protams, nevajag. Bet, ja nu tā sanācis, ka maiņas apavi aizmirsušies, droši aizstāvi savas tiesības atrasties klasē notīrītos āra apavos. Jo citu cilvēku darbs ir jāciena un tāpēc grīdai jāpaliek tīrai.

10. Jebkurā situācijā zini – tev ir aizsardzība. Šī aizsardzība esam mēs – tavi vecāki.

Tu vari man piezvanīt jebkurā laikā un izstāstīt man visu. Un es palīdzēšu tev atrisināt jebkuru grūtu un sarežgītu situāciju. Kā Betmens vai Karlsons. Es esmu blakus!

Jekaterina Suslova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

MAMMU!

Meitene ir mātes dzimtas turpinājums. Cik ļoti māte dzīvē ir spējusi realizēties, tik laimīga spēj būt meita. ja māte ir nelaimīga, tad meitenei vienmēr būs piederības un līdzjūtības sajūta, un zemapziņā viņa pildīs programmu: “Mammu, tevis dēļ es arī būšu nelaimīga!”

IESPĒJAMIE SCENĀRIJI
Ja mammai nav bijušas laimīgas attiecības ģimenē, tad, visticamākais, arī meita izvēlēsies to vīru, ar kuru cietīs;

Ja mamma nav spējusi realizēties darbā, tad arī meita strādās nemīlamu vai smagu darbu;
Ja mamma cieš no trauksmes, tad arī meita nesīs sevī šo sajūtu;
Ja mamma cieš no vientulības, tad arī meita upurēs savu personīgo dzīvi, lai būtu blakus mammai un kliedētu viņas vientulības sajūtu.
Ja mamma visu mūžu ir stradājusi, bet tā arī palikusi nabadzīga, arī meita darīs to pašu;
Ja mamma visu mūžu ir strādajusi un kļuvusi par bagātu darbaholiķi, bez personīgas dzīves, arī meita pildīs šo programmu.

PĀRMAIŅU CENA
Pat tad, ja meita vēlēsies kaut ko mainīt savā dzīvē un iemācīsies dzīvot pēc sava scenārija, viņai nāksies iziet caur šo grūti panesamo atstumtības, sāpju un vientulības sajūtu. Visi apstākļi saliksies pret viņu, bet mamma pastāvīgi viņai pārmetīs nepateicību un to pašu darīs arī apkārtējie.

Pretošanās mātes scenārijam var novest pie tā, ka attiecības abu starpā sabojājas, ka pazūd senie draugi, pie pilnīgas savu vērtību pārvērtēšanas, darba un partnera maiņas. Un tas ir briesmīgi sāpīgi, daudziem pat neiespējami. Pazaudēt visu – dēļ kā? Vientulības un nenoteiktības, atsvešinātības un aukstuma attiecībās?
Vairums meitu tomēr izvēlas piederību savai mātei un sabiedriskā programma stimulē šo ceļu – esi laba meita, klausi tēti un mammu, cieni vecākos, neesi nepateicīga.

PĀRMAIŅU GRŪTĪBAS
Ārpasaulē meitene, kura vēlas dzīvot  savu dzīvi un kļūt par personību, apkārtējiem izskatīsies bezkaunīga un netikumīga, egoistiska un slikta. Apstākļi un sabiedrība centīsies likt justies vainīgai, pirmie soļi apstiprinās to, ka šis solis kļūt pašai par sevi ir kļūdains, un vainas sajūta liks atgriezties pie mammas un vecā scenārija, kur viss ir skaidrs, komfortabls un ierasts. Tad apkārtējie varēs piekrītoši māt ar galvu un mamma būs apmierināta. “Buntiniecei” neizdevās kļūt sev pašai, toties viņa vēl vairāk nostiprināja savā scenarijā vēlmi turpināt mātes ciešanas. 

SECINĀJUMI
Taču šis ceļš ir personības un apzinātības bojāejas ceļš, dvēseles nomākšanas ceļš. Tajā nav prieka un laimes. Bet galu galā visu var izmērīt tikai ar vienu – vai cilvēks ir laimīgs, vai nav. Un viņam jābūt laimīgam, tas ir vienīgais meitenes pienākums – kļūt laimīgai, priecīgai un būt sev pašai. Tas ir vienīgais pienākums pret savu māti, dzimtu un savu likteni. Un šī meitene rezultātā iegūs laimīgu dzīvi, par kādu viņas mamma pat nesapņoja.
Diemžēl daudzām sievietēm nelaimīga komforta sajūta ir daudz svarīgāka par pašas laimi. Taču tās kuras ir spējušas pārvarēt sarežģītas jūtas un pretestību – sagaida jaunas dzīves laime, brīvība, optimisms, pārliecība par saviem spēkiem, pašcieņa un patiesa laime.

Berts Hellingers
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Personīgā pieredze. 
Manā likteņa matricā pirmais punkts ir attiecības ar mammu.
Un šeit lasāms sekojošais. Varbūt vēl kādam tas noder.

“MAMMAS LOMA mūsu dzīvē. Patiesībā mammas izpilda tos uzdevumus, kurus mums kopā ar šo mammu ir jāiziet. Mums dod vai mēs izvēlamies tikai tos vecākus, kurus mums ir jāpieņem. Mammas pieņemšana ir priekš tam, lai mēs mammas izskatā pieņemtu savu sievišķo būtību, sievišķo pirmsākumu. Tēva izskatā, lai pieņemtu vīrišķo pirmsākumu. Un, kad mēs nepieņemam, kādu no saviem pirmsākumiem (sieviešu vai vīriešu), tad patiesībā atkarībā no tā, kuru pirmsākumu mēs nepieņemam tādi jautājumi mums ir arī jārisina. Ja ir pretenzijas pret mammu, tad ir problēmas ar sieviešu pirmsākumu ar tās nepieņemšanu.

Mammām ir UZDEVUMS kā smagu nastu DEMONSTRĒT mums savas problēmas. Mammas mums parāda, kādas mums ir personiskās problēmas ar sieviešu pirmsākumu. Un viņai nebūt nav viegli to darīt. Viņa vienkārši velk uz saviem pleciem šo uzdevumu. Un tiklīdz mēs pieņemam to, kas mums jāpieņem par sevi, par sieviešu pirmsākumu, tā mamma pārstāj, viņai vairs nav jārāda, jādemonstrē. Māte uzelpo un saka “Paldies Dievam esmu tikusi galā ar šo uzdevumu. Vairs man nav jādemonstrē šie visi jautājumi”. Un mamma maģiskā veidā mainās. Mammai vairs nav jābūt sliktai, lai mēs paši sevī ieraudzītu, ieraudzītu savu sievišķo pirmsākumu.

Ieteikumi enerģijas līdzsvarošanai.
Attīstīties garīgi, pārstāj ieciklēties sadzīves lietās un problēmās. Attīsti savu radošo sievietes dabu. Harmonizē attiecības ar māti un ar visu sieviešu dzimumu. Cieni apkārt esošās sievietes. Cieni savu partneri, neapspied un dod viņam brīvību. Neizjūti sašutumu, bet piedod un pieņem. Mīli dabu, zemi un ieaudzini šo mīlestību bērnos. Savlaicīgi prast atlaist no sevis pieaugušos bērnus un redzēt viņos patstāvīgas personības.

Auglība – radi bērnus un izpaudies radoši. Rūpējies par dzīvniekiem un augiem. Apsaimnieko māju un nodarbojies ar kulināriju. Rūpējies par savu ārieni. Ģērb sevi skaistās drēbēs un rotājies. Rūpējies par bērniem, radiniekiem, dzīvniekiem un cilvēkiem, kuriem ir nepieciešama tava palīdzība un esi maiga. Noņem pārmērīgu kontroli pār tuviem cilvēkiem, pārstāt komandēt. Seko tam, lai balss plūstu vienmērīgi bez pavēlnieciskām intonācijām.”

Ginta Filia Solis

Kad mīl, tad saudzē.

Es jau sen ievēroju, ka tie cilvēki, kuri ir apsēsti ar vēlmi saņemt, neko nespēj saglabāt pēc tam, kad saņēmuši…

Ne no lietu pasaules, ne dzīvās.
Ar mantām – parasti palieto un pēc tam izmet.
Ar cilvēkiem… neirotiski kontrolē, ir greizsirdīgi, cenšas “ganīt”, absolūti neinteresējoties par to, ko jūt, domā un elpo cilvēks, kuru vakar tik aizrautīgi medīja.
Daudzi uzskata, ka tie, kuri gadiem ilgi lenc un iekaro, noteikti kvēlo vēl nepieredzētā mīlestībā.

Bet, nē…

Viņi kvēlo bailēs no zaudējuma, savu kaprīžu un apsēstību verdzības. Tā ir absolūti egocentriska teritorija, kurā vispār nav svarīgas citu cilvēku vajadzības, tikai savas. Par katru cenu.

Tā izlutināts bērns uzrīko koncertu, pieprasot savu mantiņu, bez kuras, šķiet, viņš neizdzīvos…. bet pēc tam, knapi stundiņu to pamocījis, iemet kaktā uz visiem laikiem.
Mantiņai šeit nekad nav nekādas vērtības.

Lieliem puisīšiem un meitenītēm arī mantiņām nav nekādas vērtības… bet tikai mantiņas nu jau ir dzīvas.

Kad mīl, tad saudzē. Vienmēr.

Ļoti piesardzīgi ienāk, nekad necenšas ielauzties. Saudzīgi mijiedarbojas un kopā veido savu stāstu. Saudzīgi rūpējas par to, lai tas turpinātos.
Bet tie, kurus interesē tikai saņemšana, neprot atdot. Arī saudzēt neprot.

Mani mīlie, atcerieties šo tad, kad kāds uzstājīgi centīsies jūs okupēt, neapstājoties pat uz mirkli, lai saprastu, vai jūs to vēlaties vai nē…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

IZGLĀBT SAIMNIEKU

Kāds veterinārārsts ārstēja dzīvniekus;

arī suņi un kaķi slimo. Ārsts apmeklēja savus pacientus mājās un sarunājās ar to saimniekiem – sarunājas nevis vienkarši ārstēja. Un viņš saprata pavisam vienkāršu lietu: mājdzīvnieku slimības tieši saistītas ar viņu saimnieku stāvokļiem.

Kāds suns bija tuvu miršanai ar ļoti augstu temperatūru; ārsts lika saimniekiem to iznest ārā no mājas. un temperatūra uzreiz pazeminājās. Bet ienesot mājā, momentā atkal pacēlās. Saimnieki ļoti uztraucās par savu radinieku, kurš slimnīcā mocījās ar apdegumiem. Un atmosfēra viņu mājas bija ļoti saspringta. Cilvēks izveseļojās un arī suns izveseļojās.

Kādā citā ģimenē jau pieauguši suņi pēkšņi sāka čurāt un kakāt, piedodiet, turpat mājā. Bez iemesla, lai arī zināja noteikumus, ka mājā darīt to nedrīkst. Tajā laikā saimniekam darbā notika ļoti nopietnas pārbaudes un viņš ārkartīgi nervozēja. Pārbaude beidzās un suņi sāka uzvesties normāli.

Bet kāds cits suņuks nomira no vemšanas; vispār nevarēja ieēst. Suņa saimniece pārdzīvoja ļoti smagu nervu sapbrukumu pēc tam, kad viņu bija nodevis tuvs cilvēks. Viņa burtiski vārījās dusmās un izjuta lielas dvēseles sāpes. Suns to juta un līdzpārdzīvoja. Tik ļoti pārdzīvoja, ka nomira, ārsts vairs nevarēja viņu glābt. Saimniece nespēja pārslēgties – dvēseles sāpes nav tik ātri dziedināmas.

Un dzīvnieki “uzņemas uz sevi” savu saimnieku slimības: gan nierakmeņu kaites, gan sirds kaites… Ja saimnieks jūtas labāk, arī suns jūtas labāk – dzīvnieki ārstē, tam nav vajadzīgi pierādījumi. Bet sunītis, kaķis vai papagailis slimoja. Un nesūdzējās, viņi nesūdzās. Tikai skatās izmisušu skatienu un līdz pēdējam elpas vilcienam pauž savu mīlestību.

Viņus taču cilvēki pieņēma mīlestības dēļ. Tikai mīlestības. Un viņi mīl. Un visu paņem uz sevi; dalās ar mums mūsu slimībās un nelaimēs. Un mājdzīvnieku slimību iemesls, kā uzskata ārsts, slēpjas viņu saimnieku emocionālajos un fiziskajos stāvokļos. Emocijās un trauksmē. Citu cilvēku negatīvajā ietekmē.
Un šis ārsts daudzus savus pacientus izglāba, ļoti labestīgs un gudrs ārsts. Un ļoti daudz ko izskaidroja: mājdzīvnieki pārņem savu saimnieku stāvokli. Un momentā sāk tos glābt – par savas dzīvības cenu. Tā arī ir Mīlestība. 

© Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

DZĪVOT VIEGLI

Var dzīvot ļoti vienkārši, neizmantojot tādus terminus kā “garīgais ceļš” vai “pašrealizācija” ne domās, ne ikdienas dzīvē. Daba ir izdomājusi vienkāršu dzīves vienību – GAISMAS DIENA. Un dzīvot “šeit un tagad” nemaz nav tik grūti. Par vienkāršu mērķi kļūst tieši katras dzīves dienas izdzīvošana: nodzīvot dienu tā, lai būtu priecīgi un viegli aizmigt un viegli pamosties nākamajā dienā.

Nav grūti uzbūvēt savu dzīvi tā, lai ieekonomētu ļoti daudz dzīvības spēku. Tāpēc viegli ir atbrīvot sevi no televīzijas skatīšanās, no mēdiju ziņu plūsmas, mūždien tracinošajiem telefona zvaniem, tukšiem braucieniem, nevajadzīgiem randiņiem un ilgām sarunām par neko. Cilvēkam vienmēr ir izvēles brīvība – ko skatīties, uz ko skatīties, ko klausīties un ko lasīt.

Ir vērts dot brīvību sev un otram, tajā skaitā arī vienam no otra, un dzīvē ienāks vairāk klusuma, kārtības un dvēseles miera.

Un šajā mirklī ļoti skaidra kļūst izpratne par to, ka tu dzīvo maksimāli pilnvērtīgu dzīvi.

Un katra diena ir piepildīta ar jauniem un vērtīgiem atklājumiem. Un dienas kļūst “garšīgas” un “ilgspēlējošas”! Un tik daudz dzīvē ir smieklu, jautrību, joku un spēles… 

Un tik ļoti gribas TĀ DZĪVOT arī turpmāk. Tik ilgi, cik būs lemts.

Jūlija Kozlova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Palūdz Dievam to, ko var dot tikai Viņš

Ir vajadzīgs milzīgs spēks, lai caur lūgšanām izmainītu savu dvēseli.
Ļoti daudz spēka tiek patērēts attiecībās ar citiem cilvēkiem, ēšanai, situācijas kontrolei. Tātad periodiski vajadzētu no tā visa atbrīvoties, lai lūgšanas atstātu dziļāku iespaidu. 

Tiecoties pēc Dieva ir pastāvīgi jāuzkrāj sevī mīlestības jūtas…

Augstākā lūgšana notiek bez vārdiem.Tā ir vienkārši mīlestības saglabāšana un palielināšana ikvienā situācijā.

Lūgties vajadzētu 300 reizes no rīta, tikpat pa dienu un vakarā, tāpec, ka šobrīd visa “netīrība” lien ārā no dvēseles un ar trim lūgšanām to nespēsi pārvarēt.

Necenties atcerēties sīkumus, tie tev nav vajadzīgi.
Atceries dažus galvenos notikumus un ej tiem cauri daudzas reizes, simtiem reižu. Un atceries: sevi nosodīt nedrīkst: tā ir paššaustīšana.
Dieva priekšā vainīgo nav. Dievs ir Mīlestība. Un Dievs ne no kā nav atkarīgs.
Un tava Mīlestība nedrīkst būt ne no viena atkarīga.

Pieņem visus zaudējumus un pazemojumus, lai tie absolūti neietekmētu tavu mīlestības spēku …

Lūgšanas nedrīkst būt mērķis. Lūgšanas ir līdzeklis, kā sajust un audzēt Mīlestību dvēselē. Mīlestība pret Dievu, lielāka nekā pret visu esošo, parastā dzīvē izpaužas kā iekšēja mīlestība pret apkārtējo pasauli bez pretenzijām.

Kad lūdzies saviem vārdiem, palūdz Dievam to, ko var dot tikai Viņš – Mīlestību. Viss parējais tev būs jāpanāk pašam.

Sergejs Lazarevs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

BŪT VESELAM

Parastii 17-18 gadu vecumā jaunieši piedzīvo pirmo mīlestību un gluži dabiski notiek attīrīšanās caur instinktu pazemošanu. Jo lielākas iekšējās problēmas, jo sāpīgāka dvēseles attīrīšanās. Tas nozīmē, ka pret jaunu sievieti vīrietis var izturēties slikti, un rodas daudz dažādas neveiklas situācijas.

Ja ir maz iespēju saglabāt mīlestību laikā kad notiek ārstēšana caur cilvēkiem, tad tiek dota attīrīšana caur slimībām. Ja ir pārņēmis izmisums, ir tieksme kādu vainot, aug aizvainojums uz visu pasauli, aizēnojot mīlestību, tad viegla slimība tiek nomainīta pret smagu. Jo slimības uzdevums ir vedināt uz mīlestību un nepieķeršanos. Dusmas vai izmisums slimības laikā noved to neārstējamā stadijā vai pat pie nāves.

Es vienmēr pacientiem esmu teicis, ka ar slimību nevajag cīnīties, bet vienkārši nomainīt to ar pēc būtības līdzīgu procesu. Ņemot verā to, ka slimība sasien mūsu instinktus, pieklusina apziņu un vēlmes, tātad mirklī, kad tā rodas, ir svarīgi atteikties no vēlmēm, gavēt, visiem piedot un lūgties.

Atteikšanās nav iespējama, ja mēs neatkāpjamies no savas gribas. Bet lai attālinātos no paša gribas, ir visā jācenšas ieraudzīt Dievišķo gribu. 

Nesen es izlasīju kādu interesantu publikāciju, kas attiecās uz zāļu lietošanu. Zinātnieki bija atklājuši faktu, ka tad, kad cilvēks gavē un atsakās no vēlmēm, zāles iedarbojas daudz efektīvāk nekā tad, ja cilvēks pardzīvo un slimības laikā daudz ēd. Ir patīkami, kad zinātne atrod faktus, kas apstiprina to, ka cilvēka dvēseles stāvoklis vistiešākajā veidā ietekmē viņa veselību.

Sergejs Lazarevs “Izdzīvošanas pieredze”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Jau senajās Lazareva lekcijās ir šī informācija par to, kā dzīvot, lai dzīve būtu jēgpilna un mīlestības piepildīta bez slimībām un smagām mācībstundām:
Oficiālais kanāls šeit

Dzīve ir tas, kas notiek tieši šeit un tagad

Nesen pārlasīju Narinē Abgarjanas grāmatu ” No debesīm nokrita trīs āboli” un mani līdz dvēseles dziļumiem saviļņoja kāds stāsts par vīru, kurš tirgū nopirka kurpes. Viņš vēlējās tās uzreiz uzvilkt kājās, bet sieva nostājās pozā, sakot: “Vecais, neāksties. Uzvilksi tās uz svētdienas dievkalpojumu”. Večuks ļoti apvainojās, bet sieva kaismīgi centās pierādīt, ka ir ikdienas apģērbs un ir svētku.

Viņi atgriezās mājās un kamēr varījās zupa, vīrs atgūlās atpūsties, un nomira. Viņa to apglabāja, bet zārkā jaunās kurpes līdzi nedeva. Ko vēl ne! Tās taču pilnīgi jaunas! Tikai mirušais sāka pa naktīm viņu “apciemot”, katru nakti un pārmeta viņai skopumu. Nācās sagaidīt, kad nomirs kārtējā ilgdzīvotāja un apaut viņai četrdesmit piektā izmēra kurpes.

Kāds paziņa ar rūgtumu sirdī stāstīja, kā savulaik bija apvainojies uz savu vecmāmiņu. Viņam bija septiņi gadi, kad atbraucis pie vecmāmiņas ciemos vasaras brīvlaikā, viņš tai palūdza atvērt ābolu ievārījuma burciņu. Vecmāmiņa viņam atteica, jo ievārījumu taupīja Svētās Trīsvienības dienas strūdelei. Sākumā puika centās vecmāmiņu pierunāt, bet, kad tas neizdevās, sāka raudāt un pa vilciena sliedēm devās uz savām mājām, labi vēl, ka mājas atradās kaimiņu ciemā. Vecmāmiņa nenodzīvoja līdz Trīsvienības svētkiem, bet ievārījuma burku kopā ar makšķerēm un gurķu burku nozaga kāds no kaimiņiem.

Manai tantei kumodē guļ brīnišķīgi rūtaini brunči, tos viņa glabā savai miršanai. – Vai tev tie svārki patīk? – Ļoti. – Tad valkā! – Pienāks laiks. Savā aizrautīgajā stilā cenšos viņai pierādīt, ka nav iespējams gūt prieku no svārkiem, dodoties zārkā uz kapiem, taču uzpucēties un aiziet uz pilsētu pēc maizes var ar lielu prieku. Viņa saprotoši smaida un saka, ka es vēl neesot dzīvi paostījusi.

Mani vecāki jau vairākus gadus atsakās braukt uz sanatoriju. Slimo, dzer litriem nurofēna, bet iziet atveseļošanas kursu, papeldēties radona vannās nepiekrīt. Tēvs to pamato ar to, ka valstī norisinās karš un viņam sirdsapziņa neļauj nodarboties ar savu veselību, “kad austrumos mirst cilvēki”.

Draudzene dažkārt atceras izslavēto šprotu bundžu. Viņas mamma bija to dabūjusi par mega pievilcīgu cenu un nobēdzinājusi svētkiem, nepaskatoties uz derīguma termiņu. Kad pienāca “X” diena un uz šķīvja skaisti bija izkārtotas brūnganas tostermaizītes, marinētu gurķu sķēlītes un svaigas dillītes, šprotes izrādījās sabojājušās.

Atliktās dzīves sindroms ir ļoti ērts. Tajā var ietīties kā kokonā un attaisnot savas bailes un slinkumu. Nevēlēšanos neko darīt un pieņemt lēmumus. Lūk, bērni izaugs, iestāsies vasara, pienāks Lieldienas… Labāk no pirmdienas, no pirmā septembra, pēc atvaļinājuma, kad beigsies karš.
Jau no agra rīta mēs gaidām vakaru. Vakarā – jaunu dienu. Vēlākiem laikiem glabājam skaistus galdautus, svinīgus vārdus, labas domas un sapņus. Labāku darbu un gardāku kumosu.
Gaidam izdevīgu gadījumu, piemērotu mirkli, pirmo mēness dienu. Atliekam jaunību uz vecumdienām, aizmirstot to, ka dzīve ir tas, kas notiek tieši šeit un tagad”.

© Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis