Mihails Labkovskis par bērnu audzināšanu

labkovskis

Šeit daži trāpīgi pazīstamā krievu psihologa Mihaila Labkovska citāti, kas liek aizdomāties par to, kā mēs komunicējam ar saviem bērniem un, iespējams, kadu no tiem varēsiet izmantot, veidojot attiecības ar saviem bērniem.

«Ja pats esi nelaimīgs cilvēks, tu nekādā veidā nespēsi izveidot attiecības ar savu bērnu tādas, lai viņš būtu laimīgs. Savukārt, ja laimīgi ir vecāki, tad neko speciālu darīt nevajag».

«Kontrolēt ir bezjēdzīgi! Totāla kontrole un neuzticēšanās liek bērnam melot. Izeja ir viena – dot brīvību šodien! Lai bērns izdzīvotu dažādas situācijas un iemācītos tajās uzvesties. Uzticēšanās un pārliecība, ka tavs bērns tiks ar visu galā, ir lieliska. Un nav obligāti visu laiku noskaidrot viņa atrašanās vietu un pašsajūtu».

«Daudzi uzskata, ka viņiem – vecākiem, viss ir kartībā, bet problēmas ir tikai bērniem. Un brīnās, kad vienā ģimenē izaug divi pavisam atšķirīgi bērni: viens – pārliecināts par sevi, veiksmīgs, bet otrs – kompleksains neveiksminieks, mūžīgi īdošs vai agresīvs. Tas tikai nozīmē to, ka bērni ģimenē jutušies katrs savādāk un kādam no tiem ir pietrūcis uzmanības. Kāds bijis jūtīgāks un viņam mīlestība bijusi vairāk vajadzīga, bet vecāki to nav ievērojušiи».

«Mācieties radīt tādus apstākļus, lai bērnam nebūtu iemesla jums melot. Ir trīs melu iemesli: bailes, izdevīgums un psihopatoloģija, divus no tiem ir jūsu spēkos izslēgt, trešo – izārstēt».

«Sekot tam, lai bērns būtu apauts, apģērbts un paēdis – tās ir rūpes par bērnu, nevis audzināšana. Diemžēl daudzi vecāki ir pārliecināti, ka ar rūpēm pietiek».

«Attiecībās ar skolu un pedagogiem jums jābūt sava bērna pusē. Sargiet savus bērnus. Nebaidieties no sliktām atzīmēm. Bīstieties novest līdz tam, ka bērnam sāks riebties skola un mācības vispār».

«Skolā būtu jāiemāca ne tik daudz matemātika un literatūra, cik pati dzīve. Skolā vajadzētu iegūt ne tik daudz teorētiskās zināšanas, cik praktiskās prasmes: prasmi komunicēt, veidot attiecības, atbildēt par sevi – saviem vārdiem un darbiem, risināt savas problēmas, vienoties un parvaldīt savu laiku…. Tieši šīs prasmes palīdz cilvēkam justies parliecinātam pieaugušo dzīvē un nopelnīt naudu savai dzīvei».

«Atkārtoju. Gatavot mājas darbus kopā ar bērnui nevajag! Krāmēt kopā ar viņu skolas somu nevajag! Mūžīgi vaicāt «kā tev skolā?» – nevajag. Jūs tā bojājat attiecības un rezultāts diez vai jūs apmierinās. Vai tad patiešām jums nav par ko citu ar savu bērnu parunāt?».

«Sodīt bernus var un dažkārt tas ir pat nepieciešams. Taču ir skaidri jānodala bērns un viņa “nodarījums”.  Piemēram, jūs iepriekš esat vienojušies, ka līdz brīdim, kad atnāksiet mājās, mājas darbiem jābūt izpildītiem, bērnam paēdušam un traukiem nomazgātiem. Bet, atnakot mājās, jūs redzat ainu: zupas katls stāv neaiztikts, grāmatas nav atvērtas, papīri pa grīdu, bet jūsu lolojums sēž uz dīvāna ar degunu planšetē. Galvenais, šajā brīdī nekļūt par fūriju un nesākt bļaut, sakot, ka no viņa nekas jēdzīgs neizaugs, ja nu vienīgi nulle uz kociņa. Bez jebkādas agresijas pieejiet pie bērna. Smaidot, apskaujiet viņu un sakiet: «Es tevi ļoti mīlu, taču planšeti tu vairs nedabūsi». Var izsniegt telefonu – lukturīti, bez interneta. Bet kliegt, lamāties, apvainot, apvainoties un pēc tam nerunāt – to nu gan nevajag!».

«Grūti pateikt, kuram no bērniem būs vairāk psiholoģisku problēmu: teicamniekam vai divnieku karalim. Teicamnieki, kuri visu dara ļoti centīgi un burtiski “izsēž” savas teicamās atzīmes – bieži vien ir bērni, kurus nomāc trauksme un ļoti bieži tie ir bērni ar zemu pašvērtējumu».

«Ja sākumskolā jūsu bērns netiek galā ar mācību programmu, ja jums nākas stundām ilgi sēdēt ar viņu pie mājas darbiem – problēma nav bērnā, tā ir skolā, ģimnāzijā, licejā. Šīs mācību iestādes bieži vien strādā, atbilstoši vecāku ambīcijām un rūpējas nevis par bērniem, bet par savu prestižu un samaksu par saviem pakalpojumiem. Sarežģītāk nenozīmē – labāk! Bērnam nav jāpārmācās, jācenšās panākt programmu, ko sastādījuši pedagogi. Pirmajā klasē mājas darbu sagatavošana nedrīkstētu prasīt vairāk kā 15-45 minūtes laika. Pretējā gadījumā, jūs ilgi neizturēsiet».

«Bērnam obligāti jābūt savam privātajam brīvajam laikam, kad viņš neko nedara no 2 līdz 4 stundām dienā. Trauksmaini un ambiciozi vecāki bernus pārslogo. Pulciņi, nodarbības, treniņi, valodas… Un saņem neirozes un visu, kas tām seko».

«Kabatas naudai bērnam jābūt jau sākot no 6 gadiem. Nelielai, bet regulārai summai, kuru viņš pats parvalda. Un ir ļoti svarīgi, lai šī nauda nekļūtu par manipulāciju instrumentu. Nevajag kontrolēt, kam bērns tērē šo naudu, un nevajag to izsniegt atkarīgi no sekmēm un uzvedības».

«Runāt ar bērniem vajag par dzīvi vispār, un nevis par to, kā vajag dzīvot. Ja vecēki ar bērnu var runāt tikai par problemām, tas nozīmē, ka vecākiem ir problēma».

«Uzticēšanās attiecībās ar bērniem ir dzīvē svarīga. Ja no pašas mazotnes bērnam tiek piedāvāts pašam pieņemt lēmumus, viņš izaugs patstāvīgs un atbildīgs cilvēks. Kurš ir spējīgs saprast, kas ir labi un, kas slikti, un spēs turēties pretī kārdinajumiem. Un tieši tā ir vecāku sirdsmiera ķīla, nevis pastavīgā neirotiskā, totālā kontrole:«Kur esi? Kad būsi? Ar ko esi?».

Avots: https://detstrana.ru

Tulkoja: Ginta FS

Mūsu bērni – vissvarīgākie viesi

11
Ir neierasti runāt par viesmīlību attiecībās starp vecākiem un bērniem. Tomēr pašos kristietības pamatprincipos ir ielikts tas, ka bērni nav mūsu īpašums, kuru pārvaldām, bet dāvana, kas jālolo un jāsaudzē. Bērni ir vissvarīgākie viesi. Viņi ienāk mūsu mājās, prasa mūsu uzmanību, paliek ar mums uz kādu brīdi, un pēc tam pamet mūs, lai ietu savu ceļu.
Bērni ir tie paši svešinieki, kas mums jāiepazīst. Viņiem ir sava pasaule, savs ritms, sava labestības un ļaunuma ietilpība. Viņus nevar izskaidrot, paskatoties uz vecākiem. Nav jau nekāds brīnums, ka daudzi vecāki par saviem bērniem saka: “Kādi viņi visi atšķirīgi, Skatoties uz viņiem, mēs varam tikai brīnīties.” Tēvam un mātei bieži vien labāk kā draugiem ir redzams, cik ļoti viņu bērni atškiras no viņiem pašiem un viens no otra. Bērnos ir kādi apslēptie dārgumi, kāda ķīla, kas jāatklāj pasaulei, audzinot viņus viesmīlīgā mājā. Ir vajadzīgs ielikt ļoti daudz laika un pacietības, lai mazais svešinieks patiešām sajustos mājās.
Nav nekāds brīnums, ka vecakiem nākas iemācīties mīlēt savus bērnus. Mēdz gadīties, ka tēvam vai mātei nākas atzīt, ka viņi nejūt īpašu pieķeršanos savam bērnam, ka vinš viņiem ir svešs.
Tā notiek ne tāpēc, ka bērns ir negribēts, bet tāpēc, ka mīlestība nerodas automātiski. Tā izriet no attiecībām, kam jāaug un jāattīstās. Var teikt, ka mīlestība starp vecākiem un bērniem kļūst pilnīga tad, kad tie ir spējīgi ieraudzīt viens otrā brāļus – vienas cilvēku dzimtas locekļus. Tad vecumu atsķirība, spējas un uzvedība pazūd, salīdzinājumā ar to, kas tos vieno.
Ko tad vecāki var dot saviem bērniem? Mājas – to vietu, kur tos pieņem, kur tiem ir iespēja augt un iemācīties to, kas ir labs un kas ļauns.Tā ir vieta, kur bez bailēm var uzdot jebkurus jautājumus un iepazīt dzīvi visos tās veidolos, nebaidoties būt atstumtam. Tā ir vieta, kur bērnam iemācīties klausīties savā sirdī un iegūt to iekšējo brīvību, kas ļaus viņam, pametot savas vecāku mājas, doties uz priekšu. Viesmīlīgas mājas – tā ir telpa, kur vecāki un bērni atklāj viens otru, atver viens otram savus talantus, kur tie kļūst par brāļiem un atbalsta viens otru ne tajā vieglākajā dzīves ceļā.
Apziņa, ka bērni ir mūsu viesi, dod atvieglojumu, jo daudzi vecāki cieš, izjūtot vainas apziņu savu bērnu priekšā, domājot, ka nes atbildību par grūtībām viņu dzīvē.
Kad dēls vai meita izvēlas saviem vecākiem svešu dzīvesveidu, rodas mokoši jautājumi: “Ko mēs izdarījām ne tā? Kas bija jādara savādāk, lai novērstu to, kas notiek?” Tomēr bērni nav marionetes, kurus jāvada, un – ne dzīvnieki, kurus var izdresēt. Viņi nav īpašums, par kuriem mums jāatbild, bet gan viesi, kurus priecīgi jāsagaida.
Vecāku grūtības slēpjas tajā, ka bērni jāizaudzina tādā brīvībā, kas ļaus viņiem nostāties uz kājām – fiziski, intelektuāli un garīgi, un doties savu ceļu. Vecākiem vienmēr būs kardinājums pielipt saviem lolojumiem, izmantot viņus savu vajadzību apmierināšanai, vai paturēt viņus savā tuvumā, liekot noprast, ka tie viņiem ir pateicību parādā. Protams, ir ļoti grūti tā vienkārši palaist savu bērnu pasaulē, pēc tik ilgiem mīlestības un darba gadiem, kurus esam ielikuši viņu audzināšanā. Taču, ja atgādināsim sev, ka bērni ir tikai viesi, kuriem ir sava dzīve, ar kuru mēs nedrīkstam manipulēt, mums būs vieglāk viņus pavadīt ar mieru un svētību.
Labs saimnieks ne tikai ar godu sagaidīs savus viesus, rūpējoties par viņiem, bet arī viegli atlaidīs brīdī, kad tiem būs vajadzība iet.
Autors: Henrijs Nouvens “Izpratne. Trīs posmi garīgajā dzīvē”
Tulkoja: Ginta FS

Sievietei: nelauzt sevi

anna-razumovskaya
Atkal par sāpīgo! Par sievišķību. Par to, ko tik visu mēs darām, kad cenšamies kļūt sievišķīgākas. Gribās nedaudz pakliedēt mītus un salikt akcentus.
Bieži gadās, ka fanātisma un ideālisma dēļ, izdzirdot sievietes aprakstu “pēc Torsunova”, mēs krītam ģībonī – šausmas, es galīgi neesmu tāda! Es vispār neesmu sieviete! Dabas kļūda! Briesmas! Apmēram tādas emocijas man bija sākumā, kad noklausījos Torsunova lekcijas. Un, protams, tas bija īstākais laiks mesties cīņā ar sevi – pārkārtoties, pārtaisīt, lauzt!
Šajā vietā man paveicās. Fanātisma manī jau no paša sākuma bija maz. Mainīties gribējās, bet īpašas ticības nebija. Un par cik es esmu stūrgalvīga un nepaklausīga, tad uzreiz visu filtrēju, pielietoju pēc kārtas – dienas režīma maiņu atliku līdz pēdējam. Ļoti sāpīgas krīzes un atpakaļkritienu man nebija – paldies Dievam! Tajā laikā par sievišķību maz runāja. Kad es Meistarklasēs runāju par to, ka vēlos palīdzēt sievietēm kļūt par sievietēm – daudzi smaidīja. No divdesmit sievietēm smaidīja vairāk kā puse – kam gan to varētu vajadzēt?!
Bet tagad par sievišķību runā visi, kam nav slinkums, un runā visur. Tiek propogandēts etalons “vēdiskā sieviete” (personīgi man tāds vārdu salikums nepatīk un neiedvesmo, pat modina aizdomas). Un fanātisma ir vairāk kā piesardzības. Var izlasīt vienu rakstu un mesties to pielietot, pat nelasot neko vairāk. Tā arī meitenes ar paaugstinātu vēlmi ticēt visam, ko raksta, dara – metas praktizēt, neiedziļinoties un nepārbaudot. Pēc tam jūtas briesmīgi, jo sākas problēmas tur, kur agrāk viss bija kārtībā.
Problēma ir tajā, ka agrāk katrai meitenei bija savs skolotājs un meistars blakus – māte, vecmāmiņa, skolotāja. Pieaugusi, pieredzējusi sieviete, kura ne tikai varēja mācīt, bet arī pielabot kļūdas. Kā jogas instruktors, kuram no malas labāk redzamas jūsu asanas kļūdas, šī sieviete ar trenētu aci visu uzreiz ievēroja. Vēl bez tā visa, bija svarīgi, lai viņai būtu mīksta sirds, mīloša un labestīga, lai visu pateiktu tādā formā, lai meitene neapvainotos. Mūsu laikos šādas apmācību sistēmas nav.
Diemžēl. Mums nākas visu iemācīties pašām. Bieži es saņemu vēstules no sievietēm, kurām šīs zināšanas iedevušas viņu meitas. Tātad šobrīd ir mainījusies pat zināšanu nodošanas sistēmas kārtība. Un ir skaidrs, ka darot un kļūdoties šajā procesā, no kritieniem neizbēgt. Var aiziet pa nepareizo ceļu, var apmaldīties. Labi, ja blakus ir domubiedri. Mans vīrs šobrīd aktīvi domā par to, kā izveidot ģimeņu un sieviešu klubu tīklu, lai meitenēm būtu ne tikai kur saņemt zināšanas, bet arī vieta, kur griezties pēc palīdzības.
Bet pagaidām es varu jums atkal pastāstīt kādus drošības noteikumus, un salikt akcentus uz svarīgiem sievisķības attīstības postulātiem.
Šos postulātus man gribētos piekārt kaut kur – redzamā vietā, lai pēc iespējas mazāk meiteņu uzsistu sev punus:
  • Nemēdz būt ideāli. Tas ir pirmais punkts. Tu studē rakstus un redzi svētas sievietes. Tās ir ideālas. Un tu vari sanervozēties par to, ka ne tuvu neesi tāda. Nevajag! Svētas sievietes ir īpašas dvēseles, kas atnākušas šeit, lai parādītu mums piemēru, uz ko ir vērts tiekties. Taču to atkārtot mums neizdosies. Mums ir citi uzdevumi un citi apstākļi. Ideāls ir tikai Dievs. Bet mūsu uzdevums ir kļūt laimīgām.
  • Jebkuras attīstības mērķis, tajā skaitā sievietes – ir laime. Laime un mīlestība. Mērķi nosaka kritēriji. Ja tu nekļūsti laimīgāks (orientējošais ir tieši iekšējais stāvoklis ne ārējais), tad tu kaut ko dari nepareizi vai arī neīstajā vietā. Tavs mērķis nav kļūt par supersievieti vai otro Māti Terēzi. Bet būt laimīgai – un šajā laimē dalīties ar saviem mīļajiem.
  • Mēs visas JAU esam dzimušas sievietes. Tāpēc sievišķais mūsos JAU IR. Ar to pietiek. Un tas ir harmonisks. Tieši mums. Dažkārt tas guļ. Dažkārt mēs to neizmantojam. Taču tas ir. Mūsu dvēsele atrodas sievietes ķermenī, un tas nosaka tas vajdzības un īpatnības. Mēs zinām, kāds ir mūsu dzimums. bet ne vienmēr saprotam, ko tas nozīmē smalkākajā līmenī. To arī varam mācīties dažādās skolās un lekcijās.
  • Mēs dzīvojam pasaulē, kur vairāk tiek atbalstīta vīrišķā uzvedība. Un tā kā mēs piemērojamies sociumam, tad izstrādājam ieradumus, kas vairāk der vīriešiem kā sievietēm. Taču no tā sievišķīgais no mums nekur neaiziet. Tas paliek savā vietā un gaida, gaida, kad mēs atkal to ievērosim.
  • Ievērot savu sievišķo būtību mums nāksies agri vai vēlu. Dažkārt grutniecības laikā un pēc bērnu dzimšanas (palīdz hormoni). Dažkart pēc laulībām. Dažkārt metodes mēdz būt ne tās priecīgākās – piemēram, slimība vai konflikti.
Dzīve uz mums var iedarboties trijos veidos: ar mīlestības čukstiem, sirdsapziņas balsi un ciešanu ruporu. Labi būtu iemācīties dzirdēt čukstus, vai ne? Ja nepaspējām, nekas. Ciešanas attīra.

 

  • Kad mēs sākam apzināties, ka esam sievietes un mums ir jāiet nedaudz cits ceļš – ko tālāk? Mūsu ķermeņa tips nosaka mūsu vajadzības un uzdevumus. Tas nosaka kādos mācību priekšmetos mums būs jāliek eksāmeni. Ja vēlamies, varam paņemt klāt vēl kādus papildus, fakultatīvos priekšmetus. Jebkurā gadījumā, sākumā būs janokārto eksāmeni obligātajos priekšmetos. Pacenties noskaidrot, kādas īpašības tev izskatās obligātās un kādas – fakultatīvās. un pamazām apgūsti tās.
  • Sākumā vienkārši studē. Lasi grāmatas, runājies ar tiem, kuri praktizē to, ko tu mācies. Piemēri sev. Kaut ko tu varēsi atzīmēt kā jau apgūtu. Kaut kas būs pilnīgi jauns. Pirms mesties ar galvu visā tajā iekšā, pastudē. Pat Bhagavad-gītā Krišna dod Ardžunam izvēles iespēju. Viņš stāsta par pasaules uzbūvi un visiem likumiem. Un pēc tam piedāvā tam pašam pieņemt lēmumu. Mums vienmēr ir izvēles iespēja. No kaut kā atteiksies uzreiz – nekā briesmīga. Iespējams, atgriezīsies pie tā pēc gadiem, bet varbut arī nē. Katrai no mums ir savs ceļš uz laimi.
  • Kad jau vēlies kaut ko mēģināt, zini, ka uzreiz neizdosies pārkārtoties. Un to arī nevajag. dari visu pakāpeniski. Un virzies no vienkāršā uz sarežģīto. Atrodi tās rekomendācijas, kuras tev ir visvienkāršāk atkārtot un mēģini. Saņem savus rezultātus, iedvesmojies. Pēc tam studē tālāk. Sākumā aritmētika un tikai pēc tam augstākā matemātika.. ja, nezinot ciparus, tu centīsies saprast integrāļus, matemātiku nekad neiemīlēsi. Un, lai arī sākums tev var šķist pārāk vienkāršs, bez tā nebūs pamata tālākai attīstībai..
  • Necenties uzreiz izmainīt visus savus ieradumus. Ne visi ieradumi mums traucē dzīvot. Daži pat palīdz. Daži ar laiku atmirst paši no sevis. Ir tādi, kuri patiesi “jāizravē kopā ar visām saknēm”. Vēlme lamāties, smēķēšana, liderīgs dzīvesveids u.t.t. Te nu vietā būs stingrība un kategoriskums.. Pārējais – vadoties no apstākļiem.
 Vieta, laiks, apstākļi. Vienmēr ņem tos vērā, pirms sāc kaut ko mainīt savā dzīvē.
  • Sievietei, kurai ar vīru ir labas attiecības, frāze «Jā, mans mīļais!» var kļūt par burvju frāzi. Bet, ja attiecības ar vīru jau ir sabojātas, viņa ar šīs frāzes palīdzību var tikai pieliet elļu ugunij. Ņem vērā visus faktorus – kādā attīstības līmenī esi tu, kādā ir tavs vīrs, kādā vidē jūs dzīvojat. Piemēram, daudzas meitenes negrib strādāt. Bet ir hipotekārais kredīts un vīrs, kurš lūdz palīdzēt. Pamest vīru, lai pats kārpās, kā prot? Vai arī pakāpeniski pāriet pie kā cita – varbūt sava sirds darba?
  • Sievišķība sievišķības dēļ – tas nav mērķis. Tas ir tas pats, kas «gribu iemācīties lasīt, lai lasītu». Svarīgi ir ne tikai prast, bet arī pielietot. Tātad pamēģini saprast, kam tev sievišķība? Kas tavā dzīvē un pasaules uztverē mainīsies, ja kļūsi sievišķīgāka? Pats galvenais ir sajūtas. Kā tu gribi justies? Ko tu varēsi dot šai pasaulei, ja būsi sievišķīgāka?
  • Sievišķība – tas nav tas, kam kaut kas tev jādod – princi, bērnus, naudu u.t.t. Sievišķība patiesībā ir pavisam normāls un ikdienišķs sievietes stāvoklis, kurā viņa var atrasties pastavīgi. Vienkārši mēs to esam aizmirsušas. Tas ir domāšanas veids, dzīves veids, spēja just un mīlēt. Cits dzīves virziens, mērķa virziens… Negaidi konkrētus un ātrus rezultātus. Vispār negaidi nekādus rezultātus ārpusē, izņemot savu iekšējo sajūtu izmaiņas. Lai ir pārsteigums!
  • Sievišķība – tas ir tas, ar ko jādalās. Ar pasauli, ar tuvajiem cilvekiem. Tas ir tas, ko nevar attīstīt tikai sev, tad tā patiešām nebūs tāda, kādai tai jābūt. Sievišķība, ko attīsta tikai “priekš sevis” – ir kā piens, kuru glabā pudelē. Agri vai vēlu saskābs un nevienam no tā nebūs nekāda labuma. Tāpēc biežāk padomā, ko vari dot saviem mīļajiem un pasaulei, ja tevī sievišķības būs vairāk?
  • Jāsāk mācīties konkrētas lietas, Sākumā pielietot pašus praktiskākos un pieejamākos risinājumus. Piemēram, sākt var no kleitām. Biežāk nēsā sievišķīgu apģērbu. Vēro, kā mainās tavas sajūtas un veselība. Tālāk, ja tev patīk šis process, izvēlies atkal ko sev patīkamu un izdari to, kam tu jau esi gatava šobrīd un ar ko iekšēji esi mierā.
  •  Ķeries pie tā, kas pagaidām tev vēl ir grūti. Bet – ne paša grūtākā. Pie tā, kas grūti, bet šad un tad izdodas. Bet pēc tam pie tā, kas grūti un neizdodas. Esi pret sevi līdzcietīga. Kad tu atnāc pirmo reizi uz jogas nodarbību, pasniedzējs uzreiz tevi nenoliks stājā uz galvas vai nesēdinās špagatā. Viņš sāks ar vienkāršāko – un pakāpeniski palielinās grūtības pakāpi. Galvenais, lai šajā praksē tu sajustu garšu.
  • Kategoriskumam un fanātismam nav nekā kopīga ar zināšanām un labestīgumu. Tāpēc nevajag tā pret sevi un citiem izturēties. Bakstīt un pieprasīt maksimālo rezultātu. Pēkšņi pāriet tikai uz kleitām vai pat mūķenes apģērbu. Pēkšņi pārstāt ēst gaļu un to pieprasīt darīt arī tuviniekiem. Nedzen zirgus! Viss lai notiek pakāpeniski.
  • Visas zināšanas pirmkārt pielieto pati. Vari klausīties pat lekcijas par vīrieša pienākumiem un gūt no tām sev labumu, Par to, ko vīrs var tev dot, ja vien dosi viņam tādu iespēju. Pēc katras lekcijas uzdod sev jautājumu – kas te bija par mani? Un, kas ir pats interesantākais, ka pat, klausoties vienu un to pašu lekciju, tu uzzināsi kaut ko vairāk par sevi. Kā tikko atstrādāsies viena lieta, parādīsies nākamā un nākamā… Un pēc tam izrādīsies, ka tieši tā tu arī dzīvo. Bet, ja tikai bakstīsi citus – rezultāti būs gluži pretēji.
  • Mācies no tiem, kuru dzīve tev patīk. Kuru rezultāti tevi iedvesmo. Ir daudz vientuļu sieviešu, kuras māca, sievietes bez bērniem, sievietes, kurām vienlaicīgi ir vairāki vīrieši. Skaties uz cilvēku, uz to, kā viņš dzīvo un domā par to, kā vēlies dzīvot tu? Vai man tas patīk? Vai es tā gribu? Vai mani tāda dzīve iedvesmo?
  • Paies vairāki mēneši vai gadi – un tu varēsi salīdzināt. Sevi var salīdzināt tikai ar sevi. Pagātnē. Atceries, ka visiem ir atšķirīgas starta pozīcijas. Kādam jāpaveic lielāks darbs, kādam – mazāks. Ir svarīgi redzēt savas personīgās izmaiņas.
  • Lai kā tu viltos manī vai Torsunovā, vai Ruslanā Naruševičā, vai citos cilvēkos, kas nes kādas zināšanas, lūdzu, nevilies pašās zināšanās! Es izlasīju šo domu žurnālā «Благодарение», un man tā šķita ļoti pareiza. Mēs visi esam neideāli. Mēs visi esam cilvēki. Un, iespējams, iztēlojoties ideālu, tu vilsies cilvēkā. Taču, es tevi lūdzu, neatsakies kaut kā dēļ no zināšanām.

 

Un pats galvenais – nelauz sevi. Daži cilvēki, kuri praktizē personības izaugsmi, visā nopietnībā uzskata, ka vajag vispirms salauzt un pēc tam no jauna uzcelt. Tas ir labs izaugsmes veids vīrietim. Vīrišķīgi ir visu nolīdzināt līdz ar zemi un pēc tam uzcelt. taču tas pilnībā neder sievietei.
Mūsu enerģija ir kā ūdens. Mēs pašas esam elastīgas un plūstošas. Un mūsu uzdevums ir tādā pat veidā mainīties – ielejot mūsu ikdienas dzīvē vairāk labestības, zināšanu, vairāk sievišķīgo nodarbju, vairāk mīlestības. Un galarezultātā saņemt pavisam citu upi, citu jūru, citu okeānu.
Pamazām attīsties, salīdzini sevi tikai ar sevi, izzini. maini savu dzīves garšu, tad izmainīsies tavi ieradumi.

 

Atceries, galvenais ir laime. Kad sieviete ir laimīga, viņa var savā laimē dalīties. Bet, kad viņai viss ir pareizi, viņa visa ir tāda – vēdiska, bet tajā pat laikā iekšā ir izžuvis tuksnesis – ko gan viņa varēs piepildīt ar dzīvu ūdeni?
Autors: Olga Vaļajeva
Avots:valyaeva.ru
Tulkoja: Ginta FS

Laimīga cilvēka dzīves recepte

rits11
Mēs bieži vien dzirdam runas par to, ka ikviena cilvēka galvenais uzdevums ir rūpes par savu paša laimi. Kādam šis apgalvojums izsauc pretestību. Mēs baidāmies izskatīties kā sevī iemīlējušies egoisti. Kāds uzskata, ka tāpat no rīta līdz vakaram rūpējas tikai par sevi, tikai tuviniekiem tas ne īpaši patīk.
Ja ieskatīties šajā jautājumā nedzudz dziļāk, šādā attieksmē pret savu dzīvi nav nekā nosodāma. Ja katrs no mums būtu aizņemts ar saviem paša “stāvokļiem” un sajūtām, apkārt vairs nebūtu nervozu, nelaimīgu un pastavīgi uzbrūkošu cilvēku. Pieaugušie pārtrauktu savu slikto garastāvokli izgāzt uz bērniem. Bērni censtos būt tuvāki saviem laimīgajiem vecākiem. Lieliski, vai ne?
Vai vēlies nodzīvot kaut vienu ideālu, laimīgu savu parasto dienu? Tādu, lai atmiņas par to sildītu un gribētos atgriezties tās saulainajos apkampienos? Tad sāksim!

 

Izrotā savu rītu!

Atceries savu ne pašu brīnišķīgāko rītu. Modinātājs. Agra celšanās. Sadrūmuši bērni. Neizgulējušies pieaugušie. Ātras brokastis. Skraidīšana pa māju un rinda vannasistabā. Pēc tam, kārtīgi izraustījuši viens otru, ģimene atviegloti pamet savu mājvietu un nes šo savas iekšējās spriedzes enerģiju tālāk – transportā, skolā, institūtā, savos darba kabinetos. (Un atceresimies to, ka arī citiem šis rīts varētu būt bijis ne tuvu ideālajam. Tātad, kāda ir kopējā enerģētika, piemēram, darba kolektīvā?)
Patiesībā ir ļoti svarīgi, kādu pirmo domu, no paša rīta pamostoties, mēs IZVĒLAMIES un kāda ir mūsu pirmā darbība pēc pamošanās. Ne velti es saku “IZVĒLAMIES”. jo par mūsu domu kvalitāti atbildīgi esam tikai mēs paši!
Mana mīļākā glezna ir Gustava Klimta «Skūpsts». Un es zinu, ka tā mani priecē. Tāpēc šīs gleznas reprodukcija karājas pie sienas manā guļamistabā. Un tā ir pirmā, ko redzu no rīta, kad pamostos. Košās, piesatinātās krāsas, kas priecē manas acis, momentā rada atbilstošu noskaņojumu.
Līdzi noskaņojumam atnāk doma. Spilgta kā pati glezna, vai silta, sildoša, vai uzmundrinoša un enerģiju atmodinoša. Galvenais, ka šī doma vienmēr ir pozitīvā nokrāsā. Un tā, sākums ir labs. Ejam tālāk!

 

Izdomā sev ik rīta rituālu, kas spēj pacelt tavu garastāvokli.
Tā var būt īsa meditācija, vai stāja uz rokām. Filosofiskā mierā izdzerta rīta kafijas krūze vai kontrastduša. Pārītis deju kustību, kuras palūgs tev tavs ķermenis, vai vienkārša staipīšanās, bet paveikta no sirds – labsajūtā. Ja tu izdarīji šo darbību un ievēroji, ka it kā nejauši smaidi – mērķis ir sasniegts!.
(P.S. Es atceros kāda veiksmīga cilvēka stāstu, kurš teica, ka viņš jau daudzus gadus nekāpj no gultas ārā, kamēr nav apraudājies no laimes. Bet sāka viņš to darīt vēl tad, kad nebija ne veiksmīgs, ne laimīgs.)
Un tā, knapi pamodies, tu esi uzdāvinājis sev gabaliņu laimes. Tagad tev būs iespēja iepriecināt savus mājiniekus ar savu brīnišķīgo garastāvokli! Un tu redzēsi, cik mierīgi un harmoniski paies jūsu kopīgais rīts un cik priecīgi jūs dosieties katrs savās ikdienas gaitās.

 

Diena. Attiecies filosofiski pret nepatikšanām.

Šīs receptes jau sen visiem ir zināmas. Mēs dziļi ieelpojam vai skaitam līdz 10, iekams atbildam uz kādu repliku vai apvainojumu. Mēs skaitām afermācijas, par to, ka “viss ir vienkārši brīnišķīgi, viss ir kārtībā, arī tas pāries” un smaidam sev spogulī. Mēs viens otram sakām “Neņem to pārāk tuvu pie sirds!” Bet paši saprotam, ka pateikt vienmēr ir vienkāršāk, kā sekot šim padomam..
Par šo tēmu vēlos pastastīt nelielu pritču. Tā noderēs ikvienā nepatīkamā situācijā, kas var izbojāt tavu dienu.
Budda un viņa skolnieki bija ieradušies kādā ciematā. Tā iedzīvotāji bija budisma pretinieki un tapēc sāka ceļiniekus apvainot. Buddas skolnieki atbildēja ar to pašu. Sākās agresīvs strīds, bet Budda palika mierīgs. Kad skolnieki vēlāk sāka viņu izprašņāt, kāpēc viņš uz apvainojumiem nereaģēja, tas vēsā mierā atbildēja:
«Neviens cits, izņemot tevi pašu nevar valdīt pār tavu uzvedību. Sakiet man, ko jūs darīsiet ar augļu grozu, ko esat atnesuši man, bet es to nepieņemu? Visticamākais aiznesīsiet mājās saviem tuviniekiem un paši apēdīsiet. Un, ja nu es nepieņemšu jūsu apvainojumus, ko jūs ar tiem darīsiet?»
Tāpat es jums piedāvāju neņemt no agresoriem un apvainotājiem viņu emocijas.
Saglabā tīru savu laimes avotu, ko tev savā dvēselē izdevās atdzīvināt agrajā rīta stundā! Un vēl labāk, ja padalīsies tajā ar citiem cilvēkiem.
Tā arī ir, ka ikviens no mums ir savu emociju un reakciju saimnieks. Tikai mēs paši nolemjam, kāda būs atbalss. Un vēl gudrie reiz teica, ka:
Nevienam notikumam pasaulē nav nekādas nozīmes, izņemot to nozīmi, kuru mēs paši tam piešķiram!
Periodiski atgādini to sev!

 

Gulēt aizej laimīgs!

Un, lūk, pagājusi tava laimīgā diena! Īstais brīdis atskatīties uz to un izdarīt secinājumus. Ir patīkami domās izstaigāt savu dienu, sākot no paša rīta – atcerēties spilgtākās epizodes, kas izraisa smaidu un labsajūtu, padomāt, ko labu šodien esi izdarījis sev un cilvēkiem, labos vārdus, ko esi dzirdējis no citiem cilvēkiem. Pateicies pasaulei par cilvēkiem, kuri šodien bija tev blakus, domāja par tevi, palīdzēja tev. Paslavē sevi par to, ka atrisināji kādu lietu, vai tiki galā ar kādu pārbaudījumu un viss beidzās labi. Galu galā pateicies par to, ka esi dzīvs un elpo. Un nedaudz pasapņo! Par skaistu dzīvi – tas tiešām nav kaitīgi! Pasapņo par dāvanām, ko gatavo tev tava labā dzīve. Par to, kāda skaista pienāks rītdiena. Un aizmiedz ar smaidu!

 

Katru rītu, pamostoties, mēs izvēlamies sev garastāvokli, tāpat, kā izvēlamies apģērbu…. Tērpies laimē, tā vienmēr ir modē!

 

Avots: http://www.aum.news/
Tulkoja: Ginta FS

Neatsakies no sapņa!

sapni4
Šī ir nodaļa no grāmatas «Nesapņot ir kaitīgi»
Arvien vairāk es redzu cilvēkus, kuri realitātes iespaidā atsakās no saviem sapņiem. Īpaši tagad – ekonomiski dīvainā laikā. Tas vienmēr ir tik skumji. Tāpēc, ka reizē ar sapni, no cilvēka dzīves pazūd kas svarīgs – viņa acis pārstāj izstarot gaismu.
Kāds paziņa sapņoja pārcelties uz dzīvi Austrālijā, viņam bija pat plāns – sākumā turp aizbraukt uz pusgadu, iekārtot bērnus skolā. Bet pēc tam kaut kas notika. Rubļa kurss nokrita, tas kļuva ļoti dārgi un viņam palika bail. Viņš varēja ar to tikt galā, tomēr baidījās riskēt.. Un palika Pēterburgā. Acis pārstāja mirdzēt gan viņam gan viņa bērniem. Pats sevi pārliecina, ka viss ir kārtībā, tomēr…
Otrs ļoti mīlēja ceļot un katru ziemu pavadīja Taizemē. Pēc tam vecākajai meitai palika septiņi gadi un viņa sāka iet skolā. Neiet nevar, alternatīvas nav un tagad arī pārziemošanas iespējas nav. Tad dēls sāka iet skolā. Un atkal – apdzisis skatiens visiem ģimenē. Bērni stāsta, ka tas bija skaistākais laiks viņu dzīvē, vecāki atzīstas, ka tur ģimene saliedējās un kļuva stipra. Bet tagad maksimums divas nedēļas skolas brīvdienās – un viss. Vairāk viņi viens otru gandrīz nemaz neredz un kontakta nav. Ceļojumu un piedzīvojumu, kad visi kopā, arī vairs nav.
Trešā paziņa sapņoja par to, ka viņai būs vēl viens bērniņš. Divi jau ir, vīrs it kā atbalsta, un tomēr,, kaut kā īsti nesanāk, atliek, gaida. Bet pēc tam viss, un nu jau vairs nevarēs.
Atkārtot frāzi par apdzisušajām acīm? Vai kā vēl aprakstīt viņas vilšanos un nožēlu par to, ka pašu svarīgāko atlika uz “pēc tam”?
Vēl viena paziņa sapņoja kļūt par frizieri, bet skaidrs, ka vecāki viņai atgādināja par obligāto augstāko ekonomisko izglītību un nākotnes iespējām. Rezultātā viņa ir ekonomists no 9ņiem līdz 18tiem. Bet pa vakariem krāso un griež matus draudzenēm. Tādā veidā viņa iedvesmojas. Pamest ekonomista karjeru baidās. Bet kā mainās viņas skatiens, kad viņa ir ekonomiste un tad, kad nodarbojas ar frizēšanu! Labi, ka atstāja savam sapnim kaut nedaudz telpas un laika.
2014. gada novembrī mēs atgriezāmies Krievijā. Plānojām mēnesi padzīvot un izdarīt neatliekamās lietas, kas bija sakrājušās, un pēc tam, kā parasti, braukt “pārziemot”. Bet tikko bijām atgriezušies, eiro izauga vairāk kā divas reizes, dolārs – arī, un aviobiļetes kļuva kosmiski dārgas.
Decembris un janvāris pagāja panikā, katru dienu monitorējot valūtas kursus un cenas par biļetēm. Bija izvēle – atteikties no tā, kas mums ir tik ļoti svarīgi? Vai sekot sirdij? Mums tada “pārziemošana” ir ļoti svarīga, jo tikai tur labi un aktīvi rakstās grāmatas.
Rezultātā aizkavējāmies gandrīz divus mēnešus, kuri mums nebija tie jautrākie un produktīvākie, tomēr nospļāvāmies uz visu un tomēr aizlidojām. Jā, tas sanāca ļoti dārgi, no daudzām ierastām lietām nācās atteikties. Taču mēs ne reizi to nenožēlojām. Pirmajā mēnesī mēs sadarījām milzumdaudz svarīgu lietu, bija svarīgas tikšanās, tika pabeigta vēl viena grāmata. Un kas notiktu, ja būtu palikuši Pēterburgā? Nekas!
Pazīstot sevi, es zinu, ka daudz vienkāršāk ir pārbīties un paskaidrot sev, kāpēc tas nav izdarāms, ir nelaikā un nav vajadzīgs. Cik daudz reižu es tieši tā arī esmu darījusi! Un vēljoprojām daru – ir daudz sapņu, kurus es vēljoprojām atlieku uz “pēc tam” – nav skaidrs tikai kāpēc.
Daudzi no mums tieši tā ar sapņiem arī rīkojas – atrod tūkstošiem iemeslu, kāpēc tas vairs nav aktuāli, nav interesanti, nav svarīgi un pat ir bīstami un kaitīgi.
Tas attiecas gan uz lieliem, gan maziem sapņiem. Piemēram:
  • Kam man vajadzīga liela māja, to taču vajadzēs kopt no rīta līdz vakaram!
  • Es nevaru ceļot, jo man taču ir bērni!
  • Es nevaru mācīties tur, kur vēlos, jo tā profesija šodien nevienam nav vajadzīga!
  • Es nemaz negribu precēties, arī civillaulībā nemaz nav tik slikti. It kā.
  • Un arī iPhone man nav vajadzīgs, es zinu tik daudzus tā trūkumus!
  • Patiesībā es nemaz nevēlos aizbraukt no šīs pilsētas, te tomēr ir ērti.
  • Nemaz tik ļoti man to kleitu negribējās. Var taču atrast arī lētāku. Un vispār, es varu iztikt bez kleitas.
  • Es nemaz tik ļoti negribu ceļot. Labāk maksāšu kredītu par savu dzīvokli. Būs man privatīpašums.
  • Man nemaz tik ļoti nav vajadzīga mašīna, ar metro braukt sanāk pat ātrāk. Un, ja nu to nozog!
  • Kļūt par dziedātāju ir muļķīgs sapnis, tagad jādomā daudz racionālāk.
  • Vai tiešām es biju tada muļķe, kad sapņoju par sarkaniem zābakiem? Tie ir tik nemoderni!
  • Svētceļojumā doties nemaz nav obligāti, arī tepat var garīgi izglītoties.
  • Normālā ģimenē vairāk par trim bērniem nevajag būt, savādāk nezinu, kā tos pabarosim, tāpēc apstāsimies pie trijiem. Nē, pietiks ar diviem!
Var atlikt uz “pēc tam” visu – sapņus, plānus un visu pārējo. Taču šis “pēc tam” var nekad nenotikt. Saprotiet? Nekad!
Tāpēc, ka vienmēr atradīsies tūkstošiem iemeslu, kāpēc tagad nav pats labākais laiks, nav pati labākā vieta. Kāpēc naudu, kura atnākusi, labāk tērēt kam racionālam un vajadzīgam. Kāpēc nopirkt tik ļoti vajadzīgo virtuves kombainu, nevis kleitu. Visu dzīvi var sevi pierunāt, pārliecināt, meklēt tūkstošiem atrunu:
  • Man nekas nesanāca, jo vecāki mani nepietiekami mīlēja
  • Mani skolā pazemoja un apsmēja
  • Mani jau reiz mīļotais pameta
  • Man vienkārši šajā dzīvē neveicas
  • Man nepietiek izglītības un zināšanu, lai darītu to, kas man patīk
  • Man nav pietiekami daudz naudas, lai par to sapņotu
  • Es nevaru to atļauties
  • Ja es būtu oligarha meita, tad jau – protams
  • Es esmu pārāk jauna (veca)
  • Es esmu pārāk resna (tieva)
  • Vecāki man neiedeva to, ko vajadzēja
  • Vecāki negrib man palīdzēt
  • Es vairs nekad neapprecēšos, jo man jau ir bērni
  • Protams, var jau atļauties daudz bērnus, ja ir tik daudz auklīšu!
  • Man nav naudas, lai sāktu savu biznesu
  • Neviens nevēlas sēdēt ar maniem bērniem, kamēr es atpūšos
  • Man vienalga nekad nekas nesanāks
Mēs paši sev atņemam visu to, ko vēlamies. Ar savu pašu prātu, kas “noīsina” visu “nevajadzīgo”, pat tad, ja tas ir ļoti vajadzīgs. Tas izdomāja, tas nolēma un atrada atrunas. Un viss!
Milzīgs daudziums cilvēku ir uzsākuši savu lietu bez kapeikas kabatā. Un, neskatoties uz to, kļuvuši veiksmīgi. Milzīgs daudzums cilvēku, neskatoties uz to, ka vecāki pret viņiem izturējās cietsirdīgi, vai vispār viņus pameta, ir izveidojuši stipras un laimīgas ģimenes. Milzīgs daudzums sieviešu, neskatoties uz to, ka tām bijuši vairāki bērni, ir apprecējušās vēlreiz. Milzīgs daudzums cilvēku ir atraduši savu ceļu, neskatoties uz to, ka mācījušies ne tur un ne tik daudz laika, kā tas būtu bijis vajadzīgs.
Un vienīgā viņu atsķirība no citiem ir tā, ka viņi nav atteikušies no sava sapņa.
Dažkārt viņi nevarēja sava sapņa labā neko izdarīt, bet vienalga centās un ticēja, kā vien varēja. Tieši tāpēc viņi dzīvo to dzīvi, kāda patiktu daudziem, bet daudziem tā šķiet neaizsniedzama. Un kamēr pārējie izdomā atrunas, lai neceltos no dīvāna, un neriskētu, nemēģinātu, šie cilvēki iet un dara un piepilda savus sapņus.
Mūsu sapņi nav doti mums tāpat vien. Jā, protams, arī bez tiem mēs varam dzīvot, taču būt mums pašiem, īstiem, nesanāks. Katrs sapnis tā ir zīme, ceļa rādītājs mūsu dzīves ceļā, virziens, kurš mums ļoti daudz ko var pateikt priekšā.
Var atteikties no šiem ceļa rādītājiem un nodzīvot dzīvi – kā pagadās. Daudzi tā arī dzīvo. Darbs-mājas-darbs-pensija-kapi. Un viss. bet visi svarīgie sapņi kaut kur aprakti – kaut kur dziļi dziļi, tā arī nespēdami cilvēkam paradīt, ka laime ir tepat blakus, tikai jāpieliek nedaudz pūles pareizā virzienā, lai to ieraudzītu.
Es vienmēr esmu sapņojusi par ceļojumiem. Un vienalga mēs sākām ceļot tikai tad, kad mums bija piedzimuši jau divi dēli. Mums visu laiku šķita, ka vēl ir par agru, vēl nav laiks, ka mēs to vēl nevaram atļauties. Dzīve gāja, rutīna ievilka, pēc laimes pat nesmaržoja, arī ne pēc radošuma un pašrealizācijas. Un es esmu ļoti pateicīga savam vīram par to, ka tolaik viņš mums  abiem ļāva aizvest savu iedzīvi uz garāžu un doties uz nekurieni. Jā, tas bija dīvaini. Loģiski būtu bijis, ja mēs sāktu krāt naudu dzīvoklim, aktīvi nodarbotos ar dēla rehabilitāciju, bet mēs visu pametām uz aizbraucām.
Pateicoties ceļojumiem, mēs esam saņēmuši ļoti daudz. Tajos uzrakstīta lielākā daļa manu grāmatu, tajos no jauna mēs atguvām savu vecāko dēlu, un no tiem mēs atvedām savu jaunāko brīnumu. Bet galvenais, tajos mēs kļuvām tuvāki, ļoti daudz ko sākām apzināties, sapratām un izjutām. Un atradām to, ko tik ilgi bijām meklējuši. Mūsu vēlme ceļot bija zīme, orientieris ceļā. Un, ja tad mēs nebūtu noriskējuši, nekā no tā visa mums nebūtu. Pats galvenais vispār būtu varējis nenotikt.
Cilvēki, neatsakieties no saviem sapņiem! Jā, valūtas kurss mainās, krīze- šmīze, apstākļi, grūtības. Taču kāds tam sakars ar jūsu sapņiem?!
Kāpēc tie atkarīgi no kādas ārējas jezgas? Lai kas tur arī nenotiktu – turpiniet sapņot bez kādām atrunām! Un sekojiet saviem sapņiem, lai cik arī bailīgi tas būtu!
Var nopelnīt vairāk naudas, taču, lai tas notiktu, acīm ir jāmirdz.
Var pārkāpt visus likumus un iet savu ceļu, bet ar apdzisušu skatienu tas nav iespējams.
Var piepildīt savus sapņus pat tad, ja kāds groza pirkstu pie deniņiem.
Vispār, ļoti daudz ko var – galvenais, nepārstāt sapņot! Un viss sanāks – visam savs laiks, bet tas laiks pienāks un viss notiks.
Sapņi – tas ir svarīgākais, kas mums ir, tā ir mūsu uguns – sirdī un acīs, ar kuru viss ir iespējams!

 

 

Autors: Olga Vaļajeva
Avots: http://valyaeva.ru/
Tulkoja: Ginta FS

Izvēles brīvība

berni-vecaki
Šī ir viena nodaļa no grāmatas «Sievietes dvēseles dziedināšana».
Katram no mums pieder izvēles brīvība. Tā ir viena no pamattiesībām šajā pasaulē. Mums ir tiesības izvēlēties, kur, kā un ar ko mēs vēlamies dzīvot.
Visgrūtāk mums ir būvēt attiecības ar tiem cilvēkiem, kuri šo brīvību mums atņem vai vēlas atņemt. Vai arī cenšas mums iestāstīt, ka šādas brīvības nemaz nav.
Līdz zināmam vecumam vecāki mierīgi pieņem lēmumus savu bērnu vietā un tas ir normāli līdz brīdim, kad bērns pats sāks vēlēties pieņemt savus lēmumus.. Par to arī vēstī gada, divu gadu, septiņu gadu u.t.t. krīzes. Bērns pats grib lemt, ko viņam ēst, ko ģērbt, ar ko nodarboties, kad gulēt, kad spēlēties, kur iet un tā tālāk.Jo ilgāk turpinam visu lemt bērna vietā, jo spēcīgāka krīze bērnam.
Dažkārt vecāki to nesaprot un turpina ar savu pusaudzi apieties tāpat kā ar mazu bērnu: uzvelc cepuri, astoņos esi mājās, ar Pašu nedraudzējies, izmācies, nomazgā traukus, sākumā apēd zupu… Kaut gan, ja mēs paši esam gājuši tam cauri, mums vajadzētu atcerēties tās emocijas.
Tāpēc bērni ir spiesti pretoties. Spiesti uzvesties agresīvi, strīdēties. Un šādas attiecības labas saglabāt nav iespējams. Par to arī tik daudz pieaugušo pārdzīvojumu, kuri nespēj uzturēt labas attiecības ar saviem vecākiem, kaut arī ļoti vēlas tās uzlabot, sakārtot un salabot. Grib, bet nevar.
Kā var salabot to, kas jau sākotnēji ir salikts nepareizi?
Tā ir abu pušu atbildība. Tajā skaitā arī vecāku, kuri nesaprot, ka bērns ir izaudzis un viņam ir tiesības pašam izlemt, kā dzīvot – vecākiem taču ir sava pieredze un  ir skaidrs, kā vajadzētu dzīvot, un tāpēc viņi vēlas savu dārgumu pasargāt no kļūdām. Taču, diemžēl, tā ir ilūzija, ka vecāki patiešām zin, kas viņu bērnam vajadzīgs.
Pats labākais, ko mēs varam viņiem iemācit ir IZDARĪT IZVĒLI. Patstāvīgi. Saprotot iespējamās sekas. Un, lai tas notiku, mums jāatlaiž viņi pasaulē un jādod viņiem iespēja pašiem iziet savas dzīves mācību stundas.
Tā ir arī pieaugušu bērnu problēma, ka tie nevar beidzot kļūt pieauguši, un turpina atļaut vecākiem un citiem cilvēkiem pieņemt lēmumus viņu vietā. Pateikt “nē” jau pašā sākumā un nenovest visu līdz absurdam.
Atteikties stāties mammas izvēlētajā augstskolā, lai pēc tam, pēc pieciem gadiem nemestu viņai sejā diplomu.
Atteikties no iespējas dzīvot kopā ar vecākiem savas ģimenes dzīves sākumā, lai pēc tam nevainotu tos par jaukšanos jaunāš ģimenes dzīvē un par to, ka jāšķiras.
Atteikties atdot mammai audzināšanā savu bērnu, lai pēc tam nebūtu viņa jāvaino par to, ka pazudis kontakts ar paša bērnu.
Atteikties ēst to, ko nemīli ēst un neēd, bet viņa vienalga turpina gatavot.
Atteikties valkāt to, kas tev nepiestāv un nepatīk, kaut arī tāds tu mammai patīc vislabāk.
Tev ir tādas tiesības, jo tu taču esi cilvēks, personība, bet ne mammas īpašums.
Sirds vājuma dēļ vieni nevar atlaist, bet otri – baidās aiziet un pieaugt, lai neievainotu. Bet pēc tam gan vieniem, gan otriem ir grūti. Gan vieniem gan otriem ir sāpīgi.
Izvēles brīvība – ir katras personības galvenā tiesība. Un tieši tāpēc mēs dzīvojam šeit – uz Zemes.
Un, starp citu, arī Bībelē rakstīts tieši par to. Par to, kā mīlošais Radītājs deva saviem bērniem izvēles iespēju un pieņēma to, kā tas ir. Un to lasot, es domāju par to, cik ļoti liela sirds ir Viņam, un cik ļoti Viņam mēdz būt sāpīgi skatīties uz mums.
Neviens tev nevar atņemt Dieva doto izvēles brīvību. Un  pat tad, kad tev šķiet, ka neko neizvēlies, arī tā ir izvēle. Pati galvenā tava tiesība no dzimšanas – izdarīt izvēli un skatīties, kur aizvedīs tevi tavs izvelētais ceļš. Maksāt reķinus, kas tev pēc tam pienāk un mainīt savu uzvedību, kad nepieciešams. Un tāpat no malas vērot savu bērnu, vecāku, brāļu, māsu, draugu izvēles, nespējot neko mainīt. Vienīgais, ko mēs varam, iedvesmot ar savu piemēru, darot savas pesronīgās izvēles – tieši tajā virzienā, kurā mums nepieciešams.

 

Autors: Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta FS

Nepārstāt vēlēties. Nekad!

laimiga4

Mums priekšā ir sarežģīts periods. Kā vīriešiem, tā sievietēm. Katram savā veidā. Katram no mums ir savi pārbaudījumi, savas receptes to parvarēšanā. Kas tad sievietei ir svarīgākais krīzes laikā? Jebkuras krīzes, ne tikai ekonomiskās, bet arī personīgās un profesionālās?

Nepārtraukt vēlēties. Nekadā gadījumā!

Lūk, ārā krīze… naudas nav… Un ko, pirmkārt, dara sieviete? “Savelk jostu”. Ne tikai savu vēlmju realizācijā, bet arī pašās vēlmēs kā tadās.

Viņa ne tikai vienkārši nepērk sev kleitas – viņa tēlo, ka kleitu viņai nemaz negribās. Un vispār uz laiku “izslēdz” savu spēju vēlēties, lai nenervozētu savu vīru un sevi pašu. Viņai tas sanāk ātri. Ir pieredze.

Mēs esam pārdzīvojuši tik daudz krīzes, ka esam iemācījušies instinktīvi “savilkt jostas”. Momentā. Viens un divi. Sarāvās maza mazītiņa, ielīda sava aliņā, plānu vairs nav, vēlmju nav, arī uz Jauno gadu dāvanas nevajag, viss ir tik sarežģīti, naudas maz… Labākā dāvana TV programma un olivjē salāti. Vīrs jautā: ko vēlies, atbilde: neko. Un pati sevi lieliski pārliecina, pati notic tam, ka neko arī nevajag. Ko gan tur vēl par vīru runāt!

Pat tad, ja krīze nav skārusi viņas ģimeni, viņa vienalga katram gadījumam “pārgribēs” tās dāvanas, par kurām sapņoja. Kam man gredzens, tagad galīgi negribas domāt par gredzeniem, tāpat uz Bali nebrauksim, dolārs tik strauji “izaudzis”. Sazin, kāds sakars dolāram ar mums, taču krīze ir visur un tas nozīmē, ka laiks savilkt jostu. Katram gadijumam. Viss var gadīties.

Tā, protams, ir vieglāk izdzīvot, kad nepievērs uzmanību visam “liekajam”, paliek tikai pats nepieciešamākais. Nevajag lemt, kā tērēt naudu un laiku – tikai to, kas prioritārs. Tas, kas neietilpst bāzes sarakstā, ir lieks. Un saraksts izskatās diezgan askētisks – elektrība, īre, griķi, pamperi un makaroni. Protams, ka tajā neiezagsies neviena kleita, neviens meiteņu saiets, neviens brauciens uz jūru. Tie visi pieder kategorijai “nevajadzīgie”. Tātad izmest bez nožēlas. Lai parāk stipri nepardzīvotu, sieviete nevis vienkārši aizstumj savu vēlmi uz “pēc tam”, bet vispār izsvītro to.

Lai nemocītu, lai neatgadinātu ne sev ne vīram. Ar pilnīgi tīriem nolūkiem.

To mēs iemācījāmies jau bērnībā – no savām mammām un vecmāmiņām. Gan to, ka mājās pazuda ēdiens, gan to, kā mamma ar asarām acīs lāpīja savas zeķes, kā pašas trešo gadu pēc kārtas uz skolas svinīgo līniju vilkām vienu un to pašu kleitu. Bet salatētis Jaunajā gadā lelles vietā atnesa kedas fizkultūrai. Tāpēc, ka lelle ir “liekais”. Mēs iemācījāmies dzīvot bez vēlmēm, iemācījāmies izdzīvot, iemācījāmies ekstremāli “sagrupēties”. Bet kaut ko mēs tomēr neiemācījāmies.
DZĪVOT!

Vēlme nozīmē tikai to, ka mēs esam dzīvi!

Sievietes vēlēšanās taču ir viņas “dzīvīguma” pazīme. Ja viņa ir dzīva, vēlmes ir. Ja vēlmju nav, viņa ir “zombijs”. Vēlmes var būt dažādas, tām nav obligāti jābūt tikai kleitām vai ceļojumiem, kaut kam stingri materiālam. Vēlme pastaigāties parkā, pabarot vāveres, pārbīdīt skapi, pārkārtot māju, aiziet ciemos….

Vēlmes – tā ir sievietes daba. Apspiežot savas vēlmes, sieviete apspiež savu sievišķo dabu.

Un pēc tam mēs ilgi brīnāmies, kur un kāpēc viss pazuda. Un ziniet, cik daudz ir sieviešu, kuras neko negrib un tā noliedz sevi un moka savus tuvākos?

Vēlēties – nebūt nenozīmē pieprasīt tagad un tūlīt. Tas nenozīmē, ka bez tā visa jūs esat nelaimīgas un skumjas.

 Vēlēties – tas nozīmē atzīt savas tiesības vēlēties. Atzīt savas tiesības būt dzīvai un īstai. Patiesai.

Vēlēties nenozīmē būt nelaimīgai grēciniecei, kas nekadīgi nevar atteikties no visa materiālā. Kādas šausmas, kauns un negods! Vajag domāt par cilvēces likteņiem, bet viņa doma tikai par jauniem auskariem!

Bet sieviete vispār nav spējīga un viņai nav jābūt vientuļniecei un askētam. Ja esi piedzimusi par sievieti, tas JAU nozīmē to, ka esi saistīta ar materiālo pasauli – stipri un uz ilgu laiku. Tad kāpēc censties atbrīvoties no tā, kas ir tava daba?

Ja sieviete uz jautājumu: «Ko tu gribi?» nevar atrast atbildi pāris minūšu laikā – ar viņu kaut kas ir ne tā.

Dzīva un īsta sieviete uzreiz pateiks, ko vēlas – ēst, gulēt, vannu, masāžu, pie friziera, aizbraukt pie mammas… vai kaut vai, padomājot, atradīs kaut vai kaut ko vienu. Bet laimīga var būt tikai dzīva sieviete. Zombijs varēs izdzīvot, bet ne – dzīvot.

Es zinu vienu meiteni, kura visiem stāstīja, cik ļoti vēlas apprecēties. Taču bija pilnīgi skaidrs, ka precēties viņai galīgi negribās. Bet atradās viens ļoti kārtīgs vīrietis, kurš sāka viņu aplidot. Un kas notika? Jau piecus gadus viņa moca sevi un viņu. Tāpēc, ka viņš it kā ir ļoti labs un jauks, vajadzētu ¨”ņemt”, bet precēties tā kā nemaz negribās. Un ko viņa vēlas sajā situācijā, pati nemaz nezin. Jau piecus gadus. Šo vīrieti grūti apskaust.

Bet vai TU zini, ko vēlies? Vai TEV ir vēlmes? Vai arī jau paspēji tās izmest atkritumos, izliekoties, ka nekas nav bijis? Un vai neesi gadījumā kopā ar tām pazaudējusi savu sievišķo būtību?
Es ierosinu mainīt savas “krīzes programmas” un tāpēc piedāvāju, lūk šādu antikrīzes plānu:

1. Dzīva sieviete ir labāka nekā ērta.
No vienas puses sieviete, kurai neko nevajag, ir ērta. Viņai taču neko nevajag, tātad viņas labā neko darīt nevajag. Īsā distancē tā arī ir. Bet garā distancē “zombijs”, kuram neko nevajag izmaksā daudz dārgāk.

Zombijs nevar ne tikai vēlēties, bet arī izjust kādas jūtas. Jūtas ir nobloķētas kopā ar vēlmēm. It kā pa māju rosās, ēst gatavo, bet kaut kas ir ne tā. Viņa ir kā iekšēji paralizēta, tāda, kā sasalusi, atrodas tadā kā dvēseles anestēzijā vai letarģiskajā miegā. Tikai nav skaidrs, kas īsti nav tā. Tas tracina. Un tie, kas nāk pie viņas pēc siltuma, aiziet nosaluši. Bet ko dara tie, kas atrodas blakus ar tādu mūmiju?

Jā, un arī pašai sievietei būt beigtai ir smagi. Dzīvai arī sarežģīti – jo ir jāizdzīvo sajūtas, vēlmes, japieņem, japiedod, jāmīl. Atslēgt visu šo sistēmu arī var tikai īsā distancē. garā dzīves ceļojumā tāda situācija būs nepanesama – jo viņa nevares mīlēt un būt laimīga. Jo arī tam vispirms vajag ļoti sagribēt.. Bet kā ir – sagribēt, viņa jau sen vairs neatceras!

2. Mūsu vēlmes rada vīrietim iespējas.

Krīzē vienmēr atveras iespējas mūsu vīriešiem, daudz un dažādas. Attīstībai, izaugsmei. Jaunām lietām, jauniem biznesiem. Tā viņiem ir iespēja no jauna atvērties savā lietā, mainīties. daudz ko uzsākt no jauna. Taču, lai viņi varetu šīs iespējas izmantot, viņiem blakus ir jābūt laimīgām un iedvesmojošām sievietēm. Sievietēm, kas rūpējas par sevi, kurām ir vēlmes un, kuras nav sarāvušās bailēs. Un kuras tic šīm iespējām pat krīzes laikā. Sievietes, kurām ir vēlmes un prot ar šīm velmēm apieties. Būt laimīgām jebkurā situācijā.

Brauksim uz Bali – lieliski! Nebrauksim – arī te ir labi! Un es? Es gribu uz Bali. Apmēram tā arī izskatās laimīgas sievietes laimes formulējums. Lai ar ko tas arī būtu saistīts. Tad vīrietim pazūd bailes un viņš var darboties. Pretējā gadījumā viņam ir pārāk liela slodze – padarīt nelaimīgu savu mīļoto un nebūt īstam vīrietim paša acīs.

Ja nav iespēju tūliņ un tagad iegūt to, ko vēlies – tas nenozīmē, ka no tā vispār jāatsakās. Vienkārši atliec savu vēlmi kastītē  ar nosaukumu «pēc laika». Nevajag uzskatīt kādu no savām vēlmēm par sliktu, ja arī tā atnākusi pie jums sarežģītos laikos. Vēlmes vienmēr ir labas. Un arī savam vīrietim saki: es vēlos, varbūt ne tieši tagad un tūlīt, bet vēlos, kad būs tada iespēja. Man arī tagad ir labi, bet tad, būs vēl labāk! Taču viņš tev noticēs tikai tad, ja tu iekšēji to tā arī jutīsi.

3. Neviena vēlme pie mums nenāk bez iespējas to realizēt.


Tas nozīmē, ka vēlmes realizācijas iespēja jau ir ielikta pašā vēlmē. Vienkārši parasti nedaudz ir jāpagaida.

Cik ilgi gaidīt, atkarīgs no vēlmes lieluma. Ne vienmēr tā piepildīsies tādā veidā, kā tu to sagaidi. Mana paziņa sapņoja aizbraukt uz Bali, bet nekādīgi tas nesanāca. Un tomēr, reiz viņas vēlme piepildījās, viņa devās uz turieni uzņemt kino, bet ne gozēties pludmalē. Kaut gan gala rezultātā bija iespēja apvienot lietderīgo ar patīkamo.

Ja tu vēlies jaunu kleitu, tātad tavs vīrts tev to var nopirkt. Varbūt ne šomēnes, bet – nākamajā. Varbūt ne sarkanu, bet zaļu. Varbūt, ne šī brenda, bet cita. varbūt tā būs skaistāka par to, kuru tu vēlējies. Bet varbūt tā būs tieši tāda, kādu tu vēlējies un gaidīs tevi īstajā vietā un laikā. Neviens nezina, kā tieši tas notiks un būs.

Viss ir iespējams. Nesen visa pasaule apvienojās naudas ziedošanā kādam mazam puisītim. Eiro kurss auga ātrāk, kā spēja saziedot un summa tāpat bija ļoti liela. Pēdējā dienā vēl trūka 6 miljoni. Taču savāca gandrīz septiņus. Tā kā nešaubies! Viss ir iespējams! Un atslābinies!

4. Pieraksti savas vēlmes – tas palīdzēs tās atlaist.

Jo vairāk tu uz kaut ko ieciklējies, jo sarežģītāk to dabūt. Un jo grūtāk tev pašai ar to dzīvot. Pastāvīga kontrole – piepildījās, nepiepildījās, kad, kā, kāpēc…

Vēlmēm ir sievišķīga daba – tās ir elastīgas, tāpat kā mēs pašas un tikpat nespējīgas, kā mēs, izdzīvot totālas kontroles un spiediena apstākļos. Atlaid tvērienu. Atslābinies. Un raksti visas savas vēlmes uz papīra.

Kad mēs rakstām savu vēlmju sarakstu, kas sastāv, piemēram, no 100 vēlmēm, mēs ne tikai attīstām savu spēju velēties. Mēs tās atlaižam no savas galvas. Atbrīvojam savas dzīves telpu no simtiem mazu “gribu”, kas traucē mums mierīgi gulēt.

Uzraksti savu sarakstu. Tajā tu atradīsi sev mieru – ja reiz uzrakstītas, tad var nepārdzīvot – atradīsies. Ar tā palīdzību tu iepazīsi sevi. Piemēram, atradīsi tās vēlmes, kuras galīgi nav tavas, uz kurām tu tērē daudz spēka un nervus, bet tās vienalga nepiepildās.

Cenšanās aizvietot savas vēlmes ar svešām tāpat liecina par “paralizētību”. Tā ir vienkāršāk. Kāds pateica, ko vajag vēlēties, ievēlējos. Lai būtu mašīna – tada, kā tajā filmā, lai būtu māja kā Mašai, mazbērni manai mammai – viņa tik ļoti tos gaida. Lūk arī savācies visvisādas vēlmes. Savējās? Un vai tām ir kāds spēks un enerģija? Vai arī tās ir tādas pat paralizētas, mākslīgas un svešas?

Dzīves spēks ir tikai Tavās vēlmēs – tajās, kas nāk no Tavas sirds. Tās piepildās un dara tevi laimīgu un priecīgu. Un neviena sveša piepildījusies vēlme nepadarīs tevi ne par kapeiku laimīgāku.

5. Iedves dzīvību savām vēlmēm

Vēl viens bīstams slazds, attiecībā uz savām velmēm, ir kļūt par to verdzeni. Kad tās valda pār tevi un ne tu – pār viņām. Kad visa dzīve parvēršas skriešanā pēc savu vēlmju apmierināšanas.

Vēlmes – tas ir lieliski. Bet vēlmes mēdz būt dažādas.
Vēl bez vēlmes kaut ko saņemt savā īpašumā (что-то иметь), ir vērts iemācīties vēlēties vēl ko citu. Piemēram – kļūt par kaut ko. Ne vienkārši: lai man būtu bērni, bet kļūt par māti. Ne vienkārši – lai man būtu vīrs, bet kļūt par labu sievu. U.t.t..

Un vēl ir vēlmju kategorija “iemācīties”.Iemācīties izšūt, dejot, gatavot, dziedāt. Tās ir lieliskas vēlmes, jo bagātina un paplašina tavu iekšējo pasauli un paliek vienmēr ar tevi, nenoveco, nepaliek nevērtīgas.
Un vēl ir vēlmes – atdot.

Piemēram, palīdzēt kadam bērnam, pieņemt savā ģimenē bāreni, palīdzēt uzcelt baznīcu, izveidot palīdzības centru. u.t.t. Vai tev ir tadas vēlmes? Vēlmes, kas spējīgas mainīt tavu dzīvi un pacelt to jaunā, augstākā sajūtu līmenī?

Tikai nevajag pie tā visa izsvītrot no saraksta jaunu kleitu, es tevi ļoti lūdzu!
Palīdzēt slimiem bērniem, nenozīmē, ka ši vēlme konfliktē ar vēlmi pēc jaunas kleitas, vēlmes būt skaistai. Abas šīs vēlmes var piepildīt reizē un nekā briesmīga tur nav.

Ja neesi mūķene, tev nav jadzīvo tikai citiem.

Jā, un kam gan tu varēsi izgaismot ceļu, ja taupīsi naudu uz to, lai nopirktu sev jaunu lampiņu?

Atrodi savu līdzsvaru starp vēlmēm sev un vēlmēm citiem cilvēkiem

Lūk, šis arī ir mans antikrīzes plāns. Piekrīti? Tad sākam – palīdzam vīriem realizēt viņu poetnciālu, un panākt savu mazo un lielāko vēlmju piepildīšanos, sapņojam par pasaules uzlabošanu, sapņojam par sevis uzlabošanu, pierakstam, atlaižam….
Un atceramies, lai kas arī notiktu, paliekam laimīgas!.

Autors: Olga Vaļajeva

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS