Izvēlies dzīvi, lai kas arī notiktu…

Izvēlies dzīvi, lai kas arī notiktu…
Zini, dzīve ir tāda, ka skrējiens no mirkļa, kurā tu jautri skaistām kājiņām kul ūdeni siltā jūrā, līdz brīdim, kurā nopietni pārdomā, vai ar savām piepampušajām kājām spēsi aiziet līdz virtuvei un uzvārīt brokastīs olu, var būt tik nežēlīgi īss…

Tāda, ka šodien tevi pavada apbrīnas pilni skatieni, bet rīt tev dod vietu sabiedriskajā transportā…
Tāda, ka šodien tu meklē somiņu, kas piestāv tavai acu krāsai, bet rīt tev vairs nav svarīgi, ko šodien uzvilksi mugurā…
Tāda, ka šodien tu jautri čivini draugu kompānijā, bet rīt, sarāvies čokurā raudi spilvenā un nevēlies nevienu redzēt…
Tāda, ka šodien tevi mīl, apdāvina, jūsmo par tevi, bet rīt tas viss notiek ar kādu citu, un, skaidrs, ka ne ar tevi…
Tāda, ka šodien esi visu mīlulis, bet rīt – visu aizmirsts vai pat vēl trakāk – atstumtais…
Tāda, ka šodien esi uz viļņa, bet rīt – pašā bedres dibenā…

Tu vari katru teikumu izlasīt no otra gala, jo notiek arī tā…

Vari pievienot vēl kādus momentus, kuros tu kusties no jūsmīga kanārijputniņa stāvokļa līdz viedumu sasniegušas vārnas stāvoklim, kura tik gaida, kad kāds pametīs gabalu siera… un “figu” lapsai…

Tāda ir dzīve…

Un es jau sen sapratu, ka vienīgais veids, kā neiekrist ar seju savu vilšanos izraktajā bedrē, ir būt gatavai uz visu….
Dzirdi? Uz visu!…

Pagriezies un ej, kā teica mana vecmāmiņa, kura bija izgājusi cauri visām represijām, kara šausmām un visām pārējām šūpojošajām desmitgadēm…
Dzīve ir tāda…

Un slikti tajā ir tiem, kuri domā, ka vienreiz mutē atrastā sudraba karote automātiski nodrošinās visas tālākās privilēģijas…
Tiem, kuri vienmēr gaida pret sevi īpašu attieksmi…
Tiem, kuri domā, ka visiem toksiskajiem un mocītājiem ir jānožēlo savi grēki un jāizlūdzas piedošana…
Tiem, kuri tic, ka laimei un mīlestībai jābūt garantētai un nepārejošai…
Vēl sliktāk ir tiem, kuri jau iepriekš kļūst par upuriem un jau laikus ir sagatavojušies tikai neveiksmēm…

Bet normāli ir tiem, kuri priecājas, kamēr ir priecīgi un nelien kaktiņā nomirt pēc katras neveiksmes…
Tāda ir dzīve…
Brīnišķiga… pat tad, kad nekā brīnišķīga, šķiet, tajā nav…
Patiesi!…

Izvēlies to, lai kas arī notiktu…
Tāpēc, ka tā, atšķirībā no nāves, ļauj izdarīt šo izvēli…
DZĪVO!

© Ļiļa Grad
Foto: Marina Ryazantseva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

UN TAD IZRĀDĪJĀS…

UN TAD izrādījās…
Un tad izrādījās, ka mūsu patiesie garīgie skolotāji ir mūsu vecāki, radi, draugi, draudzenes, partneri, vīri, sievas, bērni, pārdevēja, autobusa šoferis, nejaušs garāmgājējs, ubags uz ielas, sašutis priekšnieks, rupjš kaimiņš.
Un tad izrādījās, ka mūsu garīguma slānis acumirklī pazūd un neiztur realitātes pārbaudi, pie mazākās mijiedarbības ar šiem skolotājiem.
Un tad izrādījās, ka ikdiena garīgumu māca labāk nekā to var iemācīties ašramos un nomaļās rekolekcijās.
Un tad izrādījās, ka Dievs neatrodas tempļos un svētvietās – Viņš ir mājās, virtuvē, vannas istabā, veikalā, darbā, saziņā ar ģimeni un draugiem.
Un tad izrādījās, ka Dievs ir daudz tuvāk, nekā mēs domājām – ka Viņš ir vienmēr, visur, visā un ikvienā, katrā mirklī.
Un tad izrādījās, ka viss ir daudz vienkāršāk, nekā šķita, un ka, iespējams, tas ir augstākais garīgums – redzēt Dievišķo – parastajā un Dievu – visā (un ikvienā).
Ieraudzīt un paklanīties Viņam.
Un pasaulē? Vienkārši apskaut mirkli ar mīlestību.
~Edvards Taraščanskis~
Kopēts no Aleksandrs Agešins
Tulkojums: Kristine Devi

Par to, kas šobrīd rada realitāti

Būtībā mēs jau 10 gadus dzīvojam pasaulē, kurā tēze “doma ir materiāla” neizraisa ne mazākās šaubas. Te es domāju – lielu daļu cilvēces.

“Baidies no savām domām – tās mēdz materializēties…”, “Par ko domā, tas arī kļūsti…”, “Visumam ir pilnīgi vienalga – baidies tu, vai sapņo, tāpēc labāk sapņo!”… – šīs frāzes zina daudzi. Tomēr dzīve strauji iet uz priekšu un tikko kā atvērušās zināšanas, ļoti ātri kļūst par pagātni.

Ir labi, ja zini, ko gribi, taču nostrādā tikai tas, kas Sirdī. Un tas attiecas uz visu, ne tikai uz īpašiem vēlmju objektiem.

Ko tu jūti pret DZĪVI?
Kā tu sagaidi katru jaunu dienu – ar interesi vai bailēm?
Vai priecājies par Sauli, par Debesīm?
Par tuvajiem un gadījuma cilvēkiem savā dzīvē?
Vai aiz visām lomu spēlēm tu redzi cilvēku Dvēseles?
Vai tas viss tev liek smaidīt?…

Kad vēl tikai šī tēze “doma ir materiāla” sāka iedzīvoties masu apziņā, gudri cilvēki mēģināja mums pateikt, ka ar domāšanu vien nepietiek, tai klāt ir jābūt sajūtām, kas saskan ar to tēlu, uz kuru tu tiecies: gribi naudu – jūties kā bagāts cilvēks, gribi mīlestību – iemīli sevi, gribi dzīvokli – esi pateicīgs tai vietai, kur dzīvo šobrīd utt. Tomēr šobrīd, kad pagājuši daudzi vizualizācijas un pozitīva noskaņojuma radīšanas gadi, daudzi man raksta, ka tas vairs nedarbojas.

“Kad es beidzot iemācīšos nopelnīt?” “Kad beidzot man būs dzīvoklis, par kuru sapņoju, sapņu vīrietis, ceļojumi….?
Tāpēc, ka ir pagājis spēļu laiks.

Ir pienācis Patiesības laiks: cik ļoti tu sevi sajūti kā Dvēseli, nevis lomu, cik siltuma un prieka tu izstaro Pasaulē – tik arī labklājības tu saņemsi pretī. Katrā konkrētā brīdī. Prāta priekšstatiem un vēlmēm vispār nav nekādas nozīmes. Atspoguļosies tas, kas Dvēselei vajadzīgs mīlestības pilnīgai atklāsmei.

Ja tu vēlies aiziet no radiniekiem, ar kuriem kopā dzīvo, bet tev pret viņiem ir pretenzijas – tev nāksies vēl kādu laiku “paberzēties ar viņiem” lai atvērtu mīlestību savā sirdī, kamēr gandrīz piespiedu kārtā tu neiedziļināsies savā sirdī un nesapratīsi patieso situāciju…. Ja tu vēlies izmantot savus talantus un izglītību, lai realizētu vēlmi pēc statusa un pelnītu “ne sliktak kā citi” – tava Dvēsele visos iespējamajos veidos sabotēs tevis veicamās darbības un paralizēs tevi ar bailēm un šaubām, bet psihologu palīdzība tās vēl nostiprinās. Tāpēc, ka tu vēsti Visumam NE TO. Tu turpini izvēlēties spēles atribūtus, kad vienīgais mērķis šobrīd mums visiem ir atcerēties savu dievišķo dabu – Dvēseles Prieku no ceļojuma Ķermenī. Pateicību sev un Dievam par dzīvi unikālā laikā, kad beidzas viena spēle un sākas cita.

Mēs ar jums atrodamies astotnieka bezgalības krustpunktā un, ja iepriekšējā cilpā ļoti redzami darbojās ārējo sakaru likumi, tad jaunajā realitātē darbojas TIKAI MŪSU IEKŠĒJĀ GAISMA.
Tieši tā rada vēlmi un prasmi darboties redzamajā pasaulē.

Un dzīve momentā atspoguļo mums šīs pašpietiekamās Gaismas līmeni – esības prieku, kas nekādā veidā nav atkarīgs no ārējām dekorācijām. Kad mēs neesam norūpējušies par notikumiem, kas norisinās ārpasaulē, bet pateicībā izdzīvojam katru mirkli, lai kāds tas arī būtu – šie paši notikumi uzreiz uzlabojas. Bet tad, kad esam koncentrējušies uz to, lai uzlabotu notikumus, zaudējot saikni ar savu iekšējo uguntiņu – grūtības samilzt.
Kādi vēl pierādījumi ir vajadzīgi?

Es jau esmu minējusi piemēru par raftingu (plostošanu). Mūsu dzīve ir mūsu pašu pasūtīts raftings. Un diezgan ilgu laiku šajā ceļojumā mums palīdzēja tieši ārējās reaģēšanas prasmes – mūsu atjautība, veiklība, fiziskā izturība utt. Tomēr šobrīd šo peldlīdzekli mutuļojošā dzīves straumē vada Dvēsele.

Ja tavs prāts ir aizņemts ar apkārtējo viļņu un aprīkojuma analīzi, Dvēsele nespēj aizklauvēties līdz tavai sirdij, lai beidzot tevi ievirzītu mierīgos ūdeņos un pagrieztu tevi ar skatu pret burvīgām ainavām un piestātu tajās vietās, kur tu vēlies.

Avots: © «Obretenie-sily-Lubvi.ru»
Foto: Alex Zarco
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nekad nenodot savu paša dzīvi!

Reizēm, lai sāktu jaunu dzīves posmu vai beigtu liet asaras par nepārejošu rūgtumu, ir vienkārši jāpaņem un jāsakārto māja, jāuzvāra karsta tēja, jāizcep kūka, jāizmazgā mati, vistiešākajā nozīmē, jāizmazgā no galvas savas sliktās domas…

Bet pēc tam jāapsēžas tīrībā un klusumā…
Jāielej krūzē karsta tēja…
Jānogriež krietns kūkas gabals…
Un jābauda…

Un jāpieņem viens ļoti svarīgs lēmums:
NEKAD NENODOT SAVU PAŠA DZĪVI!

Mani mīļie, nekad!
Lai kas arī notiktu…
Lai cik ļoti tu justos piespiests pie zemes…
Lai kas arī būtu aizgājis…
Lai kas būtu tev nodarījis pāri…

Bet pēc tam reizi par visām reizēm sev apsolīt būt tikai ar tiem, kuri tevi nelauž un nepazemo…

Neiet tur, kur tev nav ko darīt…
Neuzprasīties tajā dzīvē, kurā tevi nesauc…
Neglābt tos, kuri to nelūdz…
Neticēt tiem, kuri sastāv no vieniem vienīgiem solījumiem…
Neko negaidīt no turienes, no kurienes nekas arī nekad nav nācis…
Necensties aizturēt tos, kuri strauji bēg, ne arī tos, kuri lēni aizlien…
Un nedzīvot tā, ka pašiem kauns par dzīvi, kurā paši sevi esam nodevuši….
Ka tikko būsi to izdarījis, apēd līdz galam savu kūku, izdzer savu tēju un dodies dzīvot “pa jaunam”…

Tas ir vienkārši, lai arī šobrīd, iespējams, tev tā nešķiet.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ļevs Tolstojs: Sarunas ar bērniem par svarīgiem jautājumiem

Morāles jautājumus ar bērniem es centos risināt, lūk, kādā veidā: apkopoju dažādu domātāju izteiktās dzīves patiesības un izklāstīju tās apmēram 10 gadus veciem bērniem pieejamā valodā. Es sadalīju tās atsevišķās nodaļās un katru dienu nolasīju vienu. Tad, kad viņi bija to izlasījuši, es lūdzu atkārtot lasīto saviem vārdiem, precizējot to, ko viņi nesaprata, un atbildot uz jautājumiem, kas radušies lasīšanas gaitā.

Sākumā man sanāca aptuveni 20 tādas sadaļas, bet vēlāk es tās varēju papildināt līdz pat 700.

Bet galvenās bija, lūk, šīs:
1) Dievs
2) Dzīve Dieva gribā.
3) Cilvēks ir Dieva bērns.
4) Saprāts.
5) Mīlestība.
6) Pilnveidošanās.
7) Piepūle.
8) Domas.
9) Vārdi.
10) Rīcība un darbi.
11) Iekšējie kārdinājumi.
12) Ārējie kārdinājumi.
13) Pazemība.
14) Pašaizliedzība.
15) Nepretošanās.
16) Apzināta dzīve tagadnē.
17) Nāve.
18) Dzīve ir svētība.
19) Ticība
Tādu morālu patiesību savācās apmēram 700, tā kā, ja tās sadala pa dienām, tad katrai dienai pienākas divas.

Šeit minēšu piemērus.

1) Dievs. Reiz upē zivtiņas noklausījā, ko runā cilvēki: zivis drīkst dzīvot tikai ūdenī. Un sāka zivis viena otrai jautāt: kas ir ūdens? Un neviena zivs upē nevarēja pateikt, kas ir ūdens.

Tad vecā gudrā zivs teica, ka ir jūrā viena īpaši vieda veca zivs. Tā visu zina. Pajautāsim viņai: kas ir ūdens? Zivis peldēja pie vecās viedās zivs un jautāja tai: kā mēs varētu uzzināt, kas ir ūdens? Vecā viedā zivs atbildēja: jūs nezināt, kas ir ūdens tāpēc, ka jūs dzīvojat ūdenī. Iepazīt ūdeni var tikai tad, kad izlec no tā un sajūti, ka nevari bez tā dzīvot. Tikai tad sapratīsi, ka mēs ar ūdeni dzīvojam un bez ūdens nav dzīvības. Un tas pats ir ar cilvēkiem, ja viņi domā, ka nezin Dievu. Mēs dzīvojam Dievā un ar Dievu, un tiklīdz no tā aizejam, mēs saprotam, ka ir tikpat slikti kā zivij bez ūdens.

2) Dzīve Dieva gribā. Kad uz lielceļiem siro laupītāji, tad ceļinieks nekur nedodas viens: viņš gaida, kad brauks vēl kāds ar apsardzi, tad viņš tam pievienosies un vairs nebaidīsies no laupītājiem. Tā ar savu dzīvi rīkojas arī saprātīgs cilvēks. Viņš sev saka: “dzīvē ir daudz dažādu bēdu. Kā no tā visa sevi pasargāt? Kādu ceļabiedru sagaidīt, lai droši varētu braukt? Aiz kā turēties? Aiz bagātā, svarīgā, vai pat valdnieka? Vai tiešām tie pasargās? Jo arī viņus taču aplaupa un arī viņiem gadās dzīves melnās svītras. Un vēl jau var gadīties, ka tas, ar kuru kopā braucu, pats mani arī aplaupa. Kādu ceļabiedru sev meklēt? Tādu, lai tas mani neaplaupītu, bet vienmēr sargātu? Kuram pa pēdām man doties? Un ir viens tāds ceļa biedrs. Un šis ceļabiedrs ir Dievs. Aiz viņa ir jāiet, lai nenokļūtu briesmās. Ko nozīmē iet aiz Dieva? Tas nozīmē, vēlēties to, ko vēlas Viņš un nevēlēties to, ko Viņš nevēlas. Kā to sasniegt? Saprast Dieva likumus un tiem sekot….”

No Ļeva Tolstoja kopotajiem rakstiem
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vai ir kaut kas, ar ko tu šobrīd esi apmierināts?

Mūsu ģimenē negatīvi domāja visi, pat bērni. Bet es to izmainīju ar vienu vienīgu jautājumu.

Es nezinu, cik gadus tas turpinājās. Taču tas bija tik ierasti, ka it nemaz nešķita nenormāli.

Mēs ar vīru regulāri burkšķējām uz visiem un viens otru. Jau no agra rīta mēs bijām neapmierināti ar visu, arī viens ar otru: “Kur manas melnās zeķes? Kāpēc tu tās atkal neizmazgāji?”, “Mums ir beidzies cukurs! Tu nevarēji to nopirkt pa ceļam uz mājām, es taču lūdzu!”, “Man salūza lietussargs! Tāpēc, ka tava mamma nolēma ieekonomēt un nopirka nevis normālu, bet ķīniešu s…du”, “Bet tavs tēvs nevar atrast labāku darbu, lai es varētu nopirkt normālu, nevis ķīniešu…”. 

Atgriežoties mājās no darba, bērnudārza un skolas, mēs turpinājām dalīties ar šo briesmīgo garastāvokli, viss mums apkārt bija briesmīgs – laikapstākļi, cenas veikalos, darba kolēģi, klasesbiedri, rotaļlietas, apģērbs, filmas, mūzika, sportisti…. Un kādā brīdī es pēkšņi uzpeldēju no šī negatīvisma viļņa, neapmierinātības, un pēkšņi it kā ieraudzīju savu ģimeni no malas.

Mēs bijām briesmīgi. Problēmas, kurām normālās ģimenēs neviens pat nepievērsa uzmanību, mūsējā tika tik briesmīgi uzpūstas un kļuva tik nozīmīgas, it kā no tām būtu atkarīga visa mūsu dzīve.

Nenopirka cukuru – un kas tur briesmīgs, aizej uz veikalu un nopērc. Neizmazgāju tavu kreklu – ak, Dievs, tev taču pilns skapis ar krekliem. Beidzās tavs mīļākais šampūns – paņem bērnu šampūnu, vismaz acīs nekodīs… Bet, nē, cukurs, krekls un šampūns varēja kļūt par iemeslu apvainojumiem un strīdiem, pat draudiem šķirties. Mums kā vecākiem nebija nekādu attaisnojumu tam, ka mēs audzinājām neapmierinātus un neiecietīgus bērnus, mūžīgi neapmierinātus, apvainotus egoistus, kuri domā, ka visi viņiem vienmēr kaut ko ir parādā. 

“Vai ir kaut kas, ar ko tu šobrīd esi apmierināts?” – es pēkšņi iesaucos, vēršoties pie vīra.
Pie vakariņu galda pēkšņi iestājās klusums. Dēli nolēma, ka šis jautājums tika uzdots katram no viņiem un arī pēkšņi aizdomājās.
“Dārziņā nebija ķīselis”, – atbildēja jaunākais.
“Skolotāja uzslavēja manu zīmējumu” – atsaucās vecākais.
Vīrs klusēja.

“Lieliski! Izrādās, ka dienas laikā arī kaut kas labs notiek! Bet mēs to pat nepamanām… Skaties, ka labais mirkli pagaidīs, bet, ja mēs to nepamanīsim, tas pagriezīsies un aizies uz visiem laikiem. Un tad mūsu dzīve sastāvēs tikai no sliktā”.
Jaunākais, acis plikšķinot, no tādām prognozēm gandrīz vai apraudājās.
“Mamma pajokoja, – noburkšķēja vīrs. – Viņai mūžīgi tādi jociņi!”
“Es nejokoju. Kas tavā dzīvē šodien labs noticis? Vai tu šorīt nokavēji darbu?”
“Nē”.
“Urā! Viena laba lieta. Vai vakariņas bija garšīgas?”
“Jā”.
“Otra laba lieta” – es burtiski gavilēju.
“Un tēja ļoti garšīga, mammu!” – spēlīti uzķēra vecākais dēls. – “Un vēl man tante uz ielas atļāva paglaudīt viņas sunīti un sunītis ļoti priecājās”.
“Brīišķīgi! Bet man šodien darbā nebija nekādas kliegšanas un histēriju. Bet, kad es nācu mājās, vējiņš bija silts un patīkams, un man ļoti gribējās vēl kādu laiku pastaigāties.”

Vīrs tajā vakarā neatzinās, ko labu pamanīja sev apkārt dienas laikā. Arī es varbūt būtu aizmirsusi šo nejaušo dialogu, ja vien bērni nebūtu man to atgādinājuši. Un nākamajā dienā, kolīdz bijām apsēdušies vakariņot, viņi priecīgi sāka “atskaitīties”.

“Mammu, man šodien bija vesli trīs “labi”: nebija ķīselis, es atradu skaistu kociņu un man pusdienlaikā bija brīnišķīgs sapnītis”, “Bet es dabūju piecinieku matemātikā un fizkultūrā es skrēju ātrāk par visiem”.

Tas bija tik jauki. Es paskatījos uz vīru: “Un kas tev, mīļais, labs notika? Par ko tu esi pateicīgs šai dienai?” – “Par to, ka pietika naudas elektrības, gāzes un interneta rēķinu apmaksai” – viņš atbildēja, malkodams tēju. – “Pietiks? Bet tēja ir garšīga”….

Sākumā es nedomāju, ka šī tradīcija uzdot jautājumu “Kas labs tev šodien notika?” kļūs par ierastu mūsu ģimenē. Taču tas kļuva par ieradumu. Un izrādījās, ka tas ir labākais, kas ar mums noticis. Mēs visi un mūsu attiecības kļuva arvien labākas, mēs sākām ievērot arvien vairāk labo un labais vairojās. Un izrādījās, ka dzīvot pateicībā ir daudz vieglāk, kā dzīvot ar smago neapmierinātības un pretenziju nastu.

Un vēl kas – un tas ir pats brīnišķīgākais visā šajā stāstā – es ļoti daudz ko labu un jaunu uzzināju par mums visiem. Tā, it kā no jauna iepazītos ar saviem bērniem, vīru un pati ar sevi. Jo tas, par ko mēs esam pateicīgi šai dienai, stāsta par to, kas ir mūsu vērtības, ko mēs novērtējam, ko uzskatām par svarīgu. Tas padarīja mūs tuvākus. Un šī mūsu ģimenes versija man patīk daudz labāk par iepriekšējo.

Jevgenija Golovina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pārejas laiks

Šobrīd mēs redzam, kā piepildās daudzi pareģojumi, ko aprakstījuši maiji, svētie, gaišreģi. Tikai tas nav pasaules gals – tāds, kādu mēs to iedomājāmies: šī ir ciklu maiņa uz planētas un Visumā, gluži tāpat kā nakti nomaina diena.
Šis ir laiks, kad Apziņa pāriet daudz augstākā līmenī un Planēta un tās iedzīvotāji attīrās no tumsas, destruktīvās enerģijas un smagas karmas.

Tāpēc tas skar VISUS.

Katrs, kurš šobrīd atrodas šeit, vēlējās šeit būt un izvēlējās tieši šo laiku, lai izietu tieši šo pieredzi. Un tātad katram no mums ir iekšēja zināšana, resurss un enerģija, lai izietu šo laiku.

Tie, kuri dzīvo šobrīd un šeit, ir pašas spēcīgākas dvēseles, kas spējīgas piedalīties šajā spēlē un palīdzēt Planētai un uz tās dzīvojošajiem šajā ciklā pāriet jaunās enerģijās un jaunā laikā.

Planētas mentālā sfēra ir piesārņota ar negatīvām domformām un tieši tāpēc tām ir jāattīrās kopā ar mums pašiem, un šis attīrīšanās process arī notiek – un tas ir sāpīgs.

Zini, šis ir ārkārtīgi svarīgs laiks.
Zini, ka tu esi mūžīga būtne, kas apveltīta ar kosmisku saprātu un spējām.
Un šī iemiesošanās ir tikai kārtējā tava spēle, kuras veikšanai tev izsniedza tavu jauno “ādas uzvalku”.
Zini, ka viss notiekošais ir Scenārija Režisora Griba.
Un zini, ka tas viss ved mūs pa evolūcijas ceļu – mūsos ieliktā potenciāla atklāšanu un tas ir tas, ko vēlas mūsu dvēseles.

Ir svarīgi pārstāt vainot jebko: valdību, citas nācijas, cilvēkus, sevi, Dievu, tumšos spēkus – viņiem vienkārši ir tāda loma.
Ir svarīgi mācīties pieņemt notiekošo un uzticēties Radītājam un savam Garam.
Ir svarīgi pārstāt pieķerties tam, kas brūk un aiziet nebūtībā – prasme apzināti dzīvot šeit un tagad, būt spējīgiem adaptēties un būt elastīgiem – tās ir tās prasmes, kas šobrīd ir ļoti svarīgas.
Ir svarīgi dzirdēt sevi, savu intuīciju, savu sirdi. Tikai tava paša būtība spēj tevi izvest tur, kur tev ir jābūt un ar ko jābūt.

Atrasties drošībā tu vari tad, ja seko saviem impulsiem un iekšējai zināšanai.
Ir svarīgi paiet malā no prāta un savienoties ar savu sirdi.
Tāpēc esi starp cilvēkiem, kuri ir radniecīgi tev garā.
Jo vairāk tadu būs ap tevi, jo vairāk iespēju jūsu kopējai grupai un katram atsevišķi.
Kopā jums būs daudz vieglāk šajā laikā dzīvot.

Attīrīšana skar visu pasauli un ir bezjēdzīgi meklēt drošāku vietu, kaut kur bēgt.
Tava drošība un dzīve tagad ir atkarīga tikai no tava iekšējā miera un spējas valdīt par sevi.
Ja cilvēkā plosās vētras, tad tās kā magnēts pievelk vētras ārpusē.
Pamet darbu, ja tas kaitē citiem.
Cēloņu-seku likums darbojas momentā.

Radi! Sapņo! Palīdzi citiem! Darbojies!
Ir laiks, kad jāiemācās dalīties, dot, palīdzēt, atbalstīt.
Ja tev šobrīd ir grūti, nomet savu svarīguma masku, sāc palīdzēt citiem un tu redzēsi, kā tavi apstākļi un stāvoki izmainīsies uz labu.
Atver savu sirdi!
Maskas, augstpratība, liekulība un stīvums sai pasaulei vairs nav vajadzīgs.
Visi notikumi, kurus mēs vērojam, ir domāti tam, lai cilvēki atvērtu sirdis un atgrieztos pie savas patiesās dabas.

Mēs esam Mīlestība!
Mēs neesam atsevisķi viens no otra – mēs esam vienota Apziņa, vienots organisms ar planētu Zeme.
Jo ātrāk tu attapsies no miega un apjukuma, jo mazāk tev nāksies ciest.

Dodies pie savas patiesās un Dievišķās Būtības.
Tas ir tavs pēdējais eksāmens.
Atceries, mēs esam RADĪTĀJI.
Mēs radām savu realitāti ar savām domām, stāvokļiem un nolūku.
Iedomājies sevi savā gaišajā nākotnē. ieliec tur tos stāvokļus, kuros tu vēlies būt.
Tavi notikumi kā puzles gabaliņi saliekas, izejot no tām sajūtām, kuras tu jūti visbiežāk.
Vadīt savu realitāti mēs varam caur saviem stāvokļiem.
Un dari visu iespējamo, lai atvērtu savu sirdi un atrastos iekšēja prieka, miera, harmonijas, līdzsvara un mīlestības stāvoklī.

Avots: МАГИЯ СЛОВА
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Zinātnisko pamatojumu visam šim vari izlasīt ŠEIT

Pamanīt GAISMU

“Kāds ir tavs mīļākais kukainis?” – jautāja man mana septiņgadīgā meita, kad mēs devāmies pirmajā viņas pavasara brīvlaika vakara pastaigā.
“Tu nedrīksti izvēlēties taurenīti. Jo taurenīti izvēlās visi”, – viņa steidzīgi piebilda, pirms vēl es biju paspējusi atbildēt.

“Hm”, – es skaļi domāju. “Tad droši vien bizbizmārīte” – es atbildēju.
“Bet man jāņtārpiņš. Es ļoti mīlu jāņtārpiņus” – viņa domīgi teica.

Mēs gājām un gājām. Sarunājāmies. Baudījām kopā būšanas mirkļus, kad varējām palikt divatā – es un mana jaunākā meita.

Un, pēkšņi:
“Es esmu normāla? Es domāju, vai ar mani viss ir kārtībā?” – viņa jautāja, skatoties sev zem kājām.
“Dažkart es jūtos… savādāka kā citi.” 
Es apstājos. Es viņai nejautāju, ko viņa ar to domāja, es to zināju; vienkārši zināju.
Es noliecos un sāku runāt, ceļot ārā no apcirkņiem atmiņas, kas tur bija noslēptas no laikiem, kad mācījos otrajā klasē. “Kad man bija septiņi gadi, es arī jutos savādāka kā citi. Es biju ļoti kautrīga un jutos neērti. Un viens puika par mani runāja nežēlīgas lietas. Viņš runāja, ka es neiederos viņu pulkā. Viņa vārdi mani ievainoja uz ļoti, ļoti ilgu laiku” – es atzinos.

Viņa paskatījās uz mani skumju pilnu skatienu, un kā atbalss manā galvā atskanēja viņas iepriekš teiktie vārdi: “Visi izvēlas taurenīti…”.

Es uzliku savas rokas uz viņas mazajiem, stingrajiem pleciem, lai viņa varētu fiziski sajust manus vārdus. “Es vēlos tev kaut ko tekt. Tu vienmēr vari ar mani runāt, kad tev ir neērti un tu jūies atšķirīga no citiem. Es nekad nesmiešos. Es nekad tevi nenosodīšu un neteikšu, ka tā nav nekāda problēma. Es nekad neatgaiņāšos un nenoliegšu tavas sajūtas, tāpēc, ka es tevi saprotu. Es atceros, cik tas ir sāpīgi. Un dažkārt vajag, lai kāds saprastu šo sāpi”.

“Es ļoti mīlu jāņtārpiņus” – viņa teica pirms minūtes, un es sapratu, ka tas var būt viņas atbalsts.
“Tu teci ka mīli jāņtārpiņus” – es viņai atgādināju. “Un es domāju, ka tu esi ļoti līdzīga jāntārpiņam. Zini, kāpēc?” – es jautāju.

Viņa ar cerību paskatījās man acīs. “Mammīt, kāpēc?”
“Tāpēc, ka tu mirdzi no iekšienes”, – es teicu, ar pirkstu galiem pieskardamās viņas sirdij. ” Ne visi to redz. Es to redzu. Un mans uzdevums ir aizsargāt tavu Gaismu. Tāpēc, tad, kad cilvēki saka kaut ko, kas to apslāpē, es vēlos, lai tu man to izstāsti. Es aizsargāšu tavu Gaismu, klausoties un mīlot tevi, mans drosmīgais, mīļais un unikālais Jāņtārpiņ”. “

Meita panāca man pretī un apķērās man ap kaklu. Viņa neteica ne vārdu, nevienu vārdu. Varbūt tāpēc, ka knapi valdīja asaras. Varbūt tāpēc, ka mans atbalsts bija vienīgais, kas viņai šobrīd patiešām bija  vajadzīgs. Es nezināju. Bet es biju pārliecināta, ka ar to viss vēl nebeidzās.

Pagāja nedēļas un es visu šo laiku domāju par mūsu sarunu. Gada beigas bērniem parasti ir grūtas, īpaši jāņtārpiņiem, tiem, kuri spīd no iekšienes.
Tas ir apbalvojumu, ballīšu, atzinības un aplausu laiks. Tauriņus visi ievēros. Jo viņi ir koši un viņu talanti – tik acīmredzami. Bet jāņtārpiņus nedrīkst aizmirst, viņu triumfs nav pamanāms. Viņu talanti var palikt nepamanīti.

Jāņtārpiņš var sacerēt dziesmas naktī, kad visi guļ un klusiņam dungot tās dienā.
Viņš var būt mākslinieks, kurš rada gleznas, kas uzrunā dvēseles.
Viņš gadiem ilgi var krāt naudu, lai brīdī, kad sirds sauc, palīdzētu kādam, kuram vajadzīga šī palīdzība.
Viņš var kaut ko klusiņām rēķināt zem segas, jo ir dzimis matemātiķis.
Viņš var būt IT bērns, kurš meklē iespēju palīdzēt skolotājam, kad tam ir problēmas ar datortehniku.
Viņš var iegrimt miltu mākonī, baudot pavārmākslu.
Viņš var būt jātnieks, kurš baudīs miera sajūtu dzīvnieku un dabas kompānijā.
Viņš var 357 lappušu grāmatu izlasīt vienā piegājienā.
Viņš var aizstāvēt tos, kas pazaudējušies, atstumti un vientuļi.
Arī viņš pats var būt pazaudējies, atstumts un vientuļš… meklējot kādu, kurš starp neskaitāmiem krāsainajiem tauriņiem ieraudzīs mazo gaismiņu.

Varbūt tu zini kādu Jāņtārpiņu. Varbūt tu mīli Jāņtārpiņu?

Ja tā ir, tad, lūdzu, negaidi. Negaidi kādu, kurš viņam piešķirs prēmiju, apbalvojumu vai kādu sertifikātu, lai padarītu viņa talantus “oficiālus”. Tāda diena var nekad nepienākt. Tad pasaki viņam tagad.
– Es redzu tavu Gaismu.
– Es redzu to brīdī, kad tu paņem savu ģitāru.
– Es redzu to tad, kad tu glezno ar dzeltenām, zaļām un zelta krāsām.
– Es redzu to tad, kad tu dziedi aizvērtām acīm.
– Es redzu to tad, kad tu smejies.
– Es redzu to tad, kad tu stāvi un skaties ūdenī, sapņojot par savu nākotni.
– Es redzu tavu Gaismu, mans drosmīgais Jāņtārpiņ.
Tu mirdzi no iekšienes.

Un, neatkarīgi no tā, vai vēl kāds to redz – tu zini, ka viņš ir šeit un es zinu, ka viņš ir šeit.
Turpini mirdzēt.
Turpini dziedāt.
Turpini radīt.
Turpini sapņot.
Turpini lasīt, domāt un rēķināt.
Saglabā savu jutīgumu.
Saglabā savu maģiju.
Un vienkārši gaidi. Reiz pasaule ieraudzīs to, ko redzu es. Un tava Gaisma būs tik skaista, spoža un brīnišķīga, ka pasaule apstāsies un brīnīsies, no kurienes nāk šī Gaisma.
Bet mēs abi zināsim, ka šī Gaisma tur ir bijusi vienmēr.
Tāpēc, ka tu esi Jāņtārpiņš.
Un tu spīdi no iekšienes.
Bet es šeit esmu, lai aizsargātu tavu Gaismu, mans drosmīgais un mīļais Jāņtārpiņ.

Autors: Rachel Macy Stafford
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad mēs mīlam, caur mums skatās Radītājs

Jautājums: Varbūt es viena esmu tāda dīvaina, kura naivi tic labajam, bet tauta pareizi dara, ka uztraucas par karjeru, naudu un pensiju?

Svetlana Dobrovoļska atbild:
Tas ir tāds sava veida mentālais uzbrukums… Lieta tāda, ka ikviens piedzīvo savu likteni un atmostas pats no saviem apstākļiem. Bet tiem, kuri sevī sajutuši savas Dvēseles balsi, ir citi uzdevumi. Uzticēšanās savai iekšējai balsij uzdevumi, nevis uzdevumi, vadoties no ārējiem stimuliem. Un mums vispārpieņemtās šaubas un bailes ir pārbaude mūsu godīgumam pret sevi, savu patieso vēlmju pārbaude. 

Pasaule strauji mainās. Visiem cilvēkiem būs jāatklāj materiālās izdzīvošanas un konkurences ārējo mērķu iluzorais raksturs.
Bet tie, kas to izjutuši iepriekš, ar savu mierīgumu spēj šo masu šoku mīkstināt.

Kādā no vietnēm bija brīnišķīga alegorija: tas ir mūsu miers, spēja būt mierīgam sevī, tas ir avots, kas it kā mazgā Dzīvības koka saknes, zarus un vainagu, lai tas ziedētu.

Zini, ka pirms rodas jaunās lapiņas, ir jānobirst vecajām. Veco struktūru, politiku, stāvokļu, attiecību, sistēmu lapu krišana ir neizbēgama, un atšķirībā no dabas, kur ir norobežotas nokalšanas un uzplaukuma fāzes, mūsu dzīvē tas notiek vienlaikus‼️

Un mūsu lieliskā laimīgā misija ir atrasties Mīlestībā un Priekā par visu, kas mums apkārt, un ar to palīdzēt jaunajiem dzinumiem izaugt tajās vietās, kur sagrūst un sabrūk viss vecais. Mūsu spēja saglabāt mieru, mūsu līdzsvars un siltā attieksme pret sevi un citiem ikvienā situācijā – tas ir tas, pateicoties kam, mums apkārt esošie cilveki (un vispār visi, kas mīt uz šīs planētas) saņems labvēlīgu lauku tam, lai no saviem dvēseles dziļumiem atcerētos to, ka nav nekā vērtīgāka par siltām attiecībām starp cilvēkiem. Tagad ir tāds laiks, kad no vecajām drupām uzpeld tīri un starojoši dzīvu dvēseļu kristāli. Tāpēc ir ļoti svarīgi skatīties uz pasauli un cilvēkiem ar labestīgu skatienu, jo tad, kad mēs mīlam, caur mums skatās Radītājs. Un vienots sirds stars, kurš caur mums katru gaismā izlaužas unikāli, skarot šo otra cilvēka dvēseles kristālu, izgaismo to un palīdz tam augt spēkā. Varētu teikt, ka tā ir glābšana tām dvēselēm, kurās vēl ir siltums un līdzcietība. Un ārkārtīgi liela nozīme ir tam, cik cilvēku šeit šajā laikā, tieši savā ķermenī, atcerēsies to, ka nav nekā vertīgāka par Mīlestību.

Kāds izdarīs savu izvēli par labu Mīlestībai, atsakoties no karjeras un aizmirstot par sasniegumiem. Kāds izvēlēsies Mīlestību pret saviem ziediem, kaķīšiem, sunīšiem, mazbērniem, tā vietā lai uzvarētu strīdā par savu taisnību….. Vēl ļoti daudz cilveku paspēs izvēlēties laimi. Bet mūsu mierpilnā, palašinātā  atrašanās blakus, ar savu brīvību no skatuves un dekorācijām, būs milzīgs atbalsts šajā ceļā.

© Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tavas spējas un iespējas ir bezgalīgas

Ja cilvēks nevalda pār situāciju, tad situācija valda pār viņu.
Tāpēc mūs pārvalda it viss, kur mēs ieguldām savu enerģiju, atsakoties no savas dzīves pārvaldīšanas.
Tad situācijas, apstākļi, slimības, atkarības izrādās stiprākas par mums; otrs cilvēks vai sistēma, Dievs, matrica, egregors, sapnis, kāda starpība, kam atdot savu spēku, tas nozīmē vienkārši izliet savu enerģiju nekurienē.
Garīgi aizlidot/nokrist un neatrasties mirklī šeit un tagad.

Tie ir slazdi – lai mēs neatvērtos savā mirdzumā un Mīlestībā.
Neatcerētos, kas mēs patiesībā esam.

Tādēļ ir jādodas tur, kur manā dzivē bija visbailīgāk, sāpīgāk, turp jāiet, lai paņemtu sev savus resursus, pazaudētās daļas un atjaunotu Vienoto Veselumu: Es esmu cilvēks!

Es visu varu, zinu, saprotu, protu.
Nav nekā varenāka par Cilvēku.
Mēs to jūtam ar ādu.
Un šī izpratne tika no mums slēpta.
Un mēs paaudžu paaudzēs gājām maldu ceļus un takas.
Viss, kas mūsu galvās, kas skar bailes, aizliegumus, sāpes.
Tas viss ir prāta spēles un absolūta maldināšana, pašapmāns.

Cilvēks ir daudz lielāks.
Cilvēks Radītājs, tas pats Dievs mūsu izpratnē, kuru neviens nav redzējis.

Bet kā gan redzēt, ja Dievs ir mūsos. To var tikai sajust.
Un mēs jūtam!
Tas ir mūsu Gars, Augstākais Es.
Cilvēks pats sev ir Dievs.
Un viņa spējas un iespējas ir bezgalīgas.
Ir tikai sev jāuzticas, jābūt īstam, jāiemācās atslābt un atlaist kontroli pār visu.

Izplešanās ikvienā enerģētiskajā mirdzumā notiek no iekšpuses uz āru.
Šī burvju nūjiņa ir mūsu Sirdīs.
Būs tā, kā Sirds teiks.
Un, ko šobrīd saka Sirds?
Kādā balsī tā runā? Varbūt mammas vai tēta, aiz ieraduma?

Mēs varam sevi sajust un sadzirdēt no iekšpuses un saprast, kas guļ uz Sirds, tas precīzi tiek sareizināts ar Zemes spēku un materializējas.
Zeme mums palīdz absolūti visā.

Šajā Pasaulē Cilvēks ir Brīnumdaris, mags, radītājs.
Cilvēks vada savu iekšējo stāvokli, bet Pasaule/Zeme it visā tam kalpo.

Viss ir vienkārši – kā Cilvēks izturas pret sevi, tā viņš izturas arī pret citiem Cilvēkiem un Pasauli, un tieši tāpat citi Cilvēki un Pasaule izturas pret viņu.
Un vienmēr, ik brīdi visu var sagriezt tā, kā vajadzīgs konkrētajam Cilvēkam.
Un attīstība virzienā uz paplašināšanos enerģētiski notiek sākotnēji no mums, bet pēc tam atpakaļ pavairotā veidā, turklāt ļoti īsā laika sprīdī.

Un, ja uz Sirds guļ atvērta sapratne, ka viss un vienmēr notiek lieliski – tieši tā, kā man vajag, tad tieši tā arī būs, kamēr nebūs ne mazākās šaubu ēnas.
Es novēlu mums visiem sajust sevi no iekšienes, atpūsties, uzticēties Sirdij un atvērties savā pirmatnējā un īstajā Radītāja dabā, savā Mīlestības mirdzumā.

Jevgēnija Feņkova
Tulkoja: Ginta Filia Solis