Iemīlēties tajā vietā, kur atrodies

13346420_1167582073292024_463970574222747957_n
Runā, ka tev pastavīgi jābūt nemierā ar to, kas tev ir, vienmēr jāgrib ko vairāk. Runā, ka nepietiekamības sajūta ir veiksmes atslēga, ka nav iespējams būt laimīgam, ja netiecies uz mērķi. Un, ja tu atteiksies no meklējumiem un atstāsi mierā nākotni, tu atteiksies no dzīves. Ka cilvēkam ir jābūt ambiciozam, jāķer “draivs” un nav lieki jātērē laiks atpūtai.
Es tam nepiekrītu!
Iemīlies tajā vietā, kur šobrīd tu atrodies.
Paklanies tam, kas tev ir.
Atlaid cerību uz laimi nākotnē, tava laime nav atkarīga no “kaut kā vēl lielāka”.
Atlaid mērķus, pazaudē galapunktu un pievērs uzmanību tagadnei.
Esi lēns.
Esi šeit.
Elpo.
Jo patiesībā tu vienmēr esi Šeit, kaut lielāko daļu sava laika tu centies būt Tur (bet pat tad, kad tu saņem “Tur”, tu vēljoprojām atrodies “Šeit”. Tagadējais mirklis ir tavas MĀJAS)
Var dzīvot ar baudu. Tu vari būt ļoti veiksmīgs šajā pasaulē, dzīvot to dzīvi, kas tev patīk, pat lolot savus sapņus par nākotni, bet vēljoprojām, būt pilnībā pieslēgts un iezemēts tagadnē. Var dzīvot nesteidzoties, izbaudot katru mirkli savā dzīvē, izgaršot katru dienu, netraukties cauri tai.
Esošais moments nav beigas, tomēr ir absolūti pilns, sevī pabeigts dzīves mirklis. Dzīvo esošajā momentā. Prāts to var nosaukt par “ambīciju trūkumu”. Es to saucu par veselo saprātu, pateicību, mieru, telpu, kurā ar likteņa ironiju viss ir iespējams.

 

Autors: Džefs Fosters
Tulkoja: Ginta FS

Vienkāršie ikdienišķie brīnumi

brinumi

Ērihs Marija Remarks reiz teica: “Tikai pašas vienkāršākās lietas nekad neliek vilties. Laimīgs vari būt daudz vienkāršākā veidā, nekā iedomājies”.

Vienkārši sapņi, vienkāršs skaistums, vienkārši brīnumi…
Ko tu iedomājies, kad dzirdi šos vārdus?

Vienkāršībā ir daudz skaistuma, jo tas, kas ir vienkārši, ir tuvu patiesībai.
Mazus, vienkāršus ikdienišķus brīnumus ir ļoti svarīgi prast savākt – līdzīgi kā Ražu.

Senos laikos bija viena simboliska un vērtīga ieraža – svinēt noslēgumu – Ražas novākšanu. Nobriedušos augļus saudzīgi novāca no kokiem, vērtīgo labību novāca no lauka, un par godu tiem rīkoja svētku mielastu ar dejām.

Pateicoties novāktajai Ražai, cilvēki varēja pārziemot un sagaidīt jaunu pavasari. Nevienam neienāca prātā doma, ka varētu atstāt labību uz lauka. Un kā mēs rīkojamies ar citu mūsu Ražu?
Mūsu dzīves Raža sastāv no mūsu uzvarām, piepildītajiem sapņiem, priecīgiem mirkļiem, rāma līdzsvara brīžiem, maziem un lieliem ikdienas brīnumiem, katras mūsu nodzīvotās mūža dienas brīnuma.

Vai šo Ražu tu arī ievāc tikpat saudzīgi un ar mīlestību, kā savā dārzā un laukos izaudzēto?
Daudzi uzskata, ka, ja šo Ražu nevar “sataustīt”, paturēt rokās, apēst, palepoties ar to, tad tā neskaitās. Materiālo Ražu mēs novācam, bet emocionālo, morālo, intelektuālo un garīgo – aizmirstam novākt. Un tas ir ļoti bīstams ieradums.

Kā un kāpēc jānovāc mazo ikdienas brīnumu raža?

Piemkārt, vācot mazos brīnumus, mēs jūtam un saprotam, ka mūsu dzīve nav tukša un bezjēdzīga, bet gan piepildīta ar notikumiem, iespaidiem, sajūtām, skaistiem pārdzīvojumiem, cerībām, sapņiem, piedzīvojumiem.

Otrkārt, tas strādā kā prieka vitamīnu krājumi, ar kuriem mēs nostiprinām sava ķermeņa un dvēseles imunitāti, atceroties par šiem mazajiem brīnumiem.

Treškārt, mēs attīstam savu prasmi vērot sevi, izzinam savas vēlmes un tieksmes, mācamies sapņot un ievērot, kuras no mūsu vēlmēm piepildās dzīvē.

Ceturtkārt, sastopoties savā dzīvē ar pārbaudījumiem, mirkļos, kad zaudējam atbalstu un nezinām, ko darīt un kā būt, mēs atgriežamies un pārskatām savus savāktos mazos brīnumus. Mēs varam uz tiem atbalstīties grūtā brīdī, saprast un atcerēties, kāpēc un kur mums tālāk dzīvot, atrodam spēkus, lai izietu šos pārbaudījumus.

Kā savākt šos mazos ikdienas brīnumus, kuri mums ir tik vērtīgi?

Atrodi sev patīkamu, skaistu bloknotu – tādu, ko gribas ilgāk paturēt rokās. Izvēlies sev to pildspalvu, kuras krāsa un forma tev patīk. Ērti iekārtojies krēslā, vai pie galda, vai dīvānā.

Pēc tam paņem pildspalvu un savā jaunajā bloknotā stabiņā saraksti visus savus lielos un mazos priekus, kurus vien atceries. Šim rituālam var atvēlēt īpašu laiku – pirms Jaunā gada vai savā dzimšanas dienā – tas būs simboliski..

Lai tās ir ne tikai tavas uzvaras un darbi, bet arī prieka sajūtas, miers, apmierinājums. Mirkļi, kad no sirds smējies vai vienkārši smaidīji.

«Mirkļi, kad pasaule tev atklājās no negaidītās puses, tu neviltoti brīnījies. Pārdomu stundas, pateicoties kurām tu nonāci pie svarīgiem sev atklājumiem. Piedošanas minūtes, kad no tīras sirds tu atlaidi kāda cilvēka vainu un piedevi sev. Pieņemšanas sekundes, kad ar vieglu sirdi tu sev sacīji: jā, tāds es esmu, bet viņš ir tāds, kāds viņš ir. Mīlestības dienas, kad tās enerģija piepildīja katru tava ķermeņa šūnu» — tās arī ir mūsu mazo, ikdienišķo brīnumu vērtīgās Ražas ievākšanas minūtes.

Man ir daži paši svarīgākie un mīļākie vienkāršie brīnumi, ar kuriem es saskaros ik dienu: tā ir brokastu un rīta kafijas pagatavošana skaistas noskaņojuma mūzikas pavadījumā, glezna ar bordo peonijām, kas pakārta pie sienas vietā, kur es to redzu uzreiz pēc pamošanās, un maziņš rīta rituāls 10 minūšu garumā – kad es ļaujos spontānām kustībām, tām, ko diktē mans ķermenis, no rīta pamostoties. Tas ir maziņš brīnums – tiltiņš uz lielo brīnumu – savas ķermeņa un dzīves harmonijas izpratnē.

Un kādi vienkāršie, ikdienas brīnumi ir tavi mīļākie?

Autors: Jekaterina Žarkova

Tulkoja: Ginta FS

Laimīga cilvēka dzīves recepte

rits11
Mēs bieži vien dzirdam runas par to, ka ikviena cilvēka galvenais uzdevums ir rūpes par savu paša laimi. Kādam šis apgalvojums izsauc pretestību. Mēs baidāmies izskatīties kā sevī iemīlējušies egoisti. Kāds uzskata, ka tāpat no rīta līdz vakaram rūpējas tikai par sevi, tikai tuviniekiem tas ne īpaši patīk.
Ja ieskatīties šajā jautājumā nedzudz dziļāk, šādā attieksmē pret savu dzīvi nav nekā nosodāma. Ja katrs no mums būtu aizņemts ar saviem paša “stāvokļiem” un sajūtām, apkārt vairs nebūtu nervozu, nelaimīgu un pastavīgi uzbrūkošu cilvēku. Pieaugušie pārtrauktu savu slikto garastāvokli izgāzt uz bērniem. Bērni censtos būt tuvāki saviem laimīgajiem vecākiem. Lieliski, vai ne?
Vai vēlies nodzīvot kaut vienu ideālu, laimīgu savu parasto dienu? Tādu, lai atmiņas par to sildītu un gribētos atgriezties tās saulainajos apkampienos? Tad sāksim!

 

Izrotā savu rītu!

Atceries savu ne pašu brīnišķīgāko rītu. Modinātājs. Agra celšanās. Sadrūmuši bērni. Neizgulējušies pieaugušie. Ātras brokastis. Skraidīšana pa māju un rinda vannasistabā. Pēc tam, kārtīgi izraustījuši viens otru, ģimene atviegloti pamet savu mājvietu un nes šo savas iekšējās spriedzes enerģiju tālāk – transportā, skolā, institūtā, savos darba kabinetos. (Un atceresimies to, ka arī citiem šis rīts varētu būt bijis ne tuvu ideālajam. Tātad, kāda ir kopējā enerģētika, piemēram, darba kolektīvā?)
Patiesībā ir ļoti svarīgi, kādu pirmo domu, no paša rīta pamostoties, mēs IZVĒLAMIES un kāda ir mūsu pirmā darbība pēc pamošanās. Ne velti es saku “IZVĒLAMIES”. jo par mūsu domu kvalitāti atbildīgi esam tikai mēs paši!
Mana mīļākā glezna ir Gustava Klimta «Skūpsts». Un es zinu, ka tā mani priecē. Tāpēc šīs gleznas reprodukcija karājas pie sienas manā guļamistabā. Un tā ir pirmā, ko redzu no rīta, kad pamostos. Košās, piesatinātās krāsas, kas priecē manas acis, momentā rada atbilstošu noskaņojumu.
Līdzi noskaņojumam atnāk doma. Spilgta kā pati glezna, vai silta, sildoša, vai uzmundrinoša un enerģiju atmodinoša. Galvenais, ka šī doma vienmēr ir pozitīvā nokrāsā. Un tā, sākums ir labs. Ejam tālāk!

 

Izdomā sev ik rīta rituālu, kas spēj pacelt tavu garastāvokli.
Tā var būt īsa meditācija, vai stāja uz rokām. Filosofiskā mierā izdzerta rīta kafijas krūze vai kontrastduša. Pārītis deju kustību, kuras palūgs tev tavs ķermenis, vai vienkārša staipīšanās, bet paveikta no sirds – labsajūtā. Ja tu izdarīji šo darbību un ievēroji, ka it kā nejauši smaidi – mērķis ir sasniegts!.
(P.S. Es atceros kāda veiksmīga cilvēka stāstu, kurš teica, ka viņš jau daudzus gadus nekāpj no gultas ārā, kamēr nav apraudājies no laimes. Bet sāka viņš to darīt vēl tad, kad nebija ne veiksmīgs, ne laimīgs.)
Un tā, knapi pamodies, tu esi uzdāvinājis sev gabaliņu laimes. Tagad tev būs iespēja iepriecināt savus mājiniekus ar savu brīnišķīgo garastāvokli! Un tu redzēsi, cik mierīgi un harmoniski paies jūsu kopīgais rīts un cik priecīgi jūs dosieties katrs savās ikdienas gaitās.

 

Diena. Attiecies filosofiski pret nepatikšanām.

Šīs receptes jau sen visiem ir zināmas. Mēs dziļi ieelpojam vai skaitam līdz 10, iekams atbildam uz kādu repliku vai apvainojumu. Mēs skaitām afermācijas, par to, ka “viss ir vienkārši brīnišķīgi, viss ir kārtībā, arī tas pāries” un smaidam sev spogulī. Mēs viens otram sakām “Neņem to pārāk tuvu pie sirds!” Bet paši saprotam, ka pateikt vienmēr ir vienkāršāk, kā sekot šim padomam..
Par šo tēmu vēlos pastastīt nelielu pritču. Tā noderēs ikvienā nepatīkamā situācijā, kas var izbojāt tavu dienu.
Budda un viņa skolnieki bija ieradušies kādā ciematā. Tā iedzīvotāji bija budisma pretinieki un tapēc sāka ceļiniekus apvainot. Buddas skolnieki atbildēja ar to pašu. Sākās agresīvs strīds, bet Budda palika mierīgs. Kad skolnieki vēlāk sāka viņu izprašņāt, kāpēc viņš uz apvainojumiem nereaģēja, tas vēsā mierā atbildēja:
«Neviens cits, izņemot tevi pašu nevar valdīt pār tavu uzvedību. Sakiet man, ko jūs darīsiet ar augļu grozu, ko esat atnesuši man, bet es to nepieņemu? Visticamākais aiznesīsiet mājās saviem tuviniekiem un paši apēdīsiet. Un, ja nu es nepieņemšu jūsu apvainojumus, ko jūs ar tiem darīsiet?»
Tāpat es jums piedāvāju neņemt no agresoriem un apvainotājiem viņu emocijas.
Saglabā tīru savu laimes avotu, ko tev savā dvēselē izdevās atdzīvināt agrajā rīta stundā! Un vēl labāk, ja padalīsies tajā ar citiem cilvēkiem.
Tā arī ir, ka ikviens no mums ir savu emociju un reakciju saimnieks. Tikai mēs paši nolemjam, kāda būs atbalss. Un vēl gudrie reiz teica, ka:
Nevienam notikumam pasaulē nav nekādas nozīmes, izņemot to nozīmi, kuru mēs paši tam piešķiram!
Periodiski atgādini to sev!

 

Gulēt aizej laimīgs!

Un, lūk, pagājusi tava laimīgā diena! Īstais brīdis atskatīties uz to un izdarīt secinājumus. Ir patīkami domās izstaigāt savu dienu, sākot no paša rīta – atcerēties spilgtākās epizodes, kas izraisa smaidu un labsajūtu, padomāt, ko labu šodien esi izdarījis sev un cilvēkiem, labos vārdus, ko esi dzirdējis no citiem cilvēkiem. Pateicies pasaulei par cilvēkiem, kuri šodien bija tev blakus, domāja par tevi, palīdzēja tev. Paslavē sevi par to, ka atrisināji kādu lietu, vai tiki galā ar kādu pārbaudījumu un viss beidzās labi. Galu galā pateicies par to, ka esi dzīvs un elpo. Un nedaudz pasapņo! Par skaistu dzīvi – tas tiešām nav kaitīgi! Pasapņo par dāvanām, ko gatavo tev tava labā dzīve. Par to, kāda skaista pienāks rītdiena. Un aizmiedz ar smaidu!

 

Katru rītu, pamostoties, mēs izvēlamies sev garastāvokli, tāpat, kā izvēlamies apģērbu…. Tērpies laimē, tā vienmēr ir modē!

 

Avots: http://www.aum.news/
Tulkoja: Ginta FS

Piepildi kādu savu skaistu sapni

Jaunais gads pienācis un katrs no mums droši vien ir izlēmis, kādus jaunus ieradumus šajā gadā sev veidos, ko labu un vērtīgu izdarīs. Šeit viena skaista ideja, lai piepildītu kādu savu sapni. Pagājušogad man tas neizdevās… Taču nekad nav par vēlu, vai ne? Ja ir vēlmes, tad noteikti ir kāds veids, kā tās piepildīt!

krat-naudu

Šī nebūs reklāma, bet ideja ir lieliska, lai nagi neniezētu un pirms laika neizvilktu naudu no kasītes
bbanka

Garīgums un mīlestības enerģija

487624_624884450861732_1593829851_n

Ir zināms teiciens no senajām Upanišadām: «Kad tiek norauts viens zāles stiebriņš, notrīs viss Visums».

Mūsdienu zinātne apstiprina faktu, ka šajā pasaulē energoinformatīvajā līmenī viss ir vienots. It viss mums apkārt ir enerģija, taču dažādas kvalitātes, dažādas vibraciju frekvences. Saule ir enerģija, planētas – enerģija, cilvēka dvēsele, domas, sajūtas – viss ir enerģija. Katrs cilvēks ir šīs pasaules daļa un tāpēc arī pasaulē nes savu daļu enerģijas un ietekmē to, kāda tā būs.

Bet kādas enerģijas ir jānes pasaulē? Dažādas garīgās skolas un plūsmas, kā likums, ir vienotas vienā – pasaulē ir jānes Mīlestības un Harmonijas enerģija.

Kabalā teikts tā: «Kad cilvēks pietuvojas Dievam – viņš priecājas, kad cilvēks attālinās no Dieva – viņš cieš».

Ko šī frāze nozīmē mūsu reālajā dzīvē? Ko nozīmē teiciens: «Kad cilvēks pietuvojas Dievam»?
Tas nozīmē, ka cilvēks pielīdzinās Dievam pēc tā īpašībām. Bet Dievs tā ir Mīlestības un Harmonijas enerģija. Un tas nozīmē, ka tādā veidā cilvēks kļūst mīlošāks un harmoniskāks un nes šīs enerģijas pasaulē (kas arī ir galvenā mūsu esības jēga) – viņš priecājas.

Tālāk neliela piebilde karojošajiem ateistiem. Eksistē matemātisks likums (nemarkova procesu matemātika), kas apstiprina to, ka Visums savā attīstībā virzās Harmonijas un Mīlestības virzienā.

Kad cilvēks attālinās no Dieva, nes pasaulē citas enerģijas, piemēram naida enerģiju, viņš cieš. Starp citu sagraut var ne tikai apkārtējo cilvēku dzīves, bet arī pats sevi. piemēram: sakļaut spārnus, peldēt pa straumi, pretoties, nepieņemt, žēlot, ciest, neko nedarīt lietas labā… Un nav pat svarīgi, ka tajā pat laikā cilvēks var izlasīt kaudzēm gudras garīgās grāmatas. Ja viņš cieš, tas nozīmē, ka kaut ko svarīgu savā dzīvē viņš nedara, neapzinās tās mācību stundas, kas bijušas viņa ceļā, vai arī iet pa nepareizo ceļu, nepilda savu misiju. Katra cilvēka misija ir nest šajā pasaulē Harmonijas un Mīlestības enerģiju. Citiem vārdiem sakot – būt laimīgam. Ja šīs Mīlestības un Harmonijas enerģijas trūkst – tad tas arī ir garīguma rādītājs.

Manā sapratnē garīgums ir katra cilvēka atbildība un apzināšanās, kādu ieguldījumu viņš personīgi dod šai pasaulei, kādas  enerģijas viņš tajā nes. Jo, ar ko mēs šo pasauli piepildīsim, tāda tā arī būs. Un atbildība par šo pasauli gulstas uz katra no mums. Un šajā nozīmē patiesībā mēs visi esam līdzvērtīgi.

Ja šodien mēs runājam par globālo krīzi, visdažādākajām sabiedriskajām un planetārajām problēmām, tad tās patiesībā ir sekas tam, ko mēs paši darām savā ieksējā pasaulē, kā mēs to graujam.

Un ārējā pasaule atspoguļo tikai to, kas notiek iekšējā pasaulē.

Garīgums – tas ir tad, kad cilvēks saprot, ka ne tikai viņa darbības, ne tikai vārdi, bet arī domas un sajūtas ietekmē to, kāda būs visa pasaule. Un šis garīgais cilvēks ne tikai vienkārši to zin, kā jārīkojas, bet viņš svā dvēselē uz to tiecas, jo nevar rīkoties savādāk Jo viņš saprot savu atbildību par šo pasauli. Man šķiet, ka garīgums ir tieši tajā.

Avots: http://www.aum.news

Tulkoja: Ginta FS

Uztvert dzīvi kā vēja brāzmu…

veja-brazma4

… Tā aiziet tieši tāpat, kā atnākusi: to nevar noturēt, nevar tai pieķerties.

Vēja brāzma atnāk kā čuksti. Tā nesaceļ troksni, nepaziņo par savu atnākšanu, tā atnāk nedzirdami, pēkšņi – tā ir te!

Un tieši tāpat atnāk Dievs… – atnāk patiesība… – atnāk svētlaime… – atnāk mīlestība, tās visas ir kā vēja čuksti, bez bungu un tauru skaņām.

Tās atnāk nemanot, nenorunājot tikšanos, pat nepaprasot mūsu atļauju ienākt. Tieši tāpat kā vēja brāzma: mirkli iepriekš tās nebija, un mirklī – tā ir šeit.

Un vēl kas: tā aiziet tieši tāpat kā atnākusi, to nevar noturēt, nevar tai pieķerties.

Priecājieties, kamēr tā ir ar jums, bet, kad tā aizies, atlaidiet. Esiet pateicīgi, tā atnāca. Neskumstiet, nežēlojaties, neapvainojaties. Ja to vairāk nav – neko tur nevar padarīt.

Taču mēs visi cenšamies pieķerties.

Kad atnāk mīlestība, mēs esam laimīgi, bet, kad tā aiziet, mums ir ļoti sāpīgi. Tas ir ļoti neapzināti un ļoti nepateicīgi…. Nesapratne.

Atcerieties: mīlestība aizgāja tieši tāpat, kā atnāca. Tā neprasīja atļauju, pirms atnākt…tad kāpēc gan tagad tai jautāt atļauju pazust? Tā bija brīnumaina dāvana un tikpat noslēpumaini tai jāpazūd.

Ja pieņemam dzīvi kā vēja brāzmu, nebūs nekādas vēlmes pieķerties, nekādas apsēstības. Cilvēks vienkārši paliek atvērts un, lai kas arī notiktu, viss ir labi!

Avots: http://www.econet.ru

© OŠO

Tulkoja: Ginta FS

Vienkārši izlasi

434

“Mani ratiņkreslā veda pa rajona slimnīcas gaiteņiem.

– Uz kurieni? – jautāja viena medmāsa otrai. – Varbūt uz atsevisķo, varbūt – kopējo?

Es sāku uztraukties. – Kāpēc uz kopējo, ja ir iespēja uz atsevišķo?

Māsas paskatījās uz mani ar tādu patiesu līdzjūtību, ka es izbrīnījos. Tikai pēc tam, vēlāk es sapratu, ka atsevišķajās palātās ievieto mirstošos, lai citi pacienti viņus neredzētu.

– Ārsts teica, uz atsevišķo, — atkārtoja medmāsa.

Taču tad es vēl nezināju, ko tas nozīmē un nomierinājos. Kad pamodos gultā, es sajutu pilnīgu mieru tikai no tā, ka nekur nevajag skriet, ka nevienam nekas nav jāpierada, ka visa mana atbildība par visu ir nulles līmenī.

Es sajutu dīvainu attālināšanos no apkārtējās pasaules un man bija pilnīgi vienalga, kas notiek. Mani nekas un neviens vairs neinteresēja. Es biju ieguvusi tiesības uz atpūtu. Un tas bija lieliski. Es paliku viena ar sevi, ar savu dvēseli un dzīvi. Tikai Es un Es. Visas problēmas bija aizgājušas, aizgājusi bija arī trauksme un visi svarīgie jautājumi. Visa tā skraidīšana likās tik sīka, salīdzinot ar Mūžību, ar Dzīvi un Nāvi, ar to nezināmo, kas gaida otrā pusē…

Un tad apkārt sāka mutuļot īstā Dzīve! Izradījās, ka putnu dziesmas no rītiem un saules stari, kas rāpo pa sienu virs gultas, ir tik brīnišķīgi. Tik brīnišķīgas ir koku krāsainās lapas, kas māj man pa logu, dziļi zilās debesis, tiko pamodušās pilsētas trokšņi – mašīnu signāli, klaudzošu papēdīšu skaņa pa asfaltu, krītošo lapu čaboņa… Ak, Dievs, cik brīnisķīga ir Dzīve! Bet es tikai tagad to sapratu…

– Nu, labi, lai arī tikai tagad, — es sev teicu, – taču sapratu. Un tev tagad ir pāris dienas, lai baudītu to… un iemīlētu no visas sirds!

Tā brīvības un laimes sajūta, kas mani bija apņēmusi, prasījās uz āru un es vērsos pie Dieva, jo viņš taču tagad bija man tuvāk par visiem.

– Dievs! – es priecājos. – Pateicos tev par to, ka tu devi man iespēju saprast, cik brīniškīga ir Dzīve un ļāvi man iemīlēt to. Lai arī tikai tagad, pirms nāves, tomēr es sapratu, cik brīnišķīgi ir dzīvot!

Mani piepildīja mierīgas laimes sajūta, miers un brīvības skanošā elpa. Pasaule mirguļoja, skanēja un pildījās ar gaišu dievisķās Mīlestības gaismu. Es sajutu tās varenos enerģijas viļņus. Šķita, ka Mīlestība ir kļuvusi blīva un tajā pat laikā maiga, mīksta, caurspīdīga, kā silti okeāna viļņi.

Tā piepildīja visu telpu un pat gaiss bija kļuvis tik pilns un blīvs, ka to uzreiz nemaz nevarēja ieelpot. Man šķita, ka viss, ko es redzēju, pildījās ar šo zeltīto gaismu un enerģiju. Es mīlēju. Un tas bija kas līdzīgs ērģeļu skaņām, kad tās atskaņo Bahu un jutekliskajām vijoles skaņām, kas ceļas augšup, augšup…

***

Atsevišķai palātai un diagnozei «saasināta leikoze 4.stadijā», kā arī ārsta atzinumam, ka slimības sekas ir neatgriezeniskas, bija savas priekšrocības. Pie mirstošajiem laida apmeklētājus – visus, kas vien vēlējās un jebkurā laikā.

Tuvinieki drīkstēja šeit pat arī uzaicināt radiniekus un draugus uz bērēm, un pie manas palātas stiepās rinda ar tiem, kuri vēlējās atvadīties no manis, kamēr vēl esmu dzīva. Es sapratu, ka viņi jūtas briesmīgi, jo, ko gan runāt ar cilvēku, kura stundas ir skaitītas, un kurš par to pats zina. No otras puses, man bija nedaudz smiekligi skatīties uz viņu samulsušajām sejām. Es priecājos, jo kad gan es viņus visus vēl redzēšu? Taču vairāk par visu tajā brīdī man gribējās ar viņiem padalīties savā mīlestībā pret Dzīvi – jo kā gan vari nebūt laimīgs vienkārši tāpēc, ka dzīvo? Es uzjautrināju tuviniekus un draugus, kā vien varēju, stāstīju anekdotes un piedzīvojumus no dzīves. Paldies Dievam, visiem pielipa šī jautrība, un atvadīšanās norisinājās prieka un labestības atmosfērā.

Pagāja apmēram trīs dienas un man apnika gulēt. Es sāku staigāt pa palātu, sēdēt pie loga. Šajā nodarbē mani sastapa ārste, un uzrīkoja histēriju, par to, ka es nedrīkstu celties. Es biju patiesi izbrīnīta.

– Tas kaut ko mainīs?
– Nu,… Nē, — tagad apjuka daktere. – Bet jūs nevarat staigāt!.
– Kāpēc?
– Jums ir līķa analīzes. Jūs pat dzīvot nevarat, bet staigājat!!!!

Pagāja man atvēlētais maksimums – četras dienas. Es nemiru, bet ar apetīti cītīgi štopēju banānus un desu. Man bija tik labi. Bet dakterei bija slikti, viņa neko nesaprata. Analīzes nemainījās, asinis bija knapi rozā krāsā, bet es sāku staigāt pa gaiteņiem un skatīties televizoru. Man bija žēl ārstes. Bet Mīlestība prasīja apkārtējo cilvēku prieku.

– Dakter, kādas jūs vēlētos redzēt manas analīzes?
– Nu, kaut vai šādas!.

Viņa ātri man uz lapiņas uzrakstīja kaut kādus ciparus un burtus – kādiem tiem būtu jabūt. Es neko nesapratu, bet uzmanīgi izlasīju. Ārste līdzjūtīgi paskatījās,uz mani, kaut ko noburkšķēja un aizgāja.

9ņos no rīta vina, kliegdama, iebrāzās manā palātā:
– Kā jūs to darāt… Analīzes! Tās ir tādas, kādas es jums uzrakstīju.
– No kurienes lai es to zinu? Vai labas? Un kāda gan starpība?.

***..

Mans kaifs beidzās. Mani pārveda uz kopējo palātu (tas ir tur, kur vēl nemirst). Par cik radinieki bija jau atvadījušies, tie vairs pie manis nenāca. Palātā bez manis vēl bija piecas sievietes. Tās gulēja klusēdamas, ar deguniem sienā un aktīvi mira. Es izturēju trīs stundas. Mana mīlestība sāka smakt. Kaut kas bija jādara lietas labā.

Es izripināju no gultas apakšas arbūzu un uzcēlu to uz galda, sagriezu un skaļi paziņoju:
– Arbūzs noņem nelabumu pēc ķīmijterapijas.

Pāri palātai aizslīdēja svaigu smieklu smarža. Nepārliecināti pie galda sanāca pārējās sievietes.

– Vai tiešām noņem nelabumu?
– Aha, — ar svētu pārliecību un eksperta smīniņu sejā es apstiprināju, bet pati padomājuс: «Dievs viņu zin, vai noņem, bet sliktāk jau nepaliks…»

Arbūzs skraukšķēja.

– Un tiešām pārgāja! — teica tā, kura gulēja pie loga un staigāja ar kruķiem.
– Man arī! Un man arī!, — pārējas priecīgi apstiiprināja.
– Lūk, — es apmierināti klanīju galvu. – A man reiz bija tads gadījums….. Anekdoti par to zini?

Divos naktī palātā ieskatijās medmāsa un bija šokā:
– Kad beidzot jūs zvaigāt pārstāsiet? Jūs visam stāvam traucējat gulēt!

Pēc trim dienām viņa kautrīgi man pajautāja:
– Vai jūs varetu pāriet uz citu palātu?
– Kāpēc?
– Šajā palātā jau visām stāvoklis uzlabojies. Bet kaimiņu palātā ir ļoti daudz smagu slimnieku.
– Nē! – iekliedzās manas kaimiņienes. – Nelaidīsim!

Un nelaida. Tikai mūsu palātā sāka nākt kaimiņi – tā – vienkārši pasēdēt, papļāpāt,pasmieties. Un es sapratu, kāpēc. Vienkārši mūsu palātā dzīvoja Mīlestība. Tā ietina katru savā gaismas tīmeklītī – mierīgi un silti. Īpaši man patika sešpadsmitgadīga baškīru meitenīte baltā lakatiņā,kas bija sasiets tā, ka lakatiņa gali, kas slējas gaisā, darīja viņu līdzīgu zaķim. Viņai bija limfmezglu vēzis, un man šķita, ka viņa vispār neprot smaidīt…

Bet pēc nedēļas es ieraudzīju, cik viņai skaists, kautrīgs smaids. Bet, kad viņa pateica, ka zāles sāk iedarboties un viņa pamazām atveseļojas, mēs sarīkojām svētkus, uzklājām šiku galdu, uz kura bija kumisa pudeles. Kumisu dzerot, mēs ātri sareibām, un sākām dejot.

Dežūrārsts,kurš ieradās, izdzirdējis troksni, pārbijies un izbrīnīts skatījās uz mums un teica:
– Es šeit strādāju 30 gadus, bet ko tādu redzu pirmo reizi. Pagriezās un aizgāja.

Mēs ilgi smējāmies, atceroties viņa sejas izteiksmi. Bija labi. Es lasīju grāmatas, rakstīju dzeju, skatījos pa logu, sarunājos ar kaimiņienēm, staigāju pa koridoru un tik ļoti tā mīlēju to visu,ko redzēju: gan kaimiņieni, gan kompotu, gan mašīnu slimnīcas sētā un veco koku aiz loga.

Man špricēja vitamīnus. Vienkārši kaut ko taču vajadzēja špricēt. Ārste ar mani gandrīz nemaz nerunāja, vien šķībi skatījās, garāmejot, un pēc trim nedēļām teica:

– Jums hemoglobīns par 20 iedaļām pāri vesela cilvēka normai. Vairāk to nevajag paaugstināt.

Likās, ka viņa uz mani dusmojas. Jo sanāk, ka viņa ir muļķe, ka kļūdījās diagnozē, bet tas taču nevarēja būt, un to viņa arī zināja.

Bet reiz viņa man pasūdzējās:

– Es nevaru apstiprināt jūsu diagnozi. Jo jūs taču atveseļojaties, kaut arī jūs neviens neārstē. bet tā taču navar būt!!!!!!!!!!!!
– Un kāda man tagad ir diagnoze?
– Es vēl neesmu izdomājusi, — viņa klusi atbildēja un aizgāja.

***

Kad mani izrakstīja, ārste atzinās:

– Tik žēl, ka jūs aizejat, mums vēl tik daudz smagi slimo.

No mūsu palātas izrakstījās visas. Bet nodaļā mirstība tajā mēnesī samazinājās par 30%. Dzīve turpinājās. Tikai skats uz to bija kļuvis pavisam cits. Šķita, ka es skatos uz pasauli no augšas, jo bija mainījies skata uz notiekošo mērogs.

Bet dzīves jēga izrādījās tik vienkārša un pieejama:

Ir vienkārši jāiemācās mīlēt, un tad iespējas kļūs neierobežotas, vēlmes piepildīsies, ja vien būsi tās noformulējis ar mīlestību, nevienu nemānīsi, neskaudīsi, neapvainosies un nevienam ļaunu nevēlēsi.

Viss ir tik vienkārši un tajā pat laikā – sarežģīti!

Tā taču ir taisnība, ka Dievs ir Mīlestība. Vajag tik paspēt to atcerēties!

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS