Atliktā dzīve

pec tam3

Mammai bufetē mājoja kristāls. Salātu trauki, augļu trauki un dažādi citi trauki. Visi lieli, smagi un nepraktiski. Un porcelāns – skaists, mirdzošs, ar ziedu un tauriņu rakstiem. Servīze 12 personām. Mamma tos pirka vēl padomju laikā – kaut kur gāja tumšā naktī ar ciparu 28 uz rokas. Viņa teica “Izķēru”. Kad mums mājās ieradās viesi, es klāju žilbinoši baltu galdautu, un uz tā prasīties prasījās grezna porcelāna servīze.
— Mammīt, drīkst?
— Ne tagad, tā ir domāta viesiem.
— Mums taču nāk viesi!
— Kas tad tie par viesiem! Kaimiņi un Poļinas tante…

Es sapratu vienu, lai porcelāns “iznāktu” no bufetes, Anglijas karalienei Elizabetei jāpamet Londona un jābrauc ciemos pie manas mammas – uz parastu guļamrajonu Kapotņos.

Agrāk tā bija pieņemts – kaut ko nopirkt, un tad gaidīt, kad sāksies īstā dzīve. Bet tā, kas ir jau šodien, neskaitās. Kas gan tā par dzīvi? Vienas vienīgas mocības. Naudas maz, prieka maz, daudz problēmu. Īstā dzīve sāksies kaut kad – pēc tam. Un tajā dienā, kad tā sāksies, mēs ēdīsim zupu no kristāla traukiem un dzersim tēju no porcelāna krūzītēm.
Bet – ne šodien!

Kad mamma saslima, viņa vairs gandrīz nemaz neizgāja no mājas. Pārvietojās invalīdu ratiņos, staigāja, balstīdamies uz kruķiem, vai turējās pie pavadoņa rokas.
— Aizved mani uz tirgu, — reiz viņa man palūdza..
— Kas tev tur vajadzīgs?

Pēdējos gados visu apģērbu mammai pirku es, un gandrīz vienmēr uzminēju, kas tieši vajadzīgs. Kaut arī ne īpaši man patika šāds šopings: mums bija ļoti atšķirīgas gaumes. Un tas, kas nepatika man, visticamāk – patika mammai. Tāpēc tas bija tāds antišopings – bija jānopērk kaut kas, ko nekad nebūtu pirkusi sev, taču tieši šie pirkumi mammu ļoti sajūsmināja.
— Man vajag jaunu veļu, esmu novājējusi

Mammai bija laba, bet sarežģīta figūra, nelieli gurni un lielas krūtis, tā kā nopirkt veļu “uz aci” bija praktiski neiespējami. Gala rezultatā mēs abas devāmies uz veikalu. Veļa atradās tirdzniecības centra pirmajā stavā pie ieejas. Neskatoties uz to, līdz tirdzniecības vietai no automašīnas stāvvietas mēs gājām vismaz minūtes četrdesmit. Mamma lēnām pārvietoja savas slimās kājas. Atnācām. Izvēlējāmies, piemērījām.

— Te ir ļoti dārgi un nevar kaulēties, — mamma teica. — Aiziesim vēl kaut kur.
— Pērc te, es samaksāšu, — es teicu. — Tas ir vienīgais veikals, kur mēs ar tevi varam ērti piekļūt.
Mamma saprata, ka man ir taisnība un nestrīdējās. Viņa izvēlējās veļu.
— Cik tā maksā?
— Nav svarīgi, — es teicu.
— Ir gan svarīgi. Man jāzin!.

Mamma bija kontroles fanāts. Vinai vienmēr ir bijis svarīgi pašai izlemt.

— Pieci tūkstoši, — teica pārdevēja
— Pieci tūkstoši par apakšbiksēm?????
— Šis komplekts ir no jaunās kolekcijas.
— Kāda starpība, kas zem apģērba!!!! — mamma iecirtās.
Es miedzu pardevējai ar aci, žestikulēju, it kā sakot, lai samelo.
— Oi, — teica meitene – pārdevēja, skatoties uz mani. — Es kļūdījos, pieliku klāt lieku nulli. Piecsimt rubļu maksā šis komplekts.
— Tā jau es domāju! Tā patiesā cena noteikti ir kādi trīssimt rubļi, bet mēs vienkārši esam piekusušas, varbūt “nometīsiet” pāris simtus?
— Mammu, tas ir veikals, — es iejaucos. — Te ir fiksētās cenas. Tas nav tirgus.

Es maksāju ar karti, lai mamma neredzētu naudas zīmes. Turpat samīcīju čeku, lai viņa neieraudzītu lieko nulli. paņēmām savus pirkumus un devāmies uz mašīnu.

— Labs komplekts. Skaists, grezns. Es speciāli teicu, ka man ne īpaši tas patīk, lai neparadītu, ka man par to ir interese, ja nu tomēr viņa nolemtu pāris simtus “nomest”. Nekad pārdevējam neparādi, ka manta tev iepatikusies. savādāk būsi uzķērusies uz āķa.
— Labi, — es teicu.
— Un vienmēr kaulējies. Ja nu gadījumā tomēr “nomet” cenu.
— Labi.

Es visu dzīvi esmu saņēmusi padomus, kas nav bijuši derīgi manā šodienas dzīvē. es tos saucu par peidžeriem. It kā tie ir, taču mobilo telefonu pasaulē tie vairs nav vajadzīgi.

Reiz pie mammas dzīvokļa durvīm atskanēja zvans. Viņa ilgi gāja, līdz nokļuva pie tām. Aiz durvīm stēvēja jauns, simpātisks puisis. Vinš pārdeva nažu komplektu. Mamma viņu ielaida, pat neminstinoties. Nestaigājoša pensionāre ielaida sava dzīvoklī muskuļotu jaunu vīrieti ar nažiem! Bez komentāriem! Puisis stāstīja mammai par metālu, par to, kā nazis var sagriezt lakatiņu, kas pasviests gaisā, gluži kā samuraja zobens.

— Es te viena bez vīrieša dzīvoju, un tāpēc mājās nekad nav asu nažu – žēlojās mamma.

Izrādīja interesi. Kaut pati macīja neizrādīt. Tas bija maziņš šovs. Mammas dzīvē bija parāk maz šovu – precīzāk, televīzijā to bija pietiekami, bet viņas dzīvē – par maz. Bet te, pēkšņi, kā dzīvs! Puisis nepārdeva nažus. Viņš pārdeva šovu. Un no viņa to nopirka. Viņš nosauca cenu. Parasti šis komplekts maksājot 5000 rubļus, bet šodien tas pieejams par puscenu, un dāvanā vēl kulinārijas grāmata. “Lieliski! Un vēl kulinārijas grāmata par brīvu!” – padomāja mamma, kura ne reizi dzīvē nebija gatavojusi pēc receptes, jo intuitīvi prata pagatavot daudz garšīgāk. Viņa saprata, ka naži ir jāpērk un nopirka.

Mammas pensija ir 9000 rubļu mēnesī. Ja viņa dzīvotu viena, tad pietiktu tikai dzīvokļa īrei un pienam ar maizi. Bez zālēm, bez apģērba, bez apakšveļas. Un – bez nažiem. Taču komunālos maksājumus, zāles, ēdienu un apģērbu pirku es, un tāpēc viņas pensija ļāva viņai justies neatkarīgai. Nākamajā dienā es atbraucu ciemos. Mamma sāka dižoties ar saviem nažiem. Stāstīja par lakatiņu, kuru lidojumā var pārgriezt. Kāpēc vispar lakatiņi ir jāgriež? Es nesapratu šo mārketinga triku, bet Dievs ar viņu. sapratu tikai to, ka viņai iesmērēts ir kaut kāds ķīniešu krāms smukā čemodāniņā. Taču es klusēju. mammai patīk pieņemt lēmumus, taču nepatīk uzklausīt padomus.

— Tad kāpēc tu tos nažus noslēpi un nenoliki virtuvē redzamā vietā?
— Tu traka esi? Tā taču kādam būs dāvana. maz kas gadās, varbūtr nokļūšu slimnīcā un vajadzēs kādam ārstam dāvināt. Bet varbūt namu pārvaldē vajadzēs kādam kukuli iedot.

Atkal uz “pēc tam”, atkal visu labāko ne sev. Kādam. Kādam – cienīgākam, kas jau šodien dzīvo “pa īstam”.

Arī es esmu mantojusi šo muļķīgo ieradumu, nedzīvot, bet gaidīt.

Manai meitai nesen uzdāvināja dārgu lelli. uz kārbas bija rakstīts “Princese”  Lelle patiešām bija ietērpta skaistā princešu kleitā, uz galvas kronis un rokā brīnumnūjiņa. Meitai bija pusotrs gads. Pārējās savas lelles viņa vazā aiz matiem pa zemi, bet savu mīļo bebi gandrīz sadedzināja mikroviļņu krasnī. Tāpēc es jauno lelli paslēpu. Gan jau pēc tam, kad pabeigsim remontu un sāksies īstā dzīve, es viņai atdošu princesi. Ne šodien!.

Bet atgriezīsimies pie mammas un nažiem. Kad mamma aizmiga, es atvēru čemodānu un paņēmu pirmo nazi, kas pagadījās. tas bija skaists, ar greznu spalu. Es izņēmu no ledusskapja gabaliņu cietā siera un mēģinaju nogriezt šķēlīti. Nazis palika sierā, spals – man rokā. Tāds skaists, krāšņs.
—  Tā pat nav plastmasa, — es padomāju.

Nazi nomazgāju, salaboju un ieliku atpakaļ čemodānā. Mammai, protams, neko neteicu. Pēc tam pāršķirstīju kulinārijas grāmatu. tajā bija sajauktas lapaspuses. Receptes sākums – no saldās kūkas un beigas – no pastētes. Kur cilvēkiem sirdsapziņa, lai šādi muļķotu vecus cilvēkus?

Decembrī, pirms Jaunā gada, mammai pēkšņi uzlabojās veselība, viņa sāka smieties, bija jautra, priecīga. Mani šie smiekli ļoti iedvesmoja.

Uz svētkiem es viņai uzdāvināju skaistu, baltu blūzi ar nelielu delikātu izgriezumu, kas pasvītroja viņas skaistās, lielās krūtis – ar tādu skaistu krādziņu un glītām podziņām. Man tā ļoti patika.

— Paldies, meitiņ, — teica mamma un ielika blūzi skapī.
— Uzvilksi uz Jauno gadu?
— Nē, kāpēc? Vēl notraipīies. Pēc tam, kad kaut kur braukšu.

Laikam jau mammai tā blūze nepatika. Viņai patika košas krāsas, kliedzoši raksti. Bet varbūt tomēr pārāk iepatikās. Viņa stāstīja kā bērnībā gribējās pucēties, taču tad nebija ne naudas, ne skaistu drēbju. Bija viena balta blūze un daudz lakatiņu. Viņa mainīja lakatiņus, sēja tos katru reizi citādāk un tāpēc fabrikā viņu uzskatīja par modes dāmu.

Arī pie tās baltās blūzes es viņai uzdāvināju lakatiņus. Domāju, ka esmu viņai uzdāvinājusi kaut nedaudz jaunības. Taču viņa šo jaunību nolika uz “pēc tam”.

Atkal, pēc tam, vēlāk. Visu labāko atstājot uz “pēc tam”. Un pat tad, kad ir skaidrs, ka viss labākais jau ir pagātnē, vienalga – “pēc tam”. Atliktās dzīves sindroms.

Mamma nomira pēkšņi. Janvāra sākumā. Tajā dienā mēs ar ģimeni gatavojāmies aizbraukt pie viņas ciemos. Un nepaspējām. Es biju šokā. Izmisusi. nekādīgi nevarēju saņemties. Tad raudāju līdz nemaņai, tad atkal biju mierīga kā tanks. Es it kā nesapratu, kas apkārt notiek. Aizbraucu uz morgu pēc miršanas apliecības. Turpat darbojās arī apbedīšanas aģentūra. Es vienaldzīgi bakstīju ar pirkstu bildītēs ar zārkiem, atlasa spilventiņiem, vainagiem un tamlīdzīgām lietām. Aģents kaut ko rēķināja uz kalkulatora.

— Kāds apģērba izmērs ir aizgājējai? — viņš jautāja.
— Piecdesmitais. Precīzāk, augšdaļā piecdesmitais, bet uz gurniem….- nez kāpēc es sāku precīzi atbildēt.
— Tas nav būtiski. Lūk, tāds apģērba komplekts mums ir viņai piemērots pēdējam ceļam. Var pat 52. paņemt, lai brīvāks būtu. Te ir kleita, čības, veļa… Es sapratu, ka tas ir mans pēdējais mammai domātais šopings. Un sāku raudāt.

— Nepatīk? — aģents centās iztulkot manas asaras, jo vēl pirms minūtes es te sēdēju nosvērta un mierīga, bet te pēkšņi – histērija.— Principā viņa būs apsegta ar lūk šādu atlasa pārklāju, kas izšūts ar lūgšanu vārdiem.
— Lai ir, es ņemšu.

Es apmaksāju pirkumu un devos uz mammas mājām. Man vajadzēja atrast viņas piezīmju grāmatiņu, lai varētu apzvanīt viņas draugus, lai uzaicinātu tos uz bērēm un bēru mielastu. Es iegāju dzīvoklī un ilgi sēdēju viņas istabā. Klausījos klusumā. Man piezvanīja vīrs. Viņš uztraucās, taču es nevarēju parunāt. Kamols kaklā, un viss. Paņēmu telefonu, lai uzrakstītu viņam ziņu un pēkšņi, bez jebkāda iemesla, atvērās skapja durvis. Kaut kāda mistika. Es piegāju pie skapja. Tur plauktos glabājās mammas gultas veļa, dvieļi, galdauti. Augšpusē bija nolikta paka ar uzrakstu “bērēm”. Es to atvēru un izbrīnā pamiru.

Tur stāvēja mana dāvana. Baltas čībiņas, līdzīgas baletkurpēm un apakšveļas komplekts. Tas pats par 5000 rubļiem. Es ieraudzīju cenu, kas vēljoprojām bija saglabājusies. Tātad mamma zināja, ka tas maksāja tik dārgi. Un nolika to uz “pēc tam”. Uz labāku viņas dzīves dienu. Un sākās cita dzīve… Dod Dievs, tā būs īstā.

Tagad es pabeigšu šo rakstu, nomazgāšu asaras un attaisīšu meitai kasti ar lelli, lai viņa to vazā aiz matiem, sasmērē tās kleitu, pazaudē kroni. Toties viņa paspēs.

Dzīvot īstu dzīvi jau šodien. Tādu dzīvi, kurā daudz prieka. Tikai prieku gaidīt gan nevajag. Tas jārada pašiem. Maniem bērniem nebūs nekādu atliktās dzīves sindromu. Tāpēc, ka katra viņu tagadējās dzīves diena būs labākā.
Mācīsimies dzīvot šodien – šeit un tagad!

Autors: Olga Saveļjeva
Tulkoja: Ginta FS

Latvieši

Latvija44
Uz zemeslodes, zem saules
mūs trīsarpus miljardu. Tajos
latviešu pusotra miljona tikai. Tas ir kā
pusotra piliena jūrā

Kāda var būt pusotra piliena dziesma par
sauli? Un tomēr −

uz zemeslodes, zem saules
ir tāda tauta − latvieši,
uz zemeslodes, zem saules
ir tautai dziesma par sauli:

Lec, saulīte, rītā agri,
Noej laiku vakarā,
No rītiņa sildīdama,
Vakarā žēlodama.
/Autors: Māris Čaklais /

 

Es lepojos ar to, ka esmu latviete un lepojos ar savu Tautu, un esmu pārliecināta par to, ka mēs kā Tauta nekur nepazudīsim. Mēs bijām, esam un būsim!

Kāpēc arvien mazāk cilvēku «pavelkas» uz «dārgi un bagātīgi»

dargi bagatigi

Dzirkstošs, auksts šampanietis, ar pilīti svaigi spiestas sulas, ideāli manikīrēta roka ar milzīgu briljanta gredzenu, papēži tik augsti, ka vispār nav skaidrs, kā uz tādiem stavēt… Visi šie tēli, kurus aktīvi mums piedāvā glancētie žurnāli, ir neglābjami novecojuši. Populārā blogere, rakstniece un žurnāliste Arina Hoļina dalās savās pārdomās par to, kāpēc “smagā lukss” laiki uz mūžiem ir palikuši pagātnē, un kas tad visā tajā ir labs mums, vienkāršajiem mirstīgajiem.

Ak, šīs burves sabuļādās un briljantos! Ak, šī noslēpumainā sieviešu pasaku pasaule Chanel №5 un Guerlain noskaņās! Ak, šis ceļš, kas bruģēts zeltā un šīs sirēnas, kas saldās balsīs dzied: «Jauns melns — lavanda», «Pavasara smarža — īriss», «Must have — atlasa zābaki līdz gurniem»…

Pasakainā un vilinošā greznības pasaule ar fejām Gucci un nimfām no McQueen Le Montreux Palace viesnīcās, kur zelta markīzes un skats paveras uz dūmakā tītajiem kalniem, dimanti brokastīs un Moet ar persiku sulu vakariņās.

Kārdinājumu pilnā pasaule, kurai grūti pretoties, pasaule, kur traģēdijas ietinušās vikuņjas kažokos, bet prieki kaisīti fliteriem un smaržo pēc bezgalīga pavasara, aiz kura pa visu pasauli seko privātā lidmašīna ar austerēm un brutu uz borta.

Eh! Šīs pasaules vairs nav. Nauda ir, kažoki ir, briljanti ir. Bet maģijas nav.

Greznība un augstā mode, šīs bagātnieku privilēģijas, par kurām mēs uzzinājām, aizturot elpu, no mūsu svētajiem rakstiem žurnālos  Vogue, Harper’s Bazaar, Vanity Fair, kurus apskauda un par ko sapņoja…. tie….. tā…. īsāk sakot, tas vairs nav sapnis.

Mode, šī vecā būda, kurai sapuvis jumts un uzbriedis parkets, ir pārdevusies – tā tagad ir pieejama milzīgos daudzumos, katrā mājā, tā ir kā televizors. Jā, un arī televizors ir novecojis  Mode tāpat kā Internets šodien ir visur, ierasta, parasta, tā vairs nav greznība, drīzāk – nepieciešamība. Nav vairs nekāda brīnuma, pārsteiguma, nav mirāžu, kas vilina mūs mirdzošu vitrīnu acīm. Vitrīnas, protams, ir, taču tajās vairs nav brīnumu un burvestības.

Nu, atvainojiet, kāda gan burvestība kleitā par 2000 EUR, kas ražota Bangladešā mazā, netīrā fabrikā, un par kuras bezkaunīgi lielo uzcenojumu mēs zinām visu, ne visai glaimojošo patiesību, un kura pēc paris mēnešiem nokļūs kādā no Stock veikaliem (rupji runājot – atlikumu veikals)? Vai tad tā ir maģija? Nu, nē, taču! Tas ir fokuss. Vai vienkāršiem vārdiem runājot – roku veiklība vai krāpniecība.

Mode ir karikatūra. Tā pati – augstā. Ir vērts paskatīties pēdējās «vareno» modes skates, lai ieraudzītu nevis krīzi, bet Katastrofu. Īsta, izmisīga bezgaumība. Šausmas. Patiesība. Prada, Marc Jacobs, Gucci, Anderson — tas viss nav slikti, nē, tas ir briesmīgi!

Mode ir kļuvusi par tādu pašu parastu industriju, kā skrūvīšu vai plastmasas glāžu ražošana. Žurnāli, šie augstās modes dzejnieki, vairs neraksta poēmas, bet parastas reklāmas častuškas. Glamūrs vairs neapbur, glamūrs skrien tev nopakaļ, kā diedelnieks, kas lūdz sīknaudu lai “salāpītos”

Modes žurnāli?! Nopietni?! Un kas tos lasa?! Kas tos lasa, ja jau sen tiem nav vajadzīgs lasītājs, jo tie izklājas reklāmdevēju priekšā, slavē visus pēc kārtas un neraksta ne vārdu patiesības?

Kam vajadzīga mode, ja tā jau sen ir “izpumpējusies” un kopē to, ko mēs pērkam second-hand, to, ko valkāja mūsu mammas vai vecmāmiņas divdesmit, trīsdesmit gadus atpakaļ, to, ko mēs valkājām janībā, kad bijām panki vai goti? Mums pilnā nopietnībā to visu piedāvā par nenormāliem tūkstošiem, it kā tas viss nebūtu atrodams mūsu pašu skapjos, nedaudz smakojošs pēc naftalīna.
(Atceros savas ķīniešu kedas par 3 rubļiem. Ar ko gan atšķiras tādas pašas no Gucci par 300 EUR?)

Jaunā paaudze uz ielas iziet pidžambiksēs, tēta mētelī un neko negrib zināt par glamūru, kas maksā vairāk par pieciem eiro. Viņi nelasa žurnālus, pat ne modes blogus, jo kas gan no tur rakstītā spētu viņus izbrīnīt?

Žurnāli, blogi, modes skates – tas viss ir kaut kas līdzīgs drupām, dekorācijām, kur nav dzīvības, patiesības, draiva un laimes. Un ļoti smieklīgi, ka šajās drupās aicina jaunatni. Nopērc! – viņi saka. Re kur Chanel – tavs elks, Džonija Depa meita to reklamē. Nopērc taču! Ko tu bremzē?

Bet septiņpadsmitgadīga meitene, uzvilkusi sava brāļa kreklu, vecāsmātes samta svārkus, dzeltenu lietusmēteli virs stepētas Uniqlo jakas – un viņa jau ir moderna. Bez žurnāliem, blogiem un modes skatēm. Jo šai meitenei ir sava pasaule, ar saviem bēniņiem vasarnīcā, kur noglabāti vintāžas labumi, ar draudzenēm – gudriniecēm, “postiem” Telegram un Instagramā. Tā ir viņas pasaule. Viņas maģija.

Šajā pasaulē ir jauni cilvēki, kuri šuj kleitas, ada cepures, ved vintāžu no Stokholmas, šeit ir sava kultūra, savi kodi. Tā ir tāda brīnumaina, interesanta pasaule, par kuru neviens neko negrib zināt, jo to nevar iebāzt kādā industrijā — tā neiekļaujas šaurajos mārketinga rāmjos. Šeit nevienam negribas mirt savā darba vietā, izdegot no divpadsmit kolekcijām gadā, nevienam negribās šantažēt ar medijreklāmas kontraktiem, neviens nav ieinteresēts atrast sev vergus Indijā, kas darinās Haute couture par pieciem dolāriem mēnesī. Tā ir pasaule, kurā ir ideāli, vērtības, humānisms un morāle. Un ļoti maz mantkārības, skaudības un apsēstības. Un iedomības.

Skan ideāli un, protams, tas ir ne gluži tā, bet tā ir daudz cilvēciskāka un īstāka pasaule.

Tā ir pasaule, no kuras visa milzīgā modes un skaistuma industrija ir šausmās, jo viņi to nesaprot, jo tā nestradā pēc viņu principiem. Šie jaunie cilvēki — viņi dara kaut ko «sevis dēļ», un ne dēļ «bagātām losenēm». Par viņiem draugi raksta savos facebook profilos un dara to ne jau tāpēc, ka tiem samaksāja, bet tāpēc, ka viņiem tas patīk. Kopumā godīga pasaule, kur cilvēki, kā vecajos labajos laikos, dara kaut ko sava prieka pēc.

Lūk tagad dievina Martinu Mardželu (viņu dēvē par modes mākslinieku – noslēpumu), kurš bieži vien darināja apģērbu, ciešot zaudējumus, radīja to savam priekam un laimei. Nekādas industrijas, mārketinga un interviju. Tērps kā mūsdienu skaistuma iemiesojums, tērps kā aktuāla filosofija. Viņam nebija vajadzīgs “piārs”, visi šie glancētie žurnāli, mediji ar to falšo sajūsmu.

Un, lūk, tagad ir paradījušies ļoti daudz tādu «mardželu». Iespējams, ne visi tik milzīgi talantīgi, iespējams, daudzi no viņiem nerada augsto mākslu, bet vienkārši foršu apģērbu. Bet pati sāls ir tajā, ka viņi to dara tā, kā redz to laiku, kurā mēs dzīvojam.

vintage34

Tāpēc par viņiem gribas ko vairāk uzzināt un gribās valkāt viņu radīto apģērbu. Tāds apģērbs var palīdzēt izmainīties tev pašam uz labo pusi. Un ne tāpēc, ka no muļķītes esi pārvērtusies dievietē, bet tāpēc, ka pareizās lietas maina dvēseles stāvokli. Es, lūk, pērku apģērbu pie kādas krievu dizaineres – un viņas brīvie krekli un platās bikses ir mainījušas manu attieksmi pret pasauli.

Pēc Dolce and Gabbana pielūdzēju viedokļa, es esmu kļuvusi mazāk seksuāla, bet velns parāvis, esmu kļuvusi daudz pārliecinātāka par sevi ,un esmu pa īstam sākusi izjust savu seksualitati (ne vizuālo). Man ir kļuvis ērtāk, brīvāk, un es labāk jūtos kā sieviete un kā personība.

Un tikai tajā arī ir patiesā modes sūtība un jēga – dot cilvēkam to, kā viņam trūkst (un piedevām tam neko neatņemt). Dot viņam ideju, atbalstīt, aizraut, iedvesmot. Var, protams, perēt savās ārkartīgi dārgajās kleitās (kas zaudējušas savu vertību reizes desmit, kā tikko esi to uzvilkusi) un ar to visu sajusties laimīga uz sekundi – brīdī, kad tu to pērc. Tā ir industrija. Viltojums. Sapņa reprodukcija.

Bet var gulēt smiltīs okeāna krastā platās biksēs, “boyfrenda” kreklā, platā adītā, ērtā džemperī un vienlaicīgi sajusties ka dabas un modes daļa, un uz 100% sajusties pašai, un sajust, ka tieši šajā brīdī sapņi kļūst par īstenību un tu pati jūties īsta. Un tas viss, kas tev apkārt, ieskaitot tevi pašu, ir iedvesma, harmonija, un tu esi šeit pilnā labsajūtā, nevienu neskaud, neesi greizsirdīga, un ne uz vienu neesi apvainojuises – jo tu netērē savu enerģiju tam, lai kļūtu par kādu citu. Tu pati un mode, un žurnāls – lūk tagad, šajā brīdī paņemsi savu fotogrāfiju, palaidīsi to Instagramā un tam, kurš to ieraudzīs, ļoti sagribēsies pārmaiņas.

Autors: Arina Hoļina (blogere, žurnāliste un rakstniece)
http://www.lady.mail.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Es nebūšu vienkāršāka. Atļaut būt sev sarežģītai

sarežģita

«Esi vienkāršāka!» – pamāca padomdevēji: visbiežāk – nelūgtie. Viņus var saprast: jo tu esi vienkāršāka, jo izdevīgāka viņiem. Šo padomu var ņemt verā, un var arī atļaut sev būt sarežģītai un gūt no dzīves baudu, esot tieši tādai. 

Pēc 40 gadiem es sāku saudzēt savu ādu un uz jūru eju tikai vakaros. Šovasar, iestājoties tumsai, skalojot savu peldkostīmu, es ieraudzīju jāņtārpiņus. Viens no tiem aizķērās manā gredzenā un kādu laiku turpināja spīdēt, līdz vilnis to aizskaloja. Tas bija tik skaisti. Jūra vizuļoja. es pasaucu meitu, un mēs abas priecājāmies par šo brīnišķīgo skatu, un atcerēsimies to vēl ilgi….

«Es neesmu skumjš, es esmu sarežģīts, – teica doktors Hauss, – meitenēm tas patīk.».

Un tā ir taisnība. Taču tostarp sarežģītos (īpaši sarežģītās sievietes), ļoti bieži jauc ar skumjajām, drūmajām, un, kas vēl sliktāk – ar nelaimīgajām. «Cik tev viss ir sarežģīti!» – saka aizvainotā tonī un uzskata to par trūkumu.

Bet, kas gan tur slikts – būt sarežģītam? Tas taču nozīmē to, ka tev ir daudz iemeslu iedziļināties, saprast, bet tajā pat laikā, daudz veidu, kā gūt labsajūtu. Pat tad, ja tas ir alus ar ķilavām. Tāpēc, ka sarežģītajiem ir vairāk receptoru, asociāciju, garšas pastiprinātāju. Viņiem ir asākas sajūtas un apjomīgākas reakcijas. Un tieši tāpēc pilnai laimei viņiem vajag daudz mazāk. Viņi ir tik ļoti sarežģīti, ka var priecāties par vienkāršām lietām. Tieši viņi to var.

Ja esi sarežģīts, tad, gadiem ejot, pasaule tev rādās arvien vairāk dimensijās, atveras kā tējas lapa verdošā ūdenī.

Ziniet, labas smaržas, uzpūstas uz papīra, smaržo pavisam savādāk, kā uz ķermeņa. Aiz auss, ne tā, kā uz aukšdelma. Vakarpusē, ne tā, kā no rīta. No rīta vieglāk, bet vakarā – spēcīgāk. Un manā pasaulē katrs cilvēks un katra lieta ir it kā apsmidzināta ar šādām smaržām. Viss tajā kustās, viss maina savas aprises, jēgu, dziļumu, krāsu un, jo tālāk, jo intensīvāk. Tas arī nozīmē pieaugšanu un briedumu – man tā šķiet.

Man ir draudzene – 12 gadus vecāka par mani. Kad man bija trīsdesmit, bet viņai jau četrdesmit divi, reiz viņa pastūma malā klaviatūru, izstaipījās, krēslā sēžot, nokrakšķināja pirkstu kauliņus un baudīgi novilka: «Mums vēl tik daudz kaifa priekšā!!!!». Tajā laikā man nešķita, ka pēc 40 ir īpaši daudz iemeslu optimismam. Bet tagad viņai ir 54, un man jāatzīst, ka kaifa bijis pietiekami daudz, un vēl tikpat un vairāk ir gaidāms.

Tāpēc, ka tad, kad esi sarežģīts, pasaule tev kļūst arvien daudzdimensionālāka un atveras kā tējas lapa verdošā ūdenī. Tā ir kā sekss: pusaudžiem tas nozīmē kvantitāti, pieaugušajiem – kvalitāti. Pusaudžiem lētās cigaretes un smiltis apakšbiksēs, pieaugušajiem – labs viskijs un ortopēdiskais matracis. Un tā ir dabīga lietu kārtība.

Nobriest – nozīmē iegūt daudz veiksmīgas iemaņas, kā būt mierā ar sevi un savu dzīvi.

Nobriest – tas nenozīmē vairāk kurpju tavā kolekcijā un lielāku garderobi. Tas nenozīmē – vairāk jaunu lietu. Tas nozīmē: vairāk kaislīgu interešu un sajūtu. Un daudz veiksmīgu veidu kā būt mierā ar sevi, dzīvi un to visu baudīt.

Pieredzi nenoslēpsi un neaizmirsīsi. Tā uzkrājas. Un tā palielina uztveres apjomu, piedod it visam 3D efektu. Tu daudz ko esi izmēģinājis, tev ir savas vērtības, sava gaume – krāsās, smaržās, taktilajās sajūtās, mēbeļdrānas struktūrās…

Jā, tev tas ir svarīgi. Teiksim, ja interjerā ir brūns sintētiskais paklājs un tevi tas ne īpaši iepriecina, tu to tomēr piecietīsi, jo esi pieaudzis. Bet, ja tas ir gaišs lins – tu vari būt laimīgs no tā vien, ka tas ir lins. Vari sēdēt viesnīcas hallē, kādu gaidīt, un aplūkojot savu roku uz krēsla mīkstā apšuvuma, vienkārši priecāties.

Un tā ir ar visu: ēdienu, alkoholu, pilsētām, arhtektūru (paskaties, kādas kāpnes!), vietām, darbiem, maršrutiem, dabu, kino, mūziku, sarunām, draudzību –  it visu, kas svarīgs. Bet uz to, kas nesvarīgs, pievērt acis…. No liela daudzuma ir atlasīti savi kaifi un iemīļotās gaumes sajūtas. Un tas viss tev atvieglo dzīvi, nevis dara to smagu.

Finansiālās iespējas var visu to pastiprināt, bet nevar aizvietot.

Cita lieta, ja nekas no tā nav noticis. Kaut kas kaut kur bija salūzis un nenotika, un nav tev tava dziļā-iekšējā resursa – lielāku un sīku pieķeršanos, mīlestības, simpātiju, prieciņu, dzīves piegaršu….. Finansu iespējas var to visu pastiprināt, bet – ne aizvietot.

Un, ja tu par maz ko vari pateikt: «Ohhh, kā gan es visu to mīlu! Kā man tas patīk! Kā es to gluži vai dievinu!». Tātad, pateikt vari, bet mīlēt neizdodas. It kā  vajag, taču šad tad papriecāties, un tu ieskaties sevī, un jautā: «Ko es par visu visvairāk mīlu dzīvē? Ko gribu redzēt tieši tagad? Lai mani tik ļoti iepriecinātu – uhhh!» Un atbildē – klusums. un var vēl kadu brīdi paberzēt ar karotīti vēlmju katliņa sānus, taču tas ir bezjēdzīgi. Un tad sākas: «Kur ir mans papēžu mitrinātājs? Kāpēc tēja remdena, bet šampanietis silts? Un ledus kubiņi glāzē nepareizajā formā!».

Taču, ja nopietni, tad dzīvē tev vairāk ir tā, kas patīk, ieskaitot tavas dīvainības, īpatnības, kuras sen jau esi atklājis, ar kurām esi saradojies un kuras ik dienu krāšņo tavu dzīvi. Un skaistums ir tajā, ka sen jau esi piedevis sev visus savus “bzdingus”, un ar katru tev ir sava attiecību vēsture, noliegšana, naids, mīlestība, dusmas, tirgošanās, depresija, pieņemšana – un tas viss jau sen ir aiz muguras. Mīli tos sevī un zini, ka tie visi tevi dara atšķirīgu no citiem. Esi to pārbaudījis un tātad pārliecināts par to.

Briedums un sarežģītība – tas ir tad, kad proti salaizīt savas brūces, aizpūderēt rētas, vai arī lepoties ar tām, kā ar ordeņiem.

Un vēl, pie tā visa, tavas kļūdas, kas varbūt nemaz nebija kļūdas, bet, iepējams, īsta mīlestība, kurai vienmēr ir taisnība. Bet briedums un sarežģītība, tas ir tad, kad proti salaizīt savas brūces, aizpūderēt rētas, vai arī lepoties ar tām, kā ar ordeņiem. Un retāk jūties vientuļš, bet, ja arī jūties vientuļš, tad nebaidies vientulības.

Šad tad uznāk nostaļģija pēc pusaudžu laika vieglprātības un trakulībām. Taču tad, kad tu mīli tik daudz ko dažādu, tev patīk visu izgaršot ar baudu, tev nav žēl, ka vairs nav 20 gadu. Kā saka kāds veiksmīgs kondicionieru pardevējs: kad esi atradis savu vietu zem saules, tava izvēle ir palikt ēnā. Tur ēnā ir ārprātigi daudz seriālu, kas vēl jāpaspēj noskatīties.

Kas mums ļauj sajust patiesu baudu? Spēja būt pašiem un uzticēšanās otram, prasme nesteigties un pagaidīt…. tā domā neirofiziologs.

Kas ir labāk – mazi prieciņi vai visu aptveroša bauda? Pa īstam laimīgi ir tie, kuri prot noķert gaišos dzīves mirkļus, redzēt tajos dzīves jēgu un baudīt tos. Taču, lai to iemācītos, vispirms jāiemācās ieklausīties sevī

Autors: Poļina Sanajeva
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Tici sev!

laimes zvaigzne1

Gaidi savu stundu, kā neviens nekad to negaidīs

Ja tu pats sev netici, tad arī Visums tev nenoticēs. Ja tu neiemācīsies pagaidīt savu īsto brīdi, tad neviens visā pasaulē to negaidīs.

Tici sev tā, kā izkaltusi zeme tic pavasara lietum. Gaidi savu stundu, kad pati gaidīšana tevi padara traku. Tad, kad tuvie un mīļie tev netic. Neatsakies pats no sevis, no sava sapņa, tāpēc, ka tiem, kuri prot paciesties, neskatoties ne uz ko, dzīve dod pašu labāko.

Un, zini, lai tu nepadomātu, ka tie ir tikai tukši vārdi, es pastāstīšu, kā es ticēju savam sapnim un gaidīju to. Es saņēmu to, uz ko gāju…..Mana ticība mani izglāba.

1. Zemes enerģija

Pašos briesmīgākajos manas dzīves izmisuma brīžos, zeme pildīja mani ar spēku. Dziļa ieelpa un lēna izelpa. Sajūtu kā no pašām kāju pēdām līdz matu galiņiem, pa manām vēnām tek caurspīdīga ūdens plūsma. Tā ir ļoti spēcīga. Tā plūst caur katru mana organisma šūnu.

Es lūdzu zemei enerģiju, un tā man to dod. Un tā daudzas reizes. Dziļa ieelpa un izelpa. Un šis dabas spēks ir manī. Es jūtu, kā tas piepilda mani. Manas acis ir aizvērtas. Es aizmetu visas nevajadzīgās domas un problēmas. Cenšos attīrīt savu, ar nevajadzīgām domām mūžīgi piebāzto, galvu

2. Domu spēks

Domās mana Dvēsele paceļas līdz debesīm. Es sajūtu lidojumu. Dziļa ieelpa. Es iedomājos, kā zied sakura. Es sevi redzu vieglā, baltā tērpā (nezinu, kāpēc, bet vienmēr redzu baltu, kaut arī neesmu baltās krāsas piekritēja apģērbā) Mainās gadalaiki. Bet es vēljoprojām baudu dzelteno lapu, balto jumtu, zaļo dārzu un smago rudzu vārpu skaistumu.

Man ir viegli un vienkārši. Es turpinu elpot. Atgriežu savu Dvēseli sevī. Sajūtu cieto zemi zem kājām. Atveru acis. Pateicos zemei par spēku, par enerģiju katrā manā šūnā.

Lai sajustu šo vieglumu, es trenējos ilgu laiku. Sākumā man nekas neizdevās, un vispār man sķita, ka daru muļķības un nodarbojos ar niekiem. Taču, zini, ja kaut ko ļoti vēlies, neviens uz pasaules nevarēs tev patraucēt.

Un tā, skaistā pavasara dienā es noticēju sev. Es atļāvu sev atlaist visus pārdzīvojumus. Un zini, es pirmo reizi dzīvē sajutu, kā smaržo sakura. Tas bija brīnišķīgi.

3. Sapnis. Nesaprotams, bet reāls.

Es iedomājos, ka mans sapnis ir piepildījies. Es vizualizēju katru detaļu, tik skaidri un spilgti, it kā no tā būtu atkarīga mana dzīvība. Un reizē ar to centos atlaist Visumā visu pašu man dārgāko.

Jo tad, kad ieciklējies uz kaut ko vienu, tu aizmirsti, ka jāiet tālāk un jāpiepilda ar jēgu katra jauna dzīves diena. Jā, un vispār, sapnis sapnim, bet dzīvot ta vajag.

Taču tad, kad Dvēselē deg šī cerību un ticības uguntiņa, iet ir kaut kā vieglāk un priecīgāk. Realitāte rodas domās. Ja savās domās tu pieļauj to, ka tas ir iespējams, gaidi, realitāte neliks tev ilgi sevi gaidīt.

4. Tici sev tad, kad neviens cits tev netic

Man pats tuvākais cilvēks ir mana mamma. Tad, lūk, viņa man visu laiku atkartoja, ka dzīvē brīnumu nav. Viņa teica, ka  iespējas tiek dotas tikai bagātajiem, bet vienkāršajiem ļaudīm, tādiem kā es, neko nedod vienkārši tāpat. Es smaidīju un turpināju ticēt sev un savai laimīgajai zvaigznei.

Kad bija pavisam grūti, taisīju enerģētiskās prakses, un atkal smaidīju, neklausoties nevienā. Savās domāš es nepieļāvu ne mazāko šaubu.. Es ne ar vienu nestrīdējos. Necentos nevienam neko pierādīt. Vienkārši ar katru savu Dvēseles šķiedru ticēju sev.

5. Es gaidīju savu izdevību tā, kā cilvēki ziemā gaida pirmo sniegu.

Pacietību. Pacietību. Un vēlreiz pacietību. Man nebija ne kapeikas. Brīžam nebija ko ēst. Dažkārt nebija pat iespēju pagulēt. Taču es nevienam par to nežēlojos. Mācījos angļu valodu. lasīju grāmatas un gaidīju.

Es dzirdēju, ka man auiz muguras paziņas sačukstas, bet es pretī tiem smaidīju. Radinieku acīs es redzēju žēlumu, es smaidīju un smīdināju viņus. Vienkārši priecājos par to, ka man ir mani tuvie un mīļie cilvēki.

Dažkārt bija skumji, ka pat tuvie un mīļie man netic. Gadījās, ka biju apbēdināta līdz sirds dziļumiem, un raudāju. Bet tas bija tā klusi un slepus. Jo bieži vien pēc šīm labajām asarām palika vieglāk, un tā es atlaidu visu negatīvo enerģiju.

6. Rūgtajās neticības sekundēs es skaitīju lūgšanas.

Es neprasīju Visumam neko. Vien pateicos tam par visu to, kas man ir, par to, kā man vairs nav un par visu, kas man reiz būs. Lūdzos par tuvajiem un mīļajiem. Pateicos par pacietību, ticību un cerību.

Aizdedzu svecīti istabas stūrī un skatījos, cik mierīgi tā deg. Un skaidri zināju, ka dievišķais spēks ir katrā no mums. Bet tā apzināšanās neatnāk tūlīt un ātri. Visam savs laiks.

7. Likteņa dāvana vienkāršai mirstīgajai!

Es neglaimoju sev un nesaku, ka esmu eņģelis zemes virsū. Es esmu vienkārša mirstīgā, kā saka mana mamma. Un šī mirstīgā šogad lido uz Indiju, lai Deli universitātē studētu seno tautu mākslu. Grants sedz visus lidojuma, dzīvošanas un mācību izdevumus, kā arī izmaksā stipendiju.

Ja tu padomāsi, ka tas arī bija mans sapnis, tev būs taisnība. Iespējams, kādam tas nešķiet nekas īpašs. Bet man šis grants ir visa mana tālākā dzīve. Teikšu, ka es loti ilgi uz to gāju. Anketas. Pārrunas. Uzaicinājumi uz vēstniecību. Bet zini, kā saka – klauvē un tev atvērs. Es klauvēju pie visām iespējamajām durvīm. Daudzas reizes man atteica. Bet es turpināju klauvēt un man atvēra.
Te nu arī viss, es pabeidzu. Atsūtīšu tev sveicienus no Indijas.

Ticiet un jums taps dots! Un kas es tāda, lai šaubītos par šo patiesību, kas nākusi pie mums cauri gadsimtiem. Nav svarīgi, vai esi bagāts vai nabags, nav svarīgs tavs ārējais izskats, jaunība vai vēl kas cits, jo Dieva priekšā mēs visi esam līdzīgi.

Dvēsele ir mūsu dzīves spogulis

Lai tava Dvēsele ir piepildīta ar gaismu, tāpat kā tava dzīve! Un nekad, nekādā gadījumā nepārstaj ticēt sev un gaidīt savu laimīgo zvaigzni!

Autors: Aļona Tolčaņuka

Avots: http://www.aum.news
Tulkoja: Ginta FS

Kad mēs sākam novecot …

novecot2
Formāli cilvēks sāk novecot no 28 gadiem, kad beidzas organisma augšana un sākas tā degradācija.
Bet faktiski mēs sākam novecot tajā brīdī, kad pilnībā noticam apkārtējās pasaules bezcerībai.
No tā mirkļa, kad noticam tam, ka skaudīgajiem kolēģiem kaut kur tomēr ir taisnība, bet šefa sliktais garastāvoklis noteikti ir reakcija uz mūsu profesionālo nederīgumu un nevis hemoroīdi, no kuriem viņš cieš jau daudzus gadus.
Mēs novecojam no tā brīža, kad sākam uzturēt sarunas ar vecākiem par oligarhiem, kuri izzaguši Krieviju, un par kaimiņu dzīvi interesējamies vairāk kā par savu attīstību.
Mēs sākam novecot tajā brīdī, kad noticam, ka viss interesantais pasaulē notiek aiz mūsu namdurvīm. Kad televizors ir galvenais emocionālo pārdzīvojumu avots, bet karjera – vienīgais mērķis dzīvē.
Mēs novecojam, kad sakām, ka nedaudz jāiekrāj nauda un neminstinoties ņemam kredītu, nostādot sevi absolūtā atkarībā no esošā darba uz vismaz tuvākajiem 30 gadiem. (Ļoti bieži tā it kā ir piespiedus situācija, un,, tomēr….)
Mēs sākam novecot, kad no diviem variantiem izvēlamies to, kurš ir mazāk riskants, un nopietni sākam interesēties par pensijas uzkrāšanu (izlaižot aktīvās investēšanas stadiju).
Mēs novecojam, kad sakām, ka mums jau ir par vēlu mācīties, un obligāto treniņu apmeklēšanu mēs uztveram kā smagu nastu.
Mēs novecojam, kad pārtraucam iesaistīties avantūrās un pārtraucam muļķoties draugu kompānijā. Kad mums interesantāk ir runāties ar kolēģiem, nevis bērnības draugiem. Kad mūsu darba dienas saplūst vienā lielā pelēkā dienā, bet laiks paātrina savu gaitu. Kad jautrības mēs sākam plānot laicīgi, bet nedaudz atdzīvojamies tikai atvaļinājuma laikā.
Mēs novecojam, kā tikko sākam sevi redzēt ar apkārtējo acīm, un piekrist viņu viedoklim par sevi. Kā tikko mums kļūst svarīgāk saglabāt savu imidžu par to, kā palikt pašiem – tādiem, kādi esam patiesībā. Kā tikko mēs pārstājam augt un mainīties, atmest apnikušās nodarbes un atklāt sev ko jaunu un interesantu.

 

Mēs novecojam, kad pārstājam ticēt brīnumainajai apkārtējai pasaulei un mūsu pašu unikalitātei. 
Mēs novecojam, kad pārstājam būt bērni, kuri zin, ka viss vēl ir priekšā. Kad pārstājam gaidīt no dzīves brīnumus un vairs necenšamies pasauli padarīt labāku. Kad vairs nevēlamies kļut par varoņiem, jo tas ir pārāk liels risks un atbildība. Kad par  galvenajām vērtībām mūsu dzīvē kļūst stabilitāte, miers un materiālā labklājība, bet ideālās beigas – klusa nāve savā gultā, kad blakus stāv sērojošie radinieki.
Skumji, garlaicīgi un šabloniski. Es negribu novecot. Un jūs?

 

Avots: www.econet.ru/
Autors: Tatjana Ņikitina
Tulkoja: Ginta FS

Buddas mācības

budists7

Budisms ir viena no pasaules senākajām un izplatītākajām reliģijām. Kaut arī daudzi tās sekotāji uzskata to nevis par reliģiju, bet “Zinātni par apziņu”. Šīs zinātnes pamatu veidojuši skolotāja Siddhartha Gautama – jeb Buddas vērojumi. Viņa filosofija ir iespaidojusi visas pasaules reliģijas un ir pelnījusi, lai par to zinātu ikviens cilvēks pasaulē, neskatoties uz viņa reliģiskajiem uzskatiem.

 

1. Mīlestība uzvar visu

«Ar naidu nevar pārvarēt naidu, to var uzvarēt tikai ar mīlestību. tas ir mūžīgs likums”

2. To, kas Tu esi, nosaka nevis tas, ko Tu runā, bet tas, ko Tu dari

«Nevar cilvēku nosaukt par viedu tikai tapēc, ka viņš skaisti runā. Taču ja Tu redzi, ka viņš pats dzīvo mierā, mīlestībā un bez bailēm, tātad viņš arī patiesībā ir vieds.”

«Suns neskaitās labs tad, ja viņš prot tikai riet. Cilvēks nevar saukties labdaris, ja viņš vienkārši tikai runā pareizas un patīkamas lietas.”

3. Labas veselības noslēpums – pilnvērtīga dzīve tagadnē

«Neuzkavējies pagātnē, nesapņo par nākotni, pilnībā koncentrē prātu tagadnei.”

4. Skatiens sevī dāvā izpratni

«Nav jāmeklē savs ceļš debesīs. Vajag ieskatīties savā sirdī.”

5. Vārdi var ievainot un arī dziedēt

«Vārdiem ir spēks un tie var gan iznīcināt, gan izdziedināt. Pareizi un labi vārdi var izmainīt pasauli».

6. Atlaid un tas būs Tavs uz mūžu

«Pats vienkāršākais veids pazaudēt – ir turēties par visām varītēm pie kaut kā.”

7. Neviens nevar Tavā vietā nodzīvot Tavu dzīvi

«Neviens, izņemot mūs pašus, mūs neglābs. Neviens to nevarēs, neviens to neizdarīs. Mums pašiem jānoiet savs ceļš.».

8. Laime nemazināsies, ja Tu tajā dalīsies

«Tūkstošiem sveču var iedegt no vienas un tās mūžs nekļūs īsāks. Laimes nekļūst mazāk, ja ar to dalies».

9. Esi laipns pret visiem

«Esi maigs ar jauniem, esi līdzcietīgs ar veciem, pacietīgs – ar vājiem. Reiz savā dzīvē tu biji katrs no viņiem».

«Visiem un vienmēr aiznes vienkāršu patiesību: cilvēces atjaunošanai nepieciešama tikai laba sirds, sirsnīgs vārds un līdzcietība».

10. Netici visam, ko Tev saka

11. Kā Tu domā, tā viss arī būs

«Viss, kas mēs esam – ir mūsu domu rezultāts. Mūsu dzīve ir balstīta uz mūsu domām un sastāv no tām. Ja cilvēks runā vai dara sliktu nodomu vadīts, tad ciešanas tam seko kā ratu ritenis aiz zirga pakava. Ja cilvēks runā un dara ar labu mērķi, tad laime tam seko kā ēna, kura nekad viņu neatstāj».

12. Atlaid savas bailes

«Viss mūsu dzīves gājuma noslēpums ir atbrīvošanās no bailēm. Nebaidies no tā, kas ar Tevi notiks, Tava nākotne no tā nemainīsies, toties tagadne kļūs mierīga».

13. Patiesība vienmēr nāks gaismā

«Ir trīs lietas, kuras nav iespējams noslēpt: saule, mēness un patiesība».

14. Kontrolē savas domas, vai arī tās kontrolēs Tevi

«Lai baudītu labu veselību, lai darītu laimīgu sevi un savu ģimeni, lai atnestu mieru visiem, iesākuma ir jāiemācās apzināt un kontrolēt savu prātu. Ja cilvēks var vadīt savu apziņu, viņš noteikti varēs atrast ceļu pie apgaismības un visa gudrība un labdabība, protams atnāks pie tā».

«Tieši paša domas, ne ienaidnieki vai nelabvēļi novirza cilvēku uz tumšo pusi».

15. Aizdomas šķir. Uzticēšanās apvieno

“Nav nekā bīstamāka attiecībās, kā ieradums mūžīgi būt aizdomīgam. Tā ir inde, kas nonāvē draudzību un saēd mīlestību. Tas ir ērkšķis, kas dur un dzeļ. Tas ir zobens, kas nogalina».

16. Neviens nav Tavas mīlestības cienīgāks, kā Tu pats

«Vari meklēt visā Visumā kādu cilvēku, kurš būtu Tavas mīlestības cienīgāks, kā Tu pats, bet tādu cilvēku atrast nav iespējams. Tu pats, vairāk kā jebkurš visā Visumā, esi pelnījis savu mīlestību un cieņu».

17. Citu cilvēku iepazīšana nes gudrību, sevis iepazīšana – apgaismību

«Labāk uzvarēt sevi, nekā – tūkstoti kauju. Tāda uzvara vienmēr būs ar Tevi. To Tev nevarēs atņemt ne eņģeļi ne dēmoni, ne paradīze, ne elle».

18. Garīgums – tā nav greznība, tā ir nepieciešamība

«Tapat kā svece nevar dzīvot bez uguns, cilvēks nevar dzīvot bez garīgās dzīves».

19. Aizvieto skaudību ar apbrīnu

«Neskaust cita labās īpašibas, bet caur apbrīnu iegūt tās sev».

20. Mieru meklē sevī

«Miers atrodas mūsos. Nemeklē to ārpusē».

21. Uzmanīgi izvēlies savus draugus

«No nepatiesa un melīga drauga jabaidās vairāk, kā plēsīga zvēra. Plēsīgs zvērs var ievainot Tavu miesu, ļauns draugs – dvēseli».

22. Laimes receptes nav

«Laime – tā nav veiksmīga apstākļu sakritība. Tā ir Tava prāta stāvoklis.».

«Nav nekāda ceļa pie laimes: laime – tas arī IR ceļš».

23. Trīs svarīgākās lietas

«Tikai trīs lietām ir nozīme noslēgumā: cik stipri mēs mīlējām, cik viegli mēs dzīvojām un cik vienkārši atsacījāmies no nevajadzīgā».

No krievu valodas tulkoja: Ginta FS