Ieslēdz savu gaismu…

iesledz gaismu4

Kad kāds lamājas, pazemojot tevi,
Kad kāds dod padomus, pēc kuriem tu nelūdzi,
Kads kāds uzskata, ka tu esi vainojams viņa sāpēs,
Kad viņi tevi nedzird, bezgalīgi runājot tikai par sevi,
Kad viņi tevi salīdzina ar citiem,
Ignorē, nosoda vai izsmej tavas domas un jūtas –
Apstājies. Dziļi ievelc elpu.
Zini, ka viņu sāpes nav tavējās.
Zini, ka viņi redz vienīgo sapni, kuru spēj redzēt, kamēr nav pamodušies,
Zini, ka viņi zin nevis tevi, bet savas ilūzijas.
Iespējams, viņiem ir grūti mīlēt sevi.
Iespējams, viņi ārpusē meklē apstiprinājumus savam vērtīgumam.
Iespējams, viņi ir atrauti no savas elpas, ķermeņa, dārgā dzīvīguma un patiesā aicinājuma.
Iespējams, viņi dzīvo labu un sliktu, pareizu un nepareizu, veiksmju un neveiksmju duālajā pasaulē.
Iespējams, viņi ir aizmirsuši parastu esības prieku.
Iespējams, tu to saproti.
Iespējams, tu jau esi bijis tur, kur viņi ir tagad.
Necenties viņus izmainīt. Viņi nevar izmainīties.
Necenties viņus labot. Viņi nelūdz tapt izlaboti.
Jo vairāk tu viņiem uzspied, jo vairāk viņi tevi atgrūdīs.
Nesapinies viņu bēdu tīklos.
Esi skaidrs, pat līdzcietīgs, bez uzspiešanas kādam.
Tas ir normāli, ka viņi ir apbēdināti. Tas patiešām tā ir.
Dod viņiem brīvību būt apbēdinātiem.
Tas ir normāli, ka viņi ir vīlušies tevī.
Dod viņiem brīvību vilties.
Tas ir normāli, ka viņi tevi nosoda. Lai ir brīvi arī tajā.
Esi brīvs paužot savas domas un jūtas.
Ļauj sev skumt, dusmoties, šaubīties, būt vainīgam.
Lai visas šīs vērtīgās enerģijas plūst caur tevi.
Tās tevi neietekmēs, kad ļausi tām brīvi kustēties.
Jā, un šajā ceļojumā tu sastapsi daudzus vārtu sargātājus.
Tā vai savādāk, turpini savu Ceļu un ļauj citiem iet savējo.
Tev tas nav jāpaskaidro vai jāaizsargā.
Esi tu pats šajos grūtajos laikos.
Necīnies ar tumsu: lai kā tur arī nebūtu, tai nav nekādas varas.

Vienkārši ieslēdz savu GAISMU!

Aliya Luchezarnaya
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Pateicos Signei Dauškanei-Platacei par vērtīgo ieteikumu.

Īsta Mīlestība

planeta

Īsta mīlestība neuzdod jautājumus. Tāpēc tā nekad nav mīlestība bez pretmīlas. Īsta mīlestība nejautā, tā apstiprina.

Mīlestība ir patiesība bez šaubu ēnas.

Īsta mīlestība neatnāk no ārpuses. Nekad to nemeklē tur. Tā piedzimst tavā sirdī.

Mīlestības avots ir tik ļoti neizsmeļams, ka tev nebūs laika jautāt un gaidīt atbildes.

Tev gribēsies dalīties, dot, apbalvot un apdāvināt. Lūk, kas ir mīlestība!

Vai tad Saule jautā planētām un debesu akmeņiem to, vai viņiem vajadzīga tās gaisma? Bet pateicoties Saulei, tie iznirst no tumsas.

Vai tad lietus vasaras dienā jautā zālei un lapām, vai vajag tos piepildīt ar valgmi? Bet pateicoties lietum tie dzīvo šajā pasaulē.

Nav mīlestības bez pretmīlas, nav Dieva bez atbildes. Taču bez atbildes paliek to cilvēku vēlme, kuri nav atklājuši avotu sevī, kuri mūždien gaida atnākam no ārpuses to, kas var atnākt tikai no iekšienes.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzimšanas dienas

LDrgSLJlYUE

«Bērnu laukums. Divas meitenītes šūpojas šūpolēs un sarunājas.
— Kaut kā sen nav bijis nevienu svētku, – viena domīgi saka.
— Žēl gan!
— Man gan nav žēl, – saka otra.
— Tu nemīli svētkus?!
— Mīlu! Ļoti! Man to ir daudz – katru dienu – svētki!
— Nevar būt!
— Var gan! Mēs svinam Dzimšanas Dienas.
— Tu gribēji teikt – Dzimšanas Dienu?
— Dzimšanas Dienu mēs arī svinam, bet tikai reizi gadā. Bet Dzimšanas Dienas – katru dienu. Mans tētis izdomāja šos svētkus.
— Un kā jūs tos sviniet?
— Ļoti vienkārši! Tētis no rīta modina mani un mammu, mēs visi skrienam uz virtuvi, ņemam glāzes ar ūdeni un tētis uzsauc tostu: “Šodien ir piedzimusi Lieliska diena! Mums ar to ir paveicies! Par Jaunu Dienu!” Un mēs dzeram ūdeni, ēdam medu un dziedam katru reizi kādu dziesmu.
— Un, ja nu sanāk ne tik laba diena?
— Agrāk tā arī bija. Bet kolīdz mēs sākām atzīmēt šos svētkus, gandrīz visas dienas ir labas, vai ļoti labas. Ļoti, ļoti reti kas slikts notiek.
— Kāpēc tad citiem cilvēkiem tādu svētku nav?
— Tētis teica, ka šie svētki ir visiem, tikai ne visi tos ievēro. Daudzi par tiem vienkārši ir aizmirsuši. Ja gribi, atnāc sestdien pie mums. Izgulēsimies un no rīta kopā svinēsim!»

© Grigorijs Berkovičs

Avots: econet.ru
Ilustrācija: Kirdij Viktorija
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Prieks – tava rota

prieks015

Kāpēc vīriešiem tik ļoti patīk jautras un priecīgas sievietes?

Kāpēc viņiem tik vērtīgs šķiet mūsu garastāvoklis?
Kāpēc viņi satraucas tad, kad mēs klusējam un apvainojamies?
Tāpēc, ka zemapziņas līmenī viņi saprot, ka šajā brīdī pasaule pagriežas pret viņiem un tā radīs problēmas un slimības. Bet, ja sieviete ir priecīga, tad arī ap viņu notiek labas lietas, uzrodas gādīgi cilvēki, kuri vēlas aizsargāt viņas garastāvokli, lai viņa arī turpmāk radītu priecīgu pasauli.

Un kādi cilvēki tev labāk patīk – noguruši, drūmi, piekusuši vai priecīgi, dzīvi, viegli?…. Es domāju, ka visiem patik atrasties pozitīvu cilvēku kompānijā, kopā radot labestīgāku pasauli!

Sievietes ar savu prātu, apziņu rada realitāti, tāpēc viņām jāiemācās realitāti uztvert pozitīvi un ar pateicību.

Lūk, dažas pavisam vienkāršas prakses, kas palīdzēs audzināt apziņu un padarīt to priecīgu.

1. Apsēdies kadā nepazīstamā vietā – tā var būt sveša kafejnīca vai kāds parks. Atslābinies. Atlaid savas domas un vēro cilvēkus. Uzliec sev par uzdevumu atrast katrā nepazīstamajā cilvēkā 5 labas īpašības. Ievēro visu – skaistu frizūru, sakoptību, skaistas acis, laipnu smaidu. Visu, ko spēj.

Pēc tam šo praksi padari sarežģītāku un dari to darbā, pielieto attiecībā pret saviem kolēģiem, taču tagad tavs uzdevums ir sarežģītāks – atrast 10-15 pozitīvās īpašības.

Nākamais līmenis – tuvie cilvēki. Atrodi 40-50 pozitīvas īpašības, vecākos, dzīvesbiedrā, bērnos, radiniekos. Tas ir reāli! Augstākā pilotāža ir uzrakstīt savas mammas 150 labās īpašības. Visus sīkumus, visu labo, ko atcerēsies. Pēc tā tava acs būs tik labi “piešauta” labajam, ka tava pasaule neticamā veidā transformēsies ar katru dienu arvien vairāk.

2. Katru dienu UZRAKSTI 21 pateicību par visu labo, ko vien šajā dienā atradīsi. Sākumā tas būs sarežģīti, toties pēc tam prieks un iespējas augs ģeometriskajā progresijā. Tas viss ir praksē pārbaudīts. Ja šodien tev pietiks pateicības, lai pateiktu Dievam “pateicos” par to, ka kāds cilvēks tev uzsmaida, tad rīt viņš tev atsūtīs veselu cilvēku, kurš iespējams, kļūs par tavu draugu, domubiedru vai pat vīru.

3. Katru dienu kādas 5-10 minūtes vēro kaut ko skaistu, varbūt tas būs video rullītis par dabu vai arī tu iziesi parkā un vērosi dabu, varbūt tas būs kādas skaistas sievietes tēls. Izvēlies pati!

Mīļā, atceries, katru minūti katra tava doma rada jaunu notikumu tavā nākotnē. Iemācies aizvietot sliktās ar labajām, noskaņojies uz cilvēkiem pareizi. Parūpējies par to, lai tava šodiena un, tātad arī nākotne, būtu gaiša un priecīga. Audzē savu prieku!

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atļauj sev būt dažādai

makslinieks dzive4

“Kā tas ir – būt dažādai?” Vai tad es esmu “vienāda”? – Tu jautāsi. Nē, protams. Katra no mums ir unikāla, katrai no mums ir daudzas šķautnes. Bet galvenais vārds šeit ir “atļauj”.
Taču tas izdodas vien retajai. Un izpausties šai savai dažādībai ļoti bieži traucējam mēs pašas. Un nav svarīgi, apzināti vai neapzināti.

Pazīstama situācija, vai ne?: šodien gribas mācīties fotografēt, rīt – dejot, parīt uzsākt savu biznesu, bet dažkārt vienkārši sēdēt mājas un cept pīrāgus. Notikumu tālākai attīstībai ir vismaz trīs varianti.
Pirmais: tu realizē vairums savu ideju, visu paspēj, esi apmierināta ar sevi un savu dzīvi. Jo, galvenais, ka tev izdodas harmoniski savienot savas intereses un aizraušanās. Ja tā ir, tātad varam tevi apsveikt.

Otrais: tu ķeries pie visa uzreiz. Taču diemžēl vairumā gadījumu nekas netiek paveikts līdz galam. Vai arī tu nesasniedz to rezultātu, ko vēlējies. Piemēram, domāji, ka no tava hobija sanāks lielisks bizness, taču knapi spēj segt savus izdevumus. Pieliesim eļļu ugunij: apkārtējie nosoda šo tavu mētāšanos. “Ai, tev atkal jauna nodarbošanās? Atkal pametīsi?” Vai arī: “Tu nekad neko nenoved līdz galam, varbūt tev tomēr beidzot vajadzētu koncentrēties uz kaut ko vienu?”

Vēl viens pipariņš: tie ir tuvi cilvēki, kuru viedoklis tev nav vienaldzīgs. Tev ir vainas sajūta: “Nu, kāpēc gan es nevaru atrast ko tādu, ar ko nodarboties visu savu dzīvi?” Un turpini pārliecināt sevi un citus “lūk šis projekts gan man būs uz ilgu laiku”. Tas ir visbiežāk sastopamais variants.

Trešais: tu nedari. Vienkārši daudz ko nedari (vai vispār neko nedari) no tā, uz ko tiecies. Kapēc? Iemesli var būt visdažādākie.
Piemēram: vispār nav laika – darbs, ģimene, sadzīve aizņem visu laiku. Vai arī nav naudas iecerētā realizācijai: “Gan tas jānopērk, gan šitas”.
Vai arī, kā saka, ne tur piedzimu: “Jums viegli runāt, es dzīvoju mazā pilsētā, trakā valstī, nelabvēlīgā rajonā), kur gan te ar kaut ko nodarboties?”
Ja tu sevi, Mīļo, atpazīsti  kādā no šiem trim variantiem, tātad tev ir kādi noteikti iekšējie aizliegumi. Tad varbūt pienācis laiks atļaut sev?
Un pateikt: tu drīksti būt dažāda. Tas ir normāli. Tu nevienam neko neesi parādā, tev nav jāatskaitās un vēl jo vairāk sevi jāšausta, ka pēkšņi ir sagribējies darīt kaut ko pavisam citu nekā esi darījusi visas dzīves garumā.

Tas ir lieliski! Tu vari vienkārši, neatskatoties jau rīt vai jau šodien aiziet un pieteikties uz salsas kursiem vai nopirkt krāsas un otas, lai sāktu gleznot… Galvenais – sagribēt. Vēlme ir enerģija un, ja enerģija ir, tad var rīkoties!

Mari Točiļina
Tulkoja: Ginta FS

Par maksu un atmaksu

laimigs cilvēks

Es rakstīju par to kā cilvēks dzīvē maksā par dažādām lietām un sasniegumiem. Daudzi mani saprot nepareizi, uzskatot, ka es šeit domāju atmaksu. Bet es runāju tikai par maksu. Kāda ir atšķirība?

Atmaksa
Atmaksa par darbiem notiek tad, kad cilvēks ir nejūtīgs pret sevi un apkārtējiem, neseko Dieva, Visuma likumiem, ņem ko svešu vai to, kas viņam nav pa kabatai. Un dara to nekorektā veidā. Piemēram, kad varenais inkvizitors daudzus gadus bija sodījis un spīdzinājis cilvēkus un pēc tam satrakojies pūlis viņu sabradāja – tā ir atmaksa. Kad vīrietis piecdesmit gados cenšas dzīvot kā 17 (plosīties, skraidīt pa meitenēm, naktīs negulēt) un pēc tam saļimst ar miokarda infarktu – tā ir atmaksa. Kad sieviete, kura aizmirsusi sevi, pārsteidz savu vīru kopā ar mīļāko – tā ir atmaksa.

Atmaksa pienāk, kad cilvēki ir nejūtīgi pret sevi. Kad aizvieto jūtīgumu ar gribu un kontroli. Atmaksa vienmēr pārsteidz nesagatavotu. Tā nepatīkami atver acis, apstulbina un liek pārskatīt savu pasaules redzējumu. Tā, iespējams, atrodas uz pašas izturības robežas.

Atmaksa, ja nenogalina, maina visu dzīvi. Tas ir tā, it kā tu neprātīgā  ātrumā skrien tumsā, neieslēdzot gaismu, un atduries betona sienā un tavā galvā viss apgriežas kājām gaisā. Tas ir tad, kad tu ignorē realitātes gabaliņus, bet pēc tam saņem visu vienā lielā gabalā.

Maksa
Maksa ir pavisam kas cits. Tā ir pieaugušu, apzinātu cilvēku prerogatīva, kuri līdzsvaro savus mērķus, laiku un iespējas. Viņi izvēlas korektu veidu, kā var sasniegt šos mērķus.

Piemēram, vīrietis vēlas atlikt miljons rubļu, pelnot divsimts tūkstošus mēnesī, uzbūvē savu finansu plānu uz gadu un sasniedz savu mērķi. Viņš zin, ko viņam maksā atlikt šadu naudas summu. Un zin, ko saņems rezultātā. Piemēram, sieviete vēlas notievēt un metodiski izstrādā fizisko nodarbību plānu pusgadam, tā vietā, lai mocītu sevi ar diētām, cenšoties nedēļas laikā “ielīst” fitnesa standartā.

Maksa vienmēr liek cilvēkam justies spēcīgakam, sajust savas robežas, sastapties ar veiksmi. Baudīt savas plānošanas augļus un virzīties tālāk uz priekšu.
Tāda ir atšķirība starp maksu un atmaksu. Atmaksa ir nejūtības pret sevi un pasauli rezultāts. Maksa – apzinātības un jūtīguma rezultāts.
Tāda, lūk, kustība dažādos virzienos. Kādā virzienā tu dodies?

Aglaja Datešidze
Dateshidze.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Luteklītis

398731_335498583156872_381053319_n

Bērns, kura vecāki izdabā visām viņa kaprīzēm, nodrošina visu viņa vēlmju piepildīšanos – neatkarīgi no tā, patīk mums tas vai nepatīk, kļūst par egoistu.

Viņš jau vairs nesaprot, kāpēc gan būtu no kaut kā jāasakās, kaut kur jāpiekāpjas, kādam jākalpo.

Viņš jau no bērnības dzīvo izklaižu pasaulē, kura visa griežas ap viņa personu. Un viņš neatšķir vajadzības no vēlmēm. Viņam tās abas ir viens un tas pats.

Viņš neredz kalpošanas piemērus, jo viņa vecāki tāpat nenodarbojas ar kalpošanu viens otram. Vēl jo vairāk – ar kalpošanu bērnam. Jo īstenā kalpošana nav izdabāt bērna kaprīzēm, bet gan iedot viņam to, kas patiesi viņam vajadzīgs. Reaģēt uz viņa vajadzībām.

Vecāki nedod bērnam iespēju kontaktēties, bet aizvieto to ar baudām. Un, ņemot verā to, ka ļoti mīl savu bērnu, cenšas nodrošināt viņam arvien vairāk šīs baudas.

Un tā, izaugot, mēs domājam, ka visi mums kaut ko ir parādā. Vecākiem mums jānopērk dzīvoklis, mašīna, jāapmaksā mūsu izglītība. Mēs domājam, ka valstij jānodrošina mūs ar visdažādākajām sociālajām programmām.

Un vēl mums šķiet, ka visi par mums kaut ko domā. Kāds par mums domā slikti, kāds – labi. Un, ka pasaule griežas ap mums, un visiem ir kāda daļa gar mums.

Un tāpēc mums ir pastāvīgs sabiedrības uzmanības komplekss:

“Ko teiks citi?”

Un tāpat mums šķiet, ka visam jānotiek tā, kā mēs to gribam. Tāpēc vīram jādara tā, kā es gribu, bērniem jāuzvedas tā, kā man vajag. Un pat Dievam jādod man viss, ko vēlos.
Un sasitas ar pierēm ģimenē divi egoisti, no kuriem neviens nevēlas piekāpties. Pasaulē nāk trešais egoists, kura dēļ mēs esam gatavi upurēt savas intereses. Bet ne tik lielā mērā, lai izlīstu no savas čaulas un pieskartos ar savu sirdi viņa Dvēselei. Bet tikai tik daudz, lai arī viņam būtu sava čaula blakus mums. Jo tā ir vieglāk. Vieglāk ir nopirkt dāvanu, nekā no sirds aprunāties.

Vieglāk ir nosvinēt dzimšanas dienu kafejnīcā, nekā pašam izcept dzimšanas dienas torti. Vieglāk ir brīvdienās aizbraukt uz izklaižu centru, nekā kopā doties pārgājienā. Vieglāk ir nopirkt gatavu māju, nekā kopā to uzcelt.

Vieglāk ir algot aukli, lai viņa izaudzina bērnu.

Autors: Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis