Par maksu un atmaksu

laimigs cilvēks

Es rakstīju par to kā cilvēks dzīvē maksā par dažādām lietām un sasniegumiem. Daudzi mani saprot nepareizi, uzskatot, ka es šeit domāju atmaksu. Bet es runāju tikai par maksu. Kāda ir atšķirība?

Atmaksa
Atmaksa par darbiem notiek tad, kad cilvēks ir nejūtīgs pret sevi un apkārtējiem, neseko Dieva, Visuma likumiem, ņem ko svešu vai to, kas viņam nav pa kabatai. Un dara to nekorektā veidā. Piemēram, kad varenais inkvizitors daudzus gadus bija sodījis un spīdzinājis cilvēkus un pēc tam satrakojies pūlis viņu sabradāja – tā ir atmaksa. Kad vīrietis piecdesmit gados cenšas dzīvot kā 17 (plosīties, skraidīt pa meitenēm, naktīs negulēt) un pēc tam saļimst ar miokarda infarktu – tā ir atmaksa. Kad sieviete, kura aizmirsusi sevi, pārsteidz savu vīru kopā ar mīļāko – tā ir atmaksa.

Atmaksa pienāk, kad cilvēki ir nejūtīgi pret sevi. Kad aizvieto jūtīgumu ar gribu un kontroli. Atmaksa vienmēr pārsteidz nesagatavotu. Tā nepatīkami atver acis, apstulbina un liek pārskatīt savu pasaules redzējumu. Tā, iespējams, atrodas uz pašas izturības robežas.

Atmaksa, ja nenogalina, maina visu dzīvi. Tas ir tā, it kā tu neprātīgā  ātrumā skrien tumsā, neieslēdzot gaismu, un atduries betona sienā un tavā galvā viss apgriežas kājām gaisā. Tas ir tad, kad tu ignorē realitātes gabaliņus, bet pēc tam saņem visu vienā lielā gabalā.

Maksa
Maksa ir pavisam kas cits. Tā ir pieaugušu, apzinātu cilvēku prerogatīva, kuri līdzsvaro savus mērķus, laiku un iespējas. Viņi izvēlas korektu veidu, kā var sasniegt šos mērķus.

Piemēram, vīrietis vēlas atlikt miljons rubļu, pelnot divsimts tūkstošus mēnesī, uzbūvē savu finansu plānu uz gadu un sasniedz savu mērķi. Viņš zin, ko viņam maksā atlikt šadu naudas summu. Un zin, ko saņems rezultātā. Piemēram, sieviete vēlas notievēt un metodiski izstrādā fizisko nodarbību plānu pusgadam, tā vietā, lai mocītu sevi ar diētām, cenšoties nedēļas laikā “ielīst” fitnesa standartā.

Maksa vienmēr liek cilvēkam justies spēcīgakam, sajust savas robežas, sastapties ar veiksmi. Baudīt savas plānošanas augļus un virzīties tālāk uz priekšu.
Tāda ir atšķirība starp maksu un atmaksu. Atmaksa ir nejūtības pret sevi un pasauli rezultāts. Maksa – apzinātības un jūtīguma rezultāts.
Tāda, lūk, kustība dažādos virzienos. Kādā virzienā tu dodies?

Aglaja Datešidze
Dateshidze.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Luteklītis

398731_335498583156872_381053319_n

Bērns, kura vecāki izdabā visām viņa kaprīzēm, nodrošina visu viņa vēlmju piepildīšanos – neatkarīgi no tā, patīk mums tas vai nepatīk, kļūst par egoistu.

Viņš jau vairs nesaprot, kāpēc gan būtu no kaut kā jāasakās, kaut kur jāpiekāpjas, kādam jākalpo.

Viņš jau no bērnības dzīvo izklaižu pasaulē, kura visa griežas ap viņa personu. Un viņš neatšķir vajadzības no vēlmēm. Viņam tās abas ir viens un tas pats.

Viņš neredz kalpošanas piemērus, jo viņa vecāki tāpat nenodarbojas ar kalpošanu viens otram. Vēl jo vairāk – ar kalpošanu bērnam. Jo īstenā kalpošana nav izdabāt bērna kaprīzēm, bet gan iedot viņam to, kas patiesi viņam vajadzīgs. Reaģēt uz viņa vajadzībām.

Vecāki nedod bērnam iespēju kontaktēties, bet aizvieto to ar baudām. Un, ņemot verā to, ka ļoti mīl savu bērnu, cenšas nodrošināt viņam arvien vairāk šīs baudas.

Un tā, izaugot, mēs domājam, ka visi mums kaut ko ir parādā. Vecākiem mums jānopērk dzīvoklis, mašīna, jāapmaksā mūsu izglītība. Mēs domājam, ka valstij jānodrošina mūs ar visdažādākajām sociālajām programmām.

Un vēl mums šķiet, ka visi par mums kaut ko domā. Kāds par mums domā slikti, kāds – labi. Un, ka pasaule griežas ap mums, un visiem ir kāda daļa gar mums.

Un tāpēc mums ir pastāvīgs sabiedrības uzmanības komplekss:

“Ko teiks citi?”

Un tāpat mums šķiet, ka visam jānotiek tā, kā mēs to gribam. Tāpēc vīram jādara tā, kā es gribu, bērniem jāuzvedas tā, kā man vajag. Un pat Dievam jādod man viss, ko vēlos.
Un sasitas ar pierēm ģimenē divi egoisti, no kuriem neviens nevēlas piekāpties. Pasaulē nāk trešais egoists, kura dēļ mēs esam gatavi upurēt savas intereses. Bet ne tik lielā mērā, lai izlīstu no savas čaulas un pieskartos ar savu sirdi viņa Dvēselei. Bet tikai tik daudz, lai arī viņam būtu sava čaula blakus mums. Jo tā ir vieglāk. Vieglāk ir nopirkt dāvanu, nekā no sirds aprunāties.

Vieglāk ir nosvinēt dzimšanas dienu kafejnīcā, nekā pašam izcept dzimšanas dienas torti. Vieglāk ir brīvdienās aizbraukt uz izklaižu centru, nekā kopā doties pārgājienā. Vieglāk ir nopirkt gatavu māju, nekā kopā to uzcelt.

Vieglāk ir algot aukli, lai viņa izaudzina bērnu.

Autors: Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc es tā dzīvoju? Zemapziņa un tās spēks

paris14

Galvenais saproti, ka tu “neesi nemaz tik slikta” un arī tie vīrieši, kurus esi sastapusi savā dzīves ceļā. Tā ir tikai programma, noteikta pārliecība, kas neapzināti formējās bērnībā un ierakstījās tavā zemapziņā.

Taču, ja tu vairs nevēlies atkārtot un turpināt šo lomu, pajautā sev, kāda es vēlos būt? pajautā savai zemapziņai:

– Kāda sieviete es tagad vēlos būt, lai manā dzīvē ienāktu laime un mīlestība?
– Kāda ir mana pašas dzīve un mans pašas dzīves ceļš?

– Kā es vēlos dzīvot un kādas es vēlos savas attiecības ar savas dzīves vīrieti?
Ja apzināti nestrādāsim ar savām iekšējām pārliecībām un programmām, tad ar laiku ar lielākām vai mazākām atkāpēm mēs vienkarši sāksim atkārtot savu vecāku likteni. Var, protams, turpināt dzīvot savas mātes dzīvi, precīzi kopējot viņas uzvedību un attieksmi pret dzīvi. Tikai, vai tu to vēlies?

Vai tava mamma ir laimīga, lai kļūtu tev par piemēru dzīvē?

Pats labākais, ko varu novēlēt visiem cilvēkiem – ir laimīgus un veselus vecākus, kuru ģimenē valda mīlestība, harmonija un prieks no katra kopā pavadītā mirkļa. Taču, ja tā nav?

Lai pilnībā pārrakstītu savu bērnību un bērnu dienu uzstādījumus, kurus daudzu gadu garumā tu uzsūci un kuri iesakņojušies tavā zemapziņā, ir labi, ja vari apsēsties, atslābināties un pafantazēt par tēmu: “Kā būtu, ja…”. Tādā veidā mēs sapratīsim, ka dzīve var būt daudz savādāka, kā mūsu vecākiem, un arī daudz laimīgāka un priecīgāka.

Pasapņo, kā būtu, ja tava mamma vai vecmāmiņa izturētos pret savu vīru ne tā, kā izturējās parasti?

Iedomājies, kā tava mamma ienāk mājās un smaida, viņa ir priecīga un laimīga, apskauj tavu tēti un saka, cik ļoti ir noilgojusies un cik ļoti priecājas viņu sastapt. Saka viņam, ka viņš ir vislieliskākais vīrs pasaulē un, ka viņa kopā ar viņu ir bezgala laimīga. Kāda attieksme pret vīriešiem tādā notikumu attīstības variantā būtu tev pašai izveidojusies?

Vizualizē savas vēlmes tālāk, iespējams, ka tu ar visu ģimeni ļoti bieži kopā pavadi savu laiku un visi jūs ģimenē cieniet un mīliet tēvu – jūsu ģimenes galvu. Un tavi vecāki ļoti bieži paliek divatā, apmeklē kino un teātri, daudz runā par savām attiecībām, apspriež savas finanses, savus tālākos plānus utt. Regulāri apskaujas, smejas, skūpstās un priecē viens otru ar dažādiem uzmanības pierādījumiem. Tavā ģimenē vīriešus ciena un nekad viņus nekritizē, tikai atbalsta un tic viņu lēmumu spēkam.

Ka šajā gadījumā tu uztvertu savu tēvu? Ja tavu vecāku ģimenē valdītu miers, saticība un mīlestība, un, ja jau kopš bērnības tev būtu ieaudzināta cieņa pret vīrieti un viņa godāšana kā pret ģimenes galvu. Kāds tad būtu tavs viedoklis par vīriešiem un tavu tēvu?

Izdzīvo tādu sižetu, kur tava mamma mīl un apskauj savu vīru un jau kopš bērnības rāda tev harmonisku attiecību piemēru ģimenē. Personīgi man tas ļoti palīdzēja.

Izdomā sev sarunu, kurā tu sarunājies ar viedu, maigu, mierīgu un laimīgu Sievieti. Ar Sievieti, kura dzīvē ir laimīga, kura mīl un ciena savu vīru, bet viņš viņu burtiski dievina. Izdomā, ko viņa tev saka un kā atbild uz taviem jautājumiem?

Kļūsti pati sev par šo Viedo, Maigo un Mīlošo Sievieti, kura vienmēr spēs dot tev īstu, pareizu un vērtīgu padomu.

Izdari visu to un iedomājies, kā veidotos tava dzīve un tavas attiecības ar vīriešiem, ja tas viss būtu tieši tā.

Galvenais, nevajag apvainot savus vecākus un nožēlot to, kas bijis. Katrs dzīvo tā, kā uzskata par pareizu un tā, kā prot dzīvot.

Ja tev patiešām gribās kļūt laimīgai un saprast, ko nozīmē būt Īstai Sievietei, vienkārši sāc tagad pati veidot savu dzīvi tādu, kādu vēlies to redzēt.

Tagad taču vairs neviens cits nevalda pār tavām domām, tagad tikai tu pati atbildi par sevi un savu dzīvi. Un tagad tikai no tevis ir atkarīgs tas, kā tu pārrakstīsi un veidosi, saliekot gabaliņu pie gabaliņa savu jauno, laimīgo dzīvi.

“Es atceros, kā sākās patiesi globālas pārmaiņas mūsu attiecībās ar vīru.

Dažkārt notika tā, ka kādu laiku it kā viss bija normāli, taču iestājās situācija, kad manī it kā iemājoja pavisam cits cilvēks, kurš runāja un rīkojās tā, kā es nekad neatļautos. Pēc šādām, lūk, “iemājošanām”  man kļuva kauns un bija ļoti nepatīkami, un mani vienmēr izbrīnīja tas, kas ar mani notiek? Un kāpēc es neko ar to nevaru padarīt? Tajā brīdī, kad es vairs nezināju, ko darīt, Visums kā vienmēr bija labestīgs un deva man atbildi.

Es pēkšņi sapratu, ka es nemaz savādāk nevarēju izturēties pret vīriešiem, jo manā dzīvē nebija bijis cita piemēra, kā kritika ģimenē un pavirša attieksme. Tad arī es sāku sev jautāt, kāda es būtu izaugusi un ko justu pret savu partneri, kā es pret viņu izturētos, ja bērnībā būtu redzējusi citu savas mammas uzvedību, ja es būtu redzējusi viņas cieņu un mīlestību pret savu vīru? Ja kritikas un mūžīgās neapmierinātības vietā, mana mamma būtu mīlējusi, apskāvusi un sajūsminājusies par manu tēti un kādas jūtas man būtu pret viņu? Un kā tālākajā savā dzīvē es būtu izturējusies pret savu vīru?

Es sāku analizēt savu uzvedību šajās situācijās un ievēroju, ka tās visas ir viena otrai līdzīgas! Vēl vairāk, mana uzvedība šajās situacijās bija precīzi tāda pati, kā manai mammai. Tad, lūk, kas!

Kaut gan kādu laiku šīs situācijas turpināja atkārtoties, es jau zināju, ka noteikti drīz vien es atradīšu kādu veidu, kas palīdzēs man visu to izmainīt.

Es sev pateicu, ka man ir divi varianti kā var attīstīties mana dzīve:
pirmais – sēdēt un vainot visā citus cilvēkus;
otrais – saprast, ka es pati esmu atbildīga par savu dzīvi un par visu, kas tajā notiek!
Es izvēlējos otro variantu un sāku rakstīt dienasgrāmatu, kurā tā arī rakstīju: “Es pati esmu atbildīga par visu, kas notiek manā dzīvē, es pati esmu atbildīga par savām attiecībām ar savu vīru”.

Es katru dienu rakstīju šādus ierakstus, domāju par to, ko nozīmē, pašai būt atbildīgai par visu, kas notiek manā dzīvē un nevienu nevainot?

Pakāpeniski, arvien skaidrāk sāka izpausties tās sievietes tēls, kāda es velējos būt. Es sāku uzdot sev jautājumus un domāt par to, kā vēl es varētu uzvesties?

– Piemēram, mans vīrs ienāk mājās – ko es jūtu?

– Kāda es vēletos būt, kā sarunāties un kā justies vīrieša klātbūtnē?
– Kā es vēlētos sagaidīt mājās savu vīru un kā ar viņu sarunāties?
– Un kā es vēletos reaģēt situacijās, kuras man ne vienmēr ir patīkamas? Iespējams, protams, kā arī agrāk, sākt rāties, pieprasīt, kritizēt un ar visu savu izskatu izrādīt savu neapmierinatību un vilšanos. Bet, vai tas strādā?
– Vai tāda mana uzvedība manu vīrieti dara laimīgu, apmierinātu, cieņpilnu?
– Vai mana neapmierinatība un pretenzijas padara mūs laimīgākus un priecīgākus?
– Vai mans vīrs vēlas atgriezties mājās, kur viņu gaida mūžam neapmierināta ar visu sieva?
Lūk-lūk, visus šos jautājumus es sev uzdevu atkal un atkal, pierakstīju savas pārdomas un analizēju to tēlu, kas bija gadu gaitā izveidojies.

Es sāku sev jautāt, vai ir iespējama cita uzvedība? Sāku saprast, ka izturos pret viņu tā tikai tāpēc, ka nekad iepriekš nebiju redzējusi savādākas attiecības ģimenē. Ģimenē, kurā apskautos, samīļotos, slavētu viens otru, atbalstītu un pieņemtu savu partneri tādu, kāds viņš ir.

Pēc tam, kad biju apzinājusies sevī negatīvu attieksmi pret vīriešiem un pozitīvu savstarpējo attiecību pieredzes neesamību, es sev jautāju: “Un ko es ar to visu varu tagad darīt?”

Luk, jautājumi, pēc kuru uzdošanas, manā dzīvē sāka notikt patiešām brīnumainas un skaistas pārmaiņas:

– Vai vispār kaut kur ir mīlošas un laimīgas ģimenes?! Un, ja reiz tādi cilvēki ir, tātad arī es varu kļūt laimīga! Tātad arī mēs ar vīru varam uzbūvēt tādas attiecības, par kādām vienmēr bijām sapņojuši. Galvenais ir saprast, kāds ir šis tēls?

– Kā cilvēki izturas un rīkojas attiecībā pret savu partneri un sevi?
– Kā tas ir, būt laimīgai ar savu vīrieti?
– Kādai man jākļūst, lai mans vīrs ar mani būtu laimīgs?
– Kādai jābūt Īstai sievietei, lai viņu cienītu un mīlētu un lai par viņu rūpētos un mīlētu visu mūžu?
Atbildot uz visiem šiem jautājumiem, es sāku rakstīt un fomulēt to savu tēlu un savu attieksmi pret savu vīru, pateicoties kam mūsu dzīvē beidzot iestājas laimes sajūta, cieņa, mīlestība, prieks un harmonija.

Es sāku vākt žurnālus un fotogrāfijas, kur vīrieši un sievietes ir laimīgi, smejās un apskaujas. Sāku izgriezt un līmēt savā albūmā sapņu fotogrāfijas, kur vīrietis ar sievieti skatās viens uz otru ar mīlestību un maigumu, un nevis vienkārši līmēju, bet regulāri to pāršķirstīju. Pēc tam aizvēru acis un iedomājos, ka visu šo es patiesi jūtu pret savu vīru, un vīrs – pret mani.

Es iedomājos, kā viņš ienāk mājās un es priecīgi un laimīgi viņu sagaidu un vienmēr apskauju, saku viņam, cik ļoti esmu noilgojusies un cik priecīga par to, ka viņš ir pārnācis mājās.

Es sāku iedomāties, ka situācijās, kad viņš kaut ko dara tādu, kas mani ne īpaši sajūsmina, es sapratu, ka tā vienkārši ir vēlme kontrolēt. Pēc tam es aizvēru acis un tinu situācijas, kad es uzvedos mierīgi, līdzsvaroti. Redzēju, kā tajā vietā, lai kritizētu un sāktu lamāties, es vienkārši smaidu un saku, ka, ja viņš patiesi ir laimīgs, tad es par viņu ļoti priecājos.

Ja situācijas skāra tieši mani un bija man nepatīkamas, es sāku macīties teikt savu sakāmo korekti un līdzsvaroti. Parastas absolūti nekonstruktīvās kritikas un lamu vietā es daudz konkrētāk sāku formulēt to:

– Kas tieši man nepatīk,
– Kāpēc man tas nepatīk,
– Un, galvenais, beigās mierīgi atskaņoju to, kā es vēlos redzēt to vai citu situāciju mūsu ģimenē.
Uzdodot sev jautājumus un atbildot uz tiem, es jautāju savai zemapziņai: kā es vēlos, lai pret mani izturētos mans vīrietis? Es sāku sapņot tā, kā sapņoju agrā bērnībā, taču saprazdama, ka tie nav tukši sapņi, bet regulāra, ikdienas  jauna manas dzīves grāmatzīme manai jaunajai dzīvei.

Es sev jautāju, kas visvairak man patīk manā vīrā un ko es vēlētos redzēt viņa attieksmē pret mani? Pakāpeniski mans pašas tēls un manu attiecību tēls ar viņu kļuva arvien skaidrāks un saprotamāks, un jo skaidrāks tas tapa manī, jo vieglākas un priecīgākas kļuva mūsu attiecības.

Pēc ilgām pardomām es apzinājos to, cik ilgi un “veiksmīgi” biju spēlējusi upura un soģa lomu, es sapratu, cik maz biju darījusi savai ģimenei un vīram. Ja precīzāk, tad izņemot kritiku, gaidas no otra cilvēka un neapmierinatību ar sevi un visu pasauli – neko vairak es nedarīju. Un tad es sev pajautāju:

– Un ko es pati daru tam, lai mūsu ģimene būtu laimīga?

– Ko es daru sava vīra labā?
– Un ko es daru, lai pati kļūtu par laimīgu un apmierinātu sievieti?
Līdz šim brīdim es biju sēdējusi un gaidījusi, ka atjās kāds princis un visu izdarīs manā vietā. Padarīs mani laimīgu, veselu un veiksmīgu. Un ar naudu nodrošinās un iemācīs laimīgi dzīvot un visu organizēs un vēl pie tā visa nēsās mani uz rokām. Bet man tā labā nekas nav jādara, es jau kopš dzimšanas esmu princese! Tikai izrādījās, ka – ne īsta princese – neapmierināta, dusmīga un ļauna un vienmēr apvainojusies par visu.

Un tad es arī sāku saprast, ka viss ir manī. Viss ir tikai manās bailēs, manā pašas neapmierīnātībā ar sevi un manā nepārliecinātībā un aizvērtībā.

Viss ir manā neprasmē patiesi un godīgi mīlēt cilvēku, ar kuru dzīvoju visus šos gadus. Tad es sapratu, ka visu laiku tikai pieprasīju un kritizēju, taču nevēlējos ieraudzīt un atzīt to, ka nenāktu par ļaunu mainīties man pašai, nevis tērēt savu enerģiju un spēkus, mainot otru cilvēku.

Ir svarīgi sev ne tikai uzdot šos jautājumus, bet arī godīgi analizēt savu uzvedību, savas reakcijas un savu attieksmi pret vīru. Es allaž sev jautāju:

– Kāpēc es uzvedos ta vai citādi?

– Vai var uzvesties savādāk?
– Vai ir vēl kādi citi manas uzvedības varianti?
– Vai mana uzvedība padara laimīgu to cilvēku, kurš ir man blakus katru dienu?
– Vai manas reakcijas un uzvedība sagādā prieku un laimi ne tikai man, bet arī viņam?
– Vai tās dara viņu laimīgāku un apmierinātāku, dod viņam spēku, pārliecību un vēlmi rūpēties par savu ģimeni?
– Un pats galvenais, vai mana uzvedība dara laimīgu mani pašu?
Soli pa solim mūsu dzīve kļuva tāda, par kādu mēs vienmēr bijām sapņojuši un pēc tik daudziem kopdzīves gadiem labākais, ko varu dzirdēt no citiem cilvēkiem: “Jūs droši vien esat jaunlaulātie, ja reiz jums tik skaistas attiecības?” – kad mēs ar vīru pirmo reizi to izdzirdējām, bijām ļoti izbrīnīti un smējāmies. Bet pēc tam visu dienu staigājām  un tikai šo frāzi vien apspriedām. Pamazām mes sākām pierast un ļoti lepoties ar to, ka mūs tā uztver. Taču noteikti nekad neaizmirsīsim to pirmo reizi, kad kāda sieviete ļoti izbrīnījās, uzzinot, cik gadus mēs jau esam kopā.

Anastasija Gai

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ar zemapziņas pārprogrammēšanu strādājam Ineses Prisjolkovas praktiskajos semināros “Zemapziņas pārprogrammēšana”, 7. oktobrī, plkst. 18:00 sākas jauns nodarbību cikls. Pieteikties var šeit:
http://www.pavasarastudija.lv/2019/09/18/seminars-zemapzinas-parprogrammesana-7-10/

30 minūtes laimei

sapnis37

Esi ievērojis, kā savā dzimšanas dienā mazi bērni ievēlas vēlēšanos, akli ticot, ka kuru katru mirkli tā piepildīsies? Viņi pieaug, pārvēršas vīriešos un sievietēs un vēlas jau pavisam ko citu. Tikai viens nekad nemainās. Mēs neievēlamies to, ko paši varam sasniegt. Mūsu vēlmes pārsniedz mūsu iespējas, tās atduras mūžībā, kosmosā, nezināmajā. Dažkārt tās ir šokējošas un prātam neaptveramas. Visi par kaut ko sapņo.
Daži uzskata otra cilvēka vēlmes par smieklīgām. Mēdz gadīties tā, ka kaut ko, par ko mēs tikai sapņojam, kāds cits cilvēks jau ir sasniedzis, vai arī kāds cits uzskata, ka tas nav tas sapnis, par kuru ir vērts cīnīties un kuru vērts sargāt. Taču mēs visi, lai kā arī nevēlētos to atzīt, esam vienoti vienā, mēs visi par kaut ko sapņojam un kaut ko vēlamies.
Mēs slēpjam savas domas, savas vēlmes un sapņus savas dvēseles vislēptākajos stūrīšos, lai neviens par tām neuzzinātu. Mēs baidāmies, ka mūs izsmies un nosodīs par tām. Baidāmies, ka kāds mūs uzskatīs par parāk bērnišķīgiem. Un, lai arī noliedzam, ka vēl joprojām mūos dzīvo šie sapņi un cerības, tas ir tieši tas, kas mūs vieno. Mēs visi sapņojam…
Dažkārt, no rīta pamostoties, es ieslēdzu mūziku un spilgti iedomājos savu vēlmi kā jau piepildījušos. Šajā pusstundā, kamēr spēlē mūzika, manas mīļākas melodijas, es savās domās pārceļos vietā, kur viss ir iespējams. Kur saplūst realitāte un fantāzijas, kur es jūtos laimīga. Kur varu būt es pati  un nebaidīties, ka mani nesapratīs. Taču pēc trīsdesmit minūtēm, atverot acis, es atgriežos realitātē. Un, neskatoties ne uz ko, es turpinu ticēt, ka, lūk, šodien vai varbūt rīt manas trīsdesmit minūtes iemiesosies dzīvē.
Visi cilvēki ir atšķirīgi, katram no mums ir savi uzksati par ticību, dzīvi un mīlestību. Katram no mums ir atšķirīgas profesijas un dzīves ceļš. Taču ir kaut kas, kas mūs vieno… Šīs trīsdesmit minūtes un ticība tam, ka reiz tās kļūs par īstenību…
Marisa
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Problēmas dzīvē

68312328_2005472509552562_5587503343992832_n

Problēmas cilvēka dzīvē tiek dotas viņa garīgajai izaugsmei, lai viņš kaut ko kardināli mainītu, kļūtu spēcīgāks, viedāks, gaišāks, patstāvīgāks, iemacītos domāt, analizēt, paust gara spēku, mainot savu dzīves veidu. Izdziedināties no egoisma un žēluma pret sevi, cilvēks var tikai PATS caur mīlestību pret sevi, PATS savām paša rokām, tāpēc, ka tad, kad cilvēks sevi mīl, viņu vada sirds nevis ego. Tad viņam nevajadzēs nosodīt un apvainot citus. Viņš velti vairs netērēs savu dārgo laiku un enerģiju.

Ja cilvēks daudz grib un uz kaut ko pretendē, bet neveic nekādus soļus, lai iecerēto sasniegtu, tad tavā priekšā ir īsts egoists, kurš žēlo sevi, ar to piesedzot savu slinkumu un bezpalīdzību. Lūk, arī sanāk, ka jātiek skaidrībā ar savu egoismu, jādara konkrētas lietas, lai sevi atjaunotu un pilnveidotu savas rakstura īpašības un pārstātu sevi žēlot. Tad cilvēkam atradīsies arī spēks un pozitīvisms un noteikti tam sekos vēlamais rezultāts.

Lai tas notiktu ir jāattīsta sava atvērtība informācijai, jāattīsta darba mīlestība, jāaudzē sevī mīlestība pašam pret sevi un jādalās šajā mīlestībā ar apkārtējo pasauli. Vienmēr ir jābūt gatavam pārmaiņām un no grūtībām baidīties nevajag, tās mūs norūda.

Protams, nāksies pārskatīt savas dzīves vērtības, jāapzinās sevi kā cilvēku, kuram uz šīs zemes ir sava loma un misija.

Sāc dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, dod sev tiesības būt Cilvēkam, kas nozīmē saņemt savu personīgo pieredzi, transformēt savas bailes, mainīt pārliecības, īstenot savas vēlmes un nesodīt sevi pārāk skarbi.

Dzīvo šeit un tagad, un zini, ka ikviens tavs lēmums mainīs sekas, patīkamas vai ne tik patīkamas, tāpēc ir svarīgi uzņemties atbildību par savām domām, par savām sajūtām, par savu rīcību – savu dzīvi. Un, galvenais, iemācīties pieņemt sevi tādu, kāds tu esi, tāpēc, ka tāds tu esi viens vienīgais un ļoti svarīgs Visumam tieši tāds.

Protams, egoisms pretosies šādām pārmaiņām, taču neatlaidība, ar mīlestību darīts darbs sevis pilnveidošanā, noteikti dos pozitīvus rezultātus. Un tā, garīgi pilnveidojoties un atjaunojoties tu uzkrāj sava Dveselē mīlestību, pabaro sevi ar mīlestību un radi mīlestības pilnu atmosfēru ap sevi. Padari savu pasauli labāku un tu dosi nenovērtējamu artavu Visuma pilnveidošanā.

Avots: Silvas Metode
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tā gribās dzīvot!

ignite

Reiz dzīvoju es, kura vienā ne īpaši jaukā dienā zaudēja vēlmi dzīvot. Pavisam. Un es nolēmu satikties ar Dzīvi, lai pie viena no tās arī atvadītos. Un viņa ieradās: spilgta, koša, dzīvespriecīga, brīnumaina, brīva un laimīga. Es pat nedaudz apskaudu: kāpēc es tā nedzīvoju, ne reizi, ne vienu pašu dieniņu?

Bet Dzīve prot domas lasīt. Lūk arī atbildēja:

– Tu aizliedz sev dzīvot. Tu neatļauj sev būt šeit un tagad. Tu neatļauj sev būt laimīgai. Jā, var, protams, ilgi rakņāties tavā pagātnē un atrast tur tūkstošiem iemeslu aizliegumam dzīvot: gan mamma, kad tevi iznēsāja domāja, vai dzemdēt tevi vai tomēr nedzemdēt; un arī vainas sajūta tev ir no agras bērnības, kad mamma tev stāstīja, cik smagas bija dzemdības; un arī vecmāmiņas un vectētiņi, par tevi rūpējoties, bija sastāstījuši simtiem frāžu par to, cik briesmīgi ir dzīvot šai pasaulē (“te bīstami!”, “neskrien, nokritīsi un sasitīsies!”, “ja neklausīsi atnāks babajs un tevi nozags”). Un no tā laika tu redzi šo pasauli bīstamu, briesmīgu, pilnu dažādu slazdu un iemeslu ciešanām. Tā arī šķiet, ka laimīgās bērnības vispār nebija. Un, jo tālāk, jo šīs pārliecības kļuva arvien nelokāmākas: bail dzīvot. Tieši tā arī vairs negribas dzīvot. Un patiešām: kur tad ir tas prieks, miers, laime galu galā!?

Es apmulsusi klausījos un biju nesaprašanā. Kamēr Dzīve ieturēja nelielu pauzīti, lai atelpotos. Lūk, tad es arī uzdevu šo sakramentālo visu laiku un tautu jautājumu:

– Ko tagad darīt?

Dzīve pasmaidīja, pāris-trīs reizes apgriezās deju solī (izradās, viņa tāda viegla un gaisīga, galīgi ne resna un smagnēja) un teica:

– Mana mīļā, lūk, tev pildspalva un papīrs. Apsēdies un uzraksti sarakstu no lietām, kuras tu izdarītu, ja vien nebaidītos dzīvot. Kā tu gribētu pavadīt kaut vai vienu dienu Dzīvojot uz “pilnu klapi”?

Tikai, Dieva dēļ, tevi lūdzu, bez klišejām: tipa pamēģināt visu aizliegto un kaitīgo…. Man no šiem “dzīvespriecīgajiem” jau nelabi metas, ne prāta ne fantāzijas. Atver savu sirdi un uzraksti to, kas tajā slēpjas, ko tu patiesībā vēlētos.

Es palocīju galvu, dziļi ieelpoju, sajutu, kur atrodas mana viedā Dvēsele un uzrakstīju sekojošo.

– Es gribētu izdarīt daudz vairāk labus darbus (vēl labāk – slepenos) un vairāk pateikties. Vienmēr esmu jutusies neērti, kad izsaku šādas vēlmes un parasti tāpēc sevi apstādinu.

– Es gribētu pamēģināt kaut reizi palūgties. No sirds. Ar saviem vārdiem. Vienmēr esmu izjutusi kaunu un man šķita, ka par mani smiesies, tipa, ko tu tāda vecmodīga.

– Gribētos biežāk smaidīt un nebaidīties smieties. Parasti es cenšos sataisīt ļoti nopietnu seju vai, gluži otrādi – bēdīgu. Galvenais, neatšķirties no citiem un nespīdēt ar savu individualitāti.

– Ļoti gribētos piedot visiem, uz kuriem esmu apvainojusies. Pateikt viņiem to tieši acīs un apskaut.

– Man gribētos izskatīties tā, kā redzu sevi sapņos. Skaisti ģērbties, būt dabiski pievilcīgai un neuztraukties  par to, ko par mani padomās.

– Man vienmēr ir gribējies iemācīties braukt ar kalnu slēpēm un izšūt. Un vēl iemācīties spāņu valodu.

– Uzrāpties kalna virsotnē un nokliegties: “Ehei!”

– Nebaidīties elpot. Nesmejies par mani, Dzīve!

– Iztaisnot muguru un nesaliekties līkumā.

– Nopirkt sev suni. Lielu. Spalvainu. Labestīgu.

– Imācīties cept pīrāgus.

– Pamēģināt, kā ir dejot intuitīvās dejas.

– Tieši tagad izpeldēties upē. Neskatoties uz to, ka ir auksts un, nedomājot par to, ko cilvēki teiks.

– Pavadīt vairākas brīnumainas stundas grāmatu veikalā un nejust vainu par to, ka es esmu tik laimīga un neko tādu noderīgu šobrīd nedaru.

– Nodibināt Klubu “Tiem, Kuri Vēlas Dzīvot”.

Dzīve noklausījās manas “vēlmes” un skaļi aplaudēja, sakot: lieliski, tad kur problēma?

Un es sajutu, ka man nav nekādu problēmu sākt tā dzīvot. Burbuļojoša, verdoša enerģija pamazām sāka atbrīvoties no stingro aizliegumu gūsta.
Lai rezultātu nostiprinātu, mēs vēl kādu brīdi pastaigājāmies abas ar Dzīvi. Viņa man iemācīja skatīties uz dzīvi ar bērnu acīm – viņi vienmēr ir tikai šeit un tagad, priecājas par pasauli un visu, kas ar viņiem notiek. Mēs bijām tajās vietās, kur gulēja mirstošie un viņu skatienos es ieraudzīju vienu un to pašu nožēlu: Vai nu viņi bija DZĪVOJUŠI maz vai nemaz, visu laiku dzinušies pēc kaut kādiem rēgainiem sapņiem, pavadījuši savu laiku steigā un bailēs. Un vēl es redzēju milzīgu vēlmi dzīvot to cilvēku acīs, kuri bija saņēmuši otro iespēju, pēc reanimācijas vai izglābti avārijās.

Lūk, tā mēs abas ar Dzīvi roku rokā devāmies turp, kur sauca mani Jaunais, daudz laimīgākais Liktenis. Un tagad es droši un pārliecināti varu teikt: Ak, Dievs, kā gribas DZĪVOT!

Ņina Sumirē
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Kā iemācīties priecāties par dzīvi

baudi91

Kā iemācīties priecāties par dzīvi. Atbrīvošanās no karmas.
Atļaujot sev dzīvot tā, kā tu vēlies, tu atbrīvojies ne tikai no daudzām problēmām, bet arī atbrīvo  citus cilvēkus no savām pretenzijām.
Karma sastāv no daudziem sarežģītiem stereotipiem.
Ir tāda laba frāze – “neieciklējies”.
Karma ir ieciklēšanās vai apstāšanās ciklā, kuram bija jau jābūt pārvarētam. Tā nozīmē to, ka tu velc sev līdzi nākotnē to, kā tajā nevajadzētu būt – pagātni. Ja cilvēks sevī nes nepabeigtus pagātnes pārdzīvojumus, viņš nespēj atbilst šim brīdim. Viņš atnes tagadnē to, kā dvēselē nevajadzētu būt. Tieši tādēļ viņš kļūst par neirotiķi. Viņš jūt neatbilstību starp veco un jauno situāciju un zaudē spēju pielāgoties. Lai pārstātu dzīvot pagātnē, ir vienkārši jāsajūt, jāpadomā, jāievēro, jāatstrādā, jāizdara līdz galam, jāpabeidz un jāatstāj šī situācija. Iespējams, tas arī ir galvenais cilvēka darbs, pateicooties kuram viss parējais izdosies pats no sevis.

Bailes ir ieciklēšanās. Ilūzija – tāda pat ieciklēšanās. Mokošie kauna un vainas pārdzīvojumi – tā arī ir ieciklēšanās, tāpēc, ka tie saistīti ar līdz galam neatstrādātiem sižetiem.

Atbrīvošanās no ieciklēšanās ļauj cilvēkam uzvesties pareizi un rezonējoši atbildēt uz notiekošo. Cilvēks ir dzīva savas vides daļa. Un, ja viņš neatbrīvojas no vecā, viņš it kā atslēdzas no realitātes un kļūst svešs apkārtējiem.

Atbrīvošanās no karmas rada brīvību, bet brīvība rada bailes pašam savā priekšā. Brīvība cilvēku biedē. Viņš ir decentralizēts: nav mērķu, nav robežu, nav žoga, nav rāmju. Cilvēks ir pārbijies un sev jautā: “Un, ja nu pēkšņi es vēlēšos kādu nogalināt?”  Nē, normāls cilvēks nevienu nevēlēsies nogalināt. Viņam pat prātā neiešausies pārkāpt kopmītņu likumus. Vēl vairāk, jo brīvāks cilvēks, jo normālāks viņš kļūst. Un arvien mazāk viņa dzīvē ir sliktas rīcības. Taču iekšēji viņš pilnībā izmainās. Viņš pārstāj būt atkarīgs no jebkā. Un atbrīvošanās no jebkuras pieķeršanās ir pirmā brīvības no karmas pazīme.

Cilvēks pārstāj būt programmējams. Viņš nezin, ko darīs pēc divām stundām. No kurienes gan viņam zināt, kas viņam iepatiksies pēc divām stundām. Viņš jūtas pilnībā saplūdis ar straumi, kas ļoti harmoniski veido viņa dzīvi. Viņš jūt, ka tas Spēks, kas viņu vada, ir saprātīgs. Un šis Spēks ir iedots viņa Dvēselei, atbilstoši tieši tam, kas viņam patīk, viņa prioritātēm.

Mēs esam brīvi no karmas, kad dzīvojam tā kā liek sirds, nevis prāts; pēc sajūtām, intuīcijas, nevis shēmas. Kad mēs dzīvojam esošajā momentā nevis nepatikšanu gaidās, aizspriedumos un bailēs. Par to ir ļoti viegli runāt, taču ļoti grūti realizēt parastajā dzīvē. Tāpēc, ka vārds “nedrīkst” ir ļoti dziļi iekļuvis mūsu dvēselēs.

Pieķeršanās neseniem notikumiem pagaidām rada mazu karmu. Taču, ja cilvēks cieš no tā, ka pirms 30 gadiem iestājās nepareizajā augstskolā – tā jau ir pilna karma!

Atstiepjot sev līdzi pagātni savā tagadnē, mēs turpinām vairot kļūdas.

Nav normāli, ka cilvēks 2015. gadā vēl joprojām emocionāli pārdzīvo 2004. gada notikumus. To vairs nav. Taču tie dzīvo mūsu galvās, kā izgāztuvē. Kā atbrīvoties? Izmest! Dīvainu iemeslu dēļ šo elementāro operāciju veic retais. Reti kurš izvēdina savu zemapziņu, pārskata savus atmiņu failus, tīra to. Cilvēka atmiņa ir kas līdzīgs kabatām, kuras piepildītas ar visādiem krāmiem, no kuriem žēl ir atbrīvoties. Un šis nejaukais ieradums tālāk tiek pārnests arī materiālajā dzīvē, kad cilvēks nevēlas atbrīvoties no nevajadzīgajām lietām! Un tas jau ir milzīgi liels karmas simbols. Ja mums nepietiek gara spēka, lai atbrīvotos no materiālajiem uzslāņojumiem, tad vēl jo grūtāk bū atbrīvoties no saviem pagātnes pārdzīvojumiem.

Brīnumaini ir arī tas, ka vairums ļaužu krāj parsvarā nepatīkamos pārdzīvojumus. Sabiedrībā uzskata, ka būt cietējam ir skaisti. Kad kāds apraudas, tam uzreiz visi pievērš uzmanību, bet tad, kad smejas, cilvēki sķībi skatās. Kad cilvēks ir slims, mēs viņam aktīvi jūtam līdzi, bet tad, kad viņš saka: viss ir kārtībā, mēs cenšamies viņam iemest sprunguli ritenī: “Uz kā rēķina tad tu esi laimīgs?” No šī sabiedrības uzstādījuma ož pēc kaut kā ļoti velnišķīga. Cilvēki it kā ir pārņemti ar masu psihozi un viņiem neapzināti gribās izskatīties nelaimīgākiem, kā ir patiesībā.

Visaptverošais “nedrīkst” un pagātnes atkritumi ir galvenais visu sociālo problēmu pamats, visu noziegumu un konfliktu pamats. Ar kādu entuziasmu cilvēki mēdz runāt par ko ka karma ir ietinusi visu pasauli. Un neviens nesaka, ka patiesībā mierīgi no tās var atbrīvoties, un dzīvot laimīga cilvēka dzīvi.

Bet trakākais ir tas, ka mēs pat nevēlamies iedomāties to, ka esam laimīgi. Mēs nevaram būt mierā ar vesela, priecīga un smaidīga cilvēka tēlu. Tas mums nepatīk.

Negatīvajos pārdzīvojumos nav nekā ne svēta ne vērtīga! Tie padara bezspēcīgu psihi un izsūc visas sulas. Notrauc tos nost kā beigtus odus!

Bet kāpec cilvēki nevēlas to darīt? Viens no iemesliem ir sociālās izvēles. Cilvēks baidās dzīvot bez ierastajām slimībām, ierastajām nepatikšanām, bez ierastām un jau tik tuvām kļuvušām ciešanām un mokām. Cilvēks baidās, ka viņam nāksies mainīt dzīvesveidu, paziņu loku un varbūt pat darbu – kāda tur stabilitāte? Laimīgam cilvēkam jādzīvo pavisam citā vidē. Tāpēc daudzi cilvēki dod priekšroku ierastajam un atsakās no patīkamā, un rada mītu par to, ka normālu stāvokli sasniegt ir ārprātīgi grūti.

Lai kļūtu par laimīgu cilvēku ir jāsaprot tas, ka tev nav obligāti jācieš.

Atrisināt problēmu nozīmē atļaut sev kļūt citādam, jaunā kvalitātē, atbrīvot sevi no sevis vecā, no sava ierastā dzīvesveida. Taču mēs balstāmies uz iesīkstējušo vidi un tās stereotipiem un sakām, ka pat tad, ja vēlēsimies mainīties viss vienalga atgriezīsies iepriekšējā stāvoklī. Nekā tamlīdzīga! Ja kādā brīdī cilvēks nolemj kļūt laimīgs, viņš elementāri pārvarēs visas grūtības. Taču šim lēmumam ir jābūt radikālam.

Ir jāsaprot, ka tad, kad kļūsi laimīgs, tu traucēsi citiem būt nelaimīgiem
Kad cilvēks pāriet no ierastā uz patīkamo, viņš iegūst absolūto psiholoģisko aizsardzību. Viņš kļūst nesasniedzams negatīvajām sabiedrības ietekmēm. Daudzi viņu uzskata par vienaldzīgu, cietu neatsaucīgu. Neirotiķi ir izdomājuši milzīgu epitetu vārdnīcu, lai viens otru ievilktu slimību valgos.
Cilvēks, kurš stingri ir nolēmis būt laimīgs, kļūst imūns un šī hipnoze vairs nevalda pār viņu.

Apkārtējie sākumā viņu uztver aizkaitināti. Taču, ja tu esi kļuvis laimīgs un tas kādam nepatīk, priecājies. Viņš palēnām pietuvojas tev. Turpini būt laimīgs. Ir sākusies laimes suģestija. Tu pamazām iekļūsti viņa psihē. Sākumā viņš šausminās, dusmojas: “Tā nevar būt. Kāpēc tev tāds apmierināts ģīmis?” Bet pēc tam pats tādu rāda – ar labklājīgu stāvokli arī var aplipināt.

Prieku var iedvest, tāpat kā visu negatīvo. Dieva plānā  cilvēks ir laimīgs. Prieks ir Dieva žēlastība. Ja tu esi priecīgs, nepazeminot citus un nepaaugstinot sevi, tu nemanāmi iedvesmo skaistam lietām,
Prieks ir tikpat “lipīgs” kā naids un jekura slimība.

Ja tu to atcerēsies, tev būs savi sekotāji. Viņi vairs nebrīnīsies par to, ka “esi jucis”. Viņi pieradīs pie tevis tāda un pēc tam arī ieradināsies priecāties. Nemaz nav tik grūti to paveikt. Piemēram, vērsies pie sevis ar vārdiem: “”Tagad pasmaidīsim!” un pamēģini to atkārtot kā devīzi pēc iespējas biežāk. Tā mēs savu psihi sadalām divās daļās: ieradums un jauns stāvoklis. Vēršanās pie jaunā jābūt noturīgai un patīkamai – noturīga brīvības un neatkarības sajūta: “Lai kaut visa pasaule sagāžas, bet slims es nevienam neesmu vajadzīgs. Lai kas arī notiktu, bet nelaimīgs es nevienam neko labu neizdarīšu. Nelaimīgs es nevarēšu cilvekiem iedot to, kas viņiem vajadzīgs – prieku, spēku, enerģiju. Bet sākumā laimīgam jākļūst man pašam.” Kā? Sāc ar smaidu!

Prieks nav nekas ārkārtējs “no citas pasaules”. Tas jau sākotnēji mūsos ir ielikts. Un, jo vairāk cilvēkus mēs aplipināsim ar prieku, jo vienkāršāk būs dzīvot.

Un rodas grupiņas, kolektīvi, kuros ir pietiekami daudz priecīgu cilvēku. Un tādu spēku pūlis vairs nesalauzīs. Tas jau ir ugunskurs nakts tumsā, kuram apkārt sapulcējas atdzīvojušies “miroņi”.
Protams, lai paustu prieku un patiešām tajā nostiprinātos, atbrīvotos no karmas, ieciklēšanās, negatīvās atmiņas un sižetiem, ir vajadzīgs ļoti liels personīgais spēks.

Spēka uzkrāšanas avoti
1. Pretēji sabiedrības viedoklim – esi gana bezkaunīgs, lai būtu laimīgs. Sagatavojies tam, ka daudziem tas nepatiks. Rezultātus vari gaidīt ne uzreiz – apmēram pēc viena saules gada. Vēro sevi, kad esi depresijā, kad uzskati to par savu kritienu, pieplakšanu zemei, pašcieņas samazināšanos un esi gatavs atjaunoties, zinot, ka šī piepūle noteikti atvērs tevī iekšējo prieka avotu.

2. Personīgā spēka avots ir prātīga pašanalīze ar devīzi “Ko tu tads – nelaimīgs?”. Pamēģini skaļi izrunāt savas nelaimes iemeslus. Tev nāks smiekli, kad pats izdzirdēsi tās muļķības, kas tev liek justies nelaimīgam.

Protams, ir grūti izvilkt savu Dvēseli ārā no visa, ko tev iedvesuši un tu pats sev esi iedvesis. Tāpat skaidrs, ka slikts garastāvoklis bojā veselību un indē visu mums apkārt – un ar prātu mēs to saprotam. Mēs jūtamies bezspēcīgi no tā, ka pastāvīgi jūtam viens otram līdzi un mūsos ārkartīgi spēcīgs ir nelaimes līdzpardzīvojuma stereotips. Mēs neprotam līdzi priecāties, līdzi jautroties. Protams, mūs neviens nesapratīs, ja mēs sāksim priecāties kapsētā. Taču arī tad, kad apstākļi prasa, lai tava seja būtu nopietna vai bēdīga, pacenties saglabāt iekšējo mieru, prieku un gaismu. Padomā par to, ka tam vienalga bija jānotiek, šķiršanās ir gluži dabiska, arī tu kādreiz aiziesi un arī parējie aizies. Tāds ir dzīves cikls. Kad aiziet mīļotais cilvēks, mēs žēlojam paši sevi. Jo ne jau viņam bez mums, bet mums bez viņa ir smagi. Tādas sēras ir egoistiski pārdzīvojumi, kas vērsti tikai uz mums pašiem un tas ieausts visas kultūras paternos un uzvedības modeļos. Mums šķiet, ka mēs izpildām kādu morālo pienākumu, bet patiesībā žēlojam tikai sevi.

3. Personīgo spēku var imitēt. Šī imitācija atmodina iekšējā Spēka avotu. Ja tev ir slikti, pacenties iedomāties, ka tu jau esi spēcīgs. Tu stāvi uz skatuves ka aktieris. Nospēlē stipra cilvēka lomu. Spēlē pa īstam, kamēr neapniks. Spēle ir vienkārša metode, kā izsaukt Spēku. Cilvēka ķermenis ir veidots tā, ka, ja mēs sākam spēlēt mums vajadzīgo lomu, tad tai līdzi nāk arī atbilstošs iekšējais stāvoklis. Kā Minhauzens, mēs sevi aiz matiem velkam āra no purva. Un ir svarīgi atcerēties, ka Dvēsele un ķermenis ir vienoti un vienoti ir arī psihe un fizioloģija. Kad izmantojam šo metodiku prieka virzienā, lai atbrīvotos no sociālajiem ieradumiem, mēs reāli arī iegūstam šīs īpašības.

Diemžēl cilvēki vienmēr meklē visādus attaisnojumus: “Ko gan es tēlošu, ja Dvēselē ir tik slikti?” Pats briesmīgākais ir tas, ka šādās pārdomās paiet visa dzīve. Rērihs reiz teica, ka līdzijust var cilvēki, bet līdzi priecāties – tikai eņģeļi. Kad mēs atbildam ar prieku uz prieku, kad mēs atzīstam, ka prieks ir labāk kā mūsu mūžīgās skumjas, mēs kalpojam Dievam, Dabai, kļūstam par šī prieka geizeriem. Mēs atveram sirdī slēģus un no turienes izplūst maiga un priecīga straume.

Pārdot Dvēseli velnam nozīmē dzīvot “kā visi”. Atdot ķermeni, prātu, garastāvokli, laimi, laiku masām. Es nerunāju par cilvēkiem, kuri veido masas. Pūlis ir atsevišķs subjekts, kaut kas ļoti garlaicīgs un pelēks. Ikviens cilvēks ir vērtīgs, kad atdalās no pūļa. Ezoterisma uzdevums ir cilvēkus izvest no pūļa un likt lai katrs cilvēks justos vērtīgs, nepaceļoties virs citiem, lai cilvēks neuzticētos balsīm, kas tam liek bēdāties. Patīkamāka ir Dieva balss Dvēselē. Un cilvēks, kurš atļauj sev priecāties, nevēlas dzīvot kopējā muļķībā, tumsā un pelēcībā. Viņš pagaidām vēl nevar visus izglābt, bet sākumā vismaz izglābs sevi. Bet pēc tam “aplipinās” ar šo izglābšanos parējos.

Novēlu tev prieku, laimi un labklājību.
Oļegs Persidskis vk_Ezo_News
Tulkoja: Ginta Filia Solis