Vai tev slikti dzīvojas?

slikti dzivojas

Vai tev slikti dzīvojas?
– Nopērc kazu!
Ir tāda ebreju anekdote.
Atnāk pie rabīna “cietējs” un žēlojas:
– “Dievs, esi žēlīgs. Mājiņa maziņa, bērnu daudz, māte kopjama, elpot nav ko, dzīvot nav kur…”
– “Bet tu nopērc kazu!”
– “Kādu kazu?”
– “Īstu! Kas blēj un kura regulāri ir jāslauc…”
– “Un kur man to kazu izmitināt?”
– “Izmitini pie sevis mājās. Pēc tam redzēsi, kas notiks”.

“Cietējs” nopērk kazu un dzīvo. Viss, kā iepriekš: māte veca, bērni, elpot nav ko, dzīvot nav kur, un vēl kaza blēj un grib, lai to slauc.

Atkal viņš skrien pie rabīna:

– “Es sajukšu prātā no tādas dzīves! Pakāršos! Ko man darīt?”
– “Pārdod kazu!”

Uz kādu laiku iestājas miers. Bet, kad pēc pāris dienām rabīns satiek “cietēju” un jautā:
– “Kā Tu dzīvo?”
“Cietējs” laimīgs atbild:
– “Ja tu zinātu, kāda laime dzīvot bez kazas!”

Čīkstētāj, nopērc kazu. Tev slikti dzīvojas? Gribi saslimt? Vai tad, ja tev vēzi atradīs, būs labāk? Vai, ja tu kāju salauzīsi, vai mašīnu sasitīsi, vai no tevis aizies mīļotais cilvēks? Vai tevi “nopludinās” kaimiņi? Gribi problēmas? Kas vēlas problēmas, tas lai sūdzās par veselību. Tev Dievs dos problēmas un tu būsi laimīgs: “Ak, Dievs, cik labi bija agrāk, un vakardien bija tik brīnišķīgi! Laime bija tik tuvu!”

Mani, draugi, nevajag sūdzēties un čīkstēt. Mēs dzīvojam unikāli paēdušā pasaulē. Unikāli skaisti apģērbtā pasaulē. Mēs dzīvojam veselīgā, komfortablā pasaulē, kurā tiek cienītas personības tiesības. Mūs neviens ar varu nestieps verdzībā. Mūs neviens nepiespiedīs darīt to, ko mēs nevēlamies. Ar mums ņemsies un “cackāsies”, un jebkurš policists, kurš agrākajos laikos būtu iekrāvis ar steku pa galvu, teiks: “Cienījamais pilsoni, uzrādiet lūdzu jūsu dokumentus. Esiet tik laipns, panāciet šurp.” Cenšas ievērot cilvēktiesības, savadāk tagad nevar, savādāk būs jāatbild likuma priekšā. Tad, kāpēc jūs sūdzaties? Ko jūs velaties?

Kas vajadzīgs cilvēkam, lai viņš nečīkstētu?
Ko tev iedot, lai tu būtu apmierināts? Ieslēdz savu fantāziju!
Labi, tevi izmitinās Karību jūras salā, iedos jahtu, bezmaksas mājiņu uz diviem, trīs mēnešiem un ēst un dzert visu, ko vien vēlies. Tu būsi laimīgs? Tikai divas dienas. Un, ko pēc tam? Tālāk – saule karsta, smiltis asas, ananāss sīksts, jahtai motors niķojas…. Atkal sāksies. Atkal viss būs slikti.
Sliktam viss ir slikts, labam – labs.

Es uzklausu grēksūdzes, sarunas, sūdzēšanos, visu ko uzklausu – no rīta līdz vakaram. Kā ikviens garīdznieks, es esmu piekusis no čīkstēšanas. Kāpēc  gan nepasakāties Dievam? Kāpēc jūs ierodaties šeit baznīcā, Dieva Valstībā, šajā svētajā vietā, lai atkal sūdzētos un čīkstētu? Kāpēc altāra priekšā to visu turpinat: “Dievs, dod man to un dod man šito!” Kāpēc nepasakaties? Pateicība ir labākās zāles pret garlaicību un drūmām domam.
Jāsāk savos sprediķos cilvēkiem mācīt: “Pārstājiet prasīt! Pateicieties un slavējiet Dievu”. Jūs tikai padomājiet, cik labi mēs dzīvojam.
Esam izglītoti. Labi paēduši. Lai tā būtu ēduši mūsu senči! Ja mūsu senči ieraudzītu tās delikateses, ko mes ēdam, noteikti sacītu: “Nu gan, brālīši, paradīzē dzīvojat!” Ja viņi varētu ielīst vannā ar siltu ūdeni un izstieptu kājas zem silta ūdens un stundiņu vannas putās pagulētu, un ieslēgtu televizoru, kādu skaistu dziesmiņu paklausītos, viņi noteikti jums teiktu: “Ar ko gan jūs esat pelnījuši tādu brīnišķīgu dzīvi? Ko tādu labu esat izdarījuši? Mēs savā laikā dzīvojām savādāk, un daudz nečīkstējām. Sausiņu grauzām un priecājamies.”
Mācītājs Andrejs Tkačovs
Tulkojums  © Ginta Filia Solis

 

Advertisements

Tā ir mana maģija

maģija111

— Ar ko tu nodarbojies?
— Es praktizēju maģiju.
— Tas ir kas līdzīgs kā iespaidot citus cilvēkus? Burt, pārvaldīt stihijas?
— Ne gluži. Es tev parādīšu piemēru.

Viņš apklusa, kafijas tasīti pabīdījis nedaudz malā, un klusi vērās tukšumā. Bet pēc mirkļa turpināja.
– Lūk, paskaties uz oficianti, kura grozās šajā zālē gluži viena, skraida no viena zāles gala uz otru, cenšoties izpildīt visus pasūtījumus, kas nāk ložmetēja šāvienu ātrumā. Viņa sāk nervozēt, kļūst neuzmanīga un, tādā veidā var uzgāzt savas paplātes saturu kādam apmeklētājam.
Taču pietiek vien kādam no cilvēkiem, kuriem viņa laikā nav atnesusi ēdienu, uzsmaidīt viņai, pateikties un teikt “paldies, neuztraucieties, viss ir labi”. Viss! Un šajā brīdī viņas saspringums var beigties, viņa atslābināsies, nedomās par to, ka kavē un viss pagalam, un sāks uzvesties adekvāti. Mīļi, atsaucīgi, sirsnīgi sagaidīt un apkalpot klientus.

Un, lūk, ienāk kārtējais apmeklētājs, firmas īpašnieks, pasūta savu kafiju un apsēžas pie galdiņa. Viņš jau no paša rīta ir nikns, jo sieva atkal viņu ir krāpusi, viņš nogulēja darbu, gada beigas, viss jāuzspēj. Bet te, pēkšņi, oficiante viņu mīļi apkalpo, kā iesakaujot siltā mīļuma plediņā – vien ar pāris labiem vārdiem.

Un viņš sēž un domā: “Nav taču viss nemaz tik slikti. Un kafija garda, arī laiks ārā jauks. Un skats pa logu brīnišķīgs”. Šī cilvēka rīts jau ir izmainījies, viņš ir lieliskā garastāvoklī, iziet no kafejnīcas, smaida un dodas uz ofisu, kur viņu sagaida padotie un klienti, kuri ir atkarīgi no viņa garastāvokļa un tā, kā viņš vadīs darbus savā firmā. Šoreiz tas būs viegli un nepiespiesti.
Pie ieejas viņu ar savu slotu aizķer apkopēja, atstājot uz biksēm netīru strīpu. Viņa sāk atvainoties, sola aiznest bikses uz ķīmisko tīrītavu, saka, lai viņš atvelk viņai daļu no algas par to, ka bija tik neveikla. Bet viņš mīļi pasmaida un saka: “Neuztraucieties, nekas nav noticis. Katram var gadīties.” Bet varēja taču atlaist. Bet šai apkopējai ir pieci bērni, kuri jāaudzina vienai. Viņa varēja pazaudēt darbu, bet viss beidzās labi.

Un tas viss dēļ tā, ka vienkāršs puisis kafejnīcā uzsmaidīja oficiantei.

Viņš atkal apklust, izdzer savu kafiju un pasauc oficianti. Pasaka dažus labus vārdus, uzsmaida, novēl skaistu dienu un uzvelk mēteli. Un es ievēroju smaidu oficiantes lūpu kaktiņos.
Un viņš skatās uz mani un, tāpat smaidot, man saka:
— Lūk, mana maģija.

Autors: Asja Rezņicka
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Ko DRĪKST sieviete?

briva sieviete

Es te no rīta aizdomājos par sievietes sarežģīto likteni, par to, kas viņai jādara un kas nav jādara. Viņa taču visu laiku visiem visapkārt ir kaut ko parādā, ne tā?

Bērnībā viņai bija jābūt labajai meitenītei, viņa nedrīkstēja būt puika – huligāns. Viņai bija jāiet studēt augstskolā, lai iegūtu izglītību. Viņa nedrīkstēja pati izlemt, ko darīs pēc skolas beigšanas.
Viņai bija ātrāk jāaprecas, lai nepaliktu vecmeitās. Viņai bija jāmīl savs vīrs, pat tad, ja tas bija pilnīgais m… un viņa nedrīkstēja šķirties (pat tad, ja viņš bija pilnīgais m…).

Nu, labi, sievietei apnika būt visā šajā, un viņa nolēma, ka ies uz turieni, kur viņai neteiks, ko viņa nedrīkst darīt, bet pateiks, ko darīt var un drīkst.

Un viņa devās pie “vēdistiem”, un tie viņai pateica: tev jābūt sievišķīgai, viedai, jāvalkā garas kleitas un jāpiepilda savs vīrs ar savu enerģiju, un tu nedrīksti strīdēties, valkāt bikses un strādāt vairāk kā 3-4 stundas dienā.

Pēc tam viņa aizgāja pie reliģiozajiem sludinātājiem, kuri teica: tev katru dienu ir jāskaita lūgšanas, jāseko visiem baušļiem, tu nedrīksti uzdot pārāk daudz jautājumus un rīkoties “nepareizi”, tas ir grēks un pār tevi nāks Dieva sods.

Pēc tam viņa aizgāja pie personības izaugsmes treneriem, kuri viņai pateica, ka ir jāiziet no savas komforta zonas un jāizmaina sevi, ka viņa nedrīkst būt pasīva un darīt tikai to, ko vēlas, jo tad tas vispār būs “gatavais bērnu dārzs”. Un, vispār, uz pasauli ir jāskatās pozitīvi, visu laiku jāsmaida, un ir nepieļaujami skumt, dusmoties un būt depresijā.

Pēc tam viņa devās pie feministēm, lai kaut vai tur viņai kāds pateiktu, ka viņa drīkst darīt to, ko vēlas. Bet ta vietā izdzirdēja: tev jābūt tādai, kādu daba tevi radījusi, tu nedrīksti krāsoties, tu nedrīksti darīt jebko, lai iepatiktos vīrietim. Savukārt “childfree” piemetināja, ka viņai jadzīvo vienai un jāpriecājas par savu dzīvi un esību, un nekādā gadījumā nevajag kļūt par sava bērna vergu, tā šķiroties no sava skaistuma un brīvības.

Un, lūk, stāv sieviete – viņas priekšā visas šīs izkārtnes ar absolūti pretrunīgiem baušļiem, un daudzi rādītājpirksti vienlaicīgi norāda un balsis noskalda: Tev jādara! Tu nedrīksti! Sieviete tā nerīkojas! Brīvai sievietei pienākas!… Un, iespējams, viņai ļoti, ļoti sagribās visus šos gudros ļaudis aizsūtīt tālu…, taču, kā dzīvot tālāk? Kur iet? Kas viņai vispār jādara, un kurš būs tas, kurš viņai to pateiks?

Mīļās Sievietes!

Jūs drīkstat būvēt karjeru, un drīkstat to nebūvēt, bet greznot māju un cept pīrādziņus.
Jūs drīkstat veidot ģimeni, bet drīkstat arī dzīvot vienas (un pat ar kaķiem, ja tā vēlaties).
Jūs drīkstat ticēt Dievam un iet baznīcā, bet drīkstat arī ticēt superstīgu teorijai.
Jūs drīkstat būt izlēmīgas un asas amazones, kuras brīvi medī mežos, bet drīkstat arī kamoliņā satinušās murrāt sava mīļotā cilvēka azotē.
Jūs drīkstat dzemdēt bērnus, censties būt labas mammas (kā to pašas esiet nolēmušas), vai arī nedzemdēt, jo šķiet, ka dzīvē ir citas prioritātes.
Jūs drīkstat iet personības izaugsmes ceļu un kļūt par “labāko savu versiju”, izejot no komforta zonas, vai arī neaiztikt savu personību vispār un iekārtot vēl labāk savu komforta zonu, lai tajā būtu vēl ērtāk.
Jūs drīkstat priecāties un dejot, bet drīkstat arī dusmoties, raudāt un būt depresijā.
Jūs pat drīkstat nebūt skaistas, mīlētas un laimīgas, ja vēlaties.

Un jūs drīkstat darīt to, ko vēlaties izdarīt, ja reiz tā esat nolēmušas.
Jūsu lēmumiem ir sava cena, kuru nāksies maksāt, un arī blaknes, kuras var jums nepatikt.
Ja esat savu izvēli veikušas apzināti, uzņemoties atbildību par tās sekām, un esat mierā ar šo cenu, tad tāds lēmums ir cieņas un apbrīnas vērts, pat tad, ja kādam tas nepatīk.

Un pat tad, ja izdarījāt izvēli, bet neizskaitļojāt visas iespējamās sekas, vai vispār sapratāt, ka tā bija kļūda…. jūs taču drīkstat kļūdīties!!! Vai ne?!

Jūs drīkstat ar savu dzīvi rīkoties tā, kā uzskatāt par vajadzīgu, jo tā ir jūsu dzīve. Jūs pat drīkstat to nolaist podā, jo tā ir jūsu dzīve. Vai arī jūs drīkstat dienu no dienas iet uz sev svarīgu mērķi, atmetot visu lieko – un arī tās ir jūsu tiesības.

Un vēl viena noslēdzoša doma: kad jums saka gudrus un viedus vārdus, un tajos izskan “tev jādara”, nomainiet tos uz “tu drīksti” un pārlasiet vēlreiz. Iespējams, tā šie vārdi dos atvieglojuma un brīvības sajūtu.

© Aleksandrs Davidovs
Avots: facebook @arhisomatika
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta FS
Pateicos Tev, Līga Šīrona, ka rūpējies par to, lai es varetu darīt to, ko vēlos 🙂

Tas ir tik vienkārši…

siena8

Tas ir tik vienkārši – pagriezienā piebremzēt, lai gājējs pāriet ielu: tad viņa mētelis un tava sirdsapziņa paliks tīri.
Tas ir tik vienkārši – pateikt bērnam, kurš saplēsis eglītes mantiņu: “Nekas, mazulīt, – tas ir uz laimi!”, nevis pusstundu kliegt tā, it kā viņš būtu saplēsis nevis mantiņu, bet tavu sirdi.
Tas ir tik vienkārši – piezvanīt mammai šodien, nevis pēc tam.
Tas ir tik vienkārši – pēc izrādes piecelties un aplaudēt, kājās stāvot: tavas kājas izturēs, nebaidies, bet māksliniekiem būs patīkami, aplausi ir viņu balva, citas nav.
Tas ir tik vienkārši – paturēt savu viedokli pie sevis, ja tu kaut kam nepiekrīti, bet enerģiju, kura aiziet indīgām piezīmēm un komentāriem, iztērēt kaut ko radot.
Tas ir tik vienkārši – būt pateicīgam un teikt “paldies” par to, ka tevi palaida apsēsties, ātri atbildēja uz tavu vēstuli, piekrita ar tevi pusdienot; tāpēc, ka, ja godīgi, tev neviens neko nav parādā: ne vecāki, ne kolēģi, ne draugi.
Tas ir tik vienkārši – pateikt “nē” visam, kas nav tev tuvs: cilvēkiem, kuri nodara sāpes un ar kuriem tev nav līdzīgas vērtības, rupekļiem un meļiem, sliktai mūzikai, garlaicīgām grāmatām…
Cieni sevi:
“nē” – visam, kas tevi grauj,
“jā” – visam, kas padara tevi laimīgu.
Jo tas taču ir tik vienkārši: aizsūtīt SMS ar vārdiem “es Tevi mīlu!” – vienkārši tā, bez iemesla, tāpēc, ka tev ir paveicies un tev ir kam to uzrakstīt.
Tas ir tik vienkārši – pārkāpt noteikumus, izskatīties smieklīgam, nogulēt vai uzvilkt pašu krāšņāko kleitu pašā pelēcīgākajā dienā un ēst omleti un griķu putru no svētku servīzes.

Brīnumaini, bet no tādām mazām lietām – no visiem mūsu “paldies!”, “nekā briesmīga!”, “es esmu ar tevi!”, “es tevi mīlu!”, “es tā priecājos par tevi!” – izveidojas mūsu “vienkāršā”, bet ikviena cilvēka kārotā cilvēciskā laime.

@arhisomatika facebook
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Būt optimistam

prieks7

Spēja it visā saskatīt ko pozitīvu, ir brīnišķīgs ieradums. To zin daudzi. Teorētiski. Taču kā šo ieradumu iedzīvināt? Tas noteikti nav tik vienkārši kā šķiet?

Kāda ir vide un cilvēki tev apkārt? Ja mamma, vīrs un brālis ir pesimisti, protams, nevar runāt par to, ka tas tevi nekādi nebūs iespaidojis. Taču ieteikt nekomunicēt ar saviem tuvajiem cilvēkiem būtu aplam.
Taču ikvienam no mums ir iespējas paplašināt savu paziņu loku un, to darot, tajā noteikti uzradīsies kāds cilvēks – “šķiltava”, cilvēks – optimists, pilnīgi noteikti uzradīsies. Un komunicējot ar šādiem cilvēkiem, arī tu pats noteikti kļūsi daudz pozitīvāks, aizrautīgāks, interesantāks un laimīgāks.
Par ieradumiem. Atceries: lai rastos jauns ieradums ir vajadzīgas vismaz 21 dienas (citi saka – 30, citi – 100, bet tas nav būtiskākais). Katrā gadījumā, lai ieradinātos pozitīvi domāt un just, ar šo ieradumu ir jāstrādā, jāpierod pie tā un tāpēc – raksti sev zīmītes, liec atgādinājumus telefonā, nēsā gumiju ap roku – un tā pamazītiņām tu ieradināsi sevi justies labāk. Kādas frāzes – afirmācijas skaitīt: Es esmu brīnišķīgs cilvēks”, “Es visu varu”, “Mana pasaule man palīdz”.
Pēc iespējas biežāk pacenties paskatīties uz situāciju no malas. Kā “skatītājs”, kā “vērotājs” (ļoti daudz par to raksta Vadims Zēlands, Ekharts Tolle, par apzinātu dzīvošanu). Tu neesi lugas dalībnieks – tikai vērotājs. Un arī uzvedies tā, it kā redzētu to visu no malas.
Un, vēl. Šis jau ir no Norbekova metodikām: pirms jebkuras savas darbības uzsākšanas: domās uzvelkam sev muskuļu korseti, piedomājam pie savas stājas, iztaisnojamies un pasmaidām un tad ejam. Un pasaule caur tavu smaidu un labo garastāvokli sāk spēlēties jaunās krāsās.

Būt optimistam ir lieliski.

Es par šo daudz domāju pēc tam, kad biju izlasījusi Ineses Zanderes interviju ar Vizmu Belševicu “Ne man kas bijis, ne būs” žurnālā Rīgas Laiks. Protams, katram mums ir sava dzīve un pieredze, un nav tiesību spriest par kādu, jo mēs taču nezinām ne viņu, ne viņa dzīvi, ne uzdevumus. Bet man kļuva ļoti skumji par to, ka cilvēks ar tādām sajūtām dzīvo, ka tādas sajūtas ienes savā ģimenē.
Citēju tikai vienu rindkopu: “Manai darba biedrenei Laumai, rakstnieka Roberta Sēļa meitai, bija tāds sauciens: “Ak, es nelaimīgā!” Man tas pielipa. Un, ja ilgi sauc “ak, es nelaimīgā”, rodas arī atbilstoša runa — “nelaimīgā, vai tu kafiju dzersi?”

Mēs te visi esam tādi “nelaimīgie”, esam saraduši, bet mums ir tik dažādi dienas ritmi. Mums nav tā, ka apsēžamies visi kopā pie galda un apspriežam dienas notikumus, jūtamies tuvi. Nē, mēs katrs savā kaktiņā kaut ko paēdam. Savu tuvumu mēs neko īpaši neizrādām. Par Dvīņiem raksta, ka viņi neciešot fiziskas saskares. Es patiešām diezko neciešu. Nebučoju ne savus bērnus, ne mazbērnus. Mums, ja runa ir par stilu, te valda atturīgais stils. Mēs neizgāžam pār ģimenes locekļiem katrs savas sāpes un samilzumus. Ja nu vienīgi ir nepieciešams kādu rīcību paskaidrot, jo citādi tā varētu likties pilnīgi neizprotama, tad tas pāris vārdos tiek pateikts: situācija ir tāda un tāda. Viss.”

Ļoti laba un dziļa intervija, taču sajūta pēc tās viena: es tā negribētu dzīvot:
https://www.rigaslaiks.lv/rigas-laiks-25-gados/ne-man-kas-bijis-ne-bus-19602

Izdari izvēli, vai arī dzīve to izdarīs tavā vietā

kurpes

Ilgi izvēlēties un mocīt sevi ar šaubām, nav nekādas jēgas. Situācija ātri mainās un tāpēc vajag ātrāk izlemt un izdarīt izvēli. Vai arī dzīve to izdarīs mūsu vietā. Un resurss pa šo laiku izbeigsies…

Tā es jaunībā nevarēju izvēlēties: baltos zābaciņus vai kurpes uz papēžiem. Naudas bija maz, es biju Maskavā, un tur ieraudzīju zābakus un kurpes. Es ilgi mocījos, visu nakti negulēju, no rīta steidzos uz veikalu – un nav, ne kurpju, ne zābaku. Viss pārdots. Tikai filca botas un briesmīgas čības palikušas.

Nav jēgas ilgi izvēlēties un mocīties šaubās.

Kāpēc gan bija vajadzīga šī briesmīgā šaubu nakts? Tā grozīšanās no vieniem sāniem uz otriem, šīs nemitīgās domas un aprēķini? Tas viss izradījās gluži lieks.
Un nākamajā dienā arī nauda mainījās – toreiz tā bija gluži parasta lieta. Un par manu kurpju naudu varēja nopirkt vien cukurgailīti komerckioskā.

Nav jēgas ilgi izvēlēties un mocīties šaubās.

Situācija ātri mainās un tāpēc vajag ātrāk izlemt un izdarīt izvēli. Vai arī dzīve to izdarīs mūsu vietā. Un resurss pa šo laiku izbeigsies… Un tad visu dzīvi tu atcerēsies kurpes un zābakus, un tie ar katru gadu šķitīs arvien labāki. Un atcerēsies šo mokošo šaubu pilno nakti.

Pirmais impulss un doma parasti ir vispareizākie. Protams, jebkurā lietā un attiecībās pastāv risks. Risks ir vienmēr. Taču labāk atgriezties mājās ar skaistiem zābakiem, nekā tukšām rokām un cukurgailīti uz kociņa. Patīk – ņem, kamēr pats nāk rokās, kamēr ir tāda iespēja.

Pēc tam, iespējams, neko īpaši arī nevajadzēs. Ja nu vienīgi filca botas un briesmīgas čības – tās vienmēr ir pārdošanā un tām vienmēr nauda atradīsies. Nedārgi, gandrīz par velti un arī izvēlēties īpaši nevajag.

Autors: Anna Kirjanova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Jo laimīgāk cilvēki dzīvo, jo vienkāršāk tie ģērbjas

sieviete sviterī

Valstis, kurās katra otrā studente izskatās kā stila ikona – atrodas vismaz ceturtajā desmitniekā “laimes reitingā”.

Laimes indekss un ģērbšanās maniere

Jo laimīgāk cilvēki dzīvo, jo vienkāršāk tie ģērbjas. Pie šāda secinājuma es nonācu, kad studēju ikgadējo ANO atskaiti par laimes līmeni pasaulē. Jau no 2011. gada regulāri, katru gadu tiek veikti pasaules laimes pētījumi. Jā, jā, nemaz nesmejieties. Ļoti nopietni zinātnieki ir izstrādājuši tehnoloģijas, ar kuru palīdzību var noteikt cilvēku laimes līmeni, viņu objektīvo labklājības līmeni, tāpat arī viņu pašu subjektīvo novērtējumu tam, cik laba ir viņu dzīve. Un pēc tam viņi salīdzina šos rādījumus pa valstīm un sastāda šo valstu pilsoņu Laimes Reitingu.

2017. gadā pirmais laimīgo valstu TOP10 izskatījās šādi:

1. Norvēģija
2. Dānija
3. Islande
4. Šveice
5. Somija
6. Nīderlande
7. Kanāda
8. Jaunzēlande
9. Austrālija
10 Zviedrija

Šajā pašā sastāvā, tikai mainoties vietām, šīs valstis reitingā atradās arī iepriekšējos gados.

Ziniet, kas tās vieno? Izņemot to, ka tajās ir augsts cilveku dzīves līmenis, augsti sociālie standarti un gandrīz vai komunisms (šī vārda labākajā nozīmē)? No modes blogera viedokļa, visas šīs valstis vieno ļoti vienkāršā to iedzīvotāju attieksme pret apģērbu!

Tās valstis, kas uzskatāmas par augstās modes un stila likumdevējām, kurās uz ielām street-style fotogrāfi ķer savus ideālos modes tēlus; valstis, kurās katra otrā studente izskatās kā stila ikona – šajā reitingā atrodas kaut kur ap 40 vietām. Francija 32. vietā, Spānija – 37., Itālija, kur katrs jaundzimušais jau no dzimšanas brīža zin, kā pareizi stilīgi uzlocīt bikses – vispār 50. vietā! No 157 izpētītajām valstīm, vismaz trešdaļa valstu dzīvo laimīgāk par itāļiem.

Un kas tad šajās laimīgajās valstīs tas notiek? Tur neviens neuztraucas par to, par cik milimetriem, atbilstoši VOGUE pēdējiem uzstādījumiem, ir jāuzloka bikses. Valkā to, kas ir ērts un īpaši “necepas” par to, vai tas ir vai nav moderni. Džinsas, kedas, parkas. Dānijā vai Holandē, redzot pa priekšu ejošu pāri, ne uzreiz sapratīsi, kurš no tiem ir puisis un kurš – meitene, tik ļoti līdzīgi tie saģērbušies.

Daži mani pazīstamie vīrieši bija briesmīgi neapmierināti ar to, kā ģērbjas sievietes, piemēŗam Zviedrijā. “Nav uz ko skatīties” – viņi teiktu. “Vai tad tās ir sievietes?” – tā viņi teiktu. Taču, lūk, paradokss, spriežot pēc pētījumu rezultātiem, Zviedrija ir ļoti laimīga valsts. Tātad šīs sievietes nejūtas nelaimīgas no tā, ka nenēsā zīmuļsvārkus, neskrien no rīta uz darbu augstpapēžu kurpēs uz 10cm papēžiem un pilnā ekipējumā – frizūra un meikaps kā no salona. Un vēl vairāk, izskatās, ka arī vīrieši šajās valstīs īpaši necieš no tā, ka viņu sievietes 24 stundas diennaktī 7 dienas nedēļā neizskatās kā eksponāti pasaules modes industrijas sasniegumu izstādē.

Varbūt laimei vispār nav obligāti sekot modes trendiem un ļoti cītīgi piemeklēt pareizo svārku formu pēc figūras tipa? Varbūt var justies laimīga arī vienkāršā apģērbā bez kāda lieka stresa?
Varbūt tad, kad cilvēks jutas laimīgs, aizsargāts un mierīgs, kad viņam nevajag katru dienu kaut ko pierādīt un visiem demonstrēt savu statusu, tad tādam cilvēkam džinsos un adītā džemperī ir ļoti ērti baudīt dzīvi?

Es nesen rakstīiju par to, cik vienkārši un atbrīvoti ģērbjas sievietes Izraēlā. Tad, lūk, neticēsiet, Izraēla šaja reitingā ir 11. vietā. Un kā jūs domājat, vai kopējais laimes un apmierinātības līmenis ietekmē to, kā sievietes ģērbjas? Vai arī tā vienkārši ir sakritība.
Autors: modes blogere Клеш
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS