Šobrīd ir muļķīgi gaidīt no dažādām prognozēm konkrētus datumus un ciparus, jo šobrīd mēs atrodamies varenas upes straumē, kur jebkurš iemestais akmens izmainīs visu plūsmu. Jautājums ir tikai viens, vai šajā plūsmā personīgi tu nokļūsi atvarā, vai peldēsi tālāk maksimāli gludi un plūstoši. Un tas ir tavas telpas radošā spēka jautājums un tas atkarīgs no tā, cik labi tu dzirdi sevi un proti pieņemt visus savus stāvokļus, lai kādi tie arī būtu – skumji, mutuļojoši, nomākti, smagi, slimīgi. Pieņemt kā pārejošus, pieņemt to, ka tas vienkārši notiek.
Kāpec nevajadzētu klausīties ļaunu vēstošas prognozes? Kāpēc nevajadzētu veltīt savu uzmanību sliktu vēstošām prognozēm? Tāpēc, ka kamēr tu esi dzīvs šajā ķermenī, šajā avatarā (Dvēsele taču nekur nepazudīs un nekad nemirs), bet kā persona, kura šeit spēlē savas lomas, no tevis ir atkarīgs tas, kurp tu virzi savu enerģiju. Un, ja tu savu enerģiju dod uzmanībai uz kaut kādiem katastrofāliem notikumiem, TU IEGULDIES TO RADĪŠANĀ. Nekādi „ļaunie spēki” nespēj tos radīt, tikai cilvēki ar savu enerģiju un savām emocijām var tos realizēt – visu, ko vien vari iedomāties. Bet mums simtiem gadu ir mācījuši radīt katastrofālus notikumus. Un brīnumaini ir nevis tas, ka Zeme vēl joprojām ir dzīva, turpina savu evolūciju un visi atslēgas momenti jau ir aiz muguras, un iziets ir arī neatgriešanās punkts – planēta neaizies bojā. Ne tas ir brīnumaini. Brīnumaini ir tas, ka tas viss noticis ar tik mazu asinsizliešanu. Lūk, tāds ir to ļaužu spēks, kuri savu uzmanību velta priekam un apbrīnojot šīs Pasaules skaistumu. Tās Pasaules, kas Dieva radīta, lai mēs varētu izbaudīt dzīvi ķermenī, baudīt krāsas, aromātus, komunikāciju ar tik ļoti atšķirīgām sevis pašu daļiņām.
Tāpēc pamani to, kas tevi iedvesmo, dod savu uzmanību tam, kas tevi iepriecina, piepildi ar savu uzmanību to, kam esi pateicīgs.
Lietū saslapināji kājas, priecājies, ka mētelis sauss. Tieši tas arī ir tava nākamā dzīves mirkļa radīšanas brīdis. Nevis kaut kādu prognožu salīdzināšana, prognožu, kuras citi cilvēki izlaiž caur sevi un translē pasaulei, bet tieši to, ko tu pats jūti, tieši tas tev un tavai tuvākajai apkārtnei konkrēti rada realitāti. Tas, ko tu jūti un kā tu jūti savu pamatvibrāciju.
Mums katram kaut kādos brīžos gadās būt laimīgiem, jautriem, pateicīgiem, jautājums ir tikai viens, cik laika no visas savas dienas tu esi labsirdībā vai vismaz līdzsvarotā pieņemšanas stāvoklī. Lai radītu šo stāvokli un atbrīvotu sevi no mentālajām prāta projekcijām, kas piepildītas ar pagātnes pieredzi un šībrīža brūkošās matricas trokšņiem, katru dienu, katru stundu IR JĀVĒRŠ UZMANĪBA UZ SEVI.
Pašreizējā vēsturiskajā brīdī viss tik ātri mainās. Šodien daudziem ir kļuvis skaidrs – Dzīve ir viena. Individualitātes materiālā pasaule ir tās enerģijas stāvokļu atspoguļojums, tas ir, pašreizējā brīdī izpaustā Gara augļi. Un, ja agrāk šis atspulgs bija ļoti novēlots, dažkārt gadiem ilgs, tad šobrīd harmonisks un piepildīts iekšējais stāvoklis uzreiz dod labklājības paplašināšanos, galvenais ir neiekrist sava prāta vērtējumos un argumentācijās, pagātnes salīdzinājumos un konkurencē.
Ļoti ilgu laiku uz Zemes valdīja maksimālas iegremdēšanās matērijā periods un attiecīgi materiālo vērtību pārākums pār iekšējām, garīgajām. Cilvēki smagi pārdzīvoja kataklizmas un sacentās, lai sasniegtu rezultātus miera laikā. Tomēr daudzi pēdējās desmitgadēs ir sākuši izjust eksistences bezmērķību, dzenoties pēc ārējo panākumu “burkāna” – sociālā stāvokļa un finansiālajām iespējām. Ir kļuvusi acīmredzama iekšējās harmonijas lielā nozīme dzīvībai un veselībai.
Jau pagājušā gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā sākās kolektīvs apziņas pavērsiens pretējā virzienā: no sīvas konkurences un bailēm izdzīvot līdz visa vienotības un katra unikalitātes sajūtai. Daudzās valstīs tas sakrita ar dažāda veida kataklizmām, jo īpaši PSRS sākās perestroika, iznīcinot agrākos dzīves cietokšņus. Un tas, kurš nebija stingri piesaistīts materiālajai apziņai, vispārējā haosa vidū jutās kā svaigs vējš, kas nes brīvību, neskatoties uz ārējiem satricinājumiem. Un tad šī sajūta sāka pieaugt, vēršot cilvēci uz iekšējām vērtībām – godīgumu pret sevi, sirsnību, savas dvēseles nemirstības atcerēšanos un redzamo spēles rezultātu trauslumu.
Iepriekšējos polārā dalījuma laikmetos materiālās un garīgās tēmas tika nevis vienkārši šķeltas, bet gan pretnostatītas. Materiālā labklājība gandrīz neizbēgami tika sasniegta, noraidot dvēseles balsi, un cilvēki, kas meklēja atbildes uz mūžīgiem jautājumiem, ignorēja materiālos uzdevumus, zinot, ka šos ceļus nav iespējams apvienot.
Tā kā mēs visi esam ne reizi vien iemiesoti tad vienā, tad atkal citā lomā, tad līdz šim ikvienam ir neapzināta pieredze gan atteikties no materiālās dzīves priekiem (arī ķermeņa priekiem), gan spēlēties ar materiālā plāna pārmērībām, kas bieži vien noveda pie fiasko. Taču jau līdz 21. gadsimta sākumam kvantu fizika bija pierādījusi pasaules vienotību, atpazīstot tās enerģētisko dabu gan materiālos objektos, gan garīgajā emocionālajā darbībā, un kopš aptuveni 2012. gada pieaug to cilvēku skaits, kuri apzinās, ka viss ārējais ir “iluzors” un ir tikai iekšējās atspulgs, kas nepārtraukti pieaug. Masu apziņa ir tik ļoti progresējusi, ka pat populārās publikācijās un televīzijas kanālos sāk runāt par ārējo problēmu sekundāro raksturu un iekšējās harmonijas vērtību.
Arvien vairāk cilvēki priekš sevis atklāja to, ka nav tikai ķermeņi, ka skrējiens pēc ārējām vērtībām neļauj atpazīt un sadzirdēt sevi pašu īsto un ka kopumā ir kāda cita realitāte, nevis tā, ko esam pazinuši līdz šim.. Un, ka šajā Jaunajā realitātē ir citi noteikumi, citi potenciāli un pavisam cits brīvības līmenis. Arvien vairāk cilvēku sāka novērtēt nevis karjeras sasniegumus un materiālos uzkrājumus, bet gan dzīves mirkļus blakus saviem mīļajiem, vienatnē ar sevi un dabu – ESĪBAS mirkļus.
“Esības” stāvoklis jau vispār ir matērijas eksistences pamats. Ko nozīmē “būt”? Tas nozīmē sajust sevi ne tikai kā noteikta dzimšanas gada cilvēku un pat ne kā ķermeni ar dvēseli, bet gan kā Dvēseli – Vienotās Apziņas individuālu fokusu, kas šo pasauli uztver caur ķermeni.
Ne domas par to, ka kaut kā pietrūkst, bet pateicīgas sajūtas mirklī ļauj izdzīvot katru mirkli pilnvērtīgi un veidot labākās iespējas.Tieši mirklis “tagad” ir apziņas un matērijas krustpunkts.Tas, ko tu piedzīvo, nosaka to, ko tu redzi sev apkārt. Tāpēc ir tik svarīgi apzināties savu stāvokli un labot to no iekšpuses, esot savas realitātes saimniekam, nevis apstākļu upurim. Ir svarīgi precīzi sekot savas sirds kompasam.
Un te nu ir iespējami divi maldīgi priekšstati. Pirmais ir saistīts ar vēlmi dzīvot kā līdz šim – cilvēki joprojām cenšas kompensēt savu iekšējo tukšumu ar materiālajiem sasniegumiem, viņi no visa spēka cenšas izgrābt, iegūt, nopelnīt, sasniegt, gūt panākumus, cerot, ka tas nesīs laimi. Bet otrs ir nicinājums pret materiālo plānu, jo nav spējas to kontrolēt caur iekšējo stāvokli, un tāpēc notiek iesaistīšanās spēlēs par garīgām tēmām.
Vispirms pastāstīšu par otro virzienu. Atteikšanās no materiālajām vēlmēm un iedziļināšanās pseidogarīgumā arī ir pagātnes programma, kad, lai sajustu augstfrekvences enerģiju klātbūtni savā dzīvē, bija jāatsakās no materiālā komforta, personīgās mīlestības, veselības utt. Atcerieties, piemēram, vientuļniekus, klaidoņus un mūkus, kuri aiziet askētismā… Lieta tāda, ka agrāk īsti nebija iespējams apvienot garīgo un materiālo, nebija iespējams “kļūt apgaismotam”, pilnībā nepakļaujot miesas vajadzības un ego aicinājumus. Šobrīd ir citi laiki – šobrīd vienotība ar dvēseli ikdienas lietās ir ne tikai iespējama, bet pat vitāli nepieciešama! Tikai piepildot savu ikdienu ar harmoniskām pateicības, pieņemšanas un apbrīnas enerģijām, mēs varam saglabāt vitalitāti un piesaistīt veiksmīgu notikumu attīstību pašreizējā pārejas perioda haosā. Tagad spēja pacelties no mijiedarbības ar matēriju – sajust savu ķermeni, pieskārienu, skaņas, aromātus, krāsas – var atgriezt mūs “tagad” mirklī, paaugstinātt mūsu vibrācijas un palīdzēt sajust dzīves vērtību. Ne velti mēs esam iemiesoti materiālajā pasaulē.
Otra medaļas puse – kad cilvēks, palaižot garām “esības” stāvokli, sāk cītīgi censties “darīt” un “iegūt”. Šobrīd ši pieeja vairs nenes augļus.
Neatkarīgi no tā, cik neticami lielas pūles tu pieliec, lai cik pārdomātus plānus tu nekal, nekas neizdosies, ja tu nepratīsi izbaudīt to, ko dari, un ja tavu rīcību noteiks nevis vēlme dalīties ar pasauli, bet gan vēlme iegūt.
Turklāt, jo vairāk cilvēks cenšas šai ceļā, jo vairāk viņš ieslīd vai nu nosodījumā (savā un citu), vai izmisumā, vai dusmās, vai alkatībā, atdodot savu enerģiju postošiem haotiskiem viesuļiem. Starp citu, uz to balstās finanšu piramīdas un dažādas viltus mācības, kas sola iemācīt kļūt bagātam, palīdzēt īstenot savu potenciālu, piepildīt vēlmes utt. Šajā gadījumā upuris rada bendi: “Mani nav grūti piemānīt, es pats priecājos, ka esmu maldināts!”
Jebkurā gadījumā resursa zudums un zaudējumi vibrāciju skalā ir garantēti – līdz vilšanās, izmisuma, nosodījuma un citiem destruktīviem stāvokļiem. Ja tu atrodaties tādā cilpā, kurā atbildību par savu labklājību tu nodod kādam citam – vienkārši atzīsti to bez sevis nosodīšanas (kā varēju, tā dzīvoju!) Un sāc no šī punkta, lai radītu sev citu iekšējo stāvokli.
Mūsu prāts tiecas pēc ārējiem sasniegumiem, jo tam ir pārliecība, ka tieši objekti un notikumi dara cilvēku laimīgu. Tikmēr visiem ir zināms, ka kaut kas, kas pieder, pats par sevi neko nedod. Ja iekšpasaulē pietrūkst mīlestības un pašvērtības, lai cik daudz tu saņemtu ārpusē, iekšā tas nepaliks. Tikai neapmierinātība pieaugs.
Galu galā mūsu Dvēsele nevar vēlēties lai tai kaut kas “pieder”. Dvēsele zina, ka ceļo šeit ar vienu mērķi: atklāt sevī jaunu gaismu šīs pasaules ainavā – Mīlestības gaismu un sajust spēju radīt un dot.Un došana notiek caur sirdī atvērtām durvīm kopējai dievišķajai plūsmai. Un visas materiālās pasaules “neērtības”, visas neveiksmes savās lomās – vienalga, vai tās būtu ģimenes vai profesionālas, tikai spiež cilvēku apzināties: ieskaties sevī, pieņem bez vērtēšanas un sprieduma to, kas ir, un sāc kopt jauno.
Mūsu ķermenis un visi fiziskie objekti ap mums ir mūsu spēles instrumenti šajā iemiesojumā. Vienkārši ir pienācis laiks, kad jāatceras garīgā un materiālā vienotība, neaizmirstot ārējā Spēlē par savu patieso Būtību.
Un te nu uzdevumi mums katram ir atšķirīgi. Cilvēkam, kurš sākotnēji bija orientēts uz “esības” stāvokli un, iespējams, ir nodzīvojis daudzus klosteru iemiesojumus, ir jāiemācās kaut ko vispār vēlēties, atzīt materiālo labumu klātbūtni savā dzīvē un sākt tos baudīt. Kādam, kurš vairāk koncentrējas uz darbību un piederību, gluži pretēji, lai atcerētos savu nemirstīgo būtību un zemes iemiesošanās mērķi.
Jaunajai paaudzei, par laimi, nav visu šo izkropļojumu un viņi zina, kā harmoniski apvienot plaukstošu materiālo eksistenci un koncentrēšanos sirdī. Bet visiem pārējiem es gribu atgādināt, ka ar katru dienu izkrišana no Sirds uz Prātu, no Dvēseles uz Ego, atgriešanās no Lielā Spēlētāja pie mazā tēla kļūst arvien postošāka. Un Dzīve ar visu savu notikumu ritējumu mudina koncentrēties, pirmkārt, uz sirdi.
Šajā gadījumā materiālie labumi mūsu īpašumā ir tikai patīkams bonuss. Galu galā, kad esi ar vēlmi pieņemt, īpašums pie tevis atnāk automātiski – pareizās lietas, ērts apģērbs, piemērots mājoklis… Šim nolūkam tev nav jāpieliek īpašas pūles, milzīgi jāplāno, jāorganizē pasākumi, cilvēki utt. Viss notiek dabiski, es pat teiktu maģiski. Piemēram, tu domā: “Būtu jauki, ja es varētu sev nopirkt jaunas kurpes”, un tu tās vienkārši “pa ceļam satiec”. Prātā iešaujas doma, ka gribi kādu noteiktu ēdienu vakariņās, nāc mājās – un tavs vīrs to jau ir pagatavojis. Tu sapņo par ziediem un pateicīgie klienti tev tos atnes. Tas ir ideāls variants, kas atspoguļo vibrāciju radīšanas principu.
Atceros, apmēram pirms 25 gadiem es lasīju frāzi no Šri Aurobindo: “Dievs ir mūžīgais bērns, mūžīgi spēlējoties mūžīgajā dārzā.” Toreiz man šī doma ļoti patika, bet sapratu to tikai vēlāk. Bērns ir tas, kurš, spēlējoties, veido pasauli sev apkārt. Tādā pašā veidā mēs kā viena Radītāja šķautnes veidojam pasauli sev apkārt caur sevi, ar savām darbībām. Tāpēc baudīsim zemes izpausmes un būsim radoši materiālajā plānā, neaizmirstot, KAS MĒS PATIESĪBĀ ESAM.
Tagadne ir kā cilvēks, kurš vienmēr ir blakus, bet kurš zaudē tam, pēc kura alkst, sapņojot par skaisto un domājot, ka tieši tajā ir laime…
Un tikai tumšos laikos, kas kā ar necaurredzamu miglu nogriež gan pagātni gan nākotni, sākumā rodas vajadzība un pēc tam jau arī nepieciešamība beidzot saskatīt visu, kas ir tieši tagad….
Un tā ir tikšanās ar sevi, to, kas esi šodien. Un ar savu paša dzīvi, kurā jau sen vairs nav tas, kas vēljoprojām sagādā fantomas sāpes.
Tagadne kļūst redzama un sajūtama. Un tajā svarīgs izrādās viss, un visam pat sīkumu līmenī ir nozīme.
Cilvēki, kuri izrāpušies no ilgstošas slimības vai no vienā mirklī sabrukušas ikdienības gruvešiem, zina šo īpašo patiesa prieka sajūtu, kura var uzrasties jebkurā brīdī no jebkā….
Desmit minūtes uz soliņa aprīļa saulītē…. tase tējas neierastā laikā… tuva cilvēka telefona zvans… kaķis, kas maisās pa kājām…. iemīļotā mūzika dienas vidū…. smaids nepazīstama garāmgājēja sejā… nedaudzas talantīgi uzrakstītas grāmatas lappuses…. vispār ne ar ko neizskaidrojams iekšienē atvēries gaismas stāvoklis.
Un pēc tā visa nevajag kaut kā īpaši tiekties. Nevajag rakstīt savas vēlmes uz papīra. Nevajag uzskaņot savus lūgšanu kanālus Visumam. Vispār neko nevajag, izņemot to, ka tu esi un esi šeit.
Var paļauties uz tagadni, ja pastāvīgi neiemainām to pret sapņiem par nākotni, kura nekad tā arī nepienāk.
Mēs jau neskaitāmas reizes esam runājuši par apātijas cēloņiem: tā ir ilgstoša vardarbība pret sevi (piespiešana rīkoties noteiktās sociālās robežās), nogurums no sociālo lomu pildīšanas un faktiskais ego šķīdināšanas process – pāreja uz sajušanu ar sirdi.
Cilvēki, kuri iet mīlestības spēka atgūšanas ceļu, agri vai vēlu neizbēgami nonāk punktā, kad jāpārslēdzas no ārējā uz iekšējo. Šobrīd tādu cilvēku skaits ir pieaudzis, jo dvēseles masveidā mostas. Un tieši šo posmu raksturo apātija, pilnīga vienaldzība pret ārējo un absolūts vēlmes trūkums rīkoties un vispār sadarboties ar sociumu.
Un, protams, cilvēkus, kuri ir pieraduši visu panākt izmantojot ārējo spēku, kuri audzināti šādā garā, šis stāvoklis biedē. Un pat tad, ja viņi man tic, ka šis posms ir neizbēgams un tas vienkārši ir jāpārdzīvo (tas nozīmē jāļaujas pilnīgai bezdarbībai vismaz trīs vai četras nedēļas), viņi tik un tā krīt panikā prāta pretargumentu un uzgleznoto šausmīgo attēlu iespaidā (par nākotni: naudas trūkumu, slimībām, asocialitāti utt.) Īpaši grūti ir tiem, kam šādi simptomi ir pirmo reizi.
Mīļie, nebaidieties, ka paliksiet šajā apātijas stāvoklī uz visu mūžu! Kā daži man raksta, tu “paliksi mājās, kļūsi vājš, novecojis un izstumts no dzīves”. Šis ir tikai pagaidu posms, kas paredzēts, lai tu labāk iepazītu savu Dvēseli, iemācītos sadzirdēt tās balsi.
Kad tu ar baudu dari sadzīves lietas, skaties labu filmu, pastaigājies pa parku, lēnām vēro dzīvi no sava balkona utt., tava dvēsele dara savu iekšējo darbu. Un, ja apstākļi attīstās tā, ka vari atļauties visu iepriekš minēto un nav vēlēšanās pēc ārējas aktivitātes, tad tev tagad nav jābūt aktīvam. Kad vajadzēs iziet ārā, dzīve sagriezīsies tā, ka nevarēsi palikt mājās. Bet pagaidām noliec malā visas satraucošās domas par to, kā tu dzīvosi, kāda ir tava sociālā loma utt. Tagad svarīgākā sociālā loma ir būt līdzsvarā, būt iekšēji mierīgam, uzturēt harmonisku stāvokli. Tas ir lielākais ieguldījums sabiedrībai un dzīvē, un tavai ģimenei un taviem bērniem …
Jebkuras pretenzijas pret sevi par ieilgušo nenoteiktību, nākotnes nesakārtotību ir iluzoras. Tas ir mūsu prāts, kas mūs maldina. Nākotni nevar sakārtot. Ja tev šķiet, ka tev ir garantijas nākotnei, tu dziļi maldies – tās ir dekorācijas, kas vienā mirklī var uzliesmot kā sērkociņš un viss sabruks: var bankrotēt jebkura banka, sabrukt jebkura ģimene, māja var nodegt, var sākties karš – jebkas. Nākotnes pārliecība ir absolūta prāta ilūzija.
Ir pagājis laiks konkrētiem plāniem un to īstenošanai secīgos soļos. Lineārā izvērsumā vairs nav vēstures attīstības, kā agrāk, tāpēc neko nav iespējams plānot. Var būt tikai vēlamās sajūtas, piemēram: “būtu jauki atpūsties pie jūras”, “būtu jauki dzīvot plašā trīsistabu dzīvoklī” vai “būtu jauki strādāt tādos un tādos apstākļos un par tādu un tādu naudu” utt.
Taču visām tavām pašreizējām aktivitātēm jābūt vērstām tikai uz to, lai tu šajā konkrētajā brīdī būtu laimīgs. Ja esi aizņemts ar mirkļa laimi – maksimālu ēdiena garšas sajūtu, komforta sajūtu, siltumu pret cilvēkiem, kurus tu redzi –, dzīve pati atnesīs tev vajadzīgos notikumus un parādības: īstā reklāma piesaistīs tavu uzmanību, tu satiksi īsto cilvēku, nāks negaidīts piedāvājums utt. Tā kā nav nākotnes, ir tikai tagadne, kurā tu vari izveidot sev resursu stāvokli, un tad tu varēsi saskatīt nākamo savu soli, kas tev nāks par labu.
Kamēr mēs vēlamies kaut kādus plānus veidot ar prātu, mēs nevaram iemācīties sajust dvēseli un dzīvot jaunā veidā! Ja tā vietā, lai iegrimtu sevī, mēs atkal un atkal steidzamies ārā, mēs tikai nodarbinām sevi ar ārējām aktivitātēm un iztukšojam sevi vēl vairāk.
Tāpēc, pirmkārt, mums ir jānoņem šī pretruna sevī – mums šķiet, ka, ja mēs sekojam sava iekšējā līdzsvara vadībai, tad mēs nekad vairs negribēsim aktīvi rīkoties. Tā nav taisnība – daudzi no mums jau ir pieredzējuši, ka, ļaujoties līdzsvaram, mēs spējam piedzīvot vēlmi izrādīt kādu aktivitāti. Un mūsu panika par mūsu pašu bezdarbību ir tikai stingrā iekšējā vecāka balss, kas mūs ieskāva bērnībā: “Neguli – tu nosalsi” utt.
Bet fakts ir tāds, ka visaktīvākā ārējā izpausme neizslēdz, bet, gluži pretēji, balstās uz dziļu iekšējo stabilitāti un harmoniju. Starp iekšējo mieru un ārējo darbību pastāv nesaraujama saikne, un, cīnoties ar tieksmi pēc iekšējā miera, tu vienlaikus nogriez ārējās aktivitātes sakni. Tas vispirms ir jāsakārto tavā galvā.
Tāpēc ir absolūti bezjēdzīgi mēģināt sevi piespiest, vajag tikai savienoties ar savu Dvēseli. Un tas ir iespējams tikai vienā veidā: pateikties sev un dzīvei par to, kas tev ir, mīlēt katru pašreizējo mirkli. Ļauj sev koncentrēties uz iekšējo un sajust dzīvības trīsošo iekšējo siltumu. Jo tik, cik daudz siltuma un dzīves pateicības tu izliksi no sevis, tikpat daudz tevī atgriezīsies vēlme darboties un dzīvot.
Un, ja tā nenotiek, iespējams, ka tu kaut kādā veidā sevi maldini? Jo ilgstošs (kādam visas dzīves garumā) sabrukuma stāvoklis ir rādītājs tam, ka tu, gluži pretēji, esi attālinājies no savas Dvēseles.Ieildzis vājums – ir absolūta savas Dvēseles nedzirdēšana.
Kad tu jau esi iemācījies mierīgi sadzīvot ar sarežģītiem apstākļiem, un tevi arvien vairāk pārņem melanholija un skumjas, tas norāda, ka tu ignorē savu dvēseli un krāj sevī melus. Nav jāgaida, kamēr šie meli sakrājas un rezultējas kaut kādā dzīvi satricinošā notikumā. Paņem papīru, pildspalvu un pieraksti: man ir apnicis tas, man ir apnicis tas, tas utt. – un tu redzēsi tieši to, par ko tu pats sev melo.
Tikt galā ar apātijas stāvokli ir ļoti vienkārši – ir jāpāriet no domām uz darbību. Vienkārši veic jebkuru darbību, kas šobrīd izraisa simpātijas un apbrīnu.
Izvēlies dzīvi, lai kas arī notiktu… Zini, dzīve ir tāda, ka skrējiens no mirkļa, kurā tu jautri skaistām kājiņām kul ūdeni siltā jūrā, līdz brīdim, kurā nopietni pārdomā, vai ar savām piepampušajām kājām spēsi aiziet līdz virtuvei un uzvārīt brokastīs olu, var būt tik nežēlīgi īss…
Tāda, ka šodien tevi pavada apbrīnas pilni skatieni, bet rīt tev dod vietu sabiedriskajā transportā… Tāda, ka šodien tu meklē somiņu, kas piestāv tavai acu krāsai, bet rīt tev vairs nav svarīgi, ko šodien uzvilksi mugurā… Tāda, ka šodien tu jautri čivini draugu kompānijā, bet rīt, sarāvies čokurā raudi spilvenā un nevēlies nevienu redzēt… Tāda, ka šodien tevi mīl, apdāvina, jūsmo par tevi, bet rīt tas viss notiek ar kādu citu, un, skaidrs, ka ne ar tevi… Tāda, ka šodien esi visu mīlulis, bet rīt – visu aizmirsts vai pat vēl trakāk – atstumtais… Tāda, ka šodien esi uz viļņa, bet rīt – pašā bedres dibenā…
Tu vari katru teikumu izlasīt no otra gala, jo notiek arī tā…
Vari pievienot vēl kādus momentus, kuros tu kusties no jūsmīga kanārijputniņa stāvokļa līdz viedumu sasniegušas vārnas stāvoklim, kura tik gaida, kad kāds pametīs gabalu siera… un “figu” lapsai…
Tāda ir dzīve…
Un es jau sen sapratu, ka vienīgais veids, kā neiekrist ar seju savu vilšanos izraktajā bedrē, ir būt gatavai uz visu…. Dzirdi? Uz visu!…
Pagriezies un ej, kā teica mana vecmāmiņa, kura bija izgājusi cauri visām represijām, kara šausmām un visām pārējām šūpojošajām desmitgadēm… Dzīve ir tāda…
Un slikti tajā ir tiem, kuri domā, ka vienreiz mutē atrastā sudraba karote automātiski nodrošinās visas tālākās privilēģijas… Tiem, kuri vienmēr gaida pret sevi īpašu attieksmi… Tiem, kuri domā, ka visiem toksiskajiem un mocītājiem ir jānožēlo savi grēki un jāizlūdzas piedošana… Tiem, kuri tic, ka laimei un mīlestībai jābūt garantētai un nepārejošai… Vēl sliktāk ir tiem, kuri jau iepriekš kļūst par upuriem un jau laikus ir sagatavojušies tikai neveiksmēm…
Bet normāli ir tiem, kuri priecājas, kamēr ir priecīgi un nelien kaktiņā nomirt pēc katras neveiksmes… Tāda ir dzīve… Brīnišķiga… pat tad, kad nekā brīnišķīga, šķiet, tajā nav… Patiesi!…
Izvēlies to, lai kas arī notiktu… Tāpēc, ka tā, atšķirībā no nāves, ļauj izdarīt šo izvēli… DZĪVO!
UN TAD izrādījās… Un tad izrādījās, ka mūsu patiesie garīgie skolotāji ir mūsu vecāki, radi, draugi, draudzenes, partneri, vīri, sievas, bērni, pārdevēja, autobusa šoferis, nejaušs garāmgājējs, ubags uz ielas, sašutis priekšnieks, rupjš kaimiņš. Un tad izrādījās, ka mūsu garīguma slānis acumirklī pazūd un neiztur realitātes pārbaudi, pie mazākās mijiedarbības ar šiem skolotājiem. Un tad izrādījās, ka ikdiena garīgumu māca labāk nekā to var iemācīties ašramos un nomaļās rekolekcijās. Un tad izrādījās, ka Dievs neatrodas tempļos un svētvietās – Viņš ir mājās, virtuvē, vannas istabā, veikalā, darbā, saziņā ar ģimeni un draugiem. Un tad izrādījās, ka Dievs ir daudz tuvāk, nekā mēs domājām – ka Viņš ir vienmēr, visur, visā un ikvienā, katrā mirklī. Un tad izrādījās, ka viss ir daudz vienkāršāk, nekā šķita, un ka, iespējams, tas ir augstākais garīgums – redzēt Dievišķo – parastajā un Dievu – visā (un ikvienā). Ieraudzīt un paklanīties Viņam. Un pasaulē? Vienkārši apskaut mirkli ar mīlestību. ~Edvards Taraščanskis~ Kopēts no Aleksandrs Agešins Tulkojums: Kristine Devi
Būtībā mēs jau 10 gadus dzīvojam pasaulē, kurā tēze “doma ir materiāla” neizraisa ne mazākās šaubas. Te es domāju – lielu daļu cilvēces.
“Baidies no savām domām – tās mēdz materializēties…”, “Par ko domā, tas arī kļūsti…”, “Visumam ir pilnīgi vienalga – baidies tu, vai sapņo, tāpēc labāk sapņo!”… – šīs frāzes zina daudzi. Tomēr dzīve strauji iet uz priekšu un tikko kā atvērušās zināšanas, ļoti ātri kļūst par pagātni.
Ir labi, ja zini, ko gribi, taču nostrādā tikai tas, kas Sirdī. Un tas attiecas uz visu, ne tikai uz īpašiem vēlmju objektiem.
Ko tu jūti pret DZĪVI? Kā tu sagaidi katru jaunu dienu – ar interesi vai bailēm? Vai priecājies par Sauli, par Debesīm? Par tuvajiem un gadījuma cilvēkiem savā dzīvē? Vai aiz visām lomu spēlēm tu redzi cilvēku Dvēseles? Vai tas viss tev liek smaidīt?…
Kad vēl tikai šī tēze “doma ir materiāla” sāka iedzīvoties masu apziņā, gudri cilvēki mēģināja mums pateikt, ka ar domāšanu vien nepietiek, tai klāt ir jābūt sajūtām, kas saskan ar to tēlu, uz kuru tu tiecies: gribi naudu – jūties kā bagāts cilvēks, gribi mīlestību – iemīli sevi, gribi dzīvokli – esi pateicīgs tai vietai, kur dzīvo šobrīd utt. Tomēr šobrīd, kad pagājuši daudzi vizualizācijas un pozitīva noskaņojuma radīšanas gadi, daudzi man raksta, ka tas vairs nedarbojas.
“Kad es beidzot iemācīšos nopelnīt?” “Kad beidzot man būs dzīvoklis, par kuru sapņoju, sapņu vīrietis, ceļojumi….? Tāpēc, ka ir pagājis spēļu laiks.
Ir pienācis Patiesības laiks: cik ļoti tu sevi sajūti kā Dvēseli, nevis lomu, cik siltuma un prieka tu izstaro Pasaulē – tik arī labklājības tu saņemsi pretī. Katrā konkrētā brīdī. Prāta priekšstatiem un vēlmēm vispār nav nekādas nozīmes. Atspoguļosies tas, kas Dvēselei vajadzīgs mīlestības pilnīgai atklāsmei.
Ja tu vēlies aiziet no radiniekiem, ar kuriem kopā dzīvo, bet tev pret viņiem ir pretenzijas – tev nāksies vēl kādu laiku “paberzēties ar viņiem” lai atvērtu mīlestību savā sirdī, kamēr gandrīz piespiedu kārtā tu neiedziļināsies savā sirdī un nesapratīsi patieso situāciju…. Ja tu vēlies izmantot savus talantus un izglītību, lai realizētu vēlmi pēc statusa un pelnītu “ne sliktak kā citi” – tava Dvēsele visos iespējamajos veidos sabotēs tevis veicamās darbības un paralizēs tevi ar bailēm un šaubām, bet psihologu palīdzība tās vēl nostiprinās. Tāpēc, ka tu vēsti Visumam NE TO. Tu turpini izvēlēties spēles atribūtus, kad vienīgais mērķis šobrīd mums visiem ir atcerēties savu dievišķo dabu – Dvēseles Prieku no ceļojuma Ķermenī. Pateicību sev un Dievam par dzīvi unikālā laikā, kad beidzas viena spēle un sākas cita.
Mēs ar jums atrodamies astotnieka bezgalības krustpunktā un, ja iepriekšējā cilpā ļoti redzami darbojās ārējo sakaru likumi, tad jaunajā realitātē darbojas TIKAI MŪSU IEKŠĒJĀ GAISMA. Tieši tā rada vēlmi un prasmi darboties redzamajā pasaulē.
Un dzīve momentā atspoguļo mums šīs pašpietiekamās Gaismas līmeni – esības prieku, kas nekādā veidā nav atkarīgs no ārējām dekorācijām. Kad mēs neesam norūpējušies par notikumiem, kas norisinās ārpasaulē, bet pateicībā izdzīvojam katru mirkli, lai kāds tas arī būtu – šie paši notikumi uzreiz uzlabojas. Bet tad, kad esam koncentrējušies uz to, lai uzlabotu notikumus, zaudējot saikni ar savu iekšējo uguntiņu – grūtības samilzt. Kādi vēl pierādījumi ir vajadzīgi?
Es jau esmu minējusi piemēru par raftingu (plostošanu). Mūsu dzīve ir mūsu pašu pasūtīts raftings. Un diezgan ilgu laiku šajā ceļojumā mums palīdzēja tieši ārējās reaģēšanas prasmes – mūsu atjautība, veiklība, fiziskā izturība utt. Tomēr šobrīd šo peldlīdzekli mutuļojošā dzīves straumē vada Dvēsele.
Ja tavs prāts ir aizņemts ar apkārtējo viļņu un aprīkojuma analīzi, Dvēsele nespēj aizklauvēties līdz tavai sirdij, lai beidzot tevi ievirzītu mierīgos ūdeņos un pagrieztu tevi ar skatu pret burvīgām ainavām un piestātu tajās vietās, kur tu vēlies.
Reizēm, lai sāktu jaunu dzīves posmu vai beigtu liet asaras par nepārejošu rūgtumu, ir vienkārši jāpaņem un jāsakārto māja, jāuzvāra karsta tēja, jāizcep kūka, jāizmazgā mati, vistiešākajā nozīmē, jāizmazgā no galvas savas sliktās domas…
Bet pēc tam jāapsēžas tīrībā un klusumā… Jāielej krūzē karsta tēja… Jānogriež krietns kūkas gabals… Un jābauda…
Un jāpieņem viens ļoti svarīgs lēmums: NEKAD NENODOT SAVU PAŠA DZĪVI!
Mani mīļie, nekad! Lai kas arī notiktu… Lai cik ļoti tu justos piespiests pie zemes… Lai kas arī būtu aizgājis… Lai kas būtu tev nodarījis pāri…
Bet pēc tam reizi par visām reizēm sev apsolīt būt tikai ar tiem, kuri tevi nelauž un nepazemo…
Neiet tur, kur tev nav ko darīt… Neuzprasīties tajā dzīvē, kurā tevi nesauc… Neglābt tos, kuri to nelūdz… Neticēt tiem, kuri sastāv no vieniem vienīgiem solījumiem… Neko negaidīt no turienes, no kurienes nekas arī nekad nav nācis… Necensties aizturēt tos, kuri strauji bēg, ne arī tos, kuri lēni aizlien… Un nedzīvot tā, ka pašiem kauns par dzīvi, kurā paši sevi esam nodevuši…. Ka tikko būsi to izdarījis, apēd līdz galam savu kūku, izdzer savu tēju un dodies dzīvot “pa jaunam”…
Tas ir vienkārši, lai arī šobrīd, iespējams, tev tā nešķiet.
Morāles jautājumus ar bērniem es centos risināt, lūk, kādā veidā: apkopoju dažādu domātāju izteiktās dzīves patiesības un izklāstīju tās apmēram 10 gadus veciem bērniem pieejamā valodā. Es sadalīju tās atsevišķās nodaļās un katru dienu nolasīju vienu. Tad, kad viņi bija to izlasījuši, es lūdzu atkārtot lasīto saviem vārdiem, precizējot to, ko viņi nesaprata, un atbildot uz jautājumiem, kas radušies lasīšanas gaitā.
Sākumā man sanāca aptuveni 20 tādas sadaļas, bet vēlāk es tās varēju papildināt līdz pat 700.
Bet galvenās bija, lūk, šīs: 1) Dievs 2) Dzīve Dieva gribā. 3) Cilvēks ir Dieva bērns. 4) Saprāts. 5) Mīlestība. 6) Pilnveidošanās. 7) Piepūle. 8) Domas. 9) Vārdi. 10) Rīcība un darbi. 11) Iekšējie kārdinājumi. 12) Ārējie kārdinājumi. 13) Pazemība. 14) Pašaizliedzība. 15) Nepretošanās. 16) Apzināta dzīve tagadnē. 17) Nāve. 18) Dzīve ir svētība. 19) Ticība Tādu morālu patiesību savācās apmēram 700, tā kā, ja tās sadala pa dienām, tad katrai dienai pienākas divas.
Šeit minēšu piemērus.
1) Dievs. Reiz upē zivtiņas noklausījā, ko runā cilvēki: zivis drīkst dzīvot tikai ūdenī. Un sāka zivis viena otrai jautāt: kas ir ūdens? Un neviena zivs upē nevarēja pateikt, kas ir ūdens.
Tad vecā gudrā zivs teica, ka ir jūrā viena īpaši vieda veca zivs. Tā visu zina. Pajautāsim viņai: kas ir ūdens? Zivis peldēja pie vecās viedās zivs un jautāja tai: kā mēs varētu uzzināt, kas ir ūdens? Vecā viedā zivs atbildēja: jūs nezināt, kas ir ūdens tāpēc, ka jūs dzīvojat ūdenī. Iepazīt ūdeni var tikai tad, kad izlec no tā un sajūti, ka nevari bez tā dzīvot. Tikai tad sapratīsi, ka mēs ar ūdeni dzīvojam un bez ūdens nav dzīvības. Un tas pats ir ar cilvēkiem, ja viņi domā, ka nezin Dievu. Mēs dzīvojam Dievā un ar Dievu, un tiklīdz no tā aizejam, mēs saprotam, ka ir tikpat slikti kā zivij bez ūdens.
2) Dzīve Dieva gribā. Kad uz lielceļiem siro laupītāji, tad ceļinieks nekur nedodas viens: viņš gaida, kad brauks vēl kāds ar apsardzi, tad viņš tam pievienosies un vairs nebaidīsies no laupītājiem. Tā ar savu dzīvi rīkojas arī saprātīgs cilvēks. Viņš sev saka: “dzīvē ir daudz dažādu bēdu. Kā no tā visa sevi pasargāt? Kādu ceļabiedru sagaidīt, lai droši varētu braukt? Aiz kā turēties? Aiz bagātā, svarīgā, vai pat valdnieka? Vai tiešām tie pasargās? Jo arī viņus taču aplaupa un arī viņiem gadās dzīves melnās svītras. Un vēl jau var gadīties, ka tas, ar kuru kopā braucu, pats mani arī aplaupa. Kādu ceļabiedru sev meklēt? Tādu, lai tas mani neaplaupītu, bet vienmēr sargātu? Kuram pa pēdām man doties? Un ir viens tāds ceļa biedrs. Un šis ceļabiedrs ir Dievs. Aiz viņa ir jāiet, lai nenokļūtu briesmās. Ko nozīmē iet aiz Dieva? Tas nozīmē, vēlēties to, ko vēlas Viņš un nevēlēties to, ko Viņš nevēlas. Kā to sasniegt? Saprast Dieva likumus un tiem sekot….”
No Ļeva Tolstoja kopotajiem rakstiem Tulkoja: Ginta Filia Solis
Mūsu ģimenē negatīvi domāja visi, pat bērni. Bet es to izmainīju ar vienu vienīgu jautājumu.
Es nezinu, cik gadus tas turpinājās. Taču tas bija tik ierasti, ka it nemaz nešķita nenormāli.
Mēs ar vīru regulāri burkšķējām uz visiem un viens otru. Jau no agra rīta mēs bijām neapmierināti ar visu, arī viens ar otru: “Kur manas melnās zeķes? Kāpēc tu tās atkal neizmazgāji?”, “Mums ir beidzies cukurs! Tu nevarēji to nopirkt pa ceļam uz mājām, es taču lūdzu!”, “Man salūza lietussargs! Tāpēc, ka tava mamma nolēma ieekonomēt un nopirka nevis normālu, bet ķīniešu s…du”, “Bet tavs tēvs nevar atrast labāku darbu, lai es varētu nopirkt normālu, nevis ķīniešu…”.
Atgriežoties mājās no darba, bērnudārza un skolas, mēs turpinājām dalīties ar šo briesmīgo garastāvokli, viss mums apkārt bija briesmīgs – laikapstākļi, cenas veikalos, darba kolēģi, klasesbiedri, rotaļlietas, apģērbs, filmas, mūzika, sportisti…. Un kādā brīdī es pēkšņi uzpeldēju no šī negatīvisma viļņa, neapmierinātības, un pēkšņi it kā ieraudzīju savu ģimeni no malas.
Mēs bijām briesmīgi. Problēmas, kurām normālās ģimenēs neviens pat nepievērsa uzmanību, mūsējā tika tik briesmīgi uzpūstas un kļuva tik nozīmīgas, it kā no tām būtu atkarīga visa mūsu dzīve.
Nenopirka cukuru – un kas tur briesmīgs, aizej uz veikalu un nopērc. Neizmazgāju tavu kreklu – ak, Dievs, tev taču pilns skapis ar krekliem. Beidzās tavs mīļākais šampūns – paņem bērnu šampūnu, vismaz acīs nekodīs… Bet, nē, cukurs, krekls un šampūns varēja kļūt par iemeslu apvainojumiem un strīdiem, pat draudiem šķirties. Mums kā vecākiem nebija nekādu attaisnojumu tam, ka mēs audzinājām neapmierinātus un neiecietīgus bērnus, mūžīgi neapmierinātus, apvainotus egoistus, kuri domā, ka visi viņiem vienmēr kaut ko ir parādā.
“Vai ir kaut kas, ar ko tu šobrīd esi apmierināts?” – es pēkšņi iesaucos, vēršoties pie vīra. Pie vakariņu galda pēkšņi iestājās klusums. Dēli nolēma, ka šis jautājums tika uzdots katram no viņiem un arī pēkšņi aizdomājās. “Dārziņā nebija ķīselis”, – atbildēja jaunākais. “Skolotāja uzslavēja manu zīmējumu” – atsaucās vecākais. Vīrs klusēja.
“Lieliski! Izrādās, ka dienas laikā arī kaut kas labs notiek! Bet mēs to pat nepamanām… Skaties, ka labais mirkli pagaidīs, bet, ja mēs to nepamanīsim, tas pagriezīsies un aizies uz visiem laikiem. Un tad mūsu dzīve sastāvēs tikai no sliktā”. Jaunākais, acis plikšķinot, no tādām prognozēm gandrīz vai apraudājās. “Mamma pajokoja, – noburkšķēja vīrs. – Viņai mūžīgi tādi jociņi!” “Es nejokoju. Kas tavā dzīvē šodien labs noticis? Vai tu šorīt nokavēji darbu?” “Nē”. “Urā! Viena laba lieta. Vai vakariņas bija garšīgas?” “Jā”. “Otra laba lieta” – es burtiski gavilēju. “Un tēja ļoti garšīga, mammu!” – spēlīti uzķēra vecākais dēls. – “Un vēl man tante uz ielas atļāva paglaudīt viņas sunīti un sunītis ļoti priecājās”. “Brīišķīgi! Bet man šodien darbā nebija nekādas kliegšanas un histēriju. Bet, kad es nācu mājās, vējiņš bija silts un patīkams, un man ļoti gribējās vēl kādu laiku pastaigāties.”
Vīrs tajā vakarā neatzinās, ko labu pamanīja sev apkārt dienas laikā. Arī es varbūt būtu aizmirsusi šo nejaušo dialogu, ja vien bērni nebūtu man to atgādinājuši. Un nākamajā dienā, kolīdz bijām apsēdušies vakariņot, viņi priecīgi sāka “atskaitīties”.
“Mammu, man šodien bija vesli trīs “labi”: nebija ķīselis, es atradu skaistu kociņu un man pusdienlaikā bija brīnišķīgs sapnītis”, “Bet es dabūju piecinieku matemātikā un fizkultūrā es skrēju ātrāk par visiem”.
Tas bija tik jauki. Es paskatījos uz vīru: “Un kas tev, mīļais, labs notika? Par ko tu esi pateicīgs šai dienai?” – “Par to, ka pietika naudas elektrības, gāzes un interneta rēķinu apmaksai” – viņš atbildēja, malkodams tēju. – “Pietiks? Bet tēja ir garšīga”….
Sākumā es nedomāju, ka šī tradīcija uzdot jautājumu “Kas labs tev šodien notika?” kļūs par ierastu mūsu ģimenē. Taču tas kļuva par ieradumu. Un izrādījās, ka tas ir labākais, kas ar mums noticis. Mēs visi un mūsu attiecības kļuva arvien labākas, mēs sākām ievērot arvien vairāk labo un labais vairojās. Un izrādījās, ka dzīvot pateicībā ir daudz vieglāk, kā dzīvot ar smago neapmierinātības un pretenziju nastu.
Un vēl kas – un tas ir pats brīnišķīgākais visā šajā stāstā – es ļoti daudz ko labu un jaunu uzzināju par mums visiem. Tā, it kā no jauna iepazītos ar saviem bērniem, vīru un pati ar sevi. Jo tas, par ko mēs esam pateicīgi šai dienai, stāsta par to, kas ir mūsu vērtības, ko mēs novērtējam, ko uzskatām par svarīgu. Tas padarīja mūs tuvākus. Un šī mūsu ģimenes versija man patīk daudz labāk par iepriekšējo.
Ginta Filia Solis 