Rūpes par sevi – tā nav vanna ar putām un kūciņa

vanna ar putām2

Rūpes par sevi ne vienmēr izskatās tik pievilcīgi, kā šķiet. Dažkārt tas nozīmē darīt visnepatīkamākās lietas – svīst treniņos, vai pateikt toksiskam draugam, ka nevēlies vairāk ar viņu satikties, vai atrast otru darbu, lai beidzot sāktu atlikt naudu, vai – uzdevumu uzdevums – prast pieņemt sevi patieso, lai nebūtu uz saviem pleciem kārtējo reizi jāstiepj nepanesamā nasta, tādējādi atbilstot kaut kādiem mistiskiem ideāliem. Un, lai pēc tam nebūtu sev jāņem piespiedus “atpūta” no šīs realitātes – ar glancētu žurnālu rokās, vannā ar putām, un telefona atslēgšanu uz visu dienu.

Rūpēm par sevi nevajadzētu izskatīties kā atvaļinājumam, kurā mēs dodamies, jo esam briesmīgi piekusuši, uz spēku izsīkuma robežas no pastāvīgā iekšējā presinga.

Patiesas rūpes par sevi – tā nav vanna ar sāli un šokolādes torte, bet gan izvēle uzbūvēt savu dzīvi tā, lai nevajadzētu pastāvīgi no tās bēgt.

Taču bieži vien tā ir nepieciešamība darīt tās lietas, kuras tev vismazāk gribas darīt.
Tas nozīmē godīgi paskatīties uz savām neveiksmēm un nolemt, ko ar to visu darīsi.
Tas nozīmē pieņemt to, ka būs kādas vēlmes, kuras netiks apmierinātas.
Tas nozīmē – prast atlaist to, kas jāatlaiž. Izvēlēties jauno.

Kādu no vides, kurā tu uzturies, tas saniknos, bet kādam tava izvēle šķitīs upuris.
Rūpēties par sevi nozīmē dzīvot, pastāvīgi nekopējot citus cilvēkus, – un iegūt sev savu personīgo dzīvi – tādu, kura, iespējams, citiem neder, bet kura der tieši tev.

Rūpēties par sevi nozīmē dot sev iespēju būt normālam. Parastam. Neideālam. Ne izcilam. Mierīgi izturēties pret to, ka virtuve dažkārt mēdz būt netīra, un saprast, ka ideāla figūra un komunikācija ar neīstiem draugiem – nav galvenie merķi dzīvē.

Rūpēties par sevi nozīmē tikt skaidrībā ar savas trauksmes iemesliem: zināmā mērā tā iztiet no tā, ka tu nerealizē savu slēpto potenciālu, zināmā mērā to provocē kādreiz iemācītie reaģēšanas šabloni – drudžaini censties atrisināt problēmu, pirms kļuvis skaidrs, kas vispār notiek.

«Rūpju par sevi akts – ir vēl viena lieta, kuru sabiedrība šodien gaida no sievietes. Vai tiešām tu pareizi izvēlējies īsto filtru instagramā, lai tur ievietotu grezno vāzi ar asai ogām? Vai sveces, kuras tu aizdedzi vakarā ir roku darbs, vai tas “mēsls”, ko pārdod lielveikalos? Kā apstādināt neizbēgamo kapitālisma jēdzienu iejaukšanos tādā vienkāršā lietā kā rūpes par sevi?
Personīgi es to daru, pasūtot picu apbružātās treniņbiksēs, taču tev var būt savs īpašs veids».

Pasaule, kurā rūpes par sevi ir kļuvušas par patērētāju trendu, ir slima. Ja jūti, ka regulāri aizraujies ar patērētāja rūpēm, tas nozīmē, ka patiesībā esi tālu no patiesām rūpēm par sevi.

Patiesām rūpēm par sevi ir maz kopīga ar “palutināt sevi”, un ļoti daudz kopīga ar to, kā būt adekvātam vecākam pašam sev, un izdarīt izvēli par labu savai labklājībai ilgstošā perspektīvā.
Ļoti noslogotā drudžainā dzīve, kurā ir gan atkarības gan prokrastinācija, ir tālu no rūpēm par sevi.

Patiesas rūpes par sevi ir tad, kad tu pārstāj censties “sevi izlabot”, un sāc pieņemt sevi tādu, kāds esi un tiešām rūpēties…. un tad, sev par lielu pārsteigumu saproti, ka tas dabīgā veidā tev palīdz atrisināt tās pašas problēmas, kuras tik bezcerīgi centies “izlabot”.

Rūpēties par sevi nozīmē to, ka tu kļūsti pats sev par varoni, nevis upuri. Tas nozīmē, pārskatīt visu, kas tev ir, un tā pamainīt savu ikdienu, ka no tās vairs nevajag nekur bēgt, lai atpūstos.
Tas nozīmē atņemt prioritāti dzīvei, kura tikai izskatās laba un atdot to tai dzīvei, kurā tu JŪTIES labi.
Pārstāt ieciklēties uz vieniem mērķiem, lai būtu spēks rūpēties par citu savu, pa īstam svarīgo mērķu realizāciju.
Būt godīgam pret sevi pat tad, kad tā dēļ ne visi tevi mīlēs.
Beidzot satikties ar savām patiesajām vēlmēm, pārstājot būt atkarīgam no apkārtējo viedokļiem un vērtējumiem.
Kļūt par personību, par kuru tu vēlies kļūt, un par kuru kļūt ir tavs aicinājums.
Kļūt par to, kurš zin, ka vanna ar putām un šokolādes kūka ir veidi, kā gūt labsajūtu no dzīves, nevis bēgt no tās.

Avots: Thoughtcatalog.com
Tulkoja: Ginta FS
Pateicos Katerinai Strogonovai par ieteikumu

Advertisements

Vai esi pārliecināts?

1525493_326517017538767_6422579089621745482_n

Vai esi pārliecināts, ka nekad neesi veicis kādas garīgās prakses? Tu nekad neesi meditējis? Esi pārliecināts? Tagad atcerēsimies tavu bērnību:

1. Kad tu bērnībā priecīgi virpuļoji, vai zini, ka tā ir ezotēriskā prakse? Tā virpuļo derviši sūfismā un tās nosaukums ir dervišu virpuļošana.

2. Kad tu bērnībā, sirdij pamirstot, radīji skaistumu, aizmirsdams domāt un skatīdamies sevī… Tu zini, ka tā ir zen prakse iekšējā dialoga apstādināšanai?

3. Kad tu bērnībā pasauli uzskatīji par brīnišķīgu un maģisku, un pat sajuti šo maģiju…. Tu zini, ka daudzas garīgās prakses ir domātas tam, lai attīrītu savu pasaules uztveri kā maģisku vietu?

4. Tu zini, ka acu aizklāšana ar rokām, uzspiežot uz acu āboliem “multeņu” skatīšanās, Tibetas budismā un Dzogčenā saucās Togāla prakse?

5. Tu zini, ka bērnu muļķošanās un šķobīšanās, kas pašiem rada prieku, patiesībā stalkingā un budismā ir nepratīgas gudrības prakse?

6. Tu zini, ka beznosacījumu mīlestība, kuru tu bērnībā juti pret saviem vecākiem, ir tā pati visa pieņemšana, kuru izjūt svētie?

7. Tu zini, ka svētku un brīnumu sajūta, ko izjuti, piemēram, Jaungada un Ziemassvētku naktī, – tā ir Svētā Gara sajūta? Sajust Svēto Garu nozīmē sajust Svētku Garu.

Vai tu vēljoprojām esi pārliecināts, ka neesi veicis nekādas garīgās prakses?

Autors: Valentīna Katina
Tulkoja: Ginta FS

 

Ja tu domā, ka pēc 50 jau ir par vēlu

Vikija Morona

Šis ir stāsts no Vladimira Jakovļeva projekta «Возраст счастья»
Tajā dienā, kad Vikijai Moronai palika 50 gadu, viņa saprata: vairs nedrīkst to atlikt! Ja vēl pagaidīt, tad iespējas piepildīt savus sapņus vairs nebūs.

Vikija sastādīja savu vēlmju sarakstu un ķērās klāt tā realizācijai.

Problēma bija tikai viena: visas Vikijas vēlmes bija praktiski nerealizējamas.
Pirmkārt, iemācīties angļu valodu. No nulles, piecdesmit gados?!

Otrkārt, dziedāt un uzstāties koncertos. Protams, dziedāt un koncertēt Vikija vēlējās jau no pašas bērnības. Taču, pateicoties radiniekiem, viņa skaidri zināja, ka viņai nav ne piemerotas balss ne dzirdes.

Viņa arī 20 gados baidījās, ka, ja sāks dziedāt, tad noteikti visi par viņu smiesies. Kur tad vēl 50 gados sākt to darīt!?

Treškārt, pievarēt jūru. Vikija vienmēr bija sapņojusi iemācīties vadīt buru laivu. Tikai viņa ļoti baidījās no ūdens.

Un beidzot, ceturtkārt, viņa vēlējās pamēģināt būt par aktrisi. Jaunībā kaut kā tas neizdevās. Pēc tam nebija tam laika. Bēdīgi, taču neizdevās. Taču sākt to darīt tagad, tadā vecumā, bez pieredzes?! Vienkāršāk sakot, Vikijas sapņi bija absolūti nepiepildāmi. Un tas viņu absolūti neuztrauca.

Vikija bija medmāsa un tāpēc, iesākumam, nolēma pāriet uz pusslodzes darbu, turklāt – ar pazeminājumu amatā. Sakarā ar to naudas un karjeras iespējas arī kļuva mazākas, toties brīvā laika palika vairāk.

Pēc tam, ilgi nedomājot, viņa vienkārši aizgāja pieteikties valodu skolā. Izrādījās, ka viņas vecums absolūti netraucē valodu apguvē. Pēc pusgada mācībām, viņa jau brīvi runāja angļu valodā – ne sliktāk par tiem studentiem, kuri bija jaunāki.

Ar otro sapni viss izradījas nedaudz sarežģītāk. Iemācīties dziedāt un koncertēt – tas tev nav angļu valodā runāt.

“Es vienmēr biju domājusi, ka neesmu dzimusi, lai dziedātu, – atzinās Vikija, – Un, lai nodarbotos ar dziedāšanu, vajadzēja būt kadam citam, ne man”.
Vikija atrada skolotāju un sāka trenēties klavierspēlē – ļoti labi, ka tagad viņai bija brīvs laiks. Pēc tam, ar grūtībām pārvarot savas bailes, viņa pierakstījās korī. Un viņu ar prieku pieņēma! Šodien Vikija dzied un veiksmīgi uzstājas ar koncertiem. Protams, tie ir bezmaksas koncerti, kurus Vikija ar draugiem organizē savam priekam. Nu, un kas? Prieks no tā nekļūst mazāks. Un publika savācas pietiekamā daudzumā.
Īsāk sakot, noskaidrojās, ka, lai piepildītu savus sapņus, pat pašus neticamākos, ir vienkārši jāpamēģina to izdarīt, un nav jādomā par to, ko teiks citi.

Vikija atcerējās, ka viņai ir sena paziņa, kura strādā reklāmas aģentūrā. Viņa tai piezvanīja un painteresējās, vai ir kāda loma sievietei viņas gados? Izrādījās, ka ir. Vikija Morona veiksmīgi izgāja kastingus un filmējās Coca Cola reklāmā, pēc tam – televeikala reklāmā, pēc tam kāda Spānijas bankas reklāmā. “Filmēšanās reklāmā bija diezgan sarežģīta izklaide – saka Vikija, – Protams, mani pacienti un cilvēki uz ielas mani sāka atpazīt, un tas bija ļoti patīkami.”

Šie panākumi deva drosmi, un Vikija beidzot bija gatava pārvarēt savas bailes no jūras. Viņa nopirka sev laivu – mazu vienvietīgu buru katamarānu. Pamazām iemācījas to vadīt, un tagad katras brīvdienas pavada jūrā – vienatnē. Viņa vairs nebaidās no ūdens. Un pat piedalās sacensībās. Un pat uzvar tajās. Izradījās, ka vienvietīgais katamarāns ir viens no ātrākajiem pārvietosanās līdzekļiem ar buru.

Un Vikija ir labi satrenējusies – viņa lido pa viļņiem apskaužamā ātrumā, un pat neuztraucas tad, kad ātrumā pagriezienā katamarāns apgāžas.

Šobrīd Vikijai Moronai ir 56 gadi. Pateicoties lēmumiem, kurus viņa pieņēma savos 50 gados, viņas dzīve šodien ir daudz laimīgāka un piepildītāka, kā agrāk. Pati Vikija uzskata, ka 50 gados viņa uzsāka jaunu dzīvi. Tā arī saka – “mana otrā dzīve”.

Vikijas jaunā dzīve no iepriekšējās atšķiras ar to, ka viņa beidzot ir sākusi sekot savām vēlmēm, un tagad tā arī dzīvo, katru dienu gūstot no dzīves milzīgu baudu.
— Agrāk es domāju, vērtēju, analizēju savas perspektīvas un iespējas, – viņa saka. Bet tagad vienkārši, kā kaut ko gribu, tā eju un izmēģinu!

Svētdienās, ja Vikija neiet jūrā ar savu buru laivu, viņi ar vīru divatā ēd paelju jūras krastā. Paelja ir ļoti garšīga, diezgan trekna ar krevetēm un citām jūras veltēm. To apēduši, viņi izdzer pa tasītei stipras kafijas, dāsni atšķaidītas ar Bailays liķieri.

– Reizē ar liķieri, kafijā ir jāielej piens, tad sanāk vēl garšīgāk, saka Vikija.
– Un kā būtu ar vienu saldējumu? – jautā Vikijas vīrs Bojs Ruis, kad tasītes ir tukšas. Svētdienas rītos, pēc paeljas un kafijas, 56 gadīgā Vikija un 59 gadīgais Bojs ēd saldējumu vafeļu glāzītēs, skatās jūrā un smaida, un pilnībā ir apmierināti ar savu dzīvi. Viņi kopā ir jau 36 gadus.

Vikija trenējas gandrīz katras brīvdienas klubā Maritim Cubelles.
Vikijas Moronas dzīves principi

– Pateicoties savai dzīves pieredzei, es saprotu, ka vairums problēmu gala rezultātā atrisinās pašas, lai arī cik sākumā tās šķistu neatrisināmas. Tāpēc var arī nenervozēt.

– Negaidiet piemērotu momentu, lai darītu to, kas jums patīk. Pēc piecdesmit, visi momenti ir piemēroti.

– Pēc piecdesmit, ja tu kaut ko vēlies, tātad tu to vari!

Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Laime ir privilēģija visu dienu darīt to, kas tev ir svarīgs

laimeir

Laime ir privilēģija visu dienu darīt to, kas tev ir svarīgs. Viens atrod laimi tajā, ka baro savu ģimeni. Cits – banku aplaupīšanā. Cits var iztērēt gadus zinātniskam darbam, kura rezultāts nav skaidrs. Pievērsiet uzmanību tam, ka šī izvēle ir individuāla un subjektīva. Neatradīsies divu vienādu cilvēku – un tiem arī nav jābūt. Katram vīrietim un katrai sievietei ir jāatrod tāda nodarbe, ar kuru visa diena būs laimīga, galvu nepaceļot. Savukārt, ja jūs cenšaties saīsināt savu darba dienu, pagarināt atvaļinājumu un ātrāk aiziet pensijā, tātad jūs nodarbojaties ne ar to, kas jums vajadzīgs. Varbūt jums laiks pamēģināt laupīt bankas. Vai kļūt par konferansjē. Vai pat nodarboties ar politiku?
Autors: Roberts Hainlains “Aizpeldēt aiz rieta”
Tulkoja: Ginta FS

Vai par laimi ir jāmaksā?

laime97979798

Dažkārt kaut kas stāv ceļā uz laimi, kāda konkrēta ideja, priekšstats. Piemēram, mūsu sabiedrībā tas ir priekšstats par to, ka par visu ir jāmaksā. Daudzi uzskata, ka nekas netiek dots par velti un par visu ir jāmaksā. Tāpēc viņi sāk maksāt, tajā skaitā arī par laimi. Ta vietā, lai skatītos uz otru un priecātos par viņu, tie sniedzas pēc sava maciņa, lai samaksātu par savu laimi ar partneri. Pie kam drīz vien viņi savu partneri vairs neredz un neredz vairs arī savu laimi. Tad viņu rokās paliek vien šie nožēlojamie graši. Un tas ir viss, kas palicis no prieka un laimes.

Dziļi mūsos mīt tieksme, kas savu spēku smeļ no šī priekšstata: man jāsamaksā par visu, ko saņemu. Pirmkārt jau par laimi. Bet tad, kad esam jau pietiekami samaksājuši, izrādās, laime jau sen ir zudusi. Šis priekšstats par to, ka par visu ir jāmaksā, iet pret Dievu. Ar lielas upurēšanas, svētceļojumu, ziedošanas un tamlīdzīgu lietu palīdzību, mēs maksājam Dievam par uzdāvināto laimi. Jūs domājat, Viņš priecājas, ka mēs Viņam maksājam par to? Jūs uzskatāt, ka Viņu uztrauc tas, cik mēs maksājam? Tas ir dīvains priekšstats.
Berts Hellingers “Laime, kas paliek”
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Tur, kur ir ieelpa, jābūt arī izelpai

miers16

Budda ir aprakstījis trīs slinkuma veidus.
Pirmais – tas slinkums, par kuru mēs visu lieliski zinām. Tas ir tad, kad mums nav vēlmes neko darīt, kad mēs ļaujam palikt sev gultā ilgāk, tā vietā, lai celtos un strādātu.

Otrais – tas ir slinkums, kad mēs nepareizi izjūtam paši sevi – domāšanas slinkums. “Es nevaru neko izdarīt  Citi cilvēki meditē, nodarbojas ar dazādām praksēm, var būt apzināti un labestīgi, dāsni, bet – ne es. Tāpēc, ka es esmu pārāk stulbs”. Vai gluži otrādi: “Es esmu ļoti dusmīgs cilvēks”, “Es nekad neko dzīvē neizdarīšu”, “Man nekas nesanāk, nav vērts pat mēģināt”. Tas ir slinkums.
Trešais slinkuma veids – pastāvīga aizņemtība ar pasaulīgām lietām. Mums vienmēr ir iespēja aizpildīt mūsu laika vakumu, nemitīgi uzturot savu aizņemtību. Pie kam visas šīs nodarbes var tikt uzskatītas par labām un vajadzīgām. Taču parasti tas ir veids, kā atbrīvoties no tikšanās pašam ar sevi.
Kad es izgāju no alas, daudzi cilvēki man jautāja: “Vai tā nebija bēgšana?” Es atbildēju: “Bēgšana no kā?” Tur, kur es biju, nebija ne avīžu, ne radio, ne televīzijas. Nebija ar ko parunāt. Ja kaut kas būtu noticis, man nebūtu pat telefona, pa kuru pazvanīt draugam. Es paliku viens pret vienu ar to, kas es biju un ar to, kas nebiju bijusi nekad. Nebija kur bēgt. No sevis neaizbēgsi.

Mūsu dzīve parasti ir tik ļoti piepildīta, un mēs esam tik ļoti aizņemti, ka ar grūtībām varam tajā atrast kaut minūti, lai pabūtu tie, kas esam. Tā arī ir BĒGŠANA.
Vienai no manām tantēm pastāvīgi ir ieslēgts radio vai televizors. Viņa nespēj atrasties klusumā. Klusums viņu biedē. Fona troksnis mūs pavada visu mūžu. Daudzi no mums ir tieši tādi. Mēs baidāmies no klusuma – ārējā klusuma, iekšējā klusuma. Kad nekas neienāk no ārpuses, mēs sākam radīt savu iekšējo troksni – viedokļus, spriedumus, pārskatām savus pagātnes notikumus, to, kas notika vakar un bērnībā. Fantazējam, sapņojam, kaļam plānus, skumstam vai baidāmies.

Klusuma nav. Mūsu trokšņainā ārējā dzīve ir vienkāršs iekšējā trokšņa atspoguļojums, mūsu pastāvīgās aizņemtības un kaut kā nemitīgas darīšanas atspoguļojums.

Nesen es sarunājos ar kādu brīnišķīgu austrāliešu mūku, kurš bija tik ļoti norūpējies par savu dharma-darbību, ka burtiski bija pārvērties par darbaholiķi. Viņš cēlās ap trijiem naktī un strādāja. Gala rezultātā viņš burtiski sabruka. Un sabruka visa viņa darbības sistēma, viņš vairs nespēja neko.

Viņa personība bija saistīta tikai ar darbību. Ar vienu darbību. Viņa darbs Dharmas labā izskatījās ļoti labdarīgs. Viss izskatījās tā, ka viņš patiešām dara labas lietas. Cilvēki viņu cienīja, viņš ievēroja visus sava skolotāja norādījumus, bet tagad, kad viņš vairs nebija spējīgs neko izdarīt – kas viņš ir? Viņam nācās iziet cauri smagai krīzei – jo viņš taču sevi asociēja ar to, ko var izdarīt un ko viņš var sasniegt.

Tagad viņš nespēj darīt neko un pilnībā ir atkarīgs no citiem cilvēkiem. Tāpēc es viņam teicu: “Kāda brīnišķīga un pārsteidzoša iespēja! Tagad, kad nevajag neko darīt. Var vienkārši būt”. Un viņš atbildēja, ka bija centies nonākt pie tā, bet viņu biedēja doma par nekā nedarīšanu, biedēja pati iespēja būt tam, kas viņš ir, bet ne tam, ko viņš dara.
Un te nu arī ir pats svarīgākais atslēgas moments. Mēs paši piepildām savu dzīvi ar darbībām. Un tā patiešām ir brīnišķīga, taču ir jābūt uzmanīgiem, lai tā nepārvērstos bēgšanā.

Es nerunāju par to, ka nevajag darīt labas un noderīgas lietas, bet tikai par to, ka tur, kur ir ieelpa, ir jābūt arī izelpai.

Mums ir nepieciešamas gan darbības gan meditācija un sevis apzināšanās. Mums nepieciešams ir laiks, kad esam vienatnē ar sevi un mūsu prāts ir mierīgs.

Autors: Tenzija Palmo “Dzīves sirdī”
Tulkoja: Ginta FS

Cits skats

rasa

Tā vietā, lai domātu “man nav darba”, padomāt: “lieliski, rīt es esmu absolūti brīvs”.
Tā vietā, lai domātu “man nav naudas”, padomāt “ļoti interesanti, kā mani Sargeņģeļi šoreiz izgrozīsies”.
Tā vietā, lai domātu “vai, dieniņ, kas ar mani tagad notiks”, padomāt: “izskatās, ka esmu sev sarūpējis ļoti interesantu dzīvi tuvākajiem gadiem”.
Un pats saproti, kā tikko cilvēkam izdodas izmainīt savu skatu uz apstākļiem, apstākļi sāk mainīties it kā paši no sevis – gan darbs atrodas, arī nauda attiecīgi parādās  un jauni paziņas, kas lūdz padzīvot viņu plašajos, labiekārtotajos dzīvokļos kopā ar izlutinātu kaķi, kamēr paši apceļo pasauli.
Autors: Makss Frajs
Tulkoja: Ginta FS