Tu nekad nebūsi jaunāks kā tagad

grandmother-923871_1920

Katrā ģimenē ir cilvēks, kurš vēl nav pietiekami iztrakojies. Mūsu ģimenē tā ir vecmāmiņa. Pirms sešiem gadiem, pēc vectētiņa nāves mēs viņu paņēmām pie sevis.
Mani vecāki saka, ka liktenis viņiem atriebjas par to, ka viņu bērniem nebija pusaudžu problēmas – tas ir – man un manai māsai.

Piemēram, jūlijā, kad bija saņēmusi pensiju, viņa uz nedēļu ar savu labāko draudzeni aiztraucās atpūsties pie jūras. Telefonu izslēdza un piezvanīja tikai tad, kad beidzās nauda. Mamma gandrīz prātā sajuka. Nācās braukt vecmāmiņai pakaļ. Mans tēvs smējās, vēderu turēdams, un palūdza sievas mātei nākamo reizi ņemt viņu līdzi.

Viņai ir cukura diabēts sākuma stadijā. Un tad, kad iecirkņa ārsts ar nopietnu seju sāka uzskaitīt, ko viņa nedrīkst, viņa to pārtrauca:

— Un kas notiks, ja es to ēdīšu?

— Jūs varat nomirt, — ārsts paziņoja traģiski nopietnā un draudīgā tonī.

— Ej nu, ej!? Nopietni? Tātad 86 gados ir tāda iespējamība?

Īsāk sakot, špricējam insulīnu un ēdam, ko gribam!

Viņa ar večiem bulvārī spēlē šahu un uzvar! Viņa dzied korī “Jautrās vecenītes”, apmeklē teātri un visus pilsētā notiekošos bezmaksas pasākumus un koncertus. Bet nesen sameklēja sev boifrendu, astoņus gadus jaunāku par pašu. Tagad viņi trako kopā.
Pagājušajās brīvdienās viņš viņu lutināja ar sacensībām uz kvadracikliem. Bet pēc tam vakariņās viņi divatā izdzēra 2 litrus mājas vīna un apskāvušies aizmiga viesistabā uz dīvāna pie televizora – kā pusaudži, tur mēs arī viņus pieķērām, kad atgriezāmies no vasarnīcas.
Tā vectēvs Koļa tika iepazīstināts ar ģimeni – mēmu palikušo mammu, šokētajiem mazbērniem un klusiņām ķiķinošo tēvu.

Es dievinu savu vecmāmiņu – viņa ir pozitīvāka par vairums manu draugu. Viņa mīl dzīvi un prot to baudīt. “Un cik tad ir tās dzīves!?” – viņa vienmēr atbild manai mammai uz pukošanos: “Nu, mammu, kā tā var!?”

Es gribu tādas vecumdienas.
Autors: Knariks Petrosjans
Avots: http://www.transurfing-real.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Par ezi un ledusskapi

eziits

Tētim bija četrdesmit gadu, Slavikam – desmit, ezim – droši vien mazāk.
Slaviks savā cepurē mājās pārnesa ezi. Tētis gulēja dīvānā un lasīja avīzi, kad dēls, no laimes aizelsies iekliedzās: – Tēti, skaties!
Tētis nolika malā avīzi un pievērsās ezim. Ezis bija ar strupu degunu un ļoti simpātisks. Un vispār, tēvs atbalstīja dēla mīlestību pret dzīvniekiem, un pats tos mīlēja.
– Labs ezis! – teica tēvs. – Simpātisks! Kur dabūji?
– Man viens puika pagalmā iedeva, – atbildēja Slaviks.
– Tātad, uzdāvināja! – konstatēja tēvs.
– Nē, mēs apmainījamies, – teica Slaviks.
– Viņš man iedeva ezi, es viņam biļetīti.
– Kādu vēl biļetīti?

– Loterijas, – teica Slaviks un palaida ezi uz grīdas.
– Tēti, ezim vajag iedot pieniņu.
– Pagaidi ar pienu! – stingri teica tēvs. – No kurienes tev loterijas biļete?
– Es to nopirku, – teica Slaviks.
– Kur nopirki?
– No onkuļa uz ielas… Viņš daudz tādas biļetes pārdeva. Par trīsdesmit kapeikām…. Ai, tēti, ezītis zem gultas palīda….
– Pagaidi ar savu ezi! – nervozi teica tēvs un apsēdināja Slaviku sev blakus.
– Kā tad tā, tu puikam atdevi savu loterijas biļeti?…

Un, ja nu tā biļete bija kaut ko vinnējusi?
– Vinnēja jau ar, – teica Slaviks, nepārstādams vērot ezi.
– Tas ir kā, vinnēja? – sirdij stājoties, jautāja tēvs, un viņa deguns bija nosvīdis. – Ko vinnēja?
– Ledusskapi! – teica Slaviks un pasmaidīja. – Kas ir?!
– Tēvs sāka dīvaini kratīties. – Ledusskapis?!… Ko tu tur murgo?… Kā tu to zini?…
– Kā es zinu? – apvainojās Slaviks. – Es avīzē to pārbaudīju…. Tur pirmie trīs cipariņi sakrita… un pārējie…. Un sērija tā pati! Tēti, es jau māku pārbaudīt! Es taču jau esmu pieaudzis!

– Tu saki, pieaudzis!? – tētis tā iešņācās, ka ezis, kurš bija izlīdis no dīvāna apakšas pēkšņi sarāvās kamolā.
– Pieaudzis?! Maini ledusskapi pret ezi?
– Es padomāju, – pārbijies nočukstēja Slaviks, – es padomāju, ka ledusskapis jau mums ir, bet ezīša nav….
– Apklusti! – iekliedzās tēvs un pielēca kājās no dīvāna.
– Kurš?! Kurš ir tas puika?! Kur viņš ir?!
– Viņš dzīvo kaimiņu mājā, – teica Slaviks un sāka raudāt. – Viņu sauc par Seņu…
– Ejam! – atkal iekliedzās tēvs un ar plikām rokām paķēra ezi.
– Ātri ejam!!
– Neiešu, – iespītējās Slaviks. – Es negribu ledusskapi, gribu ezīti!
– Ejam, taču, – tēvs burtiski vārījās. – Galvenais, atgūt biļeti, un es tev simts ežus nopirkšu…
– Nē, raudāja Slaviks. – Nenopirksi… Seņa tāpat jau negribēja mainīties, es viņu pierunāju…
– Jā, redzu, domātājs atradies, – ironiski teica tēvs. – Ātri ejam!
Seņam bija kādi astoņi gadi. Viņš stāvēja pagalma vidū un ar bailēm acīs skatījās uz draudīgo tēvu, kurš vienā rokā stiepa Slaviku, bet otrā – ezi.
– Kur? – jautāja tēvs, tuvojoties Seņam. – Kur biļete? Ak tu, sīkais bandīt, paņem savu adatu kamolu un atdod biļeti!
– Man nav biļetes! – asarām acīs atbildēja Seņa.
– Un kur tā ir?! – iekliedzās tēvs. – Ko tu ar to izdarīji? Pārdevi?
– Es no tās uztaisīju balodīti, – nočuksteja Seņa un sāka raudāt.
– Nečinksti! – teica tēvs, cenšoties saglabāt mieru.
– Neraudi, puika… Tātad, tu no tās uztaisīji balodi. Un kur ir tas balodis?… Kur tas ir?!
– Tas balodis iekrita aiz karnīzes…. – bailīgi teica Seņa.
– Aiz kādas karnīzes?
– Aiz tās! – un Seņa norādīja uz mājas otro stāvu.
Tēvs novilka mēteli un sāka rāpties augšup pa notekcauruli. Bērni lejā izbijušies viņu vēroja. Divas reizes tēvs gandrīz nokrita, taču turpināja rāpties. Viņš tika līdz karnīzei un izvilka no tās mazu dzeltenu, jau samirkušu papīra balodi. Norāpies atpakaļ uz zemes un smagi elsdams, tēvs atlocīja biļeti un ieraudzīja, ka tā drukāta pirms diviem gadiem.
– Kad tu to nopirki? – jautāja tēvs Slavikam.
– Vēl tad, kad gāju otrajā klasē, – teica Slaviks.

– Un kad pārbaudīji?
– Vakar.
– Tā nav tā tirāža…. – tēvs noteica nogurušā balsī.
– Toties visi cipari sakrīt. – atbildēja Slaviks.
Tēvs, klusējot pagāja maliņā un apsēdās uz sola. Sirds dauzījās kā traka, un gar acīm peldēja oranži apļi…. Viņš smagi nolieca galvu.
– Tēti, – klusiņām iečukstējas Slaviks, piegājis pie tēva. – Tu nebēdājies! Seņa teica, ka viņš vienalga ezi mums atdod.
– Paldies! – teica tēvs. Paldies, Seņa….
Viņš piecēlās un gāja mājās. Viņam pēkšņi kļuva ļoti skumji. Viņš saprata, ka nekad vairs nespēs atgriezt to laimīgo laiku, kad ar vieglu sirdi maina ledusskapi pret ezi.
Autors: © Grigorijs Gorins
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Darīt un Būt

BG11

Visapkārt to tik vien dzird: “Skaistums glābs pasauli” vai arī kaut ko par glābšanas nepieciešamību. Un man vienmēr gribas jautāt: “No kā mēs grasāmies glābties?”

Stop! Kas ir glābšana? Teologi saka, ka pestīšana ir Dieva valstības sasniegšana, vienības atklāšana ar Dievu. Ja pacentīsimies iztikt bez profesionālā žargona, ielas valodā, tad pestīšana ir nedziestoša uguns sirdī, Dvēseles miers un vienotība ar dzīvi visā tās pilnībā. Tā ir brīvības sajūta; brīvības no bailēm, no ciešanām, no trūkuma sajūtas, un tieši tāpēc – no visām vēlmēm, vajadzībām, pieķeršanās. Brīvība no sajūtas, ka man kaut kas trūkst, no negatīva un vēl jo vairāk – psiholoģiskās atkarības no “pagātnes” un “nākotnes”.

Īstenība ir būt tam, kas tu esi; sajust sevī “labestību, kurā nav negatīvā pola”, sajūsma par savu esību, kas nav atkarīga ne no kā, kas ārpusē. Tā pati “Dieva valstība”, Dieva zināšana – ne kā kaut kas atdalīts no manis, bet kā pašu būtību tam, kas es esmu.
Boriss Grebenščikovs Aerostats Lieldienas: darīt un Būt
Tulkoja: Ginta FS

 

Sievietes privātā dzīve pēc 40

sieviete40c

Sievietei dzīves periods pēc 40 ir ļoti labvēlīgs, lai beidzot kļūtu laimīga. Vai ir gadījies dzirdēt, ka pēc 40 ir jau par vēlu? Par vēlu meklēt mīlestību, par vēlu kārtot privāto dzīvi, kur nu vēl precēties. Ļoti daudz kam par vēlu.

Vai tu tici tam, ka tā ir? Diemžēl daudzas sievietes tic! Dažām šī ticība liek samierināties ar vientulību, citām – turēties pie attiecībām, kas nesagādā prieku. Velti, jo tām, kuras šim mītam ir noticējušas, tā var izradīties realitāte.

Šis ir tas vecums, kas IR labvēlīgs personīgajai laimei

Šo psiholoģisko fenomenu ir aprakstījis amerikāņu psihologs R. Rozentāls. Tā būtība: ja tu gaidi, ka realizēsies kāds pravietojums, tas noteikti pašrealizēsies tāpēc, ka mūsu gaidas nosaka mūsu darbības, un cilvēks, pats to neapzinoties, ar savām darbībām formē savu nākotni.

Tāpēc nolem, kam tu ticēsi. Varbūt manas domas par šo vecumu tev labāk patiks? Izvēloties tās, tu radīsi sev iespēju būt laimīgai privātajā dzīvē.

1. priekšrocība

Tavi bērni jau ir izauguši un tu esi kļuvusi mobilāka kā gados jaunākas sievietes. Tev nav vairs jadomā, kam uzticēt savu mazuli, lai aizietu uz kādu tikšanos. Nav jāskrien no darba mājās, lai palīdzētu bērniem sagatavot mājas darbus. Tu pati esi noteicēja par savu laiku.

2. priekšrocība

Droši vien tu esi atradusi savu nodarbošanos un esi kļuvusi materiāli patstāvīga. Varbūt jau izaugušie bērni nodrošina sevi paši, tāpēc arī tev vairāk naudas atliek sev un savām vajadzībām – izklaidēm, atpūtai, pašizglītībai un skaistumkopšanai.

3. priekšrocība

Tev ir pietiekami liela dzīves pieredze un tu esi kļuvusi viedāka. Tāpēc tev ir vieglāk kā jaunām sievietēm ieraudzīt un atpazīt īstās vīriešu jūtas un nolūkus. Tu viegli atpazīsti un atšķir patiesību no “makaroniem uz ausīm”, redzi, kas tev der un atpazīsti to, kurš tev ir vajadzīgs.

4. priekšrocība

Tu saproti, kādam jābūt tavam izredzētajam, un tu skaidri zini, kādas attiecības tev ir vajadzīgas. Un vēl tu apzinies laika vērtību un noteikti to netērēsi cilvēkam, kurš nav tevis cienīgs un attiecības ar kuru tev neko nedod.

5. priekšrocība

Iespējams, tavā dzīvē jau ir bijusi mīlestība un atmiņas par to tevi pasargās no saistībām, kurām nav nekā kopēja ar šīm gaišajām jūtām. Katrs, kuram ir bijis kas liels un svēts, “neparakstīsies” uz neko mazāku.
Man kā psihologam, ir nācies ļoti daudz konsultēt jaunas meitenes, kuras “ķeras” pie attiecībām, no kurām vajadzētu bēgt pa gabalu. Viņām vēl nav skaidrs, ko nozīmē ar mīlestību piepildītas attiecības. Tu noteikti šajā ziņā esi daudz piepildītāka kā viņas.

6. priekšrocība

Tu esi pievilcīga un pašā spēku briedumā, un tev ir laiks, ko vari veltīt sev.

7. priekšrocība

Daudzi tavi vienaudži ir kļuvuši brīvi. Jo tieši šajā vecumā daudzi laulātie pardzīvo savas laulības krīzi. Izjūk tās laulības, kurās attiecības balstās tikai uz kopīgiem bērniem un ļoti daudzi ir zaudējuši emocionālo tuvību ar savu partneri. Arī vērtības gadu gaitā ir mainījušās. Ļoti bieži vīrieši, kuri ilgus gadus ir dzīvojuši kopā ar sievu bērnu dēļ, pieņem lēmumu šķirties.

8. priekšrocība

Tu jau esi iemācījusies nebūt atkarīga no citu viedokļiem un padomiem. Esi ieguvusi iekšējo brīvību un sapratusi, ko nozīmē, būt svarīgai pašai sev. Tu esi sajutusi to, ko nozīmē “mīlēt sevi”. Ja vēl nebiji, tad esi ceļā uz to.
Un tāda sieviete vīrietim ir interesanta un iekārojama. Un šī sieviete esi TU!
Autors: Svetlana Curkan
Avots: econet.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

 

Ja cilvēki ir nepateicīgi – dzīve apbalvos

sieviete5

Tas skan neticami. Taču dažkārt tā notiek.
Kādu labestīgu sievieti neviens neapsveica dzimšanas dienā. Šis viņai bija grūts laiks: viņa bija zaudējusi darbu, izšķīrusies ar vīrieti, bet paziņas nolēma par viņu aizmirst. Taņai nauda bija beigusies. Kam vajadzīgs notriekts lidotājs? Un, ja nu pēkšņi viņa palūgs palīdzību, vai atgādinās par parādu? Un Taņa vienmēr visiem palīdzēja, ārstēja, glāba, dalījās ar pēdējo, kas pašai bija – bet tagad no viņas vairs nebija ko ņemt, un visi aizmirsa par viņu un viņas dzimšanas dienu.

Taņa no rīta padzēra tēju bez cukura un apēda gabaliņu maizes. Naudas nebija vispār. Un telefons pieņēma tikai ienākošos zvanus: bet neviens jau nezvanīja.

Viņa devas meklēt tuvāko lombardu, lai ieķīlātu savus vienkāršos auskariņus, jo ļoti gribējās ēst. Pa ceļam iegāja tuvējā tirdzniecības centrā; tur notika kaut kādi svētki. Bija trokšņaini un jautrība sita augstu vilni. Taņa nodomāja: “lai tā ir mana dzimšanas dienas ballīte!” un pasmaidīja.
Pie viņas pienāca meitene un piedāvāja kafiju un kūciņu – reklāmas akcija! Bez maksas! Ļoti garšīga kafija! Pilna kartona krūzīte. Un bezē kūciņa bija ļoti garšīga.

Pēc tam Taņu uzaicināja paviesoties kosmētikas veikalā. Tur atkal bija akcija; un Taņa tika pie profesionāla grimma un lieliskas frizūras. Par velti! Viņu sapucēja pazīstams stilists! No veikala Taņa iznāca jau kā īsta skaistule.

Kad viņa iegāja kažokādu veikalā papriecāties par brīnišķīgajiem kažokiem, viņu sagaidīja ar ovācijām, jo tieši tajā laikā tur tika filmēta reklāma un visi sauca: “Urā, simtais apmeklētājs!” Kaut gan, kāds tur simtais apmeklētājs pašā rīta agrumā? Taču Taņai tika konfekšu kaste un šampanietis. Viņa no prieka gandrīz apraudājās. Ar skaisto dāvanu maisiņu rokās viņa priecīgi izgāja no veikala, un tur kāds vecs vīriņš uzdāvināja viņai asteru pušķi. Var jau būt, ka viņš nebija gluži normāls… nu un kas? Normālie Taņu parasti pameta….
Nedaudz vēlāk iezvanījas telefons. Zvanīja no autosalona, kurā pirms dažiem gadiem, kad bija daudz naudas, Taņa pirka mašīnu….savam krustdēlam. Šoreiz viņu aicināja uz jaunā auto prezentāciju. Salons bija netālu, garastāvoklis – lielisks. Un Taņa devās uz prezentāciju. Tur ar labpatiku apskatīja jauno mirdzošo automašīnu. Pie viņas pienāca patīkams vīrietis un sāka stāstīt un izrādīt mašīnas priekšrocības. Viņam ļoti iepatikās labestīgā, skaistā un smaidošā sieviete. Viņš apjautājās Taņai par puķu pušķi, uzzināja par viņas dzimšanas dienu un uzaicināja papusdienot kafejnīcā. Abi lieliski pavadīja laiku. Kaut gan Taņa apsolīja pēc tam atdot naudu par pusdienām. Viņa vienmēr atdeva visu, ko bija aizņēmusies. Visiem. Lūk, un arī par viņu kāds parūpējās – visu dienu viņa juta, kā KĀDS par viņu rūpējas. Šis KĀDS viņu burtiski izpeldināja dāvanās un komplimentos. Ar to visu it kā vēlēdamies teikt: “Es tevi mīlu!”.
Arī šis vīrietis to teica – nedaudz vēlāk, kad viņu bildināja. Bet auskariņi tā arī palika pie viņas – skaistai atmiņai par brīnumaino dzimšanas dienu. Arī – it kā dāvana. Tāpēc, ka labestīgajiem dāvina dāvanas un galu galā arī laimi, veselību un Mīlestību.

Autors: Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS

Kā var ciest no Mīlestības?

upe4

– Kā var ciest no Mīlestības? Cieš no atkarības. Cieš no tā, ka ar ieskrējienu metas sienā. Bet Mīlestības būtība ir bezgalība. Tajā nav un nevar būt nekādu sienu! Tajā nav pret ko sisties. Taču, ja tu pats esi sev sadomājis visādas sienas, ieslēdzis tajās sevi un to, kas tev kādreiz šķita tavs Mīlestības objekts, tad vai tikai nav tā, ka tu esi vienīgais savu izdomāto ciešanu autors?

Es tavu drāmu varētu nosaukt par visu kaut ko, tikai ne Mīlestību. Jo patiesa Mīlestība ir laime, brīvība, ne ar vienu un ne ar ko neierobežota, un tāpēc tā ir absolūti bezbailīgs lidojums.
Nevēlies vairs ciest no nelaimīgas Mīlestības? Tad necenties ierobežot bezgalīgo, nepadari absolūto relatīvu, necenties vadīt brīvību. Un, zini ko?

– Ko?
– Tādā gadījumā tava Mīlestība pilnīgi noteikti tevi atradīs un dāsni apdāvinās tevi ar tavu sajūsmu, svētlaimi un laimi, kuru būs neiespējami pazaudēt. Nekur un nekad. Tāda ir Mīlestības pateicība.

Autors: Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta FS

Misters Endorfīns

misters endorfins

Reiz mēs ar draugu bijām devušies tālākā ceļojumā ar auto, un apstājāmies kādā ceļmalas kafejnīcā, lai kaut ko uzēstu. Draugs pasūtīja hot-dogu. Lai arī biju ļoti izbadējies, es tomēr atturējos. Populārajā Michelin reitingā šī kafejnīca noteikti būtu saņēmusi mīnus trīs zvaigznes, un man bija aizdomas, ka hot-dogus te patiešām gatavo no suņiem.

“Kā tu vari to ēst? Vai nebaidies no dzīvnieku aizsardzības biedrības?” – es pajokoju.
“Tevī nav ne kripatiņas no Mistera Endorfīna” – draugs atbildēja.
“Kas manī nav?” – es pārjautāju.
Un tā es uzzināju par Misteru Endorfīnu.
Draugam gatavoja hot-dogu un viņš stāstīja. Acīmredzot, no sākuma vajadzēja to suni noķert, tāpēc gaidīt nācās ļoti ilgi…

“Manā pirmajā darba vietā bija kāds vīriņš. Grāmatvedis. Teiksim tā – bez īpaši spilgtām pazīmēm – tādu meklēšanā neizsludināsi. Kā kode, vidējos gados. Kad pirmo reizi viņu ieraudzīju, padomāju: fū, kāds neinteresants. Kamēr reiz izdzirdēju viņa klusos, oda dūkšanai līdzīgos smieklus. Viņš sēdēja pie sava monitora un ķiķināja. Es gāju garām un ziņkārībā ieskatījos viņa monitorā. Un tur ieraudzīju grāmatvedības atskaiti exel formātā… Un viņš par to smējās.
Tu, vecīt, vis neesi nekāds parastais, es toreiz sev teicu. Un vēl padomāju, varbūt tomēr notīt makšķeri no tāda kantora, kur grāmatvedis smejas, lasot finansu dokumentus.

Izrādījās, ka šis personāžs ir ko vērts. Viņam vienmēr viss bija lieliski. Saproti? Vienmēr!
Un, viss. Pat rudenī. Kad ikvienam normālam cilvēkam uznāk vēlēšanās ierakties dziļāk kritušajās lapās. “LIELISKI”. Nevis “normāli”. Nevis “labi”. Nevis “teicami”. Bet tieši “LIELISKI”!
Laiks viņam vienmēr bija tikai brīnišķīgs.

Reiz eju uz darbu, lietus līst kā no spaiņa, mežonīgs vējš, lietussargu rauj pa gaisu, garastāvoklis briesmīgs. Pie ieejas ofisā redzu, stāv šis pipars, līdz ceļiem ūdenī un skatās sev zem kājām, bet tur – lietus straumes līdz potītēm apskalo viņa zābakus.
Skaties, – viņš man sauc, – kā mežonīga kalnu upe, – un smaida.
Mašīna viņam – pati labākā. Reiz es tajā braucu. Braucam viņa perpetuum mobile. Ārēji tas atgādina žiguli, taču aizmugure aizdomīgi līdzinās Moskvičam-412. Kaut kāds frankenšteins.
Viņš man saka: “Vai dzirdi, kā motors skan? Burtiski kā dziesma!”
Es ieklausījos. Ja tā ir dziesma, tad tā droši vien dziedātu Stass Mihailovs vecumdienās – klepodams un slimīgi piesvilpdams.
Bet viņš nevar vien nomierināties: tak nevar pateikt, ka “meitenei” jau 30 gadu?!
Uzzinājis par “meitenes” vecumu, es palūdzu to apstādināt, jo no šejienes manas mājas atrodas rokas stiepiena attālumā. Izkāpu kaut kādā klajumā, un pēc tam stundu ar kājām gāju līdz tuvākajai metro stacijai.

Kūrorti viņam visi ir neticami lieliski.
Reiz pēc viņa rekomendācijas es devos uz Turciju. Viņš pusdienu man čivināja par labāko atpūtu dzīvē, par kosmiski skaisto viesnīcu, par pasaulē garšīgāko zviedru galdu. Stāstot, viņam pat siekala pār mutes kaktiņu notecēja. Tā es arī uzķēros.
Daudz netrūka, ka no lidmašīnas mūs būtu izmetuši ar izpletņiem virs kaut kādas nāves ielejas, kurā mēness apmirdzēta un trīs kaktusu ieskauta paceļas vientuļa viesnīca (tā kā par kosmisko viņš nebija melojis). Līdz jūrai aizkļūt var tikai sapņos, viesnīca dziļos laukos. Zviedru galds – stradniekiem un zemniekiem: cīsiņi, makaroni un bļoda ar ketčupu. Paņēmu pārlapot viņu atsauksmju grāmatu. Un, ko tu domā, tajā pēc daudziem ierakstiem krievu valodā, sākot no “dedziet elles ugunīs!” līdz pat “aizbraukšu dzimtenē, nodošu jūsu koordinātes raķešu spēkiem!”, īpaši izcelās viens ieraksts pa pus lapu: “ESMU SAJŪSMĀ!!!” Jā, tieši tā, ar trīs izsaukuma zīmēm un visiem lielajiem burtiem. Un pazīstams vārds paraksta vietā.

Tajā laikā tuvākajā mūsu ofisa apkaimē nebija pieklājīgu vietu, kur pusdienot. Nācās izmantot sabiedriskās ēdināšanas iestāžu pakalpojumus, un tur pārbaudīt savu likteni. Es vienmēr gāju pusdienās kopā ar viņu. Kāda brīnišķīga zupa, cik lieliski sagriezti burkāni, cik fantastiski kartupeļi, un garšvielas, tik dievīgas, skaitīja viņš pustumsā virs šķīvja ar dīvaina izskata šķidrumu, kas pagatavots, acīmredzami, no trauku lupatas.
Brīnišķīgs belašs! Brīnums, ne belašs, tik maiga teļa gaļa (un maigā teļa gaļa belaša iekšienē brīnumaini ieņaudējās), mīkla tāda gaisīga, sula tek straumēm un tā tālāk… Paklausies viņā un, skaties, zupa vairs neož pēc ziepēm un belašs, iekritis vēderā, pat neskrāpējas. Un, galvenais, ka pēc pusdienām kopā ar viņu, es ne reizi nesaindējos – acīmredzot, mans organisms viņa klātbūtnē izdalīja kādus brīnumainus aizsarglīdzekļus.

Un, lūk, kas ir interesanti – tā nebija nekāda maska. 100% nebija maska. Viss gluži dabiski, organiski. Viņu, kā gadu vecu bērnu ārkārtīgi priecēja dzīve. Iespējams, bērnībā viņš ar sajūsmas asarām acīs, kā Asterikss bija iekritis katlā ar burvju dziru.

Birojā mēs viņu nosaucām par Misteru Endorfīnu. Pīpētavā bieži varēja dzirdēt: kaut kā šodien ne īpaši jautri, jāaiziet ar Endorfīnu aprunāties. Misters Endorfīns, pliko pakausi spīdinādams, bija kā bāka. Un zini, kas ir pats interesantākais? Viņa ģimenīte ir gluži tāda pati, mūžīgā fenozepāma ietekmē.
Reiz viņš mani uzaicināja ciemos. Steigā es kādā tirgus būdiņā biju nopircis nepieklājīgi lētu vafeļu torti, ar kādu parasti jaunībā gājām uz randiņiem ar meitenēm. Apsēdāmies pie galda kopā ar viņa sievu un dēlu. Koka torti griežot, truli palika divi naži, viens saliecās, bet neviens tam nepievērsa nekādu uzmanību. Salikām torti pa šķīvjiem un tad tikai jautrības sākās.
Kāds brīnums! – iestenējās puika.
Kāda brīnumaina kūka! – viņam piebalsoja sieva.
Bezkaunīgie, es padomāju. Ņirgājas. Bet pēc tam verīgāk ieskatījos: nē, cilvēkiem naturāla ekstāze. Kad atvadījāmies, gandrīz vai rokas bučoja, visi trīs.”

Šajā vietā draugam atnesa hot-dogu un viņš beidza savu stāstu.
“Un, tu man jautāji, kā es šito ēdīšu, – viņš teica, – ļoti vienkārši: “ieslēgšu” Misteru Endorfīnu”.
Viņš paņēma savu hot-dogu, iekodās tajā un nočukstēja:
“Kāda apetelīga desiņa, ar tādām fantastiskām garšvielām. O, jā, te ir ne tikai vienkārši ketčups, no labākajām tomātu šķirnēm, bet arī pikantas sinepītes, tādas – nedaudz saldenas. Kāda pufīga, svaiga bulciņa….”
“Meitenīt! – es skaļi uzsaucu iestādes vadītājai, – vai var palūgt arī man vienu hot-dogu?!”
Autors: Oļegs Batluks
Tulkoja: Ginta FS
Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu. Redz, ko nozīmē, ka pilnmēnesī salūzt dators un cilvēkam atliek laika vairāk lasīt un mazāk rakstīt:)