Katram savs

eņģelis5
Vecākais Eņģelis stingri skatās uz savu audzēkni.

— Tagad ziņo man, tikai īsi – divos vārdos!

— Dzīvs. Iet uz savu darbu. Uz kaut ko cer.

— Uz ko cer?

— Grūti pateikt. Divas reizes viņam rādīju laimīgu sapni – viņš to neredz. Runā, ka ļoti nogurst darbā.

— Un kas darbā?

— Tāpat kā visiem. Steiga. Priekšniecība. Pīpētava un baumas.

— Tur skarba vadība?

— Vadība kā vadība, nekā īpaša. Tāda pati, kā visur. Taču viņš no tās nezin kāpēc baidās.

— Bailes aizdzenāji?

— Protams, kā gan savādāk. Vēl ceļā uz ofisu. Vēcināju ar spārniem virs galvas. Pat mākoņi izklīda. Nācās ar spārnu viņam pa ausi iekraut, lai saulīti ierauga.

— Un skaistule pa ceļam? Augstpapēžu kurpītēs un uzbudinošām smaržām?

— Nu gan apbižojat… Metro ar deguniem kopā sastūmu.

— Un kā?

— Nu nekā. “Atvainojiet” un ielīda atpakaļ savās domās.

— Un pēc darba?

— Veikals. Nomazgāt traukus. Internets. TV. Miegs.

— Televizoru sabojāji?

— Protams. Aizgāja, nez kāpēc, nopirka jaunu.

— Internetu atslēdzi?

— Jā, piecas reizes pēc kārtas. Viņš vienkārši palika darbā līdz vēlam vakaram. Viņi tā drīkst.

— Tā. Nu, un brīvdienas?

— Viņš guļ līdz pusdienas laikam. Pēc tam tīra dzīvokli. Vakarā krogā stulbas sarunas un šņabis kopā ar draugiem. Mājās – tikai no rīta. Tad ar sāpošu galvu zem segas vai pie datora vai televizora.

— Un viņa?

— Pavisam tuvu. Trīs mājas tālāk. Uz vienu un  to pašu supermārketu iepirkties iet.

— Rindā saliki viņus kopā?

— Jā, protams. Pat vairāk, kā instrukcijās norādīts – svētkos, autobusa pieturā, metro.

— Likteņa līnijas viņiem pārbaudīji?

— Tur jau ta lieta – sakrīt… Tā ir tāda pilsēta… viņiem tāds dīvains, neiespējams dzīvesveids un ritms … Nu, nevaru es vairāk! Tas nav izpildāms uzdevums!

— Nost ar atrunām! Kur ir mūsu radikālo līdzekļu saraksts?

— Lūk, šef! Gripa, drudzis, murgi, temperatūra. Izmežģījums, lūzums. Autoavārija. Ugunsgrēks. Bankrots. Finansu krīze. Nekārtības uz ielām. Pilsoņu karš…

— Piebremzē. Pietiek!…. Divi simti astoņdesmit piektais, man lūdzu, sīku atskaiti! Galīgi izlaidušies, vairs neprot strādāt! Zini, sazinies ar paralēlo plūsmu. Mīlestības vārdā uzskati, ka esi saņēmis atļauju radikālo līdzekļu pielietošanai. Tikai izvelies kaut ko vienu.

— Tieši tā, šef, kaut ko vienu!

Ieraugiet un izmantojiet visas iespējas, ko Dievs Jums dod un tad Jūsu Sargeņģelim nebūs vajadzības ķerties pie radikāliem līdzekļiem!

Avots: www.adme.ru/
Tulkoja: Ginta FS

Par PRIEKU: Jeļenas Rērihas vēstule jauniešiem

IMG_3054

Šo vēstuli slavenā krievu filosofe un rakstniece Jeļena Rēriha uzrakstīja pagājušā gadsimta sākumā, taču šī tēma šodien kļūst arvien aktuālāka.

Savā iztēlē es iedomājos daudz, daudz jaunu seju, daudz skaidru, mirdzošu jaunu acu un man ļoti sagribējās viņiem visiem pateikt kaut ko par Prieku.

Ne par to dzīvniecisko prieku, kas liek lēkāt un neapzināti dauzīt ar kājām pret zemi, bet par viedo Prieku – par savas Esības skaistuma apzināšanās Prieku.

Kāds teiks, kā gan var runāt par prieku tagad, kad tik daudz bēdu, šausmu, sāpju un asiņu visapkārt, un visā pasaulē ir tāda spriedze? Ne tikai var, bet arī jārunā, jo, kā senā ķīniešu parunā teikts: “Prieks – tā ir īpaša gudrība” un tas, kurš zin tā būtību, zin, ka nekad nav nekādu iemeslu bēdām un bezcerībai, jo viss ir pārejoši un tas, par ko mēs raudam šodien, rīt šķitīs smieklīgs. Pat katrs koks ar prieku ietērpjas ziedos, un neraud rudenī, kad nomet lapas, skumstot par pagājušo pavasari.

Prieks mums apkārt rada īpašu atmosfēru, kas pievelk sirdis un, attiecīgi, dod mums veiksmi, jo ir taču gluži dabiski, ka cilvēks uz smaidu atbild ar smaidu, un bēg no neapmierinātām un dusmīgām sejām.

Prieks no mums aizdzen jebkuru skumju ēnu, to skumju “pateicoties” kurām cilvēks zaudē to pašu mazumiņu prieka, kas tam pirms tam bija. Savukārt Prieks ir jauns ceļš, kas dod mums visas iespējas. Gaišs prieks ir kā lukturis miglā un izkliedē sirds šaubas un aptumsumus.

Ja varētu nofotografēt cilvēka dvēseles stāvokli bezcerībā un garlaicībā, un prieka pilna cilvēka dvēseles stāvokli, mēs ieraudzītu apkārt pirmajam pelēku plīvuru. Tajā pat laikā, otra prieks to apņemtu spilgtiem, mirdzošiem stariem. Un cik žēl, ka cilvēki tik bieži baidās priecāties, cenšas atradināt sevi no Prieka, tā ietinot savu domāšanu miglā, un jūtoties kā purvā.

Prieku var salīdzināt ar spēcīgu magnētu, jo tas tieši tāpat kā magnēts pievelk sirdis un dod tā īpašniekam dzīves impulsu, ar kā palīdzību atvairīt dzīves likstas un šķēršļus. Savukārt garlaicība un bezcerība rada slinkumu, vājina gribu, un iegrūž cilvēku bezdibenī.

Prieks rada uzticēšanos. Prieks palīdz savstarpējo attiecību nostiprināšanā. Kad esi priecīgs, nav vietas sevis žēlošanai. Atcerēsimies, ka vairums, pat skaistāko un labāko iespēju, tiek zaudētas tieši tāpēc, ka ļaudis žēlojas un tam iemesls ir sevis žēlošana. Gara prieks dara stipru un vienmēr liek tiekties tikai uz priekšu, vienmēr uz priekšu (Vai gan mēs varam atcerēties kaut vienu varoni, kura sejā atspoguļotos panīkums un garlaicība?)

Ir svarīgi, lai jaunās sirdis aizdegtos priecīgās varoņdarba gaidās, kas mainītu visu viņu dzīvi, pašiem to pat nemanot. Un uz šī ceļa nevar nostāties cilvēks bēdās, šaubās, bezcerībā un aizdomās – tikai Priekā par skaisto nākotni, Priekā par visu iespēju apzināšanos un iespēju dalīties tajā ar citiem cilvēkiem.

Un, lūk, Prieks cilvēkam dod īpašus spēkus, kuru iemeslus zinātne vēl nav noskaidrojusi. Tas piepilda cilvēkus ar īpašu gaismu, kas apspīd arī cilvēkus, kas apkārt. Var pavērot, kas notiek tad, kad cilvēks, kura visa būtība pildīta ar Prieku, ieiet telpā, kurā valda drūma un smaga atmosfēra. Cilvēki it kā atmostas, un viņu apdzisušās un garlaikotās acis iemirdzas, un sejās parādās smaids.

Kur meklēt šādas metamorfozes iemeslu? Nākas pievērst uzmanību mūsu domu darbībai un mūsu emociju ietekmei uz apkārtējiem. Vai gan nav skaidrs, ka iemesls slēpjas cilvēka iekšējā Dvēseles līdzsvarā. Cilvēkam, kurš pilns savas esības Prieka, piemīt milzīgs dzīvības spēks un enerģija, kura nekavējoties tiek nodota citiem cilvēkiem.

Taču, kā tomēr saglabāt sevī pastavīgu Prieku, neskatoties uz to, ka mēdz būt arī skumji?

Sena austrumu gudrība vēsta:
“Uzturi sevī Prieku no paša agra rīta, un tas tevi baros līdz pat vēlam vakaram”.

Paskatīsimies uz to dziļāk. Patiesībā, tas viss, kas var mūs no rīta izsist no līdzsvara – laikā nepasniegtas brokastis, slikti izgludināta blūze, vai nepareizi sasieta kaklasaite, viss ir tik sīki un nebūtiski, ka nav vērts tādu nieku dēļ uzvilkties un ciest no tā visu atlikušo dienu. Un, ja vēl atcerēsimies to, ka aizkaitinājums organismā rada īpašu indi, kas sagrauj organismu uz visu atlikušo dzīvi, sapratīsim, ka šie sīkumi nav tādas ļoti dārgas cenas vērti, kā mūsu gara un ķermeņa veselība. Nevajag daudz, tikai nelielu gribas piepūli, vienu vienīgu domu par to, ka mums jāstāv pari ikdienas sīkumiem un apstākļiem, lai sevī saglabātu līdzsvaru. Pretējā gadījumā, vēlāk pašiem būs kauns un smieklīgi par to, ka tērējām tik daudz enerģijas tādiem niekiem. Tās enerģijas, kas mums tik ļoti ir vajadzīga dzīvei. Mēs taču jūtam to, ka tas, kas šobrīd notiek pasaulē, tuvina mūs kādiem svarīgiem notikumiem. Un mums jau tagad sevi ir jāsagatavo nākotnes darbam  jau pavisam citos apstākļos, un jāsagatavo sevi tam, lai kalpotu savam un visas cilvēces labumam.

Mūsu sirdij vienmēr jāskan priecīgi un jāatbalsojas visā, kas apkārt. Tai jāpildās ar apziņu, cik ļoti svarīgi ir nesavtīgi dot, dalīties mīlestībā, tā palīdzot Gaišajiem Spēkiem, kas stāv visas cilvēces miera sardzē. Un tad, kad mūsu sirds ir pilna gaiša starojuma, tad arī atnāks pie mums Prieks, jo Prieka avots ir katra gaiša sirds.

Šobrīd visa cilvēce stāv uz Jaunas Pasaules sliekšņa. Vecie pamati brūk. Izzūd savu laiku nokalpojušie jēdzieni. Aug kaut kas jauns, ko daudzi apzinās vēl tikai sajūtu līmenī. Tagad tikai miers un pacietība var dot vajadzīgo līdzsvaru, un tikai prieka sajūta par tuvojošos kaut ko jaunu, gaišu un svarīgu. Tādā laikā ir neizbēgamas grūtas dienas, jo ir spriedze, un notiek vienu enerģiju nomaiņa ar citām – jaunām un gaišām. Tumsu nomaina gara triumfs.

Tagad brūk pasaules, krīt troņi, pazūd daudzas ietekmīgas personas. Pirmajā acumirklī savstarpēji nesaistītiem notikumiem ir dziļas iekšējas saites. Pati cilvēce gadsimtiem ilgi bija to visu gatavojusi un tagad tas izpaužas mums redzamā veidā.

Visticamākais, jūs būsiet liecinieki vēl ļoti daudzām pārmaiņām un redzēsiet daudz brīnumaina un neparasta, jo Kosmiskais Līdzvars vēl ne tuvu nav atjaunojies. Un katrs, kurš var un grib palīdzēt šajā tumsas un gaismas cīņā, ir svarīgs. Protams, tam nav jāizpaužas primitīvos kliedzienos un cīniņos, ne arī netīrās izpriecās, bet gan centienos būt tuvāk Gaismai, tīriem savas domās un priecīgiem savā Priekā.

Jeļena Rēriha
Avots: http://schastie.by
Tulkoja: Ginta FS

Divas sievietes – divas attieksmes pret dzīvi

183382_189657864407612_4969701_n

Ir sievietes, kuras lielāko daļu savas dzīves ir smaidīgas, dzirkstošas un izstaro laimi. Arī viņām ir periodi, kad ir skumjas un dažādi sarežģījumi, taču tie ir garāmskrienoši un īslaicīgi..

Bet, diemžēl, ir arī tādas sievietes – un viņu mūsu valstī ir vairums, kuras mūžigi ir neapmierinātas ar savu dzīvi, bieži nogurušas (gandrīz vienmēr) un pieradušas to vien darīt, kā pārvarēt problēmas.

Ar ko tad atšķiras šo divu sieviešu tipu ieradumi?
Un vienkāršs jautājums: kas jādara, lai justos laimīgāka un dzīvotu pilnasinīgāk?

1. Kurp tu dodies

Tām sievietēm, kuras mīll dzīvi un dzīve mīl viņas, vienmēr ir savs ceļš ejams, plāni un mērķi, un viņas droši iet pa šo ceļu.

Tās, kuras mūžīgi ir nogurušas, seko svešiem ceļiem un apmierina apkārtējo vajadzības. Viņām svarīgs ir apkārtējo viedoklis, bet pašu viedoklis balstīts uz “man jādara” un “tā vajag”.

2. Vide

Sievietēm, kuras mīl dzīvi un dzīve mīl viņas, apkārt ir pozitīvi, optimistiski noskaņoti cilvēki – tendēti uz attīstību.

“Nogurušām sievietēm” blakus vienmēr ir vieni vienīgi “upuri” ar problēmām, kas vienmēr sūdzas par dzīvi. Tur ir pieņemts vienam otru žēlot, bet par priekiem nav pieņemts runāt – “lai nenoskauž”.

3. Sabalansēta pārliecība par sevi

Sievietēm, kuras mīl dzīvi un dzīve mīl viņas, nav galējību – lepnības vai nekā. Labāk harmonija un līdzsvars (zinu, ko un kā es daru, jo esmu psiholoģiski vesela, zinu savas robežas un tiesības).Cieņa pret sevi un sapratne par to, ka apkārtējie cilvēki ir labi. Viņas ir sevi mīlošas un pateicīgas, attiecīgi spēj mīlēt savus tuvākos. Viegli un ar prieku saka komplimentus un dalās savā priekā.

Bet “nogurušas sievietes” krīt galējībās – te viņa ir lepna un augstpratīga, te atkal jūtas nekāda.

4. Attieksme pret kritiku

Tām sievietēm, kuras mīl dzīvi un dzīve mīl viņas, ir ieradums salīdzināt sevi tikai ar sevi vakarējo un individuāli attīstīties – strādāt ar sevi.

Bet “nogurušām sievietēm” ir ieradums salīdzināt sevi ar citiem, tā skaužot un pašapliecinoties: jo kādam ir vēl sliktāk.

5. Gaidas

Tās sievietes, kuras mīl dzīvi un dzīve mīl viņas, neko negaida un nepieprasa no citiem, viņas prot mierīgi palūgt, un pilnībā pieņem to, ka viņām kāds var arī atteikt. Viņas prot pašas apmierināt savas vēlmes veselīgā veidā.

Bet “nogurušas sievietes” gaida, kad viņu vajadzības apmeirinās kāds cits. Un tad, ja kāds atsaka – apvainojas, un krāj sevī pretenzijas un aizvainojumus. Viņām ir pazemojoši prasīt.

6. Ne piedot, bet pieņemt

Tām sievietēm, kuras mīl dzīvi un dzīve mīl viņas, nav jēdziena “piedot”. Ir jēdziens “pieņemt un saprast” otru cilvēku. Nevienam nav vajadzīga nekāda piedošana, vienkārši katrs uz dzīvi skatās savādāk. Piedot, tas nozīmē, ka esat uz kadu apvainojusies, bet šīm sievietēm nav raksturīgi apvainoties.

Savukārt “nogurušām sievietēm” ir ieradums apvainoties, un pēc tam, labākajā gadījumā, tērēt milzīgi daudz enerģijas, lai savā iekšējā teātrī piedotu. Pie kam, katrā izdevīgākajā brīdī atkal atcerēties par ko apvainojies, un savam apvainotājam to nemitīgi atgādināt.

7. Darbības un sarunas

Tām sievietēm, kuras mīl dzīvi un dzīve mīl viņas, ir ieradums darīt, nevis pa tukšo runāt. “Nevar ar vārdiem no sevis izdzīt problēmas, kuras radušās darbību rezultātā”. Ieradums domāt, ka viss ir atrisināms, ir tikai svarīgi atrast veidu “kā” un atrast ceļu un resursus. Un, protams, no visām problēmām “izvilkt” kādu mācību savai pašas pieredzei.

Bet “nogurušām sievietēm” ir ieradums daudz runāt par to, kas un kā būtu jādara, bet maz darīt  Atlikt uz velāku, taisnoties par savu aizņemtību un problēmām.

8. Būt SIEVIETEI

Tās sievietes, kuras mīl dzīvi un dzīve mīl viņas, pilnībā apzinās ,ka ir sievietes un tas ir viņu resurss un sūtība. Viņas rūpējas par sevi, savu izskatu un veselību. Viņām piemīt gribasspēks un vēlme būt spožām un dzīvām. Visu to viņas dara katru dienu – ar prieku, pateicību un, pirmkārt, sevis dēļ.

Bet “nogurušas sievietes” šo ieradumu rūpēties par sevi uztver kā smagu nastu, kas jānes kāda cita dēl, ne sevis.

9. Atbildība

Tām sievietēm, kuras mīl dzīvi un dzīve mīl viņas, ir ieradums vienmēr uzņemties pašām atbildību par savām darbībām, sajūtām un domām.

Bet “nogurušas sievietes” šo atbildību noveļ uz citu pleciem.

10. Attieksme pret pagātni

Tām sievietēm, kuras mīl dzīvi un dzīve mīl viņas ir ierasta lieta no pagātnes paņemt vien plusus. Mācīties no savām kļūdām, un teikt sev: “Labi, ar mani tā notika, taču es izdarīju secinājumus un saņēmu vērtīgu mācību. Plusi ir ikvienā situācijā”

Bet “nogurušām sievietēm” ir ieradums ciest par pagātnē izdarītajām kļūdām un nenovērtēt tās mācības. “Ja vien es tad būtu….., tad šodien man būtu….”.

Ikvienai no jums ir iespēja kļūt par sievieti, kura mīl dzīvi un dzīve mīl viņu! Lai veicas!

Autors: Lilija Ļevicka – Poļakova
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: GInta FS

Tev ir tikai viena karma: pieņemt sevi

karma

“Tajā brīdī, kad cilvēks pieņem sevi tādu, kāds viņš ir, nevērtējot un nesalīdzinot ar citiem, pazūd gan pārākuma, gan pazemojuma sajūta. Izzūd spriedze un cenšanās būt par kādu citu, aiziet visi stresi un depresijas, kas radušies sevis nepieņemšanas dēļ.
Ošo

Mēs tik ļoti cenšamies mainīt sevi, lai pietuvotos vispārpieņemtajiem skaistuma un veiksmes standartiem, ka nepievēršam uzmanību sev – patiesajiem un īstajiem. Pat tad, ja izdodas notievēt, uzbaroties, iegādāties kartējo kāroto mantu, lai atbilstu noteiktam statusam sabiedrībā, mēs atskārstam, ka tas nepadara mūs laimīgākus un veiksmīgākus. Gluži otrādi – iekšējais tukšums turpina augt.

Un viss tikai tāpēc, ka mēs stūrgalvīgi nevēlamies redzēt sevi tādus, kādi mēs esam patiesībā, bez pielabošanas. Galvenais labo pārmaiņu noteikums ir PILNĪGA SEVIS PIEŅEMŠANA. Taču – kā pieņemt to, kas nepatīk?

Kad mēs pārstājam sevi pieņemt?

Katra bērna dzīvē ir situācijas, kad vecāki viņu nesaprot. Mazulim viņa darbības ir loģiskas, tām vienmēr ir mērķis. Piemēram, lai iepazītu sevi, apkartējo pasauli, lai pievērstu sev uzmanību.

Pat mīloši vecāki periodiski zaudē savaldīšanos un sabar savu bērnu. Tādu reakciju bērns uztver kā nemīlestību un nepieņemšanu. Un dažos gadījumos bērns sāk noraidīt kādas savas rakstura īpašības, savas izpausmes. Ko tad vēl runāt par cilvēkiem, kuri uzauguši bez vecaku mīlestības un gādības…

Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā eksistē polaritāte – “balts – melns”. Kur viss tiek mērīts ar atzīmju palīdzību “labi – slikti”, kur tiek pievērtas acis uz individualitātes izpausmēm, personīgā viedokļa esamību. Un tas, kas iziet ārpus vispārpieņemtā rāmjiem, tiek atstumts.

Pat tad, ja jūsu ģimenē stingri neseko vispārpieņemtajām dogmām, tad sabiedrība – skola un vienaudži varēja ietekmēt jūsu sevis pieņemšanu.

Kā izpaužas sevis nepieņemšana?

Sevis nepieņemšana izpaužas kā sevis nepieņemšana kopumā, vai arī atsevišķu savu ķermeņa daļu,  rakstura īpašību vai personības īpašību nepieņemšana. Dažkart mēs esam parāk kritiski pret sevi, piekasamies katram sīkumam, domājot par to, ka citi ir labāki. Taču mēs jau neredzam, kas patiesībā notiek citu cilvēku dvēselēs un neievērojam citu cilvēku trūkumus, jo uzskatām, ka viņi ir labāki.

Taču tāpat daudzas mūsu labākās īpašības nav redzamas apkartējiem. Sākumā mēs kritizējam sevi par neideālo ārieni, raksturu, kļūdām. Kad tādu kļūdu kļūst arvien vairāk, mēs tās izslēdzam no savas apziņas. Un savu neapmierinātību pārnesam uz citiem.

Paškritika pāraug citu cilvēku nosodīšanā. Mēs nodarbojamies ar trūkumu meklēšanu citos cilvēkos. Jūtamies nikni, dusmīgi, aizkaitināti, skaudīgi un neapmierināti ar dzīvi.

Kāpēc pieņemt sevi ir tik grūti?

Pieņemt sevi ir daudz grūtāk kā pieņemt citus, jo ar sevi mēs esam katru savas dzīves mirkli. Mēs esam pierasti sev. Un sevi mēs zinām labāk kā citus. Mēs zinām, ko domājām, ko darījām, kā jutāmies.

Cilvēki, kuri sevi nenovērtē, nenovērtē savu viedokli, mūžīgi dzīvo, atskatoties pagātnē un uz apkārtējiem. Pajautājiet sev, kāpēc jums tik svarīgs ir citu viedoklis? Kāpēc jūs sev neuzticaties? Ko tādu jūs esat savā dzīvē izdarījuši, ka tagad savās acīs jūsu vērtība ir kritusies?

Ar ko sākas sevis pieņemšana?

Tā sākas ar sava ķermeņa pieņemšanu. Vairums cilvēku, kuri iet garīgās izaugsmes ceļu, identificē sevi ar ķermeni. Un tas ir saprotams. Ķermenis ir fizisks objekts, to var aptaustīt, ieraudzīt. Un ar ķermeni ir vieglāk sevi identificēt. Jo vairāk tāpēc, ka esam auguši ar šo izpratni. Tāpēc pirmais, kas sevī jāpieņem, ir ķermenis.

Cik bieži jūs par savu ķermeni rūpējaties apzināti, ar mīlestību? Pastāvīgi? Ja tā, tad es jūs apsveicu! Šis etaps jums jau ir iziets. Un kā būt tiem, kuri nespēj pieņemt savu ķermeni?

Var censties ēst pareizu un veselīgu ēdienu, nodarboties ar sportu, regulāri iziet veselības pārbaudes, taču, ja tas tiek darīts ne mīlestībā un rūpēs par pašu procesu, bet tikai tāpēc, lai atbilstu atkal kādiem sabiedrībā valdošajiem standartiem, tad tā nav mīlestība pret savu ķermeni.

Iemācieties klausīties savā ķermenī, atpazīt tā signālus.

Pats efektīvākais ceļš sava ķermeņa un sevis pieņemšanā ir PATEICĪBAS. Pateicība par to, kas jums ir, par to, kas palīdz jums  realizēt jūsu vajadzības un vēlmes.

Kad ķermenis signalizē ar sāpēm – nenosoidiet to, bet pieņemiet šo zīmi un centieties saprast, ko tas jums saka.

Ar to arī sākas sevis pieņemšana. Soli pa solim!

Autors: Natālija Prokofjeva
Avots: http://www.transurfing-real.ru

Tulkoja: Ginta FS

TAVA dzīve!

prieks30
Katrs var būt bagāts un laimīgs savā veidā. Taču ļoti bieži cilvēki domā, ka, lai būtu laimīgs, noteikti jābūt miljonāram, miljardierim, prezidentam vai apgaismotam.
Mums ir svarīgi būt laimīgiem un gūt baudu no it visa, ko mēs darām un ar ko nodarbojamies. Tad mums būs maksimāli realizēta programma, un mēs saņemsim to, kas pēc tās mums pienākas.. Un ne tuvu visiem pienākas būt miljardieriem. Bet būt laimīgam, jaunam, dzīvot ilgi un baudīt dzīvi ir paredzēts katram cilvēkam!
Neizejot savas programmas, mēs formējam sev nepatikšanas, konfliktus, novecošanu, konservatīvismu, vampīrismu, citu cilvēku iznīcināšanu, negatīvo domāšanu u.t.t.
Esiet mierā ar savu programmu un baudiet to, ko tā jums dod.
Lai programma maksimāli labi būtu redzama un izpildāma, mums vajag:
– būt godīgiem
– ievērot labo
– domāt radoši un pozitīvi
– rīkoties
– vienmēr palikt sievietēm vai vīriešiem
– nepārspīlēt un nepamazināt
– laikus apstāties
– par visu būt pateicīgiem
– baudīt procesu.
Aleksandrs Paļijenko
Tulkoja: Ginta FS

Esi dabiska!:)

maska uz sejas2
Pirms mēneša kādā iepazīšanās saitā iepazinos ar puisi. Ļoti jauki komunicējām – viņš bija inteliģents, izglītots un laipns ar lielisku humora izjūtu. Vienu vārdu sakot – īsts princis. Tā mēs sarakstījāmies, vēlāk arī sazvanījāmies pa telefonu.
Apmēram pirms nedēļas viņš man saka: labāk sazvanāmies skype. Es tikko biju iesmērējusi matu masku, pa virsu uzvilkusi plastmasas maisiņu un vēl pa virsu – bērnu zeķubikses ar Vāģiem. Tā es vienmēr daru – reizi nedēļā iesmērējos ar dadžu eļļu un galvā uzvelku šīs zeķubikses – lai eļļa netek acīs un lai tā siltumā labāk iesūcas.
Tad, lūk, viņš man saka: sazvanāmies skype. Es viņam atbildu, ka labi, sazvanāmies, tikai bez video….. gribu, lai pirmo reizi tu mani ieraudzītu “dzīvajā” ar meikapu un skaistu frizūru. Puisis kulturāls, piekrita.
Zvana…. Kā es atbildēju un nepiefiksēju, nezinu….Atbildēju.
Tātad, sākam runāties, skatos viņam kaut kada dīvaina sejas izteiksme – tāda kā samulsusi, bailīga…. mute pavērta, acis nervozi šaudās…. Domāju, nu varbūt iesnas, nedaudz apslimis, elpo ar muti…. Varbūt nervozē….
Un es tik runāju ar zeķubiksēm galvā….. zeķubikšu staras kā zaķim ausis – gar sāniem karājas….. balss man tada samtaina, cenšos radīt iespaidu….un paralēli plūkāju uzacis!!!! Meitenes, jūs jau ziniet, kāda mums ir sejas izteiksme, kad raustām uzacis….. acis piemiegtas, mute puspavērta. Pa smuko!
Pēc tam vēl panēmu spoguli, pārbaudīju sakodienu…..zobu starpas (tas viss sarunas laikā). Piedodiet par intīmajiem sīkumiem, pastaipīju degunu, pārbaudīju, vai tur nav kāds nodevīgs izlīdis matiņš. Atradu, ar pincetīti izrāvu…. Tā smuki pašķobījos, mēs visas tā protam…. (viņš taču neko neredz!!!!) Vēl piedevām sāka tecēt maska garām maisiņam un zeķubiksēm, un – taisni ausī…. Paņemu vates kociņus un pie reizes iztīrīju ausis.
Pat briesmīgākajā sapnī ko tādu nenosapņosi. Tas viss kādu piecu minūšu garumā! Un, ja sākumā viņš tikai mirkšķināja acis un rādijā izbrīnītu seju, tad uz beigām jau nervozi ķiķināja. Un pamazām, beidzot sarunu, vienojāmies brīvdienās satikties…. Un te pēkšņi viņš saka: man ļoti patīk tas, ka esi atvērta, atklāta un bez kompleksiem……bet uz randiņu tu labāk nāc bez tām zeķubiksēm uz galvas, savādāk mūs nevienā kafejnīcā neielaidīs 🙂
Un tajā brīdī, meitenes, man visa mana dzīve gar acīm aizzibēja…..un es sapratu, ka esmu atbildējusi ar video….Ar zeķubiksēm- Vāģiem uz galvas, raustot uzacis, rakājoties pa zobiem, degunu un ausīm…. Ak, Dievs!!!! Es parbīlī ātri atslēdzos, viņš pārzvanīja un smējās kā traks. Teica, ka pirmajā mirklī ir juties “mana skaistuma apdullināts”. Pēc tam sapratis situāciju un tad vienkārši centies noturēties nesmējies.

 

Avots: www.alibabaru.com/
Paldies Irčikam par ieteikumu 🙂 Smieties vienmēr ir veselīgi!:)
Tulkoja: Ginta FS

Atliktā dzīve

pec tam3

Mammai bufetē mājoja kristāls. Salātu trauki, augļu trauki un dažādi citi trauki. Visi lieli, smagi un nepraktiski. Un porcelāns – skaists, mirdzošs, ar ziedu un tauriņu rakstiem. Servīze 12 personām. Mamma tos pirka vēl padomju laikā – kaut kur gāja tumšā naktī ar ciparu 28 uz rokas. Viņa teica “Izķēru”. Kad mums mājās ieradās viesi, es klāju žilbinoši baltu galdautu, un uz tā prasīties prasījās grezna porcelāna servīze.
— Mammīt, drīkst?
— Ne tagad, tā ir domāta viesiem.
— Mums taču nāk viesi!
— Kas tad tie par viesiem! Kaimiņi un Poļinas tante…

Es sapratu vienu, lai porcelāns “iznāktu” no bufetes, Anglijas karalienei Elizabetei jāpamet Londona un jābrauc ciemos pie manas mammas – uz parastu guļamrajonu Kapotņos.

Agrāk tā bija pieņemts – kaut ko nopirkt, un tad gaidīt, kad sāksies īstā dzīve. Bet tā, kas ir jau šodien, neskaitās. Kas gan tā par dzīvi? Vienas vienīgas mocības. Naudas maz, prieka maz, daudz problēmu. Īstā dzīve sāksies kaut kad – pēc tam. Un tajā dienā, kad tā sāksies, mēs ēdīsim zupu no kristāla traukiem un dzersim tēju no porcelāna krūzītēm.
Bet – ne šodien!

Kad mamma saslima, viņa vairs gandrīz nemaz neizgāja no mājas. Pārvietojās invalīdu ratiņos, staigāja, balstīdamies uz kruķiem, vai turējās pie pavadoņa rokas.
— Aizved mani uz tirgu, — reiz viņa man palūdza..
— Kas tev tur vajadzīgs?

Pēdējos gados visu apģērbu mammai pirku es, un gandrīz vienmēr uzminēju, kas tieši vajadzīgs. Kaut arī ne īpaši man patika šāds šopings: mums bija ļoti atšķirīgas gaumes. Un tas, kas nepatika man, visticamāk – patika mammai. Tāpēc tas bija tāds antišopings – bija jānopērk kaut kas, ko nekad nebūtu pirkusi sev, taču tieši šie pirkumi mammu ļoti sajūsmināja.
— Man vajag jaunu veļu, esmu novājējusi

Mammai bija laba, bet sarežģīta figūra, nelieli gurni un lielas krūtis, tā kā nopirkt veļu “uz aci” bija praktiski neiespējami. Gala rezultatā mēs abas devāmies uz veikalu. Veļa atradās tirdzniecības centra pirmajā stavā pie ieejas. Neskatoties uz to, līdz tirdzniecības vietai no automašīnas stāvvietas mēs gājām vismaz minūtes četrdesmit. Mamma lēnām pārvietoja savas slimās kājas. Atnācām. Izvēlējāmies, piemērījām.

— Te ir ļoti dārgi un nevar kaulēties, — mamma teica. — Aiziesim vēl kaut kur.
— Pērc te, es samaksāšu, — es teicu. — Tas ir vienīgais veikals, kur mēs ar tevi varam ērti piekļūt.
Mamma saprata, ka man ir taisnība un nestrīdējās. Viņa izvēlējās veļu.
— Cik tā maksā?
— Nav svarīgi, — es teicu.
— Ir gan svarīgi. Man jāzin!.

Mamma bija kontroles fanāts. Vinai vienmēr ir bijis svarīgi pašai izlemt.

— Pieci tūkstoši, — teica pārdevēja
— Pieci tūkstoši par apakšbiksēm?????
— Šis komplekts ir no jaunās kolekcijas.
— Kāda starpība, kas zem apģērba!!!! — mamma iecirtās.
Es miedzu pardevējai ar aci, žestikulēju, it kā sakot, lai samelo.
— Oi, — teica meitene – pārdevēja, skatoties uz mani. — Es kļūdījos, pieliku klāt lieku nulli. Piecsimt rubļu maksā šis komplekts.
— Tā jau es domāju! Tā patiesā cena noteikti ir kādi trīssimt rubļi, bet mēs vienkārši esam piekusušas, varbūt “nometīsiet” pāris simtus?
— Mammu, tas ir veikals, — es iejaucos. — Te ir fiksētās cenas. Tas nav tirgus.

Es maksāju ar karti, lai mamma neredzētu naudas zīmes. Turpat samīcīju čeku, lai viņa neieraudzītu lieko nulli. paņēmām savus pirkumus un devāmies uz mašīnu.

— Labs komplekts. Skaists, grezns. Es speciāli teicu, ka man ne īpaši tas patīk, lai neparadītu, ka man par to ir interese, ja nu tomēr viņa nolemtu pāris simtus “nomest”. Nekad pārdevējam neparādi, ka manta tev iepatikusies. savādāk būsi uzķērusies uz āķa.
— Labi, — es teicu.
— Un vienmēr kaulējies. Ja nu gadījumā tomēr “nomet” cenu.
— Labi.

Es visu dzīvi esmu saņēmusi padomus, kas nav bijuši derīgi manā šodienas dzīvē. es tos saucu par peidžeriem. It kā tie ir, taču mobilo telefonu pasaulē tie vairs nav vajadzīgi.

Reiz pie mammas dzīvokļa durvīm atskanēja zvans. Viņa ilgi gāja, līdz nokļuva pie tām. Aiz durvīm stēvēja jauns, simpātisks puisis. Vinš pārdeva nažu komplektu. Mamma viņu ielaida, pat neminstinoties. Nestaigājoša pensionāre ielaida sava dzīvoklī muskuļotu jaunu vīrieti ar nažiem! Bez komentāriem! Puisis stāstīja mammai par metālu, par to, kā nazis var sagriezt lakatiņu, kas pasviests gaisā, gluži kā samuraja zobens.

— Es te viena bez vīrieša dzīvoju, un tāpēc mājās nekad nav asu nažu – žēlojās mamma.

Izrādīja interesi. Kaut pati macīja neizrādīt. Tas bija maziņš šovs. Mammas dzīvē bija parāk maz šovu – precīzāk, televīzijā to bija pietiekami, bet viņas dzīvē – par maz. Bet te, pēkšņi, kā dzīvs! Puisis nepārdeva nažus. Viņš pārdeva šovu. Un no viņa to nopirka. Viņš nosauca cenu. Parasti šis komplekts maksājot 5000 rubļus, bet šodien tas pieejams par puscenu, un dāvanā vēl kulinārijas grāmata. “Lieliski! Un vēl kulinārijas grāmata par brīvu!” – padomāja mamma, kura ne reizi dzīvē nebija gatavojusi pēc receptes, jo intuitīvi prata pagatavot daudz garšīgāk. Viņa saprata, ka naži ir jāpērk un nopirka.

Mammas pensija ir 9000 rubļu mēnesī. Ja viņa dzīvotu viena, tad pietiktu tikai dzīvokļa īrei un pienam ar maizi. Bez zālēm, bez apģērba, bez apakšveļas. Un – bez nažiem. Taču komunālos maksājumus, zāles, ēdienu un apģērbu pirku es, un tāpēc viņas pensija ļāva viņai justies neatkarīgai. Nākamajā dienā es atbraucu ciemos. Mamma sāka dižoties ar saviem nažiem. Stāstīja par lakatiņu, kuru lidojumā var pārgriezt. Kāpēc vispar lakatiņi ir jāgriež? Es nesapratu šo mārketinga triku, bet Dievs ar viņu. sapratu tikai to, ka viņai iesmērēts ir kaut kāds ķīniešu krāms smukā čemodāniņā. Taču es klusēju. mammai patīk pieņemt lēmumus, taču nepatīk uzklausīt padomus.

— Tad kāpēc tu tos nažus noslēpi un nenoliki virtuvē redzamā vietā?
— Tu traka esi? Tā taču kādam būs dāvana. maz kas gadās, varbūtr nokļūšu slimnīcā un vajadzēs kādam ārstam dāvināt. Bet varbūt namu pārvaldē vajadzēs kādam kukuli iedot.

Atkal uz “pēc tam”, atkal visu labāko ne sev. Kādam. Kādam – cienīgākam, kas jau šodien dzīvo “pa īstam”.

Arī es esmu mantojusi šo muļķīgo ieradumu, nedzīvot, bet gaidīt.

Manai meitai nesen uzdāvināja dārgu lelli. uz kārbas bija rakstīts “Princese”  Lelle patiešām bija ietērpta skaistā princešu kleitā, uz galvas kronis un rokā brīnumnūjiņa. Meitai bija pusotrs gads. Pārējās savas lelles viņa vazā aiz matiem pa zemi, bet savu mīļo bebi gandrīz sadedzināja mikroviļņu krasnī. Tāpēc es jauno lelli paslēpu. Gan jau pēc tam, kad pabeigsim remontu un sāksies īstā dzīve, es viņai atdošu princesi. Ne šodien!.

Bet atgriezīsimies pie mammas un nažiem. Kad mamma aizmiga, es atvēru čemodānu un paņēmu pirmo nazi, kas pagadījās. tas bija skaists, ar greznu spalu. Es izņēmu no ledusskapja gabaliņu cietā siera un mēģinaju nogriezt šķēlīti. Nazis palika sierā, spals – man rokā. Tāds skaists, krāšņs.
—  Tā pat nav plastmasa, — es padomāju.

Nazi nomazgāju, salaboju un ieliku atpakaļ čemodānā. Mammai, protams, neko neteicu. Pēc tam pāršķirstīju kulinārijas grāmatu. tajā bija sajauktas lapaspuses. Receptes sākums – no saldās kūkas un beigas – no pastētes. Kur cilvēkiem sirdsapziņa, lai šādi muļķotu vecus cilvēkus?

Decembrī, pirms Jaunā gada, mammai pēkšņi uzlabojās veselība, viņa sāka smieties, bija jautra, priecīga. Mani šie smiekli ļoti iedvesmoja.

Uz svētkiem es viņai uzdāvināju skaistu, baltu blūzi ar nelielu delikātu izgriezumu, kas pasvītroja viņas skaistās, lielās krūtis – ar tādu skaistu krādziņu un glītām podziņām. Man tā ļoti patika.

— Paldies, meitiņ, — teica mamma un ielika blūzi skapī.
— Uzvilksi uz Jauno gadu?
— Nē, kāpēc? Vēl notraipīies. Pēc tam, kad kaut kur braukšu.

Laikam jau mammai tā blūze nepatika. Viņai patika košas krāsas, kliedzoši raksti. Bet varbūt tomēr pārāk iepatikās. Viņa stāstīja kā bērnībā gribējās pucēties, taču tad nebija ne naudas, ne skaistu drēbju. Bija viena balta blūze un daudz lakatiņu. Viņa mainīja lakatiņus, sēja tos katru reizi citādāk un tāpēc fabrikā viņu uzskatīja par modes dāmu.

Arī pie tās baltās blūzes es viņai uzdāvināju lakatiņus. Domāju, ka esmu viņai uzdāvinājusi kaut nedaudz jaunības. Taču viņa šo jaunību nolika uz “pēc tam”.

Atkal, pēc tam, vēlāk. Visu labāko atstājot uz “pēc tam”. Un pat tad, kad ir skaidrs, ka viss labākais jau ir pagātnē, vienalga – “pēc tam”. Atliktās dzīves sindroms.

Mamma nomira pēkšņi. Janvāra sākumā. Tajā dienā mēs ar ģimeni gatavojāmies aizbraukt pie viņas ciemos. Un nepaspējām. Es biju šokā. Izmisusi. nekādīgi nevarēju saņemties. Tad raudāju līdz nemaņai, tad atkal biju mierīga kā tanks. Es it kā nesapratu, kas apkārt notiek. Aizbraucu uz morgu pēc miršanas apliecības. Turpat darbojās arī apbedīšanas aģentūra. Es vienaldzīgi bakstīju ar pirkstu bildītēs ar zārkiem, atlasa spilventiņiem, vainagiem un tamlīdzīgām lietām. Aģents kaut ko rēķināja uz kalkulatora.

— Kāds apģērba izmērs ir aizgājējai? — viņš jautāja.
— Piecdesmitais. Precīzāk, augšdaļā piecdesmitais, bet uz gurniem….- nez kāpēc es sāku precīzi atbildēt.
— Tas nav būtiski. Lūk, tāds apģērba komplekts mums ir viņai piemērots pēdējam ceļam. Var pat 52. paņemt, lai brīvāks būtu. Te ir kleita, čības, veļa… Es sapratu, ka tas ir mans pēdējais mammai domātais šopings. Un sāku raudāt.

— Nepatīk? — aģents centās iztulkot manas asaras, jo vēl pirms minūtes es te sēdēju nosvērta un mierīga, bet te pēkšņi – histērija.— Principā viņa būs apsegta ar lūk šādu atlasa pārklāju, kas izšūts ar lūgšanu vārdiem.
— Lai ir, es ņemšu.

Es apmaksāju pirkumu un devos uz mammas mājām. Man vajadzēja atrast viņas piezīmju grāmatiņu, lai varētu apzvanīt viņas draugus, lai uzaicinātu tos uz bērēm un bēru mielastu. Es iegāju dzīvoklī un ilgi sēdēju viņas istabā. Klausījos klusumā. Man piezvanīja vīrs. Viņš uztraucās, taču es nevarēju parunāt. Kamols kaklā, un viss. Paņēmu telefonu, lai uzrakstītu viņam ziņu un pēkšņi, bez jebkāda iemesla, atvērās skapja durvis. Kaut kāda mistika. Es piegāju pie skapja. Tur plauktos glabājās mammas gultas veļa, dvieļi, galdauti. Augšpusē bija nolikta paka ar uzrakstu “bērēm”. Es to atvēru un izbrīnā pamiru.

Tur stāvēja mana dāvana. Baltas čībiņas, līdzīgas baletkurpēm un apakšveļas komplekts. Tas pats par 5000 rubļiem. Es ieraudzīju cenu, kas vēljoprojām bija saglabājusies. Tātad mamma zināja, ka tas maksāja tik dārgi. Un nolika to uz “pēc tam”. Uz labāku viņas dzīves dienu. Un sākās cita dzīve… Dod Dievs, tā būs īstā.

Tagad es pabeigšu šo rakstu, nomazgāšu asaras un attaisīšu meitai kasti ar lelli, lai viņa to vazā aiz matiem, sasmērē tās kleitu, pazaudē kroni. Toties viņa paspēs.

Dzīvot īstu dzīvi jau šodien. Tādu dzīvi, kurā daudz prieka. Tikai prieku gaidīt gan nevajag. Tas jārada pašiem. Maniem bērniem nebūs nekādu atliktās dzīves sindromu. Tāpēc, ka katra viņu tagadējās dzīves diena būs labākā.
Mācīsimies dzīvot šodien – šeit un tagad!

Autors: Olga Saveļjeva
Tulkoja: Ginta FS