Dīpaks Čopra: “Kā iemīlēt sevi tādu, kāds esi”?

milestiba es15

Viss sākas bērnībā. Bērni, kurus pa īstam vecaki mīlēja, pārņem no tiem sevis paša vērtīguma sajūtu, kas saglabājas visu atlikušo dzīvi. Taču visbiežāk bērns no saviem vecākiem saņem neviennozīmīgus vēstījumus. Tādus, kā:

  • Es tevi mīlēšu tad, ja tu mani mīlēsi
  • Es tevi mīlēšu, ja tu būsi paklausīgs
  • Es tevi mīlēšu tik, cik tu to būsi nopelnījis
  • Es tevi mīlu, taču neprasi man parāk daudz, es negribu tevi izlutināt

Tu vari atcerēties vai neatcerēties šos vēstījumus no bērnības, taču tiem visiem ir kas kopīgs – tie uzstāda noteiktus priekšnoteikumus, kuru izpildīšanas gadījumā, tevi mīlēs.

Diemžēl mīlestība, kas uzstāda noteikumus, kļūst par normu, bet beznosacījuma mīlestība kļūst par praktiski nesasniedzamu ideālu. Vai mēs varam izmainīt savus iekšējos uzstādījumus par to, cik mēs esam mīlestības cienīgi? Es uzskatu, ka varam!

Atrodi dziļi sevī to vietu, kur dzīvo beznosacījuma mīlestība, un aizvāc visus šķēršļus, kas neļauj tev pastāvīgi atrasties šajā vietā.

Ceļā uz beznosacījumu mīlestību nāksies risināt divus uzdevumus.
Pirmkārt, atrast sevī to vietu dziļumā, kur dzīvo beznosacījuma mīlestība. Un, otrkārt, aizvākt visus šķēršļus, kas traucē tev atrasties šajā vietā pastāvīgi. Šie divi uzdevumi ir cieši saistīti, jo nevar tā vienkārši transformēt mīlestību, kas uzstāda noteikumus beznosacījuma mīlestībā.

Taču dažādu tautu tradīcijās tiek runāts par tīro apziņu, kura satur gan svētlaimi, prieku, gan ekstāzi. Lai iemācītos sevi mīlēt, ir jāatrod kontakts ar šo savu tīro apziņu. Indiešu garīgajās tradīcijas to sauc par Anandu.

Atrast mīlestības avotu nav sarežģīti.

To var izdarīt ar meditācijas palīdzību. Te var palīdzēt arī dažādas radošās prakses, piemēram hatha-joga, kas palīdz pārcelties miera un labsajūtas zonā, un tādā veidā savienot mūs ar mīlestības avotu. Taču uz īsu brīdi, pieskaroties šim avotam, mēs vēl nevarēsim palikt ar to uz mūžu, tāpēc, ka eksistē atmiņas, vecie ieradumi un pārliecības, kas neļauj mums to izdarīt.

Mīlestības principi

Pamēģini ievērot šos principus jau šodien:

  • Esi labs pret sevi.
  • Uzsmaidi savam atspulgam spogulī.
  • Atļauj citiem teikt tev komplimentus.
  • Baudi pieņemšanas sajūtu brīdī, kad tevi slavē, un izsaka tev komplimentus.
  • Nesodi sevi parāk stingri par sīkajām kļūdiņām.
  • Novērtē sevi un aizsargā savas tiesības.
  • Iepazīsti sevi tā, it kā tu būtu sev labākais draugs.
  • Mierīgi uztver savas dīvainības.
  • Esi maksimāli dabisks, neuztraucoties par to, vai tas patīk vai nepatīk citiem.
  • Saki patiesību tad, kad zini, ka tā jāsaka.

Jebkura transformācija prasa laiku un pacietību, un arī šī nav izņēmums. Pirmais, un pats svarīgākais solis, ir attīstīt sevī līdzjūtību pašam pret sevi, ar tādu pašu labestību, ar kādu tu izturies pret saviem mīlākajiem un tuvākajiem cilvekiem.

Ko NEVAJAG DARĪT!

  • Atteikties pieņemt komplimentus. (“Cik tev skaista kleita!” – “Nē, ko tu, to jau es sen par 2 EUR nopirku humpalās”)
  • Nepieņemt atzinību un uzslavas. (“Nē, nē, es jau nemaz neesmu tik laba”)
  • Pazemināt sevi, pat jokojoties. (“Ko nu es, es jau neko”)
  • Pārvērst savus trūkumus par sarunu tematu.
  • Izdomāt dažādus attaisnojumus cilvēkiem, kuri nodarījuši tev sāpes.
  • Samierināties ar nevērīgu un vienaldzīgu attieksmi pret sevi no cilvēkiem, kuri sakās tevi mīlam.
  • Klusējot pieņemt sliktu attieksmi pret sevi, kad zini, ka tev sevi jāaizstāv.

Tu varēsi ieraudzīt savas pašsajūtas atspulgu pasaulē tad, ja iemācīsies to ievērot. Pat negatīvs atspulgs ir ļoti svarīgs, tas parāda tev ceļu uz pārmaiņām.

Tev apkārt ir cilvēki, kuri tevi nepietiekami novērtē, lai arī tā nevajadzētu būt? Necenties viņus izmainīt, bet saproti to, ka viņu attieksme pret tevi ir tikai un vienīgi tavas paša attieksmes pret sevi atspulgs, tu pats sevi nepietiekami novērtē.

Uzraksti vai izdrukā šo sarakstu, lai saprastu, kā tava dzīve atspoguļo tavu attieksmi pašam pret sevi. Nākamās nedēļas garumā ar ķeksīti atzīmē katru aprakstīto situāciju, kuru novērosi savā dzīvē.

Kā mana attieksme pret sevi izpaužas manā dzīvē

Pozitīvās izpausmes
Kas notiks tad, kad tu sāksi sevi mīlēt:

  • Kāds mani uzslavēja un atbalstīja
  • Man iepatikās cilvēks, kuru es ieraudzīju spogulī
  • Es saņēmu patiesu komplimentu no sirds
  • Es sajutos lepns par to, ko izdarīju
  • Es sajutos, ka esmu savā īstajā vietā
  • Kāds, kurš man ir ļoti svarīgs, nodemonstrēja man savu mīlestību pret mani
  • Es sajutos mīlestības cienīgs
  • Es sajutos mīlēts
  • Es pēkšņi sajutu, cik brīnišķīga ir mana dzīve
  • Es sajutu savu unikalitāti, otra tāda cilvēka visā pasaulē nav

Negatīvās izpausmes
Atceries, vai bieži tevi piemeklēja šādas domas:

  • Kāds mani kritizēja, man to dzirdot
  • Es saviebos, ieraugot savu atspulgu spogulī
  • Es sajutos vainīgs, vai nokaunējos par kaut ko no pagātnes
  • Es sajutos pazemots sarunā ar kādu
  • Es sajutos kā svešs un neviena negaidīts viesis
  • Es sadzirdēju tukšus vārdus, kas izskanēja paužot “mīlestību” pret mani
  • Es sajutos mīlestības necienīgs
  • Man nācās uzklausīt daudz svešu žēlabu
  • Es ļoti asi sajutu kāda manas dzīves aspekta bezjēdzību
  • Es sajutu, cik garlaicīga ir mana dzīve un cilvēki, kurus katru dienu redzu

Vairums cilvēku baidās uzzināt patiesību. Vai arī padomā, ka tikai cilvēki ar zemu pašvērtējumu ievēro savas negatīvās izpausmes. Tas tā nav!

Ievērojot to, kas notiek, godīgi to novērtējot, tu sper lielu soli uz priekšu savā attīstībā un mīlestībā pret sevi.

Paust labestību pret sevi – tas nozīmē sveicināt izmaiņas. Paššaustīšana mums traucē mīlēt sevi un pieņemt tādus, kādi mēs esam šeit un tagad.

Katrs solis, kas sperts nost no negatīvā atspulga un tālāk no negatīvajām izpausmēm mūsu tēlā, ir solis pretī beznosacījumu mīlestībai!

Autors Dīpaks Čopra
Avots: psychologies.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Palēnināties…

paleninaties

Marusjai, kas reiz man iemācija apskaut kokus.

Pirms dažiem mēnešiem es sajutu nopietnu vajadzību palēnināties. Apzināti “nomest apgriezienus” un iemācīties savas dienas dzīvot mierīgāk. Pārstāt izmisīgi irties līkumos starp peldošajām koku atlūzām un, apturot airus, ieklausīties klusumā.

Dzīve savā dāsnumā atgādina izmanīgu tirgotāju – tā gatava notirgot zem letes dažādas kārdinošas mantas, lūrot aiz stūra, ar sev raksturīgo: “ei, panāc šurp, puis!”. Gribas gan tur, gan to, gan ar tiem, un vēl ietiniet man, lūdzu, šo. Nē, nebūs gana, nepietiks!

Palēnināties nozīmē reiz apsēsties ar zīmuli un bloknotu rokā, un noskaidrot, kas tad tev īsti šobrīd ir svarīgi, kas ir svarīgi perspektīvā un kas tik ļoti kārdina. Laimīgi cilvēki ir stipri savos sapņos, bet ne tajos, kas savai iekšējai lietošanai galvā, bet uz tiem, kuru piepildīšanu tev patiešām ir milzīga vēlme iet, skriet, peldēt, kārpīties augšup pa stāvu sienu, neskatoties uz karstumu, caureju un šauriem zābakiem.

Kad palēninies un ļauj aiziet vilcieniem, sadegt biļetēm, atpalikt no grupas un apmaldīties brīnumainā mežā, jēga atrodas zem papardes lapām, zem zaļajām sūnām, aiz koka paslēpušās lapsas skatienā. Kad vēl nav smieklīgi, bet nav arī bail. Tu mācies pateikt “nē” – un tajā pat brīdī iestājas tads dziļš un skaists klusums, kad var dzirdēt, kā no aira nokrīt ūdens pile un atsitas ūdenī, kā atbalsojas ieelpa un izelpa kļūst par migliņu, un kā brīnišķīgs sapnis par upi pārklājas miers, un straume tevi aiznes sev līdzi kā kafiju līdzņemšanai.

Palēnināties īpaši veselīgi ir tad, kad sāk trūkt spēka pretoties, un no vēlmēm ir palikušas  tikai dažas – gulēt, klusēt un, lai neviens netraucē.  Un nav vajadzīgas nekādas kustības un sajūtas, visu, ko varēji tu atstāji, kā ir, “processing error”. Pats kvēlākais sapnis – palīst gultā zem segas un gulēt, lai prāts nepaspētu izložņāt visus dienas laikā noglabātos iespaidus, atmiņas, bildītes – tas arī ir noguris, droši vien tāpēc arī sapņo kaut kādus murgainus sapņus.

Programma maksimums – vienkārši vakarā atgriezties mājās vienā veselā gabalā: neizšļakstīt sevi pa ceļam līdz galam, un neatsisties pret asiem stūriem.

Es sen jau to sapratu, ka tikai tad, kad tev ir spēks, tev ir arī uzmanība. Klausīties ar visu savu būtni, nevis pa ausu galam, iedziļināties būtībā, nevis “nobraukt pa virsu”, pažēlot, apskaut, noglaudīt, nevis pamest ierasto “viss paries”. Tāpēc, ka kopā ar “visu” pāries vēl kaut kas ļoti svarīgs – tava spēja ieraudzīt cilvēkos dzīvo. To, kas sāp un atbalsojas, kopīgu visiem, un nevis “sakiet, vai jūs kādu mīliet?” – “Nē, man slinkums!”.

Palēninājusies es atkal sajutu tirpas pirkstos no vēlmes fotogrāfēt. Es taču biju pārliecināta, ka to vairs nekad nedarīšu, ka neņemšu rokās kameru, ka neskumšu pēc bedrītem svešos vaigos un visuma acu zīlītēs, to kosmosu, kas atklājas brīdī, kad tu nospied slēdzi.

Palēninājusies es ievēroju, ka biežāk esmu sākusi apskaut cilvēkus, ievērot viņu dzimumzīmes, redzēt saikni. Tikties un atvērties bez bailēm par to, ka kaut kad un kaut kur atbalsosies. Galu galā, ir jāuzskata sevi par kaut ko ļoti īpašu un svarīgu, lai pārdzīvotu par to, ka var ciest mana reputācija. Bet es? Vai tad es esmu tāda? Es esmu bulciņa 🙂

Autors: Olga Primačenko
Avots: http://.sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Dzīve ir DĀVANA

davinat5

Dziļi, dziļi vairumā no mums dzīvo ļoti stingra pārliecība par to, ka:

“Dzīve ir sarežģīta padarīšana. Tajā ir maz prieka. Un tas prieks, kas dīvainā kartā mums tiek dots, vēl ir jānopelna”.

Mēs esam pārliecināti, ka lielāko daļu savas dzīves laika mēs tērējam uz to, lai vienkārši pārciestu.

“Piedzemdēt uzreiz divus, lai pēc tam mocītos”
“Nodzīvot darbā līdz piektdienai”
“Tas ir tavs darbs” – saka mazam bērnam, ejot uz bērnu dārzu. “Pienāks brīvdienas, tad arī paspēlēsies.”
“Pabeigsi skolu, tad arī…”
“Pacietību!” – novēl sievietei, kura nupat apprecējusies.
“Pacietību!” – novēl vecākiem, kuri audzina bērnus.
“Dzīve ir tāda dīvaina lieta. Viss riek sasniegts grūtā darbā. Laime ir jānopelna.”

Šīm pārliecībām ir ļoti dziļas saknes. Un mūsu tauta gadsimtiem ilgi ir mācījusies paciest.

Dzimtbūšana, kulaku laiki, bads, revolūcijas, represijas, karš, padomju laiki, “perestroika”, totāls deficīts. Mēs tik labi esam iemācījušies paciest un izdzīvot, ka esam aizmirsuši dzīvot.

Laiks apzināties, ka dzīve nav sods…

Mēs tā esam iemācījušies ciest, ka esam aizmirsuši dzīvot. Dzīve ir DĀVANA. Un mums ir dota brīnisķīga iespēja – DZĪVOT!

Katrā mazā darbā, katrā mūsu dzīves mini-sižetā ir noslēpums, dāvana, brīnums. Un ir svarīgi sev atļaut redzēt un sajust to. Atļaut sev priecāties un just labsajūtu no visa, kas ir dzīvē.

“LAIME nav sasniegums. LAIME ir atļauja.”
Svetlana Roiza

Un ir ļoti svarīgi nomainīt paradigmu “dzīve kā ciešanas” uz apziņu, ka mums ir ļoti paveicies, ka esam šeit. Kāpēc gan nenoriskēt?

Autors: Irina Dibova
Avots: http://sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Daži Iekšējā miera simptomi un pazīmes

miers17

— Tendence domāt un rīkoties no sirds, nevis vadoties no bailēm, kas balstītas uz pagātnes pieredzi.
— Spēja izbaudīt katru dzīves mirkli.
— Zudusi interese nosodīt citus cilvēkus.
— Zudusi interese apspriest citu cilvēku rīcību.
— Zudusi interese konfliktēt.
— Iekšēja vajadzība novērtēt un uzslavēt.
— Apmierinātības sajūta par to, ka esi sastīts ar dabu un citiem cilvēkiem.
— Smaidīgums.
— Pieaugusi spēja uztvert mīlestību, ko pauž citi un akūta vajadzība pašam paust mīlestību.

Lūk, kas tev vajadzīgs. Un dzīve kļūs par aizraujošu ceļojumu, kas pilns prieka un godbijības. Tā tava daļa, kas bija ieslēgta dažādos ierobežojumos, kurus tu pats sev biji uzlicis, atbrīvosies, lai ieraudzītu pavisam citu panorāmu… ja un kad tu tam noticēsi.
Tu atklāsi, ka it kā palēnini savu dzīves tempu, un sāc dzīvot tajā tīrajā iekšējā telpā, kurā vari novērtēt visu, kas pagadās tavā ceļā.
Savā sirdī tu zināsi, ka tev nav jābaidās no citu cilvēku skatieniem un rīcības.
Tu saņemsi no savas dzīves vairāk prieka, jo tieši prieku tu nesavtīgi dāvāsi arī citiem.
Tu atklāsi, ka tev ir daudz vieglāk pieņemt cilvēku pretrunīgos uzskatus, zinot to, ka neesi nošķirts no kaut kā iekšēja tevī.
Tu gūsi prieku no tā miera sevī, kas nomainīs agresivitāti un sāpes.
Tu novērsīsi ikvienu konfliktu, saprotot to, ka ir bezjedzīgi kādam pierādīt savu taisnību.
Tu atklāsi sava prāta bezgalīgo spēku.
Tu varēsi mierīgi meditēt pat tad, kad apkārt citi trako.
Tu iepazīsi mierīga saprāta spēku un arvien biežāk vērsīsies pie tā.
Tu atklāsi sevī lietas, par kurām agrāk pat iedomāties nevarēji.
Tu attapsies tā ideālā intelekta iekšienē, kas piepilda ikvienu formu un tajā iekšējā telpā, kur, iespējams, ir viss, ko vien tu spēj vizualizēt.
Autors: Veins Daiers “Kad noticēsi, tad arī ieraudzīsi”.
Avots: http://www.sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Mūsu mazie dzīves prieki

prieki

Priecāties par dzīvi – tas ir pareizākais lēmums, kuru pieņemt vairākas reizes dienā.
Dzīve sastāv no niekiem, sīkumiņiem. Šie nieki notiek katru dienu un sagaida mūs aiz katra stūra. Un droši vien, spēja izbaudīt šos niekus un priecāties par tiem, dod mums laimes sajūtu. Vajag vien uz mirkli apstāties un pavērties apkārt. Tādu momentu ir tūkstošiem, šoreiz – 33 no tiem.
Atceries, sajūti un priecājies!

  • Apgulties gultā tīros palagos.
  • Nošķaudīties trīs reizes pēc kārtas.
  • Kulstīt kājas ūdenī.
  • Apjaust, ka grāmatā, kura Tev ļoti patīk, ir atlikušas vēl daudzas neizlasītas lappuses.
  • Paslīdēt un nenokrist.
  • Sajust smiltis starp kāju pirkstiem.
  • Saņemt SMS, kuru Tu gaidīji.
  • Pamosties pēc briesmīga nakts murga un saprast, ka tas bija tikai sapnis.
  • Nokost eklēru tai vietā, kur rēgojas pildījums.
  • Atrast ceptu kartupeļu porcijā līdz čipsa stāvoklim saceptu kartupeļu gabaliņu.
  • Noplēst aizsargplēvi no jauna telefona vai kāda cita elektroniskā “gadžeta”
  • Izbāzt vienu kāju no segapakšas – un uzreiz vairs nav karsti.
  • Atrast “zanačku”, par kuru biji aizmirsis.
  • Ķiploka smarža minūti pēc tam, kad tas ielikts cepties svaigā, uzkarsētā olīveļļā.
  • Nejauši pareizi ierakstīt savu veco paroli, kuru biji jau aizmirsis.
  • Aptaustīt matus pēc friziera apmeklējuma.
  • Pilns ledusskapis ar gardumiem pēc vakardienas ballītes.
  • Kad kaķis ielec klēpī un sāk murrāt un berzēt ķepiņas.
  • Ieraudzīt, kā bērzs, kurš vakar bija vēl pavisam kails, šorīt izdzinis lielus, smaržīgus pumpurus.
  • No attāluma precīzi trāpīt miskastē.
  • Pirmo reizi pēc ziemas uzvilkt kedas.
  • Pamosties agri no rīta, atcerēties, ka ir taču svētdiena un iekārtoties gultā vēl ērtāk.
  • Nejauši, kaut kur sajust bērnības smaržu.
  • Vēl un vēl klausīties dziesmu, kura Tev nesen kā iepatikusies.
  • Izdzirdēt dziesmu, kuru nupat pats klusiņām dungoji.
  • Sajust februārī pavasara smaržu un maijā – vasaras smaržu.
  • Pārcilāt savu bērnības rotaļlietu kastīti.
  • Gulēt gultā un klausīties kā lietus plīkšķina pa palodzi.
  • Noņemt no rokas kā otru ādu sažuvušu PVA līmes kārtu.
  • Ilgi, ilgi staigāt, tad atgriezties mājās un atlaisties uz dīvāna.
  • Raudāt no smiekliem.
  • Iegremdētt roku bļodā ar sausiem rīsiem.
  • Apgriezt spilvenu uz vēso pusi.
  • Ievērot, kā blakus stāvošie svešinieki smejas, klausoties Tavu sarunu ar draugiem.

Iespējams, lielāko pusi savas dzīves mēs esam jau nodzīvojuši. Mums laiks iemācīties gūt prieku no mazajiem sīkumiem, kas dod laimes sajūtu. Atliek vien apstāties un pavērties apkārt.

Avots:© AdMe.ru
Tulkoja: Ginta FS

Reja Bredberija piemiņai

pieneņu vīns4

1920. gada 22. augustā piedzima viens no mūsu laika talantīgākajiem rakstniekiem – “451 grāds pēc Fārenheita” autors, lielisks pasaku meistars, sapņotājs Rejs Bredberijs. Tiek uzskatīts, ka tieši viņš ir zinātniskās fantastikas žanra pamatlicējs. Taču daudziem viņš atmiņā paliks kā pats vasarīgākais rakstnieks, kurš mums katram uzdāvinājis glāzi saulainā “Pieneņu vīna”.

Un šeit – daži viņa skaistākie citāti:

  • Kad cilvēkam ir septiņpadsmit, viņš zin visu. Ja viņam ir divdesmit septiņi un viņš vēl joprojām zin visu – tātad viņam vēljoprojām ir septiņpadsmit.
  • Ir noziegumi lielāki par grāmatu dedzināšanu. Piemēram – nelasīt grāmatas.
  • Pirmais, ko uzzināsi dzīvē – to, ka esi muļķis. Pēdējais, ko uzzināsi – ka vēl joprojām Tu esi tas pats muļķis.
  • Labestība un prāts – tās ir vecuma īpašības. Divdesmit gados sievietei daudz interesantāk ir būt bezsirdīgai un vieglprātīgai.
  • Lai izdzīvotu, jāpārstāj prašņāt, kur ir dzīves jēga. Dzīve pati par sevi jau ir atbilde.
  • Karā vispār neviens neuzvar. Visi to vien dara, kā zaudē un tas, kurš zaudē pēdējais, prasa mieru.
  • Ļaunumam ir tikai viens spēks – tas, kuru mēs paši tam piešķiram.
  • Kad dzīve ir laba, par to nav jāstrīdās.
  • Mīlestība – tas ir tad, kad kāds var cilvēkam atgriezt pašam sevi.
  • Atver plašāk acis, dzīvo tik kāri, it ka pēc desmit sekundēm Tev jāmirst. Centies apskatīt pasauli. Tā ir skaistāka par jebkuru sapni, kas ražots fabrikā un pārdots par naudu. Neprasi garantijas, nemeklē mieru – tāda zvēra pasaulē nav.
  • Kad dzīvo kopā ar cilvēkiem, viņi ne par kapeiku nemainās. Jūs brīnieties, par notikušajām viņos pārmaiņām, tikai tad, kad esat bijuši gadiem ilgi šķirti.
  • Meklēt cepurēs trušus – tukšs nummurs. Tas ir tāpat, kā meklēt kaut pilienu veselā saprāta dažu cilvēku galvās.
  • Neiepriecini bēdu, Smaidi!
  • Cilvēka atmiņa ir līdzīga jūtīgai fotofilmai un mēs visu dzīvi to vien darām, kā cenšamies izdzēst tajā uzņemtos kadrus.
  • Jā. Brīva laika mums ir pietiekami. Bet vai mums ir laiks padomāt?

Mums ir tikai viens pienākums – būt laimīgiem.

  • Tas, kurš pārstājis brīnīties, tas pārstājis mīlēt. Pārstāji mīlēt, skaiti, ka dzīves nav. Bet tas, kam dzīves nav – skaiti, tas ir jau kapā.
  • Jā, dzīvot pilnu krūti – tas nozīmē, nomirt ātrāk. Lai tā būtu: labāk nomirt ātrāk, bet pirms tam kārtīgi nokost dzīves kumosu.
  • Nav svarīgi, ko tieši Tu dari. Svarīgi, lai viss, kam  Tu pieskaries, mainītu savu formu, kļūtu savādāks, labāks, kā pirms tam, lai tajā paliktu daļa no Tevis. Tur arī atšķirība cilvēkam, kurš vienkārši pļauj zāli, no cilvēka, kurš ir īsts dārznieks.
  • Paši radiet to, kas glābs pasauli – un, ja arī pa ceļam noslīksiet, zināsiet, ka vismaz peldējāt uz krastu.
  • Grāmatas ir tikai viena no glabātuvēm, kur mēs glabājam to, ko baidāmies aizmirst un pazaudēt.
  • Galvenais radīšanas noslēpums: attiecieties pret savām idejām kā pret kaķiem – vienkārši lieciet tām sekot jums.
  • Mīlestība – tas ir tad, kad vēlies ar kādu kopā pārdzīvot visus četrus gadalaikus. Kad kopā vēlies glābties no pavasara lietus ceriņziedos. Kad kopā vēlies lasīt zemenes un ienirt upītē. Kad kopā vēlies vārīt ievārījumu un aizlīmēt logus no aukstuma un ziemā palīdzēt pārciest iesnas un garos ziemas vakarus.
  • Es esmu izbaudījis vislielāko laimi pasaulē – es dzīvoju!

Avots© AdMe.ru
Tulkoja: Ginta FS

Mīlestību nevar uzglabāt

ziedi4

Nekrājiet savu mīlestību, necentieties to saskaitīt, neesiet skopi. Jūs visu pazaudēsiet! Ļaujiet savai mīlestībai plaukt un ziedēt, dalieties ar to, lai tā vairojas.

Kādam karalim bija trīs dēli un viņam bija jaizvēlas troņmantinieku. Tas bija ļoti grūti, jo viņi bija trīņi, visi – gudri, drosmīgi. Gandrīz neiespējami izvēlēties. Karalis devās pie kāda Gudrā, kas iedeva viņam ideju.

Karalis atgriezās mājās un uzaicināja visus dēlus pie sevis, paskaidrojot, ka viņam jādodas svētceļojumā, tāpēc, pirms doties ceļā, viņš atstās tiem katram glabāšanā maisiņu ar puķu sēklām.

— Es būšu prom vairākus gadus – vienu, divus, trīs, varbūt vairāk. Un šis ir pārbaudījums katram no jums. Šīs sēklas jūs man atdosiet, kad atgriezīšos. Un tas, kurš tās būs vislabāk saglabājis, kļūs par troņmantinieku.

Un karalis devās svētceļojumā.

Pirmais dēls skatījās uz sēklām un domāja: “Ko man ar tām darīt?” Viņš paņēma tās un ieslēdza dzelzs seifā – “kad tēvs atgriezīsies, tās būs tādas pašas, kā bija”: viņš nodomāja.

Otrais dēls nodomāja: “Ja es sēklas glabāšu tāpat, kā brālis – dzelzs seifā, tās aizies bojā. Un beigtas sēklas nav nekādas sēklas.” Viņš devās uz veikalu, pārdeva sēklas, saņēma naudu un padomāja: “Kad tēvs atgriezīsies, es aiziešu uz veikalu un nopirkšu jaunas sēklas, atdošu labākas, kā tās bija sākumā.”.

Trešais dēls daudz nedomāja, viņš paņēma sēklas un devās uz dārzu un izsēja tās visur, kur vien bija vieta.

Pēc trīs gadiem karalis atgriezās. Pirmais dēls atvēra seifu. Sēklas bija sapuvušas. Tēvs teica:

— Kas tas? Vai tad šādas sēklas es Tev devu? Tām bija jābūt spējīgām uzdīgt un dot skaistus ziedus – bet šīs sēklas smird! Tās nav manas dotās!

Dēls strīdējās, ka tās ir tās pašas sēklas, bet tēvs teica:

— Tu esi materiālists.

Otrs dēls metās uz veikalu pirkt sēklas. Atgriezies mājās, devās pie tēva ar sēklu maisiņu.

Tēvs teica:

— Nē, tās nav tās sēklas, ko es Tev iedevu. Tava doma ir labāka kā brālim, taču tā nav tā īpašība, kuru es vēlētos redzēt savam troņmantiniekam. Tu esi psihologs.

Karalis devās pie trešā dēla – ar nelielām bailēm un cerību vienlaicīgi: “Ko gan viņš būs izdarījis?”

Trešais dēls atveda tēvu dārzā, kur ziedēja miljoniem skaistu, smaržīgu ziedu un teica:

— Šīs ir sēklas, ko Tu man iedevi. Kā tikko tās nogatavosies, es tās savākšu un Tev atdošu.

Tēvs teica:

— Tu esi mans mantinieks. Tieši tā ar sēklām ir jārīkojas!

Krājējs nesaprot dzīvi, prāts, kurš vienmēr skaita, arī to pazaudēs. Tikai radošs prāts spēj to saprast. Ziedu skaistums ir tajā, ka tie nevar tikt sakrāti. Tie sevī iemieso Dievu – arī Dievu nevar sakrāt. Tie simbolizē mīlestību un mīlestību nevar uzglabāt.

Tas nav nejauši, ka ziedi ir mīlestības simboli – visos laikos, visās zemēs, visām tautām. Mīlestība ir kā zieds – ja tas uzplaucis Tevī, Tev ar to jādalās, jāatdod tā. Un jo vairāk to atdosi, jo spēcīgāk tā Tevī plauks. Ja Tu turpināsi to atdot, tad pienāks diena, kad Tu kļūsi par bezgalīgu mīlestības avotu.

Autors: OŠO
Avots: http://www.pritchi.ru
Tulkoja: Ginta FS