Būt optimistam

prieks7

Spēja it visā saskatīt ko pozitīvu, ir brīnišķīgs ieradums. To zin daudzi. Teorētiski. Taču kā šo ieradumu iedzīvināt? Tas noteikti nav tik vienkārši kā šķiet?

Kāda ir vide un cilvēki tev apkārt? Ja mamma, vīrs un brālis ir pesimisti, protams, nevar runāt par to, ka tas tevi nekādi nebūs iespaidojis. Taču ieteikt nekomunicēt ar saviem tuvajiem cilvēkiem būtu aplam.
Taču ikvienam no mums ir iespējas paplašināt savu paziņu loku un, to darot, tajā noteikti uzradīsies kāds cilvēks – “šķiltava”, cilvēks – optimists, pilnīgi noteikti uzradīsies. Un komunicējot ar šādiem cilvēkiem, arī tu pats noteikti kļūsi daudz pozitīvāks, aizrautīgāks, interesantāks un laimīgāks.
Par ieradumiem. Atceries: lai rastos jauns ieradums ir vajadzīgas vismaz 21 dienas (citi saka – 30, citi – 100, bet tas nav būtiskākais). Katrā gadījumā, lai ieradinātos pozitīvi domāt un just, ar šo ieradumu ir jāstrādā, jāpierod pie tā un tāpēc – raksti sev zīmītes, liec atgādinājumus telefonā, nēsā gumiju ap roku – un tā pamazītiņām tu ieradināsi sevi justies labāk. Kādas frāzes – afirmācijas skaitīt: Es esmu brīnišķīgs cilvēks”, “Es visu varu”, “Mana pasaule man palīdz”.
Pēc iespējas biežāk pacenties paskatīties uz situāciju no malas. Kā “skatītājs”, kā “vērotājs” (ļoti daudz par to raksta Vadims Zēlands, Ekharts Tolle, par apzinātu dzīvošanu). Tu neesi lugas dalībnieks – tikai vērotājs. Un arī uzvedies tā, it kā redzētu to visu no malas.
Un, vēl. Šis jau ir no Norbekova metodikām: pirms jebkuras savas darbības uzsākšanas: domās uzvelkam sev muskuļu korseti, piedomājam pie savas stājas, iztaisnojamies un pasmaidām un tad ejam. Un pasaule caur tavu smaidu un labo garastāvokli sāk spēlēties jaunās krāsās.

Būt optimistam ir lieliski.

Es par šo daudz domāju pēc tam, kad biju izlasījusi Ineses Zanderes interviju ar Vizmu Belševicu “Ne man kas bijis, ne būs” žurnālā Rīgas Laiks. Protams, katram mums ir sava dzīve un pieredze, un nav tiesību spriest par kādu, jo mēs taču nezinām ne viņu, ne viņa dzīvi, ne uzdevumus. Bet man kļuva ļoti skumji par to, ka cilvēks ar tādām sajūtām dzīvo, ka tādas sajūtas ienes savā ģimenē.
Citēju tikai vienu rindkopu: “Manai darba biedrenei Laumai, rakstnieka Roberta Sēļa meitai, bija tāds sauciens: “Ak, es nelaimīgā!” Man tas pielipa. Un, ja ilgi sauc “ak, es nelaimīgā”, rodas arī atbilstoša runa — “nelaimīgā, vai tu kafiju dzersi?”

Mēs te visi esam tādi “nelaimīgie”, esam saraduši, bet mums ir tik dažādi dienas ritmi. Mums nav tā, ka apsēžamies visi kopā pie galda un apspriežam dienas notikumus, jūtamies tuvi. Nē, mēs katrs savā kaktiņā kaut ko paēdam. Savu tuvumu mēs neko īpaši neizrādām. Par Dvīņiem raksta, ka viņi neciešot fiziskas saskares. Es patiešām diezko neciešu. Nebučoju ne savus bērnus, ne mazbērnus. Mums, ja runa ir par stilu, te valda atturīgais stils. Mēs neizgāžam pār ģimenes locekļiem katrs savas sāpes un samilzumus. Ja nu vienīgi ir nepieciešams kādu rīcību paskaidrot, jo citādi tā varētu likties pilnīgi neizprotama, tad tas pāris vārdos tiek pateikts: situācija ir tāda un tāda. Viss.”

Ļoti laba un dziļa intervija, taču sajūta pēc tās viena: es tā negribētu dzīvot:
https://www.rigaslaiks.lv/rigas-laiks-25-gados/ne-man-kas-bijis-ne-bus-19602

Advertisements

Izdari izvēli, vai arī dzīve to izdarīs tavā vietā

kurpes

Ilgi izvēlēties un mocīt sevi ar šaubām, nav nekādas jēgas. Situācija ātri mainās un tāpēc vajag ātrāk izlemt un izdarīt izvēli. Vai arī dzīve to izdarīs mūsu vietā. Un resurss pa šo laiku izbeigsies…

Tā es jaunībā nevarēju izvēlēties: baltos zābaciņus vai kurpes uz papēžiem. Naudas bija maz, es biju Maskavā, un tur ieraudzīju zābakus un kurpes. Es ilgi mocījos, visu nakti negulēju, no rīta steidzos uz veikalu – un nav, ne kurpju, ne zābaku. Viss pārdots. Tikai filca botas un briesmīgas čības palikušas.

Nav jēgas ilgi izvēlēties un mocīties šaubās.

Kāpēc gan bija vajadzīga šī briesmīgā šaubu nakts? Tā grozīšanās no vieniem sāniem uz otriem, šīs nemitīgās domas un aprēķini? Tas viss izradījās gluži lieks.
Un nākamajā dienā arī nauda mainījās – toreiz tā bija gluži parasta lieta. Un par manu kurpju naudu varēja nopirkt vien cukurgailīti komerckioskā.

Nav jēgas ilgi izvēlēties un mocīties šaubās.

Situācija ātri mainās un tāpēc vajag ātrāk izlemt un izdarīt izvēli. Vai arī dzīve to izdarīs mūsu vietā. Un resurss pa šo laiku izbeigsies… Un tad visu dzīvi tu atcerēsies kurpes un zābakus, un tie ar katru gadu šķitīs arvien labāki. Un atcerēsies šo mokošo šaubu pilno nakti.

Pirmais impulss un doma parasti ir vispareizākie. Protams, jebkurā lietā un attiecībās pastāv risks. Risks ir vienmēr. Taču labāk atgriezties mājās ar skaistiem zābakiem, nekā tukšām rokām un cukurgailīti uz kociņa. Patīk – ņem, kamēr pats nāk rokās, kamēr ir tāda iespēja.

Pēc tam, iespējams, neko īpaši arī nevajadzēs. Ja nu vienīgi filca botas un briesmīgas čības – tās vienmēr ir pārdošanā un tām vienmēr nauda atradīsies. Nedārgi, gandrīz par velti un arī izvēlēties īpaši nevajag.

Autors: Anna Kirjanova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Jo laimīgāk cilvēki dzīvo, jo vienkāršāk tie ģērbjas

sieviete sviterī

Valstis, kurās katra otrā studente izskatās kā stila ikona – atrodas vismaz ceturtajā desmitniekā “laimes reitingā”.

Laimes indekss un ģērbšanās maniere

Jo laimīgāk cilvēki dzīvo, jo vienkāršāk tie ģērbjas. Pie šāda secinājuma es nonācu, kad studēju ikgadējo ANO atskaiti par laimes līmeni pasaulē. Jau no 2011. gada regulāri, katru gadu tiek veikti pasaules laimes pētījumi. Jā, jā, nemaz nesmejieties. Ļoti nopietni zinātnieki ir izstrādājuši tehnoloģijas, ar kuru palīdzību var noteikt cilvēku laimes līmeni, viņu objektīvo labklājības līmeni, tāpat arī viņu pašu subjektīvo novērtējumu tam, cik laba ir viņu dzīve. Un pēc tam viņi salīdzina šos rādījumus pa valstīm un sastāda šo valstu pilsoņu Laimes Reitingu.

2017. gadā pirmais laimīgo valstu TOP10 izskatījās šādi:

1. Norvēģija
2. Dānija
3. Islande
4. Šveice
5. Somija
6. Nīderlande
7. Kanāda
8. Jaunzēlande
9. Austrālija
10 Zviedrija

Šajā pašā sastāvā, tikai mainoties vietām, šīs valstis reitingā atradās arī iepriekšējos gados.

Ziniet, kas tās vieno? Izņemot to, ka tajās ir augsts cilveku dzīves līmenis, augsti sociālie standarti un gandrīz vai komunisms (šī vārda labākajā nozīmē)? No modes blogera viedokļa, visas šīs valstis vieno ļoti vienkāršā to iedzīvotāju attieksme pret apģērbu!

Tās valstis, kas uzskatāmas par augstās modes un stila likumdevējām, kurās uz ielām street-style fotogrāfi ķer savus ideālos modes tēlus; valstis, kurās katra otrā studente izskatās kā stila ikona – šajā reitingā atrodas kaut kur ap 40 vietām. Francija 32. vietā, Spānija – 37., Itālija, kur katrs jaundzimušais jau no dzimšanas brīža zin, kā pareizi stilīgi uzlocīt bikses – vispār 50. vietā! No 157 izpētītajām valstīm, vismaz trešdaļa valstu dzīvo laimīgāk par itāļiem.

Un kas tad šajās laimīgajās valstīs tas notiek? Tur neviens neuztraucas par to, par cik milimetriem, atbilstoši VOGUE pēdējiem uzstādījumiem, ir jāuzloka bikses. Valkā to, kas ir ērts un īpaši “necepas” par to, vai tas ir vai nav moderni. Džinsas, kedas, parkas. Dānijā vai Holandē, redzot pa priekšu ejošu pāri, ne uzreiz sapratīsi, kurš no tiem ir puisis un kurš – meitene, tik ļoti līdzīgi tie saģērbušies.

Daži mani pazīstamie vīrieši bija briesmīgi neapmierināti ar to, kā ģērbjas sievietes, piemēŗam Zviedrijā. “Nav uz ko skatīties” – viņi teiktu. “Vai tad tās ir sievietes?” – tā viņi teiktu. Taču, lūk, paradokss, spriežot pēc pētījumu rezultātiem, Zviedrija ir ļoti laimīga valsts. Tātad šīs sievietes nejūtas nelaimīgas no tā, ka nenēsā zīmuļsvārkus, neskrien no rīta uz darbu augstpapēžu kurpēs uz 10cm papēžiem un pilnā ekipējumā – frizūra un meikaps kā no salona. Un vēl vairāk, izskatās, ka arī vīrieši šajās valstīs īpaši necieš no tā, ka viņu sievietes 24 stundas diennaktī 7 dienas nedēļā neizskatās kā eksponāti pasaules modes industrijas sasniegumu izstādē.

Varbūt laimei vispār nav obligāti sekot modes trendiem un ļoti cītīgi piemeklēt pareizo svārku formu pēc figūras tipa? Varbūt var justies laimīga arī vienkāršā apģērbā bez kāda lieka stresa?
Varbūt tad, kad cilvēks jutas laimīgs, aizsargāts un mierīgs, kad viņam nevajag katru dienu kaut ko pierādīt un visiem demonstrēt savu statusu, tad tādam cilvēkam džinsos un adītā džemperī ir ļoti ērti baudīt dzīvi?

Es nesen rakstīiju par to, cik vienkārši un atbrīvoti ģērbjas sievietes Izraēlā. Tad, lūk, neticēsiet, Izraēla šaja reitingā ir 11. vietā. Un kā jūs domājat, vai kopējais laimes un apmierinātības līmenis ietekmē to, kā sievietes ģērbjas? Vai arī tā vienkārši ir sakritība.
Autors: modes blogere Клеш
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Kā vispār var teikt, ka diena ir slikta!

paris

Tas, kas tev ir – tā ir dāvana, ne parāds. Un, lūdzu, pārstāj jaukt!
Tas, kas tev ir šodien – tiek dots avansā nevis parāda dzēšanai. Tev vispār neviens neko nav parādā. Vēl jo vairāk – Dievs! Šī, it kā vienkāršā doma ir pazudinājusi daudzas dzīves. Kaut kādā savas dzīves momentā es pilnībā no savas leksikas izslēdzu vārdu “parādā” un pēc tam arī izsledzu cilvēkus, kuri nemitīgi šo vārdu atkārto. Tev neviens neko nav parādā: ne valsts, ne vecāki, ne draugi, ne daba, ne Dievs!

Viss, kas tev šodien ir – ir tavs vakardienas auglis un avanss par tavu rīdienu. Ja kādam ir kaut kas vairāk, vai mazāk, secinājums uzprasās pats: ar ko gan viņa “vakar” un “rīt” atšķiras no tavējā?

Šodien cilvēki ir tik ļoti koncentrējušies uz to, kas viņiem trūkst un ir – ne tā un, ja pavisam nopietni, tad visa nelaime ir savas dzīves un “tā puiša, kas dzīvo labāk par tevi (kā tev šķiet)” dzīves salīdzināšanā

Taču lielākā ironija: ka neviens nedzīvo labāk par tevi! Tā vai citādāk, bet visi dzīvo līdzvērtīgos apstākļos, tajos, kurus paši sev radījuši un tajos, kuri der. Kādam der dzīvot pussabrukušā mājā, audzējot vistas un mājlopus, kādam Singapūrā – paša debesskrāpja augšstāvā. Un starpība nav naudā vai iespējās, vai kādos citos ārējos atribūtos, atšķirība ir attieksmē pret sevi un nolūkos attiecībā uz savu dzīvi. Visiem tiek dots līdzīgi, pat tad, ja tu domā, ka tas tā nav.

Es bieži vien dzirdu ļaudis runājam: “darbā notiek gatavais ārprāts, priekšnieks ir briesmonis un diena slikta”, un, jo biežāk to dzirdu, jo vairāk man gribas teikt:
“Tātad, tu šodien pamodies siltā mājā, blakus savam mīļotajam cilvēkam, piecēlies uz savām divām kājām, nomazgājies dušā, kurā tecēja silts, tīrs ūdens, iztīrīji zobus ar zobu pastu un birstīti, kurus pats esi izvēlējies, paēdi gardas brokastis, kuras pats izvēlējies. Tu taču nesēdēji slēpnī, lai nomedītu medījumu, tev nebija jāmeklē paslēpne, kur vista sadējusi olas, un tev nebija jāsēj un jāpļauj, lai iegūtu maizi, kas tev uz galda: tu vienkarši piegāji pie burvju skapja, kurš pats uztur īpašu temperatūru, lai tavs ēdiens nesabojātos. Tu sēdēji pie galda, droši vien vēl brokastu laikā paršķirstīji bildes savā telefonā vai planšetē, vai paskatījies TV. Pēc tam uzvilki savas paša! tīrās! skaistās! drēbes un brauci!!! uz darbu! ne jau jāšus uz trakojoša rumaka!!! Uz darbu, kurš tev patīk, ja jau reiz tu to izvēlējies no tā milzīgā klāsta. Tur tu pastrādāji, tā vai citadāk palīdzot sev un pasaulei, protams gūstot ko jaunu savai izaugsmei, papusdienoji un devies mājās – uz savām divam kājām un droši vien vēl tīri ērtā un skaistā mašīnā. Pa ceļam piezvanīji saviem vecākiem! Vai ne? (ir pasaulē cilvēki, kuri nekad nav redzējuši savus vecākus un nekad nav izjutuši gādību un rūpes).

Tad tu sazvanījies ar saviem draugiem (ar cilvēkiem, kuri pieņem tevi ar visām tavām dīvainībām visās tavās dzīves situācijās, kuri tev palīdzēs pat no degošas mājas iznest pašu vērtīgāko). Tu atbrauci mājās, kur tevi, iespējams, gaida ar siltām vakariņām!!! (pēc tam, kad 18 gados es  sāku dzīvot viena, un atbraucu ciemos pie vecākiem, un mamma man saklāja galdu un man vajadzēja vien nolikt uz krēsla savu dibenu, paņemt galda piederumus un ēst: es biju šokā, jo sapratu, ka nekad agrāk nebiju iedomājusies par to, cik tā ir milzīga laime, ka viss ir sagatavots: jo kopš dzīvoju viena no brīža “gribu ēst” līdz brīdim “ēdu” var paiet paris stundas).
Pēc tam tu atkal ieej dušā un gulies mīkstā tīrā gultiņā, apskauj mīļoto cilvēku – tikpat dzīvu un veselu, kā tu pats, adekvātu, kurš mīl tevi un katru dienu pieņem tevi tādu, kāds tu esi.

Kā tu vispār vari teikt, ka tava diena ir SLIKTA?
Nezin kāpēc mēs domājam, ka būsim laimīgi tad, kad nopirksim villu Bali. Vai, kā minimums, iekrāsim tai naudu. Un Dievam pateiksimies tad, kad viņš mums nomaksās hipotekāro kredītu.

Man ļoti patīk kāda nesen izlasīta frāze: “Mūsu dzīve ir tik ātra, ka “rīt” ir pats nestabilākais, kas mums ir. Mēs pamanāmies tērēt savas dārgas minūtes aizvainojumiem, sirdi traumējošiem vārdiem, lepnībai. Mēs aizmirstam viens otram pateikt, ka mīlam. Vienkārši pateikt. Pamosties no rīta pateikties dzīvei par to, ka bēda apgāja mūs ar līkumu”.

“Domā par to, cik daudz kas tev ir. Šī doma vienmēr vairos tavus spēkus. Grūtības gadās, taču tās gadās tāpēc, lai mēs kļūtu laimīgāki”.

Iedomājies, tu atnāc mājās, dāvini savam mīļotajam to, ko viņš gribēja: ziedus, ja sieviete, polo, ja vīrietis, bet mīļotais paņem šo dāvanu bez smaida, bez pateicības, it kā teikdams: kad Porshe uzdāvināsi, tad arī pateikšos. Bali, un Porche būs tam, kurš līdz tam bija pateicīgs pat par nemazgātu ābolu.

Atrodi savā bezgala aizņemtajā grafikā laiku, lai pateiktos Dievam par visu skaisto, kas tev ir dots.
Un noteikti saki mīlestības vārdus.
Autors: Elmira Batajeva
Tulkoja: Ginta FS

 

Dzīvot, elpai aizraujoties no laimes

23

Bet mūsu – vidējā paaudze dod priekšroku rakņāties trūkumos. Cenšas kaut ko izlabot, pārtaisīt savu zemes stūrīti atbilstoši saviem priekšstatiem… Un apjūk, kad ierauga no brīnumiem plaši ieplestās bēŗna acis. Un cenšas aizbēgt, jo atceras, cik nepanesama ir sajūta ir tad, kad tevi nesaprot. Un atceras savu tā laika atkailināto sajūsmas pilno vientulību.

Ir pieņemts domāt, ka tikai smagas jūtas ir nepanesamas. Taču patiesībā tādas var būt jebkuras.
Pati lielākā bērnu dienu sāpe ir saistīta ar neiespējamību dalīties sava sajūsmā par dzīvi.
Paveicies ir tikai nedaudziem mazajiem cilvēkiem, kuram brīnumainas sagadīšanās” dēļ ir bijuši pieejami gudrs vecītis vai vecenīte. Tos, pirms došanās tai saulē, arī bieži vien pārņem sajūsma par skaistumu. Tāpēc veciem cilvēkiem un bērniem ir tāda vilkme vienam pie otra. Vecs un jauns spēj noķert vienu vilni – sajūsmināšanos par dzīvi.

Tā ir nepanesama laime būt šai skaistajā pasaule sev pašam

Bet mūsu – vidējā paaudze dod priekšroku rakņāties trūkumos. Cenšas kaut ko izlabot, pārtaisīt savu zemes stūrīti atbilstoši saviem priekšstatiem… Un apjūk, kad ierauga no brīnumiem plaši ieplestās bēŗna acis. Un cenšas aizbēgt, jo atceras, cik nepanesama ir sajūta ir tad, kad tevi nesaprot. Un atceras savu tā laika atkailināto sajūsmas pilno vientulību.

– Ai, mammīt, maijpuķītes!… Ai, kāda vabolīte! – klaigā mazā meitiņa, knapi izgājusi no mājām. Un viņas mazās roķeles stiepjas pretim it visam, un vēlas aptvert visu pasauli.

Bet mani tajā brīdī pārņem tāds nogurums, ka gribas aizvērt acis, aizbāzt ausis un uz līdzenas vietas aizmigt. Tajā mirklī es vēlos aizmukt no viņas laimes. Aizbēgt, aizslīdēt, nesatikties. “Jā, šī pasaule ir brīnumaina, skaista. Tik skaista, ka grūti to pieņemt, reiz es pati netiku ar to galā, tāpēc arī tev, mazulīt, neesmu nekāds palīgs.”

Toreiz, vairāk kā pirms 20 gadiem, es izdomāju “burvju vārdus”, kas man palīdzeja nesatikties ar to, ko redzēja meita.

– Diāna, iztiksim šoreiz, bez “Āi!”- es viņai teicu, kad posāmies pastaigai. Un viņa negribīgi piekrita.

Un tikai pēc daudziem gadiem es spēju pieskarties šai sajūtai sevī. Nepanesamam priekam par dzīvi (laikam tā vecums mums liek sevi manīt). Un sāku to atšķirt arī citos cilvēkos.

Dažkārt man šķiet, ka vairums slimību, ar ko slimo cilvēki, ir saistītas tieši ar šo – kādreiz nedalīto prieku. Tā ir nepanesama laime būt šai skaistajā pasaulē sev pašam!

Autors: Jeļena Kuzņecova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Cilvēka dzīve ir svēta vienošanās

svetums1

Cilvēka dzīve ir pieņemta svēta vienošanās.
Tā nav nejaušība vai negaidīts notikums. Katru reizi pēc kārtējas savas dzīves uz zemes tu satiki gaismu, tu biji gaismas apņemts. Tu tiki izpeldināts mīlestībā un tas notika bez jebkādiem nosacījumiem. No šīs mīlestības pilnās vietas tu varēji vērot savu dzīvi. Tevi neviens nenosodīja, taču tu darīji to pats. Tu sevi nosodīji pēc tiem standartiem, pēc kuriem tu nosodīji citus tikmēr, kamēr biji uz zemes.

Nespēdams piedot sev tas sāpes, ko biji nodarījis citiem, tu nožēloji savus grēkus.
Nespēdams piedot citiem sāpes, ko viņi bija nodarījuši tev, tu alki atriebības.
Nosacītības un neatrisināto emociju spēks noveda tevi pie tā, ka tu atkal atgriezies dzimšanas un nāves ciklā. Tu projektēji savu nākamo dzīvi pēc tām mācību stundām, kuras tev jāapgūst un vēlmēm, kas jāpiepilda. Dievišķais jebkurā brīdī ir gatavs izpildīt visas tavas lūgšanas.
Dzīve ir tava paša izvēle, nevis piespiedus solis.

Lai izietu caur dzīves un nāves cikliem, tev būs jāizpilda savas svētās vienošanās noteikumi. Tev nāksies atradināties nodarīt sāpes un neieredzēt, iemācīties piedot un mīlēt.
Sirds uzziedēšana un dievisķā atmošanās tevī ir milzīgas dāvanas, kuras dzīve tev ir sagatavojusi.

OŠO
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Ja vien es sevi mīlētu

milet sevi1

Bībelē teikts: “Mīli savu tuvāko, kā sevi pašu”. Kad mēs sākam iet izaugsmes ceļu, nonākam pie daudz dziļākas šīs frāzes izpratnes, saprotam, cik ļoti tas vajadzīgs, lai veidotu jebkuras tuvas attiecības.

It kā pavisam vienkārša frāze un tās jēga – acīmredzama, taču…
Kas tad ir šis “mīlēt sevi”? Vai mēs varam kādam citam ko dot, ja vispār nezinām, par ko ir runa?
Vai mēs zinām, ko  nozīmē pa īstam sevi mīlēt? Ne tāpēc, lai izrādītos publikai vai kādam kaut ko pierādītu – viņi vēl mani atcerēsies! Viņš sapratīs, ko zaudējis!…. Bet dziļi un patiesi, pati sev.
Pat tad, ja esi viena mājās – viena pret vienu?

Ko nozīmē – mīlēt sevi?

Mūsdienu kultūra un psihologi visu laiku atkārto: sevi vajag iemīlēt, dzīvot sev. Reklāma kliedz: tu taču esi to pelnījusi!…

Mēs cenšamies, cenšamies, cik spēka, taču kaut kā nesanāk…
Un rokas nolaižas – ko darīt?

Ir zināms apgalvojums: neviens tevi neiemīlēs vairāk par to, kā tu mīli sevi…

Un mūsu kultūrai ar totālu mīlestības deficītu un karstas vēlmes izdzīvot par jebkuru cenu, un pa pilītei izspiest to no citiem – tā kļūst par patiesi īstu problēmu.

Mīliet mani! Apbrīnojiet mani! Ticiet man! Varbūt tad es pati sev noticēšu…

Taču nogurušo acu izteiksmi nepaslēpsi – ne ar dārgu apģērbu, ne dārgām saulesbrillēm.

*** Skaties, pa ielu iet meitene. Skaista, lepna, klabina augstajiem modernu kurpju papēdīšiem, dārgu smaržu aromāta ieskauta. Viņa eleganti atmet matus – dārga meistara veidota stilīga frizūra, un viņas skatiens it kā no augšas nomēra apkārtējos. Nedod Dievs, kādam garāmgājējam viņu uzrunāt, pacensties iepazīties, to darīt varētu tikai trakais….

Reiz man arī gribējās tādai kļūt – lai “viņiem visiem” kaut ko pierādītu….

Vai viņa ir laimīga? No kā slēpjas aiz sava tēla spožajām bruņām? No kā bēg? Droši vien no tās maziņās meitenes, kuru ļoti aizvainoja, ievainoja, sāpināja… Un tagad viņa visiem ir aizvērta un nevienu nelaiž sev klāt.

*** Vēl kāda bildīte. Pa to pašu ielu soļo meitene. No skata pavisam parasta, bez Gucci un Versace, iet un  smaida – patiesi, no sirds. Viņas acis mirdz laimē un tajās atspoguļojas dzīva interese par visu – tāda sajūta, ka brīnumi un pārsteigumi viņu sagaida ik uz soļa.

Un viņa priecājas par katru sīkumu – saules stariņu, zilajām debesīm, garām lidojošajiem baložiem, ūdens šļakatām strūklakā, kas nejauši apšļaksta viņas seju, populāru dziesmiņu, kas atskan no garāmbraucošas mašīnas.

Viņa ir atvērta un laimīga un acis nevilšus viņu pavada, gribas doties viņai līdz, lai kopā atminētu viņas labā garastāvokļa noslēpumu.

Bet viņas noslēpums ir gaužām vienkāršs. Viņa ir laimīga tāpec, ka mīl sevi un pieņem sevi it visos stāvokļos, un pasaule kā spogulis viņai atspoguļo šo mīlestību un pieņemšanu.

Kad esi laimīga, mīli  un cieni sevi, tev negribas spēlēt publikai, tev nevajag  nevienam neko pierādīt… Ja ir kaut kā savādāk, tātad tur kaut kas nav kartībā.

Protams, visas saknes tradicionāli stiepjas tālu – bērnībā.

Es bieži vien no savas mammas dzirdēju, ka esmu drausmīgā egoiste. Gribu, lai vienmēr viss būtu tā, kā es to vēlos (kas pilnībā arī atbilst patiesībai).

Godīgi sakot, es domāju, ka sen to visu jau esmu pardzīvojusi, taču nē. Nesen klausījos Ruslana Naruševča lekciju, kurā viņš runā par to, ka sieviete vienkārši pēc savas dabas NEVAR būt egoiste. Viņa ir radīta pavisam savādāk, no mīlestības, padevības un kalpošanas. Viņa saņem laimes sajūtu tāpēc, lai tūliņ dotos un dalītos tajā ar sev mīļiem cilvēkiem, ar apkārtējiem, ar visu pasauli. 

*** Lūk, iedomājies situāciju. Tu esi uzzinājusi kādas priecīgas ziņas, vai ir noticis kaut kas patiesi labs. Tu sēdi un klusē, baudot šo vērtīgo sajūtu? Neticu! Esmu pārliecināta, ka sajūsmā uzreiz apzvani visus, ar ko vien vēlies padalīties priecīgās ziņās – mammu, 10 draudzenes, kaimiņienes. Tikai tāpēc, ka tev ir ļoti labi, tāpēc, ka šo laimes enerģiju nav iespējams paturēt sevī.

Un tad, kad klausījos šo lekciju, es raudāju…

Raudāju tāpēc, ka klusiņām pieskāros šim brīnumainajam stāvoklim – mīlestībai pret sevi, kuru tik daudzus gadus biju klusinājusi, uzskatīdama, ka neesmu tā cienīga.

Man bija tik ļoti sāpīgi to apzināties, ka gribējās visu, kas apkārt saspārdīt, izmētāt, saplēst sīkos gabaliņos.

Šis milzīgais resurss tik ilgi bija manī dzīvojis un es to apspiedu “līdz brīdim, kamēr dzīvē nesasniegšu ko nozīmīgu, piemēram, kļūšu par Krievijas Prezidenti, vai sliktākajā gadījumā par vadītāju kompānijā ar 1000 darbinieku štatu. Lūk, tad beidzot mani tuvinieki varēs ar mani lepoties, un es būšu cienīga mīlēt un cienīt sevi…”

It kā mani nevarētu mīlēt vienkārši tāpat vien, par to, ka es esmu…. Brrrr…. Kā atceros šo savu stāvokli….

Meitu mammas, lūdzu atcerieties: meitene NEVAR būt egoiste!
Viņa vienkārši ar savu uzvedību pieprasa jūsu mīlestību, uzmanību un viņas pilnības un dievišķās dabas atzīšanu.

Un nevajag viņai nemaz tik daudz – maigus apskāvienus, mīļus vārdus, uzslavas.
Bet viss parējais ir tikai to atvasinājumi, kad jūs nespējat to dot….

Un tas, ka dažkārt mums nav resursu, lai savai meitai dotu mīlestību, absolūti nav viņas problēma.

Un nevajag par to viņu sodīt, apsaukt. Labāk beidzot sāciet nodarboties ar sevi un iemācieties mīlēt sevi.

Kā tas ir – mīlēt sevi?

Ko mēs darām tā cilvēka labā, kuru mīlam? Pareizi, mēs par viņu rūpējamies – sakam viņam laipnus vārdus, pērkam dāvanas, barojam ar labu ēdienu, lutinām, dažkārt izdabājam arī viņa mazajām kaprīzēm….

Un tas notiek biežāk kā reizi mēnesī – pretējā gadījumā tas ir neveikls kukulis, lai nogludinātu savu vainu, bet, ja katru dienu. Daudzas reizes dienā…

Un te nu var palīdzēt lieliska prakse, kuru man ieteica Gopali (pateicos tev par to no visas sirds).

Ja es sevi mīlētu…

*** Ja es sevi mīlētu, vai vilktu šo kleitu? Ierastu, ērtu, bezformīgu un visu tādos aizdomīgos savēlušos bumbulīšos? Es staigātu pa māju vecā, izbalējušā, pleķainā halātā?

*** Vai es izterētu naudu, kas nolikta manikīram, lai nopirktu produktus, jo mājās “nav ko ēst” (lasi, ne visi velas ēst to, kas mājas gatavots).

*** Ja es sevi mīlētu, es strādātu nemīlamā darbā, kurā mani neuzskata par neko, un jau 3 gadus atliek apsolīto paaugstinājumu amatā?

*** Ja es sevi mīlētu, vai es no veikala stieptu pilnus, līdz zemei nokārušos maisus ar produktiem?
*** Ja es sevi mīlētu, vai es katru dienu klausītos paziņas žēlabās par dzīvi, valsti? Vai arī mierīgi nomainītu sarunas tēmu?

*** Vai es gaidītu tā vīrieša zvanu, kurš mani neciena, pastāvīgi man melo un dotu vēl vienu iespēju cilvēkam, kurš man dara tikai sāpes?

*** Vai es pusdienās ēstu ātrās uzkodas vai snikerus, vai tomēr pagatavotu sev kaut ko vērtīgu, veselīgu un garšīgu?

*** Vai es komunicētu ar savu draudzeni, kura man aiz muguras runā riebeklības par mani un manu vīru?

*** Un, beidzot, vai es atļautu citiem manā vietā lemt, ko man mīlēt, ar ko tikties, kā ģērbties un kam terēt savu brīvo laiku un naudu – ja es sevi mīlētu?

Tas taču ir tik vienkāršs jautājums…. Taču, cik ļoti svarīga ir atbilde uz to! Cik spēka un enerģijas tā dod! Šī vienkāršā frāze var izmainīt visu tavu dzīvi. Pamēģini, tev noteikti patiks!

Nākamo reizi, kad kāds tev palūgs izdarīt kaut ko, kas tev nepatīk un nav vajadzīgs, vai arī tu skumji veikalā novērsīsies no sev iepatikušās jaciņas tikai tāpēc, ka bērnam vajadzīgs piektais pēc kārtas apavu pāris, vai arī līdz naktij berzīsi dzīvoklī grīdu, tā vietā, lai pasēdētu un palasītu savu miļāko grāmatu, tu sev pajautā, kā es šajā situācijā rīkotos, ja mīlētu sevi?

Sakumā tas būs jocīgi, neierasti, iespējams, pat sāpīgi. Bet viss ir labojams.

Uzdrošināsies mēģināt? Vai arī turpināsi “pelnīt” mīlestību?

Protams, ir bail, kā uz šo mūsu jauno “stāvokli” reaģēs tuvinieki.
Viņi reaģēs normāli, ja tas nāks no tevis, ne demonstrējot, bet no sirds, ne tāpec, ka atkal kaut ko vēlies pierādīt. Un viņi vēl vairāk sāks tevi cienīt un mīlēt. Tu redzēsi!

Viņiem nebūs citas izejas, jo pasaule taču ir liels spogulis.

Ja tu iekšēji esi gatava sevi iemīlēt un pieņemt, tevi iemīlēs un pieņems arī citi. Tāpēc, ka tas notiks dabiski, organiski, tā, kā tam jābūt dabā.

Mēs visi esam Dieva bērni un katrā no mums dzīvo daļiņa Radītāja. Katrs no mums ir pelnījis mīlestību, mīlēt un būt mīlēts.

Bet viss sākas no ATĻAUJAS sev mīlēt sevi, mīlēt pa īstam, neatkarīgi ne no kādiem ārējiem apstākļiem.

Un tikai, iemīlot sevi, mēs spēsim pa īstam iemīlēt mūsu tuvākos, palīdzēt viņiem kļūt laimīgākiem, dalīties savā mīlestībā ar pasauli.

Es no sirds mums visiem novēlu sākt macīties sevi mīlēt – jau šodien! Beidzot izdarīt kaut ko savā labā – to, ko ir gribējies jau sen, bet visu laiku kaut kādu iemeslu dēļ tas ir palicis nerealizēts. Varbūt tas ir kāds sīkums – apēst garšīgu saldējumu vai nopirkt TO skaisto kleitu…. Vai nolikt malā apnikušo macību grāmatu un beidzot izlasīt romānu….. Un, kas zin, kads brīnums notiks tava dzīvē!
Autors: Tamāra Arhipova
Avots: econet.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS