Katram sava jūra

Kad tu iebrien jūrā, ja vien esi godīgs pret sevi, tev rodas tās tevi pieņemošā spēka sajūta, ar kuru tu vari būt vienlīdzīgs, bet kura var tevi arī iznīcināt. Taču, neskatoties uz to, tu saproti, ka cienot to, nesacenšoties ar to, un necenšoties tai uzspiest savus noteikumus, tu saņem to neatkārtojamo mijiedarbību ar stihiju, kuras mērķis nav uzvara, bet pieredze un bauda…

Katrs, kurš elpo jūru un kurš to pa īstam mīl, šo zina.
Es izturos pret dzīvi, kā pret jūru, un uzskatu, ka viens no maniem galvenajiem sasniegumiem ir atteikšanās ar to sacensties, atteikšanās naivi noliegt tās likumsakarības, un atteikšanās veltīgi ticēt tam, ka es it kā varu to kontrolēt, novērst visu negaidīto un likt tai nodarboties ar manām vēlmēm…

Paradokss, taču tieši tas mani ir padarījis daudz spēcīgāku un noturīgāku.
Mani ir pametušas hroniskās bažas par to, kas būs rīt, un, ja nu…
Un es beidzot varu uzsmaidīt patiesībai par to, ka es varēšu tikai to, ko varēšu, un ne to, kam es cenšos sagatavoties, mācoties no sliktākā trenera dzīvē – bailēm.

Nē, mani nav piemeklējusi manas neievainojamības ilūzija. Tā, gluži otrādi, ir neatgriezeniski aizgājusi.
Tā aizgāja, bet es paliku.
Paliku, lai katru dienu iebristu savā jūrā, taču, to darot, ņemtu vērā ne tikai savus plānus, bet arī tos apstāklus, kurus tā var man nodrošināt.

Dažkārt ir vētra un es vienkārši sēžu jūras krastā. Dažkārt – pilnīgs bezvējš, un es sajūtu daudz vairāk brīvības. Dažkārt ir vairāk nokrāsu un arī tas ir labi.
Mani mīļie, dzīve ir kā jūra, to neuzvarēt…
Taču tai arī nav vajadzīgas mūsu uzvaras. Viņai priekš mums pietiek pieredzes un baudas.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt uzticīgai sev

Mēs sevi nododam, kad pārstājam būt uzticīgi sev.
Iespējams, kādam tā bija bērnībā, kad, lai izdzīvotu, bērns pielāgojās vecākiem, viņu vērtībām, prioritātēm un viedoklim par sevi.
Tā tika “pazaudēta” patiesā sava identitāte. Bērns centās būt tāds, kādu viņu grib redzēt vecāki, jo tā varēja saņemt vairāk viņu mīlestības, bez kuras grūti ir normāli dzīvot un attīstīties.
Un, lūk, mūsu mazā meitene kļūst pieaugusi… Kas viņa ir? Kāda viņa ir? Viņa nezin…

Lai varētu būt uzticīga sev, sevi ir jāzin, jāpazīst, jāsaprot, ko es vēlos un jācenšas sev to iedot. Apzināties savas vajadzības un spēt pašai tās apmierināt.

Būt atsevišķai autonomai personībai, kur vairs nav mammas un tēta un tu neturpini viņus meklēt savos partneros vai priekšniekā. Tu pati piederi sev un vairs nevienam citam.

Sniegt sev atbalstu un patstāvīgi rūpēties par sevi un savām vajadzībām, jo neviens nespēs par tevi parūpēties labāk, kā tu pati.

Likt sevi pirmajā vietā, bet pēc tam visus citus – tas nav stāsts par egoismu.

Zināt savu vērtību un unikalitāti šai pasaulei. Tikai tāpēc, ka ES ESMU. Un es esmu lieliska ar kaut ko.

Sekot saviem principiem, savām vērtībām un prioritātēm.

Un te nu rodas jautājums: cik ļoti nobriedusi es esmu, lai varētu parūpēties par sevi un uzņemties atbildību par savu dzīvi? Dzīvot pēc saviem noteikumiem un censties apzināties, vai tie ir mani noteikumi, vai vēl joprojām es atrodos vecāku scenārijos un gribu atbilst citu gaidām… Pastāvīgi izdarīt izvēli – sekot tai vai nesekot Un arī šis ir stāsts par uzticību sev.

Kā to sasniegt?
Novērtēt sevi un savu izvēli. Zināt savu vērtību, vienkārši tāpēc, ka ES ESMU. Gŗutāk ir tām “meitenēm”, kurām bērnībā vecāki neparādīja viņu vērtību.

Iepazīt sevi, iepazīties ar sevi. Te galvenais jautājums: Kas es esmu? Kāda es esmu? Ko es varu un ko nevaru? Kuras ir manas stiprās puses? Kas man ir pieņemami un kas nav? utt.

Visās ziņās pabarot sevi un rūpēties par sevi. Atlicināt laiku sev, atrast laiku tikai sev, lai padomātu, ko es vēlos? Kas mani šodien padarītu kaut nedaudz laimīgāku? Kas piepildīs mani ar enerģiju? Un atļaut sev to.

Cienīt sevi, savas vajadzības un vēlmes. Katru reizi, kad mēs izvēlamies sekot ne savām vēlmēm, ignorēt savas vajadzības, klusēt par savām jūtām – mēs sevi nododam. Darīt negribot, dzīvot pāri saviem spēkiem, dzīvot spriedzē, dēvējot to par pacietību un spītību, taču patiesībā tā ir vardarbība pret sevi un sevis nodošana.

Parādīt savus principus. Apzinoties, kā tev ir komfortabli un kā nav. Pašai ir jāparūpējas par savu komfortu un tad varēsi parūpēties par to, lai komfortabli justos citi – tāpēc, ka tā vēlies, nevis vainas sajūtas vai pienākuma dēļ.

Ir cilvēki, kuri cenšas pārkāpt mūsu robežas, uzspiežot savas vēlmes un viedokļus, pamācot  ko un kā jums darīt. Tas marķieris, kas parāda, ka robežas ir pārkāptas ir mūsu aizkaitinājuma un dusmu sajūta.

Ir svarīgi šīs sajūtas apzināties. Sākumā tas nav viegli, īpaši tad, ja nav tāda ieraduma. 
Vēl grūtāk ir saglabāt sevi ģimeniskā mijiedarbībā, blakus vīram, kuram var būt savi dzīves plāni, plāni uz brīvdienām, plāni uz vakaru. Taču tad, kad uzdodi sev jautājumu – ko es vēlos? Tas ļoti daudz ko padara skaidru. Te nu atkal ir izvēle – sekot sev vai citiem.

Mūsu lēmumi ietekmē ģimenes dzīvi un ne visiem un ne vienmēr patiks mūsu izvēles, taču paliekot uzticīgai sev, var nonākt pie veselīga divu pieaugušu cilveku dialoga ar iespēju vienoties. 

Novēlu jums vienmēr būt uzticīgiem sev.

Tatjana Bucovska
Ilustrācija: Irma Kukhanidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ziemassvētkos

Tu esi ierobežots laikā, bet tevī plešas mūžība.
Tu esi ierobežots telpā, bet visa bezgalība mierpilni iemājo tavā sirdī.
Tu ej pa atšķirību lauku un katrs tevi redz savā pusē, saucot pie sevis, noliedzot citus, taču kaut kur dziļi sevī tu kā Dievu sevī nes nedalāmo.
Un tevi pašu no viņa atdalīt nav iespējams.
Tūkstošiem cilvēku balsu troksnī, pat paša kliedzienā par savu taisnību un tiesībām kliegt skaļāk par visiem, tu nes klusuma klusumu.
Starp vētrām tu esi miers, tu esi nekustīgs savā kustībā, kā jūras ieskauta klints.
Kādam taču ir jāklusē un jāienes šajā pasaulē bezgalība, dziļums un miers, sava klusuma nedalāmība, miera spēks un bezgalīgās Mīlestības gaisma, kas izdzenā tumsu pa kaktiem. Kādam taču tas ir jadara. Un kuram gan citam, ja ne tev?
Lūk, kāpēc ir Ziemassvētku Gaisma. Netverams Ziemassvētku Miers. Klusuma svētki, kuros tu dzirdi kā sniegā krīt sniegpārsliņas…

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Foto: Burak Kebapci
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīvē ir mirkļi…

Katra cilvēka dzīvē ir mirkļi, kad roze kaut kāda iemesla dēļ izbalo, mūzika vairs nepriecē un blakus dzīvojoša laba cilvēka dvēsele vairs nespēj aizskart sirdi.

Garastāvokļa maiņas ir tikpat dabīgas kā gaisma kas mijas ar ēnu, kad mākoņi sabiezē un aizsedz sauli, bet pēc tam izklīst. Tomēr tā kļūst par spīdzināšanu, ja mēs uzskatām, ka roze ir pārtraukusi mūs priecēt ar savām krāsām, mūzika vairs nespēj sajūsmināt, un vēl sliktāk, ja nospriežam, ka cilvēks, kurš mums ir tuvs, vairs nešķiet ne labs, ne mīlš.

Godīgi sakot, sliktāk nekā neredzēt vispār, var būt tikai situācijā, kad tas, ko mēs redzam, mūs vispār neaizkustina. Protams, lietas un cilvēki mainās, taču mēs nekad nespēsim atzīt izmaiņu vai zaudējumu realitāti, ja nepieņemsim savu nespēju laiku pa laikam just to, ko mēs redzam.

Nereti dzīves emocionālās traģēdijas sākas brīdī, kad mainām savu dzīvi – mainām partnerus, reliģiju, darbu, lai atgūtu iekšējās jēgas sajūtu, kas mūsos apmulsusi snauž.

Es atceros kādu cilvēku, kurš uzcēla māju uz klints pie jūras, lai laiku pa laikam viņu apņemtu migla. Taču pienāca brīdis, kad migla neizgaisa veselu mēnesi. Cilvēks nolādēja šo vietu un pārvācās uz citu, bet nedēļu vēlāk migla izklīda.

Mūsu cilvēciskās dabas dēļ migla dažkārt sabiezē ap katra cilvēka sirdi, un nereti pati mūsu dzīve ir atkarīga no klusas drosmes, kas ļauj sagaidīt to dienu, kad migla izklīdīs.

Marks Nepo
Tulkoja: Ginta Filia Solis

NEKAS NAV BIJIS VELTI

Es domāju, ka ir trešdiena, bet izrādījās – jau decembris.
Agrāk es domāju, ka dzīvei vienmēr jānotiek maksimāli: stacijas, lidostas, jaunas pilsētas, jauni cilvēki katru dienu un katra diena uz “aortas plīsuma” robežas.

Reiz es skrēju uz manikīru. Tajā ziemā Pēterburgā no māju jumtiem krita lāstekas. Un viena tāda lāsteka nokrita apmēram 20 centimetru attālumā no manām kājām un sašķīda smalkos gabaliņos.
Divdesmit centimetri ir mazāk par sekundi. Kur es ieguvu šo sekundi? Kad žāvēju matus un fēns pēkšņi izslēdzās? Vai tad, kad pirmais kafjas malks man izrādījās par karstu un es atstāju krūzīti, lai to izdzertu pirms eju ārā no mājas. Vai arī tad, kad rakņājos somā, jo nevarēju atrast atslēgas.
Tajā dienā es neplānoju nomirt. Es neplānoju, ka diena, kurā esmu pierakstīta pie manikīra, kļūs par pedējo manā dzīvē. Tai es plānoju kaut ko daudz svinīgāku. Tuvinieki, skolnieki, pielūdzēji, visi raud, mūzika, ziedi, mani ceļavārdi: “Mīliet dzīvi, kaifojiet, ēdiet zupu, neekonomējiet naudu” un gaisma tuneļa galā.

Bet realitātē ikviens mūsu dzīves mirklis var kļūt pēdējais. Neuzmanīgs solis pa slapju grīdu, piedzēries šoferis, kurš neievēro sarkano gaismu luksoforā, lāsteka no jumta…

Es neteikšu jums, ka ikkatra savas dzīves diena jādzīvo kā pēdējā. Es gribētu, lai jūs iemācītos novērtēt katru savas dzīves dienu kā vienīgo.

Svarīgas lietas mēs atliekam uz vēlāku, jo mums šķiet, ka vēl ir tik daudz laika. Mēs piepildām savu dzīvi ar rutīnu, tā vietā, lai darītu kaut ko patiešām svarīgu. Pretenziju, pārmetumu un aizvainojumu vietā piezvanītu tuvam cilvēkam un pateiktu “es tevi mīlu”. Tā vietā, lai rātu bērnu par sliktām atzīmēm, labāk apskautu un samīļotu viņu. Pārstātu dusmoties par to, ka pasaule ir tik netaisnīga, un dotos skatīties kā krīt lapas.

Nesen man uzrakstīja kāda sieviete. Viņa bija izlasījusi manu rakstu par šķiršanos. Es viņai esmu loti pateicīga par šo vēstuli. Viņa jautāja: “Ļena, sakiet, ka viss, ko jūs toreiz izdarījāt, nebija velti un, jūs šobrīd esat laimīga?”
Nekas nebija velti. Vispār viss, ko es esmu savā dzīvē izdarījusi, nav bijis velti. Un es esmu ļoti priecīga, ka tas viss ar mani ir noticis. Un es šobrīd esmu laimīga.

Kādā filmā es dzirdēju frāzi: “Kāda ir tā sajūta, kuru tu gribētu sajust kā pēdējo?” Es negribētu būt nikna, aizvainota, ievainota. Es gribētu būt pārliecināta par to, ka esmu nākusi šai pasaulē, lai būtu es pati un kļūtu par sevi pašu. Un es to nenožēloju.

Lai cilvēks būtu laimīgs, nav obligāti jāskatās uz pasauli caur lidmašīnas iluminatoru. Būt laimīgam nozīmē izdzīvot katru savas dzīves mirkli un saprast, ka tas viss nav velti, pat tad, ja šodien neesi izgājis no mājām, bet skatījies savas mīļākās filmas un ēdis konfektes.
Tāpēc, ka katrs no mums ir dzīvs stāsts.

Es iemācījos atbildēt uz jautājumu: “Ko tu šodien dari?” ar Ursulas Le Gvinas vārdiem – “Šodien es daru to pašu, ko vakar. Esmu aizņemta ar savu dzīvi.”

Jeļena Pasternak
Foto: Ben Mack
Tulkoja: Ginta Filia Solis

PAR ILŪZIJĀM ATTIECĪBĀS

Noteikti būsi ievērojis, ka ir cilvēki, kuri apspriežot savas attiecības nostājas vērtējošā pozīcijā, kurā viņu izredzētie vienmēr izrādās vainīgie un zaudētāji…

Un katru reizi burtiski ar baudu viņi stāsta par to, kā vieni paši stiepj visu nastu, ka tikai viņi cenšas izdarīt kā labāk, ka citiem jau nekā nevajag, cik ļoti viņi ir noguruši…. un vel miljons piemēru ar viņu neapstrīdāmo vienpusējo pārākumu.

Protams, atbilstoši, tad, kad vienas attiecības tiek nomainītas pret citām, jau pēc īsa brīža situācija atkārtojas: viņiem atkal gadās sapīties ar “ar vājiem un stulbiem” cilvēkiem, no kuriem nav vērts gaidīt neko labu.

Kur te problēma?

Lai cik dīvaini tas nešķistu, cilvēki, kuri izjūt hronisku neapmierinātību ar saviem izredzētajiem, nebūt nav pārāk kaprīzi un augstprātīgi cilvēki.

Viņi visār tādi nav… vienkārši tie ir cilvēki, kuri apsēsti ar stereotipiem, kuros attiecības netiek uztvertas kā abpusēja prieka avots, kā divu neideālu cilvēku mijiedarbība. Viņi nesaprot, ka attiecībās nevajag sacensties, mēroties spēkiem un tēlot labo – to, kas tu neesi.

Tad arī sanāk, ka viņi paši sev neļauj izjust jebkuras sajūtas, jebkurus stāvokļus, jo baidās no slikta vērtējuma.

Jau no pašas pirmās attiecību dienas viņi sāk dzīvot uz robežas: viņiem viss ir pēc plāna, un jebkas, kas nenotiek pēc plāna izsauc trauksmi un aizkaitinājumu.

Viņi tik ļoti baidās, ka viņu trūkumi tiks atklāti, ka nenogurstoši demonstrē tikai savas stiprās puses, kuru gaismā, protams, partneris, kurš uzdrošinās nepiedalīties sacensībās, kļūst blāvs.

Viņi demonstratīvi rāda, ka upurējas, kaut gan neviens to nav lūdzis, taču uz šī upura fona partneris atkal zaudē jel kādas iespējas būt pieņemts tāds, kāds viņš ir.

Mani mīļie, nespēja dot otram tiesības uz jebkādu stāvokli, nozīmē nedot sev iespējas uz tuvību pat tad, ja kā apsēsti tiecamies pēc tās.

Sacenšoties, spekulējot ar savām labajām īpašībām un ne vienmēr objektīvi atzīmējot otra cilvēka trūkumus – nozīmē ieslīgt tadā atkarībā, kurā cilvēki savu nespēju būt līdzvērtīgā mīlestībā kompensē ar milzīgu kaifu izceļoties uz sveša fona.

Un tā ir izgāšanās. Izgāšanās, kurā mainās izredzēto vārdi, bet nemainās scenārijs, pēc kura attīstās attiecības.

Attiecībās ar cilvēkiem, kuriem viņu iluzorā ideālitāte un gandrīz agresīvi uzspiestā neaizstājamība ir mīļāka par vienkāršām un godīgām attiecībām, kurās neviens nebaidās no soda, ir ļoti vēsi … ļoti skumji … ļoti saspringti … ļoti neomulīgi.

Un ļoti gribās aizbēgt tālāk gan no šīs idealitātes gan neaizvietojamības.

Mīlestībā ir viegli. Pat visgrūtākajos laikos, smagākajās krīzēs un sāpīgākajos strīdeos. Tikai tāpēc, ka mīlestībā nevienam nav vajadzības uzrāpties uz pjedestāla. Bet vajag vienam pie otra…

© Ļiļa Grad
Foto: Vincent Pelletier
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad esi piekusis

Es sapratu, ka esmu piekususi brīdī, kad, izejot uz balkona, nokritu. Burtiski nostiepos – kājas uz balkona, ķermenis dzīvoklī. Nesasitos, tāpēc sāku nevaldāmi smieties. Te nu tu esi. Pat grīda kliedz “Paguli, sieviete!”

“Tā, piekususi, nu un tad?!… – prātoja mans izmocītais prāts. – Tātad, uzcepsim kūku vai izmazgāsim visu veļu… un pēc tam atpūtīsimies. Darbi taču ir jāpadara!… Vai arī aizbrauksim tur, kur jābrauc, sadarīsim darbus, bet pēc tam atpūtīsimies. Vai iziesim pastaigāties!”…

“NĒ!” – pateica mans ķermenis un palika mājās. Ko mēs darījām?!… Mēs sākām izšūt… Kā izrādījās, mehāniskas roku kustības ir lieliska iespēja iemidzināt prāta modrību. Bet pirms tam es veselu stundu gulēju vannā un klausījos mūziku.

Vai es vēlējos būt noderīga?!… Ooo, jā! Es gribēju skriet un būt noderīga pasaulei!… Tikai spēka tam nebija…

Es sapratu, ka šī iekšējā bremze ne vienmēr nostrādā. Mēs skrienam pa priekšu pasaulei, cenšamies būt noderīgi… Bet pēc tam, hop – darbā kļūdas un pēkšni esmu aizmirsusi kādu ļoti svarīgu datumu un attopos ar seju pie zemes!…. Un tā nav ne slikta karma, ne neīstā diena. Tas ir zemas enerģijas, lasi – noguruma rādītājs…

Tāpēc brīžos, kad jūtam pirmās noguruma pazīmes, nevajag skriet un darīt visas lietas vēl ātrāk, ar domu, ka pēc tam atpūtīšos!… Nē, nebūs pēc tam, ir tagad!…. Un pats galvenais, kas tagad ir jādara – jāiet pagulēt, īpaši aktīvajiem – škirot griķus, adīt, izšūt….

Galvenais, necensties būt ļoti aktīvai un noderīgai!…Tā vispār nav mūsu prerogatīva!…. Lai kāds cits to dara… bet es…. es pagaidām pagulēšu!…

Jūlija Pahmutova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

PAR SPĪTI PRĀTAM

Katru reizi, kad sirds atsaucas kādam impulsam, bet prāts kā ar nazi nogriež šo iespēju “tāpēc, ka…” – notiek sevis nodošana. Katru reizi.
Tiek apspiests iekšējais impulss un sirdsbalss.
Prāts ir radis dzīvot, kā līdz šim. Pat tad, ja ir ļoti sāpīgi un nekomfortabli. Tas ir kļuvis par komfortu. Tik ļoti ierastu, ka bail spert pat soli. Ieradums paciest. Aizliegt sev.
Ieradums atbilst sevis uzliktajam rāmim un visos savos lēmumos balstīties tikai uz to. Gribēt vairāk, bet neiet tajā. Padarīt bezvērtīgas visas iespējas un sev paskaidrot “kāpēc, nē”.
Tāda ierasta vardarbība pret sevi un sevis nodošana.
Kamēr tas neapniks tik ļoti, lai sāktu “psihot un rīkoties”, sekotu savai sirdsbalsij, tikmēr viss paliks kā bijis.
Izeja sākas ar lēmumu. Ar nolūku. Tādu, uz kura var atbalstīties un spert soli.
Cilvēkā ir apslēpts milzīgs spēks. Taču bez lēmuma un paša cilvēka pirmā spertā soļa, šis spēks tā arī var palikt nerealizējies.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Esi dzīvs!

Manu paziņu kāds neapdomīgi “uzsēdināja” uz pozitīvās psiholoģijas un viņa, maigi izsakoties, kļuva traka. Noslēdza “mierizlīgumu ar pagātni”, uzvilka uz sejas smaidu, bet uz savām apetītlīgajām miesām – sarkanu kleitu. Ieradināja sevi vienmēr un visur dot gudrus padomus, piemēram: “Ieelpo pozitīvu un esi vienkāršāks”.

Pirms pāris gadiem kādai no kolēģēm māte saslima ar nedziedināmu slimību, un mēs satikāmies kafejnīcā, lai viņu atbalstītu. “Dāma sarkanajā kleitā” nekaunīgi pievilka krēslu, veikli apēda kūkas gabalu un iebakstīja ar elkoni izmisušajai sievietei sānā: “Ja no situācijas nav izejas, ir jāizmaina situācija, bet, ja problēma ir nolēmusi tevi nospiest – iztaisno muguru un aizmet to pēc iespējas tālāk!”

No vienas puses, es ar abām rokām esmu par pozitīvismu. Par prieku un labvēlīgu attieksmi pret dzīvi. No otras, nav iespējams atrasties šādā režīmā 24/7. Tas ir līdzīgi, kā ievilkt elpu aiz elpas un neizelpot. Dzert ūdeni un mest līkumu tualetei. It visā ir svarīgi saglabāt līdzsvaru.

Arī putni, kuri savu dzīvi pavada gaisā, vienalga periodiski nolaižas uz zemes. Saule dod vietu mēnesim. Ziema – vasarai. Jūra dažkārt ir mierīga, bet citreiz tur plosās vētra – 10 balles pēc Boforta. Vokālisti, kuri uzstāšanās laikā izmanto dažādas melismas, pirms koncerta ievēro klusēšanu.

Tāpēc arī mums ir tiesības un vajadzība izdzīvot visu emociju spektru, sākot no aizkustinājuma līdz pat taisnīgām dusmām. Un nav nekā nosodāma tajā, ka tu jūties īgns, redzot, ka viesi vēl joprojām negrasās doties mājās, un priekšnams ir pilns dažāda izmēra apavu. Nav nekā nosodāma tajā, ka tu jūties neērti, esot vienā telpā ar prezidentu. Vai arī tajā, ka tu jūties dusmīgs brīdī, kad tiek pārkāptas tavas personīgās robežas.

Cilvēks, kurš sevi ilgu laiku kaut kādā veidā ir ierobežojis, noteikti “norausies”. Tas ir kas līdzīgs katlam pilnam ar ūdeni, kuram uzlikts vāks, un uguns uzgriezta uz maksimumu. Saniknotais verdošais ūdens noteikti izkļūs no katla un appludinās plīti. Tāpat notiek arī ar apspiestām negatīvajām emocijām. Tās noteikti atradīs izeju, ja ne šodien, tad pēc mēneša vai gada.

Reiz es sev aizliedzu uzturā lietot miltus un cukuru. Noturējos 170 dienas, bet pēc tam tā “norāvos”, ka vienā piegājienā apriju divas franču bagetes. Pēc tam apsolīju sev nodarboties ar sportu trīs reizes nedēļā, bez jebkādām atlaidēm. Migrēna – uz sportu. Slinkums – uz sportu. Sāka mocīt klepus – bet vēl pāris vingrojumi vēdera presei, kamēr mani pieveica ilgstošs bronhīts.

Tāpēc, ka nevar būt viena vienīga pareiza emocija.

Organismam ir vajadzīgi daudzveidīgi pārdzīvojumi, tāpat kā daudzveidīgs uzturs. Tāpēc, izvēloties tikai vienu emociju un bloķējot visas parējās, mēs sevī izraisām nopietnu konfliktu. 

Kāds jauneklis vēlējās kļūt par apgaismotā skolotāja mācekli. Atnāca baznīcā, novilka kurpes un sastinga, tā cenšoties atstāt labu iespaidu uz skolotāju. Pēc pusstundas skolotājs uzsita viņam knipi pa degunu un teica: “Ej mājās! Mūsu dievnamā jau ir pietiekami daudz statuju”. Sarūgtinātais puisis noliektu galvu devās uz izeju un jau pie pašām durvīm izdzirdēja skolotāja padomu: “Pats galvenais – esi īsts! Esi dzīvs!”

Irina Govoruha
Tukoja: Ginta Filia Solis

Tā, it kā Tu būtu DIEVS

– Mīļā, es gribu tev palūgt, – Dievs apstājās, nokāpa no velosipēda un noņēma brilles. Viņa acis bija pilnas labestības, taču pēc visiem manas dzīves satricinājumiem, es vairs nezināju, ko no Viņa vēl gaidīt. Es turpināju skatīties uz Viņu, bet Viņš mierīgi dzēra ūdeni. – Kalnupceļs bija smags, taču, cik skaists skats paveras!

– Kāds lūgums?

– Jā, lūgums. Man šobrīd vajag izdarīt nopietnas lietas, vai es varētu tev palūgt kādu mēnesi padzīvot tikai sev, ar mīlestību pret sevi un prieku. Nodarboties ar to, kas tev patīk, neko nelūgt, neko neplānot un negaidīt? Tā, it kā manis nebūtu.

– Bet Tu taču esi, – es ar rādītājpirkstu pieskāros Dievam.

– Kā tu to zini? No kurienes tu zini, kas es patiesībā esmu? Varbūt es esmu tavu iedomu auglis, bet varbūt vienkārši tava iekšējā balss, intuīcija, kuru tu personificēji?

– Četrdesmitgadīga vīrieša izskatā, kuram patīk kurpes bez šņorēm?

Dievs izplūda smieklos.

– Cilvēki ir pieraduši pie tā, ka es esmu. Ka vienmēr var pateikt “Dievs, piedod”, tā it kā nebūtu darījuši nekādas nejaucības. Bet pēc tam tas viss aizmirstās, un atkal no viņiem nāk nelaba smaka, jo vienmēr var pateikt “Dievs, piedod”.

Bet, ja kaut kas notiek ne tā, kā gribētos, tad “Dievs, tas viss tevis dēļ!” Bet, ja pārņem slinkums, tad “Dievs, izdari to, un es vairs neko nelūgšu!”. Kad beidzot jūs iemācīsieties dzīvot tā, it kā manis nebūtu?

– It kā Tevis nebūtu? – es apmulsu. Bija sajūta, ka zeme pazūd zem kājām un es sāku krist lejup, kaut kur tukšumā.

– Tā, it kā tu būtu Dievs. Mīļā, tikai mēnesi. Padzīvo sev tikai 30 dienas. Tu gribi, lai kāds iemīlētu tevi uz mūžu, bet pati nevari sevi iemīlēt tikai uz mēnesi.

– Veselu mēnesi!!!

– Tikai mēnesi. Tikai mēnesi! Laiks paskries ātri, bet es tev atvedīšu skaistu magnētiņu.

Tamriko Šoļi “Kad Dievs izsaka vēlēšanos”
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis