Sāc savu dienu ar labo…

Sāc dienu ar labo.

Piemēram, ar sevi…

Baudi savu rīta kafiju un nekur nesteidzies. Sildi rokas pie karstās krūzes, ieelpo brīnišķīgo aromātu. Elpo mierīgāk, jūti dziļāk. Izbaudi.
Atceries – pie tevis atnāks viss, kolīdz tu visu atlaidīsi.
Iemācies novērtēt savu Dvēseli un savu laiku – neizterē to tukšām un nevajadzīgām lietām.
Rūpējies par savu personīgo telpu un sargā to no visa, kas var tai kaitēt, sagraut, sarūgtināt, iztraucēt.
Nesteidzies – baudi vasaru, rudeni un dzīvi, baudi zelta dienas, ieelpo pilnu krūti un nesteidzies. Tas ir tik brīnišķīgi – vienkārši dzīvot. Vienkārši sev un savai labsajūtai.
Atceries – tas, kas tev lemts, noteikti piepildīsies, to, kas paredzēts tev, nepaņems neviens cits.
Aizej. No jebkuras netīrības un riebeklībām. No lietām, kas tev neder vai vienkārši nepatīk. No cilvēkiem, kuros nav atklātības, patiesuma, uzticības un siltuma.
Piepildi savu māju ar skaistumu, bet sirdi ar Mīlestību.
Iemācies redzēt lielo sīkajā un izvēlies galveno – jūti ar sirdi.
Atlaid to, kas savu laiku nodzīvojis un aizgājis. Aizej no cilvēkiem, kuru vērtības neatbilst tavējām.
Koncentrējies nevis uz ienaidniekiem, bet draugiem – ja tu esi personība, ienaidnieki vienmēr būs, bet draugi ir tā vērtība, kas jāsaudzē. Un nepagriez savu vaigu svešu viedokļu plaukām.
Nav svarīgi, ko par tevi runā – cilvēki vienmēr runā par tiem, kuri viņiem soli priekšā; lai runas klīst, tās tev nesasien ne rokas ne kājas. Lai tev apkārt ir mīļi cilvēki un skaistas lietas.

Pasmaidi!

Pasaule ir tik skaista, bet vēl skaistākas ir tavas acis, kad tu smaidi.

© Lija Russ
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad konfektes beigušās

Sākušies grūti laiki. Un jāatceras vienu parastu bērnudienu patiesību:

Kad tev ir daudz konfekšu – visi bērni grib ar tevi draudzēties. Īpaši tad, ja tu dāsni ar tām dalies. Uzreiz draugu ir daudz.

Bet pēc tam konfektes beidzas – tās beidzas, ja tās izdāļā. Un draugu kļūst mazāk. Paliek viens rudais puisītis un klusa meitenīte ar bizītēm.

Ar viņiem var vienkārši spēlēties, arī bez konfektēm. Stāstīt stāstus. Vai arī, klusējot un kājas šūpojot, sēdēt uz soliņa…

Tā arī ar enerģiju. Dažkārt tā beidzas – un neviens nezvana, neraksta un nenāk ciemos. Mēs kļūstam nevienam nevajadzīgi. Gandrīz nevienam. Izņemot puisīti un meitenīti, kuri paliek ar mums vienmēr. Vienalga, kas mums ir. Galvenais, ka mes esam. Lūk ar viņiem tad arī vajag draudzēties.

Paskaties, kurš palicis ar tevi tad, kad konfektes ir beigušās. Ar to tad arī draudzējies. Pēc tam atkal būs jautrības un svētki. Pēc tam atkal būs daudz kā laba. Taču lai vienmēr blakus paliek tie, kuri kopā ar mums sēdēja uz soliņa un spēlējās – vienkārši tāpat. Neko neprasīja, negaidīja. Vienkārši bija blakus.

Tie arī ir draugi, tuvākie. Lai ir tuvu. Vienmēr…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par lietussargiem un nūdelēm

Kāda sieviete visu laiku raudāja. Viņas vecākā meita bija apprecējusies ar lietussargu pārdevēju, bet jaunākā – ar nūdeļu pardevēju.

Kad ārā bija labs laiks un diena saulaina, viņa raudāja un domāja: “Kādas šausmas, manai meitai veikalā nebūs pircēju! Kurš gan saulainā laikā pirks lietussargus!”

Ja ārā laiks bija slikts un lietains, viņa atkal raudāja, bet šoreiz jau par jaunāko meitu: “Ja nebūs saules, nūdeles nežūs un meitai nebūs ko pārdot! Kāda nelaime!”

Un tā viņa bēdājās katru dienu, jebkuros laika apstākļos: tad dēļ vecākās, tad atkal dēļ jaunākās meitas.

Reiz viņa sastapa kādu mūku, kuram kļuva žēl sievietes un viņš pavaicāja, kāpēc tā visu laiku raud. Sieviete viņam izstāstīja visas savas bēdas.
Mūks pasmaidīja un teica: 

– Tev tikai jāizmaina savs domāšanas veids, jo laika apstākļus tu izmainīt nevari: kad spīd saule, nedomā par vecākās meitas lietussargiem, domā par jaunākās nūdelēm: “Saule spīd! Jaunākajai meitai ļoti labi izžūs nūdeles un tirdzniecība ies no rokas”.
Kad līst lietus, domā par vecākās meitas lietussargiem: “Cik lieliski! Lietus līst un meitai lietussargu tirdzniecība zeļ un plaukst!”.

Sieviete ļoti priecājās par mūka padomu, no sirds pateicās un sāka ievērot viņa teikto. Un no ta brīža viņa vairs neraudāja, bet priecājās. Prieks dzīvē vairojās ne tikai viņai, bet arī viņas meitām, jo nebija vairs jāraizējas par savu bēdu nomākto māti.

Vecu vecā patiesība – ja nevari izmainīt apstākļus, izmaini savu attieksmi pret tiem. Pietiek vien izmainīt savu attieksmi pret lietām un dzīve mainās uz labo pusi.

Avots: pritchi.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lido kā vari

Ir bezjēdzīgi zināt, kā ir pareizi, ja tas nesakrīt ar to, ko tu patiešām vari, vai jūti vajadzību pastāvīgi un jēgpilni darīt …
Tieši tādēļ ir vērts pārstāt mocīties un ciest par savām neatbilstībām tam, kas tev šķiet nepieciešams, lai saņemtu augstu atzīmi, un atteiktos lauzt sevi tur, kur tu uz kaut ko neesi spējīgs.

Tas patiešām ir ļoti ciesirdīgi – pieprasīt no cilvēka to, uz ko viņš nav spējīgs.
Cietsirdīgi ne tikai pret sevi, bet arī citiem cilvēkiem.
Vienmēr ir kaut kādas kompensācijas un aizvietotāji… un ir arī godīgums atzīt patiesību.

Pat visaugstāk lidojošais gaisa balons reiz nolaižas zemē … un tāpēc svarīgāk ir tas, kādi mēs esam šeit savā pastāvīgajā stāvoklī, nevis tas, cik augstu mēs lidojām, lai kādu pārsteigtu.

Tas jau nenozīmē to, ka lidot un sapņot ir slikti.
Tas nozīmē tikai to, ka viens sapnis un viens lidojums nav tā vērts, lai nodotu sevi…

Ļiļa Grad
Foto: Andreas Wohlfahrt
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laime ir vienkāršās lietās

Pats gardākais ēdiens ir vienkāršs – nogatavojušies tomāti ar lociņiem un jūras sāli, novārīti jaunie kartupeļi ar dillēm, zivju zupa ar uguskura dūmu smaržu.

Visburvīgākās smaržas ir dabīgās. Koku lapas pēc lietus, pļavas ziedi no lauka aiz vecmāmiņas mājas, tikko no ābeles salasīti āboli, mīļotā cilvēka ādas smarža.

Visskaistākas krāsas ir dabīgās. Krāsu pāreja saulrieta debesīs no zilas uz sarkanu, saules dimanta atspīdums debeszilajā jūrā, visi dzeltenās un oranžās krāsas toņi rudens lapotnēs, dziļi zils krēslas samts.

Vismīļākās melodijas veidojas no banālās septiņu nošu kombinācijas. Tās viegli atcerēties un dziedāt. Tās ir kopā ar mums gan bēdās gan priekos, gan bailēs, tās atbalsta, uzmundrina un dod spēkus.

Vispatīkamākie cilvēki ir viegli, pieejami, neizlepuši. Viņi ir interesanti, ar dziļu Dvēseli un viņiem riņķī nav jādanco, jāizpatīk, lai Dievs nedod, nesamaitātu viņu smalko dabu.

Visbrīnišķīgākās attiecības ir vienkāršas un saprotamas, kā punktiņš-punktiņš-komatiņš. Bez trīsstāvu konstrukcijām, kariem un cīniņiem. Ar skaidriem noteikumiem, skaidrām robežām, atskaņotām un apmierinātām vajadzībām un netēlotām jūtām.

Velti mēs ne vienmēr protam atšķirt šo apbrīnojamo dzīves uzbūves īpatnību un mērām it visa vērtību pēc ieguldītā daudzuma, nevis saņemtā prieka.

Nika Nabokova
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laime bez dopinga

Reiz tu atsakies no tām smagajām emocionālajām narkotikām, kuras lietot reiz škita tik stilīgi…

Narkotikām, kas tevi padarīja par totāli atkarīgo un ļāva izbaudīt spilgtas emocijas tikai tad, kad tu ceļoji uz tālām, eksotiskām valstīm, skaļi izdzīvoji mīlas drāmas, ilgstošu šopingu un citus godkāres atribūtus, kas iluzori ļāva tev sevi pieskaitīt pie mākslīgi radītās laimīgo kastas…

Bet vai tā bija laime?

Mūždien likt likmes uz dzīves loterijas laimīgajiem cipariem, lielu daļu no kuriem tu vienkārši nopērc, bet pēc būtības pats tajā neko nenozīmē…

Reiz, kad Dvēsele vēl nebija gana izaugusi un tai bija vajadzīgas ļoti daudzas rotaļlietas, lai būtu interesanti un jautri dzīvot.

Bet pēc tam atnāk kaut kas pavisam cits, agrāk nepazīts.

Tu vēl joprojām  vari apmeklēt ikoniskas vietas un priecāties par skaistām lietām, taču tagad tās vairs nešķiet tik unikālas un nekādā veidā nepadara tevi labāku.

Bet pašas spēcīgākās sajūtas tev nodrošina ne jau ārējie apstākļi, bet tavs iekšējais stāvoklis.
Tas, kurā ieguldījies esi tu pats.
Pats radījis, pats uzskaņojis un iemācījies atšķirt smalkās sajūtu nianses…

To iemācīties nozīmē iziet pavisam citā sevis un dzīves uztveršanas līmenī.

Būt spējīgam izbaudīt prieku par dzīvi bez dopinga.

To prieku, kam tu neskraidi pakaļ ar vienmēr sagatavotu selfija statīvu, jo tavām sajūtām fotogrāfijas nav vajadzīgas.

To prieku, kas nav atkarīgs no vietas.

Klusu, bez āriškībām, tikai tavu prieku…

Mīļie, meklējiet… noteikti atradīsiet!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laime staigā klusiem solīšiem

Es visu savu dzīvi gaidīju laimi. Es domāju, ka tā ir liela, gaiša un brīva. Es ticēju, ka tā atnāk negaidīti, kā zibens, kā vētra, visu savā ceļā noārdot un radot no jauna. Bet vēl tai noteikti jāpaziņo: “Tā esmu es, tava laime!”

Pagāja gadi. Svētku gaidīšana izrādījās labāka par pašiem svētkiem. Un pakāpeniski atnāca apziņa, ka laime var būt maziņa, klusa, nedaudz kaprīza un, ka tā neatnāk tāpat vien, tā man pašai ir jārada. Bet pēc tam vēl jāsalāpa, jāsalīmē un jāpabaro ar brokastīm.

Un vēl tā ir ļoti nepastāvīga. Tā jebkurā brīdī var pārsprāgt kā ziepju burbulis, sabrukt kā kāršu namiņš vai aizlidot ka naktstaurenis caur vēdlodziņu.

Tā nemīl melus un tā ļoti viegli apvainojas. Tā nemīl košus tērpus. Un tā aiziet tikpat klusiņām kā atnākusi. Un tikai pēc gadiem mēs saprotam, ka pie mums bija atnākusi īsta laime.

Iemācies savu laimi ieraudzīt. Nepagriez tai muguru.

Jeļena Potehina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sirds paver ceļu Dievam

Bez Mīlestības nav garīguma.
Efekts no garām meditācijām vientulībā ir daudz mazāks par atvērtu attiecību radīšanu ar Dzīvi.
Ikdienas apgaismība – tā, pirmkārt, ir Mīlestības pilna katra dzīves mirkļa pieņemšana.
Iepirkšanās lielveikalā, brauciens sabiedriskajā transportā, vakariņu pagatavošana, komunikācija ar draugiem, kolēģiem – viss ik sekundi kļūst par Mīlestības praksi.

Jo Sirds nav parasts muskuļu mehānisms, kas sūknē asinis, bet gan Mistisks Mīlestības centrs. Visas senās Zemes kultūras ir vēstījušas par tiešu Mīlestības un Sirds saikni. Pat bērni to instinktīvi zin.

Reiz mēs ar draugiem klausījāmies kāda slavena čellista brīnišķīgās mūzikas ierakstu. Ar mums kopā bija kāds trīsgadīgs puišelis. Es biju iedvesmots un pajautāju viņam, kur viņš jūt mūziku.
“Šeit” – atbildēja puika un ar rociņām pieskārās savām krūtīm.

Sirds paver ceļu Dievam.
Šis dzīvību radošais metronoms skaita noslēpumainu cerības, iedvesmas, mīlestības ritmu.
Parasti mūsu uzmanība koncentrējas galvā (ir aizņemta ar domāšanu) un uz ārējām darbībām.

Pārvieto to uz savu Sirdi! Un tad tavi vārdi, skatiens, pieskārieni, darbības un nolūki kļūs par atmošanās meditāciju.

Tieši tagad, tā vietā lai fokusētu savu uzmanību uz savām domām par to, ko nupat izlasīji, – pārcel to uz Sirdi! Sajūti šo rimto ritmu (vari uzlikt plaukstu uz krūtīm). Vai sajūti smalkas izmaiņas savā apziņā? Atceries šo tīro sajūtu.

Kā redzi, mēs nerunājam par unikālu ezotērisko vingrinājumu. Drīzāk par atmiņām: Mīlestība vienmēr ir ar mani, jebkurā laikā un jebkuros apstākļos.

Senās garīgās tradīcijas apgalvo: sākumā saikni ar savu Augstāko “Es” (tātad jutīgums, labestība, iedvesma) mēs sajūtam Sirds centrā nevis zemākajos līmeņos.

Šis ir sākums mistiskai praksei, pirmās kosmiskās vienotības zīmes, iziešana ārpus sava ego. Tad garīgo rakstu valoda – sākot no Bībeles līdz pat Bhagavadgītai sāks iegūt savu patieso nozīmi.

Dens Milmens “Apgaismotās ikdienas divpadsmit vārti”
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atceliet savu aukstumu

Es esmu ievērojusi, ka laiks pateicībai vienmēr atrodas. Droši vien tāpēc, ka nav nevienas sekundes prieka vai pat vienkārša miera, kuriem blakus nebūtu to cilvēku labestība un atbalsts, kuru sirdis vienmēr pavērstas pret gaismu…

Un vēl esmu ievērojusi, ka tad, kad tu dzīvo pretenzijās, aizvainojumos un uzskaiti, ko neesi saņēmis, tava pasaule ātri saraujas līdz pat sasaluša dermatīna cimda izmēriem. Un silda, precīzāk, nesilda tieši tāpat…

Ir nepatīkami sēdēt aukstumā, kuru pats esi radījis, bet atkausēšanu gaidīt no citiem.
No tiem, kuriem pats gandrīz neko neesi devis, izņemot savas prasības un pratināšanu.
No kuriem pats par sevi gaidi pateicību, bet pats ne par ko neesi pateicīgs.
Mīļie, nepatīkami.

Atceliet savu aukstumu.
Noslaukiet savai dvēselei dzeloņainos putekļus.
Nomazgājiet to tīru.

Ar ko?
Ar pateicību.
Par katru savu brīvo ieelpu, par katru soli, ko speriet, par katru palīdzības kripatiņu, par labestību.
Par tiem cilvēkiem, pie kuriem atgriezieties kā silti iekurinātā mājā.
Un pieplociet kā pie tīrākā ūdens krātuves.
Un kuru acīs nekad neieraudzīsiet vērtējumu.
Bet, ja tādu nav, tad jājautā, vai ir kāds, kam mēs esam tādi?

Dzīve pakalpīgi izkarina spoguļus pat tur, kur mēs sevi neredzam.
Vai arī esam tik ļoti pieraduši, ka pat nepamanām, cik ļoti izvalkājušās un izbalējušas ir mūsu mīlestības košās drānas.

Tos, kuri dzīvo pateicībā jūs varat atšķirt starp visiem parējiem.
Viņos nav mokošā nemiera, saspringtas vēlmes visu laiku kontrolēt cilvēku reakciju pret sevi, viņos nav sacensības ik uz soļa.
Un ar viņiem nav smagi.
Tu neslīksti viņu runās kā staignā purvā, kurā vieni vienmēr ir parādā, bet citi ir ienaidnieki un vēl citi – par maz labuma iedevuši.
Viņi iztiek bez drāmām.

Pat slimībām ir jāpateicas par to, ka tās atnāk pateikt kaut ko, ko mēs savā autopilotā esam palaiduši garām.
Un arī sāpēm – par to pašu informāciju.
Un arī tiem, kuri mūs pametuši…. tieši tāpēc, ka aizgājuši, nav palikuši lai mocītu ar savu NEmīlestību.
Pateicies un redzi, ka arī šeit iestājas dievišķa abpusējība.
Ar visu pasauli.
Ar katru, ar kuru netirgojies upuriem.
Un dvēselei kļūst tik labi….
Klusi.
Kā upītē aiz tālajiem mežiem.
Pat vistrakākajā troksnī.

Pateicos.
Katram, kuru dzīve man atsūtījusi, padarot mani bagātu uz visiem laikiem ar vēlmi dot kaut ko pretī.

© Ļiļa Grad
​​​​​​​Foto: Sunsetoned
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vēstule sev pavasarī

Kad nākamreiz tev šķitīs, ka vairs neproti just laimi, ka šī eiforija nekad vairs tevi nepiemeklēs, ka esi novecojusi… un vēl ko tu periodiski domā?
Tad, lūk, kad nākamreiz tu atkal izdzīvosi šo tumsu, izlasi šo

Gaisma ir! Pat tad, ja tev šobrīd tumši…
Un prieks ir!
Un atkal tevi pārņems prieka trīsas un tu spiegsi no sajūsmas, un tava elpa aizrausies no laimes! Un pasaule būs saulaina un koša!

Cik reižu tu jau domāji, ka nekā no tā vairs nekad nebūs, cik reižu tu jau noticēji tam, ka vairs nekad nepriecāsies?
Miljons!
Un tu atkal spiedz, lēkā, berzē saujas un nekādīgi nespēj “pieķerties lietām”, jo esi neprātīgi laimīga.

Pēc ziemas Vienmēr iestājas pavasaris!⠀
Vienmēr!
Dzirdi!

Es apskauju tevi savā pavasarī un izpeldinu tavu sirdi laimes asarās!
Mīļā, es tevi mīlu!
Bezgalīgi! Un šīs mīlestības pietiks mums abām.
Saņem savā plaukstā manu saules sasildīto roku un ej Gaismā.
Atceries šo pavasari!⠀

Olga Kruglova
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis