Pēkšņi un pavisam nejauši

dominik-vanyi-437899-unsplash

Reiz es nejauši sastapu savu paziņu. Pēdējo reizi bijām tikušies pirms kādiem pieciem gadiem. Un satiku es viņu pavisam negaidīti. Un ļoti nejauši. Un viņš ir tāds paziņa, ar kuru kopā universitātē mēs sēdējām aizmugurēja solā, smējamies un risinājām krustvārdu mīklas. Es biju ļoti priecīga viņu satikt. Ļoti.

Un viņš stāvēja tāds skaists, un lieliski jokoja. Bet man aiz muguras bija smaga un saspringta nedēļa, vēlu gāju gulēt un regulāri neizgulējos. Un, lūk, klausos, kas viņam dzīvē notiek, smaidu un pie sevis domāju: “Kāds es malacis, kāds tomēr malacis!…. ka tomēr šorīt piecēlos agrāk un izmazgāju matus!”

Mūsu dzīvē vispār notiek ļoti daudz kas negaidīts, ļoti daudz visa kā nejauša.

Iedomājies, ja mirklī, kad piedzimstam, mēs katrs saņemtu speciālu aploksni un šo aploksni vajadzētu atvērt savā 18 gadu dzimšanas dienā. Piemēram.

Un šajā dienā kopā sanāk visi draugi un radinieki. Visi sapucējušies un priecīgi. Tu arī. Tētis ar mammu saka runu. Stāsta, ka atceras tevi tādu mazulīti, bet nu pienācis laiks atvērt aploksni. Varbūt pat nedaudz paraudāt. Mamma, pilnīgi noteikti raud.

Tu nopūt svecītes dzimšanas dienas tortē un izvelc no aploksnes vēstuli. Un tajā rakstīts:
2018. gada 12. martā tu satiksi savu nākamo vīru.

2019. gada 15. janvarī tu saņemsi sava sapņu darba piedāvājumu.
2019. gadā tu uzzināsi, ka esi stāvoklī.
Un turpinājumā sarakstīts ļoti daudz šo datumu. Diena, kad tu nopirksi savu pirmo māju. Kad sastapsi savu tuvu draugu. Kad iegādāsies suni. Kad nejauši atradīsi lētas aviobiļetes lidojumam uz savu sapņu zemi. Daudz labu dienu.
Ar sarkanu marķieri tu atzīmē šīs dienas kalendārā un nepacietīgi tas gaidīsi.

Un, lūk, tu vakarā ej gulēt un zini, ka rīt būs tieši TĀ diena. Un tu aizmiedz ar brīnumjaukām priekšnojautām.
No rīta lec kājās un priecīgi skaties pa logu un saki jaunai dienai: “Sveicināta!” Pēc tam nedaudz padejo apakšbiksēs pie spoguļa. Varbūt pat uzdziedi. Tad uzvelc skaistu kleitu un baudi rīta kafiju. Uzkrāso ķiršu krāsas lūpas, pasmaidi sev spogulī, tāpēc, ka šodien viss būs labi. Tu skaidri zini, ka šodien notiks kaut kas brīnišķīgs.

Taču mēs nesaņemam šadu vēstuli ne dzimšanas brīdī, ne kādā cita dienā. Katrā ziņā es tādu neesmu saņēmusi. Un, paldies Dievam. Viss brīnumainais ar mani notiek pēkšņi un negaidīti. Un es nekad iepriekš nezinu, kad un kā.
Tad, lūk.
Kas tad, ja pamostoties no rīta, nolemt, ka šī diena ir šodien? Ka tieši šodien mani gaida kas brīnumains? Kaut arī pagaidām es to droši nezinu. Kas tad, ja šorīt pielekt no gultas priecīgam? Šodien teikt jaunai dienai: “Sveika!” Šodien uzvilkt savu mīļāko apģērbu. Uzkrāsot lūpas ar ķiršu krāsas lūpu krāsu. Pasmaidīt sev spogulī.

Un, ja nu pēkšņi!?
Olga Demidjuk
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laime nav nepārtraukts prieks

100609620_1457931064411054_1155582305566195712_n

Es agrāk domāju, ka vajag tik, cik vien spēka tiekties pec laimes, kas sastāv no nepārtraukta prieka…
Tagad es cenšos vienkārši just…
Neatteikt atnākušām sajūtām vienkārši būt…
Uzdot tām jautājumus, lai saprastu – no kurienes tieši tādas un tieši šodien…
Un necensties imitēt to, kā nav…

Ļoti daudz kas slikts ar mums notiek tad, kad cenšamies par katru cenu iegūt šablonisku laimi…
Mēs savu dzīvi pārvēršam muļķīgā sportā, kad domājam, ka tajā visam jābūt “ātrāk, augstāk, tālāk, spēcīgāk….”
Bet nevajag…

Ir vajadzīga apzināšanās, cilvēciska, individuāla…
Dzīvei nevajag lai mēs sacenstos viens ar otru, lielītos ar savām trofejām un uzskaitītu savus aktīvus…
Tai vispār no mums neko nevajag, tāpēc, ka tā notiks arī bez mums…. bet mēs bez tās nenotiksim…
Es skatos uz agri piekūstošo un ļoti reti uzspīdošo janvāra sauli…
Man patīk, ka tā šodien ir…
Man patīk, ka ir cilvēki, kurus es mīlu…
Man patīk, ka svētku laiks paiet, jo jau sen nevēlos neko mākslīgi paildzināt…
Man ļoti patīk, ka jau ļoti sen es dzīvoju bez vilšanās…. mani nav iespējams pievilt tā vienkāršā iemesla dēļ, ka es nevienu nenomocu ar savām gaidām un ne ar vienu nekomunicēju tikai tāpēc, ka tā vajag…
Man vienkārši patīk dzīvot, nevis kontrolēt dzīvi laimes piegādē…
Jo tagad es skaidri zinu, ka laime nav nepārtraukts prieks…
Laime ir īss pārtraukums priekā…
Sajūtiet to tagad, tur, kur esat!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja velies būt bagāts, esi dāsns

dāsnums

Dāsnums ir īsta bagātība. Un lai būtu dāsns, tev nav vajadzīgs daudz lietu, tev vienkārši jadalās tajā, kas tev ir. Un nav svarīgi, cik un kas tev ir. Tu vispār vari būt nabags. Tu vari būt klaidonis, tomēr vienalga būt dāsns.

Tu vari uzsmaidīt svešiniekam, tu vari uzdziedāt, kad kāds skumst, tu vari padalīties ar saviem iedvesmojošajiem vārdiem. Ja tev nekā nav, tu vari iedomāties ziedus, dārgakmeņus un pasniegt tos jebkuram cilvēkam.

Dalies ar savu esību, ja tev nekā nav. Tā ir lielākā bagātība un katrs piedzimst ar to. Pastiep rokas un ej pie otra cilvēka ar mīlestību sirdī. Ja tev nav nekā cita, izņemot sava ķermeņa siltuma, tu vari apsēsties otram tuvāk un dot viņam savu siltumu.

Iedvesmo, dziedi, dejo, smejies un dāsni dalies savā priekā. Un nedomā, ka lai būtu dāsns, tev jābūt bagātam. Tieši otrādi; ja velies būt bagāts, esi dāsns.

Un, jo vairāk tu dalies, jo tava esība kļūst par esības straumi. Atvēsinoša prieka un iedvesmas straumi.

Tikai dāsns cilvēks ir svaigi spirdzinošs. Skopulis līdzīgs purvam, tam nepieplūst svaigs dzīvinošs ūdens. Ielūdz cilvēkus dalīties ar sevi. Ielūdz cilvēkus padzerties no tevis.
Tāpēc Jēzus teica: “Dzeriet mani! Ēdiet mani!”. Jo vairāk tu viņu dzer, jo svaigāks ūdens izplūst. Bagātības, ar kurām tevi apveltījusi dzīve, nav izsmeļamas. Bet tikai dāsnums to zin. Aiz katra stāv Dievišķais. Un neviens to nespēj iztukšot.

OŠO
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Prieka maģija

prieka maģija

– Ir tikai viena patiesa maģija. Un tā ir prieka maģija. Priecājies no sirds par to, kā vēl nav, bet par ko tu tik ļoti sapņo. No sirds priecājies par to tā, it kā tas jau ir noticis. Laime ir nesavtīga un dāsna. Un lai tu to nesajauktu ar pašapmierinātību, atceries, ka laime nekad nenodara pāri citiem. Tā mājo ārpus laika un telpas. Tāpēc laime nav vienkārši gaišreģe, tā ir nākotnes pavēlniece. Ko laime ieraudzīs tavām acīm, tas noteikti ar tevi arī notiks!
Laime un patiesība ir viena un tā paša maģiskā kristāla divas šķautnes. Kad tu atrodies patiesībā, tu noteikti esi laimīgs, un otrādi, kad tu esi laimīgs, tad viss tev apkārt, pat tas, kas tev šķiet neeksistējošs, neizbēgami kļust īsts, vai saproti? Un tas nozīmē, ka esot tāds, tas ieņem savu formu un iemiesojas.
– Taču cilvēki parasti dod priekšroku bēdāties par to, kas viņiem nav, kas pietrūkst nevis priecāties…
– Tieši tāpēc viņu sapņi nepiepildās.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tavai dzīvei nav jākļūst par kādas svešas dzīves atdarinājumu

baudi4

Mana mamma mīl jokot par to, ka senie grieķi nezināja, ka kļūs par senajiem grieķiem;

Tomēr nav vērts domāt, ka mūsu ikdienas dzīvē nav nekā vērā ņemama…

Protams, ka ir!

Un tāpēc, mani Mīļie, ir vērts novērtēt pat tās dienas, kurās nav iespīdējusi laimīgā saule…

Ir vērts tās izdzīvot…

Ir vērts būt savā pusē pat tad, ja blakus nav neviena, kurš apskautu vai pateiktu kaut vienu labu vārdu…

Ir vērts neatteikt sev mazos priekus, kuri patiesībā vienmēr ir pieejami…

Ir vērts iemācīties pagriezt muguru tiem, kuri ar neko citu, izņemot rūgtu ledusaukstu lietu tevi nav pacienājuši… un arī tiem, kuri nekad nav pagriezuši tev savu seju…

Ir vērts zināt, ka kritumi ir neizbēgami tāpat kā pacēlumi un, ka visas emociju nokrāsas ir daudz dabiskākas, kā viena plaši izreklamētā un mākslīgi uzturētā “nonstop” režīmā…

Ir vērts atcelt savus dramatiskos pārdzīvojumus par to, ka nevari uzreiz dabūt to, ko vēlies, tāpēc, ka cenšoties izraut no likteņa rokām kaut ko, ko tu ļoti gribi, vari izlauzt pat stiprākos zobus…

Un ir vērts bez ierunām ticēt tam, ka mūsu dzīvei nav jākļūst par kādas svešas dzīves atdarinājumu…
Rīmeikus uzņem tāpēc, ka trūkst savu ideju, vai arī aiz vēlmes sacensties…
Un nekas jau parāk labs no tā neiznāk…

Senie grieķi patiešām nezināja, ka kļūs par senajiem grieķiem…
Taču viņi par tādiem kļuva, neplānojot nākotni, bet talantīgi dauzoties tagadnē…
Dauzījās no sirds…

Tu arī pacenties dzīvot no sirds… un dauzies!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laimīgs cilvēks :)

laimigs cilveks32

Laimīgi cilvēki nevienam nav interesanti, pat psihoterapeitiem.

☀️ Pirmkārt, laimīgus cilvēkus nevar izsist no līdzsvara. Viņi prot nekaunēties par sevi. Ja viņiem saka: “Tev resns dibens, ar tādu ielās nevar rādīties, un vēl nemodernas bikses”, viņi mierīgi turpina staigāt nemodernās biksēs un vēl groza to pašu resno dibenu, tāpēc, ka zin: 99% cilvēku neuztrauc svešu cilvēku dibena izmērs. Bet tie, kurus uztrauc, cieš ne jau tāpēc, ka sveši dibeni, lūpu krāsas un briesmīgas bikses, bet vienkārši tāpēc, ka viņiem patīk ciest.

☀️Otrkārt, laimīgi cilvēki citiem neko neaizliedz. Un pat arī, ja kāds blakus ēd “pliku” sviestu, viņi tam novēl labu apetīti.

☀️ Treškārt, laimīgi cilvēki skaidri novērtē situāciju un saprot, ko viņi var un ko nevar ietekmēt. Piemēram ietekmēt siltā ūdens atslēgšanu vasarā nevar, taču var aizbraukt uz laukiem, uzstādīt vannas istabā boileri vai atrast simpātisku draugu, kuram ir boileris 🙂

☀️ Ceturtkārt, laimīgi cilvēki draudzējas ar gudriem, skaistiem un sirsnīgiem cilvēkiem. Tāpēc, ka viņiem blakus visi ir tādi…

☀️ Piektkārt, laimīgiem cilvēkiem nevajag precēties 27 gados tikai tāpēc, ka visi precas… Bet vajag precēties mīlestībā…

☀️ Sestkārt, laimīgam cilvēkam maz vajag. Viņi ir mierā ar to, ka strādā par grāmatvedi parastā firmā, nevis par kinozvaigzni Holivudā… Viņi mācās zīmēt vai lekt no tramplīna. Viņi pārvar bailes un iziet publikas priekšā nolasīt savas miniatūras… un ļoti vēlas to darīt labi…

☀️ Septītkārt, laimīgi cilvēki citos cilvēkos neredz ienaidniekus. Viņi lieliski zin, ka pasaule ir plaša un tajā ir 8 miljardi cilvēku. Un nevar taču būt tā, ka visi 8 miljardi tevi neieredz. Un nemēdz būt arī tā, ka visi tevi mīl…

☀️ Astotkārt, laimīgi cilvēki tic sev. Viņiem gluži vienalga tas, ka kāds ir saņēmis prēmiju, kāds apprecējies, kāds savācis miljons sekotāju savam blogam… Viņi dara to, kas viņiem patīk un to, no kā gūst baudu.

☀️ Devītkārt, laimīgiem cilvēkiem viss vienmēr ir vienkārši. Vienkārši pelna naudu. Vienkārši apmeklē ārstu. Vienkārši taisa remontu… Un tas nozīmē, ka tikmēr, kamēr esam dzīvi, mēs varam izgudrot paši savus noteikumus.

☀️ Desmitkārt, laimīgi cilvēki ir godīgi pret sevi. Viņi pazīst visus savus tarakānus galvā un zin tiem vārdus, zin to biogrāfiju un zin, ar ko šie tarakāni var būt noderīgi…

💕Laimīgi cilvēki katru dienu pasauli maina uz labo pusi un padara to labāku. Dara labāku savu viena cilvēka mazo pasauli, bet pēc tam viņiem pievienojas citi cilvēki, un kopā viņi maina visu vēsturi… Viņi neapzskauž stipros, vienkārši dzīvo laimīgi.

Jeļena Pasternak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vajag… vai varbūt nevajag?

traks

… Vajag ēst saldējumu, dzert dzirkstošu šampanieti un mutē uzspridzināt stingras mandarīna daiviņas…

Vajag braukt tur, kur sanāk, tieši tad, kad sagribās…

Vajag atlaist brīvībā savus iekšējos teicamniekus, kuri trīc savu labo atzīmju gaidās un dzīvo tikai tad, kad viņus slavē…

Vajag iemācīties dzīvot savā ķermenī, nesalīdzinot to ar citiem, un ar prieku izvēlēties krekliņus trakās krāsās un huligāniskus sarafānus, neklausoties tantiņās un onkulīšos, kuri nezin kāpēc nolēmuši, ka tieši viņi zin, kādā apģērbā tev būs vislabāk…

Vajag uzticēties savai izvēlei un uz visiem laikiem atvadīties no padomdevēju svītas, bez kuriem pat džinsenes nevar izvēlēties, kur nu vēl cilvēkus…

Vajag aizmirst par tiem, kuri aizmirsuši… ne jau aiz atriebības, bet gan saprātīgas attieksmes pret savu dzīves laiku…
Tā ir pārāk maz, lai glabātu vietas tiem, kuri sēž citā zālē…

Vajag sākt just, izmetot miskastē savas bailes no sāpēm…
Sāpes ir tikai dzīvības pazīme…
Nāves pazīme ir atsacīšanās no sajūtām… un šī nāve notiek ļoti ilgi pirms nonākam kastē ar ierobežotu uzturēšanās platību…

Vajag domāt tik brīvi, lai neielauztos kāda cita brīvības teritorijā…
Un būt tik aizņemtam ar savu dzīvi, ka nekontrolēt svešas…

Vajag – tā, mani Mīļie, nav pavēle…
Vajag – tas ir jautājums…
Pieliec to katra mana rakstītā teikuma galā un godīgi sev atbildi – vai tiešam tev to vajag? Vai nevajag?

Iespēja NAV verdziska eksistence, vai ir… Patīk, vai nepatīk…
Mēs zaudējam sevi, kad izmisīgi cenšamies paspēt līdzi visiem…
Mēs jau no bērnības esam pārāk ieradināti kalpot citu gaidām, pieviļot savējās…
Un mēs kļūstam hroniski nelaimīgi, paradoksāli dzenājoties pēc laimes…
Bet kur gan citur tā ir, ja ne mūsos…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laime ir tad, kad Tu dzīvo tā, kā vēlas Tava Dvēsele

pavasaris7

Laime ir tad, kad Tu dzīvo tā, kā vēlas Tava Dvēsele. Kad dzirdi sevi un atsaucies dabīgajām būtības vibrācijām. Te nav šablonu, patērēšanas, svešu viedokļu un izrādīšanās. Tu vienkārši dzīvo savu sapņu piepildīšanās Pasaulē.

Egoisms ir dzīvot tā, lai citi tevi apskaustu. Melīgais Ego tiecas atskaitīties citiem “cik labi ir” un vienmēr tāda vēlme noved pie tukšuma. Bildīte ir nodemonstrēta, esi saņēmis pūļa novērtējumu, bet dzīvot nākas ārpus Dziedinošās Enerģijas. Te arī sekas, kas atnāk depresijas, slimību un vilšanās izskatā – kā iekšējas un ārējas sāpes.
Vēlme patikt visiem – ir Dvēseles disharmonijas pazīme. Kad tu patīc sev, kad tu apzinies un jūti Augstākās Enerģijas Mīlestību, viss parējais nav svarīgs. Kāda gan nozīme apkārtējo viedoklim, ja Dievišķā Būtība vienmēr Tevi apbrīno un sajūsminās par Tevi?!
Es dzīvoju tā kā vēlos. Un mīlu sevi. Mani mīl Augstākā Enerģija. Un ar to ir pilnīgi pietiekami Laimei šajā Dzīvē.
Mīlestībā, Natālija Kovaļova-Perepečenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dmitrijs Trockis: «Lai piepildītu savas vēlmes, ir jākļūst par lampiņu»

lampina

Cilvēks vienmēr kaut ko grib – naudu, veselību sev un saviem bērniem, karjeru, izglītību, apprecēties utt. Un manam sarunu biedram, Dmitrijam Trockim, psihologam un hiromantam, kurš vairs nezīlē likteni, katru dienu pienāk simtiem vēstuļu ar vienu jautājumu: ” Ko darīt tieši man, lai manas vēlmes piepildītos?”

— Dmitrij, es zinu, ka ir kāds vienots algoritms, kuru izmantojot, katrs cilvēks var skaidri saprast, ko tieši viņam darīt, lai vēlmes piepildītos. Izstāsti lūdzu!

— Jā, tā ir ļoti sena sistēma, kuru es esmu aizņēmies no kāda veca indusa, kuram to izstāstīja kāds nepālietis, kuram, savukārt, pēc 25 garu gadu meditācijas kalnos to pavēstīja citplanētietis (smejas). Bet, ja pavisam nopietni, tad tā patiešām ir ļoti sena sistēma, kura tā vai citādāk ir atspoguļota visās kultūrās un visās pasaules reliģijās, un mēs visi zinām šos principus, taču nezin kāpēc ne vienmēr tiem sekojam.

Lai piepildītos jebkura mūsu vēlme, ir vajadzīgs noteikts enerģijas daudzums. Kur to ņemt – tādam jautājumam nevajadzētu rasties, ņemot verā to, ka mūsu Visumā viss ir piepildīts ar enerģiju.

Vernadskis runāja par kādu noosfēru, Tesla par kopējo spēku, elektrisko lauku, citiem autoriem arī katram ir sava koncepcija par vienu un to pašu kopējo enerģētisko lauku. Mums, cilvēkiem, tikai ir jāsaprot, kā pieslēgties šim bezlimita enerģijas avotam, lai tā spēku novirzītu savu “es gribu” piepildīšanai. Tad, lūk, sistēma, par kuru es stāstu, kā reiz arī dod izpratni par to, kā šim avotam pieslēgties.

Visvienkāršāk to paskaidrot ar elektriskās ķēdes elementu piemēru. Pieņemsim, es esmu lampiņa, es vēlos spīdēt. Tāpēc man kā lampiņai ir jāizlaiž caur sevi elektrība. Ja es neesmu pieslēdzies pie elektriskā tīkla, tad visa mana enerģija aizplūdīs uz pārdzīvojumiem: “Es vēlos spīdēt, bet laikam nekad arī nespīdēšu, neapgaismošu, nerādīšu ceļu – ne sev, ne citiem cilvēkiem, kuri iet aiz manis”.

Tad, lūk, sistēma, par kuru es stāstu, vēsta, ka savu “es gribu”, lai cik tas paradoksāli nešķistu, ir jānoliek nevis pirmajā vietā, bet trešajā. Pirmajā vietā stāv atbilde uz jautājumu: “Kas man jadara?” vai “Ko es varu izdarīt tieši tagad?”, vai arī – mūsu pastavīgajiem klausītājiem “Kāda loma man jāspēlē tieši tagad?”. Ja es nekoncentrējos uz to, ko es gribu, bet uz to, kas man jādara, tad notiek pieslēgšanās pasaules elektriskajam tīklam – un tiek dota enerģija atbildei uz  jautājumu “kā saņemt to, ko es vēlos”.

— Tu saki, ka “es gribu” šajā sistēmā atrodas trešajā vietā, tātad nepietiek tikai ar to, ka es pieslēdzos šim tīklam?

– Jā, tāpēc nākamajā etapā ir jāsaprot un jāsajūt sava vieta kopējā elektriskajā ķēdē, sistēmā. Šajā gadījumā sistēma ir sociums, kurā ir noteiktas lomas. Jāatbild uz jautājumu: “Kas es esmu šajā sistēmā? Kas es esmu sociumā?”

Pildot savu lomu, sekojot tai, es pakāpeniski uzzinu savu svarīgumu, apzinos savu vērtību sociumā. Kas es esmu? Vai es esmu lampiņa vai slēdzis? Tranzistors, vara vada gabals, vai pusvadītājs? Sociumā tāpat kā ķēdē, kas darbojas, lieku elementu nav, katram ir sava īpaša vieta un sociālā loma. Katrs cilvēks ir neaizvietojama, neatņemama sarežgītā mehānisma daļiņa.

Kā tikko lampiņa sāk spēlēt lampiņas lomu, tā vairs negaida, kad kāds to uztvers kā knaibles vai āmuru. Un tai nav nekādu baiļu, ka varētu kļūt par knaiblēm vai āmuru, tāpēc, ka nav vēlmes par tādu kļūt.

Ja to attiecinām uz cilvēka dzīvi, tad atbilstoši tam, kā cilvēks spēlē savu lomu, kuru radītājs tam piešķīris, viņš iegūst jaunu stāvokli – absolūtu pārliecību par rītdienu, bez bailēm par nākotni un bez bailēm no nabadzības.
Tāds cilvēks ļoti viegli nopelna tik naudas, cik viņam vajag un negaida “nebalto dienu”.

Kad mēs godīgi spēlējam paši sevi, tad atkrīt pseidovēlmes kas uzspiestas no ārpuses. Paliek tikai patiesās mūsu vēlmes, kas arī piepildās.

— Izstāsti, kā reālajā ikdienā izskatas būt lampiņai un spīdēt?

– Piemēram, portālā VKontakte raksta man cilvēks: “Dima, es esmu saslimis un metastāzes man ir pa visu ķermeni”. Un viņa vēlme ir absolūti loģiska: “Es vēlos būt vesels un vairs neslimot”. Par ko mēs tikko runājām? Ka jākoncentrējas uz savu ikdienišķo pienākumu un uzdevumu pildīšanu. Tad nu uzreiz skatāmies, kādas lomas es jau spēlēju.

Sākam ar visparastāko lomu “es – tas ir ķermenis”. Un savs ķermenis ir jāuztur tīrs, jāatpūtina un jāstrādā sapratīgās proporcijās, saprātīgi jādod tam slodzes utt. Pēc tam ir jāparūpējas par “ķermeni”, kurā es dzīvoju – dzīvokli, māju, automašīnu, darba vietu, visu telpu, ar kuru es pastāvīgi esmu saskarsmē.

Ja es neesmu Robinsons Krūzo, tad man ir ļoti daudz citu lomu – es esmu dēls, draugs, vīrs, tēvs, brālis, kolēģis, znots, onkulis utt. Un ir jāsakoncentrē sava uzmanība uz to, lai godīgi spēlētu visas šis lomas.

Pakāpeniski atnāk sapratne, kur tad sistēmā noticis īssavienojums – kas noticis ne tā. Parasti izrādās, ka cilvēks spēlē ne savas lomas un kā rezultāts viņš sociumā aizņem svešu vietu un vienotais sociālais organisms ar slimības palīdzību vai kādu citu problēmu cenšas cilvēku motivēt būt atbildīgam un pāriet uz savu vietu.

— Tas nozīmē, ka jebkura problēma vēsta par to, ka cilvēks elektriskajā ķēdē atrodas ne savā vietā?

– Jā, un tāpēc ir jāskatās nevis uz to vietu, kur noticis īssavienojums, bet uz visu bildi kopumā.

— Mēs atkal atgriežamies pie tā, ka ikvienas problēmas risinājums atrodas ārpus saprotamās loģikas!

– Nē, šī sistēma ir loģiska, taču loģika mēdz būt dažāda. Ir loģika: “Kurš ir gudrs? Es esmu gudrs! Es zinu, kā vajag!”. Un ir dievišķā loģika, kas vēsta par to, ka visam ir savi iemesli un sekas. Un jāārstē ir nevis salūzusī daļa, bet saikne – sava saikne ar absolūti jebkuru parādību šajā pasaulē. Ņemot verā to, ka mums vienmēr blakus ir kādas svarīgas figūras – radinieki, draugi, kolēģi utt, tad pirmkārt ir jāmaina attieksme pret šiem cilvēkiem.
Spēlē savu lomu – uzzini savu vietu šajā ķēdē un tas dod pārliecību par to, ka es neesmu vienkārši nekam nederīgs aparāts, kurs nezin savu vietu un pielietojumu, bet gan stingri sakārtotas sistēmas daļa.

Kā tikko es jūtos piederīgs šai sistēmai, caur mani sāk plūst enerģija visiem maniem “es gribu”. Ir par maz būt lampiņai – tā var gulēt kastītē gadiem ilgi neaiztikta un nevienam nevajadzīga. Lampiņas jēga ir izstarot gaismu nevis gulēt kastītē 🙂

— Padalies, lūdzu, kāda ir tava pieredze stāvoklī, kad jūties veselas sistēmas noderīgs elements?

Jā, burtiski vakardien es ar skrituļslidām nobraucu 15 kilometrus un ļoti apmierināts gāju mājās, jūtoties izpildījis savu pienākumu pret savu ķermeni. Eju… Man smaida burtiski katrs orgāns un attiecīgi arī sejā plats smaids. Cilvēki uz mani atskatās, bet es smaidu ne jau viņiem, bet vienkārši tāpēc, ka nevaru nesmaidīt.

Katrs no mums kaut reizi dzīvē ir izjutis laimi it kā bez redzama iemesla un arī milzīgu gandarījumu un prieku par izpildītu pienākumu. Kad, piemēram, es nokārtoju skolā eksāmenu, vai pēc treniņa, kad pabeidzu kādu svarīgu projektu, tad smadzenes atrodas tādā labsajūtā, tādā fantastiskā apziņas stāvoklī, kas arī ir laime – izmainīts apziņas stāvoklis. Un šajā stāvoklī it kā piedzimst un uzdīgst sēklas kaut kam jaunam, parādās atbildes uz jautājumiem, atklāsmes un skaidra sapratne par to, kas jāizdara, lai vēlēšanās piepildītos.

Sarunājās Anna Kuzņecova
Avots: Avīze Vegetarian
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīves pieskārieni. Uzliec vārīties tējkannu.

zaļā tējkanna76

Vecmāmiņai visu mūžu bija viens dzelžains princips:
– Pamodies? Uzliec vārīties tējkannu…
Bet dzīve bija dažāda…
Gan dzelžaina, gan kā tērauds, gan betons, gan kartons, gan tāda, kas mērķē mugurā ar uzasinātu nazi…
Represija. Cietums. Karš. Izsūtījums. Atgriešanās nekurienē. Atgriešanās tur, kur neviens negaida. Palikšana atraitnēs. Nabadzība. Klejošana. Bezcerība. Vientulība.
Un nebija laika depresijām…
Bet varbūt bija, taču ko gan viņa ar tām varēja padarīt…
Viena ar diviem bērniem, bez pabalstiem, palīdzības un atbalsta…
Tikai vienu… uzlikt vārīties savu tējkannu…
Un viņa to darīja…
Vienmēr…
Cik atceros savu vecmāmiņu, es vienmēr atceros mūžīgi pīkstošas tējkannas…
Stipra Indijas tēja… tā sev…
Atsevišķā caurspīdīgā trauciņā – zaļā tēja no zālītēm un lapiņām… tā visiem parējiem, kuriem stipra bija viņas dzīve tieši tāpat kā tēja…
Un ne reizi, velns parāvis, ne reizi! – es neredzēju viņu esam steigā, bailēs vai aizvainojumos par niekiem..
Viņa stingri stāvēja uz savām izkaltušajām un garajām kājām…
Nebija naudas – vārīja kartupeļus un cepa plāceņus…
Nebija apģērba – pāršuva savu veco sarafānu…
Ja nervozēja, tad pateica kādu skarbu vārdu un dzīvoja tālāk…
Cik ļoti man bija žēl, ka viņa nenodzīvoja līdz tam laikam, kad jau varēju, varēju, varēju…
Varēju iedot viņai citu dzīvi, pārpilnību, labsajūtu, visu, ko viegli nopirkt par naudu…
Man bija žēl, taču pēc tam es sapratu, ka viņa nebūtu bijusi laimīga kažokā un ikriem brokastīs…
Ne no tiem diegiem bija šūta…
Vajadzētu tā laika viņu šeit, pie mums, tagad…
Lai viņa paskatās, kā mēs te esam stīvi bailēs no koronovīrusiem, inflācijas un krīzēm…
Lai paskatās un pasaka pāris skarbus vārdus un uzliek vārīties savu veco zaļo tējkannu, kuru nekad dzīvē nevēlējās mainīt pret kādu citu un kurš nosvila turpat uz plīts četras dienas pirms viņas nāves…
Ir jādzīvo…
Ir jādzīvo, uzspļaujot vīrusiem, inflācijai un krīzēm…
Ir jādzīvo, atstājot aiz muguras visus cīniņus par labāko kumosu un siltu vietiņu…
Ir jādzīvo sava dzīve, negaidot kādu citu…
Ir jādzīvo ar saviem kalendāriem, savu mīlestību, saviem priekiem un bēdām…
Ir jāuzliek vārīties sava tējkanna, mani mīļie…
Tāpēc, ka nedrīkst maksāt ar sevi par svešām spēlēm…
Nedrīkst, vai dzirdiet?!
Banāli, bet šī dzīve ir viena…
Un vēl banālāk, ka tā ātri paiet…
Uzlieciet vārīties tējkannu…

Dzīvojiet tagad!

Autors: Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis