Cilvēks kā dāvana

laime44

Cilvēks kā dāvana…

Bet ar dāvanu ir tikai divi varianti – tu to pieņem vai nepieņem…
Tāpat arī cilvēku…
Es skaidri zinu, ka labāk uzreiz godīgi nepieņemt, nevis vispār nezināt, ko ar to darīt, vai ilgu laiku censties kaut kur nogriezt, kaut ko piešūt, kaut kur rozīti uzlipināt…

Tavs vai ne tavs, ir skaidrs uzreiz…

Vajadzīgs vai nav vajadzīgs – arī…
Patīk, vai gribētos labāku, bet cits netika piedāvāts – ja nebaidies no patiesības, tad noskaidrot to vari ļoti viegli un ātri…
Mīļie, izturēsimies viens pret otru, kā pret dāvanām…

Neņemsim tikai tāpēc, ka tā ir pieklājīgi.
Necentīsimies pārvērst lētu par dārgu… un otrādi…

Un būsim pateicīgi, nepiekasīsimies sīkumiem, ja reiz mūsējais…
Labākais, ko mēs varam dot mīļotajam cilvēkam ir pārliecība par to, ka mūsu mīlestība nav nākusi kādu pakļaut, salauzt, likt atteikties no savām vērtībām, izmantot kā lietu vai arī stingri kontrolēt…

Mīlestību vai nu mācās vai to pazaudē…

Un pēdējais…
Kāda cita mīlestība no malas var izskatīties kā kaut kas nepieņemams, taču tai ir tiesības būt, ja tas, kas notiek iekšpusē, apmierina abus tās dalībniekus.

Tas ir normāli.
Bet tur, kur viens sev ir izdomājis kaut kādu bildīti ar sterilām attiecībām, varbūt pat ļoti pareizām, un cenšas ievilkt tajās otru cilvēku, kurš pretojas, kam tās ir svešas, nekas nesanāks…

Tā ir patoloģija…
Lai jums mīlestības pilna un cieņpilna attieksme vienam pret otru.

Ļiļa Grad

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāds ātrums!!!!!

zimejums Emilia-Dziubak

Kad es pagājušajā rudenī atgriezos no Azerbaidžānas Monreālā, lidmašīnā man blakus “lidoja” kāds pavecs ebrejs. Tieši tā – lidoja. Un tas bija ļoti labi redzams. Es vienkārši sēdēju lidmašīnas krēslā. Bet viņš lidoja mežonīgā ātrumā. Viņš centās par to nedomāt, pat dziedāja, taču ielidojot katrā mākonī, es baidījos, ka viņš vai nu izraus man roku vai zaudēs samaņu.
Es nolēmu novērst viņa uzmanību un kaut nedaudz palīdzēt viņam pārvarēt bailes. Sāku izjautāt viņu. Un viņš man stāstīja garum garu stāstu par to, cik ļoti viņam bail. Visos sīkumos un niansēs. Cik reizes viena lidojuma laikā viņš stjuartei lūdz maisiņu, cik vīna izdzer. Es ilgi klausījos un māju ar galvu, žēloju viņu. Bet pēc tam man apnika un es viņam stingri pajautāju: “Bet, kad jūs atrodaties uz zemes, kad neesat lidmašīnā, vai jums nav bail lidot ap sauli ar ātrumu 30 kilometri sekundē?” Es piebildu, ka tas ir 108 000 kilometri stundā. Maigi izsakoties, tas ir stipri ātrāk par mūsu lidmašīnu. Viņš skaļi iesmējās un palūdza stjuartei vīnu.
Šo gadījumu es atcerējos tieši šodien, kad domāju par to, kāpēc mani nemoka sirdsapziņas pārmetumi tad, kad guļu zemē uz grīdas un neko īpašu nedaru. Tad, lūk. Es nemaz neguļu. Es lidoju. Un ne horizontāli. Es lidoju apkārt Saulei, griežoties ap Galaktikas asi un kopā ar daudzām citām galaktikām kustos tuvāk Varenajam Gravitācijas centram.

Oksana Arbatova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Zīmējums: Emilia-Dziubak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīves kvalitāte ir proporcionāla spējai priecāties

dzives kvalitate

Mana vecmāmiņa jau sen bija aizgājusi viņsaulē, kad es beidzot sapratu viņas dzīves mācību, kas bija ietverta visās viņas vēstulēs: izdzīvošana tā ir apziņas skaidrība, bet apziņas skaidrība ir uzmanība.

Jā, viņa rakstīja arī par to, ka klepus vectētiņam kļūst arvien dziļāks, ka nesen viņi bija zaudējuši savu māju, ka nav ne naudas, ne darba, bet ir uzziedējušas ūdensrozes un ķirzaciņa atradusi vietiņu saulītē, un rozes nevīst, neskatoties uz karstumu.

Vecmāmiņa bija ielāgojusi to, ko viņai iemācīja viņas grūtā dzīve: vienalga, vai tev ir veiksme vai izgāšanās, tās nenosaka tavas dzīves kvalitāti. Šī dzīves kvalitāte vienmēr ir proporcionāa spējai priecāties. Un spēja priecāties ir uzmanības dāvana.

Džūlija Kamerona “Mākslinieka ceļš”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīvosim, Mīļie!

ignite

Kad dzīve ilgu laiku ir iestrēgusi pelēkajā koridorā, acis pierod pie tā krāsas un Dvēsele skumji samierinās ar to, ka pārmaiņas it kā nav iespējamas…

Mani mīļie, tā bojā ir aizgājuši daudzi no mums…

Arī emocionāli, atstājot virspusē kaut kā vēl funkcionējošo ķermeni…
Un fiziski pieliekot galīgo bezizejas punktu…
Mēs ļoti viegli ļaujam notikt domāšanas procesiem, kuri pēc laika jau automātiski mums pareģo izgāšanos, zaudējumus, bēdīgu jebkuras uzsāktas lietas iznākumu…

Un, lūk, mums jau sāk likties, ka pats Liktenis ir pagriezis mums muguru, tātad ir jāpielāgojas pašam staignākajam purvam un jāpaliek tajā līdz galam…
Bet nevajag tā!

Nevajag, jo neviens no mums nav dzimis lai dzīvotu dūksnājā, lai būtu pazemots, atstumts, bez mīlestības un skaistām jūtām…

Dzirdiet? Nevajag!

Katram no mums ir viss, lai būtu laimīgi…

Un viss, kas mums netiek dots – vienkārši nav mūsu…
Mūsos cenšas kultivēt ciešanas. Katra otrā grāmata, filma, dziesma sākas ar bezgalīgu neirotisku atkarību apraudāšanu, skaisti nosaucot to par mīlu bez pretmīlas…

Un cilvēki negrib ticēt, ka tādas pasaulē nav…
Mīlestība nekad nav pārvērtusies atkarībā, ne reizi…

Sabiedrība stimulē upurus, kuri nevienam neko nevar dot, izņemot savu atteikšanos no pašu dzīves, iemainot to pret to pašu mīlestību…

Bet arī te tu izgāzies – atsacījies no savas paša dzīves tu neizraisi interesi, jo vergs nespēj pilnvērtīgi mīlēt…
Viņš var tikai kalpot…
Psiholoģiski veseliem cilvēkiem nav vajadzīgi vergi…
Viņiem vajadzīgi tie, kuri ir spējuši sakārtot savu paša dzīves teritoriju un izaudzēt sevi par Personību…
Tāpēc ir vērts reizi par visām reizēm uz mūžiem aizvērt visus savus kļūdainos projektus, kuros nav nekā cita, kā tikai tukša aizvainojumu gaidīšana, lūrēšana svešos logos un sāncensība…

Ir vērts sākt cienīt sevi un savas vajadzības – tikai tā atnāks cieņa pret citiem cilvēkiem un arī viņi sāks tevi cienīt…
Ir vērts ieklausīties sevī, lai skaidri zinātu vienas dienas domas, nevis sekotu ierastajiem šabloniem, kuri visbiežāk nav pielietojami šobrīd notiekošajā…
Ir vērts macīties Mīlestību – bez robežām, smalku, viedu, skaistu…
Novērtēt mirkli un sīkumus, atpazīt vienkāršo lietu maģiju, kopt sava maiguma krājumus, dāvāt no sirds un tāpat no sirds pieņemt…
Ir vērts lūkoties mākoņos nevis skumji par to, ka vēlmes nav piepildāmas, bet ar prieku par to, ka viss ir iespējams…

Un, visbeidzot, ir vērts atļaut sev būt laimīgam…

Vienkarši laimīgam…
Noticot tam, ka nekad nav par vēlu… nekad…
Ikvienā, pat pašā drūmākajā dienā, var uzrasties mūsu dzīves vislabākie cilvēki…
Ikvienā skumjajā momentā mūs var pārsteigt brīnišķīga ideja, ko iespējams realizēt…
Ikvienā vientulībā mēs varam atrast sevis paša atbalsta punktu, saprotot to, ka viens nozīmē kopā ar sevi, nevis bez neviena…
Bet tiem, kuri mīl mērķus, saprast, ka ir tikai viens dzīves galvenais mērķis un tas ir DZĪVOT!…

Dzīvot, nevis imitēt dzīvi, netēlot moderno, netēlot uzpūstu veiksmīgumu…
Dzīvosim, Mīļie!

Nosusiniet savus purvus, vai arī klusējot mūkiet no tiem…

Izmetiet miskastē visus krāmus, pat tad, ja tie staigā uz divām kājām…
Un nevienam neļaujiet dzīvot jūsu vietā…. nevienam!…
Esiet dzīvi savā dzīvē…

Lūk, arī viss!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīvo tā, it kā manis nebūtu

111_Jenny-Theobald

— Mīļā, man tev ir lūgums, – Dievs apstājās, nokāpa no velosipēda un noņēma brilles. Acis viņam bija labestīgas, taču pēc visām manas dzīves peripetijām es nezināju, ko vēl no viņa varu sagaidīt. Es turpināju skatīties uz Viņu, bet Viņš mierīgi dzēra ūdeni. – Brauciens bija grūts, toties kādi skaisti skati!

– Kas tas par lūgumu?

– Jā, lūgums. Man jāizdara nopietnas lietas, vai tu varētu kādu mēnesi padzīvot tikai sev, ar mīlestību pret sevi, labsajūtā. Nodarboties ar to, kas tev patīk, neko neprasīt, neko neplānot un neko negaidīt? Tā, it kā manis nebūtu.

– Bet tu taču esi, – es ar mazo pirkstiņu pieskāros Dievam.

– Kā tu zini? Kā tu zini, kas esmu patiesībā? Varbūt es esmu tavas izdomas auglis, varbūt es esmu tava iekšejā balss, intuīcija, kuru tu vienkārši personificē.
– Kas izskatās kā četrdesmit gadīgs vīrietis, kurš dievina kurpes bez šņorēm?
Dievs iesmējās.

– Cilvēki ir pieraduši pie tā, ka es esmu. Ka vienmēr var pateikt “Dievs, piedod man”, un izturēties tā, it kā nebūtu bijis nekadu cūcību. Bet pēc tam tas aizmirstas, un atkal no viņa plūst smaka, jo vienmēr taču var pateikt “Dievs, piedod”.

Bet, ja kaut kas ne tā – “Tas viss, Dievs, tevis dēļ!” Un, ja ir slinkums “Lūdzu, izdari to, Dievs, un es vairs neko tev neprasīšu!”. Kad jūs iemācīsities dzīvot tā, it kā manis nebūtu?

– Tā, it kā Tevis nebūtu? – es apjuku. Bija sajūta, ka man zeme pazūd zem kājām, un es krītu bezdibenī.

– Mīļā, tā, it kā Tu pati būtu Dievs, tikai mēnesi. Padzīvo sev tikai 30 dienas. Tu vēlies, lai kāds tevi iemīlētu uz visu dzīvi, bet tajā pat laikā nespēj sevi mīlēt pat mēnesi.
– Veselu mēnesi…
– Tikai mēnesi. Tikai mēnesi. Laiks lido vēja spārniem, bet es tev atvedīšu skaistu magnētiņu.
Tamriko Šoļi “Kad Dievs izsaka vēlēšanos”

Foto: Jenny Theobald
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Prieka maģija

prieks01

Ir tikai viena patiesa maģija. Un tā ir prieka maģija. Priecājies no visas sirds par to, kā vēl nav, bet par ko tu tik ļoti sapņo. No sirds priecājies par to tā, it kā tas jau būtu noticis. Tava laime ir nesavtīga un dāsna.
Un, lai tu nevarētu to sajaukt ar pašapmierinātību, tad atceries, ka laime nekad nevar citiem nodarīt ko sliktu. Tās mājvieta atrodas ārpus laika un telpas. Tāpēc laime nav vienkārši gaišreģe, tā ir nākotnes pavēlniece. To, ko laime ieraudzīs tavām acīm, tas noteikti ar tevi notiks! Laime un īstenība ir viena un tā paša maģiskā kristāla divas šķautnes. Kad tu atrodies īstenībā, tu noteikti jūties laimīgs un otrādi, kad tu esi laimīgs, tad viss tev apkārt, pat tas, kas tev šķiet neeksistējošs, neizbēgami kļūst īsts, saproti? Un tātad, tam nav iespējas neiemiesoties.

Taču cilvēki parasti dod priekšroku nevis priecāties, bet gan skumt par to, kā viņiem nav, kā viņiem tik ļoti pietrūkst …
Un tieši tāpēc viņu sapņi nepiepildās.
Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Piepildīties ar mīlestību

milestiba pret sevi03

Ja tu sāc dusmoties uz citiem cilvēkiem, tas nozīmē, ka tev nepietiek mīlestības, lai pieņemtu viņus. Ja mēs aizdomātos un pamēģinātu izmērīt, cik tad mūsos ir mīlestības, izradītos, ka pavisam, pavisam maz. Mīlestības pietiek vien mīļotajam cilvēkam, tuviniekiem, pāris draugiem, dažiem kolēģiem, kaķim, sunim un nedaudz sev (varbūt).

Mēs esam sākuši uzskatīt, ka ar to pietiek. Bet tas ir daudz par maz.

Mirkļos, kad esam mīlestības un prieka pārpilni, esam gatavi aplaimot visus cilvēkus, kas mums apkārt. Taču šī burvju minūte paiet un mēs atkal sākam baidīties no cilvēkiem un gaidīt no viņiem tikai slikto.

Cik patīkami ir satikt cilvēkus, kuri apkārtējiem dāvā savas rūpes, patiesi priecājas mūs satiekot un atrod iemeslu katram izdarīt ko labu, tā it kā visi būtu labi un nekā savadāk.

Cik maz tādus var satikt, taču viņi ir.
Taču vairums cilvēku ir skopi savā mīlestībā, nevēlas citiem palīdzēt, nevēlas uzklausīt citusnevēlas palīdzēt un iedziļināties. Traucē slinkums un nevēlēšanas kaut ko izdarīt citu labā.

Nav jau nemaz tik viegli piepildīties ar mīlestību. Īpaši tad, ja esam apkrāvušies ar darbiem un sadzīvi, noguruši un nikni uz visu pasauli, nevērīgi pret cilvēkiem un sevi. Taču par agru nolaist rokas. Nemīloši cilvēki ir smagi, viņi paši it kā pievelk sev ļaunumu un nedienas, viņi nav spējīgi ieraudzīt labo, jo redzēt tu vari tikai to, kas tevī pašā. Tu taču nevēlies tāds būt?

Būt mīlošam un laimīgam ir izvēle. Ja vēlies tāds būt, tātad būs jāmaina attieksme, jāiemācas sevi piepildīt ar gaišu saulainu enerģiju. Pietiek ar vienu labu vārdu, vienu patiesu smaidu, lai uzsāktu šo ceļu un uzreiz sajustu, ka pasaule tev atsaucas. Un pēc tam šo gaismu gribas padot tālāk.

Ja pasekojam savam noskaņojumasm visas dienas garumā, varam ievērot, ka vienmēr ir kādas “nezāles”, kas traucē visu laiku uzturēt šo labo, gaišo noskaņojumu: šaubas, bailes, aizvainojumi, bailes no rītdienas, bailes no tā, ko citi padomās utt. Ja ieradinām sevi nedomāt par slikto, bet sakoncentrēties uz mīlestību, tad pakāpeniski dzīvot kļūst vieglāk ne tikai pašam, bet arī tiem, kuri apkārt.

Ar kaut ko ir jāsāk, palēnām, vispirms iemīlot sevi, pieņemot sevi. Mīloši cilvēki kļūst maigāki, vienkāršaki sarunās, citiem ar viņiem ir viegli, gaiši, silti. Ja kaut kas tevi tracina, sadusmo, tad zini, ka viss ir tevī un tas ir trauksmes zvaniņš, ka ir jāstrādā ar sevi, jākļūst harmoniskākam. Kad cilvēkam viss ir labi, viņš pasauli dara gaišāku un skaistāku.

Es Mīlu!
Jūlija Šaihutdinova
Tulkoja: Ginta Filia Solis