30 minūtes laimei

sapnis37

Esi ievērojis, kā savā dzimšanas dienā mazi bērni ievēlas vēlēšanos, akli ticot, ka kuru katru mirkli tā piepildīsies? Viņi pieaug, pārvēršas vīriešos un sievietēs un vēlas jau pavisam ko citu. Tikai viens nekad nemainās. Mēs neievēlamies to, ko paši varam sasniegt. Mūsu vēlmes pārsniedz mūsu iespējas, tās atduras mūžībā, kosmosā, nezināmajā. Dažkārt tās ir šokējošas un prātam neaptveramas. Visi par kaut ko sapņo.
Daži uzskata otra cilvēka vēlmes par smieklīgām. Mēdz gadīties tā, ka kaut ko, par ko mēs tikai sapņojam, kāds cits cilvēks jau ir sasniedzis, vai arī kāds cits uzskata, ka tas nav tas sapnis, par kuru ir vērts cīnīties un kuru vērts sargāt. Taču mēs visi, lai kā arī nevēlētos to atzīt, esam vienoti vienā, mēs visi par kaut ko sapņojam un kaut ko vēlamies.
Mēs slēpjam savas domas, savas vēlmes un sapņus savas dvēseles vislēptākajos stūrīšos, lai neviens par tām neuzzinātu. Mēs baidāmies, ka mūs izsmies un nosodīs par tām. Baidāmies, ka kāds mūs uzskatīs par parāk bērnišķīgiem. Un, lai arī noliedzam, ka vēl joprojām mūos dzīvo šie sapņi un cerības, tas ir tieši tas, kas mūs vieno. Mēs visi sapņojam…
Dažkārt, no rīta pamostoties, es ieslēdzu mūziku un spilgti iedomājos savu vēlmi kā jau piepildījušos. Šajā pusstundā, kamēr spēlē mūzika, manas mīļākas melodijas, es savās domās pārceļos vietā, kur viss ir iespējams. Kur saplūst realitāte un fantāzijas, kur es jūtos laimīga. Kur varu būt es pati  un nebaidīties, ka mani nesapratīs. Taču pēc trīsdesmit minūtēm, atverot acis, es atgriežos realitātē. Un, neskatoties ne uz ko, es turpinu ticēt, ka, lūk, šodien vai varbūt rīt manas trīsdesmit minūtes iemiesosies dzīvē.
Visi cilvēki ir atšķirīgi, katram no mums ir savi uzksati par ticību, dzīvi un mīlestību. Katram no mums ir atšķirīgas profesijas un dzīves ceļš. Taču ir kaut kas, kas mūs vieno… Šīs trīsdesmit minūtes un ticība tam, ka reiz tās kļūs par īstenību…
Marisa
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Problēmas dzīvē

68312328_2005472509552562_5587503343992832_n

Problēmas cilvēka dzīvē tiek dotas viņa garīgajai izaugsmei, lai viņš kaut ko kardināli mainītu, kļūtu spēcīgāks, viedāks, gaišāks, patstāvīgāks, iemacītos domāt, analizēt, paust gara spēku, mainot savu dzīves veidu. Izdziedināties no egoisma un žēluma pret sevi, cilvēks var tikai PATS caur mīlestību pret sevi, PATS savām paša rokām, tāpēc, ka tad, kad cilvēks sevi mīl, viņu vada sirds nevis ego. Tad viņam nevajadzēs nosodīt un apvainot citus. Viņš velti vairs netērēs savu dārgo laiku un enerģiju.

Ja cilvēks daudz grib un uz kaut ko pretendē, bet neveic nekādus soļus, lai iecerēto sasniegtu, tad tavā priekšā ir īsts egoists, kurš žēlo sevi, ar to piesedzot savu slinkumu un bezpalīdzību. Lūk, arī sanāk, ka jātiek skaidrībā ar savu egoismu, jādara konkrētas lietas, lai sevi atjaunotu un pilnveidotu savas rakstura īpašības un pārstātu sevi žēlot. Tad cilvēkam atradīsies arī spēks un pozitīvisms un noteikti tam sekos vēlamais rezultāts.

Lai tas notiktu ir jāattīsta sava atvērtība informācijai, jāattīsta darba mīlestība, jāaudzē sevī mīlestība pašam pret sevi un jādalās šajā mīlestībā ar apkārtējo pasauli. Vienmēr ir jābūt gatavam pārmaiņām un no grūtībām baidīties nevajag, tās mūs norūda.

Protams, nāksies pārskatīt savas dzīves vērtības, jāapzinās sevi kā cilvēku, kuram uz šīs zemes ir sava loma un misija.

Sāc dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, dod sev tiesības būt Cilvēkam, kas nozīmē saņemt savu personīgo pieredzi, transformēt savas bailes, mainīt pārliecības, īstenot savas vēlmes un nesodīt sevi pārāk skarbi.

Dzīvo šeit un tagad, un zini, ka ikviens tavs lēmums mainīs sekas, patīkamas vai ne tik patīkamas, tāpēc ir svarīgi uzņemties atbildību par savām domām, par savām sajūtām, par savu rīcību – savu dzīvi. Un, galvenais, iemācīties pieņemt sevi tādu, kāds tu esi, tāpēc, ka tāds tu esi viens vienīgais un ļoti svarīgs Visumam tieši tāds.

Protams, egoisms pretosies šādām pārmaiņām, taču neatlaidība, ar mīlestību darīts darbs sevis pilnveidošanā, noteikti dos pozitīvus rezultātus. Un tā, garīgi pilnveidojoties un atjaunojoties tu uzkrāj sava Dveselē mīlestību, pabaro sevi ar mīlestību un radi mīlestības pilnu atmosfēru ap sevi. Padari savu pasauli labāku un tu dosi nenovērtējamu artavu Visuma pilnveidošanā.

Avots: Silvas Metode
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tā gribās dzīvot!

ignite

Reiz dzīvoju es, kura vienā ne īpaši jaukā dienā zaudēja vēlmi dzīvot. Pavisam. Un es nolēmu satikties ar Dzīvi, lai pie viena no tās arī atvadītos. Un viņa ieradās: spilgta, koša, dzīvespriecīga, brīnumaina, brīva un laimīga. Es pat nedaudz apskaudu: kāpēc es tā nedzīvoju, ne reizi, ne vienu pašu dieniņu?

Bet Dzīve prot domas lasīt. Lūk arī atbildēja:

– Tu aizliedz sev dzīvot. Tu neatļauj sev būt šeit un tagad. Tu neatļauj sev būt laimīgai. Jā, var, protams, ilgi rakņāties tavā pagātnē un atrast tur tūkstošiem iemeslu aizliegumam dzīvot: gan mamma, kad tevi iznēsāja domāja, vai dzemdēt tevi vai tomēr nedzemdēt; un arī vainas sajūta tev ir no agras bērnības, kad mamma tev stāstīja, cik smagas bija dzemdības; un arī vecmāmiņas un vectētiņi, par tevi rūpējoties, bija sastāstījuši simtiem frāžu par to, cik briesmīgi ir dzīvot šai pasaulē (“te bīstami!”, “neskrien, nokritīsi un sasitīsies!”, “ja neklausīsi atnāks babajs un tevi nozags”). Un no tā laika tu redzi šo pasauli bīstamu, briesmīgu, pilnu dažādu slazdu un iemeslu ciešanām. Tā arī šķiet, ka laimīgās bērnības vispār nebija. Un, jo tālāk, jo šīs pārliecības kļuva arvien nelokāmākas: bail dzīvot. Tieši tā arī vairs negribas dzīvot. Un patiešām: kur tad ir tas prieks, miers, laime galu galā!?

Es apmulsusi klausījos un biju nesaprašanā. Kamēr Dzīve ieturēja nelielu pauzīti, lai atelpotos. Lūk, tad es arī uzdevu šo sakramentālo visu laiku un tautu jautājumu:

– Ko tagad darīt?

Dzīve pasmaidīja, pāris-trīs reizes apgriezās deju solī (izradās, viņa tāda viegla un gaisīga, galīgi ne resna un smagnēja) un teica:

– Mana mīļā, lūk, tev pildspalva un papīrs. Apsēdies un uzraksti sarakstu no lietām, kuras tu izdarītu, ja vien nebaidītos dzīvot. Kā tu gribētu pavadīt kaut vai vienu dienu Dzīvojot uz “pilnu klapi”?

Tikai, Dieva dēļ, tevi lūdzu, bez klišejām: tipa pamēģināt visu aizliegto un kaitīgo…. Man no šiem “dzīvespriecīgajiem” jau nelabi metas, ne prāta ne fantāzijas. Atver savu sirdi un uzraksti to, kas tajā slēpjas, ko tu patiesībā vēlētos.

Es palocīju galvu, dziļi ieelpoju, sajutu, kur atrodas mana viedā Dvēsele un uzrakstīju sekojošo.

– Es gribētu izdarīt daudz vairāk labus darbus (vēl labāk – slepenos) un vairāk pateikties. Vienmēr esmu jutusies neērti, kad izsaku šādas vēlmes un parasti tāpēc sevi apstādinu.

– Es gribētu pamēģināt kaut reizi palūgties. No sirds. Ar saviem vārdiem. Vienmēr esmu izjutusi kaunu un man šķita, ka par mani smiesies, tipa, ko tu tāda vecmodīga.

– Gribētos biežāk smaidīt un nebaidīties smieties. Parasti es cenšos sataisīt ļoti nopietnu seju vai, gluži otrādi – bēdīgu. Galvenais, neatšķirties no citiem un nespīdēt ar savu individualitāti.

– Ļoti gribētos piedot visiem, uz kuriem esmu apvainojusies. Pateikt viņiem to tieši acīs un apskaut.

– Man gribētos izskatīties tā, kā redzu sevi sapņos. Skaisti ģērbties, būt dabiski pievilcīgai un neuztraukties  par to, ko par mani padomās.

– Man vienmēr ir gribējies iemācīties braukt ar kalnu slēpēm un izšūt. Un vēl iemācīties spāņu valodu.

– Uzrāpties kalna virsotnē un nokliegties: “Ehei!”

– Nebaidīties elpot. Nesmejies par mani, Dzīve!

– Iztaisnot muguru un nesaliekties līkumā.

– Nopirkt sev suni. Lielu. Spalvainu. Labestīgu.

– Imācīties cept pīrāgus.

– Pamēģināt, kā ir dejot intuitīvās dejas.

– Tieši tagad izpeldēties upē. Neskatoties uz to, ka ir auksts un, nedomājot par to, ko cilvēki teiks.

– Pavadīt vairākas brīnumainas stundas grāmatu veikalā un nejust vainu par to, ka es esmu tik laimīga un neko tādu noderīgu šobrīd nedaru.

– Nodibināt Klubu “Tiem, Kuri Vēlas Dzīvot”.

Dzīve noklausījās manas “vēlmes” un skaļi aplaudēja, sakot: lieliski, tad kur problēma?

Un es sajutu, ka man nav nekādu problēmu sākt tā dzīvot. Burbuļojoša, verdoša enerģija pamazām sāka atbrīvoties no stingro aizliegumu gūsta.
Lai rezultātu nostiprinātu, mēs vēl kādu brīdi pastaigājāmies abas ar Dzīvi. Viņa man iemācīja skatīties uz dzīvi ar bērnu acīm – viņi vienmēr ir tikai šeit un tagad, priecājas par pasauli un visu, kas ar viņiem notiek. Mēs bijām tajās vietās, kur gulēja mirstošie un viņu skatienos es ieraudzīju vienu un to pašu nožēlu: Vai nu viņi bija DZĪVOJUŠI maz vai nemaz, visu laiku dzinušies pēc kaut kādiem rēgainiem sapņiem, pavadījuši savu laiku steigā un bailēs. Un vēl es redzēju milzīgu vēlmi dzīvot to cilvēku acīs, kuri bija saņēmuši otro iespēju, pēc reanimācijas vai izglābti avārijās.

Lūk, tā mēs abas ar Dzīvi roku rokā devāmies turp, kur sauca mani Jaunais, daudz laimīgākais Liktenis. Un tagad es droši un pārliecināti varu teikt: Ak, Dievs, kā gribas DZĪVOT!

Ņina Sumirē
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Kā iemācīties priecāties par dzīvi

baudi91

Kā iemācīties priecāties par dzīvi. Atbrīvošanās no karmas.
Atļaujot sev dzīvot tā, kā tu vēlies, tu atbrīvojies ne tikai no daudzām problēmām, bet arī atbrīvo  citus cilvēkus no savām pretenzijām.
Karma sastāv no daudziem sarežģītiem stereotipiem.
Ir tāda laba frāze – “neieciklējies”.
Karma ir ieciklēšanās vai apstāšanās ciklā, kuram bija jau jābūt pārvarētam. Tā nozīmē to, ka tu velc sev līdzi nākotnē to, kā tajā nevajadzētu būt – pagātni. Ja cilvēks sevī nes nepabeigtus pagātnes pārdzīvojumus, viņš nespēj atbilst šim brīdim. Viņš atnes tagadnē to, kā dvēselē nevajadzētu būt. Tieši tādēļ viņš kļūst par neirotiķi. Viņš jūt neatbilstību starp veco un jauno situāciju un zaudē spēju pielāgoties. Lai pārstātu dzīvot pagātnē, ir vienkārši jāsajūt, jāpadomā, jāievēro, jāatstrādā, jāizdara līdz galam, jāpabeidz un jāatstāj šī situācija. Iespējams, tas arī ir galvenais cilvēka darbs, pateicooties kuram viss parējais izdosies pats no sevis.

Bailes ir ieciklēšanās. Ilūzija – tāda pat ieciklēšanās. Mokošie kauna un vainas pārdzīvojumi – tā arī ir ieciklēšanās, tāpēc, ka tie saistīti ar līdz galam neatstrādātiem sižetiem.

Atbrīvošanās no ieciklēšanās ļauj cilvēkam uzvesties pareizi un rezonējoši atbildēt uz notiekošo. Cilvēks ir dzīva savas vides daļa. Un, ja viņš neatbrīvojas no vecā, viņš it kā atslēdzas no realitātes un kļūst svešs apkārtējiem.

Atbrīvošanās no karmas rada brīvību, bet brīvība rada bailes pašam savā priekšā. Brīvība cilvēku biedē. Viņš ir decentralizēts: nav mērķu, nav robežu, nav žoga, nav rāmju. Cilvēks ir pārbijies un sev jautā: “Un, ja nu pēkšņi es vēlēšos kādu nogalināt?”  Nē, normāls cilvēks nevienu nevēlēsies nogalināt. Viņam pat prātā neiešausies pārkāpt kopmītņu likumus. Vēl vairāk, jo brīvāks cilvēks, jo normālāks viņš kļūst. Un arvien mazāk viņa dzīvē ir sliktas rīcības. Taču iekšēji viņš pilnībā izmainās. Viņš pārstāj būt atkarīgs no jebkā. Un atbrīvošanās no jebkuras pieķeršanās ir pirmā brīvības no karmas pazīme.

Cilvēks pārstāj būt programmējams. Viņš nezin, ko darīs pēc divām stundām. No kurienes gan viņam zināt, kas viņam iepatiksies pēc divām stundām. Viņš jūtas pilnībā saplūdis ar straumi, kas ļoti harmoniski veido viņa dzīvi. Viņš jūt, ka tas Spēks, kas viņu vada, ir saprātīgs. Un šis Spēks ir iedots viņa Dvēselei, atbilstoši tieši tam, kas viņam patīk, viņa prioritātēm.

Mēs esam brīvi no karmas, kad dzīvojam tā kā liek sirds, nevis prāts; pēc sajūtām, intuīcijas, nevis shēmas. Kad mēs dzīvojam esošajā momentā nevis nepatikšanu gaidās, aizspriedumos un bailēs. Par to ir ļoti viegli runāt, taču ļoti grūti realizēt parastajā dzīvē. Tāpēc, ka vārds “nedrīkst” ir ļoti dziļi iekļuvis mūsu dvēselēs.

Pieķeršanās neseniem notikumiem pagaidām rada mazu karmu. Taču, ja cilvēks cieš no tā, ka pirms 30 gadiem iestājās nepareizajā augstskolā – tā jau ir pilna karma!

Atstiepjot sev līdzi pagātni savā tagadnē, mēs turpinām vairot kļūdas.

Nav normāli, ka cilvēks 2015. gadā vēl joprojām emocionāli pārdzīvo 2004. gada notikumus. To vairs nav. Taču tie dzīvo mūsu galvās, kā izgāztuvē. Kā atbrīvoties? Izmest! Dīvainu iemeslu dēļ šo elementāro operāciju veic retais. Reti kurš izvēdina savu zemapziņu, pārskata savus atmiņu failus, tīra to. Cilvēka atmiņa ir kas līdzīgs kabatām, kuras piepildītas ar visādiem krāmiem, no kuriem žēl ir atbrīvoties. Un šis nejaukais ieradums tālāk tiek pārnests arī materiālajā dzīvē, kad cilvēks nevēlas atbrīvoties no nevajadzīgajām lietām! Un tas jau ir milzīgi liels karmas simbols. Ja mums nepietiek gara spēka, lai atbrīvotos no materiālajiem uzslāņojumiem, tad vēl jo grūtāk bū atbrīvoties no saviem pagātnes pārdzīvojumiem.

Brīnumaini ir arī tas, ka vairums ļaužu krāj parsvarā nepatīkamos pārdzīvojumus. Sabiedrībā uzskata, ka būt cietējam ir skaisti. Kad kāds apraudas, tam uzreiz visi pievērš uzmanību, bet tad, kad smejas, cilvēki sķībi skatās. Kad cilvēks ir slims, mēs viņam aktīvi jūtam līdzi, bet tad, kad viņš saka: viss ir kārtībā, mēs cenšamies viņam iemest sprunguli ritenī: “Uz kā rēķina tad tu esi laimīgs?” No šī sabiedrības uzstādījuma ož pēc kaut kā ļoti velnišķīga. Cilvēki it kā ir pārņemti ar masu psihozi un viņiem neapzināti gribās izskatīties nelaimīgākiem, kā ir patiesībā.

Visaptverošais “nedrīkst” un pagātnes atkritumi ir galvenais visu sociālo problēmu pamats, visu noziegumu un konfliktu pamats. Ar kādu entuziasmu cilvēki mēdz runāt par ko ka karma ir ietinusi visu pasauli. Un neviens nesaka, ka patiesībā mierīgi no tās var atbrīvoties, un dzīvot laimīga cilvēka dzīvi.

Bet trakākais ir tas, ka mēs pat nevēlamies iedomāties to, ka esam laimīgi. Mēs nevaram būt mierā ar vesela, priecīga un smaidīga cilvēka tēlu. Tas mums nepatīk.

Negatīvajos pārdzīvojumos nav nekā ne svēta ne vērtīga! Tie padara bezspēcīgu psihi un izsūc visas sulas. Notrauc tos nost kā beigtus odus!

Bet kāpec cilvēki nevēlas to darīt? Viens no iemesliem ir sociālās izvēles. Cilvēks baidās dzīvot bez ierastajām slimībām, ierastajām nepatikšanām, bez ierastām un jau tik tuvām kļuvušām ciešanām un mokām. Cilvēks baidās, ka viņam nāksies mainīt dzīvesveidu, paziņu loku un varbūt pat darbu – kāda tur stabilitāte? Laimīgam cilvēkam jādzīvo pavisam citā vidē. Tāpēc daudzi cilvēki dod priekšroku ierastajam un atsakās no patīkamā, un rada mītu par to, ka normālu stāvokli sasniegt ir ārprātīgi grūti.

Lai kļūtu par laimīgu cilvēku ir jāsaprot tas, ka tev nav obligāti jācieš.

Atrisināt problēmu nozīmē atļaut sev kļūt citādam, jaunā kvalitātē, atbrīvot sevi no sevis vecā, no sava ierastā dzīvesveida. Taču mēs balstāmies uz iesīkstējušo vidi un tās stereotipiem un sakām, ka pat tad, ja vēlēsimies mainīties viss vienalga atgriezīsies iepriekšējā stāvoklī. Nekā tamlīdzīga! Ja kādā brīdī cilvēks nolemj kļūt laimīgs, viņš elementāri pārvarēs visas grūtības. Taču šim lēmumam ir jābūt radikālam.

Ir jāsaprot, ka tad, kad kļūsi laimīgs, tu traucēsi citiem būt nelaimīgiem
Kad cilvēks pāriet no ierastā uz patīkamo, viņš iegūst absolūto psiholoģisko aizsardzību. Viņš kļūst nesasniedzams negatīvajām sabiedrības ietekmēm. Daudzi viņu uzskata par vienaldzīgu, cietu neatsaucīgu. Neirotiķi ir izdomājuši milzīgu epitetu vārdnīcu, lai viens otru ievilktu slimību valgos.
Cilvēks, kurš stingri ir nolēmis būt laimīgs, kļūst imūns un šī hipnoze vairs nevalda pār viņu.

Apkārtējie sākumā viņu uztver aizkaitināti. Taču, ja tu esi kļuvis laimīgs un tas kādam nepatīk, priecājies. Viņš palēnām pietuvojas tev. Turpini būt laimīgs. Ir sākusies laimes suģestija. Tu pamazām iekļūsti viņa psihē. Sākumā viņš šausminās, dusmojas: “Tā nevar būt. Kāpēc tev tāds apmierināts ģīmis?” Bet pēc tam pats tādu rāda – ar labklājīgu stāvokli arī var aplipināt.

Prieku var iedvest, tāpat kā visu negatīvo. Dieva plānā  cilvēks ir laimīgs. Prieks ir Dieva žēlastība. Ja tu esi priecīgs, nepazeminot citus un nepaaugstinot sevi, tu nemanāmi iedvesmo skaistam lietām,
Prieks ir tikpat “lipīgs” kā naids un jekura slimība.

Ja tu to atcerēsies, tev būs savi sekotāji. Viņi vairs nebrīnīsies par to, ka “esi jucis”. Viņi pieradīs pie tevis tāda un pēc tam arī ieradināsies priecāties. Nemaz nav tik grūti to paveikt. Piemēram, vērsies pie sevis ar vārdiem: “”Tagad pasmaidīsim!” un pamēģini to atkārtot kā devīzi pēc iespējas biežāk. Tā mēs savu psihi sadalām divās daļās: ieradums un jauns stāvoklis. Vēršanās pie jaunā jābūt noturīgai un patīkamai – noturīga brīvības un neatkarības sajūta: “Lai kaut visa pasaule sagāžas, bet slims es nevienam neesmu vajadzīgs. Lai kas arī notiktu, bet nelaimīgs es nevienam neko labu neizdarīšu. Nelaimīgs es nevarēšu cilvekiem iedot to, kas viņiem vajadzīgs – prieku, spēku, enerģiju. Bet sākumā laimīgam jākļūst man pašam.” Kā? Sāc ar smaidu!

Prieks nav nekas ārkārtējs “no citas pasaules”. Tas jau sākotnēji mūsos ir ielikts. Un, jo vairāk cilvēkus mēs aplipināsim ar prieku, jo vienkāršāk būs dzīvot.

Un rodas grupiņas, kolektīvi, kuros ir pietiekami daudz priecīgu cilvēku. Un tādu spēku pūlis vairs nesalauzīs. Tas jau ir ugunskurs nakts tumsā, kuram apkārt sapulcējas atdzīvojušies “miroņi”.
Protams, lai paustu prieku un patiešām tajā nostiprinātos, atbrīvotos no karmas, ieciklēšanās, negatīvās atmiņas un sižetiem, ir vajadzīgs ļoti liels personīgais spēks.

Spēka uzkrāšanas avoti
1. Pretēji sabiedrības viedoklim – esi gana bezkaunīgs, lai būtu laimīgs. Sagatavojies tam, ka daudziem tas nepatiks. Rezultātus vari gaidīt ne uzreiz – apmēram pēc viena saules gada. Vēro sevi, kad esi depresijā, kad uzskati to par savu kritienu, pieplakšanu zemei, pašcieņas samazināšanos un esi gatavs atjaunoties, zinot, ka šī piepūle noteikti atvērs tevī iekšējo prieka avotu.

2. Personīgā spēka avots ir prātīga pašanalīze ar devīzi “Ko tu tads – nelaimīgs?”. Pamēģini skaļi izrunāt savas nelaimes iemeslus. Tev nāks smiekli, kad pats izdzirdēsi tās muļķības, kas tev liek justies nelaimīgam.

Protams, ir grūti izvilkt savu Dvēseli ārā no visa, ko tev iedvesuši un tu pats sev esi iedvesis. Tāpat skaidrs, ka slikts garastāvoklis bojā veselību un indē visu mums apkārt – un ar prātu mēs to saprotam. Mēs jūtamies bezspēcīgi no tā, ka pastāvīgi jūtam viens otram līdzi un mūsos ārkartīgi spēcīgs ir nelaimes līdzpardzīvojuma stereotips. Mēs neprotam līdzi priecāties, līdzi jautroties. Protams, mūs neviens nesapratīs, ja mēs sāksim priecāties kapsētā. Taču arī tad, kad apstākļi prasa, lai tava seja būtu nopietna vai bēdīga, pacenties saglabāt iekšējo mieru, prieku un gaismu. Padomā par to, ka tam vienalga bija jānotiek, šķiršanās ir gluži dabiska, arī tu kādreiz aiziesi un arī parējie aizies. Tāds ir dzīves cikls. Kad aiziet mīļotais cilvēks, mēs žēlojam paši sevi. Jo ne jau viņam bez mums, bet mums bez viņa ir smagi. Tādas sēras ir egoistiski pārdzīvojumi, kas vērsti tikai uz mums pašiem un tas ieausts visas kultūras paternos un uzvedības modeļos. Mums šķiet, ka mēs izpildām kādu morālo pienākumu, bet patiesībā žēlojam tikai sevi.

3. Personīgo spēku var imitēt. Šī imitācija atmodina iekšējā Spēka avotu. Ja tev ir slikti, pacenties iedomāties, ka tu jau esi spēcīgs. Tu stāvi uz skatuves ka aktieris. Nospēlē stipra cilvēka lomu. Spēlē pa īstam, kamēr neapniks. Spēle ir vienkārša metode, kā izsaukt Spēku. Cilvēka ķermenis ir veidots tā, ka, ja mēs sākam spēlēt mums vajadzīgo lomu, tad tai līdzi nāk arī atbilstošs iekšējais stāvoklis. Kā Minhauzens, mēs sevi aiz matiem velkam āra no purva. Un ir svarīgi atcerēties, ka Dvēsele un ķermenis ir vienoti un vienoti ir arī psihe un fizioloģija. Kad izmantojam šo metodiku prieka virzienā, lai atbrīvotos no sociālajiem ieradumiem, mēs reāli arī iegūstam šīs īpašības.

Diemžēl cilvēki vienmēr meklē visādus attaisnojumus: “Ko gan es tēlošu, ja Dvēselē ir tik slikti?” Pats briesmīgākais ir tas, ka šādās pārdomās paiet visa dzīve. Rērihs reiz teica, ka līdzijust var cilvēki, bet līdzi priecāties – tikai eņģeļi. Kad mēs atbildam ar prieku uz prieku, kad mēs atzīstam, ka prieks ir labāk kā mūsu mūžīgās skumjas, mēs kalpojam Dievam, Dabai, kļūstam par šī prieka geizeriem. Mēs atveram sirdī slēģus un no turienes izplūst maiga un priecīga straume.

Pārdot Dvēseli velnam nozīmē dzīvot “kā visi”. Atdot ķermeni, prātu, garastāvokli, laimi, laiku masām. Es nerunāju par cilvēkiem, kuri veido masas. Pūlis ir atsevišķs subjekts, kaut kas ļoti garlaicīgs un pelēks. Ikviens cilvēks ir vērtīgs, kad atdalās no pūļa. Ezoterisma uzdevums ir cilvēkus izvest no pūļa un likt lai katrs cilvēks justos vērtīgs, nepaceļoties virs citiem, lai cilvēks neuzticētos balsīm, kas tam liek bēdāties. Patīkamāka ir Dieva balss Dvēselē. Un cilvēks, kurš atļauj sev priecāties, nevēlas dzīvot kopējā muļķībā, tumsā un pelēcībā. Viņš pagaidām vēl nevar visus izglābt, bet sākumā vismaz izglābs sevi. Bet pēc tam “aplipinās” ar šo izglābšanos parējos.

Novēlu tev prieku, laimi un labklājību.
Oļegs Persidskis vk_Ezo_News
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Domas dziedē un grauj

636

Austrumos saka: “Lielākie cilvēka ienaidnieki nenovēlētu cilvēkam tās bēdas, ko viņam atnes paša domas”.
Viens no pazīstamākajiem senajiem zinātniekiem un ārstniekiem Avicenna teica: “Ārstam ir trīs līdzekļi cīņā ar slimību – vārds, augi, nazis”.
Pievērs uzmanību – pirmajā vietā ir “vārds”.
Kādā no Parīzes hospitāļiem jaunā psiholoģe Emīlija Kjī ļoti riskēdama un atsaukdamās uz galvenā ārsta rīkojumu, lika saviem pacientiem trīs reizes dienā skaļi izteikt frāzi “Ar katru dienu es jūtos arvien labāk un labāk”. Turklāt to atkārtojot nevis mehāniski, bet pēc iespējas spilgtāk un emocionālāk.
Un ko tu domā? Jau pēc mēneša šīs ārstes pacienti kļuva par galveno sarunu tematu visā hospitālī un pēc tam jau visā Francijā.
Brīnumaini, bet fakts: smagi slimi pacienti atveseļojās mēneša laikā un daudziem no viņiem vairs nebija nepieciešamības veikt ķirurģiskās operācijas.
Tā apstiprinājās senatnes viena no lielākājiem zinātniekiem Paracelsa minējums, ka TICĪBA DARA BRĪNUMUS.
Mūsu veselība ir mūsu domāšanas tiešas sekas.
Šodien neviens vairs nešaubās par to, ka ir tieša saistība starp cilvēka psihisko un fizisko stāvokli un tikai tumsoņa to nesaprot.
“Labākā aizsardzība no visām slimībām, no jebkuras infekcijas ir stipra ticība savai veselībai un pozitīvas emocijas – saka psihoterapeits Andrejs Meteļskis. – Negatīvās domas sagrauj. Naids izsauc kuņģa-zarnu trakta slimības. Aizvainojums noved pie aknu, aizkuņģa slimībām un onkoloģijas”
Viens no svarīgākajiem psiholoģiskajiem likumiem apgalvo: vārdos izteikta mīlestība, simpātija un apbrīns pastiprina tā cilvēka dzīvības enerģiju, pie kura tas vēršas. Bet slikti, negatīvi vārdi samazina klausītāja enerģiju.
v_k_(Ezo News)
Tulkoja: Ginta Filia Solis

DICIAMO BENE… pacentīsimies runāt par labo

Mitch-Antonio (1)

Manā baznīciņā pašā Venēcijas nomalē nemēdz būt daudz ļaužu. Šī ir maziņa karmelītu klostera baznīca un mēs pazīstam visus kaimiņus, kuri svētdienās nāk uz šejieni lūgties. Viņu ir desmit-divpadsmit. Darbdienās, kā likums, mēs draudzes locekļi esam tikai četri – es ar savu vīru un divas pavecas kundzes.

Mēs viens otru zinām vairāk kā divdesmit gadus. Viņas ir pieradušas pie tā, ka mēs uz ilgu laiku aizbraucam, bet vienmēr atgriežamies. Mēs esam pieraduši pie tā, ka viņas vienmēr ir šeit. Mēs novecojam viens otra acu priekšā, taču nebēdājam par to.

Viena no abām sirmajām kundzēm – ļoti pievilcīga un eleganta, kā lielākā daļa itāļu kundzītes gados, uzdāvināja man brīnišķīgu formulu, kuru es ieliku kā virsrakstu šim ierakstam.

– Come va? – es jautāju, zinot to, ka viņai ne īpaši labi klājas: grūti staigāt, sāp locītavas, bezmiegs…

– Diciamo bene! – viņa atbildēja. Teiksim, ka VISS IR LABI.

Nežēlosimies. Paslavēsim sevi un citus. pateiksimies Dievam.
Tu droši vien man ticēsi – es gandrīz apraudājos.

Kad apsēdos kafejnīcā pie galdiņa, sāku atcerēties – kad es tā godīgi un no sirds slavēju kādu cilvēku un pateicos Dievam.

Man paveicās – es gandrīz uzreiz atcerējos.

Šovasar mēs dzīvojām kādā turku ciematā uz kādas salas. Es, mana draudzene – ārste ar 12 gadīgu dēlu un kāda Maskavas profesora ģimene, arī mediķi: pats profesors, viņa sieva un septiņgadīgais dēls. Skaidrs, ka puikas skraidīja pa salu kā traki, lēca jūrā, skraidīja pa akmeņainajām ieliņām un priecājas par brīvlaiku.

Kāda jaukā dienā vecākais puika nepamanīja ceļā akmeni un atsita kājai pirkstu. Viņam drausmīgi sāpēja, mēs visi bijām pārbijušies, ka trauma nopietna, bija daudz asiņu.

Cietušais ļoti vīrišķīgi turējās, viņa mamma raudāja, profesors ar sievu sniedza viņam pirmo medicīnisko palīdzību un nosēdināja man blakus uz balkoniņa. Kāja sāka pampt, to apkrāva ar ledu. Bet viesnīciņas īpašnieks pieaugušos aizveda uz tuvējo pilsētiņu nomierinošā izbraucienā un, lai nopirktu iešļūcenes, kuras derētu satraumētajai kājai.

Mēs ar bērniem trijatā palikām uz balkona. Pēc laiciņa ledus maisiņā bija pārvērties ūdenī. Es novērtēju situāciju. Man sāp celis, Vaņam – trauma, atliek vienīgi Vasja.

– Vasilij, – es teicu, – tev nāksies mūs visus glābt.

– Kas man jādara? – jautāja Vasilijs.

– Tev jānokāpj lejā, jāatrod kāds, kurš runā angliski un jadabū vēl ledus.

Viņam bija bail. Viņš gandrīz nemaz nezināja angļu valodu un arī komunikācija nebija viņa stiprā puse, īpaši, ja jāsarunājas ar svešiem pieaugušiem cilvēkiem. Bet viņš trīs reizes man līdzi atkārtoja frāzi: ‘I need more ice for my friend, please!’ un aizgāja. Bet pēc 10 minūtēm viņš atgriezās ar lielu maisu ledus.

Kad atgriezās vecāki, es viņus izsaucu uz balkona, nostādīju priekšā Vasju un svinīgi teicu:

– Man jums jāizstāsta kaut kas par jūsu dēlu. Viņam nācās atrast ledu savam savainotajam biedram. Tas nebija vienkārši, viņam nebija ērti un patīkami, taču viņš sevi pārvarēja, aizgāja, sadabūja ledu un izglāba draugu.

Un Vasilijs stāveja mammas un tēta priekšā sarkans ka biete un neizsakāmi lepns. Bet tētis, labsajūtā starojot, teica: “Tas bija viņa pienākums, jo viņš taču ir vīrietis.”

Šis ir pavisam maznozīmīgs notikums. Bet dīvaini, es to atceros ar tadu prieku. Un man, nezin kāpēc šķiet, ka arī Vasilijs to atcerās.

Diciamo bene. Pacentīsimies runāt par labo.

Mana mīļotā draudzene tagad Izraēlā ārstējas no vēža. Pirms doties turp, viņa feisbukā palaida flesh-mob. Spēles noteikumi nosaka, ka ka ik vakaru feisbukā jāuzraksta trīs labi notikumi, kuri notikuši dienas laikā un jānodod stafete tālāk diviem paziņām.

Varbūt tu brīnīsies, taču izrādījās, ka tas nemaz nav viegli – vakarā atrast trīs iemeslus priekam un pateicībai.

“Es nezinu, ko rakstīt!” – žēlojās daži.

Bet pēc tam “lietas” sakustējās. Lēni, čīkstot…

– Es uzvārīju plūmju ievārījumu!
– Manai meitai pārgāja iesnas!
– Parkā krita dzeltenas lapas!

– Es izlasīju ļoti interesantu rakstu!
– Mans mazias bērns iemācījas jaunu vārdu!
– Varēju sastrīdēties, bet nocietos un nesastrīdējos! utt.
Es ne pārāk daudz zinu par Dievu.

Taču, ja Viņš kaut daļēji ir tāds, kādam es ticu, Viņš smaida, lasot šos statusus feisbukā. Labi, lai Dievs arī nelasa feisbuku, taču Viņš noteikti zin to, kas rakstīts mūsu sirdīs, piedod par patosu.

Un viņš patiešām priecājas, ja mēs priecājamies viens par otru un pasauli ap mums. Un pateicamies Viņam un viens otram.

Un vēl es zinu noteikti: labākie cilvēki pasaulē, kurus man nācies sastapt, nekad nav baidījušies pateikt PALDIES un pateikties par it kā pavisam mazām lietām, dažkārt pat avansā, vienkārši tāpat.

Protams, tas nav problēmu risinājums.

Taču tas pilnīgi noteikti “izgaiņā mākoņus”.

Diciamo bene.
Tatjana Krasnova
Ilustracija: Mitch Antonio
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Esi maiga pret savu sirdi

tava sirds23

Esi maiga pret savu sirdi, dzirdīga un jutīga, un kā okeāns – pieņemoša. Uztausti savu plūsmu, savu patieso vēlmju strautiņus un izpaud sevi drosmīgāk un plašāk.

Sajūti zemi, staigā basām kājām, prasi enerģiju, iesakņojies. Atceries par savu Dzimtu, paklanies, palūdz, nekautrējies.

Pateicies katrai dienai. Raksti vēstules, biežāk runā ar sevi.
Mīli savu ikdienu, mīli pretimnācējus, grūtībās vienkārši elpo un dziedi. Kliedz, ja sāp.
Dejo pēc pavasara. Bet saulrietā atlaid visas savas bailes. Katra sajūta ir brīnišķīga un dziedinoša. Neslēp nevienu, baudi… izdzīvo katru.
Tava pasaule ir tik brīnišķīga. Atļauj savām domām aizjoņot pasakainās virāžās. Atļauj pārpilnībai atnākt un notikt. Plāno maršrutus pa pasaules visbrīnišķīgākajām vietām.
Un novērtē savu ķermeni. Lolo katru šūniņu. Un savā Dvēselē savu mazo meitenīti saudzē un sargā.
Tu esi vieda un brīnišķīga it visos savos iemiesojumos.
S. Bulavska
Tulkoja: Ginta Filia Solis