Es arī izvēlos laimes ceļu…

Man ļoti patīk cilvēki, kuri ir gana bezkaunīgi, lai būtu laimīgi. Jā, tieši tā, jo, lai šajā pasaulē būtu laimīgs, ir vajadzīga drosme, spēja riskēt un dažkārt pat vīrišķība.

Būt laimīgam vienkārši tāpat, tikai tāpēc, ka tu dzīvo – tas ir izaicinājums visiem čīkstētājiem, kuru diemžēl ir vairākums. Bet kļūt laimīgam, neskatoties ne uz ko, vispār ir nedzirdēta pārdrošība, jo nekas tik ļoti nesaērcina grūtsirdīgās masas, kā cita optimisms un ticība skaistajam. 

Ja esi nolēmis būt laimīgs, esi gatavs tam, ka tev metīs ar akmeņiem. Tev pastāvīgi centīsies iegalvot, ka nekādas laimes nav, ka tā ir tikai ilūzija, un tev noteikti liks nolaisties uz zemes, lai tu ar savu stulbo smaidu netracinātu citus.

Ja tu kautrīgi mēģināsi paskaidrot, ka laime – tas ir tik forši un nemaz neprasa tik daudz, esi gatavs dzirdēt ne reizi vien jau dzirdēto un iekalto frāzi “Tā nemēdz būt”. Tu paraustīsi plecus un turpināsi iet savu ceļu, taču tevi noteikti aplies ar samazgām, jo tu tači esi nepareizs, pārāk brīvs un tavas domas ir ļoti kaitīgas.

Nezinu, kāpēc cilvēkiem tik ļoti bail ir pieļaut domu, ka viņu laime ir tepat – degungalā, vajag tik sev to atļaut. Tā ir it visur, apslēpta pavisam mazos niekos, kuri tā vien prasās, lai tos baudītu. Siltos vasaras vakaros, kafijas tasītē, ziedu un zāļu aromātā, sarunās ar interesantiem cilvēkiem, bērna smaidā. Tā ir apziņā, ka tu esi dzīvs, elpo, tev ir rokas un kājas, lai ietu un aptaustītu šo brīnišķīgo pasauli un atvērtu savus apskāvienus kaut kam ļoti labam. 

Es ļoti mīlu cilvēkus, kuri saprot, ka būt laimīgam – tas ir normāls stāvoklis ikvienam cilvēkam. Es arī izvēlos laimes ceļu. Uz priekšu, skumjie čīkstētāji, metiet savus akmeņus. Man nav bail!

Alīna Jermolajeva
Avots: Счастливый психолог
Ilustrācija: Lisa Aisato
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nesteigties, izjust, izdzīvot, dzirdēt… Un izvēlēties tikai savu…

Puse ziemas aiztraukusies nedzirdamās kamanās, bet steidzināt to negribās…
Gadiem ritot, vēlme steigties paliek arvien mazāka…
Gribās pret visu būt daudz uzmanīgākai…
Redzēt savu dzīvi detaļās,… ne tā kā eksponātu muzejā, bet tā, kā dažkārt ieskaties sejā mīļotajam cilvēkam, ar plaukstu mīļi pārvelkot viņa sejas līnijām…
Gribās daudz vairāk apzinātības un mazāk pastaigu pa svešām takām, nedomājot, kurp tās ved un vai tiešām tev tur jāiet…
Zināt, KO un KĀPĒC tu dari – tas, mani mīļie ir brīnišķīgi…
Tāpēc, ka tikai tādā veidā tava dzīve kļūst tava….

Tavs ir tas, par ko tu atbildi, un tas, ko pats esi izvēlējies...

Tikai tā tu vari saglabāt veselīgas attiecības ar sevi, ar citiem cilvēkiem, jo tikai tā tu nevienu neapgrūtini ar savām gaidām, un neliec saviem tuvajiem piegādāt tev laimi….

Laime ir tavs darbs – TIKAI TAVS…

Un tās vairak ir sajūtas, ne tik daudz – darbs…
Proti tās sajust no visvienkaršākajām lietām – proti paplašināt robežas…
Bet, ja laime tev nozīmē īsu sarakstiņu, ar kuru tu visiem uzmācies, un tu visu dzīvi centies pievilkt ķeksīti katram izpildītajam punktam, neaizdomājoties par to, vai tas tevi patiešām padarījis laimīgāku, tad tavas robežas ir ļoti šauras….
Un tu vari tā arī nenokļūt tās dzīves teritorijā, kuru būtu varējis dzīvot… tā tu visu mūžu nostāvesi tikai uz sliekšņa…

Nesteigties…
Izjust, izdzīvot, dzirdēt…
Un izvēlēties tikai savu…

Tieši tā man patīk dzīvot… un tieši tāpēc man nav vainīgo saraksta – vainīgo par to, kas ar mani nav noticis…
Saīsini savu sarakstu!
Piepildi sevi!
Lai brīnumskaists Jaunais gads!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par dziedināšanu un mīlestību

– Tūkstošiem gadu mēs cenšamies ārstēt ķermeņus, bet tie joprojām kļūst slimi, veci un mirst.
Ķermenis atnāk lai aizietu, nevis lai paliktu. Neviens ķermenis nekad nav ticis pilnībā izdziedināts.
Dziedināt var tikai prātu, ja tu vēlies mieru un klusumu, neatkarīgi no tā, vai esi vesels vai slims.

– Vairumam cilvēku šķiet, ka tas, vai viņu dzīvē ir mīlestība un nav vientulība, ir atkarīgs no tā, vai izdosies atrast kādu īpašu cilvēku.
Un tomēr, ja tu uzdrīkstēsies to apšaubīt, tad būsi ļoti izbrīnīts: izrādās, ka tu esi spējīgs just mīlestību, neatkarīgi no tā, vai tev ir ko apskaut vai nav.

– Kad saki savu taisnību, vienmēr jūties brīvi!

– Pasaulē nebūs miera, kamēr tu neatradīsi mieru sevī, tieši tagad. Tas ir tas, ko darījuši visi pazīstamie un nepazīstamie Lielie cilvēki, kuri vienkārši, mierīgi un laimīgi dzīvo savās mājās.

– Kad mēs esam apmierināti ar to, ko darām, mēs esam laimīgi un mums ir pilnīgi vienalga, vai citi mūs atzīst, vai nē. Apkārtējo atzinība ir glazūra uz kūciņas, papildus bonuss, no kura mūsu laime absolūti nav atkarīga.

– Kāda ir atšķirība starp baudu un prieku? O… tā ir milzīga atšķirība – kā no šejienes līdz Mēnesim – no šejienes līdz citai galaktikai!
BAUDA – tā ir cenšanās sevi piepildīt. PRIEKS – tas ir tas, kas tu esi.

© Bairone Keitija
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pārstāj sev radīt problēmas

“Tu visu pārvērt ciešanās, lūk, kas ir slikti. Sāc risināt šo problēmu un visas pārējās problēmas izzudīs…”

Cilvēki to ir darījuši miljoniem gadu. Mēs (cilvēce), šajā jautājumā esam uzkrājuši pietiekami lielu pieredzi, ne tā? Un mēs zinām, ka, lai kādu darbu mēs arī izvēlētos, lai ar ko arī apprecētos, pats galvenais ir tas, kā mēs to uztveram.

Katru pārdzīvojumu dzīvē tu vari pārvērst par pieredzi, kura bagātina tavu dzīvi, vai arī par pieredzi, kura pārvēršas par lāstu….
Saproti, ka darbā, kuru tu dari nav nekā slikta, lai ko tu arī darītu. Nav nekā slikta tajā, ka tu saņem darbu vai zaudē to…

Nav nekā slikta tajā, ka tu apprecies un arī nekā slikta tajā, ka tu izšķiries, nav nekā slikta arī tad, ja tu paliec neprecējies. Vispār nav nekā slikta.
Nav nekā slikta, taču tu esi radis visu pārvērst ciešanās, un tas gan ir slikti.

Ja tu dari kaut ko vienu – pārvērt to ciešanās, dari kaut ko citu un atkal pārvērt ciešanās. Lūk, kur ir tava problēma.

Tu apprecējies, vai tas ir slikti? Nē, tur nav nekā slikta. Tu neapprecējies, vai tas ir slikti? Nē, arī tas ir brīnišķīgi. Tikai tu visu pārvērt ciešanās, lūk, kas ir slikti. Sāc risināt šo problēmu un visas pārējās problēmas izzudīs…

“Kā visu nepārvērst ciešanās?” – ja tu parūpēsies tikai par šo, tad atrisināts būs pilnīgi viss. Ja tu zini, kā iet pa dzīvi ar prieku, caur laulību, šķiršanos, celibātu, caur it visu, tad, lai ko arī tu darītu, viss būs brīnišķīgi, ne tā?

© Sadhguru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Viegli un ar Mīlestību

Es rakstu grāmatas par mīlestību. Par to, kā dzīvot ik dienas laimīgi un sievišķīgi, un kā sakārtot savu enerģiju, un kā mainīt savus ieradumus 100 dienās.

Šogad piedzīvoju milzīgu atklāsmi par ēšanu, svaru un apzinātību savā attieksmē pret ķermeni.

Kaut kā pēdējos gados dažādu iemeslu dēļ man nemanot bija pieaudzis svars (kopā kādi 16kg). Un es … to pieņēmu kā pašu par sevi saprotamu, jo gadi, dzemdības, sēdošs darbs….

Tā tas būtu turpinājies visticamāk visu manu mūžu, ja vien es kādā brīdī neiedomātos uzdot sev jautājumu – kādēļ gan mans augums nevarētu izskatīties tāpat kā tad, kad man bija mans ideālais svars?

Piedevām tas nebija tik sen. Es 40 gados un pat 45 svēru ap 60kg un tas pie mana garuma ir labi.

Tā es šai pavasarī izvēlējos notievēt pa 16 kg. Piedevām – darīt to ar bezgalīgu mīlestību un cieņu pret sevi un savu ķermeni.

Man ļoti patika tievēt. Tas tiešām bija jaukākais, ko sev varēju šogad uzdāvināt. Kad iemācies vadīt savus ēšanas instinktus, kad ķermenis ir izmainījies un kļuvis slaids un viegls, tad vienā brīdī ir sajūta, ka sarūk gadi, ka ne tikai jūties “jauna, skaista, vesela un sievišķīga”, bet tiešām tāda esi. Un pats jaukākais tai visā, ka man tas viss sagādāja milzu prieku.

Tā tapa mana grāmata “Viegli un ar Mīlestību” – būtībā par to, kā notievēt viegli.

Grāmata pilna mīļuma un siltas, gaišas attieksmes mums pašām pret sevi. Tai pat laikā – izceļot dziļus cēloņus par to, kādēļ smagums mūsu dzīvē (un ķermenī) bija radies.

Un šogad vēl pirms svētkiem – 17.decembrī uzsāksim 100dienas tievēšanai.

Sievietēm ir ļoti dažādas tievēšanas pieredzes, bet lielāko tiesu dzirdu, ka ir bijis grūti, pat dažreiz traumatiski.

Tam tā nav jābūt.

Mēs savās 100dienās darīsim – “kā darītu Mīlestība”.

Mīļi, cieņpilni, apzināti.

Gribu jums nodot šo savu pieredzi, ka tievēt var kaifīgi un priecāties par to. Izbaudīt un kļūt par veiksminieci arī citās dzīves jomās (jo, kad notievē, ir šī sajūta, ka vari visu).

Jaunās 100dienas tievēšanai būs ar nelielu dalībasmaksu 20eur.

(tie ir 20centi par dienu).

Kas tur notiks?

  1. gan parunāsimies rakstiskā formātā – lai izmaiņas veidojas sapratnes dēļ
  2. gan būs LIVE video ar mani
  3. gan mainīsimies receptēm un ieteikumiem tieši ēšanas paradumu ziņā
  4. gan uztaisīsim kādus gatavošanas LIVE vai video
  5. gan meditācijas, lai arī smalkā plānā mums pārbīdās enerģija
  6. gan pārkārtosim zemapziņas informāciju
  7. gan…svērsimies un iedvesmosim viena otru ar ikdienas mīnusiņiem
  8. gan palīdzēsim uzturēt vieglu garu un labu garastāvokli brīžos, kad liksies, ka ir grūti
  9. gan tiešām dalīsimies arī ar grūtumiem, lai nav šī sajūta, ka visiem viss vienkārši, tik man, nabadziņam, jāmocās
  10. liksim bildes PIRMS un PĒC
  11. un jā….nonāksim līdz uzvarai, jo…ja dara, tad dara

Ai, mīļie, nu ko es te tik gari stāstu.

Nāciet mūsu pulkā un darīsim.

Tas tiešām ir tā vērts!

Man šogad tas viennozīmīgi ir viens no lielākajiem notikumiem un brīnišķīgākajām atklāsmēm.

Vēlos to nodot tālāk.

Ar mīlestību,
Inese

Pieteikšanas projektam ŠEIT
Aprakstiņš ŠEIT

@adbdfoto @ineseprisjolkova @viegliunarmīlestību @pavasarastudija @inesesmeistarklase

Mīliet, skūpstieties un nesteidzieties

Mēs esam tā postpadomju valstu bērnu paaudze, kas esam izauguši BEZiemesla spriedzes enerģijā. Mums ir daudz unikālu īpašību: mēs esam izturīgi, mērķtiecīgi; ļoti ātri pielāgojamies jauniem apstākļiem; zinām laimes cenu, īpaši tad, ja apkārt valda haoss. Viss būtu ļoti labi, ja vien ne pārlieku lielā spriedze, kas mūsos mutuļo pat tad, kad veicam atslābinošas asanas vai kaislīgi skūpstāmies. Mēs neprotam ta vienkārši aizvērt acis un ielaist sevī cilvēku, apstādināt savu kritisko domāšanu un vēlmi visu analizēt. Mēs neprotam vienkārši iet pa ielu, samiegt saulē acis, nedomājot par to, kurp mēs ejam un kas mūs tur sagaida.

Protams, spriedzei ir ļoti daudz iemeslu, sākot no ģenētiskā koda līdz politiskajam režīmam, tā tiek nodota no paaudzes paaudzē. Ko mēs varam izdarīt?

Iemācīties apstādināt nemieru, analīzi, pārtraukt gaidīt un pastāvīgi tiekties, lai arī uz ļoti svarīgiem mērķiem.

Strādāsim, sasniegsim, pārvarēsim, taču darīsim to sevi nepārmocot, saglabājot sevi. Biežāk izelposim, apskausimies, skraidīsim, braukāsim pa pasauli un okeāniem. Biežāk nedomāsim ne par ko. Pretī manai mājai kāds uz pretējās mājas sienas uzrakstījis: “Dzīve ir pastaiga. Mīliet, skūpstieties un nesteidzieties”.

Es viņam piekrītu.

Elčins Safarli
Ilustrācija: Irma Kukhanidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīļākajai Meitenei

– Tēti! Mēs pēc parka iesim uz veikalu?
– Iesim!
– Vai saldējumu nopirksi?
– Sākumā nopirksim pašu galveno.
– Kas mums ir galvenais?
– Pats galvenais ir iepriecināt mammu.
– Bet jums taču galvenais esmu es? Es taču esmu maziņš…
Tēvs notupās un, skatoties dēlam acīs, jautāja:
– Kad tu no rīta sēsties pie galda, ēdiens ir jau gatavs un garšīgi smaržo? Kad tu gatavojies iet uz dārziņu, tavs apģērbs ir tīrs un kārtīgs? Kad vakarā tu pārnāc mājās, te viss ir tīrs un kārtīgs? Kad tu ej gulēt, mammīte tev lasa pasaciņu?
Mēs ar tevi esam vīrieši un mūsu pienākums ir aizsargāt un iepriecināt meiteni, kura mūs mīl. Bet tava un mana meitene ir mamma.
Puika ilgi klusēja… Tad paskatījās uz tēti un nopietni jautāja – kā tad mēs iepriecināsim tādu labu meiteni?
Tēvs pasmaidīja, paņēma dēlu aiz rokas un teica:
– Iesim, dēls, es tev parādīšu, kā iepriecināt savu mīļoto meiteni…
Un viņi nesteidzoties devās uz ziedu veikalu.
© Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Došanas prieks

Reiz, kad es vēl biju pusaudze, mēs ar tēti stāvējām rindā pēc biļetēm uz cirku. Starp mums un kasi bija tikai viena ģimene. Tā atstāja uz mani ļoti spēcīgu iespaidu.

Bija astoņi bērni, visi jaunāki par 12 gadiem. Pēc tā, kā viņi bija apģērbti, varēja pateikt, ka viņiem nebija daudz naudas, taču viņu apģērbs bija tīrs un akurāts. Bērni uzvedās ļoti pieklājīgi un rātni. Visi pa pāriem, rokās sadevušies stāvēja rindā aiz saviem vecākiem.
Viņi sajūsmināti runāja par klauniem, dzīvniekiem un visu, ko jau pēc neilga brīža šajā brīnumainajā naktī varēs ieraudzīt. Pēc tā, cik ļoti satraukušies viņi bija, varēja spriest, ka viņi nekad agrāk cirkā nebija bijuši. Šis notikums bija viņu dzīves rozīnīte.

Tēvs un māte lepni stāvēja savas saimes priekšgalā. Māte turējās pie rokas savam vīram un skatījās uz viņu, it kā sakot: “Tu esi mans bruņinieks mirdzošās bruņās!” Viņš apmierināti smaidīja un priecājās par savu laimīgo ģimeni.

Pārdevēja kasē jautāja, cik biļetes viņš vēlas? Viņš lepni atbildēja: “Es vēlētos nopirkt astoņas bērnu un divas pieaugušo biļetes”. Pārdevēja saskaitīja un paziņoja cenu. Sieva palaida vaļā vīra roku, viņas galva noliecās, vīrieša lūpas nodrebēja. Pēc tam viņš pieliecās tuvāk pārdevējai un pārjautāja: “Cik jūs teicāt?” Pārdevēja vēlreiz nosauca cenu.

Viņam pietrūka naudas. Kā viņam būtu jāpagriežas un jāpasaka saviem astoņiem bērniem, ka viņam nav pietiekami naudas, lai aizvestu viņus uz cirku?

Redzot notiekošo, mans tētis iebāza roku kabatā, izvilka 20 dolāru banknoti un nometa to zemē (mēs naudas ziņā nebijām bagāti cilvēki). Mans tētis noliecās, pacēla šo 20 dolāru banknoti, uzsita vīrietim pa plecu un teica: “Piedodiet, ser, šis izkrita no jūsu kabatas”.

Vīrietis saprata, kas notiek. Viņš neprasīja žēlastības dāvanas, bet ļoti augstu novērtēja palīdzību šajā izmisīgajā, sirdi plosošajā un neērtajā situācijā.

Viņš paskatījās acīs manam tētim, saņēma abām rokām viņa roku, stingri sažņaudza rokā naudu un trīcošām lūpām un asarām acīs teica: “Liels paldies jums,ser. Tas patiešām ir ļoti svarīgi man un manai ģimenei”.

Mēs ar tēti atgriezāmies pie mašīnas un devāmies mājās. Tie 20 dolāri, ko tētis atdeva šim vīrietim, bija nauda, par kuru mēs grasījāmies nopirkt sev biļetes uz cirku.

Lai arī tajā naktī mums neizdevas redzēt cirka izrādi, mēs abi bijām ļoti priecīgi, tas bija prieks, kurš bija daudz lielāks par to, ko spētu dot man cirks.

Tajā dienā es uzzināju vārda “DOT” vērtību.

Dodošais ir lielāks par Pieņemošo. Ja gribi būt liels, lielāks par dzīvi, iemācies Dot. Mīlestībai nav nekā kopīga ar to, ko tu vēlies saņemt – tikai ar to, ko tu sagaidi atdot. – Un tas ir viss.

Nav iespējams pārvērtēt došanas nozīmīgumu un citu svētīšanu, jo došanā vienmēr ir prieks. Iemācies darīt kādu laimīgu, dodot.

Katrīna Hepberna
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Avots: Счастливый психолог

Visbriesmīgākie zaudējumi ir tie, kurus mēs neievērojam

Kāds viedais stāsts.

Reiz zemnieks iesēja labākos graudus, pirms tam rūpīgi sagatavojot augsni. Visu viņš izdarīja pēc vislabākās sirdsapziņas un ļoti akurāti. Tomēr lielākā daļa ražas nesaprotamu iemeslu dēļ gāja bojā. Tā nelielā ražas daļa, ko viņš spēja saglābt, palīdzēja ziemā izdzīvot viņam un viņa ģimenei. 

Tomēr, ja nebūtu iepriekš iekrātie krājumi, ģimene ziemu nepārciestu.

Nākamajā gadā zemnieks vēl centīgāk rūpējās par jauno ražu. Laiks bija brīnišķīgs un labība izauga lieliska. Taču pāris nedēļas pirms pļaušanas savilkās biezi mākoņi, sākās pērkona negaisi un spēcīga krusa nopostīja visu labību. Un atkal, tā, ko zemnieks bija novācis, pietika vien lai knapi izdzīvotu.

Taču, neskatoties uz visām dabas katastrofām, bija jārūpējas par ģimeni, tāpēc nākamajā gadā zemnieks aizņēmās graudus un atkal devās uz savu lauku, lai to sagatavotu sēšanai.

Līdz sējai bija atlikusi nedēļa, kad zemnieks saslima, saslima arī abi viņa palīgi – dēli.

Viņš gulēja gultā un saprata, ka viss zudis, ģimene nolemta bada nāvei, un visi viņa pūliņi ir velti. Sākumā tās bija tikai neveiksmes, kas vēlāk pārvērtās nelaimēs. Un tagad tas ir ne tikai ārpusē, bet arī viņā, viņa ķermenī. Pēkšņi prātā iešāvās salīdzinājums – šīs slimības un nelaimes arī ir raža.

Jā, nākotni var vadīt, izmainot apkārtējo pasauli: izvēloties labākos graudus, labākās zemes. Taču izrādās, ka tas nav galvenais. Izrādās, ka svarīgāk nākotnei ir mūsu iekšējais stāvoklis, un pašas galvenās sēklas ir mūsu dveselē.

Kāda būs mūsu dvēsele, tāds būs mūsu liktenis. Ja kaimiņam ir sabojāta dvēsele, viņš nodzers un notrieks savu ražu. Bet, ja pat aizdomāsies, sāks sēt, kopt laukus un pļaut, vienalga ražas nebūs.
Zemnieks murgos un karsonī gultā pavadīja vairākas dienas. Viņš pārstāja domāt par materiālajām lietām un maizes riecienu. 

Neskaidrais minējums par to, ka mūsu dvēsele saistīta ar likteni, kļuva arvien spilgtāks. Viņš paskatījās apkārt un ieraudzīja uz plaukta Bībeli, kuru agrāk vispār nebija ievērojis.

Drebošām rokām viņš to paņēma un uz labu laimi atšķīra lapu: “Ja jūs Manos likumos staigāsit un Manus baušļus turēsit un tos pildīsit, tad Es jums došu lietu savā laikā, un zeme izdos savu ražu, un koki nesīs savus augļus. Un kulšanas laiks sniegsies līdz vīnogu novākšanas laikam, un vīnogu novākšanas laiks sniegsies līdz sējas laikam, un jūs bagātīgi ēdīsit savu maizi un dzīvosit droši savā zemē…

Un pēkšņi slimajam, bezspēkā gulošajam cilvēkam atnāca atklāsme. Viņš pastāvīgi bija aprunājis un nosodījis savu neceļos nonākušo kaimiņu. Viņš pastāvīgi bija neapmierināts ar savu dzīvi un likteni, un vienmēr uzskatīja, ka raža ir pārāk maza. Viņš pastāvīgi apvainojās uz cilvēkiem, kuri nepareizi uzvedās. Tā vietā, lai no sirds viņiem pateiktu savas domas un atturētu no nepareiziem lēmumiem, viņš tos vienkarši nosodīja un dusmojās uz tiem.
Pēc laiciņa viņš nolika Bībeli malā un sajuta, ka kaut kas ir mainījies. Viņš vēlreiz paņēma to rokās, atkal uz labu laimi atšķīra lapu un lasīja: “Nezodziet un nekrāpiet, un nemelojiet saviem tuvākajiem!… Nezvēriet manā vārdā melīgi un nesagāniet sava Dieva vārdu – es esmu Kungs!… Neapspied un neaplaupi savu tuvāko! Lai algādža alga nepaliek pie tevis līdz rītam… Nelādi kurlo un neliec priekšā kāju aklajam, bīsties Dieva – es esmu Kungs!… Nedari netaisnību tiesā – neiztopi nabagam, nedod priekšroku dižajam, bet tiesā savus tuvākos taisnīgi! Nestaigā savā tautā baumodams, nealksti sava tuvākā asiņu – es esmu Kungs!… Nenīsti sirdī savu brāli, pamāci savu tuvāko, lai tu neesi līdzvainīgs… Neatriebies un nedusmo uz savas tautas ļaudīm, mīli savu tuvāko kā sevi pašu – es esmu Kungs!”

Izrādās, ka garīgo attiecību likumi ir ne mazāk svarīgi kā fizisko parādību saikne. Fiziskais var ietekmēt un veidot garīgo. Bet garīgais ietekmē un vada fizisko. Taču garīgais, izrādās, ir daudz svarīgāks.

Savukārt fiziskais patiesībā ir tikai papildinājums garīgajam un instruments tā attīstībai.

Zemnieks paskatījās sev apkārt un izbrīnīts ievēroja, ka pasaule kļuvusi brīnišķīga. Viņš saprata, ka ļoti mīl savu sievu, kaut arī agrāk nemitīgi bija viņai pārmetis un pieprasijis aklu pakļaušanos.
Viņš apzinājās, cik ļoti mīl savus bērnus, kurus agrāk pat ievērojis nebija.

Pēkšņi viņš atskārta, ka tagad vairs nenosoda savu kaimiņu un attieksme pret to kļuvusi kā pret mazu bērnu, kuru nevajag nosodīt, bet arī nevajag padarīt atkarīgu no savas pastāvīgās palīdzēšanas. Ka palīdzēt vajag nevis viņa ķermenim, bet dvēselei, palīdzot tai attīstīties.
Tovakar viņš aizmiga laimīgs, neskatoties uz to, ka nākotnes it kā nebija. Viņš nebija pārliecināts par to, ka varēs apsēt lauku un izveseļoties. Taču tagad maizes rieciens nebija pati galvenā viņa laimes mēraukla. Viņš apzinājās, ka ikdienas rūpes par materiālo labklājību bija nomākušas rūpes par paša dvēseli. Tikai tagad viņš saprata, ka patiesībā daudzus gadus bija dzīvojis būdams nelaimīgs.
Dvēsele jau sen vairs nedziedāja un pasaule bija zaudējusi visas krāsas. Viņš nemitīgi bija sev iegalvojis, ka pilni apcirkņi ir pati galvenā vērtība. Bet tagad slims būdams, tuvu nāvei, viņš pēkšņi saprata, ka arī viņa dvēsele pedējos gados bija ievākusi ražu, kas sastāvēja no vienaldzības, neapmierinātības un skopuma.
Ir viens pārbaudīts veids kā samazināt dvēseles ciešanas: pārslēgties uz materiālajām vērtībām, un pārliecināt sevi, ka galvenais ir nauda un materiālie labumi. Ja mēs aizmirstam par dvēseli, tad nemaz nepamanām, kā tā cieš.
Un tagad slims un mirstošs, zemnieks atcerējas veco patiesību: ” Visbriesmīgākie zaudējumi ir tie, kurus mēs neievērojam”.

Tikai tagad viņš saprata, ka pati lielākā laime ir tad, kad dvēsele ir laimīga. Un, neskatoties uz nolemtības sajūtu, viņš aizmiga laimīgs.
Viņš gulēja kā bērns, bet no rīta pamodies, saprata, ka jūtas vēl briesmīgāk. Viņš nevarēja paelpot un viss ķermenis sāpēja. Tomēr kaut kas bija mainījies. Nepatikšanas, zaudējumi un pat fiziskās sāpes neradīja grūtsirdību un neapmierinātību ar likteni. Sāpes bija padarījušas viņu labestīgāku un iecietīgāku.Sāpes lika viņam aizmirst par ķermeni un tiekties pretī dvēselei.
Ja ķermeņa izdzīvošanai ir vajadzīga maize, tad dvēseles dziedināšanai un atveseļošanai vajadzīga mīlestība.
Šīs sēklas, kuras dāvina Radītājs vienmēr ir tīras un glābjošas. Jo vairāk cilvēks cieta, jo lielāku mīlestību pret Dievu viņš izjuta. Vēl dažas dienas viņš slimoja, bet pēc neilga laika viņš jutās daudz vieglāk ne tikai dvēseliski, bet arī fiziski. Viņš izbrīnā konstatēja, ka arī dēli ir atveseļojušies, un saprata, ka viņa attieksme pret dzīvi bija padarījusi slimu ne tikai viņu, bet arī viņa bērnus. Pēc nedēļas viņš izgāja laukā un kopā ar dēliem sāka sēt graudus. Pēc tam bija gan salnas gan lietus, taču, neskatoties uz to, raža bija lielāka par iepriekšējiem gadiem, vārpas bija spēcīgas un nebija sapuvušu graudu.

© Sergejs Lazarevs
Foto: Rehan Verma
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas ir tik vienkārši, taču tik ļoti svarīgi

Tas ir tik vienkārši – piebremzēt pagriezienā, lai palaistu gājēju. Tad viņa mētelis un tava sirdsapziņa būs tīri.

Tas ir tik vienkārši – bērnam, kurš sasitis eglītes mantiņu, pateikt: “Nekas, mīļais, nebēdā, tas uz laimi!”, nevis pusstundu kliegt tā, it kā viņš būtu sasitis nevis mantiņu bet tavu sirdi.

Tas ir tik vienkārši – piezvanīt mammai un pajautāt: “Sveika, mammīt, kā  tev klājas?”, nevis zvanīt tikai tad, kad kaut ko vajag.

Tas ir tik vienkārši – pēc izrādes piecelties kājās un skaļi aplaudēt. Nebaidies, tavas kājas nenolūzīs no saspringuma. Bet aktieriem tas būs ļoti patīkami. Tavi aplausi ir viņu galvenā balva un barība. Citas nav.

Tas ir tik vienkārši – atstāt pie sevis savu viedokli, paklusēt, ja tu nepiekrīti kaut kam, kas publicēts sociālajos tīklos. Bet to enerģiju, kas kā ūdens aizplūst indīgam komentāram, iztērēt kaut kam radošam.

Tas ir tik vienkārši – būt pateicīgam. Teikt “pateicos” par to, ka tev atbrīvoja vietu, atbildēja uz tavu vēstuli, piekrita kopā ar tevi pavakariņot. Tāpēc, ka, ja godīgi, tev neviens neko nav parādā. Ne vecāki, ne tavi bērni, ne tavi kolēģi, ne draudzene, ne  šveicars, kuram tu sūdzies par to, ka devītajā stāvā pārāk skaļi skan mūzika.

Tas ir tiek vienkārši  – pateikt “NĒ” visam, kas tev nav tuvs. Cilvēkiem, kuri tev nodara sāpes. Cilvēkiem, kuri noliedz tavas vērtības. Garlaicīgām grāmatām. Rupjam taksistam, atrodi citu taksometru, cieni sevi. “Nē” pasaki visam, kas tevi grauj. “Jā”  saki visam, kas tevi dara laimīgu.

Tas ir tik vienkarši – nosūtīt sms “Es tevi mīlu”. Vienkārši tāpat. Bez iemesla. Tāpēc, ka tev ir tik ļoti paveicies, ka ir, kam to nosūtīt.

Tas ir tik vienkārši – pārkāpt noteikumus. Būt smieklīgam. Nogulēt. Aizmigt kinoteātrī. Uzvilkt pašu košāko kleitu pašā drūmākajā dienā. Ēst omleti un griķu putru no svētku servīzes.

– Mammu, – vēlu vakarā bērni man atzīstas. – Mēs tik ļoti vēlētos visi kopā pagulēt uz grīdas. Mēs saprotam, ka tagad nav īstais laiks, un Jarusai šobrīd ir iesnas, un skaidrs, ka ideja nav pārāk spīdoša, taču tik ļoti gribās, lūdzu, atceries to.
– Brīnišķīga ideja, – es saku. – Kāpēc, lai mēs to neizdarītu tieši tagad?! Jo tas taču ir tik vienkārši!

No mazām lietiņām – no tava “paldies”. “Lūdzu””, “nekā briesmīga”, “es tevi mīlu”, “sabučo mani”, “samīļojamies”, “izdarīsim to tieši tagad”, kopā saliekas lielas lietas, īsta laime.

© Jaroslava Gres
Tulkoja: Ginta Filia Solis