BRĪNUMI notiek

“Zini, – teica Mazais Eņģelis, kad ievēlies vēlēšanos, nav svarīgi, cik tev gadu. Pilnu un apetītlīgu vai slaidu un izmeklēti smalku. Cik ziemas esi metis sniega pikas iemīļotajā logā un šļūcis pa ledus kalniņu. Cik pavasarus esi klausījies cīruļu dziesmās un uzplaucis kopā ar katru jaunu pumpuru. Cik rudeņus, veja nests, kopā ar rudens lapām esi aizlidojis nezināmajā rītdienā…

Lieliem un maziem Brīnumiem tas nav svarīgi. Tie notiek neatkarīgi no taviem gadiem, valsts, diennakts laika un pat rakstura. NOSKAŅOJUMS! Lūk, kas ir svarīgs! Galvenais ir uzskaņoties ar Brīnumu uz viena viļņa.

Tas ir tāpat, kā uz vecā radio aparāta: nedaudz pagrozīji pogu un pēkšņi caur čerkstoņu un šņākoņu atskan tava un tikai tava melodija, tieši tā, kas tev vajadzīga tieši tagad, tā, kuru dzied tava sirds….

Brīnumi, lieli un mazi arī dzied savas īpašās brīnumainās dziesmas. Uzskaņojies uz viena viļņa ar Brīnumu – un tas noteikti ienāks tavā dzīvē.

Varbūt tas būs milzīgs un nevarēs ierūmēties tavā mājvietā, BRĪNUMS. Vai arī tāds pavisam mazs mazītiņš, gandrīz nemanāms, bet mājīgi silds un pasakaini labestīgs BRĪNUMIŅŠ.

Uzskaņojies uz viena viļņa ar Brīnumu un tu ieraudzīsi, cik pasaulē to daudz – lielo un mazo Brīnumu. Tu tos sajutīsi ar sirdi. Un tad Brīnumi tavā dzīvē notiks katru dienu.

Lielie un mazie BRĪNUMI notiek! Ir tikai jāuzskaņojas uz BRĪNUMU…”

© Olga Meškovska Pjatakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai labi tev rīti

“Labrīt! – teica Mazais Eņģelis, – šis ir tāds slinks rīts.

Kad tu nelec augšā no bezcerīgās modinātāja dziedāšanas, bet ATMOSTIES, lēnām un ar prieku.
Kad tu uzmanīgi vēro savu atspulgu spogulī un uzsmaidi sev, tāpēc, ka arī tam tev pietiek laika.
Kad tu izbaudi brokastis, lai arī tās ir pavisam parastas.
Kad pat rīta autobuss ir lēns un nesteidzīgs.
Kad tu nekur nesteidzies un neko nekavē.
Kad tev ir iespēja nedaudz pastaigāties, it kā izšķīstot šajā vasarā, nepievēršot uzmanību detaļām, nedomājot ne par ko, ieelpojot saules gaismu un peldot kaut kur, kurp straume nes kopā ar tikai nojaušamu gaisa, siltuma, gaismas plūsmu…
Kad negaidīti saņem siltu sveicienu no kāda, kurš tev ir sirdij mīļš.
Labrīt – tā ir tūkstošiem labu darbu un labas dienas priekšnojauta.
Lai labi tev rīti!…”

© Olga Meškovska Pjatakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izlēcēja

Mūsu kaimiņieni ļaudis bija iesaukuši par Emanuēlu. Tāda viegliņa, šifona kleitā pat ziemas salā. Pa virsu kažoks, bet zem tā marles auduma kleita ar vijolīšu un gundegu apdruku. Īss, it kā nevīžīgs matu griezums, ar pirkstiem sakārtots un milzīgas brīnumpilnas acis, gluži kā spārei.

Viņa bija vairākas reizes precējusies un katru reizi tā bija laimīga laulība. Viņa strādāja par kosmetoloģi, par pārdevēju galantērijas preču veikalā un zīmēšanas skolotāju. Viņa pastāvīgi aizrāvās ar kaut ko jaunu. Patstāvīgi apguva flamenko, kaligrāfiju pēc rokasgrāmatas, visu laiku kaut ko veidoja, izšuva, bakstīja ar adatu kartona gabalu un sūtīja āfrikāņu bērniem paciņas ar mīkstajām rotaļlietām. Pa drusciņai darīja visu ko, un visu – neilgu laiku.

Kaimiņi grozīja pirkstus pie deniņiem, it kā sakot, ko tādai padarīsi, ļoti gaisīga sieviete. Bezrūpīga, vieglprātīga un arī pastulba. Aprobežota. Dzīvo ar kaķi un salauztu televizoru. Neskatās ziņas un nav lietas kursā par jaunumiem.

Mans tētis viņu nevarēja ciest. Teica, ka nespēj normāli uztvert cilvēkus, kuri pārāk bieži smejas. Pasaka “labrīt” un mute līdz ausīm vaļā. Ķiķinot komentē aizkavējušos algu. Paslīd uz ledus, sasit olas tīkliņā un atkal smejas. Kas gan tur smieklīgs?
Sievietes viņu nepieņēma savā pulkā. Kolīdz viņa parādījās tuvumā, tās momentā apklusa un pārtrauca apspriest samaitātos Rietumus. Svetlanas Morgunovas jaungada tērpu televīzijā un filmu “Čigāns” ar skaistuli Budulaju. Jauno salātu recepti. Bohēmijas kristāla lustru, putekļusūcēju “Taifūns” un “biezo” kaimiņu jauno dagestāniešu paklāju.

Emanuēla ne pārāk tiecās iefiltrēties šajā sieviešu kompānijā. Viņa vienmēr kaut kur steidzās: vai nu uz  kārtējo randiņu, izšūšanas kursiem vai grupas “Verasi” koncertu. Viņai absolūti nerūpēja svarīgās kundzes, kuras pa “blatu” iepirkās pārtikas veikalā.
Kaimiņienei nekad nenotika nekas slikts, bet mums visiem tad santehnika salūza, tad puikas logiem stiklus izdauzīja, tad atkal puse mājas iedzīvotāju saslima ar gripu. Mēs visi ticējām, ka tumšajā stūrī sēž kads “babajs” un, ja mēs neklausīsim, tad mūs savāks milicis no Kikimoras. Mēs ticējām, ka dzīve ir netaisna un tajā ir daudz kas jāizcieš. Un tikai Emanuēla vienmēr izskatījās žirgta, vesela un jautra. Viņai neeksistēja ne tumšie kakti ne Kikimora. Ar milici viņai bija mīlas romāns, gripu viņa ārstēja ar sarkanvīnu, necieta un pret visiem notikumiem izturējās kā pret piedzīvojumu.
Viņas noslēpumu es uzzināju tikai pēc daudziem gadiem un patiesi biju izbrīnīta. Šī sieviete savādāk kā citi attiecās pret dzīvi un dzīve viņai atbildēja ar to pašu. Ne velti saka: kā gultu uzklāsi, tā arī gulēsi, kā zirgu iejūgsi, tā arī brauksi. Viņa neļāva sev garlaikoties, viņa nenēsāja upura kreklu, viņa bija zinātkāra un nodarbojās ar to, ko sirds liek. Viņa dzīvoja tā, kā mēs visi tikai gatavojāmies dzīvot. Mēs gatavojāmies grūtībām, bet viņa baudīja dzīvi. Un rezultātā, katrs saņēma savu.

Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīvot. Elpot. Ticēt un uzticēties…

Reiz mana draudzene man uzdeva jautājumu: “Un, kas tad, ja tā būs vienmēr?”

Tolaik viņa mīlēja kādu cilvēku, kurš viņu nepavisam nemīlēja. It nemaz nemīlēja. Un muļķīgi būtu bijis teikt, ka visam savs laiks un ir jāpagaida. Un, ka šo vīrieti viņa pārstās mīlēt un iemīlēs kādu citu un jūtas būs abpusējas. Tāpēc, ka viņai tobrīd viss parējais bija neiespējams.

Iespējams bija vien mīlēt to, kuram viņas mīlestība nebija vajadzīga.

Un tas ir pats sarežģītākais dzīvē, saprast, ka sliktais nebūs vienmēr. Un labais nebūs vienmēr. Un gan sliktos gan labos laikos ir jāturpina dzīvot. Un nevajag sastingt gaidās. Bet dzīvot. Nebaidoties kaut ko aizbaidīt vai pievilkt vēl kaut ko sliktāku.

Dzīvot. Elpot. Ticēt.

Kāds man reiz pastāstīja par kādu vīrieti, kurš apprecējās aiz lielas mīlestības. Viņi ar sievu ļoti vēlējās bērniņu, bet gadi gāja un nekas nenotika. Ne meitas, ne dēla. Viņi darīja visu iespējamo: gāja pie ārstiem, burvīšiem, brauca uz svētvietām. Bet viss velti.

Ārsti teica “abi veseli”, pie burvīšiem viņi atstāja milzu naudas, tie kaut ko bubināja un lika dzert kaut ko pretīgu. Kāds deva viņam padomu, atrast jaunāku sievu. Viņa bija gatava izlekt pa logu, lai atbrīvotu viņu no visiem solījumiem. Viņi abi burtiski bija sastinguši gaidās un pārstājuši kustēties…

Taču reiz abi nolēma, ka tas nav pareizi, visu laiku gaidīt bērnu, lai tas viņiem atnestu laimi. Tā būtu pārāk liela nasta mazam cilvēciņam. Un tad viņi nolēma, ka vienkārši dzīvos un būs laimīgi, neskatoties ne uz ko. Iznesa no mājas tukšo šūpuli, vārīja ievārījumu, brauca kalnos, viņa sāka mācīties, viņš nomainīja darbu, kopā brauca ceļojumos un lūdza Dievu vienkārši tāpēc, ka dzīvot ir tik brīnišķīgi, ne tāpēc, ka gribēja izlūgties mazuli.

Viņi nepārstāja gaidīt bērniņus, taču vairs neieciklējās. Un pēc deviņpadsmit laulībā skaisti nodzīvotiem gadiem viņiem piedzima meitiņa, bet pēc tam vēl divi dēli.

Gluži parasta dzīve.
Saproti, tu vari skatīties uz jūru un domāt, ka atvaļinājums beidzas pēc pāris dienām, bet vari skatīties uz jūru un domāt par kuģiem, kuri tāluma slīd aiz horizonta un, ka arī tu reiz dosies kādā lielā ceļojumā. Bet pagaidām vari iedzert kafiju un ievēlēties kādu vēlēšanos. Nopirkt zemenes un zināt, ka pasaulē ir pavasaris, vasara, rudens un arī ziema.

Tas ir kā nosūtīt vēstuli un gaidīt atbildi. Dažkārt tā aizkavējas, dažkārt vēstule pazūd vai aizlido uz citu kontinentu, dažkārt tev atbild ne tas, kuram tu rakstīji. Taču neviena vēstule pasaulē nepaliek bez atbildes. Un arī tu nepaliksi bez atbildes.

Tas ir viss, ko es šodien vēlējos tev teikt. Apskauju.

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Austrumu gudrība

Nekur nav jāsteidzas. Taču vajag būt tur, kur tev ir labi. Ja jūti, ka esi kaut kur – ne tur, dodies turp, kurp aicina tava iekšējā balss. Atceries, ka, lai atrastu, nav obligāti kaut kur jāiet. Tā ir ļoti smalka robeža, atslēgas pastāvīgai klātbūtnei.

Necenties kontrolēt cilvēkus un notikumus. Neplāno, negaidi, nealksti, atslābini tvērienu.

Proti ieturēt pauzi, kuras laikā nekas nenotiek.

Ļauj cilvēkiem pie tevis atnākt un notikumiem notikt. Tie ar tevi nenotiek tāpat vien.

Dod sev brīvību būt sev pašam, bet citiem – būt viņiem pašiem. Atceries, katram savs ceļš un savas mācību stundas. Ja jūsu ceļi krustojas, lieliski, bet, ja tie šķiras, arī tas ir labi, jo viss vienmēr notiek uz labu.

Necenties dabūt visu un uzreiz. Pat tad, kad šķiet, ka nekā nav – vienmēr kaut kas ir, bet tas, kā pietrūkst – to iedos tev drauga, brāļa, māsas, nejauša garāmgājēja palīdzīgā roka.

Ievēro mērenību it visā. Sagaidi ar smaidu un mīlestību visus un visu. Bet nekad neatvadies, jo nekad un nekas nav beidzies. Saki: “Paldies un uz tikšanos.”

Esi atvērts cilvēkiem, Kosmosam, Dievam, sauc to, kā vēlies. Tici, ka viss tavā dzīvē notiek tev vislabākajā veidā. Pat tad, ja šķiet, ka sliktāk vairs nevar būt…

Nekad tu nezini, kur pazaudēsi un, kur atradīsi.

Lai uzvilktu tīru kreklu, ir jānovelk netīrais.

Šri Šri Ravi Šankar
Tulkoja: Ginta Filia Solis

ATĻAUJ

Pārtrauc noniecināt un nenovērtēt savas jūtas. Tev ir visas tiesības just tā, kā tu jūti.

Tavas jūtas ne vienmēr var būt loģiskas, taču tās vienmēr būs patiesas. Tāpēc, ka, ja tu kaut ko jūti, tātad priekš tevis tas ir reāli. Tas nav kaut kas, ko tu vari ignorēt vai vēlēties, lai tas ātrāk aiziet. Tās ir, tu tās jūti – tās tevi grauž un kņudina tavu sirdi. Un, lai rastu mieru, tev ir jādod sev atļauja sajust visu, ko jūti.

Tev jāatlaiž viss, kas agrāk tev sacīts par to, ka tev “jājūt” vai “nav jājūt”.

Ir jāapklusina to cilvēku balsis, kuri cenšas tevi kaunināt par tavām jūtām. Ir jāiemācās klausīties pašam savas elpas skaņās un cienīt to patiesību, kas ir tevī. Jo neskatoties uz to, ko tu domā, tev nav nepieciešams neviena apstiprinājums vai atļauja, lai sajustu to, ko tu jūti.

Tavas jūtas jau no dabas ir īstas un pareizas. Tās ir svarīgas, tām ir nozīme – tev ir nozīme – un tas ir vairāk kā “normāli”, just to, ko jūti tu. Neļauj nevienam, ieskaitot sevi, pārliecināt sevi par pretējo.

Daniell Koepke
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kādā aprīļa rītā

Vēlā aprīļa saule ir kā uzlieta tēja ar plānu citrona šķēlīti un melisas zariņu, garšīga pat acij…

Pavasara rītā pamostoties, pārņem tāds īpašs, kluss prieks, kas nelīdzinās nekam citam.
Tas ir pats par sevi.
Maigs, brīvs, godīgs un tīrs.
Tu ar to piesātinies un iegūsti pavisam neredzamu aizsardzību no visa, ko iedomāsies sev līdzi atnest trauksmainā diena.
Un rīta domas joprojām ir tālu no raizēm, joprojām ir dāsnas ar šīs apburošās mazās nekonedarīšanas labajām plūsmām, pēc kurām neviens darbs vairs nešķiet apgrūtinoša nasta.

Dažkārt es domāju, ka mēs paši izdomājam šo smagumu, tā, it kā nezinātu, ka darbs var sagādāt prieku, un, ka tas ir daudz reiz dziedinošāk, kā neierobežota dīkdienība, kas ātri vien ikvienu savu saimnieku pārvērš par ciniķi, kurš vairs nav spējīgs noturēt savu uzmanību ne uz ko, un nespēj no sirds sajūsmināties.

Minūtes skrien ātri… bet to pēcgarša nekur nepazūd, tās piepilda atmiņu ar brīnišķīgiem fragmentiem, kurus tu sev atļāvi pamanīt, neskatoties ne uz ko.

Mīļie mani, pamaniet savu dzīvi…
Un tā noteikti pamanīs jūs.

Ļiļa Grad
Foto: Jill Burrow
Tulkoja: Ginta Filia Solis

SEVI – PATIESO!

– Zini, – es domīgi sacīju, – tava dzīve ir lidzīga skatlogam. Tu visu laiku to izgrezno un izstādi tajā “jaunumus”…
Viss izrādei, citiem cilvēkiem.
Bet aiz tā spožā skatloga – ir tumšs, vientulīgs kakts, kur tu – ĪSTAIS slēpies no visiem.

Kad runā ar citiem cilvēkiem, tu sūti viņiem savu dubultnieku. Pareizu, skaistu, gudru, to, kurš ir “līmenī”. Bet pats paliec maliņā.

Taču TU – PATIESAIS esi simts reizes brīnišķīgāks par savu skatloga dubultnieku.

© Anhels de Kuatjē

Lai mēs katrs spējam pieņemt, samīļot un mīlēt SEVI – PATIESO.
Gaišus un Mīlestības piepildītus Svētkus ❤️❤️❤️

Viss pāries

Šodien redzēju tādu skatu: iet vecmāmiņa ar savu apmēram trīsgadīgo mazdēlu. Vecmāmiņa jautā:
– Dēliņ, vai tev kājiņas nesalst?
Puika, smagi nopūšoties atbild:
– Nē, vecomam, nesalst.
Vecmāmiņa neliekas mierā:
– Vai rociņas nesalst?
– Nē, nesalst, – vēl smagāk nopūšoties atbild puika.
– Bet, kas tad tev salst? Man audzinātāja teica, ka tu visu dienu esot salis, – brīnās vecmāmiņa.
Zēns, galvu noliecis skumju nomāktā balsī, klusiņām nomurmina:
– Manī iekšējā uguns nodzisa…
Viņi klusējot iet minūtes divas. Tad vecmāmiņa domīgā balsī saka:
– Nekas, dēliņ. Uzvārīsim kakao un viss pāries.

Dažkārt dzīvē mums katram gadās brīži, kad iekšējā uguns uz mirkli nodziest, bet, ja saglabājām ticību un mīlestību sirdī, pat kāds, it kā sīkums, atkal to spēj aizdedzināt.
Uzpasējam savu iekšējo gaismiņu.

Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katram sava jūra

Kad tu iebrien jūrā, ja vien esi godīgs pret sevi, tev rodas tās tevi pieņemošā spēka sajūta, ar kuru tu vari būt vienlīdzīgs, bet kura var tevi arī iznīcināt. Taču, neskatoties uz to, tu saproti, ka cienot to, nesacenšoties ar to, un necenšoties tai uzspiest savus noteikumus, tu saņem to neatkārtojamo mijiedarbību ar stihiju, kuras mērķis nav uzvara, bet pieredze un bauda…

Katrs, kurš elpo jūru un kurš to pa īstam mīl, šo zina.
Es izturos pret dzīvi, kā pret jūru, un uzskatu, ka viens no maniem galvenajiem sasniegumiem ir atteikšanās ar to sacensties, atteikšanās naivi noliegt tās likumsakarības, un atteikšanās veltīgi ticēt tam, ka es it kā varu to kontrolēt, novērst visu negaidīto un likt tai nodarboties ar manām vēlmēm…

Paradokss, taču tieši tas mani ir padarījis daudz spēcīgāku un noturīgāku.
Mani ir pametušas hroniskās bažas par to, kas būs rīt, un, ja nu…
Un es beidzot varu uzsmaidīt patiesībai par to, ka es varēšu tikai to, ko varēšu, un ne to, kam es cenšos sagatavoties, mācoties no sliktākā trenera dzīvē – bailēm.

Nē, mani nav piemeklējusi manas neievainojamības ilūzija. Tā, gluži otrādi, ir neatgriezeniski aizgājusi.
Tā aizgāja, bet es paliku.
Paliku, lai katru dienu iebristu savā jūrā, taču, to darot, ņemtu vērā ne tikai savus plānus, bet arī tos apstāklus, kurus tā var man nodrošināt.

Dažkārt ir vētra un es vienkārši sēžu jūras krastā. Dažkārt – pilnīgs bezvējš, un es sajūtu daudz vairāk brīvības. Dažkārt ir vairāk nokrāsu un arī tas ir labi.
Mani mīļie, dzīve ir kā jūra, to neuzvarēt…
Taču tai arī nav vajadzīgas mūsu uzvaras. Viņai priekš mums pietiek pieredzes un baudas.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis