Ko vēlas sievietes?

69064872_2010883435678136_2911932782387134464_n

Ikvienai sievietei ir trīs galvenās vajadzības.
Ja tu domā, ka tās ir dzīvoklis, mašīna un kažoks, tad tu ļoti maldies.
Viss ir daudz vienkāršāk.Astropsihologs Ruslans Naruševičs tās uzskaita:
– Tuvība
– Pateicība
– Drošība

Tuvība

Mēs, sievietes, esam ļoti sociālas un atkarīgas no komunikācijas. Mums nav saprotams, kāpēc jūs aizejat pagrīdē vai dodaties makšķerēt. Tāpēc, ka mums daudz dabiskāk šķiet satikties ar draudzenēm un papļāpāt.Visam, ko mēs dzīvē darām, gala rezultātā ir viens mērķis – sajust tuvību ar citiem cilvēkiem. Mums patiešām patīk sirsnīgas sarunas ar draudzenēm un filmas par tuvību un mīlestību. Un vēl mums ļoti gribās jūs sajust un zināt, ko jūt jūsu sirds.Mēs savas negatīvās emocijas izdzīvojam, runājot par tām. Tāpēc tad, kad redzam jūs drūmā stāvoklī, vēlamies iekustināt jūs sarunām (kaut gan jums tai pat brīdī gribās pabūt vienatnē). Un tad, kad mums ir smagi, mums vajag, lai ar mums parunātos.

Pateicība

Mēs, tāpat kā jūs, vēlamies justies vērtīgas un vajadzīgas. Mums ir svarīgi saprast, ka ikvienas pagatavotas vakariņas jūs pieņemat ar pateicību. Ka jūs novērtējat katru tīro kreklu savā skapī. Ka jums ir svarīgs tas, ka esam koptas un skaistas.
Mēs dievinām komplimentus, jo ar to palīdzību mēs jūtam, ka tiekam mīlētas. Ka jūs esat mums tuvi, mīļi un pateicīgi.Un ir svarīgi, lai šie komplimenti būtu daudzveidīgi un vērsti uz mūsu labajām īpašībām un lai tie būtu patiesi.Man, piemēram, ne īpaši patīk, ja mans vīrs saka, ka brokastis bija brīnišķīgas. Jo brokastis ir brīnišķīgas, bet kāds man ar to sakars? Un es varu pat nedaudz apvainoties, jo tās ne jau pašas pagatavojās. Bet, ja mans vīrs saka, ka es esmu pasaulē labākā pavāre, es kūstu. Jā, mēs esam spējīgas izkust no viena vienīgā jūsu pateiktā vārda. Tas varbūt ir dīvaini, bet tādas mēs, sievietes esam.

Drošība

Mēs esam neprātīgi jūtīgas. Pat tad, ja arī ārēji mēs esam uzbūvējušas biezas sienas un bruņas, iekšā vienmēr dzīvo maza trausla meitenīte. Un mums ļoti gribās, lai par mums rūpētos.Dažkārt ārēji mēs šķietam kā tanki, un jūs domājat, ka jūsu rūpes mums nav vajadzīgas. Taču bez tām mēs zaudējam savu sievišķību un skaistumu. Vairāk par visu pasaulē mēs sapņojam par to, lai par mums parūpētos.Mums šķiet, ka tas nemaz nav grūti – padot roku, izkāpjot no autobusa, atvērt durvis, palīdzēt nest somas, sagaidīt vēlu vakarā mājās no darba, grūtā brīdī uzklausīt…Iespējams, jums tas nemaz nav vienkārši – īpaši pēdējais. Taču mums tā patīk. Un par tādām rūpēm mēs esam gatavas gan jūs iedvesmot, gan dievināt. Vēl vairāk, mēs vēlamies pārstāt strādāt no rīta līdz vakaram un beidzot sākt radīt savās mājās.Radīt mājās harmoniju, mīlestības pilnu atmosfēru. Mēs ļoti vēlamies būt kopā ar saviem bērniem, gatavot brīnišķīgas ģimeniskas pusdienas un nopirkt jaunus aizkarus. Tāda ir mūsu daba – mēs vēlamies radīt un būt sievietes.Un, iespējams, jums šķiet, ka ne visas sievietes to vēlas. Taču ieskatieties viņai acīs un dziļi, dziļi jūs ieraudzīsiet šo mazo meitenīti, kurai tik ļoti patīk radīt pasauli ap sevi. Un par vīrieti, kurš dos mums iespēju radīt un neiet uz darbu, mēs esam gatavas atdot visu.

Tāda ir mūsu daba – atdot.

Avots: благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Mīlestība dod tev saknes

Marta-Bevacqua-Marta-Bevacqua

Tev var būt nauda, tev var būt māja, tev var būt sociālā aizsardzība, tev var būt rēķins bankā; nekas no tā nedos tev sakņu sajūtu. Tie ir tikai aizvietotāji, trūcīgi mīlestības aizvietotāji. Tie var atnest pat vairāk raižu un trauksmes, jo kā tikko tu atrodies fiziskā drošība – vai tas panākts ar naudas vai sociāla statusa palīdzību, tev rodas simtiem dažadu baiļu, jo šīs lietas tev var atņemt. Vai arī tu sāc uztraukties par to, ka vajadzētu lai tev pieder arvien vairāk un vairāk, tāpēc, ka prāta neapmierinātībai nav robežu….Jo patiesībā pašā pamatā visam bija vēlme pēc saknēm.

Mīlestība – lūk augsne, kas vajadzīga cilvēkam, lai laistu savas saknes. Tāpat kā koki iesakņojušies zemē, cilvēciskas būtnes sakņojas mīlestībā. Mūsu saknes ir neredzamas un nekas redzams tām nepalīdzēs…. Nauda ir redzama, māja redzama, sociālais statuss – redzams. Bet mums, kokiem ar neredzamām saknēm vajadzēs atrast kādu neredzamu augsni – sauciet to par mīlestību, sauciet par dievišķību, sauciet to par lūgsnu…. kaut kas līdzīgs: neredzams, netverams, nemateriāls, noslēpumains. Kaut kas tas, ko nevar noķert un paņemt rokās – gluži otrādi: vajadzēs tam ļaut noķert un paņemt rokās sevi.
OŠO – “365 meditācijas Šeit un tagad”
Foto: Marta Bevacqua
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Drošība nedrošībā

lotus-3112079_1920

Ja tu noslēpsi ziedu istabā, lai ne saule ne vējš nespētu to sasniegt, tu, iespējams, domāsi, ka esi to aizsargājis, taču tu to iznīcināsi, nogalināsi.

Protams, tu to visu dari ar vislabākajiem nodomiem, tāpēc, ka aiz mājas stūra ir pārāk daudz vēja, saules, lietus un tu vēlies aizsargāt maigo pumpuru. Un tā tu noslēpsi to savā istabā, aizvērsi logus un durvis un zieds nomirs.
Tas spēs atvērties tikai tad, kad to sasildīs saule, kad tas sāks dejot vējā, tas atvērsies tad, kad būs izpeldējies lietū un pēc tam, kad būs parunājies ar zvaigznēm. Zieds pieder vienotajam un atvērsies tad, kad tā saknes dziļi iesniegsies veselumā.
Cilvēks paliek pumpurā un viņa burvība paliek pumpurā tikai tāpēc, ka viņš pārāk rūpējas par savu drošību, baidās no briesmām, nestabilitātes, riska. Viņš tur sevi noteiktos rāmjos, tur ieslēgtu aiz biezām sienām. Un tā viņš arī paliek ieslēgts, ārpus dzīves.

Dzīve nevar būt droša, pretējā gadījumā tā nav dzīve. Baidoties par drošību, mēs zaudējam iespēju atvērties. Mēs zaudējam nemirstību dēļ savām bailēm no nāves. Pieņemt izaicinājumu un priecājoties par to, doties pretī briesmām, piedzīvojumiem – lūk, kas padara dzīvi brīnumainu, baudāmu. Un tikai drosmīgas Dvēseles zin, ko nozīmē Dievs. Es jums mācu drosmi, prasmi riskēt. Es mācu jums būt pilniem dzīvīguma.
OŠO “Rīta meditācijas”
Avots: sobiratelzvezd. ru
Tulkoja: GInta FS

 

Nelūdz drošību

drosme1

Nekad nelūdz, lai tavā dzīvē nebūtu riska, nekad nelūdz drošību, tāpēc, ka, lūdzot to, tu lūdz nāvi.
Daudzi cilvēki ir nolēmuši dzīvot rāmi: drošībā, nekad neriskējot. Viņi nekad nekrīt grāvī un neuzrāpjas virsotnēs. Visa dzīve paiet pelēcībā bez krāsām, monotoni – bez virsotnēm un bezdibeņiem, bez naktīm un dienām. Viņi dzīvo blāvā pasaulē, kurā nav nekā spilgta – viņiem nekad nav varavīksnes. Viņi dzīvo pelēku dzīvi un pakāpeniski paši kļūst pelēki un viduvēji.
Visbīstamākais dzīvē ir uzrāpties dievišķā augstākajās virsotnēs un krist pašās tumšākajās elles dzīlēs: ceļo starp tām un ne no kā nebaidies. Pakāpeniski atnāks sapratne un pakāpeniski tu uzzināsi, ka tu neesi ne virotne ne dzelme, ne kalns un ne grava. Pakāpeniski tu uzzināsi, ka esi vērotājs, liecinieks.
Dažkārt tu uzrāpsies prāta virsotnē, dažkārt nolaidīsies aizā, bet vienmēr klātesošs būs kaut kas pārpasaulīgs – tikai vērojošs, kas apzinās notiekošo – un tas arī esi tu.

Tevī ir abas polaritātes, taču neviena no tām neesi tu – tu esi tornis, kas paceļas tām pāri. Virsotne vai aiza, paradīze vai elle, tu stāvi tālu no tām. Tu tikai vēro visu šo spēli – visu apziņas spēli.
Ošo
Tulkoja: Ginta FS

Rūpējoties par drošību, mēs zaudējam iespēju atvērties

313058_318683404815173_2135482403_n

Ja tu paslēpsi ziedu istabā, lai to nesasniegtu ne saules stari, ne vēja pūsma, tu, iespējams, nolemsi, ka esi to pasargājis. Bet tu iznīcini to, tu to nogalini. Protams, tu to dari vislabāko nodomu vadīts, jo ārpus mājas ir pārāk liels vējš, pārāk daudz saules un lietus, un tu vēlies pasargāt maigo ziedpumpuru. Un tā, tu to noslēp savā guļamistabā un zieds nomirst.

Tas atvērsies, kad to apspīdēs saule, kad vēlš tam liks locities kad tas būs izpeldējies lietū un kad nakti būs pavadījis sarunās ar zvaigznēm. Zieds pieder veselajam un atveras tad, kad tā saknes dziļi iestiepjas veselumā.

Cilvēks paliek tikai pumpurs, viņa burvīgums paliek slēpts pumpurā tāpēc, ka viņš pārāk uztraucas par savu drošību, baidās briesmu, nestabilitātes, riska. Viņš tur sevi noteiktās robežās, tur ieslēgtu aiz biezas aizsargsienas. Tā vinš kļūst par ieslodzīto.

Dzīve nevar būt droša, savādāk tā nav dzīve. Rūpējoties par drošību, mēs zaudējam spēju atvērties. Mēs zaudējam nemirstību dēļ bailēm no nāves. Pieņemt izaicinājumu un priecājoties par to, doties pretī briesmām, piedzīvojumiem – lūk, kas pārvērš dzīvi svētlaimē. Tikai drosmīgas dvēseles zin, kas ir Dievs. Es mācu jums būt drosmīgiem un spējīgiem riskēt. Es mācu jums vitalitāti.

OŠO – Rīta meditācijas

Tulkoja: Ginta FS

Par komforta zonu

woman-1185805_1920-680x350

Lai izietu no komforta zonas, sākumā tajā jānonāk

Vai ziniet, šodien apkārt man tik daudz cilvēki grib iziet no komforta zonas. Un tie ir ne tikai klienti – draugi, radinieki, paziņas. No skata solīdi cilvēki!

Bāli, hroniski noguruši cilvēki saka: “Vajag vienkārši iziet no komforta zonas, aizdzīt sevi uz sporta zāli.” Cilvēki, būdami panikā no dzīves saka: “Vajag iziet no komforta zonas un pārstāt sevi žēlot”. Grūtas un mocību pilnas dzīves nospiestie saka: “Laiks iziet no komforta zonas un pārstāt rīt saldumus”. Tas vēl nav sliktākais scenārijs. Daži vienkārši saka: “Pietiek pārēsties!”. Un tā viņi redz savas problēmas kardinālu risinājumu

Man no tādām runām sāk raustīties acs muskulis. Paskaidrošu.

Lai izietu no komforta zonas, sākumā tajā ir jānonāk.

Kas tas ir “komforta zona”? Tā ir vieta, kur ir silti, brīvi, garšīgi, priecīgi un droši. Tur, kur tevi mīl un ciena. Kur par tevi rūpējas un tu rūpējies.

Un daudziem no mums tādas zonas vienkārši nav – kur par mums rūpējas. Labākajā gadījumā ir zona, kur atgulēties un izauroties. Tas ir vairāk kā nekas, bet galīgi – ne tas. Tas ir kā alkohols sala laikā – principā palīdz, bet – ne uz ilgu laiku.

Kad nokļūsti komforta zonā, tur nedaudz ir jāpabūt. Jāatpūtina dvēsele un tikai pēc tam – jāiziet.

Šo sajūtu ne ar ko nesajauksi – kad pietiek spēka visam, un tu esi gatavs vēl kaut ko iemācīties, pamosties no rīta tā agrāk, aizskriet uz jogu, padomāt par nopietno projektu, kas pusgadu stāv nepabeigts.

Un tad ļoti svarīgi ir tas, lai impulss darbībai rastos agrāk par pašu domu. Sākumā sāc darīt – pēc tam – domā. Ne vienmēr tas notiek ar dziesmu, dažkārt tas ir mokošs pārvarēšanas prieks un tu domā: kāda velna pēc es piesēdos pie šī putekļusūcēja stūres – taču – ne ar pēdējiem spēkiem. Piesēdos tāpēc, ka bija interesanti.

Cilvēki, kuri runā par “iziet no komforta zonas”, parasti ar to nedomā kaut ko interesantu. Ja pārvēršam šo frāzi vienkāršā cilvēku valodā, tas varētu nozīmēt apmēram šo: man šobrīd jau tā ir tik slikti, taču, ja es vēl nedaudz sevi pamocīšu, varbūt kļūs labāk?

Nu, nezinu! Ja ar gripu slimu cilvēku vēl pie visa kārtīgi noper, iespējams, pēc laika viņš atveseļosies, bet diez vai tas būs no pēršanas.

Bieži vien tas skan pēc sevis vainošanas: “Man vienkārši ir slinkums, es vienkārši nevēlos iziet no komforta zonas.”

Un tad šiem vārdiem ir mokoša kauna piegarša (” es neesmu pietiekami labs, es neesmu normāls”), vai arī vainas sajūtas piegarša (” es nepietiekami cenšos, es neesmu malacis, mani neviens nemīlēs”) Bet kauns un vaina ir kā dadzis, vienmēr atradīs, kur pielipt, lai arī kādus reālus panākumus tu gūtu. Pat tad, ja beigsi sevi žēlot un pat beigsi pārēsties (kaut arī tā nav nekāda veiksme).

Taču, esot uz tās robežas, kur spēki beidzas, neviens normāls cilvēks ilgi “neizvilks”.

Gala rezultātā – vai nu aizrāpot atpakaļ “komforta zonā” vai arī nokrist klīniskā depresijā (kad tas nav vienkārši slikts garastāvoklis, bet gan – diagnoze), vai arī smagā psihosomatikā.

Kāds variants jums labāk patīk? Man – pirmais.

Vēl jo vairāk, ja ārā ir ne tie vieglākie laiki, informācijas presings, finansu krīze, ziema, saules nav. Un, ja nu gadījumā jūs ziniet, kā aizrāpot līdz komforta zonai, piedāvāju uzkavēties tajā. Nu – kaut vai līdz pavasarim.

Autors: psiholoģe un psihoanalītiķe Anastasija Rubcova

Tulkoja: Ginta FS

P.S. Šodien aiz loga spoži spīd saule un gaisā jūtams pavasaris. Man šķiet, ka ir īstais laiks padomāt par sevi, par labām lietiņām sevis palutināšanai – pirtiņa, kāda masāža, silta, skaista vanna, kaut kas garšīgs vakariņās, pastaiga pavasarīgajā mežā un tā, pamazām iestāsies komforta sajūta dvēselē. Ko no visas sirds jums un arī sev novēlu!