Mīlestība – tas ir tad, kad tevi lidostā sagaida

Es lidoju lidmašīnā no Varšavas uz Maskavu kopā ar kādu sievieti un viņas brāli. Mēs iepazināmies lidostā. Kad lidmašīna piezemējās, viņi man jautāja: “Vai tevi kāds sagaida?” Es atcerējos, ko man teica vīrs pirms aizbraukšanas: “Kad ielidosi, izsauc taksometru un nekaulējies!” Un es viņiem atbildēju: “Nē, mani nesagaida!” Tad šie labie cilvēki iesēdināja mani savā automašīnā, bet pabrīdināja, ka viņi nogriezīsies aplī, bet man būs jādodas taisni.

Es tādiem sīkumiem nepievērsu uzmanību. No brīža, kad izgāju pasu pārbaudi lidostā un pārliecinājos, ka vīrs mani tiešām nesagaida, es ļoti noskumu un domāt varēju tikai par to: “Kāpēc viņš mani nesagaidīja? Kāpēc?” 
Bijām nobraukuši nelielu ceļa gabalu, kad mani jaunie paziņas apstādināja mašīnu un teica, ka tālāk mums vairs nav pa ceļam.

Es sirsnīgi no viņiem atvadījos, izkāpu no mašīnas un attapos uz šosejas, kur milzīgā ātrumā man garām joņoja mašīnas. Sniga sniegs. Es stāvēju šosejas malā vienā jaciņā. Pēc mirkļa man izdevās atbrīvot rokas un es varēju pacelt roku paralēli zemei. Bija nenormali auksti. Vēl pēc brīža es sapratu, ka šeit mašīnu es nedabūšu, ka neviens neapstāsies. Pēc 15 minūtēm es biju uzģērbusi visu, kas man koferī bija, un sāku soļot pa šosejas malu.

Nonācu līdz kādai pieturai un iesēdos pusnakts autobusā, pēc tam braucu ar trojejbusu, bet pēc tam mani laipni uzņēma kādas automašīnas šoferis un diezgan ātri, tikai kādās trīs stundās es biju mājās. Dzīvokļa priekštelpā es burtiski saļimu uz grīdas, ar visiem saviem dāvanās atvestajiem sieriem.

Vīrs sēdēja pie datora – glāba Visumu, tāpēc nevarēja iznākt man pretī, kaut gan uz troksni priekštelpā reaģēja: “Nu, ko, zaķīt, atbrauci?” Es gulēju uz grīdas un necentos piecelties. “Kāda velna pēc!” – es domāju. – Kāda velna pēc es esmu kopā ar šo cilvēku?” Es zināju, visu, ko viņš man teiks. Ka vajadzēja izsaukt taksometru, nevis meklēt piedzīvojumus. Ka ir muļķīgi sagaidīt cilvēku lidostā vēlā vakara stundā, ja tev nav savas automašīnas. Ka es vienkarši meklēju iemeslu, lai sakašķētos. Es zināju visus viņa loģiskos spriedumus, uz kuriem man nebija argumentu. Taču ar sirdi sapratu, ka te kaut kas nav kārtībā.

Tikai pēc pāris mēnešiem es spēju skaidri noformulēt problēmu. TV kā reizi rādīja Osbornu ģimenītes realitātes šovu. Mamma centās sadzīt bērnus automašīnā, lai dotos uz lidostu sagaidīt tēti. Bērni negribēja braukt un iebilda: “Kāpēc mums viņš obligāti jasagaida?” un uzreiz paši mēdoties, atkārtoja to, ko mamma parasti tādās reizēs teica: “Tāpēc, ka mēs viņu mī-ī-ī-ī-lam!” Pēc tam nomierinājās, iesēdās automašīnā un brauca, kurp jābrauc.

Tajā brīdī es visu sapratu.
Mēs savus mīļos sagaidām ne jau tāpēc, ka viņiem ir smagas somas. Mēs viņus sagaidām tāpec, ka viņus mīlam. Lielisks sauklis vecajai labajai kožļenei “Love is…”: “Mīlestība – tas ir tad, kad tevi lidostā sagaida!”
Mēs gribam savus mīļos iepriecināt. Atbalstīt. Apskaut. Pateikt: “Cik labi, ka tu esi atgriezies!”

Es taču dibināju ģimeni ne tāpēc, lai man teiktu: “Izsauc taksometru!”, “Neaiztiec mani!”, “Netraucē!”, “Tiec pati galā, tas taču ir tik vienkārši!”. Es dibināju ģimeni tāpēc, lai neviens nestāvetu lidostā viens…

Jā, protams, ja mēs uz to visu skatāmies saprātīgi un no loģikas viedokļa, visas šīs sagaidīšanas un pavadīšanas ir diezgan neērtas, neloģiskas un pat nevajadzīgas, it kā. Var nebraukt uz lidostu – sastrēgumi traucē, arī datorspēles. Var neiet uz slimnīcu apciemot savus tuvos, var izsaukt kurjeru ar apelsīniem. Var nesvinēt jubilejas – vienalga tie ir tādi mjuļķīgi svētki, uz kuriem nav vērts pat tēreties.  Var vispār neveikt nekādas liekas kustības… Un ir stulbi ticēt tam, ka pret tevi – vienaldzīgo, pārējie nebūs vienaldzīgi.

Taču tā nemēdz būt. Labas attiecības prasa piepūli. “Pats par sevi” mēdz būt tikai slikti. Ozijs Osborns ir pietiekami bagāts, lai atļautos automašīnu ar personīgo vadītāju… Taču atgriežoties mājās, viņš pirmo grib redzēt ne jau šoferi, bet savus mīļos. Es neesmu Ozijs, bet es arī vēlos to pašu. Visi to grib. Bet ne visi ir gatavi to darīt.

Bet varbūt tie, kuriem ir slinkums sagaidīt, uzklausīt, mierināt un iepriecināt savus mīļos, jau sen tos vairs nemīl? Vai arī vispār nekad nav mīlējuši un nepazīst tādas jūtas. Kā teica filmas “Kas ir mīlestība?” galvenais varonis savam draugam: “Tu uzskati, ka mana sieva ir maita, jo man viņa jāsagaida lidostā. Bet es domāju, ka vēlos tur būt, lai viņu sagaidītu. Lūk arī visa atšķirība”.

Natālija Radulova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Aktīvais Miers

Iedziļināties sevī parasti sākam tad, kad sastopamies ar kādu pretestību, kas apstādina un liek ielūkoties dziļāk.
Tā var būt kāda ārējā situācija, kas tik stipri ievibrē iekšējo pasauli, ka vairs nespējam būt mierā ne ar sevi, ne ar apkārtējo vidi.

Tad nu sākas šis meklējumu Ceļš. Tas ir gan ar kāpumiem, gan kritumiem.

Bet, ja Ceļš ir sācies, tad atkāpšanās vairs nav iespējama.

Varbūt sākumā var likties, ka, ja padarīsim vienu darbu, tad otru, uzzināsim kādas svarīgas lietas un viss pēkšņi mainīsies. Pasaule apkārt uzlabosies un varēsim vairs neko nedarīt.

Miers atnāks, bet tas var būt pavisam citāds miers, nekā gaidījām.
Šajā mierā esot, vienlaicīgi notiek dziļa iekšēja kustība.
Tā ir tāda kā aktīva Gaismas pozīcija, kurā esot, apzinies sevi arvien vairāk.
Ne tikai fizisko ķermeni, bet savas emocijas, domas un arī garīgo būtību. Šīs mūsu izpausmes ir aktīvas un vienlaicīgi savstarpēji saskaņotas, ka kļūst iespējams caur dažādo savu aspektu izzināšanu un iepazīšanu, savienot dažādas pieredzes, kas, vienojoties kopībā , arī atver šo iekšējo miera telpu.

Mierā būšana ir kā it kā iemidzis lauva. Liekas tik nevainīgs un kluss, bet tikko būs kāds apdraudējums, lauva modīsies un liks par sevi zināt.
Tāds ir arī aktīvais miera stāvoklis – tik kluss, bet iekšēji kustīgs, kas vienlaicīgi rada arī harmonijas sajūtu.

Iekšējais lauvas spēks saka –
– Es pats pārvaldu savas enerģijas, tāpēc varu būt mierīgs par savu pasauli, kā arī zinu, ka spēšu pastāvēt par savām robežām. Tas man sniedz iekšēju mieru un harmoniju.

Maija Kadiķe
www.engelupasaule.lv

Kad pasaulē trauksmaini

Vienā maziņā labestīgā kapsulā smaržo pec maizes, kakao un zupas…
Tur aug kalateja un kaktusi un logiem ir mīksti, zaļi aizkari.
Tur arī bez čībām kājās ir silta grīda, uz kuras danco saules zaķi… divreiz dienā, varbūt pat vairāk.
Tur smejas un klausās džezu.
Tur kaķi valda pār cilvēkiem, bet pēdējie par to neapvainojas.
Tur izlasītās grāmatās redz grāmatzīmes.
Tur neviens nerāj par divniekiem, un visi strīdi ātri beidzas.
Tur virtuvē neizdziest gaisma un tējkannai nav brīvdienu.
Tur brokastīs desiņas ar laimi un priecīgi burbuļojošu kafiju.
Tur, protams, strīdās… bez naida un niknuma. Nesačukstas aiz muguras un nemelo.
Tur atrast var putekļus, bet nevar atrast bēdas…
Tur silti pat visaukstākajā salā.
Tur mīlestības okeāns vai jūra.
Šī kapsula ir vienkārša ģimene.
Tā ir mazāka par lielo pasauli, bet tad, kad šai pasaulē nav miera, miers atrodas tikai šeit.
Sargiet viens otru, bet šodien divkāršojiet plūsmu.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atceries, kas tu esi un kāds ir TAVS PATIESAIS SPĒKS!

“Tev draud briesmas tikai tad, ja esi ierauts kara enerģētikā. Ja tu jau esi sācis kādu nolādēt, vēlies kāda nāvi – ja no tevis izplūst psihoenerģētisks baiļu vilnis, dusmas, vēlme pēc atriebības un vardarbība.

Tieši šobrīd ir pienācis laiks pārejai. Melnrakstu vairs nebūs. Katrs no mums kārto īstu eksāmenu. Katrs pārvietojas savā realitātes tunelī. Kāds izvēlas karu, kāds izvēlas mieru.

Ja tu paliec neitrāls un mierīgs – tā nav liekulība, nodevība vai vienaldzība. Patiesībā tā ir KAREIVJA pareizā nostāja. Tas ir garīgais kareivis, kurš tur savu asi.

Mēs esam zaudējuši zināšanas par to, ko patiesībā nozīmē būt kareivim. Tas nav tikai kāds, kurš ir uniformā un ar ieročiem.

Tas ir īpašs iekšējā spēka stāvoklis. Un tas nav atkarīgs no dzimuma.

Visas senās kara mākslas skolas mācīja saviem kareivjiem kontrolēt sevi, jo bailes un dusmas padara prātu aklu. Taču akls karotājs ir tikai mērkaķis ar granātu. Un dāvana ienaidniekam.

Paradoksāli, taču tieši tā tas darbojas – iekšējā klusuma un neiesaistīšanās saglabāšana vairo spēku.

Ja tu esi vienkāršs cilvēks, nevis militārpersona, labākais, ko vari darīt sev, saviem bērniem un saviem mīļajiem, ir nekrist bailēs un dusmās un saglabāt šo iekšējo līdzsvaru un mieru. Vērsties pie Augstākajiem spēkiem savā sirdī. Tādā veidā tu izveidosi psihoenerģētisko aizsardzības kupolu pār sevi un savu ģimeni. Jūs vienkārši izkritīsiet no kara lauka, ja to nebarosiet. Un attiecīgi nepiesaistīsiet agresīvākos scenārijus. Jūs kļūsiet par “aklo punktu” kara egregoram.

Īpašs aicinājums MĀTĒM.

Sievišķā enerģija ir īpašs un neticami spēcīgs spēks. Jūs pat nezināt, cik spēcīgs. Tik daudz kas ir atkarīgs no jūsu iekšējās noturības un spējas pārvaldīt savas emocijas, ka jūs pat nevarat iedomāties.

Māte, tikai ticot sava bērna spēkam un drošībai, var radīt brīnumu. Vai arī caur bailēm un dusmām var iznīcināt visu ar vardarbīgu spēku. Atceries, kas tu esi un kāds ir TAVS PATIESAIS SPĒKS!

Tam, kurš nes dzīvību pasaulē, nevajadzētu auklēt domas par nāvi, bailēm, iznīcību. Atsauc atmiņā visspēcīgāko mīlestības sajūtu – varbūt tā ir pret vecākiem, vai vīrieti, varbūt bērnu, vai varbūt mīlestību uz Dievu. Paliec tajā. Atgriezies tajā katru reizi, kad tiec rauta iekšā baiļu virpulī. Turi to savā sirdī. Šī ir īstā cīņa, kas jāizcīna tieši šobrīd.

Atceries, ka tu tagad veido savu “realitātes tuneli” sev un saviem mīļajiem. Vai nu tieši tagad tu to izveido, vai arī tu tiksi ierauts milzīgajā baiļu un naida piltuvē. Izvēle ir tava.

Tu esi spēcīgāks par visām lodēm, bumbām un psihopātiem.

Dzīvība uzvarēs

Patiesība uzvarēs “

Ksenija Hlibkeviča
Paldies Līgai Mellupai

Ienest Gaismu…

Ienest Gaismu savās šaubās, savā izmisumā, savās sāpēs, savā bezspēcībā, savā trauksmē, savās bailēs, savā apjukumā un nespējā pieņemt patiesību par to, kas notiek…

Ienest Gaismu pat necaurredzamā tumsā – lūk, ko man nozīmē personīgās garīgās cīņas stāvoklis, no kura nav iespējams izvairīties tad, kad tik daudz kas sagrūst acu priekšā.

Ienest Gaismu nozīmē atteikties atspoguļot man svešu veidu, kā dzīvot tajos apstākļos, kas tika uzspiesti nevis pašas izvēlēti.

Tātad, domāt, domāt, domāt un vēlreiz domāt, nevis panikā kopēt, neuzticēties visam, ko saka, nesteigties balstīties svešā kategoriskumā, kas balstas tikai uz melni-balto.
Tātad beidzot iemācīties strādāt ar informāciju, nevis nešķirojot baroties ar to, un pēc tam to atgremotu izspļaut uz kādu, kas pagadās pa rokai. 

Ienest Gaismu nozīmē atbildēt par sevi un tikai par sevi, nevis anonīmi manipulēt ar man nepazīstamu cilvēku kauna un vainas sajūtu.

Ienest Gaismu nozīmē aiznest to kaut tikai vienam cilvēkam un zināt, ka vismaz vienam ar mani kopā ir silti, gaiši un droši.

Ienest Gaismu nozīmē atrast sev gaismas avotu, tāpēc, ka viss gaišais turās tikai uz savstarpējas apmaiņas principiem, nevis vēlmes atrast donoru.

Mani mīļie, ienest Gaismu tad, kad tumsa ik mirkli sevi pavairo un vervē sev arvien jaunus un jaunus adeptus, nav vis vienkārši sarežģīti, bet gan titāniski grūti…

Taču dziedināšanās var notikt tikai Gaismā. Vairāk nekur citur.

Izvēlies uz ko tu balsties. Izvēlies, kas tev ir tuvāks. Un uzņemies pilnu atbildību par savu izvēli.

Es novēlu visiem GAISMU…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

TAVS cilvēks

Es domāju tā: ja mēs attiecības vērtētu no pozīcijas, vai es ar savu tuvo cilvēku ietu kopā izlūkos vai neietu – ļoti daudz kas taptu skaidrs.
Ir ļoti svarīgi būt pārliecinātam par otru, uzticēties. Tā ir tava personīgā drošība un attiecību drošība. Bet, ja neietu kopā izlūkos, tad, visticamākais, tas nav tavs tuvais cilvēks. Attiecības ir nolemtas un nevajag lolot veltas ilūzijas.

Es uzskatu, ka vīrietim sava sieviete ir jāaizstāv. Vienmēr un visur. Un pat tad, ja viņai nav taisnība. Par to, kam vīrietis nepiekrīt un kur sievietei nav taisnība, var aprunāties divatā, aci pret aci. Bet ārpasaulei tuvais cilvēks ir tava aizsardzība.

To pašu var teikt par sievietēm. Savs vīrietis ir pats labākais. Gan tev pašai, gan apkārtējiem. Tā tam būtu jābūt. Ja viņš cīnās, tev ir jāpadod patronas. Savādāk, ja gribas kritizēt, ja gribas nosodīt, ja domā, ka zini labāk un gribi to parādīt publiski, ja redzi partnera trūkumus un vēlies tos apspriest ar citiem, tad nevajag mocīt sevi un otru ar slimām attiecībam. Tad ej projām. 

“Mans” cilvēks ir tas, ar kuru kopā es iešu izlūkos.

Ja tavs vīrietis nav tev pats labākais (ar visām savām īpatnībām), tad tas nav tavs vīrietis.

Ja tu uzskati, ka tev ir tiesības no savas sievietes taisīt labāko viņas pašas variantu, tad tā nav tava sieviete. Ļoti ticams, ka “tavējā” vispār nav, tāpēc, ka vēlme vērtēt un pazemināt otra vērtību, piekasīšanās un pretenzijas tev ir asinīs, iespējams, piesātinātas ar vecaku scenārijiem. Un “tavējais” neparādīsies, kamēr tu neatbrīvosies no visa tā.

Labākais. Vienīgais. Un pārliecība par to, ka tava mugura vienmēr ir piesegta. Tas ir tavs cilvēks.

Lilija Ahremčik
Tulkoja: Ginta Filia Solis

KATRAM SAVA PIDŽAMA

Šobrīd mūsu mājas ir vieta, kur paglābties. Tās ir MŪSU mājas; mūsu miera un drošības vieta. Vai tev kadreiz ir gribējies nopirkt jaunu pidžamu vai mājas kleitu? Maigu, mīkstu naktskreklu, kas viegli apņem ķermeni? Ja gribējās un gribas, tas ir labi. Tā izpaužas vēlme pēc drošības. Un vajadzība būt harmonijā ar savām mājām.

Atceros, bērnībā nācu no skolas un nevarēju sagaidīt to brīdi, kad beidzot varēšu novilkt skolas formu. Un uzvilkt mājas drēbes. Tas darbojas kā silta vanna; tu uzreiz sajūti, ka esi mājās. Citā realitātē, kurā tevi sargā dzimtās sienas. Kaut gan, protams, arī tur mēdz būt dažādi.

Taču šo momentu, kad pārģērbies mājas apģērbā es vienmēr atceros. Un arī šī sajūta ir saglabājusies. Un vēl aizvien, lai cik skaistas būtu drēbes, ko valkājam, mājās ļoti gribās tās novilkt. Un uzvilkt ērto, mīksto… savējo.

Majas krekls, mājas kleita ir mūsu mājas un dvēseles miera simboli. Šo apģērbu neviens neredz, izņemot pašus tuvākos – savējos. Tas ir mūsu slepenais personīgais apģērbs. Jo tas ērtāks, patīkamāks, skaistāks, jo labāk tas mūs aizsargā.

Senslāviem bija tāda paraža: jaundzimušo pieņēma kreklā, kuru bija darinājusi pati vecākā dzimtas sieviete. Tas tāpēc, lai viņš saņemtu dzimtas aizsardzību un dzīvotu ilgi.

Dažās ģimenēs jaundzimušo pieņēma tēva kreklā. Lai viņš uzreiz sajustu tēva aizsardzību, lai uzreiz iepazītos ar ģimenes smaržu un mikrofloru. Un, lai tēvs viņu stiprāk mīlētu, – tā uzskatīja.

Bet piedzimt laimes krekliņā bija liela svētība. Šo krekliņu pēc tam glabāja visu mūžu; tas glāba un aizsargāja laimīgo, kurš atnāca šai pasaulē Dieva dotā “krekliņā” – no visām nedienām

Paskaties, vai tavs mājas apģērbs ir gana ērts un patīkams. Naktskrekls simbolizē dvēseles mieru, saldus sapņus un eņģeļu aizsardzību. Agrāk tam vajadzēja būt sniegbaltam. Jā, un arī tagad būtu labi gulēt sniegbaltā mīkstā naktskreklā. Simboli ietekmē mūsu zemapziņu, pat tad, ja mēs par to nedomājam…

Bet pidžama vai mājas kostīms ļauj justies kā mājās. Tie pastiprina drošības un relaksētības sajūtu. Un, ja vēl pidžama ir skaista, tas ir cieņas un estētiskās harmonijas simbols pret savām mājām.

Agrāk pidžamas izsniedza sanatorijās un kūrortos. Gan slimnieki, gan atpūtnieki tās nēsāja arī pastaigājoties, – tāpat kā deviņdesmitajos gados treniņtērpus valkāja it visur. Un pidžama ļoti labi ietekmēja atveseļošanos un emocionālo stāvokli.

Pidžama simbolizē ērtumu, relaksāciju, aizsardzību, sajūtu, ka par mums rūpējas un dziedina mūs. Tas ir atpūtas simbols. Brīvības no trauksmes un smaga darba. Pēc kara sanatorijās valkāja pidžamas; cilvēki vēlējās atpūsties, atlabt. Viņi bija pelnījuši mieru un atpūtu.

Lūk, kāpēc šodien tik daudziem gribās nopirkt jaunu mājas kreklu vai skaistu ērtu pidžamu. Tad nopērc! Vai uzšuj, – šūšana nomierina un dod spēku. Un, ja vēl savām rokām vari uzšūt kreklu mīļotajam cilvēkam, šis krekls viņu sargās, tā senatnē uzskatīja. Vai arī uz veikalā pirkta krekla vari uzšūt viņa vārdu. Tas viņu stiprinās.

Agrāk krekls bija cilvēka simbols. Viņa pirmās drēbes.

Un arī tagad tā ir laba dāvana sev un saviem mīļajiem. Mēs esam mājās. Lūk, mūsu mājas apģērbs. Un visas nedienas paliek aiz durvīm. Mēs varam atslābt un atpūsties. Un, lai mūsu sargeņģelis par mums parūpējas. Mājās, savā mājas apģērbā mēs atkal nedaudz esam bērni. Maigāki, labestīgāki un klausīgāki.

Lūk, kāpēc gribas ātrāk pārgērbties, kad pārnāc mājās no trauksmainās un ne parāk veselās pasaules….

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dziedināties ar realitāti

Ir pagājis diezgan ilgs laiks, kopš brīža, kad manā dzīvē bija iestājies bezcerīgs izmisums.
Un tieši tad es sapratu, kāda ir tā galvenā atšķirība no visa, kas tikai šķiet nopietns: tu neuztraucies, panikā nemeklē izeju, netrīci bailēs un vispār neņemies ap sevi, ir zudusi vajadzība būt drošībā un vajadzība no kāda pieprasīt iluzoras garantijas par to, ka viss būs labi, ko parasti būtu darījis citās situācijās.
Tieši šajā brīdī kļuva absolūti skaidri acīmredzams, ka saskarties ar savu izmisumu nevis bēgt no tā – ir netik daudz pats pareizākais un drosmīgākais lēmums, bet gan vienīgais patiesais, kas man vispār šobrīd ir.
Un es apstājos.

Ar sekundes precizitāti es varu atskaņot savas domas, kas tajā brīdī manī uzsprāga kā tūkstots granātas… bet neviena no tām nenogalināja.

Gluži otrādi.
Dziedināšana atnāca caur atteikšanos no emocionālās atsāpināšanas.
Caur līdz galam atpiņķerēto katru savu baiļu mudžekli.
Caur pilnīgu notikušā apzināšanos.
Un vēl – caur stingru lēmumu balstīties ne uz ko citu, kā tikai realitāti.
Lūk, kāpēc es nekad nestrādāju ar cilvēkiem, kuri meklē burvestību, kas bez viņu pašu dalības momentā atslēgs viņus no ciešanām un garantēs laimi.
Man nav tādas burvestības.
Man ir tikai saskares pieredze ar to, no kā gribās aizbēgt… un patiesība par dziedināšanos ar realitāti.
Tie ir sarežģīti pieaugušo procesi.
Tu vari izlemt par labu tiem un doties kopā ar ceļvedi, taču tu nevari nesaprast vissvarīgāko – neviens tevi neatbrīvos no sāpēm, kamēr tu pats nezini, no kā tas īsti sastāv un kādu nozīmi tu piešķir savai atbrīvošanai no tām…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Apskauj

«Apskauj mani, tikai tas man šobrīd ir vajadzīgs»…
Šis žests ir sens kā pati cilvēce un nozīmē daudz vairāk kā tikai divu ķermeņu saskaršanās.

Es apskauju tevi – tas nozīmē, ka no tevis nenāk nekāds drauds, es nebaidos pielaist tevi sev pavisam tuvu – tātad, man ir labi, mierīgi un blakus man ir tas, kurš mani saprot.

Runā, ka ikviens patiess un sirsnīgs apskāviens pagarina mūsu mūžu par vienu dienu.

Paulu Koelju
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ļauj notikt tam, kam jānotiek

Ļauj lietām notikt tā, kā tās notiek, – tās pašas sevi gala rezultātā sašķiros. Tev nav jāskrien uz nākotni, nākotne pati atnāks pie tevis.

Vēl kadu laiku tu turpināsi staigāt miegā, kā tagad, bez jēgas un iedrošinājuma, bet šis periods beigsies un tu atklāsi, ka tavs darbs ir gan produktīvs, gan viegls.

Vienmēr gadās brīži, kad cilvēks jūtas iztukšots un atsvešināts. Un tādi brīži ir ļoti svētīgi, jo tas nozīmē, ka Dvēsele ir pacēlusi enkuru un devusies ceļojumā uz attālām vietām.
Šī atsvešinātība ir brīdis, kad vecais ir beidzies, bet jaunais vēl nav atnācis.
Ja tu baidies, tad šis stāvoklis var šķist kā ciešanas, taču patiesībā nav no kā baidīties.

© Nisargadatta Maharaj
Foto: Julia Filirovska
Tulkoja: Ginta Filia Solis