Apskauj

«Apskauj mani, tikai tas man šobrīd ir vajadzīgs»…
Šis žests ir sens kā pati cilvēce un nozīmē daudz vairāk kā tikai divu ķermeņu saskaršanās.

Es apskauju tevi – tas nozīmē, ka no tevis nenāk nekāds drauds, es nebaidos pielaist tevi sev pavisam tuvu – tātad, man ir labi, mierīgi un blakus man ir tas, kurš mani saprot.

Runā, ka ikviens patiess un sirsnīgs apskāviens pagarina mūsu mūžu par vienu dienu.

Paulu Koelju
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ļauj notikt tam, kam jānotiek

Ļauj lietām notikt tā, kā tās notiek, – tās pašas sevi gala rezultātā sašķiros. Tev nav jāskrien uz nākotni, nākotne pati atnāks pie tevis.

Vēl kadu laiku tu turpināsi staigāt miegā, kā tagad, bez jēgas un iedrošinājuma, bet šis periods beigsies un tu atklāsi, ka tavs darbs ir gan produktīvs, gan viegls.

Vienmēr gadās brīži, kad cilvēks jūtas iztukšots un atsvešināts. Un tādi brīži ir ļoti svētīgi, jo tas nozīmē, ka Dvēsele ir pacēlusi enkuru un devusies ceļojumā uz attālām vietām.
Šī atsvešinātība ir brīdis, kad vecais ir beidzies, bet jaunais vēl nav atnācis.
Ja tu baidies, tad šis stāvoklis var šķist kā ciešanas, taču patiesībā nav no kā baidīties.

© Nisargadatta Maharaj
Foto: Julia Filirovska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pienāk tāds laiks

Foto cottonbro

Agri vai vēlu mēs visi dzīvē nonākam līdz pārsātinājuma punktam ar visa veida cilvēciskajām attiecībām.Tas var notikt rīt vai aizparīt, nākamgad vai pēc paris gadiem. Tādu stāvokli es saucu par briedumu. Manuprāt tas gan skan pārāk skaļi.

Viss ir daudz vienkāršak: tu saproti, ka viss, kas noticis, kas var notikt, vairs neaizskar tevi tik dziļi. Ne jau tāpēc, ka tu būtu uzaudzējis biezu ādu. Vienkarši tevī ir tik daudz dažādu veidu attiecību, ka jaunām nav vietas.

Un tad tu tām ej garām, līdz kaklam piepildīts un viscauri ievainots, taču spēcīgs un pārliecināts par savu bagātību.  

Tevi ne ar ko vairs nevar pārsteigt, tev arī nav vajadzīgs nekas īpašs, tikai pats mazumiņš, bet īsts.

Pārsātināts it visā, tu meklē tikai vienu – mieru. Tu esi gatavs atdot savu mīlestību, pret pieskārienu klusumā, kad vārdi ir lieki, bat balsis aizbiedē gribu. Tu gribi draudzību, bet tādu, kad klusēšana ir daiļrunīgāka par jebkuriem vārdiem, bet rīcība pierāda to, ko ar vārdiem pierādīt nevar.

Ir pagājis skaņu laiks. Tagad tu smaidi dzeltenajām rudens lapām peļķēs uz melnā asfalta, tu sajūsminies par sava senā drauga izvēli, kurš pamezdams visas savas svarīgās lietas, skrien no otra pilsētas gala pie tevis, lai kopā siltā virtuvē apēstu picu.
Tagad tu attiecībās novērtē nevis to, ko saņem un atdod, bet to, ka vienkarši esat kopā.

Elčins Safarli “Man tevi apsolīja”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par patiesu uzticēšanos

Patiesas uzticēšanās pamatā ir dziļa iekšēja sajūta, ka Esība mūs atbalsta. 

Tā ir iekšēja zināšana par to, ka jebkura dzīves pieredze, neatkarīgi no tā, vai tā ir patīkama vai sāpīga, ir mūsu attīstības neatņemama sastāvdaļa.

Ka ikvienas sāpes, ja ar tām necīnamies, dara mūs pieaugušākus un viedākus. 

Ja mums ir šāda uzticēšanās, mēs spējam atgūties no vissmagākajiem vilšanās brīžiem, zaudējumiem un šķiršanās sāpēm, atkal un atkal atdzimt un saglabāt pozitīvu attieksmi pret dzīvi. Būtībā patiesa uzticēšanās nav atkarīga no tā, vai citi pret mums izturas labi vai slikti.

Tā dzīvo dziļi mūsos un ārējie notikumi to nekādā veidā neietekmē.

Vairumam no mums trūkst  šādas kvalitātes dziļas uzticēsanās. Protams, bērnībā mēs visi bijām nevainīgi un absolūti atvērti pasaulei, taču toreiz mūsu uzticēšanās netika pakļauta tādiem pārbaudījumiem. Gadiem ejot, mēs zaudējam savu saikni ar iekšējo prieka un uzticēšanās Avotu.

Ja mūsu uzticēšanās ir bāzes sajūta, tad neuzticēšanās var būt veselīga atbilde uz tagad notiekošo.

Mēs mijiedarbojamies ar cilvēku vai tiekam galā ar kādu notikumu, balstoties uz skaidru situācijas izpratni un emocionāli nekādā veidā neiesaistoties. Tas, ko mēs redzam un jūtam, var mūs novest pie secinājuma, ka konkrēta persona (vai situācija) ir nedroša un mums nevajadzētu būt ar viņu atvērtiem.

Konkrētā situācijā var izrādīties, ka nav garantiju tam, ka konkrēta persona neizmantos mūsu atvērtību un nekaitēs mums.

Tāda mierīga sapratne var rasties tad, ja mēs pasauli pieņemam tādu, kada tā ir.

Mēs iemācāmies atvērties, redzot, ka otrs atveras un paliekam apzināti, redzot, ka atbildes atvēršanaš nav: šajā gadījumā mēs varam aizvērties, neļaujot vairs izmantot mūsu atvērtību.

Tomass Troubs “Patiesa uzticēšanās”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tavs cilvēks

sargā

Es domāju, ka, ja mēs vērtētu attiecības no pozīcijas: vai es ietu ar savu tuvāko cilvēku izlūkos vai neietu – ļoti daudz kas kļūtu skaidrs. Ir ļoti svarīgi būt pārliecinātam par otru cilvēku. Tā ir gan tava personīgā drošība gan attiecību drošība. Bet, ja tu neietu kopā izlūkos, tad šis nav tavs tuvais cilvēks. Attiecības ir nolemtas un nevajag lolot ilūzijas.

Es uzskatu, ka vīietim sava sieviete ir jāaizstāv. Vienmēr un visur. Un pat tad, ja viņai nav taisnība.

Par to, kam vīrietis nepiekrīt un kur tieši sievietei nav taisnība, var runāt aci pret aci, to var apspriest. Taču ārējai pasaulei tuvais cilvēks ir tava aizsardzība.

To var teikt arī par sievietēm. Savs vīrietis ir pats labākais. Gan tev pašai, gan apkārtējiem. Tā tam ir jābūt. Ja viņš cīnās, tev jāpadod patronas.

Savādāk, jebkurā citā gadījumā, ja gribās kritizēt, ja gribās nosodīt, ja uzskati, ka zini labāk un to ļoti vajag parādīt publiski, ja redzi sava partnera trūkumus un apspried tos ar citiem, tad nemoci sevi un otru cilvēku ar slimām attiecībām. Ej prom. Ja tavs vīrietis tev nav pats labākais (ar visām savām īpatnībām), tad tas nav tavs vīrietis.

Ja tu uzskati, ka tev ir tiesības no sievietes taisīt viņas labāko versiju, tad tā nav tava sieviete. Iespējams, ka “tava” nav vispār, tāpēc, ka nenovērtēšana, vērtēšana, piekasīšanās un pretenzijas tev ir asinīs, iezīstas kopā ar vecāku scenārijiem. Un “tavējais” neparādīsies, kamēr tu netiksi vaļā no šiem scenārijiem.

Labākais. Vienīgais. Un zināšana par to, ka tava mugura vienmēr būs piesegta.

Tas ir Tavs cilvēks.

Lilija Ahremčik
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Avots: Счастливый психолог

Mīlestības Piedzīvojumi

Artem Chebokha

Dažkārt ir vajadzīga drosme, lai pārtrauktu attiecības. Dažkārt ir vajadzīga vīrišķība, lai paliktu tajās. Dažkārt ir vajadzīga vīrišķība lai neko nedarītu, šodien. Dažkārt ir vajadzīga drosme, lai atzītu, cik ļoti tu ciet.

Mēs alkstam mīlestības tikpat ļoti, cik baidāmies no tās.

Mēs alkstam, lai mūs ievērotu tikpat ļoti, kā baidāmies no tā, ka mūs ievēros.

Mēs alkstam dziļu klātbūtnes pieskārienu, maigu acu skatu, kas skatās uz mums ar sapratni un līdzjūtību, tikpat ļoti, cik vēlamies izrauties no šiem pašiem apskāvieniem. Tas ir pārāk intīmi. Pārāk riskanti. Pārāk atklāti.

Nav kur paslēpties. Būt ieraudzītam – nozīmē būt mīlētam. Būt ieraudzītam – nozīmē nomirt. Mīlestība ir bīstama. Katrā ziņā tā mums mācīja.

Mūsos noris cīņa. Nemīlamais alkst paslēpties un tas pats personāžs alkst asas izjūtas un risku dzīvē.
Tas ir kā saraušanās un vienlaikus izplešanās. Tas ir kā elpot, ieelpa-izelpa.

Neapzināti mūs pievelk vai atgrūž tie, kuri ar mums komunicē, runā ar mums, izturās tāpat, ka izturējās mūsu vecāki. Mūs velk pie tiem, kuri spēj mūs izdziedināt, bet dažkārt velk pie tiem, kuri izturas pret mums daudz sliktāk. Mēs domājam, ka iemīlamies cilvekā, bet dažkārt iemīlamies savā paša “otra” tēlā, kuram ar to vispār nav nekā kopīga.

Mēs saņemam mīlestību un zaudējam savus priekšstatus par mīlestību. Mēs ceļamies un krītam. Mūsu sirdis uzlido un mūsu sirdis sašķīst miljons gabaliņos. Mēs tiecamies pēc drošības un atklājam tās neesamību un tajā mēs atrodam savu drošību. Mēs tiecamies pēc brīvības un atrodam savu paša cietuma programmu, zaudējam cerību un pēc tam atkal to atrodam.

Dažkārt ir vajadzīga drosme, lai pārtrauktu attiecības. Dažkārt ir vajadzīga vīrišķība, lai paliktu tajās. Dažkārt ir vajadzīga vīrišķība lai neko nedarītu, šodien. Dažkārt ir vajadzīga drosme, lai atzītu, cik ļoti tu ciet.

Dažkārt ir vajadzīga vīrišķība, lai atzītu to, cik ļoti tu esi laimīgs.

Dažkārt tu sper soli, nezinot, kāpēc un viss kļūst skaidrs tikai skatoties atpakaļ.

Tu vienalga nevari kļūdīties.

Mēs zaudējam sevi un iegūstam no jauna. Mēs atdodam vairāk, kā varam paņemt, izmocot sevi “mīlestības” vārdā. Vai arī skrienam tik ātri, cik vien varam, izmocot sevi bēgot no “mīlestības”.

“Vai mani kāds ievēros. Sadzirdēs. Atbalstīs mani. Dos iespēju atelpoties…”

Un te sākas mīlestības drāma. Lugas gaitā mēs arvien vairāk sevi iepazīstam. Mēs sākam redzēt savus neapzinātos paternus. Tie visi uzpeld apzinātības gaismā.

Mēs apzināmies savas pārliecības. Mūsu bērnības dienu fantāzijas sāk brukt. Mēs pēkšņi sajūtam sāpes, kuras nekad neesam vēlējušies just. Mēs jūtam skumjas. Naidu. Atsvešinātību, pamestību. Mēs velamies atgriezties pie vecajiem ieradumiem un senā komforta, bet kaut kādu iemeslu dēļ to nedarām. Mums kļūst interesanti. Mēs sākam sevis meklējumus un pārstājam pārak daudz domāt.

Mēs sākam sev atbilst. Izturēties pret sevi kā pret vislielāko mīlamo, kurš arī esam. Mēs arī esam pašas mīļākās un brīnišķīgākās būtnes.

Ar katru dienu mēs sākam satikties ar sevi arvien dziļāk. Uzzinām, kas esam patiesībā. Ko mēs jūtam un ko nejūtam. Ko mēs vēlamies un ko nevēlamies. Mācamies teikt “jā”,  kad domājam “jā”. Un “nē”, kad domājam “nē”. Un, ja kādam tas ir sāpīgi, atgādinām viņam par atbildību dziedināšanā.

Mēs atpazīstam, ka mīlestība nav tikai tauriņi, rozes un pozitīvas emocijas. Mīlestība ir arī darbs. Tā ir haoss. Tā ir sāpes un drosme ieelpot caur šīm sāpēm prieku. Mīlestība prasa, lai mēs kļūtu aizvien reālāki, cilvēcīgāki, apzinātāki un mazāk ideāli. Lai dažkārt varētu nezināt, kāds būs nākamais solis. Un pieņemt to vai nepieņemt.

Mīlestība nav jūtas, stāvoklis vai pieredze. Tā nav galapunkts.

Tā ir neparasta Gaisma, kas staro no iekšienes.

Un tieši šī starojošā Zināšana nekad mūs nepamet.

Tas ir Prieks būt dzīvam.

Mēs varam to iepazīt kopā. Mēs varam to iepazīt vienatnē.

Mēs varam viens otram to atgādināt. Mēs varam arī aizmirst.

Mēs varam palīdzēt atklāt šo trigeri. Mēs varam padarīt šo darbu vai nepadarīt.

Mēs varam satikties mīlestības ugunī. Pastaigāties tur kopā.

Mēs varam dalīties ar savām sirdīm. Pakāpties soli atpakaļ. Soli uz priekšu. Vai arī palikt tur, kur esam.

Iemācies mīlēt šo dzīves deju, spontanitāti, piedzīvojumu, noslēpumu un šīs dejas tuvību. Tāpat arī iespēju no tās aizbēgt.

Mācies aizmirst, pieņemt savu nezināšanu kā jaunu zināšanu.

Mācies gūt arvien vairāk labsajūtas no tā, ka nespēj to atrisināt.

Būt arvien laimīgākam nelaimīgam cilvēkam, tik ļoti pārliecinātam par dzīves neskaidrību, tik aizsargātam dzīves neaizsargātībā.

Mācies gūt arvien vairāk un vairāk prieka svētlaimes trūkumā.

Būt arvien zinātkārākam par to, kas notiek šeit un tagad.

Mācies būt mazāk solīds un vairāk rotaļīgs.

Esi arvien mazāk mīlestību meklējošs, bet arvien vairāk to dodošs.

Mācies meklēt to Klātbūtni, kura ielūdz arī citus šajā pašā mežonīgajā priekā.

Tie arī ir Mīlestības Piedzīvjumi.
Džeffs Fosters

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ilustracija: Artem Chebokha

Ko vēlas sievietes?

69064872_2010883435678136_2911932782387134464_n

Ikvienai sievietei ir trīs galvenās vajadzības.
Ja tu domā, ka tās ir dzīvoklis, mašīna un kažoks, tad tu ļoti maldies.
Viss ir daudz vienkāršāk.Astropsihologs Ruslans Naruševičs tās uzskaita:
– Tuvība
– Pateicība
– Drošība

Tuvība

Mēs, sievietes, esam ļoti sociālas un atkarīgas no komunikācijas. Mums nav saprotams, kāpēc jūs aizejat pagrīdē vai dodaties makšķerēt. Tāpēc, ka mums daudz dabiskāk šķiet satikties ar draudzenēm un papļāpāt.Visam, ko mēs dzīvē darām, gala rezultātā ir viens mērķis – sajust tuvību ar citiem cilvēkiem. Mums patiešām patīk sirsnīgas sarunas ar draudzenēm un filmas par tuvību un mīlestību. Un vēl mums ļoti gribās jūs sajust un zināt, ko jūt jūsu sirds.Mēs savas negatīvās emocijas izdzīvojam, runājot par tām. Tāpēc tad, kad redzam jūs drūmā stāvoklī, vēlamies iekustināt jūs sarunām (kaut gan jums tai pat brīdī gribās pabūt vienatnē). Un tad, kad mums ir smagi, mums vajag, lai ar mums parunātos.

Pateicība

Mēs, tāpat kā jūs, vēlamies justies vērtīgas un vajadzīgas. Mums ir svarīgi saprast, ka ikvienas pagatavotas vakariņas jūs pieņemat ar pateicību. Ka jūs novērtējat katru tīro kreklu savā skapī. Ka jums ir svarīgs tas, ka esam koptas un skaistas.
Mēs dievinām komplimentus, jo ar to palīdzību mēs jūtam, ka tiekam mīlētas. Ka jūs esat mums tuvi, mīļi un pateicīgi.Un ir svarīgi, lai šie komplimenti būtu daudzveidīgi un vērsti uz mūsu labajām īpašībām un lai tie būtu patiesi.Man, piemēram, ne īpaši patīk, ja mans vīrs saka, ka brokastis bija brīnišķīgas. Jo brokastis ir brīnišķīgas, bet kāds man ar to sakars? Un es varu pat nedaudz apvainoties, jo tās ne jau pašas pagatavojās. Bet, ja mans vīrs saka, ka es esmu pasaulē labākā pavāre, es kūstu. Jā, mēs esam spējīgas izkust no viena vienīgā jūsu pateiktā vārda. Tas varbūt ir dīvaini, bet tādas mēs, sievietes esam.

Drošība

Mēs esam neprātīgi jūtīgas. Pat tad, ja arī ārēji mēs esam uzbūvējušas biezas sienas un bruņas, iekšā vienmēr dzīvo maza trausla meitenīte. Un mums ļoti gribās, lai par mums rūpētos.Dažkārt ārēji mēs šķietam kā tanki, un jūs domājat, ka jūsu rūpes mums nav vajadzīgas. Taču bez tām mēs zaudējam savu sievišķību un skaistumu. Vairāk par visu pasaulē mēs sapņojam par to, lai par mums parūpētos.Mums šķiet, ka tas nemaz nav grūti – padot roku, izkāpjot no autobusa, atvērt durvis, palīdzēt nest somas, sagaidīt vēlu vakarā mājās no darba, grūtā brīdī uzklausīt…Iespējams, jums tas nemaz nav vienkārši – īpaši pēdējais. Taču mums tā patīk. Un par tādām rūpēm mēs esam gatavas gan jūs iedvesmot, gan dievināt. Vēl vairāk, mēs vēlamies pārstāt strādāt no rīta līdz vakaram un beidzot sākt radīt savās mājās.Radīt mājās harmoniju, mīlestības pilnu atmosfēru. Mēs ļoti vēlamies būt kopā ar saviem bērniem, gatavot brīnišķīgas ģimeniskas pusdienas un nopirkt jaunus aizkarus. Tāda ir mūsu daba – mēs vēlamies radīt un būt sievietes.Un, iespējams, jums šķiet, ka ne visas sievietes to vēlas. Taču ieskatieties viņai acīs un dziļi, dziļi jūs ieraudzīsiet šo mazo meitenīti, kurai tik ļoti patīk radīt pasauli ap sevi. Un par vīrieti, kurš dos mums iespēju radīt un neiet uz darbu, mēs esam gatavas atdot visu.

Tāda ir mūsu daba – atdot.

Avots: благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Mīlestība dod tev saknes

Marta-Bevacqua-Marta-Bevacqua

Tev var būt nauda, tev var būt māja, tev var būt sociālā aizsardzība, tev var būt rēķins bankā; nekas no tā nedos tev sakņu sajūtu. Tie ir tikai aizvietotāji, trūcīgi mīlestības aizvietotāji. Tie var atnest pat vairāk raižu un trauksmes, jo kā tikko tu atrodies fiziskā drošība – vai tas panākts ar naudas vai sociāla statusa palīdzību, tev rodas simtiem dažadu baiļu, jo šīs lietas tev var atņemt. Vai arī tu sāc uztraukties par to, ka vajadzētu lai tev pieder arvien vairāk un vairāk, tāpēc, ka prāta neapmierinātībai nav robežu….Jo patiesībā pašā pamatā visam bija vēlme pēc saknēm.

Mīlestība – lūk augsne, kas vajadzīga cilvēkam, lai laistu savas saknes. Tāpat kā koki iesakņojušies zemē, cilvēciskas būtnes sakņojas mīlestībā. Mūsu saknes ir neredzamas un nekas redzams tām nepalīdzēs…. Nauda ir redzama, māja redzama, sociālais statuss – redzams. Bet mums, kokiem ar neredzamām saknēm vajadzēs atrast kādu neredzamu augsni – sauciet to par mīlestību, sauciet par dievišķību, sauciet to par lūgsnu…. kaut kas līdzīgs: neredzams, netverams, nemateriāls, noslēpumains. Kaut kas tas, ko nevar noķert un paņemt rokās – gluži otrādi: vajadzēs tam ļaut noķert un paņemt rokās sevi.
OŠO – “365 meditācijas Šeit un tagad”
Foto: Marta Bevacqua
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Drošība nedrošībā

lotus-3112079_1920

Ja tu noslēpsi ziedu istabā, lai ne saule ne vējš nespētu to sasniegt, tu, iespējams, domāsi, ka esi to aizsargājis, taču tu to iznīcināsi, nogalināsi.

Protams, tu to visu dari ar vislabākajiem nodomiem, tāpēc, ka aiz mājas stūra ir pārāk daudz vēja, saules, lietus un tu vēlies aizsargāt maigo pumpuru. Un tā tu noslēpsi to savā istabā, aizvērsi logus un durvis un zieds nomirs.
Tas spēs atvērties tikai tad, kad to sasildīs saule, kad tas sāks dejot vējā, tas atvērsies tad, kad būs izpeldējies lietū un pēc tam, kad būs parunājies ar zvaigznēm. Zieds pieder vienotajam un atvērsies tad, kad tā saknes dziļi iesniegsies veselumā.
Cilvēks paliek pumpurā un viņa burvība paliek pumpurā tikai tāpēc, ka viņš pārāk rūpējas par savu drošību, baidās no briesmām, nestabilitātes, riska. Viņš tur sevi noteiktos rāmjos, tur ieslēgtu aiz biezām sienām. Un tā viņš arī paliek ieslēgts, ārpus dzīves.

Dzīve nevar būt droša, pretējā gadījumā tā nav dzīve. Baidoties par drošību, mēs zaudējam iespēju atvērties. Mēs zaudējam nemirstību dēļ savām bailēm no nāves. Pieņemt izaicinājumu un priecājoties par to, doties pretī briesmām, piedzīvojumiem – lūk, kas padara dzīvi brīnumainu, baudāmu. Un tikai drosmīgas Dvēseles zin, ko nozīmē Dievs. Es jums mācu drosmi, prasmi riskēt. Es mācu jums būt pilniem dzīvīguma.
OŠO “Rīta meditācijas”
Avots: sobiratelzvezd. ru
Tulkoja: GInta FS

 

Ir kaut kas vairāk, kas TEVI atbalsta

Džefa Fostera Jaungada vēstījums

seklas2

Mīļais lasītāj.

Mēs ieejam jaunā gadā un es vēlos Tev atgādināt, ko Tu vēl vari izdarīt: nomierināties, elpot, svētīt to, kas notiek šobrīd, šajā vienīgajā mirklī, kad mēs spējam patiešām būt kontaktā ar savam dzīvajām sajūtām ar savu ziņkārīgo, mīlošo, maigo apziņu….
Atceries: ja šis mirklis Tev šķiet “nepanesams”, viņš nekad nebūs pa īstam nepanesams, tāpēc, ka to rada kaut kas cits, kaut kas liels, kaut kas noslēpumains…

Atceries.
Sajūta pārstāj būt “nepanesama”, kad tu caur to elpo.
Tevi iecietīgāku dara tava elpošana. Tava klātesamība. Tava zināšana.
Tava gatavība padoties. Tava Mīlestība.
Jā, tas šķiet nepanesams, tāpēc, ka šobrīd tu par to domā.
Jā, sajūtas var būt ļoti sāpīgas, intensīvas, biedējošas un varenas. Tās var izsaukt tādas domas, kā: Tas mani nogalinās, es nespēšu to pārciest, tā ir par daudz, tas ir bīstami, riskanti, kļūdaini, tas ir nepanesami, neciešami…
Taču Tu to pārciet. Tu arī agrāk to pārcieti un arī tagad to pārcietīsi!
Pat tad, kad tas šķiet neciešami. Pat tad, ja Tu tici, ka nespēsi to paciest ne mirkli vairāk.
Tu paciet to. Šobrīd.
Tu paciet šo savu paša “nespēju” paciest šo momentu.
Tu ievēro?
Ir kaut kas vairāk, kas tevi atbalsta un palīdz Tev. Vai Tu šobrīd to jūti vai nejūti.
Es sevī esmu sastapis pašas “nepanesamākās” domas, sajūtas un jūtas. Tās bija: naids. Niknums. Terors. Bezgalīgi dziļas bēdas un vientulība.
Katru rezi, kad es pārvietojos tumšajā, “negatīvajā” materiālā, es jutu, ka tūliņ, tūliņ nomiršu. Un pazudīšu. Bet nepazudu.

Es ieraudzīju, ka esmu spējīgs pārciest pat visdziļāko un pašu traumējošāko iekšējo dzīvi.
Ka tā nav bīstama. Ka tā ir piepildīta ar Mīlestību. Labsirdību. Un nav radīta no nekā cita, kā vienīgi Gaismas.
Bezgalīgas pacietības. Bet tikai mirkli aiz mirkļa.
TIkai elpu aiz elpas.
Tikai TAGAD drošībā.
Tā kā uzsūc sevī momentu. Nesteidzoties.

Ar savu mīlošo klātesamību.
Es mīlu jūs, mani draugi.

Paldies par atbalstu 2018. gadā.
Novēlu jums jaunajā gadā labestību, nesteidzību un veselību.

Džefs
****
Lēnāk, mans draugs.
Nav nekādas steigas. Vasara nesteidzas pretī rudenim. Mazs zāles stiebriņš necenšas augt ātrāk par savu kaimiņu. Planētas slinki griežas savās orbītās. Šīs senais Visums nesteidzas.
Bet prāts, jusdamies tālu no veselā, grib saņemt visas atbildes tūlīt, grib visus risinājumus šodien, grib zināt, cik viss ir slikti. Viņš vēlas nonākt pie sev svarīgajiem slēdzieniem. Un gala rezultātā – visu kontrolēt.
Bet TU neesi PRĀTS. Prāts ir daļiņa no veselā, tas nevar atspoguļot visu veselo.

Tā kā lēnāk, mans draugs. Apzināti dziļi ieelpo! Uzticies tai vietai, kur tu atrodies, vietai ar nosaukumu “pagaidām atbildes nav” – ļoti vertīgajai neziņas vietai! Šī vieta ir svēta, jo tā ir 100% dzīve. Tā ir dzīves piepildīta, bagāta, sulīga un piesātināta.

Nesteidz mesties nākamajā dzīves ainā filmā ar nosaukumu “Es”. Esi šeit, Šajā vienīgajā no esošajām ainām “TAGAD”. Tagad – ir tā vieta, kur jautājumi atpūšas un radošie risinājumi aug.

Aizmirsti par pilnību. Aizmirsti par visiem centieniem izdarīt to “pareizi”. Lūk, kā Tu centies dzīvot: krīti ar seju pret zemi, pielec kājās, krīti atkal, totāli mēsli, atkal ciet neveiksmi ārpus ticības, par Tevi smejas, izsmej, ņirgājas, pat piesmej.

Un Tu zaudē to, ko uzskatīji par savu. Un, lūk,apskaujot visu šo nekārtību, viļoties savās ilūzijās un atmostoties realitātei, mīlot šo pilnīgo nepilnību, tu plaši atver savu sirdi un turpini dzīvot ar savu patiesību, neskatoties ne uz ko, bezbailīgi tiekoties ar katru svēto mirkli.

Tu nevari pieņemt to, kas notiek kā “pareizu”” un tieši tāpec tu nevari pieņemt to, kas notiek kā “nepareizu”: un ārpus šo jēdzienu robežām ir viss LAUKS.
Džefs Fosters
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis