Tavs vīrietis – Tavs spogulis

00

Ja tu izproti cilvēka dzīves jēgas būtību, tev būs daudz vieglāk iemācīties just pret viņu mīlestību, jo būs skaidrība par to, ka cilvēks manā dzīvē ir skolotājs un par to es viņam esmu pateicīga

Ne velti šis vīrietis ienāca Tavā dzīvē! Visa mūsu dzīve taču ir viena liela skola, bet mīlestība ir mācību priekšmets, kas jāstudē (un arī šeit ir eksāmeni). Un tieši ar vīriešiem pie mums atnāk pašas galvenās un bieži vien – pašas grūtākās macību stundas. Bet specialitāte ir viena – Mīlestība un Sevis Pieņemšana.

Mēs varam otram cilvekam dāvāt mīlestību tikai tad, kad pašiem tā ir. Mēs nevaram otram iedot to, kā pašiem nav.

Tavs vīrietis VIENMĒR IR Tavs SPOGULIS, atceries to!
Viņš atspoguļo tikai to, kas ir tevī.

Nesen es dzirdēju kādu sievieti sakām: “Es esmu gatava censties tikai dēļ tā vīrieša, kas ir manis cienīgs!” Tu sevi dzirdi?

Kas tas ir – cienīgs vīrietis?

Ikviens vīrietis, kuru tu pievelc, pievilki un vēl pievilksi, ir tieši TEVIS CIENĪGS VĪRIETIS. Jēdziens “cienīgs” ir ļoti relatīvs, jo katrs ir sava cienīgs. Tu esi tieši tā cienīgs, kas tev pievelkas.

Ja tev pievelkas tikai memmes dēliņi un bezgribas sliņķi, tas nav ne labi, ne slikti, tas vienkārši ir fakts, un nozīmē tikai to, ka tas ir tieši tas, ko tu esi gatava pieņemt savā dzīvē šodien – šeit un tagad. Vīrietis, kurš ienāk tavā dzīvē, kā spogulis uz āru projicē visas tavas iekšējās problēmas. Un tu šo zināšanu vari izmantot, lai paskatītos uz sevi no malas ar citām acīm.

Apskatīsim pašas izplatītākās situācijas:

Ja tavā dzīvē ienāk greizsirdis, tev nāksies mācīties pārorientēt savu seksuālo enerģiju radošumā, jo greizsirdīgs vīrietis nekad neienāks tās sievietes dzīvē, kura atstradājusi jautājumu par savu seksualitāti.

Kādu mācību nes sev līdzi vīrietis, kurš “palaiž rokas”?

Ja tavā dzīvē ienāk tirāns, vardarbīgs vīrietis, tev pienācis laiks sākt klausīties sevī, jo sievietes, kuras dzīvo ar tirāniem, tās ir tās sievietes, kuras vispār nesaprot, ko nozīmē robežas un tas pārvērtis viņas par upuriem. Viņas jūtas nelaimīgas, vientuļas un visu pamestas: ” Vīrs-tirāns, laiks ārā slikts, citiem dzīvē laime, bet mani  apdalījuši, droši vien tāds mans liktenis, ciest un mocīties.” Atbilstoši vīrietis ar savu uzvedību “noliek sievieti pie vietas”, vai arī māca šai sievietei sākt cienīt sevi, palīdz atjaunot viņas personības struktūru, izgaismo programmu “upuris”, māca atjaunot robežas un prasmi būt pašai. Citadāks vīrietis vienkārši nevarēs tādai sievietei iemācīt sākt ieklausīties sevī. Upurim ir nepieciešams sajust stipras sāpes, lai beidzot sagribētos kaut ko mainīt savā dzīvē.

Ja pie tevis atnāk vīrietis – alkoholiķis, atkarīgais, viņš arī nav vienkārši tāpat ienācis tavā dzīvē. Tu viņu esi izvēlējusies kada noteikta iemesla dēļ. Ko māca tads vīrietis?
Iedomāsimies, kā šādā pārī uzvedas sieviete: viņa vai nu pastavīgi to “zāģē”, ar ko pašā saknē “nozāģē” viņa vīrisķību, vai arī pastavīgi atrodas “nabadzītes” stāvoklī, kurai vairāk kā citiem nav dzīvē paveicies,.un, kurai visi kaut ko ir parādā. Vīrs – dzērājs, naudas maz un bērni bosiki. Vienas vienīgas skumjas un šausmas. Atbilstoši, šis vīrietis pirmajā situācijā sievietei māca sievišķību, “signalizē” viņai par to, ka tā ir nogalinājusi savu sievišķīgo dabu vai svarīgu sevis daļu, tieši tāpat kā viņas vīrietis sevi nogalina ar alkoholu, narkotikām un aiziet no realitātes. Vai arī otrajā situācijā, viņš viņai māca, kā iemīlēt sevi, pašcieņu, spēju uzņemties atbildību par savu dzīvi un notikumiem tajā

Ja tavā dzīvē ienācis memmes dēliņš, bez gribas, bez mugurkaula, kundziņš, tad tu, visticamāk esi sieviete, kas neprot atdot vadības grožus stiprā dzimuma rokās. Tu pati visu lem, tu visu zini, un centies mainīt citus. Tu neievēro, ka visi jūsu skandāli rodas no tā, ka vēlies mainīt cilvēku, un nekad viņā neieklausies. Un, protams, tagad tu noliegsi, ka tā ir.

Ja tavā dzīvē ienācis cilvēks, kurš tikai baro tevi ar solījumiem, bet pats regulāri “tusē” ar draugiem visās iespējamajās pilsētas/pasaules tusiņu vietās, kurš skaisti runā, bet tu – viņā iemīlējusies, nespēj pieņemt viņa manieres un gaidi to brīdi, kad viņš rimsies un beidzot jūs varēsiet sākt dzīvot mierīgu dzīvi. Tas nekad nenotiks. Tāds cilvēks ir ienācis tavā dzīvē lai tev pateiktu: “Sāc beidzot cienīt sevi! Kāpēc tevi apmierina tas, ka visu laiku ir jāpiemērojas? Es pazudu uz diviem mēnešiem, bet tu mani pieņem atpakaļ un notici maniem skaistajiem vārdiem? Tevi šeit neciena! Ja tu tagad  piemērojies man, pat tad, ja tavā dzīvē ienāks cienīgs vīrietis, kurš tevi iemīlēs, pēc kāda laika viņš pārstas tevi cienīt, jo tev galvā ir iesēdies ieradums pakārtoties kādam.”

Tādu attiecību scenāriju ir tūkstošiem, taču atgriezīsimies pie raksta sākuma.

Ko nozīmē frāze: “Es centīšos tikai cienīga vīrieša dēļ!”?

A priori, tev jācenšas ne kāda dēļ, ne kādam.

Jebkurās attiecībās tev jācenšas sevis dēļ, jo tavs uzdevums ir tava pašas attīstība.

Ja tavā dzīve ir vīrietis, tu godīgi sev pajautā, vai es esmu kāda cita cienīga? Un par kādām īpašībām man šodien būtu jāsaņem princis baltā zirgā? Tu taču saproti, ka princis diez vai būs kopā ar sievieti, kurai ir tūkstošiem dažādu kompleksu, māniju un tarakānu. Viss ir jāatstrādā. Parasti taču cilvēki nemācās braukt pie Ferrari stūres.

Ir tāds jēdziens “personības ēnas puse” – tās ir tās īpašības, kuras mēs sevī neapzināmies, neredzam, nepieņemam, tās mūsos ir, taču mūsu saprātam tās ir miglā tītas. Tādā veidā spoguļi mēdz būt tieši un atgriezeniski.

Tiešais spogulis: tā īpašība, kura tevi tracina citos, ir tevī pašā. Tikai tu to neredzi, negribi redzēt.

Piemēram: vīrs slinko, guļ dīvānā un neko nedara. Tas uzvelk, tracina. Tas nozīmē, ka šis slinkums ir tevī pašā. Tu arī esi slinka, tev ļoti gribas atgulties dīvānā un neko nedarīt, taču tu to nevari atļauties, jo tev bērnībā mācīja būt stiprai un nevāļāties tāpat vien. Tu vispār nekad tā neesi darījusi, tu dzīvo pastavīgā stresā, mūzīgā skrējienā darbs-mājas, bērni, skola, mazgāšana, tīrīšana u.t.t. Ko tas nozīmē? Tas nenozīmē, ka tev jāapguļas kopā ar vīru un jāpamet viss darāmais. Vienkārši pieņem: “jā, kaut kur dziļi manī ir tāds pats sliņķis, varbūt par lielāks sliņķis, kā mans vīrs.”, un atļauj šai īpašībai šad un tad izpausties. Sarīko sev labu atpūtu, aizej uz masāžu, apzināti paslinko un atslābinies. (Sievietei svarīgi būt atslābinātai).

Atgriezeniskais spogulis: atrodam īpašību, kura tevi vīrietī tracina un skatāmies, vai tevī ir pretējā īpašība šai – tracinošajai?

Piemēram – vājš vīrietis: tātad tas nozīmē, ka tu esi stipra, uzņemies parāk daudz, tātad tev ir jāiemācās būt vājai.

Bezatbildīgs vīrietis: tas nozīmē, ka tu esi hiperatbildīga, vēlies visu kontrolēt un nespēj atslābināties, uzticēties.

Vīrietis – melis. Tātad tu esi ieciklējusies uz taisnību, un tev pastāvīgi ir vajadzīgi pierādījumi un apstiprinājumi, nav ticības.

Skops vīrietis: tu, pirmkārt, pati esi skopa pret sevi, skopa mīlestībā, emocijās, skopa pret laiku.

Vai tev skaidrs ir šis princips?

Kad tu to visu apzinies sevī, tu, pirmkārt, pieņem šīs īpašības, kaut vai sāc tikai tās pieņemt. Bet, otrkārt, tu nostājies augstāk pār tām, saprotot, ka esi kaut kas vairāk. Kad mēs sevī atzīstam šīs īpasības, tad arī vīrieši mums blakus mainās, mainās viņu īpašības, vai arī tās pārstāj mūs tracināt.

Vispār jau pasaulē viss ir būvēts pēc spoguļa principa. Viss, kas mums apkārt ir mūsu atspulgs.

Ar citu cilvēku palīdzību tu vari ieraudzīt to, kas ir tevī.

Ja neesi apmierināta ar to vidi, kas ir ap tevi, ar savu ģimeni, darbu, tu neesi apmierināta pati ar sevi. Mūsu attieksme pret sevi sakrīt ar mūsu attieksmi pret apkārtējiem cilvēkiem. Savukārt, cilvēki atspoguļo mums mūsu pašu priekšstatus par sevi.

Kas iekšā, tas – arā.

Mūsu iekšējā pasaule pievelk citu cilvēku iekšējas pasaules. Tāpēc, ja visiem, kas tev apkārt ir slikti – skumjas, depresija, tātad tas pats notiek ar tevī pašā  Bet, ja tev apkārt cilvēki ir gaiši, mīloši, tas nozīmē, ka tu pati tāda esi. Viss ir ļoti vienkārši!

Strādā ar sevi – mainīsies viss tev apkārt, arī cilvēki.

To visu es rakstu ne tāpēc, lai tu justos vainīga, bet gan tāpēc, lai tu sajustu, ka sieviete var mainīt visu – protams tad, ja vina to grib. Un pat krāpšana laulībā nav patoloģija un alfonsi nav tabu.Tas ir tas, kas palīdzēs sievietei pārskatīt sevi, savas vertības un, gala rezultātā, palīdzēs pieņemt kādu lēmumu, ja viņa to gribēs.

Tu noteikti saprati, ka to mācību stundu pamatā, ko pasniedz mums vīrieši, ir atgriešanās pie savas sievišķās dabas, saviem pirmsākumiem. Tāpēc, ka vairumam sieviešu šādas problēmas ir (patiesībā tās ir kaitīgas vīrusu programmas, kas nodotas no paaudzes paaudzē). Vai nu mēs aizejam vīrišķajās enerģijās, un jebkurš vīrietis blakus tādai “dzelzs lēdijai” apgulstas uz dīvāna, vai apsēžas uz kakla, nodzeras, vai sāk iet pa kreisi. Vai nu mēs atrodamies upura pozīcijā, un gauzamies par savu grūto likteni, bet vīrietis spēlē tirāna lomu un dara mums pāri.

Patiesībā ar viņa palīdzību Visums mūs ved pie prāta.

Tieši ar šo un līdzīgu vīriešu palīdzību Visums mums saka: “Kļūsti par sievieti! Iemācies sevi mīlēt, iemācies cienīt savu dzīvi. Tu taču šeit esi nākusi ne tāpēc, lai ciestu! Tu esi SIEVIETE! Kur tekošs ūdens un vīrieša pieņemšana? Kur kaisles uguns? Kur pavarda siltums? Kur cieņa un mīlestība pret vīrieti? Kur gudrība un viedums? Kur skaistums, vieglums un prieks? Kur ticība? Lūk, tev piemērots vīrietis – tas ir tavs “trenažieris sievisķības atvēršanai”. Iemācies, lūdzu!”

Bet mēs to nedzirdam. Mēs pārtraucam attiecības, satiekam jaunu vīrieti, bet tur atkal tas pats. Mēdz būt vēl dramatiskāk. Un tā – auļiem pa apburto loku! Es vienmēr būšu par to, ka pārmaiņām jasākas no SIEVIETES. Viss sākas ar viņu, jo viņa ir telpa, Visums. Pirms novelt atbildību uz vīrieša pleciem, paskaties uz sevi – viņš ir tikai tavs spogulis!
Internetā ir ļoti daudz populāru lapu, kas māca, kā labāk manipulēt ar vīrieti, kā panākt to, lai viņš dāvina dārgas dāvanas. Es nerunāju par to! Es runāju par cieņu un mīlestību pret sevi, par ticību un spēju pieņemt vīrieti, par dzīvesprieku un laimes sajūtu, un gaismu dzīvē!

Jā, ir sāpīgi to dzirdēt un mainīt sevi. taču vēl sāpīgāk ir apzināties, ka ar savām vīrusu programmām un saviem aplamajiem uzstādījumiem, es bojāju savu dzīvi, es to sagrauju. Taču, lai cik dīvaini tas nešķistu SĀPES mums ir vajadzīgas. Es to sapratu tad, kad sāku strādāt ar sevi un sevi attīstīt. bet sāpes ir divu pieaugušu cilvēku, kuri būvē savu ģimeni, attiecību neatņemama sastāvdaļa.

Es zinu daudzus vīriešus un sievietes, kuri nevar pārciest sāpes, un kā tikko attiecībās sākas problēmas, viņi izlemj tās pārtraukt. Pēc brīža tie “lec” jaunās attiecībās, cerot, ka te noteikti viss būs savādāk un nevajadzēs ciest, taču viss sākas no jauna.

Sākumā viss ir ideāli (iemīlēšanas etapā), bet pēc tam neizbēgami sākas strīdi, domstarpības, kritika, dusmas, aizvainojums un atkal atnāk tās pašas sāpes, kas iepriekšējās attiecībās.
Tad saki, vai ir vērts skriet pa šo apli?

Vienmēr uzdod sev jautājumu: ko man māca šī situācija? Kādēļ tā notiek? Kas man no tās jaiemācās? Tad tava enerģija neaizplūdīs un tu atgūsi savus resursus.

Tad kāpēc mēs bēgam no sāpēm, vai uzskatām, ka tām nav jābūt?

Ļoti bieži, lai dzīve turpinātos, tajā skaitā – ģimenes dzīve, ir jāiziet cauri grūtībām (и огонь, и воду, и медные трубы), tā norūdīsies un kļūs stiprākas gan attiecības, gan tu pati, kā personība  Jebkuras attiecības ir sarežģītas. Ja sāksi tās ar domu, ka, nu jau es tagad varēšu atslābināties, baudīt un neko nedarīt to labā, tad vilšanās ir garantēta. Ir jābūt gatavai tam, ka grūtības būs, taču sagaidīt šīs attiecības kā iespēju kļūt tuvākiem, palīdzēt viens otram, mīlēt viens otru.

Mīļotais cilvēks nav tas ar kuru baudīt 100% visa kopā pavadītā laika. Mīļotais cilvēks ir tas, kura dēļ esi gatavs parvarēt jebkuras grūtības un mainīties. Tas, kuru tu pieņem pilnībā tadu, kāds viņš ir!

Autors: Aliana Veraiti

Tulkoja: Ginta FS

P.S.Arī manā dzīvē ir viss, par ko raksta autore – pilnīgi viss. Un šīs atklāsmes ir tik tuvas, brīžam ļoti sāpīgas, taču es turpinu atklāt sevī daudz kā jauna, interesanta, mācos sevi pieņemt ar visiem saviem tarakāniem un kompleksiem. Saprotu to, ka bēgt nav jēgas, jo, ja mājasdarbu neesi izpildījis, divnieks būs – pat tad, ja tas neparādīsies dienasgrāmatā 🙂
Veiksmi jums, mīlestību, pacietību, ticību un izdošanos!

Ginta

Mihails Ļitvaks: Tas viss, kas mums ir šobrīd, ir pats labākais

1

Četri “JĀ” laimei

Mēs visi vēlamies būt laimīgi un veiksmīgi. Kā to sasniegt? Lai būtu harmonijā ar sevi, ir jāiemācās pateikt “JĀ” vairākiem faktoriem.
Četri :JĀ” atgādina par pašām galvenajām un vienkāršākajām lietām mūsu dzīvē.
Pirmais “JĀ” ir jāpasaka visai Pasaulei, pieņemot to tādu, kāda tā ir.
Pasaulei nav emocionāla satura, tā ir tāda, kāda tā ir, bet ne tāda, kādu tu to sajūti, atkarībā no notikumiem tavā dzīvē.
Pasaulē ir labestība un ļaunums, laime un kataklizmas, tas viss ir jāpieņem, to visu ir jāapzinās un nevajag baidīties. Absolūti visi notikumi, kā labie, tā arī ļaunie – ir mūsu realitāte, un baidīties no tās ir bezjēdzīgi. Tas viss notiek ar mums un bez mums.
Otrais “JĀ” ir jāpasaka Dzīvei.
Dzīve, tāpat kā pasaule, ir jāpieņem kopā ar visām tās īpatnībām, plusiem un mīnusiem. Dzīvē notiek gan briesmas, gan nodevības, apmāns, bet tā ir tikai daļa no visa, kas veido mūsu esību. Bez tā visa ir vēl ļoti daudz dažādu aspektu, un tie visi kopā veido mūsu dzīvi. Mums šodien var piederēt viss, bet rīt nebūt nekā, taču tās ir tikai dažādās mūsu dzīves izpausmes. Katra neveiksme – ir notikums, kas jāpieņem,un kā dēļ nav jāsatraucas.
Te īsti vietā ir sena ķīniešu pritča par viedo vīru un balto zirgu.
Kādā ķīniešu ciematā dzīvoja vecs vīrs. Viņš bija nabadzīgs un vienīgais, kas viņam piederēja, bija brīnisķīgs balts zirgs. Pat bagātnieki un karalis vēlējās no viņa to atpirkt, taču vecais vīrs teica, ka nevienam to nepārdos, jo draugus nedrīkst pārdot. Taču vienā rītā viņš savu zirgu stallī vairs neatrada. Daļa ciema ļaužu viņam juta līdz, daļa slepeni priecājās. Cilvēki sprieda: kāda briesmīga nelaime, pazaudēt vienīgo, kas pieder. Taču vecais vīrs to visu uztvēra mierīgi.
Pagāja vairākas dienas un zirgs atgriezās, līdzi atvedot vairākus skaistus zirgus. Daļa ciema ļaužu priecājās, daļa skauda. Tagad visi apsprieda, kā gan vecajam paveicies, ka nelaime līdzi sev atnesusi tādu lielu laimi. Un tikai pats vecais vīrs neko par to netaica, un bija mierīgs, vienkārši pieņēma visu tā, kā tas ir.
Vienīgais vecā vīra dēls sāka iejāt jaunos zirgus. Neveiksmīgi zirgam palīdēja kāja, un dēls nokrita, un salauza abas kājas.. Un atkal daļa ciema ļaužu juta viņam līdz, bet daļa klusībā priecājās. Tikai vecais vīrs atkal palika mierīgs.
Pēc nedēļas valstī sākās karš, un visus jaunos vīriešus iesauca armijā, izņemot vecā vīra dēlu, jo tam bija salauztas kājas. Un atkal ļaudis runāja, ka nelaimi nomainījusi laime, ka vecajam vīram paveicās. Taču vecais vīrs bija gudrs un teica, ka dzīve ir jāpieņem tāda, kāda tā ir un viss ir Dieva rokās, un mūsu uzdevums ir to nodzīvot, nesodot , neapspriežot, bet pieņemot visu, kā tas ir. Nosodīt nozīmē, neattīstīties. Dzīve, tas ir viens brīnumains un garš ceļojums, kurā nedrīkst apstāties.
Trešais “JĀ” ir pieņemt sevi – ļoti svarīgi to izdarīt ikvienam no mums.
Tas nav viegls solis, tašu ir pa spēkam ikvienam. Apzinies sevi šobrīd un pieņem tādu, kāds esi – ar visām savām problēmām, priekiem un bēdām, uzvarām un zaudējumiem, mīlestību un naidu. Tas viss esi tu. Un nevajag censties neko tēlot – tikai pieņemt. Kad cilvēkam neizdodas to izdarīt, viņš var ierauties sevī, pārstāt normāli komunicēt ar citiem, tātad attīstīties. Citos gadījumos, kad cilvēks nav sevi pieņēmis, viņš cenšas spēlēt lomu, kuru pats sev izdomājis, tēlojot to, kas patiesībā nav.
Ceturtais “JĀ” ir jāpasaka Šim Mirklim.
To nav nemaz tik viegli izdarīt, jo mēs bieži vien lidināmies mākoņos, sapņojam par skaistāku dzīvi, ceļam gaisa pilis, un aizmirstam par to, ka dzīve notiek šeit un tagad. Mēs aizmirstam par to, ka tas viss, kas mums ir šobrīd – visi notikumi, grūtības, cilvēki, lietas, darbi ir paši svarīgākie, labākie un vajadzīgākie tieši šobrīd. Un tas viss ir jāpieņem un jāiemīl bez nosacījumiem.
Visi četri “JĀ” māca mums mīlestību, labestību, būt harmonijā ar sevi un pasauli, atgādina par vienkāršākajām lietām, kas palīdzēs mums būt laimīgākiem un priecīgākiem.

 

Neaizmirsti katru dienu pateikt “JĀ” Pasaulei, Sev, Šim Mirklim un katra diena tev dāvās daudz patīkamu emociju.
Autors: Mihails Ļitvaks
Tulkoja: Ginta FS

Mūsu bērni – vissvarīgākie viesi

11
Ir neierasti runāt par viesmīlību attiecībās starp vecākiem un bērniem. Tomēr pašos kristietības pamatprincipos ir ielikts tas, ka bērni nav mūsu īpašums, kuru pārvaldām, bet dāvana, kas jālolo un jāsaudzē. Bērni ir vissvarīgākie viesi. Viņi ienāk mūsu mājās, prasa mūsu uzmanību, paliek ar mums uz kādu brīdi, un pēc tam pamet mūs, lai ietu savu ceļu.
Bērni ir tie paši svešinieki, kas mums jāiepazīst. Viņiem ir sava pasaule, savs ritms, sava labestības un ļaunuma ietilpība. Viņus nevar izskaidrot, paskatoties uz vecākiem. Nav jau nekāds brīnums, ka daudzi vecāki par saviem bērniem saka: “Kādi viņi visi atšķirīgi, Skatoties uz viņiem, mēs varam tikai brīnīties.” Tēvam un mātei bieži vien labāk kā draugiem ir redzams, cik ļoti viņu bērni atškiras no viņiem pašiem un viens no otra. Bērnos ir kādi apslēptie dārgumi, kāda ķīla, kas jāatklāj pasaulei, audzinot viņus viesmīlīgā mājā. Ir vajadzīgs ielikt ļoti daudz laika un pacietības, lai mazais svešinieks patiešām sajustos mājās.
Nav nekāds brīnums, ka vecakiem nākas iemācīties mīlēt savus bērnus. Mēdz gadīties, ka tēvam vai mātei nākas atzīt, ka viņi nejūt īpašu pieķeršanos savam bērnam, ka vinš viņiem ir svešs.
Tā notiek ne tāpēc, ka bērns ir negribēts, bet tāpēc, ka mīlestība nerodas automātiski. Tā izriet no attiecībām, kam jāaug un jāattīstās. Var teikt, ka mīlestība starp vecākiem un bērniem kļūst pilnīga tad, kad tie ir spējīgi ieraudzīt viens otrā brāļus – vienas cilvēku dzimtas locekļus. Tad vecumu atsķirība, spējas un uzvedība pazūd, salīdzinājumā ar to, kas tos vieno.
Ko tad vecāki var dot saviem bērniem? Mājas – to vietu, kur tos pieņem, kur tiem ir iespēja augt un iemācīties to, kas ir labs un kas ļauns.Tā ir vieta, kur bez bailēm var uzdot jebkurus jautājumus un iepazīt dzīvi visos tās veidolos, nebaidoties būt atstumtam. Tā ir vieta, kur bērnam iemācīties klausīties savā sirdī un iegūt to iekšējo brīvību, kas ļaus viņam, pametot savas vecāku mājas, doties uz priekšu. Viesmīlīgas mājas – tā ir telpa, kur vecāki un bērni atklāj viens otru, atver viens otram savus talantus, kur tie kļūst par brāļiem un atbalsta viens otru ne tajā vieglākajā dzīves ceļā.
Apziņa, ka bērni ir mūsu viesi, dod atvieglojumu, jo daudzi vecāki cieš, izjūtot vainas apziņu savu bērnu priekšā, domājot, ka nes atbildību par grūtībām viņu dzīvē.
Kad dēls vai meita izvēlas saviem vecākiem svešu dzīvesveidu, rodas mokoši jautājumi: “Ko mēs izdarījām ne tā? Kas bija jādara savādāk, lai novērstu to, kas notiek?” Tomēr bērni nav marionetes, kurus jāvada, un – ne dzīvnieki, kurus var izdresēt. Viņi nav īpašums, par kuriem mums jāatbild, bet gan viesi, kurus priecīgi jāsagaida.
Vecāku grūtības slēpjas tajā, ka bērni jāizaudzina tādā brīvībā, kas ļaus viņiem nostāties uz kājām – fiziski, intelektuāli un garīgi, un doties savu ceļu. Vecākiem vienmēr būs kardinājums pielipt saviem lolojumiem, izmantot viņus savu vajadzību apmierināšanai, vai paturēt viņus savā tuvumā, liekot noprast, ka tie viņiem ir pateicību parādā. Protams, ir ļoti grūti tā vienkārši palaist savu bērnu pasaulē, pēc tik ilgiem mīlestības un darba gadiem, kurus esam ielikuši viņu audzināšanā. Taču, ja atgādināsim sev, ka bērni ir tikai viesi, kuriem ir sava dzīve, ar kuru mēs nedrīkstam manipulēt, mums būs vieglāk viņus pavadīt ar mieru un svētību.
Labs saimnieks ne tikai ar godu sagaidīs savus viesus, rūpējoties par viņiem, bet arī viegli atlaidīs brīdī, kad tiem būs vajadzība iet.
Autors: Henrijs Nouvens “Izpratne. Trīs posmi garīgajā dzīvē”
Tulkoja: Ginta FS

Kā mēs pievelkam citu cilvēku problēmas

654

1. Cilvēki bieži mīl dāvināt, palīdzēt, atsaukties, dot padomus.

Ir tādi cilvēki, kuriem ir plaša sirds – liela, skaista, atsaucīga, līdzjūtīga un jūtīga. Viņiem no visas sirds gribās palīdzēt un atvieglot visas pasaules ciešanas, vismaz to cilvēku ciešanas, kurus tie satiek savā ceļā. Tādiem atsaucīgiem cilvēkiem šķiet, ka, ja iedosi lūdzējam to, ko viņš lūdz, vai ko viņam tik ļoti vajag, tad šis cilvēks noteikti kļūs kaut nedaudz laimīgāks.

Un, lūk, tādi cilvēki, stundas neskaitot, un savas vajadzības neievērojot, no visas sirds cenšas padarīt citus kaut nedaudz laimīgākus. Taču bieži vien pateicības vietā notiek scenārijs, kas līdzinās pasakai par zelta zivtiņu. Cilvēks, kuram uzdāvinājām karieti vai māju u.t.t., sagrib ko vairāk un arvien vēl uzstājīgi paliek savā nelaimīgajā stāvoklī. Bet tagad jau pieprasa, lai viņam uzdāvinātu pili.Tas notiek tikai tāpēc, ka patiesībā cilvēks nav gatavs pieņemt, izmantot un valdīt pār to, kas viņam tiek uzdāvināts.

2. Pasaulē ir pietiekami daudz labumu un katram varētu būt tik daudz, cik vien viņš ir gatavs pieņemt.

No šī punkta izriet, ka sajūtas, kas ir cilvēkam – nepietiekamības, nelaimes, trauksmes, nemiera un baiļu un citas ciešanas ir tikai mehāniski Visuma instrumenti, kas mudina cilvēku pieaugt, nobriest, attīstīties, apmācīties, lai pēc tam tas atrastu savu individuālo ceļu dzīvē.

Jā, protams, būtu brīnišķīgi, ja jau pašā bērnībā vecāki mums iemācītu būt laimīgiem un labi izprast savu negatīvo stāvokļu iemeslus. Taču to mums iemācīt varetu tikai vecāki, kuri paši ir laimīgi. Taču lielākā daļa no mūsu vecākiem tā arī nav iemācījušies šo galveno dzīves mākslu – dzīvot laimīgi saskaņā ar sevi un pasauli.

Un tāpēc mums pašiem patstāvīgi nākas mācīties, pārvarot jau bērnībā ieliktos uzstadījumus un programmas.

Iesākumā ir ļoti liela vēlme saistīt laimi ar materiālajām vērtībām un tāpēc sabiedrībā ideja par laimi vienmēr tiek saistīta ar materiālo. Jau vēlāk, noejot noteiktu ceļa posmu, cilvēks sāk vēlēties ko vairāk, ko augstāku un ideja par laimi tad projicējas uz kādiem garīgiem pārdzīvojumiem. Taču, kā atklājas, ne vienā ne otrā nav patiesa prieka un laimes sajūtas.

Tāpēc, dodot cilvēkam to, par ko viņš raizējas un kā trūkuma dēļ cieš, mēs atņemam viņam daļu no vērtīgajiem pārdzīvojumiem un satikšanos pašam ar sevi – īsto. Šķiet gan, ka, atvieglinot viņa smago nastu mēs, pēc idejas, padarām viņu laimīgāku. Taču gala rezultātā kopējā pasaules kartē sanāk, ka tas, ko kāds kādam iedeva neīstajā laikā, iedeva bez prasīšanas, bez sabalansētas apmaiņas – ir atņēmis šim cilvēkam viņa vērtīgos pārdzīvojumus un iespēju mācīties.

3. Tas, kurš dod otram, vadoties no līdzjūtības, lai atvieglotu ciešanas un vēlas otru cilvēku padarīt laimīgāku, patiesībā neredz un nesaprot cilvēka esošā stāvokļa vērtību.

Tādā veidā pats rada sev nepieciešamību izdzīvot tādu pašu stāvokli, lai izprastu tā vērtību un pārstātu “atvieglot” tadus stāvokļus citiem cilvēkiem. Es to saucu par līdzcietības vai nepareizas līdzcietības slazdu.

Tas nozīmē, ka tikai labu nodomu vadīti, cenšoties mazināt citu cilvēku ciešanas, mēs otrā cilvēkā “palīdzam” attīstīt skopumu, mantkārību, vēlmi saņemt (bez gatavības labumiem), kurus saņemam, tālāk tas provocē pieprasīt arvien vairāk no devēja. Tādā veidā nepareiza dāvināšana, mīlestības un pateicības vietā rada ko gluži pretēju un cilvēkā, kam dāvina sajūtu, ka viņš pats nespēj tikt galā ar savu dzīvi.

Protams, ka šī līdzcietība un dāvināšana “vienkārši tāpat vien” agri vai vēlu beidzas ar to, ka cilvēks vairs nevar sponsorēt otru – gan ar savu enerģiju gan materiālajām vērtībām. Dāvinātājam rodas aizvainojuma sajūta attiecībā uz apkārtējiem, nav vairs spēka, sāk trūkt arī materiālo vērtību, kuras tas agrāk  izdāļājis. Tātad pats nonāk situācijā, kurā vēl nesen bija tas cilvēks, kuru viņs sponsorēja.

Aizvainojuma sajūta rodas, lai uz kādu laiku pārtrauktu nepareizās dāvināšanas plūsmu (mīlestības, enerģijas, sirds), tā kā pats cilvēks visu dara aiz labas sirds, taču pats neredz savas rīcības sekas.

Aizvainojuma mehānisms nostrādā tāpēc, lai pasargātu devēju no nesabalansētas apmaiņas ar vērtībām, iemācītu viņu novērtēt savu resursu vērtību un pareizu piegājienu dāvināšanai. Bet enerģijas un dzīvības spēku izsīkums ir vienkāršas sekas nepareizām attiecībām.

Pēc kāda laika cilvēks atkopjas, iziet no deficīta situācijas, sajūtas līdzsvarā un atkal atveras. Šajā momentā ir ļoti svarīgi saprast līdzcietības principus un sākt cienīt cilvēku dažādos stavokļus, kuros tie atrodas. Ir jāiemācās veidot harmoniskas attiecības ar līdzcilvēkiem.

Sabalansētas un harmoniskas attiecības veidojas, pamatojoties uz cieņas un līdzvērtīgas apmaiņas ar materiālajām un nemateriālajām vērtībām. Svarīgs nav daudzums, bet gan vērtība un līdzsvars tam, ar ko cilvēki apmainās.

Par stāvokļiem.

1.   Ikviens stāvoklis, kurā cilvēks atrodas ir pareizs un harmonisks viņam.

2.   Nevajag domāt “cik man gan būtu slikti tādā stavoklī” vai “kā gan es pats ar šādu situāciju tiktu galā!” Tas ir žēlums – tātad piekrišana tam, ka cilvēks ir netaisnīgā situācijā. Un tā jau ir neuzticēšanās Augstākajiem Likumam.

3.   Palīdzēt var:

  • Ja lūdz, jautā, vēršas pie jums.
  • Ja izmantojam prasmes, iedvesmojam vai viešam skaidrību cilvēkam, kuram vajadzīga palīdzība, lai tas patstāvīgi varētu atrast izeju no radušās situācijas un sāktu darboties. Tikai nedarīt kaut ko otra cilvēka vietā.
  • Ja cilvēks, kurš lūdz ir gatavs apmaiņai par to, ko saņems. Apmaiņa var būt materiāla vai nemateriāla.

Par līdzcietību.

Patiesa līdzcietība nevēlas neko atvieglot vai izmainīt. Patiesa līdzcietība nāk no zināšanas-sirdsgudrības un redzējuma, kas nozīmē tikai vienu – iemācīties pašam būt laimīgam un dzīvot harmonijā ar sevi un pasauli. Un tad pats no sevis atradīsies veids, kas iedvesmos un motivēs citus būt laimīgiem.

Noslēgumā.

Palīdzēt drīkst un vajag:

1. Kad lūdz un ir gatavi reāli kaut ko atdot, lai saņemtu pretī to, kas ir svarīgi un ko patiešām vajag.

2. Kad sāk pielietot un izmantot to, ko saņēmuši.

3. Īstajā laikā iedvesmot, pastastīt kādu pareizu stāstu, kas palīdzēs cilvēkam radīt viņā ticību gaišajam un palīdzēs atrast izeju no esošās situācijas.

4. Palīdzēt iemācīties cilvēkam kādas vērtīgas un vajadzīgas prasmes, kas nākotnē tam palīdzēs tikt galā ar sarežģītām situācijām.

Autors: Ada Džalalova

Tulkoja: Ginta FS

Tikai labu!

meditacija

Tas ir jau sen zināms, ka mēs iegūstam tā cilvēka īpašības, par kuru domājam un pēc tam – arī runājam. Tāpēc pat rietumu psihologi rekomendē runāt par veiksmīgiem un harmoniskiem cilvēkiem. Taču, jo vairāk mūsos egoisma un skaudības, jo grūtāk mums par kādu runāt labu. Mums jāiemācās nekritizēt, jo tas, kurš mūs kritizē, atdod mums savu labo karmu un atņem mūsu slikto. Tāpēc Vēdās vienmēr runā par to, ka tas ir labi, ja mūs kritizē.
Kā mūsu runa atsaucas uz mūsu karmu? “Mahabharatā” teikts: ja tu esi ko nolēmis izdarīt, nevienam par to nesaki. Kā tikko tu par to esi pateicis, par 80% samazinās varbūtība, ka tas notiks, īpaši, ja esi ar to padalījies ar skaudīgu un nenovīdīgu cilvēku.

Kāpēc cilvēki, kuri runā maz, bet pardomāti, sasniedz vairāk? Viņi nezaudē savu enerģiju.

Cits pavisam vienkāršs noteikums, kas saistīts ar mūsu runu, – ja mēs esam otram ko labu izdarījuši, bet pēc tam ar to palielījušies citiem, šajā momentā mēs zaudējam labo karmu un visus sava labā soļa augļus. Lielībnieki maz ko sasniedz. Tāpēc mums nekad nevajadzētu lielīties ar saviem sasniegumiem, jo mirklī, kad to darām, mēs zaudējam visus augļus, ko esam sastrādājuši.

Māceklis pieiet pie meistara un jautā:
– Meistar, jūs iesakāt dzīvot ar atvērtu prātu (open mind). Taču tas nozīmē, ka viss prāts vienā mirklī var aizlidot? Vai tā ir?
– Tu vienkārši stingri aizver muti un viss būs labi!  Atbild Meistars.

Domas nosaka runu, tāpēc ļoti svarīgi ir nedomāt sliktu ne par vienu. Jo vairāk mūsu galvā haotiskas domas, jo vairāk tās izpaužas mūsu runā un mūsu runa ir nesakārtotāka.

Tas, kurš skaidri domā, skaidri arī runā.

Ir vēl viens līmenis – iemācīties pieņemt kritiku. Viena no prāta īpašībām ir tā, ka tas spējīgs sevi attaisnot jebkurā situācijā.

Jo zemāks cilvēka attīstības līmenis, jo vairāk attaisnojumus jūs no viņa dzirdat.

Pat izdarot visbriesmīgāko noziegumu, tāds cilvēks, pat nesarkstot, prot sevi attaisnot. Viens no galvenajiem augsta līmeņa personības rādītājiem, ir prasme mierīgi uzklausīt kritiku un netaisnoties. 

Sapratīgas runas noteikumi. 

Alā meditē trīs jogi. Pēkšņi viens no viņiem izdzird kādu skaņu. Šķiet, ka tas ir kāds dzīvnieks. Viens jogs saka – ta bija kaza. Paiet gads. Otrs atbild – nē, tā bija govs. Paiet vēl gads un trešais jogs saka – ja jūs nepārtrauksiet savu strīdu, es jūs pametīšu.

Pirmais saprātīgas runas noteikums: pirms pateikt ko asu, noskaiti līdz 10.

Tas var izklausīties muļķīgi. Sākumā mēs diez vai varēsim noskaitīt līdz 3, taču, ja atbildēsi pēc nelielas pauzes, tava atbilde būs daudz saprātīgāka. Tas tāpēc, ka pirmais, kas iešaujas prātā, kad mūs kritizē vai rāj, ir vēlme taisnoties vai asi atbildēt. Tāpēc mums jāiemācās 5-10 sekundes padomāt, pirms atbildēt. Šī pauze izdarīs vēl vienu labu lietu: atvēsinās sakarsētās emocijas.

Cilvēks, kuram ir svarīga pašrealizācija, runā maz un pārdomāti. Ja lasām slavenu cilvēku biogrāfijas, saprotam, ka daudzi no tiem runāja maz, nekad neatbildēja uzreiz, kad viņus apvainoja vai kritizēja, un necentās atbildēt dusmās. Viņi atlika sarunu uz nākamo dienu vai vispār uz brīdi, kad kaislības būs norimušās. Jo zināja, ka naids, dusmas un aizkaitinājums ietekmēs runu un sekas būs bēdīgas, var gadīties – pat neatgriezeniskas.

Otrais saprātīgas runas noteikums – nevajag krist galējībās.
Dievs mums parādās sīkumos, bet Sātans – galējībās.
Nav vēlams dot solījumu: “būšu mēma kā zivs.” Īpaši, ja pēc dabas esi spilgts ekstraverts – tas var tev tikai kaitēt. Ja tava psihofiziskā daba ir daudz runāt, tad runā tā, lai cilvēki, ar kuriem tu runā, saņemtu maksimāli daudz labiuma no tavas runas. Tāpēc esi atvērts un labvēlīgs un, galvenais, dzīvo apzināti. Ir ļoti svarīgi atcerēties, ka mūsu līmeni var noteikt pēc sīkumiem, pēc it kā nesvarīgām darbībām – kā mēs atreaģējām uz rupjībām veikalā, kādas emocijas mūs piepilda, kad mūs “nepelnīti” kritizē u.t.t.

Trīs runas līmeņi.

  • Cilvēkam, kurš atrodas augstā garīgā līmenī, sirds skaidrībā, brīdī, kad kāds par kādu citu ko sliktu saka, var fiziski kļūt nelabi. Viņš var fiziski sajusties tā, it kā kāds viņu būtu aplējis ar netīrumiem. Tāds cilvēks patiesību vienmēr saka ar patīkamiem vārdiem. Viņš apzināti izvēlās katru vārdu un ar katru vārdu šajā pasaulē ienes harmoniju. Viņa runā vienmēr ir daudz neaizvainojoša humora, ļoti bieži, veltīta pašam sev. Tadi cilvēki visbiežāk ir veseli un laimīgi.
  • Kaislīgi cilvēki ir ļoti jūtīgi, arī pret kritiku, ko viņiem velta. Viņi ar lielu prieku stundām ilgi var runāt par tēmām, kas saistītas ar seksu, naudu, ekonomisko izaugsmi, politiku, pirkumiem. Viņi var daudz runāt par sevi – labo, apspriest citus. Viņi parasti runā ātri. Viņu humors ir nedaudz vulgārs, parasti saistīts ar seksu. Sarunas sākumā viņi parasti jūtas iedvesmoti un apmierināti, bet pēc tāda veida sarunām, sajūt pretīgumu un iztukšotības sajūtu. Un, jo augstāks apziņas līmenis, jo spēcīgāka šī sajūta. Tāds runas stils ved arvien tuvāk degradācijai visos līmeņos.
  • Tie, kuri garā ir tumsonīgi, atšķiras ar to, ka viņu runa ir pilna apvainojumiem, pretenzijām, nosodījuma, draudiem un necenzētiem vārdiem u.t.t. Visi viņu vārdi ir pilni dusmām un naida. Kad tāds cilvēks atver muti, rodas iespaids, ka istabu piepilda nepatīkama smaka. Tāpēc, ja tādam cilvēkam sakām ko labu par kādu, viņš var arī saslimt. Tādi cilvēki gan apzināti, gan neapzināti provocē citus, cenšoties citos izsaukt naida, aizkaitinājuma un skaudības enerģiju, jo ir noskanoti uz šī viļņa un barojas no sīm zemajām enerģijām. Viņu humors ir melns, pilns ļaunuma, ņirgāšanās un prieka par citu cilveku nelaimēm. Viņi dzīvo ilūzijās. Tādus Visums ārstē ar smagiem likteņa triecieniem un slimībām. Ar tādiem blakus dzīvot nav iespējams.

Ļoti reti gadās sastapt cilvekus, kuri pastavīgi atrodas tikai vienā līmenī. Visbiežāk mēs sastopam jauktos tipus un arī cilvēka tips ļoti ātri var mainīties.

Tas ir ļoti atkarīgs no: 
1) Vides, kuru izvēlamies – darba vieta, atpūta. Piemēram, esot kopā ar kaislīgu cilvēku, mēs jau pēc īsa brīža varam atklāt, ka paši ļoti aktīvi esam iesaistījušies politiskā diskusijā. Kaut arī vēl pirms paris minūtēm, mums nebija nekādas daļas gar politiķiem.

2) Vietas. Piemēram, kazino, nakts klubos, alus bāros un citās līdzīgās vietās. grūti iedomāties runas par garīgām tēmām. Ja vieta “piesūkusies” ar kaislībām, uzdzīvi, runa būs atbilstoša.

3) Laika. Piemēram laiks no plkst. 21:00 līdz 2:00 naktī, ir laiks, kad gribas doties uz kādu izklaides vietu, noskatīties kadu ne īpaši garīgu filmu, parunāt par kādām pikantām tēmām. Ne velti tautā saka: “Rīts gudrāks par vakaru.” Sen jau tas ir novērots, ka tas, par ko runājam vakarā, īpaši, ja pieņemam kādus lēmumus, no rīta bieži šķiet nepatiesi vai nākas to nožēlot. Tāpēc ir vērts ievērot vienu vienkāršu noteikumu –  nekad nepieņemt lēmumus vakarā un pēc iespējas mazāk vakarā runāt – tas darīs mūsu dzīvi daudz laimīgāku un pasargās no nepārdomātiem lēmumiem un nelaimēm.
Un nav nejauši tas, ka šājā laikā visa daba guļ. Vai gan esat dzirdējuši putnu dziesmas šajā laikā?
Nedēļas beigās vari veikt testu – kāda runa dominēja šīs nedēļas laikā.
– Ja labestīga un mierīga, tad pamazām ievērosim, ka mūsu dzīvē ienāk laimes sajūta un harmonija.
– Ja kaislīga un garā tumsonīga, tad vienīgais, kas mūs sagaida, ir slimības un nelaimes.

Ļoti svarīgi ir izvairīties no PRETENZIJĀM.
Pirmais solis ceļā pie mīlestības ir pateicība. Šajā pasaulē reti kurš ir pateicīgs. Pārsvarā visiem ir kādas pretenzijas – vai nu slēptā vai atklātā veidā. Taču ir vērts atcerēties, ja mēs cilvēkam nepasakāmies, mēs visticamākais, sāksim kritizēt un vērsīsimies pie viņa ar kādām pretenzijām, pat neapzinoties to, ka tā darām.
Kalpošana nav kāda fiziska palīdzība. Pirmkārt tas nozīmē, ka palīdzam cilvēkam attīstīt Dievišķo apziņu, uzdāvināt viņam savu mīlestību, palīdzēt pietuvināties Dievišķajam.

Viss, ko mēs darām bez mīlestības, nes vienas vienīgas nelaimes, lai cik arī tas cēli ārēji izskatītos. Skolotāji māca:  ka ik sekundi mēs vai nu pietuvojamies Dievam, vai attālinamies no Tā. Katra situācija ir mācību stunda, un ir svarīgi pateikties Dievam par katru mums sūtīto situāciju.

Dievs mums vēl TIKAI labu un katra mūsu dzīves sekunde ir vērsta uz mūsu apmācību.

Kā tikko mūsos parādās pretenzijas, mūsu sirds centrs bloķējas.
Visizplatītākās ir pretenzijas pret likteni, apkārtējiem, ģimeni, neapmierinātība ar sevi un pasauli. Pretenzijas izpaužas ne tikai vārdos – arī domās, balss tonī, komunikācijas stilā un attieksmē pret dzīvi.

Katra situācija mums tiek dota, lai mēs strādātu ar sevi:

  • Jo mazāk harmoniski mēs esam, jo vairāk saspringti un jo smagākas dzīves mācību stundas mēs saņemam.
  • Bet, kā tikko mēs pieņemam situāciju, notiek atslābināšanās un problēmsituācijas ātri atrisinās.

Ajūrvēda saka: tu nevarēsi atbrīvoties no slimības, ja nepieņemsi to. Tas ir pirmais solis uz dziedināšanu un jebkuras problēmas atrisināšanu.

Tā ir pilnīga iekšēja situācijas pieņemšana kā Dieva labvēlības apzināšanās. Ir jāpieņem šī situācija iekšējā, ne – ārējā plānā, un tad slimības pazudīs un problēmas ātri atrisināsies. Ja mēs situāciju nepieņemam, tad 90% mūsu enerģijas aizies uz “pārdzīvojumiem”. Mūsu organisms spēj tik galā ar jebkuru slimību. Tāpat mēs spējam tikt galā ar jebkuru problēmu un iziet no tās kā uzvarētājs.

Ja mums tiek dots kāds pārbaudījums, tātad mēs varam ar to tikt galā. Dievs nedod pārbaudījumus lielākus par to, ko spējam panest.

Un tāpēc pretenziju vietā labāk iemācīties būt pateicīgam par visu un visiem. Jo pretenzijas – tas ir pirmais solis uz slimībām un nelaimēm. Tev pašam jāatseko tas, cik tevī ir pateicības un cik – pretenziju pret pasauli un apkārtējiem. Apzinoties to, tu sapratīsi, ka pateicības ir daudz mazāk, kā pretenziju. Visas pretenzijas ģenerē prāts un melīgais ego.
Ikvienas pretenzijas daba ir destruktīva, tās apēd mūsu enerģiju un nocietina sirdi. Patiesa pazemība nozīmē to, ka mēs pieņemam jebkuru situāciju. Daudzi to saprot savādāk: iesita pa vienu vaigu, pagriez otru. Tas vairāk attiecas uz iekšējo stāvokli.

Mēs pieņemam jebkuru likteņa dāvanu, lai kāda tā arī būtu. Un tāpēc ir labi, ja pēc iespējas biežāk prātā vai skaļi, mēs atkārtojam: “It visā ir Dieva mīlestība.”

Cilvēkiem, kuri to atkārto, mainās sejas izteiksme, viņi kļūst maigāki, pazūd saspringums ķermenī, viņi kļūst laimīgāki un veselāki. Pamēgini, tas strādā!

Ja mūsu zemapziņa būs noskaņota uz pieņemšanu, ja mēs it visā redzēsim Augstāko Gribu – tas ātri vien mūs aizvedīs pie pilnības.

Autors: Rami Blekts
Tulkoja: Ginta FS

 

Svešā atklāšana

divas abola pusites

Eksistē tāda, pietiekami acīmredzama patiesība, cilvēki viens no otra ļoti atšķiras. Mēs neesam vienādi un šo nevienādību vajadzētu iemācīties pieņemt.

Šos vārdus nav grūti pateikt un šajā brīdī sajusties gana viedam un modernam cilvēkam: jā es atzīstu, ka otrs cilvēks nav es, ka viņam ir citas, atsķirīgas no manējām, intereses. Taču, kad sastopamies ar otra cilvēka realitāti dzīvē, tas jau ir pavisam cits, bieži vien, pat neiedomājams stāsts.

Ir viegli atzīt, ka tavam draugam, draudzenei, sievai, vīram, bērniem, vecākiem ir aizraušanās un vajadzības, kas krasi atšķiras no tavējām. Viegli, kad tev nav vajadzības dalīt kaut ko ar otru cilvēku, pie kam – ar gluži konkrētu cilvēku. Bet ļoti smagi, kad tāda vajadzība ir. Tad visi skaistie vārdi aizmirstas un tolerances vietā nāk spēcīga vēlme panākt savu – izspiest, nospiest vai arī depresīvas skumjas, noslēgšanās sevī un pilnīgas bezcerības sajūta.

Ļoti bieži ko tādu mēs varam redzēt tad, kad vecāki “pēkšņi” atklāj, ka viņu pieaugošie vai jau pieaugušie bērni absolūti “neierakstās” tajos priekšstatos, kādiem jābūt bērniem, viņu dzīvesveidam. Un tas bieži vien mēdz būt ļoti tālu no tā, ko viņi bija iedomājušies, absolūti svešs un nepieņemams.

Bet ir vēlme, lai bērni izaugtu par “cienījamiem cilvēkiem” un šo vēlmi realizēt var tikai bērni.

Reiz kāds tēvs, kurš jau ilgu laiku cīnījās ar savu dēlu teica: “Viņam ir tiesības būt jebkādam, bet nav tiesības būt tādam!” – un pats savos vārdos neieraudzīja ne mazākās pretrunas.

“Es viņu nekā neesmu ierobežojis, bet, ja vien viņs ierakstītos šajos noteiktajos rāmjos!”

Patiesa apzināšanās, ka citi cilvēki nav radīti tāpēc, lai apmierinātu mūsu vēlmes (pat mūsu bērni), ka viņi nav spēļamntiņas, kam jāatsaucas mūsu dvēseles saucieniem, sākas tieši tajā brīdī, kad šis otrs atsakās no mūsu dalības un vēlmes būt ar viņu.

Mēs no viņa kaut ko ļoti vēlamies, bet viņam tas ir vienaldzīgi, vai pat pretīgi. Ņemot vērā cilvēcisko vēlmi būt tuviem, bieži vien pat būt kā vienam veselam, tas ir nežēlīgs trieciens, līdzīgs aukstai dušai: “Kā man ar tevi – tādu, dzīvot!?” Viena no tādām “aukstas dušas” situācijām ir parastais vecāku: “neredzi, mēs esam aizņemti, runājam!?”. Parasti to sakām, kad bērns grib ar kaut ko sev svarīgu padalīties, pātrauc vecāku sarunu un šajās situācijās vecāki ne vienmēr pātrauc sarunu un pievēršas bērnam. Un tas ir normāli, ka vecāki ne vienmēr atsaucas, ka ne vienmēr viņi ir gatavi pātraukt savu sarunu, lai pievērstos bērnam. Tā ir viena no situācijām, kas palīdz bērnam saprast, ka vecākiem, un pieaugušajiem vispār, ir kaut kāda sava, privātā dzīve, kas nav saistīta ar bērna dzīvi. To apzināties nav patīkami, tas dara sāpes, bet tas ir normāli un likumsakarīgi.

Pataloģiska ir gan tā situācija, kad vecāki pastāvīgi ignorē savas vēlmes un vajadzības un ir gatavi pievērsties bernam pat tad, kad viņš vēl nav iztaicis sādu vēlmi, gan arī tā, kad šādas sarunas laikā, bērnam tiek atgādināts briesmīgais: “tu esi lieks, tu vienmēr maisies pa vidu!”

Bet, neskatoties uz šīm “mācībstundām”, kas gūtas no saviem vecākiem, šī vajadzība pēc tuvības ar otru cilveku, ir ļoti spēcīga. Un tā, jau pieauguši cilvēki sapņo par citiem cilvēkiem, kas visur un vienmēr apmierinās šo vajadzību pēc tuvības un mīlestības. Taču otrs cilvēks neatbild par to, ka ir “ierakstīts” mūsu sapņos un fantāzijās, neatbild par to, ko un kā viņš dara šajas fantāzijās kopā ar mums. Un šī realitātes un fantāziju neatšķiršana noved pie robežu sabrukšanas. Vēlējies pavadīt atvaļinājumu kalnos, šī vēlme pārvērtas par sapni, KOPĀ pavadīt atvaļinājumu kalnos, un nav svarīgi, vai to grib arī otrs cilvēks, vai varbūt viņam vienkārši riebjas kalni.

Kāds vēlas ideāli tīru dzīvokli un šī vēlme pārvēršas par sapni, lai visi gribētu šo ideālo tīrību un to arī uzturētu. “Kā normāls cilvēks var negribēt tīrību dzīvoklī?!” – šausminās jaunā sieva, kurai nākas notrīsēt pie vīra vārdiem, ka dzīvokli var tīrīt reizi mēnesī.

To sāpi, kas rodas tad, kad tu atklāj, ka mīļš un tuvs cilvēks izradījies pavisam svešs, ir grūti izturēt. Un tad ir divu veidu reakcijas uz to. Pirmajā gadījumā šis atklājums, ka esam tik dažādi, ir kā rūsa vai skābe, kas ātri vai lēni saēd attiecības, pat tās, kas it kā šķitušas ļoti saskanīgas. Kā gan var dzīvot ar cilvēku, kurš nemīl/negrib/nezin…?

Otrs variants – pievērt acis uz šīm atsķirībām. Nerunāt par savām vēlmēm, drīzāk uz jautājumiem atbildēt ar pretjautājumu.”Tu vēlies aiziet uz kino?” – “Un tu?” – “Jā!” – “Nu, tad iesim!”

Brīdis, kad kaut kur neesam vienoti, kad jēdziens “mēs” sadalās divos – “es” un “tu” vienmēr ir sāpīgs. Ko darīt? Bez nosacījumiem pieņemt un mīlēt jebkuras otra cilvēka rakstura īpašības? Šķiet, ka arī šis variants ir diezgan mitoloģiska konstrukcija, šajā reālajā pasaulē diezgan grūti realizējama.

Mums pilnīgi noteikti otrā cilvēkā var nepatikt kāda rakstura īpašība, vai darbības un mums ir tiesības šajā sakarā izjust jebkuras jūtas. Otra cilvēka citādības pieņemšana ir atteikšanās kaut ko ar šo cilvēku “izdarīt”, lai novērstu šos “defektus”. Tuva cilvēka citadības pieņemšana ir atteikšanās no centieniem to uzlabot, balstoties uz tām labajām īpašībām, kas mums ir patīkamas. Taču, ja šādu īpašību nav, tad jautājums – kāpēc mēs vispār esam kopā?

Šajā pasaulē nav neviena cilvēka, kurš pilnībā varētu apmierināt visas mūsu vēlmes, kurš būtu ideāls. Ideālu cilvēku nav.

Mums savos vecākos, bērnos, draugos, mīļotajos, kolēģos rezi pa reizei būs jāatklāj tas, kas mūs nepatīkami pārsteigs, būs svešs un nepieņemams. Sāpināts jūtas tēvs, kurš vēlas lepoties ar savu dēlu – čempionu. Viņš vēlas! Bēt dēls negrib būt čempions. Un ko tagad?

Viena no lietām, ko daudzi pacienti sapratuši psihoterapijas laikā ir attiecību robežas. Viņi uzzin, ko var saņemt no citiem, bet daudz svarīgāk ir tas, ko nevar saņemt no citiem (I. Jaloms)

Autors: Iļja Latipovs

Avots: © psy-practice.com

Tulkoja Ginta FS

P.S. Man arī ir sava pieredze šajā jomā. Jo daudzus gadus atpakaļ, kad vēlējos noskaidrot problēmu cēloņus manā ģimenē, es vērsos pie ģimenes psihoterapeita. Viena no lietām, ko viņš man rekomendēja, bija: negaidīt no otra cilvēka to, ko tas nespēj dot, jo viņam tā nav.

Vēstule sev – maziņam.

11825957_1678397475722786_525815706306021462_n
Ja tas būtu iespējams… Ko sev, maziņam, tu vēlētos pateikt?

  1. Dzīvē nav tāda: tev taisnība vai tev nav taisnība. Pareizi vai nepareizi. Viss ir subjektīvi. Katram no mums ir sava iekšējā pasaule. Un netērē savu laiku, lai izmainītu otra cilvēka pasauli.
  2. Necenties kontrolēt citus cilvēkus. Tas tikai sagraus attiecības.
  3. Tu dzīvē dzirdēsi daudz kritikas. Atceries – kritika tā vienkārši ir cilvēka sāpe. Izdzirdot šo sāpi, tev būs daudz vieglāk pārciest kritiku.
  4. Nav nekā mūžīga. Nedod mūžīgus solījumus.
  5. Uzticies cilvēkiem. Tas bieži nebūs vienkārši, bet neuzticēšanās nav pat pēdējais variants. Tas vienkārši nav variants.
  6. Visi cilvēki nav ideāli. Arī tu. Pat necenties tāds būt. Perfekcionisms ir graujošs.
  7. Novērtē tos, kas tevi mīl. Pat tad, ja viņi “met tev nazi mugurā”. Dažkārt tādas brūces tikai palīdz saprast, kas dzīvē ir patiešām vērtīgs.
  8. Dzīvē būs ļoti daudz vilšanās, šķiršanās un zaudējumu. Savādāk nemēdz būt. Pieņem to.
  9. Esi pateicīgs cilvēkiem, kas palīdzējuši tev dzīvē kaut ko saprast. Pat tad, ja tās bija sāpīgas mācībstundas,
  10. Sāpes ir pārejoša parādība. To rezultāti ir uz visiem laikiem (ja vien mācīsies un izdarīsi secinājumus no šīm mācībstundām).
  11. Neizdari spriedumu. Balsties uz faktiem. Īpaši attieksmē pret citu cilvēku uzvedību un rīcību.
  12. Neizmanto manipulāciju. Nav svarīgi, kādu mērķu labā. Manipulācijas vietā esi atvērts. Tu kļūsti ievainojams, dažkārt ir bail, bet tieši tas dos tev to, ko tu centies panākt ar manipulāciju palīdzību.
  13. Nebaidies mīlēt. Ceļā uz Mīlestību nebūs viss tik vienkārši, bet tas ir tā vērts.Un ko tu uzrakstītu sev – maziņam?
    Avots: https://psy-practice.com
    Autors: Igors Olihs
    Tulkoja: Ginta FS