Par mīlestību pret sevi

zimejums Carolina-T.-Godina

♡ Mīlēt sevi nozīmē domāt un darīt tikai vistīrāko nodomu vadītam.

♡ Mīlēt sevi nozīmē pieņemt un mīlēt savu ķermeni tādu, kādu to radījis Visaugstākais, tavi vecāki-dievi un tu pats. Tas nozīmē rūpēties par savas Dvēseles mājvietu – savu ķermeni. Nodarboties ar fiziskajiem vingrinājumiem, ņemot vērā savas iespējas. Tas var būt gan sporta kluba, gan baseina, gan tenisa kortu apmeklējums vai arī regulāri fiziskie vingrinājumi mājās. Izvēle ir tava!

♡ Mīlēt sevi nozīmē barot sevi ar svaigu, kvalitatīvu pārtiku, kurā ir ne tikai vitamīni un minerālvielas, bet kura, pats galvenais, ir piepildīta ar tavu Mīlestību.

♡ Mīlēt sevi nozīmē iemācīties sevi slavēt un dāvināt sev kaut nelielas dāvanas. Slavēt sevi pat par vismazāko nieku, neatkarīgi no iegūtā rezultāta.

♡ Mīlēt sevi nozīmē iemācīties slavēt apkārtējos cilvēkus. Par visu! Mēs uz šīs Zemes esam nākuši tāpēc, lai iemācītos Mīlestību un nest šo gaismu tālāk Visumā. Slavēt otru cilvēku – tas nozīmē pieņemt viņu tādu, kāds viņš ir, neatkarīgi no tā, vai viņš mums patīk vai nepatīk. 

♡ Mīlēt sevi nozīmē pieņemt savus vecākus un savus bērnus tādus, kādi viņi ir. Tavi vecāki it kā ir tava pagātne, bet tavi bērni – tava nākotne.

Priecājies! Šeit un tagad apstājas visas negatīvās dzimtas programmas, kad tu iemācies Mīlestību!

(c) Valērijs Siņeļņikovs
Ilustrācija: Carolina-T.-Godina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Durvis ir ciet, atlaid!

durvis33

Reiz kāds no maniem skolotājiem pastāstīja stāstu:
Iedomājies, ziedošs dārzs. Lieli, skaisti koki, kuros briest sulīgi augļi, brīnišķīgas puķes, un daudz krāsainu tauriņu. Un šajā dārzā ir vieta, neliels melns kvadrāts, kuru reiz izdedzinājusi uguns. Un, lai kā tu censtos, lai ko šajā kvadrātā stādītu, nekas neaug. Tas paliek tāds, kāds bija – maziņš, izdedzis zemes pleķītis lielā plaukstošā dārzā. Un ļoti bieži notiek tā, ka mēs skatāmies uz šo melno pleķi, acis neatraudami, tik ļoti skatāmies, ka nepamanām ne skaistos kokus, ne puķes, ne tauriņus lidojam. Un pierodot skatīties uz to, kā mums trūkst, mēs pārstājam ievērot to skaisto un lielo, kas mums ir.
Laba metafora. Šis kvadrātveida zemes pleķītis ir tāda pat daļa dārza, kā koki un puķes, taču jautājums: kur virzīta mana uzmanība. Kur es skatos?
Tas ir par to pašu, kā stāvēt aizslēgtu durvju priekšā. Daudzi no mums, tai skaitā es, ļoti bieži stāvam šādu durvju priekšā un gaidām, kad mums kāds tās atslēgs. Taču viss, kas mums ir jādara, jāpārstāj gaidīt, jāpagriež galva, lai ieraudzītu, ka blakus ir kādas citas, plaši atvērtas durvis.
Laiks pienācis pateicībā atlaist visas šīs aizslēgtās durvis, savākt to priekšā izklātos tepiķīšus un pagriezties ar seju pret to, kas gaida mūs, un tas, kas mūs gaida, parasti ir tas, ko mēs neievērojam, nenovērtējam.
Un kurš gan zin, kāpēc bieži vien aizveras tās durvis, kuras iepriekš bija atvērtas, un nav nekadas jēgas noskaidrot, kāpēc. Viss, kas ir vajadzīgs, vienkārši pagriezt galvu.
Aleksejs Kuzmins
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Cieņa pret otru cilvēku

pienemt sevi10

Dažkārt šķiet, ka tu tik ļoti centies pārliecināt citus, pierādot, ka taisnība ir tikai viena, tikai tāpēc, lai sajustu saikni, jo šķiet, ka, ja esat pārņemti ar vienu ideju, tad būs daudz vieglāk sajust šo vienotību vai pat tuvību.

Taču daudz pieaugušāka, dziļāka un darbietilpīgāka ir tā tuvības forma, kad cilvēki ir atšķirīgi, viedokļi atšķirīgi, ceļi atšķirīgi, taču, neskatoties uz to, ir cieņa vienam pret otru.
Cieņa, kas padara iespējamu dialogu.
Nevis formāla piekrišana, bet totāla pieņemšana. Ne muļķīga sekošana, bet vienkāršs pieļāvums, ka otra viedoklis nevar būt kļūdains, jo otra cilvēka realitātē tas balstās uz pieredzi, tātad tam ir tiesības eksistēt kā daļai no kopējās pasaules bildes. Kā daļai viņa personības, kas ar laiku var mainīties.

Tāpēc, ka personība ir PROCESS, kas atspoguļo kontaktu ar pasauli, tajā skaitā ar tevi.
Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis
​​​​​​​Vēl ļoti daudz kas jāsaprot un jāiemācās 🙂

Sievietes ceļš 2

sievietes ceļš

Sievietes ceļš nav vienkārši fiziska ķermeņa ceļš, kurš ir gana skaidrs un iepriekš paredzams. Sākumā piedzims mazulīte, tad viņu ieģērbs rozā kleitiņā, iesies rozā bantītes un iedos lellītes.
Pēc tam viņa kļūs par meiteni, sāks krāsoties, pucēties. Pēc tam kļūs par sievieti, piedzemdēs bērnu, izaudzinās to, kļūs par vecmāmiņu. Lūk, arī viss. Ķermenis vienkārši iziet noteiktus augšanas etapus, pieaugšanas, brieduma, vecuma un novecošanās. Kādai krunkas nedaudz vairāk, kādai mazāk, kāda uztaisīs plastisko operāciju, kāda sašpricēs botoksu, taču būtība no tā nemainās.
Īsto dzīvi nevar izmērīt ne ar nodzīvotajiem gadiem, ne ieelpām un izelpām, bet ar tiem mirkļiem, kad elpa aizraujas.
Droši vien daudzi ir ievērojuši to, ka tad, kad dari savu mīļoto darbu, tad diena burtiski izstiepjas un laimes enerģijas kļūst arvien vairāk. Protams, ir bijušas dienas, kas pilnas pārbaudījumiem, taču, ja tie izdzīvoti cienīgi, tad paliek dziļa apmierinājuma sajūta.
Ir bijušas arī tukšas dienas, pelēkas, līdzīgas viena otrai, kad it kā nekas nenotiek. Kā nodzīvot katru dienu tā, lai tā nebūtu velta, lai tā būtu piepildīta ar prieku un laimes sajūtu? Saskaņā ar seno zinātni ājūrvēdu, kas tulkojumā nozīmē “dzīvības viedums”, ir trīs galvenie dzīves ceļi:
1.atvērtība un pieņemšana. To mēs apliecinām ar vārdiem JĀ, GRIBU
2.aizvērtība un atgrūšana. To mēs apliecinām ar vārdiem NĒ, NEGRIBU
3.neziņa, kuru no pirmajiem diviem variantiem izvēlēties. To mēs apliecinām ar vārdiem: NE JĀ, NE NĒ: NEZINU.
Šie ceļi ir piepildīti ar absolūti dažādām enerģijām, dažādu pasaules uzskatu un laiku. Katra no mums dažādos savas dzīves periodos ir gājusi visus trīs šos ceļus

Pār sievietēm, kuras iet neziņas ceļu, valda pagātnes enerģija. Pār aizvērtu un atgrūdošu sieviešu prātu valda nākotnes enerģija. Bet atvērtas un pieņemošas sievietes piepildās ar tagadnes enerģiju.

Kad esam iepazinušas visus trīs ceļus, mēs varam sevī atklāt gaišredzības spējas un paredzēt gan savu gan citu cilvēku tālāko likteni. Vajadzīgs ir tikai viens: pāriet no neapzinātā līmeņa apzinātības līmenī.

Marina Targakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība mūs maina caur pieņemšanu

pienemt sevi7

Cilvēki, kuri mūs patiesi mīl, maina mūs nevis ar uzspiešanu, ne pieprasot vai dodot gudrus un loģiskus padomus.
Viņu mīlestība maina mūs caur pieņemšanu. Viņi mums rāda divas, šķietami nesavienojamas lietas.
Pirmkārt – viņi rāda mums sāpes, kuras  mēs sev nodarām ar savu nesaprātīgo rīcību. Un, lūk, otrā…
Otrā ir pilnīga mūsu pieņemšana – tādu, kādi mēs esam. Saprotiet? Mēs jūtam, ka esam viņiem dārgi pat tādi. Pat tādi nesaprātīgi. Un tas motivē daudz vairāk kā jebkuri vārdi. Tas rada milzīgu vēlmi pārvarēt mums visas savas vājības, ierastās reakcijas un pat bailes būt kritušiem kāda acīs. Pārvarēt un mainīties.
Es gribu pateikties visiem, kas mani ir mīlējuši. Es gribu pateikties tiem, kuri mani mīl. Es gribu palūgt piedošanu tiem, kuri nejuta manu pieņemšanu, bet dzirdēja daudz vārdu. Tā notiek. Visi mēs augam un maināmies…
© Andrejs Veretennikovs
Tulkoja: Ginta FS

Malacis!

drosme6

Un vēl gadās tā.
Kāds pienāk tev klāt, uzmanīgi pieskaras tavam plecam un saka:

– Oooo! Kāds skaistums! Tu to radīji? Kāds tu malacis!
Un tu saraujies, kaut kas tevī sāk burkšķēt un atrunāties par pieticību un rotām…. un tu atbildi:
– Nūūūū, es jau vispār tikai nozīmēju. Kad kaut ko savu uzzīmēšu, tad būšu pavisam malacis!
Un tālāk turpinās:
– Tu ar visu tiksi galā! Tu taču esi stiprs un drosmīgs!
– Nūūū, tas… es jau vēl neesmu ticis galā, vēl ir jauni uzdevumi. Kad tos atrisināšu, tad gan būšu malacis un drosminieks.
– Tu uzdrošinājies! Urā! Tu esi lauva!
– Nūūūū, jā, bet tā pagaidām vēl ir tikai ideja, vēl neko reālu neesmu izdarījis. Kad izdarīšu – tad varēsiet mani slavēt.
Zini, man ir ļoti pazīstams tas, ko tu jūti, kad, lūk tā, nenovērtē savus panākumus un sevi. Arī man tā bija. Jā, un vēl tagad dažkārt tā gadās. Jā!
Un es tev gribu teikt: viena liela lieta dalās daudzos maziņos uzdevumos un, pabeidzis katru tādu uzdevumu – Tu esi malacis. Vesels malacis, pavisam liels malacis, šeit un tagad – absolūts malacis.
Un kad turpināsi, būsi malacis. Un, kad pabeigsi. Un pat tad, ja pametīsi, sajutis, ka tas nav tavs (lai spertu tādu soli, arī ir vajadzīga drosme), un pat ja pārbīsies un nenovedīsi iesākto līdz galam (taču tu atradi drosmi sevī pamēģināt) – arī būsi malacis!
Bet tās jau būs citas uzvaras. Un tās nepadara tavu pirmo piesardzīgo uzvaru nepilnīgu un nepietiekamu.
Patiešām!
Atcerēsimies to kopā, labi?

Autors: Aleksandra Sņeg
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

3 galvenie SIEVIETEI spēka avoti sevī

kermenis45

Svarīgākā lieta, ko sievietei ir jāiemācās – ATSLĀBT.

Kā to izdarīt pareizi un, kapēc tas ir tik svarīgi?

Sāksim ar to, ka ir svarīgi zināt, kā strādā mūsu smadzenes, kā savstarpēji sadarbojas abas smadzeņu puslodes. Kā zinām, mūsu labā smadzeņu puslode – tas ir mūsu ģēnijs, bet kreisā – tas ir mūsu racionālais prāts, loģika.
Atrodaties stresa situācijā un meklējot pareizo risinājumu izjūtot pārdzīvojumu, baiļu sajūtu, jūs tajā mirklī aizsedzat savu saikni ar Augstāko Es, ar jūsu ģeniālo daļu. Stresa situācijā pieņemtie lēmumi mēdz būt ne tie veiksmīgākie vai arî nākās ļoti sāpīgi.

Starp citu, tad, kad jums ir ļoti maz laika, lai pieņemtu lēmumu, kad jums nav iespējas pat padomāt, apdomāt un sākt stresot, pirmās sekundēs atnāk pirmais, ļoti pareizais, intuitīvais risinājums. Taču, ja jums ir kaut nedaudz laika, lai uzburtu savā galvā sekas, nobīties un sākt stresot, jums ir ļoti maza iespēja pieņemt pareizu lēmumu. Visdrīzàk jūsu lēmums, pat šķietami adekvāts tajā mirklī, var novest jūs nākotnē pie jaunām problēmām.

Lēmumi, kuri pieņemti stresa stāvoklī, risinās ļoti ilgi, sāpīgi vai nerisinās vispār.
Tapēc ir jāmācās ATSLĀBT.
Atslābt momentos, kad jums pēc ieraduma gribas šausmināties, pārdzīvot, stresot.

Mirklī, kad jūs iemācaties atslābt stresa situàcijā, jūs gūstat pieeju pie savas ģeniālās daļas, pie sava Augstākā Es –- pie neapzinātā.

Lai sadzirdētu pareizo risinājumu stresa situàcijā, vajag iemācīties atslēgt prātu, kurš ir pastāvīgā kustībā, uztraucās, šaubās.
Piemēram, ja jums patīk gleznot, lasīt, izšūt, skriet, jogot – dariet to un novērojiet, ka nodarbošanās mirklī notiek terapeitisks efekts.
Ja jums patīk kārtot māju, likt lietas skapī, mazgāt māju, tad pilnībā koncentrējiet uz to visu savu uzmanību, tā, lai prāts atpūšas no pastāvīgas situācijas analīzes un jūs sadzirdēsiet atbildi, kā rīkoties.

Kad jūs iemācīsieties atslābt, jūs ienesīsiet savā dzīvē ļoti daudzas brīnumainas lietas.

Cilvēkus, kuri stresa situācijā prot atslābt, praktiski neatrast. Mūsu pāts nav spējīgs saprast – kā var atslābināties problēmas mirklī. Cilvēki, tieši otrādi, koncentrējas uz PROBLĒMU, kļūst par nervu kamoliem un pieņem lēmumus, un kaut kā rīkojas, lai būtu darbība. Darīt vajag, bet no sākuma vajag atslābt un jūs redzēsiet, kā lēmums pats pie jums atnāks.

Otrs, ļoti svarīgs stāvoklis aiz atslābināšanās – pieņemšanas stāvoklis. Tikai atslābinoties var pieņem un tikai pieņemot var atslābt.

Ko tas nozīmē PIEŅEMT?
Pieņemt – tas nozīmē – NEpretoties. Nepretoties faktam un situācijai.

Un nākošais stāvoklis ir – UZTICĒŠANĀS stāvoklis.

Jebkurai sievietei trīs šie stāvokļi – ir kods uz laimi, pie sievietes sakrālā spēka. Priekš tā, lai pēc iespējas pilnīgāk izmantotu pasaules kā fiziskos, tā smalkos resursus, jums ir jāmācās sasniegt šos trīs stāvokļus un dzīvot šajos trijos stāvokļos – atslābums, pieņemšana un uzticēšanās.

Kā iemācīties pieņemt? Ja jūs paskatīsieties apkārt, pat, ja paskatīsieties uz sevi, ko ir ļoti vērtīgi izdarīt, jūs pamanīsiet, ka lielākā daļa cilvēku dzīvo pretošanās, cīņas stāvoklī, cīņas ar jebko, pretestība ar jebko – personīgās ārienes nepieņemšana, svars, vecāku nepieņemšana, pretošanās priekšniecībai.

Visvairāk pārsteidz tie cilvēki, kuri dzīvo pretojoties tām lietām, pār kurām viņiem nav nekāda ietekme, viņi pastāvīgi sūdzās par laiku, politiku utt.

Tā ir tukša dzīves zaudēšana. Tā vietā, lai koncentrētos uz savu dzīvi un uzlabot savu dzīvi tur, kur ir mūsu spēkos to izdarīt, mēs tērējam laiku un tas ir viens no veidiem kā izbēgt no atbildības uzņemšanos par savu dzīvi.

Pieņemt – tas nenozīmē palaist savu dzīvi pašplūsmā, tas nozīmē iemācīties mainīt savu dzīvi ne no pretošanās stāvokļa, bet no pieņemšanas stāvokļa un citas situācijas izvēles.

UZTICĒŠANĀS.
Sieviete ir atnākusi uz zemi, visticamāk, ar vienu karmiski uzdevumu, uzdevumu uzticēties un, pirmkārt, vīrietim.
Ja sieviete uzticās un tic, ka viss būs labi, tad viņa iegūst tieši to, kam viņa tic. Kad sieviete uzticās, nevis saka: lai notiek, kam jānotiek, bet pa īstam iekšēji tic, tad pasaule VISUMS NEKAD NEPIEVILS.

Sievietes sūtība – ir uzticēties. Ja jūs dzīvojat ar baiļu stāvokli, ka kaut kas var neizdoties, nesanākt: tas nevar būt, tā nenotiek, tas pārāk labi skan vai jums ir noglabāta nauda “melnām dienām” un jūs staigājat ar vecàm drēbēm kamērt jaunās glabājas plauktos, kāda te var būt runa par uzticēšanos, ticību gaišai nākotnei. Patiesībā jūs plānojat “melno dienu” un tā noteikti pienāks. Jūs programmējam sevi un Visumu uz to, lai tas notiktu. Tā visa ir elementāra neuzticēšanās.

Atsekojat sevī šīs lietas. Ja jūs nevarat sasniegt atslābuma stāvokli, pieņemšanu un uzticēšanos, tas nozīmē, ka jūs neizmantojat savus resursus, kuri jums ir daudz, tas ir neizsīkstošs avots.

Rīkoties vajag vienmēr, bet ..no pareizā iekšējā stāvokļa.

Avots: astrolog_kristinakim
Tulkoja: OmShanti FB