Kā un kāpēc pieņemt nepatīkamu situāciju?

pateiciba1

Nepieņemšana nozīmē nepiekrist tam, kas notiek.
Tas ir pietiekami nopietns iemesls, lai tieši tagad atcerētos, kāda situācija tevi šodien nervozē visvairāk un tālāk ar to strādāt visa šī raksta lasīšanas gaitā. Pretoties šai situācijai nav izdevīgi un ir pat kaitīgi.

Tas nozīmē, ka mūsu galvā ir kāds noteikts tēls tam, kā būtu jābūt, taču patiesībā notiek savādāk un tas izsauc mūsu nepiekrišanu un aizkaitinājumu. Tā ir?

Saprātīgs jautājums – vai tu vari pieļaut domu, ka tavs priekšstats par to, kā būtu labi un pareizi, ir nepareizs? Ka Visums redz pavisam citu tavas dzīves scenāriju, teiksim tā, daudz apjomīgāku, saskaņā ar kuru, pats labākais šīs situācijas variants tieši šobrīd arī notiek.

Bet tu tai vietā, lai pateiktos par rūpēm, dusmojies un šausminies?

Pieļauj domu par to, ka tavs priekšstats ir kļūdains un, ņemot vērā to, ka tas ir šaurs, tu neredzi kopējo savas dzīves ainu, un līdz galam nesaproti savus uzdevumus uz šīs zemes.

Es saprotu, ka tūlītējai pieņemšanai šie argumenti neder. Tie nepieciešami, lai paplašinātu apziņu un izmainītu skatu uz situāciju un dzīvi kopumā.

Kas attiecas uz tūlītējo

Iesākumā ir ļoti svarīgi novērtēt – vai tu vari vai nevari ietekmēt šo situāciju? Ja vari, tad kā un ko konkrēti tu vari izdarīt tieši tagad? Ja viss, kas iespējams, ir izdarīts, bet situācija saglabājas tāda, kā bija – uzmanību! – ir jāsadala atbildība. Kad mēs sev uzveļam svešu atbildību, tad, pirmkārt, pārpūlamies un zaudējam spēkus, otrkārt, pārstājam nodarboties ar to, ko varētu izdarīt un tērējam savu spēku  uz to, ko izmainīt nespējam.

Un tā: tev ir konkrēta situācija. Tu esi izdarījis visu, kas bija tavos spēkos, tā, lai tā pārstātu būt tev tik nepatīkama. Taču izmaiņas pagaidām nav notikušas un tagad, kad esi bezspēcīgs kaut ko mainīt, tevī mostas protests. Nu, kā tad tā!? Par ko man tas!? Kāpēc tieši ar mani tas notiek!? utt. Un tieši tā arī ir nepieņemšana. Un tas ir tas, kas ne tikai bojā tavu dzīvi, bet arī nostiprina šo situāciju tavā realitātē.
Tālākā atbildība par notiekošā izmaiņām nav tavējā! Un šis fakts ir jāatzīst un jāļauj tam būt.

Kādēļ tas vajadzīgs. Ja mēs nezinām, konkrēti, kādēļ, tas nebūt nenozīmē, ka nav jēgas. Jēga ir vienmēr, un tu vari to ieraudzīt, paskatoties uz visiem savas dzīves notikumiem – pievērs uzmanību tam, kādas pozitīvas lietas sekoja nepatīkamiem notikumiem pagātnē.
Tu neiestājies institūtā, toties iestājies pagaidu darbā un atradi savu aicinājumu. Tu izšķīries ar vīrieti, toties satiki citu – savu “īsto”. Vecāki bernībā tevi ne parāk lutināja, toties tu izaugi patstavīga un viegli tiec galā ar grūtībām.

Nepieņemšanas situācijā ir ļoti svarīgi aizvākt emocijas. Ideāli, ja neaptīkama situācija neizsauc negatīvas emocijas. Man ļoti patīk Kryona (Lī Kerola) grāmata “Ceļojums mājup” («Путешествие домой»), ļoti svarīgas un dziļas idejas tajā tiek pasniegtas kā aizraujoši stāsti.
Bet pamatidejas ir divas:
– Viss vienkārši ir.
– Viss ir ne tā, kā šķiet.

Tas, ko tu novērtēji kā melnu, gala rezultātā izrādās balts, un tu to redzi, ņemot par piemēru savu dzīvi – tieši tā visbiežāk arī notiek.

Tāpēc ir ļoti svarīgi nevērtēt situāciju, izejot no savas saprašanas par to, kas ir pareizi un nepareizi, un atstāt tikai situācijas konstatāciju. Jā, redzu, notika tāda situācija. Ko es jūtu? Es tajā jūtos diskomfortā, sarežģīti, nākas saspringt, vēl kaut kas?

Kā pieņemt situāciju, ja tā NEpatīk

Tālāk – ko es varu izdarīt, lai būtu savādāk? Daru.
Situācija nav pilnībā izlabojusies, taču es ticu, ka rezultātā tā izlabosies vislabākajā veidā, tāpēc vienkārši uzticos pasaulei un pārslēdzos uz citu jautājumu risināšanu. Es netērēju enerģiju tam, lai apvainotos uz dzīvi, uz sūrošanos par netaisnību utt., es novirzu to uz radīšanu un kļūstu par savas dzīves saimnieku, nevis mūžīgo apstākļu upuri.
Viss vienkārši IR, un uz šodienu tas, lūk, ir tā, un es pieņemu šo situāciju, tāpēc, ka ticu, ka tā ir atnākusi tāpēc, ka ir man kaut kāda iemesla dēļ vajadzīga. Un es koncentrējos uz to, lai saprastu, kam man tā vajadzīga, nevis uz to, lai būtu neapmierināts.

Ir vēl kāds nepieņemšanas aspekts, par kuru vēlos pateikt.
Pieņemt nenozīmē pakļauties un bezcerībā salikt rokas. Nebūt, nē. Pieņemt nozīmē ļaut tam būt savā dzīvē, tajā pat laikā, darot kaut ko, lai situācija mainītos. Un, lūk, šī atļauja ir ārkārtīgi vērtīga.

Tu taču nedusmojies uz vēju, ka brīžam tas pieņemas spēkā un pārvēršas par vētru, vai uz sniegu, kurš pēkšņi aizputinājis ceļu. Kāpēc? Tāpēc, ka tu atzīsti to, ka tā vienkārši ir, un viss!
Bet viss, kas notiek tavā dzīvē arī vienkārši IR! Un ļoti bieži tas patiesībā ir pavisam kas cits, nekā tev šķiet. Radi klusumu un pavēro, kas notiks, ļauj tam būt, mācies uzticēties tam, kas notiek, un neredzēt tajā ļaunu nolūku. Tas ir jautājums par tavu uzticēšanos pasaulei, un, ja aizvāksi savu vērtējumu un padarīsi to objektīvu, tu sajutīsi mieru un pieņemšanu.

Pieņemt nozīmē pateikt beznosacījumu “jā” savai tagadnei un nākotnei. Pasaules pieņemšana sākas ar sevis pieņemšanu, ar to, ka pateikt “jā” tam, kas tev sevī šobrīd, iespējams, neapmierina. Dažkārt pateikt “jā” ir daudz sarežģītāk, kā “nē”, taču, cik dziedinoši tas ietekmē mūsu dzīvi!

Facebook @arhisomatika
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta FS

 

Advertisements

Visu var izlabot

mate un meita

Visas savas līdzšinējās dzīves laikā šo es izlasīju tikai viena filosofa darbā. Un atcerēšos uz visu mūžu. Visi runā par traģiskajām un nelabojamām sekām, par bērnības aizvainojumiem, par neuzmanību, par aukstumu attiecībās un pat par cietsirdību. Kas sagrauj personību un dzīvi, atstājot briesmīgas rētas Dvēselē.
Un, kad mēs domājam par saviem vecākiem, mēs pat visam šim piekrītam. Un atceramies slikto.
Jā, pret mani slikti un netaisnīgi izturējās! Un, kad iedomājamies savus bērnus, jūtam rūgtumu. Mēs taču bijām tik jauni, tik nepieredzējuši. Tā cīnījāmies par dzīvi – vienkārši par iespēju izdzīvot. Un arī nodarījām saviem bērniem daudz netaisnību.
Tad, lūk. Visu var izlabot. Nav svarīgi, cik gadu ir bērniem. Vienkārši pret viņiem ir jāizturas labi, jāmīl, jāapskauj, jādāvina viņiem dāvanas, jāsaka labi vārdi. Un jādot viņiem to, ko par maz iedevām bērnībā. To, ko mūsuprāt, neesam iedevuši pietiekamā daudzumā. Jādod ar mīlestību un prieku. Un pazudīs visas šīs rētas, ievainojumi un citi nodarījumi. Un aizvainojums pāries. Nav svarīgi, cik bērniem gadu, – lūk, ko rakstīja šis humānais psihologs un filosofs.
Tieši šobrīd sāc to visu labot. Un viss būs kārtībā. Sliktais pazudīs un to nomainīs labais. Un dusmās pateiktie vārdi pazudīs ar mīlestības vārdu palīdzību. Visu var izlabot!
Kamēs vien esam dzīvi – visu var sakārtot. Tas darbojas gan ar vecākiem, gan bērniem, gan draugiem, ar kuriem esam sastrīdējušies un attālinājušies, un mokamies. Tādi vienkārši vārdi: “visu var izlabot”. Pat banāli. Bet es silti tev iesaku tā rīkoties. Un viss patiešām kļūs labāks.
Un Dvēselē būs silti un mierīgi…
© Anna Kirjanova
​​​​​​​Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Kā izturēties pret vecākiem gados: 10 vienkārši noteikumi

jakovlevs666

Vainas sajūta pavada mūs visus. Lai kas arī notiktu, paliek sajūta, ka kaut ko tomēr neesi paspējis, esi palaidis garām, neesi izdarījis, nepareizi esi izturējies pret vecākiem. Nevajag sevi vainot. Vainīgs ir laiks. Tas ir noslēgts cikls, kas nav atkarīgs no mums.

1. Negaidīt labsajūtu no komunikācijas

Ja tu negaidīsi labsajūtu no mijiedarbošanās ar gados vecākiem radiniekiem, iespējams, ka tu tomēr to saņemsi. Labsajūtu var gūt  no sevis. Piemēram: ja mani sagaida smaga saruna ar vecākiem, man jāspēj atturēties no sava paša dusmām. Vienu sekundi man būs grūti, taču visu pārējo sarunas laiku es jutīšos labi tādēļ, ka esmu atturējies paust šīs dusmas.
Ar veciem cilvēkiem es strādāju pēdējos 15 gadus.

Kad viņi sāk mani “grauzt”, es cenšos noturēties, bet pēc tam saprotu, ka nav jau uz ko apvainoties: tie nav vienkārši mūsu vecāki, tie esam mēs paši pēc 20, 30, 40 gadiem.

2. Pārvaldīt situāciju

Mēs esam pieraduši pie situācijas, kad vecāki mūs vada. Viņi ir stipri un gudrī cilvēki – gan padomu iedos, gan palīdzēs. Taču pēkšņi iestajās tāds brīdis, kad vadība jāņem savās rokās: tagad tu esi stiprs un tev jāpārvalda situācija.
Viņi vēlas, lai mēs būtu veiksmīgi. Ja es atnāku pie vecākiem un sāku sūdzēties, viņi man nespēj palīdzēt. Tāpēc es esmu nodalījis divas patiesības: ir labā patiesība un ir patiesība, kuru viņiem labāk nekad nezināt. Mūsu labklājība ir viņu veiksmes ķīla, un tas mums visu laiku jāatcerās.

3. Necensties viņus mainīt

Kad mēs bijām maziņi, vecāki mums labi “sakompostrēja” smadzenes ar saviem stāstiem par kaimiņu puiku, kurš labāk mācās un klausa vecākus. Kad viņi kļūst veci, mēs sākam viņiem atbildēt ar to pašu: “Skaties, kaimiņiene katru dienu iet staigāt, bet tu caurām dienām sēdi mājās”. Mēs cenšamies viņus izlabot, kaut gan vajadzētu pieņemt  tādus, kādi viņi ir.
Nevajag censties viņiem kaut ko iestāstīt, viņus modernākus vairs nepārtaisīsi. Mēs varam viņus tikai pieņemt. Ja cilvēks ir smēķējis līdz pat 80 gadiem, visticamākais, vinš neatmetīs šo ieradumu. Kā joko kāds mans audzināmais: “Es veicu elpošanas vingrinājumus, kamēr vien cigaretes nebūs beigušās”.

4. Zināt viņu “tehniskās specifikācijas”

Ir skaidri jāsaprot, ar ko mums ir darīšana. Ir jāsaprot, ko nozīmē akls, nedzirdīgs un nespējīgs piecelties cilvēks. Lai saprastu, ko nozīmē akls cilvēks, pamēģini, kā ir būt viņa vietā: kaut vai pamēģini zīmēt tumsā.
Mūsu vecākie radinieki katru dienu redz to, kā samazinās viņu iespējas. Uz manām nodarbībām nāk superveiksmīgs cilvēks, viņam ir nedaudz vairak par 80 gadiem – savulaik viņš ir bijis veiksmīgs biznesmenis, izveidojis lielveikalu tīklu Izraēlā. Viņš atnāk pie manis ar asarām acīs un jautā: “Vai tu man palīdzēsi?” Viņš cieš no pastāvīgas savu spēku samazināšanās.

Viņi cīnās ar stresu. Viens no maniem audzēkņiem nēsā uz muguras kaut ko līdzīgu metāla saliekamajai gultiņai – tā balsta viņa mugurkaulu. Uz nakti viņš šo ierīci noņem, taču tad vairs nedrīkst grozīties. Kāds cits reiz man jautāja, vai viņš drīkst sēdēt nevis pa labi, bet pa kreisi no sava kaimiņa. Izradījās, ka viņam nepatīk, kā kaimiņš dzied. Kad es pajautāju, kāda gan starpība, kurā pusē sēdēt, viņš atbildēja: “Ar labo ausi es nedzirdu”. Mums jācenšas saprast un jāievēro visas šīs lietas.

Iedomājies, ka tavi vecāki pamazām pārkārtojas no autopilota uz rokas vadību. Viņi ik pa stundai sāk dzert tabletes. Vidējais dzīves ilgums šobrīd ir 80 gadi, parasti piecus no tiem cilvēkam ir vajadzīga palīdzība, jo viņš ir slims. Tas vienkārši ir jāpieņem un jāsaprot: tas ir normāls stāsts, samaksa par ilgu dzīvi.

5. Neiesaistīties konfliktā

Es pats to ļoti ilgi mācījos. Ir bruņas caursitošs šāviņš, kurš ievainos pat vislabāk apbruņoto: “Es tavā vecumā esmu bijis, tu manējā – vēl neesi”. Un tā tas tiešām arī ir!
Vecu cilvēku agresija rodas dēļ neapmierinātības ar sevi. Kad tu pieņem agresijas iemeslu, kad tu uzsmaidi savam vecajam radiniekam un neatbildi uz viņa izlēcieniem, agresija rimstās. Ja atbildi, tātad esi iekritis slazdā. Protams, ir jāiemācās mainīt sarunas tēmu, mainīt vektoru. Pamēģini, piemēŗam, mierīgā situācijā, sarunā ar vecākiem, nomainīt tēmu. Tas palīdzēs tev konflikta situācijā.

6. Just līdzi, bet – ne žēlot

Līdzjūtība ir ļoti svarīga lieta. Taču ir jāatšķir līdzjūtība no žēluma – tās ir atšķirīgas kā zeme un debess. Žēlums mūs atbruņo: žēlojot cilvēku, mēs, kā likums, ne ar ko viņam nevaram palīdzēt. Bet līdzjūtība var būt dažāda: gan ciniska gan noderīga un izpalīdzīga.

7. Nestrīdēties

Ir ļoti daudz tādu momentu, kad gribās atbildēt. Viena no manām audzēknēm lika man nopirkt smagu dēli un mēs divus gadus no tā centāmies izzāģēt skulptūru. Pēc tam viņa visiem par mani žēlojās: skatieties, cik smagu darbu viņš man liek darīt. Es to dzirdēju, taču neatbildēju. Es taču nevaru viņai teikt: “Tu pati man to pieprasīji”, – viņa to vienkārši neatcerās. Kad tu saproti, ar ko tev ir darīšana, viss kļust daudz vienkāršāks. Tu saņem negatīvo enerģiju, sevī to pārstrādā un atdod pozitīvo.

8. Pārvaldīt iespaidus

Kad mēs esam jauni, mums ir ļoti daudz iespaidu, bet tuvojoties vecumam, to kļūst arvien mazāk. Ļoti svarīgs ir viss, kas atvelk vecu cilvēku uzmanību no drūmā dzīvesveida.

Viņi sēž mājas priekšā uz soliņa un apspriež kaimiņieni tikai tāpec, ka viņiem trūkst jaunu iespaidu.

Kad mēs aizskaram tēmu par to, kā pasargāt vecīšus no krāpniekiem, visi padomi ir saistīti ar aizsardzības nostiprināšanu: uzstadīt dzelzs durvis, uzlikt novērošanas kameras, aizliegt viņiem atvērt durvis svešiniekiem. Patiesībā atbilde ir ļoti vienkārša: vajag atrast, ar ko viņus nodarbināt.
Vajag pavērot cilvēku un tad viņam kaut ko iedot, lai darbojas. ja vēlies, lai cilvēks ātrāk aiziet, vienkārši nosēdini viņu krēslā un nekustini – ilgi tā nenosēdēs.
Piemēram, mana tante ļoti mīlēja pārrakstīt Puškina dzeju uz veca datora. vai arī cita mana paziņa – 80 gadīga vecmāmiņa – vairs jau neko nedzird, toties baseinā peld piecos stilos. Ļoti labi, kad ir iespēja komunicēt ar mazbēniem – svarīgi, lai mazbērniem tas nekaitētu.
Pie manis nāk audzēkņi un saka: cik ātri laiks paskrēja, es pat nepamanīju. Katru dienu nāk kādi 40 cilvēki. Kad sākas viņu savstarpējā mijiedarbība – arī tā ir dalīšanās ar iespaidiem. Viņi apspriež mani – un tas ir normāli. Viens no viņiem man teica: “Tu man esi kā divas šņabja glāzes”.

Iespaidi mēdz būt dažādi un ne vienmēr tie pozitīvākie. Reiz mani klienti uz balkona izvilka kreslus, sasēdās uz tiem un skatījās kā cilvēku makšķerē ārā no baseina, un pēc tam aizved ar ātro palīdzību – arī tie ir iespaidi. Mēs varam pacensties izdarīt tā, lai iespaidi būtu tie labākie, taču arī mēs neesam visu varoši.

9. Nevainot sevi

Vainas sajūta pavada mūs visus. Lai kas arī notiktu, paliek sajūta, ka kaut ko tomēr neesi paspējis, esi palaidis garām, neesi izdarījis, nepareizi esi izturējies pret vecākiem. Nevajag sevi vainot. Vainīgs ir laiks. Tas ir noslēgts cikls, kas nav atkarīgs no mums.
Ir jāsaprot, ka cilvēks, kurš tuvojas dzīvības un nāves robežai, vispirms jau ir vērsts uz sevi un cenšas sakārtot savu pagātni. Es komunicēju ar daudziem padzīvojušiem cilvēkiem, kuri atceras to, kas bija pirms 40, 50 gadiem, cenšas visu salikt pa plauktiņiem. Atmiņa ir uzbūvēta līdzīgi kā pudele ar smiltīm. Kad tu to apgriez ar kakliņu uz leju, vakardienas notikumi aizlido uzreiz, bet pašā tās dibenā paliek mamma un tētis. Cilvēki noslēdzas sevī un mēs tajā sevi nevaram vainot, mums vienkārši jāsaprot, ka tā ir, ir jāsamierinās un jāpacenšas iedot viņiem pēc iespējas vairāk to, ko varam iedot.

Jebkurā gadījumā, sevi ir jāsaudzē. Ir jāiemācas atpūsties. Ja pastāvīgi dzīvosi vecā cilvēka dzīvi, gala rezultātā vienalga būsi vainīgs: tevi vainos par to, ka tev ne viss ir izdevies. Kāpēc tu neesi apprecējies? Kāpēc neesi dzemdējusi bērnus?

10. Piedot

Ir jāiemācās atstāt aizvainojumus pagātnē. Tas ir kā datorā – tu to pārstartē un sāc visu no gala. Ja šodien vēl neesi piedevis savam vectētiņam, iespējams rīt viņa jau vairs nebūs.
Es sakārtoju savas attiecības ar mammu, pēc tam, kad biju atstājis dažas tēmas neizrunātas. Kad man bija 20 gadu, es domāju, ka tūliņ es viņai paskaidrošu un viņa sapratīs. Viņa nesaprata. Tāpec es iemācījos nevis aizvērt tēmu, bet pārkāpt tai pāri.

Taču, lai piedotu, ir jābūt spēkam. Ir ļoti daudz atjaunošanas tehniku: var meditēt. Es sev izdomāju “5 minūšu” tehniku: vienkārši izeju ārā no telpām, sēžu 5 minūtes svaigā gaisā un ne par ko nedomāju. Pēc tam atgriežos ar jauniem spēkiem, lai varētu turpināt just līdzi.

Viens no maniem galvenajiem baušļiem ir – iemācies viņus sasmīdināt. jautrs večuks nav bīstams.

Šos noteikumus pierakstīja mūsu kolēgi no “Афиша Daily” pēc Aleksanda Gaļicka lekcijas. Vairāk noderīgas informācijas un praktiskos padomus pieaugušiem bērniem var izlasīt Aleksandra Gaļicka un Vladimira Jakovļeva grāmatā «Мама, не горюй». Elektroniskā versija ir šeit: https://payhip.com/b/2LPZ

Возраст счастья
Tulkoja: Ginta FS
Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu

Kā pievilkt savā dzīvē visu labo

pienemt sevi8

Vai gan mēs varam pārvarēt kaut ko negatīvu, tam nepretojoties?
Šis jautājums atklāj vienu no tiem maldiem, kurš dažkārt visas mūsu dzīves garumā neļauj mums saņemt to, ko mēs vēlamies.
Mēs domājam, ka pretojoties negatīvam, mēs no tā atbrīvojamies. Taču tas tā nav.

Visbiežāk, iespēju radīt sev vēlamo, mēs saņemam tikai tad, kad esam pārtraukuši pretoties.

Savukārt, pretojoties savām vēlmēm, mēs tikai pielejam eļļu ugunij un sarežģījam situāciju. Ja mēs pretojamies tam, kas mums ir nevēlams, tad pilnībā esam koncentrējušies tieši uz to, un rīkojamies, izejot no domas, ka ārējie apstākļi nedos mums iespēju saņemt to, ko vēlamies

Apskatīsim dažus piemērus.
– Ja savā darbā mēs nevēlamies komunicēt ar kādiem noteiktiem cilvēkiem, tad noteikti sanāks tā, ka mums nāksies pastavīgi ar viņiem komunicēt.
– Jo vairāk mēs cīnāmies ar kādiem savu bērnu ieradumiem, jo spēcīgāki tie kļūst.
– Ja, baidoties pieņemties svarā, mēs pretojamies vēlmei apēst kūciņu, mums to gribās vēl vairāk.
– Kad mēs nevēlamies maksāt kadus rēķinus, tad šķiet, ka šo rēķinu kļūst arvien vairāk.
– Kad steidzamies un baidāmies iekļūst sastrēgumā, vari nešaubīties, mēs tajā nosēdēsim ļoti ilgi.
Šīs pretestības dēļ cilvēks noliedz savu iekšējo spēku, kas spēj radīt vai pievilkt vēlamo.

Koncentrēšanās uz to, ko mēs nevēlamies, samazina mūsu iespējas saņemt to, ko vēlamies.

Ir ļoti grūti noticēt, ka var padarīt savus sapņus par realitāti, ja domājam tikai par to, ko neesam sasnieguši. Un nav viegli izjust iekšēju laimes sajūtu, mīlestibu un mieru savā Dvēselē, ja cenšamies to meklēt ārpusē.

Tas nebūt nenozīmē, ka cilvēkam jāignorē tas viss, ko viņš nevēlas. Taču tā vietā, lai pretotos negatīvam, to var lieliski izmantot.
Negatīvās emocijas palīdzēs izjust vēlamo un koncentrēties uz to…

Nepretojies, bet APZINIES un ATLAID savas negatīvās emocijas, un tad tava uzmanība pievērsīsies tam, ko tu vēlies.

Pretestība pastiprina mūsu ticību tam ,ka mēs nevaram saņemt vēlamo. Mēs automātiski sākam uzkrāt tas pazīmes, kas liecinātu par mūsu bezspēcību un tādā veidā zaudējam savu saistību ar savu radošo potenciālu.

Mēs radam to, kam ticam. Cilvēka domāšana ir daudz spēcīgāka, ka vairums cilvēku vispār var iedomāties. 90% no tā, kas mūsu dzīve notiek, ir mūsu pašu domu radīts un tikai 10% mūsu darbību rezultāts.

Cilvēkam, kurš tic, ka var saņemt vairāk, taču nekādīgi nespēj šo vairāk sasniegt, vajadzētu uzmanīgāk ieskatīties savos pārdzīvojumos. Viņš noteikti ieraudzītu, ka Dvēseles dziļumos netic savai veiksmei. Savukārt tad, kad pat visgrūtākajos brīžos viņš turpinās ticēt savai veiksmei, viņš nostiprina savu ticību un pārliecību.

Kad cilvēks tic, viss notiekošais dara viņu stiprāku un nostiprina ticību.

Mēs radam to, kam ticam.

Kad bezizejas sajūta ņem virsroku pār cilvēka ticību sev, viņš sāk pārāk asi pretoties pasaulei. Un tā vietā, lai pieņemtu to, kas viņam ir un strādātu tā, lai saņemtu to, ko viņš vēlās, viņš sāk tērēt savu spēku pretestībai prêt esošo situāciju. Kad mēs pretojamies otram cilvēkam vai kādai situācijai, mēs savai vēlmei dodam nepareizo virzienu.

– Tā vietā, lai tiektos uz mieru un sadarbību, mēs cenšamies atbrīvoties no kaut kā.
– Tā vietā, lai censtos pabeigt projektu, mēs tērējam milzīgu daudzumu enerģijas, izvairoties no darba.
– Tā vietā, lai uzlabotu attiecības – mēs veltīgi terējam savus Dvēseles spēkus, cenšoties izmainīt partneri.
Mēs koncentrējamies uz to, ko nevēlamies, un savās domās atgriežamies situācijās, kurās nesaņēmām to, ko vēlējāmies.

Taču mēs varētu koncentrēties uz to, ko vēlamies un atcerēties tos gadījumus, kad saņēmām to, ko vēlējamies. Mēs pretojamies savu partneru uzvedībai, jūtot, ka tiem nepatīkam. Tā vietā, lai kolēģiem nodemonstrētu savu draudzīgumu un ieinteresētību, mēs gaidām, kad tie kārtējo reizi mūs pārliecinās par to, ka vēlas mūs aizvainot

Jebkurā gadījumā, pretojoties situācijai, mēs tērējam savu enerģiju un turpinām saņemt to, ko nevēlamies.

Un tas, kam mēs pretojamies, spītīgi turpinās atgriezties atkal un atkal.Nevēlamais barojas no mūsu uzmanības un pieaug spēkā.

Kad mēs veltām kaut kam uzmanību, un šajā procesā izjūtam negatīvas emocijas, mēs to pievelkam vēl vairāk un kārtējo reizi jūtamies slikti.

Kaut kam pretojoties, mēs turpinam šo Kaut Ko audzēt, jo ticam, ka no tā nav iespējams atbrīvoties. Rodas sajūta, ka ir iestājusies pilnīga bezizejas situācija.

Iedomājies: tu zini, ka pastā uz tava vārda ir jāpienāk sūtījumam – čekam par miljons dolāriem. Šādā gadījumā tu nepretotos apmaksāt jebkuru rēķinu. Tu nevēlētos, lai visi rēķini izzustu, jo esi parliecināts, ka naudas tev ir pietiekoši, tu nepretotos vajadzībai to tērēt.

Iedomājies, ka tavs partneris ir slims, bet tu pilnīgi skaidri zini, ka drīz viņš izveseļosies. Vai gan tad tu pamestu savu darbu un sāktu viņu kopt? Tu nebaidies par to, ka viņš varētu saslimt vēl smagāk, tu nepretojies šai slimībai. Tava ticība tam, ka viss būs labi, neļaus tev iekļūt pretestības slazdā.

Kad to esam sapratuši, skaidrs kļūs arī tas, ka, lai sasniegtu vēlamo, ir pilnībā jāpamet pretošanas ideja. Nākamais solis, lai iegūtu pārliecību ir pirmā uzvara.

Veiksmes jebkurā jomā sasniegšana ir līdzīga sniega bumbai, kas veļas no kalna lejā un kļūst arvien lielāka. Analoģiski – pat maziņa uzvara nostiprina tavu ticību saviem spēkiem. Savukārt šī ticība dod iespēju panākumiem kļūt arvien iespaidīgākiem. Entuziasms aug un līdz ar to pieaug arī enerģija un pārliecība.

Katra reize, kad tu sasniedz to, ko esi vēlējies, nostiprina ticību sev un tas vairo spēku un pārliecību par to, ka tu spēj savā dzīvē pievilkt to, ko vēlies.

Ir viena nianse, ļoti svarīgi ir apzināties vai vēlmes ir tavas patiesās, tas, ko tu patiešām vēlies, jo melīgās un neīstās atņem spēku un enerģiju

Pieņemsim, ka tu esi iestrēdzis sastrēgumā. Ja ļoti steidzies, tad gribi, lai mašīna kustētos ātrāk. Pretojoties situācijai uz ceļa, tu koncentrējies uz to, ko tev nepavisam negribās. Tu intuitīvi maini joslas un nokļūsti tajā, kur mašīnas uz priekšu virzās vislēnāk. Bet tad, ja tā nebūs pati lēnākā, tu vienalga domāsi, ka tā ir pati sliktākā un tev galīgi neveicas.
Kāpēc, piemēram, veikalā pēdējo iepakojumu tev “noceļ” pašā degungalā?
Kapēc tad, kad tu īpaši steidzeis, rinda kustas vislēnāk? Tā nav nejaušība. Te noteikti ir kāda likumsakarība!

Neesot mierā ar savu iekšējo centru, tu intuitīvi neapzināti izvēlies kļūdaino ceļu. Pretojoties apstākļiem, tu tikai sarežgī situāciju. Koncentrējoties uz nevēlēšanos gaidīt, tu gaidīsi daudz ilgāk.

Kāpēc pagātne atkārtojas?

Viss augstāk teiktais ir vēl viens iemesls, kāpēc ir svarīgi aizdziedēt senās brūces. Ja pagātnē tu esi pārdzīvojis kādus smagus pārdzīvojumus (piemēram biznesā vai attiecībās), tad centīsies izvairīties tos pārdzīvot vēlreiz. Pretošanās ciešanām liks tām atgriezties ar vēl lielāku spēku. Jo pilnīgāk mēs esam izdziedinājuši savas pagātnes brūces, jo mazāk mūs nomāks pagātnes ēnas.

Piemēram.
– Ja mēs ļoti nevēlamies būt vientuļi, tieši vientulību mēs arī saņemsim.
– Ja nevēlamies, lai mūs ignorētu un atstumtu, tieši tas arī notiks.
– Ja mūs šausmina doma par to, ka mēs kaut ko zaudēsim, tieši tas arī notiks un mēs atkal zaudēsim.
– Ja mūs nomoka doma par savu nepatīkamo darbu, jo lielāka varbūtība, ka šis darbs arī kļūs par jaunu nepatikšanu avotu.
– Ja mēs nevaram sastrādāties ar kādu kolēģi – mums arvien biežāk nāksies konfliktēt.

Jo stiprāk mēs kaut ko nevēlamies, jo ar lielāku spēku tas pievilksies musu dzīvē.

Iemācījušies aizdziedēt pagātnes brūces, mēs ļausim aiziet senajai sāpei un ar laiku vairs negaidīsim tās atgriešanos. Ar šo brīdi arī kļusim brīvi un varēsim radīt ko labu.

Ja nevēlamies atlaist pagātni, tā atkal un atkal atgriezīsies.
Pretestība ir kā caurums tavā mīlestības rezervuārā, kura dēļ tas nekad nespēs piepildīties.

Pamēģini paeksperimentēt un atzīmē sev visas negatīvas domas, kas dienas garumā tev rodas un kuras tu vārdos izrunā. Tu būsi izbrīnīts, cik ļoti bieži tās atnāk. Sāc ar to, ka apzinies to, ko saki. Pakontrolē savus vārdus. Tu redzēsi, cik bieži izrunātais piepildās. Vārdu spēks ir milzīgs, īpaši tad, ja tiek atskaņotas patiesās vēlmes.

Pretošanās spēle

Šī spēle mēdz būt ļoti interesanta. Mēs dažkart to spēlējam kopā ar meitu. Mēs staigājam pa veikaliem un vienkārši atzīmējam otra negatīvos izteicienus. Pēc tam cenšamies tos pateikt savādāk. Piemēram.

Es saku: “Visticamākais, šeit nav nevienas labas stāvvietas, pameklēsim kaut kur citur” Bet būtu vajadzējis teikt: “Paskatīsimies, varbūt tuvumā ir kāda laba stāvvieta”
Pēc tam mēs dodamies uz turieni, kur vēlējāmies apstāties un vieta atrodas.
Viņa saka: “Es ceru, ka mums nebūs ilgi jāgaida: man ir tik daudz mājas darbu”. Pēc tam sevi pielabo: “Es ceru, ka mēs ātri tiksim ar visu galā un man pietiks laika mājasdarbiem”.
Kad pienāk laiks iziet no veikala, es saku: “Tavai mammai nepatiks, ja mēs nokavēsim” Kopā mēs šo frāzi pāveidojām uz: “Mamma būs ļoti priecīga, ja mēs mājas atgriezīsimies laicīgi”.
Pie mājas es saku: “Neaizmirsti paņemt somu”. Un viņa pareizi pielabo: “Pārbaudīsim, vai esm visu paņēmuši no mašīnas”

Pārtraukt pretoties partnerim

Tie paši principi ir pielietojami attiecībās. Nemēģini ieciklēties uz partnera emocijām un darbībām, kuri tev šķiet negatīvi. Labāk koncentrējies uz tām reakcijām un uzvedību, kas tev viņā patīk.
Atceries brīžus, kad partneris tevi uzslavēja, novērtēja. Tā vietā, lai domātu: “Ai, viņš man nekad nepalīdz un nedzird mani”, domā: “Es ļoti vēlētos, lai viņš redzētu manī labo”. Atceries, ka reiz viņš tev palīdzēja un cik lieliski tu tajā brīdī juties un padomā: “Es ļoti vēlos, lai viņš man palīdz”.

Kad tava ticība nostiprinasies, vēlamais sāks realizēties.
Kad komunicē ar cilvēkiem, dari to pozitīvi, necenties paust savu negatīvismu, necenties kritizēt un atzīmēt kļūdas kā arī nemēģini kaut ko pieprasīt.

Pacenties atbrīvoties no tādiem vārdiem kā “nē”, “tev tas jādara”, “tu man esi to paradā”, “tu nekad”, “tu vienmēr”, “kāpēc tu ne…”. Pamēģini, kaut vai spēlējoties, noformulēt savas domas pozitīvi.
Tā vietā, lai teiktu: ”mēs nekad nekur kopā neejam”, saki: “brīvdienās izdarīsim kaut ko interesantu, labi?” Vai atkal: “tu atkal esi aizmirsis iznest atkritumu spaini”, pasaki to savadāk: “Mīļais, vai palīdzēsi iznest atkritumu spaini?”

Necenties nosodīt, aizradīt, nekaunini, neapvaino. Viss sanāk skaisti, ja tu izmanto vieglu toni un ar mīlestību palūdz partnerim tev palīdzēt, nešauboties par to, ka viņš tevi nesadzirdēs.
Ja tu vērsies pie partnera, uzskatot, ka viņš tevi tāpat nedzirdēs, tad arī nedzirdēs.
Katru nākamo reizi palūdz viņam tā, it kā to darītu pirmo reizi. Jau pēc pāris reizēm viņš pats sapratīs, ka nav iedevis to, ko tu vēlies un piedevām būs pateicīgs par to, ka tu viņu “nezāģē”. Viegls tonis bez pārmetumiem palīdzēs viņam pārvarēt viņa paša negatīvas emocijas, un viņš būs tev pateicīgs par to, ka atbalsti viņu. Un par to viņš tavā labā būs gatavs izdarīt daudz vairāk.

Atmiņas spēks

Atmiņas par labo nostiprina tavu ticību tāpat kā negatīvie pardzīvojumi pastiprina pretošanos dzīvei. Ja es ļoti vēlos, lai kaut kas notiktu, tad atceros tikai pozitīvos pagātnes notikumus. Tos, kad man kaut kas lieliski izdevās.

Kad es rakstīju šo grāmatu, es domās skaitīju, cik laika tā man paņems, un atcerējos tos gadījumus, kad paspēju visu izdarīt maksimāli īsā laikā. Atcerējos to laiku, kad ar entuziasmu un prieku darīju savu darbu, un cik lieliski man viss izdevās, atsaucu atmiņā visas pozitīvās atsuksmes, visas pateicības par savu darbu. Tas viss nostiprināja manu ticību tam, ka es spēšu ko līdzīgu izdarīt arī šoreiz. Un es to izdarīju!
Lai arī tev veicas!
Avots: https://5dreal.com
Tulkoja: Ginta FS

 

Pieņem savu vīru tādu, kāds viņš ir

tumšais un gaišais3

Pirms daudziem gadiem doktors Normans Vincents Pelē mūsu pilsētiņā lasīja lekciju. Pēc tās viņš deva iespēju klausītājiem uzdot savus jautājumus. Viens no jautājumiem, ko uzdeva kāda sieviete, skanēja apmēram šādi: “Es ļoti cenšos radīt mājīgu vidi, būt laba māte, padevīga sieva, bet visi mani pūliņi izrādās velti. Problēma tāda, ka mans vīrs nevēlas pielikt līdzvērtīgas pūles tam, lai mūsu laulība kļūtu laimīgāka”.

Pēc tam šī pati sieviete noraksturoja sava vīra trūkumus. Lūk, daži no tiem:
“Viņš nepievērš uzmanību mūsu bērniem, nesaprātīgi tērē naudu, dzer, un ar viņu nav iespējams kopā dzīvot”.
Viņas jautājums doktoram skanēja šādi:
“Vai ir vismaz kāda cerība, ka vinš mainīsies? Mēs esam precējušies 25 gadus.”

Doktora atbilde skanēja stingri un nedaudz aizkaitināti:
“Vai tad jūs nezināt, ka jums jāpieņem vīrietis pēc viņa nominālā kursa, tas nozīmē – tāds, kāds viņš ir, necenšoties viņu mainīt?”
Šis doktora Pelē padoms ir galvenā atslēga laimīgai laulībai un “Sievišķības burvības” pamats.
Tāpēc, ja tu vēlies piedzīvot laimi savā laulībā, pieņem savu vīru tādu, kāds viņš ir, un necenties viņu mainīt. Pretējā gadījumā, labāk vispār neprecies ar cilvēku, ar kura trūkumiem neesi spējīga samierināties.

Ko nozīmē pieņemšana

– Pieņemšana nozīmē to, ka tu pieņem savu vīru tādu, kāds viņš ir šodien, bez jebkādām izmaiņām.
– Tu saproti, ka viņa uzvedība varētu būt labāka un, iespējams, tai būtu jābūt labākai, taču tā ir viņa, nevis tavējā atbildība.
– Tu redzi viņa trūkumus, taču pacenties tos uztvert kā parastas cilvēciskas vājības.
– Tu vari nepiekrist viņa idejām, taču atstāj viņam viņa tiesības uz savu viedokli.
– Tu vari neatbalstīt viņa intereses, viņa sapņus vai kāda mērķa realizāciju, taču dod viņam brīvību nodarboties ar to, ko viņš vēlas.
– Pieņemot viņu, tu atzīsti viņa tiesības būt pašam – lai tas būtu uz labu vai nebūtu uz labu.
– Pieņemšana nenozīmē to, ka tu viņu vienkārši paciet.
– Tas nenozīmē pašapmānu, kad tu liec sev domāt, ka viņš ir brīnišķīgs, kaut gan tā nepavisam nav.
– Tai nav nekāda sakara ar paklausību un padevību.
– Pieņemšana tas ir priecīgs prāta stāvoklis, kad tu saproti, ka tavs pienākums nav viņu pārtaisīt, bet gan pieņemt tādu, kāds viņš ir.
– Pieņemšana nozīmē, ka tu atzīsti to, ka viņš ir cilvēks, kurš, tieši tapat, kā tu, sastāv no divām vienādām daļām: puse – trūkumu un puse – labās īpašības. Tas ir taisnīgs uzskats.
– Tu saproti, ka viņam ir trūkumi, taču savu uzmanību koncentrē uz viņa labajām īpašībām.
– Tu pieņem cilvēku kā vienu veselu ar visām viņa labajām un sliktajām īpašībām un visām cilvēciskajām vājībām.
Lai labāk saprastu, ko nozīmē pieņemšana, uzzīmē savā iztēlē cilvēka tēlu, un domās novelc svītru, kas sadala viņu divās vienādās daļās.

Iedomājies, ka viena daļa ir izkrāsota gaišos toņos un simbolizē viņa labās īpašības, bet otra – tumšos toņos un simbolizē viņa trūkumus.
Pēc tam izdzēs savā iztēlē tumšo daļu, lai tu varētu redzēt tikai gaišo.
Tu zini, ka tumšā daļa eksistē, bet tu uz to neskaties. Tu redzi tikai gaišo.

Pieņemšana nozīmē to, ka tu pieņem viņu kā cilvēcisku būtni, kura sastāv no gaišās un tumšās puses, un tu pārstāj uztraukties par viņa trūkumiem un vājībām, un fokusējies tikai uz labajām īpašībām.
Helēna Andelīna “Sievišķības burvības”
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

labs_slikts1

Mīlestībai nav brīvdienu

milestibai nav brivdienu

Galvenais nebūt mirušam. Tāpēc, ka nāve iestājas daudz agrāk, nekā apstājas sirds. Nāve iestājas tad, kad apstājas garīgā dzīve, tad, kad aiziet Mīlestība…

Steidzīgi soļojam pa piemirkušo zemi. Veramies caur savu automašīnu aizsvīdušajiem logiem. Sastrēguma stundā ierasti grūstamies sabiedriskajā transportā. Pusdienu pārtraukumā, kā ierasts, aprijam savas līdzpaņemtās sviestmaizes, acīm pārskrienot avīžu virsrakstiem. Mēs steidzamies…. Un bieži vien paši sevi iekšēji mierinām: “Šodien ir tāds laiks. Šodien visi tā dzīvo. Ir cits dzīves temps. cits ritms, cita dinamika”. Tik daudz kas jāpaspēj, jāuzbūvē. Tik daudz kas jāsasniedz. Tāpec jāsteidzas, jāskrien. Un mums, nez kāpēc nav laika mīlēt.

… Mēs klīstam pa savas dzīves tuksnesi. Cenšamies noķert kaut kādu zināšanu, sajūtu, iespaidu gabaliņus. Būvējam fantastiskus, utopiskus plānus. Apkraujamies ar visdažādākajām “pieaugušo mantiņām”. Taču līdz galam neieslīgstam tajā, ko redzam. Līdz pašiem dziļumiem neizbaudām savus iespaidus un sajūtas. Jo mums tam nav laika. Nez kāpēc nekad nav laika. Kaut gan paši nezinām, kāpēc nav laika, un kas mūs steidzina.

Cilvēkam bieži vien šķiet, ka viņš dzīvē ļoti daudz ko var sasniegt. Viņš paļaujas uz saviem spēkiem, uz savu saprātu, uz savu intelektu…

Mēs esam samīlējušies sevī. Un tiešī šī mīlināšanas ap sevi padara cilvēka Dvēseli tukšu, slimu un neaizsargātu.

Dzīve nav barības meklējumi, ne arī sacensības ar nāvi, ne arī “šausminošo cilvēka grēku izstāde”.
Dzīve ir tiekšanās pēc Pilnības, Patiesības un Mīlestības. Tā es domāju.

Mīlestība un Labestība ir pasaules skolotāji, mūžīgie mentori. Tomēr pasaule ir nepaklausīgs māceklis, kurš bieži vien strīdās, un bieži vien uzvedas kā nasamierināms naidnieks.

Un, ja nu vēl pagaidām mēs neesam gatavi tam, ka mūsu sirdis ir mīlestībā degoši ugunskuri, tad vismaz pacensties vajadzētu, lai tajās deg kaut maziņa, nedziestoša mūsu vēlmes mīlēt un būt mīlētiem uguntiņa.

Kur atrast Mīlestību? Tirgū? Uz soliņa? Dzīves grāvmalē?

Mums galvā, kā ar cirvi ir iecirsts, ka iemīlēties varam vien jaunībā. Ka bernībā – tas ir nenopietni, bet vecumdienās – tā ir bēgšana no ikdienas. Taču Mīlestībai nav brīvdienu. Jūtas dzimst Dvēselē, neskatoties kalendārā. Un mums sevi ļoti ir jāsargā, lai neapliptu ar augstprātības un garlaicības bacili. Šīs briesmas vienmēr ir tepat, tuvumā.

Cilvēcisko attiecību dziļumā vienmēr ir jābūt Mīlestībai un Labestībai. Vēlmei saprast savu tuvāko, ieraudzīt viņa Dvēseles skaistumu. Un mēs ne vienmēr tiekam galā ar šo uzdevumu. Mums vienkāršākas un interesantākas šķiet sadzīvistiskās lietas, nevis savas sirds atmazgāšana no niknuma, naida un vēlmes nosodīt. Mēs varam stundām ilgi pētīt veikalā pirkta pārtikas produkta sastāvu, lai nejauši nesaindētos, bet pēc minūtes apvainot cilveku, pazemot viņu tā, ka viņš aizies ar dziļu brūci sirdī. Un cik daudz laika būs vajadzīgs, lai šo brūci aizdziedētu? Vienīgais, ko ir vērts šajā dzīvē iemācīties – ir mīlēt!

Un labāk neaizmirst, ka dzīvojam pasaulē, kura katastrofāli strauji zaudē mīlestību, labestību, līdzcietību. Egoisms, cinisms, lepnība – lūk, devīze uz karoga, kuru augsti paceltu nes šodienas pasaule. Izklaides, bauda, bagātība – tie ir tie mērķi, kuru dēļ cilvēki aizmirst par savu sirdsapziņu, mužīgo Patiesību un Mīlestību.
Galvenais ir saudzēt savu uzmanību un līdzjūtību pret otru cilvēku.

Galvenais nebūt mirušam. Tāpēc, ka nāve iestājas daudz agrāk, nekā apstājas sirds. Nāve iestājas tad, kad apstājas garīgā dzīve, tad, kad aiziet Mīlestība.
Un, ja tev šobrīd ir slikti, zini, tevi mīl un mīl ļoti stipri!

Autors: nezināms
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

ĒNA ir spēka un garīgā potenciāla glabātuve

ēna8

Viena no spilgtākajām ĒNAS izpausmēm ir tas aizkaitinājums, kuru mūsos izsauc daži cilvēki. Kad otrā cilvēkā mēs pamanām tās īpašības, kuras reiz sev esam aizlieguši, mūsos pēkšņi dzimst neizskaidrojams niknums, un mēs asociējam ar šo cilvēku visas tās dusmas, ko izjūtam paši pret sevi.

Atsauc atmiņā jebkuru cilvēku, kurš tevi tracina – ieskaties uzmanīgi, un tu viņā ieraudzīsi savu izkropļoto atspulgu. Taču pietiek vien būt mierā ar sevi, kad nekāda atspulga vairs nebūs.

Pieņemot sevi, mēs automātiski mācamies pieņemt visu pasauli tādu, kāda tā ir.

Un vēl, ĒNĀ parasti izrādās tās īpašības, kas kādreiz ir izrādījušās vienkārši nevajadzīgas.
Piemēram, bērns ar lielisku muzikālo dzirdi, vecākiem, kuri nemīl mūziku, tā arī nekad neiemācīsies izmantot savu dzirdi, un gabaliņš Dvēseles, kas saistīts ar šo iedzimto spēju, pazudīs Dvēseles tumsā, un atgādinās par sevi ar neskaidrām skumjām par garām palaistajām iespējām un zudušo ceļu.

ĒNA ir spēka un garīgā potenciāla glabātuve, nevis visa sliktā iemiesojums. ĒNA ir Dvēseles neatņemama sastāvdaļa, ar kuru noteikti vajag iepazīties un sadraudzēties, kuru noteikti vajag pieņemt un iemācīties apzināti izmantot.
Karls Gustavs Jungs
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS