Kāda dīvaina pasaka

“Kāda dīvaina pasaka…” – domāja Sarkangalvīte, lēnītiņām košļādama pīrādziņu, ar kuru to pacienāja Vilks.
– Tu mani speciāli piebaro, lai pēc tam apēstu?

– Ko gan no tevis tur daudz ēst? – skumji noteica Vilks. – Es tikai gribu tev iemācīt PIEŅEMT, bet tu visu laiku tikai atdot, atdot… Tu galīgi neklausies, ko es tev saku, tu visu laiku strīdies un spītējies… Taču sieviete pat fizioloģiski ir tā uzbūvēta, lai PIEŅEMTU… teica Vilks, ieberot viņai mutē sauju smaržīgu meža ogu.

Sarkangalvīte ļoti vēlējās iebilst. Pateikt, ka viņai ne no viena neko nevajag. Un, vispār…
Taču mute bija ogu pilna un iebilst neizdevās.

– Sarkangalvīt, tev ir pārak liela Sirds un tu visu laiku centies to atdot. Bet labāk apgulies zaļajā zālē un ar Sirdi pieņem  visu, kas nāk. Putnu debesīs. Sienāzīti, kurš izdzīvo savu vasaru. Un vasaru, kurā dzīvo sienāzītis….
– Pat tevi pieņemt? – iemigdama zaļajā mīkstajā zālē nomurmināja Sarkangalvīte.
– Un īpaši mani… – viņai piekrita Vilks, palikdams viņai zem galvas savu mīksto, pūkaino asti

No rīta, izsēdinot Sarkangalvīti pie viņas vecmāmiņas mājas, Vilks vēl joprojām centās Sarkangalvītes groziņā ielikt kādu sauju ogas un riekstus.
Sarkangalvīte aiz ieraduma vēl joprojām atteicās pieņemt dāvanas, taču Vilks tikai grozīja galvu…

Vecmāmiņa stāvēja uz lieveņa Sarkangalvītei aiz muguras un ar skatienu pavadīja Vilku, un teica:
“Neviena radība nav tev ne draugs, ne ienaidnieks, taču katra radība Tev ir Liels Skolotājs”…

Alsu Beloglazova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tikšanās ar neizbēgamo

Šajā brīnišķīgajā ziemas Saulgriežu laikā gribas runāt tikai par vieglo un brīnišķo! Tomēr es nolēmu šajās aizejošā gada pēdējas dienās noskaidrot vienu svarīgu mūsu ikdienas “darba momentu”.

Labā ziņa ir tā, ka arvien vairāk cilvēkiem šādi atgādinājumi un skaidrojumi vairs nav vajadzīgi, jo viņi nevilšus jūtas tieši tā, kā es aprakstu. No otras puses, arvien vairāk ir tādu, kuri pirmo reizi savas dzīves mirkļus izdzīvo apzināti, un jums, dārgie lasītāji, ceru, ka noderēs sekojošais materiāls.

Tātad tiem, kas jau ir nostājušies uz apzinātas realitātes uztveres (pareizāk sakot, tās radīšanas ar savu iekšējo stāvokli) ceļa, pārsteigums var būt saskarsme ar nepatīkamām situācijām, kuras it kā neskar tieši, taču kaut kādā veidā jūs tajās tomēr esat iesaistīti.

Tas var būt konflikts starp tuviem cilvēkiem, vai kāda veida cilvēciska traģēdija kaut kur tuvumā (mašīna notriec cilvēku vai kādu piemeklē sirdstrieka), vai arī konflikti darbā, kad, piemēram, priekšnieks pazemo tavu kolēģi… Un šķiet, ka tev ar to nav nekāda sakara, bet nez kāpēc tu to vēro. Un nevis vienkārši vēro, bet šī situācija izraisa tevī emociju vētru, kas bieži vien ir neadekvāta notiekošajam – daudz spilgtāka, daudz spēcīgāka – un ir pat fiziskas ķermeņa reakcijas – drebuļi, nejūtīgas rokas un kājas, paaugstināts asinsspiediens, galvassāpes, slikta dūša utt. 

Un cilvēki ļoti bieži uzdod jautājumu: kas ir tas, ko es vēl joprojām sevī neesmu izstrādājis, ko neesmu iztīrījis, ja reiz kaut ko tadu pievelku?

Un tiešām, tas ir dīvaini…. It kā cilvēkā vairs nav šo magnētu, viņš it kā ir iemācījies radīt savā dzīvē labo un pieņemt jebkuru “slikto” kā nākamo uzdevumu un pakāpienu izaugsmē, nevis problēmu, viņš arvien vairāk aiz provokatīvām situācijām sajūt pozitīvus motīvus – atklāt savu spēku, savu iekšējo cieņu, izrādīt dāsnumu, līdzjūtību utt. No malas vērojot, viņš brīnišķīgi saprot, kāpēc tāda situācija ir radusies un apzinās, kā tā ir neizbēgama un vērtīga katram tās dalībniekam…. Cilvēks ir pilnībā brīvs no bailēm, vērtējumiem un pretenzijām pret notiekošo, un saprot to, ka cilvēki uzvedas tā, tāpēc, ka savādāk nevar uzvesties…. Taču tas vēl jo vairāk pastiprina šo bezspēcības stāvokli – tapēc, ka notiekošais sagādā emocionālu (bet bieži vien arī sajūtamu fizisku) diskomfortu, taču to ietekmēt mēs jūtami nevaram. Taču kaut kas ir jādara, lai saglabātu savu veselību un emocionālo līdzsvaru.

Tieši šīs situācijas es dēvēju par “tikšanos ar neizbēgamo”. Tādu līdzīgu, tikai daudz asāku momentu mūsu pagātnē ir bijis neskaitāmi daudz, kad mums no vienas puses vajadzēja sevi aizstāvēt, bet no otras – izpildīt piespiedu darbības, ko pieprasīja realitāte: būt pakļāvīgiem varai, lai arī dvēselē tu tam nepiekrīti; paklusēt, kad tevī vārās taisnīgas dusmas; neiestāties par draugu, kuru nomelno, uzkāpt uz rīkles savām radošajām izpausmēm un rīkoties kā visi…

Un nebija pareizas izejas no tādām situācijām, tāpēc, ka, ja tu izdarīsi izvēli par labu dvēselei, cietīs tavs ķermenis (līdz pat nāvei), bet, ja izdarīsi izvēli, izejot no izdzīvošanas stratēģijas, cietīs dvēsele.

Tad, lūk, līdzīgas situācijas tagadnē – ir tikai atbalss un atgādinājums par daudz asākiem konfliktiem, kurus agrāk esam piedzīvojuši. Un šobrīd tie ar mums notiek tieši tāpēc, lai mēs vēlreiz atcerētos un izdzīvotu šo bezizejas sajūtu un izšķīdinātu to savā sirdī.

Jo šajā brīdī mēs vienlaicīgi atrodamies gan vertikālē – apzinātā kontaktā ar savu dvēseli, un horizontālā, tāpēc, ka mums kaut kā ir jareaģē cilvēciskajā plānā. Bet šajā vertikāles un horizontāles krustpunktā atrodas tas pats sirds punkts, kurš mums var atgādināt, ka ikviena reaģēšana ir īslaicīga, mirklīga ka spēle, un ārpus Spēles tam nav nekādas nozīmes.

Tā kā šādu neizbēgamu situāciju izdzīvošanas algoritms ir ļoti vienkāršs:

* Nevainot sevi un nemeklēt iemeslus, kāpēc esi nonācis šajā situācijā – tā ir augstākā griba, lai tu ar to sastaptos.

* Atcerēties par spēles mirklīgo dabu un nostāties VIRS spēles. Ārēji nepiedalīties šajā situācijā, bet ar sirdi pieņemt tevī iekšā dzimstošās jūtas un emocijas.

* Ar pateicību un maksimāli līdzsvaroti izdzīvot un caurelpot šīs situācijas.

Ja to izdarīsi, situācijas intensitāte mazināsies un tu sajutīsi milzīgu atvieglojumu, tāpēc, ka esi padarījis nepieciešamo darbu – esi izlaidis savas un kolektīvās pieredzes slāni caur savu sirds centru.
Atceries, ka nav iespējams pāriet jaunā spēlē, ja neesi aizvēris iepriekšējās spēles sižetus.

Bet tas, cik veiksmīga būs šī “aizvēršana” ir atkarīgs no cilvēku prāta spējas izlaist pagātnes stāstus caur savu emocionālo filtru – pēc iespējas uzmanīgi ar pateicību, bez spriedumiem, bez vērtēšanas, bez mocībām… Jā, tas ir nepatīkami, smagi un dažkārt pat fiziski sāpīgi, bet tam kā vilnim ir jāiziet cauri mums, paņemot līdzi visus pagātnes izkropļojumus, lai mūsu dvēseles vēl spožāk uzmirdzētu Jaunajā pasaulē.

Svetlana Dobrovoļska
Avots: obretenie-sily-lubvi
Tulkoja: GInta Filia Solis

Ko tev nozīmē lūgšanas?

Vai esi ievērojis, ka cilvēki skaita lūgšanas tāpēc, lai atbrīvotos no problēmām? Taču ar to viņi Dievam paziņo, ka noliedz realitāti, nepieņem to, kas notiek. Un nepieņemšana ir cīņa…

Caur savām sajūtām es pētīju un centos noskaidrot, kas man ir lūgšanas…
Lūgšanas ir Pateicība par visu, kas noteik Šobrīd.
Lūgšanas ir apliecinājums tam, ka man pietiek Dievišķās Pārpilnības.
Lūgšanas ir patiess Sirds aicinājums.
Lūgšanas ir Ticība Dievam, Dievam manī un uzticēšanās Dzīvei.
Un, ja nu kaut ko Viņam lūgt, ja reiz lūgties, tad vislabāk lūgties spēju iemācīties pieņemt visu, ko šobrīd vēl nespēju pieņemt. No sirds vēlēties pieņemt.
Lūgties par to, lai pietiktu Spēka un Vieduma pateicībā gaiši iziet savu pieredzi.
Lūgties par to, lai es spētu pieņemt tās Dvēseles, kurās vēl joprojām ir noliegums un nosodījums, piedot pašai sev.
Lūgties par to, lai atļauju Sev būt godīgai pret Sevi un droši ar Gaismu Sirdī doties nezināmajā.
Lūgties par Mīlestību, par Dievisķo Mīlestību savā Sirdī…
Pateikties par ikvienu sajūtu, par visu, kas tiecas augšup, par bailēm, kas kā bākas izgaismo taku, no kuras nogriezties. Par sāpēm, kas dedzina, dzeļ, īd, kas arvien tālāk aicina doties dziļumā, ienirt savu jūtu pieņemšanā un izvēlēties Dzīvi.
Lūdzos Pateicos Pieņemu
Sajūti patiesas lūgšanas sevī…
Ko tev nozīmē lūgšanas?
No sirds uz sirdi ❤️
Oksana Polskaya
Tulkoja: Ginta Filia Solis
P.S. Kāds vieds latviešu vīrs teica: ka senie latvieši nelūdzās, viņi daudzināja Dievu ❤️  

Ceļā pie Dieva

Ceļā pie Dieva tu satiksi citus. Dažus mīlēsi. Un vēlēsies tos uzlabot. Kāpēc? Nezinu… Gandrīz visu, ko mēs mīlam, nez kāpēc vēlamies uzlabot… Citus tu nosodīsi. Tāpēc, ka pagaidām tu vēl necenties sevi iepazīt. Tam, kurš aizņemts ar sevis iepazīšanu, tam nekad nav laika nosodīt citus. Nesodi, ja spēsi, arī viņi ir ceļā…

Ceļā pie Dieva tu satiksi sevi. Un domāsi, ka tu  – tas ir atspulgs spogulī vai fotogrāfija pasē. Taču tas neesi tu… Tu pamanīsi sevi citu acīs, viņu sejās un viņu sirdīs…

Ceļā pie Dieva tu satiksi partneri, kurš paredzēts tikai tev. Sajūti ar sirdi. Ja spēsi iepazīt – tātad tev paveicās. Ja, nē, – piedod… Tu vari izvēlēties ģimeni vai peldēt vienatnē. Viss ir svētība. Izlem, kas tev ir svētība. Lem ar sirdi.

Ceļā pie Dieva tu uzzināsi, ka tā ir Viņa pasaule, nevis tavējā. Un to, ka Viņš visu radījis. Pat knišļus. Priekš kam? Nezinu… Mums nav dota iespēja saprast visu Viņa nodomu.

Ceļā pie Dieva būs mācības. Kurš tās nav apguvis – ies atkārtoti. Norakstīt? Neizdosies! Nosebot? Arī. Nav skaidrs? – meklē mācību grāmatu vai tos, kuri sēdēja pirmajā solā. Ak, jā, mācības būs līdz pat pēdējam elpas vilcienam… Arī tiem, kuri sēdēja pirmajā solā.

Ceļā pie Dieva tu sastapsi skolotājus. Viņi ir pavadoņi, katrs savā ceļa posmā. Viņi parādīs virzienu, gabaliņu no ceļa kartes un pateiks dažas svarīgas idejas, ja tu vēlēsies tās dzirdēt. Bet tālāk – dodies ceļā. Patstāvīgi. Līdz nākamajam pavadonim. Ja meklēsi. Kāpec? Tāds piedzīvojums…

Ceļā pie Dieva būs pikniki. Tur tu ieraudzīsi tos, kuri ir uz ceļa: ar viņiem kopā ir priecīgi un gaiši dvēselē. Tur būs arī tie, kuri ir nomaldījušies. Nenosodi, nedusmojies un necenties pārliecināt. Katram savs ceļš. Strādā ar sevi.

Ceļā pie Dieva tu nes savu trauku. Tas tev ir jāpiepilda. Ar mīlestību. Vēlams, līdz tas būs pilns. Tā ir tava sirds. Piepildi to ar ticību, prieku, labestību, mieru, piedošanu, pieņemšanu un pateicību. Esi miera stāvoklī…

Ceļā pie Dieva tu domāsi par dzīvi. Vēlams par Mūžīgo. Zemes dzīve ir tikai minūte, salīdzinot ar Mūžību. Un, ja kādreiz tu lūgsi mūžīgo dzīvi, nevajag, zini: tā tev jau ir. Labāk palūdz iemācīt tev ticēt, cerēt, gaidīt, piedot, lūgties un mīlēt…

Ceļā pie Dieva tu mācīsies dzirdēt: sevi, citus un Viņu. Nedomā, ka tu to proti. Mācies… Un, jā, tev nevajag Viņu redzēt, lai dzirdētu. Tāpat, kā nav vajadzīgs redzēt, kur paslēpusies lakstīgala, lai dzirdētu tās dziesmu.

Ceļā pie Dieva tu pārstāsi pļāpāt. Un sāksi izdaiļot sevi ar klusēšanu. Klusumā, vienatnē un pārdomās tu atgriezīsies pie sevis. Pie Avota… Svētībā…

Ceļa pie Dieva nāks uzdevumi. Un tikai pēc tam – instrumenti to realizācijai. Neuztraucies. Mūsu prāts rada bailes. Taču prāts ir tikai tava rotaļlieta. Tev vienmēr visa pietiks, lai realizētu uzdevumus tajā līmenī, kurā tu šobrīd esi. Nākamajā būs citi…

Ceļā pie Dieva tu vēlēsies paust savu gribu. Un tas ir lieliski. Un, lai tava griba sakrīt ar Viņa gribu. Tad tu neirsies pret straumi…

Ceļā pie Dieva cel to, kas tev ir pa spēkam. Nepārpūlies, ceļš nav īss. Pārstāj citiem kaut ko pierādīt, pierādīt, ka tu vari. Nepārtērē sevi. Tas nav nekā vērts. Tu esi vērtība. Kā ikkatrs no mums. Meklē tikai savu talantu, to, kas kalpos cilvēkiem. Un attīsti to!

Un, jā, ceļā pie Dieva tu vāksi garīgās dāvanas. Kādas? Atmet savu cinismu. Tu tās novērtēsi vairāk kā citas. No tām tava dvēsele kļūs gaišāka. Un tas ir prieks, miers un labklājība. Un ticība. Un pieņemšana. Un atklāsmes. Un miers dvēselē. Miers un ilgs mūžs.

Un atceries, ka tu esi ceļā pie Dieva. Lai cik arī gadu tev būtu…

Diana Kebas
Avots: МАГИЯ СЛОВА
FOTO: Daria Shevtsova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par «melonēm» un «āboliem»

Šis stāsts ir sens kā pasaule, un tas atkārtosies, kamēr vien cilvēki dzīvos.

Gandrīz katra sieviete teiks: “Jā-jā-jā! Arī savā dzīvē es esmu sastapusi tādus vīriešus”. Un arī gandrīz katrs vīrietis teiks: “Jā-jā! Es esmu sastapis tādas sievietes!”

Iedomājies: es esmu sieviete-ābele. Pie manis pienāk vīrietis un saka: “Ak, Dievs, cik skaista ābele! Es tevi tā mīlu un esmu gatavs precēt kaut tūlīt! Tikai man tev ir viens lūgums: man ir vajadzīgas melones!”

Es saku: “Saproti, man nav meloņu, es esmu ābele un varu dot tikai ābolus”.

Bet viņš saka: “Nē-nē, tu droši vien nedzirdi, ko es saku! Mani pilnībā apmierina tavi āboli! Tikai es vēlos, lai reizi dienā tu man dod meloni!”

Es viņam saku: “Tu man arī patīc, tikai, lūdzu, pievērs uzmanību: es esmu ābele! Un a`priori meloni tev iedot nevaru.”

Bet viņš: “Nē, tu mani patiešām nedzirdi! Es tev saku – tu pilnībā mani apmierini! Es tevī iemīlējos uzreiz, kā tevi ieraudzīju! Tieši tādā, kāda tu esi! Taču es nesaprotu, vai tiešām tev grūti tikai reizi dienā iedot man lielu medussaldu meloni?”

Vecīt, es esmu ābele! Un mani augļi nevar būt melones!

– Viss tevī ir labi, taču es nesaprotu, ko tu spītējies!!! Vai tiešām tev grūti mīļotajam cilvēkam iedot vienu meloni?!?!?

– Klau, dārgais, vai mirklī, kad mani pirmoreiz ieraudzīji, tu nepamanīji, kas es par koku? Un to, ka manos zaros ir daudz daudz sarkanu ābolīšu?

– Zini, es neesmu akls! Iespējams, tieši tavu ābolu dēļ es tevi iemīlēju! Es pieņemu tevi tieši tādu, kāda tu esi, ar visiem taviem zariem un āboliem! Tomēr pāris melones, esi tik mīļa un iedod man! Man ļoti vajadzīgas ir melones! Man tās ļoti garšo!

– Tad kāpēc tev pa taisno nedoties pie tās, kura tev iedos meloni? Ko vispār tu dari ābeļu dārzā?

– Tu nu gan esi stūrgalvīga! Man ļoti patīk tas, ko šobrīd redzu! Bet es nesaprotu, kur problēma – šad tad iedot man meloni, bet dažkārt var arī kādu bumbieri vai ķirsi?!?!

– Tu man esi apnicis! Skaties, melones sēž rindā vien un gaida tevi! Ej, taču!

– Bet es gribu, lai tieši tu man izsniegtu melones!!!

… Un tā tālāk…

Pazīstami?

Gribi, es atklāšu tev lielāko no noslēpumiem?

Ja tu esi ābele, bet kāds pie tevis nāk pēc melonēm, tas nozīmē, ka tu pati pilnīgi noteikti no kādas bumbieres pieprasi ananāsus.

Un, ja visas dzīves garumā tev atkal un atkal pieprasa melones, tas nenozīmē, ka visi šie cilvēki ir idioti, tas nozīmē to, ka šie cilvēki tevi tikai spoguļo. Atspoguļo tavu iekšējo vēlmi saņemt papaiju no saulespuķes un mango no tomāta.

©СКАЗина
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad kaut kas nepatīk otrā cilvēkā

Visi sen jau zina formulējumu: ja tev kaut kas nepatīk otrā cilvēkā, tas jāatrod savā ēnas pusē. Meklēt, pieņemt, pētīt un tad tevi “atlaidīs”… paliks vieglāk.

Taču, vai maz kas tev cilvēkos nepatīk? Ja centīsies visu pieņemt un “izrakt”, tas aizņems ļoti daudz laika. Ja nu nepatīk, tad nepatīk. Iespējams, kaut kas tev vienkārši neder. Piemēram, smaržas ne tās vai ģērbšanās stils.

Tāpēc, pirmkārt, ir vērts pievērst uzmanību tam, kas tev AKTĪVI nepatīk. Tām situācijām, kad tā vietā lai vienkārši aizietu no partnera, tu paliec blakus un turpini viņu aktīvi pārtaisīt, apvainot vai kaunināt. Un nespēj nomierināties. Tu viņam paskaidro, kāpēc viņam nav taisnība un nevari nomierināties.

Augsts enerģijas līmenis vēsta par to, ka tu personīgi pieslēdzies situācijai, un tāpēc ir vērts pievērst uzmanību sev, jo nemēdz būt pareizu vai nepareizu cilvēku, situāciju vai lēmumu, ir tikai personīgā attieksme, kas mainās, paplašinoties sevis izpratnei.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vilnis ir tikai TAVS!

Vecums – tas ir tad, kad sliktāk ar veselību, bet labāk ar brīvību….
Tas ir mammas izteiciens un galvenā devīze pēc došanās pensijā…
Kājas klausa sliktāk, toties tās dodas tikai turp, kur viņa grib…

Viņa ir iemācījusies nekur neiet aiz pieklājības vai tāpēc, ka viņu pasauca, bet viņu tas neinteresēja …
Un viņa netaisnojas.
Mierīgi pasaka “nē” un atver kārtējo grāmatu….

Viņa turpina mīlēt apdullinoši dārgas smaržas un jaunas kleitas…
Dažkārt viņai nav garastāvokļa.
Precīzāk, tas ir īpaši slikts.
Un arī to viņa sev atļauj. Agrāk tāpat kā mēs visi, viņa imitēja citu atbalstītu talantu mūžīgi būt “možumiņam”…
“Vectēvs atnāca”, – viņa saka, tomēr noveļot daļu atbildības uz sava vectēva smago raksturu, kuru es zinu tikai pēc vecmāmiņas nostāstiem…
Savādi, bet viņai tas labi padodas – godīgi atzīstot emocionālu lejupslīdi, izdzīvot to, nedzenājot putekļus, negatavojot ēst un pilnībā izslēdzot telefonu.
Bet pēc tam atkal atjaunoties jaunai atpūtušos emociju dejai.

Man šķiet, ka savos septiņdesmit gados viņa ir psiholoģiski daudz veselāka, kā bija piecdesmit…

Viņa ir brīva no jebkuriem aizspriedumiem, no jebkuriem sabiedrībā pieņemtajiem šabloniem, no jebkurām tenkām citiem aiz muguras.
Viņai nosplauties uz tiem.

Viņa savu vientulību mīl tik ļoti, ka ne tikai par to nekad nežēlojas, bet arī ļoti reti ļauj sevi pierunāt kādiem tālākiem izbraucieniem.

Ar viņu runāt ir viena vienīga bauda…
Asa, ironiska un vienmēr lietas kursā…

Man patīk…

Skatoties uz viņu, es skaidri zinu to, KAS sevī jāieaudzina jau tagad, lai pēc tam nebūtu histēriski jālabo sava seja, cenšoties apstādināt jaunību….
Nav iespēju apstādināt to, kas vienalga aizies, lai kā arī tu viltīgi censtos.
Izkopt sevī brīvības sajūtu un prasmi būt ar sevi…
Kad tu proti būt ar sevi, ar tevi vēlas būt visi pārējie…

Un otrādi…

Mani mīļie, dzīvojiet uz sava viļņa un neklausieties, ko saka tie, kuri vēlas nolasīt jums lekciju par to, kā būt uz sveša…

Vilnis ir tikai TAVS!

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katrai sāpei ir savi vārdi, sava rīcība, savas izpausmes…

Bet es redzu visu dzīvo, Dzīvo, bet ievainoto. Katrā cilvēkā.
Tikai katrai sāpei ir savi vārdi, sava rīcība, savas izpausmes, savas reaģēšanas nianses.
Un mēs ļoti asi saduramies tur, kur sāp, pat ja sāp dažādi.

Protams, slikti ir tas, ka kaut kad pavisam neredzami mums ir iemācījuši mērīties sāpēm, ciešanām, rūgtiem apstākļiem un tātad arī līdzcietība izskan klusāk kā vēlme pierādīt, ka tavējais ir sāpīgāks… taču vai gan tajā ir galvenā jēga?
Es katrā sāpē redzu to jēgu, kuru nevar tā vienkārši atcelt.
Galu galā tas ir tikai signāls par notikušu traumu, un tāpēc to neapšaubāmi ir iespējams anestēzēt, izlikties, it kā tā neeksistē, vai pat vienkārši pierast pie tās: sāp, nu, labi … bet sāpju cēlonis paliks, līdz tas tiks novērsts.

Arvien biežāk šobrīd es runāju ar savu pacietību, kas ieaudzināta ne tāpēc, lai nāktos sevi nodot un lauzt, bet izdzīvot brīžos, kad dzīve mums sūta savus cietsirdīgos neatgriezeniskos notikumus, no kuriem atteikties nebija iespējams.

Es runāju un lūdzu atkal nākt palīgā.

Manuprāt, pieņemšanas pieredze, kas viedi atmodina iekšējos noturības spēkus, ir gandrīz vienīgais, kas neļauj kļūt naidpilnam un nelauj zaudēt dziļako pilnvērtīgas dzīvošanas jēgu.
Un vēl, izvēlēties to tīrību, uz kuras neturēsies neviens netīrums.
Dziedināties ar klusumu un maigumu.
Atgādināt savām rokām par tām zināmo darbu.
Sveikt pavasari dvēselē, neaizmirst plaši atvērt logus, lai ielaistu to nogurušajā no ziemas mājoklī.
Mīlēt.
Un palikt nesalauztam, neskatoties uz svešo vēlmi salauzt.

Lai izdodas mums katram…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Garīgā cīņa notiek katra cilvēka Dvēselē

Šobrīd notiek cīņa par mūsu enerģiju un mūsu dvēselēm.
Galvenais karš notiek Dvēseles līmenī, par katra cilvēka apziņu un enerģiju. Uz ko koncentrēt uzmanību, gribu un savu Cilvēcisko apziņu – mēs izvēlamies paši, tā ir BRĪVA IZVĒLE. Tieši tur tiek novirzīta psiholoģiskā enerģija. Mēs barojam šos procesus ar savu enerģiju un dodam tiem spēku.

Sen vairs nav noslēpums, ka katrs cilvēks ir enerģijas ģenerators un šai akumulētajai psihiskajai, Cilvēka radītajai enerģijai ir milzīgs spēks.

Šobrīd pasaulē ir radītas ļoti nopietnas situācijas un procesi, speciāli tam, lai piesaistītu mūsu uzmanību un saņemtu mūsu enerģiju. Tiek radīta kara realitāte – mērķis destrukcija un iznīcība. Taču tāpat ir arī cita realitāte – miera un mīlestības vides radīšana – kuru atbalsta garīgie Gaismas spēki. Un tā ir patiesā realitāte kuru rada mūsu Radītājs – mūsu izaugsmei un evolūcijai.

Kam atdot savu enerģiju Cilvēki izlemj paši – to lemj katrs pats un tā ir katra brīva izvēle. Katras Dvēseles individuālais lēmums ir šobrīd svarīgākais lēmums, šajā situācijā un pasaulē. Šī brīvā izvēle ir bijusi visu cilvēces pastāvēšanas laiku, taču šobrīd ir pienācis kritiskais izvēles mirklis. Tieši tādēļ katrs no mums izdara savu PĒDĒJO izvēli.

Šī garīgā cīņa notiek katra cilvēka Dvēselē. Bet viss apkārt esošais ārpus tās ir tikai skatuve ar dekorācijām. Kādu lomu spēlēt šajā teātrī izlemj katrs pats. Un par šo izvēli neizdosies nevienam uzlikt savu atbildību.

Kā mēs atdodam savu enerģiju?
Kāds sakars ar cīņu par dvēselēm?

Dvēsele kura ir katram dota katram cilvēkam uz šīs zemes ir daļiņa no augstākā Radītāja, Augstākās apziņas. Mēs esam šīs Dievišķās daļiņas nēsātāji sevī. Taču ne tikai nēsātāji, bet arī radošās enerģijas radītāji – ģenerētāji. Cilvēki un zinātnieki to sauc par Cilvēka psiholoģisko enerģiju (psihika – tā arī ir dvēsele).

Viss sarežģītākais un grūtākais, šī brīža situācijā ir tas ka lielākā daļa Cilvēces pat nezin ka notiek šī izšķirošā cīņa par viņu Dvēselēm.

Kāds, protams, par šo visu ir dzirdējis, taču netic, tādēļ ka Cilvēkiem ir pārāk maza piekļuve zināšanām un to prāti ir aizņemti ar ārējo-apkārtējo apstākļu ietekmi. Šo informāciju rūpīgi slēpj „Šīs pasaules varenie”- speciāli, lai nepieļautu Cilvēces apskaidrību.

„Aklus” cilvēkus taču ir vieglāk vest uz bezdibeni. Neapzinātus Cilvēkus ir viegli piesaistīt ilūzijām un vest sev līdzi ceļā uz iznīcību. Tādā gadījumā cilvēks zaudē Dvēseli uz visiem laikiem.

Ir cilvēki, kuri sākuši paši par to aizdomāties, sajust intuitīvi – Tas ir Gaismas spēku nopelns, tie paši Eņģeļi – sargātāji un citas garīgās būtnes, kuras ir mums katram. Viņi ar visiem spēkiem cenšas dot mums ZĪMES, vajadzīgo informāciju, skolotājus u.t.t.

Šādiem Cilvēkiem jau ir CERĪBA sevi izglābt. Taču vissīvākā cīņa ir par tiem Cilvēkiem kuri nav pārliecināti, nav izlēmuši. Viņi šobrīd stāv krustcelēs, viņi var izvēlēties Gaismas pusi, tiem ir noteikts apjoms labsirdības un daudzas labas īpašības, bet tā kā tiem ir stingrs viedoklis konkrētos jautājumos un trūkst zināšanu, tos var viegli pārvirzīt uz iznīcības ceļu, izmantojot viltu un apziņas manipulācijas – kuras šobrīd ir visapkārt. Un tieši viss šis var atkal novest pie Dvēseles pazušanas.

Tātad – ko darīt, lai nepazaudētu SEVI šajā cīņā?

Censties ik mirkli apzināties – uzdot sev jautājumu: kurp ir vērsta mana uzmanība šobrīd? Kur atrodas domas un sajūtas, vai tās ir vērstas uz karu (iznīcība, ciešanas, bailes, dusmas), vai uz pasaules un apziņas realitāti (mīlestību, prieku un harmoniju).

Kur atrodas Jūsu domas un sajūtas – tur arī plūst Jūsu enerģija. Jūs ar savu psihi, Dvēseli, Apziņu pieslēdzaties tai realitātei par kuru domājat, (enerģijai – iznīcība vai radīšana) un tur arī novirzāt- atdodat savu enerģiju.
Kara situācija ir radīta tieši šim mērķim.
Lai pēc iespējas vairāk cilvēkus ievilktu šajā iznīcības, baiļu un ciešanu enerģijas bumbā- kamolā.
Jo vairāk cilvēku ir piesaistīti šim enerģijas kamolam ar savām domām, bailēm, pārdzīvojumiem, jo vairāk tie rada šo enerģētisko vibrāciju – attiecīgi šī realitāte eksistēs un turpināsies. Iznīcinot šos Cilvēkus – izspiežot tos kā citronus.

Kā tieši tas notiek?

Notiek pilnīga pieslēgšanās Cilvēka Dvēselei, kā „Barošanās elementam”un viņš patstāvīgi tiek pildīts ar šo pašiznīcinošo programmu. Rezultātā šāds „Sazombēts” Cilvēks zaudē savu brīvo gribu – izvēli un kļūst par sistēmas „bateriju”

Tāds cilvēks vairs pilnībā nekontrolē sevi (burtiski), viņš nepārvalda savu apziņu un brīvo izvēli – Viņš ir pilnā sistēmas kontrolē.

Par kādu savas dzīves kontroli, vai dzīves radīšanu, veidošanu, te vispār var domāt. Bieži vien cilvēks var izlemt dzīvi neturpināt. Bez evolūcijas dzīvē, šāda sevis paša nolemta Dvēsele tiek dzēsta neatgriezeniski.

Kā Cilvēks izdara izvēli?

Ar savām domām un sajūtām.
Ja Jūs no kā baidāties, neieredzat, nolādat ienaidniekus, vēlaties kāda nāvi vai ciešanas, japārdzīvojat par savu nākotni, vai saviem zaudējumiem – Jūs pieslēdzaties iznīcības realitātei un tumsa Jūs aprīs – izsūcot no Jums visu dzīvības sulu no Jūsu Dvēseles noindējot tās gaismu ar savu indi.

Ja tomēr Jūs:
– atradāt sevī spēku, pārslēgt uzmanību, domas uz ko labu,
– atradāt sevī gudrību, apzināti pieņemot iemeslus un mērķus visam kas notiek apkārt, pieņemt ka katra Dvēsele ir izlēmusi iepriekš šo konkrēto ceļu kura tā izdzīvo šobrīd,
– atradāt spēku piedot tiem neapzinātajiem- mežonīgajiem Cilvēkiem, „Piedod tiem, jo viņi nezina ko tie dara”,
– kā arī atmodināt savu iekšējo viedumu un gara spēku, pieņemt savus pārbaudījumus un pat to jēgu kuru šobrīd saprast nav iespējams.
– un pieņemt to ka Jūs visu atrisināsiet un tiksiet ar to galā, rezultāta būsiet laimīgi un pasaulē valdīs miers, mīlestība un harmonija.
– uzticoties Dievam un viņa gribai,

Tas nozīmē, ka esat nonākuši Dieva valstībā un viņa radošā enerģija Jūs piepildīs ar spēku, mierinājumu, mīlestību un aizsardzību.

Tiko kā Jūs pārslēgsiet savu uzmanību no energoinformatīvā lauka kara „Egregora”- Jūs uzreiz izejat no viņa ietekmes zonas. Tā arī ir īstā brīvība un veselums. Atslēdzoties no iznīcinošās realitātes, Jūs pārslēdzaties uz īsto Dzīves telpu-radošo Radītāja realitāti. Viņā valda miers, harmonija, pieņemšana, mīlestība, vienotība, labsirdība, prieks, attīstība un izaugsme.

Tieši tādēļ ir svarīgi izdarīt savu apzinātu izvēli ar visu savu apzināto uztveri, visu Dvēseli dzīvot gaišā, dievišķīgā realitātē. Izstarot un sajust šīs radošās vibrācijas un enerģijas. Jo vairāk pasaulē būs šādu cilvēku, jo ātrāk notiks šis realitātes apvērsums un tas viss kļūs īsts.

Cilvēkiem ir brīva izvēle, bet katras valsts sistēma, dara visu iespējamo, lai atstātu cilvēkam tikai ilūziju ka viņam pastāv izvēle. Jā Jums piedāvā izvēli no variantiem, patiesībā pareizo variants – ceļš tiek slēpts no Jums.

Virziet paši savu izvēli, pretēji izvēlēsies citi. Brīvība un atbrīvošanās sākas katra paša Cilvēka Dvēselē. Kā cīņas laukā par labo un ļauno, tāpat arī katra Dvēselē.

Zaudēt šajā cīņā var neapzināti, taču izglābt sevi no iznīcības var TIKAI APZINĀTI.

Es ticēšu katram no Jums! Katrā cilvēkā ir iekšējais viedums, kurš atrodas katra Cilvēka Dieva daļiņā – viņa Dvēselē.

Sajūtiet ar sirdi , kur ir tā patiesība. Sajūtiet, kas ir patiesās dzīves vērtības, sajūtiet patieso savas Dvēseles izvēli- atrodot spēkus noturēties pie šīs izvēles, neatkarīgi ne no kā.

Dievs Jūs gaida tāpat kā skaistā pasaule ar īsto realitāti. Novēlu lai vēlēšanās noticēt un ieraudzīt to kļūst par Jūsu viskaislīgāko vēlmi. Un tad tā piepildīsies.

Katram vēlu pacietību, viedumu, apzinātību, gara spēku!
Pieņemšanu, saprašanu, un izturību!
Mīlestību un mieru Dvēselē!

Mīlestībā
Ольга Дзюба
Avots: Ingus Bercis

Tagad ir tā, kā ir

Satuvināties ar savu negaidīti jauno dzīvi nozīmē pārstāt ticēt tam, ka izdosies izvairīties no jebkuriem pārdzīvojumiem, un pārstāt sevi pārliecināt, ka tie notiek tikai kaut kur tālu un tikai ne ar tevi… 

Apgūstot daudzpusīgās realitātes telpu, tu pacietīgi mācies to nesatricināt ar savu paniku un trauksmi, drudžaini cenšoties ar to apmētāt visus, kas pagadās pa rokai.
Tu mācies tikt galā.
Mācies turpināt pie jebkuriem pat visgraujošākajiem rādītājiem.
Mācies turēties pie tiem pienākumiem, kuri ir ikvienam pieaugušam cilvēkam, protams, ja vien tas patiešām uzskata sevi par pieaugušu.
Un tu mācies neatcelt tos vienkāršos un pieejamos priekus, kas vajadzīgi psihei, kā zāles pret noziedzīgo izmisumu, kas cenšas ievilkt bezizejas aizā…
Mani mīļie, iekšējā drosme ir ļoti klusa un gandrīz no ārpuses nepamanāma…
Diemžēl es nekad neesmu to novērojusi tajos, kuri pārāk apzināti ir mēģinājuši demonstrēt savu varenību, pārāk skaļi centušies sevi pasludināt par ekspertiem absolūti tālās no savas kompetences lietās, un kuri parāk skaļi centušies pārbļaut katru, kurš viņiem nepiekrīt…
Tas viss vairāk ir stāsts par iekšējo gļēvumu, par tukšuma sajūtu un par infantilismu, kas absolūti nenoder tur, kur nav neviena, kas varētu paņemt uz rokām un aizsargāt no pat vismazākā vējiņa.
Jā, mums visiem ik pa brīdim gribas, lai mūs paņem uz rokām. Gribas cerēt, ka viss kaut kā pats no sevis pāries. Gribas pamosties un pasmieties, apjaušot, ka tas viss bija tikai briesmīgs sapnis.
Un tas ir gluži dabiski: mēs esam tikai cilvēki, ne pasaku varoņi…
Taču vienmēr pēc vājuma brīžiem nāk daudz pavisam citu brīžu, kuros neizdosies paslēpties aiz savu ilūziju aizkariem.
Tagad ir tā, kā ir.
Par rītdienu mēs uzzināsim rīt.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis