Par ko mani mīlēt?

par ko mani milet

Vēlme būt mīlētam un pieņemtam vienlaicīgi, ir gluži dabiska. Caur sajūtu, ka viņu mīl un, ka viņš ir vajadzīgs, bērns legalizē savu esību šajā pasaulē. Savukārt, caur vecāku attieksmi pret viņu, bērns formā savu nākotnes attiecību scenāriju ar citiem cilvēkiem.

Sākotnēji, kad bērns piedzimst, viņš nekādā veidā necenšas nopelnīt mīlestību un atzinību. Viņš vienkārši IR, viņš dzīvo, ziņo par savām vajadzībām un izsaka savu nepatiku un bailes (caur raudām, ar mīmikas vai kliedzienu palīdzību). Viņš vienkārši ir klātesošs.

Normālā, veselā variantā, bērns saņem emocionālo atbalsi no savas mātes: mamma atnāk, paņem uz rokām, pieliek pie krūts, viņai ir mīkstas rokas, krūtis ir karstas, piens garšīgs, viņa klusiņām dzied. Mamma bērnu sev piespiež.

Ar viņu kopā ir mierīgi un droši. Un neapzināti “uzsūcas” zināšana par to, ka “Es esmu un tas ir labi.”

Taču, kas notiek tad, kad mammai pašai ir depresija? Vai arī viņa ir trauksmaina? Nodarbināta ar savām problēmām, aizņemta darbā. Vai arī bērns vispār nav bijis plānots. Nogurusi. Ar savām traumām.

Tad bērns sāk just kaut ko nelāgu. Viņš nesaņem šo zināšanu par to, ka viņu mīl. Un, lūk tad, ieslēdzas spēle “mīlestības nopelnīšana”.

Viņš rāda mammai savus zīmējumus, lielās ar tiem “Mammu, paskaties, ko es uzzīmēju!” Bet mamma, ieslīgusi savās problemās, vien attrauc: “Uzzīmēji. Redzu. Malacis…” un turpina domāt savu domājamo un ieslīgst mājas rūpēs. Vinš mēģina dziedāt, dejot – mamma palūdz viņu uzvesties klusāk.

Bērns nepadodas. Viņš cenšas pievērst sev mammas uzmanību un saņemt piekrišanu.

Izslaucīja grīdas. Mamma pateica savu dežūrējošo : “Malacis!”. Taču mazulis nesaņēma pašu galveno – SAJŪTU! Izbrīnu. Sajūsmu. Pateicību. Mīlestību. Viņš saprot, ka tātad tas nav pietiekami. Pēkšņi viņš saprot! Urā! Grīdas vajag ne tikai izslaucīt, bet arī izmazgāt un izmazgat tā, lai smaržo. Tāpēc vajag spainī ar ūdeni ieliet mammas smaržas, tad nu gan mamma priecāsies!

Kad mīlestības un atzinības vietā viņš saņem brāzienu par tukšo dārgo smaržu flakonu, viņš saprot, ka ar viņu kaut kas ir ne tā. kaut ko viņš dara nepareizi.

Un tajā brīdī rodas loģiska kļūda: mamma mani nemīl tāpēc, ka mani nav par ko mīlēt…

Tātad ar mani kaut kas ir ne tā. Es neesmu pietiekami labs. Es visu daru nepareizi. Es pats esmu nepareizs. Nesmuks. Muļķis. Un pārāk skaļš (jo jāuzvedas ir klusāk). Es esmu slikts.

Šķiet, loģika ir triviāla: ja es nesaņemu mīlestību, tātad es to neesmu pelnījis. Ja ar mani viss būtu kārtībā, tad mamma mani noteikti mīlētu. Loģika ir vienkārša, bet kļūdaina!

Tāpēc, ka bērnus mīl ne jau par tīrām grīdām, un ne jau par teicamām atzīmēm skolā, ne par skaistiem, blondiem matiem un zilām acīm, un ne jau par paklausīgumu un ērtumu. Ne jau dēļ kaut kā.
Mīl tāpēc, ka PROT MĪLĒT.

Mīlestība ir otra cilvēka spēja. Sajūta ar kuru var padalīties tikai tad, ja tā ir tevī pašā. ja vecāki ir mīlestības piepildīti, viņi arī savus bērnus ar to apdāvinās vienkārši tāpat. Tāpēc, ka PROT un VAR! Mīlestības dāsnumam nav nekādu noteikumu.

Mazulis par to visu neko nezin un tāpec šī dzīvei nepieciešamā resursa trūkumu viņš izskaidro tikai ar saviem trūkumiem: muļķibu, neakurātumu, skaļumu, to, ka “neesmu tik labs kā kaimiņu puika”. Viņš domā, ka nav pietiekami labs mīlestībai, un tāpēc sāk to pelnīt, izlūgties, diedelēt.

Un tie ir briesmīgi MELI, ar kuriem viņš turpina dzīvot. Šie MELI, ar kuriem viņš tālākajā dzīvē veidos savas attiecības ar citiem cilvēkiem. Ar šiem MELIEM viņš iesoļo pieaugušo dzīvē, un visu savu atlikušo mūžu turpinās nopelnīt to, kas nemaksā neko, kas pienākas no dabas jau piedzimšanas brīdī.

Tāpēc, ja vecāki prot mīlēt, viņi mīlēs arī klibu bērnu, bez rokām un kājām, šķielējošu un sarežģītu, divnieku karali, bērnu, kurš uzdod daudz sarežģītu jautājumu, gan tādu, kurš skaļi uzvedās. Mīlēs tāpēc, ka VAR un PROT. Mīlēs tādu, kāds viņš ir, un mīlēs to, ko un kā viņš dara.

Tikai divas sastāvdaļas: no bērna puses: vienkārši būt, un no vecāku puses: prasme mīlēt. Te nav nekadu noteikumu.
Autors: Anna Maksimova

Avots: © psy-practice.com

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Nebaidies, ka tevi nepieņems

nepienemt

— Kā tu jūties?
— Es domāju, man patīk satuvināties ar cilvēkiem, taču es vienmēr baidos, ka mani atstums. Un tomēr, neskatoties uz to, man izdodas satuvināties ar cilvēkiem labāk, kā tas bija agrāk.

Tu varēsi satuvināties vēl vairāk. Sākumā tev jāsaprot, ka tad, kad kāds tevi atstumj, patiesībā viņš neatstumj tevi, bet vienkārši saka, ka viņš tev neder. Iespējams, tu viņam pat patīc, taču enerģijas kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ nesader.

Tā kā nepieņemšana nav nekas personīgs – tāpat kā, starp citu, arī pieņemšana. Savā būtībā tās ir enerģētiskas parādības.

Ja tevī kāds iemīlas un pilnībā tevi pieņem, tas nenozīmē, ka viņš tevi pieņem vai tu pieņem viņu. Tas nozīmē tikai to, ka dziļākajā līmenī satiekas divas enerģijas un jūs tām kalpojat kā starpnieki.

Dažkārt enerģijas nesader un tur tu neko nepadarīsi. Tām nevar piespiest saderēt. Taču mums no bernības mācīja, ka nepieņemšana ir kaut kas personīgs, tāpat kā pieņemšana, taču tās ir tikai enerģētiskas paradības.

Tā kā nebaidies nepieņemšanas. Savādāk, kā gan tu varēsi satuvināties? Satuvinies, tas ir riska būt atstumtam vērts. Un ir labi, ja cilvēks var vienkārši pateikt, ka viņš negrib dziļākas attiecības ar tevi tāpēc, ka, ja viņš tevi pieņems, bet dziļi Dvēselē viņam nebūs tuvības sajūtas ar tevi, tas var izrādīties bīstami. Agri vai vēlu jūs sāksiet strīdēties un graut viens otru.

Tāpēc saki, ja tev negribas ar kādu satuvināties, taču nenodari viņam sāpes. Vienmēr esi godīgs, tāpec, ka daži cilveki, kuri nevar pateikt “nē”, kuri baidās citiem nodarīt sāpes, pārvērš savu dzīvi par haosu. Pakāpeniski viņi absolūti aizmirst to, kā noteikt, kas tiem der un, kas neder

Autors: Ošo
Tulkoja: Ginta FS

Tu vari mīlēt vienmēr!

brinumu gaidas34

Iedomājies, ka tev ir vienalga, ko teiks citi. Tu vairāk nepakārto savu uzvedību citu priekšstatiem par to, kā tev jāuzvedas. Tu neatbildi par citu viedokli. Tev neviens nav jākontrolē un tevi neviens nekontrolē. Iedomājies, ka tu dzīvo, nevienu nenosodot. Ļoti viegli visiem piedod un atsakies no jebkuriem spriedumiem par citiem. Tev nevajag cīnīties par to, lai tev būtu taisnība, bet citiem – nebūtu. Tu cieni sevi un citus cilvēkus, un citi cilvēki ciena tevi. Iedomājies, ka tu dzīvo bez bailēm mīlēt un nebūt mīlētam. Nebaidies, ka tevi kāds varētu atstumt, un tev nav vajadzīgs, lai tevi pieņemtu. Bez kauna un vajadzības taisnoties, tu vari pateikt: “Es tevi mīlu”. Vari soļot pa pasauli ar atvērtu sirdi un nebaidīties nosodījuma. Iedomājies, ka tu nebaidies riskēt un iepazīt dzīvi. Nebaidies kaut ko zaudēt, dzīvot šajā pasaulē un nomirt. Tu esi spējīgs dzīvot labsajūtas un laimes stāvoklī kā dievišķā sapnī.

Tikai mīlestība dod tādu svētlaimi. Svētlaime ir sinonīms vārdam mīlestība. Būt iemīlējušamies, nozīmē – būt svētlaimīgam. Tu lidinies mākoņos. Un visur redzi mīlestību. Un tā var dzīvot vienmēr. Var, tāpēc, ka citi tā dara, bet viņi ir tādi paši kā tu. Arī viņi ir svētlaimīgi. Kā tikko tu sajutīsi, ko nozīmē dzīvot svētlaimē, tev tas iepatiksies. Tu sapratīsi, ka paradīze Zemes virsū ir īstenība, tā patiešām ir. Kā tikko tu apzināsies, ka paradīze ir, un tajā var dzīvot, tikai no tevis būs atkarīgs, tiekties pēc tās vai netiekties.

Tu vari mīlēt vienmēr. Tā ir tava izvēle. Varbūt tev nav iemesla mīlēt, bet tu tomēr esi spējīgs to darīt, tāpēc, ka mīlestība dara tevi svētlaimīgu. Aktīva mīlestība dāvā laimi. Tā sniedz mierinājumu. Maina tavu uztveri. Uz visu var skatīties mīlošām acīm. Tu apzinies, ka tev apkārt valda MĪLESTĪBA, un nav iemesla ciešanām. Tava izvēle ir vienīgais ciešanu iemesls.

Paskatoties uz savu dzīvi, tu atradīsi ļoti daudz iemeslu sevis šaustīšanai, bet neatradīsi nevienu pietiekami nopietnu iemeslu. Tas pats attiecas arī uz laimi. Vienīgais tās pamatojums ir tava izvēle.

Gan laime, gan ciešanas ir tavas izvēles jautājums.
Iespējams, nav mūsu spēkos izbēgt no cilvēka likteņa uz Zemes, taču mums ir izvēle: cietēja liktenis vai laimīgs liktenis.
Ciest vai mīlēt un būt laimīgam. Dzīvot ellē vai paradīzē.

Es izvēlos paradīzi.

Autors: Migels Ruis
Tulkoja: Ginta FS

 

Mīlestības manifests

milestiba37

Tikai tāpēc, ka es tevi mīlu…

Es nekad neatdošu tev pēdējo, tāpēc, ka mīlu tevi. Jo tad, ja atdošu pēdējo, es dusmošos un apvainošos uz tevi, un vairs nespēšu pieiet tuvāk.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es rūpējos par sevi pirmkārt. Tāpēc, ka, ja es neparūpēšos par sevi, es tev neko nevarēšu dot.

Tikai tāpēc, ka es mīlu tevi, es atveru tev savu sirdi pat tad, kad tajā ir vistumšākā tumsa. Tāpēc, ka, ja es to neatvēršu tev, tā stāvēs starp mums.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es dažkārt aizeju no tevis un palieku vienatnē, lai savienotos ar sevi un atpūtusies, atgrieztos pie tevis, kā svaigs cilvēks, gatavs sarunāties.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es pastāvīgi ar tevi strīdos. Es negribu, lai neizrunātas un nenoskaidrotas problēmas nostātos starp mums.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es pastavīgi meklēju sevis attīstīšanas ceļus, lai pēc tam neapvainotu tevi, ka terēju savu dzīvi tikai tev.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es neuzkrauju tev nepanesamu atbildības nastu par savu laimi. Es nelūdzu tev padarīt mani laimīgu, un necenšos darīt laimīgu tevi. Jo katra cilvēka laime ir viņa paša darīšana.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es pacentīšos tavā labā nedarīt neko tādu, kas ir pāri maniem spēkiem, lai vēlāk neapvainotos uz tevi par to, ka tu man to liki.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es dusmojos uz tevi, jo tu pienāc man tuvāk, kā jebkurš cits un tāpēc vari izdarīt man sāpīgi. Mans niknums ir ierobežots, un tam ir skaidrs mērķis. Mans niknums nav vēlme tevi nogalināt, bet uzaicināt vienoties.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es izdomāju noteikumus, pēc kuriem mēs dzīvosim, jo mēs esam divi atsevišķi cilvēki. Divas Pasaules, kuriem kaut kā jāvienojas.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es esmu ievainojama un neslēpju šo ievainojamību. Tāpēc, ka tieši caur to mēs varam būt tuvi.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi,es iejūtīgi un saudzīgi izturos pret tavām “sāpīgajām vietām”, necenšoties aiztikt tās. Bet arī neignorēju tās, tā dodot tev iespēju izdziedināties.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es dažkārt esmu stingra, uzstājīga un pat taisnprātīga, lai paliktu es pati. Tāpēc ka, ja es pārstāšu būt es pati, es nevarēšu būt ar tevi.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es ļoti bieži tev saku “nē”, lai mans “jā” varētu būt pilns un patiess.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es bieži tev atsaku, lai varētu piekrist tam, kas man patiešām patīk un es tajā varētu būt ar tevi pa īstam.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es tevi nežēloju un nepadaru tevi par morālu invalīdu, bet pacietīgi gaidu, kamēr tu sadziedēsi savas Dvēseles brūces, man klātesot.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es neuzņemos tavu atbildību, jo, ja es to izdarīšu, tas padarīs tevi vāju, bet mani niknu.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es apstājos, kad jūtu, ka tev manis jau ir par daudz.

Vien tāpēc, ka es mīlu tevi, es saku, ka man tevis jau ir par daudz. Tāpēc, ka, ja es to nepateikšu, mani pārņems pretīguma sajūta, un mūsu kopā būšana kļūs par mocībām.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi,  es labāk tev netuvošos, ja nebūšu pārliecināta par tavu vai savu nodomu tīrību un skaidrību.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi,es visu laiku sev jautāju, ko es gribu un kas man ir interesanti. Lai padalītos ar tevi savā priekā par atklājumiem un sasniegumiem.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es cenšos atrast laimi bez tevis, lai neuzkrautu tev atbildību par manu labklājību un, lai padalītos ar to, kas man ir.

Vien tāpēc, ka es mīlu tevi, es tev neapsolu, ka tas būs mūžīgi. Bet šobrīd es nevaru mīlēt tevi ar visu sirdi un Dvēseli un visiem saviem spēkiem.

Tikai tāpēc, ka es mīlu tevi,, es esmu gatava nodzīvot visu savu dzīvi bez tevis, ja tev tā būs labāk.

Vien tāpēc, ka es mīlu tevi, es atlaižu tevi visos piedzīvojumos, kurus tu vēlies savā dzīvē izbaudīt. Tāpēc, ka tas, kuram jāaiziet, aizies vienalga. Bet tas, kurš patiesi ir tev lemts, atgriezīsies un paliks.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es priecājos, ja tev ir labi ar vēl kādu bez manis, jo es gribu, lai pasaulē ir vēl vairāk cilvēku, kuri tevi mīl.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es nepieciešu tevi, bet uzreiz pasaku, kas man nepatīk. Lai labāk ir vairāk mazu kašķu, nekā viens liels, visu sagraujošs strīds.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es esmu gatava tevi atlaist jebkurā brīdī, jo es tikai tad varēšu priecāties par katru mūsu kopā pavadīto sekundi.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es visiem spēkiem cenšos iemīlēt un iepazīt sevi, lai necenstos tevi izmantot kā savu “caurumu” aizlīmējamo līdzekli.

Vien tāpēc, ka es mīlu tevi, es satiekos ar savām sāpēm, savu niknumu un savām bailēm. Es atkal un atkal atrodu sevī drosmi iet tam cauri. Es ļoti daudz sagaidu no sevis, bet uz tavu atbildi vien ceru, jo tu esi tu – ne es. Tu esi cits.

Un es redzu tevi. Es cenšos ieraudzīt tevi pēc iespējas skaidrāk, atšķirot tevi no savām fantāzijām un ilūzijām. Vien tikai tāpēc, ka es mīlu tevi.

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS

 

Tavs vīrietis – Tavs spogulis

00

Ja tu izproti cilvēka dzīves jēgas būtību, tev būs daudz vieglāk iemācīties just pret viņu mīlestību, jo būs skaidrība par to, ka cilvēks manā dzīvē ir skolotājs un par to es viņam esmu pateicīga

Ne velti šis vīrietis ienāca Tavā dzīvē! Visa mūsu dzīve taču ir viena liela skola, bet mīlestība ir mācību priekšmets, kas jāstudē (un arī šeit ir eksāmeni). Un tieši ar vīriešiem pie mums atnāk pašas galvenās un bieži vien – pašas grūtākās macību stundas. Bet specialitāte ir viena – Mīlestība un Sevis Pieņemšana.

Mēs varam otram cilvekam dāvāt mīlestību tikai tad, kad pašiem tā ir. Mēs nevaram otram iedot to, kā pašiem nav.

Tavs vīrietis VIENMĒR IR Tavs SPOGULIS, atceries to!
Viņš atspoguļo tikai to, kas ir tevī.

Nesen es dzirdēju kādu sievieti sakām: “Es esmu gatava censties tikai dēļ tā vīrieša, kas ir manis cienīgs!” Tu sevi dzirdi?

Kas tas ir – cienīgs vīrietis?

Ikviens vīrietis, kuru tu pievelc, pievilki un vēl pievilksi, ir tieši TEVIS CIENĪGS VĪRIETIS. Jēdziens “cienīgs” ir ļoti relatīvs, jo katrs ir sava cienīgs. Tu esi tieši tā cienīgs, kas tev pievelkas.

Ja tev pievelkas tikai memmes dēliņi un bezgribas sliņķi, tas nav ne labi, ne slikti, tas vienkārši ir fakts, un nozīmē tikai to, ka tas ir tieši tas, ko tu esi gatava pieņemt savā dzīvē šodien – šeit un tagad. Vīrietis, kurš ienāk tavā dzīvē, kā spogulis uz āru projicē visas tavas iekšējās problēmas. Un tu šo zināšanu vari izmantot, lai paskatītos uz sevi no malas ar citām acīm.

Apskatīsim pašas izplatītākās situācijas:

Ja tavā dzīvē ienāk greizsirdis, tev nāksies mācīties pārorientēt savu seksuālo enerģiju radošumā, jo greizsirdīgs vīrietis nekad neienāks tās sievietes dzīvē, kura atstradājusi jautājumu par savu seksualitāti.

Kādu mācību nes sev līdzi vīrietis, kurš “palaiž rokas”?

Ja tavā dzīvē ienāk tirāns, vardarbīgs vīrietis, tev pienācis laiks sākt klausīties sevī, jo sievietes, kuras dzīvo ar tirāniem, tās ir tās sievietes, kuras vispār nesaprot, ko nozīmē robežas un tas pārvērtis viņas par upuriem. Viņas jūtas nelaimīgas, vientuļas un visu pamestas: ” Vīrs-tirāns, laiks ārā slikts, citiem dzīvē laime, bet mani  apdalījuši, droši vien tāds mans liktenis, ciest un mocīties.” Atbilstoši vīrietis ar savu uzvedību “noliek sievieti pie vietas”, vai arī māca šai sievietei sākt cienīt sevi, palīdz atjaunot viņas personības struktūru, izgaismo programmu “upuris”, māca atjaunot robežas un prasmi būt pašai. Citadāks vīrietis vienkārši nevarēs tādai sievietei iemācīt sākt ieklausīties sevī. Upurim ir nepieciešams sajust stipras sāpes, lai beidzot sagribētos kaut ko mainīt savā dzīvē.

Ja pie tevis atnāk vīrietis – alkoholiķis, atkarīgais, viņš arī nav vienkārši tāpat ienācis tavā dzīvē. Tu viņu esi izvēlējusies kada noteikta iemesla dēļ. Ko māca tads vīrietis?
Iedomāsimies, kā šādā pārī uzvedas sieviete: viņa vai nu pastavīgi to “zāģē”, ar ko pašā saknē “nozāģē” viņa vīrisķību, vai arī pastavīgi atrodas “nabadzītes” stāvoklī, kurai vairāk kā citiem nav dzīvē paveicies,.un, kurai visi kaut ko ir parādā. Vīrs – dzērājs, naudas maz un bērni bosiki. Vienas vienīgas skumjas un šausmas. Atbilstoši, šis vīrietis pirmajā situācijā sievietei māca sievišķību, “signalizē” viņai par to, ka tā ir nogalinājusi savu sievišķīgo dabu vai svarīgu sevis daļu, tieši tāpat kā viņas vīrietis sevi nogalina ar alkoholu, narkotikām un aiziet no realitātes. Vai arī otrajā situācijā, viņš viņai māca, kā iemīlēt sevi, pašcieņu, spēju uzņemties atbildību par savu dzīvi un notikumiem tajā

Ja tavā dzīvē ienācis memmes dēliņš, bez gribas, bez mugurkaula, kundziņš, tad tu, visticamāk esi sieviete, kas neprot atdot vadības grožus stiprā dzimuma rokās. Tu pati visu lem, tu visu zini, un centies mainīt citus. Tu neievēro, ka visi jūsu skandāli rodas no tā, ka vēlies mainīt cilvēku, un nekad viņā neieklausies. Un, protams, tagad tu noliegsi, ka tā ir.

Ja tavā dzīvē ienācis cilvēks, kurš tikai baro tevi ar solījumiem, bet pats regulāri “tusē” ar draugiem visās iespējamajās pilsētas/pasaules tusiņu vietās, kurš skaisti runā, bet tu – viņā iemīlējusies, nespēj pieņemt viņa manieres un gaidi to brīdi, kad viņš rimsies un beidzot jūs varēsiet sākt dzīvot mierīgu dzīvi. Tas nekad nenotiks. Tāds cilvēks ir ienācis tavā dzīvē lai tev pateiktu: “Sāc beidzot cienīt sevi! Kāpēc tevi apmierina tas, ka visu laiku ir jāpiemērojas? Es pazudu uz diviem mēnešiem, bet tu mani pieņem atpakaļ un notici maniem skaistajiem vārdiem? Tevi šeit neciena! Ja tu tagad  piemērojies man, pat tad, ja tavā dzīvē ienāks cienīgs vīrietis, kurš tevi iemīlēs, pēc kāda laika viņš pārstas tevi cienīt, jo tev galvā ir iesēdies ieradums pakārtoties kādam.”

Tādu attiecību scenāriju ir tūkstošiem, taču atgriezīsimies pie raksta sākuma.

Ko nozīmē frāze: “Es centīšos tikai cienīga vīrieša dēļ!”?

A priori, tev jācenšas ne kāda dēļ, ne kādam.

Jebkurās attiecībās tev jācenšas sevis dēļ, jo tavs uzdevums ir tava pašas attīstība.

Ja tavā dzīve ir vīrietis, tu godīgi sev pajautā, vai es esmu kāda cita cienīga? Un par kādām īpašībām man šodien būtu jāsaņem princis baltā zirgā? Tu taču saproti, ka princis diez vai būs kopā ar sievieti, kurai ir tūkstošiem dažādu kompleksu, māniju un tarakānu. Viss ir jāatstrādā. Parasti taču cilvēki nemācās braukt pie Ferrari stūres.

Ir tāds jēdziens “personības ēnas puse” – tās ir tās īpašības, kuras mēs sevī neapzināmies, neredzam, nepieņemam, tās mūsos ir, taču mūsu saprātam tās ir miglā tītas. Tādā veidā spoguļi mēdz būt tieši un atgriezeniski.

Tiešais spogulis: tā īpašība, kura tevi tracina citos, ir tevī pašā. Tikai tu to neredzi, negribi redzēt.

Piemēram: vīrs slinko, guļ dīvānā un neko nedara. Tas uzvelk, tracina. Tas nozīmē, ka šis slinkums ir tevī pašā. Tu arī esi slinka, tev ļoti gribas atgulties dīvānā un neko nedarīt, taču tu to nevari atļauties, jo tev bērnībā mācīja būt stiprai un nevāļāties tāpat vien. Tu vispār nekad tā neesi darījusi, tu dzīvo pastavīgā stresā, mūzīgā skrējienā darbs-mājas, bērni, skola, mazgāšana, tīrīšana u.t.t. Ko tas nozīmē? Tas nenozīmē, ka tev jāapguļas kopā ar vīru un jāpamet viss darāmais. Vienkārši pieņem: “jā, kaut kur dziļi manī ir tāds pats sliņķis, varbūt par lielāks sliņķis, kā mans vīrs.”, un atļauj šai īpašībai šad un tad izpausties. Sarīko sev labu atpūtu, aizej uz masāžu, apzināti paslinko un atslābinies. (Sievietei svarīgi būt atslābinātai).

Atgriezeniskais spogulis: atrodam īpašību, kura tevi vīrietī tracina un skatāmies, vai tevī ir pretējā īpašība šai – tracinošajai?

Piemēram – vājš vīrietis: tātad tas nozīmē, ka tu esi stipra, uzņemies parāk daudz, tātad tev ir jāiemācās būt vājai.

Bezatbildīgs vīrietis: tas nozīmē, ka tu esi hiperatbildīga, vēlies visu kontrolēt un nespēj atslābināties, uzticēties.

Vīrietis – melis. Tātad tu esi ieciklējusies uz taisnību, un tev pastāvīgi ir vajadzīgi pierādījumi un apstiprinājumi, nav ticības.

Skops vīrietis: tu, pirmkārt, pati esi skopa pret sevi, skopa mīlestībā, emocijās, skopa pret laiku.

Vai tev skaidrs ir šis princips?

Kad tu to visu apzinies sevī, tu, pirmkārt, pieņem šīs īpašības, kaut vai sāc tikai tās pieņemt. Bet, otrkārt, tu nostājies augstāk pār tām, saprotot, ka esi kaut kas vairāk. Kad mēs sevī atzīstam šīs īpasības, tad arī vīrieši mums blakus mainās, mainās viņu īpašības, vai arī tās pārstāj mūs tracināt.

Vispār jau pasaulē viss ir būvēts pēc spoguļa principa. Viss, kas mums apkārt ir mūsu atspulgs.

Ar citu cilvēku palīdzību tu vari ieraudzīt to, kas ir tevī.

Ja neesi apmierināta ar to vidi, kas ir ap tevi, ar savu ģimeni, darbu, tu neesi apmierināta pati ar sevi. Mūsu attieksme pret sevi sakrīt ar mūsu attieksmi pret apkārtējiem cilvēkiem. Savukārt, cilvēki atspoguļo mums mūsu pašu priekšstatus par sevi.

Kas iekšā, tas – arā.

Mūsu iekšējā pasaule pievelk citu cilvēku iekšējas pasaules. Tāpēc, ja visiem, kas tev apkārt ir slikti – skumjas, depresija, tātad tas pats notiek ar tevī pašā  Bet, ja tev apkārt cilvēki ir gaiši, mīloši, tas nozīmē, ka tu pati tāda esi. Viss ir ļoti vienkārši!

Strādā ar sevi – mainīsies viss tev apkārt, arī cilvēki.

To visu es rakstu ne tāpēc, lai tu justos vainīga, bet gan tāpēc, lai tu sajustu, ka sieviete var mainīt visu – protams tad, ja vina to grib. Un pat krāpšana laulībā nav patoloģija un alfonsi nav tabu.Tas ir tas, kas palīdzēs sievietei pārskatīt sevi, savas vertības un, gala rezultātā, palīdzēs pieņemt kādu lēmumu, ja viņa to gribēs.

Tu noteikti saprati, ka to mācību stundu pamatā, ko pasniedz mums vīrieši, ir atgriešanās pie savas sievišķās dabas, saviem pirmsākumiem. Tāpēc, ka vairumam sieviešu šādas problēmas ir (patiesībā tās ir kaitīgas vīrusu programmas, kas nodotas no paaudzes paaudzē). Vai nu mēs aizejam vīrišķajās enerģijās, un jebkurš vīrietis blakus tādai “dzelzs lēdijai” apgulstas uz dīvāna, vai apsēžas uz kakla, nodzeras, vai sāk iet pa kreisi. Vai nu mēs atrodamies upura pozīcijā, un gauzamies par savu grūto likteni, bet vīrietis spēlē tirāna lomu un dara mums pāri.

Patiesībā ar viņa palīdzību Visums mūs ved pie prāta.

Tieši ar šo un līdzīgu vīriešu palīdzību Visums mums saka: “Kļūsti par sievieti! Iemācies sevi mīlēt, iemācies cienīt savu dzīvi. Tu taču šeit esi nākusi ne tāpēc, lai ciestu! Tu esi SIEVIETE! Kur tekošs ūdens un vīrieša pieņemšana? Kur kaisles uguns? Kur pavarda siltums? Kur cieņa un mīlestība pret vīrieti? Kur gudrība un viedums? Kur skaistums, vieglums un prieks? Kur ticība? Lūk, tev piemērots vīrietis – tas ir tavs “trenažieris sievisķības atvēršanai”. Iemācies, lūdzu!”

Bet mēs to nedzirdam. Mēs pārtraucam attiecības, satiekam jaunu vīrieti, bet tur atkal tas pats. Mēdz būt vēl dramatiskāk. Un tā – auļiem pa apburto loku! Es vienmēr būšu par to, ka pārmaiņām jasākas no SIEVIETES. Viss sākas ar viņu, jo viņa ir telpa, Visums. Pirms novelt atbildību uz vīrieša pleciem, paskaties uz sevi – viņš ir tikai tavs spogulis!
Internetā ir ļoti daudz populāru lapu, kas māca, kā labāk manipulēt ar vīrieti, kā panākt to, lai viņš dāvina dārgas dāvanas. Es nerunāju par to! Es runāju par cieņu un mīlestību pret sevi, par ticību un spēju pieņemt vīrieti, par dzīvesprieku un laimes sajūtu, un gaismu dzīvē!

Jā, ir sāpīgi to dzirdēt un mainīt sevi. taču vēl sāpīgāk ir apzināties, ka ar savām vīrusu programmām un saviem aplamajiem uzstādījumiem, es bojāju savu dzīvi, es to sagrauju. Taču, lai cik dīvaini tas nešķistu SĀPES mums ir vajadzīgas. Es to sapratu tad, kad sāku strādāt ar sevi un sevi attīstīt. bet sāpes ir divu pieaugušu cilvēku, kuri būvē savu ģimeni, attiecību neatņemama sastāvdaļa.

Es zinu daudzus vīriešus un sievietes, kuri nevar pārciest sāpes, un kā tikko attiecībās sākas problēmas, viņi izlemj tās pārtraukt. Pēc brīža tie “lec” jaunās attiecībās, cerot, ka te noteikti viss būs savādāk un nevajadzēs ciest, taču viss sākas no jauna.

Sākumā viss ir ideāli (iemīlēšanas etapā), bet pēc tam neizbēgami sākas strīdi, domstarpības, kritika, dusmas, aizvainojums un atkal atnāk tās pašas sāpes, kas iepriekšējās attiecībās.
Tad saki, vai ir vērts skriet pa šo apli?

Vienmēr uzdod sev jautājumu: ko man māca šī situācija? Kādēļ tā notiek? Kas man no tās jaiemācās? Tad tava enerģija neaizplūdīs un tu atgūsi savus resursus.

Tad kāpēc mēs bēgam no sāpēm, vai uzskatām, ka tām nav jābūt?

Ļoti bieži, lai dzīve turpinātos, tajā skaitā – ģimenes dzīve, ir jāiziet cauri grūtībām (и огонь, и воду, и медные трубы), tā norūdīsies un kļūs stiprākas gan attiecības, gan tu pati, kā personība  Jebkuras attiecības ir sarežģītas. Ja sāksi tās ar domu, ka, nu jau es tagad varēšu atslābināties, baudīt un neko nedarīt to labā, tad vilšanās ir garantēta. Ir jābūt gatavai tam, ka grūtības būs, taču sagaidīt šīs attiecības kā iespēju kļūt tuvākiem, palīdzēt viens otram, mīlēt viens otru.

Mīļotais cilvēks nav tas ar kuru baudīt 100% visa kopā pavadītā laika. Mīļotais cilvēks ir tas, kura dēļ esi gatavs parvarēt jebkuras grūtības un mainīties. Tas, kuru tu pieņem pilnībā tadu, kāds viņš ir!

Autors: Aliana Veraiti

Tulkoja: Ginta FS

P.S.Arī manā dzīvē ir viss, par ko raksta autore – pilnīgi viss. Un šīs atklāsmes ir tik tuvas, brīžam ļoti sāpīgas, taču es turpinu atklāt sevī daudz kā jauna, interesanta, mācos sevi pieņemt ar visiem saviem tarakāniem un kompleksiem. Saprotu to, ka bēgt nav jēgas, jo, ja mājasdarbu neesi izpildījis, divnieks būs – pat tad, ja tas neparādīsies dienasgrāmatā 🙂
Veiksmi jums, mīlestību, pacietību, ticību un izdošanos!

Ginta

Mihails Ļitvaks: Tas viss, kas mums ir šobrīd, ir pats labākais

1

Četri “JĀ” laimei

Mēs visi vēlamies būt laimīgi un veiksmīgi. Kā to sasniegt? Lai būtu harmonijā ar sevi, ir jāiemācās pateikt “JĀ” vairākiem faktoriem.
Četri :JĀ” atgādina par pašām galvenajām un vienkāršākajām lietām mūsu dzīvē.
Pirmais “JĀ” ir jāpasaka visai Pasaulei, pieņemot to tādu, kāda tā ir.
Pasaulei nav emocionāla satura, tā ir tāda, kāda tā ir, bet ne tāda, kādu tu to sajūti, atkarībā no notikumiem tavā dzīvē.
Pasaulē ir labestība un ļaunums, laime un kataklizmas, tas viss ir jāpieņem, to visu ir jāapzinās un nevajag baidīties. Absolūti visi notikumi, kā labie, tā arī ļaunie – ir mūsu realitāte, un baidīties no tās ir bezjēdzīgi. Tas viss notiek ar mums un bez mums.
Otrais “JĀ” ir jāpasaka Dzīvei.
Dzīve, tāpat kā pasaule, ir jāpieņem kopā ar visām tās īpatnībām, plusiem un mīnusiem. Dzīvē notiek gan briesmas, gan nodevības, apmāns, bet tā ir tikai daļa no visa, kas veido mūsu esību. Bez tā visa ir vēl ļoti daudz dažādu aspektu, un tie visi kopā veido mūsu dzīvi. Mums šodien var piederēt viss, bet rīt nebūt nekā, taču tās ir tikai dažādās mūsu dzīves izpausmes. Katra neveiksme – ir notikums, kas jāpieņem,un kā dēļ nav jāsatraucas.
Te īsti vietā ir sena ķīniešu pritča par viedo vīru un balto zirgu.
Kādā ķīniešu ciematā dzīvoja vecs vīrs. Viņš bija nabadzīgs un vienīgais, kas viņam piederēja, bija brīnisķīgs balts zirgs. Pat bagātnieki un karalis vēlējās no viņa to atpirkt, taču vecais vīrs teica, ka nevienam to nepārdos, jo draugus nedrīkst pārdot. Taču vienā rītā viņš savu zirgu stallī vairs neatrada. Daļa ciema ļaužu viņam juta līdz, daļa slepeni priecājās. Cilvēki sprieda: kāda briesmīga nelaime, pazaudēt vienīgo, kas pieder. Taču vecais vīrs to visu uztvēra mierīgi.
Pagāja vairākas dienas un zirgs atgriezās, līdzi atvedot vairākus skaistus zirgus. Daļa ciema ļaužu priecājās, daļa skauda. Tagad visi apsprieda, kā gan vecajam paveicies, ka nelaime līdzi sev atnesusi tādu lielu laimi. Un tikai pats vecais vīrs neko par to netaica, un bija mierīgs, vienkārši pieņēma visu tā, kā tas ir.
Vienīgais vecā vīra dēls sāka iejāt jaunos zirgus. Neveiksmīgi zirgam palīdēja kāja, un dēls nokrita, un salauza abas kājas.. Un atkal daļa ciema ļaužu juta viņam līdz, bet daļa klusībā priecājās. Tikai vecais vīrs atkal palika mierīgs.
Pēc nedēļas valstī sākās karš, un visus jaunos vīriešus iesauca armijā, izņemot vecā vīra dēlu, jo tam bija salauztas kājas. Un atkal ļaudis runāja, ka nelaimi nomainījusi laime, ka vecajam vīram paveicās. Taču vecais vīrs bija gudrs un teica, ka dzīve ir jāpieņem tāda, kāda tā ir un viss ir Dieva rokās, un mūsu uzdevums ir to nodzīvot, nesodot , neapspriežot, bet pieņemot visu, kā tas ir. Nosodīt nozīmē, neattīstīties. Dzīve, tas ir viens brīnumains un garš ceļojums, kurā nedrīkst apstāties.
Trešais “JĀ” ir pieņemt sevi – ļoti svarīgi to izdarīt ikvienam no mums.
Tas nav viegls solis, tašu ir pa spēkam ikvienam. Apzinies sevi šobrīd un pieņem tādu, kāds esi – ar visām savām problēmām, priekiem un bēdām, uzvarām un zaudējumiem, mīlestību un naidu. Tas viss esi tu. Un nevajag censties neko tēlot – tikai pieņemt. Kad cilvēkam neizdodas to izdarīt, viņš var ierauties sevī, pārstāt normāli komunicēt ar citiem, tātad attīstīties. Citos gadījumos, kad cilvēks nav sevi pieņēmis, viņš cenšas spēlēt lomu, kuru pats sev izdomājis, tēlojot to, kas patiesībā nav.
Ceturtais “JĀ” ir jāpasaka Šim Mirklim.
To nav nemaz tik viegli izdarīt, jo mēs bieži vien lidināmies mākoņos, sapņojam par skaistāku dzīvi, ceļam gaisa pilis, un aizmirstam par to, ka dzīve notiek šeit un tagad. Mēs aizmirstam par to, ka tas viss, kas mums ir šobrīd – visi notikumi, grūtības, cilvēki, lietas, darbi ir paši svarīgākie, labākie un vajadzīgākie tieši šobrīd. Un tas viss ir jāpieņem un jāiemīl bez nosacījumiem.
Visi četri “JĀ” māca mums mīlestību, labestību, būt harmonijā ar sevi un pasauli, atgādina par vienkāršākajām lietām, kas palīdzēs mums būt laimīgākiem un priecīgākiem.

 

Neaizmirsti katru dienu pateikt “JĀ” Pasaulei, Sev, Šim Mirklim un katra diena tev dāvās daudz patīkamu emociju.
Autors: Mihails Ļitvaks
Tulkoja: Ginta FS

Mūsu bērni – vissvarīgākie viesi

11
Ir neierasti runāt par viesmīlību attiecībās starp vecākiem un bērniem. Tomēr pašos kristietības pamatprincipos ir ielikts tas, ka bērni nav mūsu īpašums, kuru pārvaldām, bet dāvana, kas jālolo un jāsaudzē. Bērni ir vissvarīgākie viesi. Viņi ienāk mūsu mājās, prasa mūsu uzmanību, paliek ar mums uz kādu brīdi, un pēc tam pamet mūs, lai ietu savu ceļu.
Bērni ir tie paši svešinieki, kas mums jāiepazīst. Viņiem ir sava pasaule, savs ritms, sava labestības un ļaunuma ietilpība. Viņus nevar izskaidrot, paskatoties uz vecākiem. Nav jau nekāds brīnums, ka daudzi vecāki par saviem bērniem saka: “Kādi viņi visi atšķirīgi, Skatoties uz viņiem, mēs varam tikai brīnīties.” Tēvam un mātei bieži vien labāk kā draugiem ir redzams, cik ļoti viņu bērni atškiras no viņiem pašiem un viens no otra. Bērnos ir kādi apslēptie dārgumi, kāda ķīla, kas jāatklāj pasaulei, audzinot viņus viesmīlīgā mājā. Ir vajadzīgs ielikt ļoti daudz laika un pacietības, lai mazais svešinieks patiešām sajustos mājās.
Nav nekāds brīnums, ka vecakiem nākas iemācīties mīlēt savus bērnus. Mēdz gadīties, ka tēvam vai mātei nākas atzīt, ka viņi nejūt īpašu pieķeršanos savam bērnam, ka vinš viņiem ir svešs.
Tā notiek ne tāpēc, ka bērns ir negribēts, bet tāpēc, ka mīlestība nerodas automātiski. Tā izriet no attiecībām, kam jāaug un jāattīstās. Var teikt, ka mīlestība starp vecākiem un bērniem kļūst pilnīga tad, kad tie ir spējīgi ieraudzīt viens otrā brāļus – vienas cilvēku dzimtas locekļus. Tad vecumu atsķirība, spējas un uzvedība pazūd, salīdzinājumā ar to, kas tos vieno.
Ko tad vecāki var dot saviem bērniem? Mājas – to vietu, kur tos pieņem, kur tiem ir iespēja augt un iemācīties to, kas ir labs un kas ļauns.Tā ir vieta, kur bez bailēm var uzdot jebkurus jautājumus un iepazīt dzīvi visos tās veidolos, nebaidoties būt atstumtam. Tā ir vieta, kur bērnam iemācīties klausīties savā sirdī un iegūt to iekšējo brīvību, kas ļaus viņam, pametot savas vecāku mājas, doties uz priekšu. Viesmīlīgas mājas – tā ir telpa, kur vecāki un bērni atklāj viens otru, atver viens otram savus talantus, kur tie kļūst par brāļiem un atbalsta viens otru ne tajā vieglākajā dzīves ceļā.
Apziņa, ka bērni ir mūsu viesi, dod atvieglojumu, jo daudzi vecāki cieš, izjūtot vainas apziņu savu bērnu priekšā, domājot, ka nes atbildību par grūtībām viņu dzīvē.
Kad dēls vai meita izvēlas saviem vecākiem svešu dzīvesveidu, rodas mokoši jautājumi: “Ko mēs izdarījām ne tā? Kas bija jādara savādāk, lai novērstu to, kas notiek?” Tomēr bērni nav marionetes, kurus jāvada, un – ne dzīvnieki, kurus var izdresēt. Viņi nav īpašums, par kuriem mums jāatbild, bet gan viesi, kurus priecīgi jāsagaida.
Vecāku grūtības slēpjas tajā, ka bērni jāizaudzina tādā brīvībā, kas ļaus viņiem nostāties uz kājām – fiziski, intelektuāli un garīgi, un doties savu ceļu. Vecākiem vienmēr būs kardinājums pielipt saviem lolojumiem, izmantot viņus savu vajadzību apmierināšanai, vai paturēt viņus savā tuvumā, liekot noprast, ka tie viņiem ir pateicību parādā. Protams, ir ļoti grūti tā vienkārši palaist savu bērnu pasaulē, pēc tik ilgiem mīlestības un darba gadiem, kurus esam ielikuši viņu audzināšanā. Taču, ja atgādināsim sev, ka bērni ir tikai viesi, kuriem ir sava dzīve, ar kuru mēs nedrīkstam manipulēt, mums būs vieglāk viņus pavadīt ar mieru un svētību.
Labs saimnieks ne tikai ar godu sagaidīs savus viesus, rūpējoties par viņiem, bet arī viegli atlaidīs brīdī, kad tiem būs vajadzība iet.
Autors: Henrijs Nouvens “Izpratne. Trīs posmi garīgajā dzīvē”
Tulkoja: Ginta FS