Mana mazā pasaule

Mani mīļie, saprast un izveidot savu personīgo mazo pasauli, bet neuzspiest to lielajai pasaulei, kura tev nepieder, kā vienīgo pareizo – ir vēl viens pieaugšanas posms, kura pārvarēšana ļaus izvairīties no daudziem liekiem satricinājumiem…

Tava pasaule – tā ir tava. Un to ierobežo tavas zināšanas, tavas vēlmes, tava pieredze, tava izvēle, tavas dotības un iespējas.
Ja tev tajā ir labi un mierīgi, tu turpini to labiekārtot un uzaicini tajā tikai tos, kuri ir saskaņā ar tevi un kuri labprātīgi vēlas ieiet pa tevis atvērtajām durvīm.
Ja ir trauksmaini, nemājīgi un vientulīgi, tu sāc mākslīgi vervēt absolūti svešus cilvēkus, devalvējot viņu nesaskaņas ar sevi, pārejot uz personībām un apvainojumiem, kaut tev nav objektīvu argumentu pret to, kas tev šķiet nepareizi.
Visticamākais, šādas nepareizības nemaz nav, taču ir tavas bailes palikt mazākumā, un vēl neizdzīvotās pusaudžu bailes tikt atstumtam – tieši šo baiļu dēļ pusaudži apvienojas baros, jo tā jūtas daudz drošāk.
Būt pusaudzim, kad tu vairs tāds neesi, ir diezgan liela patoloģija…
Tāpēc ir jēdzīgi pēc iespējas ātrāk iemācīties būt savas mazās pasaules saimniekam, bet delikātam lielās pasaules viesim, kas reizi par visām reizēm ir atbrīvojies no vajadzības savas bailes uzdot par savu paaugstinātu nozīmīgumu.
Lielajā pasaulē ar pastāvību nevar rēķināties, taču tieši tur mēs iegūstam spēju dzīvot bez garantijām un tikt galā ar neatgriezeniskumu.
Bet mazā pasaule dziedē mūsu rētas, tāpēc, ka tā ir piepildīta ar pieņemšanu un Mīlestību…
Uzvārīt no šīm pasaulēm ērtu kompotu neizdosies… un tā ir vēl viena pieaugušo pasaules patiesība.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pārmaiņas – tas ir normāli

Mani mīļie, Radītājs Dabu ir iecerējis tā, ka tā dzīvo un turpinās pateicoties likumsakarīgām pārmaiņām…
Mēs esam dabas daļa, tātad arī mums uz stabilitāti nav ko cerēt.
Nav vērts ticēt, ka mums ir pa spēkam noturēties vienā, mūs apmierinošā, konstantā stāvoklī.
Nav vērts bezgalīgi domāt par to, kas notiks… kaut kas patiešām notiks un mums jābūt tam gataviem.

Vasara jau sēž uz sliekšņa ar glāzi melleņu kompota.
Sēž apmierināta, lai arī drīz būs prom… kā gan lai nebūtu apmierināta – visus mūs ritīgi uzkarsēja!

Un mēs, gribējām to vai negribējām, pieņēmām šo karstumu. Nav jau svarīgi, kā: kāds ar prieku, kāds apcerīgā viedumā, kāds – pukstot, kas arī nav slikti: emocionāla patiesība vienmēr ir veselīgāka par optimistisku teātri…

Tā arī ar visu pārējo.

Mēs maināmies pat tad, kad domājam, ka viss beidzies reizi par visām reizēm.

Bet “vienmēr” nav tas vārds, kas piederas šai planētai.

Un ļoti daudzas lietas, kas mums šķita svarīgākās vakardien, šodien tādas vairs nešķiet.
Un tas ir stāsts nevis par kaut kādām neprātīgām lietām, bet par to pieredzi, kura mūs ietekmē un izārda mūsu aizsargkonstrukcijas, aiz kurām mēs slēpjamies no savas dzīvās dzīves…

Ko gan no tās slēpties?
Un, kur slēpties?

Rudens arī ir pārmaiņas.

Un es novēlu, lai jums ar to brīnišķīga draudzība… un, lūdzu, neatdodiet sevi izmisumam pat tad, ja šķiet, ka tas stiprāks par jums.

Šodien viņš, rītu – jūs.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība nevar visu…

Mīlestība nevar visu…
Jo tā nenāk pie mums, lai atrisinātu mūsu problēmas, bet gan tāpēc, lai iemācītu mūs mīlēt.

Ja mēs to iemācīsimies, tad spēsim saskatīt viens otra nepilnības un nenobīsimies no tām.

Mēs uzzināsim taisnību par to, ka nevarēsim segt viens otra trūkumus, nespēsim piepildīt visas cerības un nesaņemsim nekādas garantijas… taču nenobīsimies arī no tā.

Mēs būsim pateicīgi viens otram par sakritībām, par palīdzību, par labestību, par spēju nepievilt un NEatteikšanos no savas atbildības daļas, un atkal nenobīsimies uzņemties atbildību par to, kas nenotika vai ko neizdevās saņemt vienam no otra.

Bet, ja mēs neiemacīsimies mīlēt, tad iemacīsimies meklēt mužīgos iluzoros kompromisus, kuros katrs centīsimies likt otram darīt to, ko tas nevēlas, nevar, neprot.

Iemācīsimies apgrūtināt viens otru ar uzmācīgiem parādiem, mocīt ar hronisku vainas sajūtu, sarkastiski izsmiet, pazemot, salīdzinot ar citiem, aizmuguriski nodot, spekulēt ar seksu, ar grūtībām pieciest atrašanos kopīgā telpā un vainot viens otru par neiespējamību aizklaudzināties…

Iemācīsimies skaļi runāt par to, ka ĪSTI vīrieši un sievietes ir izmiruši. 

Kā redziet, NEmīlestībai arī ir daudz mācību… taču tās visas ir stāsts par to, KĀ BAIDĪTIES NESAŅEMT un KĀ GAIDĪT NO OTRA.

Tajā pat laikā Mīlestība vienmēr skan klusu un nekad nebaidās savas ievainojamības, nebaidās atdot, nebaidās atzīties, ka tai ir labi kopā ar pašu parastāko cilvēku, kurš varbūt slimo, noveco, piekūst un zaudē, neuzvar skaistumkonkursos, nesaņem Nobela prēmijas un neprot glābt pasauli no krītošiem meteorītiem…

Ko mācīties?
To, kā tu jūties labāk.

Stāsts ir tieši par to, nevis to, kur slikti un kur labi…
© Ļiļa Grad
Tulkoja: GInta FIlia Solis

Ja cilvēki mums blakus kaunas vai jūtas vainīgi

Mēs esam raduši, ka daudzās sarežģītās dzīves situācijās var atrast vainīgo un viņam par to pateikt. Vai arī domāt par to, kur tad ir mūsu vaina vai kļūda. Ja esam izdarījuši visu, kas bija mūsu spēkos, tātad tālāk vainīgi neesam mēs, bet kāds cits. Ja kāds kaut ko izdarīja ne tā, tātad viņam par to vajadzētu kaunēties. Ja kaut kas ir ne tā, droši vien ir jāmeklē tas, kurš vainīgs vai kuru varētu nokaunināt.

Taču, ko mēs paši darām lai citiem cilvēkiem blakus mums nebūtu kauns vai arī viņi nejustos vainīgi?

Ja cilvēkiem mums blakus ir kauns vai viņi jūtas vainīgi, tas nozīmē, ka mēs:
– nepieņemam kādu daļu sevis un kā šī procesa atspoguļojums ir tas, ka mēs nepieņemam kādu cita cilvēka personības daļu;
– mēs nekorekti kritizējam un tādā veidā aizskaram personību nevis tās darbības;
– kļūstam par tiesnesi vai to, kurš vērtē;
– salīdzinām sevi ar citiem un uzskatām, ka šis process ir taisnīgs un mēs esam labāki;
– ļoti bieži uzskatām, ka cilvēkiem noteikti kaut kas ir jāzin, pat tad, ja neesam viņiem to paskaidrojuši;
– uzskatām, ka cilvēkiem, kuri mums blakus, noteikti viss jāprot uzreiz – pat bez mācīšanās;
– uzskatām, ka visam jābūt vai nu ideāli, vai ne kā, bet vienkārši labu neesam spējīgi uztvert;
– pasauli redzam tikai caur savu prizmu un uzskatām, ka tas kā mēs redzam, ir vienīgais pareizais redzējums;
– dalām cilvēkus ideālajos un lūzeros;
– kritizējam bez atbalsta;

Ļoti bieži mums kauns ir blakus tam cilvēkam, kurš kaunina, bet pats iekšēji kaunas, dažādos veidos cenšoties no tā izvairīties.

Ja cilvēki blakus mums jūtas vainīgi, tātad mēs:

– ļoti labi protam manipulēt;
– kaut ko darām un gaidām, ka viņi jutīsies mums kaut ko parādā;
– sākumā uzņemamies par daudz darba un atbildības, bet pēc tam piestādām “rēķinu”;
– neprotam rūpēties par sevi un tāpec rūpes par sevi aizstājam ar rūpēm par citiem;
– dusmojamies uz citiem, bet nespējam viņiem to pateikt acīs;
– balstāmies uz kaut kādiem nerakstītiem likumiem, kurus iepriekš ar partneri neesam apsprieduši;
– neprotam priekšlaicīgi vienoties par tiesībām un pienākumiem;
– uzkraujam citiem atbildību par savu laimi un labklājību, pašiem neuzņemoties atbildību par to;
– uzskatām, ka citi ir atbildīgi par mūsu jūtām;
– iekšēji jūtamies kā mazi bērni, kuri uzņēmušies pieaugušo atbildību un tagad stiepjam šo nastu;

Vainas sajūta ir uz sevi vērstas dusmas. Un, ja cilvēki nespēj uz mums dusmoties atklāti, jo starp mums ir kādi noteikumu un pārliecību šķēršļi, tad viņi var sevi vainot par kaut ko.

Tāds skats uz sevi caur citu cilvēku jūtām atklāj ļoti lielus plašumus iekšējam darbam ar sevi.
Un atkal jautājumi, jautājumi, jautājumi…

Un kādas jūtas blakus tev izjūt tavi tuvinieki? Ko tu esi ievērojis?

Mīlestībā,
Aglaja Datešidze
​​​​​​​Foto: Omar Alnahi
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mierpilni pieņemot

Ziemai jābūt piepildītai ar spelgoni, sniegu un brīnumskaistu puteni…
Kas gan tur anormāls, kā mums cenšas iestāstīt sinoptiķi…

Janvāris…
Ledainie dzirkstošie kristāliņi spirgtajā gaisā apbur…
Austošā saule verdoša aukstuma krāsā, ja tā vispār var teikt…
Man patīk…
Mīļie, pati daba mums māca vārda “pazemība” jēgu….

Tas nozīmē – mierpilni pieņemt…
Mierpilni pieņemt visu, pār ko tev nav varas…
Tu vari būt nikns par nelūgtajiem laika apstākļiem…. bet tu nevari tos atcelt…

Un, ja esi tos mierpilni pieņēmis, tad vairs par tiem nebēdā – sameklē siltas drēbes, ietin tajās savu salstošo, neaizsargāto cilvēcisko ķermeni, sagaidi, kad uzvārīsies karsts ūdens, pagatavo smaržīgu tēju un dodies dzīvot savu ierasto dzīvi….

Un tā ir ne tikai ar laika apstākļiem…

Mainīt to, ko var mainīt, tas ir viedums…

Nevēlēšanās samierināties ar to, ko mainīt nevar, lauž mūs, sanikno un neļauj radīt iespējamo…

Mierpilni pieņemt…

Pat sāpīgus faktus… pat to, kas redzams, bet vēl sitas pret iekšējo pretestību… pat to, ko līdz neprātam gribas pavērst uz savu pusi…
Kaut ko, kas nekad neatgriezīsies…
Kaut ko, kā vairs nekad nebūs…
Ar ko mēs nekad neiegūsim to, ko vēlamies….

Absolūti katrai dzīvei ir savs melnais saraksts no šiem NEKAD, un ir vajadzīga liela drosme, lai cienīgi samierinātos un pieņemtu tos, nevis žēlabaini censties izlūgties neiespējamo….

Mierpini pieņemt…

Kā pēkšņi uznākušo salu, kurš sāpīgi kniebj vaigos…
Pieņemt un izdzīvot… nepāršķirt un netēlot, ka nekas nav bijis…
Bija…
Un, kas?!…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kurp doties tālāk?

Jaunībā tu izvirzi dzīvei pretenzijas, esi neapmierināts, dusmojies uz to, apvaino, ka tā kaut ko par maz tev iedevusi, nav pietiekami novērtējusi.Gadiem ejot tu nomierinies. Tas nav vājums vai zaudējums. Vienkārši saproti, ka visus jautājumus jāuzdod sev pašam.Cilvēks ir radis savas neveiksmes attaisnot ar visu ko, tikai – ne ar savu izvēli.Bet dzīve… Tā paiet. Kā jau viss uz šīs Zemes. Atceries, kā rakstīja Antons Pavlovičs Čehovs? “Dzīvē nav sižetu, tajā viss ir juku jukām – dziļais un seklais, lielais un niecīgais, traģiskais un smieklīgais”.
Mīlēt to, kas ir, negaidīt ideālo momentu, pacensties pilnībā izdzīvot katru dienu, neskumt, lai cik arī sarežģīti nebūtu, ticēt nākotnei – tā arī ir pateicība. Iekšējais miers atnāk tieši tad, kad esi pateicīgs par šo mirkli, kad nesteidzies un netracini sevi ar domām “varēja taču būt labāk”. Tikai miera stāvoklī var sadzirdēt atbildes uz saviem jautājumiem un saprast, kurp doties.

Elčins Safarli
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vienmēr atgriezies mājās….

Atgriezies mājās…
Vienmēr atgriezies mājās….
Atgriezies tajā vietā, kuru tu uzskati par savām mājām…
Atgriezies pie tiem cilvēkiem, kuri tev tuvi un mīļi…
Atgriezies pie tiem logiem, kuros gaisma deg tieši tev…

Lūk, tik vienkārši…

Mani Mīļie cilvēki, tik vienkārši var pārciest visas likstas, jebkuru salu, jebkuras krīzes…

Vai arī ne tā…

Ja tu lasi šīs rindas un saproti, ka tev nav kur atgriezties, nav pie kā atgriezties, tad atgriezies pie sevis…
Pie sevis paša, reiz aizmirsta uz svešiem sliekšņiem…
Nosaluša aukstās mājās…
Pazuduša bezgalīgās stacijās…
Pie sevis paša… saprotot to, ka nekā nav tāpēc, ka reiz biji ne tur…
Ne tam noticēji…
Ne tos gaidīji…
Nerāj sevi un nekaunini…

Kamēr tu esi, ir kur atgriezties…

Pie sevis…

Bet tur, būs, kas būs…
Varbūt silti un labi…
Es tam ticu… vienmēr… katram….

Atgriezies mājās…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par spēju mīlēt

berni_vecaki

“Ja es būtu skaista, mani mīlētu mani vecāki un mana dzīve būtu pavisam savādāka…”
Tā teica kāda sieviete terapeitiskajā grupā un, es domāju, ka ļoti daudzas sievietes būtu ar viņu vienis prātis.
… Ja es notievētu…
… Ja es būtu gudrāka…
… Ja es būtu no labas ģimenes…
… Ja es būtu jaunāka…
… Tad man būtu vīrietis, kurš mani mīlētu.
Šķiet, ka kārotajai laimei trūkst kaut kas konkrēts, kaut kāds nosacījums, kaut kāda piepūle.
Ierasti mēs uz saviem pleciem uzkraujam atbildību par to, lai mūs mīlētu…
Tāpēc, ka mums šķiet, ka mēs paši ietekmējam to, vai mūs mīl vai nemīl.
Tas ir maģiskās domāšanas paradokss.
Bērnam šķiet, ka no viņa atkarīgs ir tas, vai viņa vecāki viņu mīl, vai atstumj…
Bērns ļoti agri ievēro, kādas viņa darbības izraisa vecāku atzinību, pieņemšanu, uzslavas.
Un bieži vien labvēlīga vai vienkārši neitrāla attieksme, kas nodrošināja labu, ērtu izturēšanos, bija vienīgā pieņemšana mazā cilvēka dzīvē.
Tā nostiprinās pārliecība, ka mīlestību var nopelnīt – upurējot savu ķermeni, intereses, vēlmes un laiku…
Bērns nespēj izprast to faktu, ka viņu mīl/nemīl ne jau par kaut ko,
Bet vadoties no pašas spējas mīlēt…
Un, ja paši vecāki bija spējīgi mīlēt, sajūsmināties, lolot, novērtet savu bērnu ar atvērtu sirdi un dvēseli,
priecājoties par to, kā viņš aug – mīļš, neveikls, neideāls, dažkārt neprasmīgs vai skaļš,
ar skaļiem smiekliem, vai gluži otrādi – nobijies…
Pieņemot to, ka viņš nav līdzīgs viņiem, ne tāds, kādu viņu gaidīja un gribēja redzēt…
Ja viņiem bija kaifīgi būt ar viņu ik dienu, neuztverot kā mocības savus pienākumus…
Ja viņi būtu spējīgi neko no viņa negaidīt, baudot pašiem savu faktu būt vecākiem…
Ja viņi spētu novērtēt un cienīt viņa necilos (no pieaugušo skatu punkta) sasniegumus…
Tad ar savu spēju mīlēt viņi savu bērnu būtu atveduši pie galvenā dzīves atklājuma.
Ka mīlestība nav jānopelna, cenšoties būt labam vai pareizam vai prasīgam,
vai nemaisoties pa kājām un esot bērnišķīgi atbildīgam, patstāvīgam;
vai glābjot vecākus, atbalstot viņu pašvērtējumu un palīdzot;
vai arī cenšoties izdabūt no viņiem mīlestību kaut kādā citā veidā…
Tad viņi viņu atbrīvotu no nepieciešamības kādu ietekmēt  lai iegūtu siltumu un pieņemšanu,
tāpēc ka tas patiešām nav iespējams.
Mēs nevaram ietekmēt cilvēku spēju mūs mīlēt ne ar savu skaistumu vai prasmēm, ne uzticību, ne talantu.
Ne ar ko.
Mūs vienkārši vai nu mīl, vai nemīl.
Un neko ar to nevar padarīt.
Mēs nevaram ietekmēt mīlestības daudzumu un tās kvalitāti, kuru mums dos vai nedos otrs cilvēks.
To ietekmē tikai paša cilvēka spēja vai nespēja mīlēt.
Tieši tik, cik viņu pašu mīlēja viņa vecāki.
Vai viņš iemācījās pieņemt un cienīt pats sevi.
Necenties palielināt mīlestības plūsmu pret sevi no cilvēka, kurš neprot mīlēt.
Labāk atrodi kādu, kurš nav tukšs.
“Cilvēks, kurš mīl sevi, ciena sevi, mīl arī citus, jo zin: citi ir tieši tadi paši kā es” (OŠO)

Veronika Hļebova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Cits cilvēks ir cita valsts…

11008564_968925179795641_7616640967053589320_n

Mani Mīļie, augstprātīga vēlme mainīt citus cilvēkus, vai pieprasīt no viņiem lai tie atbilstu mūsu vēlmēm ir izārdījusi miljoniem attiecību…

Vai arī atstājusi dzīvot zem viena jumta vienā ķermeņu līmenī, bet dažadās emocionālajās telpās mītošus cilvēkus, kuri satuvinās tikai tāpēc, lai izlietu viens otram uz galvas kārtējo pretenziju, aizvainojumu un arī naida samazgu spaini…
Man žēl, ka tā dzīvo tik daudzi…
Un vēl vairāk man žēl, ka vēl līdz šai dienai pirmajā ābeces lapā nav frāzes: “Vienīgais cilvēks, kuru tu vari mainīt, esi tu pats!”
Daudziem tā palīdzētu… visiem…

Gadiem ilgi mēs smagi strādājam pie tā lai salauztu savus tuvos, svinot uzvaras, aiz kurām stāv ne jau izmainījušies, bet padevušies cilvēki, kuri noguruši no mūžīgās piekasīšanās…
cilvēki, kuri uz brīdi nostājušies uz pirkstgaliem…
cilvēki, kuri imitē mums vajadzīgo… lai izvairītos no dzīves verdošā ūdenī…
Un paši mēs kādam kļūstam par tādiem cilvēkiem…
Viss atkārtojas…

Bet strādāt ir vērts ar savām reakcijām…
Un ar savām robežām…. savu robežu novilkšanu, un citu robežu NEpārkāpšanu…

Mīlestības, draudzības, radniecības tuvība – tā nav difūzija, Mīļie…

Un tā nenozīmē, ka citi cilvēki fiziskajā un emocionālajā līmenī ir nonākuši mūsu rīcībā… pat ne tie, kurus paši esam dzemdējuši… vai saprotiet?

Tā nav totāla kontrole…
Tā nav bezlimita caurlaides izsniegšana iekļūšanai jebkurā teritorijā…
Tā nav dresēšana…
Nav scenārijs, kuru mēs rakstām savā galvā, bet iestādīt cenšamies kādā citā….

Cits cilvēks ir cita valsts…

Un kad mēs cenšamies savu iekšējo konstitūciju likumā paredzētajā kārtībā nostiprināt un aktivizēt tur – būs karš…
Vai nu Lielais, vai partizāņu karš…

Bet karš nozīmē upurus un drupas…

Šodien nogalini tu, rīt nogalina tevi…
Vai arī visi dzīvi, bet kontuzēti, iebiedēti un saspringti gaida nākamo uzbrukumu…

Dzīvot kopā, bet dzīvot kara apstākļos ir bezjēdzīgi…
Turēt aizdomās, apvainot, novērot, paverdzināt… tie ir riebīgi darbības vārdi…
Cienīt, atbalstīt, iedrošināt, uzticēties – dziedinoši…
Un vēl, dzirdēt, redzēt, just…

Mīlestība – tas nav tad, kad viens cilvēks dara to, ko grib otrs…
Mīestība – tas ir tad, kad neviens otram neuzspiež to, ko vinš grib…

Lūk, tieši uz šīs sapratnes balstās viss labais, kas vispār var būt starp mums…

Ir tik viegli paieties pretī, kad ar tevi nemanipulē, necenšas tevī iedēstīt vainas sajūtu, nepavēl tev…

Tik viegli ir atvērties, kad nevajag aizsargāties…

Tik viegli ir uzticēt pašu svētāko, kad no tevis to necenšas izvilkt, un necenšas uzzināt aiz tavas muguras…

Tik viegli ir sākt sarunu, kad tā ir tieši saruna nevis nopratināšana, rāšana vai savu aizvainojumu translācija…

Tik viegli ir palīdzēt un atbalstīt, tad, kad nepavēl to darīt…

Tik viegli ir būt uzticīgam, kad tevi neiespiež savās paša greizsirdības spīlēs un neizseko, kā taksometru aplikācijā….

Tik viegli ir atsaukties uz visu, kas atnāk no sirds, dvēseles, delikāti…

Tik viegli ir ielaist, kad nelaužas iekšā ar varu un neizseko…

Un tik viegli ir mīlēt, kad tevi pieņem…

Mīļie, es te uzskaitu visu, ko mēs varam saņemt bez kara…
Vienkārši, nepārkāpjot citu robežas, un nepaužot diktatora totalitārās reakcijas…

Cilvēkiem nevajag diktatorus…
Cilvēkiem vajag cilvēkus…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kas tad mums īsti pieder?

pateicība555

Priekšstats par to, ka man pieder vēl kaut kas, izņemot manu iekšējo pasauli, ir kļūdains. Mēs pat savu ķermeni nevaram kontrolēt. Tajā praktiski visi procesi notiek bez mūsu apzinātas līdzdalības. Patiesībā šis ķermenis mums vienkārši ir “izsniegts”, un mēs to lietojam, lai risinātu kaut kādus savus uzdevumus. Apmaiņā pret to, mums pret savu ķermeni ir jāizturas atbildīgi – tas jākopj, jāmazgā, jābaro, laikā jānoliek gulēt un no rītiem jāvingrina.

Austrumu filozofijā viss dzīvē tiek uztverts kā Radītāja dāvana. Un nav nekas, pret ko būtu attieksme “tas ir mans”.

Ja man ir draugs, tātad man ir jāveido ar viņu attiecības, jāieguldās tajās. Vai tādēļ draugs ir kļuvis par manu īpašumu? Taču, nē, viņš drīkst gan aiziet, gan nodot, gan distancēties vai gluži otrādi, kļūt tuvāks man.

Ja man ir darbs – tā atkal ir Radītāja dāvana. Pateicoties darbam man ir nauda dzīvei un, strādājot, es esmu noderīgs sabiedrībai. Un apmaiņā pret to, es savu darbu daru atbildīgi un ar pilnu atdevi.

Ja man piedzimst bērns, viņš nepieder man. Viņu man ir uzticējuši, lai es viņu izaudzinātu tik labi, cik vien spēju un kādas ir manas iespējas.

Kad visu, kas man uzticēts, es pieņemu ar pateicību, man dod absolūti visu, kas man vajadzīgs, tāpēc, ka es esmu pierādījis, ka spēju būt atbildīgs par visu man uzticēto.

Dmitrijs Trockis
Tulkoja: Ginta Filia Solis