Ceļā pie Dieva

Ceļā pie Dieva tu satiksi citus. Dažus mīlēsi. Un vēlēsies tos uzlabot. Kāpēc? Nezinu… Gandrīz visu, ko mēs mīlam, nez kāpēc vēlamies uzlabot… Citus tu nosodīsi. Tāpēc, ka pagaidām tu vēl necenties sevi iepazīt. Tam, kurš aizņemts ar sevis iepazīšanu, tam nekad nav laika nosodīt citus. Nesodi, ja spēsi, arī viņi ir ceļā…

Ceļā pie Dieva tu satiksi sevi. Un domāsi, ka tu  – tas ir atspulgs spogulī vai fotogrāfija pasē. Taču tas neesi tu… Tu pamanīsi sevi citu acīs, viņu sejās un viņu sirdīs…

Ceļā pie Dieva tu satiksi partneri, kurš paredzēts tikai tev. Sajūti ar sirdi. Ja spēsi iepazīt – tātad tev paveicās. Ja, nē, – piedod… Tu vari izvēlēties ģimeni vai peldēt vienatnē. Viss ir svētība. Izlem, kas tev ir svētība. Lem ar sirdi.

Ceļā pie Dieva tu uzzināsi, ka tā ir Viņa pasaule, nevis tavējā. Un to, ka Viņš visu radījis. Pat knišļus. Priekš kam? Nezinu… Mums nav dota iespēja saprast visu Viņa nodomu.

Ceļā pie Dieva būs mācības. Kurš tās nav apguvis – ies atkārtoti. Norakstīt? Neizdosies! Nosebot? Arī. Nav skaidrs? – meklē mācību grāmatu vai tos, kuri sēdēja pirmajā solā. Ak, jā, mācības būs līdz pat pēdējam elpas vilcienam… Arī tiem, kuri sēdēja pirmajā solā.

Ceļā pie Dieva tu sastapsi skolotājus. Viņi ir pavadoņi, katrs savā ceļa posmā. Viņi parādīs virzienu, gabaliņu no ceļa kartes un pateiks dažas svarīgas idejas, ja tu vēlēsies tās dzirdēt. Bet tālāk – dodies ceļā. Patstāvīgi. Līdz nākamajam pavadonim. Ja meklēsi. Kāpec? Tāds piedzīvojums…

Ceļā pie Dieva būs pikniki. Tur tu ieraudzīsi tos, kuri ir uz ceļa: ar viņiem kopā ir priecīgi un gaiši dvēselē. Tur būs arī tie, kuri ir nomaldījušies. Nenosodi, nedusmojies un necenties pārliecināt. Katram savs ceļš. Strādā ar sevi.

Ceļā pie Dieva tu nes savu trauku. Tas tev ir jāpiepilda. Ar mīlestību. Vēlams, līdz tas būs pilns. Tā ir tava sirds. Piepildi to ar ticību, prieku, labestību, mieru, piedošanu, pieņemšanu un pateicību. Esi miera stāvoklī…

Ceļā pie Dieva tu domāsi par dzīvi. Vēlams par Mūžīgo. Zemes dzīve ir tikai minūte, salīdzinot ar Mūžību. Un, ja kādreiz tu lūgsi mūžīgo dzīvi, nevajag, zini: tā tev jau ir. Labāk palūdz iemācīt tev ticēt, cerēt, gaidīt, piedot, lūgties un mīlēt…

Ceļā pie Dieva tu mācīsies dzirdēt: sevi, citus un Viņu. Nedomā, ka tu to proti. Mācies… Un, jā, tev nevajag Viņu redzēt, lai dzirdētu. Tāpat, kā nav vajadzīgs redzēt, kur paslēpusies lakstīgala, lai dzirdētu tās dziesmu.

Ceļā pie Dieva tu pārstāsi pļāpāt. Un sāksi izdaiļot sevi ar klusēšanu. Klusumā, vienatnē un pārdomās tu atgriezīsies pie sevis. Pie Avota… Svētībā…

Ceļa pie Dieva nāks uzdevumi. Un tikai pēc tam – instrumenti to realizācijai. Neuztraucies. Mūsu prāts rada bailes. Taču prāts ir tikai tava rotaļlieta. Tev vienmēr visa pietiks, lai realizētu uzdevumus tajā līmenī, kurā tu šobrīd esi. Nākamajā būs citi…

Ceļā pie Dieva tu vēlēsies paust savu gribu. Un tas ir lieliski. Un, lai tava griba sakrīt ar Viņa gribu. Tad tu neirsies pret straumi…

Ceļā pie Dieva cel to, kas tev ir pa spēkam. Nepārpūlies, ceļš nav īss. Pārstāj citiem kaut ko pierādīt, pierādīt, ka tu vari. Nepārtērē sevi. Tas nav nekā vērts. Tu esi vērtība. Kā ikkatrs no mums. Meklē tikai savu talantu, to, kas kalpos cilvēkiem. Un attīsti to!

Un, jā, ceļā pie Dieva tu vāksi garīgās dāvanas. Kādas? Atmet savu cinismu. Tu tās novērtēsi vairāk kā citas. No tām tava dvēsele kļūs gaišāka. Un tas ir prieks, miers un labklājība. Un ticība. Un pieņemšana. Un atklāsmes. Un miers dvēselē. Miers un ilgs mūžs.

Un atceries, ka tu esi ceļā pie Dieva. Lai cik arī gadu tev būtu…

Diana Kebas
Avots: МАГИЯ СЛОВА
FOTO: Daria Shevtsova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par «melonēm» un «āboliem»

Šis stāsts ir sens kā pasaule, un tas atkārtosies, kamēr vien cilvēki dzīvos.

Gandrīz katra sieviete teiks: “Jā-jā-jā! Arī savā dzīvē es esmu sastapusi tādus vīriešus”. Un arī gandrīz katrs vīrietis teiks: “Jā-jā! Es esmu sastapis tādas sievietes!”

Iedomājies: es esmu sieviete-ābele. Pie manis pienāk vīrietis un saka: “Ak, Dievs, cik skaista ābele! Es tevi tā mīlu un esmu gatavs precēt kaut tūlīt! Tikai man tev ir viens lūgums: man ir vajadzīgas melones!”

Es saku: “Saproti, man nav meloņu, es esmu ābele un varu dot tikai ābolus”.

Bet viņš saka: “Nē-nē, tu droši vien nedzirdi, ko es saku! Mani pilnībā apmierina tavi āboli! Tikai es vēlos, lai reizi dienā tu man dod meloni!”

Es viņam saku: “Tu man arī patīc, tikai, lūdzu, pievērs uzmanību: es esmu ābele! Un a`priori meloni tev iedot nevaru.”

Bet viņš: “Nē, tu mani patiešām nedzirdi! Es tev saku – tu pilnībā mani apmierini! Es tevī iemīlējos uzreiz, kā tevi ieraudzīju! Tieši tādā, kāda tu esi! Taču es nesaprotu, vai tiešām tev grūti tikai reizi dienā iedot man lielu medussaldu meloni?”

Vecīt, es esmu ābele! Un mani augļi nevar būt melones!

– Viss tevī ir labi, taču es nesaprotu, ko tu spītējies!!! Vai tiešām tev grūti mīļotajam cilvēkam iedot vienu meloni?!?!?

– Klau, dārgais, vai mirklī, kad mani pirmoreiz ieraudzīji, tu nepamanīji, kas es par koku? Un to, ka manos zaros ir daudz daudz sarkanu ābolīšu?

– Zini, es neesmu akls! Iespējams, tieši tavu ābolu dēļ es tevi iemīlēju! Es pieņemu tevi tieši tādu, kāda tu esi, ar visiem taviem zariem un āboliem! Tomēr pāris melones, esi tik mīļa un iedod man! Man ļoti vajadzīgas ir melones! Man tās ļoti garšo!

– Tad kāpēc tev pa taisno nedoties pie tās, kura tev iedos meloni? Ko vispār tu dari ābeļu dārzā?

– Tu nu gan esi stūrgalvīga! Man ļoti patīk tas, ko šobrīd redzu! Bet es nesaprotu, kur problēma – šad tad iedot man meloni, bet dažkārt var arī kādu bumbieri vai ķirsi?!?!

– Tu man esi apnicis! Skaties, melones sēž rindā vien un gaida tevi! Ej, taču!

– Bet es gribu, lai tieši tu man izsniegtu melones!!!

… Un tā tālāk…

Pazīstami?

Gribi, es atklāšu tev lielāko no noslēpumiem?

Ja tu esi ābele, bet kāds pie tevis nāk pēc melonēm, tas nozīmē, ka tu pati pilnīgi noteikti no kādas bumbieres pieprasi ananāsus.

Un, ja visas dzīves garumā tev atkal un atkal pieprasa melones, tas nenozīmē, ka visi šie cilvēki ir idioti, tas nozīmē to, ka šie cilvēki tevi tikai spoguļo. Atspoguļo tavu iekšējo vēlmi saņemt papaiju no saulespuķes un mango no tomāta.

©СКАЗина
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad kaut kas nepatīk otrā cilvēkā

Visi sen jau zina formulējumu: ja tev kaut kas nepatīk otrā cilvēkā, tas jāatrod savā ēnas pusē. Meklēt, pieņemt, pētīt un tad tevi “atlaidīs”… paliks vieglāk.

Taču, vai maz kas tev cilvēkos nepatīk? Ja centīsies visu pieņemt un “izrakt”, tas aizņems ļoti daudz laika. Ja nu nepatīk, tad nepatīk. Iespējams, kaut kas tev vienkārši neder. Piemēram, smaržas ne tās vai ģērbšanās stils.

Tāpēc, pirmkārt, ir vērts pievērst uzmanību tam, kas tev AKTĪVI nepatīk. Tām situācijām, kad tā vietā lai vienkārši aizietu no partnera, tu paliec blakus un turpini viņu aktīvi pārtaisīt, apvainot vai kaunināt. Un nespēj nomierināties. Tu viņam paskaidro, kāpēc viņam nav taisnība un nevari nomierināties.

Augsts enerģijas līmenis vēsta par to, ka tu personīgi pieslēdzies situācijai, un tāpēc ir vērts pievērst uzmanību sev, jo nemēdz būt pareizu vai nepareizu cilvēku, situāciju vai lēmumu, ir tikai personīgā attieksme, kas mainās, paplašinoties sevis izpratnei.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vilnis ir tikai TAVS!

Vecums – tas ir tad, kad sliktāk ar veselību, bet labāk ar brīvību….
Tas ir mammas izteiciens un galvenā devīze pēc došanās pensijā…
Kājas klausa sliktāk, toties tās dodas tikai turp, kur viņa grib…

Viņa ir iemācījusies nekur neiet aiz pieklājības vai tāpēc, ka viņu pasauca, bet viņu tas neinteresēja …
Un viņa netaisnojas.
Mierīgi pasaka “nē” un atver kārtējo grāmatu….

Viņa turpina mīlēt apdullinoši dārgas smaržas un jaunas kleitas…
Dažkārt viņai nav garastāvokļa.
Precīzāk, tas ir īpaši slikts.
Un arī to viņa sev atļauj. Agrāk tāpat kā mēs visi, viņa imitēja citu atbalstītu talantu mūžīgi būt “možumiņam”…
“Vectēvs atnāca”, – viņa saka, tomēr noveļot daļu atbildības uz sava vectēva smago raksturu, kuru es zinu tikai pēc vecmāmiņas nostāstiem…
Savādi, bet viņai tas labi padodas – godīgi atzīstot emocionālu lejupslīdi, izdzīvot to, nedzenājot putekļus, negatavojot ēst un pilnībā izslēdzot telefonu.
Bet pēc tam atkal atjaunoties jaunai atpūtušos emociju dejai.

Man šķiet, ka savos septiņdesmit gados viņa ir psiholoģiski daudz veselāka, kā bija piecdesmit…

Viņa ir brīva no jebkuriem aizspriedumiem, no jebkuriem sabiedrībā pieņemtajiem šabloniem, no jebkurām tenkām citiem aiz muguras.
Viņai nosplauties uz tiem.

Viņa savu vientulību mīl tik ļoti, ka ne tikai par to nekad nežēlojas, bet arī ļoti reti ļauj sevi pierunāt kādiem tālākiem izbraucieniem.

Ar viņu runāt ir viena vienīga bauda…
Asa, ironiska un vienmēr lietas kursā…

Man patīk…

Skatoties uz viņu, es skaidri zinu to, KAS sevī jāieaudzina jau tagad, lai pēc tam nebūtu histēriski jālabo sava seja, cenšoties apstādināt jaunību….
Nav iespēju apstādināt to, kas vienalga aizies, lai kā arī tu viltīgi censtos.
Izkopt sevī brīvības sajūtu un prasmi būt ar sevi…
Kad tu proti būt ar sevi, ar tevi vēlas būt visi pārējie…

Un otrādi…

Mani mīļie, dzīvojiet uz sava viļņa un neklausieties, ko saka tie, kuri vēlas nolasīt jums lekciju par to, kā būt uz sveša…

Vilnis ir tikai TAVS!

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katrai sāpei ir savi vārdi, sava rīcība, savas izpausmes…

Bet es redzu visu dzīvo, Dzīvo, bet ievainoto. Katrā cilvēkā.
Tikai katrai sāpei ir savi vārdi, sava rīcība, savas izpausmes, savas reaģēšanas nianses.
Un mēs ļoti asi saduramies tur, kur sāp, pat ja sāp dažādi.

Protams, slikti ir tas, ka kaut kad pavisam neredzami mums ir iemācījuši mērīties sāpēm, ciešanām, rūgtiem apstākļiem un tātad arī līdzcietība izskan klusāk kā vēlme pierādīt, ka tavējais ir sāpīgāks… taču vai gan tajā ir galvenā jēga?
Es katrā sāpē redzu to jēgu, kuru nevar tā vienkārši atcelt.
Galu galā tas ir tikai signāls par notikušu traumu, un tāpēc to neapšaubāmi ir iespējams anestēzēt, izlikties, it kā tā neeksistē, vai pat vienkārši pierast pie tās: sāp, nu, labi … bet sāpju cēlonis paliks, līdz tas tiks novērsts.

Arvien biežāk šobrīd es runāju ar savu pacietību, kas ieaudzināta ne tāpēc, lai nāktos sevi nodot un lauzt, bet izdzīvot brīžos, kad dzīve mums sūta savus cietsirdīgos neatgriezeniskos notikumus, no kuriem atteikties nebija iespējams.

Es runāju un lūdzu atkal nākt palīgā.

Manuprāt, pieņemšanas pieredze, kas viedi atmodina iekšējos noturības spēkus, ir gandrīz vienīgais, kas neļauj kļūt naidpilnam un nelauj zaudēt dziļako pilnvērtīgas dzīvošanas jēgu.
Un vēl, izvēlēties to tīrību, uz kuras neturēsies neviens netīrums.
Dziedināties ar klusumu un maigumu.
Atgādināt savām rokām par tām zināmo darbu.
Sveikt pavasari dvēselē, neaizmirst plaši atvērt logus, lai ielaistu to nogurušajā no ziemas mājoklī.
Mīlēt.
Un palikt nesalauztam, neskatoties uz svešo vēlmi salauzt.

Lai izdodas mums katram…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Garīgā cīņa notiek katra cilvēka Dvēselē

Šobrīd notiek cīņa par mūsu enerģiju un mūsu dvēselēm.
Galvenais karš notiek Dvēseles līmenī, par katra cilvēka apziņu un enerģiju. Uz ko koncentrēt uzmanību, gribu un savu Cilvēcisko apziņu – mēs izvēlamies paši, tā ir BRĪVA IZVĒLE. Tieši tur tiek novirzīta psiholoģiskā enerģija. Mēs barojam šos procesus ar savu enerģiju un dodam tiem spēku.

Sen vairs nav noslēpums, ka katrs cilvēks ir enerģijas ģenerators un šai akumulētajai psihiskajai, Cilvēka radītajai enerģijai ir milzīgs spēks.

Šobrīd pasaulē ir radītas ļoti nopietnas situācijas un procesi, speciāli tam, lai piesaistītu mūsu uzmanību un saņemtu mūsu enerģiju. Tiek radīta kara realitāte – mērķis destrukcija un iznīcība. Taču tāpat ir arī cita realitāte – miera un mīlestības vides radīšana – kuru atbalsta garīgie Gaismas spēki. Un tā ir patiesā realitāte kuru rada mūsu Radītājs – mūsu izaugsmei un evolūcijai.

Kam atdot savu enerģiju Cilvēki izlemj paši – to lemj katrs pats un tā ir katra brīva izvēle. Katras Dvēseles individuālais lēmums ir šobrīd svarīgākais lēmums, šajā situācijā un pasaulē. Šī brīvā izvēle ir bijusi visu cilvēces pastāvēšanas laiku, taču šobrīd ir pienācis kritiskais izvēles mirklis. Tieši tādēļ katrs no mums izdara savu PĒDĒJO izvēli.

Šī garīgā cīņa notiek katra cilvēka Dvēselē. Bet viss apkārt esošais ārpus tās ir tikai skatuve ar dekorācijām. Kādu lomu spēlēt šajā teātrī izlemj katrs pats. Un par šo izvēli neizdosies nevienam uzlikt savu atbildību.

Kā mēs atdodam savu enerģiju?
Kāds sakars ar cīņu par dvēselēm?

Dvēsele kura ir katram dota katram cilvēkam uz šīs zemes ir daļiņa no augstākā Radītāja, Augstākās apziņas. Mēs esam šīs Dievišķās daļiņas nēsātāji sevī. Taču ne tikai nēsātāji, bet arī radošās enerģijas radītāji – ģenerētāji. Cilvēki un zinātnieki to sauc par Cilvēka psiholoģisko enerģiju (psihika – tā arī ir dvēsele).

Viss sarežģītākais un grūtākais, šī brīža situācijā ir tas ka lielākā daļa Cilvēces pat nezin ka notiek šī izšķirošā cīņa par viņu Dvēselēm.

Kāds, protams, par šo visu ir dzirdējis, taču netic, tādēļ ka Cilvēkiem ir pārāk maza piekļuve zināšanām un to prāti ir aizņemti ar ārējo-apkārtējo apstākļu ietekmi. Šo informāciju rūpīgi slēpj „Šīs pasaules varenie”- speciāli, lai nepieļautu Cilvēces apskaidrību.

„Aklus” cilvēkus taču ir vieglāk vest uz bezdibeni. Neapzinātus Cilvēkus ir viegli piesaistīt ilūzijām un vest sev līdzi ceļā uz iznīcību. Tādā gadījumā cilvēks zaudē Dvēseli uz visiem laikiem.

Ir cilvēki, kuri sākuši paši par to aizdomāties, sajust intuitīvi – Tas ir Gaismas spēku nopelns, tie paši Eņģeļi – sargātāji un citas garīgās būtnes, kuras ir mums katram. Viņi ar visiem spēkiem cenšas dot mums ZĪMES, vajadzīgo informāciju, skolotājus u.t.t.

Šādiem Cilvēkiem jau ir CERĪBA sevi izglābt. Taču vissīvākā cīņa ir par tiem Cilvēkiem kuri nav pārliecināti, nav izlēmuši. Viņi šobrīd stāv krustcelēs, viņi var izvēlēties Gaismas pusi, tiem ir noteikts apjoms labsirdības un daudzas labas īpašības, bet tā kā tiem ir stingrs viedoklis konkrētos jautājumos un trūkst zināšanu, tos var viegli pārvirzīt uz iznīcības ceļu, izmantojot viltu un apziņas manipulācijas – kuras šobrīd ir visapkārt. Un tieši viss šis var atkal novest pie Dvēseles pazušanas.

Tātad – ko darīt, lai nepazaudētu SEVI šajā cīņā?

Censties ik mirkli apzināties – uzdot sev jautājumu: kurp ir vērsta mana uzmanība šobrīd? Kur atrodas domas un sajūtas, vai tās ir vērstas uz karu (iznīcība, ciešanas, bailes, dusmas), vai uz pasaules un apziņas realitāti (mīlestību, prieku un harmoniju).

Kur atrodas Jūsu domas un sajūtas – tur arī plūst Jūsu enerģija. Jūs ar savu psihi, Dvēseli, Apziņu pieslēdzaties tai realitātei par kuru domājat, (enerģijai – iznīcība vai radīšana) un tur arī novirzāt- atdodat savu enerģiju.
Kara situācija ir radīta tieši šim mērķim.
Lai pēc iespējas vairāk cilvēkus ievilktu šajā iznīcības, baiļu un ciešanu enerģijas bumbā- kamolā.
Jo vairāk cilvēku ir piesaistīti šim enerģijas kamolam ar savām domām, bailēm, pārdzīvojumiem, jo vairāk tie rada šo enerģētisko vibrāciju – attiecīgi šī realitāte eksistēs un turpināsies. Iznīcinot šos Cilvēkus – izspiežot tos kā citronus.

Kā tieši tas notiek?

Notiek pilnīga pieslēgšanās Cilvēka Dvēselei, kā „Barošanās elementam”un viņš patstāvīgi tiek pildīts ar šo pašiznīcinošo programmu. Rezultātā šāds „Sazombēts” Cilvēks zaudē savu brīvo gribu – izvēli un kļūst par sistēmas „bateriju”

Tāds cilvēks vairs pilnībā nekontrolē sevi (burtiski), viņš nepārvalda savu apziņu un brīvo izvēli – Viņš ir pilnā sistēmas kontrolē.

Par kādu savas dzīves kontroli, vai dzīves radīšanu, veidošanu, te vispār var domāt. Bieži vien cilvēks var izlemt dzīvi neturpināt. Bez evolūcijas dzīvē, šāda sevis paša nolemta Dvēsele tiek dzēsta neatgriezeniski.

Kā Cilvēks izdara izvēli?

Ar savām domām un sajūtām.
Ja Jūs no kā baidāties, neieredzat, nolādat ienaidniekus, vēlaties kāda nāvi vai ciešanas, japārdzīvojat par savu nākotni, vai saviem zaudējumiem – Jūs pieslēdzaties iznīcības realitātei un tumsa Jūs aprīs – izsūcot no Jums visu dzīvības sulu no Jūsu Dvēseles noindējot tās gaismu ar savu indi.

Ja tomēr Jūs:
– atradāt sevī spēku, pārslēgt uzmanību, domas uz ko labu,
– atradāt sevī gudrību, apzināti pieņemot iemeslus un mērķus visam kas notiek apkārt, pieņemt ka katra Dvēsele ir izlēmusi iepriekš šo konkrēto ceļu kura tā izdzīvo šobrīd,
– atradāt spēku piedot tiem neapzinātajiem- mežonīgajiem Cilvēkiem, „Piedod tiem, jo viņi nezina ko tie dara”,
– kā arī atmodināt savu iekšējo viedumu un gara spēku, pieņemt savus pārbaudījumus un pat to jēgu kuru šobrīd saprast nav iespējams.
– un pieņemt to ka Jūs visu atrisināsiet un tiksiet ar to galā, rezultāta būsiet laimīgi un pasaulē valdīs miers, mīlestība un harmonija.
– uzticoties Dievam un viņa gribai,

Tas nozīmē, ka esat nonākuši Dieva valstībā un viņa radošā enerģija Jūs piepildīs ar spēku, mierinājumu, mīlestību un aizsardzību.

Tiko kā Jūs pārslēgsiet savu uzmanību no energoinformatīvā lauka kara „Egregora”- Jūs uzreiz izejat no viņa ietekmes zonas. Tā arī ir īstā brīvība un veselums. Atslēdzoties no iznīcinošās realitātes, Jūs pārslēdzaties uz īsto Dzīves telpu-radošo Radītāja realitāti. Viņā valda miers, harmonija, pieņemšana, mīlestība, vienotība, labsirdība, prieks, attīstība un izaugsme.

Tieši tādēļ ir svarīgi izdarīt savu apzinātu izvēli ar visu savu apzināto uztveri, visu Dvēseli dzīvot gaišā, dievišķīgā realitātē. Izstarot un sajust šīs radošās vibrācijas un enerģijas. Jo vairāk pasaulē būs šādu cilvēku, jo ātrāk notiks šis realitātes apvērsums un tas viss kļūs īsts.

Cilvēkiem ir brīva izvēle, bet katras valsts sistēma, dara visu iespējamo, lai atstātu cilvēkam tikai ilūziju ka viņam pastāv izvēle. Jā Jums piedāvā izvēli no variantiem, patiesībā pareizo variants – ceļš tiek slēpts no Jums.

Virziet paši savu izvēli, pretēji izvēlēsies citi. Brīvība un atbrīvošanās sākas katra paša Cilvēka Dvēselē. Kā cīņas laukā par labo un ļauno, tāpat arī katra Dvēselē.

Zaudēt šajā cīņā var neapzināti, taču izglābt sevi no iznīcības var TIKAI APZINĀTI.

Es ticēšu katram no Jums! Katrā cilvēkā ir iekšējais viedums, kurš atrodas katra Cilvēka Dieva daļiņā – viņa Dvēselē.

Sajūtiet ar sirdi , kur ir tā patiesība. Sajūtiet, kas ir patiesās dzīves vērtības, sajūtiet patieso savas Dvēseles izvēli- atrodot spēkus noturēties pie šīs izvēles, neatkarīgi ne no kā.

Dievs Jūs gaida tāpat kā skaistā pasaule ar īsto realitāti. Novēlu lai vēlēšanās noticēt un ieraudzīt to kļūst par Jūsu viskaislīgāko vēlmi. Un tad tā piepildīsies.

Katram vēlu pacietību, viedumu, apzinātību, gara spēku!
Pieņemšanu, saprašanu, un izturību!
Mīlestību un mieru Dvēselē!

Mīlestībā
Ольга Дзюба
Avots: Ingus Bercis

Tagad ir tā, kā ir

Satuvināties ar savu negaidīti jauno dzīvi nozīmē pārstāt ticēt tam, ka izdosies izvairīties no jebkuriem pārdzīvojumiem, un pārstāt sevi pārliecināt, ka tie notiek tikai kaut kur tālu un tikai ne ar tevi… 

Apgūstot daudzpusīgās realitātes telpu, tu pacietīgi mācies to nesatricināt ar savu paniku un trauksmi, drudžaini cenšoties ar to apmētāt visus, kas pagadās pa rokai.
Tu mācies tikt galā.
Mācies turpināt pie jebkuriem pat visgraujošākajiem rādītājiem.
Mācies turēties pie tiem pienākumiem, kuri ir ikvienam pieaugušam cilvēkam, protams, ja vien tas patiešām uzskata sevi par pieaugušu.
Un tu mācies neatcelt tos vienkāršos un pieejamos priekus, kas vajadzīgi psihei, kā zāles pret noziedzīgo izmisumu, kas cenšas ievilkt bezizejas aizā…
Mani mīļie, iekšējā drosme ir ļoti klusa un gandrīz no ārpuses nepamanāma…
Diemžēl es nekad neesmu to novērojusi tajos, kuri pārāk apzināti ir mēģinājuši demonstrēt savu varenību, pārāk skaļi centušies sevi pasludināt par ekspertiem absolūti tālās no savas kompetences lietās, un kuri parāk skaļi centušies pārbļaut katru, kurš viņiem nepiekrīt…
Tas viss vairāk ir stāsts par iekšējo gļēvumu, par tukšuma sajūtu un par infantilismu, kas absolūti nenoder tur, kur nav neviena, kas varētu paņemt uz rokām un aizsargāt no pat vismazākā vējiņa.
Jā, mums visiem ik pa brīdim gribas, lai mūs paņem uz rokām. Gribas cerēt, ka viss kaut kā pats no sevis pāries. Gribas pamosties un pasmieties, apjaušot, ka tas viss bija tikai briesmīgs sapnis.
Un tas ir gluži dabiski: mēs esam tikai cilvēki, ne pasaku varoņi…
Taču vienmēr pēc vājuma brīžiem nāk daudz pavisam citu brīžu, kuros neizdosies paslēpties aiz savu ilūziju aizkariem.
Tagad ir tā, kā ir.
Par rītdienu mēs uzzināsim rīt.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atvadoties no Skolotāja

– Ja glāzē ūdens izšķīdinām sauju sāls, šo ūdeni nav iespējams dzert. Bet, ja sauju sāls izberam upē, no tās varēsim pasmelt ūdeni un pagatavot ēdienu, nomazgāties un padzerties.
Upe ir neaptverama un tā spēj pieņemt, apņemt un transformēt.
Ja sirds ir maziņa, tās spēja pieņemt un līdzpārdzīvot ir ierobežota un mēs ciešam. Mēs nespējam pieņemt savus un citu trūkumus, tāpēc pieprasām, lai citi mainītos. Taču tad, kad mūsu sirdis kļūst lielākas, tās pašas lietas vairs neliek mums ciest. Tad mūsos ir vairāk sapratnes un līdzpārdzīvošanas un mēs spējam atvērt citiem savus apskāvienus. Mēs pieņemam viņus tādus, kādi viņi ir un mums tiek dota iespēja mainīties.

– Patiesi dziļās attiecībās izzūd robeža starp tevi un otru cilvēku. Viņš ir tu un tu esi viņš. Tavas ciešanas ir viņa ciešanas. Kad tu apzinies savējās, tu palīdzi mīļotajam cilvēkam mazāk ciest.Laime un ciešanas vairs tev nešķiet vienoti jēdzieni. Tas, kas notiek ar mīļoto cilvēku, notiek ar tevi. Tas, kas notiek ar tevi, notiek ar mīļoto cilvēku. Patiesā mīlestībā nav dalīšanas vai diskriminācijas. Viņa laime ir tava laime. Tavas ciešanas ir viņējās. Un tu vairs nevari pateikt “tā ir tava problēma”.

– Dziļas mīlestības jēga ir tajā, ka tu esi spējīgs piedāvāt laimi. Tu vari kļūt par gaismas staru otra cilvēka dzīvē. Nav iespējams piedāvāt laimi kādam, kamēr tu pats nejūties laimīgs.
Tāpēc uzbūvē sevī omulīgu mājvietu, pieņemot sevi un mācoties sevi dziedināt.
Praktizē apzinātību, lai varētu radīt laimes un prieka mirkļus savam piepildījumam. Tad tev būs ko piedāvāt otram cilvēkam.
Kad mēs barojam un uzturam savu paša laimi, mēs rūpējamies par savu spēju mīlēt. Lūk, kāpēc mīlēt nozīmē pārvaldīt sevis piepildīšanas mākslu. Ja tevī ir pietiekami sapratnes un mīlestības, tad katra minūte, ko pavadi gatavojot brokastis, braucot ar automašīnu, laistot dārzu vai darot jebkuru citu darbu, var būt prieka minūte.
Citu cilvēku ciešanu izpratne ir labākā dāvana, kuru vari uzdāvināt otram.
Sapratne ir vēl viens mīlestības nosaukums.
Ja tu nesaproti, tu nevari mīlēt.

Thich Nhat Hanh
​​​​​​​aizgājis mūžībā T ừ Hi ếu templī Hu ế, Vjetnamā 2022. gada 22. janvārī plkst. 00:00 95 gadu vecumā.

Katram sava zāļu recepte

Ir bezjēdzīgi domāt, ka, ja tu ļoti pacentīsies, tev palīdzēs tas, kas palīdz citiem, bet pēc kā tev pašam nav apzinātas vajadzības un kam tu, ja godīgi, vispār netici…

Nav vienas zāles pret visām mokošajām esības kaitēm un nezūdošajām psiholoģiskajām sāpēm.
Meklēt to – tikai savējo ir daudz grūtāk, nekā paņemt jau gatavu. Taču nāksies to darīt, ja gatavās zāles nepalīdzēs.
Galvenais sevi nemānīt. Necensties uzskrūvēt placebo visam, ko tik skaļi reklamē. Nevilties, ja neesi sagaidījis tūlītējus rezultātus.
Un nekļūt naidpilnam vai upurim. Lūk šeit, ja sanāks, patiešām ir vērts papūlēties…
Un vēl, papūlēties saprast, ka patiess prieks, spontāni laimes uzplaiksnījumi, iespēja redzēt pilnu dzīves krāsu paleti un sajusties pilntiesīgam tās dalībniekam, absolūti nav tas pats, kas tiek iedots a priori nepārtrauktā režīmā.

Visticamākais, psihe mūs ar visu to apbalvo par to, ka cienīgi esam pieņēmuši visu parējo.
Par to, ka neatrodamies hroniskā panikas stāvoklī.
Par to, ka esam gana drosmīgi, lai sadzīvotu ar neatgriezeniskiem zaudējumiem, kuri nespēj mūs pilnībā izdziedināt.
Par to, ka atsakāmies mūžīgi vainot likteni un pratināt to, kāpēc tas notiek tieši ar mani…
Par to, ka nebēgam no pašiem grūtākajiem saviem stāvokļiem.
Un par to labestību, kas mūsos paliek gan pret sevi, gan citiem, pat tad, kad ir vēlēšanās tikai nosodīt, bāzt acīs svešas kļūdas un kaut ko pieprasīt.

Iespējams, ka no visām šīm komponentēm izdosies izveidot ļoti labas zāles.
Bet, iespējams, neizdosies.
Taču vienmēr ir iespējams atrast kādas citas.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Palikt, lai turpinātu

Divdesmit pirmais nesteidzīgi ir aizgājis…atstādams daudzus sev, daudziem kaut ko atņēmis, daudzus izšūpojis savās bīstamajās šūpolēs.

Taču arī devis tas ir daudz.
Tas licis nedaudz savādāk paskatīties uz tām lietām, kuras uzskatījām par nesatricināmām.
Tas devis iespēju pieredzēt agrāk nepiedzīvotu pieredzi.
Aiznesis mēslainē spokainās vērtības, kas izrādījušās absolūti nevajadzīgas tur, kur gribējās uz tām paļauties vissmagākajos rūgtuma brīžos… taču parādīja citas, kurām gadiem ilgi garām staigājām aklā vienaldzībā.
Tas uzdāvināja spēju balansēt, tā vietā, lai gaidītu, kad viss nostāsies savās vietās…
Es pavadu to ar pateicību, kas pienākas labākajiem no skolotājiem, kuri spēj norādīt virzienu, nevis tikai spēju kopēt svešo un jau gatavo.

Rīt tas būs jau tālu, bet mēs paliksim…
Mani mīļie, mēs paliksim, lai turpinātu un turpinātos tajā dzīvē, kas ir, ar tiesībām ienest tajā to, kas mums ir pa spēkam, un iznest to, kas sen vairs neder.

Bet tajā īsajā brīdī starp pagātni un nākotni, mēs varam sev atlicināt mirkli, lai vienkārši atzītu savu esību un padomātu par sevi tajā patiesajā godīgumā, kurā nav vēlmes atdalīt priekšrocības no trūkumiem, bet ir pieauguša cilvēka spēja pieņemt visas savas personības nokrāsas.

Atrodi mirkli, lai sev pateiktu: ES ESMU.
Sadzirdi sevi. Piedod sev. Atbalsti sevi. Priecājies par sevi. Pieņem sevi. Esi pateicīgs. Un paliec ar sevi uz visiem laikiem.

Tev nav rezerves variantu.
Ir tikai tas, kas ir tieši šobrīd.

Priekšā vēl viens gads, un tas nav kaut kāda kārtējā dzīvnieka gads, bet Tavējais!
Saproti, TAVEJAIS?.
Gads, kurā nevajag pazust no savas paša dzīves radara, bet palikt redzamam tajā pat tad, kad šķiet, ka tevis nav, vai, ka tevi pametusi ticība savai spējai izrāpties no kārtējā satricinājuma.

Ar katru gadu es arvien mazāk viļos cilvēkos, jā, un arī sevī. Un arvien vairāk un vairāk manī rodas smalkā mūsu trausluma, ievainojamības un nespējas būt ideālam izpratne. Par to, ka pat zem ciniskākās garozas slēpjas vēlme mīlēt.

Un, ja Jaunajā gadā ir pieņemts kaut ko novēlēt, es mums visiem novēlu tieši šo – palikt sev pašiem, neideāliem, atļaut sev dažkārt kļūdīties, noklīst no pareizajiem ceļiem, tomēr vienmēr izvēlēties Mīlestību…
To Mīlestību, kuru nevar iemācīties, bet kuru var izaudzēt sevī un dāsni tajā dalīties.

Laimīgu Jauno gadu, mani nenovērtējamie cilvēki!

Tieši par jums es esmu pateicīga liktenim un par to abpusējību, kas mūs saista pat tad, ja esam pazīstami tikai no tālienes.
Apskauju katru no jums un katram novēlu turpinājumu.

Vienkārši esiet!

Jūsu Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis