Pieņem savu vīru tādu, kāds viņš ir

tumšais un gaišais3

Pirms daudziem gadiem doktors Normans Vincents Pelē mūsu pilsētiņā lasīja lekciju. Pēc tās viņš deva iespēju klausītājiem uzdot savus jautājumus. Viens no jautājumiem, ko uzdeva kāda sieviete, skanēja apmēram šādi: “Es ļoti cenšos radīt mājīgu vidi, būt laba māte, padevīga sieva, bet visi mani pūliņi izrādās velti. Problēma tāda, ka mans vīrs nevēlas pielikt līdzvērtīgas pūles tam, lai mūsu laulība kļūtu laimīgāka”.

Pēc tam šī pati sieviete noraksturoja sava vīra trūkumus. Lūk, daži no tiem:
“Viņš nepievērš uzmanību mūsu bērniem, nesaprātīgi tērē naudu, dzer, un ar viņu nav iespējams kopā dzīvot”.
Viņas jautājums doktoram skanēja šādi:
“Vai ir vismaz kāda cerība, ka vinš mainīsies? Mēs esam precējušies 25 gadus.”

Doktora atbilde skanēja stingri un nedaudz aizkaitināti:
“Vai tad jūs nezināt, ka jums jāpieņem vīrietis pēc viņa nominālā kursa, tas nozīmē – tāds, kāds viņš ir, necenšoties viņu mainīt?”
Šis doktora Pelē padoms ir galvenā atslēga laimīgai laulībai un “Sievišķības burvības” pamats.
Tāpēc, ja tu vēlies piedzīvot laimi savā laulībā, pieņem savu vīru tādu, kāds viņš ir, un necenties viņu mainīt. Pretējā gadījumā, labāk vispār neprecies ar cilvēku, ar kura trūkumiem neesi spējīga samierināties.

Ko nozīmē pieņemšana

– Pieņemšana nozīmē to, ka tu pieņem savu vīru tādu, kāds viņš ir šodien, bez jebkādām izmaiņām.
– Tu saproti, ka viņa uzvedība varētu būt labāka un, iespējams, tai būtu jābūt labākai, taču tā ir viņa, nevis tavējā atbildība.
– Tu redzi viņa trūkumus, taču pacenties tos uztvert kā parastas cilvēciskas vājības.
– Tu vari nepiekrist viņa idejām, taču atstāj viņam viņa tiesības uz savu viedokli.
– Tu vari neatbalstīt viņa intereses, viņa sapņus vai kāda mērķa realizāciju, taču dod viņam brīvību nodarboties ar to, ko viņš vēlas.
– Pieņemot viņu, tu atzīsti viņa tiesības būt pašam – lai tas būtu uz labu vai nebūtu uz labu.
– Pieņemšana nenozīmē to, ka tu viņu vienkārši paciet.
– Tas nenozīmē pašapmānu, kad tu liec sev domāt, ka viņš ir brīnišķīgs, kaut gan tā nepavisam nav.
– Tai nav nekāda sakara ar paklausību un padevību.
– Pieņemšana tas ir priecīgs prāta stāvoklis, kad tu saproti, ka tavs pienākums nav viņu pārtaisīt, bet gan pieņemt tādu, kāds viņš ir.
– Pieņemšana nozīmē, ka tu atzīsti to, ka viņš ir cilvēks, kurš, tieši tapat, kā tu, sastāv no divām vienādām daļām: puse – trūkumu un puse – labās īpašības. Tas ir taisnīgs uzskats.
– Tu saproti, ka viņam ir trūkumi, taču savu uzmanību koncentrē uz viņa labajām īpašībām.
– Tu pieņem cilvēku kā vienu veselu ar visām viņa labajām un sliktajām īpašībām un visām cilvēciskajām vājībām.
Lai labāk saprastu, ko nozīmē pieņemšana, uzzīmē savā iztēlē cilvēka tēlu, un domās novelc svītru, kas sadala viņu divās vienādās daļās.

Iedomājies, ka viena daļa ir izkrāsota gaišos toņos un simbolizē viņa labās īpašības, bet otra – tumšos toņos un simbolizē viņa trūkumus.
Pēc tam izdzēs savā iztēlē tumšo daļu, lai tu varētu redzēt tikai gaišo.
Tu zini, ka tumšā daļa eksistē, bet tu uz to neskaties. Tu redzi tikai gaišo.

Pieņemšana nozīmē to, ka tu pieņem viņu kā cilvēcisku būtni, kura sastāv no gaišās un tumšās puses, un tu pārstāj uztraukties par viņa trūkumiem un vājībām, un fokusējies tikai uz labajām īpašībām.
Helēna Andelīna “Sievišķības burvības”
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

labs_slikts1

Advertisements

Mīlestībai nav brīvdienu

milestibai nav brivdienu

Galvenais nebūt mirušam. Tāpēc, ka nāve iestājas daudz agrāk, nekā apstājas sirds. Nāve iestājas tad, kad apstājas garīgā dzīve, tad, kad aiziet Mīlestība…

Steidzīgi soļojam pa piemirkušo zemi. Veramies caur savu automašīnu aizsvīdušajiem logiem. Sastrēguma stundā ierasti grūstamies sabiedriskajā transportā. Pusdienu pārtraukumā, kā ierasts, aprijam savas līdzpaņemtās sviestmaizes, acīm pārskrienot avīžu virsrakstiem. Mēs steidzamies…. Un bieži vien paši sevi iekšēji mierinām: “Šodien ir tāds laiks. Šodien visi tā dzīvo. Ir cits dzīves temps. cits ritms, cita dinamika”. Tik daudz kas jāpaspēj, jāuzbūvē. Tik daudz kas jāsasniedz. Tāpec jāsteidzas, jāskrien. Un mums, nez kāpēc nav laika mīlēt.

… Mēs klīstam pa savas dzīves tuksnesi. Cenšamies noķert kaut kādu zināšanu, sajūtu, iespaidu gabaliņus. Būvējam fantastiskus, utopiskus plānus. Apkraujamies ar visdažādākajām “pieaugušo mantiņām”. Taču līdz galam neieslīgstam tajā, ko redzam. Līdz pašiem dziļumiem neizbaudām savus iespaidus un sajūtas. Jo mums tam nav laika. Nez kāpēc nekad nav laika. Kaut gan paši nezinām, kāpēc nav laika, un kas mūs steidzina.

Cilvēkam bieži vien šķiet, ka viņš dzīvē ļoti daudz ko var sasniegt. Viņš paļaujas uz saviem spēkiem, uz savu saprātu, uz savu intelektu…

Mēs esam samīlējušies sevī. Un tiešī šī mīlināšanas ap sevi padara cilvēka Dvēseli tukšu, slimu un neaizsargātu.

Dzīve nav barības meklējumi, ne arī sacensības ar nāvi, ne arī “šausminošo cilvēka grēku izstāde”.
Dzīve ir tiekšanās pēc Pilnības, Patiesības un Mīlestības. Tā es domāju.

Mīlestība un Labestība ir pasaules skolotāji, mūžīgie mentori. Tomēr pasaule ir nepaklausīgs māceklis, kurš bieži vien strīdās, un bieži vien uzvedas kā nasamierināms naidnieks.

Un, ja nu vēl pagaidām mēs neesam gatavi tam, ka mūsu sirdis ir mīlestībā degoši ugunskuri, tad vismaz pacensties vajadzētu, lai tajās deg kaut maziņa, nedziestoša mūsu vēlmes mīlēt un būt mīlētiem uguntiņa.

Kur atrast Mīlestību? Tirgū? Uz soliņa? Dzīves grāvmalē?

Mums galvā, kā ar cirvi ir iecirsts, ka iemīlēties varam vien jaunībā. Ka bernībā – tas ir nenopietni, bet vecumdienās – tā ir bēgšana no ikdienas. Taču Mīlestībai nav brīvdienu. Jūtas dzimst Dvēselē, neskatoties kalendārā. Un mums sevi ļoti ir jāsargā, lai neapliptu ar augstprātības un garlaicības bacili. Šīs briesmas vienmēr ir tepat, tuvumā.

Cilvēcisko attiecību dziļumā vienmēr ir jābūt Mīlestībai un Labestībai. Vēlmei saprast savu tuvāko, ieraudzīt viņa Dvēseles skaistumu. Un mēs ne vienmēr tiekam galā ar šo uzdevumu. Mums vienkāršākas un interesantākas šķiet sadzīvistiskās lietas, nevis savas sirds atmazgāšana no niknuma, naida un vēlmes nosodīt. Mēs varam stundām ilgi pētīt veikalā pirkta pārtikas produkta sastāvu, lai nejauši nesaindētos, bet pēc minūtes apvainot cilveku, pazemot viņu tā, ka viņš aizies ar dziļu brūci sirdī. Un cik daudz laika būs vajadzīgs, lai šo brūci aizdziedētu? Vienīgais, ko ir vērts šajā dzīvē iemācīties – ir mīlēt!

Un labāk neaizmirst, ka dzīvojam pasaulē, kura katastrofāli strauji zaudē mīlestību, labestību, līdzcietību. Egoisms, cinisms, lepnība – lūk, devīze uz karoga, kuru augsti paceltu nes šodienas pasaule. Izklaides, bauda, bagātība – tie ir tie mērķi, kuru dēļ cilvēki aizmirst par savu sirdsapziņu, mužīgo Patiesību un Mīlestību.
Galvenais ir saudzēt savu uzmanību un līdzjūtību pret otru cilvēku.

Galvenais nebūt mirušam. Tāpēc, ka nāve iestājas daudz agrāk, nekā apstājas sirds. Nāve iestājas tad, kad apstājas garīgā dzīve, tad, kad aiziet Mīlestība.
Un, ja tev šobrīd ir slikti, zini, tevi mīl un mīl ļoti stipri!

Autors: nezināms
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

ĒNA ir spēka un garīgā potenciāla glabātuve

ēna8

Viena no spilgtākajām ĒNAS izpausmēm ir tas aizkaitinājums, kuru mūsos izsauc daži cilvēki. Kad otrā cilvēkā mēs pamanām tās īpašības, kuras reiz sev esam aizlieguši, mūsos pēkšņi dzimst neizskaidrojams niknums, un mēs asociējam ar šo cilvēku visas tās dusmas, ko izjūtam paši pret sevi.

Atsauc atmiņā jebkuru cilvēku, kurš tevi tracina – ieskaties uzmanīgi, un tu viņā ieraudzīsi savu izkropļoto atspulgu. Taču pietiek vien būt mierā ar sevi, kad nekāda atspulga vairs nebūs.

Pieņemot sevi, mēs automātiski mācamies pieņemt visu pasauli tādu, kāda tā ir.

Un vēl, ĒNĀ parasti izrādās tās īpašības, kas kādreiz ir izrādījušās vienkārši nevajadzīgas.
Piemēram, bērns ar lielisku muzikālo dzirdi, vecākiem, kuri nemīl mūziku, tā arī nekad neiemācīsies izmantot savu dzirdi, un gabaliņš Dvēseles, kas saistīts ar šo iedzimto spēju, pazudīs Dvēseles tumsā, un atgādinās par sevi ar neskaidrām skumjām par garām palaistajām iespējām un zudušo ceļu.

ĒNA ir spēka un garīgā potenciāla glabātuve, nevis visa sliktā iemiesojums. ĒNA ir Dvēseles neatņemama sastāvdaļa, ar kuru noteikti vajag iepazīties un sadraudzēties, kuru noteikti vajag pieņemt un iemācīties apzināti izmantot.
Karls Gustavs Jungs
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Par ko mani mīlēt?

par ko mani milet

Vēlme būt mīlētam un pieņemtam vienlaicīgi, ir gluži dabiska. Caur sajūtu, ka viņu mīl un, ka viņš ir vajadzīgs, bērns legalizē savu esību šajā pasaulē. Savukārt, caur vecāku attieksmi pret viņu, bērns formā savu nākotnes attiecību scenāriju ar citiem cilvēkiem.

Sākotnēji, kad bērns piedzimst, viņš nekādā veidā necenšas nopelnīt mīlestību un atzinību. Viņš vienkārši IR, viņš dzīvo, ziņo par savām vajadzībām un izsaka savu nepatiku un bailes (caur raudām, ar mīmikas vai kliedzienu palīdzību). Viņš vienkārši ir klātesošs.

Normālā, veselā variantā, bērns saņem emocionālo atbalsi no savas mātes: mamma atnāk, paņem uz rokām, pieliek pie krūts, viņai ir mīkstas rokas, krūtis ir karstas, piens garšīgs, viņa klusiņām dzied. Mamma bērnu sev piespiež.

Ar viņu kopā ir mierīgi un droši. Un neapzināti “uzsūcas” zināšana par to, ka “Es esmu un tas ir labi.”

Taču, kas notiek tad, kad mammai pašai ir depresija? Vai arī viņa ir trauksmaina? Nodarbināta ar savām problēmām, aizņemta darbā. Vai arī bērns vispār nav bijis plānots. Nogurusi. Ar savām traumām.

Tad bērns sāk just kaut ko nelāgu. Viņš nesaņem šo zināšanu par to, ka viņu mīl. Un, lūk tad, ieslēdzas spēle “mīlestības nopelnīšana”.

Viņš rāda mammai savus zīmējumus, lielās ar tiem “Mammu, paskaties, ko es uzzīmēju!” Bet mamma, ieslīgusi savās problemās, vien attrauc: “Uzzīmēji. Redzu. Malacis…” un turpina domāt savu domājamo un ieslīgst mājas rūpēs. Vinš mēģina dziedāt, dejot – mamma palūdz viņu uzvesties klusāk.

Bērns nepadodas. Viņš cenšas pievērst sev mammas uzmanību un saņemt piekrišanu.

Izslaucīja grīdas. Mamma pateica savu dežūrējošo : “Malacis!”. Taču mazulis nesaņēma pašu galveno – SAJŪTU! Izbrīnu. Sajūsmu. Pateicību. Mīlestību. Viņš saprot, ka tātad tas nav pietiekami. Pēkšņi viņš saprot! Urā! Grīdas vajag ne tikai izslaucīt, bet arī izmazgāt un izmazgat tā, lai smaržo. Tāpēc vajag spainī ar ūdeni ieliet mammas smaržas, tad nu gan mamma priecāsies!

Kad mīlestības un atzinības vietā viņš saņem brāzienu par tukšo dārgo smaržu flakonu, viņš saprot, ka ar viņu kaut kas ir ne tā. kaut ko viņš dara nepareizi.

Un tajā brīdī rodas loģiska kļūda: mamma mani nemīl tāpēc, ka mani nav par ko mīlēt…

Tātad ar mani kaut kas ir ne tā. Es neesmu pietiekami labs. Es visu daru nepareizi. Es pats esmu nepareizs. Nesmuks. Muļķis. Un pārāk skaļš (jo jāuzvedas ir klusāk). Es esmu slikts.

Šķiet, loģika ir triviāla: ja es nesaņemu mīlestību, tātad es to neesmu pelnījis. Ja ar mani viss būtu kārtībā, tad mamma mani noteikti mīlētu. Loģika ir vienkārša, bet kļūdaina!

Tāpēc, ka bērnus mīl ne jau par tīrām grīdām, un ne jau par teicamām atzīmēm skolā, ne par skaistiem, blondiem matiem un zilām acīm, un ne jau par paklausīgumu un ērtumu. Ne jau dēļ kaut kā.
Mīl tāpēc, ka PROT MĪLĒT.

Mīlestība ir otra cilvēka spēja. Sajūta ar kuru var padalīties tikai tad, ja tā ir tevī pašā. ja vecāki ir mīlestības piepildīti, viņi arī savus bērnus ar to apdāvinās vienkārši tāpat. Tāpēc, ka PROT un VAR! Mīlestības dāsnumam nav nekādu noteikumu.

Mazulis par to visu neko nezin un tāpec šī dzīvei nepieciešamā resursa trūkumu viņš izskaidro tikai ar saviem trūkumiem: muļķibu, neakurātumu, skaļumu, to, ka “neesmu tik labs kā kaimiņu puika”. Viņš domā, ka nav pietiekami labs mīlestībai, un tāpēc sāk to pelnīt, izlūgties, diedelēt.

Un tie ir briesmīgi MELI, ar kuriem viņš turpina dzīvot. Šie MELI, ar kuriem viņš tālākajā dzīvē veidos savas attiecības ar citiem cilvēkiem. Ar šiem MELIEM viņš iesoļo pieaugušo dzīvē, un visu savu atlikušo mūžu turpinās nopelnīt to, kas nemaksā neko, kas pienākas no dabas jau piedzimšanas brīdī.

Tāpēc, ja vecāki prot mīlēt, viņi mīlēs arī klibu bērnu, bez rokām un kājām, šķielējošu un sarežģītu, divnieku karali, bērnu, kurš uzdod daudz sarežģītu jautājumu, gan tādu, kurš skaļi uzvedās. Mīlēs tāpēc, ka VAR un PROT. Mīlēs tādu, kāds viņš ir, un mīlēs to, ko un kā viņš dara.

Tikai divas sastāvdaļas: no bērna puses: vienkārši būt, un no vecāku puses: prasme mīlēt. Te nav nekadu noteikumu.
Autors: Anna Maksimova

Avots: © psy-practice.com

Tulkoja: Ginta FS

Nebaidies, ka tevi nepieņems

nepienemt

— Kā tu jūties?
— Es domāju, man patīk satuvināties ar cilvēkiem, taču es vienmēr baidos, ka mani atstums. Un tomēr, neskatoties uz to, man izdodas satuvināties ar cilvēkiem labāk, kā tas bija agrāk.

Tu varēsi satuvināties vēl vairāk. Sākumā tev jāsaprot, ka tad, kad kāds tevi atstumj, patiesībā viņš neatstumj tevi, bet vienkārši saka, ka viņš tev neder. Iespējams, tu viņam pat patīc, taču enerģijas kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ nesader.

Tā kā nepieņemšana nav nekas personīgs – tāpat kā, starp citu, arī pieņemšana. Savā būtībā tās ir enerģētiskas parādības.

Ja tevī kāds iemīlas un pilnībā tevi pieņem, tas nenozīmē, ka viņš tevi pieņem vai tu pieņem viņu. Tas nozīmē tikai to, ka dziļākajā līmenī satiekas divas enerģijas un jūs tām kalpojat kā starpnieki.

Dažkārt enerģijas nesader un tur tu neko nepadarīsi. Tām nevar piespiest saderēt. Taču mums no bernības mācīja, ka nepieņemšana ir kaut kas personīgs, tāpat kā pieņemšana, taču tās ir tikai enerģētiskas paradības.

Tā kā nebaidies nepieņemšanas. Savādāk, kā gan tu varēsi satuvināties? Satuvinies, tas ir riska būt atstumtam vērts. Un ir labi, ja cilvēks var vienkārši pateikt, ka viņš negrib dziļākas attiecības ar tevi tāpēc, ka, ja viņš tevi pieņems, bet dziļi Dvēselē viņam nebūs tuvības sajūtas ar tevi, tas var izrādīties bīstami. Agri vai vēlu jūs sāksiet strīdēties un graut viens otru.

Tāpēc saki, ja tev negribas ar kādu satuvināties, taču nenodari viņam sāpes. Vienmēr esi godīgs, tāpec, ka daži cilveki, kuri nevar pateikt “nē”, kuri baidās citiem nodarīt sāpes, pārvērš savu dzīvi par haosu. Pakāpeniski viņi absolūti aizmirst to, kā noteikt, kas tiem der un, kas neder

Autors: Ošo
Tulkoja: Ginta FS

Tu vari mīlēt vienmēr!

brinumu gaidas34

Iedomājies, ka tev ir vienalga, ko teiks citi. Tu vairāk nepakārto savu uzvedību citu priekšstatiem par to, kā tev jāuzvedas. Tu neatbildi par citu viedokli. Tev neviens nav jākontrolē un tevi neviens nekontrolē. Iedomājies, ka tu dzīvo, nevienu nenosodot. Ļoti viegli visiem piedod un atsakies no jebkuriem spriedumiem par citiem. Tev nevajag cīnīties par to, lai tev būtu taisnība, bet citiem – nebūtu. Tu cieni sevi un citus cilvēkus, un citi cilvēki ciena tevi. Iedomājies, ka tu dzīvo bez bailēm mīlēt un nebūt mīlētam. Nebaidies, ka tevi kāds varētu atstumt, un tev nav vajadzīgs, lai tevi pieņemtu. Bez kauna un vajadzības taisnoties, tu vari pateikt: “Es tevi mīlu”. Vari soļot pa pasauli ar atvērtu sirdi un nebaidīties nosodījuma. Iedomājies, ka tu nebaidies riskēt un iepazīt dzīvi. Nebaidies kaut ko zaudēt, dzīvot šajā pasaulē un nomirt. Tu esi spējīgs dzīvot labsajūtas un laimes stāvoklī kā dievišķā sapnī.

Tikai mīlestība dod tādu svētlaimi. Svētlaime ir sinonīms vārdam mīlestība. Būt iemīlējušamies, nozīmē – būt svētlaimīgam. Tu lidinies mākoņos. Un visur redzi mīlestību. Un tā var dzīvot vienmēr. Var, tāpēc, ka citi tā dara, bet viņi ir tādi paši kā tu. Arī viņi ir svētlaimīgi. Kā tikko tu sajutīsi, ko nozīmē dzīvot svētlaimē, tev tas iepatiksies. Tu sapratīsi, ka paradīze Zemes virsū ir īstenība, tā patiešām ir. Kā tikko tu apzināsies, ka paradīze ir, un tajā var dzīvot, tikai no tevis būs atkarīgs, tiekties pēc tās vai netiekties.

Tu vari mīlēt vienmēr. Tā ir tava izvēle. Varbūt tev nav iemesla mīlēt, bet tu tomēr esi spējīgs to darīt, tāpēc, ka mīlestība dara tevi svētlaimīgu. Aktīva mīlestība dāvā laimi. Tā sniedz mierinājumu. Maina tavu uztveri. Uz visu var skatīties mīlošām acīm. Tu apzinies, ka tev apkārt valda MĪLESTĪBA, un nav iemesla ciešanām. Tava izvēle ir vienīgais ciešanu iemesls.

Paskatoties uz savu dzīvi, tu atradīsi ļoti daudz iemeslu sevis šaustīšanai, bet neatradīsi nevienu pietiekami nopietnu iemeslu. Tas pats attiecas arī uz laimi. Vienīgais tās pamatojums ir tava izvēle.

Gan laime, gan ciešanas ir tavas izvēles jautājums.
Iespējams, nav mūsu spēkos izbēgt no cilvēka likteņa uz Zemes, taču mums ir izvēle: cietēja liktenis vai laimīgs liktenis.
Ciest vai mīlēt un būt laimīgam. Dzīvot ellē vai paradīzē.

Es izvēlos paradīzi.

Autors: Migels Ruis
Tulkoja: Ginta FS

 

Mīlestības manifests

milestiba37

Tikai tāpēc, ka es tevi mīlu…

Es nekad neatdošu tev pēdējo, tāpēc, ka mīlu tevi. Jo tad, ja atdošu pēdējo, es dusmošos un apvainošos uz tevi, un vairs nespēšu pieiet tuvāk.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es rūpējos par sevi pirmkārt. Tāpēc, ka, ja es neparūpēšos par sevi, es tev neko nevarēšu dot.

Tikai tāpēc, ka es mīlu tevi, es atveru tev savu sirdi pat tad, kad tajā ir vistumšākā tumsa. Tāpēc, ka, ja es to neatvēršu tev, tā stāvēs starp mums.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es dažkārt aizeju no tevis un palieku vienatnē, lai savienotos ar sevi un atpūtusies, atgrieztos pie tevis, kā svaigs cilvēks, gatavs sarunāties.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es pastāvīgi ar tevi strīdos. Es negribu, lai neizrunātas un nenoskaidrotas problēmas nostātos starp mums.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es pastavīgi meklēju sevis attīstīšanas ceļus, lai pēc tam neapvainotu tevi, ka terēju savu dzīvi tikai tev.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es neuzkrauju tev nepanesamu atbildības nastu par savu laimi. Es nelūdzu tev padarīt mani laimīgu, un necenšos darīt laimīgu tevi. Jo katra cilvēka laime ir viņa paša darīšana.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es pacentīšos tavā labā nedarīt neko tādu, kas ir pāri maniem spēkiem, lai vēlāk neapvainotos uz tevi par to, ka tu man to liki.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es dusmojos uz tevi, jo tu pienāc man tuvāk, kā jebkurš cits un tāpēc vari izdarīt man sāpīgi. Mans niknums ir ierobežots, un tam ir skaidrs mērķis. Mans niknums nav vēlme tevi nogalināt, bet uzaicināt vienoties.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es izdomāju noteikumus, pēc kuriem mēs dzīvosim, jo mēs esam divi atsevišķi cilvēki. Divas Pasaules, kuriem kaut kā jāvienojas.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es esmu ievainojama un neslēpju šo ievainojamību. Tāpēc, ka tieši caur to mēs varam būt tuvi.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi,es iejūtīgi un saudzīgi izturos pret tavām “sāpīgajām vietām”, necenšoties aiztikt tās. Bet arī neignorēju tās, tā dodot tev iespēju izdziedināties.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es dažkārt esmu stingra, uzstājīga un pat taisnprātīga, lai paliktu es pati. Tāpēc ka, ja es pārstāšu būt es pati, es nevarēšu būt ar tevi.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es ļoti bieži tev saku “nē”, lai mans “jā” varētu būt pilns un patiess.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es bieži tev atsaku, lai varētu piekrist tam, kas man patiešām patīk un es tajā varētu būt ar tevi pa īstam.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es tevi nežēloju un nepadaru tevi par morālu invalīdu, bet pacietīgi gaidu, kamēr tu sadziedēsi savas Dvēseles brūces, man klātesot.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es neuzņemos tavu atbildību, jo, ja es to izdarīšu, tas padarīs tevi vāju, bet mani niknu.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es apstājos, kad jūtu, ka tev manis jau ir par daudz.

Vien tāpēc, ka es mīlu tevi, es saku, ka man tevis jau ir par daudz. Tāpēc, ka, ja es to nepateikšu, mani pārņems pretīguma sajūta, un mūsu kopā būšana kļūs par mocībām.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi,  es labāk tev netuvošos, ja nebūšu pārliecināta par tavu vai savu nodomu tīrību un skaidrību.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi,es visu laiku sev jautāju, ko es gribu un kas man ir interesanti. Lai padalītos ar tevi savā priekā par atklājumiem un sasniegumiem.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es cenšos atrast laimi bez tevis, lai neuzkrautu tev atbildību par manu labklājību un, lai padalītos ar to, kas man ir.

Vien tāpēc, ka es mīlu tevi, es tev neapsolu, ka tas būs mūžīgi. Bet šobrīd es nevaru mīlēt tevi ar visu sirdi un Dvēseli un visiem saviem spēkiem.

Tikai tāpēc, ka es mīlu tevi,, es esmu gatava nodzīvot visu savu dzīvi bez tevis, ja tev tā būs labāk.

Vien tāpēc, ka es mīlu tevi, es atlaižu tevi visos piedzīvojumos, kurus tu vēlies savā dzīvē izbaudīt. Tāpēc, ka tas, kuram jāaiziet, aizies vienalga. Bet tas, kurš patiesi ir tev lemts, atgriezīsies un paliks.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es priecājos, ja tev ir labi ar vēl kādu bez manis, jo es gribu, lai pasaulē ir vēl vairāk cilvēku, kuri tevi mīl.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es nepieciešu tevi, bet uzreiz pasaku, kas man nepatīk. Lai labāk ir vairāk mazu kašķu, nekā viens liels, visu sagraujošs strīds.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es esmu gatava tevi atlaist jebkurā brīdī, jo es tikai tad varēšu priecāties par katru mūsu kopā pavadīto sekundi.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es visiem spēkiem cenšos iemīlēt un iepazīt sevi, lai necenstos tevi izmantot kā savu “caurumu” aizlīmējamo līdzekli.

Vien tāpēc, ka es mīlu tevi, es satiekos ar savām sāpēm, savu niknumu un savām bailēm. Es atkal un atkal atrodu sevī drosmi iet tam cauri. Es ļoti daudz sagaidu no sevis, bet uz tavu atbildi vien ceru, jo tu esi tu – ne es. Tu esi cits.

Un es redzu tevi. Es cenšos ieraudzīt tevi pēc iespējas skaidrāk, atšķirot tevi no savām fantāzijām un ilūzijām. Vien tikai tāpēc, ka es mīlu tevi.

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS