Mums blakus nav vajadzīgi gudrie… mums nepieciešami viedie savā būtībā

Mums visiem: gan vīriešiem gan sievietēm ļoti vajadzīga ir Mīlestība. Mīlestība nozīmē pieņemšanu, patiesumu, sirsnību, maigumu, rūpes, gatavību atdot un būt atbildīgam, uzticamību, nesavtīgumu, dāsnumu. Un jo vairāk mēs paužam šīs īpašības, jo vairāk saņemam pretī. Tādas izpausmes kā bailes, greizsirdība, atkarība, manipulācijas, kontrole, pretenzijas, pārmetumi tikai grauj attiecības un tām nav nekāda sakara ar Mīlestību.

Taču visam ir vajadzīgs lēmums…

Kamēr cilvēks nav izlēmis, vienmēr būs šaubas, atkāpšanās iespēja, kūtrums un bezdarbība…

Jebkurai mīlestības izpausmei eksistē viena vienkārša patiesība, kuras nezināšana nogalina neskaitāmus plānus un grandiozas idejas: tajā brīdī, kad cilvēks par kaut ko izšķiras, arī Telpa un Mīlestība sāk darboties. Dārgakmeni nevar nopulēt bez berzes. Tāpat cilvēks nevar kļūt veiksmīgs bez pietiekama skaita grūtu mēģinājumu.

Vienai izpausmei palīdz daudzas lietas, kas citādi nekad nenotiktu. Tas viss ietver veselu notikumu straumi: noderīgas sakritības, tikšanās un priekšlikumus, kuriem neviens iepriekš nebūtu ticējis. Ko gan mēs gaidām un neizlemjam? Grābeklis taču pats sev neuzkāpj!

Īstas attiecības ir ne tikai patīkamas, dažkārt tām ir nepieciešamas sāpes, smagums un vilšanās. Kurš to nesaprot – pazūd jaunā un interesantā meklējumos un prāta ilūzijās.

Īstam vīrietim sieviete nekad nebūs pirmajā vietā. Un tai nevajadzētu būt pirmajā vietā. Viņas vieta ir netālu. Ne augšā, ne apakšā, ne priekšā, ne aizmugurē, bet blakus. Lai īstajā brīdī viņa varētu paņemt roku vai paiet malā un netraucēt.

Viņa ir mīļotā ceļabiedre, draudzene un mīļākā, māte un saimniece, nevis Visuma centrs. Kad viņa to sapratīs, vīrietis pats tai pievilksies. Īstam vīrietim ir jādod vieta sievietei, un nav jādod iespēja kādam citam ieņemt vietu viņai blakus.

Periodiski mūsu dzīvē dažādas attiecības vienkārši beidzas – pat bez nodevības, bez strīdiem un bez redzama iemesla – jūs vienkārši kļūstat atšķirīgi un katrs ejat savu ceļu, ņemot līdzi savas mācības, kāds izdarot secinājumus, un kāds atkārtojoties, kāds pārejot uz nākamā pakāpiena, bet kāds netiek līdzi vai nav gatavs iziet ārpus ierastajiem rāmjiem. Ar gadiem draugu loks kļūst šaurāks, bet tie, kas paliek, vairs nav tikai draugi, bet mīļi un tuvi cilvēki.

Mums blakus nav vajadzīgi gudrie… mums nepieciešami viedie savā būtībā, pieņemošie, jūtošie, individuāli, atšķirīgie, uzmundrinošie un tie, kuri dzīvo pēc sirdsapziņas, kuri nepieķeras bet blakus iet savu pašu ceļu.
Nav jau nekādu ceļu. Viss ir tas pats viens ceļš. Paradoksalitātes pieņemšana noved pie iluzorisma izpratnes. Tikai vienlaikus pieņemot divus pretējos virzienus, tu varēsi ieraudzīt visu horizontu. Tāpēc, ka bezdibeni nevar pārlēkt divos lēcienos.

Ja tu šodien neesi spējīgs nevienu mīlēt, vismaz pacenties nevienam nenodarīt pari.

Nikolajs Bulgakovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par attiecībām pārī

Jautājums: Es sapratu, ka brīžos, kad mans vīrs ir nikns, dusmojas un kliedz, labāk viņu neaiztikt, bet nodarboties ar sevi. Taču viņš kliedz arvien biežāk, viņu kaitina praktiski viss, ko es daru un kā cenšos ar prieku un smaidu sagaidīt viņu no darba un darīt visu, kā viņam tas patīk. Un sanāk, ka es paciešu viņa aurošanu, klausos tajā, neatbildu ar kliegšanu un neapvainojos uz viņu…. Tad kur ir tā robeža starp “nodarboties ar sevi” un būt kājslauķim, pret kuru noslauka kājas, bet tas visu pacieš?!

Atbilde: Uzreiz vērsīšu jūsu uzmanību uz neatbilstībām jautājumā. Kad jūs patiešām neapvainojaties, jums neko nenākas paciest. Jūs jūtat līdz cilvēkam, tāpēc, ka redzat, cik slikti viņš jūtas. Lieta tāda, ka vīra un viņa dusmu pieņemšana un šo dusmu paciešana ir divas pilnīgi pretējas lietas.

Kad tu pieņem, tu saproti, ka viņam ir savi iemesli kliegt: iespējams, viņš no darba pārrodas aizkaitināts, iespējams, viņš nejūtas mīlēts, bet varbūt tie ir naida uzliesmojumi, kuri uzkrāti iepriekšējās dzīvēs… Bet kaut kādu iemeslu dēļ jūs taču dzīvojat kopā ar šo cilvēku? Ar kaut ko viņš acīmredzot izraisa jūsu simpātijas?

Es neaicinu jūs paciest jums adresētus apvainojumus – tā ir pavisam cita tēma‼ Taču, kad cilvēks auro, par to, ka viss ir ne tā, visam būtu jābūt pavisam savadāk, ka viņam viss ir apnicis – viņš vienkārši izgāž savu negatīvo iekšējo stāvokli. Un, ja jūs šajā situācijā nevis ciešat, bet vienkārši saprotat, tad tas nevar būt stāsts par kājslauķi. Tā drīzāk ir vieda tāda cilvēka pozīcija, kurš nesit savu roku par to, ka tā histērijā raustās Tāpēc, ka dzīvesbiedri ir kā divas rokas: ir muļķīgi sist savu otru roku, tā taču ir jūsējā, tai ir slikti…. Jūs vienkārši raugāties uz to ar līdzjtību un sapratni, turklāt mierīgi elpojat un cenšaties normalizēt savu stāvokli. (Es runāju par dzīvesbiedriem – cilvēkiem, kuri zina un saprot, kāpēc ir kopā). Ja jūs protat šādā veidā uztvert vīra dusmas un naidu, tad šādi stāvokļi kļūs arvien retāki, ne tik asi un cilvēks izjutīs atvieglojumu.

Bet tagad par godīgumu attiecībā pret sevi. Kādēļ gan jums visu darīt tā, kā patīk jūsu vīram, kad patiesībā jums viss jādara tā, kā patīk jums?! Vīrs pret jums izjūt aizkaitinājumu tāpēc, ka jūs reāli vēlaties viņam iztapt, bet tas nozīmē melus un izlikšanos. 

Jums jādzīvo tā, ka uzskatāt par labu un vajadzīgu. Gatavot vakariņas vīram  ne tāpēc, lai viņš nekliegtu vai gluži otrādi, slavētu jūs, bet gan tāpēc, ka jums patīk to darīt, ka tas jums sagādā prieku – skatīties kā viņš ēd un jums ļoti gribās, lai viņš justos labi. Tas nozīmē, nevis, izejot no savas lomas, bet no sirds tāpēc, ka dvēselē tā jūtat.

Tā ir attiecību klasika. Kad spēlējam “labiņās” lomu (vienalga ar ko, vai tas ir vīrs, bērns vai vecāki….) un aiz šīs “labiņās” maskas slēpjam savas patiesās jūtas, cilvēki pacentīsies “izvilkt” no mums šīs patiesās jūtas. Nevienam nav nekāda labuma no šīs lomas, turklāt šādā veidā tēlojot, jūs graujat savu ķermeni un arī enerģētiski apzogat savu vīru. Esiet godīga pret sevi un saviem tuvajiem. Godīgums un tiešums ir galvenās labas komunikācijas īpašības. Ja jums kaut kas nepatīk, nav jākliedz vai jānosoda, pietiek ar to, ka stingri pasakāt: “Man tas nepatīk!”
Ir prakses, ar kuru palīdzību trenēt sevis sadzirdēšanu un godīgi atskaņot savu iekšējo taisnību.

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

ŠOBRĪD

Šobrīd Zeme ir iegājusi tajā astronomiskajā fāzē, kad mūsu planētu burtiski pārpludina enerģijas, kas agrāk to nav spējušas sasniegt. Un tajā nav nekā katastrofāla, ja saprotam, kāpēc esam ŠEIT un TAGAD!

Ilgu laiku “garīgā dzīve” un “pasaulīgā dzīve” daudzu cilvēku prātos ir bijušas nošķirtas un pat pretnostatītas viena otrai. Taču šobrīd Zemes elektromagnētiskais lauks neatstāj mums izvēles iespējas (un paldies Dievam, ka tā) – ja mēs neiemācīsimies savās sirdīs gūt harmoniju, ja nepratīsim pieņemt apkārtējās dzīves norises bez pretenzijām, bez nosodījuma, ja neatļausim sev mīlēt sevi pašu un sev tuvos cilvēkus katrā dzīves mirklī – tad mūsu psihei un ķermeņiem klāsies grūti.

Tas ir viegli izskaidrojams no bioķīmiskā viedokļa: emocijas organismā realizē noteikti hormoni un neiropeptīdi, un ķīmisko reakciju rezultāts un to ietekme uz orgāniem un sistēmām ir atkarīga no smalka elektromagnētiskā līdzsvara.

Jaunie starojumi padara neiespējamu normālu organisma un psihes funkcionēšanu uz dusmu, grūtsirdības, aizvainojuma, vilšanās un citu “indīgu” emociju fona.

Tāpēc par izdzīvošanas atslēgu kļūst spēja apgūt mākslu dzīvot ar pateicību un mīlestību, nevis tikai panākumus un laimi.

Un šāda holistiski pozitīva skatījuma uz dzīvi pamats ir SEVIS PIEŅEMŠANA.

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par pieņemšanu un mīlestību

Vēl joprojām šur tur es uzduros kroplīgiem uzstādījumiem, kuros cilvēkiem pārdod sapni par to, ka neko ar sevi nevajag darīt, tāpēc, ka noteikti dzīvē atradīsies citi cilvēki, kuriem laime būs iemīlēt visas viņu histērijas, dusmu lēkmes, neiecietību pie vismazākā konflikta un, piedodiet par izteicienu, visu viņu stulbumu….

Turklāt nosaucot to visu par pieņemšanu.

Taču pieņemšana galīgi nav stāsts par to, kā kļūt par līdzatkarīgu upuri blakus emocionāli izlaidušamies cilvēkam, kurš visiem līdzekļiem cenšas legalizēt savus nelietīgos veidus, ka iegūt vēlamo, spekulējot uz otra gatavības piedot, visu nogludināt, un milzīgus toksisku trūkumu akmeņus nosaukt par “mīļām rozīnītēm”.

PIEŅEMŠANA ir stāsts par iespēju būt iecietīgam pret tiem procesiem, kuros mīļotais cilvēks apzinās savas negatīvās īpašības un mācās tās noregulēt, kompensēt, atstrādāt un aizvērt.

Citiem vārdiem sakot, viņš neparazitē uz mīestības, piespiežot “mīlēt viņu tādu melniņu” un kaut ko tomēr dara ar saviem NE iedzimtajiem trūkumiem.

Ja mēs vēlamies būt pieņemti, un, ja mēs vēlamies mijiedarboties ar otru cilvēku nevis palikt totālā vientulībā, ja vēlamies tuvību, ja pretendējam uz mīlestību, tad mēs neiztiksim bez izmaiņām raksturā….

Temperaments, ritms un rakstura “nesošās sienas” – ir pastāvīgi lielumi, un te nu, kā saka, ir tas, kas ir.

Taču tas, ko tiešām nevajag iekļaut šajā sarakstā, ir savu neprasmi sarunāties, savu paviršo attieksmi pret citu cilvēku vērtībām, savus infantilos veidus, kā ar histēriju palīdzību risināt problēmas, savas no bērnības apgūtās reakcijas uz kritiku, un savus iemīļotos manipulāciju veidus…
Pieņemt mūs ar tādu bagāžu nozīmē nevis mūs patiesi pieņemt, bet izdarīt lāča pakalpojumu mūsu izlaidībai…

Tā kā mums ir vairākas iespējas.

Pirmā iespēja – godīga, bet pasīva.
Es neko sevī nevēlos mainīt, bet arī neko negribu no citiem cilvēkiem.
Man ir labi ar sevi, bet parējie lai dara kā grib.
Man neviens nav vajadzīgs.

Otrā iespēja – godīga un abpusēja.
Es neko nevēlos sevī mainīt.
Taču es nemīlu vientulību, un tāpēc izvēlos cilvēku, kuram normāli ir tas pats, kas normāli ir man.
Un mēs rīkosim histērijas, mocīsim viens otru, bāzīsim viens otram degunā nepatīkamas lietas un manipulēsim…
Kurš kuru, bet tā būs mūsu pasaule bez upuriem un tirāniem.
Vienlīdzība.

Trešā iespēja – godīga un veselīga.
Es zinu savus trūkumus, bet neuzskatu, ka manam tuvākajam cilvēkam tie ir jāpacieš tikai tāpēc, ka viņš mani mīl.
Un tāpēc es mācos pašregulāciju, mācos apzināties savu rīcību, mācos kvalitatīvi mijiedarboties.

Un ceturtā iespēja – absolūti NEgodīgs un absolūti NEnobriedis.
Es neko sevī nemainīšu, bet es gribu mīlestību un tāpēc uzstāšu uz to, ka “es, lūk, tāds esmu un pieņem mani tādu, kāds es esmu.
Es ļoti apvainošos, ja man norādīs uz grūtībām attiecībās ar mani.
Es uzskatīšu, ka visi, kas mani pameta, nebija manis cienīgi.
Es degradēšu, domājot, ka neesmu atļāvis nevienam sevi mainīt.
Un es no visiem pieprasīšu pret sevi to, ko nevienam pats nedodu.

Kā redzi, izvēle ir vienmēr.
Tā kā izvēlies!
Un esi atbildīgs par to, ko izvēlējies!
Tikai saproti, ka ir jēga atteikties no domas par to, ka mīlestība visu pacieš.
Jā, tā ir ļoti laimīga emocija un tā nemeklē ideālos.
Taču nemeklē arī tos, kuriem tuvais cilvēks ir tik vien kā klusējoša kalpone, kas dēļ attiecībām gatava uz visu.

Tikai tā…

© Ļiļa Grad
FOTO: Eкатерина Глущенко
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par PIEDOŠANU

Racionālais prāts var visu salikt pa plauktiņiem, visu izskaidrot: gan par smago bērnību, vecākiem – narcisiem vai pāridarītājiem, apstākļus, iemeslus utt.
Tu vari pat iedomāties sevi sava pāridarītāja vietā. Grūti ir, bet iedomāties var.
Var pacensties atcerēties sevi: ko es tādu izdarīju, kas izraisīja to, kas notika. Dažiem pat uzrodas vainas sajūta. Tiesa, “cilvēkzinātāji” to noliedz.
Ar laiku var atrast brīnišķīgu aizstājēju un sajusties laimīgs.
Gadiem ejot, atmiņa spēj izdzēst visu. Katrā ziņā pārdzīvojumu un emociju asumu, pilnīgi noteikti.
Atcerēsies savu aizvainojumu un visus pēc vārdiem konkrētajā notikumā un to pat vari nosapņot tuvākās nakts laikā, tikai tas viss vairs nešķiet tik traģiski.

Var arī atlaist. Ne uzreiz un ne viegli. Lidojiet visi uz visām 24 debess pusēm!
Brīvi! Un arī pats vari aizlidot… 🙂

Bet vai piedosi?
Ko nozīmē piedot? Ko izdarīt, lai piedotu? Kāda ķermeņa, prāta, dvēseles daļa ir atbildīga par piedošanu?

Tik daudz par šo tēmu ir rakstīts!
Tajā skaitā arī par to – vajag vai nevajag piedot.

Piedot sevis dēļ. Atbrīvoties no smagas nastas. Beidzot atbrīvoties no tās mugursomas, kas pilna akmeņiem.
Piedodam taču, darot labu sev.

Tāds egoisms.
Un kāds tam sakars ar pašu pāridarītāju. Un kāda starpība, vai viņš to izdarīja ar nodomu vai neapzināti.

Eksistē taču tāds viedoklis, ka nevajag pieņemt visu pēc kārtas. Un nevajadzēja apvainoties, ņemt parāk pie sirds un nodarboties ar pašiznīcināšanu.
Tu ciet, bet tavs pāridarītājs dzīvo cepuri kuldams. Tātad pats esi vainīgs, ka novedi sevi līdz depresijai, gandrīz vai suicīdam.
Tad piedot vajag sev, apzinoties to, kas noticis. Taču tad tas būs no racionālā prāta sērijas nevis no sirds.

Ta kā viss atkal, kā jau parasti, ir individuāli, subjektīvi, nosacīti un atbilstoši situācijai…

Kad kārtējo reizi ieraugu kādu ierakstu un ieslīgstu šajās tēmās, domāju: kamdēļ gan vajag mocīt sevi ar piedošanu kādam cilvēkam, vai pat pašam sev.
Ja viss tavā saprašanas puzlē ir salicies, ej savu ceļu, izdari secinājumus un vairs nesatiecies ar šo cilvēku, cilvēkiem. Esi laimīgs bez viņiem…
To tu tiešām vari atļauties!…
Bet pateikties viņiem par to (kā bieži rekomendē) par mācībstundām, pieredzi tu vari tad, kad patiešām esi šo mācībstundu ielāgojis un tā tev ir palīdzējusi.
Savadāk, kas gan tā par pateicību? Ta ir viltus ego liekulība: visi tagad skatāties, kāds es dāsns, labestīgs, saprotošs. Manipulācija un meli.
Nevajag sevi varot un iet pret savu gribu!
Ir labi būt svētam, tas ir cieņas vērti, tikai ne katram lemts un ne katram vajadzīgs..

Patiesa piedošana ir mīlošas sirds un mīlestības akts, un tas nenāk no racionāla prāta. PIEDOŠANA nozīmē to, ka tu patiešām jūti to, par ko runā! Līdz patiesai piedošanai vajag nobriest un pieaugt.

Jevgenija Urakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ēna ir spēka un dvēseles potenciāla glabātuve…

Viena no spilgtākajām Ēnas izpausmēm ir ass aizkaitinājums, ko mūsos izraisa kādi cilvēki. Kad otrā cilvēkā mēs ievērojam tās īpašības, ko reiz sevī esam nolieguši, mūsos uzbango ne ar ko neattaisnojamas dusmas – un uz šo cilvēku mēs projicējam visu to niknumu un naidu, ko izjūtam paši pret sevi.

Atceries jebkuru cilvēku, kurš tevi tracina, – uzmanīgi paskaties un tu viņā ieraudzīsi savu izkropļoto atspulgu. Bet pietiek vien salīgt mieru ar sevi un nekāda aizkaitinājuma vairs nebūs. Pieņemot sevi, mēs automātiski mācāmies pieņemt visu pasauli tādu, kāda tā ir.

Turklāt Ēnā bieži vien izradās palikušas tās īpašības, kuras reiz izrādījušās vienkārši nevajadzīgas.
Piemēram, bērns ar labu muzikālo dzirdi piedzimst vecākiem, kuri nemīl mūziku. Viņš tā arī neiemācīsies izmantot savu dzirdi, bet daļiņa dvēseles, kas saistīta ar šo iedzimto spēju, pazudīs dvēseles tumsā un no turienes sūtīs neskaidrus skumju signālus, kas vēstīs par zaudēto iespēju ceļu.

Ēna ir spēka un dvēseles potenciāla glabātuve, nevis visa ļaunā iemiesojums. Ēna ir neatņemama dvēseles sastāvdaļa, ar kuru noteikti vajag iepazīties un sadraudzēties, kuru vajag pieņemt un iemācīties apzināti izmantot….

Karls Gustavs Jungs
Foto: Chris F
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāda dīvaina pasaka

“Kāda dīvaina pasaka…” – domāja Sarkangalvīte, lēnītiņām košļādama pīrādziņu, ar kuru to pacienāja Vilks.
– Tu mani speciāli piebaro, lai pēc tam apēstu?

– Ko gan no tevis tur daudz ēst? – skumji noteica Vilks. – Es tikai gribu tev iemācīt PIEŅEMT, bet tu visu laiku tikai atdot, atdot… Tu galīgi neklausies, ko es tev saku, tu visu laiku strīdies un spītējies… Taču sieviete pat fizioloģiski ir tā uzbūvēta, lai PIEŅEMTU… teica Vilks, ieberot viņai mutē sauju smaržīgu meža ogu.

Sarkangalvīte ļoti vēlējās iebilst. Pateikt, ka viņai ne no viena neko nevajag. Un, vispār…
Taču mute bija ogu pilna un iebilst neizdevās.

– Sarkangalvīt, tev ir pārak liela Sirds un tu visu laiku centies to atdot. Bet labāk apgulies zaļajā zālē un ar Sirdi pieņem  visu, kas nāk. Putnu debesīs. Sienāzīti, kurš izdzīvo savu vasaru. Un vasaru, kurā dzīvo sienāzītis….
– Pat tevi pieņemt? – iemigdama zaļajā mīkstajā zālē nomurmināja Sarkangalvīte.
– Un īpaši mani… – viņai piekrita Vilks, palikdams viņai zem galvas savu mīksto, pūkaino asti

No rīta, izsēdinot Sarkangalvīti pie viņas vecmāmiņas mājas, Vilks vēl joprojām centās Sarkangalvītes groziņā ielikt kādu sauju ogas un riekstus.
Sarkangalvīte aiz ieraduma vēl joprojām atteicās pieņemt dāvanas, taču Vilks tikai grozīja galvu…

Vecmāmiņa stāvēja uz lieveņa Sarkangalvītei aiz muguras un ar skatienu pavadīja Vilku, un teica:
“Neviena radība nav tev ne draugs, ne ienaidnieks, taču katra radība Tev ir Liels Skolotājs”…

Alsu Beloglazova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tikšanās ar neizbēgamo

Šajā brīnišķīgajā ziemas Saulgriežu laikā gribas runāt tikai par vieglo un brīnišķo! Tomēr es nolēmu šajās aizejošā gada pēdējas dienās noskaidrot vienu svarīgu mūsu ikdienas “darba momentu”.

Labā ziņa ir tā, ka arvien vairāk cilvēkiem šādi atgādinājumi un skaidrojumi vairs nav vajadzīgi, jo viņi nevilšus jūtas tieši tā, kā es aprakstu. No otras puses, arvien vairāk ir tādu, kuri pirmo reizi savas dzīves mirkļus izdzīvo apzināti, un jums, dārgie lasītāji, ceru, ka noderēs sekojošais materiāls.

Tātad tiem, kas jau ir nostājušies uz apzinātas realitātes uztveres (pareizāk sakot, tās radīšanas ar savu iekšējo stāvokli) ceļa, pārsteigums var būt saskarsme ar nepatīkamām situācijām, kuras it kā neskar tieši, taču kaut kādā veidā jūs tajās tomēr esat iesaistīti.

Tas var būt konflikts starp tuviem cilvēkiem, vai kāda veida cilvēciska traģēdija kaut kur tuvumā (mašīna notriec cilvēku vai kādu piemeklē sirdstrieka), vai arī konflikti darbā, kad, piemēram, priekšnieks pazemo tavu kolēģi… Un šķiet, ka tev ar to nav nekāda sakara, bet nez kāpēc tu to vēro. Un nevis vienkārši vēro, bet šī situācija izraisa tevī emociju vētru, kas bieži vien ir neadekvāta notiekošajam – daudz spilgtāka, daudz spēcīgāka – un ir pat fiziskas ķermeņa reakcijas – drebuļi, nejūtīgas rokas un kājas, paaugstināts asinsspiediens, galvassāpes, slikta dūša utt. 

Un cilvēki ļoti bieži uzdod jautājumu: kas ir tas, ko es vēl joprojām sevī neesmu izstrādājis, ko neesmu iztīrījis, ja reiz kaut ko tadu pievelku?

Un tiešām, tas ir dīvaini…. It kā cilvēkā vairs nav šo magnētu, viņš it kā ir iemācījies radīt savā dzīvē labo un pieņemt jebkuru “slikto” kā nākamo uzdevumu un pakāpienu izaugsmē, nevis problēmu, viņš arvien vairāk aiz provokatīvām situācijām sajūt pozitīvus motīvus – atklāt savu spēku, savu iekšējo cieņu, izrādīt dāsnumu, līdzjūtību utt. No malas vērojot, viņš brīnišķīgi saprot, kāpēc tāda situācija ir radusies un apzinās, kā tā ir neizbēgama un vērtīga katram tās dalībniekam…. Cilvēks ir pilnībā brīvs no bailēm, vērtējumiem un pretenzijām pret notiekošo, un saprot to, ka cilvēki uzvedas tā, tāpēc, ka savādāk nevar uzvesties…. Taču tas vēl jo vairāk pastiprina šo bezspēcības stāvokli – tapēc, ka notiekošais sagādā emocionālu (bet bieži vien arī sajūtamu fizisku) diskomfortu, taču to ietekmēt mēs jūtami nevaram. Taču kaut kas ir jādara, lai saglabātu savu veselību un emocionālo līdzsvaru.

Tieši šīs situācijas es dēvēju par “tikšanos ar neizbēgamo”. Tādu līdzīgu, tikai daudz asāku momentu mūsu pagātnē ir bijis neskaitāmi daudz, kad mums no vienas puses vajadzēja sevi aizstāvēt, bet no otras – izpildīt piespiedu darbības, ko pieprasīja realitāte: būt pakļāvīgiem varai, lai arī dvēselē tu tam nepiekrīti; paklusēt, kad tevī vārās taisnīgas dusmas; neiestāties par draugu, kuru nomelno, uzkāpt uz rīkles savām radošajām izpausmēm un rīkoties kā visi…

Un nebija pareizas izejas no tādām situācijām, tāpēc, ka, ja tu izdarīsi izvēli par labu dvēselei, cietīs tavs ķermenis (līdz pat nāvei), bet, ja izdarīsi izvēli, izejot no izdzīvošanas stratēģijas, cietīs dvēsele.

Tad, lūk, līdzīgas situācijas tagadnē – ir tikai atbalss un atgādinājums par daudz asākiem konfliktiem, kurus agrāk esam piedzīvojuši. Un šobrīd tie ar mums notiek tieši tāpēc, lai mēs vēlreiz atcerētos un izdzīvotu šo bezizejas sajūtu un izšķīdinātu to savā sirdī.

Jo šajā brīdī mēs vienlaicīgi atrodamies gan vertikālē – apzinātā kontaktā ar savu dvēseli, un horizontālā, tāpēc, ka mums kaut kā ir jareaģē cilvēciskajā plānā. Bet šajā vertikāles un horizontāles krustpunktā atrodas tas pats sirds punkts, kurš mums var atgādināt, ka ikviena reaģēšana ir īslaicīga, mirklīga ka spēle, un ārpus Spēles tam nav nekādas nozīmes.

Tā kā šādu neizbēgamu situāciju izdzīvošanas algoritms ir ļoti vienkāršs:

* Nevainot sevi un nemeklēt iemeslus, kāpēc esi nonācis šajā situācijā – tā ir augstākā griba, lai tu ar to sastaptos.

* Atcerēties par spēles mirklīgo dabu un nostāties VIRS spēles. Ārēji nepiedalīties šajā situācijā, bet ar sirdi pieņemt tevī iekšā dzimstošās jūtas un emocijas.

* Ar pateicību un maksimāli līdzsvaroti izdzīvot un caurelpot šīs situācijas.

Ja to izdarīsi, situācijas intensitāte mazināsies un tu sajutīsi milzīgu atvieglojumu, tāpēc, ka esi padarījis nepieciešamo darbu – esi izlaidis savas un kolektīvās pieredzes slāni caur savu sirds centru.
Atceries, ka nav iespējams pāriet jaunā spēlē, ja neesi aizvēris iepriekšējās spēles sižetus.

Bet tas, cik veiksmīga būs šī “aizvēršana” ir atkarīgs no cilvēku prāta spējas izlaist pagātnes stāstus caur savu emocionālo filtru – pēc iespējas uzmanīgi ar pateicību, bez spriedumiem, bez vērtēšanas, bez mocībām… Jā, tas ir nepatīkami, smagi un dažkārt pat fiziski sāpīgi, bet tam kā vilnim ir jāiziet cauri mums, paņemot līdzi visus pagātnes izkropļojumus, lai mūsu dvēseles vēl spožāk uzmirdzētu Jaunajā pasaulē.

Svetlana Dobrovoļska
Avots: obretenie-sily-lubvi
Tulkoja: GInta Filia Solis

Ko tev nozīmē lūgšanas?

Vai esi ievērojis, ka cilvēki skaita lūgšanas tāpēc, lai atbrīvotos no problēmām? Taču ar to viņi Dievam paziņo, ka noliedz realitāti, nepieņem to, kas notiek. Un nepieņemšana ir cīņa…

Caur savām sajūtām es pētīju un centos noskaidrot, kas man ir lūgšanas…
Lūgšanas ir Pateicība par visu, kas noteik Šobrīd.
Lūgšanas ir apliecinājums tam, ka man pietiek Dievišķās Pārpilnības.
Lūgšanas ir patiess Sirds aicinājums.
Lūgšanas ir Ticība Dievam, Dievam manī un uzticēšanās Dzīvei.
Un, ja nu kaut ko Viņam lūgt, ja reiz lūgties, tad vislabāk lūgties spēju iemācīties pieņemt visu, ko šobrīd vēl nespēju pieņemt. No sirds vēlēties pieņemt.
Lūgties par to, lai pietiktu Spēka un Vieduma pateicībā gaiši iziet savu pieredzi.
Lūgties par to, lai es spētu pieņemt tās Dvēseles, kurās vēl joprojām ir noliegums un nosodījums, piedot pašai sev.
Lūgties par to, lai atļauju Sev būt godīgai pret Sevi un droši ar Gaismu Sirdī doties nezināmajā.
Lūgties par Mīlestību, par Dievisķo Mīlestību savā Sirdī…
Pateikties par ikvienu sajūtu, par visu, kas tiecas augšup, par bailēm, kas kā bākas izgaismo taku, no kuras nogriezties. Par sāpēm, kas dedzina, dzeļ, īd, kas arvien tālāk aicina doties dziļumā, ienirt savu jūtu pieņemšanā un izvēlēties Dzīvi.
Lūdzos Pateicos Pieņemu
Sajūti patiesas lūgšanas sevī…
Ko tev nozīmē lūgšanas?
No sirds uz sirdi ❤️
Oksana Polskaya
Tulkoja: Ginta Filia Solis
P.S. Kāds vieds latviešu vīrs teica: ka senie latvieši nelūdzās, viņi daudzināja Dievu ❤️  

Ceļā pie Dieva

Ceļā pie Dieva tu satiksi citus. Dažus mīlēsi. Un vēlēsies tos uzlabot. Kāpēc? Nezinu… Gandrīz visu, ko mēs mīlam, nez kāpēc vēlamies uzlabot… Citus tu nosodīsi. Tāpēc, ka pagaidām tu vēl necenties sevi iepazīt. Tam, kurš aizņemts ar sevis iepazīšanu, tam nekad nav laika nosodīt citus. Nesodi, ja spēsi, arī viņi ir ceļā…

Ceļā pie Dieva tu satiksi sevi. Un domāsi, ka tu  – tas ir atspulgs spogulī vai fotogrāfija pasē. Taču tas neesi tu… Tu pamanīsi sevi citu acīs, viņu sejās un viņu sirdīs…

Ceļā pie Dieva tu satiksi partneri, kurš paredzēts tikai tev. Sajūti ar sirdi. Ja spēsi iepazīt – tātad tev paveicās. Ja, nē, – piedod… Tu vari izvēlēties ģimeni vai peldēt vienatnē. Viss ir svētība. Izlem, kas tev ir svētība. Lem ar sirdi.

Ceļā pie Dieva tu uzzināsi, ka tā ir Viņa pasaule, nevis tavējā. Un to, ka Viņš visu radījis. Pat knišļus. Priekš kam? Nezinu… Mums nav dota iespēja saprast visu Viņa nodomu.

Ceļā pie Dieva būs mācības. Kurš tās nav apguvis – ies atkārtoti. Norakstīt? Neizdosies! Nosebot? Arī. Nav skaidrs? – meklē mācību grāmatu vai tos, kuri sēdēja pirmajā solā. Ak, jā, mācības būs līdz pat pēdējam elpas vilcienam… Arī tiem, kuri sēdēja pirmajā solā.

Ceļā pie Dieva tu sastapsi skolotājus. Viņi ir pavadoņi, katrs savā ceļa posmā. Viņi parādīs virzienu, gabaliņu no ceļa kartes un pateiks dažas svarīgas idejas, ja tu vēlēsies tās dzirdēt. Bet tālāk – dodies ceļā. Patstāvīgi. Līdz nākamajam pavadonim. Ja meklēsi. Kāpec? Tāds piedzīvojums…

Ceļā pie Dieva būs pikniki. Tur tu ieraudzīsi tos, kuri ir uz ceļa: ar viņiem kopā ir priecīgi un gaiši dvēselē. Tur būs arī tie, kuri ir nomaldījušies. Nenosodi, nedusmojies un necenties pārliecināt. Katram savs ceļš. Strādā ar sevi.

Ceļā pie Dieva tu nes savu trauku. Tas tev ir jāpiepilda. Ar mīlestību. Vēlams, līdz tas būs pilns. Tā ir tava sirds. Piepildi to ar ticību, prieku, labestību, mieru, piedošanu, pieņemšanu un pateicību. Esi miera stāvoklī…

Ceļā pie Dieva tu domāsi par dzīvi. Vēlams par Mūžīgo. Zemes dzīve ir tikai minūte, salīdzinot ar Mūžību. Un, ja kādreiz tu lūgsi mūžīgo dzīvi, nevajag, zini: tā tev jau ir. Labāk palūdz iemācīt tev ticēt, cerēt, gaidīt, piedot, lūgties un mīlēt…

Ceļā pie Dieva tu mācīsies dzirdēt: sevi, citus un Viņu. Nedomā, ka tu to proti. Mācies… Un, jā, tev nevajag Viņu redzēt, lai dzirdētu. Tāpat, kā nav vajadzīgs redzēt, kur paslēpusies lakstīgala, lai dzirdētu tās dziesmu.

Ceļā pie Dieva tu pārstāsi pļāpāt. Un sāksi izdaiļot sevi ar klusēšanu. Klusumā, vienatnē un pārdomās tu atgriezīsies pie sevis. Pie Avota… Svētībā…

Ceļa pie Dieva nāks uzdevumi. Un tikai pēc tam – instrumenti to realizācijai. Neuztraucies. Mūsu prāts rada bailes. Taču prāts ir tikai tava rotaļlieta. Tev vienmēr visa pietiks, lai realizētu uzdevumus tajā līmenī, kurā tu šobrīd esi. Nākamajā būs citi…

Ceļā pie Dieva tu vēlēsies paust savu gribu. Un tas ir lieliski. Un, lai tava griba sakrīt ar Viņa gribu. Tad tu neirsies pret straumi…

Ceļā pie Dieva cel to, kas tev ir pa spēkam. Nepārpūlies, ceļš nav īss. Pārstāj citiem kaut ko pierādīt, pierādīt, ka tu vari. Nepārtērē sevi. Tas nav nekā vērts. Tu esi vērtība. Kā ikkatrs no mums. Meklē tikai savu talantu, to, kas kalpos cilvēkiem. Un attīsti to!

Un, jā, ceļā pie Dieva tu vāksi garīgās dāvanas. Kādas? Atmet savu cinismu. Tu tās novērtēsi vairāk kā citas. No tām tava dvēsele kļūs gaišāka. Un tas ir prieks, miers un labklājība. Un ticība. Un pieņemšana. Un atklāsmes. Un miers dvēselē. Miers un ilgs mūžs.

Un atceries, ka tu esi ceļā pie Dieva. Lai cik arī gadu tev būtu…

Diana Kebas
Avots: МАГИЯ СЛОВА
FOTO: Daria Shevtsova
Tulkoja: Ginta Filia Solis