Kā atbrīvoties no bailēm?

tārpiņš

– Kāda radioklausītāja Vera uzdod jautājumu par savu darbu: “Daudzus gadus esmu nostrādājusi firmā ar stabilu atalgojumu, visām sociālajām garantijām, taču tas nekad nav bijis mans aicinājums. Esmu nonākusi pie secinājuma, ka man ir jāmaina mans darbs: gan sfēra gan profesija. Kā atbrīvoties no bailēm, pamest iesildītu vietu un atgriezties savā radošajā profesijā kā brīvmāksliniecei, zaudējot naudu un stabilitāti, bet darot to darbu, kas ir mans aicinājums? Man nav no kā gaidīt finansiālu atbalstu, ja gadījumā neizdosies noorganizēt savu lietu. Kā iemācīties dzīvot savu dzīvi uzticoties, neturēties pie ierastā, kuram esi kā pielipis. Šaubas un bailes no neveiksmes liedz iespēju spert pirmo soli. Un manu izvēli starp naudu un aicinājumu vada bailes. Vai iespējams tikt ar tām galā?”

Atbild Oļegs Gadeckis
– Vera, es turpināšu runāt par likteni un tā scenārijiem. Ikviena situācija, kas mūs uztrauc, kas rada mūsu dzīvē nepatikšanas, tiek dota mūsu attīstībai. Tās iekšējā jēga ir tieši šī. Un jums tiek dota šī situācija: no vienas puses jūs esat kā pielipusi darbam, kurā ir stabila alga un garantijas, drošības sajūta, bet no otras jūs jūtat, ka ir kādas radošās spējas, kuras neesat realizējusi, kuras vēlētos realizēt, taču nevarat to izdarīt šajā darba vietā un profesijā.

Bailes, kurās dzīvojam.
Šī situācija spiež arvien vairāk, pieaug neapmierinātība – tā ir dzīves mācību stunda, kas jāapgūst. Cik varu nojaust, tā norāda uz to, ka jūs neuzticaties savai dzīvei vispār un tā apzīmē jūsu iekšējās bailes. Šīs bailes nav saistītas ar pāreju uz citu darbu. Domāju, ka jums ir bailes, ar kurām jūs sadzīvojat visu laiku. Jūs neuzticaties dzīvei, tāpēc pārbaudat katru savu soli. Jūs netiecaties atvērties dzīvei, drīzāk turaties pie vecām ierastām lietām, jūs drīzāk izvēlēsieties stereotipus, nevis iespēju kaut ko jaunu mēģināt un mainīt.
Pamēģiniet šo situāciju apdomāt nedaudz plašāk, kā mācību, kura tiek dota, lai kaut ko saprastu. Tā parāda jūsu iekšējās bailes no dzīves, neuzticēšanos tai. Un norāda uz to, ka jums jāattīsta sava uzticēšanās, atvērtība tās vadībai. Tas ir tas, ar ko jāstrādā. Tāpēc pacentieties ar to strādāt ne tikai šajā situācijā, bet it visās – arvien plašāk.

Piemēram, es paskaidrošu. Ja jums pēc diviem mēnešiem būs jāpaceļ kāda ļoti smaga lieta, tad sapratīgi būtu sākt trenēties jau tagad: sākt celt smagumus pa drusciņai, arvien palielinot to svaru. Tā rīkojas saprātīgs cilvēks, kurš plāno savu dzīvi.
Iespējams, šobrīd jūs neesat gatava atteikties no sava darba un neesat gatava doties brīvā peldējumā, taču sāciet strādāt ar savu uzticēšanos dzīvei, jums šobrīd tā māca tieši šo – uzticēšanos jaunajam, prast mēģināt, prast meklēt, prast klausīties un izdzirdēt, ko dzīve saka, prast dzirdēt savu intuīciju – sāciet darīt visu šo. Ja pakāpeniski atstrādāsiet šo savu kvalifikāciju sevī – variet būt pārliecināta, ka pēc kāda laika jūs šo situāciju uztversiet pavisam savādāk. Tas ir pirmais, ko vēlos jums teikt.

Bailes un šaubas spert pirmo soli.
Otrais – saprotiet vienu lietu, kas ir ļoti parasta, bet kuru nezin vairums cilvēku. Laime ir iespējama tikai tad, kad cilvēks sevi realizē kā personība, kad realizējam savu aicinājumu, sūtību, savu dabu.
Ja jūs turaties pie kaut kā, kādas ērtas vietas, stabilitātes, tad, iespējams, stabilitāte būs, bet apmierinājuma nebūs nekad. Un tāpēc jums iekšēji ir jāizsver, ko jūs vēlaties – šo ārējo stabilitāti, vai tomēr vēlaties būt laimīgs cilvēks.
Ja otrais – tad jums ir jādara un jāmēģina. Taču ir jāatceras, ka saprātīgs cilvēks rīkojas piesardzīgi. Pavērojiet tārpiņu, kā tas rāpo – tam ir īpaša kvalifikācija – tas pārvietojas plūstoši: aizmugure vēl atrodas vecajā vietā, bet priekša jau apgūst jauno, un, kā tikko priekšējā daļa būs nostiprinājusies jaunajā vietā, tas pievilks klāt aizmugurējo. Ko šī analoģija nozīmē jums?
Sāciet ar to, ka izmēģiniet sevi kā mākslinieci kādās sfērās – paliekot vecajā vietā, izmēģiniet sevi jaunā ampluā. Tā jūs kļūsiet pārliecināta par sevi un vēlāk varēsiet pilnībā pāriet uz jauno vietu. Tas ir praktiskais padoms, ko es pievienotu pirmajam – filosofiskajam.

Oļega Gadecka intervija kanālam YogaRadio
Tulkoja: GInta FS

Advertisements

Kā iemācīties dzīvot saskaņā ar savu sūtību?

skolotajs

– Vai mēdz būt tā, ka cilvēks dara savu iemīļoto darbu, taču tas nedod viņam iespēju labi nopelnīt? Vai arī, ja tā ir viņa patiesā sūtība, tad diez vai viņš dzīvos nabadzībā?

– Viedie šo skaidro tā: ja cilvēks dzīvo saskaņā ar savu sūtību, par viņu rūpējas pats Visums. Caur viņu tiek realizēts kāds pasaulīgs uzdevums. To ceļu, ko Visums un Dzīve viņam dod, viņš arī realizē.
Tāpēc pati dzīve sāk rūpēties par tādu cilvēku. Piemēram šķīsta sieviete, kura ir ļoti uzticīga savam vīram, vēl viņam labu, veiksmi, rūpējas par viņu. Viņa ir laimīga attiecībās ar savu vīru. Ap šo pāri izveidojas it kā neredzama veiksmes aura un tas, ko viņi vēlas, viņiem izdodas. Nav skaidrs no kurienes, taču pie viņiem nāk viņu vēlmju realizācija.
Iespējams, ka šim pārim ne vienmēr būs pārmēru liela bagātība, taču viņu vēlmes piepildīsies. Arī par cilvēku, kurš nesavtīgi realizējas savā profesijā, dzīve rūpējas. Dažkārt sķiet, ka šie Visuma likumi ir neloģiski, bet arī dzīve ir neloģiska. Šodien cilvēki, kuri pēta veiksmes likumus no loģikas platformas māca: izdari tā, tā un tā un tu būsi veiksmīgs cilvēks. Taču dzīves likums nav loģikas likums, drīzāk – mistikas.
Mistika nozīmē brīnums, radošums, nav skaidrs, kā tas notiek. Nav skaidrs kā no mazmazītiņas koka sēkliņas var izaugt milzīgs koks, kas dzīvo simtiem gadu. Cilvēks, kurš saņem mistikas pieredzi, dzīves intuīcijas pieredzi, dzīves vienotības pieredzi, iegūst arī laimi, enerģiju, spēku un iespējas.

Universāls laimes likums:
– Ja cilvēks atrodas nospiestā stāvoklī, vispār neredz nekādas iespējas, ko viņam darīt, kad “dzīve nospiedusi uz ceļiem”?
– Viedie skaidro, ka vienmēr ir kāds universāls likums, kas maina cilvēka likteni: komunicēt ar kādu, kurš šajā dzīvē ir realizējies. No realizētas personības nāk pavisam cita enerģija. Es esmu depresijā, man neveicas, pašam ir ļoti grūti izrauties no šī stāvokļa, bet, ja blakus ir kāda personība, kurai ir cita dzīves pieredze, tad šī enerģija mani “izvilks”.
Tāpēc galvenā rekomendācija tiem, kuri vēlas izrāpties no savas bedres, meklēt to cilvēku sabiedrību, kuri ir veiksmīgi šajā dzīvē un no viņiem arī mācīties.

Oļegs Gadeckis
Tulkoja: Ginta FS

Pie kā noved garīgās kultūras trūkums?

garigums7

Sākotnējā cilvēces kultūrā cilvēki bija garīgi attīstīti. Neatkarīgi no statusa un stāvokļa, viņi visi atradās vienā garīgajā līmenī. Neviens nevienu neskauda un netēloja. Visi saprata, ka ikvienam no viņiem ir sava noteikta loma.

Zemnieki nevēlējās būt baņķieri, bet baņķieri nevēlējās atstāt savas bankas un kļūt par zemniekiem. Vienkāršs podnieks redzēja savu sūtību māla trauku izgatavošanā. Es jau paredzu jūsu jautājumu: “Kā var salīdzināt vienkāršu podnieku vai zemnieku ar baņķieri? Kā viņi var būt vienā garīgajā līmenī?” Noslēpuma nav, viss ir vienkārši: gan zemniekam, gan baņķierim, gan podniekam bija nopietnas, dziļas pasaules uzbūves zināšanas.

Kad podnieks darināja traukus, viņš vienmēr atcerējas par to, ka tas viss, kas vinam ir: podnieka ripa, māls, talants un spējas, patiesībā nav viņa, tā visa ir enerģija, kas viņam dota no augšas. Viņa uzdevums ir nodot to citiem cilvēkiem ar māla trauku starpniecību, kas nesīs labumu un prieku. Cilvēki dzīvoja nevis dēļ rezultātiem – sava darba augļiem, bet gan, lai izpildītu savu augstāko uzdevumu un būtu laimīgi.

Kur noved garīgās kultūras trūkums?

Kad cilvēkam nav morāles orientieru, viņu sāk vadīt egoisms.

Tas ietekmē to, ka rodas personību graujoši principi, kas ved cilvēku bezdibenī.
Pirmais princips “Es visus noraidu”. Sava personīgā savtīguma, alkatības un baudas dēļ, cilvēks cenšas ekspluatēt citus cilvēkus. Viņam ir vienalga, kas ar tiem notiks. Loti bieži viņa uzstādījumi ir: “Redzu mērķi – neredzu šķēršļus!”, “Lai sasniegtu savu mērķi, visi līdzekļi ir labi”.

Otrs princips “Es noraidu sevi”. Tas izpaužas cilvēka vēlmē noslēgties no pasaules, un palikt vientulībā. Viņš uzskata, ka visiem no viņa kaut ko vajag. Un dzīvojot pēc šiem principiem, cilvēks sevi zaudē. Viņa motīvi un rīcība balstās uz izdevīguma un pārākuma sajūtas pār citiem cilvēkiem un protams, noved pie personības iznīcināšanas.

Pēc kāda principa dzīvot – tas jāizvēlas mums pašiem.

Atcerieties padomju laika dzejnieka Majakovska dzejoli “Kam būt?” Tā galvenais varonis visu laiku domā par to, kā atrast labāko profesiju. Viņš domā par to, kā nekļūdīties. Kas jāmācas, lai tas būtu pietiekami izdevīgi un prestiži. Dzejolī ir šādi vārdi: “Es labprāt kļūtu par lidotāju, lai mani iemāca, es kļūtu par milici, lai mani iemāca u.t.t.”

Šodien šo dzejoli varetu turpināt mūsdienu variantā: “Es labprāt kļūtu par oligarhu, lai mani iemāca, es labprāt kļūtu par deputātu, lai mani iemāca u.t.t.” Mūsdienu cilvēki uz dzīvi skatās ļoti praktiski, tāpat kā dzejoļa galvenais varonis. Viņi izvēlas ne savu aicinājumu, bet gan prestižas profesijas, ar kuru palīdzību tikt pie uzmanības, naudas, bagātības, karjeras, slavas un varas. Kā rezultātā laimīgu cilvēku starp viņiem ir ļoti maz.

Ja mēs runājam par ģimeni, arī šeit darbojas tas pats princips. Jo bieži vien arī dzīvesbiedrs tiek izvēlēts pēc statusa, vai atbilstoši tam, kāds tēls noskatīts televīzijā vai internetā. Attiecībās galvenais valdošais princips ir bauda, cilvēki vēlas viens otru baudīt, kā ēdienu un paterēt, kā lietas. Un viņiem nav vēlmes izzināt un saprast vienam otru, vienam otra vajadzības. Paiet laiks un mēs redzam, ka arvien vairāk jauno pāru šķiras, ka šķirto pāru ir vairāk kā laulībā dzīvojošo.

Un kaut ko mainīt var tikai garīgās kultūras atdzimšana, kuras pamatā ir Visuma likumu izpratne. Tad nebūs problēmu atteikties no lepnības un egoisma – un tas ir pirmais solis, ko spēj veikt ikviens cilvēks. Kad cilvēks rīkojas bez egoisma, tad, izvēloties profesiju, vadās nevis pec izdevīguma bet iekšējās intereses un vēlmes realizēt savu talantu cilvēces labā.

Ja paskatīsimies uz apkārtējo pasauli, tad redzēsim, ka ikvienam no mums tajā ir sava vieta un loma. Saules uzdevums ir spīdēt un sasildīt visas dzīvās būtnes. Zieda uzdevums ir ziedēt un iekļauties dabā. Augļu koka uzdevums ir pavasarī ziedēt un rudenī nest augļus.

Cilvēks atnāk šajā pasaulē, lai atklātu un realizētu savu sūtību.

Katram cilvēkam ir doti sav talanti un savs ceļš pasaulē. Un, lai kļūtu laimīgs, viņam ir jāiemācās skatīties sevī. Laime ir vienotības un harmonijas likums, kas vēsta par to, ka svarīgi ir būt vienotam veselam, būt daļai no kaut kā liela un nozīmīga.

Kad cilvēks dzīvo un rīkojas atbilstoši Visuma likumiem, tad laime pati izpaušas viņa dzīvē.

Viņš rada ģimeni un pieņem savu partneri tādu, kāds tas ir. Tas viss, kas ienāk viņa dzīvē: prieks, bēdas, grūtības vai iespējas, viņš pieņem ar pateicību.  Ar pateicību viņš atdod cilvēkiem to, kas tiem dod prieku. Un tas arī ir garīgās kultūras pamats, kas veido veselu un harmonisku personību.

Materiāls no Oļega Gadecka lekcijas Sanktpēterburgā.
Tulkoja: GInta FS

Un arī tas pāries

mūžība

Vārdi “‘Un arī tas pāries” norāda uz realitāti.

Pieņemot faktu, kas viss ir pārejošs un pārmaiņas ir neizbēgamas, tu vari priecāties par labsajūtu, kamēr tā ir, neizjūtot bailes par iespēju to pazaudēt, ne arī trauksmi attiecībā uz savu nākotni. Atbrīvojoties no pieķeršanās, tu iegūsti daudz augstāka līmeņa priekšrocības, un no šī daudz augstākā punkta skaties uz savas dzīves notikumiem tā, ka tie vairs tevi neaizķer.

Tu esi līdzīgs kosmonautam, kurš vēro bezgalības ieskautu Zemi un saprot paradoksālu patiesību: Zeme ir tik skaista un vērtīga un tajā pat laikā – tik maznozīmīga.

Atzīstot to, ka viss pāries, dzīvē ienāk nepieķeršanās un kopā ar to arī jauna dimensija – iekšējā telpa.

Caur nepieķeršanos, tāpat kā caur iekšējo nepretošanos, tu saņem pieeju šai dimensijai. Ja tu vairs sevi neasociē ar formu, ar to, kas esi, tu atbrīvo sevi no ieslodzījuma formā un šī brīvība arī ir iekšējās telpas rašanās. Tā atnāk kā miers, kā smalks, tikko jūtams miers dziļi tevī, pat tad, ja kaut kas šķiet slikti.

Un arī tas pāries. Pēkšņi apkārt notikumam parādās telpa. Tāpat arī ir telpa ap emocionālajiem kāpumiem un kritumiem, pat apkārt sāpēm. Un, pirmkārt, ir telpa ap tavām domām. Un no šīs telpas rodas “pārpasaulīgs” miers, tāpēc, ka pasaule ir forma, bet miers – telpa. Dieva telpa.

Tagad tu vari baudīt un cienīt šīs pasaules lietas, nepiešķirot tām pārāk lielu svarīgumu, tādu, kāda tām nav.

Tu vari piedalīties radīšanas dejā, būt aktīvs bez pieķeršanās rezultātam un bez nepamatotām pretenzijām pret pasauli, tipa: “realizē mani”, “padari mani laimīgu”, “izdari tā, lai es justos drošībā”, “pasaki man, kas es esmu”. Pasaule nav spējīga tev to dot, un, ja tev vairs nebūs šādu gaidu, visas paša radītas ciešanas beigsies.

Visas tamlīdzīgās ciešanas ir tāpēc, ka mēs pārvērtējam formas svarīgumu un nespējam apzināties iekšējās telpas plašumu. Kad šis plašums tavā dzīvē ir, tu vari baudīt dzīvi, priecāties par to, baudīt lietas, baudīt sajūtas, nepazaudējot tajās sevi, citiem vārdiem sakot, nepieķeroties pasaulei.

Vārdi “Un arī tas pāries” norāda uz realitāti. Un norādot uz visu formu nepastavīgumu, tie netieši norāda uz mūžīgo nemainīgo. Tikai mūžīgais tevī var atpazīt nepastāvīgo kā nepastāvīgo.

@ Ekharts Tolle
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Unisonā ar savu programmu

sapnis6

Dzīves procesu programma ir sekojoša:

– mēs saņemam enerģiju lai mijiedarbotos ar informāciju;
– pēc tam informācija aiziet zemapziņā un pēc laika atgriežas kā sajūtas, ko izjūtam attiecībā pret to;
– šīs sajūtas mēs ietērpjam domās un vārdos, izjūtot notikumus kā jau notikušu faktu;
– šajā mirklī mēs esam tajā stāvoklī, kurš, aizejot smalkajā plānā, sāk formēt notikumus un situācijas, kuras velāk realizēsies mūsu dzīvē.
Un mēs nedrīkstam “uzkārties” šajā stāvoklī. Mums ir jāpārslēdzas un jābūt vienalga kur, tikai, lai tas notiktu labsajūtā.

Ja nesanāk izjust labsajūtu, mums sev jāatzīst, ka:
«Es sevi grauju, kad nervozēju, kad pārdzīvoju, kad nosodu, kad esmu neapmierināts vai sarūgtināts. Es sevi grauju, kad baidos, ka manas vēlmes nepiepildīsies. Un es esmu pateicīgs, jo zinu, ka ir jāizturas mierīgi, taču šobrīd man tas neizdodas».
Pēc kāda laika tu izlīdzinies un vajadzīgie notikumi notiek.
Un reiz iestājas brīdis, kurā tu saproti: «Tad, kad es par to sapņoju, man šķita, ka tas nav iespējams, bet tagad, kad tas man ir jau vairākus mēnešus (gadus), es par to pat neatceros!».
Zini, kāpēc tā? Tu atrodies unisonā ar savu programmu! Kad tu esi unisonā ar programmu, tu neatceries, par ko sapņoji, tev vienkārši tas ir.
Aleksandrs Paļijenko
Tulkoja: Ginta FS

 

Mērkaķa darbs

perikis2

Kad tu centies apgūt kaut kādu resursu, kurš pirms tam tev ir bijis nepieejams, nav svarīgi, kas tas ir; imidža uzlabošana no nulles, jauna profesija vai centieni uzlabot savu personīgo dzīvi pēc ilgstoša vientulības perioda; tu pilnīgi noteikti saskaries, lūk, ar kādu problēmu.

Starpposma rezultāts itin nemaz nepriecē un noteikti nemotivē turpināt ieguldīt savus spēkus šajā nodarbē. Vai nu šis rezultāts ir tik nemanāms, vai tik maznozīmīgs, ka rokas nolaižas. Bet dažkārt tas šķiet pat gluži pretējs cerētajam. Jo vairāk centies, jo sliktāk sanāk.
Agrāk, iespējams, tu šim resursam vispār nepievērsi uzmanību, bet tagad tam esi pieķēries, un tev ir tikai vieni vienīgi stresi un vilšanās. Pašvērtējums krīt un gribās pielikt punktu šim “mērkaķa darbam”.

Starp citu, par Mērkaķi. Šis Krilova fabulas personāžs nedomāja ne tikai par starprezultātu, bet arī par galarezultātu. Vienīgais, ko tam gribējās, saņemt atzinību. Un tieši tāpēc tas imitēja darba procesu un pat nepūlējās iedziļināties tā jēgā. Pats neefektīvākais darbs ir tas, kad tevi neinteresē ne process, ne rezultāts, bet interesē tikai bonusi, kurus tu vari par šo darbu saņemt. Bonusus šajā gadījumā tu saņemsi tieši tik pat, cik Mērkaķis.

Ja tu savam darbam redzi jēgu, neatkarīgi no atzinības, tavas smadzenes atbrīvo enerģiju. Tas arī saucās  – MOTIVĀCIJA. Jo augstāka motivācija, jo vairāk enerģijas. Enerģija arī ir motivācija – spēks un vēlme kaut ko darīt.

Vienām lietām tev ir enerģija, jo tu redzi jēgu savām darbībām. Citām tavas enerģijas nepietiek, jo tu neredzi jēgu un netici bonusiem, jā un šie bonusi tev pat nav vajadzīgi. Šajā gadījumā mēs runājam par to, ka dotās prasmes tev nav un frustrācija* notiek veselam procesam.
Frustrācija – emocionāls stāvoklis, kas izpaužas kā vilšanās un neapmierinātība pēc tam, kad ceļā uz mērķa sasniegšanu radušies reāli vai šķietami nepārvarami šķēršļi.
Šajā dzīves sfēŗā tev negribās ielikt savu enerģiju un pat tad, ja tas šķietami ir ļoti vajadzīgs, tev šīs enerģijas vienkārši NAV! Biedē doma par to, ka piepūlēties, piepūlēties, ļoti censties, būt stresā, bet rezultātā saņemt to pašu mērkaķa darbu – apbalvojuma vietā pliku pigu.
Ja uzmanīgi izlasām šo problēmas formulējumu, kļūst redzama tās sakne: ir jāiemācās
1) saņemt starprezultātu;
2) novērtēt šo rezultātu.
Ja starprezultāts būs redzams un šķitīs svarīgs un vērtīgs, motivācija tālākai šī resursa attīstīšanai noteikti radīsies. Smadzenes sāks atbrīvot enerģiju (spēku un vēlmi to darīt), un, jo tālāk notiks attīstība, jo pamanāmāks būs rezultāts un tātad – lielāka motivācija. Shēma ir jau pazīstama un saprotama, vai ne?
Daudziem, kuri vēlas patstāvīgi attīstīt savus resursus, lūk, kas šķiet nesaprotams:
1) Kā darbības procesā saņemt starprezultātu?
2) Kā to pamanīt un novērtēt, lai iedvesmotos tālākai darbībai?
Par laimi pirmo problēmu risināt vispār nav nekādas vajadzības, jo to mūsu vietā ir atrisinājusi pati mūsu daba. Jebkura apzināta piepūle dod starprezultātu. Jā. Un, ja tu vēl līdz šim nezināji par to, tad tagad tā tev ir labā ziņa.
Ārēji visiem pamanāma un atzīstama rezultāta uzreiz var arī nebūt. Ilgi var nebūt. Bet tas, kas uzskatāms par sākuma rezultātu resursa attīstībā, ir uzreiz.
Atgādināšu, ko nozīmē iemaņu trūkums no psihofizioloģijas skatu punkta.
Vienkāršiem vārdiem runājot, tas ir tukšums tajā vietā smadzenēs, kurā attīstītiem cilvēkiem ir neironu saites.
Ja skolas laikā tu noslimoji pusi ceturkšņa un mājās patstāvīgi neapguvi mācību vielu, tev noteikti radās tā saucamā “atstarpe” (“пробел”). Piemēŗam, ja tu neiemācījies reizrēķinu, tev turpmāk būs ļoti grūti  risināt uzdevumus. Tāpēc tev ir nepieciešams šo atstarpi aizpildīt ar papildus nodarbību palīdzību – kopā ar pedagogu vai patstāvīgi. Tieši ar to arī nodarbojas korekcijas pedagogi-psihologi skolā (noskaidro, kur tieši ir šis tukšums un kā to aizpildīt).
Šī atstarpe ir precīzs vārds, ņemot vērā to, ka asociatīvo saišu līmenī smadzenēs tajā vietā, kur citiem ir “divi reiz divi ir četri”, tev ir tukšums. Un šo tukšumu ir jāaizpilda ar darba palīdzību (dotajā situācijā vienkāršu iemācīšanos).

Tas pats arī attiecas uz visām citām dzīves sfēŗām, kuras citiem ir attīstītas normāli vai augstāk par vidējo, bet tev – vāji attīstītas. Tātad tev ir jāaizpilda atstarpe – tukšums. No tā ieguvēja būs ne tikai šī tavas dzīves sfēŗa, bet arī pārējās. Atšķirībā no skolnieka, tu vari šo atstarpi neaizpildīt, jo uz otru gadu tevi neatstās (kaut gan, kā uz to paskatās).
Būdams pieaudzis cilvēks, tu pats sev nolem, kādas atstarpes tu aizpildīsi, bet kādas – ne, kādus resursus tu vēlies attīstīt, bet kādus nē, vai arī attīstīt pēc tam, vēlāk.

Taču, ja esi nolēmis nodarboties ar kādu no resursiem, tu patiesībā nodarbojies ar jaunas neironu saites radīšanu, tās saites, kas atbild par šo iemaņu, prasmi.

Mums par laimi neironu saites rodas pašas no sevis, ja tu novirzi aktīvu uzmanību uz kaut ko un, noturot šo uzmanību, veic darbības (prāta vai fiziskas, skatoties, kādu resursu tu vēlies attīstīt).
Asinsrite šajā smadzeņu rajonā paaugstinās, un tur sākas jaunu neironu saišu būvniecība, smadzenes pašas uzņemas šo darbu, rada vienkāršus šablonus, ja tu ar kaut ko nodarbojies. Smadzenes ir biodators (precīzāk sakot, dators ir – tehnosmadzenes), tas visu laiku cenšas uzdevumu novienkāršot. Ja tu risini uzdevumu regulāri un bieži, tās novērtē šo uzdevumu, un rada veselu gūzmu neironu saišu, no kurām tālākajā procesā tu vari radīt sarežģītu neironu tīklu. Lūk tāds, sarežģīts neironu tīkls, kas strādā tavā labā un daļēji arī tavā vietā, rosina tevi jaunradei (visu vienkāršo dara automātiski) tas arī saucās “attīstīts resurss”.

Un, skat, kas sanāk. Ja tu esi sācis attīstīt resursu: tu domā par to, tu novirzi tam savu uzmanību, tu meklē un lasi literatūru par to, tu veic fiziskas darbības, lai arī pašas vienkāršākās, tev uzreiz (!) sāk formēties šīs pašas saites. Apkārtējiem šis rezultāts ir gandrīz nemanāms, taču tas ir. Nav iespējams kaut ko darīt centīgi un nesaņemt nekādu rezultātu smadzeņu arhitektūrā. Tas jebkurā gadījumā būs, dažkārt izkaisīts, dažkārt būs tikai salikti daži puzles fragmenti, un kopējas lielas bildes vēl nebūs. Taču ar laiku arī tā būs.
Un vienīgā problēma, kura tev patiešam ir jāatrisina, lai iegūtu šo enerģiju un motivāciju šī resursa attīstīšanai (atgādinu – spēks, vēlme, interese un iedvesma), ir – kā ieraudzīt un novertēt šo mazo, starprezultātu.
Un šī iemesla dēļ ir JĀNOŅEM KRONIS un JĀSAKĀRTO LOKUSS*.
Lokuss (latīņu: locus – vieta) – fiksēta novietojuma vieta hromosomā, kas nosaka gēnu lokalizāciju.
Es jau brīdināju, ka visas personības problēmas var novest pie šī?

Ievērot starprezultātu traucē kronis, bet novērtēt to un noticēt sev traucē slikts lokuss.
Ja kroni noņemam un lokusu sakārtojam, varam pamanīt starprezultātu, novērtēt to un saņemt stimulu tālākām darbībām. Pie kam, darboties ar pieaugošu produktivitāti, entuziasmu un baudu.
Vai gan tas nav sapnis?

Kā kronis traucē pamanīt starprezultātus?

Esot ar kroni, tava situācija izskatās daudz labāka, kā tā ir īstenībā. Un kad tu centies darboties, tu, izrādās, atrodies ļoti tālu no iluzorās latiņas.
Iedomājies, ka cilvēks ir sadomājies, ka ir ļoti labs dejotājs. Realitātē viņš dejo ļoti slikti un neveikli, kaut gan viņam pašam šķiet, ka ir pilnībā plastisks un ritmisks. Ja viņš ies mācīties dejot, sākumā mācīsies pavisam vienkāršus soļus un viņam var šķist, ka nekāda progresa nav, vai arī rezultāts ir gluži pretējs. Agrāk viņš dejā virpuļoja, bet tagad neveikli mīcās uz vietas. Patiesībā viņam IR progress. Maziņš, pieticīgs, taču pilnībā reāls. Viņš ir iemācījies vienkāršās, elementārākās pamatkustības. Taču, vērtējot savu sākuma līmeni ar kroni galvā, viņš neredz progresu, viņam šķiet, ka sācis dejot sliktāk.

Tieši ar kroni ir saistītas visas sūdzības par “spontanitātes zaudēšanu” – tas ir tikai resursa attīstības sākuma posms. Cilvēkam šķiet, ka viņš dejā virpuļo, bet, sākot mācīties, kā pareizi dejot, viņš savu spontanitāti zaudē.

Taču spontanitātes, kā tādas, viņam nemaz nebija, bija haotiskas kustības zem kroņa, un tikai viņam pašam šķita, ka tas izskatās lieliski.

Ja adekvāti novērtējam savu sākotnējo līmeni, jebkurš rezultāts priecēs un pat iedvesmos.
Ir kustība un piepūle, kas atnes rezultātu, tātad enerģija tiks dota vēl lielāka. Taču, kad cilvēks secina “nekas nesanāk”, “viss velti”, “tagad sanāk vel sliktāk”, nekādu enerģiju smadzenes neatbrīvos. Kāpēc gan tām savu zelta fondu velti tērēt? Tās šajā sfēŗā nespēs uzmanību noturēt, tāpēc uzspiedīs uz stresa pedāļa, lai cilvēks beidzot pārstātu darīt mērkaķa darbu un pievērstos kaut kam vērtīgam vai interesantam.

No šī secinājums ir gaužām vienkāršs:

Ja tev šķiet, ka piepūle šī resursa attīstībā ir gluži veltīga, noņem savu kroni un sākumā godīgi novērtē savu patieso sākuma līmeni. Visticamākais, esi kļūdījies savu prasmju vērtējumā.

Tas attiecas uz jebkuru resursu.
Ja tu strādā pie savas figūras uzlabošanas sporta zālē un neredzi rezultātu, visticamākais, tu neredzēji, kāds biji līdz šiem treniņiem. Tu uz sevi skatījies no noteikta rakursa un piesedzi savus trūkumus ar apģērbu, varbūt tāpēc situācija šķita daudz labāka, kā patiesībā bija. Patiesībā tu šobrīd pamazītiņām kļūsti arvien labāks. Tas IR jāievēro, lai kustētos tālāk.

(Strupceļš ir vieta, kur iestrēgst nepateicīgie)

Noņemt kroni – tas nozīmē ieraudzīt, ka darbībām IR rezultāts.
Bet sakārtot lokusu nozīmē iemācīties novērtēt šo pakāpenisko rezultātu.

Dažkart cilvēks it kā redz rezultātu, bet gribas vairāk un lielāku.

Viņam ir žēl ieguldīt darbu un saņemt par ieguldīto tik maz. Ja jau cīnīties, tad gribas pelnīt arī ohohooo. No vilšanās progresa ātrumā arī mēdz gadīties, ka trūkst enerģijas un motivācijas. Tas nozīmē, ka ir slikts lokuss. Ja gribi ātrus un vieglus rezultātus, tātad tu uzskati, ka tiem jānāk sazin no kurienes, no ārpuses, pašiem no sevis. Tev šķiet, ka pat gramam  tavas piepūles būtu jātiek apbalvotam. Tev šķiet, ka citiem viss nākas daudz vieglāk. Tev šķiet, ka tu esi pelnījis mazāk stradāt un vairāk saņemt. Tev šķiet, ka esi radīts baudai nevis darbam. Tas viss tev šķiet, jo tev ir slikts kontroles lokuss.

Tev ir infantili uzstādījumi. Tu ceri saņemt rezultātu nevis par darbu, bet skaistām acīm, vai arī uzskati, ka tavs darbs ir jānovērtē daudz augstāk. Taču darba vērtību nosaki ne tu. Tu nevari ciparus izzīst no pirksta, tev jāņem verā objektīvi parametri. Objektīvā bildē tavs darbs maksā tik, cik tu par to vari saņemt. Tas nozīmē, ka šis pārāk mazais rezultāts, acīmredzot, arī ir tas normālais esošajā brīdī.

Tev ir pārāk daudz šo atstarpju, kurus, esot zem kroņa, ir ļoti grūti pamanīt, bet, kad tie aizpildīsies, rezultāts tevi iepriecinās. Un to pamanīs apkārtejie. Taču līdz tam tev jāizaug un tava izaugsme ir tavās rokās. Neviens cits tavā vietā neuzbūvēs neironu saites tavās smadzenēs. Lūk, ko nozīmē pareizs lokuss.

Ja visu laiku tu sekosi savai motivācijai un koriģēsi pašvērtējumu (noņemot kroni) un lokusu (atgriežot to savās rokās no debesmannas), resursa attīstīšana notiks daudz ātrāk. Taču nevajag dzīties pēc ātruma, jo tā tu riskē izaudzēt kroni ātruma dēļ. Tad tu pārvērtēsi starprezultātu un tev sķitīs, ka viss ir tik super un pēc tam atkal attapsies, ka ir jauna atstarpe, tu nolemsi, ka viss ir sagruvis un rokas atkal nolaidīsies. Resursa attīstīšana nekad neiet vienmērigi: kādas puzles saliekas viegli, kādas atkrīt pavisam, kaut kas mainās, taču visu šo laiku smadzenēs norit darbs. Tikai uzticoties sev un esot ar mieru stradāt, tev ir iespēja uzlabot savu dzīvi.

Autors: Marina Komissarova
Tulkoja: Ginta FS

Harmoniska personība

laimiga sieviete1

Ja tu vēlies radīt ko vērtīgu un padarīt savu dzīvi patiešām brīnišķīgu:
– pārstāj nosodīt;
– pārstāj pārmēru emocionēt, taču neapspied savas emocijas;
– paplašini savu pieņemšanu;
– esi pateicīgs par VISU;
– mācies ko jaunu, attīsti savas dažādās spējas un prasmes (jaunus darbības veidus, tehnikas, iemaņas, sporta veidus);
– sāc izpausties dažādās sfērās – kaut nedaudz un savam priekam;
– un saproti, ka viss, kas notiek, notiek no Dieva, tātad tas ir labākais variants no visiem, un viss notiek tavam labumam.
Ievērojot šos punktus, tu kļūsi harmoniska personība, kurā ir potenciāls, lai mijiedarbotos ar visu jauno. Un tad, kad šis jaunais atnāks, tev būs liels skaits instrumentu, kurus tu varēsi izmantot , lai tas viegli un priecīgi iemitinātos tevī un tur harmonizētos.
Aleksandrs Paļijenko
Foto: pixabay
​​​​​​​Tulkoja: Ginta FS