Mēs esam sava tuvākā draugu loka vidējais aritmētiskais

geranijas

Es pati jūtu, ka pēc 50 gadiem mana dzīve ir kļuvusi daudz interesantāka un laimīgāka. Nē, man dzīvot nebija vieglāk. Gluži otrādāk,  nācās aiziet no darba, nesagaidot pensiju un trīs gadus “izdzīvot”, ne dzīvot.

Uzrakstīt šo rakstu mani pamudināja divi notikumi: jau kuro reizi izlasīju komentāru: “Jūs tikai rakstāt par ārzemju pensionāriem, pie mums tā nemēdz būt, pie mums viss ir slikti utt.”. Un otrs grūdiens bija tikšanās ar saviem kursa biedriem.

Radās kārtējais iemesls satikties pie tējas tases – 45 gadi kopš iestājāmies institūtā un iepazināmies. Visi jau pensijā. Vairākums aizņemti ar savām ģimenēm, mājas dzīvi un ir laimīgi.
Tieši puse aktīvi nodarbojas ar veselīgu dzīvesveidu, un šajā tikšanās reizē sarīkoja priekšnesumus, nodemonstrēja “plankas pozu”.
Kūku recepšu vietā dalījās ar saviem mīļākajiem vingrojumu kompleksiem. Mums visiem pats svarīgākais ir tas, ka mēs esam pilni enerģijas un vēlmju.

Viena no mums beidzot ieguvusi autovadītāja apliecību. Otra pierakstījusies kursos “Pati sev stilists”. Trešā studē nodokļu lietas, lai varētu saviem bērniem palīdzēt biznesā. Man, savukārt, ir savs maziņš biznesiņš un draudzenes vasarā brauc pie manis ciemos uz laukiem, lai to baudītu.

Jā, ar biznesu es sāku nodarboties pensijā esot, un, godīgi sakot, ar to arī visus pārsteidzu. Jautāju draudzenēm: “Kāpēc? Kas jūs izbrīna? Vai tad es tāda nebiju jau agrāk?”. Izradās, nebiju! Izrādās, ka agrāk es esot radījusi priekšstatu, ka esmu “modes dāma” un sapņotāja.

Ko nu tur, es pati jūtu, ka pēc 50 gadiem mana dzīve ir kļuvusi pilnīgāka, interesantāka un daudz laimīgāka! Nē, man nebija viegli. Gluži otrādi – nācās aiziet no darba, nesagaidot pensiju un trīs gadus “izdzīvot”, ne dzīvot.

Pārvācos dzīvot no lielpilsētas uz laukiem, vēl nepabeigtā mājā. Bija auksti, nebija ko ēst. Taču es dzīvoju pēc saviem noteikumiem un atbilstoši savām vēlmēm. Sāku nodarboties ar rokdarbiem un kopu savu dārzu. Un te nu man “paveicās” – nejauši sāku interesēties par ģerānijām. Vēlējos vasarā izpušķot savu māju. Un nemaz nepamanīju, kā kļuvu par aizrautīgu kolekcionāri. Savu pēdējo naudu (tad jau es saņēmu pensiju) tērēju jaunām šķirnēm. Taču ziedi manā dzīvē neienāca vieni. Tie atnāca ar jauniem kontaktiem. Manā paziņu lokā parādījās ārkartīgi daudz jaunu, aizrautīgu cilvēku!

Jūs ziniet, ka mēs esam sava tuvākā paziņu loka vidējais aritmētiskais? Paskatieties apkārt, un jūs paši visu  sapratīsiet!

Atzīšos, kolekcionēšana ir kā slimība, nav iespējams apstāties. Pat psihologi atzīmē, ka tas ir viens no atkarības veidiem. Taču es esmu mierā ar tādu atkarību.

Tas noteikti ir labāk kā dzert un pīpēt.

Tad, lūk, tieši ģerānijas kļuva par pirmo soli manā šodienas dzīvē.

Augiem, kā zināms, ir tendence vairoties. Jau pirmajā gadā man radās dažādu sķirņu ģerāniju pārpalikumi un es sāku tos tirgot. Sākumā devos uz vietējo dārzu ziedu izstādi, pēc tam jau uz pilsētas forumu, pēc tam uztaisīju sev mājas lapu. Pēc tam pie manis atbrauca vecākā meita un arī aizrāvās ar šiem ziediem. Viņa pēc izglītības ir agronoms, un jau otro gadu mēs vedam uz starptautiskajām izstādēm savas personīgās šķirnes.

Protams, ienākumi nav grandiozi. Taču mēs varam daudz vairāk ko atļauties, tajā skaitā arī ceļojumus. Taču es tā dīvaini esmu iekārtota – ar to man ir par maz! Nē, ne jau naudas par maz (kaut gan arī nauda nekad nav lieka), man trūkst savas noderīguma sajūtas!

Atcerieties mūsu seno filmu “Pelnrušķīte”? Viena no manām mīļākajām filmas epizodēm ir tā, kur Faina Raņevska sapņaini izdveš: «Жаль, королевство маловато — разгуляться негде!»

Lūk, tā arī man, jau ir par šauru savā ģimenes mikrobiznesā. Es daudz komunicēju sociālajos tīklos un mani sekotāji ļoti bieži uzdod jautājumus: “”Kā mums iemācīties pārdot to, kas paliek pāri?” Tas nenozīmē, ka tie noteikti ir augi. Kāds brīnišķīgi ada, kāds gatavo suvenīrus. Gribas cilvēkiem palīdzēt, un, lūk, es nolēmu – es dalīšos savā pieredzē un zināšanās. Sāku ar vienkāršiem stāstiem no savas dzīves, atbildēm uz jautājumiem. Ar laiku gribu atvērt savu on-line skolu. Taču sākumā man pašai vēl ļoti daudz kas jāiemācās. Man ļoti patīk mācīties!

Autors: Tatjana Kaščejeva
Avots: theageofhappiness.com
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Par personības vērtību

celotajs2

Man visi cilvēki ir vienādi savās tiesībās uz dzīvi, brīvību un visdažādākajiem labumiem, taču ne visas personības ir vienādi vērtīgas. Kāds uzskatīs šo par pārāk asu, kāds – par naivu, un tomēr…

Ir nesalīdzināmi daudz vertīgākas personības. Ne tāpēc, ka es ar viņiem draudzējos, un pat ne tāpēc, ka no viņiem var kaut ko iegūt, bet tāpēc, ka viņi sevī ir ļoti daudz ieguldījuši.

Vairāk ko izgājuši, uzdrošinājušies pārciest un palikuši dzīvi. Attīstījuši savus talantus. Izlīdzinājuši nelīdzenumus. Nojaukuši sevi kā bērnu rotaļu piramīdu un pēc tam pa gabaliņam atkal salikuši kopā, bet – jau daudz augstāku.

Uzcēluši līdz galam, pabeiguši, uzzinājuši. Tik daudz reižu, cik vajadzīgs.

Politkorekti runājot, no ikviena cilvēka var kaut ko mācīties. Es nestrīdos. Taču ir cilvēki, kuri dzīvo un nedomā par to, ko saņem. Viņi seko sociālajām straumēm, balstoties uz ārējo. Noveco pēc grafika. Viņus var izskaitļot no sākuma līdz beigām. Tiesa.

Bet kāds pastāvīgi iegulda savus spēkus pārmaiņās, skaidrībā un plastiskā noturībā. Izdzīvo to, no kā vairums baidās un bēg. Analizē, dziedina. Izzin savus tarakānus un savus tauriņus.

No šī skatu punkta, jā, viņš ir daudz vērtīgāks, tāpēc, ka ieguldījis sevī daudz vairāk. Un neko tur nepadarīsi. Var cik vien tīkas spriedelēt par vienlīdzīgām tiesībām, taču – ne par vienlīdzīgām personībām. Es varu pēc iespējas nesalīdzināt likteņus. Un censties mīlēt visus, cik vien labi protu, taču novērtēt un cienīt tomēr atšķirīgi.
Un ko tu par to domā?

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Īsts vīrietis

10418538_335120476612613_2287104855601438368_n

Katra īsta vīrieša misija ir darīt lietu, kas nes pasaulei ko labu. Misija nenozīmē glābt pasauli vai riskēt ar savu dzīvību. Patiesais ceļš izpaužas konkrētās lietās: izārstet slimo, radīt kvalitatīvu produktu, kas nes kādu labumu cilvēkiem.

Sievai ir svarīgi apzināties, cik lielus mērogus ir spējīgs attīstīt viņas vīrs. Vīrieša darbības mērogs nav viņa ārējā izpausmē, bet gan viņa apziņā un prāta stāvoklī.

Vīrietis nekad nebūs laimīgs, ja viņš nerealizēs savu dabu. Un tieši sieviete ir tā, kura palīdz savam vīrietim nostāties uz viņa ceļa. Senajos vēdu rakstos teikts: “Labāk lai cilvēkam slikti, sekojot savai dabai, nevis ļoti labi, sekojot svešai”.
T. Poļakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nebaidies mīlēt

milet

Kad Tu jūties nelaimīgs un pamests, pacenties kaut ko izdarīt ar mīlestību. Ar mīlestību pasaki kaut vienu vārdu, vienkārši padomā par kādu ar mīlestību. Atver savu sirdi un pacenties tajā atmodināt mīlestību. Lai tas notiktu, ir jāpārstāj citos redzēt tikai trūkumus un kļūdas. Vieni cilvēki var mums patikt – citi, nē. Ir viegli mīlēt tos cilvēkus, kuri mums patīk. Bet mīlēt tuvāko nenozīmē tikai jūsmot par viņu.

Ir grūti jūsmot par slepkavu vai zagli. Bet viņiem var vēlēt labu. Mīlēt savu tuvāko nozīmē vēlēt viņam labu. Mīlestība ir māksla un tā prasa treniņu. Labi ārsti, muzikanti, mākslinieki, sportisti stundām ilgi trenējas, lai pilnveidotu savas prasmes. Tāpat ir arī ar mīlestību. Ja mēs nepieliksim nekādas pūles, lai mīlētu, mēs būsim vientuļi un nelaimīgi.

Nebaidies no ciešanām

Ciešanas neatnāk nejauši. Tā nav atriebība vai sods. Tās tiek mums sūtītas, lai brīdinātu, ka esam nogājuši no pareizā sava ceļa. Ciešanas mums ir vajadzīgas, lai mūs glābtu. Un nevajag cīnīties ar savu glābēju. Pieņemot ciešanas, cilvēks iedarbina savus slēptos spēkus, kas veic milzīgu darbu. Kad mēs esam bagāti, pārsātināti un ļoti apmierināti ar sevi, mēs slīdam pa lietu virspusi. Bet vientulība un skumjas mums liek griezties pie sevis, iekšā, lai tur atrastu patieso bagātību, patieso spēku un patieso atbalstu. Katrs, kurš dzīvē ir paveicis ko nozīmīgu, ir daudz cietis.

Ciešanas ir pārejošas

Kad tavā dzīvē rodas pārbaudījumi, saki sev: “Tie nevar būt mūžīgi”. Šī formula ir ļoti efektīva. Pati doma par to, ka ciešanas ir pārejošas, palīdz tās pārdzīvot. Tu esi nonācis sarežģītā situācijā? Tu pats to veicināji. Tu ļoti neatlaidīgi dzini sevi stūrī. Un tagad arī tev ir jābūt neatlaidīgam, lai izkļūtu no grūtās situācijas. Labajam, tāpat kā ļaunajam, ir vajadzīgs laiks, lai tas izpaustos. Lai arī kādi pārbaudījumi tev tiktu sūtīti, saki sev, ka tas ir tikai uz īsu brīdi, kurš drīz paies un dari to, kas tev jādara – savu darbu.

Skaties augšup

Kad cilvēks piedzīvo grūtības, parasti viņš koncentrējas uz savām neveiksmēm, rūpēm un skumjām. Nav pateicīga nodarbe, nodurt savu skatienu lejup. Jāskatās augšup – tur, kur gaisma, viedums un skaistums. Tas palīdz Dvēselei atrast veidus kā pārvarēt grūtības.

Vienmēr būs rūpes, būs skumjas un, lai tiktu tām pāri, vajag pasargāt sevi. No lietus tu sevi pasargā ar lietussargu, aukstumā biezāk saģērbies, bet grūtībās, skaties augšup, lai sasmeltos gaismu un spēku.

Smaidi

Ja tev ir slikts garastāvoklis, ja tevi kāds sarūgtināja vai aizvainoja, izmanto smaidu. Pat tad, ja tevi neviens neredz, pacenties smaidīt un parādīt sev, ka tu stāvi pāri visām grūtībām. Domā par to, ka tava Dvēsele ir neievainojama un mūžīga. Dāvā sev smaidu, pat tad, ja pašam liksies, ka tas ir samocīts, taču vienalga tas palīdzēs. Kā tikko tu pasmaidīsi, tu jutīsies labāk. Tāda ir mūsu fizioloģija, smaidot nevar domāt sliktas domas. Garastāvoklis uzlabosies un tev būs vieglāk risināt savus risināmos jautājumus. Smaids padarīs patīkamāku gan tavu dienu, gan arī uzlabos garastāvokli citiem. Kad atkal esi saņēmis kartējo dzīves macību stundu, pasmaidi un saki sev: “Viss varēja būt daudz briesmīgāk”.

Proti dalīties savā laimē

Gadās tādas dienas, kad viss ir brīnišķīgi: tu jūties bagāts, laimīgs, vesels. Vai šajos brīžos tu domā par tiem, kuri ir slimi, nabagi un nelaimīgi? Lai laimi saglabātu, ar to vajag dalīties.

Reiz pie manis atnāca divi jauni cilvēki. Es uzreiz sapratu, ka tie ir jaunlaulātie – viņu sejas staroja laimē. Viņi man iedeva lielu naudas summu nabadzīgo cilveku vajadzībām. Es jautāju: “No kurienes jums tik daudz naudas?” Viņi atbildēja: “Mēs apprecējāmies pirms dažām dienām un nolēmām, ka nerīkosim kāzas un neaicināsim viesus, nepirksim kāzu tērpus. Un tāpēc visu naudu, ko šādā veidā mēs ieekonomējām, mēs atdodam jums”. Es lieliski zinu, ko indusiem nozīmē kāzas, un saprotu, cik liels bija viņu upuris. Un es jautāju: “Kāpēc jūs tā darāt?” Zini, ko viņi man atbildēja? “Mes ļoti mīlam viens otru. Mīlestība ir mums nesusi tikai laimi un mēs nolēmām tajā dalīties ar nabadzīgajiem cilvēkiem.”

Par žēlsirdību

Žēlsirdība ir milzīgs spēks, kas savieno un apvieno cilvēkus. Tā palīdz gan tam, kam tā vajadzīga, gan tam, kurš to sniedz. Žēlsirdība vieno stiprāk par asinssaitēm un uzticamu draudzību. Tikai žēlsirdība var patiesi jūsmot par katru dzīvu radību vien tāpēc, ka tas ir Radītāja roku darbs. Iespējams, mums pat dienišķā maize ir mazāk vajadzīga kā mīlestība, žēlsirdība un piedošana.

Par mazajām lietām

Svētais Augustīns teica: “Mazās lietas patiešām ir mazas, bet darīt mazās lietas pēc labākās sirdsapziņas, ir liela lieta”. Labie darbi nebūt nenozīmē tikai materiālu palīdzību. Tas var būt vienkārši smaids, jo smaids ir miermīlības zīme. Pastiepta roka ir mīlestības simbols. Katrs cilvēks vēlas būt mīlēts un mīlēt, zināt, ka viņš kādam ir vajadzīgs, ka kāds viņu var nosaukt par savu.

Bet mums bieži vien pat nepietiek laika paskatīties vienam uz otru. Labestīgs smaids ir milzīga dāvana, līdzjūtība – nenovērtējama dāvana.

Reiz Londonā, ejot pa ielu, es ieraudzīju ļoti labi apģērbtu, bet ārkartīgi drūmu kungu. Viņš izskatījās tik nelaimīgs un vientuļš. Es piegāju viņam klāt un paņēmu viņu aiz rokas. Roka bija pavisam auksta. Es paspiedu viņam roku un jautāju, kā viņam klājas. Viņš paskatījas uz mani un teica: “Ja jūs zinātu, cik sen es neesmu jutis cilvēcisku siltumu”.

Viņa acis iemirdzējās, pleci iztaisnojās. Izrādās, ka cilvēkam nemaz tik daudz nav vajadzīgs, lai dzīvē ienāktu prieks. Bieži vien pietiek ar vienu siltas rokas pieskārienu.

Ceļa vārdi:

– Cilvēki mēdz būt nesaprātīgi, neloģiski un egoistiski. Neskatoties uz to, piedod viņiem.
– Ja tu esi bijis labs, bet cilvēki tevi vaino slēptos egoistiskos nolūkos. Neskatoties uz to, turpini būt labestīgs.
– Ja tu esi kļuvis veiksmīgs, var gadīties, ka pēkšņi tev uzrodas daudz viltus draugu un patiesu ienaidnieku. Neskatoties uz to, centies būt veiksmīgs.
– Ja tu esi godīgs un atklāts, gadīsies, ka cilvēki tevi piemānīs. Neskatoties uz to, esi godīgs un atvērts.
– Tas, ko tu esi būvējis gadiem, var gadīties, ka tiks sagrauts vienā mirklī. Neskatoties uz to, turpini būvēt.
– Var gadīties, ka tad, kad tu būsi laimīgs, kādam tas skaudīs. Neskatoties uz to, esi laimīgs.
– To labo, ko tu šodien izdarīji, cilvēki rīt var aizmirst. Neskatoties uz to, dari labu.
– Dalies ar cilvēkiem it visā labākajā, kas tev ir un tas nekad nebūs pietiekami. Neskatoties uz to, dalies ar visu labāko, kas tev ir. Galu galā, viss, ko tu dari ir vajadzīgs ne jau cilvēkiem, bet tev pašam un Dievam.

Lūdzies kopā un esi vienots ar citiem. Nav nozīmes ne mūsu atšķirībai reliģiozajos uzskatos, ne ādas krāsai, ne nacionalitātei. Visi mēs esam Dieva bērni un cilvēce ir mūsu ģimene. Visi ir pelnījuši mūsu palīdzību un visi mēs esam radīti, lai mīlētu un būtu mīlēti. Materiālajā ziņā tev šajā pasaulē ir viss, bet sirds skumst. Lai tevi neuztrauc tas, kā tev nav. Vienkārši ej un kalpo cilvēkiem – turi viņu rokas savējās un paud savu mīlestību. Ja tu to darīsi, tu mirdzēsi kā bāka.

Māte Terēze
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Negaidīt, pieņemt…

svetibas36

Kad mācies dot sev to, ko tev vajag, tu šāc novērtēt to, ko dod citi.
Vai tavu mīļoto cilvēku uzdevums ir aizpildīt tavas nepilnības un trūkumus? Droši vien ir – tikai tajā gadījumā, ja viņi var un grib to izdarīt, nenodarot kaitējumu sev.
Taču cilvēki ir tikai cilvēki. Viņi nav spējīgi dot to, kā viņiem nav. Taču var dot to, kas viņiem ir.
Reiz es noklausījos divu sieviešu sarunu autobusā. Viena žēlojās par to, ka vīrs viņai dod pārāk maz naudas. Bet otra pajautāja, kāda ir viņas vīra alga un izrādījās, ka viņa alga ir tikai par 1000 rubļiem lielāka, par to, ko viņš dod savai sievai. Saproti? Vinš viņai atdeva praktiski visu, kas viņam bija.
Kādam nav daudz naudas, bet ir pietiekami daudz uzmanības un laika. Vai arī nav statusa, bet ir prasmīgas rokas. Bet kāds spēj nodrošināt materiāli. Un jautājums jau nav par to, ka traģiski ir izdarīt izvēli starp naudu un laiku. Starp aukstu baņķieri un siltu masieri. Vai arī sēdēt attiecībās kā cietumā, vaimanājot un alkaini veroties brīvē. Bet gan tajā, ka pārstāt vērst visus savus pieprasījumus vienam cilvēkam un beidzot ieraudzīt pasauli, kurā visa kā ir pietiekami. Un novērtēt attiecības un tā cilvēka pūliņus, kurš dalās ar tevi it visā, kas viņam ir.
Uzņemties atbildību par savām vajadzībām un par to, lai pats sev izdarītu labi. Atļaut pasaulei tevi mīlēt visos iespējamajos veidos un pieņemt šo mīlestību bez jebkādām gaidām. Ar to svaigo interesi, ar kādu bērni gaida pārsteigumus. Tad viss izdosies.

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad tu ieraudzīsi savu patieso seju, tevi pārņems prieks

Debora Dansone

Katram no mums Dievs ir devis kādu sūtību, taču mēs pavisam esam aizmirsuši par savu misiju. Mēs esam aizmirsuši pat to, kāpēc esam šeit. Mēs dzīvojam dziļā aizmirstībā un saucam to par dzīvi. Un šie visu aizmirsušie ļaudis uzskata sevi par saprātīgām būtnēm! Ja tu par šiem ļaudīm pajautāsi jebkuram apgaismotajam, viņš to nodomus nosauks par “absolūtām muļķībām”.

Mums jāatmostas no savas muļķības. Mēs visi šeit esam ar noteiktu mērķi. Katrs no mums atrodas šeit lai dziedātu, dejotu, izstarotu gaismu. Taču tas iespējams tikai tad, kad tu sevi esi apzinājies, kad tu skaties uz pasauli ar savām, nevis citu cilvēku acīm.

Līdz šim viss, ko tu zini par sevi, ir nācis no citiem cilvēkiem. Kāds tev ir teicis to, ka tu esi patīkams cilvēks un tu tam tici. Kāds tev ir teicis, ka tu esi sapratīgs cilvēks un tu tam tici. Viens saka vienu, cits saka citu, un tu vāc visus šos izteicienus. Tu neko pats par sevi neesi uzzinājis. Tu skaties uz sevi spogulī, bet spogulis atspoguļo tikai masku. Savas patiesās sejas meklējumos tev jāieskatās dziļi sevī. Tu sevi vari ieraudzīt tikai savas būtnes visdziļākajā centrā.

Kā tikko tu ieraudzīsi savu patieso seju, tevi pārņems bezgalīgs prieks, tevi pārņems labsajūta. Tu apzināsies, ka tava esība nav nejauša, ka Dievs tev ir devis tavu sūtību, ka tu pasaulei nes ārkartīgi svarīgu ziņu, ka tu esi vajadzīgs, ka tu esi iesaistīts varenā plānā un pildi savu misiju. Un šī apziņa rada prieku, tā rada mieru tavā Dvēselē.

OŠO “Rīta meditācijas”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā sievietē atpazīt «TO ĪSTO»?

veci_cilveki.jpg

Reiz bērnībā es jautāju savam vectētiņam, kā atpazīt, ka sieviete ir “Tā Īstā”. Viņš domīgi braucīja bārdu (mana nopietnība viņu uzjautrināja) un bez jebkāda smaida sejā, skaidri apzinoties paaudžu pieredzes apmaiņas svarīgumu, teica: “Ir jāuzdod sev trīs jautājumi.”

Pirmais: vai viņa ir labestīga?
Saproti, mazais, grēks ir kā lēnas iedarbības inde – nomirt nenomirsi, bet mocīsies visu mūžu. Sievietes dusmas, starp citu, var saukties arī par greizsirdību vai kaprīzēm.

Ejam tālāk… Vai tu gribi, lai viņa kļūst par tavu bērnu māti?
Vienmēr atceries, ka tevī ir ielikta tik spēcīga mīlestība pret tiem, kuri reiz tevi sauks par tēti, ka tu neuzticēsi viņus necienīgai sievietei.

Nu, un pēdējais: vai es spēšu viņai blakus novecot, nekautrējoties no savas nevarības?
Ja vīrietis šo pasauli pamet ātrāk par sievieti, viņai jāatcerās nevis triceklīgs, prātā jucis vecs večuks, bet cilvēks, kuru viņa mīlēja. Ja tu uz visiem trim jautājumiem atbildēsi ar “jā” – bez minstināšanās piedavā viņai savu roku un sirdi.
Tjerri Koens
Tulkoja: Ginta Filia Solis