Enerģija un pievilcība

– Enerģija ir pievilcīga. Savā būtībā pievilcība un enerģija ir sinonīmi.
Enerģiju vienmēr pamana tie, kam tās trūkst.
Tā ir pamanāma kā gaismeklis naktī, kas pievelk arvien vairāk un vairāk knišļu.
To nenoslēpsi tāpat kā nenoslēpsi tās trūkumu sevī.

Pievilcībā viss ir nosacīti: ārējais izskats, skaistums, asprātība… Taču enerģija tajā ir absolūta.Ja tā būs, tevi uzskatīs par skaistu, ja ne par skaistu, tad sasodīti pievilcīgu, gudru un izveicīgu gan.
Ja tās nebūs – no tevis vairīsies.
Tā mēs visi esam uzbūvēti, mūs pievelk tie, no kuriem varam uzlādēties, un atgrūž tas, kas par katru cenu vēlas pabaroties ar enerģiju uz mūsu rēķina.Kur gan dabūt enerģiju, ja ne no citiem?
Tā visa pieder Dievam. Tā ir tagadnē. Tā ir neizsmeļamajā šeit un tagad. Tā ir pilnīgā tavā klātbūtnē. Tā ir it visa esošā tāda, kāds tas ir pieņemšanā.

Diezgan vienkarša aritmētika: viss, ko tu pieņem, dod tev savu enerģiju, viss nepieņemtais – to atņem.

Un cik gan daudz vajag nepieņemt, lai tas tiktu izsmelts līdz pašam dibenam?

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

GREDZENS

Reiz kādā vēlā 1970. gada vakarā es gultā pagriezos pret sev blakus gulošo meiteni un jautāju viņai, vai viņa vēlas kļūt par manu sievu.

– Mēs par to parunāsim no rīta, – viņa teica. – Tagad man jāpaguļ.

No rīta viņa teica, ka laulības nav īpaši laba ideja, patiesībā pat ļoti draņķīga ideja, taču viņa vienalga piekrīt kļūt par manu sievu.

Viņai bija taisnība: tā bija draņķīga ideja. Jaunā sieviete Tabitta Sprūsa vēl nebija pabeigusi studijas universitātē. Es biju pabeidzis, bet nevarēju dabūt skolotāja darbu.

Es strādāju ķīmiskajā tīrītavā un saņēmu nedaudz lielāku par iztikas minimumu algu. Mums bija mācību kredīts, nebija nekādu ietaupījumu un nekādu atvieglojumu. 
Man bija divi apakšveļas komplekti, divas džinsa bikses, divi pari kurpju un problēmas ar alkoholu. Mēs abi to atcerējāmies, nosakot kāzu dienu: 1971. gada 2. janvāri.

Tajā rudenī mēs iekāpām autobusā, kas brauca no Vecpilsētas, kur dzīvoja Tabbi, līdz Bangorai, kur atradās pazīstamākais juvelierizstrādājumu veikals Deiz. Mēs palūdzām, lai pardevējs mums parāda pašu lētāko pārdošanā esošo laulības gredzenu komplektu.

Pārdevējs ar profesionālu smaidu, kurā nevarēja just ne pilīti iejūtības, parādīja mums pāri zelta stīpiņu par 15 dolāriem. Es izvilku no bikšu kabatas savu maku, kas bija piestiprināts baikeru ķēdē, un samaksāju par gredzeniem. Braucot mājup autobusā, es savai līgavai teicu:

– Varu saderēt, ka ar laiku šie gredzeni mūsu pirkstos atstās zaļu svītru. Un Tabbija, kurai vienmēr ir bijusi asa mēle atbildēja:

– Es ceru, ka mēs tos valkāsim pietiekami ilgi, lai to noskaidrotu.
Vēlāk, pēc apmēram desmit nedēļām, mēs šos gredzenus uzvilkām viens otram pirkstā.

Uzvalks, kuru biju uzvilcis savā kāzu dienā, bija man parāk liels – to es aizņēmos no sava vedējtēva, – bet ar manu kaklasaiti varētu lepoties pats Džerijs Garsija.

Mana jaunā sieva bija ģērbusies gaiši zilā bikšu kostīmā, kurā pirms tam bija tērpusies savas draudzenes kazās kā līgavas māsa.

Viņa bija brīnišķīga un līdz nāvei nobijusies.
Mēs devāmies uz kāzu mielastu, kur ēdām sviestmaizes ar tunci un dzērām limonādi manā mašīnā – vecā bjuikā ar grabošu ātrumkārbu.

Es visu laiku ar lielo pirkstu taustīju gredzenu uz kreisās rokas zeltneša…
Dažus gadus vēlāk – varbūt trīs, varbūt piecus? – mazgājot traukus, Tabbijas gredzens noslīdēja no pirksta un iekrita izlietnes notekcaurumā. Es centos to izvilkt, taču, acīmredzot tas bija aizpeldējis notekūdeņos.

Tajā laikā es varēju nopirkt jau dārgāku gredzenu, tomēr mana sieva ļoti bēdājās par pazudušo pirmo gredzenu. Tas nemaksāja vairāk par astoņiem dolāriem, taču viņai tam bija milzīga vērtība.

Dzīve karjeras ziņā bija man labvēlīga. Es rakstīju bestsellerus un pelnīju miljoniem dolāru, taču ne reizi, kopš tā brīža, kad mana jaunā sieva drebošām rokām un trīsošu sirdi to uzvilka manā pirkstā, nebiju novilcis šo lēto gredzenu.

Zinu, zinu, tas izklausās kā  senā kantrī stila dziesmā. Taču dzīvē bieži vien tieši tā arī notiek. Šis gredzens kalpo par atgādinājumu tam, kā mēs tolaik dzīvojām: maziņā trīsistabu dzīvoklītī, ar vecu plīti un grabošu ledusskapi, čīkstošiem grīdas dēļiem, ielas trokšņiem naktīs un plakātu virs izlietnes: MANS DRAUGS, MUMS GALĪGI VAIRS NAV SPĒKA.

Gredzens liek aizdomāties par nākotni, atcerēties to, ka mums gandrīz nekā nebija, tomēr mēs paši bijām lieliski.

Bet galvenais, ko tas mums neļauj aizmirst, ka lietas cena un vērtība bieži vien nav viens un tas pats.
Ir pagājuši jau 42 gadi, bet zaļās strīpiņas vēl joprojām uz pirksta nav…

Stīvens Kings “Gredzens”

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc cilvēki nesveicinās

Tūristiem ir tāds noteikums: ar katru uz takas satikto cilvēku ir jāsveicinās. Tā demonstrē draudzīgus nolūkus un labvēlību. “Mēs neesam ienaidnieki, mēs esam draugi!”, – lūk, ko tas nozīmē. Tie ir noteikumi, kurus jāievēro pārgājiena laikā.

Psihologa viedoklis par to, kāpēc cilvēki nesveicinās.

Kāda jauka sieviete stāstīja, ka ar viņu darbā nesveicinās kāda kolēģe. Šī kolēģe ieņem nedaudz augstāku amatu, un viņai ir nedaudz lielāka ietekme. Tad, lūk, viņa parasti vai nu nevērīgi atbild sveicienam, pamājot ar galvu, vai arī klusējot paiet garām, kaut gan “labdien” ļoti labi dzird.

It kā tāds sīkums, vai ne? Taču katru reizi pēc šādas tikšanās sieviete jūtas pazemota, viņai tas nav patīkami. Un viņa sāka domāt: varbūt pārstāt sveicināties? Vienkārši paiet garām. Vai arī turpināt sveicināties? Vai arī tieši pajautāt: “kāpēc jūs neatbildat sveicienam?” 

Šādas domas labam cilvēkam saindēja dzīvi. Viņa sāka nervozēt un ar nepatiku devās uz darbu… Kā tālāk dzīvot un strādāt un kāpēc kolēģe tā uzvedas?

Ziniet, ja mans tēvs neietu uz darbu dēļ tā, ka kāds ar viņu apzināti vai neapzināti nesasveicinās, vai arī sausi sasveicinās, viņu noteikti atlaistu par profesionālu nepiemērotību amatam. Jo mans tētis ir lielas psihiatriskās klīnikas vadītājs. Viņš ir ārsts-psihiatrs. Viņš ir ļoti labi audzināts cilvēks un vienmēr sveicina pirmais, pat tos, kuri ignorē viņa sveicienu. Jo viņa pacienti taču ir slimi cilvēki un viņiem ir kaut kādi savi iemesli neatbildēt vai atbildēt ļoti augstprātīgi, un tas atkarīgs no viņu diagnozes. Ja kādam ir lielummānija – var neatbildēt uz sveicienu. Vai arī paranoja…

Galvenais, lai ārsts būtu labi audzināts un laipns, vai ne? Ierastos nodaļā un laipni sveicinātu savus pacientus. 

Šo es savai paziņai pastāstīju kā piemēru. Kas zin, kas cilvēkam galvā un kāda ir viņa audzināšana.

Viņam ir tiesības uz sveicienu reaģēt kā vien tīk: atbildēt vai neatbildēt.

Ja viņš apzināti neatņem sveicienu, tā ir viņa personīgā darīšana. Bet mūsu uzdevums ir ievērot  formālu laipnību. Protams, ja vien mūsu lēmums nav nesveicināties.

Labi audzinātam cilvēkam ir grūti mainīt savu uzvedības modeli. Mēs esam mācīti sveicināties un būt pieklājīgi un ievērot etiķeti – mēs sveicināsimies, bet otrs lai reaģē kā vēlas.

Mēs esam raduši ēdot izmantot dakšiņu – tātad to izmantosim. Bet otrs var ēst ar rokām vai kā savādāk un tās ir viņa tiesības. Nav patīkami, taču ir tiesības. 

Apzināti nesveicinoties, bez jebkāda iemesla, cilvēks vēlas mums nodot vēstījumu. Aizskart mūs, provocēt, pazemot kāda cita priekšā. Pieņemsim, atgādināt mums par mūsu vainu. Vai pasvītrot savu pārākumu. Vai maz ko viņš grib, – galvenais, ka uz pārgājiena takas viņš demonstrē nedraudzīgus nolūkus. Ka minimums, ignorē mūs… taču tā ir viņa privātā lieta. Galvenais, kā mēs uzvedamies. Vai paši sev atbilstam. Lūk, kas ir svarīgi.

Reiz kāda kaimiņiene neatbildēja uz sveicieniem. Bet ar viņu turpināja sveicināties. Gala rezultātā šī kaimiņiene pateica: nevajag ar mani sveicināties! Es ar tādiem cilvēkiem nesveicinos! Lai kādi bija viņas iemesli, runāt par tiem viņa nevēlējās. It kā mums pašiem būtu tie jāsaprot.

Laipnie kaimiņi paraustīja plecus un pārstāja sveicināties. Jo viņiem to palūdza! Bet kaimiņiene vēlējās skandālu, konfliktu, attiecību skaidrošanu…. Viņu mocīja skaudība. Taču, kam tas ir interesanti. Ar viņu pēc pašas lūguma nesveicinājās. Un nav nekādas neērtības sajūtas, viss ir labi. Kaut arī viņa cilvēku acu priekšā izžūst…

Bet situācijā ar laipno sievieti viss drīz vien noskaidrojās: viņu paaugstināja amatā. Un nelaipnā kolēģe tagad izrādījās viņas pakļautībā. Kā viņa tagad sveicinās!!!! Kā spāņu grandam vai franču augstmanim – klanīdamās, kniksēdama, ar reveransiem un lapnā balsī. Droši vien pabeigusi kādus etiķetes kursus un izlabojusi savu kļūdu. Kaut gan, nē! Viņa ļoti labi prata sveicināties. Tikai ar tiem, kuri ieņem augstāku amatu un ir spēcīgāki. Lūk, arī viss. Tādi cilvēki nenovērtē tos, kuri atrodas zemākā sociālajā stāvoklī. Bet ar pasaules stiprajiem viņi brīnišķīgi prot sveicināties un ir ļoti laipni.

Tā kā nav vērts kreņķēties. Vajag uzvesties tā, kā esat raduši. Kā esat audzināti. Bet, ja pacients vai īpatnējs cilvēks apzināti neatbild sveicienam, tā ir viņa privātā darīšana. Vai diagnoze. Uzbāzties ar savām laipnībām nevajag, bet laipns “labdien” vienmēr ir vietā. Lai dzīvo vesles un laimīgs, – mums taču nav sliktu nodomu.

Anna Kirjanova
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Stprās Sievietes ceļš

Stiprās Sievietes sindroms ir visas dzimtas sāpe, kas tiek nodota no paaudzes paaudzē. Un ir ļoti vēlams ar to strādāt. Tad ir visas iespējas kļūt par Viedu un Harmonisku sievieti, kura būs Dzimtas Spēks nevis tās nasta.
Visu var mainīt!
Uzdrošinies!
Irina Volš

Sirds paver ceļu Dievam

Bez Mīlestības nav garīguma.
Efekts no garām meditācijām vientulībā ir daudz mazāks par atvērtu attiecību radīšanu ar Dzīvi.
Ikdienas apgaismība – tā, pirmkārt, ir Mīlestības pilna katra dzīves mirkļa pieņemšana.
Iepirkšanās lielveikalā, brauciens sabiedriskajā transportā, vakariņu pagatavošana, komunikācija ar draugiem, kolēģiem – viss ik sekundi kļūst par Mīlestības praksi.

Jo Sirds nav parasts muskuļu mehānisms, kas sūknē asinis, bet gan Mistisks Mīlestības centrs. Visas senās Zemes kultūras ir vēstījušas par tiešu Mīlestības un Sirds saikni. Pat bērni to instinktīvi zin.

Reiz mēs ar draugiem klausījāmies kāda slavena čellista brīnišķīgās mūzikas ierakstu. Ar mums kopā bija kāds trīsgadīgs puišelis. Es biju iedvesmots un pajautāju viņam, kur viņš jūt mūziku.
“Šeit” – atbildēja puika un ar rociņām pieskārās savām krūtīm.

Sirds paver ceļu Dievam.
Šis dzīvību radošais metronoms skaita noslēpumainu cerības, iedvesmas, mīlestības ritmu.
Parasti mūsu uzmanība koncentrējas galvā (ir aizņemta ar domāšanu) un uz ārējām darbībām.

Pārvieto to uz savu Sirdi! Un tad tavi vārdi, skatiens, pieskārieni, darbības un nolūki kļūs par atmošanās meditāciju.

Tieši tagad, tā vietā lai fokusētu savu uzmanību uz savām domām par to, ko nupat izlasīji, – pārcel to uz Sirdi! Sajūti šo rimto ritmu (vari uzlikt plaukstu uz krūtīm). Vai sajūti smalkas izmaiņas savā apziņā? Atceries šo tīro sajūtu.

Kā redzi, mēs nerunājam par unikālu ezotērisko vingrinājumu. Drīzāk par atmiņām: Mīlestība vienmēr ir ar mani, jebkurā laikā un jebkuros apstākļos.

Senās garīgās tradīcijas apgalvo: sākumā saikni ar savu Augstāko “Es” (tātad jutīgums, labestība, iedvesma) mēs sajūtam Sirds centrā nevis zemākajos līmeņos.

Šis ir sākums mistiskai praksei, pirmās kosmiskās vienotības zīmes, iziešana ārpus sava ego. Tad garīgo rakstu valoda – sākot no Bībeles līdz pat Bhagavadgītai sāks iegūt savu patieso nozīmi.

Dens Milmens “Apgaismotās ikdienas divpadsmit vārti”
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas būs tāds, kādu tu to redzi

Domāt par slikto, tas ir tāpat kā sapņot par nepatikšanām. Tā ir veidots cilvēka smalkais ķermenis, psihe, zemapziņa, kam nu kā ierastāk.

Ja tu pastāvīgi baidīsies no tā, ka tevi krāps, apmānīs, nodos, ar to pašu tu ēterā radīsi nākotnes ainu, tādu, kādu tu to redzi. Tā ir tavas subjektīvās realitātes programmēšana.

Domā par labo!

Neskaitāmie eksperimenti, tajā skaitā arī zinātniskie, ir pierādījuši to, ka, ja tu domāsi labu par savu vīru/sievu, domāsi, ka šis cilvēks ir tev uzticīgs, mīlošs, rūpīgs utt., viņš noteikti tāds arī būs.
Iespējams, tagad viņš pieļauj kļūdas un dažkārt uzvedas ne īpaši cienīgi, taču tava ticība viņam palīdzēs izmainīt arī viņa zemapziņu.

Atceries, kas ir vārdots ūdens? Kad “vecmāmiņa” vārdoja ūdeni un deva to dzert slimajam, tas drīz vien sāka atlabt pat vissmagākajos gadījumos.
“Vārdo” visu – ūdeni, telpu, māju, vīraku, sveces… visu! Lai tavs mīļotais cilvēks atrodas tava pozitīvisma, tavas ticības, tavas mīlestības apskāvienos!
Tavi ārējie vārdi (runa) un iekšējie (domas) ir spējīgi mainīt tavu realitāti, tavu apziņu, tavus tuvos.Tam vajag ticēt un rīkoties pozitīvu nolūku vadītam.

Sapņo tieši par to, ko tu patiesi vēlies, pat tad, ja tev tas šķiet kaut kas neiespējams. Padari savus sapņus par tava mīļotā cilvēka labajām īpašībām par ikdienas praksi un negaidi vilšanos, nenolaid rokas, jo šajā pasaulē ar ticību un mīlestību sirdī viss ir iespējams!

Protams, tas prasīs laiku, tāpēc neatlaidība tev būs vajadzīga. 
Vajadzīga būs ticība un līdzcietība.
Esi laimīgs kopā ar saviem mīļajiem!

Autors: Hanna Savarska
Foto: Artem Beliaikin
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ceļš pie sava SPĒKA

Ceļš pie sava Spēka vienmēr ir stāsts par tikšanos ar saviem iekšējiem “drakoniem”.
Ar visu to, kas pašrocīgi radīts. To vai citu apstākļu iespaidā. Laužoties cauri savu ierobežojumu, izkropļojumu, aizliegumu, ilūziju džungļiem, kustēties arvien tuvāk savam Spēkam. Arvien tuvāk Avotam. Arvien tuvāk Sev.
Izplūst kā palojošai upei.Atcerēties sevi, savu Spēku, savu varenību, savu neierobežoto plašumu.

Drosme, atbildība, godīgums, pašcieņa, pašvērtējums – tie ir tie dārgakmeņi, kurus nāksies izrakt ceļā pie sevis. Lai atklātu sevī atbalstu. Lai stingri stāvētu uz savām kājām. Lai arī kādas vētras apkārt plosītos.

Noturība un stabilitāte. Sevis jušana, sevis dzirdēšana. Savu vēlmju, savu vajadzību. Atļauja sev. Dzīvot, mīlēt, radīt, izpausties un BŪT.

Būt savā dzīvē. Būt savas dzīves centrā un sava visuma centrā. Būt pieaugušam, nobriedušam. Būt radītājam. Būt formai, caur kuru izpaužas Spēks.
Un būt Spēkam. Sākotnējam. Īstam. Dzīvam.
Skanēt. Vibrēt. Radīt. Mīlēt. Būt.

Es ESMU.

Anna Gusak
Foto: Dario Fernandez Ruz
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par ciešanām

– Ciešanās nav nekā vērtīga. Nekā garīga. Nekā īpaša. Ciešanas ir tikai kliedziens: tā dzīvot nedrīkst!

Ciešanas – tas ir kā ielīst ērkšķu krūmā: mokoši ielīst, mokoši censties izlīst un pat tad, kad esi izlīdis, pēc tam mokoši censties izdziedināt dziļos skrāpējumus uz ādas.

Ciešanas vienmēr ir kļūda, bet pēc tam – neatlaidība ķecerībā. Ķecerībā pret to, ka Dievs tevi radījis laimei, esības priekam, mūžīgai svētlaimei, piešķirdams tev mēra, līdzsvara un harmonijas sajūtu, lai tu spētu izvairīties no dzīves asajiem stūriem, nepārdomātas rīcības, graujošām sadursmēm, nepamatotiem konfliktiem un gremdējošām vēlmēm.
Lai savā dzīvē tu varētu kustēties rāmi, visam pieskaroties maigi, skaisti, ar pateicību.
Lai tev vienmēr viss šeit un tagad būtu samērīgi.

Visu tavu ciešanu jēga ir tikai tajā, lai tu beidzot saprastu un uz mūžīgiem laikiem ielāgotu, ka citādāk dzīvot nevar un nav arī jēgas. Ka dzīve ir brīnišķīga “es” un “ne es” deja, kurā abi partneri ir tik ģeniāli, ka vienkārši aizmirst par sevi, bauda kustības un apbrīno otra cilvēka ritmu. 

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tiesības zināt

Nav iespējams bērnu uzaudzināt gluži bez aizliegumiem. Kaut vai tikai tāpēc, ka viņš nespēj atpazīt bīstamību tajā, kas viņam nav pazīstams un nav saprotams.
Taču viņam ir tiesības zināt, KĀPĒC viņš nedrīkst.

Pat mazulim kaut uz pirkstiem ir jāizskaidro, kāpēc viņš, piemēram, nedrīkst aiztikt karstu tējkannu, tad trauksmes un neskaidrību būs daudz mazāk, kā arī skaidrība par iespējamām sekām būs daudz lielāka, nekā tad, ja minēsi visizplatītāko argumentu “tāpēc, ka es tā teicu”.
Viņš uzzinās, ka konkrētais aizliegums nav ierobežojums vai spēka pozīcija, bet veids kā viņu pasargāt.

Un tā ir vienmēr. Un tā ir it visā, kas saistās ar to, kas notiek starp cilvēkiem.

Mani mīļie, mums ir tiesības zināt un arī mūsu tuviniekiem ir tiesības zināt.

Diemžēl savā pieaugušo pasaulē mēs parāk bieži paši aizmirstam, ka cilvēkiem, ar kuriem mēs mijiedarbojamies, IR TIESĪBAS ZINĀT, un tikpat bieži mēs izjūtam to, ka citi aizmirst to attiecībā uz mums.

Daudzas reizes pāru terapijā esmu novērojusi, kā cilvēki savas attiecības ar otru cilvēku izdzīvo galvā, bet ārējā līmenī apmainās tikai ar nenozīmīgām sadzīvistiskām frāzēm.
Un iztrūkst pieaugušu cilvēku dialogs.
Un vēl iztrūkst iespēja precizēt, iespēja godīgi atzīt savas jūtas, godīgi atskaņot problēmu un godīgi izteikt savu viedokli, godīgi meklēt risinājumu un pat godīgi izšķirties, ja reiz tāds ir lēmums…

Daudzi ir nonākuši situācijā, kad domājuši, ka viņu pārī viss ir normāli, bet pēc tam mīļotais un tuvais cilvēks pēkšņi ir paziņojis, ka jau daudzus gadus ar visu ir neapmierināts un, ka viņam ir ļoti daudz pretenziju, un, ka viņam jau ir kāds cits tuvāks cilvēks, pie kura tad šobrīd arī dodās.
Nesteidzieties apvainot tuvredzībā šo cilvēku, pār kura galvu tas viss veļas.
Labāk nolieciet malā briesmīgos uzstādījumus par to, ka mīlošiem cilvēkiem jāpārvalda “sadzīvistiskā ekstrasensorika”.

Mūsdienu ātrais dzīves ritms ne vienmēr cilvēkam ļauj “iziet neverbālās nolasīšanas astrālā” un saprast to, ko mums atklātā tekstā otrs nav pateicis.
Bet visu pārējo ļoti viegli ir norakstīt uz nogurumu, sliktu garastāvokli, kas pats no sevis pāries.
Tad, lūk, NEpieaugušam cilvēkam daudz vieglāk ir noorganizēt sev paralēlo dzīvi, nekā parunāt ar to, ar ko kopā viņš dzīvo, par to, ka kaut kas ir ne tā, ka ir vērts kopīgi pameklēt risinājumus vai kopā pieņemt lēmumu par šķiršanos.
Protams, vieglāk dzīvot, un viņš arī dzīvo, pēc principa “gan jau kaut kā tas pats no sevis atrisināsies”, jo vieglāk ir būt labam visiem nekā godīgam.
Tieši šo iemeslu dēļ mūžīgie bērni vienmēr ir daudz negodīgāki par emocionāli nobriedušiem cilvēkiem…

Briedums atbild par savu rīcību un prot izturēt savu lēmumu rezultātus, saprotot to, ka tādu cilvēku, kam viss ir labi un nesāpīgi, šajā pasaulē praktiski nav.

Saprotiet, pat tad, ja viss iet šķērsām, CILVĒKAM IR TIESĪBAS ZINĀT?!
Pat tam, kuru vairs nemīl ir tiesības zināt to, ka viņu vairs nemīl, un šī informācija viņam būs daudz nesāpīgāka un mazāk graujoša, nekā zināt, ka viņu ilgstoši slepeni ir nodevuši.
Pat par visrūgtāko un pašu sāpīgāko un grūtāk pieņemamo mums ir tiesības zināt.
Lai paši varētu izlemt, kā tagad būt un ko darīt.
Lai nebūtu jādzīvo mokošā nenoteiktībā un neziņā.
Lai tikai pats varētu būt tiesīgs rīkoties ar savu dzīvi, nevis nodot to citu cilvēku rokās, kādu, kuri nolēmuši mūs pažēlot vai uzskata, ka esam nepietiekami spēcīgi.

Ja kas, mēs visi esam nepietiekami stipri.
Taču mums pietiks spēka, lai ZINĀTU.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par piedošanu un Mīlestību

— Kādi tēli rodas tavā iztēlē, kad tu lasi manas grāmatas?
— Varbūt piedošana.
— Tātad, piedod un būsi vesels un viss būs labi? Tā tev šķiet?
— Bet tie taču ir jūsu vārdi, ka galvenais ir piedot un pieņemt situāciju.
— Bet kādēļ vajag piedot?
— Droši vien tādēļ, lai nebūtu agresijas.
— Un vēl kādēļ?
— Lai saglabātu Mīlestību.Tātad patiesībā galvenais mērķis ir Mīlestība nevis piedošana.
Un piedodam mēs tāpēc, lai savā un otra dvēselē saglabātu Mīlestību. Un arī nosodām tāpēc, lai saglabātu Mīlestību.
Iekšēji mums vienmēr ir jāpiedod, bet ārējā plānā ļoti bieži mēs esam spiesti nosodīt, lai saglabātu to pašu Mīlestību.
Bet nosodījuma mērs ir atkarīgs no cilvēka gatavības mainīties.

Paskaties, ko ar mums dara Dievs.
Tas, kurš iet pie Viņa, izjūt Mīlestību un mainās, atbrīvojas no slimībām un nelaimēm.
Tas, kurš nevēlas mainīties, tiek iznīcināts. Tā uzbūvēts evolūcijas mehānisms: negribi mainīties – slimo, negribi mainīties – mirsti.
Tāpēc sods ļoti bieži ir nepieciešams. Taču tā mērķis ir nevis atriebties, bet palīdzēt cilvēkam mainīties, tāpēc, ka blakus sodam vienmēr jabūt Mīlestībai.

Tad, lūk, ja tavā iztēlē piedošana tiek aizstāta ar Mīlestību, tad tā vietā, lai apspiestu enerģiju sevī, padevīgi pieņemot situāciju, tu mīlēsi un mainīsi apkārtējo pasauli, vienlaikus mainot arī sevi.

Sergejs Lazarevs “Karmas diagnostika” 12. grāmata
Tulkoja: Ginta Filia Solis