Dzīvot savas dzīves teritorijā

Pie manis uz konsultāciju atnāca kāda jauna sieviete un pirmo sarunas stundu šausminājās, aprakstot savu kolēģi, kura – ak, šausmas! – vienos vienīgos tetovējumos, pīrsingos un dredos.

Viņa klausās nesaprotamu mūziku, valkā nesaprotamus apģērbus un runā par nesaprotamām filmām.
– Vai viņa liek jums sev līdzināties? – es negaidīti viņai jautāju.
– Nē… – sieviete samulsa.
– Viņa jums uzspiež tetovēties vai sapīt dredus vai izdurt “tuneļus” ausīs? – es mierīgi turpinu.
– Nē…
– Viņa aicina jūs uz neformāliem tusiņiem, iepazīstina ar savu kompāniju, bez uzaicinājuma nāk ciemos?
– Nē…
– Viņa uzgrūž jums savus darbus, vai pastāvīgi pieprasa palīdzēt?
– Nē…
– Viņa par jums tenko, jums aiz muguras vērpj intrigas, izsmej jūsu stilu?
– Nē…
– Viņa cenšas jūs “izēst” no jūsu vietas, konkurē?
– Nē…
– Viņa guļ ar jūsu vīru?
– Nē…
– Viņa jums ir parādā naudu?
– Nē…
– Viņa jums kaut ko ir nodarījusi?
– Nē….
– Viņa piemēslojusi jūsu durvju priekšu?
– Nē…
– Viņa sašūpoja jūsu ierasto pasauli, kurā pareizi ir tikai tas, kas ir saprotams? Viņa jūs biedē ar to, ka atļaujas darīt to, ko jūs nekad neesat uzdrīkstējusies darīt, bet droši vien esat gribējusi? Viņa jums šķiet brīva, tātad viņai ir tas, kas jums nav?
Nē, mani mīļie, man nebija uzdevums izsaukt viņas asaras, kaut arī to izdarīju…
Man bija uzdevums salauzt katra otrā pilsoņa galvā mītošo sistēmu, kas liek noliegt to, kas paša galvā neievietojas.
Neieredzēt cilvēkus, kuri atšķiras no viņiem.
Un baidīties no viņiem tikai tāpēc, ka viņi devuši sev tiesības uz savu personīgo dzīvi, savu personīgo ķermeni un savu pašu izvēli…
NEbrīvība vienmēr ir cietsirdīga…
Neiecietīga.
Agresīva.
Un parasti tā atsaucas uz tiem, kuri ir brīvi un nevienam neko neuzspiež.
Tikai paši nebrīvākie no mums skaidri zin, kā visiem jādzīvo.
Vienādi…
Jo tā ir mierīgāk, vai ne?
Un nav jau stāsts par to, ka pīrsings vai tetovējumi ir labi, bet standarta frizūra – slikti.
Stāsts ir par to, ka svešiem tetovējumiem nav jāuztrauc tos, kuriem tie ar varu nav uzspiesti.
Esiet tik brīvi, lai dzīvotu tikai savas dzīves teritorijā!

© Ļiļa Grad
Foto: Daisa TJ
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izvilkt kāju no slazda

Reiz man bija vairāk spēka. Es to tērēju tam, lai visu izdarītu pareizi, bet vēl labāk, ja varēju izdarīt ideāli. Taču, ņemot vērā to, ka ideālajam man nekad nepietika pacietības, tad es ļoti cietu no savu centienu rezultātiem.

Spēku es paterēju tam, lai nepiekristu un pierādītu savu taisnību un panāktu taisnīgumu. Dažkārt lokālu, bet citreiz – Visuma mēroga. Taču taisnīguma meklēšana patērē milzīgus resursus. Tā ir kā sēnes mežā: dažkārt ir, dažkārt nav. Daudz gadu pagāja, iekams sapratu, ka taisnīgums nav obligāta pasaules kartības daļa, tā ir tikai opcija.

Tās ir tās dievišķās vietas, kurās viss ir līdzsvarots. Taču dažkārt netaisnība ir tik kliedzoša, tik spilgts disbalanss, bet ciešanas tik milzīgas, ka gribas nekavējoties piecelties un nostāties labā pusē un cīnīties, stāvot līdz nāvei. Taču ir kaujas, kurās uzvara ir iespējama, bet ir arī tādas, kurās var atstāt gan dzīvi gan nozīmīgu daļu savas veselības, tā arī neko neiegūstot, tāpēc, ka situācija ir tāda, kurā pēc būtības nav iespējams uzvarēt.

Vēl viens atklājums, kurš prasīja ļoti daudz laika: ir spēles, kuras nevar vinnēt, toties ciest var ļoti vienkārši. Un tad vajag atkāpties, kamēr vēl esi dzīvs.⠀

Gadās, ka jāmeklē kompromiss, jāved sarunas, jāgaida, jāpaciešas, jācer, jāmēģina vēl un vēl… Bet ir arī tādas situācijas, kurās vienkarši JĀIZVELK KĀJA NO SLAZDA, jāaizdziedē brūces, jāatelpojas un JĀIET TĀLĀK. Viens no maniem tantras skolotājiem teica: ja tev kaut kas nepatīk, analizē to, bet neiedziļinies. Tas ir ļoti svarīgi tad, kad pieredze skar jūtīgās jomas. Piemēram attiecības, mīlestību, pasaules redzējumu, pašvērtējumu vai trauslus privātos sapņus.

Vienkārši izvilkt kāju no slazda, bez lieka trokšņa, – tas ir pats grūtākais. Viss vienkāršais ir sarežģīti! Kā tikko sāc pierādīt, vicināties ar rokām, kliegt un kustēties – tu esi pagalam. Vajag vienkārši akurāti apmest līkumu, paiet garām un vairs neiekrist. Bet, ja iekrist, tad uz neilgu laiku.

Pieredzējis cilvēks, tāpat kā pieredzējis dzīvnieks, izmēros ir tikpat liels, cik jaunulis, taču neiekritīs slazdā. Tāpēc tas arī ir vērtība. Kaut kur es izlasīju, ka mežonīgo vārnu var noķert tikai līdz mirklim, kad tai vēl nav pusgads. Vēlāk tā nav notverama. Bet dienvidos vecos cilvēkus godā  ne tik daudz vieduma dēļ, cik tāpēc, ka tie ir izdzīvojuši un tik daudzas reizes nav iekrituši slazdā.

Tas pats attiecas arī uz sarežģītām attiecībām. Piemēram kopdzīvi ar atkarīgajiem, narcisiem, psihopātiem vai varmākām. Var ilgi censties pierādīt, ārstēt, cerēt un strādāt ar sevi – bet var vienkārši izvilkt kāju no slazda. Sāksi skaidroties, vari uzskatīt, ka esi zaudējis.

Varonīgi stāvēt pret sistēmu, pasaules netaisnību vai kāda lokālo patoloģiju varbūt ir godājami, bet tas nav vērtīgi. Atzīt savu bezspēcību un spēku nevienlīdzību ir skumji, bet tomēr tas ir gudrs lēmums.

Un vēl ir ļoti svarīgi slazdu nepārvērst par fetišu.

Es esmu sastapusi cilvēkus, kuri sev līdzi velk savus slazdus ka dārgas rotas, ļoti labprāt demonstrēdami tos ikvienam interesantam, un ne par ko nepiekrīt saņemt elementāru palīdzību.

Nu, labi, lai tas paliek!

Un ir ļoti svarīgi neatskatīties. Ai, cik tas ir svarīgi un sarežģīti! Atcerieties, kas notika ar Lota sievu? Mirklis, un tu jau kļūsti par sālsstabu, kurš skatās savā pagātnē un jaunās bijušo fotogrāfijas sociālajos tīklos, bet dzīve slīd garām. Br-r-r-r…

Es novēlu jums nepadoties, bet, ja iekrist, tad uz neilgu laiku, ātri izvelkot kāju no slazda. Es novēlu jums klusiņām apiet asos stūrus un pārstāt meklēt taisnīgumu. Iedraudzēties ar savu bezspēcību un atkāpties.

Izvilkt kājas, rokas, astes un galvas ne tikai no ārējiem, bet arī iekšējiem sava narcisisma, ideālisma, svētuma, misionāra un vainas sajūtas, kauna un pašiznīcināšanās slazdiem. Kaut uz neilgu laiku. Tas ietaupīs jūsu spēkus, bet dažkārt pat izglābs dzīvību. Bet pēc tam, varbūt pat iepatiksies.

Aglaja Datešidze
Foto: Ardeshir Eetemad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iet savu ceļu un spēlēt savu patieso lomu

Kad mēs studējām personības anatomiju, mēs nešķirojām vīriešus un sievietes. Prāts, saprāts un Dvēsele ir ikkatrā no mums. Dvēselei nav atšķirību. Tomēr kāda no Dvēselēm izvēlas iet vīrieša ceļu, cita – sievietes.

To, kā mēs savu ceļu, savus uzdevumus realizēsim – to pateiks mūsu saprāts. Un ir atšķirības saprātā.

Jau dzemdību namā mēs vienam bērniņam nesam rozā drēbītes, otram – zilas. Velāk meitenīte, pat tad, ja neviens viņai to nemāca, sāk mīlēt bantītes, mammas kosmētiku, augstpapēžu kurpes. Puiši interesējas par citām lietām. Ja paskatāmies uzmanīgāk, bērni arī rotaļājas pavisam atšķirīgi. Puiši spēlē futbolu, viņi ir orientēti uz rezultātu, iesist vārtus. Savukārt meitene, uzvelk lellei drēbes, novelk, kaut ko tai māca. Viņai nav vajadzīgs rezultāts. Viņai svarīgs ir process.

Iedomājies meitenīti, kura apģērbj lelli, noliek to malā un saka: “Viss, beidzot!”
Pati daba mums parāda atšķirību, caur kuru arī notiek vienam otra izprašana vai neizprašana.

Vīrieša Ego ļoti stipri ir atkarīgs no rezultāta. Rezultātam jābūt it visā. Ja rezultāta nav, tad vīrietis jūtas neapmierināts. Šim rezultātam jābūt redzamam un tam jābūt rezultātam, par kuru sieviete viņu slavēs.
Tas nozīmē, ka vīrieša Ego mīl slavu. Ja šajā vietā viņš to nesaņem, viņš dosies uz citu – tur, kur to saņems.
Un tā notiek no paaudzes paaudzē – ar mūsu vecmāmiņām, mūsu vecākiem un pēc tam ar mums un mūsu bērniem. 

Ja sievietes un vīrieši iet ne savu ceļu…

Iedomājies vīrieti, kurš saka: “Es aiz savas sievas esmu kā aiz akmens sienas! Viņa man ir tik spēcīga!” Kas to saka? To saka sieviete.

Periodiski un nepārtraukti mēs maināmies lomām un tā ir dzīves traģēdija. Tāpēc ir ļoti svarīgi saprast, kāda ir mūsu daba un ieņemt savu dabisko vietu. Jo tikai ejot savu ceļu, mēs varam būt laimīgi.

Pat tad, ja mēs ļoti labi pildām svešus pienākumus, mēs nebūsim laimīgi. Kā likums, sievietes, kuras ļoti daudz ko dzīvē sasniedz karjeras jomā, lielajā biznesā, ļoti reti spēj to apvienot ar būšanu ģimenē un tā arī paliek neapmierinatas ar dzīvi kopumā. (Nav vienkārši savienot šīs divas jomas un būt veiksmīgai gan karjerā gan ģimenes dzīvē, sabalansēt tas abas).

Vēdas runā par to, ka labklājīga sieviete visu saņem no vīra.
Savā laikā es biju “Mūsdienu sieviešu institūta” Maskavā direktora vietniece. Kā jau vari noprast, man bija ļoti daudz iespēju tikties ar mūsdienīgam sievietēm. Kad viņas sanāk kopā, var tikai brīnīties par to, kāda spozme, kada veiksme, galva reibst, klausoties stāstus par fantastiskiem panākumiem un galvu reibinošu karjeru. Taču, kad paliekam divatā, kā liels noslēpums tiek uzticēti stāsti par to cenu, kas tikusi maksāta par šo veiksmi. Un asaras un sirds sāpes, sāpes par vientulību un sajūtu, ka nevienam neesi vajadzīga. Un, jo lielāki karjeras augstumi, jo vairāk sāpju sirdī. Taču ikdienā šī sāpe ir labi nomaskēta un nevienam netiek atrādīta…

© Marina Targakova fragments no grāmatas “Mīlestības krīzes”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Svešs viedoklis par mums nav saistīts ar mums…

Aisedora Dunkane savu rītu sāka sekojoši:
sēžot krāšņā dīvānā dzēra kafiju no skaistas tasītes un lasīja avīzes. Avīzē bija rakstīts par to, cik skaisti viņa dejoja uz skatuves. Viņa izskatījās kā dieviete. Viņas ģeniālā deja lika publikai plaudēt ekstāzē.

Smaids vēl bija viņas sejā, kad viņa paņēma un lasīja nākamo avīzi. Tur bija rakstīts, ka dejotāja izskatās kā ragana, neprot dejot, bet lien uz skatuves…

Pēc pāris gadiem Aisedora Dunkane savu rītu sāka sekojoši:
izlēja no pudelēm, kuras stāvēja bidē, vīna atlikumus. Atšķaidīja tos ar odekolonu, lai vīns būtu stiprāks, un izdzēra. Bet pēc tam lasīja avīzes.

Bet pēc tam pati savā “Autobiogrāfijā” uzrakstīja viedu domu: svešs viedoklis par mums nav saistīts ar mums. Dažkārt mēs paši nezinām, kas un kādi mēs esam. Tikai laiks un dzīve saliek visu savās vietās. Lūk, arī viss.

Tikai neveiksminieki veido savu dzīvi, vadoties no citu cilvēku viedokļiem. Parasti – arī neveiksminieku.
Neveiksminieku tāpēc, ka tie visu laiku izsaka savu viedokli par veiksmīgiem cilvēkiem – viņiem šķiet, ka veiksmīgs cilvēks ir uzbūvēts tāpat kā viņi. Un baidās, ka citi par viņiem pateiks kaut ko sliktu. Tas viņiem būs briesmīgs trieciens. 

Bet tas tā nav. Agri vai vēlu veiksmīgs cilvēks saprot, ka svešs viedoklis absolūti nav svarīgs. Svarīgs ir talants un nenogurstošs darbs. Un ticība savai zvaigznei.

“Dejo, Aisedora!”, – sauca Jeseņins. Un viņam bija taisnība.

Cik žēl, ka lielā dejotāja vēlu saprata to, ka nevajag no rītiem lasīt avīzes. Vai ķengas tīmeklī. Vispār nevajag pārak daudz par sevi lasīt un klausīties. Ātri izdzer savu kafiju un sāc strādāt.
Dejo, Aisedora!
Bet dzīve visu saliks savas vietās.

© Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par dziedināšanu un mīlestību

– Tūkstošiem gadu mēs cenšamies ārstēt ķermeņus, bet tie joprojām kļūst slimi, veci un mirst.
Ķermenis atnāk lai aizietu, nevis lai paliktu. Neviens ķermenis nekad nav ticis pilnībā izdziedināts.
Dziedināt var tikai prātu, ja tu vēlies mieru un klusumu, neatkarīgi no tā, vai esi vesels vai slims.

– Vairumam cilvēku šķiet, ka tas, vai viņu dzīvē ir mīlestība un nav vientulība, ir atkarīgs no tā, vai izdosies atrast kādu īpašu cilvēku.
Un tomēr, ja tu uzdrīkstēsies to apšaubīt, tad būsi ļoti izbrīnīts: izrādās, ka tu esi spējīgs just mīlestību, neatkarīgi no tā, vai tev ir ko apskaut vai nav.

– Kad saki savu taisnību, vienmēr jūties brīvi!

– Pasaulē nebūs miera, kamēr tu neatradīsi mieru sevī, tieši tagad. Tas ir tas, ko darījuši visi pazīstamie un nepazīstamie Lielie cilvēki, kuri vienkārši, mierīgi un laimīgi dzīvo savās mājās.

– Kad mēs esam apmierināti ar to, ko darām, mēs esam laimīgi un mums ir pilnīgi vienalga, vai citi mūs atzīst, vai nē. Apkārtējo atzinība ir glazūra uz kūciņas, papildus bonuss, no kura mūsu laime absolūti nav atkarīga.

– Kāda ir atšķirība starp baudu un prieku? O… tā ir milzīga atšķirība – kā no šejienes līdz Mēnesim – no šejienes līdz citai galaktikai!
BAUDA – tā ir cenšanās sevi piepildīt. PRIEKS – tas ir tas, kas tu esi.

© Bairone Keitija
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par gudriniekiem, kritiķiem un kontroli

Katram no mums ir savs “gudrinieku un gudrinieču” loks, kuri skaidri zina, kā mums katram jādzīvo, jamīl, jāstrādā. Tāpat katram ir arī savs “kritiķu” loks, kuri gatavi mums paskaidrot, ko mēs savā dzīvē, darbā un mīlestībā daram nepareizi – pat tad, ja mēs to nelūdzam. Vispār nepareizi, vai nepareizi, salīdzinot ar viņiem!

Katrs no mums ik dienas saskaras ar milzīgu kontroles daudzumu. Un mums katram ir jātiek ar to galā. Sevī – pār citiem. Ārpusē – no citiem attiecība pret sevi.

Tāpat arī katram no mums ir biezas bruņas, pret visiem šiem gudriniekiem un kritiķiem. Un katrā sēž burtiski paralizējošas bailes kādu dienu izdzirdēt, ka esi izlēcējs, lūzeris un te tev nav vietas. Šīs bailes neļauj kustēties, tās nedod iespēju turpināt savu ceļu pēc neveiksmēm, tās  iedzen stresā un paralizē.

Mēs visi ne reizi vien esam bijuši ievainoti. Un mēs visi nevēlamies vēlreiz to piedzīvot. Tomēr vienalga turpinām ievainot.

Cik daudz gan dzīvības spēka un laika tiek patērēti nevis radīšanai un radošumam, bet aizsardzībai un pierādīšanai, ka arī tev ir tiesības! Aizsardzībai, aizstāvībai un pierādījumiem to priekšā, kuri šajā brīdī arī sevi aizsargā, aizstāv un pierāda.

Tik ļoti gribās brīvību un atļauju būt dažādiem, tā vietā lai klausītos kāda “morāli”. Sev un citiem. Un tik ļoti gribas ticēt tam, ka visa pietiks visiem, tā vietā, lai atkal skatītos kā tiek atmaskoti “nepareizie”. Visiem pietiks mīlestības, naudas, laimes.

Tik ļoti gribas atslābināties, iztaisnot plecus, izstiepties, dziļi un mierīgi ieelpot un izelpot, un apskaut, tā vietā, lai sagatavotos kārtējam uzbrukumam un paspētu to atvairīt. Apskaut, lai atbalstītu, tā parādot, ka “es esmu tev blakus”.

Tik ļoti gribās sadarbību un partnerību, lai būtu interesantāk, nevis kārtējo salīdzinājumu, kurš labāks.

Un pēkšņu, neprasītu piezīmju ar gudru skatienu vietā, cilvēks vēlas, lai viņam būtu iespēja pašironijai un laiks kopā ar citiem pasmieties un pamuļķoties.

Un tā vietā, lai visiem gadījumiem meklētu taisnīgumu un vienas un tās pašas normas, tik ļoti gribās improvizēt, būt iedvesmotam un pieņemtam. Siltumu. Gribas. Katram.

Tikai uz mirkli iedomājies, ja reiz visi, kuri kaut ko reāli dara un rada, paklausīs visiem gudriniekiem un kritiķiem un pārstās darīt to, ko dara, tikai tāpēc, ka kādam tas šķiet nepilnīgs un nepareizs. Mums paliks tikai aizliegumi, aizrādījumi, morāles, gudras sejas un garlaicība. Nebūs nekā radoša, smieklīga, spontāna, brīnišķīga, drosmīga un viegla.

Es iedomājos. Un iedomājos par to, ka, ja tu citiem nedod tiesības kaut ko radīt un visu laiku uzskaiti svešas kļūdas un pieķer nepilnībās, tad automātiski arī pats sev aizliedz būt radošam. Un ir ļoti bail – ja nu pēkšņi kāds arī tevi sāks kritizēt. Vārdi “Bailes” un “Kritika” staigā rokās sadevušies.

Ja tu kaut ko dari pirmo reizi, vai arī dari ne tik profesionāli, un tevi kaunina, vai kāds šausminās vai pauž šaubas par tevi, neskaties uz to pusi, aizbāz ausis. Necenties paņemt sev svešas bailes, katram mums pietiek savējo. Neņem tās sev. Un, lūdzu, turpini darīt to, kas tev patīk un ko tu mīli darīt. Tavs talants un tavs spēks to paust neradās no tiem, kuri zina, kā darīt pareizi, un, kuriem patiesībā ir daudz vairak bail kā tev pašam.

Un vēl – tu neesi tas cilvēks, kurš apstājies savā ceļā, ar to palīdzēs tikt galā ar bailēm kritiķiem un gudriniekiem. Mēklē tos cilvēkus, kuri par tevi un to, ko tu dari, saka labu, runā labu. Viņiem jau izdodas vadīt savas bailes un pašiem patstāvīgi tikt ar tām galā. 

Brīvību, mīlestību, naudu, laimi, sadarbību, partnerību, patiesu un spontānu jautrību, apskāvienus, improvizāciju, iedvesmu, siltumu. Katram, kurš kaut ko izdomā un rada. Katram, kurš kritizē un šausminās. 

Autors: Jūlija Zinovjeva
Avots: Счастливый психолог
Ilustrācija: Lisa Aisato
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tev stingri jāstāv uz zemes

— Es ļoti vēlos, lai man būtu ļoti dziļa ticība Dievam. Dažkārt man šķiet, ka es jūtu Viņa klātbūtni pasaulē, bet pēc tam pavisam niecīgas bailes un vēlmes atvelk manu uzmanību, un es zaudēju šo sajūtu. Man ļoti gribās, lai Dievs vienmēr būtu ar mani. Taču es it nemaz nevēlos kļūt par mūķeni un atteikties no šīs pasaules priekiem.

Droši vien, vairāk par visu es vēlos iemācīties dzīvot šajā pasaulē un baudīt tās dāvanas, vienlaikus veltot sevi Dievam.

Ketuts uz šo jautājumu atbildēja ar zīmējumu. Tajā bija attēlots bezdzimuma cilvēks, kurš stāvēja lūgšanās saliktām rokām. Taču piedevām šim cilvēkam vēl bija četras kājas, bet galvas nebija vispār. Tās vietā bija papardes ziedu pušķis. Bet sirds vietā bija uzzīmēts mazs smaidošs ģīmītis.
– Lai iegūtu līdzsvaru, uz kuru tu tiecies, tev jākļūst kā šai radībai. – Ketuts paskaidroja.

Tev stingri jāstāv uz zemes, tā, it kā tev būtu četras kājas, nevis divas. Tā tu spēsi palikt šajā pasaulē. Taču tev jāpārstāj uztvert pasauli caur galvu. Sirdij jākļūst par tavām acīm. Tikai tad tu iepazīsi Dievu.

© Elizabete Gilberta “Ēd, lūdzies, mīli”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Slava Iekšējai Raganai

Droši vien visi ir dzirdējuši par “Iekšējo Bērnu”? Nevainīgu būtni, kura dzīvo ikvienā no mums, kuram vajadzīgas rūpes un mīlestība, ar kuru visu laiku ir jārunā, lai iemācītos sevi pieņemt.

Es esmu ļoti liela šīs koncepcijas piekritēja. Tā patiešām ir ļoti dziedējoša.

Reiz, īpaši tumšā savas dzīves periodā, kad es sevi ļoti ienīdu, es piestiprināju pie spoguļa savu divgadnieces bildi. Un pateicu sev, ka jebkuru ļaunumu, ko nodaru sev, es nodaru VIŅAI. Tas mani padarīja labestīgāku un maigāku pret sevi. Un, kad es iedomājos citus cilvēkus kā bērnus, es kļūstu labestīgāka un iecietīgāka pret viņiem. Tā kā Iekšējais Bērns – tas ir labi.

Taču pēdējā laikā es mazāk domāju par viņu, bet vairāk koncentrējos uz IEKŠĒJO RAGANU, kura arī dzīvo mana “Es” iekšienē, un par kuru es ceru kādreiz kļūt.
Jo viņa ir tik fantastiska.

Īstas raganas vienmēr ir fantastiskas. Es runāju par tām, kuras jau daudz ko ir redzējušas un vairs ne no kā nebaidās. Par tām, kuru pasaule līdz pamatiem ir sagruvusi vismaz reizes divdesmit. Par tām, kuras reiz apglabājušas savus sapņus un savus mīļos – un ir to pārdzīvojušas. Par tām, kuras cietušas no sāpēm un arī tās ir pārdzīvojušas. Par tām, kuru naivā ticība pasaulei ir tikusi pievilta desmitiem tūkstoš reižu…. un kuras arī to ir pārcietušas.
Pasaule ir briesmīga vieta. Bet īstu Raganu nav iespējams nobiedēt.

Vārdu “ragana” daudzi uzskata par aizvainojošu, tikai ne es. Es to ļoti cienu. Ragana ir klasisks mītu un folkloras personāžs, un ļoti bieži tai piemīt ārkārtīgii liels viedums un pārdabiskas spējas.
Gadās, ka viņa sargā ceļu uz citu pasauli. Viņa ir ārkārtīgi acīga, pat tad, ja ir akla. Viņa nebaidās nāves, tas nozīmē, ka vispār nebaidās.

Mājās es esmu apkarinājusi sienu ar savu mīļāko iedvesmojošo raganu fotogrāfijām. Piemēram, ir viena  ukraiņu māmuļa, kura dzīvo (tikai iedomājies!) Černobiļā.
Ir vesela grupa tādu māmuļu, kuras atgriezušās šajās radiācijas skartajās vietās un tur dzīvo.
Zini, kāpēc? Viņām tur patīk.
Viņām patīk Černobiļa, tāpēc, ka viņas tur ir dzimušas. Viņas visas ir zemnieku sievas. Viņas nevēlas būt bēgles.
Viņas mocījās, kamēr dzīvoja tur, kur tika izmitinātas pēc drausmīgās avārijas. Viņas neieredzēja dzīvi lielpilsētas noplukušajos kriminālajos rajonos. Viņas izvēlējās neatkarību un atgriezās pašā radioktīvākajā vietā uz zemes.
Atgriezās vietā, kuru daudzi uzskatīja par elli. Un viņas tur izveidoja savu pensionāru komūnu.

Vai tas nav bīstami? Protams, ka ne! Nu, un?

Ja tev ir 90 gadu un tu visu mūžu esi smagi stradājis, ko tev nozīmē “drošība”? Jā, viņas dzer šo ūdeni. Jā, viņas stāda dārzeņus radioaktīvajā zemē, izaudzē un ēd. Un vēl viņas medī vietējās mežacūkas. Viņas ir vecas. Baidīties tadā vecumā no radiācijas? Smieklīgi.

Viņas rūpējas viena par otru. Viņas pašas cērt un skalda malku. Viņas tecina kandžu. Viņas sanāk kopā, dzer kandžu un atceras karu un staļina laikus. Un smejas, bet pēc tam aiziet, nomedī vēl vienu radioaktīvo mežacūku un taisa no tās desas.

Ja kādreiz tiks rīkotas Superpuišu sacensības, nolieciet pret jebkuru no tiem tādu māmuļu, un es garantēju, ka tāda viņa tadu puisi uzveiks vienā rāvienā.

Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā pieņemts romantizēt jaunību. Mūsu kultūrā jaunība ir sasniegums. Taču paskaties uz tādu klasisku raganu, kā fotogrāfijā, un tu sapratīsi, cik stulbi. Nav lielāka vieduma kā pārvarēšanas gudrība. Nav spēcīgākas paškontroles kā sievietei, kura radioaktīvā zemē audzē dārzeņus – un, nekas, dzīvo.

Tāpēc, katru reizi, kad kaut kas notiek, un mans Iekšējais Bērns sāk celt paniku, es sev jautāju: ko darītu mana Iekšējā Ragana?
Uzdod sev šo jautājumu! Paklausies, ko viņa tev atbildēs.
Vienu es varu apsolīt. Diez vai viņa teiks: “Nenervozē”.
Visticamāk, tā vietā viņa teiks: “Nepadodies!”

Tā kā, nepadodies! Visas mēs nākotnē būsim brīnišķīgas Raganas.

Elizabete Gilberta
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tā notiek

Tā notiek. Reti, bet notiek. Reiz tavs acu skatiens sastopas ar kāda nepazīstama cilvēka acu skatienu, un tu pēkšņi saproti, ka šis cilvēks varētu kļūt par tavu labāko draugu. Tu saproti, ka šis svešinieks par tevi zin absolūti visu, jā, un arī tu viņu ļoti labi zini, tā, it kā jūs būtu kopā uzauguši. Un, ne tāpēc, ka abi esat gaišreģi, vienkārši esat tik līdzīgi, kādi mēdz būt tikai dvīņi, bet ne no ārpuses – iekšpusē.

Tā notiek. Taču visbiežāk šādas tikšanās beidzas ar neko, tāpēc, ka mēs visi esam cilvēki un dzīvojam starp cilvēkiem, kuri kaut kādā veidā ir vienojušies, ievēro nerakstītu likumu par to, ka divi nepazīstami cilvēki nevar mesties viens otram pretī ar idiotisku smaidu sejā un neartikulētiem izsaucieniem: “Lūk, beidzot arī Tu!” To uzskata par smieklīgu, neveiklu un pat nepieklājīgu. Tā kā parasti mēs vienkārši dodamies  tālāk savu ceļu, bet svešinieks, kurš būtu varējis kļūt par labāko draugu, ienirst tramvajā un nekas nenotiek, jo tā ir pieņemts. Ja arī ir kāda “vispasaules sazvērestība”, tad, lūk, arī tās sekas….

Makss Frajs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nepieķerties domai

Domas vienkārši rodas. Tās atnāk ne no kurienes un aiziet nekurienē, līdzīgi debesīs skrienošiem mākoņiem. Tās atnāk lai aizietu, nevis paliktu.

Doma ir nekaitīga līdz brīdim, kamēr mēs tai neticam. Ne jau pašas domas rada ciešanas, bet gan mūsu pieķeršanās tām. Pieķeršanās domai nozīmē beznosacījumu ticību tam, ka tā ir patiesa. Pati ticība ir doma, kurai esam pieķērušies, kā likums, daudzu gadu garumā. Vairums cilvēku domā, ka viņi ir tieši tie, par ko sevi savās domās uzskata.
Reiz es pamanīju, ka ne jau es elpoju – caur mani elpo. Sev par brīnumu es pamanīju arī to, ka ne jau es domāju – ka patiesībā caur mani domā un, ka manās domās nebija nekā mana.

Vai tev ir gadījies no rīta pamosties un pateikt sev: “Es labāk šodien nedomāšu”? Par vēlu: tu jau domā! Domas vienkārši rodas. Tās atnāk ne no kurienes un aiziet nekurienē, līdzīgi debesīs skrienošiem mākoņiem. Tās atnāk lai aizietu, nevis paliktu. Tās nenodara neko ļaunu, ja tikai mēs tām nepieķeramies. Neviens nav spējīgs tās kontrolēt, kaut gan daudzi cilvēki var izstāstīt par to, kā viņi to dara.

Es neatlaižu savas domas, es tās sagaidu ar sapratni. Un tad tās atlaiž mani. 

Domas ir līdzīgas vieglam vējiņam, vai koku lapām, vai krītošām lietus lāsēm. Tās rodas tādā pat veidā, un mēs varam ar tām iedraudzēties izpētot tās. Vai tu strīdēsies ar lietus lāsēm? Tajās nav nekā personīga tāpat kā domās. Ja reiz tu slimīgu ideju sagaidīsi ar sapratni, tad nākamo reizi tās parādīšanās tev var šķist interesanta. Tas, kas agrāk šķita murgs, tagad vienkārši ir interesanti. Nākamo reizi uzradusies, tā tev var šķist pat smieklīga. Bet vēl nākamajā reizē tu to vienkārši nepamanīsi.

Te nu arī ir mīlestības spēks pret to, kas ir.

© Bairone Keitija “Mīlēt to, kas ir” 
Foto: Tessa K
Tulkoja: Ginta Filia Solis