Ir kāda skaņa, kā tevī nepārtraukti dzied tava Dvēsele. Tu vēl tik daudz par sevi nezini! Ļauj man paskaidrot. Lielākā daļa no mums ir aizmirsuši to, ka ir jāieklausās šajā svētajā skaņā – tavā ķermenī un prātā ir tik daudz vietu, kuras ir jāattīra, jo tās nav tavs patiesais ES. Taču kādā brīdī tu domāji citādi. Tu biji aizmirsis, kas īsti ir šie blīvie matērijas punkti. Tu aizmirsi, ka tev jāieklausās savas Dvēseles būtības balsī. Jo tajā ir žēlastība, prieks, spēks un plāns, kuram sekojot tu vari iziet cauri jebkam. Gluži kā delfīna gars, kas peld ūdeņos, tu vari planēt cauri savai dzīvei.
Netici tam, ka tavā ceļā ir šķēršļi. To nav. Tie vienkārši ir nepareizi virzītas personības paliekas, kas šobrīd izšķīst laikā. Tu neesi šī persona. Tu ne pie kā neesi vainīgs. Pat tas, ko tu uztvēri kā savas kļūdas un neveiksmes, bija labākais esamības principu mācību avots. Un tieši tāda bija tava izvēle.
Tu izvēlējies ierasties šeit, lai saprastu, kā patiesībā darbojas katra dimensija. Tu gribēji to uzzināt caur tiešu pieredzi.
Saproti to, ka ja augstākajās dimensijās divām būtnēm ir atšķirīga pieredze un viena vēlas saprast otras pieredzi, tās vienkārši saplūst viena ar otru un otras būtnes pieredze kļūst par viņu pašu.
Šeit uz Zemes viss ir nedaudz savādāk. Tu nepārņem cita pieredzi. Šī pieredze ir tik sadalīta tavā dvēselē, prātā un ķermenī, ka tu nemācies tieši no otra. Kad tu aizmirsti, ka mācies, kad aizmirsti, ka tev klājas labi, kad aizmirsti, ka izvēlies mācīties, tu esi atrodies grūtībās, kuras tev uzspiedis tavs ego. Tu mēģini aizsargāt, dziedināt, attīrīt. Bet tev nav nepieciešama tīrīšana.
Tavs “ES” ir tikai amorfs lauks, kas veidots no viltus personības, kas ir jāattīra un jāizdziedina. Šīs amorfās enerģijas ir atrodamas tavā emocionālajā, mentālajā, fiziskajā, ēteriskajā, astrālajā un garīgajā ķermenī. Bet neviens no šiem ķermeņiem nav tas, kas esi tu. Tie ir tikai mācību līdzekļi.
Jā, ir ļoti svarīgi tos dziedināt. Tad, kad tu patiesi atkal pacelsies, tu neatstāsi aiz sevis neko, kas būtu mazāks par tavu Dievišķo Patiesību un varētu ievilkt tevi atpakaļ reinkarnācijas ciklā. Lūk, uz ko tu tiecies. Tu jau sen sev nospraudi šo mērķi.
Tā kā attīrīšanās ir vienkārši process, kurā ar savu Gaismu (kas ir Patiesība) tiek piepildītas visas tās vietas, kur tava Gaisma ir pārstājusi mirdzēt uz mirkli, uz dienu, uz gadu, uz mūžu, tūkstošiem gadu. Un tā ir tava Gaisma, kas tev jāizstaro uz šīm vietām, un jāatjauno sava Patiesība un jāatbrīvojas no viltus personības. Tie var šķist tikai vārdi bez satura. Bet, tici man, tavi vārdi ietekmē realitāti vairāk, nekā tu domā, it īpaši, ja tu dziļi jūti aiz tiem esošo nodomu. Teiksim kopā: “ES ESMU skaistums, nevainība, tīrība un gudrība, kas ES ESMU. ES ESMU skaistums, nevainība, tīrība un gudrība, kas ES ESMU. Viss pārējais ir viltus personība savā izšķīšanas procesā.”
Lai viss ir viegli un vienkārši.
Elpo ar visu ķermeni. Sajūti to vietu savā sirdī, kas ir apņēmības pilna vairs nekad nešaubīties par sevi. Sajūti to vietu savā sirdī, kas tiecas atrast tavu pamošanos, līdz pat mazākā tava apziņas daļa un tava personība atgriezīsies Patiesības Gaismā. Virzi elpu uz šo vietu, ļauj augt vēlmei pēc atmošanās. Ļauj tai piepildīt tavu sirdi un pārpildīt visu ķermeni. Un nekad neaizmirsti savu Dievišķību un to, ka tev ir jāapzinās visi enerģētiskie aizsprostojumi savā ķermenī, kas nav Gaisma, bet tikai viltus personība, kas gaida labošanu.
Svetlana Dobrovoļska Foto: Monica Turlui Tulkoja: Ginta Filia Solis
Vēl joprojām šur tur es uzduros kroplīgiem uzstādījumiem, kuros cilvēkiem pārdod sapni par to, ka neko ar sevi nevajag darīt, tāpēc, ka noteikti dzīvē atradīsies citi cilvēki, kuriem laime būs iemīlēt visas viņu histērijas, dusmu lēkmes, neiecietību pie vismazākā konflikta un, piedodiet par izteicienu, visu viņu stulbumu….
Turklāt nosaucot to visu par pieņemšanu.
Taču pieņemšana galīgi nav stāsts par to, kā kļūt par līdzatkarīgu upuri blakus emocionāli izlaidušamies cilvēkam, kurš visiem līdzekļiem cenšas legalizēt savus nelietīgos veidus, ka iegūt vēlamo, spekulējot uz otra gatavības piedot, visu nogludināt, un milzīgus toksisku trūkumu akmeņus nosaukt par “mīļām rozīnītēm”.
PIEŅEMŠANA ir stāsts par iespēju būt iecietīgam pret tiem procesiem, kuros mīļotais cilvēks apzinās savas negatīvās īpašības un mācās tās noregulēt, kompensēt, atstrādāt un aizvērt.
Citiem vārdiem sakot, viņš neparazitē uz mīestības, piespiežot “mīlēt viņu tādu melniņu” un kaut ko tomēr dara ar saviem NE iedzimtajiem trūkumiem.
Ja mēs vēlamies būt pieņemti, un, ja mēs vēlamies mijiedarboties ar otru cilvēku nevis palikt totālā vientulībā, ja vēlamies tuvību, ja pretendējam uz mīlestību, tad mēs neiztiksim bez izmaiņām raksturā….
Temperaments, ritms un rakstura “nesošās sienas” – ir pastāvīgi lielumi, un te nu, kā saka, ir tas, kas ir.
Taču tas, ko tiešām nevajag iekļaut šajā sarakstā, ir savu neprasmi sarunāties, savu paviršo attieksmi pret citu cilvēku vērtībām, savus infantilos veidus, kā ar histēriju palīdzību risināt problēmas, savas no bērnības apgūtās reakcijas uz kritiku, un savus iemīļotos manipulāciju veidus… Pieņemt mūs ar tādu bagāžu nozīmē nevis mūs patiesi pieņemt, bet izdarīt lāča pakalpojumu mūsu izlaidībai…
Tā kā mums ir vairākas iespējas.
Pirmā iespēja – godīga, bet pasīva. Es neko sevī nevēlos mainīt, bet arī neko negribu no citiem cilvēkiem. Man ir labi ar sevi, bet parējie lai dara kā grib. Man neviens nav vajadzīgs.
Otrā iespēja – godīga un abpusēja. Es neko nevēlos sevī mainīt. Taču es nemīlu vientulību, un tāpēc izvēlos cilvēku, kuram normāli ir tas pats, kas normāli ir man. Un mēs rīkosim histērijas, mocīsim viens otru, bāzīsim viens otram degunā nepatīkamas lietas un manipulēsim… Kurš kuru, bet tā būs mūsu pasaule bez upuriem un tirāniem. Vienlīdzība.
Trešā iespēja – godīga un veselīga. Es zinu savus trūkumus, bet neuzskatu, ka manam tuvākajam cilvēkam tie ir jāpacieš tikai tāpēc, ka viņš mani mīl. Un tāpēc es mācos pašregulāciju, mācos apzināties savu rīcību, mācos kvalitatīvi mijiedarboties.
Un ceturtā iespēja – absolūti NEgodīgs un absolūti NEnobriedis. Es neko sevī nemainīšu, bet es gribu mīlestību un tāpēc uzstāšu uz to, ka “es, lūk, tāds esmu un pieņem mani tādu, kāds es esmu. Es ļoti apvainošos, ja man norādīs uz grūtībām attiecībās ar mani. Es uzskatīšu, ka visi, kas mani pameta, nebija manis cienīgi. Es degradēšu, domājot, ka neesmu atļāvis nevienam sevi mainīt. Un es no visiem pieprasīšu pret sevi to, ko nevienam pats nedodu.
Kā redzi, izvēle ir vienmēr. Tā kā izvēlies! Un esi atbildīgs par to, ko izvēlējies! Tikai saproti, ka ir jēga atteikties no domas par to, ka mīlestība visu pacieš. Jā, tā ir ļoti laimīga emocija un tā nemeklē ideālos. Taču nemeklē arī tos, kuriem tuvais cilvēks ir tik vien kā klusējoša kalpone, kas dēļ attiecībām gatava uz visu.
2007. gadā izdevniecībā “Sofija” tika izdota Solāras grāmata “Kā dzīvot lielu dzīvi uz mazās planētas”, kurā es pirmo reizi es sastapos ar jēdzienu “enerģētiskais sērfings”. Līdzīgi fiziskajam okeānam, arī enerģētiskais okeāns, kurā mēs atrodamies, ir neparedzams: no miera stāvokļa līdz pat vētrai. Ir dienas, kad ir daudz enerģijas, un ķermeņi to uztver dažādi: kāds jūt milzīgu paplašināšanos, ķermeņa piepildījumu, domu palēnināšanos, kustību smagumu, jo ķermenis nespēj tikt galā ar šo plūsmu pāreju. Kādam lieli enerģijas uzplūdi izspiež apspiestās emocijas, un cilvēks ir ļoti nervozs, ātrs, ugunīgs, aizkaitināts vai negaidīti neadekvāti reaģē uz kādiem ārējiem notikumiem. Bet trešajiem ir iekšējas iztukšotības sajūta, sajūta, ka viss notiekošais ir bezjēdzīgs utt.
Pirms 17 gadiem ļoti neliela cilvēku grupa tika pakļauta transformācijas enerģiju ugunīgajai ietekmei, tad tas bija, teiksim tā, “pilotprojekts”. Tas nozīmē, ka enerģijas frekvences gāja cauri mūsu smalkajiem ķermeņiem, ietekmējot cilvēku fizisko un psiholoģisko labsajūtu, un tādu cilvēku kā Solāra pieredze bija vienīgais atbalsts mums, lai izprastu sevi un savu vietu dzīvē. Lielākā daļa apkārtējo cilvēku nezināja par šādām svārstībām.
Taču šobrīd Zeme ir pilnībā atvērta jaunām frekvencēm fizikas, smadzeņu, endokrīno dziedzeru līmenī, un visi cilvēki saņem starojumu, kas daudzveidīgi ietekmē viņu individuālos organismus. Un, ja iepriekšējos gados šādi asi brīži bija nelielai cilvēku grupai, tad šobrīd jaunās enerģijas plūsmas ir daudz intensīvākas un nesavienojamas ar iepriekšējām Zemes frekvencēm, un skar visus. Bet, tā kā katrs no mums atrodas uz sava pakāpiena ceļā uz savu patieso, nemirstīgo Es, tad aktivizēšanās brīži katram no mums rada atšķirīgus simptomus.
Dažkart ir ļoti grūti saprast, ka tās nav kaut kādas tavas šī brīža nepatikšanas, bet gan objektīvs process, kas tev ir jāspēj pieņemt, jo galvenais nosacījums ātrai līdzsvara atjaunošanai ir tas, ka tu necīnies ar sevi. Ja mēs cīnāmies ar sevi, ja vēlamies sevi salauzt, salabot, mēs dzīvojam pēc pagātnes standartiem. Jaunajās enerģijās pārmaiņas var notikt tikai tad, kad tu vispirms pieņēmi visu, kas ar tevi notiek, pieņēmi pieredzes pērli un tikai tad izvēlējies ko citu.
PIEŅEMŠANA nozīmē pieņemt faktu, ka jā, līst lietus. Tas nenozīmē realitātes apstiprināšanu un aizstāšanu: “Ak, cik labi man aukstajā lietū, man ir sauss un silts!” Nē. Tā ir situācijas atzīšana un saprātīgs jautājums sev: “Ko es varu darīt?” Varu paņemt lietussargu un uzvilkt zābakus, varu stāvēt zem nojumes un gaidīt, kamēr lietus pāriet, varu uzvilkt lietusmēteli, ja lietussarga nav pie rokas.
Diemžēl mēs visi esam izauguši ar ieradumu sevi vērtēt pēc rezultāta: ja vēlamais nav izdevies, tātad esam vainīgi, un labāk atzīties pašiem, nevis saņemt apvainojumus no malas.
Daudzi stāsta man par savām šī brīža problēmām: kāds nespēja savaldīt dusmas, aizkaitinājumu pret tuviniekiem; kāds ir noguris no cīņas ar bezcerības un bezjēdzības sajūtu un, neskatoties uz saviem radošajiem meklējumiem, kopumā uztver pasauli kā spēli, kas pašam vairs nav interesanta; kāds žēlojas, ka nevar būt laipns pret saviem gados vecākiem radiniekiem, pieaugušiem bērniem, kuri paši izdara savas izvēles. Komentāri ir ļoti dažādi, taču šo cilvēku sevis novērtējuma būtība ir saistīta ar vienu lietu – “Cik ļoti žēl, ka man neizdodas būt tādam, kādam man vajadzētu būt.”
Tad, lūk, ko es vēlos jums pateikt. Šobrīd mēs dzīvojam ļoti nemierīgā enerģijas plūsmu jūrā. Tā pat nav vētra, tas ir cunami – liels okeāna vilnis, kas kustas, saduroties ar citiem mazākiem viļņiem. Un mums ir savs sērfošanas dēlis, uz kura mēs varam uzkāpt un sērfot uz šī viļņa – tā ir mūsu sirds, mūsu uzticēšanās notiekošajam, mūsu pieņemšana, teiksim, Dieva gribai. Taču nav iespējams lietot šo dēli, ja katru reizi, kad nokrīti no tā ūdenī, tu sāc žēloties un gausties.
Neviens sērfotājs pastāvīgi neatrodas uz viļņa. Turklāt ļoti daudzi sērfotāji mīl demonstrēt savus video, kuros viņi nemitīgi krīt no saviem sērfošanas dēļiem, taču nezaudē vēlmi atkal un atkal nostāties uz tiem, lai vismaz dažas minūtes pabūtu uz viļņa. Ja viņi gaudīsies par to, ka nokrituši, tad palaidīs garām nākamo iespēju atkal to izdarīt.
Gribu uzsvērt, mīļie, tas ir normāli, ka mēs, dzīvi cilvēki, šobrīd esam sarūgtināti, dusmīgi, jūtamies neapmierināti ar sevi, esam izmisuši un ir vēl daudz visādu citu stāvokļu. Tas būtu fantastiski visu laiku atrasties pilnīgā harmonijā vai priecīgā sajūsmā atrodoties tajā, kas šobrīd notiek pasaulē šī enerģētiskā cunami laikā, īpaši, ja dzīvojam un strādājam lielpilsētā.
Tad, lūk, ir normāli piedzīvot dažādus negatīvus stāvokļus, bet absolūti nav normāli kultivēt sevī pārmetumus, ka piedzīvojam šos stāvokļus. Vainojot sevi, mēs iekrītam vibrāciju slazdā: neapmierinātība ar sevi neļauj mums noskaņoties uz labāko situācijas attīstību, lai arī kā mēs to vēlētos. Neapmierinātības frekvenču līmenis ir nesalīdzināmi zemāks par frekvenču līmeni, kas pavada panākumus: prieks, pārliecība, pateicība (atrodi emociju vibrāciju skalu internetā). Protams, es tagad uzrunāju tos cilvēkus, kuri no pieredzes zina – nevis “viņi ir vainīgi”, bet – “man tas sāp.” Kāpēc sāp – iedziļināšos vēlāk, tagad ir jāatgriežas līdzsvarā.
Ja esi nokritis no sava sērfa dēļa, neiedziļinies, kāpēc un kā tu nokriti tieši tagad. Tavs uzdevums ir pēc iespējas ātrāk atkal notvert viļņa kustību un nostāties uz sērfa vētrainajā dzīves jūrā – atgriezties savā sirdī.
Es saņēmu jautājumu:
– Un kā tad pārdzīvot smagus un sāpīgus stāvokļus, ja tos visu laiku centies ignorēt un ar gribasspēka palīdzību pārslēdzies? Galu galā ir taču likums: kas tiek apspiests, tas aug!
Tur jau tā lieta, ka ne gribasspēks, ne negatīvisma ignorēšana neatgriezīs tevi tavā sirdī. To var izdarīt tikai tava izvēle, kas nāk no mīlestības pret sevi: atzīsti savu stāvokli, apskauj sevi un dari visu iespējamo, lai emocijas caur ķermeni izlaistu pēc iespējas ekoloģiskā veidā, necenšoties to aizkavēt ar domu “košļeni”.
Kad, pieņemot vētrainas situācijas, tev kļūs vērtīgs tava līdzsvara brīdis, tu apzināti leposies ar sevi: “Urā! Man izdevās!” Bet tajos brīžos, kad tev kaut kas sāp, un tu emocionāli nokrīti, tad vienkārši atnāk sapratne, ka esi nokritis no viļņa. Jā, tā notiek. Taču! Tev ir savs prakšu kopums, kas ir piemērots tieši tev. Tu zini, kā kontrolēt elpošanu, kā ātri kustībā iztērēt hormonus, kā nomierināt iekšējo satraukumu ar klauvēšanas un sālsūdeņa palīdzību. Galu galā tu zini, kā sevi sazemēt! (Noderīgas prakses ir ŠEIT) Jums katram ir savs rīku komplekts, kas palīdz atkal justies uz viļņa, uz sava drošā sērfa dēļa, proti, savas sirds telpā.
Taču, ja tā vietā, lai planētu virs trakojošās jūras, tu sāc pievērst uzmanību tam, kā tu paslīdēji, atkal sarijies ūdeni, tad tu kaitē pats sev! Pēc šī enerģijas uzliesmojuma, kas nogāž tevi no kājām, tu nokavē brīdi, lai ātri atgrieztos pie sevis. Tu nevari trenēt līdzsvaru, ja koncentrējies uz to, kas ir “nepareizs”, nevis izbaudi to, kas ir “pareizs”.
Un es vēlreiz atkārtoju, tu jau zini veidus, kā atgriezties uz viļņa. Galvenais ir sagribēt.
Otrs svarīgs moments, nav iespējams pārvietoties pa šo vētraino okeānu, ja neproti atšķirt stāvokļus: kad ir mierīgs, kad ir vējš, kad notiek haotiska sadursme.
Ja tu no rīta nespēj sevi nomotivēt un ir sajūta, ka šodien labāk nekustēties, tad pavadi šo dienu pēc iespējas mazāk tērējot spēkus.
Ja šodien pamosties un tev ir sajūta, ka enerģija burtiski liek tev skriet un kaut ko darīt, tad novirzi šo lādiņu uz to, kas šobrīd ir 100% konstruktīvi tavam ķermenim. Dari mājas darbus, labiekārto māju, roc dārzu, gudri sadali savu enerģiju ķermenī. Ja tu piedzīvo notiekošā bezjēdzības depresīvo stāvokli, kas šobrīd ir ļoti izplatīts jaunam cilvēku vilnim, atcerieties: tikai prāts piedzīvo bezjēdzību. Ķermenim nav vajadzīga cita jēga kā pati dzīve, un dvēselei nav vajadzīga cita jēga, kā vien dzīvot šajā ķermenī harmonijā ar pasauli.Tikai prāts meklē jēgu, un, ja tu to saproti, dari tagad to, kas liks tev justies dzīvākam ķermenī, nevis turpini kustēties pa apli šajā iluzorajā prāta pasaulē: “kā, kas un kāpēc” Jebkura fiziska aktivitāte ar pilnu uzmanību ķermeņa stāvoklim, dabas apbrīnošana ar pilnu uzmanību skaņām, krāsām, gaismai palīdzēs izkļūt no šī garīgā labirinta, kuru nesam sevī kā atskaņas no pagātnes. Tajā pašā laikā prāts ir vērtīgs instruments, tas ir tas, kas fokusē mūsu uzmanību. Pateicoties prātam, tu izlem: sazemēties vai izvēlies koncentrēties uz to, lai atcerētos savu pāridarītāju laimīgu (Ar nosacījumu, ka tu kontrolēt prātu, nevis seko savām stereotipiskajām reakcijām). Tāpēc tagad, šajā milzīgā dzīvības viļņa kustībā, kas strauji maina visu apkārtējo, mēs paši izvēlamies, kā saglabāt līdzsvaru. To nevar saglabāt prātā. Prāta būtība ir kustība. Tev jāiziet ārā, jāatgriežas ķermenī un sajūtu līmenī jājūtas dzīvam: jāsajūt pēdas, mugura, gaita, rokas. Jebkura darbība, kas atgriež tevi ķermenī, atbrīvo tevi no bezjēdzības ilūzijas galvā.
Arī šis stāvoklis man ir ļoti pazīstams, jo man ir diezgan sens prāts, un viņam ir normāli izjust vilšanos nebeidzamajā dzīves ceļojumā. Bet es neesmu prāts, es esmu cilvēks, apziņa, kas ceļo no gadsimta uz gadsimtu dažādos personāžos. Un šī apziņa izmanto prātu, bet tā nav prāts, un to ir svarīgi atcerēties.
Kad mēs krītam, ir svarīgi atcerēties: uz viļņa krist ir normāli. Un nevajadzētu uzdot jautājumu: kāpēc es krītu un zaudēju līdzsvaru. Drīzāk, ko izdarīt, lai atkal atgrieztos uz sava sērfinga dēļa.
Es atkārtoju, mūsu darbarīku pamatā ir sirdsmiers, un, lai atgrieztos pie miera, vispirms ar savu ķermeni ir jāiztērē hormoni vai vienkārši jāpārtrauc koncentrēties uz sižetu un jāvērš uzmanība uz uztveri ar maņām: kādas skaņas, smaržas, krāsas ir tev apkārt.
Tātad, tas, ko ķermenis uztver tieši, dod lielāku centrēšanas efektu nekā tas, ko mēs uztveram ar izpratni ar prātu. Tāpēc netiesā sevi, tāpat kā netiesā citus, bet vienkārši priecājies par iespēju stāvot uz sava viļņa planēt pār šo okeānu. Un iestāsies tāds brīdis, kad šis spēcīgais vilnis mūs izskalos jaunā krastā, principiāli jaunā krastā, kuram pat visi šie mani vārdi un argumenti kļūs tikai par miglainām atmiņām.
Es novēlu jums visiem cieņu pret savu cilvēcisko dabu, par to, ka reiz izvēlējāties iziet cauri šai pieredzei dzīvot kā cilvēks, ierobežotā fiziskajā ķermenī, ar savu nemirstīgo dvēseli, lielu pārmaiņu laikmetā. Un, lūdzu, esiet laipni pret sevi un citiem.
Svetlana Dobrovoļska FOTO: Daniel Torobekov Tulkoja: Ginta Filia Solis
Pēdējos gados novērojama sekojoša tendence: cilvēki, kuri aizrāvušies ar savu attīstību, no ļoti daudz kā atsakās. Viņi aiziet pārāk smalkos plānos un tas ievelk, rada atkarību, jo tur tu satiec sev tik ļoti tuvo un mīļo. Tas mums ir vistuvāk, bet tā ir pseidoattīstība, jo šo smalko mēs jau zinām, taču šeit uz Zemes mūsu uzdevums ir iemācīties to visu realizēt blīvajā materiālajā pasaulē, nevis paslēpties “retrītos” un “alās”.
Dodies cilvēkos, tikai dari to bez garīgās un informatīvās lepnības par to, ka tu kaut ko vaiāk zini un it kā ar kaut ko jau esi ticis skaidrībā.
Mēģini un nodarbojies ar to vienkāršo, kas patīk tev pašam un ir nepieciešams arī citiem, neaizveries savā pseidogarīgumā un neattaisno savu dzīvi ar to, ka “viņi tevi nesaprot, nejūt, neklausa”
Nedzīvo ar attaisnojumiem par to, ka tev nekas nav vajadzīgs un nekopē citus, tāpēc, ka tas tāpat izskatās pēc skumjas parodijas. Nemeklē skolotājus ārpusē – atklāj savu skolotāju sevī caur cilvēkiem, kuri apkārt, nevis kādiem autoritatīviem “guru”.
Izmēģini pats visu, ko jūti un esi dzirdējis tieši tā, kā vēlies un tikai tā tu kļūsi par sevis paša meistaru, nevis “informatīvo miskasti” un pastāvīgu padomdevēju tajā, kā citiem pareizi dzīvot. Tāpat neviens klausīties to negrib. Tātad tu pats tikai nozodz savu potenciālu, kļūsti naidīgs un sāc manipulēt ar sevi un visiem, nevis sevi attīsti, dalies un palīdzi citiem.
Kamēr jebkuras zināšanas tu neizlaidīsi caur sevi un savām reālajām darbībām praksē un realizāciju materiālajā pasaulē, kamēr pats nepieredzēsi, kamēr pats neizdarīsi secinājumus – tevi nedzirdēs ne tava būtība, ne citi cilvēki. Neaizraujies ar savu skolotāja un mentora lomu, esi mūžīgais skolnieks
Ir tāds jēdziens kā viedums, kas kā reizi raksturo to, ka prāts tiek lietots pareizi un informācija pielietota realitātē.
Bagāts cilvēks nav ne nauda, ne zelts, pie kura pieķerties. Bagāts ir tas, kurš realizē sev uzticēto dievišķo patenciālu, kuru tas pielieto pēc nepieciešamības.
Materiālā nabadzība rāda to, ka notiek vienpusēja attīstība, notiek spēcīga šūpošanās un cilvēks neprot dzīvot pat sevis dēļ – savas paša dzīves dēļ.
Materiālā nabadzība rāda to, ka cilvēks aizgājis tikai Dvēseles vajadzībās, bet atteicies no Gara, atteicies no tā, ko kopā rada Dvēsele un Gars.
Gars ir Matērijas kustība un apaugļošanās, no kuras dzimst materiālie Labumi, un mēs kā Dieva daļiņas mācāmies materializēt telpu.
Bagātības noraidīšana ir savu tiešo pienākumu noraidīšana, kas ir sevis materializācija un izpausme materiālajā telpā, atteikšanās pilnībā nest sevī Dievu, mūsu būtību un visu to pilnībā izpaust materiālajā.
Mēs esam radīti, lai pāros mācītos vienoties, radītu sev līdzīgos un veselas Pasaules…
Bet to var izdarīt tikai tad, kad Ego nostājas uz ceļiem Dieva priekšā – mēs iemācīsimies to lietot korekti, nevis ļaut, lai tas lieto mūs…. katra sava tuvākā priekšā, kad mēs iemīlēsim savu Ego…, sevis radīto…. pilnībā to atzīsim, lai kāds arī tas būtu… bet nenoliedzot un neatsakoties…
Arvien biežāk es dzirdu šo frāzi no jaunizceptajiem “dvēseļu glābējiem”, kuri it kā atnākuši uz Zemi glābt nomaldījušās Dvēseles. Patiesībā šī ir visu iemīļotā pozīcija no augšas. Banāla lepnība. “Mēs augšā, viņi apakšā. Lai notiek, tūliņ nolaidīsimies no 5d un izglābsim jūs, nomaldījušos 3dniekus.
VISS IR PIEREDZE. Radītājam nav mīluļu un nav divnieku karaļu pēdējos solos. Ikvienam kādreiz piemita un joprojām piemīt tās īpašības, ar kurām it kā bez iemesla apveltīja “pazudušās dvēseles”
Vakar apmaldījās, šodien atradās, pēc stundas atkal apmaldījās, lai pēc minūtes atrastos. Kāds mērķtiecīgi apmaldās, lai aizbēgtu no apnikušās dualitātes cīņas. Un viņam ir tādas tiesības. Un tā arī ir pieredze. Un tā arī ir dzīve.
Nav nomaldījušos Dvēseļu. Ir Dvēseles, kuras katra iet savu ceļu, savas pieredzes ceļu. Un lai kāds arī tas būtu, tam nav vērtējuma “slikts” vai “labs”, tam ir viena īpašība – nenovērtējams. Tikai viedoklis.
Dievam nav reliģiju… Un vēl Dievam nav kanonu, piecu pīlāru un noteikumu, kas liktu valkāt krāsainu apģērbu. Viņam ir vienalga, vai mēs ēdam ābolus līdz Ābolu Pestītāja svētkiem, vai gatavojam atsevišķi pienu un gaļu, vai ieturam maltīti Ramadāna gaišajā diennakts laikā. Viņš nepieprasa mums ne lūgšanas, ne to, lai mēs veiktu apgraizīšanu un ticētu tam, ka pasaule balstīta ciešanās. Viņam nav vajadzīgs mūsu gavēnis divu nedēļu garumā, svētsvinīga sejas izteiksme un drēbēs izgriezts caurums sirds rajonā, kā zīme tam, ka mēs sērojam par aizgājējiem. To visu izdomājuši paši cilvēki: salipinājuši sev dievus, sazīmējuši ikonas un uz balta akments izgrebuši ornamentus. Gadsimtiem ilgi ir notikuši reliģiskie kari, kad vajadzēja iznīcināt sievietes ar rudiem matiem un visus citādi domājošos. Ir sarakstīts miljoniem grāmatu, sastādīti neskaitāmi noteikumi, likumi un ierobežojumi. Sodīts ikviens, kurš nepilda “mikvi” un nelūdzās par mirušajiem, līdzīgi kā protestanti un neatzīst liturģiju.
Un 2000 gadu laikā nekas jau nav mainījies. Mēs esam iemācījušies valodas, lietojam telefonus, esam saražojuši irbulīšus ēšanai un glabājam nabassaites asinis īpašās vietās, taču turpinām nogalināt, laupīt, melot, ienīst, neskatoties ne uz Krišnu, ne Jēzu Kristu, Muhamedu un Buddu. Mēs strīdāmies uz ielām un metro. Mums ir simtiem ienaidnieku un pusdrauga. Spēlējam paslēpes, runājam izmainītās balsīs un valkājam maskas. Un pavisam esam aizmirsuši, kāpēc dzīvojam, elpojam un slaucam pienu. Un pat neiedomājamies, ka esam nākuši uz šīs Zemes ar vienu vienīgu uzdevumu – būt laimīgi!
Nekāds līdzsvars, nekāda pašpietiekamība vai ārēja harmonija nevar ienākt mūsu dzīvē, kamēr harmonija nav nodibināta iekšienē. Tas sen visiem ir zināms. Bet kas mums traucē šo harmoniju sevī ieviest? Kāpēc ir tik grūti to pat ne saglabāt, bet vienkārši iesākumam pieņemt, ielaist sevī?
Nevis radīt, ne izaudzēt, ne organizēt, bet PIEŅEMT SEVĪ, tāpēc, ka tas notiek dabiskā veidā, kad tu to izvēlies un kad ir aizvākti visi šķēršļi ceļā uz to. Kas tie ir par šķēršļiem un kā mēs tos varam neitralizēt?
Pirmais un pats nopietnākais šķērslis ir mūsu iluzorās domas, stereotipi un ierastās programmas kas padara mūs par iekšējā ķīlniekiem. Lai tos aizvāktu, pietiek ar to, ka mēs paplašinām savu pasaules redzējumu, atraujamies no ierastā un mums pietiek drosmes godīgi paskatīties uz situācijām sevī un sevi šajās situacijās: kāpēc es to daru, kāpec es vienmēr tā rīkojos, kas liek man tā domāt un runāt? Tā var būt atklāsme, kas pārsteigs un pat nobiedēs, taču tas ir pats pirmais solis ceļā uz sevi, kas aizsāk milzīgas pārmaiņas.
Otrs šķērslis Harmonijas pieņemšanai ir nespēja saprast un atzīt savas jūtas. Es nerunāju par tām situācijām, kad esam negodīgi pret sevi un pat nespējam atzīt savas uzvedības patiesos iemeslus. Bet pat tad, kad kļūstam apzinātāki, mums ļoti patīk izvirzīt sev pretenzijas par pēkšņi uzliesmojušu agresiju un aizkaitinājumu, asi pateiktu vārdu, nespēju savaldīties vai, gluži otrādi, par vājumu un rakstura trūkumu… Mēs nepieņemam šīs jūtas sevī un vainojam sevi tajās. Bet, kamēr neesam sevi pilnībā pieņēmuši, diez vai mēs spēsim pieņemt kaut ko citu no šīs pasaules.
Tieši tāpēc mēs savos kursos atbrīvojamies no negatīvajām emocionālajām saitēm, kuras esam izveidojuši šajā un iepriekšējās dzīvēs, ar mīlestību un siltumu barojam savu iekšējo bērnu, līdz jūtam, ka esam Visuma mīļotais bērns, kuram ir tiesības uz visām dzīves svētībām. Ne par labu uzvedību, ne par atbilstību standartiem, bet vienkārši “pēc noklusējuma”. Mēs iegūstam un nostiprinām ieradumu saglabāt un uzturēt šo sajūtu sevī ar ikdienas ķermeniskajām praksēm.
Trešais šķērslis ir dzīves likumu nezināšana. No vienas puses, dzīve ir ļoti vienkārša: tas, ko tu izstaro, ir tas, ko tu saņem, no otras puses, tā ir daudzpakāpju un daudzslāņaina – lietas nav tādas, kā šķiet.
Piemēram, ir ļoti daudz mehānismu, kas kontrolē cilvēku uzvedību un reakcijas. Un neizprotot šos mehānismus un motivācijas saknes (nevis aukstu – prāta vadītu, bet sirsnīgu izpratni), nav iespējams iemācīties, ka ikvienam ir tiesības dzīvot tā, kā viņš izvēlas: gan apkārtējiem cilvēkiem, gan mums pašiem. Tikai tas cilvēks var mierīgi pieņemt jebkādus ārējus notikumus savā dzīves telpā – ģimenē, darbā, pilsētā, laukos – kurš dzīvo tā, kā viņš vēlas dzīvot, nespēlējot videi ērtas lomas un necenšoties iekļauties sociālajos stereotipos, bet paliekot sev pašam.
Mēs macāmies un praktiski trenējamies pielietot reaģēšanas mehānismus. Un mēs sākam saprast, ka ne jau ļaunu nolūku vadīti, cilvēki pret mums izturas traumatiski. Un mēs sapraotam, ka jebkurā gadījumā viņi ir pelnījuši līdzcietību. Kad mēs izejam ārā no upura lomas, kad atzīstam, ka ikvienam ir tiesības spēlēt savu spēli, mēs sevī atbrīvojam telpu kaut kam labākam, brīvi uzelpojam un organiski iekļaujamies dzīves plūsmā, nevis airējamies, kā visu iepriekšējo dzīvi pret straumi.
Un, visbeidzot, nekāda harmonija un pat tikai silts, mājīgs stāvoklis iekšējā pasaulē nav iespējams, ja neesi spēris soli tam pretī. Tev pašam jāizvēlas pievienoties tīrajai telpai, koncentrējoties uz labo sevī, cilvēkos, dzīvē. Tikai tad, ja mēs apzināti izvēlamies koncentrēties uz radīšanu, skaistumu, radošumu, pateicību, dzīve mums dāvā to pašu pretī caur reāliem notikumiem un reāliem cilvēkiem. Tas jau ir tik pašsaprotami, ka pat nav jāpierāda: ikvienu cilvēku ieskauj tā realitāte, ko viņš rada ar savu iekšējo stāvokli.
Es labi atceros, kā pagājušajā ziemā pēc pastaigas pa mežu savā priekšpilsētā, kur saelpojusies svaigu gaisu un apbrīnojusi dabas skaistumu, mājas pārnākot, liftā satiku kādu gados vecu kaimiņieni un mēģināju ar viņu dalīties savos priekos. Un pretī saņēmu atbildi: “Jā, protams, labi, ka dubļus klāj sniegs. Bet kopumā laiks drūms, mitrs, pelēks un nomācošs”. Tās ir divas realitātes.
Harmonija pasaulē, tāpat kā mīlestība, vienmēr ir klātesoša, tāpat kā saules gaisma aiz mākoņiem. Bet mēs, kā zem lietussarga noslēdzamies no tās ar saviem paradumiem dzīvot cīņas un izdzīvošanas polārajā spēlē. Patiesa harmoniskas ārējās un iekšējās telpas satikšanās notiek tad, kad pateicībā atbrīvojamies no visa tā, ko sen bija laiks atlaist.
Džiliana ir septiņgadīga meitenīte, kura nespēj mierīgi nosēdēt skolas solā. Viņa nemitīgi grib kustēties, nespēj sekot līdzi mācībām. Skolotāji pārdzīvo, soda, rāj viņu par to, ka ir neuzmanīga, taču tas viss ir bezjēdzīgi. Meitenīte vienkārši nespēj nosēdēt uz vietas un uzmanīgi sekot mācībām. Kad viņa pārnāk mājās, arī mamma viņu rāj un soda. Rezultātā Džilianai ir ne tikai sliktas atzīmes un piezīmes skolā, bet arī mājās viņa cieš.
Reiz Džilianas mammu izsauca uz skolu. Skumja kundze paņēma viņu aiz rokas un kopā viņas devās uz pārrunu telpu. Skolotāji runā par slimību, acīmredzamiem uzvedības traucējumiem. Varbūt tā ir hiperaktivitāte vai arī meitenei nepieciešama ārstēšana.
Pārrunu laikā telpā ienāk kāds vecs skolotājs, kurš ļoti labi pazīst meiteni. Viņš visus pieaugušos uzaicina blakustelpā, no kuras var redzēt to, kas notiek blakus istabā. Aizejot viņš apsola Džilianai, ka drīz atgriezīsies un ieslēdz vecu radioaparātu. Atskan mūzika. Meitene istabā paliek viena, uzreiz pieceļas un sāk mūzikas ritmā kustēties, vicinot rokas un kājas. Visas viņas kustības ir emocionālas. Skolotājs smaida, visi parējie pārsteigti skatās uz viņu un nesaprot, kas tur ko smaidīt. Bet skolotājs saka: “Vai redzat? Džiliana nav slima. Džiliana ir dejotāja!”
1981. gadā pēc tam, kad bija pabeigusi savu dejotājas karjeru, Džiliana Linna atvēra savu dejas akadēmiju, saņemot augstu apbalvojumu par saviem nopelniem mākslā. Visa pasaule pazīst viņas leģendāro mūziklu “Kaķi”.
Ir tāda cerība, ka visi “atšķirīgie” bērni atradīs pieaugušos, kas spējīgi viņus pieņemt tādus, kādi viņi ir. Jo tieši viņi rada skaistumu šajā pasaulē.
Bildītē: Džiliana skolā Avots: МАГИЯ СЛОВА Tulkoja: Ginta Filia Solis
Sajūti atšķirību: ja pirmkārt TU esi mamma, sieva, darbiniece, meita – tas ir viens. Ja TU esi nemirstīga Dvēsele, kura šobrīd kādam ir mamma, sieva, darbiniece, meita – tas ir pavisam kas cits.
Mamma-personāžs var konvulsīvi raustīties bailēs par to, ka viņas bērni “neatbilst normai”, bet mamma-Dvēsele zina, ka viss būs labi, ja bērniņš ir mīlēts…. Visas bailes, visas sāpes visi aizvainojumi un vilšanās ir mūsu lomu paliekas, caur kurām cauri dzīvēm mēs atklājām savu Dvēseles Gaismu. Par spīti tam, kā tas izskatās “mirstīgajā” pasaulē. Bailes un lomas pašas pazūd, ja mēs fokusējamies uz Mīlestību. Uz sirsnību un pieņemšanu, maigumu un prieku, ticību sev un citiem, un pateicību katram mirklim….
Un, jo sarežģītāka šobrīd ir tava dzīve, jo vairāk tajā negatīvu emociju, jo ātrāk tu vari atbrīvoties no tās lomas, kuru esi aizspēlējusies. Tāpēc, ka tā vairs nav savienojama ar dzīvi. Bet tie, kuri to jau agrāk ir izdarījuši (ņemiet vērā – ar daudz lielāku piepūli), šobrīt atklāj sev patiesi jaunus un daudz plašākus horizontus.
Pats ļaunākais priekš ego ir mainīt vērtību sistēmu. Tas nozīmē mainīt pasaules redzējumu. Ego ļoti mīl stabilitāti un tiecas pēc mierpilnas dzīves. Savukārt Gars to virza uz jauniem atklājumiem un drosmīgām pārmaiņām. Un te arī problēma – nevēlēšanās mainīties. Ja Gars pacelsies virs personības un sāks to vadīt, tai nāksies pakļauties. Mainīt ēšanas paradumus, nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, pārskatīt savus stereotipus.
Ja cilvēks nav gatavs pārmaiņām, sākas garš un mokošs piespiedu apzināšanās periods.
Nevēlies mainīt savus ieradumus? Paguli, paslimo un dari to tā, ka pats ar prieku visu izmainīsi, lai tikai izdzīvotu. Vai arī – tev ir savs pasaules redzējums un tu nevēlies no tā šķirties? Bet realitāte rāda to, ka viss jau ir tik ļoti izpleties, ka vairs neietilpst tevis radītajos rāmjos. Bet tu tik ļoti izmisīgi centies to aizstāvēt, centies aizsargāt savu komforta zonu. Vairs nevar balstīties uz kaut ko ārēju, viss ir tik trausls un nestabils. Viss, ko tev mācīja, pazūd zem kājām kā novecojis globuss. Noguris un izmocīts cīņā par saviem principiem, tu visu izlaid no rokām un tev jau ir vienalga, tu vairs nevēlies neko aizstāvēt. Un tad būtnes dziļākajā klusumā pēkšņi parādās šis jaunais, kaut kas, kas dabiski izaug no mūžīgā Gara. Tas aug pats par sevi, un nav nepieciešams to apgūt, saprast. Pasaules uzskats sākumā šķiet tukšs un piepildīts ar neko. Bet pa vecam tu vairs nevari, un tev nākas gaidīt, kas atvērsies šajā piena baltuma pasakainās gaismas plīvurā.
Dzīvot katru dienu kā pirmo reizi – tas ir mūsu ceļš tuvākajiem gadiem. Nekam nepieķerties, neko skaidri nezināt, iet, vadoties pēc sajūtām un orientējoties intuitīvi…
Ginta Filia Solis 