Par ģimeni un nākamo apziņas līmeni

Cilvēks uzdod jautājumu: kāpēc daudzi it kā garīgi attīstīti cilvēki, kuri kontaktējas ar Augstākajiem spēkiem, runā, ka ģimenes veidošana ir destruktīvs ceļš?
Moreja atbild: “Es domāju, ka daudziem no viņiem ģimenē un attiecībās kaut kas nav bijis labi. Ir taču cilvēki, kuri nemīl bērnus. Taču patiesībā Ģimene ir tā vieta, kurā mēs iegūstam ārkārtīgi vērtīgo beznosacījumu kalpošanas pieredzi.
Kad mazs bērniņš naktī raud, bet tev nāk miegs un tu gribi gulēt, tu taču celies un baro viņu, pārmaini autiņus. Tad, kad tavam bērnam ir augsta temperatūra, ko tu dari? Tu lūdzies par sava bērna veselību. Tu esi gatavs atdot visu, lai viņš būtu vesels. Vai ir vēl kāda situācija, kurā tu TĀ lūgsies? Par sevi? Nē, par sevi cilvēki nelūdzas, viņi lūdz vai pieprasa, vai apvainojas un pēc tam smagi slimo ar onkoloģiju. Bet par bērna veselību tu esi gatavs atdot visu, kas tev ir. Un tas tev māca to, kā vajag izturēties pret citiem cilvekiem. Un kur vēl tu vari saņemt tādu pieredzi? Vai vīrieša un sievietes attiecībās un enerģiju mijiedarbībā.
Kad neesi ģimenē, tev dzīve ir bez pienākumiem. Šodien tu satiecies, rīt izšķiries, tu neesi atbildīgs par rezultātu. Tā sanāca un sanāca. Bet ģimene nozīmē pienākumus un atbildību. Protams, ģimenes ir dažādas, taču pierdze, kuru mēs saņemam, esot ģimenē, ir kolosāla. Un tas ir veids, kā ļoti ātri nonākt jaunā apziņas līmenī”.

Moreja 2022
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pirmajā Adventē

Patiesus brīnumus neuzbur burvju nūjiņas un tie nedzīvo pasaku grāmatu lappusēs.
Brīnumi mīt maigumā, iespējā nevilties un nepievienoties rijīgajam ļaunumam.
Tie mīt izvēlē mīlēt.
Izpratnē par to, ka mēdz būt laiki, kuros nevajag paskaidrot, kāpēc uz tuvāko atkritumu izgāztuvi tiek aizsūtīts piekasīgums, sava stresa izgāšana pār saviem tuvajiem, mokoša ieciklēšanās uz savu personu un vēlme žonglēt ar aizvainojumu un boikotiem.

Un šobrīd ir tieši tādi laiki….

Un mums visiem pa spēkam ir vienkāršie cilvēcības brīnumi.
Atbalstīt vienam otru. Uzklausīt vienam otru. Un sasildīt.
Būt viens otram

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par īstenu skolotāju

Reiz kāds jauns cilvēks uz ielas atpazina savu skolotāju, kurš viņu mācīja jaunākajās klasēs. Viņš pasveicināja veco vīru un jautāja:
– Skolotāj, vai jūs mani atceraties? Es biju jūsu skolnieks.
– Jā, atceros gan, atceros tevi trešajā klasē. Un ar ko tu šobrīd nodarbojies?
– Es esmu skolotājs. Jūs mani skolas laikā tik ļoti iedvesmojāt, ka man radās vēlēšanās apgūt šo profesiju.
– Tiešām? Vai pastāstīsi, kas tieši mudināja tevi kļūt par skolotāju?
– Jūs tiešām neatceraties? Labi, es jums atgādināšu.

Reiz kāds no maniem klasesbiedriem atnāca uz skolu ar skaistu rokaspulksteni. Viņam vecāki to bija uzdāvinājuši. Viņš pirms stundām to noņēma un ielika rakstāmgalda atvilknē. Es vienmēr biju sapņojis par tadu pulksteni. Es nenoturējos un starpbrīdī paņēmu to no atvilknes. Pēc stundām klasesbiedrs asarām acīs piegāja pie jums un sūdzējās, ka viņam nozagts pulkstenis. Jūs paskatījāties uz klasi un stingri teicāt: “Tas, kurš paņēma pulksteni, kas pieder šim zēnam, esi tik laipns un atdod to viņam”.

Man bija nenormāls kauns un es neatzinos. Jūs aizgājāt līdz klases durvīm, aizslēdzāt tās un likāt mums nostāties rindā. Tad teicāt: “Man nāksies pārbaudīt jūsu kabatas, ar vienu nosacījumu, jūs visi aizvērsiet acis”.
Mums nebija izvēles un tajā brīdī es sajutu, ka šis ir visbriesmīgākais brīdis manā mūžā.

Jūs gājāt no viena skolnieka pie otra, no kabatas uz kabatu. Kad izvilkāt pulksteni no manas kabatas, jūs turpinājāt virzīties līdz pat rindas galam. Pēc tam teicāt: bērni, viss kartībā. Varat atvērt acis un atgriezties pie mācībām. Jūs atdevāt zēnam pulksteni un vairs nekad neatgādinājāt par šo incidentu.

Tad, lūk, tajā dienā jūs izglābāt manu godu un dvēseli. Jūs nenosaucāt mani par zagli, meli, sliktu bērnu. Jūs man pat neatgādinājāt par to, kas notika. Ar laiku es sapratu, kāpēc. Tāpēc, ka jūs kā īstens skolotājs un nevēlējāties sabojāt dzīvi jaunam, vēl nenobriedušam cilvēkam. Un tāpēc es kļuvu par pedagogu.

Abi aizdomājušies klusēja. Pēc tam jaunais skolotājs jautāja:
– Vai tad, kad šodien mēs satikāmies, jūs neatcerējāties šo epizodi?

Un vecais skolotājs atbildēja:
— Lieta tāda, ka arī es kabatas pārbaudīju ar aizvērtām acīm.

Avots: МАГИЯ СЛОВА
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pamanīt GAISMU

“Kāds ir tavs mīļākais kukainis?” – jautāja man mana septiņgadīgā meita, kad mēs devāmies pirmajā viņas pavasara brīvlaika vakara pastaigā.
“Tu nedrīksti izvēlēties taurenīti. Jo taurenīti izvēlās visi”, – viņa steidzīgi piebilda, pirms vēl es biju paspējusi atbildēt.

“Hm”, – es skaļi domāju. “Tad droši vien bizbizmārīte” – es atbildēju.
“Bet man jāņtārpiņš. Es ļoti mīlu jāņtārpiņus” – viņa domīgi teica.

Mēs gājām un gājām. Sarunājāmies. Baudījām kopā būšanas mirkļus, kad varējām palikt divatā – es un mana jaunākā meita.

Un, pēkšņi:
“Es esmu normāla? Es domāju, vai ar mani viss ir kārtībā?” – viņa jautāja, skatoties sev zem kājām.
“Dažkart es jūtos… savādāka kā citi.” 
Es apstājos. Es viņai nejautāju, ko viņa ar to domāja, es to zināju; vienkārši zināju.
Es noliecos un sāku runāt, ceļot ārā no apcirkņiem atmiņas, kas tur bija noslēptas no laikiem, kad mācījos otrajā klasē. “Kad man bija septiņi gadi, es arī jutos savādāka kā citi. Es biju ļoti kautrīga un jutos neērti. Un viens puika par mani runāja nežēlīgas lietas. Viņš runāja, ka es neiederos viņu pulkā. Viņa vārdi mani ievainoja uz ļoti, ļoti ilgu laiku” – es atzinos.

Viņa paskatījās uz mani skumju pilnu skatienu, un kā atbalss manā galvā atskanēja viņas iepriekš teiktie vārdi: “Visi izvēlas taurenīti…”.

Es uzliku savas rokas uz viņas mazajiem, stingrajiem pleciem, lai viņa varētu fiziski sajust manus vārdus. “Es vēlos tev kaut ko tekt. Tu vienmēr vari ar mani runāt, kad tev ir neērti un tu jūies atšķirīga no citiem. Es nekad nesmiešos. Es nekad tevi nenosodīšu un neteikšu, ka tā nav nekāda problēma. Es nekad neatgaiņāšos un nenoliegšu tavas sajūtas, tāpēc, ka es tevi saprotu. Es atceros, cik tas ir sāpīgi. Un dažkārt vajag, lai kāds saprastu šo sāpi”.

“Es ļoti mīlu jāņtārpiņus” – viņa teica pirms minūtes, un es sapratu, ka tas var būt viņas atbalsts.
“Tu teci ka mīli jāņtārpiņus” – es viņai atgādināju. “Un es domāju, ka tu esi ļoti līdzīga jāntārpiņam. Zini, kāpēc?” – es jautāju.

Viņa ar cerību paskatījās man acīs. “Mammīt, kāpēc?”
“Tāpēc, ka tu mirdzi no iekšienes”, – es teicu, ar pirkstu galiem pieskardamās viņas sirdij. ” Ne visi to redz. Es to redzu. Un mans uzdevums ir aizsargāt tavu Gaismu. Tāpēc, tad, kad cilvēki saka kaut ko, kas to apslāpē, es vēlos, lai tu man to izstāsti. Es aizsargāšu tavu Gaismu, klausoties un mīlot tevi, mans drosmīgais, mīļais un unikālais Jāņtārpiņ”. “

Meita panāca man pretī un apķērās man ap kaklu. Viņa neteica ne vārdu, nevienu vārdu. Varbūt tāpēc, ka knapi valdīja asaras. Varbūt tāpēc, ka mans atbalsts bija vienīgais, kas viņai šobrīd patiešām bija  vajadzīgs. Es nezināju. Bet es biju pārliecināta, ka ar to viss vēl nebeidzās.

Pagāja nedēļas un es visu šo laiku domāju par mūsu sarunu. Gada beigas bērniem parasti ir grūtas, īpaši jāņtārpiņiem, tiem, kuri spīd no iekšienes.
Tas ir apbalvojumu, ballīšu, atzinības un aplausu laiks. Tauriņus visi ievēros. Jo viņi ir koši un viņu talanti – tik acīmredzami. Bet jāņtārpiņus nedrīkst aizmirst, viņu triumfs nav pamanāms. Viņu talanti var palikt nepamanīti.

Jāņtārpiņš var sacerēt dziesmas naktī, kad visi guļ un klusiņam dungot tās dienā.
Viņš var būt mākslinieks, kurš rada gleznas, kas uzrunā dvēseles.
Viņš gadiem ilgi var krāt naudu, lai brīdī, kad sirds sauc, palīdzētu kādam, kuram vajadzīga šī palīdzība.
Viņš var kaut ko klusiņām rēķināt zem segas, jo ir dzimis matemātiķis.
Viņš var būt IT bērns, kurš meklē iespēju palīdzēt skolotājam, kad tam ir problēmas ar datortehniku.
Viņš var iegrimt miltu mākonī, baudot pavārmākslu.
Viņš var būt jātnieks, kurš baudīs miera sajūtu dzīvnieku un dabas kompānijā.
Viņš var 357 lappušu grāmatu izlasīt vienā piegājienā.
Viņš var aizstāvēt tos, kas pazaudējušies, atstumti un vientuļi.
Arī viņš pats var būt pazaudējies, atstumts un vientuļš… meklējot kādu, kurš starp neskaitāmiem krāsainajiem tauriņiem ieraudzīs mazo gaismiņu.

Varbūt tu zini kādu Jāņtārpiņu. Varbūt tu mīli Jāņtārpiņu?

Ja tā ir, tad, lūdzu, negaidi. Negaidi kādu, kurš viņam piešķirs prēmiju, apbalvojumu vai kādu sertifikātu, lai padarītu viņa talantus “oficiālus”. Tāda diena var nekad nepienākt. Tad pasaki viņam tagad.
– Es redzu tavu Gaismu.
– Es redzu to brīdī, kad tu paņem savu ģitāru.
– Es redzu to tad, kad tu glezno ar dzeltenām, zaļām un zelta krāsām.
– Es redzu to tad, kad tu dziedi aizvērtām acīm.
– Es redzu to tad, kad tu smejies.
– Es redzu to tad, kad tu stāvi un skaties ūdenī, sapņojot par savu nākotni.
– Es redzu tavu Gaismu, mans drosmīgais Jāņtārpiņ.
Tu mirdzi no iekšienes.

Un, neatkarīgi no tā, vai vēl kāds to redz – tu zini, ka viņš ir šeit un es zinu, ka viņš ir šeit.
Turpini mirdzēt.
Turpini dziedāt.
Turpini radīt.
Turpini sapņot.
Turpini lasīt, domāt un rēķināt.
Saglabā savu jutīgumu.
Saglabā savu maģiju.
Un vienkārši gaidi. Reiz pasaule ieraudzīs to, ko redzu es. Un tava Gaisma būs tik skaista, spoža un brīnišķīga, ka pasaule apstāsies un brīnīsies, no kurienes nāk šī Gaisma.
Bet mēs abi zināsim, ka šī Gaisma tur ir bijusi vienmēr.
Tāpēc, ka tu esi Jāņtārpiņš.
Un tu spīdi no iekšienes.
Bet es šeit esmu, lai aizsargātu tavu Gaismu, mans drosmīgais un mīļais Jāņtārpiņ.

Autors: Rachel Macy Stafford
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Svētīti cilvēki

Svētīti ir tie cilvēki, kuri dzīvi uztver ne kā līniju kladi ar striktu instrukciju, kas necieš nekādas novirzes.
Viena novirze – un tu jau esi salauzts, sacaurumots, vairs ne pirmajā rindā kopā ar visiem tiem, kuri nekad nekļūdās…. un kur tad tevi tādu nelaimīgu likt, ja nu vienīgi mūžīgo ciešanu kapsulā, kaunā par savu neveiksmi, nolemtam sava iluzori zaudētā liktens izdzīvošanai?

Un daudzi tieši tā arī domā…

Svētīti ir tie cilvēki, kuri ņem savās rokās savas dzīves neredzamo krāsu paleti.
Tas nenozīmē, ka viņi obligāti ir talantīgi, taču noteikti tie spēj radīt jaunas iespējas, aizstājot ar tām zaudētās vai ar realitāti nesavienojamās iespējas.

Cilvēki, kuri skaidri zin, ka ir lietas, kuras nesagaidīsi, neizlūgsies, neizraudāsi, taču tāpēc nekļūsi sliktāks.
“Nē” – vienkārši nozīmē “nē”, un tas nebūt neraksturo cilvēku, kuram kaut kas nesanāca.

Svētīti ir cilvēki, kuri negaida to, ko nevar saņemt, kuri spēj no tā neradīt traumu, bet kuriem ir interese par to, kas netika gaidīts, bet beigās  izrādījās pieejams.

Svētīti ir cilvēki, kuri spēj uzvārīt zupu brīdī, kad šķiet, ka brūk visa pasaule.
Kuri uzzin sliktas vēstis, taču spēj neuzspiesti smaidīt par kādu negaidītu prieku.
Atzīt savu bezspēcību un nepielīdzināt to totālai bezdarbībai.

Svētīti ir cilvēki, kuri zina, ka vienatne Jaunajā gadā vai Dzimšanas dienā ir laiks, kas pavadīts ar sevi nevis laiks, kas pavadīts vientulībā.
Kuri spēj laikā atvadīties, tā vietā, lai mocītos bēdīgās attiecībās un tēlotu interesi.
Kuri nav aizmirsuši to, cik forši ir sēdēt uz tilta un ar kājām kulstīt ūdeni vai ēst nemazgātus ābolus.

Svētīti ir cilvēki, kuri spēj neuzstādīt diagnozes tiem, kuri tos neiemīlēja, kuri spēj neapvainoties uz tiem, kuri neiemīlēja, nenovertēja un neizvēlējās.
Cilvēki, kuri spēja uzsākt kaut ko jaunu pēc tam, kad bija vīlušies un salauzti.
Līdz nāvei piekusuši, bet nekādu apstākļu nesalauzti.

Svētīti ir tie cilvēki, kuri palikuši vienkārši cilvēki.
Pat ar tiem, kuriem vārda “cilvēki” priekšā uzradušies divi nodevīgi burti N un E.

Un svētīti ir tie, kuri staigā pa saviem zelta mīlesības un cerību laukiem visgrūtākajās savas dzīves nedienās.

Es mīlu jūs.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mēs JAU esam citā pasaulē

Šobrīd mēs visi lēkājam no vienas realitātes citā. Ir dienas, kad pamostamies ar brīnišķīgu sajūtu, kad viss ir skaisti, labi un harmoniski, un šķiet, ka dzīve ir brīnišķīga. Bet ir dienas, kad pārņem sajūta, ka iekšpasaulē ir caurums – kad pārņem skumjas, neapmierinatība ar sevi un ir sajūta “cik tad var!?”.
Turklāt iemesli, ar kuriem mēs izskaidrojam šos stāvokļus, katram ir savi – atšķirīgi.
Kāds ir neapmierināts ar to, ka piedzīvo transformācijas, cits ar to, ka nepiedzīvo, kādam šķiet, ka vispār nav nekādu transformāciju, ir tikai slimības…. Kāds pārdzīvo par to, ka viņam dzīvē vairs nav nekā interesanta, kāds par to, ka nav profesionāli realizējies, kas salīdzina sevi ar apkārtējiem, atzīmējot to, ka tie, bez jebkādām zināšanām un piepūles no rīta kā putniņi var čivināt, bet pašam nākas pastāvīgi kā Minhauzenam vilkt sevi aiz matiem ārā no purva, lai sajustos kaut nedaudz labi…
Mums visiem ir pazīstamas sajūtas no sērijas “es esmu ne tāds, kādam man vajadzētu būt”….
Vairāk par visu mūs neapmierina mūsu pašu nepilnības – un šī sajūta ir milzīga skabarga mūsu ķermenī. Lai arī simtiem reižu jums esmu atkārtojusi, ka šajā pasaulē nav nekā absolūti ideāla, viss dzīvais mainās un attīstās, bet tad, kad kļūst ideāls – tas aiziet no šīs pasaules…. Tāpat arī ar mums – ir brīži, kad jūtamies neapmierināti ar sevi un domājam: “kā gan es varēju  tik ļoti vilties dzīves sajūtās”.
Mēs esam ļoti vīlušies par mūsu ierasto reakciju uz situācijām, kuras, šķiet, jau sen esam aizmirsuši. Mēs piedzīvojam trauksmi, spriedzi, apjukumu, pat izmisumu… Bet ziniet, visi šie vārdi – “spriedze”, “trauksme”, “izmisums” – vairs nav no šīs realitātes. Mēs JAU esam citā pasaulē. Un tikai mūsu prāta ieradums nosaukt savus stāvokļus vārdā un meklēt to cēloņus, mūsos rada šo turbulenci.
Starp citu, visas šīs šaubas un neapmierinātība ir ļoti ātri pārejošas. Mūsu čatos ne reizi vien dalībnieki atzīmē to, ka: uznāk tāds neapmierinātības ar sevi vilnis, tu izpildi kādas tehnikas “izraksti savas sajūtas”, “izklaudzini” un no rīta pamosties un saproti, ka tas viss kaut kur ir izgaisis.

Tad, lūk, visi šie stāvokļi nebūt nav sekas tam, ka neesam kaut ko līdz galam “atstrādājuši”, un tie nebūt neliecina par to, ka mūsos dzīvo kaut kādas melīgas programmas. To sakne ir pavisam citur.

Visbiežāk tas nozīmē to, ka mūsu pārvēršanās par brīvām, priecīgām un laimīgām dvēselēm uz šīs Zemes, nenotiek kā pēc burvju mājiena, bet gan tas notiek pakāpeniski. Jo mēs esam ļoti daudzslāņaini. Patiesībā mūsu fiziskā sastāvdaļa ir plūsma, tā ir plūstoša enerģija. Un tai ir daudz dažādu slāņu, tāpat kā varavīksnei ir daudz dažādu krāsu.  

Kad mēs nonākam situācijās, kurās piedzīvojam mums neērtas emocijas, tas nav rādītājs, ka esam kaut kur kļūdījušies, ka neesam tādi, kādiem mums vajadzētu būt, ka mums ir nopietnas neatstrādātas nepilnības, tas vienkārši ir indikators tam, ka mēs esam ļoti sarežģīti, ļoti zaigojoši, mums ir daudz krāsu, kas viena pēc otras tiek atjauninātas.

Enerģijas plūsmas ik mirkli mainās. Un kad cilvēks rāpjas ārā no purva, ir normāli, ka sākumā viņš ir nosmērējies, netīrs, aplipis ar dūņām. Vairums no mums jau esam izrāpušies no šī purva un nostājušies uz cietas sauszemes. Tomēr vēl pa kādai pielipušai ūdenszālei paliek. Un, lai tās pamanītu un no tām attīrītos, mēs reaģējam ar kādu emociju, kas ļauj mums saprast: man šeit nav ērti, es nejūtos komfortabli, es gribu justies savādāk.

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja nav nekā laba, ko pateikt – es paklusēju…

“Mēs ģimenē nekad neskatāmies televizoru.

Un mēs nekad neklausāmies radio. Un vispār mēs atslēdzamies no negatīvās informācijas. Ja notiks kaut kas patiešām svarīgs – kāds no draugiem mums noteikti to pastāstīs …

Mēs cenšamies sevi izslēgt no negatīvās informācijas. Šis gadsimts ir daudz simtiem reižu palielinājis informācijas spiedienu uz cilvēku.

Un mums ir jāspēj sevi pasargāt.

Un, kad mēs ar draugiem pulcējamies pie galda – un man blakus vienmēr ir vismaz ducis draugu, citādi nenotiek -, darbojas “pozitīvās informācijas likums”. Mēs runājam tāpat kā visi cilvēki savā lokā: es redzēju to, es dzirdēju to, es lasīju internetā … – bet tikai par labo! Par to, ka kāds kaut ko radīja. Kaut kur kaut kas piedzima.⠀

Un arī saviem audzēkņiem es nekad nesaku, ka kaut kas ir slikti, kaut kas nesanāk. No manis kritiku neizvilkt. Ja nav nekā laba, ko pateikt – es paklusēju, izvairos no sarunām. Taču kolīdz redzu kaut ko labu – par to arī runāju. Tam arī pieķeros. Un tad cilvēks saprot, ko viņam ir vērts darīt un kā darīt.

Mēs nesakām: lūk, tur ir caurums, tur līdz galam nepadarīts…. Mēs sakām: lūk, tur kaut kas jau sanāk. Un, lūk šeit, kaut kas labs jau rodas…. Mēs sakām: lūk ideja atnāca – bet, ja nekas neatnāca, tad nav par to ko runāt. Un tieši tāpēc mums vienmēr kopā ir jautri, vai saproti?….”

Slava Poluņins
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par sāpēm…

Ir tāds teiciens – savākt sevi kopā pa gabaliņiem. Tā ir tāda tēlaina un ierasta frāze…. taču, piekritīsi, ka sadzirdēt vienmēr ir daudz vienkāršāk kā izdarīt? Ja vēl zinātu, kur ir šie gabaliņi un kā tos salikt tajā mozaīkā, kas izrādīsies kaut nedaudz harmoniska.

Ejot savus skarbos dzīves ceļus, un gadiem ilgi pie rokas vedot tos, kas vēl nav to pārvarējuši, es pazīstu ļoti daudzas emocionālo sāpju nokrāsas un saprotu, ka sākt šo salikšanu ir vērts ar šo sāpju atzīšanu. Jā, sāpes atnāk ne jau tāpēc, lai kautrīgi pastāvētu maliņā, kamēr tās kāds ievēros, un ne tāpēc, lai pret tām izturētos vienaldzīgi.
Vēl nevienam nav izdevies tās pārspēt, vai ignorēt.

Sāpes ir ļoti godīgs sarunu biedrs un parasti atnāk ļoti skaļi. To uzdevums ir padarīt acīmredzamu to, ko mēs centāmies padarīt neredzamu.Ja kaut kas notiek, bet mēs bailīgi pārliecinām sevi par pretējo, tā ir skaidri redzama pazīme tam, ka drīz dzīvot kļūs ļoti sāpīgi. Sāpes atņem mums interesi par visu, kas agrāk šķita tik aizraujošs. Sāpes saindē katru kustību, lēmumu, rīcību. 

Sāpes vai nu padara mūs aklus, aizkaitinātus, agresīvus, neiecietīgus, vai, gluži pretēji, sasaldē mūs, līdz esam pilnībā atvienoti no dzīvām reakcijām. Sāpes mūs padara par sliktiem draugiem, bērniem, vecākiem, mīļotajiem. Sāpes novērš mūsu uzmanību no mums pašiem, un brīžos, kad tās būs neciešamas, mums nebūs lielāku ienaidnieku par mūsu iekšējiem kritiķiem, skandālistiem un neiecietīgiem burkšķētājiem.

Ko ar tām darīt? Runāt, atšifrēt to noslēpumainās zīmes, atvērt savu atmiņu un noplēst vecās tapetes savu baiļu tumšajās istabās. Meklēt sākumu. Un visu to darīt ar nebeidzamu mātišķu mīlestību pret sevi – ar beznosacījumu mīlestību pret sevi. Nevainot sevi. Neienīst. Nelikt sev kaunēties. Nevainot sevi, neapvainot.

Sāpes neatnāk tāpēc, lai tevi piebeigtu, bet tāpēc, lai palīdzētu tev piecelties. Tev nāksies tās ielaist un kādu laiciņu kopā ar tām padzīvot – līdz brīdim, kamēr tās pārliecināsies, ka beidzot esi gatavs.. ja esi gatavs sev īstajam, autentiskajam, tās pazudīs. Ja, neesi – tās paliks lai turpinātu savu darbu.
Ka tu jūties? Un kur šobrīd atrodas tava sāpe?

…bet varbūt tās vairs nav?…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Cilvēka sūtība

Līdz ar ierašanos šajā Pasaulē, cilvēka sūtība jau ir ielikta Dvēselē.
Tas nozīmē, ka cilvēks lieliski zina savu sūtību.

Visa dzīve: ģimene, draugi, dzīves vietas izvēršas nepieciešamajā rakstā, kas vajadzīgs savu udevumu īzpildīšanai.
Cilvēks pats sevi var neredzēt, toties tuvākie cilvēki lieliski visu redz, jūt un noteikti ar savu uzvedību parādīs to, kas ar mums notiek. Un liels paldies viņiem par to.

Un te ir nepieciešams atvērties un pilnībā uzticēties sev un Pasaulei.

Lai saprastu to, kas patiesi cilvēkam ir vajadzīgs, ir svarīgi sākumā “aizvākt” šo “vajag” un ar visu savu būtību sajust savus patiesos nolūkus un stāvokļus.

Ko es vēlos? Tā, godīgi, bez jebkāda spiediena un ietekmes no ārpasaules.

Apzināties to, ka šeit es atrodos pēc savas paša gribas, es pats izvēlējos šeit būt.
Visa mana dzīve saliekas tā, kā es to radīju, pat tad, ja pagaidām tas ir neapzināti.
Mana dzīve nevar būt nepareiza, savādāk manis te nebūtu.
Es esmu tāds, kāds šobrīd esmu, pateicoties visam savam iepriekšējam ceļam.
Un tātad, viss notiek tieši tā, kā vajag man un es varu ietekmēt savu realitāti.
Es JAU dzīvoju atbilstoši savai būtībai un aicinājumam, bet tagad es atļauju sev saprast, pieņemt un apzināties, ko es sevī vēlos attīstīt, kādas īpašības un kādas prasmes.
Un to var izdarīt vien bezgalīgā cieņā un mīlestībā pret sevi. Ļoti akurāti un saudzīgi.

Atjaunot visu savu veselumu, ar pilnu sevis un visa, kas apkārt un attiecas uz mani, pieņemšanu.
Atjaunot sav iekšējo harmoniju, līdzsvaru un prieku par savu dzīvi.
Klausīties un dzirdēt sevi.
Atļaut sev pašrealizēties.

To var sajust kā dziļu iekšēju brīvību, apmierinātību ar sevi un savu dzīvi.

Man jau tagad ir labi, tieši tā, kā šobrīd ir, ar tiem, kas ir man blakus. Darbs, mājas, ģimene, draugi, sākumā visas savas dzīves jomas ir svarīgi harmonizēt un sabalansēt.
Labi ir šeit, kur es esmu.
Tas nozīmē pilnīgu gatavību doties uz priekšu.
Bet tālāk pakāpeniski paplašināties savā priekā, no šīs savas vērtības apzināšanās un tā, ko jau esmu sasniedzis.
Pakāpeniski uzaudzējot savus Enerģētiskos muskuļus.

Kur un kam es izvēlos dāvāt sevi, savu gaismu no pilnības un savas iekšējās bagātības?
Sākumā nedaudz, tik, cik man spēka, toties droši, pakāpeniski paplašinoties.
Un velreiz, sākumā ar cieņu, laimi un mīlestību piepildu sevi un sadarbojos ar visām savām daļām.
Tikai pilnībā atjaunojot savu enerģētisko starojumu, var kustēties tālāk.

Pēc tam es sadarbojos ar cilvēci, kā tās daļa, tāpat kā ar sevi, cieņā un beznosacījumu mīlestībā.
Un te es jau zinu un sevī jūtu savu Aicinājumu, to, kāpēc es atrodos uz šīs Zemes.
Tāda stingra pārliecība par saviem spēkiem un iespējām tiek audzēta no iekšpuses, pakāpeniski.
Savlaicīgi, tieši tik, cik cilvēks tam gatavs.

Nesanāks pārlēkt pār sevi un nesavtīgi kalpot citiem un mīlēt tos bez nosacījumiem.
Sākumā kalpojam sev, atjaunojam savu patieso Es, pēc tam kalpojam savam tuvāko lokam, pēc tam daļai cilvēces, cilvēcei, savas kompetences un starojuma līmeņa robežās.

Avots: МАГИЯ СЛОВА
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atgādini sev

– Pacenties par cilvēkiem nerunāt sliktu, nosodot un kritizējot. Pacenties izvairīties no tukšām pļāpām, vēl jo vairāk, ja tās ir par slimībām, trūkumu un ierobežojumiem. Uzdod sev jautājumu: “kā es tieši šobrīd varu šim cilvēkam palīdzēt?”. Ja nevari, vienkārši paej malā.

Ir svarīgi saprast, ka ieradums neizrunāt negatīvus vārdus un nerunāt par negatīviem tematiem aizvedīs tevi pie tā, ka ikviena pēkšņi uzradusies negatīva doma, neatrodot ierasto ceļu, arvien retāk parādīsies tavā apziņā..

– Pacenties pamanīt katru negatīvu domu, kaut mehāniski un nomainīt to uz pozitīvu. Tad izstrādāsies ieradums izvēlēties pozitīvas domas. Vēlāk šī selekcija kļūs automātiska.

– Pacenties otram nenovēlēt to, ko nenovēli sev. Pacenties savās tiesībās un iespējās neierobežot ne sevi ne arī kādu citu. Zemapziņa izaudzē ražu tajā vietā, kur grauds tika iesēts – tātad it visu, ko iesēsi, tu arī nopļausi.

– Pacenties dzīvot tā, lai tev nav ne pretenziju, ne aizvainojumu ne kaprīžu. Jo visi apstākļi, kas tavā dzīvē ir šodien, ir iepriekšējās tavas domāšanas un attieksmes sekas. Ja tevi sit, tātad kaut kad iepriekš tu esi pieļāvis domu, ka ar tevi tā var rīkoties.

– Pacenties netaisnoties – vēlmes taisnoties pamatā ir doma, ka tu neko nespēj ietekmēt. Atceries: apstākļi vienmēr ir rezultāts, tie nevar būt iemesls.

– Pacenties apzināti ievērot labo – pasaulē, visās parādībās un cilvēkos: skaistumu, labestību – Dieva klātbūtni it visā.

– Pirms dodies pie miera un, kad esi pamodies, uzskaņojies uz to, ka šī diena tev nesīs un nesa prieku, veiksmi, interesantas un vērtīgas tikšanās. Vienkāršāk sakot, noskaiti rīta un vakara lūgšanas. Iemācies dzīvot priecīgā un pieņemošā noskaņojumā.

– Dzīvo tā, it kā tev jau ir viss, ko tu vēlies. Ieradums rada atbilstošu stāvokli, kas pēc tam realizējas dzīvē.

Atceries to, ka visi cilvēki uz šīs Zemes visu saņem no viena Avota, nav nekādas konkurences un trūkuma. “Dievam visa kā ir pietiekoši”. Tavu vietu neviens cits nevar ieņemt.

– Dzīvo savu dzīvi un necenties realizēt kāda cita gaidas un cerības – ne vecāku, ne draugu, ne dzīvesbiedra. Neviens cits nevar zināt, kā Tev būs labāk.

– Nomaini savas bailes pret vienotību ar Dievu. Tev nav ne no viena jāaizsargājas, uzbrūk tikai tam, kurš gaida uzbrukumu. Esi atvērts un labvēlīgs – atvērtās durvīs neviens nelaužas. Stiprais nevar būt agresīvs, jo agresija ir vājuma pazīme.

– Izstaro to, ko vēlies saņemt. Tas, ko tu sūti pasaulei, pie tevis noteikti atgriezīsies.

– Iedomājies un vizualizē notikumus, ne to realizāciju vai ceļus pie tiem, tādā veidā, kādā vēlies, lai tie realizētos. Ir skaidri jāredz un jāzina, kāpēc tu to vēlies saņemt vai izbaudīt. Ceļus atradīs Dievs. Meklē iespējas šķēršļos nevis šķēršļus iespējās.

– Apzinies to, ka tu esi pelnījis labāko. Tu esi Dievam svarīgs. Ne jau Dievs cilvēkiem uzgriež muguru, cilvēki uzgriež muguru Dievam. (Tieši tāpēc daudzus māc bezcerība)

– Ievēro pārpilnību it visā, ko redzi, ļauj sev sapņot par lieliem cipariem un skaidri zini, kam tu tos tērēsi. Ļoti daudz ko var iegūt arī bez naudas.

– Iemācies redzēt patieso t.i. garīgo realitāti caur visu, kas to aizēno, izkropļo, noliedz. Reāls ir neredzamais, pārējais ir tikai tā projekcija.

– Dzīvo tā, ir kā Dievs tevi vērotu visu laiku. Lūdzies, pateicies un Mīli.

Avots: МАГИЯ СЛОВА
Tulkoja: Ginta Filia Solis