Dzelzs jākaļ, kamēr karsta

agata

Agata Kristi bija nosvinējusi savu četrdesmito dzimšanas dienu, kad viņu bildināja 24 gadīgais Makss Melovans. Viņš bija nepratīgi iemīlējies rakstniecē. Kaut gan tajos laikos 40 gadi sievietei skaitījās diezgan pieklājīgs vecums un vecumu starpība – milzīga.

Agata gribēja būt saprātīga un pakonsultējās ar māsu. Un māsa vēl saprātīgāk atbildēja, ka vajag pagaidīt. Jo Agata ir vecāka, pat ļoti vecāka. Dāma krietnos gados. Tāpēc steigties nevajag, drīzāk vajag pārbaudīt savas un jaunā cilvēka jūtas. Kādus trīs gadiņus pagaidīt – šķirti vienam no otra. Un tad jau viss būs skaidrs: vai tā ir mīlestība vai vienkārši aizraušanās.
Lūk, tad arī Agata pieņēma lēmumu. Viņa māsai asi un vienkārši atbildēja: “Redzi, trīs gadu laikā es vēl vairāk novecošu. Dzīve paiet, laiks tik ātri skrien. Es tomēr precēšos ar Maksi, kamēr viņš to piedāvā. Un kas gan var zināt, ko mums sola nākotne”…
Lūk, tas arī bija saprātīgākais lēmums. Dažkārt, protams, vajag pagaidīt, visu apsvērt. Taču dzīve paiet. Un iespējas paslīd garām. Un vilciens atiet no perona, un tu vari nokavēt, kamēr apdomā, nogaidi un septiņas reizes nomēri…
Bet Agata apprecējās un laimīgi nodzīvoja laulībā ar šo vīru līdz pat sirmam vecumam. Bet, ja būtu gaidījusi, neglābjami novecotu. Un arī jaunais cilvēks varēja piekust gaidīdams – arī tā notiek. Un vispār, pēc tam sākās karš, kuru Agata un Makss brīnumainā kārtā pārcieta un palika dzīvi. Tā kā  bieži vien lēmums negaida. Un dzelzs jākaļ, kamēr karsta, ja tas skar mūsu dzīvi, jūtas un jaunas iespējas. Jo otras iespējas var arī nebūt. Un trīs gadi ir ļoti ilgs laiks cilvēka dzīvē…
Makss un Agata kopā nodzīvoja 45 gadus, kaut arī visi šaubījās par šo laulību veiksmīgu iznākumu. Rakstniecei vīrs vienmēr bija galvenais viņas dzīvē. Pat savu mazdēlu viņa sauca “otrs mīļākais vīrietis manā dzīve”. Taču neskatāmās intervijās par savu laulību, Makss un Agata izvairījās lietot vārdu “mīlestība”, viņi priekšroku deva vārdam “veiksme”, “laimīgs gadījums”. Savā autobiografijā Kristi, rezumējot savu dzīvi, nosauca savu tikšanos ar Maksu Melovanu par galveno savas dzīves notikumu: “Paldies Tev, Dievs, par visu to mīlestību, kas man tika dāvāta”…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

10 kļūdas meitas audzināšanā

71003865_2058992087533937_3584999718683410432_n

Dažkārt, pati to negribot, māte traumē savu meitu, nesaprotot, ka tai kaitē. Šie uzstādījumi mūsos dzīvo paaudzēm ilgi un tos vajadzētu mainīt.

💡 Pati nopietnākā kļūda, kuru pieļauj daudzas mammas un vecāsmammas, kuras audzina meitas, attiecīgi – mazmeitas: viņas to programmē tam, ka noteikti ir jābūt kādam obligātajam prasmju un īpašību “komplektam”, kuras meitenei jāapgūst. “Tev jābūt mīļai”, “Tev jābūt pakļāvīgai”, “Tev jāspēj iepatikties”, “Tev jāprot gatavot ēst”, “Tev jābūt…” utt.. Nav jau nekā slikta tajā, ka meitene prot gatavot ēst, taču šajā gadījumā meitenei izveidojas kļūdaina domāšana: es būšu vērtīga tikai tad, ja atbildīšu visiem šiem kritērijiem.

Taču vislabāk, efektīvāk un netraumējošāk nostrādās personīgais piemērs: meitiņ, vai mēs abas kopā varam uzvārīt garšīgu zupu? Vai mēs kopā varam uzkopt māju? Varbūt kopā izdomājam, kāda frizūra tev vislabāk piestāv? Redzot, kā mamma to visu dara un gūst prieku to darot, meitene pati sagribēs to iemācīties.

Un otrādi: ja mamma kut ko necieš, kādu nodarbošanos, tad, lai arī cik reizes viņa atkārtotu, ka tas ir jāiemācās, meitenei pret šo procesu būs neapzināta nepatika. Bet patiesībā, visu, kas viņai jāiemācās, viņa agri vai vēlu iemacīsies. Kad viņai pašai tas būs vajadzīgs.

💡 Otrā kļūda, kuru bieži novēroju meitu audzināšanā – tā ir smaga, nosodoša attieksme pret vīriešiem un intīmajām attiecībām, kuru translē māte. “Viņiem visiem vajag tikai vienu”, “Skaties, paspēlēsies, pamīlināsies un pametīs”, “Tev jābūt nepieejamai”, “Tikai stāvoklī nepaliec”. Rezultātā meitene aug ar sajūtu, ka visi vīrieši ir agresori un varmākas, ka sekss ir kaut kas slikts un nosodāms, no kā vajadzētu izvairīties. Taču, kas notiks tad, kad meitenes ķermenis sāks sūtīt viņai signālus, trakos hormoni un šīs iekšējās pretrunas starp mātes teikto un pašas vēlmēm būs ļoti traumējošas.

💡 Trešā kļūda, kas dīvainā veidā kontrastē ar otro – jau tuvāk divdesmit gadiem meitai tiek paziņots, ka viņas laimes formula sastāv no “apprecēties un piedzemdēt”. Ideāli, ja līdz 25 gadiem, savādāk va būt par vēlu. Iedomājies: sakumā, bērnībā viņai teica, kas viņai jāiemācās (saraksts), lai apprecētos un kļūtu par māti, pēc tam vairākus gadus viņai translēja to, ka visi vīrieši ir lopi, bet sekss – netīrs, bet te pēkšņi – precies un dzemdē!

Tas ir paradoksāli, taču bieži vien šādas pretrunas un uzstādījumi tiek atskaņoti meitām. Rezultātā ir bailes no attiecībām kā tādām. Un ļoti strauji pieaug risks pazaudēt sevi, pazaudēt savu saikni ar savām vēlmēm un apzināšanos, ko tad es pati patiesībā vēlos.

💡 Ceturtā kļūda. Hiperaprūpe. Šodien tā ir neticami liela problēma. Mātes ļoti bieži “piesien” meitas sev un nosaka tik daudz ierobežojumus, ka kļūst baisi. Neej staigāt, nedraudzējies ar šito, zvani man katru pusstundu, kur tu atrodies, kāpēc 3 minūtes nokavēji. Meitenēm nedod brīvību, neļauj pašām pieņemt lēmumus, tāpēc, ka baidās, ka šie lēmumi varētu būt kļūdaini. Bet tas taču ir normāli! 14-16 gadu vecumā normālam pusaudzim  notiek separācijas process un viņš vēlas visu lemt pats (protams, izņemot dzīvības un veselības jautājumus) un viņam ir jādod tāda iespēja.

Tāpēc, ka tad, ja meitene izaugs “zem mammas tupeles”, viņā nostiprināsies doma, ka viņa ir otrās šķiras radījums, kurš nespēj dzīvot autonomi un patstāvīgi, un viņas vietā visu un vienmēr lems citi.

💡 Piektā kļūda. Negatīva tēva tēla formēšana. Nav svarīgi, vai tēvs ir vai nav klātesošs ģimenē, vai māte audzina meiteni bez viņa klātbūtnes, nav pieļaujams, ka tēvu pārvērš par dēmonu. Nedrīkst bērnam teikt, ka viņa trūkumi ir “slikta iedzimtība pa tēva līniju”.

Nedrīkst nomelnot tēvu, lai kāds arī viņš nebūtu. Pat tad, ja viņš arī ir “ēzelis”, tad mātei vajadzētu atzīt, ka viņa izvēlējās tieši šo cilvēku par tēvu savam bērnam. Varbūt tā bija kūda un tāpec vecāki izšķīrās, taču nedrīkst savam bērnam uzkraut atbildību par to, kurš piedalījās ieņemšanas procesā. Viņa taču ne pie kā nav vainīga.

💡 Sestā kļūda. Ķermeniskie sodi. Protams, fiziski iespaidot bērnus nedrīkst vispār, nekad, taču jāatzīst, ka meiteni fiziskie sodi traumē daudz vairāk kā zēnu. Psiholoģiski meitene daudz ātrāk “noripo” no normāla pašvērtējuma uz pazemotu un pakļautu. Bet, ja fiziskais sods nāk no tēva puses – tas pilnīgi noteikti noved pie tā, ka par savu partneri meitene izvēlēsies tieši agresoru.

💡 Septītā kļūda – pārāk maz uzslavu. Meitenītei jāaug pastāvīgi dzirdot to, ka viņa ir pati skaistākā, mīlākā, spējīgākā, talantīgākā un pati-pati.

Tas veidos veselīgu un normālu pašvērtējumu. Tas palīdzēs meitenei izaugt ar spēju pieņemt, mīlēt un cienīt sevi. Tas ir laimīgas dzīves priekšnoteikums.

💡 Astotā kļūda – attiecību skaidrošana meitas klatbūtnē. Vecāki nedrīkst strīdēties bērniem klātesot, tas nav pieļaujams. Īpaši tad, ja strīds attiecas uz mātes un tēva personīgajām īpašībām. Bērns to nedrīkst redzēt.

Bet, ja gadījumā tā ir noticis, abiem vecākiem ir jāatvainojas saviem bērniem un jāpaskaidro, ka nesavaldījās, sastrīdējās un jau salaba, un, galvenais, ka ar bēnu tam nav nekāda sakara.

💡 Devītā kļūda – nepareiza meitenes pubertitātes izdzīvošana. Te nu parasti ir divas galējības: atļaut visu, lai tikai nepazaudētu kontaktu, vai aizliegt visu, lai “nepalaistos”. Kā saka, abi sliktākie.

Vienīgais veids, kā pārvarēt šo visiem sarežģīto periodu bez upuriem, – stingra un labvēlīga attieksme. Stingrība – atļauto robežu nosargāšanā, labvēlība – attieksmē un saskarsmē.

Meitenēm šajā vecumā ir ļoti svarīgi, lai ar viņām runātos, izjautātu, atbildētu uz pat brīžam idiotiskiem jautājumiem, dalītos savās atmiņās. Un reaģētu mierīgi, nekad šīs sarunas neizmantojot pret bērnu. Ja to neizdarīsi tagad, tad tuvības nebūs nekad un pieaugusi meita pateiks: “Es mammai nekad neuzticējos”.

💡 Un pedējā kļūda – nepareizs dzīves uzstādījums. Meitenēm pilnīgi noteikti nedrīkst teikt, ka viņai dzīvē noteikti jāseko kaut kādiem punktiem. Apprecēties, dzemdēt, notievēt, neizplūst utt.

Meiteni vajag noskaņot uz pašrealizāciju, uz prasmi klausīties sevī, uz iespēju nodarboties ar to, ko sirds vēlas un kas padodas, noskaņot uz prieku pašai par sevi un neatkarību no citu viedokļiem un vertējumiem. Tad izaugs laimīga, skaista, par sevi pārliecināta un gatava pilnvērtīgām attiecībām jauna sieviete.

Mihails Labkovskis
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Ģimenē nemēdz būt «paveicās»

106796240_1487832228087604_629161769559723246_n

Reiz mēs kavējām vilcienu. Vilcienam “Maskava-Anapa” bija mūs jāaizved uz dienvidiem. Bijām ilgi un pacietīgi gaidījuši šo atvaļinājumu.

Trīs stundas pirms vilciena atiešanas mēs ar vīru un dēlu iekāpām taksometrā. Taču pēc brīža uz ceļa notika kaut kāds kollapss. Mēs pirmās divas stundas sēdējām sastrēgumā un šajā laikā nebijām pietuvojušies savam mērķim ne par centimetru. Bijām trīs kilometru attālumā no tuvākās metro stacijas, no kuras varētu aizbraukt līdz vilciena stacijai, taču iet kājām karstajā saulē ar lielo bagāžu un mazu bērnu uz rokām bija neprāts.

Beidzot sastrēgums bija izkustējies. Un metro vilcienā mēs ielecām 30 minūtes līdz vilciena atiešanai. Bija jābrauc 10 pieturas. Mums abiem ar vīru bija skaidrs, ka esam nokavējuši. Vēl jau būtu jāskraida pa peronu, lai atrastu īsto platformu… Taču mēs vienalga braucām. Klusējot. Iegrimuši domās par nenotikušo atvaļinājumu. Es mēģināju saprast, ko Visums man ar šo nenotikušo laimi cenšas man pateikt.

Divgadīgais dēlēns jautri lēkāja pa vagona sēdekļiem un viņu neinteresēja mūsu problēmas. Man gribējas viņam uzšaut pa dibenu, kaut gan ne reizi dzīvē to nebiju darījusi…

Mēs ieskrējām stacijā 15:35. 15:30 mūsu vilciens aizgāja. Tam bija jāaiziet…. Taču tas kā iemiets stāvēja un nekustējās. Es neticēju savām acīm, taču uz informatīvās plāksnītes skaidri un gaiši bija rakstīts “”Maskava-Anapa”… Kad mēs pieskrējām pie pēdējā vagona, vilciens sāka kustēties un mēs burtiski iemetām savas mantas un skrienot pa platformu viens otram padevām bērnu.

– Kaut kas aizkavēja vilciena atiešanu, – paskaidroja pavadone, aiztaisot durvis, kad mēs aizelsušies no skrējiena un stresa priekštelpā centāmies atgūties. Ilgi meklējām savu kupeju. Kad atradām un aizvēram aiz sevis durvis, abi ar vīru apskāvāmies, viņš nervozi iesmējās, bet es sāku raudāt…

Lūk, to es saucu par PAVEICĀS. Vienkarši PAVEICĀS. Notika tas, kam nebija jānotiek. Mums par labu.

Ja agri pavasarī majonēzes burciņās iesēsi tomātu sēklas, noliksi uz saules apspīdētas palodzes, sekosi temperatūras režīmam, pēc tam tuvāk vasarai aizbrauksi uz vasanīcu un saudzīgi stādiņus iedēstīsi siltumnīcā, regulāri visu sezonu laistīsi, mēslosi, tad rudenī tevi priecēs  skaisti, sulīgi un garšīgi, paša izaudzēti tomāti. Tu taču neuzskatīsi, ka tev ir paveicies? Protams, ka nē! Tas būs pilnībā sagaidāms katras dienas darba rezultāts.

Lūk, tāpat arī ģimenē, bērnu audzināšanā un attiecību veidošanā nemēz būt šī bezrūpīgā “PAVEICĀS”.

Savus stāstus es rakstu par vīru un bērniem. Daudziem lasītājiem ir radies diezgan salkans priekšstats par mani un manu “cukurģimeni”. Taču es rakstu patiesību. Es neko neizdomāju. Rakstu par klusu parastu ģimenes laimi.

– Tev paveicies, – raksta tie, kuriem kaut kas ir ne tā, kā gribētos. Viņiem ir vienkaršāk tikt galā ar netaisnību: jo vārds “paveicies”  apzīmē kādas likteņa “intrigas”, nepārvaramus apstākļus un tajā nav ne kripatiņas atbildības par rezultātu.

Tas ir izdevīgs vārds tiem, kuriem nepaveicās.

Bet es gribu teikt, ka mēs esam parasti. Vidusmēra ģimene. Un pie sava “paveicās” esam gājuši caur tādiem ērkšķiem, caur kuriem ne kurš katrs izies. Un par savu laimi mēs esam samaksājuši ļoti lielu cenu. Daudziem tā šķistu neiespējama.

Attiecībās ar vīru mēs esam izgājuši visas stadijas. Viens otra pieņemšanas kā dzīves partnera, samierināšanāss ar otra trūkumiem, vieduma un spējas novērtēt otra labās īpašības.

Kopā mēs esam jau kopš institūta gadiem. No pirmajiem randiņiem (ar pļavu ziedu pušķiem), zemām algām (kas pietika tikai mēnešbiļetei), ar jaunības aizvainojumu uzliesmojumiem (bet es tev ticēju!), ilgstošiem strīdiem (nekad man vairs nezvani), trakas greizsirdības (kāda Ļena?), kaislīgiem salabšanas brīžiem (vai tu esi traks, šeit?), makaroniem kā vienīgā ēiena, ko izdevies nopelnīt (no vecākiem neņemt ne kapaiku), no pirmajām uzvarām karjerā (aizbrauksim uz jūru, labi?), un kritieniem (pagaidām padzīvosim par manu algu), kautrīgiem kopdzīves plāniem (varbūt bērniņu?), filmu skatīšanos zem viena pleda (man ar tevi ir tik labi), ar “vai tu kļūsi mana sieva?”, no pirmajiem lielajiem pirkumiem (tikai ne kredītā), no testa ar divām strīpiņām, no “jums būs puisītis”, no pirmajiem dēla smiekliem, no nervu sabrukuma (tu solījies iziet ar viņu pastaigāties), no sakrāmētiem čemodāniem, lai dotos pie mammas dzīvot (vairs to nespēju), no atgriešanās ar vainas sajūtu (nevaru vairāk), apskāvieniem priekštelpā, “vairs nekad tā nedarīšu”, “panāc šurp”, “un es tevi arī”…

Kā anekdotē par zelta zivtiņu, “es gribu, lai mums viss būtu”. MUMS VISS BIJA. Mēs neesam ideāli. Mēs esam gājuši savās attiecībās līmeni pa līmenim, kā datorspēlē. Mēs zaudējām spēkus, enerģiju, bijām strupceļā. Mēs zaudējām. Šķīrāmies – katrs uz savu pusi. Es ļoti labi atceros to laiku… Toreiz es savās attiecībās sāku salt. Grimu vienaldzības akā, neuzmanības plaisā, naktīs gaidīju vīru mājās un viņā nenāca, nenāca… Es jau nezināju, ka tikmēr, kamēr vīrietis meklē sevi, ir jāvāra viņam borščs nevis jālasa lekcijas. Es domāju: “Tas taču ir tik netaisnīgi! Es taču arī esmu sevi pazaudējusi, man arī ir jāmeklē!”. Un es meklēju. Meklēju pasaku, bet vīrs izrādījās brīnumdaris. Smaragda aukstuma burvis. Es nosalu un aizgāju. Domāju, ka brīvībā būs siltāk.

Protams, bija situācija. Briesmīga, dvēseli ievainojoša. Mēs tajā ietriecāmies kā sienā un sašķīdām gabalos. Tā vietā lai apvienotos, mēs aizvainoti sākām laizīt savas brūces. Katrs savas. Un gaidījām glābšanu viens no otra. Bet ko gan var izglābt nāvīgi ievainotais? Labi būtu, ja vismaz sevi… salāpītu.

Savācu savas vasaras kleitas un aizgāju rudenī. Manā rokā gulēja dēla plaukstiņa. Tā smaržoja pēc ledenēm un atbildības. Bet es baudīju lepnību.

– Man neko no tevis nevajag, – es vīram teicu. Un viņš… pamāja ar galvu. Piekrita! Maita! Es gaidīju, ka skries man pakaļ, ķers aiz rokas, centīsies vismaz “iesmērēt” kredītkarti. Viņš taču zin, ka ar mani ir mazais dēls, viņš taču zin, ka es neprotu nopelnīt. Toties labi protu tērēt.
Un vajag taču daudz. Atsevišķa vientuļās mātes dzīve kopā ar bērnu īrētā dzīvoklī maksā ļoti dārgi. Gaidīju, kad viņš apdomāsies. Visur staigāju ar telefonu rokā. Gaidīju zvanu. Bet viņš klusēja.

Kā izrādījās, nauda ir visur. To vienkārši vajag saskatīt. Bet mēs to ieraugām tikai tad, kad mums ir tāda iespēja ieraudzīt. Vai arī tad, kad kaut kas – lepnība, statuss, slinkums – ir svarīgāks par naudu. Bet tad, kad aiz tavas muguras deg tilti, šajās liesmās ļoti labi var redzēt savas kļūdas un arī savas iespējas.
Es momentā iemācījos nopelnīt naudu. Tieši otrdienā. Tāpēc, ka jau nākamajā ceturtdienā mans īres parāds bija 135. Es lūdzu Visumam: man vajag simts tūkstošus. Tūliņ. Tieši rītdien. Un iezvanījās telefons.

– Tev steidzami manā vietā rītdien jānovada kāzas, – teica mans draugs – pasākumu vadītājs. – Es salauzu kāju. Guļu slimnīcā. Kāja piesieta. Scenāriju tev aizsūtīšu.  Precas kaut kāds priekšnieks no celtniecības departamenta. Cik tu par to gribi?
– 70.
– Tu traka esi? Es būtu ņēmis 35.
– Par steidzamību un forsmažoru. Viņš ir priekšnieks, vai kas cits? Viņš taču negrib lai kāzas izgāztos?
Priekšnieks negribēja. Viņš bija celtniecības departamenta direktors un prata celt. Un zināja, ka ģimene arī ir celtniecība. Bet kāzas – fundaments. Viņš piekrita par 70. Līgava, tas ir – sieva, bija apmierināta. Viņa zem galda viņu bikstīja, bet viņš sēdēja tāds piesarcis un laimē starojošs.
– Novēlu jums mīlestību, – es teicu un, atvadoties, piemiedzu viņiem ar aci un sakārtoju viņam no krūšu kabatas izlīdušās jaunās sievas biksīšu mežģīnes.

– Kā skolnieki, – viņš sakautrējies pasmaidīja. Samaksāja 80. Labs celtnieks.
“Paldies tev, Visum!”, – es domās noteicu. – “Vēl vajag 20”.
Nākamajā dienā manā pamatdarbā man negaidīti piešķīra prēmiju. 30 tūkstošus.  Es nolēmu, ka 10 no tiem būs ziedojums Visumam un iztērēju to labdarībai. Visums manu dāsnumu novērtēja un es tiku apbērta ar pasūtījumiem. Es izrāpos no krīzes.

Mana nulle blakus vīra vieniniekam kļuva par patstavīgu ciparu. Es vairs neesmu nulle un no šīs dienas mani vajag ņemt verā. Es ļoti lepojos ar sevi. Taču man ļoti gribējās, lai arī vīrs ar mani lepotos. Un uzzinātu, ko pazaudējis. Un, lai atnāktu ar atvainošanos. Tā arī pateiktu: “Kāda tu varone!” Taču viņš neko neteica. Laipni smaidīja saņemot dēlu uz brīvdienām. Laipni smaidīja, atgriežot viņu man. Lūk, arī visa komunikācija.

Es iegrimu vientulībā. Man šī brīvība sāka smakot pēc nolemtības. Es neprotu atgriezties mājās pēc pusnakts, kad neviens mani negaida, neuztraucas un nejautā: “Vai tevi sagaidīt?”. Mani neinteresē veiksme veiksmes dēļ. Man ļoti vajag, lai viņš skatītos uz mani un teiktu: “Skat, kāda tu lieliskā!”

Man bija neinteresanti būt vieniniekam, es biju ar mieru būt nullīte, bet aiz viņa muguras.

Un es nolēmu rīkoties. Brīvdienā aizvedu dēlu pie vectētiņa. Nopirku skaistu apakšveļu un zeķes ar silikona lentu. 12 cm papēdis. Matus sataisīju tā, lai izskatās nedaudz nevērīgi. Uzkrāsoju lūpas koši sarkanā diezgan vulgārā krāsā un uzvilku mēteli – tieši virs apakšveļas, lai tā atvērumā varētu redzēt zeķes maliņu. Es biju pats kaisles iemiesojums. Kamēr gāju līdz mašīnai, jutos kā Čičolīna. Vīrieši atskatījās.

Ap vieniem naktī atbraucu pie bijušā vīra. Piezvanīju pie durvīm. Sirds kā traka lēkāja krūtīs. Neviens neatvēra. Un pēkšņi es iedomājos, bet, ja nu viņš nav mājās? Bet, ja nu viņš nav viens? Mani pārņēma šausmas. Iepriekš par to es nebiju iedomājusies.  Mēs jau gadu dzīvojām šķirti, bet es pat nespēju pieļaut domu, ka viņš varētu paskatīties uz kādu citu.

Beidzot viņš samiegojies atvēra durvis.
– Kas noticis? – viņš jautāja, acis samiedzis no košās gaismas priekštelpā.
– Tu esi viens?
– Nē.
– Nē?? – es gandrīz nomiru, elpa pazemojumā aizrāvās.
– Nē, es esmu ar kaķi. Kas noticis?
– Es drīkstu ienākt? – es jautāju un pavēru mēteli, atsedzot grezno apakšveļu.
– Viņš vēl trakāk samiedza acis. Viņam kājās bija veci bokseršorti, kurus dāvināja vecmāmiņa Vaļa, kura praktizēja ekonomisko vīriešu apakšveļas šūšanu. Tās galīgi nesmaržoja pēc kaisles. Pēc vecmāmiņas Vaļas gan, pat tad, kad bija svaigas….
– Klausies, tu esi ļoti seksīga, tiešām, bet es jau trešo nakti neguļu. Projektu cenšos nodot. Man pēc trim stundām jāceļas…
Viņš vēl kaut ko teica par “atvaino”, par “novērtēju”, par “labāk atliksim uz citu reizi”, kamēr es, ārprātīgi pazemota, skrēju lejā pa trepēm, nolādot papēžus un slaukot sasistās lepnības asaras.

– Nekad vairs! – es kliedzu mašīnā, izsmērēdama lūpu krāsu pa visu seju. Ar “nekad” es domāju jebkuru komunikācijas formu ar šo idiotu.

Pēc divām dienām es pie viņa atgriezos pastāvīgā iedzīvotāja statusā. Viņš pats atnāca man pakaļ nakts vidū. Sagatavojies. Ar ziediem un jaunos bokseršortos.
Kāpēc es to stāstu… Tāpēc, ka ģimenē nemēdz būt “paveicās”. Mēdz būt “izciests”, “uzbūvēts”, “radīts”, “atstrādāts”, “salīmēts”. Ģimene ir pacietīgs darbs. Un nav viedākas un banālākas frāzes, lai to aprakstītu. Bet jūs sakāt “paveicās”…

Olga Saveļjeva
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Šalva Amonašvili: “Lielas lietas dzimst ģimenē”

dievs gimene

Parasti ar pašu personīgāko un dārgāko cilvēki dalās savu tuvinieku, draugu un ģimenes lokā, bet šodien es padalīšos ar jums, – tā mūsu tikšanos iesāka Šalva Aleksandrovičs.

– Iespējams, kādam tas būs kāds jaunatklājums attiecībās. Kāpēc šodien ģimenes izirst? Kāzas, limuzīni, bankets, tuvi cilvēki, kuri vēlēja jaunajiem laimi.

It kā tas viss nostiprina nākotnes ģimenes laimi. Bet cilvēki nepārvar krīzes periodus un šķiras.
Diemžēl viņi nedomā par to, kā tas ietekmēs viņu bērnus. Pretējā gadījumā būtu bērna likteni stādījuši augstāk par saviem konfliktiem. Par bērna likteni nevajag domāt tad, kad pāris šķiras, bet tad, kad ģimene veidojas. Tāpēc ir vajadzīga audzināšana jau no agras bērnības, bērnu dārza, skolas un, protams, ģimenē vajag runāt par to, kas ir mīlestība, uzticība un kā to visu sevī audzēt. Skatoties atpakaļ, es var teikt, ka ģimene palīdz pašu lielāko ideju un darbu dzimšanā.

Es ļoti ilgi negribēju un baidījos precēties, jo agri biju palicis bez tēva, un uzturēju savu ģimeni – mammu un māsiņu. Satikos ar daudzām meitenēm, katru no viņām lūdzu kļūt par manu sievu. Taču tad, kad saņēmu atteikumu (tieši tā pie mums Gruzijā ir pieņemts, vīrietim ļoti ilgi jāiekaro sieviete, lai saņemtu piekrišanu), es pārtraucu attiecības.

Es gribu pateikt milzīgu paldies visām tām deviņām meitenēm par to, ka viņas man atteica. Savādāk es nebūtu saticis savu Likteni.

Toreiz es strādāju Pedagoģijas Institūtā par zinātnisko sekretāru, bet mūsu direktors bija ļoti cienījams cilvēks, kuru es patiesi mīlēju un cienīju. Negaidīti viņš aizgāja no dzīves. Un pēc kāda laika uz mūsu Institūtu darbā iestāties atnāca jauna meitene tumšā sēru apģērbā. Es uzreiz sapratu, ka viņa ir desmitā un pēdējā. Es viņā iemīlējos, vēl pirms uzzināju, ka viņa ir mūu bijušā direktora meita. Es pieņēmu viņas dokumentus un teicu: “Droši vien es bez Jums vairs nespēšu dzīvot”. Un pats ļoti pārdzīvoju: “Kā būs? Ko cilvēki padomās? Vai sapratīs, ka šajās attiecībās nav nekāda savtīguma un izdevīguma meklēšanas?”

Taču gala rezultātā es mīlestību un jūtas noliku augstāk par cilvēku viedokļiem, un kā īsts vīrs sāku viņu aplidot, pavadīju mājās, gāju viņai līdzi uz kapsētu. Un rezultātā mēs ar Valēriju apprecējamies. Pēc nedēļas mana mamma teica vedeklai, ka viņas sapnis ir piepildījies: “Es viena audzināju dēlu un viņam vēl ļoti daudz kas jāiemācās. Lūzu, pabeidz viņa audzināšanu, es tev uzticos…” Un, es atzīšos, ka, ja es kaut kā nebūt esmu kļuvis labāks, tad tas ir tikai manas sievas nopelns.

Ģimene veidojas kopējos cēlos darbos

Kad ieraudzīju Valēriju, viņa man kļuva par pašu skaistāko, gudrāko, labestīgāko un godīgāko sievieti pasaulē. Viņa sevī personificēja Sievieti it visā. Es ļoti vēlējos ieraudzīt savu portretu viņas acīs un kļūt  par tādu cilvēku, kādu viņa vēlas mani redzēt. Tas ir brīnišķīgi – izdarīt visu savas mīļotās sievietes labā un attaisnot viņas cerības, un cauri visai savai dzīvei iznest šo vēlmi. Tas nav viegli, jo ir jāiemācās turēt sevi rāmjos, kļūt apzinātam. Un ziniet, ja tā nodzīvo dažus gadus, tad prieks vairojas. Mēs kopā nodzīvojām piecdesmit gadus. Valērija aizgāja viņsaulē tikai dažus mēnešus pirms kāzu gadadienas.

Mēs savu kopdzīvi nenodzīvojām gludi, bija akmeņi pret kuriem klupām. Ļoti bieži mūsu uzskati nesakrita. Taču, mīļie draugi, iemācieties piekāpties. Ja jūs piekāpjaties abpusēji, tad jūsu divu dvēseļu dzīves saaug un visas nesaskaņas pazūd.

Dievs radīja cilvēku – vīrieti un sievieti. Tas ir viens vesels.

Ar ko stiprinās ģimene?

Droši vien ar ideju vienotību. Vajag būvēt kaut ko kopīgiem spēkiem, izdomāt kaut ko lielu, veselu, vienojošu un vērtīgu garīgajā plānā, neatkarīgi no finansiālā stāvokļa.

Tā mēs gadiem ilgi būvējām savu māju, lai nevis vienkārši tajā dzīvotu, bet gan uzņemtu viesus, draugus, komunicētu, apspriestu idejas. Cēlām nelielu baznīciņu un pabeidzām to tikai nesen. Katrai ģimenei vajag būt savai kopīgai lietai kas priecē Dvēseli. Tas padziļina attiecības un neļauj ieslīgt rutīnā.

1962. gadā es atvēru eksperimentālo klasi. Mēs tajā izspēlējām visas iespējamās pedagoģijas idejas un šī pieredze kļuva par pamatu humānajai pedagoģijai.

Piecu dienu apmācība ir unikāls krievu valodas apguves veids, kas pamatojas uz darbības vārdiem un noris bez vērtēšanas. Tas deva unikālus rezultātus, bet paši zinātniskie meklējumi nostiprināja mūsu ģimeni. Nebūtu augstu mērķu, nebūtu mūsu ģimenes.

Neskatoties uz to, ka metode bija efektīva, protams, radās tās pretinieki. Tajā laikā es viņus uztvēru kā ienaidniekus un ļoti biju agresīvi noskaņots – aizsargāju savas pozīcijas, bieži pacēlu balsi, dusmojos un biju gatavs dot pretī. Tagad es saprotu, ka tie nebija ienaidnieki, bet gan skolotāji, kurus sūtīja pati dzīve. Bet es biju jauns un ļoti karstasinīgs. Un reiz mans skolotājs deva padomu: “Meklē ceļus, kā savus pretiniekus padarīt par saviem sabiedrotajiem. Un tad tu pa īstam kļūsi stiprs.” Es viņā  ieklausījos un aizdomājos: “Ko tad viņi patiesībā aizstāv – pedagoģiju, vai kaut ko personīgu?” Sāku ar viņiem runāt savādāk, izrādīju patiesu interesi un viņi paši sāka man dot lasīt grāmatas, uz kurās teikto balstījās, un tieši tādā veidā manas zināšanas bagātinājās!

Dzīve ritēja savu gaitu, piedzima bērni. Es līdz šai dienai glabāju vēstules, kuras rakstīju sievai uz dzemdību namu, jo tur nevienu klāt nelaida un telefonu nebija. Es jums iesaku, biežāk rakstiet vēstules!

Rakstiet viens otram vēstules un atklājiet savu dvēseli. Un es domāju, ka tēviem vajag piedalīties dzemdībās.

Lai savām acīm redz sievietes ceļu uz dzīvības un nāves robežas. Un varbūt šie iespaidi un dvēseliskas vēstules tieši kritiskos brīžos paglābs ģimeni no šķiršanās.

Ir svarīgi, lai ģimenē neskanētu nekas lieks un slikts. Jo uz turieni nāk eņģeļi. Cilvēki bieži dzīvo pagātnē un neievēro to, kas ir šeit un tagad. Bet pagātnes nav! Šobrīd – tagadnē nogatavojas auglis. Tas jau ir uz sliekšņa, un ir jāatver durvis un jāsagaida viesis no augšas. Un uzreiz vajag mesties ceļos un pateikties Dievam par to, ka viņš ir tev uzticējis savu bērnu. Tā turpinās dzīve.

Mīlestības ultimāts

Par mūsu eksperimentiem zināja ārzemēs, pie mums ar speciāliem reisiem brauca mācīties un uzkrāt pieredzi. Visās avīzēs rakstīja: kāds atbalstīja, cits rakstīja sūdzības.

Reiz mani izsauca un teica, ka eksperimentālo laboratorijuu slēdz. Dažkārt pat tādiem vīriešiem kā es, nolaižas rokas. Nav jau kam sūdzēties. Lēmums nāca no augšas. Mani pat neielaida laboratorijā. Saucu direktoram pa logu bet viņš tikai noplātīja rokas. Ko gan viņš tur var darīt, pavēle no augšas. Es biju šokā. Pārnācu mājās, iegāju istabā. Te pēkšņi ienāk sieva un redz, ka es sēžu pavisam sašļucis un izmisis. “Vai tad tu necīnīsies, lai laboratoriju neaizslēgtu?” – viņa jautāja. Es biju nikns.

Mani draugi, mūsu neiecietība ir pats lielākais iekšējais ienaidnieks. Nieka dēļ tā var visu sagraut. Es izdzinu sievu no istabas. Pēc kāda laika viņa ienāk vēlreiz un saka: “Labi, es aiziešu un aiziešu pavisam, ja tu pametīsi skolu”. Un tajā brīdī man radās milzīgs spēks! Es sapratu, ka man par savām idejām ir jācīnās līdz galam. Kapteinis nevar bēgt no sava kuģa. Zvanu kolēģiem uz Maskavu, lūdzu, lai tiek skaidrībā un paļaujos uz Dieva gribu. Un te negaidīti sieva man piedāvā:  “Kamēr jautājums tiek risināts un laboratorijā tevi tāpat nelaiž, ir laiks rakstīt grāmatas. Pēc tam tev brīva laika vairs nebūs.”

Tā bija mana pirmā grāmata krievu valodā “Labdien, bērni”. Tā padarīja mani slavenu visā pasaulē. Pavisam drīz avīzē “Pravda” iznāca raksts. Bet padomju laikos, ja tādā izdevumā kaut ko rakstīja, tas tika vērtēts kā prezidenta pavēle šodien.

Mūsu laboratoriju nelikvidēja un sieva neaizgāja, bet es skaidri zināju, ka, ja nebūtu bijusi Valērija, nebūtu bijis tas, kas notika pēc tam.

Mīļās sievietes, lūdzu, dāsni dāvājiet savu viedumu saviem vīriem. Ne ar kliedzieniem un pavēlēm, bet ar mīlestību, maigumu un rūpēm. Vīrs ir jāsamīļo, jāpagatavo labas vakariņas, kaut kas labs viņam jāizdara un pēc tam jāpajautā vai viņš pieņems jūsu padomu. Atrodiet veidu, kā aizvest viņu pie liela mērķa.

Mīlestība uz zemes tikai dzimst

Pēc desmit kopdzīves gadiem mēs varējām saprasties bez vārdiem. Viņa prata lasīt manas domas. Es pat nedaudz baidījos, ka, ja nu pēkšņi viņa zin visus manus noslēpumus. Tas ir pats labākais dvēseliskās tuvības un vienotības stāvoklis ģimenē. Gadi skries, bet jūs tos pat nepamanīsiet. Tieši šobrīd vajag audzēt mīlestību. Grumbiņas nav vecums, tā ir dzīve meklējumos, mīlestībā, līdzcietībā, kas atstāj tādas brīnišķīgas pēdas. Grumbiņas vajag mīlēt, priecāties par tām. Medusmēnesis ir tikai ķermeņa izpēte. Bet pati sieviete un viņas dziļums ir bezgalīgs. Ne jau lidojošie šķīvīši, bet sieviete ir pati neizzinātākā radība. Glabājiet savu sievišķību un pakāpeniski atklājiet vīrietim savus jaukumus, lai jūsu vīrs nespētu saprast, kāda tu būsi šodien.

Un pienāca 2012. gads. Mana sieva slimoja, un mēs zinājām, kas mūs sagaida. Ja es kādreiz slikti jutos, Valērija mani uzreiz veda pie ārstiem. Visa humānā pedagoģija attiecībā pret mani atkāpās un viņa ar varu mani vilka uz pārbaudēm. Taču, ja kaut kas notika viņai pašai, tad vienmēr tika atlikts uz vēlaku laiku. Un, lūk, viņa guļ gultā. Palikušas skaitītas dienas, un mēs abi to zinām. Mēs gaidījām, kad atbrauks dēls, taču viņš netiek ārā no citas valsts, jo nedod vīzu. Viņi ar sievu runājas skype, lai viņa nedaudz nomierinātos. Un es saku: “Drīz sākas pedagoģiskie lasījumi, mēs varētu izdot darbu apkopojumu”.

Valērija palika mundrāka un mēs sākām apspriest šo ideju, pēkšņi viņa jautā: “Vai tu neko jaunu neesi uzrakstījis?”

Es gatavoju viņai pārsteigumu, bet viņa, kā vienmēr, to uzminēja. Gatavais un jau izrediģētais teksts bija jau tipogrāfijā. Lieta tāda, ka Valērija ļoti godbijīgi izturējās pret manis rakstīto un bija greizsirdīga, ja to lasīja kāds pirms viņas, jo ļoti vēlējas mani aizsargāt no tā, ka kāds izsmej mani par krievu valodas pareizrakstības kļūdām. Un šī bija pirmā grāmata, kuru viņa nebija izlasījusi. Profesionāli izrediģētajā tekstā viņa atklāja 96 (!) kļūdas. Neskatoties uz to, ka slimība bija nomocījusi ķermeni, viņa manu grāmatu izlasīja līdz galam. Pēc lasīšanas viņa 4 dienas neatvēra acis. Un es dzirdēju tikai to, ka viņa klusiņam čukst: “Es mīlu tevi!”. Kad ceturtajā dienā viņa atvēra acis, es redzēju, ka viņa skatās kaut kur stūrī. Es fiziski sajutu, ka viņa kādu redz. Kādu, kurš atnācis pēc viņas. Es esmu pārliecināts par to, ka ir cita pasaule. Ka mūsu mīlestība šeit uz Zemes nebeidzas ar mīļa cilvēka aiziešanu. Mīlestība nav tikai tad, kad roku rokā sadevušies ejam pa dzīvi. Aiz tās stāv daudz kas vairāk un lielāks. Un uz Zemes tā tikai piedzimst, bet pēc tam paceļas augšup.

Skolotāja norādījums mums visiem

Es nožēloju tikai to, ka neapstiprināju savas jūtas savai sievai katru dienu. Ja kādam šis stāsts, šis mūsu dzīves ceļš  noderēs, es ļoti priecāšos. Nav neviena iemesla, kāpēc lai ģimene sabruktu, tāpēc, ka attiecībās nevajag meklēt materiālo, mīlestība jameklē vienam otrā, sevī. Un festivāls nav danči un izklaide. Tas ir stāsts par to, kā saglabāt ģimeni. Rietumi ļoti vēlas iznīcināt ģimeni – pašu svētāko, kas mums ir. Taču tas nozīmē, ka sabruks arī valstis. Saudzējiet savas ģimenes. Ne tikai savas, bet arī savu draugu, radu, savu bērnu ģimenes. Un palīdziet tiem, kuriem tas vajadzīgs, lai mēs visi kopā kļūtu stipri.

Šalva Amonašvilli
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kurš tev var dot padomu

Marina Poļanska

Neeksistē padomi, kuri būtu taisnīgi visiem…
Un tāpēc mani vienmēr pārsteidz, tas, ka cilvēki domā it kā veids, kādā viņi atrisina savu problēmu arī citiem tādas pašas problēmas risināšanā izrādīsies tikpat efektīvs…
Vai arī, kad lūdz rekomendāciju situācijā: “Piedot vai nepiedot vīram, kurš krāpj?”, it kā visi krāpjošie vīri būtu vienādi, tāpat kā iemesli, kas viņus noveduši svešās gultās…

Mani Mīļie, katrs cilvēks pavisam atšķirīgi reaģē uz jebkuru notikumu…

Un šī reakcija ir atkarīga no tūkstots dažādām niansēm – sākot no tā, kas un kur tevi audzināja… par ko tu pats esi kļuvis… kādā režīmā funkcionē tava psihe… līdz pat tam, kādas mācību stundas tu esi izgājis savā briedumā un cik labi iemācījies nevilkt savā dzīvē sabiedrībā uzspiestos šablonus un stereotipus …
Un tāpēc nesāc sevi sodīt, ja virspusēji skatoties uz svešu dzīvi, tev sāk šķist, ka citiem viss izdodas labāk un dzīve noris veiksmīgāk…
Tāpēc, ka nav simtprocentu spēcīgu vai absolūti vāju cilvēku…
Nav tikai labi vai tikai slikti cilvēki…
Katrā no mums ir pilns spektrs parastam cilvēkam piemītošu rakstura iezīmju, kuras vienā situācijā var nest mums uzvaru, bet citā – zaudējumu…
Un ļoti bieži es redzu, kā cilvēki, kuri sevi pozicionē kā īpaši spēcīgus, zaudē tur, kur citi, kurus pat salīdzināt nevarētu, izrādās augstumos…

Tā kā piešķir sev tiesības palikt sev pašam pat tur, kur tev cenšas uzspiest svešas lomas vai piespiest atbilst svešām gaidām…

Piešķir sev tiesības pašam pieņemt lēmumus, vadoties no tā, ko tu patiešām jūti, nevis no tā, ko no tevis gaida, vai tā, kā būs pareizi no vērotāju skatu punkta, tātad no to skatu punkta, kuri pēc redzētā etiķetes spriež par to, kas notiek iekšpusē…

Piešķir sev tiesības iekāpt tikai tajā ūdenī, kurš neatstāj tevi netīru…
Un tiesības pašam zināt, kas tieši tevi dara laimīgu…

Bet to cilvēku padomus, kuri neko nezin par tavu dzīvi un par to, kas lika tev rīkoties tā kā tu rīkojies un ne savadāk, uzskati par augstprātīgu veidu kā pašapliecināties uz tava rēķina…

Ļiļa Grad
Foto: Marina Poļanska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par pretenzijām

11130281_747605432020735_4904068701224045601_n

Ir cilvēki, kuri vienmēr ir neapmierināti. Ar sevi, ar kaimiņiem, politiku, karstumu, ziemu, ģimeni, bērniem, kaķi, transportu, atvaļinājumu, vakariņām, pārdevēja darbu saldumu nodaļā, komunālajiem pakalpojumiem, parkingu un svētkiem. Un pat tad, kad viss ir labi, atradīs kaut ko vienīgo, kas ir slikts un griezīs to kā nodrillētu magnetafona lentu.

Mēs atgriežamies no atvaļinājuma! Ne no bērēm un ne no kara! Blakus sēž divas sievietes, melnas kā šokolādes batoniņi. Viņas atpūtās tajā pašā viesnīcā, kur mēs, un te pēkšņi, pavisam negaidīti es uzzinu daudz ko jaunu:

– Pludmale maziņa kā apendikss.
– Saule agresīva.
– Numuriņos pārāk daudz baltās krāsas.
– Brokastis galīgi “nevelk” uz četru zvaigžņu līmeni.
– Ingveru pasniedz tikai reizi divās dienās.
– Ekskursijas pārak nogurdinošas…

Es pārsēžos un tieši pie manas auss uzņem apgriezienus jauns dialogs:
– Kāpēc lidostā tik saspiesti? Visi vienā čupā. Un šitais resnulis. Kur vēl viņam lidot, viņš taču viens pats aizņem trīs krēslus.
– Kafija – gatavās samazgas, sendvičs – vakardienas.
Duty Free tik nenormāli lēni konsultanti.
– Tik pieticīgi, grīdas segums vietām gluži izvalkāts.

Mana draudzene nesen bija kāzās. Pietiekami greznās, dārgā restorānā. Ar kristālu, melnajiem ikriem un maziņu simfonisko orķestri. Bez tradicionālajiem kāzu rituāliem. Viņa man no rīta piezvanīja un sāka savu stastu ar pretenzijām.
– Iedomājies, šampanietis bija silts, bet piparmētru panna cotta pārāk stipri garšoja pēc citrona. Līgavas kleita nebija iespaidīga, pārāk parasta, kā francūžiem, bet kokteiļkleita vispār izskatījās pirkta tirgū. Stulbs slaidšovs, pilnīgi blāva pirmā deja un kāzu vadītājs atgādināja centrālās televīzijas diktoru.

Paziņas nopirka dzīvokli jaunajā projektā. Zvanu, lai apsveiktu un dzirdu:
– Ai, par ko tu runā? Par kādu prieku? Zini, cik remonts sanāks dārgs? Lustra – desmit tūkstoši, angļu papīra tapetes – trīs tūktoši par katru rulli, durvis starp istabām – ozolkoka, no divpadsmit, parketa loksne – pusotrs par kubu.

Ir cilvēki, kuri vienmēr ir neapmierināti. Ar lupu meklē “mīnusus”, nepievēršot uzmanību milzu lielajam, treknajam “plusam”. Žēlojas, pukst, kritizē, nosoda, šausminās, aizmirstot, ka pasaulē viss ir līdzsvarā. Un labais tajā ir tieši puse.

Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Apstāties un izlemt

vienatne10

Cilvēki runā, ka nemīl nenoteiktību, taču vairums no mums cer, ka būs kāds cits, kurš izlems mūsu vietā….

Es pazinu kādu sievieti, kura 12 gadus tikās ar vīrieti, gaidot viņa iniciatīvu kopdzīvei…
Būtu jau labi, ja būtu gaidījusi viegli un nenovērstos no savas dzīves…
Taču, nē, gaidīja mokoši, sāpīgi, nakts asarām un histērijām dienās, pilnībā zaudējot interesi par visu pārējo, kas neskāra gaidīšanas tēmu….
Tai pat laikā šī vīrieša priekšā viņa staroja, runāja par neitrālām tēmām un iztapa, kā vien varēja…
Un ne reizi viņam nepajautāja par to, kas viņu patiešām interesēja…
Viņa gaidīja, kad viņš beidzot izlems, viņš taču ir vīrietis… ak, šie dzimumu stereotipi, kas paģēr DAŽĀDIEM cilvēkiem rīkoties VIENĀDI tikai tāpēc, ka tie pieder vienam dzimumam…
Un viņa pat neiedomājās par to, ka, ja šis vīrietis 12 gadu laikā neko nemaina, tātad viņš JAU IR IZLĒMIS un VIŅU VISS APMIERINA… pretējā gadījumā viss būtu savādāk…

Mīļie, nenoteiktība ir to problēma, kuri no tās cieš…
Un tas nozīmē tikai to, ka viņiem pašiem to vajag pārvērst noteiktībā…
Un izdarīt to ir vienkāršāk par vienkāršu – ŅEMT UN PAJAUTĀT…

Tici man, uzreiz uzzināsi patiesību, pat tad, ja tev teiks nepatiesību…
Protams, jautājums ir tikai viens, vai esi gatavs to dzirdēt…

Es ļoti bieži redzu, ka nenoteiktība daudziem no mums ir noteiktība, no kuras slēpjas…. no kuras mūk, ko kājas nes… no kuras baidās kā no krītošas lidmašīnas…
Un, izrādās, ka nenoteiktība, kas izstiepta gadiem ilgā gaidīšanas neirozē, daudziem ir mazāk biedējoša, kā viens nežēlīgas patiesības mirklis…
Nenoteiktība ir salda savā ilūzijā….

Nav taisnība, ka mēs nenojaušam, kā pret mums patiesībā izturas…
Nav taisnība, ka mēs nezinām savas vēlmes…
Nav taisnība, ka mēs neapzināmies notiekošo tik ļoti, ka nespējam izdarīt pat visvienkāršākos secinājumus par to, ko ir vērts gaidīt un, ko nav…

Un arī tā nav taisnība, ka mūs noteikti vēlas piemānīt vai izmantot – visbiežāk mūsu klusēšanu un akurātu aktuālo tēmu apiešanu, cilvēki, no kuriem mēs kaut ko gaidām, uztver kā pilnīgu piekrišanu tam, ko viņi mums var piedāvāt….
Un viņi patiesībā ir godīgāki par mums – tāpēc, ka piedāvā to, ko var piedāvāt…
Mums ar to nepietiek, taču mes tēlojam, ka viss ir labi, un apvainojamies uz tiem, kurus paši mānām ar savas spēles palīdzību…
Mēs gaidām, kad uzminēs mūsu vēlmes un aizmirstam par to, ka viņi ir tikai cilvēki, ne burvji ar trešo aci pierē…

Mēs paši būvējam sienas, caur kurām saule iespīd ar grūtībām…
Bet varētu taču būvēt pavisam ko citu…

Esi noguris no nenoteiktības?
Apstājies un izlem!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība pret Dievu

271007_126677890751168_6672218_n

Jo tālāk es virzījos savos pētījumos, jo labāk sapratu, cik ļoti bīstama ir savtīga attieksme pret Dievu.
Es ieraudzīju, cik grūti ir savienot zinātni un reliģiju.
Pavisam nemanāmi savtīgais patērētāja cilvēciskais pirmsākums sāk ņemt virsroku pār Dievišķo. Zinātne sāk aprīt reliģiju. Lai tas nenotiktu, ir nemitīgi jācīnās ar savtīgumu, pastāvīgi jāattīra sava dvēsele, neapstājoties savā kustībā pretī mīlestībai pret Dievu. Mīlestība pret Dievu dod dzīvi, dod laimi, veselību, naudu, labklājību.
Taču tad, kad mēs vēršamies pie Dieva, mums jāaizmirst par sava ķermeņa, gara un dvēseles interesēm. Ir svarīgi lai mūs interesētu tikai mīlestība un lai šo nesavtību atbalstītu, uz kādu laiku jāaptur visas savas ķermeņa, gara un dvēseles vēlmes. Tieši tāpēc daudzi kļūst par vientuļniekiem un dodas uz klosteri.
Un, ja cilvēks neprot nesavtīgi vērsties pie Dieva, viņam labāk sākumā mācīties atturēties no savām vēlmēm, sākot ar ķermeni, – nepārēsties, gavēt, badoties.
Atturēties no gara centieniem: nepārstrādāties, neskatīties TV, būt vienatnē, apstādināt apziņu, neaizkaitināties un nenosodīt.
Mierināt dvēseles vēlmes: savaldīt savas seksuālās vēlmes, pārvarēt bailes un žēlumu, nesteigties.
“Ticība bez darbiem ir mirusi”, – tā teikts Bībelē.
Ja cilvēks pārēdas, nosoda un steidzas, ja ir skaudīgs, aizkaitināts un greizsirdīgs, viņa lūgšanas būs prasta gaisa maisīšana.
Bet, ja viņš sāks centīgi lūgties, tiecoties pēc mīlestības un Dieva, viņš var saslimt un nomirt. Atraušanās no pieķeršanās, kurās pats sevi iegrūdis, var būt pārāk smaga. Un ne visi var sasniegt īstu, tīru lūgšanu. Iespējams, tieši tāpēc Kristus teica skolniekiem, ka tikai caur Viņu tie var sajust mīlestību pret Dievu. Garīgās vērtības daudz stiprāk kā materiālās var aizslēgt ceļu pie mīlestības.
Mīlestības pret Dievu izpratne ir ļoti sarežģīts un ilgstošs process. Tas noris smagi, tas attīstās, pilnveidojas. Spēja mīlēt attīstās gadiem ilgi, desmitiem gadu, visu mūsu mūžu. Par to runāja Kristus viedajā stāstā par jaunavām un lampām.
Kad pienāk Dievišķā mīlestība, ir par vēlu nožēlot un lūgt: “Radītāj, esmu grēkojis, piedod man!”
No tā, cik mēs katru dienu cītīgi mācāmies nesavtīgi mīlēt, no tā, cik labi mēs pārvaram savu atkarību no ķermeņa, gara un dvēseles vēlmēm, tieši tik lūgšanas Dievam pozitīvi ietekmēs mūs un mūsu pēcnācējus.

Sergejs Lazarevs “Karmas diagnostika” 10. grāmata
Foto: Natālija Doroš Ukraina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Zvans pie durvīm

durvis gaisma

Vai apzinies, ka tikai Tavā ziņā ir izvēle izkļūt no pašaizsardzības burbuļa?
Kad Tu dzīvo bailēs, Tu aizver savu sirdi kā mājas durvis. Aizbultē ciet ar tūkstoš slēdzenēm. Aizver ciet visus logus. Kad Tu esi ieslēgts, Tu esi “došībā”. Tomēr Tu joprojām dzirdi savas dvēseles izmisīgos klauvējienus. Kā zvans pie durvīm, tie kļūst tik skaļi, ka dažkārt ir nepanesami. Jo vairāk Tu sevi ieslēdz, jo tracinošāks kļūst šis zvans, jo lielāku trauksmi tas rada. Ja nu kāds šīs durvis atver, ja nu Tava drošība pazūd. Jo ilgāk Tu esi pats sevi ieslēdzis, jo lielākas ciešanas ienāk Tavā mājā.

No vienas puses Tu vēlies būt drošībā, bet cik gan droša var būt izolācija. Tā ir tikai cīņa pašam ar sevi. Esot norobežotam, trūkst gaisa, trūkst brīvības. Un tā sākas cīņa. Tev nemitīgi ir jāpārbauda, vai viss ir aizslēgts, vai viss ir norobežots. Ja nu kāds ieskatīsies pa logu un saredzēs Tevi. Kailu savā būtībā un neaizsargātu. Un tad Tu izdomā, ka Tu ne tikai aizslēgsi visu, bet arī aizlīmēsi logus, aiztaisīsi skursteņus. Pilnīga izolācija un vakuums.
Esot norobežotam pašam no sevis, Tu liedz iespēju iepazīt sevi. Tu pazīsti sevi tikai savā mājā, bet kā ir būt brīvībā? Kas Tu būtu bez ierobežojumiem? Kas notiktu, ja Tu atvērtu durvis?

Tu alksti pēc mīlestības, atzinības un novērtējuma, bet, neatrodot to pats sevī, Tu vērsies ārējā pasaulē. Kas tam kalpo par iemeslu? Elementārs pašnovērtējuma trūkums. Un agri vai vēlu tas noved pie upura lomas un bezspēcības sajūtas. Patiesībā, jo vairāk Tu sevi sajūti šajā visā, jo spēcīgāk tas liecina, ka tieši šīs ir tās jomas, ar kurām Tev ir jāstrādā un jāveido pašizpratne. Kamēr Tu nebūsi atmodies, Tu nonāksi situācijās/attiecībās, kur izjutīsi bezspēcību. Un tā nav karma vai sods, bet gan ceļš uz izaugsmi.

Vieglāk ir būt par atbalstu otram, bet cik grūti ir būt par atbalstu pašam sev. Paņem pats sevi pie rokas, uzticies pats sev, palīdzi sev izkāpt ārā no ilūzijas un ieraudzīt patiesību.
Varbūt, ka Tev būs nepieciešams ilgāks laiks, lai pilnībā uzticētos sev un saviem spēkiem. Bet pienāks laiks, kad Tu atvērsies pats sev, kad sadzirdēsi savas patiesās vēlmes.
Indu Puri✍️

“Starp mums viss bija”! KAS TIEŠI BIJA?

laulats paris

Attiecībās ar cilvēku nodzīvotajam gadu skaitam patiesībā nav nekādas nozīmes…

Es pazinu cilvēkus, kuri man atzinās, ka “zelta kāzas” patiesībā nav nekas vairāk kā ilgtermiņa “ieslodzījuma” fakts, izbēgt no kura viņi tā arī nav uzdrīkstējušies, bet “amnestija” nav notikusi.

Daudzi dzīvojuši un turpina dzīvot kopā ar jau sen noriebušos partneri aiz bailēm un šķietamas bezizejas vai kauna atzīt savu izgāšanos…
Dzīvoja kopā, baidoties pievilt vecākus un draugus…
Dzīvoja kopā iebiedēti, aizmirsti un pazemoti…
Dzīvoja kopā, neticot savai spējai izturēt pārmaiņas…
Dzīvoja kopā, nezinādami, kurp iet…
Dzīvoja kopā aiz pienākuma vai vainas sajūtas…
Dzīvoja kopā, ieslēgti zemas pašapziņas čaulā, un tā cilvēka nenovērtēti, kurš katru dienu atgādināja par to, ka viņi nevienam nebūs vajadzīgi…
Dzīvoja kopā, tāpēc, ka ticēja tam, ka tā dzīvo visi…
Dzīvoja kopā, pakļaujoties sabiedrības masveida liekulībai, kas centīgi cenšas apslēpt tradicionālo laulību sāpīgās tēmas, jau kopš bērnības māca neiznest no mājas strīdus, un iekļauties tikai ārējā rāmītī – visu var, tikai lai ne čiku ne grabu…

Kad dzirdu daudzus gadus kopā nodzīvojošu cilvēku frāzi par to, ka starp viņiem “viss bija”, tad vienmēr vēlos, lai viņi paskaidro KAS tieši bija…
Tāpēc, ka ne visi pārbaudījumi ir cienījami, un nepavisam ne viss pa īstam satuvina divus cilvēkus, radot unikālu emocionālo tuvību…
Es no sirds apbrīnoju tās savienības, kur abi kopā pārdzīvojuši nabadzību, mētāšanos pa pažobelēm, dzīves grūtumus, smagas nelaimes, zaudējumus un šķiršanās…
Pārdzīvojuši viens otru atbalstot, nemeklējot svaigus aizstājējus, nenododot, neiekārdinoties no salda kumosiņa otra sētā…
Es zinu tādus pārus…
Viņu patiesībā ir ļoti daudz…
Un viņi ir dzīvs pierādījums tam, ka jūtas var iznest cauri gadiem, saglabājot to vērtību, cieņu vienam pret otru, un nepārvēršot tās par smagu ieradumu….

Bet tur, kur šis “viss” ir sistemātiska pazemošana, kura notiek nevis nejauši, bet apzināti, piešķirot uz to sev pilnas tiesības…
Tur, kur visu dzīvi skraida pa svešām gultām, bet mājās pārnes vien aizkaitinājumu, netīrību un sāpes…. bet pretī pieprasa pilnu apkalpošanas servisu un vēl klusēšanu…
Tur, kur valda emocionālā un fiziskā vardarbība…
Tur, kur otru neuzskata par vērtību un asi kritizē par visu un piekasās it visam….
Tur, kur lauž un liek mainīties vienpusējā kārtībā…
Tur, kur parazitē uz otra spējas visu piedot, pieņemt, līdziciest…
Tur, kur viens ir tikai donors, bet otrs patērētājs…
Tur, kur neviena saruna nav mierpilna, bet viss tiek risināts bļaujot, lamājoties un lejot viens otram uz galvas samazgas……
Tur, kur sen vairs nav ne cieņas, ne mīlestības…

TĀ IR KROPĻOJOŠA KOPDZĪVES PRAKSE…

Prakse, kura nevienam nav vajadzīga un salīdzinājumā ar kuru vientulība kopā ar kaķiem, ar ko daudzus tik šaušalīgi biedē – ir dzīve paradīzē bez pēdiņām…
Dzīvi nevar nodzīvot bez pārbaudījumiem… ne esot vienam, ne kopā ar kādu…
Taču nodzīvot to bez pazemojumiem – ne tikai var, bet arī vajag – ja esam cilvēki….

Un šeit, Mīļie, es esmu principiāla…

Jā, mēs neviens neesam svētie, un esam spējīgi maldīties, kļūdīties, nožēlot grēkus… taču es te nedomāju vienkāršas cilvēciskas vājības, kuras ir vērts viens otram piedot….

Es rakstu par to, ka laiks atcelt to liekulību, kas neļauj cilvēkiem skaļi pateikt par to, ka viņi nav ar mieru vairs izlikties, ka “kopā ir laimīgi”, ja patiesībā, realitātē ir nelaimīgi….

Atzīt, ka ne vienmēr ģimeniskās vērtības izdodas realizēt savā konkrētajā ģimenes pieredzē…
Atzīt, ka dažkārt cilvēki pat pēc 50 kopā nodzīvotiem gadiem tā arī ir un paliek sveši, nepietuvojoties viens otram ne par soli…
Un ir stulbi vainot viņus par to, vai arī apkarināt ar birkām par to, ka viņi “nav strādājuši pie savām attiecībām”…
Ticiet man, ļoti daudzi ir strādājuši un ne pa jokam!
Neslinkoja, nepadevās, gāja uz visu banku …. bet neizdevās…
Vienkarši neizdevās un viss…
Tāpēc, ka cilvēka dzīve nav biznesa plāns ar jau iepriekš paredzamu rezultātu…
Tā vienkārši ir dzīve, kurā ir iespējams viss…

Un beidzamais…

Daudzus gadus nodarbojoties ar palliatīvo psiholoģiju, nevaru neatzīmēt, ka viena no visvairāk paustajām nožēlām mūža beigās ir nožēla par to, ka cilvēks tā arī nespēja laikus atvadīties no briesmīgām attiecībām, tērējot tām visus savus dzīvības resursus….

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis