Harmoniskas personības īpatnības

harmonija6

Cilvēkam ir dabiski tiekties pēc iekšējas harmonijas, bez kuras ir ļoti grūti sajust caur pirkstu galiem plūstošo maigo laimi. Harmonija kā personības īpašība – tā ir spēja dzīvot BEZ iekšējiem konfliktiem, stāvoklī, kad dvēsele un saprāts “dzied” unisonā, nodrošinot savas dzīves fiziskās,sociālās un garīgās puses optimālu saskaņu ar sevi un ārējo pasauli.

– Viena no galvenajām harmoniskas personības pazīmēm ir apmierinātība ar savu dzīvi kopumā (ar sevi, ar savām attiecībām ģimenē, ar vecākiem ar draugiem, darbā, mācībās u.t.t.), veselīga ziņkārība un atvērtība kaut kā jauna atklāšanai, labvēlība pret cilvēkiem un gatavība komunicēt ar katru (tā zin, ka vairums cilvēku ir labi), dabas skaistuma izpratne un vienotība ar dabu. Tā ir atvērta pārmaiņām, prot ekonomiski tērēt savu dzīves enerģiju un būt maksimāli godīga ar sevi.

– Harmoniska personība turas taisni, brīvi un mierīgi. Tās uzvedība ir balstīta uz izdzīvojamo sajūtu patiesumu (tā skumst, mīl vai smejas absolūti patiesi, neuzvelkot nekādas maskas).

– Tās vārdi vienmēr atbilst tam, ko viņa jūt. Piemēram, ja jūs tai iešļāksiet sejā ūdeni, tā nekliegs un nemetīsies kauties, bet laipni pavaicās: “Kas ar tevi notiek? Tava izturēšanās mani satrauc un apvaino”

– Caur to, kas atrodas virspusē, tā skatās dziļumā, cenšoties saprast cilvēka rīcības patiesos motīvus. – – Cilvēki tai uzticas (to satiekot, uzreiz ir vēlēšanas uzticēties), rodas aizsargatības, miera un pārliecības sajūta.

– Harmoniska personība balstās uz tiem resursiem, kurus smēlusies savā pieredzē – prāts, mīlestība, humors, līdera tvēriens, izvēles brīvība u.t.t. un tic tam, ka ikvienam cilvēkam ir pieejami visdažādākie iekšējie resursi, lai mainītos pozitīvajā virzienā. Tā taču zin, ka pārmaiņas ir iespējamas. Pat tad, ja nevar izmainīt to, kas atrodas ārpusē, iekšējās var būt tūkstošiem reižu nozīmīgākas un vērtīgākas.

– Tai vienmēr ir izvēle – kā reaģēt un neiestigt situācijā, lai cik smaga tā arī šķistu. Tā vietā, lai slimotu un kritizētu, personība izvēlas veselību un iespējas.

– Harmoniskai personībai IR izdevies pārskatīt savu bērnības pieredzi, pieņemt savus vecākus kā vienkāršus cilvekus…..un iepazīties ar viņiem no jauna.

– Lielāko savas dzīves laiku tā pavada pozitīvās emocijās, mierīgā garastāvoklī un fiziskajā labsajūtā. Tās dzīvesveids ir veselīgs un daudzveidīgs un gan vēlmes, gan priekšstati par dzīvi ir reālistiski.

– Harmoniskai personībai nav vajadzīgi augstākie sasniegumi kādā vienā jomā, bet gan pietiekami sasniegumi it visur, kur tas būs vērtīgi, noderīgi un kur sauks viņas dvēseles balss.

– Tādam cilvēkam ir pozitīva attieksme pret sevi, viņš prot dzirdēt un maigi rūpēties par savām vajadzībām. Balstīties uz sevi un nevis ārējiem apstākļiem.

– Harmoniska personība ir autentiska, dzīvo saskaņā ar sevi un savu dvēseli, vienmēr paliek sev uzticīga, lai kas arī nenotiktu. Tā ļoti uzmanīgi klausās sava ķermeņa un dvēseles balsī.

– Tā dzīvo ne domās par nākotni vai pagātnes atminās, bet gan šeit un tagad. To nekas nevelk atpakaļ pagatnē, lai tūkstošo reizi pārdzīvotu vienu un to pašu nepatīkamo dzīves epizodi. Tā nebūvē nekādas cerības un gaidas, un tāpēc vienmēr ir mierīga un gatava jebkuriem rezultātiem.

– Tā vienmēr ir atvērta sarunām, bet vienmēr pati izlemj – turpināt sarunu vai beigt. Tā necietīs no neiespējamības pamest kadu kompāniju, kaut vai tikai tāpēc, ka šī kompānija patīk draugam vai radiniekam. Tā vienkārši izdarīs to, ko uzskata par vajadzīgu.

– Tā zin, ka visi pasaulē ir vientuļi, tomēr prot baudīt savu vientulību, bet tā vietā, lai meklētu dzīves jēgu, tā vienkārši ņem un dzīvo!

– Brīnišķīga harmoniskas personības īpašība ir spēja pieņemt vienīgo pareizo lēmumu telpā starp ierosinātāju un reakciju uz to. Tā vienmēr izdara morālu, apzinātu, cilvēcisku izvēli, vēršot savas domas uz ieksu, ne uz āru. Uzņemas atbildību par visu, kas notiek tās dzīvē, nenosodot ne apkartējos, ne sevi. – Dzīvojot dvēseles un saprāta vienotībā, saskaņā ar savām vērtībām, atrodoties līdzsvarā ar apkārtējo pasauli, šī personība sasniedz iekšējā miera un apmierinatības stāvokli.

– Harmoniska personība tas ir tas, pie kā pēc idejas personības izaugsmes procesā jānonāk būtu katram cilvēkam – attīrot savu dvēseli no nevajadzīgiem krāmiem, kas krājušies gadiem…attīstot patiesīgumu, pateicību, dāvināšanas skaistumu, līdzcietību….ieskatoties katrā sīkākajā rētiņā, ko atstājušas sāpes Mīlestības un Gudrības meklējumu ceļā.

Publikācijas autors: Ksenija Šulgina

Avots:  © psy-practice.com

Tulkoja: Ginta FS

Mihails Labkovskis: Mīliet sevi jebkādā izskatā un tad izskats var būt jebkāds

John and Yoko, a New York Love Story
Es vēroju kā skaistais dzimums līdz baltkvēlei sitas par sava izskata it kā nepilnībām. Arī vīrieši kādreiz to dara, taču ne pārāk pašaizliedzīgi – viņiem nav tik svarīgi būt skaistiem, svarīgāk ir nopelnīt naudu.
Taču sievietes moka sevi ar diētām, trenažieriem, dur sejā visu, kas vien pagadās pa rokai, nēsā briesmīgas augstpapēžu kurpes. Tas nu vēl tā. Bet plastika!  Ķirurga nazis! Tādu ņirgāšanos par sevi var pielīdzināt mazohismam, bet tos, kas ar to nodarbojas, vienkārši par nelaimīgiem upuriem, kas gatavi jebkam, lai tikai tos kāds iemīlētu. Absolūti. Jebkuras manipiulācijas ar savu ārieni, sākot no autoiedeguma līdz tauku atsūkšanai, ir sava zemā pašvērtējuma  demonstrēšana un solis ceļā uz narcistiskiem psihes traucējumiem. Un tie ir ļoti nepatīkami psihiskie traucējumi: kad dzīve nav mīļa bez tā, ka ik minūti tevi kāds slavē, vai pat labāk – apbrīno, vai vēl labāk – pielūdz
Pats briesmīgākais ir tas, ka skaistuma industrijas upuriem galvenais pašapziņas mērs nav āriene, bet gan partnera ar īpašiem parametriem esamība vai neesamība.
Starp citu, runājot par partneriem, jo zemāka ir paša vīrieša pašapziņa, jo lielāku nozīmi tas piešķir savas sievas vai mīļākā ārējam izskatam. Pārliecinātiem par sevi tas praktiski ir vienaldzīgi.
Es vispār nesaprotu, kāpēc jāpacieš sāpīgās botoksa injekcijas, kad visa pasaules vēsture, zinātne un sadzīves pieredze burtiski kliedz par to, ka jūsu āriene (tāpat kā augstas morāles īpašības) nespēlē NEKĀDU LOMU mīlestībā, kaislē, seksā un cilvēku attieksmē pret jums. Tur ir pavisam cits knifs. Vēlāk jums to pateikšu.
Visi taču zin, ko apprecēja un ko dievināja Džons Lenons – vīrietis, kurš varēja izvēlēties jebkuru sievieti. Un tagad atcerieties Joko Ono. Viņas āriene ir ļoti savdabīga, pat teiktu – japāņu gaumē.
Un Pols Makartnijs un Hetere Mailza? Šai meitenei vispār nav vienas kājas, tomēr viņai izdevās apprecināt ar sevi vienu no pašiem bagātākajiem pasaules līgavaiņiem (un pēc tam vēl viņam visu atņemt).
Ejam tālāk – paskatīsimies uz Nikolas Kidmenas, Dženiferas Lopesas vīriem vai Pīrsa Brosnana, Hjū Džekmena, Vudija Harelsona sievām. Un Vudija Allena pēdējā sieva? Tas patiešām nav stāsts par skaistumu. Un nevienu no viņiem nevar turēt aizdomās par to, ka viņiem nebūtu bijis seksa ar skaistuļiem.
Un tajā pat laikā, cik daudz apkārt ir skaistu un ļoti vientuļu un nelaimīgu cilvēku. Un pati skaistākā (labi, pati seksuālākā) sieviete pasaulē, par kuru sapņoja 90% planētas vīriešu, kuras portretu krūšu kabatā nēsāja amerikāņu karavīri Vjetnamā – Merilina Monro, teica: “Es neesmu radusi būt laimīga un tāpēc neuzskatīju laimi par kaut ko, kas domāts man”.
Te nu rodas jautājums, jūs vēlaties būt laimīgi vai skaisti?
Ja otrais – tad jāstradā ir nevis ar ārējo skaistumu, bet gan ar savu pašapziņu. Iemīliet sevi jebkurā izskatā un tad jūsu izskats patiešām var būt jebkurš! Tas ir likums. «…tu iemīli mūs melnus, bet baltus mūs iemīlēs jebkurš», tā rakstīja Gogolis.
Saprotiet, āriene ir ļoti subjektīvs jēdziens.
Āriene ir tikai tas, ko tu jūti, kad skaties uz sevi spogulī…
«Es sev patīku» vai «es sev nepatīku» – lūk, galvenais jautājums.
Jā, mīlestība tāpat kā nemīlestība pret sevi rodas ne tukšā vietā, un tas viss nāk no bērnības – sveiciens vecākiem.
Ja cilvēks cieš no tā, ka viņu atstumj, un ir pārliecināts par to, ka, lai viņš patiktu cilvēkiem, tad noteikti viņam ir jābūt labam – skaidrs, ka viņam nav ne mazākas nojausmas par beznosacījumu mīlestību (vienīgo patieso mīlestību). Tādu cilvēku mamma un tētis nemīlēja vienkārši tāpat! Ne par to, ka viņš vienkārši ir piedzimis šajā pasaulē….. Viņi tam nebučoja dupsi un neteica, ka viņs ir pats skaistākais bērns pasaulē. Nēēēē. Tieši un netieši viņi iepotēja savam bērnam ideju par “labumu”, kura pauž to, ka mīlestība ir jānopelna, un vēl labāk, ja to pelna katru dienu. Un tāpēc….
«Es būšu brīnišķīga saimniece, iemācīšos labi gatavoit, izskatīšos kā konfekte un tad kāds noteikti saskatīs manī arī manu “cilvēcisko” talantu!» – tā spriež lielākā daļa krievu sieviešu. Mīļās manas! Neviens jūs neiemīlēs dēļ skaistajām, garajām skropstām, boršču ar kotletēm un lielisko raksturu. Mīl par pavisam ko citu! Runā, ka «Labās meitenes nokļūst paradīzē, bet sliktās tur, kur vēlas».
Starp citu, vai tiešām jūs nesaprotiet, cik muļķīgi un nedabiski jūs uzvedaties, kad ļoti vēlaties patikt? Tāda uzvedība liedz saskatīt, kāds patiesībā cilvēks aiz tās slēpjas, toties ļoti labi var redzēt spriedzi un neapmierinātību ar sevi. Normālus cilvēkus tas viss dara uzmanīgus un atgrūž. Savukārt pārliecība par sevi pievelk un neatlaiž. Taču ne jau tikai pārliecībā ir sāls.
Lai notiktu iemīlēšanās, mīlestība vai kaisle, cilvēkam ir “jāaizķer”.
Un aizķer ne jau ideāla deguna forma, gluds vēders vai skaisti mati (ja nu vienīgi pirmajā mirklī, kurā viss var arī beigties). Neapzināti aizķer kaut kas no bērnības, asociācijas, līdzība, smarža, žesti, balss tembrs, kāda detaļa, kas atgādina vecāku mājas vai kādu no vecākiem. Šai asociācijai nav obligāti jābūt laimīgai. Un pret to bezspēcīgi ir visi knifi, plastika, drēbes un labdari.
Mīlestībai nav nekāda paskata, ir tikai raksturs, “olas”, griba, uzticība sev. Tikai tas šajā pasaulē ir deficīts. Un tikai tas izsauc interesi, cieņu, vēlmi.
Un, ja jums visa tā pietrūkst, izeja ir viena – būt sev pašam. Attīstīt savu individualitāti un personīgās īpašības. Neiet uz kompromisiem. Nu, kaut vai tik daudz, cik neņirgāties par sevi un neuzvesties kā upurim!
Bet labāk sekot savām vēlmēm, centieniem, sapņiem. Kultivēt savu atsķirību no citiem un nekaunēties sevī no nekā.
Labi, teiks maziņš pabriesmīgs “čuvaciņš”, jūs visu pareizi sakiet, un es parakstos zem katra vārda, kas šeit teikts, un varu to izlasīt vēl simts reizes, un tomēr pārliecību par sevi man tas viss nedos nekādu. Ko darīt? Uz to es varu atbildēt vienu, ka pie sevis pieņemšanas tadā veidolā, kādā jūs esat, protams, ir jāstrādā. Nu, piemēram, nodrošināt sev maksimālo psiholoģisko komfortu, cienīt savas vēlmes, veltīt sev laiku un naudu, pacensties gūt baudu no savas dzīves, sajust tas garšu, baudīt.
Galvenais uzdevums ir patstāvīgi aizpildīt mīlestības trūkumu, aizpildīt tos tukšumus, kas veidojušies bērnībā un jaunībā. Uzstadīt sev tādu mērķi un uzskatīt to par galveno, dzīvībai svarīgo un negaidīt, kamēr laimīgu jūs padarīs citi.
Citi tavā dzīvē parādīsies un sagribēs izdarīt tev labu tikai tad, kad pats sajutīsi savu nozīmīgumu. Tava āriene ir tikai tavs pašvērtējums.
Es esmu izstrādājis 6 noteikumus, kuri palīdzēs tev justies kā cilvēkam – protams tad, ja tu tos ievērosi. Bet par to nākamreiz.

 

Autors: Mihails Labkovskis
Tulkoja: Ginta FS
harelsons
pirs
Premiere Of Dukale's Dream

Mihails Labkovskis: kā kļūt pārliecinātai par sevi

sieviete-aiziet8

Pat tad, ja no agras bērnības tev ir bijusi pazemināta pašapziņa, tu pati to vari izlabot!

Sāksim ar cēloņiem, no kurienes rodas par sevi nepārliecinātas meitenes?

Tas parasti sākas bērnībā un ir saistīts ar to, ka vecāki savu bērnu neatbalsta. Ko tas nozīmē? Meitenei nesaka, ka viņa ir pati skaistākā, pati gudrākā, pati talantīgākā, pati labākā. Bērns nezin, kā viņam pret sevi jāattiecas, viņām šī opcija no dabas nav “iebūvēta”. Un pirmo atzīmi bērns saņem no ārpuses. No vecākiem. Un tiešī no šī atskaites punkta sāk formēties viņa pašapziņa.

Ir laimīgas ģimenes, kur bērnus nēsā uz rokām gan tiešā gan pārnestā nozīmē, viņus mīļo, pastāvīgi slavē un apbrīno. Tādiem vecākiem parasti saka, ka viņus dzīve “aplauzīs”, “pārslavēsi, visgudra izaugs”, “augstu kāps, zemu kritīs”. Nē, es esmu pārliecināts, ka labāk pārāk augsta pašapziņa, nekā zema. Un bērnu pārāk daudz mīlēt nevar. Bet tās meitenes, kuras nav saņēmušas no vecākiem atbalstu, kuras neviens nekad nav saucis par princesēm, bet gluži otrādi – visu laiku norādījuši uz viņu trūkumiem (“neuzmet kūkumu”, “ievelc vēderu”, “kā tu sēdi”, “nešķielē”, “labi, kaut vai mācies labāk”, “dievs prātu nav devis, tad vismaz simpatiska izskatās”) – šīs meitenes jau aug ar nepārliecinātību par sevi.

Te nu var sākt protestēt: kā tad galu galā būt, ja viņa uzmet kūkumu uz izgāž vēderu? Klusēt?

Aizdomājaties, vai tiešām bērns sēdēs tā, kā viņam neērti? Staigāt, liekot kāju pirkstus uz iekšu, kaut tas viņam traucē? Vai arī dzīvniekam jūs uzbruktu ar pretenzijām: “Ne tā guli, ne tā staigā!”? Viņš taču tāds ir no dabas, jūsu bērns. Un, ja tas, kas jūs uztrauc, nekaitē viņa veselībai, nav bīstams, tad tā vienkārši ir viņa īpatnība.

Viņš ir tāds un tādu viņu vajag mīlēt.

Ja problēmai ir medicīnisks raksturs, skolioze, vai kas tamlīdzīgs, tātad to vajag risināt ar ārstiem.

Praktiski visi bērni, nokļūstot skolā, iziet etapu, kurā tos  “sadala” pēc hierarhijas. Un, ja meitene atnāk skolā, jau šauboties par to, ka viņa ir lieliska un visa labakā cienīga, tad jau pirmais mēģinājums viņu aizskart un apvainot vainagojas ar panākumiem. Viņa vienkārši nespēs “iedot pretī” Un loks savilksies: viņu pagrūda, jo viņa nav pārliecināta par sevi. Iedunkās vēlreiz – viņa saņems apstiprinājumu tam, ka viņa patiešām nav nekas. Un, ja vēl pie visa tā viņa ir apaļīga un ar brillītēm – tad viss būs vēl ļaunāk..

Tāpēc es vēlos pasvītrot: bērns nekad no sev svarīgajiem pieaugušajiem nedrīkst dzirdēt negatīvus komentārus attiecībā uz savu ārieni un prāta spējām. Bērnam jāpieņem sevi un jāmīl sevi tādu, kāds viņš ir un vecāku uzdevums ir viņam tajā palīdzēt.

Daudziem tas neizdodas ne tāpēc, ka viņi ir slikti vecāki un nemīl savu bērnu. Vienkārši viņi paši nav pārliecināti par sevi. Nav svarīgi, kādus vārdus vecāki saka savam bērnam, bērns nolasa to, ko viņi jūt.

Par sevi nepārliecināta māte neprot pieņemt lēmumus. Viņa stundām ilgi klīst pa tirdzniecības centru un nespēj izvēlēties sev kleitu. Mājās viņa rokas pa skapi un nevar izlemt, ko šodien uzvilks. Nepārliecināta par sevi māte neizies bez meikapa līdz veikalam. Tāpēc, ka iekšā sēž briesmīga doma: viņa sev nepatīk un viņa sevi, tadu sliktu slēps. Labos ārieni ar apģērbu vai meikapu, centīsies kļūt par kaut ko citu, kļūt par tādu, kas patīk citiem.

Pārliecināta par sevi sieviete atver skapi, ņem drēbes, uzvelk un iet. Pārliecināta par sevi sieviete atnāk veikalā, paņem sev iepatikušās mantas, piemēra, un nopērk to, kas visvairāk iepaticies, vai nepērk, tāpēc, ka neiepatikās, un nemocās ar izvēli..Par sevi pārliecināta sieviete pieceļas no gultas, ierauga, ka piens beidzies, uzvelk uz pidžamas mēteli un iet uz veikalu pēc piena, iespējams, pat nenomazgājusies un bez frizūras.. Viņa ir pārliecināta, ka ir smuka tāpat, un viņai nav vajadzības sevi izskaistināt.. Bet tagad labā ziņa: pārliecību par sevi var pastāvīgi ieaudzināt, pat tad, ja no bērnības šī pašapziņa nav ieaudzināta.

Pats galvenais, kas jāatcerās: nav universāla skaistuma. NAV! Visiem labs nebūsi, un nav vajadzības sevi ar kadu salīdzināt, tas ir ceļš uz nekurieni.

– Tāpēc pirmais, kas jāizdara – jāpārstāj jautāt draugiem un tuviniekiem par savu ārieni. Vai es labi izskatos, vai man piestāv šī frizūra, kā jums patīk mana jaunā kleita – visām šīm frāzēm jābūt jūsu melnajā sarakstā.

– Otrais: jāiemācās uz komplimentiem atbildēt ar frāzi: “Pateicos, man ir ļoti patīkami”. Aizliegt sev atrunāties: apmēram tā: ko, jūs , jums tā tikai šķiet, patiesībā es nemaz tik labi neizskatos.

– Trešais: kad izvēlies sev apģērbu, nejautā draudzenēm vai konsultantiem. Orientējies tikai uz savām sajūtām.

– Ceturtais: ja noticis forsmažors, nemaini savus lēmumus. Nolēmi tā darīt, kaut kur aizbraukt, pavadīt vakaru, kaut ko sev nopirkt – dari tā, un noved lietu līdz galam.

– Piektais: nenodarbojies ar sevis sadalīšanu daļās. Daudzas saka: mati man ir ļoti labi, bet kājas tādas – palīkas. Vai arī – kājas man skaistas, tikai žēl, ka mati tādi plāni. Katra ir lieliska pilnībā – tāda, kāda viņa ir, savā īpašajā komplektācijā.

Un pēdējais: regulāri sev saki, ka esi unikāla, tieši tāda, kādai tev jābūt, īpaša, nevienam nelīdzīga, vienīgā pasaulē. Un mīli sevi bez nosacījumiem, nekad nesalīdzinot ar citiem. Tu esi tu un tu esi brīnišķīga.

Autors: Mihails Labkovskis

Tulkoja: Ginta FS

Klusais Līcis

klusais-licis

Reiz kaut kur pasaulē bija Klusais Līcis. Tajā visi klusu dzima un klusu nomira. Ārkārtēji notikumi notika ļoti reti, pārsvarā kāpņu telpas vai pagalma mērogā. Ja gadījās kāds kautiņš vai šaudīšanās, laimīgie žurnālisti ilgi un priecīgi aprakstīja šo notikumu, un par to vēl ilgi runas klīda Līča attālākajos nostūros.

Bet reiz Līcī ielidoja Vīruss un sāka duļķot mierīgos ūdeņus

– Ei, – viņš sauca, – paskatieties, kā jūs dzīvojat! Jūs mostaties tikai tāpēc, lai ieslēgtu televizoru, kas jums norādīs, kā dzīvot, ko mugurā vilkt, ko ēst un ko domāt.

– Ei, pievērsiet uzmanību tam, ko jūs elpojat! Jūs nejūtat smaržas, neatšķirat garšas. Pat vecie ļaudis neatceras, kā pogo lakstīgalas, jo visi putni jau sen ir pametuši šīs vietas.

– Ei, jūs taču domājat tikai par baudām, par to, kā piepildīt vēderus, kaut neesat izsalkuši. Jums pat nav svarīgi, ar ko piepildīt, lai tik ēdiena būtu arvien vairāk.

– Ei, paskatieties, ko jūs ēdat! Tas taču ir miris ēdiens, to gatavo no atkritumiem. Kā gan jūsu bērni var izaugt gudri, veseli un laimīgi, ja visi šie produkti indē gan miesu gan garu! Paskatieties, jūsu bērni ir gatavi atdot dvēseli par malku mākslīga sīrupa, kuru tiem iemācījuši dzert mātes piena vietā!

– Ei! Mātes mīlestību un glāstus jūsu bērniem aizvieto televizors un gadžeti, bet viņu vientulību ārstē nomierinoša tablete.

– Ei, – kliedza Vīruss, – paskatieties, ar ko jūs ārstē! No šīm zālēm nomirst vairāk, kā no pašas slimības. Sākot ārstēties no vienas slimības, jau pēc laika jūs slimojat ar trīs un četrām jaunām. Un atkal ārstējaties ar to pašu…

Atbalss paķēra šo “Ei – ei!” un aiznesa to pa visu Kluso Līci, arvien vairāk saduļķojot ūdeni. Un sāka Klusā Līča iedzīvotāji apspriest šo ārkārtas notikumu. Daži sāka pievērst uzmanību tam, ko bija redzējuši visu savu dzīvi, bet kam nebija pievērsuši uzmanību.

Un patiešām…

Lai būtu iespēja ēst to ēdienu, kuru tiem piedāvāja, daudziem nācās dzert tabletes, lai nebūtu slikta dūša.

Bērni jau piedzimstot bija slimi. Lai vismaz kaut ko iemācītos, viņi bija spiesti dzert stimulējošas zāles. Viņi neprata priecāties, lēkāt, skriet, tikai sastingušu skatienu blenza monitoros.

Cilvēki vairs neprata mīlēt. Mīlestība tika pielīdzināta pārošanai, bet draudzību uztvēra kā iespēju kopā iedzert.

Galvenās īpašības šeit bija vienaldzība un apātija. Visi dzīvoja pēc principa “diena pagāja, nu i labi”.

Vīrusa uzbudināti, Līča iemītnieki izbrīnīti un ar šausmām sāka vērties sev apkārt. Klusais Līcis sakustējās. Tie, kuriem bija grūti atzīt, ka visu dzīvi spēlējuši muļķa lomu, dancojot pēc svešas stabules, “nogāja pagrīdē”. Virspusē, kā jau nākas, uzpeldēja pats vieglākais, kas agrāk netika pamanīts uz kopējā pelēkuma fona.

Līcī kļuva gaišāks un saules stari pamanījās iespīdēt pat visdziļkajā akacī. Kā jau varat saprast, ne visiem tas patika.

Tie, kuri dzīvoja Klusajā Līcī un ievēroja tā baušļus, īpaši nenodarbinot sevi ar domāšanu, kāpēc un ko dara, bija nikni uz apnicīgo Vīrusu, kurš ar savu bļaustīšanos traucēja to miegaino un paēdušo dzīvi.

Tie, kuri saņēma dividendes no paklausīgo un nedomājošo Līča iedzīvotāju maciņiem, dusmās grieza zobus par to, ka viņus traucē iekasēt labumus no saviem cilts brāļiem. Un tika nolemts izdomāt vakcīnu pret bīstamo Vīrusu.

Tika iztērēti milzu līdzekļi vakcīnas radīšanai, un tad kāds sāka sēt paniku par Klusajam Līcim tuvojošos baisu epidēmiju. Visus iedzīvotājus aicināja ar steigu vakcinēties.

Līdz nāvei nobiedētie Klusā Līča iedzīvotāji stāvēja rindās un visos iespējamajos veidos centās tikt pie brīnumainās vakcīnas, līdzi velkot savus bērnus, vīrus, sievas, vecākus, lai glābtu viņus no nāvējošā Vīrusa.

Kā jūs domājat, ar ko tas viss beidzās?
Taisnība – visus “vakcinēja”, protams, vakcīnas pietika visiem…

Bet šai vakcīnai, tāpat kā visām zālēm, bija viena īpaša blakne. Klusajā Līcī pārstāja dzirdēt ne tikai Vīrusa balsi, bet arī savus paša sirds pukstus. Klusais Līcis atkal kļuva kluss.

Viss vieglais sakoncentrējās centrā, smagais vienmērīgi izplūda pa visu dīķa virsu kā viskozs un smirdošs šķidrums. Par Vīrusu vairs neviens neatcerējās, bet Kāds, panākumu iedvesmots, izgudroja vēl pāris vakcīnas, gadījumam, ja nu atkal kaut kas noies greizi.

Bet tās vairs nebija vajadzīgas, jo Klusais Līcis bija pārvērties par purvu…

klusais-licis2

Autors: Med.zin.dr., profesore Jeļena Kols (nodarbojas ar imunoloģijas jautājumiem, alerģijām, psihoneiroloģiju un vielmaiņas problēmu risināšanu kā pieaugušajiem, tā arī bērniem)

Tulkoja: Ginta FS

Rūpējoties par drošību, mēs zaudējam iespēju atvērties

313058_318683404815173_2135482403_n

Ja tu paslēpsi ziedu istabā, lai to nesasniegtu ne saules stari, ne vēja pūsma, tu, iespējams, nolemsi, ka esi to pasargājis. Bet tu iznīcini to, tu to nogalini. Protams, tu to dari vislabāko nodomu vadīts, jo ārpus mājas ir pārāk liels vējš, pārāk daudz saules un lietus, un tu vēlies pasargāt maigo ziedpumpuru. Un tā, tu to noslēp savā guļamistabā un zieds nomirst.

Tas atvērsies, kad to apspīdēs saule, kad vēlš tam liks locities kad tas būs izpeldējies lietū un kad nakti būs pavadījis sarunās ar zvaigznēm. Zieds pieder veselajam un atveras tad, kad tā saknes dziļi iestiepjas veselumā.

Cilvēks paliek tikai pumpurs, viņa burvīgums paliek slēpts pumpurā tāpēc, ka viņš pārāk uztraucas par savu drošību, baidās briesmu, nestabilitātes, riska. Viņš tur sevi noteiktās robežās, tur ieslēgtu aiz biezas aizsargsienas. Tā vinš kļūst par ieslodzīto.

Dzīve nevar būt droša, savādāk tā nav dzīve. Rūpējoties par drošību, mēs zaudējam spēju atvērties. Mēs zaudējam nemirstību dēļ bailēm no nāves. Pieņemt izaicinājumu un priecājoties par to, doties pretī briesmām, piedzīvojumiem – lūk, kas pārvērš dzīvi svētlaimē. Tikai drosmīgas dvēseles zin, kas ir Dievs. Es mācu jums būt drosmīgiem un spējīgiem riskēt. Es mācu jums vitalitāti.

OŠO – Rīta meditācijas

Tulkoja: Ginta FS

Ērihs Fromms: nelaimīgs liktenis – NEizdarītas izvēles sekas

animal-children-photography-elena-shumilova-10

Izcilā vācu filosofa un psihologa Eriha Fromma citāti, kas atbild uz mūsu dzīves svarīgākajiem jautājumiem. Viņa domas nevienu neatstāj vienaldzīgu.

  1. Galvenais cilvēka dzīves uzdevums, kļūt par to, kas viņš potenciāli ir. Pats galvenais katras viņa piepūles auglis ir viņa paša personība
  2. Mums nevienam nekas nav jāpaskaidro un jāatskaitās, kamēr vien mūsu darbības nenodara kaitējumu vai sāpes citiem. Cik daudz dzīvju ir sabojātas dēļ šīs vajadzības “paskaidrot”, kas bieži vien tiek darīts vien tāpēc, lai tevi “saprastu”, tātad – attaisnotu. Lai spriež pēc jūsu izdarītā un līdz ar to, arī par jūsu patiesajiem nolūkiem. Taču ziniet, ka brīvam cilvēkam kaut kas jāpaskaidro ir tikai pašam sev – savam prātam, sirdij un apziņai – un tiem nedaudzajiem, kuri ir tiesīgi pieprasīt paskaidrojumus.
  3. Ja es mīlu, es rūpējos, tātad es aktīvi piedalos otra cilvēka attīstībā un laimē, es neesmu skatītājs.
  4. Cilvēka mērķis ir būt pašam, un šī mērķa sasniegšanas noteikums – būt cilvēkam pirmkārt sev. Ne sevis noliegšana, ne patmīla, bet mīlestība pret sevi, ne atteikšanās no individuālā – bet sava personīgā, cilvēciskā ES, lūk, patiesās humānās ētikas vērtības.
  5. Dzīvē nav citas jēgas, izņemot to, kādu pats cilvēks piešķir tai, atverot savus spēkus, dzīvojot auglīgu dzīvi.
  6. Ja cilvēks var dzīvot nepiespiesti, ne automātiski, bet spontāni, viņš apzinās sevi kā aktīvu, radošu personību un saprot, ka dzīvei ir tikai viena jēga – pati dzīve.
  7. Laime nav kaut kāda Dieva dāvana. Tas ir sasniegums, ko cilvēks panācis ar sava iekšējā auglīguma palīdzību.
  8. Dziļi jūtīgs cilvēks nav spējīgs atturēties no dziļām skumjām, brīžos, kad notikusi kāda traģēdija dzīvē. Gan prieks, gan skumjas ir jūtīga un pilnasinīgi dzīvojoša cilvēka neizbēgami pārdzīvojumi.
  9. Daudzu cilvēku nelaimīgais liktenis ir viņu NEizdarītās izvēles sekas. Tie ir ne dzīvi, ne miruši. Viņiem dzīve izrādās nasta, bezjēdzīga nodarbe, bet darbi – tikai aizsardzība pret esības mokām ēnu valstībā.
  10. Līdzjūtība un pārdzīvojumi nozīmē to, ka es sevī pārdzīvoju to, ko pārdzīvojis kāds cits cilvēks, attiecīgi šajā pārdzīvojumā es un viņš esam vienoti.
  11. Es esmu pārliecināts, ka neviens nevar “izglābt” savu tuvāko, izdarot izvēli viņa vietā. Viss, ko mēs varam izdarīt, lai palīdzētu otram, ir atklāt viņam to, ka eksistē alternatīva, patiesi un ar mīlestību, bet bez sentimenta un ilūzijām.
  12. Dzīve katram cilvēkam uzstāda paradoksālu uzdevumu: no vienas puses: realizēt savu individualitāti, bet no otras – pārspēt to un nonākt pie universalitātes pārdzīvojuma. Tikai vispusīgi attīstīta personība var pacelties virs sava ES.
  13. Ja bērna mīlestība izriet no principa “Es mīlu, tāpēc, ka tieku mīlēts”, tad nobriedusi mīlestība izriet no principa “Mani mīl tāpēc, ka es mīlu”. Nenobriedusi mīlestība paģēr: “Es mīlu tevi tāpēc, ka tu man esi vajadzīgs!” Nobriedusi mīlestība spriež: “Tu man esi vajadzīgs tāpēc, ka es mīlu tevi!”
  14. Pašaizliedzīga apsēstība ar otru nav mīlestības spēka apliecinājums, bet gan tikai liecība par to, ka pirms tās ir bijis bezgalīgi ilgs vientulības periods.
  15. Ja cilvēks ir spējīgs pilnvērtīgi mīlēt, tad viņš mīl sevi. Ja viņš ir spējīgs mīlēt tikai citus, viņš nespēj mīlēt vispār.
  16. Cilvēks, kurš nespēj radīt, grib graut.
  17. Lai cik dīvaini tas arī nebūtu, bet prasme būt vienam, ir priekšnoteikums spējai mīlēt.
  18. Tikpat svarīgi, kā izvairīties no tukšām runām, ir izvairīties no sliktas sabiedrības. Ar vārdiem “slikta sabiedrība” es nedomāju tikai ļaunus cilvēkus, skaidrs, ka to ietekme ir mokoša. Es domāju “zombiju” sabiedrību, kur dvēsele ir mirusi, lai arī ķermenis dzīvs, cilvēkus ar tukšām domām un vārdiem, cilvēkus, kuri nevis runā, bet pļāpā, nevis domā, bet izsaka pretrunīgus viedokļus.
  19. Mīļotajā cilvēkā ir jāatrod sevi, bet nevis jāzaudē viņā sevi.
  20. Ja nu citi cilvēki nesaprot mūsu uzvedību – tad kas? Viņi vēlētos, lai mēs darītu tikai tā, kā viņi to saprot, tā ir vēlme mums diktēt savus noteikumus. Ja tas nozīmē to, ka viņu acīs mēs esam “asociāli” vai “neracionāli” – lai tā būtu. Taču visvairāk viņus aizvaino mūsu brīvība un vēlme būt mums pašiem.
  21. Mūsu galvenā morālā problēma ir vienaldzība pašiem pret sevi.
  22. Cilvēks pats ir savas dzīves centrs un mērķis. Savas personības attīstība un sava ieksējā potenciāla realizācija, ir pats augstākais mērķis, kas vienkārši nevar mainīties, vai būt atkarīgs no citiem, it kā augstākiem mērķiem.

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Mācos to mākslu

ziedonis
Mācos to mākslu – dzīvot ar visiem pa draugam. Kaimiņu puikas piekāva manējo, negribas tāpēc ar kaimiņu naidoties, pieteicu puikam, lai piekrīt un nestrīdas. Taisnība, ka vista bija pirmā.

 

Vistai prieks, ka es viņu cienu. Bet ola arī bija pirmā – tur es viņai piekrītu, un ola mani uzskata par saprotošu cilvēku! Šī? Šī ir ļoti jauka glezna! Bet no otras puses… man jums jāpiekrīt, ka ne visai… Jūs mani pārliecināsiet, jums būs vēl taisnība.
No vienas puses un no otras puses, tā un šitā. Pamēģiniet: no vienas puses un no otras puses. Piekrītiet, kad jūs ieejat veikalā un kad jums teic, ka Rīgas balzama nav. Bet balzamu var dabūt… no otras puses. Piekrītiet, ka tiem no otras puses arī ir taisnība. Taisnība ir vieniem, ir otriem. No kuras puses nauda ir nauda? No cipara puses vai no ģerboņa puses?
Piekrītiet, ka saule tikpat skaista lec, cik skaisti noriet. Piekrītiet, ka tur, kur saule ir tagad, – vienam tā lec, vienam noriet. No vienas puses un no otras puses. Taisnība lampai uz galda, un taisnība tumsai kaktā. Taisnība tiem, kas teic “smird”, un taisnība tiem, kas teic “smaržo”. Ķiploks, piemēram, vienam smaržo, bet otram smird. Jūras aļģes vienam smaržo, otram – smird. Tāpat zirgi, siers, odekoloni, “baltie ceriņi”, “landiši”. No vienas puses un no otras puses. Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās.
– Imants Ziedonis (Epifānijas)