Mīlestību iepazīst tas, kurš mīl

Rabindranats4

Vienu no Indijas slavenākajiem dzejniekiem Rabindranatu Tagori bieži neērtā situācijā nostādīja kāds vecs vīrs – viņa vectēva draugs. Večuks bieži nāca pie viņiem ciemos, jo dzīvoja netālu, un ne reizi neaizgāja nepatraucējis Rabindranatu. Parasti viņš klauvēja pie tā durvīm un jautāja:

— Kā iet ar dzejas rakstīšanu? Tu patiešām esi iepazinis Dievu? Tu patiešām zini, ko nozīmē Mīlestība? Saki man, vai tu patiešām saproti visu to, par ko runā savā dzejā? Varbūt tu vienkārši spēlējies ar vārdiem? Ikviens idiots var runāt par mīlestību, par Dievu, par Dvēseli. Es pēc tavām acīm redzu, ka to visu tu neesi izjutis un piedzīvojis

Un Rabindranatam nebija ko vecajam vīram atbildēt. Vēl vairāk, vecajam vīram bija taisnība. Kad viņi nejauši satikās tirgū, večuks viņu ķēra aiz piedurknes un jautāja:

— Nu, kā tavs Dievs? Tu Viņu atradi, vai vēl joprojām raksti dzeju par Viņu? Atceries, rakstīt par Dievu un zināt Dievu – nav viens un tas pats.

Šim cilvēkam ļoti patika izsist cilvēkus no līdzsvara. Dzejas vakaros, kur visi ar cieņu izturējās pret Rabindranatu, jo viņš taču bija Nobela prēmijas laureāts, parasti ieradās arī šis vecais vīrs. Uz skatuves, visu dzejnieku un Rabindranata talanta pielūdzēju acu priekšā, večuks atkal ķēra viņu aiz piedurknes un teica:

— Un tomēr tas nav noticis. Kāpēc tu māni visus šos idiotus? Viņi ir mazi idioti  bet tu – liels. Viņus nepazīst aiz valsts robežām, bet tevi pazīst visā pasaulē. Taču tas nebūt nenozīmē, ka esi iepazinis Dievu.

Rabindranats savā dienasgrāmatā rakstīja: «Viņš mani vienkārši piebeidz. Viņam ir tik dziļš un caururbjošs skatiens, ka nav iespējams samelot. Jau pati viņa klātbūtne noliek izvēles priekšā – vai nu saki patiesību, vai labāk klusē».

Un tomēr, tas notika….
Reiz Rabindranats devās ikrīta pastaigā. Bija agrs rīts, naktī bija lijis un šobrīd saule lēca. Okeāns mirdzēja zeltā un uz pilsētas ielām bija redzamas peļķes. Peļķēs saule atspīdēja ar tieši tādu pašu svinīgumu un spožumu, ar to pašu prieku, kā okeānā. Sajūsmināts un apskurbis no redzētā, Rabindranats sajuta kaut kādas dīvainas izmaiņas. Pasaulē nav nekā vissvarīgākā, tāpat kā nav nekā otršķirīga – pasaulē viss ir vienots. Pirmo reizi dzīvē viņš devās uz vecā vīra māju, pieklauvēja pie durvīm, ieskatījās tam acīs un teica:

— Un ko jūs tagad teiksiet?

Vecais vīrs atbildēja:

— Nu, te jau vairs nav ko teikt. Tas ir noticis, es tevi svētīju.

Nāve un Mīlestība ir līdzīgas. Vai tu varēsi saprast, kas ir mīlestība, redzot, ka viens cilvēks mīl otru? Ko tu redzi? Tu redzi, ka viņi apskaujas. Bet vai tad mīlestība ir apskāvieni? Tu redzi, kā viņi iet rokās sadevušies. Bet, vai tad tā ir mīlestība – tie ir cilvēki, kas sadevušies rokās? Ko vēl par mīlestību var uzzināt vērotājs no malas? Jebkurš no šiem atklājumiem ir mazsvarīgs. Tās visas būs mīlestības izpausmes, bet – ne pati mīlestība. Mīlestību var iepazīt tikai tas, kurš pats mīl.

Rabindranats1
Šo pritču pārstastīja Ošo
Tulkoja: GInta FS

Kā dzīvot priekā un veselībā

Andrej Voron

Ikvienam ilgdzīvotājam ir sava dzīves gudrība, kas izgājusi laika un pieredzes pārbaudi. Tieši tāpēc šī pieredze mums ikvienam var ļoti noderēt, ja arī mēs vēlamies nodzīvot garu, skaistu un veselīgu mūžu. Šie būs citāti no grāmatas: «Многие лета. Благие лета. Заповеди 104-летнего мудреца Андрея Ворона для долгой и радостной жизни». Viedi, vienkārši, patiesi un neapstrīdami. Protams, ne visus tos mēs varēsim ievērot, jo dzīvojam sarežģītā pasaulē. Un tomēr…
1. Iemācies ap sevi redzēt visu dzīvo un priecāties par visu – zāli, kokiem, putniem, dzīvniekiem, zemi, debesīm. Ieskaties tajos ar labestības pilnām acīm un uzmanīgu sirdi – un atklāsies tev tādas zināšanas, kuras neatradīsi grāmatās. Un ieraudzīsi tajās sevi – mierīgu un atdzimušu.

2. Ieradini sevi kaut dažas minūtes jebkurā laikā basām kājām pastāvēt uz zemes. Dod ķermenim zemi, kamēr tā pati to nav pasaukusi.

3. Meklē iespēju pabūt pie ūdens. Tas noņems nogurumu un attīrīs domas.

4. Kur vien vari, dzer tīru ūdeni, negaidot slāpes. Tās ir pirmās zāles. Lai kur arī mani dzīve aizveda, es vienmēr meklēju aku, avotu. Nedzer saldu un sāļu (minerālūdeni) ūdeni no pudelēm. Pirmais saēdīs aknas, otrais – aizdambēs asinsvadus.

5. Katru dienu ēd dārzeņus. Barojoši ir tie dārzeņi, kurus sasildījusi un piepildījusi saule. Pirmajā vietā ir bietes, nav pasaulē labākas barības par to. Pēc tam pupiņas, ķirbis, ogas, burkāni, tomāti, pipari, spināti, salāti, āboli, vīnogas, plūmes.

6. Gaļu, ja vēlies, vari ēst. Bet – reti. Neēd cūkgaļu. Ne vienu vien cilvēku tā aizsūtījusi uz to sauli. Taču plāna speķa šķēle derēs. Necep to. nevajag uzturā lietot gumiju.

7. Slikts ēdiens ir desa, cepti kartupeļi, cepumi, saldumi, konservi, marinādes. Mans ēdiens ir graudaugi, pupiņas un zaļumi. Plēsējs saēdies gaļu kļūst slinks, knapi kust. Bet zirgs, saēdies auzas, visu dienu vezumu velk. Siseņi pārtiek no zāles un tāpēc tiem ir spēks lidot.

8. Labāk ēst pa saujiņai, bet bieži. Lai mazāk ēstu, es dzeru daudz ūdens un kompotus, ēdu rupju barību un svaigus dārzeņus. No ceturtdienas vakara līdz piektdienas vakaram es neko neēdu, dzeru tikai ūdeni.

9. Gavēnis ir lielākā dāvana. Nekas nespēj labāk mani atjaunot. Kauli kļūst viegli – kā putnam. Bet sirds priecīga kā jaunam puisim. Ar katru lielo gavēni es kļūstu par pāris gadiem jaunāks.

10. Saule lec un riet – tieši tev. Darbi vedas pēc saullēkta. Pieradīsi pie tā un būsi stiprs miesā un garā. Bet smadzenes labāk atpūšas un kļūst gaišākas vakara miegā. Tā rīkojas mūki un karavīri. Un tad viņiem ir spēks kalpot.

11. Ir labi dienvidū pusstundu pagulēt, lai asinis atsvaidzinātu seju un galvu. Nav labi gulēt pēc tam, kad esi paēdis, jo tad asinis kļūst biezas un tauki uzkrājas asinsvados.

12. Mazāk sēdi, bet guli, cik labpatīkas.

13. Centies vairāk būt svaigā gaisā. Ieradinies dzīvot vēsās telpās. Galvenais, lai kājas un rokas būtu siltumā, toties galva – vēsumā. Ķermenis noveco karstumā. Usūrijas mežos es pazinu kādu vecu ķīnieti, kurš vienmēr staigāja vatētā apģērbā, toties savu būdu gandrīz nekad nekurināja.

14. Vāju, salstošu ķermeni stiprini ar zālītēm. Saujiņu zālītes, ogas, lapiņas, aveņu, jāņogu, zemeņu zariņus aplej ar karstu ūdeni un dzer visu dienu. Tādā veidā ziemā tev būs jūtams labums.

15. Neaizmirsti par riekstiem. Rieksti ir līdzīgi mūsu smadzenēm. Tajos ir spēks smadzenēm. Ir labi katru dienu lietot karotīti riekstu eļļas.

16. Ar cilvēkiem esi labestīgs un uzmanīgs. No katra, pat no tukšākā, tu daudz ko vari iemācīties. Nepadari cilvēkus ne par naidniekiem, ne draugiem. Tad arī tev nebūs nekādu raižu.

17. Tas, kas tev būs lemts, to tu arī saņemsi. Tikai iemācies pacietīgi gaidīt. To, kas tev nepienākas, to arī gaidīt nav jēgas. Lai dvēsele ir viegla.

18. Netici aizspriedumiem, zvaigžņu tulkiem, nezīlē. turi dvēseli tīru.

19. Kad dvēselei slikti, vajag daudz staigāt. Labāk staigāt pa laukiem, mežiem, pie ūdeņiem. Ūdens aiznesīs skumjas. Taču atceries, labākās zāles dvēselei ir gavēnis, lūgšanas un fizisks darbs.

20. Vairāk kusties. Akmens, kurš ripo, nekad neapaugs ar sūnām. Nepatikšanas mūs tur pie zemes, nevairies no tām, taču arī neļauj tām uzkundzēties tev. Nekad nebaidies sākt mācīties ko jaunu – tā tu atjaunosies.

21. Es nekad dzīvē neesmu bijis kūrortā un nevienu svētdienu neesmu nogulējis tāpat vien. Mana atpūta ir darbību maiņa. Nervi atpūšas, kad rokas strādā. Ķermenis uzkrāj spēkus, kad galva stradā.

22. Neprasi maz. Prasi daudz. Un saņemsi vairāk nekā maz.

23. Necenties no visa gūt izdevīgumu, bet centies, lai pats esi noderīgs. Vīnogulāji, kas nenes ražu, izžūst.

24. Neesi zobgalis un izsmējējs, taču esi jautrs.

25. Nepārēdies. Badīgs zvērs ir viltīgāks un patiesāks kā paēdušais. Ar saujiņu dateļu un glāzi vīna, romiešu leģionāri ar pilnu uzkabi, skrēja 20 kilometrus, un ielauzās pretinieka rindās, un pusi dienas cīnījās bez atelpas. Bet parpilnībā un izvirtībā slīgstošā Romas impērija krita.

26. Pēc vakariņām es vēl pusstundu pastaigājos pa dārzu.

27. Kad ēd, neudzer. Nedzer ne pirms, ne pēc ēšanas.

28. Lai nebūtu bērns jāvadā pa ārstiem, atdod viņu Mātes Dabas gādībā. No mazām dienām iemāci viņam staigāt ar basām kājām pa zemi. Tā ir labākā norūdīšanās. Apdega bērns saulē – nekas traks nenotiks, iekoda lapsene vai skudra – arī labi, sadzēla nātres, izpeldējās aukstā ūdenī, sadūras ar ērkšķiem, apēda dārzā ko netīru – tātad norūdījās pret slimībām, kļuva stiprāks miesā un garā.

29. Kad tu griez dārzeņus ar nazi, tie zaudē zemes spēku. Labāk tos ēst un varīt veselus. Sīpols ir divreiz vērtīgāks, ja to saspiež ar rokām vai ar koka dēlīti.

30. Nav obligāti jādzer veikalā pirkta tēja. Man vislabākā tēja ir ar karstu ūdeni aplieti bumbierkoka jaunie zariņi. Tāda tēja ir ļoti veselīga un garšīga. Tā izvada no organisma sāļus un lieko ūdeni, noņem sāpes un locītavu iekaisumu. bet kafija, tēja, saldie dzērieni un alus grauj sirdi.

31. Ja esi piekusis, ir parādījies nogurums, vājums, slimīgums, vienkārši ļauj organismam atpūsties. lai vienkāršāks kļūst tavs ēdiens. Tad labāk katru dienu ēst kaut ko vienu. Nākamajā dienā kaut ko otru un tā, kaut veselu nedēļu no vietas.

32. Vēlies ilgi būt jauns un ilgi dzīvot? Reizi nedēļā sev noorganizē riekstu-ābolu dienu. No rīta sagatavo 8 ābolus un 8 riekstus. Ik katras 2 stundas apēd vienu ābolu un vienu riekstu. Lai dienas garumā kuņģis būtu nodarbināts.

33. Kad jūti, ka tavs organisms ātri nogurst, ka tevi viss tracina un viss krīt no rokām, tas nozīmē, ka divas trīs reizes dienā vajag apēst burkānu. Tā atjaunojas spēki.

34. Silto ēdienu es gatavoju tikai 1-2 ēdienreizēm. Ēdienam jābūt svaigam.

35. Lai nesaaukstētos, nemazgājies ar karstu ūdeni, ēd katru dienu riekstus un ķiplokus, staigā basām kājām pa grīdu, kas piebārstīta ar kukurūzu un daudz guli.

36. Kad pienāk ogu sezona, vari neēst neko citu, kā tikai ogas. katru dienu kaut krūzīti. Ja zvaigznes ir debesu acis, tad ogas ir zemes acis. Nav starp viņām svarīgākās un nesvarīgākās. Katra dos tev veselību un spēku – sākot no ķiršiem līdz arbūzam.

37. Glabā sevī iekšējo prieka sajūtu un prieku par dzīvi.

38. Atrodi laiku klusēšanai, mieram, dvēseliskām sarunām ar sevi.

39. Lai tev sirds pasaka priekšā to, kas labi un kas slikti.

40. Nepārdzīvo to, ko par tevi domā un runā citi. Esi tu pats sev tiesnesis – tīrībā un cieņā.

41. Nedusmojies uz cilvēkiem. Nenosodi tos. Katrs cilvēks, kam tu esi piedevis, vairos tavu mīlestību pašam pret sevi.

42. Ja tava sirds ir mīlestības pilna, tajā bailēm nav vietas.

43. Nesacenties ne ar vienu. Katram savs. Labāk piekāpties.

44. Nabags nav tas, kam ir maz, bet tas, kam mūžīgi nepietiek.

45. Nekad nekliedz uz bērniem un neper tos. Jo savādāk viņi izaugs par vergiem.

46. Nestrīdies. Katram sava taisnība un aizvainojums.

47. Nepamāci cilvēkus, kā viņiem dzīvot un ko darīt. Es nekad nepamācu, vien dodu padomu, kad man to jautā.

48. Neuzskati sevi par visgudrāko un visgodīgāko, labāku par citiem.

49. Necenties būt citiem piemērs. Meklē piemēru savā tuvumā.

50. Veselīgam miegam ir dziedinošs spēks. taču mums katru dienu tas jānopelna – strādājot un piepūloties.

7 labumi

Kāds ārsts vēlējās uzzināt, kas man dod tik ilgu mūžu. Es padomāju un uz papīra lapas uzrakstīju 7 labumus.
1. Mērens uzturs,
2. Pastavīgs, mērens fizisks darbs, ieradums daudz staigāt.
3. Tīrs ūdens un gaiss.
4. Saule.
5. Paškontrole un atturīgums.
6. Atpūta.
7. Ticība.

7 galvenās lietas, kas jāiemācās:

1. Atrast prieku savā dzīvē. Prieku par katru tev dāvāto dzīves minūti.
2. Nest prieku citiem. Būt cilvēciskam.
3. Piedot. Vienmēr, visiem un sev – tai skaitā
4. Nožēlot savus grēkus, un censties negrēkot, atbrīvoties no kļūdām..
5. Smieties. Sejā un dvēselē (neuztvert sevi un cilvēkus parāk nopietni).
6. Elpot. Brīvi, dziļi un ar baudu.
7. Gulēt. Tik cik gribās, un, ar baudu.

7 lieliskākie ēdieni

(Tie mums ir Dieva dāvāti ne tikai kā labākais ēdiens, bet arī kā zāles)
1. Bietes.
2. Gurķi un sīpoli.
3. Rūgušpiens.
4. Zivis.
5. Putra (griķu,kukurūzas, pupiņu, prosas).
6. Ābols.
7. Ogas un rieksti.

7 lieliskākie dzērieni

1. Avota ūdens.
2. Zaļā tēja.
3. Vīnogu sula (vīns).
4. Tēja no lapām, zariņiem un ogulāju ziediem.
5. Kvass.
6. Kompots.
7. Kāpostu sula.

Ja tev priekšā stāv grūta izvēle vai grūts lēmums, ar vieglu sirdi vakarā sev uzdod jautājumu, un no rīta, kad pamodīsies, būs tev atbilde. Tā arī būs!

Ja nezini, ko darīt, dari vismaz kaut ko, ko vari.

Ja baidies darīt, nedari. Bet, ja dari, nebaidies.

«Muļķīga», bezjēdzīga un tukša darba nemēdz būt.

Ja nezini, kā rīkoties, rīkojies kā sirds liek, bet ievēro mēra sajūtu.

Ne viss pakļaujas prātam. Bet viss pakļaujas neatlaidībai.

Un tev nav nekā neiespējama, kamēr vien dzīvo un esi brīvībā.

Avots: http://www.wiolife.ru
Tulkoja: Ginta FS

Dzīvot!

romy3

Neatkarīgi no tā, kā norit mūsu dzīve, laiku pa laikam, mums visiem gribās dzirdēt kādus uzmundrinājuma vai mierinājuma vārdus, kas nāk no viedas dzīves pieredzes. Šīs ir frāzes, ko teikušas pasaulslavenas sievietes. Iespējams, tās palīdzēs jums aizgaiņāt bailes, piedos spēkus un paplašinās jūsu apvāršņus.

«Pakāpeniski es sāku saprast, ka viss mūsu dzīvē nav nekas cits, kā viens vienīgs treniņš: rakstīt grāmatas, vadīt mašīnu, doties pargājienos, tīrīt zobus, gatavot bērniem brokastis, saklāt gultu, mīlēties, izvest pastaigā suni, pat gulēt. Mēs visu laiku trenējamies.».

Dani Shapiro, rakstniece

«Interesanti, cik gan bieži mēs neesam spējīgi ieraudzīt sava spēka izpausmes — jo nav taču iespējams vienlaicīgi darīt kaut ko, kas prasa drosmi un koncentrēšanos, un apzināties to. Jo, tad, ja mēs zinātu, ka rīkojamies drosmīgi, mēs noteikti pārbītos».

— Lena Dunham, aktrise

«Pašas svarīgākās attiecības jebkura cilvēka dzīvē ir attiecības pašam ar sevi. Tā kā, lai kas arī notiktu, no sevis nekur neaizbēgsi»
Diane von Fürstenberg, tērpu diainere

“Domā par sevi kā par kuģa kapteini, kas vada mazu buru laivu. Gadās, ka laiks ir labs, un tu peldi mierīgi un rāmi, bet gadās, ka sākas vēja brāzmas un tavu laivu sāk mētāt. Kad saproti, ka atrodies bangojošā jūrā, vienkārši no visa spēka griez stūri un centies pārciest vētru. Tāpēc, ka dzīve ir tā vērta.”

— Patricia Lee «Patti» Smith, dziedātāja un dzejniece

«Kad man ir skumji un es dusmojos uz visu pasauli, un visa mana dzīve nedod man nekādu prieku, es iedomājos, kā būs, kad es vienā dienā atgriezīšos šajā pasaulē pēc nāves. Es iedomājos, cik daudz skaistu emociju manī izraisīs tās lietas, kuras agrāk man šķita muļķīgas, nepatīkamas vai garlaicīgas.

Tikai paskaties, pie sienas ir gaismas slēdzis! Es to neesmu redzējusi veselu mūžību! Pat nevarēju iedomāties, cik ļoti man pietrūks šī slēdža! Ai, ai! Un paskaties – kāpnītes mūsu mājas verandā vēljoprojām ir salauztas. Sveicinātas, mīļās plaisas! Ļaujiet man par jums papriecāties. Un, lūk, mana kaimiņiene, stāv dzīva, sveika un vesela, vienkārši fantastika! Un vēljoprojām tāda pati, kā bija: katra teikuma galā “iesprauž” savu; “saproti, ja?” Kāpēc gan agrāk tas viss tik ļoti mani tracināja? Tas taču ir tik aizkustinoši”

— Amy Krouse Rosenthal, rakstniece

“Nevajag citēt to, ko es agrāk esmu teikusi. No tā laika es esmu kļuvusi daudz gudrāka.”
— Romy Schneider, kinoaktrise

Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS
Foto: Romija Šneidere un Alēns Delons

Skolotājs tev blakus

cilveks blakus

Tāda ir mana pieredze: skolotāji, kuri visvairāk mums vajadzīgi — ir tie cilvēki, ar kuriem kopā mēs šobrīd dzīvojam. Mūsu dzīvesbiedri, vecāki, bērni — ir paši labākie skolotāji, par kuriem mēs varējām sapņot. Vēl un vēl tie mums rādīs patiesību, kuru ne vienmēr mēs vēlamies redzēt – tikmēr, kamēr mēs to ieraudzīsim…
Cilvēki man bieži jautā, vai esmu bijusi kādas reliģijas piekritēja līdz 1986. gadam. Un es atbildu: «Jā. Mana reliģija bija doma, ka maniem bērniem ir aiz sevis jāsavāc savas izmētātās zeķes». Tā bija mana reliģija un es biju ļoti aktīva tās piekritēja, neskatoties uz to, ka tā nekad tā pa īstam nebija nostrādājusi.

Reiz, kad Darbs jau “dzīvoja manī”, es sāku apzināties, ka tā nebija patiesība. Realitātē viņi katru dienu izmētāja savas zeķes, neskatoties uz maniem lūgumiem, draudiem un sodiem daudzu gadu garumā, un es sapratu, ka man pašai šīs zeķes jānovāc, ja vēlos, lai tās nemētātos.

Mani bērni bija pilnībā laimīgi ar visām savām izmētātajām zeķēm. Tad kuram no mums bija problēma? Tā bija man. Manas domas par izmētātajām zeķēm sarežģīja manu dzīvi – ne zeķes pašas par sevi. Un kam bija risinājums? Atkal – man! Es sapratu, ka man ir divi varianti: vai nu panākt, lai man ir taisnība, vai arī – būt brīvai.

Man bija vajadzīgi pāris mirkļi, lai uzlasītu zeķes, nedomājot par bērniem. Un es sapratu, ka man patīk salasīt viņu zeķes. Es to darīju sevis, nevis viņu dēļ. Tā vairs nebija garlaicīga mājas uzkopšana; iespēja uzlasīt zeķes un ieraudzīt tīru grīdu pārvērtās labsajūtā. Pēc laika viņi ievēroja, ka tas dara man prieku un paši sāka vākt savas zeķes, bez mana atgādinājuma.

Mūsu vecāki, mūsu bērni, mūsu vīri un draugi spiedīs uz visām iespējamām mūsu “pogām”, kamēr mēs sapratīsim, ko īsti nevēlamies par sevi zināt. Un katru reizi tie mūs virzīs tuvāk brīvībai.

Fragments no Baironas Keitijas grāmatas “Mīlēt to, kas ir”.

Interesanta ir pati raksta autore Bairona Keitija (Bairona Keitlina Rīda).

Viņa dzīvoja nelielā pilsētiņā, kas atrodas Dienvidkarolīnas štatā – tuksnesī. Bija ģimene, vīrs, bērni, pati nodarbojās ar uzņēmējdarbību. 30 gadu vecumā viņai sākās ļoti smaga depresija. Desmit gadu garumā viņa turpināja slīgt paranoidālā depresijā, naidā pret sevi un viņu vajāja pastāvīgas domas par pašnāvību. Pēdējos divus gadus viņa nebija spējīga pat pamest savu istabu.

Reiz agrā 1986. gada februāra rītā, atrodoties rehabilitācijas centrā, viņa saprata ko tādu, kas izmainīja visu viņas dzīvi. Viņa pati uzskata, ka šī viņas pieredze ir kas līdzīgs tam, ko apraksta budistu un hinduistu literatūrā zem dažādiem nosaukumiem. Keitija to sauc par  “mošanos realitātei”. Tajā apgaismības brīdī, kā viņa saka:

“Es apjautu, ka tad, kad ticu savām domām, es ciešu, bet, kad neticu – neciešu un tas tā ir ikvienam cilvēkam. Brīvība izrādījās tik vienkārša. Es atklāju, ka ciest nav obligāti. Es atradu sevī prieku, kurš nekad nepazūd, pat ne uz mirkli. Šis prieks ir katrā no mums, vienmēr.”

Keitija nav ne vienas no reliģijām piekritēja. Viņa ir vienkāršs cilvēks. Precējusies ar dzejnieku un tulkotāju Stīvenu Mitčellu, ar kuru kopā viņa uzrakstīja savu pirmo grāmatu “Mīlēt to, kas ir” un arī savu trešo grāmatu “Tūkstots prieka vārdu”.

Drīz pēc “atmošanās” pie Keitijas pēc palīdzības sāka griezties cilvēki. Viņi vēlējās uzzināt, kā iegūt brīvības sajūtu. Keitijas pašizziņas metode, kuru viņa sauc par “DARBU” šobrīd ir ļoti populāra. Tie ir vienkārši četri jautājumi, kurus uzdodot sev, cilvēks var mainīt savu dzīvi:

1. Vai tā ir taisnība?

2. Vai absolūti skaidri vari zināt, ka tā ir taisnība?

3. Kā tu reaģē tad, kad tici šai domai?

4. Kas tu būtu bez šīs domas?

Šo Darbu var darīt patstāvīgi vai kopā ar kādu citu cilvēku​.

Sākumā cilvēkam jāizvēlas kāda pārliecība vai doma, kas viņā rada trauksmes sajūtu vai kādas citas nepatīkamas izjūtas, piemēram: «Mana māte nekad nav mani mīlējusi» vai «Toms nevar cerēt, ka es risināšu viņa problēmas».

Pēc tam, vadoties no šīs domas, cilvēks uzdod sev šos četrus jautājumus. Jautājumus var uzdot arī jūsu uzdevuma partneris. Ja cilvēks strādā patstāvīgi, viņš pieraksta atbildes, bet darbā ar parneri atbild mutiski.

Pēc tam, kad jautājumi ir uzdoti, izteikumi burtiski mainās pretējā virzienā.

Piemēram: «Mana māte nekad nav mani mīlējusi» pārvēršas uz «Mana māte vienmēr mani ir mīlējusi». Vēl bez tā, cilvēks, kurš veic šo Darbu, pārbauda to, vai viņš var noteikt, kādā veidā radusies jaunā doma un vai tā ir patiesāka par to, kas bija agrāk.

Pati Keitija īsi savu Darbu apraksta tā: «Nosodiet savu tuvāko, uzrakstiet to, uzdodiet četrus jautājumus un pēc tam paplašiniet». Viņa ar šīs metodes palīdzību treniņos palīdz risināt gan savstarpējās attiecību problēmas, bērnu audzināšanas problēmas, slimības, emocionālās traumas, finansu problēmas, palīdz cilvēkiem gan skolās, gan ieslodzījumu vietās.
Tāds šodien stāsts!

​​​​​​​Tulkoja: Ginta FS

Kāpēc arvien mazāk cilvēku «pavelkas» uz «dārgi un bagātīgi»

dargi bagatigi

Dzirkstošs, auksts šampanietis, ar pilīti svaigi spiestas sulas, ideāli manikīrēta roka ar milzīgu briljanta gredzenu, papēži tik augsti, ka vispār nav skaidrs, kā uz tādiem stavēt… Visi šie tēli, kurus aktīvi mums piedāvā glancētie žurnāli, ir neglābjami novecojuši. Populārā blogere, rakstniece un žurnāliste Arina Hoļina dalās savās pārdomās par to, kāpēc “smagā lukss” laiki uz mūžiem ir palikuši pagātnē, un kas tad visā tajā ir labs mums, vienkāršajiem mirstīgajiem.

Ak, šīs burves sabuļādās un briljantos! Ak, šī noslēpumainā sieviešu pasaku pasaule Chanel №5 un Guerlain noskaņās! Ak, šis ceļš, kas bruģēts zeltā un šīs sirēnas, kas saldās balsīs dzied: «Jauns melns — lavanda», «Pavasara smarža — īriss», «Must have — atlasa zābaki līdz gurniem»…

Pasakainā un vilinošā greznības pasaule ar fejām Gucci un nimfām no McQueen Le Montreux Palace viesnīcās, kur zelta markīzes un skats paveras uz dūmakā tītajiem kalniem, dimanti brokastīs un Moet ar persiku sulu vakariņās.

Kārdinājumu pilnā pasaule, kurai grūti pretoties, pasaule, kur traģēdijas ietinušās vikuņjas kažokos, bet prieki kaisīti fliteriem un smaržo pēc bezgalīga pavasara, aiz kura pa visu pasauli seko privātā lidmašīna ar austerēm un brutu uz borta.

Eh! Šīs pasaules vairs nav. Nauda ir, kažoki ir, briljanti ir. Bet maģijas nav.

Greznība un augstā mode, šīs bagātnieku privilēģijas, par kurām mēs uzzinājām, aizturot elpu, no mūsu svētajiem rakstiem žurnālos  Vogue, Harper’s Bazaar, Vanity Fair, kurus apskauda un par ko sapņoja…. tie….. tā…. īsāk sakot, tas vairs nav sapnis.

Mode, šī vecā būda, kurai sapuvis jumts un uzbriedis parkets, ir pārdevusies – tā tagad ir pieejama milzīgos daudzumos, katrā mājā, tā ir kā televizors. Jā, un arī televizors ir novecojis  Mode tāpat kā Internets šodien ir visur, ierasta, parasta, tā vairs nav greznība, drīzāk – nepieciešamība. Nav vairs nekāda brīnuma, pārsteiguma, nav mirāžu, kas vilina mūs mirdzošu vitrīnu acīm. Vitrīnas, protams, ir, taču tajās vairs nav brīnumu un burvestības.

Nu, atvainojiet, kāda gan burvestība kleitā par 2000 EUR, kas ražota Bangladešā mazā, netīrā fabrikā, un par kuras bezkaunīgi lielo uzcenojumu mēs zinām visu, ne visai glaimojošo patiesību, un kura pēc paris mēnešiem nokļūs kādā no Stock veikaliem (rupji runājot – atlikumu veikals)? Vai tad tā ir maģija? Nu, nē, taču! Tas ir fokuss. Vai vienkāršiem vārdiem runājot – roku veiklība vai krāpniecība.

Mode ir karikatūra. Tā pati – augstā. Ir vērts paskatīties pēdējās «vareno» modes skates, lai ieraudzītu nevis krīzi, bet Katastrofu. Īsta, izmisīga bezgaumība. Šausmas. Patiesība. Prada, Marc Jacobs, Gucci, Anderson — tas viss nav slikti, nē, tas ir briesmīgi!

Mode ir kļuvusi par tādu pašu parastu industriju, kā skrūvīšu vai plastmasas glāžu ražošana. Žurnāli, šie augstās modes dzejnieki, vairs neraksta poēmas, bet parastas reklāmas častuškas. Glamūrs vairs neapbur, glamūrs skrien tev nopakaļ, kā diedelnieks, kas lūdz sīknaudu lai “salāpītos”

Modes žurnāli?! Nopietni?! Un kas tos lasa?! Kas tos lasa, ja jau sen tiem nav vajadzīgs lasītājs, jo tie izklājas reklāmdevēju priekšā, slavē visus pēc kārtas un neraksta ne vārdu patiesības?

Kam vajadzīga mode, ja tā jau sen ir “izpumpējusies” un kopē to, ko mēs pērkam second-hand, to, ko valkāja mūsu mammas vai vecmāmiņas divdesmit, trīsdesmit gadus atpakaļ, to, ko mēs valkājām janībā, kad bijām panki vai goti? Mums pilnā nopietnībā to visu piedāvā par nenormāliem tūkstošiem, it kā tas viss nebūtu atrodams mūsu pašu skapjos, nedaudz smakojošs pēc naftalīna.
(Atceros savas ķīniešu kedas par 3 rubļiem. Ar ko gan atšķiras tādas pašas no Gucci par 300 EUR?)

Jaunā paaudze uz ielas iziet pidžambiksēs, tēta mētelī un neko negrib zināt par glamūru, kas maksā vairāk par pieciem eiro. Viņi nelasa žurnālus, pat ne modes blogus, jo kas gan no tur rakstītā spētu viņus izbrīnīt?

Žurnāli, blogi, modes skates – tas viss ir kaut kas līdzīgs drupām, dekorācijām, kur nav dzīvības, patiesības, draiva un laimes. Un ļoti smieklīgi, ka šajās drupās aicina jaunatni. Nopērc! – viņi saka. Re kur Chanel – tavs elks, Džonija Depa meita to reklamē. Nopērc taču! Ko tu bremzē?

Bet septiņpadsmitgadīga meitene, uzvilkusi sava brāļa kreklu, vecāsmātes samta svārkus, dzeltenu lietusmēteli virs stepētas Uniqlo jakas – un viņa jau ir moderna. Bez žurnāliem, blogiem un modes skatēm. Jo šai meitenei ir sava pasaule, ar saviem bēniņiem vasarnīcā, kur noglabāti vintāžas labumi, ar draudzenēm – gudriniecēm, “postiem” Telegram un Instagramā. Tā ir viņas pasaule. Viņas maģija.

Šajā pasaulē ir jauni cilvēki, kuri šuj kleitas, ada cepures, ved vintāžu no Stokholmas, šeit ir sava kultūra, savi kodi. Tā ir tāda brīnumaina, interesanta pasaule, par kuru neviens neko negrib zināt, jo to nevar iebāzt kādā industrijā — tā neiekļaujas šaurajos mārketinga rāmjos. Šeit nevienam negribas mirt savā darba vietā, izdegot no divpadsmit kolekcijām gadā, nevienam negribās šantažēt ar medijreklāmas kontraktiem, neviens nav ieinteresēts atrast sev vergus Indijā, kas darinās Haute couture par pieciem dolāriem mēnesī. Tā ir pasaule, kurā ir ideāli, vērtības, humānisms un morāle. Un ļoti maz mantkārības, skaudības un apsēstības. Un iedomības.

Skan ideāli un, protams, tas ir ne gluži tā, bet tā ir daudz cilvēciskāka un īstāka pasaule.

Tā ir pasaule, no kuras visa milzīgā modes un skaistuma industrija ir šausmās, jo viņi to nesaprot, jo tā nestradā pēc viņu principiem. Šie jaunie cilvēki — viņi dara kaut ko «sevis dēļ», un ne dēļ «bagātām losenēm». Par viņiem draugi raksta savos facebook profilos un dara to ne jau tāpēc, ka tiem samaksāja, bet tāpēc, ka viņiem tas patīk. Kopumā godīga pasaule, kur cilvēki, kā vecajos labajos laikos, dara kaut ko sava prieka pēc.

Lūk tagad dievina Martinu Mardželu (viņu dēvē par modes mākslinieku – noslēpumu), kurš bieži vien darināja apģērbu, ciešot zaudējumus, radīja to savam priekam un laimei. Nekādas industrijas, mārketinga un interviju. Tērps kā mūsdienu skaistuma iemiesojums, tērps kā aktuāla filosofija. Viņam nebija vajadzīgs “piārs”, visi šie glancētie žurnāli, mediji ar to falšo sajūsmu.

Un, lūk, tagad ir paradījušies ļoti daudz tādu «mardželu». Iespējams, ne visi tik milzīgi talantīgi, iespējams, daudzi no viņiem nerada augsto mākslu, bet vienkārši foršu apģērbu. Bet pati sāls ir tajā, ka viņi to dara tā, kā redz to laiku, kurā mēs dzīvojam.

vintage34

Tāpēc par viņiem gribas ko vairāk uzzināt un gribās valkāt viņu radīto apģērbu. Tāds apģērbs var palīdzēt izmainīties tev pašam uz labo pusi. Un ne tāpēc, ka no muļķītes esi pārvērtusies dievietē, bet tāpēc, ka pareizās lietas maina dvēseles stāvokli. Es, lūk, pērku apģērbu pie kādas krievu dizaineres – un viņas brīvie krekli un platās bikses ir mainījušas manu attieksmi pret pasauli.

Pēc Dolce and Gabbana pielūdzēju viedokļa, es esmu kļuvusi mazāk seksuāla, bet velns parāvis, esmu kļuvusi daudz pārliecinātāka par sevi ,un esmu pa īstam sākusi izjust savu seksualitati (ne vizuālo). Man ir kļuvis ērtāk, brīvāk, un es labāk jūtos kā sieviete un kā personība.

Un tikai tajā arī ir patiesā modes sūtība un jēga – dot cilvēkam to, kā viņam trūkst (un piedevām tam neko neatņemt). Dot viņam ideju, atbalstīt, aizraut, iedvesmot. Var, protams, perēt savās ārkartīgi dārgajās kleitās (kas zaudējušas savu vertību reizes desmit, kā tikko esi to uzvilkusi) un ar to visu sajusties laimīga uz sekundi – brīdī, kad tu to pērc. Tā ir industrija. Viltojums. Sapņa reprodukcija.

Bet var gulēt smiltīs okeāna krastā platās biksēs, “boyfrenda” kreklā, platā adītā, ērtā džemperī un vienlaicīgi sajusties ka dabas un modes daļa, un uz 100% sajusties pašai, un sajust, ka tieši šajā brīdī sapņi kļūst par īstenību un tu pati jūties īsta. Un tas viss, kas tev apkārt, ieskaitot tevi pašu, ir iedvesma, harmonija, un tu esi šeit pilnā labsajūtā, nevienu neskaud, neesi greizsirdīga, un ne uz vienu neesi apvainojuises – jo tu netērē savu enerģiju tam, lai kļūtu par kādu citu. Tu pati un mode, un žurnāls – lūk tagad, šajā brīdī paņemsi savu fotogrāfiju, palaidīsi to Instagramā un tam, kurš to ieraudzīs, ļoti sagribēsies pārmaiņas.

Autors: Arina Hoļina (blogere, žurnāliste un rakstniece)
http://www.lady.mail.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Mihails Ļitvaks: Viņi izsūc tavu enerģiju un tu to pat nepamani

bezpalīdzīga persona2

Ko darīt, kad satiecies ar Bezpalīdzīgu Personu?

Visbiežāk sastopamais vampīrisma tips – Bezpalīdzīga Persona uzstāda problēmu, bet donori cenšas to atrisināt. Spēle, kuru vada Bezpalīdzīgā Persona saucās “Kāpēc gan jums ne…” – “Jā, bet…”. Un lai kā arī neplosītos donori, lai cik gudri viņi nebūtu, šo problēmu viņi neatrisinās un vampīrs uzvarēs viņus visus.

Gribu parādīt jums E. Bērnsa piemēru, kas tuvināts mūsu apstākļiem.

Pie Bezpalīdzīgās Personas, no skata jaukas sievietes ap 35-40 gadiem, atnākušas draudzenes, ar kurām viņa pie kafijas tases mierīgi runājas.

Bezpalīdzīgā Persona (skumjā balsī): Paskatieties, kadā nožēlojamā stāvoklī ir mans dzīvoklis! Steidzami ir vajadzīgs remonts, bet es nesaprotu, ko un kā darīt?

Donors A.: Kāpēc gan tev negriezties dzīvokļu pārvaldē?

Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet tur ir tik garas rindas, un tur strādā ļoti slikti speciālisti.

Donors B.: Kāpēc tev negriezties savā dzīvokļu kooperatīvā?

Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet tur ļoti dārgi viss maksā un pēdējā laikā ļoti haltūrē!

Donors C.: Kāpēc gan tu nepalūdz, lai tavs vīrs pats izremontē dzīvokli?

Bezpalīdzīgā Persona: Viņam nav ne laika, ne gribēšanas, un mums arī instrumentu nekādu nav!

Donors D.: Kāpēc gan jums nenopirkt instrumentus un tev tomēr nepierunāt vīru remontu taisīt pašam?

Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet, ja viņš uztaisīs remontu, tad jau pēc divam nedēļām sāks birt apmetums..
Spēle beigusies! Iestājas neveikls klusums, un pēc kāda laika sākas izklaides.

«Vai tad tas nav šausmīgi?» variantā «Ak, šie, nekur nederīgie vīrieši».
Bezpalīdzīgā Persona ir saņēmusi variantus un savus padomdevējus atstājusi muļķa lomā.
Mans dārgais lasītāj, vai tev ir gadījies dot padomus, labus padomus, kuri asi tika noraidīti un lika tev, asinīm dzīslās vāroties, pie sevis domāt: «Pārāk labi viņa dzīvo!»?
Gribu padalīties ar piemēru, kuru atradu Harrisa grāmatā “Tev ir labi un man ir labi”.
Sarunājas divas draudzenes. Donors ir pārtikusi sieviete, kas atnākusi ciemos pie Bezpalīdzīgās Personas, savas draudzenes, kurai personīgajā dzīvē neveicas.

Bezpalīdzīgā Persona: Vai tiešām es esmu tik briesmīga, ka neviens mani neaicina uz randiņu?

Donors: Kāpēc gan tev neaiziet pie friziera?

Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet tur ir tik lielas rindas!

Donors: Kāpēc gan tu pati nevarētu sev skaisti ieveidot matus?

Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet tad mani mati pārvēršas pakulās!

Donors: Kāpēc gan tev neuzkrāsot acis?

Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet man ir alerģija uz tušu!

Donors: Kāpēc tu nevērsies pēc palīdzības pie dermatologa?

Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet es tāpat zinu, ko viņš man pateiks!

Donors: Kāpēc gan tev nedoties uz kādiem kursiem vai personības izaugsmes treniņu? Tur mēdz būt lieliski vīrieši!

Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet es ļoti nogurstu!

Donors: Kāpēc gan tev neiet ātrāk gulēt un nepārtraukt skatīties nakts pārraides TV?

Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet man taču vajag kaut kā izklaidēties!

Donors (satracināts): Tu pati nezini, ko gribi!
Donors aiziet, bet vampīrs, saņēmis savu enerģijas porciju, skumji domā: «Pasaule ir briesmīga! Neko tur nevar darīt! Lūk arī pēdējā mana draudzene mani pameta! (izklaide “Vai tad tas nav šausmīgi?” izpaužas iekšējā monologā). Un viņai pat prātā neienāk doma, ka pašai vajadzētu mainīties un vispār nejautāt padomus, pašai pieņemt savus lēmumus, pašai uzņemties atbildību. Kā redzat, vampīra daba ir dīvaina. Kā izvēlēties sev aizsardzību šados gadījumos?
Pēdējais piemērs:
Satiekas divi studenti – Bezpalīdzīgā Persona un Donors.

Bezpalīdzīgā Persona: Es nesaprotu, ko man darīt. Pirmdien jānodod kursa darbs, bet man vēl nekas nav gatavs!

Donors: Kāpēc tev gan nakti nepamācīties?

Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet es jau tāpat veselu nakti neesmu gulējis!

Donors: Kāpēc gan tev svētdienā nepamācīties?

Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet svētdien man ieplānota tikšanās!

Donors: Kāpēc gan tev pasniedzējam nepalūgt termiņa pagarinājumu?

Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet pasniedzējs noteikti man teiks, ka par pagarinājumu nevar būt ne runas.

Un atkal loks ir noslēdzies. Atkal notiek pāreja uz izklaidi “Vai gan tas nav šausmīgi?” variantā “Ak, šie briesmīgie pasniedzēji!”

Kad es iepazinos ar šo vampīrisma spēli “Kāpēc gan tev ne…” – “Jā, bet….” , es biju šokā..

Es atcerējos kādu epizodi no savas dzīves.
Mums bija lieliska kolēģu kompānija – visi apmēram vienos gados – tā, ap 35. Gandrīz visiem mums bija ģimenes, katram bija bērni. Man bija divi –  vienam seši gadi, otram apmēram gads. Mana sieva bija neapmaksātā bērna kopšanas atvaļinājumā. Es biju vienīgais pelnītājs. Bija ļoti grūti “savilkt galus”. Mūsu kompānijā bija viena patīkama izskata sieviete, kurai nekādīgi neizdevās sakārtot savu privāto dzīvi. Mums abiem bija vienādi ieņemamie amati, taču viņa pastāvīgi žēlojās. Mēs centāmies viņai palīdzēt ar padomiem, kurus viņa nekad neuzklausīja, bet žēlošanās visus tracināja.

Kāds gan bija mans izbrīns, kad izrādījās, ka viss, ko viņa mums stāstīja, un viss, ko mēs viņai teicām jau sen bija aprakstīts! Bet es domāju, ka tas ir tikai manas domas! Izrādās, ka arī es biju spēles dalībnieks un biju kļuvis par psiholoģiskā vampīrisma upuri.

Es atzīmēju, ka cilvēki ļoti labprāt dod padomus. Visvieglāk ir saņemt padomus par to, kā jāaudzina bērni, kā jāārstē vienas vai citas slimības, kāda specialitāte jāizvēlas, kad var precēties. Bet, starp citu, uz visiem šiem jautājumiem pat profesionāļi atbild ar lielām grūtībām

Es sev izgudroju formulu ” psihoterapeita kvalifikācija ir apgriezti proporcionāla viņa doto padomu daudzumam”. Tāpēc savā darbā cenšos iemācīt pacientam pieņemt lēmumus, īpaši tādus, kuri var iespaidot viņa tālāko likteni.

Cilvēki, kuri mīl prasīt padomus! Kā jūs domājat, kā problēmu risina padomdevējs: savu vai jūsējo?
Taču jums nav padomdevējam nepieciešamās rakstura īpašības, un jūs nespēsiet ta rīkoties.

Reiz man bija konflikts ar priekšnieku. Tas, ka man ir taisnība, nevienam nebija jāpierāda, un kāds mans kolēģis man ieteica pasūdzēties augstākajai priekšniecībai. Līdzīgās situācijās vinš pats tā arī rīkojās un vienmēr panāca savu.. Taču man šis padoms absolūti neder, jo es, sava rakstura dēļ, nebūtu izturējis staigāšanu pa visdažādākajām instancēm. Bieži vien padomdevēji dod padomu rīkoties tā, kā pašiem savā laikā nebūtu pieticis drosmes rīkoties.

Tā kāda mana paciente, vientuļa sieviete ap gadiem 37, jautāja man padomu, kā viņai rīkoties, vai ir sapratīgi, neesot laulībā, ieņemt un piedzemdēt bernu, un audzināt to vienai. Viņai bija vairākas neprecētas draudzenes ap gadiem 50, kas viņai deva padomus to darīt: «Kādas mēs bijām muļķes, ka to neizdarījām, tagad esam palikušas vienas, neatkārto mūsu kļūdas”. Tas gan nekur neder, prasīt padomus tiem, kuriem nav šādas, līdzīgas pieredzes. Protams, es šai pacientei arī nedevu nekādu padomu. Ārstēšanās rezultātā viņa atlaba, un diezgan drīz apprecējās. Kopā ar vīru viņi izlēma, ka bernus viņiem nevajag.
Bet tagad daži psiholoģiskas dabas padomi, padomājiet, ko no tā jūs sev varat iegūt un izmantot.

Pieņemsim, ka pie manis atnāk draugs un jautā, vai vērts viņam precēties ar M… Viņš zin, ka es šo sievieti pazīstu jau daudzus gadus. Ja šajā gadījumā es atbildēšu noraidoši, bet viņš zemapziņas līmenī jau ir pieņēmis lēmumu precēties, tad viņš noteikti dosies pēc padoma pie kada cita. Un tā staigās līdz tam brīdim, kad atradīs cilvēku, kurš dos padomu apprecēties ar M.

Ar ko tas beigsies man?

Jūs jau zināt, ka pirmais laulību mēnesis ir medusmēnesis, kad laulātie novelk ne tikai savu fizisko apģērbu, bet arī psiholoģisko, un cenšas izstāstīt otram par sevi pec iespējas vairāk

Un, lūk, mans draugs atklātības brīdī stāsta savai, nu jau sievai M, apmēram sekojošo:«Tu zini, mīļā, pirms kāzām es jautāju savam draugam L, vai ir vērts ar tevi precēties, bet viņš man par tevi tādas lietas pastāstīja! Labi, ka es viņa padomam nepaklausīju” Un ko jūs saņēmāt M personā? Ienaidnieku! Pareizi! Jūs varētu iebilst un teikt: “Vai tiešām viņš ko tādu stastīs?” Es atbildēšu: “Protams! Ja būtu gudrs, nekad neprasītu padomu šādos jautājumos” Bet tagad otrs variants. Es viņam saku: “Precies ar M!” – viņa ir tevis cienīga sieviete un darīs tevi laimīgu!”

Pirmais mēnesis, jūs ziniet, medus, otrais – vērmeļu. Mūsu varonis uzzin visu taisnību par savu jauno sievu, un jūs atkal esat ieguvuši Ienaidnieku, bet tagad tikai sava drauga personā.

Es ceru, ka man izdevās jūs pārliecināt par to, ka tas, kurš vēlas saņemt padomus, vienkārši grib novelt atbildību no saviem pleciem uz otra, ja nu gadījumā izrādās, ka kļūdījies – tātad viņš arī ir īstais psiholģiskais vampīrs.

Kā identificēt un neitralizēt Bezpalīdzīgo Personu?

Mani dārgie lasītāji, jūs jau droši vien sapratāt, ka šis vampīrs visu laiku prasa padomus, bet pats tiem neseko. Viņa spēle “Kāpēc gan jums ne…” – “Jā, bet….” Tāpēc, lai neitralizētu Bezpalīdzīgo Personu, nedodiet padomus, nenostājieties Vecāku pozīcijā! Tad sarunas ar viņu norisināsies apmēram šādi:

Bezpalīdzīgā Persona: Paskatieties, kadā briesmīgā stavoklī ir mans dzīvoklis! Vajadzīgs steidzams remonts! Nesaprotu, ko darīt?

Donors: Jā, tā patiešām ir problēma! Un, ko tu grasies darīt?

Vai arī:

Bezpalīdzīgā Persona: Mans dēls nepavisam negrib lasīt. Ko man darīt?

Donors: Jā, tas ir ļoti slikti!

Bezpalīdzīgā Persona: Kādu padomu tu man dosi?

Donors: Nav ne jausmas!

Jāpiezīmē gan, ka spēlētāji ļoti bieži mainās vietām. To arī var izmantot savai aizsardzībai. Taču tad donors kļūst par vampīru:

Lūk, piemēŗs (atbilde – aizsargs-uzbrucējs)

Bezpalīdzīgā Persona: Mans dēls nepavisam negrib lasīt. Ko man darīt!?

Donors: Vai tad tā ir problēma?! Bet, lūk, mans dēls aizgāja dzīvot pie trīsdesmitgadīgas sievietes, bet viņam taču vēl tikai 16 gadi!

Autors: Mihails Ļitvaks, viens no Krievijā pazīstamākajiem un iecienītākajiem psihoterapeitiem, psihologiem, 30 grāmatu autors praktiskajā psiholoģijā.

Tulkoja: Ginta FS

Mazo, skaisto mirkļu brīnumi

pavasaris

Kad dzīve dod simtiem iemeslu, lai raudātu, parādi dzīvei, ka ir simtiem iemeslu, lai smaidītu.

Ir pagājušas divas brīnišķīgas dienas, pilnas mazu un lielāku skaisto mirkļu. Tās nostiprināja manī pārliecību par to, ka ir ļoti svarīgi dzīvē iemācīties priecāties par mazajām lietām, par mirkļiem, kas pilni prieka un sajūsmas par to, ka vari būt šeit un tagad.

Otra, man svarīga doma ir par to, ka mēs katrs varam kļūt par šo mirkļu autoru.
Nav jāgaida, kad kāds no malas kaut ko iedos. Ir jāatmodina sevī tā gaismiņa, kas iedvesmo tevi pašu un “pavelk” līdzi citus. Šajā gadījumā autortiesības nav svarīgas, jo dalies nesavtīgi, sev par prieku.

Agrāk man šķita, ka, lai cilvēks būtu laimīgs, ir jābūt kādam lielam, cēlam mērķim, kuru sasniedzot BŪS LAIME. Es ilgi uz to gāju….gāju, gāju,un katru reizi vīlos, jo tā laime kaut kur tālu nākotnē ar katru dienu kļuva arvien tālāka un nesaprotamāka. Sākumā šķita, ka, ja sasniegšu to, ko esmu izlēmusi sasniegt, es būšu laimīgākais cilvēks pasaulē….. uz īsu brīdi tā tas arī bija, un tad tas izplēnēja, jo šķita, ka ir jāsteidzas izdomāt jauns mērķis, lai atkal būtu ko sasniegt. Un dzīve parvēršas skrējienā, kurā pazūd šīs skaistās sajūtas, ka tu baudi, izgaršo, priecājies. Neredzi, kā izaug Tavi bērni, nepamani, kā noveco tavi vecāki….tu skrien aizelsies.

Bet Dvēsele vēlas ko citu….

Patiesībā pagātnes nemaz nav, ir tikai atmiņas par to. Nomirkšķini acis, un pasaule ko tu tagad redzi neeksistēja, pirms tu tās aizvēri. Tamdēļ vienīgais atbilstošais prāta stāvoklis ir pārsteigums. Vienīgais atbilstošais sirds stāvoklis ir prieks. Debesis, ko tu tagad redzi, tu redzi pirmo reizi. Tieši tagad ir ideālais brīdis. Esi priecīgs par to.

Sestdien agri no rīta mūsu “mazais bariņš” devās sagādāt pārsteigumu ļoti svarīgam mums cilvēkam dzimšanas dienā. Lieki teikt, ka deviņos no rīta sagatavotais parsteigums izdevās – tas izvērtas par dzirksteļojošu jautrību, pilnu ar  milzīgu mīlestību un pateicību Dievam par to, ka mums ir šādi cilvēki un šādas sestdienas. Ka mēs gribam un protam pateikt cilvēkiem to, ka mēs viņus mīlam, ka viņi mums ir svarīgi.

4

Savukārt svētdienas rītā bijām sagādājušas sev vēl vienu prieku un četras stundas garu laimes mirkli Depkina muižā. Brokastis ar 100 dienu projektu un tā draugiem, precīzāk – draudzenēm. Mums, meitenēm taču ir tik ļoti svarīgi būt kopā ar tiem, kas mūs saprot, kas prot paslavēt, prot nomierināt, prot iedvesmot.

Mani iedvesmo tas, ka redzu, kā mainās cilvēki, kā mirdz viņiem acis – kā staro sieviete, kas atklājusi, ka atkal mīl savu vīru. Es zinu, kā jūtas sieviete, kura kļūst par iedvesmas avotu savam vīrietim un redzu, kā mainās vīrietis, kad sieviete viņu pārstāj “zāģēt” un sāk cienīt un mīlēt. Kā mainās attieksme un attiecības – ne tikai abu starpā, bet arī ģimenē, ar vecākiem, ar kolēģiem un draugiem. Un tas viss pateicoties tam, ka blakus ir cilvēki, kuri nav skopi sajūtās, kuriem patīk dalīties ne tikai ar savu pieredzi, bet arī sirds mīlestību, iedvesmu, prieku un labiem vārdiem.

Daudzi cilvēki saka: es to visu zinu, es esmu lasījis grāmatas, es esmu bijis kursos, es esmu gana gudrs. Taču man šķiet, ka bez mūsu pašu personīgās dalības šo mirkļu radīšanā, nekas nenotiek, nekas nemainās. Drīzāk otrādi: tu sasūcies zinības, tu krāj sevī bagāžu, bet uz āru to nelaid – un, ja nedalies, tad var gadīties, ka sakrātais pāraug smagā nastā, kuru vairs nav pa spēkam pašam stiept.

IMG_6638

Mēs gaidam pārmaiņas, mēs ceram, ka notiks kas tāds, kas mūs izvilks no vāveres riteņa – un tomēr, ja nav tajā mūsu pašu dalības, nekas nenotiks.

Reiz skolnieks vaicāja -vai ilgi man gaidīt labas pārmaiņas? Un Meistars atbildēja: ja gaidīt, tad ilgi….

Es esmu ļoti pateicīga pati sev par to, ka, esmu atvērta mirkļiem, esmu atvērta cilvēkiem, esmu gatava mainīties, mainos, kāpju uz saviem “grābekļiem” un tomēr pēc laika tos izmetu, ka esmu iemācījusies piedot sev, neko nenožēlot un palūgt piedošanu. Ka izjūtu pateicību un mācos pieņemt. Tas prasa laiku, tas nenotiek ātri, bet pa ceļam es arvien vairāk novērtēju šos mazos brīnumus, mazās lietiņas, mazos iekšējos sasniegumus sevī un citos. Es esmu bezgala pateicīga savai ģimenei – vīram, bērniem, vecākiem par pacietību, par atbalstu, par nesavtīgu mīlestību. Tiem cilvēkiem, ar kuriem esmu kopā – kolēģiem, draugiem, Visionam, mūsu mīļajam 100dienniekam,- meitenēm, kuras tālumā un tuvumā vienmēŗ atrod veidu kā pārsteigt, vārdus, kā iedvesmot un brīžam vienkārši, no sirds klusumā pabūt kopā.

Tā ir mana laime, tā es to šodien jūtu.

Mīlestībā, Ginta.