Par nodevību

kazene12

Vai Tev sāp, kad tu zaudē cilvēku?

— Neatceros.

— Un, kad Tevi nodod?

— Kā gan mani var nodot?

— Nevar?

— Kā? Es neko negaidu. Ja, piemēram, Tu vēlēsies mani nodot, es nepretošos, tāpēc, ka es nemaz negaidu, ka būsi man uzticīgs.

— Vai tiešām Tu ne no viena cilvēka dzīvē negaidi uzticību?

— Kāpēc gan gaidīt? Kam vajadzīgi šie lētie kruķi? Kādu uzticību? Vai tad tu gaidi uzticību no kazeņu krūma?

— Gribētos, lai tas atbilstu savam nosaukumam un kazeņu vietā nenestu avenes…

— Tad, kā vaina tā ir? Kazeņu krūma, vai Tava? No tā arī visas nelaimes. No tā, ka mēs vēlamies, lai dzīvē viss būtu tā, kā mēs to gribam. Turklāt, tieši tā, kā mums ir mācījuši gribēt.
No intervijas ar Borisu Grebenščikovu
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Vecuma plānprātība nekad nepienāk pēkšņi

the age of hapiness1

Akadēmiķis Vladimirs Behterevs, kurš savu dzīvi ziedojis smadzeņu pētniecībai, jau ļoti sen ievēroja, ka lielā laime nomirt, nepazaudējot saprātu, ir dota tikai 20% cilvēku. Pārējie savās vecumdienās pārvērtīsies par nikniem vai naiviem marazmātiķiem, un kļūs par nastu saviem bērniem un mazbērniem

Lai tomēr iekļūtu starp šiem laimīgajiem 20%, pacensties nāksies jau šodien, savā rakstā raksta Sergejs Babičevs.

Kas tad ir galvenie plānprātības iemesli? Ar gadiem slinkāki kļūst visi. Mēs ļoti daudz strādājam jaunībā, lai vecumdienās atpūstos. Taču, jo vairāk mēs nomierināmies un atslābstam, jo lielāku kaitējumu sev nodarām. Vajadzību līmenis apstājas pie ļoti banāla komplekta: “garšīgi paēst un kārtīgi izgulēties”.

Intelektuālais darbs aprobežojas ar krustvārdu mīklu minēšanu. Pieaug prasību un pretenziju līmenis pret dzīvi un apkārtējiem, pagātnes nasta spiež. Ja cilvēks kaut ko nesaprot, viņš kategoriski to noliedz. Cieš atmiņa un domāšanas spējas. Pakāpeniski cilvēks attālinās no reālās pasaules, radot savu, ļoti bieži nežēlīgu un naidīgu slimu fantāziju pasauli.

Pirmās bezdelīgas

Plānprātība nekad neatnāk pēkšņi. Plānprātība nav neprāts un pat ne psihiska novirze, un, vēl jo vairāk – ne slimība. Tāpēc to arī atsekot ir ļoti, ļoti sarežģīti.

Tā progresē ar gadiem un pieņemas spēkā, valdot pār cilvēku. Tas, kas šobrīd vēl tikai ir vāji simptomi, nakotnē var kļūt par labvēlīgu augsni plānprātības asniem. Lūk, dažas netiešas pazīmes, kas norāda uz to, ka jums, iespējams, vajadzētu sākt nodarboties ar savu smadzeņu “apgreidu” (uzlabošanu).

1. Tu esi sācis slimīgi asi uztvert kritiku, tajā pat laikā pats mēdz kritizēt citus.

2. Tu nevēlies mācīties neko jaunu. Tu drīzāk piekritīsi salabot veco telefonu, nevis studēsi jaunā modeļa instrukciju.

3. Tu ļoti bieži saki: “bet agrāk…”, atceries un dzīvo nostaļģijā par vecajiem “labajiem” laikiem.

4. Tu esi gatavs, aizrīdamies stastīt par kaut ko, neskatoties uz to, ka sarunu biedra acīs redzi garlaicību. Nav svarīgi, ka viņš tūliņ aizmigs: galvenais ir tas, par ko tu šobrīd runā. un kas tev ir interesanti.

5. Tev ir grūti koncentrēties, kad sāc lasīt nopietnu vai zinātnisku literatūru. Slikti saproti un slikti atceries izlasīto. Šodien vari izlasīt pusi grāmatas, bet rīt jau esi aizmirsis, ko lasīji.

6. Tu esi sācis spriedelēt par jautājumiem, kurus nekad neesi pārzinājis un nepārzini. Turklāt tev šķiet, ka tu tik labi tos pārzini, ka rīt pat varētu sākt pārvaldīt valsti, kļūt par profesionālu literatūras kritiķi vai sporta tiesnesi.

7. Tu esi pārliecināts, ka visiem jāpakārtojas tavām vajadzībām un nevis otrādi.

9. Tavā dzīvē ir ļoti daudz rituālu. Piemēram: tu nevari izdzert savu rīta kafiju no svešas krūzes, tev vajadzīga tava mīļākā krūze, pirms tam tev jāpabaro kaķis un jāpāršķirsta rīta avīze. Ja no šī saraksta izkrīt kaut viens elements, tas izsit tevi no līdzsvara uz visu dienu.

10. Ik pa laikam tu pats ievēro, ka tiranizē apkārtējos ar kādu savu rīcību, taču dari to bez kāda ļauna nolūka, vienkārši tāpēc, ka uzskati, ka tā ir pareizāk.

Smadzeņu apgreids!

Kā likums, cilvēki, kuri ilgi saglabā skaidru savu veselo saprātu, ir cilvēki no zinātnes un mākslas pasaules, kuriem viņu darbs liek sasprindzināt atmiņu un katru dienu trenēt savu prātu. Viņiem nākas turēt roku uz dzīves pulsa un neatpalikt no šodienas dzīves attīstības tendencēm, dažkārt pat apsteigt tās. Tāda “ražošanas nepieciešamība” kļūst par ilga un saprātīga mūža garantiju.

1. Katrus divus-trīs gadus sāc mācīties kaut ko jaunu. Tu vari uzlabot savu esošo kvalifikāciju vai apgūt pilnīgi jaunu profesiju.

2. Esi starp jauniem cilvēkiem. No viņiem tu varēsi iemācīties daudz ko jaunu, kas palīdzēs tev būt dzīves plūsmā.

3. Ja tu sen jau neesi apguvis neko jaunu, iespējams, tu vienkārši neesi to meklējis?

4. Laiku pa laikam risini kādus intelektuālos uzdevumus un testus, šodien to ir pietiekami daudz.

5. Pastavīgi apgūsti jaunas svešvalodas. Pat tad, ja tu tajās nesarunāsies un neiemācīsies kā nākas, tomēr tev būs iespēja regulāri atcerēties jaunus vārdus, un tā tu trenēsi savu atmiņu.

6. Nodarbojies ar sportu! Regulāras fiziskas slodzes, pat tad, kad jau sirmi mati, patiešām glābj no plānprātības.

7. Trenē savu atmiņu regulāri, pacenties atcerēties dzejoļus, kurus agrāk zināji no galvas, programmas, kuras mācījies institūtā, draugu telefonu numurus un daudz ko citu – visu, ko varēsi atcerēties.

8. Maini savus ieradumus un rituālus. Jo vairāk nākamā diena atšķirsies no iepriekšējās, jo mazāk iespēju, ka iesūnosi un nonāksi līdz plānprātibai. Brauc uz darbu pa dažādiem ceļiem, atsakies no ieraduma vienmēr pasūtīt vienus un tos pašus ēdienus, dari to, ko nekad iepriekš neesi darījis.

9. Dod visiem apkārtējiem cilvēkiem vairāk brīvības, un pēc iespējas vairāk lietas dari pats. Jo vairāk spontanitātes, jo vairāk radošuma. Jo vairāk radošuma, jo ilgāk tu saglabāsi sava prāta skaidrību.

Autors: more.club
Avots: wiolife.ru
Foto: “The Age of Hapiness” Elizabeth Cameron Dalman, kura savos 82 gados vēljoprojām dejo
Tulkoja: Ginta FS

Bairone Keitija: Vēlies sastapt savas dzīves lielāko mīlestību? Paskaties spogulī!

keitija bairona

1986. gadā bijusī nekustamo īpašumu brokere un trīs bērnu māte Bairone Keitija, izstrādāja metodi “Darbs”. Atrodoties dziļā depresijā, savu kaitīgo ieradumu gūstā un, būdama naida pārpilna, reiz, kādā rītā viņa pamodās un saprata: visas ciešanas rodas tāpēc, ka mēs pārāk stipri ticam savām pašu domām.
Ekharts Tolle reiz teica: “Bairones Keitijas “Darbs” ir milzīgs ieguvums visai mūsu planētai”, savukārt žurnāls Time Keitiju nosauca par “Jaunās tūkstošgades garīgo inovatoru”.
Lūk, daži citāti no viņas grāmatām:

  • Pētījumi atklāj mums pasauli, kas ir daudz labestīgāka par to, ko mēs spējam iedomāties.
  • Es esmu absolūti visu savu sāpju avots.
  • Pašrealizācijai nav nekāda spēka, ja tā netiek izdzīvota.
  • Saprāts iemīlas pats sevī un šis brīnišķīgais romāns ar sevi ir ne tikai kara beigas, bet arī sākums kam pilnīgi jaunam.
  • Kad tu apzinies, ka saņem visu, kas tev ir vajadzīgs, dzīve kļūst par paradīzi.
  • Tu ciet tikai dēļ parliecības, ka tev šajā dzīvē kaut kas pietrūkst. Realitātē mums ir viss, kas mums ir nepieciešams.
  • Dažkārt būt laimīgam nozīmē to, ka tev nav taisnība.
  • Ko viņi domā par mani? Neviens par mani nedomā! Cilvēki var redzēt tikai paši sevi – mani viņi nevar redzēt.
  • Domas ir mani bērni un es esmu laba māte. Esi savu domu māte! Esi to bērnu māte, kuri ir tavā galvā!
  • Nav tāda jēdziena: slikts liktenis. Pārbaudi to ar pētījumu palīdzību!
  • Elle: “Palīdzība būs klāt kuru katru brīdi”. Brīvība: “Neviens nenāks”.
  • Kad tu tici, ka tavu problēmu radījis kāds cits, tu pats sev kļūsti par upuri.
  • Kad mēs baidāmies par kaut ko nākotnē, mēs jau izdzīvojam to, ko nevēlamies tajā redzēt.
  • Cilvēku ķermeņi ir tikpat nevainīgi kā koki vai ziedi.
  • Bērni saka mums taisnību. Un tikai no mums ir atkarīgs tas, vai pašiem ir pietiekami daudz vīrišķības to izdzirdēt.
  • Jo lielāka apziņas tumsa, jo vairāk sāpju.
  • Tukšumā nav jautājumu.
  • Dzīve, mani mīļie, ir mīlestība. Viss pārējais ir iedomu maldi.
  • Ja tu zinātu, cik patiesībā esi skaists, tu nokristu pats pie savām kājām.
  • Katrs mirklis ir Dieva dāvana: un tu atver šo dāvanu tieši tagad, tagad, tagad…?
  • Nav nekā tāda, ko nevarētu piedot. Tava patiesā daba ir mīlestība. Un neko tu tam nepadarīsi.
  • Viss, ko tu domā par citiem cilvēkiem, esi tu pats.
  • Vienīgā aizsardzība, kas vispār var būt, ir skaidrs saprāts, kas pilnībā atrodas saiknē ar realitāti.
  • Ja tu kritiku neuztversi kā dāvanu, tā nekad nebeigsies.
  • Tas, kam tu šobrīd tici, rada vai nu tavas ciešanas vai tavu laimi.
  • Saprāts neapstājas. Tu tikai vairāk netici domām. Tu vari tās patiesi sveicināt. Domas nav nopietnas, tās ir nevainīgi bērni un tu smejies kopā ar tām un uzsmaidi tām. Prāts varēs nomierināties, iepazīstot sevi. Prāts atgriežas mājās.
  • Tas nav iespējams, ka veselais saprāts dzīvotu nelaimīgu dzīvi.
  • Ja es neatrodos tavā apziņā, kā es varu eksistēt tavā uztverē? Nē, “es” tevī neesmu es. Tad, kas “es” esmu?
  • Kad es meklēju tavu pieņemšanu, es pret sevi – to, kura meklē pieņemšanu, izturos nepieņemoši.
  • Stress ir modinātāja signāls, kas vēsta, ka esi kaut kam pārāk pieķēries – kaut kam, kas nav tavs patiesais.
  • Mēs baidāmies tikai no tā, ko nesaprotam.
  • Iepriekšējā pasaulē mēs aizsākām sarunu un ego dzīvoja!
  • Ikviens stāsts, ko tu stāsti par sevi ir barība tavam ego. Neeksistē patiesi stāsti.
  • Nav iespējams pārliecināt visus. Un nav neviena, ko vajadzētu pārliecināt.
  • Nauda ir brīnišķīga metafora. Nauda plūst no vienas vietas uz otru, cauri dažādām valstīm, telefonu sistēmām un vadiem. Nauda mums parāda, kādai jābūt mūsu domāšanai: kā tā var plūst, kā tā var neievērot robežas un, cik daudz tai var būt formu. Nauda parāda, cik tas ir viegli – visu laiku uzrasties un pazust. Tā ir liels skolotājs. Ja tu kustētos tāpat kā nauda, tu būtu iemīlējies tajā, kas ir.
  • Mūsu mīļotie cilvēki spiedīs uz visām mūsu pogām tik ilgi, kamēr mēs neapzināsimies, kas tieši mums par sevi jāuzzin.
  • Vilšanās, naids, skumjas – šīs sajūtas vēsta mums par to, ka pienācis laiks mosties. Tieši tāpēc arī eksistē sajūtas – tās ir dāvanas! Tās nav ienaidnieki. Tāpat kā domas, sajūtas ir dāvanas.
  • Pats galvenais: ja kāds man kaut ko saka un tas mani uztrauc, tātad tas, ko viņš man saka, ir taisnība.
  • Tajā brīdī, kad tu sāc aizstāvēties un taisnoties, tu aizdedzini sevī kara liesmas, savā mājā un savā ģimenē.
  • Mēs nekad neesam satikušies aci pret aci ar saviem vīriem, sievām, mātēm, tēviem un bērniem. Kamēr mēs pētām stāstus un vēsturi par viņiem, mums nav ne mazākās nojausmas par viņiem. Mēs iepazīstam viņus paši pēdējie.
  • Tikai ego piedzimst un tikai ego var nomirt.
  • Mēs neko citu nesastopam, kā tikai savas domas. Ārējā pasaule ir iekšējās dzīves projekcija.
  • Dzīve ir vienkārša. Tajā viss notiek tev, bet ne ar tevi. Viss notiek tieši vajadzīgajā brīdī – ne agrāk un ne vēlāk.
  • Zini, kas man patīk pašapziņā? Tas, ka mēs vienmēr esam pilnībā aizsargāti!
  • Vēlies sastapt savas dzīves lielāko mīlestību? Paskaties spogulī!
  • Tu nevari demonstrēt mīlestību – tu vari vienīgi izkust mīlestībā.
  • Patiesība biedē ego un patiesība ir tajā, ka ego neeksistē.
  • Realitātē man ļoti patīk tas, ka tā var iztikt bez manas palīdzības.
  • Tavs uzdevums nav mīlēt mani, tas ir mans uzdevums.
  • Lai nonāktu augstākas laimes stāvoklī, apšaubi to domu, kuru tu šobrīd aizstāvi, tieši šobrīd…
  • Pievērs uzmanību tam: vai tu domā vai arī caur tevi domā?
  • Domāt par to, ka tu zini, kā otram būs labāk, nozīmē nodarboties ne ar savām lietām.
  • Mēs citiem sakām tikai to, ko mums pašiem gribas dzirdēt.
  • Cietums eksistē tikai saprātā – nekāda cita cietuma nav.
  • Tēlosi Dievu – sajutīsi sāpes.
  • Mana reliģija – būt klātesošai šeit un tagad. Tik vien!
  • Vienīgās attiecības, kas patiešām ir svarīgas – tās ir tavas attiecības pašam ar sevi. Kad tu mīli sevi, tu mīli to, ar ko kopā esi vienmēr. Bet kamēr tu sevi nemīli, tu nejutīsies komfortabli, tāpēc cilvēki apdraud tavu pārliecību sistēmu. Un tikmēr, kamēr tu sevi neizpētīsi, tu atradīsies kara stāvoklī, lai aizsargātu savu pārliecību sistēmu. Tādas ir attiecības.
  • Man nav mērķa. Kapec mānīt sevi? Kāpēc man domāt tik šauri?
  • Mēs nepieaugam. Mūsu ķermeņi pieaug, ne mēs. Mēs tikai kļūstam nenotveramāki tajā, kā reaģējam, kad ticam šīm domām.
  • Mūsu ciešanas turpināsies tikai tik ilgi, kamēr mēs neapzinasimies, ka patiesībā mēs neko nezinām.
  • Vai vēlies uzzināt laimes noslēpumu? Labestība un Pateicība. Vairāk nekas nav vajadzīgs.
  • Kad viņi tev uzbruks un tu ievērosi, ka mīli tos no visas sirds, tavs darbs būs padarīts.
  • Pasaule, kas atrodas manī, ir tik brīnišķīga. Nekas nespēj ar to sacensties.
  • Nē, protams, es nemainīšu šo brīdi ne pret ko. Es nevaru.

@ Bairone Keitija
Avots: https://econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Par to, kā nepadoties

nepadoties

Pazīstamais rakstnieks un uzņēmējs Džeimss Altučers par to, ko darīt, kad ļoti gribās visu pamest un iebāzt galvu dziļi smiltīs.

Dažkārt, kad es jūtos nokļuvis šaurā bezizejā, salauzts un pagalam, es vēlos vienkārši izgaist. Pārvākties uz kādu vecu dzīvokli pilsētā, kurā mani neviens nepazīst. Ēdienu pasūtīt mājās. Paklausīties mūziku, kas skan pa atvērtu automašīnas logu. Šī saldā sajūta, ka tu esi neredzams. Tu domā par to, ka tu vēlies citu darbu, vēlies nodarboties ar kaut ko sev ļoti mīļu.

Es biežāk vēlētos sev atgādināt, ka pagātne nenosaka nākotni. Es domāju: “Man ir diploms specialitātē X, tātad man jādara Y”. “Es dzīvoju ar A, tātad tas ir uz mūžīem”. Vai arī “es cietu neveiksmi biznesā vai mākslā, sākt visu no jauna ir bezjēdzīgi”.

Tas viss ir nepareizi. Es runāju ar Metu Beriju, kuram bija, kā man šķita, sapņu darbs: viņš rakstīja kinoscenārijus. Taču viss, ko viņš vēlējās, bija rakstīt blogu par fantasy sportu. Ir pagājuši astoņi gadi un viņš ir kļuvis par komentētāju kanālā ESPN un stāsta par fantasy sportu.

Vai arī Džims Nortons, ar kuru mēs kopā izaugām. Viņš vadīja traktoru un darīja dažādus gadījuma darbus, taču patiesībā vēlējās būt komiķis. Pagāja 20 gadi, un nu viņš ir viens no pazīstamākajiem komiķiem pasaulē.

Un, vispār, ja esi absolūti nelaimīgs darbā vai attiecībās ar kādu, un zini, ka kaut kur ir kaut kas labāks – tas noteikti mainīsies. Lūk, 10 soļi, kurus es ielāgoju savā ceļā. Un, pateicoties tiem, man pārstāja būt nelabi no tā, ko daru, un es pārstāju atteikties no saviem sapņiem.

1. Atzīsti to

Es jūtos nemierīgi. Es nespēju piecelties. Vienīgais, kas šobrīd jādara, ir jāatzīst šis fakts. Tie ir kā tava ķermeņa čuksti, kas fiziski vēlās tev patraucēt kaut ko izdarīt. Tas sāk grauzt tevi no iekšienes. Un tavs ķermenis tevi nobeigs, ja tu nemainīsies. Taču sākumā vajag to pamanīt un atzīt.
Vairums cilvēku šajā stadijā attopas ap 30 gadiem, pašu ķermenis tos palēnām saēd. Viņi meklē zāles, taču tās nav tās zāles, ko var nopirkt aptiekā.

2. Vilšanās

Labi, es to pamanīju. Taču man šķiet, ka nekad nekas nemainīsies. Esmu slazdā. Es velti esmu iztērējis šos gadus. Sāc uzskaitīt visu, kas tev patīk. Ko tu mīlēji darīt bērnībā? Un tagad? Pamēģini to šodien. Kļūsti tajā nedaudz labāks. Padomā, kā uzbūvēt tiltu starp to, kas tev patika bērnībā un to, kas tev patīk šobrīd.
Braians Koppelmans domāja, ka uz visiem laikiem paliks mūzikas biznesā. Tā bija pieņemts viņa ģimenē. Tam viņu gatavoja. Tas viņam labi padevās. Tacu pagātne nav cietuma uzraugs. Viņi kopā ar draugu Devidu Levinu trīs gadus apsprieda idejas, bet pēc tam uzrakstīja scenāriju filmai “Krāpnieki”, bet pēc tam – scenāriju filmai “Oušena banda”, un tagad jau arī seriālam “Billions”.

Es vēl joprojām katru dienu meklēju zīmes. Katru dienu ir mana otrā dzimšanas diena.

3. Apmācība

Ja mēs no jauna nedzimsim, mēs nomirsim. Aizej uz tuvāko grāmatu veikalu un atrodi grāmatu, kuru lasot, aizraujas elpa. Atceries sarunas, kas visvairāk palikušas atmiņā. Kādas attiecības tevi dzīvē sajūsmina. Lasi! Meklē jaunus cilvēkus, ar kuriem vari sarunāties. Pēti visu. Vēro visu.

Lai cilvēki saka: “Tu sabojāsi sev dzīvi”. Viņi nav mani cietuma uzraugi. Es pats sev esmu cietuma uzraugs. Un izlaižu sevi brīvībā katru rītu.

4. Sakāve

Lai ko es dzīvē darītu, it visā es cietu sakāves. Mani pirmie divi biznesi neizdevās. Ko nu tur, 17 no 20 uzsāktajiem biznesiem sabruka. Manas pirmās piecas grāmatas tā arī nav publicētas. Man tā arī neizdevās uzņemt televīzijas seriālu. Un tā es varu uzskaitīt un uzskaitīt.
Ja tu kaut ko mīli, tad tu zini, kā izskatās kaut kas, kas ir labākais pasaulē. Es cenšos uzreiz kļūt par labāko pasaulē – taču tas ir tikai mans idiotisms. Sākumā man jākļūst par nožēlojamu neveiksminieku un jāsajūt, kā tas ir. Kādās virsotnēs jāuzrāpjas. Tas ir ilgs ceļš.

Veiksme = Neatlaidība + Mīlestība

5. Vai ir vērts turpināt?

Iespējams. Bet varbūt, nē. 90to gadu sākumā es uzrakstīju četras grāmatas. Nekas nesanāca. Es visu pametu un iekārtojos darbā HBO.
7 gadus vēlāk es atkal sāku rakstīt grāmatas. Tās bija garlaicīgas grāmatas par finansēm. Bet vēl pēc 8 gadiem, es sāku rakstīt ko personīgāku. Tagad es rakstu visu, ko vien vēlos. Bet paskatīsimies. Es rakstu kaut ko citu. Kaut ko sāpīgāku. Iespējams, kādreiz es iemācīšos to darīt vēl labāk. Taču man ļoti patīk mācīties būt labākam.

Tāpēc nepamet. nemeklē attaisnojumus. Nenodedzini tiltus. iespējams, tu bērnībā zīmēji. Pamēģini to darīt atkal!

6. Atgriešanās

Mani bieži vien sarūgtina manas romantiskās attiecības, vai tas, ko esmu uzrakstījis, vai arī manas biznesa lietas. Neapmierinatība ar sevi ir izaicinājums pašam sev. Katru dienu es sev uzspiežu vairāk kā vajadzētu. Dažkārt man ļoti sāp. Taču es zinu, kad esmu bezizejā. Es zinu, kā to pamanīt. Es zinu, kā atrast to, ko mīlu. Un es vienmēr atgriežos pie tā, ko mīlu.

7. Mentori

Katrā dzīves sfērā man ir bijuši lieliski mentori. Kā tos atrast? Ja tev vajadzīgs tāds, kurš ar tevi sarunāsies, piedāvā viņam idejas. Nejautā: “kā es varu jums palīdzēt?” Jo tādā veidā tu viņam uzdod mājas darbu. Labāk pastāsti, kā tu vari darīt viņa dzīvi skaistāku. Ja tev vajadzīgs virtuālais mentors (dažkārt tas ir pat labāk), izlasi 200 grāmatas par tevi interesējošo nozari. 50 grāmatas = 1 mentors.

8. Kļūsti par savu balsi

The Beatles, Pink Floyd, Rolling Stones, U2, Wu-Tang Clan — visas šīs grupas skan ne tā, kā tas, kas bija pirms tam. Viņi paņēma kaut ko no pagātnes un sākumā atkārtoja pagātnes paņēmienus, bet pēc tam pakāpeniski atrada savu unikālo skanējumu.

Daudzi cilvēki (un es tajā skaitā) padodas ceļā no imitācijas uz unikalitāti. Neiekrīti šajās lamatās. Ir tāda tehnika – savas balss meklēšana – katru dienu pierakstīt desmit idejas savā interesējošajā jomā.

10. Un atkal neveiksme

Non-stop zaudējumi – lūk, veiksmes noslēpums. Tā zaudējot, pieņemot zaudējumus un dokumentējot tos, rakstot sarakstu “no kā jāizvairās”, “kas nostradāja”, vari kļūt veiksmīgs. Dari to biežāk!

Domas var būt kļūdainas. Tās vajag atzīmēt: “vērtīga”, “nevērtīga”. Tā ir tada prakse. Tā ir prasme mēģinat atkal un atkal. Bet ir svarīgs vēl viens elements.

10. Cilvēki, kurus tu mīli

Kad esmu nonācis strupceļā, es meklēju savus draugus. Kad esmu bedrē, viņi man pastiepj palīdzīgu roku. Ne vienmēr tavi draugi zin, kā tev būs labāk. Taču viņi spēj tevi nomierināt, atbalstīt un tu būsi pateicīgs viniem par to, ka tie tev ir. Netenko par viņiem, necenties viņus mācīt, vienkārši esi pateicīgs par to, ka viņi tev ir. Kad vajadzēs, tu palīdzēsi viņiem.

Piedzimt no jauna nenozīmē obligāti veikt kaut ko radikālu. Nav obligāti pārtapt no kravas auto vadītāja par profesionālu basketbolistu.

Var pārtapt no vienkārši laba cilvēka par cilvēku, kurš kļuvis labāks. No nekompetenta par kompetrentu. No laba drauga par lielisku draugu. No verga par brīvu cilvēku. No cilvēka, kurš citiem ļauj lemt, kad viņš ir laimīgs, par cilvēku, kurš pats izvēlas savu laimi.

Dari šo visu katru dienu. Tā ir prakse. Iespējams, tu kādreiz kļūsi par kosmonautu vai mākslinieku. Taču tev jāpiepilda sava dzīve ar kaut ko vērtīgu līdz tam brīdim, kad tas notiks.

Avots: aum.news
Tulkoja: GInta FS

P.S. Man šķiet, ka šis raksts vairāk derēs vīriešiem. Nav nekāds brīnums, raksta autors ir vīrietis. Taču arī man šeit bija paris noderīgas domas. GFS

Meitenes, mēs taču neesam zirgi!

image description

Jā, mēs ļoti daudz ko varam, īpaši tad, kad tas ir izdzīvošanas jautājums. Īpaši tad, ja izdzīvot vajag ne tikai pašām, bet arī bērniem. Un ekstremālās situācijās mēs varam pacelt pat kravas automašīnu, glābjot savu bērnu. Taču, kas notiks tad, ja mēs katru dienu celšim šo kravas automašīnu? Kāpēc nē, es taču varu!

Varu smagi strādāt 10 stundas pēc kārtas, pēc tam burtiski izlaizīt māju, kopā ar bērniem pildīt viņu mājas darbus, vīram matus pielīdzinat, visus pabarot. Varu! Varu strādāt bez atvaļinājumiem, no dekrēta jau pēc 3 mēnešiem varu atgriezties darbā, pati varu savu dzīvokli izremontēt, stiept smagumus un stumdīt mēbeles. Es varu! Tikai, kam tas vajadzīgs? Ir tāds vienlaikus smieklīgs un nesmieklīgs joks: “Ir labi pašai visu mācēt, bet, nedod Dievs, visu pašai arī darīt”.

Meitenes, mīļās, mēs neesam zirgi! Mēs neesam radītas, lai rautos visās frontēs, izspiežot sevi kā citronu. Mēs neesam radītas smagumu stiepšanai – pastudējiet sievietes anatomiju, mēs vispār nedrīkstam tādus smagumus celt, jo tam var būt ļoti smagas sekas, kas uz visiem laikiem iedragās musu veselību, galvenokārt – sievišķo veselību.

Sievieti nerotā viņas spēja būt fiziski spēcīgai un izturīgai, tas nav nekāds bonuss. Bet, galvenais, tas nedara viņu laimīgu!

Es zinu daudzas sievietes, kuras sev izvēlējušās “zirga ceļu” – apzināti vai nejauši. Neviena no viņām neizjūt laimes sajūtu, bet sapņo gluži par kaut ko citu. Sapņo, bet vairs nespēj apstādināt šo zirgu sevī.
Galvenais zirgs, kurš mums jāapstādina skrējienā, esam mēs pašas savā stāvoklī “ES PATI”. Galvenā degošā māja, kas jāapdzēš, ir mūsu pašu māja un mūsu pašu iekšējā pasaule!
Tās nevar pagaidīt. Viss pārējais nav domāts mums un nav par mums.

Reiz mēs sarunājāmies ar draudzeni un viņa man saka: “man apnicis būt zirgam, esmu piekususi!”
Es viņai piedāvāju kļūt par ziedu, uz ko viņa atbildēja: “Šis zieds manī ir jau sabradāts”.
“Mana dārgā, šo ziedu sabradāja tavs pašas zirgs!” – es teicu un mēs ilgi smējāmies. Taču tā ir balta patiesība.

Mūsu maigumu, tīrību, skaistumu mēs izbarojam šim pašam zirgam. Kāpec? Tāpec, ka ar mums, tadām, daudziem ir ļoti ērti. Taču ērti, ne vienmēr nozīmē labi. Varbūt arī mums pašām dažkārt tā ir vienkāršāk – nevajag nevienam neko lūgt, prasīt, veidot attiecības, vienoties un vispāŗ… Taču, kur tad ir laime? Idejā par to, ka pati visu vari nopelnīt un nopirkt? Prasmē visu izdarīt pašai, lai nebūtu jabūt no kada atkarīgai?

Vai arī tomēr izdarīt tā, lai blakus ir īsts vīrietis, kurš apskaus, nomierinās un atrisinās tavas problēmas?
Tad, lūk, īstam vīrietim – tam pašam princim – ir vajadzīga princese.
Bet zirgs viņam jau ir!
Autors: Olga Vaļajeva
Avots: valyaeva.ru
Tulkoja: Ginta FS
Foto: Darja Čužaja “Лошади и другой мир”

Ticība sev

ticība1

Kā attīstīt ticību sev?

Pati briesmīgākā neticība ir neticība sev.
Tomass Kārleils

Kā tu domā, kas ir veiksmes pamats ikvienā lietā?
Varbūt profesionālas zināšanas, pieredze, augsts intelekts vai arī, kā šodien pieņemts teikt, “spēcīga enerģētika”? Nekā tamlīdzīga!

Veiksmes pamats ikvienā sfērā ir īpašs ticības veids: TICĪBA SEV – ticība savām spējām.

Visu kristiešu svētajā grāmatā Evanģēlijā ļoti daudz tiek runāts par nepieciešamību ticēt un par ticības pretmetu – šaubām…

Sena tibetiešu gudrība vēsta: “Šaubas ir vienlīdzīgas nodevībai”. Cilvēks, kurš šaubās par sevi, nodod sevi. Senie ļoti labi pārzināja šīs patiesības. Vēl 50 gadus līdz Kristus dzimšanai, Romas dzejnieks Vergīlijs rakstīja: “Viņi var tāpēc, ka ir pārliecināti par to.”

Tie, kuri sasnieguši augstas virsotnes, ļoti labi zin, cik ļoti svarīgi ir ticēt saviem spēkiem. Lūk, tikai daži viedi izteicieni:
“Talants ir ticība sev. Savam spēkam” Maksims Gorkijs
“Ja netici sev, tu nevari būt ģēnijs” Onorē de Balzaks
“Ticība sev ir brīnišķīga, jo tā ir pazīme tam, ka cilvēks apzinās savas spējas” Tomass Gibss

Kāds pazīstams krievu uzņēmējs uz žurnālista jautājumu par to, kas ir viņa veiksmes noslēpums, pajokoja: “Akla pārliecība par sevi, idiotisks optimisms un pilnīgs kurlums pret veselo saprātu”

Pašpārliecinātība

Šim vārdam daudzu cilvēku apziņā ir ārkārtīgi negatīva nokrāsa, pateicoties audzināšanai. Pašpārliecinātība ir ticība pašam sev. Un nevajag spēlēties ar šī vārda  jēgu, ar to, ka pašpārliecinātība ir slikta, bet ticība sev – laba”. Tas ir viens un tas pats. Man ļoti patīk sekojošs formulējums:

“Ticība sev ir cilvēka pārliecība par to, ka viņam viss izdosies”

No kurienes gan aug kājas mūsu šaubām par sevi, par savām spējām šajā dzīvē kaut ko sasniegt saviem spēkiem?

Psihologi zin – no bērnības. No nepareizas pieejas bernu audzināšanai.

Atceries, cik daudz pūļu pielikuši vecāki un skolotāji, lai bērns domātu pēc tiem pašiem šabloniem, kādi pieņemti sabiedrībā, kā domā paši skolotāji un vecāki, lai bērns justos vājš, neizlēmīgs salīdzinājumā ar tiem pašiem. Kādus tik smalkus līdzekļus ticības sev sagraušanai ir izdomājusi mūsdienu audzināšanas sistēma.

Atceries bērnību, vai tu bieži dzirdēji līdzīgas šīm frāzes?
“Izaugsi, sapratīsi!”
“Ola vistu nemāca!”
“Par agru tev spriest!”
“Dari, ko tev liek un daudz nerunā!”
“Nodzīvo līdz maniem gadiem, tad sapratīsi!”
“Atbildi, kā rakstīts grāmatā un netēlo gudro!” u.t.t.

Vēl briesmīgāki ir apvainojošie vārdi, ar kuriem daži vecāki un skolotāji “apbalvo” savus audzināmos: muļķis, sliņķis, lūzeris, idiots u.t.t.

Psihologi zin, ka bērns zemapziņā ļoti tic gan vecākiem, gan skolotājiem. Un tad, kad tie viņu nosauc par muļķi vai idotu, tas darbojas gluži kā hipnozes laikā iekodēta doma. Šādas frāzes arī ir suģestija un kodēšana.

Salīdzini: “Tev viss izdosies!” un “Nepraša!”

Pirmā frāze nostiprina ticību sev, otrā to pilnībā noārda. Par laimi bērns nekad netic 100% tam, ka viņš tiešām ir muļķis, sliņķis, lūzeris u.t.t., taču, par nelaimi, tomēr tam tic, lai arī neapzināti, jo tā teica tētis, vecmāmiņa, skolotāja. Viss! Ticība sev ir salauzta. Viņš sāk šaubīties par savām spējām.

“Šaubas ir līdzīgas nodevībai” – viņš apgūst sistemātisku paša sevis nodošanas pieredzi: savu spēju nodošanas (to, ko viņā ielicis Dievs, Daba). Un bērniem tiek iestāstīts, ka būt pašpārliecinātam ir slikti.

Kāpēc viņi tā dara?

Tikai tāpēc, ka pašpārliecināts bērns iedveš viņiem bailes par to, ka viņi vairs to nespēs kontrolēt. Jo pašpārliecinātam bērnam ir savs “bezkaunīgs” viedoklis par lietām un notikumiem.

Un, ja viņam ir savs viedoklis, tad, laikam ejot, viņš varētu kļūt veiksmīgāks par saviem audzinātājiem, pāraugt tos – tas būtu sitiens viņu pašu pašapziņai.

Un tādēļ, lai bērns būtu vadāms, tiek apspiesta viņa pašpārliecinatība, viņa ticība tam, ka viņš pats kaut ko spēj. Tāda ir vadāmības cena.

Vairums cilvēku ir daudz spēcīgāki, kā paši domā. Tikai dažkārt viņi aizmirst tam noticēt.

Kā attīstīt ticību sev?

Pirmkārt – aizmirsti visu negatīvo, ko tev stāstīja par tavām spējām.

Kad kārtējo reizi tev uzmāksies domas “es esmu neveiksminieks”, “man nekas nesanāk” – vienkārši pasmaidi, domās pasaki “paldies” visiem, kas tev to iedvesa, vēlreiz labestīgi uzsmaidi sev un dzen projām šīs destruktīvās domas un apsolies “es vairs tur neatgriezīšos!”

“Dzīve ir vienkārša padarīšana. Ja tev iet grūti, tātad kaut ko tu dari nepareizi” (Ļitvaks)

Ja kaut kas neizdodas, uz mirkli pārtrauc to darīt, apsēdies un padomā, ko tu ne tā dari. Pajautā sev: “kur es varu pasmelties zināšanas par to, kā pareizi darīt?” Atbilde uz šo jautājumu parasti nopietni paviza cilvēkus uz priekšu ceļā uz veiksmi.

Otrkārt – dari tā, kā savulaik ieteica darīt Deils Kārnegī : “Lai attīstītu ticību sev, jādara tas, ko tu baidies darīt, un uzmanīgi jāizanalizē tie gadījumi no savas pieredzes, kad tev, to darot, viss notika veiksmīgi”

Treškārt – rekomendācija no Viktora Igo: “Izvairies no tiem, kuri cenšas sagraut tavu ticību sev. Tas parasti ir raksturīgi maziem cilvēkiem. Liels cilvēks, gluži otrādi, liek tev sajusties tā, ka arī tu pats vari kļūt liels” Patiesībā šajā pasaulē ir parāk daudz cilvēku, kuri ir gatavi tevi upurēt

Galvenais, labi ielāgo domu: “Ja tu pats sevi nevērtē pietiekami augstu, pasaule tev nepiedāvās ne par kapeiku vairāk”

Autors: Mihails Ļitvaks
Tulkoja: Ginta FS

 

Ja tev ir slikti, zini: tu vari to izmainīt

milet sevi1

Ja tev ir slikti, zini: tu vari to mainīt vienā mirklī! Uzliec labu mūziku vai sāc dziedāt – tas mainīs tavas emocijas un sajūtas. Vai arī atceries kaut ko skaistu.

Kad tu sāc saprast savas domas un sajūtas, pa īstam tās vadīt, tu redzi, kā pats radi savu realitāti. Te nu arī ir tava brīvība un tavs spēks.

Kad tu sev saki: “Es gatavojos doties patīkamā vizītē vai pastaigā”, – tu burtiski sev pa priekšu sūti tādus spēkus un stihijas, kas ir spējīgi izdarīt tā, ka tava vizīte vai pastaiga patiešām izrādīsies brīnišķīga. Savukārt, tad, kad pirms pastaigas vai gājiena pa veikaliem, tu esi sliktā noskaņojumā vai arī baidies no kādām nepatikšanām, tu sev pa priekšu sūti aģentus, kuri noteikti tev sarīkos kaut kādu nejaucību. Mūsu doma vai, citiem vārdiem sakot, mūsu prāta stāvoklis vienmēr strādā, savlaicīgi “plānojot” labos vai sliktos notikumus.

Izstrādā sev ikdienas ieradumu ar savu domu palīdzību noteikt savas dzīves nākamo mirkļu notikumus. Lai kur tu arī ietu un ko darītu, sūti sev pa priekšu Visuma spēkus. Iepriekš padomā, kā tu vēlētos redzēt to vai citu notikumu. Tad arī tu apzināti radīsi savu dzīvi.

Gaidām ir milzīgs pievilkšanās spēks. Tāpēc gaidi to, ko tu vēlies, nevis to, ko nevēlies.
Ja tu būsi koncentrējies uz kaut kā trūkumu vai vajadzību, uz to, ka tev kaut kā trūkst, ja tu to apspriedīsi ar saviem mājiniekiem, vai arī teiksi bērniem, ka tev nav naudas: “Mums nav naudas, mēs to nevaram atļauties”, – tad tu nekad to arī nevarēsi atļauties, jo tā tu pievelc vēlamo lietu neesamību.

Ja gribi dzīvot labklājībā, ja vēlies dzīvot skaisti, koncentrējies uz labklājību.

Miljoniem cilvēku tiecas pēc veiksmes. Viņi vēlas sev lielu māju, plaukstošu biznesu, neskaitāmus ārišķīgus brīnumatribūtus. Taču tad, kad tā uzmanīgi pavērojam, kas notiek, redzam, ka tad, kad cilvēkam pieder šīs lietas, tās absolūti negarantē to, pēc kā tas tik ļoti tiecies – laimi. Mēs dzenamies pēc materiālām lietām, cerot, ka tās atnesīs mums laimi, taču tas ir maldīgs ceļš. Pirmkārt, ir jāatrod iekšējais prieks, jāatklāj sava iekšējā pasaule, savs iekšējais redzējums, bet ārējās lietas pēc tam parādīsies pašas.

Ja tava paša attieksme pret sevi neatbilst tam, kādu attieksmi tu vēlies sajust no citiem cilvēkiem, tu nekad nespēsi mainīt lietu kartību.

Tavas darbības ir tavas domas, kam piešķirts milzīgs spēks un, ja tu neizturēsies pret sevi ar cieņu un mīlestību, tad sūtīsi signālu apkārtējai pasaulei, kas vestīs par to, ka tu neesi svarīgs, ka tu neesi cienīgs un neesi pelnījis neko labu.

Šis signāls skanēs un tu saņemsi daudz jaunas, sliktas attieksmes pret sevi, izpausmes.

Cilvēki ir vien rezultāts. Tavas domas – lūk, galvenais iemeslss.

Sāc izturēties pret sevi ar cieņu un mīlestību – sūti šādu signālu, noskaņojies uz jaunas frekvences.

Daudzi cilvēki upurējas citu labā, domājot, ka tas padara viņus labākus. Tā ir kļūda! Sevis upurēšana ir balstīta tikai uz domām par dzīves labumu trūkumu. Tu it kā saki: “Labumu visiem nepietiks, es varu iztikt bez tiem.” Tādas sajūtas nav pozitīvas un noved pie vilšanās, izmisuma un aizvainojuma.

Pārpilnība ir paredzēta ikvienam, un katrs pats ir atbildīgs par savu vēlmju materializāciju. Tu nevari realizēt citu cilvēku vēlmes, jo tu nevari domāt un just viņu vietā.

Tavs darbs esi TU Pats. Ja tava laime un labs garastāvoklis būs tava prioritāte, tad prieks, kuru tu izstarosi, skars arī tavus tuvos cilvēkus.

Bet kamēr tu neesi sevi līdz malām piepildījis, tev nav ko atdot. Tāpēc, pirmkārt, ir jārūpējas par sevi, par savu paša prieku – bet citi cilvēki lai rūpējas par savējo. Kad tu centies sagādāt sev labsajūtu un prieku, izdarīt savā labā to, kas uzlabos tavu garastāvokli, tu sev apkārt izplati prieku. Tavs starojums iedvesmo cilvēkus, un tev pat nav speciāli jadomā par dalīšanos ar to – tas kļūst tikpat dabiski, kā elpošana.

Sevi IR jāmīl, tāpēc, ka nav iespējams justies labi un būt laimīgam, ja tu sevi nemīli.

Kad tu pret sevi slikti izturies, tu bloķē mīlestību un visu labo, ko Visums tev novēl.

Iemācies sevi mīlēt. Es nerunāju par patmīlu vai pašapmānu – es runāju par veselīgu pašcieņu pret sevi. Kad būsi iemīlējis sevi, tu iemīlēsi arī citus cilvēkus.
Autors: Ronda Bērna
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

P.S. Pirms nedēļas nosvinējām atvēršanas svētkus Ineses Prisjolkovas grāmatai : “Kā iemīlēt sevi”
Faktiski šī grāmata ir rokasgrāmata sevis mīlēšanā un ikdienas darba instruments, lai attīstītu sevī Ieradumu mīlēt. Ne velti šobrīd Jāņa Rozes grāmatnīcā tā ir pirktāko grāmatu TOP10 godpilnajā 2. vietā:)

31460947_2045461059000446_3473749994018701312_o

Foto: Lauris Livzinieks