Ja vīrietis pazemo savu sievieti, viņš visu zaudēs

sieviete aiziet7

Ja vīrietis pazemo un apvaino savu sievieti, ar laiku viņš visu var pazaudēt. Un te nav nekādas “mistikas”. Parasta psiholoģija un dzīves filosofija.

Akadēmiķis Ļevs Landaus bija ģeniāls zinātnieks. Taču diemžēl viņš mēdza vērpt intrigas ar dāmām un veda tās mājās, pat tad, kad tur bija sieva.
Cars Aleksandrs Otrais ļoti daudz ko izdarīja Tēvijas labā. Taču savu mīļāko ar bērniem izmitināja savā pilī, istabās tieši virs savas sievas guļamistabas.
Puškins mīlēja savai sievai stāstīt par savām jautrajām nakts izklaidēm – par to, kur un ar ko pavadīja laiku.

Akadēmiķim pēc tam uzbrauca  mašīna un viņš kļuva par bezpalīdzīgu invalīdu. Protams, viņa sieva viņu kopa. Kas tad vēl to būtu darījis?
Aleksandru Otro nogalināja teroristi, viņam spridzeklis norāva kājas, un tā viņš no savas mīļākās pat nepaspēja atvadīties.
Puškins arī mira sievas rokās pēc sava nāvējošā dueļa… Un tādu piemēru ir daudz.

Šie varenie pasaules ļaudis darīja pari savām sievām un lika tām ciest. Bet sievas viņus mīlēja no visas sirds. Ne jau ļaunais liktenis vai Augstākie spēki tos sodīja. Viss noslēpums vien tajā, ka viņi savas sievas pazemoja, lika justies zemākām par zemi. Un sieviete pārstaja būt draugs, uzticams partneris un uzticības persona. Viņa kluva par kaut ko līdzīgu verdzenei Izaurai, kā suns, kuru saimnieks var iekaustīt vai paglaudīt. Jebkurā gadījumā, no viņas nekautrējās, no vergiem jau nemēdz kautrēties.

Sieva pārstāja būt draugs, kļuva par kalponi. Par zemākas kārtas būtni, kā agrāk teica. Savukārt pats vīrietis sevi nolēma vientulībai, jo bija pazemojis pašu tuvāko cilvēku.
Viņam vairs nebija tuvākā cilvēka ar kuru dalīties savās slēptākajās domās, kurš grūtā brīdī atbalstītu, dotu padomu, pierunātu atteikties no kļūmīga soļa… Bija draugs – kļuva vergs. Bija biedrs – kļuva mājdzīvnieks. Un vienmēŗ šajos apstākļos vīrietis pats sev atņem pašu galveno – atbalstu.
Tāpēc, ka tas, ko neciena, nav nekāds atbalsts. Vienkārši uzticams vergs, ne draugs.

It kā laulībā un tomēr – vientuļš. Vientuļš, tātad viegli ievainojams. Tātad viņam var uzbrukt, viņu var apmānīt, apzagt. Viņam jācīnās vienam. Bet varēja būt blakus draugs. Neviens neaizvietos īstu sievišķīgu atbalstu, viltību, intuīciju, spēju redzēt un saprast zīmes un just cilvēkus.

Tāpēc īsti veiksminieki saudzē un sargā savu sievieti. Tas ir viņu īstākais draugs, ne vienkārši sieva vai iemīļotā. Pazemojot otru, tu pazemo pats sevi un kļūsti vājš, par prieku ienaidniekiem. Un kļūsti vientuļš, neaizsargāts un vājš.

Cieņa pret sievieti ir veiksmes un ilgmūžības ķīla. Un nav grūti nodarīt pāri mīlošajam.
Ir viegli nesaudzēt. Tikai pēc tam vairs nebūs ko zaudēt…

Avots: https://wiolife.ru
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Advertisements

Lai tev blakus ir tikai tie, kurus vēlies apskaut

polunins5

Vjačeslavs Poluņins par to, kā sasniegt to stāvokli, kad gribas lidot (no lekciju cikla projektam “Возраст счастья“.)

1. Lai tev blakus ir tikai tie, kurus vēlies apskaut
– Ar tiem, kurus apskaut nevēlies, nekas nesanāks, – saka Poluņins. – Un visās manās komandās ir bijuši tikai tie, bez kuriem es vispār nevaru. Kā izdodas neapnikt viens otram? Ir kāda viltība. Es speciāli daru tā, lai mākslinieki nevarētu visu laiku būt kopā. Es viņus uz laiku nošķiru vienu no otra.

2. Nedari to, ko nemīli darīt
– Es aizgāju strādāt cirkā du Soleil. It kā ļoti laba vieta, labākais cirks pasaulē, viss noorganizēts lieliski. Bet nevaru. Pusgadu bija lieliski. Kamēr mēs radījām, mēģinājām, trenējāmies…. Bet pēc tam viss pārvērtās par mazu rūpnīciņu, kurai vienkārši bija jāražo produkcija. Neinteresanti. Es mocījos, sāku staigāt pa dakteriem, sākās depresija…
Tad es palūdzu: lūdzu, lūdzu, atlaidiet mani, man kontrakts ir uz gadu, es vairāk nevaru. Man teica: atrodi savā vietā kādu līdzvērtīgu un mēs tevi atlaidīsim. Es izskrēju uz ielas un iekāpu taksī, un pēkšņi notika brīnums. Takša šoferis bija Jura Medvedevs. Viņš agrāk strādāja Maskavas Tagankas Teātrī, bija lielisks mīms. Viņš sapņoja kļūt par klaunu, bet ar taksi braucot piepelnījās. Es viņam saku: “Jura, tu no rītdienas strādā cirkā du Soleil par klaunu!”. Ja nebūtu sēdējis, viņš noteikti no laimes būtu noģībis. Viņam tas bija sapņu darbs. Man, aizbēgt no turienes – glābiņš.

3. Nerunā par slikto
– Mums komandā ir tāds princips. Tas ir aizliegts. Nekad neapspriežam, ko kurš sliktu izdarījis. Runājam tikai: “Kāds tu esi malacis, cik brīnišķīgi šodien nostrādāji! Un to, cik tu labi izdarīji!” Ir jāiedvesmo vienam otru, dažkārt pat sameloties drīkst, bet sajūsmināties noteikti vajag…

4. Neņem sviestmaizi lielāku par savu muti
– Katram cilvēkam ir noteikts daudzums spēka un tikai šo spēku patēriņš var padarīt laimīgu atmosfēru. Es skaidri zinu, ka mākslinieks nevar strādāt vairāk par astoņām nedēļām pēc kārtas. Tāpēc devītā nedēļa mūsu kolektīvā vienmēr ir atpūta.

5. Pārvērt savu dzīvi par mākslas darbu
– Līdz 50 gadiem man nebija māju. Pēc tam skatos, mana sieva ir sākusi skumt…
Sapratu, vajadzīga māja! Sākās ilgs process. Izskatīju desmit pasaules pilsētas, kur, manuprāt, varētu laimīgi dzīvot. Katrā padzīvoju mazliet un sapratu, ka labākā vieta ir Parīze. Bet Parīzi es nemīlu, jo tur ir nemitīga grūstīšanās. Tāpēc atzīmēju rādiusu – pusstundas braucienā no pilsētas (savādāk draugi ciemos nebrauks) un sāku meklēt. Pie kam mājai noteikti vajadzēja būt ar dzirnavām. Tā es biju safantazējies. Un atradu. Mūsu dzeltenajās dzirnavās katrai istabai ir savs vārds un sava Dvēsele. Piemēram, istabiņā “Pie vecmāmiņas” mēs esam “savilkuši” simtiem dažādu priekšmetu no krāmu tirgiem. Vai “Pasaku tornis”  – kas ir ideāla bērnu istaba. Un vel ir dārzi. Tur arī mēs visu ko esam izfantazējuši. Reiz man sagribējās, lai zāliens mainītu krāsas. Neviens dārznieks neņēmās to paveikt, redziet tā zālīte ar šito kopā nesadzīvošot. Bet es ņēmu un izdarīju. Man ir liels zāliens, apmēram 50m diametrā, kas katras divas nedēļas maina krāsu: zaļš, dzeltens, sarkans, rozā…
Autors: Antons Pikus
Avots: econet.ru
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Cits skatījums uz Laimi!

… darīt vajag tikai to, no kā tev iekšā skudriņas skrien.

SlavaDurak1

Man vienmēr patikuši ir dulli cilvēki, lūk viens no tādiem ar savu interesanto skatījumu uz dzīvi.

VJAČESLAVS POLUŅINS, klauns

… Atšķirībā no parastiem cilvēkiem, kuri cenšas dzīvo tā “kā vajag”, cieš, mokās, neskatoties ne uz ko, duraki (šis vārds šajā gadījumā netulkojas) – kā bērni, viņi nojauš to, ko vēl nesaprot. Saule spīd – pastiepj rokas, kļūst auksti – saraujas, atnāca draugs – apskaujas, atnāca ienaidnieks – aizstāvās. Duraks nezin, ko nozīmē “tā vajag”, duraks grib dzīvot tā, lai būtu labi. Un tapa 5D izstāde “Slava Durak”

Man ir tāds likums – ko es nosaucu “kājas ūdenī”. Katrus trīs-piecus gadus ir jāpasēž upes malā kājām ūdenī, neko nedarot – sēdēt un domāt: ko esmu izdarījis šajos gados? Kāpēc? Vai to vajadzēja darīt? Un kur es eju?

Foto: Vladimirs Mišukovs/albums Slava Durak

Katram vajadzētu pabūt Indijā: tā ir pieredze, kas ļoti nopietni maina attieksmi pret dzīvi, parāda uzskatāmu piemēru ātrumu pārslēgšanai un orientieru nomaiiņai. Ikvienam vajadzētu pabūt valstīs, kur dzīvesprieks virmo gaisā kā burbulīši šampanietī, – Itālijā, Kubā.
Reiz Kubā es vairākas stundas vēroju puisi, kurš viesnīcas hallē kāra aizkarus, – viņš atnāca, padejoja, aizgāja, atnāca atkal, ieslēdza magnetafonu, pastaipījās gar karnīzēm, atkal aizgāja, klusiņām dungojot kādu melodiju, atkal atnāca, piekāra aizkarus, tie sašķiebās un nokrita – viņš atmeta ar roku un aizgāja, absolūti apmierināts, laimīgs, jo bija priekā pavadījis vairākas stundas!

Visu laiku iet pa vienu un to pašu ceļu ir garlaicīgi un neinteresanti. Atkārtošanās šausmas; šeit jau sēdēju, te gulēju,ar šo kopā dzēru, ar šo kopā ēdu, ar šo – dejoju. Neiespējami. Tev jāveic sevī revīzija: esi laimīgs vai neesi. Šī paškontrole ir regulāra un obligāta procedūra. Kā mazgāšanās. Un ja tu savā ķermenī jūti nelaimīguma niezi – tā noteikti jānovērš.

Vispirms jāsaprot, kas īsti un kurā vietā ir nepareizi. Un jāatrod sevī spēki  spert soli projām no šīs vietas – tas – otrkārt. Un tas vienmēr ir sāpīgi. Ļoti sarežģīti, bet absolūti nepieciešami.

 

Foto: Vladimirs Mišukovs/albums Slava Durak

Lai cilvēks varētu justies absolūti laimīgs, ir jāveic milzīgs iekšējais darbs. Taču, ko dara vairums cilvēku? Viņi domā: lūk, gatava, it kā pareiza “formula”, uz tās es arī balstīšos, tāpēc, ka visi “gudri” cilvēki tā dara. «Gudriem» cilvēkiem negribas tērēt laiku patstāvīgi iepazīstot pasauli. Bet durakam gribas strādāt daudz un smagi. Kāpēc gan lai es nekāptu šeit? Aaa!! Uuu!! Sāpīgi!!!! Lūk, tagad sapratu! Viņš pieļauj kļūdas, taču dzīvo šajā laikā. Nav taču interesanti pieņemt visu gatavu – interesanti ir izdzīvot katru minūti. Šie meklējumi un kļūdas tad arī ir DZĪVE.

Būt nelaimīgam — tas nozīmē, visu laiku kaut kur dzīties un nepamanīt to, ka jau atrodies tur, kur vēlies atrasties. Katru dienu tu atrodies laimē. taču visbiežāk cilvēki to neievēro. Lūk, cilvēks domā: ja es to sasniegšu, nopelnīšu vairāk naudas, sasniegšu kādas tur virsotnes — zinātnē, karjerā, sabiedrībā, tad es būšu laimīgs. Un viņš nesaprot, ka jau atrodas stāvoklī, kurā ir laime. Vienmēr. Bet duraki tā dara un jūt. Tā ir patiesā gudrība. Klauna uzdevums ir palīdzēt cilvēkam kļūt par duraku. Vai arī – palīdzēt beigt būt nelaimīgam.

Darīt vajag to, no kā tev iekšā skudriņas skrien.

Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk saprotu, ka viss, ko esmu “sasniedzis” – tas ir, kad esi uzrāpies virsotnē, kuru redz no visurienes. Iespraudis tur karogu, saņēmis medaļu, prēmiju, kļuvis slavens,pārvērties piemineklī. Muļķības. Mani interesē tie, kas kaut ko sasnieguši sevī. Šobrīd man tādi ir vairāk kā desmit draugi, kuri visi ir brīnumaini laimīgi cilvēki. Un viņi brīnumainā kārtā pamanās translēt šo laimi neatkarīgi no tā, kādi ir viņu formālie sasniegumi, neatkarīgi no tā, cik viņiem ir naudas, neskatoties uz to, kādas grūtības viņi pārvar. Viņi ir stiprāki par pasauli. Viņi nav atkarīgi no pasaules, bet palīdz tai kļūt laimīgākai…

Foto: Vladimirs Mišukovs/albums Slava Durak

Ir interesanti nodarboties tikai ar to, kas ir neiespējams. Pārējais ir neinteresants.

Būt durakam – nozīmē – būt laimīgam. Duraki – tie ir tie, kuri neskatoties ne uz ko, pa taisno dodas pie savas laimes. Pamet visas nevajadzīgās lietas un dara tikai to, kas ved viņus pie prieka.
Lūk tāds, dīvains skatījums.
Man patīk Skaistu un laimīgu jums visiem šo dienu!
Avots: http://hitgid.com
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Kam uzticēties?

sliņķis

Kā izveidosies lietišķās attiecības ar cilvēku un vai var uz viņu paļauties? To ir ļoti viegli saprast. Ir tikai jāuzzin, kas pie visa vainīgs.
Lūk, piemēram. Cilvēkam pastāvīgi ir netīri apavi. Vai arī viņš nedabūja amatu, naudu, mīlestību…. “Divnieku” saņēma. Vai sodu par ātruma parkāpumu. Kurš vainīgs?

Pieņemsim, cilvēks emocionāli mums skaidro, ka mūžīgi netīrie apavi ir tāpēc, ka ielas neviens netīra. Skaidrs, ka vainīgs ir pilsētas mēŗs. Nav jau nekādas jēgas tos tīrīt, tāpat paliks netīri! Jāpaklausās tālāk. Amatu nedabūja tikai dēļ priekšnieka, tas izrādījās piekasīgs, un arī vecāku dēļ. Tie neiedeva vinam pietiekoši labu izglītību un neieaudzināja viņam pārliecību par sevi!
Tā, klausāmies tālāk. Mīlestība – arī tur skaidrs, kurš vainīgs. Vīrieši visi kā viens ir cūkas. Sievietes – arī skaidrs, kas. Tieši ļauno cilvēku dēļ šis cilvēks ir vientuļš. Nav ko mīlēt. Naudas nav tāpēc, ka visu sazagušies bagātnieki. Bet sodu piesprieda tāpat – par neko. Tikai nedaudz ātrumu parkāpu. Bet ļaunie policijas darbinieki piesprieda sodu. Tā vienkārši, ņēma un piesprieda. Bet “divnieku” ielika ļaunā skolotāja. Par to, ka nebiju iemācījies mācību vielu. Bet tas jau tāpēc, ka pati slikti iemācīja. Slikta skolotāja! Un vēl bez tā visa, šobrīd ir aptumsumu koridors. Pie visa vainojams planētu stāvoklis.

Skaidrs. Viss ir skaidrs. Šis ir cilvēks ar ārējo kontroles lokusu. Eksternālis. (Ektenālis ir tas, kurš savus panākumus un neveiksmes saista ar citiem – apkārtējiem cilvēkiem, situāciju, likteni utt. Internālis ir cilvēks, kurš uzskata sevi par pilnīgu savas dzīves noteicēju, viņš pats ir atbildīgs gan par savām veiksmēm, gan neveiksmēm).
Vienkāršiem vārdiem runājot, tu arī būsi pie visa vainīgs, lai kas arī notiktu jūsu attiecībās. Tu vienmēr būsi vainīgs. Un punkts. Bet šis cietējs nekad nebūs vainīgs. Nekad nebūs atbildīgs. Viņš pat netaisās ne par ko atbildēt. Un tāpēc ir ļoti bīstami viņam uzticēties.

Gadījumā, ja radīsies kādas problēmas vai grūtības, viņš visu atbildību uzvels tev, prezidentam, dabas spēkiem, sliktajam onkulim vai pavedinošajai tantītei…. Un velti viņam kaut ko pārmest vai gaidīt, ka viņš nožēlos izdarīto, tas ir bezjēdzīgi. Labākajā gadījumā viņš teiks: “nu, labi, es nedaudz esmu vainīgs, bet…” Un aiz šī “bet” sekos stāsts par to, kurš patiesībā pie visa ir vainīgs. Un parasti tas tomēr esi tu…
Labāk izvairīties no tādiem cilvēkiem – gan personīgajā gan lietišķajā dzīvē. Nevar uz viņiem paļauties. Labāk izvēlēties to, kurš uzņemas atbildību par sevi, un savu dzīvi. Ne vienmēr, ne visā, bet atzīst savas kļūdas un nesteidzas vainot citus.

Autors © Anna Kirjanova
Foto: pixabay
Tulkojums Tulkojums © Ginta Filia Solis

 

Skolotājs

saule

– Mums apkārt tik daudz gudro – skolotāju, dažādu padomdevēju, kā atšķirt īsto? Vai ir kādas īpašības, pēc kurām to atpazīt?
– Nē. Un būt nevar. Ne jau skolotājs māca. Māca laime. Viss, kas ir laimīgs šeit un tagad, atrodas Dievā. Lūk, kurš zin patiesību! Lūk, kurš nevar nedalīties tajā ar citiem. Vai tu to dzirdi? Viņam tas ir vienaldzīgi. Gribi? Mācies! Negribi? Nē! Laimīga ir zīlīte pie tava loga, laimīgs ir koks zem saules, laimīgs patiess gudrais. Viņš ir vienkāršs kā putns. Brīvs kā vējš koka lapotnē. Viņš ir silts kā saules stars. Viņš ir maigs, kā mēness nakts. Rezonē ar otra laimi. Atceries par savu trauslāko stīgu, kas nostiepta saskaņai ar Dievu. Ieklausies tajā ar Sirdi. Neminstinoties, uzreiz! Kad tu esi laimīgs, TU PATS ESI SKOLOTĀJS Kad nelaimīgs – vien satraukts skolnieks, kurš pat nezin, kas vēl viņam būtu jāiemācās.
– Bet kā būt laimīgam?
– Mīli!
Autors: Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Foto:pixabay
Tulkojums © Ginta FS

Nav laika novecot

alen delon1

Cilvēkam bija 82 gadi. Šķita, ka ir pats īstākais laiks sēdēt savas villas verandā, malkot Chianti un vērot, kā saule grimst okeāna viļņos. Skaisti, nav vārdiem vietas. Vēl jo vairāk, tāpēc, ka nauda to ļāva un ilgie darba gadi ļāva. Tie burtiski kliedza: atpūties, tu esi to pelnījis!!!! Taču viņš sāka savu dienu ar to, ka sēdās mašīnā un pa ceļam iebrauca veikalā dzīvniekiem, sapirkās suņu un kaķu barību, un devās uz dzīvnieku patversmēm, kuras uzturēja villas vietā.

Viņš kopā ar brīvprātīgajiem darīja smagos darbus, atrada un glāba mūsu pamestos dzīvniekus un dienas beigās vairs nejuta ne kāju ne roku. Kā galva atradās uz spilvena, miegs bija klāt momentā. Viņš nezin, ko nozīmē bezmiegs. Viņš nezin, ko nozīmē garlaicība un bezdarbība. Viņam nav laika aizdomāties par dzīves jēgu un gaidīt nāvi.
Viņš katru dienu cer uz nākamo, jo viņu gaida un cer uz viņa labo sirdi. Viņam nav laika mirt. Nāve stāv malā un tēlo, ka neredz viņu, jo tai nav vajadzīgi cilvēki, kuri nebaidās no rītdienas.

Un tik daudzi cilvēki un dzīvnieki lūdzas, lai tā paiet malā, lūk, arī aizmirsa par viņu, jo ir tik daudz dzīvo, kuri viņu atceras un gaida. Šis cilvēks savos gados ir tikpat jauns, kā tad, savos 25, kad staigāja karavīra jakā, lai varētu azotē ziemā sildīt kucēnus un kaķēnus. Viņam nav laika novecot, jo viņa sirds vēl joprojām ir tikpat jauna kā tad.
Un priekš kam viņam vajadzīga villa okeāna malā? Tur taču ir vientulīgi un garlaicīgi, un viņš nav viens.

Viņa ir daudz un rīt viņu atkal gaida darbs un daudz, daudz laimes. Šī cilvēka vārds ir Alēns Delons. Un šogad 8. novembrī viņam palika 83.

Avots: https://trendru.info
Tulkoja: Ginta FS

 

Kāds neticams stāsts

Anita Morjani

Viņa atgriezās dzīvē, lai cilvēcei pavēstītu šo neticamo ziņu.
– Es esmu tik ļoti laimīga, ka varu jūs visus redzēt! Un, ziniet, viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc es esmu tik ļoti priecīga būt šeit – tas ir tāpēc, ka man šodien nebija jābūt dzīvai. Man bija jānomirst 2006. gada 2. februārī. Tai bija jābūt manai pēdējai dzīves dienai fiziskajā pasaulē, jo tajā dienā ārsti manam vīram un ģimenei paziņoja, ka man dzīvot atlicis vien dažas stundas…

Man bija limfoma, viena no limfātisko mezglu vēža formām. Līdz tam ar vēzi es biju cīnījusies 4 gadus. Un šo četru gadu laikā slimība bija pilnībā sagrāvusi manu ķermeni. Tā bija izstaigājusies pa visu manu limfātisko sistēmu, sākot no kakla limfmezgliem. Četru gadu laikā man uz ķermeņa bija izveidojušies audzēji citrona lielumā, tie bija gan uz rokām, uz kakla, krūtīm, jostas vietā. Uz to brīdi, vēl līdz manai komai, plaušas bija pilnas ar šķidrumu un katru reizi, kad mēģināju apgulties, es aizrijos ar šo šķidrumu. Mani muskuļi bija pilnībā sabrukuši, es svēru apmēram 38 kg. Es izskatījos kā skelets, apvilkts ar ādu. Man bija atvērtas metastāzes uz ādas, no kurām sūcās šķidri toksīni. Es nespēju ēst un ēdiens vispār neuzsūcās. Man pastāvīgi bija drudzis. Es nevarēju staigāt, jo muskuļi nestrādāja un tāpec es pastāvīgi gulēju, vai arī mani vadāja invalīdu ratos. Man nepārtraukti bija piestiprināta skābekļa maska, jo bez tās es nespēju elpot.

Un tajā 2006. gada 2. februāra rītā man iestājās koma. Ārsti teica, ka tās ir manas pēdējās stundas, tāpēc, ka mani orgāni vairs nestrādā. Manai ģimenei paziņoja, ka, ja kāds vēlas no manis atvadīties, tad šobrīd ir īstais brīdis.

Visi apkārtejie jau nezināja, ka neskatoties uz to, ka es biju it kā komā un manas acis bija aizvērtas, es apzinājos visu, kas apkārt notika. Es apzinājos savu vīru: viņš bija pārguris, bet bija blakus un turēja manu roku. Es apzinājos visu, ko darīja ārsti: kā viņi manī ievadīja caurulītes, izvadīja no manis šķidrumu, lai es varētu elpot. Es apzinājos katru vissīkāko lietiņu, kas notika, tā, it kā man būtu atvērusies perifērā redze par 360 grādiem.
Es redzēju visu, kas notika apkārt manam ķermenim, un ne tikai istabā, bet arī ārpus tās. It kā es būtu kļuvusi lielāka par savu ķermeni. Es apzinājos, ka tas ir mans ķermenis, es varēju to redzēt, gulošu slimnīcas gultā, taču es vairs nebiju tam piesieta. Tā, it kā es vienlaicīgi varēju būt vairākas vietās.
Lai arī kurā virzienā es vērstu savu apziņu, tur es arī atrados. Es apzinājos savu brāli, kurš bija Indijā. Mans ķermenis bija Honkongā. Viņš steidzās uz lidmašīnu, lai paspētu mani satikt. Viņš vēlējās atvadīties, un es to apzinājos. Tā, it kā es būtu blakus viņam, redzēju viņu lidmašīnā. Pēc tam es apzinājos savu tēvu un savu labāko draugu, kurus biju zaudējusi. Viņi abi bija miruši. Bet tagad es apzinājos, ka viņi ir blakus, viņi mani vadīja un mēs komunicējām.

Es apjautu vēl vienu lietu, kuru sajutu šajā brīnumainajā paplašinātajā stāvoklī, ka es esmu skaidrības pasaule, kurā es visu saprotu.

Es sapratu, kāpēc man bija vēzis. Es sapratu, ka es esmu daudz lielāka un mēs visi esam daudz lielāki, nekā iedomājamies laikā, kad esam savā fiziskajā ķermenī.

Es arī jutu, ka biju saistīta ar visiem: ar ārstiem, medmāsām, manu vīru, manu brāli, manu mammu. Tā, it kā mums uz visiem būtu viena kopīga apziņa. Tā, it kā es varētu sajust to, ko juta viņi. Es jutu ciešanas, kuras izjuta viņi. Es sajutu ārstu atteikšanos no manis. Tajā pat laikā, es nebiju šajā traģēdijā iesaistīta emocionāli, kaut gan sapratu, ka viņi pārdzīvo. Tā, it kā mēs dalītu vienu apziņu, kad neesam izteikti fiziskajā ķermenī, mēs visi esam izteikti vienā apziņā. Lūk, kā tas bija.

Es jutu, ka mans tēvs centās man pateikt, ka mans laiks vēl nav pienācis, ka man jāatgriežas savā ķermenī. Sākumā es nevēlējos atgriezties, jo man šķita, ka man ir izvēle – atgriezties vai neatgreizties. Es absolūti nevēlējos atgriezties, jo nespēju atrast nevienu iemeslu, kāpēc lai to darītu, kāpēc man būtu jāatgriežas slimā, mirstošā ķermenī. Es biju nasta savai ģimenei, es cietu, tas nozīmē, ka patiešām nebija neviena gana nozīmīga iemesla.

Taču pēc tam es sapratu, ka, ja es pilnībā sapratīšu, kas man nupat ir atvēries, un sapratīšu, kāpēc es saslimu ar vēzi un nolemšu atgriezties ķermenī, tad tas atveseļosies ļoti ātri. Un tajā brīdī es nolēmu atgriezties. Un es izdzirdēju, kā mans labākais darugs un mans tēvs man saka: “Tagad, kad tu zini patiesību, kas tu patiesībā esi, atgriezies un dzīvo savu dzīvi bez bailēm.” Un tajā brīdī es pamodos no komas.

Mana ģimene bija tik laimīgi atkal mani redzēt. Ārsti nespēja to izskaidrot, viņi bija pārsteigti, taču palika modri. Neviens nevarēja zināt, kādas būs tam sekas, vai es ilgi palikšu pie samaņas, vai atkal ieslīgšu komā. Es vēl joprojām biju ļoti vārga. Es saviem tuviniekiem teicu: “Es atveseļošos, es zinu, ka atveseļošos, mans laiks vēl nav pienācis.”

Pēc 5 dienām metastāzes manā ķermenī samazinājās par 70%. Pēc 5 nedēļām mani izrakstīja no slimnīcas. Es pilnībā biju atveseļojusies un izdziedinājusies no vēža. Tagad man bija jāatgriežas dzīvē, un mana dzīve kļuva pavisam savādāka.

Pilnībā bija izmainījusies mana pasaules uztvere, fiziskā ķermeņa un slimību. Man bija ļoti grūti savienot šo jauno sapratni ar savu dzīvi. Droši vien labākais veids, kā es varu paskaidrot, ko pārdzīvoju, ir lietot metaforu “noliktava”.

***************

Tā, it kā mēs atrodamies tumšā noliktavā, kurā tumsa burtiski cērtas acīs.
Lūk, tieši tagad iedomājies, ka esi nokļuvis lielveikala noliktavā, kurā ir absolūta tumsa. Un neko neredzi. Tev rokā ir maziņš lukturītis, tu to ieslēdz un apgaismo sev ceļu. Tu vari redzēt tikai mazu lukturīša staru. Un viss, ko tu vari saskatīt ir tas gabaliņš telpas, ko apgaismo mazā lukturīša mazais stariņš.

Kad tu šo staru pavērs uz vienu konkrētu vietu, viss pārējais iegrimst melnā tumsā.
Un pēkšņi, kaut kādā brīdī ieslēdzas apgaismojums, un tagad apgaismota ir visa noliktava. Un tu saproti, ka šī noliktava ir milzīga vieta. Tā ir lielāka par jebko, ko varēji iedomāties. Tajā ir pilns ar plauktiem, kuros izvietotas visdažādākas mantas: viss, ko tu varēji un pat nevarēji iedomāties, atrodas līdzās uz šiem bezgalīgajiem plauktiem.

Kaut kas ir skaists, kaut kas – ne tik skaists, liels, mazs, krāsas, kādas nekad dzīvē neesi redzējis un pat nebiji iedomājies, ka tādas krāsas vispār eksistē. Kaut kas te ir smieklīgs, neveikls – bet tas viss atrodas blakus viens otram. Dažas no šīm lietām tu redzēji jau iepriekš, ar sava lukturīša palīdzību, bet daudzas neesi redzējis vispār nekad dzīvē, tāpēc, ka lukturīša stars tas neizgaismoja.

Un, lūk, gaisma atkal izslēdzas, un tu paliec ar savu lukturīti. Un pat tad, ja tu atkal redzi tikai to, ko apspīd lukturīša gaismas stars, tagad tu zini, ka patiesībā tas viss ir daudz lielāks, kā vari ieraudzīt vienā un tai pašā laikā.
Tagad tu zini, ka tas eksistē, tikai tu nevari to redzēt un izjust. Tagad tu zini, tāpēc, ka tagad tev ir šī pieredze. Lūk, kā es jūtu. Tā, it kā eksistētu  daudz vairāk, kā varam noticēt, kā esam piedzīvojuši. Vienkarši – ārpus lukturīša gaismas stara robežām.

Lai dotu tev iespēju saprast to vēl labāk, es vēlētos, lai tu tagad uzspēlētu vienu spēli. Paskaties sev apkārt un atrodi visas lietas sarkanā krāsā, visās tās niansēs – sākot no spilgti sarkana, līdz pat bordo.
Paskaties un atceries. Cik vien daudz vari, atceries, tāpēc, ka es lūgšu to attēlot. Tagad aizver acis, galvu turi taisni, un pasaki, cik ZILAS krāsas priekšmetus tu atceries. Gandrīz neko, padomā par to. Atver acis un paraugies apkārt. Paskaties, cik daudz zilu priekšmetu ir blakus sarkanajiem, bet tu tos pat nepamanīji. Kāpēc?
Tu tos neapzinājies!
Lukturīša stars ir tava apziņa. Kad tu ar savu apziņu apspīdini kaut ko, tas klūst par tavu realitāti, par to, ko tu pārdzīvo. Tieši tavā acu priekšā var būt vēl daudzas lietas, taču tava lukturīša stars tās neapspīd un tu tās pat nepamani.

Padomā par to.!

Padomā par to, cik miljardus dolāru mēs tērējam vēža pētniecībai. Cik maksā tā pētniecības kampaņas. Iedomājies, ja mēs tieši tik daudz līdzekļu nākotnē novirzītu labklājības pētīšanai. Cik daudz skaistāka pasaule mums apkārt būtu. Iedomājies, ka mēs kara un cīņas vietā šo pašu eneģiju ieliksim labklājībā. Mums būtu pavisam cita pasaule, ja mēs vien izmainītu savas apziņas staru.

Daudz personīgakā līmenī es vēlos padalīties ar piecām ārkārtīgi svarīgām mācībām, ko es ielāgoju, gūstot šo pieredzi.
1. Pati svarīgākā lieta, pati galvenā, uz ko mums jāvirza sava apziņa ir MĪLESTĪBA. 
Ir ļoti vienkārši pateikt “tev jāmīl cilveki”, taču viens no iemesliem, kāpēc es saslimu ar vēzi, bija tā, ka es nemīlēju sevi. Tas ir neticami svarīgi. Ja mēs sevi mīlam, mēs cienām un novērtējam sevi. Ja mēs sevi novērtējam, mēs rādām cilvēkiem, kā pret mums ir jāizturās. Ja mēs sevi mīlam, mums nav jākontrolē citi vai jāiebiedē citi, nav jāļauj citiem kontrolēt un iebiedēt mūs. Un, jo vairāk tu sevi mīli, jo vairāk tev ir mīlestības, lai to dotu citiem.

2. Dzīve BEZ BAILĒM.
Daudzi no mums esam uzauguši šajā baiļu diētā. Mūs mācīja baidīties no visa. Es baidījos no visa: no vēža, slikta ēdiena, baidījos neiepatikties cilvēkiem. Es baidījos no neveiksmēm. Un vairums no mums dzīvojuši tieši tāpat. Cilvēkiem šķiet, ka bailes pasargā no briesmām, bet tas tā nav. Mīlestība mūs sargā. Ja tu mīli sevi un citus, tu esi pārliecināts, ka esi drošībā un, ka tavi mīļotie cilvēki nenonāks uz bīstama ceļa. Mīlestība tevi sargā daudz stiprak kā bailes.

3. HUMORS, SMIEKLI un PRIEKS.
Mēs jau no bērnības tos pazīstam. Mēs zinām, cik svarīgi ir smieties un tāpēc bērni to dara visu laiku. Mēs no dzimšanas zinām, kas tas ir – mīlestība un bezbailība. Taču tās kļūst nosacītas, kad pieaugam.
Smiekli ir ļoti svarīgi, humors, spēja atrast dzīvē prieku. Svarīgāk, kā jebkura cita aktivitāte, kuru vien varam iedomāties. Ja mūsu dzīvē būtu vairāk jautrības, mūsu politiķi iemacītos smieties, mums būtu pavisam cita pasaule. Ja mēs vairāk smietos, mums būtu stipri mazāk slimu cilveku, slimnīcu un cietumu.

4. Dzīve ir DĀVANA!
Daudzi cilvēki nodzīvo savu dzīvi tā, it kā tā būtu kaut kas mokošs un smags, bet tā tam nevajag būt. Diemžēl, tikai tad, kad zaudējam kaut ko ļoti vērtīgu, mēs pa īstam saprotam tā vērtību. Man bija jāzaudē dzīvība, lai saprastu tās vērtību. Es ļoti negribētu, lai citi cilvēki pieļautu to pašu kļūdu, tāpec esmu šeit un  dalos ar jums. Es negribu, lai arī citiem cilvēkiem ir jāattopas, kad jau ir par vēlu. Tava dzīve IR DĀVANA! Pat tie pārbaudījumi, kas nāk, ir DĀVANA!
Kad es saslimu ar vēzi, tas bija pats lielākais pārbaudījums man. Bet šodien, atskatoties, es saprotu, ka tā bija pati lielākā dāvana.
Cilvēki domā un arī es domāju, ka vēzis mani nogalina, bet patiesībā es nogalināju pati sevi, līdz saslimu. Vēzis izglāba man dzīvību.

Visi tavi pārbaudījumi ir dāvanas. Un pašās beigās tu to noteikti atklāsi. Un, ja tu izjūti kādas grūtības un nejūti, ka tā ir dāvana, tātad vienkārši neesi vēl aizgājis līdz galam.

5. Un pedējā, pati galvenā lieta ir BŪT SEV PAŠAM. 
Esi tu pats tik daudz, cik vien tas iespējams. Mirdzi, cik vien spoži spēj. Izmanto savu unikalitāti. Saproti, kas esi, noskaidro to. Mīli sevi, neskatoties ne uz ko, vienkārši esi tu pats. Un reizē ar šīm piecām svarīgajām lietām, es tevi uzaicinu bezbailīgā dzīvē…

Anita Moorjani
Pārpublicēts no Olega Gadecka bloga
Tulkoja: Ginta FS

Anita Morjani2