Mihails Labkovskis par bērnu audzināšanu

labkovskis

Šeit daži trāpīgi pazīstamā krievu psihologa Mihaila Labkovska citāti, kas liek aizdomāties par to, kā mēs komunicējam ar saviem bērniem un, iespējams, kadu no tiem varēsiet izmantot, veidojot attiecības ar saviem bērniem.

«Ja pats esi nelaimīgs cilvēks, tu nekādā veidā nespēsi izveidot attiecības ar savu bērnu tādas, lai viņš būtu laimīgs. Savukārt, ja laimīgi ir vecāki, tad neko speciālu darīt nevajag».

«Kontrolēt ir bezjēdzīgi! Totāla kontrole un neuzticēšanās liek bērnam melot. Izeja ir viena – dot brīvību šodien! Lai bērns izdzīvotu dažādas situācijas un iemācītos tajās uzvesties. Uzticēšanās un pārliecība, ka tavs bērns tiks ar visu galā, ir lieliska. Un nav obligāti visu laiku noskaidrot viņa atrašanās vietu un pašsajūtu».

«Daudzi uzskata, ka viņiem – vecākiem, viss ir kartībā, bet problēmas ir tikai bērniem. Un brīnās, kad vienā ģimenē izaug divi pavisam atšķirīgi bērni: viens – pārliecināts par sevi, veiksmīgs, bet otrs – kompleksains neveiksminieks, mūžīgi īdošs vai agresīvs. Tas tikai nozīmē to, ka bērni ģimenē jutušies katrs savādāk un kādam no tiem ir pietrūcis uzmanības. Kāds bijis jūtīgāks un viņam mīlestība bijusi vairāk vajadzīga, bet vecāki to nav ievērojušiи».

«Mācieties radīt tādus apstākļus, lai bērnam nebūtu iemesla jums melot. Ir trīs melu iemesli: bailes, izdevīgums un psihopatoloģija, divus no tiem ir jūsu spēkos izslēgt, trešo – izārstēt».

«Sekot tam, lai bērns būtu apauts, apģērbts un paēdis – tās ir rūpes par bērnu, nevis audzināšana. Diemžēl daudzi vecāki ir pārliecināti, ka ar rūpēm pietiek».

«Attiecībās ar skolu un pedagogiem jums jābūt sava bērna pusē. Sargiet savus bērnus. Nebaidieties no sliktām atzīmēm. Bīstieties novest līdz tam, ka bērnam sāks riebties skola un mācības vispār».

«Skolā būtu jāiemāca ne tik daudz matemātika un literatūra, cik pati dzīve. Skolā vajadzētu iegūt ne tik daudz teorētiskās zināšanas, cik praktiskās prasmes: prasmi komunicēt, veidot attiecības, atbildēt par sevi – saviem vārdiem un darbiem, risināt savas problēmas, vienoties un parvaldīt savu laiku…. Tieši šīs prasmes palīdz cilvēkam justies parliecinātam pieaugušo dzīvē un nopelnīt naudu savai dzīvei».

«Atkārtoju. Gatavot mājas darbus kopā ar bērnui nevajag! Krāmēt kopā ar viņu skolas somu nevajag! Mūžīgi vaicāt «kā tev skolā?» – nevajag. Jūs tā bojājat attiecības un rezultāts diez vai jūs apmierinās. Vai tad patiešām jums nav par ko citu ar savu bērnu parunāt?».

«Sodīt bernus var un dažkārt tas ir pat nepieciešams. Taču ir skaidri jānodala bērns un viņa “nodarījums”.  Piemēram, jūs iepriekš esat vienojušies, ka līdz brīdim, kad atnāksiet mājās, mājas darbiem jābūt izpildītiem, bērnam paēdušam un traukiem nomazgātiem. Bet, atnakot mājās, jūs redzat ainu: zupas katls stāv neaiztikts, grāmatas nav atvērtas, papīri pa grīdu, bet jūsu lolojums sēž uz dīvāna ar degunu planšetē. Galvenais, šajā brīdī nekļūt par fūriju un nesākt bļaut, sakot, ka no viņa nekas jēdzīgs neizaugs, ja nu vienīgi nulle uz kociņa. Bez jebkādas agresijas pieejiet pie bērna. Smaidot, apskaujiet viņu un sakiet: «Es tevi ļoti mīlu, taču planšeti tu vairs nedabūsi». Var izsniegt telefonu – lukturīti, bez interneta. Bet kliegt, lamāties, apvainot, apvainoties un pēc tam nerunāt – to nu gan nevajag!».

«Grūti pateikt, kuram no bērniem būs vairāk psiholoģisku problēmu: teicamniekam vai divnieku karalim. Teicamnieki, kuri visu dara ļoti centīgi un burtiski “izsēž” savas teicamās atzīmes – bieži vien ir bērni, kurus nomāc trauksme un ļoti bieži tie ir bērni ar zemu pašvērtējumu».

«Ja sākumskolā jūsu bērns netiek galā ar mācību programmu, ja jums nākas stundām ilgi sēdēt ar viņu pie mājas darbiem – problēma nav bērnā, tā ir skolā, ģimnāzijā, licejā. Šīs mācību iestādes bieži vien strādā, atbilstoši vecāku ambīcijām un rūpējas nevis par bērniem, bet par savu prestižu un samaksu par saviem pakalpojumiem. Sarežģītāk nenozīmē – labāk! Bērnam nav jāpārmācās, jācenšās panākt programmu, ko sastādījuši pedagogi. Pirmajā klasē mājas darbu sagatavošana nedrīkstētu prasīt vairāk kā 15-45 minūtes laika. Pretējā gadījumā, jūs ilgi neizturēsiet».

«Bērnam obligāti jābūt savam privātajam brīvajam laikam, kad viņš neko nedara no 2 līdz 4 stundām dienā. Trauksmaini un ambiciozi vecāki bernus pārslogo. Pulciņi, nodarbības, treniņi, valodas… Un saņem neirozes un visu, kas tām seko».

«Kabatas naudai bērnam jābūt jau sākot no 6 gadiem. Nelielai, bet regulārai summai, kuru viņš pats parvalda. Un ir ļoti svarīgi, lai šī nauda nekļūtu par manipulāciju instrumentu. Nevajag kontrolēt, kam bērns tērē šo naudu, un nevajag to izsniegt atkarīgi no sekmēm un uzvedības».

«Runāt ar bērniem vajag par dzīvi vispār, un nevis par to, kā vajag dzīvot. Ja vecēki ar bērnu var runāt tikai par problemām, tas nozīmē, ka vecākiem ir problēma».

«Uzticēšanās attiecībās ar bērniem ir dzīvē svarīga. Ja no pašas mazotnes bērnam tiek piedāvāts pašam pieņemt lēmumus, viņš izaugs patstāvīgs un atbildīgs cilvēks. Kurš ir spējīgs saprast, kas ir labi un, kas slikti, un spēs turēties pretī kārdinajumiem. Un tieši tā ir vecāku sirdsmiera ķīla, nevis pastavīgā neirotiskā, totālā kontrole:«Kur esi? Kad būsi? Ar ko esi?».

Avots: https://detstrana.ru

Tulkoja: Ginta FS

Ļauj man nomirt dzīvam, nevis dzīvot mirušam

lugsanas5

Iznīcini manī to, kas jāiznīcina. Dari stipru to, kam jābūt stipram.

Izmanto mani. Radi ar mani, uzzīmē ar mani katru pilienu uz dzīves audekla. Palīdzi man dzīvot pilnu un unikālu dzīvi, pastaigāties mežā pa taku, kuru neviens pirms manis nav gājis.

Parādi man, kā mīlēt dziļāk – dziļāk, kā jebkad agrāk esmu uzskatījis par iespējamu.

Turi manu acu priekšā to, no kā agrāk es aizgriezos.

Palīdzi man kļūt maigākam, atslābt, pilnībā pieņemot to, ar ko es vēljoprojām atrodos kara stāvoklī.

Ja mana sirds vēljoprojām ir aizvērta, parādi man, kā to atvērt bez vardarbības.

Ja es vēljoprojām kaut ko turu, palīdzi man to atlaist.

Dod man problēmas un šķietami nepārvaramus apstākļus, ja tie man atnesīs vēl dziļāku pazemību un uzticēšanos dzīvei.

Palīdzi man smieties par savu nopietnību. Ļauj man atrast humoru tumsā.

Parādi man dziļo miera sajūtu vētras laikā. Neslēp no manis patiesību. Nekad!

Lai pateicība ir mans ceļvedis. Lai piedošana kļūst par manu lūgšanu. Lai šis brīdis ir mans pastāvīgais ceļabiedrs.

Ļauj man ieraudzīt tavu seju katrā sejā. Ļauj man sajust tavu silto klātbūtni manā paša klātbūtnē.

Atbalsti mani, kad es klūpu. Elpo caur mani, kad es nevarēšu elpot.

Ļauj man nomirt dzīvam, nevis dzīvot mirušam!

Autors: Džefs Fosters

Tulkoja: Ginta FS

Mihails Labkovskis: Iemīli sevi bezdarbībā

neko-nedarit3
Man universitātē bija profesors, kurš par savu aspiranti (psihotips “teicamniece” ) teica:
— Es no viņas baidos, viņa ir tāda – neslinka! Nedod miera ne man, ne sev.
Ir cilvēki, kuri pat pēc darba, brīvdienās, atvaļinājumā un vispār, vienmēr atrodas nemitīgā kustīgā stavoklī. No viņiem ņirb acīs. Viņi neprot vienkārši pagulēt smiltiņās, vērties tālumā… Nē, viņi noīrē jahtu, lai no rīta mazā gaismiņā dotos jūrā un ķertu speciālās dziļūdens zivis, pēc tam tās ceptu viesnīcas virtuvē – par šausmām šefpavāram. Bet pusdienlaikā viņi jau dodas apskatīt kādu pili, kalnu vai pazīstama dzejnieka kapavietu. Vakarā – diskotēka. Kā gan savādāk?! Mēs taču te neatbraucām tāpat vien! “Laiks jāpavada pilnvērtīgi” – tā ir viņu devīze. Nav gan skaidrs, kā viņi izmēra šo labumu.
Teikt, ka viņi gūst baudu no savas pārmērīgās aktivitātes? Visticamāk, ka – nē. Vienkārši viņi neprot apstāties, un uzskata to par savu īpašo priekšrocību, sakot – nu, jā, tads es cilvēks esmu – vienmēr darbībā!
Klāt pie visa tādi cilvēki nedod mieru arī apkārtējiem. Īpaši to izjūt bērni (nav obligati – savējie). Fiksi nost no dīvāna, izgūlušies te bezdarbībā?
–       Vai mājas darbus jau izdarīji? Rakstiskos? Un mutiskos?
–       Somu sakrāmēji?
–       Istabu sakārtoji? Kāpēc zeķes mētājas?
–       Palasi kādu grāmatu!
–       Negribi? Tad ej ārā pastaigājies!
Bērns izbīlī skatās, un patiešām pieceļas un iet darīt to, kas viņam norādīts, un to, kas no vecāku redzes punkta šķiet viņam noderīgs. Pēc tam atkal cenšas apgulties un atpūsties. Šķiet, nu būs ilgi gaidītais miers! Nekā! Cilvēki ar darbīgu attieksmi pret dzīvi nemīl, ka bēni “neko nedara”. un atkal un atkal kaut kur dzen, vai ved, vai sāk stāstīt par sliņķu un sētnieku bēdīgo likteni.
Domājat, tā viņi ieradina bērnu darboties? Bērns klausās pārmetumos un pēkšņi saprot: kā gan es tā drīkstu gulšņāt, patiešām esmu sliņķis? Nē, viņš domā – kā man tas viss apriebies, līdz kaklam!.
Taču te nu ir jāsaprot, ka cilvēki tā uzvedas ne jau tāpēc, ka piedzimuši tādi kaitinoši, bet tāpēc, ka viņus pašus bērnībā tā dzenāja pašu vecāki. Un, kad vecāki bija bērni, viņiem teica:
— Brīvlaiku sagribējies? Mums nekad nebija brīva laika! Mēs strādājām no 11 gadiem. Rītausmā cēlāmies, govis ganījām, sienu pļāvām… Tā arī izaugām ļoti strādīgi….
Un vēl uzdeva retoriskus jautājumus: ” Kā tā var būt, ka cilvēkam nav ko darīt?” vai arī: “Kā tu domā, kurš tavā vietā to darīs?”
Nav jau nekāds brīnums, tā vēsturiski izveidojies, ka tāda krampjaina aktivitāte skaitās normāla, laba zīme un sociums to nemitīgi uztur pie dzīvības.
Bet dzīve šodien ir mainījusies, pārkārtojusies. Un tagad mēs nevaram runāt par to, ko mūsu senči darīja vai nedarīja, strādāja rokas nenolaiduši, lai būtu maizes gabals un mēs nevaram atpalikt.
Problēma ir tā, ka mūsos ir milzīga TRAUKSME. Milzīga un bieži vien neizskaidrojama. Cilvēki steidzas bez redzamas vajadzības un rezultāta, tikai tāpēc, lai pieklusinātu šo trauksmi. Viņiem šķiet, ka, ja viņi apstāsies, kaut kas notiks, kaut kas tiks palaists garām, katastrofa, pasaules gals.
Patiesībā – nekas tamlīdzīgs nenotiks – ar galvu viņi to saprot, taču galva tur palīdzēt nevar.
Netiekot galā ar dažāda veida nemieru, neprotot palikt aci pret aci ar sevi, šie “trauksmainie” cenšas piešķirt jēgu ikvienai savai darbībai. Un, ja viņi kaut ko dara, tad – tikai ar mērķi.
Staigāt vienkārši tāpat, pastaigāties savai labpatikai – nekad, ja nu vienīgi uz veikalu, kaut ko nopirkt, miskasti iznest, vai apmeklēt kadu svarīgu pasākumu. Un atkal rodas jautājums: vai sasniedzot savus mērķus, mazos un lielos, viņi kļūst laimīgāki? Un atkal – nē! Trauksme tāpat vien nevienu neatlaiž.- ir jāskrien tālāk uz nākamo mērķi.
Un aizbēgšana, kā reiz, arī ir tas simptoms un sekas nespējai būt apmierinātam ar dzīvi – gūt baudu no tās. Par to, ka pati bauda var būt mērķis, trauksmainie cilvēki pat dzirdet negrib.
Cilvēki, ļaujiet taču sev paslinkot! Tas nav nekāds grēks un kauns, tas nav kaitīgi un neviens jūs par to nebārs, par neizdarītu mājasdarbu, jūs taču esat pieauguši. Atradinaties no dzīves senajā stilā: “ķer maisus, vilciens aizbrauc!”. Slavē sevi nevis par triecientempā padarītu darbu, bet par harmoniju sevī.
Un, lūdzu, dodiet savam bērnam šīs divas stundas dienā, par kurām es runāju katrā savā lekcijā “par bērniem”.
Normālai psihes un smadzeņu attīstībai bērnam ir jābūt brīvajam laikam – pilnīgi brīvam laikam. Obligāti!
Kā psihologs teikšu vēl vienu reizi: uzvar ne tas, kurš visu laiku uztraucas un steidzas, bet tas, kurš ir mierīgs, pārliecināts par sevi un prot koncentrēties vajadzīgajā brīdī.
Iemācieties vienkārši sēdēt, gulēt un ne par ko neuztraukties, nedomāt, neciest, neplānot, nerisināt bezgalīgos dialogus un monologus ar tiem, kas aizvainojuši, neskatīties TV seriālus, nelasīt žurnālus.
Lai šajā dzīvē izdarītu daudzas lietas, iesākumā ir vajadzīga nekonedarīšana. Būt nekonedarīšanas stāvoklī, noķert to, paildzināt, paildzināt…. Ja netiekat galā ar savu trauksmi paši, meklējiet speciālista palīdzību – psihologa, psihoterapeita. Dzīve ir tā vērta.
Jūsu uzvārds taču nav Stahanovs, un jums nav vajadzīgs piecgadi paveikt trīs gados. Jums vienkārši jāiemācās dzīvot pēc iespējas labsajūtā.

 

Autors: Mihails Labkovskis
Tulkoja: Ginta FS

Neatsakies no sapņa!

sapni4
Šī ir nodaļa no grāmatas «Nesapņot ir kaitīgi»
Arvien vairāk es redzu cilvēkus, kuri realitātes iespaidā atsakās no saviem sapņiem. Īpaši tagad – ekonomiski dīvainā laikā. Tas vienmēr ir tik skumji. Tāpēc, ka reizē ar sapni, no cilvēka dzīves pazūd kas svarīgs – viņa acis pārstāj izstarot gaismu.
Kāds paziņa sapņoja pārcelties uz dzīvi Austrālijā, viņam bija pat plāns – sākumā turp aizbraukt uz pusgadu, iekārtot bērnus skolā. Bet pēc tam kaut kas notika. Rubļa kurss nokrita, tas kļuva ļoti dārgi un viņam palika bail. Viņš varēja ar to tikt galā, tomēr baidījās riskēt.. Un palika Pēterburgā. Acis pārstāja mirdzēt gan viņam gan viņa bērniem. Pats sevi pārliecina, ka viss ir kārtībā, tomēr…
Otrs ļoti mīlēja ceļot un katru ziemu pavadīja Taizemē. Pēc tam vecākajai meitai palika septiņi gadi un viņa sāka iet skolā. Neiet nevar, alternatīvas nav un tagad arī pārziemošanas iespējas nav. Tad dēls sāka iet skolā. Un atkal – apdzisis skatiens visiem ģimenē. Bērni stāsta, ka tas bija skaistākais laiks viņu dzīvē, vecāki atzīstas, ka tur ģimene saliedējās un kļuva stipra. Bet tagad maksimums divas nedēļas skolas brīvdienās – un viss. Vairāk viņi viens otru gandrīz nemaz neredz un kontakta nav. Ceļojumu un piedzīvojumu, kad visi kopā, arī vairs nav.
Trešā paziņa sapņoja par to, ka viņai būs vēl viens bērniņš. Divi jau ir, vīrs it kā atbalsta, un tomēr,, kaut kā īsti nesanāk, atliek, gaida. Bet pēc tam viss, un nu jau vairs nevarēs.
Atkārtot frāzi par apdzisušajām acīm? Vai kā vēl aprakstīt viņas vilšanos un nožēlu par to, ka pašu svarīgāko atlika uz “pēc tam”?
Vēl viena paziņa sapņoja kļūt par frizieri, bet skaidrs, ka vecāki viņai atgādināja par obligāto augstāko ekonomisko izglītību un nākotnes iespējām. Rezultātā viņa ir ekonomists no 9ņiem līdz 18tiem. Bet pa vakariem krāso un griež matus draudzenēm. Tādā veidā viņa iedvesmojas. Pamest ekonomista karjeru baidās. Bet kā mainās viņas skatiens, kad viņa ir ekonomiste un tad, kad nodarbojas ar frizēšanu! Labi, ka atstāja savam sapnim kaut nedaudz telpas un laika.
2014. gada novembrī mēs atgriezāmies Krievijā. Plānojām mēnesi padzīvot un izdarīt neatliekamās lietas, kas bija sakrājušās, un pēc tam, kā parasti, braukt “pārziemot”. Bet tikko bijām atgriezušies, eiro izauga vairāk kā divas reizes, dolārs – arī, un aviobiļetes kļuva kosmiski dārgas.
Decembris un janvāris pagāja panikā, katru dienu monitorējot valūtas kursus un cenas par biļetēm. Bija izvēle – atteikties no tā, kas mums ir tik ļoti svarīgi? Vai sekot sirdij? Mums tada “pārziemošana” ir ļoti svarīga, jo tikai tur labi un aktīvi rakstās grāmatas.
Rezultātā aizkavējāmies gandrīz divus mēnešus, kuri mums nebija tie jautrākie un produktīvākie, tomēr nospļāvāmies uz visu un tomēr aizlidojām. Jā, tas sanāca ļoti dārgi, no daudzām ierastām lietām nācās atteikties. Taču mēs ne reizi to nenožēlojām. Pirmajā mēnesī mēs sadarījām milzumdaudz svarīgu lietu, bija svarīgas tikšanās, tika pabeigta vēl viena grāmata. Un kas notiktu, ja būtu palikuši Pēterburgā? Nekas!
Pazīstot sevi, es zinu, ka daudz vienkāršāk ir pārbīties un paskaidrot sev, kāpēc tas nav izdarāms, ir nelaikā un nav vajadzīgs. Cik daudz reižu es tieši tā arī esmu darījusi! Un vēljoprojām daru – ir daudz sapņu, kurus es vēljoprojām atlieku uz “pēc tam” – nav skaidrs tikai kāpēc.
Daudzi no mums tieši tā ar sapņiem arī rīkojas – atrod tūkstošiem iemeslu, kāpēc tas vairs nav aktuāli, nav interesanti, nav svarīgi un pat ir bīstami un kaitīgi.
Tas attiecas gan uz lieliem, gan maziem sapņiem. Piemēram:
  • Kam man vajadzīga liela māja, to taču vajadzēs kopt no rīta līdz vakaram!
  • Es nevaru ceļot, jo man taču ir bērni!
  • Es nevaru mācīties tur, kur vēlos, jo tā profesija šodien nevienam nav vajadzīga!
  • Es nemaz negribu precēties, arī civillaulībā nemaz nav tik slikti. It kā.
  • Un arī iPhone man nav vajadzīgs, es zinu tik daudzus tā trūkumus!
  • Patiesībā es nemaz nevēlos aizbraukt no šīs pilsētas, te tomēr ir ērti.
  • Nemaz tik ļoti man to kleitu negribējās. Var taču atrast arī lētāku. Un vispār, es varu iztikt bez kleitas.
  • Es nemaz tik ļoti negribu ceļot. Labāk maksāšu kredītu par savu dzīvokli. Būs man privatīpašums.
  • Man nemaz tik ļoti nav vajadzīga mašīna, ar metro braukt sanāk pat ātrāk. Un, ja nu to nozog!
  • Kļūt par dziedātāju ir muļķīgs sapnis, tagad jādomā daudz racionālāk.
  • Vai tiešām es biju tada muļķe, kad sapņoju par sarkaniem zābakiem? Tie ir tik nemoderni!
  • Svētceļojumā doties nemaz nav obligāti, arī tepat var garīgi izglītoties.
  • Normālā ģimenē vairāk par trim bērniem nevajag būt, savādāk nezinu, kā tos pabarosim, tāpēc apstāsimies pie trijiem. Nē, pietiks ar diviem!
Var atlikt uz “pēc tam” visu – sapņus, plānus un visu pārējo. Taču šis “pēc tam” var nekad nenotikt. Saprotiet? Nekad!
Tāpēc, ka vienmēr atradīsies tūkstošiem iemeslu, kāpēc tagad nav pats labākais laiks, nav pati labākā vieta. Kāpēc naudu, kura atnākusi, labāk tērēt kam racionālam un vajadzīgam. Kāpēc nopirkt tik ļoti vajadzīgo virtuves kombainu, nevis kleitu. Visu dzīvi var sevi pierunāt, pārliecināt, meklēt tūkstošiem atrunu:
  • Man nekas nesanāca, jo vecāki mani nepietiekami mīlēja
  • Mani skolā pazemoja un apsmēja
  • Mani jau reiz mīļotais pameta
  • Man vienkārši šajā dzīvē neveicas
  • Man nepietiek izglītības un zināšanu, lai darītu to, kas man patīk
  • Man nav pietiekami daudz naudas, lai par to sapņotu
  • Es nevaru to atļauties
  • Ja es būtu oligarha meita, tad jau – protams
  • Es esmu pārāk jauna (veca)
  • Es esmu pārāk resna (tieva)
  • Vecāki man neiedeva to, ko vajadzēja
  • Vecāki negrib man palīdzēt
  • Es vairs nekad neapprecēšos, jo man jau ir bērni
  • Protams, var jau atļauties daudz bērnus, ja ir tik daudz auklīšu!
  • Man nav naudas, lai sāktu savu biznesu
  • Neviens nevēlas sēdēt ar maniem bērniem, kamēr es atpūšos
  • Man vienalga nekad nekas nesanāks
Mēs paši sev atņemam visu to, ko vēlamies. Ar savu pašu prātu, kas “noīsina” visu “nevajadzīgo”, pat tad, ja tas ir ļoti vajadzīgs. Tas izdomāja, tas nolēma un atrada atrunas. Un viss!
Milzīgs daudziums cilvēku ir uzsākuši savu lietu bez kapeikas kabatā. Un, neskatoties uz to, kļuvuši veiksmīgi. Milzīgs daudzums cilvēku, neskatoties uz to, ka vecāki pret viņiem izturējās cietsirdīgi, vai vispār viņus pameta, ir izveidojuši stipras un laimīgas ģimenes. Milzīgs daudzums sieviešu, neskatoties uz to, ka tām bijuši vairāki bērni, ir apprecējušās vēlreiz. Milzīgs daudzums cilvēku ir atraduši savu ceļu, neskatoties uz to, ka mācījušies ne tur un ne tik daudz laika, kā tas būtu bijis vajadzīgs.
Un vienīgā viņu atsķirība no citiem ir tā, ka viņi nav atteikušies no sava sapņa.
Dažkārt viņi nevarēja sava sapņa labā neko izdarīt, bet vienalga centās un ticēja, kā vien varēja. Tieši tāpēc viņi dzīvo to dzīvi, kāda patiktu daudziem, bet daudziem tā šķiet neaizsniedzama. Un kamēr pārējie izdomā atrunas, lai neceltos no dīvāna, un neriskētu, nemēģinātu, šie cilvēki iet un dara un piepilda savus sapņus.
Mūsu sapņi nav doti mums tāpat vien. Jā, protams, arī bez tiem mēs varam dzīvot, taču būt mums pašiem, īstiem, nesanāks. Katrs sapnis tā ir zīme, ceļa rādītājs mūsu dzīves ceļā, virziens, kurš mums ļoti daudz ko var pateikt priekšā.
Var atteikties no šiem ceļa rādītājiem un nodzīvot dzīvi – kā pagadās. Daudzi tā arī dzīvo. Darbs-mājas-darbs-pensija-kapi. Un viss. bet visi svarīgie sapņi kaut kur aprakti – kaut kur dziļi dziļi, tā arī nespēdami cilvēkam paradīt, ka laime ir tepat blakus, tikai jāpieliek nedaudz pūles pareizā virzienā, lai to ieraudzītu.
Es vienmēr esmu sapņojusi par ceļojumiem. Un vienalga mēs sākām ceļot tikai tad, kad mums bija piedzimuši jau divi dēli. Mums visu laiku šķita, ka vēl ir par agru, vēl nav laiks, ka mēs to vēl nevaram atļauties. Dzīve gāja, rutīna ievilka, pēc laimes pat nesmaržoja, arī ne pēc radošuma un pašrealizācijas. Un es esmu ļoti pateicīga savam vīram par to, ka tolaik viņš mums  abiem ļāva aizvest savu iedzīvi uz garāžu un doties uz nekurieni. Jā, tas bija dīvaini. Loģiski būtu bijis, ja mēs sāktu krāt naudu dzīvoklim, aktīvi nodarbotos ar dēla rehabilitāciju, bet mēs visu pametām uz aizbraucām.
Pateicoties ceļojumiem, mēs esam saņēmuši ļoti daudz. Tajos uzrakstīta lielākā daļa manu grāmatu, tajos no jauna mēs atguvām savu vecāko dēlu, un no tiem mēs atvedām savu jaunāko brīnumu. Bet galvenais, tajos mēs kļuvām tuvāki, ļoti daudz ko sākām apzināties, sapratām un izjutām. Un atradām to, ko tik ilgi bijām meklējuši. Mūsu vēlme ceļot bija zīme, orientieris ceļā. Un, ja tad mēs nebūtu noriskējuši, nekā no tā visa mums nebūtu. Pats galvenais vispār būtu varējis nenotikt.
Cilvēki, neatsakieties no saviem sapņiem! Jā, valūtas kurss mainās, krīze- šmīze, apstākļi, grūtības. Taču kāds tam sakars ar jūsu sapņiem?!
Kāpēc tie atkarīgi no kādas ārējas jezgas? Lai kas tur arī nenotiktu – turpiniet sapņot bez kādām atrunām! Un sekojiet saviem sapņiem, lai cik arī bailīgi tas būtu!
Var nopelnīt vairāk naudas, taču, lai tas notiktu, acīm ir jāmirdz.
Var pārkāpt visus likumus un iet savu ceļu, bet ar apdzisušu skatienu tas nav iespējams.
Var piepildīt savus sapņus pat tad, ja kāds groza pirkstu pie deniņiem.
Vispār, ļoti daudz ko var – galvenais, nepārstāt sapņot! Un viss sanāks – visam savs laiks, bet tas laiks pienāks un viss notiks.
Sapņi – tas ir svarīgākais, kas mums ir, tā ir mūsu uguns – sirdī un acīs, ar kuru viss ir iespējams!

 

 

Autors: Olga Vaļajeva
Avots: http://valyaeva.ru/
Tulkoja: Ginta FS

Sieviešu scenāriji. Savas Mammas Mamma

mammas-mamma

Šis ir reāls stāsts. Mainīti vien vārdi un daži fakti. Fragments no topošās grāmatas.

Svetai jau sen ir pāri 40 gadiem. Aiz muguras neizdevusies laulība. Bērnu nav. Un ir mamma. Vientuļa mamma, kurai arī dzīve nav izdevusies. Tā viņas dzīvo – abas kopā. Mamma un pieaugusi meita. Divas vientuļas sievietes.

Mēs sākam sarunu un es atkal redzu šo bildīti: mamma kļūst par maziņu meitenīti, bet meita ņem to uz rokām un mierina.

Es jautāju, kas ir ar mammas vecākiem un Sveta sāk raudāt. Viņas mammas vecāki gāja bojā blokādes laikā un viņa izauga bērnu namā. Attiecības ar vīru neizdevās, viņš viņu pameta uzreiz pēc Svetas piedzimšanas.

Un tagad Sveta nevar dzīvot savu dzīvi. Kad viņa kaut kur aizkavējas, noteikti ir jāpiezvana mammai, lai tā neuztrauktos. Lai mamma zinātu, kur viņa ir. Lai mamma neapvainotos. Sveta jau sen vairs necenšas sakārtot savu privāto dzīvi – viņas vīrs neizturēja kopdzīvi ar sievas māti. Un visus pārējos vīriešus viņas mamma sagaida kaujas gatavībā.
Mammai ir jau septiņdesmit gadu. Cerību, ka viņa mainīsies, vairs jau sen nav. Veselības kļūst arvien mazāk. Atstāt viņu vienu ir bail. Bet arī sava dzīve paiet.

Apburtais loks?

Es palūdzu Svetai, lai viņa paskatās uz mammu un saka viņai: “Mammīt, es nevaru aizpildīt tavu tukšumu”. Viņa pat to nevar pateikt, asaras līst straumēm. “Bet es taču varu!” – pēc brīža saka Sveta.
“Sveta, tu jau četrdesmit gadus centies, bet nekas nesanāk. Ne tev, ne mammai. Tu nevarēsi viņai aizstāt mammu. Tu vienkārši esi bērns!”

Viņa turpina raudāt, bet es redzu, ka seja kļūst gaišāka.

“Mammu, es nevaru aizpildīt tavu tukšumu. Es vienkārši esmu bērns” – saka Sveta. Un beidzot sāk elpot. Beidzot viņa varēja atrauties no mammas un ieraudzīt savu personīgo dzīvi. Un kas pats brīnumainākais – arī mammai pēc tam kļuva vieglāk. Gaidīt un prasīt mīlestību, nesaprotot, ka tas nav tas cilvēks – ir ļoti nogurdinoši un neiespējami. Bet redzēt savu bernu laimīgu – tas iedvesmo ikvienu vecāku. Pat tad, ja mamma tajā neatzīsies.

Var visu dzīvi nolikt, lai aizvietotu savai mammai mammu. Taču tas nav iespējams. Mēs varam par viņu rūpēties, palīdzēt viņai. Tikai tā ir cita pozīcija. Bērna pozīcija – maza bērna, kurš ar cieņu un mīlestību izturas pret savu mammu pozīcija. Bet ne visuvarošā Dieva, kas mierina un glābj nesapratīgo un nevarīgo pozīcija.

Tā ir milzīga starpība. Savas Mammas Mammas pozīcija uzpērk ar savu visuvarenību un lepnību. Taču par to vienmēr nāksies maksāt ar savu laimi. Savu dzīvi. Vai nav pārāk augsta cena tam, lai sajustos ļoti svarīga?

Autors: Olga Vaļajeva

Tulkoja: Ginta FS

 

Elizabete Gilberta: Kam prasīt padomu?

draudzenes-sliktas2

Pirms 20 gadiem mēs ar draudzeni sēdējām meksikāņu restorānā. Ne no šā, ne tā, viņa pajautāja:

— Liza, drīkst, es tev kaut ko pateikšu? Tu tikai neapvainojies…

Pirms 20 gadiem es biju daudz dumjāka.
Es piekritu..

— Protams, saki, — es atbildēju.

Draudzene izvilka no somiņas nazi un iedūra man krūtīs. Pieredze, acīmredzot, viņai bija, jo nazis bez jebkādas piepūles iedūrās tieši starp ribām.

Metaforiski.

Viņa man pateica, ka es esmu egoiste un sliņķe. Ka es nekad nekļūšu par labu rakstnieci un nekad ar rakstniecību nenopelnīšu naudu. Ka nevienam mūsu kompānijā nepatīk mans puisis. Un vēl, ka man ir reti neglīta frizūra. Tāda frizūra nepiestav cilvēkiem ar lielu žokli (?).

Es pat nezināju, kas man jāsaka.
Centos atjaunot elpošanu un kā ievainots dzīvnieks skatījos uz viņu kā plēsēju.

Draudzene pastūma malā manu neizēsto šķīvi un uzlika savu roku uz manējās.

— Kas gan vēl tev pateiks patiesību? Tikai es. Visi tev glaimo tikai pieklājības pēc.

Pirms 20 gadiem es biju daudz dumjāka.
Es noticēju..

Mēs draudzējāmies vēl 5 gadus — un visu šo laiku viņa pamanījās dot man savus cietsirdīgos, durošos, griezīgos, ietekmīgos padomus par to, kā man dzīvot un kā uzvesties. Vēl jo vairāk, es gatavībā tos pieņemt, nācu pie viņas pēc šiem padomiem, jo biju pārliecināta, ka viņa patiešām vēl man labu un saka patiesību.

Tajā pat laikā viņas patiesība pat ļoti atšķīrās no manējās — un ar laiku profesionālie panākumi iemācīja man atšķirt cietsirdību, kas slēpta zem rūpju maskas, no vērtīgiem padomiem.

Mana draudzene kļūdījās, es ļoti labi nopelnu ar rakstniecību. Un tas nozīmē, ka man nācās piestrādāt pie prasmes adekvāti uztvert kritiku.

Ar laiku es ielāgoju, ka ne visu kritiku ir vērts ņemt pie sirds. Un man izdevās izskaitļot, kādiem jābūt cilvēkiem, kuriem es vēlēšos parādīt melnrakstu vai izstāstīt par sev svarīgo.

Lai tas notiktu, man četras reizes jāatbild ar “jā”, lūk, uz kādiem jautājumiem:

1. Vai es uzticos šī cilvēka gaumei un viedoklim?
2. Vai šis cilvēks saprot, uz ko es tiecos un ko vēlos radīt?
3. Vai es uzskatu, ka šis cilvēks patiešām man vēl veiksmi?
4. Vai viņš ir spējīgs savu patiesību pateikt saudzīgi un ar cieņu?

Ja es nevarēju atbildēt ar “jā” četras reizes pēc kārtas, es nerādīju cilvēkam to, kas man bija svarīgi. Un pats pēdējais jautājums izradījās pats svarīgākais – pat tad, ja uz visiem pārējiem biju atbildējusi ar “jā”, tas bieži vien kļuva par iemeslu, kāpēc es ar kādu nesatuvinājos radošajā plānā.

Un, lūk, kāpēc, ja cilvēks tev saka “es nevēlos tevi aizvainot, bet…”, kā likums, tas nozīmē, ka viņš vēlas tevi aizvainot.

Patiesība, kas pateikta saudzīgi un ar cieņu, uzlabo to, ko es daru. Skarbi pasniegta patiesība liek man sagribēt palīst zem galda un vairāk vispār nerakstīt.

Ar laiku es ievēroju, ka šie četri jautājumi tāpat ļoti labi palīdz tikt skaidrībā ar savu personīgo dzīvi. Ja es nevaru četras reizes pateikt “jā”, es nelaidīšu šo cilvēku (lai cik arī brīnišķīgs viņš būtu) savā tuvāko lokā.

Kad manā tuvāko lokā ir cilvēki ar visiem četriem “jā”, mana dzīve ir kļuvusi daudz produktīvāka un laimīgāka.

Kad tā draudzene atkal man jautāja: “Liza, vai es drīkstu tev ko pateikt? Tu tikai neapvainojies…”, es viņai saudzīgi un ar cieņu atbildēju: “Nē, paldies!”

Autors: Elizabete Gilberta

Avots: http://anotherindianwinter.ru

Tulkoja: Ginta FS

“Lielā meistarība ir dzīvot šeit un tagad”, Pēteris Kļava

peteris-klava-una

Cilvēkam dienā dzimst 85 tūkstoši domu! Tas ir haoss, kas neļauj būt laimīgam un realizēties. Vai nu prāts vada tevi, vai tu to izmanto gudrai dzīvei. (..) Ir milzīgs gandarījums, ja kaut uz vienu stundu izdodas pakļaut šos haotiskos prāta zirgus. Tas rada pozitīvās enerģijas šūnu, ko vari izmantot savas laimes veidošanā. (..) Lielā meistarība ir dzīvot šeit un tagad. Nekas tā neatņem enerģiju kā dzīvošana rītdienā vai pagātnē. (..)Patiesībā mēs nevaram izvairīties no pašapzināšanās dziļuma, nevaram izvairīties no attīstības. Jautājums tikai, cik ilgs laiks katram no mums tam ir nepieciešams.

Intervija ar Pēteri Kļavu (Una Ulme, žurnāls “OK!”, pārpublicēts kasjauns.lv)

Jaunā gada sākums ir pārdomu laiks, kad esam apņēmības pilni sākt labāku, skaistāku, aktīvāku un veselīgāku dzīvi. Diemžēl pieredze liecina, ka liela daļa apņemšanos ātri izplēn. Kā mainīt dzīvi, jautājam bērnu ārstam, reanimatologam Pēterim Kļavam, kurš savās lekcijās daudz runā par dzīves jēgu un uzdevumiem.

Cilvēkiem nav mācīts, ka visas izmaiņas, kuras vēlies veikt pasaulē, vispirms ir jāveic sevī. Lai saprastu, kā mainīt dzīvi, jāsaprot, kā realizēt sevi,” saka Pēteris Kļava.

Ar ko sākt, lai Jaunā gada apņemšanās būtu dziļākas un piepildītākas? Lai pēc brīža mēs neatgrieztos tur, kur bijām iepriekš?

Esam radīti, lai dzīvē nepārtraukti kaut ko mainītu. Nesamierināšanās ar veco rada adrenalīna alkas pierādīt sevi un radīt kaut ko jaunu, bet nelaime tā, ka nezinām, kā to izdarīt. Visa šī pasaule – tas, ko mēs dzirdam, redzam, saožam, sataustām, sagaršojam, domājam – ir koncentrēta prātā. Ja izprotam, ka pasaule ir prāta datora potencialitātes milzīga spēle, jāsaprot arī, ka visas izmaiņas vispirms notiek mūsu prātā. Tā kā prāta pasauli paši sev esam uzbūvējuši, tad arī izmaiņas varam veikt paši.

Respektīvi, mums jāpārprogrammē prāts, dodot tam jaunu uzdevumu?

Jā, tikai ir vēl viena nianse – iespēja kaut ko mainīt ir determinēta. 2016. gadā nevar notikt tas, kam jānotiek 2036. gadā. Nepieciešama sagatave – izpratne, kā tu pats dzīvo savā prātā. Tāpēc dzīves programmēšana sākas ar sava es atrašanu prāta dimensijā – kas tu esi.

Tas taču ir pats grūtākais! Liela daļa no mums sevi meklē visu mūžu.

Diemžēl. Jo pat inteliģentiem cilvēkiem nav mācīts, ka visas izmaiņas, kuras vēlies veikt pasaulē, vispirms ir jāveic sevī. Lai saprastu, kā mainīt dzīvi, jāsaprot, kā realizēt sevi. Mēdzu jauniešiem teikt – padomājiet, kāpēc Eiropā astoņi miljoni jaunu cilvēku ar augstāko izglītību ir bez darba? Nevar dabūt darbu, tas ir neatbilstošs, neapmierina atalgojums, vai gluži vienkārši viņi negrib strādāt. Visi grib būt laimīgi, īpaši daudz nedarot, bet Stīvs Džobss strādāja ļoti daudz.

Tātad vainīgs slinkums?

Šis laikmets atmet cilvēkus, kuri tikai grib. Tas pieprasa cilvēkus, kuri grib, var un zina, kā to izdarīt. Nepieciešamas jaunas, modernas zināšanas par realitātes vadību. Nesen iepazinos ar angļu pētījumu, kurā secināts, ka 30 procenti bērnu, kuri izmesti no skolām par sliktām sekmēm, uzvedību, nepakļaušanos sistēmai, patiesībā ir ģeniāli – ar milzīgu potenciālu. Arī 80% harizmātiskāko pasaules līmeņa menedžeru šīs zināšanas nav ieguvuši skolās un augstskolās. Tā ir iedzimtā neordinārā potencialitāte, kas ir augstākā vērtībā. Sabiedrībai jāapzinās, ka no šiem citādi domājošiem prātiem ir atkarīga valsts. Viņi ir prometeji, nevis apmācītā, “nolaizītā” sistēma. Piemēram, Google inženieris Čade Mens Taņs, kurš sarakstījis grāmatu “Meklē sevī” (izdota arī latviešu valodā), kā programmētājs un moderns cilvēks ir izstrādājis cilvēces attīstības metodoloģiju. Mens Taņs salīdzina cilvēka prātu ar datoru, uzskatot, ka prātam nepieciešamas programmas jeb aplikācijas, lai to lietotu gudrāk, optimālu, ar mazākām pretrunām un radošāk.

Kā zināt, kāda tieši aplikācija manam prātam ir nepieciešama?

Tur jau tā lieta, ka sākumā mēs to nezinām. Palīdzēt varētu konsultants vai skolotājs, kādu pie mums Latvijā nav daudz, tāpēc jāstrādā ar sevi pašam. Kā tu realizēsi savu potencialitāti? Sāc ar lēmuma pieņemšanu uz vienu stundu. Izmēģini sevi, attīsti sevī iemaņu, kas nepieciešama, lai sasniegtu mērķus. Piemēram, tu vēlies sevī samazināt agresiju vai neapmierinātību, kas dedzina prātu un paņem daudz enerģijas. Atpazīsti to, definē un apzinies, kas tev jāizdara, lai atbrīvotu savu procesoru no liekas informācijas, kas neļauj koncentrēties uz radošajiem mērķiem. Pieņem lēmumu, ka vienu stundu kontrolēsi savu prātu un atpazīsi, kādā veidā tevī piedzimst dusmas vai neapmierinātība. Kad redzi, kā tā izplatās, uzreiz vari operēt ar šo informāciju un atbrīvot no tās prātu. Ja tev vienu reizi izdodas kontrolēt domas, tu vari kontrolēt arī savu dzīvi un laimi. Cilvēkam dienā dzimst 85 tūkstoši domu! Tas ir haoss, kas neļauj būt laimīgam un realizēties. Vai nu prāts vada tevi, vai tu to izmanto gudrai dzīvei. Ļoti vienkārši. Tikai jāpamēģina! Ir milzīgs gandarījums, ja kaut uz vienu stundu izdodas pakļaut šos haotiskos prāta zirgus. Tas rada pozitīvās enerģijas šūnu, ko vari izmantot savas laimes veidošanā.

Nemaz tik vienkārši tas nav. Visa pamatā ir nopietns, nepārtraukts darbs pašam ar sevi. Kā ikdienas skrējienā par to piedomāt un neatgriezties pie vecajiem ieradumiem?

Spolējot automašīnas riteņus dubļos, ārā neizbrauksi. To var atrisināt ar zināšanām. Mūsdienu zinātnes par to daudz runā. Neredzamā doma, ar kuru mēs identificējam sevi, ir netverama dimensija. Sevis izpratne sākas no akadēmiskas apmācības. Kad saproti, ka tavs ķermenis sastāv no simts triljoniem šūnu un viena šūna sekundē izdara sešus triljonus informatīvu kustību, rodas jautājums – kas tu šajā procesā esi? Nepieciešamas jaunas zināšanās, kas tuvina mūsu sabiedrību dziļākai izpratnei par to, kas ir realitāte. Cilvēka eksistenci var iedalīt trīs līmeņos – fiziskais, mentālais un informatīvais. Ja mentālais līmenis jeb prāts neapgūst jaunas zināšanas, fiziskais līmenis strādās pret viņu pašu. Iedomājies, ka tavs datora ekrāns ir pilns ar neaizvērtām apakšprogrammām. Ja nemāki tās atinstalēt, esi nelaimīgs cilvēks, jo šis informācijas apjoms traucē dzīvot. Tu esi kompleksains, skaudīgs, destruktīvs, noliedzošs. Tu mokies pats savās neaizvērtajās programmās, savos prāta mezglos, kas ir noteikts domu apjoms, kuru pats ilgākā laikā esi veidojis attiecībā pret kādu tēlu vai notikumu. Tu pat nesaproti, kur šīs programmas atrodas, un neapzinies, kā tās tevi žņaudz. Tikai atsienot vienu mezglu, vari atsiet nākamo. Pretējā gadījumā var iestāties errors, un dators gribēs pašiznīcināties. Tāpēc izpratne par to, kādā veidā rodas domas, kādā veidā tiek pieņemts lēmums un kā tavs prāts spēj sekot šim lēmumam, ir dzīves jēga un attīstības evolūcija.

Kur iegūt šo izpratni?

Kādam tas ir dots spontāni, bet lielākajai daļai jāmācās. Gluži tāpat, kā mācāmies braukt ar automašīnu, jāmācās braukt ar prātu. Tam nepieciešama uzcītība, gudra piepūle un disciplīna. Bez tā nestrādās neviena metode, taču daudzi to nesaprot. Mēs vēlamies tā viegli – padzerot vīnu, padejojot būt laimīgi. Tam, cik liela nozīme ir uzcītībai, ir matemātiska pieeja. Ja uzskatām, ka vieninieks ir dzīves rutīnas plūsma un mēs pieliekam attīstībai 1,01 daļu piepūles, tad, kāpinot vienu gadu 365. Pakāpē, iegūstam skaitli 37,8. Taču, izdarot to ar 0,99 lielu piepūli, vienkārši eksistējot un sūdzoties, gala rezultāts ir 0,03. Tikai pāris procentu, bet kāda rezultāta atšķirība! Šo formulu esmu saviem bērniem pielicis pie sienas, lai viņi to atceras katru dienu:

1,01 365 pakāpē =37,8

0,99 365 pakāpē = 0,03.

Par pašizziņu un pašizaugsmi bieži aizdomājamies, kad kaut kas nogājis šķērsām. Dzīve piespēlē pārbaudījumus, un nekas cits neatliek, kā tikt ar to galā, taču tas ir lēns attīstības ceļš. Kā motivēt sevi negaidīt likteņa triecienu, bet sākt ar sevi strādāt šodien?

Lielā meistarība ir dzīvot šeit un tagad. Nekas tā neatņem enerģiju kā dzīvošana rītdienā vai pagātnē. Ir divu veidu cilvēki – kam ir zināšanas un kam ir viedoklis; kam ir enerģija un kam nav enerģijas. Kādam ir labi tā, kā ir, bet tiem, kas knosās, grib darboties un attīstīties, jāsaprot sava sūtība. Tikai 15 procentiem cilvēku ir potence uz biznesu, četri procenti interesējas par transcendentālām lietām, sešiem procentiem ir tieksme strādāt zemes darbus. Tās ir ģenētiskas programmas, kas mums nav jāmaina. Cilvēkam, kuri jūt sevī šo uguni, ļoti svarīgi mācēt ar to apieties. Svarīgi saprast savu izejas līmeni, to, kas ir tava dziļākā struktūra.

Daudz runājam par sevis mīlēšanu. Mums ir ļoti grūti sevi pieņemt, līdz ar to izprast šo dziļāko struktūru, un tas traucē pilnveidoties un attīstīties.

Nesen satiku uzņēmēju, kurš izskatījās ārkārtīgi laimīgs. Vaicāju, kā viņam tas izdodas, un viņš atbildēja, ka bērnībā no vecākiem saņēmis ārkārtīgi lielu mīlestību. Tāpēc mīliet savus bērnus! Mīlestība, ko var sniegt vecāki, rada prāta bāzes mikrosistēmu, kurā vēlāk cilvēks dzīvos. Tas ir milzīgs pašpietiekamības atslābums, kas baro prātu tā, kā nepieciešams. Pieņemšana sākas ar izpratni. Mainīt situāciju un cilvēku nav iespējams, var mainīt uztveri. Bet to var izdarīt, ja izprot uztveres mehānismu neredzamajā prāta dimensijā. Tā ir optimālā dzīves vadīšanas formula. Lai to izprastu, atkal nepieciešamas zināšanas. Jauniešiem neesam iemācījuši rast atgriezenisko saiti pašiem ar sevi. Katrā cilvēkam jābūt savam iekšējam psihoanalītiķim. Lai atrastu savas izaugsmes resursus, nepieciešama milzīga piepūle. Latvijai nav lielākas nelaimes kā gudro smadzeņu aizplūšana. Man sāp, ka nenovērtējam savus praviešus, nedodam viņiem iespējas realizēties. Ir jāapzinās mūsu gaišie prāti, jādomā, kā viņus piesaistīt un noturēt.

Cenšoties jaunieti šeit noturēt, barojam viņa ego. Esmu bieži saskārusies ar jauniem cilvēkiem, kuri pārvērtē savu nozīmību.

Ir svarīgi pārlēkt zemā līmeņa egoismam un izprast, ka dabā visi nav radītāji un pavēlnieki. Ir bišu māte, un ir bitītes, kas to apkalpo. No vienas puses, tu pasaulei esi niecība, no otras – ir vēlēšanās būt par kaut ko nozīmīgu. Līdz ar to jābūt kādam bāzes līmeņa ego, kas sniedz adrenalīnu. Mēs nedrīkstam nogalināt šo ambīciju, kas ir potenciāla degviela. Taču svarīgi, ka šī ambīcija tiek integrēta modernā prāta vadības tehnoloģijā, jo ar pliku ambīciju vien būs par maz. Savas individualitātes apzināšanās ir milzīga zināšanu dimensija, kas parauj tevī radošo džinu tik lielu, ka tu vari tikai brīnīties pats par sevi. Tā ir milzīga laimes izjūta, kad saproti, kā tu esi, kā tu notiec. Tāpēc man ir ļoti būtiski, lai jaunieši sāk apgūt šīs zināšanas. Negribas gaidīt vēl 20 gadus uz nākamo paaudzi, kamēr sabiedrībā sāksies reālas pārmaiņas.

Panākumi saistās ar materiāliem ieguvumiem, un mēs zinām, cik grūti ir izturēt pārbaudījumus ar varu un naudu. Cilvēkiem ir raksturīgi pieķerties, un arī bailes no zaudējumiem var būt nopietns pašizaugsmes šķērslis.

Aizejot uz teātri un redzot, ka kāds tiek nogalināts, līdzpārdzīvojam. Sakām, ka izrāde bija ārkārtīgi laba, jo cilvēkiem patīk drāma. Mēs neietu uz izrādi, kurā pāris vairākas stundas skūpstītos. Zemapziņā gribam šo laimi, bet skatīties uz to nevēlamies. Tātad aktuāls ir jautājums – vai patiesībā mēs vēlētos dzīvot šādā pārlaimes ilūzijā? Aizejot mājās, saprotam, ka tas bija tikai teātris un galvenais varonis ir dzīvs, jo dzīve turpinās. Pieķeršanās ir mūsu izglītotības dimensijas spogulis. Protams, mēs mīlam savus tuvākos, tajā pašā laikā apzināmies, ka visi reiz nomirs. Patiesi veiksmīgs cilvēks neko negrib dzirdēt par nāvi, jo tas bloķē viņa ambīciju uguni, viņu tas neinteresē. Reinkarnācijas teorija ir sen pierādīta. Ķermenis nomirst, bet tu paliec. Tu neesi iznīcināms. Tu neesi smadzeņu produkts, tu esi mūžīgā kreatīvā apziņas enerģija, vienmēr saglabājot sava es patības identitāti. Šī modernā izpratne rada milzīgu lēcienu, likvidē bailes, ka tu vairs nebūsi. Mums ir grūti atbrīvoties no šīs nastas, tāpēc ka to neizprotam. Proporcionāli izglītībai varam operēt ar šīm zināšanām. Vēlreiz atkārtoju – ļaujies šim brīdim! Jo vairāk esi šeit un tagad, jo enerģijas plūsma ir brīvāka. Jā, zaudējumi un ciešanas rada mūsos dziļākas vērtības un izpratnes, taču nav jāmaksā tik dārga cena, jo izziņas procesu var sākt jau šodien.

Cilvēka galvenā degviela, kas nodrošina dzīves kvalitāti, ir enerģija. Diemžēl tās bieži pietrūkst, rodas vienaldzība un apātija, kam seko regress. Kur uzlādēt šīs baterijas, kas ļautu īstenot visas apņemšanās?

Vispirms jāpadomā, kas šo enerģiju noēd. Mēs guļam, lai restartētu enerģiju un atslēgtu pārkarsušo procesoru. Pilnvērtīgs miegs ir pirmais enerģijas avots. Enerģiju noēd prāts un domāšana, taču to visvairāk izsūc negatīvas emocijas – dusmas, grūtsirdība, skaudība, ilgas, sēras, psiholoģiskas sāpes. Ja labi izguļas un izdzen šos prāta vīrusus, iestājas viegls, harmonisks līdzsvars. Papildu enerģiju var iegūt, nodarbojoties ar fiziskām aktivitātēm. Otrais līmenis ir māksla, mūzikas terapija, trešais – garīgais procesors. Tā ir pašapzināšanās, kam arī vajag enerģiju. Šī enerģija tiek barota ar meditāciju, pieslēdzoties enerģijas avotam. Garīgo dimensiju varam uzlādēt tikai tad, kad prāts ir atinstalēts un, kontrolējot elpošanu, notiek dzīvības enerģijas akumulēšana. Tā ir garīgā psiho higiēna, kad protam apvienot visus trīs elementus. To dēvē par holistisku pieeju, kad neesi tikai naudas vergs, bet gan garīga, fantastiska būtne, pašpietiekama un neatkarīga no ārējiem apstākļiem.

Kādā savā lekcijā minējāt, ka dzīvē atnāks tāds skolotājs, kāds ir tavs izmisums. Ko ar to domājāt?

Izmisumi mums visiem ir vieni un tie paši, pamatā saistīti ar veselību, attiecībām, finansēm un vecumu. Skolotājs nav tikai cilvēks, tā var būt situācija, atziņa, sajūta, grāmata, filma. Neviens nevar izdzīvot tavu sāpi, tavu prāta domu kombināciju. To vari tikai tu pats. Otrs var atbalstīt, mazinot melno nokrāsu, kuru pats esi radījis. Iedot citu otu, smaržu, garšu tavam skatījumam. Skolotājs ir kā palīdzība, bet bieži vien tas netiek saprasts. Es esmu par to, ka nav jāgaida skolotājs, kas atrisinās tavas problēmas, bet jāskolojas pašam. Tu ej pa priekšu, un Dievs iet aiz tevis, nevis kāds tevi vada. Pašizglītošanās ir pāri visam. Spēja apstrādāt ciešanas, ilgas vai izmisumu ir atkarīga no intelekta rezervēm. Ja esi inteliģenti pozitīvajā attīstības scenārijā, bet bez zināšanām, tas ir ārkārtīgs izmisums. Jo esam spējīgāki mainīt lēcas fokusu, nedaudz pacelties un paskatīties uz zemi no saules līmeņa, jo labāk saprotam, kas viss, ap ko mēs te ņemamies, ir niecība. Nepieciešama atkāpšanās dziļākā realitātes izpratnes līmenī. Proporcionāli tai mainīsies attieksme un samazināsies sāpju nozīmības jēga tavā dzīvē. Visiem sāp, viss ir pakļauts ciešanām, bet raugies uz to citādi, necenšoties saskatīt izmisumu. Patiesībā mēs nevaram izvairīties no pašapzināšanās dziļuma, nevaram izvairīties no attīstības. Jautājums tikai, cik ilgs laiks katram no mums tam ir nepieciešams.

Una Ulme, žurnāls “OK!” / Foto: http://www.diena.lv