Par cilvēkiem un ceļa stabiem

ceļastabi

Mūsu dzīvē ir tādi cilvēki, kuri ir kā ceļa stabi, kuri vienkārši ir un viss. Kā  ceļa stabi, kuri jau ļoti sen  stāv visā ceļa garumā. Kā simtgadīgi ozoli vecajā parkā.
Pēterburgā ir pārītis tādu saglabājušos grānīta veidojumu un koku saliņas, kas redzējuši skatus, dzīvi un ir nesatricināmi.
Tiem blakus var fotogrāfēties, apķert tos, lamāt, kritizēt, bučot, apiet ar līkumu, atgriezties ar lūgumu par piedošanu vai arī ar naidpilnu tirādi.
Tie vienkārši stāv, ir, aug, dzīvo savu dzīvi un priecājas par pasauli. Nekļūstot nevērtīgāki, necenšoties iepatikties, ne arī radot kādas pretrunas. To es nu jau saku par cilvēkiem, nevis stabiem…
Es bieži dzirdu klientus sakām: “Es baidos, ko ļaudis par mani teiks. Apspriedīs mani. Kritizēs mani aizmuguriski vai domās par mani sliktu”.
Ko gan var uz to atbildēt? Protams, tā būs! Tos, kuri uzdrošinās kaut ko darīt, vienmēr kāds kritizēs. Drosmīgie teiks acīs, pieklājīgie neklātienē, bet gudrie sākumā atnāks, iepazīsies un notestēs, kā ir realitātē. Taču uz to cerēt nevajag.
Dažkārt mēdz gadīties, ka cilvēki ar tevi nemaz personīgi nav pazīstami, taču visu kaut ko par tevi ir izdomājuši un ir pilnīgi pārliecināti par savu taisnību. Nāk un stāsta, ka viņiem ir jau kaut kādas attiecības ar neeksistējošu personību, un pat nemirkšķinot, skatās acīs. Un ko tur teikt? Mēs vienkārši esam, neskatoties uz to, ko par mums domā.
Nu, lūk, ir ļoti labi, ja mūsu dzīvē ir cilvēki – ceļa stabi, kuri nezaudē savu vērtību, neiesaistās polemikā, “nedod pretī”, bet paliek skaidri un nesatricināmi. Un stāsts nav par to, ka viņi ir mūžīgi, bet gan par to, ka viņi iztur mūsu nestabilitāti.
Tad arī mēs, iedvesmojoties no viņu piemēra mācamies būt šādi ceļa stabi, pirmkārt jau priekš sevis, bet pēc tam jau visiem citiem. Ar gadiem.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt brīvam

atlaid

Lai dotu brīvību otram cilvēkam, šai brīvībai jābūt tevī pašā. Un, ja tu patiešām esi brīvs, tad citu cilvēku brīvība tev ir tikpat dabiska un nepieciešama kā gaiss. Vai tad neesi ievērojis, ka ieslodzītais un uzraugs atrodas vienā un tai pašā cietumā, vienkārši dažādās pusēs restēm?

Lai dotu brīvību otram cilvēkam, viņš ir jāmīl. Tāpēc, ka Brīvība ir Mīlestība. Bet Mīlestība ir Dievs.

Vai tad ir iespējams ierobežot Dievu un uzraudzīt viņu cietumā, kā parastu ieslodzīto? Dievs, kurš ir ierobežots laikā un telpā pārvēršas par mirušu elku, bet mīlestība pārvēršas par greizsirdību.
Gribi, lai kāds paliktu ar tevi uz mūžīgiem laikiem? Atlaid viņu uz visiem laikiem tajā pat sekundē, kurā tev radās tāda vēlme. Atlaid no sirds un ar mīlestību. Un viņš paliks ar tevi šajā un pat visās nākamajās dzīvēs, jo viņam nebūs kur aiziet no tavas bezgalības.
Igor Nemoff “Kājāmgājējs”

Tulkoja: Ginta FS

Jau var dzīvot!

sz_403871

Jau var dzīvot!
Jau var pārstāt gaidīt, kamēr kaut kas notiks. Pārstāt gaidīt pirmdienu, algas dienu, jauno gadu, kad planētas nostāsies kā vajag. Pārstāt gaidīt, kad citi pirmie spers soli un labu laiku.
Jau var dzīvot!

Jau var mīlēt!
Var atstāt pagātnē savus aizvainojumus, var pārstāt savu kompleksu un neveiksmju malšanu galvā, var pateikt: “Stop!” šim domu mutulim un sākt just. Jau var pārstāt bakstīt sejā tuvajam un teikt – tu pirmais. Jau var pateikt: “Es tevi mīlu”, tam, kuru tu mīli. Pateikt no visas sirds un mīlēt, jau var – no visas sirds.
Jau var mīlēt.

Jau var ticēt!
Kaut nedaudz, kaut kam ticēt. Ticēt draudzībai, labestībai. Tam, ka saule vienalga uzleks un, ka ikkatram ir savs ceļš. Ticēt tuvajiem cilvēkiem. Un beidzot ticēt arī Dievam. Jau var atvērt acis un ieraudzīt, ka Viņš ir it visur. Ieraudzīt, kā rodas dzīves brīnums un noticēt.
Jau var atļaut sev ticēt.

Jau var piedot!
Laiks būtu piedot, cik var stiept aiz sevis šo smago asti, apraudāt savu bērnību, vainot vecākus, cilvēkus, kuri nodarījuši sāpīgi vai nav attaisnojuši cerības. Beidzot var visiem piedot. Un pie viena arī pasaulei piedot par tās dažādību un to, ka nav ideāla, par to, ka pasaule nav tikai tev, bet visiem.
Jau var piedot!

Jau var dzīvot!
Un var atzīt, ka dzīve ir skaista un brīnumu pilna. Ka viens vien zvaigžņotais debesu jums ir iemesls dzīvot. Ka mīļotā cilvēka smaids dažkart ir visa Visuma vērts un ir vērts mīlēt. Ka aizvainojuma asaras tik stipri dedzina, ka labāk ir piedot. Ka jauna, tikko dzimuša bērniņa dzīve liek noticēt brīnumam. Kaut arī bail, tomēr drosmīgi paskatīties uz priekšu. Tā ir drosme saviem tuvākajiem pateikt par mīlestību un atkausēt sirdis.
Atzīt, ka tu esi pieaudzis, ka atbildība – tas jau ir stāsts par tevi. Pārstāt to uzgrūst visiem, kas apkārt. Sākt atzīt “savu” un nesagrābties pārāk daudz liekā. Lutināt mazulīti sevī, darīt stulbas lietas un nodarboties ar muļķībām. Skraidīt lietū – samirkt, un pēc tam sildīt kājas vannā un samīļot savus tuvākos.
Ar gudru seju risināt filosofiskas sarunas, klusiņām sevī par sevi ķiķinot. Guļot uz muguras sapņot un cauri koku lapām vērties debesīs. Ticēt, ka viss piepildīsies. Un slepenībā pa vakariem lūgties. Aizvērt acis un tumsā čukstēt: “pateicos… pateicos… pateicos….” klusiņām murmināt savas visdziļākās domas un jūtas. Sajust Dvēseli, sajust, ka esi dzīvs.
Apklust un neizbiedēt šo mirkli…

Anna Švedova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iemācīties mīlēt visu

ieksejais benrs9

Ir jāiemācās mīlēt visu, kas notiek. Lūk, ko es saucu par briedumu. Ir jāmīl tas, kas JAU IR. “Nebriedums” vienmēr dzīvo domās “labi būtu, ja”, taču nekad domā “IR”, bet “Ir” – tā ir realitāte. Viss, kas “labi būtu, ja”, tev tikai sapņos rādās.

Lai kāda būtu realitāte,  tā ir laba. Mīli to, priecājies un atslābinies tajā. Ja kaut kas aiziet, atvadies. Viss mainās, dzīve plūst un mainās. Neviens nepaliek tāds, kāds bijis; dažkārt atklājas plašumi, dažkārt nav uz kurieni doties. Gan viens gan otrs ir labi. Gan viens gan otrs ir esības dāvanas. Ir jāiemācās tāda pateicība, kas pateicas par visu, lai kas arī notiktu.

Vienkārši baudi notiekošo – tas un nekas cits, notiek tieši tagad. Rīt var būt, kaut kas mainīsies un būs kas cits; tad baudīsi citu. Parīt, iespējams, notiks vēl kaut kas cits. Baudi to. Nesalīdzini ar pagājušo, ar bezjēdzīgām fantāzijām par nākotni. Dzīvo šajā mirklī. Dažkārt karsti, dažkārt – ļoti auksti, taču gan viens gan otrs mums ir nepieciešams; pretējā gadījumā dzīve izzudīs.

OŠO
Tulkoja: Ginta FS

Tas vienkārši bija eņģelis

tas bija engelis

Sveši cilvēki, kurus mēs satiekam briesmu brīžos – tie arī ir mūsu eņģeļi. Ir tāds viedoklis. Tikai pie maziem bērniem eņģeļi ierodas kā spārnotas, starojošas būtnes; bet parastiem cilvēkiem eņģeļi atnāk kā parasti cilvēki. Palīdz un izgaist. Sākumā cilvēks nesaprot, ka viņam eņģelis palīdzēja, bet pēc tam skaidri saprot, ka tas bija eņģelis. Kaut gan viņš neredzēja ne spārnus, ne nimbu, ne mirdzumu. Taču skaidri zin – svešais bija eņģelis, kas atnāca palīgā.
Kāda sieviete ar savu piecpadsmitgadīgo dēlu un vīru brauca pa apledojušu ceļu. Laika apstākļi bija briesmīgi. Vīram bija lauzts mugurklauls, tas tikai pēc tam atklājās. Viņš bija kāpis no mašīnas, nokritis un neciešami vaidēja no drausmīgām sāpēm mugurā. Sieva viņu veda uz slimnīcu, bet mašīna noslīdēja no ceļa un iestrēga dubļos. Bija nakts. Neviena, kas palīdzētu. Dēls centās pastumt mašīnu, bet sieviete centās izbraukt no ceļmalas dubļiem. Nekādas jēgas. Vīrs kliedza sapēs. Pēkšņi blakus apstājās mašīna un no tās izkāpa vīrs tumšā jakā un sāka puikam palīdzēt stumt mašīnu. Sieviete, neizkāpjot no salona, turpināja manevrus; spogulī viņa redzēja notiekošo. Un izbraukt izdevās!
Dēls iekāpa mašīnā un viņi brauca. Un tika līdz slimnīcai, kur vīram sniedza medicīnisko palīdzību. Pēc tam sieviete pajautāja dēlam, vai viņš pateica paldies cilvēkam melnajā jakā, kurš palīdzēja? Jo viņa pati nepaspēja to izdarīt, tā bija aizņemta ar glābšanu… Dēls izbrīnīts teica, ka viņš viens pats izstūma mašīnu. Neviena cita nebija. Taču sieviete skaidri redzēja šo cilvēku. Gluži parasts vīrietis tumšā jakā… Viņa uzskata, ka tas bija viņas sargeņģelis.

Bet man kāds liels uzņēmējs, kurš agrāk bija saistīts ar kriminālajām struktūrām stāstīja, ka deviņdesmito gadu sākumā viņš ļoti daudz laika pavadīja kazino. Tai laikā kazino bija vieta, kur kārtoja darījumus. Un kazino ienāca cilvēks ar Dauna sindromu – cepurītē ar bumbuli, un bērnu mētelītī. Viņš vienkārši sēdēja vestibilā un sildījās. Apsargi gribēja viņu padzīt, bet šis uzņēmējs neļāva. Gluži otrādi, uzcienāja puisi ar saldējumu un ļāva apskatīt kazino. Viņš nebija ļauns. Puisis visu apskatīja, pasmaidīja un tad it kā jokodamies piedraudēja ar pirkstu. Un aizgāja.
Bet pēc ilgāka laika, pavisam citā valstī, kur bija ļoti karsts, šis biznesmenis atkal nokļuva kazino. Arī tur notika kāda noziedzīgās pasaules pārstāvju “lietišķā tikšanās”. Un pēkšņi viņa priekšā atkal stāvēja tas pats puisis cepurē ar bumbuli un bērnu mētelītī. Var jau būt, ka tas nebija tas pats, jo cilvēku ar Dauna sindromu sejas ir līdzīgas. Taču tas mētelītis! Un cepure! Bet ārā neciešams karstums un tveice. Un šis cilvēks pamāja viņam ar pirkstu, aicinot nākt līdzi; uzņēmējs nezin kāpēc viņam sekoja un abi kopā izgāja no kazino. Un tajā pat brīdī kazino notika uzbrukums tiem, kuri bija palikuši zālē. Gandrīz visi viņi tika nošauti. Bet šis uzņēmējs palika dzīvs. Bet pusis cepurē ar bumbuli un bērnu mētelītī bija pazudis; neviens viņu nebija redzējis.

Kāda skaista sieviete krietni gados, ģērbta baltā kostīmā, atveda vecākiem viņu pazudušo puiku. Vecāki nemaz nezināja, ka puika ir aizbēdzis no bērnu dārza, izlīdis cauri žogam un aizbēdzis. Sieviete viņu pārveda tieši mājās. Un teica, ka viņa ir vecmāmiņa vienai no “bērnu dārza meitenēm”. Pat vārdu nosauca. Teica, ka esot ieraudzījusi pazīstamu zēnu uz ielas vienu pašu un atvedusi mājās. Kamēr vecāki šausminājas, sieviete bija aizgājusi nepamanīta. Bet meitenītei ar tādu vārdu nebija tādas vecmāmiņas balta kostīmā. Un no kurienes sieviete uzzināja adresi? Trīsgadīgais zēns, lai arī bija ļoti kustīgs, taču runāja slikti un adresi pilnīgi noteikti nosaukt nevarēja.

Ļoti daudz ir stāstu par svešajiem, absolūti parastajiem cilvēkiem, kurus sastopam bīstamos vai ļoti grūtos brīžos. Un tie ir palīdzējuši un palīdz gan ar darbiem gan vārdiem. Palīdzēja, izglāba un pēc tam pazuda. It kā būtu izkūpējuši gaisā… Visi, kuri ko līdzīgu pārdzīvojuši, stāsta par īpašo sajūtu – ko apzinājas tikai pēc tam, kad briesmas bija garām un problēma atrisināta. Bet svešais – pazudis. Un visi šie cilvēki ir pārliecināti, ka tas bija eņģelis!  Svešais arī bija viņu sargeņģelis, – tā viņi to jūt. Pierādīt sajūtas nav iespējams. Tas vienkārši bija eņģelis. Un viss.

Autors: Anna Kirjanova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mēs esam sava tuvākā draugu loka vidējais aritmētiskais

geranijas

Es pati jūtu, ka pēc 50 gadiem mana dzīve ir kļuvusi daudz interesantāka un laimīgāka. Nē, man dzīvot nebija vieglāk. Gluži otrādāk,  nācās aiziet no darba, nesagaidot pensiju un trīs gadus “izdzīvot”, ne dzīvot.

Uzrakstīt šo rakstu mani pamudināja divi notikumi: jau kuro reizi izlasīju komentāru: “Jūs tikai rakstāt par ārzemju pensionāriem, pie mums tā nemēdz būt, pie mums viss ir slikti utt.”. Un otrs grūdiens bija tikšanās ar saviem kursa biedriem.

Radās kārtējais iemesls satikties pie tējas tases – 45 gadi kopš iestājāmies institūtā un iepazināmies. Visi jau pensijā. Vairākums aizņemti ar savām ģimenēm, mājas dzīvi un ir laimīgi.
Tieši puse aktīvi nodarbojas ar veselīgu dzīvesveidu, un šajā tikšanās reizē sarīkoja priekšnesumus, nodemonstrēja “plankas pozu”.
Kūku recepšu vietā dalījās ar saviem mīļākajiem vingrojumu kompleksiem. Mums visiem pats svarīgākais ir tas, ka mēs esam pilni enerģijas un vēlmju.

Viena no mums beidzot ieguvusi autovadītāja apliecību. Otra pierakstījusies kursos “Pati sev stilists”. Trešā studē nodokļu lietas, lai varētu saviem bērniem palīdzēt biznesā. Man, savukārt, ir savs maziņš biznesiņš un draudzenes vasarā brauc pie manis ciemos uz laukiem, lai to baudītu.

Jā, ar biznesu es sāku nodarboties pensijā esot, un, godīgi sakot, ar to arī visus pārsteidzu. Jautāju draudzenēm: “Kāpēc? Kas jūs izbrīna? Vai tad es tāda nebiju jau agrāk?”. Izradās, nebiju! Izrādās, ka agrāk es esot radījusi priekšstatu, ka esmu “modes dāma” un sapņotāja.

Ko nu tur, es pati jūtu, ka pēc 50 gadiem mana dzīve ir kļuvusi pilnīgāka, interesantāka un daudz laimīgāka! Nē, man nebija viegli. Gluži otrādi – nācās aiziet no darba, nesagaidot pensiju un trīs gadus “izdzīvot”, ne dzīvot.

Pārvācos dzīvot no lielpilsētas uz laukiem, vēl nepabeigtā mājā. Bija auksti, nebija ko ēst. Taču es dzīvoju pēc saviem noteikumiem un atbilstoši savām vēlmēm. Sāku nodarboties ar rokdarbiem un kopu savu dārzu. Un te nu man “paveicās” – nejauši sāku interesēties par ģerānijām. Vēlējos vasarā izpušķot savu māju. Un nemaz nepamanīju, kā kļuvu par aizrautīgu kolekcionāri. Savu pēdējo naudu (tad jau es saņēmu pensiju) tērēju jaunām šķirnēm. Taču ziedi manā dzīvē neienāca vieni. Tie atnāca ar jauniem kontaktiem. Manā paziņu lokā parādījās ārkartīgi daudz jaunu, aizrautīgu cilvēku!

Jūs ziniet, ka mēs esam sava tuvākā paziņu loka vidējais aritmētiskais? Paskatieties apkārt, un jūs paši visu  sapratīsiet!

Atzīšos, kolekcionēšana ir kā slimība, nav iespējams apstāties. Pat psihologi atzīmē, ka tas ir viens no atkarības veidiem. Taču es esmu mierā ar tādu atkarību.

Tas noteikti ir labāk kā dzert un pīpēt.

Tad, lūk, tieši ģerānijas kļuva par pirmo soli manā šodienas dzīvē.

Augiem, kā zināms, ir tendence vairoties. Jau pirmajā gadā man radās dažādu sķirņu ģerāniju pārpalikumi un es sāku tos tirgot. Sākumā devos uz vietējo dārzu ziedu izstādi, pēc tam jau uz pilsētas forumu, pēc tam uztaisīju sev mājas lapu. Pēc tam pie manis atbrauca vecākā meita un arī aizrāvās ar šiem ziediem. Viņa pēc izglītības ir agronoms, un jau otro gadu mēs vedam uz starptautiskajām izstādēm savas personīgās šķirnes.

Protams, ienākumi nav grandiozi. Taču mēs varam daudz vairāk ko atļauties, tajā skaitā arī ceļojumus. Taču es tā dīvaini esmu iekārtota – ar to man ir par maz! Nē, ne jau naudas par maz (kaut gan arī nauda nekad nav lieka), man trūkst savas noderīguma sajūtas!

Atcerieties mūsu seno filmu “Pelnrušķīte”? Viena no manām mīļākajām filmas epizodēm ir tā, kur Faina Raņevska sapņaini izdveš: «Жаль, королевство маловато — разгуляться негде!»

Lūk, tā arī man, jau ir par šauru savā ģimenes mikrobiznesā. Es daudz komunicēju sociālajos tīklos un mani sekotāji ļoti bieži uzdod jautājumus: “”Kā mums iemācīties pārdot to, kas paliek pāri?” Tas nenozīmē, ka tie noteikti ir augi. Kāds brīnišķīgi ada, kāds gatavo suvenīrus. Gribas cilvēkiem palīdzēt, un, lūk, es nolēmu – es dalīšos savā pieredzē un zināšanās. Sāku ar vienkāršiem stāstiem no savas dzīves, atbildēm uz jautājumiem. Ar laiku gribu atvērt savu on-line skolu. Taču sākumā man pašai vēl ļoti daudz kas jāiemācās. Man ļoti patīk mācīties!

Autors: Tatjana Kaščejeva
Avots: theageofhappiness.com
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par personības vērtību

celotajs2

Man visi cilvēki ir vienādi savās tiesībās uz dzīvi, brīvību un visdažādākajiem labumiem, taču ne visas personības ir vienādi vērtīgas. Kāds uzskatīs šo par pārāk asu, kāds – par naivu, un tomēr…

Ir nesalīdzināmi daudz vertīgākas personības. Ne tāpēc, ka es ar viņiem draudzējos, un pat ne tāpēc, ka no viņiem var kaut ko iegūt, bet tāpēc, ka viņi sevī ir ļoti daudz ieguldījuši.

Vairāk ko izgājuši, uzdrošinājušies pārciest un palikuši dzīvi. Attīstījuši savus talantus. Izlīdzinājuši nelīdzenumus. Nojaukuši sevi kā bērnu rotaļu piramīdu un pēc tam pa gabaliņam atkal salikuši kopā, bet – jau daudz augstāku.

Uzcēluši līdz galam, pabeiguši, uzzinājuši. Tik daudz reižu, cik vajadzīgs.

Politkorekti runājot, no ikviena cilvēka var kaut ko mācīties. Es nestrīdos. Taču ir cilvēki, kuri dzīvo un nedomā par to, ko saņem. Viņi seko sociālajām straumēm, balstoties uz ārējo. Noveco pēc grafika. Viņus var izskaitļot no sākuma līdz beigām. Tiesa.

Bet kāds pastāvīgi iegulda savus spēkus pārmaiņās, skaidrībā un plastiskā noturībā. Izdzīvo to, no kā vairums baidās un bēg. Analizē, dziedina. Izzin savus tarakānus un savus tauriņus.

No šī skatu punkta, jā, viņš ir daudz vērtīgāks, tāpēc, ka ieguldījis sevī daudz vairāk. Un neko tur nepadarīsi. Var cik vien tīkas spriedelēt par vienlīdzīgām tiesībām, taču – ne par vienlīdzīgām personībām. Es varu pēc iespējas nesalīdzināt likteņus. Un censties mīlēt visus, cik vien labi protu, taču novērtēt un cienīt tomēr atšķirīgi.
Un ko tu par to domā?

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis