Atvadu vēstule Lellei

lelle7

2000. gadā kādā peruāņu avīzē tika publicēta poēma “Lelle”, kuru nosauca par rakstnieka “Gabriela Garsijas Markesa atvadu vēstuli”. Vēlāk izrādījās, ka šī darba autors ir mazpazīstamais meksikāņu vēderrunātājs Džonijs Velšs. Un veltījis šo runu viņš nav vis visai cilvēcei, bet gan savai lellei. Vēlāk šis fakts tika paziņots oficiāli. Tā arī nekļuva skaidrs, kāpēc zem Velša gara darba parādījās Markesa vārds. Neskatoties uz to “Gabriela Garsijas atvadu vēstule” tika plaši tiražēta un radīja sajūsmas vētru viņa talanta cienītāju rindās. Daudzi vēljoprojām domā, ka šo vēstuli rakstījis pats Markess.

«Ja kaut uz mirkli Dievs aizmirstu, ka es esmu tikai lupatu lelle, un uzdāvinātu man mazu gabaliņu dzīves, es droši vien neteiktu visu, ko domāju, bet noteikti domātu, ko saku. Es vērtētu lietas ne pēc to cenas, bet pēc svarīguma. Es gulētu mazāk, sapņotu vairāk, apzinoties, ka ikkatra minūte, ko pavadu aizvērtām acīm nozīmē zaudētas sešdesmit sekundes gaismas. Es ietu, kamēr visi pārējie stāv, un negulētu, kamēr citi guļ. Es klausītos, kad citi runā. Un cik labprāt es baudītu šokolādes saldējumu!

Ja Dievs man dotu nedaudz dzīves, es ģērbtos vienkārši, celtos līdz ar pirmo saules staru, atkailinot ne tikai ķermeni, bet arī dvēseli. Dievs, ja man būtu sirds, es iekaltu savu naidu ledū un gaidītu, kad atmodīsies saule. Es gleznotu zvaigžņu gaismā kā Van Gogs, lasot Benedetti dzeju un Serra dziesma būtu mana mēness serenāde. Es mazgātu rozes savās asarās, lai izgaršotu to ērkšķu asumu un maigi rozā ziedlapiņu pieskārienu.

Dievs, ja vien man būtu palicis gabaliņš dzīves, es NENODZĪVOTU NEVIENU DIENU, NEPATEICIS SAVIEM MĪĻAJIEM, KA ES VIŅUS MĪLU.  Es pārliecinātu katru man svarīgo cilvēku par manu mīlestību un dzīvotu iemīlējies mīlestībā. Es pierādītu cilvēkiem, cik ļoti viņi maldās, domājot, ka tad, kad viņi noveco, tad pārstāj mīlēt: gluži otrādi – viņi noveco tāpēc, ka pārstāj mīlēt!

Bērnam es dotu spārnus un ļautu, lai vinš pats iemācās lidot.  Vecos cilvēkus es pārliecinātu par to, ka nāve neatnāk ar vecumu, bet gan ar aizmiršanos. Es tik ļoti daudz ko esmu iemācījies no jums, cilvēki. Es sapratu, ka visa pasaule vēlas dzīvot kalna virsotnē, nesaprotot, ka īstā laime ir tad, kad mēs kāpjam kalnā. Es sapratu, ka no tā brīža, kad jaundzimušais pirmo reizi savā mazajā kulaciņā satver tēva īkšķi, viņš to satver uz mūžu

Es sapratu, ka vienam cilvēkam uz otru IR TIESĪBAS SKATĪTIES NO AUGŠAS TIKAI TAD, KAD VINŠ PALĪDZ OTRAM PIECELTIES. Ir tik daudz lietu, kuras es no jums, cilvēki, varētu iemācīties, bet patiesībā, diez vai tas man noderēs, jo tad, kad mani ieliks šajā te čemodānā, es diemžēl jau būšu miris.

Vienmēr saki to, ko jūti un dari to, ko domā.

Ja es zinātu, ka šodien es pēdējo reizi tevi ieraudzīšu gulošu, es cieši tevi apskautu un lūgtu Dievu, lai viņš mani padarītu par tavu Sargeņģeli.

Ja es zinātu, ka šodien es pēdējo reizi redzu, kā tu izej pa durvīm, es apskautu, noskūpstītu tevi un pasauktu tevi atpakaļ, lai dotu tev vairāk.

Ja es zinātu, ka dzirdu tavu balsi pēdējo reizi, es ierakstītu lentā visu, ko tu teiksi, lai klausītos to vēl un vēl, bezgalīgi.

Ja es zinātu, ka šīs ir pēdējās minūtes, kad redzu tevi, es teiktu: Es tevi mīlu un kā muļķis nezināju, ka tu tāpat to zini.

Vienmēr ir rītdiena, un dzīve mums piespēlē vēl vienu iespēju, lai visu izlabotu, taču, ja es kļūdīšos arī šodien – tas ir viss, kas mums atlicis, es vēlētos tev pateikt, cik ļoti es tevi mīlu, un nekad tevi neaizmirsīšu.

Ne jauneklis, ne vecs vīrs, nevar būt pārliecināts, ka rītdiena viņam pienāks. Šodien var būt pēdējā reize, kad tu redzi tos, kurus mīli. Tāpēc neko negaidi, izdari to šodien, tā kā to darītu, ja zinātu, ka rītdienas nebūs nekad. Tu raudāsi nožēlā par to, ka tev neatradās laika vienam smaidam, vienam apskāvienam, vienam skūpstam un, kad tu biji tik aizņemts, lai izpildītu pēdējo vēlēšanos.

Atbalsti savus tuvos, čuksti viņiem, cik ļoti viņi tev ir svarīgi, mīli viņus un saudzē, atrodi laiku, lai pateiktu: “man žēl”, “piedod man”, “lūdzu un paldies”, un visus tos mīlestības vārdus, kurus tu zini. NEVIENS NEATCERĒSIES TEVI PAR TAVĀM DOMĀM.

Lūdz Dievam gudrību un spēku, lai tu varētu runāt to, ko jūti. Parādi saviem draugiem, cik viņi tev ir svarīgi. Ja tu to nepateiksi šodien, rītdiena būs tāda pati kā vakardiena. Un, ja tu to neizdarīsi nekad, nekam nebūs nozīmes. Piepildi savas vēlmes. Tas brīdis ir pienācis.».

Avots: livelib.ru
Tulkoja: Ginta FS

Lai mājās miers un pārticība

Akira Enzeru

Kas jādara sievietei, lai iedvesmotu savu vīrieti panākumiem

Senajās tradīcijās runā par to, ka tieši sieviete ir Visuma radošās enerģijas nesēja – tā, kas iedvesmo un piepilda vīrieti. Bet vīrietis, saņemot šo enerģiju, to parvērš pārpilnībā. Vīrietim ir dota spēja strukturēt sievietes enerģiju, transformējot to materiālajos labumos un finansu plūsmās.
Tiek uzskatīts, ka bez sievietes enerģijas vīrietis nevar pilnībā realizēt savu potenciālu, nopelnīt pietiekoši daudz naudas, un sasniegt vēlamo stāvokli sabiedrībā. Un tāpēc, jo lielāka sievietei sievišķīgās enerģijas ietilpība, jo veiksmīgāks kļūst vīrietis viņai blakus. Sievietei no dabas ir dota spēja padarīt vīrieti veiksmīgu. Un, ja sievietes dzīvē viss notiek ne tā, kā viņa vēlētos, un viņai blakus ir neveiksmīgs vīrietis, tad, vispirms, viņai jāpaskatās uz sevi. Jāuzdod sev atklāts jautājums – vai es esmu izdarījusi visu, lai mans vīrietis būtu veiksmīgs? Jāatbild uz to godīgi! Iespējams, tā nav paša vīrieša vaina  bet nepietiekama sievietes enerģijas ietilpība

Ir ļoti svarīgi, lai vīrietis, kurš saņem šo enerģiju, prot to novērtēt un vēlās kļūt vēl veiksmīgāks. Vīrieša veiksme, minimums 50%, ir sievietes nopelns. Nemēdz būt tā, ka vīrietim veiksme nebūtu svarīga. Tā ir viņa dabā. Var šķist, ka audzināšanas, parmērīgas kritikas un neveiksmju sērijas rezultātā vīrietis ir zaudējis šo potenciālu. Taču tā tas nav. Potenciāls ir katram, un tas nekur nepazūd, kamēr vien vīrietis ir dzīvs.

Sieviete veicina sava mīļotā vīrieša panākumus: mīlot viņu, pieņemot, apmierinot viņa seksuālās vēlmes. Viņa to piepilda ar savu enerģiju, nosaka virzienu, bet vīrietis pārvērš šo enerģiju parpilnībā un bagātībā.

Sieviete no dabas ir radīta, lai BŪTU, DZĪVOTU, PRIECĒTU, MĪLĒTU. Vīrietis – lai DARĪTU, SASNIEGTU, UZVARĒTU.
Kas konkrēti jādara sievietei, lai iedvesmotu savu vīrieti veiksmei:

1. Pieņemiet viņu tādu, kāds viņš ir. Necentieties “pārtaisīt”!

Pieņemot viņu, jūs atzīstiet viņa tiesības būt pašam. Ir jāatmet ideja par to, ka esat labāka par viņu, gudrāka. Dodiet viņam brīvību. Necentieties viņu uzlabot. Pieņemšana nozīmē tikai to, ka jūs atzīstiet viņu kā cilvēku ar visiem viņa trūkumiem, vājībām un labajām īpašībām.
(Psihologs Mihails Labkovskis saka: Ja jūs sakiet, ka jūs mīliet savu vīrieti, bet tajā pat laikā atzīmējiet: “es viņu mīlu, bet viņam trūkst tas, tas un šis…”, tad tā nav mīlestība.)

2. Novērtējiet viņa labās īpašības un to, ko viņš dara jūsu labā!

Novērtēt vīrieti, nozīmē cienīt viņu, būt pateicīgai viņam par to, ko viņš dara jūsu labā. Padomājiet par to, ko jūs variet cienīt savā vīrietī – rakstura īpašības, spējas, talantus, intereses. Ja šobrīd jūs nevarat neko cienāmu atrast, vērsieties pie pagātnes pieredzes. Atcerieties, kas bija tas, kā dēļ viņš jums iepatikās, kad pirmo reizi iepazināties., Atcerieties jūsu kopējās dzīves notikumus, kuros viņš parādīja savas labākās īpašības. Kādos brīžos viņš izsauca jūsu apbrību, ar kadām grūtībām tika galā?
(Ne velti jūs ar viņu precējāties un esat kopā!)

3. Apbrīnojiet viņa vīrišķību!

Katrs vīrietis sirds dziļumos vēlas savas sievietes acīs ieraudzīt apbrīnu par to, kas viņš ir, ko dara un kāds ir, par saviem panākumiem, idejām, sapņiem,un par viņa vīrišķīgo ķermeni un vīrišķību kopumā. Viņam apbrīns ir vajadzīgs kā maize. Tāpat kā sievietei ir vajadzīga mīlestība.
Apbrīns vīrietim ir vajadzīgs no apkartējiem, jo pašam to nav no kurienes ņemt. Īpaši svarīgs ir mīļotās sievietes apbrīns.

4. Sekojiet savam vīram un pieņemiet viņa autoritāti!

Uzticieties viņam un viņa vadībai. Tas ir grūti, kad esam pozīcijā Māte – visu zinām labāk un varam viņam pastāstīt, kas tagad jādara.
Uzticēties vīrietim nozīmē pieņemt to, ka viņš zin, kas jādara un viņš ir spējīgs patstāvīgi pieņemt svarīgus lēmumus.
Viņa lēmumi un redzējums ne vienmēr sakritīs ar jūsējo, taču tas nenozīmē, ka tie ir nepareizi.

5. Ļaujiet viņam būt līderim, barotājam un aizstāvim!

Līdera, aizstāvja un barotāja loma ir vīrieša – tās ir viņa tiesības un priekšrocība. Kad jums būs 100% pārliecība par to, ka vīrietim ir jābaro ģimene, viņš to sāks darīt. Jūs pati to vienkārši pārstāsiet darīt. Ieņemot tādu pozīciju, jūs ne tikai atdosiet viņam viņa lomu, bet arī apmierināsiet viņa vēlmi būt vajadzīgamun noderīgam.
Ja jūs pakāpeniski sāksiet pacelt sava vīrieša vīrišķību, viņš automātiski sāks kustēties uz priekšu un kļūs veiksmīgāks.
Lai vīrietis kļūtu vīrišķīgāks, jums jākļūst sievišķīgākai.

6. Ļaujiet viņam rīkoties ar finansēm.

Vīrietis IR atbildīgs par ģimenes nodrošināšanu (un nav svarīgi tas, ka tagad ir “citi laiki”)  . Ja vīrietis pārstāj pelnīt naudu un nevar vai negrib atrast darbu – tā ir ļoti bīstama zīme, ka līdera lomu un atbildību par ģimenes nodrošināšanu uzņēmusies ir sieviete. Mēs sākam satraukties, palīdzam vīrietim meklēt darbu, “zāģējam” viņu, kamēr pašas uzņemamies viņa lomu. Kas patiesībā jādara sievietei? – “viņai jāpietiek vīrišķībai stāvēt viņam blakus un vairāk nekādu lieku kustību” – pieņemt viņu ar mīlestību un ticēt, ka viņš ar to tiks galā. Uzticēties un gaidīt, kamēr viņš uzņemsies atbildību. (Un nekad nedot vīrietim naudu!!!!!). 

7. Atļaujiet sev gribēt un saņemt!

Ja blakus vīrietim ir sieviete, kuru viņš mīl un ciena, kuru viņš iekāro, viņš visvisādos veidos centīsies apmierināt viņas vēlmes. Vīrieši ir tā iekārtoti, ka viņiem patīk darīt sievieti laimīgu
Bet, ja sieviete pati apspiež savas vēlmes, vai neļauj, lai viņai ir tas, ko viņa vēlas, tad vīrieša vēlme te neko daudz mainīt nevarēs. Viņš tikai un vienīgi atspoguļos sievietes attieksmi pašai pret sevi. Bet sieviete apvainosies par to, ka viņš ir knauzeris.
Nav skopu vīriešu – ir tikai sievietes ar ļoti zemu pašvērtējumu. Nav vīriešu – monstru, ir tikai sievas, kas aizmirsušas pašas par sevi.
Cik lieli ir sievietei plāni, mērķi, uzdevumi, vēlmes un nolūki – tik daudz viņa arī spēs vīrieti piepildīt. Tas ir kā dzinējs. Kad sievietei nav vēlmes, viņa sagrauj vīrieša veiksmīgumu un vairs nav nekādas kustības. Vīrietim vajadzīgs ir ļoti maz, jo viņš ir askētisks no dabas.

8. Attīstiet sevī sievišķīgās īpašības. Esiet sievietes plūsmā!

Sievietei svarīgs ir stāvoklis, kādā viņa atrodas – tā arī ir visa viņas vērtība un spēks. Kad viņa ir sievisķīgā stāvoklī, viņa ir burve. tad blakus viņai vīrietis kļūst tāds, kādu daba to radījusi – vīrišķīgs, mierīgs, pārliecināts, tāds, kas pieņem lēmumus, tāds, kurš dara un uzņemas atbildību
Ja blakus ir sieviete, kura visu laiku runā par pagātni, žēlojas, ir depresīva, apvainojas, nosoda, nav pārliecināta un nespējīga pati darīt sevi laimīgu, tad blakus viņai vīrietis kļūst agresīvs, pretenziozs, nepārliecināts par sevi un nevēlas uzņemties atbildību.

9. Esiet piepildīta, laimīga – nodarbojieties ar sevi, strādājiet ar sevi!

Un esiet tāda sieviete, kuras dēļ vīrietis būs gatavs pelnīt naudu, veikt varoņdarbus un kuru nespēs nemīlēt. Tādu sievieti var padarīt tikai Mīlestība no pārpilnības – tad viņai ir ar ko dalīties. Un nebūs vajadzīgas absolūti nekādas manipulācijas – “stervoloģija” un “vumbuildings”.
Kad sieviete “baro” vīrieti – viņa dod tam enerģiju un tās realizāciju ārējā pasaulē.
Sieviete ir aka, no kuras dzer vīrietis, un ūdens kvalitāte šajā akā ir ārkārtīgi svarīga.
Tas ir sievietes darbs pašai ar sevi. Nelaimīga sieviete nespēs citus darīt laimīgus, jo to, kā nav pašai, nav iespējams iedot citiem. Sievietes spēks ir milzīgs, tikai nelaime tā, ka visbiežāk viņas pašas to nesaprot un neprot izmantot.

10. Atbalstiet viņa idejas un ticiet iespējām, ticiet, ka viņam izdosies!

Ja sieva atbalsta vīra idejas – pat “vistrakākās”, uzticas un tic viņam, panākumi ir garantēti.
Īss, reāls stāsts no dzīves.
19. gadsimta deviņdesmito gadu beigās kādā Detroitas elektrokompānijā strādāja jauns mehāniķis. Viņa alga bija 11 dolāri nedēļā. Viņš strādāja vismaz 10 stundas katru dienu, bet, pārnācis mājās, turpināja to pašu ilgāk par pusnakti savā šķūnī. Viņš centās izgudrot jauna veida dzinēju. Viņa tēvs uzskatīja, ka dēls velti tērē savu dzīves laiku, kaimiņi viņu uzskatīja par pustraku, visi uzskatīja, ka no šīm nodarbēm nekas labs nesanāks, neviens viņam neticēja. Neviens, izņemot viņa sievu.
Viņa palīdzēja savam vīram strādāt pa naktīm, daudzu stundu garumā turot rokās petrolejas lampu. Rokas kļuva zilas no aukstuma, zobi klabēja, viņa bieži saaukstējās un klepoja, taču… Viņa tik ļoti ticēja savam vīram! Pagāja gadi un no šķūņa atskanēja troksnis. Kaimiņi ieraudzīja, kā no šķūņa pa ceļu bez zirga, bet ratos aizbrauc trakais un viņa sieva. Trako sauca Henrijs Fords.
Kad vēlāk, ņemot interviju, kāds žurnālists Fordam jautāja, par ko tas vēlētos kļūt, ja būtu dota vēl kāda dzīve, ģēnijs atbildēja: “Vienalga par ko, lai tik blakus būtu mana sieva.”
Vīrieši nav bioroboti, kuriem jārisina visas mūsu problēmas, jāpelna nauda, jāpērk dzīvokļi, mājas, mašīnas, jārealizē mūsu sapņi, jādod mums bērni un jāpalīdz mājas darbos. Vīrieši ir tikai cilvēki – tāpat kā mēs – sievietes. Un viņi, tāpat kā mēs, vēlas būt mīlēti. lai viņus mīlētu, nevis izmantotu. Viņiem gribās, lai arī viņu iekšējā pasaule būtu kādam interesanta un svarīga.

Un tad skopie kļūst dāsni, nekārtīgie – kartīgi, darbaholiķi sāk pievērsties ģimenei, bezjūtīgie – mīlēt, bet viegli aizvainojamie un infantīlie – pieaug. Un tikai mīlestība, kad jūs redzat vairāk  Ne tikai īpašības, ne tikai dzīvokļa izmēru. Kad jūs redziet viņa Dvēseli, vina personību, viņa stiprās puses, vina potenciālu. Redziet pati un palīdziet viņam ieraudzīt tās.

Avots: http://soulpost.ru/
Foto: Akira Enzeru
Tulkoja: Ginta FS

 

Pirms izvēlēties savu ceļu

celsh4444

Lai izdarītu sava Ceļa pareizo izvēli, cilvēkam jāzin, kādi ceļi vispār ir iespējami.
Vēlams, personīgās pieredzes rezultātā, pārliecināties par to, kurš ceļš reāli dod rezultātus – (lai vārdi neatšķirtos no rezultātiem reālajā dzīvē) un tikai pēc tam var uzdot jautājumu, vai šis ceļš patiešām ir vajadzīgs Jums un vai uz ilgu laiku.        

Jebkura organizācija ir iespēja, kuru cilvēks var izmantot un var neizmantot. Piemēram – ir Kristietība – ir Kristus, svētie, cilvēki, kuri tai veltījuši visu savu mūžu, garīdznieki, bet turpat blakus ir noziedznieki un nolādētie. Kā cilvēks izmanto šīs iespējas, atkarīgs ir no viņa paša.

 

Attīstības Ceļš

Visus cilvēkus var dalīt trīs kategorijās.
Pati pirmā un lielākā – vāji cilvēki, nabadzīgi, nelaimīgi, otrā – stiprie un trešā, cilvēki, kuri sevi paši izveido.
Vājie, nabadzīgie un nelaimīgie (viņiem, kā likums ir ļoti grūti dzīvot): viss ir slikti, konflikti, stresi, aizvainojums, pretenzijas. Pats bēdīgākais ir tas, ka cilvēks ar to visu neko nedara un nav spējīgs darīt. Viņš neko neizmainīs savā dzīvē. Viņš sev ir pasludinājis spriedumu – “esmu neveiksminieks un man nekas nesanāks”. Daudzi ir paštaisni un pilnībā pārliecināti par to, ka viņi visu zin un viņiem vienmēr ir taisnība, tāpēc nav gatavi uzklausīt un klausīties, ko tādu, kas atšķiras no tā, ko domā viņi.. Lielākā daļa cilvēku atrodas šajā kategorijā. Dzīve viņus neapmierina, dzīvot ir slikti, slimības vajā, taču izejas nav vai arī viņi to redzēt negrib.
Stiprie. Iespējams, viņiem paveicās ar vecākiem un viņiem jau bērnībā iemācīja, kā atrast savu vietu dzīvē, iemācija ētiku, prasmi komunicēt ar cilvēkiem (kā vienoties, kā veidot karjeru, kā izturēties pret cilvēkiem, lai cienītu, kā saglabāt aukstasinību ikvienā situācijā, kā būt mierīgiem, kad citi ārdās un trako dusmās un naidā). Viņi saņēma noteiktu kopumu zināšanas un īpašības, kas ļauj stabili iet uz savu mērķi.
Cilvēki, kuri veido Paši Sevi. Tie ir cilvēki, kuri attīstās. Viņi tic tam, ka var sevi izmainīt, var izmainīt savu likteni. Viņu uzdevums – kļūt daudz stiprākiem, gudrākiem, laimīgākiem, kā viņi ir dotaja brīdī. Ja kaut kas viņus neapmierina, viņi meklē iespēju un veidus kā to izmainīt un saņemt to, ko viņi vēlas – un to arī atrod.
Piemēram biznesā – lielākā daļa visu miljardieru un miljonāru, ir sākuši savu biznesu no nulles, bez palīdzības no malas.

Katrs cilveks savai attīstībai meklē tieši Savu Ceļu. Jebkurā gadījumā vajadzīga ir Sistēma, kas dod kompleksas zināšanas. Pašizglītošanās ceļā, kā likums rodas grūtības visu uzzināto sasistematizēt (vienas zināšanas no vienām grāmatām, citas – no citām). Uzskatāms piemērs ir automašīnas. Ir daudz un dažādu automašīnu. Tās brauc tikai vienā gadījumā: ja visas detaļas ir no viena modeļa. Ja no dažādiem, tad “Zaporožecs” ar “Mercedess” riteņiem un traktora motoru diez vai uz priekšu kustēsies. Jābūt ir veselai sistēmai.

Jebkura skola paredz to, ka IR skolotājs, padomdevējs (наставник), kuram var uzdot jautājumus. kaut ko Jūs paši varat saprast un atrast, taču ir lietas, kuras nesaprotot, rodas problēma, kas traucē kustēties tālāk. Tapēc jābūt padomdevējam, kurš šo ceļu ir jau nogājis, pārbaudījis, izcietis, ir sasniedzis prieka un laimes sajūtu, ticis galā ar problēmām šajā ceļā – tātad var dot praktiskus padomus, kā nekļūdīties.

Lai ietu pa Attīstības Ceļu, jāatrod Zināšanu Sistēma.

Visas, uz zemes eksistējošās sistēmas var sadalīt trīs kategorijās: reliģija, zinātne un ezotērika. Lielos vilcienos tās nav antagoniskas viena attiecībā pret otru. Tās orientētas uz dažādiem cilvēkiem un izskata dažādus jautājumus.

Ļoti daudz vērtīgu atklājumu izdarījusi Zinātne: lidmašīnas lido, Zemes pavadoņi arī, ir telefons, televizors, taču ne vienmēr izglītots cilvēks var izveidot karjeru, nopelnīt naudu. Zinātne pēta pārsvarā ārējo, materiālo pasauli – ar mēraparātiem un ierīcēm. Šeit ir loģika, fizisks eksperiments (veica eksperimentu, pārbaudīja rezultātu, izanalizēja – strādā, nestrādā). Zinātne praktiski ir pierādījusi savu nepieciešamību, taču cilvēku laimīgu tā nedara, pat nestāda tādu mērķi. Tā neizskata garīgos jautājumus, sajūtas ir novestas līdz fizioloģisku reakciju līmenim.

Reliģija izskata cilvēka iekšējās pasaules jautājumus: kas ir Dvēsele, Dievs, kā atrast Ticību, ka atrast mieru, mīlestību pret sevi un savu tuvāko. Ticīgie to jūt savā sirdī. To nevar izmērīt ne ar kādiem mēraparātiem vai lineāliem. Cilvēks vēršas pie Dieva un sajūt enerģijas pieplūdumu. Ticība Dievam ir fakts, kas mierīgi sadzīvo ar faktu, ka ir ļoti daudz neticīgo – ateistu. Reliģija paredz Ticību tam, kas ir, bet neparedz profesionālu darbu. Reliģija ir garīguma pamats, tā iemāca pirmos pamatprincipus cilvēkiem, kuri sāk iet garīgo izaugsmes ceļu. Šeit nav ne cietas, stingras loģikas, nav eksperimentu. Ir Ticība, ka eksistē Dvēsele, Smalkā Pasaule un Dvēseles Likumi.

Ezotērika izskata dvēseliskos jautājumus jau augstākā līmenī. Ir Dvēsele un tādā veidā tā ir uzbūvēta. Vajag izdarīt noteiktas darbības, izteikt noteiktas komandas un varat sajust, jau pat pirmajās nodarbībās, kur atrodas apziņas centri, enerģija. Tam vienkārši ir jāpievērš uzmanība un jāzin tehnikas, kā to visu ieslēgt. Viens no uzdevumiem – attīstīt vienas vai citas spējas un iemācīties tās pārbaudīt. iemācīties pašiem iziet smalkajā pasaulē.

Ir ļoti daudz citu lietu, ko izskata ezotērika: kas tas ir Gods, Vērtības, kas tas ir Spēcīgs cilvēks, kā novērtēt, cik esat tuvu pilnībai, cik esat tīri.

Ezotēriskās skolas – nākamā garīgās izaugsmes pakāpe, jau kvalitatīvi augstākā līmenī. Ne vienkārši Ticība, bet apmācība, kā cilvēks, strādājot ar enerģijām, izpildot tos, vai citus vingrinājumus, saņem iespēju kontaktēties ar savu Dvēseli un Smalko Pasauli. Tā cilvēks iegūst personīgo pieredzi – ka, piemēram tādas un tādas slimības cēlonis ir tur un tur un, izprot veidus, kā no tās atbrīvoties. Jūs sapratīsiet vai un par ko Jūs soda neredzamie spēki un kur ir Jūsu problēmu saknes. pat mūsdienu zinātne ir noskaidrojusi, ka lielākā daļa visu mūsu fizisko problēmu ir radušās no bailēm un neprasmes rīkoties ar savu psiho-emocionalo stāvokli.

Galvenais, kas atšķir vienu cilvēku no otra un vienu sistēmu no otras – tas ir MĒRĶIS. Atbilde uz jautājumu: “Ko Jūs vēlaties?”. No sevis, no cilvēkiem, no dzīves. Ko tā vai cita sistēma grib dot cilvēkam?

Jūs dzīvojat 24 stundas diennaktī, kaut kam tērējat savu laiku. Ideāli, ja Mācības mērķis – lai katra dzīves minūte nestu cilvēkam prieku, labāk laimi un ne skumjas, garlaicību un ciešanas. Un pie visa tā, viņam jākļūst par meistaru tajā, ko viņš dara. Pat, ja notiek konflikts, var ciest, bet var izturēties kā kareivis: “Es esmu mierīgs, esmu neievainojams. Viņš grib mani padarīt vāju, izvest no līdzsvara, es zinu, kā vadīt savu iekšējo pasauli. Miers, atslābināšanās, viegls smaids. Mans iekšējais Miers ir mans cietoksnis. Es nelaižu problēmas sevī.” Katra dzīves norise kalpo tam, lai cilvēks kļūtu par Meistaru, iemācītos dzīves mākslu šeit – uz Zemes.

Ir skolas, kurās cilvēks, iemācījies meditācijas un uzskata, ka iet pa apgaismības ceļu. Taču staigā neskuvies, noaudzis, saplēstās džinsās, ģimene pamesta likteņa varā. Tā nav attīstība, ta ir bēgšana no dzīves. Ja cilvēks nostājies uz attīstības ceļa, tam jābūt praktiskiem pierādījumiem, ka viņš iet tur, kur vajadzīgs. Tas nozīmē, ka viņš saņem atzinību no saviem tuvākajiem un arī sabiedrības.
Speciālās zināšanas nav noteicošās karjerā. Vienu un to pašu mācību iestādi beidz ļoti daudz cilvēku, taču kāds vispār nespēj atrast darbu savā specialitātē, bet cits izveido brīnišķīgu karjeru. Tātad viss atkarīgs no tā, kāds cilvēks Jūs esat – vai protat komunicēt, vai pildat solījumus, vai esat godīgs un punktuāls, vai esat patīkams. Gadās, ka naudu maksā vien par to, ka protat smaidīt un radīt atmosfēru, kurā cilvēki jūtas lieliski. Rietumos tas ir kā likums – neproti smaidīt, nedrīkstēsi strādāt ar cilvēkiem. Un tas ir pareizi.

Pats svarīgākais jautājums ir – cilvēka attieksme pret Dievu.

Šajā dzīvē mums jānolemj – kur mēs iesim – pie Dieva vai pie tā pretmeta. Ideāli, ja mēs varētu praksē pārbaudīt: ja Dievs ir, kā viņu ieraudzīt, kā saprast, kā iemācīties sarunāties. jautājumi nav no vieglajiem, taču ļoti svarīgi.
Neviens cilvēks nevar Jūsu labā izdarīt vairāk, kā var Dievs. Protams, visi pārējie mērķi arī ir svarīgi: ka pareizi atpūsties, kā atgūt spēkus, kā būt veselam, kā sakārtot visus sadzīves jautājumus, kā nopelnīt vairāk naudas u.t.t. Nodrošinošie sadzīves jautājumi nav globāli, to atrisināšana nedod pašu lielāko baudījumu, taču tos vajag risināt, kontrolēt un sakārtot. Ir jāsaprot, kā vislabākajā veidā darīt visu, ar ko sakaraties. Jo tas dara laimīgu.

Darbs (galvenie likumi, speciālās zināšanas), attiecības, personīgā dzīve, vides formēšana (draugi, paziņas) – tā ir cilvēka paša atbildība. Un ne tā, ka “būs kā būs”. Svarīgi saprast, kādi likumi te strādā, kā būvēt savstarpējās attiecības uz godīgiem pamatiem. Kādi etapi būs jāpārvar, kādas grūtības, lai sasniegtu augstākā līmeņa uzticēšanos.

Bieži vien cilvēks pats sev uzstāda izvēli: draugi vai ģiemene, darbs vai draugi, darbs vai ģimene, ģimene vai izklaide. Tas nav pareizi – tie visi ir vienas ķēdes locekļi. Ideāli, ja mērķi viens otram netraucē, tie ir ekoloģiski. Ja cilvēks neprot atpūsties un visu uzmanību velta tikai darbam, ir brīdis un, skaties – infarkts, viens otrs un cilvēka vairs nav. Nevajag sevi izmocīt. Labāk izdomāt, kā nodarboties ar vienu vai pāris ;lietām, kā atrast vairāk brīva laika, lai pabūtu ar ģimeni, paceļotu, atpūstos un tai pat laikā būt lieliskam speciālistam, profesionālim un pacelties jau kvalitatīvi augstākā līmenī.

Pats svarīgākais, kas ekonomē mūsu visu laiku, ir – pareizi pieņemtie lēmumi. Lai tos pieņemtu, ir vajadzīgas zināšanas. Mērķiem vienam otru ir jāpapildina, nevis jābūt pretrunā.. Maksimumu no dzīves var saņemt tikai tad, ja cilvēks pasauli uztver kā vienotu veselumu, kā sistēmu, kurā nekas nepaliek nepamanīts. metodes, lai to sasniegtu, var būt dažādas.

Ir trīs galvenās cilvēka pamatvērtības – saprāts vai domāšana, garīgums un griba. Mūsu uzdevums – lai visi šie trīs būtu harmoniski – gaiši. Klaisks piemērs: «сила есть ума не надо» un cilvēks visu vēlas izšķirt ar dūres palīdzību. Vai arī saprātīgs, ļoti mācīts cilvēks, bet nejūtīgs – viena loģika, viņš netic, ka jūtas eksistē. Ir radošas personības – tikai uzrāviens, tikai emocijas. Visas tās ir galējības.

Cilvēkam jābūt harmonijā. Vienā un tajā pašā situācijā dažādi cilvēki uzvedas dažādi, skatoties, kam viņi tic. Tā jau ir mūsu pašu izvēle – vai es gribu ciest, vai uztvert dzīvi kā vienreizēju, unikālu iespēju izbaudīt visas iespējamās krāsas. Griba – ir fiziskā ķermeņa spēks, enerģētiskās spējas un daudz kas cits. Uzdevums – atmodinat spēkus, kas ir pašā cilvēkā, atrast to, ko viņš vēlas un kas dos viņa dzīvei maksimālu piepildījumu.

Autors: Mihails Mijaņije (Системы «Развитие Человека») akadēmiķis, profesors, filosofijas zinātņu doktors
Avots: http://mianie.com/
Tulkoja: Ginta FS

Kāda masiera stāsts

masieris

No cilvēka, kurš citus jūt dvēseliskā līmenī

«Jau daudzus gadus es strādāju par masieri un zinu, kā izskatās cilvēki. Visus šos gadus cilvēki manā priekšā izģērbjas – tas viss notiek jau tik sen, ka arī uz ielas man pietiek viena skatiena, lai saprastu, kā cilvēks izskatītos uz mana masāžas galda.

Ir vērts sākt ar to, ka neviens neizskatās tā kā uz žurnāla vāka fotomodeļi. Pat paši modeļi. Neviens.
Tievi cilvēki ir nedaudz kaulaini, viņos ir kaut kas “nepabeigts”, bet tas ir pievilcīgi. Viņiem nav lielas krūtis vai atšauta, apaļa pēcpuse. Bet cilvēkiem ar apaļām formām noteikti būs apaļīgs vēderiņš un apaļīgi gurni. savādāk nemēdz būt. Un arī tas ir ļoti pievilcīgi.

Sievietēm ir celulīts. Visām. Šīs bedrītes ir ļoti mīlīgas. Tas nav defekts vai problēmas ar veselību. Tās ir dabiskas sekas tam, ka Jūs nesastāvat no pikseļiem un neesat dzimuši fotošopā.

Vīriešiem ir nedaudz smieklīgas sēžamvietas. Lielākoties manas klientes ir sievietes, tāpēc tad, kad, laiku pa laikam, atkal redzu vīrieša dibenu, katru reizi brīnos – un tas ir viss? Ar viņiem vienmēr jābūt akurātākam, jo viņu audi ir plānāki un līdzko uzspiedīsi spēcīgāk, tie uzreiz sāk bļaut.

Vecāka gadagājuma ļaudis sakrunkojas. Neatkarīgi no tā, cik viņi veseli. Ar katru desmitgadi mēs visi arvien vairāk sakrunkojamies, āda vairs nav tik tvirta un nokarājas. Parādās krunkas un krokas. Nezinu, kurš palaidis baumas, ka krunkas ir tikai veciem cilvēkiem. Katram pieaugušam cilvēkam, gadiem ejot, parādās krunkas un tas ir nepārtraukts un pilnīgi normāls process.

Katrs cilvēks uz masāžas galda ir skaists. Šim likumam patiešām nav izņēmumu. Vispār nav neglītu ķermeņu, ir tikai aizmirsti un nemīlēti – tas gan. Bet neglītu nav.
Pēc pirmās smagās ieelpas un sekojošās atslābināšanās, kopā ar apģērbu cilvēks noņem visas maskas un kļūst viņš Pats. Pec nedaudz minūtēm viņš sāk starot. Šis starojums piepilda istabu un arī masieri. Runā, ka masieri ir ļoti rūpīgi – noteikti tā arī ir. Mums patīk rūpēties par cilvēkiem, apkalpot viņus un mēs esam ļoti atsaucīgi. Ļaujiet man atklāt manu noslēpumu – es šo lietu daru tieši dēļ šī Starojuma.
Pateikšu, kā patiesībā izskatās cilvēki: viņi ir līdzīgi liesmu mēlēm. Vai zvaigznēm skaidrā naktī debesīs.».
Novertējiet sevi. Mēs visi esam skaisti un īpaši.

Autors: Deils Favjē
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Neliela mācību stunda nākotnei!

Linds_Redding

Kāda reklāmista pēcnāves vēstule

Linds Reddings (Linds Redding) strādāja aģentūrās „BBDO“ un „Saatchi“ Jaunzēlandē.  52 gadu vecumā viņš nomira  no vēža, mantojumā atstājot ne tikai reklāmas projektus, bet arī eseju „ „Neliela mācību stunda nākotnei“.

Iespējams, izlasot šo dvēseles kliedzienu, kāds aizdomāsies un atskatīsies uz savu dzīvi. Kamēr nav par vēlu.

„Savulaik, kad sāku strādāt reklāmā, mums bija tāds paņēmiens – „Nakts pārbaude“. Dienas garumā mēs ar kolēģi uz A4 lapām pierakstījām visas idejas, kas mums radās saistībā ar šībrīža aktuālajiem projektiem. Pavirši virsraksti, muļķīgi kalambūri, vienkārši švīkājumi.. Šī bija sava veida „miskaste“ mūsu smadzenēm, mūsu kabineta stūrī.

Ja diena bija veiksmīga, tad paralēli pārpildītam pelnutraukam un platsmasas kafijas krūzīšu kaudzei, krājās arī kaudzīte konceptu. Mēs akurāti šīs lapas piestiprinājām pie sienas un devāmies uz tuvējo bāru iedzert pinti alus.

Nākamajā dienā, neņemot vērā paģiras, precīzi 10:00 bijām darbā un ar svaigu skatu novērtējām iepriekšējās dienas paveikto. Kā likums, trešā daļa ideju automātiski tika ‚atsijātas‘.

Pārsteidzoši, kā idejas, kas vēl vakar šķita izdevušās vai smieklīgas, nākamās dienas „gaismā“ šķita blāvas un neizdevušās. Ap pusdienas laiku visa aģentūra bija savākusies un mēs atgriezāmies pie ikdienas rutīnas: ar gudru sejas izteiksmi snaikstījāmies pa biroju, kritizējot citu radošo pāru veikumu.

Taču, kur ir sāls..

„Nakts pārbaude“ strādā tikai gadījumā, ja jūs varat atļauties šo nakti. Gāja laiks un sākās 90-tie, kas apgrieza otrādi reklāmas industriju. Un ne tikai.. Parādījās jauni instrumenti, nebeidzamas iespējas un neatliekami dedlaini. Savukārt ciparu tehnoloģijām sākoties, mūsu darbs būtiski paātrinājās. Radās ideja? Sagatavo un prezentē to dažu stundu laikā! Sākumā tas bija fantastiski. Mēs varējām tik daudz un tik ātri izdarīt! Tie „augšā“ ātri vien aprēķināja, ka tagad varam tai pat laikā izdarīt trīs reizes vairāk darba un trīs reizes vairāk viņiem nopelnīt.

Ļoti ātri „Nakts pārbaude“ pārvērtās par „Launaga pārbaudi“. Un drīzumā mums vairs nebija laika, kājas izstiepjot, paskatīties uz mūsu idejām no malas un atdalīt vērtīgo no nevērtīgā. Sākām paļauties uz pieredzi un intuīciju. Vairumā gadījumu tas nostrādāja.

Standarti kļuva elastīgāki. Mēs – konservatīvāki. Nelabprāt gājām uz radošiem riskiem, paļaujoties uz pārbaudītiem un zināmiem paņēmieniem.  Pētījumi pierādīja, ka jau zināmais sniedz labākus rezultātus, kā jaunais. Un pētījumi kļuva par jauno reliģiju.

Būt pa īstam kreatīvam nozīmē tikai to, ka esi apdalīts ar jebkādu pieticību. Atslēgt iekšējo cenzoru. Nospļauties uz to, ko domā citi. Lūk, tāpēc bērni ir izcili savā radošumā! Savukārt cilvēki ar Wolkswāgeniem, kredītiem un „Louis Vuitton“ somiņām – tādi nav. Lai domātu skaļi, jābūt drosmīgam.

Vislabāk tas izdodas drošā vidē. Savulaik radošās nodaļas un dizaina studijas bija tāda vieta. Tur varēja radīt, nebaidoties no izsmiekla un nosodījuma. Jo tikai tā var radīt, savādāk tu aizvērsies kā gliemezis savā gliemežnīcā.

Un tad kādam gudrajam ienāca galvā doma par konkurenci. Radošums pārvērtās par sacensībām. Sacīkstēm. Uzvarētājs saņem darbu.

Tagad ar šo ligu slimo visi. Tehnoloģijas attīstās elektronu ātrumā. Un mūsu nabaga pārslogotie neironi cenšas uzspēt. Lēmumi tiek pieņemti sekundes simtdaļas laikā. Ieraudzīji, iepatikās, padalījies, radīji vispārēju priekšstatu, notvītoji. Nav laika gaidīt vai šaubīties! Ķer brīdi! Galvenais uzspēt! Par sirdsapziņu kreņķēsies vēlāk.

Ak, jā, lai piesegtu savu pakaļu, neaizmirsti teikuma beigās ielikt smaidiņu. Katram gadījumam, ja nu esi pārspīlējis.

Nedēļa atvaļinājumā – tas ir labi. Mēnesis – nepiedodama greznība.

Šobrīd es ‘baudu’ piespiedu attālināšanos no manas iepriekšējās dzīves. Un šie ir labākie 6 mēneši manā mūžā.

Kad visu dzīvi esi pieradis skriet no zemā starta, šaujot no gurna un dejojot caur adatas aci, ir vērts uz savu dzīvi paskatīties no malas.

Ļoti “atvēsina”.

Izrādās, ka mana dzīve man nepatīk tik ļoti, kā es līdz šim domāju.. Es to saprotu ik pa laikam tiekoties ar saviem bijušajiem kolēģiem. Viņi metas man virsū, ar entuziasmu stāstot par saviem pēdējiem projektiem. Es cenšos ar cieņu klausīties viņu strīdos, kurš mazāk guļ un kurš biežāk ēd neveselīgās ātrās uzkodas. “Es kopš janvāra neesmu sievu redzējis”; “Es vairs kājas nejūtu”; “Es sen slimoju, bet jāpabeidz projekts, jo klients dodas atvaļinājumā” – viņi runā. Ko domāju es? To, ka viņi visi ir jukuši prātā. Viņi ir neprātīgi. Viņi ir tik ļoti atrauti no realitātes, ka tas vairs pat nav smieklīgi. Man bija šoks. Man likās, ka tas viss ir kāda afēra.

Ideja, kuru mēs cienām vairāk par visu, izrādās nieks. Plastmasas rotaļlieta reklāmai un tirdzniecībai. Vēl vairāk – tagad mums tā jāštancē atbilstoši ražošanas kvotām un grafikiem.

“No rīta mums klientam jāparāda 6 koncepcijas, tad viņš dodas atvaļinājumā. Maksā viņš tikai par vienu, tāpēc pārāk neiespringstiet, daudz laika netērējiet. Uzmetiet kaut ko. Viņa mīļākā krāsa – zaļa. Es uz klubu. Redzēsimies no rīta!”

Jūs kādreiz esat mēģinājis radīt ideju, kad pret jums pavērsts pistoles stobrs? Tā ir radošo ikdiena. Un kad esi ar šo darbu ticis galā “Atvainojiet, klients nevarēja ierasties uz tikšanos. Es viņam jūsu skices aizsūtīju uz skvoša klubu. Viņam patika zaļais variants. Viss, izņemot šriftu, tekstu, ideju un bildi. Un vēl, vai var logotipu lielāku uztaisīt? Ok, man jāiet pusdienās. ”

Esmu redzējis daudzus radošos. Alkohols, narkotikas, stress, šķirtas ģimenes, pat daži pašnāvības gadījumi. Cilvēki gluži vienkārši emocionāli un psiholoģiski nav radīti tik lielam naida daudzumam. Tajā pat laikā rinda ar jaunajiem, zinātkārajiem un gataviem par kapeikām strādāt reklāmistiem nebeidzas. Taču viņu entuziasms nav ilgs.

Jautāsiet, kā es noturējos 30 gadus reklāmā? Gāju pa naža asmeni. Slēpu no visiem savas bailes un nepārliecinātību. Un skrēju, skrēju tik ātri, cik varēju, lai mani nevar panākt.  Vēl es sevi pārliecināju, ka vairs neko citu dzīvē nespēšu darīt. Nemāku. Reklāma ir mans aicinājums un man paveicies, ka man par to gandrīz vienmēr maksā.

Neskaitāmas naktis, brīvdienas, svētki, skolas koncerti un jubilejas – viss tika ziedots kaut kam nozīmīgākam, vērtīgākam, kas kādreiz noteikti atmaksāsies. Tā toreiz likās.

Tas bija apmāns. Tagad es to saprotu. Viss tas nebija tik svarīgi, mēs vienkārši ‘ielikāmies grafikā’. Vienkārši virzījām produktu. Vienkārši barojām zvēru, kā es to saucu tagad.

Vai viņš bija tā vērts?

Protams, nē.

Tā vienkārši bija industrija. Tikai sertifikāti rāmīšos un maziņas statuetītes, kaudze antidepresantu iepakojumu, tukšas pudeles un audzējs nenosakāmā lielumā.

Var šķist, ka es sevi žēloju. Tas tā nav. Bija jautri. Man veicās šajā lietā. Iepazinos ar daudziem talantīgiem un gudriem cilvēkiem, iemācījos strādāt pa naktīm un nopelnīt pietiekami daudz naudas, lai uzturētu ģimeni, kuru dažkārt pat redzēju.

Taču es savā dzīvē neesmu izdarījis neko patiesi vērtīgu. Radošajā jomā. Jā, es esmu virzījis vairākus produktus, uzlabojis vairāku kompāniju ekonomisko situāciju un padarījis dažus bagātus cilvēkus vēl bagātākus. Tai laikā man šķita, ka šī ir lieliska ideja. Taču “Nakts pārbaudi” tā, šķiet, neizturētu.

Žēl..

Un vēl. Ja jūs visu šo lasāt, sēžot tumšā studijā, agonējot par to, vai kārtējai mājsaimniecei ziepes labāk paņemt labajā vai kreisajā rokā, izdariet sev pakalpojumu – pasūtiet visu pie velna! Ejiet uz mājām un samīļojiet savu sievu un bērnus!”

Linds Reddings “Neliela mācību stunda nākotnei”
Avots: http://plesiomorphic7.rssing.com

Valoda kā pilnības pamats

valoda

Kā Tu runā, tā arī dzīvo!
Budistu psiholoģijā teikts, ka galvenais enerģijas zaudējumu avots ir RUNA.
Kristiešu reliģijas māca: “Nav svarīgi, ko liec mutē, galvenais, kas no tās nāk ārā.”
Vēdās tukšas runas sauc “prajalpa” (pļāpas). Un tieši tās ir viens no šķēršļiem garīgajā un materiālajā progresā. Vispirms mēs cilvēku vērtējam pēc tā, kā viņš runā.

Praktiski katrs cilvēks, kurš interesējas par austrumu filosofiju un psiholoģiju, zin austrumu gudro Patandžali un viņa mentālo darbu “Jogas Sūtras”. Taču reti kurš zin to, ka pirmkārt viņš sarakstījis darbus, kas veltīti runai un medicīnai: “Patanjali bhasma”  un “Charak”. Tās māca, kā pareizi runāt un pareizi būvēt savu runu.
Starp runu un prātu, prātu un ķermeni, prātu un dvēseli ir ļoti cieša saite. Vesels ķermenis, vesels prāts un vesela runa veido harmonisku cilvēku. Mūsdienu pētījumi pierāda to, ka runas kļūdas nav nejaušas – tās ir saistītas ar mentālo attīstību. Stostīšanās un citi runas defekti parādās tad, kad ir kādi nopietni emocionāli traucējumi. Praktiski visām slimībām ir psihosomātisks raksturs.

Katram cilvēkam, kurš tiecas pēc pilnības, pirmkārt jākļūst sev par ārstu, kurš ārstē un rūpējas par savu ķermeni, otrkārt – par gramatikas speciālistu, kurš pats seko savai runai, treškārt – filosofam, kurš attīra savu apziņu un tiecas pēc Absolūtās Patiesības.

Tāda cilvēka dzīvē nevar būt vieta fiziskām kaitēm, vienaldzībai pašizziņā un nekārtība runā. Tieši tādu cilvēku Patandžali sauca par Jogu. Un lai ar kādu jogas veidu vai citu garīgo praksi cilvēks nodarbotos, viss augstāk minētais pilnā mērā viņam ir piemērojams.

1. No cilvēka runas atkarīga viņa veselība un materiālā labklājība.
Un tas attiecināms ne tikai uz augsti garīgiem cilvēkiem, bet arī uz visiem, kuri vēlas iegūt materiālo labklājību. Trīs minūtes naida izpausmes var nogalināt 10 gadus ilgušu draudzību. Vārdi ļoti spēcīgi nosaka mūsu karmu. Var desmitiem gadu nodarboties ar garīgajām praksēm, labdarību, bet apvainojot Lielu personību, var pazaudēt visu visos līmeņos un degradēt līdz zemākajām dzīvības formām. No kurienes tas rodas? No apvainojumiem. Vēdiskā astroloģija runā, ka ēnu planēta Ketu atbild par apvainojumiem – tā ātri dod atpakaļreakciju, bieži vien momentā. Vēdiskajā civilizācijā katram cilvēkam mācīja ļoti nopietni sekot savai runai. Kamēr cilvēks nerunā, viņu grūti iepazīt.

2. Muļķi un gudro var atšķirt tad, kad viņš sāk runāt.
Runai ir ļoti spēcīga enerģētika. Speciālisti ar ļoti smalku redzējumu, runā, ka cilvēki, kuri lieto lamu vārdus un aizvainojoši izsakās par citiem, noteiktā vietā uz smalkā ķermeņa saņem melnu pleķi, kas pēc gadiem var pārvērsties par onkoloģiju.

3. Runa ir dzīvesspēka izpausmes veids.
Pats galvenais, kam mums dota valoda ir lūgsnu lasīšanai un to lietu apspriešanai, kas tuvina mūs Dievišķajam. Tapat var arī apspriest prakstiskas lietas, sarunāties ar tuviniekiem, tacu galvenais, nepārcensties!
Ajūrvēdā teikts, ka runa – tā ir prānas izpausme. Prāna – tas ir dzīvības spēks, Visuma enerģija. Jo vairāk Prānas, jo veselāks cilvēks, veiksmīgāks, harmoniskāks, harizmatiskāks. Pirmkārt šī prāna tērējas, kad cilvēks runā. Īpaši, ja lamājas, kritizē, nosoda, izsaka pretenzijas. Pēc statistikas 90% visu strīdu rodas no tā, ka mēs par kādu domājam un runājam ko sliktu. Veiksmīgāki ir tie cilvēki, kas patīkami runā un prot kontrolēt savu runu. Bhagavad Gita runā, ka runas askēzes pamatlikums ir iemācīties teikt patiesību patīkamiem vārdiem.

4. Karmu nosaka mūsu runa.
Svarīgi atcerēties to, ka, ja kādu kritizējam, mēs saņemam sev šī cilvēka sliktās rakstura īpašības un karmu. Tā strādā karmas likums. Tāpat mēs saņemam arī tā cilvēka labās īpašības, par kuru runājam labu, kuru cienām. Tāpēc arī vēdas aicina slavēt Dievu, slavēt Svētos. Tas ir vieglākais ceļš, kā iemantot dievišķās īpašības. Lasiet grāmatas par šīm personībām, apspriediet to īpašības ar kādu un Jūs iemantosiet tās.
Sen ir novērots fakts, ka mēs pārņemam īpašības no tām personībām, par kurām domājam un runājam. Tāpēc pat rietumu psihologi iesaka domāt un runāt par veiksmīgiem un harmoniskiem cilvēkiem.

Jo vairāk mūsos ir skaudības, egoisma un nenovīdības, jo grūtāk par kādu runāt labu. Mums jāiemācās nevienu nekritizēt – tas nav viegli.
Tas, kurš mūs kritizē, atdod mums savu labo karmu un saņem slikto. Tāpēc vēdās vienmēr ir skaitījies labi tas fakts, ka mūs kritizē.
Kā strādā runa ar mūsu karmu? “Mahabharatā”  runā par to, ka, ja vēlaties ko izdarīt un esat nolēmis to izdarīt, nevienam par to nestāstiet. Kā tikko par to pateicāt, par 80% samazinās varbūtība, ka tas notiks. Īpaši, ja padalījāties ar skaudīgu cilvēku. Tāpēc cilvēki, kuri mazāk runā, vairāk saņem. Viņi netērē velti savu enerģiju un nezaudē to.
Otrs vienkāršais likums – ja mēs kādam izdarījām ko labu un pēc tam ar to palielījāmies citu priekšā, tajā momentā mēs zaudējam savu labo karmu un labos augļus, ko būtu varējuši saņemt par šo labo darbu. Lielībnieki maz ko sasniedz. Tāpēc nevajag lielīties ar saviem sasniegumiem, jo šaja mirklī mēs zaudējam to, ko ieguvām.
Avots: http://top.thepo.st/
Tulkoja: Ginta FS
Vienmēr Domā, ko runā!!!!!!

Ceturtais vecums: kad laiks sākt dzīvot

4.vecums

«Četrdesmit gados dzīve tikai sākas» – tā apgalvoja galvenā pazīstamās filmas varone. Biznesa trenere Ņina Zvereva viņai piekrīt un stāsta par to, kā viņa vēlētos sagaidīt savu 80 gadu dzimšanas dienu.

Savā jaunībā es bieži, iebraucot Maskavā, apmetos dzīvot savas mammas draudzenes Zinas, Zinaīdas Naumovnas Parnes mājā.  Viņa bija zinātņu doktore, pazīstama ķīmiķe, pasaules nozīmes zinātniskā atklājuma autore. Jo vecāka es kļuvu, jo ciešāka kļuva mūsu draudzība. Man bija ļoti interesanti klausīties visu, ko viņa stāstīja, jo viņa vienmēr pamanījās negaidītos veidos sagriezt manas smadzenes kājām gaisā.

Tagad es saprotu, ka Maskavas tante Zina kļuva par labāko manu garīgo skolotāju, viņas gudrās domas manī ir uzsūkušās uz mūžu.

Tad, lūk, viņa loti mīlēja lidot uz Parīzi, pie tam, viņa speciāli bija iemācījusies franču valodu, lai varētu komunicēt ar francūžiem. Un jau pēc pirmā brauciena viņa atgriezās pie savas tantes absolūtā sajūsmā: “Ņinusja, tur nav veco ļaužu! Tur viņiem ir jēdziens  «trešais vecums». Cilvēki “trešajā vecumā” sākot no pensijas līdz pat dziļām vecumdienām, bez maksas staigā pa izstadēm un muzejiem, viņi daudz mācās un braukā pa visu pasauli. Ņinusja, mūsējās vecumdienas nav pareizas!»

Toreiz es pirmo reizi aizdomājos par to, ka dzīve var būt skaista ne tikai 30 un 40 gados. Bet pēc tam par vecumu vairs nebija laika domāt. Dzīve man piespēlēja sarežģītu uzdevumu – apgūt jaunu profesiju. Es attālinājos no televīzijas un kļuvu par biznesa treneri. Es sāku rakstīt praktiskās retorikas (oratormākslas) mācību grāmatas un grāmatas par bērnu audzināšanu. Es gandrīz katru dienu ar mikrofonu rokā skraidu pa auditoriju un palīdzu jauniem cilvēkiem atrast savu komunikācijas stilu un iemācīties prezentēt sevi un savu projektu jautri, īsi un saprotamiem vārdiem.

Man ļoti patīk mans darbs, taču dažkārt mans vecums liek sevi manīt. Tad iesāpas rokas, tad kļūst grūtāk rakstīt uz tāfeles. Tad pārņem nogurums no mūžīgajiem braucieniem lidmašīnās, no šķiršanās ar mīļoto vīru un man tuvajiem cilvēkiem. Vienu vārdu sakot, es pēkšņi padomāju, ka savu “trešo vecumu” es pavadu absolūti nepareizi.

Kur izstādes, muzeji, teātri un jaunu valodu apguve? Kāpēc es tik daudz strādāju? Kāpēc es nevaru apstāties? Un vēl viens jautājums, vai manā dzīvē būs mierīgas vecumdiena? Un tad es nolēmu uzstādīt sev latiņu – 70 gados pārstāt vadīt treniņus un koncentrēties uz koučingu un grāmatu rakstīšanu.

Bet 75 gados es vēlos pilnībā nomainīt manas trakās radošās dzīves formātu un vienkārši sākt dzīvot.

Šajā vecumā es tagad tik ļoti labi saprotu, ka dzīvot savam priekam nemaz nav tik viegli. Ir jāsaglabā smadzenes, bet, galvenais – veselība. Ir jākustās, pareiz jāēd, jātiek galā ar tām problēmām, kas skar ikvienu cilvēku. Es sāku sapņot par savu “ceturto vecumu”. Man ir spēks un pat iespējas jau šodien organizēt savu brīnišķīgo dzīvi vecumdienās.

Es skaidri zinu, ka nevēlos apgrūtināt savus bērnus ar savām problēmām, lai viņi dzīvo tā, kā viņi to vēlas. Es zinu, cik tas ir briesmīgi, dzīvot pastāvīgās bailēs un atbildībā par saviem vecākiem. Mēs paši varam organizēt savu mūsdienīgo veco ļaužu mītni!

Es sapņoju par to, kā pārdošu savu dzīvokli Maskavā, savākšu kopā savus draugus un mēs kopā dzīvosim skaistā vietā. Izdarīt tā, lai katrai ģimenei būtu sava atsevisķa māja, bet medicīna un apkalpošana būtu kopīga. Mans vīrs taisnīgi atzīmēja, ka mūsu bērniem jāizveido “novērotāju padome” – ja nu pēkšņi mums skleroze iestājas ātrāk kā gribētos?

Es sapņoju par lielu kinozāli, ziemas dārzu un celiņiem pastaigām. Ir vajadzīgs labs pavārs un ērtas virtuves katrā korpusā – es pati noteikti gatavošu ēst, līdz pēdējai dzīves minūtei. Vēl vajadzīgas skaistas viesistabas mūsu bērniem, mazbērniem un tiem draugiem, kuri nezin kāpēc nevēlēsies iekārtoties mūsu pansionātā – viņi, protams, to nožēlos, tāpēc laikus jāizskata iespēja piebūvēt vēl jaunus papildus apartamentus.

Pats amizantākais ir tas, ka šīs domas ne tikai neliek man skumt un bēdāties, bet gluži otrādi, aizrauj un rada manī milzu prieku. Dzīve ir gara, un tas ir skaisti!

Dažādi dzīves posmi dod dažādus iemeslus un iespējas pašam galvenajam – sajust savas esības prieku.

Man ir divi pavisam maziņi mazdēli. Man tā gribas pabūt viņu kazās! Kaut vai ierakstīt jautru videoierakstu, sēžot blakus vīram ziemas dārzā savā iemīļotajā vietā. Un pacelt glāzi šampanieša, kuru man atnesīs uz skaistas, greznas paplātes.

Un kas? Savus sapņus var realizēt tikai tad, ja tie ir ambiciozi, bet konkrēti un ļoti iekārojami. Vēl jo vairāk, ja man ir laiks. Galvenais, nodzīvot līdz “ceturtajam vecumam”, ja reiz apzināti atteicos no trešā!

Autors: Ņina Zvereva – koučs
Avots: http://www.psychologies.ru
Tulkoja: Ginta FS