Tu esi atbildīgs savas sirds priekšā

Lukas Petik

… ja tu esi patiess savā priekā, savā dejā, savās asarās, agri vai vēlu atradīsies ļaudis, kuri sāks tevi saprast, kuri, iespējams, pievienosies karavānai. Es pats uzsāku ceļu viens, pēc tam sāka nākt cilvēki un tagad tā ir vispasaules karavāna! Es nevienu neaicināju, es vienkārši darīju to, ko jutu, to, kas nāca no sirds.

Es esmu atbildīgs savas sirds priekšā un ne pret vienu citu šajā pasaulē. Un tieši tāpat tu esi atbildīgs tikai un vienīgi savas būtības priekšā. Neej pret to, tāpēc, ka iet pret savu būtību nozīmē, izdarīt pašnāvību, sagraut sevi. Ko tu iegūsi?

Pat tad, ja ļaudis tevi cienīs un tevī klausīsies, uzskatīs par ļoti skaidri domājošu un respektablu cilvēku, nekas no tā nebaros Tavu esību. Nekas no tā nedos tev iespēju apjaust dzīvi un tās brīnumaino skaistumu.

Cik miljoni cilvēku pirms tevis ir dzīvojuši uz šīs Zemes? Tu pat nezini to vārdus. Ir viņi dzīvojuši, vai nav, nav svarīgi. Ir bijuši gan svētie gan grēcinieki, ir bijuši ļoti cienījami ļaudis, ir bijuši visdažādākie egocentriķi, trakie, bet visi viņi ir izgaisuši – un pat viņu pēdas uz šīs Zemes nav palikušas.

Vienīgajai tavai rūpei ir jābūt lolot un aizsargāt tās savas īpašības, kuras tu varēsi paņemt sev līdzi tad, kad nāve paņems tavu ķermeni, tavu prātu, tāpēc, ka tikai šīs īpašības būs tavi ceļa biedri. Un tikai tās ir patiesās vērtības, un tikai cilvēki, kuri sasnieguši tās, pa īstam dzīvo – viņi un tikai viņi, pārējie vien tēlo, ka dzīvo.

Pati par sevi dzīve ne vienmēr ir dzīve. Paskaties uz savu dzīvi. Vai tu vari to nosaukt par svētību? Vai tu vari to nosaukt par altāri un esības dāvanu? Vai tu vēlētos, lai tā tiktu tev dota vēl un vēl?

Neklausies svētajos rakstos – klausies savā sirdī. Lūk, vienīgais bauslis, kuru varu tev izrakstīt. Klausies uzmanīgi, ļoti apzināti un tu nekad nekļūdīsies. Un, klausoties sirdī, tu nekad nevilsies. Klausoties savā sirdī, tu sāksi kustēties pareizā virzienā. Nekad pat neaizdomājies par to, vai tas ir pareizs vai nav.

Jaunās cilvēces galvenā māksla būs savas sirds klausīšanās noslēpums: apzināti, uzmanīgi.

Un sekojot tai, ej tai līdzi, lai kur arī tevi tā vestu. Jā, dažkārt tā tevi atvedīs briesmās – taču tad atceries, ka briesmas ir vajadzīgas, lai padarītu tevi nobriedušu. Dažkārt tā liks tev apmaldīties – un atkal atceries, ka šie maldi ir daļa no izaugsmes. Daudzas reizes tu kritīsi un piecelsies no jauna, jo tieši tā cilvēks krāj spēkus: krītot un atkal ceļoties. Un tieši tā cilvēks kļūst par veselu un integrētu.

Autors: OŠO. Drosme. Prieks dzīvot riskējot.
Foto: Lukas Petiks
TUlkoja: Ginta FS

Advertisements

Galvenais, TICI

Dieva griba1

Tu pastāvīgi atrodies izvēles priekšā. Un ir tikai viens jautājums, vai tu sekosi Dievam, vai paklausīsi savam šaubās dzīvojošajam “Es”? Tu zini, kāds lēmums ir patiess, taču garastāvoklis, kaislības un sajūtas liek tev izvēlēties sevis noliegšanas ceļu.

Galvenais tev ir ticēt, ka Dievs ir ar tevi, un viņš dāvā tev visu to, kas tev ir tik ļoti vajadzīgs.

Emocijas, kuras izsauc sevis nepieņemšana, var tevi pārliecināt, ka šī ticība nestrādā. Tu domā: “Es vēljoprojām ciešu no tām pašām dvēseles sāpēm, no kurām cietu pagājušogad. Visticamākais, es atkal esmu iekritis savās depresīvajās sajūtās un uzvedības shēmās. Manī nekas nemainās!”
Šādām un līdzīgām domām nav ne gala ne malas. Tās grūti ir atmest, kaut gan tu zini, ka tās nav no Dieva. Viss, ko Dievs tev saka: “Es mīlu tevi. Es esmu ar tevi. Es gribu, lai tu man pietuvinātos, lai iepazītu prieku un manas klātbūtnes mieru. Mana vēlme ir dot tev jaunu sirdi un jaunu garu. Es gribu, lai tu runātu ar manu muti, redzētu manām acīm, dzirdētu manām ausīm un pieskartos maniem pirkstiem. Viss mans – ir tavs. Uzticies man un ļauj man būt tavam Dievam.”

Šajā balsī arī vajag klausīties. Taču, lai tas notiktu, nepārtraukti ir jāizdara izvēle – ne laiku pa laikam, bet katru mirkli, nakti un dienu. Jo tu pats izlem, ko domāt, ko runāt un ko darīt. Ar savām domām tu vari iedzīt sevi depresijā, ar saviem vārdiem novest līdz pilnīgai iznīcībai, bet ar savu rīcību nostiprināties sevis nepieņemšanā.

Tomēr tu vienmēr vari izvēlēties citu ceļu: domāt, runāt, un darīt Dieva vārdā un iet pretī Gaismai, Patiesībai un Dzīvei.

Autors: Henrijs Nouvens “Mīlestības iekšējā balss”
Tulkoja: Ginta FS

 

Atļauj sev just to, ko tu jūti

just

Mīļie,
reiz es atnācu pie terapeita dīvaina iemesla dēļ.
Man bija bail, ka varu izrādīties sociopāte*.
Kāpēc? Jo es padomāju, ka jūtu KAUT KO – NE TO.
(* Visīsākā sociopāta definīcija ir cilvēks bez sirdsapziņas, kurš citus cilvēkus redz tikai kā manipulējamus instrumentus savu mērķu sasniegšanai).

Man bija 30 gadi, biju precējusies un visas pazīmes liecināja par to, ka man bija jāsapņo par bērna piedzemdēšanu. Šķiet, ka visas sievietes pēc 30 sapņo par bērniņu. Bet man to negribējās. Domas par bērnu mani pildīja nevis ar prieku, bet – nemieru.
Tad es nolēmu, ka laikam esmu sociopāte (un devos pie terapeita, lai apstiprinātu šo diagnozi un saprastu, ko man tagad darīt). Labestīga sieviete ļoti rūpīgi man pastāstīja par atšķirību starp mani un sociopātu. Viņa teica: “Sociopāts nav spējīgs just. Bet jūs, gluži otrādi, esat jūtu pārpilna. Problēma drīzāk ir tā, ka jūs uzskatāt, ka JŪTAT KAUT KO NE TO”.

Lūk, kāpēc man bija bail – ne tāpēc, ka man nebija spējas just, bet tāpēc, ka man bija bail atzīt, ka manas jūtas ir pareizas. Es pārdzīvoju tāpēc, ka uzskatīju, ka ir “tās” un “ne tās” emocijas (un tas attiecas uz jebkuru notikumu) – un, ja reiz es sevi noķeru “ne tajās” emocijās, ar mani kaut kas nav kartībā.

Par laimi, es tā vairs nedomāju.

Mēs neesam operētājsistēmas!
Mēs ar jums esam cilvēki.

Mēs esam sarežģīti uzbūvēti. Katrs no mums ir unikāls. Mēs esam ideāli savā neideālumā.
Nav viena pareiza veida, kā justies.

Protams, sabiedrība translē dažus veidus… un mūsu galvās tie kļūst par vienīgajiem, pareizajiem. Bet kad attopies kopā ar savām jūtām, un centies pielāgoties sabiedrībai, tava personība cieš.

Nākas neveselīgā veidā apslāpēt savas jūtas, ar sava iekšējā kritiķa palīdzību – vai vispār pārstāt uztvert savas personīgās sajūtas! Kādā brīdī tādā veidā ir patiešām iespējams novest sevi līdz sociopātijai, apspiežot visas savas emocijas.

Vai jums ir gadījies, ka jūtat kaut ko – ne to?

Pēdējo gadu laikā es esmu savākusi ļoti plašu nepareizo jūtu kolekciju.

Kāda mana draudzene savā kāzu dienā noķēra sevi pie tā, ka jūtas nelaimīga – tā bija absolūta bēdu sajūta. Tas noteikti bija KAUT KAS – NE TAS. Iedomājieties, trīssimt viesu, dārga Veras Vongas dizainēta kleita un bēdas?

Kauns, ar kuru viņa piesedza savu bēdu sajūtu, sabojāja viņai turpmākos laulības gadus. Protams, labāk nejust neko, nekā KAUT  KO – NE TO!

Cita draudzene – rakstniece Enna Patčeta nesen publicēja drosmīgu eseju par kādu citu nepiedienīgu sajūtu. Kad pēc smagas un mokošas slimības nomira viņas tēvs, Enna bija laimīga. Bet cilvēki, kuri internetā izlasīja viņas eseju, rakstīja iznīcinošus komentārus. Tā taču nedrīkst justies! Tomēr Enna jutās tieši tā – neskatoties uz to, ka viņa ļoti mīlēja savu tēvu, un rūpējās par viņu visu slimības laiku, līdz pašām beigām. Tomēr viņa bija laimīga par to, ka šīs mocības reiz ir beigušās. Bet tā vietā, lai klusētu par šīm NEPAREIZAJĀM SAJŪTĀM, viņa  uzdrošinājās par tām runāt atklāti. Es lepojos ar viņas drosmi.

Cits draugs pēc daudziem gadiem atzinās: “Es ienīstu Ziemassvētkus. Es vienmēr esmu tos ienīdis, un es vairs tos nesvinēšu!” TĀ NEDRĪKST!

Draudzene neizjūt ne vainas apziņu, ne nožēlu pēc trīsdesmit gadus atpakaļ veikta aborta. KĀ VIŅA TĀ DRĪKST!

Draugs pārstāja lasīt ziņas un apspriest politiku, jo saņēmās drosmi, un pateica: “Ja godīgi, man vairs par to nav nekādas intereses!” TĀ NEDRĪKST!

Kāds draugs man teica: “Zini, runā, ka neviens vēl pirms savas nāves nav teicis, ka nožēlo to, ka nav vairāk laika pavadījis darbā? Tāpēc, ka ģimene un draugi ir kas daudz svarīgāks? Tad, lūk, es būšu pirmais. Es dievinu savu darbu un tas man atnes daudz vairāk prieka, kā ģimene un draugi. Jā, un strādāt ir daudz vieglāk, kā risināt ģimenes problēmas. Es darbā atpūšos!” TĀ NEDRĪKST!

Draudzene domāja, ka jūk prātā, kad sajuta milzīgu atvieglojumu no tā, ka viņas vīrs pameta viņu pēc 20 gadus ilgas “labas laulības” dzīves. Viņa visu sevi atdeva ģimenei, viņa vīram ticēja un bija uzticīga, bet viņš viņu pameta. Viņai taču tagad jācieš! Viņai jājūtas pieviltai, pamestai, nodotai, pazemotai! Ir scenārijs, saskaņā ar kuru jāuzvedas labai sievai, kad vīrs nolemj šķirties – taču viņa ignorēja šo scenāriju. Viss, ko viņa juta, bija prieks par negaidīto brīvību. Viņas ģimene satraucās. Jo mana draudzene taču juta KAUT KO – NE TO! Viņi gribēja viņai nopirkt tabletes un aizvest pie ārsta.

Mana mamma reiz atzinās, ka pats laimīgākais laiks viņas dzīvē sākās tad, kad mēs ar māsu aizgājām no mājām. KĀ TĀ? Viņai taču bija jājūtas, ka tukšā ligzdā, un jācieš! Mātei ir jacieš, kad viņs bērni pamet mājas. Bet mana mamma gribēja nodancot džigu, kad viņas māja kļuva tukša. Visas mātes cieta, bet viņa vēlējās dziedāt kā putns. Protams, viņa nevienam tajā neatzinās. Pretējā gadījumā, viņu uzreiz nolinčotu kā sliktu māti. Laba māte nepriecājas par brīvību no bērniem. TĀ NEDRĪKST! Ko teiks kaimiņi?!

Un vēl viens, desertā.

Reiz mans draugs uzzināja par savu navējošo diagnozi. Viņš savu dzīvi mīlēja vairāk par visu pasaulē. Un pirmā doma bija: “Paldies Dievam”. Šī sajūta viņu neatstāja. Viņš bija laimīgs. Viņš juta, ka visu ir izdarījis pareizi, un drīz viss beigsies. Viņš mira. Viņam bija jājūt bailes, dusmas, bezcerība. Bet viss, par ko viņš spēja domāt, bija – vairāk nebūs ne par ko jāuztraucās. ne par iekrājumiem, ne pensiju, ne sarežģītajām attiecībām. Ne par terorismu, ne globālo sasilšanu, ne – garāžas jumta salabošanu. Viņam pat nebija jāraizējas par nāvi! Viņš zināja, kā beigsies viņa stāsts. Viņš bija laimīgs. un viņš tā arī palika laimīgs līdz pašām beigām.

Viņš man teica: “Dzīve nav vienkārša padarīšana. Pat laba dzīve. Man bija laba, bet esmu piekusis. Laiks doties mājās no tusiņa. Un es esmu gatavs iet.” KĀ VIŅŠ TĀ DRĪKST? Ārsti centās iestāstīt, ka viņš ir šoka stāvoklī, un lasīja viņam pasāžas un brošūras par bēdām. bet viņš nebija šoka stāvoklī. Šoks ir tad, kad jūtu nav. Bet viņam bija – laimes sajūta. Ārstiem tā vienkārši nepatika, tāpēc, ka tā bija NEPAREIZA SAJŪTA. Tomēr manam draugam bija tiesības justies tā, kā viņš jutās – vai tad 60 gadi apzinātas un godīgas dzīves nav pietiekami, lai nopelnītu tādas tiesības?

Mani mīļie draugi, es vēlos, lai jūs atļautu sev just to, ko patiesi jūtiet, un ne to, ko kāds jums uzspiež kā pareizu.
Es vēlos, lai jūs balstītos tikai uz jūsu pašu sajūtām.
Es vēlos, lai vārdi JŪTIET KAUT KO – NE TO, jums izsauktu smieklus, nevis kaunu.
Mans draugs Robs Bells pastāstīja par to, kā jautāja savam terapeitam: “Vai tas ir normāli, ka es tā jūtos?” Un tas pacietīgi atbildēja: “Eh, Rob…. normāli jau sen vairs nekas nav!”
Man arī normāli jau sen vairs nekas nav. Un es negrasos ciest un kaunēties par to, kā man ienāk prātā justies.

Ja es esmu laimīga, tad mana laime ir patiesa un reāla man.
Ja es skumstu, manas skumjas ir patiesas un reālas man.
Ja es mīlu, tad mana mīlestība ir patiesa un reāla man.
Nevienam nepaliek labāk, ja es lieku sev domāt, ka jūtu kaut ko citu.
Dzīvojiet pilnu dzīvi Jūtiet to, ko jūs jūtiet!
Viss pārējais ir KAUT KAS – NE TAS. Priekš jums.
Ar mīlestību. Liza.
Autors: Elizabete Gilberta
Tulkoja: Ginta FS

 

Uz ko nedrīkst ekonomēt grūtos laikos

sutiba5

… vai arī “Vilciens apstājies – pārsēdieties citā transportā!”
Irinas Hakamadas Meistarklases.

1. Nedrīkst ekonomēt uz veselību. Ja Jums vajadzīgas dārgas zāles, bet tās ir svarīgas jūsu veselībai, uz tām nauda būs jāatrod. Tāpēc, ka veselību ne ar ko nevar kompensēt.

2. Nedrīkst ekonomēt uz sportu – kā vēlaties, bet ar sportu vajag nodarboties. Piemēram, izveidot tādu tikšanos grafiku, lai minimāli pārvietotos mašīnā un maksimāli ietu ar kājām. Pastaiga svaigā gaisā – tas jau IR sports. Nopirkt sev trīskapeiku hanteles vai velotrenažieri. Uzlieciet sev patīkamu mūziku, atbilstošu garastāvoklim un miniet pedāļus vai cilājiet hanteles. Tas neko nemaksā!

3. Nedrīkst ekonomēt uz hobiju. Ja esat pieradis dejot kādā studijā, turpiniet to darīt. Ja jūs pazaudēsiet hobiju, jums nebūs enerģijas, lai veiksmīgi pārvarētu krīzi.

4. Nedrīkst ekonomēt uz mākslu. Mīliet kino – ejiet, noskatieties kadu filmu, biļetes nemaz nav tik dārgas un uz ģimenes budžetu tas neatstās nekādu iespaidu. Kinoindustrija – tā ir liela ilūzija, tā atvelk domas no problēmām.

5. Ja mīliet lasīt, neekonomējiet. Pērciet grāmatu vienalga, cik tā maksā, tā palīdzēs jums atgriezties normālā stāvoklī, saņemt pieredzi un varbūt to pat realizēt.

6. Un nedrīkst ekonomēt uz izglītību. Krīze prasa konkurētspēju un, ja jūsu dzīvē iestājusies pauze, ir īstais laiks sākt mācīties ko jaunu, iegūt jaunas zināšanas. Tie var būt īsi kursi, treniņgrāmatas, kursi internetā – vebināri. Ja naudas kursiem nav, tad ir pašizglītība. Ir daudz interesantu lietu, vien jāieslēdz zinātkāre un jāsāk skatīties uz pasauli plašāk, kā to darījāt stabilitātes laikos.

Cilvēkam ir tāds ieradums, kad viss ir labi, viņš iet pa dzīvi inerces pēc, pa vienām un tām pašām sliedēm.
Krīze – tas ir satricinājums; sliedes salūzušas, vilciens apstājies – tātad ir parādījusies jauna iespēja, pārsēsties citā transportā!

Autors: Irina Hakamada
Tulkoja: Ginta FS

Kamēr dzīve tev nepatīk, tā paiet

baudi

Kurts Vonnegūts (Kurt Vonnegut, 1922–2007) ir viens no populārākajiem 20. gadsimta amerikāņu rakstniekiem, kura darbos meistarīgi savijies melnais humors un asprātīga satīra, vēsturiski notikumi un zinātniskā fantastika, autobiogrāfiski motīvi un filozofiskas atziņas.1995. gadā rakstnieks uzstājās ar brīnišķīgu un iedvesmojošu runu Masačūsetsas tehnoloģiskā institūta absolventiem. Viņš savā interesantajā manierē runāja par patiesajām dzīves vērtībām, mīlestību un skaistumu.

Baudiet savas jaunības spēku un skaistumu, kamēr jums dzīve nepatīk, tā paiet. Ticiet man, pēc 20 gadiem jūs paskatīsieties uz savām fotogrāfijām, un atcerēsieties to laiku ar jūtām, kuras šobrīd jūs vēl nevarat saprast. Cik daudz iespēju jums bija atvērtas un cik brīnišķīgi jūs izskatījāties. jūs sveriet ne tik daudz, cik jums šķiet.

Neraizējieties par nākotni. Vai arī, labi, raizējieties, tikai ziniet, ka šīs raizes ir tikpat efektīvas kā centieni atrisināt algebras uzdevumu ar košļājamās gumijas palīdzību. Tās reālās nepatikšanas, kas notiks jūsu dzīvē, nekad iepriekš nebūs nodarbinājušas jūsu satrauktos prātus – piemēram tas, kas pārsteigs jūs nesagatavotus kādas parastas otrdienas četros pēcpusdienā.

Katru dienu dariet kaut ko no tā, kas jūs biedē.

Dziediet!

Esiet saudzīgi ar citu cilvēku sirdīm.

Nedraudzējieties ar tiem, kuri ir vienaldzīgi pret jūsu sirdi.

Netērējiet savu laiku skaudībai. Dažkārt jūs esat priekšā, dažkārt – aizmugurē, skrējiens ir garš un galu galā tās ir sacensības pašam ar sevi.

Atcerieties komplimentus, kurus saņemat, bet aizmirstiet apvainojumus.

Nejūtieties vainīgi, ja neziniet, ko vēlaties iesākt ar savu dzīvi. Paši interesantākie cilvēki manā dzīvē savos 22 gados nezināja, kā vēlas nodzīvot savu dzīvi, pie kam, paši interesantākie mani paziņas, pat 40 gados vēljoprojām to nezin.

Iespējams, jūs apprecēsieties, bet, iespējams – neapprecēsieties. Iespējams, jums būs bērni, bet, iespējams, nebūs. iespējams, jūs izšķirsieties 40 gados, bet, iespējams, dancosiet mazo gulbīšu deju savā septiņdesmit piecu gadu kāzu jubilejā. Lai ko jūs nedarītu, nelieliet sevi parāk daudz, bet ari nerājiet. Jūsu izvēle, tāpat kā visiem citiem, pa pusei ir nejaušības rokās.

Baudiet savu ķermeni, mīliet to un izmantojiet, kā vien varat, un nebaidieties, ko citi par to padomās. Ķermenis ir pats brīnišķīgākais instruments, kurš jums jel kad tiks dots.

Dejojiet! Pat tad, ja vienīgā vieta, kur to varat darīt ir viesistaba.

Esiet labvēlīgi pret saviem brāļiem un māsām, viņi ir labākā jūsu saikne ar savu pagātni, un arī nākotnē viņi būs jums blakus.

Atcerieties, ka draugi nāk un iet, bet ar dažiem visvērtīgākajiem ir jāturas kopā. Izdariet visu, lai nesarautu saikni, lai pārvarētu pārrāvumus ģeogrāfijā un dzīvē, tāpēc, ka, jo vecāki jūs kļūsiet, jo vairāk jums būs vajadzīgi cilvēki, kurus jūs zinājāt, kad bijāt jauni.

Pieņemiet dažas neizbēgamas patiesības: cenas augs, politiķi krāps savas sievas. un jūs arī novecosiet, Un tad jūs fantazēsiet, ka tad, kad jūs bijāt jauni, cenas bija saprātīgas, politiķi bija augstsirdīgi un bērni cienīja savus vecākus.

Starp citu, cieniet savus vecākus, jūs nekad nevarat zināt, kad viņi aizies uz mūžiem.

Neceriet, ka kāds kādreiz jūs nodrošinās. Varbūt jums ir savs investīciju fonds, varbūt jums ir bagāts vīrs vai sieva, taču jūs nekad nevariet zināt, kad kāds no viņiem var jūs pamest.

Visi mēs kadreiz aiziesim, taču ir ļoti svarīgi noturēties līdz galam kaut kam ticot. Te nu arī ir vislielākās grūtības, jo šķiet, ka nav nekā tāda, kam patiešām būtu vērts ticēt.

Avots: http://sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Viss, kas notiek, ir labākais, kas varēja notikt

laiva okeānā

Baidīties parastam cilvēkam ir dabiski. Taču, gaidot nepatikšanas, tavās smadzenēs «griežas» sliktākais scenārijs, liekot tev rīkoties tā, it kā tas jau ir noticis fakts. Neveiksmes gaidīšana un bailes tās priekšā var kļūt par pašiem lielākajiem šķēršļiem ceļā uz veiksmi un laimīgu dzīvi.

Paskatīsimies uz savām bailēm no Visuma dabas viedokļa. Atceries, viss šajā pasaulē ir enerģija ar noteiktu vibrāciju frekvenci. Piemēram, acs uztver gaismu – noteikta spektra elektromagnētiskās svārstības. Kad izanalizējam informāciju, kuru uztver mūsu redzes orgāns, līdz brīdim, kad tā nonāk mūsu smadzenēs, varam pārliecināties par to, ka šīs vibrācijas nenes sevī nekādu ļaunumu, ne kaitīgumu, tās vienkārši ir vibrācijas.

Taču tad, kad tās uztveram ar savām smadzenēm, mēs sakām: “Es redzu problēmu”. Citiem vārdiem sakot, mēs uztveram augstas frekvences enerģijas, kas sevī nenes nekādas problēmas, lai pēc tam parvērstos par mūsu problēmu.

Tikai piekarot birkas sev un citiem, tu radi labvēlīgus apstākļus problēmām un bailēm. Un tad “Prāts pārdzīvo un smadzenes atceras”, kā raksta neiroķirurgs Vailders Penfīlds savā grāmatā “Prāta mīkla”. Un, vēl. Ir svarīgi saprast, ka visā notiekošajā nav ne stresa, ne laimes.

Cilvēks pats pēc savas brīvas izvēles piepilda notikumus, situācijas un priekšmetus ar saturu.

“Faktu nav, ir tikai faktu interpretācija” – reiz teica Nīče. Filosofiskā valodā runājot, cilvēks ir subjekts, kas rada interpretācijas, bet šīs interpretācijas vienmēr būs saistītas ar viņa iekšējo pasauli.
Ļoti bieži mēs viļamies notikumos un lietās, kas pēc tam mums izrādījušās veiksmi nesošas.

Ziniet, labums ir vienmēr – pat neveiksmēs.

Paradokss, taču mūsu neveiksmēs arī slēpjas balva – iespēja iegūt pieredzi, kļūt gudrākiem, kļūt par savas dzīves ekspertiem. “Nekas reāls nevar būt draudīgs, nekas nereāls neeksistē. Tajā ir Dieva miers.” – tā teikts grāmatā “Brīnumu kurss”.

Stīvens Pavlina raksta: “Kad tu dzirdi, kādu sakām, ka veiksme, tas ir vienkārši, mūc no viņa pa gabalu, tāpēc, ka viņš tūliņ centīsies tev pārdot kārtējo ideju par to, ka tu ātri vari kļūt stāvus bagāts.

Godīgi sakot, tas ir ļoti grūti – gandrīz neiespējami – būt veiksmīgam tajā, ko tu līdz šim nekad neesi darījis. Taču tas ir lieliski. Saproti to, ka neveiksme un veiksme nav pretmeti. Neveiksme ir veiksmes obligāta sastāvdaļa. Kad tu ciet neveiksmi, tas nozīmē, ka tu veic darbības, un tāpēc tu kļūdies, un tā tu mācies. Un veiksme pienāk dabiski, kā tikko tu iemācies veikt pareizās darbības”. 

“Cilvēkā trauksmi rada nevis notikumi, bet viņa skats uz šiem notikumiem” – tā 2000 gadus atpakaļ teica filosofs Epiktēts. Dažkārt pat nelaimes gadījums var kļūt par atmošanās mirkli un jaunas dzīves sākumu, bet mēneši, kas pavadīti, guļot slimnīcas gultā, par vērtīgu dāvanu un iespēju iegūt patiešām “īstu dzīvi”, jo “grūtības rada iespējas”.

Par tavu filosofiju jākļūst sapratnei par to, ka “Viss, kas notiek manā dzīvē, ir labākais, kas varēja notikt”. Ja uzskatām, ka viss notiek uz labu, un tikai tāpēc, lai mums būtu labi, nepaliek vietas stresam. Ja no paša sākuma tu būsi pārliecināts, ka viss beigsies tev labvēlīgi, tu pārstāsi justies, kā maza laiviņa dzīves okeānā.

Lūk, ļoti svarīgs princips tavai personīgajai filosofijai: mana tagadējā situācija ir tieši tā, kas man nepieciešama dotajā brīdī manai personīgajai izaugsmei un attīstībai. Un katrs manas dzīves aspekts ir tieši tāds, kādam tam jābūt. Un ikviena grūtība, ar kuru es saskaros, satur sevī labvēlīgas iespējas, kuras es varu pavērst savā labā.

Padomā vēl par ko: cilvēki žēlojas tikai par to, ko paši var izmainīt. Nevienam taču neienāk prātā žēloties par gravitāciju, pat tad, ja pateicoties tai, mēs esam attapušies garšļaukus uz slapja asfalta. Paradokss, bet žēlojamies mēs ne jau tiem, kuri var kaut ko izmainīt: par priekšnieku – sievai, par sievu – draugiem. Pajautā sev: “Kāpēc es visu laiku savu vērtīgo enerģiju tērēju visam tam, kas man vispār nav vajadzīgs?”

Tavs prāts katru dienu sevī pārtin ap 60 000 dažādu domu. Paanalizē, cik no tām veltītas tam, kas tev nav vajadzīgs? Lai atbrīvotos no tām, jautā sev: “Kas man vajadzīgs?” un pārkonstruē tās nolūkā atrisināt problēmu, un tādā veidā izdzēst to no savas apziņas.

Kad mēs sākam “rekonstruēt” savu personīgo dzīvi, šis process atgādina remontdarbus, vai dzīvokļa pārplānošanu..

Visapkārt haoss, nākas pieņemt dažādus lēmumus, tikties ar daudz svešiem cilvēkiem… Kad gaisā daudz putekļu un apkārt viss sagāzts un netīrs, ir grūti saglabāt skaidru perspektīvas redzējumu un galamērķi. Nav nekāds brīnums, ka šādos apstākļos tu jūties satraukts un nepārtraukti sev jautā: “Vai es esmu uz pareizā ceļa? Vai bija vērts visu šo uzsākt?”

Bet haoss dabā liecina par izaugsmi, par dinamiku un pārmaiņām. Fiziķi zina, ka sistēma, kas izgājusi cauri haosam, iziet jaunā attīstības līmenī.

Vīndari tev pastāstīs, kā iegūt visizsmalcinātāko vīnu. Lai to izdarītu, augošās vīnogas tiek pakļautas stresam, mērķtiecīgi mitrinot augsni tikai tik daudz, cik nepieciešams izdzīvošanai. izejot caur šīm grūtībām, vīnogas dod viskvalitatīvāko vīnu.

Miljoniem gadu senā pagātnē bailes cilvēkiem signalizēja par to, ka briesmas ir tuvu, ka jābūt gatavam “skriet-cīnīties-bēgt”. Šodien bailes signalizē par to, ka tev jābūt piesardzīgam. Savas bailes ir jāapzinās, jāpieņem un jāiemācās atlaist. Jāpajautā sev, tieši kāds nākotnes tēls mani biedē? Un pēc tam jānomaina šis negatīvais tēls uz pozitīvo. Jo bailes taču radīji tu pats, iedomājoties kaut kādu nākotnes rezultātu.

Kad esi svarīga lēmuma pieņemšanas priekšā, pajautā sev: “Kādas sajūtas šis lēmums manī rada? Cik pareizs tas man šķiet? Ko priekšā saka mana intuīcija?” Neveiksminieki baidās no neveiksmēm, tāpēc arī ir neveiksminieki.

Un atkal, paradokss ir tajā, ka visveiksmīgākie ir tie cilvēki, kuri cietuši visvairāk neveiksmju, jo viņi dara vairāk kā citi, un pieņem vairāk lēmumus. Tomass Džons Votsons, IBM izpilddirektors un radītājs, reiz teica žurnālistam: “Ja tu vēlies ātri būt veiksmīgs, tad tev divreiz vairāk jāsastopas ar neveiksmēm. Veiksme guļ otrā to pusē.”

Veiksmīgi cilvēki vienmēr pozitīvi izturas pret problēmām, viņiem piemīt tā tipa domāšana, ko sauc par “orientāciju uz risinājumu”. Viņi lielāko daļu sava laika domā par risinājumu. Savukārt neveiksminieki visu laiku domā par problēmām un radušamies grūtībām. Orientējoties uz risinājumu, veiksmīgi cilvēki pastavīgi meklē veidus, kā iziet no krīzes, veidu, kā pārvarēt problēmas un apiet tās. Cilvēki, kas orientēti uz problēmām, pastavīgi runā par grūtībām, par to, kas ir to iemesli, cik ļoti viņi ir nelaimīgi un cik grūti viņiem dzīvot.

Atsķirībā no tiem, uz risnājumu orientēti cilvēki uzdod jautājumu: “Ko es vēl varu izdarīt?” – un rīkojas.

Cilvēka attīstības būtība ir ļoti vienkārša, un tai ir trīs stadijas: – piedzīvotā pieredze, –  mācības gūšana no pieredzes, – un attīstība, pateicoties šai pieredzei.

Kā tikko mēs  izprotam šīs mācības, pārstājam vainot citus, uzņemamies pilnu atbildību par savu dzīvi, mainās mūsu attieksme pret sevi un mēs attiecībā pret apkārtējo pasauli sākam vibrēt savādāk, pievelkam savā dzīvē pavisam citus stāvokļus un cilvēkus. Uz neveiksmi vajag paskatīties kā uz pieredzi, saņemt no tās mācības, kļūt gudrākam, koriģēt savu kustību un kustēties tālāk. Vērtē savas neveiksmes kā rezultātu, kuru var uzlabot.. Jo pat no visskābākā citrona var pagatavot limonādi!

Viens no veiksmes likumiem vēsta, ka: nav svarīgi, no kurienes tu nāc, ir svarīgi uz kurieni tu ej.

Fizikā ir koncepcija, kas pazīstama ar nosaukumu Heizenberga nenoteiktības princips. Vienkāršiem vārdiem runājot, tā jēga ir tajā, ka tad, kad skaties uz kaut ko no cita redzes leņķa, šis priekšmets sāk mainīties, it kā pielāgojoties vērotājam. Citiem vārdiem sakot, vērojot kaut ko, tu noteikti to maini (piemetināšu – lūk, tev arī iemesls tam, ko mēs saucam par “noskaudumu” vai “ļaunu aci”)

Tātad, pat vienkārši vērojot šo pasauli, mēs to mainām, bet izmaiņas tajā notiek tikai tad, kad mainās pats vērotājs, bet ne novērojamais objekts.

Paskaties uz notikumu, kas sākumā šķiet slikts, no cita redzes leņķa, un tev noteikti atklāsies tā pozitīvās puses.

Maikls Džordans ir iemetis grozā visvairāk bumbu, taču viņam pieder pirmā vieta garām aizmesto bumbu skaita ziņā. Disnejs bankrotēja 7 reizes, bet par Oskara laureātu kļuva 32 reizes. Napoleons Hills, pateicoties kura grāmatām par miljonāriem kļuvuši tūkstošiem cilvēku, pats gandrīz visu savu dzīvi dzīvojis bankrotā.

Atceries, ka īstākais eksperts ir cilvēks, kurš ir cietis pietiekami daudz neveiksmju, lai gala rezultātā kļūtu veiksmīgs. Pret savām pagātnes kļūdām izturies ar cieņu un pateicību. izmet savas bailes miskastē un, pieņemot lēmumus,  neprasot tām padomu. Baiļu uzdevums ir turēt tevi “komforta zonā”. ja kaut kur priekšā plīvo bailes – pieej tām tuvāk, izpēti tās, noglaudi tām galvu, pateicies un tās pagaisīs.

Nebaidies kļūdīties savas nākotnes vārdā.

Un “lūgšanās lūdz nevis vieglu nesamo, bet stiprus plecus”
(Svētais Augustīns)

Autors: Sergejs Bernovs
Avots: http://www.sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Par skaudību

by HUSSAM ELSAYED EISSA

Skaudība – tā ir salīdzināšana.

Mūs mācīja salīdzināt un ir iestrādājies nosacīts reflekss salīdzināt, vienmēr salīdzināt. Kādam ir labāk, kādam ir skaistāks ķermenis, kādam ir vairāk naudas, kāds ir simpātiskāks. Salīdziniet sevi, turpiniet salīdzināt ar katru pretimnācēju un jūsos modīsies milzu skaudība. Tā ir ieraduma salīdzināt neizbēgama blakne.

Kā tikko jūs pārstāsiet salīdzināt, skaudība pazudīs. Tad jūs vienkārši zināsiet, ka jūs esat jūs, un jūs neesat neviens cits un salīdzināt nebūs nekādas vajadzības.

Labi, ka jūs nesalīdzinājāt sevi ar kokiem, savādāk sajustu ļoti spēcīgu skaudību: kāpēc gan es neesmu zaļš? Un kāpēc radītājs ir bijis tik netaisnīgs un jums nav ziedu?

Vēl labāk, ka jūs sevi nesalīdzinājāt ar putniem, upēm, kalniem; tad gan jūs ciestu. Jūs salīdziniet sevi ar cilvēkiem, tāpēc, ka jums iemācīja salīdzināt sevi tikai ar cilvēkiem un tāpēc jūs sevi nesalīdziniet ar skaistajiem pāviem vai papagaiļiem…

Salīdzināšana ir ļoti mulķīga nodarbe, jo katrs cilvēks ir unikāls un nav neviena līdzīga. Kad šī sapratne jūsos nostiprinās un iesakņojās, skaudība pazūd. Un jums nav jābūt tādam kā citi. Radītājs rada tikai Oriģinālus: tas netic kopijām.

Kaimiņos notiek lielas lietas: zāle tur zaļāka, rozes – krāšņākas. Šķiet, ka visi tur laimīgi, visi – izņemot jūs. Jūs salīdziniet un to dara arī citi. Varbūt viņi domā, ka jūsu mauriņš arī ir zaļāks par viņējo? Vai arī jūsu sieva skaistāka par viņu sievu?

Un tieši šīs skaudības dēļ mēs paši radām savu elli un kļūstam nenovīdīgi.

Reiz kāds vecs fermeris vēroja, kādus briesmu darus nodara plūdi.
— Hiram! — kliedza viņam kaimiņš — Visas tavas cūkas ūdens aizskaloja upē!
— Un kas ar Tompsona cūkām? — jautāja fermeris.
— Arī Tompsona cūkas.
— Un Larsena?
— Arī!
— Fuu! — atviegloti uzelpoja fermeris. Tas viņu uzmundrināja. — Viss nemaz nav tik slikti, kā es domāju.

Ja visiem bēda, tas labi, ja visiem zaudējumi – tas mierina. Ja visi pārējie būtu laimīgi, tad gan būtu rūgti.

Bet kāpēc tieši doma par citiem ir pirmais, kas nāk prātā?

Ļaujiet man vēlreiz jums atgādināt: tas notiek tāpēc, ka neatļāvāt savai personīgajai sulai plūst, savai paša svētlaimei augt, neļāvāt sev pašam uzziedēt. Tieši tāpēc sajūtat iekšēju tukšumu un skatieties uz citiem, jo redziet tikai to, kas ārpusē…

Jūs ziniet, kas jums iekšā un redzat, kas otram – ārpusē: tas izsauc skaudību. Viņiem ir zināms, kas ārpusē jums un iekšā viņiem: tas, savkārt skaudību izsauc viņiem. Un neviens nezin, kas jums iekšā. Ja jums šķiet, ka jūsos ir “nekas”, ‘”niecība”, tad citi izskatās vēl skaistāki vēl priecīgāki – tas kaitina. Protams, viņu smaidi var būt viltoti, bet kā jūs uzzināsiet, kā ir patiesībā? Varbūt arī viņu sirdis tāpat smaida? Jūs taču ziniet, ka jūsu smaids ir viltots, tāpēc, ka jūsu sirds nesmaida; varbūt tā raud un elso?

Vai jūs labi pārzināt savu iekšējo pasauli?

Tikai jūs to varat zināt – neviens cits. Un jūs atkal ļoti labi redzat citu ārējo “fasādi”, kuru ļaudis padarījuši skaistu. Fasāde ir mānīga.

Ir kāds  sens  sufītu stāsts.

Kāds cilvēks bija ļoti nomocījies ar savām ciešanām. Katru dienu tas sauca Dievam:
— Kāpēc es? Visi šķiet tik ļoti laimīgi, kāpēc es viens ciešu?
Un reiz, esot dziļā izmisumā, viņš sāka lūgties:
— Dievs, vai vari man atdot kāda cita cilvēka ciešanas, es esmu gatavs tās pieņemt, tikai atņem man manējās, es vairs neesmu spējīgs tās nest.
Tajā naktī viņam rādījās burvīgs sapnis — skaists un ļoti zīmīgs. Viņš sapņoja, ka no debesīm parādījās Dievs un paziņoja cilvēkiem”Nesiet visas savas ciešanas Dievnamā!” Katrs ir noguris no savām ciešanām un katrs laiku pa laikam lūdza Dievu: «Es esmu gatavs uzņemties kāda cita ciešanas, tikai paņem manējās, tās ir pārlieku smagas un neciešamas.”
Un tāpēc visi savāca savas ciešanas maisos un nāca uz baznīcu un visi izskatījās ļoti laimīgi: viņu diena bija pienākusi un lūgšanas uzklausītas. Un arī šis cilvēks steidzās uz baznīcu.
Un tad Dievs teica:
— Salieciet savus maisus pie sienas. Tagad jūs varat izvēlēties jebkuru maisu un paņemt to sev.
Un, lūk, kas bija pats brīnumainākais: cilvēks, kurš vienmēr lūdza Dievu, metās pie sava maisa, kamēr to nav izvēlējies kāds cits un arī pārējie darīja tāpat – ķēra katrs savu maisu un katrs bija laimīgs izvēlēties to atkal. Kas tad notika? Pirmo reizi cilvēki ieraiudzīja svešas nelaimes, svešas ciešanas – svešie maisi bija pat lielāki par savējiem!
Un otra problēma bija tajā, ka katrs no viņiem bija pieradis pie savām ciešanām. Bet tagad izvēlēties vēl kādas citas – svešas!!!! Kas zin, ko ieraudzīs tajā svešajā maisā? Tajā brīdī savējās šķiet tik tuvas un mīļas.. Vai ir vērts izvēlēties nezināmo?

Un tā visi laimīgi devās katrs uz savām mājām, ar saviem maisiem rokās. Nekas neizmainījās – tās pašas ciešanas, taču atpakaļceļā visi bija laimīgi, smējās un priecājās, ka varēja dabūt atpaakļ savu maisu.
Un no rīta cilvēks pamodās un vērsās pie Dieva:
— Paldies Tev Dievs par sapni, es vairs to Tev nelūgšu. Viss, ko esi man devis, man ir labi, pilnīgi noteikti labi, ja reiz Tu man to esi devis.

Jūs pastāvīgi ciešat no savas skaudības; jūs kļūstat nenovīdīgi pret citiem. Tā jūs kļūstiet neīsti, sākat tēlot tos, kas jūs neesat. Jūs sākat tēlot tos, kas jūs neesat, kas nevarat būt, jo būt tādiem jums ir nedabīgi. Cenšoties līdzināties kādam, sacenšoties ar kādu jūs meklējat sevī kaut ko tādu, kas jūsos nemaz nav, bet ir citos un tad nākas to aizvietot ar lētu atdarinājumu.

Pārstājiet atdarināt citus un pārstājiet salīdzināt un tad skaudība pazudīs – pazudīs nenovīdība, pazudīs neīstums. Taču tas notiks tikai tad, kad jūs sāksiet audzēt savus iekšējos dārgumus; cita ceļa nav.

Audzējiet, kļūstiet arvien patiesākas, īstākas individualitātes. Mīliet sevi, cieniet sevi tādus, kādi esat, kādus jūs radījis Dievs un tad debesu vārti jums atvērsies. Tie vienmēr ir bijuši atvērti vien jūs uz tiem ne tā skatījāties.

Autors: © OŠO
Avots: http://www.pritchi.ru
Tulkoja: Ginta FS