Galvenais ilgdzīves iemesls

greisa kuka1

Visi oficiāli apstiprinātie ilgdzīves rekordi pieder cilvēkiem, kuri ļoti minimāli rūpējās par savu veselību.

Absolūtais rekords pieder francūzietei Žannai Luīzei Kelmenai (Jeanne Louise Calment), kura nodzīvoja 122 gadus, 5 mēnešus un 14 dienas. Smēķēšanu viņa atmeta 117 gados. Tāpēc, ka sāka slikti redzēt un nevarēja vairs piesmēķēt.

Žanna nedēļā apēda kilogramu šokolādes un mīlēja iedzert. Jāteic, ka izsmēķēja viņa divas cigaretes dienā, nodarbojās ar sportu (tenisu, brauca ar velosipēdu, paukoja) un daudz staigāja. Tomēr viņa pati apgalvo, ka galvenais viņas veselības iemesls bija nevis sports vai pastaigas, bet attieksme pret dzīvi:

“Ja tu kaut ko nevari izmainīt, nav vērts par to uztraukties”.

Ilgdzīves iemesls ir tava attieksme pret dzīvi

Otrajā vietā ir amerikāniete Sāra Knauss (Sarah Knauss), kura nodzīvoja 119 gadus, 3 mēnešus un 4 dienas. Sāra nekad nebija ievērojusi nekādas diētas un vairāk par visu pasaulē mīlēja šokolādi un riekstus. Gadu pirms savas nāves (viņa neslimoja un nomira miegā), Sāra kādā intervijā paziņoja savu ilgdzīves recepti:

“Visu laiku esiet nodarbināti, strādājiet un neuztraucieties par savu vecumu”.

Par trešās vietas ieguvēju Lūsiju Hannu (Lucy Hannah) ir ļoti maz informācijas. Toties ceturtās vietas ieguvēja, kanādiete Marija Luīza Meiere (Marie-Louise Fébronie Meilleur) nodzīvoja 117 gadus un 230 dienas, ļoti mīlēja portvīnu, šokolādi un tabakas smēķēšanu atmeta tikai 90 gadu vecumā.

Sestās vietas ieguvēja Itāliete Emma Morano ēda ļoti maz dārzeņu un augļu, toties dzēra brendiju un ļoti mīlēja cepumus. Savu veselību viņa izskaidroja ar to, ka pēc šķirsanās 1939. gadā, vairs neskraidīja pakaļ vīriešiem un mierīgi dzīvoja viena.

Bet amerikāniete Sūzana Mušatta Džonsa (Susannah Mushatt Jones), kurai bija 116 gadi un kura šajā reitingā ieņēma 10 vietu, ir pazīstama ar to, ka ik dienu līdz pat savai nāvei ar baudu ēda bekonu. Daudz bekona.

Vai ievērojāt kopīgo? Nē, es nerunāju par šokolādi un “kaitīgajiem” ēdieniem.

Jā, jā, visas pirmās vietas ilgdzīvošanā pieder sievietēm, kuras neatteicās no baudām un prieka.

Tas pats attiecas arī uz tiem čempioniem, kuri šobrīd vēl dzīvo.

Šodien līderpozīcijās atrodas Violeta Brauna (Violet Brown) no Jamaikas, kurai ir 118 gadi un kura ļoti mīl aitas gaļu. Un japāniete Nabi Tadžima – arī 118 gadi, kura apgalvo, ka garšīgs ēdiens un labs miegs ir ilgdzīves galvenie iemesli.

Oficiālajā ilgdzīvotāju sarakstā ir tikai 6 vīrieši

Šie rekordi diez vai ilgi noturēsies, jo konkurence ir parāk liela.

Pēdējos 40 gados simtgadnieku skaits uz Zemes ir pieaudzis 20 reizes. Piemēram Dānijā 1870. gadā dzīvoja tikai trīs simtgadnieki, 1950. gadā viņu bija jau 20, bet šodien – vairāk kā 500.

Pēc ANO datiem, 2015. gadā cilvēku, kuri bija nodzīvojuši 100 gadus, bija jau vairāk kā pusmiljons. Bet 2050. gadā viņu būs, kā minimums 3,7 miljoni.

Zinātnieki ir centušies atrast kādu kopīgu šiem ļaudīm faktoru, algoritmu, kas tos visus apvieno. Un atrada divus:
1. Praktiski visas rekordistes ir sievietes.
2. Visām ilgdzīvotājām nav liekā svara.

Pagaidām nekas cits nav atklāts.
Autors: Vladimirs Jakovļevs (Projekta “Возраст счастья” autors)
Foto: Greisa Kuka, kura 83 gados kļuva par rokenrola zvaigzni

Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Nākotnei ir sievietes seja

Koflin

Jaunajā ilgdzīvotāju pasaulē toni noteiks sievietes. Tā uzskata Džozefs Koflins, Masačūsetsas tehnoloģiskā institūta inovāciju laboratorijas AgeLab vadītājs.

Kāpēc, pēc Koflina domām, nākotne pieder sievietēm pēc 50? Tāpēc, ka sievietes, labāk kā vīrieši, prot pielāgoties “pēc-vidējā vecuma” īpatnībām. Par šo fenomenu Koflins raksta savā grāmatā “Ilgdzīves ekonomika: Kā atbloķēt pašu ātrāk augošo un pašu nesaprotamāko tirgu pasaulē”  (The Longevity Economy: Unlocking the Worldʼs Fastest-Growing, Most Misunderstood Market).

Jau šodien 50 gadīgām sievietēm ir vairāk pienākumu, kā jebkurai citai cilvēku grupai, raksta Koflins savā grāmatā. Tieši sievietes plāno visas ģimenes lietas. Sociologi ir noskaidrojuši, ka viņas ne tikai aktīvi izmanto on-line resursus, lai izzinātu sadzīves problēmas un atrastu to risinājumus, bet dara to pašu, palīdzot jaunākai paaudzei (pats brīnumainākais ir tas, ka viņu jau pieaugušie bērni ļoti bieži savas mātes sauc par saviem labākajiem draugiem – un pirmo reizi vēsturē nav paaudžu konflikta).

Simtgadu jubilejas vairs nav nekāds retums, kā arī ģimenes, kas sastāv no četrām paaudzēm. Kas rūpējas par visiem – vecajiem un jaunajiem? Sieviete ap un pēc 50 gadiem. Un tieši viņa šodien ir galvenā aizgādne, medmāsa un kopēja.

Sieviete ir galvenais mājsaimniecības patērētājs. Viņa lemj, kādus produktus pirkt, seko tam, vai laikā ir nomaksāti visi rēķini, vai viss mājās funkcionē. Auto dīleri ir izskaitļojuši, ka šodien visvairāk darījumu ar automašīnām veic sievietes, vai arī piedalās lemšanā, kādu auto pirkt (un, jo dārgāka mašīna, jo lielāka ietekme sievietei). Arī dzīves vietas izvēli un iekārtojumu nosaka sieviete. Kā arī tieši viņa risina jautājumus, kas saistīti ar ģimenes veselību.

Rodas iespaids, ka sieviete ir galvenais ģimenes balsts. Taču te arī noskaidrojas, ka tieši sievietes ir iniciatores vairākumam laulību šķiršanu pēc 50 mit. Iemesls ir atšķirīgais vīriešu un sieviešu viedoklis par šo dzīves periodu, paskaidro Koflins.

Vīrieši došanos pensijā uzskata par mūžīgo brīvlaiku: var atslābināties un neko nedarīt – varbūt nedaudz golfa un makšķerēšanas, un vairāk laika pavadīt kopā ar sievu. Ziniet, ko par to saka viņu sievas?
“Kaut viņš pieceltos no dīvāna un sāktu ar kaut ko sevi nodarbināt! Man darāmā pietiek, bet viņš žēlojas, ka vinam nav ko darīt!” Koflins uzskata, ka vīriešiem pec 50 ir ļoti daudz ko mācīties no savām sievām.

Dzīve nebeidzas, kad tu dodies pensijā. Meklē sev jaunas intereses!

Sievietes un uzņēmējdarbība

Daudzi jauni cilvēki ir gatavi strādāt lielās korporācijās ar to sarežģīto birokrātiju, lai izveidotu veiksmīgu karjeru. Taču tad, kad tev ir 40, 50, 60 gadi, tev jau ir ģimene, tu esi izaudzinājis bērnus, tev ir izglītība – negribas samierināties ar korporatīvo steigu. Pie kam, ļoti daudzās lielajās kompānijās 50 gadīgas sievietes priekšā “izaug it kā neredzama siena” – viņas vairs nevar tik veiksmīgi uzkāpt pa karjeras kāpnēm augstāk par vidējo līmeni diskriminācijas dēļ. Un te nu korporācijas viņas zaudē, nesaprotot, ka patiesībā šis ir liels zaudējums. Sievietes aiziet un veido savus nelielus uzņēmumus, konsultē, atver jaunus interneta veikalus u.t.t..
“Sievietes pēc 50 – ir viens no nenovērtētākajiem inovāciju un jaunu biznesu resursiem. Viņām ir pietiekami daudz jaunu ideju, viņām ir enerģija to realizēšanai un priekšā vēl daudz pilnvērtīgas dzīves gadu”, apgalvo Koflins.

P.S. Es arī esmu “sieviete pēc 50”. Salīdzinājumā ar iepriekšējiem savas dzīves gadiem, es esmu kļuvusi daudz pārliecinātāka par sevi, es zinu, ko es vēlos, man ir pamatīga dzīves pieredze un es ne parāk uztraucos, ko par mani padomās un kā es izskatīšos citu acīs. Un vēl, kas ir ļoti svarīgi – 50 gadniecēm ir daudz plašāki sakari, mēs protam draudzēties, mēs protam uzklausīt, mēs protam paklusēt, kad vajag un ar mums ir interesanti 🙂 GFS

Avots: https://theageofhappiness.com
Tulkoja: Ginta FS

Mihails Žvaņeckis: Vienkāršās lietas

fccec677422d5b130d42e27bb58f8a63932064921

Un pēc tam, kad neesi sapratis un paveicis sarežģīto, sāc atklāt vienkāršas lietas.
Ka gulēt svaigā gaisā ir labāk. Ka dzīvot zaļumos ir labāk.
Ka vajag palīdzēt piecelties tam, kurš pakritis. Ka vajag ielaist mājā pārnakšņot. Ka vajag pacienāt katru, kurš ienācis. Ka vajag atnest, ja palūdz. Ka vajag samaksāt pirmajam. Ka vajag uzvārīt buljonu sirgstošajam, pat svešam. Ka nevajag uzvilkties, kad tevi tracina.
Zemi vajag mīlēt. Ūdeni vajag mīlēt. Tīru gaisu vajag mīlēt.
Un bērnus vajag sagribēt.
Pamest visu lieko. Izmest krāmus.
Palikt ar vienu sievieti.
Smieties, ja nāk smiekli. Skaļi.
Raudāt, ja sāp. Klusiņām.
Aizvainot var tikai slikts cilvēks. Labais aizies no tava aizvainojuma.
Vajag atjaunot savas dzimtas koku un paskatīties, kas tur ir bijis, lai zinātu – no kurienes.
Nevajag kautrēties iet pie dakteriem.
Iet uz kapiem.
Nāve ir nāve.
Un līdz tai vēl ir kāds laiciņš.
Autors: ​​​​​​​Mihails Žvaņeckis
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Es vairāk negribu!

briviba3355

Droši vien katrs no mums vismaz reizi dzīvē ir pārēdies kaut ko, uz ko tagad nevar vairs paskatīties. Personīgi es bērnībā vienā piegājienā apēdu septiņus augļu saldējumus par septiņām kapeikām. Un vairāk man šo saldējumu negribējās. Vēl jo vairāk, man palika slikti, par to iedomājoties.
Ir ļoti labs veids, kā atbrīvoties no sliktām domām un mokošām atmiņām.
Kāda sieviete visu laiku atcerējās, kā mamma viņu bernībā bija apvainojusi. Un par to, kā viņu pameta mīļotais vīrietis. Aizgāja, nepaskaidrojis, kāpēc aiziet. Iespējams, viņam bija apnicis klausīties stāstus par mammu. Jo sieviete nepārtraukti par to vien runāja. Rezultātā viņa aizgāja pie psihologa un sāka tam stāstīt par savām mokošajām atmiņām.
Droši vien psihologam arī nebija viegla dzīve un viņš bija piekusis. Viņš taču arī ir dzīvs cilvēks. Un, galvenais, nekādas terapijas nepalīdzēja sievietei pārslēgties uz kaut ko pozitīvu un vērtīgu. Viņa vienkārši nespēja pārslēgties, kā nodrillēta plate – tā agrāk teica. Un psihologs viņai ieteica visu pierakstīt. Visas šīs mokošās atmiņas, scēnas, pārdzīvojumus vissīkākajās detaļās. Analizēt un rakstīt – kaut desmit lapas dienā – ar roku. Un katru reizi atrast jaunas detaļas un pierakstīt. Papildināt. Un atkal rakstīt. Nopirkt daudzas biezas klades un rakstīt. Un pieņemšanā lasīt visu uzrakstīto, ar izteiksmi un atkal atcerēties. Un pēc tam aiziet mājas un atkal rakstīt.
Pēc kāda laika sieviete atkal ieradās uz pieņemšanu. Psihologs teica: “….un tagad atcerēsimies dienu, kad mamma iecirta jums pliķi ne par ko. Bija agrs rīts, saule iespīdēja logā, puteklīši saules staros mirguļoja. Jūs mierīgi gulējāt zem zilas atlasa segas, un tad….”
Un pēkšņi sieviete iekliedzās: “Man pietiek! Man jau vemt gribas no šīm atmiņām! Vai mēs varam parunāt par kaut ko citu? Es vairs negribu to visu atcerēties! Labāk parunāsim par manu darbu, man šobrīd jāsāk jauns projekts, es esmu satraukta. Kādas segas, kādi puteklīši: tas taču bija pirms simts gadiem! Pietiek! Man slikti no šīm atmiņām!”
Viņa izklaigājās un apklusa. Un pēc tam sāka smieties. Pateicās psihologam. Atnāca mājas un izmeta visas klades miskastē. Pretīgi! Viņa paņēma jaunu, skaistu kladi un uzrakstīja plānu tuvākajai nākotnei. Uzrakstīja savus mērķus. Un devās savās darīšanās – laimīga, priecīga, pacilāta. Ar milzīgu atvieglojuma sajūtu, kā cilvēks, kurš pavēmis (piedodiet) un atbrīvojies kaut kā lieka.
Tas ir lielisks veids, ja nevienā citā veidā nav izdevies aizmirst slikto. Ja citas metodes nestrādā. Atcerieties un godīgi uzrakstiet. Kamēr paliks slikti. Kamēr sagribēsies iekliegties: “Pietiek! Es vairāk negribu!”
Autors: Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS

Kāds garīgums mums ir nepieciešams?

garigums1

Vents Sīlis
Ričarda Rora lekcijas galveno tēžu kopsavilkums

(19.07.2018. Nacionālā bibliotēka)

“Vislielāko kaitējumu garīgumam nodara lētas garīgas runas” (K.Vilbers)

Bez materiālās dzīves atzīšanas nav nekāda garīguma. Jēzus māca kā būt labam cilvēkam, nevis kā būt augsti “garīgam”, no pasaules atsvešinātam cilvēkam. Jāsaprot, ka dzīve fiziskajā pasaulē ir daļa no garīgās dzīves. Cilvēkiem nav interesants abstrakts garīgums – tādēļ viņi iet projām no baznīcas.

Bezgalība tiecas kļūt par matēriju, un otrādi. Starp vārdiem “Dievs” un “Realitāte” ir liekama vienlīdzības zīme. Dievs ir Realitāte – pilnīga realitāte. Dievs nav nodalāms no dzīves.

Ir nepieciešams ļoti ilgs laiks, lai pilnībā integrētu sevī visu realitāti, lai spētu to pieredzēt bez atkāpēm vai izņēmumiem. Reliģijai ir jāpalīdz mums sasniegt šo vienoto dzīves uztveri. Jo vienīgais, kas mūs šķir no Dieva ir doma par to, ka esam šķirti no Dieva.

Dievs aptver visu. Un katru no mums. Tādēļ patiess garīgums iekļauj sevī visu (true spirituality has to be all-inclusive). Ilgus gadsimtus mums ir bijis sašaurināts priekšstats par reliģiju. Katra baznīca formulēja savas normas par to, kādi cilvēki drīkst tai piederēt un kādi nedrīkst. Vieni ir cienīgi, otri – necienīgi. Izveidojās nošķīrums starp uzverētājiem un zaudētājiem, kurš mums ļoti patīk. Tas ir ļoti maskulinizēts veids kā skatīties uz reliģiju. Saskaņā ar to, Dievs noteikti ir uzvarētājs (winner), jo Viņš taču nevar būt zaudētājs (loser).

Var nošķirt 4 pasaules uzskatus:
Garīgo
– viss ir gars, viss ir apgarots, apdvēseļots (gnosticisms, New Age garīgums).
Materiālo – viss ir matērija, fizika un ķīmija, nav nekādas augstākas jēgas.
Verbālo – runāšana par garīgumu, abstrakta sludināšana.
Iemiesoto – matērija un gars nav nodalāmi, tādēļ nekas patiesībā nemirst, bet transformējas par matēriju, un atpakaļ – par garu.

Palasiet Mozus pirmo grāmatu Genesis – tur Dievs rada materiālo pasauli un pats atzīst to par ļoti labu (1Moz.1:1) Un vēl – “Taisīsim cilvēku pēc mūsu tēla, pēc mūsu līdzības…” kā gara un matērijas savienojumu. Ko tas nozīmē? Dievs ir materiāls, tādēļ mēs varam mijiedarboties ar viņu tiešā veidā, bez mācīājiem un starpniekiem. Tā ir Dieva mistērija.

Vārds “mistērija” neapzīmē kaut ko noslēpumainu, ko neviens nezina.
Nē, mistērija ir PATIESĪBA, kura ir tik daudšķautņaina, ka mēs to nekad pilnībā nevaram aptvert.
Tādēļ mums vajadzētu pārtraukt lietot vārdu “Dievs”, jo tas rada iespaidu, ka mēs zinām par ko runājam. Visas šīs runas par Dievu patiesībā ir maldinošas.

Dievs ir mistērija – patiesība, kuru mēs nespējam pilnībā aptvert.

Daudzus nodarbina “Ļaunuma problēma” – kādēļ Dieva radītajā pasaulē ir tik daudz ļaunuma? Kādēļ dzīve ir tik netaisna? Par to ir ļoti daudz runāts, es to tagad neņemšos skaidrot.

Mani daudz vairāk nodarbina “Labuma problēma” – vēl viena mistērija.

Kā tas iespējams, ka šajā ļaunajā, netaisnīgajā pasaulē cilvēki joprojām spēj būt labi? Kādēļ pat vissmagākajos brīžos viņi spēj saglabāt labestību un līdzcietību? Kaut gan varētu būt dusmīgi uz visu pasauli par to, cik grūta ir viņu dzīve. Labums (goodness) nav izskaidrojams.

Ja jūs esat patiesi ticīgi, tad jūs nevarat teikt, ka pasaule ir drausmīga (terrible), bet jūs paši gan esat labi. Nē, ir vai nu viss ir drausmīgs, vai arī viss ir labs. Jums ir jāspēj atzīt to, ka ļaunums jeb tumsa (darkness) ir daļa no šīs pasaules, kura ir laba.

Svarīgs ir nevis esošais, bet gan tas, kā jūs pret to izturaties, attiecaties. Garīguma atslēga ir jūsu attieksme un no tās izrietošās attiecības – tur tad arī rodas patiesā jēga.

Mīlestību ir iespējams iepazīt vienīgi mīlot, ļaujot tai izpausties.

Rietumu kultūrā nav ļoti daudz Augšāmcelšanās momenta attēlojumu. Jo kā gan lai uzzīmē “mūžīgo gaismu”? Parasti Jēzu attēlo gaismas oreolā, kā triumfatoru, kurš stāv atstatus, viens pats savā diženumā. Neviens nevar atrasties viņam blakus. Taču Austrumu kristietībā augšāmcešanās aina – ANASTASIS – tiek attēlota pavisam citādi. Tur Jēzus stāv kājas izpletis, zem viņa ir aiza, no kurienes viņš vek ārā cilvēkus. Tas parāda, kā notiek glābšana – tā notiek caur Dieva mīlestību, kas ir attiecību veids. Un, ja garīgums ir attiecību veids, tad viens cilvēks nemaz nespēj to realizēt – to var izdarīt tikai kopā ar citiem.

Ja mūsu reliģija nav iekļaujoša (inclusive), tad tā vispār nav reliģija. Reliģija, kas balstās uz draudiem un bailēm no soda, izmanto ļoti zema līmeņa motivāciju. Ticībai ir nepieciešama pozitīva motivācija.

Dzīve retrītos parāda, cik svarīgs ir garīguma sociālais aspekts. Pēc retrīta izdziedinātam indivīdam ir ļoti grūti atgriezties slimā sabiedrībā. Tādēļ dziedināšanai ir jābūt kolektīvai – tai jānotiek ar visiem.

Informācija atsvešina mūs – tā rada vēlmi novērtēt un tādā veidā izjauc cilvēcisko kontaktu. Ar savu vēlmi visu laiku vērtēt, mēs nespējam izveidot mīlošas attiecības ar vērtējamo objektu, parādību vai cilvēku. Jo kā gan to mīlēt, ja tam ir tādas vai citas sliktās puses? Rietumu izglītības sistēma ir balstīta uz spēju skatīties uz pasauli no vērtējošas pozīcijas – mums visiem ir doktora grāds vērtēšanā (we have PhD’s in judgement). Jāsaprot, ka vērtējums nozīmē centienus iegūt varu pār to, kas tiek vērtēts, pakļaut un kontrolēt to. Bet tā ir kļūdaina pieeja, par ko varam viegli pārliecināties nonākot krīzē – vienīgi Dievam pieder šāda absolūta vara.

Vēl viena nianse – vērtējošais prāts un no tā izrietošais duālistiskais skatījums netiek galā ar lielajiem jēgas jautājumiem. Tie ir šādi:
* Mīlestība
* Nāve
* Ciešanas
* Dieva izpratne
* Bezgalības izpratne
* Seksualitāte

Par tiem nav jēdzīgas informācijas. Tādēļ no garīgā viedokļa svarīga nevis infromācija, bet kontemplācija. Tā vietā lai uzkrātu labi strukturētu un patiesu, taču abstraktu informāciju par kaut ko, mums būtu jāstājas ar to tiešās attiecībās. Es runāju par kontemplāciju (meditāciju) – brīdi, kad jūs apklusināt savu vērtējošo prātu un ļaujat pasaulei runāt ar sevi. Jo Dievs ir visur apkārt, visās lietās – akmeņos, smiltīs, upēs un kokos – un tieši caur šīm vienkāršajām lietām Viņš var mūs sasniegt. Grēks – tas ir nekas cits, kā atsvešinātība no apkārt esošās realitātes.

Līdz ar to lekcija beidzas, sākas jautājumu daļa. Juris Rubenis lasa lekcijas laikā iesūtītos klausītāju jautājumus.

J: Kādi notikumi jūsu dzīvē ir palīdzējuši nonākt pie reliģiskas atklāsmes?

Man nav nekādu šausmīgu stāstu par bērnību vai citādām briesmīgām pieredzēm. Es uzaugu normālā ģimenē, man bija normāla dzīve. Daudzus gadus biju priesteris, bet pārkāpjot 40 gadu slieksnim, es sāku sev jautāt: “Varbūt esmu viltvārdis? Vai es vispār pats ticu tam, ko runāju?” Mans ceļš uz garīgumu atspoguļo cīņu ar iekšējiem, nevis ārējiem izaicinājumiem.

J: Esmu kristīts, bet baznīcu neapmeklēju, jo nespēju pieņemt tur notiekošo. Ko jūs man ieteiktu?

Kristieša definiīcija: nevis ticēt Jēzum, bet gan iemācīties ticēt tā, kā to darīja Jēzus. Ticēt realitātei, kas ir mums visapkārt, lai savienotos ar to. Patiesa ticība nodarbojas ar mūsu transformāciju, nevis piedāvā labus pielūgsmes objektus.

J: Kā nonākt pie mistiskas atklāsmes?

Visi mistiķi, sākot ar sūfijiem un beidzot ar budistiem un jūdaistiem, runā vienā valodā – mīlestības un visa esošā vienotības valodā. Gribi mīlēt Dievu? Iemācies mīlēt akmeni. Pēc tam iemācies mīlēt ūdens straumi. Kad tiksi galā ar to, pamēģini mīlēt koku. Tālāk mēģini mīlēt kādu dzīvnieku. Ja tas izdodas, tad vari pamēģiniāt mīlēt cilvēku. Jo tas, kā tu mīli cilvēku ir tas, kā tu mīli Dievu.

J: Grāmatā “Mūžīgais dimants” jūs runājat par Ego nāvi. Varbūt varat to pakomentēt?

Mūsu Ego ir ļoti svarīgs kā psihes organizācijas mehānisms, taču ne vairāk. Blakus mūsu patiesajam “ES” ir arī viltus “es”, kuru veido kultūra un sabiedrība. Jūsu patiesais “es” nekad neapvainojas, tā ir jūsu nemirstīgā dvēsele, kuru neviens nevar aizskar. Ego kļūst traucējošs tad, kad ir atkarīgs no citu cilvēku uzmanības, apbrīnas, naudas, utt. Tāpat arī Ego vēlas atšķirties no citiem un būt pārāks par citiem. Šādam Ego ir jāmirst. Ego nāve nav cilvēka nāve, tās ir iekšējas pārmaiņas, kuru rezultātā mainās mūsu attiecības ar ārējo.

Trīs jēdzieni, kas raksturo ticīga cilvēka skatījumu uz realitāti:
EMANATION – viss nāk no Dieva
EXEMPLIFICATION – viss apliecina Dievu
CONSOLATION – viss atgriežas Dievā

J: Kādēļ dzīve nepaliek labāka?

Padomāsim, vai tiešām pasaule ir tik ļauna, kā liekas? Vai tiešām dzīve nepaliek labāka? Pašlaik Rietumos dzīvojam vismazāk vardarbīgā laikmetā. Un vai tiešām ārējās pretrunas un ciešanas ir tik liels traucēklis laimei un piepildījumam?

K.G. Jungs runā par psihes daļu integrāciju, par pretstatu līdzsvarošanu. Garīgums nozīmē nozīmē spēju pieņemt pasaules pretstatus un neļaut tiem iznīcināt savu vēlmi mīlēt un dzīvot. Garīguma prakse gan nenozīmē, ka viss notiks tik gludi. Parasti tie ir 3 soļi uz priekšu un 2 soļi atpakaļ. Galu galā, arī Jēzus tiek nogalināts aptuveni 3 gadus pēc tam, kad viņš uzsāk sludināt. Viņa stāsts nav veiksmes stāsts burtiskā nozīmē.

Ciešanas IR daļa no mūsu garīgās dzīves. Dziļas ciešanas ir nepieciešamas lai iepazītu Dievu, jo mīlēt nav iespējams iemācīties, ja neesam gājuši caur ciešanām.

J: Kā transformēt seksuālu enerģiju garīgajā?

Es dzīvoju celibātā. Un tas ir gudrākais lēmums manā dzīvē, jo man nav jāsublimē šī enerģija uz vienu konkrētu cilvēku, tā vietā es varu mīlēt visus.

Ir ļoti maz vīriešu, kas prot mīlēt cilvēkus tā, kā viņi parasti mīl sievietes. Vīriešiem seksuālās tieksmes sublimācija rada varaskāri – paskatieties uz katoļu baznīcu. Sievietēm tas notiek vieglāk – mātes rūpes palīdz saprast kā mīlestība var nebūt seksuāla. Bet galvenais ir mīlēt visus cilvēkus kā kopumu, jo citādi nav iespējams nonākt pie Dieva mīlestības.
Cilvēkmīlestība ir skola mīlestībai uz Dievu.

Un slikta attiecību pieredze ir nepieciešama daļa no šīs skolas. Kad jums ir pāri 30, veiksmīgie gadījumi jums vairs neko nevar iemācīt. Tad jūs sākat mācīties no grēkošanas, izgāšanās, pazemojuma un zaudējumiem. Ar to mums visiem arī vajadzētu nodarboties.

Paldies Jurim Rubenim, Ingai Rubenei, Uldim Pīlēnam, Ilze Pīlēna, Indulis Paičs un pārējiem pasākuma organizētājiem.

Viltus vērtības

briviba9

Ir kāda fundamentāla lieta, kas vienmēr jāatceras: cilvēks ir gana viltīgs, lai radītu sev viltus vērtības.
Patiesās vertības prasa totāli visu tavu būtību, viltus vērtības ir ļoti lētas. Tās izskatās reālas, taču neprasa tavu totalitāti – tā ir tikai virspusēja formalitāte.

Piemēram, mīlestības vietā mēs esam radījuši viltus vērtību “uzticību”. Uzticīgs cilvēks tikai šķiet mīlošs. Viņš izpilda visus mīlestības žestus, taču tajos nav viņa sirds.

Vergs ir uzticīgs – taču, vai tu patiešām domā, ka ikviens paverdzinātais, kam atņemta cilvēciskā pašcieņa un lepnums, var tik dziļi mīlēt cilvēku, kurš viņam nodarījis tik daudz ļauna?
Viņš to neieredz un, ja viņam būtu tāda iespēja, tad noteikti tas nogalinātu savu paverdzinātāju.
Taču, virspusēji skatoties, viņš ir uzticīgs – viņš ir spiests tāds būt.

Tas nav no prieka, tas ir no bailēm. Tas nav no mīlestības, tikai nosacītais prāts saka, ka tev jābūt uzticīgam savam saimniekam. Tā ir suņa uzticība savam saimniekam.

Mīlestībai ir nepieciešama totālāka atbalss. Tā neatnāk no pienākuma sajūtas, bet gan no tavas sirds pukstiem, no tavas paša prieka pieredzes, no vēlēšanās dalīties šajā priekā.

Uzticība ir kas cits – tas ir kas kroplīgs.

Tūkstošiem gadu garumā tā ir bijusi sabiedrībā repektējama vērtība, tāpēc, ka sabiedrība visdažādākajos veidos ir paverdzinājusi cilvēkus.

Sievai jābūt uzticīgai savam vīram – tādā mērā, ka Indijā miljoniem sieviešu mira reizē ar saviem vīriem, lecot tiem līdzi bēru ugunskurā – tā dzīvas sevi sadedzinot.
Tas bija tik respektabli, ka ikviena sieviete, kura to nedarīja, tika smagi sodīta. Viņu pat savā pašas ģimenē uzskatīja par atstumto, un pret viņu izturējās, kā pret kalponi. Jo uzskatīja, ka, ja tā nespēja mirt kopā ar vīru, viņa nebija tam uzticīga.

Vienkārši paskaties uz to no cita skatu punkta – neviens vīrs nekad nav ielecis savai sievai līdzi bēru ugunskurā. Un neviens nav uzdevis jautājumu: “Vai tas nozīmē, ka neviens vīrs nekad nav bijis uzticīgs savai sievai?” Tas ir sabiedrības dubultais standarts. Viens standarts saimniekam, īpašniekam, otrs – vergam.

Mīlestība ir bīstama pieredze, tāpēc, ka pār tevi valda kaut kas lielāks par tevi pašu. Un to nav iespējams kontrolēt. Tu nevari izsaukt mīlestību kad vien tev iegribās. Kā tikko tā aiziet, to nav iespējams atgriezt. Viss, ko tu vari, ir tēlot, būt liekulim.

Uzticība ir gluži kas cits. Tā ir tava paša prāta radīta, tā nenāk no ārpuses. Tā ir audzināšana noteiktā kultūrā, tāpat kā visa cita audzināšana. Tu sāc spēlēt un soli pa solim sāc ticēt savai paša spēlei.

Uzticība prasa, lai tu vienmēr – dzīvē vai nāvē, būtu uzticīgs cilvēkam – grib tava sirds to, vai negrib. Tas ir paverdzināšanas psiholoģiskais pamats.

Milestība dod brīvību. Uzticība nes verdzību. Tikai virspusēji tās izskatās līdzīgas; bet dziļi iekšienē tās ir absolūti pretējas, diametrāli pretējas. Uzticība ir spēle, kuru tev ir iemācījuši.

Mīlestība ir mežonīga; viss tās skaistums ir mežonīgumā. Tā atnāk kā vēja pūsma, ar vieglu aromātu, piepilda tavu sirdi un pēkšņi tur, kur agrāk bija tuksnesis, rodas dārzs pilns ziediem. Taču tu nezini, no kurienes tā atnāk un tu zini, ka nav iespēju to vienkārši pasaukt.

Tā atnāk pati un paliek tik ilgi, cik ilgi to vēlās esība. Un tieši tāpat, kā tā reiz atnāk, kā svešinieks, kā ciemiņš, reiz tā pēkšņi aiziet. Un nav iespēju tai pieķerties, nav iespēju to noturēt.

Sabiedrība nevar būt atkarīga no tādiem neparedzamiem un nedrošiem pārdzīvojumiem. Tā vēlas garantijas, drošību, tāpēc tā absolūti ir izdzēsusi no dzīves mīlestību un tās vietā ielikusi laulību. Tā zin tikai uzticību, uzticību vīram un, ņemot vērā to, ka tā ir formāla, tā ir tavās rokās…. taču tā ir nekas, salīdzinājumā ar mīlestību, tā pat nav piliens okeānā.

Taču sabiedrība ir apmierināta, jo tas ir droši. Vīrs var tev uzticēties un ticēt, ka rītdien tu būsi tikpat uzticīga, kā šodien.

Mīlestībai nevar uzticēties – un visdīvainākais ir tas, ka mīlestība pati ir visaugstākā uzticība, bet tai nevar uzticēties.

Vienā mirklī tā ir totāla, bet jau nākamajā – tas nav. Tā var tevī augt; tā var izgaist no tevis.

Vīrs vēlas, lai sieva būtu viņa vergs līdz mūža galam. Viņš nevar paļauties uz mīlestību; viņam ir jārada kaut kas, kas izskatās pēc mīlestības, bet kas ir cilveka prāta radīts.

Tas notiek ne tikai mīlas attiecībās, bet arī  citās dzīves sferās – padevība arī ir cienījama. taču tā sagrauj saprātu… zaldātam jābūt padevīgam savai nācijai.

Cilvēks, kurš nometa atombumbas uz Hirosimu un Nagasaki… nedrīkst viņu uzskatīt par atbildīgu, viņš vienkārši izpildīja savu pienākumu. Viņam pavēlēja un viņš izpildīja savu pienākumu. Viņam pavēlēja un viņš bija padevīgs saviem vadoņiem: te arī visa armijas būtība.

Tevi trenē daudzus gadus un tu kļūsti absolūti padevīgs un nespējīgs sacelties. Pat tad, ja tu redzi, ka tas, ko tev saka ir absolūti aplam, treniņš, kuru gadiem ilgi esi veicis, un kas tevī iesakņojies tik dziļi, saka: “Tieši tā, es to izdarīšu!”

Es nedomāju, ka cilvēks, kurš nometa atombumbas bija mašīna. Viņam, tieši tāpat ka tev, bija sirds. Tieši tāpat kā tev, viņam bija sieva un bērni, mamma un tētis. Viņš bija tikpat dzīva būtne kā tu, tikai ar vienu atšķirību. Viņš bija apmācīts bez ierunām un šaubām izpildīt visas pavēles.

Es atkal un atkal domāju par viņa prātu. Vai var iedomāties, ka viņš nezināja, ka šī bumba iznīcinās gandrīz 200 000 cilvēkus? Vai tad viņš nevarēja pateikt: “Nē, labāk lai ģenerālis mani nošauj, bet es nenogalināšu šos cilvēkus?” Iespējams, šī ideja nekad tā arī neiešāvas viņam prātā.

Armija darbojas sekojošā veidā. Lai radītu padevību, viss sākas ar nelielam lietām. Nesaprotami, kāpēc katram karavīram daudzus gadus jāsoļo parādē un jāizpilda muļķigas pavēles – griezties pa labi, pa kreisi, soļot uz priekšu, soļot atpakaļ – stundām ilgi, bez kāda mērķa.

Taču te ir mērķis. Tas grauj viņa saprātu. Viņš pārvēršas par robotu. Un, kad tiek dota pavēle “pa kreisi”, viņa prāts nejautā, kāpēc?

Ja kāds cits tev teiks “pagriezies pa kreisi”, tu jautāsi “kas par muļķībām? Kāpēc man jāgriežas pa kreisi? Es griezīšos pa labi!” Bet karavīram nav jāšaubās, nav jājautā; viņam jāpilda pavēle. Tas ir galvenais nosacījums – padevība un paklausība.

Karaļiem un ģenerāļiem vajag, lai armija būtu padevīga – gluži ka roboti, ne kā cilvēki. Vecākiem ir izdevīgi, lai bērni būtu padevīgi, tāpēc, ka bērns – buntinieks rada problēmas. Vecākiem var nebūt taisnība, taču bērnam jābūt paklausīgam; tā ir daļa audzināšanas un tā vēljoprojām ir spēkā.

Es mācu tev jaunu cilvēcisku esību, kurā nav vietas padevībai un uzticībai, bet ir spēja un saprāts pateikt “nē”. Priekš manis, kamēr tu nespēj pateikt “nē”, tavs “jā” ir bezjēdzīgs.. Tavs “jā” ir tikai ieraksts gramafona lentā, tu neko nevari izdarīt, tev nākas sacīt “jā”, tāpēc, ka “nē”, tevī pat nerodas.

Dzīve un civilizācija būtu pavisam savādākas, ja vien mēs nebūtu pieradinājuši cilvēkus pie vairāk saprāta. Tik daudz karu nebūtu notikuši, ja cilvēki jautātu: “Kāds ir iemesls? Kāpēc mums jānogalina cilvēki, kuri ne pie ka nav vainīgi?” Taču tie ir uzticīgi vienai valstij, tu – kādai citai, un abu valstu politiķi cīnās un upurē šo ambīciju vārdā savus cilvēkus.

Ja politiķiem tā patīk cīnīties, lai noorganizē čempionātu cīņas sportā, un visi parējie varētu to vērot kā futbola maču.

Bet karaļi un politiķi, prezidenti un premjerministri neiet karā. Vienkārši cilvēki, kuriem nav nekā kopīga ar pavēli nogalināt, iet karā un nogalina. Viņus apbalvo par uzticību – viņiem dod ordeņus par necilvēcību, par nesaprātīgumu, par to, ka viņi ir ka mehānismi.

Uzticība nav nekas cits kā trīs slimību apkopojums: ticēšanas, pienākuma un respektabilitātes. Tās visas baro tavu ego. Tās visas ir pret tavu Dvēseles izaugsmi un izdevīgas noteiktam cilvēku lokam. Garīdznieki nevēlas, lai tu viņiem uzdotu jautājumus par viņu vērtību sistēmu, tāpēc, ka zin, ka nevarēs godīgi atbildēt uz šo jautājumu. Visas šīs ticības ir viltotas un, ja tās tiks pakļautas šaubām, tās sabruks. Kad par tām nešaubās, tās rada milzīgas reliģijas ar miljoniem sekotāju.

Tagad Pāvesta rīcība ir miljoniem cilvēku un no šiem miljoniem neviens nejautā: “Kā jaunava var piedzemdēt bērnu?” Tā būtu svētuma zaimošana! “Kur ir pierādījumi tam, ka Jēzus ir vienīgais Dieva dēls?” – neviens nevar uz to pretendēt. “Kas apliecina to, ka Jēzus izglāba cilvēkus no ciešanām? – viņš nespēja glābt pats sevi?” Taču šādi jautājumi mulsina, tāpēc tos vienkārši neuzdod. Pat Dievs ir tikai hipotēze, kuru reliģiozi cilvēki ir centušies pierādīt tūkstošiem gadu garumā…. visdažādākie pierādījumi, taču visi tie ir melīgi…

No pirmās mūsu dzīves dienas mūs trenē būt padevīgiem un uzticīgiem ticības sistēmai, kurā esam dzimuši. Tas ir izdevīgi gan baznīcai, gan politiķiem, gan vīriem, gan vecākiem, gan skolotājiem – lai varētu ekspluatēt.

Visas šīs cilvēku radītās sistēmas nepieļauj nekādus liekus jautājumus, nekādas šaubas. Tās neļauj cilvēkiem būt saprātīgiem.

Bet cilvēks, kurš ir nespējīgs šaubīties, uzdot jautājumus un pateikt “nē”, kad jūt, ka kaut kas nav pareizi, – ir kritis zemāk par cilvēciskumu.

Ja mīlestību pieprasa, tā kļūst par padevību. Ja mīlestību dod tad, kad to neprasa, tā ir tava brīva dāvana. Tad tā rodas no tavas apziņas. Ja uzticību pieprasa, tevi paverdzina. Ja uzticība rodas tevī pašā, tavā sirdī aug kas parcilvēcisks.

Atšķirība ir maza, tomēr tai ir milzīga nozīme: ja mīlestību un uzticību prasa vai pieprasa, tās kļūst melīgas.

Kad tās rodas pašas no sevis, tajās ir ļoti liela iekšējā vērtība.
Tās nepadara tevi par vergu, tās padara tevi par saimnieku pašam sev. Tu seko savai sirdsbalsij. Tu neseko nekam citam un neviens tev nespiež sekot. Tava mīlestība nāk no brīvības un no cieņas nāk uzticība. Un kopā tās abas padarīs tevi par bagātāko cilvēcisko radību.

Dzīvot saskaņā ar savu sirdi, sekot tās pukstiem, iet nezināmajā, gluži tāpat kā ērglis seko saulei, brīvi, nepazīstot robežu…. to viņam neviens nepavēl. Tas dod ne ar ko nesalīdzināmu prieku. Tas ir garīguma apstiprinājums, kas cilvēkam dots no dabas.

OŠO
Avots: https://self.wikireading.ru
Tulkoja: Ginta FS

Atļauj sev būt maigam

upe1

Laodzi saka:

Kad cilvēks piedzimst, viņš ir maigs un vājš; nāvē viņš ir ciets un stīvs. Kad lietas un augi ir dzīvi, viņi ir mīksti un lokani; kad miruši, tie ir sausi un trausli.
Atbilstoši, cietība un stingrums asociējas ar nāvi, bet maigums un elastība – ar dzīvi.

Kad koks ir ciets, to nocirtīs. Lielais un spēcīgais pieder zemākajam, maigais un elastīgais – virsotnei.

Dzīve ir upe, plūsma bez gala un sākuma. Tā nekur nekustās, tā vienmēr ir. Tā nekustās no vienas vietas uz citu, tā vienmēr kustās no šejienes uz šejieni.

Vienīgais laiks dzīvei ir TAGAD un vienīgā vieta – ŠEIT. Nav nekādas cīņas pēc sasniegumiem un sasniegt nav ko. Nav centienu aizstāvēties, nav no kā. Ir tikai dzīve, viena, absolūti viena, skaista savā vientulībā, karaliska savā vientulībā.

Tu vari dzīvot divējādi: tu vari plūst kopā ar to – tad arī tu esi karalisks, tad tevī ir grācija, nevardarbīga grācija, bez konfliktiem un cīņas. Tad tevī ir skaistums, līdzīgi bērnam, ziedam, maigs, delikāts, nevainīgs. Ja tu plūsti kopā ar dzīvi, tu esi reliģiozs. Lūk, tieši tā ir Laodzi reliģija, arī mana.

Parasti ar vārdu reliģija saprot cīņu ar dzīvi dēļ Dieva. Parasti tā nozīmē, ka Dievs ir mērķis, bet dzīve ir jāatstumj malā un jāpieveic cīņā. Dzīve ir jāupurē, lai sasniegtu Dievu. Parastā reliģija nav reliģija. – tā vienkārši ir daļa parastā vardarbīgā un agresīvā prāta.

Nav Dieva ārpus dzīves. dzīve ir Dievs.

Ja tu atraidi dzīvi, tu atraidi Dievu, ja tu upurē dzīvi, tu upurē Dievu. Visās upurēšānās upurēts tiek Dievs.

Georgijs Gurdžijevs teica: “Tas šķiet paradoksāli, taču tā ir taisnība – visas reliģijas ir pret Dievu. Ja dzīve ir Dievs, tad noliegt, atstumt, upurēt nozīmē iet pret Dievu.”

Būt patiesi reliģiozam nozīmē būt neparasti parastam dzīvē…. kad viena daļa nav pret veselo, un daļa plūst kopā ar veselo. Būt reliģiozam nozīmē nebūt nošķirtam no plūsmas.

Būt NEreliģiozam nozīmē būt ar savu viedokli, ar piepūli uzvarēt, iekarot, kaut kur skriet. Ja tev ir mērķis, tu neesi reliģiozs. Ja tu domā par rītdienu, tu jau esi palaidis garām reliģiju. Reliģijā nav nekāda “rīt”. Tieši tāpēc Jēzus saka: “Nedomā par rītdienu. Skaties uz lillijām laukos, tas zied tagad”. Viss, kas ir, ir tagad. Viss, kas ir dzīvs, dzīvs ir tagad. Tagad ir vienīgais laiks un vienīgā mūžība.

Ir divas iespējas. Tu vari cīnīties ar dzīvi, tev var būt personīgie mērķi, kas iet pret tavu dzīvi – bet visi mērķi ir personīgi. Tu centies uzspiest dzīvei tēlu, kaut ko savu. Tu centies dzīvi vilkt, lai tā tev sekotu – tu pats esi tikai niecīga daļiņa, tada maza mazītiņa, tomēŗ centies vilkt aiz sevis visu Visumu.

Protams, tu esi nolemts neveiksmei. Tu noteikti zaudēsi visu savu krāšņumu un tu noteikti kļūsi ciets.

Cīņa rada cietību.

Tikai padomā par cīņu, un tevī radīsies smalka cietība. Tikai padomā par pretestību, un tev apkārt radīsies garoza, kas pamazām apņems tevi kā kokons. Pati ideja par to, ka tev ir noteikts mērķis, padara tevi par salu un tu vairs neesi daļa no dzīves bezgalīgā kontinenta. Un tad, kad esi atdalījies no dzīves, tu jūties kā koks, kas atdalīts no zemes. Kādu laiku pie labas barošanas tas spēj dzīvot, taču patiesībā mirst. Kokam vajadzīgas saknes, kokam jābūt zemē, savienotam ar zemi, daļai no tās.

Tev jābūt savienotam ar dzīves kontinentu, jābūt daļai no tās, jābūt ar savām saknēm. Kad tu esi iesakņojies dzīvē, tu esi maigs un mīksts, jo nebaidies. Bailes rada cietību. Bailes rada drošības ilūziju, ideju par to, ka sevi ir jāaizstāv. Un nekas nenogalina vairāk kā bailes, tāpēc, ka pati baiļu ideja ir tajā, ka tu esi atdalīts no zemes, izrauts ar visām saknēm.

Un tad tu dzīvo pagātnē un tieši tāpēc tu tik daudz par pagātni domā. Tā nav vienkārša sakritība. Prāts pastavīgi domā vai nu par pagātni vai nākotni. Kāpec tik daudz jadomā par pagātni? Pagātne ir pagājusi! To nevar restaurēt. Pagātne ir mirusi!

Kāpec tu turpini domāt par pagātni, kuras vairs nav, un par nākotni, kurai tu neko nevari padarīt? Tu nevari to izdzīvot, tu nevari tur būt, tu nevari sagraut savu pašreizējo mirkli.

Taču tam jābūt kādam dziļam nopietnam iemeslam. Un šis dziļais iemesls slēpjas tajā, ka tu visu dzīvi cīnies. Cīnies ar veselumu, ar dzīves upi un tu zaudē savas saknes. Tu kļūsti mazs mazītiņš, līdzīgs kapsulai, ieslēgts pats sevī. tu kļūsti individuāls, tu vairs neesi daļa plašā Visuma. Un tev nākas dzīvot uz savas pagātnes barības; tieši tāpēc tu tik daudz domā par pagātni.

Un tā vai citādāk, tev nākas saņemties lai cīnītos, un tieši tāpēc tu pastāvīgi domā par nākotni. Nakotne dod tev cerību, pagātne dod tev barību, bet starp tām abām – mūžība, kuru tu palaid garām. Starp pagātni un nākotni tu mirsti, tu nedzīvo.

Ir vēl viens veids kā dzīvot – patiesībā ir tikai viens veids, kā dzīvot, tāpec, ka cīņas ceļš nevar būt veids, kā dzīvot. Cīņa nav veids, kā dzīvot. Vienīgais veids ir plūst ar upi, plūst kopā tādā mērā, lai tu nejustos atdalījies.

Tu esi tās daļa, tu kļūsti tās daļa – ne tikai daļa, bet tu pats kļūsti par upi.

Kad tu necīnies, tu kļūsti par dzīvi, tu uzticies tai. Tu neuzticies vis savam individuālajam prātam, bet uzticies visam pilnībā, uzticies esībai. Kapitulējot, pavisam nemanāmi tu kļūsti maigs, elastīgs un tev vairs nav jābūt cietam. Tu necīnies, nav nekāda naidīguma. Nav nekādas vajadzības aizstāvēties, nav vajadzibas pēc drošības, tu jau esi kopā ar dzīvi.

Un dzīve arī ir drošība!…

Pamēģini sajust to, ko es saku. Tas nav sapratnes jautājums, tas nav intelektuālo spēju jautājums. Sajūti, ko es saku. Uzsūc to. Lai tas ir ar tevi. Ļauj tam nostiprināties tevī, dzīvei nav neko jānozīmē, dzīvei vienkārši ir jābūt. Un tad pēkšņi tu kļūsti maigs. Viss cietais aiziet, pazūd, izkūst.
Bērns atveras no jauna, tu atkal esi kļuvis par bērnu, un atkal ir šīs caurspīdīgās bērnības acis. Tu vari redzēt un tagad zaļums ir pavisam savādāks. Putnu dziesmas pavisam citas. Tagad veselumam ir pavisam cita nozīme. Tam nav jēgas, tam ir nozīme. Jēga saistīta ar derīgumu, nozīme – ar prieku.

Priecājies par to un tu būsi maigs. Plūsti ar upi. Kļūsti par upi.

OŠO
Avots: https://self.wikireading.ru
Tulkoja: Ginta FS