Ir cilvēki – bākas

bāka1

Ir cilvēki – kā brīnumsvecītes! Šķiež dzirkstis, deg spoži un jautri. Mīlestībā viņi apber ar dāvanām un ziedu pušķiem. Pauž savas emocijas un zvērē mūžīgu mīlestību. Runā aizrautīgi par nākotni, plānus būvē uzreiz… Darbā ar milzīgu enerģiju sāk jaunu projektu; visus aizrauj ar savu entuziasmu! Un draudzībā uzreiz atver dvēseli un sauc tevi par māsu vai brāli. Taču tas nav uz ilgu laiku. Beidzas prieks un laime. Noplok entuziasms. Un paliek melns, šķībs un līks kociņš – un dūmi…

Ir cilvēki – kā bākas. Spīd tālumā, ne īpasi spoži; mirkļiem spīd. Bet pašā tumšākajā un briesmīgākajā naktī tālumā mēs ieraugām viņu gaismu un esam glābti. Viss ir redzams. Briesmas ir garām! Un vairs nav tik bailīgi, nav tik vientulīgi un nav izmisuma. Tikai viens viņu vārds, viens zvans, viena vēstulīte un jau ir gaiši. Un tā visu dzīvi, ilgi, vienmēr… Un, lai arī viņi nav blakus ar mums. Lai arī nezvēr, nesola, neizplūst jūtās – bet no viņiem nāk glābēja gaisma, no cilvēkiem – bākām… Un, iespējams, pateicoties viņiem mēs neesam nositušies pret rifiem un visi vēl esam dzīvi. Un arī varam starot un mīlēt…
Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Dostojevskis: brīnumaini, ko var viens saules stars izdarīt ar cilvēka Dvēseli

cels5

– Dzīvot vajag dēļ tiem – kam tu esi vajadzīgs. Draudzēties ar tiem, par kuriem esi pārliecināts. Komunicēt ar tiem, kuri ir patīkami. Un pateicīgam būt tiem, kuri tevi novērtē.
– Nepiemēslo savu atmiņu ar aizvainojumiem, savadāk tur var nepalikt vietas skaistajiem mirkļiem.
– Cilvēks atrod laiku it visam, ko viņš patiešām vēlās.
– Brīnumaini, ko var viens saules stars izdarīt ar cilvēka Dvēseli.
– Esot kopā ar bērniem, dvēsele tiek dziedināta.
– Nekad nenodari cilvēkam sāpes, kad viņš tevis dēļ ir gatavs uz visu.
– Ar laiku tu piekūsti tiekties pie cilvēkiem, kuri nesper ne soli tev pretī.
– Reiz tavā dzīvē uzradīsies jauns vārds, kurš iepriekšējo pārvērtīs putekļos.
– Dzīvi vajag mīlēt vairāk kā dzīves jēgu.
– Lūk, kur sāls: ja tu esi auksts – tu ievaino cilvēkus. Ja esi jutīgs– cilvēki ievaino tevi.
– Trīs lietas, no kurām baidās vairums ļaužu: uzticēties, teikt taisnību un būt sev pašiem.
– Cilvēks ir gudrs, taču, lai gudri rīkotos ar vienu gudrību vien nepietiek.
– Loti maz ir vajadzīgs, lai iznīcinātu cilvēku: pietiek vien viņu pārliecināt par to, ka tas, ar ko viņš nodarbojas, nevienam nav vajadzīgs.
– Neviens nespers pirmo soli, tāpēc, ka ikviens domā, ka tas nav abpusēji.
– It visā ir tā strīpa, kuru pārkāpt ir bīstami; jo reiz to parkāpis, atpakaļ nevarēsi atgriezties.
– Dzīve smok bez mērķa.
– Tas, kurš vēlas nest labumu, pat ar sasietām rokām izdarīs daudz laba.
– Ja, ejot uz mērķi, sāksi apstāties, lai akmeņiem nomētātu ikvienu uz tevi rejošu suni, tad nekad pie mērķa nenonāksi.
– Lielie nezin, ka bērns pat pašā grūtākajā lietā var dot ļoti vērtīgu padomu.
– Dzīvē viss ir uz laiku. Ja viss ir labi – baudi, tas nevilksies mūžīgi. Bet, ja viss ir draņķīgi – nebēdā, arī tas nav uz visiem laikiem.
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tiešām?

zimejums al-molo

Bieži vien mēs ar īpašu degsmi turamies pie tām pārliecībām, kuras nestrādā – vēl vairāk, padara mūs vientuļus un nelaimīgus. “Nedrīkst atvērties. Nedrīkst uzticēties!” Bet tu pats vēlies komunicēt ar aizvērtiem un skeptiskiem cilvēkiem, kuri nevienam neuzticās?

“Jābūt maitai!” Tev patīk, ka tā izturas pret tevi, kā pret maitu? “Strīdēties ir veselīgi!” Vai tiešām tev patīk, ka uz tevi kliedz? “Tikai nevajag attiecībās pazaudēt sevi!” Vai tiešām tu esi tik laimīgs, kad partneris pret tevi izturas rezervēti, it kā cenšoties attiecībās sevi pietaupīt un nepazaudēt?

Zini, kas par lietu? Mums, labajiem, maigajiem, jutīgajiem un tā tālāk cilvēkiem, ir pavisam stulba maniere apskaust rupjos un bezjūtīgos. Mums laikam šķiet, ka viņiem ir daudz vieglāk dzīvot. Taču tas tā nav!
Ja nu mums ir vērts kaut ko trenēties, tad tas ir kļūt vēl labestīgākiem, siltākiem, maigākiem un vēl vairāk uzticēties un ticēt sev. Uzskatīt pašas labākās cilvēka īpašības par vājībām ir gaužām muļķīgi.

Aleksandrs Ivanovs
Tulkoja: Ginta FS

Tādi cilvēki ir

zala lampa

Man patīk cilvēki, kuri nebaidās novecot. Gudrinieki, cīnītāji. Bez plastiskajām operācijām, bez liposakcijas, toties ar domām acīs, ar mazbērniem un konkrētu darbu rokās. Ja cilvēks sagaida vecumu bez histerijām, tātad ir viņa dvēselē kaut kas.
Vēl man patīk cilvēki, kuriem apkārt viss ir tīrs. Tīrs mājās, tīrs mājas priekšā, tīrs darba vietā. Ja redzi apkārt cūku kūti, tātad cilvēkiem iekšā ir tāda pati cūku kūts. Netīrība smadzenēs un smārds sirds dziļumos neizbēgami izpaužas caur tukšu pudeļu grēdām, izlietotu iepakojumu kalniem, izlietu dzērienu peļķēm un uzrakstiem uz sētām.
Patīk cilvēki, kuri spēj pārsteigt… Domā: vienkāršs cilvēks, pagalam vienkāršs. Pat neinteresanti. Bet viņš visu laiku atklāj arvien jaunas un jaunas sava rakstura šķautnes un tu redzi, cik to vēl ir daudz. Vienkārši viņš neatklāj uzreiz visas un nedižojas bezjēdzīgi.
Lieliski ir tie, kuri kaut ko dara ar rokām un ne tikai nebaidās darba, bet mīl to. Parasti tādi darba darītāji ir klusētāji. Pamatīgs cilvēks nemīl tērēt spēku runām. Viņš zin, ka nekas tā neatņem spēku dvēselei, kā bezjēdzīgas un tukšas pļāpas.
Vēl patīk tie, kuri ir izlasījuši daudz grāmatu, ne tāpēc, ka to pieprasa zinātniskais grāds, bet  tāpēc, ka Dvēsele mīl grāmatas, neskatoties uz to, ka cilvēkam, iespējams, ir pati vienkāršākā profesija.
Ja šie ļaudis man patīk, tātad viņi ir. Nevar taču patikt man vai kādam citam tas, kā pasaulē nav. Tādi cilvēki ir! Bet viņu nav vairums! Viņu nav pārāk daudz, jo tas, kā ir pārāk daudz, vienmēr zaudē vērtību un pārstāj izbrīnīt.
Cilvēki, kuri man patīk ir, kaut arī viņu būtu varējis būt vairāk.
Pasaulei uz kaut kā ir jābalstās, un, iespējams, ka tieši uz viņiem tā arī balstās.

Autors: Pareizticīgo Virspriesteris Andrejs Tkačovs
Ilustracija: Зеленая Лампа

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tur es satikos pats ar sevi

smaids

Savulaik man nācās strādāt kādā organizācijā, kas apkalpoja bijušos partijas funkcionārus – nomenklatūras darbiniekus.

Lai arī visi viņi bija pelnītā atpūtā, tomēr mūsu organizācijā ieradās ar ļoti augstām ambīcijām. Visiem viņiem bija augstprātīga gaita, kā bērnam, kurš sen jau pietaisījis bikses, bet pats par to aizmirsis.

Vienu vārdu sakot, nokāpis no zirga, bet sedlus starp kājām aizmirsis izņemt! Katru no viņiem mēs pazinām kā raibu suni.

Reiz mans kolēģis norādīja man uz vienu pacientu, sakot: “Šis cilvēks ir vesels”. Es neticēju, tāpēc, ka ļoti labi viņu zināju. Tas bija bijušais ministrs, kurš nu jau daudzus gadus slimoja ar ļoti ielaistas formas Parkinsona slimību. Jūs jau ziniet, ka tā nozīmē smadzeņu bojājumus?

Viens no slimības simptomiem izpaužas kā pilnīgs sejas mīmikas trūkums. Seja paliek kā maska.

Pilnībā viņu pārbaudījis, es secināju, ka viņš patiešām ir vesels. Sāku jautāt: “Kur un kā jūs ārstējāties?”

Un viņš man stāstīja par kaut kādu Templi, taču, ja godīgi, tam es nepievērsu pārāk lielu uzmanību. Un, lai arī visu cītīgi pierakstīju, pēc laiciņa biju jau aizmirsis.

Nākamajā gadā profilaktiskās apskates laikā mēs secinājām, ka viņam piebiedrojušies ir vēl četri cienījama vecuma kungi. Viņi daudzus gadus bija slimojuši ar nedziedināmām kaitēm, bet tagad bija kā “gurķīši”.

Izradījās, pensionārs-ministrs arī viņus bija aizsūtījis tur pat, kur pats izārstējās.

Man bija nopietni jautājumi, jo tas viss, ko redzēju, absolūti neierakstījās manā pasaules uzskatā, kas bija veidojies daudzu gadu prakses rezultātā.
Šoreiz es ļoti cītīgi viņus izprašņāju un visu pierakstīju.

Izrādījās, ka kalnos ir Uguns Pielūdzēju Templis, kur katras 40 dienas pieņem ļaužu grupas, kuri vēlās izdziedināties. Galvenokārt tas notiek vasarās, jo ziemā tur nav nekādas iespējas nokļūt.

Es nolēmu doties turp un pats savām acīm redzēt, kā notiek brīnumainā izdziedināšanās. Mēs nolēmām turp doties kopā ar maniem draugiem: režisoru un televīzijas operatoru. Viņi strādāja valsts televīzijā un veidoja programmu “Pasaule ap mums”.

Noteiktajā dienā tuvāk naktij mēs bijām nokļuvuši līdz satikšanās vietai. Mūsu mašīna aizbrauca. Mums bija apsolīts transports mūsu tālākai vešanai. Un pēkšņi mes uzzinām, ka šis transports ir – ēzeļi.

Uz Templi kalnos ved ceļš un izrādās, ka 26 km ir jāiet kājām, vai jājāj ēzeļa mugurā. Bet, ņemot vērā to, ka mēs atbraucām vēlāk par visiem, mums uz trijiem bija atlikuši tikai divi ēzeļi.

Es uzsāku aģitācijas kampaņu. Saku: “Vai jūs kādreiz esat kalnos kāpuši? Pamēģināsim, labi?” Operators bija apmēros diezgan paliels vīrs, apmēram 130kg, pieciem dubultzodiem un milzīgu vēderu. Bet, neskatoties uz milzīgajiem apmēriem, romatiķis viņā vēl tomēr bija dzīvs. Tāpēc ar vairākumu balsu mēs pirmo šķērsli bijām veikuši.

Visu aparatūru uzstutējām ēzeļu mugurās un sākām savu ceļu.

Pirmais čīkstēt sāku es, jo kājās man bija pilsētas kurpes, kas ātri vien noberza kājas un tās nežēlīgi sāpēja. Taču es tomēr gāju un domāju: “Ja jau reiz tāāādi slimnieki izdziedinājās, tad, pierakstot katru recepti, es pilsētā kļūšu par Lielu Dakteri”.

Bet pēc tam, pēc desmit kilometriem operators apsēdās ceļa vidū un teica

– Viss, sitiet mani nost, es eju atpakaļ.
Mēs sākām viņu atrunāt:

— Kur tu iesi? Kāda starpība uz kuru pusi iet, tos pašus 10 km nāksies iet atpakaļ. Tad jau labāk uz priekšu!
Pierunājām. Gala punktā mēs nonācām pusnaktī. Mūs izvietoja naktsmītnēs. Nākošajā rīta modināja 11tos. Visus savāca kopā un teica:

– Mēs jums visiem lūdzam mūsu Templī negrēkot. Tas, kurš to neievēros, palīdzēs mums saimniecībā – nesīs ūdeni. Izradās, ka šajā Templī par grēku tiek uzskatīta staigāšana ar drūmu ģīmi. Es jau biju ievērojis, ka mūki visi staigā ar tādu vieglu smaidiņu sejā un gaita viņiem tāda stalta un viegla, un stāja kā cipresēm – taisna, tā, it kā koku būtu norijuši.

Sanāk, ka mums visu laiku jāsmaida. Mēs paklausījām, drusku pasmaidījām, bet jau pēc divām minūtēm vecais pilsētas ieradums staigāt ar pilsētas fizionomiju, mūžīgi skābu un neapmierinātu, ņēma virsoku…

Un vispār, es biju cerējis ieraudzīt zeltītus kupolus un ko tamlīdzīgu, bet te visapkārt bija mazas kārtīgas mājeles un viss. Gan tiesa, pie katras no tām visu laiku dega uguns. Viņi pielūdza Uguni un Sauli. Bet ar Templi tam visam nebija nekādas lidzības.

Gadījās tā, ka mūki bija atraduši vietu, kur no pazmes dzīlēm zemes virsū iznāk dabas gāze un te – kalna virsotnē bija izveidojuši savu Templi.

Es sāku jautāt:

– Kad jūs sāksiet pieņemt slimos un uzstādīt viņiem diagnozes? Kad sāksiet ārstēt?
Un tad, izrādījās, ka te vispār nevienu nepieņem un nevienu neārstē. Tas man bija pirmais šoks.

Otrais, mūsu transportu – ēzeļus bija savācis saimnieks. Bet ar tādām paunām, kā mums, tālu netiksi Iekritām! Nepietiek, ka esam nokļuvuši Templī, kurā neviens nevienu nekad neārstē un netaisās ārstēt, bet aizbraukt nevaram. Un vēl mums jāstaigā ar stulbu smaidu sejā, kad iekšā viss vārās dusmās un niknumā!

Redzu, operators tā uzmanīgi uz mani skatās, it kā kaut kas nelabs būtu padomā. Bet režisors ar ironiju sejā saka:
– Kur tu mūs esi atvedis, zinātniek nelaimīgais?….

Bet man pašam kā justies?

Pēc tam sākās “koncerti”. Kādi piecpadsmit no 30 cilvēkiem devās pēc ūdens. Man arī nācās, jo…. Paši saprotiet, kāpēc…. nācās “palīdzēt saimniecībā”.

Stāvs, vertikāls kalns, apmēram 600m augsts, bet apkārt pa serpentīnu 4km turp, 4km atpakaļ. Un pa tādu ceļu mēs bijām šeit ieradušies naktī?! Kad es to ieraudzīju, man gandrīz spontānais piemetās

Iedomajieties!? Nepietiek, ka šī vertikālā siena ir augstāka par Ostankino torni, bet dažviet mēs bijām kāpuši pa baļķiem, kas iedzīti kalnā. Savulaik tie bija kalpojuši kā paceļamie tilti, kas nosprostoja ceļu nelabvēļiem, kuri vēlējas tikt kalnā.

Līdzi bija jānes sešpadsmit litri ūdens, un 5kg smags bija pats trauks. Tātad kalnā mums bija jāuznes kopsummā 21 kg. Visērtāk to būtu bijis nest uz galvas. Tad es arī uzzināju patieso mugurkaula nozīmi.

Mugurkauls bija vajadzīgs, lai galva neiekristu biksēs.

Pirmo reizi, kad devos pec ūdens, es Templī atgriezos ap četriem-pieciem vakarā, pārguris, bet ar smaidu sejā, katram gadījumam. Pēkšņi pie manis pienāk viens no mūkiem un tā labestīgi saka:

Lūdzu, aizejiet vēlreiz.

– Kāpec? Es taču jau biju!!!!– un jūtu, ka man no šausmām sākas dzemdību krampji, neskatoties uz to, ka esmu vīrietis.

– Kad jūs kāpāt augšup, jūs JAU sev līdzi nesāt grēku!

– Nē, es smaidīju! – es izmisīgi sāku strīdēties. Iedomājieties, es tikko biju nogājis 8km, pirms tam 26 km, bez pusdienām, bez vakariņām. Kājas pagalam, piepampušas, sāp no noguruma, bet tev saka “vēlreiz”! Tā jau var nosprāgt!

– Naciet līdzi, mēs jums kaut ko parādīsim!

Un vienā no lodziņiem, es ieraudzīju vērotāju ar binokli un sapratu, ka mana taisnošanās ir velta. Visi, kas kāpa augšup ar savu nastu, bija redzami ka uz delans. Nācās iet atpakaļ. Es kāpu lejā un laiku pa laikam, atceroties savu muļķību, nikni kliedzu “ā-ā-ā….!!!” Esmu nokļuvis vietā, kur sēž kaut kādi idioti un ļauju par sevi ņirgāties.

Tagad es smaidīju zvērīgu smaidu un katram pretimnācējam teicu: “Smaidi, muļķi, viņi no augšas mūs teleskopā vēro! Par konsultāciju iepilini puslitru ūdens manā traukā”. Tagad manā traukā jau kaut kas šļakstēja. Es kādu mirkli pasēdēju un gāju atpakaļ.

Tad, lūk, kāpēc tad, kad saviem pacientiem jautāju, kā viņus ārstēja, viņi smaidot izvairījas no atbildes: “Saprotiet, to ir grūti izskaidrot”.

Vārtu priekšā es sevi noķēru, ka ir jau tumšs, bet es vēljoprojām smaidu. Ļoti labi, ja nu gadījumā viņiem ir nakts redzamības iekārtas!

Es biju badā, pārguris, knapi aizvilkos līdz savai cellei un tikko kā atviegloti nopūtos, novācot no sejas šo idiotisko smaidu (seja jau bija piekususi), kā pēkšņi sajutu, ka mani kāds vēro. Sirds nodrebēja. Es atkal pasmaidīju jau ierasto smaidu līdz ausīm, spēji pagriezos un ieraudzīju…. Kā jūs domajat, ko?

Sevi!

Izrādās, pie sienas karājās spogulis. Mana seja bija netīra noputējusi, ar sliedēm no sviedru strautiņiem un nedabisku smaidu no auss līdz ausij. Un te nu mani piemeklēja histērija. Es sāku skaļi un nevaldāmi smieties. Žokļi sāpēja, vēders sāpēja, bet es nespēju nomierināties. Es smējos par absurdo situāciju, kuru pats sev biju radījis.

Šos trakos smieklus bija izdzirdējuši režisors un operators un arī sāka smieties. Pēc tam, ritīgi izsmējušies, sāka uz mani tā dīvaini skatīties….

Ar katru dienu arvien mazāk palika cilvēku, kuri stiepa ūdeni. Pēc nedēļas vairs nebija neviena. Pēc tam mūs visus savāca kopā un teica:

– Paldies, ka jūs ienesāt gaismu mūsu Templī. Ja jums ir vajadzīgs ūdens, varat paņemt to tur. Un atvēra vārtiņus, kas veda uz akmens mājiņu Tempļa teritorijā. Viesu daļa bija no mūku telpas atdalīta ar sienu un izrādās, ka mājiņas iekšpusē ir strautiņš. Viņi to bija izbūvējuši tāpēc, lai strautiņš ziemā neaizsaltu.

Bet trauks ar ūdeni bija speciāli izdomāts veids, kā “vienkāršās lietas caur kājām aiznest līdz mūsu galvām”.

Izrādījās, ka ikviens, kurš atnāca šajā Templī, uzskatīja sevi par gudru un katram bija savas ambīcijas. Un lai “izārstētu” cilvēku augstprātību, mūki bija izdomājuši šādu, ļoti efektīvu un vienkāršu veidu.

Es arī turp gāju ar savu hartu, gudrs, salasījies, piebāzts zināšanām par kaut kādām spējam, kuru citiem nav. Viņi – stulbeņi, bet es – tāds gudrs! Nedēļas laikā no manis “izsita” visu šo manu stulbumu. Nedēļas laikā viņi mani pataisīja par cilvēku.

Tur es satikos pats ar sevi. Man atkal bija kļuvušas interesantas puķītes, tārpiņi, vabolītes. Es pats rāpoju un vēroju, kā tie kustās. Un es pēkšņi sajutos kā bērns. Un redzēju, ka ar pārējeim arī notiek tādas pat lietas. Mēs bijām aizmirsuši savus rangus, bet pats interesantākais, ka smaidot, pilsētnieku mīmika, kura agrāk bija tik ierasta, atkāpās un tagad mēs to izjutām kā atkāpi no normas.

Vai esat redzējuši, kā tas ir, kad pieauguši cilvēki spēlē bērnu spēles? Smieklīgi vai ne? Bet mēs spēlējām. Un tas mums šķita normāli.

Pēc tam es ievēroju, ka cilvēki saka: “Man kļuva daudz vieglāk. Man ir labāk”. Sākumā es to saistīju ar laika apstākļiem, dabu….. te taču kalni!

Bet tikai pēc tam secināju, ka galvenais noslēpums ir mīmikā un stājā.

Četrdesmitajā dienā es atnācu pie tempļa vadītāja un teicu: “Es vēlos palikt šeit”.

– Dēls, tu esi pārāk jauns. Nedomā, ka mēs te esam aiz labas dzīves. Mūki, kuri ir šeit, ir vāji ļaudis. Viņi nav spējīgi palikt tīri starp netīrumiem. Viņi nav pieraduši pie normālas dzīves un tāpec mūk no grūtībām. Mēs esam šeit tāpec, lai jūs varētu paņemt un tālāk Dvēselē nest līdzi gaismu. Jūs esat stipri ļaudis un jums ir imunitāte.

Es jautāju: “Droši vien es esmu vienīgais no grupas, kurš atnāca pie Jums?”

– Tu esi viens no pēdējiem.

Izradās, ka gandrīz visi no mūsu grupas jau bija paspējuši pabūt pie klostera vadītāja ar lūgumu atļaut viņiem šeit palikt.

Saprotiet?

Pēc 40 dienām mēs pametām Templi. Atpakaļceļā sastapām grupu cilvēkus, kuri vēlējās tapt dziedināti, tāpat kā mēs pirms 40 dienām. Traks var palikt! Kādi ģīmji! Tas bija bars ar cilvēkēdājiem, kuri metās mums virsū:

– Palīdzēja? Ar ko slimoji? Ko dod? Visiem palīdz? Es atbildēju:

– Katrs dabūs pēc nopelniem!
Skatos uz mums – uz viņiem, uz mums – uz viņiem. Mēs visi smaidām…

Pēkšņi jutu, ka atkāpjos. Viņi arī it kā raustās no mums kā no spitālīgajiem. Blakus man, atbalstījies uz savu dēlu rokām, stāvēja astoņdesmit gadīgs večuks. Viņš teica: “Vai tiešām mēs bijām tādi?”

Kad atgriezos pilsētā, ieraudzīju pūli ar bezdvēseliskiem, vienaldzīgiem, absolūti indifferentiem cilvēkiem, kuri nenormāli kaut kur steidzas, paši nezin, kur un kāpēc. Bija smagi atkal pierast pie pilsētas dzīves ritma.

Taču kaut kas manī bija izmainījies uz visiem laikiem. Es pēkšņi jutos kā absurda teātrī un dzīve pilsētā man sāka šķist tukša un nesvarīga. Nebija iespējams skatīties uz šīm sejām. Tas bija diskomforts. Bet es taču vēl nesen biju tāds pats kā viņi.

Pēc tam, kad izgāju darbā, man bija jāpārbauda, vai patiešām visa atveseļošanās jēga ir smaidā un stājā? Bet, ja nu pēkšņi laika apstākļos, klimata joslā vai vēl kādos svarīgos apstākļos?!

Poliklīnikas sporta zālē mēs organizējām nodarbības.

Uzaicinājām pacientus-brīvpratīgos no tiem, kas atrodas mūsu uzskaitē, paskaidrojām viņiem uzdevumu un sākām treniņus.

Dienā trenējāmies stundu-divas. Vienkārši staigājām pa zāli, saglabājot taisnu stāju un smaidu sejā. Bet saglabāt smaidu sejā visu laiku ir tik grūti. Neticiet?

Pamēģiniet uz ielas turēt taisnu muguru un smaidīt, momentā sajutīsiet apkārtējas pasaules spiedienu! Īpaši sākumā tas būs ļoti smagi un grūti.

Tu ej, ej un pēkšņi jūti, ka tu atkal kraties kā lietišķa desiņa. Pēc 15 minūtēm ieskaties kadas vitrīnas spogulī un redzi, ka tev pretī veras drūms ģīmis.

Tev būs krietni jāpacīnās, lai pretotos vides spiedienam, kas centīsies tevi samalt. Lai tu paliktu tu pats, būs vajadzīga griba.

Pēc kāda laika no mūsu nodarbību sākuma, sāka uzrasties interesantas problēmas.

Kāds mūsu entuziasts saka:

– Es esmu pazaudējis savas brilles. Savulaik no Francijas atvedu. Tik daudzus gadus nēsāju, bet tagad kaut kur esmu pazaudējis.

Kāpec pazaudēji? Kaut kā pazuda vajadzība pēc tām.
Vienam citam pēkšņi sāka strādāt zarnu trakts.
Trešais sāka dzirdēt, bet dzirdes problēmas viņu bija vajājušas jau kopš bērnības. Uzlabojumi bija visiem.

No šādiem rezultātiem man burtiski “brauca jumts”. Es nespēju saprast, kāpec cilvēki tik daudzus gadus slimo, bet no kaut kādas “taisnas stājas un smaida” atveseļojas.

Tad laboratorijas apstākļos mēs sākām pētīt, kādas izmaiņas notiek organismā. Un tādā veidā viens gadījums pārvērtās par fundamentālu zinātnisku atklājumu.

Kas notika ar operatoru un režisoru?

Operators notievēja, viņa svars vel joprojām turas pie apmēram 85 kg. Viņš ir atbrīvojies no savām kaitēm.

Bet pats fantastiskākais rezultāts bija režisoram. Pirms daudziem gadiem viņš bija šķīries no sievas, jo traki dzēra. Pēc šī mūsu kopīgā pasākuma, viņš atmeta dzeršanu un atkal apprecējās ar savu sievu.

Autors: Mirzakarīms Norbekovs (Latvijā vairāk pazīstams ar iedvesmojošo grāmatu “Muļķa pieredze jeb Kā atgūt redzi un tikt vaļā no acenēm”. Šis uzbeku veselības atjaunošanas programmas izveidotājs daudzviet pasaulē, arī Latvijā ir zināms kā efektīvu atvseseļošanās kursu (ne tikai redzes) izveidotājs un vadītājs).
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Saticis tādu sievieti, viņš pārvarēs visu!

napoleons un zozefīna

Sieviete var vīrieti darīt Lielu. Bagātu. Slavenu. Vēsturē ir daudz tādu piemēru, kad sieviete palīdzējusi vīrietim sasniegt neticamus panākumus. Vai vienkārši ir izglābusi viņu no nāves, radošās un fiziskās. Sievietei ir milzīga vara pār vīrieti, lai ko kāds arī neteiktu.

Reiz absolūti visus vīriešus ir dzemdējusi sieviete. Viņi savu ceļu uzsāka sievietes vederā, vai ne tā? Un pēc tam vairums vīriešu ir gulējuši sievietes apskāvienos un barojušies no tās piena. Viņa tos mazgāja, baroja, ģērba, skūpstīja, sildīja, peldināja…. Un tāpec sieviete vīrietim var tik daudz dot!
Reiz viņa tam deva dzīvību….

Blakus Tolstojam bija viņa sieva Sofija Andrejevna. Viņiem bija ļoti sarežgītas attiecības, bet kas būtu ar rakstnieku, ja nebūtu viņa sievas? Viņš bija ļoti sarezģīta rakstura cilvēks, pretrunīgs, kaislīgs. Viņš absolūti nesargāja ne savu dzīvību, ne naudu; kara laikā bija pārgalvīgs un varonīgs, lielu daļu savas naudas nospēlēja kārtīs, nevarēja pretoties kārdinājumiem…. Ar sievu kopā nodzīvoja ilgu dzīvi. Uzrakstīja savus labākos literāros darbus.
Tā arī Dostojevskis laulībā ar Annu Sņitkinu bija laimīgs. Tik laimīgs, cik vien laimīgs var būt bijušais katordznieks, spēlmanis, epileptiķis ar ļoti smagu raksturu…

Salvadors Dalī kļuva pazīstams un bagāts blakus Galai (Helēnai Djakonovai-Devuļinai), kura sākumā kopā ar viņu dzīvoja nabadzībā. Dažkārt pusdienās nebija nekā cita kā jūras eži, kurus viņi ķēra plikām rokām.

Napoleons uzskatīja, ka par visām savām uzvarām viņam jāpateicas savai Žozefīnei.

Savukārt Agata Kristi norādīja par sevi daudz jaunākajam vīram uz kalnu, kurā ieteica veikt arheoloģiskos izrakumus. Un tā viņas vīrs no mazpazīstama arheologa kļuva par pasaulslavenu zinātnieku, jo kalnā atklāja ārkārtīgi lielas bagatības.

Un tā var minēt arvien jaunus un jaunus piemērus. Laimīgs tas, kuram tikusi vieda sieva. Sieva, kura nes veiksmi.

Pirmā pazīme, kas norāda uz to, ka tā ir tava “laimīgā sieviete” – tev gribas nekavējoties viņai izdarīt ko labu. Kaut ko viņai iedot. Ja nav ko dot, kā Salvadoram Dalī vai Dostojevskim, gribas emocionāli atbalstīt. Dot savu atbalstu. Domās apskaut un nekad neizlaist no saviem apskāvieniem.

Uz šo sievieti gribās skatīties un skatīties. Viss viņā ir tik mīļš un savs un tuvs sirdij: gan smaids, gan manieres, gan žesti. Un sirdij paliek silti.

Viņam par sevi gribas stāstīt tieši šai sievietei. Ne velti savu intīmās dienasgrāmatas oriģinālu Tolstojs deva izlasīt tieši savai līgavai. Varbūt to nevajadzēja darīt, jo dienasgrāmata patiešām bija intīma. Taču vēlme ir skaidra: tādai sievietei gribas atklāt savu Dvēseli un būt ar viņu “līdz galam” patiesam. Pastāstīt viņai visu, sākot no bērnības, savus pārdzīvojumus….

No tādas sievietes nāk enerģija. Siltums. Iekšējais spēks, pat tad, ja ārēji viņa izskatās maziņa un trausla. Un šī enerģija viņu vīrieša acīs padara par dievieti. Iespējams, tas ir dievietes-mātes arhetips, kurš gan to zin? Tikai vīrietis var to sajust.
Tādai sievietei nekas nav jāpaskaidro. Viņa visu saprot no pusvārda, un momentā var palīdzēt, dot vērtīgu padomu, pateikt priekšā kādu risinājumu. Tā Gala teica Dalī: “Šīs gleznas vajag pārdot par pavisam citu naudu. Pārdot bagātniekiem. Tā tu pats kļūsi bagāts.” Tā arī sanāca. Vai arī sākt izrakumus tieši tajā kalnā, kuru parādīja sieviete. Tur ir dārgumi.

Ja vīrietis dzīvē satiek tādu sievieti, viņš visu pārvar un visu sev iespējamo sasniedz. Tas ir milzīgs resurss un atbalsts. Bet varbūt tu esi tieši tāda sieviete? Vienkārši vēl neesi sastapusi savu īsto vīrieti?Tādas sievietes reti paliek vienas, tāpēc, ka ir vajadzīgas kā gaiss. Un tā viņi iepazīst laimi būt kopā
Anna Kirjanova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums: Ginta Filia Solis

 

Grigorijs Pomerancs: par intelektu, garīgumu, labo un ļauno

grigoriy-pomerants1

Krievu filozofs un rakstnieks, komunisma režīma upuris Grigorijs Pomerancs, kurš daudz rakstījis par solidaritātes filozofiju savulaik aicināja: ja jūs nespējat aizmirst jūsu tautai nodarīto ļaunumu, neatsaucieties tikai uz vēsturi, bet pameklējiet vainu arī sevī. Varbūt jums ir izdevīgi sevi uzurdīt, jo tas attaisno jūsu neveiksmes, jūsu nevarību šodien. 

Pēdējo gadsimtu pieredze rāda to, ka ir bīstami uzticēties loģikai, nepārbaudot to ar sirdi un garīgo pieredzi.

Prāts, kurš kļuvis par praktisku spēku, ir bīstams. Bīstams ir zinātniskais prāts ar saviem atklājumiem. Bīstams politiskais – ar savām reformām.

Šodien ir vajadzīgas aizsardzības sistēmas no prāta postošā spēka, līdzīgi kā atomelektrostacijās no atomsprādziena. Neviens nelietis, bandīts un sadists nav izdarījis tik daudz ļauna, cik cēlo ideju entuziasti, progresīvo ideju un mērķtiecīgās labestības entuziasti…
Miljoniem cilvēku nogalināja galējā lēmuma ideja, galējās izejas no visām krīzēm, ideja lēcienam no nepieciešamības valstības brīvības valstībā (vai kādā citā utopijā).

Tajos apstākļos, kad toni nosaka vulgaritāte un rupjība, grūti savākt kopā to sabiedrības daļu, kas aizsniegusies līdz pasaules kultūras dziļākajiem slāņiem. Neredzu šeit efektīvāku ceļu kā individuālu attīstību. Tikai spēja pašam aiziet līdz līmenim, kad kļūst pieejamas un tuvas gan pasaules kultūras augstienes, gan dziļumi un tādā veidā mēs kaut nedaudz varēsim sevi sajust kā to mantinieki.

Inteliģence — tā ir iekšēja gatavība ārējai brīvībai un gatavība aizsargāt šo brīvību no ārējiem ienaidniekiem un iekšējiem netikumiem, no brīvības pārtapšanas visatļautībā.

Visi centieni sasniegt harmonisku sabiedrības attīstību, pametot malā cilvēka personību, dvēseli un tās bezgalību, ved tikai uz vilšanos, vairo niknumu, un naidīgus centienus pakļaut nepakļāvīgo dabu, un gala rezultātā tādas vardarbības, kas salīdzinājumā veco, nesaprātīgo sabiedrību šķiet Saprāta, Labestības un Skaistuma valstība.

Izplatījuma un Laikā Dievs sevi var atrast tikai dziļi cilvēka sirdī, pašā lielākajā tās dziļumā un, lūk tad, kad cilvēks sasniedz pašu lielāko dziļumu, viņs jūt kādu garu, kurš viņam saka priekšā: ko nozīmē labs un ko – ļauns.

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS