Vienoties ar sevi par LAIMI

Mani mīļie, ar sevi var vienoties par laimi….

Par to, kā izkļūt no purva…
Par ģenerāltīrīšanu savas paša dzīves mājoklī, kad krāmu sakrājies tik daudz, ka kaut ko jaunu ienest nav iespējams…
Bet, kā novēroju, visbiežāk notiek pavisam savādāk.
Visbiežāk tā ir pavisam cita saruna…
Par to, kā paciest nepaciešamo…
Kā pielāgoties tam, no kā vajadzētu mukt pa gabalu…
Kā ilgi palikt tur, kur nav vērts palikt…
Kā tēlot, ka esi piedevis tad, kad patiesībā neesi piedevis…
Kā nodot sevi īsto, lai kļūtu par tādu, kādam liek kļūt…
Tie ir PACIETĪGI BRĪVPRĀTĪGI CIETUMI…
Pat Grāfs Monte-Kristo tik ilgi nesēdēja cietumā, kā sēž daudzi no mums…
Tikai viņš sēdēja tāpēc, ka viņu apmeloja, bet mēs – tāpēc, ka paši sev to piespriedām…

Jau no bērnības mūs pārpilda bailes par to, ka neatbilstam normām, un šīs bailes pēc tam pārvēršas bangojošās liekulības upēs, kur “strīdus no mājas nedrīkst iznest”…
Kur “ne sliktāk kā citiem”…
Kur “vientuļa sieviete – tas ir nepieklājīgi” (bet piekauta, simtām reižu nodota, padarīta par kalponi, ar pilnībā sagrautu pašapziņu ir ok, lai tik cilvēkos smaidītu)…
Kur “puikas neraud”, bet pieauguši vīrieši – vai tev prāts!!! – norij savas asaras un pēc tam pašos spēka gados sadeg ar infarktu, insultu vai nodzeras…. bet arī viņiem cilvēkos ir jāsmaida…
Kur nedrīkst novirzīties no normas, lai arī cik baisa tā nebūtu, nedrīkst…

Protams, mēdz būt arī citi apstākļi, bet visbiežāk tie ir tieši šie…
Un te ir tikai viena izeja – amnestēt sevi līdz pat uzvaras dienai pār savām bailēm un svešiem uzstādījumiem…
Ņemt un amnestēt…

Ieliet šampanieti un pacelt glāzi par brīvību…
Iznākt no ieslodzījuma…
Tāpēc, ka nevajag dzīvot cietumā, ja neesi taisnīgi notiesāts par kādu noziegumu…
Brīvprātīgs cietums ir noziegums pašam pret sevi…
Pret sevi nozīmē visu – bez mīlestības, bez prieka, bez vēlmes, bez abpusējības, bez sapratnes, bez uzticēšanās, bez rūpēm, bez pieņemšanas, bez augstsirdības…
Bez tā, bez kā nevar dzīvot un nevajag…
Un iziet no šiem cietumiem patiesībā ir daudz vieglāk, kā palikt tajos, lai cik dīvaini tas nešķistu…
Būtu vien vēlēšanās, bet instrumentus vienmēr atradīsim…
Vienojies ar sevi par laimi!

©Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu paņemsi tikai to, ko esi devis

Kad tu nomirsi, neuztraucies par savu ķermeni… Tavi radinieki izdarīs visu, kas vajadzīgs:
– Viņi novilks tavu apģērbu;
– Viņi tevi nomazgās;
– Viņi tevi apģērbs:
– Viņi aizvedīs tevi no mājām un nogādās tavā jaunajā adresē.

Daudzi atnāks uz bērēm, lai tevi godinātu. Daudzi izmainīs savus plānus, palūgs brīvdienu darbā, lai varētu doties uz bērēm.
Tavs apģērbs, kuru tu valkāji tiks atdots, pārdots vai sadedzināts. Tavas grāmatas, spēles, kolekcijas un mantas piederēs citiem cilvēkiem…

Tevi aizstās tavā darbā. Kāds ar tādām pašām spējām, vai pat labākām, ieņems tavu vietu. Tavu īpašumu mantos tavi mantinieki.

Tavi labie draugi raudās vēl dažas stundas, vai dienas, bet pēc tam viņi atkal smiesies. Tavi mājdzīvnieki pieradīs pie jaunajiem saimniekiem. Tavas fotogrāfijas vēl kādu laiku karāsies pie sienas, bet pēc tam tiks noliktas skapī, bet vēlāk gulēs kādā kastē.
Kāds cits sēdēs uz tava dīvāna un skatīsies televizoru, kāds sēdēs pie tava ēdamgalda un ieturēs maltīti.

Tavās mājās dziļas bēdas ilgs nedēļu, mēnesi, gadu vai divus…

Pēc tam tu kļūsi tikai par atmiņām un tavs stāsts būs beidzies. Beidzies starp cilvēkiem, beidzies šeit, šajā pasaulē. Taču tas turpināsies jaunā realitatē… tavā pēcnāves dzīvē.

Tava zemes dzīve, kur tu kustējies savā ķermenī, kur piešķīri vērtību lietām, tam, kas tev šeit bija, zaudēs jēgu vai nozīmi.

Zudīs tava ķermeņa skaistums, vārds, uzvārds, īpašums, kredīti, ieņemamais amats, bankas konts, automašīna, māja, akadēmiskie tituli, trofejas, draugi, sievietes, vīrieši, bērni, ģimene…

Tavā jaunajā dzīvē tev vajadzīga būs vien tava DVĒSELE. Vienīgais, kas tev būs, tā būs tava DVĒSELE.
Tāpēc centies dzīvot pilnvērtīgi un būt laimīgs, kamēr esi šeit, jo kā Svētais Asīzes Francisks teica: “Tu nepaņemsi no šejienes to, kas tev pieder. Tu paņemsi tikai to, ko esi devis”!

Virspriesteris Andrejs Tkačovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

ĀBOLMAIZE

Reiz, pirms simts gadiem, kādā Maskavas autobusā man no somiņas izvilka maku. Es kavēju darbu, un nebija laika vairs atgriezties mājās.

Es piegāju stacijā “Južnaja” pie kontrolieres un atzinos, ka nevaru samaksāt par braucienu. Un viņa mani ielaida.
– Šokolāde no manis, – es apsolīju.
Viņa atmeta ar roku, teikdama: “Kādi nieki! Neuztraucies par sīkumiem!”

Es aizbraucu līdz darbam, kolēģei izstāstīju šo notikumu un palūdzu, lai aizdod man naudu. Parādu es atdevu, bet par savu glābēju – kontrolieri aizmirsu. Tā, it kā ar dzēšgumiju kāds to no atmiņas būtu izdzēsis. Bet pēc laika pēkšņi atcerējos. Nopirku kioskā cepumu paku, labu šokolādi neatradu.
Es nezināju, kā viņai vārds un neatcerējos viņas seju, tāpēc piegāju pie kontrolieres “Južnaja” stacijā un paskaidroju, ka vēlos atstāt cepumus sievietei, kura reiz mani izglāba.
– Tad jau tie domāti Taņkai, – viņa nopūtās. – Tikai tu nokavēji. Viņu notrieca mašīna. Pagājušas deviņas dienas, kopš viņas vairs nav.
– Varbūt tā nebija Taņa, kas mani izglāba? – es biju šokēta. Sieviete sāka raudāt – “Tā bija viņa! Otras tādas te nebija”.

Es palūdzu, lai viņa man noraksturo Taņu – man bija svarīgi viņu atcerēties.
Viņa noslaucīja asaras un maigi pamāja ar rokām gaisā:
– Viņa bija… viņa bija kā ābolmaize.
Atcerieties Brodski: “Bez zvaigznes var iztikt, bet cilvēku labā griba ir redzama no tālienes, un gani uguni kūra”?

Šis ir divdesmit gadus sens stāsts – par viņiem. Par cilvēkiem, kuri uguni kur. Par cilvēkiem, kuri bez vilcināšanās un nesavtīgi sniedz palīdzīgu roku… Par tiem, kuri ne tikai Ziemassvētkos ir mazie Burvji. Tie, kuri kā abolmaizes. Kuri palīdz mums palikt cilvēkiem.
Paldies viņiem.

Narine Abgarjan
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Viss, ko tu jūti, ir pareizi!

Reiz es devos pie psihoterapeita pavisam dīvaina iemesla dēļ. Man bija bail, ka varu izrādīties sociopāte. Kāpēc? Es domāju, ka JŪTOS KAUT KĀ NEPAREIZI.

Man bija 30 gadi, es biju precējusies – un, pēc visa spriežot, man vajadzēja sapņot par bērniņu. Visas precētās sievietes pēc 30, šķiet, sapņo par bērniem. Bet man to negribējās. Domas par bērniem mani piepildīja nevis ar prieku, bet nemieru.

Tad es nolēmu, ka doši vien esmu sociopāte un devos pie terapeita, lai apstiprinātu šo diagnozi un saprastu, ko tagad darīt.

Labestīga sieviete man ļoti rūpīgi paskaidroja atšķirību starp mani un sociopātu. Viņa teica: “Sociopāts ir cilvēks, kurš nespēj just. Taču jūs pārpilda jūtas. Problēma drīzāk ir tā, ka jūs uzskatāt, ka jūtaties KAUT KĀ NEPAREIZI”.

Lūk, kāpēc man bija bail – ne jau tāpēc, ka manī nebija spējas just, bet tāpēc, ka man bija bail savas jūtas atzīt par pareizām. Es pārdzīvoju tāpēc, ka uzskatīju, ka ir “pareizās” un “nepareizās” emocijas. Un, ja es sevi pieķeru pie tā, ka man ir “nepareizās” emocijas, tad ar mani kaut kas nav kartībā.

Paldies Dievam, šobrīd es vairs tā nedomāju.

Mēs neesam operētājsistēmas! Mēs esam cilvēki.

Mēs esam sarežģīti uzbūvēti. Katrs no mums ir unikāls. Mēs esam ideāli tajā, ka neesam ideāli. Katrs no mums sevi zin labāk, kā citi. Nav viena pareizā veida kā justies.

Protams, sabiedrība mums translē dažādus modeļus… un mūsu galvās tie klūst par vienīgajiem pareizajiem.

Taču tad, kad tu atsaki savām jūtām un centies piemēroties sabiedrībai, personība sāk ciest. Nākas savas jūtas apklusināt ar neveselīgiem ieradumiem un savu iekšējo kritiķi – vai dažkārt vispār likt sev pārstāt pieņemt to, ko jūti. Un kādā brīdī, apspiedis visas savas emocijas, tu patiesi vari novest sevi līdz sociopātijai.

Vai tev ir gadījies, ka tu JŪTI KAUT KO NEPAREIZU?

Pēdējos gados esmu savākusi ļoti plašu nepareizo jūtu kolekciju.

– Kāda mana draudzene pieķēra sevi pie domas, ka jūtas ļoti skumja savā kāzu dienā. Tas noteikti bija KAUT KAS NEPAREIZS. Iedomājies, trīssimts cilvēku, dārga kleita no Veras Vongas – un bēdas?

Kauns, ar kuru viņa piesedza savas skumjas, sabojāja viņai nākamos laulības gadus.

– Cita draudzene, rakstniece Enna Patčeta nesen publicēja savu eseju par vēl vienām “nepareizajām” jūtām.

Kad pēc mokošas slimības nomira viņas tētis, Ennu pārpildīja laimes izjūta. Bet cilvēki, internetā izlasījuši šo viņas eseju, savos komentāros nolīdzināja viņu līdz ar zemi. Jo TĀ TAČU NEDRĪKST JUSTIES. Taču Enna jutās tieši tā – neskatoties uz to, ka viņa savu tēvu mīlēja, gluži vai dievināja un kopa pēdējos gadus. Viņa bija laimīga gan par viņu gan sevi, jo tēva ciešanas bija beigušās. Taču tā vietā, lai klusētu par savām NEPAREIZAJĀM JŪTĀM, viņa atklāti par tām pastāstīja. Un es lepojos ar viņas drosmi.

– Kāds cits draugs pēc ilgiem gadiem atzinās: “Es ienīstu Ziemassvētkus. Es vienmēr tos esmu ienīdis. Un es vairs tos nesvinēšu!” TĀ TAČU NEDRĪKST!

– Draudzene nejūtas skumja par abortu, kuru tā veica pirms trīsdesmit gadiem. KĀ VIŅA VARĒJA!

– Draugs pārstāja lasīt ziņas un apspriest politiku, saņēmās drosmi un teica: “Ja godīgi, mani tas vairs vispār neinteresē!” TĀ NEDRĪKST!

– Viens draugs man teica: “Zini, runā, ka neviens savas nāves brīdī nav žēlojies par to, ka pārāk maz laika pavadījis darbā. Tāpēc, ka ģimene un draugi ir svarīgāki. Tad, lūk, es būšu pirmais. Es dievinu savu darbu un tas man dod daudz lielāku prieku kā ģimene un draugi. Jā, un strādāt ir daudz vieglāk, kā tikt galā ar ģimenes problēmām. Es darbā atpūšos”. UN KAS? TĀ NEDRĪKST!

– Draudzene domāja, ka jūk prātā brīdī, kad viņu pēc 20 laimīgas laulības gadiem pameta vīrs, bet viņa sajutās tik ļoti atvieglota. Viņa bija visu sevi atdevusi ģimenei, viņa uzticējās vīram, viņa tam bija uzticīga – bet viņš viņu pameta. Viņai taču ir jācieš! Viņai ir jājūtas nodotai, aizvainotai, pazemotai! Ir taču scenārijs, pēc kura jārīkojas pareizai sievai, kad vīrs nolēmis šķirties – bet viņa novirzījās no šī scenārija. Viss, ko viņa juta, bija milzīgs atvieglojums un brīvības izjūta. Viņas ģimene to ļoti pārdzīvoja. Jo mana draudzene JUTĀS NEPAREIZI. Viņi gribēja viņai nopirkt tabletes un aizvest pie ārsta.

– Mana mamma reiz atzinās, ka laimīgākais laiks viņas dzīvē sākās tad, kad mēs ar māsu aizgājām no mājām. KĀDĀ ZIŅĀ? Viņai taču bija jāsākās tukšās ligzdas sindromam un milzīgām ciešanām! Mātēm taču ir jāsēro, kad bērni pamet mājas. Visas mātes cieš, bet viņai gribējās dziedāt un dejot džigu, kad māja palika tukša. Protams, viņa nevienam to nestāstīja. Viņu uzreiz būtu nosaukuši par sliktu māti. Laba māte taču nepriecājas par brīvību no bērniem. TĀ NEDRĪKST! Ko kaimiņi teiks?

Un vēl kas, desertā: reiz mans draugs uzzināja, ka viņam ir neārstējama slimība. Viņš mīlēja dzīvi vairāk, nekā jebkurš cits. Un viņa pirmā doma bija: “Paldies Dievam”. Šī izjūta viņu nepameta. Viņš bija laimīgs. Viņš juta, ka visu ir izdarījis pareizi un drīz viss beigsies. Viņš mira! Viņam bija jājūt nāves bailes, niknums, sāpes, ciešanas. Bet viss, par ko viņš spēja domāt, bija tas, ka vairs ne par ko nav jāuztraucas. Ne par iekrājumiem, ne pensiju, ne sarežģītām attiecībām. Ne par terorismu, ne globālo sasilšanu vai garāžas jumta remontu. Viņam pat nevajadzēja raizēties par nāvi! Viņš zināja, kā beigsies viņa stāsts. Vinš bija laimīgs! Un viņš bija laimīgs līdz pat savam nāves brīdim.

Viņš man teica: “Dzīve nav vienkārša padarīšana. Pat laba dzīve. Man bija laba, bet es esmu noguris. Laiks doties mājas no ballītes. Un es esmu gatavs aiziet.” KĀ VIŅŠ TĀ VAR!? Ārsti centās iegalvot, ka viņš ir šoka stāvoklī un lasīja viņam priekšā pasāžas no brošūras par sērām. Bet viņš nebija šoka stāvoklī. Šoks ir tad, kad jūtu nav. Bet viņam bija: laimes izjūta. Ārstiem tā nepatika, tāpēc, ka tā nav PAREIZĀ IZJŪTA. Taču manam draugam bija tiesības just to, ko viņš juta – vai tad sešdesmit apzinātas un godīgas dzīves gadi nav pietiekami, lai cilvēks būtu ieguvis tadas tiesības?

Mīļie, es gribu, lai jūs sev atļautu just to, ko jūs patiesība jūtat – nevis to, ko jums uzspiež, kā pareizās jūtas.

Es gribu, lai jūs balstaties savās izjūtās.

Es gribu, lai vārdi TU JŪTI KAUT KO NEPAREIZU izsauktu jūsos smieklus nevis kaunu.

Mans draugs Robs Bells stāstīja par to, kā viņš jautāja savam terapeitam: “Vai tas ir normāli, ka es jūtos tā?” Un terapeits iecietīgi atbildēja: “Ak, Rob…. normāla jau sen nekā nav”.

Arī man normāla jau nekā sen nav. Un es netaisos ciest un kaunēties par kaut ko, ko es jūtu.

Ja es esmu laimīga, mana laime ir pareiza un reāla tieši man.

Ja es skumstu, manas skumjas ir patiesas un reālas tieši man.

Ja es mīlu, mana mīlestība ir patiesa un reāla tieši man.

Un nevienam nepaliek labāk no tā, ka es lieku sev domāt, ka jūtu kaut ko citu.

Dzīvojiet pilnīgi! Jūtiet to, ko jūs jau jūtiet!

Viss parējais IR NEPAREIZI.

Elizabete Gilberta
​​​​​​​Ilustrācija: Lisa Aisato
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katram sava zāļu recepte

Ir bezjēdzīgi domāt, ka, ja tu ļoti pacentīsies, tev palīdzēs tas, kas palīdz citiem, bet pēc kā tev pašam nav apzinātas vajadzības un kam tu, ja godīgi, vispār netici…

Nav vienas zāles pret visām mokošajām esības kaitēm un nezūdošajām psiholoģiskajām sāpēm.
Meklēt to – tikai savējo ir daudz grūtāk, nekā paņemt jau gatavu. Taču nāksies to darīt, ja gatavās zāles nepalīdzēs.
Galvenais sevi nemānīt. Necensties uzskrūvēt placebo visam, ko tik skaļi reklamē. Nevilties, ja neesi sagaidījis tūlītējus rezultātus.
Un nekļūt naidpilnam vai upurim. Lūk šeit, ja sanāks, patiešām ir vērts papūlēties…
Un vēl, papūlēties saprast, ka patiess prieks, spontāni laimes uzplaiksnījumi, iespēja redzēt pilnu dzīves krāsu paleti un sajusties pilntiesīgam tās dalībniekam, absolūti nav tas pats, kas tiek iedots a priori nepārtrauktā režīmā.

Visticamākais, psihe mūs ar visu to apbalvo par to, ka cienīgi esam pieņēmuši visu parējo.
Par to, ka neatrodamies hroniskā panikas stāvoklī.
Par to, ka esam gana drosmīgi, lai sadzīvotu ar neatgriezeniskiem zaudējumiem, kuri nespēj mūs pilnībā izdziedināt.
Par to, ka atsakāmies mūžīgi vainot likteni un pratināt to, kāpēc tas notiek tieši ar mani…
Par to, ka nebēgam no pašiem grūtākajiem saviem stāvokļiem.
Un par to labestību, kas mūsos paliek gan pret sevi, gan citiem, pat tad, kad ir vēlēšanās tikai nosodīt, bāzt acīs svešas kļūdas un kaut ko pieprasīt.

Iespējams, ka no visām šīm komponentēm izdosies izveidot ļoti labas zāles.
Bet, iespējams, neizdosies.
Taču vienmēr ir iespējams atrast kādas citas.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es arī tā jūtos

Man vairs nepietiek pacietības dažām lietām. Ne jau tāpēc, ka būtu kļuvusi augstprātīga un lepna, nē, bet tikai tāpēc, ka esmu sasniegusi zināmu dzīves posmu – posmu, kurā vairs nevēlos tērēt savu laiku tam, kas mani neapmierina vai aizskar mani, nodarot sāpes.
Es vairs neesmu gatava paciest cinismu, pārmērīgu kritiku un jebkura veida stingras prasības. Man vairs nav vēlmes apmierināt tos, kam nepatīku, mīlēt tos, kas nemīl mani un smaidīt tiem, kuri neatbildēs ar patiesu smaidu.
Es vairs neveltīšu ne minūti laika tiem, kuri melo vai cenšas ar mani manipulēt.
Es esmu nolēmusi vairs nedzīvot vidē, kurā cilvēki izliekas, liekuļo, melo un nepatiesi slavē.
Es vairs necietīšu ne daļēji izglītotus, ne augstprātīgus gudriniekus.
Es negrasos risināt strīdus un uzklausīt tenkas, un ciest nevaru konfliktus un salīdzināšanu.
Es ticu tam, ka pasaule sastāv no pretpoliem, tam, ka pasaule ir daudzveidīga, tāpēc cenšos izvairīties no cilvēkiem ar smagu raksturu, kuri nav spējīgi pielāgoties apkārt notiekošajam.
Es ienīstu nodevību un neuzticību draudzībā.
Es nevarēšu būt labās attiecībās ar tiem, kuri nespēj pateikt patiesu komplimentu, kuri nespēj iedvesmot un uzmundrināt un nevarēšu draudzēties ar cilvēkiem, kuri nemīl dzīvniekus.
Pārspīlējumi mani nogurdina.
Ak, jā, starp citu, es vairāk nepacietīšu tos, kuri nav pelnījuši manu pacietību.

© Merila Strīpa

Par mums visiem

Aktieris un raidījumu vadītājs Dmitrijs Nagijevs daudzus gadus nodarbojas ar labdarību. Viņš nodibinājis labdarības fondu “Anna”, kas atbalsta daudzbērnu ģimenes, bērnu namus un patversmes. Uz lielā ekrāna aktieris atļaujas jokot un pat šokēt, bet dzīvē viņš ir pavisam cits…

“Pirms trim gadiem es kļuvu par labdarības fonda “Anna” priekšsēdētāju. Kopš tā brīža es ļoti bieži tiekos ar slimiem bērniem. Un šīs tikšanās ir man palīdzējušas nolaisties no debesīm uz zemes.
Reiz es sarunājos ar kadu zēnu, jautāju, ko viņš domā un kā dzīvo. Un zēns man pastāstīja, ka ik rītu viņš sāk ar prieku. “Par ko tu priecājies?” – es viņam jautāju. Viņš paskatījās uz mani un teica: “Es priecājos par to, ka esmu pamodies un dzīvs”. Un, ziniet, pēc šīs sarunas es sapratu, ka manas problēmas ir nieks. Es esmu viņam pateicīgs, ka iemācīja man priecāties par dzīvi, un saprast tās galveno jēgu.

Grūti laiki pienākuši. Puse no mums ir saliekušies uz pusēm, otra puse tēlo, ka nemaz nav sāpīgi. Ir sāpīgi, pat ļoti. Sāpīgi, ka nākas tērēt savas vienīgās dzīves laiku savstarpējo attiecību skaidrošanai, cenšoties izraut otram cukura maisu no rokām. Žēl, ka šajā valstī cilvēki tur augšā paliek stulbi no šī augstuma, bet lejā – kļūst lopiski no nabadzības.

Es esmu vājš… Es esmu vājš un negribu skatīties uz vecenītēm, kuras savās plaukstās sažņaugušas kapeikas, kuru pietiek vien maizei, kura jau tāpat nav tā visgaršīgākā pasaulē, lai arī kā mūs centās pārliecināt par pretējo. Un es vēlos dzīvot kopā ar jums bagātā un skaistā valstī. Es gribu ar to lepoties un raudāt brīžos, kad skan manas valsts himna. Es gribu strādāt jums un dzīvot jums. Bet šajā laikā mana dzīve jums nav vajadzīga. Jūs baidāties par savējām un tas ir pareizi. Bet nav pareizi tas, ka visa mūsu dzīve ir cīņa, bet cīņa – tas ir veids kā mums izdzīvot.
Man nav ko jums novēlēt, izņemot vienu: sargiet savus bērnus, nepārvēršaties par lopiem, bet tieši tam mūs visus gatavo. Neaizmirstiet, ka pat pār šo sapuvušo un nomocīto pasauli, noteikti jāvalda Mīlestībai…”

Dmitrijs Nagijevs
Avots: cluber.com.ua
Tulkoja: Ginta Filia Solis

VISS, KO ESI PELNĪJIS

Atlaid cilvēkus, kuri nav gatavi tevi mīlēt. Tas ir pats sarežgītākais, ko tev nāksies izdarīt savā dzīvē un tas būs pats svarīgākais.

Pārstāj piedalīties smagās sarunās ar cilvēkiem, kuri nevēlas mainīties.
Pārstāj atrasties cilvēkos, kuri neinteresējas par tavu klātbūtni.

Es zinu, ka tavs instinkts tev liek izdarīt visu iespējamo, lai saņemtu apkārtējo atzinību, taču tas ir impulss, kurš zog tavu laiku, enerģiju, emocionālo un fizisko veselību.

Kad tu sāc cīnīties par priecīgu dzīvi, interesantu dzīvi un mērķtiecību dzīvē, ne visi būs gatavi iet kopā ar tevi. Tas nenozīmē, ka tev sevi jāizmaina. Tas nozīmē, ka ir jāatlaiž cilvēki, kuri nav gatavi iet ar tevi kopā.

Ja tevi atstumj, apvaino, aizmirst vai ignorē cilvēki, kuriem tu atdod savu laiku, tu nedari sev labu, turpinot piedāvāt viņiem savu enerģiju un savu dzīvi.

Patiesība ir tajā, ka tu neesi visiem un visi nav tev.
Lūk tas, kas dara tevi īpašu, – ka tu atrodi cilvēkus, ar kuriem vari dalīties mīlestībā un abpusējās jūtās. Tu uzzini, cik tas ir vērtīgi, jo tu esi izbaudījis to, ka tā nav.

Jo vairāk laika tu tērē tam, lai sevi padarītu par mīļoto cilvēku, kurš nespēj dot to, ko citi nevar pieņemt, jo vairāk laika tu tērē tam, lai atņemtu sev iespēju būt kopā ar to, kurš būs daudz vērtīgāks tev.
Uz šīs planētas ir miljardiem cilvēku un daudzi no viņiem satiksies ar tevi tavā ieinteresētības un mērķtiecības līmenī.
Jo vairāk tu kontaktējies ar cilvēkiem, kuri tevi izmanto, kā spilvenu, rezerves variantu vai terapeitu viņu emocionālajai dziedināšanai, jo ilgāk tu atrodies tālu no tās sabiedrības, kuru tu patiesi vēlies.
Iespējams, tad, kad tu pārstāsi piedalīties, beigsies arī vajadzība kaut ko meklēt.
Iespējams, tad, kad tu pārstāsi censties, attiecības izbeigsies.
Iespējams, tad, kad tu pārstasi rakstīt īsziņas, tavs telefons klusēs vairākas nedēļas.
Un tas nenozīmē, ka tu esi sabojājis attiecības. Tas nozīmē tikai to, ka vienīgais, kas tās uzturēja, ir enerģija, kuru tu atdevi, lai tās saglabātu. Tā nav mīlestība, tā ir pieķeršanās. Tev vienkārši gribās dot iespēju tam, kas to nav pelnījis.

BET! Tu esi daudz ko pelnījis. Ir cilvēki, kuriem nav jābūt tavā dzīvē, un tu to sapratīsi.
Pats vērtīgākais, kas tev dzīvē ir – ir tavs laiks, tava enerģija, jo abi šie jēdzieni ir ierobežoti.
Tas, kā tu atdod savu laiku un enerģiju, nosaka tavu eksistenci.

Kad tu to sāc saprast, tu sāc saprast arī to, kāpēc esi tik trauksmains, kad pavadi savu laiku darbībās, vietās un situacijās, kuras tevi neapmierina, ar cilvēkiem, kuriem nevajadzētu atrasties blakus. Tie zog tavu enerģiju.
Lūk tad, tu arī sāc saprast, ka galvenais, ko tu vari izdarīt sevis un citu labā, ir vairāk par visu aizsargāt savu enerģiju.

Padari savu dzīvi par drošu patvērumu, kurā ielaid tikai “saderīgus” cilvēkus. Tu neesi atbildīgs par kāda glābšanu. Tu neesi atbildīgs par to, lai kādu pārliecinatu kļūt labākam.
Tas nav tavs darbs – dzīvot tikai cilvēkiem un atdot viņiem visu savu dzīvi. Tāpēc, ka, ja tev ir slikti, ja tu jūties kādam parādā, tu būsi visu savu problēmu sakne – dēļ savas uzstājības, neatlaidības, baidoties, ka tava atdotā enerģija un pakalpojumi pie tevis neatgriezīsies.

Vienīgais tavs pienākums – apzināties, ka tu esi sava likteņa saimnieks un pieņemt to mīlestību, kuru esi pelnījis.
Izlem, ka esi pelnījis īstu draudzību, īstu uzticību un pilnīgu mīlestību ar veseliem un labklājīgiem cilvēkiem.
Un tad… paies neilgs laiks un tu ieraudzīsi, cik spēcīgi tas sāk mainīt tavu dzīvi…. un tā mainās par visiem 100%, jo tu atrodies kopā ar pozitīviem un labestīgiem cilvēkiem, un jūs apmaināties ar labestīgu un pozitīvu Enerģiju.

Pārmaiņas tev dāvās Mīlestību, Cieņu, Laimi un Aizsardzību, kuru tu esi PELNĪJIS.

Sers Filips Entonijs Hopkinss
Tulkoja: Ginta Filia Solis

NOMIERINĀTIES

Cik labi ir nomierināties…
Mani mīļie, tieši nomierināties…
Necensties imitēt vienaldzību vai uzspļaut visam, bet nonākt pie apzinātas izpratnes par to, ka nav iespējams dzīvot histērijā, mūžīgā neapmierinātībā, nenovērtējot to, kas tev ir…

Vienkārši nomierināties un saprast, ka var iekārtot savu dzīvi arī bez tā, kā šobrīd tev nav…
Bez tiem, kuriem labāk ir cituviet…
Bez cilvēkiem, ar kuriem nevar kopā turpināt vai arī tiem, ar kuriem cerēji uz jaunu sākumu….
Vienkārši nomierināties, pamodinot sevī sen aizmirsto pašcieņas sajūtu, bez kuras mēs sastrādājām nelabas lietas, cenšoties izpelnīties nesaņemtas mīlestības ilūziju…


Nomierināties un ieviest kārtību katrā savā dienā…
Nomierināties un nekad vairs neuzprasīties tur, kur mūs neviens nesauc…
Nomierināties un sākt darīt labi to, kas mums ir pa spēkam, nevis tēlot efektivitāti tur, kur viss sen jau ir kļuvis pretīgs…
Nomierināties un salīgt mieru ar sevi, ar savu ķermeni, ar savām domām, ar savām reālajām iespējām….
Nomierināties un pārstāt domāt, ka cilvēki, kuriem mēs nepatīkam, drīkst pretendēt uz mūsu vērtētāju lomu, vai patraucēt būt mums laimīgiem…

Vienkārši nomierināties…
Vairs neskriet kā trakai žurkai, kas salīdzina savu dzīvi ar svešu, un cenšoties pielāgot savus rezultātus vispārpieņemtajiem…

Nepalikt savos aizvainojumos…
Un necensties citiem uzvelt vainu…


Pat tad, ja mums neviens nav mācījis mīlēt, ir daudz vienkāršāk apzināties mīlestības nepieciešamību un mācīties mīlēt, nevis līdz pat sirmiem matiem žēloties par tiem, kuri to neiemācīja…
Nomierināties…

Līdz vienkāršiem priekiem…
Līdz pavisam vienkāršām attiecībām, kurās viss ir skaidrs un caurspīdīgs, nevis “viss ir tik sarežģīti” tikai tāpēc, ka ir briesmīgi bail atzīt acīmredzamo…
Līdz vienkāršiem lēmumiem…
Līdz vienkāršai dzīvei, kuru nevajadzētu salīdzināt ar  vienšūni…
Kad mēs alkstam miera, mēs nenovecojam…
Mēs kļūstam viedāki… beidzot.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt nobriedušam nav moderni

Kaut kāda iemesla dēļ katram no mums jābūt tieši tādam, kāds šobrīd esam…

Iespējams, vēl vakar biji citādāks, bet kaut kas ir mainījies.
Iespējams, rītdiena kaut kādu iemeslu dēļ arī atšķirsies.
Bet, tagad ir tā kā ir.
Un, manuprāt, pati bezjēdzīgākā nodarbe ir censties izdabūt no tā to, kas tajā nav.
Tagad nav.
Pat tad, ja vakar bija un, ja rīt arī būs.
Jebkura mirklī, kad rodas neiecietība pret jeb ko, lai kas tas arī būtu, visus jautājumus jāuzdod sev, nevis otram cilvēkam.
Īpaši tad, ja tas neskar savstarpējo norunu pārkāpšanu un mūs neviens nespiež paciest pazemojumus un aizvainojumus. 
Kapēc man ir tik svarīgi saņemt to, ko man nevar vai negrib dot?
Vai man der iztikt bez tā un saglabāt labas attiecības ar konkrēto cilvēku, vai arī konkrētais cilvēks manās acīs zaudē savu aktualitāti, ja nespēj apmierināt manas vajadzības?
Ko es pats jūtu, kad no manis pieprasa?
Kādu izvēli es izdaru un vai patiešām esmu gatavs nest pilnu atbildību par otru?
Prakse rāda, ka vairāk no citiem vēlas saņemt tieši tie, kuri nav iemācījušies uzņemties atbildību par savu dzīvi un kuri jebkuras attiecības izskata, pirmkārt, no tā skatu punkta, kas ļauj sevi pasargāt no dzīves sarežgītajām situācijām, nevis vēlmes būt patiesi tuvās attiecībās.
Iespējams, tas tik ātri top redzams otram cilvēkam, ka viņš apzinati atslēdzas…
Bet, iespējams, nostrādā tas psiholoģiskais spogulis, kurā viens pieprasošais un mūžīgi neapmierinātais redz pats savu atspulgu kādā, kurš arī prot tikai pieprasīt un būt neapmierināts.
Mani mīļie, briedums ir ekoloģisks un nebūt nav moderns…
Tas prot mijiedarboties nevis pieprasīt. Un prot būt laimīgā savstarpējā atkarībā, nevis vientuļā līdzatkarībā un mūžīgi aizvainots uz otra līdzatkarību.
Un, kā vienmēr, atliek tikai izvelēties.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis