Apstāties un izlemt

vienatne10

Cilvēki runā, ka nemīl nenoteiktību, taču vairums no mums cer, ka būs kāds cits, kurš izlems mūsu vietā….

Es pazinu kādu sievieti, kura 12 gadus tikās ar vīrieti, gaidot viņa iniciatīvu kopdzīvei…
Būtu jau labi, ja būtu gaidījusi viegli un nenovērstos no savas dzīves…
Taču, nē, gaidīja mokoši, sāpīgi, nakts asarām un histērijām dienās, pilnībā zaudējot interesi par visu pārējo, kas neskāra gaidīšanas tēmu….
Tai pat laikā šī vīrieša priekšā viņa staroja, runāja par neitrālām tēmām un iztapa, kā vien varēja…
Un ne reizi viņam nepajautāja par to, kas viņu patiešām interesēja…
Viņa gaidīja, kad viņš beidzot izlems, viņš taču ir vīrietis… ak, šie dzimumu stereotipi, kas paģēr DAŽĀDIEM cilvēkiem rīkoties VIENĀDI tikai tāpēc, ka tie pieder vienam dzimumam…
Un viņa pat neiedomājās par to, ka, ja šis vīrietis 12 gadu laikā neko nemaina, tātad viņš JAU IR IZLĒMIS un VIŅU VISS APMIERINA… pretējā gadījumā viss būtu savādāk…

Mīļie, nenoteiktība ir to problēma, kuri no tās cieš…
Un tas nozīmē tikai to, ka viņiem pašiem to vajag pārvērst noteiktībā…
Un izdarīt to ir vienkāršāk par vienkāršu – ŅEMT UN PAJAUTĀT…

Tici man, uzreiz uzzināsi patiesību, pat tad, ja tev teiks nepatiesību…
Protams, jautājums ir tikai viens, vai esi gatavs to dzirdēt…

Es ļoti bieži redzu, ka nenoteiktība daudziem no mums ir noteiktība, no kuras slēpjas…. no kuras mūk, ko kājas nes… no kuras baidās kā no krītošas lidmašīnas…
Un, izrādās, ka nenoteiktība, kas izstiepta gadiem ilgā gaidīšanas neirozē, daudziem ir mazāk biedējoša, kā viens nežēlīgas patiesības mirklis…
Nenoteiktība ir salda savā ilūzijā….

Nav taisnība, ka mēs nenojaušam, kā pret mums patiesībā izturas…
Nav taisnība, ka mēs nezinām savas vēlmes…
Nav taisnība, ka mēs neapzināmies notiekošo tik ļoti, ka nespējam izdarīt pat visvienkāršākos secinājumus par to, ko ir vērts gaidīt un, ko nav…

Un arī tā nav taisnība, ka mūs noteikti vēlas piemānīt vai izmantot – visbiežāk mūsu klusēšanu un akurātu aktuālo tēmu apiešanu, cilvēki, no kuriem mēs kaut ko gaidām, uztver kā pilnīgu piekrišanu tam, ko viņi mums var piedāvāt….
Un viņi patiesībā ir godīgāki par mums – tāpēc, ka piedāvā to, ko var piedāvāt…
Mums ar to nepietiek, taču mes tēlojam, ka viss ir labi, un apvainojamies uz tiem, kurus paši mānām ar savas spēles palīdzību…
Mēs gaidām, kad uzminēs mūsu vēlmes un aizmirstam par to, ka viņi ir tikai cilvēki, ne burvji ar trešo aci pierē…

Mēs paši būvējam sienas, caur kurām saule iespīd ar grūtībām…
Bet varētu taču būvēt pavisam ko citu…

Esi noguris no nenoteiktības?
Apstājies un izlem!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība pret Dievu

271007_126677890751168_6672218_n

Jo tālāk es virzījos savos pētījumos, jo labāk sapratu, cik ļoti bīstama ir savtīga attieksme pret Dievu.
Es ieraudzīju, cik grūti ir savienot zinātni un reliģiju.
Pavisam nemanāmi savtīgais patērētāja cilvēciskais pirmsākums sāk ņemt virsroku pār Dievišķo. Zinātne sāk aprīt reliģiju. Lai tas nenotiktu, ir nemitīgi jācīnās ar savtīgumu, pastāvīgi jāattīra sava dvēsele, neapstājoties savā kustībā pretī mīlestībai pret Dievu. Mīlestība pret Dievu dod dzīvi, dod laimi, veselību, naudu, labklājību.
Taču tad, kad mēs vēršamies pie Dieva, mums jāaizmirst par sava ķermeņa, gara un dvēseles interesēm. Ir svarīgi lai mūs interesētu tikai mīlestība un lai šo nesavtību atbalstītu, uz kādu laiku jāaptur visas savas ķermeņa, gara un dvēseles vēlmes. Tieši tāpēc daudzi kļūst par vientuļniekiem un dodas uz klosteri.
Un, ja cilvēks neprot nesavtīgi vērsties pie Dieva, viņam labāk sākumā mācīties atturēties no savām vēlmēm, sākot ar ķermeni, – nepārēsties, gavēt, badoties.
Atturēties no gara centieniem: nepārstrādāties, neskatīties TV, būt vienatnē, apstādināt apziņu, neaizkaitināties un nenosodīt.
Mierināt dvēseles vēlmes: savaldīt savas seksuālās vēlmes, pārvarēt bailes un žēlumu, nesteigties.
“Ticība bez darbiem ir mirusi”, – tā teikts Bībelē.
Ja cilvēks pārēdas, nosoda un steidzas, ja ir skaudīgs, aizkaitināts un greizsirdīgs, viņa lūgšanas būs prasta gaisa maisīšana.
Bet, ja viņš sāks centīgi lūgties, tiecoties pēc mīlestības un Dieva, viņš var saslimt un nomirt. Atraušanās no pieķeršanās, kurās pats sevi iegrūdis, var būt pārāk smaga. Un ne visi var sasniegt īstu, tīru lūgšanu. Iespējams, tieši tāpēc Kristus teica skolniekiem, ka tikai caur Viņu tie var sajust mīlestību pret Dievu. Garīgās vērtības daudz stiprāk kā materiālās var aizslēgt ceļu pie mīlestības.
Mīlestības pret Dievu izpratne ir ļoti sarežģīts un ilgstošs process. Tas noris smagi, tas attīstās, pilnveidojas. Spēja mīlēt attīstās gadiem ilgi, desmitiem gadu, visu mūsu mūžu. Par to runāja Kristus viedajā stāstā par jaunavām un lampām.
Kad pienāk Dievišķā mīlestība, ir par vēlu nožēlot un lūgt: “Radītāj, esmu grēkojis, piedod man!”
No tā, cik mēs katru dienu cītīgi mācāmies nesavtīgi mīlēt, no tā, cik labi mēs pārvaram savu atkarību no ķermeņa, gara un dvēseles vēlmēm, tieši tik lūgšanas Dievam pozitīvi ietekmēs mūs un mūsu pēcnācējus.

Sergejs Lazarevs “Karmas diagnostika” 10. grāmata
Foto: Natālija Doroš Ukraina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Zvans pie durvīm

durvis gaisma

Vai apzinies, ka tikai Tavā ziņā ir izvēle izkļūt no pašaizsardzības burbuļa?
Kad Tu dzīvo bailēs, Tu aizver savu sirdi kā mājas durvis. Aizbultē ciet ar tūkstoš slēdzenēm. Aizver ciet visus logus. Kad Tu esi ieslēgts, Tu esi “došībā”. Tomēr Tu joprojām dzirdi savas dvēseles izmisīgos klauvējienus. Kā zvans pie durvīm, tie kļūst tik skaļi, ka dažkārt ir nepanesami. Jo vairāk Tu sevi ieslēdz, jo tracinošāks kļūst šis zvans, jo lielāku trauksmi tas rada. Ja nu kāds šīs durvis atver, ja nu Tava drošība pazūd. Jo ilgāk Tu esi pats sevi ieslēdzis, jo lielākas ciešanas ienāk Tavā mājā.

No vienas puses Tu vēlies būt drošībā, bet cik gan droša var būt izolācija. Tā ir tikai cīņa pašam ar sevi. Esot norobežotam, trūkst gaisa, trūkst brīvības. Un tā sākas cīņa. Tev nemitīgi ir jāpārbauda, vai viss ir aizslēgts, vai viss ir norobežots. Ja nu kāds ieskatīsies pa logu un saredzēs Tevi. Kailu savā būtībā un neaizsargātu. Un tad Tu izdomā, ka Tu ne tikai aizslēgsi visu, bet arī aizlīmēsi logus, aiztaisīsi skursteņus. Pilnīga izolācija un vakuums.
Esot norobežotam pašam no sevis, Tu liedz iespēju iepazīt sevi. Tu pazīsti sevi tikai savā mājā, bet kā ir būt brīvībā? Kas Tu būtu bez ierobežojumiem? Kas notiktu, ja Tu atvērtu durvis?

Tu alksti pēc mīlestības, atzinības un novērtējuma, bet, neatrodot to pats sevī, Tu vērsies ārējā pasaulē. Kas tam kalpo par iemeslu? Elementārs pašnovērtējuma trūkums. Un agri vai vēlu tas noved pie upura lomas un bezspēcības sajūtas. Patiesībā, jo vairāk Tu sevi sajūti šajā visā, jo spēcīgāk tas liecina, ka tieši šīs ir tās jomas, ar kurām Tev ir jāstrādā un jāveido pašizpratne. Kamēr Tu nebūsi atmodies, Tu nonāksi situācijās/attiecībās, kur izjutīsi bezspēcību. Un tā nav karma vai sods, bet gan ceļš uz izaugsmi.

Vieglāk ir būt par atbalstu otram, bet cik grūti ir būt par atbalstu pašam sev. Paņem pats sevi pie rokas, uzticies pats sev, palīdzi sev izkāpt ārā no ilūzijas un ieraudzīt patiesību.
Varbūt, ka Tev būs nepieciešams ilgāks laiks, lai pilnībā uzticētos sev un saviem spēkiem. Bet pienāks laiks, kad Tu atvērsies pats sev, kad sadzirdēsi savas patiesās vēlmes.
Indu Puri✍️

“Starp mums viss bija”! KAS TIEŠI BIJA?

laulats paris

Attiecībās ar cilvēku nodzīvotajam gadu skaitam patiesībā nav nekādas nozīmes…

Es pazinu cilvēkus, kuri man atzinās, ka “zelta kāzas” patiesībā nav nekas vairāk kā ilgtermiņa “ieslodzījuma” fakts, izbēgt no kura viņi tā arī nav uzdrīkstējušies, bet “amnestija” nav notikusi.

Daudzi dzīvojuši un turpina dzīvot kopā ar jau sen noriebušos partneri aiz bailēm un šķietamas bezizejas vai kauna atzīt savu izgāšanos…
Dzīvoja kopā, baidoties pievilt vecākus un draugus…
Dzīvoja kopā iebiedēti, aizmirsti un pazemoti…
Dzīvoja kopā, neticot savai spējai izturēt pārmaiņas…
Dzīvoja kopā, nezinādami, kurp iet…
Dzīvoja kopā aiz pienākuma vai vainas sajūtas…
Dzīvoja kopā, ieslēgti zemas pašapziņas čaulā, un tā cilvēka nenovērtēti, kurš katru dienu atgādināja par to, ka viņi nevienam nebūs vajadzīgi…
Dzīvoja kopā, tāpēc, ka ticēja tam, ka tā dzīvo visi…
Dzīvoja kopā, pakļaujoties sabiedrības masveida liekulībai, kas centīgi cenšas apslēpt tradicionālo laulību sāpīgās tēmas, jau kopš bērnības māca neiznest no mājas strīdus, un iekļauties tikai ārējā rāmītī – visu var, tikai lai ne čiku ne grabu…

Kad dzirdu daudzus gadus kopā nodzīvojošu cilvēku frāzi par to, ka starp viņiem “viss bija”, tad vienmēr vēlos, lai viņi paskaidro KAS tieši bija…
Tāpēc, ka ne visi pārbaudījumi ir cienījami, un nepavisam ne viss pa īstam satuvina divus cilvēkus, radot unikālu emocionālo tuvību…
Es no sirds apbrīnoju tās savienības, kur abi kopā pārdzīvojuši nabadzību, mētāšanos pa pažobelēm, dzīves grūtumus, smagas nelaimes, zaudējumus un šķiršanās…
Pārdzīvojuši viens otru atbalstot, nemeklējot svaigus aizstājējus, nenododot, neiekārdinoties no salda kumosiņa otra sētā…
Es zinu tādus pārus…
Viņu patiesībā ir ļoti daudz…
Un viņi ir dzīvs pierādījums tam, ka jūtas var iznest cauri gadiem, saglabājot to vērtību, cieņu vienam pret otru, un nepārvēršot tās par smagu ieradumu….

Bet tur, kur šis “viss” ir sistemātiska pazemošana, kura notiek nevis nejauši, bet apzināti, piešķirot uz to sev pilnas tiesības…
Tur, kur visu dzīvi skraida pa svešām gultām, bet mājās pārnes vien aizkaitinājumu, netīrību un sāpes…. bet pretī pieprasa pilnu apkalpošanas servisu un vēl klusēšanu…
Tur, kur valda emocionālā un fiziskā vardarbība…
Tur, kur otru neuzskata par vērtību un asi kritizē par visu un piekasās it visam….
Tur, kur lauž un liek mainīties vienpusējā kārtībā…
Tur, kur parazitē uz otra spējas visu piedot, pieņemt, līdziciest…
Tur, kur viens ir tikai donors, bet otrs patērētājs…
Tur, kur neviena saruna nav mierpilna, bet viss tiek risināts bļaujot, lamājoties un lejot viens otram uz galvas samazgas……
Tur, kur sen vairs nav ne cieņas, ne mīlestības…

TĀ IR KROPĻOJOŠA KOPDZĪVES PRAKSE…

Prakse, kura nevienam nav vajadzīga un salīdzinājumā ar kuru vientulība kopā ar kaķiem, ar ko daudzus tik šaušalīgi biedē – ir dzīve paradīzē bez pēdiņām…
Dzīvi nevar nodzīvot bez pārbaudījumiem… ne esot vienam, ne kopā ar kādu…
Taču nodzīvot to bez pazemojumiem – ne tikai var, bet arī vajag – ja esam cilvēki….

Un šeit, Mīļie, es esmu principiāla…

Jā, mēs neviens neesam svētie, un esam spējīgi maldīties, kļūdīties, nožēlot grēkus… taču es te nedomāju vienkāršas cilvēciskas vājības, kuras ir vērts viens otram piedot….

Es rakstu par to, ka laiks atcelt to liekulību, kas neļauj cilvēkiem skaļi pateikt par to, ka viņi nav ar mieru vairs izlikties, ka “kopā ir laimīgi”, ja patiesībā, realitātē ir nelaimīgi….

Atzīt, ka ne vienmēr ģimeniskās vērtības izdodas realizēt savā konkrētajā ģimenes pieredzē…
Atzīt, ka dažkārt cilvēki pat pēc 50 kopā nodzīvotiem gadiem tā arī ir un paliek sveši, nepietuvojoties viens otram ne par soli…
Un ir stulbi vainot viņus par to, vai arī apkarināt ar birkām par to, ka viņi “nav strādājuši pie savām attiecībām”…
Ticiet man, ļoti daudzi ir strādājuši un ne pa jokam!
Neslinkoja, nepadevās, gāja uz visu banku …. bet neizdevās…
Vienkarši neizdevās un viss…
Tāpēc, ka cilvēka dzīve nav biznesa plāns ar jau iepriekš paredzamu rezultātu…
Tā vienkārši ir dzīve, kurā ir iespējams viss…

Un beidzamais…

Daudzus gadus nodarbojoties ar palliatīvo psiholoģiju, nevaru neatzīmēt, ka viena no visvairāk paustajām nožēlām mūža beigās ir nožēla par to, ka cilvēks tā arī nespēja laikus atvadīties no briesmīgām attiecībām, tērējot tām visus savus dzīvības resursus….

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Bērns izaudzis – atlaid!

putnens no ligzdas1

Man blakus metro stāv jauns iemīlējies pārītis. Puisis un meitene nevar viens no otra nolaist acis un tik runā un runā. Un smejās un atkal runā. Zvana telefons.

– Mam, es esmu kopā ar Ļenu! Būšu vēlu, es jau tevi brīdināju – saka puisis.

Telefons sāk vibrēt tādās augstās notīs, ka gribās paiet nostāk.
– Jā, es biju pie vecmāmiņas. Protams, pateicu. Jā, izdarīju, kā tu teici. Un arī to! Mam, es vairs neesmu maziņš! Kur? Uz kino braucam! Protams, izslēgšu telefonu, tur visi izslēdz, – puisim acīs īgnums. – Mam, mēs ar tevi katru dienu redzamies! Viņa… Viņa nav “kaut kāda tur Ļenka”. Viņa ir mana Ļena!
Nevajag, mam!
Puisis nervozi izslēdz telefonu. Meitene klusējot viņam pieglaužas un paberzē degunu gar viņa vaigu. Apkārt klusums.

Pazīstama aina, vai ne? Bet mamma taču zin, ka blakus dēlam stāv meitene, kura viņas dēlā ir iemīlējusies! Mamma taču arī reiz bija jauna un arī iemīlējās. Viņa taču zin, kādām acīm tajā brīdī skaties uz savu mīļoto. Kāpēc gan tad, kad tas skar viņas dēlu, viņa ir kļuvusi tik nesaprotoša, nevērīga un netaktiska?

Šķiet, tikai nesen nocēlām savu lolojumu no podiņa, peldinājām, kopā gatavojām mājas darbus. Un, lūk, meita jau taisa manikīru, dēls skujas un abi pa kluso izložņā dažādus pieaugušo “saitus”. Abi tiecas pēc neatkarības un demonstrē to visos iespējamajos veidos. Dzīve vienalga viņiem pasniegs savas mācību stundas, un viņi sapratīs, ka brīvībai ir ļoti augsta cena.

Par to nāksies maksāt ar rakstura nobriešanu, profesionālo izaugsmi, māku veidot savas vajadzības atbilstoši savām iespējām.

Un pieaugušie? Kāpēc viņi no tik mīļiem un saprotošiem cilvēkiem pēkšņi pārvietojas opozīcijā? Tāpēc, ka daudziem cilvēkiem radniecības sajūta sevī ietver īpašnieka komponenti.

Bērns mums piederēja (un viņam pret to nekas nebija līdz noteiktam brīdim), un tagad mēs viņam esam tikai daļa no viņa pasaules. Diemžēl, tas ir neizbēgami un daudzi to uztver ļoti slimīgi. Vecāku greizsirdība – ir ļoti graujoša emocija. Vēl briesmīgāka tā ir tad, ja māte savu bērnu ir audzinājusi viena.

Pie manis konsultējās jauns laulātais pāris, kuru laulību apdraudēja vīra māte. Katru reizi, kad viņas dēls ieklepojās, māte ielauzās guļamistabā pie jaunajiem, bruņojusies ar tabletēm, bez jebkādām ceremonijām. Dēls mierīgi centās paskaidrot situāciju, bet, kad tas neizdevās, vienkārši izlika māti aiz durvīm. Sarunā ar mani viņa visu laiku apgalvoja, ka viņas vedekla ir noskaņojusi dēlu pret viņu. Man nācās taktiski un uzstājīgi paskaidrot viņai to, kas notiek jaunlaulāto istabās un, ka vecāki šādā situācijā ir tādi paši nepiederošie, kā visi citi.

Mums vienmēr šķiet, ka par mūsu bērnu neviens nespēs parūpēties labāk kā mēs. Mēs zinām, ar ko viņš ir slimojis, kas viņam patīk, kas nepatīk, no kā baidījies. Un ar grūtībām atzīstamies sev tajā, ka bērni mēdz izaugt no savām bailēm, ieradumiem un slimībām. Viņi nevēlās par to atcerēties, bet mēs tikai to atgādinām, atgadinām. Mēs aizmirstam to, ka šīs atmiņas ir dārgas mums, nevis viņiem. Un dusmojamies uz viņiem par to, ka viņi nevēlas ar mums dalīties nostaļģijā pēc bērnības. Taču tieši viņus, cilvēkus, kuri nav spējuši pāraugt savu bērnību, sauc par infantiliem, “memmesdēliņiem un memmesmeitiņām”. Audzinot totāli atkarīgu no sevis bērnu, vecāki pat neiedomājas, kādu bedri viņi paši sev izrok savām vecumdienām. Tāpēc, ka neizbēgami pienāks diena, kad viņu lolojumam pašam nāksies patstāvīgi pieņemt lēmumus. Bet viņš to neprot darīt un baidās.

Ir ļoti pamācoša anekdote par šo tēmu.

Sarunājas divas jaunas sievietes.

– Man beidzas pacietība, – viena saka. – Mēs ar vīru jau trīs gadus esam kopā, bet viņš vienmēr un jebkurā jautājumā skandina “mamma”, “mamma”.
– Bet tu pārsteidz viņu, – saka otra. – Uzvelc melnu mežģīņu apakšveļu, zeķes ar bantītēm. Kā viņš parādās uz sliekšņa, tu nomet halātu un meties viņam virsū.
Nākamajā dienā abas satiekas.
– Nu, kā?
– Nekā! Viņš ieraudzīja melno veļu, nopūtās un apraudājās: tu visa melnā! Vai kaut kas atgadījies ar mammu?!…
Vai var šo sievieti apskaust? Interesanti, cik ilgtspējīgas ir tādas laulības?

Strādājot ar ģimenes problēmām, esmu ievērojusi vienu likumsakarību. Ģimenēs, kurās valda takta izjūta un cieņa pret otra jūtām un gaumi, kur vecāki aizrautīgi dara savu darāmo, kur cilvēkiem ir hobiji, laba humora izjūta, kur vecāku funkcijas tiek pildītas harmoniski un dabiski, ir daudz mazāk problēmu paaudžu starpā.
Vecāki nespiež uz bērniem ar savu “mīlestību”, kas robežojas ar atteikšanos no sevis un savām vēlmēm. Tāda “mīlestība” ir ļoti smaga. No tās vienmēr gribas aizmukt.

Kāds 15 gadīgs pusaudzis privātā konsultācijā stāstīja par savu māti:

«Viņa pastāvīgi man atgādina, ka manis dēļ ir upurējusi visu. Tēvs briesmīgi dzēra, bet viņa to pacieta un teica, ka negrib, lai es izaugtu bez tēva. Smieklīgi. Man ir pretīgs gan viņš gan mūsu māja. Un pat viņa, mūžīgi aizkaitinātā. Kaut gan es viņu ļoti mīlu. Viņa saka, ka dzīvo dēļ manis. Bet es gribu, lai viņa dzīvo dēļ sevis. Es ar sevi tikšu galā. Es gribu viņu redzēt laimīgu.”

Vai sapratāt, par ko viņš runāja? Es sapratu.

Bērnu ienākšana mūsu dzīvē neatņem mums tiesības kaut ko gribēt, kaut ko mācīties, kaut ko mīlēt un vēlēties, būvēt savus nākotnes plānus. Protams, bērni šos plānus piekoriģēs. Vienkārši divu paaudžu dzīve ritēs ne uz otras rēķina, bet to varēs izdzīvot kopā kā priekos tā bēdās. Tādā ģimenes savienībā, kā likums, neviens speciāli “neaudzina” bērnus.

Viņi uzsūc ģimenes filosofiju un dzīves stilu pašas dzīves gaitā. Šī filosofija paredz, ka cilvēki dzīvo zem viena jumta, tāpēc, ka ir tuvi un mīl viens otru. Un pienākums tiek uztverts kā pats par sevi saprotams.

Ir mīlestība pret bērniem, nevis dzīve bērnu dēļ.

Ir prieks, ieraugot iemīlējušos dēla vai meitas sejiņu, nevis bēdas no domas par to, ka tava bērna sirds pieder vēl kādam.
Ir neprātīgs lepnums par bērna radošajām un dzīves uzvarām, nevis žēlums pret sevi dēļ tā, ka pats neesi varējis realizēt savus plānus.
Un nav vēlmes uzspiest bērnam savu dzīves stilu, starp citu, kopā ar savām paša kļūdām.
Vēlamies mēs to, vai nevēlamies, bet mūsu bērni izaug. Viņiem mūsu radītajā pasaulē kļūst par šauru. Un, ja mēs vēlamies palikt ar viņiem mūžīgā dvēseliskā radniecībā, mums laicīgi viņi ir jasaprot un jāprot atlaist. Lai cik paradoksāli tas nešķistu.

Psihologa padomi:

1. Audziet kopā ar saviem bērniem. Jums jāzin viņu gaume, intereses, veids kā viņi komunicē, kas, viņuprāt, ir labi, kas slikti. To bērni un jaunieši īpaši novērtē. Ar jums vienmēr kontaktēsies, ja sapratīs, ka esat “tēmā”.

2. Pat tad, ja esiet konservatīvi, laiku pa laikam pārskatiet savas pārliecības. Jūsu bērniem nāksies dzīvot citā laikā. Tur būs pavisam citi likumi, kārtība, prasības un jūsu bērni būs spiesti adaptēties. Bet jūsu nespēja būt elastīgiem attālinās bērnus no jums. Viņi nav spējīgi izmainīt savus vecākus, tāpēc tad, iespējams, tālak ies bez jums.

3. Bērni ir izauguši un jums ir parādījies vairāk brīva laika. Nekarājieties pastavīgi telefonā, nepārtraukti skaidrojot ar bērniem attiecības. Nodarbojieties ar sevi! Īstais laiks mierīgi saārstēt kādas savas kaites, atcerēties par saviem nerealizētajiem planiem (piemēram, aiziet kaut ko jaunu iemācīties un nomainīt profesiju, pierakstīties deju skolā, korī, organizēt mazu pūtēju orķestrīti, iemācīties šūt, mācīties valodas – maz kas gadās). Ticiet man, tas paaugstinās jūsu statusu bērnu acīs.

Vienmēr ir interesanti ar to, kuram pašam ar sevi ir interesanti.

4. Padariet harmonisku savu dzīvi. Ja esat laulībā, tad pēdējais laiks atjaunot jūsu attiecības. Pievērsiet savam laulātajam draugam vairāk uzmanības, dāviniet dāvanas, dodieties kopā ceļojumos. Atcerieties, kā jaunībā jūs bijāt viens otram pieķērušies un iemīlējušies. Ja esat viens, tad īstais laiks atrast draugu vai draudzeni. Atrodiet to, kurš ļaus dvēselei justies laimīgai. Tad vairs negribēsies karot ne ar vienu. Tai skaitā arī ar saviem bērniem.

Olga Hmeļevska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Entonija Hopkinsa pozitīvā dialoga tehnika

hopkinss

Entonijs Hopkinss dalās ar kādu vienkāršu tehniku, kuru izmanto līdz pat šai dienai, lai sevi atbalstītu.
Viņš vienmēr savā telefonā tur savu bērnības dienu fotogrāfiju. Un kā tikko kaut kas notiek ne tā, tā vietā lai sevi rātu, viņš atrod šo fotogrāfiju un saka puikam bildē: «We did ok, kid» (čalīt, mums viss izdosies) – tādā veidā sevi uzslavējot par visiem jau notikušajiem sasniegumiem un uzvarām.
Patiesībā šī tehnika lieliski dara divas lietas:

1) Skatoties no pagātnes šodienā, viņš jūt lepnumu, apzinoties visu noieto ceļu. Tā rodas izlēmība un ticība saviem spēkiem.

2) Skatoties uz savu “čalīti” no pieaugušā skatu punkta, viņš ar vienu frāzi to uzmundrina un ar to pašu dod sev drošības sajūtu.

Nekādas sevis šaustīšanas. Pieņemšana, atbalsts, mīlestība.

Atbalsti sevi. Tev nav neviena svarīgāka.

Avots: Счастлливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Briedums un pieņemšana

bumbieris1

Nobriedis cilvēks ir kā nogatavojies auglis. Piemēram, bumbieris.

Bumbieris nav ideāls, tomēr tas nevēlas būt kaut kas cits. Necenšas ar personības izaugsmes treniņu palīdzību no bumbiera pārvērsties par persiku. Netēlo, ka ir banāns, kurš šodien vienkārši nav formā. Necenšas sevi ar dažādām modernām diētām novest līdz ķirša izmēriem. Nestāsta pasakas par to, ka bērnībā bija līdzīgs mazam mandarīnam. Tas pieņem sevi kā bumbieri.
Vietumis nedaudz iebojājies, vietumis ar cietu mizu, bet citur ar foršu apetelīgu sāniņu.

Un, protams, ar bumbierim raksturīgo bumbierveida formu.Tā arī nobriedis cilvēks. Viņš nav ideāls. Viņš jau kādu laiku ir pacīnījies ar savu dabu, vīlies, izmisis, samierinājies, pieņēmis, izstudējis un sācis izmantot to, kas viņā ielikts.
Tāpēc ari izskatās harmoniski jebkurās savās izpausmēs. Un tas ir ne tikai pieredzes, bet arī izvēles rezultāts.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Stāsts par labo dakteri

dakteris labais

Agrāk dakterim nebija stetoskopa.
Ārsts apskāva pacientu un ar ausi klausījās viņa sirdi. Un maigi uzrunāja pacientu – “dūjiņa” – kā gan savādāk saukt, ja esi kādu apskāvis?
Ārstiem, tiesa, gandrīz nemaz nebija zāļu. Ne antibiotiku, ne sarežģītu ķirurģisko instrumentu.
Bet pacienti vienalga izveseļojās. Un gāja pie ārsta uz pieņemšanu, lai tas paklausītos sirdstoņus un plaušas. Un ārsts pie kamīna sildīja rokas, lai tās nebūtu aukstas, kad pieskaras pacientam.
Varbūt tāpēc pacienti arī izveseļojās pat no briesmīgām kaitēm?
Un dzīvoja, neskatoties uz visiem apkārt esošiem mikrobiem un antisanitārajiem apstākļiem?

Šodien kāda mana paziņa bija vizītē pie ārsta un pārnāca mājās laimīga.
Dakters teica, ka nekā briesmīga nav. “Viss nav nemaz tik slikti, nav tik slikti! Organisms ir spēcīgs un stiprs. Bet tas akmentiņš – nu, ko, pavērosim, pavērosim. Drīz mums atvedīs tādu aparātiņu, kas caur ādu smalcina akmentiņus. Medicīna šobrīd strauji attīstās. Un neārstējamu slimību gandrīz vairs nav palicis. Jāēd pareizi, dūjiņ; es uzrakstīšu jums diētu. Un noteikti vajag daudz staigāt. Zālītes jūs nopirksiet un tās jums noteikti palīdzēs. Brīnišķīgas zāles, maksā kapeikas. Un nevajag pārdzīvot, jūs esat ļoti stipra un vesela sieviete. Ziedoša savos sešdesmit gados. Viss būs labi. Velti viņi mūs biedē, Atnāciet pēc divām nedēļām; domāju, ka uz to laiku būsiet jau vesela!”

Un paziņa no ārsta kabineta aizgāja laimīga.
Un sajutās brīnišķīgi.
Un ar pateicību paskatījās spogulī uz savu skaisto ķermeni.
Un sagribējās dzīvot! Dzīvot ilgi un laimīgi.
Lūk, Behterevs arī teica: pēc tikšanās ar ārstu ir jābūt spēku pieplūdumam un jāuzlabojas garastāvoklim.
Tā ir galvenā laba ārsta pazīme.
Pat tad, ja viņš sirdi klausās ar aparātu. Bet labsirdīgi, kā apskaujot.
Un nosauc par “dūjiņu” – tas taču nav grūti!
Un šis ir mierinošs vakara stāsts par labu ārstu. Kuram ir aparāti, stetoskopi, zāles – bet tie ir visiem.
Bet šim vēl piedevām ir sirds.
Un tas ārstam ir galvenais.

Autors: Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dziedināšanās likumi

ar putniem

1. Tev vienmēr atradīsies spēks, lai sevi izdziedinātu.
Fiziskajā ķermenī ir ielikti pašdziedināšanās mehānismi. Ķermenis ir apveltīts ar lielisku aizsardzības sistēmu, kas neielaiž tajā ārējos un iekšējos slimības izraisītājus. Ķermeņa uzbūve paredz pašreģenerācijas procesus – jaunu šūnu rašanos. Un mēs paši varam šos procesus apstādināt tikai tad, ja neticam šai spējai un nedodam ķermenim to, kas tam vajadzīgs: atpūtu, vajadzīgo barošanu un slodzes.

2. Tikai tu pats vari sevi dziedināt. Neviens to tavā vietā neizdarīs.
Radīt komandu, kas palīdzēs dziedināšanas procesā: ļoti svarīgi, ka tās dalībnieki var piedāvāt savas zināšanas, idejas, dažādus uzskatus un, kas pats galvenais – savu atbalstu. Tomēr šie cilvēki nevar tevi izdziedināt – to vari tikai tu pats.
Tas ir personīgs pašam sevis iepazīšanas un garīgās evolūcijas ceļojums. Neviens cits nevar izjust tavas emocijas, saprast, kā strādā tavs Prāts, vai radīt tavas domas. Citi var palīdzēt tev atsekot tavus neveselīgos modeļus, bet izmainīt tos vari tikai tu.

3. Sākumā izdziedini Dvēseli; tai līdzi sekos Prāta un Ķermeņa izdziedināšanās.
Dvēselei, Prātam un Ķermenim ir atšķirīgas vajadzības, un, ja visi tie saņems nepieciešamo, tad visi būs veseli. Taču, ja kaut vienu no tiem tu atstāsi novārtā, radīsies nesaskaņa un slimība uzbruks visiem. Dziedināšanās atjaunos Dvēseles, Prāta un Ķermeņa saikni. Tai pat laikā, kad medicīna strādā, pirmkārt, tikai ar Ķermeni, dievišķā dziedināšanās māksla mums atgādina par nepieciešamību sākt ar Dvēseli, jo tieši Viņa ir mūsu eksistences avots, kas iedveš dzīvību kā Prātā tā arī Ķermenī. Ja mēs sākam no šejienes, tad viss parējais pieslēdzas automātiski.
Bet kādas tad ir Dvēseles vajadzības?

Dzīvot priekā un ar jēgu, attīstīties, augt un paust savus nodomus ar domu, vārdu un rīcības  palīdzību.

4. Dziedina tikai Mīlestība.
Mīlestības enerģija ir piesātināta ar neticami lielu dziedinošo spēku. Ja tu pats Mīlestību virzi uz jebkuru Ķermeņa daļu, kur ir sāpe, vai kāda trauma, Mīlestība to piepilda ar Dvēseles un Prāta atjaunojošo spēku. Prātā notiek uzmanības pārvietošanās no problēmas atklāšanas uz risinājuma meklēšanu, Bet Dvēsele “redz” slimo vietu un piepilda to ar beznosacījumu Mīlestību.
Šī sajūta dzīvo tagadnē, tieši tur, kur arī notiek dziedināšanās, – nevis pagātnē un, ne nākotnē.

5. Piedošana atbrīvo Sirdī vietu Mīlestībai.
Kad Sirds ir pilna baiļu, naida, skumju vai izmisuma, tajā nav vietas siltām jūtām, bez kurām ir ļoti grūti palikt veselam.
Mīlestība ir saistīta ar Dvēseli, bet Piedošana – ar Prātu; tā atbrīvo emocionālo lādiņu, kas piepilda slimīgās domas – tās, kuras izsauc upura uzvedību un, kas liek mums dzīvot mokošu dzīvi tā vietā lai dzīvotu pilnasinīgi.
Piedošana novērš sabiezējumus un blokus enerģētiskajā Ķermenī, lai informācija, kas atrodas tajā, spētu kustēties brīvi, nodrošinot saikni ar Dvēseli, Prātu un Ķermeni, tā nodrošinot veselību.
Ar pareizo vibrāciju palīdzību tā novērš neveselīgos uzstādījumus un bailes, kas parasti uzkrājas muguraulā, saindē emocionālos lādiņus orgānos, dziedzeros un muskuļos. Tā iekustina dziedināšanās procesus un paaugstina imunitāti un mēs kļūstam mazāk uzņēmīgi pret slimībām.

6. Pārmaiņas – lūk, vienīgais rīcības plāns.
Evolucionārais ceļojums ir viena no pārmaiņām, nav citas izvēles dzīvē. Tas ir tas, kas notiek no domas uz domu. Pārmaiņas pārveido mūsu domāšanu un palīdz virzīties no pagātnes tagadnē un no tagadnes nākotnē.
Pirmais solis transformācijā ir Piedošana, nākamais aiz tās – Mīlestība.
Kad mēs piedodam sev un saviem pāridarītājiem, mēs paplašinām sava Prāta telpu jaunām domām un paplašinām Sirdi, lai tā spētu ietilpināt vairāk Mīlestības.
Kad mēs slimojam, mūsu Dvēsele, Prāts un Ķermenis prasa pārmaiņas. Tie sūta trauksmes signālus par to, ka kaut kas ir ne tā, ka starp viņiem ir pazudusi vienotība – un viss iespaido mūsu stāvokli.

Psihodvēseliskās dziedināšanas modelis, ko piedāvā Dvēsele, mums atgādina: ja ir slimas Domas, tad saslimst Ķermenis. Vienīgais veids tos dziedināt – izmainīt domāšanu. “Dzīvot nozīmē mainīties; mainīties nozīmē pieaugt; pieaugt nozīmē katru reizi bezgalīgi radīt sevi no jauna”.

7. Koncentrējies uz to, ko tu gribi, nevis uz to, ko negribi.
Izdziedināšanās ir saskaņā ar Pievilkšanās Likumu: par ko tu domā, tas arī kļūsti. Par ko tu kļūsti, to arī domā.
Labākais veids, kā pārbaudīt, vai veselas ir tavas domas, – izanalizēt savu dzīvesveidu, attiecības ar citiem cilvēkiem un veselības stāvokli. Ja tas, ko tu rezultātā ieraudzīsi, nav tas, ko tu gribi, tad maini kaut ko.
Mums visiem ir viena kopīga kaite, kas agri vai vēlu katru no mums dzīvē noķer: mēs sākam pievilkt sev to, ko negribam, tā vietā, lai pievilktu to, ko gribam. Vienīgais veids, kā apstādināt šo procesu – izmainīt to.

Džozefs Mērfijs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Lauki un enerģētika

11208672_829808020438148_3739532061376797141_n

Kad cilvēks aizbrauc dzīvot uz laukiem, notiek krasas izmaiņas viņa enerģētikā. Lai izdzīvotu lielpilsētā, mēs esam raduši tērēt milzīgu daudzumu enerģijas – visos līmeņos – fiziskajā, garīgajā, dvēseliskajā.

Un pastāvīgi rodas manāms kārdinājums patērēt vairāk enerģijas, kā būtu vajadzīgs un novirzīt to ne tur, kur būtu vajadzīgs. Tāpēc izvirtība, personības degradācija, ticības Dievam zudums daudz spēcīgāk izpaužas lielpilsētās; pietiek atcerēties Seno Romu.

Esot dabā, ierobežojot savu fizisko un garīgo komfortu, mēs palīdzam savai Dvēselei atdzimt. Atbrīvojas ļoti daudz enerģijas, kura, ja to pareizi novirza, atjauno mūsu veselumu (gavējot, lūdzoties utt).

Tāpēc cilvēkus tik ļoti velk pie dabas, tāpēc tik daudziem ir svarīgi, lai viņiem īpašumā ir kaut mazs zemes pleķītis vai vasarnīca laukos, kur viņi var no rīta līdz vakaram strādāt dārzā un atpūsties no lielpilsētas kņadas. Un, jo vairāk cilvēks atdod savu fizisko enerģiju, jo mazāk domu galvā un jo mierīgāk un priecīgāk Dvēselē.

Sergejs Lazarevs “Izdzīvošanas pieredze” 1. daļa
Foto: Natālija Doroš
Tulkoja: Ginta Filia Solis