Rūpējoties par drošību, mēs zaudējam iespēju atvērties

313058_318683404815173_2135482403_n

Ja tu paslēpsi ziedu istabā, lai to nesasniegtu ne saules stari, ne vēja pūsma, tu, iespējams, nolemsi, ka esi to pasargājis. Bet tu iznīcini to, tu to nogalini. Protams, tu to dari vislabāko nodomu vadīts, jo ārpus mājas ir pārāk liels vējš, pārāk daudz saules un lietus, un tu vēlies pasargāt maigo ziedpumpuru. Un tā, tu to noslēp savā guļamistabā un zieds nomirst.

Tas atvērsies, kad to apspīdēs saule, kad vēlš tam liks locities kad tas būs izpeldējies lietū un kad nakti būs pavadījis sarunās ar zvaigznēm. Zieds pieder veselajam un atveras tad, kad tā saknes dziļi iestiepjas veselumā.

Cilvēks paliek tikai pumpurs, viņa burvīgums paliek slēpts pumpurā tāpēc, ka viņš pārāk uztraucas par savu drošību, baidās briesmu, nestabilitātes, riska. Viņš tur sevi noteiktās robežās, tur ieslēgtu aiz biezas aizsargsienas. Tā vinš kļūst par ieslodzīto.

Dzīve nevar būt droša, savādāk tā nav dzīve. Rūpējoties par drošību, mēs zaudējam spēju atvērties. Mēs zaudējam nemirstību dēļ bailēm no nāves. Pieņemt izaicinājumu un priecājoties par to, doties pretī briesmām, piedzīvojumiem – lūk, kas pārvērš dzīvi svētlaimē. Tikai drosmīgas dvēseles zin, kas ir Dievs. Es mācu jums būt drosmīgiem un spējīgiem riskēt. Es mācu jums vitalitāti.

OŠO – Rīta meditācijas

Tulkoja: Ginta FS

Ērihs Fromms: nelaimīgs liktenis – NEizdarītas izvēles sekas

animal-children-photography-elena-shumilova-10

Izcilā vācu filosofa un psihologa Eriha Fromma citāti, kas atbild uz mūsu dzīves svarīgākajiem jautājumiem. Viņa domas nevienu neatstāj vienaldzīgu.

  1. Galvenais cilvēka dzīves uzdevums, kļūt par to, kas viņš potenciāli ir. Pats galvenais katras viņa piepūles auglis ir viņa paša personība
  2. Mums nevienam nekas nav jāpaskaidro un jāatskaitās, kamēr vien mūsu darbības nenodara kaitējumu vai sāpes citiem. Cik daudz dzīvju ir sabojātas dēļ šīs vajadzības “paskaidrot”, kas bieži vien tiek darīts vien tāpēc, lai tevi “saprastu”, tātad – attaisnotu. Lai spriež pēc jūsu izdarītā un līdz ar to, arī par jūsu patiesajiem nolūkiem. Taču ziniet, ka brīvam cilvēkam kaut kas jāpaskaidro ir tikai pašam sev – savam prātam, sirdij un apziņai – un tiem nedaudzajiem, kuri ir tiesīgi pieprasīt paskaidrojumus.
  3. Ja es mīlu, es rūpējos, tātad es aktīvi piedalos otra cilvēka attīstībā un laimē, es neesmu skatītājs.
  4. Cilvēka mērķis ir būt pašam, un šī mērķa sasniegšanas noteikums – būt cilvēkam pirmkārt sev. Ne sevis noliegšana, ne patmīla, bet mīlestība pret sevi, ne atteikšanās no individuālā – bet sava personīgā, cilvēciskā ES, lūk, patiesās humānās ētikas vērtības.
  5. Dzīvē nav citas jēgas, izņemot to, kādu pats cilvēks piešķir tai, atverot savus spēkus, dzīvojot auglīgu dzīvi.
  6. Ja cilvēks var dzīvot nepiespiesti, ne automātiski, bet spontāni, viņš apzinās sevi kā aktīvu, radošu personību un saprot, ka dzīvei ir tikai viena jēga – pati dzīve.
  7. Laime nav kaut kāda Dieva dāvana. Tas ir sasniegums, ko cilvēks panācis ar sava iekšējā auglīguma palīdzību.
  8. Dziļi jūtīgs cilvēks nav spējīgs atturēties no dziļām skumjām, brīžos, kad notikusi kāda traģēdija dzīvē. Gan prieks, gan skumjas ir jūtīga un pilnasinīgi dzīvojoša cilvēka neizbēgami pārdzīvojumi.
  9. Daudzu cilvēku nelaimīgais liktenis ir viņu NEizdarītās izvēles sekas. Tie ir ne dzīvi, ne miruši. Viņiem dzīve izrādās nasta, bezjēdzīga nodarbe, bet darbi – tikai aizsardzība pret esības mokām ēnu valstībā.
  10. Līdzjūtība un pārdzīvojumi nozīmē to, ka es sevī pārdzīvoju to, ko pārdzīvojis kāds cits cilvēks, attiecīgi šajā pārdzīvojumā es un viņš esam vienoti.
  11. Es esmu pārliecināts, ka neviens nevar “izglābt” savu tuvāko, izdarot izvēli viņa vietā. Viss, ko mēs varam izdarīt, lai palīdzētu otram, ir atklāt viņam to, ka eksistē alternatīva, patiesi un ar mīlestību, bet bez sentimenta un ilūzijām.
  12. Dzīve katram cilvēkam uzstāda paradoksālu uzdevumu: no vienas puses: realizēt savu individualitāti, bet no otras – pārspēt to un nonākt pie universalitātes pārdzīvojuma. Tikai vispusīgi attīstīta personība var pacelties virs sava ES.
  13. Ja bērna mīlestība izriet no principa “Es mīlu, tāpēc, ka tieku mīlēts”, tad nobriedusi mīlestība izriet no principa “Mani mīl tāpēc, ka es mīlu”. Nenobriedusi mīlestība paģēr: “Es mīlu tevi tāpēc, ka tu man esi vajadzīgs!” Nobriedusi mīlestība spriež: “Tu man esi vajadzīgs tāpēc, ka es mīlu tevi!”
  14. Pašaizliedzīga apsēstība ar otru nav mīlestības spēka apliecinājums, bet gan tikai liecība par to, ka pirms tās ir bijis bezgalīgi ilgs vientulības periods.
  15. Ja cilvēks ir spējīgs pilnvērtīgi mīlēt, tad viņš mīl sevi. Ja viņš ir spējīgs mīlēt tikai citus, viņš nespēj mīlēt vispār.
  16. Cilvēks, kurš nespēj radīt, grib graut.
  17. Lai cik dīvaini tas arī nebūtu, bet prasme būt vienam, ir priekšnoteikums spējai mīlēt.
  18. Tikpat svarīgi, kā izvairīties no tukšām runām, ir izvairīties no sliktas sabiedrības. Ar vārdiem “slikta sabiedrība” es nedomāju tikai ļaunus cilvēkus, skaidrs, ka to ietekme ir mokoša. Es domāju “zombiju” sabiedrību, kur dvēsele ir mirusi, lai arī ķermenis dzīvs, cilvēkus ar tukšām domām un vārdiem, cilvēkus, kuri nevis runā, bet pļāpā, nevis domā, bet izsaka pretrunīgus viedokļus.
  19. Mīļotajā cilvēkā ir jāatrod sevi, bet nevis jāzaudē viņā sevi.
  20. Ja nu citi cilvēki nesaprot mūsu uzvedību – tad kas? Viņi vēlētos, lai mēs darītu tikai tā, kā viņi to saprot, tā ir vēlme mums diktēt savus noteikumus. Ja tas nozīmē to, ka viņu acīs mēs esam “asociāli” vai “neracionāli” – lai tā būtu. Taču visvairāk viņus aizvaino mūsu brīvība un vēlme būt mums pašiem.
  21. Mūsu galvenā morālā problēma ir vienaldzība pašiem pret sevi.
  22. Cilvēks pats ir savas dzīves centrs un mērķis. Savas personības attīstība un sava ieksējā potenciāla realizācija, ir pats augstākais mērķis, kas vienkārši nevar mainīties, vai būt atkarīgs no citiem, it kā augstākiem mērķiem.

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Mācos to mākslu

ziedonis
Mācos to mākslu – dzīvot ar visiem pa draugam. Kaimiņu puikas piekāva manējo, negribas tāpēc ar kaimiņu naidoties, pieteicu puikam, lai piekrīt un nestrīdas. Taisnība, ka vista bija pirmā.

 

Vistai prieks, ka es viņu cienu. Bet ola arī bija pirmā – tur es viņai piekrītu, un ola mani uzskata par saprotošu cilvēku! Šī? Šī ir ļoti jauka glezna! Bet no otras puses… man jums jāpiekrīt, ka ne visai… Jūs mani pārliecināsiet, jums būs vēl taisnība.
No vienas puses un no otras puses, tā un šitā. Pamēģiniet: no vienas puses un no otras puses. Piekrītiet, kad jūs ieejat veikalā un kad jums teic, ka Rīgas balzama nav. Bet balzamu var dabūt… no otras puses. Piekrītiet, ka tiem no otras puses arī ir taisnība. Taisnība ir vieniem, ir otriem. No kuras puses nauda ir nauda? No cipara puses vai no ģerboņa puses?
Piekrītiet, ka saule tikpat skaista lec, cik skaisti noriet. Piekrītiet, ka tur, kur saule ir tagad, – vienam tā lec, vienam noriet. No vienas puses un no otras puses. Taisnība lampai uz galda, un taisnība tumsai kaktā. Taisnība tiem, kas teic “smird”, un taisnība tiem, kas teic “smaržo”. Ķiploks, piemēram, vienam smaržo, bet otram smird. Jūras aļģes vienam smaržo, otram – smird. Tāpat zirgi, siers, odekoloni, “baltie ceriņi”, “landiši”. No vienas puses un no otras puses. Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās.
– Imants Ziedonis (Epifānijas)

Visa pasaules gudrība

zalamans1
Kad ķēniņš Zālamans pēc saullēkta sagaidīšanas nokāpa no kalna, viņu kalna pakājē sagaidīja pūlis:
— Ķēniņ, Tu esi mūsu iedvesmas avots. Tavi vārdi dziedē sirdi, bet gudrība – apgaismo prātu. Mēs vēlamies klausīties Tevī. Saki, kas mēs esam?
Zālamans pasmaidīja un teica:
— Jūs esat Pasaules gaisma. Jūs esat Zvaigznes. Jū esat patiesības Svētnīca. Katrā no Jums ir Visums. Ļaujiet prātam saplūst ar sirdi, jautājiet savai sirdij, klausieties caur savu mīlestību. Dievišķi ir tie, kas saprot Dieva valodu.

 

— Kur ir dzīves jēga?
— Dzīve — tas ir ceļš, mērķis un apbalvojums. Dzīve — tā ir mīlestības deja. Jūsu sūtība — uzziedēt. BŪT — tā ir brīnišķīga dāvana pasaulei. Jūsu dzīve — Visuma vēsture. Un tāpēc dzīve ir skaistāka par visām teorijām. Uztveriet dzīvi kā svētkus, jo tā ir vērtība pati par sevi. Dzīve sastāv no šeit un tagad. Bet “tagad” jēga ir būt šajā mirklī šeit.

 

— Kāpēc mūs vajā nelaimes?
— Ko sējāt, to pļausiet. Nelaimes ir Jūsu izvēle. Nabadzība — cilvēku radīta. Bēdas — vienaldzības un nevēlēšanās zināt auglis. Apvainojot Jūs zaudējat spēku, iekārojot – izkaisat laimi. Mostaties, jo nabags ir tas, kurš sevi neapzinās. Bet tie, kuri sevī nav atraduši Dieva valstību — bezpajumtnieki. Par bezpajumtnieku kļūst tas, kurš velti tērē savu laiku. Nepārvēršat savu dzīvi bezjēdzīgā eksistēšanā. Neļaujiet pūlim samīdīt Jūsu dvēseli. lai bagātība nebūtu Jūsu lāsts.

 

— Kā pārvarēt nelaimes?
— Nenosodiet sevi, jo Jūs esat dievišķi. Nesalīdziniet sevi un nedaliet, esat par visu pateicīgi. Priecājieties, jo prieks dara brīnumus. Mīliet sevi, jo sevi mīlošie mīl visu. Svētiet briesmas, jo drosmīgie iegūst svētlaimi. Lūdzieties priekā — un bēdas ies Jums ar līkumu. Lūdzieties, bet netirgojaties ar Dievu. Un ziniet, atzinība — labākā lūgsna, laime — labākā barība Jūsu dvēselei.

 

— Kāds ir ceļš uz laimi?
— Laimīgi ir  MĪLOŠIE, laimīgi ir PATEICĪGIE. laimīgi ir MIERĪGIE. Laimīgi ir tie, kuri paradīzi atraduši sevī. Laimīgi ir tie, kuri dalās savos priekos un tie, kuri saņem dāvanas ar prieku. Laimīgi ir tie, kuri meklē. Laimīgi ir tie, kuri pamodušies. Laimīgi ir tie, kuri  spējīgi sadzirdēt Dieva balsi. Laimīgi ir tie, kuri piepilda savu sūtību. Laimīgi ir tie, kuri iepazinuši Vienotību. Laimīgi ir tie, kuri izbaudījuši apceres garšu. Laimīgi ir tie, kuri atrodas harmonijā. Laimīgi ir tie, kuri ieraudzījuši Pasaules skaistumu. Laimīgi ir tie, kuri atvērti saules gaismai. Laimīgi ir tie, kuri plūst kā upes. Laimīgi ir tie, kuri gatavi Laimi pieņemt. Laimīgi ir viedie. Laimīgi ir tie, kuri apzinās sevi. Laimīgi ir tie, kuri pieņēmuši un iemīlējuši sevi. Laimīgi ir tie, kuri slavē dzīvi. Laimīgi ir radošie. Laimīgi ir brīvie un laimīgi ir piedodošie.

 

— Kāds ir pārpilnības noslēpums?
— Jūsu dzīve — lielākā vērtība un Dieva dārgums. Un Dievs — cilvēka sirds lielākais dārgums. Bagātība, kas ir Jūsos nav izmeļama un pārpilnība Jums apkārt – bezgalīga. Pasaule ir pietiekami bagāta, lai katrs no Jums tāds būtu. Un tāpēc, jo vairāk atdodiet, jo vairāk saņemiet. Laime stāv pie Jūsu namdurvīm. Atveriet durvis pārpilnībai un visu pārvērtiet Dzīves zeltā. Dievišķi ir tie, kas dārgumus atraduši sevī.

 

— Kā dzīvot šajā pasaulē?
— Dzeriet no katra dzīves mirkļa, jo nedzīvota dzīve rada skumjas. Un ziniet, kas iekšā – tas uz āru. Drūma pasaule — no drūmas sirds. Laime — tas ir Saullēkts. Apcere — tā ir saplūšana ar gaismu. Apgaismība — tā ir tūkstošiem sauļu spožums. Dievišķi ir tie, kuri alkst saules.

 

— Kā atrast harmoniju?
— Dzīvojiet vienkārši. Nevienam nenesiet ļaunu. neskaudiet. Lai šaubas attīra un neatnes bezspēcības sajūtu. Veltiet savu dzīvi skaistajam. Radiet mākslas dēļ, ne – atzinības. Lutiniet un lolojiet savus tuvos un mīļos. Parveidojat pagātni, aizmirstot to. Nesiet pasaulē ko jaunu. Piepildiet savu ķermeni ar mīlestību, jo mīlestība piešķir dzīvību.
Kur Mīlestība  — tur Dievs.

 

— Kā sasniegt dzīves pilnību?
— Laimīgais pārvērš daudzus. Nelaimīgie paliek vergi, jo laime mīl Brīvību. Patiess prieks ir tur, kur Brīvība. Uzziniet un iemācieties LAIMES MĀKSLU! Atverieties pasaulei un Pasaule atvērsies Jums! Atsakoties no pretestības, Jūs kļūstat par valdnieku.

Zālamans paskatījās uz visiem ar mīlestību un piebilda: — Bet daudz vairāk Jums atklās KLUSUMS…
Tikai esiet Jūs PAŠI!

Dzīvojat harmonijā! Esiet Jūs PAŠI!

 

Tulkoja: Ginta FS

Pamēģini 24 stundu laikā pieņemt VISU, kas notiek

meditacija

Pamēģini 24 stundu laikā pieņemt visu, kas notiek. Kāds tevi apvainoja – pieņem to, nekāda veidā  nereaģējot un vēro, kas notiek. Pēkšņi tu sajutīsi enerģijas plūsmu, kuru nekad agrāk neesi jutis. Kad kāds tevi apvaino, parasti tu jūti nogurumu, vājumu, tu zaudē mieru un sāc domāt, kā atriebties. Šis cilvēks tevi uzķēra uz āķa, un tagad tu karājoties, zīmēsi apļus. Dienas, naktis, mēnešus, gadus, tu nespēsi gulēt, tev rādīsies slikti sapņi.

Cilvēki tērē savu dzīvi absolūtām muļķībām, tikai tāpēc, ka kāds viņus apvainojis.

Ieskaties pagātnē, un tu kaut ko atcerēsies. Tu biji pavisam maziņš bērns un skolotājs klasē tevi nosauca par idiotu, un tu vēljoprojām to atceries un turi ļaunu prātu. Tēvs kaut ko pateica…..tavi vecāki jau sen ir to aizmirsuši, un pat tad, ja tu viņiem to atgādināsi, viņi nespēs atcerēties, par ko ir runa. Māte ne tā paskatījās un šī rēta ir saglabājusies vēl līdz šai dienai – atvērta, dzīva, ja kāds tai pieskarsies, tu eksplodēsi. Nepalīdzi šai rētai kļūt lielākai. Neļauj tai aizņemt visu tavu dvēseli. Vērsies pie saknēm un esi viens vesels.

Divdesmit četras stundas – tikai divdesmit četras stundas – lai kas arī notiktu, pacenties nereaģēt, nepretoties.

Tu sajutīsi jaunu enerģijas vilni, kādu nekad agrāk neesi sajutis, jaunu dzīves spēku pieplūdumu, kas nāk no pašām saknēm. Un vajag vien uzzināt un sajust šo garšu, lai tava dzīve izmainītos. Tu smiesies par visām muļķībām, ko esi sadarījis, par visiem aizvainojumiem, reakcijām, atriebību, ar kuriem tu ilgus gaduis esi sevi grāvis un ārdījis

Neviens nevar tevi sagraut, izņemot tevi pašu, neviens nevar tevi izglābt, izņemot tevi pašu.

Autors: OŠO

Tulkoja: Ginta FS

Mihails Labkovskis par bērnu audzināšanu

labkovskis

Šeit daži trāpīgi pazīstamā krievu psihologa Mihaila Labkovska citāti, kas liek aizdomāties par to, kā mēs komunicējam ar saviem bērniem un, iespējams, kadu no tiem varēsiet izmantot, veidojot attiecības ar saviem bērniem.

«Ja pats esi nelaimīgs cilvēks, tu nekādā veidā nespēsi izveidot attiecības ar savu bērnu tādas, lai viņš būtu laimīgs. Savukārt, ja laimīgi ir vecāki, tad neko speciālu darīt nevajag».

«Kontrolēt ir bezjēdzīgi! Totāla kontrole un neuzticēšanās liek bērnam melot. Izeja ir viena – dot brīvību šodien! Lai bērns izdzīvotu dažādas situācijas un iemācītos tajās uzvesties. Uzticēšanās un pārliecība, ka tavs bērns tiks ar visu galā, ir lieliska. Un nav obligāti visu laiku noskaidrot viņa atrašanās vietu un pašsajūtu».

«Daudzi uzskata, ka viņiem – vecākiem, viss ir kartībā, bet problēmas ir tikai bērniem. Un brīnās, kad vienā ģimenē izaug divi pavisam atšķirīgi bērni: viens – pārliecināts par sevi, veiksmīgs, bet otrs – kompleksains neveiksminieks, mūžīgi īdošs vai agresīvs. Tas tikai nozīmē to, ka bērni ģimenē jutušies katrs savādāk un kādam no tiem ir pietrūcis uzmanības. Kāds bijis jūtīgāks un viņam mīlestība bijusi vairāk vajadzīga, bet vecāki to nav ievērojušiи».

«Mācieties radīt tādus apstākļus, lai bērnam nebūtu iemesla jums melot. Ir trīs melu iemesli: bailes, izdevīgums un psihopatoloģija, divus no tiem ir jūsu spēkos izslēgt, trešo – izārstēt».

«Sekot tam, lai bērns būtu apauts, apģērbts un paēdis – tās ir rūpes par bērnu, nevis audzināšana. Diemžēl daudzi vecāki ir pārliecināti, ka ar rūpēm pietiek».

«Attiecībās ar skolu un pedagogiem jums jābūt sava bērna pusē. Sargiet savus bērnus. Nebaidieties no sliktām atzīmēm. Bīstieties novest līdz tam, ka bērnam sāks riebties skola un mācības vispār».

«Skolā būtu jāiemāca ne tik daudz matemātika un literatūra, cik pati dzīve. Skolā vajadzētu iegūt ne tik daudz teorētiskās zināšanas, cik praktiskās prasmes: prasmi komunicēt, veidot attiecības, atbildēt par sevi – saviem vārdiem un darbiem, risināt savas problēmas, vienoties un parvaldīt savu laiku…. Tieši šīs prasmes palīdz cilvēkam justies parliecinātam pieaugušo dzīvē un nopelnīt naudu savai dzīvei».

«Atkārtoju. Gatavot mājas darbus kopā ar bērnui nevajag! Krāmēt kopā ar viņu skolas somu nevajag! Mūžīgi vaicāt «kā tev skolā?» – nevajag. Jūs tā bojājat attiecības un rezultāts diez vai jūs apmierinās. Vai tad patiešām jums nav par ko citu ar savu bērnu parunāt?».

«Sodīt bernus var un dažkārt tas ir pat nepieciešams. Taču ir skaidri jānodala bērns un viņa “nodarījums”.  Piemēram, jūs iepriekš esat vienojušies, ka līdz brīdim, kad atnāksiet mājās, mājas darbiem jābūt izpildītiem, bērnam paēdušam un traukiem nomazgātiem. Bet, atnakot mājās, jūs redzat ainu: zupas katls stāv neaiztikts, grāmatas nav atvērtas, papīri pa grīdu, bet jūsu lolojums sēž uz dīvāna ar degunu planšetē. Galvenais, šajā brīdī nekļūt par fūriju un nesākt bļaut, sakot, ka no viņa nekas jēdzīgs neizaugs, ja nu vienīgi nulle uz kociņa. Bez jebkādas agresijas pieejiet pie bērna. Smaidot, apskaujiet viņu un sakiet: «Es tevi ļoti mīlu, taču planšeti tu vairs nedabūsi». Var izsniegt telefonu – lukturīti, bez interneta. Bet kliegt, lamāties, apvainot, apvainoties un pēc tam nerunāt – to nu gan nevajag!».

«Grūti pateikt, kuram no bērniem būs vairāk psiholoģisku problēmu: teicamniekam vai divnieku karalim. Teicamnieki, kuri visu dara ļoti centīgi un burtiski “izsēž” savas teicamās atzīmes – bieži vien ir bērni, kurus nomāc trauksme un ļoti bieži tie ir bērni ar zemu pašvērtējumu».

«Ja sākumskolā jūsu bērns netiek galā ar mācību programmu, ja jums nākas stundām ilgi sēdēt ar viņu pie mājas darbiem – problēma nav bērnā, tā ir skolā, ģimnāzijā, licejā. Šīs mācību iestādes bieži vien strādā, atbilstoši vecāku ambīcijām un rūpējas nevis par bērniem, bet par savu prestižu un samaksu par saviem pakalpojumiem. Sarežģītāk nenozīmē – labāk! Bērnam nav jāpārmācās, jācenšās panākt programmu, ko sastādījuši pedagogi. Pirmajā klasē mājas darbu sagatavošana nedrīkstētu prasīt vairāk kā 15-45 minūtes laika. Pretējā gadījumā, jūs ilgi neizturēsiet».

«Bērnam obligāti jābūt savam privātajam brīvajam laikam, kad viņš neko nedara no 2 līdz 4 stundām dienā. Trauksmaini un ambiciozi vecāki bernus pārslogo. Pulciņi, nodarbības, treniņi, valodas… Un saņem neirozes un visu, kas tām seko».

«Kabatas naudai bērnam jābūt jau sākot no 6 gadiem. Nelielai, bet regulārai summai, kuru viņš pats parvalda. Un ir ļoti svarīgi, lai šī nauda nekļūtu par manipulāciju instrumentu. Nevajag kontrolēt, kam bērns tērē šo naudu, un nevajag to izsniegt atkarīgi no sekmēm un uzvedības».

«Runāt ar bērniem vajag par dzīvi vispār, un nevis par to, kā vajag dzīvot. Ja vecēki ar bērnu var runāt tikai par problemām, tas nozīmē, ka vecākiem ir problēma».

«Uzticēšanās attiecībās ar bērniem ir dzīvē svarīga. Ja no pašas mazotnes bērnam tiek piedāvāts pašam pieņemt lēmumus, viņš izaugs patstāvīgs un atbildīgs cilvēks. Kurš ir spējīgs saprast, kas ir labi un, kas slikti, un spēs turēties pretī kārdinajumiem. Un tieši tā ir vecāku sirdsmiera ķīla, nevis pastavīgā neirotiskā, totālā kontrole:«Kur esi? Kad būsi? Ar ko esi?».

Avots: https://detstrana.ru

Tulkoja: Ginta FS

Ļauj man nomirt dzīvam, nevis dzīvot mirušam

lugsanas5

Iznīcini manī to, kas jāiznīcina. Dari stipru to, kam jābūt stipram.

Izmanto mani. Radi ar mani, uzzīmē ar mani katru pilienu uz dzīves audekla. Palīdzi man dzīvot pilnu un unikālu dzīvi, pastaigāties mežā pa taku, kuru neviens pirms manis nav gājis.

Parādi man, kā mīlēt dziļāk – dziļāk, kā jebkad agrāk esmu uzskatījis par iespējamu.

Turi manu acu priekšā to, no kā agrāk es aizgriezos.

Palīdzi man kļūt maigākam, atslābt, pilnībā pieņemot to, ar ko es vēljoprojām atrodos kara stāvoklī.

Ja mana sirds vēljoprojām ir aizvērta, parādi man, kā to atvērt bez vardarbības.

Ja es vēljoprojām kaut ko turu, palīdzi man to atlaist.

Dod man problēmas un šķietami nepārvaramus apstākļus, ja tie man atnesīs vēl dziļāku pazemību un uzticēšanos dzīvei.

Palīdzi man smieties par savu nopietnību. Ļauj man atrast humoru tumsā.

Parādi man dziļo miera sajūtu vētras laikā. Neslēp no manis patiesību. Nekad!

Lai pateicība ir mans ceļvedis. Lai piedošana kļūst par manu lūgšanu. Lai šis brīdis ir mans pastāvīgais ceļabiedrs.

Ļauj man ieraudzīt tavu seju katrā sejā. Ļauj man sajust tavu silto klātbūtni manā paša klātbūtnē.

Atbalsti mani, kad es klūpu. Elpo caur mani, kad es nevarēšu elpot.

Ļauj man nomirt dzīvam, nevis dzīvot mirušam!

Autors: Džefs Fosters

Tulkoja: Ginta FS