Par ko “psiho” sieviete?

grābekļu deja

— Laikam jau man pienācis laiks izsaukt eksorcistu (ļaunā gara izdzinēju).

— Laikam tev pienācis laiks realizēt savus talantus vai nomainīt vīrieti.

Satiekas vīrietis un sieviete. Viņš – karstasinīgs skaistulis. Viņa – mīļš zaķītis, maiga dūjiņa, laba, savā vīrietī respektē līderi. Paiet mēnesis, gads, pieci gadi. Un pēkšņi iepriekš maigā sieviete pārvēršas par histēriķi un paranoiķi.

Kas ar viņu noticis?
Visu laiku tēloja un tikai tagad patiesā daba izlaužas uz āru?
Varbūt viņā iemājojis Nelabais?
Lapsenes sadzēlušas?

Ja vien viss būtu tik vienkārši, un to varētu atrisināt ar malku svētā ūdens un pozitīvā eksorcisma grupas seansu.
Taču, nē! Iemesli ir citi.

Kāpēc “psiho” sieviete?

Viņa signalizē par to, ka attiecībās ir sākusies degradācija. Sieviete pēc savas dabas ir intuīts. Viņa ne vienmēr saprot to, kas notiek, taču skaidri jūt, kad situācija sāk smirdēt pēc petrolejas, kad attīstība ir apstājusies un sākas atpakaļslīde.

Kāpēc sievieti tik principiāli uztrauc attīstības jautājums?
Kā viņai trūkst?

Sieviete pati par sevi ir enerģijas nesēja. Tās enerģijas, ar kuras palīdzību tiek būvēta nākotne (starp citu, šajā nākotnē būs jādzīvo viņas bērniem). Ja vīrietis viņai blakus neattīstās, nerealizē šo enerģiju darbībā – atkal uzkrājas tās pārpalikums.
Īpaši briesmīgi un cietsirdīgi “psiho” enerģētiski spēcīgas sievietes, kas attapušās mājsaimnieces lomā. Viņām tas ir dzīvības un nāves jautājums.

Ja sieviete neatbrīvosies no savas enerģijas “psihojot”, viņa var sākt slimot un rezultātā var arī nomirt. Starp citu, iemīlētākie sieviešu histērijas aizvietotāji ir vēzis, alkohols, narkotikas, pārmērīgas fiziskas slodzes (pat līdz samaņas zudumam).

Tas viss ir nerealizētas, apspiestas enerģētikas sekas. Jā, un dažkārt klusējošā histērija ilgst gadiem ilgi.
Rodas jautājums: “Kāpēc viņas tā ar sevi rīkojas? Vai tas ir no nemīlestības pret sevi, vai vienkārši muļķības dēļ?”

Ko darīt sievietei?

Spēcīgām, temperamentīgām sievietēm ir veselīgi reizi pa reizei saņemt pļauku ar slapju patiesību.
Pretējā gadījumā viņas sāks graut sevi un visu, kas apkārt. Tāpēc, būšu godīga kā pionieris rīta rosmē.

Sievietei svarīgi:

1. Kļūt pieaugušai.
Pieaudzis nozīmē 100% atbildību par savu stāvokli. Likt mierā visus apkārtējos. Viņi nav vainīgi pie tā, ka kāds ir nācis šajā pasaulē ar atomelektrostacijas jaudu.

2. Realizēt savuis talantus.
Attīstīt savu sistemātisko domāšanu. Izprast sievietes dabu un sūtību un zināt to, kā savus piecus pirkstus. Zināt to, kas esi, kur ej un ko vēlies? Skaidri zināt savas vēlmes.

3. Iemācīties dzīvot “kaifojot”.
Radīt savām rokām svētkus, ieraudzīt visu jauno un pieņemt to.

4. Pārstāt spēlēt spēli “man ir laimīga dzīve”.
Laimīgie nepsiho. Mānīt sevi ir grēks.

5. “Nepīties” ar vājiem vīriešiem – tas nozīmē – tiem, kas netur līdzi jūsu enerģētikā.
Es izskaitļoju vīrieša energoietilpību, vadoties no viņa sapņiem un mērķiem. Tie visi savā darbības sfērā ir novatori. Uzmanīgi sekot tam, lai novators attīstītos labprātīgi, tāpēc, ka viņam ir interesanti. Pretējā gadījumā histērija ir neizbēgama.

Padoms vīriešiem.

Enerģētiski spēcīga sieviete nekad nenomierināsies. Viņai vienmēr būs par maz, viņa vienmēr gribēs kaut ko jaunu un interesantu: “Es vēl kaut ko atradu. Man tas patīk. Gribu uz turieni. Uzzināju to un to. Man ir interesanti, gribu pamēģināt!”
Vēlieties būt veiksmīgi, bagāti un veseli – izvēlieties tās sievietes, kurām nekad nav miera, un gatavojaties interesantai un emocijām bagātai dzīvei līdz pat vecumdienām.

Ko darīt, ja gribās kopā audzināt mazbērnus, bet nepietiek spēka “turēt līdzi” partneres “apgriezieniem”?

– Dot sievietei IESPĒJAS un brīvību viņas pašrealizācijai.

– Izmānīt psihojošu sievieti iemīļotajā darbā.
– Sūtīt viņu pie kouča, lai tas palīdz viņai tikt skaidrībā ar viņas bagāto iekšējo pasauli un atrod tai pielietojumu.

Sievietē ir daudz enerģijas, jo ar to viņa piepilda savu vīrieti, savus bērnus, savu vidi, biznesu. Jo vairāk enerģijas, jo plašāks atvēziens.
Nav atvēziena – ir hstērija.
Nav histērijas – ir slimības, depresija, atkarības u.t.t.

Ir principiāli svarīgi būt kopā ar vīrieti, ar kuru kopā attīstība notiek unisonā. Ja abi kopā vēlaties auklēt mazbērnus, tad jau pie pirmajām saspringuma pazīmēm, savāciet savas mugursomas un pārejat nākamajā attīstības līmenī. Ja prioritātes, mērķi, intereses un vērtības ir atšķirīgi, tad ļaujiet viens otram būt laimīgiem katram par sevi – atsevišķi.

Spēcīgai sievietei ir bīstami atrasties blakus vīrietim, kurš neapzinās, kas viņam blakus. Pretējā gadījumā viņš var izrādīties mērkaķa lomā, kas atradis granātu, izrāvis tai detonatoru un tagad nezin, kas notiks tālāk.

Vēl ir viens iemesls, kāpēc nav komfortabli būt pārī ar vājāku – visu laiku nākas sevi ierobežot, “turēt rokās” un pielāgoties. Tas viss vēlāk tāpat pārvēršas histērijā vai kādos citos enerģijas nopludināšanas veidos. Vai arī sieviete parvēršas par niknu veceni, kas ar mietu dzen vīrieti gaišākā nākotnē.

Kā likums, tādā slazdā iekrīt sievietes ar mātes kompleksu, kurām ir tieksme audzināt perspektīvos. Vai izmisušas sievietes, kuras piekusušas cīnīties ar pasauli, un tāpēc atdevušas sevi pirmajās satiktajās rokās.

Nobriedušas sievietes pa tādiem grābekļiem nedanco.

Galvenais, laikus izdarīt secinājumus!

Autors: Tatjana Megerja
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Un atkal pateicība Līgai Šīronai par ieteikumu 🙂

Skolotājs tev blakus

cilveks blakus

Tāda ir mana pieredze: skolotāji, kuri visvairāk mums vajadzīgi — ir tie cilvēki, ar kuriem kopā mēs šobrīd dzīvojam. Mūsu dzīvesbiedri, vecāki, bērni — ir paši labākie skolotāji, par kuriem mēs varējām sapņot. Vēl un vēl tie mums rādīs patiesību, kuru ne vienmēr mēs vēlamies redzēt – tikmēr, kamēr mēs to ieraudzīsim…
Cilvēki man bieži jautā, vai esmu bijusi kādas reliģijas piekritēja līdz 1986. gadam. Un es atbildu: «Jā. Mana reliģija bija doma, ka maniem bērniem ir aiz sevis jāsavāc savas izmētātās zeķes». Tā bija mana reliģija un es biju ļoti aktīva tās piekritēja, neskatoties uz to, ka tā nekad tā pa īstam nebija nostrādājusi.

Reiz, kad Darbs jau “dzīvoja manī”, es sāku apzināties, ka tā nebija patiesība. Realitātē viņi katru dienu izmētāja savas zeķes, neskatoties uz maniem lūgumiem, draudiem un sodiem daudzu gadu garumā, un es sapratu, ka man pašai šīs zeķes jānovāc, ja vēlos, lai tās nemētātos.

Mani bērni bija pilnībā laimīgi ar visām savām izmētātajām zeķēm. Tad kuram no mums bija problēma? Tā bija man. Manas domas par izmētātajām zeķēm sarežģīja manu dzīvi – ne zeķes pašas par sevi. Un kam bija risinājums? Atkal – man! Es sapratu, ka man ir divi varianti: vai nu panākt, lai man ir taisnība, vai arī – būt brīvai.

Man bija vajadzīgi pāris mirkļi, lai uzlasītu zeķes, nedomājot par bērniem. Un es sapratu, ka man patīk salasīt viņu zeķes. Es to darīju sevis, nevis viņu dēļ. Tā vairs nebija garlaicīga mājas uzkopšana; iespēja uzlasīt zeķes un ieraudzīt tīru grīdu pārvērtās labsajūtā. Pēc laika viņi ievēroja, ka tas dara man prieku un paši sāka vākt savas zeķes, bez mana atgādinājuma.

Mūsu vecāki, mūsu bērni, mūsu vīri un draugi spiedīs uz visām iespējamām mūsu “pogām”, kamēr mēs sapratīsim, ko īsti nevēlamies par sevi zināt. Un katru reizi tie mūs virzīs tuvāk brīvībai.

Fragments no Baironas Keitijas grāmatas “Mīlēt to, kas ir”.

Interesanta ir pati raksta autore Bairona Keitija (Bairona Keitlina Rīda).

Viņa dzīvoja nelielā pilsētiņā, kas atrodas Dienvidkarolīnas štatā – tuksnesī. Bija ģimene, vīrs, bērni, pati nodarbojās ar uzņēmējdarbību. 30 gadu vecumā viņai sākās ļoti smaga depresija. Desmit gadu garumā viņa turpināja slīgt paranoidālā depresijā, naidā pret sevi un viņu vajāja pastāvīgas domas par pašnāvību. Pēdējos divus gadus viņa nebija spējīga pat pamest savu istabu.

Reiz agrā 1986. gada februāra rītā, atrodoties rehabilitācijas centrā, viņa saprata ko tādu, kas izmainīja visu viņas dzīvi. Viņa pati uzskata, ka šī viņas pieredze ir kas līdzīgs tam, ko apraksta budistu un hinduistu literatūrā zem dažādiem nosaukumiem. Keitija to sauc par  “mošanos realitātei”. Tajā apgaismības brīdī, kā viņa saka:

“Es apjautu, ka tad, kad ticu savām domām, es ciešu, bet, kad neticu – neciešu un tas tā ir ikvienam cilvēkam. Brīvība izrādījās tik vienkārša. Es atklāju, ka ciest nav obligāti. Es atradu sevī prieku, kurš nekad nepazūd, pat ne uz mirkli. Šis prieks ir katrā no mums, vienmēr.”

Keitija nav ne vienas no reliģijām piekritēja. Viņa ir vienkāršs cilvēks. Precējusies ar dzejnieku un tulkotāju Stīvenu Mitčellu, ar kuru kopā viņa uzrakstīja savu pirmo grāmatu “Mīlēt to, kas ir” un arī savu trešo grāmatu “Tūkstots prieka vārdu”.

Drīz pēc “atmošanās” pie Keitijas pēc palīdzības sāka griezties cilvēki. Viņi vēlējās uzzināt, kā iegūt brīvības sajūtu. Keitijas pašizziņas metode, kuru viņa sauc par “DARBU” šobrīd ir ļoti populāra. Tie ir vienkārši četri jautājumi, kurus uzdodot sev, cilvēks var mainīt savu dzīvi:

1. Vai tā ir taisnība?

2. Vai absolūti skaidri vari zināt, ka tā ir taisnība?

3. Kā tu reaģē tad, kad tici šai domai?

4. Kas tu būtu bez šīs domas?

Šo Darbu var darīt patstāvīgi vai kopā ar kādu citu cilvēku​.

Sākumā cilvēkam jāizvēlas kāda pārliecība vai doma, kas viņā rada trauksmes sajūtu vai kādas citas nepatīkamas izjūtas, piemēram: «Mana māte nekad nav mani mīlējusi» vai «Toms nevar cerēt, ka es risināšu viņa problēmas».

Pēc tam, vadoties no šīs domas, cilvēks uzdod sev šos četrus jautājumus. Jautājumus var uzdot arī jūsu uzdevuma partneris. Ja cilvēks strādā patstāvīgi, viņš pieraksta atbildes, bet darbā ar parneri atbild mutiski.

Pēc tam, kad jautājumi ir uzdoti, izteikumi burtiski mainās pretējā virzienā.

Piemēram: «Mana māte nekad nav mani mīlējusi» pārvēršas uz «Mana māte vienmēr mani ir mīlējusi». Vēl bez tā, cilvēks, kurš veic šo Darbu, pārbauda to, vai viņš var noteikt, kādā veidā radusies jaunā doma un vai tā ir patiesāka par to, kas bija agrāk.

Pati Keitija īsi savu Darbu apraksta tā: «Nosodiet savu tuvāko, uzrakstiet to, uzdodiet četrus jautājumus un pēc tam paplašiniet». Viņa ar šīs metodes palīdzību treniņos palīdz risināt gan savstarpējās attiecību problēmas, bērnu audzināšanas problēmas, slimības, emocionālās traumas, finansu problēmas, palīdz cilvēkiem gan skolās, gan ieslodzījumu vietās.
Tāds šodien stāsts!

​​​​​​​Tulkoja: Ginta FS

Vajag, pat gribu, bet… nevaru izkustēties no vietas!

12019963_1007195759301916_4853916803561131967_n
Kad cilvēks vēlas kaut ko darīt, nevienam viņu neapstādināt.
Kā teica “Pieneņu vīns” autors Rejs Bredberijs: “Ja variet nerakstīt, nerakstiet!”
Ja cilvēks kaut ko nedara, tas nozīmē, ka tam viņam nav resursu. Fiziski nav tam spēka, vai vispār nav spēka. Tas ir nobloķēts, vai tiek tērēts kam citam, bet, lai darītu to, kas “jādara”, viņam “jāiet” uz deguna krizdamam, ar pēdējiem spēkiem.
Katram cilvēkam ir savs enerģētisko resursu daudzums, un cilvēki patiešām atšķiras ar savu no dabas doto enerģētiku.
Taču, ja bija laiks, kad enerģijas bija pārpārēm, kad varējāt ar rokām mākoņus stumt, vadīt lielus projektus, darījāt daudz un labi, bet tagad nevarat izkustēties no vietas, vajag sev pajautāt – kur ir mana enerģija? Kur tā pazudusi? Uz ko es to šobrīd tērēju?

 

“konkurējošā vajadzība”

Ir kaut kas, kas šobrīd ir svarīgāk.
Jūs cenšaties koncentrēties darbam, bet mājās slimo bērns. Kur būs jūsu domas?
Jums piedāvā paaugstinājumu darbā un uzaicina uz centrālo ofisu Marseļā, bet jūsu vīrietis, ar kuru tikko kā sākušās attiecības paliek Maskavā. Un, protams, jūs baidāties aizbraukt, riskējot izbiedēt tikko radušos pavisam trauslo laimi un cerību uz skaistu ģimenes dzīvi.
Jums jāsaņemas, jāsakopo domas un jāsper nākamais solis savā projektā, bet visas jūsu domas ir ar meitu, kura gatavojas iestājeksāmeniem augstskolā un pārbraukšanai uz citu pilsētu.

 

pretošanās izaugsmei

Skaidrs, ka šādās un līdzīgās situācijās jūs ieslēgsiet pretestību. Un neveiksmīgi padarīts darbs, strīds ar priekšnieku vai projekts, kuru nekādīgi neizdodas iesākt – viss kļūs par konkurējošās vajadzības neapzināšanās rezultātu. Vēlme būt labai mātei, laimīgai sievietei un vienkārši nepalikt vienai, metīs sprunguļus jūsu profesionālās un karjeras izaugsmes riteņos.
Vajadzību konflikts – se la vi. Tādi konflikti paņem ļoti daudz spēka, liek rauties uz pusēm, mētāties, just vainas sajūtu un kaunu.
Lai izietu no šī skrējiena, ir svarīgi ieraudzīt visas konflikta puses un katru vajadzību “nosaukt vārdā”. Psihologi un kouči veiksmīgi palīdz ar to strādāt. Patstāvīgi risinot tādu “vajadzību dialogu”, pastāv risks neievērot “aklo punktu”.
(Starp citu, darbā ar sevi vienmēr pastāv tāds risks, un svarīgi to atcerēties. Tāpēc psihologiem pašiem ir savi psihologi) :)

 

kad pagātne projicējas tagadnē

Nobloķēt kustību uz mērķi var ne tikai konkurējošā vajadzība.
Vajag nodot dokumentus vēstniecībā, aiziet pie tiesu izpildītājiem un noskaidrot kontu bloķēšanas iemeslus, sākt vasarnīcas privatizāciju, galu galā, pierakstīties uz dzimumzīmju pārbaudi onkoloģiskajā poliklīnikā.
“Es nevaru izkustēties no vietas. ES BAIDOS!”
“Vienkārši kājas neklausa, auksti sviedri līst, viss iekšā saraujas, neko nevaru ar sevi padarīt. Neiet manas kājas turp, vienkārši, neiet!”
Pieaudzis, spēcīgs, nopietns cilvēks vienā mirklī pārvēršas par mazu, vāju, pārbiedētu bērnu. Un gatavs bēgt, ko kājas nes pretējā virzienā visām vēstniecībām, tiesu izpildītājiem, privatizācijas aģentūrām un onkopoliklīnikām. Vai arī gatavojas cīnīties ar jau minēto iestāžu pārstāvjiem. Bet kāds vienkārši pamirst un “tēlo beigtu” un nekustas ne no vietas.

 

Kas tad notiek?

Kā pieaudzis, gudrs cilvēks, kurš spējīgs darīt nopietnas un lielas lietas pēkšņi tā pārvēršas bezspēcīgā bērnā, kurš nevar veikt elementāras darbības? Kāpēc tā?
Ir ļoti spēcīga pieredze, kas līdzīga šai. Tur var būt daudz šausmu, sāpju, pazemojuma, savas bezspēcības sajūtas un kauna. Kurš cilvēks, būdams pie vesela saprāta atkal tajā līdīs?
Ja tāda pieredze uzliek savu “vāku”, tad zūd robežas starp reālajā tagadnē notiekošo un kādreiz agrāk notikušo. Var gadīties, ka paši nemaz to neatceramies, bet ķermenis atpazīst šo notikumu un psihe reaģē likumsakarīgi – bēgt, slēpties, kauties vai sastingt.

 

Kāda gan tur kustība uz mērķi?

Cilvēki var atteikties ne tikai no vēstniecību vai slimnīcu apmeklējuma, bet arī no savām kāzām.
Visos šajos gadījumos ir kāda vīzija par to, kā tas būs, kas parasti sākas ar vārdiem:
“Es zinu, ka…”
“Es zinu, ka es vienalga neko tur nepierādīšu. Es zinu, ka iztērēšu milzum daudz laika un tikai apkaunošu sevi. Es zinu, ka viņi pateiks, ka man ir vēzis. Es zinu, ka es savās kāzās viņa radinieku priekšā izskatīšos kā absolūta muļķe.”
Šie priekšstati, runājot profesionālā valodā, saucās “projekcijas”. Gribu teikt, ka tas ir brīnumains fenomens. Var “uzlikt” savus priekšstatus uz jebkā: projicēt neveiksmes, kataklizmas, naidīgu attieksmi un pasaule centīsies tām atbilst. Tā rodas mūsu katra personīgā realitāte, kur reizi pēc reizes atkārtojas viena un tā pati negatīvā pieredze.

 

cilvēkam ir arī citi veidi, kā bremzēt savu personības izaugsmi un kustību uz saviem mērķiem:

Tādi kā uzstādījumi, kas saņemti kaut kad bērnībā par to, ko var un ko nevar, ko drīkst, un, ko nedrīkst “labas meitenes” un “īsti vīrieši”. Dzimtas vēstījumi, par to, kā vajag dzīvot. Es ļoti daudz esmu rakstījusi par šo tēmu: “Man mamma teica, ka skaistai būt nav obligāti”, “Dzīve, kura man nav paredzēta” u.c.

 

Var censties darīt labu un dzīvot citu cilvēku dzīves, tā vietā, lai nodarbotos ar sevi. Tad, kad savas paša vajadzības projicējam uz citiem. Rezultāts ir novartā pamesta personīgā dzīve, pilnīga savu vajadzību neizpratne, “varonība” darbā un sadzīvē, niknums un spēku izsīkums. Tā visa rezultātā savus mērķus sasniegt nav iespējams, palīdzība tiek gaidīta no citiem cilvēkiem. Cilvēks no apkārtējiem gaida palīdzību un atbalstu, bet tā arī nesagaida. Savukārt “aplaimotie” ļoti reti izjūt pateicību par viņiem uzspiesto labestību. Par to rakstos: “Nebūt vienai” un “Es nevienam neko neesmu parādā!”
Ir cilvēki, kuri mīl apstādināt sev svarīgu lēmumu pieņemšanu (pārvākšanos, ceļojumus un iespēju kaut ko dzīvē mainīt) ar slimības palīdzību.
Kad tā vietā, lai kopā ar dēlu lidotu ilgi gaidītajā ceļojumā uz Parīzi, sieviete sevi somatizē un nokļūst slimnīcā. Un tā, jau daudzus gadus, pirms katra ceļojuma viņai veic kādu operāciju. Tikai pēc tam, kad “samaksāts”, var braukt.
Ko tikai neizdomā cilveki, lai neielaistu sevī un savā dzīvē pārmaiņas.

ir svarīgi atcerēties, ka, jo spēcīgāka vajadzība, jo lielāka pretestība. pēc savas pretestības spēka mēs varam spriest par to, cik svarīgi mums ir tas, uz ko ejam.

 

bremzējat, apstajaties, speriet simts soļus atpakaļ, lai pēc tam atkal atgrieztos un atkal dotos uz priekšu. Bet varbūt jau esat pametuši savu sapni un aizlieguši sev par to domāt?

 

Autors: Irina Davidova © psy-practice.com
Tulkoja: Ginta FS

Pasaka: kad atnāk Brīnums!

12003865_963293300409653_1261844082975450837_n
Reiz dzīvoja meitenīte, kura neticēja brīnumiem. Viņa ticēja veselajam Saprātam. Tā viņai bērnībā mācīja un viņa tam noticēja.
Taču brīnumi notiek neatkarīgi no tā, tici tu viņiem vai netici. Un katra no mums dzīvēs tie notiek ne vienu reizi vien: daudz dažādu brīnumu. Tikai tie, kuri brīnumiem tic, no sirds par tiem priecājas un saka: “Oooo, Brīnums!”, bet tie, kuri līdzīgi mūsu meitenītei, saka: – “sakritība”, “nejaušība”, “paveicās” un turpina neticēt.
Kā jūs domājat, kuram dzīve priecīgāka? Pareizi, protams, ka pirmajiem! Viņiem prieks un brīnumi dzīvo Dvēselē un tāpēc tie staigā rokrokā sadevušies. Bet Saprātam emocijas nav raksturīgas – labākajā gadījumā to piemeklē apmierinājuma sajūta.
Viņi ir ļoti atšķirīgi – mūsu Dvēsele un Saprāts. Dvēselei patīk dziedāt un smieties, Saprātam – plānot un analizēt. Mūsu, jau sen izaugusī meitene, draudzējas ar Saprātu, tāpēc dziedāja ļoti reti, bet pastāvīgi domāja un pārdomāja.
Protams, kamēr meitenīte auga, ar viņu bieži vien notika mazi brīnumi, kurus viņa par tādiem spītīgi neuzskatīja. Bet, kad izauga, pie viņas atnāca pirmais lielais Brīnums:

 

— Saimnieki! Atveriet! Es gribu tūlīt pat notikt!! – sauca Brīnums.
Klusums. Pēc brīža kāds aiz durvīm krekšķēdams sakustējās un neapmierinātā balsī jautāja:
— Kas tur, pie velna, dauzās?
— Te Brīnums! Es atnācu jūsu dzīvē, lai padarītu to krāšņāku un priecīgāku!
— Saimnieces nav mājās! Viņa man lika nevienam neatvērt!
— Un, kur tad viņa ir?
— Droši vien kaut kur – Pagātnē! Analizē un liek pa plauktiņiem pieredzi.
— Labi, es vēlāk atnākšu, — teica Brīnums.
… Drīzumā Brīnums atkārtoja savu vizīti, bet saimnieces atkal nebija.
— Atkal Pagātnē? – jautāja Brīnums.
— Nēēēēē… Nākotnē! Plāno un raksta.
— Aha! Nu, labi, tad citu reizi…
… Nākamajā reizē saimniece bija uz vietas, bet…
— Tu, Brīnum…. šoreiz esi nelaikā!
— Es, nelaikā? Kā to saprast?
— Saimniece nav īsti omā… viņai nepatikšanas. Pārdzīvo! Viņai tagad galīgi nav laika kaut kādiem brīnumiem.
— «Nav omā?»… Dīvaini! Un kad viņa būs omā?
— Tad, kad nepatikšanas kļūs par Pagātni.
— Viņa tad droši vien atkal dosies tām līdzi Pagatnē – analizēt Pieredzi?
— Nu, ja!
— Bet, kad tad man notikt?
— Pacenties viņu pārķert kaut kur starp Pagātni un Nākotni. Tur arī vienosieties!
— Tā gan nesanāks, — Brīnums skumji pašūpoja galvu. – Es notieku tikai “šeit un tagad” — tāds nu es esmu.
— Tad nu nezinu. «Šeit un tagad» — tas ir problemātiski. Viņa tādā stavoklī ir ļoti, ļoti reti. Parasti vai nu «tur», vai «tur».
— Traks var palikt! – brīnījās Brīnums. – Iedomājies, cilvēks pats no savas laimes mūk! Un kas tad noticis?
— Nekas īpašs. Vientulība viņu ēd. Nav personīgās dzīves, nav prieka, viena vienīga rutīna…
— Lūk, kā?! Tad jau īstākais laiks brīnumiem…tātad – man. Ver vaļā, Saprāt! Kam es saku!?
Tik uzstājīgai prasībai Saprātam nebija iespējams pretoties, un Brīnums mērķtiecīgi ielauzās tā teritorijā – jau izaugušās meitenes apziņā.
— Sveika, es esmu Brīnums! – viņš stādījās priekšā.
— Bet es taču neticu brīnumiem, — viņa izbrīnījās un notrauca asaras.
— Toties es tev gan ticu! Domāju, ka mēs ar tevi labi sapratīsimies. Tikai tev te tā ļoti šauri, man īsti nav kur izvērsties… Bet mēs to varam izlabot! Kas tas?
Brīnums atvēra skapja durvis un no turienes ar blīkšķi izbira skeleti.
— Skeleti skapī? Un tev nebija slinkums tos tur slēpt? Tiem īstā vieta uzskates līdzekļu veikalā! Vācam prom?
— Labi, vācam prom… — pamāja apjukusī saimniece.
— Lieliski! Ja es pareizi saprotu, tad šīs ir izkaltētas jūtas un nepiepildītie sapņi? Nomazgāt un iztaisnot! Kamēr saimniece izpildīja rīkojumus, Brīnums, uzrotījis piedurknes, meta atkritumu spainī vecos aizvainojumus, nospiestās vēlmes, skumjās atmiņas un tamlīdzīgus krāmus.
— Vai tas ir prātīgi – atbrīvoties no daudzos gados uzkrātās pieredzes? – kautrīgi pajautāja saimniece.
— Varbūt nav prātīgi, toties ļoti vērtīgi! Jo, lai tavā dzīvē ienāktu kaut kas jauns, sākumā jāatbrīvojas no vecā un nevajadzīgā!
— Ai, cik tukšs viss! – iesaucās saimniece, ar skatienu pārskrienot tukšo istabu. – Man taču nekas vairs nav atlicis! Kā es dzīvošu? Ar ko?
— Ar mani!! – dzīvespriecīgi iesaucās Brīnums. – Es ienācu tavā dzīvē un vairs projām neiešu. Un mēs abi kopā radīsim daudz, daudz mazus brīnumus!
Tā saimnieces dzīvē ienāca Beznosacījuma Mīlestība – pats lielākais Brīnums, kas vien ir pasaulē. Tas neļauj dzīvot Pagātnē un Nākotnē, jo tas, kas notiek «šeit un tagad», vienmēr ir daudz aizraujošāk un interesantāk!
Tagad viņai ir viss: gan pielūdzēji, gan iedvesma, gan brīnumi un dzīvesprieks. «Kāda brīnišķīga sieviete!», — bieži par viņu saka apkārtējie un tā ir taisnība: Brīnumi taču izgaismo mūs no iekšienes un mēs paši kļūstam par Brīnumiem!

 

Autors: Elfika
Tulkoja: Ginta FS

Elizabete Farrelli: Mēs neesam iemācījuši bērniem būt laimīgiem

elizabete-farrelli
Katru rītu, kad redzu simtiem neizgulējušos jaunus cilvēkus, dodoties uz darbu korporatīvajās “zombilandēs”, es domāju par laimi. Precīzāk – par lielajiem meliem attiecībā uz laimi, kurai mūsu paaudze likusi noticēt saviem bērniem. Pats lielākais lāča pakalpojums, ko varējām izdarīt, nav sadārdzinātās cenas uz dzīvojamo platību, kuru tagad viņi nevarēs nopirkt, arī ne kaitīgo atkritumu grēdas pa visu planētu, kuras viņiem nāksies izrakt. Tie ir meli par to, ka ikvienam cilvēkam obligāti jābūt laimīgam.
Mēs esam iestāstījuši saviem bērniem, burtiski iekaluši smadzenēs, ka laime – tas ir dabisks cilvēka stāvoklis un obligāta dzīves nepieciešamība. Un ar to pašu esam padarījuši viņus nelaimīgus.
Nelaimes sakne ir jēdzienu neskaidrībā. Mums ir radies nepareizs priekšstats par to, kas ir laime un kā to sasniegt. Teikšu uzreiz, man nav ne mazākās nojausmas, kurš ceļš tieši jūs aizvedīs pie laimes. Toties es pilnīgi skaidri zinu, pa kurām dzīves takām nevajag iet. Jo tieši tās vadā 20 gadnieku paaudzi pa melīgo glancēto fotogrāfiju pasauli facebook no iedzeršanas līdz psihoterapeita kušetei un atpakaļ.
Statistika bezkaislīgi runā par to, ka šodienas jaunā paaudze ir pakļauta trim galvenajām slimībām, kuru nosaukumi ir: “kredīts”, “ēdiens” un “iedzeršana”.
Ņemsim manu dzimto Austrāliju: vidējais apgrūtinājums ar kredītiem ir 14,1%, taču, ja paskatāmies uz jauniešiem (24-35 gadi), tad vairāk kā 20% no viņiem jau ir apgrūtināti ar kredītiem
Vairāk kā puse Austrālijas sieviešu nepareizi ēd, maz kustās, bet 16-24 gadīgo grupā tādu ir 72%. Ja runājam par alkoholu, tad vismaz 1/5 daļa austrāliešu virs 14 gadiem izdzer bīstamus veselībai daudzumus alkohola, un sen jau apsteiguši savus priekšgājējus. Futurologi prognozē šai paaudzei “nemirstību dzīves laikā”, taču tajā pat laikā, tā dara visu, lai maksimāli saīsinātu savas dzīves ilgumu. Ja viņiem izdosies to pārvarēt, tas būs pirmais tāds gadījums vēsturē. No kurienes gan šīs depresijas, dzeršanas un kaitīgie ieradumi?.
Viss ir ļoti vienkārši, mēs paši viņiem esam iemācījuši, ka laime ir patērēšanā. Mēs paši nolēmām, ka, ja nesaņemsim to, ko gribējām, tad kļūsim nelaimīgi. Tātad, ja saņemam to, ko gribējām, tad kļūstam laimīgi!
Tajā pat laikā realitātē, pēc tam, kad esam apmierinājuši savas “bāzes vajadzības”, ar katru nākamo piepildīto vēlēšanos kļūstam arvien nelaimīgāki. Kāpēc? Tāpēc, ka vēlmes nav pastavīgas, apmierinājums ātri pagaist un nevar likt vienlīdzības zīmi starp baudu un laimi.
Lai kādas arī būtu mūsu vēlmes – jauna somiņa, muskuļots smukulītis ar holivudas smaidu, un vēl pēdējā tiramisū karotīte – tās visas ir ļoti mānīgas vēlmes. Vēlmes rodas tad, kad mums kaut kā trūkst un lielākā daļa labsajūtas ir attiecināma tieši uz gaidām, kad domājam par to, kā būs, kad mums tas būs. Pati kulminācija ir brīdī, kad mēs saņemam to, ko vēlējāmies. Un kas pēc tam? Neizbēgams kritiens. Labsajūta izbeidzas, atstājot piemiņai kaut ko, kas mētājas skapī vai gultā, vai uz mūsu gurniem.
Un arī tas nav viss.
Patiesībā mums nav vajadzīgs gandrīz nekas no tā, ko mums it kā gribās. Mums bieži vien nemaz nav vajadzīgs pats vēlmju priekšmets, bet vajadzīga iespēja padižoties, palielīties apkārtējiem un tikt apbrīnotiem.
Vairums vēlmēm ir statusa raksturs  Neticiet?
Tad domās izpildiet vienu eksperimentu: iedomājieties kaut ko vērtīgu. Piemēram pazīstama dizainera kleitu vai pusdienas superdārgā restorānā, vai arī kādu no luksus klases automašīnām. Un tagad iedomājaties, ka neviens nekad neuzzinās, ka jums tas ir. Tad vai bija vērts tik ļoti censties?
Sensenos laikos pieticība bija cienījama lieta, bet izrādīšanās tika nosodīta, jo tā veda pie vesela lēruma dažādu grēku: skaudības, alkatības, rijības, lepnības. Taču viss ir mainījies. Tagad, ja kāds notikums neizsauc momentālu aplausu un sajūsmas vētru sociālajos tīklos, tad varētu teikt, ka tas vispār nav noticis. Cilvēkus vairāk interesē uztaisīt labas fotogrāfijas, ko publicēt sociālajos tīklos, un saņemt vairāk “laiku”, nekā pats notikums. Kā labāk sevi parādīt – lūk, kas tiek vērtēts šodien.
Lepnība un iedomība ir kļuvušas par vērtībām, bet pieticība – par trūkumu.
Var būt, ka tas nemaz nav tik traki? Taču atkal statistika par pašnāvību un depresiju epidēmiju, saka gluži pretējo. Iespējams, ir vērts paskatīties atpakaļ – visas receptes jau ir gatavas. Platons un Aristotelis gandrīz it visā ir pretrunā viens otram, izņemot vienu, viņi abi uzskatīja, ka laimīgu cilvēku var darīt tikai labdarīga dzīve.
1621. gadā Roberts Bērtons savā lieliskajā darbā “Melanholijas anatomija” piedāvā sekojošu recepti: “neesi vientuļš, nestāvi dīkā”. Jūs paši to zināt. Sadraudzējies ar cilvēkiem un sāc darboties.
Mēs esam nelaimīgi, kamēr atrodamies savā pašu gūstā un ejam paši savu sīko vēlmju pavadā. Laimīgus mūs dara iziešana ārpus savas personības robežām, pievienošanās kaut kam lielākam.
Ārsts un filosofs Reimonds Tellis ir izveidojis sekojošu cilvēka vēlmju hierarhiju: zemākais līmenis – ēdiens un jumts virs galvas. Nākamais – labsajūta. Trešais – atzinība un statuss. Ceturtais – pats augstākais – māksla, garīgā dzīve un misija. Ir skaidri  redzams ka, jo zemāks līmenis, jo vienkāršākas vēlmes, un jo vieglāk tās apmierināt, un jo ātrāk pāriet labsajūta. Noturīga laime sanāk tikai augstākajā līmenī. Prieku var atnest tikai augstāka līmeņa labsajūta, jēgas meklējumi.
Tieši to mēs varējām paskaidrot saviem bērniem. Laimi nav iespējams nopirkt. Tā neiestājas tad, kad esi apmierinājis savas vajadzības, nopircis kāroto mantu, saņēmis baudu. Laime nav tiesības. Laime nav prece (un būt nelaimīgam vai skumjam, nav noziegums). Laime ir mērķtiecīgu jēgas meklējumu blakusprodukts. Ja paveiksies, jūs to izdarīsiet ar savu darbu palīdzību, kā Platonam, kurš nodēvēja filosofiju par pašu svētīgāko nodarbi.
Infantilu vēlmju apmierināšana nav laime. Cilvēkiem, kā arī veselām kultūrām, būtu jāattīstās sākot no pašām vienkāršākajām vēlmēm uz sarežģītākajām, kamēr neuztaustīs to augsto mērķi un kopā ar to nonāks pie laimes.
Bērni, daudz labāk būs, ja jūs pārstasiet domāt par karjeras būvniecību un pamēģināsiet sabalansēt savu darbu ar savām pārliecībām. Tā būs daudz vērtīgāk.
Jūs taču vēlaties būt laimīgi?
Elizabeth Farrelly
Autors: Elizabete Farrelli (59 gadi, rakstniece, pedagogs, autors “The Sydney Morning Herald”)
Tulkoja: Ginta FS

Nenobriedusi personība kritizē, nobriedusi – dara

spogulis6

Mihails Ļitvaks ir viens no šī laika atzītākajiem pasaules līmeņa psihologiem un ārstiem-psihoterapeitiem. Viņš izstrādāja un pirmais sāka pielietot praksē konfliktu risināšanas metodi “psiholoģiskais aikido”. Galvenais šīs koncepcijas mērķis ir iemācīties saprast sevi un cilvēkus. Šajā rakstā izlasīsiet 20 viņa padomus, kas ļaus atrisināt daudzus dzīves svarīgos jautājumus.

  1. Neviens nevienu nepamet, vienkārši kāds aiziet pa priekšu. Tas, kurš atpalika uzskata, ka viņu pameta.
  2. Grauz zinātnes granītu nevis sava tuvākā rīkli, ja jau tik ļoti gribas kaut ko grauzt.
  3. Depresija cilvēkam dota tāpēc, lai viņš beidzot padomātu par sevi.
  4. Ja cilvēks neko labu nevar pateikt par sevi, bet ļoti gribas kaut ko pateikt, viņš sāk sliktu runāt par citiem.
  5. Ja tu par sevi domā labu, tad kāpēc tev vajag, lai vēl kāds par tevi domātu labu?
  6. Dari, ko vēlies un neprasi atļauju. Ja nu pēkšņi tev atsaka.
  7. Labāk komunicēt ar labu grāmatu, nekā ar tukšu cilvēku.
  8. Spēja mīlēt un labi pārciest vientulību ir dvēseliskā brieduma pazīme. Vislabāko mēs izdarām tad, kad esam vieni.
  9. Es nezinu ceļu uz veiksmi. Bet zinu ceļu uz neveiksmi – tā ir vēlme patikt visiem.
  10. Nav vīriešu un sieviešu loģikas, ir prasme vai neprasme gudri domāt.
  11. Gribi zināt savu galveno ienaidnieku? Paskaties spogulī. Tiksi ar to galā – pārējie aizmuks.
  12. Ar draugiem runāt ir jauki, ar ienaidniekiem – vērtīgi.
  13. Ir viens vienīgais iemesls, lai pārtrauktu attiecības un aizietu no darba – personības izaugsmes neiespējamība šajos apstākļos.
  14. Nenobriedusi personība bieži zin, bet neprot. Nobriedusi, ne tikai zin, bet arī prot. Tāpēc nenobriedusi personība kritizē, bet nobriedusi – dara.
  15. Dalies ar saviem draugiem un ienaidniekiem tikai priekā. Draugs priecāsies, ienaidnieks – bēdāsies.
  16. Nedzenies pēc laimes, bet atrodi to vietu, kur tā dzīvo. Un laime pati tevi atradīs. Varu tev pateikt priekšā, kur tā dzīvo – tas esi tu pats. Bet ceļš pie tās – maksimāla visu savu spēju attīstīšana.
  17. Laime tas ir pareizi organizētas darbības “blakusprodukts”.
  18. Ja tu kādam gribi ko pierādīt – tātad dzīvo tā cilvēka dēļ, kuram vēlies to pierādīt. Ja tu dzīvo sevis dēļ, tad nav vajadzības nevienam neko pierādīt.
  19. Sapņi ir mūsu spēju balsis. Es, lūk, nesapņoju par to, lai dziedātu operā – man nav ne tādas balss, ne – dzirdes. Ja sapņotu par to, tad šo sapni sildītu manas spējas. Sekojoši, noteikti būtu centies nokļūt operā. Vienkārši ir jāpadomā, kā šo sapni piepildīt. Te galvenais ir nesteigties, tad tas sanāks diezgan ātri. Labi, ja cilvēks par sevi var pateikt sekojošo: “Es tikai ar to vien nodarbojos, kā cenšos realizēt savus sapņus.”
  20.  Esi veiksmīgs – pāries visi aizvainojumi.

    Avots: www.econet.ru/
    Tulkoja: Ginta FS

Bīstamie sievietes ieradumi

17994_439315936226063_2513735012407857848_n

Daudzām sievietēm ir viens ļoti bīstams ieradums. Enerģētiskā nozīmē atdot “pēdējo kreklu” un palikt bez jeb kā. Un, ne vienmēr tas ir tāpēc, ka vajag kādam palīdzēt. Bieži vien mēs atdodam to kādam, kuram tas vispar nav vajadzīgs, lai būtu labas un cerībā, ka tā pretī saņemsim mīlestību. Bet dažkārt – vienkārši muļķības dēļ. Vienkārši nepamanīju, kā tas viss notika. Ļoti bieži šis process ir pilns entuziasma, esam uz “viļņa” un mums ir viegli atdot. Bet pēc tam šis entuziasms mirklī krīt un mēs atrodamies uz sēkļa. Sauciet to, kā gribiet, bet enerģijas vairs nav. Ne priekš kā.

Un, lūk viņa paliek iztukšota, izmocīta, praktiski kaila, neaizsargāta. Nav skaidrs, uz kurieni skriet un vai vispār pietiks spēka kaut kur aizskriet. Varbūt zvanīt uz kādu “karsto līniju” ar lūgumu “atvest” sievietes spēku, vai – vēl ko līdzīgu. Kur atrast to vadu, ar kura palīdzību pieslēgties enerģijas avotam un uzlādēt kaut nedaudz savas nosēdušās baterijas. Kā zināt, kura ir tā īstā rozete?

Parasti to, ka esam iztukšotas, mēs saprotam pārāk vēlu, daudz vēlāk, kā vajadzētu. Kad pēdējie spēki jau zuduši, bet jaunu nav.

Tādā situācijā būtu labi, ja būtu noteikti kādi kritēriji, sarkanās lampiņas, kas ziņotu par drīzu iztukšošanos. Tas gan būtu lieliski, ja sievietēm, tāpat kā automašīnām, sāktu mirgot lampiņa pirms spēki sāk beigties. Tad laicīgi varētu uzlādēties un uzpildīties bez kaitējuma savai veselībai. taču mēs esam uzbūvētas savādāk.

Parasti mēs savus spēkus atdodam pilnībā, vai arī dažkārt iedzīvojamies mīnusos, tikai tāpēc, ka laicīgi nesaprotam, ka bija vajadzīgs atpūsties un uzlādēties. Un gandrīz tāpat kā automašīnas, mēs “noplīstam” gluži nelaikā, pašā ceļa vidū, tā traucējot kustību citiem, veidojam korķus un savācam daudz nepatīkamu vārdu – vai tiešām nevarēji laicīgi uzlādēties? Bez visa tā, sabrūk arī mūsu plāni, jo kaut kur laikā nepaspējam, daudz laika tērējam velti, gaidot palīdzību un pašrocīgi atjaunojot savas darba spējas.

Daudz vieglāk un vienkāršāk taču būtu laicīgi ieliet degvielu. Atslēgas vārds šeit ir “laicīgi”. Saprast, ka degviela iet uz beigām, un uzpildīties.

Gala rezultātā nākas terēt daudz vairāk laika, spēku un nervu, lai atjaunotos. Tas ir briesmīgs ieradums – “sadedzināt” visu degvielu līdz pēdējai pilei, nedomājot ne par rītdienu, ne pat par šodienu. Sanāk, ka nespēsim parūpēties arī par saviem tuvajiem, jo mūsu enerģija taču ir viņu “ēdiens”. Mēs ar savu enerģiju piepildām savu māju, mēs to ieliekam savos mīļajos cilvēkos, ģimenē. Nerūpējoties par sevi un dažkārt vispār par sevi aizmirstot, mēs noliekam sevi pašā cietēju rindas galā. Taču kā gan šos cietējus pieņemt un viņiem palīdzēt, ja pašai nav nekādu spēku?

Kā varētu saprast un atpazīt situāciju, ka Tavi spēki beidzas? Jā, protams, ja iemācītos sevi dzirdēt un saprast. Jā, protams, ja atsekotu savus stāvokļus. Jā, protams, ja dzīvotu “rokas” režīmā nevis autopilotā.

Ir ļoti daudz dažādu pazīmju, kas liecina, ka tuvojas emocionālā bedre. Uzskaitīšu pašas biežākās.

Un tā, tev steidzami jāuzpilda sava bāka, ja:

1.Tevi tracina citi cilvēki. Nav svarīgi – tuvinieki vai svešie. Iespējams tu sociālajos tīklos ieraugi kādas publikācijas, un pat tās tevi tracina, kur nu vēl – tuvinieki.

2. Tu slikti guli, jo galvā lien sliktas domas. Tu nevari aizmigt. (Tas, ka nav iespējams pilnvērtīgi izgulēties naktī, iztukšo tevi vēl vairāk) Bezmiegs vienmēr ir iztukšošanās pazīme.

3. Tu slikti izskaties. Mūsu emocionālo stāvokli viegli var nolasīt pēc acīm. Ja skatiens apdzisis un nespodrs – laiks uzpildīties.

4. Tu pārāk maz ēd vai vispār aizmirsti paēst. Tev nav kad, tev tas nav svarīgi, parāk daudz visa kā, ko darīt. Tu staigā ar tukšu bāku un tukšu vēderu.

5. Tu ēd pārāk daudz, nešķirojot, kas nokļuvis tavā mutē, nejūtot ēdiena garšu. Bīstama pazīme, kas noved pie liekā svara un kompleksiem, protams arī gremošanas traucējumiem un slimībām.

6. Tev ir problēmas ar ēst gatavošanu – ēdiens sanāk negaršīgs vai nesanāk vispār. Gatavot nav laika, nav vēlēšanās un garastāvokļa. tas atkal nozīmē to, ka “jāuzpildās”.

7. Tev mājās mirst istabas augi. Tu it kā dari visu, kas tavos spēkos, bet augi negrib ne augt, ne ziedēt. Tas bieži notiek ar sievietēm, kuras nav mierā ar savu sievietes sūtību. Tas nozimē, ka laiks pievērsties sev.

8. Tev nav nekādas vēlmes nodarboties ar seksu. Nav un viss. Un jebkuri pieskārieni un mājieni šajā virzienā Tevi tracina. Tas var nebūt simptoms, ja tev arī iepriekš tas nav bijis vajadzīgs un nav interesējis. Taču, ja iepriekš esi dzīvojusi seksuāli pilnvērtīgu dzīvi un tagad tas nenotiek, tas ir signāls, ka laiks uzpildīties!

9. Tu slimo. Bieži vien slimība ir vienīgais veids, kā mūsu organisms var aizklaudzināties līdz zemapziņai un palūgt sev atpūtu. Ar varu piespiest mūs apgulties un atpūsties. Tāpēc jebkuras veselības problēmas – galvassāpes, iesnas, alerģijas, lūzumi, ir zvans, kas vēsta, ka steidzami par sevi jāparūpējas.

10. Tev ir slinkums. Tev negribas tīrīt māju, mazgāt traukus, pat – ieiet dušā – tas nozīmē, ka pienācis laiks atpūsties – un darīt to pareizi. Un pareizi nenozīmē “pasēdēt telefonā”.

11. Depresīvas un pesimistiskas domas. Ievēroji tādas? Ātri piepildīt sevi ar enerģiju, bez kavēšanās, kamēr sliktās domas nav materializējušās.

12. Tu nekādīgi nevari pamosties no rīta un pastavīgi vēlies gulēt. Tas ir pārpūles rezultāts un atkal signāls par to, ka laiks uzpildei.

13. Tu “noraujies” uz tuvajiem cilvekiem. Ja pēkšņi tu kliedz uz vīru, bērniem, vecākiem – pilnīgi noteikti kaut kas ir ne tā. tavi tuvie ne pie kā nav vainīgi. Tev laiks atpūsties.

14. Tu nevēlies komunicēt ne ar vienu. Sievietēm patīk satikties, parunāties. Kādai vislabāk patīk komunicēt ar savējiem, kādai – patīk sveši cilveki. Taču, ja sievietei negribas sarunāties vispār un tas ilgst vairāk kā pāris stundas, tad atkal jāceļ trauksme un kaut kas jādara lietas labā.

15. Tu nevēlies rūpēties par sevi. Kad tev slinkums ķemmēt matus, krāsoties, nomainīt nosmērēto blūzi, negribas pucēties. Kad jau simts gadus neesi uzsmērējusi krēmu sejai, tas nozīmē, ka atkal bāka ir tukša.

16. Tu visu savu naudu tērē uz citiem. Saņēmi algu, vīrs iedeva naudu un tu aizgāji uz veikalu. Ko nopirki? Meitai kleitu, dēlam – Lego, vīram kreklu, mājai jaunus aizkarus, produktus, samaksāji īri… un nauda beidzās! Un sev? Neko! Nekas neiepatikās, naudas nepietika, laika nebija. Bīstams simptoms.

17. Tev neko negribas. Veikalā tev nekas nepatīk – ne kleitas, ne apavi, ne rotas, ne grāmatas. Tev jautā, ko lai tev uzdāvina, bet tu nezini, ko tev gribās. Arī bīstami.

18. Tu sev nepatīc. Ne ķermenis, ne seja, ne mati. Negribas skatīties spogulī, vēl jo vairāk – fotogrāfēties. Jā, protams, daudzām no mums ne viss šajā ziņa ir ideāli un ir kur tiekties, taču šādas pazīmes ir tās, kam vērts pievērst uzmanību.

19. Paaugstināta trauksmes sajūta. Tu izjūti paniku, centies visu kontrolēt. Krūtis spiež bailes, uztraukums – bet neko nevari izdarīt? Tātad esi iztukšota un tev nav iekšējā spēka.

20. Ērts apģērbs. Tu izvēlies apģērbu ne pēc principa “patīk”, bet gan pēc ērtuma, attaisnojoties ar to, ka tā vieglāk pastaigāt ar suni, grīdu uzmazgāt, tāpēc, ka nebūs žēl to notraipīt. Tu atkal esi aizbraukusi šķērsām.

21. Pārāk ātrs temps. Tev ir sajūta, ka nevis dzīvo, bet skrien – tad uz darbu, tad uz bērnudārzu, tad – pakaļ tramvajam. Un pat vannā ej – kā armijā. 60 sekundēs paspēt visu? Tātad laiks sabremzēties un atpūsties.

22. Galvā ir pārak daudz “vajag”. Man tas jāizdara, man tas jāpaspēj, man jābūt tur un tur…… Esi uzmanīga, tu atkal dodies ne tur…

23. Visu pati. Kā tikko tevī ir vēlme visu izdarīt pašai, tāpēc, ka neviens to neizdarīs normāli – tā kā tu. tad, kad sāc pārdzīvot, ka tev nav četru, sešu roku, lai visu paspētu. Kā tikko tu pārstāj lūgt palīdzību un uzticēties citiem, tu ļoti ātri nodedzini visus savus “uzkrājumus un enerģijas rezerves”.

Sagribēji visu pati izdarīt? Esi gatava tam, ka jāuzpilda sevi būs arī pašai. Tavā vietā to patiešām neviens cits neizdarīs.

24. Apspriešana un nosodīšana. Noķēri sevi brīdī, kad atkal jau apspried kādu? Apspriedi valdību, kaimiņienes, nosodīji kādu, kurš ir ne tāds un dara nepareizi? Vari uzskatīt, ka ar vienu rokas vēzienu esi sadedzinājusi savas spēku rezerves. Var jau būt, ka tajā brīdī tev ir interesanti un jautri, taču pēc tam atnāks pilna iztukšošanās sajūta.

Vai kādā no punktiem tu ieraudzīji sevi? Ja atbilde ir JĀ, tad steidzami uzpildīties! Steidzami dod sev iespēju pagulēt vannā – mierīgi, bez domām, bez steigas. Atrodi laiku pastaigāties dabā, gar jūru, pa mežu, labāk – vienatnē. Palasi grāmatu, noskaties labu, romantisku filmu.

Izdari sev ko labu, patīkamu, to, ko, iespējams, citi uzskata par laika nosišanu un mazvērtīgu. Tev tas būs pats vērtīgākais. Ja rīkosies tā, kā pieņemts sabiedrībā, un darīsi tikai to, kas ir “vērtīgs un vajadzīgs” – gaidi problēmu.

Ļoti bieži tās sievietes, kuras daudzu gadu garumā dzīvojušas bez šīs degvielas, režīmā “vajag, jādara, svarīgi”, strādājot no rīta līdz vakaram, bez brīvdienām, domā, ka var to visu kompensēt ar divām nedēļām atvaļinājuma. Gadu “noroc” sevi un savu veselību, bet pēc tam divu nedēļu laikā pie jūras, pludmalē un būsi kā no jauna piedzimusi? Nē, tu kļūdies, tā tas nestrādā.

Es zinu ļoti daudzus gadījumus, kad sievietes ir aizgājušas no augstiem amatiem, labas algas, kas izsūkuši visus spēkus….un gadus divus, trīs neko nedarījušas. Vispār neko! Gulējušas,ēdušas, pat mājās neko nedarījušas. Pilnīga degradācija? Nē! Simptoms tam, ka viņas iztērējušas savus spēkus vēl pāris gadus uz priekšu. Un organisms prasa atpūtu tādā, kategoriskā formā. Ja tam iedot to, ko tas prasa, neizjūtot vainas apziņu – ar laiku spēki atjaunosies. Ja, protams, tajā laikā piepildīt sevi, saudzēt, auklēt, lutināt. Taču labāk tādas situācijas nepieļaut.

Negaidi pilnu visu sistēmu motoru apstāšanos. Tāpat kā ar mašīnu – pastavīgi velti laiku sev, rūpējies par sevi un seko trauksmes zvaniņiem. Atceries, ka rūpēhoties par sevi, tu rūpējies arī par saviem mīļajiem, tuvajiem cilvēkiem! Īpaši aktuāli tas ir jaunajām māmiņām, kas radušas sevi izdzīt un pamest uz daudziem gadiem. Tādā veidā neviena sieviete nevarēs darīt laimīgus ne savus bērnus, ne vīru.

Atradi sevī kadu no pazīmēm? Sāc veltīt laiku sev tūlīt! Tieši tagad. Ja pazīmes ir daudzas, met visus savus darbus pie malas un sniedz pati sev pirmo palīdzību.

P.S. Ir ļoti daudz lietas, kas tev var palīdzēt sevi uzlādēt. vajag tik gribēt, palūgt un tās pašas atnāks!

Autors: Olga Vaļājeva no grāmatas: «Исцеление женской души»

Tulkoja: Ginta FS