Dienas gaismā ieraudzīt savu dzīvi…

Viena no depresijas sastāvdaļām ir iekšējā sevis apraudāšana. Nepārtrauktas, pastāvīgas raudas. Tā raud bērns, kura uzticība ir pievilta.

Mūsu bērnības dienu stāsti ir pilni situācijām, kad notika kaut kas nopietns, bet mūsu psihe to visu ļoti saudzīgi paslēpa. Man ir klienti, kuri praktiski neatceras savu bērnību. Viņiem no atmiņas pazuduši veseli dzīves posmi, piemēram: “Es neatceros, kur es biju un ko darīju savos 7 līdz 13 gados. Neko neatceros no tā laika…”

Kāds atcerās tikai epizodes: “Man uzdāvināja lelli. Bet tētis nezin kāpēc to kaut kur paslēpa. Es ilgi to meklēju. Atradu. Neticēju, ka ta ir man domāta. Bet tētis teica, ka tā nopirkta kādai citai meitenei, ne man. Es biju izmisusi. Visi smējās. Droši vien no malas tas izskatījās smieklīgi. Tajā laikā es vēl gāju bērnu dārzā. Un šī lelle bija manu sapņu piepildījums.”

Šie mazie stāsti uzpeld atmiņā kā gaismas zibšņi atmiņas tumsā. Atmiņa tos saudzīgi glabā un slēpj no mums to, kas bija “pārāk”. Zaudējumus, nodevību, vecāku nesaprotamo uzvedību, vectētiņus, vecmāmiņas, tantes onkuļus un viņu dīvaino mīlestību. Atmiņa slēpj kontekstu, bet tās sajūtas, kas tolaik bija, nevar aizmirst. Tāpat kā bieži vien neatceramies anekdotes jēgu, taču atceramies to, ka bija smieklīgi.

Reiz adekvātā, bet apturētā psihes reakcija uz notikušo, padara skumjas par pastāvīgu stāvokli.
Tā psihe cenšas pabeigt iesākto un izdzīvot notikušo. Pārdzīvotais uz visiem laikiem paliek ķermeņa atmiņā, mūsu personīgajā vesturē un neintegrētā, neapzinātā un neizprastā pieredze turpina malties gadiem ilgi.

Lai pieredze tiktu integrēta, galvenais ir atzīt to, ka TAS BIJA. Atzīt zaudējuma smagumu. Novērtēt šo smagumu.

Galvenā problēma ir tā, ka ģimene pūlas uz notikušo pievērt acis, tēlot, ka nekas nebija un dzīvot tālāk. Lai kādas šausmas nebūtu notikušas ar bērnu, visbiežāk ģimenes pozīcija ir – neko neredzu, neko nezinu, nevienam neko neteikšu.

Ļoti bieži šis nodarījums tiek padarīts par “neko”: “Tie visi ir sīkumi, pārstāj, nepārspīlē!”. Bet ar laiku tiek pateikts, ka tas vispār nav noticis: “Tu visu izdomā un tev tikai tā šķiet”.

Manā praksē ir klientu stāsti par to, ka, piemēram, sieviete nolemj beidzot savai ģimenei izstāstīt par to, kas tad īsti ar viņu notika. Viņa stāsta par to, kā tēvs, patēvs vai onkulis viņu bērnībā seksuāli izmantojis. Taču tie, kuri tolaik bija blakus, bet pievēra acis uz notiekošo, šobrīd pat nemēģina atvainoties un atzīt kaut daļu savas atbildības, taču vaino viņu par to, ka viņa cenšas visus sarīdīt vienu pret otru, taisīt kaunu ģimenei, vai, visticamākais, vienkārši izdomā.

“Īsā atmiņa” – ir viena no izdzīvošanas stratēģijām. Tai paaudzei, kuri pārdzīvojuši karu, badu, izvešanas, slepkavības, savu bērnu nāvi, bija jāiemācās ātri visu aizmirst. Un kaut kādā veidā padarīt maznozīmīgu notikušo. No otras puses, – lai kas arī nenotiktu miera laikā, viss kļūst maznozīmīgs salīdzinājumā ar pagātnē pārdzīvoto. Mūsu vecmāmiņas iemācīja mūsu mātēm “neatcerēties ļaunu”. Tas ir loti sarežģīts ceļš – visiem iesaistītajiem atzīt zaudējumu, kļūdas un savu atbildību par notikušo. Pats atzīšanas fakts par to, kas ar mani notika un zaudējuma apzināšanās, kļūst par dziedējošu.

Grāmatas “Dvēseles nogalināšana” autore Ursula Virtca raksta par to, ka šādai reakcijai jābūt gatavām visām sievietēm, kuras cenšas atjaunot taisnīgumu.

Notikumu ķēde tiek atjaunota. Cilvēks kļūst spējīgs adekvāti novērtēt ar viņu notikušo. Pārdzīvot zaudējumu, nodevību, pieņemt savas dzīves smagākos notikumus un zaudējumus.

Dvēseles brūce tiek “aizšūta”. Jā, rēta tur būs vienmēr, tā vienmēr atgādinās par notikušo, taču vairs neasiņos. Bet rēta kļūs par daļu no dzīves pieredzes, kurā varēs turpmāk smelties spēku.

Izaugot, cilvēki šo “īsās atmiņas” stratēģiju turpina izmantot savā pieaugušo dzīvē. Sievietes, kuras dzīvo līdzatkarīgās attiecībās ar vīriešiem alkoholiķiem vai mājas tirāniem ir iemācījušās virtuozi aizmirst vardarbību pret sevi un bērniem. Un katrs jauns vīra “izgājiens” vai kārtējais plosts tiek uztverts kā kaut kas, kas notiek pirmo reizi.

Atzīt to, ka tā bija arī agrāk, ieraudzīt dienas gaismā savu dzīvi, nozīmē sagraut jau tā trauslo pasauli, kuru sieviete uzskata par pieķeršanos un mīlestību.

Vai tieši ne tāpēc mātes piesedz savus vīrus, kad tie ņirgājas par saviem bērniem? Lai nesagrautu “kaut arī slikto, bet tomēr pasauli”. Aplis noslēdzas.

Šī klusējošā pēctecība turpinās līdz brīdim, kamēr kāds no ģimenes sistēmas neuzdrošinās atzīties tajā, kas notiek. Sākumā padarīt to skaidri redzamu sev un pēc tam arī parējai ģimenei.

Ģimenes sistēmas pieaug tāpat kā cilveki. Bet pieaugšana nesaraujami ir saistīta ar autonomiju, cieņu pret otra cilvēka robežām un katras personības vērtības apzināšanos, pirmkārt, jau savējās.

Autors: Irina Dibova
Ilustracija: Lucy Campbell
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Vēl tik vēlējos no savas puses piezīmēt, ka palašinoties apziņai, mēs skaidrāk sākam saprast to, ka neviens no mūsu ģimenes locekļiem šaja sistēmā nav lieks, ka viss notikušais ir daļa no lielā plāna un mūsu dzīves mācībām. Ka ģimenē nekad viena pagale nedeg un tā ir vieta, kur mēs varam lieliski, kā spogulī ieraudzīt sevi pašu, ieraudzīt tās dzimtas programmas, kas nāk mums mantojumā un ar kurām strādāt var nākties visu dzīvi. Bet tas jau ir cits stāsts.

Manā dzīvē liels palīgs un skolotājs šajā jomā ir Inese Prisjolkova – ar grāmatām, semināriem, tiešraidēm un vienkārši savu būšanu blakus. Protams, ar savu piemēru un tāpec esmu pārliecināta, ka attiecības un mūs pašus dziedināt var tikai Mīlestība.

Par konkrēto tēmu laikam vislabākā no grāmatām, ko esmu lasījusi ir Inese Prisjolkova “Audzēt mīlestību” – par atkarībām, līdzatkarībām un Mīlestību kā visbrīnišķigāko terapijas veidu.

Domā par to, kas ir TIEŠI TAGAD…

Varbūt tikai pēc ilgāka laika kļūs skaidrs, ka nebija vērts steigties…

Ka patiesībā nebija nekā neizskaidrojama…

Ka beidzās tikai tas, kam nevarēja būt turpinājuma…

Varbūt to visu ir vērts saprast tieši tagad un pārstāt dzīvot deficītā, aizvainojumos un miglaini nojaušamā “labi” gaidās….

Varbūt katru rītu uzvārīt tēju, saģērbties laikapstākļiem atbilstošā apģērbā un nezaudēt interesi par saviem tuvajiem, no sirds runāties, nevis izmetot īsus sadzīvistiskus paziņojumus? Tas ir tas “labi”, ko nevajag gaidīt….

Varbūt draudzēties ar sevi, atceļot hronisko iekšējā cietuma sajūtu ar pastāvīgajiem aizliegumiem, kritiku un stabilu neapmierinātību ar visu, no kā mēs sastāvam. Un tas ļaus mums labāk uztvert notiekošo, nebēgot un neslēpjoties pagātnē vai nākotnē…

Un varbūt tieši tagad mūsu dzīve kļūst brīnišķīgi caurspīdīga, atverot visas noslēpumainās istabas, kurās parāk ilgi glabājās viss tas, kam mēs tā arī nespējām saņemties…

Es zinu kādu sievieti, kura tika galā ar ļoti ilgstošu depresiju, savos 56 gados uzsākot vokālās nodarbības, no kurām paziņas draudzīgi viņu centās atrunāt, kā no nevajadzīgas muļkošanās….

Zinu vēl vienu sievieti, kura savas mokošās attiecības nomainīja pret suni un tiešām kļuva laimīga…

Zinu vīrieti, kurš gluži otrādi, beidza baidīties no mīlestības un atnāca pie tās, kura pat necerēja viņu kādreiz ieraudzīt….

Nē, laimei ne vienmēr ir vajadzīgas lielas revolūcijas…

Taču tās, mani Mīļie, lai arī pašas mazākās, ir vajadzīgas mūsu galvām…

Lai tā startētu savus jaunos domāšanas procesus, pārstājot mūs vadāt pa svešiem ceļiem un novelkot mūsu Brīvībai trako kreklu…

Domā par to, kas ir TIEŠI TAGAD…

Rītdiena ir liels krāpnieks….

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Redzēt – Dzirdēt – Just

Rudenī ir tik daudz patiesības… tik daudz maiguma…

Tik daudz dāsna gaisa, kuru beidzot vari elpot ar pilnu krūti…

Tik daudz klusu stundu, kas atmodina vēlmi redzēt, dzirdēt, just…

Šodien nebūs stāsts par Rudeni…

Bet tieši par Redzēt – Dzirdēt – Just…

Par to, ka tieši šie darbības vārdi savā aktīvajā režīmā mums dod iespēju saprast savu īsto stāvokli, atbrīvojoties no agrāk iezubrītā autopilota sapratnē par to, kas es esmu…

Un tas, mani Mīļie, ir ļoti svarīgi…

Tāpec, ka mēs labprātāk vērojam svešas pārmaiņas, nevis savējās…

Un vispār aktīvāk piedalāmies svešu dzīvju apspriešanā, svešas rīcības, svešu seju, nevis apstājamies lai saprastu, no kā mēs paši – tādi, kadi šodien esam, sastāvam…

Tas ir ļoti grūts jautājums, tāpēc, ka ierastās sevis uztveršanas neironu saites ļoti bieži neļauj mums kaut vai šaubīties par to, ka esam mainījušies…

Un mēs savā dzīvē neielaižam jaunas vajadzības un nemainām attieksmi pret apkārtējiem, nemeklējam jaunus savas realizācijas formātus…

Tā rodas tukšums…

Tas pats emocionālais vakuums, kurā kaut reizi dzīvē attopamies mēs visi, kad pēkšņi apzināmies, ka nav nekā, kas dara laimīgu un sagādā prieku, ka “vecais saraksts” vairs nestrādā, jo krasi atšķiras no tās personības, par kādu esam kļuvuši, pašiem to nemanot…

Mēs varam, skaļi šausminoties vai klusās sāpēs atskārst, ka tuvība, kuru mēs uzskatījām par nezūdošu, kaut kur ir zudusi…

Ka nav vairs kopīgu saikņu ar kādreiz mums tik interesantajiem cilvēkiem…. un, ka viņi vairs arī neatsaucas ar iepriekš ierasto gatavību….

Ka mūsu agrāk ierastā neaizvietojamība savu bērnu un tuvo cilvēku dzīvēs šodien ir zem lielas jautājuma zīmes, un tas nepavisam nenozīmē, ka viņi ir kļuvuši nepateicīgi vai cietsirdīgi…

Nē, arī viņi ir mainījušies, viņiem ir radušās citas prioritātes, viņi tiecas citā virzienā, bet mēs to neesam pamanījuši….
Tā ir ļoti sāpīga informācija, kas var izvērsties par ļoti spēcīgu triecienu vai pat pilnīgu psiholoģiskās un fiziskās veselības zaudēšanu…

Pirmais neizbēgami aiz sevis velk otro…
Tā iesākas ļoti daudzas neirozes, depresijas, autoimūnās saslimšanas un onkoloģiskie procesi…

Ķermenim vienmēr ir otršķirīga nozīme…

Ķermeni pilnībā vada smadzenes, un tas neizbēgami uztver tos emocionālos signālus, kurus tam smadzenes sūta kā savdabīgas instrukcijas darbībai…

Un tur, kur šie signāli ir rūgti un traģiski….

Tur, kur sastopams nemiers cilvēkā…

Tur, kur cilvēks zaudē noturību…

Tur, kur nemīlestība izspiež mīlestību…

Tur, kur graujošie procesi ir lielāki par radošajiem…

Tur, kur stabila kļūst nesasildīšanas sajūta…

Tur, kur nekas nav darīts, lai mazinātu aizvainojumu…

Tur, kur traumas nekad nav ārstētas…

Tur, kur savus deficītus neuztvēra nopietni un ne ar ko neaizpildīja…

Tur, kur nebija drosmes kaut ko mainīt….

Tur, kur par maz sevi klausījās, sevi patieso, pieraduši pie savas stabilitātes….

Tur, kur negatīvās emocijas nomāca pozitīvās….

Tur, kur nebija sadarbības, bet bija viena vienīga donoru padarīšana…

Tur, kur acīmredzami talanti un spējas palika nerealizēti un kur tiem nebija nevienas vienīgas iespējas….

Tur, mani mīļie sākās nelaimes un bēdas…

Bēdas, kuras vajadzētu pacensties nepieļaut….

Un tas ir iespējams…

Ja esi uzmanīgs pret sevi un redzēt, dzirdēt, just nav automātisks process…

Es nebeigšu atkārtot, ka neviens no mums nav dzimis, lai būtu hroniski nelaimīgs….

Jā, protams, mēs nevaram izvairīties no zaudējumiem, problēmām, novecošanas, kaitēm, taču tās visas ātrak atkāpjas, ja cilvēks jūtas pilnvērtīgs un laimīgs….

Ja viņš nav pazemots, nav aizmirsts, nav apdalīts ar pašu nepieciešamāko…

Ja viņam kaut kas ir gan dvēselei gan ķermenim….
Ja viņš ir pieņemts un pats prot būt mīlestībā, dialogā, abpusējībā….
Ja viņš dara to, kas viņam vislabāk padodas, un dara to ar prieku….
Lūdzu, nepalieciet tukšumā….

To var un vajag piepildīt…

Laimīgu jums rudeni neskatoties ne uz ko.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīves sērfings

serfings4

Un tomēr, to vajadzētu iemācīties…

Brīnišķīgo savu paša noturības sajūtu, psiholoģiskās noturības sajūtu…

Iemācīties pašam un jau no dzimšanas mācīt to saviem bērniem, jo tas ir svarīgākais…
Jā, Mīļie, nevis veiksme un prestižs…
Jo tur, kur tu esi nenoturīgs, ļoti daudz kas tavā dzīvē vienkārši nenotiek, tāpēc, ka tu sabrūc agrāk – vēl pirms saviem sasniegumiem…
Salūzti no katra šķība skatiena, kritiska vārda, noraidījuma un pirmās neveiksmes…

Es ļoti bieži strādāju ar bērniem…
Redzu, cik ļoti agri viņi zin un pārvalda valodas, ir uz “Tu” ar jebkuru datoru…
Un tas ir lieliski…
Taču vēl es redzu viņu absolūto emocionālo bezspēcību…
Viņi nespēj atrisināt visvienkāršāko konfliktu…
nezin, ko darīt ar aizvainojumu…
nezin, kā draudzēties vai gluži otrādi, nepadoties aizdomīgiem piedāvājumiem…
nezin, kā izrādīt simpātiju…
kā runāt ar skolotāju…
kā veidot attiecības kolektīvā…
kā pārciest pirmās neveiksmes mīlestībā…
un vēl ļoti daudz ko nezin…

Viņi to nezin, jo neviens viņiem to nav mācījis vai nemāca vispār, vai arī māca ļoti ļoti maz…
Bet, ja pavisam godīgi, tad arī mēs ar jums, mani Mīļie, ļoti bieži neesam nekur tālu aizgājuši savā psiholoģiskajā veselībā…
Katrs otrais no mums ir neirotiķis…

Kāpēc?

Tāpēc, ka visiem šķiet, ka tas nemaz nav tik svarīgi – būt psiholoģiski veselam… galvenais ir diplomi, uzvaras, sacensības…
Un tikai tad, kad aci pret aci sastopies ar šo pašu neirozi… ar šo pašu patoloģisko trauksmainību…. ar šo pašu depresiju, saproti, beidzot, ka nav par ko priecāties…
Ka nav spēka piecelties pēc zaudējuma…
Ka nav spēka tikt galā ar parastākajām sadzīves grūtībām…
Ka nav spēka pretoties izmantotājiem, manipulatoriem un grāvējiem…
Nav spēka pārciest zudušo mīlestību, šķiršanos, neatgriezeniskus zaudējumus…

Nav emocionālā spēka… un zināšanu par to, kā to darīt – arī nav…

Taču ir bailes… ārprātīgas iekšējās bailes…
Un tieši bailes liek mums palikt tur, no kurienes sen bija jāaizmūk…
Bailes nedod nekādas iespējas…
Bailes bremzē, nolaiž rokas un noved mūs verdziskā paša bezspēcības stāvoklī…

Un viss lido pie velna…. visa mūsu uzpūstā veiksme, kurai nav nekādas vērtības, ja tā tikusi uz piecām minūtēm psihloģiski nenoturīgam cilvēkam, kuram iemācīts kā pārvērsties par robotu, fiksi aizskriet līdz pirmajai uzvarai ar mākslīgi radītu motivāciju, bet neviens nav iemācījis, ko darīt dzīvam cilvēkam, ja uzvara nav notikusi…

Es atkārtošos, šī ir apbrīnojama sajūta…
Psiholoģiskās noturības sajūta…
Tāpēc, ka tā ir pašas dzīves sajūta, kurai tu nevis gatavojies, bet, kuru tu dzīvo tieši tagad, nebaidoties pat no vislielākajiem viļņiem…

Iemācieties, Mīļie, šo sērfingu…
Nenožēlosiet!

Ļiļa Grad
Foto: pexel
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīves pieskārieni. Uzliec vārīties tējkannu.

zaļā tējkanna76

Vecmāmiņai visu mūžu bija viens dzelžains princips:
– Pamodies? Uzliec vārīties tējkannu…
Bet dzīve bija dažāda…
Gan dzelžaina, gan kā tērauds, gan betons, gan kartons, gan tāda, kas mērķē mugurā ar uzasinātu nazi…
Represija. Cietums. Karš. Izsūtījums. Atgriešanās nekurienē. Atgriešanās tur, kur neviens negaida. Palikšana atraitnēs. Nabadzība. Klejošana. Bezcerība. Vientulība.
Un nebija laika depresijām…
Bet varbūt bija, taču ko gan viņa ar tām varēja padarīt…
Viena ar diviem bērniem, bez pabalstiem, palīdzības un atbalsta…
Tikai vienu… uzlikt vārīties savu tējkannu…
Un viņa to darīja…
Vienmēr…
Cik atceros savu vecmāmiņu, es vienmēr atceros mūžīgi pīkstošas tējkannas…
Stipra Indijas tēja… tā sev…
Atsevišķā caurspīdīgā trauciņā – zaļā tēja no zālītēm un lapiņām… tā visiem parējiem, kuriem stipra bija viņas dzīve tieši tāpat kā tēja…
Un ne reizi, velns parāvis, ne reizi! – es neredzēju viņu esam steigā, bailēs vai aizvainojumos par niekiem..
Viņa stingri stāvēja uz savām izkaltušajām un garajām kājām…
Nebija naudas – vārīja kartupeļus un cepa plāceņus…
Nebija apģērba – pāršuva savu veco sarafānu…
Ja nervozēja, tad pateica kādu skarbu vārdu un dzīvoja tālāk…
Cik ļoti man bija žēl, ka viņa nenodzīvoja līdz tam laikam, kad jau varēju, varēju, varēju…
Varēju iedot viņai citu dzīvi, pārpilnību, labsajūtu, visu, ko viegli nopirkt par naudu…
Man bija žēl, taču pēc tam es sapratu, ka viņa nebūtu bijusi laimīga kažokā un ikriem brokastīs…
Ne no tiem diegiem bija šūta…
Vajadzētu tā laika viņu šeit, pie mums, tagad…
Lai viņa paskatās, kā mēs te esam stīvi bailēs no koronovīrusiem, inflācijas un krīzēm…
Lai paskatās un pasaka pāris skarbus vārdus un uzliek vārīties savu veco zaļo tējkannu, kuru nekad dzīvē nevēlējās mainīt pret kādu citu un kurš nosvila turpat uz plīts četras dienas pirms viņas nāves…
Ir jādzīvo…
Ir jādzīvo, uzspļaujot vīrusiem, inflācijai un krīzēm…
Ir jādzīvo, atstājot aiz muguras visus cīniņus par labāko kumosu un siltu vietiņu…
Ir jādzīvo sava dzīve, negaidot kādu citu…
Ir jādzīvo ar saviem kalendāriem, savu mīlestību, saviem priekiem un bēdām…
Ir jāuzliek vārīties sava tējkanna, mani mīļie…
Tāpēc, ka nedrīkst maksāt ar sevi par svešām spēlēm…
Nedrīkst, vai dzirdiet?!
Banāli, bet šī dzīve ir viena…
Un vēl banālāk, ka tā ātri paiet…
Uzlieciet vārīties tējkannu…

Dzīvojiet tagad!

Autors: Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par vērtību sistēmu

plusma1

Visam reiz pienāk beigas! Jebkura šīszemes vērtība tiek mums aizdota uz kādu laiku, un agri vai vēlu kļūst par mūsu pagātnes daļu. Mūsu jaunība nav ilglaicīga, mūsu darba spējas izsīkst, mūsu tuvie cilvēki mūs pamet un aiziet mūžībā, mūsu īpašumi nolietojas, mūsu tituli un ordeņi ir tukša skaņa…

Bēda tam, kurš pieķēries kādai vienai vērtībai un nav spējīgs no tās atvadīties. Kopā ar tās pazušanu, sabrūk viss šķietamās dvēseles stabilitātes kāršu namiņš. 

Cik ļoti labākā situacijā ir tie, kuri ir spējuši sev radīt daudzpusīgu vērtību sistēmu. Tie, kuri iemācījušies pārnest akcentus un savu uzmanību no vienas vērtības uz citu. Darba laikā viņi pievēršas savai profesijai, savas ģimenes lokā visu savu uzmanību velta saviem mīļajiem, kad dara kaut ko radošu, tad ar sirdi un dvēseli atdodas savam radošumam. Klausoties mūziku, ļaujas tās skanējumam un harmonijai.

Un, ja nu pēkšņi kāda no vērtībām kļūs neiespējama – piemēram, slimības gadījumā cilvēks zaudē darba spējas, vai arī kurluma dēļ vairs nespēj dzirdēt mūziku, – tad viņam vienalga paliks siltas attiecības ar saviem mīlajiem un iespēja nodarboties ar savām radošajām lietām. Tāda cilvēku Dvēseles mieru ir grūti sagraut. Tādiem cilvēkiem nav bail no dzīves ātrā ritējuma un tāpēc viņi nekad nekrīt depresijā.

Šeit vietā ir teiciens: “Cilvēku tur vērtības, pie kurām viņš turās”.

Es atceros kādu 40 gadīgu vīrieti, kuram ārsti bija nozīmējuši kājas amputāciju. Viņš bija šokā. Nekas viņu nespēja mierināt. Viņa māte man palūdza ar viņu aprunāties. Viņu uzmundrinot, es kā cilvēks no malas, centos iztikt bez lētiem argumentiem. Viņa sāpes spētu saprast vien tas, kurš pats bijis tādā situācijā. Es nolēmu, ka pieturēšos pie reālās situācijas, kaut arī reālā situācija ir tik daudzpusīga.

– Vai tiesa, ka amputācija glābs jūsu dzīvību? Ka bez šīs operācijas jūs nomirtu? – es jautāju.

– Jā, – viņš pamāja ar galvu. – Ārstiem nebija citas izvēles.

– Tas nozīmē, ka uz šo brīdi, jūsu dzīve praktiski ir beigusies. Ka, ja jūs dzīvotu citā gadsimtā, vai pat šodien citā valstī, jūs būtu nolemts nāvei. Tomēr apstākļi ir tādi, ka jūsu dzīvību var glābt un tā no jauna būs jums uzdāvāta. Kaut arī ne iepriekšējā formā. Jaunā, uzdāvinātā dzīve būs dzīve ar protēzi. Tas ir obligāts izdzīvošanas noteikums.

Pacients uzmanīgi sāka klausīties manos vārdos.

– Var teikt arī tā, – viņš nopūtās.

– Jā, – es turpināju. – Tagad padomāsim, ko jūsu jaunā dzīve vēl joprojām ir spējīga jums piedāvāt. Kas līdz šim jums ir bijis svarīgs un vērtīgs?

– Es esmu konstruktors, speciālists tiltu projektēšanā. Mani interesē tehnika un arhitektūra. Es nodarbojos ar grafisko programmu izstrādāšanu supersarežģītiem projektiem.

– Izklausās ļoti intriģējoši, – es teicu. – Un kas vēl bez tā jūs interesēja tajā dzīvē?

– Man ļoti patīk teātris, cenšos neizlaist nevienu teātra izradi un festivālu. Mana draudzene ir aktrise, viņa bieži dodas dažādās ārzemju viesizrādēs. Kad viņa atgriežas, gadās, ka mēs visu nakti apspriežam kādu jaunu izrādi. Neskatoties uz to, ka ne vienmēr mēs esam vienis prātis, šī kaislība mūs ļoti stipri vieno.

– Vieno vēl stiprāk? – es jautāju un viņš apstiprinoši pamāja ar galvu.

– Es viņu ļoti mīlu.
– Un, tā, izdarīsim kopsavilkumu, – es pasmaidīju. – Rīt jums tiks uzdāvināta jauna dzīve. Šajā dzīvē jums būs grūti ierobežojumi, taču tie nekādā mērā neskars nevienu no jūsu galvenajām vērtībām. Konstruēt tiltus, izstrādāt grafiskās programmas, apmeklēt teātra izrādes un mīlēt savu draudzeni jūs varēsiet arī ar vienu kāju. Tā būs jauna dzīve, kuru piepildīs jau esošās, ierastās vērtības…

– Ziniet, šāds skats uz lietām man patiešam palīdz, – viņš mani pārtrauca. – Rīt, kad mani vedīs uz operāciju, es visu laiku domāšu par to, ka tiek glābta mana dzīvība. Paldies par padomu!

Un cilvēks tika galā ar briesmīgu šoku, pateicoties savai daudzpusīgajai vērtību sistēmai. Ja viņam svarīga būtu tikai viena vērtība, piedevām, tāda, kuru var uz mūžu pazaudēt – piemēram, braukšana ar sacīkšu velosipēdu, – tad šim stāstam būtu ļoti bēdīgas beigas. Tāpēc, ka bailes ļoti bieži rada izmisumu. Bet pārāk lielas bailes šķirties no kaut kā (kad cilvēks domā: “Bez tevis vai bez vēl kaut kā es nespēšu dzīvot”) noved pie tik liela izmisuma, kas, arvien pieaug tuvojoties zaudējuma brīdim (dažkārt, pat līdz suicīdam ar devīzi: “Tagad manai dzīvei vairs nav jēgas”).

Frankls šo domu formulēja ar ļoti vienkāršu frāzi: “Jebkurā vērtībā ir vieta Dievam”

Un sev atzīmēsim: ne vairāk. Bet arī – ne mazāk. Vērtība ir jāsaudzē, laiku pa laikam jāatjauno, taču to nekad nevajag pacelt līdz debesīm, tāpēc, ka Debesis ir mūsu atbalsts un drošība šeit, uz zemes.

Elizabete Lūkasa
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ļaut sev pabūt…

ziemassvetku depresija7

Svētki pagājuši, bet jautājumi paliek…

Ir lieliski, kad personīgais laiks sakrīt ar sociālo.
Apkārt – laiks priecāties – un arī iekšēji tas ir tāds pats. Vai laiks domāt. Vai skriet. Skumt. Svinēt. Uz kopējā viļņa savā ziņā ir vieglāk: caur citiem cilvēkiem atveras piekļuve pārdzīvojumiem, bet paša jūtas atspoguļojas un kļūst spēcīgākas, dziļākas, košākas.

Ja tagad tavs personīgais laiks – svētki, un tas brīnišķīgi sakrīt ar kalendāru, ir ok un ir iemesls priecāties. Bet, ja tavs laiks šobrīd ir cits, arī tas ir ok.

Normāli ir dzīvot savā ritmā. Normāli ir nejust kādu noteiktu garastāvokli, tikai tāpēc, ka kalendārs tā vēsta. Normāli ir izdzīvot pašam savus procesus – un tajā nav ne vainas ne arī kādas neparezības.

Un ir pilnīgi normāli decembrī atdot sevi tām vajadzībām, kas nekādā veidā nav saistītas ar dāvanām, eglītēm, mandarīniem un visu svētku fa-la-la-la-la.

Decembris ir tumšs laiks. Burtiskā nozīmē: pašas garākas naktis un īsākas dienas, maz saules. D vitamīna līmenis krītas un kopā ar to arī organisma spēja izstrādāt melatonīnu un, protams, D vitamīna trūkums provocē nogurumu un nospiestu garastāvokli.

Un šis ir laiks, kad apgriezieni kļūst lēnāki un aktivitāte pazeminās. Mūsu senči – ne tie, alu laikmetā, bet divas trīs paaudzes pirms mums, dzīvoja saskaņā ar šo sezonu maiņu. Un ziemā izdzīvot varēja, pateicoties rudenī iekrātajam. Ja krājumu nebija, tad ziema bija grūta.

21. gadsimtā, kad supermārkets ir blakus mājā, mēs vienalga sevī nesam šo ģenētisko atmiņu, kas  atgādina par to, ka resursus (kā materiālos, tā arī emocionālos) vajag ekonomēt.
Tas ir sociālā spiediena laiks. Svētki, kurus vajag atzīmēt noteiktā veidā: kā gan bez dāvanām, eglītes un ar ēdienu pārpildītiem galdiem? Un atkal: labi, ja tas sakrīt ar tavu personīgo dāvanu vēlmju laiku, ja tev ļoti gribās eglīti un milzīgus, bagatīgi klātus galdus.
Bet, ko tad, ja negribās? Bet visi apkārt priecājas!?
Pilsēta izpušķota, TV pārraida ideālo svētku bildītes. Un vēl piedevām sociālās salīdzināšanas faktors: instagramā un facebook profilos laimīgi cilvēki, fonā eglītes, svētku pidžamas ar kūpošām karstvīna krūzītēm – nu, protams! – tīru un izrotātu māju, harmonisku ģimeni un enerģijas strūklaku.
Iespējams, ka patiesības tur maz, taču mūsu smadzenes apmānīt ir viegli un ātri. Un tas viss palaiž simptomu ķēdīti, kas patiešām var novest pie īstas depresijas: neapmierinātības un domas, ka “ar mani patiešām kaut kas nav kārtībā”.

Protams, gada rezultāti – kur tad bez tiem. Decembris ir ļoti jūtīgs laiks, kurā tāpat kā dzimšanas dienā pienākas summēt pagājušo un plānot nākotni. Tikai dzimšanas dienā šo procesu neuzkarsē masas.
Un ir cilvēki, kuri ir īpaši jūtīgi pret šiem rezultātiem un plāniem: tajā skaitā tie, kuri apmeklē psihologu. Jo tu taču strādā ar sevi un ieliec sevi šajā procesā, lai dzīve kļūtu laimīgāka. Kāpēc gan nav svētku noskaņojuma? “Kas ar mani nav kārtībā?”

Taču viss ir kārtībā. Tev VISS drīkst atšķirties no priekšrakstiem.

Jutīgums un rūpes par sevi – lūk, kas man šķiet ļoti svarīgs lielo svētku atribūts. Sadzirdēt, ko man šobrīd vajag ( nevis ierastajā nozīmē “vajag”, bet “ir pareizi tieši man un tieši šobrīd”.)

Svinēt, ja gribās un svinās. Saudzēt sevi un taupīt resursus, ja to ir maz. Zināt (ne ar galvu, bet Dvēseli – kaut vai tikai ticēt) savai spējai rīkoties savas interesēs. Un sajust savas tiesības tā rīkoties, bez vainas sajūtas un vēlmes un vajadzības atvainoties.

Vai arī var savādāk uz to paskatīties. Likt sevi mierā – lūk, kas man šķiet lielo svētku ļoti svarīgs atribūts. Paldies par šo formulējumu Pirmā kanāla raidījuma «А оно мне надо?» vadītājai Jeļenai Truskovai, kura teica: likt sevi mierā ar gaidām, kas neatbilst tavām personīgajām vēlmēm, ar paššaustīšanu un atbildēm uz mūžīgo jautājumu “Kas ar mani nav kārtībā?” vai “Kā sevi salabot?”
Un ļaut sev vienkārši pabūt.

You are OK. You are enough.
Autors: Elizaveta Musatova
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

 

Zīmē!

zīmē1

«Esi noguris – zīmē ziedus. Esi nikns – zīmē līnijas. Esi izmisis – zīmē ceļus» — Leonardo da Vinči koncentrēšanās metode

Šī metode dažkārt strādā daudz labāk, kā psihologa konsultācija.
Viens no pasaules lielākajiem ģēnijiem Leonardo da Vinči ir radījis monumentālus darbus ne tikai mākslā un zinātnē, bet arī psiholoģijā. Mākslinieks ir aprakstījis vienkāršu metodi, kā dziedināt savu Dvēseli ar zīmuļa, krāsu un otu palīdzību. Šajā metodē mākslinieks atzīmējis 23 punktus. Mūsdienu psihologi atzīmē, ka da Vinči bija pilnīga taisnība. Šī metode strādā praktiski vienmēr, un neprasa ne milzīgu piepūli, ne laiku, ne līdzekļus.

***

  • Esi noguris – zīmē ziedus.
  • Esi nikns – zīmē līnijas.
  • Sāp – veido no māla.
  • Garlaicīgi – .piepildi lapu ar dažadiem ziediem.
  • Skumji – zīmē varavīksni.
  • Bailes – darini makramē vai veido audumu aplikācijas.
  • Jūti trauksmi – darini lupatu lelli.
  • Esi dusmīgs – plēs papīru mazos gabaliņos.
  • Uztraucies – loci origami.
  • Esi saspringts – zīmē dažādus rakstus.
  • Svarīgi atcerēties – zīmē labirintus.
  • Esi vīlies – zīmē kādas bildes kopiju.
  • Esi izmisis – zīmē ceļus.
  • Kaut ko gribi saprast – zīmē mandalu.
  • Tev ātri ir jaatjauno spēki – zīmē ainavas.
  • Gribi saprast savas jūtas – zīmē autorportretu.
  • Ir svarīgi atcerēties stāvokli – zīmē krāsu pleķus.
  • Ja jāsistematizē domas – zīmē šūnas vai kvadrātus.
  • Gribi saprast sevi un savas vēlmes – veido kolāžu.
  • Svarīgi sakoncentrēt domas – punkto.
  • Lai atrastu pareizo izeju no situācijas – zīmē viļņus un apļus.
  • Jūti, ka esi “iestrēdzis” un ir jākustās tālāk uz priekšu – zīmē spirāles.
  • Gribi koncentrēties uz mērķi – zīmē tīklu un mērķus.

Autors: Viktors Nazarevičs
​​​​​​​Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Vājuma Manifests

izmisums

Es aizdomājos, kāpēc vienus cilvēka stāvokļus sabiedrība atbalsta, bet citus – ne. Labi ir būt labestīgam, priecīgam un veselam. Un pavisam nav labi būt bēdīgam, bezpalīdzīgam un apmulsušam.

Dažas jūtas tiek uzskatītas par negatīvām, ne tāpēc, ka ir kaitīgi tās pārdzīvot, bet tāpēc, ka tās ir sarežgīti pārdzīvojamas gan pašam cilvēkam, gan viņa līdzcilvēkiem. Rezonējot ar svešām sajūtām, klātesošie ieslīgst paši savos nepatīkamajos pārdzīvojumos.

Ceļā uz nobriedušu skatījumu uz sevi, mēs sastopam situācijas, kuras ir ļoti grūti pārvaramas. Tās ir vilšanās, skumjas, izmisums, bezspēks, trauksme vai bailes.

Tās atņem mums spēkus, gremdē un aizver. Un vēl ļoti smagi ir paciest to, kurš blakus tev slimo vai sastopas ar savu bezspēcību. Tas apstādina un nospiež it visu sev apkārt.

Ir daudz vieglāk pārmest, izolēt, apmētāt ar padomiem un nenovērtēt to, kurš tev blakus pārdzīvo savu bezspēcību, nevis paciest to.

Tāpēc, tveriet:
Vājuma Manifests

Man ir tiesības būt vājam. Pat tad, ja esmu vājāks par visiem.
Man ir tiesības būt bezpalīdzīgam. Pat tad, ja es ļoti stipri atšķiros no citiem. Pat tad, ja izeja ir tepat  blakus.
Man ir tiesības nezināt un nesaprast, kas notiek.
Man ir tiesības darīt kaut ko bezjēdzīgu, pat tad, ja kadam tas nepatīk.
Man ir tiesības gribēt to, ko neviens nesaprot.
Man ir tiesības nepaspēt un darīt visu savā tempā. Pat tad, ja citi mani steidzina.
Man ir tiesības būt slimam.
Man ir tiesības būt neefektīvam. Gan pašam par sevi, gan uz kopējā fona.
Man ir tiesības būt it kā attālinātam, pat tad, ja situācija prasa pilnīgu manu klātbūtni.
Man ir tiesības būt izmisumā.
Man ir tiesības būt sajukušam, pazudušam, izbiedētam, apmulsušam un šokā.
Man ir tiesības pašam sevi sagraut un tikai es pats par to atbildu.
Man ir tiesības nedzirdēt brīdinājuma signālus un neievērot acīmredzamo.
Man ir tiesības būt citu cilvēku izmantotam, pat tad, ja mani brīdināja.
Man ir tiesības just sāpes. Pat tad, ja es zinu veidus, kā no šīm sāpēm atbrīvoties.
Man ir tiesības skumt un raudāt. Man ir tiesības būt nenomierināmam, pat tad, ja citus tas padara bezpalīdzīgus.
Man ir tiesības ticēt meliem un ļsut manipulēt ar sevi.
Man ir tiesības būt upurim.
Man ir tiesības būt atkarīgam.
Man ir tiesības maldīties. Un atrasties tur tik ilgi, cik vēlos.
Man ir tiesības rīkoties pret savām interesēm un tikai es pats par to atbildu.
Man ir tiesības būt nelaimīgam.
Man ir tiesības nekur nekustēties.
Man ir tiesības apstāties savā attīstībā un man ir tiesības atpalikt.
Es cienu sevi jebkurā savā izpausmē.

Un tas, ka man ir tiesības, nenozīmē to, ka es tās izmantošu. Taču es vēlos pieņemt šīs tiesības kā daļu savas cilvēciskās dabas. Un es dodu šīs tiesības arī citiem tajā paša mēŗā.
Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS
Paldies Līgai Šīronai par ieteikumu

 

Kāpēc gudriem cilvēkiem grūtāk būt laimīgiem

prats5

Kāpēc laime ir tik rets viesis cilvēku ar dziļu prātu dzīvēs? Tu noteikti tādus cilvēkus pazīsti?
Viņiem var būt partneris, vīrs, sieva, ģimene, labs darbs, taču kaut kas nemitīgi liek viņiem justies nelaimīgiem un pazaudējušamies. Ne velti Ernests Hemingvejs rakstīja: “Gudru cilvēku laime ir pati retākā lieta, ko jebkad esmu sastapis”.

Un tam ir savi iemesli.

1. Viņi pastavīgi visu analizē

Cilvēki ar augstu IQ ir tendēti analizēt it visu, kas notiek viņu dzīvē un ap viņiem. Ar laiku paši no tā nogurst, īpaši tad, ja šīs pārdomas viņus noved pie ne īpaši mierinošiem slēdzieniem.

Vai tev ir gadijies dzirdēt izteicienu: “Nezināšana ir pati īstākā bauda?” Un tā ir taisnība: jo mazāk tu saproti, jo bezrūpīgāks jūties. Fakts, ka tu skaidri redzi cilvēku patieso “es” un viņu rīcības motīvus, laimes sajūtu nevairo. Un tad ir iespēja, ka tu jutīsies vīlies it visā. Nemaz nerunājot par filosofiskām tēmām, kas skar esību un tās jēgu, par globālām katastrofām un dzīves dilemmām, kuras nav iespējams atrisināt.

2. Viņiem, kā likums, ir ļoti augstas prasības un standarti

Gudri cilvēki zin, ko vēlas un negrib samierināties ar mazumiņu. Tas nozīmē, ka viņiem ir daudz grūtāk sajust apmierinājumu no maziem sasniegumiem, attiecībām ar partneri, draugiem un kolēģiem, no it visa dzīvē!

Vēl vairāk, ļoti bieži cilvēkiem ar izcilu prātu ir diezgan ideālistisks pasaules skatījums. Un tāpēc, saskaroties ar dzīves realitāti, kur izdzīvo stiprie un izdarīgie, viņi jūtās vīlušies.

3. Viņi ir pārāk prasīgi pret sevi

Vēl viens iemesls, kāpēc gudriem cilvēkiem ir grūtāk būt laimīgiem: viņi ir parāk stingri un prasīgi pret sevi. Un te nerunāsim par viņu panākumiem un neveiksmēm. Viņi ļoti dziļi analizē savu uzvedību, tā atrodot vēl vairāk iemeslu tam, lai sev kaut ko pārmestu.

Dažkārt, kad jau guli gultā un sāc iemigt, pēkšņi atceries kādu senu situāciju, kad biji rīkojies ne gluži tā, kā gribēji vai, kā tev vajadzēja rīkoties, un, viss – miegs vairs nenāk, un dažkārt nevari aizmigt līdz pat rītam.

Gudri cilvēki ļoti bieži paši sev sarīko tadus “flešbekus”. Tas viss izsauc vainas sajūtu, neapmierinatību ar sevi un citas negatīvās emocijas, kurām ar laimes sajūtu nav nekā kopīga.

4. Gudriem nepietiek ar realitāti

Cilvēki ar augstu IQ nekad nepārstāj meklēt kaut ko vairāk – jaunus apvāršņus, jēgu, mērķus. Tie, kuri domā vēl dziļāk, neapstājas pie sasniegtā. Viņu nemierīgais prāts neļauj atslābināties un baudīt dzīves priekus.

Triviālā realitāte viņiem ir pārāk garlaicīga. Viņi alkst pēc kaut kā liela, fantastiska, ideāla, neikdienišķa….. Un, protams, neatrod to reālajā pasaulē. Vai tev ir gadījies  justies tā, it kā tu būtu no kādas citas pasaules vai cita gadsimta? Dziļi un ļoti gudri cilvēki bieži vien tā jūtas. Un kā gan tu vari būt laimīgs, ja šajā pasaulē jūties kā svešinieks?

5. Trūkst patiesa kontakta un sapratnes no citu cilvēku puses

Visi mēs tiecamies būt saprasti. Ir tik patīkami būt kopā ar domubiedriem, runāt par kopīgām lietām un interesēm, un būt saprastiem, jo pasauli uztveram līdzīgi. Diemžēl gudriem cilvēkiem ļoti reti ir tādi domubiedri. Tāpēc daudzi jūtas vientuļi, nesaprasti un nenovērtēti. It kā neviens šajā pasaulē nespētu saskatīt viņu prāta dziļumu.

Zinātnieki ir pierādījuši, ka cilvēkiem ar augstu IQ socializācija tikai traucē būt laimīgiem. Salīdzinājumā ar cilvēkiem, kuru intelekta līmenis ir vidējs, un, kuriem socializācija nāk tikai par labu.

Tas gan nenozīmē, ka gudriem cilvēkiem nav vajadzīga sabiedrība un komunikācija. Viņi vienkārši vēlas runāt par tēmām, kas tuvas tieši viņiem, nevis par atlaidēm veikalos, par laika apstākļiem un brīvdienu plāniem.

Nav nekādas vajadzības atgādināt, ka mūsdienās ir grūti atrast cilvēku patiesi dziļai komunikācijai – tas viss, pateicoties mūsu patērētāju sabiedrības dzīves veidam, kas tendēts uz materiālo labumu gūšanu. Skumji, taču tāda ir patiesība.

6. Daudzi cilvēki ar augstu IQ cieš no psiholoģiskām problēmām

Ir sarakstīti un publicēti ļoti daudzi zinātniskie darbi psihiatrijā, kas parāda psihisko problēmu (piemēram sociofobijas vai bipolāro traucējumu) saistību ar augstu IQ. Vai var apgalvot, ka tā ir dziļa prāta blakne? Kas to lai zin. Cilvēka saprāta spējas līdz galam neviens nav izdibinājis.

Daudzi no šiem gudrajiem cilvekiem ir tendēti uz tā saucamo eksistenciālo depresiju, kas bieži vien ir sekas parāk intensīvai domāšanai. Ja tu parāk bieži visu apdomā un analizē, tad kādā brīdī sāc aizdomāties par dzīvi, nāvi un eksistences jēgu. Tu sāc pārskatīt visu savu dzīvi un skumjas bez jebkāda redzama iemesla ir tev garantētas.

Autors: Anna LeMind

Avots: econet.ru
​​​​​​​Foto: pixaby
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Tomēr es nedomāju, ka gudrība ir nepārvarama “problēma”. Ja cilvēks patiesi vēlas būt laimīgs, viņš noteikti atradīs veidu, kā tādam būt. Šodien arvien vairāk tiek runāts par to, cik svarīgs ir ne  tikai IQ, bet arī EQ (emocionālais intelekts). Kas jādara, lai tā līmenis paaugstinātos. Informācijas lauks ir pieejams ikvienam. Un, man šķiet, ka dziļš prāts šo zināšānu apgūšanā var tikai palīdzēt 🙂  (GFS)