Vājuma Manifests

izmisums

Es aizdomājos, kāpēc vienus cilvēka stāvokļus sabiedrība atbalsta, bet citus – ne. Labi ir būt labestīgam, priecīgam un veselam. Un pavisam nav labi būt bēdīgam, bezpalīdzīgam un apmulsušam.

Dažas jūtas tiek uzskatītas par negatīvām, ne tāpēc, ka ir kaitīgi tās pārdzīvot, bet tāpēc, ka tās ir sarežgīti pārdzīvojamas gan pašam cilvēkam, gan viņa līdzcilvēkiem. Rezonējot ar svešām sajūtām, klātesošie ieslīgst paši savos nepatīkamajos pārdzīvojumos.

Ceļā uz nobriedušu skatījumu uz sevi, mēs sastopam situācijas, kuras ir ļoti grūti pārvaramas. Tās ir vilšanās, skumjas, izmisums, bezspēks, trauksme vai bailes.

Tās atņem mums spēkus, gremdē un aizver. Un vēl ļoti smagi ir paciest to, kurš blakus tev slimo vai sastopas ar savu bezspēcību. Tas apstādina un nospiež it visu sev apkārt.

Ir daudz vieglāk pārmest, izolēt, apmētāt ar padomiem un nenovērtēt to, kurš tev blakus pārdzīvo savu bezspēcību, nevis paciest to.

Tāpēc, tveriet:
Vājuma Manifests

Man ir tiesības būt vājam. Pat tad, ja esmu vājāks par visiem.
Man ir tiesības būt bezpalīdzīgam. Pat tad, ja es ļoti stipri atšķiros no citiem. Pat tad, ja izeja ir tepat  blakus.
Man ir tiesības nezināt un nesaprast, kas notiek.
Man ir tiesības darīt kaut ko bezjēdzīgu, pat tad, ja kadam tas nepatīk.
Man ir tiesības gribēt to, ko neviens nesaprot.
Man ir tiesības nepaspēt un darīt visu savā tempā. Pat tad, ja citi mani steidzina.
Man ir tiesības būt slimam.
Man ir tiesības būt neefektīvam. Gan pašam par sevi, gan uz kopējā fona.
Man ir tiesības būt it kā attālinātam, pat tad, ja situācija prasa pilnīgu manu klātbūtni.
Man ir tiesības būt izmisumā.
Man ir tiesības būt sajukušam, pazudušam, izbiedētam, apmulsušam un šokā.
Man ir tiesības pašam sevi sagraut un tikai es pats par to atbildu.
Man ir tiesības nedzirdēt brīdinājuma signālus un neievērot acīmredzamo.
Man ir tiesības būt citu cilvēku izmantotam, pat tad, ja mani brīdināja.
Man ir tiesības just sāpes. Pat tad, ja es zinu veidus, kā no šīm sāpēm atbrīvoties.
Man ir tiesības skumt un raudāt. Man ir tiesības būt nenomierināmam, pat tad, ja citus tas padara bezpalīdzīgus.
Man ir tiesības ticēt meliem un ļsut manipulēt ar sevi.
Man ir tiesības būt upurim.
Man ir tiesības būt atkarīgam.
Man ir tiesības maldīties. Un atrasties tur tik ilgi, cik vēlos.
Man ir tiesības rīkoties pret savām interesēm un tikai es pats par to atbildu.
Man ir tiesības būt nelaimīgam.
Man ir tiesības nekur nekustēties.
Man ir tiesības apstāties savā attīstībā un man ir tiesības atpalikt.
Es cienu sevi jebkurā savā izpausmē.

Un tas, ka man ir tiesības, nenozīmē to, ka es tās izmantošu. Taču es vēlos pieņemt šīs tiesības kā daļu savas cilvēciskās dabas. Un es dodu šīs tiesības arī citiem tajā paša mēŗā.
Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS
Paldies Līgai Šīronai par ieteikumu

 

Advertisements

Kāpēc gudriem cilvēkiem grūtāk būt laimīgiem

prats5

Kāpēc laime ir tik rets viesis cilvēku ar dziļu prātu dzīvēs? Tu noteikti tādus cilvēkus pazīsti?
Viņiem var būt partneris, vīrs, sieva, ģimene, labs darbs, taču kaut kas nemitīgi liek viņiem justies nelaimīgiem un pazaudējušamies. Ne velti Ernests Hemingvejs rakstīja: “Gudru cilvēku laime ir pati retākā lieta, ko jebkad esmu sastapis”.

Un tam ir savi iemesli.

1. Viņi pastavīgi visu analizē

Cilvēki ar augstu IQ ir tendēti analizēt it visu, kas notiek viņu dzīvē un ap viņiem. Ar laiku paši no tā nogurst, īpaši tad, ja šīs pārdomas viņus noved pie ne īpaši mierinošiem slēdzieniem.

Vai tev ir gadijies dzirdēt izteicienu: “Nezināšana ir pati īstākā bauda?” Un tā ir taisnība: jo mazāk tu saproti, jo bezrūpīgāks jūties. Fakts, ka tu skaidri redzi cilvēku patieso “es” un viņu rīcības motīvus, laimes sajūtu nevairo. Un tad ir iespēja, ka tu jutīsies vīlies it visā. Nemaz nerunājot par filosofiskām tēmām, kas skar esību un tās jēgu, par globālām katastrofām un dzīves dilemmām, kuras nav iespējams atrisināt.

2. Viņiem, kā likums, ir ļoti augstas prasības un standarti

Gudri cilvēki zin, ko vēlas un negrib samierināties ar mazumiņu. Tas nozīmē, ka viņiem ir daudz grūtāk sajust apmierinājumu no maziem sasniegumiem, attiecībām ar partneri, draugiem un kolēģiem, no it visa dzīvē!

Vēl vairāk, ļoti bieži cilvēkiem ar izcilu prātu ir diezgan ideālistisks pasaules skatījums. Un tāpēc, saskaroties ar dzīves realitāti, kur izdzīvo stiprie un izdarīgie, viņi jūtās vīlušies.

3. Viņi ir pārāk prasīgi pret sevi

Vēl viens iemesls, kāpēc gudriem cilvēkiem ir grūtāk būt laimīgiem: viņi ir parāk stingri un prasīgi pret sevi. Un te nerunāsim par viņu panākumiem un neveiksmēm. Viņi ļoti dziļi analizē savu uzvedību, tā atrodot vēl vairāk iemeslu tam, lai sev kaut ko pārmestu.

Dažkārt, kad jau guli gultā un sāc iemigt, pēkšņi atceries kādu senu situāciju, kad biji rīkojies ne gluži tā, kā gribēji vai, kā tev vajadzēja rīkoties, un, viss – miegs vairs nenāk, un dažkārt nevari aizmigt līdz pat rītam.

Gudri cilvēki ļoti bieži paši sev sarīko tadus “flešbekus”. Tas viss izsauc vainas sajūtu, neapmierinatību ar sevi un citas negatīvās emocijas, kurām ar laimes sajūtu nav nekā kopīga.

4. Gudriem nepietiek ar realitāti

Cilvēki ar augstu IQ nekad nepārstāj meklēt kaut ko vairāk – jaunus apvāršņus, jēgu, mērķus. Tie, kuri domā vēl dziļāk, neapstājas pie sasniegtā. Viņu nemierīgais prāts neļauj atslābināties un baudīt dzīves priekus.

Triviālā realitāte viņiem ir pārāk garlaicīga. Viņi alkst pēc kaut kā liela, fantastiska, ideāla, neikdienišķa….. Un, protams, neatrod to reālajā pasaulē. Vai tev ir gadījies  justies tā, it kā tu būtu no kādas citas pasaules vai cita gadsimta? Dziļi un ļoti gudri cilvēki bieži vien tā jūtas. Un kā gan tu vari būt laimīgs, ja šajā pasaulē jūties kā svešinieks?

5. Trūkst patiesa kontakta un sapratnes no citu cilvēku puses

Visi mēs tiecamies būt saprasti. Ir tik patīkami būt kopā ar domubiedriem, runāt par kopīgām lietām un interesēm, un būt saprastiem, jo pasauli uztveram līdzīgi. Diemžēl gudriem cilvēkiem ļoti reti ir tādi domubiedri. Tāpēc daudzi jūtas vientuļi, nesaprasti un nenovērtēti. It kā neviens šajā pasaulē nespētu saskatīt viņu prāta dziļumu.

Zinātnieki ir pierādījuši, ka cilvēkiem ar augstu IQ socializācija tikai traucē būt laimīgiem. Salīdzinājumā ar cilvēkiem, kuru intelekta līmenis ir vidējs, un, kuriem socializācija nāk tikai par labu.

Tas gan nenozīmē, ka gudriem cilvēkiem nav vajadzīga sabiedrība un komunikācija. Viņi vienkārši vēlas runāt par tēmām, kas tuvas tieši viņiem, nevis par atlaidēm veikalos, par laika apstākļiem un brīvdienu plāniem.

Nav nekādas vajadzības atgādināt, ka mūsdienās ir grūti atrast cilvēku patiesi dziļai komunikācijai – tas viss, pateicoties mūsu patērētāju sabiedrības dzīves veidam, kas tendēts uz materiālo labumu gūšanu. Skumji, taču tāda ir patiesība.

6. Daudzi cilvēki ar augstu IQ cieš no psiholoģiskām problēmām

Ir sarakstīti un publicēti ļoti daudzi zinātniskie darbi psihiatrijā, kas parāda psihisko problēmu (piemēram sociofobijas vai bipolāro traucējumu) saistību ar augstu IQ. Vai var apgalvot, ka tā ir dziļa prāta blakne? Kas to lai zin. Cilvēka saprāta spējas līdz galam neviens nav izdibinājis.

Daudzi no šiem gudrajiem cilvekiem ir tendēti uz tā saucamo eksistenciālo depresiju, kas bieži vien ir sekas parāk intensīvai domāšanai. Ja tu parāk bieži visu apdomā un analizē, tad kādā brīdī sāc aizdomāties par dzīvi, nāvi un eksistences jēgu. Tu sāc pārskatīt visu savu dzīvi un skumjas bez jebkāda redzama iemesla ir tev garantētas.

Autors: Anna LeMind

Avots: econet.ru
​​​​​​​Foto: pixaby
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Tomēr es nedomāju, ka gudrība ir nepārvarama “problēma”. Ja cilvēks patiesi vēlas būt laimīgs, viņš noteikti atradīs veidu, kā tādam būt. Šodien arvien vairāk tiek runāts par to, cik svarīgs ir ne  tikai IQ, bet arī EQ (emocionālais intelekts). Kas jādara, lai tā līmenis paaugstinātos. Informācijas lauks ir pieejams ikvienam. Un, man šķiet, ka dziļš prāts šo zināšānu apgūšanā var tikai palīdzēt 🙂  (GFS)

Tukšās ligzdas sindroms: ko darīt, kad bērns izaudzis un devies pasaulē

ligzda17

Pārbaudīt dienasgrāmatu, izgludināt drēbes, pagatavot pirmo un otro ēdienu, saplānot brīvlaiku – noteikti pabūt pie jūras, jo tas nepieciešams bērna  veselībai. Gaidi un nevari sagaidīt, kad tas viss beigsies un varēsi dzīvot sev. Taču, izrādās, ka tad, kad bērni izaug un aiziet no mājām, tu vairs neatceries, kā tas ir – dzīvot sev. Psihologs Katerina Djomina izskaidro, kāpec ir ļoti svarīgi laikā atlaist no sevis bērnu un dot viņam kaut nedaudz brīvības.

Vēstule psihologam.

“Es neprotu gatavot tikai diviem. Mēs apprecējāmies, kad es biju grūtniecības sestajā mēnesī, pēc pāris gadiem piedzima otrais bērns, pēc septiņiem – trešais. Divdesmit piecus gadus es biju lielas ģimenes māte. Es ne reizi viena pati neizbaudīju atvaļinājumu, produktus pirku tikai lielos iepakojumos, katli man ir pieclitrīgie. Rudenī mūsu jaunākā meita dodas mācīties uz ārzemēm, vecākais dēls jau sen dzīvo atsevišķi un vidējā meita apprecējās pirms gada.
Es nezinu, kā man dzīvot tālāk. Es neprotu dzīvot sev. Sajūta ir tāda, it kā manai dvēselei atņemta visa dzīvošanas jēga. Palīdziet man, lūdzu, esmu izmisumā!”

Šim dramatiskajam periodam ģimenes dzīvē ir speciāls nosaukums, droši vien esat dzirdējuši – “tukšās ligzdas sindroms”. Pieaugušie bērni atstāj vecāku mājas, lai sāktu būvēt savu personīgo dzīvi. Un it kā skaitās, ka vecākiem ar prieku un atvieglojuma sajūtu jādod bērniem sava svētība, jāizdala gabaliņš kopīpašuma, lai pirmajā laikā tiem būtu vieglāk, jāpamāj ar lakatiņu un…

Ko tālāk?
Nevienā pasakā nestāsta par to, kā viņiem, palikušiem tukšā, mājā dzīvot tālāk. Ar ko aizpildīt savu dienu, kuras agrāk nepietika visam, kas jāizdara, bet tagad tu nezini, kā aizpildīt vakara stundas.

Kā plānot gadu, ja visu mūžu esi bijis “piesiets” brīvlaiku grafikam, bet tagad vari ņemt atvaļinājumu, kad vien vēlies un doties, uz kurieni vien vēlies. Tikai, uz kurieni un kāpec? Izrādās, senās pilsdrupas mūs interesēja tikai dēļ vēstures programmas skolā, jūra – tāpēc, ka bērniem tas ir veselīgi, bet ģimenes tēvs labprāt vispār neatietu no datora, ja būtu viņa griba.
Runājot par ģimenes tēviem. Sanāk, ka tagad mēs atkal paliksim divi vien? Kā jaunībā? Kā tas ir? Labi, ja attiecības ir saglabājušās, kā minimums, draudzīgas. Bet godīgi atzīsimies, ka visbiežāk notiek tā: 25 gadu laikā no kaislīga mīlētāju pāra mēs esam kļuvuši par “šo bērnu vecākiem”. Pat saucam viens otru “tētis” un “mamma”.

Un, ja no šīs mūsu mijiedarbības izraut visu šo milzīgo bērnu tēmu, kas atliks? Ne intereses, ne kaisles. Sadzīve, māja, kopīgi radinieki, varbūt mājdzīvnieki. Un, lūk, ar to visu jādzīvo tālāk visus nākamos 50 gadus? Ir no kā būt šokā.
Nodrebot no visām šīm, ne īpaši spožajām perspektīvām, gribas ātri kaut ko izdomāt, lai viss būtu kā agrāk. Mazie, no mums atkarīgie bērni, skaidrs un saprotams plāns (līdz augšai aizpildīts, toties nerodas jautājums “kam es esmu vajadzīga”), bet, galvenais – skaidri veiksmes kritēriji.
Lūk, bērna dienasgrāmata par 4. klasi: tajā ir gandrīz tikai teicamas atzīmes (“es esmu laba māte”).
Lūk, izgludināta veļa, kārtība mājās, pusdienas no pieciem ēdieniem (“es esmu lieliska saimniece”).
Bet tagad nav vairs nekādu kritēriju. Pēc kādiem parametriem sevi vērtēt – nav skaidrs. Izskatās, ka nāksies sākt visu no gala, bet gadi vairs nav tie.

Dažas mammas ļoti aktīvi ir gatavas iesaistīties savu, jau pieaugušo bērnu dzīvēs: pieprasa regulāras atskaites: kur tu biji, ko darīji, ar ko satikies. Kautrīgs vai kategorisks atteikums pakļauties kontrolei, izraisa niknumu: “Es tev veltīju visu savu dzīvi, no savējās atteicos, bet tu nevēlies man stāstīt, kā noritēja tavs randiņš ar meiteni?!” Vai arī, jau pieaugusi meita netīšām piemin, ka īrētajā dzīvoklī pil krāns un jau nākamajā rītā pie durvīm zvana māte kopā ar tēvu un santehniķi: “Mēs atrisināsim visas tavas problēmas!”

Taču meitene nemaz nevēlējās, lai viņas problemas kāds risinātu, vienkārši pateica. Lūk, arī pirmais uzdevums jaunajā plānā: “Kā pārdzīvot bērnu attālināšanos”. Uzmanīgi klausieties, ko jums saka un centieties reaģēt adekvāti.
Mūsu kultūrā jūtas, domas un darbības ir salipušas vienā neatšķetināmā kamolā. Mēs raujamies skriet un darīt tajos brīžos, kad vajadzētu vien vērot, līdzi pajust, dusmojamies un nosodām par domām, apbalvojam ar vārdiem par darbiem… Tajā pat laikā, reakcijai būtu jābūt adekvātai iemeslam. Bērns dalās ar saviem pārdzīvojumiem? Paspoguļo, pajūti līdzi (“Jā, tas patiešām bija sāpīgi!”, “Es ļoti priecājos par tevi!”, “Man arī būtu skumji, ja draudzene tā rīkotos!”), taču nemetieties mierināt vai dot padomus. Piemērā ar pilošo krānu varēja teikt: “Jā, tas patiešām tracina, ka visu laiku pil” un painteresēties, vai varu kaut kā palīdzēt. Ja varu, tad kā?

Vispār tā ir diezgan vērtīga māka: interesēties, kāda palīdzība no manis var būt vajadzīga, pirms mesties palīgā un izziņot trauksmi. Iespējams, tur vispār nekādas problēmas nav (un tieši tā parasti arī ir).

Ja vecāki pastāvīgi uzbāzīsies ar savu palīdzību un savu trauksmi, gluži dabiska būs pieaugušā bērna reakcija – vēlme attālināties vai vispār norobežoties.

Galu galā, ja mamma regulāri sarīko histēriju katru reizi, kad dēls nav nokārtojis ieskaiti, labāk vispār viņai par to neko neteikt. Tas būs sakarīgāk un vērtīgāk.
Otra galējība, kurā bieži krīt vecāki, ir kļūt par pieaugušo bernu “labākajiem draugiem”. Dalīties savas trakulīgās jaunības atmiņās, stundām ilgi sūdzēties par savu veselību. Jā, protams, dažkārt jau pieaugusī meita ir vienīgais cilvēks pasaulē, ar kuru var padalīties savas aizdomas par, piemēram, onkoloģiju. Taču, nedaudz velāk, lūdzu. Dodiet viņiem iespēju pabūt atklātā kosmosā bez jūsu problemām un trauksmes, viņiem jau tā nav viegli.

Bet draudzība ir iespējama tikai starp  līdzīgiem cilvēkiem, savādāk tā nav nekada draudzība, bet izmantošana.

Patiesībā šobrīd notiek trešais, pedējais un visizšķirošākais bērna atdalīšanās no jums etaps.

No pašas dzimšanas bērnībai ir tikai viens attīstības virziens: no ideālās komfortablās, ērtās, pieņemošās vecaku ģimenes – uz ārējo pasauli, kas ir diezgan skarba. Taču šī ir kustība no atkarības uz patstāvību. Un tā notiek trīs etapos.

1. Dzimšana. Dzemde, tiešā nozīmē, kļūst par šauru, nav vairs kur augt, nav ko elpot. Nākas pārvarēt nāves bailes un izspraukties cauri šaurajiem dzemdību ceļiem, kas šķiet neiespējami un mokoši. Mūs sagaida mīloši apskāvieni un dāsnās mātes krūtis – kā balva par varoņdarbu.

2. Divgadnieka krīze. Mazulis cenšas pierādīt savu gribu, skandalē un pieprasa, lai ar viņu rēķinās. Tā arī ir separācija, un caur  rūgtām asarām bērns saprot, ka nav visu varens, un vecāku aizliegumi ir spēcīgaki par viņa vēlmēm. Bet tad, kad veiksmīgi ir pārvarēts šis etaps, bērns mācās sevi apliecināt, radīt, sadarboties, mijiedarboties ar citiem cilvēkiem.

3. Pusaudža vecums. Pats vētrainākais, ilgākais un sarežgītākais etaps. Caur protestiem, izaicinājumiem, konfliktiem un visa noliegšanu (pirmkārt jau vecaku noliegšanu), jaunajam cilvēkam jāiemācas pamest vecāku mājas un doties plašajā pasaulē patstāvīgi – vienam. Atlaist drošās rokas, kuras dažkārt tomēr pietur, bet dažkārt attur no pardrošiem soļiem. “Es pats!” – galvenais jaunā cilvēka vēstījums tad, kad tas pārdzīvo separācijas krīzi. Ja šaja brīdī ļausiet ņemt virsorku savai vecāku trauksmei, visur un vienmēr centīsieties paklāt sedziņu, jūsu pusaudzis var tā arī nenostāties uz savām kājām.
Man ir klienti, kuriem ir 30+, 40+ gadi, un kuri vēl joprojām risina savas pusaudžu gadu problēmas: par ko es vēlos ķļūt, kāda ir mana seksuālā orientācija, kā atrast darbu, kas par mani parūpēsies. Dažkārt viņiem jau ir savi bērni, taču tas nemaina to, kā viņi jūtas.

“Es vēl neesmu izlēmis”. Dziļāk izanalizējot situāciju, es uzzinu, ka tad, kad vajadzēja izdarīt spēcīgu izrāvienu uz patstāvību, kāds nobremzēja šo procesu. Vecāki uzsāka šķiršanās procesu. Mamma saslima. Tēvs pazaudēja darbu vai biznesu. Jūs taču saprotiet, par ko es runāju?

Lai bērns augstu lidotu, viņam pret kaut ko ir jāatsperas. Jums, vecākiem, būtu jābūt šim atspēriena punktam un atbalstam.

Ja jūs savam bērnam visu laiku translēsiet: “es bez tevis būšu pagalam”, tad, visticamākais, viņš neko nesasniegs, jo ļoti stipri jūs mīl.

Tā kā, ja jūtiet, ka jūs pārņem panika un ir parādījušās psihosomatiskas depresijas pazīmes (sirdsklauves, pastāvīgs vājums, bezmiegs, un visu laiku gribās raudāt) – laipni aicināti pie psihoterapeita pēc kvalificētas palīdzības. Teikšu, ka tas nav tāpēc, ka “vecums” vai “klimakss tuvojas”. Tas lieliski var tikt izdziedināts pie eksistenciālā terapeita. Pats galvenais, tikt skaidrībā ar savu dveselisko diskomfortu un nenovelt atbildību uz saviem bērniem. Sakārtojiet savas attiecības ar savu partneri, jo tieši šobrīd tam ir īstais laiks. Bērnus esat izaudzinājuši.

Autors: Katerina Djomina
Avots: mel.fm
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Manuprāt, ļoti svarīgi ir  būt nodarbinātam, atrast to lietu, darbu, hobiju, kas tevi iedvesmo, pilnveido. Atrast cilvēkus, draugus, domubiedrus, ar kuriem ir līdzīgas intereses, ar kuriem ir interesanti. Šodien ir tik daudz interesantu piedāvājumu, pulciņu, semināru, nodarbību, prakšu. Un ļoti svarīgi ir “iet dziļumā”, lai saprastu sevi, izprastu savu Dvēseli un to, kāpec esam nākuši šajā pasaulē. Bērni ir tikai viens no mūsu uzdevumiem. (GFS)

Dvēselei to vajag!

dveseles deja1

Daudzās sabiedrībās, ja tu atnāc pie šamaņa  vai dziednieka, sūdzēties par to, ka esi vīlies, esi garīgi iztukšots, vai tevi piemeklējusi depresija, tie uzdotu tev vienu no četriem jautājumiem: Kad tu pārstāji dejot? Kad tu pārstāji dziedāt? Kad tevi pārstāja aizraut un apburt stāsti? Kad patīkams klusums pārstāja tev būt komfortabls?
Tur, kur mēs pārstājām dejot, dziedāt, priecāties par stāstiem vai baudīt klusumu, tas ir tur, kur mēs pārdzīvojam savas Dvēseles zaudējumu.
Deja, dziesmas, stāsti un klusums – tie ir četri universāli dziedinošie balzami.
Angeles Arrien
Foto: Ludoviks Lorans
​​​​​​​Tulkoja: Ginta FS

Nav iemesla justies vientuļam

vientulība

Vientulība. Stāvoklis, kas reti kad ir atkarīgs no tā, kas notiek tev apkārt. Vientuļš tu vari justies arī tūkstošiem cilvēku lielā pūlī koncerta laikā, draugu kompānijā, un, arī laulībā. Pēdējā to pardzīvot ir visgrūtāk un sāpīgāk, jo esot bez pāra, tev vēl ir cerība, ka tu kādu sastapsi, bet vientulībā divatā nekadu cerību vairs nav.

Kad es biju viena, es pastāvīgi centos saprast, pie kādām rakstura īpšībām man vēl ir “jāpiestrādā”, lai mani varētu “iemīlēt”. Paša defektivitātes sajūta nav pagrābta no gaisa – internets ir pārpildīts ar sarakstiem par “rakstura īpašībām, kas nav savienojamas ar ģimenes dzīvi” (atradīsi kaut vienu, vari uzskatīt, ka viss beidzies). Kad esi tās izstudējis, sāc brīnīties, kā vispār cilvēki var saieties un apprecēties. Tāds risks!

Nedaudz vēlāk es sapratu, ka tikšanās veiksmi vai neveiksmi nosaka ne tas, kāda tu esi tikšanās brīdī, bet gan kā tu tiksi ar visu galā PĒC. Cik ātri nokritīs tava čaula, cik ātri nošķiebsies kronis un starp dažādiem atkritumiem un trokšņiem, tu spēsi atšķirt otra cilvēka dzīvo sirdi. Sirdi, kurai arī ir bail.

Tikšanās brīdī šķiet, ka tik īsti, atvērti un patiesi mēs neesam bijuši nekad. Mēs it kā atkailinām savas sirdis un noņemam maskas. Mana pieredze saka, ka tas ir vislielāko melu laiks. Neapzinātu, netīšu, bet – melu. Es to atklāju tad, kad pārlasīju manu un Aleksandra skype saraksti pēc iepazīšanās. Domāju, ka tajā atradīšu kaut ko, kas vēsta par Lielo Mīlu. Neatradu neko, izņemot vien vēlmi pastāstīt viens otram par to, cik abi mēs esam veiksmīgi viens bez otra.

Bet es taču biju tik pārliecināta, ka biju ar viņu atklāta un godīga. Un pati ar sevi arī.

Uzsākt attiecības ir bailīgi. Vēl vairāk drosmes vajadzīgs, lai dotu šīm attiecībām iespēju un “nenotītos” jau pirmajā pagriezienā. Ar sevi ir droši, bet ar otru – neparedzami. Galvā dzīvo kaut kāda neskaidra nojausma par to “kā vajag”, bet šajā bildītē no jums abiem – tikai vārdi.

Tavs stāsts būs unikāls, tas nebūs līdzīgs ne vecāku stāstam, ne kādai citai noskatītai dzīvei. Nav svarīgi, kā sākas vai beidzas svešas attiecības – tām nav nekāda sakara ar to, kā būs tev. Tāpat kā kāzu svinīgums un greznība nekādā veidā nav saistīti ar to, kāda un cik ilga būs tava tālākā kopdzīve, tā arī tavā galvā uzzīmētā nākotnes bildīte ir nekas vairāk kā ilūzija.

Lieliski, ka esi pati sev kaut ko tur izdomājusi. Taču sagatavojies, ka viss notiks ne tā, ka iedomājies.

Pieņem par esošu: vientulībai nav iemeslu. Tas nav tiesas spriedums, tas nav lāsts, tas nav nekas tāds, no kā par katru cenu ir jāatbrīvojas, vai jācenšas to nomaskēt kā pumpu uz sejas. Vientulība – tas ir Šeit un Tagad Šajos apstākļos, taču tas absolūti nenozīmē, ka tā būs vienmēr.

“Normālie” un labie” nav “izķerti”, “normālie” un “labie” nav pīradziņi.

Pārstāj domāt, ka ar tevi kaut kas ir ne tā, vai arī, kaut kas ne tā ir ar tiem, kurus tu savā ceļā satiec. Nebaidies cilvēkus labāk iepazīt. Dod citiem iespēju iepazīt tevi. Lai cik dīvaini tas arī šķistu, taču laiks dod mums rokā trumpjus. Un tieši sāpes māca mums atbrīvoties no ieraduma nodedzināt tiltus. Jo vecāki mēs kļūstam, jo dziļāk mēs vēlamies ienirt, taču tas nav iespējams, ja ikvienā situācijā, iekļūstot kadā telpā, mēs vispirms ar acīm meklējam izejas durvis.

Gluži normāli ir būt vienai, un nejusties vainīgai, neizjust vajadzību pēc kada cilvēka blakus. Ir godīgi mīlēt šo stāvokli un nevēlēties pārmaiņu. Gluži normāli ir vēlēties ģimeni, noenkuroties. Nav nevienas vienīgās pareizās izvēles, tāpat kā nav neitrālas izvēles.

“Katru reizi, kad tu kaut ko izvēlies, tu neizvēlies kaut ko citu. Tāpēc pat mūsu centieniem aptvert visu (tas nozīmē, ne no kā neatteikties) ir sava cena un savas sekas.” (T. Krebs)

Attiecības tevi mainīs tāpat, kā šobrīd tevi maina vientulība. Katru jaunu gadu tās darīs ar tevi kaut ko brīnumainu

Tā reiz pienāca moments, kad man pārstāja būt svarīgi tas, kas es esmu. Tik būtiski svarīgi, lai tā dēļ paceltu balsi, konfliktētu, tā aizsargājot savu ego. Es pēkšņi sapratu, ka man kaut kas ir, taču tas – kaut kas man nepieder. Es pie kaut kā esmu nonākusi, taču tas atkal ir tikai kārtējais pieturas punkts manā ceļā.

Domā, šaubies, mēģini. Netici, ka notikumu attīstībai ir tikai viens variants – viens cilvēks uz visu mužu, viena iespēja, kuru garām palaižot, dzīve beidzas. Tāpēc, ka tas tā nav. Tāpēc, ka var būt dažādi, savādāk, īpaši tādā smalkā jomā kā jūtas, kur viss ir tik ēterisks, gaistošs, mirklīgs, kā apļi ūdenī, kad tu iemērc tajā savas nogurušās kājas.

Iet ilgu ceļu nav tas pats, kas iet nepareizo ceļu. Taču tā ir tik lieliska iespēja iesēt vēl vairāk sēklas.

Autors: Olga Primačenko
Tulkoja: Ginta FS
Ieteica: Kristine Om Shanti

Par sāpēm, bezspēcību un nespēju lūgt palīdzību

dveseles sapes

Nesen savu dzīvi pašnāvībā beidza grupas Linkin Park solists. Daudziem cilvēkiem tas bija šoks, arī man. Atceros savas domas pirms vairākiem gadiem vasarā, kad  Robins Viljams beidza savu dzīvi pašnāvībā. Es nevarēju saprast un pieņemt to, ka cilvēks, kurš simbolizēja humoru, vieglumu un vienkāršību, kaut ko tādu var izdarīt. Man viņš bija kā simbols priekam un vitalitātei, un tāpēc viņa aiziešana – vēl jo grūtāk pieņemama. Bet tad sāka parādīties informācija, ka viņš slimojis ar depresiju, narkotiku atkarību, ka pēdējā laikā ļoti cietis un bijis ļoti noslēgts. Un it kā šis lēmums bijis viņam kā atrisinājums. Taču citiem cilvēkiem viņš bija īpašs, nozīmīgs, iedvesmojošs, tas, kurš vienmēr jokoja un uzlaboja garastāvokli u.t.t. Tas pats stāsts ir arī par Linkin Park solistu.

Bet vēl mani izbrīnīja tas, cik viegli citi cilvēki sāka viņus nosodīt par tādu soli. Tāpēc, ka tās bija pasaules mēroga zvaigznes, kuriem, šķita, ka ir viss. Kāda drāma? Dzīvo un priecājies! Padomājies tik, izdomājuši sev depresiju! Labāk būtu gājuši strādāt. Bet viņiem taču bija bērni, atbildība. Kā viņi tā varēja? Un tādā garā….

Un uz tāda nosodījumu fona, šis briesmīgais solis, izrādās, iegūst jēgu. Jo cilvēks redz, ka viņa sāpes citiem cilvēkiem ir tukša skaņa. Cilvēki nesaprot, ka ārējie labumi neko nenozīmē. Jo sāpes, traumas un pārdzīvojumus nevar noslāpēt ar slavu, naudu, alkoholu. Tāpēc, ka tas viss ir tikai ārējs. Un tie, kuri sapņo par naudu, slavu, citu dzīvi, cerībā, ka tas kaut ko mainīs, nesaprot, ka neko nemainīs, ja iekšā ir tukšums – caurums. Bieži vien pat radošums ir tikai iekšējās sāpes rezultāts, liela daudzuma ar grūtībām pārdzīvotu emociju, kam nepieciešama izeja uz āru.

Kā saka, lai uz kurieni tu pārceltos, tu vienmēr sevi ņemsi līdzi.

Un kas ir vēl svarīgāk, šī nosodīšana vēlreiz parādīja to, ka tas, kāds tu esi iekšienē, ļoti maz kuru interesē. Mēs vienmēr redzam kaut kādu bildīti, kuru mums rāda cilvēki – fasādi, plakātu. Tā dzīvo visi. Kāds to dara tāpēc, lai citiem skaustu, kāds – tāpēc, lai neizrādītu savu vājumu, kāds – tāpēc, lai saņemtu apkārtējo uzmanību, u.t.t.

Bet skaidrs ir viens – mēs nekad skaidri nezinām, kas patiesībā notiek citu cilvēku dzīvēs.

Agrāk es ticēju vārdiem un bildītēm. Bet pēc tam parādījās terapija, kurā es biju gan klients, gan terapeits, gan grupu dalībnieks. Un tad visā šajā telpā es ļoti skaidri ieraudzīju, ka cilvēki paši izveido šīs bildītes un aizsardzības, lai tikai neparādītu sevi – patieso un savus iekšējos pārdzīvojumus.

Meitenes, kuras izstāda apskatei savas laimīgās bildītes, kurās redzamas ar saviem mīļotajiem, pēc tam raud spilvenā, jo viss ir pavisam ne tā un vispār – ļoti slikti, ka pašas sevi nemīl, bet mīļoais vispār ir egoists un maita. Biznesmeņi, kuri rāda savas  veiksmīgās darbības bildītes, ar grūtībām valda asaras, jo ir noguruši būt tādi – veiksmīgi, jo izradās, ka citiem viņi ir vajadzīgi tikai tādi, un jebkuras vājuma izpausmes noved pie strīdiem, sķiršanās, tiesvedības un draudzības beigām.

Un, kad es to ieraudzīju, es sāku saprast, ka patiesība vienmēr slēpsies no citiem cilvēkiem. Patiesību nav izdevīgi rādīt, tas ir bīstami un nepatīkami. Un tāpēc labāk vienkārši zīmēt savu bildīti, nevis kļūt dzīvam un īstam.

Un vēl es padomāju par, iespējams, vēl vienu fenomenu.

Ļoti bieži izrādās, ka cilvēki, kurus citi uzskata par gaišiem, pozitīviem, optimistiskiem un saules stariņiem, patiesībā ir ļoti nelaimīgi. Jo viņi zin, ka tā ir tā forma, kādā viņus pieņem cilvēki.

Un ir ļoti viegli starot citiem, bet ļoti grūti mēdz bū stpīdēt pašam sev.

Mēs visi izmantojam citus cilvēkus. Mēs domājam, ka esam nesavtīgi un garīgi, bet patiesībā ikviens cits cilvēks mums ir interesants līdz brīdim, kamēr mēs no viņa kaut ko varam dabūt. Un, ne jau tikai materiālajā ziņā dabūt. Drīzāk – emocionālajā!

Mēs esam ar otru cilvēku tikmēr, kamēr mums kopā ir jautri, kamēr viņš mūs iedvesmo, dāvā mums savu siltumu, vai izsauc mūsos mīlestības jūtas, vai ar savu humoru izdzenā mūsu bēdas, kad izkrāso mūsu vientulību, māca, dod padomus, palīdz u.t.t.

Tātad, kamēr mēs kaut ko saņemam no otra, mēs tiecamies draudzēties ar viņu. Jo šajā ziņā ikviens cilvēks ir egoists. Neviens nekomunicēs ar to, kas izsauc vien negatīvas emocijas, vai neko nedod.

Un tā, izrādās, ir milzīga problēma, lūk tādiem, gaišajiem un pozitīvajiem cilvēkiem.

Jo viņi domā, ka, ja viņi pastāstīs par savu sāpi, saviem pārdzīvojumiem un sarežģījumiem, viņi pazaudēs sev tuvus un svarīgos cilvēkus. Vai arī viņi baidās, ka tad visi uzzinās par viņu vājībām un nodarīs tiem pāri, vai kā tamlīdzīgi.

Un tad tā vietā, lai būtu tas cilvēks, kas viņš ir, cenšas būt par to, kas vinš nav.

Viņš, patiesībā, var būt jautrs un pozitīvs, bet tikai reizēm, arī viņam pašam var būt problēmas. Un, kad viņš, tā vietā, lai parādītos citiem ar šīm savām problēmām, un saņemtu no viņiem atbalstu, sāk noslēgties, aiziet no sevis, ierobežot savu komunikāciju, slēpties. Tāpēc, ka uzskata, ka šādā stāvoklī viņš nevienam nav vajadzīgs.

Un, kas pats bēdīgākais – ļoti bieži tā ir taisnība.

Vairumam cilvēku patiešām nav nekādas intereses par tiem, kam sāp:

  • Kāds to dara tāpec, ka uzskata sāpes par vājuma pazīmi. Ja reiz tu esi vājš, tad vācies.
  • Kāds vienkārši egoistiski domā, ka, ja reiz tas viņu neuzjautrina, tad ko ar tadu nūģi komunicēt.
  • Kāds vienkārši nezin, kā palīdzēt cilvēkam, kuram sāp.

Iemeslu ir daudz, bet rezultāts – viens. Tas, kuram sāp, paliek viens ar savu sāpi. Un tādā gadījumā, aiziešana no šīs pasaules var būt pilnīgi loģisks atrisinājums.

Es domāju par to, kāpēc tā notiek? Vai tiešām tas ir tik sarežģīti, uzklausīt otru cilvēku, pabūt viņam blakus viņa pārdzīvojumos. Bet pēc tam atcerējos, ka līdz psihoterapijai vispar nesapratu – kā tas ir, būt kopā ar cilveku viņa pārdzīvojumos.

Problēma ir tā, ka mūs nemāca, kā būt kopā ar otru cilvēku.

Un vēl es padomāju, ka katrs no mums ar lielām grūtībām pacieš savas sāpes un savu personīgo bezspēcību. Un, par cik mēs nezinām, ko mums pašiem darīt tadā situācijā un stāvoklī, tad redzēt otru cilvēku, kurš pārdzīvo kaut ko līdzīgu, faktiski nozīmē palielināt savas personīgas sāpes un ciešanas daudzkartīgi.

Un, lai izvairītos no šiem pārdzīvojumiem, cilvēki cenšas atrast katrs savu izeju:

  • Spēcīgi cilvēki (parasti tie ir veiksmīgi vīrieši) vispār ar lielām grūtībām atzīst sevī kādas vājības, sāpes un jūtas. Tāpēc viņu pieeja ir vienkārša – “Savācies, lupata. Vai tad tu nevari vienkārši iet un izdarīt” Jūtas? Tās ir muļķības! Sakod zobus, ej un dari!” Un tadā stāvoklī viņi tur sevi, savus tuviniekus un tos, kas riskēja palūgt viņiem palīdzību.
  • Citi cilvēki uzreiz sāk dot padomus. Ko darīt un – kā. Tas nozīmē, ka jebkuras sāpes viņiem nozīmē tikai to, ka tās ir jāpārtrauc un jānovāc. Jāatrisina jautājums.
  • Kāds sāk vienkārši žēlot. “Ai, ai, tu mans nabadziņš. Cik gan tev ir grūti, uķi puķi, ļauj es tevi pabarošu.”
  • Kāds atbildei sāk žēloties pats: “Ko nu tu ar savām problēmām, ja vien tu zinātu manējās!”
  • Kāds aiziet no bezspēcības caur nenovērtēšanu un salīdzināšanu ar to, kuram ir vēl grūtāk: “Karš Ugandā, bērni mirst badā, bet tu ciet par kaut kādiem tur niekiem”.

Un starp visiem šiem variantiem, nav neviena, kas dos otram sajust, ka viņa pārdzīvojumi nav kaut kādas muļķības, ka tiem ir vieta būt, ka tie ir normāli un dabīgi. Gluži otrādi – vairums cilvēku otru piebeigs, sakot, ka tas ir slikti, ka vajag nospiest visas tās sāpes un vispār tās neredzēt, sākt kaut ko darīt un viss pats no sevis pāries.

Saklausījušies tadus padomus, daudzi “pavelkas” un metas trakulīgā darbībā. Tas labi, ja cilvēks ir aizņemts, un viņam nav laika domāt par sevi. Un rodas ilūzija, ka to var pārdzīvot. Tāpēc daudzi tādi gaiši un labestīgi cilvēki kļūst par aktīviem palīgiem, un visu savu uzmanību novirza uz palīdzību citiem, atdod sevi visu, tā kompensējot savas sāpes.

Bet citiem šķiet, ka viņi ir tādi – bezrūpīgi cilvēki, stipri, kurus nekas nespēj satricināt, ka viņi vienmēr skatās uz priekšu, ka vienmēr ir gatavi nakt palīgā.

Tikai nez kāpēc viņiem palīgā neviens nenāk. Tapēc, ka nevienam pat prātā neienāk tas, ka šim tīrajam, lieliskajam, gaišajam cilvēkam arī var būt problēmas. Ka arī viņam vajag, lai kāds viņu uzklausītu, pieņemtu, atļautu pastāstīt par savām sāpēm un pārdzīvojumiem. Lai arī VIŅAM piedāvātu palīdzību.

Viņi zin, kā atdot, bet nezin, kā paprasīt priekš sevis.

Un es visas šīs domas rakstu tāpēc, lai jūs aizdomātos par stiprajiem cilvēkiem jūsu dzīvēs.

Droši vien starp jūsu paziņām un draugiem ir tādi cilvēki. Un, iespējams, ka viņiem šobrīd ir vajadzīga palīdzība. Lai kāds vienkārši uzklausītu, lai kāds pajautātu, vai gadījumā vieņiem nepietrūkst spēka, vai viss ir kartībā.

Tāpēc, ka šobrīd ir daudz sāpju. Ļoti daudz. Daudz trauksmes un neskaidrību. Un tēlot, ka tā nav, nozīmē pakļaut sevi psihosomātikai un dziļai depresijai. Bet cilvēku, kuri netiek paši ar to galā, ir ļoti, ļoti daudz, vairāk, kā jūs  redzat. Tāpēc, ka to izrāda tikai daži.

Bet pie mums vēl līdz šim savu trauksmaino un līdzīgo sajūtu atzīšanu uztver kā atzīšanos savā vājumā, pēc kuras tu vairs nekad nevarēsi būt “zirgā”

Tikai var notikt tā, ka, ja neatzīsieties sev savos pārdzīvojumos, pēc brīža vairs nebūs kam būt “zirgā”.

Un vēl ir viena prolēma, kas rodas, ja mēs neatzīstamies sev savās smagajās sajūtās.

Visas savas sāpes un bezspēcību ļoti viegli var “anestezēt” ar agresiju. Un tieši tāpēc šodien ir tik daudz naida, uzbrukumu un konfliktu.

Jo sāpīgāk cilvēkam, jo spēcīgāk viņš vēlēsies ievainot citus. Lai kaut nedaudz nomierinātos.

Tāpēc daudzi “sēž” internetā, mētājas vārdiem, lamājas, pauž savu naidu un dusmas pret citiem, jo šķiet, ka kāds ir vainojams šajās viņu sāpēs. Un sitīs, nodarīs sāpes, dzels, lai tikai nedzirdētu to, cik patiesībā pašiem ir sāpīgi.

Kad es vēlos kādu sodīt par to, ko viņš dara ļaunu, es atgādinu sev, ka tas ir tikai tāpēc, ka viņam šobrīd ļoti sāp. Bet kad es dzirdu savu vēlmi uzbrukt, es vēršos pie sevis un jautāju, cik sāpīgi ir man. Un ko es varu izdarīt savā labā, lai novērstu šīs sāpes. Tāpēc, ja es šo savu sāpju dēļ uzbrukšu cilvēkam, tad viņa sāpes tikai palielināsies un ar to pašu palielināsies arī viņa atbildes agresija. Un tas, kā man šķiet, ir jauns apburtais loks.

Ar šim pārdomām es gribēju teikt sekojošo:

  • Esiet vērīgi pret savām un citu sāpēm.
  • Centieties atbalstīt citus, jautājiet par to, vai gadījumā viņiem nav vajadzīga palīdzība.
  • Nevairieties no savas bezspēcības. Lūdziet palīdzību sev!

Es saprotu, ka tikai tad, kad esam atvērti tam, ko mēs patiesībā jūtam, daloties tajā ar otru cilvēku, vai atbrīvojoties no tā patstāvīgi, mēs varam reāli ietekmēt to, kas šobrīd notiek mūsu mājās, pilsētās, valstīs un pasaulē.

Jums jāatceras, ka jūsu dalība rezultātā var radīt dziedinošu efektu un palīdzēt daudziem cilvēkiem.

Ja katrā no mums būs mazāk sāpju, tad tās necentīsies materializēties konfliktos, karos un grautiņos.

Bet samazināt šīs sāpes var tikai tad, ja atzīstam, ka tās IR. Un palūgt palīdzību citiem – priekš sevis. Vai sev – priekš citiem.

Sāpes nav vājums. Skumjas nav vājums. Depresija nav vājums. Un pat bezspēcība nav vājums.

Par vājumu tās kļūst tad, kad sāk graut mūs no iekšienes. Un tad mēs patiešām kļūstam vāji.

Atrodiet cilvēku, kurš dalīsies ar jums jūsu sajūtās. Īpaši to saku mūsu stiprajiem un vīrišķīgajiem vīriešiem. Vīrieši, ticiet, sievietēm tas būs atklājums, ka arī jūs varat pārdzīvot šādas sajūtas. Un ļoti iespējams, ka saņemot palīdzību no sava tuvākā cilvēka, jūs sajutīsieties daudz spēcīgāki, pārliecinātāki, kā slēpjot to un tēlojot, ka esat betmeni.

Ieslēdziet gaismu un apgaismojiet savas sāpes! Ļaujiet tām iziet ārpusē un pārvērsties. nebaidieties lūgt palīdzību! Muļķīgi to nelūgt, bet tēlot, ka viss ir labi, kad reāli viss ir slikti. Padomājiet par to!

Autors: Marija Žigan

Avots: © psy-practice.com

Tulkoja: Ginta FS

Mihails Labkovskis: Kā pārstāt baidīties tērēt naudu?

tērēt naudu3

Psihologs Mihails Labkovskis atbild uz “Metro” lasītāju jautājumiem. 

Manai sievai ir 40 gadu, bet viņa matus nokrāsoja rozā krāsā. Par ko tas liecina?

– Par to, ka 40 gadi ir brīnišķīgs vecums eksperimentiem. Kā jebkurš cits. Iespējams, jūsu sievai pusaudža gados aizliedza pašizpausties, iespējams, vecāki viņai neļāva nabā uztaisīt pīrsingu, izvēlēties kreatīvu matu griezumu, un nokrāsot matus tajā krāsā, kāda patika viņai 14 gados – zaļus, rozā, zilus. Un tagad viņa cenšas atgūt iekavēto. Starp citu, viņai ir tādas tiesības. Un tā nekādā gadījumā nav patoloģija.

Kā pārstāt baidīties tērēt naudu?
– Pirmkārt, sākt tērēt! Pie kam, nopirkt kaut ko sev. Vai dzirdiet??? Ne mammai, ne bērniem, ne priekšniecei dāvanu. Katru dienu tikai sev. Un ne tikai noderīgu, bet arī patīkamu. To, ko jau tik sen gribējās, to, kas pēkšņi kļuva pieejams (karstais ceļojums uz Taizemi), vai to, ko ieraudzījāt skatlogā uz manekena. Patīk? Pērciet!

Jebkurai taupībai ir divi iemesli. Pirmais: mantotas vai dzīves laikā iegūtas bailes no nabadzības. Otrs: zems pašvērtējums, kad cilvēks zemapziņā uzskata, ka nav pelnījis “tādus tēriņus!” un vispār – jebkurus tēriņus priekš sevis.

Es esmu pārliecināts, ka izmainīties ir iespējams TIKAI SEV NERAKSTURĪGĀ VEIDĀ. Veicot darbības. Un, ja jums nav raksturīgi tērēt naudu, tad laikam pienācis laiks sākt to darīt!

Vai var atgriezt normālas attiecības ģimenē pēc krāpšanas, kura it kā ir piedota? Kopā nedzīvojam, bet mīlam viens otru.
– Neesmu pārliecināts, ka piedota, ja reiz jautājat. Taču normālas attiecības var atgriezt, ja vien tas, kurš cietis, atgriezīs savu ticību partnerim, bet tas, kurš krāpis, izdzīvos problēmu, kas pamudinājusi uz šo krāpšanu. Labklājīgās attiecībās nav vajadzības “iet pa kreisi”. Tātad kaut kā trūka, tātad bija kādas nesaprašanās, kaut kas kaitināja, bija vajadzība kaut ko mainīt. Ja jūs visu to noskaidrosiet, izdarīsiet secinājumus un pārvarēsiet (mīlestība tajā jums palīdzēs), tad jūsu pārim ir iespēja.

Es izaugu ģimenē, kurā tētis ir autoritārs un mamma – pakļāvīga. Iespējams, tāpēc es neprotu ātri pieņemt lēmumus. Griba man ir, taču es visu laiku gaidu, ka risinājums atnāks pats. Kā man būt?
– Jūs jau esat pieaudzis cilvēks, uzņemieties atbildību par savu dzīvi. Pārstājiet domāt par to, kur te vainīga mamma, kur – tētis, un kāpēc esat izaudzis neizlēmīgs. Kas izauga, izauga, un jātiek galā ar to, kas ir. Ja ir nobriedusi situācija, kad ir vajadzīgas pārmaiņas, un lēmums ir jāpieņem, Just do it!
Metiet pie malas bērnības aizvainojumus un psihoanalīzi – vienkārši, rīkojieties!

Manai mammai, kurai jau ir padaudz gadu, viss ir kārtībā: vīrs, māja, nauda. Bet viņai gribās kaut ko vairāk – ceļot, jaunu mašīnu, spilgtus notikumus. Es nevaru viņai to visu nodrošināt un tāpēc pastavīgi jūtos vainīgs. Ko man darīt?
– Uzdāviniet viņai Puškina “Pasaku par zvejnieku un Zelta Zivtiņu”. Jokoju, tikai daļēji. Ja nopietni, dariet mammas labā tik daudz, cik variet. Ja pēkšņi variet vairāk – piemēram, nopirkt viņai mašīnu – nopērciet. Pārējais nav jūsu problēma un nav jūsu uzdevums. Tā kā pārtrauciet uzvilkties un sevi šaustīt. Vainas sajūta ir nemīlestības pret sevi gala produkts un slikta motivācija lielām un skaistām  lietām.

Pusgadu es satikos ar puisi, bet pirms diviem mēnešiem viņš man pateica, ka viņam ir depresija un neviens viņam nav vajadzīgs. Taču tajā pat laikā, viņš man raksta īsziņas, ka es viņam patīkot, taču depresija ņem virsroku. Kā jūs domājat, man ticēt viņam?
– Domāju, ka labāk pameklēt veselu vīrieti, bez depresijas, to, kuram jūs būsiet interesanta un vajadzīga. Kāda jums starpība, vai jūsu puisim ir depresija, vai kādas citas problēmas? Jūs neesat viņa mamma un viņa ģimenes ārsts. Ja jums nepatīk, ka viņa nav blakus, nepatīk, kā viņš uzvedas un nenovērtē jūsu attiecības, un pēc tam meklē nožēlojamus attaisnojumus, rakstot īsziņas? Manus noteikumus jūs zināt, ja nepatīk, tātad tādas attiecības jāizbeidz.

Autors: Mihails Labkovskis
Tulkoja: Ginta FS