Elizabete Farrelli: Mēs neesam iemācījuši bērniem būt laimīgiem

elizabete-farrelli
Katru rītu, kad redzu simtiem neizgulējušos jaunus cilvēkus, dodoties uz darbu korporatīvajās “zombilandēs”, es domāju par laimi. Precīzāk – par lielajiem meliem attiecībā uz laimi, kurai mūsu paaudze likusi noticēt saviem bērniem. Pats lielākais lāča pakalpojums, ko varējām izdarīt, nav sadārdzinātās cenas uz dzīvojamo platību, kuru tagad viņi nevarēs nopirkt, arī ne kaitīgo atkritumu grēdas pa visu planētu, kuras viņiem nāksies izrakt. Tie ir meli par to, ka ikvienam cilvēkam obligāti jābūt laimīgam.
Mēs esam iestāstījuši saviem bērniem, burtiski iekaluši smadzenēs, ka laime – tas ir dabisks cilvēka stāvoklis un obligāta dzīves nepieciešamība. Un ar to pašu esam padarījuši viņus nelaimīgus.
Nelaimes sakne ir jēdzienu neskaidrībā. Mums ir radies nepareizs priekšstats par to, kas ir laime un kā to sasniegt. Teikšu uzreiz, man nav ne mazākās nojausmas, kurš ceļš tieši jūs aizvedīs pie laimes. Toties es pilnīgi skaidri zinu, pa kurām dzīves takām nevajag iet. Jo tieši tās vadā 20 gadnieku paaudzi pa melīgo glancēto fotogrāfiju pasauli facebook no iedzeršanas līdz psihoterapeita kušetei un atpakaļ.
Statistika bezkaislīgi runā par to, ka šodienas jaunā paaudze ir pakļauta trim galvenajām slimībām, kuru nosaukumi ir: “kredīts”, “ēdiens” un “iedzeršana”.
Ņemsim manu dzimto Austrāliju: vidējais apgrūtinājums ar kredītiem ir 14,1%, taču, ja paskatāmies uz jauniešiem (24-35 gadi), tad vairāk kā 20% no viņiem jau ir apgrūtināti ar kredītiem
Vairāk kā puse Austrālijas sieviešu nepareizi ēd, maz kustās, bet 16-24 gadīgo grupā tādu ir 72%. Ja runājam par alkoholu, tad vismaz 1/5 daļa austrāliešu virs 14 gadiem izdzer bīstamus veselībai daudzumus alkohola, un sen jau apsteiguši savus priekšgājējus. Futurologi prognozē šai paaudzei “nemirstību dzīves laikā”, taču tajā pat laikā, tā dara visu, lai maksimāli saīsinātu savas dzīves ilgumu. Ja viņiem izdosies to pārvarēt, tas būs pirmais tāds gadījums vēsturē. No kurienes gan šīs depresijas, dzeršanas un kaitīgie ieradumi?.
Viss ir ļoti vienkārši, mēs paši viņiem esam iemācījuši, ka laime ir patērēšanā. Mēs paši nolēmām, ka, ja nesaņemsim to, ko gribējām, tad kļūsim nelaimīgi. Tātad, ja saņemam to, ko gribējām, tad kļūstam laimīgi!
Tajā pat laikā realitātē, pēc tam, kad esam apmierinājuši savas “bāzes vajadzības”, ar katru nākamo piepildīto vēlēšanos kļūstam arvien nelaimīgāki. Kāpēc? Tāpēc, ka vēlmes nav pastavīgas, apmierinājums ātri pagaist un nevar likt vienlīdzības zīmi starp baudu un laimi.
Lai kādas arī būtu mūsu vēlmes – jauna somiņa, muskuļots smukulītis ar holivudas smaidu, un vēl pēdējā tiramisū karotīte – tās visas ir ļoti mānīgas vēlmes. Vēlmes rodas tad, kad mums kaut kā trūkst un lielākā daļa labsajūtas ir attiecināma tieši uz gaidām, kad domājam par to, kā būs, kad mums tas būs. Pati kulminācija ir brīdī, kad mēs saņemam to, ko vēlējāmies. Un kas pēc tam? Neizbēgams kritiens. Labsajūta izbeidzas, atstājot piemiņai kaut ko, kas mētājas skapī vai gultā, vai uz mūsu gurniem.
Un arī tas nav viss.
Patiesībā mums nav vajadzīgs gandrīz nekas no tā, ko mums it kā gribās. Mums bieži vien nemaz nav vajadzīgs pats vēlmju priekšmets, bet vajadzīga iespēja padižoties, palielīties apkārtējiem un tikt apbrīnotiem.
Vairums vēlmēm ir statusa raksturs  Neticiet?
Tad domās izpildiet vienu eksperimentu: iedomājieties kaut ko vērtīgu. Piemēram pazīstama dizainera kleitu vai pusdienas superdārgā restorānā, vai arī kādu no luksus klases automašīnām. Un tagad iedomājaties, ka neviens nekad neuzzinās, ka jums tas ir. Tad vai bija vērts tik ļoti censties?
Sensenos laikos pieticība bija cienījama lieta, bet izrādīšanās tika nosodīta, jo tā veda pie vesela lēruma dažādu grēku: skaudības, alkatības, rijības, lepnības. Taču viss ir mainījies. Tagad, ja kāds notikums neizsauc momentālu aplausu un sajūsmas vētru sociālajos tīklos, tad varētu teikt, ka tas vispār nav noticis. Cilvēkus vairāk interesē uztaisīt labas fotogrāfijas, ko publicēt sociālajos tīklos, un saņemt vairāk “laiku”, nekā pats notikums. Kā labāk sevi parādīt – lūk, kas tiek vērtēts šodien.
Lepnība un iedomība ir kļuvušas par vērtībām, bet pieticība – par trūkumu.
Var būt, ka tas nemaz nav tik traki? Taču atkal statistika par pašnāvību un depresiju epidēmiju, saka gluži pretējo. Iespējams, ir vērts paskatīties atpakaļ – visas receptes jau ir gatavas. Platons un Aristotelis gandrīz it visā ir pretrunā viens otram, izņemot vienu, viņi abi uzskatīja, ka laimīgu cilvēku var darīt tikai labdarīga dzīve.
1621. gadā Roberts Bērtons savā lieliskajā darbā “Melanholijas anatomija” piedāvā sekojošu recepti: “neesi vientuļš, nestāvi dīkā”. Jūs paši to zināt. Sadraudzējies ar cilvēkiem un sāc darboties.
Mēs esam nelaimīgi, kamēr atrodamies savā pašu gūstā un ejam paši savu sīko vēlmju pavadā. Laimīgus mūs dara iziešana ārpus savas personības robežām, pievienošanās kaut kam lielākam.
Ārsts un filosofs Reimonds Tellis ir izveidojis sekojošu cilvēka vēlmju hierarhiju: zemākais līmenis – ēdiens un jumts virs galvas. Nākamais – labsajūta. Trešais – atzinība un statuss. Ceturtais – pats augstākais – māksla, garīgā dzīve un misija. Ir skaidri  redzams ka, jo zemāks līmenis, jo vienkāršākas vēlmes, un jo vieglāk tās apmierināt, un jo ātrāk pāriet labsajūta. Noturīga laime sanāk tikai augstākajā līmenī. Prieku var atnest tikai augstāka līmeņa labsajūta, jēgas meklējumi.
Tieši to mēs varējām paskaidrot saviem bērniem. Laimi nav iespējams nopirkt. Tā neiestājas tad, kad esi apmierinājis savas vajadzības, nopircis kāroto mantu, saņēmis baudu. Laime nav tiesības. Laime nav prece (un būt nelaimīgam vai skumjam, nav noziegums). Laime ir mērķtiecīgu jēgas meklējumu blakusprodukts. Ja paveiksies, jūs to izdarīsiet ar savu darbu palīdzību, kā Platonam, kurš nodēvēja filosofiju par pašu svētīgāko nodarbi.
Infantilu vēlmju apmierināšana nav laime. Cilvēkiem, kā arī veselām kultūrām, būtu jāattīstās sākot no pašām vienkāršākajām vēlmēm uz sarežģītākajām, kamēr neuztaustīs to augsto mērķi un kopā ar to nonāks pie laimes.
Bērni, daudz labāk būs, ja jūs pārstasiet domāt par karjeras būvniecību un pamēģināsiet sabalansēt savu darbu ar savām pārliecībām. Tā būs daudz vērtīgāk.
Jūs taču vēlaties būt laimīgi?
Elizabeth Farrelly
Autors: Elizabete Farrelli (59 gadi, rakstniece, pedagogs, autors “The Sydney Morning Herald”)
Tulkoja: Ginta FS

Nenobriedusi personība kritizē, nobriedusi – dara

spogulis6

Mihails Ļitvaks ir viens no šī laika atzītākajiem pasaules līmeņa psihologiem un ārstiem-psihoterapeitiem. Viņš izstrādāja un pirmais sāka pielietot praksē konfliktu risināšanas metodi “psiholoģiskais aikido”. Galvenais šīs koncepcijas mērķis ir iemācīties saprast sevi un cilvēkus. Šajā rakstā izlasīsiet 20 viņa padomus, kas ļaus atrisināt daudzus dzīves svarīgos jautājumus.

  1. Neviens nevienu nepamet, vienkārši kāds aiziet pa priekšu. Tas, kurš atpalika uzskata, ka viņu pameta.
  2. Grauz zinātnes granītu nevis sava tuvākā rīkli, ja jau tik ļoti gribas kaut ko grauzt.
  3. Depresija cilvēkam dota tāpēc, lai viņš beidzot padomātu par sevi.
  4. Ja cilvēks neko labu nevar pateikt par sevi, bet ļoti gribas kaut ko pateikt, viņš sāk sliktu runāt par citiem.
  5. Ja tu par sevi domā labu, tad kāpēc tev vajag, lai vēl kāds par tevi domātu labu?
  6. Dari, ko vēlies un neprasi atļauju. Ja nu pēkšņi tev atsaka.
  7. Labāk komunicēt ar labu grāmatu, nekā ar tukšu cilvēku.
  8. Spēja mīlēt un labi pārciest vientulību ir dvēseliskā brieduma pazīme. Vislabāko mēs izdarām tad, kad esam vieni.
  9. Es nezinu ceļu uz veiksmi. Bet zinu ceļu uz neveiksmi – tā ir vēlme patikt visiem.
  10. Nav vīriešu un sieviešu loģikas, ir prasme vai neprasme gudri domāt.
  11. Gribi zināt savu galveno ienaidnieku? Paskaties spogulī. Tiksi ar to galā – pārējie aizmuks.
  12. Ar draugiem runāt ir jauki, ar ienaidniekiem – vērtīgi.
  13. Ir viens vienīgais iemesls, lai pārtrauktu attiecības un aizietu no darba – personības izaugsmes neiespējamība šajos apstākļos.
  14. Nenobriedusi personība bieži zin, bet neprot. Nobriedusi, ne tikai zin, bet arī prot. Tāpēc nenobriedusi personība kritizē, bet nobriedusi – dara.
  15. Dalies ar saviem draugiem un ienaidniekiem tikai priekā. Draugs priecāsies, ienaidnieks – bēdāsies.
  16. Nedzenies pēc laimes, bet atrodi to vietu, kur tā dzīvo. Un laime pati tevi atradīs. Varu tev pateikt priekšā, kur tā dzīvo – tas esi tu pats. Bet ceļš pie tās – maksimāla visu savu spēju attīstīšana.
  17. Laime tas ir pareizi organizētas darbības “blakusprodukts”.
  18. Ja tu kādam gribi ko pierādīt – tātad dzīvo tā cilvēka dēļ, kuram vēlies to pierādīt. Ja tu dzīvo sevis dēļ, tad nav vajadzības nevienam neko pierādīt.
  19. Sapņi ir mūsu spēju balsis. Es, lūk, nesapņoju par to, lai dziedātu operā – man nav ne tādas balss, ne – dzirdes. Ja sapņotu par to, tad šo sapni sildītu manas spējas. Sekojoši, noteikti būtu centies nokļūt operā. Vienkārši ir jāpadomā, kā šo sapni piepildīt. Te galvenais ir nesteigties, tad tas sanāks diezgan ātri. Labi, ja cilvēks par sevi var pateikt sekojošo: “Es tikai ar to vien nodarbojos, kā cenšos realizēt savus sapņus.”
  20.  Esi veiksmīgs – pāries visi aizvainojumi.

    Avots: www.econet.ru/
    Tulkoja: Ginta FS

Bīstamie sievietes ieradumi

17994_439315936226063_2513735012407857848_n

Daudzām sievietēm ir viens ļoti bīstams ieradums. Enerģētiskā nozīmē atdot “pēdējo kreklu” un palikt bez jeb kā. Un, ne vienmēr tas ir tāpēc, ka vajag kādam palīdzēt. Bieži vien mēs atdodam to kādam, kuram tas vispar nav vajadzīgs, lai būtu labas un cerībā, ka tā pretī saņemsim mīlestību. Bet dažkārt – vienkārši muļķības dēļ. Vienkārši nepamanīju, kā tas viss notika. Ļoti bieži šis process ir pilns entuziasma, esam uz “viļņa” un mums ir viegli atdot. Bet pēc tam šis entuziasms mirklī krīt un mēs atrodamies uz sēkļa. Sauciet to, kā gribiet, bet enerģijas vairs nav. Ne priekš kā.

Un, lūk viņa paliek iztukšota, izmocīta, praktiski kaila, neaizsargāta. Nav skaidrs, uz kurieni skriet un vai vispār pietiks spēka kaut kur aizskriet. Varbūt zvanīt uz kādu “karsto līniju” ar lūgumu “atvest” sievietes spēku, vai – vēl ko līdzīgu. Kur atrast to vadu, ar kura palīdzību pieslēgties enerģijas avotam un uzlādēt kaut nedaudz savas nosēdušās baterijas. Kā zināt, kura ir tā īstā rozete?

Parasti to, ka esam iztukšotas, mēs saprotam pārāk vēlu, daudz vēlāk, kā vajadzētu. Kad pēdējie spēki jau zuduši, bet jaunu nav.

Tādā situācijā būtu labi, ja būtu noteikti kādi kritēriji, sarkanās lampiņas, kas ziņotu par drīzu iztukšošanos. Tas gan būtu lieliski, ja sievietēm, tāpat kā automašīnām, sāktu mirgot lampiņa pirms spēki sāk beigties. Tad laicīgi varētu uzlādēties un uzpildīties bez kaitējuma savai veselībai. taču mēs esam uzbūvētas savādāk.

Parasti mēs savus spēkus atdodam pilnībā, vai arī dažkārt iedzīvojamies mīnusos, tikai tāpēc, ka laicīgi nesaprotam, ka bija vajadzīgs atpūsties un uzlādēties. Un gandrīz tāpat kā automašīnas, mēs “noplīstam” gluži nelaikā, pašā ceļa vidū, tā traucējot kustību citiem, veidojam korķus un savācam daudz nepatīkamu vārdu – vai tiešām nevarēji laicīgi uzlādēties? Bez visa tā, sabrūk arī mūsu plāni, jo kaut kur laikā nepaspējam, daudz laika tērējam velti, gaidot palīdzību un pašrocīgi atjaunojot savas darba spējas.

Daudz vieglāk un vienkāršāk taču būtu laicīgi ieliet degvielu. Atslēgas vārds šeit ir “laicīgi”. Saprast, ka degviela iet uz beigām, un uzpildīties.

Gala rezultātā nākas terēt daudz vairāk laika, spēku un nervu, lai atjaunotos. Tas ir briesmīgs ieradums – “sadedzināt” visu degvielu līdz pēdējai pilei, nedomājot ne par rītdienu, ne pat par šodienu. Sanāk, ka nespēsim parūpēties arī par saviem tuvajiem, jo mūsu enerģija taču ir viņu “ēdiens”. Mēs ar savu enerģiju piepildām savu māju, mēs to ieliekam savos mīļajos cilvēkos, ģimenē. Nerūpējoties par sevi un dažkārt vispār par sevi aizmirstot, mēs noliekam sevi pašā cietēju rindas galā. Taču kā gan šos cietējus pieņemt un viņiem palīdzēt, ja pašai nav nekādu spēku?

Kā varētu saprast un atpazīt situāciju, ka Tavi spēki beidzas? Jā, protams, ja iemācītos sevi dzirdēt un saprast. Jā, protams, ja atsekotu savus stāvokļus. Jā, protams, ja dzīvotu “rokas” režīmā nevis autopilotā.

Ir ļoti daudz dažādu pazīmju, kas liecina, ka tuvojas emocionālā bedre. Uzskaitīšu pašas biežākās.

Un tā, tev steidzami jāuzpilda sava bāka, ja:

1.Tevi tracina citi cilvēki. Nav svarīgi – tuvinieki vai svešie. Iespējams tu sociālajos tīklos ieraugi kādas publikācijas, un pat tās tevi tracina, kur nu vēl – tuvinieki.

2. Tu slikti guli, jo galvā lien sliktas domas. Tu nevari aizmigt. (Tas, ka nav iespējams pilnvērtīgi izgulēties naktī, iztukšo tevi vēl vairāk) Bezmiegs vienmēr ir iztukšošanās pazīme.

3. Tu slikti izskaties. Mūsu emocionālo stāvokli viegli var nolasīt pēc acīm. Ja skatiens apdzisis un nespodrs – laiks uzpildīties.

4. Tu pārāk maz ēd vai vispār aizmirsti paēst. Tev nav kad, tev tas nav svarīgi, parāk daudz visa kā, ko darīt. Tu staigā ar tukšu bāku un tukšu vēderu.

5. Tu ēd pārāk daudz, nešķirojot, kas nokļuvis tavā mutē, nejūtot ēdiena garšu. Bīstama pazīme, kas noved pie liekā svara un kompleksiem, protams arī gremošanas traucējumiem un slimībām.

6. Tev ir problēmas ar ēst gatavošanu – ēdiens sanāk negaršīgs vai nesanāk vispār. Gatavot nav laika, nav vēlēšanās un garastāvokļa. tas atkal nozīmē to, ka “jāuzpildās”.

7. Tev mājās mirst istabas augi. Tu it kā dari visu, kas tavos spēkos, bet augi negrib ne augt, ne ziedēt. Tas bieži notiek ar sievietēm, kuras nav mierā ar savu sievietes sūtību. Tas nozimē, ka laiks pievērsties sev.

8. Tev nav nekādas vēlmes nodarboties ar seksu. Nav un viss. Un jebkuri pieskārieni un mājieni šajā virzienā Tevi tracina. Tas var nebūt simptoms, ja tev arī iepriekš tas nav bijis vajadzīgs un nav interesējis. Taču, ja iepriekš esi dzīvojusi seksuāli pilnvērtīgu dzīvi un tagad tas nenotiek, tas ir signāls, ka laiks uzpildīties!

9. Tu slimo. Bieži vien slimība ir vienīgais veids, kā mūsu organisms var aizklaudzināties līdz zemapziņai un palūgt sev atpūtu. Ar varu piespiest mūs apgulties un atpūsties. Tāpēc jebkuras veselības problēmas – galvassāpes, iesnas, alerģijas, lūzumi, ir zvans, kas vēsta, ka steidzami par sevi jāparūpējas.

10. Tev ir slinkums. Tev negribas tīrīt māju, mazgāt traukus, pat – ieiet dušā – tas nozīmē, ka pienācis laiks atpūsties – un darīt to pareizi. Un pareizi nenozīmē “pasēdēt telefonā”.

11. Depresīvas un pesimistiskas domas. Ievēroji tādas? Ātri piepildīt sevi ar enerģiju, bez kavēšanās, kamēr sliktās domas nav materializējušās.

12. Tu nekādīgi nevari pamosties no rīta un pastavīgi vēlies gulēt. Tas ir pārpūles rezultāts un atkal signāls par to, ka laiks uzpildei.

13. Tu “noraujies” uz tuvajiem cilvekiem. Ja pēkšņi tu kliedz uz vīru, bērniem, vecākiem – pilnīgi noteikti kaut kas ir ne tā. tavi tuvie ne pie kā nav vainīgi. Tev laiks atpūsties.

14. Tu nevēlies komunicēt ne ar vienu. Sievietēm patīk satikties, parunāties. Kādai vislabāk patīk komunicēt ar savējiem, kādai – patīk sveši cilveki. Taču, ja sievietei negribas sarunāties vispār un tas ilgst vairāk kā pāris stundas, tad atkal jāceļ trauksme un kaut kas jādara lietas labā.

15. Tu nevēlies rūpēties par sevi. Kad tev slinkums ķemmēt matus, krāsoties, nomainīt nosmērēto blūzi, negribas pucēties. Kad jau simts gadus neesi uzsmērējusi krēmu sejai, tas nozīmē, ka atkal bāka ir tukša.

16. Tu visu savu naudu tērē uz citiem. Saņēmi algu, vīrs iedeva naudu un tu aizgāji uz veikalu. Ko nopirki? Meitai kleitu, dēlam – Lego, vīram kreklu, mājai jaunus aizkarus, produktus, samaksāji īri… un nauda beidzās! Un sev? Neko! Nekas neiepatikās, naudas nepietika, laika nebija. Bīstams simptoms.

17. Tev neko negribas. Veikalā tev nekas nepatīk – ne kleitas, ne apavi, ne rotas, ne grāmatas. Tev jautā, ko lai tev uzdāvina, bet tu nezini, ko tev gribās. Arī bīstami.

18. Tu sev nepatīc. Ne ķermenis, ne seja, ne mati. Negribas skatīties spogulī, vēl jo vairāk – fotogrāfēties. Jā, protams, daudzām no mums ne viss šajā ziņa ir ideāli un ir kur tiekties, taču šādas pazīmes ir tās, kam vērts pievērst uzmanību.

19. Paaugstināta trauksmes sajūta. Tu izjūti paniku, centies visu kontrolēt. Krūtis spiež bailes, uztraukums – bet neko nevari izdarīt? Tātad esi iztukšota un tev nav iekšējā spēka.

20. Ērts apģērbs. Tu izvēlies apģērbu ne pēc principa “patīk”, bet gan pēc ērtuma, attaisnojoties ar to, ka tā vieglāk pastaigāt ar suni, grīdu uzmazgāt, tāpēc, ka nebūs žēl to notraipīt. Tu atkal esi aizbraukusi šķērsām.

21. Pārāk ātrs temps. Tev ir sajūta, ka nevis dzīvo, bet skrien – tad uz darbu, tad uz bērnudārzu, tad – pakaļ tramvajam. Un pat vannā ej – kā armijā. 60 sekundēs paspēt visu? Tātad laiks sabremzēties un atpūsties.

22. Galvā ir pārak daudz “vajag”. Man tas jāizdara, man tas jāpaspēj, man jābūt tur un tur…… Esi uzmanīga, tu atkal dodies ne tur…

23. Visu pati. Kā tikko tevī ir vēlme visu izdarīt pašai, tāpēc, ka neviens to neizdarīs normāli – tā kā tu. tad, kad sāc pārdzīvot, ka tev nav četru, sešu roku, lai visu paspētu. Kā tikko tu pārstāj lūgt palīdzību un uzticēties citiem, tu ļoti ātri nodedzini visus savus “uzkrājumus un enerģijas rezerves”.

Sagribēji visu pati izdarīt? Esi gatava tam, ka jāuzpilda sevi būs arī pašai. Tavā vietā to patiešām neviens cits neizdarīs.

24. Apspriešana un nosodīšana. Noķēri sevi brīdī, kad atkal jau apspried kādu? Apspriedi valdību, kaimiņienes, nosodīji kādu, kurš ir ne tāds un dara nepareizi? Vari uzskatīt, ka ar vienu rokas vēzienu esi sadedzinājusi savas spēku rezerves. Var jau būt, ka tajā brīdī tev ir interesanti un jautri, taču pēc tam atnāks pilna iztukšošanās sajūta.

Vai kādā no punktiem tu ieraudzīji sevi? Ja atbilde ir JĀ, tad steidzami uzpildīties! Steidzami dod sev iespēju pagulēt vannā – mierīgi, bez domām, bez steigas. Atrodi laiku pastaigāties dabā, gar jūru, pa mežu, labāk – vienatnē. Palasi grāmatu, noskaties labu, romantisku filmu.

Izdari sev ko labu, patīkamu, to, ko, iespējams, citi uzskata par laika nosišanu un mazvērtīgu. Tev tas būs pats vērtīgākais. Ja rīkosies tā, kā pieņemts sabiedrībā, un darīsi tikai to, kas ir “vērtīgs un vajadzīgs” – gaidi problēmu.

Ļoti bieži tās sievietes, kuras daudzu gadu garumā dzīvojušas bez šīs degvielas, režīmā “vajag, jādara, svarīgi”, strādājot no rīta līdz vakaram, bez brīvdienām, domā, ka var to visu kompensēt ar divām nedēļām atvaļinājuma. Gadu “noroc” sevi un savu veselību, bet pēc tam divu nedēļu laikā pie jūras, pludmalē un būsi kā no jauna piedzimusi? Nē, tu kļūdies, tā tas nestrādā.

Es zinu ļoti daudzus gadījumus, kad sievietes ir aizgājušas no augstiem amatiem, labas algas, kas izsūkuši visus spēkus….un gadus divus, trīs neko nedarījušas. Vispār neko! Gulējušas,ēdušas, pat mājās neko nedarījušas. Pilnīga degradācija? Nē! Simptoms tam, ka viņas iztērējušas savus spēkus vēl pāris gadus uz priekšu. Un organisms prasa atpūtu tādā, kategoriskā formā. Ja tam iedot to, ko tas prasa, neizjūtot vainas apziņu – ar laiku spēki atjaunosies. Ja, protams, tajā laikā piepildīt sevi, saudzēt, auklēt, lutināt. Taču labāk tādas situācijas nepieļaut.

Negaidi pilnu visu sistēmu motoru apstāšanos. Tāpat kā ar mašīnu – pastavīgi velti laiku sev, rūpējies par sevi un seko trauksmes zvaniņiem. Atceries, ka rūpēhoties par sevi, tu rūpējies arī par saviem mīļajiem, tuvajiem cilvēkiem! Īpaši aktuāli tas ir jaunajām māmiņām, kas radušas sevi izdzīt un pamest uz daudziem gadiem. Tādā veidā neviena sieviete nevarēs darīt laimīgus ne savus bērnus, ne vīru.

Atradi sevī kadu no pazīmēm? Sāc veltīt laiku sev tūlīt! Tieši tagad. Ja pazīmes ir daudzas, met visus savus darbus pie malas un sniedz pati sev pirmo palīdzību.

P.S. Ir ļoti daudz lietas, kas tev var palīdzēt sevi uzlādēt. vajag tik gribēt, palūgt un tās pašas atnāks!

Autors: Olga Vaļājeva no grāmatas: «Исцеление женской души»

Tulkoja: Ginta FS

Par komforta zonu

woman-1185805_1920-680x350

Lai izietu no komforta zonas, sākumā tajā jānonāk

Vai ziniet, šodien apkārt man tik daudz cilvēki grib iziet no komforta zonas. Un tie ir ne tikai klienti – draugi, radinieki, paziņas. No skata solīdi cilvēki!

Bāli, hroniski noguruši cilvēki saka: “Vajag vienkārši iziet no komforta zonas, aizdzīt sevi uz sporta zāli.” Cilvēki, būdami panikā no dzīves saka: “Vajag iziet no komforta zonas un pārstāt sevi žēlot”. Grūtas un mocību pilnas dzīves nospiestie saka: “Laiks iziet no komforta zonas un pārstāt rīt saldumus”. Tas vēl nav sliktākais scenārijs. Daži vienkārši saka: “Pietiek pārēsties!”. Un tā viņi redz savas problēmas kardinālu risinājumu

Man no tādām runām sāk raustīties acs muskulis. Paskaidrošu.

Lai izietu no komforta zonas, sākumā tajā ir jānonāk.

Kas tas ir “komforta zona”? Tā ir vieta, kur ir silti, brīvi, garšīgi, priecīgi un droši. Tur, kur tevi mīl un ciena. Kur par tevi rūpējas un tu rūpējies.

Un daudziem no mums tādas zonas vienkārši nav – kur par mums rūpējas. Labākajā gadījumā ir zona, kur atgulēties un izauroties. Tas ir vairāk kā nekas, bet galīgi – ne tas. Tas ir kā alkohols sala laikā – principā palīdz, bet – ne uz ilgu laiku.

Kad nokļūsti komforta zonā, tur nedaudz ir jāpabūt. Jāatpūtina dvēsele un tikai pēc tam – jāiziet.

Šo sajūtu ne ar ko nesajauksi – kad pietiek spēka visam, un tu esi gatavs vēl kaut ko iemācīties, pamosties no rīta tā agrāk, aizskriet uz jogu, padomāt par nopietno projektu, kas pusgadu stāv nepabeigts.

Un tad ļoti svarīgi ir tas, lai impulss darbībai rastos agrāk par pašu domu. Sākumā sāc darīt – pēc tam – domā. Ne vienmēr tas notiek ar dziesmu, dažkārt tas ir mokošs pārvarēšanas prieks un tu domā: kāda velna pēc es piesēdos pie šī putekļusūcēja stūres – taču – ne ar pēdējiem spēkiem. Piesēdos tāpēc, ka bija interesanti.

Cilvēki, kuri runā par “iziet no komforta zonas”, parasti ar to nedomā kaut ko interesantu. Ja pārvēršam šo frāzi vienkāršā cilvēku valodā, tas varētu nozīmēt apmēram šo: man šobrīd jau tā ir tik slikti, taču, ja es vēl nedaudz sevi pamocīšu, varbūt kļūs labāk?

Nu, nezinu! Ja ar gripu slimu cilvēku vēl pie visa kārtīgi noper, iespējams, pēc laika viņš atveseļosies, bet diez vai tas būs no pēršanas.

Bieži vien tas skan pēc sevis vainošanas: “Man vienkārši ir slinkums, es vienkārši nevēlos iziet no komforta zonas.”

Un tad šiem vārdiem ir mokoša kauna piegarša (” es neesmu pietiekami labs, es neesmu normāls”), vai arī vainas sajūtas piegarša (” es nepietiekami cenšos, es neesmu malacis, mani neviens nemīlēs”) Bet kauns un vaina ir kā dadzis, vienmēr atradīs, kur pielipt, lai arī kādus reālus panākumus tu gūtu. Pat tad, ja beigsi sevi žēlot un pat beigsi pārēsties (kaut arī tā nav nekāda veiksme).

Taču, esot uz tās robežas, kur spēki beidzas, neviens normāls cilvēks ilgi “neizvilks”.

Gala rezultātā – vai nu aizrāpot atpakaļ “komforta zonā” vai arī nokrist klīniskā depresijā (kad tas nav vienkārši slikts garastāvoklis, bet gan – diagnoze), vai arī smagā psihosomatikā.

Kāds variants jums labāk patīk? Man – pirmais.

Vēl jo vairāk, ja ārā ir ne tie vieglākie laiki, informācijas presings, finansu krīze, ziema, saules nav. Un, ja nu gadījumā jūs ziniet, kā aizrāpot līdz komforta zonai, piedāvāju uzkavēties tajā. Nu – kaut vai līdz pavasarim.

Autors: psiholoģe un psihoanalītiķe Anastasija Rubcova

Tulkoja: Ginta FS

P.S. Šodien aiz loga spoži spīd saule un gaisā jūtams pavasaris. Man šķiet, ka ir īstais laiks padomāt par sevi, par labām lietiņām sevis palutināšanai – pirtiņa, kāda masāža, silta, skaista vanna, kaut kas garšīgs vakariņās, pastaiga pavasarīgajā mežā un tā, pamazām iestāsies komforta sajūta dvēselē. Ko no visas sirds jums un arī sev novēlu!

Esi PATS!

4536

Kad mēs asociējam sevi ar kādu – jebkuru (piemēram: es – ekstrasenss/ ukrainis / māte/ tēvs/ biznesmenis/ mākslinieks/ kristietis vai arī – man ir tādas un tādas zināšanas vai tāda un tāda automašīna u.t.t.), mēs sevi pasniedzam caur to.

Reiz, kad es tikos ar kādu ļoti pazīstamu cilvēku, kuram ir milzīgs potenciāls, iepazīšanās brīdī pirmais, par ko viņš runāja, bija tas, cik daudz grāmatu viņš uzrakstījis, kāda ir viņa zinātniskā bagāža, kādi ir viņa nopelni un apbalvojumi un kādas slavenības viņš pazīst. Un es sapratu, ka viņš man sevi pārdod ar savu nopelnu un zināšanu palīdzību, taču viņam trūkst sava mugurkaula

Īsts MEISTARS vienkārši nosauc savu vārdu un VISS!

Viņš nekad nedižosies ar savām regālijām. Tāpēc brīdī, kad cilvēks savā mājas lapā raksta “Es esmu sporta meistars/ man ir… / esmu trenējies pie …/ man ir tādas spējas / man ir… reiki pakāpe u.t.t., tas patiesībā nozīmē to, ka “Manis NAV, ir sporta meistars, ir reiki meistars u.t.t., es cenšos aiz tiem paslēpties tā kā neesmu īsti pārliecināts par sevi.”

Tāpēc, kad tu tici sev, tu vienkārši raksti “Sergejs / Maša / Aleksandrs / Olga ” Viss! Tev nevajag nevienam neko pierādīt.

Cits piemērs. Bieži vien cilvēki domā, ka nokļūt kādā ballītē, festivālā, kur būs slavenības, ir ļoti “kruti”. Man tev jautājums: “Nu, labi, esi nokļuvis tur, kur savākušās slavenības, saucamais sabiedrības krējums, un kas tev no tā?” Mans viedoklis ir tāds:  labāk aiziet tur, kur atbraukuši daudzi dziednieki vai zinātnieki, kuri saprot, ko nozīmē veselība, kuri ir eksperti tādās svarīgās jomās kā veselība vai bagātība…

Kad nokļūsti sabiedrībā, kur toni uzdod visdažādākie it kā pazīstamie cilvēki, viss, ko tur vari ieraudzīt ir vieni vienīgi kompleksi, kas nobloķējuši šos cilvēkus, lai tiem būtu tas, kas viņiem ir. Daudzas jaunas meitenes vēlas būt kā Andželīna Džolija. Piedodiet, bet viņai ir anoreksija, pastāvīgas depresijas, izoperēta onkoloģija, milzīgs bērnu skaits, ar kuru tā vēlas piesegties un parādīt sevi kā lielisku māti, bet patiesībā slēpj savu iekšējo tukšumu. Slaveni ļaudis vai arī tie, kuri vēlas tādi kļūt, pirmkārt norāda uz saviem kompleksiem un nepārliecību par sevi.

Kā tikko tu sāc uzskatīt sevi par kaut ko, vai asociēt sevi ar savām spējām, sasniegumiem, vai stāvokli sabiedrībā, tajā pat brīdī tu noslēdz sevi – tātad TAS kļūst par Tevi! TAS sāk atņemt tev tavu dzīves enerģiju un tu kļūsti par izejmateriālu – beidz kļūt par sevi un sāc būt par šo spēju – savukārt tai glužī vienkārši nospļauties uz tevi.

Tiek atņemta tava dzīves enerģija, līdz ar to arī veselība un viss dzīvē sāk brukt. Un tas viss tikai tāpēc, lai TAS varētu eksistēt! Un brīdī, kad tev vairs nav ar ko TO barot, TAS sāk grimt. Tajā brīdī enerģijas plūsma, zināšanas, informācija un notikumi, kam būtu jānotiek ar tevi, turpina notikt, bet tu vairs neesi ne sieviete, ne vīrietis, tu esi KAUT KAS. Un šī plūsma atskārst, ka šeit nav ne vīrieša ne sievietes un sāk iznīcināt visu, kas tam traucē realizēt to, dēļ kā TAS šeit atnācis. Un šeit sākas problēmas ar tavām spējām t.i. dzeju / gleznām / bet tu turpini rakstīt un gleznot. Tad sākas pasliktinājumi psihiskajā veselībā, vispār veselībā, problēmas sociumā, tu sāc “vampirēt” apkārtējos cilvēkus un rīkot histērijas tāpēc, ka trūkst enerģijas.

Un, lai tā nenotiktu, ESI TU PATS – TAS, KAS ESI!

Autors: Aleksandrs Paļijenko

Tulkoja: Ginta FS