APZINĀŠANĀS

Psiholoģija kā zinātne
Kas ir svarīgāks no utilitārā viedokļa: psiholoģija vai garīgā dzīve?
Praktiskā garīgās dzīves nozīme nav salīdzināma ne ar ko. Jo ko gan var nabaga psihologs? Tikai nedaudz atvieglot cilvēka ciešanu nastu.
Es pats esmu psihologs, psihoterapeits-praktiķis; un kad man nākas izvēlēties starp psiholoģiju un garīgumu, es piedzīvoju ļoti spēcīgu iekšējo konfliktu. Ļoti ilgi es neievēroju šo pretrunu un pat nebrīnīšos, ja līdz šim neviens, izņemot mani, to nav ievērojis.

Paskaidrošu.
Es daudzu gadu garumā nepievērsu uzmanību dāžādām neatbilstībām, iekams nesāku apzināties vienu vienkāršu lietu: pēc daudzām pārciestām neveiksmēm personīgajā dzīvē, cilvēki ir vīlušies pašā iespējā veidot harmoniskas attiecības ar jebkuru cilvēku. Tas ir biedējoši, vai tiesa?

Pirms iesaukties “Man apnicis līdz brošai! Kāpēc man jābūt no kāda atkarīgam?!”, cilvēkam caur ciešanām jāizpelnās sava atmošanās.
Un ko es kā psihoterapeits sāku darīt, kad apzinājos šo faktu? Cilvēki nāca pie manis ar savām nedienām: kādam neveicās partnerattiecībās, kāds neprata atrast kopīgu valodu ar apkārtējiem; dažkārt es varēju palīdzēt. Taču man par lielu nožēlu, dažkārt es biju bezspēcīgs, tāpēc, ka pacients turpināja gulēt.

Iespējams, viņš vēl nebija piedzīvojis pietiekami daudz ciešanu. Varbūt viņam pašam vajadzēja sasniegt galējo izmisuma robežu, lai pateikt sev; “Tas ir viss, es vairs nevaru izturēt, esmu noguris!” Tikai tad, kad slimība tevi nogurdina līdz nāvei, tu  vari no tās atbrīvoties. Parasti cilvēki vēršas pie psihiatra vai psihologa, lai izietu paliatīvās aprūpes kursu. Es atkārtoju: paliatīvās. Ne radikālās.

Pastāstīšu tev stāstu par mazo Džoniju, kurš, kā teikt, bija nedaudz garīgi atpalicis.

Patiesībā, kā drīzumā sapratīsi, viņš bija pilnīgi vesels.

Džonijs apmeklēja keramikas nodarbības. Reiz viņš aizrāvās ar savu nodarbi, ielīdis tālākajā kaktiņā un spēlējās ar māla piku. Pie viņa pienāca skolotāja:
— Sveiks, Džonij.
— Labdien – zēns atbildēja.
— Kas tev rokā?
— Gabals govs pļekas.
— Un ko tu veido?
— Skolotāju, – puika atbildēja.

Skolotāja domāja: “Mazajam Džonijam ir regresija”. Viņa izsauca skolas direktoru – tas kāreiz gāja garām, – un paziņoja tam: “Džonijam ir regresija”.
Direktors piegāja pie Džonija un teica:
— Sveiks, dēls!
— Labdien, – atbildēja Džonijs.
— Kas tev rokās?
— Govs pļekas gabals.
— Un ko tu veido?
— Direktoru.

Direktors domāja: te bez psihologa skaidrībā netikt:
— Pasauciet psihologu!

Gudrais psihologs! Piegāja klāt Džonijam:
— Sveiks, Džonij!
— Labdien!
— Es zinu, kas tev rokās, – viņš teica puikam.
— Un, kas man rokās?
— Govs pļekas gabals.
— Pareizi, — atbildēja Džonijs.
— Un es pat zinu, ko tu šobrīd veido.
— Un, ko es veidoju?
— Psihologu!
— Nē. Psihologam ar šo gabalu nepietiks.

Un šādu zēnu atzina par garīgi nepilnvērtīgu.

Nabaga psihologi! Viņu darbs ir vajadzīgs. Goda vārds, vajadzīgs. Dažkārt bez viņiem, nu nekā neiztikt; kad cilvēks pilnība zaudē saprātu un krīt neprāta bezdibenī, viņš kļūst vai nu par trako vai mistiķi. Mistiķis ir pilnīgs pretstats trakajam

Zini, kā noskaidrot, vai tu guli vai neguli? Ja tu sev uzdod jautājumu “Kurš te ir traks – es vai visi pārējie?”, tātad tu jau esi pamodies. Tieši tā tas ir. 

Jo mēs visi esam neprātīgi. Visa pasaule ir sajukusi prātā. Mēs esam garīgi slimi un visus vajadzētu ņemt uzskaitē. Taču mūsu ir parāk daudz – un tas ir vienīgais iemesls, kāpec mēs vēl joprojām esam brīvībā.
Un, tā, mēs esam nenormāli. Mums ir nenormāli priekšstati par mīlestību, par cilvēciskajām attiecībām, par prieku – vispār par visu. Mēs saknē esam nenormāli.

Es nonācu pie tāda secinājuma: ja kāds kaut kam piekrīt, vari būt gandrīz pilnībā pārliecināts, ka ideja ir kļūdaina.

Jebkura doma, jebkura liela ideja sākotnējā savā fazē ir nolemta vientulībai. Vientuļš bija Jēzus Kristus. Neviens nesludināja tā kā viņš. Vientuļš bija Buda. Neviens nesludināja tā kā viņš.

Šķiet Bertranam Rasselam pieder teiciens: “Visas lielās idejas sākumā tiek uztvertas kā ķecerība”.

Patiesi vārdi. Mūsdienu pasaulē ir tik daudz ķecerību. 

“Šis cilvēks zaimo!” Cilvēki ir neprātīgi un, jo ātrāk tu to sapratīsi, jo labāk tavai veselībai – kā garīgajai tā arī prāta. Netici nevienam. Netici pat labākajiem draugiem. Paskaties uz viņiem bezkaislīgi. Viņi ir diezgan gudri. Gluži kā tu – kad tev ir darīšana ar nepazīstamajiem; tiesa, tu vari pat neiedomāties par to. O, šajā milzīgajā teātrī, kurā tu visu acu priekšā spēlē savu lomu, pats esi tāds gudrinieks, tik veikls un viltīgs!

Es neesmu pārāk laipns, vai, ne? Es vēlreiz atkārtošu: tu negribi pamosties. Tu spēlē lielu teātri. Un pats to nenojaut. Tev šķiet, ka esi mīlestības piepildīts. Kā, tad!!! Ko tu mīli? Pat tava pašuzupurēšanās tev sagādā prieku, vai tad tā nav? “Es upurējos! Es dzīvoju atbilstoši savām idejām!”  Tomēr tev taču no tā ir kaut kāds labums? Tu no visa centies gūt kaut kādu labumu – kamēr neesi pamodies.

Te nu arī slēpjas pirmais solis. Apzinies savu nevēlēšanos pamosties. Negribas pamosties – īpaši tad, ja tev ir iedvesuši, ka gabals no vecas avīzes ir čeks par miljons dolāriem. Un nepavisam nav viegli tādu gabalu izlaist no rokām.

Atteikšanās nav izeja

Katra tava atteikšanās no jeb kā ir pašapmāns. Pašapmāns. No kā tu atsakies? Lai kas tas arī nebūtu, tu uz mūžiem sevi piesien pie tā, no kā esi atteicies.

Kāds indiešu guru stāstīja: ” Kad es runājos ar vieglas uzvedības sievieti, viņa runā tikai par Dievu. Stāsta, ka viņai apnicis viņas dzīvesveids, ka viņa vēlas iepazīt Dievu. Bet tad, kad pie manis atnāk katoļu macītājs, viņš runā tikai par seksu”. Nākas atzīt: atsakoties no jeb kā, tu sevi tam piesien uz mūžiem. Cenšoties kaut ko sevī apkarot, tu vēl stiprāk taja iestiedz. Tava pretošanās pagriežas pret tevi. Jo stiprāk tu pretojies kaut kam, jo ciešāk tas tev pielīp.

Viss augstāk sacītais ir vienlīdz taisnīgi gan attiecībā uz komunistisko ideoloģiju, tāpat kā uz visu parējo. Tātad ir jāpieņem savi dēmoni, jo mūsu pretošanās padara tos stiprākus. Vai tad neviens to tev nav teicis? No kaut kā atsakoties, tu tikai pastiprini savu pieķeršanos tam.

Vienīgais veids kā atbrīvoties no kaut kā ir skatīties it kā caur to.
Neatsakies – vinkārši skaties caur to. Atpazīsti vienas vai otras lietas patieso būtību un tev nenāksies no tas atteikties; tā pati izslīdēs no rokām. Taču, ja tu to nesaproti, ja tevi hipnotizē doma par to, ka tu bez vienas vai otras lietas vai cilvēka būsi nelaimīgs, tad neapšaubāmi, tu esi iestidzis ļoti dziļi. 

Tas, kurš vēlas tev palīdzēt, nedrīkst izmantot moralizēšanas metodes – viņš nedrīkst likt tev kaut ko upurēt vai no kaut kā atteikties. Tas ir bezjēdzīgi. Tu vēl joprojām guli. Vienīgais, kas no viņa tiek prasīts, – palīdzēt tev saprast.

Kā tikko atnāks sapratne, tu momentā nevajadzīgo lietu izlaidīsi no rokām, kad pamodīsies. 

Entonijs de Mello “Apzināšanās”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izejas punkts

«Ko darīt tad, kad ir pavisam slikti. Izejas punkts.»
Galva ir kļuvusi smaga, domas iestigušas pelēkā vatē, kaklā kamols, acīs sastingušas asaras. Nav spēka ne runāt, ne raudāt. Vēl jo vairāk, nav spēka kādam lūgt padomu vai piezvanīt.
Lūk, šis stāvoklis – “pavisam slikti”.

– Ko tu šobrīd gribi?
– Neko negribu. Gribu, lai mani liek mierā. Bet labāk, lai manis vispār nekad nebūtu bijis. Lai nebūtu šī sākuma atskaites punkta…
– Tas ir globāli. Bet, ko, pavisam mazu, tu vēlies tieši šobrīd priekš sevis?
–… lai apkārt nebūtu troksnis,… lai viss apklustu, un es paliktu pavisam viena…
– Ko tu tagad vari izdarīt savā labā?

Atbildes meklēšana uz jautājumu “Ko es tagad varu izdarīt savā labā?” startē programmu izejai no depresijas, izmisuma un spēku izsīkuma.

Es – nevis kāds cits. Paša spēku mobilizācija, resursu atrašana.

Es varu – viennozīmīgi varu. Es varu meklēt risinājumu un atrast tās darbības, kuras man ir pa spēkam.

Izdarīt – nevis tikai padomāt, izdarīt. Kustības pie konkrētām darbībām, lai izmainītu situāciju.
Tagad, šajā mirklī, ne nākotnē kaut kad, bet jau tagad. Lēmuma pieņemšana un tūlītējas darbības.
Šī darbība parasti ir pavisam maza un izved cilvēku ārā no sarežģītās situācijas, un iestartē pašsaglabāšanās mehānismu.
Ko, pašu mazāko es šobrīd gribu priekš sevis, un ko es varu izdarīt tieši šobrīd?

– Gribu neredzēt šīs sienas, lai neviens mani neaiztiek.
Es varu tūlīt iziet no šejienes un izslēgt telefonu.
– Gribu klusumu, lai es varētu būt viena.
Es varu savākt atlikušos spēkus un palūgt visiem atstāt mani vienu uz stundu, divām.

Kā tikko notiek darbības, kas atbilst aktuālajai vajadzībai – viss, mehānisms ir palaists.
Šajā posmā nav vērts censties analizēt situāciju. Tā ir bezjēdzīga resursu tērēšana. Tev šobrīd nav iespēju objektīvi un adekvāti uztvert notiekošo.
Kamēr tu esi problēmas iekšienē, tev neizdosies paskatīties uz to no ārpuses.
Pacenties “izslēgt galvu”. Izmet jebkuras ienākošās domas un pacenties palikt pilnīgā tukšumā.
Nav vienkārši apgūt “neko nedomāšanas” tehniku, prasmi apstādināt pašam savas domas, taču tas ir iespējams.
Tā atļauj tev atpūsties no nogurdinošās “krīzes lēmumu” pieņemšanas un vainīgo meklēšanas.
Paliec šajā stāvoklī un šajā posmā tik ilgi, cik tev vajag, lai atjaunotu spēkus un saktu elpot.
Pirmā iespēja analizēt iestāsies nākamajā dienā. Un pat tad necenties pieņemt tālejošus lēmumus.
Saprast to, kas patiešām noticis un kā nākamreiz izdarīt savādāk, tu varēsi ne ātrāk, kā pēc vairākām dienām, turklāt, jo vairāk laika paies, jo objektīvāks būs tavs skats.

“Lielās lietas var redzēt pa gabalu”.

Tāpēc nav vērts “esot zem vāka” pieņemt izsķirīgus lēmumus. “Viss, šķiros!” vai rakstīt atlūgumu. Iespējams, ir vērts šķirties un, iespējams, šo darbu tu patiešām esi paraugusi, taču to darīt vajag “ar skaidru galvu”. Un aiziet labāk nevis “no”, bet “uz”.

Kad lec ar izpletni, svarīgākais ir atcerēties paraut gredzenu.
Atceries to, iespējams, reiz tas izglābs tavu dzīvi.

Irina Dibova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vērtīgākais, ko vecāki var dot saviem bērniem

Dīvaina situācija, pat tad, ja mēs zinām uz kurieni stūrēt, mēs stūrējam pretējā virzienā. Dievs ar skolu – tā ir mūsu atsevišķa sāpe. Tomēr labāk padomāsim par sevi, kā par vecākiem. Kā tev šķiet, kas ir tas, kas mums jāiedod saviem bērniem, dodoties lielajā pasaulē? 

Atceries, kā D`Artanjanu māte posa ceļam? Tēvs viņam iedeva zirgu un teica: kaujies ar visiem, kuri nepaspēs aizmukt, mamma apskāva un, asarām ritot, iedeva sainīti ar maizi.
Kāds ir tas sainītis, kas mums jāsagatavo saviem bērniem? Kas ir galvenais, ko mēs viņiem varam iedot?

Fundamentālās dzīves vērtības

Izpratni par to, kas ir VĒRTĪBAS. Mēs dzīvojam postmodernā pasaulē, kur šīs nenoteiktības, neparedzamības, neskaidrības apjoms ir tāds, ka šķiet, vairs nav palikušas nekādas vērtības, nav labā un ļaunā, nav “labi un slikti”. Un daudzi bērni šodien aug viņiem tik nedzidrā buljonā, kad nav skaidrs, kas ir labi, jo paši pieaugušie ir dezorientēti. Mēs paši ne pārāk labi saprotam, kas mums ir vērtības. Mēs neesam pārliecināti, ka mums tādas vispār var būt un, ka varam par tām runāt. Ka tikai citiem var būt vērtības, bet ne mums.

Pārliecība par sevi un uzticēšanās sev

Pārliecība par sevi un spēja paļauties uz sevi, tas, ko sauc self. Man pat tuvāks ir izteiciens “uzticēšanās sev”, spēja just to, kas vajadzīgs tieši tev, nebaidīties to atzīt, nebaidīties to pateikt, nebaidīties to sasniegt. Tieši tam cilvēkam, kurš uzticās sev, kurš jūt to, kas vajadzīgs tieši viņam, ir daudz vairāk iespēju izveidot tieši to horizontālo karjeru vai atrast savu īsto veidu kā izšūt krustdūrienā, kurā viņš būs labākais no visiem.

Diemžēl šī “vadības pults atņemšana”, ko bieži vien vecāki realizē, visspēcīgāk grauj cilvēka spēju uzticēties sev.
Mēs ļoti uztraucamies par saviem bērniem, mēs nervozējam, mēs gribam palikt viņiem zem sēžamvietas spilvenu, brīdināt, pateikt, lai neiet tur un tur, kā rezultātā sagraujam šo uzticēšanos.

Ja pavērosi savu un apkārtējo cilvēku dzīvi, tad ieraudzīsi, ka nekas cits nedod tik lielu spēju izturēt konkurenci, kā psiholoģiskā stabilitāte un psiholoģiskā veselība. Tas ir daudz svarīgāk kā kaut kādi jebkuri panākumi.

Atceries, kā visi sajūsminājās par daiļslidotāju Jūliju Ļipņicku, kad viņa olimpiādē leca un griezās? Rezultāts – meitenei anoreksija un meitene pameta sportu. Viņas dzīve par laimi nebeidzās, paldies Dievam lielais sports nav brīnišķīgākais veids, kā pavadīt savu dzīvi un jaunību, viņa vēl sevi atradīs. Taču, cik daudz tajā bija ielikts, cik stundas smaga darba, cik ciešanu un sāpju.

Ja nav psiholoģiskās labsajūtas, visam pārējam nav jēgas.

Tu vari ielikt cik vien vēlies stundas cilvēka izglītībā, bet, ja viņš depresijā nokritīs dīvānā, kur gan te būs izslavētā izglītība? Tu vari izkompostrēt viņam smadzenes ar saviem privātskolotājiem, atzīmēm un rezultātiem. Bet, ja viņš nebūs par sevi pārliecināts, ja mocīsies neirozēs un depresijās, tad kāda jēga tam visam?

Psiholoģiskā veselība, psiholoģiskā labklājība, psiholoģiskā noturība – tas, ko angļu valodā apzīmē ar vārdu resilience, tā ir spēja izturēt stresu, izturēt pārmaiņas, atkopties pēc tā visa – tā ir svarīgākā cilvēka īpašība mūsdienu strauji mainīgajā pasaulē. Daudz svarīgāka par zināšanām, veiksmi vienā vai citā jomā.

Diemžēl, šobrīd, gribēdami būt veiksmīgi, mēs šo resilience sitam un sitam, jo vēlamies, lai tieši tagad bērns izdarītu to, ko mums vajag un parādītu tos rezultātus, kurus mēs sagaidam.

Vecāku atbalsts

Ja mēs palaižam savu bērnu tādā nenoteiktības un neskaidrību laikā, tas automātiski nozīmē to, ka viņš pieļaus kļūdas. Tā vienkārši ir jau “iemontēta opcija”, ka šajā pasaulē nevar nepieļaut kļūdas. Un te nu mums pašiem ir ļoti nopietni jāstrādā ar savu paša attieksmi pret kļūdu. Tā ir mūsu kultūras problēma, ka mēs kļūdu uztveram kā nelaimi, vainu vai briesmīgu negadījumu, nesaprotot to, ka kļūda ir rādītājs tam, ka cilvēks mācās kaut ko jaunu.

Vai tu kādreiz esi par to domājis? Ja tu kaut ko dari vispār nekļūdoties, ko tas nozīmē? Ka tu jau proti to darīt. Kad tu no rīta gatavo omleti, visticamāk, tu nepieļauj nekādu kļūdu, jo tās jau ir automātiskas darbības, kuras tu veic ne pirmo reizi un tu jau to māki. Tā rezultāts nav tava apmācība, bet omlete, kuru tu esi pagatavojis.

Ja cilvēks kaut ko dara bez kļūdām, tātad šajā brīdī viņš neko nemācās. Ja viņš kļūdās, tātad mācās kaut ko jaunu. Kamēr mēs kļūdas neuztversim kā izaugsmi, ka obligātu apmācības un attīstības procesa sastāvdaļu, mēs šaustīsim savus bērnus par kļūdām, mēs mocīsim sevi un viņus.

Es nerunāju par pareizrakstības kļūdām, kaut gan ļoti daudzi arī dēļ tām dzen sevi postā. Es runāju par kļūdu, kas saistīta ar augstskolas, profesijas izvēli, kļūdu izvēlē, ar ko nodarboties un kam sevi veltīt.

Cilvēki kļūdīsies, un tas ir dabiski un ir vajadzīgs milzīgs vecāku atbalsts, lai bērns zinātu, ka pēc ikvienas kļūdas viņš var izdarīt secinājumus un turpināt. Ka neviena kļūda nekalpos par pamatu pateikt: “Tu man liki vilties, tu salauzi man sirdi un es esmu nelaimīgs savā vecāka lomā”.

Izvēles brīvība un patstāvība

Izvēles brīvība un patstāvība vispār ir pats sarežģītākais, un mēs skaidri redzam, kā mūsdienu civilizācija pret to cīnās. Mēs redzam, kā cilvēki izvēlas pēc iespējas lielāku drošību. Mobilie telefoni vēl ir tikai ziediņi, pēc tam būs čipi jau dzimšanas brīdī, lai varētu kontrolēt, kur šobrīd bērns atrodas un, ja nu kas, tad varētu apturēt viņa nevēlamās darbības.

Un arī šajā situācijā mums kaut kādā veidā savam bērnam ir jāieaudzina brīvības mīlestība, brīvības kaisle un prasme rīkoties ar savu brīvību. Tas ir grūts uzdevums, mēs dažkārt paši nemaz nezinām, ko mums ar savu brīvību darīt, kā to aizstāvēt, kur nu vēl bērnā ieaudzināt brīvības garšu.

Atceries “Matriksu? Kad mēs to skatījāmies, vien noelsāmies”Ak!” Bet parunā par to ar bērniem, viņiem ir ļoti interesants viedoklis par to. Viņi jau ir pieraduši pie tā, ka interesantākas lietas notiek virtuālajā realitatē, ka referāts kādā mācību priekšmetā ir tik garlaicīgi, bet virtualitāte ir gan kustība, azarts, adrenalīns, kaisle. Un tas ir kaut kur – tur.

Ludmila Petranovska, psiholoģe, padagoģe un publiciste.
Foto: Tatiana Syrikova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

PAR ZELTA VIDUSCEĻU

Šodien tiek daudz runāts par došanu, dalīšanos, spēju līdzi just. Un gadās iekrist galējībās, aizmirstot par to, cik svarīgi pašam būt piepildītam, lai spētu dot otram. Piepildītam ar gaismu, mīlestību… un arī veselo saprātu. 

Kas ir humānisms uz citu rēķina?
Kā dakteris Bendžamins Spoks – viņš bija ļoti labestīgs.

Dakterim Spokam, kas sarakstījis grāmatas par to kā pareizi audzināt bērnus, paša ģimenē neveicās īpaši labi. Viens dēls izdarīja pašnāvību, otrs pret savu tēvu bija ļoti auksts. Daktera sieva mīlēja iedzert. Dakteris Spoks bija ļoti labs cilvēks un iestājās par humānu attieksmi pret bērniem. Viņš burtiski sevi upurēja bērnu dēļ. Svešu, ne savu…

Jau pašā savas karjeras sākumā dakteris atļāva bērnu vecākiem viņam zvanīt jebkurā diennakts laikā – dienu un nakti. Pats uz to vedināja; sakot: ja citiem tas šķiet mazsvarīgi, tad mātei un bērnam tas ir ļoti svarīgi. Tāpēc, ja jūsu bērns nošķaudījās vai apēda parāk maz putras, un tas dara jūs bažīgu, – zvaniet droši! Es veltīšu jums laiku, uzklausīšu un došu padomu. Un bērnu vecāki sāka zvanīt. Pats taču piedāvāja. Un tā daktera dzīvoklī cauru diennakti zvanīja telefons. Iedomājieties, kā tas ir! Pat viens telefona zvans neīstajā laikā spēj izjaukt dienas ritmu un izsist no sliedēm. Bet daktera ģimenē tā bija parasta, ikdienišķa lieta.

Humānais dakteris izdarīja vēl ko: noteica ļoti zemu cenu par savu darbu. Pašu humānāko nodomu vadīts. Tāpēc viņam nācās pieņemt milzīgu skaitu pacientu, lai kaut kā savilktu galus un pabarotu savu ģimeni. Jo arī cena parasti ierobežo pacientu skaitu. Ja būtu bijis jāmaksā nauda, cilvēki taču vienkārši tāpat necenstos atņemt laiku, lai papļāpātu par to, kāpēc Bobijs apēda nevis divas bulciņas, bet vienu. Un kāpēc miegā viņš ieklepojās un noraustījās…

Un tādos apstākļos pagāja daktera bērnu svarīgākie dzīves gadi. Un pilnīgi skaidrs, kāpēc ar sievu viņiem sākās konflikti – kam gan var patikt tāda dzīve? Bet labais ārsts neklausījās sievas iebildumos. Bet reiz iecirta pliķi savam dēlam, kurš nespēja iemācīties lasīt. Dakteris vienkārši bija darbā nomocījies, rūpējoties par svešiem bērniem. Un nesaprata, ka viņa paša dēlam ir veselības traucējumi, kurus vajag ārstēt… Pēc tam pašam dakterim nācās apmeklēt psihoterapeitu. Un maksāt par ārstēšanu adekvātu naudu, ne trīs kapeikas, kuras viņš ņēma no saviem pacientiem…

Nenoliedzami Bendžamina Spoka nopelni ir milzīgi. Tikai ir tāds cilvēku tips, kuri cita dārzu rušina vaiga sviedros, aizmirstot par savējo. Un atņem maizi saviem bērniem, lai pabarotu svešos. Atdod resursus tiem, kam to vajag, bet bieži nemaz nevajag, bet par saviem tuvajiem aizmirst, vai niknumā iecērt tiem pliķi. Nav jau nekā pārsteidzoša  šajā aizkaitinājumā un spēku izsīkumā. Neatslābstoša kalpošana citiem cilvēkiem ir nogurdinoša un nomācoša un bieži vien noved pie depresijas.

Mēra sajūta ir vajadzīga it visā. Un it visā ir vajadzīga mīlestība. Un disciplīna. Izlaist citus cilvēkus un ļaut viņiem cauru diennakti zvanīt uz mājām nevajag. Katrs uzskata, ka viņa problēma ir svarīgākā, tādi ir cilvēki. Bet daktera dzīve nevienu neinteresē; kam, piemēram, interesē, kā dzīvo ātrās palīdzības ārsti? Viņiem jāreaģē uz izsaukumu. Un arī tevi uzskatīs par tādu “ārstu”, neinteresējoties par ko tu dzīvo un kad guli. Kaut arī tu nestrādā ātrajā palīdzībā un neuzturi “diennakts karsto līniju” vientuļajām sirdīm… Un naudu par to tev neviens nemaksā. Pēc negulētas nakts tev ir jāceļas un jādodas strādāt, jāpelna nauda, pārgurumā krītot no kājām…

Šis bēdīgais stāsts ir par cilvēku, kurš bija humāns un labestīgs. Un par to, kā pārlieku liels humānisms un labestība var padarīt nelaimīgus tuvos cilvēkus, bet paša mājas pārvērst par neciešamu vietu mīļajiem… Nevajag atkārtot labestīgā daktera Spoka kļūdas. Un nevajag kārdināt citus cilvēkus ar savu nespēju atteikt. Ir jāparūpējas par savu dārzu, savu ģimeni ne mazāk kā par citiem. Varbūt pat vairāk.

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Bendžamins Makleins Spoks bija amerikāņu pediatrs un grāmatu autors. Spoks bija pirmais pediatrs, kas studēja psihoanalīzi, lai saprastu bērnu vajadzības. Viņa idejas par bērnu kopšanu ietekmēja vairākas vecāku paaudzes, lai tie pret bērniem izturētos kā pret personībām.

Dažkārt laiva nekur nepeld

Ir sarežģīti stāvokļi, kas nelūdz mūsu mīlestību… tiem vienkārši vajadzīgs, lai mēs tos atzītu.

Depresija nevēlas, lai tu to mīlētu. Taču tā vēlas, lai tu beigtu uzvesties tā, it kā tās nav, ja tomēr tā ir. Lai tu pārstātu bēgt, cerot, ka tā atpaliks.
Neatpaliks. Tā skries vēl ātrāk.
Tā sit daudz stiprāk, ja tu centies sekot populārajam, bet tik ļoti kļūdainajam padomam: jebkuros apstākļos izlikties, ka tev viss ir labi…
Daudzas nelaimes nenotiktu, ja mēs vairāk spēka ieguldītu savā realitātē, nevis cenšoties parādīt tikai to, kas ārpusē.
Depresija, nopietni emocionālie kritumi, bezspēka un totālas tukšuma sajūtas periodi ļoti bieži ir saistīti ar pārmērīgu vēlmi radīt veiksmīga cilvēka tēlu – tāda, kurš it kā nekad nav raudājis, ne reizi nav bijis piekusies, bet vienmēr savā ceļā sasniedzis visas virsotnes – un tas tik ļoti ir pretrunā ar paša iekšējo cilvēcisko dabu.

Ir kauns būt parastam.
Ir kauns, ja tev nav simts ambiciozu mērķu.
Ir kauns atzīties, ka tu netiec galā.

Mani mīļie, dažkārt laiva nekur nepeld… pat tad, ja ir airi un upe ir ātra.
Bet mēs esam dzīvi. Un nav tikai stipru vai tikai vāju cilvēku. Gan vieni gan otri periodiski mainās vietām. Un tas ir normāli, tāpēc, ka tā ir patiesība un tāpēc, ka tas atspoguļo to, ko daba iecerējusi cilvēkam.

Šo pasauli nav radījis izcils biznesa treneris, kuram, tikai stāvot uz skatuves dēļiem, izdodas visus pārliecināt par to, ka tie visu var, ir tikai nedaudz jāpaceļ savs dibens no izguletā dīvāna un jānotic sev.

Un tā daudzi ļaudis ir iegrimuši dziļā depresijā ne tikai tāpēc, ka kauns apsēsties un atpūsties, bet vaiga sviedros centušies uztrenēt savu sēžamvietu.

Pateikšu ko ķecerīgu: nepietiek ar ticību sev. Būtu labi, ja varētu sevi labāk saprast, kam tieši sevī tu grasies ticēt.
Ja tas ir tas, kā nav, tad tevi gaida ļoti liela vilšanās…

Atkārtošos: dažkārt laiva nekur nepeld.

Un tas nozīmē, ka tev vajadzīgs laiks, lai padomātu, kurp tu tik ļoti steidzies…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kamēr vien ir atbildība pašam pret sevi un notiek darbības, dzīve pieder mums

Katru dienu es sev atkārtoju pavisam vienkāršu domu, kas reiz radās un ir sevi attaisnojusi daudzu gadu garumā un kļuvusi par manas prakses nerakstītu moto – darbā pat ar tiem stāvokļiem, kas pirmajā acumirklī šķiet bezcerīgi.

Darbības signāli atceļ nelaimes signālus

Tieši šos vārdus vajadzētu iemacīties no galvas visiem tiem, kuri mīl atkārtot un vienlaikus aizsargāt sevi ar frāzi: ar prātu jau es visu saprotu, bet neko izdarīt nevaru.

Viss ir pareizi. Prāts mums dots no dabas, lai domātu un saprastu.

Un tas lieliski saprot, ka, ja mēs neko no tā visa, ko it kā vēlamies, nepārvēršam sistēmā un jau pie pirmās neveiksmes, šaubu vai nevēlēšanās mākti atkāpjamies un neapstiprinam savas vēlmes ar kaut mazām, bet regulārām darbībām, tad prātam nav nekādas vajadzības atcelt jau eksistējošo un postošo sistēmu.
Smadzenes nesaņem atcelšanas signālu. Un mēs paliekam ar to, kas ir.

Atcelšanas signāls ir DARBĪBA. Pat pati visvienkāršakā, neveiklākā, nepilnīgākā, bet DARBĪBA.

Šķībais adījums reiz kļūs gluds, ja turpināsi adīt.

Jaunais uzvedības modelis, kuru tev ir svarīgi iemācīties, reiz kļūs par dabisku uzvedības veidu, ja turpināsi to praktizēt.

Jaunās domformas reiz pilnībā nomainīs tās, kuras nedeva tev iespēju izrāpties no savas dzīves nevēlamajiem scenārijiem, ja vien tu pieņemsi to, ka nav viegli tās mainīt, taču ir vērts turpināt to darīt.

Neirožu un depresiju terapijā mēs bieži vien kaut ko stādam un audzējam, kaut ko šujam, kaut ko aužam, kaut ko zīmējam… kaut vai meklējam spēkus tam, lai ik rītu regulāri sagatavotu sev tasi tējas.

“Noraujamies”, sākam no jauna, meklējam personīgos iemeslus un motivāciju kāpēc mums tas ir jādara…. un palēnām ejam uz priekšu.

Ar to mēs smadzenēm signalizējam to, ka, jā, mums ir slikti, ka mēs ne vienmēr tiekam ar visu galā, ka notiek apstāšanās un atpakaļkritieni, taču mēs nenoņemam no sevis atbildību, neatdodamies liktenim, neatsakām sev kaut nelielu iespēju tikt no tā visa ārā…

Mani mīļie, kamēr vien ir atbildība pašam pret sevi un notiek darbības, dzīve pieder mums.

Tāpēc, neskatoties ne uz ko, pat uz savu iekšējo protestu.
Es dodu savu cerību katram, kurš vēl nav ieguvis savējo…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dziļa atpūta

Vārda “depresīvs-nomākts” (depressed) patiesībā ir “dziļa atpūta” DEEP REST.

Mēs varam uztvert depresiju kā psihisku saslimšanu, taču dziļākajā līmenī tā ir absolūti un ļoti nesaprotama dziļa miera sajūta, kad mēs pilnībā esam izsīkuši no sava melīgā “es” smaguma un stāsta par to, kas esam un ko mums izstāstījis mūsu prāts.

Depresija ir neapzināta intereses zaudēšana par otršķirīgu dzīvi. Tā ir tiekšanās “nomirt” melīgajam un atbrīvoties no nogurdinošās individualitātes drāmas. Depresija ir aicinājums uz garīgo transformāciju. Tā ir jāsadzird un jāsaprot nevis jāārstē ar analīzēm un zālēm.

Par depresiju nav ko kaunēties. Tas ir vissenākais uzaicinājums atpūsties.

© Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dienas gaismā ieraudzīt savu dzīvi…

Viena no depresijas sastāvdaļām ir iekšējā sevis apraudāšana. Nepārtrauktas, pastāvīgas raudas. Tā raud bērns, kura uzticība ir pievilta.

Mūsu bērnības dienu stāsti ir pilni situācijām, kad notika kaut kas nopietns, bet mūsu psihe to visu ļoti saudzīgi paslēpa. Man ir klienti, kuri praktiski neatceras savu bērnību. Viņiem no atmiņas pazuduši veseli dzīves posmi, piemēram: “Es neatceros, kur es biju un ko darīju savos 7 līdz 13 gados. Neko neatceros no tā laika…”

Kāds atcerās tikai epizodes: “Man uzdāvināja lelli. Bet tētis nezin kāpēc to kaut kur paslēpa. Es ilgi to meklēju. Atradu. Neticēju, ka ta ir man domāta. Bet tētis teica, ka tā nopirkta kādai citai meitenei, ne man. Es biju izmisusi. Visi smējās. Droši vien no malas tas izskatījās smieklīgi. Tajā laikā es vēl gāju bērnu dārzā. Un šī lelle bija manu sapņu piepildījums.”

Šie mazie stāsti uzpeld atmiņā kā gaismas zibšņi atmiņas tumsā. Atmiņa tos saudzīgi glabā un slēpj no mums to, kas bija “pārāk”. Zaudējumus, nodevību, vecāku nesaprotamo uzvedību, vectētiņus, vecmāmiņas, tantes onkuļus un viņu dīvaino mīlestību. Atmiņa slēpj kontekstu, bet tās sajūtas, kas tolaik bija, nevar aizmirst. Tāpat kā bieži vien neatceramies anekdotes jēgu, taču atceramies to, ka bija smieklīgi.

Reiz adekvātā, bet apturētā psihes reakcija uz notikušo, padara skumjas par pastāvīgu stāvokli.
Tā psihe cenšas pabeigt iesākto un izdzīvot notikušo. Pārdzīvotais uz visiem laikiem paliek ķermeņa atmiņā, mūsu personīgajā vesturē un neintegrētā, neapzinātā un neizprastā pieredze turpina malties gadiem ilgi.

Lai pieredze tiktu integrēta, galvenais ir atzīt to, ka TAS BIJA. Atzīt zaudējuma smagumu. Novērtēt šo smagumu.

Galvenā problēma ir tā, ka ģimene pūlas uz notikušo pievērt acis, tēlot, ka nekas nebija un dzīvot tālāk. Lai kādas šausmas nebūtu notikušas ar bērnu, visbiežāk ģimenes pozīcija ir – neko neredzu, neko nezinu, nevienam neko neteikšu.

Ļoti bieži šis nodarījums tiek padarīts par “neko”: “Tie visi ir sīkumi, pārstāj, nepārspīlē!”. Bet ar laiku tiek pateikts, ka tas vispār nav noticis: “Tu visu izdomā un tev tikai tā šķiet”.

Manā praksē ir klientu stāsti par to, ka, piemēram, sieviete nolemj beidzot savai ģimenei izstāstīt par to, kas tad īsti ar viņu notika. Viņa stāsta par to, kā tēvs, patēvs vai onkulis viņu bērnībā seksuāli izmantojis. Taču tie, kuri tolaik bija blakus, bet pievēra acis uz notiekošo, šobrīd pat nemēģina atvainoties un atzīt kaut daļu savas atbildības, taču vaino viņu par to, ka viņa cenšas visus sarīdīt vienu pret otru, taisīt kaunu ģimenei, vai, visticamākais, vienkārši izdomā.

“Īsā atmiņa” – ir viena no izdzīvošanas stratēģijām. Tai paaudzei, kuri pārdzīvojuši karu, badu, izvešanas, slepkavības, savu bērnu nāvi, bija jāiemācās ātri visu aizmirst. Un kaut kādā veidā padarīt maznozīmīgu notikušo. No otras puses, – lai kas arī nenotiktu miera laikā, viss kļūst maznozīmīgs salīdzinājumā ar pagātnē pārdzīvoto. Mūsu vecmāmiņas iemācīja mūsu mātēm “neatcerēties ļaunu”. Tas ir loti sarežģīts ceļš – visiem iesaistītajiem atzīt zaudējumu, kļūdas un savu atbildību par notikušo. Pats atzīšanas fakts par to, kas ar mani notika un zaudējuma apzināšanās, kļūst par dziedējošu.

Grāmatas “Dvēseles nogalināšana” autore Ursula Virtca raksta par to, ka šādai reakcijai jābūt gatavām visām sievietēm, kuras cenšas atjaunot taisnīgumu.

Notikumu ķēde tiek atjaunota. Cilvēks kļūst spējīgs adekvāti novērtēt ar viņu notikušo. Pārdzīvot zaudējumu, nodevību, pieņemt savas dzīves smagākos notikumus un zaudējumus.

Dvēseles brūce tiek “aizšūta”. Jā, rēta tur būs vienmēr, tā vienmēr atgādinās par notikušo, taču vairs neasiņos. Bet rēta kļūs par daļu no dzīves pieredzes, kurā varēs turpmāk smelties spēku.

Izaugot, cilvēki šo “īsās atmiņas” stratēģiju turpina izmantot savā pieaugušo dzīvē. Sievietes, kuras dzīvo līdzatkarīgās attiecībās ar vīriešiem alkoholiķiem vai mājas tirāniem ir iemācījušās virtuozi aizmirst vardarbību pret sevi un bērniem. Un katrs jauns vīra “izgājiens” vai kārtējais plosts tiek uztverts kā kaut kas, kas notiek pirmo reizi.

Atzīt to, ka tā bija arī agrāk, ieraudzīt dienas gaismā savu dzīvi, nozīmē sagraut jau tā trauslo pasauli, kuru sieviete uzskata par pieķeršanos un mīlestību.

Vai tieši ne tāpēc mātes piesedz savus vīrus, kad tie ņirgājas par saviem bērniem? Lai nesagrautu “kaut arī slikto, bet tomēr pasauli”. Aplis noslēdzas.

Šī klusējošā pēctecība turpinās līdz brīdim, kamēr kāds no ģimenes sistēmas neuzdrošinās atzīties tajā, kas notiek. Sākumā padarīt to skaidri redzamu sev un pēc tam arī parējai ģimenei.

Ģimenes sistēmas pieaug tāpat kā cilveki. Bet pieaugšana nesaraujami ir saistīta ar autonomiju, cieņu pret otra cilvēka robežām un katras personības vērtības apzināšanos, pirmkārt, jau savējās.

Autors: Irina Dibova
Ilustracija: Lucy Campbell
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Vēl tik vēlējos no savas puses piezīmēt, ka palašinoties apziņai, mēs skaidrāk sākam saprast to, ka neviens no mūsu ģimenes locekļiem šaja sistēmā nav lieks, ka viss notikušais ir daļa no lielā plāna un mūsu dzīves mācībām. Ka ģimenē nekad viena pagale nedeg un tā ir vieta, kur mēs varam lieliski, kā spogulī ieraudzīt sevi pašu, ieraudzīt tās dzimtas programmas, kas nāk mums mantojumā un ar kurām strādāt var nākties visu dzīvi. Bet tas jau ir cits stāsts.

Manā dzīvē liels palīgs un skolotājs šajā jomā ir Inese Prisjolkova – ar grāmatām, semināriem, tiešraidēm un vienkārši savu būšanu blakus. Protams, ar savu piemēru un tāpec esmu pārliecināta, ka attiecības un mūs pašus dziedināt var tikai Mīlestība.

Par konkrēto tēmu laikam vislabākā no grāmatām, ko esmu lasījusi ir Inese Prisjolkova “Audzēt mīlestību” – par atkarībām, līdzatkarībām un Mīlestību kā visbrīnišķigāko terapijas veidu.

Domā par to, kas ir TIEŠI TAGAD…

Varbūt tikai pēc ilgāka laika kļūs skaidrs, ka nebija vērts steigties…

Ka patiesībā nebija nekā neizskaidrojama…

Ka beidzās tikai tas, kam nevarēja būt turpinājuma…

Varbūt to visu ir vērts saprast tieši tagad un pārstāt dzīvot deficītā, aizvainojumos un miglaini nojaušamā “labi” gaidās….

Varbūt katru rītu uzvārīt tēju, saģērbties laikapstākļiem atbilstošā apģērbā un nezaudēt interesi par saviem tuvajiem, no sirds runāties, nevis izmetot īsus sadzīvistiskus paziņojumus? Tas ir tas “labi”, ko nevajag gaidīt….

Varbūt draudzēties ar sevi, atceļot hronisko iekšējā cietuma sajūtu ar pastāvīgajiem aizliegumiem, kritiku un stabilu neapmierinātību ar visu, no kā mēs sastāvam. Un tas ļaus mums labāk uztvert notiekošo, nebēgot un neslēpjoties pagātnē vai nākotnē…

Un varbūt tieši tagad mūsu dzīve kļūst brīnišķīgi caurspīdīga, atverot visas noslēpumainās istabas, kurās parāk ilgi glabājās viss tas, kam mēs tā arī nespējām saņemties…

Es zinu kādu sievieti, kura tika galā ar ļoti ilgstošu depresiju, savos 56 gados uzsākot vokālās nodarbības, no kurām paziņas draudzīgi viņu centās atrunāt, kā no nevajadzīgas muļkošanās….

Zinu vēl vienu sievieti, kura savas mokošās attiecības nomainīja pret suni un tiešām kļuva laimīga…

Zinu vīrieti, kurš gluži otrādi, beidza baidīties no mīlestības un atnāca pie tās, kura pat necerēja viņu kādreiz ieraudzīt….

Nē, laimei ne vienmēr ir vajadzīgas lielas revolūcijas…

Taču tās, mani Mīļie, lai arī pašas mazākās, ir vajadzīgas mūsu galvām…

Lai tā startētu savus jaunos domāšanas procesus, pārstājot mūs vadāt pa svešiem ceļiem un novelkot mūsu Brīvībai trako kreklu…

Domā par to, kas ir TIEŠI TAGAD…

Rītdiena ir liels krāpnieks….

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Redzēt – Dzirdēt – Just

Rudenī ir tik daudz patiesības… tik daudz maiguma…

Tik daudz dāsna gaisa, kuru beidzot vari elpot ar pilnu krūti…

Tik daudz klusu stundu, kas atmodina vēlmi redzēt, dzirdēt, just…

Šodien nebūs stāsts par Rudeni…

Bet tieši par Redzēt – Dzirdēt – Just…

Par to, ka tieši šie darbības vārdi savā aktīvajā režīmā mums dod iespēju saprast savu īsto stāvokli, atbrīvojoties no agrāk iezubrītā autopilota sapratnē par to, kas es esmu…

Un tas, mani Mīļie, ir ļoti svarīgi…

Tāpec, ka mēs labprātāk vērojam svešas pārmaiņas, nevis savējās…

Un vispār aktīvāk piedalāmies svešu dzīvju apspriešanā, svešas rīcības, svešu seju, nevis apstājamies lai saprastu, no kā mēs paši – tādi, kadi šodien esam, sastāvam…

Tas ir ļoti grūts jautājums, tāpēc, ka ierastās sevis uztveršanas neironu saites ļoti bieži neļauj mums kaut vai šaubīties par to, ka esam mainījušies…

Un mēs savā dzīvē neielaižam jaunas vajadzības un nemainām attieksmi pret apkārtējiem, nemeklējam jaunus savas realizācijas formātus…

Tā rodas tukšums…

Tas pats emocionālais vakuums, kurā kaut reizi dzīvē attopamies mēs visi, kad pēkšņi apzināmies, ka nav nekā, kas dara laimīgu un sagādā prieku, ka “vecais saraksts” vairs nestrādā, jo krasi atšķiras no tās personības, par kādu esam kļuvuši, pašiem to nemanot…

Mēs varam, skaļi šausminoties vai klusās sāpēs atskārst, ka tuvība, kuru mēs uzskatījām par nezūdošu, kaut kur ir zudusi…

Ka nav vairs kopīgu saikņu ar kādreiz mums tik interesantajiem cilvēkiem…. un, ka viņi vairs arī neatsaucas ar iepriekš ierasto gatavību….

Ka mūsu agrāk ierastā neaizvietojamība savu bērnu un tuvo cilvēku dzīvēs šodien ir zem lielas jautājuma zīmes, un tas nepavisam nenozīmē, ka viņi ir kļuvuši nepateicīgi vai cietsirdīgi…

Nē, arī viņi ir mainījušies, viņiem ir radušās citas prioritātes, viņi tiecas citā virzienā, bet mēs to neesam pamanījuši….
Tā ir ļoti sāpīga informācija, kas var izvērsties par ļoti spēcīgu triecienu vai pat pilnīgu psiholoģiskās un fiziskās veselības zaudēšanu…

Pirmais neizbēgami aiz sevis velk otro…
Tā iesākas ļoti daudzas neirozes, depresijas, autoimūnās saslimšanas un onkoloģiskie procesi…

Ķermenim vienmēr ir otršķirīga nozīme…

Ķermeni pilnībā vada smadzenes, un tas neizbēgami uztver tos emocionālos signālus, kurus tam smadzenes sūta kā savdabīgas instrukcijas darbībai…

Un tur, kur šie signāli ir rūgti un traģiski….

Tur, kur sastopams nemiers cilvēkā…

Tur, kur cilvēks zaudē noturību…

Tur, kur nemīlestība izspiež mīlestību…

Tur, kur graujošie procesi ir lielāki par radošajiem…

Tur, kur stabila kļūst nesasildīšanas sajūta…

Tur, kur nekas nav darīts, lai mazinātu aizvainojumu…

Tur, kur traumas nekad nav ārstētas…

Tur, kur savus deficītus neuztvēra nopietni un ne ar ko neaizpildīja…

Tur, kur nebija drosmes kaut ko mainīt….

Tur, kur par maz sevi klausījās, sevi patieso, pieraduši pie savas stabilitātes….

Tur, kur negatīvās emocijas nomāca pozitīvās….

Tur, kur nebija sadarbības, bet bija viena vienīga donoru padarīšana…

Tur, kur acīmredzami talanti un spējas palika nerealizēti un kur tiem nebija nevienas vienīgas iespējas….

Tur, mani mīļie sākās nelaimes un bēdas…

Bēdas, kuras vajadzētu pacensties nepieļaut….

Un tas ir iespējams…

Ja esi uzmanīgs pret sevi un redzēt, dzirdēt, just nav automātisks process…

Es nebeigšu atkārtot, ka neviens no mums nav dzimis, lai būtu hroniski nelaimīgs….

Jā, protams, mēs nevaram izvairīties no zaudējumiem, problēmām, novecošanas, kaitēm, taču tās visas ātrak atkāpjas, ja cilvēks jūtas pilnvērtīgs un laimīgs….

Ja viņš nav pazemots, nav aizmirsts, nav apdalīts ar pašu nepieciešamāko…

Ja viņam kaut kas ir gan dvēselei gan ķermenim….
Ja viņš ir pieņemts un pats prot būt mīlestībā, dialogā, abpusējībā….
Ja viņš dara to, kas viņam vislabāk padodas, un dara to ar prieku….
Lūdzu, nepalieciet tukšumā….

To var un vajag piepildīt…

Laimīgu jums rudeni neskatoties ne uz ko.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis