Tukšās ligzdas sindroms: ko darīt, kad bērns izaudzis un devies pasaulē

ligzda17

Pārbaudīt dienasgrāmatu, izgludināt drēbes, pagatavot pirmo un otro ēdienu, saplānot brīvlaiku – noteikti pabūt pie jūras, jo tas nepieciešams bērna  veselībai. Gaidi un nevari sagaidīt, kad tas viss beigsies un varēsi dzīvot sev. Taču, izrādās, ka tad, kad bērni izaug un aiziet no mājām, tu vairs neatceries, kā tas ir – dzīvot sev. Psihologs Katerina Djomina izskaidro, kāpec ir ļoti svarīgi laikā atlaist no sevis bērnu un dot viņam kaut nedaudz brīvības.

Vēstule psihologam.

“Es neprotu gatavot tikai diviem. Mēs apprecējāmies, kad es biju grūtniecības sestajā mēnesī, pēc pāris gadiem piedzima otrais bērns, pēc septiņiem – trešais. Divdesmit piecus gadus es biju lielas ģimenes māte. Es ne reizi viena pati neizbaudīju atvaļinājumu, produktus pirku tikai lielos iepakojumos, katli man ir pieclitrīgie. Rudenī mūsu jaunākā meita dodas mācīties uz ārzemēm, vecākais dēls jau sen dzīvo atsevišķi un vidējā meita apprecējās pirms gada.
Es nezinu, kā man dzīvot tālāk. Es neprotu dzīvot sev. Sajūta ir tāda, it kā manai dvēselei atņemta visa dzīvošanas jēga. Palīdziet man, lūdzu, esmu izmisumā!”

Šim dramatiskajam periodam ģimenes dzīvē ir speciāls nosaukums, droši vien esat dzirdējuši – “tukšās ligzdas sindroms”. Pieaugušie bērni atstāj vecāku mājas, lai sāktu būvēt savu personīgo dzīvi. Un it kā skaitās, ka vecākiem ar prieku un atvieglojuma sajūtu jādod bērniem sava svētība, jāizdala gabaliņš kopīpašuma, lai pirmajā laikā tiem būtu vieglāk, jāpamāj ar lakatiņu un…

Ko tālāk?
Nevienā pasakā nestāsta par to, kā viņiem, palikušiem tukšā, mājā dzīvot tālāk. Ar ko aizpildīt savu dienu, kuras agrāk nepietika visam, kas jāizdara, bet tagad tu nezini, kā aizpildīt vakara stundas.

Kā plānot gadu, ja visu mūžu esi bijis “piesiets” brīvlaiku grafikam, bet tagad vari ņemt atvaļinājumu, kad vien vēlies un doties, uz kurieni vien vēlies. Tikai, uz kurieni un kāpec? Izrādās, senās pilsdrupas mūs interesēja tikai dēļ vēstures programmas skolā, jūra – tāpēc, ka bērniem tas ir veselīgi, bet ģimenes tēvs labprāt vispār neatietu no datora, ja būtu viņa griba.
Runājot par ģimenes tēviem. Sanāk, ka tagad mēs atkal paliksim divi vien? Kā jaunībā? Kā tas ir? Labi, ja attiecības ir saglabājušās, kā minimums, draudzīgas. Bet godīgi atzīsimies, ka visbiežāk notiek tā: 25 gadu laikā no kaislīga mīlētāju pāra mēs esam kļuvuši par “šo bērnu vecākiem”. Pat saucam viens otru “tētis” un “mamma”.

Un, ja no šīs mūsu mijiedarbības izraut visu šo milzīgo bērnu tēmu, kas atliks? Ne intereses, ne kaisles. Sadzīve, māja, kopīgi radinieki, varbūt mājdzīvnieki. Un, lūk, ar to visu jādzīvo tālāk visus nākamos 50 gadus? Ir no kā būt šokā.
Nodrebot no visām šīm, ne īpaši spožajām perspektīvām, gribas ātri kaut ko izdomāt, lai viss būtu kā agrāk. Mazie, no mums atkarīgie bērni, skaidrs un saprotams plāns (līdz augšai aizpildīts, toties nerodas jautājums “kam es esmu vajadzīga”), bet, galvenais – skaidri veiksmes kritēriji.
Lūk, bērna dienasgrāmata par 4. klasi: tajā ir gandrīz tikai teicamas atzīmes (“es esmu laba māte”).
Lūk, izgludināta veļa, kārtība mājās, pusdienas no pieciem ēdieniem (“es esmu lieliska saimniece”).
Bet tagad nav vairs nekādu kritēriju. Pēc kādiem parametriem sevi vērtēt – nav skaidrs. Izskatās, ka nāksies sākt visu no gala, bet gadi vairs nav tie.

Dažas mammas ļoti aktīvi ir gatavas iesaistīties savu, jau pieaugušo bērnu dzīvēs: pieprasa regulāras atskaites: kur tu biji, ko darīji, ar ko satikies. Kautrīgs vai kategorisks atteikums pakļauties kontrolei, izraisa niknumu: “Es tev veltīju visu savu dzīvi, no savējās atteicos, bet tu nevēlies man stāstīt, kā noritēja tavs randiņš ar meiteni?!” Vai arī, jau pieaugusi meita netīšām piemin, ka īrētajā dzīvoklī pil krāns un jau nākamajā rītā pie durvīm zvana māte kopā ar tēvu un santehniķi: “Mēs atrisināsim visas tavas problēmas!”

Taču meitene nemaz nevēlējās, lai viņas problemas kāds risinātu, vienkārši pateica. Lūk, arī pirmais uzdevums jaunajā plānā: “Kā pārdzīvot bērnu attālināšanos”. Uzmanīgi klausieties, ko jums saka un centieties reaģēt adekvāti.
Mūsu kultūrā jūtas, domas un darbības ir salipušas vienā neatšķetināmā kamolā. Mēs raujamies skriet un darīt tajos brīžos, kad vajadzētu vien vērot, līdzi pajust, dusmojamies un nosodām par domām, apbalvojam ar vārdiem par darbiem… Tajā pat laikā, reakcijai būtu jābūt adekvātai iemeslam. Bērns dalās ar saviem pārdzīvojumiem? Paspoguļo, pajūti līdzi (“Jā, tas patiešām bija sāpīgi!”, “Es ļoti priecājos par tevi!”, “Man arī būtu skumji, ja draudzene tā rīkotos!”), taču nemetieties mierināt vai dot padomus. Piemērā ar pilošo krānu varēja teikt: “Jā, tas patiešām tracina, ka visu laiku pil” un painteresēties, vai varu kaut kā palīdzēt. Ja varu, tad kā?

Vispār tā ir diezgan vērtīga māka: interesēties, kāda palīdzība no manis var būt vajadzīga, pirms mesties palīgā un izziņot trauksmi. Iespējams, tur vispār nekādas problēmas nav (un tieši tā parasti arī ir).

Ja vecāki pastāvīgi uzbāzīsies ar savu palīdzību un savu trauksmi, gluži dabiska būs pieaugušā bērna reakcija – vēlme attālināties vai vispār norobežoties.

Galu galā, ja mamma regulāri sarīko histēriju katru reizi, kad dēls nav nokārtojis ieskaiti, labāk vispār viņai par to neko neteikt. Tas būs sakarīgāk un vērtīgāk.
Otra galējība, kurā bieži krīt vecāki, ir kļūt par pieaugušo bernu “labākajiem draugiem”. Dalīties savas trakulīgās jaunības atmiņās, stundām ilgi sūdzēties par savu veselību. Jā, protams, dažkārt jau pieaugusī meita ir vienīgais cilvēks pasaulē, ar kuru var padalīties savas aizdomas par, piemēram, onkoloģiju. Taču, nedaudz velāk, lūdzu. Dodiet viņiem iespēju pabūt atklātā kosmosā bez jūsu problemām un trauksmes, viņiem jau tā nav viegli.

Bet draudzība ir iespējama tikai starp  līdzīgiem cilvēkiem, savādāk tā nav nekada draudzība, bet izmantošana.

Patiesībā šobrīd notiek trešais, pedējais un visizšķirošākais bērna atdalīšanās no jums etaps.

No pašas dzimšanas bērnībai ir tikai viens attīstības virziens: no ideālās komfortablās, ērtās, pieņemošās vecaku ģimenes – uz ārējo pasauli, kas ir diezgan skarba. Taču šī ir kustība no atkarības uz patstāvību. Un tā notiek trīs etapos.

1. Dzimšana. Dzemde, tiešā nozīmē, kļūst par šauru, nav vairs kur augt, nav ko elpot. Nākas pārvarēt nāves bailes un izspraukties cauri šaurajiem dzemdību ceļiem, kas šķiet neiespējami un mokoši. Mūs sagaida mīloši apskāvieni un dāsnās mātes krūtis – kā balva par varoņdarbu.

2. Divgadnieka krīze. Mazulis cenšas pierādīt savu gribu, skandalē un pieprasa, lai ar viņu rēķinās. Tā arī ir separācija, un caur  rūgtām asarām bērns saprot, ka nav visu varens, un vecāku aizliegumi ir spēcīgaki par viņa vēlmēm. Bet tad, kad veiksmīgi ir pārvarēts šis etaps, bērns mācās sevi apliecināt, radīt, sadarboties, mijiedarboties ar citiem cilvēkiem.

3. Pusaudža vecums. Pats vētrainākais, ilgākais un sarežgītākais etaps. Caur protestiem, izaicinājumiem, konfliktiem un visa noliegšanu (pirmkārt jau vecaku noliegšanu), jaunajam cilvēkam jāiemācas pamest vecāku mājas un doties plašajā pasaulē patstāvīgi – vienam. Atlaist drošās rokas, kuras dažkārt tomēr pietur, bet dažkārt attur no pardrošiem soļiem. “Es pats!” – galvenais jaunā cilvēka vēstījums tad, kad tas pārdzīvo separācijas krīzi. Ja šaja brīdī ļausiet ņemt virsorku savai vecāku trauksmei, visur un vienmēr centīsieties paklāt sedziņu, jūsu pusaudzis var tā arī nenostāties uz savām kājām.
Man ir klienti, kuriem ir 30+, 40+ gadi, un kuri vēl joprojām risina savas pusaudžu gadu problēmas: par ko es vēlos ķļūt, kāda ir mana seksuālā orientācija, kā atrast darbu, kas par mani parūpēsies. Dažkārt viņiem jau ir savi bērni, taču tas nemaina to, kā viņi jūtas.

“Es vēl neesmu izlēmis”. Dziļāk izanalizējot situāciju, es uzzinu, ka tad, kad vajadzēja izdarīt spēcīgu izrāvienu uz patstāvību, kāds nobremzēja šo procesu. Vecāki uzsāka šķiršanās procesu. Mamma saslima. Tēvs pazaudēja darbu vai biznesu. Jūs taču saprotiet, par ko es runāju?

Lai bērns augstu lidotu, viņam pret kaut ko ir jāatsperas. Jums, vecākiem, būtu jābūt šim atspēriena punktam un atbalstam.

Ja jūs savam bērnam visu laiku translēsiet: “es bez tevis būšu pagalam”, tad, visticamākais, viņš neko nesasniegs, jo ļoti stipri jūs mīl.

Tā kā, ja jūtiet, ka jūs pārņem panika un ir parādījušās psihosomatiskas depresijas pazīmes (sirdsklauves, pastāvīgs vājums, bezmiegs, un visu laiku gribās raudāt) – laipni aicināti pie psihoterapeita pēc kvalificētas palīdzības. Teikšu, ka tas nav tāpēc, ka “vecums” vai “klimakss tuvojas”. Tas lieliski var tikt izdziedināts pie eksistenciālā terapeita. Pats galvenais, tikt skaidrībā ar savu dveselisko diskomfortu un nenovelt atbildību uz saviem bērniem. Sakārtojiet savas attiecības ar savu partneri, jo tieši šobrīd tam ir īstais laiks. Bērnus esat izaudzinājuši.

Autors: Katerina Djomina
Avots: mel.fm
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Manuprāt, ļoti svarīgi ir  būt nodarbinātam, atrast to lietu, darbu, hobiju, kas tevi iedvesmo, pilnveido. Atrast cilvēkus, draugus, domubiedrus, ar kuriem ir līdzīgas intereses, ar kuriem ir interesanti. Šodien ir tik daudz interesantu piedāvājumu, pulciņu, semināru, nodarbību, prakšu. Un ļoti svarīgi ir “iet dziļumā”, lai saprastu sevi, izprastu savu Dvēseli un to, kāpec esam nākuši šajā pasaulē. Bērni ir tikai viens no mūsu uzdevumiem. (GFS)

Advertisements

Dvēselei to vajag!

dveseles deja1

Daudzās sabiedrībās, ja tu atnāc pie šamaņa  vai dziednieka, sūdzēties par to, ka esi vīlies, esi garīgi iztukšots, vai tevi piemeklējusi depresija, tie uzdotu tev vienu no četriem jautājumiem: Kad tu pārstāji dejot? Kad tu pārstāji dziedāt? Kad tevi pārstāja aizraut un apburt stāsti? Kad patīkams klusums pārstāja tev būt komfortabls?
Tur, kur mēs pārstājām dejot, dziedāt, priecāties par stāstiem vai baudīt klusumu, tas ir tur, kur mēs pārdzīvojam savas Dvēseles zaudējumu.
Deja, dziesmas, stāsti un klusums – tie ir četri universāli dziedinošie balzami.
Angeles Arrien
Foto: Ludoviks Lorans
​​​​​​​Tulkoja: Ginta FS

Nav iemesla justies vientuļam

vientulība

Vientulība. Stāvoklis, kas reti kad ir atkarīgs no tā, kas notiek tev apkārt. Vientuļš tu vari justies arī tūkstošiem cilvēku lielā pūlī koncerta laikā, draugu kompānijā, un, arī laulībā. Pēdējā to pardzīvot ir visgrūtāk un sāpīgāk, jo esot bez pāra, tev vēl ir cerība, ka tu kādu sastapsi, bet vientulībā divatā nekadu cerību vairs nav.

Kad es biju viena, es pastāvīgi centos saprast, pie kādām rakstura īpšībām man vēl ir “jāpiestrādā”, lai mani varētu “iemīlēt”. Paša defektivitātes sajūta nav pagrābta no gaisa – internets ir pārpildīts ar sarakstiem par “rakstura īpašībām, kas nav savienojamas ar ģimenes dzīvi” (atradīsi kaut vienu, vari uzskatīt, ka viss beidzies). Kad esi tās izstudējis, sāc brīnīties, kā vispār cilvēki var saieties un apprecēties. Tāds risks!

Nedaudz vēlāk es sapratu, ka tikšanās veiksmi vai neveiksmi nosaka ne tas, kāda tu esi tikšanās brīdī, bet gan kā tu tiksi ar visu galā PĒC. Cik ātri nokritīs tava čaula, cik ātri nošķiebsies kronis un starp dažādiem atkritumiem un trokšņiem, tu spēsi atšķirt otra cilvēka dzīvo sirdi. Sirdi, kurai arī ir bail.

Tikšanās brīdī šķiet, ka tik īsti, atvērti un patiesi mēs neesam bijuši nekad. Mēs it kā atkailinām savas sirdis un noņemam maskas. Mana pieredze saka, ka tas ir vislielāko melu laiks. Neapzinātu, netīšu, bet – melu. Es to atklāju tad, kad pārlasīju manu un Aleksandra skype saraksti pēc iepazīšanās. Domāju, ka tajā atradīšu kaut ko, kas vēsta par Lielo Mīlu. Neatradu neko, izņemot vien vēlmi pastāstīt viens otram par to, cik abi mēs esam veiksmīgi viens bez otra.

Bet es taču biju tik pārliecināta, ka biju ar viņu atklāta un godīga. Un pati ar sevi arī.

Uzsākt attiecības ir bailīgi. Vēl vairāk drosmes vajadzīgs, lai dotu šīm attiecībām iespēju un “nenotītos” jau pirmajā pagriezienā. Ar sevi ir droši, bet ar otru – neparedzami. Galvā dzīvo kaut kāda neskaidra nojausma par to “kā vajag”, bet šajā bildītē no jums abiem – tikai vārdi.

Tavs stāsts būs unikāls, tas nebūs līdzīgs ne vecāku stāstam, ne kādai citai noskatītai dzīvei. Nav svarīgi, kā sākas vai beidzas svešas attiecības – tām nav nekāda sakara ar to, kā būs tev. Tāpat kā kāzu svinīgums un greznība nekādā veidā nav saistīti ar to, kāda un cik ilga būs tava tālākā kopdzīve, tā arī tavā galvā uzzīmētā nākotnes bildīte ir nekas vairāk kā ilūzija.

Lieliski, ka esi pati sev kaut ko tur izdomājusi. Taču sagatavojies, ka viss notiks ne tā, ka iedomājies.

Pieņem par esošu: vientulībai nav iemeslu. Tas nav tiesas spriedums, tas nav lāsts, tas nav nekas tāds, no kā par katru cenu ir jāatbrīvojas, vai jācenšas to nomaskēt kā pumpu uz sejas. Vientulība – tas ir Šeit un Tagad Šajos apstākļos, taču tas absolūti nenozīmē, ka tā būs vienmēr.

“Normālie” un labie” nav “izķerti”, “normālie” un “labie” nav pīradziņi.

Pārstāj domāt, ka ar tevi kaut kas ir ne tā, vai arī, kaut kas ne tā ir ar tiem, kurus tu savā ceļā satiec. Nebaidies cilvēkus labāk iepazīt. Dod citiem iespēju iepazīt tevi. Lai cik dīvaini tas arī šķistu, taču laiks dod mums rokā trumpjus. Un tieši sāpes māca mums atbrīvoties no ieraduma nodedzināt tiltus. Jo vecāki mēs kļūstam, jo dziļāk mēs vēlamies ienirt, taču tas nav iespējams, ja ikvienā situācijā, iekļūstot kadā telpā, mēs vispirms ar acīm meklējam izejas durvis.

Gluži normāli ir būt vienai, un nejusties vainīgai, neizjust vajadzību pēc kada cilvēka blakus. Ir godīgi mīlēt šo stāvokli un nevēlēties pārmaiņu. Gluži normāli ir vēlēties ģimeni, noenkuroties. Nav nevienas vienīgās pareizās izvēles, tāpat kā nav neitrālas izvēles.

“Katru reizi, kad tu kaut ko izvēlies, tu neizvēlies kaut ko citu. Tāpēc pat mūsu centieniem aptvert visu (tas nozīmē, ne no kā neatteikties) ir sava cena un savas sekas.” (T. Krebs)

Attiecības tevi mainīs tāpat, kā šobrīd tevi maina vientulība. Katru jaunu gadu tās darīs ar tevi kaut ko brīnumainu

Tā reiz pienāca moments, kad man pārstāja būt svarīgi tas, kas es esmu. Tik būtiski svarīgi, lai tā dēļ paceltu balsi, konfliktētu, tā aizsargājot savu ego. Es pēkšņi sapratu, ka man kaut kas ir, taču tas – kaut kas man nepieder. Es pie kaut kā esmu nonākusi, taču tas atkal ir tikai kārtējais pieturas punkts manā ceļā.

Domā, šaubies, mēģini. Netici, ka notikumu attīstībai ir tikai viens variants – viens cilvēks uz visu mužu, viena iespēja, kuru garām palaižot, dzīve beidzas. Tāpēc, ka tas tā nav. Tāpēc, ka var būt dažādi, savādāk, īpaši tādā smalkā jomā kā jūtas, kur viss ir tik ēterisks, gaistošs, mirklīgs, kā apļi ūdenī, kad tu iemērc tajā savas nogurušās kājas.

Iet ilgu ceļu nav tas pats, kas iet nepareizo ceļu. Taču tā ir tik lieliska iespēja iesēt vēl vairāk sēklas.

Autors: Olga Primačenko
Tulkoja: Ginta FS
Ieteica: Kristine Om Shanti

Par sāpēm, bezspēcību un nespēju lūgt palīdzību

dveseles sapes

Nesen savu dzīvi pašnāvībā beidza grupas Linkin Park solists. Daudziem cilvēkiem tas bija šoks, arī man. Atceros savas domas pirms vairākiem gadiem vasarā, kad  Robins Viljams beidza savu dzīvi pašnāvībā. Es nevarēju saprast un pieņemt to, ka cilvēks, kurš simbolizēja humoru, vieglumu un vienkāršību, kaut ko tādu var izdarīt. Man viņš bija kā simbols priekam un vitalitātei, un tāpēc viņa aiziešana – vēl jo grūtāk pieņemama. Bet tad sāka parādīties informācija, ka viņš slimojis ar depresiju, narkotiku atkarību, ka pēdējā laikā ļoti cietis un bijis ļoti noslēgts. Un it kā šis lēmums bijis viņam kā atrisinājums. Taču citiem cilvēkiem viņš bija īpašs, nozīmīgs, iedvesmojošs, tas, kurš vienmēr jokoja un uzlaboja garastāvokli u.t.t. Tas pats stāsts ir arī par Linkin Park solistu.

Bet vēl mani izbrīnīja tas, cik viegli citi cilvēki sāka viņus nosodīt par tādu soli. Tāpēc, ka tās bija pasaules mēroga zvaigznes, kuriem, šķita, ka ir viss. Kāda drāma? Dzīvo un priecājies! Padomājies tik, izdomājuši sev depresiju! Labāk būtu gājuši strādāt. Bet viņiem taču bija bērni, atbildība. Kā viņi tā varēja? Un tādā garā….

Un uz tāda nosodījumu fona, šis briesmīgais solis, izrādās, iegūst jēgu. Jo cilvēks redz, ka viņa sāpes citiem cilvēkiem ir tukša skaņa. Cilvēki nesaprot, ka ārējie labumi neko nenozīmē. Jo sāpes, traumas un pārdzīvojumus nevar noslāpēt ar slavu, naudu, alkoholu. Tāpēc, ka tas viss ir tikai ārējs. Un tie, kuri sapņo par naudu, slavu, citu dzīvi, cerībā, ka tas kaut ko mainīs, nesaprot, ka neko nemainīs, ja iekšā ir tukšums – caurums. Bieži vien pat radošums ir tikai iekšējās sāpes rezultāts, liela daudzuma ar grūtībām pārdzīvotu emociju, kam nepieciešama izeja uz āru.

Kā saka, lai uz kurieni tu pārceltos, tu vienmēr sevi ņemsi līdzi.

Un kas ir vēl svarīgāk, šī nosodīšana vēlreiz parādīja to, ka tas, kāds tu esi iekšienē, ļoti maz kuru interesē. Mēs vienmēr redzam kaut kādu bildīti, kuru mums rāda cilvēki – fasādi, plakātu. Tā dzīvo visi. Kāds to dara tāpēc, lai citiem skaustu, kāds – tāpēc, lai neizrādītu savu vājumu, kāds – tāpēc, lai saņemtu apkārtējo uzmanību, u.t.t.

Bet skaidrs ir viens – mēs nekad skaidri nezinām, kas patiesībā notiek citu cilvēku dzīvēs.

Agrāk es ticēju vārdiem un bildītēm. Bet pēc tam parādījās terapija, kurā es biju gan klients, gan terapeits, gan grupu dalībnieks. Un tad visā šajā telpā es ļoti skaidri ieraudzīju, ka cilvēki paši izveido šīs bildītes un aizsardzības, lai tikai neparādītu sevi – patieso un savus iekšējos pārdzīvojumus.

Meitenes, kuras izstāda apskatei savas laimīgās bildītes, kurās redzamas ar saviem mīļotajiem, pēc tam raud spilvenā, jo viss ir pavisam ne tā un vispār – ļoti slikti, ka pašas sevi nemīl, bet mīļoais vispār ir egoists un maita. Biznesmeņi, kuri rāda savas  veiksmīgās darbības bildītes, ar grūtībām valda asaras, jo ir noguruši būt tādi – veiksmīgi, jo izradās, ka citiem viņi ir vajadzīgi tikai tādi, un jebkuras vājuma izpausmes noved pie strīdiem, sķiršanās, tiesvedības un draudzības beigām.

Un, kad es to ieraudzīju, es sāku saprast, ka patiesība vienmēr slēpsies no citiem cilvēkiem. Patiesību nav izdevīgi rādīt, tas ir bīstami un nepatīkami. Un tāpēc labāk vienkārši zīmēt savu bildīti, nevis kļūt dzīvam un īstam.

Un vēl es padomāju par, iespējams, vēl vienu fenomenu.

Ļoti bieži izrādās, ka cilvēki, kurus citi uzskata par gaišiem, pozitīviem, optimistiskiem un saules stariņiem, patiesībā ir ļoti nelaimīgi. Jo viņi zin, ka tā ir tā forma, kādā viņus pieņem cilvēki.

Un ir ļoti viegli starot citiem, bet ļoti grūti mēdz bū stpīdēt pašam sev.

Mēs visi izmantojam citus cilvēkus. Mēs domājam, ka esam nesavtīgi un garīgi, bet patiesībā ikviens cits cilvēks mums ir interesants līdz brīdim, kamēr mēs no viņa kaut ko varam dabūt. Un, ne jau tikai materiālajā ziņā dabūt. Drīzāk – emocionālajā!

Mēs esam ar otru cilvēku tikmēr, kamēr mums kopā ir jautri, kamēr viņš mūs iedvesmo, dāvā mums savu siltumu, vai izsauc mūsos mīlestības jūtas, vai ar savu humoru izdzenā mūsu bēdas, kad izkrāso mūsu vientulību, māca, dod padomus, palīdz u.t.t.

Tātad, kamēr mēs kaut ko saņemam no otra, mēs tiecamies draudzēties ar viņu. Jo šajā ziņā ikviens cilvēks ir egoists. Neviens nekomunicēs ar to, kas izsauc vien negatīvas emocijas, vai neko nedod.

Un tā, izrādās, ir milzīga problēma, lūk tādiem, gaišajiem un pozitīvajiem cilvēkiem.

Jo viņi domā, ka, ja viņi pastāstīs par savu sāpi, saviem pārdzīvojumiem un sarežģījumiem, viņi pazaudēs sev tuvus un svarīgos cilvēkus. Vai arī viņi baidās, ka tad visi uzzinās par viņu vājībām un nodarīs tiem pāri, vai kā tamlīdzīgi.

Un tad tā vietā, lai būtu tas cilvēks, kas viņš ir, cenšas būt par to, kas vinš nav.

Viņš, patiesībā, var būt jautrs un pozitīvs, bet tikai reizēm, arī viņam pašam var būt problēmas. Un, kad viņš, tā vietā, lai parādītos citiem ar šīm savām problēmām, un saņemtu no viņiem atbalstu, sāk noslēgties, aiziet no sevis, ierobežot savu komunikāciju, slēpties. Tāpēc, ka uzskata, ka šādā stāvoklī viņš nevienam nav vajadzīgs.

Un, kas pats bēdīgākais – ļoti bieži tā ir taisnība.

Vairumam cilvēku patiešām nav nekādas intereses par tiem, kam sāp:

  • Kāds to dara tāpec, ka uzskata sāpes par vājuma pazīmi. Ja reiz tu esi vājš, tad vācies.
  • Kāds vienkārši egoistiski domā, ka, ja reiz tas viņu neuzjautrina, tad ko ar tadu nūģi komunicēt.
  • Kāds vienkārši nezin, kā palīdzēt cilvēkam, kuram sāp.

Iemeslu ir daudz, bet rezultāts – viens. Tas, kuram sāp, paliek viens ar savu sāpi. Un tādā gadījumā, aiziešana no šīs pasaules var būt pilnīgi loģisks atrisinājums.

Es domāju par to, kāpēc tā notiek? Vai tiešām tas ir tik sarežģīti, uzklausīt otru cilvēku, pabūt viņam blakus viņa pārdzīvojumos. Bet pēc tam atcerējos, ka līdz psihoterapijai vispar nesapratu – kā tas ir, būt kopā ar cilveku viņa pārdzīvojumos.

Problēma ir tā, ka mūs nemāca, kā būt kopā ar otru cilvēku.

Un vēl es padomāju, ka katrs no mums ar lielām grūtībām pacieš savas sāpes un savu personīgo bezspēcību. Un, par cik mēs nezinām, ko mums pašiem darīt tadā situācijā un stāvoklī, tad redzēt otru cilvēku, kurš pārdzīvo kaut ko līdzīgu, faktiski nozīmē palielināt savas personīgas sāpes un ciešanas daudzkartīgi.

Un, lai izvairītos no šiem pārdzīvojumiem, cilvēki cenšas atrast katrs savu izeju:

  • Spēcīgi cilvēki (parasti tie ir veiksmīgi vīrieši) vispār ar lielām grūtībām atzīst sevī kādas vājības, sāpes un jūtas. Tāpēc viņu pieeja ir vienkārša – “Savācies, lupata. Vai tad tu nevari vienkārši iet un izdarīt” Jūtas? Tās ir muļķības! Sakod zobus, ej un dari!” Un tadā stāvoklī viņi tur sevi, savus tuviniekus un tos, kas riskēja palūgt viņiem palīdzību.
  • Citi cilvēki uzreiz sāk dot padomus. Ko darīt un – kā. Tas nozīmē, ka jebkuras sāpes viņiem nozīmē tikai to, ka tās ir jāpārtrauc un jānovāc. Jāatrisina jautājums.
  • Kāds sāk vienkārši žēlot. “Ai, ai, tu mans nabadziņš. Cik gan tev ir grūti, uķi puķi, ļauj es tevi pabarošu.”
  • Kāds atbildei sāk žēloties pats: “Ko nu tu ar savām problēmām, ja vien tu zinātu manējās!”
  • Kāds aiziet no bezspēcības caur nenovērtēšanu un salīdzināšanu ar to, kuram ir vēl grūtāk: “Karš Ugandā, bērni mirst badā, bet tu ciet par kaut kādiem tur niekiem”.

Un starp visiem šiem variantiem, nav neviena, kas dos otram sajust, ka viņa pārdzīvojumi nav kaut kādas muļķības, ka tiem ir vieta būt, ka tie ir normāli un dabīgi. Gluži otrādi – vairums cilvēku otru piebeigs, sakot, ka tas ir slikti, ka vajag nospiest visas tās sāpes un vispār tās neredzēt, sākt kaut ko darīt un viss pats no sevis pāries.

Saklausījušies tadus padomus, daudzi “pavelkas” un metas trakulīgā darbībā. Tas labi, ja cilvēks ir aizņemts, un viņam nav laika domāt par sevi. Un rodas ilūzija, ka to var pārdzīvot. Tāpēc daudzi tādi gaiši un labestīgi cilvēki kļūst par aktīviem palīgiem, un visu savu uzmanību novirza uz palīdzību citiem, atdod sevi visu, tā kompensējot savas sāpes.

Bet citiem šķiet, ka viņi ir tādi – bezrūpīgi cilvēki, stipri, kurus nekas nespēj satricināt, ka viņi vienmēr skatās uz priekšu, ka vienmēr ir gatavi nakt palīgā.

Tikai nez kāpēc viņiem palīgā neviens nenāk. Tapēc, ka nevienam pat prātā neienāk tas, ka šim tīrajam, lieliskajam, gaišajam cilvēkam arī var būt problēmas. Ka arī viņam vajag, lai kāds viņu uzklausītu, pieņemtu, atļautu pastāstīt par savām sāpēm un pārdzīvojumiem. Lai arī VIŅAM piedāvātu palīdzību.

Viņi zin, kā atdot, bet nezin, kā paprasīt priekš sevis.

Un es visas šīs domas rakstu tāpēc, lai jūs aizdomātos par stiprajiem cilvēkiem jūsu dzīvēs.

Droši vien starp jūsu paziņām un draugiem ir tādi cilvēki. Un, iespējams, ka viņiem šobrīd ir vajadzīga palīdzība. Lai kāds vienkārši uzklausītu, lai kāds pajautātu, vai gadījumā vieņiem nepietrūkst spēka, vai viss ir kartībā.

Tāpēc, ka šobrīd ir daudz sāpju. Ļoti daudz. Daudz trauksmes un neskaidrību. Un tēlot, ka tā nav, nozīmē pakļaut sevi psihosomātikai un dziļai depresijai. Bet cilvēku, kuri netiek paši ar to galā, ir ļoti, ļoti daudz, vairāk, kā jūs  redzat. Tāpēc, ka to izrāda tikai daži.

Bet pie mums vēl līdz šim savu trauksmaino un līdzīgo sajūtu atzīšanu uztver kā atzīšanos savā vājumā, pēc kuras tu vairs nekad nevarēsi būt “zirgā”

Tikai var notikt tā, ka, ja neatzīsieties sev savos pārdzīvojumos, pēc brīža vairs nebūs kam būt “zirgā”.

Un vēl ir viena prolēma, kas rodas, ja mēs neatzīstamies sev savās smagajās sajūtās.

Visas savas sāpes un bezspēcību ļoti viegli var “anestezēt” ar agresiju. Un tieši tāpēc šodien ir tik daudz naida, uzbrukumu un konfliktu.

Jo sāpīgāk cilvēkam, jo spēcīgāk viņš vēlēsies ievainot citus. Lai kaut nedaudz nomierinātos.

Tāpēc daudzi “sēž” internetā, mētājas vārdiem, lamājas, pauž savu naidu un dusmas pret citiem, jo šķiet, ka kāds ir vainojams šajās viņu sāpēs. Un sitīs, nodarīs sāpes, dzels, lai tikai nedzirdētu to, cik patiesībā pašiem ir sāpīgi.

Kad es vēlos kādu sodīt par to, ko viņš dara ļaunu, es atgādinu sev, ka tas ir tikai tāpēc, ka viņam šobrīd ļoti sāp. Bet kad es dzirdu savu vēlmi uzbrukt, es vēršos pie sevis un jautāju, cik sāpīgi ir man. Un ko es varu izdarīt savā labā, lai novērstu šīs sāpes. Tāpēc, ja es šo savu sāpju dēļ uzbrukšu cilvēkam, tad viņa sāpes tikai palielināsies un ar to pašu palielināsies arī viņa atbildes agresija. Un tas, kā man šķiet, ir jauns apburtais loks.

Ar šim pārdomām es gribēju teikt sekojošo:

  • Esiet vērīgi pret savām un citu sāpēm.
  • Centieties atbalstīt citus, jautājiet par to, vai gadījumā viņiem nav vajadzīga palīdzība.
  • Nevairieties no savas bezspēcības. Lūdziet palīdzību sev!

Es saprotu, ka tikai tad, kad esam atvērti tam, ko mēs patiesībā jūtam, daloties tajā ar otru cilvēku, vai atbrīvojoties no tā patstāvīgi, mēs varam reāli ietekmēt to, kas šobrīd notiek mūsu mājās, pilsētās, valstīs un pasaulē.

Jums jāatceras, ka jūsu dalība rezultātā var radīt dziedinošu efektu un palīdzēt daudziem cilvēkiem.

Ja katrā no mums būs mazāk sāpju, tad tās necentīsies materializēties konfliktos, karos un grautiņos.

Bet samazināt šīs sāpes var tikai tad, ja atzīstam, ka tās IR. Un palūgt palīdzību citiem – priekš sevis. Vai sev – priekš citiem.

Sāpes nav vājums. Skumjas nav vājums. Depresija nav vājums. Un pat bezspēcība nav vājums.

Par vājumu tās kļūst tad, kad sāk graut mūs no iekšienes. Un tad mēs patiešām kļūstam vāji.

Atrodiet cilvēku, kurš dalīsies ar jums jūsu sajūtās. Īpaši to saku mūsu stiprajiem un vīrišķīgajiem vīriešiem. Vīrieši, ticiet, sievietēm tas būs atklājums, ka arī jūs varat pārdzīvot šādas sajūtas. Un ļoti iespējams, ka saņemot palīdzību no sava tuvākā cilvēka, jūs sajutīsieties daudz spēcīgāki, pārliecinātāki, kā slēpjot to un tēlojot, ka esat betmeni.

Ieslēdziet gaismu un apgaismojiet savas sāpes! Ļaujiet tām iziet ārpusē un pārvērsties. nebaidieties lūgt palīdzību! Muļķīgi to nelūgt, bet tēlot, ka viss ir labi, kad reāli viss ir slikti. Padomājiet par to!

Autors: Marija Žigan

Avots: © psy-practice.com

Tulkoja: Ginta FS

Mihails Labkovskis: Kā pārstāt baidīties tērēt naudu?

tērēt naudu3

Psihologs Mihails Labkovskis atbild uz “Metro” lasītāju jautājumiem. 

Manai sievai ir 40 gadu, bet viņa matus nokrāsoja rozā krāsā. Par ko tas liecina?

– Par to, ka 40 gadi ir brīnišķīgs vecums eksperimentiem. Kā jebkurš cits. Iespējams, jūsu sievai pusaudža gados aizliedza pašizpausties, iespējams, vecāki viņai neļāva nabā uztaisīt pīrsingu, izvēlēties kreatīvu matu griezumu, un nokrāsot matus tajā krāsā, kāda patika viņai 14 gados – zaļus, rozā, zilus. Un tagad viņa cenšas atgūt iekavēto. Starp citu, viņai ir tādas tiesības. Un tā nekādā gadījumā nav patoloģija.

Kā pārstāt baidīties tērēt naudu?
– Pirmkārt, sākt tērēt! Pie kam, nopirkt kaut ko sev. Vai dzirdiet??? Ne mammai, ne bērniem, ne priekšniecei dāvanu. Katru dienu tikai sev. Un ne tikai noderīgu, bet arī patīkamu. To, ko jau tik sen gribējās, to, kas pēkšņi kļuva pieejams (karstais ceļojums uz Taizemi), vai to, ko ieraudzījāt skatlogā uz manekena. Patīk? Pērciet!

Jebkurai taupībai ir divi iemesli. Pirmais: mantotas vai dzīves laikā iegūtas bailes no nabadzības. Otrs: zems pašvērtējums, kad cilvēks zemapziņā uzskata, ka nav pelnījis “tādus tēriņus!” un vispār – jebkurus tēriņus priekš sevis.

Es esmu pārliecināts, ka izmainīties ir iespējams TIKAI SEV NERAKSTURĪGĀ VEIDĀ. Veicot darbības. Un, ja jums nav raksturīgi tērēt naudu, tad laikam pienācis laiks sākt to darīt!

Vai var atgriezt normālas attiecības ģimenē pēc krāpšanas, kura it kā ir piedota? Kopā nedzīvojam, bet mīlam viens otru.
– Neesmu pārliecināts, ka piedota, ja reiz jautājat. Taču normālas attiecības var atgriezt, ja vien tas, kurš cietis, atgriezīs savu ticību partnerim, bet tas, kurš krāpis, izdzīvos problēmu, kas pamudinājusi uz šo krāpšanu. Labklājīgās attiecībās nav vajadzības “iet pa kreisi”. Tātad kaut kā trūka, tātad bija kādas nesaprašanās, kaut kas kaitināja, bija vajadzība kaut ko mainīt. Ja jūs visu to noskaidrosiet, izdarīsiet secinājumus un pārvarēsiet (mīlestība tajā jums palīdzēs), tad jūsu pārim ir iespēja.

Es izaugu ģimenē, kurā tētis ir autoritārs un mamma – pakļāvīga. Iespējams, tāpēc es neprotu ātri pieņemt lēmumus. Griba man ir, taču es visu laiku gaidu, ka risinājums atnāks pats. Kā man būt?
– Jūs jau esat pieaudzis cilvēks, uzņemieties atbildību par savu dzīvi. Pārstājiet domāt par to, kur te vainīga mamma, kur – tētis, un kāpēc esat izaudzis neizlēmīgs. Kas izauga, izauga, un jātiek galā ar to, kas ir. Ja ir nobriedusi situācija, kad ir vajadzīgas pārmaiņas, un lēmums ir jāpieņem, Just do it!
Metiet pie malas bērnības aizvainojumus un psihoanalīzi – vienkārši, rīkojieties!

Manai mammai, kurai jau ir padaudz gadu, viss ir kārtībā: vīrs, māja, nauda. Bet viņai gribās kaut ko vairāk – ceļot, jaunu mašīnu, spilgtus notikumus. Es nevaru viņai to visu nodrošināt un tāpēc pastavīgi jūtos vainīgs. Ko man darīt?
– Uzdāviniet viņai Puškina “Pasaku par zvejnieku un Zelta Zivtiņu”. Jokoju, tikai daļēji. Ja nopietni, dariet mammas labā tik daudz, cik variet. Ja pēkšņi variet vairāk – piemēram, nopirkt viņai mašīnu – nopērciet. Pārējais nav jūsu problēma un nav jūsu uzdevums. Tā kā pārtrauciet uzvilkties un sevi šaustīt. Vainas sajūta ir nemīlestības pret sevi gala produkts un slikta motivācija lielām un skaistām  lietām.

Pusgadu es satikos ar puisi, bet pirms diviem mēnešiem viņš man pateica, ka viņam ir depresija un neviens viņam nav vajadzīgs. Taču tajā pat laikā, viņš man raksta īsziņas, ka es viņam patīkot, taču depresija ņem virsroku. Kā jūs domājat, man ticēt viņam?
– Domāju, ka labāk pameklēt veselu vīrieti, bez depresijas, to, kuram jūs būsiet interesanta un vajadzīga. Kāda jums starpība, vai jūsu puisim ir depresija, vai kādas citas problēmas? Jūs neesat viņa mamma un viņa ģimenes ārsts. Ja jums nepatīk, ka viņa nav blakus, nepatīk, kā viņš uzvedas un nenovērtē jūsu attiecības, un pēc tam meklē nožēlojamus attaisnojumus, rakstot īsziņas? Manus noteikumus jūs zināt, ja nepatīk, tātad tādas attiecības jāizbeidz.

Autors: Mihails Labkovskis
Tulkoja: Ginta FS

Noliedzot tēvu

tetis_meita6

Tēma, iespējams, ir ne tā ērtākā, taču ļoti svarīga ikvienam cilvēkam.

Pieņemšanā: zēns – 6 gadi, smagi neirotiski traucējumi

– Ar ko tu kopā dzīvo?
– Ar mammu.
– Un tētis?
– Mēs viņu padzinām.
– Kā tas ir?
– Mēs ar viņu izšķīrāmies, viņš mūs pazemoja, viņš nav vīrietis, viņš sabojāja mūsu labākos gadus.

Pieņemšanā: pusaudzis – 14 gadi, smagas migrēnas, reiboņi, nekontrolējama, agresīva uzvedība

– Kāpēc tu neuzzīmēji tēti, jūs taču esat viena ģimene?
– Labāk tāda tēva vispār nebūtu bijis
– Ko tu ar to domāji?
– Viņš mātei visu dzīvi sabojāja, uzvedās kā cūka, tagad nestradā…
– Un kā tēvs izturās pret tevi?
– Lamā par divniekiem
– …un viss?
–  Viss…. ko gan no viņa vēl var gaidīt? Es pat naudu pats pelnu savām izklaidēm.
– Kā tu pelni?
– Grozus pinu.
– Un kas tevi iemācīja grozus pīt?
– Tēvs. Viņš man ļoti daudz ko iemācīja, es varu makšķerēt zivis, vadīt automašīnu, protu nedaudz no galdnieka darbiem, tagad nodarvojām laivu, lai pavasarī ar tēvu varam doties makšķerēt.
– Kā tad tā, tu sēdi vienā laivā ar cilvēku, kura labāk vispār pasaulē nebūtu bijis?
– Nu, mums ar viņu attiecības ir normālas, tadas interesantas…. Kad māte aizbrauc, mums ir labi. Viņai ar tēvu neveicas – bet es varu ar abiem, kad viņi nav kopā.

Pieņemšanā: meitene, 6 gadi, komunikācijas problēmas, neuzmanīga, nakts murgi, stostīšanās, grauž nagus u.t.t.

– Kapēc tu uzzīmēji tikai mammu ar brāli, un kur tad tētis un tu pati?
– Mēs esam citā vietā, lai mammai būtu labs garastāvoklis.
– Un, ja sanāks, ka būsiet visi kopā?
– Tad būs slikti.
– Kā tas ir – slikti?
– … (meitenīte raud)
Pēc kāda laiciņa:
– Tikai jūs mammai nesakiet, ka es ļoti, ļoti mīlu tēti.

Pieņemšanā: pusaudzis ar smagiem neirotiskiem traucējumiem

– Jūsu dēls patiešām tic sava tēva nāvei?
– Jā! Mēs to viņam speciāli pateicām, savādāk, nedod Dievs, viņš vēl ar to satiksies un mēs varēsim censties labot iedzimtību. Bet mēs ar vecmāmiņu par tēvu tikai to labāko sakām, lai nepārdzīvotu un izaugtu par labu cilvēku.

Pieņemšanā: zēns, 8 gadi, smaga depresija un vesela rinda citu slimību

– Un kas ar tēvu?
– Nezinu.
Es vēršos pie mātes.
– Jūs nerunājat par tēva nāvi?
– Viņš zin, mēs par to runājām (mamma raud), taču vairs neko nejautā, arī fotogrāfijas negrib skatīties.
Kad mamma iziet no kabineta, es jautāju zēnam:
– Tevi interesē kaut ko uzzināt par tēvu?
Puika atdzīvojas un pirmo reizi paskatās man acīs.
– Jā, bet nedrīkst.
– Kāpēc?
– Mamma atkal raudās, nevajag.

Nepilnas ģimenes

Savā praksē, stradājot ar bērniem, man ir nācies sastapties ar sekojošiem faktiem. Bērni savus vecākus mīl vienlīdz stipri, neatkarīgi no uzvedības, ko tie demonstrē. Bērns uztver mammu un tēti kā vienu veselu un kā svarīgāko paša sevis daļu.

Bērna attieksmi pret tēvu vienmēr formē māte. Sieviete uzstājas kā starpnieks starp tēvu un bērnu, un tieši viņa translē bērnam to, kas ir viņa tēvs, kāds viņš ir, un kā pret viņu jāattiecas.

Mātei pār bērnu ir absolūta vara, viņa ar to var izdarīt visu, ko grib, apzināti vai neapzināti. Tāds spēks sievietei ir dots no dabas, lai viņas pēcteči varētu izdzīvot.

No sākuma pati māte ir bērna pasaule, bet vēlāk viņa bērnu izved pasaulē caur sevi. Bērns caur mammu iepazīst pasauli, caur mammu redz pasauli viņas acīm, un akcentē savu uzmanību uz to, kas mammai ir svarīgi.

Apzināti un neapzināti mamma aktīvi formē bērna uztveri. Arī ar bērna tēvu viņu iepazīstina mamma, un tieši viņa translē tēva nozīmīguma pakāpi. Ja mamma neuzticas vīram, tad bērns no tēva centīsies izvairīties.

Pieņemšanā:

– Manai meitiņai ir 1 gads un 7 mēneši. Viņa kliegdama mūk no tēva, kad viņš to grib paņemt rokās – raud un cenšas izrauties. Bet pēdējā laikā sākusi tevam teikt: «Ej prom, es tevi nemīlu. Tu esi slikts!».
– Un ko jūs pati patiesībā jūtat pret savu vīru?
– Es uz viņu esmu ļoti apvainojusies – līdz asarām.

Tēva attieksmi pret bērnu arī formē māte. Piemēram, ja sieviete neciena bērna tēvu, tad vīrietis var atņemt bērnam savu uzmanību.

Pietiekami bieži atkārtojas viena un tā pati situācija: pietiek vien sievietei izmainīt savu iekšējo attieksmi pret bērna tēvu, kā viņš pēkšni sāk izrādīt vēlmi redzēt bērnu, piedalīties viņa dzīvē un audzināšanā. un tas notiek pat tajās situācijās, kad tēvs daudzus gadus savu bērnu ir ignorējis.

Atstumtais tēvs

Ja bērnam ir uzmanības un atmiņas traucējumi, neadekvāts pašvērtējums un arī uzvedība klibo, tas nozīmē, ka bērna dvēselei katastrofāli pietrūkst tēva.

Tēva atstumšana ģimenē ļoti bieži noved pie intelektuālajiem un psihiskajiem traucējumiem un bērna kavētas attīstības.

Ja ir traucēta bērna komunikatīvā sfēra, ir augsts trauksmes līmenis, bailes un bērns nespēj iemācīties pielāgoties dzīvei un visur jūtas svešs – tātad viņš nespēj atrast mammu savā sirdī.

Bērniem ir daudz vieglāk tikt galā ar augšanas problēmām, ja viņi jūt, ka mamma un tētis viņus pieņem tādus, kādi viņi ir.

Bērns izaug intelektuāli, emocionāli un fiziski vesels tad, ja atrodas ārpus savu vecāku problēmu zonas – katra individuāli vai pārī. Tas nozīmē, ka viņš ieņem savu bērna vietu ģimenes sistēmā.

Bērns vienmēr aizstāv atstumto vecāku. Tāpēc savā Dvēselē viņš ar to savienosies jebkuriem iespējamajiem līdzekļiem.

Piemēram, viņš var atkārtot smagas likteņa, rakstura, uzvedības īpatnības. Pie kam, jo vairāk māte nepieņem šīs īpatnības, jo spilgtāk tās bērnā izpaužas.

Bet kā tikko māte no sirds ļaus bērnam būt līdzīgam viņa tēvam, mīlēt to atklāti, viņam būs iespēja savienoties ar tēvu un mīlēt viņu no sirds.

Bērns saviem tēvam un mātei ir vienlīdz uzticīgs – mīlestībā. Taču tad, kad vecāku attiecības kļūst smagas, bērns ar visu sirdi un dvēseli pieslēdzas tieši šim – smagajam, kas dara sāpes vecākiem. Viņš uzņemas tik daudz, ka patiešām daudzkārt remdē vecāku dvēseles ciešanas – ka viena, tā otra.

Bērns var kļūt psiholoģiski vienlīdzīgs ar saviem vecākiem: kā draugs vai partneris. Vai pat psihoterapeits. Viņš var pakāpties pat augstāk, psiholoģiski aizvietojot saviem vecākiem viņu vecākus. Tāda nasta bērna psihei un fiziskajai veselībai ir daudz par smagu. Jo gala rezultātā viņš pats ir palicis bez sava atbalsta – saviem vecākiem.

Kad mamma nemīl, neuzticas, neciena vai vienkārši ir apvainojusies uz sava bērna tēvu, tad skatoties uz bērnu, un redzot viņā daudzas tēva rakstura un uzvedības iezīmes, viņa apzināti vai neapzināti liek mazulim saprast, ka viņa “vīrišķā daļa” ir slikta.
Viņa it kā saka:

«Tas man nepatīk. Tu neesi mans bērns, ja esi tik līdzīgs tēvam». Un bērns, no lielas mīlestības pret savu māti, cenšoties šajā ģimenes sistēmā izdzīvot, atsakās no tēva, attiecīgi – no vīrišķās daļas sevī.

Šādas atteikšanāš cena ir ļoti augsta. Viņš nekad savā dvēselē nepiedos sev tādu nodevību un noteikti sevi par to sodīs ar salauztu dzīvi, slimībām, neveiksmēm it visā. Dzīvot ar šo vainas sajūtu ir neiespējami, pat tad, ja visbiežāk to neapzinās. bet tā ir šīs izdzīvošanas cena.

Lai apmēram saprastu to, kas notiek bērna dvēselē, pamēģiniet aizvērt acis un iedomāties divus sev vistuvākos cilvēkus, kuru dēļ bez minstināšanās jus varētu atdot savu dzīvību. Un tagad jūs visi trīs, sadevušies rokās esat kalnos. Bet kalns, uz kura jūs stāvat, pēkšņi sāk brukt. Un izrādās, ka brīnumainā kārtā jūs turaties pie aizas malas, bet divi jūsu tuvie cilvēki pieķērušies pie jūsu rokas. Spēki zūd, un jūs saprotiet, ka divus jums neizvilkt. var izglābt tikai vienu. Kuru jūs izvēlēsities?

Tādā brīdī mammas parasti saka: “Tad jau labāk mirt visiem kopā. Tas ir briesmīgi!»

Tieši tā, tā arī būtu vieglāk, taču dzīves noteikumi ir tādi, ka bērnam nākas izdarīt neiespējamu izvēli. Un viņš to dara. Visbiežāk izvēle nosliecas par labu mātei. Un tagad iedomājieties, ka jūs tomēr esat atlaiduši vienu cilvēku un no aizas izvilkuši otru.

– Ko jūs jutīsiet attiecībā pret to, kuru nespējāt glābt?
– Milzīgu, nebeidzamu vainas sajūtu.
– Un pret to, kura dēļ šo izvēli izdarījāt?
– Naidu.

Atteikšanās no tēva – atteikšanās no vīrišķā sevī

Daba ir gudra — naids pret māti bērnībā ir stingri klasificēts. Un tas ir pamatoti, jo māte taču ne tikai dāvā dzīvību, bet viņa taču arī atbalsta. Pēc atteikšanas no tēva, mamma kļūst par vienīgo cilvēku, kurš dzīvē var atbalstīt. Tāpēc, paužot savu naidu pret māti, var nozāģēt zaru, uz kura pats sēdi. Un tad šis naids vēršas pašam pret sevi (autoagresija)

«Es netiku ar to galā, es nodevu savu tēti, es neizdarīju pietiekami, lai… un tikai es. Mamma nav vainīga, viņa ir tikai vāja sieviete». Un tad sākas uzvedības problēmas un problēmas fiziskajā veselībā.

Vīrišķais ir daudz lielāks, kā tikai līdzība ar savu tēvu. Vīrišķā princips ir likums. Dvēseliskums. Gods un cieņa. Mēra sajūta — iekšējā būtiskuma un savlaicīguma sajūta. Sociālā pašrealizācija — iemīļotais darbs, materiālā labklājība, karjera, iespējas – tas viss tikai tad, ja cilvēka dvēselē ir pozitīvs tēva tēls.

Lai cik pozitīva arī būtu māte, tikai tēvs var bērnā iniciēt pieaugušo daļu. Pat tad, ja tēvam pašam nav izdevies izveidot attiecības ar paša tēvu. iniciācijas procesam tas nav tik svarīgi.

Jū noteikti esiet sastapuši pieaugušus cilvēkus, kuri ir infantili un bezpalīdzīgi kā bērni? Visi tie ir tie cilvēki, kuriem nav bijis pieejas savam tēvam. Uzsāk daudz un dažādas lietas, bet nevienu tā arī nenoved līdz galam.

  • Vai arī tie, kas baidās sākt jaunu lietu, izrādīt iniciatīvu sociālaja pašrealizācijā. Vai tie, kuri nespēj pateikt “nē”.
  • Vai netur doto vārdu, uz viņiem grūti paļauties.
  • Vai tie, kuri pastāvīgi melo.
  • Vai tie, kuriem bail pastāvet par savu viedokli, kas piekrīt citiem pret savu gribu, “pakārtojas citiem” cilvēkiem un apstākļiem.
  • Vai gluži otrādi – uzvedas agresīvi un izaicinoši, karo ar pasauli, bojā attiecības ar citiem cilvēkiem, vai pat uzvedas pretlikumīgi.
  • Vai tie, kuriem dzīve sociumā sagadā ļoti lielas grūtības, u.t.t.

Tikai blakus savam tēvam mazs bērns pirmo reizi iepazīst robežas. Savas un citu cilvēku robežas. Atļautā un neatļautā robežas. Savas iespējas un spējas.

Blakus tēvam bērns jūt, kā darbojas likums. Tā spēku. Ar mammu attiecības veidojas pēc citiem principiem, bez robežām – pilnīga saplūšana.

Kā piemērs, atceramies eiropiešu uzvedību – Eiropā spilgti izpaužas vīrišķie principi, krieviem Krievijā – spilgti izpaužas sievišķā principi.

Lai cik mazā teritorijā būtu izvietojušies eiropieši, intuitīvi tie iekārtojas tā, ka neviens nevienam netraucē, neviens nepārkāpj otra robežas, un, pat cilvēku pilnā telpā, vienalga katram paliek vieta savām interesēm.

Krievi, gluži otrādi, neapzināti cenšas ar sevi piepildīt visu telpu un blakus vairs nevienam nepietiek vietas. Tāpēc, ka tie nejūt ne savas ne citu cilvēku robežaa. Un sākas haoss. Tas ir tieši tas, kas ir sievišķais bez vīrišķā.

Tieši vīrišķajā plūsmā formējas. cieņa, gods, griba, mērķtiecība, atbildība – visas visos laikos augsti vērtētās īpašības.

Citiem vārdiem sakot, bērni, kurus māte nav pielaidusi tēva plūsmai, apzināti vai neapzināti nevarēs viegli un dabiski atmodināt sevī atbildīga, loģiska, mērķtiecīga pieauguša cilvēka līdzsvarotību — tagad nāksies ļoti smagi papūlēties.

Tas tāpec, ka psiholoģiski viņi ir palikuši mazi zēni un meitenes, tā arī nekļūstot par vīriešiem un sievietēm.

Tagad par mammas lēmumu nošķirt bērnu no tēva, cilvēks visu mūžu maksās ļoti augstu cenu. Tā, it kā būtu zaudējis dzīvē svētību.

«Ja sieva ciena vīru un vīrs ciena sievu, arī bērni ciena sevi. Kas atstumj vīru vai sievu, tas atstumj viņu bērnos. Bērni to uztver kā personīgu atstumšanu.» — Berts Hellingers

Dēli

Tēvs dēla un meitas dzīvē spēlē atsķirīgu lomu. Zēnam tēvs ir viņa identifikācija ar vīrieša dzimumu – justies kā vīrietim ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski. Tēvs dēlam ir viņa dzimtene viņa “bars” («стая»)

Zēns jau sākotnēji piedzimst otra dzimuma pārstāvim – sievietei. Viss, ar ko saskaras zēns mātē, ir pavisam kas cits pēc būtības, kā viņš pats. Sieviete pārdzīvo to pašu sajūtu. Tāpēc lieliski, kad mamma var apdāvināt dēlu ar savu mīlestību, atlaižot viņu mājās – pie tēva.

Starp citu, tikai šajā gadījumā, dēls spēs cienīt savu māti, un būt viņai patiesi pateicīgs. No dzimšanas brīža līdz apmēram trīs gadiem, zēns atrodas mātes ietekmes zonā. Tas nozīmē – piepildās ar sievišķo – jūtīgumu un maigumu. Iegūst spēju veidot tuvas, uzticēšanās pilnas un ilglaicīgas emocionāli noturīgas attiecības.

Tieši ar māti bērns mācās empātiju – spēju sajust otra cilvēka dvēseles stāvokli. Kontaktā ar māti viņā rodas interese par citiem cilvēkiem. Aktīvi iniciējas emocionālās sfēras attīstība, tāpat arī intuīcija un radošās spējas – arī tās visas ir sievišķajā zonā.

Ja māte ir atvērta savā mīlestībā pret dēlu, tad vēlāk, kad viņš izaugs, tāds vīrietis būs gādīgs vīrs, maigs mīlnieks un mīlošs tēvs.

Normāli, ja apmēram pēc 3 gadiem, māte atlaiž dēlu pie tēva. Ir svarīgi pasvītrot to, ka viņa to atlaiž uz visiem laikiem. Atlaist – tas nozīmē ļauj zēnam uzsūkt visu vīrišķo un kļūt par vīrieti. Un šim procesam nav tik būtiski, vai tēvs ir dzīvs, vai miris, varbūt viņam ir cita ģimene, vai viņš atrodas tālu, vai viņam, iespējams, ir smags liktenis.

Gadās, ka bioloģiskā tēva vairs nav un viņš nevar būt blakus dēlam. Tad ir ļoti svarīgi tas, ko māte savā dvēselē jūt pret šo vīrieti.

Ja sieviete nevar samierināties ne ar viņa likteni, ne ar viņu kā pareizu tēvu viņas bērnam, tad zēns saņem mūža aizliegumu uz vīrišķo. Un pat pareiza vide, kurā viņš pēc tam atrodas, nevarēs viņam kompensēt šo zaudējumu.

Bērns var nodarboties ar vīrišķīgiem sporta veidiem, otrais mammas vīrs var būt lielisks cilvēks un vīrišķīgs vīrietis, iespējams, ir pat vectētiņš, vai onkulis, kuri audzina zēnu, taču tas viss paliks virspusē, kā uzvedības forma.

Savā dvēselē bērns nekad neuzdrošināsies pārkāpt mātes aizliegumu. Taču, ja sievietei tomēr izdosies savā sirdī pieņemt bērna tēvu, tad neapzināti bērns jutīs, ka vīrišķais – tas ir labi. Pati māte ir devusi savu svētību.

Tagad, savā dzīvē sastopot citus vīriešus – vectētiņu, onkuli, mātes jauno vīru, bērns varēs caur viņiem uzsūkt vīrišķo plūsmu, kuru viņš ņems no sava tēva.

Vienīgais, kam ir nozīme, tas ir kāds ir tēva tēls bērna mātes dvēselē. Ļaut bērnam piekļūt tēva plūsmai, māte var tikai pie noteikuma, ka dvēselē viņa ciena bērna tēvu, vai, kā minimums, labi pret to attiecas.

Ja tā tas nav, tad ir bezjēdzīgi teikt vīram: “Ej, paspēlējies ar dēlu. Aizejiet kopā pastaigāties u.t.t.”, tēvs šos vārdus nesadzirdēs, tāpat kā dēls. Ietekmēt var tikai tas, kas dvēselē pieņemts.

Vai māte dod svētību tēva un bērna savstarpējai mīlestībai? Vai viņas sirds piepildās ar mīlestību, kad viņa redz, cik bērns līdzīgs tēvam? Ja tēvs ir atzīts, tad dēls sāks aktīvi piepildīties ar vīrišķo.

Tagad viņa attīstība notiks vīrišķīgā ceļā ar visām vīrišķajām īpatnībām, iemaņām, prasmēm un niansēm. tas nozīmē, ka tagad dēls sāks atsķirties no mātes sievisķīgā un arvien vairāk kļūs līdzīgs tēva vīrišķajam. Tā izaug izteikti vīrišķīgi vīrieši.

Meitas

Ar meitām viss ir daudz savādāk. Arī meitene, aptuveni līdz 3 gadiem ir kopā ar māti, piepildās ar sievišķo.

Apmēram trīs – četru gadu vecumā, viņa pāriet tēva ietekmē un atrodas tajā apmēram līdz sešiem – septiņiem gadiem. Šajā laikā aktīvi iniciējas vīrisķais: gribasspēks, mērķtiecība, loģika, radošā domāšana, atmiņa, uzmanība, darba mīlestība, atbildība u.t.t.

Bet pats galvenais, tieši šajā periodā tiek ielikta sapratne par to, ka meitene no tēta atsķiras pēc dzimuma. Ka viņa ir līdzīga mammai, un drīz viņa kļūs tāda pati skaista sieviete, kā mamma. Tieši šajā periodā meitas dievina savus tēvus. Aktīvi izrāda savu uzmanību tētim.

Labi, ja māte šo interesi atbalsta, bet tētis varēs savai meitai parādīt to, ka viņa ir skaista, ka viņš viņu mīl. Vēlāk tieši šī pieredze ar savu galveno vīrieti dzīvē, ļaus viņai justies pievilcīgai sievietei.

Meitas, kuras bērnībā nav laistas pie tēviem, psiholoģiski tā arī paliek meitenes, neskatoties uz to, ka jau sen kļuvušas pieaugušas.

Pēc kāda laika tētim ir ļoti svarīgi atlaist savu meitu atpakaļ pie mātes — viņas sievišķajā, bet mātei  — pieņemt meitu. Tas notiek tad, kad meitene sāk just, ka tēvs māti mīl nedaudz savādāk, kā viņu un, ka sieviete – mamma patīk un der tētim vairāk. Šī ir rūgta šķiršanās ar pašu labāko vīrieti, taču tā ir dziedinoša.

Tagad meitenei ir iniciēti vīrišķā principi un viņa daudz ko varēs savā dzīvē sasniegt. Bet pats galvenais, ka viņai ir laimīga pieredze būt pieņemtai un vīrieša mīlētai. Atgriežoties pie mātes, viņa piepildīsies ar sievišķo, un šis spēks dos viņai iespēju atrast labu partneri un izveidot ģimeni, dzemdēt un izaudzināt veselus bērnus.

Ko darīt, ja māte neciena sava bērna tēvu??

Parasti pēc šāda atklājuma, mammas jūtas apmulsušas un pilnas pretrunu. Viņas visas uzdod apmēram vienus un tos pašus jautājumus:

«Kā dzīvot tālāk, ja es sava bērna tēvu ne tikai nemīlu, necienu, bet pat ienīstu?! Viņu nav par ko cienīt – tas vienkārši ir pagrimis cilvēks! Vai gan man savam bērnam jāmelo, ka viņa tēvs ir labs cilvēks? Jā, es savam bērnam saku: “Paskaties uz savu tēvu…. Lūdzu, tikai nepaliec tads pats ka viņš!” vai arī: “Kad es redzu, ka mana meita sarauc uzacis tāpat kā viņas tēvs, es gribu nosist viņus abus!”».

Ja uz to skatāmies šādi, tad rodas dusmas un izmisums. Ja, atrodoties tadā stāvoklī attiecībā pret sava bērna tēvu, būtu iespējams uz sekundi apstāties un uzdot sev tikai vienu jautājumu: «Kādas man bija pret viņu jūtas tad, kad tikko bijām iepazinušies un kad es piekritu ar viņu precēties?» Praktiski visas sievietes atcerās, ka kaut kad agrāk viņas mīlēja savus vīrus, un viņu sirdis bija piepildītas ar mīlestību un prieku. Vairums gadījumu arī bērni ir radušies, pateicoties šai mīlestībai. Vīrieša un sievietes mīlestībai. Bērns ir šīs mīlestības auglis un viņam jāpateicas par to, ka savulaik mamma izvēlējās tēti un otrādi. Ja jūs atceraties savas bērnu dienas, jums noteikti nav svešas atminas par to, ka nesapratāt tēva un mātes konfliktus, jo abi vecāki taču bija vienlīdz mīļi.

Sievietes ļoti bieži jauc pāru attiecības ar vecāku attiecībām. Bērnam tas ir neizturami. jo sieviete it kā saka savam bērnam: «Viņš man ir slikts partneris, tātad viņš tev ir slikts tēvs”.

Tās ir divas atšķirīgas lietas. Tēlaini izsakotie, bērnam nav jābūt iesaistītam pāra attiecībās:

Durvīm uz vecāku guļamistabu vienmēr ir jābūt aizslēgtām, taču, kā vecākiem, abiem vienmēr ir jabūt bērna rīcībā. Tas nozīmē, ka vīrietis kā partneris, un vīrietis kā tēvs, ir divi dažādi cilvēki.

Bērns neko nezin par tēvu kā partneri, bet sieviete nezin viņu kā tēvu. Tāpēc sievietei viņš ir tikai partneris, bet bērnam – tikai tētis.

Māte, kura nevar pieņemt sava bērna tēvu, pilnībā nevar pieņemt arī savu bērnu. Un tāpēc viņa nevar mīlēt bez nosacījumiem. Un šajā gadījumā, bērns pazaudē pieeju saviem vecākiem. Tagad iekšējās dvēseleiskās attiecības ar mammu būs smagas. Bērns vai nu pakārtosies un centīsies mammai izpatikt, zaudējot savu veselību, vai arī aktīvi protestēs. Bet, ne pirmajā ne otrajā gadījumā, nebūs patiesas mīlestības starp māti un bērnu.

Starp citu, cilvēki, kuri sevi nemīl, uzskata, ka ir neglīti, nepieņem savu individualitāti, kuriem ir tieksme kritizēt sevi un citus cilvēkus, ir tie bijušie bērni, kuru mātes nosodīja un atstūma viņu tēvus.

Tagad attiecības pašam ar sevi un savu dzīvi veidojas pēc bērnībā ieaudzinatā principa. Bet, ja sievietei tomēr pietiek drosmes un mīlestības pret savu bērnu, lai uzņemtos atbildību par pāra attiecībām, atdalītu savā dvēselē pāru attiecības no attiecībām ar bērniem, tad bērnam tas būs milzīgs dvēselisks un fizisks atvieglojums.

Daudzi bērni pārstaj slimot pēc tam, kad māte ir padarījusi savu dvēseles darbu ar sevi. Tad, neskatoties uz to, ka vecāki izšķiras, vai turpina nesaprasties, bērnam vienalga pietiks spēka dzīvot tālāk.

Mūsu senči zināja tādu likumsakarību, ka, ja sieviete ciena savu vīru, savus un viņa vecākus, tad tādās ģimenēs bērni neslimo un viņu likteņi ir veiksmīgi.

Darbs ar bērniem, pusaudžiem un pieaugušiem cilvēkiem ir parādījis, ka pati spēcīgākā cilvēka sāpe, kurai ir tālejošas sekas, ir sāpe par to, ka dvēselē ir pazaudēti vecāki. Starp citu, tieši šis zaudējums ir visbiežākais depresiju cēlonis.

Tāpēc, lai atvieglotu bērnam dzīvi un ļautu viņam pilnībā atveseļoties, ir svarīga ne pati fiziskā klātbūtne bērna ikdienā, bet gan laba un cienoša bērna attieksme pret vecākiem viņa dvēselē. It kā vecāki nekad nebūtu pametuši savu bērnu, bet vienmēr stāv viņam aiz muguras kā Sargeņģeļi. Un tā no dzimšanas brīža līdz pedējai mūža dienai.

Tā nav nejaušība, ka no visiem 10 baušļiem pats vieglāk saprotamais un motivējošākais ir ceturtais: «Tev būs savu tēvu un māti godāt, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo savā zemē». Tieši šī zināšana palīdz cilvēcei izdzīvot un palikt garīgi un fiziski veseliem.

Jo tikai tad, kad sirds pildīta ar pateicību un cieņu pret saviem vecākiem, kaut vai par to, ka tie dāvājuši dzīvību, var droši soļot uz priekšu.

Gadījums no pieredzes

Gribas pastāstīt par kādu gadījumu, kas spilgti ilustrē visu augstāk teikto.

Pie manis pēc palīdzības vērsās kāda septiņgadīja zēna mamma un vecmāmiņa. Bērna stāvoklis bija ļoti smags – blakus regulārām agresijas lēkmēm, histērijām, nakts murgiem un bailēm, bija vēl stipras galvas sāpes un mokošas “skudriņu” sajūtas pa visu ķermeni.

Šī zēna mamma un tētis jau sen bija sķīrušies. Zēns tēvu atcerējās tikai no fotogrāfijām. Visu savu apzināto dzīvi viņš bija dzīvojis ar mammu un vecmāmiņu. Puika bija sava tēva kopija. Kā ārēji tā raksturā.

Vienīgais, ko viņš bija dzirdējis par savu tēvu, bija tas, ka viņš ir neticams briesmonis un šajā ziņā mamma un vecmāmiņa neskopojās ar epitetiem un, kas pats briesmīgākais, ka puika šim briesmonim bija ļoti līdzīgs. Un tagad bērnam bija neiespējams uzdevums, pārvarēt šīs briesmīgās īpašības un kļūt par labu cilvēku.

Bet pieņemšanā man pretī sēdēja brīnišķīgs zēns, ar milzīgām radošām spējām, bet par dzīvi ssprieda tā, it kā viņam būtu 60 – 70 gadu. Mēs visi kopā ķērāmies pie darba: puika, mamma, vecmāmiņa un es. Pirmais, ko mēs izdarījām, izmainījām ģimenes politiku.

Mamma sāka dēlam stāstīt par to, cik daudz labu īpašību ir viņa tēvam. Par to labo, kas viņiem bija kopīgs tad, kad vēl bija kopā. Viņa teica, ka viņai ļoti patīk tas, cik dēls līdzīgs tēvam, ka viņš drīkst būt tāds pats kā viņa tētis.

Pats galvenais, ka dēls nenes nekādu atbildību par viņu pāru attiecībām. un neatkarīgi no tā, ka viņi ir sķīrušies, vecaki viņi viņam būs vienmēr. Un dēls drīkst mīlēt tēti ne mazāk kā mammu. Pēc kāda laika dēls savam tēvam uzrakstīja vēstuli. Viņam tagad uz galda stāvēja tēva fotogrāfija, bet mazāku fotogrāfiju viņš nēsāja līdzi uz skolu.

Pēc tam ģimenē parādījās papildus svētki: tēta dzimšanas diena, diena, kad tētis bildināja mammu, kad tētis vinnēja futbola maču. bet pats galvenais, tagad, kad mamma skatījās uz savu dēlu, viņa ar prieku atzina: «Cik ļoti tu esi līdzīgs savam tētim!»

Kad atkal bija mūsu kartējā tikšanās, mamma padalījās ar to, ka nemaz nebija puikam jāmelo, jo viņa tētis patiešām bija ļoti interesanta personība, bet ar dēlu sāka notikt brīnišķīgas pārvērtības: sākumā pazuda agresija, pēc tam bailes, sāpes, uzlabojās sekmes mācībās, pazuda skudriņas un bērns bija kļuvis vadāms, un atkal atgriezās dzīvē.

«Es nespēju ticēt tam, ka tēvs patiešām spēlētik lielu lomu bērna dzīvē ?!».

Jā, katrs no mums — ir turpinājums divu cilvēku savienībai, divām plūsmām: mātes un viņas dzimtas, un tēva un viņa dzimtas. Pieņemot to bērnā, pieņemot likteni, kurš viņam dots – mēs dodam viņam iespēju augt un nodzīvot laimīgu dzīvi.
Tā arī ir vecāku svētība Dzīvei.

Autors: Lukovņikova M.V.© psy-practice.com
Tulkoja: Ginta FS

Par ko “psiho” sieviete?

grābekļu deja

— Laikam jau man pienācis laiks izsaukt eksorcistu (ļaunā gara izdzinēju).

— Laikam tev pienācis laiks realizēt savus talantus vai nomainīt vīrieti.

Satiekas vīrietis un sieviete. Viņš – karstasinīgs skaistulis. Viņa – mīļš zaķītis, maiga dūjiņa, laba, savā vīrietī respektē līderi. Paiet mēnesis, gads, pieci gadi. Un pēkšņi iepriekš maigā sieviete pārvēršas par histēriķi un paranoiķi.

Kas ar viņu noticis?
Visu laiku tēloja un tikai tagad patiesā daba izlaužas uz āru?
Varbūt viņā iemājojis Nelabais?
Lapsenes sadzēlušas?

Ja vien viss būtu tik vienkārši, un to varētu atrisināt ar malku svētā ūdens un pozitīvā eksorcisma grupas seansu.
Taču, nē! Iemesli ir citi.

Kāpēc “psiho” sieviete?

Viņa signalizē par to, ka attiecībās ir sākusies degradācija. Sieviete pēc savas dabas ir intuīts. Viņa ne vienmēr saprot to, kas notiek, taču skaidri jūt, kad situācija sāk smirdēt pēc petrolejas, kad attīstība ir apstājusies un sākas atpakaļslīde.

Kāpēc sievieti tik principiāli uztrauc attīstības jautājums?
Kā viņai trūkst?

Sieviete pati par sevi ir enerģijas nesēja. Tās enerģijas, ar kuras palīdzību tiek būvēta nākotne (starp citu, šajā nākotnē būs jādzīvo viņas bērniem). Ja vīrietis viņai blakus neattīstās, nerealizē šo enerģiju darbībā – atkal uzkrājas tās pārpalikums.
Īpaši briesmīgi un cietsirdīgi “psiho” enerģētiski spēcīgas sievietes, kas attapušās mājsaimnieces lomā. Viņām tas ir dzīvības un nāves jautājums.

Ja sieviete neatbrīvosies no savas enerģijas “psihojot”, viņa var sākt slimot un rezultātā var arī nomirt. Starp citu, iemīlētākie sieviešu histērijas aizvietotāji ir vēzis, alkohols, narkotikas, pārmērīgas fiziskas slodzes (pat līdz samaņas zudumam).

Tas viss ir nerealizētas, apspiestas enerģētikas sekas. Jā, un dažkārt klusējošā histērija ilgst gadiem ilgi.
Rodas jautājums: “Kāpēc viņas tā ar sevi rīkojas? Vai tas ir no nemīlestības pret sevi, vai vienkārši muļķības dēļ?”

Ko darīt sievietei?

Spēcīgām, temperamentīgām sievietēm ir veselīgi reizi pa reizei saņemt pļauku ar slapju patiesību.
Pretējā gadījumā viņas sāks graut sevi un visu, kas apkārt. Tāpēc, būšu godīga kā pionieris rīta rosmē.

Sievietei svarīgi:

1. Kļūt pieaugušai.
Pieaudzis nozīmē 100% atbildību par savu stāvokli. Likt mierā visus apkārtējos. Viņi nav vainīgi pie tā, ka kāds ir nācis šajā pasaulē ar atomelektrostacijas jaudu.

2. Realizēt savuis talantus.
Attīstīt savu sistemātisko domāšanu. Izprast sievietes dabu un sūtību un zināt to, kā savus piecus pirkstus. Zināt to, kas esi, kur ej un ko vēlies? Skaidri zināt savas vēlmes.

3. Iemācīties dzīvot “kaifojot”.
Radīt savām rokām svētkus, ieraudzīt visu jauno un pieņemt to.

4. Pārstāt spēlēt spēli “man ir laimīga dzīve”.
Laimīgie nepsiho. Mānīt sevi ir grēks.

5. “Nepīties” ar vājiem vīriešiem – tas nozīmē – tiem, kas netur līdzi jūsu enerģētikā.
Es izskaitļoju vīrieša energoietilpību, vadoties no viņa sapņiem un mērķiem. Tie visi savā darbības sfērā ir novatori. Uzmanīgi sekot tam, lai novators attīstītos labprātīgi, tāpēc, ka viņam ir interesanti. Pretējā gadījumā histērija ir neizbēgama.

Padoms vīriešiem.

Enerģētiski spēcīga sieviete nekad nenomierināsies. Viņai vienmēr būs par maz, viņa vienmēr gribēs kaut ko jaunu un interesantu: “Es vēl kaut ko atradu. Man tas patīk. Gribu uz turieni. Uzzināju to un to. Man ir interesanti, gribu pamēģināt!”
Vēlieties būt veiksmīgi, bagāti un veseli – izvēlieties tās sievietes, kurām nekad nav miera, un gatavojaties interesantai un emocijām bagātai dzīvei līdz pat vecumdienām.

Ko darīt, ja gribās kopā audzināt mazbērnus, bet nepietiek spēka “turēt līdzi” partneres “apgriezieniem”?

– Dot sievietei IESPĒJAS un brīvību viņas pašrealizācijai.

– Izmānīt psihojošu sievieti iemīļotajā darbā.
– Sūtīt viņu pie kouča, lai tas palīdz viņai tikt skaidrībā ar viņas bagāto iekšējo pasauli un atrod tai pielietojumu.

Sievietē ir daudz enerģijas, jo ar to viņa piepilda savu vīrieti, savus bērnus, savu vidi, biznesu. Jo vairāk enerģijas, jo plašāks atvēziens.
Nav atvēziena – ir hstērija.
Nav histērijas – ir slimības, depresija, atkarības u.t.t.

Ir principiāli svarīgi būt kopā ar vīrieti, ar kuru kopā attīstība notiek unisonā. Ja abi kopā vēlaties auklēt mazbērnus, tad jau pie pirmajām saspringuma pazīmēm, savāciet savas mugursomas un pārejat nākamajā attīstības līmenī. Ja prioritātes, mērķi, intereses un vērtības ir atšķirīgi, tad ļaujiet viens otram būt laimīgiem katram par sevi – atsevišķi.

Spēcīgai sievietei ir bīstami atrasties blakus vīrietim, kurš neapzinās, kas viņam blakus. Pretējā gadījumā viņš var izrādīties mērkaķa lomā, kas atradis granātu, izrāvis tai detonatoru un tagad nezin, kas notiks tālāk.

Vēl ir viens iemesls, kāpēc nav komfortabli būt pārī ar vājāku – visu laiku nākas sevi ierobežot, “turēt rokās” un pielāgoties. Tas viss vēlāk tāpat pārvēršas histērijā vai kādos citos enerģijas nopludināšanas veidos. Vai arī sieviete parvēršas par niknu veceni, kas ar mietu dzen vīrieti gaišākā nākotnē.

Kā likums, tādā slazdā iekrīt sievietes ar mātes kompleksu, kurām ir tieksme audzināt perspektīvos. Vai izmisušas sievietes, kuras piekusušas cīnīties ar pasauli, un tāpēc atdevušas sevi pirmajās satiktajās rokās.

Nobriedušas sievietes pa tādiem grābekļiem nedanco.

Galvenais, laikus izdarīt secinājumus!

Autors: Tatjana Megerja
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Un atkal pateicība Līgai Šīronai par ieteikumu 🙂