Izlēcēja

Mūsu kaimiņieni ļaudis bija iesaukuši par Emanuēlu. Tāda viegliņa, šifona kleitā pat ziemas salā. Pa virsu kažoks, bet zem tā marles auduma kleita ar vijolīšu un gundegu apdruku. Īss, it kā nevīžīgs matu griezums, ar pirkstiem sakārtots un milzīgas brīnumpilnas acis, gluži kā spārei.

Viņa bija vairākas reizes precējusies un katru reizi tā bija laimīga laulība. Viņa strādāja par kosmetoloģi, par pārdevēju galantērijas preču veikalā un zīmēšanas skolotāju. Viņa pastāvīgi aizrāvās ar kaut ko jaunu. Patstāvīgi apguva flamenko, kaligrāfiju pēc rokasgrāmatas, visu laiku kaut ko veidoja, izšuva, bakstīja ar adatu kartona gabalu un sūtīja āfrikāņu bērniem paciņas ar mīkstajām rotaļlietām. Pa drusciņai darīja visu ko, un visu – neilgu laiku.

Kaimiņi grozīja pirkstus pie deniņiem, it kā sakot, ko tādai padarīsi, ļoti gaisīga sieviete. Bezrūpīga, vieglprātīga un arī pastulba. Aprobežota. Dzīvo ar kaķi un salauztu televizoru. Neskatās ziņas un nav lietas kursā par jaunumiem.

Mans tētis viņu nevarēja ciest. Teica, ka nespēj normāli uztvert cilvēkus, kuri pārāk bieži smejas. Pasaka “labrīt” un mute līdz ausīm vaļā. Ķiķinot komentē aizkavējušos algu. Paslīd uz ledus, sasit olas tīkliņā un atkal smejas. Kas gan tur smieklīgs?
Sievietes viņu nepieņēma savā pulkā. Kolīdz viņa parādījās tuvumā, tās momentā apklusa un pārtrauca apspriest samaitātos Rietumus. Svetlanas Morgunovas jaungada tērpu televīzijā un filmu “Čigāns” ar skaistuli Budulaju. Jauno salātu recepti. Bohēmijas kristāla lustru, putekļusūcēju “Taifūns” un “biezo” kaimiņu jauno dagestāniešu paklāju.

Emanuēla ne pārāk tiecās iefiltrēties šajā sieviešu kompānijā. Viņa vienmēr kaut kur steidzās: vai nu uz  kārtējo randiņu, izšūšanas kursiem vai grupas “Verasi” koncertu. Viņai absolūti nerūpēja svarīgās kundzes, kuras pa “blatu” iepirkās pārtikas veikalā.
Kaimiņienei nekad nenotika nekas slikts, bet mums visiem tad santehnika salūza, tad puikas logiem stiklus izdauzīja, tad atkal puse mājas iedzīvotāju saslima ar gripu. Mēs visi ticējām, ka tumšajā stūrī sēž kads “babajs” un, ja mēs neklausīsim, tad mūs savāks milicis no Kikimoras. Mēs ticējām, ka dzīve ir netaisna un tajā ir daudz kas jāizcieš. Un tikai Emanuēla vienmēr izskatījās žirgta, vesela un jautra. Viņai neeksistēja ne tumšie kakti ne Kikimora. Ar milici viņai bija mīlas romāns, gripu viņa ārstēja ar sarkanvīnu, necieta un pret visiem notikumiem izturējās kā pret piedzīvojumu.
Viņas noslēpumu es uzzināju tikai pēc daudziem gadiem un patiesi biju izbrīnīta. Šī sieviete savādāk kā citi attiecās pret dzīvi un dzīve viņai atbildēja ar to pašu. Ne velti saka: kā gultu uzklāsi, tā arī gulēsi, kā zirgu iejūgsi, tā arī brauksi. Viņa neļāva sev garlaikoties, viņa nenēsāja upura kreklu, viņa bija zinātkāra un nodarbojās ar to, ko sirds liek. Viņa dzīvoja tā, kā mēs visi tikai gatavojāmies dzīvot. Mēs gatavojāmies grūtībām, bet viņa baudīja dzīvi. Un rezultātā, katrs saņēma savu.

Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

MANA IZVĒLE. MANA DZĪVE!

Kāds sūfiju mistiķis visu dzīvi bija laimīgs. Nevis tēloja laimīgu, bet bija laimīgs. Viņš pats bija smiekli, visa viņa būtība bija svētki. Un, lūk, viņš kļuva vecs, pienāca viņa miršanas diena un viņš par to smējās. Tad kāds no viņa skolniekiem jautāja:
“Mēs esam pārsteigti. Tagad jūs, skolotāj, mirstat, kāpēc smejaties? Mums ir skumji, bet jūs vēl joprojām smejaties! Kā jums tas izdodas?”

Un vecais vīrs atbildēja: “Noslēpums ir pavisam vienkāršs. Kad man bija septiņpadsmit gadu, es jau biju paspējis būt nelaimīgs. Bet manam skolotājam bija septiņdesmit, un viņš man teica: “Reiz arī es biju tikpat skumjš kā tu. Bet kādā brīdī pēkšņi man atnāca atklāsme – tā ir Mana izvēle, Mana dzīve!”

Kopš tā brīža katru rītu, kad pamostos, pirms atveru acis, es sev jautāju: “Ko es vēlos? Ciešanas? Svētlaimi? Ko es šodien izvēlos?”

Es izvēlos svētlaimi, es tiecos pec tās. Tā ir izvēle. Pamēģini. No rīta, kad pamosties, pajautā sev: “Ir pienākusi jauna diena! Kāds ir mans plāns?” Vai tad kāds izvēlēsies ciešanas? Nē. Tāpeēc, ka tāda izvēle ir pretdabiska.

Sūfiju viedais stāsts
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Smejies un dejo

deja smiekli

Kad tu smejies no sirds, pēkšņi prāts pazūd.
Visa dzen metodoloģija balstās uz to, kā būt ne-prātā. Un smiekli ir viena no brīnišķīgākajām durvīm, kas ved uz turieni.

Cik es zinu, deja un smiekli ir labākās, dabiskākās un visvieglāk pieejamās durvis.
Ja tu no sirds dejo, domāšana apstājas. Tu dejo, dejo, virpuļo un kļūsti kā ūdens virpulis – visi aizspriedumi, ierobežojumi ir zuduši. Tu pat vairs nezini, kur beidzas tavs ķermenis un sākas esība.
Tu izšķīsti savā esībā un esība izšķīst tevī un robežas parklājas.
Ja tu patiešām dejo – nevadot, bet ļaujot dejai tevi vadīt, ļauj tai valdīt pār sevi, ja tu esi dejas pārņemts – domāšana apstājas.

Tas pats notiek ar smiekliem. Ja tu esi smieklu pārņemts, domāšana apstājas. Un, ja tu iepazīsti kaut dažus mirkļus ne-prāta stāvokļa, tie sola tev daudz vairāk kā tas, kas notiek.Tev jāiemācās vairāk un vairāk būt šajā ne-prāta stāvoklī, lai arvien vairāk un vairāk domāšanas tiktu atmesta. Smiekli var būt brīnišķīgs veids, kā nokļūt šajā ne-domāšanas stāvoklī.
OŠO
Tulkoja: Ginta FS

Smejies biežāk!

10460360_337566213100514_1163795349380158792_n

Mums vienmēr ir teikuši, ka nopietnība ir nepieciešama respektabilitātei: un tieši tāpēc daudzi cilvēki ir kļuvuši tik nopietni. Ne gluži tā, ka nopietni kāda īpaša iemesla dēļ, taču tagad nopietnība ir kļuvusi par viņu otro dabu; viņi pavisam ir aizmirsuši, ka nopietnība ir slimība, jo tas nozīmē, ka humora izjūta jūsos ir mirusi. Pretējā gadījumā dzīve mums apkārt būtu prieka pilna.
Ja jums būtu humora izjūta, jūs būtu izbrīnīti par to, ka nav laika būt skumjam, jo ik brīdi notiek kaut kas smieklīgs.

Cilvēki visu uztver tik nopietni, ka šī nopietnība kļūst viņiem par smagu nastu.
Mācieties vairāk smieties!
Es uzskatu, ka smiekli ir tikpat svēti kā lūgšanas.
OŠO
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS