Par to, kā nepadoties

nepadoties

Pazīstamais rakstnieks un uzņēmējs Džeimss Altučers par to, ko darīt, kad ļoti gribās visu pamest un iebāzt galvu dziļi smiltīs.

Dažkārt, kad es jūtos nokļuvis šaurā bezizejā, salauzts un pagalam, es vēlos vienkārši izgaist. Pārvākties uz kādu vecu dzīvokli pilsētā, kurā mani neviens nepazīst. Ēdienu pasūtīt mājās. Paklausīties mūziku, kas skan pa atvērtu automašīnas logu. Šī saldā sajūta, ka tu esi neredzams. Tu domā par to, ka tu vēlies citu darbu, vēlies nodarboties ar kaut ko sev ļoti mīļu.

Es biežāk vēlētos sev atgādināt, ka pagātne nenosaka nākotni. Es domāju: “Man ir diploms specialitātē X, tātad man jādara Y”. “Es dzīvoju ar A, tātad tas ir uz mūžīem”. Vai arī “es cietu neveiksmi biznesā vai mākslā, sākt visu no jauna ir bezjēdzīgi”.

Tas viss ir nepareizi. Es runāju ar Metu Beriju, kuram bija, kā man šķita, sapņu darbs: viņš rakstīja kinoscenārijus. Taču viss, ko viņš vēlējās, bija rakstīt blogu par fantasy sportu. Ir pagājuši astoņi gadi un viņš ir kļuvis par komentētāju kanālā ESPN un stāsta par fantasy sportu.

Vai arī Džims Nortons, ar kuru mēs kopā izaugām. Viņš vadīja traktoru un darīja dažādus gadījuma darbus, taču patiesībā vēlējās būt komiķis. Pagāja 20 gadi, un nu viņš ir viens no pazīstamākajiem komiķiem pasaulē.

Un, vispār, ja esi absolūti nelaimīgs darbā vai attiecībās ar kādu, un zini, ka kaut kur ir kaut kas labāks – tas noteikti mainīsies. Lūk, 10 soļi, kurus es ielāgoju savā ceļā. Un, pateicoties tiem, man pārstāja būt nelabi no tā, ko daru, un es pārstāju atteikties no saviem sapņiem.

1. Atzīsti to

Es jūtos nemierīgi. Es nespēju piecelties. Vienīgais, kas šobrīd jādara, ir jāatzīst šis fakts. Tie ir kā tava ķermeņa čuksti, kas fiziski vēlās tev patraucēt kaut ko izdarīt. Tas sāk grauzt tevi no iekšienes. Un tavs ķermenis tevi nobeigs, ja tu nemainīsies. Taču sākumā vajag to pamanīt un atzīt.
Vairums cilvēku šajā stadijā attopas ap 30 gadiem, pašu ķermenis tos palēnām saēd. Viņi meklē zāles, taču tās nav tās zāles, ko var nopirkt aptiekā.

2. Vilšanās

Labi, es to pamanīju. Taču man šķiet, ka nekad nekas nemainīsies. Esmu slazdā. Es velti esmu iztērējis šos gadus. Sāc uzskaitīt visu, kas tev patīk. Ko tu mīlēji darīt bērnībā? Un tagad? Pamēģini to šodien. Kļūsti tajā nedaudz labāks. Padomā, kā uzbūvēt tiltu starp to, kas tev patika bērnībā un to, kas tev patīk šobrīd.
Braians Koppelmans domāja, ka uz visiem laikiem paliks mūzikas biznesā. Tā bija pieņemts viņa ģimenē. Tam viņu gatavoja. Tas viņam labi padevās. Tacu pagātne nav cietuma uzraugs. Viņi kopā ar draugu Devidu Levinu trīs gadus apsprieda idejas, bet pēc tam uzrakstīja scenāriju filmai “Krāpnieki”, bet pēc tam – scenāriju filmai “Oušena banda”, un tagad jau arī seriālam “Billions”.

Es vēl joprojām katru dienu meklēju zīmes. Katru dienu ir mana otrā dzimšanas diena.

3. Apmācība

Ja mēs no jauna nedzimsim, mēs nomirsim. Aizej uz tuvāko grāmatu veikalu un atrodi grāmatu, kuru lasot, aizraujas elpa. Atceries sarunas, kas visvairāk palikušas atmiņā. Kādas attiecības tevi dzīvē sajūsmina. Lasi! Meklē jaunus cilvēkus, ar kuriem vari sarunāties. Pēti visu. Vēro visu.

Lai cilvēki saka: “Tu sabojāsi sev dzīvi”. Viņi nav mani cietuma uzraugi. Es pats sev esmu cietuma uzraugs. Un izlaižu sevi brīvībā katru rītu.

4. Sakāve

Lai ko es dzīvē darītu, it visā es cietu sakāves. Mani pirmie divi biznesi neizdevās. Ko nu tur, 17 no 20 uzsāktajiem biznesiem sabruka. Manas pirmās piecas grāmatas tā arī nav publicētas. Man tā arī neizdevās uzņemt televīzijas seriālu. Un tā es varu uzskaitīt un uzskaitīt.
Ja tu kaut ko mīli, tad tu zini, kā izskatās kaut kas, kas ir labākais pasaulē. Es cenšos uzreiz kļūt par labāko pasaulē – taču tas ir tikai mans idiotisms. Sākumā man jākļūst par nožēlojamu neveiksminieku un jāsajūt, kā tas ir. Kādās virsotnēs jāuzrāpjas. Tas ir ilgs ceļš.

Veiksme = Neatlaidība + Mīlestība

5. Vai ir vērts turpināt?

Iespējams. Bet varbūt, nē. 90to gadu sākumā es uzrakstīju četras grāmatas. Nekas nesanāca. Es visu pametu un iekārtojos darbā HBO.
7 gadus vēlāk es atkal sāku rakstīt grāmatas. Tās bija garlaicīgas grāmatas par finansēm. Bet vēl pēc 8 gadiem, es sāku rakstīt ko personīgāku. Tagad es rakstu visu, ko vien vēlos. Bet paskatīsimies. Es rakstu kaut ko citu. Kaut ko sāpīgāku. Iespējams, kādreiz es iemācīšos to darīt vēl labāk. Taču man ļoti patīk mācīties būt labākam.

Tāpēc nepamet. nemeklē attaisnojumus. Nenodedzini tiltus. iespējams, tu bērnībā zīmēji. Pamēģini to darīt atkal!

6. Atgriešanās

Mani bieži vien sarūgtina manas romantiskās attiecības, vai tas, ko esmu uzrakstījis, vai arī manas biznesa lietas. Neapmierinatība ar sevi ir izaicinājums pašam sev. Katru dienu es sev uzspiežu vairāk kā vajadzētu. Dažkārt man ļoti sāp. Taču es zinu, kad esmu bezizejā. Es zinu, kā to pamanīt. Es zinu, kā atrast to, ko mīlu. Un es vienmēr atgriežos pie tā, ko mīlu.

7. Mentori

Katrā dzīves sfērā man ir bijuši lieliski mentori. Kā tos atrast? Ja tev vajadzīgs tāds, kurš ar tevi sarunāsies, piedāvā viņam idejas. Nejautā: “kā es varu jums palīdzēt?” Jo tādā veidā tu viņam uzdod mājas darbu. Labāk pastāsti, kā tu vari darīt viņa dzīvi skaistāku. Ja tev vajadzīgs virtuālais mentors (dažkārt tas ir pat labāk), izlasi 200 grāmatas par tevi interesējošo nozari. 50 grāmatas = 1 mentors.

8. Kļūsti par savu balsi

The Beatles, Pink Floyd, Rolling Stones, U2, Wu-Tang Clan — visas šīs grupas skan ne tā, kā tas, kas bija pirms tam. Viņi paņēma kaut ko no pagātnes un sākumā atkārtoja pagātnes paņēmienus, bet pēc tam pakāpeniski atrada savu unikālo skanējumu.

Daudzi cilvēki (un es tajā skaitā) padodas ceļā no imitācijas uz unikalitāti. Neiekrīti šajās lamatās. Ir tāda tehnika – savas balss meklēšana – katru dienu pierakstīt desmit idejas savā interesējošajā jomā.

10. Un atkal neveiksme

Non-stop zaudējumi – lūk, veiksmes noslēpums. Tā zaudējot, pieņemot zaudējumus un dokumentējot tos, rakstot sarakstu “no kā jāizvairās”, “kas nostradāja”, vari kļūt veiksmīgs. Dari to biežāk!

Domas var būt kļūdainas. Tās vajag atzīmēt: “vērtīga”, “nevērtīga”. Tā ir tada prakse. Tā ir prasme mēģinat atkal un atkal. Bet ir svarīgs vēl viens elements.

10. Cilvēki, kurus tu mīli

Kad esmu nonācis strupceļā, es meklēju savus draugus. Kad esmu bedrē, viņi man pastiepj palīdzīgu roku. Ne vienmēr tavi draugi zin, kā tev būs labāk. Taču viņi spēj tevi nomierināt, atbalstīt un tu būsi pateicīgs viniem par to, ka tie tev ir. Netenko par viņiem, necenties viņus mācīt, vienkārši esi pateicīgs par to, ka viņi tev ir. Kad vajadzēs, tu palīdzēsi viņiem.

Piedzimt no jauna nenozīmē obligāti veikt kaut ko radikālu. Nav obligāti pārtapt no kravas auto vadītāja par profesionālu basketbolistu.

Var pārtapt no vienkārši laba cilvēka par cilvēku, kurš kļuvis labāks. No nekompetenta par kompetrentu. No laba drauga par lielisku draugu. No verga par brīvu cilvēku. No cilvēka, kurš citiem ļauj lemt, kad viņš ir laimīgs, par cilvēku, kurš pats izvēlas savu laimi.

Dari šo visu katru dienu. Tā ir prakse. Iespējams, tu kādreiz kļūsi par kosmonautu vai mākslinieku. Taču tev jāpiepilda sava dzīve ar kaut ko vērtīgu līdz tam brīdim, kad tas notiks.

Avots: aum.news
Tulkoja: GInta FS

P.S. Man šķiet, ka šis raksts vairāk derēs vīriešiem. Nav nekāds brīnums, raksta autors ir vīrietis. Taču arī man šeit bija paris noderīgas domas. GFS

Advertisements

Radošums atver visas durvis

polunins6

Es esmu laimīgs cilvēks. Laimīgs viena vienīga iemesla dēļ, kas pieejams ikvienam cilvēkam: man visu dzīvi ir veicies un veicas. Paveicies ar to, ka esmu piedzimis uz šīs planētas, šajā laikā, šajā valstī, starp šiem gudrajiem un muļķiem, klusajiem un dedzīgajiem cilvēkiem…

Man ļoti patīk strādāt līdz spēku izsīkumam, iet, kamēr krītu no kājām, skatīties līdz sāpēm acīs un tvert bezgalīgos pretīm skrienošos lauku, mežu, kalnu kilometrus. Ienirt dabā un pazust tajā, baudīt tās neizskaidrojamo un neaptveramo fantāzijas lidojumu.

Es trīcu labsajūtā, kad redzu brīnumaini nereālos Austrālijas dzīvniekus – visus šos pīļknābjus, skudrulāčus, ķengurus un koalas, kuriem kā īstiem klauniem ir milzīga kabata, kurā ievietot savu nākotni. Un šīs ārpratīgi košās krāsas visapkārt! Un šī neiedomājamā tauriņa divu plaukstu lielumā tirkīza krāsa!!!!

Es apriju tonnām dzīves prieka enerģijas, ko dod tikšanās ar Kolumbiju, Kubu, Spāniju, Itāliju, Īriju…

Mani izbrīna un nomierina milzīgais sibīriešu, kanādiešu un austrāliešu līdzsvars un spēks.
Un taizemes sieviešu skaistums, sejas, ko nekad nepamet Džokondas noslēpumainais smaids.

Sava dzīve ir jābūvē kā mākslas darbs un tad tā būs priecīga.

Vārds “radošums” atver visas durvis.

Paskaties, kas tev ir šķīvī, kad tu ēd! Provocē sevi uz jaunas “slimības” rašanos: gūt baudu no it visa, ko tu dari!

Man ir ļoti interesanti kopā ar draugiem un ģimeni iesaistīties nereālā projektā, realizēt to un zvērēt, ka nekad vairs… un pēc tam visiem kopā meža pļaviņā ar alus kausu un vēžiem rokās, apdomāt nākamo, vēl daudz nereālāko.

Es atceros, kā nokļuvu Grieķijā. Paņēmu dzelzs vāli un salauzu visus žogus, kas man bija apkārt. Es ienīdu žogus. Es mīlēju iet pa ceļa vidu. Nekad neaizsēju kurpēm šņores. Lauku puisis, kurš mīlēja klaiņot pa mežu – un ar to man bija gana.
Inficēties – vienīgais veids kā ietekmēt šo pasauli. Inficeties ar savu aizraušanos. Ar gaismu. Ar savu dzīves prieku. Tas ir pavisam cits princips. To nevar iemācīt – ir iespējama tikai priecīga kopā radīšana.
Vjačeslavs Poluņins
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Lielā ceļā sākumā. Kā sagribēt un sākt darīt.

kuģis8

Man ir pieredze. Es palīdzu cilvekiem izkustēties no sastinguma punkta, uzsākt sava dzīvē kaut ko svarīgu. Un katru dienu es pati eju šo ceļu. Ar saviem projektiem.

Neskatoties uz to, ka eksistē klasiskie viedokļi par to, kas apstādina cilvēkus ceļā uz mērķi (jēdziens no geštaltterapijas), starp visiem šiem “paskaidrojošajiem iemesliem” katrs cilvēks atrod savu unikālo āķi, kāds pat vairākus āķus, kas viņu stipri tur un, ja atlaiž uz brīdi, tad pēc laika noķer atkal. Tāpēc ceļš uz gaišzilo sapni nav viegls.

Tas ir ceļs caur ērkšķiem uz zvaigznēm. Vēl šo ceļu apgrūtina tas, ka vairums šo ērķšķu dur un dedzina no iekšpuses.

Lai uzietu savu āķi, atraktu šo durošo ērķšķaino zariņu, ir ļoti jāpacenšas. Taču sākumā ir svarīgi noskaidrot, kurā sava ceļa posmā tu atrodies.

Tev piedzimst ideja, tu to izauklē, lai atrādītu pasaulei, kaut vai pastāstītu par to tuviniekiem.

Tu jau esi uzdrošinājies, atzinies pats sev, ko vēlies, bet vēl neesi saņēmies drosmi, pastāstīt par to vēl kādam?

Tu pastāstīji, saskāries ar nesapratni, šķēršļiem vai, gluži otrādi, sajuti atbalstu, taču tagad pēkšņi apsēdies un aizmirsi par to, kas vēl nesen sildīja tavu Dvēseli?

Tu spēri pirmos soļus, “iedarbināji pārmaiņu mašīnu”, taču kaut kas tevi nobiedēja?

ideja

Katrs ceļš sākas ar ideju. Jā, pati par sevi ideja nav nekas. Taču bez idejas tu neko neizdarīsi. Tā ir tava ceļa galvenā sēkla.

dažkārt pat sev ir bail atzīties, ka tu par kaut ko sapņo.

Kur nu vēl citiem!
Iekšējie vagari un cenzori ir krietni spēcīgāki kā reālie.

“Es gribu…” – tevī ieskanas klusa balstiņa. “Kas? Kas? Tev ir par maz ar to, kas jau ir? Kam tev tas? Un kur tu liksi visus tos pienākumus, kuri tev jau ir? Kur esi tu un kur tavs sapnis?” Un klasiskais – “Sapņot nav kaitīgi! Aizej labāk traukus nomazgā!”

Tāpat kā pieaugušie bieži nedzird bērnus, tā arī mēs bieži vien nepievēršam uzmanību šiem “muļķīgajiem, bērnišķīgajiem sapņiem”. Bet patiesībā var izrādīties, ka cilvēks jau sen zināja, ko vinš vēlas, taču baidījās sev atzīties. Slēpa pats no sevis, no šīm izsmējīgajām, neticīgajām balstiņām, to, ka bija un ir iemīļotas lietas, ko patīk darīt, vietas, kur gribas nokļūt, dzīves stils, kādu gribas dzīvot. Taču atļaut sev to ievērot, nozīmē atzīties pašam sev, ka es vēlos ko citu, nekā man ir šobrīd. Un, nevis vienkārši kaut ko citu, bet tieši ŠO.

 «mani sen vairs nepriecē mana dzīve, bet es nezinu, ko gribu».

Pie manis bieži nāk cilvēki pilnīgā iztukšotības stāvoklī, kuri saka: “Mani sen vairs nepriecē mana dzīve. Bet es nezinu, ko gribu”.

Tas bērnišķīgais “gribulītis”, kas klusā balstiņā čīkstēja: “Mammu, mammu, nopērc man saldējumu!” jau sen ir apklusis. “Tu nedrīksti ēst saldējumu, kakls sāpēs!”, “Mums nav naudas visādiem niekiem!”, “Normāli bērni uzvedas klusi un nedīc!”
Lai atļautu sev atkal gribēt, ir atkal jāsatiekas ar šiem bērnišķīgajiem, aizliedzošajiem uzstādījumiem, jāmetas ar tiem nevienlīdzīgā kaujā, un jāatkaro sev tiesības gribēt, vēlēties, sasniegt. Bet gadās, ka sākumā nākas atgriezt sev jutīgumu pret parastām lietām – man ir silti vai auksti, es gribu ēst vai gulēt, es gribu dzert vai uz tualeti? Kā man vispār šobrīd ir?… Ko es šobrīd jūtu? (skumjas, prieku, aizkaitinājumu, apjukumu, nepacietību, emocionālo uzbudinājumu, bailes, šaubas, vilšanos u.t.t.) Un ko man šobrīd gribētos? Vai  vēl tiešāk drosmīgajiem: “Ko es tieši tagad gribu?”. Un ko es vispār gribu?

Gadās, ka, pirms iet uz kaut ko – uz savu vēlmju realizāciju, saviem nospraustajiem mērķiem, ir jāpārbauda – vai es vispar esmu dzīva? Var izradīties, ka tam, ko tu šobrīd no sevis prasi, nav nekā kopīga ar tevi – dzīvo!

***

«es nezinu, ko gribu, bet es neko nedaru.»

«Es neko nedaru…

 Es esmu kā sasalusi…

Mani paralizē bailes, kā tikko par to iedomājos…

Es esmu gatava darīt visu, tikai ne to, ko es no sevis gaidu…»

«Apstājos, nekustos, nekur neeju, nedaru to, kas man ir svarīgi» –  tādi jautājumi izskan koučingā un terapijā.

«Es aizmirstu, ko gribēju. Es izlaižu svarīgas tikšanās, zvanus… Man pēkšņi zūd atmiņa. Es vienkārši palieku akla un stulba. Mulstu…. pārvēršos par mazu pārbiedētu bērnu….”

«Es baidos…»

No kā?

Un te nu sākas pats interesantākais.
Taču sāksim ar bailēm. Bailes bremzē smadzeņu darbību un bloķē to. Kamēr cilvēks baidās, ir trīs funkcijas – cīnīties, bēgt un izlikties par beigtu. Bailēs darīt sakarīgas lietas, domāt par projektiem, plānot, radīt nav iespējams. tas ir tas pats, kas braukt ar velosipēdu, visu laiku bremzējot. Pretestība būs milzīga.
Bailes ir jānomierina.

Sākumā ir jāsaprot, no kā es baidos.

Grūti tikt galā ar iracionālajām bailēm ” baidos, bet nezinu, no kā”. Kā var uzvarēt naidnieku, ja tu nezini, kas viņš ir? Tikai paslēpties un drebēt, vai arī nogalināt visus, kas pagadās pa rokai. Tā nevar. Ir jātiek ar to skaidrībā!

kad jau ir skaidrs, ko es gribu, nākamais jautājums – “paziņot par to pasaulei”

Pastāstīt par to kādam no tuvajiem cilvēkiem, kolēģiem, draugiem. Ļoti reti projekti tiek veikti vienatnē. Pat tad, ja esi nolēmis šķirties, tev nāksies par to paziņot savam partnerim.
Kad galvā iešaujas ģeniālas domas, tās vajag ar kādu apspriest.
Ha, un te uzreiz parādas bailes piedzīvot kaunu.

Tad vispirms ir jāizlien no savas aliņas un savu dārgumu kādam jāparāda….

Noskaudīs.
Apsmies.
Noskaitīs n-tos spēcīgos argumentus, kapēc man tas neizdosies.
Un, ja nu pēkšņi viņi man notic, bet es – gala rezultātā ciešu sakāvi?

Ārprāc, cik briesmīgi!

Un, ja nu tie cilvēki, no kuriem atkarīga mana veiksme, meni neatbalstīs? Un, ja nu es sākšu, bet viņi man atteiks? Un, ja nu es pati nepavilkšu, nevarēšu, nobīšos, man nepietieks spēka? Un, ko tad?

Kamēr projekts tiek sevī iznēsāts kā bērniņš, šķiet, ka tam nekas nedraud. Viņš ir paslēpts no ļaužu acīm, sliktiem vārdiem un domām. Par viņu neviens neko nezin.

***

Bet pēc kada laiciņa viņa dzīvība ir briesmās, jo arī parāk ieilgusi grūtneicība tam var kaitēt.

Ļoti bieži, atskatoties pagātnēļ, mes brīnāmies, kāpēc neizdarījām to agrāk? No ka baidījāmies? Un savas bailes atceramies tikai ar grūtībām.

***

Mūsu tuvinieki šos jaunumus, mūsu sapņus var uztvert dažādi. Var atbalstīt: “Malacis! Uz priekšu! Sen bija laiks!”

Viņi var nopietni šaubīties par mūsu spējām, var sadot miljoniem padomu no savas kanceles, kas atsitīs mūsos jebkuru vēlmi rīkoties.

Bet, ja projekta realizācija kaut kādā veidā skar viņus pašus (finansiāli, vai arī viņiem šķiet, ka tā var mūs pazaudēt), tad viņi var sākt mūs atrunāt, vai pat uzstādīt ultimātus. Un te nu, protams, ir izvēles jautājums. Manā praksē ir bijuši gadījumi, kad cilvēki atsakās no sava mērķa realizēšanas, jo vēlas saglabāt attiecības.

atrast domubiedrus, partnerus. savākt komandu.

Ir projekti, kurus var darīt viens. Piemēram, tu esi nolēmusi iestāties teātra skolā, jo tavs sapnis ir kļūt par aktrisi, vai arī tu esi grafiskais dizaineris, un tev ir svarīgi par sevi paziņot, atrast pasūtītājus un darīt savu darbu. Tas ir tas gadījums, kad arī viens ir karotājs.

Bet ir projekti, kuros bez komandas iztikt nevar. Piemēram, ja tu vēlies atvērt svešvalodu skolu vai palaist tirgū jaunu produktu, izdarīt kaut ko tādu, ko agrāk neesi darījis.

Kad izvēlies savus komandas biedrus, ļoti svarīgs ir jutīgums, spēja vienoties, atļaut sev pamēģināt – pamēģināt strādāt kopā. Gadās, ka tas izdodas lieliski. Bet gadās, ka cilvēki ir brīnišķīgi un profesionāli, taču nevar sastrādāties.

***

Kad esi sev atzinies savā sapnī, paziņojis par to pasaulei, skaidri redzi, ko tu gribi un esi savācis komandu, laiks doties ceļā. Pirmie soļi ir sperti, kuģis nolaists ūdenī, un te nu ir svarīgi stingri turēt kuģa stūri un nepārstāt aizrēt (iedomāsimies, ka to var darīt vienlaicīgi).

Tu esi kapteinis.

Neviens peldējums neiztiks bez vētrām, bez kļūmēm, bez sarežģījumiem. Dažkārt nākas mainīt komandas biedrus, koriģēt kursu.

Kad atskatāmies atpakaļ, ir grūti iedomāties – kāds brīnums! Es jau tik daudz ko esmu paveikusi. Esmu atklātā jūrā un jau nogājusi tik lielu ceļu, es esmu aizpeldējusi tur, kur agrāk pat iedomaties nevarēju būt!

jēga.

Lai sāktu kaut ko darīt apzināti un ilglaicīgi, lai apzināti piliktu pūles, ir jāzin – kāpēc? Kāpēc, kā dēļ es to visu daru. Kāpēc man tas ir svarīgi?
Tieši jēgas izpratne dod cilvēkam spēku pārvarēt grūtības, kustēties uz priekšu, un darīt lielas lietas, tādas, ko agrāk nekad neesi darījis!
Autors: Irina Davidova
Avots: http://dybova.ru/blog/
Tilkoja: Ginta FS

Uzvaras cena mēdz būt pārāk augsta

uzvaras cena2

Veiksme par katru cenu! Uz priekšu un tikai uz priekšu!

Skrien, neapstājies! Kārpies, sasniedz!

Tu neesi pelnījis atpūtu! Tev nav tiesības kļūdīties!

Tu esi nekas! Tu neko nevari, neproti! Es tā arī zināju, ka no tevis nekas nesanāks!

“Zināji”…? Kurš zināja? Kurš tik ļoti neticēja, kurš sita ar pletni, kurš zināja un dzina uz priekšu?  Kurš tad to “zināja”? Kā balss tā ir?

Bet gadās, ka “zināja”. Tad šī balss ir draudīgi čukstoša un indes pilna.

“Es tā arī zināju, ka no tevis nekas jēdzīgs nesanāks”. Vīlusies, nogurusi, bieži vien naida pilna balss. “Nekas no tevis nesanāks”. “Tu esi nulle. Tu esi nekas!”

Un kas ir pats brīnumainākais – to teica tieši talantīgajiem, centīgajiem, tiem, kuri gāja, pārvarot sevi. To teica jau no pašas agras bērnības. Sākumā, radot elli ārpusē, bet pēc tam arī iekšpusē.

Izauga stipri zēni un meitenes. Un viņiem vairs tētis un mamma nenorādīja, ai, labāk “pasūtīt” visas tās balsis. Bet nesanāk, jo tās ir iekšpusē.

“Vai degunu mākoņos esi sacēlusi? Pārāk gudra kļuvusi? Saki, pieaugusi? Labi, labi, paskatīsimies…”

“Nu, ja! Vai tad tādas kā tu var mīlēt?”

Domāju, ka var.

Un vecāki mīlēja, kā spēja. Bet, ne visi. Daudzi vispār nespēja, bet tikai savas dusmas un vilšanās izgāza uz bērniem. Arī tā mēdz gadīties.

Taču mīlēt var. Var novērtēt. Var apbrīnot. Var saudzēt. Var priecāties par uzvarām un atbalstīt zaudējumos. Kopā skumt par kļūdām, noslaucīt degunu un iet tālāk.
Autors: Irina Dibova
​​​​​​​Avots: http://dybova.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Par šaubām

Šaubas Alessio-Albi2

Ja vēlies kaut ko sasniegt, rīkojies nešauboties – tā skan viens no veiksmes pamatlikumiem.
Šaubas traucē mums piepildīt savas vēlmes. Savukārt viss, ko mēs darām nešauboties, ātri sasniedz savu rezultātu.
Kas tās par šaubām, kas traucē mums būt veiksmīgiem, bagātiem un arī veseliem?
Šaubas (Сомнение — СО МНЕНИЕ), ir viedoklis, kas ir mūsos, tomēr nav mūsu. Mēs to kaut kad vai tieši tagad izlasījām, izdzirdējām, Citu cilvēku viedoklis, kuru mēs zinām. Tas it kā uzstājas kā mūsu oponents tajos brīžos, kad jāpieņem kāds lēmums. Turklāt mūsos it kā rodas neredzama barjera, kuras vienā pusē esam mēs ar savu viedokli, bet no otras puses mūsu neatskaņotie, bet zināmie citu cilvēku viedokļi. Šāds iekšējais dialogs faktiski bloķē jaunas darbības uzsākšanu, vai jau uzsāktās pabeigšanu, tā aizvedot mūs pilnīgi nevajadzīgā dažādu viedokļu dialogā.

«Būt vai nebūt?
Tāds ir jautājums.»

Iedomājies, kas notiktu, ja tu sāktu apspriest jautājumu par to – apmeklēt labierīcības, vai neapmeklēt. (es domāju, ka šāds stāvoklis varētu būt iemesls dažādām slimībām).
Iekšējais dialogs (pļāpas) faktiski ir dažādu viedokļu kaujas lauks kāda lēmuma darboties pieņemšanas brīdī. Šaubas traucē ķermenim funkcionēt sinhroni un harmoniski.i. Ezotērikas valodā var teikt, ka mūsos pastāvīgi cīnās gaisma (patiesi mūsējās vēlmes) un tumsa (sveši viedokļi).
Un kas parasti uzvar? Tev, protams, tas ir labāk zināms. Šo cilvēka īpašību – ielaist sevī šaubas, aktīvi izmanto tie, kuri apzināti manipulē ar cilvēkiem (reklāma – veids, kā uzspiest mums citu vēlmes, politika – aktīvi uzspiež mums savas idejas, dažādas struktūras u.t.t.). Lai lielām cilvēku masām iepotētu vajadzīgos viedokļus, tiek izmantoti masu informācijas līdzekļi (es pieļauju, ka to patiesais rašanās iemesls ir ietekmēt un manipulēt).

Personības spēks un personības veiksme tiešā veidā ir saistīti ar spēju neietekmēties un nekļūt par svešu viedokļu upuri, spēju atšķirt savas vēlmes no svešām, kaitīgām paša cilvēka interesēm.

Kā tikko tu sāc rīkoties sveša viedokļa ietekmē, no tā paša brīža tu atsakies no sevis, un sāc tērēt savu vertīgo dzīvi svešu ideju realizēšanai. Tā nav tava dzīve, tev to jau nozaga.
Un, ja tu neapmierini savas patiesās vēlmes (savu dabas doto sūtību, kas liek pašrealizēties), tad tevi vienmēr pavadīs neapmierinātība un sajūta, ka tu bezmērķīgi nodzīvo savu dzīvi.

Mūsos vienmēr eksistē mūsu pašu viedoklis un sveši viedokļi. Neļauj šiem svešajiem viedokļiem novirzīt tevi no tava ceļa.
Un, starp citu, mans viedoklis par šaubām, arī ir tavas šaubas.
Veiksmi tev!

Tavs Brīnumdaris
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: Alessio Albi
Tulkoja: Ginta FS

 

Vai tu dari savu īsto darbu?

iemilotais darbs

«Cilvēki reti kad kļūst veiksmīgi, ja nodarbojas ar to, kas nedara tiem prieku un nenes labsajūtu».

Ļoti reti mēs atrodam savu mīļoto nodarbošanos ātri un viegli. Dažkārt nākas izmēģināt dažādus darbus, lai atrastu kaut ko vienu – savējo, īsto.

Salīdzini savas iekšējās sajūtas ar šo sarakstu, kas sastāv no 7 punktiem:

  • Tu vari šo darbu darīt jebkurā laikā, jebkuros apstākļos un esot jebkurā pašsajūtā.
  • Tu iegrimsti darba procesā momentā un uz ilgu laiku. Koncentrēšanās uz iemīļoto darbu ir līdzīga dziļai meditācijai. Nav vairs nozīmes laikam un tam, kas ap tevi notiek.
  • Tev ir nepārtraukta vajadzība un vēlme pēc profesionālās izaugsmes un jaunām zināšanām. Tu piedalies diskusijās, kas saistītas ar tavu nodarbošanos.
  • Tu dāsni un nesavtīgi dalies ar citiem cilvēkiem tajā pieredzē, ko esi ieguvis. Visas zināšanas pie tevis nāk viegli, tāpēc arī viegli tu tās nodod tālāk. Tevi neuztrauc doma par to, ka kāds kļūs labāks par tevi, izmantojot šīs zināšanas.
  • Tu esi atvērts visam jaunajam. Tava iemīļotā nodarbe dod tev milzīgu enerģijas lādiņu, kuru tu gribi un esi gatavs tērēt aizraujošām lietām. Tu esi atvērts jauniem kontaktiem, ceļojumiem un eksperimentiem.
  • Nauda tev nav noteicošais faktors. Ja tu pilnībā esi iegrimis savas dzīves svarīgākajā nodarbē, tad viegli tajā investē  lielu daļu savas naudas. Un pēc laika šī mīļotā nodarbe ar tādu pašu vieglumu ar uzviju atgriež tev naudu.
  • Tu arvien biežāk pamani, ka daudzi patīkami un gaidīti notikumi notiek it kā paši no sevis, pateicoties “veiksmīgai apstākļu sakritībai”. Tāpat tavā dzīvē atnāk jauni cilvēki un radošas idejas – viegli un ar prieku.

Ja tu vēljoprojām meklē “savu” lietu, atceries:

Nevar spert vienu milzīgu soli, kurš tūliņ pat nodrošinās tava mērķa sasniegšanu. Tāpēc, ka jebkurš svarīgais mērķis tiek sasniegts, sperot daudz sīkus un šķietami parastus solīšus.

© Pīters Koens
Avots: http://www.uspeh.club
Tulkoja: Ginta FS

 

Sākumā – LAIME, pēc tam – VEIKSME

laime9

16. gadsimtā Nikolajs Koperniks sāka revolūciju astronomijā, apgāzdams agrāko pieņēmumu par to, ka “Saule griežas ap Zemi”. Viņš pierādīja, ka viss notiek otradāk. Kopernika pasaules modelis bija milzīgs solis uz priekšu un ” milzīgs trieciens pa novecojušām dogmām”

Dažu pēdējo gadu laikā vadošie pasaules zinātnieki ir veikuši izrāvienu, kas pielīdzināms Kopernika atklājumam, tikai šobrīd tas noticis psiholoģijas jomā.

Taču, ja Kopernika atklājums šodien praktiski nekā vairs neiespaido to, kā mēs veidojam savu dzīvi, tad zinātniskie atklājumi pozitīvās psiholoģijas jomā tieši skar jebkuru cilvēku, kurš vēlas kļūt laimīgāks un veiksmīgāks.

Esmu redzējusi kaķus bez smaida, bet smaidu bez kaķa…
“Alise Aizspogulijā”

Ko mums mācīja skolā un augstskolā?

To, ka tad, kad mēs iemācīsimies patstāvīgi ēst, aizsiet kurpju šņores, reizināt un dalīt, kad pabeigsim skolu un pēc tam augstskolu ar sarkano diplomu, iekārtosimies labā darbā un nopelnīsim daudz naudas, nodibināsim labu ģimeni, tad mūsu dzīvi varēs uzskatīt par veiksmīgu.

Bet, ja mēs kļūsim veiksmīgi, tad noteikti būsim laimīgi. Jo savādāk nemaz nevar būt.

Un no vienas puses tas ir diezgan loģiski: ja tu realizē savas vēlmes un sasniedz nospraustos mērķus (lai tas būtu zinātniskais grāds, peļņu nesošs bizness vai ģimene), tad tā visa rezultātā laimei jākļūst par kaut ko pašsaprotamu.

Taču ir jautājums, jāpēc gan mūsdienu sabiedrībā ir tik daudz nelaimīgu biznesmeņu, zinātnieku un mākslinieku?

Nesen mans klients – multimiljonārs, man teica:«Man ir brīnišķīga ģimene, skaista sieva, divi brīnišķīgi bērni. Esmu izveidojis trīs veiksmīgus biznesus. Es ceļoju pa visu pasauli un varu atļauties visu, par ko agrāk sapņoju, taču es nejūtos laimīgs».

Un viņš tāds nav vienīgais. Noskaidrosim, kāpēc.

Mēs domājām, ka traucamies zirga mugurā uz priekšu, taču paši vienkārši skrējām pa apli.
Andrejs Makarevičs

Pēdējo 16 gadu laikā revolūcija, ko provocēja profesori amerikānis Martins Seligmans un ungāru izcelsmes amerikānis Mihalijs Čiksentmihalijs, ir pāraugusi par masveida kustību psiholoģijas jomā.

Lūk, kā viss sākās.

1998. gadā psiholoģijā pētījumi, kas veltīti negatīvajiem stāvokļiem un pozitīvajiem stāvokļiem, atradās attiecībās 17 pret 1. Tas nozīmē, ka uz 1 pētījumu par to, kā būt laimīgam bija 17 pētījumi par tēmu depresijas un citas psihiskās disfunkcijas.

Tajā psiholoģijai laimīgajā gadā, Martins Seligmans, kuru vēlāk nosauks par pozitīvās psiholoģijas tēvu kopā ar Mihaliju Čiksentmihaliju nolēma, ka psiholoģijas sfērā kaut kas ir jāmaina. Viņi uzstāja, ka investējot milzīgus resursus slimību un traucējumu pētniecībā, zinātnieki zaudē iespēju palīdzēt sabiedrībai izprast pašu galveno – kā kļūt laimīgiem.

Bija pienācis laiks izpētīt to, kas strādā, bet ne to, kas ir salauzts.

«Ir pienācis laiks izpētīt to, kas strādā, bet ne to, kas ir salauzts», — teica Seligmans. Uz to brīdi viņš jau vadīja Amerikas Psihologu Asociāciju, tāpēc viņā ieklausījās. Šajā gadā radās jauns zinātnes virziens – pozitīvā psiholoģija.

Laimes psiholoģija

Ar ko tad nodarbojās Seligmans un citi zinātnieki, kad nolēma izpētīt “to, kas strādā, bet ne to, kas ir salauzts”?

Viņi sāka eksperimentēt ar cilvēkiem, kuri sevi uzskatīja par laimīgiem, vai nelaimīgiem un noskaidroja kopējās tendences viņu uzvedībā un domāšanā. Būtībā viņi radīja jaunu zinātnes novirzienu, kuras mērķis bija saprast «ar kā palīdzību cilvēkā var kultivēt talantu un ģēnija izpausmes, un kā parastu dzīvi padarīt veiksmīgu un piepildītu».

Kur dzīvo, ko ēd, kā stradā laimīgi cilvēki? Kādi viņiem ir ieradumi un kā viņi mijiedarbojas ar apkārtējo pasauli?

Viņu rezultāti bija negaidīti viņiem pašiem. Ja agrāk sabiedrībā tika uzskatīts, ka tieši veiksme aizved cilvēku pie laimes, tad pētījumu rezultāti atklāja pavisam citu ainu:

Laime ir pirmšķirīga, bet veiksme vairums gadījumu, ir laimīga cilvēka darbības dzīvē sekas.

Ja to jūs izdzirdētu no nabadzīga budistu mūka vai ezotērisko zinātņu piekritēja mutes, šo tēzi viegli varētu diskreditēt, taču, ja par to raksta mūsdienu psiholoģijas zvaigznes, Hārvardas un Stenfordas zinātņu doktori, apstiprinot savus vārdus ar desmitiem savu veiksmīgu pētījumu, tad pat pats zinātniski orientētākais cilvēks nevarētu to neņemt vērā.

Laimīgi cilvēki biežāk kļūst veiksmīgi.

Dažādu pasaules valstu zinātnieku pētījumi zīmē vienu un to pašu ainu: mūsu smadzenes strādā daudz labāk, kad mēs atrodamies nevis negatīvā vai neitrālā stāvoklī, bet, kad izjūtam pozitīvas emocijas.

Piemēram, ārsti, kuriem ir labs garastāvoklis pirms pacientu diagnosticēšanas, pareizo diagnozi uzstāda apmēram par 19% ātrākā laikā, bet optimistiski noskaņoti pārdevēji pārspēj pesimistiskos par 56% pardošanās.

Pēc tam, kad tika veikti vairāk kā 200 zinātnisko pētījumu pozitīvās psiholoģijas jomā, kuros piedalījās 275 000 cilvēku no visas pasaules, rezultāti tika apkopoti vienā «meta-analīzē».

Tā liecināja par to, ka laime ved pie veiksmes jebkurā sfērā: darbā, veselībā, draudzībā, radošumā, enerģijā un sociālajā saskarsmē.

Pozitīvājā psiholoģijā ir liels daudzums faktu, kas pierāda, ka laimīgi darbinieki ir produktīvāki, vairāk nopelna, labāk vada pārējos cilvēkus, saņem augstāku sava darba novērtējumu. Pie kam, viņi retāk slimo un mazāk pakļauti izdegšanas sindromam.

Laimīgi cilvēki ir gudrāki un kreatīvāki.

Vēl piedevām poztīvas emocijas piepilda mūsu smadzenes ar dofamīnu un seratonīnu – hormoniem, kuri ne tikai sagādā mums labsajūtu, bet arī aktivizē smadzenes darbam daudz augstākā līmenī. Tie palīdz labāk organizēt informācijas plūsmu, ilgāk to atcerēties un ātrāk to saņemt brīdī, kad tā ir nepieciešama. Šie hormoni uztur neironu saites, kas palīdz mums domāt ātrāk, kreatīvāk, ātrāk risināt sarežģītus uzdevumus un atrast jaunus risinājumus.

Jūs varat iedomāties, ko tas nozīmē konkrēti katram no mums – privātajā dzīve, karjerā vai biznesā?

Pašus augstākos rezultātus saņem tie, kuri ir spējīgi ātrāk un kvalitatīvāk izstrādāt un ieviest inovatīvus risinājumus.

Iespējams, tāpēc progresīvākās korporācijas, tādas kā Google un Zappos saviem darbiniekiem rada optimālus darba apstākļus, kur tie var meditēt, pastaigāties, izrotāt savu darba vietu kā vien vēlas.

Daudzos mūsdienu korporatīvajos ofisos tiek organizētas silītes, bērnudārzi un darbinieki tiek mudināti savus bērnus apciemot vairākas reizes dienā.

Tas nav vienkārši labs “piārs” ar mērķi piesaistīt labākos industrijas profesionāļus, bet gan apzināts kompānijas vadības lēmums, kas balstās uz zinātnisko pētījumu rezultātiem.

Ko tas viss nozīmē?

Tas nozīmē tikai to, ka cilvēks, kurš šodien atrodas smagā depresijā, var izmainīt savu stāvokli uz labo pusi pavisam neilgā laika posmā.

Agrāk uzskatīja, ka izmainīt smadzeņu darbības veidu nav iespējams, bet tagad neirofizioloģijā zinātniski pierādīts ir fakts, ka ir iespējams.

Kā kļūt laimīgākam?

Ja reiz mēs varam paaugstināt savas laimes līmeni, tad loģisks ir jautājums: kā to var izdarīt?

Lai to noskaidrotu, der ielūkoties hedonistiskās adaptācijas teorijā. Šīs teorijas būtība ir idejā, ka cilvēks, kurš pelna arvien vairāk un vairāk naudas, kurš pērk arvien lielākas mājas un labākas mašīnas, ilgstošā perspektīvā nekļūst laimīgāks vienkārši tāpēc, ka līdzās viņa ienākumu pieaugumam aug arī viņa vēlmes.

Pētījumu rezultāti rāda, ka, neskatoties uz to, vai dzīves situācija ir izteikti slikta vai izteikti laba (piemēram – laimests loterijā), cilvēki vairumā gadījumu vienmēr atgriezīsies savā laimes bāzes līmenī.

Hedonistiskās adaptācijas teorija deva impulsu tālākiem pētījumiem. Stenfordas zinātnieki 10 gadu garumā pētīja 1000 dvīņu pāru un nonāca pie secinājuma, ka ģenētika tikai par 50% nosaka mūsu bāzes emocionālo stāvokli, 10% to nosaka dzīves apstākļi, 40% – mērķtiecīgs darbs pie sava emocionālā fona uzlabošanas.

1-7-1

Tas nozīmē to, ka katram no mums ir milzīgs potenciāls, lai palielinātu laimes daudzuimu savā dzīvē. Un, saskaņā ar zinātniskajiem pētījumiem galvenais laimes atslēgas elements, kuru katrs no mums var ietekmēt, ir apzināts darbs ar savu emocionālu stāvokli. Šis faktors ir četrreiz svarīgāks kā dzīves apstākļu izmainīšana – darba maiņa vai pārcelšanās uz citu dzīves vietu.

Pēc manām domām, tas ir tik ļoti svarīgs, ka to vajadzētu mācīt jau bērnudrāzā, skolā un augstskolā. Ja visi mūsu materiālie mērķi sastāda tikai 10% no mūsu laimes pieauguma, bet 50% nosaka ģenētika, tad atlikušie 40% atrodas mūsu pašu ietekmes zonā.

Autors: Elizabete Babanova
Tulkoja: Ginta FS