Uzvaras cena mēdz būt pārāk augsta

uzvaras cena2

Veiksme par katru cenu! Uz priekšu un tikai uz priekšu!

Skrien, neapstājies! Kārpies, sasniedz!

Tu neesi pelnījis atpūtu! Tev nav tiesības kļūdīties!

Tu esi nekas! Tu neko nevari, neproti! Es tā arī zināju, ka no tevis nekas nesanāks!

“Zināji”…? Kurš zināja? Kurš tik ļoti neticēja, kurš sita ar pletni, kurš zināja un dzina uz priekšu?  Kurš tad to “zināja”? Kā balss tā ir?

Bet gadās, ka “zināja”. Tad šī balss ir draudīgi čukstoša un indes pilna.

“Es tā arī zināju, ka no tevis nekas jēdzīgs nesanāks”. Vīlusies, nogurusi, bieži vien naida pilna balss. “Nekas no tevis nesanāks”. “Tu esi nulle. Tu esi nekas!”

Un kas ir pats brīnumainākais – to teica tieši talantīgajiem, centīgajiem, tiem, kuri gāja, pārvarot sevi. To teica jau no pašas agras bērnības. Sākumā, radot elli ārpusē, bet pēc tam arī iekšpusē.

Izauga stipri zēni un meitenes. Un viņiem vairs tētis un mamma nenorādīja, ai, labāk “pasūtīt” visas tās balsis. Bet nesanāk, jo tās ir iekšpusē.

“Vai degunu mākoņos esi sacēlusi? Pārāk gudra kļuvusi? Saki, pieaugusi? Labi, labi, paskatīsimies…”

“Nu, ja! Vai tad tādas kā tu var mīlēt?”

Domāju, ka var.

Un vecāki mīlēja, kā spēja. Bet, ne visi. Daudzi vispār nespēja, bet tikai savas dusmas un vilšanās izgāza uz bērniem. Arī tā mēdz gadīties.

Taču mīlēt var. Var novērtēt. Var apbrīnot. Var saudzēt. Var priecāties par uzvarām un atbalstīt zaudējumos. Kopā skumt par kļūdām, noslaucīt degunu un iet tālāk.
Autors: Irina Dibova
​​​​​​​Avots: http://dybova.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Par šaubām

Šaubas Alessio-Albi2

Ja vēlies kaut ko sasniegt, rīkojies nešauboties – tā skan viens no veiksmes pamatlikumiem.
Šaubas traucē mums piepildīt savas vēlmes. Savukārt viss, ko mēs darām nešauboties, ātri sasniedz savu rezultātu.
Kas tās par šaubām, kas traucē mums būt veiksmīgiem, bagātiem un arī veseliem?
Šaubas (Сомнение — СО МНЕНИЕ), ir viedoklis, kas ir mūsos, tomēr nav mūsu. Mēs to kaut kad vai tieši tagad izlasījām, izdzirdējām, Citu cilvēku viedoklis, kuru mēs zinām. Tas it kā uzstājas kā mūsu oponents tajos brīžos, kad jāpieņem kāds lēmums. Turklāt mūsos it kā rodas neredzama barjera, kuras vienā pusē esam mēs ar savu viedokli, bet no otras puses mūsu neatskaņotie, bet zināmie citu cilvēku viedokļi. Šāds iekšējais dialogs faktiski bloķē jaunas darbības uzsākšanu, vai jau uzsāktās pabeigšanu, tā aizvedot mūs pilnīgi nevajadzīgā dažādu viedokļu dialogā.

«Būt vai nebūt?
Tāds ir jautājums.»

Iedomājies, kas notiktu, ja tu sāktu apspriest jautājumu par to – apmeklēt labierīcības, vai neapmeklēt. (es domāju, ka šāds stāvoklis varētu būt iemesls dažādām slimībām).
Iekšējais dialogs (pļāpas) faktiski ir dažādu viedokļu kaujas lauks kāda lēmuma darboties pieņemšanas brīdī. Šaubas traucē ķermenim funkcionēt sinhroni un harmoniski.i. Ezotērikas valodā var teikt, ka mūsos pastāvīgi cīnās gaisma (patiesi mūsējās vēlmes) un tumsa (sveši viedokļi).
Un kas parasti uzvar? Tev, protams, tas ir labāk zināms. Šo cilvēka īpašību – ielaist sevī šaubas, aktīvi izmanto tie, kuri apzināti manipulē ar cilvēkiem (reklāma – veids, kā uzspiest mums citu vēlmes, politika – aktīvi uzspiež mums savas idejas, dažādas struktūras u.t.t.). Lai lielām cilvēku masām iepotētu vajadzīgos viedokļus, tiek izmantoti masu informācijas līdzekļi (es pieļauju, ka to patiesais rašanās iemesls ir ietekmēt un manipulēt).

Personības spēks un personības veiksme tiešā veidā ir saistīti ar spēju neietekmēties un nekļūt par svešu viedokļu upuri, spēju atšķirt savas vēlmes no svešām, kaitīgām paša cilvēka interesēm.

Kā tikko tu sāc rīkoties sveša viedokļa ietekmē, no tā paša brīža tu atsakies no sevis, un sāc tērēt savu vertīgo dzīvi svešu ideju realizēšanai. Tā nav tava dzīve, tev to jau nozaga.
Un, ja tu neapmierini savas patiesās vēlmes (savu dabas doto sūtību, kas liek pašrealizēties), tad tevi vienmēr pavadīs neapmierinātība un sajūta, ka tu bezmērķīgi nodzīvo savu dzīvi.

Mūsos vienmēr eksistē mūsu pašu viedoklis un sveši viedokļi. Neļauj šiem svešajiem viedokļiem novirzīt tevi no tava ceļa.
Un, starp citu, mans viedoklis par šaubām, arī ir tavas šaubas.
Veiksmi tev!

Tavs Brīnumdaris
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: Alessio Albi
Tulkoja: Ginta FS

 

Vai tu dari savu īsto darbu?

iemilotais darbs

«Cilvēki reti kad kļūst veiksmīgi, ja nodarbojas ar to, kas nedara tiem prieku un nenes labsajūtu».

Ļoti reti mēs atrodam savu mīļoto nodarbošanos ātri un viegli. Dažkārt nākas izmēģināt dažādus darbus, lai atrastu kaut ko vienu – savējo, īsto.

Salīdzini savas iekšējās sajūtas ar šo sarakstu, kas sastāv no 7 punktiem:

  • Tu vari šo darbu darīt jebkurā laikā, jebkuros apstākļos un esot jebkurā pašsajūtā.
  • Tu iegrimsti darba procesā momentā un uz ilgu laiku. Koncentrēšanās uz iemīļoto darbu ir līdzīga dziļai meditācijai. Nav vairs nozīmes laikam un tam, kas ap tevi notiek.
  • Tev ir nepārtraukta vajadzība un vēlme pēc profesionālās izaugsmes un jaunām zināšanām. Tu piedalies diskusijās, kas saistītas ar tavu nodarbošanos.
  • Tu dāsni un nesavtīgi dalies ar citiem cilvēkiem tajā pieredzē, ko esi ieguvis. Visas zināšanas pie tevis nāk viegli, tāpēc arī viegli tu tās nodod tālāk. Tevi neuztrauc doma par to, ka kāds kļūs labāks par tevi, izmantojot šīs zināšanas.
  • Tu esi atvērts visam jaunajam. Tava iemīļotā nodarbe dod tev milzīgu enerģijas lādiņu, kuru tu gribi un esi gatavs tērēt aizraujošām lietām. Tu esi atvērts jauniem kontaktiem, ceļojumiem un eksperimentiem.
  • Nauda tev nav noteicošais faktors. Ja tu pilnībā esi iegrimis savas dzīves svarīgākajā nodarbē, tad viegli tajā investē  lielu daļu savas naudas. Un pēc laika šī mīļotā nodarbe ar tādu pašu vieglumu ar uzviju atgriež tev naudu.
  • Tu arvien biežāk pamani, ka daudzi patīkami un gaidīti notikumi notiek it kā paši no sevis, pateicoties “veiksmīgai apstākļu sakritībai”. Tāpat tavā dzīvē atnāk jauni cilvēki un radošas idejas – viegli un ar prieku.

Ja tu vēljoprojām meklē “savu” lietu, atceries:

Nevar spert vienu milzīgu soli, kurš tūliņ pat nodrošinās tava mērķa sasniegšanu. Tāpēc, ka jebkurš svarīgais mērķis tiek sasniegts, sperot daudz sīkus un šķietami parastus solīšus.

© Pīters Koens
Avots: http://www.uspeh.club
Tulkoja: Ginta FS

 

Sākumā – LAIME, pēc tam – VEIKSME

laime9

16. gadsimtā Nikolajs Koperniks sāka revolūciju astronomijā, apgāzdams agrāko pieņēmumu par to, ka “Saule griežas ap Zemi”. Viņš pierādīja, ka viss notiek otradāk. Kopernika pasaules modelis bija milzīgs solis uz priekšu un ” milzīgs trieciens pa novecojušām dogmām”

Dažu pēdējo gadu laikā vadošie pasaules zinātnieki ir veikuši izrāvienu, kas pielīdzināms Kopernika atklājumam, tikai šobrīd tas noticis psiholoģijas jomā.

Taču, ja Kopernika atklājums šodien praktiski nekā vairs neiespaido to, kā mēs veidojam savu dzīvi, tad zinātniskie atklājumi pozitīvās psiholoģijas jomā tieši skar jebkuru cilvēku, kurš vēlas kļūt laimīgāks un veiksmīgāks.

Esmu redzējusi kaķus bez smaida, bet smaidu bez kaķa…
“Alise Aizspogulijā”

Ko mums mācīja skolā un augstskolā?

To, ka tad, kad mēs iemācīsimies patstāvīgi ēst, aizsiet kurpju šņores, reizināt un dalīt, kad pabeigsim skolu un pēc tam augstskolu ar sarkano diplomu, iekārtosimies labā darbā un nopelnīsim daudz naudas, nodibināsim labu ģimeni, tad mūsu dzīvi varēs uzskatīt par veiksmīgu.

Bet, ja mēs kļūsim veiksmīgi, tad noteikti būsim laimīgi. Jo savādāk nemaz nevar būt.

Un no vienas puses tas ir diezgan loģiski: ja tu realizē savas vēlmes un sasniedz nospraustos mērķus (lai tas būtu zinātniskais grāds, peļņu nesošs bizness vai ģimene), tad tā visa rezultātā laimei jākļūst par kaut ko pašsaprotamu.

Taču ir jautājums, jāpēc gan mūsdienu sabiedrībā ir tik daudz nelaimīgu biznesmeņu, zinātnieku un mākslinieku?

Nesen mans klients – multimiljonārs, man teica:«Man ir brīnišķīga ģimene, skaista sieva, divi brīnišķīgi bērni. Esmu izveidojis trīs veiksmīgus biznesus. Es ceļoju pa visu pasauli un varu atļauties visu, par ko agrāk sapņoju, taču es nejūtos laimīgs».

Un viņš tāds nav vienīgais. Noskaidrosim, kāpēc.

Mēs domājām, ka traucamies zirga mugurā uz priekšu, taču paši vienkārši skrējām pa apli.
Andrejs Makarevičs

Pēdējo 16 gadu laikā revolūcija, ko provocēja profesori amerikānis Martins Seligmans un ungāru izcelsmes amerikānis Mihalijs Čiksentmihalijs, ir pāraugusi par masveida kustību psiholoģijas jomā.

Lūk, kā viss sākās.

1998. gadā psiholoģijā pētījumi, kas veltīti negatīvajiem stāvokļiem un pozitīvajiem stāvokļiem, atradās attiecībās 17 pret 1. Tas nozīmē, ka uz 1 pētījumu par to, kā būt laimīgam bija 17 pētījumi par tēmu depresijas un citas psihiskās disfunkcijas.

Tajā psiholoģijai laimīgajā gadā, Martins Seligmans, kuru vēlāk nosauks par pozitīvās psiholoģijas tēvu kopā ar Mihaliju Čiksentmihaliju nolēma, ka psiholoģijas sfērā kaut kas ir jāmaina. Viņi uzstāja, ka investējot milzīgus resursus slimību un traucējumu pētniecībā, zinātnieki zaudē iespēju palīdzēt sabiedrībai izprast pašu galveno – kā kļūt laimīgiem.

Bija pienācis laiks izpētīt to, kas strādā, bet ne to, kas ir salauzts.

«Ir pienācis laiks izpētīt to, kas strādā, bet ne to, kas ir salauzts», — teica Seligmans. Uz to brīdi viņš jau vadīja Amerikas Psihologu Asociāciju, tāpēc viņā ieklausījās. Šajā gadā radās jauns zinātnes virziens – pozitīvā psiholoģija.

Laimes psiholoģija

Ar ko tad nodarbojās Seligmans un citi zinātnieki, kad nolēma izpētīt “to, kas strādā, bet ne to, kas ir salauzts”?

Viņi sāka eksperimentēt ar cilvēkiem, kuri sevi uzskatīja par laimīgiem, vai nelaimīgiem un noskaidroja kopējās tendences viņu uzvedībā un domāšanā. Būtībā viņi radīja jaunu zinātnes novirzienu, kuras mērķis bija saprast «ar kā palīdzību cilvēkā var kultivēt talantu un ģēnija izpausmes, un kā parastu dzīvi padarīt veiksmīgu un piepildītu».

Kur dzīvo, ko ēd, kā stradā laimīgi cilvēki? Kādi viņiem ir ieradumi un kā viņi mijiedarbojas ar apkārtējo pasauli?

Viņu rezultāti bija negaidīti viņiem pašiem. Ja agrāk sabiedrībā tika uzskatīts, ka tieši veiksme aizved cilvēku pie laimes, tad pētījumu rezultāti atklāja pavisam citu ainu:

Laime ir pirmšķirīga, bet veiksme vairums gadījumu, ir laimīga cilvēka darbības dzīvē sekas.

Ja to jūs izdzirdētu no nabadzīga budistu mūka vai ezotērisko zinātņu piekritēja mutes, šo tēzi viegli varētu diskreditēt, taču, ja par to raksta mūsdienu psiholoģijas zvaigznes, Hārvardas un Stenfordas zinātņu doktori, apstiprinot savus vārdus ar desmitiem savu veiksmīgu pētījumu, tad pat pats zinātniski orientētākais cilvēks nevarētu to neņemt vērā.

Laimīgi cilvēki biežāk kļūst veiksmīgi.

Dažādu pasaules valstu zinātnieku pētījumi zīmē vienu un to pašu ainu: mūsu smadzenes strādā daudz labāk, kad mēs atrodamies nevis negatīvā vai neitrālā stāvoklī, bet, kad izjūtam pozitīvas emocijas.

Piemēram, ārsti, kuriem ir labs garastāvoklis pirms pacientu diagnosticēšanas, pareizo diagnozi uzstāda apmēram par 19% ātrākā laikā, bet optimistiski noskaņoti pārdevēji pārspēj pesimistiskos par 56% pardošanās.

Pēc tam, kad tika veikti vairāk kā 200 zinātnisko pētījumu pozitīvās psiholoģijas jomā, kuros piedalījās 275 000 cilvēku no visas pasaules, rezultāti tika apkopoti vienā «meta-analīzē».

Tā liecināja par to, ka laime ved pie veiksmes jebkurā sfērā: darbā, veselībā, draudzībā, radošumā, enerģijā un sociālajā saskarsmē.

Pozitīvājā psiholoģijā ir liels daudzums faktu, kas pierāda, ka laimīgi darbinieki ir produktīvāki, vairāk nopelna, labāk vada pārējos cilvēkus, saņem augstāku sava darba novērtējumu. Pie kam, viņi retāk slimo un mazāk pakļauti izdegšanas sindromam.

Laimīgi cilvēki ir gudrāki un kreatīvāki.

Vēl piedevām poztīvas emocijas piepilda mūsu smadzenes ar dofamīnu un seratonīnu – hormoniem, kuri ne tikai sagādā mums labsajūtu, bet arī aktivizē smadzenes darbam daudz augstākā līmenī. Tie palīdz labāk organizēt informācijas plūsmu, ilgāk to atcerēties un ātrāk to saņemt brīdī, kad tā ir nepieciešama. Šie hormoni uztur neironu saites, kas palīdz mums domāt ātrāk, kreatīvāk, ātrāk risināt sarežģītus uzdevumus un atrast jaunus risinājumus.

Jūs varat iedomāties, ko tas nozīmē konkrēti katram no mums – privātajā dzīve, karjerā vai biznesā?

Pašus augstākos rezultātus saņem tie, kuri ir spējīgi ātrāk un kvalitatīvāk izstrādāt un ieviest inovatīvus risinājumus.

Iespējams, tāpēc progresīvākās korporācijas, tādas kā Google un Zappos saviem darbiniekiem rada optimālus darba apstākļus, kur tie var meditēt, pastaigāties, izrotāt savu darba vietu kā vien vēlas.

Daudzos mūsdienu korporatīvajos ofisos tiek organizētas silītes, bērnudārzi un darbinieki tiek mudināti savus bērnus apciemot vairākas reizes dienā.

Tas nav vienkārši labs “piārs” ar mērķi piesaistīt labākos industrijas profesionāļus, bet gan apzināts kompānijas vadības lēmums, kas balstās uz zinātnisko pētījumu rezultātiem.

Ko tas viss nozīmē?

Tas nozīmē tikai to, ka cilvēks, kurš šodien atrodas smagā depresijā, var izmainīt savu stāvokli uz labo pusi pavisam neilgā laika posmā.

Agrāk uzskatīja, ka izmainīt smadzeņu darbības veidu nav iespējams, bet tagad neirofizioloģijā zinātniski pierādīts ir fakts, ka ir iespējams.

Kā kļūt laimīgākam?

Ja reiz mēs varam paaugstināt savas laimes līmeni, tad loģisks ir jautājums: kā to var izdarīt?

Lai to noskaidrotu, der ielūkoties hedonistiskās adaptācijas teorijā. Šīs teorijas būtība ir idejā, ka cilvēks, kurš pelna arvien vairāk un vairāk naudas, kurš pērk arvien lielākas mājas un labākas mašīnas, ilgstošā perspektīvā nekļūst laimīgāks vienkārši tāpēc, ka līdzās viņa ienākumu pieaugumam aug arī viņa vēlmes.

Pētījumu rezultāti rāda, ka, neskatoties uz to, vai dzīves situācija ir izteikti slikta vai izteikti laba (piemēram – laimests loterijā), cilvēki vairumā gadījumu vienmēr atgriezīsies savā laimes bāzes līmenī.

Hedonistiskās adaptācijas teorija deva impulsu tālākiem pētījumiem. Stenfordas zinātnieki 10 gadu garumā pētīja 1000 dvīņu pāru un nonāca pie secinājuma, ka ģenētika tikai par 50% nosaka mūsu bāzes emocionālo stāvokli, 10% to nosaka dzīves apstākļi, 40% – mērķtiecīgs darbs pie sava emocionālā fona uzlabošanas.

1-7-1

Tas nozīmē to, ka katram no mums ir milzīgs potenciāls, lai palielinātu laimes daudzuimu savā dzīvē. Un, saskaņā ar zinātniskajiem pētījumiem galvenais laimes atslēgas elements, kuru katrs no mums var ietekmēt, ir apzināts darbs ar savu emocionālu stāvokli. Šis faktors ir četrreiz svarīgāks kā dzīves apstākļu izmainīšana – darba maiņa vai pārcelšanās uz citu dzīves vietu.

Pēc manām domām, tas ir tik ļoti svarīgs, ka to vajadzētu mācīt jau bērnudrāzā, skolā un augstskolā. Ja visi mūsu materiālie mērķi sastāda tikai 10% no mūsu laimes pieauguma, bet 50% nosaka ģenētika, tad atlikušie 40% atrodas mūsu pašu ietekmes zonā.

Autors: Elizabete Babanova
Tulkoja: Ginta FS

Pateicība par to, ko dod vīrietis

pateicīga sieviete3

Es jau sen gribēju uzrakstīt rakstu par pateicību. Par pateicību, pieņemot to, ko tev dod. Vēl konkrētāk, par to, ko dod vīrietis. Tāpēc, ka pēdējā laikā pārāk bieži no sievietēm, ar kurām strādāju, dzirdu: “Viņš mani nenovērtē, nemīl, nerūpējas par mani, nesaudzē!”

Sāku izprašņāt. Jo, lai tiktu skaidrībā ar situāciju, ir jāierauga tā no dažādiem skatu punktiem. Un ļoti bieži izrādās,ka uzmanība no vīrieša puses ir, tikai tā netiek izrādīta tādā formā, kadā sieviete to vēlas redzēt. Viņa vēlas, lai viņš vienmēr būtu blakus, bet viņš pieliek visus spēkus, lai nopelnītu naudu – viņas pašas vajadzībām. Viņa vēlas romantiku, bet viņš ziemā katru rītu dodas ārā – salā, lai uzsildītu viņas mašīnu. Viņa saka, ka viņš viņu nedzird, taču, no brīža kopš viņi ir kopā, viņš katru dienu pērk viņas iemīļoto rupjmaizi, pēc kuras jābrauc uz īpašu ceptuvi, kas neatrodas pie mājas. Tikai maizi….

Uzmanība, kas šķiet pašsaprotama līdz brīdim, kad esi to pazaudējusi.

Īpaši grūti ir ievērot īpašo attieksmi tad, kad cilvēks atrodas tālu no tevis. Tas ir gandrīz kā likums: jo tālāk ir vīrietis,jo asākas ir gaidu sajūtas, un, jo sāpīgāka katra detaļa, kas neierakstās ierasto lietu kārtībā. Uzrakstīja ne astoņos, bet divpadsmitos – nav uzmanīgs, neuzprasīja, kā tev iet – tātad vienaldzīgs, ignorēja jautājumu, kur viņš ir – tātad kopā ar kadu citu… Atkailināti nervi un fantāzijas rada visbezjēdzīgākos sižetus. Kad sižets ir radīts un detaļās izdomātas, sākas teātris:

«Es jau zinu, ka tagad tev ir svarīgākas lietas darāmas…»

«Kāpēc? Es vienkārši esmu aizņemts!»

«Tev nekad neatliek laika man…»

Saskarsmē rodas spriedze. Viņš saprot, ka viņa ar kaut ko ir neapmierināta, taču nevar saprast, ar ko. Viņa gaida, ka viņš sapratīs un «labosies», taču, par cik nespēj paust savas vajadzības normālā valodā, tas nenotiek. Agri vai vēlu viņš sapratīs, ka viņam vieglāk ir viņai vispār nerakstīt, jo pretējā gadījumā vienalga būs jātaisnojas par to, kā nav. Viņa nonāk pie secinājuma, ka atkal nekas nav sanācis un laiks velti notērēts. Un tad viņi šķiras….. nē, pat ne tā… vienkārši pakāpeniski attālinās, kaut patiesībā būtu varējuši būt kopā, ja vien…

Tad, lūk, izeja no šī strupceļā ir PATEICĪBA!

Pateicība par katru uzmanības zīmi, par katru nieku, kas izdarīta tavā labā. Bez izsvēršanas, analīzes, bez vērtēšanas, bez salīdzināšanas ar citiem, īpaši – citiem vīriešiem. Vienkārši – pateicība. Pateicos par to, ka tu esi! Pateicos par to, ko tu dari manā labā!

Ja tev šķiet, ka tev nav par ko pateikties, pavēro sevi vairākas dienas.

Cik stundas dienā tu esi tik aizņemta, ka tev nav pat minūtes, lai paņemtu telefonu. Cik reizes tev būtu reāli neērti uzrakstīt sms vai piezvanīt laikā, kad esi sporta zālē, dušā, pie stūres, pie ārsta. Cik bieži tev vienkārši nav garastāvokļa un spēka (banāla spēka), lai kādam kaut ko dotu? Vai dienas beigās, kad esi nostradājusies, tev bijusi smaga diena, tu patiesi esi gatava noiet pāris kvartālus, lai nopirktu svaigas bulciņas? Vai tiešām TU PATI vienmēr esi gatava  saprast un sajust otra cilvēka vajadzības, ja viņš tev par tām neko nesaka? Cik reizes tevi būtu iespējams nepareizi saprast, ja tu pati nesāktu kaut ko skaidrot?

Kad, lūk tā, bez liekas refleksijas tu sāc pievērst uzmanību sev, atnāk sapratne par to, ka mūsdienu pilsētas straujajā ritmā ikdienas plānveida uzmanība pret otru cilvēku ir kas līdzīgs varoņdarbam. Ka vienmēr ir ļoti daudz racionālu iemeslu, lai neievērotu, nepamanītu, nesadzirdētu, neatcerētos un nepiezvanītu. Un, lai cik dīvaini tas nešķistu, lai to darītu pastāvīgi, ir jāpieliek zināmas pūles, kas attiecībā pret otru arī nozīmē uzmanību un rūpes un varbūt – pat mīlestību.

Pamēģini kaut neilgu laiku kontaktēties BEZ PRETENZIJĀM. Sāc pamanīt, cik daudz kā svarīga slēpjas sīkumos. iemācies novērtēt sīkumus un pie tevis atnāks piepildījuma sajūta. Un tai līdzi pēc laika sāks realizēties tavi sapņi!

Autors: Jeļena Šubina
Tulkoja: Ginta FS

P.S. Kāda skolotāja reiz mums mācīja: problēmas dzīvē rodas tajās sfērās, kur par maz ir pateicības. Ja ir par maz naudas – tātad tev nav pateicības par naudu, kas pie tevis nāk. Ja ir problēmas attiecībās – tātad atkal par maz tur ir pateicības. To, par ko runā raksta autore, es ik dienas parbaudu savā dzīvē un patiešām – izmainot savu attieksmi, pieņemot cilvēkus tādus, kadi viņi ir, bez pretenzijām, pieņemot savu vīrieti bez pretenzijām, pateicoties par to, ka viņš it un par to, ko viņš dod un dara tavā labā, viss mainās. Patiešām mainās uz labu!

Nesadusmo savu veiksmi!

laimes zvaigzne3

Kurls pret laimi

Gadās, ka cilvēkam beidzot dzīvē sāk veikties, bet viņš ļoti neatlaidīgi cenšas visā labajā atrast kaut ko sliktu – žēlojas pats sev un citiem par atrastajām nepilnībām.

Kurš meklē, tas atrod. Vienmēr!

Piemēram: alki mīlestības? Saņem! Vīrietim jābūt tādam un šitādam? Saņem! Un te nu atkal vesela rinda problēmu: “Viņš negrib precēties”, “Viņš nezvana no darba”, “Es nesaprotu, vai viņš mani pietiekami mīl, vai es viņu pietiekami mīlu, vai man vispār tas viss ir vajadzīgs?”

It kā tie visi ir standartveida jautājumi un problēmas, taču – ar to atsķirību, ka tie atnākuši masveidā, vienlaicīgi, uzreiz pēc tam, kad pati kvēlākā vēlme beidzot sākusi realizēties. Tas attiecas ne tikai uz tēmu attiecības, bet uz it visām dzīves jomām.

Kad tas,ko vēlējāmies, sāk piepildīties, mums rodas jaunas prasības, bet iepriekšējās vēlmes vertība krītas, tā tas ir. Tas ir dabisks process.

Taču tad, kad mēs turpinām “rakņāties” tajā, kas jau ir piepildījies, meklējot nepilnības un paužot neapmierinātību, tā vietā, lai paustu pateicību (bet pateicība ir enerģija, maksa, kas ir ekvivalenta tam, kas mums tika iedots – un tātad tai jābūt atbilstošai), mēs ne tikai nekustamies uz priekšu, bet dzīve mūs atmet atpakaļ. Un par cik par saņemto netika veikta “samaksa”, ir liela iespēja, ka tev atņems to, ko iedeva.

Parasti tas (negatīvā meklēšana piepildītajā vēlmē) notiek stāvoklī “kurlums pret laimi”

Un tas notiek divos gadījumos:

1. Laimes apmērs ir tik milzīgs un tā ir tik pēkšņi “uzkritusi uz galvas”, ka šķiet, “vai tiešām tas man” un “vai man tas nav par daudz”, “vai esmu tā cienīgs”.

Zema pašvērtējuma dēļ ir neuzticēšanās procesam. Un tad enerģija, kurai būtu bijis jātiek novirzītai uz iegūtā pieņemšanu un noturēšanu, sāk aizplūst – tās kļūst arvien mazāk un mazāk, kamēr nav vairs vispār.

2. Saņemtais tiek uztverts kā pats par sevi saprotams un it kā vairs nevajadzīgs. Ja cilvēkam ir šis uzstādījums “dabisks – nevajadzīgs”, tas liecina par to, ka viņš neprot būt pateicīgs.

Un šajā vietā dzīve uzdod jautājumu: “Vai viss, kas tev ir, tev nav vajadzīgs?”

Un tad tas, kas vēl vakar šķita dabisks un par ko nebija ienācis prātā rūpēties, jo bija jārealizē savi tālejošie napoleona plāni, nokļūst pirmajā vietā un kļūst neatliekams

Taču bija jāizdara tik maz: saņēmi – pateicies!

Autors: Irina Makarenko
Tulkoja: GInta FS
P.S. Man ļoti svarīgs bija šis raksts tā iemesla dēļ, ka man dzīvē loti daudz kas ir bijis dots: talanti, nauda, ģimene, veselība, lieliski cilvāki man apkārt. Acīmredzot vienmēr ir šķitis, ka tā tam jābūt, ka tas pienākas, un doma par pateicību palikusi kaut kur tālu aizmugurē. Un tad dzīve sāk mācīt…. skarbi un sāpīgi. Un kad tas notiek, tu esi gatavs darīt visu – lūgties, pateikties, mainīties.

10 lietas, ko nedarīs nobriedusi sieviete

nobriedusi sieviete1

Ļoti bieži klasiskajā lieteratūrā mīlestība tiek pasniegta kā upurēšanās. Sākot no “Romeo un Džuljetas” līdz pat “Meistaram un Margaritai”, kur mīļotie viens otra dēļ izcieš visdažādākās mokas, pavisam neilgu laiku ir kopā, lai pēc tam šķirtos vai vispār nomirtu. Mīlestība tiem nedodas viegli, tās dēļ ir jācieš, jāgaida un jāmokās.

Droši vien arī es jaunībā biju izlasījusi ļoti daudz grāmatu par tieši šādu mīlestību, tāpēc ilgu laiku mana mīlestība tāda arī bija: pilna bezgalīgas drāmas, asaru un šķiršanos. Šķita, ja tā nenotiek, tad tā vispār nav mīlestība – tikai tāda vieglprātīga aizraušanās.

Par laimi es nobriedu, bet varbūt vienkārši izaugu, vai arī piekusu ciest. Tagad man mīlestība ir milzīgs prieks. Un nekādu upuru.

Man ir gandrīz 42 gadi un laiku pa laikam man patīk būt ciniskai, teikt, ka es neticu mīlestībai, romantikai un mūžīgai laimei. Attiecībās ar vīriešiem es esmu tieša kā bambuss – bez vilcināšanas paziņoju par to, kas man patīk, kas nepatīk un kādas ir manas vēlmes.

Arī pie velna pasūtu bez minstināšanās. Periodiski es sevi pārbaudu – vai tiešām mana sirds nav pārakmeņojusies un dvēsele nocietinājusies? Agrāk diennaktīm ilgi es varēju gaidīt vienu vienīgu sms un tad traukties kaut uz pasaules malu, ja vien viņš pasauca. Es ne mirkli nešauboties pirku un dāvināju dārgas dāvanas – lai tikai viņam sagadātu prieku. Gatavoju brokastis un pusdienas – tikai tādas, kuras patika manam iemīļotajam. Nomocīju savu draudzeni ar bezgalīgajiem: “viņš teica, interesanti, ko ar to viņš domāja…..?”

Protams, šie “viņš” bija dažādi vīrieši, Kādu es mīlēju, ar kādu kopā dzīvoju, kadā vienkārši biju iemīlējusies, bez pretmīlas. Bet sajūtas, ko manī izsauca vīrieša figūra, bija līdzīgas – un katru reizi es viņu dēļ biju gatava uz visu. Ja tagad šī gatavība ir pargājusi, vai tas varētu nozīmēt, ka arī spēja mīlēt pagaisusi?

Jaunībā mēs mokoši meklējam sevi, 15-25 gados mēs esam “kaut kas”. Kā saprast, kas tev patīk un kur ir tavas robežas, un kas vispār tu esi, ja neesi pamēģinājis dažādas lietas, un tev vēl nav nekādas dzīves pieredzes? Tāpēc jaunībā mēs drosmīgi metamies eksperimentēt – gan ar ārieni, gan profesiju, gan seksu, gan…..mīlestību.
Pēc 25 mums jau ir kaut kāds karkass – esam saņēmuši izglītību, nedaudz, iespējams arī profesionālo pieredzi, ir jau pirmie puni attiecībās un seksā. Mēs vairs tik bezbailīgii neraujamies eksperimentēt un vairāk vai mazāk zinām savus mērķus. Daudzas ir jau apprecējušās, piedzemdējušas bērnus vai arī veido attiecības ar perspektīvu to izdarīt. Šo to jau dzīvē saprotam, bet mazāk visā tajā saprotam sevi. Mums jūk savas un sabiedrības vēlmes un ļoti bieži mīlestību sajaucam ar vēlmi upurēties. Mēs cenšamies iztapt vīrietim, jo savādāk šķiet, ka viņš apvainosies un aizies.

Briedums – man tā ir patiesā tikšanas ar sevi. Pēc “aklās” jaunības “kāda dēļ”, mēs sākam dzīvot sevis dēļ. Tas nenozīmē to, ka mums neviens nav vajadzīgs vai arī mēs esam kļuvušas veiksmīgas, egoistiskas un pašpietiekamas vientuļnieces. Nē!. Mēs tāpat kā 20 gados vēlamies mīlestību, vēlamies attiecību siltumu.

Vienkārši mēs saprotam, ka veselīgās attiecībās viss ir abpusēji. Kā teica Omārs Haijams: ” Man nav vajadzīgs tas, kam neesmu vajadzīgs es.”

Tāpēc es vairāk:
1. Negaidu vīrieša zvanus vai ziņas. Es vai nu rakstu un zvanu pati, vai izdzēšu to kontaktus, kuriem nav laika pat īsai atbildei: “Piedod, šobrīd esmu aizņemts, piezvanīšu, kad atbrīvošos.”

2. Neeju uz randiņu, ja tikšanās vieta un laiks man ir neizdevīgi. Lai tikšanās būtu prieka pilna, tad tai jābūt ērtai. Ja vīrietis neinteresējas ne par sievietes laiku, ne vēlmēm, ne viņas ērībām, tas nozīmē, ka viņam vispār neinteresē šī sieviete. Tāds vīrietis man nav vajadzīgs.

3. Es nepiedodu dāvanu neesamību ne manās dzimšanas dienās, ne citos man svarīgos svētkos. Man patīk vīrieši, kuriem patīk tērēt naudu, lai apdāvinātu savas mīļotās sievietes.

Finansiāli skopi cilveki parasti ir skopi it visā. Neuzmanība pret datumiem, kuri svarīgi otram cilvēkam, nozīmē tikai neuzmanību pret pašu cilvēku. Tos, ko mēs mīlam, mums gribās lutināt un iepriecināt, un tas viss, kas ir svarīgi viņiem, ir svarīgi arī mums.

Ja nav svarīgi, vai žēl, vai aizmirsu – vari aizmirst arī manu telefona numuru.

4. Negaidu, kad vīrietis sameklēs attaisnojumus tam, ka viņš nav veiksmīgs un nedzīvo labklājībā. Tas nenozīmē, ka no vīrieša man vajadzīga tikai nauda. Bet  stāsts par “ar mīļoto laime arī būdiņā” nav nobriedušas sievietes stāsts. Savās būdās mēs pabijām jau 20 un 30 gados un 40 gados mums jau pašām ir sava komfortablā dzīve un tāpēc attaisnojumiem nav vietas.

5. Neklusēju par to, kas man nepatīk. Protams, es “nekompostrēju vīrietim smadzenes” ar visdažādākajām pretenzijām. Taču ir lietas, par kurām otrs cilvēks nenojauš, kaut vai tāpēc, ka viņš nav es. Ja es nemīlu lielu ātrumu, jo tas mani biedē, tad es neklusēju un netēloju sajūsmu, ja vīrietis brauc ar 120 km stundā. Tāpat arī es aizkaitināti nesaku “kā tu brauc!”, es mierīgi saku: “lūdzu, nebrauc tik ātri, es nervozēju un man ir bail.”

6. Es nebaidos uzdot jebkurus jautājumus. Tāpat arī esmu gatava atbildēt uz jebkuru jautājumu. Jaunībā mēs baidamies noskaidrot nesaprotamo, jo baidāmies izbiedēt vai ievainot vīrieti. Taču tieši šī neskaidrība pēc tam ievaino mūs pašas. Es vairāk nevēlos sāpes, tāpēc es visu noskaidroju.

7. Es negludinu vīrieša kreklus. Man nepatīk gludināt. Man arī manus kreklus nepatīk gludināt. Es vairs nedaru neko tādu, kas mani apgrūtina. Ja viņš mani mīl, tad pats izgludinas savus kreklus.

8. Es nejaucu seksu ar mīlestību. Sekss var būt saistīts ar mīlestību un var arī nebūt saistīts. Man mīlestība ir izgludināt pašam savu kreklu, paklusēt kopā ar mani no rītiem, jo no rīta man negribās runāt. Atcerēties mana kaķa vārdu un to, cik karotītes cukura es beru savā kafijā,  uzdāvināt tiko grieztu pojeņu pušķi un, klusējot atnākt un salabot manu tekošo krānu. Ja tā visa nav, un ir tikai sekss – tātad mums ir tikai sekss.

9. Es neesmu greizsirdīga uz viņa draugiem un darbu. Vai arī uz viņa bērniem no iepriekšējām attiecībām. Ja vīrietis mani mīl, viņš atrod laiku, ko veltīt man. Viņš mani “iekļauj” savā noslogotajā grafikā, neskatoties uz komandējumiem, futbolu, draugiem, makšķerēšanu kopā ar dēlu. Jo arī es dzīvoju piepildītu dzīvi.

Ja mēs abi atrodam laiku viens otram, tātad mums ir attiecības. Ja laiku attiecībām atrodu tikai es, bet vīrietis visu laiku ir aizņemts, tātad attiecībām man jāpameklē kads cits.

10. Es necenšos izskatīties labāk vīrieša dēļ. Tieši otrādi – iepazīšanās brīdī es varu būt pat sliktāka kā esmu – ciniskāka, tiešāka. es nekautrējos stāstīt par savām grūtībām un problēmām. Tas, kuram esmu vajadzīga, paskatīsies dziļāk un tālāk. Tas, kuram neesmu – paies garām.

Man ir gandrīz 42 gadi. Un es esmu bambuss. Tiešs, stingrs, lokans un bez liekām pretenzijām. Mani ir grūti salauzt, saliekt un pat atstumt. Es esmu norūdījusies. Taču es vēljoprojām vēlos mīlēt, taču neesmu gatava upurēties mīlestības deļ.

Mīlēt  nozīmē radīt nevis ciest.

Autors: Jeļena Špundra (psihologs, geštaltterapeits un mākslas terapeits)
http://www.b17.ru

Tulkoja: Ginta FS