Līgums ar sevi

Es, apakšā parakstījies, atrodoties skaidrā prātā un pie skaidras apziņas, no šodienas uzņemos atbildību par visu, kas notiek manā dzīvē.

Es esmu cilvēks, kurš mīl dzīvi. Tāpēc cenšos nevis vienkārši izdzīvot, bet dzīvot cienīgi, pilnībā izbaudot visas dzīves svētības.
Taču es apzinos, ka neko nesaņemšu tāpat vien, tikai tāpēc, ka to gribu, tāpēc, ka tiecos būt veiksmīgs visās savas dzīves jomās.

Kā saprātīgs cilvēks es apzinos, ka eksistē Cēloņu Seku Likums, saskaņā ar kuru katrai norisei ir savs iemesls, kas to radījis. Un tas, ka šis iemesls nav redzams, nenozīmē, ka tā nav.

Tam, ko uz šo brīdi es esmu sasniedzis, arī ir savs iemesls. Un šis iemesls ir mana izvēle.

Katru dienu, katru stundu, katru minūti es izdaru izvēli. Mazu vai lielu. Nozīmīgu vai mazāk nozīmīgu. patīkamu vai nepatīkamu. Apzināti vai neapzināti. Rīkoties vai nerīkoties. Un pat lēmums neizdarīt izvēli, ir izvēle.
Un visa šī lēmumu virkne tuvina vai attālina mani no veiksmīgas dzīves.

Es apzinos, ka lai kādā veidā arī es izdarītu savu izvēli, apzināti vai neapzināti, apstākļu spiests vai brīvprātīgi, es to daru, jo es to uzskatu par izdevīgu sev, tātad tikai es esmu atbildīgs par to, kas manā dzīvē notiek.
Tā izvēle, ko izdarīju vakar, dod man rezultātu šodien. Izvēle, ko izdaru šodien, dos rezultātu rīt.

Un tieši tāpēc no šodienas es izdaru apzinātas izvēles. Es apņemos pieņemt lēmumus, kas nāk no sirds un tuvina mani manai veiksmīgai dzīvei nevis attālina no tās.

No šodienas es lēmumus pieņemu pats, un neļauju to darīt kādam citam manā vietā. Jo es apzinos, ka, ja sekoju svešiem lēmumiem, kas pieņemti manā vietā, tad tā atkal ir tikai mana izvēle.

No šodienas es izvēlos uzņemties atbildību par savu dzīvi. Es apņemos nenovelt atbildību uz citiem cilvēkiem, valsti, likumiem, apstākļiem, likteni, tāpēc, ka tas nav produktīvi un neved mani uz veiksmīgu un laimīgu dzīvi.

No šodienas es izvēlos nodzīvot savu dzīvi priecīgi un laimīgi. Tāpēc, ka apzinos, ka būt nelaimīgam un neveiksmīgam, arī tā ir mana izvēle un es to negribu.

No šodienas es izvēlos pastāstīt cilvēkiem par Cēloņu Seku principu. Tāpēc, ka apzinos to, ka jo vairāk cilvēku kļūs atbildīgi par savu dzīvi, jo harmoniskāka būs pasaule, kurā es dzīvoju.

Ainurs Safins
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izvēlies dzīvi, lai kas arī notiktu…

Izvēlies dzīvi, lai kas arī notiktu…
Zini, dzīve ir tāda, ka skrējiens no mirkļa, kurā tu jautri skaistām kājiņām kul ūdeni siltā jūrā, līdz brīdim, kurā nopietni pārdomā, vai ar savām piepampušajām kājām spēsi aiziet līdz virtuvei un uzvārīt brokastīs olu, var būt tik nežēlīgi īss…

Tāda, ka šodien tevi pavada apbrīnas pilni skatieni, bet rīt tev dod vietu sabiedriskajā transportā…
Tāda, ka šodien tu meklē somiņu, kas piestāv tavai acu krāsai, bet rīt tev vairs nav svarīgi, ko šodien uzvilksi mugurā…
Tāda, ka šodien tu jautri čivini draugu kompānijā, bet rīt, sarāvies čokurā raudi spilvenā un nevēlies nevienu redzēt…
Tāda, ka šodien tevi mīl, apdāvina, jūsmo par tevi, bet rīt tas viss notiek ar kādu citu, un, skaidrs, ka ne ar tevi…
Tāda, ka šodien esi visu mīlulis, bet rīt – visu aizmirsts vai pat vēl trakāk – atstumtais…
Tāda, ka šodien esi uz viļņa, bet rīt – pašā bedres dibenā…

Tu vari katru teikumu izlasīt no otra gala, jo notiek arī tā…

Vari pievienot vēl kādus momentus, kuros tu kusties no jūsmīga kanārijputniņa stāvokļa līdz viedumu sasniegušas vārnas stāvoklim, kura tik gaida, kad kāds pametīs gabalu siera… un “figu” lapsai…

Tāda ir dzīve…

Un es jau sen sapratu, ka vienīgais veids, kā neiekrist ar seju savu vilšanos izraktajā bedrē, ir būt gatavai uz visu….
Dzirdi? Uz visu!…

Pagriezies un ej, kā teica mana vecmāmiņa, kura bija izgājusi cauri visām represijām, kara šausmām un visām pārējām šūpojošajām desmitgadēm…
Dzīve ir tāda…

Un slikti tajā ir tiem, kuri domā, ka vienreiz mutē atrastā sudraba karote automātiski nodrošinās visas tālākās privilēģijas…
Tiem, kuri vienmēr gaida pret sevi īpašu attieksmi…
Tiem, kuri domā, ka visiem toksiskajiem un mocītājiem ir jānožēlo savi grēki un jāizlūdzas piedošana…
Tiem, kuri tic, ka laimei un mīlestībai jābūt garantētai un nepārejošai…
Vēl sliktāk ir tiem, kuri jau iepriekš kļūst par upuriem un jau laikus ir sagatavojušies tikai neveiksmēm…

Bet normāli ir tiem, kuri priecājas, kamēr ir priecīgi un nelien kaktiņā nomirt pēc katras neveiksmes…
Tāda ir dzīve…
Brīnišķiga… pat tad, kad nekā brīnišķīga, šķiet, tajā nav…
Patiesi!…

Izvēlies to, lai kas arī notiktu…
Tāpēc, ka tā, atšķirībā no nāves, ļauj izdarīt šo izvēli…
DZĪVO!

© Ļiļa Grad
Foto: Marina Ryazantseva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

SAVS CEĻŠ

Diemžēl bieži vien tieši tuvie cilvēki tic tavai veiksmei mazāk kā visi pārējie. Vai tas ir paradokss? Droši vien, tāpēc, ka viņi “cenšoties palīdzēt” visbiežāk pievērš uzmanību negatīvajām materiālajām lietām, jo garīgās jau nevar aptaustīt.

Ir labi, ja cilvēks tic sev un ir garā stiprs, tāpēc, ka tuvais cilvēks var iznīcināt personību ar savu vēlmi “vienmēr palīdzēt nostāties uz kājām”… Tieši tādēļ ļoti daudzi cilvēki paiet malā no sava ceļa un pat nemēģina darīt to, ko sirds vēlas. Tieši savu lietu, to, kas dara laimīgu.

Dod, Dievs mums un mūsu mīļajiem viedumu un sapratni par to, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības uz izvēli, tiesības kļūdīties, taču tai jābūt paša cilvēka izvēlei.

Labāk izdarīt un nožēlot, nekā neizdarīt, būt labam citiem, bet nelaimīgam sev.

Es esmu pārliecināts par to, ka tas cilvēks, kurš iet Savu ceļu, to nekad nenožēlos, toties viņam būs daudz vairāk iespēju kļūt laimīgam…

Eržans Nurgalijevs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Trīs glābējfrāzes

Visums vienmēr mūs atbalsta. Visumam taču vienmēr kaut kā ir jāmāca mums ieraudzīt to, ko esam sapratuši, bet kur vajadzīga vēl kāda papildus mācību stunda…

Parīt būs pirmā darba diena jaunajā darbā. Dzīvo, priecājies, tevi pieņēma darbā, tu esi piemērots, priekšā jauna dzīve, tu varēsi pārbaudīt, ko spēj, vairāk naudas, jauni cilvēki. Bet, nē, cilvēks naktīm ilgi neguļ, izdomā visādas briesmīgas situācijas, biedē sevi un baidās pat iziet no mājas

Grasies doties atpūsties? Atkal galvā visādi nieki. Tu taču gatavojies atpūtai, tad kamdēļ izdomā visādas muļķības, kaut kādas neiedomājamas situācijas, kas varētu notikt. Ir jāpieradina savas smadzenes dzīvot šeit un tagad. Tieši tā ir jāsaprot vārds “apzinātība” un tas nenozīmē pamest visu novārtā un nedomāt par rītdienu.

Domāt vajag, precīzāk, dzīvot šodien tā, lai pats par sevi ir skaidrs, ka rītdiena nebūs sliktāka, bet tieši otrādi – labāka. Taču, lai tā būtu, nevajag atlikt savu dzīvi uz vēlāku, nevajag apslāpēt savas emocijas vai situācijas izkrāsot melnā krāsā, vajag konkrēti dzīvot un piedzīvot savu dzīvi.

Ja esi atnācis uz svētkiem, svini. Sēdi, lasi grāmatu – lasi grāmatu. Esi nolēmis atpūsties – atpūties. Gatavo kaut ko garšīgu – izbaudi procesu un neiejauc ēdienā negatīvas domas par mazu algu, kaut kādas skauģu runas un vēl kaut ko, kas saindē tavu dzīvi. Ja esi ko uzsācis, dari un necenties “lēkāt” no viena “svarīguma” uz citu.

Starp citu, esi ievērojis, ka tad, kad esi saskaņā ar Visumu, tas tev parāda vajadzīgās zīmes, frāzes, idejas un dažādas citas dāvaniņas, kas tev būs lieliski palīgi?

Ir trīs frāzes, kuras vajadzīgā brīdī pateiktas, ļoti uzlabos tavu dzīvi un paliks ar tevi vienmēr.

Regulējam naudas enerģiju, jo tās trūkums ieslēgs trauksmi, kas zīmēs mums briesmīgas bildītes par dzīvošanu zem tilta, par pēdējo maizes riecienu, par briesmīgo dzīvi pensijā.

1. frāze “Apkārt visa kā ir pietiekami. Visiem pietiek un pietiks, ieskaitot mani”

Un nevajag traukties uz veikalu pēc griķiem un sāls. Mierīgi izturies pret situāciju. Tev patiešām pietiks. Pat tad, ja šodien naudas maciņā nav, tāpēc tā arī ir nauda, lai nāktu un ietu, apgrozītos un atkal atnāktu. Ka tikko ieslēdzas bailes par naudu vai tās trūkumu, tā nobloķējas tās plūsma.

Mēs mūždien drebam par lietām, projektiem, darījumiem, problēmu risinājumiem. Tas viss var sabojāt mūsu nervu sistēmu. Galvā tūkstošiem briesmīgu scenāriju un baiļu. Kļūsti par to reto cilvēku, kurš beidzot pārtrauc sacerēt briesmu stāstus.

Smadzenes ir jāparkārto un jāiemāca domāt pa jaunam. Mēs esam spējīgi izveidot tajās jaunas neironu ķēdes, ģenerēt pozitīvu enerģiju un pozitīvas domas, kas pievilks visu labo. Savs lauks ir jāizveido pareizi, lai vari dzīvot kā cilvēks, nevis “notriektais pilots”.

Ja priekšā tev gaidāms kaut kas svarīgs vai jauns un nezināms, saki to skaļi.

2. frāze “Viss, ko es daru un uzņemos darīt, ir veiksmīgs un izdodas man vislabākajā veidā”.

Savādāk priekš kam tad tu vispār to uzsāki? Uzņēmies, tātad vari! Kamdēļ gan sevi strostēt un mocīt? Vai tad tu esi mazohists trešajā paaudzē? Nedomāju…

Ļoti bieži dzīve ar mums spēlē pārbaudīšanas spēli, bet mēs krītam panikā,un skrienam apraudāties.

Ja jūti, ka sāc stresot, izvelc trešo frāzi.
3. frāze “Es esmu šeit, tātad es pilnībā atbilstu šai situācijai”

Biežāk ziņo savām smadzenēm, ka tu vienmēr atbilsti situācijai. Jo tā tu vairs nebaidīsies un nebēgsi, bet meklēsi risinājumu. Risinājumi nāks paši, cilvēki palīdzēs un sadarbosies ar tevi.

Avots: МАГИЯ СЛОВА
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Bez liekām kustībām

Es priecājos, ka mūsu gaumes sakrīt.
Un man ļoti patīk, kad neko un nevienu nevajag meklēt. Tavējais atnāk. Reiz atnāk.
Kaut kā tevi atrod. Un kāda nozīme tam, kā atrod.
Galvenais, ka brīnumainā kārtā viss sakrīt. Un nekur no tevis nebēg.
Un nevajag turēt, atgriezt un vēl miljons citu lieku kustību.
Tikai precīzas. Kā grozā iemesta bumba.
Vislielākais spēks atnāk, kad zini, kā gribi. Nevis to, ar ko neesi mierā!
Un dienu no dienas atsakies no tā, kas tev neder.
Nepiekrīti visam, ko tev piedāvā un ne visam saki Jā!
Daudz-daudz reižu pateiktu “nē”, lai vienreiz teiktu JĀ! Un tas izrādīsies abpusējs.
Un no malas skatoties – tas gandrīz vienmēr izskatīsies kā laimīgs gadījums, kā fortūnas smaids.

No malas daudz kas var izskatīties netaisnīgs.
Kāda nozīme tam, kā tas izskatās kādam no malas, kad tu zini katras tavas precīzi raidītās bumbas cenu.

Bez liekām kustībām.

Jūlija Zinovjeva
​​​​​​​FOTO: Gustavo Linhares
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laime, kuru mēs vēlamies mokoši un pastāvīgi, kļūst par nelaimi

Laime, kuru mēs vēlamies mokoši un pastāvīgi, kļūst par nelaimi.
Tāds, lūk, paradokss, mani mīļie…

Par nelaimi kļūst šīs vieglās un spontānās sajūtas pielīdzināšana tiem parastajiem dzīves un materiālajiem mērķiem, kurus principā sasniegt var jebkurš, ja vien pieliks noteiktas pūles.
Un te nu slēpjas galvenais asmens, kas caururbj katra tā cilvēka dvēseli, kurš skaidri zin, ka var… var uzbūvēt karjeru, var atļauties dārgus krāšņas dzīves atribūtus, un var pat sevi pārtaisīt, ja daba piespiedīs, kas gan ir pretrunā ar šodienas šabloniem, kuri uzņem nu jau gluži fašistiskus apgriezienus.
Visu to var, bet laimi – nevar.

To nevar mākslīgi radīt. Notēlot var. Var neeksistējošo izrotāt ar reālām dekorācijām. Bet sajust tikai tad, kad tā pati par sevi paziņos.

Pilnīgas un nepārtrauktas harmonijas nav, tāpat kā nav laimes non-stop režīmā. Toties eksistē gudrība, kas ļauj neizvirzīt dzīvei pretenzijas un vienkārši to dzīvot. Dzīvot cienīgi. Cienot dzīvi un cienot sevi, neatkarīgi no tā, kas izdodas, bet kas – ne īpaši.

Arvien biežāk es novēroju, ka cilvēki pret laimi izturas nevis kā pret smalku emocionālu dāvanu, kuru nevar pārēsties, bet kuru var baudīt, ja tā atnāk, bet pret to izturas kā modernu panākumu mērauklu, kuru nav tik svarīgi just, bet ļoti svarīgi atklāti demonstrēt.
Cik daudz depresiju un neirožu ir kļuvušas par loģisku hroniskas neapmierinātības iznākumu, kurā cilvēks pats sevi iedzen, jūtoties vainīgs par to, ka viņa personīgais sasniegumu saraksts nav pilnīgs bez tā, no kā, viņaprāt, būtu jāsastāv laimei.
Taču tam tā nav jābūt…

Laime atnāk un aiziet. Bet mēs paliekam. Un, ja mēs paliekam nelaimīgi, tātad mums sevis vēl nav…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Šodien ir, bet rīt – nav zināms

Daudz kas balstās uz drosmi atzīt vienkāršo patiesību – dzīve nenodarbojas ar mūsu cilvēcisko sacensību godīgu tiešāšanu un nedala savas medaļas tiem no mums, kuri vairāk centās, kala pašus ambiciozākos plānus vai klusiņām sapņoja par to, ka reiz viņiem būs tikai sev saprotamā, bet citiem nepamanāmā laime…

Un te nu, kā sanāks.
Kā paveiksies.

Var jau visu darīt pareizi, tā kā vispārpieņemts, un neko nesaņemt pretī, bet tas nav stāsts par to, ka nevajag censties…
Drīzāk par to, ka domājot par nākotni un liekot visas likmes tikai uz to, tās dēļ atliekot visu šobrīd iespējamo, vajadzētu atcerēties, ka pat to, ko tu vari nākotnes labā izdarīt šodien, tu izdarīsi ar to instrumentu palīdzību, kas tev pieejami šobrīd.
Un arī tas būs bez jebkādām garantijām.

Ir tik smieklīgi dzirdēt centienus no malas analizēt svešas dzīves, augstprātīgi norādot uz pieļautajām kļūdām un neveiksmju iemesliem, tāpat augstprātīgi cenšoties sevi pārliecināt, ka ar tevi nekas tāds nenotiks.
Smieklīgi tāpēc, mani mīļie, ka neviens no mums sev nevēl neveiksmes un kritienus…
Neviens sev nevēlas ne nedziedināmas slimības, ne liktenīgas kļūdas, rūgtas apstākļu sakritības, traģiskas neveiksmes, salauztas attiecības un nemīlestību.
Taču tās notiek. Notiek pat ar tiem, kuri sevi uzskata par viediem, īpašiem, aizsargātiem no visa ar savu naudu un statusu, par eņģeļu noskūpstītiem…

Tad, lūk viņa – dzīve.
Katram uz plaukstas, bet ar nesaprotamu prognozi.
Šodien ir, bet rīt – nav zināms.
Man tieši šis ir galvenais iemesls, kāpēc bailēs neskriet ar pieri sienā, bet izcelt savas kājas no gultas pat tad, kad tās ļoti sāp…
Ne jau tāpēc, lai veiktu varoņarbus, ne arī skaistajam lozungam “šeit un tagad”.
Sev pašai.
Lai dzīvotu savu parasto dzīvi.
Lai mīlētu tos, kurus mīlu.
Lai darītu to, ko varu darīt.
Lai ietu tur, kur es vēlos iet.Kamēr tas ir iespējams.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par patieso SPĒKU

Esmu sastapis ģimenes, kurās ir kāda vecmāmiņa, kura klusiņām kā «божий одуванчик» guļ gultā. Mazbērni un mazmazbērni viņu mīl. Ēd viņa kā putniņš. Kaut ko paknābā, bet pārējā laikā guļ ar grāmatiņu rokās un lasa. Kaut kādus psalmus, vēl kaut ko. Kaut ko klusi zem deguna bubina.

Un viņai apkārt visi “skraida”. Bērni uz darbu, mazbērni uz bērnu dārzu. Vieniem bizness, citiem – atpūta. Visiem viss ir labi. Visi vecmāmiņu mīl. Vecmāmiņa guļ, nevienam neko nedara, principā ne labu, ne ļaunu. Vienkārši guļ ar grāmatiņu rokās.

Un tad viņa nomirst. Viņu apglabā pēc visām tradīcijām – “deviņas dienas”, pēc tam “četrdesmit dienas”. Bet jau četrdesmitajā dienā atnāk bērni un mazbērni un saka: ” Kaut kā dzīvē viss sagriezies kājām gaisā. Bizness “nerullē”, visi kaut ko esam pārslimojuši. Visi sastrīdējušies. Un ir tāda sajūta, ka vecmāmiņa mūs visus turējusi uz saviem pleciem”.

Šis «божий одуванчик», šis “zvirbulītis gultā” ar savu grāmatiņu rokās ir turējis visus uz saviem pleciem. Bet viņi taču domā: “mēs esam tik gudri”, “es taču savu biznesu uzbūvēju tāpēc, ka esmu tik gudrs”. “Es esmu liels mākslinieks, dizaineris – tāpēc, ka man ir tik liels talants. Eiropa pēc manis raud. Pēc manis drīz rindas stāves”

Un viņi visi domā, ka ir ģēniji. Bet šai ģenialitātei ir ļoti dažādas saknes.
Vienkārši kāds svēts cilvēks, kurš tev šķiet nenozīmīgs, par tevi lūdzās. Un, viss”.

Virspriesteris Andrejs Tkačovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pirms lidot

Lielas pārmaiņas dzīvē nenotiek tāpat vien.
Pirms lidmašīna paceļas, ir svarīgi sagatavot skrejceļu. Pārbaudīt vēja virzienu, novākt no trases visu lieko, sagatavot pilotu.
Un šī sagatavošanās ir pati svarīgākā daļa visā lidojumā.

Veiksmīgu dzīvi cilvēks organizē pēc šiem pašiem noteikumiem.⠀
Skaties!
Pārmaiņas sākas ilgi pirms mēs pērkam dzīvokļus, apprecamies ar to, kuru meklējām, vai redzam savā bankas kontā dāsnus ciparus. Mēs apdomājam, iekšēji paplašinamies, augam, līdz sastopam šīs pārmaiņas.

Komfortabla dzīve ir neironu tīklu pārstrukturēšanas un visu dvēseles stāvu uzkopšanas sekas.
Un, kad mēs pirmo reizi ar savu mammu sarunājamies bez sarkasma, kad beidzot atļaujam sev nepiespiesti dejot cilvēku klātbūtnē un nekautrēties – arī tās ir iekšējo pārmaiņu sekas.

Tāpēc, ja vēlies lielas pārmaiņas – atļauj sevī izmainīties kaut kam maziņam. Domām, gaidām, vērtībām.
Un, ka tikko tu būsi sakārtojis un notīrījis savu skrejceļu, tu arī pacelsies. Ātrāk, augstāk un spilgtāk.
Tas ir veiksmīgu pārmaiņu likums.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par laimīgajiem

Laimīgi cilvēki ir tie, kuri nevēlas lai viņus nosūdz.
Laimīgi ir tie, kuriem nav vajadzības par citiem sūdzēties.
Laimīgi ir tie, kuriem nav vajadzības citiem vēlēt nabadzību un nelaimi.
Laimīgi ir tie, kuri smaida un ir spējīgi citiem novēlēt labklājību.
Laimīgi nav tie, kuriem ir pasīvais ienākums un, kuri var ne dienas nestrādāt.
Laimīgi ir tie, kuri atbrīvojušies no pagātnes notikumiem un kuriem ir skaidrība galvā.
Laimīgi ir tie, kuri dzīvo ne tikai ar galvu, bet arī sirdi.
Laimīgi ir tie, kuri jūt ne tikai galvu, bet arī savu ķermeni.
Laimīgi ir tie, kuri spējīgi just.
Laimīgi ir tie, kuri spējīgi dziļi just.
Laimīgi ir tie, kuri var just dziļi un daudzveidīgi.
Laimīgi ir tie, kuriem piemīt spēja priecāties par citiem.
Laimīgi ir tie, kuri spēj atzīt citu cilvēku ieguldījumu.
Laimīgi ir tie, kuri spēj pateikt “piedod”.
Laimīgi ir tie, kuri spēj pateikties.
Laimīgi ir tie, kuri var dzīvot savu dzīvi.
Un tad vairs nevajag kladzināt par to, cik ļoti apnikuši visi “veiksmīgi veiksmīgie”,

Veiksme, brīvība, laime tracina vien tik ilgi, kamēr tas viss nav tavs.
Bet nauda tracina vien tik ilgi, kamēr tā ir sveša.
Sava nauda vispār netracina. Nemaz.
Pārbaudīts 🙂

Jūlija Zinovjeva
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja Ginta Filia Solis