Par patieso SPĒKU

Esmu sastapis ģimenes, kurās ir kāda vecmāmiņa, kura klusiņām kā «божий одуванчик» guļ gultā. Mazbērni un mazmazbērni viņu mīl. Ēd viņa kā putniņš. Kaut ko paknābā, bet pārējā laikā guļ ar grāmatiņu rokās un lasa. Kaut kādus psalmus, vēl kaut ko. Kaut ko klusi zem deguna bubina.

Un viņai apkārt visi “skraida”. Bērni uz darbu, mazbērni uz bērnu dārzu. Vieniem bizness, citiem – atpūta. Visiem viss ir labi. Visi vecmāmiņu mīl. Vecmāmiņa guļ, nevienam neko nedara, principā ne labu, ne ļaunu. Vienkārši guļ ar grāmatiņu rokās.

Un tad viņa nomirst. Viņu apglabā pēc visām tradīcijām – “deviņas dienas”, pēc tam “četrdesmit dienas”. Bet jau četrdesmitajā dienā atnāk bērni un mazbērni un saka: ” Kaut kā dzīvē viss sagriezies kājām gaisā. Bizness “nerullē”, visi kaut ko esam pārslimojuši. Visi sastrīdējušies. Un ir tāda sajūta, ka vecmāmiņa mūs visus turējusi uz saviem pleciem”.

Šis «божий одуванчик», šis “zvirbulītis gultā” ar savu grāmatiņu rokās ir turējis visus uz saviem pleciem. Bet viņi taču domā: “mēs esam tik gudri”, “es taču savu biznesu uzbūvēju tāpēc, ka esmu tik gudrs”. “Es esmu liels mākslinieks, dizaineris – tāpēc, ka man ir tik liels talants. Eiropa pēc manis raud. Pēc manis drīz rindas stāves”

Un viņi visi domā, ka ir ģēniji. Bet šai ģenialitātei ir ļoti dažādas saknes.
Vienkārši kāds svēts cilvēks, kurš tev šķiet nenozīmīgs, par tevi lūdzās. Un, viss”.

Virspriesteris Andrejs Tkačovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pirms lidot

Lielas pārmaiņas dzīvē nenotiek tāpat vien.
Pirms lidmašīna paceļas, ir svarīgi sagatavot skrejceļu. Pārbaudīt vēja virzienu, novākt no trases visu lieko, sagatavot pilotu.
Un šī sagatavošanās ir pati svarīgākā daļa visā lidojumā.

Veiksmīgu dzīvi cilvēks organizē pēc šiem pašiem noteikumiem.⠀
Skaties!
Pārmaiņas sākas ilgi pirms mēs pērkam dzīvokļus, apprecamies ar to, kuru meklējām, vai redzam savā bankas kontā dāsnus ciparus. Mēs apdomājam, iekšēji paplašinamies, augam, līdz sastopam šīs pārmaiņas.

Komfortabla dzīve ir neironu tīklu pārstrukturēšanas un visu dvēseles stāvu uzkopšanas sekas.
Un, kad mēs pirmo reizi ar savu mammu sarunājamies bez sarkasma, kad beidzot atļaujam sev nepiespiesti dejot cilvēku klātbūtnē un nekautrēties – arī tās ir iekšējo pārmaiņu sekas.

Tāpēc, ja vēlies lielas pārmaiņas – atļauj sevī izmainīties kaut kam maziņam. Domām, gaidām, vērtībām.
Un, ka tikko tu būsi sakārtojis un notīrījis savu skrejceļu, tu arī pacelsies. Ātrāk, augstāk un spilgtāk.
Tas ir veiksmīgu pārmaiņu likums.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par laimīgajiem

Laimīgi cilvēki ir tie, kuri nevēlas lai viņus nosūdz.
Laimīgi ir tie, kuriem nav vajadzības par citiem sūdzēties.
Laimīgi ir tie, kuriem nav vajadzības citiem vēlēt nabadzību un nelaimi.
Laimīgi ir tie, kuri smaida un ir spējīgi citiem novēlēt labklājību.
Laimīgi nav tie, kuriem ir pasīvais ienākums un, kuri var ne dienas nestrādāt.
Laimīgi ir tie, kuri atbrīvojušies no pagātnes notikumiem un kuriem ir skaidrība galvā.
Laimīgi ir tie, kuri dzīvo ne tikai ar galvu, bet arī sirdi.
Laimīgi ir tie, kuri jūt ne tikai galvu, bet arī savu ķermeni.
Laimīgi ir tie, kuri spējīgi just.
Laimīgi ir tie, kuri spējīgi dziļi just.
Laimīgi ir tie, kuri var just dziļi un daudzveidīgi.
Laimīgi ir tie, kuriem piemīt spēja priecāties par citiem.
Laimīgi ir tie, kuri spēj atzīt citu cilvēku ieguldījumu.
Laimīgi ir tie, kuri spēj pateikt “piedod”.
Laimīgi ir tie, kuri spēj pateikties.
Laimīgi ir tie, kuri var dzīvot savu dzīvi.
Un tad vairs nevajag kladzināt par to, cik ļoti apnikuši visi “veiksmīgi veiksmīgie”,

Veiksme, brīvība, laime tracina vien tik ilgi, kamēr tas viss nav tavs.
Bet nauda tracina vien tik ilgi, kamēr tā ir sveša.
Sava nauda vispār netracina. Nemaz.
Pārbaudīts 🙂

Jūlija Zinovjeva
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja Ginta Filia Solis

Kāpēc gan ir tāds kauns būt sev pašam?

Kad no Tevis gaida arvien jaunus sasniegumus, vienas vienīgas uzvaras un visu uz tevi likto cerību piepildījumu, tātad no vienas puses tev uzticas, bet no otras – ir gatavi mīlēt un atzīt tikai tavu parādes pusi, izliekoties, ka tās otras: trauslās, viegli ievainojamās un tālās no pilnības vispār nav.

Un atkal, protams, no vienas puses tu par to priecājies, jo ir patīkami kaut vai citu acīs redzēt sevi tādu, kāds nekad neesi bijis un kāds nekad nekļūsi, bet no otras – ir tik sāpīgi par to mazo, neglīto un vājo cilvēku, kurš tevī sēž un kuru sanāk, ka tu pats nodod, jo kaunies par viņu…

Mani mīļie, kāpēc gan ir tāds kauns būt sev pašam?

Un vēlreiz – Kāpēc! – no vienas puses tu tik daudz spēka ieguldi tajā, lai izskatītos tāds nevainojams uzvarētājs, bet no otras – tik mokoši vēlies, lai kāds izbeigtu šo skaudro neglītā un vājā cilvēka bāreņa gaitu, negaidot no viņa nekādus sasniegumus un uzvaras?

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pat tad, ja…

Pat tad, ja tu šodien visu izdarīji ne tā… pat tad, ja tev vispār nav taisnība… pat tad, ja tu pat ne tuvu neesi līdzīgs tiem apgaismotajiem, kuri vienmēr zina, kā un ir nevainojami it visā… pat tad, ja tas bija tik sen, kad tu juties apmierināts ar sevi…

Man vienalga tev ir kāda laba ziņa – tu esi nokļuvis līdz vakaram.

Pavisam ne tajā vieglajā gaitā, kādā pastaigājas pa “mēli”, un pavisam ne tajā parādes pozitīvismā, kas derētu instagrama glamūrīgajam selfijam – ar vīna glāzi rokās un sniegbaltās zeķītēs ar atzīmi #mansburvigaisvakars

Tu vienkārši esi nodzīvojis vēl vienu dienu.

Dienu, kura jau kļuvusi par pagātni un kurā vairs nevar atkārtot ne minūti.
Dienu dzīves tiešajā ēterā.
Un tas patiesībā nav nemaz tik maz.

Un tas ir iemesls, lai pret sevi izturētos cilvēciski. Vienkārši cilvēciski.

Pārnākt mājās, nomazgāties, kaut ko apēst un apgulties tīros palagos, un dot sev kaut dažas stundiņas brīvības no pastāvīgās analizēšanas, no visām šīm ikdienas ziņām, no mūžīgās neapmierinātības ar notiekošo, no kaitinošās taisnošanās par visu, kas noticis ne tā kā gribētos.

Izelpot, sazemēties un iziet no ētera…

Vai zini, man arvien mazāk patīk šī nežēlīgā dzīšanās pēc veiksmes, gluži vai fašistiskā vēlme atbilst kaut kādam vienotam “patiesā ārieša” tipāžam, visa šī dzīšanās pēc “labākās savas versijas” un mūžīgā gatavība izģērbties līdz pat apakšbiksēm, lai tikai pēc iespējas vairāk cilvēku tevi ievērotu un nospiestu “like”.

Pārāk daudz ir upuru. To tu redzi arī bez manas palīdzības.

Nezin kāpēc ir kauns būt vienkāršam cilvēkam, tādam, kurš vēlas vienkārši dzīvot, nevis ik sekundi domāt par to, kā viņš izskatās un ko par viņu pateiks citi.

Atcel šo kaunu. Tas ir mākslīgs. Un reiz tas pāries kā muļķīga mode…

Pavadi savu dienu kā labu draugu un pateicies tai par to, ka tā bija.

Un sadzirdi sevi, piekusušu, bet dzīvu.
Arī tas ir labs jaunums – sadzirdēt sevi.

Sadzirdēt un nepamest sevi ceļmalā, kā tādu, kurš nav piepildījis kāda cita cerības.

Sadzirdēt un turpināt dzīvot.
Klusiņām. Drusciņ ātrāk. Košāk. Blāvāk. Nesaprotami. Skaļi.

Pieklusināti. Spēlējot. Uzvarot. Izvairoties no sacensībām, jebkādām. 

Sadzirdēt un nevilties.

Lūk, tā ir dzīve… bet tagad ir tikai tavs laiks. Un tas nozīmē, ka nekas nav zaudēts.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vai esi veiksminieks…

Daudzi domā, ka neveiksme ir tad, kad tu strādā par sētnieku vai 40 gadus dzīvo kopā ar māti. Vai 45 gados esi viena bez vīra un bērniem, un tev ir tikai kaķi.

Bet patiesībā neveiksme tā neizskatās.

Gribi, es tev pastāstīšu, kas patiesībā ir neveiksme?
– Tas ir tad, kad tu nevienu dienu nenodzīvo tā kā tu gribi.
– Tas ir tad, kad tu stradā prestižu darbu, bet neieredzi to.
– Tas ir tad, kad tu apprecies ar pašu gudrāko, perspektīvāko un skaistāko, bet ne kripatiņas viņu nemīli.
– Tas ir tad, kad tu katru dienu skaiti kalorijas, lai dzīvotu svešā ķermenī.
– Tas ir tad, kad tu visu dzīvi sapņo uzrakstīt romānu, bet ļoti baidies turpināt iesākto, un apstājies pie otrās nodaļas.
– Tas ir tad, kad tev sekss ir nevis kaislība, bet pienākums.
– Tas ir tad, kad tu dzīvo kopā ar pašu saprotošāko, labestīgāko un rūpīgāko cilvēku, bet sapņo par kaimiņu.
– Tas ir tad, kad tavs bērns pastāvīgi grib ar tevi rotaļāties, bet tu gribi, lai tevi neviens netraucē.
– Tas ir tad, kad tu sapņo bokastīs mierīgi baudīt savu kruasānu, šķirstot žurnālu, bet tā vietā, ātri iestūķē ķīmisku ātri pagatavojamo putru un sēsties pie stūres.
– Tas ir tad, kad tu katru dienu sapņo par to, kā viss mainīsies, bet neko nedari šo pārmaiņu labā.

Lūk to es saucu par neveiksmi.

© Mihails Labkovskis
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dažkārt cilvēks iekrīt bedrē

ivs senlorans6

Tikko vēl viņš lidoja un viss bija brīnišķīgi. Šķita, ka tā būs vienmēr. Bet pēc tam viņš krīt līdz pašam bedres dibenam – pavisam negaidīti un momentā. Viss sabrucis! Cilvēks sēž pašā bedres dibenā un viņam šķiet, ka tā būs vienmēr.

Vienmēr vajag atcerēties, ka dzīve ir mainīga. Bet, ja lidoji, tātad proti lidot. Un vari atkal pacelties un lidot. Ja biji laimīgs un veiksmīgs, tātad atkal vari tāds kļūt. Smadzenes atcerās programmu un navigators atcerās ceļu, bet liktenis – pats redzi, liktenis ir mainīgs. Ja tas tevi iegrūdis bedrē, ne no šā, ne tā, pēkšņi var pavisam negaidīti no šīs pašas bedres izvilkt. Ja tu nedaudz papūlēsies. Viss var notikt uz labu. Kaut gan tam ir ļoti grūti noticēt.

Droši vien Īvs Senlorāns nebūtu ticējis, ja viņam kāds teiktu, ka nonāks trakonamā, piedodiet, psihoneiroloģiskajā klīnikā. Nav nekāds brīnums, ka viņš tur nokļuva un nedaudz sajuka prātā. Bija ieslīdzis tadā depresijā, ka svēra vien 40 kilogramus – tas ir paša kaulu svars. Sākumā bija laimīgā bērnība, maiga mamma un mīlošas māsas, pirmā modeļu skate deviņpadsmit gadu vecumā, pēc tam darbs Diora modes namā, ovācijas un sajūsmas pilnas atsauksmes presē, nauda, ballītes, augstākā sabiedrība… Bet pēc tam, bāc! – un viņu iesauca armijā un aizsūtīja karot uz Alžīriju.

Un vēl līdz tam, kāda kolekcija skatē ar blīkšķi izgāzās – ne no šā, ne tā. Armijā jūtīgais jauneklis sajuka prātā un ieslīga depresijā. Visīstākajā. Un attapās trakonamā. Un tur viņu apciemoja draugs Pjērs Beržē. Draugs paziņoja, ka Senlorāns ir atlaists no darba Diora modes namā. Kam gan vajadzīgs psihsiki slims neveiksminieks?

Lūk, tas ir kritiens. Viss zaudēts, pilnīgi viss. Atliek vien apgulties un nomirt. Un tieši šajā brīdī sākās viņa īstais ceļš pretī slavai un naudai. Šī ziņa par atlaišanu viņu tā saniknoja, ka viņš attapās un iesūdzēja tiesā Dior. Jo viņš tika negodīgi atlaists, cilvēki vienkārši nolēma, ka ar viņu viss ir cauri. Viņš vinnēja tiesu, saņēma labu naudu un atvēra savu modes namu un kļuva patiesi slavens un bagāts.

Tikai viņš bija kļuvis nedaudz māņticīgs, par ko materiālisti viņu mēdza apvainot. Vinš nevienu modes skati nesāka, pirms pašrocīgi nebija modelei ap kaklu aplicis rotu ar sarkanu rubīnu sirdi. Šai rotai bija jāsargā no ļauniem skatieniem un jāatnes likteņa labvēlība. Īvs Senlorāns ticēja liktenim, kas var pēkšņi iemest bedres dibenā. Bet var arī pacelt neticamos augstumos līdz pat mākoņiem. Jebkurā brīdī var notikt jebkas – par to vajag atcerēties.

Un vēl vienu vajag atcerēties: ja esi lidojis, visticamākais, tu atkal lidosi. Tevī ir “iebūvēta” šī funkcija lidot. Tu to proti.

Un ir jāsagaida likteņa labvēlība, pašam izdarot visu, lai sevi izglābtu, pat tad, ja bedre un depresija ir neticami dziļas. Kā tikko esi sasniedzis bedres dibenu, vajag pret to atsperties: tā mācīja senie gudrie.

Kad vairs nebūs ko zaudēt, kad paliks tikai kaulu svars, vari atkal lidot augšup. Ja tavs liktenis ir mainīgs, ja balto strīpu nomainījusi melnā izmisuma svītra, visticamākais, tuvojas pārmaiņas. Bet Īvam Senlorānam arī psihe bija mainīga: tad viņš krita depresijā, tad pēkšņi sajuta spēku pieplūdumu un iedvesmu un radīja savas visskaistākās tērpu kolekcijas.

Izmisuma brīdī vajag atcerēties: ja pēkšņi tev liktenis kaut ko ir atņēmis, tas tikpat ātri var visu atgriezt. tas, protams, nav stāsts par tuvinieku zaudējumu, bet gan par kritieniem. Tie var kļūt par jauna ceļa sākumu, ja pats papūlēsies sevi glābt un atjaunot taisnīgumu.

©Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu un tavas emocijas

11745464_560043750800044_2803706553639495144_n

Visi tavi konflikti un tavs smagums – tie neesi tu, bet gan tava sevis asociēšana ar savām emocijām.

Kā tikko tu pārstāj sevi asociēt ar saviem sasniegumiem un bailēm – novāc savu lepnību un nozīmīgumu – dzīve vairs tev nedos smagas mācību stundas, jo pēc tām vairs nebūs nekādas vajadzības.

Mums dara pāri un apvaino tad, kad mēs esam viegli aizvainojami. Bet tad, ja mēs pieņemam to, kas notiek, mums ir vienalga.

Gribi būt bagāts – novāc savas emocijas. Gribi būt veiksmīgs – godīgi atzīsties un pasaki paldies, kad tevi kritizē vai aprunā.Piemēram, tad, kad man trūkst potenciāla – apkārtējie cilvēki cenšas mani aizvainot, aizķert, pateikt kaut ko sliktu, tādā veidā mani piepildot. Mani padara vēl stiprāku un dod enerģiju tas, ka es viņiem pateicos un neatbildu ar to pašu.

Šī ir veiksmes un bagātības formula. Tāpēc es ar prieku pieņemu kritiku un apvainojumus par to, ko es neesmu darījis un kas neesmu. Reizē ar to, es kļūstu tas, kas es esmu un zinu, ka būs vēl labāk.

Aleksandrs Paļijenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Visam, kas notiek, ir savi iemesli

greks5

Kamēr tu uzskati, ka ir notikumi, kuriem tavā dzīvē nevajadzētu notikt, dusmojies, apvainojies un vaino likteni, nekas nemainīsies.
Kamēr tu uzskati, ka tu to neesi pelnījis un ir notikusi kāda kļūda un netaisnība, tu iesprūsti šajā momentā.
Ir ļoti svarīgi apzināties, ka: visam, kas ir noticis ir kādi iemesli un tā, vai citadāk, bet tam bija jānotiek. Pat pašam briesmīgākajam notikumam bija jānotiek.
Un tad vari sev pajautāt: ko man ar to darīt?
Kā no tā es varu izdarīt to, kas man vajadzīgs?
Kā es no tā visa gala rezultātā varu izdarīt kaut ko labu sev?
Kā es varu būt veiksmīgs, atsperoties pret savām neveiksmēm?
Kā no šī “mēsla” es varu uztaisīt konfekti?
Kā es varu pielikt tādas pūles un nodzīvot tik skaisti un godīgi, ka dieviem kļūs neērti par to, ka tie man uzsūtījuši tādus pārbaudījumus?
Un tikai tad dzīvē kaut kas sāks mainīties. Pareizāk sakot, tu sāksi kaut ko mainīt ar savas brīvās gribas palīdzību un savu dzīves gudrību. Ar savu zināšanu par to, kāda ir Visuma kārtība palīdzību. Ar savas apzinātības, kas maina tavu personīgo dzīvi palīdzību.
Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par veiksmi dzīvē

jauna meitene12

Kā būt veiksmīgam?
Mans dārgais draugs, tu noteikti esi ievērojis, ka ikvienā grāmatnīcā ir ļoti daudz grāmatu par tēmu VEIKSME. Krāsaini vāki, iedvesmojoši nosaukumi un aprakstītās tehnoloģijas apsola ātru rezultātu savu mērķu sasniegšanā. Bet vai tu zini, ka dažām no tām ir specīga blakne un tās graujoši var iespaidot tavu dzīvi? Šodien mēs parunāsim par grāmatu izvēli.

Par mūsdienu VEIKSMES izpratni
Mūsdienu veiksmes izpratne sevī ietver domu, ka veiksmīgs var būt ikviens, kurš izmantos efektīvas tehnoloģijas. Te varam runāt par: ķermeņa valodu, domu formu radīšanu, pozitīvo domāšanu, afirmāciju izvēli un atkārtošanu u.c.
Stīvens R. Kovejs savā grāmatā “Ļoti veiksmīgu cilvēku 7 paradumi” stāsta par to, ka studējot veiksmes tēmu, kuru apraksta dažādi autori, viņš ir atklājis ļoti interesantu faktu. Viņš atklāja, ka šie tehniskie paņēmieni psiholoģijas zinātnē radās 20. gadsimta 30tajos gados. Līdz tam laikam grāmatu autori skaidroja, ka, lai cilvēks būtu veiksmīgs viņam ir daudz jāstrādā ar sevi, jāuzlabo savas rakstura īpašības un jāattīstās kā personībai.

Attīstoties sabiedrībai psiholoģijā parādās tehnoloģijas, kas neprasa no cilvēka iekšējas izmaiņas. Kā jau tu saproti, šī pieeja veiksmes sasniegšanai ir balstīta uz lepnības platformas, kas apgalvo, ka visa pasaule un tās resursi ir radīti lai apmierinātu cilvēka personīgās vajadzības. Izmantojot izvēlēto tehnoloģiju, cilvēks sasniedz noteiktu rezultātu, taču nejūtas pilnā mērā laimīgs.

Dzenoties pec finansiālas labklājības, augsta statusa sabiedrībā, viņš pastāvīgi atskatās uz citiem. Citos cilvēkos viņš redz tikai konkurentus. Viņa dzīvē nav vietas līdzcietībai, labestībai un labdarībai. Viņš komunicē tikai ar tiem, kas viņam ir izdevīgi. Viņa tuvie un mīļie cilvēki izjūt viņa uzmanības deficītu. Ja viņš to arī dod, tad parasti tā izpaužas vien kā pretenzijas un pārmetumi.

Nepareizs dzīvesveids izsauc pastāvīgu saspringumu un noved pie hroniskām slimībām. Veiksme lepnības iespaidā pārvērš cilvēka dzīvi par totālu kontroli pār visu, ar ko tas saistīts. Viņam nav sava iekšējā balsta, intuīcija nestrādā, ir aizvērta bet apziņa atrodas pastāvīgā stresa stāvoklī.

Atrodoties lepnības iespaidā, cilvēks zaudē spēju saprast, kas patiesībā notiek viņa dzīvē.

Lūk, tādu pasaules ainu mēs redzam, kad cilvēks ir orientēts uz veiksmi un atsakās no darba ar sevi. Šis ceļš pilnīgi noteikti ved pie visu dzīves sfēru disharmonijas.

Par patieso veiksmi
Patiesa veiksme vienmēr ir balstīta uz mīlestības un uzticēšanās dzīvei platformas. Cilvēks jūt sevī iekšēju atbalstu. Viņš saprot, ka ir atnācis šajā pasaulē, lai realizētu savu aicinājumu un atnestu kaut ko savu – vērtīgu sabiedrībai. Tāpēc it visām viņa darbības jomām galvenais kritērijs ir uzstādīto mērķu ekoloģiskums.
Ja vinš rada kādas preces vai pakalpojumus, tad seko tam, lai izejmateriāli būtu augsti kvalitatīvi. Lai preces un pakalpojumi būtu vērtīgi un nekaitīgi. Kad viņš komunicē ar sev tuvajiem cilvēkiem, tad cenšas saprast viņu vajadzības un mērķus. Vinš nediktē savus noteikumus, bet ir orientēts uz sadarbību un atbalstu. Viņš savu uzmanību velta savai veselībai, ēd veselīgu ēdienu, nodarbojas ar sportiskām aktivitātēm, ievēro dienas režīmu. Dzīvo harmonisku dzīvi.

Grūtās situācijās atveras viņa intuīcija, tā pazūd stress un paveras iespējas. Sāpju un ciešanu vietā viņš izjūt prieku un entuziasmu. Tu redzi divas veiksmes ainiņas. Viena – būvēta uz lepnības platformas, otra uz mīlestības un uzticēšanās dzīvei platformas. Cilvēkam vienmēr ir izvēles iespēja, kādā veidā sasniegt savu veiksmi.

Kad grāmatnīcā izvēlies savu grāmatu, kurā aprakstītas efektīvas veiksmes tehnoloģijas – pārbaudi tās ekoloģiju un to, vai gadījumā tai nebūs blaknes. Pāršķirsti šo grāmatu, sajūti tas noskaņojumu. Par ko tā stāsta? Par to, kā uzveikt konkurentus un sasniegt savu mērķi, neskatoties ne uz ko, vai arī par to, kā iemācīties sadarboties ar partneriem, lai kopā radītu kvalitatīvus produktus un pakalpojumus, kas būs noderīgi sabiedrībai?
No Oļega Gadecka lekcijas “Esi uzvarētājs jebkurā situācijā”
​​​​​​​Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS