Par veiksmi dzīvē

jauna meitene12

Kā būt veiksmīgam?
Mans dārgais draugs, tu noteikti esi ievērojis, ka ikvienā grāmatnīcā ir ļoti daudz grāmatu par tēmu VEIKSME. Krāsaini vāki, iedvesmojoši nosaukumi un aprakstītās tehnoloģijas apsola ātru rezultātu savu mērķu sasniegšanā. Bet vai tu zini, ka dažām no tām ir specīga blakne un tās graujoši var iespaidot tavu dzīvi? Šodien mēs parunāsim par grāmatu izvēli.

Par mūsdienu VEIKSMES izpratni
Mūsdienu veiksmes izpratne sevī ietver domu, ka veiksmīgs var būt ikviens, kurš izmantos efektīvas tehnoloģijas. Te varam runāt par: ķermeņa valodu, domu formu radīšanu, pozitīvo domāšanu, afirmāciju izvēli un atkārtošanu u.c.
Stīvens R. Kovejs savā grāmatā “Ļoti veiksmīgu cilvēku 7 paradumi” stāsta par to, ka studējot veiksmes tēmu, kuru apraksta dažādi autori, viņš ir atklājis ļoti interesantu faktu. Viņš atklāja, ka šie tehniskie paņēmieni psiholoģijas zinātnē radās 20. gadsimta 30tajos gados. Līdz tam laikam grāmatu autori skaidroja, ka, lai cilvēks būtu veiksmīgs viņam ir daudz jāstrādā ar sevi, jāuzlabo savas rakstura īpašības un jāattīstās kā personībai.

Attīstoties sabiedrībai psiholoģijā parādās tehnoloģijas, kas neprasa no cilvēka iekšējas izmaiņas. Kā jau tu saproti, šī pieeja veiksmes sasniegšanai ir balstīta uz lepnības platformas, kas apgalvo, ka visa pasaule un tās resursi ir radīti lai apmierinātu cilvēka personīgās vajadzības. Izmantojot izvēlēto tehnoloģiju, cilvēks sasniedz noteiktu rezultātu, taču nejūtas pilnā mērā laimīgs.

Dzenoties pec finansiālas labklājības, augsta statusa sabiedrībā, viņš pastāvīgi atskatās uz citiem. Citos cilvēkos viņš redz tikai konkurentus. Viņa dzīvē nav vietas līdzcietībai, labestībai un labdarībai. Viņš komunicē tikai ar tiem, kas viņam ir izdevīgi. Viņa tuvie un mīļie cilvēki izjūt viņa uzmanības deficītu. Ja viņš to arī dod, tad parasti tā izpaužas vien kā pretenzijas un pārmetumi.

Nepareizs dzīvesveids izsauc pastāvīgu saspringumu un noved pie hroniskām slimībām. Veiksme lepnības iespaidā pārvērš cilvēka dzīvi par totālu kontroli pār visu, ar ko tas saistīts. Viņam nav sava iekšējā balsta, intuīcija nestrādā, ir aizvērta bet apziņa atrodas pastāvīgā stresa stāvoklī.

Atrodoties lepnības iespaidā, cilvēks zaudē spēju saprast, kas patiesībā notiek viņa dzīvē.

Lūk, tādu pasaules ainu mēs redzam, kad cilvēks ir orientēts uz veiksmi un atsakās no darba ar sevi. Šis ceļš pilnīgi noteikti ved pie visu dzīves sfēru disharmonijas.

Par patieso veiksmi
Patiesa veiksme vienmēr ir balstīta uz mīlestības un uzticēšanās dzīvei platformas. Cilvēks jūt sevī iekšēju atbalstu. Viņš saprot, ka ir atnācis šajā pasaulē, lai realizētu savu aicinājumu un atnestu kaut ko savu – vērtīgu sabiedrībai. Tāpēc it visām viņa darbības jomām galvenais kritērijs ir uzstādīto mērķu ekoloģiskums.
Ja vinš rada kādas preces vai pakalpojumus, tad seko tam, lai izejmateriāli būtu augsti kvalitatīvi. Lai preces un pakalpojumi būtu vērtīgi un nekaitīgi. Kad viņš komunicē ar sev tuvajiem cilvēkiem, tad cenšas saprast viņu vajadzības un mērķus. Vinš nediktē savus noteikumus, bet ir orientēts uz sadarbību un atbalstu. Viņš savu uzmanību velta savai veselībai, ēd veselīgu ēdienu, nodarbojas ar sportiskām aktivitātēm, ievēro dienas režīmu. Dzīvo harmonisku dzīvi.

Grūtās situācijās atveras viņa intuīcija, tā pazūd stress un paveras iespējas. Sāpju un ciešanu vietā viņš izjūt prieku un entuziasmu. Tu redzi divas veiksmes ainiņas. Viena – būvēta uz lepnības platformas, otra uz mīlestības un uzticēšanās dzīvei platformas. Cilvēkam vienmēr ir izvēles iespēja, kādā veidā sasniegt savu veiksmi.

Kad grāmatnīcā izvēlies savu grāmatu, kurā aprakstītas efektīvas veiksmes tehnoloģijas – pārbaudi tās ekoloģiju un to, vai gadījumā tai nebūs blaknes. Pāršķirsti šo grāmatu, sajūti tas noskaņojumu. Par ko tā stāsta? Par to, kā uzveikt konkurentus un sasniegt savu mērķi, neskatoties ne uz ko, vai arī par to, kā iemācīties sadarboties ar partneriem, lai kopā radītu kvalitatīvus produktus un pakalpojumus, kas būs noderīgi sabiedrībai?
No Oļega Gadecka lekcijas “Esi uzvarētājs jebkurā situācijā”
​​​​​​​Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

30 secinājumi 30 gados

milestiba8-mazs

1. Bailes ir visiem. Gan skaistiem, gan talantīgiem, gan gudriem un veiksmīgiem.

Sākt ko jaunu. Iziet no ierastā loka. Riskēt. Darīt to, pie kā vēl neesi pieradis. Bailes par tuviniekiem. Par savu lietu. Par savu dzīvību, ja piespiedīs pie sienas. Un par ļoti daudz ko. Bailes būs arī tālāk.
Lai cik daudz arī būtu pieredzes, prakses, pārliecības, atzinības, naudas, talanta, bet katru reizi, kad atvēzēsies jaunam augstumam, katru reizi, izejot uz skatuves, katru reizi, griežoties pie saviem mīļajiem – tajā vai citā mērā būs bailes. Tas ir normāli. Tas nozīmē, ka vēl joprojām esi dzīvs. Un tas nozīmē, ka ir jāiet uz priekšu. Cauri bailēm. Necenšoties pilnībā no tām atbrīvoties.

2. Nav dzīves bez pārmaiņām. Stabilitāte ir iluzora.
Mēs pastāvīgi atrodamies kustībā. Mēs pastāvīgi maināmies gan iekšēji gan ārēji un šie procesi ne uz mirkli neapstājas. Un pat sekundes kā mērvienības šeit ir par daudz. Procesi notiek ik mirkli. Tas ir ļoti daudz sekunžu. Jautājuma: “Mainīties vai nemainīties?” veselīgi domājošam cilvēkam nevar būt. Tikai: “Vai man ir kāds sakars ar šīm izmaiņām un kādā mēŗā?”
3. Ātri – tas ir lēnām, taču bez pārtraukuma.
Nav vajadzīgs ātri, intensīvi, vareni, ļoti jaudīgi. Pietiek vien regulāri. Pats galvenais ir turēt ritmu. Pa nedaudz, pa drusciņai, bet stabili secīgi. Bet pēc kāda laika, no malas skatoties, tas izskatīsies kā ļoti ātri, vareni un ļoti jaudīgi.

4. Radīt vairāk kā patērēt. Pretējā gadījumā – viss.

Bezcerīga patērētāja dzīve, kas vainagojas ar daudznozīmīgu secinājumu: “Viss ir labi, bet nekā laba nav”.

Cilvēkam kaut kas ir jādara. Labprātīgi un mīlot. Tā ir viņa dvēseliskās veselības formula.

Bet, kas ir interesanti – kā bonuss, tas ir vienīgais veids, kā gūt labsajūtu no patērēšanas, kas nesagraus cilvēku. Šo procesu var uzskatīt par veselīgu psihisko metabolismu.

5. ŠODIEN – tas ir tas, ko tu darīji un domāji vakar, bet RĪT – tas ir tas, ko tu dari un domā šodien.
Šo frāzi ir jāatkārto kā mantru, līdz brīdim, kamēr skaidri nesapratīsi to, ka:

Taviem vecākiem nav nekāda sakara ar tavām pieauguša cilvēka problēmām. Katrā gadījumā viņi nav vainīgi, ka nav kam nomainīt nodrillēto plati tavā galvā, kas iestrēgusi jau no bērnības.

6. Nekādu garantiju nav!
Šis ir Visuma bāzes likums, caur kura sietu jāizlaiž visi savi lēmumi un plāni.

7. Ir beigusies slepeno zināšanu, kuras kaut ko var mainīt, ēra.

Ir iestājusies informācijas higiēnas ēra. Jau gadus piecus zināšanas nav galvenā valūta sasniegumu jautājumā un jebkādā apzinātā eksistēšanā. Internets ar savu pieejamību visiem ir to visu nolīdzinājis. Tā vietā ir nākusi koncentrācija. Spēja noturēt savu uzmanību pie konkrētā uzdevuma un neizkaisīt interesi – lūk, kas visu nosaka. Savukārt šī prasme ir tieši proporcionāli atkarīga no informatīvā trokšņa, kas ir visapkārt.

Jo vairāk vārdisku atkritumu ir visapkārt, jo vājāks fokuss. Jo vairāk svešu domu, jo klusāka paša balss. Pastavīga atrašanās interneta plūsmā atrofē pašapzināšanās spēju, iemainot to pret koncepcijām par to, kas ir šī pašapzināšanās.

8. Prieks un bauda nav viens un tas pats.

Mēs nekad negūstam prieku no šokolādes tortes, vīna glāzes vai cigaretes. Mēs negūstam prieku no jauniem zābakiem vai smaržām. Ir svarīgi lietas saukt īstajos vārdos – mēs gūstam baudu. Un tā ir pavisam cita ķīmija. Šīs sajūtas daba ir ļoti ātri gaistoša un nešķirami saistīta ar tai sekojošo neapmierinātību, garlaicību, pārsātinātību un vēlmi pēc jaunas porcijas.
Nav briesmīgi atteikt sev baudas, briesmīgāk ir neiepazīt prieku.
9. Ciešanas eksistē. Budam bija taisnība. Ciešanas eksistē.
Cieš visi. Gan tie, kuriem nav nekā, gan tie, kuriem ir viss. Bet tie, kuri konkrētajā minūtē necieš, cietīs nākamajā, kā tikko mainīsies dolāra kurss, notiks terora akts, saņems atbildi par to, ka viņu nemīl, ieraudzīs netīru kāpņu telpu, nesagaidīs atbildi uz savu sms, nesaņems naudu vai jebkāda cita iemesla dēļ. Ciešanas eksistē. Un vienmēr bez jebkāda iemesla, ja atceramies jebkuras cilvēciskas būtnes finālu.
10. Ne visi var būt laimīgi.

Vai katrs cilvēks var būt laimīgs? Jā, protams! Taču tas ir tikai teorētiski. Praksē stabili laimīgi, tas nozīmē mierīgi, līdzsvaroti, labi, ja vēlaties, var būt tikai tie, kam ir pieejama prāta disciplīna. Kuru prāts ir spējīgs (trenēts) neraustīties visu ārprātīgi daudzo iemeslu dēļ. Kas var palikt priecīgā līdzsvarā ne tikai mierīgā situācijā, bet arī nepatīkamās situācijās.

Pretējā gadījumā, visi bezgala daudzie iemesli, sākot no skrambas uz tava auto sāna iemetīs tevi sāpēs, trauksmē un aizkaitinājumā. Un tā ir tikai kaut kāda mašīna, taču ir arī nopietnākas situācijas. Par laimīgu šādu nodzītu prātu, kurš reaģē uz ikvienu situāciju, var saukt tikai Instagrama statusā.

11. Prieks – tas ir PRĀTA līdzsvars.

Ja jūs man to būtu teikuši pirms pieciem gadiem, es pagrozītu sev pirkstu pie deniņiem. Kad tu dienu un nakti sapņo par lielu, skaistu mīlestību, draudzīgu ģimeni, interesantu, peļņu nesošu savu biznesu, iespēju strādāt tikai sev, ceļojumiem bagātu dzīvi, šķiet, ka tev tomēr ir kaut kāds nebūt priekšstats par prieku, kā minimums, par savējo. Jā, šobrīd tu ar ļoti daudz ko neesi apmierināts, jā, kaut kas tevi spēj izvest no pacietības, jā, tu ciet. Tas ir skaidrs. Taču tu zini, uz ko tiekties.

Tu zini, kur ir tavs apjaušamais nepārejošais prieks, skatoties uz saviem vilinošajiem sapņiem.
Prieks – tas ir pilnīgs prāta līdzsvara un miera stāvoklis, kuru var sasniegt atbrīvojoties no aklām (automātiskām) šī paša prāta reakcijām.
Vesels, iespējams, vienīgais veids kā iepazīt (un attīstīt) tādu stāvokli pieaugušā vecumā ir dziļa vērojošā meditācija.

12. Augļi ir nevis skābs, bet sārmains ēdiens.
Ja runājam zinātniski, svaigi un nogatavojušies augļi un gandrīz visi dārzeņi organismā izraisa sārmainu reakciju un palīdz neitralizēt skābju pārpilnību, savukārt ciete, cukurs, gaļas produkti, eļļa, piena produkti, gluži otrādi, organismā rada skābu vidi.
Piemēram, latviešu valodā šeit, tabulā varat redzēt, kuri produkti ir sārmaini, kuri – skābi:
http://doublealkaline.blogspot.com/p/produktu-sarmainibas-un-skabuma-tabula.html

13. «Mans ķermenis pats zin, kas tam ir labāk» — ir viens no prāta lielākajiem slazdiem.
Alkoholiķa ķermenis grib iedzert, smēķētāja ķermenis sapņo par cigareti, mūsu ķermenis alkst šokolādes un frī kartupeļus. Par kādu «labāk zin» visi runā? Tāpat kā prāts dzīvo ar automātiskām reakcijām, nedodot iespēju cilvēkam savā dzīvē izkustināt elementāras lietas, tieši tāpat, kā ķermenis padodas ieradumiem un haotiskiem vēlmju impulsiem.

14. Ēdiens ļoti ietekmē ne tikai mūsu ķermeni, bet arī apziņu.
Līdzīgi kā alkohols, kas pamanāmā veidā izmaina mūsu apziņu, padarot to trulu, arī daži produkti izraisa līdzīgu efektu, tikai mazākā, drīzāk neapzinātā formā. Ēdiens var palēnināt un samazināt fokusēšanās spēju galvā, pavājināt kontroli, apzinātības spēku un uztveres skaidrību.
Viegli “apmiglots” stāvoklis kļūst par normu, ļaujot cilvēkam aizmirst, ko nozīmē vieglums un skaidrība patiesībā. Daudz “brīvāks” ēdiens ir augļi un dārzeņi, tāpat arī graudaugi, kas pagatavoti ar minimālu daudzumu garšvielu, sāls un eļļas un minimāli apstrādāti.

15. Naudas vajag tieši tik daudz, lai par to nedomātu.
Nauda nerisina galveno cilvēces jautājumu – tā nepadara savu īpašnieku laimīgu. Taču iespēja par to nedomāt, kā minimums, sadzīvē, būtiski atbrīvo enerģiju citiem svarīgiem procesiem.

16. Mēs visi esam līdzīgi daudz lielākā mērā, kā atšķirīgi.
Pērsonīgās unikalitātes loma ir stipri vien pārspīlēta un nedod iespēju mums ātri atrisināt savas problēmas. Visas atbildes un risinājumi jau sen eksistē, bet ieciklēšanās uz savu neatkārtojamību nedod cilvēkam iespēju iestumt savu ego tur, kur tam būtu izdevīgi vienmēr atrasties, un bez  traucējumiem uztvert apkārt notiekošo realitāti ar visām tās atbildēm un zīmēm.

17. Atkarību var izārstēt tikai ar 100% atteikšanos.
Nevar izdzert vienu glāzīti vīna, ja esi alkoholiķis. Nevar dažkārt uzsmēķēt, ja centies atmest smēķēšanu. Tevī pastāvīgi būs šī vilkme. Uzrāvieni un kritieni. Noraušanās. Šajos psihoenerģētisko āķu jautājumos nav pustoņu un šis likums ir nemainīgs visu tipu atkarībām.

18. 100% iekšējās gatavības pārmaiņām stāvokļa nav.
Mēs vienmēr līdz galam neesam gatavi ne pagriezieniem ne pārmaiņām. Vienmēr ir dažādi “bet”‘ un iemesli, lai nedaudz atliktu visu līdz radīsies labvēlīgāka situācija. Ir bezjēdzīgi gaidīt viennozīmīgu iekšējo piekrišanu, ir jāizlemj, balstoties drīzāk uz “ir laiks”, nekā uz ēterisku gatavību.

19. Dzīve ir grāmata, kuras pirmās daļas uzrakstīji ne tu. Jā, un arī pēdējas, visbiežāk.
Mēs sastāvam no pārliecībām un apkārtējās pasaules uzbūves modeļiem, bet šī pasaule – nav kaut kāda abstrakta planēta Zeme, bet gan konkrēta māja, ofiss  – vieta, kur mēs pavadām savu laiku. Tie ir draugi, kolēģi, vecāki, pārdevēji veikalā, ar kuriem  mēs satiekamies katru vakaru. Tā ir lenta sociālajā tīklā un tā saucamie facebook draugi.
Mēs uzsūcam sevī uzskatus, pozīcijas, viedokļus gluži automātiski, mēs tos ieelpojam kopā ar gaisu un kļūstam tādi pat vai gluži pretēji, kas tāpat ir automātisks noliegšanas process.

Tas, ko mēs uzskatām par sevi, un tas, ko jābaidās pazaudēt (kā uzskata daži psihologi), – ir tikai vides, kurā mēs dzīvojam mozaīkas. Nav ko zaudēt. Man šķiet, ka tā ir ļoti laba ziņa.
20. Rezultāts – ir mēģinajumu skaits.
Nevis viens precīzs šāviens. Un pilnīgi noteikti, ne veiksme.

21. Tas, kas tev palīdzēja vienā etapā, var izradīties bremze nākamajā etapā.
Kardinālu pārmaiņu spēju raksturo iespēja atteikties. Bet ne tikai no tā, kas tev traucē. Dažkārt ir ļoti svarīgi atteikties no tā, kas tev pagātnē palīdzēja.
Ļoti vienkāršs piemēŗs:  mazā biznesa noteikumi nestrādā vidēja biznesā. Izaugt bez šīs attiekšanās, pat tad, ja iepriekš tu ar to pacēli šo procesu, nav iespējams. Un tas pats attiecas uz cilvēka personību – tās uzstādījumiem un plāniem.

22. Aiz komforta zonas atrodas diskomforta zona.
Nevis konfekšu kaste.

23. Nav dzīves bez mērķa.
Tāpat kā stāvokļa bez pārmaiņām. Jautājums tikai tajā: vai tu pats stādi šos mērķus, vai atdodies instinktiem (neapzinātiem mērķiem).

24. Slinkuma nav.

Ir tikai nemīlamas nodarbošanās, enerģijas trūkums un plaša redzējuma trūkums, lai elpa aizrautos no perspektīvām, kas tev paveras.
Bet slinkuma nav.

25. Sevi nav iespējams atrast, sevi var tikai radīt.
Nav ko meklēt un nav kur meklēt. Tu vienmēr esi šeit un tagad. Bet tavs ceļš – tas ir tas, kas tev zem kājām ir šobrīd, šajā konkrētajā sekundē, ne vairāk un ne mazāk.

26. Alkohols nav vajadzīgs
Vispār.

27. Nerealizēts potenciāls sagādā ciešanas un sāpes.
Un ir bezjēdzīgi slēpties no šī fakta kaut kādā nosacītā komforta līmenī vai skaistās filosofiskās koncepcijās, tajos pašos stāstos par sievišķību, mātišķumu u.t.t. Par katru mūsu talantu mums nāksies atskaitīties.

28. Bankām jāmaksā tev nevis tev jāmaksā bankām.
Tā ir vienīgā iespējamā finansu veselība. Nekad nekad nekad nav vērts pirkt to, kam vēl neesi nopelnījis. Nekad. Katrā gadījumā tad, ja tu sapņo par lielām pārmaiņām. Mēs maksājam bankām ne tikai naudā, bet arī ar savu brīvo enerģiju. Un neatliek te vietas riskam un avantūristiskiem gājieniem.

29. Divas prasmes, kas jāapgūst pēc iespējas ātrāk: prasme iespringt un prasme atslābināties.
Jebkura kustība prasa spēku vienā vai citā momentā. Ja iet uz to negribīgi, piespiedu kārtā – patērēsies divas reizes vairāk enerģijas. Daļa uz piepūli, pārējais un psihisko spriedzi. Uz iekšējo cīņu. Un te rodas vajadzība prast pēc vajadzības iespringt, iemīlēt šo piepūli.
Ja tu labprātīgi spēj iespringt, redzot tajā tikai pozitīvo aspektu, tad patērētais spēks samazināsies vairākas reizes. Sanāks vairāk un vieglāk. Bet prasme atslābināties – pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir, atlaist savas personīgās gaidas un cerības, tā atšķetinot iekšējos mezglus un noņemot ķermenisko spriedzi – ir otrs spārns, bez kura tikai uz vienas vien piepūles uz priekšu netiksi.

30. Divas atbildes, kuras ir jāiemācāš pēc iespējas agrāk: “JĀ” un “NĒ”.
Pateikt “Jā” situācijām un cilvēkiem, neskatoties uz garantiju trūkumu, pilnu iekšējo gatavību un dažādiem ārējiem apstākļiem. Un pateikt “Nē”, pirmkārt pašam sev – savām vājībām, bailēm un iekšējai izlaidībai. Un tad tālu tālu pēc tam –  citiem cilvēkiem.

Avots: https://vk.com/ezo_news
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Par to, kā nepadoties

nepadoties

Pazīstamais rakstnieks un uzņēmējs Džeimss Altučers par to, ko darīt, kad ļoti gribās visu pamest un iebāzt galvu dziļi smiltīs.

Dažkārt, kad es jūtos nokļuvis šaurā bezizejā, salauzts un pagalam, es vēlos vienkārši izgaist. Pārvākties uz kādu vecu dzīvokli pilsētā, kurā mani neviens nepazīst. Ēdienu pasūtīt mājās. Paklausīties mūziku, kas skan pa atvērtu automašīnas logu. Šī saldā sajūta, ka tu esi neredzams. Tu domā par to, ka tu vēlies citu darbu, vēlies nodarboties ar kaut ko sev ļoti mīļu.

Es biežāk vēlētos sev atgādināt, ka pagātne nenosaka nākotni. Es domāju: “Man ir diploms specialitātē X, tātad man jādara Y”. “Es dzīvoju ar A, tātad tas ir uz mūžīem”. Vai arī “es cietu neveiksmi biznesā vai mākslā, sākt visu no jauna ir bezjēdzīgi”.

Tas viss ir nepareizi. Es runāju ar Metu Beriju, kuram bija, kā man šķita, sapņu darbs: viņš rakstīja kinoscenārijus. Taču viss, ko viņš vēlējās, bija rakstīt blogu par fantasy sportu. Ir pagājuši astoņi gadi un viņš ir kļuvis par komentētāju kanālā ESPN un stāsta par fantasy sportu.

Vai arī Džims Nortons, ar kuru mēs kopā izaugām. Viņš vadīja traktoru un darīja dažādus gadījuma darbus, taču patiesībā vēlējās būt komiķis. Pagāja 20 gadi, un nu viņš ir viens no pazīstamākajiem komiķiem pasaulē.

Un, vispār, ja esi absolūti nelaimīgs darbā vai attiecībās ar kādu, un zini, ka kaut kur ir kaut kas labāks – tas noteikti mainīsies. Lūk, 10 soļi, kurus es ielāgoju savā ceļā. Un, pateicoties tiem, man pārstāja būt nelabi no tā, ko daru, un es pārstāju atteikties no saviem sapņiem.

1. Atzīsti to

Es jūtos nemierīgi. Es nespēju piecelties. Vienīgais, kas šobrīd jādara, ir jāatzīst šis fakts. Tie ir kā tava ķermeņa čuksti, kas fiziski vēlās tev patraucēt kaut ko izdarīt. Tas sāk grauzt tevi no iekšienes. Un tavs ķermenis tevi nobeigs, ja tu nemainīsies. Taču sākumā vajag to pamanīt un atzīt.
Vairums cilvēku šajā stadijā attopas ap 30 gadiem, pašu ķermenis tos palēnām saēd. Viņi meklē zāles, taču tās nav tās zāles, ko var nopirkt aptiekā.

2. Vilšanās

Labi, es to pamanīju. Taču man šķiet, ka nekad nekas nemainīsies. Esmu slazdā. Es velti esmu iztērējis šos gadus. Sāc uzskaitīt visu, kas tev patīk. Ko tu mīlēji darīt bērnībā? Un tagad? Pamēģini to šodien. Kļūsti tajā nedaudz labāks. Padomā, kā uzbūvēt tiltu starp to, kas tev patika bērnībā un to, kas tev patīk šobrīd.
Braians Koppelmans domāja, ka uz visiem laikiem paliks mūzikas biznesā. Tā bija pieņemts viņa ģimenē. Tam viņu gatavoja. Tas viņam labi padevās. Tacu pagātne nav cietuma uzraugs. Viņi kopā ar draugu Devidu Levinu trīs gadus apsprieda idejas, bet pēc tam uzrakstīja scenāriju filmai “Krāpnieki”, bet pēc tam – scenāriju filmai “Oušena banda”, un tagad jau arī seriālam “Billions”.

Es vēl joprojām katru dienu meklēju zīmes. Katru dienu ir mana otrā dzimšanas diena.

3. Apmācība

Ja mēs no jauna nedzimsim, mēs nomirsim. Aizej uz tuvāko grāmatu veikalu un atrodi grāmatu, kuru lasot, aizraujas elpa. Atceries sarunas, kas visvairāk palikušas atmiņā. Kādas attiecības tevi dzīvē sajūsmina. Lasi! Meklē jaunus cilvēkus, ar kuriem vari sarunāties. Pēti visu. Vēro visu.

Lai cilvēki saka: “Tu sabojāsi sev dzīvi”. Viņi nav mani cietuma uzraugi. Es pats sev esmu cietuma uzraugs. Un izlaižu sevi brīvībā katru rītu.

4. Sakāve

Lai ko es dzīvē darītu, it visā es cietu sakāves. Mani pirmie divi biznesi neizdevās. Ko nu tur, 17 no 20 uzsāktajiem biznesiem sabruka. Manas pirmās piecas grāmatas tā arī nav publicētas. Man tā arī neizdevās uzņemt televīzijas seriālu. Un tā es varu uzskaitīt un uzskaitīt.
Ja tu kaut ko mīli, tad tu zini, kā izskatās kaut kas, kas ir labākais pasaulē. Es cenšos uzreiz kļūt par labāko pasaulē – taču tas ir tikai mans idiotisms. Sākumā man jākļūst par nožēlojamu neveiksminieku un jāsajūt, kā tas ir. Kādās virsotnēs jāuzrāpjas. Tas ir ilgs ceļš.

Veiksme = Neatlaidība + Mīlestība

5. Vai ir vērts turpināt?

Iespējams. Bet varbūt, nē. 90to gadu sākumā es uzrakstīju četras grāmatas. Nekas nesanāca. Es visu pametu un iekārtojos darbā HBO.
7 gadus vēlāk es atkal sāku rakstīt grāmatas. Tās bija garlaicīgas grāmatas par finansēm. Bet vēl pēc 8 gadiem, es sāku rakstīt ko personīgāku. Tagad es rakstu visu, ko vien vēlos. Bet paskatīsimies. Es rakstu kaut ko citu. Kaut ko sāpīgāku. Iespējams, kādreiz es iemācīšos to darīt vēl labāk. Taču man ļoti patīk mācīties būt labākam.

Tāpēc nepamet. nemeklē attaisnojumus. Nenodedzini tiltus. iespējams, tu bērnībā zīmēji. Pamēģini to darīt atkal!

6. Atgriešanās

Mani bieži vien sarūgtina manas romantiskās attiecības, vai tas, ko esmu uzrakstījis, vai arī manas biznesa lietas. Neapmierinatība ar sevi ir izaicinājums pašam sev. Katru dienu es sev uzspiežu vairāk kā vajadzētu. Dažkārt man ļoti sāp. Taču es zinu, kad esmu bezizejā. Es zinu, kā to pamanīt. Es zinu, kā atrast to, ko mīlu. Un es vienmēr atgriežos pie tā, ko mīlu.

7. Mentori

Katrā dzīves sfērā man ir bijuši lieliski mentori. Kā tos atrast? Ja tev vajadzīgs tāds, kurš ar tevi sarunāsies, piedāvā viņam idejas. Nejautā: “kā es varu jums palīdzēt?” Jo tādā veidā tu viņam uzdod mājas darbu. Labāk pastāsti, kā tu vari darīt viņa dzīvi skaistāku. Ja tev vajadzīgs virtuālais mentors (dažkārt tas ir pat labāk), izlasi 200 grāmatas par tevi interesējošo nozari. 50 grāmatas = 1 mentors.

8. Kļūsti par savu balsi

The Beatles, Pink Floyd, Rolling Stones, U2, Wu-Tang Clan — visas šīs grupas skan ne tā, kā tas, kas bija pirms tam. Viņi paņēma kaut ko no pagātnes un sākumā atkārtoja pagātnes paņēmienus, bet pēc tam pakāpeniski atrada savu unikālo skanējumu.

Daudzi cilvēki (un es tajā skaitā) padodas ceļā no imitācijas uz unikalitāti. Neiekrīti šajās lamatās. Ir tāda tehnika – savas balss meklēšana – katru dienu pierakstīt desmit idejas savā interesējošajā jomā.

10. Un atkal neveiksme

Non-stop zaudējumi – lūk, veiksmes noslēpums. Tā zaudējot, pieņemot zaudējumus un dokumentējot tos, rakstot sarakstu “no kā jāizvairās”, “kas nostradāja”, vari kļūt veiksmīgs. Dari to biežāk!

Domas var būt kļūdainas. Tās vajag atzīmēt: “vērtīga”, “nevērtīga”. Tā ir tada prakse. Tā ir prasme mēģinat atkal un atkal. Bet ir svarīgs vēl viens elements.

10. Cilvēki, kurus tu mīli

Kad esmu nonācis strupceļā, es meklēju savus draugus. Kad esmu bedrē, viņi man pastiepj palīdzīgu roku. Ne vienmēr tavi draugi zin, kā tev būs labāk. Taču viņi spēj tevi nomierināt, atbalstīt un tu būsi pateicīgs viniem par to, ka tie tev ir. Netenko par viņiem, necenties viņus mācīt, vienkārši esi pateicīgs par to, ka viņi tev ir. Kad vajadzēs, tu palīdzēsi viņiem.

Piedzimt no jauna nenozīmē obligāti veikt kaut ko radikālu. Nav obligāti pārtapt no kravas auto vadītāja par profesionālu basketbolistu.

Var pārtapt no vienkārši laba cilvēka par cilvēku, kurš kļuvis labāks. No nekompetenta par kompetrentu. No laba drauga par lielisku draugu. No verga par brīvu cilvēku. No cilvēka, kurš citiem ļauj lemt, kad viņš ir laimīgs, par cilvēku, kurš pats izvēlas savu laimi.

Dari šo visu katru dienu. Tā ir prakse. Iespējams, tu kādreiz kļūsi par kosmonautu vai mākslinieku. Taču tev jāpiepilda sava dzīve ar kaut ko vērtīgu līdz tam brīdim, kad tas notiks.

Avots: aum.news
Tulkoja: GInta FS

P.S. Man šķiet, ka šis raksts vairāk derēs vīriešiem. Nav nekāds brīnums, raksta autors ir vīrietis. Taču arī man šeit bija paris noderīgas domas. GFS

Radošums atver visas durvis

polunins6

Es esmu laimīgs cilvēks. Laimīgs viena vienīga iemesla dēļ, kas pieejams ikvienam cilvēkam: man visu dzīvi ir veicies un veicas. Paveicies ar to, ka esmu piedzimis uz šīs planētas, šajā laikā, šajā valstī, starp šiem gudrajiem un muļķiem, klusajiem un dedzīgajiem cilvēkiem…

Man ļoti patīk strādāt līdz spēku izsīkumam, iet, kamēr krītu no kājām, skatīties līdz sāpēm acīs un tvert bezgalīgos pretīm skrienošos lauku, mežu, kalnu kilometrus. Ienirt dabā un pazust tajā, baudīt tās neizskaidrojamo un neaptveramo fantāzijas lidojumu.

Es trīcu labsajūtā, kad redzu brīnumaini nereālos Austrālijas dzīvniekus – visus šos pīļknābjus, skudrulāčus, ķengurus un koalas, kuriem kā īstiem klauniem ir milzīga kabata, kurā ievietot savu nākotni. Un šīs ārpratīgi košās krāsas visapkārt! Un šī neiedomājamā tauriņa divu plaukstu lielumā tirkīza krāsa!!!!

Es apriju tonnām dzīves prieka enerģijas, ko dod tikšanās ar Kolumbiju, Kubu, Spāniju, Itāliju, Īriju…

Mani izbrīna un nomierina milzīgais sibīriešu, kanādiešu un austrāliešu līdzsvars un spēks.
Un taizemes sieviešu skaistums, sejas, ko nekad nepamet Džokondas noslēpumainais smaids.

Sava dzīve ir jābūvē kā mākslas darbs un tad tā būs priecīga.

Vārds “radošums” atver visas durvis.

Paskaties, kas tev ir šķīvī, kad tu ēd! Provocē sevi uz jaunas “slimības” rašanos: gūt baudu no it visa, ko tu dari!

Man ir ļoti interesanti kopā ar draugiem un ģimeni iesaistīties nereālā projektā, realizēt to un zvērēt, ka nekad vairs… un pēc tam visiem kopā meža pļaviņā ar alus kausu un vēžiem rokās, apdomāt nākamo, vēl daudz nereālāko.

Es atceros, kā nokļuvu Grieķijā. Paņēmu dzelzs vāli un salauzu visus žogus, kas man bija apkārt. Es ienīdu žogus. Es mīlēju iet pa ceļa vidu. Nekad neaizsēju kurpēm šņores. Lauku puisis, kurš mīlēja klaiņot pa mežu – un ar to man bija gana.
Inficēties – vienīgais veids kā ietekmēt šo pasauli. Inficeties ar savu aizraušanos. Ar gaismu. Ar savu dzīves prieku. Tas ir pavisam cits princips. To nevar iemācīt – ir iespējama tikai priecīga kopā radīšana.
Vjačeslavs Poluņins
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Lielā ceļā sākumā. Kā sagribēt un sākt darīt.

kuģis8

Man ir pieredze. Es palīdzu cilvekiem izkustēties no sastinguma punkta, uzsākt sava dzīvē kaut ko svarīgu. Un katru dienu es pati eju šo ceļu. Ar saviem projektiem.

Neskatoties uz to, ka eksistē klasiskie viedokļi par to, kas apstādina cilvēkus ceļā uz mērķi (jēdziens no geštaltterapijas), starp visiem šiem “paskaidrojošajiem iemesliem” katrs cilvēks atrod savu unikālo āķi, kāds pat vairākus āķus, kas viņu stipri tur un, ja atlaiž uz brīdi, tad pēc laika noķer atkal. Tāpēc ceļš uz gaišzilo sapni nav viegls.

Tas ir ceļs caur ērkšķiem uz zvaigznēm. Vēl šo ceļu apgrūtina tas, ka vairums šo ērķšķu dur un dedzina no iekšpuses.

Lai uzietu savu āķi, atraktu šo durošo ērķšķaino zariņu, ir ļoti jāpacenšas. Taču sākumā ir svarīgi noskaidrot, kurā sava ceļa posmā tu atrodies.

Tev piedzimst ideja, tu to izauklē, lai atrādītu pasaulei, kaut vai pastāstītu par to tuviniekiem.

Tu jau esi uzdrošinājies, atzinies pats sev, ko vēlies, bet vēl neesi saņēmies drosmi, pastāstīt par to vēl kādam?

Tu pastāstīji, saskāries ar nesapratni, šķēršļiem vai, gluži otrādi, sajuti atbalstu, taču tagad pēkšņi apsēdies un aizmirsi par to, kas vēl nesen sildīja tavu Dvēseli?

Tu spēri pirmos soļus, “iedarbināji pārmaiņu mašīnu”, taču kaut kas tevi nobiedēja?

ideja

Katrs ceļš sākas ar ideju. Jā, pati par sevi ideja nav nekas. Taču bez idejas tu neko neizdarīsi. Tā ir tava ceļa galvenā sēkla.

dažkārt pat sev ir bail atzīties, ka tu par kaut ko sapņo.

Kur nu vēl citiem!
Iekšējie vagari un cenzori ir krietni spēcīgāki kā reālie.

“Es gribu…” – tevī ieskanas klusa balstiņa. “Kas? Kas? Tev ir par maz ar to, kas jau ir? Kam tev tas? Un kur tu liksi visus tos pienākumus, kuri tev jau ir? Kur esi tu un kur tavs sapnis?” Un klasiskais – “Sapņot nav kaitīgi! Aizej labāk traukus nomazgā!”

Tāpat kā pieaugušie bieži nedzird bērnus, tā arī mēs bieži vien nepievēršam uzmanību šiem “muļķīgajiem, bērnišķīgajiem sapņiem”. Bet patiesībā var izrādīties, ka cilvēks jau sen zināja, ko vinš vēlas, taču baidījās sev atzīties. Slēpa pats no sevis, no šīm izsmējīgajām, neticīgajām balstiņām, to, ka bija un ir iemīļotas lietas, ko patīk darīt, vietas, kur gribas nokļūt, dzīves stils, kādu gribas dzīvot. Taču atļaut sev to ievērot, nozīmē atzīties pašam sev, ka es vēlos ko citu, nekā man ir šobrīd. Un, nevis vienkārši kaut ko citu, bet tieši ŠO.

 «mani sen vairs nepriecē mana dzīve, bet es nezinu, ko gribu».

Pie manis bieži nāk cilvēki pilnīgā iztukšotības stāvoklī, kuri saka: “Mani sen vairs nepriecē mana dzīve. Bet es nezinu, ko gribu”.

Tas bērnišķīgais “gribulītis”, kas klusā balstiņā čīkstēja: “Mammu, mammu, nopērc man saldējumu!” jau sen ir apklusis. “Tu nedrīksti ēst saldējumu, kakls sāpēs!”, “Mums nav naudas visādiem niekiem!”, “Normāli bērni uzvedas klusi un nedīc!”
Lai atļautu sev atkal gribēt, ir atkal jāsatiekas ar šiem bērnišķīgajiem, aizliedzošajiem uzstādījumiem, jāmetas ar tiem nevienlīdzīgā kaujā, un jāatkaro sev tiesības gribēt, vēlēties, sasniegt. Bet gadās, ka sākumā nākas atgriezt sev jutīgumu pret parastām lietām – man ir silti vai auksti, es gribu ēst vai gulēt, es gribu dzert vai uz tualeti? Kā man vispār šobrīd ir?… Ko es šobrīd jūtu? (skumjas, prieku, aizkaitinājumu, apjukumu, nepacietību, emocionālo uzbudinājumu, bailes, šaubas, vilšanos u.t.t.) Un ko man šobrīd gribētos? Vai  vēl tiešāk drosmīgajiem: “Ko es tieši tagad gribu?”. Un ko es vispār gribu?

Gadās, ka, pirms iet uz kaut ko – uz savu vēlmju realizāciju, saviem nospraustajiem mērķiem, ir jāpārbauda – vai es vispar esmu dzīva? Var izradīties, ka tam, ko tu šobrīd no sevis prasi, nav nekā kopīga ar tevi – dzīvo!

***

«es nezinu, ko gribu, bet es neko nedaru.»

«Es neko nedaru…

 Es esmu kā sasalusi…

Mani paralizē bailes, kā tikko par to iedomājos…

Es esmu gatava darīt visu, tikai ne to, ko es no sevis gaidu…»

«Apstājos, nekustos, nekur neeju, nedaru to, kas man ir svarīgi» –  tādi jautājumi izskan koučingā un terapijā.

«Es aizmirstu, ko gribēju. Es izlaižu svarīgas tikšanās, zvanus… Man pēkšņi zūd atmiņa. Es vienkārši palieku akla un stulba. Mulstu…. pārvēršos par mazu pārbiedētu bērnu….”

«Es baidos…»

No kā?

Un te nu sākas pats interesantākais.
Taču sāksim ar bailēm. Bailes bremzē smadzeņu darbību un bloķē to. Kamēr cilvēks baidās, ir trīs funkcijas – cīnīties, bēgt un izlikties par beigtu. Bailēs darīt sakarīgas lietas, domāt par projektiem, plānot, radīt nav iespējams. tas ir tas pats, kas braukt ar velosipēdu, visu laiku bremzējot. Pretestība būs milzīga.
Bailes ir jānomierina.

Sākumā ir jāsaprot, no kā es baidos.

Grūti tikt galā ar iracionālajām bailēm ” baidos, bet nezinu, no kā”. Kā var uzvarēt naidnieku, ja tu nezini, kas viņš ir? Tikai paslēpties un drebēt, vai arī nogalināt visus, kas pagadās pa rokai. Tā nevar. Ir jātiek ar to skaidrībā!

kad jau ir skaidrs, ko es gribu, nākamais jautājums – “paziņot par to pasaulei”

Pastāstīt par to kādam no tuvajiem cilvēkiem, kolēģiem, draugiem. Ļoti reti projekti tiek veikti vienatnē. Pat tad, ja esi nolēmis šķirties, tev nāksies par to paziņot savam partnerim.
Kad galvā iešaujas ģeniālas domas, tās vajag ar kādu apspriest.
Ha, un te uzreiz parādas bailes piedzīvot kaunu.

Tad vispirms ir jāizlien no savas aliņas un savu dārgumu kādam jāparāda….

Noskaudīs.
Apsmies.
Noskaitīs n-tos spēcīgos argumentus, kapēc man tas neizdosies.
Un, ja nu pēkšņi viņi man notic, bet es – gala rezultātā ciešu sakāvi?

Ārprāc, cik briesmīgi!

Un, ja nu tie cilvēki, no kuriem atkarīga mana veiksme, meni neatbalstīs? Un, ja nu es sākšu, bet viņi man atteiks? Un, ja nu es pati nepavilkšu, nevarēšu, nobīšos, man nepietieks spēka? Un, ko tad?

Kamēr projekts tiek sevī iznēsāts kā bērniņš, šķiet, ka tam nekas nedraud. Viņš ir paslēpts no ļaužu acīm, sliktiem vārdiem un domām. Par viņu neviens neko nezin.

***

Bet pēc kada laiciņa viņa dzīvība ir briesmās, jo arī parāk ieilgusi grūtneicība tam var kaitēt.

Ļoti bieži, atskatoties pagātnēļ, mes brīnāmies, kāpēc neizdarījām to agrāk? No ka baidījāmies? Un savas bailes atceramies tikai ar grūtībām.

***

Mūsu tuvinieki šos jaunumus, mūsu sapņus var uztvert dažādi. Var atbalstīt: “Malacis! Uz priekšu! Sen bija laiks!”

Viņi var nopietni šaubīties par mūsu spējām, var sadot miljoniem padomu no savas kanceles, kas atsitīs mūsos jebkuru vēlmi rīkoties.

Bet, ja projekta realizācija kaut kādā veidā skar viņus pašus (finansiāli, vai arī viņiem šķiet, ka tā var mūs pazaudēt), tad viņi var sākt mūs atrunāt, vai pat uzstādīt ultimātus. Un te nu, protams, ir izvēles jautājums. Manā praksē ir bijuši gadījumi, kad cilvēki atsakās no sava mērķa realizēšanas, jo vēlas saglabāt attiecības.

atrast domubiedrus, partnerus. savākt komandu.

Ir projekti, kurus var darīt viens. Piemēram, tu esi nolēmusi iestāties teātra skolā, jo tavs sapnis ir kļūt par aktrisi, vai arī tu esi grafiskais dizaineris, un tev ir svarīgi par sevi paziņot, atrast pasūtītājus un darīt savu darbu. Tas ir tas gadījums, kad arī viens ir karotājs.

Bet ir projekti, kuros bez komandas iztikt nevar. Piemēram, ja tu vēlies atvērt svešvalodu skolu vai palaist tirgū jaunu produktu, izdarīt kaut ko tādu, ko agrāk neesi darījis.

Kad izvēlies savus komandas biedrus, ļoti svarīgs ir jutīgums, spēja vienoties, atļaut sev pamēģināt – pamēģināt strādāt kopā. Gadās, ka tas izdodas lieliski. Bet gadās, ka cilvēki ir brīnišķīgi un profesionāli, taču nevar sastrādāties.

***

Kad esi sev atzinies savā sapnī, paziņojis par to pasaulei, skaidri redzi, ko tu gribi un esi savācis komandu, laiks doties ceļā. Pirmie soļi ir sperti, kuģis nolaists ūdenī, un te nu ir svarīgi stingri turēt kuģa stūri un nepārstāt aizrēt (iedomāsimies, ka to var darīt vienlaicīgi).

Tu esi kapteinis.

Neviens peldējums neiztiks bez vētrām, bez kļūmēm, bez sarežģījumiem. Dažkārt nākas mainīt komandas biedrus, koriģēt kursu.

Kad atskatāmies atpakaļ, ir grūti iedomāties – kāds brīnums! Es jau tik daudz ko esmu paveikusi. Esmu atklātā jūrā un jau nogājusi tik lielu ceļu, es esmu aizpeldējusi tur, kur agrāk pat iedomaties nevarēju būt!

jēga.

Lai sāktu kaut ko darīt apzināti un ilglaicīgi, lai apzināti piliktu pūles, ir jāzin – kāpēc? Kāpēc, kā dēļ es to visu daru. Kāpēc man tas ir svarīgi?
Tieši jēgas izpratne dod cilvēkam spēku pārvarēt grūtības, kustēties uz priekšu, un darīt lielas lietas, tādas, ko agrāk nekad neesi darījis!
Autors: Irina Davidova
Avots: http://dybova.ru/blog/
Tilkoja: Ginta FS

Uzvaras cena mēdz būt pārāk augsta

uzvaras cena2

Veiksme par katru cenu! Uz priekšu un tikai uz priekšu!

Skrien, neapstājies! Kārpies, sasniedz!

Tu neesi pelnījis atpūtu! Tev nav tiesības kļūdīties!

Tu esi nekas! Tu neko nevari, neproti! Es tā arī zināju, ka no tevis nekas nesanāks!

“Zināji”…? Kurš zināja? Kurš tik ļoti neticēja, kurš sita ar pletni, kurš zināja un dzina uz priekšu?  Kurš tad to “zināja”? Kā balss tā ir?

Bet gadās, ka “zināja”. Tad šī balss ir draudīgi čukstoša un indes pilna.

“Es tā arī zināju, ka no tevis nekas jēdzīgs nesanāks”. Vīlusies, nogurusi, bieži vien naida pilna balss. “Nekas no tevis nesanāks”. “Tu esi nulle. Tu esi nekas!”

Un kas ir pats brīnumainākais – to teica tieši talantīgajiem, centīgajiem, tiem, kuri gāja, pārvarot sevi. To teica jau no pašas agras bērnības. Sākumā, radot elli ārpusē, bet pēc tam arī iekšpusē.

Izauga stipri zēni un meitenes. Un viņiem vairs tētis un mamma nenorādīja, ai, labāk “pasūtīt” visas tās balsis. Bet nesanāk, jo tās ir iekšpusē.

“Vai degunu mākoņos esi sacēlusi? Pārāk gudra kļuvusi? Saki, pieaugusi? Labi, labi, paskatīsimies…”

“Nu, ja! Vai tad tādas kā tu var mīlēt?”

Domāju, ka var.

Un vecāki mīlēja, kā spēja. Bet, ne visi. Daudzi vispār nespēja, bet tikai savas dusmas un vilšanās izgāza uz bērniem. Arī tā mēdz gadīties.

Taču mīlēt var. Var novērtēt. Var apbrīnot. Var saudzēt. Var priecāties par uzvarām un atbalstīt zaudējumos. Kopā skumt par kļūdām, noslaucīt degunu un iet tālāk.
Autors: Irina Dibova
​​​​​​​Avots: http://dybova.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Par šaubām

Šaubas Alessio-Albi2

Ja vēlies kaut ko sasniegt, rīkojies nešauboties – tā skan viens no veiksmes pamatlikumiem.
Šaubas traucē mums piepildīt savas vēlmes. Savukārt viss, ko mēs darām nešauboties, ātri sasniedz savu rezultātu.
Kas tās par šaubām, kas traucē mums būt veiksmīgiem, bagātiem un arī veseliem?
Šaubas (Сомнение — СО МНЕНИЕ), ir viedoklis, kas ir mūsos, tomēr nav mūsu. Mēs to kaut kad vai tieši tagad izlasījām, izdzirdējām, Citu cilvēku viedoklis, kuru mēs zinām. Tas it kā uzstājas kā mūsu oponents tajos brīžos, kad jāpieņem kāds lēmums. Turklāt mūsos it kā rodas neredzama barjera, kuras vienā pusē esam mēs ar savu viedokli, bet no otras puses mūsu neatskaņotie, bet zināmie citu cilvēku viedokļi. Šāds iekšējais dialogs faktiski bloķē jaunas darbības uzsākšanu, vai jau uzsāktās pabeigšanu, tā aizvedot mūs pilnīgi nevajadzīgā dažādu viedokļu dialogā.

«Būt vai nebūt?
Tāds ir jautājums.»

Iedomājies, kas notiktu, ja tu sāktu apspriest jautājumu par to – apmeklēt labierīcības, vai neapmeklēt. (es domāju, ka šāds stāvoklis varētu būt iemesls dažādām slimībām).
Iekšējais dialogs (pļāpas) faktiski ir dažādu viedokļu kaujas lauks kāda lēmuma darboties pieņemšanas brīdī. Šaubas traucē ķermenim funkcionēt sinhroni un harmoniski.i. Ezotērikas valodā var teikt, ka mūsos pastāvīgi cīnās gaisma (patiesi mūsējās vēlmes) un tumsa (sveši viedokļi).
Un kas parasti uzvar? Tev, protams, tas ir labāk zināms. Šo cilvēka īpašību – ielaist sevī šaubas, aktīvi izmanto tie, kuri apzināti manipulē ar cilvēkiem (reklāma – veids, kā uzspiest mums citu vēlmes, politika – aktīvi uzspiež mums savas idejas, dažādas struktūras u.t.t.). Lai lielām cilvēku masām iepotētu vajadzīgos viedokļus, tiek izmantoti masu informācijas līdzekļi (es pieļauju, ka to patiesais rašanās iemesls ir ietekmēt un manipulēt).

Personības spēks un personības veiksme tiešā veidā ir saistīti ar spēju neietekmēties un nekļūt par svešu viedokļu upuri, spēju atšķirt savas vēlmes no svešām, kaitīgām paša cilvēka interesēm.

Kā tikko tu sāc rīkoties sveša viedokļa ietekmē, no tā paša brīža tu atsakies no sevis, un sāc tērēt savu vertīgo dzīvi svešu ideju realizēšanai. Tā nav tava dzīve, tev to jau nozaga.
Un, ja tu neapmierini savas patiesās vēlmes (savu dabas doto sūtību, kas liek pašrealizēties), tad tevi vienmēr pavadīs neapmierinātība un sajūta, ka tu bezmērķīgi nodzīvo savu dzīvi.

Mūsos vienmēr eksistē mūsu pašu viedoklis un sveši viedokļi. Neļauj šiem svešajiem viedokļiem novirzīt tevi no tava ceļa.
Un, starp citu, mans viedoklis par šaubām, arī ir tavas šaubas.
Veiksmi tev!

Tavs Brīnumdaris
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: Alessio Albi
Tulkoja: Ginta FS