Pateicība par to, ko dod vīrietis

pateicīga sieviete3

Es jau sen gribēju uzrakstīt rakstu par pateicību. Par pateicību, pieņemot to, ko tev dod. Vēl konkrētāk, par to, ko dod vīrietis. Tāpēc, ka pēdējā laikā pārāk bieži no sievietēm, ar kurām strādāju, dzirdu: “Viņš mani nenovērtē, nemīl, nerūpējas par mani, nesaudzē!”

Sāku izprašņāt. Jo, lai tiktu skaidrībā ar situāciju, ir jāierauga tā no dažādiem skatu punktiem. Un ļoti bieži izrādās,ka uzmanība no vīrieša puses ir, tikai tā netiek izrādīta tādā formā, kadā sieviete to vēlas redzēt. Viņa vēlas, lai viņš vienmēr būtu blakus, bet viņš pieliek visus spēkus, lai nopelnītu naudu – viņas pašas vajadzībām. Viņa vēlas romantiku, bet viņš ziemā katru rītu dodas ārā – salā, lai uzsildītu viņas mašīnu. Viņa saka, ka viņš viņu nedzird, taču, no brīža kopš viņi ir kopā, viņš katru dienu pērk viņas iemīļoto rupjmaizi, pēc kuras jābrauc uz īpašu ceptuvi, kas neatrodas pie mājas. Tikai maizi….

Uzmanība, kas šķiet pašsaprotama līdz brīdim, kad esi to pazaudējusi.

Īpaši grūti ir ievērot īpašo attieksmi tad, kad cilvēks atrodas tālu no tevis. Tas ir gandrīz kā likums: jo tālāk ir vīrietis,jo asākas ir gaidu sajūtas, un, jo sāpīgāka katra detaļa, kas neierakstās ierasto lietu kārtībā. Uzrakstīja ne astoņos, bet divpadsmitos – nav uzmanīgs, neuzprasīja, kā tev iet – tātad vienaldzīgs, ignorēja jautājumu, kur viņš ir – tātad kopā ar kadu citu… Atkailināti nervi un fantāzijas rada visbezjēdzīgākos sižetus. Kad sižets ir radīts un detaļās izdomātas, sākas teātris:

«Es jau zinu, ka tagad tev ir svarīgākas lietas darāmas…»

«Kāpēc? Es vienkārši esmu aizņemts!»

«Tev nekad neatliek laika man…»

Saskarsmē rodas spriedze. Viņš saprot, ka viņa ar kaut ko ir neapmierināta, taču nevar saprast, ar ko. Viņa gaida, ka viņš sapratīs un «labosies», taču, par cik nespēj paust savas vajadzības normālā valodā, tas nenotiek. Agri vai vēlu viņš sapratīs, ka viņam vieglāk ir viņai vispār nerakstīt, jo pretējā gadījumā vienalga būs jātaisnojas par to, kā nav. Viņa nonāk pie secinājuma, ka atkal nekas nav sanācis un laiks velti notērēts. Un tad viņi šķiras….. nē, pat ne tā… vienkārši pakāpeniski attālinās, kaut patiesībā būtu varējuši būt kopā, ja vien…

Tad, lūk, izeja no šī strupceļā ir PATEICĪBA!

Pateicība par katru uzmanības zīmi, par katru nieku, kas izdarīta tavā labā. Bez izsvēršanas, analīzes, bez vērtēšanas, bez salīdzināšanas ar citiem, īpaši – citiem vīriešiem. Vienkārši – pateicība. Pateicos par to, ka tu esi! Pateicos par to, ko tu dari manā labā!

Ja tev šķiet, ka tev nav par ko pateikties, pavēro sevi vairākas dienas.

Cik stundas dienā tu esi tik aizņemta, ka tev nav pat minūtes, lai paņemtu telefonu. Cik reizes tev būtu reāli neērti uzrakstīt sms vai piezvanīt laikā, kad esi sporta zālē, dušā, pie stūres, pie ārsta. Cik bieži tev vienkārši nav garastāvokļa un spēka (banāla spēka), lai kādam kaut ko dotu? Vai dienas beigās, kad esi nostradājusies, tev bijusi smaga diena, tu patiesi esi gatava noiet pāris kvartālus, lai nopirktu svaigas bulciņas? Vai tiešām TU PATI vienmēr esi gatava  saprast un sajust otra cilvēka vajadzības, ja viņš tev par tām neko nesaka? Cik reizes tevi būtu iespējams nepareizi saprast, ja tu pati nesāktu kaut ko skaidrot?

Kad, lūk tā, bez liekas refleksijas tu sāc pievērst uzmanību sev, atnāk sapratne par to, ka mūsdienu pilsētas straujajā ritmā ikdienas plānveida uzmanība pret otru cilvēku ir kas līdzīgs varoņdarbam. Ka vienmēr ir ļoti daudz racionālu iemeslu, lai neievērotu, nepamanītu, nesadzirdētu, neatcerētos un nepiezvanītu. Un, lai cik dīvaini tas nešķistu, lai to darītu pastāvīgi, ir jāpieliek zināmas pūles, kas attiecībā pret otru arī nozīmē uzmanību un rūpes un varbūt – pat mīlestību.

Pamēģini kaut neilgu laiku kontaktēties BEZ PRETENZIJĀM. Sāc pamanīt, cik daudz kā svarīga slēpjas sīkumos. iemācies novērtēt sīkumus un pie tevis atnāks piepildījuma sajūta. Un tai līdzi pēc laika sāks realizēties tavi sapņi!

Autors: Jeļena Šubina
Tulkoja: Ginta FS

P.S. Kāda skolotāja reiz mums mācīja: problēmas dzīvē rodas tajās sfērās, kur par maz ir pateicības. Ja ir par maz naudas – tātad tev nav pateicības par naudu, kas pie tevis nāk. Ja ir problēmas attiecībās – tātad atkal par maz tur ir pateicības. To, par ko runā raksta autore, es ik dienas parbaudu savā dzīvē un patiešām – izmainot savu attieksmi, pieņemot cilvēkus tādus, kadi viņi ir, bez pretenzijām, pieņemot savu vīrieti bez pretenzijām, pateicoties par to, ka viņš it un par to, ko viņš dod un dara tavā labā, viss mainās. Patiešām mainās uz labu!

Nesadusmo savu veiksmi!

laimes zvaigzne3

Kurls pret laimi

Gadās, ka cilvēkam beidzot dzīvē sāk veikties, bet viņš ļoti neatlaidīgi cenšas visā labajā atrast kaut ko sliktu – žēlojas pats sev un citiem par atrastajām nepilnībām.

Kurš meklē, tas atrod. Vienmēr!

Piemēram: alki mīlestības? Saņem! Vīrietim jābūt tādam un šitādam? Saņem! Un te nu atkal vesela rinda problēmu: “Viņš negrib precēties”, “Viņš nezvana no darba”, “Es nesaprotu, vai viņš mani pietiekami mīl, vai es viņu pietiekami mīlu, vai man vispār tas viss ir vajadzīgs?”

It kā tie visi ir standartveida jautājumi un problēmas, taču – ar to atsķirību, ka tie atnākuši masveidā, vienlaicīgi, uzreiz pēc tam, kad pati kvēlākā vēlme beidzot sākusi realizēties. Tas attiecas ne tikai uz tēmu attiecības, bet uz it visām dzīves jomām.

Kad tas,ko vēlējāmies, sāk piepildīties, mums rodas jaunas prasības, bet iepriekšējās vēlmes vertība krītas, tā tas ir. Tas ir dabisks process.

Taču tad, kad mēs turpinām “rakņāties” tajā, kas jau ir piepildījies, meklējot nepilnības un paužot neapmierinātību, tā vietā, lai paustu pateicību (bet pateicība ir enerģija, maksa, kas ir ekvivalenta tam, kas mums tika iedots – un tātad tai jābūt atbilstošai), mēs ne tikai nekustamies uz priekšu, bet dzīve mūs atmet atpakaļ. Un par cik par saņemto netika veikta “samaksa”, ir liela iespēja, ka tev atņems to, ko iedeva.

Parasti tas (negatīvā meklēšana piepildītajā vēlmē) notiek stāvoklī “kurlums pret laimi”

Un tas notiek divos gadījumos:

1. Laimes apmērs ir tik milzīgs un tā ir tik pēkšņi “uzkritusi uz galvas”, ka šķiet, “vai tiešām tas man” un “vai man tas nav par daudz”, “vai esmu tā cienīgs”.

Zema pašvērtējuma dēļ ir neuzticēšanās procesam. Un tad enerģija, kurai būtu bijis jātiek novirzītai uz iegūtā pieņemšanu un noturēšanu, sāk aizplūst – tās kļūst arvien mazāk un mazāk, kamēr nav vairs vispār.

2. Saņemtais tiek uztverts kā pats par sevi saprotams un it kā vairs nevajadzīgs. Ja cilvēkam ir šis uzstādījums “dabisks – nevajadzīgs”, tas liecina par to, ka viņš neprot būt pateicīgs.

Un šajā vietā dzīve uzdod jautājumu: “Vai viss, kas tev ir, tev nav vajadzīgs?”

Un tad tas, kas vēl vakar šķita dabisks un par ko nebija ienācis prātā rūpēties, jo bija jārealizē savi tālejošie napoleona plāni, nokļūst pirmajā vietā un kļūst neatliekams

Taču bija jāizdara tik maz: saņēmi – pateicies!

Autors: Irina Makarenko
Tulkoja: GInta FS
P.S. Man ļoti svarīgs bija šis raksts tā iemesla dēļ, ka man dzīvē loti daudz kas ir bijis dots: talanti, nauda, ģimene, veselība, lieliski cilvāki man apkārt. Acīmredzot vienmēr ir šķitis, ka tā tam jābūt, ka tas pienākas, un doma par pateicību palikusi kaut kur tālu aizmugurē. Un tad dzīve sāk mācīt…. skarbi un sāpīgi. Un kad tas notiek, tu esi gatavs darīt visu – lūgties, pateikties, mainīties.

10 lietas, ko nedarīs nobriedusi sieviete

nobriedusi sieviete1

Ļoti bieži klasiskajā lieteratūrā mīlestība tiek pasniegta kā upurēšanās. Sākot no “Romeo un Džuljetas” līdz pat “Meistaram un Margaritai”, kur mīļotie viens otra dēļ izcieš visdažādākās mokas, pavisam neilgu laiku ir kopā, lai pēc tam šķirtos vai vispār nomirtu. Mīlestība tiem nedodas viegli, tās dēļ ir jācieš, jāgaida un jāmokās.

Droši vien arī es jaunībā biju izlasījusi ļoti daudz grāmatu par tieši šādu mīlestību, tāpēc ilgu laiku mana mīlestība tāda arī bija: pilna bezgalīgas drāmas, asaru un šķiršanos. Šķita, ja tā nenotiek, tad tā vispār nav mīlestība – tikai tāda vieglprātīga aizraušanās.

Par laimi es nobriedu, bet varbūt vienkārši izaugu, vai arī piekusu ciest. Tagad man mīlestība ir milzīgs prieks. Un nekādu upuru.

Man ir gandrīz 42 gadi un laiku pa laikam man patīk būt ciniskai, teikt, ka es neticu mīlestībai, romantikai un mūžīgai laimei. Attiecībās ar vīriešiem es esmu tieša kā bambuss – bez vilcināšanas paziņoju par to, kas man patīk, kas nepatīk un kādas ir manas vēlmes.

Arī pie velna pasūtu bez minstināšanās. Periodiski es sevi pārbaudu – vai tiešām mana sirds nav pārakmeņojusies un dvēsele nocietinājusies? Agrāk diennaktīm ilgi es varēju gaidīt vienu vienīgu sms un tad traukties kaut uz pasaules malu, ja vien viņš pasauca. Es ne mirkli nešauboties pirku un dāvināju dārgas dāvanas – lai tikai viņam sagadātu prieku. Gatavoju brokastis un pusdienas – tikai tādas, kuras patika manam iemīļotajam. Nomocīju savu draudzeni ar bezgalīgajiem: “viņš teica, interesanti, ko ar to viņš domāja…..?”

Protams, šie “viņš” bija dažādi vīrieši, Kādu es mīlēju, ar kādu kopā dzīvoju, kadā vienkārši biju iemīlējusies, bez pretmīlas. Bet sajūtas, ko manī izsauca vīrieša figūra, bija līdzīgas – un katru reizi es viņu dēļ biju gatava uz visu. Ja tagad šī gatavība ir pargājusi, vai tas varētu nozīmēt, ka arī spēja mīlēt pagaisusi?

Jaunībā mēs mokoši meklējam sevi, 15-25 gados mēs esam “kaut kas”. Kā saprast, kas tev patīk un kur ir tavas robežas, un kas vispār tu esi, ja neesi pamēģinājis dažādas lietas, un tev vēl nav nekādas dzīves pieredzes? Tāpēc jaunībā mēs drosmīgi metamies eksperimentēt – gan ar ārieni, gan profesiju, gan seksu, gan…..mīlestību.
Pēc 25 mums jau ir kaut kāds karkass – esam saņēmuši izglītību, nedaudz, iespējams arī profesionālo pieredzi, ir jau pirmie puni attiecībās un seksā. Mēs vairs tik bezbailīgii neraujamies eksperimentēt un vairāk vai mazāk zinām savus mērķus. Daudzas ir jau apprecējušās, piedzemdējušas bērnus vai arī veido attiecības ar perspektīvu to izdarīt. Šo to jau dzīvē saprotam, bet mazāk visā tajā saprotam sevi. Mums jūk savas un sabiedrības vēlmes un ļoti bieži mīlestību sajaucam ar vēlmi upurēties. Mēs cenšamies iztapt vīrietim, jo savādāk šķiet, ka viņš apvainosies un aizies.

Briedums – man tā ir patiesā tikšanas ar sevi. Pēc “aklās” jaunības “kāda dēļ”, mēs sākam dzīvot sevis dēļ. Tas nenozīmē to, ka mums neviens nav vajadzīgs vai arī mēs esam kļuvušas veiksmīgas, egoistiskas un pašpietiekamas vientuļnieces. Nē!. Mēs tāpat kā 20 gados vēlamies mīlestību, vēlamies attiecību siltumu.

Vienkārši mēs saprotam, ka veselīgās attiecībās viss ir abpusēji. Kā teica Omārs Haijams: ” Man nav vajadzīgs tas, kam neesmu vajadzīgs es.”

Tāpēc es vairāk:
1. Negaidu vīrieša zvanus vai ziņas. Es vai nu rakstu un zvanu pati, vai izdzēšu to kontaktus, kuriem nav laika pat īsai atbildei: “Piedod, šobrīd esmu aizņemts, piezvanīšu, kad atbrīvošos.”

2. Neeju uz randiņu, ja tikšanās vieta un laiks man ir neizdevīgi. Lai tikšanās būtu prieka pilna, tad tai jābūt ērtai. Ja vīrietis neinteresējas ne par sievietes laiku, ne vēlmēm, ne viņas ērībām, tas nozīmē, ka viņam vispār neinteresē šī sieviete. Tāds vīrietis man nav vajadzīgs.

3. Es nepiedodu dāvanu neesamību ne manās dzimšanas dienās, ne citos man svarīgos svētkos. Man patīk vīrieši, kuriem patīk tērēt naudu, lai apdāvinātu savas mīļotās sievietes.

Finansiāli skopi cilveki parasti ir skopi it visā. Neuzmanība pret datumiem, kuri svarīgi otram cilvēkam, nozīmē tikai neuzmanību pret pašu cilvēku. Tos, ko mēs mīlam, mums gribās lutināt un iepriecināt, un tas viss, kas ir svarīgi viņiem, ir svarīgi arī mums.

Ja nav svarīgi, vai žēl, vai aizmirsu – vari aizmirst arī manu telefona numuru.

4. Negaidu, kad vīrietis sameklēs attaisnojumus tam, ka viņš nav veiksmīgs un nedzīvo labklājībā. Tas nenozīmē, ka no vīrieša man vajadzīga tikai nauda. Bet  stāsts par “ar mīļoto laime arī būdiņā” nav nobriedušas sievietes stāsts. Savās būdās mēs pabijām jau 20 un 30 gados un 40 gados mums jau pašām ir sava komfortablā dzīve un tāpēc attaisnojumiem nav vietas.

5. Neklusēju par to, kas man nepatīk. Protams, es “nekompostrēju vīrietim smadzenes” ar visdažādākajām pretenzijām. Taču ir lietas, par kurām otrs cilvēks nenojauš, kaut vai tāpēc, ka viņš nav es. Ja es nemīlu lielu ātrumu, jo tas mani biedē, tad es neklusēju un netēloju sajūsmu, ja vīrietis brauc ar 120 km stundā. Tāpat arī es aizkaitināti nesaku “kā tu brauc!”, es mierīgi saku: “lūdzu, nebrauc tik ātri, es nervozēju un man ir bail.”

6. Es nebaidos uzdot jebkurus jautājumus. Tāpat arī esmu gatava atbildēt uz jebkuru jautājumu. Jaunībā mēs baidamies noskaidrot nesaprotamo, jo baidāmies izbiedēt vai ievainot vīrieti. Taču tieši šī neskaidrība pēc tam ievaino mūs pašas. Es vairāk nevēlos sāpes, tāpēc es visu noskaidroju.

7. Es negludinu vīrieša kreklus. Man nepatīk gludināt. Man arī manus kreklus nepatīk gludināt. Es vairs nedaru neko tādu, kas mani apgrūtina. Ja viņš mani mīl, tad pats izgludinas savus kreklus.

8. Es nejaucu seksu ar mīlestību. Sekss var būt saistīts ar mīlestību un var arī nebūt saistīts. Man mīlestība ir izgludināt pašam savu kreklu, paklusēt kopā ar mani no rītiem, jo no rīta man negribās runāt. Atcerēties mana kaķa vārdu un to, cik karotītes cukura es beru savā kafijā,  uzdāvināt tiko grieztu pojeņu pušķi un, klusējot atnākt un salabot manu tekošo krānu. Ja tā visa nav, un ir tikai sekss – tātad mums ir tikai sekss.

9. Es neesmu greizsirdīga uz viņa draugiem un darbu. Vai arī uz viņa bērniem no iepriekšējām attiecībām. Ja vīrietis mani mīl, viņš atrod laiku, ko veltīt man. Viņš mani “iekļauj” savā noslogotajā grafikā, neskatoties uz komandējumiem, futbolu, draugiem, makšķerēšanu kopā ar dēlu. Jo arī es dzīvoju piepildītu dzīvi.

Ja mēs abi atrodam laiku viens otram, tātad mums ir attiecības. Ja laiku attiecībām atrodu tikai es, bet vīrietis visu laiku ir aizņemts, tātad attiecībām man jāpameklē kads cits.

10. Es necenšos izskatīties labāk vīrieša dēļ. Tieši otrādi – iepazīšanās brīdī es varu būt pat sliktāka kā esmu – ciniskāka, tiešāka. es nekautrējos stāstīt par savām grūtībām un problēmām. Tas, kuram esmu vajadzīga, paskatīsies dziļāk un tālāk. Tas, kuram neesmu – paies garām.

Man ir gandrīz 42 gadi. Un es esmu bambuss. Tiešs, stingrs, lokans un bez liekām pretenzijām. Mani ir grūti salauzt, saliekt un pat atstumt. Es esmu norūdījusies. Taču es vēljoprojām vēlos mīlēt, taču neesmu gatava upurēties mīlestības deļ.

Mīlēt  nozīmē radīt nevis ciest.

Autors: Jeļena Špundra (psihologs, geštaltterapeits un mākslas terapeits)
http://www.b17.ru

Tulkoja: Ginta FS

Vadims Zēlands: iet uz savu mērķi, kā uz kiosku pēc avīzes

visums1

«Daudz gribi, maz dabūsi». Šim bērnu skaitāmpantiņam ir sava dziļāka jēga. Tikai to vajadzētu pārfrāzēt nedaudz savādāk: «Jo stiprāk gribi, jo mazāk dabūsi».

Kad tu pārāk stipri vēlies kaut ko dabūt, tik stipri, ka esi gatavs par to atdot it visu, tu radi milzīgu potenciāla pārpalikumu, kas izjauc līdzsvaru. Līdzsvarojošie spēki tevi iemet tajā dzīves līnijā, kurā tavu vēlmju priekšmeta vispār nav.

Ja mēs vēlētos uzzīmēt tēlainu bildīti tam, kā enerģētiskā līmenī izskatās cilvēks, kurš ir apmāts ar savu vēlmi, tas izskatītos apmēram šādi. Kuilis cenšas noķert zilo putnu. Viņš tik ļoti vēlas to noķert, ka skaļi rukšķot un siekalām šķīstot, viņš nepacietībā kārpa zemi. Protams, putns, to redzēdams, aizlido. Savukārt, ja ķērājs mierīgi, absolūtā vienaldzībā pastaigājas netālu no putna, viņam ir daudz lielākas iespējas to noķert.aiz astes.

Ir sekojošas vēlēšanās formas.

Pirmā forma – tas ir tad, kad spēcīga vēlēšanās pārvēršas stingrā lēmumā “Es daru un man ir”. Tad šī vēlme piepildās. Vēlmes potenciāls šajā gadījumā vienmērīgi izlīdzinās, jo tā enerģija tiek novirzīta darbībai..

Otrajā formā – tā ir pasīva, apgrūtinoša un nogurdinoša vēlme, kas izpaužas kā potenciāla pārpalikums tīrā veidā. Tas karājas enerģētiskajā laukā, labākajā gadījumā, nelietderīgi tērējot alkstošā cilvēka enerģiju, sliktākajā – pievelkot visdažādākās nepatikšanas.

Pati briesmīgākā ir trešā forma, kad spēcīga vēlme pārvēršas atkarībā no vēlmes priekšmeta.. Pārāk liels nozīmīgums automātiski rada atkarīgas attiecības. Savukārt šīs atkarības attiecības rada pārlieku lielu potenciāla pārpalikumu, kas izsauc tikpat spēcīgu līdzsvarojošo spēku pretdarbību. Parasti izveidojas apmēram šāda veida attiecības:

  • «Ja es to dabūšu, mans stāvoklis kļūs daudz labāks.».
  • «Ja es to nedabūšu, manai dzīvei vairs nebūs nekādas jēgas».
  • «Ja es to izdarīšu, tad gan es visiem parādīšu, ko esmu vērts!».
  • «Ja es to neizdarīšu, tad es neko neesmu vērts».
  • «Ja es to dabūšu, tas būs lieliski»..
  • «Ja es to nedabūšu, tad viss būs ļoti slikti».

Un tā tālāk – dažādās variācijās.

Iesaistoties šādās atkarīgās attiecībās no vēlamā priekšmeta, tu tiksi ierauts tadā mutuļojošā virpulī, kurā vienkārši, cīnoties par savu vēlmju objektu, zaudēsi visus spēkus un enerģiju. Gala rezultātā neko nesaņemsi un tāpat atteiksies no savas vēlmes. Līdzsvars tiks atjaunots, un līdzsvarojošiem spēkiem ir absolūti vienaldzīgi tas, ka esi cietis un ciet. Un tas notika tikai tāpēc, ka tu pārāk spēcīgi vēlējies, lai tava vēlme piepildās. Vēlme atradās vienā no svaru kausiem, un viss pārējais – otrā.

Piepildīties var tikai pirmā vēlmju forma, kad vēlme pārvēršas stingrā nolūkā, brīvā no potenciālu pārpalikuma. Mēs visi esam pieraduši pie domas, ka par visu šajā pasaulē ir jāmaksā un nekas netiek dots tāpat vien.

Patiesībā mēs maksājam tikai par potenciālu pārpalikumiem,
kurus paši arī radām.

Variantu plūsmā viss ir bez maksas. Ja reiz izsakāmies tādos terminos, samaksa par vēlmes piepildišanos ir pilnīga svarīguma un atkarības attiecībās neesamība. Lai pārietu uz tās dzīves līnijas, kur vēlamais pārvēršas īstenībā, pietiek tikai ar enerģiju un tīru nolūku. Par nolūku parunāsim vēlāk. Tagad vien atzīmēšu, ka tīrs nolūks – tās ir vēlmes un darbības bez jebkāda nozīmīguma.
Piemēram, brīvs nolūks, aiziet uz kiosku pēc avīzes, ir tīrs nolūks.

Jo nozīmīgāks priekš tevis ir notikums, jo ticamāka tā izgāšanās. Ja tev ir pārāk svarīgs tas, kas tev pieder, visticamākais, reiz tev tas tiks atņemts, un to izdarīs līdzsvarojošie spēki. Ja tas, ko tu vēlies dabūt, arī tev ir pārmēru nozīmīgs, visticamākais, tu to nedabūsi.

Ir ļoti svarīgi pazemināt nozīmīguma un svarīguma latiņu.

Piemēram, tu esi kā bez prāta no savas jaunās mašīnas. Tu notraus no tās katru puteklīti, saudzē, lolo un dievini. Rodas potenciāla pārpalikums, jo tu savai mašīnai esi piešķīris pārāk lielu svarīgumu. Bet patiesībā enerģētiskajā laukā tās svarīgums ir vienāds ar nulli. Rezultātā līdzsvarojošie spēki atkal atradīs veidu, kā sabojāt tavu jauno mašīnu. Pietiek tikai tev sākt attiekties pret to normāli, kā pret pavisam parastu lietu, kad bīstamība krasi samazināsies. Normāli tas nenozīmē – bezrūpīgi. Tu vari to cītīgi kopt, taču nepadarot to par savu elku.

Šai spēcīgajai vēlmei – dabūt ir vēl viens aspekts.
Eksistē viedoklis, ka pietiek tikai ļoti sagribēt, un tu visu dabūsi. Tātad, it kā var pieņemt, ka ļoti spēcīga vēlme aiznesīs mūs tajā dzīves līnijā, kur šī vēlme piepildīsies. Nekā nebija! Ja Tava vēlme ir parvērtusies atkarībā, sava veida psihozē, tātad dvēselē tu netici tam, ka tā var piepildīties un tātad translē pasaulē stipri traucētus viļņus. Ja nav ticības, tu centies sevi no visa spēka pārliecināt, tā vēl vairāk palielinot potenciāla pārpalikumu.

Uz “visas dzīves lielo lietu” var tikt bezjēdzīgi paterēta visa dzīve. Vienīgais, ko te var darīt, ir samazināt šī mērķa nozīmīgumu.
Iet uz savu mērķi, kā uz kiosku pēc avīzes.

Spēcīga vēlme izvairīties no kaut kā, ir loģisks turpinājums neapmierinātībai ar apkārtējo pasauli vai sevi. Jo lielāka tava vēlme izvairīties, jo spēcīgāks potenciāla parpalikums. 

Jo vairāk tu to negribi, jo lielāka ticamība, ka tieši to tu arī dabūsi.

Līdzsvarojošiem spēkiem ir pilnīgi vienalga, kādā veidā panākt līdzsvarošanos. Bet sasniegt to var tikai divos veidos – vai nu novirzīt tevi no sadursmes, vai arī likt notikt sadursmei. Labāk gan apzināti atteikties no nepieņemšanas. Taču tas vēl nav viss!

Kad tu domā par to, ko negribi, tu izstaro enerģiju tās dzīves līnijas frekvencē, uz kuras tas noteikti notiks.
Tu vienmēr saņem to, ko AKTĪVI NEgribi.

Notiek burtiski, lūk kas. Cilvēks atrodas svinīgā pieņemšanā vēstniecībā – viss apkārt ir ļoti smalki, līdzsvaroti un grezni. Un pēkšņi viņš sāk lēkāt, vicināties rokām un kliegt, ka viņš ļoti nevēlas tikt no šejienes padzīts. Protams, parādās apsardze un dīvaino cilvēku, kas aktīvi pretojas, izved ārā. Protams, tas ir pārāk pārspīlēts piemērs, tālu no realitātes, taču enerģētiskajā līmenī viss notiek tieši tā, un ar tieši tādu spēku.

Vēl viens piemērs. Pieņemsim, ka nakts vidū tu pamosties no trokšņa, kas nāk no kaimiņu dzīvokļa. Tu gribi gulēt, jo no rīta agri jāceļas, taču svinības kaimiņos uzņem apgriezienus. Jo spēcīgāk tu vēlies, lai viņi apklustu, jo lielāka iespējamība, ka tas turpināsies vēl ilgi. Jo vairāk tu dusmosies, jo skaļāks būs troksnis. Ja tu savus kaimiņus sāksi ienīst arvien vairāk un vairāk, šādas viesības atkārtosies arvien biežāk.

Lai atrisinātu šo problēmu, var izmantot izgāšanās vai svārsta dzēšanas metodes. Dzēšana būs tajā brīdī, kad tu situāciju uztversi ar ironiju. vai vienkārši ignorēsi, nepievēršot uzmanību, un neizrādot interesi par šiem trokšņiem. Svārsts izgāzīsies un nekāds potenciāls neradīsies.

Lai mieru atnes apziņa, ka tev vienmēr ir izvēle un tu zini, kā ar to rīkoties.

Drīz kaimiņi nomierināsies. Lūk, tā tas stradā, netici, vari parbaudīt!

Tagad vari izanalizēt, kas ir tas, kā nozīmīgumu esi paaugstinājis un kādas problēmas rezultātā esi saņēmis. Ja viss ir pavisam slikti, nospļaujies uz nozīmīgumu, nomet no sevis visas atkarīgās attiecības un stūrgalvīgi translē pozitīvo enerģiju.

Jo sliktāk ir tagad, jo labāk. Tā lieliski var izvērtēt situāciju, ja uzskati, ka esi cietis neveiksmi. Priecājies! Šajā gadījumā līdzsvarojošie spēki ir tavā pusē, jo to uzdevums ir slikto kompensēt ar labo. Nevar visu laiku būt slikti, tāpat kā nevar visu laiku būt tikai labi.

Enerģētiskajā līmenī tas izskatās apmēram šādi. Tev uzbruka, tevi piekāva, tev atņēma visu, bet pēc tam iespieda rokās naudas maisu. Jo lielāka bija skāde, jo vairāk naudas maisā:)

© Vadims Zēlands

Tulkoja: Ginta FS

Ieradumi, kas nokauj tavu veiksmi

11960005_979484835443343_6829356843155371785_n

Ieradumi ir tās “sīkās” un brīžam it kā neievērojamās “lietiņas”, kas kalpo kā fundaments mūsu dzīves mājas celtniecībā. Tie ir mums visiem – vieni – spējīgi celt, otri – gremdēt. Ja gribi uzcelt stabilu māju, izvēlies labus būvmateriālus.
Te neliels saraksts ar ieradumiem, kas nekādā gadījumā neveicinās Tavas stabilās un drošās mājas celtniecību.

1. Ieradums izdarīt pāragrus secinājumus

Ļoti bieži mums šķiet, ka mēs jau zinām, kas un kā notiks, un sākam rīkoties, vadoties no saviem kļūdainajiem priekšstatiem par nākotni. Patiesībā dzīvei patīk sagādāt tādus pārsteigumus, par kuriem grūti pat iedomāties, tāpēc nav vērts pārāk paļauties uz saviem pāragrajiem secinājumiem. Tāpat ir ļoti kļūdaini domāt, ka mēs zinām cilvēku rīcības motīvus un viņu turpmākās darbības. Tāda uzvedība bieži noved pie konfliktiem, nesaskaņām un problēmām cilvēku attiecībās.

Labāk ļaujies, lai katra nākamā diena Tev ir pārsteigums un skaista dāvana!

2. Ieradums dramatizēt notikumus

Nav jēgas pārspīlēt sīku neveiksmju nozīmi, kreņķēties par niekiem. To darot, cilvēks kļūst nervozs, pastiprinās trauksmes sajūta, kas noteikti neveicina kvalitatīvu dzīvi.

3. Ieradums radīt stereotipus un «piekārt birkas»

Brīdī, kad mēs cenšamies vienreiz par visām reizēm noskaidrot lietu būtību, mēs varam ļoti stingri kļūdīties. Patiesībā pasaulē viss ir iekārtots daudz interesantāk, kā tas varētu šķist pirmajā acumirklī, tāpēc nav jēgas visu censties ielikt kādos nebūt rāmjos.

4. Ieradums visu dalīt «baltajā un melnajā»

Patiesībā dzīves krāsu paletē ir tūkstošiem krāsu un variantu iegūt arvien jaunas un jaunas. Un tāpēc vēlme saņemt “visu vai neko” ir absurda un neļauj mums ievērot visas pārējās krāsas. Nav pasaulē ideāla darba, ideālu draugu un attiecību. Un ir milzīga māksla priecāties par to, kas tev ir!!!!

5. Ieradums vispārināt

Ļoti bieži savās neveiksmēs un veiksmēs mēs cenšamies atrast kādu tendenci. Patiesībā dažas situācijas, kas dzīvē atkārtojušās vēl nenozīmē to, ka tā ir tendence. Ir labi, ja spējam katru notikumu uztvert kā vērtīgu pašu par sevi.

6. Ieradums visu «ņemt pārāk tuvu pie sirds»

Nav vērts pardzīvot dēļ sliktajām ziņām TV, par kaimiņienes sūdzībām attiecībā uz savu veselību, par neveiksmēm, kas vajā tavu draudzeni. Palīdzi, jūti līdz, bet nepārdzīvo citu cilvēku vietā – tas neko nedos ne tev, ne viņam.

7. Ieradums uzticēties uzbangojušām emocijām

Tavas sajūtas parāda tavu subjektīvo pasaules uztveri, kas ne vienmēr mēdz būt patiesa.

8. Ieradums būt apātiskam

Lai cilvēks dzīvē būtu veiksmīgs – tātad laimīgs, ir jābūt optimistam. Cita ceļa nav. Gaidi, meklē un tici labajam – un tu to saņemsi! Cilvēki, kuri dzīvo negatīvā, ļoti bieži pat nepamana iespējas, kuras varētu atnest veiksmi.

9. Ieradums visu darīt pēc noteikumiem

Ļoti bieži mēs paši nosakām robežas, kuras paši esam izdomājuši, un kas neatnes neko labu, vien sarežģījumus un nervozitāti. Nav vajadzības radīt nevajadzīgus šķēršļus tur, kur to nav.

10. Ieradums «rakņāties» pagātnē

Daudz labāk un vērtīgāk ir atstāt pagātni mierā, piedot visus apvainojumus sev un citiem un ar tīru sirdi dzīvot tālāk. Nav jēgas un pat ir kaitīgi turēt sirdī aizvainojumu un atcerēties savas neveiksmes un vilšanās. Dzīvo tālāk, ticot savai veiksmei, ticot sev un paļaujoties uz to, ka tev dzīvē sagatavoti tikai visskaistākie pārsteigumi.

Ja tici, ka Tu vari, vai arī, ja tici, ka Tu nevari, abos gadījumos Tev ir taisnība!
Henrijs Fords

Avots: http://www.tayni-mirozdaniya.ru/

Tulkoja: Ginta FS

Nedaudz par Laimi

laime321

Ilūzijas ir kļūdaina un mānīga realitātes uztvere. Cilvēks pastavīgi būvē ilūzijas, atsakoties bezkaislīgi paskatīties uz lietām. Tāpēc ir gandrīz vai neiespējami nepieļaut kļūdas, kas sarežģī tā jau mūsu ne vienkāršo dzīvi. Ilūzijas ir iemesls tam, ka mēs strādājam ne tur, kur vēlētos, darām ne to, ko no sirds vēlētos, esam kopā ar cilvēkiem, kuri mums nepatīk, piedalamies konfliktos, nemaz to nevēloties. Vainīgas ir ilūzijas, kuras rada mūsu pašu apziņa.

Visa mūsu dzīve ir piepildīta ilūzijām un vispopulārākā no tām ir Laimes ilūzija. Visi sapņo par laimi, taču formulēt, kas tad ir laime, patiesībā var tikai retais: katram šis formulējums ir savs, jo katrs savu laimi redz savādāku. Lai kļūtu laimīgāki, cilvēki cenšas nopelnīt pēc iespējas vairāk naudas, būt veiksmīgi, uzbūvēt karjeru. Taču visi šie ceļi ir iluzori, jo neviens nevar dot garantiju tam, ka to sasniedzot, cilvēks patiešām būs laimīgs.

Bērni domā, ka būs laimīgi tad, kad pieaugs un būs brīvi no pieaugušajiem. Pieaugušie bieži vien par laimīgāko laiku uzskata savu bērnību: jo tad taču nebija tik daudz pienākumu un problēmu.
Cilvēks sapņo par veiksmīgu karjeru un viņam šķiet, ka būs laimīgs tad, kad kļūs par priekšnieku. Kad mērķis sasniegts, izradās, ka būt priekšniekam ir milzīga atbildība un milzīga morālā un fiziskā slodze, un viņam neatliek ne laika, ne spēka baudīt savu laimi un būt laimīgam

Laime no bagātības tāpat ir ilūzija, jo arī bagātība ir jauni pienākumi un statusa maiņa bieži cilvēku attālina no agrāk tuvajiem cilvēkiem, tā ir atbildības uzņemšanās par savas bagātības pārvaldīšanu utt.

Laimes meklējumos mēs sekojam savām ilūzijām, kas patiesībā tikai aizēno mūsu īsto un patieso laimi.

Laime tas ir iekšējais dvēseles stāvoklis un to nevar izteikt materiālā formā, tāpēc dzīties pēc tas nav nekādas jēgas: vai nu tā ir šeit un tagad vai tas nav vispār.

Un ir interesanti: ja laimes nav šodien, tad KAD?

Savukārt šīs ilūzijas sakne ir tajā, ka cilvēks neprot novērtēt to, kas viņam ir – ar ko jau šajā brīdī viņš ir bagāts un laimīgs. Vairums ievēro tikai to, kas viņiem trūkst. “Tas, kas mums ir, to nesaudzējam. Kad pazaudējam – raudam.”

Autors: Ludmila Andrijevskaja

Un te, 7 kaitīgi ieradumi, kas atņem mums laimi:

1. Pesimisms, paššaustīšana un nosliece “pārāk daudz domāt”.

Kad kaut kas iet ne tā, tu sāc raizēties, domā, kāpēc tas tā notiek, kas vainīgs, kas notiks tālāk? Iespējams, vaino sevi vai citus? Kā var būt laimīgs, ja ir problēmas?
Atzīsti, ka dzīve nav ideāla un tajā viss nevar būt ideāli. Gadās, tā, kā mūsu angliski runājošie planētas kaimiņi saka: shit happens! Kāda jēga sisties ar galvu sienā, meklēt vainīgos un nolādēt savu likteni, ja TAS JAU IR NOTICIS? Izdari secinājumus, bet neuzvelc sevi un nevaino par to, kas JAU ir noticis.

2. Uzskats, ka mums kāds kaut ko ir parādā un tas, kas ir, vienkārši pienākas.

Neatkarīgi no tā, vai tev pieder daudz vai maz, vienmēr atradīsies lietas, par ko vari būt pateicīgs. Pieņemot to, ka visi tavi panākumi, lietas, kas tev pieder, ir pašsaprootami un tā arī pienākas, tu kļūsti ciniskāks un vienaldzīgāks. Materiālās lietas, attiecības ar apkārtējiem cilvekiem, veselība ir samērā trauslas matērijas, kuras tāpat kā ieguvis, vari arī pazaudēt. Tāpēc nevajadzētu aizmirst pateikties sev un Dievam par to, kas tev šobrīd ir.

3. Ieradums sevi salīdzināt ar citiem.

Ieradums sevi uzskatīt par sliktāku nekā citi, reāli saindē dzīvi. Tas bieži vien rodas jau bērnībā, kad vecāki mums saka: visi bērni kā bērni, bet tu….un norāda uz mūsu nepiedienīgo uzvedību. Bieži tas ir sākums zemam pašvērtējumam. Lai tā nenotiktu, ir jāiemācās pieņemt sevi tādu, kāds tu esi, un pastavīgi atzīmēt sev savus plusus un neieciklēties uz sliktajām īpašībām. Ja cilvēks iet izaugsmes ceļu, nebūs nemaz tik grūti tikt ar to galā un pacelt savu pašapziņu.

4. Prokrastinācija.

Vienkārši runājot, tas ir ieradums “visu atlikt uz vēlāku laiku”. Ar laiku neizdarītās lietas “karājas” virs galvas kā Damokla zobens, un jo vairāk tas sakrājas, jo vairāk krītas mūsu produktivitāte. Lai tas nenotiktu, ir jāseko savai pašdisciplīnai, kas ar laiku parvēršas par labu ieradumu. Vari sastadīt svarīgo lietu plānu, galvenais, sākt darīt. Un apbalvot sevi par katru padarīto darbiņu. Ja kaut ko nevēlies darīt, tad labāk nedari vispār, nevis atliec uz vēlaku aliku.

5. Slinkums.

Daudziem laime asociējas ar gulēšanu pludmalē un nodarbošanos ar “neko nedarīšanu”. Protams, šis ir lielisks variants, kā atpūsties pēc labi padarīta darba. Taču interesanti, cik ilgi tu varētu tā vienkārši nogulēt un neko nedarīt?

Diez vai laime atnāk pie tiem, kuri vienkārši grib “neko nedarīt”, jo viena no tās svarīgākajām sastāvdaļām ir iespēja gūt prieku no savām nodarbēm.

6. Ieradums stādīt savu darbu augstāk par attiecībām

Tā ir, šodienas sabiedrībā mītošie stereotipi bieži liek cilvēkiem šādi rīkoties. Bieži vien, dzenoties pēc panākumiem, naudas un karjeras, mēs aizmirstam par savu ģimeni, kaut gan sakām, ka visu to darām viņu dēļ. Laimīgs ir cilvēks, kurš dzīvo līdzsvarā un harmonijā un nebūt neviens neliek izvēlēties: naudu vai ģimeni.

7. Ieradums asociēt laimi ar materiālām lietām.

Un nobeigumā pats graujošākais ieradums, no kura cieš vairums cilvēku Krievijā, Latvijā un citās valstīs un tas ir – cerēt, ka kļūsim laimīgi tad, kad tiks apmierinātas kadas mūsu materiālās vēlmes – jauns televizors, jauna mašīna, jauns telefons. Taču daudzi no mums ir parbaudījuši to, ka laime no jaunas “mantiņas” neilgst pārāk ilgi, katrā gadījumā daudz īsāku brīdi, kā bija ceļš līdz šim mērķim.
Bieži vien, tikai atrodoties grūtās un sarežģītas situācijās, mēs saprotam, ka daudz svarīgāk par visu augstāk minēto ir sava un līdzcilvēku veselība, attiecības ar saviem tuvajiem cilvēkiem, ģimene, draugi, vide. It visas bagātības ir pārejoša vērtība, bet to, kas atrodas mūsos – neviens nespēs atņemt. Mīlestību, prieku, iedvesmu….
Ja šajā brīdī nejūties īpaši laimīgs, paņem kaut vienu no šiem ieradumiem, un sāc strādāt pie tā, lai no tā atbrīvotos. Un redzēsi, Laimes sajūta pamazām tev pietuvosies.

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Lietas, kas jāatceras, kad ir grūti

grutibas5

“Es sēžu slimnīcas gultā, gaidot abu savu krūšu operāciju. Dīvaini, taču es jūtos laimīga. Līdz šim man nav bijušas problēmas ar veselību. Man ir 69 gadi… Pāris stundu laikā es esmu redzējusi vairākus desmitus pacientu invalīdu ratiņos, kuriem ir vēzis. Un nevienam no viņiem nebija vairāk kā 17 gadu…”

Tas ir citāts no manas vecmāmiņas dienasgrāmatas, rakstīts 1977. gada 16. septembrī. Es to nokopēju apmēram 10 gadus atpakaļ un tas man vienmēr atgādinās par to, ka vienmēr ir kaut kas, par ko varu būt pateicīgs. Un, neatkarīgi no tā, cik labi vai slikti es jūtos, man katru rītu jāpamostas un jābūt pateicīgam par dzīvi, tāpēc, ka kāds cits šobrīd kaut kur izmisīgi cīnās par to.

Patiesība ir tajā, ka laime nav problēmu neesamība, bet spēja satikties ar tām aci pret aci. Iedomājies tās visas brīnišķīgās lietas, kuras spētu aptvert tavs prāts, ja nebūtu aizņemts ar Tavu cīņu. Vienmēr skaties uz to, kas tev ir, tā vietā, lai skatītos, ko esi pazaudējis.

Lūk, nedaudzi atgādinājumi, kas motivēs tevi brīžos, kad tev tas nepieciešams un kad ir grūti:

Sāpes ir izaugsmes daļa.

Dažkārt dzīve aizver tev deguna priekšā durvis tāpēc, ka laiks kustēties uz priekšu. Un tas ir lieliski, jo mēs ļoti bieži neejam uz priekšu, kamēr apstākļi mūs nepiespiež. Kad iestājas grūti laiki, atgādini sev, ka nevienas sāpes nav bezmērķīgas. Kusties no tā, kas nodara tev sāpes, bet nekad neaizmirsti mācību stundu, ko tās tev sniedz.

Tas, ka tu cīnies, nenozīmē to, ka tu ciet neveiksmi. Katra liela veiksme prasa cienīgu cīņu. Labais aizņem laiku. Paliec pacietīgs un pārliecināts. Viss nokārtosies: varbūt ne pēc mirkļa, bet tā noteikti notiks… Atceries, ir divi sāpju veidi: sāpes, kas nodara sāpes un sāpes, kas tevi maina. Kad tu ej pa dzīvi, tā vietā lai pretotos tām, dod iespēju tām palīdzēt sev augt.

Viss dzīvē ir pagaidām.

Vienmēr, kad līst lietus, tu zini, ka reiz tas beigsies. Katru reizi, kad tev nodara sāpes, rēta sadzīst. Pēc tumsas vienmēr nāk gaisma – par to tev atgādina katrs rīts un tomēr tu bieži aizmirsti un domā, ka nakts varētu vilkties mūžīgi. Tas nenotiks. Nekas neilgst mūžīgi.

Tāpēc, ja tagad viss ir labi, baudi to, izbaudi. Tas nebūs mūžīgi. Ja viss šķiet slikti, neuztraucies, arī tas nebūs mūžīgi. Tas, ka dzīve patreiz nav viegla, nenozīmē, ka nevari smieties. Tas, ka kaut kas tevi uztrauc, nenozīmē, ka tu nevari smaidīt. katrs mirklis dod tev jaunu sākumu, jaunas beigas. Katru sekundi tu saņem otro iespēju. Tev dod iespēju, un tev tā vienkārši jāizmanto.

Uztraukumi un sūdzēšanās neko nemainīs.

Tie, kuri visvairāk žēlojas, vismazāk sasniedz. Vienmēr ir labāk pacensties izdarīt ko vairāk un ciest neveiksmi, nevis censties neko nedarīt un tā būt veiksmīgam. Nekas nav beidzies, ja esi zaudējis; viss ir beidzies, ja tu tikai žēlojies.

Ja tu kaut kam tici, turpini censties. Neļauj pagātnes ēnām aizsegt tavu nākotnes bildi. Šodienas sūdzība par vakardienu nepadarīs tavu rītdienu krāsaināku. Ļauj tam, ko tu zini, uzlabot to, kā tu dzīvo. Izmaini to, ko vēlies izmainīt un neskaties atpakaļ.

Un, neatkarīgi no tā, kas beigās notiks, atceries, ka patiesa laime atnāk tad, kad tu pārstāj žēloties par savām problēmām un sāc būt pateicīgs par visām tām problēmām, kuru tev nav.

Tavas rētas ir tava spēka simboli.

Nekad nekautrējies no rētām, ko atstājusi tev dzīve. Rēta nozīmē, ka sāpju vairs nav, tas nozīmē, ka esi uzveicis sāpes un sapratis mācību, esi kļuvis daudz spēcīgāks un pakustējies uz priekšu. Rēta ir triumfa tetovējums. Neļauj savām rētām turēt sevi par ķīlnieku. Neļauj tām likt dzīvot tev bailēs. Tu nevari likt tām izzust, bet tu vari izmainīt veidu, kā tu tās redzi. Tu vari sākt uzskatīt savas rētas par sava spēka pazīmi.

Rūmī reiz teica: “Rēta ir tā vieta, caur kuru gaisma ienāk tevī”. Nekas nevar būt tuvāk īstenībai. Ciešanās dzimst visspēcīgākās dvēseles: visi ietekmīgākie šīs pasaules cilvēki ir rētu iezīmēti. paskaties uz savējām, kā uz lozungu: “Jā! Es to izdarīju! Es izdzīvoju un man ir rētas, kas to pierāda! Un tagad man ir iespēja kļūt vēl spēcīgākam!”

Katra, pat neliela cīņa ir solis uz priekšu.

Dzīvē pacietība neslēpjas gaidās: tā atrodas spējā saglabāt labu garastāvokli, cītīgi stradājot pie savu sapņu realizācijas un apziņā, ka tas ir to vērts. Tāpēc, ja tu grasies pamēģināt, tad – ej līdz galam. Jo savādāk startam nav nekādas jēgas. Tas var nozīmēt, ka tu zaudēsi savu komfortu – uz kadu laiku, un, iespējams, pat savu saprātu. Tas var nozīmēt neēst to, ko esi pieradis, negulēt tik ilgi, cik esi pieradis daudzas nedēļas pēc kārtas. Tas var nozīmēt tavas komforta zonas izmaiņas. Tas var nozīmēt upurēt savas attiecības un visu, ko tu pazīsti. Tas var nozīmēt to, ka tevi apsmies. Tas var nozimēt, ka parādīsies laiks, kuru nāksies pavadīt vienatnē. Savukārt vienatne ir dāvana, kura daudzas lietas padara iespējamas. Tā dod tev telpu, kura tev vajadzīga. Viss pārējais ir tikai tests tavai izturībai, cik patiesi tu vēlies sasniegt savus mērķus.

Un, ja tu to sagribēsi, tu to izdarīsi, neskatoties uz neveiksmēm un domstarpībām. Un ar katru soli tu jutīsies arvien labāk – labak, kā vien vispār tu varetu justies. Tu sapratīsi, ka cīņa nav šķērslis ceļā, tas ir ceļš. Un tas ir tā vērts. Tāpēc, ja tu gatavojies pamēģināt, ej līdz galam. Nav labākas sajūtas pasaulē… nav labākas sajūtas, kā zināšana par to, ka tā nozīmē būt DZĪVAM.

Citu cilveku negatīvisms nav tava problēma.

Esi pārliecināts, kad tevi ieskauj sliktais. Smaidi, kad kāds cenšas tevi uzvarēt. Tas ir viegls veids, kā uzturēt savu entuziasmu. Kad citi par tevi runās sliktu, turpini būt tu pats. Nekad neļauj runām izmainīt to cilvēku, kas tu esi. Tu nevari visu pieņemt pārāk personīgi, pat tad, ja tas šķiet personīgs. Nedomā, ka cilveki kaut ko dara tevis dēļ, viņi dara sevis dēļ.

Pirmkārt nemainies tikai tāpēc, lai atstātu iespaidu uz kādu, kurš saka, ka neesi gana labs. Mainies tad, ja tas dara tevi labāku un ved tevi pie kaut kā vēl labāka. Ļaudis runās vienmēr, neatkarīgi no tā, ko tu dari un cik labi tu dari. Pirmkārt, domā par sevi un nedomā par to, ko par tevi domā. Ja tu kaut kam tici, nebaidies par to cīnīties. Liels spēks rodas, kad pārvari neiespējamo. Visus jokus pie malas. tava dzīve ir viena. Tāpēc dari to, kas padara tevi laimīgu un esi tas, kas liek tev smaidīt.

Tas, kam jābūt, arī būs.

Patiess spēks atnāk, kad tu tā vietā, lai kliegtu un žēlotos, dod priekšroku smaidīt un novērtēt savu dzīvi. Katrā cīņā ir apslēptas svētības, taču tev jābūt gatavam atvērt savu sirdi un prātu, lai tās ieraudzītu. Tu nevari piespiest lietām notikt, tu vari tikai pacensties. Un bieži vien tev jāiemācās tās atlaist un ļaut notikt tam, kam jānotiek.

Mīli savu dzīvi, uzticies savai intuīcijai, riskē, zaudē un atrodi laimi, studē caur pieredzi. Tas ir garš brauciens. Tēv jāpārtrauc uztraukties un šaubīties. Smejies, dzīvo un izdzīvo katru dzīves momentu – baudi to. Tu vari nezināt, kur precīzi tu vēlējies iet, taču gala rezultātā tu nonāksi tur, kur tev jābūt.

Labākais, ko vari darīt, turpināt iet.

Nebaidies sadusmoties. Nebaidies iemīlēt no jauna. Neļauj skrambām tavā sirdi pārvērsties vātīs. Spēks var vairoties no dienas dienā. Drosme ir skaista. Atrodi savā sirdī to, kas citiem liek smaidīt. Atceries, ka tev dzīvē nav vajadzīgi cilvēki tikai tāpēc, lai to būtu daudz – vairāk “draugu”.

Esi spēcīgs grūtos brīžos. Atceries, ka Visums vienmēr dara to, kas ir pareizi. Atzīsti, ka tev nav taisnība un saproti mācību. Vienmēr, kad atskaties atpakaļ, skaties uz to, ko esi sasniedzis un lepojies ar sevi. Nemainies kāda dēļ, ja nevēlies to. Dari vairāk. Raksti stāstus. Fotogrāfē. Atceries tos momentus un veidus, kādos tavi mīļie skatās uz tevi.

Vienkārši turpini būt pats. Turpini augt. Un turpini savu ceļu!

Avots: http://www.uspeh.club

Tulkoja: Ginta FS