Tev nevajag neko izvēlēties

Ir kāds dīvains un tik ļoti rets stāvoklis, ka daudzi par to pat nezina: stāvoklis, kad tava uzmanība ir pievērsta vienlaicīgi visam, kas ir ap tevi… Tavs skatiens ne uz ko nefokusējas, tavs prāts neko neizvēlas un neko no tā, ko redz, nevērtē….

Kā strādā prāts? Viņam vienmēr vajag kaut kam pieķerties. No pūļa izraut kādu un pievērst tam savu uzmanību, kaut kā par to padomāt, ar kaut ko citu salīdzināt. Aizskriet pie kāda cita – nākamā. Ja apkārt neatradīsies nekā viņam interesanta, tavs prāts tevi ļoti viegli iegremdēs pagātnes atmiņās un notikumos, vai arī pakalpīgi tev pametīs kādas nākotnes ainiņas. Lai tikai tu vienmēr būtu aizņemts ar savu domu, vērtējumu, iespaidu pārdzīvojumiem. Citiem vārdiem sakot, ar visu to, kas tevi aizved no patiesās realitātes. No tagadnes, kas ir tieši šeit un tieši tagad, un vienmēr ir nedalāma savā veseluma vienotībā.

Šķiet, ka visa tava daba stūrgalvīgi pretojas tam, lai neko neizvēloties koncentrācijai un pārdomām, tu ieslīgtu pārdomās par visu uzreiz. Es to sauktu par meditāciju. Taču, tulkojot no latīņu valodas, vārds “meditācija” nozīmē “pārdomas”. Un man jāatzīst, ka mums šim stāvoklim vēl līdz šim nav atrasts piemērots nosaukums. Tāpēc, ka “pārdomas” tam der vismazāk. Tas nenozīmē, ka tad, kad tu apdomā visu uzreiz, nekoncentrējoties uz neko konkrētu, tavu prātu neapciemo domas. Apciemo, taču tās kā kaijas jūras krastā lidinās tava prāta plašumos un brīvi arī aizlido no tā. Jo neviens tevī pat nemēģina viņas aizkavēt ar savām pārdomām par tēmu, ko radījis viens vai otrs ķērcošs putns.

Tad, lūk, tu vienkarši sēdi un skaties uz visu uzreiz un no tā neizrauj neko atsevišķu. Un tevi pilnībā pārņem ilgi gaidītais miers. Tāpēc, ka tev nevajag neko izvēlēties, nevajag just pret nevienu atsevišķu piemērotu attieksmi, ko radījušas objektīvas pārdomas vai subjektīvā tava pieredze. Viss vienlaikus ir tik līdzsvarots, harmonisks un vienots, ka to var atspoguļot tava patiesā Es spogulī kā patiesu harmoniju, mieru, laimi un mīlestību. Tu būsi ar to piepildīts tik ļoti, ka tev nebūs kad ar skatienu dzenāties pakaļ katram pār tavu galvu lidojošam badīgam putnam. Tas arī patiesībā nozīmē būt šeit un tagad. Būt sev īstajam. Būt pat ne blakus Dievam, bet pa īstam būt Viņā…. Skatīties uz pasauli ar vienota un mīloša Dieva acīm….

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Foto: Rashika Singhal
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Domā par to, kas ir TIEŠI TAGAD…

Varbūt tikai pēc ilgāka laika kļūs skaidrs, ka nebija vērts steigties…

Ka patiesībā nebija nekā neizskaidrojama…

Ka beidzās tikai tas, kam nevarēja būt turpinājuma…

Varbūt to visu ir vērts saprast tieši tagad un pārstāt dzīvot deficītā, aizvainojumos un miglaini nojaušamā “labi” gaidās….

Varbūt katru rītu uzvārīt tēju, saģērbties laikapstākļiem atbilstošā apģērbā un nezaudēt interesi par saviem tuvajiem, no sirds runāties, nevis izmetot īsus sadzīvistiskus paziņojumus? Tas ir tas “labi”, ko nevajag gaidīt….

Varbūt draudzēties ar sevi, atceļot hronisko iekšējā cietuma sajūtu ar pastāvīgajiem aizliegumiem, kritiku un stabilu neapmierinātību ar visu, no kā mēs sastāvam. Un tas ļaus mums labāk uztvert notiekošo, nebēgot un neslēpjoties pagātnē vai nākotnē…

Un varbūt tieši tagad mūsu dzīve kļūst brīnišķīgi caurspīdīga, atverot visas noslēpumainās istabas, kurās parāk ilgi glabājās viss tas, kam mēs tā arī nespējām saņemties…

Es zinu kādu sievieti, kura tika galā ar ļoti ilgstošu depresiju, savos 56 gados uzsākot vokālās nodarbības, no kurām paziņas draudzīgi viņu centās atrunāt, kā no nevajadzīgas muļkošanās….

Zinu vēl vienu sievieti, kura savas mokošās attiecības nomainīja pret suni un tiešām kļuva laimīga…

Zinu vīrieti, kurš gluži otrādi, beidza baidīties no mīlestības un atnāca pie tās, kura pat necerēja viņu kādreiz ieraudzīt….

Nē, laimei ne vienmēr ir vajadzīgas lielas revolūcijas…

Taču tās, mani Mīļie, lai arī pašas mazākās, ir vajadzīgas mūsu galvām…

Lai tā startētu savus jaunos domāšanas procesus, pārstājot mūs vadāt pa svešiem ceļiem un novelkot mūsu Brīvībai trako kreklu…

Domā par to, kas ir TIEŠI TAGAD…

Rītdiena ir liels krāpnieks….

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir, Kas Ir

Tagadni tieši tāpēc arī sauc par tagadni, ka tikai tajā ir viss, un, pirmkārt, jau tu pats esi reāls.

Tajā nav vietas fantāzijām par nākotni, kuras vēl nav, un sapņiem no pagātnes, kuras vairs nav.

Tagadne ir dievišķīga, tāpēc, ka tikai tajā – šeit un tagad mājo Dievs.

Tagadne patiesībā ir vienīgā patiesības mājvieta vai patiesās vienotības mājvieta.

Tagadnē nav karmas, nav vainas, nav baiļu. Tajā nav ciešanu, jo katrs tavs solis ir pareizs un harmonisks. Tajā nav pat nāves, jo tagadne vienmēr ir dzīvība visā tās neaptveramajā pilnībā.

Nebēdz no tagadnes. Iemājo tajā ar visu savu ķermeni un dvēseli un tu varēsi ieraudzīt visas lietas un visu ap tevi notiekošo tādu, kāds tas ir. Tu sāksi redzēt pasauli ar Dieva acīm, kura vārds: IR, KAS IR.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tur tevi sapratīs

Tu gribi pārmaiņas, bet dari visu, lai tās neatnāktu. Bet tās atnāks. Un neprasīs tev atļauju. Ir bezjēdzīgi pretoties. Pretošanās noved pie cīņas un ciešanām. Dzīve ir viedāka.

Bēdz – nebēdz, tālu no sevis neaizmuksi. 
Tava stūrgalvība palīdzēs noskriet vēl pāris desmitus-simtus lieku apļu. Kas nu tur tāds! Vai gan pirmo reizi! Iepriekšējās dzīvēs netiki galā un, ja arī šajā netiksi un dosies jaunā aplī – tas taču nekas, tas jau ir pierasts! Ir taču tik pierasti dzīvot bez mīlestības. Tas nav nekas jauns. Nekas jau nenotiks, ja arī šoreiz, jau kuro reizi pēc kārtas tu izvēlēsies dzīvi bez mīlestības. Tā tāda spēle. Mest dzīves apļus. Bez mīlestības, bez saprašanas par to, kas tu patiesībā esi. Toties ir spītība. Tā ir pie stūres. Un tu aiz viņas. Pa pēdām. Ar aizvērtu sirdi. Ar aizvērtām acīm. Ar ticību savai taisnībai. Jā, lūdzu. Tev ir tādas tiesības.

Tu vari jebkurā brīdī mainīt savu lēmumu. Un izdarīt citu izvēli. Ja gribēsi. Ja noriskēsi. Ja padosies. Ja iziesi no sava prāta un cietpaurainības slazdiem. Ja atlaidīsi visu, pie kā tik stūrgalvīgi turies.

Un ienirsi mīlestības apskāvienos.
Tur tevi sapratīs.
Tur, otrā pusē tavai stūrgalvībai un prātam, kas apskāvies ar tavu ego, atplestām rokām tevi gaida Tu Pats – Īstais.
Gaida jau veselu mūžību. Kamēr tu būsi izspēlējies un izlemsi.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīvot tagad

…Pietiek naida…
Absolūti katra cilvēka dzīve tāpat ir pietiekami sarežģīta un nevajag to paša rokām pārvērst par elli…
Utopija?
Var jau būt…
Taču es ticu, ka mēs neesam bezcerīgi!
Dzīve notiek ne tā, kā mēs to pieprasām…. Droši vien arī viņa pati īsti nezin, kas būs tālāk un tieši tāpēc kļūst tik ļoti patiesa…
Šobrīd es ievēroju, ka tur, kur nav baiļu histērijas, atnāk nepieciešamība dzīvot tā, kā nekad agrāk nesanāca. Mēs esam apstājušies, lai saprastu, kas mēs esam un kas ir tie, kuri ir kopā ar mums.
Mēs ieskatāmies viens otrā, pēkšņi apzinoties, ka tas, izrādās, ir tik brīnišķīgi, vienkārši būt blakus….
Vienkārši runāt…
Vienkārši izvēlēties, kādā krāsā būs istabā sienas…
Vienkārši sēdēt pie viena galda…
Vienkārši sajust savas rokas tev pretī pastieptajās siltajās plaukstās…
Mēs palēninam ritmu…
Mēs nevēlamies zaudēt to, kas padara mūs par cilvēkiem…
Mēs pamostamies no ilūzijas, ka laime nozīmē sagrābt pēc iespējas vairāk, mērot veiksmi ar savu spēju patērēt vairāk…
Žēl, ka tā, lūk, notika…
Piespiedu kārtā, ne labprātīgi…
Taču tas vairs nav tik svarīgi…
Ir svarīgi dzīvot, neko neatliekot uz rītdienu, domājot – gan jau kādreiz citreiz, bet dzīvot cilvēciski tagad, atzīstot, ka cilvēciski nozīmē mīlēt, atbalstīt, palīdzēt, rūpēties, ticēt, priecāties, radīt, dziedināt, būvēt, iepazīt, dauzīties!
Atcelt nemirstīgo spēlītes…
Cienīt dzīvi visās tās izpausmēs un negraut to…
Mani Mīļie, ir pienācis laiks par to aizdomāties…
Tieši tagad…
Un, sēžot savas upes krastā, iemest tās tumšajos ūdeņos visu lieko…
Ne tāpēc, lai izdzīvotu….
Bet tāpēc lai DZĪVOTU…
© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Un pienāk brieduma laiks…

briedums

Pienāk laiks, kad tu vairs nevari būt tāda naiva.
Un pat nedaudz apskaud tos, kuri var…

Vairs neliec pulksteni uz sešiem rītā ar cerību, ka pamodīsies. Nepamodīsies!
Pārstāj domāt, ka reiz pabeigsi visas savas lietas un atslābināsies. Atlicināsi tam atsevišķu laiku.

Un te nu atklājas, ka spriedze ir iekšpusē, nevis ārpusē.
Pārtrauc pieņemt pasīvu agresiju par izturētību vai dzīves gudrību.
Sit tur, kur jāsit.
Un, izrādās, ka iemeslu nemaz nav tik daudz.

Tu pareiz uztver klātesamību un nejauc to ar klātneesamību.
Jo klātesamība ir sarežģīti. Vairums ir klātneesošu cilvēku.

Sāc uzticēties savai intuīcijai.

Atpazīsti vilkus aitas ādā.
Pat ļoti dārgā ādā.
Pat tad, ja daudzi neatšķir.
Pat tad, ja visi vārdi ir pareizi un rekomendāciju vēstules kārtībā. Skaties uz smaidu un saproti, par ko tas stāsta. No viena smaida sažņaudzas kulaki un elpa apstājas, bet no cita – sirds atveras.

Pārstāj uztvert apbrīnu par mīlestību un aizsargājošu vilinājumu par patiesu interesi.
Redzi caur un cauri, dziļi.
Redzot skaisto, atceries par briesmīgo, un savieno to visu vienā cilveciskajā, daudzšķautņainajā.

Vairs netēlo labo feju vai slikto raganu, bet atzīsti sevī parasto brīnumdari, burvi atbilstoši noskaņojumam.

Pēc lidmašīnas nosēšanās pie izejas ļoti mierīgi palaid visus garām.
Jo zini, ka visi steidzīgie vienalga tevi sagaidīs autobusā. Saproti, ka pat revolūcija pagaidīs, kamēr tu nolakosi nagus un pabarosi savus mīļos. Un pagaidīs.

Sāc gribēt, lai ir abpusēji.
No tuvajiem un no sevis. Bet, pirmkārt, jau no sevis.

Pacel roku un atver muti, lai pēc ieraduma uzbļautu vai uzsistu, bet apstājies sekundes laikā, atrodot spēku jaunai izvēlei… Un saki: “Man šobrīd ir grūti to atzīt un pat redzēt tavu taisnību”.

Ej tur, kur nevis nav problēmu, bet tur, kur skaidrāk un dziļāk.

Ļauj sev dusmoties uz cilvēkiem, bet pārstāj viņiem atriebties, zinot, ka Visums ar to tiks labāk galā kā tu.

Runā no sirds, un pēkšņi tevi dzird.
Bet, ja sirds klusē, arī tu klusē.

Mazāk šaubies par savu taisnību, un paliec redzoša un dzirdoša. Atbildi par savu viedokli un zaudē interesi kādam kaut ko pierādīt. Pārstāj meklēt ārējo orientieri un absolūto patiesību. Sāc salīdzināt iekšējo un ārējo, noskaidrojot saskares punktu.

Pārstāj nenovertēt tos, kuri tev nepatīk.
Meklē veidus, kā viņiem blakus izaugt.
Bet, galvenais, pārstāj nenovertēt un kaunināt sevi.

Vari pieiet un izturēt. Pārjautāt, paskaidrot vēlreiz un atzīt to, ka tev nebija taisnība.

Pārstāj ciest un uztraukties par to, ka esi nokritusi, bet vienkārši piecelies un ej tālāk.

Zini, ka ikvienu sajūtu var pārciest laikam ejot un uzticoties savai dabai.

Sāc saprast, ka veiksme, radošums, un būt bērnu vecākam, ir kļūdu ceļš, kuras var pieļaut par vienu vai citu cenu, saņemt savu pieredzi un turpināt.

Kļūdas vairs nesit tik sāpīgi, jo tās nelido taisni sejā no tavas pašas stingri nospriegotās perfekcionisma “kaķenes”.

Tas viss kaut kad atnāk.
Labāk agrāk nekā vēlāk.
Labāk ar tādu pieredzi, kura pat tad, ja atstās rētas, vismaz nenogalinās. Liks vilties taču ne navējoši.
Paņems tavu jaunību, taču uzdāvinās prasmi uzturēt formu.
Un baudīt savu briedumu.

Aglaja Datešidze
Ilustrācija: Tertia du Toit
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tavs dziedinošais nogurums

nogurums

Tavam nogurumam ir vērtība! Nesteidzies to labot vai atstumt. Nogurumā ir daudz svarīgas informācijas, pat terapijas.
Mans mīļais draugs, tu esi veicis ļoti ilgu ceļu no zvaigznēm. Noliec galvu sava noguruma priekšā un vairs necīnies ar to.

Nav nekā, par ko būtu jākaunas tajā, ka tu šobrīd nespēj iet uz priekšu. Pat vīrišķīgiem cilvēkiem ir vajadzīga atpūta. Tam lielajam piedzīvojumam, kas tevi sagaida. Un tev būs vajadzīgi visi tavi resursi.
Apsēdies pie Klātesamības ugunskura. Lai ķermenis atslābst un iegrimsti klusumā. Aizmirsti par rītdienu, par ceļojumu un ieslīgsti šajā vakara siltumā.
Miers sirdī veicina katru lielu piedzīvojumu. Mīļais draugs, tavs nogurums ir brīnišķīgs un tajā ir tik daudz dziedinoša spēka…. tikai sadzirdi to.

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Reiz tas viss beigsies

89972819_1393733930830768_1064956399676555264_n

“Šī dzīve vienmēr beidzas negaidīti, nekad nesanāk būt gatavam šim mirklim…

Šajā mirklī mēs zaudējam visu: īpašumus, statusu, tuvos, mīļos cilvēkus… Mēs paliekam vieni ar sevi un savu sirdi. Tāpēc, ka tā ir vienīgā, kas būs ar mums arī tālāk…

Attiecības, lai cik brīnišķīgas bijušas, – beigsies… Un, ja pirmais aizies partneris, mums nāksies izdzīvot bēdas, pārkārtot savu dzīvi, transformēt to un sevi… Dzīvot tālāk kādu laiku… Bet pēc tam arī doties nezināmajā…

Lai kā mēs cenšamies, viss beidzas… Un, kā rāda dzīve, – tas vienmēr notiek negaidīti, kad vēl cilvēks būtu varējis daudz ko izdarīt, bija tik daudz plānu…

Sev līdzi mēs nepaņemsim neko! Neko un nevienu! Patiesības mirklis paredz vientulību. Dialogu ar Dievu vienatnē. Neviens un nekas to neizdarīs mūsu vietā.

Bet kā mēs dzīvojam? Kā tērējam šo dzīvi? Vai mēs radām kaut ko skaistu un vertīgu, vai nedomājot vienkārši sadedzinām to?… Krājam materiālo, vai domājam par to dienu, kad visam materiālajam vairs nebūs nekādas nozīmes?

Reiz tas viss beigsies… Tas, pie kā esam pieraduši…. Mums nevajadzēs no rīta celties, iet uz darbu, gatavot ēdienu, uzkopt māju…. Mēs vairs nesatiksim savus tuvos, kuri tik daudz mums nozīmē: vīru, bērnus, vecākus, draugus… Vai mēs vēl satiksimies? Varbūt, – jā, bet varbūt – arī nē…. Jebkurā gadījumā tā būs pavisam cita tišanās.
Pazudīš arī viss pārējais, ko mēs tik ļoti mīlam: šokolāde, ziedi, jūra, ceļojumi, omulīga māja ar skaistiem aizkariem, telefons, internets…. Viss pazudīs bez pēdām…

Un vienīgais, kam tad būs nozīme, – mūsu Dvēseles kvalitātei, tās tīrībai un spējai mīlēt… Mūsu prasmei dzirdēt Viņas balsi, kas palīdz mums veidot attiecības ar citiem cilvēkiem, un attiecības pašiem ar sevi…

Kā iemacīties mīlēt vienatnē? Kā iemācīties piedot? Kā atvērt savu sirdi un kļūt īstam?

Bez citiem cilvēkiem blakus tas nav iespējams…

Mūsu attiecības kalpo kā sagatavošanās posms šai Dienai. Kad neko nenoslēpsi. Kad no sevis nekur neaizbēgsi… Un saņemsi tikai to, ko esi pelnījis…
Te nevienu neapmānīsi, nenopirksi vēlamo un nesanāks par kaut ko vienoties – pat ne ar varu…

Reiz tas viss beigsies…

Un to ir vērts atcerēties jau TAGAD, kamēr vēl esam Šeit!
Kamēr vien varam izmainīt mūsu stāsta finālu šajā ķermenī…”

Alija Lučezarnaja
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Šodien svētki

105987887_1484049778465849_8066730547694058575_n

– Vai zini, kādi šodien ir svētki?
– Tie paši, kas bija vakar. Un tie paši, kas būs rīt. Katru Dieva doto dienu mums ir vieni un tie paši svētki. To nosaukums “ŠODIEN”. Šīs dienas svētki. Tagadnes svētki. Vienīgie, ko patiesi vērts svinēt tieši šodien, nekadā gadījumā tos neatliekot uz kādu citu dzīves dienu.

Un, zini, ko?
– Ko?
– Lai cik liels būtu šis Visums, visi tā plašumi tavām acīm ietilpst tieši tā horizonta ietvaros, kas ir ap tevi. Lai kā tu pārvietotos un censtos izvairīties, tevi vienmēr ieskaus tavs paša horizonts. Tieši tāpat visa mūžība tev ietilpst vienas vienīgās tavas dienas redzeslokā. Tavos spēkos nav izmainīt mūžību. Taču tu esi vienas dienas saimnieks. Kļuvis par vienas dienas saimnieku, tu vari kļūt par katras dienas saimnieku. Par visas savas dzīves saimnieku. Iemājo šodenā kā savās īstajās mājās. Svini to, svini tajā, katrā tās mirklī un stūrītī. Un tu viegli uzbūvēsi to, ko sauc par laimīgu dzīvi. Cita ceļa nav. Svini savu Šodienu!

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laime nav krāsa

laimiga87

Man sen vairs nejūk dienas, un manā leksikonā nav jēdziena “pelēkā ikdiena”…
Kas tās tādā krāsā nokrāsojis, tas lai arī ar tām dzīvo…
Bet, ja noņemam visus šablonus, tad saki man, kas vainas pelēkai krāsai?
Vai tad tā ir tukša vai traģiska?
Un vai tad tikai karnevāla krāsas spēj atnest laimi?

Laime nav krāsa…
Tā ir spontāna, tūlītēja šī brīža pašpietiekamības sajūta…
Tieši šeit un tagad ar tevi notiekoša…
Tā ātri paiet, taču tās siltums saglabājas laikā…

Man nejūk dienas ne jau tāpēc, ka ikkatrai no tām būtu atšķirīgs notikumu komplekts…
Bet gan tāpēc, ka ikviena no tām man dod iespēju atšķirīgi izdzīvot vienādo un nepiekust no ikdienas dzīves…
Man ļoti patīk vienu un to pašu acu dažādā izteiksme…
Patīk dažādās sajūtas sevī, kas no vakardienas nemaz nav stipri izmainījušās…
Patīk arī tas, kas vienkarši ir palicis ar mani iepriekšējā variantā, bet nav apnicis un nav nomācošs…

Es esmu atbrīvojusies no privātīpašnieciskās iedomības mīlestībā un draudzībā…
Un negūstu baudu no kaut kā vai kāda noturēšanas, lai kas tas arī būtu… ir bauda no labās gribas…
Ir godīgu attiecību augstākā pilotāža, kurās cilvēki atrodas pēc pašu vēlēšanās – tur, kur viņiem labi ir kopā būt…

Un katru rītu, nolaižot kājas uz grīdas, es sāku ar atbildi uz jautājumu – kāpēc es to daru….
Un ko es vēl varu izdarīt, lai iznīcība neienāktu manā dzīvē…

Mīļie, izdzīvojiet SAVAS dienas, un nekopējiet svešas…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis