Iesētās sēklas vienalga uzdīgs

Teorijai bez prakses nav nekādas jēgas.
Tu vari miljons reižu lasīt un klausīties iedvesmojošu saturu.
Taču, ja nepagriezīsies pret sevi un neieskatīsies savā dziļumā,
ja nesāksi šķirot iekšējās drazas, neaizraksies līdz pirmcēloņiem
un dziļākajai būtībai, brīnums nenotiks.

Visam ir savi pirmcēloņi. Visam ir savas saknes.
Katram notikumam vai stāvoklim ir savas iemesls.

Ja tevi kaut kas neapmierina – rokot atrodi, risini.
Apslāpēt un tēlot, ka viss ir labi tad, kad tas spraucas laukā pa visām vīlēm – arī tā ir izvēle.Taču katrai izvēlei ir sekas.

Jo spēcīgāk atspere tiek saspiesta, jo spēcīgāk tā kādā mirklī izšaus un sevi parādīs.
Iekšējās pārmaiņas notiek caur darbībām. Caur kustību pie sevis.
Caur iekšējām pārmaiņām.

Pirmcēloņi, kas iesēti pagātnē, kā atbalss atskan tagadnē un nākotnē.
Iesētās sēklas vienalga uzdīgs. Kaut iesējis tās būsi asfaltā.

Skaists dārzs uzplaukst tur, kur ar saknēm izravētas visas nezāles.
Tur, kur ir tam ir vieta. Tur, kur augsne ir bagātināta ar mīlestību
un iesētas tās sēklas, kuru augļus vēlamies plūkt nākotnē.

Iekšējais skaistums izpaužas tad, kad tam ir vieta.

Katrs brīnums ir cītīgs darbs. Tās ir darbības. Tā ir izvēle.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis
​​​​​​​Foto: pexel

Viss JAU ir… tevī

Kad ļoti ilgstoši nenotiek nekas labs, tad pilnībā iespējams, ka patiesībā notiek, tikai tu pats pavisam nemanāmi esi pazaudējis kontaktu ar tām jūtām, kas ļauj justies daudz maz laimīgam…

Un pilnīgi iespējams, ka ir parādījies ieradums domāt, ka viss labais staigā pa kaut kādām citām takām un paredzēts kādam citam, tikai ne tev.
Un vēl iespējamāk, ka tu domā, it kā laimīgie dzīves mirkļi nav atkarīgi no tevis un, ja neviens tos tev neuzdāvinās, tad cerēt nav uz ko: jo nevari taču tu būt laimīgs pats no sevis.
Bet ironiskā dzīve vēro tavu kautrīgo vilšanos un ieilgušo letarģiju un skumji smaida, domājot par to, kad reiz vienkāršā cilvēciskā laime pamodīsies un atļaus sev to, kam atļauja nav jāprasa…

Lūdzu, mosties…
Viss jau ir. Tieši tevī.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mums pieder tikai tas, kas tieši šobrīd ir

Gribi nomierināties? Paskaties pulkstenī.
Pulkstenis neskrien un nepalēnina savu gaitu. Lai kas arī notiktu.
Tas stūrgalvīgi skaita savas sekundes, minūtes, stundas, nepaildzinot ne tavu būšanu laimē, ne izmisumā.
Tu vari uz to paļauties tajos brīžos, kad nespēj paļauties uz sevi…

Gribi nemieru? Paskaties uz pulksteni.
Tas pakalpīgi tev atgādina to, ka tu vēl joprojām par maz esi izlēmis, par maz kur paspējis un vēl vairāk – daudz ko atlicis uz to laiku, kuram nav nekādas garantijas.
Un šajā pat laikā tavas vienīgās dzīves laiks aizrit tavā acu priekšā un piedāvā to iztērēt kaut kam pa īstam svarīgam.

Gribi zināt patiesību? Paskaties pulkstenī.
Ar ko tu dali tieši šo laiku? Nevis savos sapņos par to, kā nav, bet realitātē?
Par ko domā tieši tagad?
Kas tev tieši tagad ir pieejams?
Pie kā tu vari nonākt tieši tagad?
Kam tieši tagad nav vienaldzīgas tavas sāpes, un uz kuru tu atsauksies tajā pat sekundē, kad par to uzzināsi?

Vienā vienīgā minūtē, kurā tu esi patiesi godīgs pats pret sevi, tu vari uzzināt tik daudz, cik neuzzināsi visas dzīves garumā, kas nodzīvota savu ilūziju kokonā un bailēs atšķirties no tā, ko grib redzēt citi.
Patiešām “nedomā augstprātīgi par sekundēm”….

Mīļie, laiks vienmēr ar mums ir godīgs… un mēs droši varam godīgi skatīties tam acīs, un droši staigāt pa savu daudzkrāsaino likteņu peļķēm, saprotot, ka mums pieder tikai tas, kas tieši šobrīd IR…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt šeit un tagad es mācos no pienenēm…

Būt šeit un tagad es mācos no pienenēm…
Atzīt to, ka neesmu mūžīga, taču nezaudēt jēgu… vai tas ir svarīgi?
Vai ir svarīgi cītīgi radīt, zinot, ka viss pāries?
Vai ir svarīgi censties salabot sabrukušo, ja nav nekādas garantijas, ka reiz tas atkal nesabruks?
Vai ir svarīgi mīlēt, kad redzi, kā pat tāds dārgums kā Mīlestība viegli tiek iemainīts pret vara gabaliem?

Jā, ir svarīgi. Man, pilnīgi noteikti.

Mani mīļie, īslaicība nav bezspēks un arī ne attaisnojums bezjēdzībai…
Gluži otrādi.
Jā, mēs atnākam uz ne pārāk ilgu laiku, taču vai gan šis laika zibsnis mums nemanāmi neatgādina par to, ka nav laika pastāvīgiem kariem, iedomības un liekulības tirgiem un neprātīgām sacensībām vienam ar otru?
Un nav laika stiept garumā savas nelaimes, atdot savu dzīvi vienaldzīgiem pret mums cilvēkiem, un kauties par to, kas mums nepieder.
No pienenēm es mācos viegli atnākt, viegli ziedēt, viegli aizmest pa gaisu savas smalkās un neuzkrītošās pēdas….

Man patīk tā…

Ļiļa Grad
Foto: Alan Cabello
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ieelpa, izelpa, šeit, tagad

Var skatīties sienā. Uzgriezt pasaulei muguru. Baidoties ieraudzīt to, kas patiesībā ir. Baidoties ieraudzīt sevi šai pasaulē. Baidoties ieraudzīt sevi kā pasaules daļu. Baidoties ieraudzīt to, ka tu arī esi šī pasaule.

Sienā skatīties ir drošāk, daudz saprotamāk. Var uz tās uzzīmēt savu kino. Ir stabilitātes un paredzamības ilūzija, sajūta, ka tu kontrolē notiekošo.

Taču patiesībā nekādas sienas nav. Tā ir ilūzija. Ilūzija, kurā tu norobežojies no pasaules. No sevis. Tāda, kāds esi. Īsts. Dzīvs.

Pagriezties ar seju pret pasauli.
Pagriezties pret sevi. Pret savu spēku. Savu īstumu.
Klātbūtne.
Tagadnē.
Šeit. Tagad.
Ieelpa. Izelpa.
Es esmu.

Anna Gusak
Foto: Marlene Leppänen
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīve bez grima

Pēdējās dienas tik ļoti gribējās lietu… un, lūk, tas atnāca – tik skaists, cik vien lietus var būt.Vēlīgais pavasaris atsūtīja puisēnu-kurjeru, skaļu un vējainu, kurš nezvanīja pie durvīm, bet visu nakti klauvēja pa palodzi.
Un vēl joprojām klauvē.
Es neatveru, sēžu, klausos un smaidu…

Reiz pamosties ar domu, ka tu sevi šodienējo vispār nepazīsti.
Un ir sajūta, ka atrodies mazā, šaurā istabiņā kopā ar nepazīstamu cilvēku, un jūties neomulīgi, jo nav skaidrs… par ko runāt, kā uzvesties, ko vispār darīt…
Tu viņā neatpazīsti to sevi, kuru, šķiet, zināji, un pie kura esi pieradis.
Kas ir šis cilvēks, kurš pavisam nemanāmi ir piesavinājies tavas reakcijas un tavus ieradumus?
Kāpēc tu vairs negribi to, kas agrāk nemainīgi atradās tavu vēlmju saraksta augšpusē?
Kāpēc tev vairs nav svarīgs tas, kas ilgu laiku tev bija svarīgākais?
Kāpēc tevi vairs nevelk turp, uz kurieni tu agrāk tik ļoti tiecies?
Kāpēc tu vairs nezvani tiem, ar kuriem stundām ilgi runāji pa telefonu pat necenšoties iepauzēt?
Kāpēc klusums ir kļuvis par tavu mīļāko mūziku?
Kāpēc par tavām mīļākajām ir kļuvušas pavisam citas grāmatas?
Kāpēc, atverot skapi, tu pēkšņi saproti, ka vari pilnībā visu izmest… jaunu, dārgu, nevalkātu un vairs ne tavu…
Kāpēc matus griez arvien īsākus un īsākus?
Un kāpēc tik skaļi smejies par tādām nožēlojamām, tomēr pārāk augstu noliktām mūsdienu it kā vērtībām?
STOP!Kāpēc tev tik ļoti patīk šis stāvoklis, kurā nav ne kripatiņas sociālā grima, ar kuru parasti aizsmērē realitāti, lai pārliecinātu pasauli par savu ekskluzivitāti?Šodien vienkāršs, trausls, ar saviem trūkumiem cilvēks ir liels retums, gluži vai muzeja eksponāts.Visapkārt ir tik daudz īpašo, neiznīcināmo, nenovecojošo un it kā zaudējumus neiepazinušo, kuri nekad nekļūdās ar saviem selfijiem brīnišķīgā rakursā, pat no bērēm…Un tā gribas angļu stilā aizslīdēt… ko tu arī dari.Un tu dzīvo, iepazīdamies ar sevi, tādu nepazīstamu, saprotot, ka tas arvien vairāk sāk tev patikt, šis nedaudz asais, bet tik ļoti bezkompromisu cilvēks… kaut vai tikai ar to, ka ir patiesāks par tevi pašu, vakardienas, kurš baidījās kādam likt vilties vai pārstāt būt labs.

Kāpēc tas notika?

Tāpēc, ka tu esi izaudzis, vai iegājis krīzē, lai izaugtu.

Runā, ka lietus laikā arī cilvēks aug…

Un man tas patīk. Gan lietus, gan dzīve bez grima.

Ļiļa Grad
Foto: David Dubnitskiy
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Enerģija un pievilcība

– Enerģija ir pievilcīga. Savā būtībā pievilcība un enerģija ir sinonīmi.
Enerģiju vienmēr pamana tie, kam tās trūkst.
Tā ir pamanāma kā gaismeklis naktī, kas pievelk arvien vairāk un vairāk knišļu.
To nenoslēpsi tāpat kā nenoslēpsi tās trūkumu sevī.

Pievilcībā viss ir nosacīti: ārējais izskats, skaistums, asprātība… Taču enerģija tajā ir absolūta.Ja tā būs, tevi uzskatīs par skaistu, ja ne par skaistu, tad sasodīti pievilcīgu, gudru un izveicīgu gan.
Ja tās nebūs – no tevis vairīsies.
Tā mēs visi esam uzbūvēti, mūs pievelk tie, no kuriem varam uzlādēties, un atgrūž tas, kas par katru cenu vēlas pabaroties ar enerģiju uz mūsu rēķina.Kur gan dabūt enerģiju, ja ne no citiem?
Tā visa pieder Dievam. Tā ir tagadnē. Tā ir neizsmeļamajā šeit un tagad. Tā ir pilnīgā tavā klātbūtnē. Tā ir it visa esošā tāda, kāds tas ir pieņemšanā.

Diezgan vienkarša aritmētika: viss, ko tu pieņem, dod tev savu enerģiju, viss nepieņemtais – to atņem.

Un cik gan daudz vajag nepieņemt, lai tas tiktu izsmelts līdz pašam dibenam?

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Klusums – miers un bieds

Mēs zinām, ka ir kāda saikne starp lūgšanām un klusēšanu. Bet, ja aizdomāsimies par klusuma lomu mūsu dzīvē, tad izrādīsies, ka ne vienmēr tas ir stāsts par iekšējo mieru. Klusums var būt biedējošs.

Daudzus cilvēkus klusēšana biedē. Daudzi nezin, ko ar to darīt.
Ja viņi pamet pilsētas troksni un attopas vietā, kur nedzird mašīnu rūkoņu, vilcienu riteņu klaboņu, tur, kur ausis nesasniedz radio un televizora skaņas, kur neskan mūzika – viņi sajūt, kā spēcīga trauksme pārņem visu ķermeni. Viņi jūtas, kā zivis, kas izmestas liedagā. Tā, it kā visi orientieri būtu zuduši.

Daudzi cilvēki nespēj klusumā mācīties, viņiem vajag, lai visapkārt būtu milzīga mūzikas siena.

Ja viņus nosēdināsi istabā, kurā neiekļūst skaņas, tad ļoti ātri varēs redzēt kā pieaug viņu nervozitāte. 

Tādējādi daudziem no mums klusēšana ir bieds.
Bija laiki, kad klusums bija ierasta lieta un lieki trokšņi traucēja. Taču tagad troksnis ir tik ierasts, ka, lai arī cik dīvaini tas neizklausītos, bet klusums ir kļuvis par traucēkli.
Nav grūti saprast, kāpēc cilvēki ar šādu attieksmi pret klusēšanu izjūt grūtības lūgšanās.

Ikdienas dzīvē klusums ir kļuvis svešs. Pat dodoties uz pludmali vai uz mežu piknikā, gadās, ka austiņas ir mūsu labākie ceļa biedri. Izskatās, ka būt klusumā ir neciešami.

Taču klusums ir pilns skaņu: vējš čukst, lapas čab, putni vēcina spārnus, viļņi čalodami skrien uz krastu. Un pat tad, kad nekādu skaņu nav, mēs varam sadzirdēt savu elpu, savu roku kustības, noķert skaņas, kas rodas kaklā rīšanas procesā un savu soļu skaņas. Taču cilvēks ir kļuvis kurls pret šīm klusuma skaņām.

Kad mums piedāvā iziet no skaļās pasaules un doties skaņu pilnajā klusumā, mēs bieži vien bīstāmies. Mēs jūtamies kā bērni, kuru acu priekšā sagrūst pašu mājas sienas un pēkšņi viņi attopas klajā laukā. Vai arī jūtamies tā, it kā mums būtu atņemts apģērbs, vai arī kā putni, kuri izmesti no ligzdas.

Ausis sāk sāpēt, tāpēc, ka tām atņemts ierastais troksnis, un mūsu ķermeņi tik ļoti pie tā ir pieraduši – un jūtas kā siltā segā ietinušies. Mēs esam kļuvuši kā narkomāni, kuriem jāiet cauri sāpīgajam atteikšanās no narkotikām procesam.

Mums ir grūti atbrīvoties no šiem ārējiem trokšņiem, bet vēl grūtāk ir sasniegt iekšējo klusumu, sirds klusumu. Ir sajūta, ka cilvēks, atrazdamies visu šo trokšņu varā, absolūti ir zaudējis saikni ar savu iekšējo “es”. Visi neatrisinātie jautājumi palikuši bez atbildēm. Līdz galam neapzinātās jūtas palikušas neizskaidrotas, bet mulsinošās haotiskās emocijas vēl joprojām paliek nesaprastas.
Tas viss mūsos ir – kā haotisku jūtu mudžeklis, kuru līdz šim vēl nekad nav bijis iespēju sakārtot.

Henrijs Nouvens “Ar atvērtām plaukstām”
Foto: Eberhard Grossgasteiger
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atcerēties savus sapņus

Bērnībā katra diena ilgst veselu mūžību un tās laikā tu paspēj izdzīvot vairākas lomas, scenārijus un dzīves, sākot no mammas lomas ārā spēlējoties ar citiem bērniem, līdz pat traka suņa lomai, kurš visiem kož un pinas pa kājām vecākiem, kuri cenšas apdarīt mājas darbus.

Kad mums ģimenē piedzimst bērni, ir savi projekti, dzīve uzņem milzīgus apgriezienus. Visu laiku notiek kaut kas svarīgs un tu domā, ka gan jau vēl būs laiks piepildīt savus sapņus.

– Vēl būs laiks aizbraukt uz savu dzimteni, vietu, kur piedzimi, mazu nomales pilsētiņu un paskatīties uz to pēc tik daudziem prombūtnes gadiem.

– Vēl būs laiks paklausīties brīnišķīga solista balsi un aizkustinājumā paraudāt.

– Vēl būs laiks jāt pa piesnigušo mežu zirga mugurā.

– Vēl būs laiks kopā ar krusttēvu vakarā pasēdēt vīnogulāju aizēnotā dārzā un paklusēt…

– Vēl būs laiks aizbraukt uz citu pilsētu un apskaut mīļo vecmāmiņu, kura pa šo laiku ir nosirmojusi vēl vairāk…

Bet patiesībā nebūs. Viss reiz beidzas. Un mēs to atceramies parāk vēlu.

Tā reiz es ievēroju, cik ļoti novecojis ir mans mīļākais dziedātājs un uzzināju, ka mana mīļākā rok-grupa tuvākajā laikā beigs savu koncertēšanu. Bet es tā arī nebiju aizgājusi uz to koncertiem – dzīvojusi sajūtās, ka vēl būs laiks.

Katru reizi, kad atliekam savus īstos sapņus, mēs aizejam tālu prom no sevis, maldāmies savās ilūzijās, svešos viedokļos, aizejam prom no īstām jūtām.

Zaudējam sevi.

Lai par šī gada devīzi kļūst vārdi: “Es vēlos piepildīt visus tos sapņus, kurus spēju”.

Un, ja tu zini savus īstos sapņus, ja neesi tos aizbarikādējis ar otršķirīgām lietām, tad šī doma tevi spārnos ar iespēju satikties ar sevi patieso.

Jūlija Sudakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir labi…

Ir labi būt ar mīlestību pavadītam, nevis skumji izvadītam…

Ir labi pārnākt mājās, nevis uz turieni, kur gulta un jumts virs galvas…

Ir labi, kad zini, ko mīli, nevis mocies ar domām, kuru izvēlēties…

Ir labi, kad tēju uzvāra dāsni vienai reizei, nevis vienai tējas paciņai ūdeni skopi uzlej vairākas reizes…

Mīļie, ir labi, kad pa īstam ir labi, nevis labi nomaskēts slikti…

Ir labi, kad godīgajā slikti viss atzīts un izdzīvots…

Ir labi, kad tu savā jaunajā rītā vari ienākt kā jaunā iespējā, kurā nav sevis tiesāšanas un izdomātas bezcerības…

Ir labi, kad vakardienas rūgtums netiek uzskatīts par šķērsli šodienas saldmei…

Ir labi, kad kaut ko dari nevis tāpēc lai izpatiktu, bet tāpēc, ka vari un gribi…

Un ir tik ļoti labi nenosalt no tā aukstuma, ko atnes nevis ziema un dūrainīšos sasilda, bet no tā, kas nemīlestības ledū un ilgas nepaciešamā paciešanas aukstumā, negribētas vientulības asajā vētrā, blakus tiem, kuri dozē savu siltumu tik ļoti, ka to vispār pat nejūt…

Ir labi dzīvot…

Un ir labi sevi paglābt nevis ticot bezgalībai, bet gan spējot šobrīd ļaut sevi atlikt uz bezgalību…

Melnās dienas nebūt nav tās, kurām mēs kaut ko atliekam, bet gan tās, kurām mēs atņemam savu klātesamību…

Ir labi to uzzināt pirms tas viss būs bezjēdzīgi…

Lai LABI notiek biežāk…

© Ļiļa Grad
​​​​​​​Foto: Julia Volk
Tulkoja: Ginta Filia Solis