Atliktā dzīve

pec tam3

Mammai bufetē mājoja kristāls. Salātu trauki, augļu trauki un dažādi citi trauki. Visi lieli, smagi un nepraktiski. Un porcelāns – skaists, mirdzošs, ar ziedu un tauriņu rakstiem. Servīze 12 personām. Mamma tos pirka vēl padomju laikā – kaut kur gāja tumšā naktī ar ciparu 28 uz rokas. Viņa teica “Izķēru”. Kad mums mājās ieradās viesi, es klāju žilbinoši baltu galdautu, un uz tā prasīties prasījās grezna porcelāna servīze.
— Mammīt, drīkst?
— Ne tagad, tā ir domāta viesiem.
— Mums taču nāk viesi!
— Kas tad tie par viesiem! Kaimiņi un Poļinas tante…

Es sapratu vienu, lai porcelāns “iznāktu” no bufetes, Anglijas karalienei Elizabetei jāpamet Londona un jābrauc ciemos pie manas mammas – uz parastu guļamrajonu Kapotņos.

Agrāk tā bija pieņemts – kaut ko nopirkt, un tad gaidīt, kad sāksies īstā dzīve. Bet tā, kas ir jau šodien, neskaitās. Kas gan tā par dzīvi? Vienas vienīgas mocības. Naudas maz, prieka maz, daudz problēmu. Īstā dzīve sāksies kaut kad – pēc tam. Un tajā dienā, kad tā sāksies, mēs ēdīsim zupu no kristāla traukiem un dzersim tēju no porcelāna krūzītēm.
Bet – ne šodien!

Kad mamma saslima, viņa vairs gandrīz nemaz neizgāja no mājas. Pārvietojās invalīdu ratiņos, staigāja, balstīdamies uz kruķiem, vai turējās pie pavadoņa rokas.
— Aizved mani uz tirgu, — reiz viņa man palūdza..
— Kas tev tur vajadzīgs?

Pēdējos gados visu apģērbu mammai pirku es, un gandrīz vienmēr uzminēju, kas tieši vajadzīgs. Kaut arī ne īpaši man patika šāds šopings: mums bija ļoti atšķirīgas gaumes. Un tas, kas nepatika man, visticamāk – patika mammai. Tāpēc tas bija tāds antišopings – bija jānopērk kaut kas, ko nekad nebūtu pirkusi sev, taču tieši šie pirkumi mammu ļoti sajūsmināja.
— Man vajag jaunu veļu, esmu novājējusi

Mammai bija laba, bet sarežģīta figūra, nelieli gurni un lielas krūtis, tā kā nopirkt veļu “uz aci” bija praktiski neiespējami. Gala rezultatā mēs abas devāmies uz veikalu. Veļa atradās tirdzniecības centra pirmajā stavā pie ieejas. Neskatoties uz to, līdz tirdzniecības vietai no automašīnas stāvvietas mēs gājām vismaz minūtes četrdesmit. Mamma lēnām pārvietoja savas slimās kājas. Atnācām. Izvēlējāmies, piemērījām.

— Te ir ļoti dārgi un nevar kaulēties, — mamma teica. — Aiziesim vēl kaut kur.
— Pērc te, es samaksāšu, — es teicu. — Tas ir vienīgais veikals, kur mēs ar tevi varam ērti piekļūt.
Mamma saprata, ka man ir taisnība un nestrīdējās. Viņa izvēlējās veļu.
— Cik tā maksā?
— Nav svarīgi, — es teicu.
— Ir gan svarīgi. Man jāzin!.

Mamma bija kontroles fanāts. Vinai vienmēr ir bijis svarīgi pašai izlemt.

— Pieci tūkstoši, — teica pārdevēja
— Pieci tūkstoši par apakšbiksēm?????
— Šis komplekts ir no jaunās kolekcijas.
— Kāda starpība, kas zem apģērba!!!! — mamma iecirtās.
Es miedzu pardevējai ar aci, žestikulēju, it kā sakot, lai samelo.
— Oi, — teica meitene – pārdevēja, skatoties uz mani. — Es kļūdījos, pieliku klāt lieku nulli. Piecsimt rubļu maksā šis komplekts.
— Tā jau es domāju! Tā patiesā cena noteikti ir kādi trīssimt rubļi, bet mēs vienkārši esam piekusušas, varbūt “nometīsiet” pāris simtus?
— Mammu, tas ir veikals, — es iejaucos. — Te ir fiksētās cenas. Tas nav tirgus.

Es maksāju ar karti, lai mamma neredzētu naudas zīmes. Turpat samīcīju čeku, lai viņa neieraudzītu lieko nulli. paņēmām savus pirkumus un devāmies uz mašīnu.

— Labs komplekts. Skaists, grezns. Es speciāli teicu, ka man ne īpaši tas patīk, lai neparadītu, ka man par to ir interese, ja nu tomēr viņa nolemtu pāris simtus “nomest”. Nekad pārdevējam neparādi, ka manta tev iepatikusies. savādāk būsi uzķērusies uz āķa.
— Labi, — es teicu.
— Un vienmēr kaulējies. Ja nu gadījumā tomēr “nomet” cenu.
— Labi.

Es visu dzīvi esmu saņēmusi padomus, kas nav bijuši derīgi manā šodienas dzīvē. es tos saucu par peidžeriem. It kā tie ir, taču mobilo telefonu pasaulē tie vairs nav vajadzīgi.

Reiz pie mammas dzīvokļa durvīm atskanēja zvans. Viņa ilgi gāja, līdz nokļuva pie tām. Aiz durvīm stēvēja jauns, simpātisks puisis. Vinš pārdeva nažu komplektu. Mamma viņu ielaida, pat neminstinoties. Nestaigājoša pensionāre ielaida sava dzīvoklī muskuļotu jaunu vīrieti ar nažiem! Bez komentāriem! Puisis stāstīja mammai par metālu, par to, kā nazis var sagriezt lakatiņu, kas pasviests gaisā, gluži kā samuraja zobens.

— Es te viena bez vīrieša dzīvoju, un tāpēc mājās nekad nav asu nažu – žēlojās mamma.

Izrādīja interesi. Kaut pati macīja neizrādīt. Tas bija maziņš šovs. Mammas dzīvē bija parāk maz šovu – precīzāk, televīzijā to bija pietiekami, bet viņas dzīvē – par maz. Bet te, pēkšņi, kā dzīvs! Puisis nepārdeva nažus. Viņš pārdeva šovu. Un no viņa to nopirka. Viņš nosauca cenu. Parasti šis komplekts maksājot 5000 rubļus, bet šodien tas pieejams par puscenu, un dāvanā vēl kulinārijas grāmata. “Lieliski! Un vēl kulinārijas grāmata par brīvu!” – padomāja mamma, kura ne reizi dzīvē nebija gatavojusi pēc receptes, jo intuitīvi prata pagatavot daudz garšīgāk. Viņa saprata, ka naži ir jāpērk un nopirka.

Mammas pensija ir 9000 rubļu mēnesī. Ja viņa dzīvotu viena, tad pietiktu tikai dzīvokļa īrei un pienam ar maizi. Bez zālēm, bez apģērba, bez apakšveļas. Un – bez nažiem. Taču komunālos maksājumus, zāles, ēdienu un apģērbu pirku es, un tāpēc viņas pensija ļāva viņai justies neatkarīgai. Nākamajā dienā es atbraucu ciemos. Mamma sāka dižoties ar saviem nažiem. Stāstīja par lakatiņu, kuru lidojumā var pārgriezt. Kāpēc vispar lakatiņi ir jāgriež? Es nesapratu šo mārketinga triku, bet Dievs ar viņu. sapratu tikai to, ka viņai iesmērēts ir kaut kāds ķīniešu krāms smukā čemodāniņā. Taču es klusēju. mammai patīk pieņemt lēmumus, taču nepatīk uzklausīt padomus.

— Tad kāpēc tu tos nažus noslēpi un nenoliki virtuvē redzamā vietā?
— Tu traka esi? Tā taču kādam būs dāvana. maz kas gadās, varbūtr nokļūšu slimnīcā un vajadzēs kādam ārstam dāvināt. Bet varbūt namu pārvaldē vajadzēs kādam kukuli iedot.

Atkal uz “pēc tam”, atkal visu labāko ne sev. Kādam. Kādam – cienīgākam, kas jau šodien dzīvo “pa īstam”.

Arī es esmu mantojusi šo muļķīgo ieradumu, nedzīvot, bet gaidīt.

Manai meitai nesen uzdāvināja dārgu lelli. uz kārbas bija rakstīts “Princese”  Lelle patiešām bija ietērpta skaistā princešu kleitā, uz galvas kronis un rokā brīnumnūjiņa. Meitai bija pusotrs gads. Pārējās savas lelles viņa vazā aiz matiem pa zemi, bet savu mīļo bebi gandrīz sadedzināja mikroviļņu krasnī. Tāpēc es jauno lelli paslēpu. Gan jau pēc tam, kad pabeigsim remontu un sāksies īstā dzīve, es viņai atdošu princesi. Ne šodien!.

Bet atgriezīsimies pie mammas un nažiem. Kad mamma aizmiga, es atvēru čemodānu un paņēmu pirmo nazi, kas pagadījās. tas bija skaists, ar greznu spalu. Es izņēmu no ledusskapja gabaliņu cietā siera un mēģinaju nogriezt šķēlīti. Nazis palika sierā, spals – man rokā. Tāds skaists, krāšņs.
—  Tā pat nav plastmasa, — es padomāju.

Nazi nomazgāju, salaboju un ieliku atpakaļ čemodānā. Mammai, protams, neko neteicu. Pēc tam pāršķirstīju kulinārijas grāmatu. tajā bija sajauktas lapaspuses. Receptes sākums – no saldās kūkas un beigas – no pastētes. Kur cilvēkiem sirdsapziņa, lai šādi muļķotu vecus cilvēkus?

Decembrī, pirms Jaunā gada, mammai pēkšņi uzlabojās veselība, viņa sāka smieties, bija jautra, priecīga. Mani šie smiekli ļoti iedvesmoja.

Uz svētkiem es viņai uzdāvināju skaistu, baltu blūzi ar nelielu delikātu izgriezumu, kas pasvītroja viņas skaistās, lielās krūtis – ar tādu skaistu krādziņu un glītām podziņām. Man tā ļoti patika.

— Paldies, meitiņ, — teica mamma un ielika blūzi skapī.
— Uzvilksi uz Jauno gadu?
— Nē, kāpēc? Vēl notraipīies. Pēc tam, kad kaut kur braukšu.

Laikam jau mammai tā blūze nepatika. Viņai patika košas krāsas, kliedzoši raksti. Bet varbūt tomēr pārāk iepatikās. Viņa stāstīja kā bērnībā gribējās pucēties, taču tad nebija ne naudas, ne skaistu drēbju. Bija viena balta blūze un daudz lakatiņu. Viņa mainīja lakatiņus, sēja tos katru reizi citādāk un tāpēc fabrikā viņu uzskatīja par modes dāmu.

Arī pie tās baltās blūzes es viņai uzdāvināju lakatiņus. Domāju, ka esmu viņai uzdāvinājusi kaut nedaudz jaunības. Taču viņa šo jaunību nolika uz “pēc tam”.

Atkal, pēc tam, vēlāk. Visu labāko atstājot uz “pēc tam”. Un pat tad, kad ir skaidrs, ka viss labākais jau ir pagātnē, vienalga – “pēc tam”. Atliktās dzīves sindroms.

Mamma nomira pēkšņi. Janvāra sākumā. Tajā dienā mēs ar ģimeni gatavojāmies aizbraukt pie viņas ciemos. Un nepaspējām. Es biju šokā. Izmisusi. nekādīgi nevarēju saņemties. Tad raudāju līdz nemaņai, tad atkal biju mierīga kā tanks. Es it kā nesapratu, kas apkārt notiek. Aizbraucu uz morgu pēc miršanas apliecības. Turpat darbojās arī apbedīšanas aģentūra. Es vienaldzīgi bakstīju ar pirkstu bildītēs ar zārkiem, atlasa spilventiņiem, vainagiem un tamlīdzīgām lietām. Aģents kaut ko rēķināja uz kalkulatora.

— Kāds apģērba izmērs ir aizgājējai? — viņš jautāja.
— Piecdesmitais. Precīzāk, augšdaļā piecdesmitais, bet uz gurniem….- nez kāpēc es sāku precīzi atbildēt.
— Tas nav būtiski. Lūk, tāds apģērba komplekts mums ir viņai piemērots pēdējam ceļam. Var pat 52. paņemt, lai brīvāks būtu. Te ir kleita, čības, veļa… Es sapratu, ka tas ir mans pēdējais mammai domātais šopings. Un sāku raudāt.

— Nepatīk? — aģents centās iztulkot manas asaras, jo vēl pirms minūtes es te sēdēju nosvērta un mierīga, bet te pēkšņi – histērija.— Principā viņa būs apsegta ar lūk šādu atlasa pārklāju, kas izšūts ar lūgšanu vārdiem.
— Lai ir, es ņemšu.

Es apmaksāju pirkumu un devos uz mammas mājām. Man vajadzēja atrast viņas piezīmju grāmatiņu, lai varētu apzvanīt viņas draugus, lai uzaicinātu tos uz bērēm un bēru mielastu. Es iegāju dzīvoklī un ilgi sēdēju viņas istabā. Klausījos klusumā. Man piezvanīja vīrs. Viņš uztraucās, taču es nevarēju parunāt. Kamols kaklā, un viss. Paņēmu telefonu, lai uzrakstītu viņam ziņu un pēkšņi, bez jebkāda iemesla, atvērās skapja durvis. Kaut kāda mistika. Es piegāju pie skapja. Tur plauktos glabājās mammas gultas veļa, dvieļi, galdauti. Augšpusē bija nolikta paka ar uzrakstu “bērēm”. Es to atvēru un izbrīnā pamiru.

Tur stāvēja mana dāvana. Baltas čībiņas, līdzīgas baletkurpēm un apakšveļas komplekts. Tas pats par 5000 rubļiem. Es ieraudzīju cenu, kas vēljoprojām bija saglabājusies. Tātad mamma zināja, ka tas maksāja tik dārgi. Un nolika to uz “pēc tam”. Uz labāku viņas dzīves dienu. Un sākās cita dzīve… Dod Dievs, tā būs īstā.

Tagad es pabeigšu šo rakstu, nomazgāšu asaras un attaisīšu meitai kasti ar lelli, lai viņa to vazā aiz matiem, sasmērē tās kleitu, pazaudē kroni. Toties viņa paspēs.

Dzīvot īstu dzīvi jau šodien. Tādu dzīvi, kurā daudz prieka. Tikai prieku gaidīt gan nevajag. Tas jārada pašiem. Maniem bērniem nebūs nekādu atliktās dzīves sindromu. Tāpēc, ka katra viņu tagadējās dzīves diena būs labākā.
Mācīsimies dzīvot šodien – šeit un tagad!

Autors: Olga Saveļjeva
Tulkoja: Ginta FS

Trīs patiesības

dzive ir

Lūk trīs cēlas patiesības, kuras vari izmantot katru dienu un tās, iespējams, izmainīs Tavu dzīvi.

Dzīve ir sāpīga un rada ciešanas

Daudzi cilvēki budismu sauc par pesimistisku un negatīvu doktrīnu. Un tas viss dēļ šīs reliģijas pazīstamākās dogmas: “Dzīve ir ciešanas”. Taču galvenā problēma ir tā, ka vairums eiropiešu absolūti nepareizi saprot šo teicienu.
Patiesībā ar to domāts kas pavisam cits: “Dzīve nav īpaši maiga, Dievs ar to!”
Filosofi apgalvo, ka lielāko daļu mūsu ciešanu rada mūsu pašu centieni izvairīties no dvēseles mokām un apspiest savas sarežģītās emocijas. Neizbēgami mūs visu dzīvi pavada zaudējuma sajūta, nogurums, garlaicība, trauksme – šīs emocijas ir pastāvīgas mūsu dzīves pavadones. Ja mēs cenšamies no tām izvairīties, pērkot dažādas jaunas “spēļmantiņas”, pēc iespējas biežāk ceļojot, gremdējoties narkotikās vai citās atkarībās, mainot seksa partnerus u.t.t., tad tas vēl vairāk mūs sāpina un liek vilties.

Mēs meklējam stabilitāti, jo nedrošība, nenoteiktība rada mūsos trauksmi. Tāpēc mēs meklējam kaut ko, uz ko varētu balstīties – un balstāmies caur pieķeršanos.

Ja mēs zinām, ka tā ir, tātad varam šo faktu izmantot savādāk.
Nepieķeries idejai par to, ka “pilnīgam kaifam” tev vēl kaut kā trūkst. Slimības, novecošana un nāve  – tās visas ir mūsu dzīves sastāvdaļas.

Pieņem to tādu, kāda tā ir, un pārstāj fantazēt. Aizmirsti par to, ka ideāla dzīve ir it kā viegla, nesāpīga un eiforiska. Šos maldus mums iedvesušas modes, izklaides un farmācijas industrijas.

Jo ātrāk tu pieņemsi dzīves nepilnīgumu, jo mazāk vilšanos tevi sagaida. Un jo vienkāršāk tev būs atvērt savu sirdi nenoteiktībai, jo noturīgāks pret ikdienišķo stresu un ikdienas neveiksmēm tu būsi.

Dzīve ir pastāvīga kustība

“Nepastavīgums” nozīmē tikai to, ka tā dzīve, ko mēs zinām, atrodas pastavīgā kustībā. Mēs nekad nevaram saņemt piekļuvi kādam pagātnes momentam. Un mēs nekad nevarēsim atkārtot savu vakardienu. Un nav mums arī nākotnes, jo tā ir iluzora.
Tu katru rītu pamosties nedaudz cits, nekā biji vakardien. Mūsu šūnas fiziskā līmenī ir mainījušās, mūsu galvā ir pavisam citas domas, mums ir cita ķermeņa temperatūra, mēs elpojam nedaudz savādāka sastāva gaisu, viss apkārt mainās, pat tad, ja mes to neievērojam. Un tas tā notiek VIENMĒR.
Dažkārt, kad jūtamies neomulīgi, lai cik dīvaini nešķistu, bet šī “nepastāvības” sajūta var pat nomierināt – ja mēs zinām, ka šajā pasaulē nav nekā pastavīga, tajā skaitā – arī sāpes. Mēs zinām, ka viss sliktais agri vai vēlu pāries
Taču tad, kad izjūtam nevaldāmu prieku, gluži dabiski, vēlamies, lai šis stāvoklis ilgtu mūžību. Tāpēc mēs baidāmies no šīs idejas.

Taču pareizāka ir cita doma:

Ja jau arī prieks pāries, tad jāsakoncentrējas un jācenšas no tā saņemt pēc iespējas vairāk labsajūtas.

Ja mēs pieņemam šo ideju par dzīves vērtību un nepastāvību, tad tā mūs atbrīvo.

Šajā sakarā viedus vārdus ir teicis Heraklīts: “Nevar vienā upē iekāpt divreiz.” Patiesībā, vienīgais, kas mums pieder ir šis mirklis, kas notiek šeit un tagad.
Viņš arī autors vārdiem: “Nekas nav pastāvīgs – pastāvīgas ir tikai pārmaiņas.”

Kā to izmantot katru dienu? Svini pārmaiņas!
Piekrīti tam, ka viss ierastais agri vai vēlu beigsies. Viss sliktais, kas šķiet briesmīgs un šausminošs šodien, arī drīz pāries, bet viss labais, paliks tavā atmiņā, ja iemācīsies pats to baudīt. Tavas attiecības ir svarīgākas par kurpēm, jauns iPhone nepadarīs tevi laimīgu ilgāk par pāris dienām, bet kontaktēšanās ar saviem bērniem darīs tevi laimīgu katru dienu.

Tu pats pastāvīgi mainies

Kad psihiatrs savam pacientam jautā, ko tas vēlas iegūt terapijas beigās, pati populārākā atbilde ir : “Es vēlos atrast sevi.” Mūsu kultūra ir novedusi mūs tik tālu, ka mēs visi esam pārliecināti par to, ka ir kaut kāds pastāvīgais “Es”. Tas atrodas kaut kur starp mūsu sirdi un aknām, vai kaut kur smadzenēs? Kurš gan lai to zin!
Taču patiesībā nav nekāda fiksētā un stabilā “Es”. Ja jau reiz viss apkārt mainās, tad maināmies arī mēs. Mūsu personība atjaunojas ļoti ātri. Mums visiem ir ķermeņi, vārdi, darba un dzīves vietas, profesijas – viss, ar kā palīdzību mēs sevi identificējam – tas nozīmē – it kā “fiksējam”
Bet galvenais ir tas, ka mēs nepaliksim iepriekšējie, ja nepieliksim iepriekšējo piepūli. No otras puses, mūsu dzīve nemainīsies, ja mēs nedarīsm to, kas mums jādara, lai to mainītu.
Kā izmantot šo ideju katru dienu.
Tā vietā lai koncentrētos uz “sevis meklējumiem”, mums jasakoncentrējas uz to, lai radītu sevi katru mīļu dzīves brīdi. Nav nekāda pastavīgā “Es”, ir tikai Es šajā momentā un es varu jebkurā mirklī izmainīties.
Šodiena vienmēr ašsķiras no vakardienas.

Ja šodien tev ir depresija, tas nenozīmē, ka tev tā būs vienmēr. Ja nevari šodien piedot saviem draugiem nodevību, tas nenozīmē, ka nevarēsi piedot rīt.

Pēc tam, kad esam atlaiduši ideju par stabilo “Es”, mēs varam atslābināties un baudīt šo brīdi, šo momentu – šeit un tagad.

Jo rīt taču vienalga viss būs savadāks!

Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Iemācīties dzīvot apzināti

apzinātība7

Apzinātība ir mūsu sākotnējā būtība. Kā iemācīties dzīvot apzināti: būt šeit un tagad, uzņemties atbildību par visu notiekošo dzīvē, saudzīgi izturēties pret visu dzīvo, vērot sevi no malas un lūkoties uz visu caur sirdi.

Ar ko sākt?

Sāc ar sava ķermeņa un tā kustību apzināšanos.
Mācies apzināties kā tu ej, staigā, stāvi, sēdi, guli, apzināties savus žestus, roku un kāju stāvokli. Izpildi sekojošu vingrinājumu: ieņem miera stāvokli (labāk apgulies uz muguras) un vēro.
Fiksē visu, ko jūti, ieelpotā gaisa vēsumu, stingru pamatu zem tevis, apģērba pieskārienu un ķermeņa temperatūru. Pacenties sajust savus muskuļus, sajūti tos: sāc no kāju pirkstu galiņiem un pakāpeniski pārvieto savu vērošanu augstāk. Šajā procesā tu vari atklāt, kuras ir saspringtākās ķermeņa daļas (sajust tajās sāpes, niezi), atslābini tās. Un tā pamazām apzinies savu ķermeni.

Ļoti interesants ir «daoistu» apzinātības vingrinājums, kas aizņem vien paris minūtes. Atrodi ērtu pozu, kas ļauj brīvi kustēties. Sakoncentrējies uz savu ķermeni un “pamirsti”. Nekustīgi sēžot, un pakāpeniski apzinoties katru sava ķermeņa daļu, pajautā sev: «Kurp vēlētos kustēties mans ķermenis?». Sajūti savu tendenci, bet nekusties. Pēc tam ļauj ķermenim lēni kustēties virzienā, kuru tas izvēlējies. Atseko lēnās kustības un tos pardzīvojumus, kurus izjūti. Ievēro visu, kas notiek ķermeņa iekšienē. Turpini kustēties šajā virzienā, kamēr ķermenis nepaskaidros sevi un savu virzienu.

Darbību apzināšanās

Iegremdējies katrā tevis veiktajā kustībā: rokasspiediena procesā, galvas pagriezienā, solī. Vēro, kā tu dzer ūdeni. Sakoncentrējot savu uzmanību uz ķermeni, sajūti, kā tas stradā. Dzer maziem malciņiem un sajūti, kā tu to dari, kas notiek ķermenī tad, kad ūdens nonāk tajā. Ar savu iekšējo skatienu sajūti to ceļu, ko ūdens veic, sākot no tavām lūpām līdz pat kuņģim. Vēro, kā tas plūst, kā apskalo tavu ķermeni no iekšienes.

Atceries, kā notiek japāņu tējas ceremonija. Japāņi apzināti piepilda tējkannu ar ūdeni un liek to uz oglēm. Viņi apzināti gaida, kad ūdens uzvārīsies, klausās vārīšanās skaņās un ūdens burbuļošanā, skatās liesmiņā, un pēc tam apzināti aplej ar ūdeni tējas lapas, salej tēju tasītēs, pasniedz tās un apzināti to dzer, visu laiku klusējot

Šī ir apzinātības prakse, kuru būtu jāievēro visās savas darbībās. Mācies visu darīt uzmanīgi, mierīgi, nesteidzoties un skaisti. Ja tu trenēsies apzināties savu ķermeni, domas, sajūtas, tavs dzīves plūdums arī kļūs mierīgs, apdomāts un harmonisks. Tas nenozīmē, ka tu darīsi mazāk. Gluži otrādi, tu paspēsi izdarīt daudz vairāk, darot to mierīgi, bez steigas.

Domu apzināšanās

Analoģiski apzinies savas domas. Ja pēkšņi cilvēkam pajautāsim: “Par ko tu domā?”, viņš atbildēs, ka pats nezin. Tas notiek tapēc, ka mēs nedomājam “pa īstam”, bet atļaujam domām plūst nesaistītā, nesakārtotā plūsmā.

Tāpēc mācies vērot savas domas, un tu ievērosi, ka to plūsma samazinās. Momentā, kad apzinātības rezultātā pagaist visas domas, bet prāts kļūst kluss, paliek tikai tīra un skaidra apziņa, kas ir patiesas meditacijas pamats.

Apkārtējās pasaules apzināšanās

Cik minūtes dienā tu pavadi sakoncentrējies apskatot kādu lietu? Mēs esam aizmirsuši, kā tas ir, skatīties uz apkārtējo pasauli, jo mums nav laika. Pa ceļam uz darbu tu paej garām zem kāda loga ziedošām margrietiņām, bet neredzi tās, tu skaties debesīs, bet neievēro bezdelīgu lidināšanos.

Tavs prāts neuztver šo momentu un to, kas tajā notiek, tas aizņemts ar abstraktām pārdomām. Bet vai tad šīs pārdomas ir tavas dzīves jēga? Bet tas, kas dāvā tev dzīvību, tā pilnība, kas ir visā dzīvajā, esība šajā sekundē, vai tad tam nav nozīmes? Ja tu neproti apzināti uztvert to, kas notiek šobrīd, tu dzīvo tukšgaitā. Tu vispār nedzīvo, jo dzīvot nozīmē – būt šeit un tagad. Tāpēc skaties uz lietām, skaties uz to patieso dabu, neiesaistot šajā procesā liekus vertējumus un viedokļus.

Ir kāds pamācošs stāsts. Reiz skolnieks atnāca pie skolotāja un jautāja, kā aprakstīt bambusu. Skolotājs atbildēja: “Ja. vēlies to aprakstīt, tad vispirms iemācies to redzēt”. Skolnieks sāka  pētīt bambusu – tā kātus un lapas, dienā un naktī, pavasarī un rudenī. Viņš pavadīja vairākus gadus, domājot par bambusu, un šajā laikā pa īstam to ieraudzīja. Viņš apzinājas to, kļuva ar to par vienu veselu, un tad spēja to aprakstīt. Tādai jābūt apzināta cilvēka pozīcijai: skatīties, redzēt, apzināties un, pateicotioes tam, kļūt par dziļi uztverošu cilvēku, izprast savu radniecību un vienotību ar visu pasauli.

Cilvēku apzināšanās

Mācies apzināti skatīties uz cilvēkiem, kuri tev ir blakus, un atcerēties, ka visi viņi ir Dvēseles. Piemēram Indijā ir otra cilvēka apzināšanās forma, kuras nosaukums ir daršana (svētība). Ašramā (centrs, kur dzīvo garīgais skolotājs un viņa mācekļi) sanāk cilvēki, lai paskatītos uz skolotāju. Skolotājs vienkārši sēž, bet visi parējie, klusējot, skatās uz viņu, saņemot viņa daršanu. Viņi cenšas to apzināties kā garīgu personību un dzīvu ideāla iemiesojumu. Bez šīs apzināšanās skolotāja mācībām nav spēka

Tu kopā ar kādu vari izpildīt šādu vingrinājumu: apsēdieties viens otram pretī un skatieties viens uz otru bez mulsuma, spriedzes un smiekliem. Vienkārši skatieties – bez vērtēšanas un spriedumiem. Tas palīdzēs sasniegt īstu harmoniju saskarsmē, jo bez apzināšanās nav patiesas cilveku mijiedarbības. .

Klausies, skaties, mācies!

Pilnīgi iespējams, ka trenējoties apzinātībā, tu saskarsies ar diezgan nopietnu iekšējo pretestību. Psihe vienmēr pretojas pārmaiņām, labām vai sliktām – nav svarīgi un, protams, arī ķermenis ir radis ļoti daudz ko darīt automātiski.

Tāpēc sevis mainīšana ir darbs. Esi tam gatavs! Atceries, ka tavs paša apzināšanās process ir vislabākais skolotājs. Ja tu pakļausies savai iekšējai ceļa apzināšanai, tā tevi aizvedīs pareizā virzienā.

Katru reizi, kad tu stāvi izvēles priekšā, ļauj apzinātībai tevi vadīt. Vienkārši sev pajautā: “Kādā virzienā zeme ved manu ķermeni, bet Pasaule – manu Dvēseli?” Un tu noteikti sadzirdēsi atbildi.

Avots: www. aum.news
Tulkoja: Ginta FS

Harmoniskas personības īpatnības

harmonija6

Cilvēkam ir dabiski tiekties pēc iekšējas harmonijas, bez kuras ir ļoti grūti sajust caur pirkstu galiem plūstošo maigo laimi. Harmonija kā personības īpašība – tā ir spēja dzīvot BEZ iekšējiem konfliktiem, stāvoklī, kad dvēsele un saprāts “dzied” unisonā, nodrošinot savas dzīves fiziskās,sociālās un garīgās puses optimālu saskaņu ar sevi un ārējo pasauli.

– Viena no galvenajām harmoniskas personības pazīmēm ir apmierinātība ar savu dzīvi kopumā (ar sevi, ar savām attiecībām ģimenē, ar vecākiem ar draugiem, darbā, mācībās u.t.t.), veselīga ziņkārība un atvērtība kaut kā jauna atklāšanai, labvēlība pret cilvēkiem un gatavība komunicēt ar katru (tā zin, ka vairums cilvēku ir labi), dabas skaistuma izpratne un vienotība ar dabu. Tā ir atvērta pārmaiņām, prot ekonomiski tērēt savu dzīves enerģiju un būt maksimāli godīga ar sevi.

– Harmoniska personība turas taisni, brīvi un mierīgi. Tās uzvedība ir balstīta uz izdzīvojamo sajūtu patiesumu (tā skumst, mīl vai smejas absolūti patiesi, neuzvelkot nekādas maskas).

– Tās vārdi vienmēr atbilst tam, ko viņa jūt. Piemēram, ja jūs tai iešļāksiet sejā ūdeni, tā nekliegs un nemetīsies kauties, bet laipni pavaicās: “Kas ar tevi notiek? Tava izturēšanās mani satrauc un apvaino”

– Caur to, kas atrodas virspusē, tā skatās dziļumā, cenšoties saprast cilvēka rīcības patiesos motīvus. – – Cilvēki tai uzticas (to satiekot, uzreiz ir vēlēšanas uzticēties), rodas aizsargatības, miera un pārliecības sajūta.

– Harmoniska personība balstās uz tiem resursiem, kurus smēlusies savā pieredzē – prāts, mīlestība, humors, līdera tvēriens, izvēles brīvība u.t.t. un tic tam, ka ikvienam cilvēkam ir pieejami visdažādākie iekšējie resursi, lai mainītos pozitīvajā virzienā. Tā taču zin, ka pārmaiņas ir iespējamas. Pat tad, ja nevar izmainīt to, kas atrodas ārpusē, iekšējās var būt tūkstošiem reižu nozīmīgākas un vērtīgākas.

– Tai vienmēr ir izvēle – kā reaģēt un neiestigt situācijā, lai cik smaga tā arī šķistu. Tā vietā, lai slimotu un kritizētu, personība izvēlas veselību un iespējas.

– Harmoniskai personībai IR izdevies pārskatīt savu bērnības pieredzi, pieņemt savus vecākus kā vienkāršus cilvekus…..un iepazīties ar viņiem no jauna.

– Lielāko savas dzīves laiku tā pavada pozitīvās emocijās, mierīgā garastāvoklī un fiziskajā labsajūtā. Tās dzīvesveids ir veselīgs un daudzveidīgs un gan vēlmes, gan priekšstati par dzīvi ir reālistiski.

– Harmoniskai personībai nav vajadzīgi augstākie sasniegumi kādā vienā jomā, bet gan pietiekami sasniegumi it visur, kur tas būs vērtīgi, noderīgi un kur sauks viņas dvēseles balss.

– Tādam cilvēkam ir pozitīva attieksme pret sevi, viņš prot dzirdēt un maigi rūpēties par savām vajadzībām. Balstīties uz sevi un nevis ārējiem apstākļiem.

– Harmoniska personība ir autentiska, dzīvo saskaņā ar sevi un savu dvēseli, vienmēr paliek sev uzticīga, lai kas arī nenotiktu. Tā ļoti uzmanīgi klausās sava ķermeņa un dvēseles balsī.

– Tā dzīvo ne domās par nākotni vai pagātnes atminās, bet gan šeit un tagad. To nekas nevelk atpakaļ pagatnē, lai tūkstošo reizi pārdzīvotu vienu un to pašu nepatīkamo dzīves epizodi. Tā nebūvē nekādas cerības un gaidas, un tāpēc vienmēr ir mierīga un gatava jebkuriem rezultātiem.

– Tā vienmēr ir atvērta sarunām, bet vienmēr pati izlemj – turpināt sarunu vai beigt. Tā necietīs no neiespējamības pamest kadu kompāniju, kaut vai tikai tāpēc, ka šī kompānija patīk draugam vai radiniekam. Tā vienkārši izdarīs to, ko uzskata par vajadzīgu.

– Tā zin, ka visi pasaulē ir vientuļi, tomēr prot baudīt savu vientulību, bet tā vietā, lai meklētu dzīves jēgu, tā vienkārši ņem un dzīvo!

– Brīnišķīga harmoniskas personības īpašība ir spēja pieņemt vienīgo pareizo lēmumu telpā starp ierosinātāju un reakciju uz to. Tā vienmēr izdara morālu, apzinātu, cilvēcisku izvēli, vēršot savas domas uz ieksu, ne uz āru. Uzņemas atbildību par visu, kas notiek tās dzīvē, nenosodot ne apkartējos, ne sevi. – Dzīvojot dvēseles un saprāta vienotībā, saskaņā ar savām vērtībām, atrodoties līdzsvarā ar apkārtējo pasauli, šī personība sasniedz iekšējā miera un apmierinatības stāvokli.

– Harmoniska personība tas ir tas, pie kā pēc idejas personības izaugsmes procesā jānonāk būtu katram cilvēkam – attīrot savu dvēseli no nevajadzīgiem krāmiem, kas krājušies gadiem…attīstot patiesīgumu, pateicību, dāvināšanas skaistumu, līdzcietību….ieskatoties katrā sīkākajā rētiņā, ko atstājušas sāpes Mīlestības un Gudrības meklējumu ceļā.

Publikācijas autors: Ksenija Šulgina

Avots:  © psy-practice.com

Tulkoja: Ginta FS

Laime – tas ir TAGAD!

laime-seit
— Laime — tas ir termins, kas pats sevi paskaidro. Iespējams, tā ir tautas etimoloģija, bet “laime” ir cēlusies no vārda “tagad”. Ko tas nozīmē? Lūk, zīmējums žurnālā – trīs bildītes viena otrai blakus. Cilvēks sēž pie datora un domā par golfu. Cilvēks spēlē golfu un domā par seksu. Cilvēks nodarbojas ar seksu, bet domā par datoru. Apburtais loks. Tad, lūk, laime ir tad, kad tu pilnībā esi “šeit un tagad” un nekur citur. Ja atmetam fiziskās sāpes, visas mūsu ciešanas ir safabricējis prāts – no domām par pagātni vai nākotni. Un tur vienmēr būs pietiekami daudz materiāla, lai padarītu mūs nelaimīgus, jo tur – nākotnē mūs gaida nāve, bet pagātnē – tas viss, kas padarījis to neizbēgamu. Nelaime ir prāta stāvoklis, kas konstatē, ka dzīve neizdevās vakar un diez vai izdosies rīt. Ja aizmirstam par to, un nonākam tur, kur esam un, kā izteicās Nabokovs “iepazīstam savu šodienas mirkli” – tā arī ir Laime, kura praktiski vienmēr ir pieejama. Tā ir Puškina “slepenā brīvība” – tāpēc viņa dzejoļi ir tieši par to un nevis “par dabu”. Tāda laime ne no viena nav atkarīga, un to neviens nevar atņemt. Taču par to ir jācīnās ne tikai katru dienu, bet katru sekundi. Tas, protams, ir paradokss, jo tur cīnīties nav ar ko, bet cīņu uzvarēsi tajā pat mirklī, kad atcerēsies, ka uz to jāiet.
Tas, kas jāizlabo pasaulē ir tieši šī “nebūšana šeit un tagad” sevī. Viss parējais izlabosies pats no sevis, tāpēc, ka tas nav nekur citur, kā tikai galvā.

 

Autors: Viktors Peļevins (no intervijas kp.ru)
Tulkoja: Ginta FS
Foto: Ata Mohammad Adnan

Iemīlēties tajā vietā, kur atrodies

13346420_1167582073292024_463970574222747957_n
Runā, ka tev pastavīgi jābūt nemierā ar to, kas tev ir, vienmēr jāgrib ko vairāk. Runā, ka nepietiekamības sajūta ir veiksmes atslēga, ka nav iespējams būt laimīgam, ja netiecies uz mērķi. Un, ja tu atteiksies no meklējumiem un atstāsi mierā nākotni, tu atteiksies no dzīves. Ka cilvēkam ir jābūt ambiciozam, jāķer “draivs” un nav lieki jātērē laiks atpūtai.
Es tam nepiekrītu!
Iemīlies tajā vietā, kur šobrīd tu atrodies.
Paklanies tam, kas tev ir.
Atlaid cerību uz laimi nākotnē, tava laime nav atkarīga no “kaut kā vēl lielāka”.
Atlaid mērķus, pazaudē galapunktu un pievērs uzmanību tagadnei.
Esi lēns.
Esi šeit.
Elpo.
Jo patiesībā tu vienmēr esi Šeit, kaut lielāko daļu sava laika tu centies būt Tur (bet pat tad, kad tu saņem “Tur”, tu vēljoprojām atrodies “Šeit”. Tagadējais mirklis ir tavas MĀJAS)
Var dzīvot ar baudu. Tu vari būt ļoti veiksmīgs šajā pasaulē, dzīvot to dzīvi, kas tev patīk, pat lolot savus sapņus par nākotni, bet vēljoprojām, būt pilnībā pieslēgts un iezemēts tagadnē. Var dzīvot nesteidzoties, izbaudot katru mirkli savā dzīvē, izgaršot katru dienu, netraukties cauri tai.
Esošais moments nav beigas, tomēr ir absolūti pilns, sevī pabeigts dzīves mirklis. Dzīvo esošajā momentā. Prāts to var nosaukt par “ambīciju trūkumu”. Es to saucu par veselo saprātu, pateicību, mieru, telpu, kurā ar likteņa ironiju viss ir iespējams.

 

Autors: Džefs Fosters
Tulkoja: Ginta FS

Horhe Bukai: 20 soļi ceļā pie sevis

10253980_1014927035214020_4797530639370715022_n

Horhe Bukai ir argentīniešu psihoterapeits un rakstnieks. Vairāk kā 30 gadus viņš veltījis psihoterapijai un pēc tam sācis nodarboties ar rakstniecību. Viņa grāmatas tulkotas 17 valodās.

«Katrā teikumā es cenšos ielikt tikai tās domas, kuras apstiprina mana personīgā pieredze».

Lūk, 20 vienkārši un ne tik vienkārši viņa formulētie soļi, kas palīdzēs tev pietuvoties pašam sev un atbildēt uz pašiem svarīgākajiem dzīves jautājumiem.

1. solis. Iepazīsti pats sevi

Noplēs no sevis visus pārklājumus, kas traucē tev ieraudzīt sevi tādu, kāds tu esi patiesībā. Pieņem zināšanas par to, kas esi patiesībā. Nomet visas maskas, kuras tu valkā apkārtējo dēļ. Uzņemies pilnīgu atbildību par savu dzīvi, ieskaitot visus savus izteiktos vārdus un padarītos darbus.

2. solis. Kļūsti brīvs

Tev nav jāiekaro, bet gan jāvizualizē sava iekšējā patstāvība. Brīvība ir izvēles māksla iespējamā robežās, nevis visatļautība. Paziņot, ka esi brīvs, nozīmē spert soli pretī savai neatkarībai. Saprast to, ka no šī brīža tikai tu pats esi atbildīgs par visiem lēmumiem, kurus pieņem.

3. solis. Atveries mīlestībai

Mīlestība, kurai jāatver sava sirds ir ikdienišķa, reāla un vienkārša sajūta. Tā ir patiesas rūpes par savu tuvāko labklājību. Pamodini sevī neviltotu interesi par citu cilvēku dzīvi, lai tas būtu tavs bērns, vai tava mamma, partneris vai kaimiņš, vai vispār nepazīstams cilvēks.

4. solis. Smejies no sirds

Iemācies katru rītu pamosties priecīgs, par spīti visai negatīvajai informācijai televīzijā un citur. Katru rītu kaut minūti pakavējies pie spoguļa un uzsmaidi sev.

Smaidi, kamēr būsi “aplipinājis” ar savu smaidu arī citus cilvēkus. Smiekli un nedaudz ironijas cilvēkam ir nepieciešami, lai viņš varētu rīkoties saprātīgāk, nenoliedzot to, ka problēmas eksistē un nebēgot no tām.

5. solis. Iemācies ieklausīties cilvēkos

Zināma gudrība vēsta: mums ir divas ausis un tikai viena mute.

Tas ir atgādinājums par to, ka, ka mums jāklausās divreiz vairāk kā runājam. Praktizē aktīvu klausīšanos, kad tu analizē: piekrīti vai noliedz sarunu biedra viedokli. Otrs cilvēks var palīdzēt labāk saprast sevi pašu, ieraudzīt tavas personības šķautnes, kas pašam ir grūti izdarāms.

6. solis. Mācies macīties un aizmirsti par lepnību

Dzīve ir pastavīga jaunu zināšanu iegūšana, kas nepieciešamas pašrealizācijai. Nav briesmīgāka soda par to, ka cilvēks neiziet ārpus jau iegūtu zināšanu robežām.

Cilvēks, kurš nav gatavs nokāpt no savas viszināšanas pjedestāla, neko jaunu iemācīties nevarēs, jo jau priekšlaicīgi ienīst un noliedz apkārtējos, paužot to, ka neviens neko jaunu viņam iemācīt nevarēs.

7. solis. Esi vienmēr laipns

Ir vienkārši būt laipnam pret tiem, kas pret tevi izturas pieklājīgi un ar cieņu. Savukārt grūti palikt laipnam un pieklājīgam tad, kad pret tevi izturas noraidoši vai rupji. Tomēr es esmu pārliecināts, ka mums visiem apzināti ir jāatsakās no necienīgas attieksmes pret cilvēkiem. Ļoti grūti ir iet savu pašizaugsmes ceļu vienam, bez ceļa biedriem, un nav iespējams kļūt veiksmīgam, ja esi nemīlēts.

8. solis. Ieved kārtību iekšā un ārpusē

Iemācies nokļūt pie mērķa, nenomaldoties no ceļa. Lai to izdarītu, sākumā vajag noskaidrot savas prioritātes, nošķirt galveno no otršķirīgā. Ir divi svarīgi momenti, kurus vajadzētu atcerēties 1) neviena kārtība nevar skaitīties galēja un nemainīga, 2) tavai iekšējai kārtībai nebūt nav jāsakrīt ar otra cilvēka kartību.

9. solis. Kļūsti par labu pārdevēju

Šo devīto soli savas pašizaugsmes nevienkāršajā ceļā, reti kurš dara atklāti – prasmi pareizi sevi pasniegt. Pārdot šajā gadījumā nenozīmē “pārdoties”, tā ir tikai un vienīgi prasme pareizi nodot cilvēkiem informāciju par sevi un savām prasmēm, un to, ko tu vislabāk proti darīt.

10. solis. Izvēlies sev labu kompāniju

Cilvēkus izvēlēties vajag nevis ar prātu, bet – sirdi. Tas var izklausīties naivi, taču vēl nesen, pārvarot grūtības, es pārliecinājos par to, cik svarīgi, ka blakus ir cilvēki, kuri tevi mīl un kurus mīli tu – ģimene, draugi, paziņas, lasītāji, kaimiņi, skolotāji… Es viņus saucu par dzīves līdzgaitniekiem. Ja tev blakus tādu cilvēku nebūs, un tu pats nemīlēsi cilvēkus, par veiksmi vari aizmirst.

11. solis. Nebaidies pārvērtēt savas zināšanas

Ļoti bieži, skrējienā pēc jaunām zināšanām, tu vari aizmirst par tām zināšanām, kuras tev jau ir – tās nemitīgi vajag atsvaidzināt un uzturēt kārtībā. Pārskati savas zināšanas, no kaut kā atsakies, atklāj kaut ko jaunu, papildini un nostiprini to, ko vienmēr esi uzskatījis par uzticamu. Personīgi es visu laiku atrodos apzinātos vecu problēmu jaunu risinājumu, un jaunu atbilžu uz veciem jautājumiem meklējumos.

12. solis. Esi kreatīvs

Ir divi iepazīšanas veidi: viens balstīts uz pieauguša cilvēka zināšanām un pieredzi, otrs – uz maza bērna atklājumiem un pārdzīvojumiem. Tie abi ir katrā no mums. Tieši otrais veids ir tas, kas palīdz mums no sevis “izvilkt” radošo spēku, atklāt to, ka jebkurai situācijai ir kāda jauna, vēl mums nezināma, šķautne. Pamēģini būvēt savu dzīves ceļu sekojošā kārtībā: emocija, pētnieka zinātkāre, kreatīva uzvedība., radošas kļūdas, iepazīšana, prieks, izaugsme…

13. solis. Izmanto katru sekundi

TAGAD – tas ir vienīgais iespējamais brīdis aktīvai dzīvei. Ne pagātne, ne nākotne nedrīkst novērst tavu uzmanību no dzīvošanas šeit un tagad.. Tagadne vienmēr ir atvērta pārmaiņām, tā ir neparedzama un pārsteigumu pilna – tā arī ir tās galvenā priekšrocība. Maksimāli izmanto to!

14. solis. Izvairies no atkarībām un pieradumiem

Šis solis paredz atbrīvošanos no visām iespējamajām atkarībām un pieradumiem: lietām, cilvēkiem, darbībām, pozīcijām, ideoloģijām. Te es runāju par visu, kas jau sākotnēji ir ārējs. Un sākas šis “nevajadzīgo lietu” saraksts ar mūsu pašu iedomīgo un narcistisko “Es”.

15. solis. Izvairies no nepārdomāta riska

Kādā senā poēmā rakstīts par to, ka ikviena lieta, doma, viedoklis, darbība ietver sevī zināmu risku. Ir bīstami smieties, raudāt, darīt kaut ko jaunu, mīlēt, iepazīties, lidot lidmašīnā… Taču šī pati poēma mums māca vēl vienu lietu:

Pati bīstamākā lieta ir vēlme nodzīvot visu dzīvi ne ar ko neriskējot.
Es jums piedāvāju riskēt, bet riskēt apdomāti.

16. solis. Tirgojies tikai ārkārtas gadījumos

Iemācies tirgoties tikai komerciālā vai juridiskā jomā un attiecībās (tirgū, tiesvedībā, kara un konflikta situācijās u.c.) Pārējos gadījumos – īpaši mīlestībā, labāk izmantot jēdzienu “vienošanās”. Draudzībā, ģimenē un mīlas attiecībās man labāk tīk izmantot vārdu savienojumu “labprātīgs atteikums” nevis “upurēšanās”.

17. solis. Pilnveidojies, nekonkurējot un nesacenšoties

Analizējot personīgo pieredzi, es esmu sapratis, ka “veselīgas konkurences” nav. Protams, ikviens no mums salīdzina sevi ar citiem, taču tikai sportā šāda sacenšanās pārvēršas spēlē. Tāpēc sportā drīkst šādus centienus, būt labākam par citiem, sublimēt un pēc tam atgriezties normālā dzīvē. Tikai sacensība kompetences un meistarības līmenī var skaitīties veselīga.

18. solis. Nebaidies zaudēt

Mūsu bailes no neveiksmes, kā likums, ir bērnībā iegūtās audzināšanas sekas. Katrs cilvēks baidās no neveiksmes, un ikviens no mums aizmirst, ka

Ikviena mūsu plānu sabrukšana ir solis pretī izaugsmei.

Garīgā izaugsme ir iespējama tikai caur ikdienas pieredzi, mēģināšanu un kļūdām. Ja tev viss izdodas ar pirmo reizi, iespējams, tas pabaros tavu lepnību, taču neko neiemācīs.

Mācīties var TIKAI no kļūdām un apzinoties sevis paša izdzīvoto.

19. solis. Sāc visu no sākuma

Dzīves ceļā tu ne reizi vien esi nonācis strupceļā, nokļuvis bezizejā, kur tevi novedušas nopietnas, bieži vien nelabojamas kļūdas. Tādos brīžos ir vērts atcerēties par šo – 19to soli, un nolemt sākt visu no sākuma. Šī soļa jēga – atgriezties atpakaļ tajā vietā, kur tu nomaldījies no ceļa, vai kur tavs ceļš aprāvās. Kad būsi atgriezies, sapratīsi – tagad viss būs savādāk: gan pati situācija, gan vieta, kur tā notika, gan – tu pats. Atceries, vienmēr ir iespēja sākt visu no sākuma.

20. solis. Nešaubies par galarezultātu

Es ticu tam, ka ikviens cilvēks var sasniegt visu, par ko sapņo, ja vien nesteidzas un ir neatlaidīgs sava sapņa piepildīšanā.

Galvenais, lai tā būtu viņa paša patiesā vēlme, nevis kāda cita cilvēka vajadzību apmierināšana.

Runā, ka mēs ciešam neveiksmes savas nepacietības dēļ, nevis tāpēc, ka kaut kas nav reāli iespējams. Droši vien tā tas arī ir.

© Horhe Bukai

Tulkoja: Ginta FS