Televizorā teica, tātad tā ir taisnība…

Man agrāk vienmēr šķita dīvaini tas, ka cilvēks bez ierunām tic kaut kādām teorijām: tam pašam horoskopam, domādams, ka, ja viņa dzimšanas datums sakrīt ar zodiaka zīmes datumu, tad tur viss par viņu ir rakstīts, bet spītīgi noliedz reālu iespēju veidot veselīgas attiecības, kurās neviens nevienu nepazemo, nenodod un nespiež vienam vilkt smagu pienākumu vezumu…

Bet pēc tam es pārstāju brīnīties.

Pārstāju, kad biju atskatījusies uz hronisku nespēju uzņemties atbildību par paša dzīvi, kuru diktēja ne jau hronisks slinkums, bet gan reiz iegūtais sevis uztveres trūkums indivīda līmenī.

Tieši šī, sevis kā atsevišķas personības, uztvere ļauj cilvēkam atpazīt sevi nevis lielā kolektīvajā masā ar apmēram līdzīgu dzīvesveidu un scenārijiem, bet kā personību, kuras pienākums ir iepazīt sevi un ir tiesības izmantot savas zināšanas, lai izvēlētos to, kas der tieši viņam.
Ja šis atsevišķas personības stāsts nav izveidots un blakus nav neviena, kurš spētu pavēstīt par tāda esamību, tad cilvēks sāk balstīties tikai uz jau gatavo: viņam grūti ir saprast, ko viņš pats vēlas, un ikviens jautājums par to viņu iedzen stūrī, taču viņš pilnīgi noteikti zin, kā ir citiem un, ka vajag būt ne sliktākam kā citi.
– Viņam apprecēties ir daudz svarīgāk kā atrast patiesi tuvu cilvēku.
– Atzīmēt ar ķeksīti to, ka viņš bijis kadā nozīmīgā vietā, ir daudz svarīgāk kā vēlme pieskarties citai kultūrai.
– Sajusties krutākam ar to, ka nodarbojas ar šobrīd modernajām garīgajām praksēm un kļuvis par to adeptu, ir svarīgāk nekā iegūt dziļas zināšanas, lasīt un pašam domāt.

Mani kolēģi zina, ka pirmie no terapijas izlido tieši tie, kuriem ir zems vai pilnīgi neesošs atbildības līmenis par savu dzīvi: viņi neiztur šo procesu, kurā viņiem netiek doti kaut kādi konkrēti norādījumi un gatavas instrukcijas, kur piedāvā domāt, atrast savu negatīvo scenāriju cēloņus un nemeklēt vainīgos, izdarīt izvēles un atbildēt par tām.
Un tikpat viegli un ātri viņi kļūst par viltus guru upuriem, kuri mētājas ar garantijām par pasakainu citu dzīves pārtapšanu, pietiek vien samaksāt un nekas nav jādara.
Sanāk, ka nekā patiesi sava tādam cilvēkam nav.
– Mamma bija nelaimīga, tātad arī viņam nekas cits nespīd.
– Citi kaut ko nopirka, tātad arī viņam vajag.
– Televizorā teica, tātad tā ir taisnība.
– Horoskops apsolīja veiksmi augustā, tātad jāgaida.
– Kaimiņi caurām dienām skandalējas un plūcas, tātad arī tas ir normāli, un nav ko ticēt tam, ka var arī savādāk.

Mani mīļie, es te neaprakstu vienšūņus….
Es stāstu par salauztiem cilvēkiem, kuri neprot patstāvīgi domāt, kuri nav saņēmuši sevis atzīšanas pieredzi, traģiski nespējīgiem uzskatīt sevi par cilvēkiem, kuri pelnījuši labāko, un, ak vai, kuri kā no uguns baidās, ka nāksies izvēlēties un uzņemties atbildību.
Taču tieši izvēle un atbildība ir spējīgas padarīt mūsu dzīvi tieši par mūsu.
Bet pretstatā ir tikai šabloni.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mana ODA SLINKUMAM

Ziniet, mīļie, es jau sen un neatgriezeniski esmu iemīlējusies savā slinkumā, tāpēc, ka tas dod man daudz vairāk labuma kā kaitējuma.

Slinkums mani atbrīvoja no naidošanās ar jebkuru cilvēku – man ir slinkums lēkāt uz sveša naida batuta, sasūcoties ar to, kā ar kanalizācijas straumi….

Man ir sveša atriebība, tāpēc, ka man slinkums to pasniegt kā aukstā tā arī karstā veidā – jo gatavot to nāktos abos gadījumos…

Es ne reizi neesmu centusies lauzties aizslēgtās durvīs… slinkums…

Es ne reizi neesmu stāvējusi rindā pēc vīrieša…. tas ir nenormāli ietilpīgs process gan laika gan pazemojumu skaita ziņā… slinkums…

Es nekad neesmu centusies izlūgties kaut ko tur, kur man to nepiedāvā… slinkums…
Es nekad neesmu draudzējusies pret savu gribu, tāpēc, ka man slinkums uzturēt mākslīgas attiecības…

Es ne ar vienu nesacenšos un nekonkurēju – man pietiek ar savu rezultātu, bet kratīties savā iedomībā – domājot, vai man izdodas labāk vai sliktāk par citiem, man slinkums…

Slinkuma dēļ es nekad neatrodos tur, kur, kā ļaudis saka – noteikti vajag būt, bet man negribās…

Es bez sirdsapziņas pārmetumiem izmetu vai izdāļāju desmitiem biļetes, ielūgumus un sertifikātus…
Slinkums mani ir atbrīvojis no obesīvi-kompulsīvajiem traucējumiem, kas liek kontrolēt visus procesus un uzturēt sterilu tīrību…

Pat reiz uzradušās paniskās lēkmes ļoti ātri pameta slinko sievišķi, kura tām pateica: kā atnācāt, tā arī aiziesiet…. man nospļauties uz jums…
Slinkuma dēļ man ir lieliskas attiecības ar saviem tuvajiem – tāpēc, ka man slinkums viņos rakņāties, kritizēt, meklēt viņu trūkumus, pamācīt, audzināt un pāraudzināt…

Un, izradās, ka tad, ja tu visu to nedari, tad visi paši visu saprot un ar visu tiek galā, un vēl pateicībā skrien palīgā arī tad, ja to nelūdz un necenties pierunāt….
Man slinkums lasīt, skatīties un klausīties to, kas mani neinteresē…

Slinkums imitēt neesošo…
Slinkums censties visiem izpatikt…
Slinkums strīdēties, pierādīt, taisnoties….
Slinkums apvainoties, būt greizsirdīgai, manipulēt…
Slinkums parvērst sevi par instagrama lelli…
Slinkums būt atkarīgai no svešām gaidām…
Slinkums skaust…
Slinkums dzīvot svešu dzīvi…

Bet nav slinkums dzīvot savējo…

Tāpēc slinkums man saglabāja mani, manu psiholoģisko veselību un uzlaboja manu humora izjūtu par visu, kas man nav sanācis…

Es no sirds ceru, ka tam pašam būs slinkums mani pamest.

© Ļiļa Grad
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad nezini, ko iesākt

Pieņemsim, ka tavai firmai samazina finansējumu. Tu vari (bet varbūt nevari) pazaudēt darbu un neesi pārliecināts par to, vai pareizāk būtu pieņemt piedāvājumu citā firmā ar zemāku atalgojumu, vai palikt, kur esi un sagaidīt, kad problēmas pašas atrisināsies.

Cita situācija: tev ģimenē piedzimst bērns un tu grasies mainīt dzīves vietu, bet nevari izlemt, kurp doties – vai nu atrast vietu, kur ir laba skola, vai turp, kur maksa par mājokli būs vairāk atbilstoša tavam ģimenes budžetam.

Vai arī: pēc septiņiem laulībā pavadītiem gadiem, tu saproti, ka tevi neapmierina šīs attiecības, mūžīgie pārmetumi un skandāli, bet nevari izlemt – turpināt un censties sakārtot jūsu attiecības vai arī šķirties.

Katram dzīvē ir brīži, kad būtu jāpieņem lēmums, taču mēs nezinām, ko darīt.

Parasti vispirms mēs vācam informāciju. Ir jāapskatās uz faktiem – cik daudz ir “par” un cik daudz “pret”. Bet pat šajā gadījumā mēs ne vienmēr varam nonākt pie vajadzīgā lēmuma.

Piemēram, jāizvēlas starp divām mājām: abās ir trīs istabas, abas par aptuveni vienādu cenu, abas ar līdzīgām platībām, bet visi plusi un mīnusi slēpjas vienā vērtību plānā un neviena no tām nav vitāli svarīga. 

Kad tu ar prātu nespēj pieņemt lēmumu, tas ir tāpēc, ka šis pats prāts tev traucē. Es to saucu par “balsi galvā”. Daudzi to pat nepamana. Taču tieši prāts rada bezgalīgu iekšējo monologu, kas dažkārt pārvēršas dialogā, –  iekšējā balss dubultojas un tu sāc sarunāties pats ar sevi.

Savā nebeidzamībā balss galvā līdzinās ledusskapja vai kondicioniera dūkoņai, pie kuras tu esi pieradis un pēc kāda laika pārstāj ievērot.

Kad nākas izdarīt stingru izvēli, šī balss absolūti nav noderīga. Tā pastāvīgi kritizē tevi, komentē visu, ko esi izdarījis ne tā. Arī citiem tiek. Tas līdzinās situācijai, kad tu dzīvo kopā ar kādu, kurš tevi necieš.

Tu taču negribētu ar tādu cilvēku dzīvot kopā un noteikti censtos pārtraukt šīs attiecības. Bet, tā kā tu nevari atbrīvoties no sava prāta, tu jūties apjucis. Rezultātā tev trūkst apņēmības rīkoties un tu nejūti sava lēmuma pozitīvos aspektus.

Balss galvā rada neskaitāmas problēmas, kas tomēr izrādās neīstas. Tās vēl nav notikušas un tikai var notikt rīt vai kaut kad vēlāk. Ieklausīšanās problēmās, kuras nav notikušas, vienā vārdā var saukt par “nemieru”. Un tas viss tikai dēļ šīs balss galvā.

Tā uztraucas par dažādiem “ja nu pēkšņi”, “varbūt”, tā ir neapmierināta ar to, kas notiek, tā ironizē un tu pazaudē dzīvesprieku. 

Dažkārt balss galvā pārvēršas par žēlabām. Es nerunāju par situācijām, kad patiešām kaut kas ir noticis, kaut kas jāsalabo. Piemēram, tu esi viesnīcā, gatavojies iet vannā, bet siltā ūdens nav. Tad, protams, tu zvani administratoram un palūdz, lai situāciju atrisina. Taču es runāju par situāciju, kad esi apjucis, nesaproti, ko tālāk darīt, bet balss galvā sāk žēloties par kaut ko citu, absolūti nepiemērotu: par laikapstākļiem, par ekonomiku, par to, ka tu nedomāji, ka tava dzīve var pagriezties tik nepatīkamā virzienā, un vainīgi ir visi, izņemot tevi pašu. Žēlabas dzīvi padara smagu. Tās ir kā smaga mugursoma pilna ar akmeņiem tev uz muguras brīdī, kad centies saprast, ko tagad darīt. Un daudzkārt šāda situācija vispār traucē tev rīkoties.

Un tagad iedomājies, ka balss galvā pēkšņi apklust. Un tu apzinies brīnumainu klusumu. Tas ir tieši tas, kas vajadzīgs, lai pieņemtu efektīvu lēmumu! Tev jābūt tagadnē. Tev jāatbrīvojas no visa, kas nenotiek tagad.

Protams, tu nevari kā uz burvju mājienu likt balsij pazust. Ir cilvēki, kuri spontāni piedzīvo šo stāvokli, nodarbojoties ar ekstrēmiem sporta veidiem. Kad rāpies klintīs un soli pa solim ar rokam centies aizķerties aiz klints un tausti, kur atsperties, viņi ievērojuši, ka pārstāj domāt. Viņi ir totāli klātesoši un, ja atļausies ieslīgt domās, tad riskē nogāzties no kalna.

Citi iet dabā. Vēro dabas skaistumu, klausās putnu dziesmās, lapu šalkoņā un pēkšņi apzinās, ko nozīmē būt tagadnē, būt šeit un tagad. Taču tev nav laika gaidīt, kad attapsies ekstremālos apstākļos, vai nokļūsi mežā. Tomēr tu vienmēr vari palikt tagadnē, novirzot savu uzmanību no domāšanas uz sava ķermeņa dzīvīguma uztveri.

Kad tu esi šeit un tagad, tava uztvere – dzirde, redze, momentā saasinās. Tu jūti klusumu, kuru nav iespējams radīt ar savām rokām. Tas šeit ir bijis vienmēr, domāšanas aizsegā.

Tu sāc atšķirt: lūk, situācija ir tāda; bet, lūk, ko par to saka mans prāts. Bet prāts saka: “Es varu pazaudēt darbu un tas nozīmē, ka pazaudēšu savu māju, būšu spiests izņemt bērnus no skolas un pārcelties dzīvot pie vecākiem, man nāksies meklēt citu darbu un izdarīt to nedēļas laikā, pat tad, ja apkārt nav nekādas vakances un es neesmu pārāk veikls šajās lietās, un tomēr man nāksies kaut ko atrast.”

Tas viss nebūt nenozīmē to, ka tu ignorē nākotni un, ka tu neplānosi lietas, kas jadara rītdien. Tas nozīmē tikai to, ka tavas uzmanības fokuss atrodas tagadnē. Tu plānosi, taču tu vienmēr atgriezīsies tiešā un dzīvā kontaktā ar to, kas notiek šobrīd.

Kā to sasniegt? 
Viens no veidiem ir ievērot balsi savā galvā. Kā tikko tu izdzirdēsi, ko tu domā, tu spēsi apstādināt domāšanu.

Otrs veids: pajautā sev: “Kādas man problēmas ir tieši šobrīd?”. Tas atmodina. “Jā, tieši šobrīd man nav nekādu problēmu”.

Piemēram, tieši šobrīd tu neesi zaudējis darbu. Jā, tu vari to pazaudēt kaut kad vēlāk, taču šobrīd tev tavs darbs ir. Jā, pēc kāda laika var rasties izaicinājums un nāksies pieņemt kādu lēmumu. Taču problēmas pazūd, tās pārvēršas dzīves notikumos. Tieši tad, kad izaicinājums radīsies, tu uz to atbildēsi. Kad tu saproti, kāda ir situācija patiesībā (nevis kāda tā ir tavā prātā), tu pārstāj velti tērēt savus spēkus. Situācija eksistē, taču tu netērē spēkus nemieram; tu to neaizlej ar alkoholu, tu nekrīti izmisumā, neiesaisties debatēs, neskraidi no viena cilvēka pie otra, lai atrastu padomu. Pazūd pretestība.  Vāju tevi padara tava domāšana par situāciju nevis pati situācija.

Tu turpini nodarboties ar ikdienas lietām, taču parādās vieta intuīcijai. Tāpēc, ka tad, kad esi saiknē ar klusumu, tu tāpat esi saiknē ar radošo saprātu, kurš ir daudz augstākā līmenī, kā prāta analītiskas spējas.

Ļoti bieži risinājums atnāk pēkšņi. Tomēr tas nenozīmē, ka tas atnāks uzreiz, šajā mirklī. Iespējams, nāksies dzīvot savu ierasto dzīvi, taču šis laiks tevī radīs klusuma telpu, kurā intuīcija varēs izpausties.

Nav jau tik svarīgi, vai tu izvēlēsies vienu vai otru. Ja, pieņemot lēmumu, tu būsi tagadnē, tu arī nākamajā situacijā būsi tagadnē un būsi gatavs izdarīt savu izvēli, kad būs tada vajadzība. Vienmēr būs daudz veidu, kā rīkoties. Galvenais nav tas, KO tu dari, bet KĀ tu to dari, – svarīga ir tava apziņa, kas piedālās notiekošajā; tad tu jutīsi dzīvīgumu it visā, lai ar ko tu nodarbotos.

No Ekharta Tolles lekciju materiāliem
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nonākt klusumā

Ka atrast klusumu ilgstošās ciešanās?
– Ir skaidrs, ka mierīgā vidē ir vieglāk ieiet klusuma stāvoklī. Bet ko darīt tam cilvēkam, kurš pārdzīvo ilgstošas psiholoģiskas vai fiziskas sāpes? Vai ir kāds veids, kā šajos apstākļos atrast iekšējo klusumu?

Ļoti bieži izrādās, ka cilvēki vispār nav dzirdējuši par to, ka ir iespēja pieņemt to, kas ir. Vairums cilvēku pasaulē neapzinās, ka eksistē tāda iespēja: pieņemt situāciju, kuru mēs uzskatām par nepieņemamu.
Dažkārt kas tāds notiek spontāni, kad vairs nav spēka paciest sāpes (kurām vairumā gadījumu ir psiholoģisks raksturs un kuras ir tikai un vienīgi pretošanās tam, kas ir). Un tas ir briesmīgi!

Pēdējos trīs savus dzīves gadus mana mamma ļoti mocījās. Dažkārt man izdevās viņu uzskaņot uz iekšējo klusumu, taču ļoti ātri viņa atkal atgriezās prātā. 90% no viņas sāpēm bija psiholoģisks raksturs. Jā, ķermenis bija  pārstājis klausīt, arvien grūtāk palika staigāt, nācās izmantot dažādas palīgierīces. Redze kļuva arvien sliktāka. Taču mokošu fizisko sāpju nebija, drīzāk diskomforts, kas saistīts ar spējas patstāvīgi staigāt zaudēšanu.
Tas viss nav patīkami, taču ar to var sadzīvot. Taču tas, ar ko nevarēja sadzīvot, bija nenormāli lielās psiholoģiskās sāpes, kas viņā reproducējās neapzināti. Mana mamma žēlojās: kas būs, ja es palikšu galīgi akla? Šausmās no šīs domas viņa pavadīja garas stundas. Un vēl no otras: kas būs, ja es vispār nevarēšu staigāt un visu laiku būšu spiesta gulēt gultā, pati nevarēšu iet vannā? 

Kas būs, ja kaut kas tāds notiks? Šķiet, ka viss uz to arī iet! Nežēlīgas ciešanas. Es viņai visu laiku atkārtoju, ka tas tā nav, ka tas, kas ir, ir tikai šis brīdis, tagad.
Uz kādu mirkli viņa to it kā saprata un bija brīva no domāšanas par nākotni un to, kas būs, ja pašsajūtas pasliktināšanas turpināsies.
Cits viņas ciešanu avots bija viņas ārējais izskats, viņa sevi ļoti identificēja ar to, kā viņa izskatās.
Ko teiks cilvēki, kad ieraudzīs mani uz kruķiem!? Un tas bija briesmīgi cilvēkam, kurš visu dzīvi ir bijis atkarīgs no citu viedokļiem. Psiholoģiskās ciešanas burtiski viņu aprija. 

Visbiežāk ciešanas sastāv no emocionālajām sāpēm (psiholoģiskajām, ko producē prāta neapzinātā darbība); un arī realitātē nomācošajām fiziskajām sāpēm, kas izpaužas kā ekstremāls diskomforts un nespēks.

Mana vēstījuma būtība ir tāda, ka eksistē veids, kā iziet ārpus nevajadzīgām ciešanām. Pareizāk sakot: ir iespējams iziet no ciešanām vispār, jo ciešanas ir radījis prāts, balstoties uz to, kas JAU IR. Kāpēc gan neatbrīvoties no šīs liekās nastas?
Taču ne katrs ir gatavs to sadzirdēt. Tie, kuri dzird, iekļūst šī vēstījuma būtībā, bet ne visi tam ir atvērti. Bet dažiem tas pat nav vajadzīgs. Viņiem atmošanās var notikt spontāni, kā reiz tas notika ar mani.

Manas psiholoģiskās ciešanas bija tik spēcīgas, ka man bija no tām jāizlec, pretējā gadījumā es būtu sevi nogalinājis. Manī bija nobriedusi ļoti spēcīga nepieciešamība iziet no tā visa, un milzīga dziļa Apjausma, ārpus manas saprašanas to ar mani izdarīja. Tajā naktī es neapzināti izgāju. Es nevarēju dzīvot pats ar sevi, bet tas, ar ko es biju nelaimīgs, – bija šis prāta uzkonstruētais uzstādījums.

Nabadzīgajās valstīs var sastapt daudzus cilvēkus, kuri nav apmeklējuši nekādus seminārus, nekad nav lasījuši garīgās grāmatas, nekad nav sastapušies ar garīgajiem skolotājiem (ja nu vienīgi tikušies ar kādiem tā reģiona tradicionālo kultu kalpotājiem, kas parasti ir tīri formāla lieta), taču, neskatoties uz to, dažkārt var satikt cilvēkus (iespējams, pat ubagus), kuri izgājuši ārpus ciešanām. Tu redzi gaismu, kas staro viņu acīs. Ķermenis var justies slikti, bet viņi ir iemācījušies iekšēji pieņemt tādu esību.
Ne katrs tam ir gatavs, bet ar to, kurš gatavs (spontāni vai ar kādu garīgo skolotāju palīdzību, tam nav nozīmes), ar to tas notiek.
Ja tu esi gatavs – ar tevi tas notiek, pēkšņi tu redzi (kā teica Buda) ciešanu beigas.
Budas mācības mērķis ir aizvest cilvēku pie tā, ka ciešanas beidzas.

Bet arī tad ne katrs ir spējīgs sadzirdēt. Miljoniem cilvēku nekad nav dzirdējuši par iespēju pārtraukt ciešanas un nekad nav domājuši par šo tēmu.
Cilvēki paņem garīgo grāmatu (nav svarīgi, kādu, piemēram “Tagadnes spēks”, vai kādu citu) – kāds to viņam atnesis, sakot: tev tā obligāti jāizlasa! Tev tas ir vajadzīgs! Draugs, radinieks (vecāki bērniem, bērni vecākiem). Saņēmējs atver grāmatu: kas par niekiem! Viņam tai nav jēgas. Labākajā gadījumā viņš to noliks plauktā; dažkārt gadās, ka ne pa jokam sadusmojas, ja viņa ego ir gana spēcīgs. Jo viņš nekad savas ciešanas neasociēs ar savu ego. Viņš būs dusmīgs, ja uz to norādīsi.

Mūsu birojā notika kāds atgadījums. Es pats to neredzēju, bet kolēģi stāstīja. Reiz atnāca sūtījums, kurā kopā ar grāmatu “Jaunā zeme” bija iepakots šrēders (papīra smalcinātājs). Kāds bija atsūtījs grāmatu atpakaļ. Nu, lūk! Cilvēks, izrādījās, nebija gatavs. Nevienu nevar piespiest. Ja ābols nav nogatavojies, nekas nenotiks. Kad gatavība sasniedz noteiktu līmeni, atmošanas notiek spontāni, vai ar kādas prakses vai mācības palīdzību. Garīgie skolotāji netērē laiku tāpat vien.
Grāmatā A Course In Miracles ir vārdi: “No Mūžības viedokļa kavēšanās neko nenozīmē, taču laika kontekstā tā var būt traģēdija”.
Garīgās mācības ietaupa laiku un samazina nepieciešamo ciešanu daudzumu jo, ja to nav – Vienīgais Skolotājs un Galvenā Mācība visiem būs Ciešanas.
Ja tev nekad nav bijis garīgā skolotāja, tad tavs skolotājs ir bijis ciešanas. Un gala rezultātā tas piespiež atmosties. Agri vai vēlu. Taču būs vajadzīgs laiks, kaut gan, lai atmostos un sastaptu pašam sevi, laiks nav vajadzīgs. Atmostas vienmēr šeit un tagad, tagadnē. Laiks vajadzīgs tam, lai visu pilnībā sarežģītu, bet nav vajadzīgs, lai kļūtu par to, kas tu esi.

No Ekharta Tolles lekcijām
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu esi tur, kur ir tavs ķermenis

Agrāk es nesapratu, kam man vajadzīgs ķermenis. Man vienmēr ar to ir bijusi ļoti laba saikne. Es nekad neesmu noliegusi to prieku, ko man tas spējīgs dāvāt, nekad neesmu augstprātīgi noniecinājusi tā vajadzības, taču es sapratu, ka es – tas ir ne tikai ķermenis un ne tik daudz ķermenis.

Dažkārt cilvēkiem šķiet, ka ķermenis tiem vajadzīgs, lai to labi pabarotu, lai to pārvietotu no vienas interesantas vietas uz citu, lai ar tā palīdzību nodarbotos ar sportu, ar seksu, un tā viņi to pārvieto – no vienas vietas uz otru. Protams, kādu laiku man šķita, ka arī tajā ir sava daļa patiesības. Un vēl tas ik dienas cilvēkiem atgādina par to, ka viņi ir mirstīgi, un šī apjausma iedveš viņiem bailes.

Bet to, kāpēc ķermenis mums patiesībā vajadzīgs, es sapratu tikai nesen.

Tu esi tur, kur ir tavs ķermenis. Lūk, kāpēc tas mums ir. Viss, kā parasti izradījās tik vienkārši un bija tepat deguna galā. Tikai es pati biju nezinoša. Gadījās, ka mans ķermenis pastaigājās pa ielām, bet es nebiju kopā ar to, jo mans prāts mani vadāja tik tālu, cik vien iespējams. Prāts klīda pa citām vietām, viņš skrēja kā neprātīgs rītdienā un dažādu iemeslu dēļ uzvilkās. Tas uztraucās par nākotni un rēķināja, kā un ko darīt vislabākajā veidā (pēc viņa saprātīgajiem spriedumiem). Tas kaut ko plānoja, it kā iedomājies, ka ķermenis man kalpos mūžīgi! Vai arī ņēmās sapņot un aizsapņoties, kamēr mans ķermenis staigāja pa ielām. Bet es nebiju kopā ar to.

Es nebiju ar to, kad pastaigājos, kad gulēju siltā vannā, kad braucu mašīnā, kad runājos ar draugiem, manis tik bieži nebija tur, kur bija mans ķermenis.

Manis nebija. Es domāju.
Es nevis dzīvoju, bet domāju.
Domāju, kā būtu, ja būtu.
Domāju, un ja nu man būtu.
Domāju, kā būs, kad būs.
Domāju, ka, lūk, šobrīd es nekādā veidā nevaru būt apmierināta ar VISU, tāpēc, ka man vēl vajag kaut ko, pavisam nedaudz. Ko tur liegties, pavisam nedaudz, vai tad es par daudz vēlos? Tikai to, šo un šito.

Un, tad vēl mazliet.

Bet tad vienalga nekas nemainītos. Vienkārši rastos jaunas vēlmes. Un pēc tam vēl un vēl. Un vēl. Šī alkatība taču nezin robežu. Tai vienmēr būs par maz. Tā ir tik dumja un negausīga, un tā nogalina tevi diendienā. Tā padara tevi tukšu un neapmierinātu. bet vajadzēja vien atrasties tur, kur bija mans ķermenis. Gan ar prātu, gan sirdi, gan dvēseli. Mans ķermenis man rādīja, kur es esmu. Kas man jāredz un jādzird, un jāpieskaras un jāelpo.

Dažkārt man tas izdevās. Kad es redzēju jūru vai okeānu, es vienmēr biju tur, kur biju. Kad esi sarijies sāļo ūdeni un spiedz no prieka, tad, kur gan tu vēl vari būt? Un mans prāts klusēja. Klusēja arī tad, kad mīlējos. Klusēja tad, kad biju patiesa un darīju tieši to, ko lika man sirds. Taču šie mirkļi bija tik īsi. Ļoti īsi. Salīdzinot ar milzīgajiem domāšanas periodiem.

Jā, tikai ķermenis nekad nemelo. Nekad. Viņš neprot to darīt. Atšķirībā no prāta tam piemīt patiesums, tas neprot izlocīties un melot. Un, ja tu melo, tas tas sāk slimot. Ko gan vēl tam darīt? Lai atgrieztu tevi realitātē? Neko. Jo ir jābūt tur, kur ir tavs ķermenis.

Bet, ja tu uzskati, ka tavs ķermenis ir svarīgāks par visu, ka bez visa, kas ar to saistīts, tu būsi nelaimīgs un tava dzīve būs nelaimīga, tad tavs ķermenis tev atteiks tieši tajā, kas tev ir tik svarīgs. Un notiks tā, ka tu nevarēsi darīt tieši to. To, kas tev ir tik ļoti svarīgi. Jā, un tas dažkārt šķiet tik ļoti cietsirdīgi. Ļoti cietsirdīgi un netaisnīgi. Taču tā tas nav. Droši vien nav nekā tik svarīga, kas būtu svarīgāks par kaut ko citu. Absolūti nekā. Viss ir viens un viss ir svarīgs. Vai arī otrādi, viss nav tik ļoti svarīgs, jo tu vari to pārspēlēt jebkurā brīdī. Un sākt visu no sākuma.

Un, lūk, kad mans ķermenis pastaigājās pa ielām, tas arī bija pats svarīgākais tieši tajā brīdī. Un pats brīnišķīgi nesvarīgākais. Un man vajadzēja vien izbaudīt šo pastaigu. Tam bija viss, kas vajadzīgs. Rokas, kājas, gaiss un gaisma. Un es pat varēju uzsvilpot. Bet deguns varēja ieelpot visas smaržas. Un vairāk nekā man nebija. Taču TAS BIJA TIK DAUDZ. Tad es to vēl nesapratu. Bet tagad es sev ik brīdi atgādinu. Es esmu tur, kur ir mans ķermenis

Jekaterina Andrejeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pakāpeniskas atmošanās ceļš

No Mary O’Malley intervijas ar Ekhartu Tolli.

– Mēs dzīvojam neticamā laikā, kad arvien vairak un vairāk cilvēku atveras dzīves Esībai, kas pieejama tagadnē. Mēs esam gatavi pārstāt pieķerties savam Es tēlam, kas radies no domām, un tā mēs atklājam, ka esam kaut kas daudz lielāks. 

– Jā. Tūkstošiem gadu mēs esam dzīvojuši, identificējot sevi ar nosacīto prātu, kas rada mūsu mazā Es tēlu, – kaut ko ierobežoti iluzoru, kas vienmēr cīnās, baidās, jūt neērtības un ir pastāvīgā konfliktā ar sevi un apkārtējiem. Tagad mēs no jauna atveramies savam dabiskajam vienotības ar Dievu stāvoklim, vienotībai ar bezgalīgo apziņas sfēru vai pat ar paša universa saprātu, kurā domājošs prāts ir tikai sīciņš aspekts. Es runāju par iekšējā klusuma sfēru, no kurienes dzimst stāvokļi, kuri dzīvi padara vērtīgu, tam lai to dzīvotu: radošumā, dvēseles mierā, priekā un, mīlestībā.

– Beznosacījumu stāvoklī katrs nonāk savā veidā. Ar Jums tas notika spontāni. Savukārt es savulaik saņēmu sākotnējo garīgo iniciāciju, bet pēc tam sekoja daudzus gadus ilgs ceļojums, kura laikā es vēroju savu nosacīto prātu un pamazām samazināju savu pieķeršanos tam.

– Vairumam cilvēku tas ir pakāpenisks process, tāds, kāds tas bija Tev; šī dimensija rodas no iekšpuses, tā vēlas izpausties. Ar mani viss notika pēkšņi, 29 gadu vecumā, pašnāvnieciskas depresijas laikā, kad es apsvēru veidus, kā izdarīt pašnāvību. Manās smadzenēs virmoja tā pati doma: “Es vairs nevaru dzīvot pats ar sevi.” Pēkšņi es sapratu šīs domas dīvainību. Ja es nevaru sadzīvot ar sevi, tad ir jābūt diviem Es: Es pats un es – tas, ar kuru es vairs nevaru sadzīvot. Tajā brīdī mana apziņa pārvarēja identifikāciju ar nelaimīgo, dziļi nosacīto un bailīgo Es. Šī plaisa bija tik pilnīga, ka šis melīgais un ciešanu nomāktais Es saruka kā piepūšama rotaļlieta, kurai tika izrauts aizbāznis. Palika patiesā mana Es būtība kā vienmēr klātesošais “Es esmu” – tīra apziņa ārpus identifikācijas ar formu. Nākamajā dienā es pamodos svētlaimē, kas ar laiku gan pieaug, gan samazinās, taču dvēseles miers visdziļākajā līmenī kopš tā laika mani vairs nekad nav pametis.

– Ko Jūs uzskatāt par galveno šķērsli ceļā uz beznosacījuma apziņu? 

– Nespēju apstādināt domu plūsmu. Tā ir briesmīga nelaime, taču mēs to par tādu neuzskatām, jo no tās cieš ikviens. Nemitīgs garīgais troksnis tiek uzskatīts par normu. Taču tas neļauj atklāt iekšējā klusuma zonu, kura nav atdalāma no Esības. Tas arī rada viltus, prāta konstruētu Es, kam kā ēna seko bailes un ciešanas.

– Manā gadījumā nosacītais prāts bija piepildīts ar bailēm. Es dažādos veidos centos no tā atbrīvoties, taču tas mani padarīja par vēl sasaistītāku un no dzīves norobežotu būtni. Un tikai tad, kad es iemācījos vērot to, kā darbojas domas, es atkal kļuvu mierīga un atvērta dzīvei. 

– Būt atvērtam nozīmē nekādā veidā necensties interpretēt tagadni. Tas ir brīvības stāvoklis. Ļaujot šim mirklim būt tādam, kāds tas ir, bez gaidām, ka tam jābūt savādākam, tu atveries kolosālai enerģijai, kas mīt tagadnē. Tā vienmēr ir šeit, taču ir apslēpta. Pieslēgšanās tai nav saistīta ar apstākļiem, kuros tu atrodies. Praksē vairumam cilvēku tas notiek tieši tad, kad viņu ārējie apstākļi ir kļuvuši kritiski. Tādos brīžos tu esi spiests atļaut tagadnei būt tadai, kāda tā ir.

– Savā grāmatā es uzsveru to, ka jāatgriežas pie savām sajūtām, jo man tās bija durvis iekļūšanai Esībā. Kā tikko cilvēki noliek malā dzīves lietišķo pusi un sāk attīstīt savas sajūtas, viņi atkal atmostas tīram priekam, kas mīt “šeit un tagad”.

– Savu sajūtu apzināšanās ir pāreja uz tagadni, durvis uz klātesamības tagadnē stāvokli. Tas nozīmē, ka atmodinātā apziņā prāts kļūst kluss. Uzmanības stāvoklis, kas brīvs no domām, ir visvērtīgākā lieta, kas ar tevi var notikt. Daži to piedzīvo spontāni, brīdī, kad viņu dzīvība ir apdraudēta, vai fiziska spēka izsīkuma brīdī, vai saskaroties ar skaistumu. Pamazām viņi sāk apzināties, ka šajā stāvoklī nonākt var ik brīdi, kad vien vēlās.

– Man visgrūtāk bija nodibināt līdzvsaru starp atvērtību un drošību, starp atcerēšanos un piedošanu. Ir skumji apzināties, ka tu praktizē pieslēgšanos Esībai, bet nosacītais prāts visu pārvērš problēmā.

– Problēma ir pati nosacītā prāta struktūra. Tam ir vajadzīgas problēmas, lai uzturētu sevi dzīvu un kontrolētu visu notiekošo, taču tas nekad to skaļi neatzīs. Prāts saka: ” Es gribu atbrīvoties no problēmām!”, taču, patiesībā, pats tikai tās rada. Kad tu redzi, ka problēmas pieaug, pajautā sev: “Kādas tagadnē ir problēmas?” Tas ir ļoti ātrs veids kā atgriezt sevi atmodas stāvoklī. Pēc tam kļūsti tagadni pieņemošs un paskaties, vai tavas problēmas ir reālas.

– Un, kā likums, tās nav reālas! Šobrīd es varu maigi novērot savu karojošo prātu. Domāju, ka tam iemesls ir mana atvērtība. Es esmu pateicīga savam prātam, kurš ļoti cenšas pasargāt mani no briesmām līdz brīdim, kad mana apziņa nav sasniegusi to līmeni, kad es saprotu: es esmu drošībā. 

– Kad tu apzinies, ka tagadnē nav problēmu, tas ir visrevolucionārākais notikums no visiem! Dažkārt prāts to iztulko nepareizi un saka, ka tu izvairies no realitātes, kad nekoncentrējies uz problēmām. Protams, ka nē! Dzīvē vienmēr būs izaicinājumi. Taču spēja tos pieņemt lielā mērā peiaug tad, kad uzmanība pilnībā atrodas tagadnē un netiek novērsta uz pretestību. Pajautā sev: “Vai es varu šajā brīdī kaut ko darīt?” Ja varu, tātad darbība notiek. Vai arī šobrīd neko izdarīt nevar un tad tagadne tiek pieņemta tāda, kāda tā ir. Un tas dzīvi padara daudz vienkāršāku. Dzīves izaicinājumi nekļūst par problēmu un viss ikdienības smagums pazūd.

– Vēl manā atmodā lielu lomu nospēlēja nepretošanās notiekošajam. 

– Sveikt visu, kas rodas šobrīd, ir pati augstākā garīgā prakse. Ja tu praktize tikai to, tad tev vairs nav vajadzīgs lasīt arvien jaunas grāmatas, rakstus vai mācīties dažādas meditācijas tehnikas. Visa, kas rodas šajā mirklī ārpasaulē un mūsu iekšpasaulē sveikšana atnes atbrīvošanu.
Nosacītais prāts centīsies pārliecināt to nedarīt, jo tas uzskata, ka tikai pretošanās rezultātā tiek iegūta brīvība. Taču patiess ir tieši pretējais. Pretojoties, tu arvien vairāk un vairāk iesprūsti problēmās. Kad tu pārstāsi akli ticēt prātam, tu apzināsies, ka daudz ātrāks transformācijas veids ir sveikt visu, kas IR. Tad dzīvei būs iespēja plūst caur tevi. Un nosacītais prāts tai vairs netraucēs.

– Kad mēs runājam par nepieciešamību izkopt tagadni, ir viegli domāt, ka mēs noliekam malā prātu un tā paļaušanos uz pagātni un nākotni. Nepavisam, nē! Prāts ir ļoti izsmalcināts instruments dzīves manevrēšanai, taču lielākajai daļai no mums tas aizēno pašu dzīvi.

Sevis identificēšana ar prātu ir ciešanu iemesls, šajā gadījumā prāts kļūst apsēsts. Prāts ir brīnišķīgs instruments, kas palīdz mums paust to, kas notiek dziļākajā līmenī. Ikdienas dzīvē mums ir vajadzīga gan pagātne gan nākotne, taču nevajag tās pārvērst par pašidentifikāciju. Tā ir ilūzija: saistīt savu Es ar pagātni. Cita ilūzija: saistīt savu pašrealizāciju ar nākotni: man jākļūst par kaut ko, jākļūst realizētākam, un kaut kad es to sasniegšu. Pat apgaismība pārvēršas par ilūziju, ja tu to gaidi kā savu nākotnes stāvokli. Audzējot tagadni, tu atceries pagātnes notikumus, taču tu no tiem izņem sevis meklējumus. Bet nākotni tu izmanto tīri praktiskos nolūkos. Un pazūd pieķeršanās un ķeršanās – kas ir nepašrealizācijas instrumenti.

– Jo vairāk es nostiprinos tagadnē, jo priecīgāka es kļūstu. Mans ķermenis mirdz, kad es  kļūstu iekšēji mīkstāka un arvien vairāk atveros dzīvei.

– To, ko tu apraksti, es saucu par “iekšējo ķermeni”. Daudzi to dēvē par “gaismas ķermeni”.Katra ķermeņa šūniņa piedzīvo īpašu vitalitāti. Uzturēšanās tagadnē nav stāvoklis “no galvas”, tu ar visu savu būtību piedalies Esībā.

– Kad pagājušajā vasarā Jūs klausījos, es atstāju malā vārdus un atvēros gaismai.

– Kad tu runā no klusuma, vārdiem ir īpaša vibrācija, īpaša transformējoša enerģija. Vārdi, kā tādi, aizslīd otrajā plānā. IR svarīga enerģija, kas tiek nodota, – pareizāk sakot, klusums, kas ir vārdu dziļumā, – lūk, pats varenākais skolotājs.

– Kāda ir doma, pie kuras Jūs vēlētos, lai mēs šķiramies?

Daži uzskata, ka ir grūti dzīvot tagadnē. Taču pareizi ir cits. Grūti dzīvot neesot tagadnē: grūta ir, tā teikt, normālā dzīve. Sveikt tagadni ir tas pats, kas sveikt pašu dzīvi, jo tagadne no tās nav atdalāma. Tāpēc, necenties tagadni pataisīt par ienaidnieku. iedraudzējies ar to. Pieņem katru mirkli un visu, kas šajā mirklī, tā, it kā tā būtu tava izvēle. Kolīdz to izdarīsi, dzīve būs “par tevi” nevis “pret tevi”. Un pēc tam vēro, kā sāks atvērties dzīves brīnums.

Avots: Be Present
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ekharts Tolle. Par personīgo atbildību

Kāds no semināra dalībniekiem uzdeva jautājumu:
– Mani uztrauc mana atbildības sajūta. Protams, es ikdienā cenšos būt atbildīgs par sava ego izpausmēm, taču dažkārt domāju par planētas nākotni, par cilvēces evolūciju un mani pārņem spēcīga atbildības sajūta par notiekošo. Gribētos saprast, kā būt ar šo sajūtu?

Meistars atbild:

– Būt atbildīgam… Nav vienkārši vārdu salikums! Tas nozīmē “atbildēt par” un atbildēt uz”. Par ko mums pirmkārt būtu jāatbild? – Par savu apziņas stāvokli.
Tieši apziņas stāvoklis nosaka to, kādu pasauli sev apkārt radām.
Tu esi cilvēce. Ne abstrakta, ne kā koncepcija, bet cilvēce kā Esības izpausme konkrētā formā. Tu esi cilvēce.
Galvenā cilvēka atbildība ir būt atbildīgam par savu apziņas stāvokli, jo tieši apziņas disfunkcija rada disfunkciju ārpasaulē.
Ar vārdu “ārpasaule” es saprotu cilvēka radīto realitāti, kas iekļaujas jau eksistējošā planētas Zeme esībā, kura savā potenciālā radīta kā paradīze, kā tīrs dārgakmens, kā pārsteidzoša saprātīguma iemiesojums, – un mēs esam tās neatdalāma daļa.

Esība iet cauri kārtējam starpposmam. Un katrs starpstāvoklis ir problemātisks, tas var iet pa vienu vai citu ceļu. Tavs apziņas stāvoklis nosaka, kādu pasauli tu radi, kādas darbības veic un kādas tam ir sekas.

Mans mērķis ir norādīt galveno NElabklājības iemeslu.
Dzen filosofijā to sauc par “prāta vājumu”.
Tūkstošgadu vēsture mums rāda to, cik dziļa disfunkcija mīt cilvēka prātā. Ja mēs neizmainīsimies, tas mūs iznīcinās. Planēta, iespējams, izdzīvos, jo tai ir neizsmeļams pašatjaunošanās resurss.
Ko darīt? – Pirmkārt uzņemties atbildību par savu apziņas stāvokli. Tieši tagad. Par to ir visa mācība. Kāds ir mans apziņas stāvolis šeit un tagad, šobrīd? Vai es ģenerēju viesuļus, konfliktus, vai nodaru ciešanas sev un apkārtējiem, vai es radu iekšējos netīrumus, vai es saduļķoju skaistumu ar savu nerimstošo haotisko domu plūsmu, kas rada vien negatīvas emocijas? Rezultātā izveidojas vesela iluzora būtne ar nosaukumu “es”.

Kļūt atbildīgam nozīmē PAMOSTIES. Daudzi pat nezin, ka var uzņemties atbildību par notiekošo, viņi nesaprot, kāpēc tev tas ir tik ļoti svarīgi!

Taču tie, kuri sapratuši, – no jums sākas pasaules pārveidošana. Jūs jūtat, ka pārmaiņas ir nepieciešamas. Jūs vēlaties ieraudzīt, kā tās iemiesojas. Taču pāri visam ir nevis “ko tu dari”, bet “kas tu esi” – tātad tavs apziņas stāvoklis. Viss tālākais izriet no tā. Pirmkārt ir vajadzīgas pārmaiņas, kas transformē apziņas stāvokli. Tā ir tava atbildība.
Ir dīvaini gaidīt, kad visa pasaule atradīsies šajā līmenī. Pietiek ar to, ka tu uzņemies atbildību, zinot, ka miljoniem cilvēku turpina dzīvot neapzināti un redz ļaunumu, kas pilnībā mīt tikai citos. Ļaunumu rada citi! Un pasaule pārvēršas par ienaidnieku. Atbildību uzņemas tikai tie, kuri pacēlušies virs šī. Savukārt tie, kuri turpina neapzinātu eksistenci, nesaprot, ko dara (tā teica Jēzus, kad to piesita krustā) un tas nozīmē, ka tie atrodas neapzinātu domu plūsmas varā un tos pilnībā ir sagūstījuši neapzinātības spēki.
Cilvēki nezin, ko dara. Kā viņi var par to būt atbildīgi? Viņi nezin, kas ir atbildība, viņi pat nepārdzīvo par savas neapzinātības sekām… un tādējādi rada un rada jaunas ciešanas ārpasaulē.
Taču gala rezultātā ciešanas ir uguns, kurā sadeg ego (gan kolektīvais, gan individuālais). Šis ceļš ir ilgs un lēns. Sāpīgais atmošanās ceļš. Ceļš, kurā ciešanas aizvien pieaug. Planēta ir spiesta pieciest šo laikā izstiepušos procesu. Un, ja šis kurss nesaīsināsies, es ļoti šaubos, vai Zeme atļaus cilvēkam turpināt šīs apmācības vēl uz piecsimts, divsimts vai kaut uz simts gadiem.
Lūk… Bet jums šobrīd par to visu ir jāatbild!

No Ekharta Tolles lekcijām
Foto: Adi Perets
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Neiekrist lamatās un saglabāt gaismu

Jebkuri kari, lai arī cik ilgi tie būtu, kaut kad beidzas ar vienu – sarunām un mieru. Kamēr cilvēce neapzināsies, ka jebkurš karš ir civilizācijas garīgā nenobrieduma rādītājs, tā paliks evolūcijas strupceļā. Taču arvien vairāk ir cilvēku, kuri to saprot un vairs neiekrīt emociju lamatās.

Tomēr cilvēku, kuri to saprot un vairs neiekrīt emocionālajās lamatās kļūst arvien vairāk. 

Pret cilvēkiem uz šīs planētas tiek izmantota sveša programma: skaldi (sarīdi) un valdi.

Savstarpējie kari par teritorijām ir gadsimtiem ilgas sociālkultūras programmu rezultāts. Tik daudzi šīs programmēšanas slāņi ir uzlikti cilvēku prātos, ka daudzi vairs neatceras, kā un kāpēc tas viss sākās. Bet, lai atgrieztos pie saknēm, pietiek uzdot sev tikai dažus jautājumus:

Kāpec karot par zemi, ja var mierā dzīvot uz tās?

Kāpec karot par resursiem, ja var kopā tos sadalīt visu labā?
Kas neļauj to darīt? Vai tiešām cilveki tik ļoti grib karot un nogalināt viens otru dēļ zemes, dēļ resursiem, kurus vairums no tiem realitātē pat nepārvaldīs?

Protams, neviens nevēlas karu, izņemot tā arhitektus – kulta marionetes, tos pašus negatīvos spēkus, kuri uzspiež uz Zemes savas, mums svešās programmas.

“Ukrainis domās, ka cīnās pret iekarotāju Krieviju, cīnās par savu patstāvību, domās, ka beidzot būs ieguvis savu brīvību, tajā pat laikā pilnībā būs atkarīgs. Tā pat uzskatīs krievi, viņi domās, ka aizstāv savas nocionālās intereses, atgriež sev “nelikumīgi” atņemtās zemes un tā tālāk. 

Mēs to visu darīsim, aizbildinoties ar dažādām suverenitātēm, cīņu par mūsu nacionālajiem ideāliem” – tā domā tie cilvēki, kuri realizē negatīvo spēku programmas fiziskajā plānā – pasaules psihopātu kultu, kuram nav ne tautības, ne iejūtības, ne līdzjūtības. Viņi var slēpties aiz dažādām tautībām un spēlēt sentimentālismu, taču viņu mērķi vienmēr ir vieni: sadalīt, atspēlēties un valdīt, lai saņemtu meslus – zemas vibrācijas ciešanu un moku enerģiju, kā arī ģenētisko materiālu, vergus un derīgos izrakteņus. 

Viss saviem saimniekiem. Un nav vairs nekādas jēgas runāt aplinkus, laiks nosaukt lietas īstajos vārdos. Laiks godīgi runāt par to, kas notiek uz mūsu planētas.

Kastaņeda par viņiem rakstīja kā par zvēru, kurš iznācis no Kosmosa dzīlēm. Zvēru, kurš padara cilvēkus pašapmierinātus, vienveidīgus un egoisma pārņemtus. Tieši šis miega stāvoklis ilūzijās un neapzinātībā nomāc patieso cilvēka spēku – Radītāja enerģiju un saikni ar Saprātīgo Bezgalību.

Tagad, kad negatīvie spēki cenšas atkal uzkurināt konfliktu Ukrainā, lai pazeminātu cilvēku vibrācijas, novērstu uzmanību no tā, kas notiek Kanādā un visā pasaulē, un lai kārtējo reizi ievāktu meslus, ir jāapzinās, ka tas viss iespējams tikai līdz tam brīdim, kamēr cilvēki tam piekritīs.

Mums jāpamostas un jāatgriežas no prāta ilūzijām pie Sirds vadības. Jāpamet nenobrieduma smilškasti, kurā ieroču spēks un bailes dominē par vienotību un mīlestību.

Mirklī, kad cilvēks pārstāj sevi uzskatīt par “mazo cilvēku” un sāk pieņemt savus lēmumus, vadoties no sirds balss, nevis priekšnieka pavēles, viss sāk mainīties. Tad sākas garīgās pārveides un apzinātības ceļš. Un tikai tas atbrīvos cilvēku no zvēra varas uz šīs planētas. Un tieši šo ceļu šobrīd mēs ejam gan katrs individuāli, gan visi kopā.

Mīļie, mieru mums un labestību. Un lai iedvesmas spēks un gaisma ir ar mums. 

Vlad Freedom

Dievišķā Dzirksts

… parasta individuālā apziņa ir kā ass, un viss griežas ap šo asi. Bet ir Augstākā jeb Supramentālā apziņa. Tā raksturo mūžīgo stāvokli “šeit un tagad”, kas izraisa daudz strīdu tā saukto “iniciātu” vidū; tās visas ir prāta spēles. REĀLI notikumi sāk notikt, kad tu sazinies ar viņiem viņu valodā – Dabas valodā (JŪTAS ir kā Dzīvības pavediens), visas globālās vienotības ar visu pārlaicīgās Esības atbruņojošā saplūšanas un līdzdalības sajūtā.

Un ir tāda nemitīgi atjaunojoša brīnuma sajūta, kas nerodas pēkšņi, bet nāk reizē ar pastāvīgu šīs mūžīgās bezgalības, šī pārlaicīgā Absolūta atklāšanu katrā telpas ierobežotā objektā, katrā laikā ierobežotā mirklī.
Tā ir AUGSTĀKĀ DZĪVES PILNĪBA.

Supramentālajai apziņai piemīt ne tikai kosmiskais, bet arī transcendentiskais aspekts, turklāt to vienlaicīgums ir patiesas dzīves atslēga – tieši IKDIENĀ.
(Satprem. Sri Aurobindo jeb Apziņas ceļojums. No franču un angļu valodas tulkojuši A.A.Ševčenko, V.G. Baranova. – Sanktpēterburga, 2005. – 352 lpp. 3. izdevums, labots un papildināts. http ://lib.ru/ SATPREM/satprem.txt).

… un šobrīd mēs visi ejam cauri garīgā brieduma Pārbaudei, tam, kas mums patiesībā pieder, pretstatā visam virspusējajam ārējam, svešajam un/vai izdomātajam (kāda cita vai mūsu pašu). Sarežģītie apstākļi atklāj visu, un sevi apmānīt kļūst neiespējami – tā pati jušana vienmēr sniedz patiesu atbildi.

Ieejot jaunajā (jaunā pieņemšanā) dzimst jautājums – “Kas tālāk? Tā vairs nedrīkst darīt!” Ir jāsasniedz “punkts”, kurā situācija ir novesta līdz absurdam.

Kad “kaut kas slikts” sāk tevi apgrūtināt, tev ir divi ceļi: ja izvēlies padoties un pakļauties situācijai, tad nostrādās “sliktais”. Ja atteiksies, “sliktais” nenostrādās. Izvēle notiek tevī pašā. Un jaunā realitāte pielāgojas tavai izvēlei.

Intuitīvā zināšana “apdedzina”. Nav iespējams kļūdīties tās saņemšanā.
Ļoti bieži gadās, ka gribās palīdzēt savam tuvākajam, bet, cik labi tu zini viņa Dvēseles plānu? Pieredzes un kļūdu plānu? Kā rīkoties? Atbilde ir viena – pajautāt savam Augstākajam Es. Nepieciešamības gadījumā, apbruņojies ar sava Augstākā Es atbalstu, pajautā tā sava tuvākā Augstākajam Es, kuram tu vēlies palīdzēt – un atkal tevi “apdedzina” intuitīvā zināšana.
To nevar iemācīt, bet to var iemācīties. Un pienāk brīdis, kad savienojušās Uzskatu telpā, Dvēsele ar Dvēseli runā…

Pakāpeniski izzūd vēlme dalīt “pareizajā” vai “nepareizajā” – katram ir SAVA izvēle un SAVA realitāte, kas veidota no SAVĀM domām un jūtām. Saprast notiekošo palīdz šī pati “adversa taktika”, kas redzama visur un visā – attiecībās, ģimenē, darbā, pasaulē. Tiek noņemts viss liekais, svešais, atklājot pašu notiekošā būtību. Tēlaini runājot, notiek pasaules “izpurināšana” it visā – lielajā un mazajā.

Tavs spēks un varenība ir tavās domās un jūtās. Cik kvalitatīvas tās būs, tāda būs arī apkārtne.
Saikne ar savu Augstāko Es caur sajūtām nostiprinās un aug pastāvīgā (ikdienas) lietošanā.

Katrā cilvēkā ir Dieva Dzirksts – tā ir VIENMĒR – to var sajust kā siltumu (karstumu) krūtīs.
Tu vari būt rūdīts ateists, taču Dzirksts turpina būt. Tā ir mūsos ar Dievišķās Dzimšanas tiesībām, kas dota no paša pirmā Esamības brīža un būs līdz Atgriešanās brīdim (ar to domāta nevis iemiesošanās, bet Monādes Ceļš). Tā pavada Dvēseles pieredzi visos šīs pieredzes izpausmes aspektos.

Patiess (sirds) impulss, vai tās būtu lūgšanas vai meditācija, jebkurā gadījumā tā ir cilvēka apzināta darbība un vēršanās pie savas Dzirksts, tur, kur faktiski arī Dievs dzīvo. Tā NAV kaut kāda atsevišķa substance, tas ir Tavas BŪTĪBAS kodols, tas esi TU PATS.

Saikne ar Dievu NEKAD nepārtrūkst. Tāpēc, ka Dievs ir Dievs, zemes saprātam neaptverama Varena Būtne, Kas radījusi šo pasauli un visas parādības tajā – ne tikai zemes pasaulē, bet arī Visumā kopumā (Visuma Konstitūcija http://proza.ru/avtor/scutum ).
Jautājums slēpjas dziļāk – savas Dabiskās DIEVIŠĶĀS BŪTĪBAS pieņemšanā, tātad atmošanās. Nedievišķā nav principā, vispār.

Un lai šādā apzināšanās stāvoklī saglabātu savu iekšējo enerģētisko līdzsvaru, ir jākļūst par neitrālu VĒROTĀJU. Skatīties augstāk un tālāk, kā “pieņemts domāt”. Jo mierīgāka ir tava apziņa, jo vieglāk uztvert Impulsu un, tam noticot, sākt rīkoties. 

Mēs meklējam sevi, bet atrodam Dievu.
Mēs meklējam Dievu, bet atrodam sevi.

© Copyright: Valentīna Mironova, 2021
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iemājo tagadnē

– Ja tev šķiet, ka tavas dzīves laiks paskrien pārāk ātri, tad tas ir tikai tāpēc, ka tu reti esi tagadnē. Šeit un tagad. Tagadne nekur neskrien un ne no kā nebēg, pēc tās nevajag dzīties. Tās vienmēr ir tieši tik, cik tavai Dvēselei vajadzīgs.

Taču tavs Ego nespēj dzīvot tagadnē. Tagadnē tas pārstāj būt Ego. Viņam šeit ir garlaicīgi. Nepanesami garlaicīgi. Nāvīgi garlaicīgi. Priekš viņa tagadnē praktiski nekas nenotiek. Tieši tāpēc tas aizved tavu uzmanību pagātnes dziļumos vai nākotnes debesīs, izklaidējot sevi ar fantāzijām, izdomātu trauksmi, bailēm, sapņiem, mērķiem, uzdevumiem, problēmām, atmiņām, aizvainojumiem, sāpēm, skaudību, greizsirdību, saprāta miegu…

Problēma ir tā, ka mēs tiecamies savu uzmanību identificēt ar savu Es. Un te darbojas princips: kur šobrīd atrodas mana uzmanība, tur patiesībā atrodas arī mans Es.

Ego ļoti viegli aizrauj, piesaista un kontrolē mūsu uzmanību, jo bez tās enerģijas ikviens Ego nav dzīvotspējīgs. Tāpēc tas tik ļoti bieži ar mums tā rīkojas, ka mēs galu galā pierodam tieši šo stāvokli uzskatīt par savu partieso Es un mūs tas ne pa jokam aizrauj. Taču šis Es ir tikpat tukšs un tikpat iluzors, kā tā uzmanības objekts – tās visas ir melīgas fantāzijas no pagātnes un nākotnes, kuru realitātē vienkārši nav. Tajās nav pamata, nav matērijas, nav plašuma, nav ilgtspējas, nav nekāda piepildījuma.

Tas pats notiek arī ar mūsu miegu: lūk, šķiet, es nosapņoju tik daudz kā interesanta, bet pēc tam praktiski nav ko atcerēties.

Iemājo tagadnē, velti uzmanību visam, kas tev apkārt, visam, ko tu jūti, piedzīvojot un pieņemot to, kā sevi pašu, un tu būsi pārsteigts, cik daudz tev ir laika, kas pēkšņi palēninājis savu gaitu, izlīdzinājis elpošanu, praktiski ir apstājies, kļūstot mūžību ilgs un bezgalīgi plašs. 

Šeit un tagad tavs Es pēkšņi ir pārstājis būt par Ego un kļuvis par tavu Dvēseli, pilnu Mīlestības un patiesas esības Laimes.

Viss ir vienkārši. Biežāk sev pajautā: kur es šobrīd esmu? Kurp vērsta mana bezgala vērtīgā kā pati dzīve uzmanība?

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis