Dmitrijs Trockis: «Slimība ir nepareiza dzīves mērķa sekas»

Trockis3

Pat oficiālā medicīna atzīst, ka daudzu slimību iemesls ir meklējams paša cilvēka apziņā un viņa attieksmē pret dzīvi. Par to, kāds ir slimību rašanās algoritms un kā izdziedināties, es sarunājos ar Dmitriju Trocki, psihologu, hiromantu un izaugsmes treneri, kurš nepareģo nākotni, jo to iespējams transformēt pašam.

— Dima, kas vispār ir slimība?

— Es reiz dzirdēju šādu vārda “slimība” traktējumu – “Dievs dziedina ar zināšanām”. Dievs patiešām dod zināšanas un stimulu, lai sveikā izietu no šīs sarežģītās situācijas. Es par slimību saucu ne tikai kādu ķermeņa kaiti, bet arī radošu, garīgu, emocionālu, finansiālu (parādi, kredīti) kaiti.  Man jebkura slimība ir rādītājs tam, ka cilvēks kaut kur nav godīgs, patiess pret sevi un citiem cilvēkiem, viņa domas nesaskan ar sajūtām un darbi nesaskan ar domām. Šo stāvokli Krilovs ļoti brīnišķīgi aprakstīja  savā fabulā “Gulbis, vēzis un līdaka”. Šo trīs dzīvo radību slimība bija tāda, ka viņi tā arī neizkustināja ratus no vietas, jo vilka tos katrs uz savu pusi, jo katrs sevi uzskatīja par gudrāko. Tā arī ķermeņa, prāta un jūtu neatbilstība noved pie slimības.

— Lūdzu paskaidro, kā sajūtas un rīcība noved pie reālām diagnozēm, kāds ir šis mehānisms?

— Uz šo jautājumu atbildēšu filosofiski. Lai saistītu cēloni un sekas, noteiktu rīcību un rezultātu, slimību, jums ir nepieciešama spēja pietiekami ilgi koncentrēties uz jebkuru priekšmetu. Manā bērnībā mēs lasījām grāmatas un pratām koncentrēties uz lasīšanu tik labi, ka izlasījām to no sākuma līdz beigām, nepārslēdzoties uz datorspēlēm, citām grāmatām vai internetu.

Koncentrācija pilnībā ļāva uztvert grāmatas saturu. Šobrīd mana statistika runā par to, ka cilvēku spēja koncentrēties ir kļuvusi ļoti vāja un ļoti reti kurš ir spējīgs izlasīt grāmatu no sākuma līdz beigām, un reti kurš spējīgs iesākto novest līdz galam.

Bet, ja cilvēkam piemīt no dabas dotā vērošanas spēja, viņš savu uzmanību pievērsīs tam momentam, kad sākās slimība un tam, kas notika pirms tā iestājās. Un tajā vienmēr būs kaut kādi emociju uzliesmojumi, kaut kādas neizdzīvotas situācijas. Un tad tu sapratīsi, ka slimība radās no tā, ka tu nebiji godīgs attiecībā pret kādu cilvēku. Ir vienkarši jāpievērš sava uzmanība šim laika periodam un jāpadomā par to.

Slimības avots vienmēr ir nepatiesums pret kādu cilvēku. Tas nevar būt nekas abstrakts, tās nevar būt jūtas attiecībā pret kādu valsti, karu vai kādu parādību – vētru vai ugunsgrēku. Piemēram, man skolā bija “slimība” – divnieks angļu valodā. Bet tas nenozīmē, ka man nepatika visa angļu valoda, nē, tā bija nepatika pret konkrēto skolotāju, kurš vienā ceturksnī aizvietoja mūsu ierasto skolotāju.

Ne tikai ķermeņa slimības, bet arī finansiālās (kredīti, parādi, zema alga), garīgās, sociālās rodas dēļ mūsu nepatiesuma pret kādu konkrētu cilvēku vai arī sevi.

Bet pirmais vienmēr sāk slimot fiziskais ķermenis, tāpēc, ka to mēs vislabāk jūtam.

— Vai ir kādi izņēmumi? Mēdz taču notikt dažadas epidēmijas, gripa, vīrusi, vai piemēram, iesnas tāpēc, ka esam saaukstējušies?

— Ok, tātad par piemēru ņemsim gripu. Ikviens cilvēks pastāstīs, ka gripu izraisa vīruss, kas tiek nodots pa gaisu pilienu veidā un, ka tas nekādīgi nav saistāms ar cilvēka iekšējo stāvokli. Taču, pievērs uzmanību, ka gripas uzliesmojumi vienmēr notiek tajos laika periodos, kad lielākā iedzīvotāju daļa nav apmierināta ar kāut kadu parādību: dolāra kursa pacelšanos, atvaļinājumu, kas beidzies, jāsāk iet skolā, pēkšņi ir kļuvis auksts un drēgns laiks un garastāvoklis cilvēkiem ir pasliktinājies. Tas – lielos vilcienos. Ja skatāmies katru gadījumu atsevišķi, redzam, ka vienmēr paaugstinās aizkaitinātība vienam pret otru, reizē ar to arī atbildības līmenis par to, kā jūtamies, vai bezatbildības, ja mēs šīs sajūtas pilnvērtīgi neizdzīvojam un neizpaužam.

Nav izņēmumu. Mēs visi slimojam un atveseļojamies pēc stingras sistēmas. Melojam sev un citiem – slimojam, kļūstam godīgi pret sevi un citiem – atveseļojamies.

Vēl viens pavediens ir vārdā “dziedināšana”. Pareizi uzstādītā mērķī atrodas atbilde, kā atveseļoties no jebkuras slimības.

Ja tu pastāvīgi slimo, lūdzu, paskaties, kāds tev ir dzīves mērķis, ko tu vispār vēlies. Ja tā ir nauda naudas dēļ, laulības precēšanās dēļ, vai tā ir kaut kā pierādīšana kādam no pagātnes – mammai, bijušajam, klasesbiedrenei, ja tavs mērķis ir pagātnē, tad vienmēr būs slimība. Slimība saka:  tu nepareizi izturies pret pašu dzīvi. Dzīve nav bēgšana no pagātnes vai dzīšanās pēc nākotnes rēgiem, tā ir 100% dzīvošana šeit un tagad. Ko es konkrēti jūtu tagad?

— Dažkart savās lekcijās tu saki, ka cilvēki nevar atbrīvoties no kaut kādām slimībām tāpēc, ka viņiem tās ir izdevīgas. Ar ko izdevīgas?

— Pirmkārt – slimība ir uzmanības magnēts. Ar slimības palīdzību mēs tiešā veidā “vampirējam” to cilvēku uzmanību, kuri mūsuprāt mums to pārāk maz dod. Ar slimības palīdzību var neiet uz skolu, uz darbu. Var pievērst sev mammas uzmanību – mēs taču nesaprotam, ka viņa strādā, jo jānodrošina ģimene, jāpacieš piedzērušais tēvs un vēl kaut kas. Mēs to visu nevaram paturēt galvā, tāpēc egoistiski velkam deķīti uz savu pusi – savu tuvinieku uzmanību – uz sevi.

Otrkārt, slimojot var izvairīties no atbildības. To, kuru mums piešķīrusi daba, sociums, vīrs, sieva, bērni. Jo mazak mēs vēlamies uzņemties atbildību par savām domām, sajūtām un darbībām, jo vairāk mēs būsim spiesti slimot, tā attaisnojot savu nekā nedarīšanu.

— Ir ļoti sarežģīti tam piekrist, īpaši, ja runājam par tādām smagām saslimšanām, ka onkoloģija, cukura diabēts, slimībām, kas nodara ļoti smagas ciešanas.

— Sarežģīti tas ir tikai pirmajā acu uzmetienā. Es neskaitāmas reizes esmu komunicējis ar onkodispanseru pacientiem. Tur apmēram puse pacientu saka sekojošas frāzes: “Es labāk nomiršu, nekā piekāpšos kādam”, “Es labāk miršu, nekā palūgšu piedošanu”, “Es zinu, kā vajadzēja”, “Man ir taisnība un citu variantu nav”. Cilvēkiem nav vēlmes dzīvot tālāk un attīstīties. Viņiem vienkaršāk ir nomirt, kā mainīt savas domas, vārdus, darbus attiecība pret noteiktiem cilvēkiem.

Lai atveseļotos, ir jāapēd veselā saprāta tabletīte – jāpaskatās uz sevi kritiski, godīgi. Nevis no sava zvanu torņa, bet no malas. Un godīgi jāatbild pašam sev uz jautājumu: kam man jābūt šiem cilvēkiem un kas es biju. Man bija jābūt draugam, bet es biju vienkārši lietotājs. Man bija jābūt biznesa partnerim, bet es biju izmantotājs. Man bija jābūt dēlam, bet es biju pats gudrākais psihologs un kļuvu tik pārgudrs, ka pats sapinos sava gudrībā.

— Tagad konkrēti ar piemēru palīdzību tiksim skaidrībā, kā domāšanas maiņa noved pie atveseļošanās?

— Pagājušo vasar es vadīju treniņu Lietuvā. Uz lekciju tika atvesta meitene ratiņkrēslā, kuras diagnoze bija izkaisīta skleroze. Viņa vairs nespēja ne stāvet, ne sēdēt, praktiski neko. Mēs sākām ar viņu sarunāties un sarunas procesā noskaidrojās, ka apmēram pirms pusgada viņa, pierādot savai mātei, ka nav muļķe un, ka viņai ir smadzenes, sāka strādāt juridiskajā birojā. Viņa kolektīvā bija vienīgā sieviete starp desmit vīriešiem. Un ļoti centās atbilst – būt tāda, kā viņi: sāka gudri spriedelēt un mēroties spēkiem, rādīt savu “Es”.  Vīrieši tādas pārgudras sievietes parasti uztver ar smaidu un arī šajā gadījumā, tie sāka par viņu ņirgāties: par to, ka šo darbu viņa dabūjusi ne jau pateicoties savām prāta spējām, bet tikai savai ārienei utt. Viņa ļoti apvainojās, dusmojās, ienīda, bet ārēji to neizrādīja – ārēji bija kā vecis, stiprāka par visiem. Bet – tikai ne iekšēji. Kā arī visi mēs – iekšēji esam jūtīgi un viegli ievainojami.

Šī ieksējā cīņa ar vīriešiem noveda viņu pie šīs slimības. Ar šīs slimības palīdzību viņa savai mātei momentā pierādīja, kāpēc viņa nesasniedza savu mērķi. Vīrieši tagad baidījās par viņu jokot, jo par slimajiem taču nejoko. Pirmais, uz ko es viņai norādīju, uz nepatiesumu attiecībā pret savu mammu un bijušo vīru, kuram arī viņa pastāvīgi pierādīja, ka viņai galvā ir smadzenes nevis zāģu skaidas. Viņa pierādīja, bet iekšēji raudāja, dusmojās, neieredzēja.

Un pēc tam, kad viņa bijušajam vīram palūdza piedošanu par to, ka neapprecējas ar viņu dēļ mīlestības, bet gan tāpec, lai mammai pierādītu, ka ir realizējusies, ka raksturs viņai nemaz nav tik draņķīgs, kad palūdza piedošanu kolēģiem par to, ka ienīda viņus, bet ārēji smaidīja un tēloja, ka viss ir labi – viss mainījās. Pēc diviem mēnešiem viņas veselības stāvoklis krasi sāka uzlaboties un diagnoze tika noņemta. Viņas materiālāis stāvoklis strauji uzlabojās un viņa satika savu mūža mīlestību un apprecējās.

Šobrīd viņa ir vesela, jo nomainīja mērķi. Agrāk mērķis bija pierādīt, ka viņa ir labāka par visiem, ka viņa ir pasaules naba. Bet tagad saprata, ka visa jēga ir tajā, ka tu vienkārši dzīvo neko nevienam nepierādot, vienkārši šeit un tagad tu pati. Tieši pareizi uzstādīts mērķis palīdzēja atveseļoties.

— Tas darbojas arī onkoloģijai?

— Kirovā uz treniņu atnāca trīs sievietes ar onkoloģiju: smadzeņu vēzi, krūts un asins vēzi. Sakumā katra no viņām domāja, ka slimo pēc kāda individuāla scenārija. Bet pēc tam, kad bija “izģērbušās”, izstāstījušas savu vēsturi, ieraudzīja, ka visas viņas vieno viens mērķis – pierādīt pasaulei savu tuvāko personā, ka viņas ir pašas, pašas gudrākās, ka viņām vienmēr taisnība, ka zin izeju no jebkuras situācijas, ka ikvienam var kaut ko ieteikt, kā pareizi jadara. Treniņa laikā viņas pārskatīja savu attieksmi pret dzīvi, konkrēti, katra pārskatīja savu attieksmi pret cilvēkiem, kuriem pierādīja, ka ir pasaules naba. Un visām trijām neilgā laikā tika noņemta diagnoze.

— Kā atrast to mērķi, kas aizvedīs pie izdziedināšanās?

— Cilvēkam nav pārāk liela izvēle, jo globālā mērogā ir tikai divas iespējas. Pirmā – paradīt savu varenību, otrā… Ko es tavā labā, Dievs, varu izdarīt? Ko es varu Tavā labā izdarīt caur mammu, tēti, priekšnieku, padoto, vīru, bērniem. Jo visi šie cilvēki – tas ir pats Radītājs savos mazajos avataros. Tāpēc mērķis ir kalpošana cilvēcei – tad būs minimizēti zaudējumi, maksimāli būs atklāsme, veselība, labklājība. Dzīve kalpošanā būs piepildīta. Vai arī paštaisnums un sava “Es” piepildīšana. Un tas ir ceļš pie slimības.

— Kas, tavuprāt, ir pats grūtākais ceļā uz pašizdziedināšanos?

— Uzticēšanās. Piemēram, tu lasi šo rakstu, jūti 100% uzticēšanos man un šīs uzticēšanās mudināts, sāc praktizēt to, kas šajā intervijā šķiet noderīgs. Un tad tu saņemsi 100% rezultātu. Taču, ja nopērc šo avīzi, nejauši izlasi šo rakstu, lai īsinātu savu laiku, tavā dzīvē nekas nemainīsies, jo tavs uzticēšanas līmenis ir nulle. Viss atkarīgs no uzticēšanās sistēmai, kuru tu praktizē.

— Tātad nav svarīgi, kāda tā tieši ir sistēma – Tava, Luīzes Heijas, Valērija Siņeļņikova vai vēl kāda? Svarīgs ir tikai tas, cik tu tai uzticies un praktizē to?

— Jā, tikai patiesībā šajā gadījumā tu uzticies nevis sistēmai, ne trenerim, pat ne intervijai, kuru šobrīd lasi. Pēc būtības tā ir uzticēšanas Dievam? Tā ir intuitīva lēmuma pieņemšana, kas nav balstīta uz loģiku, vai zināšanām, kuras tev šobrīd ir.

Un tu uzticies nevis meistaram, bet tam, kas aiz viņa stāv. Bet Viņš, tici man, zin par tavu dzīvi visu.

Uzticēšanās ir pats galvenais, Sieviete uzticas vīrietim, bet vīrietis uzticas Dievam vai, ja viņš pie Tā vēl nav nonācis, tad tam, ko viņš uzskata par starpnieku starp sevi un Dievu dotajā brīdī.

Bērni uzticas vecākiem, tapēc attīstās. Uzticoties, darba devējs pieņem darbā darbinieku, bet tas, savukārt, izvēlas darba devēju. Ne velti Kristus teica:  “Katrs saņem pēc savas ticības”. Ar uzticēšanos sākas izdziedināšanās no visām kaitēm – fiziskajām, finansiālajām, emocionālajām un attiecību.

Ar Dmitriju Trocki sarunājās Anna Kuzņecova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Youtubē ir ļoti daudz Dmitrija Trocka lekciju, februārī viņā atkal viesosies Lietuvā, taču klausīties variet šeit:

 https://www.youtube.com/watch?v=kdzL99GIlXo&list=PLFTLEoDrfETvjWfx3zbagLjR0NJe0A7Ph&index=4&t=9900s

Sajā rullītī septiņu soļu sistēma, kā atrisināt jebkuras problēmas, izpildīju darbiņu un saņēmu rezultatu 🙂

https://www.youtube.com/watch?v=4hIYWVJbq64&list=PLFTLEoDrfETvjWfx3zbagLjR0NJe0A7Ph&index=3&t=3782s

 

Esi šeit – bezgalībā

dievs1

Nav notikumi lieli vai mazi, jo visos tajos ir viens un tas pats dziļums. Un šis dziļums ir bezgalība.
Nav īsu vai garu laika periodu, jo gan mirklis, gan vesels gadsimts ir līdzvērtīgi šai pašai mūžībai.
Nav svarīgas vai nesvarīgas nodarbes, jo tās visas turpina pasaules radīšanu. Un kurš gan nav redzējis lielas sekas šķietami maznozīmīgiem iemesliem?
Tāpēc esi šeit – bezgalībā, radi tagad mūžībā, dari mazo kā lielu, bet lielo kā mazu. Un tādējādi paud savu dievišķību.
Ja arī ir kaut kāda atšķirība, tad tā ir caurspīdīgumā: cik ļoti kurā redzams viens un tas pats Dievs.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta FS

Nekrāj!

vecmamina000

Tas notika pirms daudziem gadiem, kad mana viedā vecmāmiņa vēl bija dzīva.

Reiz, kad mēs ar mammu uz Lieldienām centāmies piekarināt jaunus, modernus aizkarus ar asimetriskiem rakstiem, un tie nekādīgi nebija piestiprināmi pie karnīzēm, krita mums uz galvas…. mēs dusmojāmies, rājāmies, smējāmies un atkal mēģinājām tos piestiprināt. Vecmāmiņa uz mums skatījās un teica:
– Vēl pavisam nesen es būtu lekusi līdz griestiem no prieka, ka man ir tādi aizkari, bet tagad manī nav ne mazākas vēlmes pēc tiem. Meitenes, tās aiziet…. vēlmes aiziet. Vēlmes pēc visa. Gan pēc lietām, gan cilvēkiem.
Dariet visu, kamēr jūs vēlaties. Tērējat naudu niekiem – nekrājiet! Nieki dažkārt priecē, bet uzkrājumi – nē. Kam tad krāt? Bērēm? Vēl neviens nav palicis neapglabāts. Priecājieties, kamēr ir prieks. Mīliet, kamēr gribās.
Pienāk laiks, kad arī svešu siltumu negribās. Neko vairs negribās. Droši vien daba tā speciāli dara, lai mēs mierīgāk varētu aiziet, neķeroties ne pie krāmiem, ne cilvēkiem. Lūk, arī es esmu gatava aiziet.

Bet, ja es varētu atgriezties jūsu gados, tad dzīvotu tikai šai dienai un priecātos par katru vēlmi.
Vecmāmiņas sen vairs nav, bet es dzīvoju tieši tā: šai dienai un priecājos par katru savu vēlmi.

Autors: Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Šeit un tagad

seit un tagad29

Ir tagadnes garša. Tā pazīstama vien nedaudziem, šī garša. Tā pārvērš visu ikdienišķo un parasto jaunā un vēl neiepazītā. Ierasto un nepamanīto – brīnišķīgā un pārsteidzošā. Kā dievišķs brīnums tā pārvērš ūdeni izmeklētā vīnā. Katrs elpas vilciens pēkšņi kļūst par baudu un dzīves svētkiem. Viss, ko tu dzirdi, kļūst par mūziku, kas skan un plūst no tevis paša. Viss, ko tu redzi iegūst aromātisku pirmatnēja dārza košumu, kura augļi vienmēr ir sulīgi un saules piesūkušies, ka bērnībā. Tev vienkārši gribas būt un būt. Tu jūti kā viss šis ilgst un ilgst. Tu vieglprātīgi peldi visā šajā svētlaimīgumā – šeit un tagad. Tu vairs nevari pamest to visu. Kā bezdibenī tu krīti Dievā, izšķīdinot Viņā savas nevajadzīgās bailes un rūpju un trauksmes virtenes. Tā visa ir tagadnes garša. Žēl tikai tas, ka tikai nedaudziem ir pazīstama šī garša.
Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atlaist visu

atlaist444

“Atlaid… Atlaid katru mirkli, kā tikko tas pagājis. Necenties to paildzināt, tas nav iespējams; šis mirklis ir pagaisis, tas neturpināsies un neatkārtosies vairs nekad. Atlaid situācijas, cilvēkus, emocijas…

Uz tavas plaukstas apsēdās skaists tauriņš, izbaudi mirkli, priecājies par to, kamēr tas ir ar tevi, necenties aizvērt plaukstu un paturēt tauriņu sev, ļauj tam lidot, kolīdz viņš to vēlēsies… Un tā katru mirkli. Un, lai cik ļoti tev arī gribētos kaut ko noturēt, atlaid. Sarežģīti, sāpīgi, skumji, bailīgi – vienalga, atlaid, visu, visus un vienmēr…
Atceroties, aizmirsti. Neatceries, neatgriezies. Turpini kustību uz priekšu. Tas ir Dzīves filosofijas pamats – šeit un tagad, vienmēr tagadnē, atlaižot. Tik vienkārši! Taču tik sarežģīti, tikai tāpēc, ka mēs esam raduši pieķerties. Un baidāmies pazaudēt.
Jauni mirkļi nes mums jaunu prieku, jaunu iespēju, jaunus atklājumus… Pagātne vienmēr ir mirusi, nākotne – iluzora un tikai tagadne ir Dzīve.
Pateicies situacijām, pateicies cilvēkiem, kuru dzīves pieskārušās tavējai. Un laikā ar vieglumu atlaid.
Kad es jautāju savam draugam: “Vai tu nebaidies zaudēt?”, viņš man atbild: “Man nekā nav, man nav ko zaudēt un es nebaidos”. Jā, mums nav ko zaudēt. Mums visiem nekā nav, neviena nav un tas ir nemainīgi; vienkārši apzinies to. To, kas mums tiek dots, tie, kurus satiekam – ir dzīves dāvana, sauc to kā vēlies, taču tas nav mūsu un tas ir laicīgs, tāpēc ar prieku un pateicību pieņem un viegli atlaid.
Pamēģini. Tas ir tik viegli!…”
vk_EzoNews
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iet Lielo ceļu ir vienkārši

cels7

«Iet Lielo ceļu ir vienkārši, kaut gan cilvēki izvēlas apkārtceļus.»

Lielais ceļš ir vienkāršs. Tas ir tas ceļš, kurš mums paveras tieši šeit un tieši tagad.
«Nomazgā traukus». «Atbildi uz elektronisko vēstuli». «Neatbildi uz vēstuli». Tas ir  Lielais ceļš, tāpēc, ka tas ir vienīgais ceļš. Darot vai nedarot kaut ko, tu ieguldi savas pūles realitātē. Nekas nevar būt vienkāršāks. Vairāk nekas no tevis netiek prasīts; tu nevari izdarīt kaut ko nepareizu.

Apkārtceļi ir tavi spriedumi par to, ko tu dari vai nedari. Uzskatot savas darbības par «nepareizām», «muļkīgām» vai «nevajadzīgām», tu ne tikai nenovērtē tās, bet arī ļoti sarežģī savu dzīvi.
Salīdzināt to, kas ir izdarīts, ar to, kas tev bija jāizdara, pastāvīgi censties salīdzināt savas darbības ar kaut kādu ārējo standartu – tas ir ļoti grūts ceļš.
Tas, kas ir, paredz būšanu šeit un tagad, bet centieni salīdzināt – tie vienmēr ir stāsti no pagātnes.
Tu vari cik uziet, strīdēties ar pagātni, un pat tad, ja tu atradīsi pašus labākos, pašus pārliecinošākos un pašus cilvēciskākos argumentus tam, ka tā bija citādāka, pagātne vienalga paliks tā, kas bija.
Mācies no pagātnes pieredzes, izmanto jebkurus līdzekļus, taču, ja tu jūties vainīgs un kaunies no savas pagātnes, tad tu vienkārši esi vardarbīgs pret sevi, bet vardarbība nav tas labākais instruments, tā “nestrādā”. Skaidrs ceļš, Lielais ceļš, sākas tieši tagad…
Dzīve pati par sevi neprasa nekādus pūliņus. Ja tu uzskati, ka tev ir problēma, nodarbojies ar pētniecību tik ilgi, kamēr nesapratīsi, cik pilnīgs ir tas, kas IR.

Bairone Keitija, Stīvens Mitčels “Priekam ir tūkstošiem vārdu”

Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vienkārši notici

a8tmEUxzltw

Notici tam, ka viss, kas ar tevi notiek, pirmkārt, notiek tavā galvā. Ikvienas grūtības, bēdas un problēmas var pārdzīvot, ja izveido pret tām pareizu attieksmi. Te nu arī ir laimes recepte – neatkarīgi no tā, kas apkārt notiek, neatkarīgi no cilvēkiem, kuri tev apkārt, tev jāiemācās būt harmonijā.
Tad pat vislielākajās problēmās tu atradīsi prieku, jo būsi iemācījies no ikvienas situācijas kaut ko labu iemācīties un saprast, un nekas vairs netraucēs tavu iekšējo mieru.
Šīs 13 rekomendācijas ļaus tev uz pasauli paskatīties daudz viedākām acīm, rast mieru Dvēselē un viegli un ar prieku iziet cauri visām grūtībām.

1. Ir tas, kas ir
Ja tu nevari pieņemt situāciju tādu, kāda tā ir, zini, ka tieši tas ir tavu ciešanu cēlonis. Mācies būt mierā ar to, ko tu nevari izmainīt. Tā tu netērēsi velti savu enerģiju bezjedzīgām dvēseles mokām un spēsi skaidri domāt. Bez tam, brīnumains fakts: kā tikko tu atlaidīsi situāciju, patiesi un pilnībā, viss sakārtosies.

2. Pārstāj visu sarežgīt
Mēs visi ļoti mīlam taisīt problēmas uz līdzenas vietas. Apstājies! Pārstāj realitāti krāsot tumšās krāsās. Viss atkarīgs no tava skatu punkta, ja skatīsies uz lietām no gaišās puses – jaunas problēmas neradīsies un vecās pazudīs, un paliks tikai risināmie jautājumi.

3. Mainies
Gribi, lai izmainās apstākļi? Maini sevi. Tas ir daudz sarežgītāk, kā mainīt apkārtējo pasauli, mainīt lietas, darbu, cilvēkus sev blakus. Ieskaties savā Dvēselē un padomā – kā labad tas viss ar mani notiek? Varbūt tāpēc, lai es beidzot kaut ko saprastu, kaut ko iemācītos, kaut ko pamainītu sevī?

4. Neveiksme ir mīts
Tomass Alva Edisons teica: “Izgudrojot spuldzīti, es necietu neveiksmi, es tikai atradu 99 veidus, kā tā nestrādā”. Tiesa? Ģeniāli! Centies gūt labunu pat no tā, kas tev šķiet, ka nav izdevies un, iespējams, līdz šim tu to uzkatīji par savu lielāko neveiksmi. Neveiksmju nav! 

5. Viss notiek tā, kā tam jānotiek
Ja tu kaut ko ļoti gribēji, bet rezultātā nedabūji, zini, viss ir uz labu. Lai kas ar tevi arī notiktu – viss ir uz labu, nešaubies. Mēs esam raduši pieķerties stabilitātei un tad, kad kaut kas mainās, parasti iestājas šoks. Neskumsti, dažkārt pats labākais ir nesaņemt to, ko tik ļoti vēlējies, un pēc laika, atskatoties, tu patiešām sapratīsi, ka tā ir taisnība.

6. Šeit un tagad
Novērtē to, kas ir tagad. Katru mirkli, kuru tu šobrīd izdzīvo. Jau nākamajā brīdī tā būs pagātne. Tāpēc novertē tagadni un neļauj dzīvei paskriet tev garām, kas notiks, ja dzīvosi pagātnē.

7. Nekļūsti par savu vēlmju vergu
Nekreņķējies, ja neesi saņēmis to, ko vēlējies. Tavas emocijas ir daļa no tevis un tu vari iemācīties tās kontrolēt. Daudz patīkamāk ir dzīvot pozitīvā stāvoklī. Ja neproti, to var iemācīties.

8. Bailes ir tikai ilūzija
Saproti savas bailes un pieņem tās. Pateicoties savām bailēm, tu ļoti daudz ko dzīvē iemācies. Tā bailes izskatīties muļķīgam, liek cilvēkam vairāk ar sevi strādāt. Izzini savas bailes un liec tām nest tev labumu.

9. Atļauj sev prieku
Pat tad, ja tev atņems visas problēmas, tu nepazudīsi. Bez tā, ka dzīvē ir smagi brīži, ir vēl ļoti daudz par ko priecāties. Iemācies būt priecīgs un sajust savu prieku. Tas ir treniņš.  Tu esi tu un nav obligāti sevī jānēsā pastāvīga pārdzīvojumu un rūpju nasta. Jāiemācās atslābināties un baudīt dzīvi. Kad tad vēl, ja ne tagad? 

10. Nesalīdzini sevi ar citiem
Tev tikai šķiet, ka citi ir daudz veiksmīgāki un labākā stāvoklī. Katram ir savas problēmas, arī tad, ja viņi tās tev nerāda. Salīdzināt sevi ar citiem nozīmē nenovērtēt sevi. Un tas ir muļķīgi. Esi pateicīgs par visu, kas tev ir. Un tici, tev ir ļoti daudz, par ko pateikties!

11. Tu neesi upuris
Beidzot taču uzņemies atbildību par savu dzīvi un savām emocijām! Tikai tu vari lemt, kā visu uztvert, neviens neko nevar un nedrīkst lemt tavā vietā. Tu esi pastāvīga personība, kura it visu var izmainīt. Atceries to!

12. Viss mainās
Viss pariet un atrodas pastāvīgā kustībā. Kad grūti, nomierini sevi ar to, ka arī tas pāries. Viss, šķietami sliktais kaut kad beigsies – agri vai vēlu, bet beigsies.

13. Brīnumi notiek
Ja tu tam notici – dzīve uzreiz mainās, pavisam dīvainā, brīnumainā veidā. Un tu pamani, ka katru dienu notiek kaut kas brīnumains. Atver savu sirdi pasaulei un tu saņemsi brīnumainas dāvanas. Labais vienmēr atgriežas pašā īstākajā un piemērotākajā brīdī.
Labestība vienmēr atmaksājas, tā vienmēr atgriežas un piepilda tavu dzīvi ar jēgu un brīnumiem. Lai arī mēs neesam raduši domāt pozitīvi, tomēr dzīve rāda, ka tad, ja esi labs pret sevi un apkārtējiem cilvēkiem, viss notiek vislabākajā veidā. Dzīve ir brīnumu pilna. Un tajā ir milzīgs potenciāls.
Avots: v_k_ezo.news
Tulkoja: Ginta Filia Solis