Es esmu cits cilvēks: es nevaru un negribu atgriezties pagātnē

kintsugi555

Tici vai netici, bet šodien tu jau vairs neesi tas cilvēks, kas biji vakar. Pagātne mūs māca ar saviem priekiem un bēdām, un padara mūs viedākus.
Pagātni nevar izrediģēt. Tu nekādā veidā nevari izmainīt to, kas jau izdarīts, pateikts vai noticis. Tomēr tas, kas noticis vakar, nosaka to, kas mēs esam šodien.

Daži cilvēki nespēj pieņemt savu pagātni. Kļūdas, kuras tie pieļāvuši, neveiksmes vai vilšanās tiem šķiet, kā neaidzijušas brūces. Un rezultātā, tās neļauj viņiem pilnvērtīgi piedalīties tajā, kas notiek šeit un tagad.

Neskatoties uz to, ka nav viegli samierināties ar pagātnes zaudējumiem un neveiksmēm, mums jāsaprot, ka turēties pie pagātnes ir viena no lielākajām kļūdām, ko varam pieļaut. Jo atceroties pagātni, kurai nav nākotnes, mēs sagraujam savu tagadni.

Padomā par to!

Pagātne nevar tev piedāvāt neko jaunu

Diemžēl pagātne bieži klaudzina pie mūsu durvīm. Tās var būt pēkšņi piezagušās atmiņas, vai arī bijušais vīrs, kurš gatavs izdauzīt visus mājas logus, lai tikai tu kļūtu tā, kas biji vakar.

Neļauj tam notikt. Katru reizi, kad pagātne atkal stāv uz sliekšņa, saproti, ka tā vairāk nespēj tev piedāvat neko jaunu un interesantu. Jo reālas iespējas laimei atveras tikai šajā brīdī, šeit un tagad.

Ir pienācis laiks doties uz priekšu

Dzīvē mums pastāvīgi nākas atlaist lietas un cilvēkus, un mēs darām to, lai virzītos uz priekšu.

Mēs saraujam draudzības saites, kas izrādījušās viltus, pārstājam komunicēt ar radiniekiem, kuri nezin, kas ir laime, pārvācamies, mainām darba vietas, ieradumus, lai ielektu jaunos vilcienos, kuri pilni iespēju.

Ir pienācis laiks atkal doties ceļā, aizcērtot aiz sevis durvis. Tas ir tas, ko darot, mēs izjūtam skumjas. Tomēr tās emocijas, no kurām mums jāizvairās ir aizvainojums, naids un vilšanās.

Saproti, ka tam, kurš patiešām vēlas pārvarēt savu pagātni, tas ir jāizdara brīvi. Naids neapšaubāmi ir viena no smagākajām nastām. Tas pārvērš mūs par gūstekņiem tiem, kuri nodarījuši mums sāpes un kuri nevēl mums labu.

Sper soli pretī dzīvei – brīvai no aizvainojumiem un tām negatīvajām emocijām, kas traucē būt laimīgam.

Mīli savu tagadni, savu dzīvi, jo tajā ir integrēta tava pagātne

Tu jau esi personība. Tava pagātnes un tagadnes pieredze veido kopumu, kas tev jāmīl, jāsaprot un jāciena.

Geštalta psiholoģijas speciālisti saka: tu esi vienots – vesels. Mēs esam spējīgi apzināties šeit un tagad jēdzienu un tajā apvienot pagātni un tagadni.

Tas, kurš dzīvo pagātnē, aizmirst par “Es tagadnē”. Tas nozīmē, ka viņš atslēdzas no realitātes un tā, kas viņam vajadzīgs tieši šobrīd.

Tici vai netici, bet šis viss var izsaukt gan fiziskās gan garīgās slimības. Tāpēc, ka ļoti bieži depresijas starta punkts ir tieši šī fiksēšanās uz vienu punktu “vakar”, sajūta, ka tev kaut kā trūkst. Un tas mūs pilnībā atrauj no tā, kas notiek šeit un tagad.

Mums sevi jāmīl par to, ka mēs esam, ieskaitot visas savas pagātnes ķļūdas. Jo tieši pateicoties tām, mēs iegūstam ārkārtīgi vērtīgu dzīves pieredzi, un esam tie, kas esam tagad.

Skatoties uz pagātni, kura vairs nekad neatgriezīsies, tu ieraudzīsi tūkstošiem ceļu, pa kuriem doties tālāk

Neskatoties uz to, ka mēs visi savā pagātnes bezgalīgajā okeānā ļoti daudz ko esam zaudējuši, vienīgais veids, kā situāciju labot un radīt jaunas iespējas nākotnei, ir koncentrēties uz to, kas notiek šeit un tagad.

Padomāt par visiem ceļiem, kas mums atveras, pa kuriem varam iet, bruņojušies ar savu pieredzi un ticību.

Ir kāda interesanta japāņu tradīcija ar ļoti senām saknēm. Tas ir veids, kā japāņi atjauno saplīsušus porcelāna priekšmetus.

Piemēram, kad saplīst porcelāna krūzīte, japāņu kultūrā to pieņem par sākuma punktu, jo tiek uzskatīts, ka nekas nevar būt tāds pats, kā bija iepriekš. Piemēram tāds, kāds bija pirms saplīšanas gabalos. Pagātne paliek pagātnē un nosaka to, kādi esam tagad.

Tā atver iespējas mums kļūt labākiem, specīgākiem, skaistākiem. Lūk, kāpēc šīs lauskas sastiprina kopā, izmantojot kintsugi metodi. Ņem īpašu līmi, ar kuras palīdzību salīmē kopā lauskas. Pēc tam noklāj salaiduma vietas ar zelta vai sudraba pulveri. Rezultātā sudraba un zelta dzīparojums pārvērš krūzīti par ļoti interesantu dekoru un tā šī krūzīte vai šķīvis izskatās vēl skaistāki, kā bija. Un šiem traukiem vertība pieaug, jo tiem ir sava, īpaša vēsture.

kintsugi654

Mums arī var noderēt šī tehnika, un, tā vietā, lai nožēlotu savu pagātni, kaunētos par savām kļūdām, mēs to varam integrēt savā tagadnē. Jo tas dos mums papildus spēku un izturību.

Atrodi sevī drosmi “apzeltīt” savas brūces, neslēpjot tās un nekaunoties par tām…

Pieņem to, ka tu vairs neesi tas cilvēks, kurš biji vakar. Tu esi daudz drosmīgāks un spējīgs radīt un, protams dzīvot daudz skaistāku dzīvi.

Avots: http://www.transurfing-real.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Atļauj sev būt maigam

upe1

Laodzi saka:

Kad cilvēks piedzimst, viņš ir maigs un vājš; nāvē viņš ir ciets un stīvs. Kad lietas un augi ir dzīvi, viņi ir mīksti un lokani; kad miruši, tie ir sausi un trausli.
Atbilstoši, cietība un stingrums asociējas ar nāvi, bet maigums un elastība – ar dzīvi.

Kad koks ir ciets, to nocirtīs. Lielais un spēcīgais pieder zemākajam, maigais un elastīgais – virsotnei.

Dzīve ir upe, plūsma bez gala un sākuma. Tā nekur nekustās, tā vienmēr ir. Tā nekustās no vienas vietas uz citu, tā vienmēr kustās no šejienes uz šejieni.

Vienīgais laiks dzīvei ir TAGAD un vienīgā vieta – ŠEIT. Nav nekādas cīņas pēc sasniegumiem un sasniegt nav ko. Nav centienu aizstāvēties, nav no kā. Ir tikai dzīve, viena, absolūti viena, skaista savā vientulībā, karaliska savā vientulībā.

Tu vari dzīvot divējādi: tu vari plūst kopā ar to – tad arī tu esi karalisks, tad tevī ir grācija, nevardarbīga grācija, bez konfliktiem un cīņas. Tad tevī ir skaistums, līdzīgi bērnam, ziedam, maigs, delikāts, nevainīgs. Ja tu plūsti kopā ar dzīvi, tu esi reliģiozs. Lūk, tieši tā ir Laodzi reliģija, arī mana.

Parasti ar vārdu reliģija saprot cīņu ar dzīvi dēļ Dieva. Parasti tā nozīmē, ka Dievs ir mērķis, bet dzīve ir jāatstumj malā un jāpieveic cīņā. Dzīve ir jāupurē, lai sasniegtu Dievu. Parastā reliģija nav reliģija. – tā vienkārši ir daļa parastā vardarbīgā un agresīvā prāta.

Nav Dieva ārpus dzīves. dzīve ir Dievs.

Ja tu atraidi dzīvi, tu atraidi Dievu, ja tu upurē dzīvi, tu upurē Dievu. Visās upurēšānās upurēts tiek Dievs.

Georgijs Gurdžijevs teica: “Tas šķiet paradoksāli, taču tā ir taisnība – visas reliģijas ir pret Dievu. Ja dzīve ir Dievs, tad noliegt, atstumt, upurēt nozīmē iet pret Dievu.”

Būt patiesi reliģiozam nozīmē būt neparasti parastam dzīvē…. kad viena daļa nav pret veselo, un daļa plūst kopā ar veselo. Būt reliģiozam nozīmē nebūt nošķirtam no plūsmas.

Būt NEreliģiozam nozīmē būt ar savu viedokli, ar piepūli uzvarēt, iekarot, kaut kur skriet. Ja tev ir mērķis, tu neesi reliģiozs. Ja tu domā par rītdienu, tu jau esi palaidis garām reliģiju. Reliģijā nav nekāda “rīt”. Tieši tāpēc Jēzus saka: “Nedomā par rītdienu. Skaties uz lillijām laukos, tas zied tagad”. Viss, kas ir, ir tagad. Viss, kas ir dzīvs, dzīvs ir tagad. Tagad ir vienīgais laiks un vienīgā mūžība.

Ir divas iespējas. Tu vari cīnīties ar dzīvi, tev var būt personīgie mērķi, kas iet pret tavu dzīvi – bet visi mērķi ir personīgi. Tu centies uzspiest dzīvei tēlu, kaut ko savu. Tu centies dzīvi vilkt, lai tā tev sekotu – tu pats esi tikai niecīga daļiņa, tada maza mazītiņa, tomēŗ centies vilkt aiz sevis visu Visumu.

Protams, tu esi nolemts neveiksmei. Tu noteikti zaudēsi visu savu krāšņumu un tu noteikti kļūsi ciets.

Cīņa rada cietību.

Tikai padomā par cīņu, un tevī radīsies smalka cietība. Tikai padomā par pretestību, un tev apkārt radīsies garoza, kas pamazām apņems tevi kā kokons. Pati ideja par to, ka tev ir noteikts mērķis, padara tevi par salu un tu vairs neesi daļa no dzīves bezgalīgā kontinenta. Un tad, kad esi atdalījies no dzīves, tu jūties kā koks, kas atdalīts no zemes. Kādu laiku pie labas barošanas tas spēj dzīvot, taču patiesībā mirst. Kokam vajadzīgas saknes, kokam jābūt zemē, savienotam ar zemi, daļai no tās.

Tev jābūt savienotam ar dzīves kontinentu, jābūt daļai no tās, jābūt ar savām saknēm. Kad tu esi iesakņojies dzīvē, tu esi maigs un mīksts, jo nebaidies. Bailes rada cietību. Bailes rada drošības ilūziju, ideju par to, ka sevi ir jāaizstāv. Un nekas nenogalina vairāk kā bailes, tāpēc, ka pati baiļu ideja ir tajā, ka tu esi atdalīts no zemes, izrauts ar visām saknēm.

Un tad tu dzīvo pagātnē un tieši tāpēc tu tik daudz par pagātni domā. Tā nav vienkārša sakritība. Prāts pastavīgi domā vai nu par pagātni vai nākotni. Kāpec tik daudz jadomā par pagātni? Pagātne ir pagājusi! To nevar restaurēt. Pagātne ir mirusi!

Kāpec tu turpini domāt par pagātni, kuras vairs nav, un par nākotni, kurai tu neko nevari padarīt? Tu nevari to izdzīvot, tu nevari tur būt, tu nevari sagraut savu pašreizējo mirkli.

Taču tam jābūt kādam dziļam nopietnam iemeslam. Un šis dziļais iemesls slēpjas tajā, ka tu visu dzīvi cīnies. Cīnies ar veselumu, ar dzīves upi un tu zaudē savas saknes. Tu kļūsti mazs mazītiņš, līdzīgs kapsulai, ieslēgts pats sevī. tu kļūsti individuāls, tu vairs neesi daļa plašā Visuma. Un tev nākas dzīvot uz savas pagātnes barības; tieši tāpēc tu tik daudz domā par pagātni.

Un tā vai citādāk, tev nākas saņemties lai cīnītos, un tieši tāpēc tu pastāvīgi domā par nākotni. Nakotne dod tev cerību, pagātne dod tev barību, bet starp tām abām – mūžība, kuru tu palaid garām. Starp pagātni un nākotni tu mirsti, tu nedzīvo.

Ir vēl viens veids kā dzīvot – patiesībā ir tikai viens veids, kā dzīvot, tāpec, ka cīņas ceļš nevar būt veids, kā dzīvot. Cīņa nav veids, kā dzīvot. Vienīgais veids ir plūst ar upi, plūst kopā tādā mērā, lai tu nejustos atdalījies.

Tu esi tās daļa, tu kļūsti tās daļa – ne tikai daļa, bet tu pats kļūsti par upi.

Kad tu necīnies, tu kļūsti par dzīvi, tu uzticies tai. Tu neuzticies vis savam individuālajam prātam, bet uzticies visam pilnībā, uzticies esībai. Kapitulējot, pavisam nemanāmi tu kļūsti maigs, elastīgs un tev vairs nav jābūt cietam. Tu necīnies, nav nekāda naidīguma. Nav nekādas vajadzības aizstāvēties, nav vajadzibas pēc drošības, tu jau esi kopā ar dzīvi.

Un dzīve arī ir drošība!…

Pamēģini sajust to, ko es saku. Tas nav sapratnes jautājums, tas nav intelektuālo spēju jautājums. Sajūti, ko es saku. Uzsūc to. Lai tas ir ar tevi. Ļauj tam nostiprināties tevī, dzīvei nav neko jānozīmē, dzīvei vienkārši ir jābūt. Un tad pēkšņi tu kļūsti maigs. Viss cietais aiziet, pazūd, izkūst.
Bērns atveras no jauna, tu atkal esi kļuvis par bērnu, un atkal ir šīs caurspīdīgās bērnības acis. Tu vari redzēt un tagad zaļums ir pavisam savādāks. Putnu dziesmas pavisam citas. Tagad veselumam ir pavisam cita nozīme. Tam nav jēgas, tam ir nozīme. Jēga saistīta ar derīgumu, nozīme – ar prieku.

Priecājies par to un tu būsi maigs. Plūsti ar upi. Kļūsti par upi.

OŠO
Avots: https://self.wikireading.ru
Tulkoja: Ginta FS

APZINĀTĪBA – vienīgais ceļš

seit un tagad20

Ja visas garīgās prakses varētu noraksturot ar vienu vārdu, šis viens vārds būs APZINĀTĪBA. Apzinātība ir tas, dēļ kā radītas visas pasaules garīgās prakses, tehnikas, meditācijas. Apzinātība ir cilvēka iekšējais stāvoklis, kurā viņš ir daudz uzmanīgāks, dzīvāks, jutīgāks un mierpilnāks.

Lai labāk saprastu, kas ir apzinātība, ir jāsaprot, kas ir tās pretējais stavoklis. Un pretējais stāvoklis apzinātībai ir tas stāvoklis, kurā lielāko daļu sava dzīves laika pavada vairums mūsdienu cilvēku, un šo stāvokli var nosaukt par sapņošanu nomodā.

Vairums cilvēku ejot guļ, tas nenozīmē, ka guļ tiešā nozīmē un ir miegaini, bet gan tajā, ka tie lielāko tiesu neko neredz, nedzird, nejūt, ne apkārt sev, ne sevī. Viņi gandrīz pilnībā dzīvo autopilotā, kā dzīvi mirušie.
Jau bērnībā es ievēroju vienu lietu – ja tu neuzmanīgi klausies savu mīļāko dziesmu, domājot par kaut ko citu, tu negūsti nekādu baudījumu. Tu it kā šo mūziku palaid garām. Kad es to pirmo reizi ievēroju, man tas šķita dīvaini, jo mūsu ausis taču jebkurā gadījumā uztver skaņu, un pēc idejas, tai mūzikai, kas mums patīk, būtu jasniedz baudījums un jāuzlabo garastāvoklis, kaut vai tāpec, ka mūsu ausis taču to dzird.

Tagad es skaidri zinu, ka mēs varam baudīt mūziku tikai tad, ja lielāko daļu savas uzmanības fokusējam uz to. Un tas attiecas ne tikai uz mūziku, bet arī visu mūsu dzīvi. Tāpat arī skaista glezna neatstās uz mums nekādu iespaidu, pat tad, ja tā ilgu laiku stāvēs mūsu acu priekšā, ja mēs to uzmanīgi neaplūkosim. Neskatoties uz to, ka mūsu acis to visu laiku būs skatījušas, iespaidu gūsim tikai tad, kad pieslēgsim savas sajūtas un uzmanīgi aplūkosim šo gleznu.

Es domāju, ka ikviens cilvēks ir saskāries ar šo efektu. Tā var, piemēram, aizbraukt pie dabas ļoti skaistā vietā, ar brīnišķīgām ainavām un praktiski neievērot nekādu skaistumu, ja tajā laikā būsi aizņemts ar savām domām.

Tā arī sanāk, ka cilvēkiem ir acis, ausis un viss parējais, taču dzīve paskrien garām tā, it kā viņi būtu akli, kurli un neko nejustu. Protams, tas ir pārspīlēti un katrs cilvēks lielākā vai mazākā mērā jūt kaut ko labu savā dzīvē, tomēr ir tāds jēdziens kā uztveres pakāpe. Un parasti cilvēkiem tā ir virspusēja, tie dzīvi neuztver dziļi, attiecīgi, dzīve arī paslīd garām garlaicīgi un neinteresanti.

Daudzi cilvēki ar nostaļģiju atceras savu bērnību, runā par to, ka tad gan viņiem bija labi. Un, ja pajautāsim šiem nostaļģējošiem cilvekiem, kas tieši bija tas labais bērnībā, kā nav šobrīd, tad tie cīlvēki, kuri nav parāk saprātīgi, teiks, ka bērnībā nebija tādas atbildības, praktiski nebija nekādu problēmu – visa tā, kas ir tagad. Tie, kuri ir nedaudz viedāki, teiks, ka bērnībā pasaule tiek uztverta kaut kā savādāk, daudz interesantāk. Un tā ir vienīgā pareiza atbilde. Būtība ir pašā uztverē, ne tajā, ka bērnībā nav nekādu problēmu un atbildības.

Bērnībā mēs bijām daudz apzinātāki. Būt apzinātam nozīmē ar savu apziņu piedalīties tajā, ko tu dari un ko tu uztver. Tas nozīmē būt klāt it visā, ko tu dari, redzi, jūti, dzirdi.

Cilvēks var padarīt tūkstošiem dažādu lietu dienas laikā, un piedalīties tajās ļoti minimāli. Viņš var atbildēt standartveida frazēm, veikt vienas un tās pašas darbības, ķermeņa kustības, un viss viņa dzīvē atkartosies katru dienu pēc rutinētas shēmas.- kā ārpusē, tā iekšpusē – viņā pašā.

Pats cilvēks šajā laikā atrodas viņam pašam nesaprotamās un pat nepamanāmās domās, bailēs, fantāzijās, vai vispār kādā pelēkā prostrācijā, kas atgādina dziļu aizmirstību.

Parasti cilvēki nepiekrīt šim faktam, viņi netic tam, ka gandrīz neko neredz, nedzird un nejūt reālo pasauli. Cilvēks visu sev apkārt uztver caur pelēku migliņu, kādu fonu, pretrunīgu domu troksni, emocijām, pārdzīvojumiem, garastāvokļiem. Viņš neredz realitāti tieši.

Parasta cilvēka apziņa ir tūkstošiem vīrusu piesārņota, kas kā tārpi lodā viņā. Un, kas ir interesanti, ka visu šo vīrusu un tārpu vēlmes un pamudinājumus, cilvēks uztver kā savējos. Un pārliecināt viņu par pretējo  ir gandrīz neiespējami, un pirmā doma, kas radīsies tāda cilvēka galvā, būs kaut kas līdzīgs: šis tipiņš nav pie pilna prāta, ar mani gan viss ir kārtībā.

“Es pats esmu sev saimnieks un vienmēr rīkojos atbilstoši savām vēlmēm”. Un šī doma ir rezultāts tam, kā nostrādā pirmā aizsargsistēma, kuru cilvēkā uzstādījuši šie parazīti, lai neviens pat necenstos nopietni uztvert domu par to, ka cilvēki paši sev nepieder, bet atrodas sāpju fabrikā, kurā katru dienu šīs sāpes izstrādā sev paši un palīdz tās izstrādāt arī citām būtnēm…

Avots: aum.news
Tulkoja: Ginta FS

 

Ansis Jurģis Stabingis: Viss IR tik ļoti vienkārši!

Ansis Bilde

Šodien arvien vairāk sarunās, presē, intervijās izskan vārds APZINĀTĪBA. Un diez vai ir kāds, kurš nezin vārdu salikumu “šeit un tagad”. Taču procentuāli nemaz nav tik liels to cilvēku skaits, kuri dzīvo apzināti un kuriem būt šeit un tagad ir gluži pašsaprotami. Man dzīve deva iespēju satikties un par šo tēmu sarunāties ar vienu no Latvijā atzītākajiem apzinātības ekspertiem Ansi Jurģi Stabingi.

Un šī saruna lasāma jaunajā žurnālā “Kā darītu Mīlestība”

Ansis savulaik bijis psihoterapeits (eksistenciālā psihoterapija un psihoorganiskā analīze),
Latvijas Psihoterapeitu biedrības prezidents, pasniedzējs augstskolās Latvijā un Austrijā, bet 2017. gada beigās izstājies no profesionālajām biedrībām. Pēdējos gadus praktizē, pasniedz un popularizē apzinātību.
Kādā mācību kompānijas interneta vietnē rakstītās atsauksmes par treneri Ansi:
— Ar savu stāstījumu spēj ieinteresēt klausītāju jau no paša kursa sākuma un pozitīvi, ka pielieto arī praktiskos treniņus.
— Ļoti tuvu ideālam — mierīgs, zinošs, pārliecināts, atsaucīgs.
— Vienkārši, bet ļoti trāpīgi un aizraujoši.
— Spēj noturēt dalībnieku uzmanību, ļoti vienkārši izskaidro tēmu, aizrauj ar stāstījumu un iesaista grupu.
— Cilvēcīgs. Virtuozs utt.
Es palūdzu Ansim kā apzinātības ekspertam vienkāršā valodā uzrakstīt instrukciju pavisam vienkāršam cilvēkam, kurš nolēmis turpmāk mācīties dzīvot apzināti. Viņš nosmējās un uzaicināja uz sarunu, kuras rezultātā tapa šis raksts, kas sākotnēji bija intervija.

Krāt pieredzi: garīgais tūrisms un joga

Vienkāršs cilvēks savā dzīvē krāj pieredzes. Viens krāj alus pieredzes, cits – sporta pieredzes, paskrien maratonu, pēc tam panūjo, pēc tam brauc ar riteni. It kā labāk nekā aliņu dzert, tomēr tas neved viņu tuvāk laimei.
Kamēr cilvēki meklē pieredzes fiziskajā pasaulē (ļoti daudzas garīgās prakses arī ir pieredzes fiziskajā pasaulē: iet uz jogu tāpēc, ka sāp mugura), nekas nemainās. Tās visas ir pieredzes fiziskajā pasaulē. Cilvēks meklē fizisku labsajūtu. Fiziska labsajūta, ko saņem, nodarbojoties ar jogu, neatšķiras no labsajūtas, ko gūst, dzerot alu, vai arī no labsajūtas, valkājot skaistus svārkus.
Arī garīgais tūrisms ir pieredze. Piemēram, uz Indiju, tikai atšķirība, ka parastā tūrisma ceļojuma laikā tu sēdi pludmalē, bet garīgā ceļojuma laikā tu sēdi klosterī un meditē. Viss ir gluži cilvēciski.

Garīgais ceļš

Garīgais ceļš nav ceļš dzīves apstākļu uzlabošanai. Var jau izvēlēties iet nevis pie ārsta, bet uz jogas nodarbībām, ja cilvēkam sāp mugura. Taču tas nenozīmē, ka cilvēks ir kļuvis par garīgā ceļa gājēju. Tas pats attiecas arī uz citām garīgām nodarbēm — sakārtot čakras, piesaistīt vīrieti, attīrīt kanālus, iegūt spējas utt. Reizēm to sauc par garīgo ceļu, taču tā tas nav.
Garīgais ceļš ir tad, kad es nevis vienkārši uzlaboju dzīvi fiziskā pasaulē, bet ieraugu, ka IR VĒL KAUT KAS – NE FIZISKS. Kaut kas, kas stāv aiz visa fiziskā, – kaut kas cits. Un tad es saprotu, ka pasaule nesastāv tikai no šīs fiziskās dimensijas.

Līdzība ir apmēram tāda: viss mums apkārt – krēsls, galds, grāmatas – mums kalpo. Uz krēsla sēdēt ir ērtāk nekā zemē. Ir ērtāk, ja ir logi un sienas, nekā tad, ja to nav. Tas viss mums kalpo. Bet tas nav mērķis. Viss, kas ir fiziskajā plāksnē, tajā skaitā arī ķermenis, mums kalpo, bet tas nav mūsu mērķis. Cilvēki, kuri ir visapkārt, kalpo, bet tas nav mērķis — tai skaitā arī dzīvesbiedrs, bērni. Mašīna kalpo. Cilvēkam vajag mašīnu, datoru, dažādas citas lietas, vajag ģimeni, bet ir jāsaprot, ka tie visi ir rīki mūsu garīgajai izaugsmei. Tie nav mērķis.

Un tu saki: man taču ir bērni, man jāpelna iztika. Tā ir taisnība. Vajag naudu, lai būtu ēdiens. Bet risks ir sākt kalpot tam, lai tev būtu šie rīki, un uzskatīt tos par gala mērķi. Kad tu nopērc mašīnu un saki: tagad man ir mašīna un man par to jāmaksā kredīts, jāielej benzīns, riepas jāmaina, tu sāc strādāt, lai to visu nopelnītu, lai tu varētu aizbraukt no punkta A uz punktu B. Un tomēr mašīna nav nekas vairāk kā rīks. Un tieši tāpat viss šajā fiziskajā pasaulē ir RĪKS. Tas nav mērķis. Jo viss, kas ir fiziskajā pasaulē, nāk un iet, nāk un iet.

Ceļš uz apzinātību

Mums ir dots šis fiziskais ķermenis, tātad mums par to ir jārūpējas. Tas ir jāpabaro un jāapģērbj. Bet tas ir tāpat kā ar to mašīnu. Tu vari nopirkt ļoti krutu mašīnu un vergot, lai to nomaksātu, un tieši tāpat tu vari nopirkt perfektu dzīvokli, apģērbu un visu pārējo un apņemties to visu nomaksāt. Tā tu kļūsti par visas savas mantas kalpu – fiziskās pasaules kalpu. Tu nevari atļauties strādāt mazāk, jo tad tu nevarēsi visu nomaksāt. Kā dzīvot?

Tajā brīdī, kad viss ir izmēģināts, ļoti bieži cilvēki atgriežas pie saknēm – centrā vai pie sevis.
Meklējot palīdzību, daži atrod apzinātību.

Tad kas ir apzinātība?

Var teikt, ka arī apzinātības praksei ir dažādi līmeņi.
Apzinātības viens līmenis ir vienkārši psiholoģisks – kad vēlies mazināt stresu, uzlabot attiecības, savas darba spējas, ļoti vienkāršas fiziskas lietiņas, kas ir ļoti nozīmīgas ikdienā. Tas ir līdzīgi kā joga fiziskās veselības uzlabošanai. Tā ir kā pirmā klase – šajā līmenī lielākā daļa arī patērē jogu. (Piemēram: agrāk es mēdzu aizsvilties, tagad vairs ne.)
Lieliski, forši!
Tas ir tas, kur apzinātību var lietot.
Jogas skolotājs Sadhguru min lielisku piemēru:
Iedomājies, ka cilvēki neko nezina par lidmašīnām, neviens tās nav redzējis. Te pēkšņi, viņi iziet ārā un ierauga stāvam milzīgi lidmašīnu. Sākumā viņi to aplūko, bet pēc tam drosmīgākie dodas tuvāk, atver durvis, ierauga sēdekļus rindā vienu aiz otra. Izskatās pēc milzīga autobusa. Kāds iedarbina motoru, un lidmašīna sāk darboties, stūre grozās, motors rūc. Tā sāk kustēties — tiešām lielisks autobuss! Cilvēki brauc, bet pēc brīža ierauga, ka spārni traucē pārvietoties pa ielu. Ātrums palielinās, spārni sitas pret māju sienām, stabiem, un cilvēki nolemj, ka spārnus vajag nogriezt un tad ar to varēs tīri labi turpināt braukt.
Un šis skolotājs saka, ka tieši tā viņš jūtas, kad skatās, kā cilvēki izmanto jogu. Ar jogu var izdarīt daudz, daudz vairāk.
Ja cilvēks nesaprot, kam domāta lidmašīna, tas nogriež tai spārnus un brauc kā ar autobusu — un tas ir lielisks autobuss. Bet, ja cilvēks zina, kam domāta lidmašīna, un zina, cik augstu ar to var lidot, tad, ieraugot nogrieztos spārnus, viņam sirds asiņo. Un tas ir gluži tas pats, kas joga mēnešreižu cikla uzlabošanai, joga muguras ārstēšanai un joga labākam miegam.

Ar ko sākt?

Jautājums ir tikai viens, vai cilvēki ar to sāk vai beidz
Ja skatāmies pēc analoģijas kā skolā, tad šeit ir tikai divas klases: vai nu, vai nu. Vai nu fokusējamies uz ārējo un mēģinām fiziskajā pasaulē kaut ko uzlabot, un tad nav nozīmes, vai fokuss ir uz džinsenēm vai mašīnu, vai čakrām.
Tieši tā, kā ar to mašīnu – ja nav mašīnas, fiziskā dzīve ir neērtāka, tāpēc ka vajag vairāk laika, lai nokļūtu no punkta A uz punktu B. Tieši tas pats – ja ķermenis ir nevesels, tad ir neērti. Ja tev sāp mugura, tev ir neērti. Tāpēc ir forši, ka mugura nesāp, ir forši, ka ir mašīna. Tas nenozīmē, ka ir neiespējami, bet ir neērti. Taču mašīna nav stāsts par mašīnu, un čakras nav stāsts par čakrām. Tas viss ir fiziskajā līmenī.
Taču TAS NAV VISS…

Par to, ko praktiski darīt un kam pievērst uzmanību, sākot dzīvot apzinātu dzīvi, var izlasīt žurnālā “Kā darītu Mīlestība”. Šobrīd tas nopērkams visās Jāņa Rozes un Zvaigznes ABC grāmatnīcās.
Ja man jāatbild uz jautājumu, ko man deva šī saruna, es droši varu teikt, ka pēc tās es pavisam skaidri sapratu, ka apzinātība ir arī mans ceļš un tas man ir svarīgi.

Ginta Filia-Solis
FOTO: Ramona Cēdere

“BŪT” – tas, pirmkārt, ir stāsts par nesteidzību

paris

Mūs neviens nav mācījis “būt”…
Pie manis nāk 37 gadīgas meitenes, kuras nezin, kā mīlēt un atdoties. Viņas prot uzrakstīt vārdu “pieņemt” piecās valodās, bet nav spējīgas to sajust.
50 gadīgi puiši, kuri uzbūvējuši žilbinošu karjeru, un tajā pat laikā, neprot apskaut tā, lai tas būtu ar visu ķermeni, sirdi un Dvēseli.
Es ļoti cienu tos, kuri meklē sevi, kuri pēkšņi saprot, ka kaut kas ir ne tā un nāk, pilni apņēmības to mainīt, un izaudzēt sevī to, kas kaut kādu iemeslu dēļ nav izaudzis. Atrast to garšu, kas bija bērnībā vai kaut kad vēl. Sen vai nesen. Bet tagad… “Nebaro un neapglabā”. Esības krīze.

“Būt” – tas pirmkārt ir stāsts par nesteidzību, pat tad, ja tev ir tikai pusstunda laika. Tas ir stāsts par katra kumosa garšu, katra zāles stiebra krāsu, katras minūtes izdzīvošanu. Tas ir stāsts par labsajūtu un sāpēm, par vienotību un vientulību, par sevis apzināšanos caur emocijām un auksta vēja pūsmu uz vaiga. Par to, kas caurvij visu tavu dzīvi un padara tevi pa īstam dzīvu. Gan mīlētu, gan mīlošu, gan seksuālu. Kad tu kādu mīli, tad viss ar viņu kopā ir sekss.
TAS ir stāsts par “būt”.
Autors: Anna Zarembo
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Visa patiesība ir Tevī

gulbis

Es šonakt nosapņoju ierīci, kas mēra iekšējo līdzsvaru. Tā bija sēdoša Budas figūra, kurai pie katra sāna bija piestiprinātas šūpoles, kas pildīja svaru lomu un mērīja visu, kas cilvēkā ienāk no ārpuses un “iešūpo” to, un, dažkārt, pateicoties spējai samierināties, ļauj līdzsvaroties.
Taču pati galvenā detaļa bija pašā šo svaru – šūpoļu centrā. Tā bija Budas galva, kurai sejas vietā bija spogulis. Un patiesu līdzsvaru cilvēks sasniedz tad, kad sāk raudzīties šajā centrā – spogulī, tātad – sevī. Savās sajūtās, savos pārdzīvojumos, savos iekšējos stāvokļos un pašsajūtā. Un, lūk, kad viņš skatās uz sevi, tieši tur viņš atrod savu līdzsvara centru, un nav nekādu citu ticamu variantu. Tikai caur sevi. Tur atrodas visi orientieri.

Dažkārt tu piekūsti no tā, kas notiek tavā dzīvē. Notiek neatkarīgi no tavām spējām ietekmēt savu realitāti. Tāpēc, ka realitāšu ir daudz, bet tu esi tikai cilvēks, kaut arī apzināts un pat saproti kaut ko no Visuma likumiem.

Piekūsti tik ļoti, ka vairs neatliek spēka būt cilvēkam. nerunājot par to, ka būt psihologam un pilnvērtīgi strādāt. Starpība starp profesionālu psihologu un parastu cilvēku šajā situācijā ir tikai tā, ka psihologs skaidri saprot: “jāpasēž mežā” un jāatjauno savs lldzsvars, lai paša stāvoklis nekādā veidā nekaitētu pašam un cilvēkiem apkārt.

Parasts cilvēks šādas lietas sevī neprot ievērot, tāpēc visbiežāk neatšķir sevi šajos cilvēka un ne-cilvēka stāvokļos, un tāpēc bieži vien no tā cieš viņš pats un cieš citi – tie, kas pagadās “pa rokai”.
Tad, lūk, kad tu piekūsti tik ļoti, ka saproti – viss, tagad man vairs nav spēka būt cilvēkam, tu sāc ļoti labi sajust ko citu: smalkās komforta un diskomforta nokrāsas attiecībā uz visu dzīvē. Tu pamani to, kas atrodas ārpusē: apkārtējo vidi, cilvēkus, tuvus cilvekus, ēdienu, gaisu un vēl daudz ko citu, un saproti, kā tas atbalsojas tevī.

Tādās dienās negribas neko analizēt, negribas dziļi aizdomāties, tāpēc, ka tas vienkārši neprasās. Patiesība par tavām sajūtām un jūtām ir tevī.

Un tādas dienas man patīk ar to, ka es varu pārtraukt sazināties ar pasauli, varu klausīties lietū (ja tas līst), sevī un rakstīt.

Ir cilvēki, ar kuriem es varu laiku pa laikam satikties un būt pat ļoti tuvu, taču es skaidri zinu, ka nevarētu ar viņiem dzīvot, tāpēc, ka pie mūsu kopējās komunikācijas katrs no mums ļoti daudz piestrādā un cenšas.

Jā, esmu lasījusi, ka sakritības mēdz būt tikai pasakās (kaut arī manā dzīvē tās bieži vien nemaz nešķiet brīnums), ka pie attiecībām ir smagi jāstrādā. Es labi zinu, ka nav ideālu cilvēku, ka ikvienam no mums ir savas dažādās puses. Tāpēc arī turpinu komunicēt ar tiem, kuri ne it visā man patīk. Tomēr šajā komunikācijā es gūstu kaut ko sev ļoti svarīgu. Un arī atdodu kaut ko, kas vajadzīgs otrai pusei. Taču šajās attiecības nav dzirkstelītes, vai, kā es to saucu – kaisles. Es nerunāju šeit par fizisku vilkmi. Es runāju par tuvību, kas rodas tad, kad sakrīt momenti, kas priecē vienu pusi un nenogurdina otru.

Tas nozīmē, ka viens cilvēks dara kaut ko, kas viņam šķiet gluži dabisks un, izrādās, ka otram tieši tas arī ir vajadzīgs. Un tieši tāpēc, ka ir šī dabiskā sakritība, ir iespējams neņemt vērā visas pārējās nesaderības, nesakritības, jo ir šī viena – galvenā abiem, kas neprasa nekādu piepūli.

Un viss pārējais, kas attiecas uz darbu pie attiecībām… no vienas puses ir patiesība, jo ir dažādas interešu sfēras, vērtības, prasmes un vajadzības komunicēt u.t.t., bet no otras puses, nav patiesība, tāpec, ka pat tad, ja tu ļoti vēlies un proti spert visus vajadzīgos soļus, lai sasniegtu tuvību, pat tad, ja ir šīs līdzīgās vērtības, bet trūkst šī sakritība pašā galvenajā un gluži dabiskajā abiem, no šīm attiecībām nebūs prieka.
Iespējams, sanāks divu strādīgu cilvēku savienība, kuri varēs lepoties ar kopīgi izveidotu “uzņēmumu”, bet šai savienībai trūks dzīvības (tāds ir mans subjektīvais skatījums).
Bet DZĪVE – tas ir prieks un saskanīgu vibrāciju sajūta: ritmu saderība, balss tembru, katrs no kuriem glāsta partnera dzirdi, pieskārienu raksturs – viens pieskaras, bet otram tieši tāds pieskāriens ir vajadzīgs…. Un ļoti daudz citu sīkumu, kuri nemaz nav sīkumi…

Tas viss atveras pēc tiem izdzīvotajiem momentiem un dienām, kad nav spēka vairs būt cilvēkam, kad nezini, kas šobrīd ar tevi notiek un, kur tas viss tevi novedīs, kad ir milzīgs diskomforts un viss ir miglā tīts.
Bet izprast šādu periodu vērtību tu vari tikai pēc tam, kad viss agrāk piedzīvotais (uz pārjūtīguma un emocionāla noguruma robežas) saliekas kopā vienā vienotā rakstā tavā dzīves audeklā. Un izrādās, ka šis raksts esi tu pats. Un tu iepazīsti sevi ar katru dienu arvien labāk, un arvien ciešāka kļūst tava saikne ar dzīvi – arvien dziļāka un neizmērāmāka. Un tas ļauj tev neskumt pēc tā, kā tev nav, un baudīt to, ka tu visu to vari sajust un iepazīt. Kaut arī ne vienmēr vari aprakstīt šīs savas sajūtas un zināšanu.
Un patiesība atrodas tevī pašā tavās sajūtās un jūtās…

Autors: Marina Sergejeva
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Šķēršļi tavā ceļā

problema8

– Šķēršļi tavā ceļā kļūs par atspēriena punktu tavam nākamajam solim uz priekšu.
Šķēršļi, kurus tu pārvarēsi ar mīlestību, uzladēs tevi ar savu enerģiju un atdos tev savu spēku.
Ne tāda ir problēma. Tās risināšana tikai atņems tavu enerģiju, atņems tavu laiku. Un, galvenais, katra problēma radīs jaunas problēmas. Nav svarīgi, vai tu tās risināsi vai nerisināsi. Problēmu nekad nekļūst mazāk, kā bija. Gluži otrādi – šo alkatīgo vārnu pie tevis salidos arvien vairāk un vairāk, kamēr tu būsi gatavs barot to alkatību ar visu savu uzmanību.

– Vai iespējams atsķirt šķērsli no problēmas?
– Ārēji tie ne ar ko neatšķiras. Viss atkarīgs no tavas iekšējās attieksmes pret to, kas stāv tavā ceļā.

Tas, ko tu uztver ar prieku un mīlestību, noteikti padalīsies ar tevi savā spēkā un atbalstīs tevi arī turpmāk. Tas, ko tu nīsti, paliks par problēmu līdz brīdim, kamēr rimsies tava neiecietība pret to.

Un, ja tu saproti, par ko es runāju, tātad tev ir vara pār savu likteni. Meklē to sevī, šo varu, jo nav pasaulē citas vietas, kur tai vēl būt, ja ne tieši tur.
Un atceries: ikviens cits – tavs draugs un ikviens, kurš uzstajīgāk par citiem liek šķēršļus tava ceļā, tieši ar to ļauj drošāk, kā citi, uz sevi tev balstīties. Ej ar mieru. Esi pateicīgs visiem un par visu. Un plauksti tur, kur tu esi. Šeit un tagad. Jo nav tevis nekur citur!
Autors: Igors Ņemoffs “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta FS