Katrs dara labāko, uz ko tas ir spējīgs

dari_shodien10

Katrs dara labāko, uz ko tas ir spējīgs. Dotajā brīdī.

Un tas ir acīmredzami, kad skaties uz veiksmīgajiem, efektīvajiem un darbaspējīgajiem, tiem, kuri visu kontrolē. Bet kāds cits ir slims, vai pārpūlējies, un labākais, ko šajā brīdī var darīt, gulēt un skatīties griestos. Kāds vienlaicīgi raujas starp desmit iedvesmojošiem projektiem un, iespējams, nepabeigs nevienu no tiem, bet viņš cenšas kā māk, un seko savai sirdsbalsij. Kāds glābj tos, kuri nelūdz palīdzību, kāds melo, kāds dzer. Mēs visi esam ļoti atšķirīgi un mums visiem ir atšķirīgas motivācijas darboties. Un vēl, mēs neko īsti nezinām ne par citu cilvēku likteņiem, ne par savu personīgo.

Un tad, kad piezogas vēlme nosodīt kādu un pacelt sevi, vai, gluži otrādi, pacelt kādu, lai nosodītu sevi, ticība tam, ka KATRS DARA LABĀKO, UZ KO TAS IR SPĒJĪGS, var kardināli mainīt notikumu gaitu.

Šī augstsirdīgā atļauja dod iespēju pieņemt ļoti daudz ko. Pieņemšana nenozīmē atbalstīt vai paciest, nedusmoties un neuzvilkties (robežas neviens nav atcēlis), taču katrā ziņā, tā dod iespēju vismaz novērst uzmanību uz reālo lietu būtību, ieraudzīt to, ka cilvēki dara ne to, ko spiesti darīt un ko viņu pienākums būtu darīt, ne to, ko no viņiem gaida, bet tikai to, ko var.

Un tā esam uzbūvēti mēs visi. Vienkārši, kāds var vairāk, ilgāk, stiprāk, kāds – mazāk, vājāk un lēnāk, kādam enerģiju atņem destruktīvas domas un ieradumi, kāds bēdājas, kāds izkaro sev uzmanību par katru cenu. Un mēs maināmies. Zaudējam jēgu, iepazīstam grūtības, ar kurām nespējam tikt galā, zaudējam savus tuviniekus, mācamies sadzīvot ar šiem zaudējumiem, atstrādājam problēmas un traumas, atrodam savu godīgo motivāciju, bet citreiz vienkārši ļaujam sev izgulēties un atpūsties.

«Katrs dara labāko, uz ko tas ir spējīgs» – tā ir labestība, kam nav negatīvā pola.

«Katrs dara labāko, uz ko tas ir spējīgs» – tā ir atļauja sev būt. Visādam.

«Katrs dara labāko, uz ko tas ir spējīgs» – tā ir drosme pieņemt apkārtējos tādus,
kādi tie ir.

«Katrs dara labāko, uz ko tas ir spējīgs» – tas ir tas, ar ko es atbildu uz tenkām, nosodījumu un apvainojumiem.

«Katrs dara labāko, uz ko tas ir spējīgs» – tas ir glābinš no izdegšanas un darbaholisma.

«Katrs dara labāko, uz ko tas ir spējīgs» – un vairāk nekādas sevis šaustīšanas.

«Katrs dara labāko, uz ko tas ir spējīgs» – tā ir mīlestība un uzmanība pret sevi, iekšējā mamma, pateicība par dzīvi.

No Annas Černih bloga
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Likuma “šeit un tagad” jēga

šeit un tagad

Vai esi kādreiz aizdomājies par vārdu “šeit un tagad” jēgu?
….iedomājies, ka tev ir trīs ceļi

1. iet atpakaļ

2. palikt uz vietas

3. iet uz priekšu, – ko tu jau esi izvēlējies, tad kāpēc tu tērē savus spēkus bezgalīgos spriedelējumos, bet ne koncentrācijai uz SOĻIEM, kas veicami ceļā uz virsotni???

– iedomājamies mūsu dzīves modeli kā kāpšanu pa kāpnēm.

Katrs pakāpiens ir mūsu attīstības līmenis – mūsu mācību stundas, mūsu apzinātības līmenis.

Un tagad uzdod sev jautājumu, kad atrodies uz 30mitā pakāpienā, kāpēc tu spriedelē par 550to vai arī par 10to un kas notiek tad, kad tu to dari?

Tu neesi ne šeit, ne tagad, tava uzmanība ir koncentrēta uz dotajā brīdī pilnīgi nevajadzīgiem pakāpieniem. Tādā veidā tu pats sevi iztukšo, tev nepietiek spēka un enerģijas, lai pietiekoši labi apzinātos to, kur šobrīd atrodies, lai apjaustu un uzsūktu sevī visu šībrīža un šī līmeņa apzinātības skaistumu.

Noteikumi ir vienkārši – ceļā uz virsotni tev jāsoļo apzināti.

Nevajag mēģināt pārlekt 250 pakāpienus vienā piegājienā – tas ne pie kā laba nenovedīs. Un pat tad, kad tu vēlies ko vairāk – ir pietiekami pagriezt savu apziņu un pagriezties par 380 grādiem, lai ieraudzītu bezgalīgi daudz brīnumainu pasauļu apkārt sev šeit un tagad.

Tev noteikti ir jātiecas uz bezgalīgo – taču jāpaliek šeit un tagad.

Kāpēc mūki, kuri velta savu dzīvi meditācijai, 30 gadu laikā cītīgi praktizējoties, nesaņem kāroto apgaismību?

Var noskriet “galopā” ceļu līdz pašai virsotnei un tikai pie durvīm saprast, ka nevarēsi tās atvērt, nesavācot tās dāvanas, kas bija uz katra pakāpiena – uz tava ceļa, kas arī saucās – DZĪVE!

Kāp pa tevis izvēlētajām kāpnēm stingriem, noteiktiem soļiem un tikai apzināti uzkāpjot uz KATRA pakāpiena, tu sasniegsi MĀJAS.

Avots © econet
Tulkoja: Ginta FS

8 lietas, ko nelaimīgi cilvēki atsakās atzīt

!utšzumz2

«Vairums cilvēku ir tik laimīgi, cik sevi par tādiem uzskata». — Abrahams Linkolns

Katram no mums gadās justies nelaimīgam, taču ir liela starpība: izjust īslaicīgu “nelaimīguma lēkmi” vai pastāvīgi justies nelaimīgam. Šie 8 punkti ir tas, ko dara hroniski nelaimīgi cilvēki. Lai arī daudzi no viņiem baidās sev atzīties, ka tā tiešām ir, lielākā daļa viņu nelaimes saistītas ar pašu pārliecību un uzvedību. 

Viņi cīnās ar savu pašcieņu

Tūliņ pat nolem vairs nekad nevienam nelūgties mīlestību, cieņu, uzmanību, kura Tev pašam būtu jāizjūt pret sevi. Esi pats sev labākais draugs. Uzticies savai sirdij, iekšējam spēkam un intuīcijai. Pieņem sevi pilnībā: labu un ne tik labu un izmaini to, ko uzskati par vajadzīgu, jo tikai TU ZINI, KO TEV VAJAG.
Kļūsti par personību, kuras vārdi sakrīt ar domām, sajūtām un darbiem un Tu būsi laimīgs visu atlikušo dzīvi. Zini to, ka mūsu pirmā un pēdējā mīlestība ir mīlestība pašam pret sevi. Ja Tu pats nevari sevi iemīlēt un cienīt, neviens cits to neizdarīs.

Viņi pastāvīgi pārdzīvo par to, ko citi par viņiem padomās

Mirklī, kad Tu beidzot beigsi aizdomāties, ko citi par Tevi padomās un sāksi darīt to, ko no sirds vēlies darīt, Tu sajutīsi brīvību un sirdsmieru. Patiesībā jau tagad Tu vari atbrīvoties no vismaz puses savu nelaimju, ja aizliegsi citiem cilvēkiem Tev norādīt, kas Tev jādara un ko Tev jāgrib.
Tev pašam jāpaņem sava dzīves savās rokās. Citi cilvēki var tikai uz laiku “nodrošināt” Tavu laimi, bet padarīt to pastāvīgu vari tikai Tu pats!

Viņi turās pie vecajiem aizvainojumiem

Tu nekad nevarēsi atrast dvēseles mieru, kamēr neiemācīsies atlaist aizvainojumu, naidu, kas dzīvo Tavā sirdī. Dzīve ir pārāk īsa lai pavadītu to ļaunojoties, skumstot un glabājot aizvainojumu un dusmas. Aizvainojumi ir tiem, kuriem vienmēr šķiet, ka kāds viņiem kaut ko ir parādā…
Lai virzītos uz priekšu, Tev jāzin, kāpēc Tu juties tā, kā juties un kāpēc Tev vairs tā nav jājūtas. Runa ir par to, ka pagātni vajag pieņemt tādu, kāda tā ir, likt to mierā un virzīties uz priekšu tikai ar labām domām. Nekas nespēj labāk ietekmēt Tavu izaugsmi, kā Tava mīlestība un piedošana. Tāpēc atlaid pagātni un piedod.

 

Dzīvesveids, pie kura tie turās, laupa brīvību

Atceries, ceļš, kuru Tu ej, nebūt nav vienīgais iespējamais. Maz ticams, ka vecumdienās Tu ļoti nožēlosi, ka 20 gados neizdzēri pietiekami daudz alus, vai par maz apmeklēji naktsklubus. Taču nožēla par garām palaistām iespējām ir reāla un ne īpaši patīkama sajūta.
Aiz katra stūra vai uz katras ielas, pa kuru Tu ej, Tevi gaida jauna pieredze.
Tev jāierauga iespējas un jābūt pietiekami uzņēmīgam, lai tās izmantotu.

Ir ļoti daudz lietu, kuras viņi nevar kontrolēt (pat, ja cenšas)

Dzīve ir neparedzama, taču Tu pats vari ietekmēt tās gājumu. Un tomēr, atceries, ka ik dienas, izejot pa durvīm, Tava dzīve var izmainīties vienā mirklī.
Zināmā mērā Visumam ir savs plāns, kurš ieslēpts kustībā. Tauriņš kustina spārnus un sākas lietus – tā varbūt nav patīkamākā doma, taču tāds ir dzīves cikls. Tās visas ir lielas mašīnas, kura pastāvīgi strādā, mazas detaļas – dažkārt tas liek Tev pacīnīties, bet dažkārt ļauj noticēt, ka esi īstajā vietā, īstajā laikā.

Tie ļauj savām bailēm pārņemt sevi tā, ka pārstāj redzēt labo

Cilvēki izmanto “nocietināšanos” lai pasargātu sevi no sāpēm un pārdzīvojumiem, bet tādā veidā viņi nocietinās arī pret mīlestību, empātiju, piederības sajūtu, radošumu, piedzīvojumiem un jebkurām citām labestības formām.
Atceries: katra vērtīga lieta dzīvē – dziļa mīlestība, draudzība, jauns bizness u.t.t. – ir Bīstami.
Tās visas ir Riskantas lietas, tās prasa zināmu vīrišķību un pats galvenais – tās nevar sadzīvot ar bailēm.
Kad Tu sev atklāj jaunas iespējas, jaunus labsajūtas avotus, Tu vienlaicīgi dzīvei dod iespēju salauzt savu sirdi, taču ticība, ka tas nekad nenotiks, ka tas ir risks, par kuru būs atlīdzība, ļauj justies laimīgam un droši iet uz priekšu.

Viņi pierod izvairīties paši no sevis šeit un tagad

Tas ir tas, ar ko mēs visi laiku pa laikam cīnamies. Un tas arī ir svarīgākais iemesls visām mūsu likstām. Viens no grūtākajiem uzdevumiem, kas katram no mums stāv priekšā ir dzīvot “pašam savā ādā” – vienkārši būt šeit un tagad. Ļoti bieži mēs sevi cenšamies apmānīt ar visu iespējamo: ēdienu, iedzeršanu, šopingu, TV, jaunumiem, soc. tīkliem u.t.t. – ar visu, kas mūs attur pilnībā atrasties ŠEIT UN TAGAD.

Mēs izmantojam aizraujošu darbu, aizraujošas nodarbes, aizraujošas attiecības un tamlīdzīgi lai aizbēgtu no sevis un dzīves realitātes. Patiesībā daudzi no mums, izdarīs jebko, lai aizbēgtu no vientulības sajūtas. Tā mēs esam gatavi tikties un komunicēt ar jebkuru, lai tikai nebūtu jāizjūt šī sajūta. Būt vienatnē ar sevi – tas nozīmē: satikties ar savām patiesajām sajūtām: bailēm, trauksmi, naidu, prieku, aizvainojumu,  gaidām, skumjām, cerībām, vilšanos u.t.t.

Patiesībā – nav svarīgi, kādas ir mūsu sajūtas, pozitīvas vai negatīvas, mēs esam raduši no tām distancēties – tā izvairoties no sevis. Ja spēsim atzīt, ka tā tas ir, tas būs pirmais solis ceļā uz atveseļošanos. Droši – jau šodien, bez nosodījuma un nožēlas, atzīmē sev visus veidus, kādos esi centies izbēgt no dzīves “paša ādā” un solis būs sperts!

Zāle citur NAV zaļāka

Ja Tev ir sajūta, ka regulāri kaut ko nokavē, kaut kur, kaut kas notiek bez Tavas līdzdalības, zini, šajās sajūtās neesi vientuļš. Mēs visi dažkārt tā jūtamies – ka citur zāle ir zaļāka.
Taču ļauj man Tevi nomierināt: mēs varētu rauties uz visām četrām debess pusēm, ceļot pa visu pasauli, darīt visu un uzreiz, vienmēr atrasties “uz sakariem”, būt darbā un tusēt visu nakti, bet nekad nevarēsim visu izdarīt vienlaicīgi.
Tu vienmēr kaut ko palaidīsi garām un tāpēc vienmēr liksies, ka kaut kas interesantāks notiek citā vietā.
Aizmirsti par to, apzinies to, kas Tev IR šobrīd. Labākais dzīvē nav Kaut kur TUR, bet TUR, KUR TU ATRODIES ŠOBRĪD. Nosvini to nozīmīgo faktu, ka esi dzīvs! Šis brīdis un tas, kas Tu esi šobrīd, ir brīnišķīgi. Ievelc dziļi elpu, pasmaidi un pievērs uzmanību zaļajai zālei zem kājām.

Pēcvārds

Ļauj man Tev atklāt noslēpumu par laimi, kuru nesen uzzināju. Neviens nav laimīgs VISU LAIKU. Tas ir normāli izjust asas laimes-nelaimes sajūtu svārstības – katru dienu, katru nedēļu, katru mēnesi, pat katru gadu. Pēdējie zinātniskie pētījumi liecina, ka kopējais laimes līmenis samazinās periodā no pusaudža vecuma līdz apmēram 40 gadiem, pēc tam paaugstinās, kamēr cilvēks nesasniedz 70 gadu vecumu.
Tā kā ir liela iespējamība, ka Tavi laimīgākie gadi vēl priekšā. 

Atsaucoties uz Marku Černovu
Tulkoja: Ginta FS

Kad sajutīsi sevī negatīvismu…

dvesele88

EGO uzskata, ka negatīvās emocijas tam palīdz manipulēt ar realitāti un iegūt to, ko viņš vēlas.

Protams, ka negatīvās emocijas ir neefektīvas. Tā vietā, lai pievilktu sev vēlamos notikumus, tās jau saknē iznīcina visu labo, kas varēja ar tevi notikt. Un “slikto” tās neiznīcina, vienkārši atstāj visu, kā ir.

Negatīvajās emocijās, tāpat kā slimībā, bieži vien ir ielikts kāds vēstījums. Tu centies uzlabot attiecības ar tuvu cilvēku, tikt galā ar problēmām darbā, tikt skaidrībā ar tiem cilvēkiem, kuri tev apkārt – taču, ja nav izmaiņu apziņas līmenī, tas viss būs nekas vairāk kā “kosmētiskais remonts”. Bet izmaiņas apziņas līmenī var nozīmēt tikai klātbūtni augstākā līmenī

Pie noteikta līmeņa klātbūtnes vairs nav nekādas vajadzības pēc negatīvām emocijām un to “padomiem”.

Kad sajutīsi sevī negatīvismu, ko provocējuši ārējie apstākļi vai domas, bet varbūt tas radies nenoskaidrotu iemeslu dēļ, iedomājies, ka kāda balss tev saka: “Uzmanību! Šeit un tagad. Pamosties! Atslēdzies no prāta. Esi šeit un tagad”.

Neaizgaiņā pat nelielu aizkaitinājumu – apzinies to un vēro, savādāk savāksi veselu kolekciju neatsekotu reakciju. Tas nav vienīgais veids, kā atlaist negatīvu reakciju.

Var, piemēram, iedomāties sevi caurspīdīgu tiem ārējiem apstākļiem, kas izsauc tevī šo reakciju.

Tu esi aizkaitināts. Kāds šim aizkaitinājumam ir mērķis? Nekāda mērķa nav. Kāpēc tu to izsauci? Bet to izsauci ne jau tu. Kas tad? Tavs saprāts. Viņš izdarīja to automātiski, gluži neapzināti. Kāpēc saprātam aizkaitinājums? Saprāts zemapziņā cer, ka pretestība, kuru tu sajūti kā negatīvismu, palīdzēs tikt galā ar nepatīkamo situāciju. Tie, proatms, ir maldi. Saprāta radītā pretestība (dusmas, naids, aizkaitinājums) – ir daudz nopietnāka problēma, kā naida pirmcēlonis, kuru iznīcināt atnākusi šī pretestība.

Iedomājies, ka tavs ķermenis ir caurspīdīgs, tas zaudējis materiālā priekšmeta blīvumu. Un troksnis, kā jebkurš cits negatīvās reakcijas iemesls, vienkārši iziet tev cauri. Un neatduras pret “sienu” tevī.

Sāc ar mazumiņu: teiksim, automašīnas signalizācija, suņa riešana, bērna raudas, transporta sastrēgums. Nebūvē sevī sienu, pret kuru, nodarot tev sāpes, atsitas visdažādākie “pārpratumi, kuriem nevajadzēja būt”.

Lai notikumi plūst tev cauri.

Lūk, kāds tev pateica ko tādu, kam tevi vajadzēja sarūgtināt, aizvainot vai aizskart. Tā vietā, lai reaģētu ierasti neapzināti un negatīvi (uzbrukt pašam, aizsargāties, attālināties…), ļauj vārdiem brīvi plūst tev cauri. Nepretojies! Iedomājies, ka tā cilvēka, kuru šie vārdi aizskartu, neeksistē. Tā arī ir PIEDOŠANA. Tāda piedošana padarīs tevi neievainojamu.

Ja uzskatīsi par vajadzīgu, vari cilvēkam pateikt, ka viņa uzvedība nav pienācīga. Taču tagad šis cilvēks nevarēs pārvaldīt tavu iekšējo stāvokli. Tagad tu esi sev saimnieks – un neviens nevar valdīt pār tavu dvēseles līdzsvaru: saprāts tevi vairs nekaunina. Pretošanās mehānisms vienmēr ir vienāds – gan gadījumā ar rupekli, gan ar kaucošu signalizāciju, gan plūdiem, un pat gadījumā, ja pilnībā esi bankrotējis.

Nemeklē mieru. Necenties atrast kādu citu stāvokli, kas atšķiras no tavējā tagadējā. Jo tadā gadījumā tu sevi pakļauj iekšējam konfliktam un neapzinātai pretestībai.

Piedod sev to, ka neatrodies miera stāvoklī. Kad tu pilnībā pieņemsi miera neesamību, šī miera neesamība pārvērtīsies mierā. Pilnīga it visa apzināšanās atgriež cilvēku miera stāvoklī. Tas arī ir atgriešanas brīnums.

Kad tu pieņem to, kas ir, katrs mirklis kļūst par tavas dzīves labāko mirkli.

Autors: Ekharts Tolle “Power of Now”
Avots: http://www.sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Laime ir ceļš, nevis liktenis

gaidit222

Mēs gaidām, kad dzīve kļūs labāka, kad mums paliks 18, kad apprecēsimies, kad dabūsim labāku darbu, kad mums piedzims bērns, otrais bērns…

Pēc tam mēs jūtamies noguruši, jo mūsu bērni aug lēnām un mēs domājam, ka tad, kad viņi izaugs, mēs jutīsimies nedaudz laimīgāki. Kad viņi pieaug un kļūst patstāvīgāki, un viņiem sākas pārejas periods, mēs žēlojamies, ka ar viņiem ir grūti saprasties, un tad, kad šis periods pāries, mums noteikti kļūs vieglāk.

Pēc tam mēs domājam, ka mūsu dzīve noteikti kļūs laimīgāka, kad mēs beidzot nopirksim lielāku māju un labāku mašīnu, varēsim doties atvaļinājumā un beidzot pienāks pensijas gadi.

Viss noslēpums ir tajā, ka labāka momenta kā TAGAD vispār nav. Ja ne tagad, tad – kad?

Šķiet, ka īstajai dzīvei tūliņ, tūliņ vajadzētu sākties! Taču vienmēr ceļā eksistē viena problēma, viena nepabeigta lieta, viens nenodzēsts parāds, kas prasa tūlītēju risinājumu, un, lūk, tieši pēc šīs problēmas atrisināšanas sāksies laimīgā dzīve. Ja cītīgi ieskatīsimies, sapratīsim, ka problēmas nekad nebeigsies, tās ir bezgalīgas. Un no tām arī sastāv dzīve. Pat ne problēmas – bet risināmie jautājumi – būs vienmēr.

Un tā ir iespēja ieraudzīt to, ka ceļa pie Laimes nav, Laime – tas ir Ceļš.

Ja to sapratīsim, tad būs daudz vieglāk novērtēt katru dzīves mirkli, it īpaši tos, ko dalām ar kādu sev dārgu cilvēku, un atcerēties, ka laiks nevienu negaida!

Negaidiet, kad beigsies skola vai sāksies koledžas laiks, kad jūs notievēsiet par pieciem kilogramiem, kad jums piedzims bērns vai jūsu bērni sāks iet skolā, apprecēsies, izšķirsies, negaidiet jauno gadu, pavasari, vasaru, rudeni vai ziemu, negaidiet nākamo piektdienu, sestdienu vai svētdienu, vai to momentu, kad nomirsiet un beidzot būsiet brīvi.

Laime ir ceļš nevis liktenis.

Strādājiet tā, it kā jums nebūtu vajadzīga nauda, mīliet tā, it kā jūs nekad neviens nebūtu ievainojis, dejojiet tā, it kā jūs neviens neredz!

Galu galā laimi nevajag analizēt, tā vienkārši jāizdzīvo. (Džordžo Faleti)

Avots: http://sobiratelzvezd.ru
​​​​​​​Tulkoja: Ginta FS

Atliktā dzīve

pec tam3

Mammai bufetē mājoja kristāls. Salātu trauki, augļu trauki un dažādi citi trauki. Visi lieli, smagi un nepraktiski. Un porcelāns – skaists, mirdzošs, ar ziedu un tauriņu rakstiem. Servīze 12 personām. Mamma tos pirka vēl padomju laikā – kaut kur gāja tumšā naktī ar ciparu 28 uz rokas. Viņa teica “Izķēru”. Kad mums mājās ieradās viesi, es klāju žilbinoši baltu galdautu, un uz tā prasīties prasījās grezna porcelāna servīze.
— Mammīt, drīkst?
— Ne tagad, tā ir domāta viesiem.
— Mums taču nāk viesi!
— Kas tad tie par viesiem! Kaimiņi un Poļinas tante…

Es sapratu vienu, lai porcelāns “iznāktu” no bufetes, Anglijas karalienei Elizabetei jāpamet Londona un jābrauc ciemos pie manas mammas – uz parastu guļamrajonu Kapotņos.

Agrāk tā bija pieņemts – kaut ko nopirkt, un tad gaidīt, kad sāksies īstā dzīve. Bet tā, kas ir jau šodien, neskaitās. Kas gan tā par dzīvi? Vienas vienīgas mocības. Naudas maz, prieka maz, daudz problēmu. Īstā dzīve sāksies kaut kad – pēc tam. Un tajā dienā, kad tā sāksies, mēs ēdīsim zupu no kristāla traukiem un dzersim tēju no porcelāna krūzītēm.
Bet – ne šodien!

Kad mamma saslima, viņa vairs gandrīz nemaz neizgāja no mājas. Pārvietojās invalīdu ratiņos, staigāja, balstīdamies uz kruķiem, vai turējās pie pavadoņa rokas.
— Aizved mani uz tirgu, — reiz viņa man palūdza..
— Kas tev tur vajadzīgs?

Pēdējos gados visu apģērbu mammai pirku es, un gandrīz vienmēr uzminēju, kas tieši vajadzīgs. Kaut arī ne īpaši man patika šāds šopings: mums bija ļoti atšķirīgas gaumes. Un tas, kas nepatika man, visticamāk – patika mammai. Tāpēc tas bija tāds antišopings – bija jānopērk kaut kas, ko nekad nebūtu pirkusi sev, taču tieši šie pirkumi mammu ļoti sajūsmināja.
— Man vajag jaunu veļu, esmu novājējusi

Mammai bija laba, bet sarežģīta figūra, nelieli gurni un lielas krūtis, tā kā nopirkt veļu “uz aci” bija praktiski neiespējami. Gala rezultatā mēs abas devāmies uz veikalu. Veļa atradās tirdzniecības centra pirmajā stavā pie ieejas. Neskatoties uz to, līdz tirdzniecības vietai no automašīnas stāvvietas mēs gājām vismaz minūtes četrdesmit. Mamma lēnām pārvietoja savas slimās kājas. Atnācām. Izvēlējāmies, piemērījām.

— Te ir ļoti dārgi un nevar kaulēties, — mamma teica. — Aiziesim vēl kaut kur.
— Pērc te, es samaksāšu, — es teicu. — Tas ir vienīgais veikals, kur mēs ar tevi varam ērti piekļūt.
Mamma saprata, ka man ir taisnība un nestrīdējās. Viņa izvēlējās veļu.
— Cik tā maksā?
— Nav svarīgi, — es teicu.
— Ir gan svarīgi. Man jāzin!.

Mamma bija kontroles fanāts. Vinai vienmēr ir bijis svarīgi pašai izlemt.

— Pieci tūkstoši, — teica pārdevēja
— Pieci tūkstoši par apakšbiksēm?????
— Šis komplekts ir no jaunās kolekcijas.
— Kāda starpība, kas zem apģērba!!!! — mamma iecirtās.
Es miedzu pardevējai ar aci, žestikulēju, it kā sakot, lai samelo.
— Oi, — teica meitene – pārdevēja, skatoties uz mani. — Es kļūdījos, pieliku klāt lieku nulli. Piecsimt rubļu maksā šis komplekts.
— Tā jau es domāju! Tā patiesā cena noteikti ir kādi trīssimt rubļi, bet mēs vienkārši esam piekusušas, varbūt “nometīsiet” pāris simtus?
— Mammu, tas ir veikals, — es iejaucos. — Te ir fiksētās cenas. Tas nav tirgus.

Es maksāju ar karti, lai mamma neredzētu naudas zīmes. Turpat samīcīju čeku, lai viņa neieraudzītu lieko nulli. paņēmām savus pirkumus un devāmies uz mašīnu.

— Labs komplekts. Skaists, grezns. Es speciāli teicu, ka man ne īpaši tas patīk, lai neparadītu, ka man par to ir interese, ja nu tomēr viņa nolemtu pāris simtus “nomest”. Nekad pārdevējam neparādi, ka manta tev iepatikusies. savādāk būsi uzķērusies uz āķa.
— Labi, — es teicu.
— Un vienmēr kaulējies. Ja nu gadījumā tomēr “nomet” cenu.
— Labi.

Es visu dzīvi esmu saņēmusi padomus, kas nav bijuši derīgi manā šodienas dzīvē. es tos saucu par peidžeriem. It kā tie ir, taču mobilo telefonu pasaulē tie vairs nav vajadzīgi.

Reiz pie mammas dzīvokļa durvīm atskanēja zvans. Viņa ilgi gāja, līdz nokļuva pie tām. Aiz durvīm stēvēja jauns, simpātisks puisis. Vinš pārdeva nažu komplektu. Mamma viņu ielaida, pat neminstinoties. Nestaigājoša pensionāre ielaida sava dzīvoklī muskuļotu jaunu vīrieti ar nažiem! Bez komentāriem! Puisis stāstīja mammai par metālu, par to, kā nazis var sagriezt lakatiņu, kas pasviests gaisā, gluži kā samuraja zobens.

— Es te viena bez vīrieša dzīvoju, un tāpēc mājās nekad nav asu nažu – žēlojās mamma.

Izrādīja interesi. Kaut pati macīja neizrādīt. Tas bija maziņš šovs. Mammas dzīvē bija parāk maz šovu – precīzāk, televīzijā to bija pietiekami, bet viņas dzīvē – par maz. Bet te, pēkšņi, kā dzīvs! Puisis nepārdeva nažus. Viņš pārdeva šovu. Un no viņa to nopirka. Viņš nosauca cenu. Parasti šis komplekts maksājot 5000 rubļus, bet šodien tas pieejams par puscenu, un dāvanā vēl kulinārijas grāmata. “Lieliski! Un vēl kulinārijas grāmata par brīvu!” – padomāja mamma, kura ne reizi dzīvē nebija gatavojusi pēc receptes, jo intuitīvi prata pagatavot daudz garšīgāk. Viņa saprata, ka naži ir jāpērk un nopirka.

Mammas pensija ir 9000 rubļu mēnesī. Ja viņa dzīvotu viena, tad pietiktu tikai dzīvokļa īrei un pienam ar maizi. Bez zālēm, bez apģērba, bez apakšveļas. Un – bez nažiem. Taču komunālos maksājumus, zāles, ēdienu un apģērbu pirku es, un tāpēc viņas pensija ļāva viņai justies neatkarīgai. Nākamajā dienā es atbraucu ciemos. Mamma sāka dižoties ar saviem nažiem. Stāstīja par lakatiņu, kuru lidojumā var pārgriezt. Kāpēc vispar lakatiņi ir jāgriež? Es nesapratu šo mārketinga triku, bet Dievs ar viņu. sapratu tikai to, ka viņai iesmērēts ir kaut kāds ķīniešu krāms smukā čemodāniņā. Taču es klusēju. mammai patīk pieņemt lēmumus, taču nepatīk uzklausīt padomus.

— Tad kāpēc tu tos nažus noslēpi un nenoliki virtuvē redzamā vietā?
— Tu traka esi? Tā taču kādam būs dāvana. maz kas gadās, varbūtr nokļūšu slimnīcā un vajadzēs kādam ārstam dāvināt. Bet varbūt namu pārvaldē vajadzēs kādam kukuli iedot.

Atkal uz “pēc tam”, atkal visu labāko ne sev. Kādam. Kādam – cienīgākam, kas jau šodien dzīvo “pa īstam”.

Arī es esmu mantojusi šo muļķīgo ieradumu, nedzīvot, bet gaidīt.

Manai meitai nesen uzdāvināja dārgu lelli. uz kārbas bija rakstīts “Princese”  Lelle patiešām bija ietērpta skaistā princešu kleitā, uz galvas kronis un rokā brīnumnūjiņa. Meitai bija pusotrs gads. Pārējās savas lelles viņa vazā aiz matiem pa zemi, bet savu mīļo bebi gandrīz sadedzināja mikroviļņu krasnī. Tāpēc es jauno lelli paslēpu. Gan jau pēc tam, kad pabeigsim remontu un sāksies īstā dzīve, es viņai atdošu princesi. Ne šodien!.

Bet atgriezīsimies pie mammas un nažiem. Kad mamma aizmiga, es atvēru čemodānu un paņēmu pirmo nazi, kas pagadījās. tas bija skaists, ar greznu spalu. Es izņēmu no ledusskapja gabaliņu cietā siera un mēģinaju nogriezt šķēlīti. Nazis palika sierā, spals – man rokā. Tāds skaists, krāšņs.
—  Tā pat nav plastmasa, — es padomāju.

Nazi nomazgāju, salaboju un ieliku atpakaļ čemodānā. Mammai, protams, neko neteicu. Pēc tam pāršķirstīju kulinārijas grāmatu. tajā bija sajauktas lapaspuses. Receptes sākums – no saldās kūkas un beigas – no pastētes. Kur cilvēkiem sirdsapziņa, lai šādi muļķotu vecus cilvēkus?

Decembrī, pirms Jaunā gada, mammai pēkšņi uzlabojās veselība, viņa sāka smieties, bija jautra, priecīga. Mani šie smiekli ļoti iedvesmoja.

Uz svētkiem es viņai uzdāvināju skaistu, baltu blūzi ar nelielu delikātu izgriezumu, kas pasvītroja viņas skaistās, lielās krūtis – ar tādu skaistu krādziņu un glītām podziņām. Man tā ļoti patika.

— Paldies, meitiņ, — teica mamma un ielika blūzi skapī.
— Uzvilksi uz Jauno gadu?
— Nē, kāpēc? Vēl notraipīies. Pēc tam, kad kaut kur braukšu.

Laikam jau mammai tā blūze nepatika. Viņai patika košas krāsas, kliedzoši raksti. Bet varbūt tomēr pārāk iepatikās. Viņa stāstīja kā bērnībā gribējās pucēties, taču tad nebija ne naudas, ne skaistu drēbju. Bija viena balta blūze un daudz lakatiņu. Viņa mainīja lakatiņus, sēja tos katru reizi citādāk un tāpēc fabrikā viņu uzskatīja par modes dāmu.

Arī pie tās baltās blūzes es viņai uzdāvināju lakatiņus. Domāju, ka esmu viņai uzdāvinājusi kaut nedaudz jaunības. Taču viņa šo jaunību nolika uz “pēc tam”.

Atkal, pēc tam, vēlāk. Visu labāko atstājot uz “pēc tam”. Un pat tad, kad ir skaidrs, ka viss labākais jau ir pagātnē, vienalga – “pēc tam”. Atliktās dzīves sindroms.

Mamma nomira pēkšņi. Janvāra sākumā. Tajā dienā mēs ar ģimeni gatavojāmies aizbraukt pie viņas ciemos. Un nepaspējām. Es biju šokā. Izmisusi. nekādīgi nevarēju saņemties. Tad raudāju līdz nemaņai, tad atkal biju mierīga kā tanks. Es it kā nesapratu, kas apkārt notiek. Aizbraucu uz morgu pēc miršanas apliecības. Turpat darbojās arī apbedīšanas aģentūra. Es vienaldzīgi bakstīju ar pirkstu bildītēs ar zārkiem, atlasa spilventiņiem, vainagiem un tamlīdzīgām lietām. Aģents kaut ko rēķināja uz kalkulatora.

— Kāds apģērba izmērs ir aizgājējai? — viņš jautāja.
— Piecdesmitais. Precīzāk, augšdaļā piecdesmitais, bet uz gurniem….- nez kāpēc es sāku precīzi atbildēt.
— Tas nav būtiski. Lūk, tāds apģērba komplekts mums ir viņai piemērots pēdējam ceļam. Var pat 52. paņemt, lai brīvāks būtu. Te ir kleita, čības, veļa… Es sapratu, ka tas ir mans pēdējais mammai domātais šopings. Un sāku raudāt.

— Nepatīk? — aģents centās iztulkot manas asaras, jo vēl pirms minūtes es te sēdēju nosvērta un mierīga, bet te pēkšņi – histērija.— Principā viņa būs apsegta ar lūk šādu atlasa pārklāju, kas izšūts ar lūgšanu vārdiem.
— Lai ir, es ņemšu.

Es apmaksāju pirkumu un devos uz mammas mājām. Man vajadzēja atrast viņas piezīmju grāmatiņu, lai varētu apzvanīt viņas draugus, lai uzaicinātu tos uz bērēm un bēru mielastu. Es iegāju dzīvoklī un ilgi sēdēju viņas istabā. Klausījos klusumā. Man piezvanīja vīrs. Viņš uztraucās, taču es nevarēju parunāt. Kamols kaklā, un viss. Paņēmu telefonu, lai uzrakstītu viņam ziņu un pēkšņi, bez jebkāda iemesla, atvērās skapja durvis. Kaut kāda mistika. Es piegāju pie skapja. Tur plauktos glabājās mammas gultas veļa, dvieļi, galdauti. Augšpusē bija nolikta paka ar uzrakstu “bērēm”. Es to atvēru un izbrīnā pamiru.

Tur stāvēja mana dāvana. Baltas čībiņas, līdzīgas baletkurpēm un apakšveļas komplekts. Tas pats par 5000 rubļiem. Es ieraudzīju cenu, kas vēljoprojām bija saglabājusies. Tātad mamma zināja, ka tas maksāja tik dārgi. Un nolika to uz “pēc tam”. Uz labāku viņas dzīves dienu. Un sākās cita dzīve… Dod Dievs, tā būs īstā.

Tagad es pabeigšu šo rakstu, nomazgāšu asaras un attaisīšu meitai kasti ar lelli, lai viņa to vazā aiz matiem, sasmērē tās kleitu, pazaudē kroni. Toties viņa paspēs.

Dzīvot īstu dzīvi jau šodien. Tādu dzīvi, kurā daudz prieka. Tikai prieku gaidīt gan nevajag. Tas jārada pašiem. Maniem bērniem nebūs nekādu atliktās dzīves sindromu. Tāpēc, ka katra viņu tagadējās dzīves diena būs labākā.
Mācīsimies dzīvot šodien – šeit un tagad!

Autors: Olga Saveļjeva
Tulkoja: Ginta FS

Trīs patiesības

dzive ir

Lūk trīs cēlas patiesības, kuras vari izmantot katru dienu un tās, iespējams, izmainīs Tavu dzīvi.

Dzīve ir sāpīga un rada ciešanas

Daudzi cilvēki budismu sauc par pesimistisku un negatīvu doktrīnu. Un tas viss dēļ šīs reliģijas pazīstamākās dogmas: “Dzīve ir ciešanas”. Taču galvenā problēma ir tā, ka vairums eiropiešu absolūti nepareizi saprot šo teicienu.
Patiesībā ar to domāts kas pavisam cits: “Dzīve nav īpaši maiga, Dievs ar to!”
Filosofi apgalvo, ka lielāko daļu mūsu ciešanu rada mūsu pašu centieni izvairīties no dvēseles mokām un apspiest savas sarežģītās emocijas. Neizbēgami mūs visu dzīvi pavada zaudējuma sajūta, nogurums, garlaicība, trauksme – šīs emocijas ir pastāvīgas mūsu dzīves pavadones. Ja mēs cenšamies no tām izvairīties, pērkot dažādas jaunas “spēļmantiņas”, pēc iespējas biežāk ceļojot, gremdējoties narkotikās vai citās atkarībās, mainot seksa partnerus u.t.t., tad tas vēl vairāk mūs sāpina un liek vilties.

Mēs meklējam stabilitāti, jo nedrošība, nenoteiktība rada mūsos trauksmi. Tāpēc mēs meklējam kaut ko, uz ko varētu balstīties – un balstāmies caur pieķeršanos.

Ja mēs zinām, ka tā ir, tātad varam šo faktu izmantot savādāk.
Nepieķeries idejai par to, ka “pilnīgam kaifam” tev vēl kaut kā trūkst. Slimības, novecošana un nāve  – tās visas ir mūsu dzīves sastāvdaļas.

Pieņem to tādu, kāda tā ir, un pārstāj fantazēt. Aizmirsti par to, ka ideāla dzīve ir it kā viegla, nesāpīga un eiforiska. Šos maldus mums iedvesušas modes, izklaides un farmācijas industrijas.

Jo ātrāk tu pieņemsi dzīves nepilnīgumu, jo mazāk vilšanos tevi sagaida. Un jo vienkāršāk tev būs atvērt savu sirdi nenoteiktībai, jo noturīgāks pret ikdienišķo stresu un ikdienas neveiksmēm tu būsi.

Dzīve ir pastāvīga kustība

“Nepastavīgums” nozīmē tikai to, ka tā dzīve, ko mēs zinām, atrodas pastavīgā kustībā. Mēs nekad nevaram saņemt piekļuvi kādam pagātnes momentam. Un mēs nekad nevarēsim atkārtot savu vakardienu. Un nav mums arī nākotnes, jo tā ir iluzora.
Tu katru rītu pamosties nedaudz cits, nekā biji vakardien. Mūsu šūnas fiziskā līmenī ir mainījušās, mūsu galvā ir pavisam citas domas, mums ir cita ķermeņa temperatūra, mēs elpojam nedaudz savādāka sastāva gaisu, viss apkārt mainās, pat tad, ja mes to neievērojam. Un tas tā notiek VIENMĒR.
Dažkārt, kad jūtamies neomulīgi, lai cik dīvaini nešķistu, bet šī “nepastāvības” sajūta var pat nomierināt – ja mēs zinām, ka šajā pasaulē nav nekā pastavīga, tajā skaitā – arī sāpes. Mēs zinām, ka viss sliktais agri vai vēlu pāries
Taču tad, kad izjūtam nevaldāmu prieku, gluži dabiski, vēlamies, lai šis stāvoklis ilgtu mūžību. Tāpēc mēs baidāmies no šīs idejas.

Taču pareizāka ir cita doma:

Ja jau arī prieks pāries, tad jāsakoncentrējas un jācenšas no tā saņemt pēc iespējas vairāk labsajūtas.

Ja mēs pieņemam šo ideju par dzīves vērtību un nepastāvību, tad tā mūs atbrīvo.

Šajā sakarā viedus vārdus ir teicis Heraklīts: “Nevar vienā upē iekāpt divreiz.” Patiesībā, vienīgais, kas mums pieder ir šis mirklis, kas notiek šeit un tagad.
Viņš arī autors vārdiem: “Nekas nav pastāvīgs – pastāvīgas ir tikai pārmaiņas.”

Kā to izmantot katru dienu? Svini pārmaiņas!
Piekrīti tam, ka viss ierastais agri vai vēlu beigsies. Viss sliktais, kas šķiet briesmīgs un šausminošs šodien, arī drīz pāries, bet viss labais, paliks tavā atmiņā, ja iemācīsies pats to baudīt. Tavas attiecības ir svarīgākas par kurpēm, jauns iPhone nepadarīs tevi laimīgu ilgāk par pāris dienām, bet kontaktēšanās ar saviem bērniem darīs tevi laimīgu katru dienu.

Tu pats pastāvīgi mainies

Kad psihiatrs savam pacientam jautā, ko tas vēlas iegūt terapijas beigās, pati populārākā atbilde ir : “Es vēlos atrast sevi.” Mūsu kultūra ir novedusi mūs tik tālu, ka mēs visi esam pārliecināti par to, ka ir kaut kāds pastāvīgais “Es”. Tas atrodas kaut kur starp mūsu sirdi un aknām, vai kaut kur smadzenēs? Kurš gan lai to zin!
Taču patiesībā nav nekāda fiksētā un stabilā “Es”. Ja jau reiz viss apkārt mainās, tad maināmies arī mēs. Mūsu personība atjaunojas ļoti ātri. Mums visiem ir ķermeņi, vārdi, darba un dzīves vietas, profesijas – viss, ar kā palīdzību mēs sevi identificējam – tas nozīmē – it kā “fiksējam”
Bet galvenais ir tas, ka mēs nepaliksim iepriekšējie, ja nepieliksim iepriekšējo piepūli. No otras puses, mūsu dzīve nemainīsies, ja mēs nedarīsm to, kas mums jādara, lai to mainītu.
Kā izmantot šo ideju katru dienu.
Tā vietā lai koncentrētos uz “sevis meklējumiem”, mums jasakoncentrējas uz to, lai radītu sevi katru mīļu dzīves brīdi. Nav nekāda pastavīgā “Es”, ir tikai Es šajā momentā un es varu jebkurā mirklī izmainīties.
Šodiena vienmēr ašsķiras no vakardienas.

Ja šodien tev ir depresija, tas nenozīmē, ka tev tā būs vienmēr. Ja nevari šodien piedot saviem draugiem nodevību, tas nenozīmē, ka nevarēsi piedot rīt.

Pēc tam, kad esam atlaiduši ideju par stabilo “Es”, mēs varam atslābināties un baudīt šo brīdi, šo momentu – šeit un tagad.

Jo rīt taču vienalga viss būs savadāks!

Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS