Tev nav tūlīt un tagad vajadzīgas visas atbildes

deja

Šajā brīdī, tieši šeit un tieši tagad, tev nav nekādas vajadzības noskaidrot visu par savu atlikušo dzīvi, neatkarīgi no tā, kas un ko par to saka.

Tev nav vajadzīgas atbildes uz visiem jautājumiem. Tās atnāks ar laiku vai neatnāks, vai, iespējams, nevajadzīgie jautājumi pazudīs paši no sevis. Nav nekādas nepieciešamības steigties. Dzīve nesteidzas. Esi kā gadalaiki. Ziema necenšas kļūt par vasaru. Pavasaris nesteidzas tuvāk rudenim. Zāle aug savā personīgajā tempā.

Izvēle, kura būs jāizdara, notiks, un tev nav savas nākotnes izvēles. Lēmumi, kuri tiks pieņemti – tiks pieņemti, un notikumi norisināsies tā, kā tiem būs jānorisinās. Bet šobrīd, iespējams, tev nav jāzin problēmas risinājums, rezultāti vai, kā labāk rīkoties šajā vai citā situācijā. Iespējams, nezināšana ir gaidīts viesis dzīves banketā. Iespējams, atvērtība jaunām iespējām ir tavs mīļākais draugs. Iespējams, pat šībrīža juceklis atļaus tev šeit atpūsties.

Un, lūk, tā vietā, lai “labotu” mūsu dzīvi, tā vietā, lai akurāti risinātu neatrisināmas problēmas un ātri pabeigtu episko fiktīvā “es” stāstu, mēs vienkārši atslābināmies pilnīgā nezināšanā, siltos noslēpuma apskāvienos, dziļi ieslīgstot šajā momentā un ar izbrīnu izgaršojam tā unikalitāti.

Autors: Džefs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Advertisements

Dzīve, mani mīļie, ir tagad!

ziemas rīts2

Un dzīve turpinās… un sev pāri nelec… un neapstājas…
Saka mums priekšā, kā labāk…

Dzīvot tagad, atvadoties no pagātnes…
Un dzīvot šeit, nebūvējot nākotnes pilis, un nepametot tagadnes patvērumu…

Dzīve, viņa ir tagad, mīļie…
Tāpēc, ka atpakaļ un uz priekšu mēs drīkstam tikai skatīties, bet ar rokām aiztikt, tāpat kā muzejā, nedrīkstam…

Esiet tur, kur jūs varat apskaut mīļos, un dariet to…
Esiet tur, kur jūs dzird un jūs dzirdat…

Esiet tur, kur vēl var pārspēlēt, izlabot, sākt no jauna…
Nedzīvojiet pagātnes un nākotnes virtuālajās teritorijās…
Ieelpojiet šī novembra pedējo rītu… un sajūtiet savu kopējo ar dzīvi vēlmi – TURPINĀT…

Pamostieties laimīgi…
Pamostieties laimei…
Autors: Ļiļa Grad
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums © Ginta FS

 

Es nevēlos nekur tiekties!

zvejnieks

Alla Bogoļepova par cilvēka tiesībām būt mierā ar to, kas viņam ir.

Reiz es iesēdos savā automašīnā, ieslēdzu to ātrumā, un ar ieskrējienu ietriecos betona veidojumā, piedodiet, ziedu podā, kuru pilsētas apzaļumotāji bija nolikuši pašā pagalma vidū.

– Jāmaina stūres balsts, – teica automehāniķis, paklausījies trokšņos, kas atskanēja no kapota apakšas.
– Stundas darbs, – viņš noteica.
– Labs puisis, – skaļi nopūtās autoservisa direktors, – Dieva dots mehāniķis. Zelta rokas. Žē, tā arī visu dzīvi svešās mašīnās rakņāsies.
– Dzer? – es ieminējos.
– Sliktak. Dzeršanu var atmest. Bet šito vienkārši viss apmierina. Negrib augt.
– Negribu, – apstiprināja Dieva dotais mehāniķis .
– Pasēdiet, meitenīt, tepat, tūliņ visu izdarīsim.
Viņš strādāja dungodams dziesmiņu par augstceltņu montāžniekiem, un laiku pa laikam vērsās pie manas mašīnas: “mana nabaga ievainotā meitene” un “nu, nu, mana skaistulīt”.
Kad viss bija gatavs, mehāniķis noslaucīja rokas un teica:
– Labi, mana labā, ej pie saimnieces. Jūs gan pacenšaties viņai vairāk pari nedarīt!
– Kad atvērsiet savu servisu, drīkst, es noteikti būšu jūsu pirmā patstāvīgā kliente, – es pajokoju, vēlēdamās iepriecināt meistaru.
– Kam man savs autoserviss? – meistars izbrīnīti iesaucās.
– Nu, kā. Jūs taču tur būtu priekšnieks un varētu strādāt sev…. Jums noteikti izdotos!
– Droši vien, – viņš paraustīja plecus. – Bet man to nevajag. Man tāpat ir labi.
– Un jūsu meitene arī ar to ir apmierināta? – es bezkaunīgi pajautāju.
– Mani tas neuztrauc. Tā ir viņas darīšana.
Negrib augt, es atcerējos. Viņu viss apmierina. Cik žēl… Stop!

Tu labi gatavo, droši vien kādreiz vēlies atvērt savu restorānu? Tu labi raksti, gribi uzrakstīt grāmatu? Tev ir lieliskas dotības fitnesā, kā Tu tās attīstīsi?
Es tik bieži ko tādu dzirdu. Un visbiežāk cilvēki to saka no visas sirds, godīgi. Izņemot to čali no fitnesa zāles, kurš vēlas man pārdot spaini ar biopiedevām un vagonu ir sportistu pārtiku.
Jā, mēs visi to esam dzirdējuši: tu vari sasniegt visu, tev tas izdosies, visus mērķus, tu vari piepildīt ikvienu savu sapni. Grāmata, restorāns, konkurss “fitnesa bikini” četrdesmit gados – nav nekā neiespējama.

Bet…, tu kautrīgi iebilsti, – man neko no tā nevajag. Es vienkārši cepu pīradziņus, stāstu interesantus notikumus un audzēju uz balkona ģerānijas.

– Bet tu taču vari vairāk! Tu vari uztaisīt žilbinošu karjeru! Pāriet jaunā līmenī! Tu vienkārši netici sev, ir tikai jāparstāj baidīties!

Es taču nebaidos. Es vienkārši negribu nākamajā līmenī – man arī te ir labi. Man patīk mana dzīve, manas ģerānijas un mani pīrāgi. Nav tāda likuma, kas VISIEM liktu tiekties arvien augstāk – uz virsotnēm. Un vispār, kas tās tādas par virsotnēm? Kas tās ir radījis un kāpēc man obligāti tur jārāpjas? Patiešām, kāpēc?
Tas pat nav jautājums par to, cik es maksāšu par tādu sociālo alpīnismu. Tas ir veselā saprāta jautājums: kāpēc man kaut kur līst, ja man ir labi tur, kur es esmu?

Pats briesmīgākais musdienu sabiedrības grēks – būt apmierinātam ar to, kas tev ir. Ambīciju un godkarības trūkums tiek uzskatīts par kaut ko līdzīgu sociālajai invaliditātei: kā var netiekties pēc lielām lietām?

Izspied maksimumu no savas ārienes! Realizē savu potenciālu! Neko īpašu neproti!? Aizej uz motivācijas kursiem, pamēģini visu, atrodi, izdomā, galu galā nav svarīgi ko, galvenais, realizē! Ej uz priekšu, pārvari sevi, uzstādi mērķus un sasniedz tos!

Kāpēc tu vēljoprojām dzīvo mazā dzīvoklītī pilsētas nomalē un valkā piecus gadus vecas sporta čības? Tavā vecumā jau būtu bijis jānopelna dārga mašīna, briljanti un “šaneļi”!

Neesi nopelnījusi? Esi koncentrējusies uz kaut ko citu? Personības izaugsmi? Radošumu? Nē? Tātad tu esi slinka muļķa govs, kura dzīvo tukšu, bezmērķīgu dzīvi. Tu nekad nebūsi veiksmīga!
Nē, protams, veiksme nav obligāti tikai nauda, vara un slava. Par veiksmi var saukt jebko, ja tu mērķtiecīgi ej uz to, lai būtu labākais sava nozarē. Nu, labi, viens no labākajiem. Nu, labi, vismaz tiecies uz to. Galvenais nav uzvara, galvenais ir dalība skrējienā pa sociālajām, profesionālajām kāpnēm.
Skrien, tātad esi veiksmīgs. Centies sasniegt – tātad cilvēks.

Es negribu skriet. Es neko negribu sasniegt. Es gribu lasīt zemenes, varīt ievārījumu un lāpīt zeķes!

Man nav vēlmes pašrealizēties karjerā, manam ego pilnībā pietiek ar labi uzrūgušu mīklu un gardiem pīradziņiem!

Jā, ir cilvēki, kuri tiecas izmainīt pasauli. Viņiem ir sapņi, mērķi, ambīcijas, viņi ir godkārīgi, viņi krīt un ceļas, viņi ir mūsu laika varoņi. Patiesībā viņi ir jebkura laika varoņi.
Bet ir citi, kuri vienkārši dzīvo. Katru dienu iet uz darbu, brauc atvaļinājumā, vasarnīcā brīvdienās cep šašliku. Audzina bērnus. Pērk mašīnas kredītā. Un ir pietiekami bezkaunīgi, lai būtu apmierināti ar tādu savu dzīvi, kas mūsu sabiedrībā netiek uzskatīta pat par dzīvi, vien tāda nožēlojama eksistence – bez mērķa, bez motivācijas, bez sapņa.

Nē, dārgie varoņi. Tādiem cilvēkiem viss ir. Aizbraukt uz jūru, nomaksāt savu hipotekāro kredītu, noadīt džemperi – kāpēc gan tādi nevar būt mērķi?

Lai būtu veseli un laimīgi tie, kurus tu mīli – vai tad tas ir slikts mērķis?

Kāpec ir tik grūti noticēt tam, ka ir kāds, kuram nav vajadzīgi briljanti? Ka ir kāds, kurš var būt apmierināts ar savu maziņo dzīvoklīti pilsētas nomalē? Ka ir kāds, kuram pilnai laimei pietiek ar to maziņo nebagāto pasauli, kurā viņš dzīvo?

Lai cilvēks būtu laimīgs, viņam nebūt nav jabūt labākajam. Dažkārt pietiek vien ar to, ka esi. Vienkārši esi.

Un kurš teica, ka spēja pieņemt šo pasauli tādu, kāda tā ir un dzīvi tādu, kāda tā ir, ir mazāk cienījama par spēju stumdīt kalnus un laist gaisā raķetes?

Viņš vienkārši negrib augt, teica autoservisa direktors par puisi, kurš manai mašīnai dziedāja dziesmas.

Bet man kāreiz šķiet, ka tieši šis puisis ir izaudzis – pietiekami izaudzis, lai godīgi pateiktu: es neskriešu tikai tāpec, ka visi skrien. Es nelabošu to, kas nav salauzts. Es esmu laimīgs šeit un tagad, bet, ja kāds uzskata, ka tas nav pareizi, – nu, ko, tā ir viņa darīšana. Mani tas neuztrauc.
Autors: Alla Bogoļepova
Tulkoja: Ginta FS
Kārtējo reizi pateicos Līgai Šīronai par tik lielisku ieteikumu, tulkoju un biju laimīga: tā, it kā ko absolūti jaunu sev būtu atklājusi:) Esmu vienisprātis ar autori: katram savs un neviens nav tiesīgs aizliegt otram viņa izvēli un kaunināt viņu par to.

 

Vēl daži apzinātības principi

dzive34

Spriedze ir tas, par ko tu sevi uzskati. Atslābums ir tas, kas tu esi.

Vai tu kādreiz kaut ko esi dzirdējis par apzinātu dzīvi? Pēdējos gados šī prakse ir kļuvusi ārkartīgi populāra, un daudzie zinātniskie pētījumi ir pierādījuši tās efektivitāti. Patiesībā  tā bija zināma jau senatnē, pateicoties garīgajam skolotājam Gautama Buda.

Apzinātības būtība ir notiekošā pieņemšana šeit un tagad bez jebkādas vērtēšanas un domāšanas par to, kā tu vēlētos, lai viss notiktu. Patiesībā tas ir dzīvesveids.

1. Vienīgā realitāte, kura tev ir, ir šis moments, tikai šeit un tagad.

Šo principu lieliski izskaidro pazīstamais Budas citāts:

«Neaizkavēties pagātnē, nesapņot par nākotni, koncentrēt savu prātu pilnībā uz šo momentu».

Pagātne ir ilūzija, tās vairs nav. Nākotne vēl nav pienākusi, tātad tas nozīmē, ka tās vēl nav. Un vienīgais, kas reāli ir, tā ir tagadne – tas, kas ar tevi notiek šeit un tagad.

2. Negatīvā doma ir absolūti nekaitīga līdz brīdim, kad tu tai notici.

Domas lidinās tavā galvā kā bites. Tās nāk un iet, un tas ir normāls process. Bet ciest tu sāc tad, kad kļūsti ar tām par vienu veselu, kas nozīmē “sāc lidināties kopā ar savām bitēm”.
Ja uz mirkli apstāsies un pavērosi savas domas no malas, sapratīsi vienu ļoti svarīgu lietu. Tu vari tās vērot no malas – tātad tās nevar būt TU!

Ekharts Tolle saka:

«Kāds atvieglojums ir uzzināt, ka tā balss manā galvā nepavisam nav es. Kas tad es esmu? Vērotājs, kas visu vēro no malas».

3. Tev nekas nebūs par tavu naidu. Tavs sods ir pats naids.

Laiku pa laikam mēs visi uzvelkamies un dusmojamies, taču reti kad tas palīdz atrisināt mums mūsu problēmas. Ir ļoti viegli sadusmoties – kā sērkociņu aizdedzināt, bet patiesa drosme – tas patiešām nozīmē izdarīt kaut ko vērtīgu.
Kad mēs beidzot saprotam, ka šeit un tagad ir vienīgais, kas mums ir, mēs saprotam, ka dzīve ir parāk īsa, lai raizētos un dusmotos.

Lao-Czi teica:

«Pats labākais kareivis nekad nedusmojas».

4. Iekšējā harmonija ir būt pašam, neizjūtot nekādu vajadzību pēc citu vērtējuma.

Daudzus cilvēkus uztrauc tas, ko citi par viņiem padomās. Taču mums absolūti nav vajadzīgi citi, lai atrastu sevi – patieso. Tu esi tas, kas esi un tas, ko citi domā par tevi, nekādīgi nevar tevi ietekmēt.
Par to skaisti runā Ošo:

«Neviens neko nevar par tevi runāt. Viss, ko par tevi saka citi cilvēki ir tas, ko viņi paši saka par sevi. Taču tu tomēr sāc par to šaubīties, jo nez kāpēc ķeries pie kāda viltus centra. Šis viltus centrs vienmēr ir atkarīgs no citiem, tāpēc tev ir tik svarīgi, ko citi par tevi domā un runā. Tu skaties uz viņiem, tu centies nopelnīt viņu atzinību. Tu gribi izskatīties respektabls. Tu vēlies paspilgtināt savu ego. Tā taču ir pati īstākā pašnāvība!
Tā vietā, lai skatītos un klausītos, ko kāds cits par tevi ir pateicis, labāk ieskatīties sevī…
Katru reizi, kad jūties neērti, tu radi, ka patiesībā kaunies par sevi, tāpēc, ka nezini, kas esi. Ja zinātu, tev nekad nebūtu tādu problēmu – tev nav vajadzīgi sveši viedokļi par to, kā tu izskaties citu acīs,  atceries, ka tam vispār nav nekādas nozīmes.

Tas fakts, ka tu kautrējies pats no sevis, liecina par to, ka tu vēl sevi neesi iepazinis. Tu vēl neesi «mājās».»

5. Viss šaja pasaulē tiek radīts divreiz, sākumā – tavā prātā, bet pēc tam – reālajā dzīvē.

Mūsu smadzenes ir neticami varens instruments, kas rada pasauli mums apkārt. Un patiesība ir tā, ka tu nerīkosies līdz brīdim, kamēr tavas smadzenes nesapratīs, ko tu dari. Tā kā sākumā ir jābūt plānam un mērķim un tikai pēc tam – darbībām.

«Nākotne ir atkarīga no tā, ko tu dari šodien», — Mahatma Gandijs.

6. Mums pašiem jānoiet šis ceļš.

Dzīve ir pilna problēmu un nepatikšanu. Un nevienam nav izdevies iztikt bez tām. Taču ir viena lieta, kuru mēs vienmēr kontrolējam – tas ir tas, cik daudz spēka un piepūles mēs ieliekam tajā, lai to pārvarētu. Tava laime vai veiksme nevar būt atkarīga no tā, kas notiek apkārt. Viss tavai laimei ir tevī.

«Neviens, izņemot mūs pašus, mūs neglābs. To neviens neizdarīs un nevarēs izdarīt – pat tad, ja sagribēs. Mums pašiem jānoiet šis ceļš», — Buda.

7. Ja tu kaut kam ļoti stipri tici, bet nedzīvo ar to, tas nav godīgi.

Nezemojies šīs pasaules priekšā. Nezemojies sabiedrības priekšā, piepildot tās vēlmes. Nenodod sevi tikai tāpec, lai cilvēki tevi pieņemtu. Pats svarīgākais dzīvē ir būt sev pašam un sekot savai sirdsbalsij. Lai par tevi runā tavi darbi un tev nebūs nekādas daļas par to, ko par tevi teiks citi.

«Šodien tu esi TU. Un tā ir pati lielākā patiesība pasaulē. Pat vairāk kā patiesība. Neviens nevar būt lielāks par TEVI, kā TU PATS», — doktors Sjūzs.

8. Pareizais un vieglākais ceļš ļoti reti  ir viens un tas pats ceļš.

Galu galā reiz tu tomēr sapratīsi, ka augt mums liek tikai viena lieta pasaulē – cīņa. Un tas ir tā vērts. Neviens nesolīja, ka būs viegli: katrs solis būs nevienkāršs. Taču galu galā, tas aizvedīs tevi tur, kur tu vēlies nonākt. Ja kaut kas tev šķiet pārāk grūts un neiespējams, tas nebūt nenozīmē, ka tu nevarēsi to izdarīt. Gluži otrādi, tas ir vēl viens iemesls sasniegt savus mērķus.

«Tas, kurš necenšas iepazīt patiesību, tā arī nesapratīs, kāpec mēs dzīvojam», — Buda.

9. Ja kaut ko dzīvē vēlies iegūt, tev jāsaprot, ka par visu ir jāmaksā.

Daudzi cilvēki uzdod sev jautājumu «Kas mani pa īstam saista un interesē», cenšoties atrast savu mērķi dzīvē. Un tas pašā saknē ir aplam. Vairāk vietā ir jautājums: «Dēļ kā es esmu gatavs ciest?»

Kad atbildēsi uz šo jautājumu, sapratīsi, ko tad patiesībā tu vēlies, un tava dzīve kļūs patiešām pilnvērtīga un apzināta.

«Dzīve tev dos tieši to pieredzi, kas nepieciešama tavas apziņas evolūcijai. Kā tu uzzināsi, ka tā ir tieši tā pieredze, kas tev vajadzīga? Tāpēc, ka tā ir tā pieredze, kuru tu saņem šeit un tagad – tieši šajā brīdī», — Ekharts Tolle.

10. Supersasniegumi ir tiešs pretmets mierīgai un apzinātai dzīvei.

Cik daudziem no mums plānotājā ir milzīgi gari uzdevumu saraksti, kurus fiziski nav iespējams paveikt dienas garumā. Mēs nezin kāpēc esam ieņēmuši galvā, ka ir svarīgi visu laiku būt aizņemtiem. Tomēr daudz racionālāk, ir koncentrēties vienam uzdevumam un pakāpeniski to izpildīt. Un atceries, ka mums ir nepieciešams laiks atpūtai un galu galā – arī dzīves baudīšanai.

«Tev jāiemācās atlaist. Pārstāj nemitīgi pārdzīvot. Tu tāpat nekad neesi kontrolējis situāciju», — Stīvs Maraboli

11. Kad tu centies visu kontrolēt, tu zaudē spēju priecāties par dzīvi.

Ir diezgan vilinoši, kontrolēt visu dzīvē. Katrs no mums vēlas stabilitāti un komfortu!
Bet ironija slēpjas tajā, ka nav tādas lietas kā komforts.
Mēs absolūti neko nevaram kontrolēt. Vispar neko.
Jo agrāk mēs to apzināsimies un iemācīsimies dzīvot viegli – jo labāk mums pašiem.

«Spriedze ir tas, par ko tu sevi uzskati. Atslābums ir tas, kas tu esi.», — ķīniešu sakāmvārds.

Avots: vkontakte
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Un arī tas pāries

mūžība

Vārdi “‘Un arī tas pāries” norāda uz realitāti.

Pieņemot faktu, kas viss ir pārejošs un pārmaiņas ir neizbēgamas, tu vari priecāties par labsajūtu, kamēr tā ir, neizjūtot bailes par iespēju to pazaudēt, ne arī trauksmi attiecībā uz savu nākotni. Atbrīvojoties no pieķeršanās, tu iegūsti daudz augstāka līmeņa priekšrocības, un no šī daudz augstākā punkta skaties uz savas dzīves notikumiem tā, ka tie vairs tevi neaizķer.

Tu esi līdzīgs kosmonautam, kurš vēro bezgalības ieskautu Zemi un saprot paradoksālu patiesību: Zeme ir tik skaista un vērtīga un tajā pat laikā – tik maznozīmīga.

Atzīstot to, ka viss pāries, dzīvē ienāk nepieķeršanās un kopā ar to arī jauna dimensija – iekšējā telpa.

Caur nepieķeršanos, tāpat kā caur iekšējo nepretošanos, tu saņem pieeju šai dimensijai. Ja tu vairs sevi neasociē ar formu, ar to, kas esi, tu atbrīvo sevi no ieslodzījuma formā un šī brīvība arī ir iekšējās telpas rašanās. Tā atnāk kā miers, kā smalks, tikko jūtams miers dziļi tevī, pat tad, ja kaut kas šķiet slikti.

Un arī tas pāries. Pēkšņi apkārt notikumam parādās telpa. Tāpat arī ir telpa ap emocionālajiem kāpumiem un kritumiem, pat apkārt sāpēm. Un, pirmkārt, ir telpa ap tavām domām. Un no šīs telpas rodas “pārpasaulīgs” miers, tāpēc, ka pasaule ir forma, bet miers – telpa. Dieva telpa.

Tagad tu vari baudīt un cienīt šīs pasaules lietas, nepiešķirot tām pārāk lielu svarīgumu, tādu, kāda tām nav.

Tu vari piedalīties radīšanas dejā, būt aktīvs bez pieķeršanās rezultātam un bez nepamatotām pretenzijām pret pasauli, tipa: “realizē mani”, “padari mani laimīgu”, “izdari tā, lai es justos drošībā”, “pasaki man, kas es esmu”. Pasaule nav spējīga tev to dot, un, ja tev vairs nebūs šādu gaidu, visas paša radītas ciešanas beigsies.

Visas tamlīdzīgās ciešanas ir tāpēc, ka mēs pārvērtējam formas svarīgumu un nespējam apzināties iekšējās telpas plašumu. Kad šis plašums tavā dzīvē ir, tu vari baudīt dzīvi, priecāties par to, baudīt lietas, baudīt sajūtas, nepazaudējot tajās sevi, citiem vārdiem sakot, nepieķeroties pasaulei.

Vārdi “Un arī tas pāries” norāda uz realitāti. Un norādot uz visu formu nepastavīgumu, tie netieši norāda uz mūžīgo nemainīgo. Tikai mūžīgais tevī var atpazīt nepastāvīgo kā nepastāvīgo.

@ Ekharts Tolle
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

32 secinājumi 30 gados

milestiba8-mazs

1. Bailes ir visiem. Gan skaistiem, gan talantīgiem, gan gudriem un veiksmīgiem.

Sākt ko jaunu. Iziet no ierastā loka. Riskēt. Darīt to, pie kā vēl neesi pieradis. Bailes par tuviniekiem. Par savu lietu. Par savu dzīvību, ja piespiedīs pie sienas. Un par ļoti daudz ko. Bailes būs arī tālāk.
Lai cik daudz arī būtu pieredzes, prakses, pārliecības, atzinības, naudas, talanta, bet katru reizi, kad atvēzēsies jaunam augstumam, katru reizi, izejot uz skatuves, katru reizi, griežoties pie saviem mīļajiem – tajā vai citā mērā būs bailes. Tas ir normāli. Tas nozīmē, ka vēl joprojām esi dzīvs. Un tas nozīmē, ka ir jāiet uz priekšu. Cauri bailēm. Necenšoties pilnībā no tām atbrīvoties.

2. Nav dzīves bez pārmaiņām. Stabilitāte ir iluzora.
Mēs pastāvīgi atrodamies kustībā. Mēs pastāvīgi maināmies gan iekšēji gan ārēji un šie procesi ne uz mirkli neapstājas. Un pat sekundes kā mērvienības šeit ir par daudz. Procesi notiek ik mirkli. Tas ir ļoti daudz sekunžu. Jautājuma: “Mainīties vai nemainīties?” veselīgi domājošam cilvēkam nevar būt. Tikai: “Vai man ir kāds sakars ar šīm izmaiņām un kādā mēŗā?”
3. Ātri – tas ir lēnām, taču bez pārtraukuma.
Nav vajadzīgs ātri, intensīvi, vareni, ļoti jaudīgi. Pietiek vien regulāri. Pats galvenais ir turēt ritmu. Pa nedaudz, pa drusciņai, bet stabili secīgi. Bet pēc kāda laika, no malas skatoties, tas izskatīsies kā ļoti ātri, vareni un ļoti jaudīgi.

4. Radīt vairāk kā patērēt. Pretējā gadījumā – viss.

Bezcerīga patērētāja dzīve, kas vainagojas ar daudznozīmīgu secinājumu: “Viss ir labi, bet nekā laba nav”.

Cilvēkam kaut kas ir jādara. Labprātīgi un mīlot. Tā ir viņa dvēseliskās veselības formula.

Bet, kas ir interesanti – kā bonuss, tas ir vienīgais veids, kā gūt labsajūtu no patērēšanas, kas nesagraus cilvēku. Šo procesu var uzskatīt par veselīgu psihisko metabolismu.

5. ŠODIEN – tas ir tas, ko tu darīji un domāji vakar, bet RĪT – tas ir tas, ko tu dari un domā šodien.
Šo frāzi ir jāatkārto kā mantru, līdz brīdim, kamēr skaidri nesapratīsi to, ka:

Taviem vecākiem nav nekāda sakara ar tavām pieauguša cilvēka problēmām. Katrā gadījumā viņi nav vainīgi, ka nav kam nomainīt nodrillēto plati tavā galvā, kas iestrēgusi jau no bērnības.

6. Nekādu garantiju nav!
Šis ir Visuma bāzes likums, caur kura sietu jāizlaiž visi savi lēmumi un plāni.

7. Ir beigusies slepeno zināšanu, kuras kaut ko var mainīt, ēra.

Ir iestājusies informācijas higiēnas ēra. Jau gadus piecus zināšanas nav galvenā valūta sasniegumu jautājumā un jebkādā apzinātā eksistēšanā. Internets ar savu pieejamību visiem ir to visu nolīdzinājis. Tā vietā ir nākusi koncentrācija. Spēja noturēt savu uzmanību pie konkrētā uzdevuma un neizkaisīt interesi – lūk, kas visu nosaka. Savukārt šī prasme ir tieši proporcionāli atkarīga no informatīvā trokšņa, kas ir visapkārt.

Jo vairāk vārdisku atkritumu ir visapkārt, jo vājāks fokuss. Jo vairāk svešu domu, jo klusāka paša balss. Pastavīga atrašanās interneta plūsmā atrofē pašapzināšanās spēju, iemainot to pret koncepcijām par to, kas ir šī pašapzināšanās.

8. Prieks un bauda nav viens un tas pats.

Mēs nekad negūstam prieku no šokolādes tortes, vīna glāzes vai cigaretes. Mēs negūstam prieku no jauniem zābakiem vai smaržām. Ir svarīgi lietas saukt īstajos vārdos – mēs gūstam baudu. Un tā ir pavisam cita ķīmija. Šīs sajūtas daba ir ļoti ātri gaistoša un nešķirami saistīta ar tai sekojošo neapmierinātību, garlaicību, pārsātinātību un vēlmi pēc jaunas porcijas.
Nav briesmīgi atteikt sev baudas, briesmīgāk ir neiepazīt prieku.
9. Ciešanas eksistē. Budam bija taisnība. Ciešanas eksistē.
Cieš visi. Gan tie, kuriem nav nekā, gan tie, kuriem ir viss. Bet tie, kuri konkrētajā minūtē necieš, cietīs nākamajā, kā tikko mainīsies dolāra kurss, notiks terora akts, saņems atbildi par to, ka viņu nemīl, ieraudzīs netīru kāpņu telpu, nesagaidīs atbildi uz savu sms, nesaņems naudu vai jebkāda cita iemesla dēļ. Ciešanas eksistē. Un vienmēr bez jebkāda iemesla, ja atceramies jebkuras cilvēciskas būtnes finālu.
10. Ne visi var būt laimīgi.

Vai katrs cilvēks var būt laimīgs? Jā, protams! Taču tas ir tikai teorētiski. Praksē stabili laimīgi, tas nozīmē mierīgi, līdzsvaroti, labi, ja vēlaties, var būt tikai tie, kam ir pieejama prāta disciplīna. Kuru prāts ir spējīgs (trenēts) neraustīties visu ārprātīgi daudzo iemeslu dēļ. Kas var palikt priecīgā līdzsvarā ne tikai mierīgā situācijā, bet arī nepatīkamās situācijās.

Pretējā gadījumā, visi bezgala daudzie iemesli, sākot no skrambas uz tava auto sāna iemetīs tevi sāpēs, trauksmē un aizkaitinājumā. Un tā ir tikai kaut kāda mašīna, taču ir arī nopietnākas situācijas. Par laimīgu šādu nodzītu prātu, kurš reaģē uz ikvienu situāciju, var saukt tikai Instagrama statusā.

11. Prieks – tas ir PRĀTA līdzsvars.

Ja jūs man to būtu teikuši pirms pieciem gadiem, es pagrozītu sev pirkstu pie deniņiem. Kad tu dienu un nakti sapņo par lielu, skaistu mīlestību, draudzīgu ģimeni, interesantu, peļņu nesošu savu biznesu, iespēju strādāt tikai sev, ceļojumiem bagātu dzīvi, šķiet, ka tev tomēr ir kaut kāds nebūt priekšstats par prieku, kā minimums, par savējo. Jā, šobrīd tu ar ļoti daudz ko neesi apmierināts, jā, kaut kas tevi spēj izvest no pacietības, jā, tu ciet. Tas ir skaidrs. Taču tu zini, uz ko tiekties.

Tu zini, kur ir tavs apjaušamais nepārejošais prieks, skatoties uz saviem vilinošajiem sapņiem.
Prieks – tas ir pilnīgs prāta līdzsvara un miera stāvoklis, kuru var sasniegt atbrīvojoties no aklām (automātiskām) šī paša prāta reakcijām.
Vesels, iespējams, vienīgais veids kā iepazīt (un attīstīt) tādu stāvokli pieaugušā vecumā ir dziļa vērojošā meditācija.

12. Augļi ir nevis skābs, bet sārmains ēdiens.
Ja runājam zinātniski, svaigi un nogatavojušies augļi un gandrīz visi dārzeņi organismā izraisa sārmainu reakciju un palīdz neitralizēt skābju pārpilnību, savukārt ciete, cukurs, gaļas produkti, eļļa, piena produkti, gluži otrādi, organismā rada skābu vidi.
Piemēram, latviešu valodā šeit, tabulā varat redzēt, kuri produkti ir sārmaini, kuri – skābi:
http://doublealkaline.blogspot.com/p/produktu-sarmainibas-un-skabuma-tabula.html

13. «Mans ķermenis pats zin, kas tam ir labāk» — ir viens no prāta lielākajiem slazdiem.
Alkoholiķa ķermenis grib iedzert, smēķētāja ķermenis sapņo par cigareti, mūsu ķermenis alkst šokolādes un frī kartupeļus. Par kādu «labāk zin» visi runā? Tāpat kā prāts dzīvo ar automātiskām reakcijām, nedodot iespēju cilvēkam savā dzīvē izkustināt elementāras lietas, tieši tāpat, kā ķermenis padodas ieradumiem un haotiskiem vēlmju impulsiem.

14. Ēdiens ļoti ietekmē ne tikai mūsu ķermeni, bet arī apziņu.
Līdzīgi kā alkohols, kas pamanāmā veidā izmaina mūsu apziņu, padarot to trulu, arī daži produkti izraisa līdzīgu efektu, tikai mazākā, drīzāk neapzinātā formā. Ēdiens var palēnināt un samazināt fokusēšanās spēju galvā, pavājināt kontroli, apzinātības spēku un uztveres skaidrību.
Viegli “apmiglots” stāvoklis kļūst par normu, ļaujot cilvēkam aizmirst, ko nozīmē vieglums un skaidrība patiesībā. Daudz “brīvāks” ēdiens ir augļi un dārzeņi, tāpat arī graudaugi, kas pagatavoti ar minimālu daudzumu garšvielu, sāls un eļļas un minimāli apstrādāti.

15. Naudas vajag tieši tik daudz, lai par to nedomātu.
Nauda nerisina galveno cilvēces jautājumu – tā nepadara savu īpašnieku laimīgu. Taču iespēja par to nedomāt, kā minimums, sadzīvē, būtiski atbrīvo enerģiju citiem svarīgiem procesiem.

16. Mēs visi esam līdzīgi daudz lielākā mērā, kā atšķirīgi.
Pērsonīgās unikalitātes loma ir stipri vien pārspīlēta un nedod iespēju mums ātri atrisināt savas problēmas. Visas atbildes un risinājumi jau sen eksistē, bet ieciklēšanās uz savu neatkārtojamību nedod cilvēkam iespēju iestumt savu ego tur, kur tam būtu izdevīgi vienmēr atrasties, un bez  traucējumiem uztvert apkārt notiekošo realitāti ar visām tās atbildēm un zīmēm.

17. Atkarību var izārstēt tikai ar 100% atteikšanos.
Nevar izdzert vienu glāzīti vīna, ja esi alkoholiķis. Nevar dažkārt uzsmēķēt, ja centies atmest smēķēšanu. Tevī pastāvīgi būs šī vilkme. Uzrāvieni un kritieni. Noraušanās. Šajos psihoenerģētisko āķu jautājumos nav pustoņu un šis likums ir nemainīgs visu tipu atkarībām.

18. 100% iekšējās gatavības pārmaiņām stāvokļa nav.
Mēs vienmēr līdz galam neesam gatavi ne pagriezieniem ne pārmaiņām. Vienmēr ir dažādi “bet”‘ un iemesli, lai nedaudz atliktu visu līdz radīsies labvēlīgāka situācija. Ir bezjēdzīgi gaidīt viennozīmīgu iekšējo piekrišanu, ir jāizlemj, balstoties drīzāk uz “ir laiks”, nekā uz ēterisku gatavību.

19. Dzīve ir grāmata, kuras pirmās daļas uzrakstīji ne tu. Jā, un arī pēdējas, visbiežāk.
Mēs sastāvam no pārliecībām un apkārtējās pasaules uzbūves modeļiem, bet šī pasaule – nav kaut kāda abstrakta planēta Zeme, bet gan konkrēta māja, ofiss  – vieta, kur mēs pavadām savu laiku. Tie ir draugi, kolēģi, vecāki, pārdevēji veikalā, ar kuriem  mēs satiekamies katru vakaru. Tā ir lenta sociālajā tīklā un tā saucamie facebook draugi.
Mēs uzsūcam sevī uzskatus, pozīcijas, viedokļus gluži automātiski, mēs tos ieelpojam kopā ar gaisu un kļūstam tādi pat vai gluži pretēji, kas tāpat ir automātisks noliegšanas process.

Tas, ko mēs uzskatām par sevi, un tas, ko jābaidās pazaudēt (kā uzskata daži psihologi), – ir tikai vides, kurā mēs dzīvojam mozaīkas. Nav ko zaudēt. Man šķiet, ka tā ir ļoti laba ziņa.
20. Rezultāts – ir mēģinajumu skaits.
Nevis viens precīzs šāviens. Un pilnīgi noteikti, ne veiksme.

21. Tas, kas tev palīdzēja vienā etapā, var izradīties bremze nākamajā etapā.
Kardinālu pārmaiņu spēju raksturo iespēja atteikties. Bet ne tikai no tā, kas tev traucē. Dažkārt ir ļoti svarīgi atteikties no tā, kas tev pagātnē palīdzēja.
Ļoti vienkāršs piemēŗs:  mazā biznesa noteikumi nestrādā vidēja biznesā. Izaugt bez šīs attiekšanās, pat tad, ja iepriekš tu ar to pacēli šo procesu, nav iespējams. Un tas pats attiecas uz cilvēka personību – tās uzstādījumiem un plāniem.

22. Aiz komforta zonas atrodas diskomforta zona.
Nevis konfekšu kaste.

23. Nav dzīves bez mērķa.
Tāpat kā stāvokļa bez pārmaiņām. Jautājums tikai tajā: vai tu pats stādi šos mērķus, vai atdodies instinktiem (neapzinātiem mērķiem).

24. Slinkuma nav.

Ir tikai nemīlamas nodarbošanās, enerģijas trūkums un plaša redzējuma trūkums, lai elpa aizrautos no perspektīvām, kas tev paveras.
Bet slinkuma nav.

25. Sevi nav iespējams atrast, sevi var tikai radīt.
Nav ko meklēt un nav kur meklēt. Tu vienmēr esi šeit un tagad. Bet tavs ceļš – tas ir tas, kas tev zem kājām ir šobrīd, šajā konkrētajā sekundē, ne vairāk un ne mazāk.

26. Alkohols nav vajadzīgs
Vispār.

27. Nerealizēts potenciāls sagādā ciešanas un sāpes.
Un ir bezjēdzīgi slēpties no šī fakta kaut kādā nosacītā komforta līmenī vai skaistās filosofiskās koncepcijās, tajos pašos stāstos par sievišķību, mātišķumu u.t.t. Par katru mūsu talantu mums nāksies atskaitīties.

28. Bankām jāmaksā tev nevis tev jāmaksā bankām.
Tā ir vienīgā iespējamā finansu veselība. Nekad nekad nekad nav vērts pirkt to, kam vēl neesi nopelnījis. Nekad. Katrā gadījumā tad, ja tu sapņo par lielām pārmaiņām. Mēs maksājam bankām ne tikai naudā, bet arī ar savu brīvo enerģiju. Un neatliek te vietas riskam un avantūristiskiem gājieniem.

29. Divas prasmes, kas jāapgūst pēc iespējas ātrāk: prasme iespringt un prasme atslābināties.
Jebkura kustība prasa spēku vienā vai citā momentā. Ja iet uz to negribīgi, piespiedu kārtā – patērēsies divas reizes vairāk enerģijas. Daļa uz piepūli, pārējais un psihisko spriedzi. Uz iekšējo cīņu. Un te rodas vajadzība prast pēc vajadzības iespringt, iemīlēt šo piepūli.
Ja tu labprātīgi spēj iespringt, redzot tajā tikai pozitīvo aspektu, tad patērētais spēks samazināsies vairākas reizes. Sanāks vairāk un vieglāk. Bet prasme atslābināties – pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir, atlaist savas personīgās gaidas un cerības, tā atšķetinot iekšējos mezglus un noņemot ķermenisko spriedzi – ir otrs spārns, bez kura tikai uz vienas vien piepūles uz priekšu netiksi.

30. Divas atbildes, kuras ir jāiemācās pēc iespējas agrāk: “JĀ” un “NĒ”.
Pateikt “Jā” situācijām un cilvēkiem, neskatoties uz garantiju trūkumu, pilnu iekšējo gatavību un dažādiem ārējiem apstākļiem. Un pateikt “Nē”, pirmkārt pašam sev – savām vājībām, bailēm un iekšējai izlaidībai. Un tad tālu tālu pēc tam –  citiem cilvēkiem.

31. Fantastiskas lietas no labām atšķiras ar to, ka to darītājs ir spējīgs aizmirst par sevi.
Radītājs no tā cilvēka, kas labi dara savu darbu, atšķiras ar to, ka liek darbu augstāk par sevi un procesā burtiski izšķīdina savu ego. Un dara to apzināti un mīlot, nevis tāpēc, ka viņam nebūtu citas izvēles vai tāpēc, ka tas ir viņa pienākums. Tā kāds pārdevējs var būt īsts muzikants, bet kāds muzikants visu mūžu palikt par to, kuram vienkārši ir darīšana ar mūziku.

32. Katrai ceļā sastaptajai zīmei ir vismaz trīs izskaidrojumi.
1. Varbūt tā patiešam ir Zīme!
2. Varbūt tu murgo un vienkārši “pievelc” faktus ” aiz ausīm”!
3. Bet varbūt tas ir pārbaudījums – parādība gluži pretēja Zīmei – ar mērķi novest tevi no pareizā ceļa, kā pārbaude tam, vai tavs lēmums ir patiess un nolūks gana spēcīgs.
Pārmaiņas IR un pārmaiņas BŪS!
Alberto Delgado
Avots: https://vk.com/ezo_news
Foto: pixabay

Kad mēs pieņemam lēmumu nebūt kā mūsu vecāki

seit un tagad11

– Piedot tēvam? Kā? Viņš taču bija pieaudzis vecis, es – maziņa, bezpalīdzīga meitenīte! Un tas lops lika man ar plikiem ceļiem stāvēt uz zirņiem!
– Cik tev šobrīd gadu?
– 32! Un es brīnišķīgi saprotu, ka pieaugušam cilvēkam vienmēr ir izvēle, dzert vai nedzert, mīlēt vai ienīst. Sanāk, ka arī viņam bija izvēle, taču viņš izvēlējās mani cietsirdīgi sodīt, un man nospļauties, ka viņa tēvs viņu tieši tāpat sodīja!
– Kā tu uzskati, vai tev ir izvēle?
– Protams! Tāpēc es nekad fiziski neietekmēšu savu bērnu!
– Tā nav gluži izvēle, tā ir aiziešana no pretējā. Tu ienīsti savu tēvu par to, ka viņš tevi sodīja un ej pretējā virzienā, un tāpēc ar savu dēlu rīkojies gluži pretēji, kā tavs tēvs rīkojās ar tevi.
– Neskatoties uz to, es esmu pieaugusi sieviete, un man ir izvēles iespēja.
– Kāpēc tu neizvēlies pārstāt būt apvainota uz savu tēvu?
– Kā jūs to domājat?
– Nu, tev taču ir izvēle!
– Bet tas taču ir pavisam kas cits!!!
– Nē. Tā ir tāda pati izvēles iespēja, taču tu to nedari. Kāpēc?
– Jūs mani iedzināt stūrī!
– Ne jau es. Tavs prāts to izdarīja. Kamēr tu dzīvo prātā: tev nav izvēles, tā ir tikai ilūzija par izvēles iespēju. Ār kādu pildspalvu tu parakstīsi līgumu: zilu vai melnu?”- tas nozīmē, ka izvēles iespēja tev it kā ir, bet tikai pildspalvas krāsas izvēle, bet līgumu tu parakstīsi jebkurā gadījumā.
Saproti?
– Ne gluži. Paskaidrojiet!
– Tev šķiet, ka tavam tēvam bija izvēle. Bet tas tā nav. Viņš rīkojās sava prāta ietvaros. Viņa pasaules redzējumā sods bija gluži dabisks audzināšanas veids, un izvēle vienīgi tajā, kāds un cik liels būs šis sods. Kamēr cilvēks dzīvo sava prāta koridorā – nekādas izvēles nav. Par kādu izvēli var runāt, ja cilvēka dzīvi regulē prāts? Cilvēks un prāts vairumā gadījumu ir vienots vesels. ja vien tikai….
– Vai ir kāda iespēja?
– Protams 🙂 Ja vien tikai cilvēks netiecas pēc apzinātas dzīves. Jo identificējot sevi ar prātu, sanāk sava veida neprāts. Vienkārši cilvēki nezin, ka var dzīvot savādāk. Viņus simtiem gadu ir mācījuši dzīvot tikai ar prātu, tāpēc, ka caur to ir vieglāk ar cilvēku manipulēt.
– Man šķita gluži otrādi, domājošs cilvēks var pats vadīt savu dzīvi.
– Tev tā tikai šķiet. Domājošs cilvēks var vadīt biznesu, bet pa īstam vadīt dzīvi var tikai apzināts cilvēks.
– Kādi nieki!
– Tu sevi uzskati par domājošu cilvēku?
– Protams!
– Tad kāpēc Tu nespēj pārvaldīt savu aizvainojumu pret tēvu? Tev taču dēļ šī aizvainojuma ir tik grūti, tik slikti, bet tu joprojām turi šo rūgtumu. Vai tev nešķiet, ka kaut kādā mērā tas ir neprāts, likt pašam sev ciest?
– Tagad tā šķiet. Kā to mainīt?
– Kad tu dod priekšroku izvēlei paturēt savu aizvainojumu – tu dzīvo pagātnē. Bet kāda gan jēga ciest par izlietu pienu? Sac dzīvot šeit un tagad. Esi klātesošs.  Tava klātesamība ir spējīga tevi sazemēt, lai tevi neplosītu pagātnes aizvainojumi.
– Ko nozīmē būt klātesošam?
– Vēro sevi. Paskaties uz sevi no malas.
Kad tu pēdējo reizi nometi telefona klausuli sarunā ar savu tēvu – atceries, paskaties uz sevi no malas, uz savu seju, žestiem, ieklausies savā kliegšanā. Vai tu pati sev tajā brīdī patīc? Tev patīk skatīties uz sevi – tādu?
– Nē!

Piedošana ir iespējama tikai tad, kad tev kļūst pieejams spēks “tagad”, momentā, kad tu kļusti klātesošs. Un šajā brīdī pagātne zaudē savu varu pār tevi. Tev pārstaj būt vajadzīgs tavs aizvainojums. Un aizvainojums zaudē savu jēgu.

– Vienkārši paskatīties uz sevi no malas mirklī, kad sāc dusmoties un apvainoties?!
– Sāc ar to, un tev iepatiksies!
Avots: facebook
Autors: Alisa Alisa
Paldies Līgai Šīronai par ieteikumu
Tulkoja: Ginta FS