Šobrīd Zeme ir iegājusi tajā astronomiskajā fāzē, kad mūsu planētu burtiski pārpludina enerģijas, kas agrāk to nav spējušas sasniegt. Un tajā nav nekā katastrofāla, ja saprotam, kāpēc esam ŠEIT un TAGAD!
Ilgu laiku “garīgā dzīve” un “pasaulīgā dzīve” daudzu cilvēku prātos ir bijušas nošķirtas un pat pretnostatītas viena otrai. Taču šobrīd Zemes elektromagnētiskais lauks neatstāj mums izvēles iespējas (un paldies Dievam, ka tā) – ja mēs neiemācīsimies savās sirdīs gūt harmoniju, ja nepratīsim pieņemt apkārtējās dzīves norises bez pretenzijām, bez nosodījuma, ja neatļausim sev mīlēt sevi pašu un sev tuvos cilvēkus katrā dzīves mirklī – tad mūsu psihei un ķermeņiem klāsies grūti.
Tas ir viegli izskaidrojams no bioķīmiskā viedokļa: emocijas organismā realizē noteikti hormoni un neiropeptīdi, un ķīmisko reakciju rezultāts un to ietekme uz orgāniem un sistēmām ir atkarīga no smalka elektromagnētiskā līdzsvara.
Jaunie starojumi padara neiespējamu normālu organisma un psihes funkcionēšanu uz dusmu, grūtsirdības, aizvainojuma, vilšanās un citu “indīgu” emociju fona.
Tāpēc par izdzīvošanas atslēgu kļūst spēja apgūt mākslu dzīvot ar pateicību un mīlestību, nevis tikai panākumus un laimi.
Un šāda holistiski pozitīva skatījuma uz dzīvi pamats ir SEVIS PIEŅEMŠANA.
Attiecības ar cilvēku nav tas, kas nāk no viņa. Tas ir tas, kas nāk no tevis.
Katrs tiecas pasaulē ieraudzīt savu atspulgu. Nogurušam cilvēkam visi šķiet noguruši. Slimam – slimi. Zaudētājam – zaudētāji. Mēs redzam nevis pasauli, bet sava prāta saturu. Tas, kurš kaitē citiem, kaitē sev. Tas, kurš palīdz citiem, palīdz sev. Tu savu nelaimju un laimes iemeslus, paradīzi un elli nes sevī. Lai kas ar tevi notiktu, viss notiek dēļ tevis. Ārējie iemesli ir otršķirīgi, galvenie ir iekšējie. Un kamēr tu to nesaproti, iekšējas izmaiņas nav iespējamas. Ja iemesli ir kaut kur ārpusē, tad tu mūžam atradīsies verdzībā, tāpēc, ka arējos iemeslus tu izmainīt nevari. Taču, ja tu veiksi kaut vienu izmaiņu, tai sekos miljoniem citu. Iemesli ir iekšienē, ārpusē ir tikai attaisnojumi. Tu vari nomainīt vidi, kas tev apkārt, bet nekas nemainīsies, ja iekšējā pasaule paliks nemainīga. Iekšējie uzstādījumi radīs vienus un tos pašus modeļus vēl un vēl, tāpēc, ka cilvēks dzīvo no iekšējā uz ārējo.
Tu vienmēr sevī nes savu paradīzi vai elli. Kā zirneklis nes sevī savu zirnekļa tīklu. Lai kur arī zirneklis neaizietu, viņš uzreiz sev apkārt rada savu tīklu. Bet, kad zirneklis grib doties tālāk, viņš savāc savu tīklu sevī. Lai kur arī tu atnāktu, tu momentā ap sevi radi savu atspulgu. Viss atkarīgs no tevis. Saproti to, jo no tā atkarīga tava pārveide. Ja tevī ir elle, tad, lai kur tu ietu, tu vienmēr sev apkārt radīsi elli.
Avots: LiveJournal Foto: Taryn Elliott Tulkoja: Ginta Filia Solis
Patiesus brīnumus neuzbur burvju nūjiņas un tie nedzīvo pasaku grāmatu lappusēs. Brīnumi mīt maigumā, iespējā nevilties un nepievienoties rijīgajam ļaunumam. Tie mīt izvēlē mīlēt. Izpratnē par to, ka mēdz būt laiki, kuros nevajag paskaidrot, kāpēc uz tuvāko atkritumu izgāztuvi tiek aizsūtīts piekasīgums, sava stresa izgāšana pār saviem tuvajiem, mokoša ieciklēšanās uz savu personu un vēlme žonglēt ar aizvainojumu un boikotiem.
Un šobrīd ir tieši tādi laiki….
Un mums visiem pa spēkam ir vienkāršie cilvēcības brīnumi. Atbalstīt vienam otru. Uzklausīt vienam otru. Un sasildīt. Būt viens otram
Visums vienmēr mūs atbalsta. Visumam taču vienmēr kaut kā ir jāmāca mums ieraudzīt to, ko esam sapratuši, bet kur vajadzīga vēl kāda papildus mācību stunda…
Parīt būs pirmā darba diena jaunajā darbā. Dzīvo, priecājies, tevi pieņēma darbā, tu esi piemērots, priekšā jauna dzīve, tu varēsi pārbaudīt, ko spēj, vairāk naudas, jauni cilvēki. Bet, nē, cilvēks naktīm ilgi neguļ, izdomā visādas briesmīgas situācijas, biedē sevi un baidās pat iziet no mājas
Grasies doties atpūsties? Atkal galvā visādi nieki. Tu taču gatavojies atpūtai, tad kamdēļ izdomā visādas muļķības, kaut kādas neiedomājamas situācijas, kas varētu notikt. Ir jāpieradina savas smadzenes dzīvot šeit un tagad. Tieši tā ir jāsaprot vārds “apzinātība” un tas nenozīmē pamest visu novārtā un nedomāt par rītdienu.
Domāt vajag, precīzāk, dzīvot šodien tā, lai pats par sevi ir skaidrs, ka rītdiena nebūs sliktāka, bet tieši otrādi – labāka. Taču, lai tā būtu, nevajag atlikt savu dzīvi uz vēlāku, nevajag apslāpēt savas emocijas vai situācijas izkrāsot melnā krāsā, vajag konkrēti dzīvot un piedzīvot savu dzīvi.
Ja esi atnācis uz svētkiem, svini. Sēdi, lasi grāmatu – lasi grāmatu. Esi nolēmis atpūsties – atpūties. Gatavo kaut ko garšīgu – izbaudi procesu un neiejauc ēdienā negatīvas domas par mazu algu, kaut kādas skauģu runas un vēl kaut ko, kas saindē tavu dzīvi. Ja esi ko uzsācis, dari un necenties “lēkāt” no viena “svarīguma” uz citu.
Starp citu, esi ievērojis, ka tad, kad esi saskaņā ar Visumu, tas tev parāda vajadzīgās zīmes, frāzes, idejas un dažādas citas dāvaniņas, kas tev būs lieliski palīgi?
Ir trīs frāzes, kuras vajadzīgā brīdī pateiktas, ļoti uzlabos tavu dzīvi un paliks ar tevi vienmēr.
Regulējam naudas enerģiju, jo tās trūkums ieslēgs trauksmi, kas zīmēs mums briesmīgas bildītes par dzīvošanu zem tilta, par pēdējo maizes riecienu, par briesmīgo dzīvi pensijā.
1. frāze “Apkārt visa kā ir pietiekami. Visiem pietiek un pietiks, ieskaitot mani”
Un nevajag traukties uz veikalu pēc griķiem un sāls. Mierīgi izturies pret situāciju. Tev patiešām pietiks. Pat tad, ja šodien naudas maciņā nav, tāpēc tā arī ir nauda, lai nāktu un ietu, apgrozītos un atkal atnāktu. Ka tikko ieslēdzas bailes par naudu vai tās trūkumu, tā nobloķējas tās plūsma.
Mēs mūždien drebam par lietām, projektiem, darījumiem, problēmu risinājumiem. Tas viss var sabojāt mūsu nervu sistēmu. Galvā tūkstošiem briesmīgu scenāriju un baiļu. Kļūsti par to reto cilvēku, kurš beidzot pārtrauc sacerēt briesmu stāstus.
Smadzenes ir jāparkārto un jāiemāca domāt pa jaunam. Mēs esam spējīgi izveidot tajās jaunas neironu ķēdes, ģenerēt pozitīvu enerģiju un pozitīvas domas, kas pievilks visu labo. Savs lauks ir jāizveido pareizi, lai vari dzīvot kā cilvēks, nevis “notriektais pilots”.
Ja priekšā tev gaidāms kaut kas svarīgs vai jauns un nezināms, saki to skaļi.
2. frāze “Viss, ko es daru un uzņemos darīt, ir veiksmīgs un izdodas man vislabākajā veidā”.
Savādāk priekš kam tad tu vispār to uzsāki? Uzņēmies, tātad vari! Kamdēļ gan sevi strostēt un mocīt? Vai tad tu esi mazohists trešajā paaudzē? Nedomāju…
Ļoti bieži dzīve ar mums spēlē pārbaudīšanas spēli, bet mēs krītam panikā,un skrienam apraudāties.
Ja jūti, ka sāc stresot, izvelc trešo frāzi. 3. frāze “Es esmu šeit, tātad es pilnībā atbilstu šai situācijai”
Biežāk ziņo savām smadzenēm, ka tu vienmēr atbilsti situācijai. Jo tā tu vairs nebaidīsies un nebēgsi, bet meklēsi risinājumu. Risinājumi nāks paši, cilvēki palīdzēs un sadarbosies ar tevi.
Es uzskatu, ka laimes stāvoklis ir normāls un dabisks cilvēka stāvoklis.
Laimes indikators ir prieks, bet man prieks (tāpat kā mīlestība) ir viens elements no Visa Visumā eksistējošā kopuma. Sava veida ķīmiskais elements. Savienojuma elements.
Bet agrāk laime man, tāpat kā daudziem no jums, bija svētlaimes augstākais punkts, noteiktais augsta viļņa virsotnes punkts. Bet ir skaidri jāsaprot, ka, ja ir augstākais punkts, ir jābūt arī zemākajam. Tātad tās ir tās pašas šūpoles, kuras tik ļoti cilvēks mīl. Augšup – un es esmu svētlaimes virsotnē!!! Lejup – un es ciešu un mokos nelaimē! Šūpojos pa labi – un es esmu baudas virsotnē, enerģija bango un šļakstās, emocijas plosās!!! Šūpojos pa kreisi – enerģija sarūk, spēka nav, esmu depresijā un maksimāli mokos.
Ka jums šķiet, ka tas izskatas pēc laimes?
Daudziem no jums izskatās.
Es bieži dzirdu cilvēkus sakām: “Laime ir tik mirklīga un īslaicīga. Tā nevar ilgi turpināties”.
Bet es jums teikšu: JUMS IR IZDEVĪGI TĀ UZSKATĪT, un jūs paši izgudrojat savas laimes noteikumus un apstākļus.
Tāpat es bieži dzirdu ļaudis sakām: ” Kad es kaut ko saņemšu, noteikti būšu laimīgs! Kļūšu bagāts…, apprecēšos…, atradīšu darbu…., nomaksāšu hipotekāro kredītu…” utt…
Cilvēki paši sevi identificē ar priekšmetiem un apstākļiem, no kuriem it kā ir atkarīga viņu laime. Cilvēki paši izveido sev “laimīga cilvēka raideri” (Raideris ir dokuments, kuru grupa nosūta pasūtītājam. Tajā ietilpst grupas prasības, ar kurām grupa var justies ērti un netraucēti uzstāšanās brīdī).
Taču sociums un mārketings ar prieku uztver viņu noskaņojumu un prasmīgi un nemanāmi “uzsēdina” cilvēkus uz vēlmes pirkt, iegūt, paņemt, ar visiem pieejamajiem līdzekļiem ar mediju starpniecību atkārtojot pašu “laimīga cilvēka” apstākļu un priekšmetu sarakstu, ar viltus vērtībām. Sakiet, nav tiesa?
Jā, es katru dienu dzirdu no cilvēkiem šo laimes nosacījumu sarakstu! Daudz naudas, finanšu spilvens, dzīvoklis šeit, dzīvoklis tur, vīrs, bērni, ceļojumi, jahtas, lidmašīnas, Gucci, iPhone, Bentley, …
Ticiet man, jūs nekļūsiet laimīgi, ja iegūsiet visu, ko vēlaties. Visticamākais, jūs iekritīsit depresijā un vispār atteiksieties no dzīves.
Tāpēc, ka, ja jūsu laime ir atkarīga no naudas, lietām, cilvēkiem un apstākliem – jūs ļoti viegli ir padarīt nelaimīgus, ja to visu jums atņem.
Es jūtu, kā es nonullējos…. Ja mani nosēdinātu manas mīļās jūras krastā ar miljonu eiro makā, uz augstas, skaistas mājas kāpnēm, un pēc tam visu to atņemtu – es nekļūsu ne par kapeiku nelaimīgāka. Es zinu, kā darbojas naudas enerģija, es zinu, kā labas lietas ienāk cilvēka dzīvē. Un pats galvenais – es zinu laimes noslēpumu 🙂 Un, jā, draugi-ateisti, te bez Dieva neiztikt))) Tātad, laimes noslēpums ir paļāvībā uz Visuvareno. Nevis ticībā, bet paļāvībā! Es uzticos Dievam un atzīstos, ka neko nezinu; ka es kļūdos; ka es nekontrolēju pasauli; un ka ar mani VISS ir kārtībā!
Tā es pasaulei vēstu, ka es pieņemu visu, kas ar mani notiek, es nepretojos, un pasaulei nav nepieciešams pretoties man. Es neaizsprostoju Visuma resursu kanālus, un pa tiem nāk plūsma, jo es esmu pavadonis, plūsmas vadītājs.
Es jau sākotnēji esmu laimīga no tā, ka ES VIENKĀRŠI ESMU. Ka es varu aizmigt savā mīļotajā gultā (nevis slimnīcas gultā). Es varu ēst garšīgu ēdienu (nevis blokādes maizi no pelavām un tapešu līmes)…
Ka man ir tas, kas man ir, un ap mani ir tas, kas ir.
Izrādās, arī jūs varat kļūt laimīgi TIEŠI TAGAD. Tāpēc, ka laime ir šajā pašā acumirklī.
Taču pagaidām vairumam cilvēku ir izdevīgi domāt: “Vēl nedaudz piepūlēšos un kļūšu laimīgs. Vēl nedaudz. Vēl drusciņ. Jau drīz”…
Un pēc tam cilvēks, ja vien viņš, protams, nesagraus savu veselību un psihi, sasniegs augstāko baudas virsotni, uz dažām minūtēm satiks savu iekāres objektu, un tad atkal sekos straujs kritiens lejup, nelaimes stāvoklī… Mīļākais šūpoles … Dualitātes spēles … Slikti-labi, melns-balts, augšā-lejā, laime-nelaime… Spēles, kurās, ja vēlies, vari mainīt noteikumus PATS. Laime nav rezultāts, tas ir process. Tas nav gala punkts, tas ir ceļš.
Tā nav konkrēta ģeogrāfiskā atrašanās vieta, tas arī ir pats CEĻŠ.
Kāpēc ceļš? Tāpec, ka prieks par laimi rodas, veicot procesu! Ejot cauri šim procesam un jaunas pieredzes gūšanas laikā! Un tā kā spriedze procesā ir neizbēgama un nepieciešama, tad caur spriedzi tu iegūsti prieka īpašības. Laime rodas, pārvarot un gūstot jaunu pieredzi ceļā. Tieši tāpēc tik daudzi ārkārtīgi bagāti cilvēki, kuri ir sasnieguši visu, ko gribējuši, krīt smagā depresijā, jo vairs nejūt dzīves garšu.
PIEMĒRS;
Jūs zināt, cik ļoti es mīlu kalnus, cik ļoti es mīlu skatus uz ledājiem. Daudzus gadus es uz tiem devos, pārvarot savas bailes un vājības, un, tos sasniedzot, es izbaudīju neaprakstāmu sajūsmu! Un, lūk, apmēram pirms 20 gadiem es devos uz Šveici pie sava līgavaiņa. Mēs iekāpām šikā sarkanā Šveices vilcienā un pēc brīža, izkāpjot no vilciena, gandrīz aiz perona es uzreiz nonācu uz ledāja. Es stāvu. Bolu acis. Skatos uz sevi. Uz ledāju. Uz sevi. Uz ledāju. Kas notiek?! Es sevi neatpazīstu! Kur laime?! Kur sajūsma?! Klapēju pa ķermeni un kabatām, meklējot laimi – bet nē!!! Nav laimes sajūtas! Līgavainis saka: “Vai tu esi laimīga? Tie taču ir tavi mīļākie ledāji! Es saku: “Jā, kaut kā muļķīgi! Es neko nejūtu! Viņš saka: “Braucam augstāk!” Iekāpjam vilcienā un uzbraucam dažus simtus metrus augstāk un izejam ledāja virsotnē.
– Nu, – viņš saka, – Tu esi laimīga?
– Kaut kāds stulbums! – Es saku, – Es jūtos tukša! Man ir labi, bet es neesmu laimīga. Man ir vienalga. Mani pat nav interesanti.
Un es devos mājup, pie saviem mīļajiem kalniem – ar kājām pie savas Beluhas!!!
Es atteicos no šādas dāvanas – laulības Šveicē. Īpaši pēc tam, kad līgavainis man pastāstīja, cik milzīgs ir pašnāvību skaits pasaules bagātākajā valstī. Salīdzinot ar manām nelaimēm, kas saistītas ar zemo dzīves līmeni Krievijā, mani paziņas nosodīja par atteikšanos no šādas “laimes”. Kā nu ne! Galu galā katram no viņiem bija noteikts “laimīga cilvēka raideris”, un es tajā ar saviem laimes jēdzieniem ne pa galam neierakstījos.
Tagad es droši varu teikt, ka es esmu laimīgs cilvēks.
Un te nu bez uzticēšanās Dievam neiztikt.
Uzticies – pieņem – pateicies.
Vēlaties vēl vienu pašu noslēpumu noslēpumu?
Kā padarīt savu dzīvi daudz vieglāku?
Atzīstiet Dievu un viņa klātbūtni šajā pasaulē un savā dzīvē, un tajā pašā mirklī jūs padarīsit savu dzīvi daudz daudz vieglāku. Tāpēc, ka jums vairs nebūs jāpārvalda pasaule, jums vairs nebūs jātur debesis uz saviem pleciem. Ticiet man, bez jums ir kāds, kas ar to lieliski tiek galā.
Šodien es aizdomājos: kāpēc manā dzīvē pēdējā laikā ir tik daudz laimes stāvokļu?
Daļēji tāpēc, ka savu dzīvi esmu veidojusi tā, ka ik dienu man ir videi draudzīgs stress ceļā uz nākamo laimi (lūdzu, nejaukt to ar darbaholismu).
– Esmu blogere un man katru dienu nākas saskarties ar nesapratni, nosodījumu un naidu. Caur stresu un piepūli es mācos iziet šos pārbaudījumus, pēc iespējas adekvāti atbildot uz jautājumiem.
– Es dzīvoju kalnu ciematā mājā bez sadzīves komforta. Un katru dienu nākas piepūlēties, lai apmierinātu savas ierastās sadzīves vajadzības, kas saistītas ar apkuri, ūdeni un labierīcībām.
– Man nav automašīnas un mans pārvietošanās līdzeklis ir velosipēds. Cītīgi minoties kalnā ar velosipēdu, es ikdienā risinu jautājumus ar iepirkšanos, garšaugu lasīšanu un fotogrāfiju uzņemšanu.
– Katru dienu, piepūloties, es spītīgi stāvu uz naglām, lai iemācītos maksimāli ieklausīties savā ķermenī un dzirdēt to.
– Katru dienu, vīra prombūtnē, es pati pieņemu lēmumus un meklēju jaunus veidus, kā ar radošuma palīdzību piesaistīt naudu.
– Katru dienu, lai arī esmu sociopāte un vientuļniece, es piepūlos, mācoties komunicēt ar cilvēkiem, risinot kopīgus uzdevumus gan mājsaimniecībā, gan celtniecībā, kā arī saskarsmē ar cilvēkiem pēc viņu pieprasījuma (sesijas, nodarbības, apmācības, daudzas atbildes uz jautājumiem, utt.) Un tā tālāk…
– Pat tad, ja man atnes gatavas veltes tieši mājās uz paplātes, tas nozīmē, ka pirms tam es esmu piepūlējusies (tagad tikai nesmejaties:)))) lai būtu atslābināta un nepretotos Dievam. Vai tad jūs domājāt, ka tas ir viegli uzticēties un nepretoties, necīnīties un nedzīties pēc vieglām atbildēm uz visiem jautājumiem: “Pasaule ir netaisnīga, es to neesmu pelnījusi!”?. Pamēģiniet! Man nav bail nonullēties, tāpēc, ka es saprotu, ka manā priekšā ir tik daudz dažādu ceļu un uz katra no tiem rakstīts “laime”. Izvēlies, kuru vēlies.
Es izvēlos laimi – šeit un tagad 🙂
P.S. Cilvēki domā, ka laime – tas ir mūžīgi labs garastāvoklis. Cilvēki domā, ka laimīgs cilvēks, tas ir tas cilvēks, kurš visu laiku smaida. Tādā gadījumā laimīgs ir šizofrēniķis un oligofrēns.
Nez kāpēc vairumam cilvēku būt laimīgam nozīmē nejust nekādas negatīvas emocijas.
Cilvēkam, kurš pilns baiļu ir sarežģīti saprast, ka izdzīvojot visu emociju spektru, tu vari palikt laikmīgs.
Manuprāt, tas ir tāpēc, ka laimīgs stāvoklis sevī ir tik neparasts un neierasts vidusmēra cilvēkam, ka viņš nevar saglabāt šo stāvokli sevī ilgāk par dažām minūtēm.
Taču, ja tev ir paļāvība uz šo pasauli un Dievu; ja tu visu notiekošo pieņem ar pateicību un sapratni, ka tas ir TIEŠI tas, ko tagad esi pelnījis; ja tu apzinies, ka tas viss ir tavas personīgās matricas spēles noteikumu sekas attiecībā pret ārējo matricu, tad laimes stāvoklis tevi nepamet, pat ja tu sēdi pie tuvā cilvēka zārka, jo tu saproti notiekošā dziļo taisnīgumu.
Zinu, ka daudziem ir grūti par to domāt, jo tas aizķer un trigerē tā, ka smadzenes kūp. Taču tur neko nepadarīsi, ir pienācis apzinātības laiks.
Piena Ceļa galaktika turpina lidojumu ar ātrumu 500 km/h vai pat 2 miljoni km/h, mūsu planētas civilizācijas nomaina viena otru, mainās dimensijas, mēs transformējamies, mainās uztveres līmenis-apjoms, domāšanas ātrums, mūsu ietekmes uz ārējo vidi mērogs, spēja uztvert un pārraidīt informāciju no attāluma, … un te nu, mīļie, kā vēlaties, bet mums visiem nāksies atmosties, mainīties un augt.. Visuma likumus neviens nav atcēlis.
Svarīgākais, ko es zinu un ko gribētu teikt, ir tas, ka lielākās izmaiņas apziņā nenotiek tad, kad tu dodies uz Tibetu, uz piramīdām vai Maču Pikču. Tās notiek tavā ikdienas dzīvē, parastās situācijās.
Tās notiek no minūtes minūtē, īpaši ģimenē ar pašiem tuvākajiem cilvēkiem. Ikdienas attiecības spēj cilvēkā radīt milzu pārmaiņas.
Tāpēc, ja cilvēki tā vietā, lai domātu par to, kas viņiem jādara, lai paātrinātu savu attīstību, varētu ieraudzīt svētību tajā, kas viņiem ir tieši acu priekšā, viņi saprastu, ka priekšā ir vārti, kas ved Mājās pie Dieva un uz svētību pilnu dzīvi katru mīļu brīdi.
Tieši tur, kur šobrīd tu atrodies.
Tu ej uz veikalu un sarunājies ar pārdevēju. Un šajā brīdī, ja tas notiek no tīras sirds, ar mīlestību, tad transformējas viss – tu pats un visi parējie.
Tāpēc, tā vietā, lai meklētu un domātu par to, ka tev vajadzīgs kaut kas īpašs, lai tavā dzīvē notiktu pārmaiņas, apzinies, ka tāda iespēja ir vienmēr, ik mirkli.
Man agrāk vienmēr šķita dīvaini tas, ka cilvēks bez ierunām tic kaut kādām teorijām: tam pašam horoskopam, domādams, ka, ja viņa dzimšanas datums sakrīt ar zodiaka zīmes datumu, tad tur viss par viņu ir rakstīts, bet spītīgi noliedz reālu iespēju veidot veselīgas attiecības, kurās neviens nevienu nepazemo, nenodod un nespiež vienam vilkt smagu pienākumu vezumu…
Bet pēc tam es pārstāju brīnīties.
Pārstāju, kad biju atskatījusies uz hronisku nespēju uzņemties atbildību par paša dzīvi, kuru diktēja ne jau hronisks slinkums, bet gan reiz iegūtais sevis uztveres trūkums indivīda līmenī.
Tieši šī, sevis kā atsevišķas personības, uztvere ļauj cilvēkam atpazīt sevi nevis lielā kolektīvajā masā ar apmēram līdzīgu dzīvesveidu un scenārijiem, bet kā personību, kuras pienākums ir iepazīt sevi un ir tiesības izmantot savas zināšanas, lai izvēlētos to, kas der tieši viņam. Ja šis atsevišķas personības stāsts nav izveidots un blakus nav neviena, kurš spētu pavēstīt par tāda esamību, tad cilvēks sāk balstīties tikai uz jau gatavo: viņam grūti ir saprast, ko viņš pats vēlas, un ikviens jautājums par to viņu iedzen stūrī, taču viņš pilnīgi noteikti zin, kā ir citiem un, ka vajag būt ne sliktākam kā citi. – Viņam apprecēties ir daudz svarīgāk kā atrast patiesi tuvu cilvēku. – Atzīmēt ar ķeksīti to, ka viņš bijis kadā nozīmīgā vietā, ir daudz svarīgāk kā vēlme pieskarties citai kultūrai. – Sajusties krutākam ar to, ka nodarbojas ar šobrīd modernajām garīgajām praksēm un kļuvis par to adeptu, ir svarīgāk nekā iegūt dziļas zināšanas, lasīt un pašam domāt.
Mani kolēģi zina, ka pirmie no terapijas izlido tieši tie, kuriem ir zems vai pilnīgi neesošs atbildības līmenis par savu dzīvi: viņi neiztur šo procesu, kurā viņiem netiek doti kaut kādi konkrēti norādījumi un gatavas instrukcijas, kur piedāvā domāt, atrast savu negatīvo scenāriju cēloņus un nemeklēt vainīgos, izdarīt izvēles un atbildēt par tām. Un tikpat viegli un ātri viņi kļūst par viltus guru upuriem, kuri mētājas ar garantijām par pasakainu citu dzīves pārtapšanu, pietiek vien samaksāt un nekas nav jādara. Sanāk, ka nekā patiesi sava tādam cilvēkam nav. – Mamma bija nelaimīga, tātad arī viņam nekas cits nespīd. – Citi kaut ko nopirka, tātad arī viņam vajag. – Televizorā teica, tātad tā ir taisnība. – Horoskops apsolīja veiksmi augustā, tātad jāgaida. – Kaimiņi caurām dienām skandalējas un plūcas, tātad arī tas ir normāli, un nav ko ticēt tam, ka var arī savādāk.
Mani mīļie, es te neaprakstu vienšūņus…. Es stāstu par salauztiem cilvēkiem, kuri neprot patstāvīgi domāt, kuri nav saņēmuši sevis atzīšanas pieredzi, traģiski nespējīgiem uzskatīt sevi par cilvēkiem, kuri pelnījuši labāko, un, ak vai, kuri kā no uguns baidās, ka nāksies izvēlēties un uzņemties atbildību. Taču tieši izvēle un atbildība ir spējīgas padarīt mūsu dzīvi tieši par mūsu. Bet pretstatā ir tikai šabloni.
Ziniet, mīļie, es jau sen un neatgriezeniski esmu iemīlējusies savā slinkumā, tāpēc, ka tas dod man daudz vairāk labuma kā kaitējuma.
Slinkums mani atbrīvoja no naidošanās ar jebkuru cilvēku – man ir slinkums lēkāt uz sveša naida batuta, sasūcoties ar to, kā ar kanalizācijas straumi….
Man ir sveša atriebība, tāpēc, ka man slinkums to pasniegt kā aukstā tā arī karstā veidā – jo gatavot to nāktos abos gadījumos…
Es ne reizi neesmu centusies lauzties aizslēgtās durvīs… slinkums…
Es ne reizi neesmu stāvējusi rindā pēc vīrieša…. tas ir nenormāli ietilpīgs process gan laika gan pazemojumu skaita ziņā… slinkums…
Es nekad neesmu centusies izlūgties kaut ko tur, kur man to nepiedāvā… slinkums… Es nekad neesmu draudzējusies pret savu gribu, tāpēc, ka man slinkums uzturēt mākslīgas attiecības…
Es ne ar vienu nesacenšos un nekonkurēju – man pietiek ar savu rezultātu, bet kratīties savā iedomībā – domājot, vai man izdodas labāk vai sliktāk par citiem, man slinkums…
Slinkuma dēļ es nekad neatrodos tur, kur, kā ļaudis saka – noteikti vajag būt, bet man negribās…
Es bez sirdsapziņas pārmetumiem izmetu vai izdāļāju desmitiem biļetes, ielūgumus un sertifikātus… Slinkums mani ir atbrīvojis no obesīvi-kompulsīvajiem traucējumiem, kas liek kontrolēt visus procesus un uzturēt sterilu tīrību…
Pat reiz uzradušās paniskās lēkmes ļoti ātri pameta slinko sievišķi, kura tām pateica: kā atnācāt, tā arī aiziesiet…. man nospļauties uz jums… Slinkuma dēļ man ir lieliskas attiecības ar saviem tuvajiem – tāpēc, ka man slinkums viņos rakņāties, kritizēt, meklēt viņu trūkumus, pamācīt, audzināt un pāraudzināt…
Un, izradās, ka tad, ja tu visu to nedari, tad visi paši visu saprot un ar visu tiek galā, un vēl pateicībā skrien palīgā arī tad, ja to nelūdz un necenties pierunāt…. Man slinkums lasīt, skatīties un klausīties to, kas mani neinteresē…
Slinkums imitēt neesošo… Slinkums censties visiem izpatikt… Slinkums strīdēties, pierādīt, taisnoties…. Slinkums apvainoties, būt greizsirdīgai, manipulēt… Slinkums parvērst sevi par instagrama lelli… Slinkums būt atkarīgai no svešām gaidām… Slinkums skaust… Slinkums dzīvot svešu dzīvi…
Bet nav slinkums dzīvot savējo…
Tāpēc slinkums man saglabāja mani, manu psiholoģisko veselību un uzlaboja manu humora izjūtu par visu, kas man nav sanācis…
Es no sirds ceru, ka tam pašam būs slinkums mani pamest.
Pieņemsim, ka tavai firmai samazina finansējumu. Tu vari (bet varbūt nevari) pazaudēt darbu un neesi pārliecināts par to, vai pareizāk būtu pieņemt piedāvājumu citā firmā ar zemāku atalgojumu, vai palikt, kur esi un sagaidīt, kad problēmas pašas atrisināsies.
Cita situācija: tev ģimenē piedzimst bērns un tu grasies mainīt dzīves vietu, bet nevari izlemt, kurp doties – vai nu atrast vietu, kur ir laba skola, vai turp, kur maksa par mājokli būs vairāk atbilstoša tavam ģimenes budžetam.
Vai arī: pēc septiņiem laulībā pavadītiem gadiem, tu saproti, ka tevi neapmierina šīs attiecības, mūžīgie pārmetumi un skandāli, bet nevari izlemt – turpināt un censties sakārtot jūsu attiecības vai arī šķirties.
Katram dzīvē ir brīži, kad būtu jāpieņem lēmums, taču mēs nezinām, ko darīt.
Parasti vispirms mēs vācam informāciju. Ir jāapskatās uz faktiem – cik daudz ir “par” un cik daudz “pret”. Bet pat šajā gadījumā mēs ne vienmēr varam nonākt pie vajadzīgā lēmuma.
Piemēram, jāizvēlas starp divām mājām: abās ir trīs istabas, abas par aptuveni vienādu cenu, abas ar līdzīgām platībām, bet visi plusi un mīnusi slēpjas vienā vērtību plānā un neviena no tām nav vitāli svarīga.
Kad tu ar prātu nespēj pieņemt lēmumu, tas ir tāpēc, ka šis pats prāts tev traucē. Es to saucu par “balsi galvā”. Daudzi to pat nepamana. Taču tieši prāts rada bezgalīgu iekšējo monologu, kas dažkārt pārvēršas dialogā, – iekšējā balss dubultojas un tu sāc sarunāties pats ar sevi.
Savā nebeidzamībā balss galvā līdzinās ledusskapja vai kondicioniera dūkoņai, pie kuras tu esi pieradis un pēc kāda laika pārstāj ievērot.
Kad nākas izdarīt stingru izvēli, šī balss absolūti nav noderīga. Tā pastāvīgi kritizē tevi, komentē visu, ko esi izdarījis ne tā. Arī citiem tiek. Tas līdzinās situācijai, kad tu dzīvo kopā ar kādu, kurš tevi necieš.
Tu taču negribētu ar tādu cilvēku dzīvot kopā un noteikti censtos pārtraukt šīs attiecības. Bet, tā kā tu nevari atbrīvoties no sava prāta, tu jūties apjucis. Rezultātā tev trūkst apņēmības rīkoties un tu nejūti sava lēmuma pozitīvos aspektus.
Balss galvā rada neskaitāmas problēmas, kas tomēr izrādās neīstas. Tās vēl nav notikušas un tikai var notikt rīt vai kaut kad vēlāk. Ieklausīšanās problēmās, kuras nav notikušas, vienā vārdā var saukt par “nemieru”. Un tas viss tikai dēļ šīs balss galvā.
Tā uztraucas par dažādiem “ja nu pēkšņi”, “varbūt”, tā ir neapmierināta ar to, kas notiek, tā ironizē un tu pazaudē dzīvesprieku.
Dažkārt balss galvā pārvēršas par žēlabām. Es nerunāju par situācijām, kad patiešām kaut kas ir noticis, kaut kas jāsalabo. Piemēram, tu esi viesnīcā, gatavojies iet vannā, bet siltā ūdens nav. Tad, protams, tu zvani administratoram un palūdz, lai situāciju atrisina. Taču es runāju par situāciju, kad esi apjucis, nesaproti, ko tālāk darīt, bet balss galvā sāk žēloties par kaut ko citu, absolūti nepiemērotu: par laikapstākļiem, par ekonomiku, par to, ka tu nedomāji, ka tava dzīve var pagriezties tik nepatīkamā virzienā, un vainīgi ir visi, izņemot tevi pašu. Žēlabas dzīvi padara smagu. Tās ir kā smaga mugursoma pilna ar akmeņiem tev uz muguras brīdī, kad centies saprast, ko tagad darīt. Un daudzkārt šāda situācija vispār traucē tev rīkoties.
Un tagad iedomājies, ka balss galvā pēkšņi apklust. Un tu apzinies brīnumainu klusumu. Tas ir tieši tas, kas vajadzīgs, lai pieņemtu efektīvu lēmumu! Tev jābūt tagadnē. Tev jāatbrīvojas no visa, kas nenotiek tagad.
Protams, tu nevari kā uz burvju mājienu likt balsij pazust. Ir cilvēki, kuri spontāni piedzīvo šo stāvokli, nodarbojoties ar ekstrēmiem sporta veidiem. Kad rāpies klintīs un soli pa solim ar rokam centies aizķerties aiz klints un tausti, kur atsperties, viņi ievērojuši, ka pārstāj domāt. Viņi ir totāli klātesoši un, ja atļausies ieslīgt domās, tad riskē nogāzties no kalna.
Citi iet dabā. Vēro dabas skaistumu, klausās putnu dziesmās, lapu šalkoņā un pēkšņi apzinās, ko nozīmē būt tagadnē, būt šeit un tagad. Taču tev nav laika gaidīt, kad attapsies ekstremālos apstākļos, vai nokļūsi mežā. Tomēr tu vienmēr vari palikt tagadnē, novirzot savu uzmanību no domāšanas uz sava ķermeņa dzīvīguma uztveri.
Kad tu esi šeit un tagad, tava uztvere – dzirde, redze, momentā saasinās. Tu jūti klusumu, kuru nav iespējams radīt ar savām rokām. Tas šeit ir bijis vienmēr, domāšanas aizsegā.
Tu sāc atšķirt: lūk, situācija ir tāda; bet, lūk, ko par to saka mans prāts. Bet prāts saka: “Es varu pazaudēt darbu un tas nozīmē, ka pazaudēšu savu māju, būšu spiests izņemt bērnus no skolas un pārcelties dzīvot pie vecākiem, man nāksies meklēt citu darbu un izdarīt to nedēļas laikā, pat tad, ja apkārt nav nekādas vakances un es neesmu pārāk veikls šajās lietās, un tomēr man nāksies kaut ko atrast.”
Tas viss nebūt nenozīmē to, ka tu ignorē nākotni un, ka tu neplānosi lietas, kas jadara rītdien. Tas nozīmē tikai to, ka tavas uzmanības fokuss atrodas tagadnē. Tu plānosi, taču tu vienmēr atgriezīsies tiešā un dzīvā kontaktā ar to, kas notiek šobrīd.
Kā to sasniegt? Viens no veidiem ir ievērot balsi savā galvā. Kā tikko tu izdzirdēsi, ko tu domā, tu spēsi apstādināt domāšanu.
Otrs veids: pajautā sev: “Kādas man problēmas ir tieši šobrīd?”. Tas atmodina. “Jā, tieši šobrīd man nav nekādu problēmu”.
Piemēram, tieši šobrīd tu neesi zaudējis darbu. Jā, tu vari to pazaudēt kaut kad vēlāk, taču šobrīd tev tavs darbs ir. Jā, pēc kāda laika var rasties izaicinājums un nāksies pieņemt kādu lēmumu. Taču problēmas pazūd, tās pārvēršas dzīves notikumos. Tieši tad, kad izaicinājums radīsies, tu uz to atbildēsi. Kad tu saproti, kāda ir situācija patiesībā (nevis kāda tā ir tavā prātā), tu pārstāj velti tērēt savus spēkus. Situācija eksistē, taču tu netērē spēkus nemieram; tu to neaizlej ar alkoholu, tu nekrīti izmisumā, neiesaisties debatēs, neskraidi no viena cilvēka pie otra, lai atrastu padomu. Pazūd pretestība. Vāju tevi padara tava domāšana par situāciju nevis pati situācija.
Tu turpini nodarboties ar ikdienas lietām, taču parādās vieta intuīcijai. Tāpēc, ka tad, kad esi saiknē ar klusumu, tu tāpat esi saiknē ar radošo saprātu, kurš ir daudz augstākā līmenī, kā prāta analītiskas spējas.
Ļoti bieži risinājums atnāk pēkšņi. Tomēr tas nenozīmē, ka tas atnāks uzreiz, šajā mirklī. Iespējams, nāksies dzīvot savu ierasto dzīvi, taču šis laiks tevī radīs klusuma telpu, kurā intuīcija varēs izpausties.
Nav jau tik svarīgi, vai tu izvēlēsies vienu vai otru. Ja, pieņemot lēmumu, tu būsi tagadnē, tu arī nākamajā situacijā būsi tagadnē un būsi gatavs izdarīt savu izvēli, kad būs tada vajadzība. Vienmēr būs daudz veidu, kā rīkoties. Galvenais nav tas, KO tu dari, bet KĀ tu to dari, – svarīga ir tava apziņa, kas piedālās notiekošajā; tad tu jutīsi dzīvīgumu it visā, lai ar ko tu nodarbotos.
No Ekharta Tolles lekciju materiāliem Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ka atrast klusumu ilgstošās ciešanās? – Ir skaidrs, ka mierīgā vidē ir vieglāk ieiet klusuma stāvoklī. Bet ko darīt tam cilvēkam, kurš pārdzīvo ilgstošas psiholoģiskas vai fiziskas sāpes? Vai ir kāds veids, kā šajos apstākļos atrast iekšējo klusumu?
Ļoti bieži izrādās, ka cilvēki vispār nav dzirdējuši par to, ka ir iespēja pieņemt to, kas ir. Vairums cilvēku pasaulē neapzinās, ka eksistē tāda iespēja: pieņemt situāciju, kuru mēs uzskatām par nepieņemamu. Dažkārt kas tāds notiek spontāni, kad vairs nav spēka paciest sāpes (kurām vairumā gadījumu ir psiholoģisks raksturs un kuras ir tikai un vienīgi pretošanās tam, kas ir). Un tas ir briesmīgi!
Pēdējos trīs savus dzīves gadus mana mamma ļoti mocījās. Dažkārt man izdevās viņu uzskaņot uz iekšējo klusumu, taču ļoti ātri viņa atkal atgriezās prātā. 90% no viņas sāpēm bija psiholoģisks raksturs. Jā, ķermenis bija pārstājis klausīt, arvien grūtāk palika staigāt, nācās izmantot dažādas palīgierīces. Redze kļuva arvien sliktāka. Taču mokošu fizisko sāpju nebija, drīzāk diskomforts, kas saistīts ar spējas patstāvīgi staigāt zaudēšanu. Tas viss nav patīkami, taču ar to var sadzīvot. Taču tas, ar ko nevarēja sadzīvot, bija nenormāli lielās psiholoģiskās sāpes, kas viņā reproducējās neapzināti. Mana mamma žēlojās: kas būs, ja es palikšu galīgi akla? Šausmās no šīs domas viņa pavadīja garas stundas. Un vēl no otras: kas būs, ja es vispār nevarēšu staigāt un visu laiku būšu spiesta gulēt gultā, pati nevarēšu iet vannā?
Kas būs, ja kaut kas tāds notiks? Šķiet, ka viss uz to arī iet! Nežēlīgas ciešanas. Es viņai visu laiku atkārtoju, ka tas tā nav, ka tas, kas ir, ir tikai šis brīdis, tagad. Uz kādu mirkli viņa to it kā saprata un bija brīva no domāšanas par nākotni un to, kas būs, ja pašsajūtas pasliktināšanas turpināsies. Cits viņas ciešanu avots bija viņas ārējais izskats, viņa sevi ļoti identificēja ar to, kā viņa izskatās. Ko teiks cilvēki, kad ieraudzīs mani uz kruķiem!? Un tas bija briesmīgi cilvēkam, kurš visu dzīvi ir bijis atkarīgs no citu viedokļiem. Psiholoģiskās ciešanas burtiski viņu aprija.
Visbiežāk ciešanas sastāv no emocionālajām sāpēm (psiholoģiskajām, ko producē prāta neapzinātā darbība); un arī realitātē nomācošajām fiziskajām sāpēm, kas izpaužas kā ekstremāls diskomforts un nespēks.
Mana vēstījuma būtība ir tāda, ka eksistē veids, kā iziet ārpus nevajadzīgām ciešanām. Pareizāk sakot: ir iespējams iziet no ciešanām vispār,jo ciešanas ir radījis prāts, balstoties uz to, kas JAU IR. Kāpēc gan neatbrīvoties no šīs liekās nastas? Taču ne katrs ir gatavs to sadzirdēt. Tie, kuri dzird, iekļūst šī vēstījuma būtībā, bet ne visi tam ir atvērti. Bet dažiem tas pat nav vajadzīgs. Viņiem atmošanās var notikt spontāni, kā reiz tas notika ar mani.
Manas psiholoģiskās ciešanas bija tik spēcīgas, ka man bija no tām jāizlec, pretējā gadījumā es būtu sevi nogalinājis. Manī bija nobriedusi ļoti spēcīga nepieciešamība iziet no tā visa, un milzīga dziļa Apjausma, ārpus manas saprašanas to ar mani izdarīja. Tajā naktī es neapzināti izgāju. Es nevarēju dzīvot pats ar sevi, bet tas, ar ko es biju nelaimīgs, – bija šis prāta uzkonstruētais uzstādījums.
Nabadzīgajās valstīs var sastapt daudzus cilvēkus, kuri nav apmeklējuši nekādus seminārus, nekad nav lasījuši garīgās grāmatas, nekad nav sastapušies ar garīgajiem skolotājiem (ja nu vienīgi tikušies ar kādiem tā reģiona tradicionālo kultu kalpotājiem, kas parasti ir tīri formāla lieta), taču, neskatoties uz to, dažkārt var satikt cilvēkus (iespējams, pat ubagus), kuri izgājuši ārpus ciešanām. Tu redzi gaismu, kas staro viņu acīs. Ķermenis var justies slikti, bet viņi ir iemācījušies iekšēji pieņemt tādu esību. Ne katrs tam ir gatavs, bet ar to, kurš gatavs (spontāni vai ar kādu garīgo skolotāju palīdzību, tam nav nozīmes), ar to tas notiek. Ja tu esi gatavs – ar tevi tas notiek, pēkšņi tu redzi (kā teica Buda) ciešanu beigas. Budas mācības mērķis ir aizvest cilvēku pie tā, ka ciešanas beidzas.
Bet arī tad ne katrs ir spējīgs sadzirdēt. Miljoniem cilvēku nekad nav dzirdējuši par iespēju pārtraukt ciešanas un nekad nav domājuši par šo tēmu. Cilvēki paņem garīgo grāmatu (nav svarīgi, kādu, piemēram “Tagadnes spēks”, vai kādu citu) – kāds to viņam atnesis, sakot: tev tā obligāti jāizlasa! Tev tas ir vajadzīgs! Draugs, radinieks (vecāki bērniem, bērni vecākiem). Saņēmējs atver grāmatu: kas par niekiem! Viņam tai nav jēgas. Labākajā gadījumā viņš to noliks plauktā; dažkārt gadās, ka ne pa jokam sadusmojas, ja viņa ego ir gana spēcīgs. Jo viņš nekad savas ciešanas neasociēs ar savu ego. Viņš būs dusmīgs, ja uz to norādīsi.
Mūsu birojā notika kāds atgadījums. Es pats to neredzēju, bet kolēģi stāstīja. Reiz atnāca sūtījums, kurā kopā ar grāmatu “Jaunā zeme” bija iepakots šrēders (papīra smalcinātājs). Kāds bija atsūtījs grāmatu atpakaļ. Nu, lūk! Cilvēks, izrādījās, nebija gatavs. Nevienu nevar piespiest. Ja ābols nav nogatavojies, nekas nenotiks. Kad gatavība sasniedz noteiktu līmeni, atmošanas notiek spontāni, vai ar kādas prakses vai mācības palīdzību. Garīgie skolotāji netērē laiku tāpat vien. Grāmatā A Course In Miracles ir vārdi: “No Mūžības viedokļa kavēšanās neko nenozīmē, taču laika kontekstā tā var būt traģēdija”. Garīgās mācības ietaupa laiku un samazina nepieciešamo ciešanu daudzumu jo, ja to nav – Vienīgais Skolotājs un Galvenā Mācība visiem būs Ciešanas. Ja tev nekad nav bijis garīgā skolotāja, tad tavs skolotājs ir bijis ciešanas. Un gala rezultātā tas piespiež atmosties. Agri vai vēlu. Taču būs vajadzīgs laiks, kaut gan, lai atmostos un sastaptu pašam sevi, laiks nav vajadzīgs. Atmostas vienmēr šeit un tagad, tagadnē. Laiks vajadzīgs tam, lai visu pilnībā sarežģītu, bet nav vajadzīgs, lai kļūtu par to, kas tu esi.
No Ekharta Tolles lekcijām Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 