Laime nav krāsa

laimiga87

Man sen vairs nejūk dienas, un manā leksikonā nav jēdziena “pelēkā ikdiena”…
Kas tās tādā krāsā nokrāsojis, tas lai arī ar tām dzīvo…
Bet, ja noņemam visus šablonus, tad saki man, kas vainas pelēkai krāsai?
Vai tad tā ir tukša vai traģiska?
Un vai tad tikai karnevāla krāsas spēj atnest laimi?

Laime nav krāsa…
Tā ir spontāna, tūlītēja šī brīža pašpietiekamības sajūta…
Tieši šeit un tagad ar tevi notiekoša…
Tā ātri paiet, taču tās siltums saglabājas laikā…

Man nejūk dienas ne jau tāpēc, ka ikkatrai no tām būtu atšķirīgs notikumu komplekts…
Bet gan tāpēc, ka ikviena no tām man dod iespēju atšķirīgi izdzīvot vienādo un nepiekust no ikdienas dzīves…
Man ļoti patīk vienu un to pašu acu dažādā izteiksme…
Patīk dažādās sajūtas sevī, kas no vakardienas nemaz nav stipri izmainījušās…
Patīk arī tas, kas vienkarši ir palicis ar mani iepriekšējā variantā, bet nav apnicis un nav nomācošs…

Es esmu atbrīvojusies no privātīpašnieciskās iedomības mīlestībā un draudzībā…
Un negūstu baudu no kaut kā vai kāda noturēšanas, lai kas tas arī būtu… ir bauda no labās gribas…
Ir godīgu attiecību augstākā pilotāža, kurās cilvēki atrodas pēc pašu vēlēšanās – tur, kur viņiem labi ir kopā būt…

Un katru rītu, nolaižot kājas uz grīdas, es sāku ar atbildi uz jautājumu – kāpēc es to daru….
Un ko es vēl varu izdarīt, lai iznīcība neienāktu manā dzīvē…

Mīļie, izdzīvojiet SAVAS dienas, un nekopējiet svešas…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Entonija Hopkinsa pozitīvā dialoga tehnika

hopkinss

Entonijs Hopkinss dalās ar kādu vienkāršu tehniku, kuru izmanto līdz pat šai dienai, lai sevi atbalstītu.
Viņš vienmēr savā telefonā tur savu bērnības dienu fotogrāfiju. Un kā tikko kaut kas notiek ne tā, tā vietā lai sevi rātu, viņš atrod šo fotogrāfiju un saka puikam bildē: «We did ok, kid» (čalīt, mums viss izdosies) – tādā veidā sevi uzslavējot par visiem jau notikušajiem sasniegumiem un uzvarām.
Patiesībā šī tehnika lieliski dara divas lietas:

1) Skatoties no pagātnes šodienā, viņš jūt lepnumu, apzinoties visu noieto ceļu. Tā rodas izlēmība un ticība saviem spēkiem.

2) Skatoties uz savu “čalīti” no pieaugušā skatu punkta, viņš ar vienu frāzi to uzmundrina un ar to pašu dod sev drošības sajūtu.

Nekādas sevis šaustīšanas. Pieņemšana, atbalsts, mīlestība.

Atbalsti sevi. Tev nav neviena svarīgāka.

Avots: Счастлливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Apstāties

seit un tagad14

Vienkārši apstājies un pārstāj meklēt.
Viss, ko tu meklēji, atrodas tavā priekšā, pietiek vien pastiept rokas un paņemt to, kas bija tev paredzēts jau kopš pašas dzimšanas.
Vienkārši pārstāj meklēt, baudi to, kas ir.
Lai kur tu būtu, lai ko tu darītu, lai ar ko kopā būtu, vienkārši klausies, vēro, ieskaties, iepazīsti.
Vienkārši dzīvo.
Dzīvo tā, it kā nupat būtu piedzimis un ieraudzījis visu, kas tev apkārt! Dzīves laime ir šeit un tagad, prasmē dzīvot tagad un katru mirkli just, dzirdēt, redzēt, elpot…
Katru mirkli – Dzīvot.

Ekharts Tolle
Tulkoja: Ginta Filia Solis

meslu kaudze

Dzīvē ikvienam gadās nepatīkamas lietas. Vienīgā atšķirība starp laimīgu un nelaimīgu cilvēku ir tā, kā viņš reaģē uz nepatīkamo notikumu, kad tas ir noticis.

Dzīvē gadās nepatīkamas lietas. Piemēram, mēs dabūjam zemāko atzīmi savā klasē, vai notiek kas cits. Tādas lietas gadās ikvienam. Vienīgā atšķirība starp laimīgu un nelaimīgu cilvēku ir tā, kā viņš reaģē uz nepatīkamo notikumu, kad tas ir noticis.

Iedomājies — tu tikko pavadīji lielisku dienu pludmalē ar draugiem. Atgriežoties mājās, tu redzi, ka tieši tavas mājas durvju priekšā ir izgāzta mēslu krava. Par šo kravu tu zini trīs lietas:
1. Tu to neesi pasūtījis. Tā nav tava vaina.
2. Te nu tā ir — tavu durvju priekšā. Neviens nav redzējis, kas to izgāza, tāpēc tu nevienam nevari likt to novākt.
3. Mēslu kaudze smird un ir pretīga, tās smaka piepilda visu tavu māju. To ir gandrīz neiespējami izturēt.

Šajā stāstā mēslu krava mājas priekšā ir tās traumatiskās pieredzes, kuras ir uzgāzušās mums mūsu dzīvē.

Tieši tāpat kā ar mēslu kravu, ir trīs lietas, kuras mēs zinām par dzīves traģēdijām:
1. Mēs to neesam pasūtījuši. Mēs parasti vaicājam — ”Kāpēc man? Par ko?”
2. Te nu tā ir — gadījusies manā dzīvē. Neviens, pat vislabākais draugs, nevar to aizvākt prom (pat tad, ja viņi ļoti cenšas).
3. Traģēdija ir briesmīga, tā iznīcina laimi, un sāpes, kas nāk no tās, piepilda visu mūsu dzīvi. To ir gandrīz neiespējami izturēt.

Ir divi veidi, kā mēs varam reaģēt uz mēslu kaudzi, kas parādījusies mājas durvju priekšā. Pirmais ir — nesāt mēslus sev līdzi. Mēs paņemam gabalu mēslu, ieliekam tos kabatā, mazliet somā, un nosmērējam kreklu. Mēs ieliekam kādu porciju biksēs. Pēc brīža mēs pamanīsim, ka tad, kad nēsājamies apkārt ar mēsliem, mēs sākam zaudējam draugus. Pat vislabākie draugi no mums sāk izvairīties.

”Nēsāties apkārt ar mēsliem” ir metafora, kas nozīmē grimšanu depresijā, negativitātē, dusmās. Tā ir dabiska un saprotama reakcija uz traģēdiju. Bet sekas ir tādas, ka mēs sākam zaudēt draugus, jo tikpat dabiski un saprotami ir tas, ka draugi vairs nevēlas būt ar mums kopā brīdī, kad mēs esam tik nomākti. Vēl jo vairāk, mēslu čupa no šī nesamazinās, bet smaka, mēsliem briestot, kļūst tikai spēcīgāka.

Par laimi, ir iespējams arī cits veids: Tad, kad esam apgāzti ar mēsliem, mums ir jānopūšas un jāķeras pie darba. Jāizvelk no šķūnīša ķerra, dakšas, lāpsta. Ar dakšām mēs mēslus iekrāmējam ķerrā, aizvedam to aiz mājas un ar lāpstu mēslus ierokam dārzā. Tas ir ilgs un smags darbs, bet mēs zinām, ka cita veida nav.

Reizēm ir dienas, kad mēs spējam aizvest vien pusi ķerras. Tomēr — mēs darām kaut ko ar savu problēmu, nevis sūdzamies un krītam depresijā. Katru dienu mēs rokam mēslus. Ar katru dienu mēslu kaudze kļūst aizvien mazāka. Reizēm tas prasa vairākus gadus, bet — pienāk kāds rīts, kad mēslu kaudze ir norakta — mājas priekšā tās vairs nav.

Vēl jo vairāk — mājas otrā pusē — dārzā ir noticis brīnums. Puķes ir tik krāšņas kā nekad iepriekš. To smarža izplūst no dārza un to pamana gan kaimiņi, gan nejauši garāmgājēji — un sajūtot smaržu, viņi smaida. Augļukoku zari ir pārpilni ar ražu — tie gandrīz lūzt. Un augļi ir tik saldi — tādus nevienā veikalā nevar nopirkt. Un to ir tik daudz, ka mēs dalāmies gan ar kaimiņiem, gan nejaušiem garāmgājējiem.

”Norakt mēslu kaudzi” ir metafora, kas nozīmē pieņemt traģēdijas kā mēslojumu dzīvei. Tas ir darbs, ko ir jāveic mums pašiem — vienatnē. Neviens to nevar palīdzēt. Bet, ierokot mēslus savas sirds dārzā, dienu pēc dienas, sāpju kaudze samazinās.

Tas var prasīt vairākus gadus, bet pienāks kāds rīts, kad mūsu dzīvē sāpju vairs nebūs, bet mūsu sirdīs būs noticis brīnums. Laipnības ziedi pārklāj visu sirds telpu, mīlestības smarža piepilda visu ielu, to sajūt arī kaimiņi, cilvēki, ar kuriem esam attiecībās un pat nejauši garāmgājēji — sajūt un smaida. Mūsu vieduma koks ir noliecies pie mums, pilns ar saldām atklāsmēm par dzīves realitāti. Ar šiem gardajiem augļiem mēs labprāt dalāmies, gan ar tuvākajiem, gan ar garāmgājējiem — pat īpaši to neplānojot.

Kad mēs esam iepazinuši traģēdijas sāpes, apguvuši mācību stundu un nomēslojuši savu dārzu, tad mēs varam apskaut kādu citu, kuram šobrīd ir dziļa traģēdija un rāmi teikt ”Es zinu”. Viņi sajutīs to, ka mēs saprotam. Tā sākas līdzcietība. Mēs viņiem varam parādīt ķerru, lāpstu, dakšas un neizmērojamu iedrošinājumu. Ja mēs vēl neesam sakopuši paši savu dārzu, tad tas nav iespējams.

Esmu saticis daudzus mūkus, kuri ir ļoti pieredzējuši meditētāji, kuri ir mierpilni, savaldīgi un spēj saglabāt rāmu garu dzīves likstās. Bet tikai daži no tiem ir kļuvuši par dižiem skolotājiem. Es bieži esmu brīnījies — kāpēc tā?

Man tagad šķiet, ka tie mūki, kuriem dzīve ir bijusi salīdzinoši gluda, kuriem ir bijuši maz mēslu, ko rakt, bija tie, kas nav kļuvuši par skolotājiem. Tikai tie mūki, kuriem bija milzīgas grūtības, un kuri tām klusi un pacietīgi ir izrakušies cauri, ir izkopuši bagātīgus dārzus un kļuvuši par dižiem skolotājiem.

Viņiem visiem bija viedums, savaldīgums un līdzjūtība, bet tiem, kas ir rakuši vairāk, ir arī vairāk ko sniegt pasaulei. Mans skolotājs, Adžans Čans (Ajahn Chan), kurš priekš manis bija visdižākais skolotājs, visdrīzāk, jau agri savā dzīvē tika galā ar veselu mēslu mašīnu kolonnu.

Visdrīzāk, morāle šim stāstam ir tāda, ka, ja tu vēlies kalpot pasaulei, ja tu vēlies iet līdzcietības ceļu, tad nākošo reizi, kad tavā dzīvē notiks kāda traģēdija, tu teiksi ”Lieliski! Manam dārzam ir atvests papildu mēslojums!”

Paldies AUM PRAKSE
https://aumprakse.lv/meslu-kaudze-majas-prieksa/

Tev ir dots

dots

Man ļoti iepatikās kāda frāze tīklā: «Mūsu dzīve ir tik īslaicīga, ka «rītdien» — ir pats nestabilākais, kas mums ir. Mēs pamanāmies tērēt savas vērtīgās minūtes aizvainojumiem, strīdiem, sirdi ievainojošiem vārdiem, lepnībai. Mēs aizmirstam pateikt viens otram, ka mīlam. Vienkārši pateikt. No rīta pamosties un pateikties dzīvei par to, ka bēdas apgājušas ar līkumu.»

Domājiet par to, cik daudz jums ir dots, tas vienmēr dos jums spēkus. Sarežģījumi gadās, bet tie gadās tikai tādēļ lai mēs kļūtu laimīgāki.
Elmira Batajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tava patiesība

11021142_342793695911099_2607693818159857084_n

Patiesība ir vienkārša kā zeme. Tā ir caurspīdīga kā ūdens. Viegla kā gaiss un garda, kā ēdiens izsalkušajam.
Patiesība ir tevī. Un arī ārpus tevis. Patiesība ir visur. Tā nekur, nekad un ne no viena neslēpjas. Kamdēļ gan to meklēt?
Tu jau dzimis esi patiesībā. Tu jau zināji, tu redzēji to savā bērnībā. Jā, nevarēji izpaust to vārdos. Bet to taču neviens nekad arī nevarēs!
Patiesība ir ķiršu smarža, kas piepilda tevi pilnībā.
Atceries, čāpstinot tu ņurdēji kaut ko līdzīgu: mmm… Tik līdzīgu Ommm…
Patiesība ir ūdens šļakatas, kad tveicīgā dienā, paguris no karstuma tu ar ieskrējienu meties savas mīļotās upītes apskāvienos. Katra upīte pasaulē ir tava Jordāna un tava svētā Ganga. Visa tava dzīve kā upīte plūst cauri Dieva Valstībai, skrien cauri paradīzei zemes virsū. Un lai iekāptu tajā šeit un tagad, esi vienkāršs un bezkaislīgs, kā mazs bērns. Jo tikai tas atrodas patiesībā, kurš par to pat nenojauš. Un tikai tas atrod, kurš neko nemeklē. Un tikai tas ir lietas kursā, kurš zin dzīves garšu, tagadnes garšu. Un tikai tas pārstāj ciest, kurš kā bērns, noslaucījis asaras, paberzējis nobrāzto ceļgalu, atkal smejas pretī bezrūpīgajam saules staram. Miljoniem un miljoniem bezgalīgi mīlošā Dieva stariem.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja:Ginta Filia Solis

Mīlestības Piedzīvojumi

Artem Chebokha

Dažkārt ir vajadzīga drosme, lai pārtrauktu attiecības. Dažkārt ir vajadzīga vīrišķība, lai paliktu tajās. Dažkārt ir vajadzīga vīrišķība lai neko nedarītu, šodien. Dažkārt ir vajadzīga drosme, lai atzītu, cik ļoti tu ciet.

Mēs alkstam mīlestības tikpat ļoti, cik baidāmies no tās.

Mēs alkstam, lai mūs ievērotu tikpat ļoti, kā baidāmies no tā, ka mūs ievēros.

Mēs alkstam dziļu klātbūtnes pieskārienu, maigu acu skatu, kas skatās uz mums ar sapratni un līdzjūtību, tikpat ļoti, cik vēlamies izrauties no šiem pašiem apskāvieniem. Tas ir pārāk intīmi. Pārāk riskanti. Pārāk atklāti.

Nav kur paslēpties. Būt ieraudzītam – nozīmē būt mīlētam. Būt ieraudzītam – nozīmē nomirt. Mīlestība ir bīstama. Katrā ziņā tā mums mācīja.

Mūsos noris cīņa. Nemīlamais alkst paslēpties un tas pats personāžs alkst asas izjūtas un risku dzīvē.
Tas ir kā saraušanās un vienlaikus izplešanās. Tas ir kā elpot, ieelpa-izelpa.

Neapzināti mūs pievelk vai atgrūž tie, kuri ar mums komunicē, runā ar mums, izturās tāpat, ka izturējās mūsu vecāki. Mūs velk pie tiem, kuri spēj mūs izdziedināt, bet dažkārt velk pie tiem, kuri izturas pret mums daudz sliktāk. Mēs domājam, ka iemīlamies cilvekā, bet dažkārt iemīlamies savā paša “otra” tēlā, kuram ar to vispār nav nekā kopīga.

Mēs saņemam mīlestību un zaudējam savus priekšstatus par mīlestību. Mēs ceļamies un krītam. Mūsu sirdis uzlido un mūsu sirdis sašķīst miljons gabaliņos. Mēs tiecamies pēc drošības un atklājam tās neesamību un tajā mēs atrodam savu drošību. Mēs tiecamies pēc brīvības un atrodam savu paša cietuma programmu, zaudējam cerību un pēc tam atkal to atrodam.

Dažkārt ir vajadzīga drosme, lai pārtrauktu attiecības. Dažkārt ir vajadzīga vīrišķība, lai paliktu tajās. Dažkārt ir vajadzīga vīrišķība lai neko nedarītu, šodien. Dažkārt ir vajadzīga drosme, lai atzītu, cik ļoti tu ciet.

Dažkārt ir vajadzīga vīrišķība, lai atzītu to, cik ļoti tu esi laimīgs.

Dažkārt tu sper soli, nezinot, kāpēc un viss kļūst skaidrs tikai skatoties atpakaļ.

Tu vienalga nevari kļūdīties.

Mēs zaudējam sevi un iegūstam no jauna. Mēs atdodam vairāk, kā varam paņemt, izmocot sevi “mīlestības” vārdā. Vai arī skrienam tik ātri, cik vien varam, izmocot sevi bēgot no “mīlestības”.

“Vai mani kāds ievēros. Sadzirdēs. Atbalstīs mani. Dos iespēju atelpoties…”

Un te sākas mīlestības drāma. Lugas gaitā mēs arvien vairāk sevi iepazīstam. Mēs sākam redzēt savus neapzinātos paternus. Tie visi uzpeld apzinātības gaismā.

Mēs apzināmies savas pārliecības. Mūsu bērnības dienu fantāzijas sāk brukt. Mēs pēkšņi sajūtam sāpes, kuras nekad neesam vēlējušies just. Mēs jūtam skumjas. Naidu. Atsvešinātību, pamestību. Mēs velamies atgriezties pie vecajiem ieradumiem un senā komforta, bet kaut kādu iemeslu dēļ to nedarām. Mums kļūst interesanti. Mēs sākam sevis meklējumus un pārstājam pārak daudz domāt.

Mēs sākam sev atbilst. Izturēties pret sevi kā pret vislielāko mīlamo, kurš arī esam. Mēs arī esam pašas mīļākās un brīnišķīgākās būtnes.

Ar katru dienu mēs sākam satikties ar sevi arvien dziļāk. Uzzinām, kas esam patiesībā. Ko mēs jūtam un ko nejūtam. Ko mēs vēlamies un ko nevēlamies. Mācamies teikt “jā”,  kad domājam “jā”. Un “nē”, kad domājam “nē”. Un, ja kādam tas ir sāpīgi, atgādinām viņam par atbildību dziedināšanā.

Mēs atpazīstam, ka mīlestība nav tikai tauriņi, rozes un pozitīvas emocijas. Mīlestība ir arī darbs. Tā ir haoss. Tā ir sāpes un drosme ieelpot caur šīm sāpēm prieku. Mīlestība prasa, lai mēs kļūtu aizvien reālāki, cilvēcīgāki, apzinātāki un mazāk ideāli. Lai dažkārt varētu nezināt, kāds būs nākamais solis. Un pieņemt to vai nepieņemt.

Mīlestība nav jūtas, stāvoklis vai pieredze. Tā nav galapunkts.

Tā ir neparasta Gaisma, kas staro no iekšienes.

Un tieši šī starojošā Zināšana nekad mūs nepamet.

Tas ir Prieks būt dzīvam.

Mēs varam to iepazīt kopā. Mēs varam to iepazīt vienatnē.

Mēs varam viens otram to atgādināt. Mēs varam arī aizmirst.

Mēs varam palīdzēt atklāt šo trigeri. Mēs varam padarīt šo darbu vai nepadarīt.

Mēs varam satikties mīlestības ugunī. Pastaigāties tur kopā.

Mēs varam dalīties ar savām sirdīm. Pakāpties soli atpakaļ. Soli uz priekšu. Vai arī palikt tur, kur esam.

Iemācies mīlēt šo dzīves deju, spontanitāti, piedzīvojumu, noslēpumu un šīs dejas tuvību. Tāpat arī iespēju no tās aizbēgt.

Mācies aizmirst, pieņemt savu nezināšanu kā jaunu zināšanu.

Mācies gūt arvien vairāk labsajūtas no tā, ka nespēj to atrisināt.

Būt arvien laimīgākam nelaimīgam cilvēkam, tik ļoti pārliecinātam par dzīves neskaidrību, tik aizsargātam dzīves neaizsargātībā.

Mācies gūt arvien vairāk un vairāk prieka svētlaimes trūkumā.

Būt arvien zinātkārākam par to, kas notiek šeit un tagad.

Mācies būt mazāk solīds un vairāk rotaļīgs.

Esi arvien mazāk mīlestību meklējošs, bet arvien vairāk to dodošs.

Mācies meklēt to Klātbūtni, kura ielūdz arī citus šajā pašā mežonīgajā priekā.

Tie arī ir Mīlestības Piedzīvjumi.
Džeffs Fosters

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ilustracija: Artem Chebokha

Klusās sarunas ar dzīvi

vienatne9

Dzīve mīl klusas sarunas, kurās mēs runājamies ar Viņu…

Viņai ne tuvu ne vienmēr ir vajadzīga mūsu lielā aktivitāte, spēja būt visur, mūsu veiklība…
Un galīgi nav jēgas tam piekasīgajam auditam, kuram mēs viņu pakļaujam, cenšoties izplēst no tās visu, ko mūsuprāt tā mums ir parādā…

Dzīve nav parādnieks…
Mēs esam…
Paši sev parādnieki, kad dzīvojam, dzīvojam un nepieliekam pūles lai iepazītu sevi…

Mēs taču vispār nezinām, kas esam patiesībā….

Mēs esam aktīvi, esam visur un ļoti veikli, taču tas izpaužas tikai centienos neatpalikt no citiem, nevis vienkāršā spējā saprast, ko paši vēlamies, un ko protam…
Tāpēc, ka praktiski nekad neapstājamies…
Klusiņām nesarunājamies ar dzīvi…
Kautrējamies no šīm sarunām…
Paradoksāli, nekautrējamies kopēt svešu, bet būt sev pašiem – jā… no tā mums ir kauns…
Mīļie, pamēģiniet neauditēt dzīvi, bet saprast sevi tajā…
Iemīliet pauzes un nelepojieties ar savu bezgalīgo steigu…
Iemīliet redzēt katras dienas glezniņas, nevis tikai pārlapot tās…
Iemīliet vienkāršus pieejamus priekus, kas brīžam saprotami tikai jums, nevis masu svētkus, kuros, ja godīgi, vairāk ir spēles un jautrības un atribūtu, nevis tā, ko spēj uzdāvināt pa īstam krāšņi mirkļi…

Un nesalīdziniet ne sevi ne citus ar kādiem citiem…
Atļaujiet katram piedzīvot savu paša unikālo stāstu…
Tā arī ir laime…
Lai brīnišķīgs rīts.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Negaidi, vienkārši dzīvo…

nesaderīgs paris2

Laimīgām attiecībām, Mīļie, ir tikai viens priekšnoteikums un tikai viena to pazīme –
Tajās labi ir diviem…
Viss!
Viss pārējais ir ārpusē…
Un visi pārējie – arī…
Ar saviem muļķīgajiem spriedelējumiem par tēmu, ko gan viņš viņā atradis, ja visas “neatrastās” ir daudz skaistākas un gudrākas… priekš kam viņai šis, ja, lūk, tas otrs ir daudz veiksmīgāks… un kāpēc viņi dzīvo tā, ja pareizāk ir dzīvot, lūk, tā…
Atrada, ko meklēja…
Vajadzīgs ir tieši šis…
Laimīgi savā nepareizībā, nevis svešā pareizībā…

Par laimi netaisnojas… godīgi sakot, arī par nelaimi…

Vienkārši atcerieties, ka vērtēt attiecības pēc tā, kā no ārpuses izskatās, ir absolūti muļķīgi…

Rādīt var jebko un arī rādīties var jebkas…

Sievietei, kura naktīs raud un no rīta aizkrāso zilumus, viss Instagrama profils var būt vienos ziedos, dāvanās un romantisku vakariņu bildēs…
Harizmātisku un cilvēkos smaidīgu  vīrieti, kuram ir laimīga ģimenes tēva reputācija, mājās var izmantot kā gatavo muķi un izturēties pret viņu kā lupatu…

Ticiet man un praksei – visi paši ievainotākie un nelaimīgākie cilvēki, kurus es zinu, rada ļoti labklājīgu un cienījamu iespaidu, un šķiet pilnībā apmierināti ar dzīvi…
Bet skaļi kliedz un žēlojas kāreiz tie, kuriem viss ir kārtībā, izņemot paaugstinātu dramatismu un teatrālas emocijas….

Tikai divi cilvēki, kuri atraduši viens otru ir tiesīgi vērtēt savas attiecības…
Ne mēs ar jums…

Laimīgi var būt tie, kuri šķiet absolūti nesaderīgi, bet nelaimīgi tie, kuri šķiet radīti viens otram….
Un atslēgas vārds šeit ir “šķiet”…

Mīļie, vecumu un sociālā stāvokļa atšķirības, nestandarta āriene, objektīvi trūkumi, augums, svars, nacionalitāte, slikts raksturs un tamlīdzīgi, daudziem šķiet nepārvarami šķēršļi, bet dzīvē izradās pavisam viegla spalviņa uz personīgās laimes svariem…

Un to es redzu, kamēr vien dzīvoju…

Un redzu, ka ļoti bieži mīlestībā zaudē tieši tie, kuri visu savu dzīvi nodzīvojuši, neirotiski cenšoties sevi “piedzīt” ideāliem, tādiem, kuri it kā pelnījuši šo pašu mīlestību pirmie…

Tāda ir patiesība…

Tāpēc, nav nekādu garantiju, ka mums būs mūsu visas dzīves mīlestība…. ne arī tā, ka tā paies garām…

Negaidiet!

Vienkārši dzīvojiet!

Vai nu paši ar sevi vai ar tiem, ar kuriem jums ir abpusēji labi…

Nekā savādāk…

Necentieties aizbāzt savu vientulības sajūtu ar nemīlamiem cilvēkiem, un nevienam citam neļaujiet to darīt ar sevi…

Dzīve sodīs…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Maģija ir it visā

cels6

Ik dienu katrs no mums dod sev solījumus kļūt labākam.
Atmest smēķēšanu, sākt nodarboties ar sportu, nenervozēt par sīkumiem, novērtēt savus mīļos. Bet pienāk rītdiena… un brīnumi nenotiek.
Mēs esam raduši dzīvot gaidās, spēlējoties ar ego uzvaru un zaudējumu periodos, aizmirstot par savu sūtību.
Apzināšanās atnāk tikai tad, kad esam zaudējuši ko lielu. Kad iekšējais “Es” atrodas kritiskā disonansē.
Bezizejā, kad prāts vairs nav spējīgs analizēt, tu sper soli bezdibenī un piespied nostāties uz pārmaiņu ceļa, jo vairs neesi spējīgs sadzīvot ar sevi.
Un atmosties.
Un dzīve izklājas gluži ka pasaules karte.
Un tu atkal dzirdi savu ķermeni, viegli un ar prieku dari jaunas lietas un smejies par sava ego centieniem tevi paverdzināt.
Arvien retāk atceries pagātni un fantazē par nākotni. Izdzīvo katru mirkli šeit un tagad.
Vai augsta ir tāda atmošanās cena? Tā cena ir piedošana sev un sevis pieņemšana.
Jo atskatoties atpakaļ, tu skaties nevis ar acīm, bet Dvēseli uz pagājušo un saviem tuvajiem – ar kādu jūs izradījāties gluži atšķirīgi, kāds bija tavs skolotājs un tev bija tā laime dzīvot kopā ar viņu katru dienu.
Atmodies tu vēlies pateikt viņiem no sirds “pateicos tev” un izdzirdēt “es tev piedodu”, lai viegli atbrīvotos no šīs nastas.
Taču pēc neskaitāmiem centieniem būt sadzirdētiem, tavi skolotāji ir zaudējuši ticību tev un aizgājuši savu ceļu.
Tu kliedz “es atkal dzīvoju”, bet atduries klusumā, jo viņi zin, ka vārdi ir tikai veids kā sasniegt mērķi.
Un tavā beznosacījumu laimē atkal uzrodas sāpju brīži.
Tad tu piepildies ar šo klusumu un nolem savas sāpes izdzīvot vienatnē, izdarot to, uz ko agrāk nebiji spējīgs.
Un tas nenozīmē uztetovēt tetovējumu, noskriet maratonu vai izlekt ar izpletni.
Arvien dziļāk – sākt savu ceļu, aiznest savu sāpi un apglabāt to pasaules malā, lai būtu gatavs jau apzinātiem kopīgiem ceļiem.
Tu cieņpilni kā karavīrs pieņem, ka šis solis vai nu fundamentāli jūs apvienos, vai arī jūsu ceļi šķirsies, jo tavs patiesais skolotājs vienmēr ir blakus un tu to jūti.
Tu mugursomā iebāz savu nepiedošanas nastu un ar apburošu smaidu atceries viņa teikto frāzi:

“Zini, ar ko atšķiras brīnums no maģijas? Brīnumu nav, bet maģiju radām mēs paši – paskaties apkārt – maģija ir it visā.”

Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis