Mīlestībai nav brīvdienu

milestibai nav brivdienu

Galvenais nebūt mirušam. Tāpēc, ka nāve iestājas daudz agrāk, nekā apstājas sirds. Nāve iestājas tad, kad apstājas garīgā dzīve, tad, kad aiziet Mīlestība…

Steidzīgi soļojam pa piemirkušo zemi. Veramies caur savu automašīnu aizsvīdušajiem logiem. Sastrēguma stundā ierasti grūstamies sabiedriskajā transportā. Pusdienu pārtraukumā, kā ierasts, aprijam savas līdzpaņemtās sviestmaizes, acīm pārskrienot avīžu virsrakstiem. Mēs steidzamies…. Un bieži vien paši sevi iekšēji mierinām: “Šodien ir tāds laiks. Šodien visi tā dzīvo. Ir cits dzīves temps. cits ritms, cita dinamika”. Tik daudz kas jāpaspēj, jāuzbūvē. Tik daudz kas jāsasniedz. Tāpec jāsteidzas, jāskrien. Un mums, nez kāpēc nav laika mīlēt.

… Mēs klīstam pa savas dzīves tuksnesi. Cenšamies noķert kaut kādu zināšanu, sajūtu, iespaidu gabaliņus. Būvējam fantastiskus, utopiskus plānus. Apkraujamies ar visdažādākajām “pieaugušo mantiņām”. Taču līdz galam neieslīgstam tajā, ko redzam. Līdz pašiem dziļumiem neizbaudām savus iespaidus un sajūtas. Jo mums tam nav laika. Nez kāpēc nekad nav laika. Kaut gan paši nezinām, kāpēc nav laika, un kas mūs steidzina.

Cilvēkam bieži vien šķiet, ka viņš dzīvē ļoti daudz ko var sasniegt. Viņš paļaujas uz saviem spēkiem, uz savu saprātu, uz savu intelektu…

Mēs esam samīlējušies sevī. Un tiešī šī mīlināšanas ap sevi padara cilvēka Dvēseli tukšu, slimu un neaizsargātu.

Dzīve nav barības meklējumi, ne arī sacensības ar nāvi, ne arī “šausminošo cilvēka grēku izstāde”.
Dzīve ir tiekšanās pēc Pilnības, Patiesības un Mīlestības. Tā es domāju.

Mīlestība un Labestība ir pasaules skolotāji, mūžīgie mentori. Tomēr pasaule ir nepaklausīgs māceklis, kurš bieži vien strīdās, un bieži vien uzvedas kā nasamierināms naidnieks.

Un, ja nu vēl pagaidām mēs neesam gatavi tam, ka mūsu sirdis ir mīlestībā degoši ugunskuri, tad vismaz pacensties vajadzētu, lai tajās deg kaut maziņa, nedziestoša mūsu vēlmes mīlēt un būt mīlētiem uguntiņa.

Kur atrast Mīlestību? Tirgū? Uz soliņa? Dzīves grāvmalē?

Mums galvā, kā ar cirvi ir iecirsts, ka iemīlēties varam vien jaunībā. Ka bernībā – tas ir nenopietni, bet vecumdienās – tā ir bēgšana no ikdienas. Taču Mīlestībai nav brīvdienu. Jūtas dzimst Dvēselē, neskatoties kalendārā. Un mums sevi ļoti ir jāsargā, lai neapliptu ar augstprātības un garlaicības bacili. Šīs briesmas vienmēr ir tepat, tuvumā.

Cilvēcisko attiecību dziļumā vienmēr ir jābūt Mīlestībai un Labestībai. Vēlmei saprast savu tuvāko, ieraudzīt viņa Dvēseles skaistumu. Un mēs ne vienmēr tiekam galā ar šo uzdevumu. Mums vienkāršākas un interesantākas šķiet sadzīvistiskās lietas, nevis savas sirds atmazgāšana no niknuma, naida un vēlmes nosodīt. Mēs varam stundām ilgi pētīt veikalā pirkta pārtikas produkta sastāvu, lai nejauši nesaindētos, bet pēc minūtes apvainot cilveku, pazemot viņu tā, ka viņš aizies ar dziļu brūci sirdī. Un cik daudz laika būs vajadzīgs, lai šo brūci aizdziedētu? Vienīgais, ko ir vērts šajā dzīvē iemācīties – ir mīlēt!

Un labāk neaizmirst, ka dzīvojam pasaulē, kura katastrofāli strauji zaudē mīlestību, labestību, līdzcietību. Egoisms, cinisms, lepnība – lūk, devīze uz karoga, kuru augsti paceltu nes šodienas pasaule. Izklaides, bauda, bagātība – tie ir tie mērķi, kuru dēļ cilvēki aizmirst par savu sirdsapziņu, mužīgo Patiesību un Mīlestību.
Galvenais ir saudzēt savu uzmanību un līdzjūtību pret otru cilvēku.

Galvenais nebūt mirušam. Tāpēc, ka nāve iestājas daudz agrāk, nekā apstājas sirds. Nāve iestājas tad, kad apstājas garīgā dzīve, tad, kad aiziet Mīlestība.
Un, ja tev šobrīd ir slikti, zini, tevi mīl un mīl ļoti stipri!

Autors: nezināms
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Dzīve – tas ir tad, kad tu tīri zobus…

2087905-R3L8T8D-650-368046

Vai zini, ka vairums cilvēku ir palaiduši garām visu savu dzīvi? Dzīve – tas nav tad, kad stāvi kalna galā un priecājies par saulrietu. Dzīve nav tas brīdis, kad stāvi pie altāra un gaidi savu mīļoto, vai arī kad piedzimst tavs bērns, vai arī, kad tu peldi dziļumā un satiecies ar delfīnu. Tie ir tikai fragmenti. Desmit-divpadsmit smilšu graudiņi, izkaisīti esības tuksnesī.
Šie smilšu graudiņi nav dzīve. Dzīve – tas ir tad, kad tu tīri zobus, taisi brokastu maizītes, skaties ziņas, gaidi pieturā autobusu. Katru dienu notiek tūkstošiem mazu notikumu un, ja tu tos neievēro un neskaties uzmanīgi, neatceries, un uzskati tos par niekiem, var palaist garām visu. Var palaist garām visu dzīvi.
Tonijs Džordans “Plus viens”
​​​​​​​Tulkoja: Ginta FS

Par mums

vilks

Kaut kad, ļoti sen kāds vīrs atklāja savam mazdēlam vienu svarīgu dzīves īstenību: — Katrā cilvēkā notiek cīņa, līdzīga divu vilku cīņai. Viens vilks asociē ļaunumu: skaudību, greizsirdību, nožēlu, egoismu, melus. Otrs – visu labo, kas ir cilvēkā: mieru, mīlestību, cerību, patiesību, labestību un uzticību. Mazdēls, vectēva vārdu aizkustināts, aizdomājās un jautāja: — Vectēv, kurš vilks beigās uzvarēja? Vectēvs pasmaidīja un teica: — Vienmēr uzvar tas vilks, kuru tu baro.
Avots: pritchi.ru
Tulkoja: Ginta FS

Gads ir beidzies, bet tu – nē!

gads2

Pat tad, ja tevī snieg sniegs, un ārā snieg sniegs, un pasaule ir tāda balta, stāv baltā mētelī, gudra un skaista. Ir dzīvē periodi, kuri tiek doti tāpēc, lai sajustos, nevis darītu, atklājot sev sevi kā vecu muzikālo lādīti ar balerīnu, sazin kā saglabājušos vecmāmiņas mantās bēniņaugšā.

Tur, kur gads beidzas, var atrast durvis uz turieni, kur vienmēr ir gribējies pabūt.

Šajā lādītē ir mūzika, kas austa no gaismas un asarām un, jo vairāk asaru, jo tīrāka gaisma. Man ļoti patīk un reizē nepatīk šis moments: saprast, ka esi izaugusi no sevis, vai arī vispār nekad sevi neesi pa īstam pazinusi, un nav skaidrs, ko tagad ar šo zināšanu darīt, kur nest savu sirdi.

Gads beidzies, kā izbeidzas pacietības, cukura un miltu krājumi…

Gads beidzies: ar visām pusvārdā aprautajām telefona sarunām, saulē izbalējušām atklātnītēm no dienvidu jūrām, bākām, ziemeļblāzmām, miglu un aizraujošo klusumu. Ar visām sastingušajām dzīves līnijām datora monitorā, piedzērušos elpu rīta metro, pazaudētajām vizītkartēm un sižetiem – it kā gribējās, bet nesanāca. Gads ir beidzies, neatstājot tējas naudu mīlestības vai kaut maiguma izskatā, kas tik dāsni tika solītas janvāra sākumā.

Un viss, kas atliek, ir piedot un pieņemt, atzīstot to, ka, jā tas nebija vislabākais gads, bet arī mēs paši nebijām tie labākie. Taču, ja jau reiz mums ir izdevies sveikiem un veseliem izkļūt no šiem dzirnakmeņiem, tātad tajā ir jēga – vienkārši, kamēr tev sāp, tu neredzi.

Tur, kur gads beidzas, var atrast durvis, uz turieni, kur vienmēr ir gribējies pabūt, bet nav bijis laika: dziļāk sevī. Ir tikai jāatrod vārdi, drosme un neprāts. Ir tikai jāatceras atvērt acis, lai redzētu, kur krist.

Tur iekšā tu pēkšņi atklāsi, ka esi stiprāks, godīgāks un izveicīgāks, kā pirms gada. Un šis atklājums paliks ar tevi vienmēŗ, tas būsi tu un tavs mazais, lepnais, neuzvaramais.
Tāpēc, ka…. Zini, ko? Gads ir beidzies, bet tu – nē. Pat tad, ja šobrīd tam grūti noticēt un ierastā “glāb un saglabā” vietā prātā nāk “sasit un pabeidz”.

Ir ļoti vērtīgi pārdzīvot savu tumsu un nepadoties. No tiesas, tas ir tik vērtīgi, ka nākas upurēt pēdējo, bet vienalga turpināt iet, pat tad, ja šis “iet” nozīmē “vilkt sevi aiz krāgas”.

… Kad tevī snieg un ārā snieg, tad izraudātais, izdziedātais, izdzertais parstāj sāpēt.

Tātad raudi, kamēr skan mūzika! Atver lādīti!

Autors: Olga Primačenko
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Mīlestību nevar pazaudēt

mīlestība20

Sākumā cilvēks pārstāj nosodīt sevi, bet pēc tam – savu partneri.
Pats ātrākais veids, kā izmainīt attiecības, ir pieņemt partneri tādu, kāds viņš ir, nevērtējot un necenšoties izmainīt otru cilvēku.
Tās ir pieķeršanās, kas liek mums piespēlēt otra cilvēka neapzinātajam uzvedības modelim, un ar to pašu pieliet eļļu ugunij, beigas. Pēc tā vai nu jūs ar partneri izšķirsieties, vai kopā ienirsiet Šeit un Tagad, Esībā. Vai tiešām viss ir tik vienkārši – jūs jautāsiet? Jā, viss ir vienkāršāk par vienkāršu.

Mīlestība ir Esības stāvoklis. Un tā dzīvo mūsos, ne kaut kur ārpusē. To nav iespējams pazaudēt. Tā nevar jūs pamest. Mīlestība nav atkarīga ne no ārējas formas, ne no kaut kā cita.
Ekharts Tolle

Tulkoja: Ginta FS

Uz laiku

laime8767

Abpusēja mīlestība un laime ir daudz  sarežģītāks pārdzīvojums, kā nelaime un mīlestība bez pretmīlestības.

Laimes sajūtu var pavadīt gan trauksme, gan bailes zaudēt, gan arī citas sarežģītas jūtas, savukārt bēdas ir ceļš vienā virzienā. Izdzīvot, izdzert, pārdomāt un iziet.

Bet laime ir sarežģītāks dzīves uzdevums. Vai pat, teiksim, filosofiska kategorija. Būt šeit un tagad, bez iespējas pieķerties kādām gaidām.

Tāpēc tiem, kuri pagaidām nav spējīgi pārdzīvot laimi, uz laiku tiek dota nelaime. Lai trenētos! (Uz laiku)

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS

Dzīve ir tējas tase

tejas tradicijas7

Lai baudītu tēju, ir pilnībā jāatmostas.
Tikai apzinoties tagadni, tu vari savās rokās sajust tasītes siltumu.
Tikai tagad – šajā brīdī tu vari baudīt tējas aromātu, garšas nianses un izsmalcinātību.
Ja domāsi par pagātni vai uztrauksies par nākotni, tu palaidīsi garām šo tējas baudīšanas pieredzi.
Tu skatīsies uz tasi, bet neievērosi tajā tēju.
Dzīve ir tieši tāda pati.

Ja tu neesi pilnībā klātesošs tajā,
Tā paies garām.
Tu palaidīsi garām sajūtas, aromātu, krāsas un dzīves skaistumu.
Tev šķitīs, ka tā izslīd no rokām.
Pagātne ir beigusies. Mācies no tās un atlaid.
Nākotnes pat vēl nav.
Kal nākotnes plānus, taču netērē savu laiku raizēm par to.
Raizes par nākotni ir bezjēdzīgas.

Kad tu pārstāsi rakņāties tajā, kas jau ir noticis,
Un raizēties par to, kas vēl nav noticis,
Tikai tad tu varēsi būt šeit un tagad,
Un izbaudīt prieku par dzīvi.

Autors: Tit Nat Han “Tējas tase”
Tulkoja: Ginta FS