Prāts – mūžīgais diedelētājs

prāts

Ja tu jūras malā meklē dimantus un nevari tos atrast, tu kreņķējies. Bet, ja tu nemeklē neko konkrētu, tad gliemežvāki un daudzkrāsaini akmentiņi liksies tev brīnumskaisti. Un tu apbrīno to skaistumu un jūties bagāts… Vienkarši gliemežvāki un akmentiņi…. bet tu jūties bagāts.
Prāts nemitīgi atrodas bada stāvoklī. Tas nekad neprasa kaut ko izpildāmu, tāpēc, ka ja tu to realizēsi, tad prātam nāksies nomierināties. Prāts vienmēr pieprasa kaut ko neticamu.
Tāda ir prāta daba. Prāts – ir tāds mūžīgais diedelētājs. Un, ja pasaulīgie pārdzīvojumi ir kļuvuši ierasti un apnikuši, tad viņa prāt jānotiek kaut kam ļoti garīgam, kaut kam tāāādam.

Tu nevari atslābināties, nevari vienkārši būt un baudīt to, kas notiek tevī un ap tevi. Tev kaut kas noteikti ir jādara, kaut kur jātiecas.
Bet, ja tu varētu nomierināties, tad katrs mirklis tev šķistu fantastisks, unikāls, neatkārtojams. Vai mēs esam nopelnījuši tādu laimi? Tā ir Dieva dāvana.
OŠO
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Apskauj apzināti

apskaviens

Kad mēs apskaujamies, mūsu sirdis savienojas un mēs zinām, ka mēs neesam atsevišķas būtnes.

Apzināti apskāvieni nes sevī dziedināšanas enerģiju, savstarpējo sapratni un dāvā laimes sajūtu.
Šajā mirklī dzīve kļūst reāla. (Goda vārds, arhitektiem vajadzētu projektēt plašākas stacijas un lidostas, lai visiem, kas vēlas pietiktu vietas apskāvieniem).
Apzinātas Apskaušanās Prakse ir palīdzējusi daudziem cilvēkiem sakārtot savas attiecības vienam ar otru – tēviem ar dēliem, mātēm ar meitām, brāļiem ar māsām un daudziem citiem.
Un tā, atveriet savus apskāvienus viens otram. Turpiniet apskaut viens otru trīs ieelpu un trīs izelpu garumā. Izdarot pirmo ieelpu, tu apzinies savu klātbūtni šaja brīdī un esi laimīgs.
Ar otro ieelpu tu apzinies, ka otrs cilvēks ir klātesošs šeit un tagad un arī viņš ir laimīgs.
Ar trešo ieelpu tu apzinies, ka šeit un tagad jūs esat kopā uz šīs Zemes, un esat laimīgi un dziļi pateicīgi par jūsu tuvību. Pēc tam paklanieties viens otram, tā paužot savu pateicību.
Tas ir pavisam vienkārši un tā jūsu apskāvieni būs apzinātāki un arī laime daudz apzinātāka un dziļāka.
Autors: Tik Nat Han “Laime šeit un tagad”
Ilustracija: Jeļena Markova
Tulkoja: Ginta FS

Sava prāta lamatās

prats3

Mūsu spriedumi par pasauli un cilvēkiem ir kļūdaini. Mēs esam raduši spriest, vadoties no prāta pozīcijām, ne Dvēseles. Fakts, ka realitāte, kuru ieskauj prāta rāmis, zaudē savu dadzšķautņainību un krāsainību, kļūst miglaina, izbalējusi un bez sākotnējās tai piešķirtās jēgas.

Cilvēka prāts par citiem cilvēkiem spriež, vadoties no laika kustības telpā, tātad vērtē jebkuru cilvēku caur pagātnes, tagadnes un nākotnes prizmu un spriež par viņa darbībām visos šajos dzīves etapos.

No prāta pozīcijas cilvēku mēs redzam kā viņa iepriekšējās rīcības un tagadnes darbības tēlu, un nākotnes aspektu. Mēs vērtējam nevis pašu cilvēku, bet notikumus, ar kuriem viņš bija saistīts un kuri raksturo viņa uzvedību. Tādā veidā mēs redzam nevis pašu cilvēku, bet tikai to, ko viņš dara to vai citu iemeslu dēļ. Nezinot, kas pamudināja cilvēku veikt kādas darbības dzīvē, mēs ņemamies lemt par to, kas viņš ir, un tā mūsu prātā izveidojas noteikts tēls.

No šī var spriest, ka mēs spriežam par cilvēkiem, nezinot, kas viņi ir patiesībā, bet formējam savus priekšstatus tikai balstoties uz to tēlu, kuru identificē mūsu prāts atbilstoši mūsu pašu izdzīvotajai pieredzei, ar tikai tam piemītošajiem stereotipiem, pārliecībām, patiesībām.

Atbilstoši, ikviens cilvēks citu cilvēku acīs ir redzams ārkārtīgi daudzos un dažādos veidos, bet neviens viņu nevar redzēt tādu, kāds viņš PATIESĪBĀ IR.

Otru cilvēku mēs redzam tikai tādu, kādu to redz mūsu prāts, piekarot tam neskaitāmas birkas, savas gaidas un ilūzijas. Tāpēc, ja cilvēks uz pasauli skatās no prāta pozīcijām, viņš atņem sev iespēju redzēt patiesu un tīru dzīves redzējumu un piepilda sevi ar dažādiem spriedumiem un stereotipiem par cilvēkiem un notikumiem.

Ja tu skaties uz pasauli no Dvēseles pozīcijām, neņemot vērā savus prāta spriedumus, atmetot visus savus viedokļus par jebko un ļauj visam būt tādam, kāds tas ir, tu esi uz pareizā ceļa.

Kā gan var spriest par cilveku šodien, ja tā, kas viņš bija vakar, vairs nav, bet tas cilvēks, kas viņš būs rīt, vēl nav zināms. Patiesais cilvēka tēls atveras mūsu acu priekšā tagadnē, tikai viņa tagadējais tēls ar visām domām, pārdzīvojumiem, darbībām ir spējīgs mums pastāstīt par pašu cilvēku. Pat nākamajā brīdī tu nevari zināt, par ko viņš kļūs, stāvot tavā acu priekšā.

Kā var spriest par otru cilvēku, ja pagātnes vairs nav un nav vairs tā cilvēka, kurš tajā dzīvoja. Tā personība ir jau mirusi un tās vietā piedzimis jauns tēls. Un šis tēls dzimst katrā dzīves brīdī, tā kā nekas nav pastāvīgs.

Cilvēces lielākie maldi ir tajā, ka mēs identificējam paši sevi ar saviem spriedumiem, viedokļiem, gaidām, domām, kuri ne vienmēr ir mūsu, bieži vien tos mums ir iedvesuši citi cilvēki, sabiedrība.

Piemēram, ja cilvēkam no pašas agras bērnības teikt, ka viņš nav spējīgs ne uz ko, viņš tā arī nodzīvos savu dzīvi bez ticības saviem spēkiem. Cik daudz brīnišķīgu cilvēku mēs sastopam savā ceļā, skaistu gan ķermenī gan Dvēselē, kuri sevi uzskata par neglītiem un necienīgiem, bet viss tikai tāpēc, ka bērnībā neviens viņiem neticēja, viņus nosodīja un kritizēja, un viņi noticot savu vecāku un skolotāju vārdiem, izveidoja sev šo tēlu un dzīvo ar to visu savu dzīvi.

Nespried par sevi, kas tu biji vakar. Tā cilvēka vairs nav, ir tikai tas, kurš atrodas šeit un tagad, pašreizējā brīdī, bet tas, kāds tu būsi rīt, ir atkarīgs tikai no tevis.

Vadims Zēlands
Tulkoja Ginta Filia Solis

 

Ekharts Tolle: un, ja nu…

Tolle1

Tu esi uztraucies? Tev ir daudz domas, līdzīgas: “Un, ja nu pēkšņi…?” Tad tas nozīmē, ka tu asociē sevi ar prātu, kurš sevi aizsargā, atrodoties izdomātajā nākotnes situācijā un formē tevī baiļu sajūtu.

Ar šo situāciju nekādā veidā nevar tikt galā, jo tās vienkārši nav. Tas ir mentāls fantoms.

Tu vari ļoti vienkārši apstādināt šo murgu, kas sabeidz tavu veselību un sagrauj pašu dzīvi – vienkārši, pieņemot esošo momentu.

Kļūsti apzināts savā elpošanā. Sajūti gaisu, kurš ieplūst tavā ķermenī un izplūst no tā. Sajūti savu iekšējo enerģētisko lauku. Viss ar ko tev būs darīšana, ar ko nāksies tikt galā reālajā dzīvē, tas nozīmē – tas, kas nesakrīt, vai dažkārt vispār ir gluži pretējs izdomātajām mentālajām projekcijām, – tas ir PAŠREIZĒJAIS MOMENTS.

Pajautā sev, kādas problēmas tieši šobrīd tev ir – ne pagājušogad, ne rītdien un ne pirms piecām minūtēm? Kas ir ne tā šobrīd? Zini, ka tu vienmēr esi spējīgs tikt galā ar pašreizējo momentu, bet nekad nespēsi tikt galā ar nākotni – tev tas arī nemaz nebūs jadara. Atbilde, spēks, īstā darbība vai rīks vienmēr būs pie rokas tieši tad, kad tev tos vajadzēs, ne agrāk un ne vēlāk.

“Kaut kad es to izdarīšu”. Vai tavs nākotnes mērķis tev atņem tik daudz uzmanības, ka tu vispār neredzi esošo momentu? Vai tad tas atņem tavai nodarbei prieku? Varbūt tu kaut ko gaidi, lai sāktu dzīvot?

Ja tu uzlabo šo mentālo modeli, tad absolūti nav svarīgi, ko tu sasniegsi vai iegūsi, – esošais moments tev nekad nebūs pietiekami labs, un nākotne vienmēr šķitīs labāka. Tā ir pastāvīgas neapmierinātības un nerealizētības universālā recepte, vai tad tu nepiekrīti?

Varbūt tu esi tas, kurš parasti “gaida”?

Cik lielu daļu savas dzīves tu pavadīsi gaidās? Tas, ko es saucu par “maza mēroga gaidīšanu”, stāvēt rindā, cepties “korķī”, klīst pa lidostu, gaidot kādu, kam drīz jānāk utt.
“Liela mēroga gaidīšana” nozīmē gaidīt nākamo atvaļinājumu, labāku darba piedāvajumu, gaidīt, kad pieaugs bērni, gaidīt īstas spilgtas partnerattiecības, gaidīt veiksmi, iespēju nopelnīt daudz naudas, gaidīt, kad kļūsi ievērojams, gaidīt apskaidrību. Cilvēkiem ir raksturīgi pavadīt visu savu dzīvi gaidās, gaidot to, ka šī dzīve beidzot sāksies.

Gaidas – tas ir prāta stāvoklis. Pārsvarā tas nozīmē, ka tu gribi nākotni. Tu negribi tagadni. Tu negribi to, kas tev ir, tu gribi to, kā tev nav.

Atrodoties gaidu stavoklī, lai kāda tipa tas arī nebūtu, tu neapzināti radi iekšējo konfliktu starp “šeit”” un “tagad”, tieši starp to, kur šobrīd negribi atrasties un to projicēto nākotni, kurā tu gribi nokļūt. Tas ļoti spēcīgi pazemina tavas dzīves kvalitāti, liekot tev pazaudēt tagadni.

Nav jau nekā nepareiza centienos uzlabot savu esošo situāciju. Tu vari uzlabot savu dzīves situāciju, bet nevari uzlabot savu dzīvi. Dzīve ir pirmšķirīga. Dzīve ir tava pati dziļākā ESĪBA. Dzīve JAU IR pilnīga, pilna un vesela.

Tava dzīves situācija sastāv no apstākļiem un sajūtām. Nav nekā nepareiza tajā, ka mēs uzstādām mērķus un tiecamies tos sasniegt. Kļūda ir vien tā, ka tu izmanto dzīves situāciju kā dzīves sajūtas, Būtības aizvietotāju.
Vienīgais pieejas punkts dzīvei ir esošais moments. Un bez tā tu esi līdzīgs arhitektam, kurš nepievēŗš nekādu uzmanību ēkas pamatiem, bet visu savu laiku velta ēkas augšējai daļai.

Lūk, piemēram, daudzi cilvēki gaida savu labklājību. Bet labklājība nevar notikt nākotnē.

Kad tu cieni, pieņem un esi pateicīgs par savu šī brīža realitāti, lai kas tu arī nebūtu, un lai kur tu nebūtu un ar ko nodarbotos šobrīd, kad tu pilnībā pieņem to, kas tev ir, tad tu esi pateicības piepildīts tam, kas tev ir, par to, kas tev ir, pateicīgs Esībai. Pateicība esošajam momentam un pilnībā dzīve šeit un tagad – lūk, ko nozīmē patiesa labklājība. Tā nevar iestāties nākotnē. Un tad laika dimensijā šī pārpilnība pati atnāk pie tevis visdažādākajos veidos.

Ja tu neesi apmierināts ar to, kas tev ir, un pat esi neapmierināts un dusmīgs par kaut kā trūkumu tagadnē, tad tev tas var būt ļoti spēcīga motivācija kļūt bagātam, bet, pat tad, ja tev izdosies saraust miljonus, tu turpināsi justies neapmierināts, un dziļi iekšienē jutīsies nerealizējies.

Tu vari izjust ārkartīgi daudz dažādu patīkamu sajūtu, kuras var nopirkt par naudu, taču tās atnāks, bet pēc tam aizies, vienmēr atstājot tevi ar tukšuma sajūtu un vēlmi saņemt arvien jaunu fizisko vai psiholoģisko labsajūtu. Ja tu neuzticies Esībai, tu nevari izjust dzīves pilnību, jo tā notiek šeit un tagad un tā ir vienīgais, kas saucās patiesa labklājība.

Tāpēc labāk atsakies no gaidām, kā stāvokļa, kurā atrodas tavs prāts. Kā tikko tu sevi noķer pie tā, ka atkal ieslīgsti gaidu stāvoklī…. atbrīvojies no tā. Ieej esošajā momentā. Vienkārši esi un baudi esību. Kad tu esi klātesošs, tev vispār nerodas vajadzība kaut ko gaidīt.

Tāpec, nākamo reizi, kad izdzirdēsi kādu sakām: “”Piedodiet, ka liku jums gaidīt”, – tu vari atbildēt: “Viss kartībā, es negaidīju. Es vienkārši šeit stāvēju un baudīju pats sevi – baudīju prieku sevī.”
© Ekharts Tolle
Ilustrācija: Autumn Skye Morrison
Tulkojums © Ginta Filia Solis

 

Tev nav tūlīt un tagad vajadzīgas visas atbildes

deja

Šajā brīdī, tieši šeit un tieši tagad, tev nav nekādas vajadzības noskaidrot visu par savu atlikušo dzīvi, neatkarīgi no tā, kas un ko par to saka.

Tev nav vajadzīgas atbildes uz visiem jautājumiem. Tās atnāks ar laiku vai neatnāks, vai, iespējams, nevajadzīgie jautājumi pazudīs paši no sevis. Nav nekādas nepieciešamības steigties. Dzīve nesteidzas. Esi kā gadalaiki. Ziema necenšas kļūt par vasaru. Pavasaris nesteidzas tuvāk rudenim. Zāle aug savā personīgajā tempā.

Izvēle, kura būs jāizdara, notiks, un tev nav savas nākotnes izvēles. Lēmumi, kuri tiks pieņemti – tiks pieņemti, un notikumi norisināsies tā, kā tiem būs jānorisinās. Bet šobrīd, iespējams, tev nav jāzin problēmas risinājums, rezultāti vai, kā labāk rīkoties šajā vai citā situācijā. Iespējams, nezināšana ir gaidīts viesis dzīves banketā. Iespējams, atvērtība jaunām iespējām ir tavs mīļākais draugs. Iespējams, pat šībrīža juceklis atļaus tev šeit atpūsties.

Un, lūk, tā vietā, lai “labotu” mūsu dzīvi, tā vietā, lai akurāti risinātu neatrisināmas problēmas un ātri pabeigtu episko fiktīvā “es” stāstu, mēs vienkārši atslābināmies pilnīgā nezināšanā, siltos noslēpuma apskāvienos, dziļi ieslīgstot šajā momentā un ar izbrīnu izgaršojam tā unikalitāti.

Autors: Džefs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Dzīve, mani mīļie, ir tagad!

ziemas rīts2

Un dzīve turpinās… un sev pāri nelec… un neapstājas…
Saka mums priekšā, kā labāk…

Dzīvot tagad, atvadoties no pagātnes…
Un dzīvot šeit, nebūvējot nākotnes pilis, un nepametot tagadnes patvērumu…

Dzīve, viņa ir tagad, mīļie…
Tāpēc, ka atpakaļ un uz priekšu mēs drīkstam tikai skatīties, bet ar rokām aiztikt, tāpat kā muzejā, nedrīkstam…

Esiet tur, kur jūs varat apskaut mīļos, un dariet to…
Esiet tur, kur jūs dzird un jūs dzirdat…

Esiet tur, kur vēl var pārspēlēt, izlabot, sākt no jauna…
Nedzīvojiet pagātnes un nākotnes virtuālajās teritorijās…
Ieelpojiet šī novembra pedējo rītu… un sajūtiet savu kopējo ar dzīvi vēlmi – TURPINĀT…

Pamostieties laimīgi…
Pamostieties laimei…
Autors: Ļiļa Grad
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums © Ginta FS

 

Es nevēlos nekur tiekties!

zvejnieks

Alla Bogoļepova par cilvēka tiesībām būt mierā ar to, kas viņam ir.

Reiz es iesēdos savā automašīnā, ieslēdzu to ātrumā, un ar ieskrējienu ietriecos betona veidojumā, piedodiet, ziedu podā, kuru pilsētas apzaļumotāji bija nolikuši pašā pagalma vidū.

– Jāmaina stūres balsts, – teica automehāniķis, paklausījies trokšņos, kas atskanēja no kapota apakšas.
– Stundas darbs, – viņš noteica.
– Labs puisis, – skaļi nopūtās autoservisa direktors, – Dieva dots mehāniķis. Zelta rokas. Žē, tā arī visu dzīvi svešās mašīnās rakņāsies.
– Dzer? – es ieminējos.
– Sliktak. Dzeršanu var atmest. Bet šito vienkārši viss apmierina. Negrib augt.
– Negribu, – apstiprināja Dieva dotais mehāniķis .
– Pasēdiet, meitenīt, tepat, tūliņ visu izdarīsim.
Viņš strādāja dungodams dziesmiņu par augstceltņu montāžniekiem, un laiku pa laikam vērsās pie manas mašīnas: “mana nabaga ievainotā meitene” un “nu, nu, mana skaistulīt”.
Kad viss bija gatavs, mehāniķis noslaucīja rokas un teica:
– Labi, mana labā, ej pie saimnieces. Jūs gan pacenšaties viņai vairāk pari nedarīt!
– Kad atvērsiet savu servisu, drīkst, es noteikti būšu jūsu pirmā patstāvīgā kliente, – es pajokoju, vēlēdamās iepriecināt meistaru.
– Kam man savs autoserviss? – meistars izbrīnīti iesaucās.
– Nu, kā. Jūs taču tur būtu priekšnieks un varētu strādāt sev…. Jums noteikti izdotos!
– Droši vien, – viņš paraustīja plecus. – Bet man to nevajag. Man tāpat ir labi.
– Un jūsu meitene arī ar to ir apmierināta? – es bezkaunīgi pajautāju.
– Mani tas neuztrauc. Tā ir viņas darīšana.
Negrib augt, es atcerējos. Viņu viss apmierina. Cik žēl… Stop!

Tu labi gatavo, droši vien kādreiz vēlies atvērt savu restorānu? Tu labi raksti, gribi uzrakstīt grāmatu? Tev ir lieliskas dotības fitnesā, kā Tu tās attīstīsi?
Es tik bieži ko tādu dzirdu. Un visbiežāk cilvēki to saka no visas sirds, godīgi. Izņemot to čali no fitnesa zāles, kurš vēlas man pārdot spaini ar biopiedevām un vagonu ir sportistu pārtiku.
Jā, mēs visi to esam dzirdējuši: tu vari sasniegt visu, tev tas izdosies, visus mērķus, tu vari piepildīt ikvienu savu sapni. Grāmata, restorāns, konkurss “fitnesa bikini” četrdesmit gados – nav nekā neiespējama.

Bet…, tu kautrīgi iebilsti, – man neko no tā nevajag. Es vienkārši cepu pīradziņus, stāstu interesantus notikumus un audzēju uz balkona ģerānijas.

– Bet tu taču vari vairāk! Tu vari uztaisīt žilbinošu karjeru! Pāriet jaunā līmenī! Tu vienkārši netici sev, ir tikai jāparstāj baidīties!

Es taču nebaidos. Es vienkārši negribu nākamajā līmenī – man arī te ir labi. Man patīk mana dzīve, manas ģerānijas un mani pīrāgi. Nav tāda likuma, kas VISIEM liktu tiekties arvien augstāk – uz virsotnēm. Un vispār, kas tās tādas par virsotnēm? Kas tās ir radījis un kāpēc man obligāti tur jārāpjas? Patiešām, kāpēc?
Tas pat nav jautājums par to, cik es maksāšu par tādu sociālo alpīnismu. Tas ir veselā saprāta jautājums: kāpēc man kaut kur līst, ja man ir labi tur, kur es esmu?

Pats briesmīgākais musdienu sabiedrības grēks – būt apmierinātam ar to, kas tev ir. Ambīciju un godkarības trūkums tiek uzskatīts par kaut ko līdzīgu sociālajai invaliditātei: kā var netiekties pēc lielām lietām?

Izspied maksimumu no savas ārienes! Realizē savu potenciālu! Neko īpašu neproti!? Aizej uz motivācijas kursiem, pamēģini visu, atrodi, izdomā, galu galā nav svarīgi ko, galvenais, realizē! Ej uz priekšu, pārvari sevi, uzstādi mērķus un sasniedz tos!

Kāpēc tu vēljoprojām dzīvo mazā dzīvoklītī pilsētas nomalē un valkā piecus gadus vecas sporta čības? Tavā vecumā jau būtu bijis jānopelna dārga mašīna, briljanti un “šaneļi”!

Neesi nopelnījusi? Esi koncentrējusies uz kaut ko citu? Personības izaugsmi? Radošumu? Nē? Tātad tu esi slinka muļķa govs, kura dzīvo tukšu, bezmērķīgu dzīvi. Tu nekad nebūsi veiksmīga!
Nē, protams, veiksme nav obligāti tikai nauda, vara un slava. Par veiksmi var saukt jebko, ja tu mērķtiecīgi ej uz to, lai būtu labākais sava nozarē. Nu, labi, viens no labākajiem. Nu, labi, vismaz tiecies uz to. Galvenais nav uzvara, galvenais ir dalība skrējienā pa sociālajām, profesionālajām kāpnēm.
Skrien, tātad esi veiksmīgs. Centies sasniegt – tātad cilvēks.

Es negribu skriet. Es neko negribu sasniegt. Es gribu lasīt zemenes, varīt ievārījumu un lāpīt zeķes!

Man nav vēlmes pašrealizēties karjerā, manam ego pilnībā pietiek ar labi uzrūgušu mīklu un gardiem pīradziņiem!

Jā, ir cilvēki, kuri tiecas izmainīt pasauli. Viņiem ir sapņi, mērķi, ambīcijas, viņi ir godkārīgi, viņi krīt un ceļas, viņi ir mūsu laika varoņi. Patiesībā viņi ir jebkura laika varoņi.
Bet ir citi, kuri vienkārši dzīvo. Katru dienu iet uz darbu, brauc atvaļinājumā, vasarnīcā brīvdienās cep šašliku. Audzina bērnus. Pērk mašīnas kredītā. Un ir pietiekami bezkaunīgi, lai būtu apmierināti ar tādu savu dzīvi, kas mūsu sabiedrībā netiek uzskatīta pat par dzīvi, vien tāda nožēlojama eksistence – bez mērķa, bez motivācijas, bez sapņa.

Nē, dārgie varoņi. Tādiem cilvēkiem viss ir. Aizbraukt uz jūru, nomaksāt savu hipotekāro kredītu, noadīt džemperi – kāpēc gan tādi nevar būt mērķi?

Lai būtu veseli un laimīgi tie, kurus tu mīli – vai tad tas ir slikts mērķis?

Kāpec ir tik grūti noticēt tam, ka ir kāds, kuram nav vajadzīgi briljanti? Ka ir kāds, kurš var būt apmierināts ar savu maziņo dzīvoklīti pilsētas nomalē? Ka ir kāds, kuram pilnai laimei pietiek ar to maziņo nebagāto pasauli, kurā viņš dzīvo?

Lai cilvēks būtu laimīgs, viņam nebūt nav jabūt labākajam. Dažkārt pietiek vien ar to, ka esi. Vienkārši esi.

Un kurš teica, ka spēja pieņemt šo pasauli tādu, kāda tā ir un dzīvi tādu, kāda tā ir, ir mazāk cienījama par spēju stumdīt kalnus un laist gaisā raķetes?

Viņš vienkārši negrib augt, teica autoservisa direktors par puisi, kurš manai mašīnai dziedāja dziesmas.

Bet man kāreiz šķiet, ka tieši šis puisis ir izaudzis – pietiekami izaudzis, lai godīgi pateiktu: es neskriešu tikai tāpec, ka visi skrien. Es nelabošu to, kas nav salauzts. Es esmu laimīgs šeit un tagad, bet, ja kāds uzskata, ka tas nav pareizi, – nu, ko, tā ir viņa darīšana. Mani tas neuztrauc.
Autors: Alla Bogoļepova
Tulkoja: Ginta FS
Kārtējo reizi pateicos Līgai Šīronai par tik lielisku ieteikumu, tulkoju un biju laimīga: tā, it kā ko absolūti jaunu sev būtu atklājusi:) Esmu vienisprātis ar autori: katram savs un neviens nav tiesīgs aizliegt otram viņa izvēli un kaunināt viņu par to.