Iemājo tagadnē

– Ja tev šķiet, ka tavas dzīves laiks paskrien pārāk ātri, tad tas ir tikai tāpēc, ka tu reti esi tagadnē. Šeit un tagad. Tagadne nekur neskrien un ne no kā nebēg, pēc tās nevajag dzīties. Tās vienmēr ir tieši tik, cik tavai Dvēselei vajadzīgs.

Taču tavs Ego nespēj dzīvot tagadnē. Tagadnē tas pārstāj būt Ego. Viņam šeit ir garlaicīgi. Nepanesami garlaicīgi. Nāvīgi garlaicīgi. Priekš viņa tagadnē praktiski nekas nenotiek. Tieši tāpēc tas aizved tavu uzmanību pagātnes dziļumos vai nākotnes debesīs, izklaidējot sevi ar fantāzijām, izdomātu trauksmi, bailēm, sapņiem, mērķiem, uzdevumiem, problēmām, atmiņām, aizvainojumiem, sāpēm, skaudību, greizsirdību, saprāta miegu…

Problēma ir tā, ka mēs tiecamies savu uzmanību identificēt ar savu Es. Un te darbojas princips: kur šobrīd atrodas mana uzmanība, tur patiesībā atrodas arī mans Es.

Ego ļoti viegli aizrauj, piesaista un kontrolē mūsu uzmanību, jo bez tās enerģijas ikviens Ego nav dzīvotspējīgs. Tāpēc tas tik ļoti bieži ar mums tā rīkojas, ka mēs galu galā pierodam tieši šo stāvokli uzskatīt par savu partieso Es un mūs tas ne pa jokam aizrauj. Taču šis Es ir tikpat tukšs un tikpat iluzors, kā tā uzmanības objekts – tās visas ir melīgas fantāzijas no pagātnes un nākotnes, kuru realitātē vienkārši nav. Tajās nav pamata, nav matērijas, nav plašuma, nav ilgtspējas, nav nekāda piepildījuma.

Tas pats notiek arī ar mūsu miegu: lūk, šķiet, es nosapņoju tik daudz kā interesanta, bet pēc tam praktiski nav ko atcerēties.

Iemājo tagadnē, velti uzmanību visam, kas tev apkārt, visam, ko tu jūti, piedzīvojot un pieņemot to, kā sevi pašu, un tu būsi pārsteigts, cik daudz tev ir laika, kas pēkšņi palēninājis savu gaitu, izlīdzinājis elpošanu, praktiski ir apstājies, kļūstot mūžību ilgs un bezgalīgi plašs. 

Šeit un tagad tavs Es pēkšņi ir pārstājis būt par Ego un kļuvis par tavu Dvēseli, pilnu Mīlestības un patiesas esības Laimes.

Viss ir vienkārši. Biežāk sev pajautā: kur es šobrīd esmu? Kurp vērsta mana bezgala vērtīgā kā pati dzīve uzmanība?

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā izkļūt no savu problēmu akas

– Ikviena tava problēma ir līdzīga akai. Tiesa, tajā nav ūdens, tajā atrodies tu pats!
Lai cik dziļa arī nebūtu aka, bet tava problēma ir tieši tā, ka tā vienmēr ir lielāka par tavu augumu, lielāka par tevi. Tik ļoti lielāka, ka tu sev apkārt neredzi neko citu, ka tikai akas sienas un gaismas laukumu virs galvas.

Tā arī problēmas būtība: tās iekšienē risinājuma nav, tas ir kaut kur ārpusē. Taču, lai ieraudzītu risinājumu ārpusē, iesākumā jāpārstāj uzskatīt problēma par problēmu. Patiesībā, atklāšu tev noslēpumu, problēmas rodas ne tāpēc, lai tās risinātu. Tās vēlas pēc iespējas ilgāk palikt priekš tevis par šādām nepārvaramām akām, no kurām it kā nav izejas.

Reiz nokļuvis tajā, tu staigāsi pa riņķi, ieciklējies tikai uz šo problēmu, atdodot tai pēdējo savu dzīves enerģiju.

Lai no šīs akas izrāptos, vajag kaut kādā veidā piepacelties virs tās, lai apgūtu jaunus horizontus un iepazītu jaunas iespējas. Tam vajadzīgs daudz enerģijas. Tikai enerģija dos tev iespēju levitēt. Dos iespēju pacelties virs problēmas. Tās nepietiekamība liks tev pieplakt akas dibenam.
Vai zini, ko? Galvenā tava problēma nav tajā, ka aka tev atņem enerģiju. Bet tieši tajā, ka tavs hroniskais enerģijas trūkums to vien dara, kā rada tev kārtējās problēmas, atņem tev telpu un spēju redzēt un atrast jaunas iespējas, lai izietu no problēmām.

Un te nu ir paradokss: Tev jau tā ir enerģijas trūkums, bet tavas problēmas apēdīs arī to pēdējo, kas pagaidām tevī palicis…. Tieši par to runāts Mateja Evaņģēlijā “…bagātie kļūst bagātāki, bet nabagajiem tiks atņemts pat tas, kas viņiem ir”

– Bet kur tad ņemt enerģiju?

– No Dieva! Dievs ir tagadnē un tu esi tagadnē. Nebēdz no Viņa greizsirdīgās atmiņās par pagātni, neslēpies nepamatotos sapņos par nākotni, un necīnies un nenoliedz tagadni, lai cik dziļa aka tā tev šobrīd šķistu. Apstājies. Apsēdies. Iesakņojies šajā šeit un tagad, pieņem visu tādu, kāds tas ir, bez ierunām padodies un iemīli to no visas sirds.

Cieši apskauj savu tagadni ar savām stiprajām saknēm, un jau pavisam drīz tu sajutīsi tajās ne ar ko nesalīdzināmu enerģijas un patiesas esības dzīvinošās sulas plūsmu. Krāj to sevī. Piepildies ar to līdz malām. Nekādā gadījumā neapstādini to sevī, un tālāk brīvi un bez nožēlas izstaro savu dievišķo enerģiju ārpasaulē. Jo vairāk laba tu atdosi, jo vairāk laba atpakaļ no Dieva tu saņemsi. Dabā enerģija padevīgi mīl savus enerģijas vadītājus, bet ne tos, kuri ir kā skopi un egoistiski trauki. Baudi šo enerģiju, baudi tāpat kā baudi ēdienu un dievišķu eliksīru. Ienirsti tās virpulī un tu pat nepamanīsi, kā tā tevi burtiski izgrūdīs no jebkuras tavu problēmu akas, lai cik dziļa tā arī tev nešķistu!
– Āmen!

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Foto: arthouse-studio
Tulkoja: GInta Filia Solis

RŪPĒTIES

Jau pavisam ziemīgā saule atnāk ietinusies aukstā rītausmā … un apbur.

Ilgi skatos, ļaujoties neuzmācīgaj un neuzkrītošai hipnozei, kas raksturīga ir tikai dabai.
Tā pati mūs māca. Māca, nepamācot. Māca pieņemt sevi jebkurā procesā, neizgrūž pa durvīm tikai tāpēc, ka, iespējams, mums nav taisnība, nebāž degunā tavas nepilnības un netiesā par vājuma brīžiem….
Rūpējas
Mani mīļie, ja nu kas, tad rūpes ir tieši par šo…
Ne jau par to, kā pareizi, vai labāk darīt, bet par to laimīgo NEpiekasīšanos tam, kas notiek tieši šobrīd.
Par brīnišķīgu atcerēšanos, ka pat ne visai pareizajam vajag siltumu, karstu tēju un tīru gultu.
Par brīnumskaistu ticību tam, ka pat viskonstruktīvākā kritika patiesībā nekad nav bijusi tik dziedējoša kā vienkārša labestīga saruna.
Par satriecošo patiesību, ka pieņemšana ir daudz efektīvāka par jebkādām pretnovecošanās procedūrām.
Parūpējies par sevi…
parūpējies par tiem, ar kuriem tava dzīve kļūst laimīgāka…
parūpējies par katru savas dzīves dienu, liekot tai saprast, ka esi gatavs tai piedot jebkurus negludumus.
Un tu ieej ziemā nevis kā lielā pārbaudījumā, bet kā savas dzīves turpinājumā, apzinoties to, ka tikmēr, kamēr mēs viens otram ticam, nekas nebeidzas…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iemācīties būt tajā, kas notiek

Oktobris šķiet apstājies…klusi izstiepis atlikušās dienas šaurā mitrā joslā, pa kuru vecmodīgos gumijas zābakos brien pati dzīve.
Nesteigties.
Tas mums atstāj arī laiku padomāt. Un ikvienam vajadzētu izvēlēties savu emocionālo autonomiju, nevis akli reaģēt uz to, kas nāk no visaktīvākajām masām.

Mani mīļie, tie ir maldi, ka pūlī ir drošāk. Vienkārši tajā grūti saskatīt, kurš tika samīdīts…
Un tāpēc pašos trauksmainākajos laikos visstabilākie nereti izrādās ne tie, kuri šķiet cīnītāji vai krīt ilūzijās par to, ka totāla kontrole garantē to, ka ar tevi nekas slikts nenotiks.
Panika, steiga, vēlme atbrīvoties no spriedzes, apmētājot ar naidīgām dusmu bumbām tos, kuri tās atpakaļ nemetīs – tas ir strupceļš, lai arī šķiet īsākais.
Izvēlēties šādu ceļu nozīmē neizvēlēties sevi un neko neieguldīt savā veselumā.
Arī gulēt totālā bezdarbībā, gaidīt labākus laikus, nozīmē ignorēt tagadni un atteikties no psihei ļoti vajadzīgās adaptācijas, kas var iedarbināt iepriekš nepieprasītus mehānismus.

Tāpēc ir jēgpilni izvēlēties iespējamo, to, kas nenoved pie regresa, iznīcības, atteikšanās veidot jaunu jēgu, lai turpinātu dzīvot, ticēt, cerēt, mīlēt, radīt, apdāvināt vienam otru ar rūpēm, siltumu, izlemt par labu pārmaiņām… un neuzskatīt bezspēcības sajūtu dzīves priekšā par to stāvokli, kurā nav iespējams neko darīt.
Var darīt. Tikai nāksies iemācīties būt tajā, kas notiek….

Ļiļa Grad
​​​​​​​Ilustrācija: Lisa Aisato
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai viegli un gaiši

Cilvēki tik viegli dalās ar negatīvu, kad kāds apvaino, izlamā, nesaprot. Un ļoti reti atceras tos, kuri atvēra durvis, palaida rindā pa priekšu vai vienkārši uzsmaidīja.

Paši saskatās visādas preteklības televīzijā un internetā par to, kuru iesēdināja, nogalināja, piekrāpa, kurš pāris šķiras. To visu pat īpaši meklēt nevajag – to pārdot ir vieglāk un tieši tāpēc to arī tiražē. Tāpēc vairums cilvēku ne īpaši interesējas par ģimenēm, kurās viss ir labi, kurās cilveki ir laimīgi, dzemdē bērnus un mīl viens otru.

Un pēc tam visu šo sakrāto negatīvu vajag kaut kur likt, jo tas grauj dvēseli un dvēsele nav domāta tam, lai krātu tur atkritumus. Un cilvēki sāk sūdzēties. Par valdību, nodokļiem, cenām, ceļiem, kaimiņiem, priekšniekiem, vīriem, bērniem… Izgāž savu naidu pār pirmo, kas gadās pa rokai. Nejaušu garāmgājēju, uz ielas satiktu paziņu. Draudzeni. Mammu. Vīru. Bērniem. Nav svarīgi.

Bet varbūt pietiks pasaulē meklēt negatīvo? Varbūt ir vērts pārprogrammēt savu paša prātu, lai tajā krātos tikai labas ziņas? Varbūt jāsāk priecāties par to, kas ir? Priecāties par labo, kas vienmēr notiek? Pārstāt žēloties par visu, kas nepatīk?

Mums ir tieši tas, kas pienākas, ko esam pelnījuši. Tādu valsti, valdību un tādus ceļus.

No tā, ka pārliesim no tukša trauka tukšā, nekas nemainīsies. Pasaule var mainīties tikai tad, ja tajā būs vairāk laimīgu cilvēku.

Šajā valstī var dzīvot. Tajā ir savas priekšrocības. Tas, ka, piemēram, šodien par mums neviens īpaši neinteresējas, kaimiņi par mums nesūdzas, mums neatņem bērnus, mums ir iespējas izveidot savu biznesu. Un cilvēki pie mums ir sirdssilti, patiesi. Jā, protams, traumēti. Jā, saniknoti. Bet patiesībā ļoti sirsnīgi un labestīgi, ja ļaujam viņiem paust savas labās īpašības.

Pārstāt žēloties par priekšnieku. Saņēmi, ko pelnīji. Nav jēgas atkal un atkal mazgāt viņa netīro veļu. Nav šajā pasaulē ideālu cilvēku. Taču šis cilvēks maksā tev algu un tas nozīmē, ka savā ziņā viņš rūpējas par tevi. Protams, gribētos lai alga būtu lielāka un darba apstākļi labāki. Taču tas ir labākais, ko šobrīd viņš var dot. Un nav iespējams tev būt viņa vietā, kamēr nebūsi iemācījies viņu cienīt.

Pārstāt aprunāt cilvekus. Nodarbojies ar savu dzīvi un neskaties citu dzīvju seriālus. Kurš ar kuru, kad un kur. Nosodīt bagātos nozīmē pašam nekad nekļūt bagātam. Nosodīt slavenos nozīmē nekad pašam nekļūt cilvēku mīlētam. Nosodīt ģimenes cilvēkus nozīmē nekad pašam nebūt laimīgam ģimenē.
Nosodīt tos, kuri kļūdījās, ir pats briesmīgākais. Tāpēc, ka tad, kad tu kļūdīsies, bet šajā dzīvē kļūdās visi, tev neviens nepados roku. Jā, dzīvot svešu dzīvi ir šķietami vieglāk, drošāk un interesantāk. Taču tam nav nekādas perspektīvas. Tāpēc labāk nodarboties ar sevi. Un censties cilvēkos redzēt labo. Pat tad, ja šī labā ir šķietami tik maz. Taču ir. 

Pārstāt sūdzēties par saviem vecākiem un savu bērnību. Ja godīgi, tad ļoti daudzi no mūsu bērnības aizvainojumiem ir no pirksta izzīsti. Jā, mums reti teica mīlestības vārdus, centās mūs pārtaisīt. Taču vairums mēs izaugām parastās ģimenēs, kur mūs baroja, apģērba, audzināja, skoloja. Mana paaudze nav pieredzējusi kara laika un pēckara šausmas, badu, represijas. Ļoti daudz ko no tā, ko pārcieta mūsu vecāki un vecvecāki. Un tas bija daudzas reizes briesmīgāk, kā varam iedomāties. Bet mēs atļaujamies trīsdesmit gadu garumā vēl arvien pārdzīvot par rotaļlietu, kuru mums nenopirka. Vai to, ka vecāki mūs kritizēja.

Mīlēja, kā prata un varēja. Nepameta un neatbrīvojās no mums, nemērdēja badā. Deva dzīvi un labāko, ko spēja dot. Un milzīgs paldies viņiem par to.
Ir jāpārstāj žēloties par saviem vīriem. Vairums sievu nav apmierinātas ar to, ka vīri nepalīdz, pietiekami nepelna, neciena vai pievērš pārāk maz uzmanības. Tomēr varbūt vajadzētu uz savu vīru paskatīties savādāk un pateikties Dievam par to, ka vispār ir vīrs?
Ir jāpārstāj žēloties par saviem bērniem. Izklausās, ka daudzi savus bērnus tik neprātīgi mīl, tomēr nezin kāpēc, žēlojas. Guļ slikti, ēd slikti, nodarbojas ar muļķībām, neinteresējas par sportu, nelasa, draudzējas nesaprotams, ar ko, mācās slikti, kaujas, neklausa. Dažkārt bērnu spēļu laukumi pārvēršas par tādu māšu žēlabu vietu, ka bērniem tur vispār kaitīgi atrasties. Nav brīnums, ka bērni neklausa. Viņi taču arī ir cilvēki. Un viņi ļoti labi jūt, kā mēs pret viņiem izturamies. Viņi dzird šo žēlošanos. Un visu saprot, jau kopš dzimšanas. Ir jācenšas ieraudzīt viņu stiprās puses. Jāiemācās ar mīlestību pieņemt viņu kaprīzes, krīzes, grūtības. Un nepadarīt viņus par visu savu nelaimju vaininiekiem.

Tie, kam vispār nav bērnu, sapņo, lūdzās, pārcieš sāpīgas operācijas. Nekaitiniet Dievu, novērtējiet tās mazās saulītes, kuras jūs izvēlējušās. Un pārstājiet lasīt visu to, kas piepilda ar negatīvu. Tā ir izvēle. Lasīt, klausīties un skatīties tikai to, kas iedvesmo. Skatīties uz to, kas palīdz būt laimīgam. Izturēties pret cilvēkiem tā, kā gribi, lai tie izturas pret tevi. Jo vairāk pozitīva, jo ātrāk negatīvais pazudīs no tavas dzīves. Pat nepamanīsi.
Un ar uzkrāto prieku vajag dalīties. Priecāties par draugiem, par paziņām, par nepazīstamiem cilvēkiem. Iedvesmot citus skaistām pārmaiņām ar savu piemēru. Iedvesmot savus bērnus dzīvot skaistāku dzīvi. Iedvesmot vīrieti būt vīrietim pat tad, ja tas nemaz nav tik vienkārši. Ļaut sev būt laimīgai bez iemesla. Tāpēc, ka esi, ka tev ļauts šeit būt. Priecāties par laika apstākļiem. Priecāties par cilvēkiem, kurus satiec. Par mazajiem brīnumiem, kas notiek pastāvīgi katra cilvēka dzīvē. Priecāties par sevi, par dzīvi. Jā, tas nemaz nav vienkārši. Jā, protams, sākumā būs inerce. Jā, protams, ne visi tevi sapratīs. Taču viss ir tavās rokās. Un tu tiksi ar to galā. Un tev izdosies, ja vien ļoti vēlēsies un darīsi. Sāc meklēt labo it visā – pasaulē, cilvēkos, lietās, apstākļos. Meklēt labo un priecāties. Kā to dara mazi bērni.

Avots: Судьбы моей ожерелье
Tulkoja: Ginta Filia Solis

DZĪVOT VIEGLI

Var dzīvot ļoti vienkārši, neizmantojot tādus terminus kā “garīgais ceļš” vai “pašrealizācija” ne domās, ne ikdienas dzīvē. Daba ir izdomājusi vienkāršu dzīves vienību – GAISMAS DIENA. Un dzīvot “šeit un tagad” nemaz nav tik grūti. Par vienkāršu mērķi kļūst tieši katras dzīves dienas izdzīvošana: nodzīvot dienu tā, lai būtu priecīgi un viegli aizmigt un viegli pamosties nākamajā dienā.

Nav grūti uzbūvēt savu dzīvi tā, lai ieekonomētu ļoti daudz dzīvības spēku. Tāpēc viegli ir atbrīvot sevi no televīzijas skatīšanās, no mēdiju ziņu plūsmas, mūždien tracinošajiem telefona zvaniem, tukšiem braucieniem, nevajadzīgiem randiņiem un ilgām sarunām par neko. Cilvēkam vienmēr ir izvēles brīvība – ko skatīties, uz ko skatīties, ko klausīties un ko lasīt.

Ir vērts dot brīvību sev un otram, tajā skaitā arī vienam no otra, un dzīvē ienāks vairāk klusuma, kārtības un dvēseles miera.

Un šajā mirklī ļoti skaidra kļūst izpratne par to, ka tu dzīvo maksimāli pilnvērtīgu dzīvi.

Un katra diena ir piepildīta ar jauniem un vērtīgiem atklājumiem. Un dienas kļūst “garšīgas” un “ilgspēlējošas”! Un tik daudz dzīvē ir smieklu, jautrību, joku un spēles… 

Un tik ļoti gribas TĀ DZĪVOT arī turpmāk. Tik ilgi, cik būs lemts.

Jūlija Kozlova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par veco un jauno savu dzīvi

Lai ko arī tu mācītos, cerībā uzlabot savu dzīvi, tev jau ir tā, kas šobrīd ir…
Un par pašiem lielākajiem maldiem kļūst apzināta vai neapzināta izvēle neievērot to, noliegt, kaunēties, neieredzēt, nenovērtēt vai vienkārši uzskatīt par saņurcītu melnrakstu, kuru pēc tam, kad viss brīnumainā kārtā pārvērtīsies, tu varēsi izmest miskastē.

Es daudzas reizes esmu redzējusi kā cilvēki fanātiski uzsākuši šodien tik moderno “darbu ar sevi”, kļūst toksiski nežēlīgi ne tikai paši pret sevi, bet arī pret saviem mīļajiem, un vispār pret visu, kas patiesībā tā arī palikusi vienīgā viņu mītnes vieta.

Tas ir ļoti labi, ka rodas vēlme iet uz priekšu, izlemt par labu svarīgām pārmaiņām, atvērt sevī ko jaunu, taču tas nenozīmē, ka nekavējoties ir jāatsakās no savas pagātnes un tagadnes, īpaši tad, ja tās nav bijušas nemaz tik traģiskas, bet vienkārši atšķīrušās no tā, ko tu pēkšņi esi sagribējis – ļoti izšķērdīgi un netaisnīgi.

Terapijas laikā es vienmēr cilvēkus brīdinu, lai nelolo ilūzijas un neizdomā savas transformācijas tikai tadēļ, lai ātrāk varētu ārējai pasaulei nodemonstrēt sevi-jauno… tā tas nedarbojas.
Drīzāk pretēji, visbiežāk ieved dziļā atkarībā no nepieciešamības par katru cenu sevi-parasto pielauzt līdz sev-ideālajam, lai varētu izpelnīties apkārtējo cieņu un apbrīnu.

Lai cik paradoksāli tas neskanētu, jauna dzīve – tā ir tā pati dzīve, kas tev ir šobrīd, tikai pie noteikuma, ka tu pret to izjūti dziļu cieņu…
– jūties labi tās neviennozīmīgajos plašumos…
– esi noturīgs un spēj izturēt visu, kas tajā neizbēgams….
– dzirdi sevi un visus pārējos tās iemītniekus….
– saudzīgi izturies pret tās neilgmūžīgajiem īpašumiem…
– izjūti nepieciešamību dzīvot tīrībā…
– tev pietiek drosmes atvērt durvis tiem, kurus tu vēlies ielaist un tiem, kas aiziet pret tavu vēlēšanos…
– tu esi atbildīgs par visu, ko dari un izvēlies.

Vai nav tā, ka tā visa iepriekš nebija un tāpēc tu to sāki tik ļoti nīst, ka vēlies pilnībā izmēzt no savas atmiņas?

Iespējams, tieši tāpēc, labāk ir nevis domāt par kardinālām revolucionārām pārmaiņām, cerot, ka vecā sagraušana atnesīs tūlītēju laimi, bet klusiem solīšiem, lēnītiņām iet izvēlētajā virzienā….

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Droši dodies pretī dzīvei

– Vai nu – vai arī… Kāpēc mums vienmēr jāizvēlas viens vai otrs? Kāpēc, piemēram, mums jābūt vai nu bēdīgiem, vai arī priecīgiem? Kāpēc mēs nevaram vienlaicīgi atrasties abos stāvokļos?

– Vai tad kas tāds ir iespējams?

– Lūk! Kaut ko tādu mēs pat iedomāties nevaram! Taču pamēģini reiz, esot skumjās, vienlaicīgi atrast desmit iemeslus pateikties Dievam. Šeit un tagad, kad esi tik skumjš. Tu redzēsi, cik viegli tie atradīsies. Un vēl desmit. Kaut vai piecdesmit.

Par zilajām debesīm, par peldošiem mākoņiem, par vasaras sauli, par dāsno lietu, par tīro sniegu, par gaisu, ko elpo, par ūdeni, kuru dzer, par ēdienu un dienu, kas to atnesa reizē ar sevi… Par tuvajiem, par mīļajiem, par draugiem… Ik katrā dienā tu atradīsi tik daudz iemeslu pateicībai…

Tu vēl joprojām esi tik bēdīgs, pasakoties Dievam par to visu? Taču tu esi bēdīgs un priecīgs vienlaicīgi! Un viss labais un viss sliktais notiek vienlaicīgi, viegli pārejot viens otrā. Lūk, kur vizuļo patiesība.

Tā ir bezgalīgi plašāka par jebkuru situāciju. Atceries to brīžos, kad esi skumjās. Atceries to, kad dodies ceļā.

Katram, ko satiec: kokam, putnam koka zaros, cilvēkam, sunim vai kaķim, visiem domās novēli laimi un labestību. Pat nezinot tavu novēlējumu, tie atbildēs tev ar to pašu. Sajūti to, neļaujies trauksmei par nākotni, nerakņājies pagātnē. Vienkārši dodies pretī dzīvei. Sveic to it visā.

Tāds ceļš neatņems tev spēkus, bet pārpārēm dos tev svētlaimi. Noejot to, tu būsi daudz dzīvāks kā biji, pirms spēri pirmo soli. Pat tad, ja šis ceļš ir visa mūža garumā… 

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iesētās sēklas vienalga uzdīgs

Teorijai bez prakses nav nekādas jēgas.
Tu vari miljons reižu lasīt un klausīties iedvesmojošu saturu.
Taču, ja nepagriezīsies pret sevi un neieskatīsies savā dziļumā,
ja nesāksi šķirot iekšējās drazas, neaizraksies līdz pirmcēloņiem
un dziļākajai būtībai, brīnums nenotiks.

Visam ir savi pirmcēloņi. Visam ir savas saknes.
Katram notikumam vai stāvoklim ir savas iemesls.

Ja tevi kaut kas neapmierina – rokot atrodi, risini.
Apslāpēt un tēlot, ka viss ir labi tad, kad tas spraucas laukā pa visām vīlēm – arī tā ir izvēle.Taču katrai izvēlei ir sekas.

Jo spēcīgāk atspere tiek saspiesta, jo spēcīgāk tā kādā mirklī izšaus un sevi parādīs.
Iekšējās pārmaiņas notiek caur darbībām. Caur kustību pie sevis.
Caur iekšējām pārmaiņām.

Pirmcēloņi, kas iesēti pagātnē, kā atbalss atskan tagadnē un nākotnē.
Iesētās sēklas vienalga uzdīgs. Kaut iesējis tās būsi asfaltā.

Skaists dārzs uzplaukst tur, kur ar saknēm izravētas visas nezāles.
Tur, kur ir tam ir vieta. Tur, kur augsne ir bagātināta ar mīlestību
un iesētas tās sēklas, kuru augļus vēlamies plūkt nākotnē.

Iekšējais skaistums izpaužas tad, kad tam ir vieta.

Katrs brīnums ir cītīgs darbs. Tās ir darbības. Tā ir izvēle.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis
​​​​​​​Foto: pexel

Viss JAU ir… tevī

Kad ļoti ilgstoši nenotiek nekas labs, tad pilnībā iespējams, ka patiesībā notiek, tikai tu pats pavisam nemanāmi esi pazaudējis kontaktu ar tām jūtām, kas ļauj justies daudz maz laimīgam…

Un pilnīgi iespējams, ka ir parādījies ieradums domāt, ka viss labais staigā pa kaut kādām citām takām un paredzēts kādam citam, tikai ne tev.
Un vēl iespējamāk, ka tu domā, it kā laimīgie dzīves mirkļi nav atkarīgi no tevis un, ja neviens tos tev neuzdāvinās, tad cerēt nav uz ko: jo nevari taču tu būt laimīgs pats no sevis.
Bet ironiskā dzīve vēro tavu kautrīgo vilšanos un ieilgušo letarģiju un skumji smaida, domājot par to, kad reiz vienkāršā cilvēciskā laime pamodīsies un atļaus sev to, kam atļauja nav jāprasa…

Lūdzu, mosties…
Viss jau ir. Tieši tevī.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis