Enerģija un pievilcība

– Enerģija ir pievilcīga. Savā būtībā pievilcība un enerģija ir sinonīmi.
Enerģiju vienmēr pamana tie, kam tās trūkst.
Tā ir pamanāma kā gaismeklis naktī, kas pievelk arvien vairāk un vairāk knišļu.
To nenoslēpsi tāpat kā nenoslēpsi tās trūkumu sevī.

Pievilcībā viss ir nosacīti: ārējais izskats, skaistums, asprātība… Taču enerģija tajā ir absolūta.Ja tā būs, tevi uzskatīs par skaistu, ja ne par skaistu, tad sasodīti pievilcīgu, gudru un izveicīgu gan.
Ja tās nebūs – no tevis vairīsies.
Tā mēs visi esam uzbūvēti, mūs pievelk tie, no kuriem varam uzlādēties, un atgrūž tas, kas par katru cenu vēlas pabaroties ar enerģiju uz mūsu rēķina.Kur gan dabūt enerģiju, ja ne no citiem?
Tā visa pieder Dievam. Tā ir tagadnē. Tā ir neizsmeļamajā šeit un tagad. Tā ir pilnīgā tavā klātbūtnē. Tā ir it visa esošā tāda, kāds tas ir pieņemšanā.

Diezgan vienkarša aritmētika: viss, ko tu pieņem, dod tev savu enerģiju, viss nepieņemtais – to atņem.

Un cik gan daudz vajag nepieņemt, lai tas tiktu izsmelts līdz pašam dibenam?

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Klusums – miers un bieds

Mēs zinām, ka ir kāda saikne starp lūgšanām un klusēšanu. Bet, ja aizdomāsimies par klusuma lomu mūsu dzīvē, tad izrādīsies, ka ne vienmēr tas ir stāsts par iekšējo mieru. Klusums var būt biedējošs.

Daudzus cilvēkus klusēšana biedē. Daudzi nezin, ko ar to darīt.
Ja viņi pamet pilsētas troksni un attopas vietā, kur nedzird mašīnu rūkoņu, vilcienu riteņu klaboņu, tur, kur ausis nesasniedz radio un televizora skaņas, kur neskan mūzika – viņi sajūt, kā spēcīga trauksme pārņem visu ķermeni. Viņi jūtas, kā zivis, kas izmestas liedagā. Tā, it kā visi orientieri būtu zuduši.

Daudzi cilvēki nespēj klusumā mācīties, viņiem vajag, lai visapkārt būtu milzīga mūzikas siena.

Ja viņus nosēdināsi istabā, kurā neiekļūst skaņas, tad ļoti ātri varēs redzēt kā pieaug viņu nervozitāte. 

Tādējādi daudziem no mums klusēšana ir bieds.
Bija laiki, kad klusums bija ierasta lieta un lieki trokšņi traucēja. Taču tagad troksnis ir tik ierasts, ka, lai arī cik dīvaini tas neizklausītos, bet klusums ir kļuvis par traucēkli.
Nav grūti saprast, kāpēc cilvēki ar šādu attieksmi pret klusēšanu izjūt grūtības lūgšanās.

Ikdienas dzīvē klusums ir kļuvis svešs. Pat dodoties uz pludmali vai uz mežu piknikā, gadās, ka austiņas ir mūsu labākie ceļa biedri. Izskatās, ka būt klusumā ir neciešami.

Taču klusums ir pilns skaņu: vējš čukst, lapas čab, putni vēcina spārnus, viļņi čalodami skrien uz krastu. Un pat tad, kad nekādu skaņu nav, mēs varam sadzirdēt savu elpu, savu roku kustības, noķert skaņas, kas rodas kaklā rīšanas procesā un savu soļu skaņas. Taču cilvēks ir kļuvis kurls pret šīm klusuma skaņām.

Kad mums piedāvā iziet no skaļās pasaules un doties skaņu pilnajā klusumā, mēs bieži vien bīstāmies. Mēs jūtamies kā bērni, kuru acu priekšā sagrūst pašu mājas sienas un pēkšņi viņi attopas klajā laukā. Vai arī jūtamies tā, it kā mums būtu atņemts apģērbs, vai arī kā putni, kuri izmesti no ligzdas.

Ausis sāk sāpēt, tāpēc, ka tām atņemts ierastais troksnis, un mūsu ķermeņi tik ļoti pie tā ir pieraduši – un jūtas kā siltā segā ietinušies. Mēs esam kļuvuši kā narkomāni, kuriem jāiet cauri sāpīgajam atteikšanās no narkotikām procesam.

Mums ir grūti atbrīvoties no šiem ārējiem trokšņiem, bet vēl grūtāk ir sasniegt iekšējo klusumu, sirds klusumu. Ir sajūta, ka cilvēks, atrazdamies visu šo trokšņu varā, absolūti ir zaudējis saikni ar savu iekšējo “es”. Visi neatrisinātie jautājumi palikuši bez atbildēm. Līdz galam neapzinātās jūtas palikušas neizskaidrotas, bet mulsinošās haotiskās emocijas vēl joprojām paliek nesaprastas.
Tas viss mūsos ir – kā haotisku jūtu mudžeklis, kuru līdz šim vēl nekad nav bijis iespēju sakārtot.

Henrijs Nouvens “Ar atvērtām plaukstām”
Foto: Eberhard Grossgasteiger
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atcerēties savus sapņus

Bērnībā katra diena ilgst veselu mūžību un tās laikā tu paspēj izdzīvot vairākas lomas, scenārijus un dzīves, sākot no mammas lomas ārā spēlējoties ar citiem bērniem, līdz pat traka suņa lomai, kurš visiem kož un pinas pa kājām vecākiem, kuri cenšas apdarīt mājas darbus.

Kad mums ģimenē piedzimst bērni, ir savi projekti, dzīve uzņem milzīgus apgriezienus. Visu laiku notiek kaut kas svarīgs un tu domā, ka gan jau vēl būs laiks piepildīt savus sapņus.

– Vēl būs laiks aizbraukt uz savu dzimteni, vietu, kur piedzimi, mazu nomales pilsētiņu un paskatīties uz to pēc tik daudziem prombūtnes gadiem.

– Vēl būs laiks paklausīties brīnišķīga solista balsi un aizkustinājumā paraudāt.

– Vēl būs laiks jāt pa piesnigušo mežu zirga mugurā.

– Vēl būs laiks kopā ar krusttēvu vakarā pasēdēt vīnogulāju aizēnotā dārzā un paklusēt…

– Vēl būs laiks aizbraukt uz citu pilsētu un apskaut mīļo vecmāmiņu, kura pa šo laiku ir nosirmojusi vēl vairāk…

Bet patiesībā nebūs. Viss reiz beidzas. Un mēs to atceramies parāk vēlu.

Tā reiz es ievēroju, cik ļoti novecojis ir mans mīļākais dziedātājs un uzzināju, ka mana mīļākā rok-grupa tuvākajā laikā beigs savu koncertēšanu. Bet es tā arī nebiju aizgājusi uz to koncertiem – dzīvojusi sajūtās, ka vēl būs laiks.

Katru reizi, kad atliekam savus īstos sapņus, mēs aizejam tālu prom no sevis, maldāmies savās ilūzijās, svešos viedokļos, aizejam prom no īstām jūtām.

Zaudējam sevi.

Lai par šī gada devīzi kļūst vārdi: “Es vēlos piepildīt visus tos sapņus, kurus spēju”.

Un, ja tu zini savus īstos sapņus, ja neesi tos aizbarikādējis ar otršķirīgām lietām, tad šī doma tevi spārnos ar iespēju satikties ar sevi patieso.

Jūlija Sudakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir labi…

Ir labi būt ar mīlestību pavadītam, nevis skumji izvadītam…

Ir labi pārnākt mājās, nevis uz turieni, kur gulta un jumts virs galvas…

Ir labi, kad zini, ko mīli, nevis mocies ar domām, kuru izvēlēties…

Ir labi, kad tēju uzvāra dāsni vienai reizei, nevis vienai tējas paciņai ūdeni skopi uzlej vairākas reizes…

Mīļie, ir labi, kad pa īstam ir labi, nevis labi nomaskēts slikti…

Ir labi, kad godīgajā slikti viss atzīts un izdzīvots…

Ir labi, kad tu savā jaunajā rītā vari ienākt kā jaunā iespējā, kurā nav sevis tiesāšanas un izdomātas bezcerības…

Ir labi, kad vakardienas rūgtums netiek uzskatīts par šķērsli šodienas saldmei…

Ir labi, kad kaut ko dari nevis tāpēc lai izpatiktu, bet tāpēc, ka vari un gribi…

Un ir tik ļoti labi nenosalt no tā aukstuma, ko atnes nevis ziema un dūrainīšos sasilda, bet no tā, kas nemīlestības ledū un ilgas nepaciešamā paciešanas aukstumā, negribētas vientulības asajā vētrā, blakus tiem, kuri dozē savu siltumu tik ļoti, ka to vispār pat nejūt…

Ir labi dzīvot…

Un ir labi sevi paglābt nevis ticot bezgalībai, bet gan spējot šobrīd ļaut sevi atlikt uz bezgalību…

Melnās dienas nebūt nav tās, kurām mēs kaut ko atliekam, bet gan tās, kurām mēs atņemam savu klātesamību…

Ir labi to uzzināt pirms tas viss būs bezjēdzīgi…

Lai LABI notiek biežāk…

© Ļiļa Grad
​​​​​​​Foto: Julia Volk
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Steidzies lēnām

“Steidzies lēnām”. Šī frāze ir stāsts par katru dzīves mirkli, par jēgpilnu katras minūtes izdzīvošanu, par pasaules sajušanu.

Steidzies lēnām un tu iepazīsi mirkļa skaistumu.

Gaidot pieturā savu autobusu, aizver acis un pagriez savu seju saules skūpstam. Ļauj siltajai gaismai izpeldināt tevi savā mirdzumā, iekļūt katrā dvēseles un ķermeņa šūnā.
Notīrot apelsīnam tā rudo, raupjo mizu, pilnu krūti ieelpo citrusa prieku, sasmaržo tā aromātu un sajūti uz mēles tā maigo garšu.

Kaut ko ātri pierakstot, katrā burtiņā un ciparā ieliec gabaliņu savas uzmanības.

Iedomājies, ka tavās rokās ir spalva, bet tu pats esi smalks kaligrāfs. Lai pat vienkāršākais iepirkumu saraksts priecē tavas acis.

Kad veic pavasara ģenerāltīrīšanu, sarindo grāmatas pēc krāsām, izmēra vai alfabēta. Pieskaries iemīļoto grāmatu vākiem, pāršķirsti pazīstamās lappuses un kaut uz dažām minūtēm iegrimsti sirdij tuvajās pasaulēs.

Steidzoties apstājies un ieklausies, kā sitas tava sirds. Noķer to svēto prieka sajūtu no tā, ka nav kur steigties. Tu visu paspēsi, ja palēnināsi savu skrējienu.

Anna Čulanova
Foto: Eneida Nieves
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu esi bagāts!

Pārpilnība nav nauda tavā bankas kontā, ne arī plauktos gulošas trofejas, ne regālijas aiz tava vārda, ne tavu sasniegto mērķu saraksts, ne to cilvēku skaits, kuri tevi apbrīno, ne arī tavs ideālais ķermenis.

Pārpilnība ir tava saikne ar katru ieelpu-izelpu, tavs jutīgums pret visu ķermeņa sajūtu un emociju mirguļošanu. Tā ir sajūsma, ar kādu tu baudi esošo mirkli, prieks, ar kādu tu sagaidi katru jaunu dienu.

Pārpilnība ir sevis kā klātesamības zināšana, kas rada un liek kustēties pasaulēm. Tā ir tava atvērtā sirds un tas, cik dziļi Mīlestība tevi skar katru dienu. Tā ir tava gatavība pieņemt sevī visu, kas jāpieņem. Tas ir katra rīta svaigums, kas brīvs no pagātnes atmiņām vai melīgām gaidām.

Pārpilnība ir spēja sajust pēcpusdienas vējiņu uz sava vaiga un saules siltumu sejā.

Tā ir tava tikšanās ar otru cilvēku godīguma un ievainojamības telpā, pirms visiem individuālajiem dzīves stāstiem. Tā ir tava sakņu sajūta šeit un tagad, zināšana par to, ka tu vienmēr esi Mājās, neatkarīgi no tā, kas notiek un tā, ko tu iegūsti vai zaudē.

Pārpilnība ir pieskaršanās dzīvei mirklī, kad tā tiek radīta, bez atskatīšanās pagātnē. Tā ir vēdera muskuļu kustība elpojot un pateicība par katru ieelpu un izelpu.

Pārpilnībā nozīmē ar svētām trīsām paklanīties un smieties par stāstiem, kurus stāsta, arvien dziļāk iegrimstot mierā. Ta ir vienkāršība. Tā ir labestība. Pārpilnība esi tu pirms katra saullēkta, svaigs, atvērts, gatavs…. un atmodies.

Draugs, tu esi bagāts! Cik tu esi bagāts!

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ļauj notikt tam, kam jānotiek

Ļauj lietām notikt tā, kā tās notiek, – tās pašas sevi gala rezultātā sašķiros. Tev nav jāskrien uz nākotni, nākotne pati atnāks pie tevis.

Vēl kadu laiku tu turpināsi staigāt miegā, kā tagad, bez jēgas un iedrošinājuma, bet šis periods beigsies un tu atklāsi, ka tavs darbs ir gan produktīvs, gan viegls.

Vienmēr gadās brīži, kad cilvēks jūtas iztukšots un atsvešināts. Un tādi brīži ir ļoti svētīgi, jo tas nozīmē, ka Dvēsele ir pacēlusi enkuru un devusies ceļojumā uz attālām vietām.
Šī atsvešinātība ir brīdis, kad vecais ir beidzies, bet jaunais vēl nav atnācis.
Ja tu baidies, tad šis stāvoklis var šķist kā ciešanas, taču patiesībā nav no kā baidīties.

© Nisargadatta Maharaj
Foto: Julia Filirovska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Realitātē baiļu nav

Baiļu cēlonis ir nereālistiska dzīves uztvere. Bailes tev ir tāpēc, ka tu nedzīvo dzīvē, bet dzīvo savā prātā.

Tavas bailes ir saistītas ar to, kas notiks nākotnē, tātad tu baidies no tā, kas neeksistē. Ja tu baidies no nākotnes, tavas bailes 100% ir izdomātas. Ja tu baidies no kaut kā, kas neeksistē – to sauc par NEPRĀTU.

Cilvēki vienmēr cieš vai nu no tā, kas notika vakar, vai no tā, kas var notikt rīt, tā kā tavas bailes vienmēr ir balstītas tajā, kā nav, tikai tāpēc, ka tu vienmēr atrodies ārpus realitātes, tu vienmēr atrodies prātā.

Prāts: viena tā daļa ir atmiņa, otra – iztēle, un neviena no šīm daļām neeksistē tieši TAGAD.

© Sadhguru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katra diena ir pirmā tavā dzīvē

Katra diena ir pirmā tavā dzīvē. Dzīvo šo dienu tā, it kā šodien būtu no jauna piedzimis. Tev ir tavs personīgais uzdevums. Ja uz mirkli atvērsi acis – šeit un tagad un vienmēr kustībā, – tu ieraudzīsi, ka tajā viss ir pietiekami. Šodiena ir pilnīga un pabeigta pati par sevi.

Katrs mirklis ir pirmais tavā dzīvē, katrs mirklis ir pēdējais tavā dzīvē. Īstenība mainās katru mirkli un tajā pat laikā tā ir mūžīgā dzīve.

Tev ir tikai šis elpas vilciens. Izelpojot tev svarīgai jābūt tikai šai izelpai. Ieelpas brīdī ieelpai jābūt pēdējai tavā dzīvē. Parasti mēs kļūdāmies, kad domājam, ka tur jābūt vēl kaut kam: mums šķiet, ka mums jāspēlē “tēva” loma saviem bērniem un “vectēva” loma saviem mazbērniem. Taču tajā pat laikā viss pastāv tikai sev – mazdēls ka mazdēls, vectēvs ka vectēvs, dēls kā dēls. Tāpat kā izelpa – tā ir pilnīga izelpa, un ieelpa – tā ir tikai šī viena ieelpa. Atslābsti!

Tikai tad, ja kaut kas eksistē pilnībā priekš sevis paša, atsevišķs un caurspīdīgs, tad tas vienlaicīgi ir arī vienots vesels ar visu Visumu.

Mācīties nozīmē meklēt ceļu – un tas nozīmē meklēt pašam sevi.

Vai eksistē ceļš neatkarīgs no tavas dzīves? Iet pa ceļu nenozīmē neko citu, kā noskaidrot jautājumu, par ko vispār runa šajā dzīvē.

Mēs vienmēr esam neapmierināti, pat paši ar sevi un tāpēc pastāvīgi cenšamies kļūt citi. Taču tas ir tas punkts, kurā sākas ilūzijas. Tu neesi neviens cits, kā tas, kurš šajā pat brīdī neapmierināts ar sevi dzīvo šo dzīvi. Neviens cits nevarētu būt tavā vietā. Un viss, ko tu šajā brīdī domā, gribi un dari – esi tu pats, neaizvietojams, tāds, kāds esi – un tas nozīmē, ka nav nekāda “patiesā Es” izņemot to “neapmierināto Es” šeit un tagad.

Tu brīnies, kāpēc cilvēks tev pretī skatās ar tik niknu skatienu? Varbūt tāpēc, ka tu pats dusmojies uz viņu – bet viņš vienkārši skatās atpakaļ ar tādām pašām dusmīgām acīm. Ko tu jūti pret citiem, tas atspoguļojas viņu attieksmē pret tevi.

“Putns dzied, zieds smejas – paši par sevi, gluži dabiski”. Un viņiem pat prātā neienāk doma: “Es tūliņ ar savu dziesmu atstāšu iespaidu uz Savaki”. Vai arī: “Vai esi akls? Vai tad tu neredzi, cik skaisti es te ziedu?”. Putns vienkārši dzied, zieds vienkārši zied – un tādā veidā viņi realizē paši sevi kā pašus sevi ar savu pašu palīdzību.

Dzīvē nav ne laimes, ne nelaimes. Viss atkarīgs no tava personīgā viedokļa: ir cilvēki, kuri pat vislielākajā laimē vēl joprojām cīnās ar savām ciešanām.

Dzīve ir sapnis, kuru tu radi ar savām koncepcijām. Ja tu saki, ka tev patīk dzīve, tad dzīve tev patīk. Ja tu saki, ka tev tā ir apnikusi, tātad tev tā apnīk.

Lai kas ar tevi notiktu: ja tu to mērīsi ar bezgalības lineālu, tu redzēsi, ka tajā nav nekā īpaša. Tāpat arī, ja tev kāds kaut ko uzdāvinās: tu no prieka lēksi līdz griestiem, taču patiesībā tajā nav nekā īpaša.

Daudzas lietas šajā dzīvē ir vienkārši prāta produkti: jēdzieni, kuriem mēs esam uzvilkuši apģērbu. Mums jāatgriežas pašiem pie sevis, jāatmostas pašiem pret sevi, un jāierauga pasaule tāda, kāda tā ir, absolūti kaila, bez mūsu fantāzijām. Viss, ko esam iemacījušies, viss, ko esam sagrābstījušies, viss mums ir jāaizmirst. Savādāk mēs visu laiku ļaujam sevi vest šīm uzkrātajām zināšanām, ko esam ieguvuši skolās un ieraudzījuši televīzijā.

Tikai prāta punduri aizraujas ar to, kas rakstīts grāmatās. Tev jaiemācās atšķirt patiesība no savām fantāzijām. Kad tu lasi, lasi pats sevi, radi pats sevi. Tu tikai tad esi tu pats, kad atstāj aiz muguras visas teorijas.

Ir ļoti svarīgi, lai tu saprastu cilvēkus. Un, ja tu vēlies kaut ko kaut kam paskaidrot, tev ir vajadzīga ļoti laba intuīcija: tikai tad, ja tu sapratīsi sava sarunu biedra redzes punktu, no kura tas skatās uz lietām, tu varēsi viņam paskaidrot visu tā, lai viņš tevi saprastu.

Ja tu kādu lamā, tu nedrīksti būt naidīgs savā sirdī. Tev vienmēr jābūt pietiekami lielam plašumam, lai nākamajā brīdī atkal varētu iesmieties. Vienmēr, kad es uz kādu kliedzu, tad savā sirdī smejos.

Ja saule spīd, ļauj tai spīdēt; ja sniegs snieg, ļauj lai tas snieg. Tev jāvēro visa telpa kopumā nevis tikai tavs personīgais izgriezums no tās. Taču cilvēki dod priekšroku radīšanai, tā vietā lai pieņemtu dabu tādu, kāda tā ir.

Tavs ķermenis, tāds, kāds tas ir, izstaro patiesības gaismu. Vienīgais, kas stāv šai gaismai ceļā, ir tavs prāts, kurš centīgi vērpj intrigas.

Ja tu pēkšņi aizmirsīsi visus savus slēptos nodomus un plānus un pavērsies sev apkārt ar atvērtām acīm un ausīm, neko necenšoties noķert, tu ieraudzīsi, ka viss ir labi tāds, kāds tas ir.

Esi pilnībā tu pats. Katrā vietā, katru mirkli, tev stingri jastāv ar kājām uz zemes.

Netērē bezjēdzīgi nevienu savas dzīves mirkli.

Tev katru dienu jārada sava dzīve. Un tavai šodienai jāiestiepjas mūžībā. Nepadari to par vakardienas domu kopiju. Tavām šodienas domām jābūt absolūti brīvām.

Būt brīvam no domām nozīmē pieņemt sevī bezgalīgo.

Kodo Savaki Rosi – Dzen meistars
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mana meditācija

Dažkārt cilvēki man jautā: “Džef, tu meditē?”

Atbilde – nē, nemeditēju.

Nu, labi, meditēju, atkarībā no tā, ko jūs ar to domājat.

Man nav oficiālas meditācijas prakses. Nav grafika. Nav metodes.

Nav vīraka. Uz mana galda nav guru fotogrāfijas.

Es nekad sev nesaku: “Tagad es meditēju”.

Un tomēr dienas garumā es redzu sevi iegrimušu meditācijā. Šajā brīdī.

Kas tā par meditāciju?

Tīra pārņemtība ar esošo brīdi,

tieši tādu, kāds tas ir.

Atļauja būt visam.

Caurausta ar ziņkāri par savu patreizējo pieredzi.

Neko tam nepieliekot.

Neko neatņemot.

Bez mērķa. Bez meklējumiem. Bez dienas kārtības.

Bez cenšanās sasniegt kādu īpašu stāvokli.

Bez alkām kaut ko īpašu piedzīvot.

Tas ir tīrs brīnums.

Neierasta esošā kārtība.

Izdzīvojamā dzīve.

Galu galā tā nav mana darīšana.

Galu galā es esmu tas, kas es patiesībā esmu.
Ar plaši atvērtu bērnišķīgu apzinātību. Kas maigi ieskauj katru skaņu, smaržu, sajūtu, skatienu. Uzmanīgi ienākoša “pasaulē” un pasauli apskaujoša kā gādīga māte apskauj savu mazo bērnu.

Šajā gadījumā es esmu savas pasaules māte.

Es esmu tā telpa, kurā glabājas ikdiena.

Es esmu klusēšana, kura ir visu lietu pamatā.

Es esmu prieka un lielo skumju Potenciāls.

Man nav nepieciešamības meklēt vēl “dzīvāku”, vēl “pilnīgāku”, vēl “garīgāku” pieredzi, jo šis parastais mirklis ir tik dziļi svēts. Tik brīnišķīgs. Pārpildīts labestības. Vienmēr pilnīgs.

Lūk, ieplaisājis autobusa pieturas stikls.

Lūk, nepazīstama garāmgājēja skatiens, vienlaikus slēpjošs un atklājošs sāpes un skumjas.

Lūk, mans ziemas spelgonī nosalušais vaigs, kad eju satikt labu draugu.

Es meditēju.
Meditācija ir iekļuvusi manī līdz pat kaulam.

Tagad es esmu meditācija.

Tagad es esmu tas neaptveramais, kas sevī ietver visu pasauli.

Džeffs Fosters
​​​​​​​Foto: Marija Orlova
Tulkoja: Ginta Filia Solis