Pamanīt GAISMU

“Kāds ir tavs mīļākais kukainis?” – jautāja man mana septiņgadīgā meita, kad mēs devāmies pirmajā viņas pavasara brīvlaika vakara pastaigā.
“Tu nedrīksti izvēlēties taurenīti. Jo taurenīti izvēlās visi”, – viņa steidzīgi piebilda, pirms vēl es biju paspējusi atbildēt.

“Hm”, – es skaļi domāju. “Tad droši vien bizbizmārīte” – es atbildēju.
“Bet man jāņtārpiņš. Es ļoti mīlu jāņtārpiņus” – viņa domīgi teica.

Mēs gājām un gājām. Sarunājāmies. Baudījām kopā būšanas mirkļus, kad varējām palikt divatā – es un mana jaunākā meita.

Un, pēkšņi:
“Es esmu normāla? Es domāju, vai ar mani viss ir kārtībā?” – viņa jautāja, skatoties sev zem kājām.
“Dažkart es jūtos… savādāka kā citi.” 
Es apstājos. Es viņai nejautāju, ko viņa ar to domāja, es to zināju; vienkārši zināju.
Es noliecos un sāku runāt, ceļot ārā no apcirkņiem atmiņas, kas tur bija noslēptas no laikiem, kad mācījos otrajā klasē. “Kad man bija septiņi gadi, es arī jutos savādāka kā citi. Es biju ļoti kautrīga un jutos neērti. Un viens puika par mani runāja nežēlīgas lietas. Viņš runāja, ka es neiederos viņu pulkā. Viņa vārdi mani ievainoja uz ļoti, ļoti ilgu laiku” – es atzinos.

Viņa paskatījās uz mani skumju pilnu skatienu, un kā atbalss manā galvā atskanēja viņas iepriekš teiktie vārdi: “Visi izvēlas taurenīti…”.

Es uzliku savas rokas uz viņas mazajiem, stingrajiem pleciem, lai viņa varētu fiziski sajust manus vārdus. “Es vēlos tev kaut ko tekt. Tu vienmēr vari ar mani runāt, kad tev ir neērti un tu jūies atšķirīga no citiem. Es nekad nesmiešos. Es nekad tevi nenosodīšu un neteikšu, ka tā nav nekāda problēma. Es nekad neatgaiņāšos un nenoliegšu tavas sajūtas, tāpēc, ka es tevi saprotu. Es atceros, cik tas ir sāpīgi. Un dažkārt vajag, lai kāds saprastu šo sāpi”.

“Es ļoti mīlu jāņtārpiņus” – viņa teica pirms minūtes, un es sapratu, ka tas var būt viņas atbalsts.
“Tu teci ka mīli jāņtārpiņus” – es viņai atgādināju. “Un es domāju, ka tu esi ļoti līdzīga jāntārpiņam. Zini, kāpēc?” – es jautāju.

Viņa ar cerību paskatījās man acīs. “Mammīt, kāpēc?”
“Tāpēc, ka tu mirdzi no iekšienes”, – es teicu, ar pirkstu galiem pieskardamās viņas sirdij. ” Ne visi to redz. Es to redzu. Un mans uzdevums ir aizsargāt tavu Gaismu. Tāpēc, tad, kad cilvēki saka kaut ko, kas to apslāpē, es vēlos, lai tu man to izstāsti. Es aizsargāšu tavu Gaismu, klausoties un mīlot tevi, mans drosmīgais, mīļais un unikālais Jāņtārpiņ”. “

Meita panāca man pretī un apķērās man ap kaklu. Viņa neteica ne vārdu, nevienu vārdu. Varbūt tāpēc, ka knapi valdīja asaras. Varbūt tāpēc, ka mans atbalsts bija vienīgais, kas viņai šobrīd patiešām bija  vajadzīgs. Es nezināju. Bet es biju pārliecināta, ka ar to viss vēl nebeidzās.

Pagāja nedēļas un es visu šo laiku domāju par mūsu sarunu. Gada beigas bērniem parasti ir grūtas, īpaši jāņtārpiņiem, tiem, kuri spīd no iekšienes.
Tas ir apbalvojumu, ballīšu, atzinības un aplausu laiks. Tauriņus visi ievēros. Jo viņi ir koši un viņu talanti – tik acīmredzami. Bet jāņtārpiņus nedrīkst aizmirst, viņu triumfs nav pamanāms. Viņu talanti var palikt nepamanīti.

Jāņtārpiņš var sacerēt dziesmas naktī, kad visi guļ un klusiņam dungot tās dienā.
Viņš var būt mākslinieks, kurš rada gleznas, kas uzrunā dvēseles.
Viņš gadiem ilgi var krāt naudu, lai brīdī, kad sirds sauc, palīdzētu kādam, kuram vajadzīga šī palīdzība.
Viņš var kaut ko klusiņām rēķināt zem segas, jo ir dzimis matemātiķis.
Viņš var būt IT bērns, kurš meklē iespēju palīdzēt skolotājam, kad tam ir problēmas ar datortehniku.
Viņš var iegrimt miltu mākonī, baudot pavārmākslu.
Viņš var būt jātnieks, kurš baudīs miera sajūtu dzīvnieku un dabas kompānijā.
Viņš var 357 lappušu grāmatu izlasīt vienā piegājienā.
Viņš var aizstāvēt tos, kas pazaudējušies, atstumti un vientuļi.
Arī viņš pats var būt pazaudējies, atstumts un vientuļš… meklējot kādu, kurš starp neskaitāmiem krāsainajiem tauriņiem ieraudzīs mazo gaismiņu.

Varbūt tu zini kādu Jāņtārpiņu. Varbūt tu mīli Jāņtārpiņu?

Ja tā ir, tad, lūdzu, negaidi. Negaidi kādu, kurš viņam piešķirs prēmiju, apbalvojumu vai kādu sertifikātu, lai padarītu viņa talantus “oficiālus”. Tāda diena var nekad nepienākt. Tad pasaki viņam tagad.
– Es redzu tavu Gaismu.
– Es redzu to brīdī, kad tu paņem savu ģitāru.
– Es redzu to tad, kad tu glezno ar dzeltenām, zaļām un zelta krāsām.
– Es redzu to tad, kad tu dziedi aizvērtām acīm.
– Es redzu to tad, kad tu smejies.
– Es redzu to tad, kad tu stāvi un skaties ūdenī, sapņojot par savu nākotni.
– Es redzu tavu Gaismu, mans drosmīgais Jāņtārpiņ.
Tu mirdzi no iekšienes.

Un, neatkarīgi no tā, vai vēl kāds to redz – tu zini, ka viņš ir šeit un es zinu, ka viņš ir šeit.
Turpini mirdzēt.
Turpini dziedāt.
Turpini radīt.
Turpini sapņot.
Turpini lasīt, domāt un rēķināt.
Saglabā savu jutīgumu.
Saglabā savu maģiju.
Un vienkārši gaidi. Reiz pasaule ieraudzīs to, ko redzu es. Un tava Gaisma būs tik skaista, spoža un brīnišķīga, ka pasaule apstāsies un brīnīsies, no kurienes nāk šī Gaisma.
Bet mēs abi zināsim, ka šī Gaisma tur ir bijusi vienmēr.
Tāpēc, ka tu esi Jāņtārpiņš.
Un tu spīdi no iekšienes.
Bet es šeit esmu, lai aizsargātu tavu Gaismu, mans drosmīgais un mīļais Jāņtārpiņ.

Autors: Rachel Macy Stafford
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ko tev nozīmē lūgšanas?

Vai esi ievērojis, ka cilvēki skaita lūgšanas tāpēc, lai atbrīvotos no problēmām? Taču ar to viņi Dievam paziņo, ka noliedz realitāti, nepieņem to, kas notiek. Un nepieņemšana ir cīņa…

Caur savām sajūtām es pētīju un centos noskaidrot, kas man ir lūgšanas…
Lūgšanas ir Pateicība par visu, kas noteik Šobrīd.
Lūgšanas ir apliecinājums tam, ka man pietiek Dievišķās Pārpilnības.
Lūgšanas ir patiess Sirds aicinājums.
Lūgšanas ir Ticība Dievam, Dievam manī un uzticēšanās Dzīvei.
Un, ja nu kaut ko Viņam lūgt, ja reiz lūgties, tad vislabāk lūgties spēju iemācīties pieņemt visu, ko šobrīd vēl nespēju pieņemt. No sirds vēlēties pieņemt.
Lūgties par to, lai pietiktu Spēka un Vieduma pateicībā gaiši iziet savu pieredzi.
Lūgties par to, lai es spētu pieņemt tās Dvēseles, kurās vēl joprojām ir noliegums un nosodījums, piedot pašai sev.
Lūgties par to, lai atļauju Sev būt godīgai pret Sevi un droši ar Gaismu Sirdī doties nezināmajā.
Lūgties par Mīlestību, par Dievisķo Mīlestību savā Sirdī…
Pateikties par ikvienu sajūtu, par visu, kas tiecas augšup, par bailēm, kas kā bākas izgaismo taku, no kuras nogriezties. Par sāpēm, kas dedzina, dzeļ, īd, kas arvien tālāk aicina doties dziļumā, ienirt savu jūtu pieņemšanā un izvēlēties Dzīvi.
Lūdzos Pateicos Pieņemu
Sajūti patiesas lūgšanas sevī…
Ko tev nozīmē lūgšanas?
No sirds uz sirdi ❤️
Oksana Polskaya
Tulkoja: Ginta Filia Solis
P.S. Kāds vieds latviešu vīrs teica: ka senie latvieši nelūdzās, viņi daudzināja Dievu ❤️  

Kā ar savu enerģiju palīdzēt cilvēkiem?

Mani Mīļie, pati lielākā palīdzība cilvēkiem ir mūsu augstās enerģijas.

Kad mūsos valda miers, bezbailība, patiesa un tīra mīlestība, laime par to, ka mēs vienkārši esam, ka dzīvojam (elpojam, staigājam, redzam…), šīs enerģijas sāk mainīt šo pasauli.

Tad par brīnumu visiem, telpa it kā izlīdzinās. Cilvēki mums apkārt kļūst mierīgāki un viedāki. It kā pazūd un apdziest visas konfliktsituācijas. Cilvēki mums blakus sāk atvērti smaidīt viens otram, vēloties ar kaut ko palīdzēt un darīt labu. Mūsu dzīvē ienāk prieks un laime.

Ja tu spēj savas vibrācijas ikdienā noturēt augstā līmenī, tad pietiek vien ar to, ka tu vienkārši dzīvo šai pasaulē un izstaro šo Dievišķo enerģiju. Tu gluži kā Gaismas lāpa nes šajā pasaulē labestību un mīlestību. Un tu kļūsti par to bāku, pie kuras pievelkas citas Dievišķās cilvēciskās būtnes. Ar savu augsto enerģiju tu sāksi “atmodināt no ilūzijām” šo pasauli.

Bet, ja šobrīd tava enerģija ir kā lampiņa, kas mirgo, te iemirdzas spožāk, te atkal apdziest un meklē sevi, tad zini, tu vari sev palīdzēt.

Lai palīdzētu sev, pacenties būt pēc iespējas apzinātāks, trenējoties šo enerģiju vienmēr noturēt augstā līmenī. Un rezultāts būs.

Ir dažādas prakses un viena no tām prakse “IEKŠĒJAIS STAROJUMS”

Ja tu jūti, ka tevī iekšā burtiski kaut kas rausta, tracina, mostas agresija un visdažādākais negatīvs, pēkšņi pārņem bailes vai tu redzi, ka apkārt briest konfliktsituācijas, tad neļauj sev nolaisties šajā “tumsā” un nekur nevajag bēgt, baidoties nosmērēties šai piķa melnumā, un nevajag arī tam padoties.

Pietiek ar to, ka tu ieslēdz savu apzinātību, esi savā centrā, nereaģējot un neiesaistoties šajā zemajā enerģijā.

Un pēc tam atcerēties, ka tu taču esi Radītāja Gaisma! Tu esi iemiesojusies Gaisma! Tu esi Gaisma, kurai laiks starot savu Dievišķo Gaismu pasaulē.

Tad arī uzliesmos šī tava spožā Gaima un apmirdzēs šo pasauli. Gaisma ir mūsu būtība. Pietiek vien pievērst tai savu uzmanību un domas, atcerēties par to un momentā šī uzliesmojusī lāpa mūsos caur portālu sirdī iziet uz āru!

Mīļais, kolīdz sajūti, ka esi Gaisma, fokusē savu uzmanību uz to un pacenties noturēties uz šī enerģijas viļņa, tad tas tevī paplašināsies, augs un piepildīs visu telpu sev apkārt ar brīnišķīgu enerģiju.

Pārmaiņas telpā var uzrasties praktiski momentā. Cilvēki apkārt kļūs mierīgāki un draudzīgāki, un tevī pašā atmodīsies tāda laimes sajūta, kura nav salīdzināma ne ar kādiem materiālajiem labumiem.

Mīļie, esiet brīnišķīgas bākas un vairojiet Gaismu šai pasaulē.

Mīlestībā.

© Magda

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nepiedalīšanās svešā naidā nav bailīga bēgšana…

Neviena cita naids tev nenodarīs kaitējumu, ja tu atteiksies tajā piedalīties…

Tas, kas netiek tālāk par tevi, paliek tur, no kurienes nācis…
Reizi par visām reizēm atļauj cilvēkiem domāt par sevi visu, ko tie vēlas – nav mūsu spēkos ietekmēt citu domāšanas procesus! – taču reizi par visām reizēm pārstāj uzskatīt, ka tavs pienākums ir kaut kadā veidā reaģēt uz to, kas tev nepatīk…
Reaģē uz to, kas tev patīk, un būsi vesels….
Atsaucies uz to, kas liks tev palikt gaišajā pusē, un nevilks uz iznīcības izdedzinātajām teritorijām…
Bet, ja kaut kas tevi tik ļoti grauž, ka tu vēlies pieradīt savu “labbūtību”, ja savā galvā tu sāc taisnoties, tad vērsties vajag nevis pie naida avota, bet pie sevis paša – vai gadījumā tā nav lepnība, tik ļoti vēlēties svešu cilvēku labās atzīmes?….
Atcel tos bērnu dienu uzstādījumus, kuros gandrīz katru no mums piespieda izpelnīties atzinību ar labu atzīmju palīdzību, nenovērtējot to,  kas mēs patiesībā bijām….

Nepiedalīšanās svešā naidā nav bailīga bēgšana….
Tā ir APZINĀTA IZVĒLE, kas saglabās tevi un tavu emocionālo veselību, paziņojot par to, ka cilvēki, kuriem tā vai citādāk tu esi dārgs un vērtīgs, pat konflikta situācijā nesāks tevi nīst…
Mīlestība un cieņa tiecas pēc konstruktivitātes un radīšanas, tātad meklē RISINĀJUMUS, nevis iespēju iznīcināt….
Naids neko nerisina, tas nemeklē izeju, tas necenšas saglabāt to, kas ir…
Naids iznīcina….
Tas vienmēr iet iznīcības ceļu….
Un tie, kas to mums pārraida, necenšas kļūt mums tuvāki…
Viņi sevi iegulda tajā, lai nodarītu mums sāpes, ievainotu pašās neaizsargatākajās vietās…
Nepiedalies tajā!
Paej malā un netērē tam nevienu savu reakciju, izņemot vienaldzību…
Tas, kurš vēlēsies ar tevi mijiedarboties, atradīs veidus, kā to izdarīt…
Bet tas, kurš grib tevi nīst – jau ir atradis veidu, kā tevi pazaudēt.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kas šobrīd patiesībā notiek?

Daudzi senie pareģi ir pareģojuši apokalipsi un pasaules galu, ko aprakstījuši senie maiji, daudzi svētie, gaišreģi. Un šie pareģojumi sāk piepildīties. Tikai tas nav tas pasaules gals, kuru mēs bijām iedomājušies:

Tā ir planetāro ciklu maiņa, tāpat kā dienu nomaina nakts.
Tas ir laiks, kad apziņa pāriet daudz augstākā līmenī un planēta attīrās no tumsas, visa destruktīvā un karmas.

Tāpēc tas skars mūs VISUS.

Katrs, kurš šobrīd atrodas šeit uz Zemes, ir vēlējies atnākt tieši šajā laikā, lai piedzīvotu tieši šādu pieredzi.
Un tas nozīmē, ka ikkatram ir iekšējā zināšana, resurss un enerģija tam, lai izietu šo laiku.

Tie, kuri dzīvo šobrīd ir pašas spēcīgākas dvēseles, kuras spējīgas, piedaloties šajā spēlē, palīdzēt šai planētai un uz tās dzīvojošajiem ieiet jaunā ciklā un jaunā laikā.
Planētas mentālā sfēra ir piesārņota ar destruktīvām cilvēku domformām, tāpēc šobrīd tā kopā ar mums iet cauri attīrīšanas procesam.

ZINI, šis ir ļoti svarīgs laiks.
ZINI, ka tu esi mūžīga būtne, kas apveltīta ar kosmisko saprātu un spējām, un šis iemiesojums ir tikai kārtējā tava spēle, priekš kuras tev ir izsniegts tavs “ādas kostīms”.
ZINI, ka viss notiekošais ir Lielā Scenārista un Režisora Griba.
ZINI, ka viss šobrīd notiekošais ved pie evolūcijas, pie pilnīgas mūsu potenciāla atvēršanas. Tā potenciāla, kas ir katrā no mums, un tas ir vienīgais, ko vēlas mūsu dvēseles.

SVARĪGI. Pārstāt vainot un nolādēt jel ko: valdības, citas nācijas, cilvēkus, sevi, Dievu, tumšos spēkus – viņiem vienkārši ir tādas lomas.
SVARĪGI. Mācīties pieņemt notiekošo ar uzticēšanos Radītājam un savam Garam.
SVARĪGI. Pārstāt pieķerties tam, kas brūk un aiziet – prasme dzīvot tagadnē, būt elastīgam un spējīgam adaptēties – tās ir tās prasmes, kuras mums šobrīd ir ļoti vajadzīgas.
SVARĪGI. Dzirdēt sevi, savu intuīciju, savu sirdi. Tikai tava būtība spēj izvest tevi tur, kur tev jābūt un ar tiem, ar kuriem kopā tev jābūt.

Atrasties drošībā var tikai, sekojot iekšējam impulsam, iekšējam saucienam un iekšējai savai zināšanai.
SVARĪGI. Paiet malā no prāta un savienoties ar savu sirdi.

Esi ar cilvēkiem, kuri tev garā tuvi.⠀
Jo vairāk to ir apkārt, jo tu kļūsti spēcīgāks un jo lielākas iespējas ir tavai grupai.
Kopā jūs spēsiet nostāvēt šajos sarežgītajos laikos.

Satricinājumi un attīrīšanās skar visu pasauli un ir bezjēdzīgi meklēt ārpasaulē drošu vietu.
Tava iespēja saglabāties un tava drošība šobīd ir atkarīga no tava iekšējā miera un spējas pašsavaldīties.
Tavas iekšējās vētras būs kā magnēts, kas pievilks ārpasaules vētras. Tāpēc ir vajadzīgs iekšējais miers.
Pamet tās darbības, kas kaitē citiem cilvēkiem un dabai.

Cēloņu-seku laiks tiek samazināts līdz minimumam.
Radi un veido! Palīdzi citiem!
Ir pienācis laiks dalīties, atdot, palīdzēt, atbalstīt.

Ja tev šobrīd ir ļoti slikti, noliec malā savu svarīgumu un sāc palīdzēt citiem, un tu ieraudzīsi, cik ļoti uz labo pusi  mainīsies tavi apstākļi un stāvokļi.

Atver savu sirdi!
Maskas, liekulība un sasaistītība vairs šai pasaulei nav vajadzīga.

Visi notikumi, kurus mēs vērojam, ir domāti tam, lai cilvēki atvērtu savas sirdis un atgrieztos pie savas patiesās dabas.

Mēs esam Mīlestība!
Mēs neesam atdalīti viens no otra, mēs esam vienots apziņas lauks, vienots organisms.

Jo ātrāk tu atmodīsies no tumsas snaudas, jo mazāk cietīsi.
Dodies pie savas patiesās un dievišķās dabas.
Tas ir tavs pēdējais eksāmens.
ATCERIES, ka mēs esam radītāji.
Mēs radām savu realitāti ar savām domām, stāvokļiem un nolūkiem.
Iedomājies sevi savā gaišajā nākotnē. Ieliec tajā tos stāvokļus, kuros tu vēlies būt.

Tavas notikumu rindas ir kā puzles gabaliņi, kas saliekas no tām sajūtām, kuras tu visbiežāk piedzīvo.
Savas realitātes vadīšana ir iespējama caur stāvokļiem.
Dari visu iespējamo, lai atvērtu savu sirdi un atrastos savā iekšējā prieka laukā, savā mierā, līdzsvarotībā, harmonijā un mīlestībā.

Tatjana Ullrich
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nebaidieties no krāsām, tās ir Gaismas izpausme!!!

Es gribētu parunāt par krāsām. Ievēroju, kā cilvēki no tām baidās. Viņi dod priekšroku monohromam apģērbam. Viņiem patīk dzīvot pelēki-bēšā-olīvkrāsas pasaulē. Vai melnbaltajā, kas ir viņu izpausmes augstākā pilotāža.
Pats lielākais, uz ko viņi ir gatavi, ir balti bēšīgais. Taču arī tas ir reti. Vai baltais un tu kļūsti pārāk redzams… melns pelēks haki krāsa! Tās visas ir krāsas, kurās nav Saules!!!!

Naktī bez apgaismojjuma viss ir pelēks un melns.

Cilvēki, mīļie, Krāsa ir Gaismas radīta! Un to neatklāju es. Tā ir dzejnieka Johana Volfganga fon Gētes “Krāsu teorija”, kas aptver viņa uzskatus par krāsu dabu un jautājumiem, kas saistīti ar krāsu uztveri.

Tā publicēta 1810. gadā. Grāmatā ir detalizēti aprakstīti tādi fenomeni kā “krāsu ēna”, “refrakcija” un “hromatiskā aberācija”.  
Daudzu manu klientu bailes no krāsām liek man domāt par bailēm no Gaismas!!!

Dabā mēs baudām sfumatura krāsu dalījumu (Sfumato ir mākslas termins, kas apzīmē nekontrastainu krāsu pāreju lietojumu, radot “miglainu” efektu. Visslavenākais šīs tehnikas pielietotājs ir Leonardo da Vinči. Sfumato ir viens no četriem gleznošanas paņēmieniem, ko bieži izmantoja renesanses laikmetā). Un monohromo ziemas dabas stāvokli.
Taču ne vienmēr un visur ir ziema. Gaismas trūkums rada monohromu. Sajūtu trūkumu. Jo Krāsa ir Sajūtas, tā ir skaņu gamma. Septiņas notis. Septiņas krāsas. Septiņas čakras. Septiņas sfēras utt.

Bailes būt. Monohroms.

Vēlme spīdēt ir varavīksne.

Nebaidieties no krāsām, tās ir Gaismas izpausme!!!

Polina Ogiy
Foto: Wim Van Den Brande
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Gaisma savā paša sirdī

Gadās tā, ka tu cilvēku mīli, bet tev nepatīk kāda viņa rīcība. Tik ļoti nepatīk, ka tu sāc domāt: vai es vispār viņu mīlu? Un jūs vairs netiekaties. Taču, ja Mīlestība ir, tā paliek pat tad, ja viņš tev nepatīk, ja viņš tev ir nodarījis pāri, ja piešmucējis dvēseli, ja jūs izšķiraties un vairs nekad netiekaties.

Un tā nav Mīlestība-Ciešanas, bet gan Mīlestība-Gaisma – kad tu otram novēli būt laimīgam, lai ap viņu būtu labi cilvēki, lai viņš būtu vesels un viss viņam izdotos, lai viņam blakus būtu kāds, kurš viņu mīl, esot tuvumā tikpat silti, kā tu mīli viņu pa gabalu. Un lai šis cilvēks mīl viņu tā, kā tu nespēji. Nav svarīgi, par ko es šobrīd runāju – par draugu, draudzeni, radinieku – tam nav nekādas nozīmes.

Kad tu jūti šo Gaismu savā Sirdī – ir ļoti labi, ļoti labi, tāpēc, ka tev ir šī Mīlestība. Tāpēc, ka tev tajā un ar to ir labi.

Spēja mīlēt citus ir atkarīga no tā, kādā distancē jūs viens no otra atrodaties.
Cilvēkus, ar kuriem tu saskani fiziskajā, emocionālajā, intelektuālajā un garīgajā līmenī, dzīvesveidā un interesēs, var mīlēt  no ļoti tuvā attālumā, tāpēc, ka blakus viņiem tu jutīsies komfortabli. Jo vairāk atšķirību, jo lielāka distance, tāpēc, ka diskomforts var nogalināt šo Mīlestību. Taču ne katrs cilvēks ir spējīgs saglabāt Mīlestību lielā attālumā. Tāpēc, ka ļoti daudziem cilvēkiem Mīlestība nenozīmē Gaismu Sirdī, bet gan sadzīvistiskās ērtības. Un pietiek vien sadzīvistisku iemeslu dēļ aiziet katram uz savu pusi, lai izbeigtu šo konfliktu, – un Mīlestība pazūd reizē ar konfliktu.

Cilvēkam, kurš mīl tikai tāpēc, ka tā apmierina savas vajadzības, nav saprotams, kā tas ir un kāpēc gan vajadzētu mīlēt no attāluma, kas tas tāds vispār ir! Un tie runā, ka tās visas ir ezotēriskās muļķības, un, ja tu par mani nepriecājies, esot blakus, ja tev ar mani nav ērti – tātad tu mani nemīli un visa tava “mīlestība sirdī” ir tikai liekulība, sektantisms ar apslēptu izdevīgumu, tu man glaimo, lai varētu mani izmantot. Un šajā pozīcijā, šajā pasaules uztverē izpaužas vajadzība tikt mīlētam.

Ja tu esi brīvs no šīs vajadzības, ja tu priecājies par Dzīvi vienalga, esi viens vai kopā ar kādu, tad tu esi spējīgs mīlēt bez noteikumiem, un tu jūti, ka tā arī ir pati lielākā Laime un Prieka, enerģijas, radošuma, vēlmes dzīvot un vēlmes iepazīt šo pasauli Avots…

©Ņina Rubšteina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par Drosmi un Bailēm

Kā beigt piesaistīt sev kaitīgas domas?

Pirmais, kas jāizdara – ir jāsāk sevi nošķirt no bailēm un trauksmes. Biedējošas domas ir daudzu nelaimju un neveiksmju cēlonis. To tev ir teikuši tik daudzas reizes un kāds no tā labums? Bailes ir apziņas ieradums, kas tevī ir iesakņojies negatīvas domu straumes dēļ, taču no tām var atbrīvoties ar personīgām pūlēm un neatlaidību.

Spēcīga vēlme ir varens magnēts. Cilvēks, kura vēlme ir spēcīga un nepielūdzama, piesaista sev to, kas palīdz iegūt to, ko viņš vēlas – cilvēkus, lietas un apstākļus, ar nosacījumu, ka viņš to vēlas ticot, uzticoties, ar pašapziņu un iekšējā mierā.

Un tikpat patiesi ir tas, ka cilvēks, kurš no kaut kā baidās, parasti iedarbina spēkus, kas viņam nesīs to, no kā viņš baidās. Vai tad tu neredzi, ka tas, kurš baidās, patiesībā gaida to, no kā baidās? Vai tu neredzi, ka tas, kurš baidās, patiesībā sagaida to, no kā baidās? Bet no pievilkšanās likuma viedokļa domu pasaulē tas ir tas pats, it kā viņš to vēlētos. Šis likums darbojas abos gadījumos – princips ir viens un tas pats.

Pats labākais veids, kā pārvarēt baiļu ieradumu, ir domās noskaņot sevi uz DROSMI, tas ir tāpat kā labākais veids, kā atbrīvoties no tumsas telpā, ir atvērt aizkarus un ielaist tajā gaismu.

Cīņa ar ierastajām negatīvajām domām, titāniski cenšoties tās izslaucīt no savas dzīves, ir veltīga laika izšķiešana.

Ir labāks, uzticamāks, vienkāršāks un ātrāks veids, proti, ļaut Drosmei ieņemt baiļu vietu tavā prātā un, nemitīgi pievēršoties tai, dot tai iespēju izpausties objektīvajā realitātē.

Tā vietā, lai atkārtotu “Es nebaidos”, stingri pasaki sev: “Es esmu drosmīgs.” (Cenšoties pārliecināt sevi par “es nebaidos” nozīmē neko vairāk kā noliegt biedējošā objekta esību; tas nepalīdzēs atbrīvoties no pašām bailēm).

Lai pārvarētu bailes, savās domās jābūt stingri noskaņotam uz DROSMI. Ir jadomā drosmīgi, jārunā drosmīgi un jārīkojas drosmīgi. Ja visas dienas garuma tu savā apziņā uzturēsi Drosmes tēlu, šis domu uzstādījums kļūs par ieradumu. Turi drosmes garīgo tēlu tieši sev acu priekšā, un tu pamazām līdz tam izaugsi.

Ļauj vārdam DROSME iedzīvoties savā apziņā un koncentrējies uz to, kamēr tas tur nostiprināsies. Domā par sevi kā par drosmīgu cilvēku – iedomājies, kā tu drosmīgi rīkojies sarežģītās situacijās, un saproti, ka nav no kā baidīties un, ka bailes un trauksme nevienam vēl nav palīdzējušas. Bailes paralizē gribu, bet DROSME dod spēku darīt.

Par sevi pārliecināts un bezbailīgs cilvēks, kurš tiecas uz savu mērķi, kurš noskaņots uz “varu un izdaru” ir ļoti spēcīgs magnēts. Tas pievelk sev visu, kas viņam vajadzīgs veiksmei, laimei. Bieži par tādiem cilvēkiem saka “veiksme viņam uzsmaida”. Taču tā saucamā “veiksme” nav nekas cits kā Domu Uzstādījums. Un nav te nekāda nslēpuma. Tieši tāds pats uzstādījums kā “nevaru” vai “baidos”.

Lai pārliecinātos par to, ka augstāk minētais tieši tā arī ir, pietiek paraudzīties sev apkārt. Vai esi redzējis, ka cilvēks, kuram viss dzīvē padodas viegli, čīkstētu un teiktu “Es nevaru”?

Tu pats vari izlemt, ka nevēlies vairs pievilkt nelaimes, neveiksmes un skumjas. Lai par galveno tavas dzīves domu kļūst “Varu un Izdaru”, uz to arī uzskaņojies, to arī saki.

Dzīvojot “Varu un Izdaru” līmenī, tu sajūtīsi jaunas vibracijas un ieraudzīsi to darbības rezultātus, tu ātri vien sapratīsi, ka skaties uz lietām savādāk, un sapratīsi ka tā pamazām tuvojies pats sev. Tu jutīsies labāk un labāk sapratīsi visu, kas ar tevi notiek.

Bailes ir Trauksmes, Naida, Skopuma, Ļaunuma, Dusmu un Neveiksmes vecāki. Kad esi brīvs no bailēm, redzēsi, ka visa augstāk minētā “saime” kaut kur ir pazudusi. Tikai atbrīvojoties no tām tu vari kļūt brīvs, jo kamēr tevi vada bailes, tu nevari būt veiksmīgs Domas Pasaulē.

Tas sākumā tikai šķiet grūti, tomēr soli pa solim, kad tava drosme pieaug, bailes mazinās, bet tu kļūsti spēcīgāks. Bailes nav spējīgas dzīvot drosmes atmosfērā

Kamēr ap tevi siro bailes ar saviem “bet”, “ja nu”, “nevaru”, “nesanāk” un citām bailīgajām šaubām, tu nevari pilnībā izmantot savu domu spēku.

Lūk, ko vēlos tev ieteikt: neatliec uz vēlāku, izdari tagad dažas lietas, kuras tev šķiet tu varētu izdarīt, ja vien nebaidītos. Un tu būsi izbrīnīts, redzot, kā šīs jaunais domu uzstādījums uz Drosmi nojauks šķēršļus tavā ceļā. Tieši šādi vingrinājumi tevi uztrenēs un tu tiksi dāsni apbalvots.

Labākais veids, kā uzvarēt bailes ir pārstāt par tām domāt un barot tās ar savu enerģiju un beidzot pašam nostiprināties savā drosmē. Lai vārds DROSME ir tava jaunā devīze.

Viljams Vokers Atkinsons “Domu spēks un pievilkšanās likums””
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Gaismu un Mīlestību

Gaisma, kā arī vienmēr tas bijis, stāv pretī Tumsai ar vienīgo tai pieejamo vairogu – Mīlestību.
Bet Mīlestība nenes iznīcību un naidu, tā neiznīcina. Tai nav upuru un tā nevienu nesaņem gūstā. Tā neko nepiedzen no tiem, kas apmaldījušies un tā nesoda.

Mīlestība dziedina.
Mīlestība audzē.
Mīlestība piedod.

Un tieši tāpēc es jums šodien, mani mīļie, novēlu tikai Mīlestību…
Tikai Viņu, jo Mīlestība ir visa sākums, un tikai Viņu par prieku sev un citiem var novēlēt absolūti katrs cilvēks.
Tikai Viņu kā atbalstu. Kā cerību. Kā patvērumu.

Lai šobrīd mūs apskauj neredzamas plaukstas, lai aizsargātu, atgrieztu saprātu, lai dotu spēku turpināt.
Lai gaiša Augšamcelšanās!

Ļiļa Grad
Foto: Waren Bradley
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atmodusies Mīlestība pieprasa tevi visu pilnībā

– Mīlestība nemeklē un neatrod, tā tikai gaida to dienu, kad tu būsi gatavs tai atdot sevi visu.

Tu kļūsi kā pavasara dzīvības koks, kuru vakar vēl nevarēja pamanīt starp visiem pārējiem, bet šodien pēkšņi tas viscaur iemirdzējās krāšņu ziedu vainagā.

Jā, atmodusies Mīlestība pieprasa tevi visu pilnībā. Tu nespēsi savā Dvēselē atrast vietu, kurā nebūtu tavas Mīlestības. Bezgalībai vajag bezgalību.

Mīlestība nerada labo, bet labais vairāk par visu dievina uzplaukt tās auglīgajos zaros.
Mīlestība nesagrauj ļaunumu, taču ļaunums pats zaudē sevi, kad satiekas aci pret aci ar tās nesagraujamo vienotību. Ļaunums mīt tajos posmos, kas paši sevi sadalījuši. Taču tieši tāpat, kā gaismā nav tumsas, tā arī absolūtā Mīlestības vienotībā nav ļaunuma. Var būt tikai ēna, pustonis, kas piedod mirdzumu tam, kam jābūt īpaši spilgtam.

Tāpēc arī tavai Mīlestībai nevar būt daudz vārdu. Kas vienotībai dod citus vārdus, izņemot vārdu “Mīlestība”, tas nezina, par ko runā.

Putni zina, ko runā.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis