Ziemassvētkos

Tu esi ierobežots laikā, bet tevī plešas mūžība.
Tu esi ierobežots telpā, bet visa bezgalība mierpilni iemājo tavā sirdī.
Tu ej pa atšķirību lauku un katrs tevi redz savā pusē, saucot pie sevis, noliedzot citus, taču kaut kur dziļi sevī tu kā Dievu sevī nes nedalāmo.
Un tevi pašu no viņa atdalīt nav iespējams.
Tūkstošiem cilvēku balsu troksnī, pat paša kliedzienā par savu taisnību un tiesībām kliegt skaļāk par visiem, tu nes klusuma klusumu.
Starp vētrām tu esi miers, tu esi nekustīgs savā kustībā, kā jūras ieskauta klints.
Kādam taču ir jāklusē un jāienes šajā pasaulē bezgalība, dziļums un miers, sava klusuma nedalāmība, miera spēks un bezgalīgās Mīlestības gaisma, kas izdzenā tumsu pa kaktiem. Kādam taču tas ir jadara. Un kuram gan citam, ja ne tev?
Lūk, kāpēc ir Ziemassvētku Gaisma. Netverams Ziemassvētku Miers. Klusuma svētki, kuros tu dzirdi kā sniegā krīt sniegpārsliņas…

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Foto: Burak Kebapci
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Šobrīd tev jābūt labam un stipram

Šo brīdi, ko cilvēce piedzīvo, var uztvert kā portālu vai caurumu. Lēmumu – iekrist tajā vai iziet tam cauri, pieņemat jūs. Ja jūs nenožēlosiet grēkus un pavadīsiet 24 stundas dienā, klausoties ziņas, zaudējot enerģiju, visu laiku uztraucoties un esot pesimismā, jūs iekritīsiet tajā caurumā.

Bet ja jūs izmantosiet visas iespējas paskatīties uz sevi, pārdomāsiet savu dzīvi un nāvi, parūpēsieties par sevi un citiem, jūs šķērsosiet portālu.

Parūpējieties par savām mājām un par savu ķermeni. Savienojieties arī ar savu garīgo māju ķermeņa vidū – tas viss ir sinonīms. Tas ir kā teikt to pašu. Kad tu rūpējies par vienu, tu rūpējies arī par visu pārējo.

Nepazaudējiet šīs krīzes garīgo dimensiju, sajūtiet sevī šo ērgļa aspektu, kurš no augšas redz veselumu un redz plašāk. Šajā krīzē ir gan sociāls pieprasījums, gan garīgs. Tie abi iet roku rokā. Bez sociālās dimensijas mēs iekrītam fanātismā. Bet bez garīgās dimensijas mēs iekrītam pesimismā un jēgas trūkumā.

Jūs bijāt gatavi pārdzīvot šo krīzi. Paņemiet savu instrumentu kasti un izmantojiet visus, savā rīcībā esošos rīkus. Uzziniet par par Dienvidamerikas pamatiedzīvotāju un Āfrikas tautu pretestību – mēs vienmēr esam un turpinām tikt izskausti.

Bet mēs joprojām nepārstājam dejot, dziedāt, dedzināt ugunskurus un priecāties.

Nejūtaties vainīgi, ja jūs jūtaties laimīgi šajā sarežģītajā laikā. Jūs nevarat nekādi palīdzēt citiem, ja jums trūkst enerģijas un jūs jūtaties skumjš. Šobrīd no Visuma izplūst daudz labas enerģijas. Un tieši caur prieku cilvēks pretojas.

Arī tad, kad vētra pāries, jums būs ļoti liela nozīme jaunās pasaules rekonstrukcijā. Šobrīd tev jābūt labam un stipram. Un nav cita ceļa, kā saglabāt skaistu, gaišu un priecīgu vibrāciju. Tam nav nekāda sakara ar atsvešinātību. Tā ir pretošanās stratēģija. Šamanismā ir pārejas rituāls, saukts par vīzijas meklējumiem. Tu pavadi dažas dienas viens pats mežā – bez ūdens, bez ēdiena, bez aizsardzības. Izejot cauri šim portālam, tu iegūsti jaunu pasaules redzējumu, jo esi sastapies ar savām bailēm un savām grūtībām.

Tas ir tas, kas šobrīd no tevis tiek prasīts. Kādu pasauli tu vēlies sev uzbūvēt? Šobrīd tas, ko tu vari priekš sevis darīt ir: saglabāt mieru vētras laikā. Saglabā mieru un lūdzies. Katru dienu. Izveido rutīnu, lai satiktos ar garīgumu – katru dienu. Labas lietas vairojas, jo tas, ko tu radi šobrīd, ir vissvarīgāk. Un dejo, dziedi, pretojies – caur mākslu, prieku, ticību un mīlestību.

~Ziņa no Baltā ērgļa, Hopi~
Tulkojums: Awakened femininity

Par Mīlestību necīnās

Vērojot to, no kā mēs patiesi sasildāmies, piepildāmies ar gaismu un prieku, dziedināmies, var diezgan viegli nonākt pie patiesības par to, ka tas viss nav iegūts ne nežēlīgā cīņā, ne pateicoties graujošiem procesiem, ne kādam citam atņemts, ne arī iemainīts pret pazemojošu stāvēšanu uz svešiem sliekšņiem…

Viss gaišākais, nenopērkamais, godīgākais un tas, kas nespēj nodot, atnāk mums no Mīlestības.

Pat ne no tās, ko viens cilvēks izjūt pret otru: jā, tā ir brīnišķīga, bet tomēr ne galvenā.
Bet no tās, kuru cilvēks izaudzē sevī tad, kad izjūt nepieciešamību (ne pienākumu) pieņemt dzīves likumsakarības, neatgriezenības un nepilnības.
Mīlestības, kas sastāv no radīšanas un vēlmes pasargāt visu dzīvo un apzinātas atteikšanās izliet kāda cita asinis – tiešā un pārnestā nozīmē.

Lūk, mīļie, kāpēc par Mīlestību necīnās…

Mīlestībai nav vajadzīgi ne kari, ne iekarotāji. Tie visi atnāk tikai tāpēc, lai paņemtu ar varu. Un tikai uz to tie arī cer. Un vēl uz spītību, bezkaunību un apsēstību.

Pats labākais vss ir brīvs.

Jo agrāk to saproti, jo mazāk brūču…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīvot Mīlestībā

Dzīvot Mīlestībā var arī tad, kad nav neviena, kurš no rītiem tevi apskauj…

Dzīvot mīlestībā nozīmē izaudzēt sevī spēju atsaukties gaišajam, priecīgajam, skaistajam…
Atsaukties pat tad, kad it kā nav neviena iemesla būt laimīgam.
Kad dzīve šūpo, kad ne viss notiek labākajā veidā, kad visā plašajā pasaulē notiek sazin kas.

Dzīvot mīlestībā – neatslēgties no notiekošā un tā, kas ievaino, un neuzvilkt necaurredzamās rozā brilles, kas izkropļo realitāti un pārvērš to izdomātā sentimentalitātē, bet iemācīties cienīgi pieņemt visu to, kā daļu no absolūti katras dzīves, taču ne visas dzīves.

Ļoti sen es jautāju savai vecmāmiņai par vienpadsmit viņas izsūtījuma gadiem, par kuriem viņa ļoti maz ko bija stāstījusi….

Es viņai uzdevu pavisam vienkāršu jautājumu: kā viņa izturēja un izdzīvoja?

Un viņa atbildēja: “Ne jau balstoties uz to, kas notika ārpusē, bet uz to, kas palika manā dvēselē…. es atcerējos dzeju, ko zināju…. atcerējos bērnus…. atcerējos mammu… atcerējos, kā smaržoja āboli mūsu dārzā…. atcerējos vīra smaidu, kaut uz to brīdi viņš jau bija nošauts…. atcerējos iemīļoto servīzi un sapņoju par to, kā uzklāšu galdu vasarnīcā…. atcerējos ūdeni akā, kurā atspīdēja liepas…. atcerējos savu mīļāko ceriņkrāsas kleitu…. atcerējos tās parastās dzīves epizodes, kuras tajā brīdī nebija pieejamas…. un dzīvoju”.

Viņa izdzīvoja pateicoties Mīlestībai… ne ienaidam, ne vēlmei atriebties, ne arī pateicoties histērijai par zaudēto.

Un vēl ilgi pēc tam viņa dzīvoja… ar to pašu Mīlestību.

Mīlestība ir dziedināšana. Vienmēr.

Pazaudēt to nozīmē loti smagi saslimt.

Apciemojiet, Mīļie, savu Mīlestību… kā Viņa tur jūtas? Kur viņa ir? Vai nav nejauši aizmirsta ikdienības steigā?
Lai Viņa ir ar jums.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ceļš cauri tumsai

Dzīve ir kā ceļš. Tas ne vienmēr ir taisns un rozēm kaisīts. Tieši šķēršļi un ar tiem saistītie pārbaudījumi spēj ienest jaunas pārmaiņas.
Šīs kvalitātes ir dzīve saskaņā ar savu dvēseles Gaismu.
Mūsu iekšējai pasaulei, tāpat kā telpai, kura atrodas tumsā, vajadzīgi ir avoti, lai to varētu izgaismot.
Ja ienesam kaut vienu sveci tumsā, tad tā rada radikālas pārmaiņas telpā. Tāpat ir ar zemapziņā mītošo neizzināto daļu. Ja par to nedomājam, tad pat nenojaušam, ka tāda ir. Bet agru vai vēlu, bet visticamāk jau drīz, cilvēkam, kas ir pamodies un līdz ar to nostājas uz apzinātības ceļa, iznāks sastapties ar sevī esošo tumšo pusi. Ar savu ēnu.
Pirmā pieredze var atnākt ar konkrētiem notikumiem dzīvē – emocionālas sāpes, slimība, tuvinieku nāve, pazemojums….
Tādos brīžos var likties, ka visa pasaule ir nostājusies pret. Bet patiesībā tā ir iespēja paņemt sveci un iet iekšā tumsā.
Tikai ienesot Gaismu un uzticoties Dieva klātbūtnei, var notikt padziļinājums un arvien lielāka apzināšanās, kas sniedz gan emocionālu, gan arī fizisku dziedināšanu.

Kad notiek padošanās Lielā spēka priekšā, zūd spriedze, tiek atlaists saspringums un var ienākt Gaisma.

Šī svece tumsā spēj paveikt brīnumus, jo tad atkāpjas bailes un sirdī ienāk miers.
Miers tā ir iespēja dzīvot tālāk ar lielāku paļaušanos uz Dieva klātbūtni savā dzīvē.
Bet, lai arvien vairāk izgaismotu zempaziņas telpu, ir vajadzīgas daudzas sveces.
Sveču ienešana var notikt pārdzīvojumu rezultātā, kad esam spiesti atlaist kādu sava zemā ego daļu, lai atbrīvotos no emocionālām sāpēm un rastu sirdsmieru. Bet iekšējais miers prasa, lai to arien vairāk nostiprina, tātad iecentrē.

Cilvēks, kas ir apzināti nostājies uz Gaismas ceļa un iet to rok rokā ar Dievu, var piedzīvot dvēseles tumšo nakti.
Dvēseles tumšā nakts nenozīmē vienu nakti, tas var būt daudz ilgāks dzīves posms – nedēļa, mēnesis, gads… Dvēseles tumšā nakts atnāk tad, kad cilvēks ir gatavs nopietnam Gaismas padziļinājumam sevī.

Un likums šeit ir viens – lai ienestu Gaismu, ir jāiet cauri tumsai.

Ja dzīve visu laiku rit samērā rožaini un bez pārbaudījumiem, tad ir jābūt īpaši vērīgam, jo iespējams, ka gaisma, kuru cilvēks sevī it kā sajūt, nemaz nav Dieva Gaisma, bet gan aukstā, iluzorā , kuras avots ir pretējie spēki Dieva Gaismai.
Ceļš pie Dieva nav spoži izgaismota skatuve ar prožektoriem, bet gan šī mazā, vienkāršā svecīte, kas savieno ar mīļumu un prieku. To pārbaudīt katrs var pēc sajūtām savā sirdī – vai Gaisma ienes siltumu, mieru un līdzjūtību, vai tā tikai apžilbina acis un palielina sava pārākuma sajūtu pār citiem cilvēkiem.

Dvēseles tumšā nakts parasti atnāk negaidot un bez brīdinājuma. Par iemeslu tai var būt kādas zemapziņā mītošās bailes, kas atradušas ir sev izeju un nonākušas apziņas plūsmā. Jo cilvēks ir dziļāk iegājis Gaismas sfērā un savienojies ar to, jo spēcīgāk sajutīs arī Tumsas klātesamību un tās ietekmi. Kamēr peldam pa ūdens virsmu, maz ir iespēju ieraudzīt zemūdens pārbagāto pasauli. Tikai ienirstot, atveras visa aina pilnībā – gan skaistais, gan biedējošais.

Dvēseles tumšā naktī var pārņemt iekšēja kailuma sajūta. Esi viens un neaizsargāts šo Gaismas un Tumsas spēku priekšā. Negulētas naktis, nemiers, baiļu sajūta ir šī posma pavadones. Bet… Bet kaut kur pašā esības dziļumā kā okeāna dzelmē ir visuresošā Dieva klātbūtne. Viņš mūs nekad nepamet, tikai mēs attālināmies no Dieva. Šī Dieva klātbūtne dod spēku, kas palīdz iztaisnoties, atvērt acis un paskatīties dziļāk tumsā.

Tumsa var būt tik biedējoša, ka tā līdzinās nāvei.
Bet izvēle ir izdarīta.
Svece ir iedegta, un tā ved neziņā.

Bailes no nāves ir bailes no nezināmā. Kad, pārvarot sevi, ejam tur iekšā, atklājas, ka tā ir milzīga transformējoša enerģija, kas savieno ar radīšanas spēku un savas esības vēl dziļāku izpratni un pieņemšanu. Tumsa vairs nav ienaidnieks, tumsa ir draugs, jo tikai caur to varējām piekļūt savai ēnai un iegūt tik spēcīgu eksistenciālu pieredzi.
Atbrīvojot tumsu sevī, arvien tuvāk esam tam, kas ESAM.

Ja Dvēseles tumšā nakts klauvējas pie durvīm, tad patiesībā tā ir Gaisma, kas tur nāk. Varam durvis neatvērt, varam nogaidīt vai arī izlikties, ka nedzirdam.
Bet Gaisma nāks atkal, jo tāda ir Dieva pasaules kārtība, ka dienu nomaina nakti, ka tumsa mijas ar gaismu.

Tikai viena svece tumsā spēj izmainīt visu pasauli.

Maija Kadiķe
www.engelupasaule.lv

Atgādinājums

Kāpēc saules gaisma dara mūs laimīgus? Tāpēc, ka tā mums atgādina par mūsu iekšējo Gaismu.Kāpēc rozes smarža mūs priecē? Tāpēc, ka tā mums atgādina par mūsu iekšējo Skaistumu.
Mierīga ainava atgādina mums par mūsu Dvēseles mieru.
Bezgalīgās debesis liek sirdij ietrīsēties, jo mēs atceramies par savu Bezgalību.
Mēs jūtamies droši, kad dzirdam viedus vārdus, tāpēc, ka tie mums atgādina to patiesību, kuru mēs jau sen zinām.
Tīrība un nevainība atver mūsu sirdis, jo mēs atceramies par savu tīrību un nevainību.
Kapēc mēs raudam, kad sastopamies ar labiem darbiem? Tāpēc, ka tie mums atgādina par mūsu mīlestību pret visu.Mūzika mūs sajūsmina, tāpēc, ka mēs atceramies par savu iekšējo harmoniju,
Mēs nenoguruši meklējam Dievu, jo Viņš mums atgādina par mūsu patieso “Es”.
Mēs esam brīnišķīgi. Tad kāpēc mēs meklējam ārpus sevis to, kas ir mūsos?

Roberts Elias Nadzemi “Mūsdienu viedie stāsti”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

@mīlestība #prieks #laimessajūta #mīlētsevi

Ļaut savai Gaismai izplesties Apziņā

gaisma9

Eņģeļi caur Ann Albers

Atvēliet sev laiku tieši tagad. Iedomājieties uz brīdi, ka jums ir čaula visapkārt jūsu ķermenim. Iedomājieties, ka šī čaula ir radusies no uzskatiem vai apstākļiem, kas noveduši jūs pie pārliecības, ka neesat Mīlēti, vai neesat Mīlestības cienīgi.

Iedomājieties, ka šo čaulu veido visi skarbie un nelaipnie vārdi, ko esat dzirdējuši, visas paškritiskās piezīmes, ko esat sev veltījuši, visa aizsardzība, ko esat uzcēluši savai Sirdij..

Iedomājieties, ka visu laiku jūs tikāt iegalvojuši paši sev, ka jums nevar būt tas, ko jūs vēlaties, ka jūsu Sapņiem droši vien nekad nebūs lemts piepildīties, ka dzīve ir tik smaga … un čaula kļuva arvien biezāka.

Jums likās, ka čaula pasargās jūs no sāpēm. Taču īstenībā jūsu čaula traucēja jums saņemt visu to Svētību, ko Dievišķais bija vēlējies ienest jūsu dzīvē. Tā ir jūsu ilūziju stiprinātā čaula.

Jums nebūt nav jāzina, no kādiem uzskatiem ir būvēta šī čaula.
Jums nebūt nav jāuztraucas, kas to ir ieprogrammējis, vai kādēļ jūs esat radījuši šo čaulu.
Vienkārši iedomājieties, ka jums tā ir..

Iedomājieties, ka jums tā ir bijusi jau ļoti ilgu laiku. Dažiem no jums tā ir bijusi ļoti cieta un bieza, citiem – ļoti plāna.

Tagad iedomājieties Gaismas dzirksti savās krūtīs. Sajūtiet, kā viņa aug un izplešas, piepildot visu jūsu ķermeni ar Gaismu. Un kad Gaismas maigie pieskārieni aizsniedz jūsu čaulu no iekšienes, tie sāk pamazām drupināt un šķīdināt to. Iedomājieties, ka jūsu čaula sadrūp, izkūst, un iesūcas zemē.

Sajūtiet brīvību, kas rodas, ļaujot Gaismai izplesties jūsu Apziņā. Turpiniet iztēloties, ka tā izplatās no iekšienes uz āru, dabiski un viegli. Jums nebūt nav jāpiespiež tā. Jums tikai jāatļauj tai. Viņa pati vēlas izplesties.

Bez jūsu čaulas jūs esat Iekšējās Gaismas sargāti. Jūsu čaula patiesībā bija magnēts visam, kam jūs ticējāt, visam, no kā baidījāties! Tagad jūs esat magnēts Gaismai.

Dariet to bieži. Tā vietā, lai analizētu visas savas sāpes un problēmas, jums tikai vajag izšķīdināt tās savā Iekšējā Gaismā.

Jums tikai vajag ļaut Patiesībai, Mīlestībai, Mieram, Pilnībai un Priekam vērsties uz āru.

Praktizējiet to bieži, un jūs spēsiet ļaut savai Gaismai izplesties jūsu Apziņā pat tad, kad esat nonākuši sarežģītās un smagās situācijās, vai arī atrodaties netīkamu cilvēku lokā.

Jūsu Gaisma ir jūsu Patiesība. Tā var viegli ienākt un iesaistīties jūsu pieredzē jebkurā laikā.

Viss, kas jums vajadzīgs – būt gataviem ĻAUT tai darīt to, ko tā dabiski vēlas – ienest Dievišķo Mīlestību jūsu Apziņā, jūsu Ķermenī, Prātā, Sirdī, Dvēselē un Dzīvē.

Avots:http://angelmessages.visionsofheaven.com/…/dissolving-shell…
Tulkoja: Maija Čepule
Pārpublicēja: OmShanti

Ir gaisma, uz kuru tu ej

gaisma7653

Mana vecmāmiņa negāja baznīcā…
Viņa vakaros ilgi sēdēja aizvērusi acis un bez vārdiem runāja ar to, Kam ticēja…
Un – palīdzēja, palīdzēja, palīdzēja…
Es reiz viņai jautāju…
Un viņa atbildēja…
Četrdesmit otrā gada sākumā vecmāmiņu evakuēja…
Kopā ar diviem viņas bērniem…
Ešelons ar izmocītiem pusbadā cilvēkiem mēnešiem ilgi stāvēja uz sliedēm, garām palaižot frontes vilcienus…

Pēc četriem mēnešiem viņa paglabāja vecāko dēlu Feģu, savām rokām izrokot bedri blakus dzelzceļam…
Jaunākais dēls Gena, kuram bija tikai seši mēneši bija piesiets viņai pie krūtīm…
Viņš atgādināja mazu gaļas gabaliņu…
Dienā viņiem izsniedza pa divām krūzītēm ūdens, kas nespēja dzesēt pat slāpes…
Puika bija izmocīts un jau sen vairs neprata raudāt, jo no mazotnes bija sapratis, ka raudāt ir bezjēdzīgi – mammas izžuvušajās krūtīs piena praktiski vairs nebija…
Vēl pēc pāris mēnešiem viņu vilcienu sabombardēja…
Pa pusei kontuzētā vecmāmiņa ar dēlu pie krūtīm ilgi gulēja apdegušajā ceļmalā, bet pēc tam ar grūtībām piecēlās un devās nezināmā virzienā. Viņa neatcerējās, cik ilgi bija gājusi…
bet gāja…
Spiežot pie krūtīm savu bērnu, baidoties uz viņu pat paskatīties, jo viņa elpa praktiski nebija dzirdama un viņa pati knapi elpoja…
Bija jūlija pēcpusdiena…
Briesmīga tveice…
Ne pilītes ūdens un ne kripatiņas maizes…
Vecmāmiņa gāja, gāja…
Apkārt neredzēja ne cilvēku, ne māju. Tikai plašs lauks un bezgalīgi gara taka…
Viņa neatcerās, cik ilgi tas turpinājās, jo laiks bija sajucis…Un tad beidzās spēki…

Beidzās cerības…
Un ticība bija gandrīz zudusi…
Viņa bezspēkā atslīga takas maliņā, piespiedusi pie krūtīm gandrīz neelpojošo mazuli…
Spēki bija beigušies un viņa aizvēra acis…
Viņai gribējās nomirt, pirms nāksies ieraudzīt savu bērnu mirušu… Viņa nesaprata, kas noticis, taču sajuta, ka kāds pieskaras viņas plecam…

Viņa pacēla acis un ieraudzīja savā priekšā lauku sievu ar basām, milzīgām, saplaisājušām pēdām.
Tā uz viņu skatījās tā, it kā visu par viņu zinātu…
Pēc tam kaut ko nenozīmīgu pateica, atvēra maisu, kas kūļājās uz pleca, un izvilka maizes klaipu, pārlauza to uz pusēm un iedeva vecmāmiņai. Pēc tam no tā paša maisa izvilka lielu piena pudeli, aizbāztu ar papīra vīkšķi un teica…
– Tagad ēd un pēc tam ej… drīz te būs cilvēki, – piecēlās un devās projām…Pēc pāris minūtēm vecmāmiņa attapās, piecēlās kājās, spiežot pie krūtīm vērtīgo dāvanu, lai pateiktos glābējai…

Bet tās vairs nebija…
Nekur…
Taciņa bija gara, tā aizvijās tālumā, taču sievieti uz tās neredzēja…
Tā, it kā viņa būtu izgaisusi…
Vecmāmiņa paēda, pabaroja dēlu un devās ceļā, sagatavojusies ilgam gājienam…

Taču jau pēc divdesmit minūtēm viņas acu priekšā iznira ciems. Kur tas tā pēkšņi radās, vecmāmiņa nesaprata…
Viņa meklēja savu glābēju, jautāja ciema iedzīvotājiem, aprakstīja, kā tā izskatījās, bet nevien to neatpazina…
Arī citos tuvējos ciemos tādu sievieti neviens nezināja…
Vecmāmiņa negāja baznīcā…
Viņa teica, ka ticēt nenozīmē likt sveces un lūgties, bet gan bezgalīgi pateikties un palīdzēt visiem, kam tas vajadzīgs…
Tā viņa dzīvoja…
Un tā cenšos dzīvot arī es…
Mīlie, brīnumu nav…
Ir gaisma, uz kuru tu ej…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Piepildīties ar mīlestību

milestiba pret sevi03

Ja tu sāc dusmoties uz citiem cilvēkiem, tas nozīmē, ka tev nepietiek mīlestības, lai pieņemtu viņus. Ja mēs aizdomātos un pamēģinātu izmērīt, cik tad mūsos ir mīlestības, izradītos, ka pavisam, pavisam maz. Mīlestības pietiek vien mīļotajam cilvēkam, tuviniekiem, pāris draugiem, dažiem kolēģiem, kaķim, sunim un nedaudz sev (varbūt).

Mēs esam sākuši uzskatīt, ka ar to pietiek. Bet tas ir daudz par maz.

Mirkļos, kad esam mīlestības un prieka pārpilni, esam gatavi aplaimot visus cilvēkus, kas mums apkārt. Taču šī burvju minūte paiet un mēs atkal sākam baidīties no cilvēkiem un gaidīt no viņiem tikai slikto.

Cik patīkami ir satikt cilvēkus, kuri apkārtējiem dāvā savas rūpes, patiesi priecājas mūs satiekot un atrod iemeslu katram izdarīt ko labu, tā it kā visi būtu labi un nekā savadāk.

Cik maz tādus var satikt, taču viņi ir.
Taču vairums cilvēku ir skopi savā mīlestībā, nevēlas citiem palīdzēt, nevēlas uzklausīt citusnevēlas palīdzēt un iedziļināties. Traucē slinkums un nevēlēšanas kaut ko izdarīt citu labā.

Nav jau nemaz tik viegli piepildīties ar mīlestību. Īpaši tad, ja esam apkrāvušies ar darbiem un sadzīvi, noguruši un nikni uz visu pasauli, nevērīgi pret cilvēkiem un sevi. Taču par agru nolaist rokas. Nemīloši cilvēki ir smagi, viņi paši it kā pievelk sev ļaunumu un nedienas, viņi nav spējīgi ieraudzīt labo, jo redzēt tu vari tikai to, kas tevī pašā. Tu taču nevēlies tāds būt?

Būt mīlošam un laimīgam ir izvēle. Ja vēlies tāds būt, tātad būs jāmaina attieksme, jāiemācas sevi piepildīt ar gaišu saulainu enerģiju. Pietiek ar vienu labu vārdu, vienu patiesu smaidu, lai uzsāktu šo ceļu un uzreiz sajustu, ka pasaule tev atsaucas. Un pēc tam šo gaismu gribas padot tālāk.

Ja pasekojam savam noskaņojumasm visas dienas garumā, varam ievērot, ka vienmēr ir kādas “nezāles”, kas traucē visu laiku uzturēt šo labo, gaišo noskaņojumu: šaubas, bailes, aizvainojumi, bailes no rītdienas, bailes no tā, ko citi padomās utt. Ja ieradinām sevi nedomāt par slikto, bet sakoncentrēties uz mīlestību, tad pakāpeniski dzīvot kļūst vieglāk ne tikai pašam, bet arī tiem, kuri apkārt.

Ar kaut ko ir jāsāk, palēnām, vispirms iemīlot sevi, pieņemot sevi. Mīloši cilvēki kļūst maigāki, vienkāršaki sarunās, citiem ar viņiem ir viegli, gaiši, silti. Ja kaut kas tevi tracina, sadusmo, tad zini, ka viss ir tevī un tas ir trauksmes zvaniņš, ka ir jāstrādā ar sevi, jākļūst harmoniskākam. Kad cilvēkam viss ir labi, viņš pasauli dara gaišāku un skaistāku.

Es Mīlu!
Jūlija Šaihutdinova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Īsta Mīlestība

planeta

Īsta mīlestība neuzdod jautājumus. Tāpēc tā nekad nav mīlestība bez pretmīlas. Īsta mīlestība nejautā, tā apstiprina.

Mīlestība ir patiesība bez šaubu ēnas.

Īsta mīlestība neatnāk no ārpuses. Nekad to nemeklē tur. Tā piedzimst tavā sirdī.

Mīlestības avots ir tik ļoti neizsmeļams, ka tev nebūs laika jautāt un gaidīt atbildes.

Tev gribēsies dalīties, dot, apbalvot un apdāvināt. Lūk, kas ir mīlestība!

Vai tad Saule jautā planētām un debesu akmeņiem to, vai viņiem vajadzīga tās gaisma? Bet pateicoties Saulei, tie iznirst no tumsas.

Vai tad lietus vasaras dienā jautā zālei un lapām, vai vajag tos piepildīt ar valgmi? Bet pateicoties lietum tie dzīvo šajā pasaulē.

Nav mīlestības bez pretmīlas, nav Dieva bez atbildes. Taču bez atbildes paliek to cilvēku vēlme, kuri nav atklājuši avotu sevī, kuri mūždien gaida atnākam no ārpuses to, kas var atnākt tikai no iekšienes.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis