Vienkāršie ikdienišķie brīnumi

brinumi

Ērihs Marija Remarks reiz teica: “Tikai pašas vienkāršākās lietas nekad neliek vilties. Laimīgs vari būt daudz vienkāršākā veidā, nekā iedomājies”.

Vienkārši sapņi, vienkāršs skaistums, vienkārši brīnumi…
Ko tu iedomājies, kad dzirdi šos vārdus?

Vienkāršībā ir daudz skaistuma, jo tas, kas ir vienkārši, ir tuvu patiesībai.
Mazus, vienkāršus ikdienišķus brīnumus ir ļoti svarīgi prast savākt – līdzīgi kā Ražu.

Senos laikos bija viena simboliska un vērtīga ieraža – svinēt noslēgumu – Ražas novākšanu. Nobriedušos augļus saudzīgi novāca no kokiem, vērtīgo labību novāca no lauka, un par godu tiem rīkoja svētku mielastu ar dejām.

Pateicoties novāktajai Ražai, cilvēki varēja pārziemot un sagaidīt jaunu pavasari. Nevienam neienāca prātā doma, ka varētu atstāt labību uz lauka. Un kā mēs rīkojamies ar citu mūsu Ražu?
Mūsu dzīves Raža sastāv no mūsu uzvarām, piepildītajiem sapņiem, priecīgiem mirkļiem, rāma līdzsvara brīžiem, maziem un lieliem ikdienas brīnumiem, katras mūsu nodzīvotās mūža dienas brīnuma.

Vai šo Ražu tu arī ievāc tikpat saudzīgi un ar mīlestību, kā savā dārzā un laukos izaudzēto?
Daudzi uzskata, ka, ja šo Ražu nevar “sataustīt”, paturēt rokās, apēst, palepoties ar to, tad tā neskaitās. Materiālo Ražu mēs novācam, bet emocionālo, morālo, intelektuālo un garīgo – aizmirstam novākt. Un tas ir ļoti bīstams ieradums.

Kā un kāpēc jānovāc mazo ikdienas brīnumu raža?

Piemkārt, vācot mazos brīnumus, mēs jūtam un saprotam, ka mūsu dzīve nav tukša un bezjēdzīga, bet gan piepildīta ar notikumiem, iespaidiem, sajūtām, skaistiem pārdzīvojumiem, cerībām, sapņiem, piedzīvojumiem.

Otrkārt, tas strādā kā prieka vitamīnu krājumi, ar kuriem mēs nostiprinām sava ķermeņa un dvēseles imunitāti, atceroties par šiem mazajiem brīnumiem.

Treškārt, mēs attīstam savu prasmi vērot sevi, izzinam savas vēlmes un tieksmes, mācamies sapņot un ievērot, kuras no mūsu vēlmēm piepildās dzīvē.

Ceturtkārt, sastopoties savā dzīvē ar pārbaudījumiem, mirkļos, kad zaudējam atbalstu un nezinām, ko darīt un kā būt, mēs atgriežamies un pārskatām savus savāktos mazos brīnumus. Mēs varam uz tiem atbalstīties grūtā brīdī, saprast un atcerēties, kāpēc un kur mums tālāk dzīvot, atrodam spēkus, lai izietu šos pārbaudījumus.

Kā savākt šos mazos ikdienas brīnumus, kuri mums ir tik vērtīgi?

Atrodi sev patīkamu, skaistu bloknotu – tādu, ko gribas ilgāk paturēt rokās. Izvēlies sev to pildspalvu, kuras krāsa un forma tev patīk. Ērti iekārtojies krēslā, vai pie galda, vai dīvānā.

Pēc tam paņem pildspalvu un savā jaunajā bloknotā stabiņā saraksti visus savus lielos un mazos priekus, kurus vien atceries. Šim rituālam var atvēlēt īpašu laiku – pirms Jaunā gada vai savā dzimšanas dienā – tas būs simboliski..

Lai tās ir ne tikai tavas uzvaras un darbi, bet arī prieka sajūtas, miers, apmierinājums. Mirkļi, kad no sirds smējies vai vienkārši smaidīji.

«Mirkļi, kad pasaule tev atklājās no negaidītās puses, tu neviltoti brīnījies. Pārdomu stundas, pateicoties kurām tu nonāci pie svarīgiem sev atklājumiem. Piedošanas minūtes, kad no tīras sirds tu atlaidi kāda cilvēka vainu un piedevi sev. Pieņemšanas sekundes, kad ar vieglu sirdi tu sev sacīji: jā, tāds es esmu, bet viņš ir tāds, kāds viņš ir. Mīlestības dienas, kad tās enerģija piepildīja katru tava ķermeņa šūnu» — tās arī ir mūsu mazo, ikdienišķo brīnumu vērtīgās Ražas ievākšanas minūtes.

Man ir daži paši svarīgākie un mīļākie vienkāršie brīnumi, ar kuriem es saskaros ik dienu: tā ir brokastu un rīta kafijas pagatavošana skaistas noskaņojuma mūzikas pavadījumā, glezna ar bordo peonijām, kas pakārta pie sienas vietā, kur es to redzu uzreiz pēc pamošanās, un maziņš rīta rituāls 10 minūšu garumā – kad es ļaujos spontānām kustībām, tām, ko diktē mans ķermenis, no rīta pamostoties. Tas ir maziņš brīnums – tiltiņš uz lielo brīnumu – savas ķermeņa un dzīves harmonijas izpratnē.

Un kādi vienkāršie, ikdienas brīnumi ir tavi mīļākie?

Autors: Jekaterina Žarkova

Tulkoja: Ginta FS

Nepārstāt vēlēties. Nekad!

laimiga4

Mums priekšā ir sarežģīts periods. Kā vīriešiem, tā sievietēm. Katram savā veidā. Katram no mums ir savi pārbaudījumi, savas receptes to parvarēšanā. Kas tad sievietei ir svarīgākais krīzes laikā? Jebkuras krīzes, ne tikai ekonomiskās, bet arī personīgās un profesionālās?

Nepārtraukt vēlēties. Nekadā gadījumā!

Lūk, ārā krīze… naudas nav… Un ko, pirmkārt, dara sieviete? “Savelk jostu”. Ne tikai savu vēlmju realizācijā, bet arī pašās vēlmēs kā tadās.

Viņa ne tikai vienkārši nepērk sev kleitas – viņa tēlo, ka kleitu viņai nemaz negribās. Un vispār uz laiku “izslēdz” savu spēju vēlēties, lai nenervozētu savu vīru un sevi pašu. Viņai tas sanāk ātri. Ir pieredze.

Mēs esam pārdzīvojuši tik daudz krīzes, ka esam iemācījušies instinktīvi “savilkt jostas”. Momentā. Viens un divi. Sarāvās maza mazītiņa, ielīda sava aliņā, plānu vairs nav, vēlmju nav, arī uz Jauno gadu dāvanas nevajag, viss ir tik sarežģīti, naudas maz… Labākā dāvana TV programma un olivjē salāti. Vīrs jautā: ko vēlies, atbilde: neko. Un pati sevi lieliski pārliecina, pati notic tam, ka neko arī nevajag. Ko gan tur vēl par vīru runāt!

Pat tad, ja krīze nav skārusi viņas ģimeni, viņa vienalga katram gadījumam “pārgribēs” tās dāvanas, par kurām sapņoja. Kam man gredzens, tagad galīgi negribas domāt par gredzeniem, tāpat uz Bali nebrauksim, dolārs tik strauji “izaudzis”. Sazin, kāds sakars dolāram ar mums, taču krīze ir visur un tas nozīmē, ka laiks savilkt jostu. Katram gadijumam. Viss var gadīties.

Tā, protams, ir vieglāk izdzīvot, kad nepievērs uzmanību visam “liekajam”, paliek tikai pats nepieciešamākais. Nevajag lemt, kā tērēt naudu un laiku – tikai to, kas prioritārs. Tas, kas neietilpst bāzes sarakstā, ir lieks. Un saraksts izskatās diezgan askētisks – elektrība, īre, griķi, pamperi un makaroni. Protams, ka tajā neiezagsies neviena kleita, neviens meiteņu saiets, neviens brauciens uz jūru. Tie visi pieder kategorijai “nevajadzīgie”. Tātad izmest bez nožēlas. Lai parāk stipri nepardzīvotu, sieviete nevis vienkārši aizstumj savu vēlmi uz “pēc tam”, bet vispār izsvītro to.

Lai nemocītu, lai neatgadinātu ne sev ne vīram. Ar pilnīgi tīriem nolūkiem.

To mēs iemācījāmies jau bērnībā – no savām mammām un vecmāmiņām. Gan to, ka mājās pazuda ēdiens, gan to, kā mamma ar asarām acīs lāpīja savas zeķes, kā pašas trešo gadu pēc kārtas uz skolas svinīgo līniju vilkām vienu un to pašu kleitu. Bet salatētis Jaunajā gadā lelles vietā atnesa kedas fizkultūrai. Tāpēc, ka lelle ir “liekais”. Mēs iemācījāmies dzīvot bez vēlmēm, iemācījāmies izdzīvot, iemācījāmies ekstremāli “sagrupēties”. Bet kaut ko mēs tomēr neiemācījāmies.
DZĪVOT!

Vēlme nozīmē tikai to, ka mēs esam dzīvi!

Sievietes vēlēšanās taču ir viņas “dzīvīguma” pazīme. Ja viņa ir dzīva, vēlmes ir. Ja vēlmju nav, viņa ir “zombijs”. Vēlmes var būt dažādas, tām nav obligāti jābūt tikai kleitām vai ceļojumiem, kaut kam stingri materiālam. Vēlme pastaigāties parkā, pabarot vāveres, pārbīdīt skapi, pārkārtot māju, aiziet ciemos….

Vēlmes – tā ir sievietes daba. Apspiežot savas vēlmes, sieviete apspiež savu sievišķo dabu.

Un pēc tam mēs ilgi brīnāmies, kur un kāpēc viss pazuda. Un ziniet, cik daudz ir sieviešu, kuras neko negrib un tā noliedz sevi un moka savus tuvākos?

Vēlēties – nebūt nenozīmē pieprasīt tagad un tūlīt. Tas nenozīmē, ka bez tā visa jūs esat nelaimīgas un skumjas.

 Vēlēties – tas nozīmē atzīt savas tiesības vēlēties. Atzīt savas tiesības būt dzīvai un īstai. Patiesai.

Vēlēties nenozīmē būt nelaimīgai grēciniecei, kas nekadīgi nevar atteikties no visa materiālā. Kādas šausmas, kauns un negods! Vajag domāt par cilvēces likteņiem, bet viņa doma tikai par jauniem auskariem!

Bet sieviete vispār nav spējīga un viņai nav jābūt vientuļniecei un askētam. Ja esi piedzimusi par sievieti, tas JAU nozīmē to, ka esi saistīta ar materiālo pasauli – stipri un uz ilgu laiku. Tad kāpēc censties atbrīvoties no tā, kas ir tava daba?

Ja sieviete uz jautājumu: «Ko tu gribi?» nevar atrast atbildi pāris minūšu laikā – ar viņu kaut kas ir ne tā.

Dzīva un īsta sieviete uzreiz pateiks, ko vēlas – ēst, gulēt, vannu, masāžu, pie friziera, aizbraukt pie mammas… vai kaut vai, padomājot, atradīs kaut vai kaut ko vienu. Bet laimīga var būt tikai dzīva sieviete. Zombijs varēs izdzīvot, bet ne – dzīvot.

Es zinu vienu meiteni, kura visiem stāstīja, cik ļoti vēlas apprecēties. Taču bija pilnīgi skaidrs, ka precēties viņai galīgi negribās. Bet atradās viens ļoti kārtīgs vīrietis, kurš sāka viņu aplidot. Un kas notika? Jau piecus gadus viņa moca sevi un viņu. Tāpēc, ka viņš it kā ir ļoti labs un jauks, vajadzētu ¨”ņemt”, bet precēties tā kā nemaz negribās. Un ko viņa vēlas sajā situācijā, pati nemaz nezin. Jau piecus gadus. Šo vīrieti grūti apskaust.

Bet vai TU zini, ko vēlies? Vai TEV ir vēlmes? Vai arī jau paspēji tās izmest atkritumos, izliekoties, ka nekas nav bijis? Un vai neesi gadījumā kopā ar tām pazaudējusi savu sievišķo būtību?
Es ierosinu mainīt savas “krīzes programmas” un tāpēc piedāvāju, lūk šādu antikrīzes plānu:

1. Dzīva sieviete ir labāka nekā ērta.
No vienas puses sieviete, kurai neko nevajag, ir ērta. Viņai taču neko nevajag, tātad viņas labā neko darīt nevajag. Īsā distancē tā arī ir. Bet garā distancē “zombijs”, kuram neko nevajag izmaksā daudz dārgāk.

Zombijs nevar ne tikai vēlēties, bet arī izjust kādas jūtas. Jūtas ir nobloķētas kopā ar vēlmēm. It kā pa māju rosās, ēst gatavo, bet kaut kas ir ne tā. Viņa ir kā iekšēji paralizēta, tāda, kā sasalusi, atrodas tadā kā dvēseles anestēzijā vai letarģiskajā miegā. Tikai nav skaidrs, kas īsti nav tā. Tas tracina. Un tie, kas nāk pie viņas pēc siltuma, aiziet nosaluši. Bet ko dara tie, kas atrodas blakus ar tādu mūmiju?

Jā, un arī pašai sievietei būt beigtai ir smagi. Dzīvai arī sarežģīti – jo ir jāizdzīvo sajūtas, vēlmes, japieņem, japiedod, jāmīl. Atslēgt visu šo sistēmu arī var tikai īsā distancē. garā dzīves ceļojumā tāda situācija būs nepanesama – jo viņa nevares mīlēt un būt laimīga. Jo arī tam vispirms vajag ļoti sagribēt.. Bet kā ir – sagribēt, viņa jau sen vairs neatceras!

2. Mūsu vēlmes rada vīrietim iespējas.

Krīzē vienmēr atveras iespējas mūsu vīriešiem, daudz un dažādas. Attīstībai, izaugsmei. Jaunām lietām, jauniem biznesiem. Tā viņiem ir iespēja no jauna atvērties savā lietā, mainīties. daudz ko uzsākt no jauna. Taču, lai viņi varetu šīs iespējas izmantot, viņiem blakus ir jābūt laimīgām un iedvesmojošām sievietēm. Sievietēm, kas rūpējas par sevi, kurām ir vēlmes un, kuras nav sarāvušās bailēs. Un kuras tic šīm iespējām pat krīzes laikā. Sievietes, kurām ir vēlmes un prot ar šīm velmēm apieties. Būt laimīgām jebkurā situācijā.

Brauksim uz Bali – lieliski! Nebrauksim – arī te ir labi! Un es? Es gribu uz Bali. Apmēram tā arī izskatās laimīgas sievietes laimes formulējums. Lai ar ko tas arī būtu saistīts. Tad vīrietim pazūd bailes un viņš var darboties. Pretējā gadījumā viņam ir pārāk liela slodze – padarīt nelaimīgu savu mīļoto un nebūt īstam vīrietim paša acīs.

Ja nav iespēju tūliņ un tagad iegūt to, ko vēlies – tas nenozīmē, ka no tā vispār jāatsakās. Vienkārši atliec savu vēlmi kastītē  ar nosaukumu «pēc laika». Nevajag uzskatīt kādu no savām vēlmēm par sliktu, ja arī tā atnākusi pie jums sarežģītos laikos. Vēlmes vienmēr ir labas. Un arī savam vīrietim saki: es vēlos, varbūt ne tieši tagad un tūlīt, bet vēlos, kad būs tada iespēja. Man arī tagad ir labi, bet tad, būs vēl labāk! Taču viņš tev noticēs tikai tad, ja tu iekšēji to tā arī jutīsi.

3. Neviena vēlme pie mums nenāk bez iespējas to realizēt.


Tas nozīmē, ka vēlmes realizācijas iespēja jau ir ielikta pašā vēlmē. Vienkārši parasti nedaudz ir jāpagaida.

Cik ilgi gaidīt, atkarīgs no vēlmes lieluma. Ne vienmēr tā piepildīsies tādā veidā, kā tu to sagaidi. Mana paziņa sapņoja aizbraukt uz Bali, bet nekādīgi tas nesanāca. Un tomēr, reiz viņas vēlme piepildījās, viņa devās uz turieni uzņemt kino, bet ne gozēties pludmalē. Kaut gan gala rezultātā bija iespēja apvienot lietderīgo ar patīkamo.

Ja tu vēlies jaunu kleitu, tātad tavs vīrts tev to var nopirkt. Varbūt ne šomēnes, bet – nākamajā. Varbūt ne sarkanu, bet zaļu. Varbūt, ne šī brenda, bet cita. varbūt tā būs skaistāka par to, kuru tu vēlējies. Bet varbūt tā būs tieši tāda, kādu tu vēlējies un gaidīs tevi īstajā vietā un laikā. Neviens nezina, kā tieši tas notiks un būs.

Viss ir iespējams. Nesen visa pasaule apvienojās naudas ziedošanā kādam mazam puisītim. Eiro kurss auga ātrāk, kā spēja saziedot un summa tāpat bija ļoti liela. Pēdējā dienā vēl trūka 6 miljoni. Taču savāca gandrīz septiņus. Tā kā nešaubies! Viss ir iespējams! Un atslābinies!

4. Pieraksti savas vēlmes – tas palīdzēs tās atlaist.

Jo vairāk tu uz kaut ko ieciklējies, jo sarežģītāk to dabūt. Un jo grūtāk tev pašai ar to dzīvot. Pastāvīga kontrole – piepildījās, nepiepildījās, kad, kā, kāpēc…

Vēlmēm ir sievišķīga daba – tās ir elastīgas, tāpat kā mēs pašas un tikpat nespējīgas, kā mēs, izdzīvot totālas kontroles un spiediena apstākļos. Atlaid tvērienu. Atslābinies. Un raksti visas savas vēlmes uz papīra.

Kad mēs rakstām savu vēlmju sarakstu, kas sastāv, piemēram, no 100 vēlmēm, mēs ne tikai attīstām savu spēju velēties. Mēs tās atlaižam no savas galvas. Atbrīvojam savas dzīves telpu no simtiem mazu “gribu”, kas traucē mums mierīgi gulēt.

Uzraksti savu sarakstu. Tajā tu atradīsi sev mieru – ja reiz uzrakstītas, tad var nepārdzīvot – atradīsies. Ar tā palīdzību tu iepazīsi sevi. Piemēram, atradīsi tās vēlmes, kuras galīgi nav tavas, uz kurām tu tērē daudz spēka un nervus, bet tās vienalga nepiepildās.

Cenšanās aizvietot savas vēlmes ar svešām tāpat liecina par “paralizētību”. Tā ir vienkāršāk. Kāds pateica, ko vajag vēlēties, ievēlējos. Lai būtu mašīna – tada, kā tajā filmā, lai būtu māja kā Mašai, mazbērni manai mammai – viņa tik ļoti tos gaida. Lūk arī savācies visvisādas vēlmes. Savējās? Un vai tām ir kāds spēks un enerģija? Vai arī tās ir tādas pat paralizētas, mākslīgas un svešas?

Dzīves spēks ir tikai Tavās vēlmēs – tajās, kas nāk no Tavas sirds. Tās piepildās un dara tevi laimīgu un priecīgu. Un neviena sveša piepildījusies vēlme nepadarīs tevi ne par kapeiku laimīgāku.

5. Iedves dzīvību savām vēlmēm

Vēl viens bīstams slazds, attiecībā uz savām velmēm, ir kļūt par to verdzeni. Kad tās valda pār tevi un ne tu – pār viņām. Kad visa dzīve parvēršas skriešanā pēc savu vēlmju apmierināšanas.

Vēlmes – tas ir lieliski. Bet vēlmes mēdz būt dažādas.
Vēl bez vēlmes kaut ko saņemt savā īpašumā (что-то иметь), ir vērts iemācīties vēlēties vēl ko citu. Piemēram – kļūt par kaut ko. Ne vienkārši: lai man būtu bērni, bet kļūt par māti. Ne vienkārši – lai man būtu vīrs, bet kļūt par labu sievu. U.t.t..

Un vēl ir vēlmju kategorija “iemācīties”.Iemācīties izšūt, dejot, gatavot, dziedāt. Tās ir lieliskas vēlmes, jo bagātina un paplašina tavu iekšējo pasauli un paliek vienmēr ar tevi, nenoveco, nepaliek nevērtīgas.
Un vēl ir vēlmes – atdot.

Piemēram, palīdzēt kadam bērnam, pieņemt savā ģimenē bāreni, palīdzēt uzcelt baznīcu, izveidot palīdzības centru. u.t.t. Vai tev ir tadas vēlmes? Vēlmes, kas spējīgas mainīt tavu dzīvi un pacelt to jaunā, augstākā sajūtu līmenī?

Tikai nevajag pie tā visa izsvītrot no saraksta jaunu kleitu, es tevi ļoti lūdzu!
Palīdzēt slimiem bērniem, nenozīmē, ka ši vēlme konfliktē ar vēlmi pēc jaunas kleitas, vēlmes būt skaistai. Abas šīs vēlmes var piepildīt reizē un nekā briesmīga tur nav.

Ja neesi mūķene, tev nav jadzīvo tikai citiem.

Jā, un kam gan tu varēsi izgaismot ceļu, ja taupīsi naudu uz to, lai nopirktu sev jaunu lampiņu?

Atrodi savu līdzsvaru starp vēlmēm sev un vēlmēm citiem cilvēkiem

Lūk, šis arī ir mans antikrīzes plāns. Piekrīti? Tad sākam – palīdzam vīriem realizēt viņu poetnciālu, un panākt savu mazo un lielāko vēlmju piepildīšanos, sapņojam par pasaules uzlabošanu, sapņojam par sevis uzlabošanu, pierakstam, atlaižam….
Un atceramies, lai kas arī notiktu, paliekam laimīgas!.

Autors: Olga Vaļajeva

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Uztici savus mērķus un uzdevumus Dievam

dieva-griba1

Tu pastavīgi esi norūpējies par to, kā izdarīt pareizo izvēli. Tev priekšā ir tik daudz iespēju un tevi pastāvīgi nomoka jautājums: “Ko darīt un ko nedarīt?” Ir tik daudz konkrētu vajadzību, uz kurām tevi lūdz atsaukties. Kāds jāapciemo, kāds jāuzņem, ar kādu vienkārši jāpabūt kopā. Vienmēr ir jautājumi, kas prasa tavu uzmanību, grāmatas, kas jāizlasa un mākslas darbi, kas jāredz. Bet kas no tā visa patiešām ir Tavas uzmanības un laika vērts?

Sāc ar to, ka neļauj cilvēkiem un notikumiem valdīt pār tevi. Tu neesi brīvs, kamēr domā, ka tas viss tev ir vajadzīgs, lai kļūtu pašam par sevi. Šo lietu neatliekamību parasti diktē tava vēlme un vajadzība tikt atzītam un pieņemtam.

Tev pastāvīgi ir jāatgriežas pie avota – Dieva mīlestības pret tevi.

Dažādos veidos, bet tu centies pa savam salikt savas prioritātes. Tu rīkojies tā, it kā tev būtu daudz lietu, kuras ir vienlīdz svarīgas. Taču tas nozīmē, ka neesi nodevis sevi Dieva vadībai pilnībā, bet turpini cīnīties ar Dievu par tiesībām vadīt tavu dzīvi.

Pacenties nodot visus savus mērķus un uzdevumus Dieva rokās. Biežāk saki: “Ne pēc mana, bet Tava prāta lai notiek!”, Atdod Dievam visu savu sirdi un savu laiku. Ļauj viņam tev pateikt priekšā, kur iet un kā un kurā laikā atsaukties uz citu cilvēku pieprasījumiem. Dievs nevēlas, lai tu sevi mocītu un iznīcinātu. Spēku izsīkums, depresija, izdegšana liecina par to, ka tu nepildi Dieva gribu. Dievs rīkojas saudzīgi un ar mīlestību. Viņš vēlas, lai tu justos droši un mierīgi Viņa mīlestībā. Atļaujot sev pilnībā piesātināties ar šo mīlestību, tu brīvāk atšķirsi, kam Viņa vārdā esi sūtīts.

Nav viegli atdot Dievam visas savas lietas un nolūkus. Taču, jo sekmīgāk tu to darīsi, jo vairāk apzināsies to, ka laiks, kuru tu plāno, pieder Dievam. Bet Dieva laiks vienmēr ir laika pilnība.

Henrijs Nouvens “Mīlestības iekšējā balss”

Tulkoja: Ginta FS

Tiesības būt priecīgam

tiesibas-but-priecigam

Šodien man bija saruna par to, ka viss šajā pasaulē ir “jānopelna”. Bet, ja tev kaut kas atnāk bez īpaša uz to iemesla, tad droši vien tu to esi saņēmis netaisnīgi un esi krāpnieks un blēdis. Kurš tad spriež, vai esi to pelnījis, vai nē? Vienalga kurš, tikai – ne tu pats.

Pats gan esi pārliecināts, ka neesi pelnījis ne cieņu pret sevi, ne amatu, ko ieņem, ne naudu, ko tev maksā. Pietiek vien kādam pavērot uzmanīgāk un visi ātri sapratīs, ka tev nav tādu tiesību.

Doma par to, ka gandrīz visu šajā dzīvē ir “jānopelna” un nekas nevar būt “tāpat vien”, ir vērojama praktiski visās dzīves jomās.

Mīlestība ir jānopelna, tiesības saukties par psihologu vai žurnālistu ir jānopelna, nevis vienkārši jāsaņem tāpēc, ka tev ir profesionālā izglītība un tāpēc, ka profesionāli darbojies šajā nozarē.

Idejā “jānopelna”, kā matrjoškā slēpjas doma par to, ka “nekas nedrīkst būt viegli, par visu ir jāmaksā ar smagu darbu – sviedriem un asinīm”. “Nopelni!” = “izciet”..

Ja šāda doma kaut kur dziļi sēž, tad, jo vieglāk kaut kas padodas, jo mazāk mēs izjūtam tiesības priecāties par to.

Ļoti trāpīgi par šo tēmu runā pazīstamais rakstnieks Nīls Heimans:

“Man bija uzmācīga fantāzija. Kāds klauvē pie durvīm, es eju tās atvērt un tur stāv cilvēks uzvalkā – parastā, lētā vīriešu uzvalkā, kādā parasti cilvēki dodas uz darbu ofisā. Viņam rokā ir papīra lapa. Viņš saka: “Labdien. Es nāku pie jums oficiālā lietā. Jūs esat Nīls Heimans?”
Es atbildu: “Jā”.
Viņš: “Lūk, man šeit rakstīts, ka jūs esat rakstnieks un jums nevajag celties noteiktā laikā, jūs vienkārši sēžaties un rakstat – tik, cik jums gribās.”
Es atbildu: “Jā, tā tas ir”.
“Un no tā jūs gūstat labsajūtu. Un vēl te rakstīts, ka jebkuru grāmatu, kuru jūs vēlēsieties izlasīt, jums sūta par brīvu. Un vēl te rakstīts, ka jūs par brīvu varat skatīties jebkuru kino. Kādu vien vēlaties – jums tikai jāpiezvana galvenajam kino speciālistam”
Es atbildu: “Jā”.
Un tad vinš saka: “Nu, ko, diemžēl man jāsaka, ka jūs ir atmaskojuši. Tagad mēs visu par jums zinām. Un tagad jums nāksies iekārtoties īstā darbā.”
Šajā vietā vienmēr man palika slikti ar sirdi. Es teicu: “Labi”. un devos pirkt lētu uzvalku un sāku iesniegt darba skludinājumus, meklējot īstu darbu. Jo, ja reiz tevi ir atmaskojuši, neko tur nepadarīsi.”
Lūk, šīs pārliecības, kas nedod iespēju atļauties sev ko labu un identificēties ar to:

  • Ja tu gūsti labsajūtu no sava darba – tas nav godīgi, tev jāmokās. Tikai mokas dod tiesības gūt darba augļus.
  • Ja tev kaut kas izdodas viegli – tas arī nav godīgi, ir jābūt smagi. Tas, kas nāk viegli, to nedrīkst pieņemt. Tev ir talants un tev kaut kas sanāk vienkāršāk kā citiem cilvēkiem, kuriem nav šī talanta? Kaunies! Tu esi skaists vīrietis, vai skaista sieviete, un tev daudz kas sanāk viegli? Kaunies par šo savu priekšrocību, nožēlo, taisnojies – atceries, tu neesi to pelnījis. Vēl labāk – sakropļo sevi un saņemsi tiesības uz žēlastību.
  • Ja tu ātri esi ieguvis atzinību – nav svarīgi kadā jomā – tas arī nav pareizi. Atzīnību var iegūt mūža beigās, vai vēl labāk – pēc nāves. Bet, ja nu gadījumā cilvēki ir sākusi tevi cienīt agrāk, kā esi paspējis nomirt – tas ir tikai tāpēc, ka tu visus esi piemānījis. Tu esi ģēnijs apmānīšanā. Tev patiesībā nav nekā ko cilvēkiem dot, tu vienkārši aizmālē tiem acis.

Ar to, protams, viltvārža  sindroms nebeidzas. Bet, lūk, ko es domāju. cik ļoti nelaimīgam un skaudīgam un naida pilnam jābūt tam iekšējam subjektam, kurš dvēselei čukst šīs “brīnisķīgās” idejas par to, ka tikai sviedri un asinis ir attaisnojums tam, ka tu vispār dzīvo uz šīs Zemes. Viņa pat ir žēl. Ja vari – pažēlo. Tad arī viņā vairs klausīties negribēsies. Jā, un galu galā viņš var sākt runāt par pavisam ko citu.

Avots: econet.ru

Autors: Iļja Latipovs

Tulkoja: Ginta FS

 

Tu esi Tu!

photographer-alfheidur

1. Laime ir tevī. Mēs pārāk daudz laika tērējam, meklējot piekrišanu un mierinājumu ārpusē. Un vienmēr izrādās, ka ne tur meklējam. Ieskaties sevī!

2. Esi pateicīgs par visu. Par labo, par slikto, par briesmīgo. Dzīve pati par sevi ir nenovērtējama dāvana. Savukārt labsajūta un sāpes – daļa mūsu ceļa.

3. Izmaini savu uztveri un tava dzīve mainīsies. Kad jūti bailes, dusmas, aizvainojumu, vienkārši paskaties uz situāciju no cita skatu punkta.

4. Svini savas uzvaras. Izbaudi katru pat vismazāko savu veiksmi.

5. Noņem klapes no acīm. Nekoncentrējies tikai un vienīgi uz saviem sapņiem, mērķiem un vēlmēm. Tā tu riskē palaist garām savas dzīves skaistumu un cilvēkus. Pasaule ir brīnumaina, kad ej ar plaši atvērtām acīm.

6. Katrs cilvēks mūsu dzīvē ierodas ar noteiktu mērķi. Taču mēs paši izvēlamies, vai mācīties tajās mācību stundās, ko viņš mums pasniedz, vai – nē.. Jo smagāka loma viņam mūsu dzīvē, jo nopietnāka mācību stunda. Atceries to!

7. Tici. Vienkārši ZINI, ka pašos grūtākajos brīžos Visums Tev sniegs atbalstu un viss būs kārtībā.

8. Neņem visu parāk tuvu pie sirds. Citu cilvēku rīcība atspoguļo to, kas notiek viņu privātajā dzīvē. Un, kā likums, tam nav nekāda sakara ar tevi.

9. Daba dziedē. Pastaiga svaigā gaisā un skaistas ainavas brīnumainā veidā spēj attīrīt galvu no nevajadzīgajām domām, atgriezt dzīvē un pacelt garastāvokli.

10. Aizvainoti cilvēki aizvaino citus cilvēkus. Un tu vienalga viņus mīli. Kaut gan, neviens neliedz mīlēt no attāluma.

11. Lai atveseļotos, vajag sajust. Nostādi savas bailes sev priekšā un raidi tām spilgtu gaismas staru, jo vienīgais veids, kā no tām atbrīvoties ir iet bailēm cauri. Ir sāpīgi skatīties patiesībai acīs. Taču varu apzvērēt, perspektīvā tas ir to vērts.

12. Perfekcionisms ir ilūzija. Varētu pat teikt – pati slimīgākā. Atslābinies. Tiecies uz pilnību, bet ļauj sev kļūdīties un būt laimīgam, neatkarīgi no rezultāta.

13. Pasaule apkārt ir spogulis. Tas, ko mēs tik ļoti mīlam citos, atspoguļo to, ko mēs mīlam sevī. Tas, kas mūs skumdina un sadusmo citos – ir indikators tam, kam mums sevī jāpievērš uzmanība.

14. Nav iespējams darīt laimīgus visus, pašam paliekot uzticīgam sev. Labāk tomēr riskēt un palikt nesaprastam, nekā būt mīlētam, tēlojot to, kas neesi patiesībā.

15. Proti piedot. Pirmkārt tas vajadzīgs tev pašam un ne tam cilvēkam, kurš tevi aizvainoja. Piedodot, tu iegūsti dvēseles mieru un brīvību, to, ko esi pelnījis. Piedod ātri un viegli.

16. Mums visiem ir neticama intuīcija. Ja apstāties, sastingt un ieklausīties, var izdzirdēt savas iekšējās gudrības balsi. Klausies savas sirds čukstos. Tā zin ceļu.

17. Lai tava dvēsele dzied! Esi īsts. Uz šīs zemes nav neviena tāda kā tu. Esi patiess un atvērts, dzīvo ar pilnu krūti un kusties savu mērķu virzienā.

18. Mēs visi esam radītāji. Nopietni! Iespējams ir viss, ja vien esi pacietīgs, koncentrējies un neatlaidīgs.

19. Es izstaroju gaismu. Tu patiešām izstaro gaismu. Mēs visi izstarojam. Daži met ēnu paši uz savu personīgo gaismu. Atstum savu ēnu un esi gaismas stars arī citiem.

20. Neuztver dzīvi parāk nopietni! Dzīvs no tās tāpat neizkiļūsi 🙂 Pasmaidi! Ļauj sev būt nedaudz muļķīgam. Izmanto momentu. Izklaidējies!

21. Esi kopā ar cilvēkiem, kuri tevi atbalsta un mīl. Un pats mīli un atbalsti viņus. Dzīve ir pārāk īsa kaut kam mazākam.

22. Virpuļo savā dzīvē brīvā dejā. Ja tev ir liels sapnis, seko tam kaislīgi, bet tajā pat laikā maigi un, ievērojot distanci, lai būtu pietiekami elastīgs un pielāgotos mainīgajam dzīves ritmam.

23. Jo vairāk dari, jo vairāk saņem. Dalies savā gudrībā, mīlestībā, talantos. Dalies viegli. Un tu ieraudzīsi, cik daudz skaista šajā dzīvē pie tevis atgriežas.

24. Ir svarīgi neizdāļāt sevi visu. Kas gan notiks ja tava dzīves krūze tiks iztukšota līdz pasam dibenam un vairs nebūs ko dot? Ir svarīgi ievērot līdzsvaru un būt līdzsvarā.

25. Saki «Jā!» visam, no kā iedegas tavas acis. Saki stingru «Nē» visam, kas tevi neinteresē, vai kam tev nav laika. Laiks ir pats dārgākais un vērtīgākais resurss, kas neatjaunojas. Izlieto to saprātīgi un ar prieku.

26. Dažkārt mēs pāraugam draudzību. Tas nenozīmē, ka mēs vai mūsu draugi esam slikti. Vienkārši mūsu ceļi šķiras. Saglabā tos savā sirdī.

27. Bailes ir lielisks rādītājs tam, ko mēs patiesībā gribam un kas mums dzīve vajadzīgs. Ļauj tām būt tavam kompasam un baudi tos brīnišķīgos piedzīvojumus, pie kuriem tas tevi ved.

Avots: http://www.econet.ru
(Photographer Alfheiður)
Tulkoja: Ginta FS

Ticēt labajam cilvēkos

15

Katru dienu savā ikdienā mēs sastopamies ar lielu daudzumu stresa, negatīva un sliktiem garastāvokļiem. Un pat negribot, automātiski, mēs sākam reaģēt uz notiekošo līdzīgi. Bet tajā pat laikā mēs varam visu mainīt, nododot citiem cilvēkiem labu garastāvokli, pateicību, prieku, kam tāpat kā visam negatīvajam, ir “vīrusa” efekts. Kā apstiprinājums šai domai ir mazi stāstiņi no reālas dzīves.

  • No rīta eju mājās. Pie manas kāpņutelpas pielīmēta maza lapiņa, uz kuras rakstīts: “Mīļie kaimiņi. Šodien apmēram 9:20 no rīta, es pazaudēju 120 rubļus. Ja kāds tos atradis, ienesiet, lūdzu 76. dzīvoklī Antoninai Petrovnai.” Es paņēmu 120 rubļus un devos uz 76. dzīvokli. Zvanu pie durvīm. Durvis atver večiņa halātā. Kā tikko mani ieraudzīja, tā asarām acīs metās apskaut. Viņa pastāstīja: “Gāju pēc miltiem, pie kāpņutelpas ņēmu no kabatas atslēgas un, acīmredzot, tajā mirklī nauda arī izkrita.” Taču naudu viņa atsacījās pieņemt! Izradījās, pāris stundu laikā es biju jau sestā, kas “atradusi” večiņas 120 rubļus! Cilvēki, kā gan es jūs mīlu par to, ka esat tādi!
  • Reiz uz ielas ieraudzīju večiņu, kas pārdeva tikai vienu vienīgu istabas puķi – vijolīti. Man palika viņas žēl un es nopirku vijolīti par 10 reizes lielāku cenu, kā viņa par to prasīja. Viņa asarām acīs teica: “Skriešu nu es uz veikalu nopirkt savam večukam desu”. Atnesu vijolīti mājās un nākamajā rītā tā uzziedēja.
  • Es nekad sevi nebiju uzskatījusi par skaistu, pat ne par simpātisku. Nesen mans līgavainis aizmirsa nolikt telefona klausuli pēc sarunas ar mani un es dzirdēju, kā viņš savam istabas biedram stāsta par mani. Cik es šodien skaista, kā viņam kopā ar mani ir tik silti un patīkami, un cik ļoti viņš mani mīl. Ko tur daudz teikt, es sāku raudāt. Pirmo reizi dzīvē es sajutos skaista.
  • Mēs ar draudzeni tirdzniecības centrā reklāmas viktorīnā vinnējām katra pa mīkstajai mantiņai. Atpakaļceļā ieraudzījām maziņu puiku ar tēti. Varēja redzēt, ka puisītis ir bērns ar īpašām vajadzībām. Es savu mantiņu atdevu viņam un viņš pateica “paldies”. Tēvs sāka raudāt, Izrādās puisītis nerunāja jau vairākus mēnešus.
  • Dažus mēnešus atpakaļ man diagnosticēja plikpaurainību. Pēc terapijas kursa es pilnībā zaudēju matus. Briesmīgi bija iedomāties, kā es došos uz skolu un visi uz manīm skatīsies. Bet pirmajā dienā, kad devos uz skolu, mani pie mājas gaidīja desmit mani klasesbiedri – visi pilnībā noskūtām galvām. Divas no viņiem – meitenes.
  • Es strādāju ātrās apkalpošanas restorāna kasē. Šodien no rīta kāds vīrietis pienāca pie kases un teica: “Aiz manis stāv meitene, es viņu nepazīstu, taču es gribētu samaksāt par viņas kafiju. Nododiet viņai :”jauku dienu!”” Sākumā meitene ļoti izbrīnījās, bet pēc tam izdarīja to pašu nākamajam pircējam. Un tā piecas reizes pēc kārtas!
  • Nesen, atgriežoties no institūta, pie metro stacijas ieraudzīju kara veterānu, kurš sēdēja uz ietves un blakus sev bija izlicis savas medaļas un ordeņus. Viņš tās pārdeva, lai varētu nopirkt sev kaut nedaudz ēdiena. Es izbēru visu savu maciņa saturu viņam rokās un teicu: “Ņemiet šo naudu, bet nepārdodiet savu cieņu, godu un atmiņas par kapeikām cilvēkiem, kuri tās nav pelnījuši”. Viņš apraudājās, satina savas medaļas lupatiņā un teica: “Paldies, meitiņ”. Tādos brīžos man šķiet, ka spēšu glābt visu pasauli.
  • Manas dzimšanas dienas priekšvakarā mana deviņgadīgā māšele skraidīja kā sadegusi, spīdīgām acīm, viņai tik ļoti gribējās uzdāvināt man savu sagatavoto dāvanu. No rīta, kā parasti, es gāju viņu modināt, lai vestu uz skolu. Modināju ar vārdiem: “Tu jau vari tagad pasniegt man manu dāvanu!” Vēl nepaspējusi atvērt acis, viņa apskāva mani savām mazajām rociņām, pabāza roku zem spilvena un izvilka konvertu ar uzrakstu: “Manam mīļajam brālim dzimšanas dienā!” To atvēris, es ieraudzīju vienu 10 dolāru banknoti, divas 100 rubļu un vienu 50 rubļu banknoti. Tā bija absolūti visa viņas iekrātā nauda. Es viņu ilgi apskāvu, lai viņa neredzētu asaras manās acīs.
  • Sen nebija bijis tāds pērkona negaiss kā šodien. Darbā man teica, ka kāds svešais ložņā ap manu mašīnu. Es metos uz ielas. Viss bija kā vienmēr, izņemot to, ka lūka, kas bija palikusi atvērta, bija ciešāk pievērta, lai mašīnas salons negaisa laikā neciestu.

Darīsim viens otram vairāk laba, un iepriecināsim ar mazām mīļām lietām un uzmanības pierādījumiem. Tad ne tikai mūsu dvēseles kļūs gaišākas, bet arī pasaule kļūs labāka.

 

Avots: http://fit4brain.com/

Tulkoja: Ginta FS

Katru reizi, kad nolaižas rokas

dieva-milestiba2

Kas notiek?

Es esmu aizmirsis par Dievu katru reizi, kad sāku baidīties un celt paniku

Aizrāvies ar nemieru, kas valda sabiedrībā es kopā ar visiem kliedzu: “Šausmas, cenas ceļas, ekonomika brūk, valdībai nospļauties uz saviem pilsoņiem, kas ar mums notiks!…”

Piespiežu sevi atcerēties par vēstures cikliskumu un nedaudz nomierinos. Kā glābējs man atmiņā nāk daudzas reizes dzirdēta fraze: “Tev pat visi mati uz galvas ir saskaitīti!”

Izelpoju un apzinos, ka nav jēgas uztraukties, viss ir jau nolemts. Dvēsele ir mūžīga un tai nav svarīgi ārējie apstākļi, tikai tie laicīgie notikumi, kas dotajā brīdī ar to notiek – šeit un tagad.

Pārtrauc uztraukties, mums jārūpējas par to, kas Dieva dots, bet Dievs pats parūpēsies par mums.

Es esmu aizmirsis par Dievu katru reizi, kad nolaižu rokas

Ja tavas kvēlākās vēlmes nav piepildījušās, turpini cītīgi darboties. Dievs ir uzticīgs saviem priekšrakstiem – Dievišķais Gars ir ar mums vienmēr.

Es esmu aizmirsis par Dievu katru reizi, kad žēloju sevi

Sevi žēlojot, tu aizmirsti, ka jādzīvo pilnu krūti. Žēlums, protams, pašsaglabāšanās labā ir attaisnojams. Bet citos gadījumos tas ir graujošs. Žēlojot sevi, mēs atrodam attaisnojumus savām kļūdām un grēkiem. Un, galvenais, necenšamies mainīties. Gaidam, ka pasaule mums apkārt izmainīsies, cilvēki, apstākļi, tikai ne mēs. “Es neesmu vainīgs, viņi visi ir vainīgi!” – tie ir galvenie “sevis žēlotāja” vārdi. “Es tik daudz ko labu viņiem izdarīju, bet viņi!!!…”

Pakāpeniski tādas frāzes, attieksme un attaisnojumi noved pie tā, ka cilvēks sāk uzskatīt sevi par vienīgo patiesības nesēju un tāpēc sašaurina savu paziņu loku līdz minimumam. Bēgot no īstenības, cilvēki nonāk strupceļā. Ne jau par žēlumu pret sevi runā Glābējs, bet par mīlestību. Bet tur, kur ir žēlums, nav mīlestības un nevar būt. Tikai mīlestība ir spējīga attīstīt personību, žēlums to ved pretī degradācijai.

Es esmu aizmirsis par Dievu katru reizi, kad pārstāju priecāties

Mani vienmēr izbrīnīja fakts, ka ir cilvēki, kuri spēj priecāties brīžos, kad tos piemeklējušas slimības, grūti laiki, kad tuviniekiem ir problēmas. Kaut kāda liekulība!?

Bet ar laiku es sapratu, ka prieks, tā ir sajūta, kas nav atkarīga ne no kādiem ārējiem apstākļiem. Tāpat kā bagātība un veiksme nevar garantēt prieku, tāpat arī nabadzība un slimības nevar atņemt cilvēkam šo dāvanu.

Jo vienīgais patiesa prieka avots ir cilvēka savienība ar Visu Augstāko. Kad Dievs piedzimst dvēselē vēlreiz un vēlreiz. Prieka trūkums nozīmē tikai to, ka kaut kas nav kārtībā ar šo savienību. Iespējams, esi parāk koncentrējies uz sevi, savām sajūtām, prātu un problēmām, un sirdī Dievam nav vietas.

Es esmu aizmirsis par Dievu katru reizi, kad sāku salīdzināt un vērtēt

Svētajos rakstos runā par to, ka ikviens cilvēks ir unikāls un vienīgais tads uz pasaules. Un Dieva griba priekš katra no mums ir sava.

Jau no agras bērnības mēs esam raduši, ka mūs salīdzina un mēs salīdzinām: “Paskaties, kāda gudra meitene ir Katja – labi mācās, spēlē vijoli, bet tu visu laiku skraidi ar puikām pa pagalmu!!…” Šāda salīdzināšana ir ne tikai sāpīga, bet ļoti kaitīga cilvēkam jebkurā vecumā. Bērniem jābūt dažādiem.

Atceros vienu zīmīgu gadījumu..

Mēs ar vīru ciemojāmies pie labiem draugiem. Es sāku runāties ar kādu jaunu sievieti. Viņa sāka man stāstīt par sevi un savu ģimeni. Izrādījās, ka viņa ir ļoti iejūtīgs, ārkārtīgi laipns un stiprs cilvēks. Un, salīdzinājumā ar viņu, es sajutos neveiksminiece. Jo vairāk es sajūsminājos par viņu, jo mazāk patiku sev. Centos to neizrādīt un turpināju sarunu. Jo vairāk viņa stastīja, jo skaidrāk es sapratu, ka esmu tūkstošiem reižu sliktāka par viņu – gan kā sieva, gan – māte, gan – kristiete. Man palika tik neciešami slikti, ka atvainojos un devos projām, tā atņemot sev patīkamu vakaru.
Jā, salīdzināšana dzīvi padara drūmu. Tas, kas vienam ir vienkārši un pats par sevi saprotams, tas citam šķiet kas neiespējams. Taču vienam cilvēkam ir vieni uzdevumi, ne sliktāki vai labāki, bet vienkārši – savi, un otram tie ir pavisam citi. Visi mēs esam dažādi un katrs unikāls un, zinot šo patiesību, mums vieglāk ir cienīt sevi un citus. Katram ir tiesības uz mīlestību un savu ceļu.

 

Autors: Nataļja Goroškova

Tulkoja: Ginta FS