Kāpēc tu no dzīves taisi problēmu?

Kāpēc tu no dzīves taisi problēmu? Dzīve ir neticami skaista – kāpēc gan nedzīvot to šeit un tagad?

Asaras ir dzīves izpausme. Arī smiekli ir tās izpausme.
Dažkārt tu skumsti. Tā ir dzīves izpausme, tavs garastāvoklis. Brīnišķīgi!
Citā reizē tu esi laimīgs, dzirksteļo no prieka, dejo. Arī tas ir lieliski.
Lai kas arī notiktu, pieņem to kā gaidītu viesi un paliec ar to, un pamazām tu ieraudzīsi, ka ir pazudis ieradums uzdot jautājumus un padarīt dzīvi par problēmu.
Un, kad tu pārstāsi uzpūst no mušas ziloni, dzīve tev atklās savus noslēpumus. Tā nekad tos neatklāj cilvēkam, kurš nemitīgi tai uzdod savus jautājumus.
Dzīve ir gatava tev atklāties, ja tu to nepārvērt par problēmu.
Ja tu visā redzi tikai grūtības, tavs redzējums notrulinās. Tu kļūsti agresīvs pret dzīvi.
Tu esi meistars problēmu radīšanā… vienkārši saproti to, un pēkšņi problēmas pazudīs.

OŠO
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pasaule runā ar mums

Man stāsta, ka laimi nevar uzskatīt par normu, kad apkārt ir tik daudz nelaimīgo. Es negribu tam piekrist. Dažkārt šī dzīve šķiet nepanesama, bet jebkura cita – nesasniedzama. Un rodas sajūta, ka nav no kā izvēlēties. Bet patiesībā prieku var gūt no it visa. Tāpat, kā no visa var gūt pieredzi, emocijas, dzīvi galu galā. Jo pat no katrām visdziļākajām skumjām var paņemt vairāk, kā tās paņem no mums.

Kopumā mēs esam diezgan nopietni ļaudis. Katrā ziņā, tā no malas izskatās. No mūsu dzīves pazūd patiess izbrīns. Un tas ir ļoti skumji. Arvien grūtāk ieraudzīt apkārt kaut ko tādu, kas spētu izbrīnīt.
Jo vecāki kļūstam, jo sarežģītāk ir atrast kaut ko, uz ko būtu vērts tērēt pāris dzīves gadus. Kaut ko tādu, kas dzīvei piešķirtu intensitāti un jēgu mūsu eksistencei.

Sāc ekonomēt laiku, it kā būtu daudz visādu svarīgāku lietu, ar ko nodarboties. Tomēr nāve punktu ziņā mūs vienmēr apsteidz.

Kad bijām bērni, mēs visu atcerējāmies, vienalga, bija tas noticis, vai nebija. Tagad mēs aizmirstam pat acīmredzamos faktus. Kad mēs sevi uzskatījām par nemirstīgiem, mēs nežēlojām ne laiku ne spēku pat visbezjēdzīgākājām nodarbēm. Tagad mēs nezinām, cik mums atlicis, tāpēc cenšamies ekonomēt un izvēlēties tikai pašu vērtīgāko. Dažkārt es domāju, ka nāve noteikti nav pats briesmīgākais notikums dzīvē. Pats briesmīgākais zaudējums ir tas, kas nomirst mūsos vēl dzīviem esot.
Līdz šim man šķita, ka no manis pazūd mūzika, taču izrādījās, ka tadā veidā manī atbrīvojas vieta klusumam. Nevar paturēt sev neko no tā, kas tev nepieder.
Pratčetts reiz rakstīja, ka dzīvē mēdz būt mirkļi, kad cilvēkiem jāprot noturēt, un mirkļi, kad jāprot atlaist. Gaisa baloni domāti, lai iemācītu bērniem saprast atšķirības.

Atšķirība ir it visā, lai uz ko mēs arī skatītos. Bet viltība ir pieņemt to kā parasto lietu kārtību.
Ja vērtējoši skatāmies uz savu tagadējo dzīvi, mēs tajā varam atrast ļoti daudz iemeslu, lai būtu neapmierināti ar sevi, lai justu nožēlu un vilšanos. Bet, gadiem ejot, pienāk laiks apgūt šo smalko un sarežģīto mākslu – neskatīties uz savu esošo dzīvi vertējoši. Kārdinājums vienmēr ir liels, un vienmēr ir iespēja kļūdīties ar cenu, taču jebkuru pretenziju pret pasauli vērtība ir nulle. Galu galā, mēs taču neatrodamies tirgū. Piemēram, par mūsu pagātni neviens mums nesamaksās ne kapeiku. Tā  ir vērtīga tikai mums pašiem. Taču arī mēs paši nevarēsim to iemainīt ne pret nākotni, ne vēl jo vairāk, pret tagadni.

Cilvēks ir dīvaini uzbūvēts. Viņš atrod iemeslus aiziet un aizbraukt no vietām, kurās tik ļoti gribas atgriezties uzreiz pēc tam, kad vilciens atstājis peronu. Krūtīs sāk atritināties pulsējošs kamols, un kad no tā pāri paliek vien tukša spole, tevi no visām pusēm ieskauj milzīgi minotauri. Oo, šī mūžīgā attiecību skaidrošana ar saviem personīgajiem, pieradinātajiem monstriem… No rītiem, vēl neuzausušās saules staros tu tos izved parkā pastaigāties, apsēdies uz soliņa un vēro, kā lēnītēm plūst tava dzīve. Tava vienīgā, neatkārtojamā dzīve.

Pasaule runā ar mums tik daudzās valodās, ka jābūt pilnīgam profānam, lai neko nesadzirdētu.

© Jeļena Kasjan
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ziemassvētkos

Tu esi ierobežots laikā, bet tevī plešas mūžība.
Tu esi ierobežots telpā, bet visa bezgalība mierpilni iemājo tavā sirdī.
Tu ej pa atšķirību lauku un katrs tevi redz savā pusē, saucot pie sevis, noliedzot citus, taču kaut kur dziļi sevī tu kā Dievu sevī nes nedalāmo.
Un tevi pašu no viņa atdalīt nav iespējams.
Tūkstošiem cilvēku balsu troksnī, pat paša kliedzienā par savu taisnību un tiesībām kliegt skaļāk par visiem, tu nes klusuma klusumu.
Starp vētrām tu esi miers, tu esi nekustīgs savā kustībā, kā jūras ieskauta klints.
Kādam taču ir jāklusē un jāienes šajā pasaulē bezgalība, dziļums un miers, sava klusuma nedalāmība, miera spēks un bezgalīgās Mīlestības gaisma, kas izdzenā tumsu pa kaktiem. Kādam taču tas ir jadara. Un kuram gan citam, ja ne tev?
Lūk, kāpēc ir Ziemassvētku Gaisma. Netverams Ziemassvētku Miers. Klusuma svētki, kuros tu dzirdi kā sniegā krīt sniegpārsliņas…

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Foto: Burak Kebapci
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kamēr sirds pukst, ir jādzīvo un jācenšas dzīvot labi

Mandatory Credit: Photo by MARIO TORRISI/AP/REX/Shutterstock (7374571a) South African heart transplant pioneer Dr. Christiaan Barnard during a lecture, to doctors, interns and students at Romes newest Catholic Hospital. The lecture was given at the request of Pope Paul VI, who received Dr. Barnard in a private audience in the Vatican Jan. 29 ROME PROF. BARNARD, ROME, Italy

Ārsts Kristians Bernards bija pirmais, kurš veica sirds transplantāciju neārstējami slimam pacientam.

Ar jauno sirdi pacients nodzīvoja 18 dienas. Viņš nomira no pneimonijas, kuru izraisīja speciālās zāles. Un skauģi vainoja ārstu. Stulba ideja pārstādīt sirdi. Nekas nesanāks. Pacients ir miris.

Taču ārsts Bernards turpināja operēt. Un pēc tam viņa izglābtais pacients nodzīvoja 24 gadus. Bet pati sirds transplantācija kļuva par ikdienu veicamu operāciju, kaut arī ļoti sarežģītu. Ārsts Bernards atklāja ceļu caur upi, kas pilna krokodiliem.

Tā viņš tēlaini rakstīja par mazo iespēju izglābties: lai izglābtos no saniknota lauvas, nākas lēkt upē ar krokodiliem. Tā ir iespēja. Un arī sirds transplantācija ir iespēja. Tāpēc, ka citas iespējas izdzīvot vienkārši nav.

Viņš bija gaišs un savdabīgs cilvēks. Sākumā eksperimentēja uz dzīvniekiem; tajos laikos tā bija normāla prakse. Tad arī pret cilvēkiem izturējās nežēlīgi – ārsts dzīvoja Āfrikā.

Bet pēc tam viņš sāka aizsargāt dzīvniekus; viņš organizēja dabas rezervātu netālu no savām mājām Dienvidāfrikas Republikā. Un sāka cīnīties par cilvēku vienlīdzību. Un, protams, tā ieguva daudz ienaidnieku.
Un arī šajā sakarā viņš izteicās: “gribi spēlēt pieaugušo spēles – gatavojies tam, ka saņemsi zilumus!”

Viņš vienmēr izteicās atklāti un brīvi. Un daudziem tas nepatika. Viņš arī nebija nekāds svētais; trīs reizes oficiāli precējies. Viņam ļoti patika skaistas sievietes. Reiz viņam bija pat kaislīgs romāns ar kādu kinozvaigzni.

Bet tajā pat laikā viņš no sirds teica: laulībā ir jācenšas būt uzticīgam. Pielikt tam visas pūles.

Bet par Nobela prēmiju viņš teica: es labāk izvēlētos skaistu sievieti. Skaista sieviete ir labāk kā Nobela prēmija.

Viņam pārmeta to, ka ārsts mīl saviesīgus pasākumus, jautrību, krāšņu dzīvi. Un viņš patiešām to mīlēja, – un nemaz necentas to liekulīgi slēpt. Viņš ļoti daudz strādāja un labi atpūtās, saņemot pelnītus aplausus.

Dzīvoja ar prieku, – tieši tā, kā sirds lika…

Viņš bija brīnišķīgs ārsts un cilvēces labvēlis. Pateicoties viņa entuziasmam tika glābtas simtiem un tūkstošiem dzīvību. Pateicoties viņa ārstniecības metodēm nāvei nolemtie palika dzīvi un varēja mīlēt, strādāt, dzemdēt bērnus, priecāties un smieties…

Šis ārsts jo īpaši rekomendēja smieties. Smieties biežāk. Smiekli dāvā spēku dzīvei. Dažkārt dzīve ir tik nepanesama, ka labāk par to pasmieties. Un jūsu sirds paliks dzīva…

Viņš rekomendēja daudzas dīvainas lietas. Viņš noliedza mokošas diētas. Viņs neaizliedza alkoholu nelielos daudzumos. Un deva padomu vienkārši dzīvot. Dzīvot, kamēr pukst sirds. Un nenomocīt sevi ar aizliegumiem, drūmām domām un bailēm. Dzīve ir pieaugušo spēle. Un zilumi ir neizbēgami…

Ēdiet mēreni, bet neaizliedziet sev to, ko ļoti kārojas. Smejieties! Tas ir daudz labāk, kā būt drūmam. Mīliet. Tas ir tik brīnumskaisti – mīlēt. Un pacentieties nenodarīt sāpes dzīvniekiem un tiem, kuri jums dārgi. Tas ir ļoti veselīgi jūsu sirdij, – tā teica ārsts Bernards.

… Viņš nomira 78 gadu vecumā ar sirdi. Un skauģi runāja: kāda likteņa ironija! Ārsts, kurš ārstēja sirdis nomira no sirdstriekas!

Bet ārsts Bernards jau iepriekš bija viņiem atbildējis. Arī nāve ir ārstēšana, kad normāla, laba dzīve ir beigusies. Kad sākas mocības, kuras nav iespējams pārtraukt, mūs ārstē ar nāvi. Un tas ir labi un normāli. Tā pasaulē iekārtots.

Ārsts bija mācītāja dēls, – un ieminējās, ka nāve ir kaut kas līdzīgs operācijai, kad tiek izgriezts slimais orgāns. Slimais ķermenis. Kas tālāk būs, mēs pagaidām nezinām, pareizi? Tikai nojaušam. Droši vien būs jauna dzīve…

Bet pagaidām ir jādzīvo un nevajag mocīt savu sirdi ar drūmām pārdomām un satraukumiem.

✅ Nevajag mocīt sevi ar aizliegumiem un mērdēt badā.

✅ Nevajag baidīties no stresiem – tie ir neizbēgama dzīves sastavdaļa. Smieties biežāk, pat tad, ja ir grūti.

✅ Mīlēt. Noteikti vajag mīlēt gan ar dvēseli gan miesu.

✅ Un censties nenodarīt sāpes citiem. Tāpēc, ka visiem mēdz būt ļoti sāpīgi. Ne tikai mums…

Bet 78 gadi ir labs vecums galvenajai operācijai. Tā teiktu kardioķirurgs Bernards, kurš bija pretrunīgs, sarežģīts cilvēks, kurš arī kļūdījās. Dzīvs cilvēks. Un viņš ļoti daudz zināja par cilvēka sirdi. Par dzīvu pukstošu sirdi. Tā nav mūžīga. Taču, kamēr tā pukst, ir jādzīvo un jācenšas dzīvot labi…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Bildītē: Christiaan Barnard

Lai viegli un gaiši

Cilvēki tik viegli dalās ar negatīvu, kad kāds apvaino, izlamā, nesaprot. Un ļoti reti atceras tos, kuri atvēra durvis, palaida rindā pa priekšu vai vienkārši uzsmaidīja.

Paši saskatās visādas preteklības televīzijā un internetā par to, kuru iesēdināja, nogalināja, piekrāpa, kurš pāris šķiras. To visu pat īpaši meklēt nevajag – to pārdot ir vieglāk un tieši tāpēc to arī tiražē. Tāpēc vairums cilvēku ne īpaši interesējas par ģimenēm, kurās viss ir labi, kurās cilveki ir laimīgi, dzemdē bērnus un mīl viens otru.

Un pēc tam visu šo sakrāto negatīvu vajag kaut kur likt, jo tas grauj dvēseli un dvēsele nav domāta tam, lai krātu tur atkritumus. Un cilvēki sāk sūdzēties. Par valdību, nodokļiem, cenām, ceļiem, kaimiņiem, priekšniekiem, vīriem, bērniem… Izgāž savu naidu pār pirmo, kas gadās pa rokai. Nejaušu garāmgājēju, uz ielas satiktu paziņu. Draudzeni. Mammu. Vīru. Bērniem. Nav svarīgi.

Bet varbūt pietiks pasaulē meklēt negatīvo? Varbūt ir vērts pārprogrammēt savu paša prātu, lai tajā krātos tikai labas ziņas? Varbūt jāsāk priecāties par to, kas ir? Priecāties par labo, kas vienmēr notiek? Pārstāt žēloties par visu, kas nepatīk?

Mums ir tieši tas, kas pienākas, ko esam pelnījuši. Tādu valsti, valdību un tādus ceļus.

No tā, ka pārliesim no tukša trauka tukšā, nekas nemainīsies. Pasaule var mainīties tikai tad, ja tajā būs vairāk laimīgu cilvēku.

Šajā valstī var dzīvot. Tajā ir savas priekšrocības. Tas, ka, piemēram, šodien par mums neviens īpaši neinteresējas, kaimiņi par mums nesūdzas, mums neatņem bērnus, mums ir iespējas izveidot savu biznesu. Un cilvēki pie mums ir sirdssilti, patiesi. Jā, protams, traumēti. Jā, saniknoti. Bet patiesībā ļoti sirsnīgi un labestīgi, ja ļaujam viņiem paust savas labās īpašības.

Pārstāt žēloties par priekšnieku. Saņēmi, ko pelnīji. Nav jēgas atkal un atkal mazgāt viņa netīro veļu. Nav šajā pasaulē ideālu cilvēku. Taču šis cilvēks maksā tev algu un tas nozīmē, ka savā ziņā viņš rūpējas par tevi. Protams, gribētos lai alga būtu lielāka un darba apstākļi labāki. Taču tas ir labākais, ko šobrīd viņš var dot. Un nav iespējams tev būt viņa vietā, kamēr nebūsi iemācījies viņu cienīt.

Pārstāt aprunāt cilvekus. Nodarbojies ar savu dzīvi un neskaties citu dzīvju seriālus. Kurš ar kuru, kad un kur. Nosodīt bagātos nozīmē pašam nekad nekļūt bagātam. Nosodīt slavenos nozīmē nekad pašam nekļūt cilvēku mīlētam. Nosodīt ģimenes cilvēkus nozīmē nekad pašam nebūt laimīgam ģimenē.
Nosodīt tos, kuri kļūdījās, ir pats briesmīgākais. Tāpēc, ka tad, kad tu kļūdīsies, bet šajā dzīvē kļūdās visi, tev neviens nepados roku. Jā, dzīvot svešu dzīvi ir šķietami vieglāk, drošāk un interesantāk. Taču tam nav nekādas perspektīvas. Tāpēc labāk nodarboties ar sevi. Un censties cilvēkos redzēt labo. Pat tad, ja šī labā ir šķietami tik maz. Taču ir. 

Pārstāt sūdzēties par saviem vecākiem un savu bērnību. Ja godīgi, tad ļoti daudzi no mūsu bērnības aizvainojumiem ir no pirksta izzīsti. Jā, mums reti teica mīlestības vārdus, centās mūs pārtaisīt. Taču vairums mēs izaugām parastās ģimenēs, kur mūs baroja, apģērba, audzināja, skoloja. Mana paaudze nav pieredzējusi kara laika un pēckara šausmas, badu, represijas. Ļoti daudz ko no tā, ko pārcieta mūsu vecāki un vecvecāki. Un tas bija daudzas reizes briesmīgāk, kā varam iedomāties. Bet mēs atļaujamies trīsdesmit gadu garumā vēl arvien pārdzīvot par rotaļlietu, kuru mums nenopirka. Vai to, ka vecāki mūs kritizēja.

Mīlēja, kā prata un varēja. Nepameta un neatbrīvojās no mums, nemērdēja badā. Deva dzīvi un labāko, ko spēja dot. Un milzīgs paldies viņiem par to.
Ir jāpārstāj žēloties par saviem vīriem. Vairums sievu nav apmierinātas ar to, ka vīri nepalīdz, pietiekami nepelna, neciena vai pievērš pārāk maz uzmanības. Tomēr varbūt vajadzētu uz savu vīru paskatīties savādāk un pateikties Dievam par to, ka vispār ir vīrs?
Ir jāpārstāj žēloties par saviem bērniem. Izklausās, ka daudzi savus bērnus tik neprātīgi mīl, tomēr nezin kāpēc, žēlojas. Guļ slikti, ēd slikti, nodarbojas ar muļķībām, neinteresējas par sportu, nelasa, draudzējas nesaprotams, ar ko, mācās slikti, kaujas, neklausa. Dažkārt bērnu spēļu laukumi pārvēršas par tādu māšu žēlabu vietu, ka bērniem tur vispār kaitīgi atrasties. Nav brīnums, ka bērni neklausa. Viņi taču arī ir cilvēki. Un viņi ļoti labi jūt, kā mēs pret viņiem izturamies. Viņi dzird šo žēlošanos. Un visu saprot, jau kopš dzimšanas. Ir jācenšas ieraudzīt viņu stiprās puses. Jāiemācās ar mīlestību pieņemt viņu kaprīzes, krīzes, grūtības. Un nepadarīt viņus par visu savu nelaimju vaininiekiem.

Tie, kam vispār nav bērnu, sapņo, lūdzās, pārcieš sāpīgas operācijas. Nekaitiniet Dievu, novērtējiet tās mazās saulītes, kuras jūs izvēlējušās. Un pārstājiet lasīt visu to, kas piepilda ar negatīvu. Tā ir izvēle. Lasīt, klausīties un skatīties tikai to, kas iedvesmo. Skatīties uz to, kas palīdz būt laimīgam. Izturēties pret cilvēkiem tā, kā gribi, lai tie izturas pret tevi. Jo vairāk pozitīva, jo ātrāk negatīvais pazudīs no tavas dzīves. Pat nepamanīsi.
Un ar uzkrāto prieku vajag dalīties. Priecāties par draugiem, par paziņām, par nepazīstamiem cilvēkiem. Iedvesmot citus skaistām pārmaiņām ar savu piemēru. Iedvesmot savus bērnus dzīvot skaistāku dzīvi. Iedvesmot vīrieti būt vīrietim pat tad, ja tas nemaz nav tik vienkārši. Ļaut sev būt laimīgai bez iemesla. Tāpēc, ka esi, ka tev ļauts šeit būt. Priecāties par laika apstākļiem. Priecāties par cilvēkiem, kurus satiec. Par mazajiem brīnumiem, kas notiek pastāvīgi katra cilvēka dzīvē. Priecāties par sevi, par dzīvi. Jā, tas nemaz nav vienkārši. Jā, protams, sākumā būs inerce. Jā, protams, ne visi tevi sapratīs. Taču viss ir tavās rokās. Un tu tiksi ar to galā. Un tev izdosies, ja vien ļoti vēlēsies un darīsi. Sāc meklēt labo it visā – pasaulē, cilvēkos, lietās, apstākļos. Meklēt labo un priecāties. Kā to dara mazi bērni.

Avots: Судьбы моей ожерелье
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nebēgt no bailēm

Pa īstam atbrīvoties no bailēm nenozīmē nekad nebaidīties.

Pa īstam pārdzīvot nodevību vai rūgtu šķiršanos nenozīmē nocietināties pret jebkurām attiecībām un saņemt garantiju, ka vairs nekas tāds neatkārtosies.
Pa īstam iziet no bēdām nenozīmē tās aizmirst.
Pretējā gadījumā izrādīsies, ka nonākt līdz dziedināšanai nozīmē atslēgt sevi no dzīvām sajūtām un paslēpties mākslīgā amnēzijā no visa, kas izraisa sāpes.

Daudzi saka: es negribu neko just un neko nevēlos atcerēties.

Tāda vēlme ir saprotama, īpaši tad, ja ciešanas ir ļoti lielas.
Taču šādi centieni sevi pasargāt balstās tikai un vienīgi uz pašapmāna.

Mani mīļie, izdziedināties nozīmē pilnībā atritināt visu šo kamolu…

Saprast savu baiļu dabu un paskatīties tām acīs.
Tikai tad tu zināsi, par ko tās tevi brīdina un ko tev ar tām darīt.

Nodevībā neiet līdzatkarīgā vienpusējo ceļu, cieši turoties pie upura lomas, kuru viegli var nodot, pamest, pazemot, izmantot, bet uzņemties savu daļu atbildības, atmetot visas savas ilūzijas un atbildot sev uz jautājumu: no kura brīža tava pašcieņa ir kļuvusi lētāka par iespēju saglabāt attiecības, kurās  vērtīgs bija tikai kāds viens…

Kāpēc kalnos cilvēki pieaug? Tāpēc, ka izaug līdz patiesībai, kur tā nekad līdz galam neaiziet, bet izdzīvotais un pieņemtais nesagrauj dvēseli un nepārvērš to par pagrabu, bet gluži otrādi padara daudz noturīgāku un pieņemošāku pret to dzīves pusi, kur prieku var sagādāt pat rudens vējā izmircis pīlādža zars.

Ja tu vēlies izdziedināties nevis nemitīgi bēgt no nemitīgajām nepārvaramībām, tad nāksies apstāties, lai pārvarētu tās…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

MANA IZVĒLE. MANA DZĪVE!

Kāds sūfiju mistiķis visu dzīvi bija laimīgs. Nevis tēloja laimīgu, bet bija laimīgs. Viņš pats bija smiekli, visa viņa būtība bija svētki. Un, lūk, viņš kļuva vecs, pienāca viņa miršanas diena un viņš par to smējās. Tad kāds no viņa skolniekiem jautāja:
“Mēs esam pārsteigti. Tagad jūs, skolotāj, mirstat, kāpēc smejaties? Mums ir skumji, bet jūs vēl joprojām smejaties! Kā jums tas izdodas?”

Un vecais vīrs atbildēja: “Noslēpums ir pavisam vienkāršs. Kad man bija septiņpadsmit gadu, es jau biju paspējis būt nelaimīgs. Bet manam skolotājam bija septiņdesmit, un viņš man teica: “Reiz arī es biju tikpat skumjš kā tu. Bet kādā brīdī pēkšņi man atnāca atklāsme – tā ir Mana izvēle, Mana dzīve!”

Kopš tā brīža katru rītu, kad pamostos, pirms atveru acis, es sev jautāju: “Ko es vēlos? Ciešanas? Svētlaimi? Ko es šodien izvēlos?”

Es izvēlos svētlaimi, es tiecos pec tās. Tā ir izvēle. Pamēģini. No rīta, kad pamosties, pajautā sev: “Ir pienākusi jauna diena! Kāds ir mans plāns?” Vai tad kāds izvēlēsies ciešanas? Nē. Tāpeēc, ka tāda izvēle ir pretdabiska.

Sūfiju viedais stāsts
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tik vienkārši

Kurš mīl tos, ar kuriem vienkārši?
Es mīlu. Ļoti.
Mīlu, novērtēju un apbrīnoju, tāpēc, ka vienkārši nenozīmē vienšūnaini, vai arī ērti kā ar grīdas lupatu.
Nokļūt līdz vienkāršībai attiecībās ar otru cilvēku ir tas pats, kas iegūt tādu meistarības pakāpi, kurā viss kļūst skaidrs bez jucekļa, specefektiem, traucējošiem manevriem un samudžinātiem scenārijiem …
Kļūt pieejamam, caurspīdīgam un godīgam ir daudz grūtāk, nekā bezgalīgi pūst miglu acīs, izspēlēt varenas drāmas, atrast iemeslus arvien jauniem un jauniem konfliktiem, neprast sarunāties tieši, pierakstīt savas domas otra galvai, piedomāt, uzspiest savus stāvokļus…. citiem vardiem – būt sarežģītam.
Grūtības parasti mistificē cilvēki ar nestabilu un zemu pašvērtējumu. Tad šķiet, ka milzīga balva ir izpelnīties kāda labvēlību, kurš augstprātīgi ved tevi cauri sarežģītiem labirintiem, bet tam, kurš nāk tev pretī atvērtām rokām un neko nepieprasa, nav nekādas vērtības.
Vienkārši ir tad, kad tevi pieņem un nenostāda rindā.
Vienkārši ir tad, kad tev uztic savas jūtas un ir gatavi tavai uzticībai.
Vienkārši, mani mīļie, ir tad, kad ir vienkārši.
Vienkārši tieši uzprasīt, vienkārši tieši atzīties kādā savā kļūdā, vienkārši saņemt atbildes uz saviem jautājumiem, vienkārši konfliktēt, vienkarši cienīt, vienkārši nenodot, vienkārši nevadāt aiz deguna, vienkārši teikt patiesību, vienkārši palūgt piedošanu, vienkārši būt dabiskam, vienkārši uzņemties savu daļu atbildības un vienkārši turēt solījumus…
Vienkārši mīlēt, nevis mūžīgi zīlēt, kā pret tevi izturas… mūždien uzdurties uz hroniskas neapmierinātības kazas ģīmīti…. mūžīgi meklēt, pie kā atkal esi vainīgs…. mūžīgi nepaļauties ne uz viena atbalstu…. mūžīgi atskaitīties un taisnoties…. mūžīgi gaidīt apbalvojumu, kad beidzot līdz tevīm nokāps šī uz pjedestāla nostādītā Sarežgītība, ar kuru, kā ļaudis runā, esot ļoti interesanti…
Man – nav interesanti
Es esmu izaugusi.
Izaugusi līdz vienkāršībai. Un atpakaļ vairs negribu…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sevi ir jāiepazīst

Dzīve, kura griežas ap savu “es”, ir velti iztērēta, niecīga dzīve.

Zinoši cilvēki ar dzīves pieredzi to var viegli sajust emocionālā līmenī, savā paša neapmierinātības karaļvalstī – ar visu, ko viņi ir iecerējuši darīt un joprojām plāno darīt nākotnē.

Šī karaļvalsts ir kā krūze ar caurumu apakšā – lai kā arī tu censtos to piepildīt ar ūdeni, nekad nejutīsies apmierināts. Un tad dzīve pārvēršas par nebeidzamu skrējienu, nemitīgu cīņu, cenšoties piepildīt savu krūzi – tas prasa nemitīgu aktivitāti un uztraukumu, tavam ego pastāvīgi vajag uzturēt visus tos rāmjus, kurus pats sev apkārt uzcēlis, pastāvīgi sasniegt vēlamo, uzturēt to, kas jau ir un bezgalīgi novērst visu to, ko tas uzskata par nevēlamu.

Tajā pat laikā prāts nemitīgi grib kaut ko vēl, vēl vairāk un vairāk. Tas nevēlas neko citu, kā mieru, apmierinājumu, taču, sasniedzot šo “mieru”, to atzīst par nosacītu, un tad vajadzīgs ir vēl lielāks miers, vēl vairāk labāki apstākļi, vēl laimīgāka dzīve un tā tālāk.

Tāda dzīve nav vienkārši niecīga un nenozīmīga, bet vēl piedevām piepildīta ar bezgalīgām problēmām savas personas un visu, kas ar to saistās, sakarā.

Laimīgs ir tas, kurš patiešām šo ir ievērojis.

Uzticība – tas ir dzīvesveids, kur “es” un visa, kas ar to saistīts (darbs, bērni, ģimene, hobiji) centrā atrodas augstākais, Dievišķā patiesība.
Ģimenei, bērniem un visam pārējam ir vieta būt, tā nav problēma, bet, ja pirmajā vietā ir Dievs, tad viņi nekļūs par verdzības objektiem un dzīve būs nevis lēts stikliņš, bet īsts dārgakmens.

To salīdzina ar nullēm un vieninieku. Visi priekšmeti ir kā nulles, kuriem nav nekādas vērtības.
Tev var piederēt neizmērojamas bagātības, augsts stāvoklis sabiedrībā, taču tam visam nebūs nekādas nozīmes, kamēr visām nullēm priekšā nestāvēs vieninieks. 

Sevi ir jāiepazīst.
“Nav jēgas zināt daudzas adreses, ja tu nezini savējo”.
Tāpēc zināšanas par sevi dēvē par “karaliskajām zināšanām”. Tu kļūsti par karali savā karaļvalstī. Tikai tad dzīve ir patiesi jēgpilna un nodzīvota ar jēgu, kad piepildīta ar šo dievišķo uzticēšanos.

Pretējā gadījumā tu vienkārši esi kalps, kurš pastāvīgi visu savu dzīvi bezjēdzīgi lej ūdeni krūzē, kura gala rezultātā vienalga paliks tukša. Tāpēc tādu dzīvi var dēvēt par tukšu, niecīgu un bezjēdzīgu.
Tā kā svētie uzstājīgi un pacietīgi atkārto: atsakies no sava “es”, pasaule nav reāla un tev nekas nav vajadzīgs.

Paldies: Artūram Okmanim
Foto: Alex Kozlov
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Necenties sevi piespiest dziedināties!

Necenties sevi piespiest dziedināties!
Dziedināšanās vienmēr notiek bez piespiešanas.
Kad apstākļi tai ir piemēroti.
Kad ir pietiekami daudz mīlestības, uzmanības, klātbūtnes, nesteidzības, uzticēšanās.
Kad tu necenties izdziedināties.
Kad tu necenties atmosties.
Kad tu vispār ne “centies”.
Kad tu plaši atver apskāvienus un sveic esošo mirkli.
Nokrīti pie zemes.
Sajūti dusmas, skumjas, vientulību.
Izdzīvo savu neveiksmi. Visu sava kritiena dziļumu.
Runā savu tīro patiesību, kādu sarūgtinot, kādu padarot tuvāku.

Mīļais, necenties sevi piespiest.

Tev jāatlaiž rezultāts, dienas kārtība, mērķis.
Un ar mīlestibu jāpiepilda sava “neaizdzīstošā” pieredze.

Piesātini savas sāpes, skumjas, grūtsirdību ar sirsnīgu apzinātību.
Baudi šo mirkli.

Tev jārada apstākļi dziedināšanai,
taču tu to nevari izdarīt.

Tavs ego sadumposies.
Tava sirds priecāsies.
Tevi izdziedinās seni, noslēpumaini un vārdos neizsakāmi spēki.
Tev tikai jāpaiet malā no piespiešanas ceļa.

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis