Par PRIEKU: Jeļenas Rērihas vēstule jauniešiem

IMG_3054

Šo vēstuli slavenā krievu filosofe un rakstniece Jeļena Rēriha uzrakstīja pagājušā gadsimta sākumā, taču šī tēma šodien kļūst arvien aktuālāka.

Savā iztēlē es iedomājos daudz, daudz jaunu seju, daudz skaidru, mirdzošu jaunu acu un man ļoti sagribējās viņiem visiem pateikt kaut ko par Prieku.

Ne par to dzīvniecisko prieku, kas liek lēkāt un neapzināti dauzīt ar kājām pret zemi, bet par viedo Prieku – par savas Esības skaistuma apzināšanās Prieku.

Kāds teiks, kā gan var runāt par prieku tagad, kad tik daudz bēdu, šausmu, sāpju un asiņu visapkārt, un visā pasaulē ir tāda spriedze? Ne tikai var, bet arī jārunā, jo, kā senā ķīniešu parunā teikts: “Prieks – tā ir īpaša gudrība” un tas, kurš zin tā būtību, zin, ka nekad nav nekādu iemeslu bēdām un bezcerībai, jo viss ir pārejoši un tas, par ko mēs raudam šodien, rīt šķitīs smieklīgs. Pat katrs koks ar prieku ietērpjas ziedos, un neraud rudenī, kad nomet lapas, skumstot par pagājušo pavasari.

Prieks mums apkārt rada īpašu atmosfēru, kas pievelk sirdis un, attiecīgi, dod mums veiksmi, jo ir taču gluži dabiski, ka cilvēks uz smaidu atbild ar smaidu, un bēg no neapmierinātām un dusmīgām sejām.

Prieks no mums aizdzen jebkuru skumju ēnu, to skumju “pateicoties” kurām cilvēks zaudē to pašu mazumiņu prieka, kas tam pirms tam bija. Savukārt Prieks ir jauns ceļš, kas dod mums visas iespējas. Gaišs prieks ir kā lukturis miglā un izkliedē sirds šaubas un aptumsumus.

Ja varētu nofotografēt cilvēka dvēseles stāvokli bezcerībā un garlaicībā, un prieka pilna cilvēka dvēseles stāvokli, mēs ieraudzītu apkārt pirmajam pelēku plīvuru. Tajā pat laikā, otra prieks to apņemtu spilgtiem, mirdzošiem stariem. Un cik žēl, ka cilvēki tik bieži baidās priecāties, cenšas atradināt sevi no Prieka, tā ietinot savu domāšanu miglā, un jūtoties kā purvā.

Prieku var salīdzināt ar spēcīgu magnētu, jo tas tieši tāpat kā magnēts pievelk sirdis un dod tā īpašniekam dzīves impulsu, ar kā palīdzību atvairīt dzīves likstas un šķēršļus. Savukārt garlaicība un bezcerība rada slinkumu, vājina gribu, un iegrūž cilvēku bezdibenī.

Prieks rada uzticēšanos. Prieks palīdz savstarpējo attiecību nostiprināšanā. Kad esi priecīgs, nav vietas sevis žēlošanai. Atcerēsimies, ka vairums, pat skaistāko un labāko iespēju, tiek zaudētas tieši tāpēc, ka ļaudis žēlojas un tam iemesls ir sevis žēlošana. Gara prieks dara stipru un vienmēr liek tiekties tikai uz priekšu, vienmēr uz priekšu (Vai gan mēs varam atcerēties kaut vienu varoni, kura sejā atspoguļotos panīkums un garlaicība?)

Ir svarīgi, lai jaunās sirdis aizdegtos priecīgās varoņdarba gaidās, kas mainītu visu viņu dzīvi, pašiem to pat nemanot. Un uz šī ceļa nevar nostāties cilvēks bēdās, šaubās, bezcerībā un aizdomās – tikai Priekā par skaisto nākotni, Priekā par visu iespēju apzināšanos un iespēju dalīties tajā ar citiem cilvēkiem.

Un, lūk, Prieks cilvēkam dod īpašus spēkus, kuru iemeslus zinātne vēl nav noskaidrojusi. Tas piepilda cilvēkus ar īpašu gaismu, kas apspīd arī cilvēkus, kas apkārt. Var pavērot, kas notiek tad, kad cilvēks, kura visa būtība pildīta ar Prieku, ieiet telpā, kurā valda drūma un smaga atmosfēra. Cilvēki it kā atmostas, un viņu apdzisušās un garlaikotās acis iemirdzas, un sejās parādās smaids.

Kur meklēt šādas metamorfozes iemeslu? Nākas pievērst uzmanību mūsu domu darbībai un mūsu emociju ietekmei uz apkārtējiem. Vai gan nav skaidrs, ka iemesls slēpjas cilvēka iekšējā Dvēseles līdzsvarā. Cilvēkam, kurš pilns savas esības Prieka, piemīt milzīgs dzīvības spēks un enerģija, kura nekavējoties tiek nodota citiem cilvēkiem.

Taču, kā tomēr saglabāt sevī pastavīgu Prieku, neskatoties uz to, ka mēdz būt arī skumji?

Sena austrumu gudrība vēsta:
“Uzturi sevī Prieku no paša agra rīta, un tas tevi baros līdz pat vēlam vakaram”.

Paskatīsimies uz to dziļāk. Patiesībā, tas viss, kas var mūs no rīta izsist no līdzsvara – laikā nepasniegtas brokastis, slikti izgludināta blūze, vai nepareizi sasieta kaklasaite, viss ir tik sīki un nebūtiski, ka nav vērts tādu nieku dēļ uzvilkties un ciest no tā visu atlikušo dienu. Un, ja vēl atcerēsimies to, ka aizkaitinājums organismā rada īpašu indi, kas sagrauj organismu uz visu atlikušo dzīvi, sapratīsim, ka šie sīkumi nav tādas ļoti dārgas cenas vērti, kā mūsu gara un ķermeņa veselība. Nevajag daudz, tikai nelielu gribas piepūli, vienu vienīgu domu par to, ka mums jāstāv pari ikdienas sīkumiem un apstākļiem, lai sevī saglabātu līdzsvaru. Pretējā gadījumā, vēlāk pašiem būs kauns un smieklīgi par to, ka tērējām tik daudz enerģijas tādiem niekiem. Tās enerģijas, kas mums tik ļoti ir vajadzīga dzīvei. Mēs taču jūtam to, ka tas, kas šobrīd notiek pasaulē, tuvina mūs kādiem svarīgiem notikumiem. Un mums jau tagad sevi ir jāsagatavo nākotnes darbam  jau pavisam citos apstākļos, un jāsagatavo sevi tam, lai kalpotu savam un visas cilvēces labumam.

Mūsu sirdij vienmēr jāskan priecīgi un jāatbalsojas visā, kas apkārt. Tai jāpildās ar apziņu, cik ļoti svarīgi ir nesavtīgi dot, dalīties mīlestībā, tā palīdzot Gaišajiem Spēkiem, kas stāv visas cilvēces miera sardzē. Un tad, kad mūsu sirds ir pilna gaiša starojuma, tad arī atnāks pie mums Prieks, jo Prieka avots ir katra gaiša sirds.

Šobrīd visa cilvēce stāv uz Jaunas Pasaules sliekšņa. Vecie pamati brūk. Izzūd savu laiku nokalpojušie jēdzieni. Aug kaut kas jauns, ko daudzi apzinās vēl tikai sajūtu līmenī. Tagad tikai miers un pacietība var dot vajadzīgo līdzsvaru, un tikai prieka sajūta par tuvojošos kaut ko jaunu, gaišu un svarīgu. Tādā laikā ir neizbēgamas grūtas dienas, jo ir spriedze, un notiek vienu enerģiju nomaiņa ar citām – jaunām un gaišām. Tumsu nomaina gara triumfs.

Tagad brūk pasaules, krīt troņi, pazūd daudzas ietekmīgas personas. Pirmajā acumirklī savstarpēji nesaistītiem notikumiem ir dziļas iekšējas saites. Pati cilvēce gadsimtiem ilgi bija to visu gatavojusi un tagad tas izpaužas mums redzamā veidā.

Visticamākais, jūs būsiet liecinieki vēl ļoti daudzām pārmaiņām un redzēsiet daudz brīnumaina un neparasta, jo Kosmiskais Līdzvars vēl ne tuvu nav atjaunojies. Un katrs, kurš var un grib palīdzēt šajā tumsas un gaismas cīņā, ir svarīgs. Protams, tam nav jāizpaužas primitīvos kliedzienos un cīniņos, ne arī netīrās izpriecās, bet gan centienos būt tuvāk Gaismai, tīriem savas domās un priecīgiem savā Priekā.

Jeļena Rēriha
Avots: http://schastie.by
Tulkoja: Ginta FS

Ko par mani padomās?

bezpalīdzīga persona

“Ej savu ceļu un lai cilvēki runā, ko vien vēlas”
Dante

Atcerieties rindu no klasiķa teiktā: “Ak, Dievs! Ko teiks kņaze Marija Aleksandrovna?”

Kāpēc šādas un līdzīgas domas bieži vien mums nedod mieru?

Kāpēc gan mūs tik ļoti uztrauc svešs viedoklis?

Kas liek domāt, ka cilvēki to vien dara, kā domā par jums?

Droši vien šīs domas jūs ir apciemojušas ne reizi vien, un, visticamāk, tās ir apciemojušas ikvienu cilvēku. Un pats vienkāršākais padoms līdzīgās situācijās ir: “Izmet to visu no galvas!”

Tā vienkārši – ņem un izmet!

Izdevās?!

Neizdodas…. tās nāk atkal un atkal.

Un ignorēt tās neizdodas. Tāpat kā cilvēkus, kas mums apkārt… un nav jēgas to darīt! Izdzenāt visus, vai pašam noslēpties…. tā ir bēgšana. Ne pati labākā stratēģija.

Pamēģiniet adekvāti izvērtēt cilvēkus, kuru viedoklis jūs satrauc un rada trauksmi

Vai viņi jums ir svarīgi? Vai viņu viedoklis jums ir vērtīgs? Vai viņi nekad nekļūdās? Vai viņiem vienmēr ir taisnība?

Pat tad, ja tas ir tuvs un mīļš cilvēks. Vai tad viņš nevar kļūdīties? Jā, un arī jums var būt savs viedoklis – pavisam atšķirīgs no viņējā.

Iespējams, jūs bērnībā vecāki “šantažēja” vispārzināmā veidā: “Kaimiņiene izdzirdēs kā tu uzvedies un visiem izstāstīs!”. Izmantojot tādas un līdzīgas frāzes, vecāki izaudzina personību, kas dzīvos mūžīgi uztraucoties, par to, ko citi par viņu domā un ar pārliecību, ka ir jadzīvo tā, lai atbilstu apkārtējo gaidām. Kā rezultātā apkārtējo kritika tiks uztverta kā lielākās šausmas, kaut kas tāds, ko pārdzīvot nav iespējams.

Ieklausieties sevī, vai tās ir jūsu domas, vai arī jūs dzirdat savas mammas vārdus par kaimiņieni? Neaizmirstiet, ka arī jūsu tuvajiem cilvēkiem var rūpēt tas, ko par viņiem padomās citi un, visticamāk, arī viņu mamma viņus biedēja ar briesmu stāstiem par kaimiņieni vai ko tamlīdzīgu.

Un tas nozīmē, ka cilvēki katrs domā par sevi un to, kādu iespaidu atstās uz apkārtējiem.

Bet vienalga, nav patīkami, kad par jums tenko? Vai ne?

Labāk tajā visā atradīsim ko pozitīvu, labi? Kādus labos momentus?

Pirmkārt, cilvēki jūs aprunā, jo jūsu persona nodarbina viņu prātus, un viņi pret jums nav vienaldzīgi.

Otrkārt – ir vērts noskaidrot, ja nu pēkšņi viņi jūs apbrīno?

Treškārt, pārliecinieties, vai tikai gadījumā jūs nekļūdījāties? Varbūt jums vienkārši tā likās? Un nekādā gadījumā neizdariet secinājumus, balstoties uz “viena tante teica”. Ja gadījumā jums kāds nodeva nepatīkamu informāciju par jums, ko teikusi trešā persona, pārbaudiet to.

Nav iespējams izvairīties no citu cilvēku viedokļiem, tāpēc labāk nepiešķirt tiem pārāk lielu nozīmi un nebojāt sev dzīvi.

“Ja kāds tev padod ziņu, ka viens vai otrs par tevi runā ļaunu, tad nevajag uzreiz sākt taisnoties; atbildi: Viņš kā liekas, neko nav zinājis par citiem maniem trūkumiem, citādi viņš nebūtu minējis tikai šos.”
Epiktets

Autors: Lidija Šumina

Avots: © psy-practice.com
Tulkoja: Ginta FS

3 burvju sajūtas

skumjas835

Ir trīs burvju sajūtas: vilšanās, skumjas un bezspēcība.

Ja bēdās nav pieņemts just dzīves “lēkmes”, tad dzīvē nav pieņemts just šīs trīs sajūtas.

Vilšanās ir nepieciešams pakāpiens, lai cilvēks kļūtu vieds.

Vīlušies mēs pieņemam pasauli tādu, kāda tā ir, bez idealizācijas un rozā brillēm. Tas ir ļoti tīrs stāvoklis. Bet tas, vai mēs spējam mīlēt pasauli tādu, kāda tā ir, ir tikai mūsu garīgā brieduma jautājums.
Vairums cilvēku viļas un vairs nemīl. Un, ļoti žēl! Jo mīlestība, pirmkārt, dziedē paša mīlošā dvēseli.

Taču te nu nav nekā par ko brīnīties, jo vilties un neiekrist visa noniecināšanā ir Gara darbs – diezgan grūts darbs, kad mēs nedodam iespēju Garam krist zemās kaislībās, bet turam to kā dziļu noti garā izelpā, neļaujot tai aizslīdēt. Vokālisti mani sapratīs.

Skumjas ir mīlestības un vieduma izejviela.
Attīrītas skumjas arī ir Mīlestība.

Kad runā par to, ka Dvēselei jāstradā dienu un nakti, tas ir par to, ka arī skumjas jāpieņem kā zelta rūda, no kā tiek izlieta Mīlestība.

Skumjas ir saistītas ar elpošanu un asarām. Kad mēs esam vīlušies, kaut ko zaudējot, tai skaitā arī ilūzijas, asaras ir dabiska reakcija, kā attīroša straume, kas atbrīvo no vecā atlūzām. Bet, ja raudāt ir aizliegts, mēs apturam savu elpošanu, sasprindzinot daudzus sīkos muskuļus sirds rajonā (sirdssāpes), kaklā (kamols kaklā), ap acīm (galvassāpes) un tā tālāk.

Kad pieaugam, un jau bērnībā esam iemācīti neraudāt, pirmais, ar ko sastopamies skumjās ir šīs spazmas un tāpēc nolemjam, ka skumt ir sāpīgi.

Taču skumt patiesībā nav sāpīgi. Ja elpojam dziļi un ļaujam asarām līt, viss atslābinās un sāpes aiziet.

Bezspēcība (lūdzu nejaukt ar apātiju) – tas ir stāvoklis, kad spēki nav mobilizēti ne uz kādu darbību, jo nekāda darbība nav vajadzīga.
Ja esi vīlies tajā, kas ir vecais, bet jaunais vēl nav radies, tad arī nav nekāda rīcības priekšmeta. Ir tikai tas, kas ir – vecā sabrukšana un jaunā neesamība: RADOŠAIS TUKŠUMS.

Un šī radošā tukšuma dēļ, ja nemēģināsim no tā aizbēgt, jaunais radīsies pats no sevis, tas saliksies no daudziem maziem puzles gabaliņiem.

Taču, ja ir aizliegts būt bezspēcīgam  mēs mākslīgi mobilizējam savus resursus un… nevaram radīt neko citu, kā tikai jaunu vecā versiju.

Būt bezspēcībā ir grūti ne jau tāpēc, ka “neko nevar mainīt un tas irtbriesmīgi”. Būt bezspēcībā ir grūti tāpēc, ka ir ļoti grūti nepadoties vilinājumam mobilizēties un sākt atjaunot vecās konstrukcijas, vai pacensties izgudrot kaut ko superjaunu. Atkal sanāks jauna vecā versija.

Lai nebūtu jāizjūt vilšanās, skumjas un bezspēcība, daudzi, saskārušies ar neveiksmēm,  pazemina sevi vai vidi sev apkārt, jo pozīcija “es augšā” vai “es apakšā” var izskaidrot neveiksmi, un it ka padara to noturīgu stingrajā pasaules bildītē.

Tomēr šī sevis pazemināšana cilvēku neatjauno, bet gan aizver, un it kā ieslēdz konservu kārbā. Bezspēcība, vilšanās un skumjas – ir viegli, nenoturīgi un mainīgi stāvokļi, kas plūst un mainās un nepadodas kontrolei.

Un, ja cilvēkā ir daudz baiļu, viņam ir grūti izturēt šo straumi, un tāpēc viņš cenšas ar sevis pazemināšanas palīdzību tās iekalt stingrās konstrukcijās, tādā veidā, apstādinot savu atjaunošanās procesu, un apstādinot savu radošās enerģijas plūsmu.

Visi stāvokļi ir cikliski: sajūsma, uzbudinājums, enerģijas realizācija, saskaršanās ar grūtībām, iepazīšana, vilšanās, skumjas, bespēcība, radošais tukšums. Katrs cikls atnes mums jaunu pieredzi, attīsta patiešām vērtīgās attiecības, vai arī sagrauj tās, kuras ir izsmēlušas savu potenciālu.

Autors: Ņina Rubinšteina
Tulkoja: GInta FS

 

Kad slikti – tas ir labi

tilti2

Kaut kad TAS notiks un būs ļoti labi, ja TAS notiks pareizajā vietā un pareizajā laikā. TAS atvērs Dzīvi no pavisam citas puses. Jo, cenšoties uzrakstīt savu vēsturi “no baltas lapas”, bez kļūdām un klekšiem, uzreiz tīrrakstā, mēs vienkārši aizmirstam dzīvot. Mēs baidāmies, jūtamies nepārliecināti par nākotni, pastavīgi atgriežamies pagatnē, domājam, ka kāds mums kaut ko ir parādā un viss varētu būt pavisam savādāk. Mēs lasām tonnām dažādus motivējošus, dzīvi apliecinošus citātus, nodarbojamies ar pašrealizāciju, cenšoties atrast vieglāko ceļu pie pastavīgas labsajūtas un dzīves bez problēmām. Kaut gan mēs visi ļoti labi saprotam, ka Dzīve nevar vienmēr būt “priekšzīmīga”.

Un, ja TAS notiks, tu paliksi viens. Pavisam viens, kad visi draugi un paziņas uzgriezīs muguru un blakus nebūs neviena. Tad nāksies meklēt atbalstu sevī, ielejot savas jaunās dzīves pamatus. Balstoties uz savu paša mugurkaulu. Lēnām, pa ķieģelītim mūrējot sienas. Siltināt jumtu un izrotāt ieejas durvis. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, dzīve sitīs tevi, lai sašķeltu kā riekstu un paskatītos uz kodolu, un tev būs jāmeklē jauna čaula, lai atkal sevi aizsargātu. Tev pašam būs sevi jāizvelk no depresijas un izmisuma bedres. Toties tu zināsi, kā ir tur – bedres dibenā. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, tev būs sāpīgi. Tik sāpīgi, kā nekad agrāk. Šīs sāpes būs attīrošas. Sāpes pēc amputācijas, lai neļautu gangrēnai attīstīties tālāk. Tās palīdzēs pārdzimt iekšēji. Kad rētas kļūs par jaunām durvīm, bet apdegumi – par jauniem tetovējumiem. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, tu kļūsi ievainojams. Un katrs to redzēs un katrs pacentīsies iebakstīt vēl nesadzijušā brūcē. Tā cilvēki kļūst spēcīgāki, bet izdzīvo tieši specīgākie. Toties tu ļoti labi sapratīsi, kurš ir ar tevi, bet kurš – pret tevi. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, tu vilsies dzīvē, cilvēkos, draugos, idejās, reliģijā un ticībā labajam. Tas palīdzēs paskatīties uz reālo pasauli. Ieraudzīt to tādu, kāda tā ir. Bez ilūzijām, bez faktu sagrozīšanas, bez pašapmāna un bez maskām. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, tu nezināsi atbildes uz jautājumiem, tev zudīs pamats zem kājām, un tu ieraudzīsi, ka debesis ir nokritušas zemē. Tad nāksies meklēt jaunus horizontus un vecās atbildes uz saviem jautājumiem. Nāksies no jauna būvēt savu iekšējo pasauli uz jauniem pamatiem, un darīt to patstāvīgi. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, tevi plosīs gabalos. Katrs gabaliņš vilks tevi uz savu pusi, bet tavas iekšējās mājas izskatīsies kā domino celiņš. Krīt viens kauliņš – krīt visi parējie. Toties tev būs iespēja savākt savu iekšējo pasauli no jauna. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, tu paliksi viens un tev nebūs kam pajautāt padomu. Nāksies jautāt sev. Un atrast savas atbildes sevī pašā. ne citā cilvēkā. Ne savā ego. Kļūt stiprākam un cietākam. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, tev būs nepanesami smagi un tevi mocīs nelabums. Tu mēģināsi tikt galā ar pasauli, bet tā pretosies. Tad tev vienkārši nāksies atstāt pasauli mierā un atļaut tai būt tādai, kāda tā ir. Un sev atļaut būt tādam, kāds tu esi. Kad slikti – tas ir labi.

Ja TAS notiks, tevi piemānīs, nodos un nospiedīs. Pārbrauks tev pāri ar ceļa rulli, neskatoties uz tavām asarām. Nodos, neskatoties uz ilgo draudzību. Neskatoties uz tavu “mīlu”. Un tad šī pieredze paliks ar tevi uz visu mūžu, kopā ar grumbām un nosirmojušiem matiem. Toties tu skaidri zināsi cilvēka cenu. Un cenu sev pašam. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, tad ļoti tuvs cilvēks no tevis novērsīsies. Un tad tu uzzināsi, ka nekas nav mūžīgs uz šīs zemes. Tu sajutīsi, cik dziļš var būt izmisums, taču pazaudēsi ilūzijas. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja tas notiks, tu ieraudzīsi aizu, kas šķir tevi un tavu mīļoto. Būs divas dzīves, divas patiesības un divi ceļi. Un, ja ceļi šķirsies, tad tas nozīmēs tikai vienu – tālāk jums jāiet atsevišķi. Un ne vienmēr jaunais ceļš būs sliktāks par veco. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja tas notiks, tevi vairs nemīlēs. Un pilnīgi skaidrs, ka ne visa pasaule tevi mīlēs. Toties tevi noteikti mīlēs tā pasaule, ar kuru tev būs kopēja vērtību sistēma, un tavi tuvie cilvēki tevi mīlēs. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks. Tev nāksies nodedzināt tiltus. Tāpēc, ka tev vienkārši vairs nebūs ko zaudēt. Tāpēc, ka vienkārši vairs nebūs ko saudzēt. Toties tu uzzināsi, ka nodzīvotā dzīve nav dzīvota velti. Un, jo spožāk deg tilti, jo gaišāks ceļš nākotnē. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, tu nāvi ieraudzīsi ļoti tuvu. Tava ļoti mīlēta cilvēka. Taču tu redzēsi, kā nevēlēšanos dzīvot nomaina skumjas pēc tiem laimīgajiem mirkļiem, kad bijāt kopā. Tas liks tev novērtēt savus mīļos un tuvos cilvēkus. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, tu, iespējams pazaudēsi naudu. Toties tu skaidri ieraudzīsi cilvēku attieksmi pret sevi. Tas, attiecības ar kuru tu pirki, atkritīs kā dēle. Un gaiss tev apkārt kļūs tīrāks. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, tev radīsies problēmas ar veselību. Toties tu uzzināsi, cik ļoti izmisīgi vēlies dzīvot. Un nebūs svarīgi, kas bija pirms tam, tas nostāsies aizmugurejā plānā. Tu meklēsi mazos dzīves priekus un kļūsi harmoniskāks. Kad slikti – tas ir labi.

Un būs NAKTS, kā pietura, pēc kuras piepildās vēlmes.

Un, ja TAS notiks, tu to izcietīsi. Pārvērtīsies kā kāpurs par tauriņu. Sapratīsi sāpes, niknumu, vainu un kaunu, Iegrimsi līdz pašam jūras dibenam, un uzpeldēsi kā īsts zemūdens peldētājs.

Un, ja TAS notiks, tu ieraudzīsi reālus cilvēkus un reālu dzīvi. Pazudīs ilūzijas un tieksme uz pašapmānu. Tu ieraudzīsi patiesos cilveku rīcības motīvus, atradīsi Savu Ceļu un savu prieka avotu.

Ja DZĪVE notiks….pareizā vietā….pareizā laikā…

Autors: Olga Cibakina
Tulkoja: Ginta FS

 

Mēs runājam vienu, bet gribam pateikt pavisam ko citu…

11822630_1677656099130257_7223411007722561714_n

Mēs sakām: “Paldies par to, ka tu esi”, kad nevaram pateikt: “Es mīlu tevi”.

Mēs sakām: “Man negribas vairāk dzīvot”, kad vēlamies, lai mūs pārliecinātu par pretējo.

Mēs sakām: “Šeit ir auksti”, kad mums vajadzīgi kāda cilvēka pieskārieni.

Mēs sakām: “Man neko no tevis vairāk nevajag”, kad nevaram saņemt to, ko vēlamies.

Mēs sakām:”Es nepacēlu klausuli, tāpēc ka biju aizņemts”, kad mums kauns atzīties, ka vairs nejūtamies priecīgi, dzirdot šī cilvēka balsi.

Mēs sakām:”Es nevienam neesmu vajadzīgs”, kad patiesībā mēs neesam vajadzīgi vienam vienīgajam cilvēkam.

Mēs sakām:”Es tikšu ar to galā”, kad kautrējamies palūgt palīdzību.

Mēs sakām:”Tu esi labs draugs”, kad aizmirstam piemetināt: “Taču tev nav lemts kļūt par kaut ko vairāk.”

Mēs sakām:”Tas nav galvenais”, kad zinām, ka mums nav citas izvēles, kā salīgt mieru..

Mēs sakām:”Es tev uzticos”, kad baidāmies, ka esam kļuvuši par spēļmantiņu.

Mēs sakām: “Uz mūžu”, kad nevēlamies skatīties pulkstenī.

Mēs sakām: “Es biju blakus”, kad nevaram atrast sev attaisnojumu.

Mēs tik daudz ko sakām, ka tad, kad uz mēles paliek trīs pēdējie neizteiktie vārdi, mēs sakniebjam lūpas, skatāmies grīdā un klusējam.

Mēs sakām:”Tas nav galvenais”, kad zinām, ka mums nav citas izvēles, kā salīgt mieru..

Mēs sakām:”Es tikšu ar to galā”, kad kautrējamies palūgt palīdzību.

Mēs ļoti bieži nenovērtējam to, kas mums blakus, kamēr neesam to pazaudējuši.

Mēs cenšamies sev iestāstīt, ka nevaram bez tā iztikt… Taču sirds – ne prāts… to nevar apmānīt… nevar aizmiglot.

Mēs tik bieži sev sakām, ka zinām par otru visu, taču mēs pat par sevi ļoti daudz ko nezinām.

Kaut kur aizejot, mēs apsolāmies vairs nekad neatgriezties… taču, vai gan var aiziet, atstājot sirdi?

Mēs atvadāmies, zinot, ka atkal satiksimies.

Mēs izdzēšam telefona numuru, zinot, ka tas vienalga paliks atmiņā.

Mēs izmetam adreses, glaudot konvertu ar uzrakstītu vēstuli, kura noslēpta atvilknē.

Mēs runājam, ko padomājām, jau iepriekš zinot atbildi.

Mēs meklējam kaut ko jaunu, zinot, ka bez vecā nevarēsim dzīvot.

Mēs zīmējam uz asfalta maigo “mīlu”, zinot, ka drīz nolīs lietus un nomazgās ar krītu uzrakstīto.

Mēs izrunājam tik daudz vārdu… taču vēlamies pateikt tikai “Es tik ļoti tevi mīlu”

Mēs rājamies….sev dvēselē sakot: “Taču apskauj mani! Vienkārši apskauj!”

Mēs smejamies, kad uztraucamies…. kad mums ir bail.

Mēs aizgūtnēm raudam no laimes.

Mēs skūpstam, piespiežam sev klāt un sakām: “neatlaidīšu”… lai arī pirms piecām minūtēm teicām, ka aiziesim.

Mēs gaidam pat tad, kad sakām: “ej projām”

Mēs sakām, ka dzīve ir brīnišķīga un dodamies uz veikalu pēc vēl vienas šņabja pudeles.

Mums nospļauties uz sabiedrības viedokļiem un pastavīgi jautājam: “Kā es izskatos?”

Mēs ļoti mīlam vientulību un stipri sažņaudzam rokā telefonu.

Mēs uzskatām, ka mūsu māja ir mūsu cietoksnis, un naktīs baidāmies, ka kāds to varētu atņemt.

Mēs uzskatām, ka esam absolūti mierīgi, un roka pati stiepjas pec cigaretes.

Mēs šokējam cilvēkus un baidāmies pateikt “mīlu”.

Mēs neuzticamies cilvēkiem, un vismaz reizi nedēļā paraudam kadam uz pleca.

Mēs neticam mīlestībai un pa naktīm raudam spilvenā.

Mēs dzīvojam šodienai, un kaļam nākotnes plānus.

Mēs principiāli neskatamies ziņas TV, taču lasām tās internetā.

Mēs esam ļoti paškritiski, taču mīlam tikai sevi.

Mēs neieredzam mūsu valdību, un ar prieku svinam Neatkarības dienu.

Mēs piedodam sev visas kļūdas, un sķībi skatāmies uz tiem, kuri kļūdās.

Mēs neticam tam, ka ir ideāli cilvēki un tomēr pūlī cenšamies saskatīt savu ideālu.

Mums paliek slikti no cilvēku masām rīta tramvajā, un mēs katru dienu pacietīgi stāvam pieturā un gaidam to…

Autors: Margarita Žmakina
Tulkoja: Ginta FS

Tev nav jābūt labākajam. Tev jābūt sev pašam!

11070822_378324038958923_8690701234555880838_n

Gadās, ka piekūsti no cīņas par savu troni šajā pasaulē. Piekūsti no cīņas par pirmo vietu starp uzvarētājiem. Un piekūsti pat pats no sevis. Skaties savas sirds dziļumos un redzi tukšumu, kuras dibenā guļ nepiepildītas vēlmes, nepatīkami zaudējumi un visi pārējie nevajadzīgie materiālie krāmi. Un tad, šajā tukšumā un iekšējā vilšanās sajūtā tu atrodi pašu svarīgāko patiesību — tev nav jābūt labākajam! Tev nav jācīnās ar pasauli! Tev jādzīvo! Jādzīvo, apzinoties savu neatkārtojamību, pieņemot savas vājības un uzvarot ar savu iekšējo spēku. Dzīvot dzīves dēļ!

Uzvara!

Tev nav jābūt labākajam.
Tev tikai jābūt pašam.
Tev tikai jābūt īstam.
Un jārunā no sirds.
Un zini, ka tu drīksti
redzēt, tā kā tu redzi,
domāt tā kā tu domā,
just to, ko tu jūti,
un vēlēties to, ko tu vēlies.
Tev nav jābūt veiksmīgam
pasaules acīs
un tev nav jābūt ekspertam.

Un tev ir tikai viens: piedāvāt pasaulei to, ko tu piedāvā,
elpot tā, kā tu elpo,
pieļaut kļūdas un izgāzties,
iemācīties mīlēt, klupt un
гunājot nepareizas lietas pārstāt
briesmīgi uztraukties par to, kā
atstāt iespaidu uz kādu.

Tāpēc, ka gala rezultātā tev
nāksies dzīvot tikai pašam ar sevi.
ar prieku, kurš netiek dots, bet ir atklāts
pašās dziļākajās tavas dvēseles slēptuvēs.

Tā, kā prieks var būt krišanā,
prieks var būt kļūdu pieļaušanā
un arī tad, kad izliecies par muļķi.

Prieks var būt tad, kad aizmirsti prieku.
Varbūt tajā, ka tu reiz atradīsi sevi
brīdī, kad pakritis pie zemes
apraudāsi savus zudušos sapņus.

Prieks tuvāk par to,
ko tu mīli
Tas esi tu pats
Tev nav jābūt labākajam.
Tev nav pastāvīgi jāuzvar.
Tev tikai jāatceras
šo tuvību ar debesīm un kalniem.
Tev tikai jāsajūt saules siltums
uz savas sejas
un jāzin, ka esi dzīvs
veiksmīgs
uzvarētājs
bez vēlmes visiem pierādīt
šos velnišķos trikus.

Autors: Džefs Fosters
Tulkoja: GInta FS

Netērē velti laiku, esi tu pati! Izbaudi!

sieviete40c

Sēžu kafejnīcā un rakstu grāmatu. Cilvēku ir neierasti maz, un es iedomājos par šo galveno Visuma paradoksu – cilvēkiem.

Man ir paziņa. Viņa ir viens no tiem retajiem intelektuāles piemēriem, kuru palicis tik maz, un kurus šodien nomainījušas IT- girls. Pāris reižu viņa sociālajos tīklos ir publicējusi savas atsauksmes par kinofilmām, un es vienkārši biju sajūsmā par to, cik tās bija aspratīgas, smalkas un interesantas. Viņa ir tā, kas uzskata, ka sievietei nav jādemonstrē savs prāts, bet labāk jānodarbojas ar “sieviešu lietām”. Viņa kļuva par modes blogeri, tagad staigā pa dažādām modes skatēm, sarunājas to aprindu leksikonā: “tas taču ir mimimi!”, “uzaicinu tevi uz branču!”, “tā taču ir dievīga, tāda atmosfēriska vietiņa ar labākajiem braunijiem pilsētā”, “nopirku sev dievīgus loferus, tie lieliski piestāvēs maniem chinosiem“. Periodiski viņa aizmirst par savu blogu – pastavīgi kaut kas notiek.

Man ir vēl viena paziņa. Viņa devās projām no sava ciema un, pateicoties savam prātam un darba spējām, galvaspilsētā sasniedza lielus panākumus karjerā. Ļoti dvēseliska meitene, liela dejotāja – viņa diskotēkās dejoja pat uz skrituļslidām. Kādā brīdī viņa nolēma, ka tadā veidā savu dzīvi nesakārtos. Tagad viņa tusē tikai pa pilsētas dārgākajiem klubiem, valkā tikai tērpus no slavenu dizaineru kolekcijām un draudzējas ar cilvēkiem, kuri var atļauties brīvdienas pavadīt Šveicē. Savu vīru viņa arī meklē tikai šajās aprindās. Tāpēc cītīgi apmeklē dārgus skaistumkopšanas salonus un fitnesa klubus, lai tuvinātu sava ķermeņa izskatu modeles parametriem, jo tiem vīriešiem, kas “ietilpst” viņas interešu lokā, ir vajadzīgi tieši tādi tipāži.

Man ir vēl viena paziņa. Viņa ir traka smējēja. Jebkurā kompānijā viņas joki izsauc smieklu vētru, un viņa pastavīgi muļķojas. Par to es viņu dievinu. Visi viņu dievina. Taču pēdējos pāris gadus viņai nekādīgi neizdodas izveidot attiecības ar vīriešiem. Brīdi pirms jaunā gada svinībām, viņa asarām acīs man teica: “Zini, man laikam vairs nevajadzētu būt tādai kā klaunam. es vairs nejokošos es kļūšu citadāka!”
Un es aizdomājos.

Diez kurā mūsu dzīves brīdī iestājas tas mirklis, kad mēs pieņemam lēmumu atteikties no sava patiesā ES? Kāpēc mēs vispār pieņemam tādu lēmumu? Tāpēc, ka neatrodamies savā vidē? Tāpēc, ka mums ceļā pagadījušies ne mūsu cilvēki, bet cilvēki ar citām vērtībām un citiem noteikumiem? Tāpēc, ka mums trūkst mīlestības un mēs esam gatavas piemēroties visiem, cerībā, ka mūsu pūles tiks novērtētas un apmaksātas? Tapēc, ka citu viedokļi mums vienmēr ir svarīgāki par saviem paša uzskatiem? Tāpēc, ka svešu viedokli ar laiku mēs pieņemam par savējo?

Tagad man tas viss šķiet smieklīgi, taču arī es biju tāda. Gandrīz pirms desmit gadiem es atteicos no sava “ES”, jo mani pietiekami nemīlēja un apmānīja. Es metos eksperimentēt, naivā cerībā atrast kaut ko labāku, kā mans patiesais “Es”, kas dots man no dzimšanas. Es tēloju liktenīgo sievieti, biznesa sievieti, jogas dievieti, labdarības patronesi, ideālo sievieti, Keriju Bredšovu no “Sekss un lielpilsēta”, Samantu Džonsu, Odriju Hepbernu, Opru Vinfriju. Man blakus vienmēr bija daudz cilvēku. No viena romāna ar vīrieti es ātri metos nākamajā, un man nebija svarīgi, cik ilgas būs šīs attiecības. Es praktiski nekad nedzīvoju pati. Bet man bija bezgalīgi vientuļi. Jo ar mani nebija Manis.

Bija nepieciešamas trīs vannas asaru un neskaitāmas baiļu pilnas naktis, lai atļautu sev uzvesties tā, kā man vienmēr bija gribējies uzvesties, un, kā es jutos ērti un dabiski.

No pirmās sekundes bija sajūta, ka esmu atgriezusies mājās. Un sajūta, ka man nekad vairs nebūs vientuļi. Un tas ir pats labākais, kas ar mani dzīvē vispār ir noticis.

Mēs tērējam ārprātīgi daudz laika, enerģijas, spēka, lai kļūtu par kādu citu, kaut gan pats labākais variants mums ir bijis dots jau no bērnības.

Netērē velti savu laiku! Izbaudi to, kā ir būt sev pašai.

Es dzeru late ar ļoti daudz piena, ērtos zābakos, iemīļotajā kafejnīcā, platā baltā svīterī un rakstu grāmatu. Man nav nekā, kas šodien raksturo veiksmīgu, mūsdienīgu sievieti. taču man tik sen nav bijis tik labi un viegli.

Es izbaudu sevi!

Autors: Tamriko Šoļi
Tulkoja: Ginta FS