Pēkšņi un pavisam nejauši

dominik-vanyi-437899-unsplash

Reiz es nejauši sastapu savu paziņu. Pēdējo reizi bijām tikušies pirms kādiem pieciem gadiem. Un satiku es viņu pavisam negaidīti. Un ļoti nejauši. Un viņš ir tāds paziņa, ar kuru kopā universitātē mēs sēdējām aizmugurēja solā, smējamies un risinājām krustvārdu mīklas. Es biju ļoti priecīga viņu satikt. Ļoti.

Un viņš stāvēja tāds skaists, un lieliski jokoja. Bet man aiz muguras bija smaga un saspringta nedēļa, vēlu gāju gulēt un regulāri neizgulējos. Un, lūk, klausos, kas viņam dzīvē notiek, smaidu un pie sevis domāju: “Kāds es malacis, kāds tomēr malacis!…. ka tomēr šorīt piecēlos agrāk un izmazgāju matus!”

Mūsu dzīvē vispār notiek ļoti daudz kas negaidīts, ļoti daudz visa kā nejauša.

Iedomājies, ja mirklī, kad piedzimstam, mēs katrs saņemtu speciālu aploksni un šo aploksni vajadzētu atvērt savā 18 gadu dzimšanas dienā. Piemēram.

Un šajā dienā kopā sanāk visi draugi un radinieki. Visi sapucējušies un priecīgi. Tu arī. Tētis ar mammu saka runu. Stāsta, ka atceras tevi tādu mazulīti, bet nu pienācis laiks atvērt aploksni. Varbūt pat nedaudz paraudāt. Mamma, pilnīgi noteikti raud.

Tu nopūt svecītes dzimšanas dienas tortē un izvelc no aploksnes vēstuli. Un tajā rakstīts:
2018. gada 12. martā tu satiksi savu nākamo vīru.

2019. gada 15. janvarī tu saņemsi sava sapņu darba piedāvājumu.
2019. gadā tu uzzināsi, ka esi stāvoklī.
Un turpinājumā sarakstīts ļoti daudz šo datumu. Diena, kad tu nopirksi savu pirmo māju. Kad sastapsi savu tuvu draugu. Kad iegādāsies suni. Kad nejauši atradīsi lētas aviobiļetes lidojumam uz savu sapņu zemi. Daudz labu dienu.
Ar sarkanu marķieri tu atzīmē šīs dienas kalendārā un nepacietīgi tas gaidīsi.

Un, lūk, tu vakarā ej gulēt un zini, ka rīt būs tieši TĀ diena. Un tu aizmiedz ar brīnumjaukām priekšnojautām.
No rīta lec kājās un priecīgi skaties pa logu un saki jaunai dienai: “Sveicināta!” Pēc tam nedaudz padejo apakšbiksēs pie spoguļa. Varbūt pat uzdziedi. Tad uzvelc skaistu kleitu un baudi rīta kafiju. Uzkrāso ķiršu krāsas lūpas, pasmaidi sev spogulī, tāpēc, ka šodien viss būs labi. Tu skaidri zini, ka šodien notiks kaut kas brīnišķīgs.

Taču mēs nesaņemam šadu vēstuli ne dzimšanas brīdī, ne kādā cita dienā. Katrā ziņā es tādu neesmu saņēmusi. Un, paldies Dievam. Viss brīnumainais ar mani notiek pēkšņi un negaidīti. Un es nekad iepriekš nezinu, kad un kā.
Tad, lūk.
Kas tad, ja pamostoties no rīta, nolemt, ka šī diena ir šodien? Ka tieši šodien mani gaida kas brīnumains? Kaut arī pagaidām es to droši nezinu. Kas tad, ja šorīt pielekt no gultas priecīgam? Šodien teikt jaunai dienai: “Sveika!” Šodien uzvilkt savu mīļāko apģērbu. Uzkrāsot lūpas ar ķiršu krāsas lūpu krāsu. Pasmaidīt sev spogulī.

Un, ja nu pēkšņi!?
Olga Demidjuk
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laime nav nepārtraukts prieks

100609620_1457931064411054_1155582305566195712_n

Es agrāk domāju, ka vajag tik, cik vien spēka tiekties pec laimes, kas sastāv no nepārtraukta prieka…
Tagad es cenšos vienkārši just…
Neatteikt atnākušām sajūtām vienkārši būt…
Uzdot tām jautājumus, lai saprastu – no kurienes tieši tādas un tieši šodien…
Un necensties imitēt to, kā nav…

Ļoti daudz kas slikts ar mums notiek tad, kad cenšamies par katru cenu iegūt šablonisku laimi…
Mēs savu dzīvi pārvēršam muļķīgā sportā, kad domājam, ka tajā visam jābūt “ātrāk, augstāk, tālāk, spēcīgāk….”
Bet nevajag…

Ir vajadzīga apzināšanās, cilvēciska, individuāla…
Dzīvei nevajag lai mēs sacenstos viens ar otru, lielītos ar savām trofejām un uzskaitītu savus aktīvus…
Tai vispār no mums neko nevajag, tāpēc, ka tā notiks arī bez mums…. bet mēs bez tās nenotiksim…
Es skatos uz agri piekūstošo un ļoti reti uzspīdošo janvāra sauli…
Man patīk, ka tā šodien ir…
Man patīk, ka ir cilvēki, kurus es mīlu…
Man patīk, ka svētku laiks paiet, jo jau sen nevēlos neko mākslīgi paildzināt…
Man ļoti patīk, ka jau ļoti sen es dzīvoju bez vilšanās…. mani nav iespējams pievilt tā vienkāršā iemesla dēļ, ka es nevienu nenomocu ar savām gaidām un ne ar vienu nekomunicēju tikai tāpēc, ka tā vajag…
Man vienkārši patīk dzīvot, nevis kontrolēt dzīvi laimes piegādē…
Jo tagad es skaidri zinu, ka laime nav nepārtraukts prieks…
Laime ir īss pārtraukums priekā…
Sajūtiet to tagad, tur, kur esat!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tavas dzīves jaunā SAULE

saullēkts16

Reiz tavā logā iespīd absolūti jauna saule…
Tāda, kādu tu to nekad vēl neesi redzējis…
Tāpēc, ka tu vispār maz ko esi redzējis – dzīvoji un dzīvoji… kā visi…

Bet pēc tam shēma pārstāja darboties…

Un, izrādījās, ka vienkārši kaut kur mācīties, ar kaut ko apprecēties, ar kaut ko nodarboties, nopirkt dzīvokli un mašīnu, “iepoustot” fotogrāfijas no jūras – tas viss, iespējams, arī ir garantija tam, ka tu neatpaliec no citiem, un sabiedrībai pret tevi būs mazāk pretenziju, taču tā noteikti nav garantija tam, ka tu būsi harmonijā ar sevi un sajutīsies laimīgs pats savā dzīvē…

Deviņdesmit procenti manu pacientu, ja paskatos uz viņiem no malas, ir pilna laimes un veiksmes atribūtu komplekta īpašnieki…
Tad no kurienes šīs masu neirozes, depresijas, atkarības, psihosomatiskās pārejas, paātrinātie emocionālās un fiziskās veselības sagrūšanas procesi?

Kā rāda prakse, visbiežāk no autopilotā ticības tam, ka galvenais ir izpildīt vispārpieņemto maksimālo plānu, nepievēršot uzmanību tam, cik tas ļoti savienojams ar taviem resursiem, vajadzībām un vēlmēm…

Vajag, tātad vajag…

Bet vai tiešām vajag?
Tieši šo vajag?
Tieši tagad vajag?
Tieši ar šo cilvēku vajag?

Vai visas šīs vēlmes ir tavas?
Vai tu apzināti pats izpildīji visus savus soļus un visus savus lēmumus pieņēmi pats?
Vai tava dzīve apvieno sevī TAVAS vērtības?
Vai tu nes pilnīgu atbildību par katru savu soli?
Vai tu skaidri zini, ko šobrīd vēlies, un skaidri zināji, ko vēlējies tad, kad izvēlējies visu to, kas tev ir?
Vai tev ir vainīgo savās neveiksmēs saraksts?
Vai tu gaidi, pagaidi, vai tomēr dzīvo?
Vai tev ir labi tavā dzīvē?

Godīgas atbildes uz šiem jautājumiem rada jaunu sauli debesīs, atslēdzot autopilotu un piestartējot alternatīvos domāšanas procesus, pēc kuriem daudz no tā, kas šķita nesatricināms, sāk neatgriezeniski izgaist…

Kādam notiek atklāta revolūcija…
Kādam lēns, bet patiess sevis atgūšanas process…
Kādam pāris otas triepieni maina visu paleti…

Jā, tā ir krīze…
Jā, reti kad bez sāpēm… vēl piedevām, kādām!…
Jā, tas ir darbs…

Taču tas, mani Mīļie, ir brīnišķīgi…
Iziet savas paša dzīves teritorijā, zinot, ka tajā nav nekā, ko tu negribētu tajā redzēt, dzirdēt un just…

Tu apskauj tos, kurus vēlies piespiest pie sirds…
Nodarbojies ar to, ko alkst tava Dvēsele…
Nogursti, bet tas ir patīkams nogurums, nevis verdzisks spēku izsīkums..
Kļūdies, bet izlabo…
Krīti, bet piecelies..
Izdzīvo visu emociju gammu nevis imitē vienšūnu, bet populāru pozitīvismu…

TU MĪLI…

Beidzot to, ar kuru tev sakrīt katra ķermeņa un Dvēseles bedrīte…
Mīli sevi ar veselīgu mīlestību un vairs nevienam neļauj dejot džīgu uz tavas uzticības pamata, un atmet jebkuras sugas manipulatorus…
Mīli to, ko radi…
Mīli to, ar ko dzīvo…
Mīli savu jauno sauli nevis kā labu laika apstākļu avotu, bet kā brīvības zīmi no gadiem ilgi krātajiem aizspriedumiem…

Esiet tik brīvi, cik vien iespējams…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Prieka maģija

prieka maģija

– Ir tikai viena patiesa maģija. Un tā ir prieka maģija. Priecājies no sirds par to, kā vēl nav, bet par ko tu tik ļoti sapņo. No sirds priecājies par to tā, it kā tas jau ir noticis. Laime ir nesavtīga un dāsna. Un lai tu to nesajauktu ar pašapmierinātību, atceries, ka laime nekad nenodara pāri citiem. Tā mājo ārpus laika un telpas. Tāpēc laime nav vienkārši gaišreģe, tā ir nākotnes pavēlniece. Ko laime ieraudzīs tavām acīm, tas noteikti ar tevi arī notiks!
Laime un patiesība ir viena un tā paša maģiskā kristāla divas šķautnes. Kad tu atrodies patiesībā, tu noteikti esi laimīgs, un otrādi, kad tu esi laimīgs, tad viss tev apkārt, pat tas, kas tev šķiet neeksistējošs, neizbēgami kļust īsts, vai saproti? Un tas nozīmē, ka esot tāds, tas ieņem savu formu un iemiesojas.
– Taču cilvēki parasti dod priekšroku bēdāties par to, kas viņiem nav, kas pietrūkst nevis priecāties…
– Tieši tāpēc viņu sapņi nepiepildās.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestības Piedzīvojumi

Artem Chebokha

Dažkārt ir vajadzīga drosme, lai pārtrauktu attiecības. Dažkārt ir vajadzīga vīrišķība, lai paliktu tajās. Dažkārt ir vajadzīga vīrišķība lai neko nedarītu, šodien. Dažkārt ir vajadzīga drosme, lai atzītu, cik ļoti tu ciet.

Mēs alkstam mīlestības tikpat ļoti, cik baidāmies no tās.

Mēs alkstam, lai mūs ievērotu tikpat ļoti, kā baidāmies no tā, ka mūs ievēros.

Mēs alkstam dziļu klātbūtnes pieskārienu, maigu acu skatu, kas skatās uz mums ar sapratni un līdzjūtību, tikpat ļoti, cik vēlamies izrauties no šiem pašiem apskāvieniem. Tas ir pārāk intīmi. Pārāk riskanti. Pārāk atklāti.

Nav kur paslēpties. Būt ieraudzītam – nozīmē būt mīlētam. Būt ieraudzītam – nozīmē nomirt. Mīlestība ir bīstama. Katrā ziņā tā mums mācīja.

Mūsos noris cīņa. Nemīlamais alkst paslēpties un tas pats personāžs alkst asas izjūtas un risku dzīvē.
Tas ir kā saraušanās un vienlaikus izplešanās. Tas ir kā elpot, ieelpa-izelpa.

Neapzināti mūs pievelk vai atgrūž tie, kuri ar mums komunicē, runā ar mums, izturās tāpat, ka izturējās mūsu vecāki. Mūs velk pie tiem, kuri spēj mūs izdziedināt, bet dažkārt velk pie tiem, kuri izturas pret mums daudz sliktāk. Mēs domājam, ka iemīlamies cilvekā, bet dažkārt iemīlamies savā paša “otra” tēlā, kuram ar to vispār nav nekā kopīga.

Mēs saņemam mīlestību un zaudējam savus priekšstatus par mīlestību. Mēs ceļamies un krītam. Mūsu sirdis uzlido un mūsu sirdis sašķīst miljons gabaliņos. Mēs tiecamies pēc drošības un atklājam tās neesamību un tajā mēs atrodam savu drošību. Mēs tiecamies pēc brīvības un atrodam savu paša cietuma programmu, zaudējam cerību un pēc tam atkal to atrodam.

Dažkārt ir vajadzīga drosme, lai pārtrauktu attiecības. Dažkārt ir vajadzīga vīrišķība, lai paliktu tajās. Dažkārt ir vajadzīga vīrišķība lai neko nedarītu, šodien. Dažkārt ir vajadzīga drosme, lai atzītu, cik ļoti tu ciet.

Dažkārt ir vajadzīga vīrišķība, lai atzītu to, cik ļoti tu esi laimīgs.

Dažkārt tu sper soli, nezinot, kāpēc un viss kļūst skaidrs tikai skatoties atpakaļ.

Tu vienalga nevari kļūdīties.

Mēs zaudējam sevi un iegūstam no jauna. Mēs atdodam vairāk, kā varam paņemt, izmocot sevi “mīlestības” vārdā. Vai arī skrienam tik ātri, cik vien varam, izmocot sevi bēgot no “mīlestības”.

“Vai mani kāds ievēros. Sadzirdēs. Atbalstīs mani. Dos iespēju atelpoties…”

Un te sākas mīlestības drāma. Lugas gaitā mēs arvien vairāk sevi iepazīstam. Mēs sākam redzēt savus neapzinātos paternus. Tie visi uzpeld apzinātības gaismā.

Mēs apzināmies savas pārliecības. Mūsu bērnības dienu fantāzijas sāk brukt. Mēs pēkšņi sajūtam sāpes, kuras nekad neesam vēlējušies just. Mēs jūtam skumjas. Naidu. Atsvešinātību, pamestību. Mēs velamies atgriezties pie vecajiem ieradumiem un senā komforta, bet kaut kādu iemeslu dēļ to nedarām. Mums kļūst interesanti. Mēs sākam sevis meklējumus un pārstājam pārak daudz domāt.

Mēs sākam sev atbilst. Izturēties pret sevi kā pret vislielāko mīlamo, kurš arī esam. Mēs arī esam pašas mīļākās un brīnišķīgākās būtnes.

Ar katru dienu mēs sākam satikties ar sevi arvien dziļāk. Uzzinām, kas esam patiesībā. Ko mēs jūtam un ko nejūtam. Ko mēs vēlamies un ko nevēlamies. Mācamies teikt “jā”,  kad domājam “jā”. Un “nē”, kad domājam “nē”. Un, ja kādam tas ir sāpīgi, atgādinām viņam par atbildību dziedināšanā.

Mēs atpazīstam, ka mīlestība nav tikai tauriņi, rozes un pozitīvas emocijas. Mīlestība ir arī darbs. Tā ir haoss. Tā ir sāpes un drosme ieelpot caur šīm sāpēm prieku. Mīlestība prasa, lai mēs kļūtu aizvien reālāki, cilvēcīgāki, apzinātāki un mazāk ideāli. Lai dažkārt varētu nezināt, kāds būs nākamais solis. Un pieņemt to vai nepieņemt.

Mīlestība nav jūtas, stāvoklis vai pieredze. Tā nav galapunkts.

Tā ir neparasta Gaisma, kas staro no iekšienes.

Un tieši šī starojošā Zināšana nekad mūs nepamet.

Tas ir Prieks būt dzīvam.

Mēs varam to iepazīt kopā. Mēs varam to iepazīt vienatnē.

Mēs varam viens otram to atgādināt. Mēs varam arī aizmirst.

Mēs varam palīdzēt atklāt šo trigeri. Mēs varam padarīt šo darbu vai nepadarīt.

Mēs varam satikties mīlestības ugunī. Pastaigāties tur kopā.

Mēs varam dalīties ar savām sirdīm. Pakāpties soli atpakaļ. Soli uz priekšu. Vai arī palikt tur, kur esam.

Iemācies mīlēt šo dzīves deju, spontanitāti, piedzīvojumu, noslēpumu un šīs dejas tuvību. Tāpat arī iespēju no tās aizbēgt.

Mācies aizmirst, pieņemt savu nezināšanu kā jaunu zināšanu.

Mācies gūt arvien vairāk labsajūtas no tā, ka nespēj to atrisināt.

Būt arvien laimīgākam nelaimīgam cilvēkam, tik ļoti pārliecinātam par dzīves neskaidrību, tik aizsargātam dzīves neaizsargātībā.

Mācies gūt arvien vairāk un vairāk prieka svētlaimes trūkumā.

Būt arvien zinātkārākam par to, kas notiek šeit un tagad.

Mācies būt mazāk solīds un vairāk rotaļīgs.

Esi arvien mazāk mīlestību meklējošs, bet arvien vairāk to dodošs.

Mācies meklēt to Klātbūtni, kura ielūdz arī citus šajā pašā mežonīgajā priekā.

Tie arī ir Mīlestības Piedzīvjumi.
Džeffs Fosters

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ilustracija: Artem Chebokha

Laimīgs cilvēks :)

laimigs cilveks32

Laimīgi cilvēki nevienam nav interesanti, pat psihoterapeitiem.

☀️ Pirmkārt, laimīgus cilvēkus nevar izsist no līdzsvara. Viņi prot nekaunēties par sevi. Ja viņiem saka: “Tev resns dibens, ar tādu ielās nevar rādīties, un vēl nemodernas bikses”, viņi mierīgi turpina staigāt nemodernās biksēs un vēl groza to pašu resno dibenu, tāpēc, ka zin: 99% cilvēku neuztrauc svešu cilvēku dibena izmērs. Bet tie, kurus uztrauc, cieš ne jau tāpēc, ka sveši dibeni, lūpu krāsas un briesmīgas bikses, bet vienkārši tāpēc, ka viņiem patīk ciest.

☀️Otrkārt, laimīgi cilvēki citiem neko neaizliedz. Un pat arī, ja kāds blakus ēd “pliku” sviestu, viņi tam novēl labu apetīti.

☀️ Treškārt, laimīgi cilvēki skaidri novērtē situāciju un saprot, ko viņi var un ko nevar ietekmēt. Piemēram ietekmēt siltā ūdens atslēgšanu vasarā nevar, taču var aizbraukt uz laukiem, uzstādīt vannas istabā boileri vai atrast simpātisku draugu, kuram ir boileris 🙂

☀️ Ceturtkārt, laimīgi cilvēki draudzējas ar gudriem, skaistiem un sirsnīgiem cilvēkiem. Tāpēc, ka viņiem blakus visi ir tādi…

☀️ Piektkārt, laimīgiem cilvēkiem nevajag precēties 27 gados tikai tāpēc, ka visi precas… Bet vajag precēties mīlestībā…

☀️ Sestkārt, laimīgam cilvēkam maz vajag. Viņi ir mierā ar to, ka strādā par grāmatvedi parastā firmā, nevis par kinozvaigzni Holivudā… Viņi mācās zīmēt vai lekt no tramplīna. Viņi pārvar bailes un iziet publikas priekšā nolasīt savas miniatūras… un ļoti vēlas to darīt labi…

☀️ Septītkārt, laimīgi cilvēki citos cilvēkos neredz ienaidniekus. Viņi lieliski zin, ka pasaule ir plaša un tajā ir 8 miljardi cilvēku. Un nevar taču būt tā, ka visi 8 miljardi tevi neieredz. Un nemēdz būt arī tā, ka visi tevi mīl…

☀️ Astotkārt, laimīgi cilvēki tic sev. Viņiem gluži vienalga tas, ka kāds ir saņēmis prēmiju, kāds apprecējies, kāds savācis miljons sekotāju savam blogam… Viņi dara to, kas viņiem patīk un to, no kā gūst baudu.

☀️ Devītkārt, laimīgiem cilvēkiem viss vienmēr ir vienkārši. Vienkārši pelna naudu. Vienkārši apmeklē ārstu. Vienkārši taisa remontu… Un tas nozīmē, ka tikmēr, kamēr esam dzīvi, mēs varam izgudrot paši savus noteikumus.

☀️ Desmitkārt, laimīgi cilvēki ir godīgi pret sevi. Viņi pazīst visus savus tarakānus galvā un zin tiem vārdus, zin to biogrāfiju un zin, ar ko šie tarakāni var būt noderīgi…

💕Laimīgi cilvēki katru dienu pasauli maina uz labo pusi un padara to labāku. Dara labāku savu viena cilvēka mazo pasauli, bet pēc tam viņiem pievienojas citi cilvēki, un kopā viņi maina visu vēsturi… Viņi neapzskauž stipros, vienkārši dzīvo laimīgi.

Jeļena Pasternak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Cilvēks kā dāvana

laime44

Cilvēks kā dāvana…

Bet ar dāvanu ir tikai divi varianti – tu to pieņem vai nepieņem…
Tāpat arī cilvēku…
Es skaidri zinu, ka labāk uzreiz godīgi nepieņemt, nevis vispār nezināt, ko ar to darīt, vai ilgu laiku censties kaut kur nogriezt, kaut ko piešūt, kaut kur rozīti uzlipināt…

Tavs vai ne tavs, ir skaidrs uzreiz…

Vajadzīgs vai nav vajadzīgs – arī…
Patīk, vai gribētos labāku, bet cits netika piedāvāts – ja nebaidies no patiesības, tad noskaidrot to vari ļoti viegli un ātri…
Mīļie, izturēsimies viens pret otru, kā pret dāvanām…

Neņemsim tikai tāpēc, ka tā ir pieklājīgi.
Necentīsimies pārvērst lētu par dārgu… un otrādi…

Un būsim pateicīgi, nepiekasīsimies sīkumiem, ja reiz mūsējais…
Labākais, ko mēs varam dot mīļotajam cilvēkam ir pārliecība par to, ka mūsu mīlestība nav nākusi kādu pakļaut, salauzt, likt atteikties no savām vērtībām, izmantot kā lietu vai arī stingri kontrolēt…

Mīlestību vai nu mācās vai to pazaudē…

Un pēdējais…
Kāda cita mīlestība no malas var izskatīties kā kaut kas nepieņemams, taču tai ir tiesības būt, ja tas, kas notiek iekšpusē, apmierina abus tās dalībniekus.

Tas ir normāli.
Bet tur, kur viens sev ir izdomājis kaut kādu bildīti ar sterilām attiecībām, varbūt pat ļoti pareizām, un cenšas ievilkt tajās otru cilvēku, kurš pretojas, kam tās ir svešas, nekas nesanāks…

Tā ir patoloģija…
Lai jums mīlestības pilna un cieņpilna attieksme vienam pret otru.

Ļiļa Grad

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāds ātrums!!!!!

zimejums Emilia-Dziubak

Kad es pagājušajā rudenī atgriezos no Azerbaidžānas Monreālā, lidmašīnā man blakus “lidoja” kāds pavecs ebrejs. Tieši tā – lidoja. Un tas bija ļoti labi redzams. Es vienkārši sēdēju lidmašīnas krēslā. Bet viņš lidoja mežonīgā ātrumā. Viņš centās par to nedomāt, pat dziedāja, taču ielidojot katrā mākonī, es baidījos, ka viņš vai nu izraus man roku vai zaudēs samaņu.
Es nolēmu novērst viņa uzmanību un kaut nedaudz palīdzēt viņam pārvarēt bailes. Sāku izjautāt viņu. Un viņš man stāstīja garum garu stāstu par to, cik ļoti viņam bail. Visos sīkumos un niansēs. Cik reizes viena lidojuma laikā viņš stjuartei lūdz maisiņu, cik vīna izdzer. Es ilgi klausījos un māju ar galvu, žēloju viņu. Bet pēc tam man apnika un es viņam stingri pajautāju: “Bet, kad jūs atrodaties uz zemes, kad neesat lidmašīnā, vai jums nav bail lidot ap sauli ar ātrumu 30 kilometri sekundē?” Es piebildu, ka tas ir 108 000 kilometri stundā. Maigi izsakoties, tas ir stipri ātrāk par mūsu lidmašīnu. Viņš skaļi iesmējās un palūdza stjuartei vīnu.
Šo gadījumu es atcerējos tieši šodien, kad domāju par to, kāpēc mani nemoka sirdsapziņas pārmetumi tad, kad guļu zemē uz grīdas un neko īpašu nedaru. Tad, lūk. Es nemaz neguļu. Es lidoju. Un ne horizontāli. Es lidoju apkārt Saulei, griežoties ap Galaktikas asi un kopā ar daudzām citām galaktikām kustos tuvāk Varenajam Gravitācijas centram.

Oksana Arbatova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Zīmējums: Emilia-Dziubak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Visa dzīve ir austa no attiecībām

dosana

Visa dzīve ir austa no attiecībām. Attiecībām ar cilvēkiem, cilvēka un dabas attiecībām, attiecībām ar sevi pašu, attiecībām ar Dievu. Es cilvēkus attiecībās jūtu kā savienotos traukus un redzu, kā vide ietekmē mūs katru. Krieviem ir ļoti laba paruna: «С кем поведёшься, от того и наберёшься», lipīgs ir viss. Pat daži labi vārdi, smaids, rokasspiediens var visu izmainīt.

Nokļūstot kādā cilvēku grupā, tu nokļūsti tās atmosfērā. Tu vari slīgt emociju virpulī, baudīt plūsmu, atslābt siltumā vai nosalt stindzinošā aukstumā. Tu vari vēlēties peldēt tālāk un kļūt par daļu no plūsmas, atdoties tai, bet tu vari ļoti vēlēties nokļūt krastā, lai aizbēgtu. Un arī attiecībās var notikt attīstība, pārmaiņas, lūzumi, viss atkarīgs no mums pašiem.

Es uzskatu, ka vide var būt ļoti diagnosticējoša un terapeitiska, jo, lai kur tu arī ietu, visur it viss būs stāsts par tevi. Un tas kļūst nu jau par neapstrīdamu patiesību. Kas iekšā – tas ārā. Cilvēki ap tevi – tavā laukā – tas ir stāsts par tevi, un viņi izturas pret tevi tā, kā tu viņiem atļauj, tā, kā tu pats izturies pret sevi. Un nevajag žēloties par to, ka kāds tev ir uzsēdies uz kakla, ja reiz pats to kaklu esi priekšā nolicis. Viss ir sajūtams. Attiecības tev palīdz izgaismot tavus “aklos punktus” visdažādākajos veidos.

Kāds ber sāli brūcē, kāds akurāti uzspīdina lukturīti, kāds vienkārši ielej tev karstu tēju un saka: tu esi brīnišķīgs. Un tu atbildi: “Tu arī. Es tevi ļoti mīlu”. Un sajūtas ir tādas, it kā tauriņi maigiem spārniem skar tavu vaigu un tavā traukā ielīst siltums. Un tādos brīžos saproti, ka viss tālāk teiktais ir lieks, ka šis “mīlu” ir zelta krāsa tavā pasaules paletē. Cilvēkam vajadzīgs cilvēks. Sajust. Prast izturēties cieņpilni, nenospiežot ar savu tuvību, prast izšķirties, neaizvainojot otru, pārtraukt vardarbību. Saudzēt, atdot, noņemt masku, laikā pateikt un apskaut. Dažkārt par vēlu. Taču nekad nav par vēlu ikvienā un visā notiekošajā ieraudzīt Dievu.

Man ļoti patīk vērot cilvēkus. Man patīk vērot sejas, ķermeņus, izzināt, analizēt, priecāties par tiem. Vai esi ievērojis, ka daudziem veciem cilvēkiem grumbās sastingst tā emocija, kuru viņi visbiežāk dzīvē ir izbaudījuši?

Kad mani kāds ļoti stipri kaitina, es cenšos abstrahēties un sev jautāju “kāpēc?”, vēroju cilvēku, situāciju sevī un saku: “Viņam ir tiesības būt tādam, viņam ir tiesības dzīvot no savas pieredzes, iespējams, ir karš, par kuru es neko nezinu”. Manas tiesības ir pieiet tuvāk vai paiet malā. Manas tiesības ir pateikt tieši par savām sajūtām vai paklusēt.

Dažādos veidos to apspiežot, nekādu prieku un apmierinājumu negūsti, un tas nozīmē, ka izvēlējies nepareizu mijiedarbības stratēgiju. Būt maliņā, necensties pamācīt vai kaut ko pierādīt dažkārt ir ļoti grūti, taču tas attīsta pieņemšanas spēju. Arī sevis pieņemšanas, tāpēc, ka šis cilvēks arī ir stāsts par tevi. Un visas šīs atkarības, līdzatkarības, naids un aukstums saskarsmē – viss ir no beznosacījumu mīlestības trūkuma. Bet universālais un vienīgais mīlestības avots ir Dievs.

Aleksandra Aleksejeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā sievietei izdzīvot savas emocijas

uzticeties

Šī saruna atkal būs par emocijām. Sieviete un emocijas ir saistītas nesaraujamām saitēm. Mēs esam daudz jūtīgākas par vīriešiem, mūsu ķermenī rodas daudz vairāk sajūtu, jūtu emociju, mēs esam daudz uzņēmīgākas pret emocijām, taču mēs pašas īsti nezinām, ko ar šīm emocijām darīt. Tādā veidā mēs sarežģījam dzīvi sev un saviem tuvajiem.

Bērnībā daudzas no mums dzirdēja kaut ko līdzīgu šiem vārdiem:
– Labas meitenes nedusmojas.
– Kāpēc gan tu esi tik ļoti bailīga?
– Pietiek ņaudēt! Kā kas, tā uzreiz asaras.
– Atradusies princese!
– Tev nemaz tik ļoti nesāp, ko tēlo!
– Tās nav nekādas problēmas…
Tagad es nerunāšu par vīriešiem, mūsu kultūrā ar viņu emocijām ir vēl sarežģītāk – viņiem “atļauts” tikai dusmoties, un arī tas atļauts ne visiem un tikai noteiktās formās.

Ļoti daudz secinājumu par savām emocijām mēs izdarījām jau bērnībā, pašas to neapzinoties. Un tagad tieši tā arī dzīvojam, patīk mums tas vai nepatīk:

– Mēs tās iedalījām labajās un sliktajās, pieļaujamajās un aizliegtajās.
– Mēs esam iemācījušās imitēt emocijas, kuru šobrīd nav un paslēpt tās, kuras ir aizliegtas.
– Mēs no saviem vecākiem esam pārņēmušas visdažādākos veidus, kā reaģēt uz dažādām problēmām, kaut arī šie scenāriji ir ļoti tālu no harmoniskiem.

Un tagad saņemam no šādas uzvedības veselu gūzmu dažādu blakņu:
– Pakāpeniski, ar gadiem mēs esam parvērtušās par tādiem kā palēninātas darbības spridzekļiem, kas pildīti ne ar tām pašām patīkamākajām emocijām, un nav skaidrs, kurā brīdī un kad tie uzsprāgs (bet pilnīgi skaidrs, ka uzsprāgs). Un nav zināms, cik daudz būs cietušo un kāds būs postījumu apmērs.
– Mēs vairs neprotam klausīties un dzirdēt sevi, esam sadalījušas savu iekšējo pasauli divās daļās – “pareizi” un “nepareizi”. Un tagad jautājums: “ko tu šobrīd jūti?” šķiet absolūti nesaprotams un dīvains.

Vienmēr gribas saprast, kas tad man jājūt tādā situācijā, pirms sniegt “pareizo” atbildi.

– Jūtam vienu, cilvēkiem translējam ko citu, runājam trešo, domājam ceturto… Un tas viss notiek vienlaicīgi. Mēs sūtām saviem tuvajiem nesaprotamus signālus, un pēc tam brīnāmies, ka viņi nespēj mūs pareizi saprast. Bet kā gan viņi var mūs saprast, ja mēs pašas sevi nesaprotam?
– Mēs nedodam sev atļauju būt pašai sev un just to, ko jūtam, un visu laiku gaidām kaut kādu atļauju no malas, apstiprinājumu, ka mums uz to ir tiesības, ka tas ir pareizi, pieļaujami un labi. Mēs pastāvīgi meklējam atbalstu un apstiprinājumu, un, ja tos neatrodam, tad noslēdzamies vēl vairāk.
– Apspiedušas sevī “sliktās” emocijas, pašas to pat neapzinoties, mēs esam samazinājušas “labo” emociju spilgtumu un pakāpeniski pārstājam tās just. Mums jau ir kļuvis grūti priecāties, mīlēt, smaidīt. Un, protams, tādos apstākļos nav iespējams justies kā pilnvērtīgai sievietei.

Sieviete taču ir radīta no emocijām, viņa caur tām elpo. Bet, ja viss ir nobloķēts? Ar ko elpot? Kā?

Vēl sieviete ir DZĪVE, bet kāda gan dzīve var būt pilnībā no visām pusēm nospiestā ķermenī?

Lūk, arī sanāk tādas emocionāli beigtas tantiņas, zombiji, kuras staigāt it kā staigā un pat bērnus dzemdē, taču nedzīvo. Kustas automātiski, kā roboti, kaut ko dara, bet ļoti maz ko jūt, un arī citi no viņām maz ko sajūt. Un tādu šobrīd ir ļoti daudz, lai neteiktu, ka vairums.

Vīrieši jūt, no kādām sievietēm nāk siltums, bet kuras ir “sasalušas”. Un ļoti bieži skaistās, veiksmīgās un “pareizās” paliek vienas, jo nevienam nav vajadzīgas. Tas šķiet dīvaini, taču tas ir pilnībā likumsakarīgi. Tāpēc, ka viņas, lai arī skaistas, bet ir pārāk “mākslīgas”. Bet vīrietim ir vajadzīga dzīva, lai arī nepilnīga, neideāla, bet dzīva sieviete, kura spēj gan priecāties, gan raudāt, gan dusmoties gan  būt nikna, baidīties un mīlēt. Jā, ar viņu dažkārt ir sajūta kā uz vulkāna, taču jūties dzīvs…

Caur savas sievietes emocijām vīrietis iepazīst šo pasauli un sevi. Tāpēc vīri tik bieži par katru cenu cenšas savās sievās uzkurināt emocijas – neapzināti, protams, tikai tāpēc, lai pārliecinātos, ka viņa vel joprojām ir dzīva. Ja reiz prieks viņai tāds saskābis, mīlestība – auksta, smaids – uzspēlēts, tad vismaz dusmas un naidu ir iespējams izdabūt īstus, neviltotus. Kaut gan arī to ne vienmēr izdodas izdarīt.

Arī bērni visdažādākajos veidos cenšas mammu “atdzīvināt” – un arī tas ir no mīlestības un vēlmes sajust viņas siltumu. Iesaldētām mammām bērni biežāk kā parasti ir kaprīzi un cenšas tās “izvest”. Tā viņi palīdz savām mammām atbrīvoties no uzkratās spriedzes, kaut gan šādu emociju izdzīvošanas veidu grūti nosaukt par harmonisku. Taču bērni to dara mīlestībā, mūsu dēļ.

Iespējams, būt iesaldētai savā ziņā ir izdevīgi. Dzīvot ar galvu, stingri un nosvērti, bez kādiem gribu-negribu, izmantojot tikai “tā vajag”. Vienmēr sevi kontrolēt un izskatīties labai. Prognozēt savu nākotni, būt savas dzīves saimniecei. Bet vai var izvairīties no savām jūtām? Vai var tās neizdzīvot un nenēsāt sevī?

Es zinu tādas sievietes, par kurām visi parējie teiks, ka viņas ir gandrīz svētās – nekad nedusmojas un neraud. Taču šīs sievietes, pārnākot mājās, novelk savu supersievietes masku un “atraujas” uz bērniem, izgāž viņiem tonnām sava negatīva, izstaro uz visām pusēm naidu, izgāž to uz neaizsargātiem kaķiem un suņiem. Tā sagraujot mājas atmosfēru, mājinieku psihi un savas attiecības.

Emociju trauks

Iedomājies, ka tev sirdī ir kāds trauks, kurā tu glabā savas emocijas. Pašā tā apakšā vienmēr mājo mīlestība, tas ir mūsu bāzes jūtas. Taču bez tās tajā iekļūst arī visas tās emocijas, kuras izpaužas ķermenī, bet mēs tās atstumjam, neizdzīvojam. Tās traukā iekļūst no augšas, nospiežot mīlestību un piepildot mūsu trauku.

Pats vienkaršākais un harmoniskākais veids – kad emocija atnāk sirdī un tiek palaista brīvībā – izdzīvojas. Tad sirds paliek tīra un tev ir viegli dzīvot tālāk un mīlēt.

Bet parastais variants ir emociju “pļuškinisms”, savākšana, glabāšana, piestampāšana, lai vairāk varētu iebāzt, noslēpšana no sevis un citiem.

Bet tad, kad mēs tā darām, tad vairs neesam spējīgas, piemēram, pieņemt un pārstrādāt savu bērnu emocijas, un vēl pārstājam just mīlestību. Tā it kā kaut kur pazūd, kaut gan patiesībā nogulsnējas trauka dibenā un gaida, kad tiksi līdz tai. Bet, ja mēs nejūtam mīlestību, tad arī laimes nav un arī dzīves jēgas nav.

Mūsu ķermenis apaug ar blokiem – jo katrā vietā mēs kaut ko glabājam un krājam, tāpēc sāk sāpēt tur, tur un tur, mēs jūtam spriedzi un saspringumu.

Tāpēc tad, kad sieviete sāk strādāt ar sevi un savām attiecībām, no sākuma viņai ir ļoti grūti, jo uz āru lien visdažādākas emocijas, kas sarežģī dzīvi, traucē justies labi un būt kaut nedaudz normālai. Viņa var sākt slimot – ķermenis pēc ilgiem gadiem spriedzes “atslābina” tvērienu un problēmas parādās no visām pusēm.  Tāpēc attīstot savu sievišķību, mēs sākumā sastopamies ar vētru, kura kaut kā ir jānomierina, bet neviens nezin, kā.

Tāpēc šī satikšanās ar sevi ir tik sāpīga, ka dažkārt, ieraugot visu šī darba apjomu, mēs mūkam, cerot, ka tas viss kaut kur pazudīs. Un dažkārt šķiet, pie velna to sievišķību, ja ar to ir kļuvis tik grūti un daudz sliktāk kā bija. Un arī attiecības ir sabojājušās un esmu pārvērtusies sazin par ko. Kaut gan tas viss nav radies “sazin no kurienes” un ne jau “sievišķība” ir iemesls tam, ka mēs slimojam, ka mums ir problēmas, mēs visu laiku to esam nēsājušas sevī un tikai tagad, beidzot, esam ieraudzījušas un esam spējīgas to atzīt.

Dziedināšanas ceļs ir garš un ērkšķains. Dažkārt tas aizņem daudzus gadus, lai varētu attīrīties, kā kāpostgalva, lapu pa lapai, lai nokļūtu līdz būtībai. Kam uzkrājumu ir mazāk – tam vajadzīgs mazāk laika un spēka.

Bet, ja emociju trauks ir piestūķēts un iebetonēts no visām pusēm – nāksies pastrādāt nopietnāk. Darbu apjoms katram no mums ir atšķirīgs.

Daudzas no mums dzīvo, krāj, cerot, ka tas viss kaut kur pats no sevis izzudīs. Ka laiks dziedēs. Nu, ko, iespējams kaut kur paliks. Piemēram pārvērtīsies kādā nopietnā slimībā. Vai arī izvirdīs kā histērija pret saviem tuviniekiem. Iespējams, uz mirkli kļūs vieglāk, taču attiecības tas sabojās. Vai arī kļūs par pastāvīgu dzīves fonu, kā depresija. Tev to vajag?

Kādi ir tie kritēriji, pēc kuriem noteikt, ka ar emocijām kaut kas nav kārtībā:

  • Tu neproti raudāt. Galvenais sievietes orientieris. Iesaldētas sievietes, stipras un veiksmīgas atzīstas, ka jau 20 gadus nav raudājušas. Bet asaras nav tikai dabiska emociju izvadīšana, bet arī lieliska organisma attīrīšana no toksīniem.
  • Tu nekad nedusmojies. Tas ir ļoti nopietns signāls. Ja tu neesi svētā, tad pilnīgs dusmu, kā emociju trūkums – ir trauksmes zvaniņš. Es zinu tādas sievietes, kuras vīri krāpj, sit, pazemo, bet viņas tēlo, ka nesāp, ka nedusmojas. Tikai nezin kāpēc tieši viņas skar visbriesmīgākas slimības. Kad pret tevi izturas vardarbīgi – fiziski vai emocionāli – agresija ir normāla organisma reakcija. Tā palīdz aizsargāties un dod spēku iziet no grūtas situācijas.
  • Tu visu laiku raudi. Vai arī uzvelcies no pusvārda. Kad iekšā ir sakrāts ārkartīgi daudz emociju, mēs reaģējam neadekvāti. Nedaudz paverot konteinera vāku, mēs varam tajā noslīkt. Un saņemam vai nu “acis slapjā vietā”, vai mūždien uzvilktu fūriju, vai sievieti, kas mocās panikas lēkmēs.
  • Tu nespēj sevi kontrolēt attiecības ar tuviniekiem. Sieviete, kura atrod vīrieti, ar kuru ir droši, ļoti biezi atslābst tik ļoti, ka viss sakrātais tiek izgāzts viņam. Teiksi, kas gan tur slikts? Taču šis vīrietis negatavojās kļūt par tavu psihoterapeitu. Un ilgi viņš ko tādu neizturēs, lai arī cik ļoti tevi mīlētu. Ja attiecības tev ir svarīgas, labāk atrodi citu veidu, kā izdzīvot savas emocijas.
  • Tu izgāz savas emocijas uz jaunākiem un vājākiem. Piemēram, bērniem un dzīvniekiem. Tu nedari to speciāli, bet tā sanāk. Bija emocionālais aizsērējums, bet te pēkšņi kāds pagadījās pa rokai. Vai bērns izlēja ūdeni. Un pēkšņi no tevis sāk gāzties ārā nesaprotams, kas, par ko pēc tam tev ir kauns.
  • Tu “uzkaries” vienās un tajās pašās emocijās, it kā citu nebūtu. Piemēram, bailes par sava bērna dzīvību tu vienmēr izpaud kā naidu – pārbijies, uzkliedzi. Naidpilni paud arī savu aizvainojumu, skumjas un pat prieks tev vienmēr ir burkšķošs. Kāds uzdāvināja ziedus, bet par maz un nepareizos.

Tie visi ir simptomi, kas liecina par to, ka tev ir problēmas ar emociju izdzīvošanu. Te varam pievienot arī visdažādākās hroniskās slimības – kuras ļoti bieži arī ir kā bākas.

Paskaties uz pavisam maziem bērniem, kuriem vēl pagaidām neviens nav paskaidrojis, ka emocijas var būt nevēlamas. Vienas dienas laikā bērns izdzīvo visu emociju spektru. Un ļoti ātri, izdzīvojot vienu emociju, pariet pie nākamās. Lūk, tikko vēl viņš dusmojās un bļāva, bet pēkšņi sāka starot un priecīgs aizskrien pakaļ tauriņam, nenoķer to, nokrīt, sasitas un tagad raud no sāpēm. Bet tas nevelkas ilgi. Emocijas nomaina viena otru, bet bērniņš vienkarši dzīvo. Viņa sirds ir atvērta visam.

Pavēro dabu – kā viens otru nomaina gadalaiki un dabas parādības. Tikko vēl lija lietus, bet pēkšņi uzspīdēja saule. Tie nomaina viens otru un katrs no tiem ir svarīgs un vajadzīgs. Pateicoties lietum, uzplaukst ziedi. Pateicoties salam, zeme atpūšas. Sniegs palīdz nesasalt sēkliņam augsnē. Zemestrīces noņem spriedzi zemes garozai. Un tā tālāk. Visas dabas parādības ir svarīgas un katrai ir sava loma un sava vieta būt.

Un tāpat ir ar emocijām. Katra no tām ir svarīga, vajadzīga un vietā. Lai arī daudzas šķiet nepieņemamas.

Noteikumi, kā rīkoties ar emocijām:

  • Tas, ka mums ir dažāda spektra emocijas, ir normāli. Tās ir kā mūsu dzīves blakusprodukts. Tās rodas ķermenī, dažādi signalizē, vada utt.
  • Nav sliktu emociju. Naids, dusmas, bailes, skumjas – ir absolūti normālas emocijas tāpat kā prieks, iedvesma, mīlestība, tikai mēs paši esam raduši tās uzskatīt par sliktām un nospiežam tās. Nepieņemami var būt vienīgi to paušanas veidi, bet pašas emocijas vienmēr ir normālas.
  • Tu nevari nejust to, ko jūti. Ja tu ar nazi iegriezīsi pirkstā, tu jutīsi sāpes. Un ir muļķīgi tēlot, ka tas tev ir vienaldzīgi vai patīkami. Ķermeņa reakcija ir viennozīmīga. Ja tev uz galvas uzkrītīs ķieģelis, lai cik tu arī refleksētu – tas ir sāpīgi. Skatoties, kā smaida mazulis, tu pats sev neapzinoties, smaidi un kūsti. Ķermeņa reakcija vienmēr ir pareiza un situācijai piemērota.
  • Just naidu un dusmas vai būt naidpilnai un dusmīgai – ir ļoti liela atšķirība. Pirmajā gadījumā, ja ar emocijām viss ir kārtībā, konkrētajā situācijā, kur, piemēram kāds tev nodarījis sāpīgi, tu momentā jūti emociju, izdzīvo to un vairāk par to neatceries. Ja tu emocijas krāj un apspied, tad ar gadiem tu nonāc pie tā ka ienīsti citus cilvēkus, tevi viss kaitina un tracina.
  • Emocijām ir vajadzīga izeja un to izdzīvošana caur ķermeni. Tad ķermenis paliek vesels, bet sirds neuzkrāj sevī visu ko ļaunu. Ar galvu analizēt emocijas – ir tas pats, kas “domās ēst”. Tās rodas ķermenī, tātad arī izdzīvot tās vajag caur ķermeni un nekā savādāk.
  • Taču šai emociju izejai jābūt maksimāli ekoloģiskai. Piedod par analoģiju, bet taču arī tualeti mēs ejam tam atvēlētajās vietās, nepiesaistot šim procesam citus cilvēkus, pēc kaut kādiem sabiedrībā noteiktiem higiēnas standartiem, tiesa? Tad kāpēc savas emocijas mēs izgāžam pār citiem cilvēkiem, vienkārši atļaujamies izgāzt savas emocijas bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem. Vai arī nesājam sevī, cenšoties tēlot, ka “labas meitenes uz tualeti neiet”.
  •  Visbiežāk visas tavas emocijas ir saistītas ar cilvēkiem, kuri ir tev blakus. Emocijas nāk no iekšienes un notiek notikumi, kurus tu izdzīvo tā, lai tev vajadzīgās emocijas rastos. To grūti izskaidrot, taču noteikti tu pati esi saskārusies ar to, ka  šad tad attiecībās ar kādu cilvēku tu uzvedies netipiski un pati nesaproti, kāpēc. Tā, it kā neredzams iekšējs spēks liek tev kaut ko darīt. Mēs viens otram kalpojam par spoguļiem un karmas instrumentiem. Tāpēc, ja mēs dziļi sajutīsim, ka cilvēkiem ar to nav nekāda sakara, ka tas vajadzīgs tieši man un tieši tagad, tad ar emocijām tikt galā būs daudz vienkāršāk.
  • Pirmais solis darbā ar emocijām ir iemācīties tās atšķirt un atzīt. Jā, es šobrīd dusmojos. Jā, es šobrīd esmu apvainojuises. Jā, man ir bail. Iemācīties diferencēt sajūtas ķermenī un pieņemt tā, kā ir. Tas jau ir pusceļš pie veiksmes. Savādāk dažkārt stāv sieviete, kulakus sažņaugusi, žokļus sakodusi un uzskata, ka ir tikai nedaudz sabēdājusies.
  • Lai izdzīvotu visu, kas 20-30-40 gadu laikā ir sakrāts, būs vajadzīgs laiks. Tas nav tik ātri un nav viegli. Ir ļoti daudz veidu, kā to izdarīt. ŠEIT vari izlasīt 41 veidu, kā izdzīvot negatīvās emocijas, var ņemt un mēģināt. Raksti vēstules, meditē, skaiti lūgšanas, raudi, kliedz spilvenā, elpo, pūt balonus. Instrumentu ir daudz, būtu vien vēlme. Un negaidi ātrus rezultātus, tam vajadzīgs laiks. Viss notiek pakāpeniski.
  • Izdzīvot veco un nekrāt jaunus. Vairs nelikt noliktavā, visu, kas nāk – izdzīvot un atlaist. Tā, soli pa solim tu attīrīsi savu sirdi un nokļūsi pie galvenā. Bet pats galvenais ikvienai sirdij ir mīlestība. Mūžīga un ne no kādiem apstākļiem neatkarīga.

Un, kur ir mīlestība, tur arī laime. Vēlies būt laimīga? Atmīnē šo spridzekli savā pašas sirdī!

Olga Vaļajeva
Avots: valyaeva.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis