Tev nevajag neko izvēlēties

Ir kāds dīvains un tik ļoti rets stāvoklis, ka daudzi par to pat nezina: stāvoklis, kad tava uzmanība ir pievērsta vienlaicīgi visam, kas ir ap tevi… Tavs skatiens ne uz ko nefokusējas, tavs prāts neko neizvēlas un neko no tā, ko redz, nevērtē….

Kā strādā prāts? Viņam vienmēr vajag kaut kam pieķerties. No pūļa izraut kādu un pievērst tam savu uzmanību, kaut kā par to padomāt, ar kaut ko citu salīdzināt. Aizskriet pie kāda cita – nākamā. Ja apkārt neatradīsies nekā viņam interesanta, tavs prāts tevi ļoti viegli iegremdēs pagātnes atmiņās un notikumos, vai arī pakalpīgi tev pametīs kādas nākotnes ainiņas. Lai tikai tu vienmēr būtu aizņemts ar savu domu, vērtējumu, iespaidu pārdzīvojumiem. Citiem vārdiem sakot, ar visu to, kas tevi aizved no patiesās realitātes. No tagadnes, kas ir tieši šeit un tieši tagad, un vienmēr ir nedalāma savā veseluma vienotībā.

Šķiet, ka visa tava daba stūrgalvīgi pretojas tam, lai neko neizvēloties koncentrācijai un pārdomām, tu ieslīgtu pārdomās par visu uzreiz. Es to sauktu par meditāciju. Taču, tulkojot no latīņu valodas, vārds “meditācija” nozīmē “pārdomas”. Un man jāatzīst, ka mums šim stāvoklim vēl līdz šim nav atrasts piemērots nosaukums. Tāpēc, ka “pārdomas” tam der vismazāk. Tas nenozīmē, ka tad, kad tu apdomā visu uzreiz, nekoncentrējoties uz neko konkrētu, tavu prātu neapciemo domas. Apciemo, taču tās kā kaijas jūras krastā lidinās tava prāta plašumos un brīvi arī aizlido no tā. Jo neviens tevī pat nemēģina viņas aizkavēt ar savām pārdomām par tēmu, ko radījis viens vai otrs ķērcošs putns.

Tad, lūk, tu vienkarši sēdi un skaties uz visu uzreiz un no tā neizrauj neko atsevišķu. Un tevi pilnībā pārņem ilgi gaidītais miers. Tāpēc, ka tev nevajag neko izvēlēties, nevajag just pret nevienu atsevišķu piemērotu attieksmi, ko radījušas objektīvas pārdomas vai subjektīvā tava pieredze. Viss vienlaikus ir tik līdzsvarots, harmonisks un vienots, ka to var atspoguļot tava patiesā Es spogulī kā patiesu harmoniju, mieru, laimi un mīlestību. Tu būsi ar to piepildīts tik ļoti, ka tev nebūs kad ar skatienu dzenāties pakaļ katram pār tavu galvu lidojošam badīgam putnam. Tas arī patiesībā nozīmē būt šeit un tagad. Būt sev īstajam. Būt pat ne blakus Dievam, bet pa īstam būt Viņā…. Skatīties uz pasauli ar vienota un mīloša Dieva acīm….

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Foto: Rashika Singhal
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlēt dzīvi un cilvēkus. Neskatoties ne uz ko.

Ļoti daudzi cilvēki jūtas nelaimīgi, jo uzskata, ka viņus nemīl, nepieņem, neatbalsta un neciena.

Iekšēji tāds cilvēks neatbalsta pats sevi, neciena un nepieņem sevi tādu, kāds viņš ir, un gaida, kad citi cilvēki viņu piepildīs un izdarīs to viņa vietā. Citu cilvēku darbībās un vārdos, gluži kā spogulī, viņi lasa necieņas un nepieņemšanas pazīmes.

Mēs nevaram redzēt to, kas nav mūsos pašos. Tas, ar ko mēs esam piepildīti, atspoguļojas ārējā pasaulē. Ja tu esi pilns ar indi – pasaule tev ir indīga. Tu staigā ērkšķu kleitā ar ērkšķiem uz iekšu un aizķeries aiz pasaules, lai cik maiga tā arī būtu.

Tu citiem cilvēkiem iebaz padusē termometru, lai uzzinātu sava ķermeņa temperatūru – kas tu esi, kāds tu esi, labs vai slikts, un agri vai vēlu tu pārliecinies par to, ka to neviens nezin.

Jautājums par sevis pieņemšanu nav par to, lai atļautu sev būt mēslam, kā daudzi domā, bet gan par to, lai pa īstam sevi iepazītu, uzzinātu visu sevi un atzītu to, ko daba tev devusi, ko no tā izveidojuši vecāki un ko tu pats esi izveidojis no tā, ko izveidojuši vecāki. Bez sevis pieņemšanas nav iespējama nekāda izaugsme un attīstība, ņemot vērā to, ka attīstīt var tikai to, ko zin, redz, sajūt un atzīst.

Patiesa sevis pieņemšana, kā atspulgs spogulī,  rāda  tev pasauli citādu – mīlošu, skaistu, labestīgu, dāsnu. Cilvēks, kurš pieņēmis sevi, ir spējīgs līdzi just. Nav ne mīlestības ne līdzcietības tajā, kurš noliedz sevi un cīnās ar sevi.

Sevis pieņemšana dod skaidru sajūtu par nedalāmu saikni ar apkārtējo pasauli, jūtot sevi kā daļu no tās, jūtot sevi “savā vietā” Un, esot savā vietā, tu atrodi visu savās vietās. Esot saistīts ar pasauli, nevis cīnoties ar to, tu viegli atrodi sev vajadzīgos cilvēkus, nepieciešamos resursus savai pašrealizācijai dzīvē. Cīņā ar sevi un pasauli tādas iespejas nav – jo cīņa aprij visu tavu uzmanību un enerģiju.

Jaunībā es sāku interesēties par psiholoģiju un ezotēriku, lai atbrīvotos no nelaimēm. Kļūstot par profesionāli es sapratu, ka no nelaimēm nevar atbrīvoties, tās ir mirstīgas, tās ir dzīves raksturā un vēlmē dzīvot. Katrs, kurš to apzinājies, nonāk strupceļā: tad kam šis viss? Un es atradu tikai vienu atbildi: lai ar milzīgu baudu redzētu, dzirdētu un apskautu savus mīļos cilvēkus, skatītos uz jūru, mēnesi un zvaigznēm, ieelpotu ziedu smaržu, sajustu vēju un saules siltumu, kas glāsta ķermeni. Mīlētu dzīvi un cilvēkus. Neskatoties ne uz ko.

Autors: Ņina Rubšteina
Tulkoja: GInta Filia Solis

Atgriezt sev laimes sajūtu

Man ir kāds draugs, kurš brīnišķīgi prot pārvērst dāvanu dāvināšanu brīnumainā notikumā un es no viņa to pastāvīgi mācos. Viņš staigā pa veikalu un redz kādu lietu, kas noteikti iepriecinās viņa tanti, bet, lūk, lieta, kas iepriecinās viņa dēlēnu, bet, lūk šo vajag uzdāvināt māsai, un šo noteikti jāuzdāvina tantei Klāvai, kura mūsmājas mazgā grīdas. Viņš uzreiz redz lietu un redz tajā cilvēku, kuram šī lieta varētu sagādāt prieku. Viņam ir tik ļoti attīstīta redze un jušana, ka tās gadiem ejot ir pārvērtušās prasmē.

Kad tu iemācies iepriecināt otru cilvēku, uzjautrināt, atbalstīt viņu, pēkšņi kaut kādā dīvainā veidā dzīvē pieplūst tāds prieks, tāda laimes sajūta, ka nevajag vairs meklēt psihologu, lai atrastu skeletus skapī vai zombiju zem gultas. Viss ir normāli. Tu kļūsti līdzīgs Dievam. Krievu valodā vārdam «Бог» (Dievs) ir vienāda sakne ar vārdu «богатый» (bagāts). Dievs ir tas, kurš bagātīgi apdāvina.

Ja tu iemācīsies dāvināt, kaut kādā veidā tu kļūsi līdzīgs Dievam, dievišķīgs, laimīgs. Tu vari to iedomāties???
Tas ir viens no veidiem kā sevī audzināt pateicību, viens no ceļiem, lai atgrieztu sev dzīvesprieku.
Arhimandrīts Savva (Mažuko)
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība pati atrod tos, kam tā patiesi ir vajadzīga

milestiba nemoff

– Mīlestība pati atrod tos, kam tā patiesi ir vajadzīga. Ir tūkstošiem ceļu kā viena mīloša sirds neizbēgami atrod otru. Visi ceļi ved pie Mīlestības to, kurš tai radīts. Mīlestības – vienīgās, īstās un patiesās… Tā ir vienādu vibrāciju rezonanse, likteņa kvantu sajaukums – nav zināms, kad radīts, bet vēl ilgi pirms visiem taviem ķermeniskajiem iemiesojumiem.

Nebaidies neatrast savu Mīlestību. Tā ir vienots tava šeit un tagad lauks, kuram nav svarīgs ne laiks ne attālums. Un tās likums ir viens: Ja tu meklē un gaidi, tad tevi meklē un gaida. Ja, nē, tad – nē. Mīlestība pati vēlas būt atrasta un tikt atklāta. Divi savā Mīlestībā iepazīst vienotību. Sākumā – savējo, bet pēc tam visa vienotību. Tikai divi, kļūstot kā viens Mīlestības viedumā ir cienīgi iepazīt Dievu. Nav un nevar būt cita Viņa iepazīšanas ceļa. Šī Dieva iepazīšana caur Mīlestību un caur vienotību neizbēgami kā šeit tā tur rada eņģeļus.

Vai tad tu nezināji, ka eņģeļus rada viens otru mīlošas divu pavisam parastu cilvēku sirdis?

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iemācīties būt laimīgam…

117070578_1519463084924518_673196895029082556_o

Man ļoti patīk, ka cilvēki prot novērtēt vienkāršās dzīves burvību, neuzskatot, ka obligāti jātiecas uz kaut ko pārpasaulīgu…
Un kā tad tas vienkāršais, cilvēciskais, ikdienišķais, bez kā ir tik grūti izdzīvot ikdienas kņadā?…
Piemēram, tu mīli ar roku malt kafiju, baz jebkādām mūsdienīgām ierīcēm, bet vienkārši pagriežot koka kafijas dzirnaviņu rokturi, pēc tam izvelkot atvilknīti un ieelpojot svaigi maltas kafijas aromātu, no kura uzsprāgst laimes molekulas galvā?…

Mīli visvienkāršākos no visiem salātiem – kad lielā bļodā krīt lieli nogatavojušos tomātu gabali, kraukšķīgas gurķa šķēles, rupja sāls un bagātīgi ar rokām saplūkāti zaļumi, bet pa virsu grieķu olīvu eļļa?…

Mīli no tostera augstu uzlidojošas karstas maizes šķēles?…
Svaigas veļas gurkstēšanu?…
Vai gaisīgus tīrus aizkarus, kas nolaižas priekšā svaigi nomazgātiem logiem?…
Mīļotās kafijas tasītes un spilgtas tējkannas?…
Ilgas tējas dzeršanas un gardas vakariņas dvēseli samīļojošas mūzikas pavadījumā?…
Siltas dušas strūklu un milzīgus dvieļus?…
Durvis, kuras atveras, kad nozvanījis melodiskais durvju zvans, un pa kurām ienāk VIENMĒR gaidīti cilvēki?…
Un pašas dzīves elpu, kuru tik ļoti gribās turpināt, neskatoties ne uz ko…
Jebkurā vecumā un stāvoklī…
Bez briesmīgām domām par to, ka cilvēki kļūst par atstumtajiem pēc neilga izbrauciena jaunības dienu atmiņās….
Ar mīlestību…
Ar cerību…
Ar ticību…
Vienkārši tāpat…
Mani Mīļie, dzīvojiet ar prieku par mirkļiem un sajūtām…
Un neklausieties nevienā, kurš cenšas pārliecināt jūs par to, ka tas nav iespējams, vai arī to, ka šo jums iemācīs kads cits, tikai ne jūs paši…
Guru neeksistē…
Eksistē cilvēki, kuri ir iemācījušies būt laimīgi…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par gaismu un garastāvokli

gaisma22

Mani Mīļie, garastāvoklis nav tās gaismas, kas ārpusē, bet gan tā gaisma, kas tevī…
Kad tā iedegas, tu maini savas blāvās reakcijas uz ikdienišķām lietām, un sāc saprast, ka ierastais nebūt nenozīmē – apnikušais…
Arī ierastais var būt tikpat dažāds, cik mēs paši tam atļaujam tādam būt…
Garastāvoklis ir pati dzīve… on-line, nevis atliktu sapņojumu režīmā…
Man patīk tieši tāda dzīve… tāda, kas vēl nav paspējusi nopulēties līdz nevainojamam spīdumam… piepildīta ar dzīvam emocijām… mirklīgām domām…
Garastāvoklis esi tu pats, tāpēc, ka patiesībā garastāvoklis nav vis tas, ko gaida, bet tas, ko rada…
Un garastāvoklis ir cilvēki… cilvēki kuri iedvesmo un paši to nenojauš…
Dažkārt ar savu nejaušo smaidu… dažkārt ar radīšanas enerģiju, kas spēj noslāpēt graušanas melnumu… bet dažkārt ar vārdu, kas atlidojis no tālienes un kurā ir tik daudz gaismas, ka ar to pietiks veselai prieka virtenei…
Es mīlu cilvēkus, kuri nes gaismu…
Ne tāpec, lai izrādītos, ne speciāli, bet vienkarši tāpēc, ka tā viņi dzīvo…. bez mākslīga pozitīvisma, bet ar vēlmi dzīvot visdažādākajos apstākļos, izdzīvojot visu iespējamo cilvēcisko sajūtu gammu…
Un arī tas ir garastāvoklis – garastāvoklis dzīvot…
Mani Mīļie, es novēlu katram no mums prast radīt garastāvokli dzīvot, kuru neviens nespēj sabojāt….
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pēkšņi un pavisam nejauši

dominik-vanyi-437899-unsplash

Reiz es nejauši sastapu savu paziņu. Pēdējo reizi bijām tikušies pirms kādiem pieciem gadiem. Un satiku es viņu pavisam negaidīti. Un ļoti nejauši. Un viņš ir tāds paziņa, ar kuru kopā universitātē mēs sēdējām aizmugurēja solā, smējamies un risinājām krustvārdu mīklas. Es biju ļoti priecīga viņu satikt. Ļoti.

Un viņš stāvēja tāds skaists, un lieliski jokoja. Bet man aiz muguras bija smaga un saspringta nedēļa, vēlu gāju gulēt un regulāri neizgulējos. Un, lūk, klausos, kas viņam dzīvē notiek, smaidu un pie sevis domāju: “Kāds es malacis, kāds tomēr malacis!…. ka tomēr šorīt piecēlos agrāk un izmazgāju matus!”

Mūsu dzīvē vispār notiek ļoti daudz kas negaidīts, ļoti daudz visa kā nejauša.

Iedomājies, ja mirklī, kad piedzimstam, mēs katrs saņemtu speciālu aploksni un šo aploksni vajadzētu atvērt savā 18 gadu dzimšanas dienā. Piemēram.

Un šajā dienā kopā sanāk visi draugi un radinieki. Visi sapucējušies un priecīgi. Tu arī. Tētis ar mammu saka runu. Stāsta, ka atceras tevi tādu mazulīti, bet nu pienācis laiks atvērt aploksni. Varbūt pat nedaudz paraudāt. Mamma, pilnīgi noteikti raud.

Tu nopūt svecītes dzimšanas dienas tortē un izvelc no aploksnes vēstuli. Un tajā rakstīts:
2018. gada 12. martā tu satiksi savu nākamo vīru.

2019. gada 15. janvarī tu saņemsi sava sapņu darba piedāvājumu.
2019. gadā tu uzzināsi, ka esi stāvoklī.
Un turpinājumā sarakstīts ļoti daudz šo datumu. Diena, kad tu nopirksi savu pirmo māju. Kad sastapsi savu tuvu draugu. Kad iegādāsies suni. Kad nejauši atradīsi lētas aviobiļetes lidojumam uz savu sapņu zemi. Daudz labu dienu.
Ar sarkanu marķieri tu atzīmē šīs dienas kalendārā un nepacietīgi tas gaidīsi.

Un, lūk, tu vakarā ej gulēt un zini, ka rīt būs tieši TĀ diena. Un tu aizmiedz ar brīnumjaukām priekšnojautām.
No rīta lec kājās un priecīgi skaties pa logu un saki jaunai dienai: “Sveicināta!” Pēc tam nedaudz padejo apakšbiksēs pie spoguļa. Varbūt pat uzdziedi. Tad uzvelc skaistu kleitu un baudi rīta kafiju. Uzkrāso ķiršu krāsas lūpas, pasmaidi sev spogulī, tāpēc, ka šodien viss būs labi. Tu skaidri zini, ka šodien notiks kaut kas brīnišķīgs.

Taču mēs nesaņemam šadu vēstuli ne dzimšanas brīdī, ne kādā cita dienā. Katrā ziņā es tādu neesmu saņēmusi. Un, paldies Dievam. Viss brīnumainais ar mani notiek pēkšņi un negaidīti. Un es nekad iepriekš nezinu, kad un kā.
Tad, lūk.
Kas tad, ja pamostoties no rīta, nolemt, ka šī diena ir šodien? Ka tieši šodien mani gaida kas brīnumains? Kaut arī pagaidām es to droši nezinu. Kas tad, ja šorīt pielekt no gultas priecīgam? Šodien teikt jaunai dienai: “Sveika!” Šodien uzvilkt savu mīļāko apģērbu. Uzkrāsot lūpas ar ķiršu krāsas lūpu krāsu. Pasmaidīt sev spogulī.

Un, ja nu pēkšņi!?
Olga Demidjuk
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laime nav nepārtraukts prieks

100609620_1457931064411054_1155582305566195712_n

Es agrāk domāju, ka vajag tik, cik vien spēka tiekties pec laimes, kas sastāv no nepārtraukta prieka…
Tagad es cenšos vienkārši just…
Neatteikt atnākušām sajūtām vienkārši būt…
Uzdot tām jautājumus, lai saprastu – no kurienes tieši tādas un tieši šodien…
Un necensties imitēt to, kā nav…

Ļoti daudz kas slikts ar mums notiek tad, kad cenšamies par katru cenu iegūt šablonisku laimi…
Mēs savu dzīvi pārvēršam muļķīgā sportā, kad domājam, ka tajā visam jābūt “ātrāk, augstāk, tālāk, spēcīgāk….”
Bet nevajag…

Ir vajadzīga apzināšanās, cilvēciska, individuāla…
Dzīvei nevajag lai mēs sacenstos viens ar otru, lielītos ar savām trofejām un uzskaitītu savus aktīvus…
Tai vispār no mums neko nevajag, tāpēc, ka tā notiks arī bez mums…. bet mēs bez tās nenotiksim…
Es skatos uz agri piekūstošo un ļoti reti uzspīdošo janvāra sauli…
Man patīk, ka tā šodien ir…
Man patīk, ka ir cilvēki, kurus es mīlu…
Man patīk, ka svētku laiks paiet, jo jau sen nevēlos neko mākslīgi paildzināt…
Man ļoti patīk, ka jau ļoti sen es dzīvoju bez vilšanās…. mani nav iespējams pievilt tā vienkāršā iemesla dēļ, ka es nevienu nenomocu ar savām gaidām un ne ar vienu nekomunicēju tikai tāpēc, ka tā vajag…
Man vienkārši patīk dzīvot, nevis kontrolēt dzīvi laimes piegādē…
Jo tagad es skaidri zinu, ka laime nav nepārtraukts prieks…
Laime ir īss pārtraukums priekā…
Sajūtiet to tagad, tur, kur esat!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tavas dzīves jaunā SAULE

saullēkts16

Reiz tavā logā iespīd absolūti jauna saule…
Tāda, kādu tu to nekad vēl neesi redzējis…
Tāpēc, ka tu vispār maz ko esi redzējis – dzīvoji un dzīvoji… kā visi…

Bet pēc tam shēma pārstāja darboties…

Un, izrādījās, ka vienkārši kaut kur mācīties, ar kaut ko apprecēties, ar kaut ko nodarboties, nopirkt dzīvokli un mašīnu, “iepoustot” fotogrāfijas no jūras – tas viss, iespējams, arī ir garantija tam, ka tu neatpaliec no citiem, un sabiedrībai pret tevi būs mazāk pretenziju, taču tā noteikti nav garantija tam, ka tu būsi harmonijā ar sevi un sajutīsies laimīgs pats savā dzīvē…

Deviņdesmit procenti manu pacientu, ja paskatos uz viņiem no malas, ir pilna laimes un veiksmes atribūtu komplekta īpašnieki…
Tad no kurienes šīs masu neirozes, depresijas, atkarības, psihosomatiskās pārejas, paātrinātie emocionālās un fiziskās veselības sagrūšanas procesi?

Kā rāda prakse, visbiežāk no autopilotā ticības tam, ka galvenais ir izpildīt vispārpieņemto maksimālo plānu, nepievēršot uzmanību tam, cik tas ļoti savienojams ar taviem resursiem, vajadzībām un vēlmēm…

Vajag, tātad vajag…

Bet vai tiešām vajag?
Tieši šo vajag?
Tieši tagad vajag?
Tieši ar šo cilvēku vajag?

Vai visas šīs vēlmes ir tavas?
Vai tu apzināti pats izpildīji visus savus soļus un visus savus lēmumus pieņēmi pats?
Vai tava dzīve apvieno sevī TAVAS vērtības?
Vai tu nes pilnīgu atbildību par katru savu soli?
Vai tu skaidri zini, ko šobrīd vēlies, un skaidri zināji, ko vēlējies tad, kad izvēlējies visu to, kas tev ir?
Vai tev ir vainīgo savās neveiksmēs saraksts?
Vai tu gaidi, pagaidi, vai tomēr dzīvo?
Vai tev ir labi tavā dzīvē?

Godīgas atbildes uz šiem jautājumiem rada jaunu sauli debesīs, atslēdzot autopilotu un piestartējot alternatīvos domāšanas procesus, pēc kuriem daudz no tā, kas šķita nesatricināms, sāk neatgriezeniski izgaist…

Kādam notiek atklāta revolūcija…
Kādam lēns, bet patiess sevis atgūšanas process…
Kādam pāris otas triepieni maina visu paleti…

Jā, tā ir krīze…
Jā, reti kad bez sāpēm… vēl piedevām, kādām!…
Jā, tas ir darbs…

Taču tas, mani Mīļie, ir brīnišķīgi…
Iziet savas paša dzīves teritorijā, zinot, ka tajā nav nekā, ko tu negribētu tajā redzēt, dzirdēt un just…

Tu apskauj tos, kurus vēlies piespiest pie sirds…
Nodarbojies ar to, ko alkst tava Dvēsele…
Nogursti, bet tas ir patīkams nogurums, nevis verdzisks spēku izsīkums..
Kļūdies, bet izlabo…
Krīti, bet piecelies..
Izdzīvo visu emociju gammu nevis imitē vienšūnu, bet populāru pozitīvismu…

TU MĪLI…

Beidzot to, ar kuru tev sakrīt katra ķermeņa un Dvēseles bedrīte…
Mīli sevi ar veselīgu mīlestību un vairs nevienam neļauj dejot džīgu uz tavas uzticības pamata, un atmet jebkuras sugas manipulatorus…
Mīli to, ko radi…
Mīli to, ar ko dzīvo…
Mīli savu jauno sauli nevis kā labu laika apstākļu avotu, bet kā brīvības zīmi no gadiem ilgi krātajiem aizspriedumiem…

Esiet tik brīvi, cik vien iespējams…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Prieka maģija

prieka maģija

– Ir tikai viena patiesa maģija. Un tā ir prieka maģija. Priecājies no sirds par to, kā vēl nav, bet par ko tu tik ļoti sapņo. No sirds priecājies par to tā, it kā tas jau ir noticis. Laime ir nesavtīga un dāsna. Un lai tu to nesajauktu ar pašapmierinātību, atceries, ka laime nekad nenodara pāri citiem. Tā mājo ārpus laika un telpas. Tāpēc laime nav vienkārši gaišreģe, tā ir nākotnes pavēlniece. Ko laime ieraudzīs tavām acīm, tas noteikti ar tevi arī notiks!
Laime un patiesība ir viena un tā paša maģiskā kristāla divas šķautnes. Kad tu atrodies patiesībā, tu noteikti esi laimīgs, un otrādi, kad tu esi laimīgs, tad viss tev apkārt, pat tas, kas tev šķiet neeksistējošs, neizbēgami kļust īsts, vai saproti? Un tas nozīmē, ka esot tāds, tas ieņem savu formu un iemiesojas.
– Taču cilvēki parasti dod priekšroku bēdāties par to, kas viņiem nav, kas pietrūkst nevis priecāties…
– Tieši tāpēc viņu sapņi nepiepildās.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis