Sieviete, kura visu dara ar prieku

55443345_1777585665674582_194000683463081984_n

Sieviete, kura visu dara ar prieku, būs vesela, laimīga un piepildīta… Ja atskatāmies uz savu dienu, varam atsekot, kas bija izdarīts tāpēc, ka “vajag”, bet kas tika piepildīts ar tavas dvēseles enerģijām.

Kāpēc mums ir tik grūti dzīvot priecīgi?
Viens no iemesliem ir tas, ka mēs jau sen esam aizmirsuši, ko nozīmē saules apmirdzēta dzīve. Ja dzīvojam pēc inerces un steigā, tad noķert šo sajūtu ir praktiski neiespējami. Vēl to izdarīt ir grūti tāpēc, ka prieks nāk no Dvēseles, nevis prāta. Piespiest sevi priecāties ir ļoti grūti. Tad, kāpēc Dvēsele klusē? Varbūt tāpēc, ka tu jau sen vairs nedzīvo tā, kā Dvēselei tīk?
Daudzi skolotāji, lektori un psihologi saka: labāk sievietei vispār nemazgāt traukus vai negatavot ēst, ja viņai nav garastāvokļa. Bez prieka pildīt sievietes “pienākumus” nozīmē radīt spriedzi. Vārda “prieks” enerģija vēsta par pārpilnību, gaismu un dāvāšanu. Tāpēc Dvēselē ir tik priecīgi, kad tu, piemēram, gatavo dāvanas. Atdošana vēsta par iekšējo bagātību.

Kas sievietes dzīvē var kļūt par prieka avotu?
– Iemīļotās nodarbes
– Komunikācija ar saviem mīļajiem un tuvajiem cilvēkiem
– Maigums un mīlestība
– Rūpes
– Daba
– Agra celšanās, kad Saules enerģija baro zemi
– Smaids un labi vārdi
– Dziedāšana
– Dejas
– Sievišķīgi tērpi un sevis kopšana

Prieks ir zāles pret skopumu, skaudību un skumjām.
Sieviete, kura Dvēselē glabā prieku, ir iedvesmas avots. Kad jūtam prieku Dvēselē, tad mājās viss ir kārtībā, bet pietiek vien sākt skumt, kad viss krīt no rokām.

Kas tad ir sievietes prieks? Tā ir piepildītība ar gaismu. Kad mēs esam kā mazas saulītes, un ejot sasildam visu sev apkārt, un tad viss notiek skaisti.
Prieka stāvoklis atnāk caur to, ka piepildām savus bērnības sapņus. Un šodien pamēģini piepildīt kaut vienu savu bērnības sapni. Un vēl, atļauj sev pamuļķoties. Labs garastāvoklis un smiekli ir sievišķīgas sievietes ceļa biedri.
Staigāt dusmīgai, drūmai un aizvainotai uz visu pasauli, kā minimums, ir muļķīgi. Vienkārši tapēc, ka šī diena nekad vairs neatgriezīsies. Vai tiešām vērts to tērēt skumjām? Priecāties nozīmē ieslīgt priekā. Ar visu galvu, kā silta pienā. Īstais laiks to izdarīt!

Prakse
1. Smaidi
No šodienas padari smaidu par savu firmas zīmi. Smejies no sirds. Ja pastavīgi smaidīt tev šķiet neiespējami, tad pasmaidi kaut vai ar lūpu kaktiņiem. Vienkārši piepacel tos nedaudz augstāk ka ierasts. Jau labāk? Noteikti uzsmaidi šodien katram sastaptajam pretimnācejam. Tici, šodien ikviens cilvēks cieš no patiesa smaida trūkuma, kas adresēts viņam personīgi. Nebaidies izskatīties smieklīga.

2. Noskaties komēdiju
Ļauj sev aizmirst par rūpēm.

3. Radi brīnumus
Vari palēkāt uz vienas kājas, vai palaist ziepju burbuļus, vai piepūst balonu un palaist debesīs.

4. Šīs dienas apģērbam noteikti jabūt košam
Nevari atļauties citrondzeltenu džemperi, noadi dzeltenu šallīti, un lai redzamākajā vietā ir jebkurš saules krāsas priekšmets.

5. Piepildi jebkuru savu bērnības sapni
Ko velējās tā mazā meitenīte un tā arī nesaņēma? Uzdāvini viņai to! Aizved viņu uz cirku, nopērc mīksto rotaļlietu, saēdies saldējumu. Galvenais visā šajā procesā ir tā sajūsma, kuru tu noteikti sajutīsi. Un atceries, ka tev vienmēr ir IZVĒLE.

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Paši galvenie vārdi

deja56

1. Pieņemt. Katram no mums ir lietas vai cilvēki, kuri tracina. Pacenties pieņemt viņus pilnībā un necenties viņus mainīt. Tad visas ciešanas paliks pagātnē.

2. Dot. Mazāk prasīt, vairāk atdot. Tās var būt rūpes, palīdzība, zināšanas, uzmanība un labi vārdi. Un negaidi apbalvojumu par to.

3. Pateikties. Dievam, Liktenim, cilvēkiem, kuri ir tev blakus. Un tu uzreiz sajutīsi šīs pateicības iespaidu uz sevi.

4. Atbrīvoties. No aizvainojuma, dusmām, apvainojumiem un visa cita negatīva savās domās. Tieši tie var būt visu tavu nepatikšanu un ciešanu iemesls.

5. Piedot. Piedot visiem, pat pašiem briesmīgākajiem. Un pazudīs bailes.

6. Priecāties. Vienmēr smaidi pasaulei, lai cik gadu tev būtu. Dari visu ar smaidu un mūzikai skanot.

Avots: vk_ezo_news
Tulkoja: Ginta FS

Meklēt vai audzēt

saules zaķi2

Prieku un mieru nav vērts meklēt ārpusē.
It viss, kas atrasts ārpusē padara tevi atkarīgu no tā, kas neesi tu. Tomēr, var atrast kaut ko, kas tevi iedvesmo un iedēstīt to sevī, kā stādiņu, pakāpeniski padarot ārējo tēlu par iekšējo.

Prieku un mieru ne vienmēr var atrast sevī, jo, ja tas jau sākotnēji tur būtu bijis, nebūtu nekādu jautājumu.

Prieku un mieru nāksies sevī izaudzēt. Un tas ir daudz iedrošinošāks piegājiens, kā citi. Tam nav vajadzīgs nekas vairāk kā tu pats un neviens cits laiks kā tikai šeit un tagad. Vienkārši jāiedēsta sevī stādiņus un jāsāk tos kopt. Saudzēt un vērot.

Var ilgi un dikti kreņkēties par to, ka tavs nesen iekoptais dārzs ir sīkāks par kaimiņa dārzu ar zaļojošiem gadsimtiem seniem ozoliem. Taču, lai kā tu arī skubinātu un pierunātu, tavs dārzs ātrāk neaugs. Taču, ja tu to kopsi un priecāsies par to, viss notiks daudz ātrāk.

Es nemitīgi sev atkārtoju vārdu “audzēt”. Un tas pats par sevi ļoti palīdz un nomierina. Tas nozīmē to, ka viss notiks ne uzreiz, un es nevaru uzlēkt augstāk par savu galvu. Taču tas nozīmē, ka es varu katru dienu darīt kaut nedaudz, kaut ko pavisam mazu, katru dienu. Tas nozīmē, ka es varu mēģināt, kļūdīties, izvēlēties vajadzīgo un atsijāt nevajadzīgo. Tas nozīmē, ka manis, kāda es esmu, ir pietiekoši, pat tad, ja es tikai vienkārši vēroju. Tas nozīmē, ka esmu brīva un laika man ir pietiekoši.

Pat pats slimākais un vājākais var priecāties par dārzu, ja vien viņam ir acis. Pat aklais var ieelpot tā smaržu un pieskarties koka mizai.

Pat pats ievainotākais cilvēks var būt liecinieks.
No paššaustīšanas un steigas dvēselē neizaugs mūžsens ozols. Un pat zīle neizdzīs asnus. Tā kā nāksies vien apsēsties un sākt klausīties sevī un klusiņām atrast to, kas patīk. To, kas priecē. To, kas nomierina. Saudzēt un lolot, vērot, paplašināt ar savu uzmanību un izturēties iecietīgi. Un tad tas neliks sevi ilgi gaidīt.
Tu redzēsi. Es pārbaudīju.
Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS

Priekā ir daudz vairāk jēgas nekā tu domā

prieks Niki bon

Tev nav jāgaida, lai tavā dzīvē ienāktu kaut kas, kam “ir jēga” un, lai tu beidzot sāktu gūt baudu no savas nodarbošanās. Priekā ir daudz vairāk jēgas, kā tu vari iedomāties. “Vēlmes sākt dzīvot” sindroms ir viens no pašiem izplatītākajiem bezapziņas stāvokļa maldiem.

Visticamākais, ka apziņas paplašināšanās un pozitīvas parmaiņas tavā dzīvē notiks tikai tad, ja tu spēsi gūt baudu no tā, ko JAU DARI, nevis gaidi kaut kādas pārmaiņas, lai sāktu dzīvot.

Neprasi savam prātam atļauju priecāties par to, ar ko tu nodarbojies. Viss, ko tu saņemsi kā atbildi, būs tonnām spriedelējumu par to, ka tu nevari par to priecāties. “Ne tagad”, – teiks tev prāts.
“Vai tad tu neredzi, ka es esmu aizņemts? Man nav laika. Varbūt rītdien tu varēsi sākt baudīt…”
Tas “rītdien” nekad nepienāks, kamēr tu nesāksi gūt baudu no tā, ko šobrīd dari.
© Ekharts Tolle
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: Niki Bon
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Tā ir mana maģija

maģija111

— Ar ko tu nodarbojies?
— Es praktizēju maģiju.
— Tas ir kas līdzīgs kā iespaidot citus cilvēkus? Burt, pārvaldīt stihijas?
— Ne gluži. Es tev parādīšu piemēru.

Viņš apklusa, kafijas tasīti pabīdījis nedaudz malā, un klusi vērās tukšumā. Bet pēc mirkļa turpināja.
– Lūk, paskaties uz oficianti, kura grozās šajā zālē gluži viena, skraida no viena zāles gala uz otru, cenšoties izpildīt visus pasūtījumus, kas nāk ložmetēja šāvienu ātrumā. Viņa sāk nervozēt, kļūst neuzmanīga un, tādā veidā var uzgāzt savas paplātes saturu kādam apmeklētājam.
Taču pietiek vien kādam no cilvēkiem, kuriem viņa laikā nav atnesusi ēdienu, uzsmaidīt viņai, pateikties un teikt “paldies, neuztraucieties, viss ir labi”. Viss! Un šajā brīdī viņas saspringums var beigties, viņa atslābināsies, nedomās par to, ka kavē un viss pagalam, un sāks uzvesties adekvāti. Mīļi, atsaucīgi, sirsnīgi sagaidīt un apkalpot klientus.

Un, lūk, ienāk kārtējais apmeklētājs, firmas īpašnieks, pasūta savu kafiju un apsēžas pie galdiņa. Viņš jau no paša rīta ir nikns, jo sieva atkal viņu ir krāpusi, viņš nogulēja darbu, gada beigas, viss jāuzspēj. Bet te, pēkšņi, oficiante viņu mīļi apkalpo, kā iesakaujot siltā mīļuma plediņā – vien ar pāris labiem vārdiem.

Un viņš sēž un domā: “Nav taču viss nemaz tik slikti. Un kafija garda, arī laiks ārā jauks. Un skats pa logu brīnišķīgs”. Šī cilvēka rīts jau ir izmainījies, viņš ir lieliskā garastāvoklī, iziet no kafejnīcas, smaida un dodas uz ofisu, kur viņu sagaida padotie un klienti, kuri ir atkarīgi no viņa garastāvokļa un tā, kā viņš vadīs darbus savā firmā. Šoreiz tas būs viegli un nepiespiesti.
Pie ieejas viņu ar savu slotu aizķer apkopēja, atstājot uz biksēm netīru strīpu. Viņa sāk atvainoties, sola aiznest bikses uz ķīmisko tīrītavu, saka, lai viņš atvelk viņai daļu no algas par to, ka bija tik neveikla. Bet viņš mīļi pasmaida un saka: “Neuztraucieties, nekas nav noticis. Katram var gadīties.” Bet varēja taču atlaist. Bet šai apkopējai ir pieci bērni, kuri jāaudzina vienai. Viņa varēja pazaudēt darbu, bet viss beidzās labi.

Un tas viss dēļ tā, ka vienkāršs puisis kafejnīcā uzsmaidīja oficiantei.

Viņš atkal apklust, izdzer savu kafiju un pasauc oficianti. Pasaka dažus labus vārdus, uzsmaida, novēl skaistu dienu un uzvelk mēteli. Un es ievēroju smaidu oficiantes lūpu kaktiņos.
Un viņš skatās uz mani un, tāpat smaidot, man saka:
— Lūk, mana maģija.

Autors: Asja Rezņicka
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Cits skatījums uz Laimi!

… darīt vajag tikai to, no kā tev iekšā skudriņas skrien.

SlavaDurak1

Man vienmēr patikuši ir dulli cilvēki, lūk viens no tādiem ar savu interesanto skatījumu uz dzīvi.

VJAČESLAVS POLUŅINS, klauns

… Atšķirībā no parastiem cilvēkiem, kuri cenšas dzīvo tā “kā vajag”, cieš, mokās, neskatoties ne uz ko, duraki (šis vārds šajā gadījumā netulkojas) – kā bērni, viņi nojauš to, ko vēl nesaprot. Saule spīd – pastiepj rokas, kļūst auksti – saraujas, atnāca draugs – apskaujas, atnāca ienaidnieks – aizstāvās. Duraks nezin, ko nozīmē “tā vajag”, duraks grib dzīvot tā, lai būtu labi. Un tapa 5D izstāde “Slava Durak”

Man ir tāds likums – ko es nosaucu “kājas ūdenī”. Katrus trīs-piecus gadus ir jāpasēž upes malā kājām ūdenī, neko nedarot – sēdēt un domāt: ko esmu izdarījis šajos gados? Kāpēc? Vai to vajadzēja darīt? Un kur es eju?

Foto: Vladimirs Mišukovs/albums Slava Durak

Katram vajadzētu pabūt Indijā: tā ir pieredze, kas ļoti nopietni maina attieksmi pret dzīvi, parāda uzskatāmu piemēru ātrumu pārslēgšanai un orientieru nomaiiņai. Ikvienam vajadzētu pabūt valstīs, kur dzīvesprieks virmo gaisā kā burbulīši šampanietī, – Itālijā, Kubā.
Reiz Kubā es vairākas stundas vēroju puisi, kurš viesnīcas hallē kāra aizkarus, – viņš atnāca, padejoja, aizgāja, atnāca atkal, ieslēdza magnetafonu, pastaipījās gar karnīzēm, atkal aizgāja, klusiņām dungojot kādu melodiju, atkal atnāca, piekāra aizkarus, tie sašķiebās un nokrita – viņš atmeta ar roku un aizgāja, absolūti apmierināts, laimīgs, jo bija priekā pavadījis vairākas stundas!

Visu laiku iet pa vienu un to pašu ceļu ir garlaicīgi un neinteresanti. Atkārtošanās šausmas; šeit jau sēdēju, te gulēju,ar šo kopā dzēru, ar šo kopā ēdu, ar šo – dejoju. Neiespējami. Tev jāveic sevī revīzija: esi laimīgs vai neesi. Šī paškontrole ir regulāra un obligāta procedūra. Kā mazgāšanās. Un ja tu savā ķermenī jūti nelaimīguma niezi – tā noteikti jānovērš.

Vispirms jāsaprot, kas īsti un kurā vietā ir nepareizi. Un jāatrod sevī spēki  spert soli projām no šīs vietas – tas – otrkārt. Un tas vienmēr ir sāpīgi. Ļoti sarežģīti, bet absolūti nepieciešami.

 

Foto: Vladimirs Mišukovs/albums Slava Durak

Lai cilvēks varētu justies absolūti laimīgs, ir jāveic milzīgs iekšējais darbs. Taču, ko dara vairums cilvēku? Viņi domā: lūk, gatava, it kā pareiza “formula”, uz tās es arī balstīšos, tāpēc, ka visi “gudri” cilvēki tā dara. «Gudriem» cilvēkiem negribas tērēt laiku patstāvīgi iepazīstot pasauli. Bet durakam gribas strādāt daudz un smagi. Kāpēc gan lai es nekāptu šeit? Aaa!! Uuu!! Sāpīgi!!!! Lūk, tagad sapratu! Viņš pieļauj kļūdas, taču dzīvo šajā laikā. Nav taču interesanti pieņemt visu gatavu – interesanti ir izdzīvot katru minūti. Šie meklējumi un kļūdas tad arī ir DZĪVE.

Būt nelaimīgam — tas nozīmē, visu laiku kaut kur dzīties un nepamanīt to, ka jau atrodies tur, kur vēlies atrasties. Katru dienu tu atrodies laimē. taču visbiežāk cilvēki to neievēro. Lūk, cilvēks domā: ja es to sasniegšu, nopelnīšu vairāk naudas, sasniegšu kādas tur virsotnes — zinātnē, karjerā, sabiedrībā, tad es būšu laimīgs. Un viņš nesaprot, ka jau atrodas stāvoklī, kurā ir laime. Vienmēr. Bet duraki tā dara un jūt. Tā ir patiesā gudrība. Klauna uzdevums ir palīdzēt cilvēkam kļūt par duraku. Vai arī – palīdzēt beigt būt nelaimīgam.

Darīt vajag to, no kā tev iekšā skudriņas skrien.

Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk saprotu, ka viss, ko esmu “sasniedzis” – tas ir, kad esi uzrāpies virsotnē, kuru redz no visurienes. Iespraudis tur karogu, saņēmis medaļu, prēmiju, kļuvis slavens,pārvērties piemineklī. Muļķības. Mani interesē tie, kas kaut ko sasnieguši sevī. Šobrīd man tādi ir vairāk kā desmit draugi, kuri visi ir brīnumaini laimīgi cilvēki. Un viņi brīnumainā kārtā pamanās translēt šo laimi neatkarīgi no tā, kādi ir viņu formālie sasniegumi, neatkarīgi no tā, cik viņiem ir naudas, neskatoties uz to, kādas grūtības viņi pārvar. Viņi ir stiprāki par pasauli. Viņi nav atkarīgi no pasaules, bet palīdz tai kļūt laimīgākai…

Foto: Vladimirs Mišukovs/albums Slava Durak

Ir interesanti nodarboties tikai ar to, kas ir neiespējams. Pārējais ir neinteresants.

Būt durakam – nozīmē – būt laimīgam. Duraki – tie ir tie, kuri neskatoties ne uz ko, pa taisno dodas pie savas laimes. Pamet visas nevajadzīgās lietas un dara tikai to, kas ved viņus pie prieka.
Lūk tāds, dīvains skatījums.
Man patīk Skaistu un laimīgu jums visiem šo dienu!
Avots: http://hitgid.com
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Audzināt ar Brīnumu

laimigs berns1

Mamma un tētis manu bērnību pārvērta svētkos.

No rītiem es zem sava spilvena atradu mazas dāvaniņas. Man teica, ka tās ir “no zaķīša”. Ar aizvērtām acīm, knapi pamodusies, es sataustīju zem spilvena kaut ko maziņu un brīnumainu. Es necentos ātri to paņemt. Lēnītiņām aptaustīju, cenzdamās saprast, ko tad šoreiz zaķītis man atnesis.

Katru reizi tur bija kas cits: krāsojamā grāmatiņa, ledenes, vēstulīte. Reiz viņš man zem spilvena bija nolicis… burkānu! Atceros, es ne nieka neizbrīnījos, tikai neticami priecājos – iedomājies, šis labsirdīgais zvēriņš bija padalījies ar savu lielāko gardumu. Es ticēju brīnumiem – tie man šķita gluži dabiski. Uz bērnudārzu es gāju pacilātā noskaņojumā un visapkārt redzēju ļoti daudz ko brīnumainu.

Kā jau visi bēŗni.

Un vēl man šķita, ka ikvienam bērnam ir savs zaķītis, kurš kaut ko noliek zem spilvena. Nezināju, ka mēdz būt savadāk. Un kad mana labākā draudzene man pastāstīja, ka baidās iet mājās, un tāpēc grib palikt pie manis ciemoties uz mūžu, es viņai pajautāju: “Bet kā tad zaķītis tev nodos dāvaniņas?” Un te nu man kļuva skaidrs, ka man ļoti ir paveicies. Ar zaķīti.

– Zaķītis vairs neatnāks, – reiz man teica mamma. – Bet viņš tev ir atstājis dāvaniņu un vēstulīti. Dāvana bija brīnišķīga, bet vēstule ļoti maiga un pārliecinoša. Es nemaz nesaskumu, jo uz to brīdi ļoti daudz ko jau nojautu. Jā, un arī brīnumu vēl bija ļoti daudz – gan ar rokām radītu, gan spontānu.
Piemēram, kad mēs ar vecākiem atpūtāmies pie jūras (un tas jau pats par sevi bija brīnišķīgi, jo parasti atpūtos kopā ar vecmāmiņu un vectētiņu, jo mani vecāki ļoti daudz strādāja), pa pludmali staigāja tieviņš vīriņš un piedāvāja nopirkt šokolādes saldējumu. Saldējuma kaste bija ietīta segā, un es nespēju saprast: kā tad tā, saldējums taču izkusīs! Bet tētis man paskaidroja, ka gluži otrādi – tā var ilgāk saglabāt aukstumu iekšpusē. Un nopirka visu saldējuma kasti.

Es toreiz ne uzreiz sapratu, kāpēc mums vajag tik daudz saldējuma, jo mēs trijatā to nevaram apēst pat nedēļas laikā. Un tikai pēc daudziem gadiem es spēju novērtēt šo tēta rīcību. Ar saldējumu mēs toreiz cienājām visus kaimiņus un to dāvināt bija tik patīkami.

Vēl viens brīnums notika, kad mani vecāki gatavojās ceļojumam uz ārzemēm. Todien man bija ļoti skumji un es savā istabā uzcēlu telti un iedomājos, kā tur dzīvošu un skumšu.

Atbrauca vecmāmiņa, kurai bija par mani jāparūpējas un javed uz skolu (tad es gāju pirmajā klasē). Vecākiem tajā dienā bija ļoti labs garastāvoklis un man nepavisam negribējas viņiem rādīt savas skumjas. Mēs devāmies uz staciju viņus pavadīt. Kad pienāca vilciens, es jau biju gatava apraudāties. Un te pēkšņi tētis saka: “Nu, ko, meitiņ, brauksi mums līdzi?” Es toreiz gandrīz no laimes aizmirsos! Tie tik ir brīnumi – viens un divi, un es jau kopā ar vecākiem braucu vilcienā savā pirmajā ārzemju ceļojumā.

Izrādījās, ka tētis un mamma jau no paša sākuma plānoja, ka es braukšu kopā ar viņiem un bija sapakojuši manas drēbes. Vienkārši gribēja mani pārsteigt un sagādāt vēl vienu brīnumu.

Tādu notikumu manā dzīve ir bijis ļoti daudz, un kad man jautā, no kurienes manī ir tik daudz optimisma, es atbildu: “Man vienkārši bija ļoti laimīga bernība.”
Autors: Vilena Kotova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis