Necenties sevi piespiest dziedināties!

Necenties sevi piespiest dziedināties!
Dziedināšanās vienmēr notiek bez piespiešanas.
Kad apstākļi tai ir piemēroti.
Kad ir pietiekami daudz mīlestības, uzmanības, klātbūtnes, nesteidzības, uzticēšanās.
Kad tu necenties izdziedināties.
Kad tu necenties atmosties.
Kad tu vispār ne “centies”.
Kad tu plaši atver apskāvienus un sveic esošo mirkli.
Nokrīti pie zemes.
Sajūti dusmas, skumjas, vientulību.
Izdzīvo savu neveiksmi. Visu sava kritiena dziļumu.
Runā savu tīro patiesību, kādu sarūgtinot, kādu padarot tuvāku.

Mīļais, necenties sevi piespiest.

Tev jāatlaiž rezultāts, dienas kārtība, mērķis.
Un ar mīlestibu jāpiepilda sava “neaizdzīstošā” pieredze.

Piesātini savas sāpes, skumjas, grūtsirdību ar sirsnīgu apzinātību.
Baudi šo mirkli.

Tev jārada apstākļi dziedināšanai,
taču tu to nevari izdarīt.

Tavs ego sadumposies.
Tava sirds priecāsies.
Tevi izdziedinās seni, noslēpumaini un vārdos neizsakāmi spēki.
Tev tikai jāpaiet malā no piespiešanas ceļa.

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīvot Mīlestībā

Dzīvot Mīlestībā var arī tad, kad nav neviena, kurš no rītiem tevi apskauj…

Dzīvot mīlestībā nozīmē izaudzēt sevī spēju atsaukties gaišajam, priecīgajam, skaistajam…
Atsaukties pat tad, kad it kā nav neviena iemesla būt laimīgam.
Kad dzīve šūpo, kad ne viss notiek labākajā veidā, kad visā plašajā pasaulē notiek sazin kas.

Dzīvot mīlestībā – neatslēgties no notiekošā un tā, kas ievaino, un neuzvilkt necaurredzamās rozā brilles, kas izkropļo realitāti un pārvērš to izdomātā sentimentalitātē, bet iemācīties cienīgi pieņemt visu to, kā daļu no absolūti katras dzīves, taču ne visas dzīves.

Ļoti sen es jautāju savai vecmāmiņai par vienpadsmit viņas izsūtījuma gadiem, par kuriem viņa ļoti maz ko bija stāstījusi….

Es viņai uzdevu pavisam vienkāršu jautājumu: kā viņa izturēja un izdzīvoja?

Un viņa atbildēja: “Ne jau balstoties uz to, kas notika ārpusē, bet uz to, kas palika manā dvēselē…. es atcerējos dzeju, ko zināju…. atcerējos bērnus…. atcerējos mammu… atcerējos, kā smaržoja āboli mūsu dārzā…. atcerējos vīra smaidu, kaut uz to brīdi viņš jau bija nošauts…. atcerējos iemīļoto servīzi un sapņoju par to, kā uzklāšu galdu vasarnīcā…. atcerējos ūdeni akā, kurā atspīdēja liepas…. atcerējos savu mīļāko ceriņkrāsas kleitu…. atcerējos tās parastās dzīves epizodes, kuras tajā brīdī nebija pieejamas…. un dzīvoju”.

Viņa izdzīvoja pateicoties Mīlestībai… ne ienaidam, ne vēlmei atriebties, ne arī pateicoties histērijai par zaudēto.

Un vēl ilgi pēc tam viņa dzīvoja… ar to pašu Mīlestību.

Mīlestība ir dziedināšana. Vienmēr.

Pazaudēt to nozīmē loti smagi saslimt.

Apciemojiet, Mīļie, savu Mīlestību… kā Viņa tur jūtas? Kur viņa ir? Vai nav nejauši aizmirsta ikdienības steigā?
Lai Viņa ir ar jums.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par lietussargiem un nūdelēm

Kāda sieviete visu laiku raudāja. Viņas vecākā meita bija apprecējusies ar lietussargu pārdevēju, bet jaunākā – ar nūdeļu pardevēju.

Kad ārā bija labs laiks un diena saulaina, viņa raudāja un domāja: “Kādas šausmas, manai meitai veikalā nebūs pircēju! Kurš gan saulainā laikā pirks lietussargus!”

Ja ārā laiks bija slikts un lietains, viņa atkal raudāja, bet šoreiz jau par jaunāko meitu: “Ja nebūs saules, nūdeles nežūs un meitai nebūs ko pārdot! Kāda nelaime!”

Un tā viņa bēdājās katru dienu, jebkuros laika apstākļos: tad dēļ vecākās, tad atkal dēļ jaunākās meitas.

Reiz viņa sastapa kādu mūku, kuram kļuva žēl sievietes un viņš pavaicāja, kāpēc tā visu laiku raud. Sieviete viņam izstāstīja visas savas bēdas.
Mūks pasmaidīja un teica: 

– Tev tikai jāizmaina savs domāšanas veids, jo laika apstākļus tu izmainīt nevari: kad spīd saule, nedomā par vecākās meitas lietussargiem, domā par jaunākās nūdelēm: “Saule spīd! Jaunākajai meitai ļoti labi izžūs nūdeles un tirdzniecība ies no rokas”.
Kad līst lietus, domā par vecākās meitas lietussargiem: “Cik lieliski! Lietus līst un meitai lietussargu tirdzniecība zeļ un plaukst!”.

Sieviete ļoti priecājās par mūka padomu, no sirds pateicās un sāka ievērot viņa teikto. Un no ta brīža viņa vairs neraudāja, bet priecājās. Prieks dzīvē vairojās ne tikai viņai, bet arī viņas meitām, jo nebija vairs jāraizējas par savu bēdu nomākto māti.

Vecu vecā patiesība – ja nevari izmainīt apstākļus, izmaini savu attieksmi pret tiem. Pietiek vien izmainīt savu attieksmi pret lietām un dzīve mainās uz labo pusi.

Avots: pritchi.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīv ir skaista, kad tu tajā esi

Izgaršot dzīvi. Skatienā iepazīt bezgalību.
Nejaušas satikšanās, notikumi – pavisam ne nejauši.

Neplānot, bet sekot. Iekšējam impulsam un sajūtām. Prāts ir spējīgs konstruēt, bet tikai balstoties uz pieredzi.
Jaunais un nezināmais tiek apgūts uzticoties. Uzticoties iekšējiem impulsiem, dzīvai interesei un saviem soļiem. Tieši tā notiek iziešana ārpus ierastajām maģistrālēm.

Paplašināšanās caur uzticēšanos, pateicību un dzīvu interesi. Uz jaunajām maģistrālēm notiek tieši tās tikšanās un notikumi, kuriem esi gatavs.
Ieraudzīt, iepazīt, atpazīt, atbildēt uz notiekošo. Izejot no iekšējā atbalsta, pašvērtības, dzīvas intereses un prieka.

Dzīve ir dažāda. Tā ir skaista. Kad tu tajā esi.​​​​​​​ Kad mēs tajā esam.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kas ir īsta laime

Televīzijas pārraidē raidīuma vadītājs jautāja savam viesim–miljonāram: kāda bija pati lielākā laime, ko viņš ir piedzīvojis?
Miljonārs atbildēja: “Esmu izgājis četras laimes apzināšanās stadijas, kamēr uzzināju, kas ir īsta laime:
1: Lietu iegāde.
2: Pašu dargāko lietu iegāde, taču sapratu, ka tā sagādā īslaicīgu prieku.
3: Lielu projektu pārvaldīšana: sporta komandas, kūrorta iegāde, taču es vienalga neatradu to laimi, kuru meklēju.
4: Mans draugs palūdza man piedalīties elektrisko riteņkrēslu, kas domāti bērniem ar invaliditāti, iegādē. Es piekritu un uzreiz investēju visu naudu, kas bija vajadzīga šim pirkumam.

Pēc tam mans draugs uzstāja, ka man pašam jāpiedalās šo riteņkrēslu nodošanā bērniem.
Es piekritu un ieraudzīju bērnu sejās neviltotu prieku brīdī, kad viņi sāka kustēties šajos krēslos – viņi braukāja, rotaļājās un smējās.

Kad es grasījos doties projām, kāds no bērniem ieķērās man kājā. Es gribēju maigi atbrīvoties no tvēriena, lai viņu neaizvainotu, taču viņš neatlaida manu kāju, un uzstājīgi ar acīm meklēja manu skatienu. Es noliecos pie viņa un jautāju: vai tu vēlies man ko jautāt?

Un atbilde, kuru saņēmu bija patiesā laimes jēga: “Es vēlos atcerēties tavu seju, lai atpazītu tevi tad, kad mēs paradīzē satiksimies un es varēšu tev vēlreiz pateikties!”

Daurens Musa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Rīt būs vasara…

Rīt būs vasara…
Un, protams, ļoti gribas ievēlēties un atrast tajā to mazo, laimīgo dzīvi, kurā viss būs savādāk.
Kaut vai kaut ko, kas ļaus stingrāk nostāties uz kājām pēc visiem satricinājumiem un pēc tā neparedzamā sirreālisma, kurā mēs visi tā vai savādāk atrodamies.
Mēs esam noguruši… visi esam noguruši.
Un ir tik ļoti svarīgi izelpot un vispār atelpoties.
Ir tik ļoti svarīgi atrast citus veidus kā nomest spriedzi, nevis ierastos dīvāna sociālo tīklu karus un agresīvo virtuālo dzīvi komentāros.
Ir tik ļoti svarīgi beidzot atcerēties to, ka dzīve ir trausla pat tiem, kuri no visa spēka cenšas tēlot neievainojamos, un to, ka reiz pat paši pacietīgākie pārstāj piedot visu emocionālo samazgu izgāšanu uz viņiem.
Ir ļoti svarīgi paskatīties ar šodien tik nemoderno mīlestību uz visu, kas ap mums, un ne tikai paskatīties, bet sajust, cik patiesībā ir priecīgi dzīvot mīlestībā nevis ikdienišķajā vilšanās sajūtā.
Izbaudīt savu patieso interesi par cilvēkiem un nesteidzīgā saudzībā tos iepazīt – tas, mani mīļie, ir daudz pareizāks ceļš pie mīlestības un abpusējības, kā studēt horoskopus un domāt, ka ja tavā priekšā ir “tipisks skorpions”, tad tu par viņu zini visu… neko nezini, vienkārši ej pa slidenu taku…
Mēs taču viens otram esam vajadzīgi. Ļoti vajadzīgi.
Gan priekos gan bezizejā.
Ne jau tāpēc, lai nežēlīgi apvainotu otru viņa nepilnībās, bet tāpēc lai mīlētu mūsu parasto, cilvēcisko nepilnīgumu, un vēl saprast, ka ikvienam uz muguras ir sava rūgtās pieredzes un vilšanās  mugursoma, kura ļoti daudz ko izskaidro….
Rīt vasara.
Lai tā vienkārši notiek… un lai pasviež mums kaut nedaudz savas saulainās terapijas laiku pa laikam salstošās mīlestības uzturēšanai.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laime bez dopinga

Reiz tu atsakies no tām smagajām emocionālajām narkotikām, kuras lietot reiz škita tik stilīgi…

Narkotikām, kas tevi padarīja par totāli atkarīgo un ļāva izbaudīt spilgtas emocijas tikai tad, kad tu ceļoji uz tālām, eksotiskām valstīm, skaļi izdzīvoji mīlas drāmas, ilgstošu šopingu un citus godkāres atribūtus, kas iluzori ļāva tev sevi pieskaitīt pie mākslīgi radītās laimīgo kastas…

Bet vai tā bija laime?

Mūždien likt likmes uz dzīves loterijas laimīgajiem cipariem, lielu daļu no kuriem tu vienkārši nopērc, bet pēc būtības pats tajā neko nenozīmē…

Reiz, kad Dvēsele vēl nebija gana izaugusi un tai bija vajadzīgas ļoti daudzas rotaļlietas, lai būtu interesanti un jautri dzīvot.

Bet pēc tam atnāk kaut kas pavisam cits, agrāk nepazīts.

Tu vēl joprojām  vari apmeklēt ikoniskas vietas un priecāties par skaistām lietām, taču tagad tās vairs nešķiet tik unikālas un nekādā veidā nepadara tevi labāku.

Bet pašas spēcīgākās sajūtas tev nodrošina ne jau ārējie apstākļi, bet tavs iekšējais stāvoklis.
Tas, kurā ieguldījies esi tu pats.
Pats radījis, pats uzskaņojis un iemācījies atšķirt smalkās sajūtu nianses…

To iemācīties nozīmē iziet pavisam citā sevis un dzīves uztveršanas līmenī.

Būt spējīgam izbaudīt prieku par dzīvi bez dopinga.

To prieku, kam tu neskraidi pakaļ ar vienmēr sagatavotu selfija statīvu, jo tavām sajūtām fotogrāfijas nav vajadzīgas.

To prieku, kas nav atkarīgs no vietas.

Klusu, bez āriškībām, tikai tavu prieku…

Mīļie, meklējiet… noteikti atradīsiet!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par sapņiem

Es atceros, kā mana vīramāte lasīja morāli savai jautrajai astoņdesmitgadīgajai māsai par to, ka tā trīs dienu laikā piepildīja savu senloloto sapni: nomainīja veco balto tualetes podu uz žilbinoši mirdzošu tirkīza krāsas…

Kur vecumdienās tāda blēņošanās, izšķērdība un ārišķība?

Māsa ne mirkli nesamulsa un absolūti nekaunējās….

Un tam, ko viņa atbildēja es arī šodien varu aplaudēt kājās stāvot:

– Zini, Ņina, pat tad, ja man būs lemts tikai reizi pasēdēt šajā tronī, es nedomāju, ka šis pirkums sevi nav attaisnojis! 
Tas sevi attaisnoja jau tajā mirklī, kad es no sirds uzjautrinājos saimniecības preču veikalā, kur jauni, skaisti pārdevēji man uzrīkoja īstu brazīļu karnevālu!
Un es negrasos krāt naudu savām bērēm, tāpēc, ka gan jau kāds apglabās, taču pad*st savu dzīvi krājot, taupot un ievērojot visus noteikumus, var trāpīt garām podam… Tāpēc, ej uz poda!!!
Nē, mīļie, tas nebija rupji…
Tas bija vienkārši, saprotami un drosmīgi…

Dzīvot, kamēr dzīvojas….
Piepildīt savas vēlmes, kamēr vispār ko vēlies…
Mīlēt, kamēr gribās mīlēt…
Lūk, tā vajag…

Savadāk jau slikti metas no mērķiem, motivācijām, “labākajām sevis versijām, lienot no ādas ārā”, stulbiem maratoniem par vienādu visiem laimi…
Laime ir iekšpasaulē…
Turpat, kur brīvība….
Un tikai laimīgie par šo brīvību cilvēki saprot, ka pārāk nopietni uztvert šo dzīvi nevajag!
Un, manuprāt, labāk sastapties ar nāvi, sēžot uz tirkīzkrāsas poda, nevis sagaidīt to nolemtības askēzē.

© Ļiļa Grad
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atceliet savu aukstumu

Es esmu ievērojusi, ka laiks pateicībai vienmēr atrodas. Droši vien tāpēc, ka nav nevienas sekundes prieka vai pat vienkārša miera, kuriem blakus nebūtu to cilvēku labestība un atbalsts, kuru sirdis vienmēr pavērstas pret gaismu…

Un vēl esmu ievērojusi, ka tad, kad tu dzīvo pretenzijās, aizvainojumos un uzskaiti, ko neesi saņēmis, tava pasaule ātri saraujas līdz pat sasaluša dermatīna cimda izmēriem. Un silda, precīzāk, nesilda tieši tāpat…

Ir nepatīkami sēdēt aukstumā, kuru pats esi radījis, bet atkausēšanu gaidīt no citiem.
No tiem, kuriem pats gandrīz neko neesi devis, izņemot savas prasības un pratināšanu.
No kuriem pats par sevi gaidi pateicību, bet pats ne par ko neesi pateicīgs.
Mīļie, nepatīkami.

Atceliet savu aukstumu.
Noslaukiet savai dvēselei dzeloņainos putekļus.
Nomazgājiet to tīru.

Ar ko?
Ar pateicību.
Par katru savu brīvo ieelpu, par katru soli, ko speriet, par katru palīdzības kripatiņu, par labestību.
Par tiem cilvēkiem, pie kuriem atgriezieties kā silti iekurinātā mājā.
Un pieplociet kā pie tīrākā ūdens krātuves.
Un kuru acīs nekad neieraudzīsiet vērtējumu.
Bet, ja tādu nav, tad jājautā, vai ir kāds, kam mēs esam tādi?

Dzīve pakalpīgi izkarina spoguļus pat tur, kur mēs sevi neredzam.
Vai arī esam tik ļoti pieraduši, ka pat nepamanām, cik ļoti izvalkājušās un izbalējušas ir mūsu mīlestības košās drānas.

Tos, kuri dzīvo pateicībā jūs varat atšķirt starp visiem parējiem.
Viņos nav mokošā nemiera, saspringtas vēlmes visu laiku kontrolēt cilvēku reakciju pret sevi, viņos nav sacensības ik uz soļa.
Un ar viņiem nav smagi.
Tu neslīksti viņu runās kā staignā purvā, kurā vieni vienmēr ir parādā, bet citi ir ienaidnieki un vēl citi – par maz labuma iedevuši.
Viņi iztiek bez drāmām.

Pat slimībām ir jāpateicas par to, ka tās atnāk pateikt kaut ko, ko mēs savā autopilotā esam palaiduši garām.
Un arī sāpēm – par to pašu informāciju.
Un arī tiem, kuri mūs pametuši…. tieši tāpēc, ka aizgājuši, nav palikuši lai mocītu ar savu NEmīlestību.
Pateicies un redzi, ka arī šeit iestājas dievišķa abpusējība.
Ar visu pasauli.
Ar katru, ar kuru netirgojies upuriem.
Un dvēselei kļūst tik labi….
Klusi.
Kā upītē aiz tālajiem mežiem.
Pat vistrakākajā troksnī.

Pateicos.
Katram, kuru dzīve man atsūtījusi, padarot mani bagātu uz visiem laikiem ar vēlmi dot kaut ko pretī.

© Ļiļa Grad
​​​​​​​Foto: Sunsetoned
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vēstule sev pavasarī

Kad nākamreiz tev šķitīs, ka vairs neproti just laimi, ka šī eiforija nekad vairs tevi nepiemeklēs, ka esi novecojusi… un vēl ko tu periodiski domā?
Tad, lūk, kad nākamreiz tu atkal izdzīvosi šo tumsu, izlasi šo

Gaisma ir! Pat tad, ja tev šobrīd tumši…
Un prieks ir!
Un atkal tevi pārņems prieka trīsas un tu spiegsi no sajūsmas, un tava elpa aizrausies no laimes! Un pasaule būs saulaina un koša!

Cik reižu tu jau domāji, ka nekā no tā vairs nekad nebūs, cik reižu tu jau noticēji tam, ka vairs nekad nepriecāsies?
Miljons!
Un tu atkal spiedz, lēkā, berzē saujas un nekādīgi nespēj “pieķerties lietām”, jo esi neprātīgi laimīga.

Pēc ziemas Vienmēr iestājas pavasaris!⠀
Vienmēr!
Dzirdi!

Es apskauju tevi savā pavasarī un izpeldinu tavu sirdi laimes asarās!
Mīļā, es tevi mīlu!
Bezgalīgi! Un šīs mīlestības pietiks mums abām.
Saņem savā plaukstā manu saules sasildīto roku un ej Gaismā.
Atceries šo pavasari!⠀

Olga Kruglova
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis