Tā gribās dzīvot!

ignite

Reiz dzīvoju es, kura vienā ne īpaši jaukā dienā zaudēja vēlmi dzīvot. Pavisam. Un es nolēmu satikties ar Dzīvi, lai pie viena no tās arī atvadītos. Un viņa ieradās: spilgta, koša, dzīvespriecīga, brīnumaina, brīva un laimīga. Es pat nedaudz apskaudu: kāpēc es tā nedzīvoju, ne reizi, ne vienu pašu dieniņu?

Bet Dzīve prot domas lasīt. Lūk arī atbildēja:

– Tu aizliedz sev dzīvot. Tu neatļauj sev būt šeit un tagad. Tu neatļauj sev būt laimīgai. Jā, var, protams, ilgi rakņāties tavā pagātnē un atrast tur tūkstošiem iemeslu aizliegumam dzīvot: gan mamma, kad tevi iznēsāja domāja, vai dzemdēt tevi vai tomēr nedzemdēt; un arī vainas sajūta tev ir no agras bērnības, kad mamma tev stāstīja, cik smagas bija dzemdības; un arī vecmāmiņas un vectētiņi, par tevi rūpējoties, bija sastāstījuši simtiem frāžu par to, cik briesmīgi ir dzīvot šai pasaulē (“te bīstami!”, “neskrien, nokritīsi un sasitīsies!”, “ja neklausīsi atnāks babajs un tevi nozags”). Un no tā laika tu redzi šo pasauli bīstamu, briesmīgu, pilnu dažādu slazdu un iemeslu ciešanām. Tā arī šķiet, ka laimīgās bērnības vispār nebija. Un, jo tālāk, jo šīs pārliecības kļuva arvien nelokāmākas: bail dzīvot. Tieši tā arī vairs negribas dzīvot. Un patiešām: kur tad ir tas prieks, miers, laime galu galā!?

Es apmulsusi klausījos un biju nesaprašanā. Kamēr Dzīve ieturēja nelielu pauzīti, lai atelpotos. Lūk, tad es arī uzdevu šo sakramentālo visu laiku un tautu jautājumu:

– Ko tagad darīt?

Dzīve pasmaidīja, pāris-trīs reizes apgriezās deju solī (izradās, viņa tāda viegla un gaisīga, galīgi ne resna un smagnēja) un teica:

– Mana mīļā, lūk, tev pildspalva un papīrs. Apsēdies un uzraksti sarakstu no lietām, kuras tu izdarītu, ja vien nebaidītos dzīvot. Kā tu gribētu pavadīt kaut vai vienu dienu Dzīvojot uz “pilnu klapi”?

Tikai, Dieva dēļ, tevi lūdzu, bez klišejām: tipa pamēģināt visu aizliegto un kaitīgo…. Man no šiem “dzīvespriecīgajiem” jau nelabi metas, ne prāta ne fantāzijas. Atver savu sirdi un uzraksti to, kas tajā slēpjas, ko tu patiesībā vēlētos.

Es palocīju galvu, dziļi ieelpoju, sajutu, kur atrodas mana viedā Dvēsele un uzrakstīju sekojošo.

– Es gribētu izdarīt daudz vairāk labus darbus (vēl labāk – slepenos) un vairāk pateikties. Vienmēr esmu jutusies neērti, kad izsaku šādas vēlmes un parasti tāpēc sevi apstādinu.

– Es gribētu pamēģināt kaut reizi palūgties. No sirds. Ar saviem vārdiem. Vienmēr esmu izjutusi kaunu un man šķita, ka par mani smiesies, tipa, ko tu tāda vecmodīga.

– Gribētos biežāk smaidīt un nebaidīties smieties. Parasti es cenšos sataisīt ļoti nopietnu seju vai, gluži otrādi – bēdīgu. Galvenais, neatšķirties no citiem un nespīdēt ar savu individualitāti.

– Ļoti gribētos piedot visiem, uz kuriem esmu apvainojusies. Pateikt viņiem to tieši acīs un apskaut.

– Man gribētos izskatīties tā, kā redzu sevi sapņos. Skaisti ģērbties, būt dabiski pievilcīgai un neuztraukties  par to, ko par mani padomās.

– Man vienmēr ir gribējies iemācīties braukt ar kalnu slēpēm un izšūt. Un vēl iemācīties spāņu valodu.

– Uzrāpties kalna virsotnē un nokliegties: “Ehei!”

– Nebaidīties elpot. Nesmejies par mani, Dzīve!

– Iztaisnot muguru un nesaliekties līkumā.

– Nopirkt sev suni. Lielu. Spalvainu. Labestīgu.

– Imācīties cept pīrāgus.

– Pamēģināt, kā ir dejot intuitīvās dejas.

– Tieši tagad izpeldēties upē. Neskatoties uz to, ka ir auksts un, nedomājot par to, ko cilvēki teiks.

– Pavadīt vairākas brīnumainas stundas grāmatu veikalā un nejust vainu par to, ka es esmu tik laimīga un neko tādu noderīgu šobrīd nedaru.

– Nodibināt Klubu “Tiem, Kuri Vēlas Dzīvot”.

Dzīve noklausījās manas “vēlmes” un skaļi aplaudēja, sakot: lieliski, tad kur problēma?

Un es sajutu, ka man nav nekādu problēmu sākt tā dzīvot. Burbuļojoša, verdoša enerģija pamazām sāka atbrīvoties no stingro aizliegumu gūsta.
Lai rezultātu nostiprinātu, mēs vēl kādu brīdi pastaigājāmies abas ar Dzīvi. Viņa man iemācīja skatīties uz dzīvi ar bērnu acīm – viņi vienmēr ir tikai šeit un tagad, priecājas par pasauli un visu, kas ar viņiem notiek. Mēs bijām tajās vietās, kur gulēja mirstošie un viņu skatienos es ieraudzīju vienu un to pašu nožēlu: Vai nu viņi bija DZĪVOJUŠI maz vai nemaz, visu laiku dzinušies pēc kaut kādiem rēgainiem sapņiem, pavadījuši savu laiku steigā un bailēs. Un vēl es redzēju milzīgu vēlmi dzīvot to cilvēku acīs, kuri bija saņēmuši otro iespēju, pēc reanimācijas vai izglābti avārijās.

Lūk, tā mēs abas ar Dzīvi roku rokā devāmies turp, kur sauca mani Jaunais, daudz laimīgākais Liktenis. Un tagad es droši un pārliecināti varu teikt: Ak, Dievs, kā gribas DZĪVOT!

Ņina Sumirē
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Advertisements

Kā iemācīties priecāties par dzīvi

baudi91

Kā iemācīties priecāties par dzīvi. Atbrīvošanās no karmas.
Atļaujot sev dzīvot tā, kā tu vēlies, tu atbrīvojies ne tikai no daudzām problēmām, bet arī atbrīvo  citus cilvēkus no savām pretenzijām.
Karma sastāv no daudziem sarežģītiem stereotipiem.
Ir tāda laba frāze – “neieciklējies”.
Karma ir ieciklēšanās vai apstāšanās ciklā, kuram bija jau jābūt pārvarētam. Tā nozīmē to, ka tu velc sev līdzi nākotnē to, kā tajā nevajadzētu būt – pagātni. Ja cilvēks sevī nes nepabeigtus pagātnes pārdzīvojumus, viņš nespēj atbilst šim brīdim. Viņš atnes tagadnē to, kā dvēselē nevajadzētu būt. Tieši tādēļ viņš kļūst par neirotiķi. Viņš jūt neatbilstību starp veco un jauno situāciju un zaudē spēju pielāgoties. Lai pārstātu dzīvot pagātnē, ir vienkārši jāsajūt, jāpadomā, jāievēro, jāatstrādā, jāizdara līdz galam, jāpabeidz un jāatstāj šī situācija. Iespējams, tas arī ir galvenais cilvēka darbs, pateicooties kuram viss parējais izdosies pats no sevis.

Bailes ir ieciklēšanās. Ilūzija – tāda pat ieciklēšanās. Mokošie kauna un vainas pārdzīvojumi – tā arī ir ieciklēšanās, tāpēc, ka tie saistīti ar līdz galam neatstrādātiem sižetiem.

Atbrīvošanās no ieciklēšanās ļauj cilvēkam uzvesties pareizi un rezonējoši atbildēt uz notiekošo. Cilvēks ir dzīva savas vides daļa. Un, ja viņš neatbrīvojas no vecā, viņš it kā atslēdzas no realitātes un kļūst svešs apkārtējiem.

Atbrīvošanās no karmas rada brīvību, bet brīvība rada bailes pašam savā priekšā. Brīvība cilvēku biedē. Viņš ir decentralizēts: nav mērķu, nav robežu, nav žoga, nav rāmju. Cilvēks ir pārbijies un sev jautā: “Un, ja nu pēkšņi es vēlēšos kādu nogalināt?”  Nē, normāls cilvēks nevienu nevēlēsies nogalināt. Viņam pat prātā neiešausies pārkāpt kopmītņu likumus. Vēl vairāk, jo brīvāks cilvēks, jo normālāks viņš kļūst. Un arvien mazāk viņa dzīvē ir sliktas rīcības. Taču iekšēji viņš pilnībā izmainās. Viņš pārstāj būt atkarīgs no jebkā. Un atbrīvošanās no jebkuras pieķeršanās ir pirmā brīvības no karmas pazīme.

Cilvēks pārstāj būt programmējams. Viņš nezin, ko darīs pēc divām stundām. No kurienes gan viņam zināt, kas viņam iepatiksies pēc divām stundām. Viņš jūtas pilnībā saplūdis ar straumi, kas ļoti harmoniski veido viņa dzīvi. Viņš jūt, ka tas Spēks, kas viņu vada, ir saprātīgs. Un šis Spēks ir iedots viņa Dvēselei, atbilstoši tieši tam, kas viņam patīk, viņa prioritātēm.

Mēs esam brīvi no karmas, kad dzīvojam tā kā liek sirds, nevis prāts; pēc sajūtām, intuīcijas, nevis shēmas. Kad mēs dzīvojam esošajā momentā nevis nepatikšanu gaidās, aizspriedumos un bailēs. Par to ir ļoti viegli runāt, taču ļoti grūti realizēt parastajā dzīvē. Tāpēc, ka vārds “nedrīkst” ir ļoti dziļi iekļuvis mūsu dvēselēs.

Pieķeršanās neseniem notikumiem pagaidām rada mazu karmu. Taču, ja cilvēks cieš no tā, ka pirms 30 gadiem iestājās nepareizajā augstskolā – tā jau ir pilna karma!

Atstiepjot sev līdzi pagātni savā tagadnē, mēs turpinām vairot kļūdas.

Nav normāli, ka cilvēks 2015. gadā vēl joprojām emocionāli pārdzīvo 2004. gada notikumus. To vairs nav. Taču tie dzīvo mūsu galvās, kā izgāztuvē. Kā atbrīvoties? Izmest! Dīvainu iemeslu dēļ šo elementāro operāciju veic retais. Reti kurš izvēdina savu zemapziņu, pārskata savus atmiņu failus, tīra to. Cilvēka atmiņa ir kas līdzīgs kabatām, kuras piepildītas ar visādiem krāmiem, no kuriem žēl ir atbrīvoties. Un šis nejaukais ieradums tālāk tiek pārnests arī materiālajā dzīvē, kad cilvēks nevēlas atbrīvoties no nevajadzīgajām lietām! Un tas jau ir milzīgi liels karmas simbols. Ja mums nepietiek gara spēka, lai atbrīvotos no materiālajiem uzslāņojumiem, tad vēl jo grūtāk bū atbrīvoties no saviem pagātnes pārdzīvojumiem.

Brīnumaini ir arī tas, ka vairums ļaužu krāj parsvarā nepatīkamos pārdzīvojumus. Sabiedrībā uzskata, ka būt cietējam ir skaisti. Kad kāds apraudas, tam uzreiz visi pievērš uzmanību, bet tad, kad smejas, cilvēki sķībi skatās. Kad cilvēks ir slims, mēs viņam aktīvi jūtam līdzi, bet tad, kad viņš saka: viss ir kārtībā, mēs cenšamies viņam iemest sprunguli ritenī: “Uz kā rēķina tad tu esi laimīgs?” No šī sabiedrības uzstādījuma ož pēc kaut kā ļoti velnišķīga. Cilvēki it kā ir pārņemti ar masu psihozi un viņiem neapzināti gribās izskatīties nelaimīgākiem, kā ir patiesībā.

Visaptverošais “nedrīkst” un pagātnes atkritumi ir galvenais visu sociālo problēmu pamats, visu noziegumu un konfliktu pamats. Ar kādu entuziasmu cilvēki mēdz runāt par ko ka karma ir ietinusi visu pasauli. Un neviens nesaka, ka patiesībā mierīgi no tās var atbrīvoties, un dzīvot laimīga cilvēka dzīvi.

Bet trakākais ir tas, ka mēs pat nevēlamies iedomāties to, ka esam laimīgi. Mēs nevaram būt mierā ar vesela, priecīga un smaidīga cilvēka tēlu. Tas mums nepatīk.

Negatīvajos pārdzīvojumos nav nekā ne svēta ne vērtīga! Tie padara bezspēcīgu psihi un izsūc visas sulas. Notrauc tos nost kā beigtus odus!

Bet kāpec cilvēki nevēlas to darīt? Viens no iemesliem ir sociālās izvēles. Cilvēks baidās dzīvot bez ierastajām slimībām, ierastajām nepatikšanām, bez ierastām un jau tik tuvām kļuvušām ciešanām un mokām. Cilvēks baidās, ka viņam nāksies mainīt dzīvesveidu, paziņu loku un varbūt pat darbu – kāda tur stabilitāte? Laimīgam cilvēkam jādzīvo pavisam citā vidē. Tāpēc daudzi cilvēki dod priekšroku ierastajam un atsakās no patīkamā, un rada mītu par to, ka normālu stāvokli sasniegt ir ārprātīgi grūti.

Lai kļūtu par laimīgu cilvēku ir jāsaprot tas, ka tev nav obligāti jācieš.

Atrisināt problēmu nozīmē atļaut sev kļūt citādam, jaunā kvalitātē, atbrīvot sevi no sevis vecā, no sava ierastā dzīvesveida. Taču mēs balstāmies uz iesīkstējušo vidi un tās stereotipiem un sakām, ka pat tad, ja vēlēsimies mainīties viss vienalga atgriezīsies iepriekšējā stāvoklī. Nekā tamlīdzīga! Ja kādā brīdī cilvēks nolemj kļūt laimīgs, viņš elementāri pārvarēs visas grūtības. Taču šim lēmumam ir jābūt radikālam.

Ir jāsaprot, ka tad, kad kļūsi laimīgs, tu traucēsi citiem būt nelaimīgiem
Kad cilvēks pāriet no ierastā uz patīkamo, viņš iegūst absolūto psiholoģisko aizsardzību. Viņš kļūst nesasniedzams negatīvajām sabiedrības ietekmēm. Daudzi viņu uzskata par vienaldzīgu, cietu neatsaucīgu. Neirotiķi ir izdomājuši milzīgu epitetu vārdnīcu, lai viens otru ievilktu slimību valgos.
Cilvēks, kurš stingri ir nolēmis būt laimīgs, kļūst imūns un šī hipnoze vairs nevalda pār viņu.

Apkārtējie sākumā viņu uztver aizkaitināti. Taču, ja tu esi kļuvis laimīgs un tas kādam nepatīk, priecājies. Viņš palēnām pietuvojas tev. Turpini būt laimīgs. Ir sākusies laimes suģestija. Tu pamazām iekļūsti viņa psihē. Sākumā viņš šausminās, dusmojas: “Tā nevar būt. Kāpēc tev tāds apmierināts ģīmis?” Bet pēc tam pats tādu rāda – ar labklājīgu stāvokli arī var aplipināt.

Prieku var iedvest, tāpat kā visu negatīvo. Dieva plānā  cilvēks ir laimīgs. Prieks ir Dieva žēlastība. Ja tu esi priecīgs, nepazeminot citus un nepaaugstinot sevi, tu nemanāmi iedvesmo skaistam lietām,
Prieks ir tikpat “lipīgs” kā naids un jekura slimība.

Ja tu to atcerēsies, tev būs savi sekotāji. Viņi vairs nebrīnīsies par to, ka “esi jucis”. Viņi pieradīs pie tevis tāda un pēc tam arī ieradināsies priecāties. Nemaz nav tik grūti to paveikt. Piemēram, vērsies pie sevis ar vārdiem: “”Tagad pasmaidīsim!” un pamēģini to atkārtot kā devīzi pēc iespējas biežāk. Tā mēs savu psihi sadalām divās daļās: ieradums un jauns stāvoklis. Vēršanās pie jaunā jābūt noturīgai un patīkamai – noturīga brīvības un neatkarības sajūta: “Lai kaut visa pasaule sagāžas, bet slims es nevienam neesmu vajadzīgs. Lai kas arī notiktu, bet nelaimīgs es nevienam neko labu neizdarīšu. Nelaimīgs es nevarēšu cilvekiem iedot to, kas viņiem vajadzīgs – prieku, spēku, enerģiju. Bet sākumā laimīgam jākļūst man pašam.” Kā? Sāc ar smaidu!

Prieks nav nekas ārkārtējs “no citas pasaules”. Tas jau sākotnēji mūsos ir ielikts. Un, jo vairāk cilvēkus mēs aplipināsim ar prieku, jo vienkāršāk būs dzīvot.

Un rodas grupiņas, kolektīvi, kuros ir pietiekami daudz priecīgu cilvēku. Un tādu spēku pūlis vairs nesalauzīs. Tas jau ir ugunskurs nakts tumsā, kuram apkārt sapulcējas atdzīvojušies “miroņi”.
Protams, lai paustu prieku un patiešām tajā nostiprinātos, atbrīvotos no karmas, ieciklēšanās, negatīvās atmiņas un sižetiem, ir vajadzīgs ļoti liels personīgais spēks.

Spēka uzkrāšanas avoti
1. Pretēji sabiedrības viedoklim – esi gana bezkaunīgs, lai būtu laimīgs. Sagatavojies tam, ka daudziem tas nepatiks. Rezultātus vari gaidīt ne uzreiz – apmēram pēc viena saules gada. Vēro sevi, kad esi depresijā, kad uzskati to par savu kritienu, pieplakšanu zemei, pašcieņas samazināšanos un esi gatavs atjaunoties, zinot, ka šī piepūle noteikti atvērs tevī iekšējo prieka avotu.

2. Personīgā spēka avots ir prātīga pašanalīze ar devīzi “Ko tu tads – nelaimīgs?”. Pamēģini skaļi izrunāt savas nelaimes iemeslus. Tev nāks smiekli, kad pats izdzirdēsi tās muļķības, kas tev liek justies nelaimīgam.

Protams, ir grūti izvilkt savu Dvēseli ārā no visa, ko tev iedvesuši un tu pats sev esi iedvesis. Tāpat skaidrs, ka slikts garastāvoklis bojā veselību un indē visu mums apkārt – un ar prātu mēs to saprotam. Mēs jūtamies bezspēcīgi no tā, ka pastāvīgi jūtam viens otram līdzi un mūsos ārkartīgi spēcīgs ir nelaimes līdzpardzīvojuma stereotips. Mēs neprotam līdzi priecāties, līdzi jautroties. Protams, mūs neviens nesapratīs, ja mēs sāksim priecāties kapsētā. Taču arī tad, kad apstākļi prasa, lai tava seja būtu nopietna vai bēdīga, pacenties saglabāt iekšējo mieru, prieku un gaismu. Padomā par to, ka tam vienalga bija jānotiek, šķiršanās ir gluži dabiska, arī tu kādreiz aiziesi un arī parējie aizies. Tāds ir dzīves cikls. Kad aiziet mīļotais cilvēks, mēs žēlojam paši sevi. Jo ne jau viņam bez mums, bet mums bez viņa ir smagi. Tādas sēras ir egoistiski pārdzīvojumi, kas vērsti tikai uz mums pašiem un tas ieausts visas kultūras paternos un uzvedības modeļos. Mums šķiet, ka mēs izpildām kādu morālo pienākumu, bet patiesībā žēlojam tikai sevi.

3. Personīgo spēku var imitēt. Šī imitācija atmodina iekšējā Spēka avotu. Ja tev ir slikti, pacenties iedomāties, ka tu jau esi spēcīgs. Tu stāvi uz skatuves ka aktieris. Nospēlē stipra cilvēka lomu. Spēlē pa īstam, kamēr neapniks. Spēle ir vienkārša metode, kā izsaukt Spēku. Cilvēka ķermenis ir veidots tā, ka, ja mēs sākam spēlēt mums vajadzīgo lomu, tad tai līdzi nāk arī atbilstošs iekšējais stāvoklis. Kā Minhauzens, mēs sevi aiz matiem velkam āra no purva. Un ir svarīgi atcerēties, ka Dvēsele un ķermenis ir vienoti un vienoti ir arī psihe un fizioloģija. Kad izmantojam šo metodiku prieka virzienā, lai atbrīvotos no sociālajiem ieradumiem, mēs reāli arī iegūstam šīs īpašības.

Diemžēl cilvēki vienmēr meklē visādus attaisnojumus: “Ko gan es tēlošu, ja Dvēselē ir tik slikti?” Pats briesmīgākais ir tas, ka šādās pārdomās paiet visa dzīve. Rērihs reiz teica, ka līdzijust var cilvēki, bet līdzi priecāties – tikai eņģeļi. Kad mēs atbildam ar prieku uz prieku, kad mēs atzīstam, ka prieks ir labāk kā mūsu mūžīgās skumjas, mēs kalpojam Dievam, Dabai, kļūstam par šī prieka geizeriem. Mēs atveram sirdī slēģus un no turienes izplūst maiga un priecīga straume.

Pārdot Dvēseli velnam nozīmē dzīvot “kā visi”. Atdot ķermeni, prātu, garastāvokli, laimi, laiku masām. Es nerunāju par cilvēkiem, kuri veido masas. Pūlis ir atsevišķs subjekts, kaut kas ļoti garlaicīgs un pelēks. Ikviens cilvēks ir vērtīgs, kad atdalās no pūļa. Ezoterisma uzdevums ir cilvēkus izvest no pūļa un likt lai katrs cilvēks justos vērtīgs, nepaceļoties virs citiem, lai cilvēks neuzticētos balsīm, kas tam liek bēdāties. Patīkamāka ir Dieva balss Dvēselē. Un cilvēks, kurš atļauj sev priecāties, nevēlas dzīvot kopējā muļķībā, tumsā un pelēcībā. Viņš pagaidām vēl nevar visus izglābt, bet sākumā vismaz izglābs sevi. Bet pēc tam “aplipinās” ar šo izglābšanos parējos.

Novēlu tev prieku, laimi un labklājību.
Oļegs Persidskis vk_Ezo_News
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Esi maiga pret savu sirdi

tava sirds23

Esi maiga pret savu sirdi, dzirdīga un jutīga, un kā okeāns – pieņemoša. Uztausti savu plūsmu, savu patieso vēlmju strautiņus un izpaud sevi drosmīgāk un plašāk.

Sajūti zemi, staigā basām kājām, prasi enerģiju, iesakņojies. Atceries par savu Dzimtu, paklanies, palūdz, nekautrējies.

Pateicies katrai dienai. Raksti vēstules, biežāk runā ar sevi.
Mīli savu ikdienu, mīli pretimnācējus, grūtībās vienkārši elpo un dziedi. Kliedz, ja sāp.
Dejo pēc pavasara. Bet saulrietā atlaid visas savas bailes. Katra sajūta ir brīnišķīga un dziedinoša. Neslēp nevienu, baudi… izdzīvo katru.
Tava pasaule ir tik brīnišķīga. Atļauj savām domām aizjoņot pasakainās virāžās. Atļauj pārpilnībai atnākt un notikt. Plāno maršrutus pa pasaules visbrīnišķīgākajām vietām.
Un novērtē savu ķermeni. Lolo katru šūniņu. Un savā Dvēselē savu mazo meitenīti saudzē un sargā.
Tu esi vieda un brīnišķīga it visos savos iemiesojumos.
S. Bulavska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sieviete, kura visu dara ar prieku

55443345_1777585665674582_194000683463081984_n

Sieviete, kura visu dara ar prieku, būs vesela, laimīga un piepildīta… Ja atskatāmies uz savu dienu, varam atsekot, kas bija izdarīts tāpēc, ka “vajag”, bet kas tika piepildīts ar tavas dvēseles enerģijām.

Kāpēc mums ir tik grūti dzīvot priecīgi?
Viens no iemesliem ir tas, ka mēs jau sen esam aizmirsuši, ko nozīmē saules apmirdzēta dzīve. Ja dzīvojam pēc inerces un steigā, tad noķert šo sajūtu ir praktiski neiespējami. Vēl to izdarīt ir grūti tāpēc, ka prieks nāk no Dvēseles, nevis prāta. Piespiest sevi priecāties ir ļoti grūti. Tad, kāpēc Dvēsele klusē? Varbūt tāpēc, ka tu jau sen vairs nedzīvo tā, kā Dvēselei tīk?
Daudzi skolotāji, lektori un psihologi saka: labāk sievietei vispār nemazgāt traukus vai negatavot ēst, ja viņai nav garastāvokļa. Bez prieka pildīt sievietes “pienākumus” nozīmē radīt spriedzi. Vārda “prieks” enerģija vēsta par pārpilnību, gaismu un dāvāšanu. Tāpēc Dvēselē ir tik priecīgi, kad tu, piemēram, gatavo dāvanas. Atdošana vēsta par iekšējo bagātību.

Kas sievietes dzīvē var kļūt par prieka avotu?
– Iemīļotās nodarbes
– Komunikācija ar saviem mīļajiem un tuvajiem cilvēkiem
– Maigums un mīlestība
– Rūpes
– Daba
– Agra celšanās, kad Saules enerģija baro zemi
– Smaids un labi vārdi
– Dziedāšana
– Dejas
– Sievišķīgi tērpi un sevis kopšana

Prieks ir zāles pret skopumu, skaudību un skumjām.
Sieviete, kura Dvēselē glabā prieku, ir iedvesmas avots. Kad jūtam prieku Dvēselē, tad mājās viss ir kārtībā, bet pietiek vien sākt skumt, kad viss krīt no rokām.

Kas tad ir sievietes prieks? Tā ir piepildītība ar gaismu. Kad mēs esam kā mazas saulītes, un ejot sasildam visu sev apkārt, un tad viss notiek skaisti.
Prieka stāvoklis atnāk caur to, ka piepildām savus bērnības sapņus. Un šodien pamēģini piepildīt kaut vienu savu bērnības sapni. Un vēl, atļauj sev pamuļķoties. Labs garastāvoklis un smiekli ir sievišķīgas sievietes ceļa biedri.
Staigāt dusmīgai, drūmai un aizvainotai uz visu pasauli, kā minimums, ir muļķīgi. Vienkārši tapēc, ka šī diena nekad vairs neatgriezīsies. Vai tiešām vērts to tērēt skumjām? Priecāties nozīmē ieslīgt priekā. Ar visu galvu, kā silta pienā. Īstais laiks to izdarīt!

Prakse
1. Smaidi
No šodienas padari smaidu par savu firmas zīmi. Smejies no sirds. Ja pastavīgi smaidīt tev šķiet neiespējami, tad pasmaidi kaut vai ar lūpu kaktiņiem. Vienkārši piepacel tos nedaudz augstāk ka ierasts. Jau labāk? Noteikti uzsmaidi šodien katram sastaptajam pretimnācejam. Tici, šodien ikviens cilvēks cieš no patiesa smaida trūkuma, kas adresēts viņam personīgi. Nebaidies izskatīties smieklīga.

2. Noskaties komēdiju
Ļauj sev aizmirst par rūpēm.

3. Radi brīnumus
Vari palēkāt uz vienas kājas, vai palaist ziepju burbuļus, vai piepūst balonu un palaist debesīs.

4. Šīs dienas apģērbam noteikti jabūt košam
Nevari atļauties citrondzeltenu džemperi, noadi dzeltenu šallīti, un lai redzamākajā vietā ir jebkurš saules krāsas priekšmets.

5. Piepildi jebkuru savu bērnības sapni
Ko velējās tā mazā meitenīte un tā arī nesaņēma? Uzdāvini viņai to! Aizved viņu uz cirku, nopērc mīksto rotaļlietu, saēdies saldējumu. Galvenais visā šajā procesā ir tā sajūsma, kuru tu noteikti sajutīsi. Un atceries, ka tev vienmēr ir IZVĒLE.

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Paši galvenie vārdi

deja56

1. Pieņemt. Katram no mums ir lietas vai cilvēki, kuri tracina. Pacenties pieņemt viņus pilnībā un necenties viņus mainīt. Tad visas ciešanas paliks pagātnē.

2. Dot. Mazāk prasīt, vairāk atdot. Tās var būt rūpes, palīdzība, zināšanas, uzmanība un labi vārdi. Un negaidi apbalvojumu par to.

3. Pateikties. Dievam, Liktenim, cilvēkiem, kuri ir tev blakus. Un tu uzreiz sajutīsi šīs pateicības iespaidu uz sevi.

4. Atbrīvoties. No aizvainojuma, dusmām, apvainojumiem un visa cita negatīva savās domās. Tieši tie var būt visu tavu nepatikšanu un ciešanu iemesls.

5. Piedot. Piedot visiem, pat pašiem briesmīgākajiem. Un pazudīs bailes.

6. Priecāties. Vienmēr smaidi pasaulei, lai cik gadu tev būtu. Dari visu ar smaidu un mūzikai skanot.

Avots: vk_ezo_news
Tulkoja: Ginta FS

Meklēt vai audzēt

saules zaķi2

Prieku un mieru nav vērts meklēt ārpusē.
It viss, kas atrasts ārpusē padara tevi atkarīgu no tā, kas neesi tu. Tomēr, var atrast kaut ko, kas tevi iedvesmo un iedēstīt to sevī, kā stādiņu, pakāpeniski padarot ārējo tēlu par iekšējo.

Prieku un mieru ne vienmēr var atrast sevī, jo, ja tas jau sākotnēji tur būtu bijis, nebūtu nekādu jautājumu.

Prieku un mieru nāksies sevī izaudzēt. Un tas ir daudz iedrošinošāks piegājiens, kā citi. Tam nav vajadzīgs nekas vairāk kā tu pats un neviens cits laiks kā tikai šeit un tagad. Vienkārši jāiedēsta sevī stādiņus un jāsāk tos kopt. Saudzēt un vērot.

Var ilgi un dikti kreņkēties par to, ka tavs nesen iekoptais dārzs ir sīkāks par kaimiņa dārzu ar zaļojošiem gadsimtiem seniem ozoliem. Taču, lai kā tu arī skubinātu un pierunātu, tavs dārzs ātrāk neaugs. Taču, ja tu to kopsi un priecāsies par to, viss notiks daudz ātrāk.

Es nemitīgi sev atkārtoju vārdu “audzēt”. Un tas pats par sevi ļoti palīdz un nomierina. Tas nozīmē to, ka viss notiks ne uzreiz, un es nevaru uzlēkt augstāk par savu galvu. Taču tas nozīmē, ka es varu katru dienu darīt kaut nedaudz, kaut ko pavisam mazu, katru dienu. Tas nozīmē, ka es varu mēģināt, kļūdīties, izvēlēties vajadzīgo un atsijāt nevajadzīgo. Tas nozīmē, ka manis, kāda es esmu, ir pietiekoši, pat tad, ja es tikai vienkārši vēroju. Tas nozīmē, ka esmu brīva un laika man ir pietiekoši.

Pat pats slimākais un vājākais var priecāties par dārzu, ja vien viņam ir acis. Pat aklais var ieelpot tā smaržu un pieskarties koka mizai.

Pat pats ievainotākais cilvēks var būt liecinieks.
No paššaustīšanas un steigas dvēselē neizaugs mūžsens ozols. Un pat zīle neizdzīs asnus. Tā kā nāksies vien apsēsties un sākt klausīties sevī un klusiņām atrast to, kas patīk. To, kas priecē. To, kas nomierina. Saudzēt un lolot, vērot, paplašināt ar savu uzmanību un izturēties iecietīgi. Un tad tas neliks sevi ilgi gaidīt.
Tu redzēsi. Es pārbaudīju.
Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS

Priekā ir daudz vairāk jēgas nekā tu domā

prieks Niki bon

Tev nav jāgaida, lai tavā dzīvē ienāktu kaut kas, kam “ir jēga” un, lai tu beidzot sāktu gūt baudu no savas nodarbošanās. Priekā ir daudz vairāk jēgas, kā tu vari iedomāties. “Vēlmes sākt dzīvot” sindroms ir viens no pašiem izplatītākajiem bezapziņas stāvokļa maldiem.

Visticamākais, ka apziņas paplašināšanās un pozitīvas parmaiņas tavā dzīvē notiks tikai tad, ja tu spēsi gūt baudu no tā, ko JAU DARI, nevis gaidi kaut kādas pārmaiņas, lai sāktu dzīvot.

Neprasi savam prātam atļauju priecāties par to, ar ko tu nodarbojies. Viss, ko tu saņemsi kā atbildi, būs tonnām spriedelējumu par to, ka tu nevari par to priecāties. “Ne tagad”, – teiks tev prāts.
“Vai tad tu neredzi, ka es esmu aizņemts? Man nav laika. Varbūt rītdien tu varēsi sākt baudīt…”
Tas “rītdien” nekad nepienāks, kamēr tu nesāksi gūt baudu no tā, ko šobrīd dari.
© Ekharts Tolle
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: Niki Bon
Tulkojums © Ginta Filia Solis