Atceliet savu aukstumu

Es esmu ievērojusi, ka laiks pateicībai vienmēr atrodas. Droši vien tāpēc, ka nav nevienas sekundes prieka vai pat vienkārša miera, kuriem blakus nebūtu to cilvēku labestība un atbalsts, kuru sirdis vienmēr pavērstas pret gaismu…

Un vēl esmu ievērojusi, ka tad, kad tu dzīvo pretenzijās, aizvainojumos un uzskaiti, ko neesi saņēmis, tava pasaule ātri saraujas līdz pat sasaluša dermatīna cimda izmēriem. Un silda, precīzāk, nesilda tieši tāpat…

Ir nepatīkami sēdēt aukstumā, kuru pats esi radījis, bet atkausēšanu gaidīt no citiem.
No tiem, kuriem pats gandrīz neko neesi devis, izņemot savas prasības un pratināšanu.
No kuriem pats par sevi gaidi pateicību, bet pats ne par ko neesi pateicīgs.
Mīļie, nepatīkami.

Atceliet savu aukstumu.
Noslaukiet savai dvēselei dzeloņainos putekļus.
Nomazgājiet to tīru.

Ar ko?
Ar pateicību.
Par katru savu brīvo ieelpu, par katru soli, ko speriet, par katru palīdzības kripatiņu, par labestību.
Par tiem cilvēkiem, pie kuriem atgriezieties kā silti iekurinātā mājā.
Un pieplociet kā pie tīrākā ūdens krātuves.
Un kuru acīs nekad neieraudzīsiet vērtējumu.
Bet, ja tādu nav, tad jājautā, vai ir kāds, kam mēs esam tādi?

Dzīve pakalpīgi izkarina spoguļus pat tur, kur mēs sevi neredzam.
Vai arī esam tik ļoti pieraduši, ka pat nepamanām, cik ļoti izvalkājušās un izbalējušas ir mūsu mīlestības košās drānas.

Tos, kuri dzīvo pateicībā jūs varat atšķirt starp visiem parējiem.
Viņos nav mokošā nemiera, saspringtas vēlmes visu laiku kontrolēt cilvēku reakciju pret sevi, viņos nav sacensības ik uz soļa.
Un ar viņiem nav smagi.
Tu neslīksti viņu runās kā staignā purvā, kurā vieni vienmēr ir parādā, bet citi ir ienaidnieki un vēl citi – par maz labuma iedevuši.
Viņi iztiek bez drāmām.

Pat slimībām ir jāpateicas par to, ka tās atnāk pateikt kaut ko, ko mēs savā autopilotā esam palaiduši garām.
Un arī sāpēm – par to pašu informāciju.
Un arī tiem, kuri mūs pametuši…. tieši tāpēc, ka aizgājuši, nav palikuši lai mocītu ar savu NEmīlestību.
Pateicies un redzi, ka arī šeit iestājas dievišķa abpusējība.
Ar visu pasauli.
Ar katru, ar kuru netirgojies upuriem.
Un dvēselei kļūst tik labi….
Klusi.
Kā upītē aiz tālajiem mežiem.
Pat vistrakākajā troksnī.

Pateicos.
Katram, kuru dzīve man atsūtījusi, padarot mani bagātu uz visiem laikiem ar vēlmi dot kaut ko pretī.

© Ļiļa Grad
​​​​​​​Foto: Sunsetoned
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vēstule sev pavasarī

Kad nākamreiz tev šķitīs, ka vairs neproti just laimi, ka šī eiforija nekad vairs tevi nepiemeklēs, ka esi novecojusi… un vēl ko tu periodiski domā?
Tad, lūk, kad nākamreiz tu atkal izdzīvosi šo tumsu, izlasi šo

Gaisma ir! Pat tad, ja tev šobrīd tumši…
Un prieks ir!
Un atkal tevi pārņems prieka trīsas un tu spiegsi no sajūsmas, un tava elpa aizrausies no laimes! Un pasaule būs saulaina un koša!

Cik reižu tu jau domāji, ka nekā no tā vairs nekad nebūs, cik reižu tu jau noticēji tam, ka vairs nekad nepriecāsies?
Miljons!
Un tu atkal spiedz, lēkā, berzē saujas un nekādīgi nespēj “pieķerties lietām”, jo esi neprātīgi laimīga.

Pēc ziemas Vienmēr iestājas pavasaris!⠀
Vienmēr!
Dzirdi!

Es apskauju tevi savā pavasarī un izpeldinu tavu sirdi laimes asarās!
Mīļā, es tevi mīlu!
Bezgalīgi! Un šīs mīlestības pietiks mums abām.
Saņem savā plaukstā manu saules sasildīto roku un ej Gaismā.
Atceries šo pavasari!⠀

Olga Kruglova
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Parastais brīnums

Neviens sevi cienošs kaķis nav aktīvs, ja pats to nevēlas.Tas labprātīgi nenāk pat mīļajās rokās, ja tieši šajā brīdī negrib tikt samīļots.
Necenšas nevienam iepatikties, tā sagādājot sev neērtības.
Taču tas ir daudz dzīvespriecīgāks par tiem, kuri lien vai no ādas ārā lai kādam izpatiktu…

No kaķiem ir ko pamācīties… īpaši tiem mums, kuri jebkuros apstākļos tēlo to laimi, kuru patiesībā nejūt.

Priecāties par dzīvi tās NEpriecīgajās dienās un nezaudēt šo spēju pat pārbaudījumos, lūk parastais brīnums…

© Ļiļa Grad
Foto: Charles Pragnell
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es TICU…

Es ticu, ka reiz noteikti iznīks šī muļķīgā mode uz visu necilvēcisko…
Necilvēcisks skaistums… necilvēciska uzvedība… necilvēciskas jūtas… necilvēciskas attiecības.
Es ticu tam, ka mēs ļoti saudzīgi atpazīsim viens otru, nevis ciniski skenēsim to, cik no kura ko var paņemt.
Ka mums nebūs bail atzīt savu ievainojamību un mēs varēsim nesteidzīgi tuvināties, nevis noskaidrot, kuram biezākas bruņas.
Ka izzudīs vajadzība pēc muļķīgām spēlēm, kurās visi kaut ko spēlē, tikai tāpēc, ka nav iemācījušies būt īsti – paši.
Nē, tas viss nekur nav pazudis.
Viss ir.
Tiem, kuri zina, ka mode ir domāta tiem, kuri ņem gatavu, jo nezin, ka var savādāk.
Kādam mode ir reliģija… stabili, bez pierādījumiem.
Un tāpēc ir tik skumji vērot mūžīgos visdažādākā vecuma puišeļus un meitenītes, kuri plosa sevi no iekšpuses un ārpuses tikai tāpēc, lai viņus neizsmietu tādi paši kā viņi.Tādi, kuriem mīlestība ir projekts.
Tuvība – vājums.
Atteikšanās būt trendu vergam – provinciālisms.
Nevēlēšanās “zīmēties” instagramā – atpalicības pazīme.

Tā gribās paņemt lielās šķēres un nogriezt visam NEcilvēciskajam pirmos divus burtus, kas cenšas padarīt bezvērtīgu to, uz ko var balstīties jebkuros laikos.
Izturēt un atgriezties parastā pasaulē, kur ir tik labi staigāt lietū un apskauties.
Un skūpstīt parastas maigas lūpas necilvēcisko vietā.
Un runāt, neanalizējot katru pateikto vārdu.
Un nekautrēties maiguma.
Un zināt, ka brīnišķīgai tuvībai vajag vēl kaut ko bez seksa tehnikas.
Un atcerēties, ka pat visgrandiozākā veiksme var galīgi nesakrist ar spēju justies laimīgam.
Un pārstāt baidīties no saviem nomērītajiem diviem metriem, vai šaurās “Aladina burvju lampas”, kurā agri vai vēlu visi atradīsimies neatkarīgi no sava “krutuma”.
Vai tiešām ir vajadzība būt “krutam”?
Bet varbūt pietiek tikai ar to, ke esi CILVĒCĪGS…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Bildītē: mūsu žurnāla “Kā darītu Mīlestība” atvēršanas svētkos pirms pāris gadiem. 
Es zinu, mēs atkal tiksimies, apskausimies, priecāsimies – kā tas pienākas brīviem un laimīgiem cilvēkiem. Mēs būsim kļuvuši daudz pieņemošāki, mīlošāki un noteikti daudz brīvāki savas sirdīs.
Es TICU!

Priecāties par otru

Maziem bērniem un suņiem ir brīnumains talants priecāties par cilvēkiem…

Vienkārši priecāties…

Atceries, kā tavs bērns ieraudzījis tevi pie bērnudārza vārtiņiem traucās tev pretī?

Traucās, aizmirsdams kā no rīta steigā jūs viens otram krietni paplūkājāt nervus ar ilgu ģērbšanos, pa zemi izmētātu sviestmaizi, un sazin kur, kā caur zemi izkritušiem dūrainīšiem….

Traucās, ar joni ieskrienot tev vēderā, ķerot aiz rokas un cenšoties kaut ko svarīgu izstāstīt….
Traucās lai mīlētu….traucās pec mīlestības…

Un tieši tāpat tevi uz mājas sliekšņa sagaida suns…

Lai vai kāds un no kurienes tu neatnāktu…
Viņš stiepj tev pretī savu miklo purniņu, ieskatās dziļi acīs, aposta, un skauj savos “ķepu apskāvienos”…
Suns tevi mīl…. bez noteikumiem, bez aizvainojuma un bez aprēķina…

Pie mums tā ir ļoti reta parādība…. tā vienkārši priecāties…

Jā, mēs esam noguruši, piekusuši, apkrāvušies visādām svarīgām lietām, rūpēm, vīlušies, uzkrājuši visdažādākās emocijas, no kurām neprotam atvadīties un neprotam par tām runāt…

Bet vēl viens, kas arī ir skaidrs kā diena! – mēs neesam zaudējuši nepieciešamību pēc siltuma, uzmanības, maiguma…

Un mums šķiet, ka tieši par to mēs nikni cīnāmies, kad piekūstam, skrienam, sasniedzam….

Tieši to mēs vēlamies, kad cenšamies viens no otra izskrāpēt atbilstību savām prasībām…
Lūk tieši uz to mēs ceram, kad nesaudzīgi kritizējam, salīdzinām ar citiem, uzstādām noteikumus…
Bet gala rezultātā – katram sava necaurspīdīgā kapsula…

Kapsula, kurā mēs sēžam un turpinām sapņot par to, ka kāds, kaut kur par mums vienkārši priecāsies…

Un ar kādu, kaut kad, kaut kur mēs varēsim kopā sēdēt virtuvē un dzert tēju, smieties un runāt muļķības…
Un ar kādu, kaut kur mēs varēsim vienkārši sadoties rokās un saprast, ka laime – tas nav tad, kad beigsies problēmas, bet tad, kad tās uz šī roku, kuras nekad nenodod, fona, vairs nešķitīs tik svarīgas…
Ziniet, mani mīļie, var jau ilgi un gari spriedelēt par to, ar kādām bērnu dienu traumām un scenārijiem mēs ienācām pieaugušo dzīvē….

Un, cik šī pieaugušo dzīve ir sarežgīta tam, lai izveidotu harmoniskas attiecības….
Un, cik ilgu un garu terapijas gadu būs nepieciešams lai mūsu iekšējie bērni sajustos drosībā un sāktu mācīties tuvību…
Tas viss būs pareizi un pamatoti…

Bet…

Neviens no mums nezin, kad viņa dzīves kariete pārvērtīsies par ķirbi, un laiks būs doties projām no balles…

Balles, kurā tā arī neizdejojāmies…
Balles, kurā tā arī neuzdrošinājāmies mīlēt, satuvināties, dot sev iespēju piedzīvot ko lielu un svarīgu…
Var nepaspēt… vienkarši pārāk ilgi gaidīt… ticēt savai nespējai atkust…

Es strādāju ar personīgo terapiju, ar traumām, strādāju ar negatīvajiem scenārijiem un labākos rezultātus redzu ne tiem, kuri terapijas procesā norobežojas no realitātes un ieciklējas tikai uz sevi, bet gan tiem, kuri būvē jaunus saskarsmes tiltus, cenšas saprast un pieņemt savus tuvos, cenšas mīlēt, pieņemt mīlestību un atdot savējo…

Ticiet man, iemācīties uztvert otru cilvēku nevis kā personīgo pavadoni brīnišķīgajā nākotnē, bet kā to, ar kuru ir prieks dalīties dzīvē – nav nemaz tik grūti…. tiesa?…

Nav grūti pat tiem, kuri tādu bērnībā nav redzējuši…

Galvenais, lai cilvēks gribētu ieraudzīt to savā šodienas dzīvē….

Bērni un suņi – ir brīnišķīgi skolotāji… ne parāk prasīgi un stingri, un vienmēr gatavi ielikt augstāku atzīmi par to, ko esam nopelnījuši…

Ziniet, kāpēc?…

Tāpēc ka viņi vienkārši par mums priecājas…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Man vienkārši patīk dzīvot

Man vienkārši patīk dzīvot…

Un vienmēr tas ir paticis, pat tad, ja nepatika apstākļi, kuros es biju nokļuvusi…
Pat tad, ja sanāca ne tā, kā gribējās…
Pat tad, ja vispār nekas nesanāca…

Man patīk dzīvot…

Patīk zināt, kas esmu un, ka es kaut ko varu…
Varu pamosties un ieelpot pilnu krūti, pagaršot sniegu…
Varu ar mīlestību un varu bez tās…
Varu skaisti un – ne pārāk skaisti…
Varu lēnītēm un varu neatskatoties…

Es jau sen esmu pārstājusi uzticēt cilvēkiem manas laimes piepildītāju lomas…
Es esmu laimīga ar to, ka viņi ir manā dzīvē…
Un priecājos par to cilvēku laimi, kuri kaut kur ir, lai arī ne kopā ar mani…
Man nav vajadzīgas attiecības – virves, ķēdes, važas…
Man vajadzīgas tādas labprātīgas attiecības, kad mēs viens par otru priecājamies ar zvanu, atnākšanu un pieskārienu….
Vienkārši esam priecīgi par šo abpusējo cilvēcisko tuvību… nevis svinam noturēšanas un privātīpašnieciskuma uzvaru…

Man patīk dzīvot, neapgrūtinot sevi, un man patīk, ja neviens negrauž manu dvēseli ar savu neaizstājamo vēlmi iekļūt katrā tās kaktiņā…

Man patīk dzīvot…

Un pat pašās likteņa tumšākajās dienās es zināju, ka dzīvi var sākt no jauna… jau rīt… jau tagad…

Un es nekad to nenodošu – savu dzīvi…

Es noiešu visu ceļu…
Es došu sev visas iespējas, uz kurām esmu spējīga un neļaušu sev uztiept to, kas man ir svešs…

Es kļūdīšos, darīšu muļķības, veikšu atklājumus, mīlēšu bez atskatīšanās, došu un saņemšu, skumšu un priecāšos, piedošu un sūtīšu dillēs, dziedināšu savas brūces un iegūšu jaunas, ticēšu, radīšu, atradīšu…

Vienkārši tāpēc, ka man tas patīk…

Man patīk dzīvot!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis – man patīk dzīvot, tieši tāpat!

Tevi noteikti atradīs

– Atceries, čukstēja Mazais Eņģelis, – ja nu pēkšņi tev rodas sajūta, ka esi pazaudējies… pazaudējies laikā, telpā, domās, cilvēkos, sapņos, cerībās, garastāvokļos, ceļos, mūzikā, mīklās, attiecībās….

Ja tev pēkšņi šķitīs, ka tevi šajā lielajā pasaulē ir pazaudējuši…
Atceries, KĀDS – noteikti īstajā laikā – tevi atradīs!… ar labu vārdu… siltu un sirsnīgu skatienu… maigu pieskārienu… stingru, drošu plecu… stiprām rokām, kas tevi šūpo… vai gaišu smaidu… vai dzidra un auksta ūdens glāzi karstā dienā…
vai saviļņojošu mūziku… vai brīnumainu meža smaržu… vai okeāna elpu…. vai klusiem čukstiem par senām teikām, pasakām un dīvainiem atgadījumiem… siltiem saules apskāvieniem… sena krēsla ērtumu… lidojošu tauriņu vai vienkārši pastieptu roku…. ar atvērtu plaukstu…

Šai milzīgajai pasaulei ir viens brīnumains noslēpums… Ja tev kādreiz šķitīs, ka tevi ir pazaudējuši, atceries: tas, kurš tev vajadzīgs, noteikti tevi atradīs… Un tas notiks īstajā laikā… noteikti…
Jo katram no mums ir cilvēks, kurš mūs atrod īstajā laikā…

Olga Meškovska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par cilvēkiem, kuri zin visu

Katru dienu es sastopu cilvēkus, kuriem dzīvē viss ir skaidrs un kuri visu zin. Viņi ir izlasījuši daudz grāmatu un pabeiguši neskaitāmus pašizaugsmes kursus. Viņi visu saprot. Viņi zin, kā ir pareizi un kā ir nepareizi. Un prot to paskaidrot sev un citiem. Taču nezin kāpēc laimes viņu dzīvē nav. Ne pilītes.

Taču nav svarīgi zināt, kā dzīvot, bet ir svarīgi izdzīvot dzīvi kā tu pats to proti.

Tas ir par to, lai necenstos savai nepareizajai biogrāfijai uztiept grāmatās paustos priekšstatus par labo un apgaismoto, bet uz savas ādas izdzīvot un izjust visu to, ko vērts ir izdzīvot un iziet savas dzīves macību stundas.

Ir svarīgi iziet ārpus saviem teorētiskajiem priekšstatiem un sākt praktizēt pašam savu dzīvi.

Pat tad, ja tu skaidri zini, kā vajag, bet tev sanāk tikai tā kā sanāk, tas tomēr ir labāk, nekā zināt un neko nedarīt. Vai arī darīt un tad sevi šaustīt par izdarīto.

Visas psiholoģiskās teorijas ir radītas ideāliem cilvēkiem, kuru pasaulē nav.

Zināšanas ir tikai karte, bet dzīve – apvidus. Un katrs šajā apvidū orientējas, kā prot. Jo vairāk un godīgāk tu izdzīvo savu nepareizo dzīvi, tās pauzēs apzinoties, kas notiek, jo lielāka tev ir iespēja nonākt tur, kur tu vēlies būt un sasniegt tos rezultātus, kurus tu sagaidi.

Vai arī vienkārši laimi, prieku un harmoniju, kas rodas nevis no zināšanām, bet totālas sevis pieņemšanas, dziļas sevis apzināšanās un pieredzes.

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par dziedināšanu un mīlestību

– Tūkstošiem gadu mēs cenšamies ārstēt ķermeņus, bet tie joprojām kļūst slimi, veci un mirst.
Ķermenis atnāk lai aizietu, nevis lai paliktu. Neviens ķermenis nekad nav ticis pilnībā izdziedināts.
Dziedināt var tikai prātu, ja tu vēlies mieru un klusumu, neatkarīgi no tā, vai esi vesels vai slims.

– Vairumam cilvēku šķiet, ka tas, vai viņu dzīvē ir mīlestība un nav vientulība, ir atkarīgs no tā, vai izdosies atrast kādu īpašu cilvēku.
Un tomēr, ja tu uzdrīkstēsies to apšaubīt, tad būsi ļoti izbrīnīts: izrādās, ka tu esi spējīgs just mīlestību, neatkarīgi no tā, vai tev ir ko apskaut vai nav.

– Kad saki savu taisnību, vienmēr jūties brīvi!

– Pasaulē nebūs miera, kamēr tu neatradīsi mieru sevī, tieši tagad. Tas ir tas, ko darījuši visi pazīstamie un nepazīstamie Lielie cilvēki, kuri vienkārši, mierīgi un laimīgi dzīvo savās mājās.

– Kad mēs esam apmierināti ar to, ko darām, mēs esam laimīgi un mums ir pilnīgi vienalga, vai citi mūs atzīst, vai nē. Apkārtējo atzinība ir glazūra uz kūciņas, papildus bonuss, no kura mūsu laime absolūti nav atkarīga.

– Kāda ir atšķirība starp baudu un prieku? O… tā ir milzīga atšķirība – kā no šejienes līdz Mēnesim – no šejienes līdz citai galaktikai!
BAUDA – tā ir cenšanās sevi piepildīt. PRIEKS – tas ir tas, kas tu esi.

© Bairone Keitija
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pārstāj sev radīt problēmas

“Tu visu pārvērt ciešanās, lūk, kas ir slikti. Sāc risināt šo problēmu un visas pārējās problēmas izzudīs…”

Cilvēki to ir darījuši miljoniem gadu. Mēs (cilvēce), šajā jautājumā esam uzkrājuši pietiekami lielu pieredzi, ne tā? Un mēs zinām, ka, lai kādu darbu mēs arī izvēlētos, lai ar ko arī apprecētos, pats galvenais ir tas, kā mēs to uztveram.

Katru pārdzīvojumu dzīvē tu vari pārvērst par pieredzi, kura bagātina tavu dzīvi, vai arī par pieredzi, kura pārvēršas par lāstu….
Saproti, ka darbā, kuru tu dari nav nekā slikta, lai ko tu arī darītu. Nav nekā slikta tajā, ka tu saņem darbu vai zaudē to…

Nav nekā slikta tajā, ka tu apprecies un arī nekā slikta tajā, ka tu izšķiries, nav nekā slikta arī tad, ja tu paliec neprecējies. Vispār nav nekā slikta.
Nav nekā slikta, taču tu esi radis visu pārvērst ciešanās, un tas gan ir slikti.

Ja tu dari kaut ko vienu – pārvērt to ciešanās, dari kaut ko citu un atkal pārvērt ciešanās. Lūk, kur ir tava problēma.

Tu apprecējies, vai tas ir slikti? Nē, tur nav nekā slikta. Tu neapprecējies, vai tas ir slikti? Nē, arī tas ir brīnišķīgi. Tikai tu visu pārvērt ciešanās, lūk, kas ir slikti. Sāc risināt šo problēmu un visas pārējās problēmas izzudīs…

“Kā visu nepārvērst ciešanās?” – ja tu parūpēsies tikai par šo, tad atrisināts būs pilnīgi viss. Ja tu zini, kā iet pa dzīvi ar prieku, caur laulību, šķiršanos, celibātu, caur it visu, tad, lai ko arī tu darītu, viss būs brīnišķīgi, ne tā?

© Sadhguru
Tulkoja: Ginta Filia Solis