10 vietas, kur nelaimīgi cilvēki cenšas atrast laimi, bet tās tur nav!

laime1111
Vai nekad neesi iedomājies, ka, iespējams, vēl neesi atradis savu laimi tikai tāpēc, ka meklē to tur, kur to meklēt ir bezjēdzīgi! Ikviens cilvēks var būt laimīgs, bet daudzi tādi nav, jo meklē nepareizajās vietās.
Tad kuras ir tās VIETAS?

 

1. Fantāzijās par vieglu dzīvi

Dzīve nav vienkārša, bet arī cilvēks nav radīts vājš. Sāpes un pārbaudījumi padara mūs stiprākus, izturīgākus. Esot aci pret aci ar savām bailēm, mēs kļūstam drosmīgāki un bezbailīgāki. Kļūdas dara mūs gudrākus, viedākus. Dažkārt visam ir jāsabrūk, pirms notiks tas, ko esam ieplānojuši. Dažkārt jāiziet cauri sliktākajam, lai aizietu pie labākā!
Dzīvei nav jābūt vieglai un vienkāršai, taču tai noteikti jābūt katras nodzīvotās minūtes vērtai. Tas, kurš nekad nav cietis, diez vai var palepoties ar dižu personības izaugsmi. Nav svarīgi, kas notika vai ko izdarījāt, svarīgi ir tikai tas, ko iemācījāties no pagātnes kļūdām. Pieņemiet jebkurus apstākļus, mācieties no tiem un virzieties uz priekšu. Iemācieties “atlaist” – tas bieži ir ļoti liels solis uz priekšu. Dažkārt ir “jānogriežas” no ceļa, kuru ejat un kurš šķiet pareizs, lai atrastu to, ko patiešām esiet pelnījuši un kas Jums ir vajadzīgs.

2. Pagātnē, kuras jau sen vairs nav

Mēs maināmies. pasaule apkārt mainās. tas, kas agrak darīja mūs laimīgus, negarantē laimi šodien. Atteikties no kaut kā ne vienmēr nozīmē – būt vājam. Tas var nozīmēt arī to, ka Jums pietiek prāta un spēka, lai atlaistu pagātni, atklājot sev ko jaunu. Jaunas durvis atveras ik minūti un Jūs tās ieraudzīsiet, ja turpināsiet kustību uz priekšu.

3. Nākotnē, kuru neviens nevar garantēt

Ļoti bieži mēs tērējam savu dzīvības enerģiju fantāzijām, iestrēguši dzīves labirintā, domājot par to, ka tad nu gan dzīvosim skaisti, kad tiksim no tā ārā. Un šie sapņi un nākotnes konstrukcijas liek mums kustēties vai arī imitēt kustību. Taču, izrādās, ka mēs bieži šīs nākotnes vīzijas izmantojam kā iespēju aizbēgt no tagadnes. Mēs to darām vēl un vēl, līdz dzīve nonāk pie sava loģiskā noslēguma. Un tā mēs esam sev atņēmuši iespēju dzīvot un būt šeit un tagad.
Mahatma Gandijs reiz teica: “Mūsu nākotne ir atkarīga no tā, ko mēs daram šobrīd.” Izdariet ko labu šodien! Tieši tagad! Mēs nevaram novērst nākotni. Tāpat, kā mēs nevaram atgriezties pagātnē. Mēs varam dzīvot tikai šeit un tagad. Sāciet beidzot dzīvot TAGAD!

4. Sava lēnīguma un neizlēmības attaisnošanā

Pats labākais, ko sev varat izdarīt – pārstāt runāt “es to gribu”. Ta vietā sakiet: “es to izdarīšu”. Un sāciet darīt! Lai cik Jūs atkārtotu dažādas afermācijas un tekstus, ja nedarīsiet, nekas arī nenotiks. Ar velēšanos vien ir par maz. Sāciet mainīt ar kaut ko vienu, ar pirmo mazo solīti. Visas lielās lietas ir sākušās ar pirmo domu, ideju, soli.
Visās dzīves sfērās veiksme parādās tad, kad sagatavošanās atbilst iespējām. Bet iespējas, kā likums, atveras tiem, kuri gatavi tās izmantot. Kaut ko darīt ir daudz produktīvāk, nekā neko nedarīt!

5. Savā superkomfortablajā zonā

Jūs varat justies samērā komfortabli, peroties savā mazajā dīķītī, kuru jūs zināt un pie kura esat pieraduši. Taču nepaplašinot šo zonu, neiepazīstot citus ūdeņus, jūs riskējat nekad neiepazīt okeāna plašumus un skaistumu. Cieši turoties pie pazīstamā, Jūs riskējat palaist garām pašu dzīvi. Atcerieties, pametot savu silto vietiņu, Jums noteikti tas nav jādara uz visiem laikiem, varbūt vēlēsieties atgriezties, taču pat nemēģināt kaut ko mainīt un izkustēties no vietas ir diezgan muļķīgi.

6. Materiālajās lietās, kuras nav vajadzīgas

Nav nekā slikta tajā, ka ir nauda un ir lietas, ko par to var nopirkt. Slikti, ja tās jūs atvirza no tām svarīgajām lietām, kuras nevar nopirkt par naudu. Īsti bagātus mūs dara ne jau nauda – dažkārt tikai viens apskāviens brīdī, kad tas tik ļoti svarīgs var izrādīties vērtīgāks par visu pasaulē.
Tas, ka jūs kaut ko vēlaties, nenozīmē to, ka tas jums patiešām vajadzīgs. Atbrīvojiet sevi no liekās bagāžas. Atbrīvojoties no daudzām nevajadzīgajām materiālajām lietām, jūsu dzīvē vairāk vietas paliks citām vērtībām – piemēram Brīvībai!

7. Pārlieku lielajā Labā daudzumā

Viss ir labi ar mēru. Pārlieks rijīgums noved pie liekajiem kilogramiem. Pārlieka naudas tērēšana – pie bankrota. Pārlieks darbaholisms noved pie sabrukušas ģimenes un tā var turpināt bezgalīgi. Tas pats ir ar labajiem notikumiem un emocijām jūsu dzīvē. Laimes atslēga ir pareizā sabalansētībā: pozitīvie resursi atbilstoši “deficītam” Jūsu dzīvē.

8. Nepareizajās attiecībās

Arī attiecību jautājumos vietā ir princips: “Svarīgākais nav kvantitāte, bet gan kvalitāte”. Pavadiet laiku ar cilvēkiem, kuri dara jūs labākus. Esiet ar tiem, kuri palīdzēs Jums pacelties augstāk visos jūsu dzīves aspektos. Tas jau nav noslēpums, ka cilvēku formē vide ap viņu. Tapēc jābūt drosmīgam, lai sarautu attiecības ar tiem, kuri velk jūs atpakaļ. Atrodiet cilvēkus, kuri Jūs cienīs tāpat, kā jūs cienāt viņus. Kas leposies un jutīsies laimīgi, ka atrodas blakus Jums un Jūs – viņiem.

 

9. Apkārtējo atbalstā

Jebkurā situācijā palieciet uzticīgi sev un saviem patiesajiem dzīves principiem un vērtībām. Vienmēr būs cilvēki, kuriem nebūs pa prātam tas, ko darāt, kā izskatieties, ko domājat un runājat. Būs cilvēki, kuri nosodīs Jūsu aizraušanās un dzīves uzskatus. Taču padomājiet, vai šo cilvēku viedokļiem ir būtiska nozīme Jūsu dzīvē, vai Jūs vēlaties būt plastilīns viņu rokās? Pat necentieties būt labi visiem – tāds taču nav Jūsu dzīves mērķis? Novertējiet sevi un pareizie cilvēki Jūs atradīs.

 

10. Vainīgo meklējumos

Vēl Freids savā laikā pareizi atzīmēja, ka vairums cilvēku nemaz negrib Brīvību, par cik Brīvība vienmēr nozīmē – atbildību. Savukart no atbildības vairums cilvēku baidās par visu vairāk. Vainojot citus savās kļūdās un neveiksmēs, cilvēks noveļ no sevis visu atbildību un uzgāž to citiem cilvekiem. Taču, tai pat laikā, vainojot citus, mēs atdodam varu par savu dzīvi citu cilvēku rokās. Tad, lūk, LAIMES CENA IR ATBILDĪBA. Viss ir tikai Jūsu rokās. Protams, var vainot visus – vecākus, skolu, valdību, radiniekus, draugus, bet, kas no tā mainīsies? Nekas!
Tāpēc, ka, ja Jūs patiešām velaties būt laimīgi, Jums pašiem savi lēmumi būs jāpieņem. Un cita ceļa nav!

 

Veiksmi Jums un izdošanos!
Tulkoja: Ginta FS

Es zinu, ko nozīmē iemīlēt sevi

milet-sevi10
Es zinu, ko nozīmē iemīlēt sevi. Tas nozīmē, pamosties no rīta un nedomāt par to, ka pasaulē ir kāds veiksmīgāks, skaistāks, gudrāks un labāks par mani.
Tas nozīmē, skatīties spogulī un nevēlēties pamest savu atspulgu. Uzticēties tam. Nav svarīgi, ar kosmētiku vai bez, tam nav nekādas nozīmes, tāpat, kā arī manam garastāvoklim.
Es vienkārši uzticos tam, kas spīd un staro manā sirdī.
Es zinu, ko nozīmē iemīlēt sevi. Vairāk negaidīt kādus pasākumus, tikšanās, notikumus, dzimšanas dienas, izlaidumus, brīvdienas… Negaidīt mīlestību un uzmanību pret sevi.
Ļaut sev būt laimīgai šeit un tagad. Skatīties acīs garāmgājējiem, nenovēršot skatienu uz netīro asfaltu… Zināt, ka pasaule apkārt ir tikpat skaista kā agrāk.
Es zinu, ko nozīmē iemīlēt sevi. Priecāties par katru tuvinieku, draugu, aizgājušo, aizmirsušo un aizmirsto cilvēku veiksmi. Priecāties par to, kā viņi dzīvo, kā rada, elpo, sasniedz, panāk.
Tāpēc, ka no viņu veiksmes nemazinās šī uguns manī. Es nekļūstu mazāk brīnišķīga. Es nekļūstu mazāk mīlēta un aizsargāta. Tāpēc, ka es esmu tik dziļa, ka esmu spējīga sevī ietilpināt arī viņu veiksmi.
Es esmu spējīga būt viņu prieka daļa. Es esmu spējīga ar katru savu šūnu sajust to, ka viņu veiksme ir visas pasaules veiksme un prieks, un tas nozīmē, ka tāpat, kā visa pasaule, viņu veiksme ir arī mana daļa.
Es zinu, ko nozīmē iemīlēt sevi. Vairāk nežēloties par dzīves grūtībām. Pat iemīlēt šīs grūtības. Ar smaidu un humora izjūtu sagaidīt katru šķērsli, saprotot, ka aiz visa tā slēpjas spēks un pacietība, kas atgriežas.
Dievināt valsti, pilsētu, ielu, kurā dzīvoju. Dievināt skatu pa logu un gājējus ielās. Lai arī tādus – nomāktus. Jo viņi taču, tāpat kā es, noteikti kādreiz uzzinās, ko nozīmē Mīlēt Sevi.
Autors: Gitare Jotveikaite
Tulkoja: Ginta FS

Labs garastāvoklis ir jāsargā

labs-garastavoklis

Tas, kurš tev sabojāja garastāvokli, izdarīja , lūk ko: paaugstināja tavu hemoglobīna un adrenalīna līmeni – kamēr tu dusmojies. Un strauji to pazemināja – kad tu sajuties depresīvs un noguris. Lika tavam kuņģim izstradāt asu sulu. Radīja kapilāru spazmas un izjauca vielmaiņas procesus.

Faktiski šis personāžs tevi piekāva – tieši tās pašas vielas, kas rodas piekaušanas rezultātā, nonāca tavās asinīs.
Ja tu ātri padzini bezkauņu, pacenties par viņu aizmirst, nekas traks tev nenotiks. Savukārt, ja tu ilgu laiku to pacieti un turpināji komunicēt, tas ļoti kaitēja tavai veselībai. Un tas ir bīstami!

Bet tas, kurš uzlaboja tavu garastāvokli, pateica kaut ko labu, pajokoja, izstāstīja anekdoti vai pateica komplimentu – tas izsauca hormonus, kas uzlabo veselību, nostiprina to. Asinsvadi paplašinājās, skābekļa kļuva vairāk, uzlabojās vielmaiņa, un nostiprinājās imunitāte. Un dzīve pagarinājās.

Un ļoti sagribējās arī pašam pateikt kaut ko labu un labu izdarīt – sākāš ķēdes reakcija.

Labs garastāvoklis ļoti uzlabo asins analīzes un vispār visu organisma stāvokli. Un, protams, tas pagarina mūžu.

Tāpēc labu garastāvokli vajag sargāt un saudzēt. Un novērtēt tos, kas to dāvā. Un neļaut citiem to sabojāt – mēs taču nepastiepjam savu vaigu, lai kāds mums iecirstu pļauku!

Pamodies no rīta – tā ir jauna piedzimšana, jauna mazā dzīve – lai tā sākas ar labu garastāvokli, ar labām ziņām un labsajūtu!

Autors: Anna Kirjanova

Tulkoja: Ginta FS

Atcerējos bērnību:)

Vienkāršie ikdienišķie brīnumi

brinumi

Ērihs Marija Remarks reiz teica: “Tikai pašas vienkāršākās lietas nekad neliek vilties. Laimīgs vari būt daudz vienkāršākā veidā, nekā iedomājies”.

Vienkārši sapņi, vienkāršs skaistums, vienkārši brīnumi…
Ko tu iedomājies, kad dzirdi šos vārdus?

Vienkāršībā ir daudz skaistuma, jo tas, kas ir vienkārši, ir tuvu patiesībai.
Mazus, vienkāršus ikdienišķus brīnumus ir ļoti svarīgi prast savākt – līdzīgi kā Ražu.

Senos laikos bija viena simboliska un vērtīga ieraža – svinēt noslēgumu – Ražas novākšanu. Nobriedušos augļus saudzīgi novāca no kokiem, vērtīgo labību novāca no lauka, un par godu tiem rīkoja svētku mielastu ar dejām.

Pateicoties novāktajai Ražai, cilvēki varēja pārziemot un sagaidīt jaunu pavasari. Nevienam neienāca prātā doma, ka varētu atstāt labību uz lauka. Un kā mēs rīkojamies ar citu mūsu Ražu?
Mūsu dzīves Raža sastāv no mūsu uzvarām, piepildītajiem sapņiem, priecīgiem mirkļiem, rāma līdzsvara brīžiem, maziem un lieliem ikdienas brīnumiem, katras mūsu nodzīvotās mūža dienas brīnuma.

Vai šo Ražu tu arī ievāc tikpat saudzīgi un ar mīlestību, kā savā dārzā un laukos izaudzēto?
Daudzi uzskata, ka, ja šo Ražu nevar “sataustīt”, paturēt rokās, apēst, palepoties ar to, tad tā neskaitās. Materiālo Ražu mēs novācam, bet emocionālo, morālo, intelektuālo un garīgo – aizmirstam novākt. Un tas ir ļoti bīstams ieradums.

Kā un kāpēc jānovāc mazo ikdienas brīnumu raža?

Piemkārt, vācot mazos brīnumus, mēs jūtam un saprotam, ka mūsu dzīve nav tukša un bezjēdzīga, bet gan piepildīta ar notikumiem, iespaidiem, sajūtām, skaistiem pārdzīvojumiem, cerībām, sapņiem, piedzīvojumiem.

Otrkārt, tas strādā kā prieka vitamīnu krājumi, ar kuriem mēs nostiprinām sava ķermeņa un dvēseles imunitāti, atceroties par šiem mazajiem brīnumiem.

Treškārt, mēs attīstam savu prasmi vērot sevi, izzinam savas vēlmes un tieksmes, mācamies sapņot un ievērot, kuras no mūsu vēlmēm piepildās dzīvē.

Ceturtkārt, sastopoties savā dzīvē ar pārbaudījumiem, mirkļos, kad zaudējam atbalstu un nezinām, ko darīt un kā būt, mēs atgriežamies un pārskatām savus savāktos mazos brīnumus. Mēs varam uz tiem atbalstīties grūtā brīdī, saprast un atcerēties, kāpēc un kur mums tālāk dzīvot, atrodam spēkus, lai izietu šos pārbaudījumus.

Kā savākt šos mazos ikdienas brīnumus, kuri mums ir tik vērtīgi?

Atrodi sev patīkamu, skaistu bloknotu – tādu, ko gribas ilgāk paturēt rokās. Izvēlies sev to pildspalvu, kuras krāsa un forma tev patīk. Ērti iekārtojies krēslā, vai pie galda, vai dīvānā.

Pēc tam paņem pildspalvu un savā jaunajā bloknotā stabiņā saraksti visus savus lielos un mazos priekus, kurus vien atceries. Šim rituālam var atvēlēt īpašu laiku – pirms Jaunā gada vai savā dzimšanas dienā – tas būs simboliski..

Lai tās ir ne tikai tavas uzvaras un darbi, bet arī prieka sajūtas, miers, apmierinājums. Mirkļi, kad no sirds smējies vai vienkārši smaidīji.

«Mirkļi, kad pasaule tev atklājās no negaidītās puses, tu neviltoti brīnījies. Pārdomu stundas, pateicoties kurām tu nonāci pie svarīgiem sev atklājumiem. Piedošanas minūtes, kad no tīras sirds tu atlaidi kāda cilvēka vainu un piedevi sev. Pieņemšanas sekundes, kad ar vieglu sirdi tu sev sacīji: jā, tāds es esmu, bet viņš ir tāds, kāds viņš ir. Mīlestības dienas, kad tās enerģija piepildīja katru tava ķermeņa šūnu» — tās arī ir mūsu mazo, ikdienišķo brīnumu vērtīgās Ražas ievākšanas minūtes.

Man ir daži paši svarīgākie un mīļākie vienkāršie brīnumi, ar kuriem es saskaros ik dienu: tā ir brokastu un rīta kafijas pagatavošana skaistas noskaņojuma mūzikas pavadījumā, glezna ar bordo peonijām, kas pakārta pie sienas vietā, kur es to redzu uzreiz pēc pamošanās, un maziņš rīta rituāls 10 minūšu garumā – kad es ļaujos spontānām kustībām, tām, ko diktē mans ķermenis, no rīta pamostoties. Tas ir maziņš brīnums – tiltiņš uz lielo brīnumu – savas ķermeņa un dzīves harmonijas izpratnē.

Un kādi vienkāršie, ikdienas brīnumi ir tavi mīļākie?

Autors: Jekaterina Žarkova

Tulkoja: Ginta FS

Nepārstāt vēlēties. Nekad!

laimiga4

Mums priekšā ir sarežģīts periods. Kā vīriešiem, tā sievietēm. Katram savā veidā. Katram no mums ir savi pārbaudījumi, savas receptes to parvarēšanā. Kas tad sievietei ir svarīgākais krīzes laikā? Jebkuras krīzes, ne tikai ekonomiskās, bet arī personīgās un profesionālās?

Nepārtraukt vēlēties. Nekadā gadījumā!

Lūk, ārā krīze… naudas nav… Un ko, pirmkārt, dara sieviete? “Savelk jostu”. Ne tikai savu vēlmju realizācijā, bet arī pašās vēlmēs kā tadās.

Viņa ne tikai vienkārši nepērk sev kleitas – viņa tēlo, ka kleitu viņai nemaz negribās. Un vispār uz laiku “izslēdz” savu spēju vēlēties, lai nenervozētu savu vīru un sevi pašu. Viņai tas sanāk ātri. Ir pieredze.

Mēs esam pārdzīvojuši tik daudz krīzes, ka esam iemācījušies instinktīvi “savilkt jostas”. Momentā. Viens un divi. Sarāvās maza mazītiņa, ielīda sava aliņā, plānu vairs nav, vēlmju nav, arī uz Jauno gadu dāvanas nevajag, viss ir tik sarežģīti, naudas maz… Labākā dāvana TV programma un olivjē salāti. Vīrs jautā: ko vēlies, atbilde: neko. Un pati sevi lieliski pārliecina, pati notic tam, ka neko arī nevajag. Ko gan tur vēl par vīru runāt!

Pat tad, ja krīze nav skārusi viņas ģimeni, viņa vienalga katram gadījumam “pārgribēs” tās dāvanas, par kurām sapņoja. Kam man gredzens, tagad galīgi negribas domāt par gredzeniem, tāpat uz Bali nebrauksim, dolārs tik strauji “izaudzis”. Sazin, kāds sakars dolāram ar mums, taču krīze ir visur un tas nozīmē, ka laiks savilkt jostu. Katram gadijumam. Viss var gadīties.

Tā, protams, ir vieglāk izdzīvot, kad nepievērs uzmanību visam “liekajam”, paliek tikai pats nepieciešamākais. Nevajag lemt, kā tērēt naudu un laiku – tikai to, kas prioritārs. Tas, kas neietilpst bāzes sarakstā, ir lieks. Un saraksts izskatās diezgan askētisks – elektrība, īre, griķi, pamperi un makaroni. Protams, ka tajā neiezagsies neviena kleita, neviens meiteņu saiets, neviens brauciens uz jūru. Tie visi pieder kategorijai “nevajadzīgie”. Tātad izmest bez nožēlas. Lai parāk stipri nepardzīvotu, sieviete nevis vienkārši aizstumj savu vēlmi uz “pēc tam”, bet vispār izsvītro to.

Lai nemocītu, lai neatgadinātu ne sev ne vīram. Ar pilnīgi tīriem nolūkiem.

To mēs iemācījāmies jau bērnībā – no savām mammām un vecmāmiņām. Gan to, ka mājās pazuda ēdiens, gan to, kā mamma ar asarām acīs lāpīja savas zeķes, kā pašas trešo gadu pēc kārtas uz skolas svinīgo līniju vilkām vienu un to pašu kleitu. Bet salatētis Jaunajā gadā lelles vietā atnesa kedas fizkultūrai. Tāpēc, ka lelle ir “liekais”. Mēs iemācījāmies dzīvot bez vēlmēm, iemācījāmies izdzīvot, iemācījāmies ekstremāli “sagrupēties”. Bet kaut ko mēs tomēr neiemācījāmies.
DZĪVOT!

Vēlme nozīmē tikai to, ka mēs esam dzīvi!

Sievietes vēlēšanās taču ir viņas “dzīvīguma” pazīme. Ja viņa ir dzīva, vēlmes ir. Ja vēlmju nav, viņa ir “zombijs”. Vēlmes var būt dažādas, tām nav obligāti jābūt tikai kleitām vai ceļojumiem, kaut kam stingri materiālam. Vēlme pastaigāties parkā, pabarot vāveres, pārbīdīt skapi, pārkārtot māju, aiziet ciemos….

Vēlmes – tā ir sievietes daba. Apspiežot savas vēlmes, sieviete apspiež savu sievišķo dabu.

Un pēc tam mēs ilgi brīnāmies, kur un kāpēc viss pazuda. Un ziniet, cik daudz ir sieviešu, kuras neko negrib un tā noliedz sevi un moka savus tuvākos?

Vēlēties – nebūt nenozīmē pieprasīt tagad un tūlīt. Tas nenozīmē, ka bez tā visa jūs esat nelaimīgas un skumjas.

 Vēlēties – tas nozīmē atzīt savas tiesības vēlēties. Atzīt savas tiesības būt dzīvai un īstai. Patiesai.

Vēlēties nenozīmē būt nelaimīgai grēciniecei, kas nekadīgi nevar atteikties no visa materiālā. Kādas šausmas, kauns un negods! Vajag domāt par cilvēces likteņiem, bet viņa doma tikai par jauniem auskariem!

Bet sieviete vispār nav spējīga un viņai nav jābūt vientuļniecei un askētam. Ja esi piedzimusi par sievieti, tas JAU nozīmē to, ka esi saistīta ar materiālo pasauli – stipri un uz ilgu laiku. Tad kāpēc censties atbrīvoties no tā, kas ir tava daba?

Ja sieviete uz jautājumu: «Ko tu gribi?» nevar atrast atbildi pāris minūšu laikā – ar viņu kaut kas ir ne tā.

Dzīva un īsta sieviete uzreiz pateiks, ko vēlas – ēst, gulēt, vannu, masāžu, pie friziera, aizbraukt pie mammas… vai kaut vai, padomājot, atradīs kaut vai kaut ko vienu. Bet laimīga var būt tikai dzīva sieviete. Zombijs varēs izdzīvot, bet ne – dzīvot.

Es zinu vienu meiteni, kura visiem stāstīja, cik ļoti vēlas apprecēties. Taču bija pilnīgi skaidrs, ka precēties viņai galīgi negribās. Bet atradās viens ļoti kārtīgs vīrietis, kurš sāka viņu aplidot. Un kas notika? Jau piecus gadus viņa moca sevi un viņu. Tāpēc, ka viņš it kā ir ļoti labs un jauks, vajadzētu ¨”ņemt”, bet precēties tā kā nemaz negribās. Un ko viņa vēlas sajā situācijā, pati nemaz nezin. Jau piecus gadus. Šo vīrieti grūti apskaust.

Bet vai TU zini, ko vēlies? Vai TEV ir vēlmes? Vai arī jau paspēji tās izmest atkritumos, izliekoties, ka nekas nav bijis? Un vai neesi gadījumā kopā ar tām pazaudējusi savu sievišķo būtību?
Es ierosinu mainīt savas “krīzes programmas” un tāpēc piedāvāju, lūk šādu antikrīzes plānu:

1. Dzīva sieviete ir labāka nekā ērta.
No vienas puses sieviete, kurai neko nevajag, ir ērta. Viņai taču neko nevajag, tātad viņas labā neko darīt nevajag. Īsā distancē tā arī ir. Bet garā distancē “zombijs”, kuram neko nevajag izmaksā daudz dārgāk.

Zombijs nevar ne tikai vēlēties, bet arī izjust kādas jūtas. Jūtas ir nobloķētas kopā ar vēlmēm. It kā pa māju rosās, ēst gatavo, bet kaut kas ir ne tā. Viņa ir kā iekšēji paralizēta, tāda, kā sasalusi, atrodas tadā kā dvēseles anestēzijā vai letarģiskajā miegā. Tikai nav skaidrs, kas īsti nav tā. Tas tracina. Un tie, kas nāk pie viņas pēc siltuma, aiziet nosaluši. Bet ko dara tie, kas atrodas blakus ar tādu mūmiju?

Jā, un arī pašai sievietei būt beigtai ir smagi. Dzīvai arī sarežģīti – jo ir jāizdzīvo sajūtas, vēlmes, japieņem, japiedod, jāmīl. Atslēgt visu šo sistēmu arī var tikai īsā distancē. garā dzīves ceļojumā tāda situācija būs nepanesama – jo viņa nevares mīlēt un būt laimīga. Jo arī tam vispirms vajag ļoti sagribēt.. Bet kā ir – sagribēt, viņa jau sen vairs neatceras!

2. Mūsu vēlmes rada vīrietim iespējas.

Krīzē vienmēr atveras iespējas mūsu vīriešiem, daudz un dažādas. Attīstībai, izaugsmei. Jaunām lietām, jauniem biznesiem. Tā viņiem ir iespēja no jauna atvērties savā lietā, mainīties. daudz ko uzsākt no jauna. Taču, lai viņi varetu šīs iespējas izmantot, viņiem blakus ir jābūt laimīgām un iedvesmojošām sievietēm. Sievietēm, kas rūpējas par sevi, kurām ir vēlmes un, kuras nav sarāvušās bailēs. Un kuras tic šīm iespējām pat krīzes laikā. Sievietes, kurām ir vēlmes un prot ar šīm velmēm apieties. Būt laimīgām jebkurā situācijā.

Brauksim uz Bali – lieliski! Nebrauksim – arī te ir labi! Un es? Es gribu uz Bali. Apmēram tā arī izskatās laimīgas sievietes laimes formulējums. Lai ar ko tas arī būtu saistīts. Tad vīrietim pazūd bailes un viņš var darboties. Pretējā gadījumā viņam ir pārāk liela slodze – padarīt nelaimīgu savu mīļoto un nebūt īstam vīrietim paša acīs.

Ja nav iespēju tūliņ un tagad iegūt to, ko vēlies – tas nenozīmē, ka no tā vispār jāatsakās. Vienkārši atliec savu vēlmi kastītē  ar nosaukumu «pēc laika». Nevajag uzskatīt kādu no savām vēlmēm par sliktu, ja arī tā atnākusi pie jums sarežģītos laikos. Vēlmes vienmēr ir labas. Un arī savam vīrietim saki: es vēlos, varbūt ne tieši tagad un tūlīt, bet vēlos, kad būs tada iespēja. Man arī tagad ir labi, bet tad, būs vēl labāk! Taču viņš tev noticēs tikai tad, ja tu iekšēji to tā arī jutīsi.

3. Neviena vēlme pie mums nenāk bez iespējas to realizēt.


Tas nozīmē, ka vēlmes realizācijas iespēja jau ir ielikta pašā vēlmē. Vienkārši parasti nedaudz ir jāpagaida.

Cik ilgi gaidīt, atkarīgs no vēlmes lieluma. Ne vienmēr tā piepildīsies tādā veidā, kā tu to sagaidi. Mana paziņa sapņoja aizbraukt uz Bali, bet nekādīgi tas nesanāca. Un tomēr, reiz viņas vēlme piepildījās, viņa devās uz turieni uzņemt kino, bet ne gozēties pludmalē. Kaut gan gala rezultātā bija iespēja apvienot lietderīgo ar patīkamo.

Ja tu vēlies jaunu kleitu, tātad tavs vīrts tev to var nopirkt. Varbūt ne šomēnes, bet – nākamajā. Varbūt ne sarkanu, bet zaļu. Varbūt, ne šī brenda, bet cita. varbūt tā būs skaistāka par to, kuru tu vēlējies. Bet varbūt tā būs tieši tāda, kādu tu vēlējies un gaidīs tevi īstajā vietā un laikā. Neviens nezina, kā tieši tas notiks un būs.

Viss ir iespējams. Nesen visa pasaule apvienojās naudas ziedošanā kādam mazam puisītim. Eiro kurss auga ātrāk, kā spēja saziedot un summa tāpat bija ļoti liela. Pēdējā dienā vēl trūka 6 miljoni. Taču savāca gandrīz septiņus. Tā kā nešaubies! Viss ir iespējams! Un atslābinies!

4. Pieraksti savas vēlmes – tas palīdzēs tās atlaist.

Jo vairāk tu uz kaut ko ieciklējies, jo sarežģītāk to dabūt. Un jo grūtāk tev pašai ar to dzīvot. Pastāvīga kontrole – piepildījās, nepiepildījās, kad, kā, kāpēc…

Vēlmēm ir sievišķīga daba – tās ir elastīgas, tāpat kā mēs pašas un tikpat nespējīgas, kā mēs, izdzīvot totālas kontroles un spiediena apstākļos. Atlaid tvērienu. Atslābinies. Un raksti visas savas vēlmes uz papīra.

Kad mēs rakstām savu vēlmju sarakstu, kas sastāv, piemēram, no 100 vēlmēm, mēs ne tikai attīstām savu spēju velēties. Mēs tās atlaižam no savas galvas. Atbrīvojam savas dzīves telpu no simtiem mazu “gribu”, kas traucē mums mierīgi gulēt.

Uzraksti savu sarakstu. Tajā tu atradīsi sev mieru – ja reiz uzrakstītas, tad var nepārdzīvot – atradīsies. Ar tā palīdzību tu iepazīsi sevi. Piemēram, atradīsi tās vēlmes, kuras galīgi nav tavas, uz kurām tu tērē daudz spēka un nervus, bet tās vienalga nepiepildās.

Cenšanās aizvietot savas vēlmes ar svešām tāpat liecina par “paralizētību”. Tā ir vienkāršāk. Kāds pateica, ko vajag vēlēties, ievēlējos. Lai būtu mašīna – tada, kā tajā filmā, lai būtu māja kā Mašai, mazbērni manai mammai – viņa tik ļoti tos gaida. Lūk arī savācies visvisādas vēlmes. Savējās? Un vai tām ir kāds spēks un enerģija? Vai arī tās ir tādas pat paralizētas, mākslīgas un svešas?

Dzīves spēks ir tikai Tavās vēlmēs – tajās, kas nāk no Tavas sirds. Tās piepildās un dara tevi laimīgu un priecīgu. Un neviena sveša piepildījusies vēlme nepadarīs tevi ne par kapeiku laimīgāku.

5. Iedves dzīvību savām vēlmēm

Vēl viens bīstams slazds, attiecībā uz savām velmēm, ir kļūt par to verdzeni. Kad tās valda pār tevi un ne tu – pār viņām. Kad visa dzīve parvēršas skriešanā pēc savu vēlmju apmierināšanas.

Vēlmes – tas ir lieliski. Bet vēlmes mēdz būt dažādas.
Vēl bez vēlmes kaut ko saņemt savā īpašumā (что-то иметь), ir vērts iemācīties vēlēties vēl ko citu. Piemēram – kļūt par kaut ko. Ne vienkārši: lai man būtu bērni, bet kļūt par māti. Ne vienkārši – lai man būtu vīrs, bet kļūt par labu sievu. U.t.t..

Un vēl ir vēlmju kategorija “iemācīties”.Iemācīties izšūt, dejot, gatavot, dziedāt. Tās ir lieliskas vēlmes, jo bagātina un paplašina tavu iekšējo pasauli un paliek vienmēr ar tevi, nenoveco, nepaliek nevērtīgas.
Un vēl ir vēlmes – atdot.

Piemēram, palīdzēt kadam bērnam, pieņemt savā ģimenē bāreni, palīdzēt uzcelt baznīcu, izveidot palīdzības centru. u.t.t. Vai tev ir tadas vēlmes? Vēlmes, kas spējīgas mainīt tavu dzīvi un pacelt to jaunā, augstākā sajūtu līmenī?

Tikai nevajag pie tā visa izsvītrot no saraksta jaunu kleitu, es tevi ļoti lūdzu!
Palīdzēt slimiem bērniem, nenozīmē, ka ši vēlme konfliktē ar vēlmi pēc jaunas kleitas, vēlmes būt skaistai. Abas šīs vēlmes var piepildīt reizē un nekā briesmīga tur nav.

Ja neesi mūķene, tev nav jadzīvo tikai citiem.

Jā, un kam gan tu varēsi izgaismot ceļu, ja taupīsi naudu uz to, lai nopirktu sev jaunu lampiņu?

Atrodi savu līdzsvaru starp vēlmēm sev un vēlmēm citiem cilvēkiem

Lūk, šis arī ir mans antikrīzes plāns. Piekrīti? Tad sākam – palīdzam vīriem realizēt viņu poetnciālu, un panākt savu mazo un lielāko vēlmju piepildīšanos, sapņojam par pasaules uzlabošanu, sapņojam par sevis uzlabošanu, pierakstam, atlaižam….
Un atceramies, lai kas arī notiktu, paliekam laimīgas!.

Autors: Olga Vaļajeva

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Uztici savus mērķus un uzdevumus Dievam

dieva-griba1

Tu pastavīgi esi norūpējies par to, kā izdarīt pareizo izvēli. Tev priekšā ir tik daudz iespēju un tevi pastāvīgi nomoka jautājums: “Ko darīt un ko nedarīt?” Ir tik daudz konkrētu vajadzību, uz kurām tevi lūdz atsaukties. Kāds jāapciemo, kāds jāuzņem, ar kādu vienkārši jāpabūt kopā. Vienmēr ir jautājumi, kas prasa tavu uzmanību, grāmatas, kas jāizlasa un mākslas darbi, kas jāredz. Bet kas no tā visa patiešām ir Tavas uzmanības un laika vērts?

Sāc ar to, ka neļauj cilvēkiem un notikumiem valdīt pār tevi. Tu neesi brīvs, kamēr domā, ka tas viss tev ir vajadzīgs, lai kļūtu pašam par sevi. Šo lietu neatliekamību parasti diktē tava vēlme un vajadzība tikt atzītam un pieņemtam.

Tev pastāvīgi ir jāatgriežas pie avota – Dieva mīlestības pret tevi.

Dažādos veidos, bet tu centies pa savam salikt savas prioritātes. Tu rīkojies tā, it kā tev būtu daudz lietu, kuras ir vienlīdz svarīgas. Taču tas nozīmē, ka neesi nodevis sevi Dieva vadībai pilnībā, bet turpini cīnīties ar Dievu par tiesībām vadīt tavu dzīvi.

Pacenties nodot visus savus mērķus un uzdevumus Dieva rokās. Biežāk saki: “Ne pēc mana, bet Tava prāta lai notiek!”, Atdod Dievam visu savu sirdi un savu laiku. Ļauj viņam tev pateikt priekšā, kur iet un kā un kurā laikā atsaukties uz citu cilvēku pieprasījumiem. Dievs nevēlas, lai tu sevi mocītu un iznīcinātu. Spēku izsīkums, depresija, izdegšana liecina par to, ka tu nepildi Dieva gribu. Dievs rīkojas saudzīgi un ar mīlestību. Viņš vēlas, lai tu justos droši un mierīgi Viņa mīlestībā. Atļaujot sev pilnībā piesātināties ar šo mīlestību, tu brīvāk atšķirsi, kam Viņa vārdā esi sūtīts.

Nav viegli atdot Dievam visas savas lietas un nolūkus. Taču, jo sekmīgāk tu to darīsi, jo vairāk apzināsies to, ka laiks, kuru tu plāno, pieder Dievam. Bet Dieva laiks vienmēr ir laika pilnība.

Henrijs Nouvens “Mīlestības iekšējā balss”

Tulkoja: Ginta FS

Tiesības būt priecīgam

tiesibas-but-priecigam

Šodien man bija saruna par to, ka viss šajā pasaulē ir “jānopelna”. Bet, ja tev kaut kas atnāk bez īpaša uz to iemesla, tad droši vien tu to esi saņēmis netaisnīgi un esi krāpnieks un blēdis. Kurš tad spriež, vai esi to pelnījis, vai nē? Vienalga kurš, tikai – ne tu pats.

Pats gan esi pārliecināts, ka neesi pelnījis ne cieņu pret sevi, ne amatu, ko ieņem, ne naudu, ko tev maksā. Pietiek vien kādam pavērot uzmanīgāk un visi ātri sapratīs, ka tev nav tādu tiesību.

Doma par to, ka gandrīz visu šajā dzīvē ir “jānopelna” un nekas nevar būt “tāpat vien”, ir vērojama praktiski visās dzīves jomās.

Mīlestība ir jānopelna, tiesības saukties par psihologu vai žurnālistu ir jānopelna, nevis vienkārši jāsaņem tāpēc, ka tev ir profesionālā izglītība un tāpēc, ka profesionāli darbojies šajā nozarē.

Idejā “jānopelna”, kā matrjoškā slēpjas doma par to, ka “nekas nedrīkst būt viegli, par visu ir jāmaksā ar smagu darbu – sviedriem un asinīm”. “Nopelni!” = “izciet”..

Ja šāda doma kaut kur dziļi sēž, tad, jo vieglāk kaut kas padodas, jo mazāk mēs izjūtam tiesības priecāties par to.

Ļoti trāpīgi par šo tēmu runā pazīstamais rakstnieks Nīls Heimans:

“Man bija uzmācīga fantāzija. Kāds klauvē pie durvīm, es eju tās atvērt un tur stāv cilvēks uzvalkā – parastā, lētā vīriešu uzvalkā, kādā parasti cilvēki dodas uz darbu ofisā. Viņam rokā ir papīra lapa. Viņš saka: “Labdien. Es nāku pie jums oficiālā lietā. Jūs esat Nīls Heimans?”
Es atbildu: “Jā”.
Viņš: “Lūk, man šeit rakstīts, ka jūs esat rakstnieks un jums nevajag celties noteiktā laikā, jūs vienkārši sēžaties un rakstat – tik, cik jums gribās.”
Es atbildu: “Jā, tā tas ir”.
“Un no tā jūs gūstat labsajūtu. Un vēl te rakstīts, ka jebkuru grāmatu, kuru jūs vēlēsieties izlasīt, jums sūta par brīvu. Un vēl te rakstīts, ka jūs par brīvu varat skatīties jebkuru kino. Kādu vien vēlaties – jums tikai jāpiezvana galvenajam kino speciālistam”
Es atbildu: “Jā”.
Un tad vinš saka: “Nu, ko, diemžēl man jāsaka, ka jūs ir atmaskojuši. Tagad mēs visu par jums zinām. Un tagad jums nāksies iekārtoties īstā darbā.”
Šajā vietā vienmēr man palika slikti ar sirdi. Es teicu: “Labi”. un devos pirkt lētu uzvalku un sāku iesniegt darba skludinājumus, meklējot īstu darbu. Jo, ja reiz tevi ir atmaskojuši, neko tur nepadarīsi.”
Lūk, šīs pārliecības, kas nedod iespēju atļauties sev ko labu un identificēties ar to:

  • Ja tu gūsti labsajūtu no sava darba – tas nav godīgi, tev jāmokās. Tikai mokas dod tiesības gūt darba augļus.
  • Ja tev kaut kas izdodas viegli – tas arī nav godīgi, ir jābūt smagi. Tas, kas nāk viegli, to nedrīkst pieņemt. Tev ir talants un tev kaut kas sanāk vienkāršāk kā citiem cilvēkiem, kuriem nav šī talanta? Kaunies! Tu esi skaists vīrietis, vai skaista sieviete, un tev daudz kas sanāk viegli? Kaunies par šo savu priekšrocību, nožēlo, taisnojies – atceries, tu neesi to pelnījis. Vēl labāk – sakropļo sevi un saņemsi tiesības uz žēlastību.
  • Ja tu ātri esi ieguvis atzinību – nav svarīgi kadā jomā – tas arī nav pareizi. Atzīnību var iegūt mūža beigās, vai vēl labāk – pēc nāves. Bet, ja nu gadījumā cilvēki ir sākusi tevi cienīt agrāk, kā esi paspējis nomirt – tas ir tikai tāpēc, ka tu visus esi piemānījis. Tu esi ģēnijs apmānīšanā. Tev patiesībā nav nekā ko cilvēkiem dot, tu vienkārši aizmālē tiem acis.

Ar to, protams, viltvārža  sindroms nebeidzas. Bet, lūk, ko es domāju. cik ļoti nelaimīgam un skaudīgam un naida pilnam jābūt tam iekšējam subjektam, kurš dvēselei čukst šīs “brīnisķīgās” idejas par to, ka tikai sviedri un asinis ir attaisnojums tam, ka tu vispār dzīvo uz šīs Zemes. Viņa pat ir žēl. Ja vari – pažēlo. Tad arī viņā vairs klausīties negribēsies. Jā, un galu galā viņš var sākt runāt par pavisam ko citu.

Avots: econet.ru

Autors: Iļja Latipovs

Tulkoja: Ginta FS