Vai ir kaut kas, ar ko tu šobrīd esi apmierināts?

Mūsu ģimenē negatīvi domāja visi, pat bērni. Bet es to izmainīju ar vienu vienīgu jautājumu.

Es nezinu, cik gadus tas turpinājās. Taču tas bija tik ierasti, ka it nemaz nešķita nenormāli.

Mēs ar vīru regulāri burkšķējām uz visiem un viens otru. Jau no agra rīta mēs bijām neapmierināti ar visu, arī viens ar otru: “Kur manas melnās zeķes? Kāpēc tu tās atkal neizmazgāji?”, “Mums ir beidzies cukurs! Tu nevarēji to nopirkt pa ceļam uz mājām, es taču lūdzu!”, “Man salūza lietussargs! Tāpēc, ka tava mamma nolēma ieekonomēt un nopirka nevis normālu, bet ķīniešu s…du”, “Bet tavs tēvs nevar atrast labāku darbu, lai es varētu nopirkt normālu, nevis ķīniešu…”. 

Atgriežoties mājās no darba, bērnudārza un skolas, mēs turpinājām dalīties ar šo briesmīgo garastāvokli, viss mums apkārt bija briesmīgs – laikapstākļi, cenas veikalos, darba kolēģi, klasesbiedri, rotaļlietas, apģērbs, filmas, mūzika, sportisti…. Un kādā brīdī es pēkšņi uzpeldēju no šī negatīvisma viļņa, neapmierinātības, un pēkšņi it kā ieraudzīju savu ģimeni no malas.

Mēs bijām briesmīgi. Problēmas, kurām normālās ģimenēs neviens pat nepievērsa uzmanību, mūsējā tika tik briesmīgi uzpūstas un kļuva tik nozīmīgas, it kā no tām būtu atkarīga visa mūsu dzīve.

Nenopirka cukuru – un kas tur briesmīgs, aizej uz veikalu un nopērc. Neizmazgāju tavu kreklu – ak, Dievs, tev taču pilns skapis ar krekliem. Beidzās tavs mīļākais šampūns – paņem bērnu šampūnu, vismaz acīs nekodīs… Bet, nē, cukurs, krekls un šampūns varēja kļūt par iemeslu apvainojumiem un strīdiem, pat draudiem šķirties. Mums kā vecākiem nebija nekādu attaisnojumu tam, ka mēs audzinājām neapmierinātus un neiecietīgus bērnus, mūžīgi neapmierinātus, apvainotus egoistus, kuri domā, ka visi viņiem vienmēr kaut ko ir parādā. 

“Vai ir kaut kas, ar ko tu šobrīd esi apmierināts?” – es pēkšņi iesaucos, vēršoties pie vīra.
Pie vakariņu galda pēkšņi iestājās klusums. Dēli nolēma, ka šis jautājums tika uzdots katram no viņiem un arī pēkšņi aizdomājās.
“Dārziņā nebija ķīselis”, – atbildēja jaunākais.
“Skolotāja uzslavēja manu zīmējumu” – atsaucās vecākais.
Vīrs klusēja.

“Lieliski! Izrādās, ka dienas laikā arī kaut kas labs notiek! Bet mēs to pat nepamanām… Skaties, ka labais mirkli pagaidīs, bet, ja mēs to nepamanīsim, tas pagriezīsies un aizies uz visiem laikiem. Un tad mūsu dzīve sastāvēs tikai no sliktā”.
Jaunākais, acis plikšķinot, no tādām prognozēm gandrīz vai apraudājās.
“Mamma pajokoja, – noburkšķēja vīrs. – Viņai mūžīgi tādi jociņi!”
“Es nejokoju. Kas tavā dzīvē šodien labs noticis? Vai tu šorīt nokavēji darbu?”
“Nē”.
“Urā! Viena laba lieta. Vai vakariņas bija garšīgas?”
“Jā”.
“Otra laba lieta” – es burtiski gavilēju.
“Un tēja ļoti garšīga, mammu!” – spēlīti uzķēra vecākais dēls. – “Un vēl man tante uz ielas atļāva paglaudīt viņas sunīti un sunītis ļoti priecājās”.
“Brīišķīgi! Bet man šodien darbā nebija nekādas kliegšanas un histēriju. Bet, kad es nācu mājās, vējiņš bija silts un patīkams, un man ļoti gribējās vēl kādu laiku pastaigāties.”

Vīrs tajā vakarā neatzinās, ko labu pamanīja sev apkārt dienas laikā. Arī es varbūt būtu aizmirsusi šo nejaušo dialogu, ja vien bērni nebūtu man to atgādinājuši. Un nākamajā dienā, kolīdz bijām apsēdušies vakariņot, viņi priecīgi sāka “atskaitīties”.

“Mammu, man šodien bija vesli trīs “labi”: nebija ķīselis, es atradu skaistu kociņu un man pusdienlaikā bija brīnišķīgs sapnītis”, “Bet es dabūju piecinieku matemātikā un fizkultūrā es skrēju ātrāk par visiem”.

Tas bija tik jauki. Es paskatījos uz vīru: “Un kas tev, mīļais, labs notika? Par ko tu esi pateicīgs šai dienai?” – “Par to, ka pietika naudas elektrības, gāzes un interneta rēķinu apmaksai” – viņš atbildēja, malkodams tēju. – “Pietiks? Bet tēja ir garšīga”….

Sākumā es nedomāju, ka šī tradīcija uzdot jautājumu “Kas labs tev šodien notika?” kļūs par ierastu mūsu ģimenē. Taču tas kļuva par ieradumu. Un izrādījās, ka tas ir labākais, kas ar mums noticis. Mēs visi un mūsu attiecības kļuva arvien labākas, mēs sākām ievērot arvien vairāk labo un labais vairojās. Un izrādījās, ka dzīvot pateicībā ir daudz vieglāk, kā dzīvot ar smago neapmierinātības un pretenziju nastu.

Un vēl kas – un tas ir pats brīnišķīgākais visā šajā stāstā – es ļoti daudz ko labu un jaunu uzzināju par mums visiem. Tā, it kā no jauna iepazītos ar saviem bērniem, vīru un pati ar sevi. Jo tas, par ko mēs esam pateicīgi šai dienai, stāsta par to, kas ir mūsu vērtības, ko mēs novērtējam, ko uzskatām par svarīgu. Tas padarīja mūs tuvākus. Un šī mūsu ģimenes versija man patīk daudz labāk par iepriekšējo.

Jevgenija Golovina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

ENERĢIJA IR KUSTĪBA! KUSTĪBA IR PĀRMAIŅAS

Kā paaugstināt savu enerģiju, lai pastāvīgi būtu tonusā, lai sasniegtu savus mērķus un paveiktu sev svarīgās lietas.
Viedie skolotāji mums māca to, ka enerģiju ir jāprot ne tikai vairot un pacelt, bet arī uzkrāt.
Vai tu zini, kas ir pats pastāvīgākais pasaulē? Protams, tās ir pārmaiņas. Mūsu pasaule ir mainīga. Dienu nomaina nakts, ziemu – pavasaris, mainās viss. Taču cilvēks baidās no pārmaiņām, jo tās mūs grūž laukā no komforta zonas. Diemžēl baidās.
Taču pārmaiņas arī ir dzīve – pārmaiņu pilna, nepastāvīga un tāpec interesanta.
Bailes ir vislielākais šķērslis cilvēka pašrealizācijas ceļā. Tās traucē mums pieņemt lēmumus un rīkoties. Savukārt enerģija rodas tur, kur ir parmaiņas un dzīvība. Pārmaiņas ir kustība. Bet pastāvība ir kustības trūkums.
Enerģijas uzkrāšanas likums vēsta par pārmaiņām ik dienu. Mums katru dienu ir jāmainās (Pārmaiņu mehānisms mūsos ielikts no dabas. Katra mūsu šūna piedzīvo pārmaiņas ik mirkli). Katru dienu vajadzētu darīt ko tādu, ko vēl nekad iepriekš neesam darījuši vai esam baidījušies darīt. Un pie ikvienas iespējas jāiet laukā no komforta zonas. Līdz tas kļūst par ieradumu. Tātad jādara.
Kad mēs kustamies – mēs esam plūsmā. Visuma Plūsma ir pilnība, bagātība, laime, harmonija, prieks. Piemēram, Saule. Vai tad tā nemainās? Vai koki? Tie mainās katru sezonu. Visums ir pastāvīgas pārmaiņas, izmaiņas, kustība, attīstība un parpilnība.
Viss mainās. Tad kāpēc mēs tik ļoti baidāmies no pārmaiņām?
Neveiksme un panākumi ir divas vienas medaļas puses. Bez vienas nav otras. Pēc neveiksmes vienmēr nāk veiksme. Nav kustības, nav attīstības.
Savukārt bēdas ir prieka otra puse. Bez sāpīgiem mirkļiem mēs nekad nespēsim novērtēt priecīgus notikumus. Kad mums ir bēdas, tās ved mūs ārā no komforta zonas. Mēs baidāmies no bēdām. Taču tās ir tikai galvā. Kāpēc gan mēs tik ļoti baidāmies?
Bez spilgtiem notikumiem, labiem un sliktiem, dzīve pārvēršas pelēkā ikdienībā. Mēs tik ļoti baidāmies no bēdām un sāpēm, ka esam aizmirsuši priecāties par laimi un veiksmi. Tāpēc, ka to vienkārši nav. Noņem vienu un pazudīs otrs. Noņem bēdas, pazudīs arī prieks. Atsakies no neveiksmēm, nebūs arī veiksmes. Ja mēs no kaut kā ļoti izvairāmies, pazūd  šīs norises pretējā puse.
Viss ir mūsu pratā. Tas ir galvenais attīstības un kustības ienaidnieks. Jo prāts ļoti baidās no pārmaiņām. Tas uztver pārmaiņas kā ienaidniekus. Prāts balstās pieredzē un tāpēc liek mums baidīties no pārmaiņām un izvairīties no tām.
Bet dzīve taču ir vienkārša. Gribi būt vesels un bagāts – esi tāds! Pieņem lēmumu un dari. Neskaties apkārt, neskaiti, cik apkārt ir nabagu un skumju cilvēku.
Kā tu domā? Kāpec tā ir? Viss tikai tāpēc, ka cilvēki baidās no pārmaiņām. Tik ļoti baidās, ka pat nesāk kaut ko darīt un mainīt. Prāts tos tur pastavīgās bailēs, atrazdams miljoniem iemeslu, lai nerīkotos.
Attaisnojumi vienmēr atradīsies. 
Pēc tam, ne tagad, rīt…. no pirmdienas, no Jaunā gada…. tātad NEKAD!
Bet, ja nav rīcības, nav rezultāta, nav enerģijas!

ENERĢIJA IR KUSTĪBA! KUSTĪBA IR PĀRMAIŅAS.
Nevajag baidīties no neveiksmēm, nevajag baidīties no bēdām. Viss mainās un mēs kļūstam pieaugušāki, spēcīgāki, pieredzes bagātāki. Tā notiek izaugsme, tā notiek personības veidošanās.. Tā uzkrājas enerģija. Un tāpēc neierobežo sevi. Pieņem izaicinājumu pat tad, ja ir bail, ja nav komfortabli. Jo tikai tad, kad dari, tu vari būt veiksmīgs.
Un vēl…
Jo vairāk enerģijas, jo vairāk sapņu un plānu, ko varēsi realizēt dzīvē. Tāds ir enerģijas uzkrāšanas likums.

@ RadoSvet
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir kāda lieliska domubiedru grupa 100 apņemšanas dienas, kurā mēs mācāmies iedvesmot sevi darīšanai. Sapildīties ar Mīlestību un darīt. Ik pēc laika mums ir kāds jauns 100 dienu projekts, kurā ieradināmies darīt un mainīt savus ieradumus, norises dzīvē, paši sevi. Un ir svarīgi, ka blakus ir domubiedri, cilvēki, kuri arī dara un skolotājs, kurš pats dara vispirms un tikai tad māca. Tāds skolotājs ir Inese Prisjolkova – pedagogs pec izglītības, tūkstošiem sieviešu iedvesmotāja, Pavasara studijas vadītāja un vairāk kā 10 grāmatu autore – absolūts praktiķis,viena no pirmajām, kas Latvijā atvēra savu studiju, kur cilvēkiem piedzīvot skaistas pārmaiņas. Un manā dzīvē, manās parmaiņās viņai ir ļoti svarīga loma.

PAR PAŠVĒRTĒJUMU

Daudzi cilvēki jautā: kā atzīt/sajust/saprast savu vērtību.

Man jūs jāapbēdina, bet vērtība, tāpat kā priekšstats par sevi veidojas no ārpuses. No paša jūsu ieņemšanas brīža. Kāds ļoti grib, gaida, iznēsā, mīl, auklē, lutina, mīļo, atspoguļo, pacieš. Tas, protams, ir ideālais variants.
Ja cilvēku pareizi (viedi un mīlot) audzināja un atspoguļoja, tālāk viņš iemācīsies to darīt patstāvīgi. Redzēt sevi, iepazīt, atbalstīt, izzināt un mīlēt. Un viņam nebūs jautājumu par pašvērtību. Tā ir a`priori viņa aizsardzība jau kopš dzimšanas un pat vēl agrāk.

Otrs ceļš ir PATSTĀVĪGAIS, kas balstās uz mēģinājumiem un kļūdām, pārdodot sevi “par lēto”, viļoties un burtiski iešujot šīs savas vērtības savā esībā. Ieguldot sevī tik daudz, ka ar laiku kļūst skaidrs, cik tu patiešām vērts esi. Un, jo vairāk sevī esi iegudījis, jo lielāka tava vērtība, neskatoties uz grumbām un “iznēsāto kažociņu”. Neskatoties ne uz ko.
Iespējams, ka tas nav no laika, kad biji mammas vēderā, taču tas ir ne mazāk vērtīgs. Vai pat vēl vērtīgāks, tāpēc, ka ir skaidrs katrs solis un katrs solis ir ierakstīts atmiņā. Un katrs solis IR TAVS.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad mēs mīlam, caur mums skatās Radītājs

Jautājums: Varbūt es viena esmu tāda dīvaina, kura naivi tic labajam, bet tauta pareizi dara, ka uztraucas par karjeru, naudu un pensiju?

Svetlana Dobrovoļska atbild:
Tas ir tāds sava veida mentālais uzbrukums… Lieta tāda, ka ikviens piedzīvo savu likteni un atmostas pats no saviem apstākļiem. Bet tiem, kuri sevī sajutuši savas Dvēseles balsi, ir citi uzdevumi. Uzticēšanās savai iekšējai balsij uzdevumi, nevis uzdevumi, vadoties no ārējiem stimuliem. Un mums vispārpieņemtās šaubas un bailes ir pārbaude mūsu godīgumam pret sevi, savu patieso vēlmju pārbaude. 

Pasaule strauji mainās. Visiem cilvēkiem būs jāatklāj materiālās izdzīvošanas un konkurences ārējo mērķu iluzorais raksturs.
Bet tie, kas to izjutuši iepriekš, ar savu mierīgumu spēj šo masu šoku mīkstināt.

Kādā no vietnēm bija brīnišķīga alegorija: tas ir mūsu miers, spēja būt mierīgam sevī, tas ir avots, kas it kā mazgā Dzīvības koka saknes, zarus un vainagu, lai tas ziedētu.

Zini, ka pirms rodas jaunās lapiņas, ir jānobirst vecajām. Veco struktūru, politiku, stāvokļu, attiecību, sistēmu lapu krišana ir neizbēgama, un atšķirībā no dabas, kur ir norobežotas nokalšanas un uzplaukuma fāzes, mūsu dzīvē tas notiek vienlaikus‼️

Un mūsu lieliskā laimīgā misija ir atrasties Mīlestībā un Priekā par visu, kas mums apkārt, un ar to palīdzēt jaunajiem dzinumiem izaugt tajās vietās, kur sagrūst un sabrūk viss vecais. Mūsu spēja saglabāt mieru, mūsu līdzsvars un siltā attieksme pret sevi un citiem ikvienā situācijā – tas ir tas, pateicoties kam, mums apkārt esošie cilveki (un vispār visi, kas mīt uz šīs planētas) saņems labvēlīgu lauku tam, lai no saviem dvēseles dziļumiem atcerētos to, ka nav nekā vērtīgāka par siltām attiecībām starp cilvēkiem. Tagad ir tāds laiks, kad no vecajām drupām uzpeld tīri un starojoši dzīvu dvēseļu kristāli. Tāpēc ir ļoti svarīgi skatīties uz pasauli un cilvēkiem ar labestīgu skatienu, jo tad, kad mēs mīlam, caur mums skatās Radītājs. Un vienots sirds stars, kurš caur mums katru gaismā izlaužas unikāli, skarot šo otra cilvēka dvēseles kristālu, izgaismo to un palīdz tam augt spēkā. Varētu teikt, ka tā ir glābšana tām dvēselēm, kurās vēl ir siltums un līdzcietība. Un ārkārtīgi liela nozīme ir tam, cik cilvēku šeit šajā laikā, tieši savā ķermenī, atcerēsies to, ka nav nekā vertīgāka par Mīlestību.

Kāds izdarīs savu izvēli par labu Mīlestībai, atsakoties no karjeras un aizmirstot par sasniegumiem. Kāds izvēlēsies Mīlestību pret saviem ziediem, kaķīšiem, sunīšiem, mazbērniem, tā vietā lai uzvarētu strīdā par savu taisnību….. Vēl ļoti daudz cilveku paspēs izvēlēties laimi. Bet mūsu mierpilnā, palašinātā  atrašanās blakus, ar savu brīvību no skatuves un dekorācijām, būs milzīgs atbalsts šajā ceļā.

© Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai viss nostātos savas vietās

Labdien, mani Mīļie.
Gaismā un Mīlestībā apskauju katru no jums šajā jaunajā dienā.

Notiek Lielā Pāreja.
Redzošie – redz, jūtošie – jūt, zinošie – zina.

Vareni enerģijas viļņi kā cunami noslauka savā ceļā visu, kas nav īsts, kas nav Mīlestība, kas ir mākslīgs, kas nav stāsts par Dzīvi.
Tiek norauts ilūziju plīvurs un izpaužas viss, kas ticis slēpts un bijis aizklāts. Nokrīt maskas.
Egregori agonē un izdomā arvien jaunus iebiedēšanas, manipulācijas un enerģijas nosūkšanas veidus.

Taču cilvēki mostas. Ne visi uzreiz. Tas notiek pakāpeniski.

Daba modina, enerģijas modina, Dievs modina.
Un tas nav stāsts tikai par mums – cilvēkiem. Un ne tikai par mūsu planētu.
Viss ir daudz apjomīgāk un plašāk.

Katrs no mums šobrīd ar savām domām, lēmumiem, izvēlēm ietekmē šīs Pārējas kustības ātrumu.
Tā vienalga notiks un notiek. Taču katram ir sava personīgā izvēle par savu kustību visā šajā. Izvēle pieķerties pagātnei, ticēt visiem kliedzošajiem “šausmu stāstiem”, baidīties vai izvēlēties Mīlestības un Patiesības ceļu. Jo vairāk jūs baidāties un pretojaties, jo spēcīgāk tas jūs satricina.

Viss, kas balstīts uz parazitēšanu un manipulācijām tiks sagrauts.
Viss, kur nav Mīlestības, tiks sagrauts.
Atvērts sirds centrs kļūst par ikdienas dzīves nepieciešamību. Ja agrāk mēs varējām noslēgtu sirdi kaut kā dzīvot, tad tagad to vairs nevarēsim.
Ir ļoti svarīgi atvērt sirdis. Ir ārkārtīgi svarīgi izvēlēties Mīlestību nevis bailes.

Bailes ir ilūzija.
Tur, kur ir Mīlestība, tur nav vietas bailēm.

Ir ļoti svarīgi izdziedināt savu iekšējo bērnu.
Ir ļoti svarīgi izdziedināt iekšējo vīrišķo un sievišķo, harmonizēt tos.
Tas ir ceļš pie veseluma.
Un ir ļoti svarīgi uzņemties atbildību par savu dzīvi.
Ir ļoti svarīgi beidzot pieaugt. Gan psiholoģiski, gan garīgi un dvēseliski.
Ir svarīgi, lai Dieva vietā katram ir Dievs, ne reliģija, ne valsts, ne valdība, nauda, mīļotais vai mīļotā, bērni vai vēl kāds, vai spēki, kuri sevi dēvē par dieviem vai maskējas par Dievu.
Dieva vietā – Patiesība, Absolūts. Un nekā savādāk.
Tad viss pārējais nostāsies savās vietās.

Nezini, ko darīt, netiec pats galā – atrodi kādu, kurš redz to, kas notiek, kuram pašam ir resurss un kurš var palīdzēt.
Šobrīd vairs tīrā veidā nedarbojas psihoterapija un psiholoģija, tie ir daudz lielāki un apjomīgāki procesi.

Tieši tāpat ir ļoti svarīgi strādāt ar savu ķermeni. Izvēlies to, kas der tieši tev.
Dzer vairāk tīra ūdens, atpūties tieši tik, cik vajadzīgs tev, izgulies. Parūpējies par sevi.
Vairāk kontaktējies ar dabu un priecājies par vienkāršajām dzīves lietām un norisēm.
Meklē to, kas priecē un sazemē tieši tevi. Pēti, izzini.
Nepavelcies uz provokācijām, bet sargā savas robežas.
Arī tas ir ļoti svarīgi.

Lai mums visiem pietiek spēka godam iziet katram savus procesus.
Lai saudzīga mums visiem attieksme pašiem pret sevi un vienam pret otru. Un Mīlestību mums visiem!

Anna Gusak
Mīlestībā, Olivarija!
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iemācīties dzīvot jaunajā pasaulē

Šobrīd mēs esam iegājuši tajā realitātē, kad svarīga būs mūsu elastība, plastiskums, spēja ātri pārslēgties, reaģējot uz visiem notikumiem un situācijām dzīvē.

Kad mēs iestrēgstam stabilitātē, kad esam pieķērušies visam materiālajam, kad baidāmies no pārmaiņām, mēs bloķējam to jauno, tās iespējas, kas vēlas ienākt mūsu dzīvē.
Mūs desmitiem gadu ir pieradinājuši pie domas, ka notikumiem mūsu dzīve ir jānotiek vienmērīgi un lineāri: piedzimi, gāji skolā, atradi darbu, apprecējies…
Mūs pieradināja sekot “līnijai”, turēties pie stabilitātes, balstīties tajā, ko esam ieguvuši un nolikt to uz pjedestāla.
Mēs desmitiem gadu esam būvējuši šīs mūsu stabilitātes dzelzsbetona konstrukcijas un lepojušies ar to, ka mums tā ir, esam mērījušies spēkiem – kam vairāk naudas, vairāk noderīgu sakaru, īpašumu, kam dārgākas automašīnas, augstāks statuss un tamlīdzīgi.
Mēs iekonservējām sevi stabilitātē un baidījāmies pazaudēt visu, ko esam “sakrājuši pateicoties smagam darbam”.
Un mūs iemācīja dzīvot bailēs PAZAUDĒT… sakarus, stabilitāti, komfortu, visu kustamo un nekustamo īpašumu…
Mums mācīja baidīties no pārmaiņām, baidīties virzīties uz priekšu un attīstīties.
Taču šobrīd visa telpa ir kļuvusi apjomīga un daudzdimensionāla, tā kļuvusi daudz ātrāka, daudz mainīgāka un tajā ir daudz vairāk iespējamo variantu….
Un tas nozīmē, ka ir ne tikai variants “vai nu, vai nu”, bet ir neskaitāmi daudz variantu “arī… arī… arī”… simtiem un tūkstošiem.
Bet mūsu ierobežotība – ir iegūta lieta.
Jaunajā telpā ir savi likumi un noteikumi…
– Kad mēs mācāmies zaudēt un mācāmies pieņemt;
– Kad mēs neasociējam sevi ar saviem sasniegumiem, lomām (jurists, direktors, mamma, treneris,…) un statusiem;
– Kad mēs balstāmies savā pieredzē, taču neceļam to uz pjedestāla;
– Kad katru dienu mēs nodzīvojam kā vienu veselu dzīvi, bet vakarā mirstam, lai no rīta piedzimtu no jauna;
– Kad klausāmies savā iekšējā ritmā un dzīvojam bez steigas, taču protam ātri pārslēgties;
– Kad ieklausāmies savās sajūtās un izdarām izvēles no Mīlestības, nevis bailēm;
– Kad nevadāmies pēc kāda viedokļa “kā pareizi vajag” un necenšamies pielāgoties un paciest;
– Kad neieciklējamies uz rezultātu, bet baudām procesu, un nav svarīgi, ar ko mēs nodarbojamies – vadām automašīnu, mazgājam traukus, komunicējam ar cilvēkiem, vai gatavojam ēst…. galvenais, ka baudām procesu.
Un tad mēs esam SASKAŅĀ ar jauno realitāti, ar tās milzīgo apjomu un daudzdimensionalitāti.
Tad mēs atveramies jaunām iespējām, tad mūsos dzimst pārliecība un miers, bet sirdī, baiļu vietā mēs sajūtam mīlestību un to notikumu pieņemšanu, kas ienāk mūsu dzīvē.
Vecā vairs NAV un nebūs.
Lineārās dzīves vietā ir daudzdimensionalitāte, ātrums un mainīgums…
Vecie likumi vairs nedarbojas jaunajā telpā un tie centīsies sagraut mūs, tie centīsies bloķēt visu, kas vēlas ienākt mūsu dzīvē.
Un te nu mēs katrs izvēlamies, turēties pie vecā un turpināt dzīvot bailēs, vai iemācīties dzīvot pēc jaunajiem noteikumiem, baudīt dzīvi, priecāties par notikumiem un iespējām, kas gatavi ienākt mūsu dzīvē.

©Marina Gaidajenko
Tulkoja: Ginta FIlia Solis

P.S. Tie nav tikai vārdi, tā ir mūsu jaunā realitāte un tam ir arī zinātniski apstiprinājumi, kāpēc tas notiek. To ļoti detalizēti apraksta akadēmiķe Valentīna Mironova un vēl ļoti daudzi citi viedi cilvēki.
https://gintafiliasolis.wordpress.com/2022/07/14/svarigakais-sobrid-planeta-sakusi-dzivot-cita-dimensija/

Trīs glābējfrāzes

Visums vienmēr mūs atbalsta. Visumam taču vienmēr kaut kā ir jāmāca mums ieraudzīt to, ko esam sapratuši, bet kur vajadzīga vēl kāda papildus mācību stunda…

Parīt būs pirmā darba diena jaunajā darbā. Dzīvo, priecājies, tevi pieņēma darbā, tu esi piemērots, priekšā jauna dzīve, tu varēsi pārbaudīt, ko spēj, vairāk naudas, jauni cilvēki. Bet, nē, cilvēks naktīm ilgi neguļ, izdomā visādas briesmīgas situācijas, biedē sevi un baidās pat iziet no mājas

Grasies doties atpūsties? Atkal galvā visādi nieki. Tu taču gatavojies atpūtai, tad kamdēļ izdomā visādas muļķības, kaut kādas neiedomājamas situācijas, kas varētu notikt. Ir jāpieradina savas smadzenes dzīvot šeit un tagad. Tieši tā ir jāsaprot vārds “apzinātība” un tas nenozīmē pamest visu novārtā un nedomāt par rītdienu.

Domāt vajag, precīzāk, dzīvot šodien tā, lai pats par sevi ir skaidrs, ka rītdiena nebūs sliktāka, bet tieši otrādi – labāka. Taču, lai tā būtu, nevajag atlikt savu dzīvi uz vēlāku, nevajag apslāpēt savas emocijas vai situācijas izkrāsot melnā krāsā, vajag konkrēti dzīvot un piedzīvot savu dzīvi.

Ja esi atnācis uz svētkiem, svini. Sēdi, lasi grāmatu – lasi grāmatu. Esi nolēmis atpūsties – atpūties. Gatavo kaut ko garšīgu – izbaudi procesu un neiejauc ēdienā negatīvas domas par mazu algu, kaut kādas skauģu runas un vēl kaut ko, kas saindē tavu dzīvi. Ja esi ko uzsācis, dari un necenties “lēkāt” no viena “svarīguma” uz citu.

Starp citu, esi ievērojis, ka tad, kad esi saskaņā ar Visumu, tas tev parāda vajadzīgās zīmes, frāzes, idejas un dažādas citas dāvaniņas, kas tev būs lieliski palīgi?

Ir trīs frāzes, kuras vajadzīgā brīdī pateiktas, ļoti uzlabos tavu dzīvi un paliks ar tevi vienmēr.

Regulējam naudas enerģiju, jo tās trūkums ieslēgs trauksmi, kas zīmēs mums briesmīgas bildītes par dzīvošanu zem tilta, par pēdējo maizes riecienu, par briesmīgo dzīvi pensijā.

1. frāze “Apkārt visa kā ir pietiekami. Visiem pietiek un pietiks, ieskaitot mani”

Un nevajag traukties uz veikalu pēc griķiem un sāls. Mierīgi izturies pret situāciju. Tev patiešām pietiks. Pat tad, ja šodien naudas maciņā nav, tāpēc tā arī ir nauda, lai nāktu un ietu, apgrozītos un atkal atnāktu. Ka tikko ieslēdzas bailes par naudu vai tās trūkumu, tā nobloķējas tās plūsma.

Mēs mūždien drebam par lietām, projektiem, darījumiem, problēmu risinājumiem. Tas viss var sabojāt mūsu nervu sistēmu. Galvā tūkstošiem briesmīgu scenāriju un baiļu. Kļūsti par to reto cilvēku, kurš beidzot pārtrauc sacerēt briesmu stāstus.

Smadzenes ir jāparkārto un jāiemāca domāt pa jaunam. Mēs esam spējīgi izveidot tajās jaunas neironu ķēdes, ģenerēt pozitīvu enerģiju un pozitīvas domas, kas pievilks visu labo. Savs lauks ir jāizveido pareizi, lai vari dzīvot kā cilvēks, nevis “notriektais pilots”.

Ja priekšā tev gaidāms kaut kas svarīgs vai jauns un nezināms, saki to skaļi.

2. frāze “Viss, ko es daru un uzņemos darīt, ir veiksmīgs un izdodas man vislabākajā veidā”.

Savādāk priekš kam tad tu vispār to uzsāki? Uzņēmies, tātad vari! Kamdēļ gan sevi strostēt un mocīt? Vai tad tu esi mazohists trešajā paaudzē? Nedomāju…

Ļoti bieži dzīve ar mums spēlē pārbaudīšanas spēli, bet mēs krītam panikā,un skrienam apraudāties.

Ja jūti, ka sāc stresot, izvelc trešo frāzi.
3. frāze “Es esmu šeit, tātad es pilnībā atbilstu šai situācijai”

Biežāk ziņo savām smadzenēm, ka tu vienmēr atbilsti situācijai. Jo tā tu vairs nebaidīsies un nebēgsi, bet meklēsi risinājumu. Risinājumi nāks paši, cilvēki palīdzēs un sadarbosies ar tevi.

Avots: МАГИЯ СЛОВА
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mēs visi esam pelnījuši būt LAIMĪGI

Skatoties no greizsirdīgu svešu likteņu kontrolieru skatupunkta, es diezgan vēlu satiku savu īsto cilvēku, diezgan vēlu nonācu pie sapratnes par to, ar ko es patiešām vēlos nodarboties, diezgan vēlu atpazinu tikai savējo dzīves ritmu, tikai savu ceļu, tikai savu stilu, tikai savas vēlmes… Taču es skaidri zinu, ka tas viss ir tikai mana izvēle.

Arī pirms tam viss nebija tukšs, taču godīgi atzīstos, bija aizpildīts ne ar to, ko es droši varu nosaukt par savu apzinātu izvēli. Un, jā, man galīgi nepatika tā dzīve, kurā es biju atkarīga no salīdzinājumiem, no svešiem viedokļiem, no bailēm kaut kur nepaspēt, vai no kaut kā atšķirties.

Manām mīļākajām “Zvaigžņu karu” epizodēm nav nekāda sakara ar karu. Man patīk mierlaika dzīve, kur kādas pilsētas teritorijā sajaucas visdažādākie personāži – nesaprotamu rasu, formu, tipu, milži un punduri, apaļi un kvadrātveida, skaļi un klusi. Un visiem pietiek vietas un neviens nevienam netraucē.

Tas ir mans sapnis. Lai visiem pietiktu vietas. Lai mēs viens par otru spriestu ne pēc ārienes, nacionalitātes, dzimuma, bet tikai pēc tā, kādi cilvēki mēs esam.

Kā izpaužamies, kā cienām viens otru, kā realizējamies, kā mums nav svarīgi tas, ka esam dažādi un neviens mums neliek naidoties, karot vai censties uz sveša fona atstrādāt savas ambīcijas.

Nesalīdziniet sevi ar citiem. Un nevienam netaisnojieties par savu laimi. Mēs dzīvojam pavisam nedaudz. Tad, lai šī dzīve pārstāj mums būt neciešama, briesmīga, bez iespējas būt drošībā.
Uzdāvināsim sev iespēju piedzīvot visu, ko no sirds vēlamies. 
Pat, ja neizdosies, mēs zināsim, ka centāmies, kā Makmērfijs filmā “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”.
Savās atšķirībās mēs neesam labāki vai sliktāki par citiem. Mēs vienkārši esam dažādi.

Taču mēs visi esam pelnījuši būt LAIMĪGI

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pataloganatoma atklāsmes

Kāds paziņa žēlojās: klausies, man ir četrdesmit gadi. No rīta man ir migrēna, vakaros sāp mugura. Uz acīm brilles, uz zobiem kroņi, apavos ortopēdiskās zolītes. Kad ēdu sausu barību, man ir aizcietējumi, kad treknu – gastrīts, no vīna – dedzina. Bez tabletēm no mājas neiziesi, bez aizsargkrēma pludmalē apdegsi, bez miega, neesi dzīvotājs. Bet es taču it kā esmu vesels cilvēks!

Nu, jā, es saku. Tu arī esi vesels cilvēks. Ta izskatās veselība. Tāpēc, ka slimība izskatās pavisam savādāk.

Vai arī: tu bezgalīgi daudz strādā, naudu tērē pārsvarā tikai bērnu vajadzībām. Ēd mājās nevis restorānos, valkā tikai kokvilnas apģērbu, atpūties uz dīvāna. Pēc ienākuma līmeņa pārliecinoši esi kaut kur pa vidu un dažkārt pat augstāk par vidējo. Kāpēc gan rezultātā nav iespējams neko iekrāt – reizi gadā aizved ģimeni uz tuvāko jūru – turpceļš lidmašīnā, atpakaļ – kājām? Tu taču it kā esi bagāts cilvēks?

Nu, jā, es saku, tieši tā arī izksatās bagātība. Nabadzība izskatās pavisam savādāk.

Man taču ir brīnišķīgi viegli un gaiši bērni! Kāpēc gan viņi neklausa, ir skaļi, nav ģēniji matematikā un istabā regulāri viņiem “bardaks”?

Viss ir vienkārši: tā uzvedas brīnišķīgi viegli un gaiši bērni. Bērni ar smagu raksturu uzvedas savādāk.

Bet man ir bijusi ļoti laba audzināšana, ļoti labs garastāvoklis! Laba dzīve! Gaiša galva!

Tad kāpēc… Viss pareizi! Labs augums, laba vasara. Tas, kas mums ir – tas arī ir. Kad tas vairs nebūs labs? Kad tā mums vairs nebūs. 

Un, vēl: es taču it kā esmu ļoti ātrs! Kāpēc viss man aizņem tik daudz laika? Jebkuri procesi, visas pārmaiņas? Jā, un arī pati saprašana?

Viss ir vienkārši: “tik daudz laika” – tas arī ir “ātri”. Lēni – tas ir daudz ilgāk.

Bet kā tad dzīve? Sanāk, ka tā ir īsa?

Nē, tā ir gara. Ļoti gara: septiņdesmit, astņdesmit gadu. Un to laikā tu paspēsi to, ko paspēsi. Tā arī izskatās gara dzīve. Īsa dzīve – tas ir pavisam savādāk.

Vakarā pēc darba braucu garām parkam, tur cauri alejai katru vakaru steberē divi vecīši. Es viņus zinu kādus 20 gadus, viņi bija skaisti, tādi mēdz būt cilvēki gados ar labiem ciltsrakstiem. Viņi bija jautri, trakulīgi, braukāja pa ārzemēm, kolekcionēja gleznas, smējās par manām anekdotēm. Tagad viņi abi izskatās, tā, it kā būtu sarāvušies divreiz mazāki. Vecā sieviņa salīkusi, vecais vīrs staigā ar kruķiem. Mani pat nepazina. Knapi velk kājas, trīs soļi piecās minūtēs.

Tā izskatas laime. Nelaime izskatās savadāk.

Viktorija Raihere
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Starp mums, meitenēm, runājot…

No sarunas ar Akadēmiķi Valentīnu Mironovu.

Jautājums: Lūdzu, padalieties savā noslēpumā, ko jūs darāt, ka izskatāties tik brīnišķīgi? Meitenēm tas ir svarīgi. Varbūt kādas enerģijas sejas maskas, vai ko citu?

Atbilde: Nekāda noslēpuma nav. Kad vēlies saņemt kaut ko īpašu, ir vienkārši JĀTIC, ka TAS IR kaut kas ĪPAŠS.
Droši vien būs kāds, kurš teiks – “Ar to nepietiks!”
Protams, tas viss sākas no pašcieņas. Pieņemot sevi tādu – kāda esi. Iespējams, tu vēlēsies pārbaudīt, ko nozīmē BŪT SIEVIETEI? Vai – KĀ tas ir – BŪT SIEVIETEI? Tad Visums piedāvās tev situācijas-notikumus, lai sevi ieraudzītu dziļāk. Un saprastu, kaut ko jaunu priekš sevis…
Pieņemot sevi tādu, kāda tieši tu esi, tu ļauj sev atšķirties no pieņemtajiem stereotipiem. Kad tu šādi domā, ķermenis sāk ieklausīties. Protams, tas neizmainīsies uzreiz, taču pretimnākoši “atvērs” savas ausis.
Un, protams, tās ir rūpes par sevi. Pirmkārt, par savām DOMĀM. Tu vēlies būt vesela un jauna? Seko savām EMOCIJĀM un REAKCIJĀM uz tām. Atsakies no tā, kas tevi tavās domās grauj.

Jūsu visu spēks – kā puišiem, tā arī meitenēm – ir jūsu DOMĀS. Tās rada pasauli un jūsu realitāti. Tieši IKDIENĀ. Jo tieši tur arī izvietots “Dievišķais nodomu realizācijas poligons”.

Tavām domām jābūt TĪRĀM – tas, starp citu, ir svarīgākais moments izslavētajā “vibrāciju paaugstināšanā.
Bet domas kļūst par vārdiem. Tātad arī VĀRDIEM jābūt TĪRIEM. Un ar tiem, tāpat kā juveliera instrumentiem burtiskā nozīmē, ir jāprot rīkoties. Visums tevi dzird – un ar domām un vārdiem tev atbild. Šobrīd tas notiek momentā, un nav nekādas vajadzības lauzot rokas saukt “par ko man tas viss?!”

Protams, rūpes par ķermeni. Ķermeņa “inventerizāciju” tieši tāpat var pasūtīt, izmantojot pareizos vārdus. Piemēram “Esmu pateicīga Garam par kvalitatīvu konsultāciju par manu veselību pie burvju ārsta.”

Atceries, kurp vērsta tava uzmanība, turp arī dodas enerģija.
Starp citu, pareizi atsekojot savu argumentāciju (un arī domas), mūsu dziļā nervu sistēma iemācās atslābināties, kas nozīmē, ka tā sāk dzīvot BEZ STRESA. Mēs lēnām “izstūrējam” pie savas Būtības.

Paradoksāli, bet fakts. Tur, dziļi mūsu ķermenī dzīvo Prieks. Ja ieklausīsies, tu savienosies ar pavisam jaunu priekš sevis sajūtu. Tā dzīvo pati par sevi, un absolūti nav atkarīga no ārpasaules. Tikai mēs parasti tur “neieklausāmies” un “neieskatāmies”.  Tā ir Dievišķa Sajūta. Izrādās, ka mēs esam tik bagāti!

Tikai klausies TO! Minūti-divas ieklausies, palūdz lai PRIEKS paceļas pie tevis. Un paceļoties augšup, tas dos ne tikai baudījumu. Viss organisms atcerēsies šo jauno stāvokli. Un gribēs to izbaudīt vēl un vēl.
Jo vairāk tu atļausi šim patiešām Dievišķajam Priekam būt “virspusē”, jo vairāk tevī atmodīsies prasme zināt atrisinājumu visām savām situācijām.
Tā pat nav intuīcija, tas ir kas dziļāks. Ja tu izlemsi uzticēties šai sajūtai, tev zudīs jebkura vēlme raizēties (un no tavas dzīves aizies STRESS). Un tavā dzīvē ienāks brīnumaini notikumi.

Sadzīves brīnumi – kad ej garām spoguļojošām virsmām (spoguļiem, vitrīnām, skapja pulētajām durvīm…), pasaki savam ATSPULGAM – “kāda brīnumskaista sieviete”. Tie nav tikai vārdi – tā ir sava iekšējā apbrīna atzīšana…. pat tad, ja tev ir pavisam citādāks garastāvoklis. Vienalga pasaki. Tāpēc, ka tavām smadzenēm ir pilnīgi vienalga, vai šis notikums ir reāls, vai tu to iztēlojies.
Un kas notiks pēc tam?.

Pēc tam sāks notikt tev saskanīgi un harmoniski notikumi… Tev tas ļoti patiks.

Es novēlu jums visiem priekpilnu sevis iepazīšanu!.
Un tas arī ir ceļš uz jaunību.

P.S. Turklāt tu vari (un tas pat ir jādara) sev izgudrot citu maģiju. Atceries par uzmanību? Kurp tu to vērs, tur arī enerģija ies. Un noteikti atceries, ka tas, ko tu radi, arī ir ĪPAŠS. Lūk, arī visa jaunības recepte.

© Copyright: Akadēmiķe Valentīna Mironova
Foto: Karolina Grabowska
Tulkoja: Ginta Filia Solis