Būt optimistam

prieks7

Spēja it visā saskatīt ko pozitīvu, ir brīnišķīgs ieradums. To zin daudzi. Teorētiski. Taču kā šo ieradumu iedzīvināt? Tas noteikti nav tik vienkārši kā šķiet?

Kāda ir vide un cilvēki tev apkārt? Ja mamma, vīrs un brālis ir pesimisti, protams, nevar runāt par to, ka tas tevi nekādi nebūs iespaidojis. Taču ieteikt nekomunicēt ar saviem tuvajiem cilvēkiem būtu aplam.
Taču ikvienam no mums ir iespējas paplašināt savu paziņu loku un, to darot, tajā noteikti uzradīsies kāds cilvēks – “šķiltava”, cilvēks – optimists, pilnīgi noteikti uzradīsies. Un komunicējot ar šādiem cilvēkiem, arī tu pats noteikti kļūsi daudz pozitīvāks, aizrautīgāks, interesantāks un laimīgāks.
Par ieradumiem. Atceries: lai rastos jauns ieradums ir vajadzīgas vismaz 21 dienas (citi saka – 30, citi – 100, bet tas nav būtiskākais). Katrā gadījumā, lai ieradinātos pozitīvi domāt un just, ar šo ieradumu ir jāstrādā, jāpierod pie tā un tāpēc – raksti sev zīmītes, liec atgādinājumus telefonā, nēsā gumiju ap roku – un tā pamazītiņām tu ieradināsi sevi justies labāk. Kādas frāzes – afirmācijas skaitīt: Es esmu brīnišķīgs cilvēks”, “Es visu varu”, “Mana pasaule man palīdz”.
Pēc iespējas biežāk pacenties paskatīties uz situāciju no malas. Kā “skatītājs”, kā “vērotājs” (ļoti daudz par to raksta Vadims Zēlands, Ekharts Tolle, par apzinātu dzīvošanu). Tu neesi lugas dalībnieks – tikai vērotājs. Un arī uzvedies tā, it kā redzētu to visu no malas.
Un, vēl. Šis jau ir no Norbekova metodikām: pirms jebkuras savas darbības uzsākšanas: domās uzvelkam sev muskuļu korseti, piedomājam pie savas stājas, iztaisnojamies un pasmaidām un tad ejam. Un pasaule caur tavu smaidu un labo garastāvokli sāk spēlēties jaunās krāsās.

Būt optimistam ir lieliski.

Es par šo daudz domāju pēc tam, kad biju izlasījusi Ineses Zanderes interviju ar Vizmu Belševicu “Ne man kas bijis, ne būs” žurnālā Rīgas Laiks. Protams, katram mums ir sava dzīve un pieredze, un nav tiesību spriest par kādu, jo mēs taču nezinām ne viņu, ne viņa dzīvi, ne uzdevumus. Bet man kļuva ļoti skumji par to, ka cilvēks ar tādām sajūtām dzīvo, ka tādas sajūtas ienes savā ģimenē.
Citēju tikai vienu rindkopu: “Manai darba biedrenei Laumai, rakstnieka Roberta Sēļa meitai, bija tāds sauciens: “Ak, es nelaimīgā!” Man tas pielipa. Un, ja ilgi sauc “ak, es nelaimīgā”, rodas arī atbilstoša runa — “nelaimīgā, vai tu kafiju dzersi?”

Mēs te visi esam tādi “nelaimīgie”, esam saraduši, bet mums ir tik dažādi dienas ritmi. Mums nav tā, ka apsēžamies visi kopā pie galda un apspriežam dienas notikumus, jūtamies tuvi. Nē, mēs katrs savā kaktiņā kaut ko paēdam. Savu tuvumu mēs neko īpaši neizrādām. Par Dvīņiem raksta, ka viņi neciešot fiziskas saskares. Es patiešām diezko neciešu. Nebučoju ne savus bērnus, ne mazbērnus. Mums, ja runa ir par stilu, te valda atturīgais stils. Mēs neizgāžam pār ģimenes locekļiem katrs savas sāpes un samilzumus. Ja nu vienīgi ir nepieciešams kādu rīcību paskaidrot, jo citādi tā varētu likties pilnīgi neizprotama, tad tas pāris vārdos tiek pateikts: situācija ir tāda un tāda. Viss.”

Ļoti laba un dziļa intervija, taču sajūta pēc tās viena: es tā negribētu dzīvot:
https://www.rigaslaiks.lv/rigas-laiks-25-gados/ne-man-kas-bijis-ne-bus-19602

Advertisements

Tu nekad nebūsi jaunāks kā tagad

grandmother-923871_1920

Katrā ģimenē ir cilvēks, kurš vēl nav pietiekami iztrakojies. Mūsu ģimenē tā ir vecmāmiņa. Pirms sešiem gadiem, pēc vectētiņa nāves mēs viņu paņēmām pie sevis.
Mani vecāki saka, ka liktenis viņiem atriebjas par to, ka viņu bērniem nebija pusaudžu problēmas – tas ir – man un manai māsai.

Piemēram, jūlijā, kad bija saņēmusi pensiju, viņa uz nedēļu ar savu labāko draudzeni aiztraucās atpūsties pie jūras. Telefonu izslēdza un piezvanīja tikai tad, kad beidzās nauda. Mamma gandrīz prātā sajuka. Nācās braukt vecmāmiņai pakaļ. Mans tēvs smējās, vēderu turēdams, un palūdza sievas mātei nākamo reizi ņemt viņu līdzi.

Viņai ir cukura diabēts sākuma stadijā. Un tad, kad iecirkņa ārsts ar nopietnu seju sāka uzskaitīt, ko viņa nedrīkst, viņa to pārtrauca:

— Un kas notiks, ja es to ēdīšu?

— Jūs varat nomirt, — ārsts paziņoja traģiski nopietnā un draudīgā tonī.

— Ej nu, ej!? Nopietni? Tātad 86 gados ir tāda iespējamība?

Īsāk sakot, špricējam insulīnu un ēdam, ko gribam!

Viņa ar večiem bulvārī spēlē šahu un uzvar! Viņa dzied korī “Jautrās vecenītes”, apmeklē teātri un visus pilsētā notiekošos bezmaksas pasākumus un koncertus. Bet nesen sameklēja sev boifrendu, astoņus gadus jaunāku par pašu. Tagad viņi trako kopā.
Pagājušajās brīvdienās viņš viņu lutināja ar sacensībām uz kvadracikliem. Bet pēc tam vakariņās viņi divatā izdzēra 2 litrus mājas vīna un apskāvušies aizmiga viesistabā uz dīvāna pie televizora – kā pusaudži, tur mēs arī viņus pieķērām, kad atgriezāmies no vasarnīcas.
Tā vectēvs Koļa tika iepazīstināts ar ģimeni – mēmu palikušo mammu, šokētajiem mazbērniem un klusiņām ķiķinošo tēvu.

Es dievinu savu vecmāmiņu – viņa ir pozitīvāka par vairums manu draugu. Viņa mīl dzīvi un prot to baudīt. “Un cik tad ir tās dzīves!?” – viņa vienmēr atbild manai mammai uz pukošanos: “Nu, mammu, kā tā var!?”

Es gribu tādas vecumdienas.
Autors: Knariks Petrosjans
Avots: http://www.transurfing-real.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

 

Par ezi un ledusskapi

eziits

Tētim bija četrdesmit gadu, Slavikam – desmit, ezim – droši vien mazāk.
Slaviks savā cepurē mājās pārnesa ezi. Tētis gulēja dīvānā un lasīja avīzi, kad dēls, no laimes aizelsies iekliedzās: – Tēti, skaties!
Tētis nolika malā avīzi un pievērsās ezim. Ezis bija ar strupu degunu un ļoti simpātisks. Un vispār, tēvs atbalstīja dēla mīlestību pret dzīvniekiem, un pats tos mīlēja.
– Labs ezis! – teica tēvs. – Simpātisks! Kur dabūji?
– Man viens puika pagalmā iedeva, – atbildēja Slaviks.
– Tātad, uzdāvināja! – konstatēja tēvs.
– Nē, mēs apmainījamies, – teica Slaviks.
– Viņš man iedeva ezi, es viņam biļetīti.
– Kādu vēl biļetīti?

– Loterijas, – teica Slaviks un palaida ezi uz grīdas.
– Tēti, ezim vajag iedot pieniņu.
– Pagaidi ar pienu! – stingri teica tēvs. – No kurienes tev loterijas biļete?
– Es to nopirku, – teica Slaviks.
– Kur nopirki?
– No onkuļa uz ielas… Viņš daudz tādas biļetes pārdeva. Par trīsdesmit kapeikām…. Ai, tēti, ezītis zem gultas palīda….
– Pagaidi ar savu ezi! – nervozi teica tēvs un apsēdināja Slaviku sev blakus.
– Kā tad tā, tu puikam atdevi savu loterijas biļeti?…

Un, ja nu tā biļete bija kaut ko vinnējusi?
– Vinnēja jau ar, – teica Slaviks, nepārstādams vērot ezi.
– Tas ir kā, vinnēja? – sirdij stājoties, jautāja tēvs, un viņa deguns bija nosvīdis. – Ko vinnēja?
– Ledusskapi! – teica Slaviks un pasmaidīja. – Kas ir?!
– Tēvs sāka dīvaini kratīties. – Ledusskapis?!… Ko tu tur murgo?… Kā tu to zini?…
– Kā es zinu? – apvainojās Slaviks. – Es avīzē to pārbaudīju…. Tur pirmie trīs cipariņi sakrita… un pārējie…. Un sērija tā pati! Tēti, es jau māku pārbaudīt! Es taču jau esmu pieaudzis!

– Tu saki, pieaudzis!? – tētis tā iešņācās, ka ezis, kurš bija izlīdis no dīvāna apakšas pēkšņi sarāvās kamolā.
– Pieaudzis?! Maini ledusskapi pret ezi?
– Es padomāju, – pārbijies nočukstēja Slaviks, – es padomāju, ka ledusskapis jau mums ir, bet ezīša nav….
– Apklusti! – iekliedzās tēvs un pielēca kājās no dīvāna.
– Kurš?! Kurš ir tas puika?! Kur viņš ir?!
– Viņš dzīvo kaimiņu mājā, – teica Slaviks un sāka raudāt. – Viņu sauc par Seņu…
– Ejam! – atkal iekliedzās tēvs un ar plikām rokām paķēra ezi.
– Ātri ejam!!
– Neiešu, – iespītējās Slaviks. – Es negribu ledusskapi, gribu ezīti!
– Ejam, taču, – tēvs burtiski vārījās. – Galvenais, atgūt biļeti, un es tev simts ežus nopirkšu…
– Nē, raudāja Slaviks. – Nenopirksi… Seņa tāpat jau negribēja mainīties, es viņu pierunāju…
– Jā, redzu, domātājs atradies, – ironiski teica tēvs. – Ātri ejam!
Seņam bija kādi astoņi gadi. Viņš stāvēja pagalma vidū un ar bailēm acīs skatījās uz draudīgo tēvu, kurš vienā rokā stiepa Slaviku, bet otrā – ezi.
– Kur? – jautāja tēvs, tuvojoties Seņam. – Kur biļete? Ak tu, sīkais bandīt, paņem savu adatu kamolu un atdod biļeti!
– Man nav biļetes! – asarām acīs atbildēja Seņa.
– Un kur tā ir?! – iekliedzās tēvs. – Ko tu ar to izdarīji? Pārdevi?
– Es no tās uztaisīju balodīti, – nočuksteja Seņa un sāka raudāt.
– Nečinksti! – teica tēvs, cenšoties saglabāt mieru.
– Neraudi, puika… Tātad, tu no tās uztaisīji balodi. Un kur ir tas balodis?… Kur tas ir?!
– Tas balodis iekrita aiz karnīzes…. – bailīgi teica Seņa.
– Aiz kādas karnīzes?
– Aiz tās! – un Seņa norādīja uz mājas otro stāvu.
Tēvs novilka mēteli un sāka rāpties augšup pa notekcauruli. Bērni lejā izbijušies viņu vēroja. Divas reizes tēvs gandrīz nokrita, taču turpināja rāpties. Viņš tika līdz karnīzei un izvilka no tās mazu dzeltenu, jau samirkušu papīra balodi. Norāpies atpakaļ uz zemes un smagi elsdams, tēvs atlocīja biļeti un ieraudzīja, ka tā drukāta pirms diviem gadiem.
– Kad tu to nopirki? – jautāja tēvs Slavikam.
– Vēl tad, kad gāju otrajā klasē, – teica Slaviks.

– Un kad pārbaudīji?
– Vakar.
– Tā nav tā tirāža…. – tēvs noteica nogurušā balsī.
– Toties visi cipari sakrīt. – atbildēja Slaviks.
Tēvs, klusējot pagāja maliņā un apsēdās uz sola. Sirds dauzījās kā traka, un gar acīm peldēja oranži apļi…. Viņš smagi nolieca galvu.
– Tēti, – klusiņām iečukstējas Slaviks, piegājis pie tēva. – Tu nebēdājies! Seņa teica, ka viņš vienalga ezi mums atdod.
– Paldies! – teica tēvs. Paldies, Seņa….
Viņš piecēlās un gāja mājās. Viņam pēkšņi kļuva ļoti skumji. Viņš saprata, ka nekad vairs nespēs atgriezt to laimīgo laiku, kad ar vieglu sirdi maina ledusskapi pret ezi.
Autors: © Grigorijs Gorins
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Galvenais ilgdzīves iemesls

greisa kuka1

Visi oficiāli apstiprinātie ilgdzīves rekordi pieder cilvēkiem, kuri ļoti minimāli rūpējās par savu veselību.

Absolūtais rekords pieder francūzietei Žannai Luīzei Kelmenai (Jeanne Louise Calment), kura nodzīvoja 122 gadus, 5 mēnešus un 14 dienas. Smēķēšanu viņa atmeta 117 gados. Tāpēc, ka sāka slikti redzēt un nevarēja vairs piesmēķēt.

Žanna nedēļā apēda kilogramu šokolādes un mīlēja iedzert. Jāteic, ka izsmēķēja viņa divas cigaretes dienā, nodarbojās ar sportu (tenisu, brauca ar velosipēdu, paukoja) un daudz staigāja. Tomēr viņa pati apgalvo, ka galvenais viņas veselības iemesls bija nevis sports vai pastaigas, bet attieksme pret dzīvi:

“Ja tu kaut ko nevari izmainīt, nav vērts par to uztraukties”.

Ilgdzīves iemesls ir tava attieksme pret dzīvi

Otrajā vietā ir amerikāniete Sāra Knauss (Sarah Knauss), kura nodzīvoja 119 gadus, 3 mēnešus un 4 dienas. Sāra nekad nebija ievērojusi nekādas diētas un vairāk par visu pasaulē mīlēja šokolādi un riekstus. Gadu pirms savas nāves (viņa neslimoja un nomira miegā), Sāra kādā intervijā paziņoja savu ilgdzīves recepti:

“Visu laiku esiet nodarbināti, strādājiet un neuztraucieties par savu vecumu”.

Par trešās vietas ieguvēju Lūsiju Hannu (Lucy Hannah) ir ļoti maz informācijas. Toties ceturtās vietas ieguvēja, kanādiete Marija Luīza Meiere (Marie-Louise Fébronie Meilleur) nodzīvoja 117 gadus un 230 dienas, ļoti mīlēja portvīnu, šokolādi un tabakas smēķēšanu atmeta tikai 90 gadu vecumā.

Sestās vietas ieguvēja Itāliete Emma Morano ēda ļoti maz dārzeņu un augļu, toties dzēra brendiju un ļoti mīlēja cepumus. Savu veselību viņa izskaidroja ar to, ka pēc šķirsanās 1939. gadā, vairs neskraidīja pakaļ vīriešiem un mierīgi dzīvoja viena.

Bet amerikāniete Sūzana Mušatta Džonsa (Susannah Mushatt Jones), kurai bija 116 gadi un kura šajā reitingā ieņēma 10 vietu, ir pazīstama ar to, ka ik dienu līdz pat savai nāvei ar baudu ēda bekonu. Daudz bekona.

Vai ievērojāt kopīgo? Nē, es nerunāju par šokolādi un “kaitīgajiem” ēdieniem.

Jā, jā, visas pirmās vietas ilgdzīvošanā pieder sievietēm, kuras neatteicās no baudām un prieka.

Tas pats attiecas arī uz tiem čempioniem, kuri šobrīd vēl dzīvo.

Šodien līderpozīcijās atrodas Violeta Brauna (Violet Brown) no Jamaikas, kurai ir 118 gadi un kura ļoti mīl aitas gaļu. Un japāniete Nabi Tadžima – arī 118 gadi, kura apgalvo, ka garšīgs ēdiens un labs miegs ir ilgdzīves galvenie iemesli.

Oficiālajā ilgdzīvotāju sarakstā ir tikai 6 vīrieši

Šie rekordi diez vai ilgi noturēsies, jo konkurence ir parāk liela.

Pēdējos 40 gados simtgadnieku skaits uz Zemes ir pieaudzis 20 reizes. Piemēram Dānijā 1870. gadā dzīvoja tikai trīs simtgadnieki, 1950. gadā viņu bija jau 20, bet šodien – vairāk kā 500.

Pēc ANO datiem, 2015. gadā cilvēku, kuri bija nodzīvojuši 100 gadus, bija jau vairāk kā pusmiljons. Bet 2050. gadā viņu būs, kā minimums 3,7 miljoni.

Zinātnieki ir centušies atrast kādu kopīgu šiem ļaudīm faktoru, algoritmu, kas tos visus apvieno. Un atrada divus:
1. Praktiski visas rekordistes ir sievietes.
2. Visām ilgdzīvotājām nav liekā svara.

Pagaidām nekas cits nav atklāts.
Autors: Vladimirs Jakovļevs (Projekta “Возраст счастья” autors)
Foto: Greisa Kuka, kura 83 gados kļuva par rokenrola zvaigzni

Tulkoja: Ginta FS

 

Viss patiesais

mīlestība16

Patiess spēks nebaidās izskatīties vājš. Tāpēc tas viegli piekāpjas tur, kur neatlaidība pārvēršas stūrgalvībā.

Patiess skaistums neprasa pilnību. Tāpēc to nepārsteigsi nesagatavotu tur, kur tam it kā nevajadzētu būt.

Patiess viedums nemeklē gudro atzinību un muļķu sapratni. Tāpēc tas nepriecājas, kad to slavē un nebēdā tad, kad to peļ.

Patiesa labestība nezin, ka ir labestība. Tāpēc tā ir tik viegla, vienkārša, kā bērns, un tāpāt kā bērns – nesavtīga.

Patiesai mīlestībai dažkārt ir rūgta garša. Tāpēc, ka nav pasauulē tādu noteikumu, kas nosaka, kādai tai būt un kādai nebūt.

Patiesas pārmaiņas vienmēr notiek nemanāmi. Tāpēc tās pieņem pat tie, kuri necieš nekādas pārmaiņas.

Patiesa kārtība necīnās ar haosu. Tāpēc, ka tad, kad tā atdod uzvaru haosam, tas pats sakārto lietu kārtību.

Viss patiesais ir tas, kas ir. Tāpēc patiesais nemeklē, kā būt kaut kam citam.
Autors: Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta FS

 

Ieradums būt laimīgam

heart-1192662_1920

Laime nav gala punkts, laime ir ieradums.

Tas ir tas, ko mēs darām, lai viss pārējais dzīvē būtu brīnumains.
Un, kā tikko mēs paveiksim šo iekšējo pāreju, mēs varēsim paskatīties uz savām ikdienas vilšanām perspektīvā.

Mūsu smadzenes pēc noklusējuma domā negatīvi, taču labā ziņa ir tā, ka ikviens no mums var iemācīt tām atrasties laimes stāvoklī.

Mēs arvien labāk saprotam, kā funkcionē smadzenes un tas dod mums vēl lielāku spēku, lai varētu to mainīt daudzējādā ziņā,un to apstiprina neiropatologs un rakstnieks Riks Hansons:

“Visas mentālās darbības – uzskati, skaņas, domas, emocijas, apzinātie un neapzinātie procesi ir neironu impulsu rezultāts. Intensīva, ilgstoša vai atkārtota neironu aktivitāte ir pamats tālākajai jauno neironu izaugsmei. Jo vairāk mēs domājam un jūtam noteiktā veidā, jo lielāka varbūtība, ka tieši tā mēs domāsim un jutīsimies arī nākotnē.”

Tu vari izdarīt tā, ka tavas smadzenes dzīvē redz tikai labo, tu sāksi ievērot jaunas iespējas, izjust enerģijas pieplūdumu un būt veiksmīgs jau daudz augstākā līmenī.

Hārvardas pētnieks, psihologs un grāmatu autors Šons Akors apgalvo: “Kad tu savas smadzenes noskaņo uz pozitīvā viļņa, tu patiešām labāk strādā un jūties daudz labāk un esi daudz laimīgāks.”

Apgūt MĒRENĪBAS MĀKSLU

LAGOM ir iemesls, kāpēc Zviedrija ir viena no laimīgākajām valstīm pasaulē ar savu veselīgo līdzsvaru starp personīgo dzīvi, darbu un augstiem standartiem.

LAGOM ir Zviedrijas kultūras neatņemama sastavdaļa. Šis termins zviedru valodā nozīmē: “Ne parāk daudz. Ne pārāk maz. Adekvāti. Tieši tik, cik vajag.”

Tas ir pretstats materiālismam un patērētāju kultūrai.

“Esi mērens, lai izbaudītu dzīves prieku un pārpilnību” – tā teica Epikūrs.

Droši vien tu pats jau praktizē LAGOM daudzos savas dzīves aspektos.
Zviedriem LAGOM ir dzīvesveids un saprāta ieradums.

Patiesībā, lai izjustu apmierinātību un labsajūtu ir svarīga pārliecība.

Tas nozīmē – tev ir tikai tas, kas tev ir vajadzīgs.

Mūsdienu nemierīgajā pasaulē, kur pieejams ir it viss un jebkurā laikā, LAGOM ir vienkāršs un sabalansēts veids, kā dzīvot un strādāt neko nepalaižot garām.

Šefpavāre un rakstniece Brontē Aurella saka: “LAGOM ir ļoti svarīgs skandināvu psihei”.
Intervijā avīzei The Telegraph viņa paziņoja: “It visā, ko mēs darām Skandināvijā, ir līdzsvars un mērenība – sākot no mūsu darba dienas un beidzot ar to, cik tortes gabaliņus mēs apēdam vienā piegājienā. Cik piena mēs lejam kafijā un cik lielu porciju apēdam pusdienās.”

LAGOM ir jauns minimālisms tiem, kam ir vēlēšanās apmierināties ar mazāku daudzumu materiālo vērtību un baudīt pilnvērtīgāku dzīvi.

Taču tajā pat laikā LAGOM iziet tālu ārpus minimālisma robežām, un ir spējīgs iemācīt mums daudz vērtīga par to, kā dzīvot laimīgu dzīvi.

Nikijs Brantmarks, grāmatas: “Kas ir LAGOM. Zviedru laimīgas dzīves receptes.” autors apgalvo: “Laikmetā, kad mēs dzīvojam pārāk intensīvu dzīvi, un atrodamies “uz sakariem” 24 stundas diennaktī, man šķiet, mums ir jāmācas no zviedriem, kā palēnināt savu dzīves tempu un atļaut sev pilnvērtīgi atpūsties. Tā var būt atpūta ar kolēģiem, draugiem vai ģimeni. Tas var būt pilnvērtīgs pusdienas laiks un sagatavošanās otrajai dienas daļāi. Brīvdienās var doties mežā, uz pludmali vai vietējo parku, nodarboties ar kulināriju, lasīšanu vai rokdarbiem.”

Šādam dzīves stilam ir ļoti daudz priekšrocību visdažādākajās dzīves sfērās.

Džeimijs Kurcs, psiholoģijas profesors no Džeimsa Medisona universitātes žurnālā Psychology Today raksta: ” Laimīgākai un sabalansētākai dzīvei, sāciet ar jautājumu: “Tas ir LAGOM?”

Uzdod šo jautājumu tad, kad ielūkojies savā drēbju skapī vai, kad analizē savas attiecības ar darbu. Uzdod šo jautājumu tad, kad tavā priekšā stāv milzīga porcija ar ēdienu vai, kad nevari izlemt – apēst vai neapēst otro saldējumu. Uzdod šo jautājumu, tad, kad domā par savu dzīvi kopumā. Pie tipiskajiem amerikāņu jautājumiem, kas skar dzīvi, piemēram: “Vai tas man dara prieku?”, “Vai es varu izdarīt labāk?”, pievieno daudz saprātīgākus jautājumus – “Vai es esmu apmierināts?”, “Vai ar to ir pietiekami?”

Ja tev izdodas savienot darbu ar privāto dzīvi, atrast laiku, lai darītu to, ko mīli darīt, tātad esi atradis līdzsvaru.

Kad laicīgi beidz savu darbu, atvēli vairāk laika savai ģimenei un attiecībām.

Atvēli laiku tam, lai darītu to, ko mīli darīt un šajā procesā tu kļusi daudz laimīgāks un veselāks.

Atrodi “lagom”, atsekojot savus tēriņus, utilizējot vecās mēbeles, apzināti samazinot savu kaitīgo ietekmi uz apkartējo vidi, mērķtiecīgi atvēlot laiku pārtraukumiem darba laikā, pavadot laiku ar ģimeni un draugiem, koncentrējoties uz to, kas ir absolūti nepieciešams un, zinot, kad ir laiks apstāties.

Praktizē pateicību

Par ko tu šodien esi pateicīgs?
Laiku pa laikam pieraksti, par ko esi pateicīgs Visumam.
Nav katru dienu jāraksta viens un tas pats.

Šī prakse liek pārskatīt savus pasaules uzskatus un pēc kāda laika tu jau sāc meklēt tikai pozitīvos, ne negatīvos momentus savā ikdienas dzīvē.

Pateicība ir saistīta ar ļoti daudzām pozitīvām fiziskām un psiholoģiskām priekšrocībām, tajā skaitā arī laimi.

Un atkal, saskaņā ar vienu no daudzajiem pētījumiem, pateicīgi cilvēki ir par 25% laimīgāki par citiem.
Izveido par savu ieradumu katru vakaru, pirms miega pierakstīt bloknotā tās lietas, par kurām esi pateicīgs. Trenē savas smadzenes meklēt dzīvē labo!!!!!!!!!!!!!!

Tas ir pats vienkāršākais un katram pieejamākais veids, kā uzlabot savu labklājību.

Sāc rakstīt savu pozitīvo momentu dienasgrāmatu

Uzskaiti savas SVĒTĪBAS, veiksmes un visu labo, kas ar tevi notiek dienas laikā. Katru dienu velti pāris minūtes tam, lai padalītos ar savu dienasgrāmatu vismaz ar vienu vai diviem pozitīviem iespaidiem, kurus guvi šo 24 stundu laikā.

Ir kāda prakse, saskaņā ar kuru, tev katru dienu trīs nedēļas pēc kārtas savā dienasgrāmatā jāieraksta tas, par ko esi pateicīgs (pietiek ar 3 lietām). Tas trenē tavas smadzenes pastāvīgi atrast to, kas ir jānovērtē. Šī dienasgrāmatas rakstīšana dāvās tev brīnišķīgu pieredzi un dubultos pozitīvo ietekmi uz tavu dzīvi.

Šons Akors raksta: “Uzmanības koncentrēšana uz labo nav vienkārši iekšējā aizkaitinājuma pārvarēšana, lai ieraudzītu, ka glāze ir tikai līdz pusei piepildīta. Mēs runājam par saprāta atvēršanu idejām, iespējām, kas palīdzēs mums kļūt daudz produktīvākiem, efektīvākiem un veiksmīgākiem gan darbā gan dzīvē vispāŗ.”

Esi apzināts

Meditācijām un it visam, kas tendēts uz apzinātības līmeņa paaugstināšanu, ir pozitīva ietekme uz labklājību ilgstošā perspektīvā.

Meditācija paaugstina laimes līmeni un pozitīvi ietekmē smadzeņu darbību. Velti tai laiku, kaut dažas minūtes dienā.

Atrodi klusu vietiņu un fokusējies uz savu elpošanu. Nekas vairāk nav vajadzīgs. Ja to darīsi pastāvīgi, uzlabosies gan miega kvalitāte, gan pazemināsies stresa līmenis un būs daudz vairak enerģijas.
(P.S. 25. jūlijā iznāks jauns žurnāls “Kā darītu Mīlestība” un šajā žurnālā būs intervija ar vienu no ietekmīgākajiem  apzinātības ekspertiem Latvijā Ansi Jurģi Stabingi. Tieši par to, kas jādara, lai celtu apzinātības līmeni. Un kā to izdarīt ar mīlestību. Ginta FS)

Noslēguma domas

Trenē savas smadzenes katru dienu, lai kļūtu laimīgāks un veiksmīgāks ilglaicīgā perspektīvā. Praktizē pateicību un mērenību, tad tavā dzīvē parādīsies gan prieks, gan veiksme, gan sasniegumi, dzīves pilnības sajūta, kas nomainīs deficītu sajūtu un tukšumu, un tu varēsi tikt galā ar jebkuru uzdevumu un ar jebkurām grūtībām.
Pēc Tomasa Oponga raksta materiāliem
Avots: http://www.transurfing-real.ru
Tulkoja: Ginta FS

Vieni dzīvo viegli

neko nedarīt6

Cilvēki, kuri dzīvo smagu dzīvi, skaudīgi skatās uz laimes lutekļiem. Un neievēro acīmredzamo – notikumi dzīvē ir apmēram vienādi. Dzīve ir līdzīga. Tad silti, tad auksti, tad gaiši, tad tumši, tad rūgti, tad saldi… Visi kādreiz slimo, uztraucas, pārcieš problēmas ar naudu, maina dokumentus, zaudē tuvos – tāda ir dzīve. Neko tur nepadarīsi.

Vieni dzīvo viegli. Laimes lutekļi, fortūnas mīluļi. Tiesības maina, bērnus dzemdē, diplomus saņem, mācās, brauc atpūsties pie jūras, ārstē kaķi, nogriež modernu matu griezumu, ar kaut ko draudzējas vai strīdās. Un viss kaut kā viegli.

Vajag dzīvot vieglāk, vieglāk elpot, ātrāk pārvietoties…

Bet citi – viņiem ir smagi, grūti dzīvojas. Viņi elš un pūš, un žēlojas. Visu dara ar milzīgu piepūli. Tiesības jāmaina – nolādētās rindas un nodokļi. Pie jūras jāaizbrauc – šausmīgi dārgas biļetes, pie jūras viss ir netīrs, piedrazots un ūdens auksts. Grūtniecība pārvēršas par kaut kadu ievilkušos slimību, gandrīz vai invaliditāti, bērns – trauksmes un problēmu avots. Mati jānogriež – vesels šausmu stāsts par to, cik rupji cilvēki stradā salonā. Mācības – mocības un šausmas.

Tā, lūk. Notikumi vieni un tie paši. Vieniem un otriem. Nekādas atšķirības. Labi notikumi, slikti notikumi. Bet vieni šos notikumus uztver kā nastu un krustu, kas jānes.

Otri – protams, pārdzīvo. Un dzīvo tālāk. Viegli. Vai arī šķiet, ka viegli.

Vieni elpo, otri – smagi elš. Un gājiens uz veikalu pēc cukura pārvēršas par murgu.

Un cilvēki, kuri dzīvo smagu dzīvi, skaudīgi skatās uz laimes lutekļiem. Un neievēro acīmredzamo – notikumi dzīvē ir apmēram vienādi. Dzīve ir līdzīga. Tad silti, tad auksti, tad gaiši, tad tumši, tad rūgti, tad saldi… Visi kādreiz slimo, uztraucas, pārcieš problēmas ar naudu, maina dokumentus, zaudē tuvos – tāda ir dzīve. Neko tur nepadarīsi.

Vajag dzīvot vieglāk, vieglāk elpot, ātrāk pārvietoties; tikai tā arī paliek mūsu pašu izvēle. Dzīvot un elpot. Vai izdzīvot un elst. Vienos un tajos pašos apstākļos.

Autors: Anna Kirjanova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS