Katrai maizei ir garoziņa

Toreiz, kad man bija divdesmit gadu, es draudzējos ar kādu jauno rakstnieku, tādu pašu kā es. Atceros, viņš ieslīga dziļā depresijas aizā, vaidēdams par to, ka viņam nav talanta. Ka viņa darbus nepublicē. Brīžam viņš bija bez spēka, brīžam – agresīvs.

– Man apnicis sēdēt un gaidīt pie jūras labu laiku, – viņš rūca. – Maniem pūliņiem taču vienreiz ir jātop atalgotiem. Es taču vēlos lai tā kļūtu par manu profesiju.

Pat tad man jau šķita, ka savos spriedumos viņš kaut ko palaiž garām.

Spriediet paši, arī manus darbus toreiz neviens nepublicēja, jā, un arī es dzīvju pusbadā. Es būtu ļoti laimīga, ja saņemtu visu to, ko viņš gribēja: veiksmi, naudu, atzinību. Un es ļoti labi pazinu gan vilšanās gan izmisuma sajūtu. Taču es domāju, ka spēja izturēt sitienu un tikt galā ar vilšanos un bezizejas situācijām, ir arī daļa no radošās profesijas.

Es spriedu tā: ja esi nolēmis būt mākslinieks, tad spēja tikt galā ar savu izmisumu ir ļoti svarīga tava darba daļa. Varbūt tā ir pati svarīgāka daļa – vienīgā, kam vispār ir nozīme.

Izmisums nav traucēklis radošajam procesam, tas ir daļa no procesa. Ir arī patīkamā daļa (kuru vispār neviens neuztver par darbu) – tas ir tad, kad tu esi radījis kaut ko patiešām brīnišķīgu un viss ir patiešām brīnišķīgi, visiem tavs darbs patīk, visi ir sajūsmā un tu lidinies septītajās debesīs. Taču tādi mirkļi ir reti. Un tu nevari lēkāt no viena spoža mirkļa uz otru. Kā tu tiec galā ar sevi starp šiem brīnišķīgajiem mirkļiem, kad viss nemaz nav tik brīnišķīgi, – lūk patiesais tā mēŗs, cik patiesi tu esi uzticīgs savam aicinājumam un cik gatavs tu esi dīvainajiem radošās dzīves pagriezieniem.

Stingri turēt sevi rokās radošā procesa visos etapos – lūk, kur īstais darbs.

Pavisam nesen es lasīju brīnišķīgo rakstnieka Marka Mensona blogu, kur teikts, ka sava patiesā aicinājuma atrašanas galvenais noslēpums slēpjas atbildē uz vienu jautājumu: “Kāda ir tava mīļākā pīrāga ar sūdiem šķirne?”

Mensons ar to domā lūk, ko: lai cik brīnišķīga, koša un vilinoša sākumā tev šķiet kāda nodarbošanās – jebkura! – tai neizbēgami ir savi nepatīkamie blakusefekti, savs, kā izsakās blogeris, pīrādziņš ar sūdiem. Kā tālāk raksta Mensons: “Lai ar ko tu nodarbotos, jebkura lieta dažkārt ir mēsls – dažkārt”. Un problēma jau nav tajā, ar ko tu esi aizrāvies, cik tajā, vai esi tik ļoti aizrāvies, lai izturētu pat pašus nepatīkamākos šīs savas izvēlētās lietas aspektus?

Mensons paskaidro savu domu: “Ja tu vēlies kļūt par profesionālu mākslinieku, taču neesi gatavs tam, ka tavas gleznas netiks atzītas, ka tās tiks noniecinātas reizes simts, ja ne tūkstots, tu jau esi zaudējis, pat nesācis.

Ja tu esi nolēmis kļūt par tiesu juristu, bet neesi gatavs urbt astoņdesmit stundas nedēļā, čalīt, man tev ir slikti jaunumi”. Tāpēc, ka tad, ja tu kaut ko mīli pietiekami stipri un pietiekami spēcīgi to gribi – vienalga ko, – nerauc degunu, ieraugot pīragu ar sūdiem, kad lieta nonāks līdz tam.

Ja tu, piemēram, patiešām vēlies bērnu, tad neizbīsties no toksikozes un nelabas dūšas no rītiem.

Ja tu tiešām esi gatavs kļūt par mācītāju, nāksies būt pacietīgam un uzklausīt cilvēkus, kuri sūdzās par savām problēmām.

Ja gatavojies kļūt par aktieri, tad esi gatavs tam, ka viesizrāžu laikā tev nebūs komfortablu apstākļu.

Ja esi nolēmis apskatīt pasauli, atceries: tu riskē ar to, ka vilcienā tevi var apzagt.

Ja tu nopietni vēlies nodarboties ar daiļslidošanu, tev ik dienas nāksies daudzas stundas pavadīt uz slidām.

Tas mans jaunības draugs visu laiku atkārtoja, ka vēlās kļūt par rakstnieku, bet izrādījās, ka viņš nav gatavs nokost gabalu no pīrādziņa ar sūdiem, kā tas pienākās. Es nestrīdos, viņam ļoti patika rakstīt, taču ne tik ļoti, lai pārciestu dzīvi bez slavas un ievērības, neieguvušam to uzreiz, kā to sagribējās. Viņš nebija gatavs darīt kaut ko it kā bezjēdzīgu, kamēr nebūs garantijas tam, ka veiksme būs.

Un tas nozīmē tikai to, es tā domāju, ka viņš gribēja kļūt par rakstnieku tikai uz pusi.

Un – ko jūs domājat? – drīzumā viņš patiešām aizgāja.

Bet es paliku, izsalkušām acīm aprijot viņa neapēsto pīrāgu ar sūdiem, un man tā vien gribējās uzprasīt: “Apēdīsi līdz galam?”

Lūk, cik ļoti es mīlēju un mīlu savu darbu: es biju gatava apēst otra pīrāgu ar sūdiem, ja tas palīdzētu vēl vairāk man darīt savu darbu literatūrā.

Elizabete Gilberta “Lielā burvība”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlēt dzīvi un cilvēkus. Neskatoties ne uz ko.

Ļoti daudzi cilvēki jūtas nelaimīgi, jo uzskata, ka viņus nemīl, nepieņem, neatbalsta un neciena.

Iekšēji tāds cilvēks neatbalsta pats sevi, neciena un nepieņem sevi tādu, kāds viņš ir, un gaida, kad citi cilvēki viņu piepildīs un izdarīs to viņa vietā. Citu cilvēku darbībās un vārdos, gluži kā spogulī, viņi lasa necieņas un nepieņemšanas pazīmes.

Mēs nevaram redzēt to, kas nav mūsos pašos. Tas, ar ko mēs esam piepildīti, atspoguļojas ārējā pasaulē. Ja tu esi pilns ar indi – pasaule tev ir indīga. Tu staigā ērkšķu kleitā ar ērkšķiem uz iekšu un aizķeries aiz pasaules, lai cik maiga tā arī būtu.

Tu citiem cilvēkiem iebaz padusē termometru, lai uzzinātu sava ķermeņa temperatūru – kas tu esi, kāds tu esi, labs vai slikts, un agri vai vēlu tu pārliecinies par to, ka to neviens nezin.

Jautājums par sevis pieņemšanu nav par to, lai atļautu sev būt mēslam, kā daudzi domā, bet gan par to, lai pa īstam sevi iepazītu, uzzinātu visu sevi un atzītu to, ko daba tev devusi, ko no tā izveidojuši vecāki un ko tu pats esi izveidojis no tā, ko izveidojuši vecāki. Bez sevis pieņemšanas nav iespējama nekāda izaugsme un attīstība, ņemot vērā to, ka attīstīt var tikai to, ko zin, redz, sajūt un atzīst.

Patiesa sevis pieņemšana, kā atspulgs spogulī,  rāda  tev pasauli citādu – mīlošu, skaistu, labestīgu, dāsnu. Cilvēks, kurš pieņēmis sevi, ir spējīgs līdzi just. Nav ne mīlestības ne līdzcietības tajā, kurš noliedz sevi un cīnās ar sevi.

Sevis pieņemšana dod skaidru sajūtu par nedalāmu saikni ar apkārtējo pasauli, jūtot sevi kā daļu no tās, jūtot sevi “savā vietā” Un, esot savā vietā, tu atrodi visu savās vietās. Esot saistīts ar pasauli, nevis cīnoties ar to, tu viegli atrodi sev vajadzīgos cilvēkus, nepieciešamos resursus savai pašrealizācijai dzīvē. Cīņā ar sevi un pasauli tādas iespejas nav – jo cīņa aprij visu tavu uzmanību un enerģiju.

Jaunībā es sāku interesēties par psiholoģiju un ezotēriku, lai atbrīvotos no nelaimēm. Kļūstot par profesionāli es sapratu, ka no nelaimēm nevar atbrīvoties, tās ir mirstīgas, tās ir dzīves raksturā un vēlmē dzīvot. Katrs, kurš to apzinājies, nonāk strupceļā: tad kam šis viss? Un es atradu tikai vienu atbildi: lai ar milzīgu baudu redzētu, dzirdētu un apskautu savus mīļos cilvēkus, skatītos uz jūru, mēnesi un zvaigznēm, ieelpotu ziedu smaržu, sajustu vēju un saules siltumu, kas glāsta ķermeni. Mīlētu dzīvi un cilvēkus. Neskatoties ne uz ko.

Autors: Ņina Rubšteina
Tulkoja: GInta Filia Solis

Ir, Kas Ir

Tagadni tieši tāpēc arī sauc par tagadni, ka tikai tajā ir viss, un, pirmkārt, jau tu pats esi reāls.

Tajā nav vietas fantāzijām par nākotni, kuras vēl nav, un sapņiem no pagātnes, kuras vairs nav.

Tagadne ir dievišķīga, tāpēc, ka tikai tajā – šeit un tagad mājo Dievs.

Tagadne patiesībā ir vienīgā patiesības mājvieta vai patiesās vienotības mājvieta.

Tagadnē nav karmas, nav vainas, nav baiļu. Tajā nav ciešanu, jo katrs tavs solis ir pareizs un harmonisks. Tajā nav pat nāves, jo tagadne vienmēr ir dzīvība visā tās neaptveramajā pilnībā.

Nebēdz no tagadnes. Iemājo tajā ar visu savu ķermeni un dvēseli un tu varēsi ieraudzīt visas lietas un visu ap tevi notiekošo tādu, kāds tas ir. Tu sāksi redzēt pasauli ar Dieva acīm, kura vārds: IR, KAS IR.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlēt sevi

Mīlestība pret sevi ir tad, kad tev interesantāk ir tas kā ir, nevis tas “kā varētu būt”.
Kad savs paša stāsts ir interesantāks par kāda cita. Sava dzīve un ceļš interesantāks par visu citu. Ar visiem saviem kāpumiem, kritumiem, šūpolēm, it visu.
Kad būt sev pašam ir interesantāk kā izlikties par kaut ko vai kādu.
Kad interesanti ir sevi izzināt, iepazīt, atklāt.
Kad interesanti. Ar sevi. Bez neviena cita.
Kad viegli par sevi pasmieties. No sirds.
Kad ir brīvība izpētīt un kļūdīties. Lai izdarītu secinājumus un mēģinātu darīt kaut kā savādāk.
Mīlestība pret sevi – tas ir dabiskums. Es esmu.
Mīlestība pret sevi – tas nozīmē klausīties un dzirdēt sevi.
Mīlestība pret sevi – tas nozīmē pārstāt cīnīties ar sevi un dot sev brīvību.
Mīlestība pret sevi – tas nozīmē būt savā pusē. Vienmēr un visur. Pat tad, ja šķiet, ka visa pasaule ir pret tevi (jo tas tikai tā šķiet).
Mīlestība pret sevi nozīmē izvēlēties sevi un mīlestību, Dievu sevī. Vienmēr. Jebkuros apstākļos. Tāpēc, ka savādāk vienkārši nav iespējams.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tur tevi sapratīs

Tu gribi pārmaiņas, bet dari visu, lai tās neatnāktu. Bet tās atnāks. Un neprasīs tev atļauju. Ir bezjēdzīgi pretoties. Pretošanās noved pie cīņas un ciešanām. Dzīve ir viedāka.

Bēdz – nebēdz, tālu no sevis neaizmuksi. 
Tava stūrgalvība palīdzēs noskriet vēl pāris desmitus-simtus lieku apļu. Kas nu tur tāds! Vai gan pirmo reizi! Iepriekšējās dzīvēs netiki galā un, ja arī šajā netiksi un dosies jaunā aplī – tas taču nekas, tas jau ir pierasts! Ir taču tik pierasti dzīvot bez mīlestības. Tas nav nekas jauns. Nekas jau nenotiks, ja arī šoreiz, jau kuro reizi pēc kārtas tu izvēlēsies dzīvi bez mīlestības. Tā tāda spēle. Mest dzīves apļus. Bez mīlestības, bez saprašanas par to, kas tu patiesībā esi. Toties ir spītība. Tā ir pie stūres. Un tu aiz viņas. Pa pēdām. Ar aizvērtu sirdi. Ar aizvērtām acīm. Ar ticību savai taisnībai. Jā, lūdzu. Tev ir tādas tiesības.

Tu vari jebkurā brīdī mainīt savu lēmumu. Un izdarīt citu izvēli. Ja gribēsi. Ja noriskēsi. Ja padosies. Ja iziesi no sava prāta un cietpaurainības slazdiem. Ja atlaidīsi visu, pie kā tik stūrgalvīgi turies.

Un ienirsi mīlestības apskāvienos.
Tur tevi sapratīs.
Tur, otrā pusē tavai stūrgalvībai un prātam, kas apskāvies ar tavu ego, atplestām rokām tevi gaida Tu Pats – Īstais.
Gaida jau veselu mūžību. Kamēr tu būsi izspēlējies un izlemsi.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība nepievils

– Mīli dzīvi, mīli pasauli, mīli sevi, kļūsti par Mīlestību. Šīs jūtas tavā dzīvē neizbēgami atvedīs tādu pašu cilvēku kā tu. Mīlošu cilvēku, tāpat kā tu, tas viss ir Dieva radīts.Savs cilvēks nav jāmeklē. Tu viņu neatradīsi. Viņu atradīs tava Mīlestība. Mīlestība pati atradīs to, kurš tev patiesi ir vajadzīgs. Vitāli nepieciešams. Tas ir pievilkšanās likums. Līdzīgs pievelk līdzīgu.Tu vienkārši dzīvo. Priecājies par saullēktiem. Pavadi saulrietus. Apbrīno zvaigznes. Baudi putnu dziesmas agrā rītā, ziedu aromātu, lietus svaigumu, sniega baltumu, jauno zaļumu pavasarī un rudens skumjo zeltu. Apbrīno labestību, dāsnumu, cēlumu un laipnību. Smejies un priecājies. Dalies ar citiem it visā, kas tev ir labs…. Esi pateicīgs par visu, ko sastopi savā ceļā.Pārāk ilgi nepaliec skumjās un neļaujies izmisumam. Tam, kurš mīl dzīvi, parasti nav laika skumt. Un viņš atnāks. Tas pats. Tas vienīgais cilvēks. Viņš ir kā auglis, kas nobriest tev par prieku, tavas dzīves koka zaros. Vai tas var radīt tik nenovērtējamu augli?  Vai tas varētu to radīt smaržīgu visai pasaulei par prieku tavā dievišķajā Mīlestībā?
Mīlestība ir Dievs.
Mīlestība ir vienīgais visa iemesls.
Mīlestība var visu.
Uzticies tai.
Tā tevi nepievils.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kurp doties tālāk?

Jaunībā tu izvirzi dzīvei pretenzijas, esi neapmierināts, dusmojies uz to, apvaino, ka tā kaut ko par maz tev iedevusi, nav pietiekami novērtējusi.Gadiem ejot tu nomierinies. Tas nav vājums vai zaudējums. Vienkārši saproti, ka visus jautājumus jāuzdod sev pašam.Cilvēks ir radis savas neveiksmes attaisnot ar visu ko, tikai – ne ar savu izvēli.Bet dzīve… Tā paiet. Kā jau viss uz šīs Zemes. Atceries, kā rakstīja Antons Pavlovičs Čehovs? “Dzīvē nav sižetu, tajā viss ir juku jukām – dziļais un seklais, lielais un niecīgais, traģiskais un smieklīgais”.
Mīlēt to, kas ir, negaidīt ideālo momentu, pacensties pilnībā izdzīvot katru dienu, neskumt, lai cik arī sarežģīti nebūtu, ticēt nākotnei – tā arī ir pateicība. Iekšējais miers atnāk tieši tad, kad esi pateicīgs par šo mirkli, kad nesteidzies un netracini sevi ar domām “varēja taču būt labāk”. Tikai miera stāvoklī var sadzirdēt atbildes uz saviem jautājumiem un saprast, kurp doties.

Elčins Safarli
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad divi nobrieduši cilvēki mīl viens otru

Galvenā problēma pāra mīlestībā ir tā, ka viens no partneriem parasti nav pietiekami nobriedis.
Ja tu esi psiholoģiski un garīgi nobriedis cilvēks, tu nekad neiemīlēsies bērnā. Nobriedušam cilvēkam ir pietiekami sava veseluma lai būtu viens.

Kad nobriedis cilvēks atdod savu mīlestību – viņš vienkārši dod, viņš izjūt pateicību par to, ka tu to esi pieņēmis, nevis otrādi. Viņš negaida, kad tu būsi pateicīgs par to, viņam tava pateicība nav vajadzīga. Viņš pateicas tev par to, ka tu esi pieņēmis viņa mīlestību.

Kad divi nobrieduši cilvēki mīl viens otru, notiek viens no dzīves lielākajiem paradoksiem, viena no skaistākajām parādībām: viņi ir kopā, bet tajā pat laikā bezgalīgi vientuļi. Viņi ir tik ļoti kopā, ka gandrīz ir viens vesels, bet viņu vienotība nesagrauj viņu individualitāti – faktiski, tā to palielina, viņi kļūst vēl vairāk individuāli.

Divi nobrieduši cilveki viens otram palīdz kļūt brīvākiem. Nav nekādas politikas, nekādas diplomātijas, nekādu centienu vienam otru pakļaut. Kā gan tu vari censties pakļaut cilvēku, kuru mīli? Tikai padomā – pakļaušana ir naida, dusmu, ļaunuma suga. Kā vispār var iedomāties pakļaut cilvēku, kuru tu mīli?

Viņu individualitātes nesajaucas – tās pastiprinās.

OŠO “Briedums”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Jūra, kura ir katrā no mums

Es stāvu rindā pasta nodaļā. Gaidu, kad uz elektroniskā tablo parādīsies mans kārtas numurs, un es varēšu pie norādītā lodziņa aizsūtīt savas grāmatas ar autogrāfu cilvēkam, kurš ļoti tās gaida. Atmosfēra pastā ir smaga, rūgstoša. Pie katra lodziņa lokāli mini konflikti.

Kādam pazudusi paciņa, kāds sarunā rupjības darbiniecei un tā mēģina saglabāt savas robežas, bet sanāk vien piebērt ogles jau tā kvēlojošajam ugunskuram. Kāds mēģina salikt savu kartona puzli, tā izjūk un cilvēks sāk rupji lamāties.

Stresu var fiziski sajust, tas lidinās gaisā un padara gaisu biezu kā ķīseli, kurā grūti elpot.

Bija 2020. gada februāris un pasaulē sākās epidēmijas kolapss, valstis viena aiz otras aizvēra savas robežas, paziņoja par karantīnu un cilvēki saprata, ka nebūs labi, un tas ietekmēs katru ģimeni. Un dusmu un aizkaitinājuma enerģijas koncentrācija arvien pieauga.

– Kur tā ir? Es jums jautāju, kur ir mana paciņa? Es jau mēnesi to gaidu! No kaimiņu pilsētas!

– Kurš izdomājis šos birokrātiskos mēslus? Kā šis papīrs  jāaizpilda?

– Ka jūs sauc? Es rakstīšu sūdzību!

Pie katra lodziņa sacelšanās. Bet patiesībā jau šī sacelšanās nav pie lodziņiem, bet gan cilvēkos. Katrā cilvēkā. Vienkārši to nevar ieraudzīt ar neapbruņotu aci, tikai tās atskaņas izpaužas šādos, asos monologos.

Man ļoti gribējās ātrāk nosūtīt savu paciņu un doties projām. Ir neizturami atrasties naida epicentrā.

Es taču saprotu, ka ne jau aiz laimes cilvēki ir uzvilkti un naidīgi, ne jau aiz miera par savu nākotni. Viņi raduši cīnīties dēļ šīs laimes, bet tā kā nenāk tā nenāk. Un pēc tam pienāk krīze un padara bezvērtīgu pat šo ceļu, kas jau ir noiets un it kā atgriež cilvēku starta pozīcijās. Kāds gan tur prieks!?

Pēkšņi pastā ieskrien raudoša jauna sieviete un metas pie trešā lodziņa. Tas ir aizņemts, kāds vīrietis saņem savu paciņu, bet raudoša sieviete it kā to vispār neievēro:

– Jūs man pārdevāt tukšu kastīti! – sieviete raud. – Tur helikoptera nemaz nav!!! Es bērnam nopirku, mēs mājas atvērām, bet kastīte tukša! Bērns raud, es viņu knapi nomierināju. Lūk, viņš aizmiga, bet es fiksi uz pastu…. Lūdzu samainiet, savādāk viņš mājās viens palika…

Sievietei rokās kastīte no spēļu helikoptera. Nesen pastā sāka pārdot spēļmantiņas, tās stāv uz plauktiem. Rotaļu mašīnītes, kuģīši, vilcieniņi plastmasas kastītēs. Mantiņas ir ļoti vieglas, iespējams, tāpēc sieviete nopirka helikoperu, padomāja, ka tas ir viegls, neapzinoties, ka tā tur vienkarši nav.

Darbiniece pie trešā lodziņa viņai skaidro:

– Es nevaru tā vienkārši samainīt. Katrai kastītei ir savs svītru kods. Ja es to samainīšu, tad  sanāks, ka es pati jums nopērku jaunu mantiņu, un to atskaitīs no manas, ta jau mazās algas…. Jūs varat uzrakstīt iesniegumu…

– Kādu iesniegumu??? Es par 700 rubļiem nopirku tukšu kastīti, apbēdināju savu bērnu, novedu līdz asarām, lūdzu, atgrieziet man mantiņu! – sieviete izmisumā raud.

– Droši vien kāds no apmeklētājiem vienkārši izņēma no kastītes helikopteru, – līdzjūtīgi saka darbiniece. – Plauktiņi stāv zālē un ir pieejami visiem. Jāskatās kamerās… Man ļoti žēl, bet noformēsim iesniegumu….

– Man bērns mājas ir viens! Ko mēs noformēsim?? – sieviete raud. – Atdodiet helikopteri.

– Piedodiet, – sieviete pie lodziņa ir gatava palīdzēt, bet savas kompetences robežās, – Man ļoti žēl, ka tā noticis, kāds nozadzis…

– Man nospļauties, kurš nozadzis! Ko man teikt bērnam? Sanāk, ka jūs nevarat nodrošināt drošību, bet mans bērns ir vainīgs? Es viņu viena audzinu, naudu mēnesi krāju, bet tagad paliku bez mantiņas….

Meitene pati izskatās kā izmisuma iemiesojums un raud tik patiesi, it kā šis helikopters patiešām būtu dzīvības un nāves jautājums un es ar katru šūniņu jūtu mātes izmisumu.

Es šo meiteni kopā ar viņas puiku pāris reizes biju redzējusi bērnu spēļu laukumiņā. Tāds kustīgs, jautrs puika, kā jau visi bērni savos četros gados. Mammas prieks, lepnums un dzīves jēga. Un viņa sava bērna smaida deļ ir gatava uz visu.

Un, lūk,  par pēdejo naudu, kuras principā nav, viņa nopērk helikopteri. Nevis vienkārsi helikopteri, bet prieka porciju savam dēlam, ilgstošu laikā. Un viņš “lidos” ar šo helikopteri pa dzīvokli un būs sajūsmā un ar šo sajūsmu sildīs savu mammu, un viņa nenožēlos nevienu par šo sava bērna prieku iztērēto kapeiku.

Bet helikoptera vietā bērns saņem tukšu kasti. Tas nav godīgi. Viņam ir četri gadi un pagaidām viņam ir jābūt aizsargātam no tādiem dzīves “uzmetieniem”.

Viņas laulība bija izrādījusies tukša laimes kaste. Uz kastes bija uzzīmēta laimīga ģimene un māja – pilna laime. Bet patiesībā iekšā bija tukšs.
Un tagad viņa viena audzina savu dēlu, bez palīdzības, un nav tādas vietas, kur varētu uzrakstīt iesniegumu, lai atgriež pazaudēto laiku un izraudātās acis.

Taču pati viņa ir pieaugusi sieviete un pieaugušiem cilvēkiem tādas situācijas sūta pieredzei. Bet bērniem? Par ko viņas dēlam tukša kaste?

Es izeju no rindas un dodos pie mantiņu plauktiem. Meklēju helikoperu. Tādu pašu, kā viņai rokās.

– Vai ir tāds pats helikopters? – es jautāju darbiniecei pie trešā lodziņa. – Man ļoti to vajag nopirkt.

– Nē, ir tikai tas, kas redzams vitrīnā…

– Meitenīt, – es vēršos pie raudošās māmiņas. – Kas vēl bez helikoptera jūsu puikam patīk? Es gribu viņam uzdāvināt. Lūk, vilcieniņš. Lidmašīna. Laiva. Kravas mašīna. Kas vēl?

– Nē, nē, ko jūs!!! – meitene sabīstas. – Jūs taču neesat vainīga šajā situācijā!

– Jā, es neesmu vainīga. Vienkārši gribu bērnam uzdāvināt dāvanu. Ne jau jums, bet jūsu bērnam. Neatsakiet, lūdzu, man šo prieku. Drošāk, drošāk, ko ņemam? Savādāk pamodīsies, bet mammas nav!

– Droši vien lidmašīnu, – meitene ar roku noslauka asaras.

– Lieliski, vai var, es bez rindas nopirkšu lidmašīnu? – es jautāju un man atbrīvo vietu pie visiem lodziņiem!

Vīrietis ar paciņu pie trešā lodziņa pēkšņi apķeras:

– Man tad dodiet to kravas mašīnīti! Es jau sen par tadu sapņoju! Kā jūsu dēlam vārds?

– Slaviks.

– Ko, jūs, es tā nevaru! – noraudājusies jaunā māmiņa krata galvu.

– Varat gan! Tā būs kompensācija par to, ka helikopters pārvērtās par lidmašīnu.

– Bet mēs paņemsim vilcienu, – mamma ar diviem pusaudžiem paņem no plaukta vilcienu.

– Bet no manis – laiva! – saka sieviete ar košu šalli.

– Man mantiņas ir par dārgu, es paņemšu cepumus, – saka smaidīga vecmāmiņa…

Pie trešā lodziņa stāv rinda. Vesela rinda ar cilvēkiem, kuri pat krīzē paliek cilvēki. Krīzē tas ir daudz grūtāk. Tāpēc, ka pašiem bail par savu nākotni. Un tu pats nezini, vai vari atļauties būt tik dāsns. Taču dāsnuma jēga jau nav maciņa biezumā, bet tajā, ka tas iebūvēts dvēseles funkcijās. Tas neizdziest pat lielās bēdās, bet iedegas vēl košāk.

Pēc piecām minūtēm Slavika mamma atkal raud. Rokas viņai pilnas ar spēļu transportu, cepumiem un ievārījumu. Bet tagad tās jau ir citas asaras, maigas, pateicīgas…. Viņa līdzinās mazai meitenītei, kurai tikko kā atgriezta laime…

Es iedomājos, kā pamodīsies mazais Slaviks un ieraudīz šo bagātību. Un uz kādu brīdi kļūs par laimīgāko cilveku pasaulē. Bet varbūt uz ilgu laiku. Bet varbūt – uz visiem laikiem. Un viņa mamma arī iemācīsies būt laimīga. Un sapratīs, ka viņas ģimenes laime ir pilna līdz malām.

Cilvēki ir izdomājuši kā mērīt laimi naudas vienībās un ļoti baidās zaudēt savus maciņus. Bet bagātība taču ir tik daudzveidīga! Ja tev ir ko mīlēt, ja tu kādam esi vitamīns dvēselei, ja tava sirds ir labestības pilna, ja blakus ir tavi mīļie, tava ģimene, ja blakus ir kaut viens adresāts, kurš gaida no tevis ziņas – tu esi ļoti, ļoti bagāts cilvēks un neviena krīze  tevi nebiedē.

Mēs pavadījām no laimes noraudājušos Slavika mammu un atgriezāmies pasta zālē gaidīt katrs savu rindu. Bet atmosfera bija mainījusies. Pie katra lodziņa cilvēki viens otram smaidīja.

– Lūk, arī atradās jūsu paciņa!

– Tajā ir konfektes, es jūs uzcienāšu….

– Paldies par operativitāti….

Es stāvu un smaidu. Un nesteidzos aiziet. Es burtiski peldos cilvēcīgumā un man tik ļoti patīk šī jūra. Jūra, kura ir katrā no mums un ļoti uztraucas, kad mēs to aizmirstam….

Olga Saveļjeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

SARAKSTS AR DOMĀM, KURAS NES SPĒKU UN IZDZIEDINĀŠANOS.

Der palasīt pa gabaliņam katru dienu..

Viss, kas tajā aprakstīts noteikti pievilksies reālajā dzīvē. Jo domas, kuras mēs turam galvā un vārdi, kurus mēs lietojam, pastāvīgi formē, veido mūsu pasauli un pieredzes. Daudzos no mums ir iesakņojies negatīvās domāšanas ieradums un mēs neapzināmies ļaunumu, kuru tādā veidā paši sev nodarām.

Lasot jebkuras no šīm afirmācijām katru dienu, dzīvē noteikti kas pamainīsies.
Galvenais ir ticēt tam, ko izsaki un aizdomāties par to, ko Tu runā.

MANA IZDZIEDINĀŠANĀS JAU NOTIEK.
Mana gatavība Piedot uzsāk manu dziedināšanās procesu. Es atļauju savas sirds Mīlestībai nomazgāt, attīrīt un izdziedināt katru mana ķermeņa daļiņu. Es zinu, ka es esmu pelnījusi(pelnījis) tikt izdziedināts.

ES UZTICOS SAVAI IEKŠĒJAI GUDRĪBAI.
Kad es nodarbojas ar ikdienas lietām, es ieklausos savā iekšējā Balsī. Mana intuīcija vienmēr ir manā pusē. Es tai uzticos, tà vienmēr ir manī. Es esmu mierīga (mierīgs).

ES ESMU GATAVA (GATAVS) PIEDOT.
Piedošana citiem cilvēkiem un Piedošana pašam (pašai) sev atbrīvo mani no pagātnes. Piedošana – gandrīz visu problēmu risinājums. Piedošana ir mana dāvana sev. Es Piedodu un atbrīvojos.

ES ESMU DZIĻI APMIERINĀTA (APMIERINĀTS) AR TO, KO ES DARU.
Katrs mirklis priekš manis ir ideāls, jo es sekoju saviem Augstākiem instinktiem un ieklausos savā sirdī. Es esmu mierīga (mierīgs) savā pasaulē un savās lietās.

ES UZTICOS DZĪVES PLŪSMAI.
Dzīve tek plūstoši un ritmiski un es – tās daļa. Dzīve man ir atbalstoša un tā atnes man tikai labu un pozitīvu pieredzi. Es ticu tam, ka dzīves tecējums man atnesīs tikai Augstāko labumu.

SPĒKS VIENMĒRT IR SAKOPOTS TIKAI ŠAJĀ MIRKLĪ.
Pagātnei nav varas pār mani. Es varu būt brīva (brīvs) tieši šajā mirklī. Šodienas domas rada manu nākotni. Es visu kontrolēju un atgriežu sev savu spēku. Es esmu mierīga (mierīgs) un brīva (brīvs).

ES GRIBU IZMAINĪTIES.
Es gribu atvrīvoties no vecām, negatīvām pārliecībàm. Tas, kas kavē manu ceļu – ir tikai domas. Manas jaunās domas ir pozitīvas un radošuma pilnas.

KATRA MANA DOMA RADA MANU NĀKOTNI.
Visums pilnībā atbalsta katru domu, kuru es izvēlos un, kurai es ticu. Man pieder neierobežota savu domu izvēle. Es izvēlos līdzsvaru, harmoniju un mieru, un es tās paužu savā dzīvē.

NEKĀDU PĀRMETUMU.
Es atbrīvojos no centieniem kādu vainot, lai kas tas nebūtu, ieskaitot sevi. Mēs visi cenšamies pēc iespējas labāk izmantot savas zināšanas, ar sapratni un nojausmām.

ES ATBRĪVOJU SAVAS GAIDAS.
Es peldu pa dzīvi viegli un ar Mīlestību. Es mīlu sevi. Es zinu, ka aiz katra dzīves pagrieziena, mani gaida tikai kas labs un labāks.

MANA DZĪVE – SPOGULIS.
Cilvēki manā dzīvē patiesi ir mans atspulgs. Tas dod man iespēju augt un mainīties.

ES ESMU IEJŪTĪGS DRAUGS.
Es esmu noskaņota (noskaņots) uz cilvēku sajūtām un domām. Es sniedzu atbalstu draugiem, kad viņiem tas ir nepieciešams un klausos viņos ar mīlestību.

BRĪVĪBA – IR MANAS DIEVIŠĶĀS TIESĪBAS.
Es esmu brīva (brīvs) savā domāšanā un varu izvēlēties tikai labas man domas. Es paceļos pāri savām pagātnes pārliecībàm un iegūstu Brīvību. No šī mirkļa es kļūstu par to, kam es biju radīta (radīts) šeit, uz zemi, ierodoties.

ES ATMETU VISAS ŠAUBAS UN BAILES.
Tagad mana izvēle: atbrīvot sevi no visām graujošām bailēm un šaubām. Es pieņemu sevi un radu mieru savā Dvēselē un sirdī. Es esmu mīlēta (mīlēts) un aizsargāta (aizsargāts).

MANI VADA DIEVIŠĶAIS PRĀTS.
Visu šo dienu man palīdz izdarīt izvēli. Dievišķais prāts pastāvīgi vada mani uz augstāku mērķu sasniegšanu. Es esmu mierīga (mierīgs).

ES MĪLU DZĪVI.
Manas neatņemamās tiesības kopš dzimšanas – dzīvot pilnīgi un brīvi. Es dodu dzīvei tieši to, ko es gribu saņemt no dzīves. Es esmu laimīga (laimīgs), ka es dzīvoju! Es mīlu dzīvi!

ES MĪLU SAVU ĶERMENI.
Es radu mieru savā Dvēselē un mans ķermenis atspoguļo manu Dvēseles Mieru labas veselības veidā.

KATRU SAVAS PIEREDZES DAĻU ES PĀRVĒRŠU IESPĒJĀS.
Katrai problēmai ir risinājums. Visa mana pieredze sniedz man iespēju mācīties un augt. Es esmu mierīga (mierīgs).

ES ESMU MIERĪGA (MIERĪGS).
Dievišķais miers un harmonija ieskauj mani un iemājo manī. Es jūtu pacietību, līdzjūtību un mīlestību uz visiem cilvēkiem, ieskaitot sevi.

ES ESMU MĪLESTĪBAS CIENĪGA (CIENĪGS).
Man nevajag censties nopelnīt mīlestību. Es esmu mīlestības cienīga (cienīgs) tamdēļ, ka es esmu piedzimis. Apkārtējie cilvēki atspoguļo manu mīlestību pret sevi.

MANAS DOMAS IR LABVĒLĪGAS.
Es saku “PROM!” jebkurai negatīvai domai, kura ienāk manā prātā. Nevienam cilvēkam, nevienai vietai un nevienai lietai nav varas pār mani, par cik – es esmu vienīgais savu domu radītājs. Es pati (pats) radu savu realitāti un visu, kas tajā atrodas.

ES DZĪVOJU SASKAŅĀ AR SAVU VECUMU.
Katram vecumam piemīt noteikti prieku un piedzīvojumu fons. Mans vecums vienmēr ir ideāls katram dotajam mirklim.

MANA PAGĀTNE IR AIZGĀJUSI UZ PAVISAM.
Šī ir jauna diena. Diena, kurā es nekad agrāk neesmu dzīvojusi (dzīvojis). Es cienu, pateicos un izbaudu katru šīs dienas mirkli.

ES NEVIENU NECENŠOS NOTURĒT.
Es atļauju citiem izjust to, kas viņiem ir svarīgs un es esmu brīva (brīvs) radīt to, kas man ir svarīgs.

ES REDZU SAVOS VECĀKOS MAZUS BĒRNUS, KURIEM TRŪKST MĪLESTĪBAS.
Es izjūtu līdzjūtību uz savu vecāku bērnību. Tagad es zinu: es izvēlējos viņus, jo viņi bija perfekti priekš tā, kas mas man bija jāapgūst , jāiemācās atnākot uz zemi.
Es piedodu un atbrīvoju viņus un atbrīvojos pati (pats).

MANAS MĀJAS – MIERA OĀZE.
Es ar mīlestību Svētīju savu māju. Es ienesu mīlestību katrā stūrītī un un mana māja man atsaucas ar siltumu, mājīgumu un ērtumu. Man ir labi un mierīgi šeit dzīvot.

KAD ES SAKU DZĪVEI “JĀ”, DZĪVE ARĪ MAN SAKA “JĀ”.
Dzīve atspoguļo katru manu domu. Kamert es saglabāju pozitīvo domāšanu, dzīve dāvā man tikai labās pieredzes!

VISS VISIEM PIETIKS, MANI IESKAITOT.
Dzīves okeāns ir pārpilnības pilns un devīgs. Visas manas vajadzības un velmes tiek apmierinātas pirms es uzspēju ko palūgt. Pārpilnība viegli plūst pie manis no visurienes, no visiem un no visa.

MANS DARBS PILNĪBĀ APMIERINA MANI.
Šodien es atdodu visas savas prasmes tam, ko es daru, par cik saprotu: kad šī pieredze būs pabeigta, Visums mani vedīs uz vēl augstāku savu spēju realizāciju un jaunu, vērtīgu pieredzi.

MANA NĀKOTNE IR BRĪNIŠĶĪGA.
Es dzīvoju bezgalīgā Mīlestībā, Gaismā un Priekā. Manā pasaulē viss ir labi.

ES ATVERU JAUNAS DZĪVES DURVIS.
Es priecājos par to, kas man ir un es zinu, ka mani vienmēr priekšā gaida jauna pieredze. Es atvērti sagaidu visu jauno. Es ticu, ka DZĪVE IR BRĪNIŠĶĪGA!

ES PAZIŅOJU PAR SAVU SPĒKU UN AR MĪLESTĪBU RADU SAVU JAUNO REALITĀTI.
Es lūdzu, lai Dievs dod man vairāk izpratnes, lai es vēl apzinātāk un ar lielāku mīlestību būvētu savu pasauli un izietu savas pieredzes.

ES RADU SEV JAUNU UN BRĪNIŠĶĪGU DARBU.
Es esmu pilnībā atvērta (atvērts) jaunam amatam. Es varēšu izmantot savus talantus un savas radošās spèjas strādājot brīnišķīgā vietā, ar brīnišķīgiem cilvēkiem un priekš brīnišķīgiem cilvēkiem, kurus es mīlu. Es pelnīšu viegli naudu.

VISS, KAM ES PIESKAROS, NES VEIKSMI.
No šīs dienas es radu sev jaunu izpratni par veiksmi. Es zinu, ka es varu būt ļoti veiksmīga (veiksmīgs) un mans veiksmīgums ir atkarīgs no tā, kā es to stādīšos priekšā. Es ieeju UZVARĒTĀJU lokā. Spīdošas iespējas atveras man visapkārt. Es piesaistu sev PĀRTICĪBU visās savas dzīves sfērās.

DZĪVE IR VIENKĀRŠA UN VIEGLA.
Viss, ko man ir nepieciešams zināt dotajā mirklī, ir atvērts man. Es ticu sev un ticu dzīvei. Viss JAU ir labi.

ES AR MĪLESTĪBU IEKLAUSOS SAVA ĶERMEŅA VĒSTĪJUMOS.
Mans ķermenis vienmēr strādā uz optimālās veselības sasniegšanu. Mans ķermenis vēlas būt vesels un neievainojams. Es sadarbojos ar ķermeni un kļūstu vesela (vesels), stipra (stiprs) un pilnīga (pilnīgs).

ES PAUŽU SAVU RADOŠUMU UN TALANTUS.
Mani unikālie talanti un radošās spējas izpaužas visbrīnišķīgākos veidos. Manas radošās spējas vienmēr atrod pielietojumu.

ES ATRODOS POZITĪVO PĀRMAIŅU PROCESĀ.
Es atveros visbrīnumainàkos veidos. Tikai labais var viegli atnākt pie manis. Es izstaroju veselību, laimi, prieku, pārticību un dvēseles mieru.

ES PIEŅEMU SAVU UNIKALITĀTI.
Nav sacensību un nav salīdzināšanu, jo mēs visi esam unikāli un dažādi. Es esmu īpaša (īpašs) un neatkārtojama (neatkārtojams). Es mīlu sevi.

VISAS MANAS ATTIECĪBAS AR CITIEM CILVĒKIEM IR HARMONISKAS.
Es apkārt sev redzu tikai harmoniju.

ES NABAIDOS IESKATĪTIES SEVĪ.
Izejot cauri citu cilvēku viedokļiem un pārliecībām, es redzu sevī neatkārtojamu, brīnišķīgu un skaistu būtni. Es mīlu to, ko es redzu sevī.

ES IZJŪTU MĪLESTĪBU VISAPKĀRT.
Mīlestība ir visapkārt un es mīlu un esmu citu mīlēta. Mīloši cilvēki piepilda manu dzīvi un es atklāju, cik viegli ir paust savu mīlestību citiem.

MĪLĒT CILVĒKUS IR VIEGLI, KAD ES PIEŅEMU UN MĪLU SEVI.
Mana sirds ir atvērta. Es ļauju savai mīlestībai plūst viegli. Es mīlu sevi, es mīlu cilvēkus un cilvēki mīl mani.

ES PIEŅEMU SAVU PARTNERI.
Dievišķā Mīlestība ved mani pie pilnvērtīgām, dziļam un mīlestības pilnām attiecībām un palīdz saglabāt tās.

ES PIEDALOS PASAULES IZDZIEDINĀŠANAS PROCESĀ.
Katru dienu es redzu savu pasauli harmonisku, mierīgu un izdziedinātu. Es redzu pasaulē katru cilvēku paēdušu, apģērbtu un ar mājokli.

ES MĪLU SAVU ĢIMENI.
Man ir mīloša, harmoniska, laimīga, vesela ģimene un mēs visi viegli saprotamies savà starpā.

MANI BĒRNI ATRIDAS DIEVIŠĶĀ AIZSARDZĪBĀ.
Dievišķā gudrība mīt katrā no maniem bērniem. Mani bērni ir laimīgi un aizsargāti visur, kur tie atrodas.

ES ZINU, KĀ NOMIERINĀT SAVU PRĀTU.
Es esmu pelnījusi atpūtu un klusumu, kad man tas ir nepieciešams un es pati (pats) radu telpu savā dzīvē, kur es varu dabūt to, kas man ir vajazīgs. Es atrodos mierà un harmonijā vienatnē.

MANA ĀRIENE ATSPOGUĻO MANU MĪLESTĪBU PRET SEVI.
Es esmu brīnišķīga (brīnišķīgs) no iekšpuses un no ārpuses! ❤️

Autors: Jeļena Toršina
Tulkoja: OmShanti

#afermācijas #domformas #dziedināšana #pašrealizācija

pašrealizācija