Mēs esam tik dažādi

11031129_1020331394646681_2417583791364603012_n

Mēs esam tik dažādi. Tā nolēma laulātie. Un iesniedza dokumentus uz šķiršanos. Un, gaidot šķiršanos viens otru apbēra ar pretenzijām, pārmetumiem, atceroties senus aizvainojumus un nesapratnes mirkļus. Un runāja par veltīgi izšķiesto laiku. Un ļoti naidīgi dalīja īpašumu. Un arī radinieki iemaisījās, skaidra lieta, gan no vienas, gan otras puses, dodot padomus un pielejot eļļu ugunij.
Un šie dažādie cilvēki kārtējo reizi devās pie jurista, lai skandalētos par māju un zemes gabalu. Bet ceļā salūza viņu mašīna. Kamēr vīrs kaut ko laboja, pie mašīnas piekliboja mazs netīrs un novārdzis taksītis. Viņš bija ārkārtīgi tievs. Droši vien bija noklīdis. Kliboja uz vienas kājiņas. Bet varbūt saimnieki viņu bija padzinuši – arī tādi cilveki gadās.
Un abi laulātie, turpinot strīdēties, paķēra taksīti un brauca pie vetārsta. Kamēr taisīja analīzes un rentgenu, nokavēja tikšanos ar juristu. Ārsts teica, ka ķepiņa nav salauzta, taču suņukam vajadzīgs miers un laba barošana. Un vīrs ar sievu devās mājās, saklāja taksītim guļas vietu un sāka dot zāles un visādi par dzīvnieciņu rūpēties.
Suņuks izrādījās ļoti labdabīgs un mīļš, taču ļoti sabiedēts un nervozs. Pietika vien paaugstināt balss toni, kā viņš sāka gaudot un pieglaust ausis. Un slēpties. Tā laulātie pārstāja kliegt viens uz otru un turpināja kopt suņuku. Un, dīvaini, ziniet, salīga mieru. Aizmirsa par visiem aizvainojumiem. Varbūt saprata, kāpēc kopā bija nodzīvojuši divdesmit gadus – nemaz tik dažādi, kā izrādās, nebija. Ļoti labi cilvēki, ļoti līdzīgi viens otram. Un arī apaļīgais taksītis tagad viņiem ir līdzīgs. Strīdēties un plēsties var visi, visādi dzīvē gadās. Bet izglābt sunīti un vest viņu pie vetārsta, ne visi var. Un ar tiem, kuri ir labestīgi, var dzīvot kopā. Un salīgt mieru. Un ļoti daudz ko piedot. Viss pāriet, bet labestība paliek. Un mīlestība atgriežas…. Patiesībā mēs nemaz tik ļoti neatšķiramies.
Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Nebaidies mīlēt

milet

Kad Tu jūties nelaimīgs un pamests, pacenties kaut ko izdarīt ar mīlestību. Ar mīlestību pasaki kaut vienu vārdu, vienkārši padomā par kādu ar mīlestību. Atver savu sirdi un pacenties tajā atmodināt mīlestību. Lai tas notiktu, ir jāpārstāj citos redzēt tikai trūkumus un kļūdas. Vieni cilvēki var mums patikt – citi, nē. Ir viegli mīlēt tos cilvēkus, kuri mums patīk. Bet mīlēt tuvāko nenozīmē tikai jūsmot par viņu.

Ir grūti jūsmot par slepkavu vai zagli. Bet viņiem var vēlēt labu. Mīlēt savu tuvāko nozīmē vēlēt viņam labu. Mīlestība ir māksla un tā prasa treniņu. Labi ārsti, muzikanti, mākslinieki, sportisti stundām ilgi trenējas, lai pilnveidotu savas prasmes. Tāpat ir arī ar mīlestību. Ja mēs nepieliksim nekādas pūles, lai mīlētu, mēs būsim vientuļi un nelaimīgi.

Nebaidies no ciešanām

Ciešanas neatnāk nejauši. Tā nav atriebība vai sods. Tās tiek mums sūtītas, lai brīdinātu, ka esam nogājuši no pareizā sava ceļa. Ciešanas mums ir vajadzīgas, lai mūs glābtu. Un nevajag cīnīties ar savu glābēju. Pieņemot ciešanas, cilvēks iedarbina savus slēptos spēkus, kas veic milzīgu darbu. Kad mēs esam bagāti, pārsātināti un ļoti apmierināti ar sevi, mēs slīdam pa lietu virspusi. Bet vientulība un skumjas mums liek griezties pie sevis, iekšā, lai tur atrastu patieso bagātību, patieso spēku un patieso atbalstu. Katrs, kurš dzīvē ir paveicis ko nozīmīgu, ir daudz cietis.

Ciešanas ir pārejošas

Kad tavā dzīvē rodas pārbaudījumi, saki sev: “Tie nevar būt mūžīgi”. Šī formula ir ļoti efektīva. Pati doma par to, ka ciešanas ir pārejošas, palīdz tās pārdzīvot. Tu esi nonācis sarežģītā situācijā? Tu pats to veicināji. Tu ļoti neatlaidīgi dzini sevi stūrī. Un tagad arī tev ir jābūt neatlaidīgam, lai izkļūtu no grūtās situācijas. Labajam, tāpat kā ļaunajam, ir vajadzīgs laiks, lai tas izpaustos. Lai arī kādi pārbaudījumi tev tiktu sūtīti, saki sev, ka tas ir tikai uz īsu brīdi, kurš drīz paies un dari to, kas tev jādara – savu darbu.

Skaties augšup

Kad cilvēks piedzīvo grūtības, parasti viņš koncentrējas uz savām neveiksmēm, rūpēm un skumjām. Nav pateicīga nodarbe, nodurt savu skatienu lejup. Jāskatās augšup – tur, kur gaisma, viedums un skaistums. Tas palīdz Dvēselei atrast veidus kā pārvarēt grūtības.

Vienmēr būs rūpes, būs skumjas un, lai tiktu tām pāri, vajag pasargāt sevi. No lietus tu sevi pasargā ar lietussargu, aukstumā biezāk saģērbies, bet grūtībās, skaties augšup, lai sasmeltos gaismu un spēku.

Smaidi

Ja tev ir slikts garastāvoklis, ja tevi kāds sarūgtināja vai aizvainoja, izmanto smaidu. Pat tad, ja tevi neviens neredz, pacenties smaidīt un parādīt sev, ka tu stāvi pāri visām grūtībām. Domā par to, ka tava Dvēsele ir neievainojama un mūžīga. Dāvā sev smaidu, pat tad, ja pašam liksies, ka tas ir samocīts, taču vienalga tas palīdzēs. Kā tikko tu pasmaidīsi, tu jutīsies labāk. Tāda ir mūsu fizioloģija, smaidot nevar domāt sliktas domas. Garastāvoklis uzlabosies un tev būs vieglāk risināt savus risināmos jautājumus. Smaids padarīs patīkamāku gan tavu dienu, gan arī uzlabos garastāvokli citiem. Kad atkal esi saņēmis kartējo dzīves macību stundu, pasmaidi un saki sev: “Viss varēja būt daudz briesmīgāk”.

Proti dalīties savā laimē

Gadās tādas dienas, kad viss ir brīnišķīgi: tu jūties bagāts, laimīgs, vesels. Vai šajos brīžos tu domā par tiem, kuri ir slimi, nabagi un nelaimīgi? Lai laimi saglabātu, ar to vajag dalīties.

Reiz pie manis atnāca divi jauni cilvēki. Es uzreiz sapratu, ka tie ir jaunlaulātie – viņu sejas staroja laimē. Viņi man iedeva lielu naudas summu nabadzīgo cilveku vajadzībām. Es jautāju: “No kurienes jums tik daudz naudas?” Viņi atbildēja: “Mēs apprecējāmies pirms dažām dienām un nolēmām, ka nerīkosim kāzas un neaicināsim viesus, nepirksim kāzu tērpus. Un tāpēc visu naudu, ko šādā veidā mēs ieekonomējām, mēs atdodam jums”. Es lieliski zinu, ko indusiem nozīmē kāzas, un saprotu, cik liels bija viņu upuris. Un es jautāju: “Kāpēc jūs tā darāt?” Zini, ko viņi man atbildēja? “Mes ļoti mīlam viens otru. Mīlestība ir mums nesusi tikai laimi un mēs nolēmām tajā dalīties ar nabadzīgajiem cilvēkiem.”

Par žēlsirdību

Žēlsirdība ir milzīgs spēks, kas savieno un apvieno cilvēkus. Tā palīdz gan tam, kam tā vajadzīga, gan tam, kurš to sniedz. Žēlsirdība vieno stiprāk par asinssaitēm un uzticamu draudzību. Tikai žēlsirdība var patiesi jūsmot par katru dzīvu radību vien tāpēc, ka tas ir Radītāja roku darbs. Iespējams, mums pat dienišķā maize ir mazāk vajadzīga kā mīlestība, žēlsirdība un piedošana.

Par mazajām lietām

Svētais Augustīns teica: “Mazās lietas patiešām ir mazas, bet darīt mazās lietas pēc labākās sirdsapziņas, ir liela lieta”. Labie darbi nebūt nenozīmē tikai materiālu palīdzību. Tas var būt vienkārši smaids, jo smaids ir miermīlības zīme. Pastiepta roka ir mīlestības simbols. Katrs cilvēks vēlas būt mīlēts un mīlēt, zināt, ka viņš kādam ir vajadzīgs, ka kāds viņu var nosaukt par savu.

Bet mums bieži vien pat nepietiek laika paskatīties vienam uz otru. Labestīgs smaids ir milzīga dāvana, līdzjūtība – nenovērtējama dāvana.

Reiz Londonā, ejot pa ielu, es ieraudzīju ļoti labi apģērbtu, bet ārkartīgi drūmu kungu. Viņš izskatījās tik nelaimīgs un vientuļš. Es piegāju viņam klāt un paņēmu viņu aiz rokas. Roka bija pavisam auksta. Es paspiedu viņam roku un jautāju, kā viņam klājas. Viņš paskatījas uz mani un teica: “Ja jūs zinātu, cik sen es neesmu jutis cilvēcisku siltumu”.

Viņa acis iemirdzējās, pleci iztaisnojās. Izrādās, ka cilvēkam nemaz tik daudz nav vajadzīgs, lai dzīvē ienāktu prieks. Bieži vien pietiek ar vienu siltas rokas pieskārienu.

Ceļa vārdi:

– Cilvēki mēdz būt nesaprātīgi, neloģiski un egoistiski. Neskatoties uz to, piedod viņiem.
– Ja tu esi bijis labs, bet cilvēki tevi vaino slēptos egoistiskos nolūkos. Neskatoties uz to, turpini būt labestīgs.
– Ja tu esi kļuvis veiksmīgs, var gadīties, ka pēkšņi tev uzrodas daudz viltus draugu un patiesu ienaidnieku. Neskatoties uz to, centies būt veiksmīgs.
– Ja tu esi godīgs un atklāts, gadīsies, ka cilvēki tevi piemānīs. Neskatoties uz to, esi godīgs un atvērts.
– Tas, ko tu esi būvējis gadiem, var gadīties, ka tiks sagrauts vienā mirklī. Neskatoties uz to, turpini būvēt.
– Var gadīties, ka tad, kad tu būsi laimīgs, kādam tas skaudīs. Neskatoties uz to, esi laimīgs.
– To labo, ko tu šodien izdarīji, cilvēki rīt var aizmirst. Neskatoties uz to, dari labu.
– Dalies ar cilvēkiem it visā labākajā, kas tev ir un tas nekad nebūs pietiekami. Neskatoties uz to, dalies ar visu labāko, kas tev ir. Galu galā, viss, ko tu dari ir vajadzīgs ne jau cilvēkiem, bet tev pašam un Dievam.

Lūdzies kopā un esi vienots ar citiem. Nav nozīmes ne mūsu atšķirībai reliģiozajos uzskatos, ne ādas krāsai, ne nacionalitātei. Visi mēs esam Dieva bērni un cilvēce ir mūsu ģimene. Visi ir pelnījuši mūsu palīdzību un visi mēs esam radīti, lai mīlētu un būtu mīlēti. Materiālajā ziņā tev šajā pasaulē ir viss, bet sirds skumst. Lai tevi neuztrauc tas, kā tev nav. Vienkārši ej un kalpo cilvēkiem – turi viņu rokas savējās un paud savu mīlestību. Ja tu to darīsi, tu mirdzēsi kā bāka.

Māte Terēze
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība ir it visā

milestiba visā

— Mammu, tu mīli tēti?
— Protams, mans mīļais, ka mīlu!
— Ļoti, ļoti?
— Ļoti, ļoti!
— Es arī jūs abus ļoti, ļoti mīlu!

Mīlestība ir it visā. Kūstoša saldējuma pilienos, par kuriem tevi jau iepriekš brīdināja. Maigi, rūpējoties.

Mīlestība ir raksturā. Kaprīzā, pat trakā. Kur šķīvji lido mūzikas pavadījumā. Jautras mūzikas.

Mīlestība ir zīmuļos. Tie zīmē debesis zvaigžņu okeānā. Spilgti zilas ar dūmakainu stīgu atspulgiem.

Mīlestība ir zeķēs, kas nomestas uz krēsla malas. Tādās skumjās, kāda aizmirstās, bet vēlāk – priecīgās no tā, ka kāds cits tās atradis.

Mīlestība ir zīmītēs uz ledusskapja. Ar vienkāršiem vārdiem un smieklīgu smaidiņu. Istabas attālumā

Mīlestība ir saldā tējā. Garšīgā un ļoti karstā. Zem siltas segas un pasaciņu pirms miega.

Mīlestība ir it visā. Mīlestība ir it visos. Pat mazmazītiņā pūciņā, ko vējš atnesis. Iespējams, tā ir vēstulīte tev – pati svarīgākā!

Autors: Jūlija Jateļ
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība ir tiesības, kas iedotas tev piedzimstot

gul4

Nemeklē un negaidi mīlestību: tā neuzradīsies pēc tava pieprasījuma. Tu vienmēr jutīsies nepilnīgs un bailes to pazaudēt tevi pavadīs katru mīļu dzīves dienu.

Uz mīlestību nevar parakstīties. Mīlestība nav balva par labu uzvedību. Mīlestība nav tas, ko tu “esi pelnījis” vai neesi. Tās ir tavas tiesības jau no pašas dzimšanas, tā kā atrodi to savā sirdī!

Ja tu pamani, ka tava uzmanība vēršas uz āru, tiecas uz kaut ko, tajā pat laikā manipulējot ar kaut ko, cenšoties tikt skaidrībā, pieķerties, kaut ko saglabāt – apstājies! Uzaicini savu uzmanību pienākt tuvāk. Lai sajustu savas kājas uz zemes, sava ķermeņa svaru, kā tas tevi velk uz Zemes pusi. Lai sajustu elpošanu, tādu drošu, tādu senu, kā tā paceļas un nolaižas, paceļas un nolaižas, kā viļņi tavas būtības plašumos.

Lai uzmanība iziet caur kaklu, krūtīm. Lai tā tur rada kņudinošu, vibrējošu un dedzinošu – dzīvu sajūtu. Lai uzmanība piesātinās ar skumjām, vientulību, pamestības sajūtu – visām tām sajūtām, no kurām tu bēdz. Uz mirkli dod patvērumu tiem senajiem un brīnišķīgajiem lielā uzdevuma fragmentiem, kuru tu jau sen esi sapratis. Lai šī patiesā tavas dzīves filmas scēna tiktu apgaismota ar tavu uzmanību, šo maigo apzinātību, kuru sauc par mīlestību. TĀ ir lūgšana.

Es esmu šeit. Es esmu šeit. Un tas ir normāli. Pat tad, ja es nejūtos īpaši labi, tas ir normāli. Manas skumjas ir saprātīgas. Manas bailes ir senas, svētas un cienījamas. Manas ilgas kvēlo pilnas ar dzīvību.

Pat šaubas ir mani radi. Un te nav nekā slikta; viss ir mīlestībā.

Dzīve ir tik īsa, bet mīlestība – mūžīga, dāsna, visur esoša, tā ir tuvāk, kā nākamā ieelpa.

Tā kā nemeklē mīlestību; negaidi to, negaidi, ka tā atnāks pēc pieprasījuma. Bet zini TO. Zini savu klātesamību, tās intimitāti. Sajūti, kā klātbūtne čukst tev ausī…

Es elpoju ar tevi, mana mīlestība. Katra ieelpa, izelpa un telpa starp mums. Kad tu stāvi, ceļos nometies, dzīves haosa un neskaidrības nomocīts, es stāvu kopā ar tevi – uz ceļiem.

Kad tu šajā nepastāvīgajā pasaulē pacelies augstu, es priecājos kopā ar tevi. Kad tu jūties pazudis un nespēj iet tālāk, es jau tevi esmu atradis. Šeit. Vienmēr šeit. Es esmu tuvu. Ļoti tuvu. Es smejos kopā ar tevi, es raudu kopā ar tevi, noasiņoju kopā; tavas asinis ir manas asinis. Tava balss ir mana balss, tava klusēšana ir mana klusēšana, un es došos uz pasaules malu, lai atrastu tevi, lai cīnītos par tevi, lai atgrieztu tevi mājās.

Tu nevari izvairīties no mīlestības.
Autors: Džefs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Galvenā veselīgu attiecību pazīme

radniecigas dveseles5

Esmu pārliecināta, ka galvenā veselīgu attiecību pazīme ir komunikācijas kvalitāte. Nekas vairāk. Viss pārējais – uzmanība, atbildība, rūpes izriet no tā.

Ja tu ar savu partneri vari izrunāt visu, vispār visu, bez nosodījuma, bez piekasīšanās, bez apsmiešanas un nievām, bez liekiem atgādinājumiem, bez apvainojumiem, tātad tev ļoti ir paveicies un tu esi nobriedis tam, lai tavas attiecības būtu harmoniskas un mīlestības pilnas.

Mana prakse rāda to, ka cilvēki, kuri viens otru mīl, stundām ilgi var sarunāties par visu pasaulē. Par šaubām, pārdzīvojumiem, nepārliecinātību, cerībām…. Nav aizliegtu tēmu, ieskaitot bijušās attiecības un fizioloģiskās nianses.

Īsta tuvība – tas ir tad, kad tu vari būt atklāts ar otru, tāpat kā ar sevi. Tas gan nenozīmē, ka tev pastāvīgi jādzīvo atvērtam uz āru (katram no mums ir vajadzīgi brīži, kas pavadīti vienatnē savā personīgajā telpā), tas ir par to, ka tu esi gatavs un vēlies padalīties, bet otrs ir gatavs uzklausīt. Ar vēlmi saprast. Ar līdzpārdzīvojumu. Ar atbalstu. Viņam var būt savs, atšķirīgs viedoklis, viņš var tev nepiekrist vispār, taču viņš necentīsies sašūpot tavu jau tā nenoturīgo stāvokli. Viņš pagaidīs labāku momentu vai atradīs īstos vārdus, lai aiznestu tev savu domu, tevi neaizvainojot.

Saudzīga attieksme – lūk kas raksturo veselīgu tuvību. “Es nedrīkstu būt otra cilvēka sāpju un ciešanu avots”. Vienmēr maigums. Pat nepiekrišana var būt maiga.

Ja cilvēks tēlo skolotāju: “Lūk, vai tu redzi, tu pati sevi esi satraumējusi. Tev kaut kas ar sevi jādara. Tu klaigā, rīko histērijas, dusmojies – tev jāiet ārsteties.”, pie velna tādu skolotāju. Uzreiz. Tas, kurš mīl, tā neteiks, tāpēc, ka ciena visas tavas jūtas un rēķinās ar tām. Ja tu dusmojies, tātad tev sāp, un viņš to saprot. “Viss ir labi, es tevi mīlu.”

Tas, kurš tevi mīl, nelīdīs tur, kur dzīvo tavas ciešanas. Tāpec, ka viņš tevi jūt un viņam būs tikpat sāpīgi kā tev. Tas ir tā, it kā ievainotu pats sevi. Abpusēja sajušana.

Tam, kurš mīl, ir svarīgi, lai mīļotais cilvēks varetu attīstīties, varētu realizēt savus sapņus, varētu rēķināties ar atbalstu un sapratni visās dzīves situācijās.

Mīļotajam cilvēkam jābūt laimīgam. Tas ir laimīgu partnerattiecību cements, ja tā pārī domā abi.

Ja kads sevi šausta, tātad viņam nesāp, kad sāp tev. Tas taču ir acīmredzams, vai ne? Ja viņš uzkāpj tam, kas tev ir svarīgs un nevēlas klausīties to, ko tu domā, tātad tava laime vinam ir vienaldzīga. Tas taču ir skaidrs? Ja viņš, redzot tavas jūtas, turpina uzjundīt tevī vēl lielākas emocijas, vai gan tas nerunā par viņa vienaldzību? Ko viņš mīl un par ko domā šajā brīdī?

Ja tu nevari sarunāties ar sev tuvu cilvēku, kā pats ar sevi, tātad tev nav otra tuvāka cilvēka par sevi pašu.

Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbilde

vecmamina22

Cik sevi atceros, vienmēr savu vecmāmiņu dēvēju par Gagi. “Gagi” bija pirmais vārds, ko izrunāju bērnībā un vecmāmiņa, lepojoties ar mani, bija pārliecināta, ka cenšoties izrunāt šo vārdu, es biju domājusi tieši viņu. Vēl šobaltdien viņa ir un paliek mana Gagi.

Vectētiņš nomira, kad viņam bija 90 gadi. Viņi ar vecmāmiņu bija kopā nodzīvojuši vairak kā 50 gadus. Gagi ļoti pārdzīvoja šo zaudējumu. Viņas dzīve bija zaudējusi jēgu un kādus piecus gadus viņa dzīvoja sērās. Šajā laikā es centos vismaz divas reizes mēnesī viņu apciemot.

Reiz es atbraucu, domādama, ka atkal ieraudzīšu viņu sēžam savā invalīdu krēslā tajā pašā miera stavoklī, kādā viņa atradās kopš vectētiņa nāves. Taču viņa sēdēja un burtiski staroja. Es biju neizpratnē. Ieraudzījusi manu izbrīnu, viņa jautāja:
– Vai tu gribi zināt, kāpēc esmu tik laimīga?
– Protams, ka gribu, – es atbildēju.
– Kāpēc tu esi tik starojoša un laimīga? Kāpēc tādas pārmaiņas? – es jautāju.
– Tāpēc, ka pagājušo nakti es saņēmu atbildi, – viņa paziņoja. – Es zinu, kāpēc Dievs paņēma tavu vectēvu un atstāja mani dzīvot bez viņa.
No Gagi vienmēr vareja sagaidīt pārsteigumus, taču šoreiz es biju šokā.
– Gagi, kāpēc? – es iesaucos.
– Tavs vectētiņš zināja dzīves noslēpumu – tā ir Mīlestība un viņš ar to dzīvoja visu savu dzīvi, katru dienu. Visos viņa darbos varēja just tas klātesamību. Es zināju par beznosacījumu mīlestību, taču nedzīvoju tajā. Tāpēc viņš aizgāja pirmais, bet man nācas palikt vienai.
Un viņa apklusa, it kā apdomājot katru savu pateikto vārdu un pēc tam turpināja.
– Visu šo laiku es domāju, ka mani par kaut ko soda, bet pagājušo nakti es sapratu, ka atstājot mani uz Zemes, Dievs uzdāvināja man dāvanu. Viņš atļāva man palikt, lai es savu dzīvi varetu pārvērst Mīlestībā. Saproti, – viņa teica, norādot ar pirkstu uz debesīm, – pagajušo nakti man parādīja, ka TUR nav iespējams apgūt šo mācību stundu. Ar Mīlestību ir jādzīvo šeit – uz zemes. Kā tikkko tu aizej, ir par vēlu. Tāpēc man tika atstāta iespēja dzīvot, lai es iemācītos Mīlestībā dzīvot šeit un tagad.
Un no tā brīža katra mana ciemošanas pie Gagi pārvērtās brīnišķīgā piedzīvojumā, jo viņa man stāstīja dažādus stāstus, saistītus ar viņas mērķiem.
Reiz es sastapu viņu neiedomājami uzbudinātā stāvoklī:
– Tu nevari iedomāties, ko es šodien no rīta izdarīju!
Es atbildēju, ka nevaru gan un viņa jūtu pārpildīta turpināja:
– Šorīt tavs onkulis sadusmojās par kaut kādu manu rīcību. Un es pat aci nepamirkšķināju! Pieņēmu visus viņa pārmetumus un pārvērtu tos Mīlestībā un atgriezu tos viņam kopā ar prieku. – Viņas acis staroja, kad viņa piemetināja:
– Bija tik interesanti vērot, kā pazūd viņa niknums.
Kaut gan vecums turpināja savu neatgriezenisko gaitu, vecmāmiņas dzīve pilnībā bija izmainījusies. Viņai bija mērķis, kura dēļ viņa dzīvoja un viņa vēl 12 gadus turpināja “praktizēt” šo savu Mīlestību.
Viņas dzīves pēdējās dienās es bieži viņu apciemoju slimnīcā. Kad reiz atkal gāju uz viņas palātu, dežūrējošā māsiņa man teica:
– Ziniet, jūsu vecmāmiņa ir īpaša sieviete… viņa ir Gaisma…
Jā, mērķis iededza viņas dzīvi un viņa apmirdzēja ar savu gaismu citus cilvēkus līdz pašām viņas mūža beigām.
Autors: D.Trinidad Hanta
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Par Mīlestību, kad nav ciešanu

Alise Mason

Tā ir tik pieaugusi, mierīga. Rūpīga. Ar vēlmi, kaisli un reizēm trakiem smiekliem par kādu anekdoti. Bez akmens azotē un vēlmes izmantot, izspiest pēdējo pili. Ar pauzēm bez neērtības sajūtas un cieņu pret dzīvi un mīļotā individualitāti. Ar delikātumu pret pagātnes traumām un cieņu pret cilvēkiem, kuri mīlēja tavu mīļoto.

Ar prasmi palūgt bez pretenzijām un vēlmes uzvarīt kafiju, un sapratni par to, ka viņš nekad tev nepalūgs ko tādu, kas tev kaitēs.

Tā ir zināšana par to, kāds cilvēks tev ir blakus. Lepnums par viņa uzvarām, vēlme priecāties par viņa gaismu, kas deg visiem, bet tev vēl spožāk un siltāk.

Pieaugusi mīlestība ir par to, cik līdzīgi mēs esam. Ar mīļoto ir par ko paklusēt un ir kur dzīvot. Ar vēlmi iepazīstināt viņu ar tuviniekiem un draugiem, ar vecākiem, jo nav šaubu par to, ka tava izvēle ir pareizā. Jā, un nav nepieciešami apstiprinājumi un statusa “kopā” demonstrācija, vienkārši tāpēc, ka “kā gan savādāk?”.

Tā ir visu to sapņu – “pastaigāties kopā”, “runāt ar otru, kā ar sevi”, “klusiņām ķiķināt”, “spēks un viedums – divi vienā”, “beidzot satikāmies” realizācija.

Tā ir prioritāšu sakārtošana un meklējumu pārtraukšana. Meklējumu kaut kur ārpusē. Mīlestības avots ir mūsos. Sākumā radās vēlme mīlēt, un tagad mīlestības cienīgs cilvēks ir blakus. Un vēlas mīlēt. Un ir spējīgs mīlēt.

Pieaugusi mīlestība ir tad, kad tu kļūsti spēcīgāks, bet mīļotais – labestīgāks. Tā ir cieņa un uzmanība. Izvēloties vārdus un darbības. Taču ne tāpēc, lai “nesabojātu iespaidu”.

Piesardzība, lai neaizskartu mīļotā cilvēka pasauli. Nepārtaisīt, bet atbalstīt, lai viņš klūtu vēl laimīgāks. Jo, ja rez tā ir pieaugusi mīlestība, tad viņa laime IR tava darīšana.
Un nav taisnība tiem, kuri domā, ka kaisle un vēlmes ir raksturīgas tikai ciešanu pilnai “mīlestībai”. Īsta vēlme ir pieaugusi, bez projekcijām. Vīrietis un sieviete. Nav vecāku un bērnu traumas un pārneses.

Tie ir Viena Izmēra Cilvēki.

Un var būt gan grūtības, gan dažādi pārdzīvojumi, taču tie līdzsvarojas un uzskaņojas unisonā.

Pieaugušas mīlestības realizācijai ir svarīgs priekšnoteikums. Sagribēt. Mīlēt. Abpusēji. Kļūt pieaugušiem un dziedināt sevi. Izrādīt cieņu savām pagātnes traumām mīlestībā un atlaist tās.

Autors: Svetlana Patruševa
Avots: sobiratelzvezd.ru
Ilustrācija: Alise Mason
Tulkoja: Ginta Filia Solis