Muļķis

puika-bernu-nams1

Mazs puisēns, palēkdamies, skrēja blakus jaunai sievietei, cenzdamies satvert viņu aiz rokas. Tā viņu atgrūda, nikni purpinādama:

– Un kur tu tāds radies? Piedzimi, lai traucētu man dzīvot!

– Mammu, kad atgriezīsimies, tu palasīsi man pasaciņu par sienāzīti?

– Nabaga puika,– līdzjūtīgi sarunājās apkārtējie, – muļķītis nezin, ka viņa to ved uz bērnunamu.

Kad puika paaugās un varēja apciemot māti, viņš centās vairāk laika pavadīt kopā ar to. Bieži viņš atrada savu mammu piedzērušos, sauca ātros un kamēr ārsti brauca, viņš glāstīja mammas roku un skūpstīja netīro vaigu.

– Kāpēc tu, mammīt tā? Pacieties, viss būs labi.

– Kaut kāds nenormāls bērns, vienkārši muķis. Nekadas pašcieņas. Tā viņu nemīlēja, bet viņš visu laiku cenšas viņu glābt, – paziņas bija nesaprašanā.

Ātri paskrēja skolas gadi, pēc tam studiju laiks. Puika saņēma sarkano diplomu un viņam bija visas iespējas karjerai un izaugsmei. Bet, par brīnumu visiem, viņš aizgāja strādāt skolā.

– Tā arī gudrāks nav kļuvis, tas nekas, ka sarkanais diploms. Muļķis, būtu labāk taisījis karjeru, nevis loderus skolā mācījis, – paziņas bija sašutuši.

Māte nomira. Gādīgais dēls neaizmirsa ceļu uz viņas kapu. Pēc laika viņš to apciemoja kopā ar savu sievu – meiteni no kaimiņu kāpņu telpas.

– Muļķis, – tantes pagalmā sarunājās, – tāds skaistulis, tik daudz meitenes bija gatavas ar viņu precēties, bet viņš izvēlējās tādu – nekādu un vēl klibu.

Tām nebija dots saprast, ka pašu galveno ar acīm neieraudzīsi. Jaunie dzīvoja saticībā, tikai bērnu viņiem nebija. Bet drīzumā kaimiņi ieraudzīja, ka jaunais pāris pa parku pastaigājas kopā ar diviem mazuļiem – puisīti un meitenīti. Bērnus bija pametuši vecāki un pārim tie kļuva par savējiem.

– Muļķis, – turpināja kaimiņi, – ālava, piedzemdēt nevar, bet šim acis aizmālējušās. Lai tik tagad audzina svešus bērnus.

Valodas netraucēja jaunajam pārim dzīvot mīlestībā un saskaņā. Gāja gadi. Bērni izauga, ieguva labu izglītību, izveidoja savas ģimenes un nebija nevienas dienas, kad kāds no viņiem vai mazbērniem neapciemotu savus vecākus.

Reiz ziemā sirmais vīrs pastaigājās pa krastmalu. Viņš ieraudzīja cilvēku pūli, kas ar interesi vēroja upē uz atlūzuša ledus gabala suni. Dzīvnieks pārbijies un nosalis žēlabaini smilkstēja. Bet vairāk neko, izņemot interesi, šis notikums cilvēku sirdīs neizraisīja. Un tikai sirmais vīrs, ne mirkli nedomājot, metās ledusaukstajā ūdenī palīgā sunim.

Apkārtējie sprieda:

– Kāds muļķis! Tas taču ir tikai suns, bet pašam vēl nesen infarkts bija. Tā arī pie prāta nav nācis.

– Muļķis piedzima, muļķis nomira.

Viņš stāvēja pie paradīzes vārtiem un gaidīja savu rindu.

– Kā tevi sauc?– jautāja viņam Eņģelis, kurš stāvēja pie ieejas.

– Es pats aizmirsu savu vārdu, – viņš teica, – bet apkārtējie mani sauca par Muļķi..

– Ienāc, tu esi ierakstīts Dzīves Grāmatā. Bet tavam vārdam ir cits skanējums – to sauc par Mīlestību.

Avots: http://www.smisl-zhizni.ru

Tulkoja: Ginta FS

Uztvert dzīvi kā vēja brāzmu…

veja-brazma4

… Tā aiziet tieši tāpat, kā atnākusi: to nevar noturēt, nevar tai pieķerties.

Vēja brāzma atnāk kā čuksti. Tā nesaceļ troksni, nepaziņo par savu atnākšanu, tā atnāk nedzirdami, pēkšņi – tā ir te!

Un tieši tāpat atnāk Dievs… – atnāk patiesība… – atnāk svētlaime… – atnāk mīlestība, tās visas ir kā vēja čuksti, bez bungu un tauru skaņām.

Tās atnāk nemanot, nenorunājot tikšanos, pat nepaprasot mūsu atļauju ienākt. Tieši tāpat kā vēja brāzma: mirkli iepriekš tās nebija, un mirklī – tā ir šeit.

Un vēl kas: tā aiziet tieši tāpat kā atnākusi, to nevar noturēt, nevar tai pieķerties.

Priecājieties, kamēr tā ir ar jums, bet, kad tā aizies, atlaidiet. Esiet pateicīgi, tā atnāca. Neskumstiet, nežēlojaties, neapvainojaties. Ja to vairāk nav – neko tur nevar padarīt.

Taču mēs visi cenšamies pieķerties.

Kad atnāk mīlestība, mēs esam laimīgi, bet, kad tā aiziet, mums ir ļoti sāpīgi. Tas ir ļoti neapzināti un ļoti nepateicīgi…. Nesapratne.

Atcerieties: mīlestība aizgāja tieši tāpat, kā atnāca. Tā neprasīja atļauju, pirms atnākt…tad kāpēc gan tagad tai jautāt atļauju pazust? Tā bija brīnumaina dāvana un tikpat noslēpumaini tai jāpazūd.

Ja pieņemam dzīvi kā vēja brāzmu, nebūs nekādas vēlmes pieķerties, nekādas apsēstības. Cilvēks vienkārši paliek atvērts un, lai kas arī notiktu, viss ir labi!

Avots: http://www.econet.ru

© OŠO

Tulkoja: Ginta FS

Kāpēc kategoriski nedrīkst risināt cita cilvēka problēmas

zelot3

Cik tas viss ir nopietni…

Nav svarīgi, ar kādu misiju mēs esam atnākuši šajā pasaulē. Kādam mēs esam bērni, kādam – draugi, kādam vecāki vai vienkārši paziņas. Un ļoti bieži, ja tuvs cilvēks nokļūst sarežģītā situācijā, mēs uzskatām par savu pienākumu viņam palīdzēt – ja ne darbos, tad vismaz ar padomu

Bieži gadās, ka palīdzam cilvēkam no visa spēka, vislabākajā veidā, taču rezultātā mums paliek vien tukšums, jo pazudusi ir enerģija, spēks, tas aiztecējis kaut kur – nesaprotamā virzienā, šad tad arī pateicība no cilvēka, kam esam palīdzējuši… mēs gaidam kādu nebūt labu rezultātu, taču tā nav, vai vienkārši to neredzam. Kāpēc tā notiek? Diemžēl mēs paši provocējam šos notikumus. Tieši ar to, ka cenšamies palīdzēt. Tomēr patiesībā tas strādā nevis izaugsmei, bet kaitē gan tam, kam palīdzam, gan – mums pašiem. 

Kad mēs izsniedzam šos “kredītus”, cilvēks paliek mums parādā. Mēs, vēlot tikai labu, ar šo savu “palīdzību” atņemam cilvēkam spēku. Mēs viņu “uzsēdinām uz sevis”. Ļoti bieži mēs uzņemamies viņa atbildību. Un dažkārt neapzināti mēs viņa uzvaras aizstājam ar savējām.

Pirms jaungada brīvdienām es palūdzu studentiem pavērot, cik bieži mēs neapzināti “iekļaujamies” mūsu tuvinieku runas un darbību straumē. Kā mēs patiesībā, neaizdomājoties, padarām viņus nevērtīgākus, nespējīgākus. Viņi vēroja:

Cik bieži mēs atļaujamies pārtraukt viens otru. Īpaši jau kompānijās, kurās sieviete pārtrauc vīrieti, publiski pielabo, dod padomus — visam sākums ir necieņa pret otru cilvēku.

Runa — tā ir enerģija — un «pārtraukt» runas plūdumu — nozīmē ne tikai “izsist no domas”, bet bieži vien tas nozīmē izsist balstu, pamatu zem kājām.

Kad sieviete (sieva) publiski pielabo, “uzlabo”, vai izsmej savu vīrieti (vīru), viņa pazemina viņa statusu, nenovērtē un izrāda necieņu. Tā viņa traumē viņa “sociālo nozīmību”. Ja analizējam dziļāk, viņa cīnās par varu — parasti gan neapzināti, bet vienalga, tā sagrauj gan savu, gan sava vīrieša spēku un savstarpējās attiecības.

Vīrietis, pārtraucot sievieti, pauž varu. Dažkārt tādā veidā viņš cenšas it kā sistematizēt viņas it kā nestrukturēto domu un emociju plūsmu no labās smadzeņu puslodes skaidrībā un secīgumā, par ko atbild kreisā.

Cik bieži mēs mainām bērna kustības trajektoriju. Piemēram, skrien bērns, lai paveiktu savas, it kā nenozīmīgās, mazā bērna lietas. Viņam ir droši, tas notiek īstajā laikā, viņam ir savi – bērna uzdevumi. Bet pieaugušais atļaujas viņu saķert, iespraukties bērna kustības trajektorijā, pārnest no vienas vietas uz citu, negaidot, kad bērns pabeigs kaut ko, ko iesācis, un pārslēdz viņu uz to, kas pašam šobrīd šķiet svarīgāks.

Kad bērns ir aizņemts ar kādām savām spēlēm un ir emocionāli pārņemts ar tām, viņš, atsķirībā no pieaugušajiem, ir savā nodarbē par visiem 100%. Ar visu savu būtību. Var iedomāties, ka viņš nirst savas labās smadzeņu puslodes dziļumos. Tāpēc viņš nedzird savus vecākus, kuri viņu sauc no loģiskā “krasta” – no kreisās smadzeņu puslodes. Ir jāpaiet laikam, kamēr informācija sasniedz adresātu. Kad bērnu steigā “paceļ” no dzīlēm, šī “pārstartēšanās” saistīta ar milzīgu slodzi, histēriju, nogurumu un nevēlēšanos kontaktēties.

Psihologi, kuri strādā ar ķermeni, ļoti bieži stradā ar nepabeigtām, pārtrauktām kustībām. Kad mēs kāda iemesla dēļ pārtraucam ķermeņa kustību, bloks rodas vairākos līmeņos. No tā “izaug” dažādi simptomi.

Kad mēs bieži pārtraucam un mainām bērna kustības trajektoriju, mēs “zogam” viņa spēku, mēs liekam viņam saprast, ka esam dievi un viņa varā nav kaut ko mainīt.

Un bērns kļūst daudz sasaistītāks vai agresīvāks, stūrgalvīgāks un impulsīvāks. Un nav jābrīnās par to, ka ar gadiem viņam paliek arvien mazāk pašiniciatīvas. Un tas viss ir mūsu neapzinātā necieņa pret mazā bērna iekšējiem procesiem un dinamiku, kas atstāj sajūtu “es tāpat neko nevaru ietekmēt”.

Kad pieaugušu cilveku rausta no uzdevuma uz uzdevumu, kad iejaucas viņa darbībās vai pārdomās – notiek gluži tas pats. Ja mēs uzdodam jautājumu – vai mums pietiek cieņas pret mūsu tuvo cilvēku procesiem, vai ļaujam viņiem pabeigt iesākto, vai vienojamies par to, kā korektāk moderēt uzdevumus, kā minimums attiecībās rodas vairāk uzticēšanās un cieņas.

— Kad mēs iejaucamies ar savām vīzijām, vērtējumiem, halucinācijām un padomiem, nelūgtu palīdzēšanu, kad mēs cilvēka vietā darām to, ko viņš spējīgs izdarīt pats, kad vecāki, atnākot ciemos pie jau pieauguša bērna, sāk viņam palīdzēt – tā nav palīdzība. Tā ir invalidizēšana, tā ir cilvēka spēka atņemšana, viņa pieredzes atņemšana. Tas ir vēstījums cilvēkam jebkurā vecumā – tu esi vājš, tu esi mazs, un bez manis galā netiksi. Tā nav mīlestība – tā ir uzpirkšana un vēlme pierādīt, ka tu esi labāks, nozīmīgāks. Tie ir centieni palikt savam bērnam Dieva vietā.

«… Tas, kuram ir problēma, var to nest, pie tam – tikai viņš viens. Ja otrs to grib nest viņa vietā, tad pirmais paliek vājš… Ja es otram redzu kaut ko un noteikti vēlos viņam par to pateikt, bet noturos un nepasaku, tas maksā man manus spēkus. Spēks, kuru es tērēju lai noturētos un nepateiktu, kļūst par viņa spēku. Ja nu pēkšņi viņam prātā iešaujas tas, ko es vēlējos viņam pateikt. Tāpēc, ka šī doma atnāca pie viņa pati, viņš to spēj pieņemt.
Ja es neizturu un noteikti vēlos viņam to pateikt, es izjūtu atvieglojumu no tā, ka esmu to pateicis. Taču es atņēmu viņam spēku. Pat tad, ja tas, ko cilvēks vēlējās otram pateikt, ir pareizi, otrs nevar to pieņemt, jo tas nāk no ārpuses. Tā kā tāda noturēšanās patiesībā ir cieņas un mīlestības pamats».

Hellengers

— Kad mēs otram sakām ko līdzīgu frāzei “viss būs labi”, kad otra vietā pieņemam lēmumus un dodam padomus – mēs to runājam kā no Dieva pozīcijām, un mēs atņemam sev tuviem cilvēkiem iespēju pašiem sajusties spēcīgiem, izjust savas vajadzības. Starp citu, psihologam vispār nav tiesību dot padomu – neiet uz darbu, šķirties, precēties. Ja viņš tādus dod, tad laiks pašam doties uz personīgo terapiju nimba tīrīšanai.

Ja mēs sākam iejaukties, mēs uzņemamies noteiktu lomu, kuru neviens mums nav pilnvarojis uzņemties un ar savām darbībām atņemam cilvēkam viņa trajektoriju. Protams, tas neattiecas uz gadījumiem, kad steidzami nepieciešama ātra reakcija un ātra palīdzība.

Kad tuvs cilvēks sāk stastīt, cik viņam grūti, kādas problēmas, kādi uzdevumi.
Labāk pateikt “Es redzu, ka tev uzdevumu ir ļoti daudz. Bet tie ir tādi (parādot ar rokām), bet tu esi tāāāāds. Un es ticu tavām spējām un varēšanai. Ja vajag, es būšu blakus, taču es zinu, ka tev tas ir pa spēkam.”

Kad mēs pārstājam būt “labiņi” attiecībā pret sevi un citiem, pūlis mums apkārt samazinās, bet godīguma, labestības un mīlestības mūsu dzīvēs paliek arvien vairāk

Autors: Svetlana Roiza
Tulkoja: Ginta FS

 

Labākais, ko es uzdāvināju savai meitai

13015536_1044227522303186_1068666157146542917_n

Piecu gadu laikā, kopš sākās mans Hands Free ceļojums, es sapratu, ka labākās dāvanas nav tās, ko mēs glīti iesaiņojam kastītē. Labākās dāvanas ir tās, kas prasa pašatdevi, laiku un sirdi. Un es vēlos ar jums padalīties tajā, kuras no savām dāvanām es uzskatu par labākajām. Ceru, ka mans godīgais, pašas izsāpētais stāsts iedvesmos kādu no jums sākt dāvināt tādas dāvanas, kas dara bagātāku dzīvi daudzu gadu garumā, ietekmējot gan to, kurš saņem, gan to, kurš dāvina, bet, iespējams, arī veselu pasauli. Un tas patiešām ir iespējams.

Labākais, ko es uzdāvināju savam vīram, ir PIEŅEMŠANA

Pirmos desmit mūsu laulības gadus es bieži domāju par to, ka man ļoti gribētos kaut ko pamainīt manā vīrā. Es vēlējos, lai viņš būtu atvērtāks. Vēlējos, lai viņš manī klausītos uzmanīgāk. Es sapņoju par to, ka viņš patstāvīgi sāks ievērot, ko vajag piekārtot mājās, skatīsies man acīs, kad mēs runājam, un klusāk košļās košļājamo gumiju. Man ļoti gribējās, lai viņš nesaceltu tādu traci ik reizi, kad runa iet par dzimšanas dienas ballītēm vai citiem svētkiem.(Kā gan viņš to atļaujas!),Es pavadīju ļoti daudz laika domās par to, ka mans vīrs reiz kļūs savādāks, kļūs pavisam cits.

Reiz mums dzīvē bija ļoti saspringts moments. Kā likums, pirms katra tada notikuma es ļoti nervozēju. Mans vīrs ir pavisam savādāks – viņš man lika atslābināties. Un es teicu: “Man tā ir jauna pieredze! Es uztraucos! Vai tu vēl to neesi sapratis? Es esmu tāda, kāda esmu! Es nemainīšos. Un tas ir normāli. Iespējams, man nekas nav jāmaina!”

Oh!.

Un tajā mirklī, kad es stāvēju viņa priekšā, vēloties, lai viņš redzētu un mīlētu mani tādu, kāda es esmu, es beidzot ieraudzīju viņu – tādu, kāds viņš ir.

Un, pārstājot sapņot par to, ka viņš izmainīsies, es vienā brīdī ievēroju, ka viņš ir kļuvis atvērtāks – naktī, kad gaisma bija izslēgta un es pilnībā biju ieslīgusi kopējās sajūtās. Es ievēroju, ka viņš ļoti uzmanīgi klausās, kad es saku : “Tas ir svarīgi”. Es ievēroju, ka viņš ir uzņēmies ļoti daudzus mājas darbus, kurus agrāk nedarīja. Es apzinājos, ka viņš mani pārspēj dāvanu pasniegšanā, viņam vienkārši ļoti patīk dāvināt un viņam ir talants atcerēties to, kas cilvēkiem patīk. Un, kad viņš košļāja savu košļajamo gumiju, es sev atgādināju, ka reiz man ļoti pietrūks šīs skaņas un, ka šobrīd mani tā pat nomierina..

Labākais, ko es uzdāvināju savam vīram, ir PIEŅEMŠANA, un izrādījāš, ka es ar viņu dalījos šajā dāvanā.

Labākais, ko es uzdāvināju savai vecākajai meitai, ir BRĪVĪBA.

Pirmos sešus gadus Natālijas dzīvē, es ļoti daudz ko gaidīju no sava mazā, kustīgā bērna. Uz saviem trauslajiem pleciem viņa nesa milzīgu nastu, ko bija saņēmusi no sievietes, kas vēlējās, lai viss izskatītos ideāli un sekoja savam ģenerālplānam. Natālija ātri uzķēra manas perfekcionista slieksmes. Viņa kļuva stingra pret sevi, prasīga.  Viņas skatienā bija sastingušas sakāves gaidas un viņa nervozi kodīja lūpas.

Reiz es ievēroju, ka viņas istabas durvis arvien biežāk ir aizvērtas, un iemesls tam tālu nebija jāmeklē. Mana meita deva priekšroku laikam, kas pavadīts vienatnē – ne savas kritiskās mātes sabiedrībā. Un es sapratu, ka, ja es vēlos vairāk piedalīties sava mīļotā bērna sarunās, priekos, noslēpumos un skumjās, man nepieciešams mazāk kontrolēt un dot vairāk brīvības un atbalsta.

Es sāku viņai izteikt atzinību par visu, ko viņa darīja, tā vietā, lai noradītu uz to, kas, manuprāt bija “ne tā”. Es ievēroju, ka dažkārt uz viņas “kļūdām” vispār nav vajadzības norādīt.Galu galā viņa auga, mācījās un viņai bija vajadzīga brīvība – pašai izmēģināt, kā tas ir krist un celties – bez aiz muguras stavošā kritiķa palīdzības.

Kad mēs pavadījām kopā savu laiku, par manu mērķi kļuva vēlme padarīt katru viņas dienu labāku, un netraucēt viņu velti, bez iemesla. Ar laiku es iemācījos pakāpties atpakaļ un no malas vērot, kā mana mazulīte izmanto savas organizatoa spējas, radošo domāšanu, kā viņa lieliski tiek galā ar sociālās nometnes vadītājas pienākumiem, rokoties sarežģītu medicīnisku terminu grāmatās un, aizstāvot tos, kam klājas grūti. Katru vakaru mēs no sirds izrunājāmies viņas klusajā tumšajā istabā, un viņa man stāstīja par to, kā vēlas palīdzēt pasaulei. Viņa zin, ka, neskatoties uz kļūdām un kritieniem, kas neglābjami katram gadās dzīves ceļā, es vienmēr viņu atbalstīšu.

Labākā dāvana, ko es uzdāvināju savai meitai, ir BRĪVĪBA mēģināt, zaudēt un uzvarēt. Un, izrādās, viņa ar mani dalījās šajā dāvanā.

Labākais, ko es uzdāvināju savai jaunākajai meitai, ir LAIKS.

Uz to brīdi, kad manai jaunākajai meitai palika četri gadi, es skaidri biju likusi viņai saprast to, ka viņas pieeja dzīvei “ir jāapstājas un jāpasmaržo rozes”, man, kā efektīvai mātei ir īsta skabarga dibenā.

Tas notika līdz brīdim, kad izdzirdēju, kā vecākā meita jaunākajai lasa morāli par šo tēmu – tādā nepatīkamā tonī, ka man skudriņas parskrēja ķermenim, un es sapratu, kādu ļaunumu es nodaru saviem bērniem.

Tajā dienā es paskatījos Eiverijai acīs un teicu: “Piedod, mīļā, ka liku tev steigties. Man patīk, ka tu visu dari savā ritmā un es vēlētos tev līdzināties.”

Abas meitas izskatījās vienlīdz izbrīnītas par manu dīvaino atzīšanos, bet Eiverijas seja pēc tā burtiski staroja laimē. Un es zināju, ka, ja izpildīšu savu solījumu un centīšos būt līdzīga viņai, tas izmainīs visu mūsu dzīves.

Katru reizi, kad tas bija iespējams, es ļāvu Eiverijai noteikt tempu. Es viņu slavēju, kad viņa ievēroja kaut ko tādu, kam citi pagāja garām, un pati sāku kopā ar viņu ievērot daudzas lietas, ko agrāk nebiju ievērojusi. Es redzēju, kādu laimes sajūtu viņa izbauda, kad lēnītiņām uzvelk savu mīļāko pidžamu, kad ļoti akurāti kaisa savā ābolu sulā kanēli, maigi mierina savu noskumušo klasesbiedru, un pacietīgi gaida savu vetētiņu. Mans bērns ir Ievērotājs, un es ātri sapratu, ka tādi bērni ir dāvana pasaulei un saviem vecakiem. Un es sapratu, ka tieši viņa pati ir lielākā dāvana manai trakajai un skrienošajai dvēselei. Tagad šis bērns raksta mūziku. Tas ir ļoti nopietns process ar ģitāru un datoru, taču viņai ir gan pārliecība, gan talants, gan pacietība un viņa ar to lieliski tiek galā. Un, pirmkārt – tagad laiks ir Eiverijas pusē un nav vajadzības steigties, kad raksti svarīgu ziņojumu steidzīgajai pasaulei.

Labākais, ko es uzdāvināju savai jaunākajai meitai, ir LAIKS, un izrādās, ka viņa ar mani dalās šajā dāvanā.

Labākais, ko es uzdavināju sev pašai, ir ATĻAUT

Ja nebūtu pieminējusi, ko es uzdāvināju pati sev, es būtu “izlaidusi” vienu ļoti svarīgu dāvanu savā dzīvē. Neviena no iepriekš minētajām dāvanām netiktu uzdāvināta, ja es nebūtu devusi sev atļauju.

Atļauju pārstāt būt tam cilvēkam, kurš var izdarīt “jebko” ar smaidu sejā, laikā, kad kaut kur iekšā lēni mirst mans gars. Atļauju izslēgt ārpasaules trokšņus un sekot sirds balsij… atļauju būt cilvēkam…. atļauju izmantot savas kļūdas kā kāpnes, kas ved tuvāk pie manas labākās versijas… atļauju raudāt…. atļauju priecāties….. atļauju elpot. Es nebūtu tā, kas esmu šodien, ja nebūtu devusi sev atļauju rakstīt – kaut vai desmit minūtes dienā un cerēt kļūt par rakstnieci, kas palīdzēs citiem cilvēkiem viegli uzķert pašu galveno dzīvē.

Pirms pieciem gadiem es sev uzdāvināju ATĻAUJU.

Šī atļauja kļuva par dāvanu gan maniem bērniem, gan vīram un visiem, ar kuriem es dalījos savās atklāsmēs un cerībās. Un vēl līdz šai dienai es īsti labi neprotu dāvināt materiālas dāvanas, bet es esmu ieguvusi jaunu prasmi rakt dziļi, lai atrastu to, pašu svarīgāko, ko es varu dot.

Es ļoti ceru, ka šis raksts ļaus jums sajusties mazāk saspriengtiem un mazak uztraukties par to, ko iesaiņot kastītē. Ļaus koncentrēties uz dāvanu atrašanu savas dvēseles dziļumos. Šīs dāvanas ir – laiks, klātbūtne, piedošana, pieņemšana un tās ietekmē ne tikai saņēmēju, bet arī dāvinātāju un veselu pasauli. Tiem, kuriem interesē, kā sākt dāvināt tādas nozīmīgas dāvanas – nav svarīgi, sev, vai kadam, ko mīli, šis lieliskais citāts, ar kuru padalījās mana draudzene Keitlīna.

«Esi maigāks pret sevi – tu esi tas, kurš elpo, kāda atmiņas, māja veselai dzīvei»
(
Nayyirah Waheed http://www.nayyirahwaheed.com/)

O, jā, protams.
Nozīmīgas dāvanas sākas ar to, ka esi maigāks.

Esi maigāks pret sevi.
Esi maigāks pret viņu.
Esi maigāks.
Esi maigāks.
Mēs nekļūdīsimies, ja būsim maigāki, labestīgāki, atklātāki, pieņemošāki. Vienmēr ir labi sākt ar Mīlestību.

Autors: Reičela Steforda
Tulkoja: Ginta FS

Labam garastāvoklim

suns_berni3

Vienkāršā maģija

Ofisā salūza dators. Izsauca speciālistu. Tas atbrauca un visu salaboja.

Stāsta aculiecinieks – ofisa darbinieks:

«Atnāca programmētājs, paskatījās uz datoru, pacēla rokas pret debesīm, kaut ko nobubināja, pagrieza manu krēslu 10 reizes pretēji pulksteņa rādītāja virzienam, iespēra ar kāju datoram, vēl reizi nočukstēja kādus buramvārdus un aizgāja. Viss sāka darboties. Īsts mags!».

Stāsta programmētājs:

«Mani izsauca, jo bija salūzis dators. Darbinieks acīmredzot bija nervozs, visu laiku grozījies uz sava krēsla, rezultātā datora kabelis aptinies ap krēsla kāju un izrāvies no ligzdas. es atpiņķerēju vadu. Pēc tam pastūmu datoru nedaudz tālāk, iespraudu kabeli un aizgāju».

Kā strādā līdzsvarošana.

Ekonomikas profesors pastastīja, kā reiz “izgāzis” pārbaudījumā veselu grupu studentu.

Grupa pastavēja uz to, ka komunisms “strādā” labāk par visām citām iekārtām un, ka neviens tajā nebūs bagātāks vai nabagāks par citiem. Visi būs vienādi. Lieliska līdzsvarošana!

Profesors teica: labi, veiksim šajā grupā eksperimentu, spēlēsim komunismu. Visas atzīmes tiks līdzsvarotas, visi saņems vienādas atzīmes – tadā veidā neviens netiks izgāzts un neviens nesaņems teicamu atzīmi.

Pēc pirmā pārbaudes darba visas atzīmes tika novienādotas un visi saņēma atzīmi “labi”. Tie studenti, kuri mācījās cītīgi, bija noskumuši un dusmīgi. Tie, kuri maz mācījās un bija viduvējības – laimīgi. Uz otro pārbaudes darbu tie studenti, kuri tā jau mācījās maz, nemācījās vispār, bet tie, kuri visu laiku bija mācījušies cītīgi, šoreiz mācijās mazāk, jo arī viņiem negribējās piepūlēties un gribējās kaut maziņu “haļavu”. Otrā parbaudes darba beigu atzīmes visiem bija “apmierinoši”. Neviens vairs nepriecājās.

Kad pienāca laiks trešajam parbaudes darbam, gala atzīme visiem bija “neapmierinoši”.

Rezultāts tā arī neuzlabojās, jo pastavīgās ķildas un naidīgums attiecības grupā pasliktināja, jo neviens taču negrasījās macīties citu vietā. Komunisms bija zaudējis.

Reiz manā pagalmā ienāca suns…

Reiz mana pagalmā ienāca vecs, noguris suns. Spriežot pēc kakla siksnas un suņa apaļā, nobarotā vēdera, viņam bija mājas, kur par viņu rūpējās. Suns mierīgā solī pienāca pie manis, es to noglaudīju, tas man nolaizīja roku un ienāca man līdzi mājā. Pavisam lēni izgāja cauri priekšnamam, aizgāja līdz vieistabas stūrim, apgūlās un aizmiga. Pēc stundas. tāpat lēnām. piecēlās un devās uz durvīm. es to izlaidu un suns mierīgā solī aigāja.

Nākamajā dienā viņš atkal bija klāt, “saveicinājās”, atkal ienāca mājā, un atkal devās uz viesistabas stūri, un aizmiga, un atkal gulēja stundu. Tā turpinājās vairākas nedeļas. Man kļuva interesanti un es viņa kakla siksnai piespraudu zīmīti: «Gribētos zināt, kurš ir šī brīnišķīgā suņa saimnieks un vai viņš zin, ka viņa suns katru dienu nāk uz manu māju pagulēt?»

Nākamajā dienā suns atnāca un pie kakla siksnas tam bija atbildes zīmīte: «Suns dzīvo mājā, kur kopā ar viņu dzīvo sešu bērnu ģimene, diviem no kuriem nav vēl divi gadi. Suns vienkārši cenšas izgulēties. Drīkst, es arī rītdien kopā ar viņu atnākšu pagulēt?»

Katram ir iespēja

Sludinājumā bija rakstīts: «Pārdodu villu pie jūras. 3 stāvi, ar baseinu un dārzu. Cena 1$».
— Murgs! — noburkšķēja bomzis un izmeta avīzi.
Staigājot pa sētām pārtikas meklējumos, viņš uz ielas ieraudzīja sludinājumu: «Pārdodu villu pie jūras. 3 stāvi, ar baseinu un dārzu. Cena 1$».

«Vai atkal pārrakstījušies?» — padomāja bomzis un burkšķot, devās tālāk.
Izgājis uz ielas, viņš ieraudzīja milzīgu reklāmas banneri: «Pārdodu villu pie jūras. 3 stāvi, ar baseinu un dārzu. Cena 1$».

Bomzis aizdomājās, interesanti, kas tas par trako, kurš varēja ko tādu uzrakstīt, un nolēma pārbaudīt. Zaudēt viņam nebija ko, izņemot pēdējo dolāru kabatā. Atnākot uzrakstītajā adresē, viņš patiešām ieraudzīja to pašu sludinājumā nofotografēto villu. Kautrīgi piezvanīja. Durvis atvēra skaista sieviete.

— Atvainojiet, es nāku pēc sludinājuma. Sakiet, vai tas ir joks?
— Ko, Jūs! Viss ir pareizi.
— Es par to cenu: 1 dolārs? Patiešām?
— Jā, 1 dolārs! Ja esat ieinteresējies, variet apskatīt māju!

Sajūsmā par redzēto, viņš atdeva savu vienīgo dolāru un kļuva par villas saimnieku. Tomēr nolēma sievietei pajautāt, kāpēc tik zema cena? Uz ko sieviete, smaidot atbildēja: «Mans vīrs pirms nāves savā testamentā noradīja, ka man jāpārdod mūsu villa, un visa nopelnītā nauda jāpārskaita uz viņa mīļākās kontu. Es taču nedrīkstu neizpildīt mirēja pēdējo vēlēšanos?! Šis sludinājums tur karājas jau pusgadu un jūs esat vienīgais, kas uz to atsaucās. Visu jums labu!». Un viņa izgāja.

Morāle: Iespējas tiek dotas visiem! Ir tikai jānotic, ka neiespējamais ir iespējams.:)

Avots: http://www.wiolife.ru

Tulkoja: Ginta FS

Mīlestība un ēdiens

milestiba_ediens2

Cilvēkiem, kuri pārmērīgi daudz ēd, trūkst mīlestības. Viņi mīlestību aizstāj ar ēdienu. Cilvēki, kuri jūtas mīlēti un mīl, ēd mazāk, viņi nespēj apēst pārāk daudz un vienmēr ēd samērīgi. Cilvēki, kuri nejūtas mīlēti un kuri nemīl, ēd vairāk tāpēc, ka tas viņiem dod piepildītības sajūtu. Ar ēdienu viņi sevi cenšas piepildīt. Mīlestības trūkuma dēļ viņi jūt tukšumu.

Vai esi ievērojis, ka neprecētas meitenes pārsvarā nav resnas, bet, kad viņas apprecas, viņas kļūst resnākas un resnākas, un nesmukākas? Kādēļ? Apprecoties pazūd mīlestības alkas, mērķis ir sasniegs, problēmu vairs nav. Viņas iejūtas dzīves rutīnā un visu pieņem par pašsaprotamu.

Mīlestība un ēdiens ir cieši saistīti. Kad tu esi iemīlējies un jūti atbildes mīlestību, tu ēd maz. Ja sieviete jūtas mīlēta, viņa paliek slaida un skaista. Ja viņu nemīl, viņa uzbarojas, zaudē skaistumu. Un arī tad, ja sieviete nevēlas, lai viņu mīl, viņa sāk pārmērīgi daudz ēst. Tā ir kā aizsardzība.

Vai esi pamanījis, ka dienā, kad pie tevis ierodas mīļotais cilvēks, tu esi tik laimīgs, mīlestības pārpildīts, ka apetīte pazūd? Tevi ir piepildījis kaut kas daudz skaistāks, smalkāks par ēdienu un tu nejūti tukšumu, tu jūties pilns, tu esi pilns. Nelaimīgi cilvēki ēd par daudz, laimīgi cilvēki neēd pārāk daudz. Jo laimīgāks ir cilvēks, jo mazāk viņš ir atkarīgs no pārtikas – tādēļ, ka viņam ir pieejams augstākas klases ēdiens: mīlestība. Mīlestība ir ēdiens augstākā plānā. Ja pārtika ir barība ķermenim, tad mīlestība ir barība garam.

Ja tikko piedzimušam bērnam māte spēj dot tikai pienu, ķermeņa barību, bet nespēj dod mīlestību, tad bērns cietīs. Viņa ķermenis augs, bet gars cietīs. Ar ķermeņa pabarošanu nepietiek: nepieciešams pabarot arī garu. Ja māte dod tikai pārtiku, bet nedod mīlestību, tad viņa nav māte, viņa ir tikai barotāja. Un bērns cietīs visu dzīvi – kaut kas viņā paliks iestrēdzis, neizaudzis, atpalicis. Bērnam ir nepieciešama barība, un mīlestība ir pat svarīgāka nekā pārtika.

Vai esi to redzējis – ja bērnam dod mīlestību, viņš daudz neuztraucas par pārtiku. Ja māte mīl bērnu, viņa vienmēr uztraucas, ka bērns dzer mazāk pienu nekā vajadzētu. Bet, ja māte nemīl bērnu, tad viņš dzer par daudz piena. Bērnu pat ir grūti noņemt no krūts, jo viņš baidās: mīlestības nav, viņš ir atkarīgs tikai no fiziskās pārtikas, smalkās barības trūkst.

Un tā tas notiek visas dzīves garumā. Ja tu jūti mīlestības trūkumu, tu sāc savu ķermeni piepildīt ar pārtiku – tā kļūst par aizvietotāju. Ikreiz, kad cilvēki jūt tukšumu sevī, kad viņi nejūt saviļņojumu un aizrautību, ko nes mīlestība, un enerģiju, ko atbrīvo mīlestība, viņi sāk pārāk daudz ēst.

Ņem vērā: visas reliģijas runā par gavēni noteikta iemesla dēļ. Ja tu neatmetīsi pārmērīgu ēšanu, nebūs iespējama lūgšana. Gavēnis paver iespēju lūgšanai. Ja tu ēd par daudz, tad gavēnis ir lieliskas zāles. Ja tu esi ēdis par daudz, tev vajag atjaunot līdzsvaru. Daudz ēdot, tu paliec pārāk cieši pieķēries fiziskajai pasaulei… un tu nevari pacelties spārnos. Tev ir pārāk liela nasta; neliels gavēnis palīdzēs.

Cilvēki, kuri ietur gavēni, ir ievērojuši, ka gavēņa laikā lūgšana kļūst ļoti viegla, vienkārša. Kad tevi nenomoka pārtika un ķermenis, gars kļūst viegls, tas var lidot – garam ir spārni…

Autors: Ošo “The Divine Melody”

Avots: http://www.e-misterija.lv/

Ir cilvēki – Iespējas.

11917668_947479838657666_8956610062316575591_n

Viņi Tavā dzīvē ienāk pēkšņi, negaidīti, bez brīdinājuma un ļoti bieži tad, kad Tu tam neesi gatavs. Kā bāka. Kā orientieris. Kā stimuls.

Viņi vairāk prot, vairāk zin, labāk jūt savu saikni ar Kosmosu, labāk saprot sevi un labestīgi attiecas pret pasauli. Un jums izveidojas attiecības. Nevar teikt, ka tu apzināti vēlējies būt attiecībās ar cilvēku, kura līmeni pats neaizsniedz. Drīzāk tas ir tavs gars, tava dziļākā būtība, kam vajadzīga palīdzība, izaugsme, sevis apzināšanās un notiekošā apzināšanās. Un sauc… to, kurš var palīdzēt.

Un cilvēks – Iespēja atnāk. Un tieši tāpēc, ka Visumam nav cita mehānisma, kā tikai mīlestība, tad starp cilvēkiem notiek īssavienojums. Un no diviem viens viennozīmīgi būs līmeni (varbūt pat vairākus) zemāk savā attīstībā, bet otrs ļoti cītīgi vilks to, kuru viņš iedomājas mīlam.

Cilvēks – Iespēja saprot citus mehānismus, viņš realitāti redz dziļāk un smalkāk, pasaule viņam atklājas pilnīgāk un daudzplākšņaināk. Viņš zin, ka mīlestība nozīmē līdzīgas vērtības. Tas ir viens līmenis. Viss pārējais ir sāpīgi un smagi. Tāpēc piezīmē, piedomā, piebūvē to, kā otrā cilvēkā nav.

Viņš grib izvairīties no disbalansa. Viņam ļoti ir vajadzīgs viņa līmeņa cilvēks, bet ar to, kuram ir izkritusi šī kārts, harmonija nesanāk. “Tas, kam lemts rāpot, lidot nevarēs!”

Paradokss slēpjas tajā, ka tas, kurš gara līmenī izsauca palīdzību, personības līmenī to neatceras. Un viņa Ego sāk cīņu par autonomiju. Cīņu par sava līmeņa vērtību aizstavēšanu, jo viņam tajā ir komfortablāk. Cīņu par to, lai uzspiestu savas vērtības otram, tam, kurš tās jau ir pāraudzis – tā ir vieglāk nejusties apdalītam. Būtu varējis pacelties, lidot… Saprast par sevi ļoti daudz ko… Sasniegt vairāk… Bet vecais tur aiz stērbeles.

Ja Ego tik ļoti neņemtos un nebūtu tik aktīvs, un neradītu liekas problēmas tur, kur to nav… (kad dzirdi sevi), tad cilvēks noteikti saprastu, ka Visums tādas Iespējas dod reti. Atnāk tas, no kura varētu mācīties, tad ej aiz tā – tas būtu maigi un ar mīlestību. Bet tā nenotiek. Ego kliedz cilvēkam: “Mēs paši esam gudri, mums neko no jums nevajag. Bet, ja arī vajag, tad izdari tā, lai mūsu ikdiena kļūtu krāsaināka – un, vēlams, tajā līmenī, kurā atrodamies!” Un, jo lielāka atstarpe starp pakāpieniem, jo skaļāk kliedz. Palīdzošā dvēsele sāk ciest. Viņu spiež, moka, presē, liek rāmjos, kuros tā ne vienkārši ir nelaimīga, bet vispār nespēj izdzīvot – tas nav viņas līmenis un viņas vide.

Ņemot vērā to, ka šis cilvēks jau ļoti labi sevi dzird, sākas iekšējais konflikts: būt pašam vai saglabāt attiecības. Saglabāt attiecības – tas nozīmē iegāzties dziļā emocionālā līdzatkarībā. Vienu cilvēku otrs nemitīgi nospiedīs, tāpēc ka daudzos parametros ir pārāks un pamazām vilks otru savā līmenī. Savukārt otrs – jutīsies mazvērtīgs un par šo sajūtu atspēlēsies. Arī šis cilvēks cieš, jo pret viņu notiek vardarbība – viņu velk tur, kur viņam nevajag. Smags, mokošs ceļš, kura attīstība redzama jau pašā sākumā.

Te recepšu nav. Katrs pats saliek savas puzles gabaliņus – savas dzīves un savas garīgās izaugsmes. Bet es esmu pārliecināta, ka atkāpšanās no savas būtības, ir sodāma (tā varētu teikt). Esot mierā ar apziņu, kas tu esi un kāpēc esi – par laimi tā ir laime. Kaut ne šajā pašā sekundē… Ir tikai nedaudz ilgāk jāpagaida…sava līmeņa dvēseli…vai arī Dvēseli-Iespēju, ja tu esi tam gatavs.

Autors: Lilija Ahremčuka

Tulkoja: Ginta FS