Bet galvenais ir apzināties, ka esi gājis sava Ego pavadā un jāpiedod to sev. Piedot sev nenozīmē pateikt: “jā, man ir tiesības būt skaudīgam” vai “man ir tiesības apvainoties uz citiem” un turpināt to darīt atkal un atkal. Stāsts ir par to, ka es atzīstu: “Jā, es redzu savus izkropļojumus, tas ir mans “sāpīgais punkts”, jo agrāk biju pieradis tā dzīvot. Kā pratu, tā dzīvoju… Bet šo lomu esmu nospēlējis un tagad izvēlos citu. Un savu iekšējo brūci es dziedināšu ar Mīlestību”. Un, viss – tu esi izpeldējis, tu esi brīvs!
Cilvēki jautā: kāpēc dzīve ir tik netaisnīga, kāpēc cilvēki mirst, kāpēc jacieš bērniem utt.? Tad vai nu tu atzīsti, ka esi vienota organisma iekšienē, Dievā, kas šobrīd piedzīvo pārmaiņas un strauju pārveidi,. vai arī neatzīsti. Ja neatzīsti, ka esi daļa no vienota milzīga organisma – pasaules, kurā ne tavam prātam lemts saprast, kāpēc viss notiek tā kā tas notiek, taču tu pilnīgi noteikti esi atbildīgs par to, ko tu pats jūti, un kadas enerģijas tu pats ienes šajā pasaulē. Jo, ko tu izstaro, to tu arī saņem no ārpasaules. Un saņem to ļoti ātri.
Pie kāda indiešu gudrā vīra reiz atnāca kāda sieviete, kas bija noraizējusies un aizvainota par to, ka viņas kaimiņienei dēls gājis bojā un tā gandrīz vai gribējusi padarīt sev galu. Kāpēc gan pasaule esot tik nežēlīga un netaisnīga? Bet gudrais vīrs viņai atbildēja: pastnieks katram atnes tikai viņa vēstules.
Ja tu visu laiku domāsi par citiem cilvēkiem domātajām traģiskajām vēstulēm, un pieslēgsies šo cilvēku bailēm, ciešanām, bēdām un izmisumam, tu ne ar ko viņam nepalīdzēsi. Taču tu pilnīgi noteikti vairosi gan bailes, gan bēdas, gan ciešanas un izmisumu. Bet tad, kad tu godā un cieni otra cilvēka jebkādu pieredzi, kas bieži vien nāk caur bailēm un sāpēm, kad tu cieni arī otra cilvēka traģisko pieredzi, tev atveras acis, lai tu šim cilvēkam reāli spētu palīdzēt. Palīdzēt ar darbībām nevis vaimanāšanu, asarām vai vārdiskām profanācijām.
Mātei, kura zaudējusi savu bērnu, velti stāstīt par to, ka viņa dvēsele šobrīd jūtas brīva un laimīga. Šajā brīdī vislabāk ir klusējot viņu apskaut un pateikt, ka, ja vien viņai kas vajadzīgs, tu būsi blakus un palīdzēsi Un tikai tad, kad sāpes nedaudz būs rimušās, tu varēsi runāt par savu pieredzi un augstām garīgām paša piedzīvotam lietām.
Šajā ļoti sarežģītajā laikā es aicinu pārāk neiedziļināties tajā, kas notiek ārpasaulē, īpaši tajā, kas tevi tieši neskar. Visu, ko tev vajadzēs, tev atnesīs tieši pie tavām namdurvīm. Tieši tev blakus, ģimenē, kaimiņos, rados vai darba vietā notiks kaut kas, kur tev vajadzēs piedalīties. Ja tas nenotiek, tad nevajag speciāli skatīties visus šos baiļu sējošos kanālus, kas turpina uzspiest šo baiļu sajūtu par to, ka pasaule ir sajukusi prātā. Jā, pasaule ir sajukusi pratā, jo tālāk to prāts vairs nespēj vadīt. Pasaulei ir jāpāriet sirds vadībā. Bet tādā kvalitātē, kādā tas šobrīd notiek masu saziņas līdzekļos, kā tas tiek pasniegts, tas ir ļoti tālu no tā, lai spētu cilvēkos atmodināt ticību, cerību un mīlestību.
Ticiet man, šobrīd mums katram ir tik daudz darāmo un kārtojamo lietu, lai harmonizētu savu iekšpasauli, un pieņemtu to, kas ar mums pašiem notiek.
Mums ir jāiemācās ar savu vērotāju, savu sirdi pieņemt to savu daļu, kas vēl joprojām cieš, lai spētu paši dziedināties. Bet tad, kad tu šo daļu no sevis slēp, vai, vēl sliktāk, sevi vaino (bet sevi tu vaino tad, kad vaino citus, jo mēs nekad nevainojam citus, ja paši tajā esam sevi pienēmuši). Tieši šī sevis – jebkāda pieņemšana, ļauj pagriezt savu skatu uz pavisam citu pusi, un ar savu skatu radīt labāku un skaistāku apkārtējās pasaules ainu. Sirdij jau nav nekādas vajadzības redzēt visu ceļu, tai pietiek ar to, ka, ja tu sajūti impulsu un uzreiz sper pirmo soli, tev priekšā paveras nākamais pakāpiens. Bet prātam viss ir otrādāk. Prāts vispirms uzzīmē bildi, kuru pēc tam cenšas uzgleznot dzīvē, un, kad viss nenotiek kā ieplānots. dusmojas un viļas. Tāda līdz šim bija šī spēle. Un tavā varā ir tas, kam tu atļauj šobrīd sevi virzīt: prātam vai sirdij. Īpaši, kad pēc šī aptumsuma perioda frekvences ir kļuvušas vel augstākas – gan dabā, gan dzīvniekos un cilvēkos. Un arī disharmonija. Viss, kas neatbilst jaunajam, kļūst nepievilcīgs, nepatīkams un neomulīgs. Un nevajag uztraukties, ja jūti diskomfortu. Priecājies un paskaties uz to ar mīloša vērotāja ācīm. Un tāda veidā tavas dzīves rakurss izmainīsies acīmredzami. Jo iekšpasaule veido ārpasauli un ārpasaule atspoguļo iekšējo.
Svetlana Dobrovoļska “Pārmaiņu paātrināšanās” Tulkoja: Ginta Filia Solis
Godīgums pret sevi ir vēl viens instruments, kas atver durvis pie Mīlestības. Godīgums ļauj piekoriģēt maršrutu, pa kuru ej.
Paskaidrošu tēlaini – izmantojot maršruta taksometra piemēru. Es, piemēŗam, vēlos nokļūt lidostā, izeju no mājas, iesēžos maršruta taksometrā. Bet uz tā rakstīts, ka taksometrs brauc uz autoostu. Kad ierodos autoostā, sāku celt pretenzijas un šausmināties, kā gan es šeit nokļuvu? Taču viss ir godīgi – tas bija taksometrs, kas brauc pa maršrutu uz autoostu, vienkārši es iekāpu nepareizajā. Un šoferis nav vainīgs. Bet arī es neesmu vainīga, jo galu galā pati sevi apmānīju. Jebkurā situācijā, vienkārši atzīsti, ka esi dzīvs cilvēks, kurš var kļūdīties: aizvainoji radiniekus, atkal sabļāvi uz bēnu, atkal aizbāzi sev muti un piekriti tur, kur nosolījies pateikt “nē”, – vienkāŗši godīgi atzīsti šos stāvokļus un droši izej no tiem – tas nozīmē nomaini maršruta taksometru uz tev vajadzīgo😃☀.
Bet labākajā variantā vēl pasaki paldies par macību stundu un uzslavē sevi par godīgumu. Tas daudz ātrāk tevi izvedīs no “neveiksmju zonas”. Redzēsi, ka ar katru reizi tu arvien ātrāk un pārliecinātāk izvēlēsies sev vajadzīgo virzienu.
Mēs visi mēdzam būt neiecietīgi. Neiecietīgi pret saviem mīļajiem, pret tiem, kas mums blakus, pret nejauši satiktiem cilvēkiem… Mūs var aizkaitināt balss tembrs, ieradumi, uzvedības maniere… Vai arī mēs varam nesaprast, kas tieši mums cilvēkā nepatīk, tomēr jūtam kaut ko tādu, kas atgrūž.
Iesākumā teikšu, ka ir normāli atklāt sevī neiecietīguma pēdas. Un nevajag no tā kaunēties, slēpt to no citiem un pašam no sevis, un vainot sevi par to. Tomēr te darbojas tiešās karmas likums: tas, ko tu jūti, ļoti ātri atspoguļojas tavas dzīves notikumos. Tāpēc ir tik ļoti svarīgi prast ātri saprast savas negatīvās emocijas un ātri harmonizēties.
Ar ko tad sākt citu cilvēku pieņemšanu. Lai cik paradoksāli tas šķistu – pašam no sevis.
Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc rodas nesaprašanās starp cilvēkiem ir ļoti vienkāršs – visi mēs esam atšķirīgi. Konfrontācija notiek nevis tāpēc, ka kādam ir taisnība, un kāds ir vainīgs, bet gan tāpēc, ka katram ir sava taisnība. Un te nu ir ļoti svarīgi apzināties, ka gurķis nekad nekļūs par tomātu un putniņš nekad nesapratīs zivtiņu. Dažkārt, lai kā arī censtos, mēs neesam spējīgi saprast no sevis atšķirīgu citu cilvēku domu gaitu un rīcības motīvus. Un tas nav slikti. Atkārtoju – MĒS ESAM ATŠĶIRĪGI.
Bet aiz visām emocionālajām, mentālajām, psiholoģiskajām īpašībām mūsos deg viena uguns – SIRDS. Mēs esam vienas vienotas Apziņas daļiņas, iemiesojušās atsevišķos ķermeņos, atsevišķos likteņos, atsevišķos scenārijos….
Ja atceries, tu attiecībā pret cilvēku koncentrējies nevis uz ārējo, bet gan uz iekšējo. Tieši uz to arī balstās prakse “Dekorators”: spēja paskatīties uz cilvēku ar “siltu skatienu”, saskatīt viņa stiprās puses spēj izkliedēt naidīguma cēloņus un vieno sirds gaismas līmenī.
Lai cik dīvaini tas nešķistu, daudziem tas sagādā grūtības. Mēs nespējam atzīt šo vienkāršo patiesību – to, ka cilvēks vienkārši nav mums līdzīgs un tāpec nevar rīkoties un domāt tāpat kā mēs. Mēs nevaram viņam to piedot! Kā tu domā, kāpēc?
Tikai tāpec, ka mēs nevaram pieņemt paši sevi un piedot paši sev! Nevaram pieņemt savas jūtas, sajūtas, emocijas, destruktīvās īpašības un neglaimojošās domas un rīcību… Jebkas ārpasaulē nepieņemtais sākas ar iekšpasaulē nepieņemto. Mēs nevaram sev piedot, ka dzīvojam ne tā, ka vēlamies, jūtam ne to, ko vēlamies just un rīkojamies ne tā, kā gribētu rīkoties…
Mūs burtiski no iekšpuses plēš šī pastāvīgā neapmierinātība. Un kāds atvieglojums, kad ir to, kur izgāzt – ārpasaulē, uz citiem cilvēkiem. Cilvēki, kuri mūs kaitina, palīdz šo naidu izvilkt ārpusē. Ikreiz, kad vainojam citu, vainojam sevi.
Jebkuru iekšējo konfliktu risināšana sākas ar to, ka mēs atzīstam un pieņemam sevi tieši šeit un tagad. Kamēr mēs to neiemācīsimies attiecībā pret sevi, mēs nespēsim atzīt un pieņemt cilvēkos “slikto” un “labo”.
Tās ir savstarpēji ļoti cieši saistītas lietas. Vairums cilvēku no manas auditorijas no personīgās pieredzes zina, ka mainot iekšējo attieksmi pašam pret sevi, pieņemot sevi ar visām nesmukajām mūsu uztverē īpašībām un pagātnes rētām, izdziedinot tās, samīļojot un piedodot sev, pieņemot savas nepilnības un trūkumus, mēs spējam pieņemt absolūti nesaprotamu būtni cilvēka veidolā, kura redzami demonstrē mums svešas īpašības, rīcību un darbības.
Parupējušies par sevi, pacēluši savu resursu un sasmēlušies dvēseles spēkus, mēs kļūstam spējīgi redzēt to, ka tas, ko mēs uzskatījām par sava rakstura iezīmi un uzskatījām par kauna traipu, patiesībā ir tikai loma, kuru mēs spēlējām. Taču mūsu pašreizējās motivācijas un vēlmes būtībā ir pilnīgi atšķirīgas.
Vai arī pēkšņi atklājas, ka ļoti daudzi mūsu graujošie stāvokļi un reakcijas, patiesībā vispār nebija mūsējie, bet gan uzsūkušies kā mantojums, kā daļa no mūsu lomām, kā neatstrādātā personīgā karma.
Un te nu mēs nonākam pie vēl viena iespējamā iemesla, kāpēc cilvēki viens pret otru izjūt nepatiku – tas ir iemesls, kas slēpjas mūsu iepriekšējās dzīvēs. Iespējams, tevi kaitina kāds cilvēks, kurš demonstrē īpašības, kuras tu sevī neatzīsti, bet, kuras, neskatoties uz to, tevī ir. Ir tāpēc, ka kaut kad senāk tu biji līdzīgā lomā. Tāpēc, ka starp mums nav “balto un pūkaino”, mēs visi mainījāmies lomām, bijām gan “tumšajā”, gan “gaišajā” pusē.Un atskaņas un šo lomu nospiedumi vēl joprojām mūsos ir dzīvi.
Līdzīgs pievelk līdzīgu, tieši tāpēc cilvēks ar tādām rakstura īpašībām atrodas mums blakus. Lai arī tu to sevī neatzīsti, tas vienalga tevī ir, tavā ēnas pusē. Un kamēr tu to nepieņemsi, nekas ārpusē nemainīsies.
Atkal jāstrādā ar sevi nevis ar otru. Visas ārējās komunikācijas problēmas atrod savu risinājumu iekšpasaulē.
Ļoti biežas ir situācijas, kad ģimenēs satiekas “mūžīgie ienaidnieki” – cilvēki starp kuriem arī iepriekšējās dzīvēs norisinājas pastāvīga cīņa – gan dzimumu starpā, gan teritoriālajā, gan nacionālajā, konfesionālajā ziņā. Tas nozīmē, ka piedzīvojot visdažādākās pieredzes, tie, neskatoties ne uz ko, vienmēr atradās pretējās barikāžu pusēs. Un arī šajā dzīvē tie dzīvo zem viena jumta tieši tādēļ, lai samierinātu un izdziedinātu šo smago, gadsimtiem ilgo lomu pieredzi.
Ja tavs noraidījums pret cilvēku sakņojas iepriekšējās dzīvēs, tev nepalīdzēs tas, ka veic neskaitāmas regresijas pagātnē un noskaidro, kurš kuru nogalināja un cik reizes. Visiem šiem sižetiem vairs nav nozīmes.
Nozīme ir tikai Mīlestībai, tikai iekšējam siltumam no dvēseles uz dvēseli ārpus lomu spēlēm. Tā barojas no sevis pieņemšanas un siltuma pašam pret sevi, tāpēc, ka tikai tad, kad pats esi piepildījies ar siltumu un mīlestību, tu spēsi šajā siltumā un mīlestībā ieskaut arī otru, lai arī cik nepievilcīgs viņš tev iepriekš būtu šķitis. Ieskaut nenozīmē, ka tu sākisi darīt kaut ko labu viņam. Tas nav obligāti. Pietiek ar to, ka tu par šo cilvēku domāsi ar siltām sajūtām, nevis naidu un aizkaitinājumu, vai arī centīsies viņā ieraudzīt labās īpašības, nevis tikai sliktās.
Jāpiebilst, ka iekšēji ļaut cilvēkam būt destruktīvās lomās ir tieši pretējs tolerantam. Kad mēs kļūstam spējīgi nenosodīt un nevērtēt cilvēku, mēs pametam spēli “apstākļu upuris” un sākam rīkoties tā, kā mēs patiešām izvēlamies.
Tas ir īstākais darbs un tas ir ārkartīgi vērtīgs ne tikai tev pašam, bet arī visai pasaulei kopumā.
Vislabāk šo ilustrēt ar piemēriem.
Kāds mans kursants sūdzējās, ka viņu ārkartīgi tracina viņa tuvo cilvēku stulbums.
Pirmkārt, ir svarīgi saprast, ka cilvēkiem ir savi iemesli, kāpēc viņi rīkojas veidā, kas neierakstās tavā pasaules redzējumā. Tas, kas skurdrai šķiet nejēdzīgi, delfīnam, piemēŗam, ir ļoti normāli un otrādāk.
Otrkārt, ir vērts uzdot sev jautājumu: kāpēc es pastāvīgi esmu spiests atrasties kopā ar cilvēkiem, kuri uzvedās stulbi? Viņi taču to demonstrē man! Varbūt vajag kaut ko sevī ieraudzīt? Varbūt arī manī ir līdzīga rakstura īpašība un, iespējams, arī es pats kādam šķietu stulbs?
Un, treškārt, jāatceras, ka aiz visām mūsu īpašībām stāv viena un tā pati gaisma. Un lai šī gaisma sakristu, ir svarīgi ar siltu skatienu paskatīties uz šo “stulbo cilvēku”. Lai arī viņš kaut kādā ziņā ir stulbs, toties kā viņš, piemēram, ir laipns ar pārdevējiem veikalā. Vai arī cik viņš brīnišķīgi prot nomierināt raudošu bērnu.
Ieraugi to, par ko vari priecāties šajā cilvēkā. Un tad arī tu attapsies šīs pašas sirds gaismas līmenī, kurš ir gan tev gan viņam. Un šis cilvēks noteikti sajutīs šo gaismu un vai nu pagriezīsies pret tevi ar to pusi, kura tevi nekaitina, vai arī izgaisīs no tavas dzīves.
Vēl viens piemēŗs. Kāda kursante ir spiesta dzīvot zem viena jumta ar radinieku, kurš sirgst ar psihisku kaiti un tāpēc izjūt ārkārtīgi lielu diskomfortu un negatīvas emocijas.
Jā, tas ir ļoti smagi. Taču, ja nav citu iespēju, tad jadomā, ka ne jau nejauši esat viens otram blakus.
Iespējams tāpēc, lai tu sevī atklātu un atbrīvotu uzkrājušos naidu un dusmas, aizkaitinājumu, neapmierinātību trauksmi, aizvainojumu uz likteni utt. Tādi cilvēki ļoti bieži priekš mums ir rosinātāji attīrīties. Un kad mēs atbrīvojamies no smagajām emocijām, mēs atradīsim, par ko būt dzīvei pateicīgiem pat tādā situācijā.
Jāatcerās, kamēr neesam sevi izmainījuši, situācija diez vai mainīsies. Izmainīties nebūt nenozīmē to, ka psihiski slimais atveseļosies, bet var rasties apstākļi, ka varēsiet atrast citu dzīvesvietu, vai arī viņš kādā citādā veidā no tavas dzīves pazudīs…. Kad tevī vairs nav iemeslu, lai būtu blakus ar šādu cilvēku, jūsu ceļi šķirsies.
Spēja atļaut citiem cilvēkiem nebūt mums līdzīgiem – tas ir brieduma mirklis. Dvēseles brieduma, kas ļauj mums šajā dzīvē atklāt sevī īpašības, kas mums nepatīk, bet kuras esam mantojuši no savas bērnības, no savas dzimtas, no savas karmas…. Un lai šīs īpašības izgaistu, mēs ar tām necīnamies, bet atklājam un audzējam sevī to, kas palīdz mums mainīt mūsu attieksmi pret citiem. Tas ir neizbēgami. Tas ir dzīves likums.
Un to izdarījuši, mēs varam to pašu izdarīt attiecībā uz citiem cilvēkiem. Tāpēc, ka tikai mūsu attieksme pret sevi ļauj mums izmainīt mūsu attieksmi pret citiem. Tas ir neizbēgami. Tas ir dzīves likums.
Tā kā vērs savu uzmanību uz sevi! Uzlabo savu dzīvi! Izdziedini sevi! Apskauj sevi! Un tici man, tev blakus atradīsies tie cilvēki, kuri šķitīs Tev brīnišķīgi.
Svetlana Dobrovoļska Avots: obretenie-sily-lubvi.ru Tulkoja: Ginta Filia Solis
Šajā pārmaiņu laikā, lūdzu, atceries: tie, kas piedzīvo savu atmošanos, var nesaprast, kam viņi iet cauri. Visa viņu esība ir apgriezta kājām gaisā, un… Viņi var slikti reaģēt uz tavu labestību. Viņi var nesaprast tavu līdzjūtību. Viņi var nezināt, kā pieņemt Beznosacījumu Mīlestību… tāpēc, ka nekad agrāk neko līdzīgu nav izjutuši.
Tā ir iespēja tev noslīpēt savas personīgās attiecību veidošanas prasmes, atdot, negaidot neko pretī un iemācīties visu neuztvert personīgi.
Ja kāds tev uzbrūk, tā vietā, lai atbildētu sev ierastā veidā, pacenties izrādīt pēc iespējas vairāk mīlestības pret viņu un zini, ka ar laiku, to praktizējot, viss kļūs arvien labāk. Tu esi padarījis savu daļu darba un tas ir viss, ko tu vari izdarīt.
Radītājs caur Dženiferu Farleju Avots: Svetlanas Dobrovoļskas blogs Tulkoja: Ginta Filia Solis
Nečīksti un nežēlojies. Necenties kaut ko izdiedelēt ne no Dieva, ne Velna. Neko viņi tev nedos. Tikai tu pats varēsi noorganizēt sev Prieku.
Meklē Prieku sevī. Attīsti savus talantus, piepildi vēlēšanās un dejo savas Dzīves svētkos.
Ja tu domāji, ka Prieku tev var iedot mīļotais cilvēks, tu ļoti maldies. Kā tikko tu tā padomā, tu kļūsti par vampīru, kurš cenšas izsūkt Prieku no otra cilvēka.
Apstājies! Tas ir strupceļš. Citos cilvēkos nav tava Prieka.
Atceries: ja tu ciet, tu ciet sevis dēļ. Mīļāko strīdi ir centieni izkasīt Prieku no otra. Tu vari saņemt Prieku no citiem cilvēkiem tikai tad, kad tos mīli. Necenties tos mainīt, bet palīdzi tiem uzplaukt. Palīdzi atvērties viņu talantiem un sākt dzīvot pilnu Dzīvi.
Tas attiecas gan uz taviem partneriem, gan taviem bērniem, visiem, kas tev apkārt. Vienkārši mīli viņus un no tā saņem Prieku.
Bet izrādās, ka viss ir pārsteidzoši mierīgi. Miers nav vienaldzība, tas liecina par to, ka nav sienu un aizvērtu durvju, kurās būtu jālaužas, ubagojot vai iekarojot sev vietu kāda cita dzīvē. Tu vienkārši esi atgriezies mājās no vientuļiem dzīvokļiem, dažos no kuriem bija cilvēki, taču patiesībā viņu tur nebija.
Izradās, maigums ir spēcīgāks par kaisli. Maigumam nav mirklī izdegošas dakts, kas dzirksteļo uz visām pusēm kā brīnumsvecīte. Tam ir tikai viņš pats, taču tas spēj ietīt vieglā dūnu segā mīļos trūkumus, par kuriem pilnīgāku priekš viņa nekā nav.
Un izrādās, atdot ir daudz svarīgāk kā saņemt, bet ņemt var viegli un priecīgi. Dāsnums ļoti viegli atslēdz sīkumaino grāmatvedību tavā galvā.
Bet mīlestība nav brīnums. Tā ir gluži dabiska lieta cilvēkam, kurš uz mūžu ieslodzīts sava ķermeņa vienvietīgajā kapsulā. Var būt tieši tāpēc tā ir dabiska, ka svarīga tuvība, kas izvelk neredzamus pavedienus pie radniecīgas dvēseles un dod iespēju tai saprast, ka tā nav viena, ka ir ar ko dalīt priekus, sāpes, skumjas, rūgtas neizbēgamības un pašu trauslāko, apslēptāko un vērtīgāko…
Dažkārt mīlestība kavējas. Taču, ja tā atnākusi, nekad neaizies. Aiziet tikai neveikli viltojumi
Toreiz es raudāju tāpēc, ka mana draudzene Sveta mani nodeva.
Viss bija labi, mēs katru dienu tikāmies un mums bija “kopīga saimniecība” ar mūsu lellēm, mantiņām un trauciņiem…
Bet pēc tam ieradās viņas attāla radiniece, sapucētā pilsētniece Aņa un Sveta viņai visur padevīgi sekoja, bet man, paldies par tiešumu, tā arī pateica: “Tinies!”… Mamma mani nesteidzās mierināt.
Ar rokām tikai man parādīja diagrammu, kuru es pati šodien rādu bērniem (un ne tikai bērniem), kuri pārdzīvo, ka ar viņiem negrib draudzēties, mīlēt viņus un uzaicināt savā dzīvē…
Mamma man parādīja vietiņu starp divām atvērtām plaukstām un teica, ka tieši tik cilvēku mani mīlēs, neatkarīgi no tā, kāda es esmu, vai arī par kaut ko labu, ko manī atradīs…
Šie cilvēki pieņems mani ar visām manām īpatnībām, trūkumiem, labajām īpašībām…
Tas ir tik vērtīgi… Pēc tam viņa nedaudz pavēra plaukstas un teica, ka, lūk, tik daudzi mani ne tikai nepieņems vai nemīlēs, bet arī NEpaliks NEvienaldzīgi savā NEpatikā…
Var jau būt, ka es to izpelnīšos ar savām kļūdām, bet varbūt vienkāŗši radīšu viņos nepatīkamas sajūtas…
Tā notiek, un to dēvē par iekšējo simpātiju un antipātiju likumu…
Tas ir tad, kad mums kāds bez jebkāda pamatota iemesla patīk un pēc tā paša principa kāds nepatīk…
Un, savukārt, mēs kādam patīkam, bet kādam gluži otrādi….
Nav nepieciešams kultivēt spēles “ienaidniekos” vai a`priori domāt, ka, ja tevi nemīl, tad tu esi slikts…
Tu vari būt jebkāds, bet, ja neiepatiksies, tātad kaut eļļu uz galvas lej, nepalīdzēs…
Un tas ir normāli. Pēc tam mamma burtiski izpleta rokas uz abām pusēm un teica, ka, lūk, tik cilvēku vispār nekad neuzzinās par to, ka tu esi, vai arī viņiem būs pilnīgi vienalga, esi tu vai neesi…
Ne ienaida, ne draudzības
Pilnīga vienaldzība
Un tas ir neizbēgami
Bet pēc tam mamma pateica galveno:
– Ja tu visu dzīvi skraidīsi pakaļ tiem, kuri ietilpst otrajā un trešajā grupā, cenšoties izpelnīties viņu mīlestību un draudzību, tev nekad nebūs arī pirmās… Tāpēc, ka ieguldīt sevi vajag tur, kur ir abpusējība…
Šī, iespējams, ir pati labākā manas dzīves macība…
Tāpēc, ka tā ne reizi nav mani pievīlusi…
Diemžēl man vēl šodien šad tad izdodas to pārkāpt, taču katru reizi, kad cenšos izpatikt cilvēkiem, kuri NAV mani pieņēmuši, spriežot pēc viņu aukstās un vienaldzīgās attieksmes, es saprotu, ka šajos brīžos man vajadzīgi ir nevis viņi, bet tā ir iespēja atgriezties tajos savos 6 gados, kad vārdi “Tinies!” mani ļoti stipri sasita.
Toreiz es no tiem baidījos, bet tagad es tos saku pati sev, kad redzu, ka kāds pagriežas pret mani ar muguru, vai domā, ka man jānopelna tiesības uz draudzību vai mīlestību… Tinies, Ļiļa…
Un es eju prom, un man paliek tik viegli, tāpēc, ka viss šajā dzīvē ir abpusēji…. un ieguldīties vērts ir tajā, kas panāk pretī….
Varbūt kādam grūtā brīdī manas mammas vienkāršā filosofija noderēs….
Nevajag dzīvot ilūzijās, ka mēs esam šīs pasaules glābēji. Mani mīļie, nav iespējams kaut ko atstrādāt kāda cita vietā. Ja tev nākas labot kādas savas dzimtas programmas, tas nozīmē, ka pats esi piedalījies to radīšanā. Visas sievietes, kas šeit atnāk, esot sirsnīgas un cēlas un dara milzīgu darbu, pašas ir ielikušas iemeslus visdažādākajiem izkropļojumiem. Mēs visi “tīrām aiz sevis”. Reiz mēs ļoti labi un aktīvi zaudējām, bet tagad visu satīram. Ļaunums jau pats par sevi ir nezināma eksperimenta sekas. Ja sākotnēji būtu zināms, kā pareizi darīt, tad uzreiz darītu pareizi. Taču visa spriedze materiālajā pasaulē ir uzkrājusies tāpēc, ka gribējām kā labāk, bet sanāca, kā sanāca, dēļ tā, ka fiziskajā pasaulē ir savi diskrētās gaismas stingrie likumi, vienas gara dzirksts atdalītība no otras. Tāpēc no vienas puses mēs šeit esam atnesuši milzīgu pārveides potenciālu, skumjas pēc gaismas, kuru mēs vēlamies ieraudzīt un paust šeit uz Zemes, bet no otras puses, jāsaprot, ka mēs labojam tikai to, ko paši esam sabojājuši.
Nav nekā tāda, ko mēs varētu izlabot, neesot tā visa dalībnieki. Jo tikai tas, kuram ir ieraksts, kas saistīts ar noteiktu darbību, var pieņemt šo darbību, ienirt tajā, šajā sajūtā un piedot, tādējādi pārveidojot un atbrīvojot tajā ietverto gaismas enerģiju. Tikai zini, ka tumsa ir redzama tikai ar acīm, tas nozīmē prāta uztveri, taču tad, kad tu skaties no sirds – nekādas tumsas nav, ir viena vienīga Mīlestība.
Ja tu pieaudz nevis augoša dramatisma virzienā, bet gan dzīvespriecīgas vēlmes izbaudīt dzīvi vismaz nedaudz vairāk, nekā no tās ciest virzienā, tad tik daudzas lietas, kas iepriekš satrauca, pēkšņi kļūst pilnīgi normālas!
Ir normāli, ja kaut kas iesāpas, bet tu neskrien pie daktera, pieprasot, lai tas nekavējoties padara tevi jauneklīgi mundru.
Tu jau sevi pazīsti un pielāgojies sev, saprotot, kā nevajag, un kā vajag (sēdēt, gulēt, ēst, pastaigāties, lietot, mīlēties ar savu osteohondrozi utt.)
Normāli, ja tu kādam nepatīc.
Izrādās, ka viena no patīkamākajām brīvībām pasaulē ir nepretendēt uz to, ka visi tevi pieņems un nepielāgot katru savu soli, sākot no matu griezuma līdz pat personīgajam viedoklim, lai izpatiktu visiem, kam patīk vērtēt, meklēt citu trūkumus un dzīvot ilūzijā par to, ka viņu kritika vispār kaut ko spēj ietekmēt.
Normāli ir nekrist ģībonī no trendiem, brendiem un citām ik sekundi mainīgām sēnalām, kuru radītājiem ir pilnīgi vienalga, kā tu izskaties, lai tikai varētu pēc iespējas vairāk pārdot atslēgas no strauji bēgošās laimes.
Normāli ir pret sevi izturēties normāli, piedodiet par tautoloģiju.
Un nekrist patmīlības histērijā, sāpinoties un ievainojoties no visa, kas neļauj tai pieaugt.
Normāli ir atrasties visdažādākajos stāvokļos, godīgi atzīstot katru no tiem un pārstāt ticēt melīgajām teorijām par to, ka veselīga psihe nedrīkst skumt, dusmoties un, ka tai var būt tikai viena emocija – nenogurstošas kazas optimisms.
Normāli ir neuzņemties atbildību par vājprātu, ko rada citi, normāli ir neizšķīst citos, normāli ir būt labās savstarpējās attiecībās un nekultivēt bezatbildību. Ir normāli, ka tev nav viss, ko tu vēlies un ir normāli likt mierā kā sevi tā arī visus pārējos, atsakoties no neirotiskas apsēstības visus pāraudzināt.
Vienkāršāk, vieglāk, maigāk – tas ir normāli.
…. Mēs esam cilvēki
Man šobrīd gribētos ar siltas un labestīgas ironijas staru pieskarties ikvienam, kam šobrīd ir grūti, sāpīgi un vientulīgi. Tā, mani mīļie, mēdz būt. Taču katram stāvoklim ir sākums un beigas. Un tas ir normāli.
Ginta Filia Solis 