Par sievieti ir viegli pasmieties

sieviete pasmieties

Par īstu tuvību

Par sievieti ir viegli pasmieties. Apspriest, teiksim, viņas jocīgās drēbes. Un šai dāmai drēbes patiešām bija jocīgas, melnas zeķubikses un laka kurpes uz augstiem papēžiem. Un tas viss četrdesmit grādu karstumā. Un jaciņa ar spīdīgiem lāsumiem un baltu krādziņu.

Un arī matu lokas viņai bagātīgi bija pielietas ar laku – tāda dīvaina frizūra. Un lūpas uzkrāsotas indīgi sarkanas. Un seja pārklāta ar biezu smiņķi un pielīmētas skropstas. Un rokassomiņa uz ceļiem.

Un tā viņa sēdēja: faraona pozā sauļošanās krēslā, manierīgi turot rokā kokteili. Droši vien viņai bija ļoti, ļoti karsti, taču viņa centās un pacieta – viņa viesnīcā bija ieradusies atpūsties kopā ar vīrieti.

Redzams, ka nesen iepazinušies un atbraukuši, lai labāk viens otru iepazītu

Sieviete vairs nebija jauna, tāda apaļīga – bija redzams, ka zem apģērba ir vēl kaut kas nostiepjošs, tā kā izģērbties un peldēties viņa nevarēja.Tikai sēdēt taisni un pateikties: “Pateicos, man viss ir labi. Viss ir kārtībā.”

Bija skumji un smagi to vērot.

Kaut gan vīrietis izskatījās ļoti labi, tāds padzīvojis ar ļoti labestīgām acīm

Viņš bija solīdi apģērbies un sēdēja blakus sievietei: rokā koktelis, bet viņš to nedzēra, jo nav smuki dzert vienam.

Un tā viņi mierīgi pastaigājās pa viesnīcas teritoriju.
Arī ēda dāma tikai pa mazdrusciņai – gandrīz neko arī neēda. Lai vīrietis nepadomātu, ka viņa ir rīma. Un sēdēja taisni – kājas kopā sakļāvusi.

Un pēc nedēļas viņa bija kļuvusi skaista.

Nomazgājusi kosmētiku, uzvilkusi smuku sarafānu, cepurīti un pludmales čības. Un taisīja savam vīrietim masāžu, un viņš viņu iezieda ar sauļošanās krēmu. Un viņi pastaigājās rokās sadevušies, plakšķinot ar pludmales čībām

Un viņa aizrautīgi smējās un ēda saldējumu. Un viņi peldēja un nira, un spēlēja bērnu dienu spēles un atkal smējās kā bērni.

Un viņa ļoti skaista bija kļuvusi tāpēc, ka bija laimīga

Tāpēc, ka kāds viņu bija iemīlējisi un pieņēmisi tādu, kāda viņa ir, apaļa, ar varikozajām vēnām (lūk, kāpēc bija vajadzīgas melnās necaurspīdīgas zeķes), ar ne īpaši kupliem matiem un liekajām skropstām, ar krunciņām un bez vidukļa – NU UN?

Kad mūs pieņemt tādus, kādi mēs esam – mēs kļūstam skaisti.

Un smejamies. Un masāžas taisam. Un ejam rokās sadevušies. Un nevajadzīgos krāmus iebāžam dziļi skapī, un turpat arī visas zirglietas – savas maskas un bruņas, kurās esam pieradiuši visu mūžu staigāt, pakaviem klabot.

Bet kad ir mīlestība – mēs varam būt mēs paši. Un būsim skaisti, un visi par mums sajūsmināsies, jo mīlestība cilvēku izdaiļo un padara pievilcīgu. Ja kopā ar cilveku vari būt tu pats – tā ir laime un tā ir mīlestība. Un patiesa tuvība.

Autors: © Anna KIrjanova
Ilustrācija: © Valentīns Gubarevs
Tulkoja: Ginta FS

Divas dzīves

11216829_1252371208113050_4976758208426651196_n

Pats lielākais Visuma noslēpums

Ir divu veidu dzīves. Viena – dzīve, kas balstās uz BAILĒM, otra – dzīve, kas balstās uz MĪLESTĪBAS.

DZĪVE, kas balstās​​​​​​​ uz BAILĒM, nekad mūs neaizvedīs pie dziļām attiecībām. Jūs paliksiet bailēs un otram cilvēkam nebūs pieejas jums, viņš nevarēs piekļūt jūsu būtībai. Jūs ielaidīsiet cilvēku savā dzīvē līdz noteiktai robežai, bet pēc tam priekšā nostāsies siena un viss apstāsies.

Cilvēks, kurš orientēts uz MĪLESTĪBU ir dziļi ticīgs cilvēks. Tāds cilvēks nebaidās nākotnes, rezultātu un seku, tas ir cilvēks, kurš dzīvo šeit un tagad.

Kas ir BAILES? Kāpēc jūs tā baidāties? Ja par jums viss ir zināms, un jūs esat kā atvērta grāmata, kāpēc baidīties? Kā tas varēs jums kaitēt? Tie vienkārši ir melīgi noteikumi: nosacītības, ko jums uzspiež sabiedrība par to, ka jums kaut kas ir jāslēpj, jāaizsargā sevi, pastavīgi jābūt gatavam pretsitienam, it kā apkārt būtu vieni vienīgi ienaidnieki, it kā visi būtu pret jums!

Nav neviena, kurš ir pret jums! Pat tad, ja jūtiet, ka kāds ir pret jums, tas tā nav, jo visi ir nodarbināti ar sevi un ne jums. Nav no kā baidīties! Tas ir jāsaprot, ja vēlaties, lai jums būtu dziļas attiecības. Nav no kā baidīties!

Padomājiet par to. Bet pēc tam ļaujiet otram cilvēkam ieiet jūsos, uzaiciniet viņu. Nelieciet nekādus šķēršļus, kļūstiet par atvērtu ieeju bez aizslēgtām durvīm, bez atslēgām. Tad mīlestība būs iespējama.

Dzīve eksistē tagad: neticami piegružota ar tonnām stereotipu

Neīstas patiesības, novalkātas un sen novecojušas, tās ceļo no paaudzes paaudzē. Bet laiki mainās. Mīlestība šajā stereotipu ķēdē nav izņēmums.

Protams, mīlestību nevar iemācīt, jo tā dzimst kopā ar cilvēku “noslēgtā traukā”. Vēl mīlestību var salīdzināt ar ziedu pumpurā. Tikai iedomājieties, ir pienācis laiks un brīnišķīgais zieds uzplaukst! Kā to kopt? Kur novietot? Varbūt tikai pašam par to priecāties, bet varbūt sasaukt visus un parādīt viņiem tiko uzplaukušā zieda brīnumaino skaistumu?

Mēs tik daudz ko dzirdam, redzam un saprotam par mīlestību, ka patiesībā vispār neko nezinām. Tas ir vislielākais noslēpums, Neatminētais Visuma noslēpums.

Avots: http://www.econet.ru
Autors: © OŠO
Tulkoja: Ginta FS

Cilvēks nedrīkst melot?

melot sev

Kāpēc mēs melojam?

Mēs dzīvojam pasaulē, kur melo visi – vairāk vai mazāk, un ir nereāli domāt, ka neviens nekad nedrīkst melot. Visi to dara, un tā ir dzīves patiesība. Ja mēs noliedzam šo faktu, tas nodara mums sāpes, jo mēs gaidam no sev tuvajiem cilvēkiem, ka viņi vienmēr pret mums būs godīgi, taču aizmirstam, ka ne vienmēr paši vēlamies zināt patiesību. Tas patiešām ir paradokss.

Kāpēc mēs melojam?

Pirmkārt, sabiedrībā tā ir pieņemts, jo mums “jāuzvedas labi ar visiem”, lai kaut ko saņemtu apmaiņā. Piemēram, mēs meklējam darbu, un ne vienmēr varēsim būt atklāti pret priekšniecību u.t.t. Attiecībās ar cilvēkiem mēs baidāmies būt godīgi kaut vai tāpēc, ka baidāmies, ka mūs atstums, nepieņems, nemīlēs. Mēs ticam, ka, ja būsim tādi, kādus mūs vēlas redzēt, mēs sasniegsim to, ko vēlamies sasniegt, tāpēc spēlējam lomu spēles. Mēs neticam tam, ka, ja mēs būsim paši – īsti, mūs kāds spēs mīlēt.

Katru reizi, kad man saka: “Mans tuvais cilvēks mani pievīla”, es vienmēr smejos un saku: “Laipni aicināts reālajā pasaulē!”

Es esmu sarkastiska.

Es viņiem saku, ka tas iemācīs nolaisties uz zemes, lai pamostos no ilūzijām, par to, ka cilvēkiem nebūtu jāmelo, ka viņiem būtu jābūt iecietīgākiem un jāpārstāj parāk uzticēties citiem cilvēkiem un pārvērtēt uzticības nozīmi, kā arī izmainīt savus uzstādījumus attiecībā uz uzticību. Visa gudrība slēpjas tajā, ka ir jāpieņem patiesība par to, ka cilvēki visā pasaulē melo un nav taisnīgi gaidīt, ka viņi to vairs nedarīs. Ja cilvēki to sapratīs, tad arī tuviniekiem būs vieglāk pieņemt savus trūkumus.

Kad cilvēki melo, tas ir kā narkotika. Tā ir sava veida narkomānija. Kad cilvēks vēlas atmest smēķēšanu, bet nevar. Kad cilvēks vēlas atmest narkotikas, bet nevar. Kad cilvēks vēlas pārstāt sev kaitēt, bet nevar. Tas pats notiek ar cilvēku, kurš vēlas pārstāt melot un nevar.

No senas 2006. gada dienasgrāmatas: “Mēs mānam paši sevi, kad domājam, ka mēs vai cilvēki nedrīkstam melot.”

Ja kāds domā, ka cilvēki nedrīkst melot un nedrīkst pievilt uzticību, viņš dzīvo fantāziju pasaulē un neredz dzīvi tādu, kāda tā ir.

Ja cilvēks māna pats sevi, viņš sevi zaudē.

Cilvēks vienmēr māna pats sevi.

Viņš drīkst melot citiem – tā nav problēma, bet kad viņš melo pats sev, viņš sev kaitē.

Kad cilvēks ir godīgs pret sevi, viņš var būt godīgs arī pret citiem.

Citi cilvēki, īpaši tuvinieki, vienmēr man ir bijuši pašas spogulis. Kad es redzu, ka meloju kādam, man momentā ir skaidrs, ka meloju pati sev.

Vēlāk es sapratu, ka nebiju vienīgā, kura meloja visu laiku un, ka cilvēki visā pasaulē to dara. Kad es sapratu šo vienkāršo patiesību, es ilgi smējos. Visi melo, tēlojot, spēlējot dažādas lomas – pat tyuviem cilvēkiem. Šī apjausma man palīdzēja būt iecietīgākai pret sevi un pret citiem cilvēkiem, un kļūt mazāk kritiskai attiecībā pret sevi – tātad arī pret citiem.

Es esmu ļoti saprotoša brīžos, kad cilvēki atzīstas, ka ir mani melojuši. Dažkārt es ļoti brīnos, kad cilvēki ar mani ir parāk atklāti, jo es pati tāda esmu. Pie manis nāk ļoti daudzi un atklāti runā ar mani par ļoti daudzām sev svarīgām lietām.

Mani vienmēr ir pievilkuši atklāti un patiesi cilvēki, jo viņi vienmēr saka to, ko domā un jūt. Ar viņiem var stundām ilgi runāt par visu un caur viņiem iepazīt sevi. Ar viņiem ir bijis viegli būvēt godīgas un īstas attiecības, un nav bijis jātēlo. Un, ja es kaut ko esmu vēlējusies pateikt, es to esmu darījusi, nevis gaidījusi, kad viņi uzminēs manas vēlmes.

Es nolēmu savā dzīvē ielaist šos cilvēkus un viņu ir ļoti maz.

Es jūtos slikti, atrodoties starp maskām, kad cilvēki ir “pieklājīgi” un dara visu, lai iepatiktos citiem.

Autors: Ella Travinska (Bairones Keitijas skolas absolvente, Izraēla)
Tulkoja: Ginta FS

Kas ir MĪLESTĪBA?

12274561_537514516406204_3930948401900813144_n

“Kas ir MĪLESTĪBA?” – šo jautājumu uzdevām bērniem no 4 līdz 8 gadiem. Un viņu atbildes izrādījās daudz dziļākas un gudrākas, kā varējām to iedomāties!

— Manai vecmāmiņai ir artrīts, un viņa vairs nevar noliekties un uzlakot sev kāju nagus. Tāpēc to dara mans vectētiņš, kaut arī viņam ir artrīts. Tā ir mīlestība!

— Kad kāds tevi mīl, viņš tevi vārdā sauc kaut kā īpaši. Un tu zini, ka viņš tavam vārdam neko sliktu nenodarīs.

— Mīlestība tevi atradīs pat tad, ja tu vēlēsies noslēpties. Es jau no piecu gadu vecuma no tās slēpjos, bet meitenes mani vienalga atrod.

— Mīlestība ir tas, kas liek tev smaidīt pat tad, kad esi noguris.

— Mīlestība – tas ir tad, kad mamma tētim gatavo kafiju, bet pirmo malciņu iedzer pati, lai pārliecinātos, ka kafija sanākusi garda.

— Mīlestība ir tad, kad cilvēki visu laiku skūpstās. Bet, ja viņi piekūst skūpstīties, tad vienalga grib būt kopā un vienkārši sarunājas.

— Mīlestība ir tas, ko var ievērot istabā Ziemassvētku laikā, ja pārstāj izpakot dāvanas un ieklausās.

— Ja jūs vēlaties iemācīties mīlēt, tad jums jāsāk draudzēties ar cilvēku, kuru jūs ienīstat. (Mūsu planētai ir vajadzīgi tādi cilvēki, kā šī meitenīte)

— Mīlestība – tas ir tad, kad tu saki zēnam, ka tev patīk viņa krekls un viņš to valkā katru dienu.

— Mīlestība – tas ir tad, kad vecenīte un vecītis turpina draudzēties, kaut arī viens par otru ļoti daudz ko zina.

— Kad es uzstājos uz skatuves, man bija bail. Es skatījos uz cilvēkiem zālē un ieraudzīju, kā tētis man smaida un māj ar roku. Viņš bija vienīgais, kurš tā darīja. Jo viņš mani mīl. Es vairs nebaidījos.

— Mīlestība – tas ir tad, kad mamma tētim atdod pašu garšīgāko vistas gabaliņu.

— Mīlestība – tas ir tad, kad mamma redz tēti nosvīdušu un netīru, un vienalga viņam saka, ka viņš ir skaistāks par Bredu Pitu.

— Es zinu, ka mana vecākā māsa mani mīl, jo viņa man atdod savas lietas, un tadēļ viņai nākas iet uz veikalu un pirkt sev jaunas.

— Kad tu kādu mīli, tu mirkšķini acis un no tavām skropstām birst zvaigznes.

— Mīlestība ir tad, kad kāds tev dara pāri un tu dusmojies, bet nekliedz uz viņu, jo zini, ka viņam tas būs nepatīkami.

— Ja jūs kadu nemīlat, nevajag teikt: “Es tevi mīlu”. Bet, ja mīlat, tad to vajag teikt ļoti bieži. Bet cilvēki to aizmirst.

— Mīlestība ir tad, kad tavs kucēns laiza tev seju pat tad, kad tu visu dienu viņu esi atstājis vienu mājās.

Avots: http://www.wiolife.ru
Tulkoja: Ginta FS

Mācību stunda visai dzīvei

zēns maršrutniekā4

Tas notika 80desmito gadu vidū Ļeņingradā. Es braucu maršrutniekā. Blakus sēdeklī trokšņoja apmēram sešgadīgs puika. Viņa mamma truli blenza ārā pa logu un nereaģēja. Bet viņš tikai raustīja un raustīja viņas piedurkni

Garām paskrēja koku rindas, smidzināja sīks lietutiņs – kā jau Ļeņingradā. Bērns kaut ko pieprasīja vai apgalvoja, neatceros. Bet pēkšņi viņa kā pagriezās pret puiku, kā parāva viņu aiz rokas un caur zobiem nočukstēja:

— Ko tu gribi no manis?!

Viņš sarāvās un apklusa.

— Ko tu gribi, es tev prasu!? Vai tu vispār zini, kas tu tāds esi? Tu esi nekas! Saprati?! Tu esi nekas! — to viņa burtiski izdvesa viņam sejā, izgrūda caur zobiem. Puika skatījās uz viņu, un man šķita, ka viņam trīc galva. Vai arī es trīcēju. Jutu kā sviedri tek pa muguru tērcītē.

Atceros savu pirmo domu, — Vai tiešām to saka viņa?! Par ko viņa šajā brīdī domā?!

— Nespēju tevi redzēt!, — viņa nočukstēja.

— Tu taču viņu nupat nogalināji! — es teicu, bet neviens mani neizdzirdēja.

Cilvēki maršrutniekā turpināja gulēt, tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Es sēdēju un nekustējos. Bet puisēns neraudāja. Viņa atgrūda viņa roku un atkal pagriezās pret logu. Viņš vairs neārdījās un netrokšņoja, bija pieklusis. Viņš skatījās sēdekļa saplēstajā apšuvumā un klusēja. Bet man bija vēlme piecelties un saraustīt šo sievieti gabalos! Pateikt viņai: — Tu esi briesmone! Tu esi nekas! Tu taču viņu nogalināji! Zvēru, es būtu to izdarījis!

Bet puika kaut kā mani nobremzēja. Es aizvēru acis un sāku dziļi elpot, lai kaut kā nomierinātos.

Kad es tās atvēru, es ieraudzīju konfekti. Pavisam jauns puisis, gaišiem, cirtainiem matiem, kurš izskatījās pēc studenta, izstieptā rokā turēja konfekti un deva to puikam teikdams: — Ņem, tas tev!

Zēns konfekti paņēma. Un tad puisis pasniedza vēl vienu konfekti. Zēns paņēma arī to. Tālāk notika kaut kas tāds, ko bez asarām es nevaru atcerēties.

Viņš neēda konfekti, bet pieskārās mammas rokai. Viņa uzreiz nepagriezās, tiki pēc brīža paskatījās uz viņu. Izskatījās, ka gribēja viņam sist, taču viņš pastiepa viņai konfekti. Viņa paskatījās uz zēnu, tad, uz konfekti. Es redzēju, ka viņa ir nesaprašanā. Tad viņš ielika konfekti viņai rokā. Viņa, ka apdedzinājusies ātri viņam to atdeva.

— Es negribu, — viņa teica.

Viņam rokā bija divas konfektes un roku viņš nenolaida.

— Ēd pats — viņa klusiņām teica un piebilda, — es negribu… Godavārds!

Tad viņš nolika konfekti viņai klēpī. Es nekad neaizmirsīšu šo pauzi. Un šo nobrieduša cilvēka skatienu.

Manā acu priekšā pāris minūtēs šis mazais zēns kļuva par vīrieti, bet viņa no dusmīgas, naida pilnas maitas kļuva par skaistu jaunu sievieti. Vismaz es tā to jutu.

Viņa ilgi, ilgi klusēja. Skatījās uz savu dēlu, it kā pirmo reizi to būtu ieraudzījusi. Pēc tam apskāva. Un viņš viņu apskāva. Pēc tam viņš attina konfektes papīriņu un un iedeva viņai konfekti. Jūs varat ko tādu iedomāties? Un kāmēr viņa to nebija iebāzusi mutē, pats neēda. Tas bija vēl viens šoks, bet jau cits.

Es padomāju: — Lūk, tu sēdi tāds svētais, gribēji piecelties, apvainot, gribēji viņu saraustīt gabalos, pārtaisīt. Un tu neko nebūtu panācis, izņemot skandālu un lamas. Bet šis zēns, paskaties, cik viņš ir gudrs, cik liels, pieaudzis, viņš izdarīja ko pavisam citu, kas aizskāra līdz pašiem sirds dziļumiem, līdz asarām. — Un vēl, šis jaunais students, kurš iedeva zēnam konfektes, — es padomāju, — vinš taču ne vienkārši tāpat iedeva divas.

Es atskatījos… Pa mikriņa aizmugurējo stiklu es redzēju šo jauno puisi, kas lēnītēm aizgāja pa pielijušo ielu. Bet mamma un dēls sēdēja galvas kopā salikuši – kā nupat iemīlējušies! Vadītājs paziņoja manu pieturu. Kāpjot ārā, es pieskaros puisēna rokai.

Ar to es viņam pateicu «Paldies». Nedomāju, ka viņš saprata, taču tas nav būtiski.

Es uz mūžu ielāgoju šo mācību stundu. Atcerēties atcerējos vienmēr, taču jāpaiet vēl gadiem, lai es to pa īstam apzinātos. Ka tā arī ir patiesā audzināšana. Par kuru ne visi pieaugušie zin.

Ka tikai ar savu piemēru var audzināt.

Ne ar bļaustīšanos, ne apvainojumiem, ne pēršanu. Tikai piemērs pa īstam strādā, nekas vairāk. Un šis zēns parādīja piemēru. Viņai un man. Un viņš izmainīja mūs…

Kur tagad ir šis zēns? Kur tu esi, puika?! Kas notiek ar tevi šodien? Cik ļoti tu visiem esi vajadzīgs!

Avots: http://udiwis.ru

Tulkoja: GintaFS

Mēs runājam vienu, bet gribam pateikt pavisam ko citu…

11822630_1677656099130257_7223411007722561714_n

Mēs sakām: “Paldies par to, ka tu esi”, kad nevaram pateikt: “Es mīlu tevi”.

Mēs sakām: “Man negribas vairāk dzīvot”, kad vēlamies, lai mūs pārliecinātu par pretējo.

Mēs sakām: “Šeit ir auksti”, kad mums vajadzīgi kāda cilvēka pieskārieni.

Mēs sakām: “Man neko no tevis vairāk nevajag”, kad nevaram saņemt to, ko vēlamies.

Mēs sakām:”Es nepacēlu klausuli, tāpēc ka biju aizņemts”, kad mums kauns atzīties, ka vairs nejūtamies priecīgi, dzirdot šī cilvēka balsi.

Mēs sakām:”Es nevienam neesmu vajadzīgs”, kad patiesībā mēs neesam vajadzīgi vienam vienīgajam cilvēkam.

Mēs sakām:”Es tikšu ar to galā”, kad kautrējamies palūgt palīdzību.

Mēs sakām:”Tu esi labs draugs”, kad aizmirstam piemetināt: “Taču tev nav lemts kļūt par kaut ko vairāk.”

Mēs sakām:”Tas nav galvenais”, kad zinām, ka mums nav citas izvēles, kā salīgt mieru..

Mēs sakām:”Es tev uzticos”, kad baidāmies, ka esam kļuvuši par spēļmantiņu.

Mēs sakām: “Uz mūžu”, kad nevēlamies skatīties pulkstenī.

Mēs sakām: “Es biju blakus”, kad nevaram atrast sev attaisnojumu.

Mēs tik daudz ko sakām, ka tad, kad uz mēles paliek trīs pēdējie neizteiktie vārdi, mēs sakniebjam lūpas, skatāmies grīdā un klusējam.

Mēs sakām:”Tas nav galvenais”, kad zinām, ka mums nav citas izvēles, kā salīgt mieru..

Mēs sakām:”Es tikšu ar to galā”, kad kautrējamies palūgt palīdzību.

Mēs ļoti bieži nenovērtējam to, kas mums blakus, kamēr neesam to pazaudējuši.

Mēs cenšamies sev iestāstīt, ka nevaram bez tā iztikt… Taču sirds – ne prāts… to nevar apmānīt… nevar aizmiglot.

Mēs tik bieži sev sakām, ka zinām par otru visu, taču mēs pat par sevi ļoti daudz ko nezinām.

Kaut kur aizejot, mēs apsolāmies vairs nekad neatgriezties… taču, vai gan var aiziet, atstājot sirdi?

Mēs atvadāmies, zinot, ka atkal satiksimies.

Mēs izdzēšam telefona numuru, zinot, ka tas vienalga paliks atmiņā.

Mēs izmetam adreses, glaudot konvertu ar uzrakstītu vēstuli, kura noslēpta atvilknē.

Mēs runājam, ko padomājām, jau iepriekš zinot atbildi.

Mēs meklējam kaut ko jaunu, zinot, ka bez vecā nevarēsim dzīvot.

Mēs zīmējam uz asfalta maigo “mīlu”, zinot, ka drīz nolīs lietus un nomazgās ar krītu uzrakstīto.

Mēs izrunājam tik daudz vārdu… taču vēlamies pateikt tikai “Es tik ļoti tevi mīlu”

Mēs rājamies….sev dvēselē sakot: “Taču apskauj mani! Vienkārši apskauj!”

Mēs smejamies, kad uztraucamies…. kad mums ir bail.

Mēs aizgūtnēm raudam no laimes.

Mēs skūpstam, piespiežam sev klāt un sakām: “neatlaidīšu”… lai arī pirms piecām minūtēm teicām, ka aiziesim.

Mēs gaidam pat tad, kad sakām: “ej projām”

Mēs sakām, ka dzīve ir brīnišķīga un dodamies uz veikalu pēc vēl vienas šņabja pudeles.

Mums nospļauties uz sabiedrības viedokļiem un pastavīgi jautājam: “Kā es izskatos?”

Mēs ļoti mīlam vientulību un stipri sažņaudzam rokā telefonu.

Mēs uzskatām, ka mūsu māja ir mūsu cietoksnis, un naktīs baidāmies, ka kāds to varētu atņemt.

Mēs uzskatām, ka esam absolūti mierīgi, un roka pati stiepjas pec cigaretes.

Mēs šokējam cilvēkus un baidāmies pateikt “mīlu”.

Mēs neuzticamies cilvēkiem, un vismaz reizi nedēļā paraudam kadam uz pleca.

Mēs neticam mīlestībai un pa naktīm raudam spilvenā.

Mēs dzīvojam šodienai, un kaļam nākotnes plānus.

Mēs principiāli neskatamies ziņas TV, taču lasām tās internetā.

Mēs esam ļoti paškritiski, taču mīlam tikai sevi.

Mēs neieredzam mūsu valdību, un ar prieku svinam Neatkarības dienu.

Mēs piedodam sev visas kļūdas, un sķībi skatāmies uz tiem, kuri kļūdās.

Mēs neticam tam, ka ir ideāli cilvēki un tomēr pūlī cenšamies saskatīt savu ideālu.

Mums paliek slikti no cilvēku masām rīta tramvajā, un mēs katru dienu pacietīgi stāvam pieturā un gaidam to…

Autors: Margarita Žmakina
Tulkoja: Ginta FS

Mīlestību iepazīst tas, kurš mīl

Rabindranats4

Vienu no Indijas slavenākajiem dzejniekiem Rabindranatu Tagori bieži neērtā situācijā nostādīja kāds vecs vīrs – viņa vectēva draugs. Večuks bieži nāca pie viņiem ciemos, jo dzīvoja netālu, un ne reizi neaizgāja nepatraucējis Rabindranatu. Parasti viņš klauvēja pie tā durvīm un jautāja:

— Kā iet ar dzejas rakstīšanu? Tu patiešām esi iepazinis Dievu? Tu patiešām zini, ko nozīmē Mīlestība? Saki man, vai tu patiešām saproti visu to, par ko runā savā dzejā? Varbūt tu vienkārši spēlējies ar vārdiem? Ikviens idiots var runāt par mīlestību, par Dievu, par Dvēseli. Es pēc tavām acīm redzu, ka to visu tu neesi izjutis un piedzīvojis

Un Rabindranatam nebija ko vecajam vīram atbildēt. Vēl vairāk, vecajam vīram bija taisnība. Kad viņi nejauši satikās tirgū, večuks viņu ķēra aiz piedurknes un jautāja:

— Nu, kā tavs Dievs? Tu Viņu atradi, vai vēl joprojām raksti dzeju par Viņu? Atceries, rakstīt par Dievu un zināt Dievu – nav viens un tas pats.

Šim cilvēkam ļoti patika izsist cilvēkus no līdzsvara. Dzejas vakaros, kur visi ar cieņu izturējās pret Rabindranatu, jo viņš taču bija Nobela prēmijas laureāts, parasti ieradās arī šis vecais vīrs. Uz skatuves, visu dzejnieku un Rabindranata talanta pielūdzēju acu priekšā, večuks atkal ķēra viņu aiz piedurknes un teica:

— Un tomēr tas nav noticis. Kāpēc tu māni visus šos idiotus? Viņi ir mazi idioti  bet tu – liels. Viņus nepazīst aiz valsts robežām, bet tevi pazīst visā pasaulē. Taču tas nebūt nenozīmē, ka esi iepazinis Dievu.

Rabindranats savā dienasgrāmatā rakstīja: «Viņš mani vienkārši piebeidz. Viņam ir tik dziļš un caururbjošs skatiens, ka nav iespējams samelot. Jau pati viņa klātbūtne noliek izvēles priekšā – vai nu saki patiesību, vai labāk klusē».

Un tomēr, tas notika….
Reiz Rabindranats devās ikrīta pastaigā. Bija agrs rīts, naktī bija lijis un šobrīd saule lēca. Okeāns mirdzēja zeltā un uz pilsētas ielām bija redzamas peļķes. Peļķēs saule atspīdēja ar tieši tādu pašu svinīgumu un spožumu, ar to pašu prieku, kā okeānā. Sajūsmināts un apskurbis no redzētā, Rabindranats sajuta kaut kādas dīvainas izmaiņas. Pasaulē nav nekā vissvarīgākā, tāpat kā nav nekā otršķirīga – pasaulē viss ir vienots. Pirmo reizi dzīvē viņš devās uz vecā vīra māju, pieklauvēja pie durvīm, ieskatījās tam acīs un teica:

— Un ko jūs tagad teiksiet?

Vecais vīrs atbildēja:

— Nu, te jau vairs nav ko teikt. Tas ir noticis, es tevi svētīju.

Nāve un Mīlestība ir līdzīgas. Vai tu varēsi saprast, kas ir mīlestība, redzot, ka viens cilvēks mīl otru? Ko tu redzi? Tu redzi, ka viņi apskaujas. Bet vai tad mīlestība ir apskāvieni? Tu redzi, kā viņi iet rokās sadevušies. Bet, vai tad tā ir mīlestība – tie ir cilvēki, kas sadevušies rokās? Ko vēl par mīlestību var uzzināt vērotājs no malas? Jebkurš no šiem atklājumiem ir mazsvarīgs. Tās visas būs mīlestības izpausmes, bet – ne pati mīlestība. Mīlestību var iepazīt tikai tas, kurš pats mīl.

Rabindranats1
Šo pritču pārstastīja Ošo
Tulkoja: GInta FS