Ikdienas Mīlestība

Nodzīvot dzīvi nav joka lieta.
Ilgstoša ģimenes dzīve nav sprinta distance. Tajā notiek tik ļoti daudz kas, ka to izturēt var tikai pieaudzis cilvēks. Pusaudžiem ar viņu iluzoro un ideālistisko pasaules uztveri šo piedzīvojumu neizturēt. Tie to pagaršos un izspļaus. Jau pašā spēles sākumā.

Ja gribas lielu un tīru mīlu ar nejauši satiktu princi vai princesi, tas nebūs uz ilgu laiku. 
Mīlestība, kura domāta dzīvei var būt liela, bet tā noteikti nebūs ļoti tīra.
Tajā ir gan slimības, strutas, caureja, vemšana un asinis.
Tajā mēdz būt gan aizkaitinājums, nesapratne, aizvainojumi un dusmas.
Tajā ir viņas kosmētikas, matu krāsas un matu pēdas izlietnē.
Tajā ir krākšana un viņa netīro zeķu smaka.
Tajā ir paketes un tamponi, kurus vīrietis dažkārt pērk sievietei.
Tajā ir nemazgāti trauki, jo abiem slinkums tos mazgāt.
Tajā ir histērijas, rupjība un neuzmanība.
Tajā ir nogurums, tai skaitā vienam no otra.
Tajā notiek avārijas, forsmažori un abpusējas kļūdas.
Tajā ik pa laikam var nebūt seksuālās vilkmes un intereses.
Tā var būt sasmērējusies ar bērnu kakām un izmocījusies bezmiega naktīs.
To dažkārt aizstāj garlaicība un rutīna.

Tev tas nepatīk? Tu nesaproti, kam tas viss vajadzīgs un kādēļ to visu paciest?

Piemēram,
tāpēc, lai tev vienmēr blakus būtu īsts draugs;
tāpēc, lai tu varētu būt tu pats un tevi pieņemtu;
tāpēc, lai varētu uzticēties un paļauties uz mīļotā cilvēka atbalstu;
tāpēc, lai būtu tuvībā ar otru cilvēku;
tāpēc, lai viens otram būtu gan palīdzība gan atbalsts jebkuros dzīves brīžos;
tāpēc, lai ieelpotu sava tuvākā smaržu un lūkotos mīļotajās acīs.
Izturēt neapmierinātību un stresu spēj tikai pa īstam pieaudzis cilvēks. Bērni to neprot.

Lilija Ahremčik
Foto: Danielle Guenther
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kamēr

Kamēr tev nav veselīgas attiecības pašam ar sevi, tu nespēsi izveidot veselīgas attiecības ar citiem.

Kamēr tev nav mīlestības pret sevi – tev citiem nav ko dot. Nedodot sev, tu sevi iztukšo. Un tad visas uz ārpusi vērstās darbības būs nevis aiz mīlestības, bet – trūkuma. Mīlestības vietā jebkas, tikai ne mīlestība.

Kamēr nav atbalsta sevī – tu kritīsi neveselīgās attiecības ar citiem. Visdažādākajās variācijās. Un no tā sevi izvilkt būs, ai, cik smagi.

Kamēr tu neizveidosi iekšējo atbalstu, kamēr nepabarosi sevi ar mīlestību, kamēr nedosi sev beznosacījuma pieņemšanu un atzīšanu, tu centīsies visu to ātrast ārpasaulē! Bet neviens nespēs tev dot to, kā nav tevī sev pašam.

Kamēr iekšā ir tukšums, kamēr nav atklāta pieeja savam iekšējam avotam, tu ne ar ko citu nevari remdēt savas slāpes.

Visi risinājumi ir iekšpusē. Viss ir tevī! Un meklēt un izrakt visu to, ko tu meklē, vajag sevī, ne ārpusē.

Ārpasaule ir piesaistīta iekšpasaulei. Tikai tā.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība ir…

Ziniet, gadu gaitā es pilnībā esmu zaudējusi to Mīlestības uztveri, kas liek nervozi iestigt drāmās, izmisīgi un kaislīgi censties kādu iekarot, skaļi demonstrēt savas jūtas, mocīties vai uzskatīt, ka Mīlestība ir ideālo un jauno privilēģija.
Taču par laimi ir atnācis kas cits… kluss, maigs, ļoti vienkāršs un līdz ar to bezgalīgi trausls un ārkārtīgi dziļš…

Mīlestība ir tuvība, Mīlestība ir dziedināšana, Mīlestība ir delikāta saudzīga attieksme pret otru cilvēku, un nav savienojama ar okupāciju, privātipašnieciskumu un pārvaldīšanas pašapmierinātību.

Tieši tādu Mīlestibu – nobriedušu, apzinātu, abpusēju es novēlu katram, absolūti katram cilvēkam…
Un katram, kurš tādai Mīlestībai netic, es apgalvoju, ka tā ir.
Un katru, kurš no tās bēg, es gribu apstādināt.
Un, katru cietušo es steidzos pārliecināt par to, ka cieš ne jau no Mīlestības, bet gan no tā, ar ko centies to aizstāt.

Mīlestība dziedina. Tā paildzina dzīvi tiešā šī vārda nozīmē. Atgriež mūs pašus sev, brīnišķīgus un neviltotus.
Padariet to iespējamu…. iemācieties atkal to sajust pēc pašas rūgtākās vilšanās… ielaidiet to…

Dzīvei bez mīlestības ir tiesības ar to piepildīties… jebkurā laikā…

© Ļiļa Grad
Foto: Polina Kovaleva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā iemācīties mīlēt cilvēkus

Mīlestība pret sevi, dzīvi un cilvēkiem ir pašas labākās zāles un drošākais laimīga un harmoniska likteņa pamats. Taču kā gan var iemācīties mīlēt kašķīgas tantes veiklā rindā, kaimiņus, kuri regulāri mūs appludina, darba kolēģus ar savdabīgu raksturu, mūžīgi neapmierinātus pasažierus sabiedriskajā transportā? Kā var mīlēt tos, kuri izturas rupji, melo un nodod? Tad taču mīlestība izskatīsies kā minimums muļķīgi un mūs uzskatīs par naiviem, tādiem, kuri neko nesaprot no cilvēkiem.
Protams, tādos gadījumos pieņemts cilvēkus nosodīt, ienīst, apvainoties uz viņiem vai atriebties viņiem.
Neviens uz mums šķībi neskatīsies, ja mēs uzgāzīsim mēslu spaini cilvēkam, kurš mūs piemānījis. Vai pārmācīsim paziņu, kurš uz mums ir sakliedzis. Taču, ja mēs pateiksim, ka viņš ir tāds pats kā visi, ar saviem trūkumiem un labajām īpašībām, un viņam ir tiesības kļūdīties, mūs uzskatīs par dīvainiem.
Ja godīgi ieskatāmies savā iekšējā pasaulē, mēs varam pamanīt, ka ļoti bieži mūsu dzīvi vada bailes no tā, “ko par mani padomās citi”. Sabiedrībā pieņemtas uzvedības normas veido mūsu dzīvi un mēs vienkārši baidāmies būt atšķirīgi no citiem, un paust savus, kardināli atšķirīgos uzskatus.Taču, ja cilvēks patiešām nesaprot, kā var mīlēt tos, kuri bojā garastāvokli, kuri izturas negodīgi, kuri vienkarši tracina? Kā var iemīlēt noziedzniekus un maniakus? Tos, kuri spēlējas ar citu cilvēku likteņiem?
Lai iemīlētu cilvēkus, ir jāiemācās uztvert tos nevis kā ķermeņus, bet Dvēseles. Dvēseles, kuras, iespējams, vēl nav apzinājušās savu sūtību kļūt par Cilvēku. Dvēseles, kuras nomaldījušās no ceļa,Dvēseles, kuras aizmirsušas par to, kāpēc atnākušas šeit – uz Zemes. Jo katrs cilvēks taču piedzimst tāpēc, lai kļūtu labāks, par to, kāds bija iepriekšējā dzīvē, izlabotu savas kļūdas, paceltos pakāpienu augstāk. Un, galvenais, nestu pasaulē Mīlestību. Taču kādā brīdī viņš aizmirst par to, un dusmojas, māna un nodod. Sagrauj visu sev apkārt un Mīlestības vietā sēj naidu.
Lai palīdzētu viņam atgriezties uz pareizā ceļa, pie savas sūtības, viņu vajag saprast un iemīlēt. Ar savu piemēru parādīt to, ka Mīlestība ir vienīgais veids, kā sasildīt sirdi. Un nevajag dusmoties, apvainoties un atriebties viņam. Tas ir darbs ar sevi, kas ļauj tikt skaidrībā ar savām iekšējām pretrunām, kas palīdz iepazīt savu iekšējo pasauli un apzināties savu dievišķo dabu.
Mums vajadzētu saprast, ka iviena rīcība atgriežas ar dubultspēku. Un dzīve visus atalgo pēc nopelniem. Ko atdod, to saņem.
Tāpēc ir ļoti svarīgi audzēt savā sirdī Mīlestību. Kā maigu, trauslu ziedu. Un censties nenosodīt cilvēkus, kuri dara mums pāri, māna un krāpj. Bet domās viņiem novēlēt laimi un Mīlestību. No sirds novēlēt pec iespējas ātrāk saprast to, kāpēc ir dzimuši un ko šeit dara.Un iemīlēt.

Jūlija Kravčenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atcerēties savus sapņus

Bērnībā katra diena ilgst veselu mūžību un tās laikā tu paspēj izdzīvot vairākas lomas, scenārijus un dzīves, sākot no mammas lomas ārā spēlējoties ar citiem bērniem, līdz pat traka suņa lomai, kurš visiem kož un pinas pa kājām vecākiem, kuri cenšas apdarīt mājas darbus.

Kad mums ģimenē piedzimst bērni, ir savi projekti, dzīve uzņem milzīgus apgriezienus. Visu laiku notiek kaut kas svarīgs un tu domā, ka gan jau vēl būs laiks piepildīt savus sapņus.

– Vēl būs laiks aizbraukt uz savu dzimteni, vietu, kur piedzimi, mazu nomales pilsētiņu un paskatīties uz to pēc tik daudziem prombūtnes gadiem.

– Vēl būs laiks paklausīties brīnišķīga solista balsi un aizkustinājumā paraudāt.

– Vēl būs laiks jāt pa piesnigušo mežu zirga mugurā.

– Vēl būs laiks kopā ar krusttēvu vakarā pasēdēt vīnogulāju aizēnotā dārzā un paklusēt…

– Vēl būs laiks aizbraukt uz citu pilsētu un apskaut mīļo vecmāmiņu, kura pa šo laiku ir nosirmojusi vēl vairāk…

Bet patiesībā nebūs. Viss reiz beidzas. Un mēs to atceramies parāk vēlu.

Tā reiz es ievēroju, cik ļoti novecojis ir mans mīļākais dziedātājs un uzzināju, ka mana mīļākā rok-grupa tuvākajā laikā beigs savu koncertēšanu. Bet es tā arī nebiju aizgājusi uz to koncertiem – dzīvojusi sajūtās, ka vēl būs laiks.

Katru reizi, kad atliekam savus īstos sapņus, mēs aizejam tālu prom no sevis, maldāmies savās ilūzijās, svešos viedokļos, aizejam prom no īstām jūtām.

Zaudējam sevi.

Lai par šī gada devīzi kļūst vārdi: “Es vēlos piepildīt visus tos sapņus, kurus spēju”.

Un, ja tu zini savus īstos sapņus, ja neesi tos aizbarikādējis ar otršķirīgām lietām, tad šī doma tevi spārnos ar iespēju satikties ar sevi patieso.

Jūlija Sudakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas būs tāds, kādu tu to redzi

Domāt par slikto, tas ir tāpat kā sapņot par nepatikšanām. Tā ir veidots cilvēka smalkais ķermenis, psihe, zemapziņa, kam nu kā ierastāk.

Ja tu pastāvīgi baidīsies no tā, ka tevi krāps, apmānīs, nodos, ar to pašu tu ēterā radīsi nākotnes ainu, tādu, kādu tu to redzi. Tā ir tavas subjektīvās realitātes programmēšana.

Domā par labo!

Neskaitāmie eksperimenti, tajā skaitā arī zinātniskie, ir pierādījuši to, ka, ja tu domāsi labu par savu vīru/sievu, domāsi, ka šis cilvēks ir tev uzticīgs, mīlošs, rūpīgs utt., viņš noteikti tāds arī būs.
Iespējams, tagad viņš pieļauj kļūdas un dažkārt uzvedas ne īpaši cienīgi, taču tava ticība viņam palīdzēs izmainīt arī viņa zemapziņu.

Atceries, kas ir vārdots ūdens? Kad “vecmāmiņa” vārdoja ūdeni un deva to dzert slimajam, tas drīz vien sāka atlabt pat vissmagākajos gadījumos.
“Vārdo” visu – ūdeni, telpu, māju, vīraku, sveces… visu! Lai tavs mīļotais cilvēks atrodas tava pozitīvisma, tavas ticības, tavas mīlestības apskāvienos!
Tavi ārējie vārdi (runa) un iekšējie (domas) ir spējīgi mainīt tavu realitāti, tavu apziņu, tavus tuvos.Tam vajag ticēt un rīkoties pozitīvu nolūku vadītam.

Sapņo tieši par to, ko tu patiesi vēlies, pat tad, ja tev tas šķiet kaut kas neiespējams. Padari savus sapņus par tava mīļotā cilvēka labajām īpašībām par ikdienas praksi un negaidi vilšanos, nenolaid rokas, jo šajā pasaulē ar ticību un mīlestību sirdī viss ir iespējams!

Protams, tas prasīs laiku, tāpēc neatlaidība tev būs vajadzīga. 
Vajadzīga būs ticība un līdzcietība.
Esi laimīgs kopā ar saviem mīļajiem!

Autors: Hanna Savarska
Foto: Artem Beliaikin
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ceļš pie sava SPĒKA

Ceļš pie sava Spēka vienmēr ir stāsts par tikšanos ar saviem iekšējiem “drakoniem”.
Ar visu to, kas pašrocīgi radīts. To vai citu apstākļu iespaidā. Laužoties cauri savu ierobežojumu, izkropļojumu, aizliegumu, ilūziju džungļiem, kustēties arvien tuvāk savam Spēkam. Arvien tuvāk Avotam. Arvien tuvāk Sev.
Izplūst kā palojošai upei.Atcerēties sevi, savu Spēku, savu varenību, savu neierobežoto plašumu.

Drosme, atbildība, godīgums, pašcieņa, pašvērtējums – tie ir tie dārgakmeņi, kurus nāksies izrakt ceļā pie sevis. Lai atklātu sevī atbalstu. Lai stingri stāvētu uz savām kājām. Lai arī kādas vētras apkārt plosītos.

Noturība un stabilitāte. Sevis jušana, sevis dzirdēšana. Savu vēlmju, savu vajadzību. Atļauja sev. Dzīvot, mīlēt, radīt, izpausties un BŪT.

Būt savā dzīvē. Būt savas dzīves centrā un sava visuma centrā. Būt pieaugušam, nobriedušam. Būt radītājam. Būt formai, caur kuru izpaužas Spēks.
Un būt Spēkam. Sākotnējam. Īstam. Dzīvam.
Skanēt. Vibrēt. Radīt. Mīlēt. Būt.

Es ESMU.

Anna Gusak
Foto: Dario Fernandez Ruz
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atceliet savu aukstumu

Es esmu ievērojusi, ka laiks pateicībai vienmēr atrodas. Droši vien tāpēc, ka nav nevienas sekundes prieka vai pat vienkārša miera, kuriem blakus nebūtu to cilvēku labestība un atbalsts, kuru sirdis vienmēr pavērstas pret gaismu…

Un vēl esmu ievērojusi, ka tad, kad tu dzīvo pretenzijās, aizvainojumos un uzskaiti, ko neesi saņēmis, tava pasaule ātri saraujas līdz pat sasaluša dermatīna cimda izmēriem. Un silda, precīzāk, nesilda tieši tāpat…

Ir nepatīkami sēdēt aukstumā, kuru pats esi radījis, bet atkausēšanu gaidīt no citiem.
No tiem, kuriem pats gandrīz neko neesi devis, izņemot savas prasības un pratināšanu.
No kuriem pats par sevi gaidi pateicību, bet pats ne par ko neesi pateicīgs.
Mīļie, nepatīkami.

Atceliet savu aukstumu.
Noslaukiet savai dvēselei dzeloņainos putekļus.
Nomazgājiet to tīru.

Ar ko?
Ar pateicību.
Par katru savu brīvo ieelpu, par katru soli, ko speriet, par katru palīdzības kripatiņu, par labestību.
Par tiem cilvēkiem, pie kuriem atgriezieties kā silti iekurinātā mājā.
Un pieplociet kā pie tīrākā ūdens krātuves.
Un kuru acīs nekad neieraudzīsiet vērtējumu.
Bet, ja tādu nav, tad jājautā, vai ir kāds, kam mēs esam tādi?

Dzīve pakalpīgi izkarina spoguļus pat tur, kur mēs sevi neredzam.
Vai arī esam tik ļoti pieraduši, ka pat nepamanām, cik ļoti izvalkājušās un izbalējušas ir mūsu mīlestības košās drānas.

Tos, kuri dzīvo pateicībā jūs varat atšķirt starp visiem parējiem.
Viņos nav mokošā nemiera, saspringtas vēlmes visu laiku kontrolēt cilvēku reakciju pret sevi, viņos nav sacensības ik uz soļa.
Un ar viņiem nav smagi.
Tu neslīksti viņu runās kā staignā purvā, kurā vieni vienmēr ir parādā, bet citi ir ienaidnieki un vēl citi – par maz labuma iedevuši.
Viņi iztiek bez drāmām.

Pat slimībām ir jāpateicas par to, ka tās atnāk pateikt kaut ko, ko mēs savā autopilotā esam palaiduši garām.
Un arī sāpēm – par to pašu informāciju.
Un arī tiem, kuri mūs pametuši…. tieši tāpēc, ka aizgājuši, nav palikuši lai mocītu ar savu NEmīlestību.
Pateicies un redzi, ka arī šeit iestājas dievišķa abpusējība.
Ar visu pasauli.
Ar katru, ar kuru netirgojies upuriem.
Un dvēselei kļūst tik labi….
Klusi.
Kā upītē aiz tālajiem mežiem.
Pat vistrakākajā troksnī.

Pateicos.
Katram, kuru dzīve man atsūtījusi, padarot mani bagātu uz visiem laikiem ar vēlmi dot kaut ko pretī.

© Ļiļa Grad
​​​​​​​Foto: Sunsetoned
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nepārdzīvo! TAVS vilciens no tevis neaizies

Neatkarīgi no tā, ar kādām gudrām teorijām mēs cenšamies izskaidrot savā dzīvē notiekošo, mēs esam nolemti to visu piedzīvot. Ar prātu mēs varam nepiekrist tam, kas notiek, taču jebkurā gadījumā mums nāksies to visu piedzīvot.

Šajā kontekstā es runāšu par šķiršanās pārdzīvojumiem un pieredzi.

Psihoterapeiti iemīlējušos pat nekonsultē. Šis stāvoklis dažkārt tiek klasificēts kā īpaša psihisku traucējumu forma, kura nav ārstējama. 
Apzinīgi psihologi tādos gadījumos atzīst savu bezspēcību un saka: “Tas vienkārši ir jāpārdzīvo”.
Tam nav izgudrotas nekādas psiholoģiskās pieejas, tehnikas, zāles, kas varētu ātri kupēt situācijas, kas saistītas ar šķiršanos no reiz mīlēta cilvēka.
Psihologs var tikai pamudināt cilvēku veikt izlēmīgākas darbības savos meklējumos un pavadīt viņu šajā ceļā, lai tas nesadarītu muļķības. Taču pati mīlestības dzirksts ir brīnums, kas nepakļaujas nekam un nevienam.

Pirmkārt ir svarīgi atzīmēt to, ka eksistē “akla” mīlestība, kurā ir daudz kaisles, daudz bioķīmijas, daudz mīlestības neprāta. Tā mums tiek dota vien tāpēc, lai pēc tam tai būtu laiks transformēties “Redzošā Mīlestībā”.

Minēšu piemēru. Lūk, kas notika ar mana laba drauga vecākiem.
Kad draugam bija 11-12 gadi, tēvs sāka piestaigāt pie kaimiņienes lai “salabotu ūdens maisītāju”. Tas ļoti bieži tecēja. Viņš to remontēja gandrīz katru dienu, pa divām trim stundām. Pāris mēnešus. Tāds ļoti problemātisks ūdens maisītājs bija gadījies… Reiz viņš atgriezās mājās un teica sievai: “Ira, es aizeju.” – “Kur tu aizej?” – “Es tagad dzīvošu ar Ļubu”. Un viņa viņu atlaida.Ko nozīmē “atlaist”? Tas nozīmē atlaist psiholoģiski, iekšēji, ekonomiski – visos līmeņos.

Es viņai jautāju: “Irina Petrovna, kā jums tas izdevās?”
Un viņa atbildēja: “Pateicoties šim cilvēkiem, es 15 gadus biju laimīga. Un man ar to pietiek. Ja tagad viņam ir svarīgi būt laimīgam savādākā nekā es to saprotu veidā, bet gan tā, kā to saprot viņš, lai ta arī notiek. Es līdz kapa malai viņam būšu pateicīga par to, ko viņš man ir devis.”

Man šķiet, ka dažkārt Mīlestība slēpjas spējā atlaist cilvēku kaut rīcības  līmenī: neiejaukties, nelīst ar savām manipulācijām otra dzīvē. Vienkārši likt cilvēku mierā. Īsta Mīlestība prot atlaist.

Gadās, ka meitenes saviem puišiem saka: “Klausies, tu esi man apnicis ar savu mīlestību! Liec mani mierā!”
Un tieši spējā likt mierā cilvēku, var izpausties tava mīlestība.

No Apustuļa Pāvila mēs zinām, ka “mīlestība nemeklē savu”…
Ja mīļotā cilvēka tēls (bet ne abpusējas mīlestības) neliek mieru, vajā, jūtas aizēno prātu, mēs vēlreiz domās tam pateicamies un atlaižam.
Mēs varam to skaitīt kā mantru paši sev, sevī mītošajam tēlam: “Liels paldies tev par to, ka tu biji manā dzīvē. Es tevi atlaižu”. Mēs pateicamies Dievam par šo situāciju un atlaižam cilvēku. Pateicībā slēpjas milzīgs dziedinošs spēks.

Ja cilvēks no mūsu dzīves jau ir aizgājis, bet mēs nevaram saprast vai viņš “atgriezīsies vai neatgriezīsies?”, “kā likt viņam atgriezties?”, “varbūt pamēģināt vēlreiz parunāt?”, tad, visticamākais, mēs mīlam šo savu paša sajūtu pret šo cilvēku, nevis viņu pašu, jo viņš neizvēlas būt ar mums.

Reiz bija gadījums, kad man nācās konsultēt kādu puisi, kuru pameta meitene. Viņš atradās uz ļoti smagas dvēseles krīzes robežas. Viņš vairs neticēja Dievam. Mēs kopā ilgi mācījāmies atlaist.
Es viņam izstāstīju kādu stāstu par kādu rakstnieku, kurš bija noķēris savvaļas koijotu un to pieķēdējis. Koijots ļoti ilgi centās izrauties uz mežu, ieskrējienā centās pārraut ķēdi, tā līdz asinīm noberžot sev kaklu. Tāda ir viņa daba, kas nav mierā ar nebrīvi. Un rakstnieks saprata: ja mīli, atlaid. Ja koijots patiešam ir tavs, viņš pie tevis atgriezīsies. Ja nav tavs, viņš nekad nebūs ar tevi laimīgs.

Ja attiecības pārtraucot, tu esi ieciklējies uz sāpēm un traģiku, un tas līdzinās uzmācīgai idejai, tad vajag iemācīties ar gribasspēka palīdzību pārslēgties no uzmācīgajām domām un pieslēgties dzīvei “šeit un tagad”, un iziet no ieciklēšanās.

Šajā stāvoklī visbīstamāk ir steidzīgi sākt meklēt citu “objektu” lai pārslēgtos uz intensīvām jūtām. Kad “iemīlēšanās nervs” ir stipri iekaisis, nesteidzies meklēt “mīlestību” kādā citā. Atpūties, atlabsti no mīlestības karsoņa, pacenties nonākt normālā, parastā stāvoklī. Ja sirdī otra cilvēka tēls vēl ir dzīvs, tad jauna iemīlēšanās būs tikai cenšanās pārnest savas jūtas no iepriekšējā partnera uz nākamo.

Par līdzīgām situācijām vēsta daudz anekdošu, ka vīrs, kurš ir kopā ar vienu sievieti, kaisles uzplūdā otru sauc viņas vārdā… Šis joks patiesībā raksturo neapzinātu vēlmi ar jaunu kaisli kompensēt zaudējumu. Un vēl, šajā gadījumā mēs negodīgi rīkojamies attiecībā pret jauno partneri.

Ir ļoti daudz nekonstruktīvu iemeslu, kāpēc cilvēki precas. Viens no tiem ir viedoklis par to, ka tuvojas kritiskais vecums. Cilvēks domā: “Man jau ir 30 gadu, tāpēc kaut kā jāpacenšas apprecēties”. Tas ir apmēram tāpat, kā stacijā iekāpt pirmajā vilcienā, kas pagadās ar domu “Kaut kur taču vajag braukt!”
Bet varbūt tev nekur nav jābrauc?

Ticīgi cilvēki parasti, pirms dodas laulībā, parunājas ar Dievu, pajautā Viņam, ko Viņš domā par šīm laulībām.
Tu vari nostāties Dieva priekšā un skaļi jautāt: “Dievs, lūk, tāda situācija. Tu redzi šo cilvēku, tu redzi, kas šobrīd notiek manā sirdī. Es zinu, ka no Tevis man nāk visi manas dzīves labumi. Es vēlos dzirdēt, ko Tu man vēlies teikt. Es gribu dzirdēt Tavu gribu.”
Ja esmu pārliecināts, ka Dievs nav nekāds ļaunais, kurš atņem visu labāko. Ja es ar visu savu sirdi saprotu, ka Viņš ir Mīlestība, tad es uzticu Viņam visus savas dzīves apstākļus, visas situācijas, visus cilvēkus.
Daudziem cilvēkiem Dievs asociējas ar vārdu “Nedrīkst”. Taču, ja Dievs ir Mīlošs Tēvs, tad es tā arī saku: “Tēvs, atklāj un parādi! Es gribu zināt, kāda ir Tava griba. Es esmu gatavs uzticēties Tev un mācīties no Tevis šajā un citās situācijās”.
Ja mēs uzticamies Dievam, tad gadījumā, ja Tēvs atņem mums mūsu mīļoto rotaļlietu, mēs atbrīvojam savas sažņaugtas dūrītes, saprotot, ka Dievs labāk tiks ar to galā un labāk zin, kas mums šobrīd vajadzīgs.
Savukārt neticīgs cilvēks meditācijā var ieklausīties sevī, ieraudzīt situaciju zemes dzīves perspektīvā mūžības ceļa perspektīvā…

Vēlos uzmundrināt visus iemīlējušos, kurus kāds ir pametis vai atstūmis. Ja mīļotais cilvēks var no tevis aiziet, tad tavs liktenis no tevis neaizies. Ja kāds no tavas dzīves ir aizgājis, tas nozīmē, ka tas nav tavs liktenis. Tavs liktenis, tavs vilciens no tevis nekad neaizies.

Igumens (pareizticīgo klostera priekšnieks) Jevmenijs
Foto: Jonathan Borba
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par piedošanu un Mīlestību

— Kādi tēli rodas tavā iztēlē, kad tu lasi manas grāmatas?
— Varbūt piedošana.
— Tātad, piedod un būsi vesels un viss būs labi? Tā tev šķiet?
— Bet tie taču ir jūsu vārdi, ka galvenais ir piedot un pieņemt situāciju.
— Bet kādēļ vajag piedot?
— Droši vien tādēļ, lai nebūtu agresijas.
— Un vēl kādēļ?
— Lai saglabātu Mīlestību.Tātad patiesībā galvenais mērķis ir Mīlestība nevis piedošana.
Un piedodam mēs tāpēc, lai savā un otra dvēselē saglabātu Mīlestību. Un arī nosodām tāpēc, lai saglabātu Mīlestību.
Iekšēji mums vienmēr ir jāpiedod, bet ārējā plānā ļoti bieži mēs esam spiesti nosodīt, lai saglabātu to pašu Mīlestību.
Bet nosodījuma mērs ir atkarīgs no cilvēka gatavības mainīties.

Paskaties, ko ar mums dara Dievs.
Tas, kurš iet pie Viņa, izjūt Mīlestību un mainās, atbrīvojas no slimībām un nelaimēm.
Tas, kurš nevēlas mainīties, tiek iznīcināts. Tā uzbūvēts evolūcijas mehānisms: negribi mainīties – slimo, negribi mainīties – mirsti.
Tāpēc sods ļoti bieži ir nepieciešams. Taču tā mērķis ir nevis atriebties, bet palīdzēt cilvēkam mainīties, tāpēc, ka blakus sodam vienmēr jabūt Mīlestībai.

Tad, lūk, ja tavā iztēlē piedošana tiek aizstāta ar Mīlestību, tad tā vietā, lai apspiestu enerģiju sevī, padevīgi pieņemot situāciju, tu mīlēsi un mainīsi apkārtējo pasauli, vienlaikus mainot arī sevi.

Sergejs Lazarevs “Karmas diagnostika” 12. grāmata
Tulkoja: Ginta Filia Solis