Kā vispār var teikt, ka diena ir slikta!

paris

Tas, kas tev ir – tā ir dāvana, ne parāds. Un, lūdzu, pārstāj jaukt!
Tas, kas tev ir šodien – tiek dots avansā nevis parāda dzēšanai. Tev vispār neviens neko nav parādā. Vēl jo vairāk – Dievs! Šī, it kā vienkāršā doma ir pazudinājusi daudzas dzīves. Kaut kādā savas dzīves momentā es pilnībā no savas leksikas izslēdzu vārdu “parādā” un pēc tam arī izsledzu cilvēkus, kuri nemitīgi šo vārdu atkārto. Tev neviens neko nav parādā: ne valsts, ne vecāki, ne draugi, ne daba, ne Dievs!

Viss, kas tev šodien ir – ir tavs vakardienas auglis un avanss par tavu rīdienu. Ja kādam ir kaut kas vairāk, vai mazāk, secinājums uzprasās pats: ar ko gan viņa “vakar” un “rīt” atšķiras no tavējā?

Šodien cilvēki ir tik ļoti koncentrējušies uz to, kas viņiem trūkst un ir – ne tā un, ja pavisam nopietni, tad visa nelaime ir savas dzīves un “tā puiša, kas dzīvo labāk par tevi (kā tev šķiet)” dzīves salīdzināšanā

Taču lielākā ironija: ka neviens nedzīvo labāk par tevi! Tā vai citādāk, bet visi dzīvo līdzvērtīgos apstākļos, tajos, kurus paši sev radījuši un tajos, kuri der. Kādam der dzīvot pussabrukušā mājā, audzējot vistas un mājlopus, kādam Singapūrā – paša debesskrāpja augšstāvā. Un starpība nav naudā vai iespējās, vai kādos citos ārējos atribūtos, atšķirība ir attieksmē pret sevi un nolūkos attiecībā uz savu dzīvi. Visiem tiek dots līdzīgi, pat tad, ja tu domā, ka tas tā nav.

Es bieži vien dzirdu ļaudis runājam: “darbā notiek gatavais ārprāts, priekšnieks ir briesmonis un diena slikta”, un, jo biežāk to dzirdu, jo vairāk man gribas teikt:
“Tātad, tu šodien pamodies siltā mājā, blakus savam mīļotajam cilvēkam, piecēlies uz savām divām kājām, nomazgājies dušā, kurā tecēja silts, tīrs ūdens, iztīrīji zobus ar zobu pastu un birstīti, kurus pats esi izvēlējies, paēdi gardas brokastis, kuras pats izvēlējies. Tu taču nesēdēji slēpnī, lai nomedītu medījumu, tev nebija jāmeklē paslēpne, kur vista sadējusi olas, un tev nebija jāsēj un jāpļauj, lai iegūtu maizi, kas tev uz galda: tu vienkarši piegāji pie burvju skapja, kurš pats uztur īpašu temperatūru, lai tavs ēdiens nesabojātos. Tu sēdēji pie galda, droši vien vēl brokastu laikā paršķirstīji bildes savā telefonā vai planšetē, vai paskatījies TV. Pēc tam uzvilki savas paša! tīrās! skaistās! drēbes un brauci!!! uz darbu! ne jau jāšus uz trakojoša rumaka!!! Uz darbu, kurš tev patīk, ja jau reiz tu to izvēlējies no tā milzīgā klāsta. Tur tu pastrādāji, tā vai citadāk palīdzot sev un pasaulei, protams gūstot ko jaunu savai izaugsmei, papusdienoji un devies mājās – uz savām divam kājām un droši vien vēl tīri ērtā un skaistā mašīnā. Pa ceļam piezvanīji saviem vecākiem! Vai ne? (ir pasaulē cilvēki, kuri nekad nav redzējuši savus vecākus un nekad nav izjutuši gādību un rūpes).

Tad tu sazvanījies ar saviem draugiem (ar cilvēkiem, kuri pieņem tevi ar visām tavām dīvainībām visās tavās dzīves situācijās, kuri tev palīdzēs pat no degošas mājas iznest pašu vērtīgāko). Tu atbrauci mājās, kur tevi, iespējams, gaida ar siltām vakariņām!!! (pēc tam, kad 18 gados es  sāku dzīvot viena, un atbraucu ciemos pie vecākiem, un mamma man saklāja galdu un man vajadzēja vien nolikt uz krēsla savu dibenu, paņemt galda piederumus un ēst: es biju šokā, jo sapratu, ka nekad agrāk nebiju iedomājusies par to, cik tā ir milzīga laime, ka viss ir sagatavots: jo kopš dzīvoju viena no brīža “gribu ēst” līdz brīdim “ēdu” var paiet paris stundas).
Pēc tam tu atkal ieej dušā un gulies mīkstā tīrā gultiņā, apskauj mīļoto cilvēku – tikpat dzīvu un veselu, kā tu pats, adekvātu, kurš mīl tevi un katru dienu pieņem tevi tādu, kāds tu esi.

Kā tu vispār vari teikt, ka tava diena ir SLIKTA?
Nezin kāpēc mēs domājam, ka būsim laimīgi tad, kad nopirksim villu Bali. Vai, kā minimums, iekrāsim tai naudu. Un Dievam pateiksimies tad, kad viņš mums nomaksās hipotekāro kredītu.

Man ļoti patīk kāda nesen izlasīta frāze: “Mūsu dzīve ir tik ātra, ka “rīt” ir pats nestabilākais, kas mums ir. Mēs pamanāmies tērēt savas dārgas minūtes aizvainojumiem, sirdi traumējošiem vārdiem, lepnībai. Mēs aizmirstam viens otram pateikt, ka mīlam. Vienkārši pateikt. Pamosties no rīta pateikties dzīvei par to, ka bēda apgāja mūs ar līkumu”.

“Domā par to, cik daudz kas tev ir. Šī doma vienmēr vairos tavus spēkus. Grūtības gadās, taču tās gadās tāpēc, lai mēs kļūtu laimīgāki”.

Iedomājies, tu atnāc mājās, dāvini savam mīļotajam to, ko viņš gribēja: ziedus, ja sieviete, polo, ja vīrietis, bet mīļotais paņem šo dāvanu bez smaida, bez pateicības, it kā teikdams: kad Porshe uzdāvināsi, tad arī pateikšos. Bali, un Porche būs tam, kurš līdz tam bija pateicīgs pat par nemazgātu ābolu.

Atrodi savā bezgala aizņemtajā grafikā laiku, lai pateiktos Dievam par visu skaisto, kas tev ir dots.
Un noteikti saki mīlestības vārdus.
Autors: Elmira Batajeva
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Ir tas, kā nav

zirnekla tikls1

Ir domas, kuras var teikt tikai čukstus, tikai austiņā un tikai kādam vienam vienam konkrētajā sekundē. Tās nevar tikt nodotas visiem, tiražētas un izlietas pa pudelītēm, izkārtas kā baneri pēc sabiedrības pieprasījuma kopējai lietošanai.

Ir sajūtas, kuras pazūd un izplēn, kā tikko moments ir palaists garām. Kā ziedputekšņi uz tauriņa spārniem, kā ķīniešu papīra lukturītis, kas piezemējies ezera vidū, kā ledus gabaliņš silta ūdens glāzē. Hops, un vairs nav!

Ir vārdi un ir klusēšana. Jēga, klusums un stāvoklis, kuru nekā nav iespējams nofiksēt. Ja nu vienīgi paskatīties uz to caur metaforas plīvuru.

Taču tas pazūd uzreiz, kā tiek ieraudzīts, pateikts vai sajusts. Vērotājs visu maina vai pat sabojā.
Ir tas, ko nav iespējams darīt nepārtraukti, pat tad, ja tas ir tik brīnišķīgi. Kā skūpsts vai vasaras caurvēja sajūta koridorā. Kā elpa uz elkoņiem – kāda cita, mīļākā un tava vienlaicīgi.

Gadās, ka dzīve tik ļoti aizkustina, ka ir vajadzīgs viss smalkums, lai atbildētu. Un pēc tam, bāc, un vairs nav spēka. Tikko kā vēl bija, un vairs nav – it kā tevi būtu izvēruši uz ārpusi.

Daudz kas zaudē savu jēgu brīdī, kad kļūst viegli pieejams. Kā plombīrs bērnībā, kā ēdelveisa zieds no kalnu virsotnes, kā noslēpumains dārzs. Tiem jābūt ļoti maz.

Ir smalkas sajūtas, kā agrā rītā zirnekļa tīkls pie telts, ka ziemeļblāzma, kā Dvēsele.

Ir tas, kam vajadzīgs saudzīgums. Tāds, kāds vien iespējams. Saudzīgums, ne vājums.
Ir tas, ko nav iespējams noturēt un ir tik viegli izbiedēt. Un tajā pat laikā vienmēr klātesošs tepat blakus, kādā blakus dimensijā. Vienmēr tevī un vienmēr nesasniedzams.

Ir tas, kam tev nav ne receptoru, lai sajustu, ne vārdu, lai aprakstītu, ne nosaukumu, ne šablonu.
Ir tas, kā nav. Un droši vien tā arī ir Dzīve.
Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS

 

Negribu atbildību. Gribu ticēt brīnumam.

gliemeznica3

Es ļoti bieži sastopos ar situāciju, kad gudri, skaisti un inteliģenti cilvēki ir ļoti nelaimīgi. Un viss tikai tāpēc, ka kāds ar viņiem manipulē, kāds indē viņu dzīvi u.t.t.

Attīstošas literatūras lasīšana un pašrealizācija dažkārt nospēlē diezgan šaubīgu lomu. No vienas puses paaugstinās informētības līmenis. Runas laikā skaisti, kā pērles, birst daudz psiholoģisku terminu un specifisku vārdu. No otras puses, cilvēks nokļūst tādā kā gliemežnīcā, no kuras reālo dzīvi neredz un arī dzirdamība ir slikta. Un vispār, ja nevēlaties mani pieņemt tādu, kāds es esmu, es paslēpšos savā aliņā un izdomāšu pats sev savu pasauli.

Visi šie brīnišķīgie padomi (bez sarkasma): “Iemīli sevi!”, “Aizej no toksiskām attiecībām!”, “Rūpes par sevi nav egoisms”, un tā tālāk, tiek pārprasti. Daudzi tos uztver kā aicinājumu tam, ka es esmu tāds brīnišķīgs, šaubu nav, un tāpēc visi man kaut ko ir parādā. Es nevienam pāri nedaru, bet man gan dara.

Ne jau es savu dzīvi padarīju nepanesamu. Mammas, tēti, vīri, bērni, kaimiņi, radinieki, mājdzīvnieki, prezidents, valsts, pasaule un vispār Visums. Ārējais un tikai ārējais faktors. Cilvēks taču strādā ar sevi, attīstās, lūk, pat grāmatas lasa un lekcijas apmeklē. Realizēties, pēc gliemežnīcā dzīvojoša cilvēka domām, viņš nevar, jo šī pasaule ir naidīgi noskaņota.

Un te nu sākas pats interesantākais. Katram, kurš nav gana labs, tiek uzspiesta kauna zīme. Viens – narciss, otra – histēriķe. Te man ir toksiskas attiecības, jo, redz, cilvēks nekrīt pie manām kājām, reaģējot uz manām kaprīzēm. Tas viss padara dzīvi neciešamu.

Es taču esmu labs, paciešu, un ciešu viņu dēļ.

Ja tu esi šajā situācijā, tātad tev pašam tā ir vajadzīga, tu to gribi.
Atbildi sev uz jautājumu: kāpēc tu neej prom, ja reiz tev ir tik slikti? Kāpēc nemeklē izeju? Kas tevi tur un, kāpēc tev tas ir vajadzīgs? Pacenties būt godīgs pret sevi un godīgi atbildēt uz šiem jautājumiem.

ATBILDĪBA. Lūk, zelta vārds. Katram cilvēkam jāapzinās sava atbildība par katru savu lēmumu. Par katru savu soli. Tā ir tava un tikai tava izvēle.

Tu izvēlējies savu vīru, savu profesiju, darbu, draugus, u.t.t. Neapmierina? Pārtrauc attiecības, taču atceries, ka tā ir tava izvēle. Atceries, ka ikvienas attiecības nav spēle vienos vārtos.

Esi drosmīgs! Uzņemies atbildību par saviem vārdiem, uzvedību (pat tad ja tevi ignorē). Paskaties uz sevi un situāciju no malas!

Uzņemies atbildību par savu dzīvi. Realitātē nav labās fejas, kas noslaucīs asariņu no tavām acīm, novicinās burvju nūjiņu un, lūk, tev būs prestižs, interesants un labi apmaksāts darbs, vienmēr atbalstoši, pieņemoši un uzticami draugi, princis vai princese, kas uzrodas nez no kurienes un ir gatavs izraut savu sirdi no krūtīm kā Danko, lai apgaismotu tavu dzīves ceļu.

Sakārto savu kontroles lokusu. Nepiedēvē savas neveiksmes ārējiem faktoriem. Neuzvel atbildību par savu dzīvi uz citu cilvēku pleciem. Tā ir tavējā.

Un mīlēt sevi nozīmē būt atbildīgam par savu izvēli un savu dzīvi!

Avots: http://magic-goal.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

 

Viss notiek šeit un tagad

saullekts1

– Saki, kāda jēga mūsu iepriekšējas dzīves saukt par mūsējām, ja šajā dzīvē mēs nevaram tās atcerēties?
– Sākumā ir jāsaprot, ko atcerēties? Tu nekad neatcerēsies to, kā nav. Tad, lūk, nav nekādu iepriekšējo dzīvju. Dzīve vienmēr ir viena un tā pati. Un tā ilgst mūžīgi. Tā vienmēr notiek šeit un tagad.
Tāpēc neatceries kaut kādas iepriekšējās dzīves, bet atceries notikumus no tās tavas vienīgās dzīves, kas notikuši ar tevi neskaitāmās tavās inkarnācijās. Un tad tev būs patiesa iespēja kaut ko atcerēties. Taču atbildi man, vai tu atceries visu to, kas ar tevi noticis šajā, kuru tu uzskati par savu patieso realitāti? Vai arī tu atceries tikai pašu spilgtāko, svarīgāko, īpašāko?

– Diemžēl, tieši tā arī ir.
– Tad cik ļoti spilgtiem, svarīgiem un īpašiem jābūt notikumiem no tavām ļoti senajām iepriekšējām iemiesošanās reizēm, lai tie paliktu tev atmiņā uz visiem laikiem?
– Es pat iedomāties nevaru, kas tas varētu būt. Kā tu domā?
– Neaizmirstas Dievs, neaizmirstas Mīlestība. Tāpēc, ka Mīlestība arī ir Dievs. Viņš var no atmiņas izdzēst visu. Un šī svētība ir izdomāta tāpēc, lai senās inkarnācijas netraucētu jaunajam, lai tu novērtētu to, kas tev ir šodien, savu tagadējo dzīvi līdz pēdējam tas brīdim, droši nezinot to, ka šī dzīve ir bezgalīga. Ka pašā tas dziļākajā būtībā tā ir un būs vienmēr.

Taču Dievs nevar izdzēst no tavas atmiņas pats sevi. Viņš nevar izdzēst Mīlestību. Un tāpēc tikai mīloši cilvēki, tie, kuri zin Dievu, zina arī to, ka viņu dzīve ir mūžīga. Tā taču ir viena un tā pati zināšana, mans draugs. Iepazīstot sevi – patiesos, viņi vairs nespēs to pazaudēt. Nekur un nekad.
Autors: Igors Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta FS

Par ezi un ledusskapi

eziits

Tētim bija četrdesmit gadu, Slavikam – desmit, ezim – droši vien mazāk.
Slaviks savā cepurē mājās pārnesa ezi. Tētis gulēja dīvānā un lasīja avīzi, kad dēls, no laimes aizelsies iekliedzās: – Tēti, skaties!
Tētis nolika malā avīzi un pievērsās ezim. Ezis bija ar strupu degunu un ļoti simpātisks. Un vispār, tēvs atbalstīja dēla mīlestību pret dzīvniekiem, un pats tos mīlēja.
– Labs ezis! – teica tēvs. – Simpātisks! Kur dabūji?
– Man viens puika pagalmā iedeva, – atbildēja Slaviks.
– Tātad, uzdāvināja! – konstatēja tēvs.
– Nē, mēs apmainījamies, – teica Slaviks.
– Viņš man iedeva ezi, es viņam biļetīti.
– Kādu vēl biļetīti?

– Loterijas, – teica Slaviks un palaida ezi uz grīdas.
– Tēti, ezim vajag iedot pieniņu.
– Pagaidi ar pienu! – stingri teica tēvs. – No kurienes tev loterijas biļete?
– Es to nopirku, – teica Slaviks.
– Kur nopirki?
– No onkuļa uz ielas… Viņš daudz tādas biļetes pārdeva. Par trīsdesmit kapeikām…. Ai, tēti, ezītis zem gultas palīda….
– Pagaidi ar savu ezi! – nervozi teica tēvs un apsēdināja Slaviku sev blakus.
– Kā tad tā, tu puikam atdevi savu loterijas biļeti?…

Un, ja nu tā biļete bija kaut ko vinnējusi?
– Vinnēja jau ar, – teica Slaviks, nepārstādams vērot ezi.
– Tas ir kā, vinnēja? – sirdij stājoties, jautāja tēvs, un viņa deguns bija nosvīdis. – Ko vinnēja?
– Ledusskapi! – teica Slaviks un pasmaidīja. – Kas ir?!
– Tēvs sāka dīvaini kratīties. – Ledusskapis?!… Ko tu tur murgo?… Kā tu to zini?…
– Kā es zinu? – apvainojās Slaviks. – Es avīzē to pārbaudīju…. Tur pirmie trīs cipariņi sakrita… un pārējie…. Un sērija tā pati! Tēti, es jau māku pārbaudīt! Es taču jau esmu pieaudzis!

– Tu saki, pieaudzis!? – tētis tā iešņācās, ka ezis, kurš bija izlīdis no dīvāna apakšas pēkšņi sarāvās kamolā.
– Pieaudzis?! Maini ledusskapi pret ezi?
– Es padomāju, – pārbijies nočukstēja Slaviks, – es padomāju, ka ledusskapis jau mums ir, bet ezīša nav….
– Apklusti! – iekliedzās tēvs un pielēca kājās no dīvāna.
– Kurš?! Kurš ir tas puika?! Kur viņš ir?!
– Viņš dzīvo kaimiņu mājā, – teica Slaviks un sāka raudāt. – Viņu sauc par Seņu…
– Ejam! – atkal iekliedzās tēvs un ar plikām rokām paķēra ezi.
– Ātri ejam!!
– Neiešu, – iespītējās Slaviks. – Es negribu ledusskapi, gribu ezīti!
– Ejam, taču, – tēvs burtiski vārījās. – Galvenais, atgūt biļeti, un es tev simts ežus nopirkšu…
– Nē, raudāja Slaviks. – Nenopirksi… Seņa tāpat jau negribēja mainīties, es viņu pierunāju…
– Jā, redzu, domātājs atradies, – ironiski teica tēvs. – Ātri ejam!
Seņam bija kādi astoņi gadi. Viņš stāvēja pagalma vidū un ar bailēm acīs skatījās uz draudīgo tēvu, kurš vienā rokā stiepa Slaviku, bet otrā – ezi.
– Kur? – jautāja tēvs, tuvojoties Seņam. – Kur biļete? Ak tu, sīkais bandīt, paņem savu adatu kamolu un atdod biļeti!
– Man nav biļetes! – asarām acīs atbildēja Seņa.
– Un kur tā ir?! – iekliedzās tēvs. – Ko tu ar to izdarīji? Pārdevi?
– Es no tās uztaisīju balodīti, – nočuksteja Seņa un sāka raudāt.
– Nečinksti! – teica tēvs, cenšoties saglabāt mieru.
– Neraudi, puika… Tātad, tu no tās uztaisīji balodi. Un kur ir tas balodis?… Kur tas ir?!
– Tas balodis iekrita aiz karnīzes…. – bailīgi teica Seņa.
– Aiz kādas karnīzes?
– Aiz tās! – un Seņa norādīja uz mājas otro stāvu.
Tēvs novilka mēteli un sāka rāpties augšup pa notekcauruli. Bērni lejā izbijušies viņu vēroja. Divas reizes tēvs gandrīz nokrita, taču turpināja rāpties. Viņš tika līdz karnīzei un izvilka no tās mazu dzeltenu, jau samirkušu papīra balodi. Norāpies atpakaļ uz zemes un smagi elsdams, tēvs atlocīja biļeti un ieraudzīja, ka tā drukāta pirms diviem gadiem.
– Kad tu to nopirki? – jautāja tēvs Slavikam.
– Vēl tad, kad gāju otrajā klasē, – teica Slaviks.

– Un kad pārbaudīji?
– Vakar.
– Tā nav tā tirāža…. – tēvs noteica nogurušā balsī.
– Toties visi cipari sakrīt. – atbildēja Slaviks.
Tēvs, klusējot pagāja maliņā un apsēdās uz sola. Sirds dauzījās kā traka, un gar acīm peldēja oranži apļi…. Viņš smagi nolieca galvu.
– Tēti, – klusiņām iečukstējas Slaviks, piegājis pie tēva. – Tu nebēdājies! Seņa teica, ka viņš vienalga ezi mums atdod.
– Paldies! – teica tēvs. Paldies, Seņa….
Viņš piecēlās un gāja mājās. Viņam pēkšņi kļuva ļoti skumji. Viņš saprata, ka nekad vairs nespēs atgriezt to laimīgo laiku, kad ar vieglu sirdi maina ledusskapi pret ezi.
Autors: © Grigorijs Gorins
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Mihails Žvaņeckis: Vienkāršās lietas

fccec677422d5b130d42e27bb58f8a63932064921

Un pēc tam, kad neesi sapratis un paveicis sarežģīto, sāc atklāt vienkāršas lietas.
Ka gulēt svaigā gaisā ir labāk. Ka dzīvot zaļumos ir labāk.
Ka vajag palīdzēt piecelties tam, kurš pakritis. Ka vajag ielaist mājā pārnakšņot. Ka vajag pacienāt katru, kurš ienācis. Ka vajag atnest, ja palūdz. Ka vajag samaksāt pirmajam. Ka vajag uzvārīt buljonu sirgstošajam, pat svešam. Ka nevajag uzvilkties, kad tevi tracina.
Zemi vajag mīlēt. Ūdeni vajag mīlēt. Tīru gaisu vajag mīlēt.
Un bērnus vajag sagribēt.
Pamest visu lieko. Izmest krāmus.
Palikt ar vienu sievieti.
Smieties, ja nāk smiekli. Skaļi.
Raudāt, ja sāp. Klusiņām.
Aizvainot var tikai slikts cilvēks. Labais aizies no tava aizvainojuma.
Vajag atjaunot savas dzimtas koku un paskatīties, kas tur ir bijis, lai zinātu – no kurienes.
Nevajag kautrēties iet pie dakteriem.
Iet uz kapiem.
Nāve ir nāve.
Un līdz tai vēl ir kāds laiciņš.
Autors: ​​​​​​​Mihails Žvaņeckis
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Zinātnieki un filosofi par «Dzīvības Tīklu»: sava likteņa izlabošana

milestiba3

Daudzus gadus mani ir nodarbinājusi doma: vai iespējams attiecībās, kurās sieviete uzņēmusies dominējošo lomu un ir galvenā “rīkotāja” (tāpēc, ka tāda ir piedzimusi un izaugusi), izdarīt tā, lai ar to pašu vīrieti šis attiecību modelis mainītos – lai sieviete būtu Sieviete un vīrietis būtu Vīrietis, un abi šajās attiecības justos laimīgi.
Vai jēgpilns ir šis darbs ar sevi, savas sievišķības kopšana un mīlestības audzēšana. Un te es šodien saņēmu konkrētu atbildi, pat zinātniski pamatotu. Varbūt nedaudz sarežģīti, taču doma ir skaidra – VAR!
P.S. Latviešu valodā nekur neatradu atbilstošu tulkojumu jēdzienam «Сетка Жизни»​​​​​​​ – tāpēc, ja kāds zin vai nojauš tā pareizo tulkojumu, uzrakstiet, lūdzu, komentāros. 

Termins “Dzīvības Tīkls” ezotērikā eksistē jau sen. Un tā jēga ir sekojoša: visām vienas sugas būtnēm, piemēram, cilvēkiem, ir savstarpēja saikne smalkajā plānā. Un šī saikne ir līdzīga tīklam. Citiem vārdiem runājot, no cilvēka uz cilvēku stiepjas kas līdzīgs enerģētiskajiem pavedieniem, un visām vienas sugas būtnēm ir savstarpēja saikne.

Kad zinātnieki atšifrēja cilvēka DNS, tad atklāja, ka tajā nav pietiekami daudz informācijas, lai radītu dzīvu būtni. Tas dod iespēju pieņemt, ka embrijs papildina savu arsenālu ar informāciju no citiem avotiem – no kopējā informatīvā lauka.

Daudzi no mums ir dzirdējuši, ka cilvēku ceļi nekrustojas nejauši, un tāpēc nelaimīgie partneri “kastrē” viens otru savās karmiskajās attiecībās. Taču neviens nezin, kāpēc bieži vien tad, kad esi kļuvis “apgaismots”, visu esi apzinājies un it kā esi mainījies – dzīvē notiek tieši tie paši notikumi, nevis citi? Un kāpēc ir absolūti bezjēdzīgi dot padomu aktīvai sievietei “pārstāt apspiest vīrieti”, tāpat kā romantiskam vīrietim dot padomu “kļūt par alfa-tēviņu”….

Šis fenoments “Dzīvības Tīkls” atbild uz visiem šiem jautājumiem, par kuriem zināja jau senie filosofi-mistiķi. Tad kāpēc nav iespējams nomainīt Iņ uz Jaņ, kā tas viss saistīts ar “simtā pērtiķa efektu” un kādā veidā visas dzīvās būtnes uz Zemes mijiedarbojas viena ar otru, arī par zinātnieku atklājumiem DNS “tukšumu” jomā, runāsim šajā rakstā.

Kāda ir saistība Vasjam Pupkinam ar Andželīnu Džoliju?

Kas ir šis “Dzīvības Tīkls”? Katrs no mums ir saskāries ar situācijām, kuras bija ļoti grūti izskaidrot. Kāds cenšas ātrāk par tām aizmirst, izspiest tās no savas apziņas, bet kāds cenšas atrast atbildes, saprotot, ka tas ir ceļš uz attīstību – pagaidām neizzinātā izzināšanu, iemeslu un sakarību meklēšana. Es pacentīšos pavērt priekškaru uz vienu no seno mistiķu iecienītākajām tēmām, kas pēdējos gados izsaukusi interesi arī zinātnieku aprindās.

“Dzīvības Tīkla” tēma ir interesanta un svarīga ikvienam cilvēkam, jo tā palīdz rast atbildi uz jautājumu: kāpēc manā dzīve notiek tieši šie notikumi?

Iesākumā daži fakti:  2003 gada pavasarī, tikai nieka piecdesmit gadus pēc tam, kad tika atklāta cilvēka DNS struktūra, tika pabeigta kopējā cilvēka DNS kartēšana, un šodien zinātnieki ir pārliecināti, ka DNS neatrodas visa informācija, kas nepieciešama, lai rastos jauna dzīva būtne. Tas nozīmē, ka embrijs “nolasa” informāciju no vietas, kas atrodas kaut kur – ārpusē, no kāda noteikta informatīvā lauka.

Mistiķiem tas nešķiet nekas īpašs, jo šajā vidē jau daudzus tūkstošus gadu ir pazīstams jēdziens “Dzīvības Tīkls” – kas ir kāda informatīvi-enerģētiska lauka struktūra, kas savā starpā saista dzīvās būtnes, tajā skaitā arī vienas sugas būtnes. Tā, piemēram, lidvāvere caur šo “Dzīvības Tīklu” ir saistīta ar citām lidvāverēm, tīģeri ar tīģeriem, delfīni ar delfīniem. Un, iznēsājot savus pēcnācējus, jaunas būtnes radīšana notiek vienlaicīgi, pateicoties ģenētiskajai informācijai DNS un informācijai no šī sugai kopējā energoinformācijas lauka.

Šo fenomenu apstiprina japāņu zinātnieku eksperiments, kuru zinātnē pazīst kā “simtā pērtiķa efektu”.

«Simtā pērtiķa efekts»

Japānā, Košimas salā, kas atrodas Klusajā okeānā, dzīvoja vesela savvaļas pērtiķu kolonija, kurus zinātnieki baroja ar saldajiem kartupeļiem (batātēm), izmētājot tos salas smiltīs. Pērtiķiem garšoja batātes, taču ļoti nepatika smiltis uz tām. Un reiz kāda 18 mēnešus veca pērtiķu matīte Imo atklāja, ka var šo problēmu atrisināt, noskalojot batāti jūrā. Turklāt, to darot, uzlabojās batātes garša – pērtiķi mīl sāļu barību. Imo to iemācīja savai mātei, bet pēc tam viņas piemēram sekoja citi jaunie pērtiķi. Kad batātes noskalot iemācījās 100 pērtiķi, tad pēkšņi pērtiķi, kuri dzīvoja citās, apkārt esošajās salās, bez jebkāda redzama ārēja iemesla arī sāka to darīt – mazgāja batātes pirms ēšanas.

Šiem pērtiķiem, kuri dzīvoja dažādās salās, nebija iespējama savstarpēja komunikācija, tāpēc zinātnieku secinājumi bija sensacionāli – šis fakts kļuva par pierādījumu tam, ka eksistē vienots informatīvais lauks. No tā laika jēdziens “simtā pērtiķa efekts” tika parnests sociālajā psiholoģijā, kur tas strādā pietiekami pārliecinoši, par ko liecina daudzi pētījumi un eksperimenti.

Kas tu esi: cilvēks – «uguntiņa» vai apburtā princese?

Tagad vērsīsimies pie mistiķiem, kā viņi apraksta “Dzīvības Tīkla” praktisko darbību? Tas izskatās apmēram tāpat, kā izskatās bērnu rotaļu atrakcija “Autodroms”

Daudzi to atceras – daudzkrāsainas mašīnītes ar tieviem vadiņiem tiek piestiprinātas pie virs tām pakarināta tīkla – stiprinājuma vietā pie tīkla iedegas “uguntiņa”. Tāpat arī “Dzīvības Tīklā”, tikai vadiņu vietā šeit darbojas enerģētiskie kanāli.

Virs katra no mums “Dzīvības Tīklā” deg tāda “uguntiņa”. Ja cilvēks ir spilgts, spēcīgs, labi realizējies dzīvē ar augstu garīgās attīstības līmeni, un efektīvi relizē savu dzīves Misiju un atrodas savā dzimtajā Egregorā, viņa “uguntiņa” deg intensīvi un spoži.

Ir cilvēki ar blāvākām, gulošām “uguntiņām”, kas dzīvo, lai realizētu kādus sociālus mērķus, kuri pat neaizdomājas par garīgo attīstību. Šajā “uguntiņā” ir kāda informācija par tās nesēju, kas ļauj nodibināt jaunas saiknes ar piemērotiem cilvēkiem, atrast savas realizācijas un pielietojuma lauku.

Ko šīs zināšanas mums var dot personīgajā dzīvē?

Piemēram, ja “uguntiņa” virs kādas sievietes signalizē: “man ir aktīva dzīves pozīcija, esmu gatava komandēt un uzņemties atbildību, es valdīšu pār vīrieti”, tad uz šo “uguntiņu” pievilksies tie vīrieši, kuriem tieši tāda – valdonīga sieviete ir vajadzīga.

Tāda pasīva vīrieša, kurš nevēlas uzņemties atbildību «Augstākais ES», (kuram ir vajadzīga tieši tāda valdonīga sieviete), atrod veidu, kā pietuvoties tieši tai, kura viņam ir vajadzīga un kura atbildīs visām viņa gaidām. Tajā pat laikā abu vajadzībai jābūt vienādas intensitātes. Tādā veidā tiek izpildīts karmiskais parāds – katrs cilvēks šajā pārī gluži dabiskā veidā saņem to, ko vēlas (apzināti vai neapzināti). Un šīs satikšanās, tāpat kā jebkuras citas satikšanās, pārbaudījumi, attiecības, darba vietas un realizācijas veidi mūsu dzīvē atnāk atbilstoši mūsu pašu pieprasījumam.

Nav jēgas gausties par dzīves netaisnību vai vīriešiem – lupatām, paskaties, kadu pasūtījumu esi izdarījusi “Dzīvības Tīklā”.

Lai pārvarētu «netaisnību» ir vajadzīgs laiks!

Informācija mūsu “uguntiņā” var mainīties kā apzināti, tā arī neapzināti.

Kā apzināti var nomainīt laimi nenesošu “uguntiņu” pret laimi nesošu “uguntiņu”?

Gadījumā ar mūsu aktīvo dāmu: ja viņa vēlas būt laimīga, būt laimīgi precējusies, izveidot patiešām tuvas un mīlošas parnerattiecības ar vīrieti, viņai ir jāizmaina sava attieksme pret vīriešiem.

Ja agrāk viņa valdīja pār vīrieti, tad tagad viņai ir jāpamēģina sniegt viņam savu mīlestību, tuvību, pieņemšanu. Un, kas šajā gadījumā ir svarīgi – DOT, tieši DOT!

Variants “pārtraukt kaut ko darīt”, piemēram “pārtraukt valdīt par vīrieti” ir ļoti grūti realizējams. Izmainīt savu pozīciju uz diametrāli pretēju ir ļoti grūti. Nomainīt Jaņ uz Iņ, aktivitāti uz pasivitāti, ir praktiski neiespējami, jo tad būtu jānomaina praktiski visus uzvedības paternus.

Bet turpināt aktīvi dot, bet dot kaut ko citu, ir daudz vieglāk.

Taču ir viena nianse, ka uzreiz pēc tāda lēmuma pieņemšanas, mūsu “uguntiņa” nemainās.
Lai izmainītu šo programmu, ir nepieciešams ne tik daudz pieņemtais lēmums rīkoties savādāk, cik tam atbilstošās darbības.

No sākuma pie tādas, lēmumu mainīties pieņēmušas sievietes nāks tie, kuri piesaistīti atbilstoši vecajam (!) pieprasījumam. Un pats sarežgītākais – noturēties un nepadoties vecajām, ierastajām, tādām jau vieglajām un dabiskām reakcijām.

Tas nozīmē, ka nāk vīrieši, kuriem vajadzīga ir stingra vadība, kuri paši uzprasās, lai pār tiem valdītu, uz psiholoģisku kastrāciju – tas ir mūsdienu vīriešu-sieviešu attiecību lāsts.

Taču, ja sieviete noturēsies un dos tikai mīlestību un pieņemšanu, atvērs savu sievišķību un stimulēs vīrieti sev blakus uz patstāvīgiem vīrišķīgiem lēmumiem un rīcību, viņas “uguntiņa” “Dzīvības Tīklā” izmainīsies uz “dodu mīlestību un tuvību, atbalstu un pieņemu savu vīrieti”.
Atbilstoši, vīrietis viņai blakus mainīsies atbilstoši viņas tagadējam pieprasījumam, vai arī jau nākamā tikšanās būs ar to vīrieti, kuru pievilks jaunais viņas “uguntiņas” signāls.

Autors: Isseta Koteļņikova
Avots” econet.ru
Tulkoja: Ginta FS