Tu nevienu nevari izglābt

sape1

Tu nevienu nevari izglābt. Tu vari būt ar viņiem, tu vari viņiem piedāvāt savu sazemētību, savu veselo saprātu, savu mieru. Tu pat vari dalīt ar viņiem savu ceļu, piedāvāt savu redzējumu. Bet tu nevari remdēt viņu sāpes. Tu nevari viņu vietā noiet viņu ceļu. Tu nevari “iedot” viņiem pareizās atbildes, vai atbildes, kuras viņi ir spējīgi pielietot tūliņ, uzreiz, tieši tagad. Viņiem nāksies pašiem atrast savas atbildes, uzdot savus jautājumus, sadraudzēties ar savu pašu nepārliecinātību. Viņiem nāksies pieļaut pašiem savas kļūdas, sajust pašiem savas skumjas, un iziet savas mācību stundas.

Ja viņi patiešām vēlas būt mierā, viņiem nāksies uzticēties dziedinošajam ceļam, kas noskaidrosies atbilstoši viņu kustības ātrumam.

Tu nevarēsi viņus izdziedināt. Tu nevarēsi kliedēt viņu bailes, viņu dusmas un bezpalīdzības sajūtu. Tu nevarēsi viņus izglābt… Tu neko nevari izlabot. Ja tu spiedīsi parāk stipri, viņi var novirzīties no sava unikālā ceļa.

Tavs ceļš, iespējams, nav viņu ceļš!
Tu neesi tas, kurš “radījis” viņu sāpes. Iespējams, tu kaut ko izdarīji vai neizdarīji, pateici vai kaut ko nepateici, un ar to pašu “aizķēri” sāpi, kura jau bija viņos. Bet tu to “neradīji”, tu ne pie kā neesi vainīgs, pat tad, ja viņi apgalvo pretējo.

Jā, tu vari uzņemties atbildību par saviem “vārdiem un rīcību”. Tu vari nožēlot pagātni, bet tu nevari “izdzēst” vai izmainīt to, kas ir noticis, tu nevari kontrolēt nākotni. Viss, ko tu vari, ir “būt’ ar viņiem šeit un tagad, tavā vienīgajā spēka vietā. Tu neesi atbildīgs par viņu laimi, bet viņi neatbild par tavējo.

Tava laime nevar atnākt no ārienes. Ja tomēr tā notiek, un tā atnāk, tad tā ir ļoti trausla laime, kura visticamākais, pārvērtīsies skumjās. Pēc tam tevi aprīs  apvainojumu un vainas, nožēlas un “izstumšanas” “tīkls”.

Tava laime ir saistīta ar tavu klātbūtni, ar tavu saistību ar savu elpu, ķermeni, “zemi”. Tava laime nav maziņa un to nevar “aizvākt” bailes, naids un pat visbriesmīgākais kauns.

Tava laime nav stāvoklis vai atnākoša pieredze, nav pārdzīvojums un nav sajūtas, ko tev var iedot citi. Tava laime ir bezgalīga, visur klātesoša un ne ar ko neierobežota Sirds telpa, kurā prieks un skumjas, svētlaime un garlaicība, pārliecība un šaubas, vientulība un kopā būšana, pat bailes un stipra vēlme, var nomainīt viena otru, kā lietains un saulains laiks, kas ir klātesoši bezgalīgajā debesu jumā.

Tu nevienu nevari izglābt

Tu pats nevari tikt izglābts, ja meklē glābšanu. Nav neviena “tā”, kuru glābt, kuru zaudēt, kuru aizsargāt, “darīt” ideālu vai ideāli laimīgu. Atlaid ikvienu neiespējamo ideālu. Tu esi brīnišķīgs savā “nepilnībā”, šokējoši ideāls savās šaubās, mīlēts pat savā nespējā mīlēt. Visas šīs tavas daļas ir dotumi, visas tās ir kaut kā vesela daļas, tu nekad neesi bijis kaut kas mazāk kā vesels.

Tu elpo, tu zini, ka esi dzīvs.

Tev ir tiesības būt, eksistēt, just to, ko jūti, domāt to, ko domā.
Tev ir tiesības priecāties un tiesības bēdāties. Un arī tiesības šaubīties.
Tev ir tiesības iet savu ceļu. Tiesības būt ar savu patiesību un arī nepatiesību. Tiesības uz to milzīgo laimi, kuru tu pazini, kad biji maziņš.

Tu elpo un tu neesi atdalāms no dzīves spēka, kas “atdzīvina” visu, kas pazīst sevi, kā visas būtnes atklāj sevi katrā šīs brīnumainās esības brīdī

Tavs “Es” nav piesiets pie tā, ko domā par tevi citi. Tas saistīts ar mēnesi, ar bezgalīgajiem kosmosa plašumiem, ar komētām, kas virzās nezināmajā, “aizmirstot” laiku un mīlot vientulību… Un ar šo neizsakāmo pateicību par katru jaunu rītausmu, kas nav paredzama, bet ir dota….
Autors: Džefs Fosters
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Atļauj sev just to, ko tu jūti

just

Mīļie,
reiz es atnācu pie terapeita dīvaina iemesla dēļ.
Man bija bail, ka varu izrādīties sociopāte*.
Kāpēc? Jo es padomāju, ka jūtu KAUT KO – NE TO.
(* Visīsākā sociopāta definīcija ir cilvēks bez sirdsapziņas, kurš citus cilvēkus redz tikai kā manipulējamus instrumentus savu mērķu sasniegšanai).

Man bija 30 gadi, biju precējusies un visas pazīmes liecināja par to, ka man bija jāsapņo par bērna piedzemdēšanu. Šķiet, ka visas sievietes pēc 30 sapņo par bērniņu. Bet man to negribējās. Domas par bērnu mani pildīja nevis ar prieku, bet – nemieru.
Tad es nolēmu, ka laikam esmu sociopāte (un devos pie terapeita, lai apstiprinātu šo diagnozi un saprastu, ko man tagad darīt). Labestīga sieviete ļoti rūpīgi man pastāstīja par atšķirību starp mani un sociopātu. Viņa teica: “Sociopāts nav spējīgs just. Bet jūs, gluži otrādi, esat jūtu pārpilna. Problēma drīzāk ir tā, ka jūs uzskatāt, ka JŪTAT KAUT KO NE TO”.

Lūk, kāpēc man bija bail – ne tāpēc, ka man nebija spējas just, bet tāpēc, ka man bija bail atzīt, ka manas jūtas ir pareizas. Es pārdzīvoju tāpēc, ka uzskatīju, ka ir “tās” un “ne tās” emocijas (un tas attiecas uz jebkuru notikumu) – un, ja reiz es sevi noķeru “ne tajās” emocijās, ar mani kaut kas nav kartībā.

Par laimi, es tā vairs nedomāju.

Mēs neesam operētājsistēmas!
Mēs ar jums esam cilvēki.

Mēs esam sarežģīti uzbūvēti. Katrs no mums ir unikāls. Mēs esam ideāli savā neideālumā.
Nav viena pareiza veida, kā justies.

Protams, sabiedrība translē dažus veidus… un mūsu galvās tie kļūst par vienīgajiem, pareizajiem. Bet kad attopies kopā ar savām jūtām, un centies pielāgoties sabiedrībai, tava personība cieš.

Nākas neveselīgā veidā apslāpēt savas jūtas, ar sava iekšējā kritiķa palīdzību – vai vispār pārstāt uztvert savas personīgās sajūtas! Kādā brīdī tādā veidā ir patiešām iespējams novest sevi līdz sociopātijai, apspiežot visas savas emocijas.

Vai jums ir gadījies, ka jūtat kaut ko – ne to?

Pēdējo gadu laikā es esmu savākusi ļoti plašu nepareizo jūtu kolekciju.

Kāda mana draudzene savā kāzu dienā noķēra sevi pie tā, ka jūtas nelaimīga – tā bija absolūta bēdu sajūta. Tas noteikti bija KAUT KAS – NE TAS. Iedomājieties, trīssimt viesu, dārga Veras Vongas dizainēta kleita un bēdas?

Kauns, ar kuru viņa piesedza savu bēdu sajūtu, sabojāja viņai turpmākos laulības gadus. Protams, labāk nejust neko, nekā KAUT  KO – NE TO!

Cita draudzene – rakstniece Enna Patčeta nesen publicēja drosmīgu eseju par kādu citu nepiedienīgu sajūtu. Kad pēc smagas un mokošas slimības nomira viņas tēvs, Enna bija laimīga. Bet cilvēki, kuri internetā izlasīja viņas eseju, rakstīja iznīcinošus komentārus. Tā taču nedrīkst justies! Tomēr Enna jutās tieši tā – neskatoties uz to, ka viņa ļoti mīlēja savu tēvu, un rūpējās par viņu visu slimības laiku, līdz pašām beigām. Tomēr viņa bija laimīga par to, ka šīs mocības reiz ir beigušās. Bet tā vietā, lai klusētu par šīm NEPAREIZAJĀM SAJŪTĀM, viņa  uzdrošinājās par tām runāt atklāti. Es lepojos ar viņas drosmi.

Cits draugs pēc daudziem gadiem atzinās: “Es ienīstu Ziemassvētkus. Es vienmēr esmu tos ienīdis, un es vairs tos nesvinēšu!” TĀ NEDRĪKST!

Draudzene neizjūt ne vainas apziņu, ne nožēlu pēc trīsdesmit gadus atpakaļ veikta aborta. KĀ VIŅA TĀ DRĪKST!

Draugs pārstāja lasīt ziņas un apspriest politiku, jo saņēmās drosmi, un pateica: “Ja godīgi, man vairs par to nav nekādas intereses!” TĀ NEDRĪKST!

Kāds draugs man teica: “Zini, runā, ka neviens vēl pirms savas nāves nav teicis, ka nožēlo to, ka nav vairāk laika pavadījis darbā? Tāpēc, ka ģimene un draugi ir kas daudz svarīgāks? Tad, lūk, es būšu pirmais. Es dievinu savu darbu un tas man atnes daudz vairāk prieka, kā ģimene un draugi. Jā, un strādāt ir daudz vieglāk, kā risināt ģimenes problēmas. Es darbā atpūšos!” TĀ NEDRĪKST!

Draudzene domāja, ka jūk prātā, kad sajuta milzīgu atvieglojumu no tā, ka viņas vīrs pameta viņu pēc 20 gadus ilgas “labas laulības” dzīves. Viņa visu sevi atdeva ģimenei, viņa vīram ticēja un bija uzticīga, bet viņš viņu pameta. Viņai taču tagad jācieš! Viņai jājūtas pieviltai, pamestai, nodotai, pazemotai! Ir scenārijs, saskaņā ar kuru jāuzvedas labai sievai, kad vīrs nolemj šķirties – taču viņa ignorēja šo scenāriju. Viss, ko viņa juta, bija prieks par negaidīto brīvību. Viņas ģimene satraucās. Jo mana draudzene taču juta KAUT KO – NE TO! Viņi gribēja viņai nopirkt tabletes un aizvest pie ārsta.

Mana mamma reiz atzinās, ka pats laimīgākais laiks viņas dzīvē sākās tad, kad mēs ar māsu aizgājām no mājām. KĀ TĀ? Viņai taču bija jājūtas, ka tukšā ligzdā, un jācieš! Mātei ir jacieš, kad viņs bērni pamet mājas. Bet mana mamma gribēja nodancot džigu, kad viņas māja kļuva tukša. Visas mātes cieta, bet viņa vēlējās dziedāt kā putns. Protams, viņa nevienam tajā neatzinās. Pretējā gadījumā, viņu uzreiz nolinčotu kā sliktu māti. Laba māte nepriecājas par brīvību no bērniem. TĀ NEDRĪKST! Ko teiks kaimiņi?!

Un vēl viens, desertā.

Reiz mans draugs uzzināja par savu navējošo diagnozi. Viņš savu dzīvi mīlēja vairāk par visu pasaulē. Un pirmā doma bija: “Paldies Dievam”. Šī sajūta viņu neatstāja. Viņš bija laimīgs. Viņš juta, ka visu ir izdarījis pareizi, un drīz viss beigsies. Viņš mira. Viņam bija jājūt bailes, dusmas, bezcerība. Bet viss, par ko viņš spēja domāt, bija – vairāk nebūs ne par ko jāuztraucās. ne par iekrājumiem, ne pensiju, ne sarežģītajām attiecībām. Ne par terorismu, ne globālo sasilšanu, ne – garāžas jumta salabošanu. Viņam pat nebija jāraizējas par nāvi! Viņš zināja, kā beigsies viņa stāsts. Viņš bija laimīgs. un viņš tā arī palika laimīgs līdz pašām beigām.

Viņš man teica: “Dzīve nav vienkārša padarīšana. Pat laba dzīve. Man bija laba, bet esmu piekusis. Laiks doties mājās no tusiņa. Un es esmu gatavs iet.” KĀ VIŅŠ TĀ DRĪKST? Ārsti centās iestāstīt, ka viņš ir šoka stāvoklī, un lasīja viņam pasāžas un brošūras par bēdām. bet viņš nebija šoka stāvoklī. Šoks ir tad, kad jūtu nav. Bet viņam bija – laimes sajūta. Ārstiem tā vienkārši nepatika, tāpēc, ka tā bija NEPAREIZA SAJŪTA. Tomēr manam draugam bija tiesības justies tā, kā viņš jutās – vai tad 60 gadi apzinātas un godīgas dzīves nav pietiekami, lai nopelnītu tādas tiesības?

Mani mīļie draugi, es vēlos, lai jūs atļautu sev just to, ko patiesi jūtiet, un ne to, ko kāds jums uzspiež kā pareizu.
Es vēlos, lai jūs balstītos tikai uz jūsu pašu sajūtām.
Es vēlos, lai vārdi JŪTIET KAUT KO – NE TO, jums izsauktu smieklus, nevis kaunu.
Mans draugs Robs Bells pastāstīja par to, kā jautāja savam terapeitam: “Vai tas ir normāli, ka es tā jūtos?” Un tas pacietīgi atbildēja: “Eh, Rob…. normāli jau sen vairs nekas nav!”
Man arī normāli jau sen vairs nekas nav. Un es negrasos ciest un kaunēties par to, kā man ienāk prātā justies.

Ja es esmu laimīga, tad mana laime ir patiesa un reāla man.
Ja es skumstu, manas skumjas ir patiesas un reālas man.
Ja es mīlu, tad mana mīlestība ir patiesa un reāla man.
Nevienam nepaliek labāk, ja es lieku sev domāt, ka jūtu kaut ko citu.
Dzīvojiet pilnu dzīvi Jūtiet to, ko jūs jūtiet!
Viss pārējais ir KAUT KAS – NE TAS. Priekš jums.
Ar mīlestību. Liza.
Autors: Elizabete Gilberta
Tulkoja: Ginta FS

 

Vēlaties savam bērnam laimīgu bērnību? Sākumā tieciet galā ar sevi!

berni_vecaki.jpg

«Es viņa dēļ esmu gatava darīt visu, bet viņš…», «Dodiet padomu, ko man darīt ar bērnu?», «Kurā viņš tāds negants “atsities”?…» Pazīstama bildīte? Ļoti gribās savam acuraugam organizēt «ideālu bērnību», bet viņš, parazīts, cenšas visu sabojāt.

Taču ideālu bērnību nodrošināt var tikai psihiski veseli vecāki. Tikai tā un nekā savādāk. Lai bērns izaugtu laimīgs un, lai mīlestība viņa dzīvē būtu gaišas un priecīgas jūtas, vecākiem šī mīlestība jādod no pašiem pirmajiem mazā cilvēka dzīves mirkļiem.

Te nu, protams, varam izdarīt lirisku atkāpi par tēmu, ka mēs visi ļoti atsķirīgi uztveram šo jēdzienu Mīlestība.

Vieniem tās ir darbības, citiem – siltas, maigas attiecības, rūpes un uzmanība. Taču daudz svarīgāk ir tas, ka mīlestība kā emocija, kuru mēs pret kādu jūtam – ir absolūti bērnības sajūta. Tas ir tas, ko mēs jutām, kad bijām maziņi. Meklēt mīlestību nozīmē meklēt tās sajūtas, tos pārdzīvojumus, censties tos atkārtot, zemapziņā vēlrez un vēlreiz atgriezties bērnībā.

Piemēram, labklājīga ģimene. Tāda, kur to vien darīja, kā bērnu nēsāja uz rokām, bučoja viņam dupsi un kur viņu lutināja visi bez izņēmuma. Kad viņš izaugs, savā partnerī vinš meklēs tieši to.

Taču, kā jau mes zinām, tā mēdz būt ne visiem.  Daudzi jau agrā bērnībā jutās pamesti, nevienam nevajadzīgi, nemīlēti. Tam var būt daudz un dažādi iemesli, vienu atdeva internātā, otru – nedēļas bērnu dārzā, trešo uz laukiem pie vecmāmiņas (mamma apciemoja reizi mēnesī, bet bērns raudāja, jo tik ļoti mīlēja savu mammu un briesmīgi pardzīvoja to, ka viņa viņu pamet).

Otrs, ne mazāk populārs scenārijs: tētis pēc šķiršanās pie bērna vairs nebrauc, dzīvo savu dzīvi un vispār neinteresējas par meitas dzīvi. Meitenīte skuma pēc tēva un cieta no tā, ka viņa viņam nav vajadzīga. Viņai tā arī ir mīlestība – jūtiet, ko es gribu pateikt? To, ka tad, kad viņa pieaugs, viņa meklēs cilvēku, kurš nodrošinās viņai līdzīgas ciešanas, pametīs viņu, aizmirsīs, necienīs. Viņai tieši TĀ ir mīlestība. Un tikai tādas attiecības tiks uztvertas kā nopietnas.

Tā kā mīlestības jēdziens mums visiem eksistē a priori, no dzimšanas, taču tā formēšanos tieši ietekmē vecāku darbības. Vai nu bērns priecājas un ir laimīgs – vai arī viņš cieš, baidās un pārdzīvo. Un pēc šīm bērnībā ierastajām emocijām, cilvēks tiecas visu savu dzīvi. Tieši tāpēc mums ir sarežģīti vienoties par to, kas tas ir – mīlestība – visiem ir dažādi sākuma punkti un dažāda pieredze.

Manus rakstus lasa tūkstošiem cilvēku. Un visi viņi ir dažādi. Starp viņiem ir gan neirotiķi, gan psihiski veseli cilvēki. Un tāpēc nevajag gaidīt gatavus universālus risinājumus. To vienkārši nav. Ja cilvēkam ir nopietnas problēmas, viņš nevar izmainīties uzreiz, vienkārši izlasiet rakstu līdz galam.

Pieņemsim, jūs esat agresīvs vecāks. Kliedzat uz bērnu, regulāri viņu iekaustat. Izlasiet rakstu un padomājiet: iespējams, psihologs pareizi vien saka un nevajag bērnu pērt? Nevajag, taču jūs savādāk nevarat. Jo vairāk sevi iegrožosiet, jo vairāk būs agresijas.

Ir tikai viens veids, kā izmainīt šo scenāriju – salabot savu galvu. Tikai izdzīvojot no sevis šo bērnības stāstu par nelaimīgu mīlestību, var kļūt par labestīgu un priecīgu mammu.

Bet, ne to, kas nevis dzīvo, bet izdzīvo, un nekādīgi nespēj saprast, ko pati vēlas: vai meklē bērnam tēvu – mačo, kurš skraida pa dzīvokli ar siksnu rokā un cenšas izaudzināt «normālu veci» (bet patiesībā izaudzina neirotiķi).

Kad jūs saņemsiet sevi rokās, aiziesiet pie psihologa (vai psihiatra – viss atkarīgs no tā, cik smags ir jūsu “gadījums”) un tiksiet galā ar savu neveselo psihi, tad variet droši vairs nelasīt manus rakstus. Jums nebūs vajadzīgi ne padomi, ne psihologi – viss jums sanāks.

Kāpēc? Tapēc, ka jūs beidzot kļūsiet par normālu cilvēku: paredzamu, ar stabilu psihi, bez kompleksiem, kontrolēsiet savas emocijas. Un tad bērns – ak, kāds brīnums! – augs absolūti normāls un vesels.

Taču pagaidām vairums vecāku, diemžēl, uzskata, ka viņiem viss ir normāli, bet “ar bērnu kaut kas staidzami ir jādara”.

Autors: Mihails Labkovskis
Tulkoja: Ginta FS

 

Atvadu vēstule Lellei

lelle7

2000. gadā kādā peruāņu avīzē tika publicēta poēma “Lelle”, kuru nosauca par rakstnieka “Gabriela Garsijas Markesa atvadu vēstuli”. Vēlāk izrādījās, ka šī darba autors ir mazpazīstamais meksikāņu vēderrunātājs Džonijs Velšs. Un veltījis šo runu viņš nav vis visai cilvēcei, bet gan savai lellei. Vēlāk šis fakts tika paziņots oficiāli. Tā arī nekļuva skaidrs, kāpēc zem Velša gara darba parādījās Markesa vārds. Neskatoties uz to “Gabriela Garsijas atvadu vēstule” tika plaši tiražēta un radīja sajūsmas vētru viņa talanta cienītāju rindās. Daudzi vēljoprojām domā, ka šo vēstuli rakstījis pats Markess.

«Ja kaut uz mirkli Dievs aizmirstu, ka es esmu tikai lupatu lelle, un uzdāvinātu man mazu gabaliņu dzīves, es droši vien neteiktu visu, ko domāju, bet noteikti domātu, ko saku. Es vērtētu lietas ne pēc to cenas, bet pēc svarīguma. Es gulētu mazāk, sapņotu vairāk, apzinoties, ka ikkatra minūte, ko pavadu aizvērtām acīm nozīmē zaudētas sešdesmit sekundes gaismas. Es ietu, kamēr visi pārējie stāv, un negulētu, kamēr citi guļ. Es klausītos, kad citi runā. Un cik labprāt es baudītu šokolādes saldējumu!

Ja Dievs man dotu nedaudz dzīves, es ģērbtos vienkārši, celtos līdz ar pirmo saules staru, atkailinot ne tikai ķermeni, bet arī dvēseli. Dievs, ja man būtu sirds, es iekaltu savu naidu ledū un gaidītu, kad atmodīsies saule. Es gleznotu zvaigžņu gaismā kā Van Gogs, lasot Benedetti dzeju un Serra dziesma būtu mana mēness serenāde. Es mazgātu rozes savās asarās, lai izgaršotu to ērkšķu asumu un maigi rozā ziedlapiņu pieskārienu.

Dievs, ja vien man būtu palicis gabaliņš dzīves, es NENODZĪVOTU NEVIENU DIENU, NEPATEICIS SAVIEM MĪĻAJIEM, KA ES VIŅUS MĪLU.  Es pārliecinātu katru man svarīgo cilvēku par manu mīlestību un dzīvotu iemīlējies mīlestībā. Es pierādītu cilvēkiem, cik ļoti viņi maldās, domājot, ka tad, kad viņi noveco, tad pārstāj mīlēt: gluži otrādi – viņi noveco tāpēc, ka pārstāj mīlēt!

Bērnam es dotu spārnus un ļautu, lai vinš pats iemācās lidot.  Vecos cilvēkus es pārliecinātu par to, ka nāve neatnāk ar vecumu, bet gan ar aizmiršanos. Es tik ļoti daudz ko esmu iemācījies no jums, cilvēki. Es sapratu, ka visa pasaule vēlas dzīvot kalna virsotnē, nesaprotot, ka īstā laime ir tad, kad mēs kāpjam kalnā. Es sapratu, ka no tā brīža, kad jaundzimušais pirmo reizi savā mazajā kulaciņā satver tēva īkšķi, viņš to satver uz mūžu

Es sapratu, ka vienam cilvēkam uz otru IR TIESĪBAS SKATĪTIES NO AUGŠAS TIKAI TAD, KAD VINŠ PALĪDZ OTRAM PIECELTIES. Ir tik daudz lietu, kuras es no jums, cilvēki, varētu iemācīties, bet patiesībā, diez vai tas man noderēs, jo tad, kad mani ieliks šajā te čemodānā, es diemžēl jau būšu miris.

Vienmēr saki to, ko jūti un dari to, ko domā.

Ja es zinātu, ka šodien es pēdējo reizi tevi ieraudzīšu gulošu, es cieši tevi apskautu un lūgtu Dievu, lai viņš mani padarītu par tavu Sargeņģeli.

Ja es zinātu, ka šodien es pēdējo reizi redzu, kā tu izej pa durvīm, es apskautu, noskūpstītu tevi un pasauktu tevi atpakaļ, lai dotu tev vairāk.

Ja es zinātu, ka dzirdu tavu balsi pēdējo reizi, es ierakstītu lentā visu, ko tu teiksi, lai klausītos to vēl un vēl, bezgalīgi.

Ja es zinātu, ka šīs ir pēdējās minūtes, kad redzu tevi, es teiktu: Es tevi mīlu un kā muļķis nezināju, ka tu tāpat to zini.

Vienmēr ir rītdiena, un dzīve mums piespēlē vēl vienu iespēju, lai visu izlabotu, taču, ja es kļūdīšos arī šodien – tas ir viss, kas mums atlicis, es vēlētos tev pateikt, cik ļoti es tevi mīlu, un nekad tevi neaizmirsīšu.

Ne jauneklis, ne vecs vīrs, nevar būt pārliecināts, ka rītdiena viņam pienāks. Šodien var būt pēdējā reize, kad tu redzi tos, kurus mīli. Tāpēc neko negaidi, izdari to šodien, tā kā to darītu, ja zinātu, ka rītdienas nebūs nekad. Tu raudāsi nožēlā par to, ka tev neatradās laika vienam smaidam, vienam apskāvienam, vienam skūpstam un, kad tu biji tik aizņemts, lai izpildītu pēdējo vēlēšanos.

Atbalsti savus tuvos, čuksti viņiem, cik ļoti viņi tev ir svarīgi, mīli viņus un saudzē, atrodi laiku, lai pateiktu: “man žēl”, “piedod man”, “lūdzu un paldies”, un visus tos mīlestības vārdus, kurus tu zini. NEVIENS NEATCERĒSIES TEVI PAR TAVĀM DOMĀM.

Lūdz Dievam gudrību un spēku, lai tu varētu runāt to, ko jūti. Parādi saviem draugiem, cik viņi tev ir svarīgi. Ja tu to nepateiksi šodien, rītdiena būs tāda pati kā vakardiena. Un, ja tu to neizdarīsi nekad, nekam nebūs nozīmes. Piepildi savas vēlmes. Tas brīdis ir pienācis.».

Avots: livelib.ru
Tulkoja: Ginta FS

Par sievieti ir viegli pasmieties

sieviete pasmieties

Par īstu tuvību

Par sievieti ir viegli pasmieties. Apspriest, teiksim, viņas jocīgās drēbes. Un šai dāmai drēbes patiešām bija jocīgas, melnas zeķubikses un laka kurpes uz augstiem papēžiem. Un tas viss četrdesmit grādu karstumā. Un jaciņa ar spīdīgiem lāsumiem un baltu krādziņu.

Un arī matu lokas viņai bagātīgi bija pielietas ar laku – tāda dīvaina frizūra. Un lūpas uzkrāsotas indīgi sarkanas. Un seja pārklāta ar biezu smiņķi un pielīmētas skropstas. Un rokassomiņa uz ceļiem.

Un tā viņa sēdēja: faraona pozā sauļošanās krēslā, manierīgi turot rokā kokteili. Droši vien viņai bija ļoti, ļoti karsti, taču viņa centās un pacieta – viņa viesnīcā bija ieradusies atpūsties kopā ar vīrieti.

Redzams, ka nesen iepazinušies un atbraukuši, lai labāk viens otru iepazītu

Sieviete vairs nebija jauna, tāda apaļīga – bija redzams, ka zem apģērba ir vēl kaut kas nostiepjošs, tā kā izģērbties un peldēties viņa nevarēja.Tikai sēdēt taisni un pateikties: “Pateicos, man viss ir labi. Viss ir kārtībā.”

Bija skumji un smagi to vērot.

Kaut gan vīrietis izskatījās ļoti labi, tāds padzīvojis ar ļoti labestīgām acīm

Viņš bija solīdi apģērbies un sēdēja blakus sievietei: rokā koktelis, bet viņš to nedzēra, jo nav smuki dzert vienam.

Un tā viņi mierīgi pastaigājās pa viesnīcas teritoriju.
Arī ēda dāma tikai pa mazdrusciņai – gandrīz neko arī neēda. Lai vīrietis nepadomātu, ka viņa ir rīma. Un sēdēja taisni – kājas kopā sakļāvusi.

Un pēc nedēļas viņa bija kļuvusi skaista.

Nomazgājusi kosmētiku, uzvilkusi smuku sarafānu, cepurīti un pludmales čības. Un taisīja savam vīrietim masāžu, un viņš viņu iezieda ar sauļošanās krēmu. Un viņi pastaigājās rokās sadevušies, plakšķinot ar pludmales čībām

Un viņa aizrautīgi smējās un ēda saldējumu. Un viņi peldēja un nira, un spēlēja bērnu dienu spēles un atkal smējās kā bērni.

Un viņa ļoti skaista bija kļuvusi tāpēc, ka bija laimīga

Tāpēc, ka kāds viņu bija iemīlējisi un pieņēmisi tādu, kāda viņa ir, apaļa, ar varikozajām vēnām (lūk, kāpēc bija vajadzīgas melnās necaurspīdīgas zeķes), ar ne īpaši kupliem matiem un liekajām skropstām, ar krunciņām un bez vidukļa – NU UN?

Kad mūs pieņemt tādus, kādi mēs esam – mēs kļūstam skaisti.

Un smejamies. Un masāžas taisam. Un ejam rokās sadevušies. Un nevajadzīgos krāmus iebāžam dziļi skapī, un turpat arī visas zirglietas – savas maskas un bruņas, kurās esam pieradiuši visu mūžu staigāt, pakaviem klabot.

Bet kad ir mīlestība – mēs varam būt mēs paši. Un būsim skaisti, un visi par mums sajūsmināsies, jo mīlestība cilvēku izdaiļo un padara pievilcīgu. Ja kopā ar cilveku vari būt tu pats – tā ir laime un tā ir mīlestība. Un patiesa tuvība.

Autors: © Anna KIrjanova
Ilustrācija: © Valentīns Gubarevs
Tulkoja: Ginta FS

Divas dzīves

11216829_1252371208113050_4976758208426651196_n

Pats lielākais Visuma noslēpums

Ir divu veidu dzīves. Viena – dzīve, kas balstās uz BAILĒM, otra – dzīve, kas balstās uz MĪLESTĪBAS.

DZĪVE, kas balstās​​​​​​​ uz BAILĒM, nekad mūs neaizvedīs pie dziļām attiecībām. Jūs paliksiet bailēs un otram cilvēkam nebūs pieejas jums, viņš nevarēs piekļūt jūsu būtībai. Jūs ielaidīsiet cilvēku savā dzīvē līdz noteiktai robežai, bet pēc tam priekšā nostāsies siena un viss apstāsies.

Cilvēks, kurš orientēts uz MĪLESTĪBU ir dziļi ticīgs cilvēks. Tāds cilvēks nebaidās nākotnes, rezultātu un seku, tas ir cilvēks, kurš dzīvo šeit un tagad.

Kas ir BAILES? Kāpēc jūs tā baidāties? Ja par jums viss ir zināms, un jūs esat kā atvērta grāmata, kāpēc baidīties? Kā tas varēs jums kaitēt? Tie vienkārši ir melīgi noteikumi: nosacītības, ko jums uzspiež sabiedrība par to, ka jums kaut kas ir jāslēpj, jāaizsargā sevi, pastavīgi jābūt gatavam pretsitienam, it kā apkārt būtu vieni vienīgi ienaidnieki, it kā visi būtu pret jums!

Nav neviena, kurš ir pret jums! Pat tad, ja jūtiet, ka kāds ir pret jums, tas tā nav, jo visi ir nodarbināti ar sevi un ne jums. Nav no kā baidīties! Tas ir jāsaprot, ja vēlaties, lai jums būtu dziļas attiecības. Nav no kā baidīties!

Padomājiet par to. Bet pēc tam ļaujiet otram cilvēkam ieiet jūsos, uzaiciniet viņu. Nelieciet nekādus šķēršļus, kļūstiet par atvērtu ieeju bez aizslēgtām durvīm, bez atslēgām. Tad mīlestība būs iespējama.

Dzīve eksistē tagad: neticami piegružota ar tonnām stereotipu

Neīstas patiesības, novalkātas un sen novecojušas, tās ceļo no paaudzes paaudzē. Bet laiki mainās. Mīlestība šajā stereotipu ķēdē nav izņēmums.

Protams, mīlestību nevar iemācīt, jo tā dzimst kopā ar cilvēku “noslēgtā traukā”. Vēl mīlestību var salīdzināt ar ziedu pumpurā. Tikai iedomājieties, ir pienācis laiks un brīnišķīgais zieds uzplaukst! Kā to kopt? Kur novietot? Varbūt tikai pašam par to priecāties, bet varbūt sasaukt visus un parādīt viņiem tiko uzplaukušā zieda brīnumaino skaistumu?

Mēs tik daudz ko dzirdam, redzam un saprotam par mīlestību, ka patiesībā vispār neko nezinām. Tas ir vislielākais noslēpums, Neatminētais Visuma noslēpums.

Avots: http://www.econet.ru
Autors: © OŠO
Tulkoja: Ginta FS

Cilvēks nedrīkst melot?

melot sev

Kāpēc mēs melojam?

Mēs dzīvojam pasaulē, kur melo visi – vairāk vai mazāk, un ir nereāli domāt, ka neviens nekad nedrīkst melot. Visi to dara, un tā ir dzīves patiesība. Ja mēs noliedzam šo faktu, tas nodara mums sāpes, jo mēs gaidam no sev tuvajiem cilvēkiem, ka viņi vienmēr pret mums būs godīgi, taču aizmirstam, ka ne vienmēr paši vēlamies zināt patiesību. Tas patiešām ir paradokss.

Kāpēc mēs melojam?

Pirmkārt, sabiedrībā tā ir pieņemts, jo mums “jāuzvedas labi ar visiem”, lai kaut ko saņemtu apmaiņā. Piemēram, mēs meklējam darbu, un ne vienmēr varēsim būt atklāti pret priekšniecību u.t.t. Attiecībās ar cilvēkiem mēs baidāmies būt godīgi kaut vai tāpēc, ka baidāmies, ka mūs atstums, nepieņems, nemīlēs. Mēs ticam, ka, ja būsim tādi, kādus mūs vēlas redzēt, mēs sasniegsim to, ko vēlamies sasniegt, tāpēc spēlējam lomu spēles. Mēs neticam tam, ka, ja mēs būsim paši – īsti, mūs kāds spēs mīlēt.

Katru reizi, kad man saka: “Mans tuvais cilvēks mani pievīla”, es vienmēr smejos un saku: “Laipni aicināts reālajā pasaulē!”

Es esmu sarkastiska.

Es viņiem saku, ka tas iemācīs nolaisties uz zemes, lai pamostos no ilūzijām, par to, ka cilvēkiem nebūtu jāmelo, ka viņiem būtu jābūt iecietīgākiem un jāpārstāj parāk uzticēties citiem cilvēkiem un pārvērtēt uzticības nozīmi, kā arī izmainīt savus uzstādījumus attiecībā uz uzticību. Visa gudrība slēpjas tajā, ka ir jāpieņem patiesība par to, ka cilvēki visā pasaulē melo un nav taisnīgi gaidīt, ka viņi to vairs nedarīs. Ja cilvēki to sapratīs, tad arī tuviniekiem būs vieglāk pieņemt savus trūkumus.

Kad cilvēki melo, tas ir kā narkotika. Tā ir sava veida narkomānija. Kad cilvēks vēlas atmest smēķēšanu, bet nevar. Kad cilvēks vēlas atmest narkotikas, bet nevar. Kad cilvēks vēlas pārstāt sev kaitēt, bet nevar. Tas pats notiek ar cilvēku, kurš vēlas pārstāt melot un nevar.

No senas 2006. gada dienasgrāmatas: “Mēs mānam paši sevi, kad domājam, ka mēs vai cilvēki nedrīkstam melot.”

Ja kāds domā, ka cilvēki nedrīkst melot un nedrīkst pievilt uzticību, viņš dzīvo fantāziju pasaulē un neredz dzīvi tādu, kāda tā ir.

Ja cilvēks māna pats sevi, viņš sevi zaudē.

Cilvēks vienmēr māna pats sevi.

Viņš drīkst melot citiem – tā nav problēma, bet kad viņš melo pats sev, viņš sev kaitē.

Kad cilvēks ir godīgs pret sevi, viņš var būt godīgs arī pret citiem.

Citi cilvēki, īpaši tuvinieki, vienmēr man ir bijuši pašas spogulis. Kad es redzu, ka meloju kādam, man momentā ir skaidrs, ka meloju pati sev.

Vēlāk es sapratu, ka nebiju vienīgā, kura meloja visu laiku un, ka cilvēki visā pasaulē to dara. Kad es sapratu šo vienkāršo patiesību, es ilgi smējos. Visi melo, tēlojot, spēlējot dažādas lomas – pat tyuviem cilvēkiem. Šī apjausma man palīdzēja būt iecietīgākai pret sevi un pret citiem cilvēkiem, un kļūt mazāk kritiskai attiecībā pret sevi – tātad arī pret citiem.

Es esmu ļoti saprotoša brīžos, kad cilvēki atzīstas, ka ir mani melojuši. Dažkārt es ļoti brīnos, kad cilvēki ar mani ir parāk atklāti, jo es pati tāda esmu. Pie manis nāk ļoti daudzi un atklāti runā ar mani par ļoti daudzām sev svarīgām lietām.

Mani vienmēr ir pievilkuši atklāti un patiesi cilvēki, jo viņi vienmēr saka to, ko domā un jūt. Ar viņiem var stundām ilgi runāt par visu un caur viņiem iepazīt sevi. Ar viņiem ir bijis viegli būvēt godīgas un īstas attiecības, un nav bijis jātēlo. Un, ja es kaut ko esmu vēlējusies pateikt, es to esmu darījusi, nevis gaidījusi, kad viņi uzminēs manas vēlmes.

Es nolēmu savā dzīvē ielaist šos cilvēkus un viņu ir ļoti maz.

Es jūtos slikti, atrodoties starp maskām, kad cilvēki ir “pieklājīgi” un dara visu, lai iepatiktos citiem.

Autors: Ella Travinska (Bairones Keitijas skolas absolvente, Izraēla)
Tulkoja: Ginta FS