UN TAD IZRĀDĪJĀS…

UN TAD izrādījās…
Un tad izrādījās, ka mūsu patiesie garīgie skolotāji ir mūsu vecāki, radi, draugi, draudzenes, partneri, vīri, sievas, bērni, pārdevēja, autobusa šoferis, nejaušs garāmgājējs, ubags uz ielas, sašutis priekšnieks, rupjš kaimiņš.
Un tad izrādījās, ka mūsu garīguma slānis acumirklī pazūd un neiztur realitātes pārbaudi, pie mazākās mijiedarbības ar šiem skolotājiem.
Un tad izrādījās, ka ikdiena garīgumu māca labāk nekā to var iemācīties ašramos un nomaļās rekolekcijās.
Un tad izrādījās, ka Dievs neatrodas tempļos un svētvietās – Viņš ir mājās, virtuvē, vannas istabā, veikalā, darbā, saziņā ar ģimeni un draugiem.
Un tad izrādījās, ka Dievs ir daudz tuvāk, nekā mēs domājām – ka Viņš ir vienmēr, visur, visā un ikvienā, katrā mirklī.
Un tad izrādījās, ka viss ir daudz vienkāršāk, nekā šķita, un ka, iespējams, tas ir augstākais garīgums – redzēt Dievišķo – parastajā un Dievu – visā (un ikvienā).
Ieraudzīt un paklanīties Viņam.
Un pasaulē? Vienkārši apskaut mirkli ar mīlestību.
~Edvards Taraščanskis~
Kopēts no Aleksandrs Agešins
Tulkojums: Kristine Devi

Kad tava pasaule šūpojas

Kad tava pasaule sāk šūpoties, tu automātiski pārcelies uz drošāko tās teritoriju. Tā psihe sevi aizsargā. Tā anestezē tavas sāpes, tavu šoku, tavu stresu ar tām lietām, kuras tu vislabāk proti darīt, un tās kļūst par tavu glābšanas laivu, kas tevi pārceļ neitrālos ūdeņos, lai uz mirkli vispār neuztvertu notiekošo.

Es atceros savu vecmāmiņu ar viņas milzīgajām segām, darinātām no lupatu gabaliņiem. Viņa kā klusējošs robots šuva tās dienām un naktīm, metodiski velkot ārā no vecas spilvendrānas daudzkrāsainus audumu gabaliņus. Tas nozīmēja, ka viss ir slikti.

Mans draugs Ļoška skrēja kā Forests Gamps, jebkuros laikapstākļos, jebkurā gadalaikā krājot savus izmisuma kilometrus.

Mans maģiskās Pēterburgas maigais zieds Maija… Kad es pieķēru viņu uz grīdas ar bumpbuļcepuri galvā zīmējam savus zīmējumus, es sapratu, ka viņai ir tāpat kā manai vecmāmiņai.

Kad nomira mana māsa, es noliku telefona klausuli, paņēmu no plaukta grāmatu, un lasīju to līdz nākamajam rītam. Es neatceros, par ko bija stāsts tai grāmatā, bet zinu to, ka tā mani paglāba.

Kāds mans pacients atzinās, ka visus savus dzīves satricinājumus izdzīvoja garāžā, kārtojot savus instrumentus un mehāniski darot atslēdznieka darbus uz sava mazā darbagalda.

Stass savas slimības saasinājuma laikā, kad bezspēcīgi ir pat visspēcīgākie farmakoloģiskie līdzekļi, bez atlīdzības strādā par nedziedināmi slimo ļaužu kopēju. Tādā veidā ar līdzcietību nosedzot savu bezspēcību un aizejot no savām personiskajām ciešanām.

Kas tev patīk? Ko tu vari? Kur tev ir iespēja paslēpties, kad grūti? Radošums, darbs, cilvēki? Domā par to tagad. Ieliec sevi tajā pirms pasaule sāk šūpoties. Un tā šūposies, jo nav tādu pasauļu, kas būtu statiskas. Viss šūpojas un nekas par to nebrīdina iepriekš. Un tāpec ir svarīgi, ka tev ir sava rūpīgi kopta saliņa, uz kuras tu uzkāpsi, kad palīdzība vēl tikai būs ceļā, un dažkārt pat, iespējams, nebūs skaidrs, vai vispār kāds palīdzēs…

Viss pāriet. Taču nav vārdu, kas kaitina vairāk kā šie, brīdī, kad tas viss notiek. Lai katram ir kur iet. Lai sākumā būtu iespēja izdzīvot, bet pēc tam jau dziedināt savas brūces…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāda dīvaina pasaka

“Kāda dīvaina pasaka…” – domāja Sarkangalvīte, lēnītiņām košļādama pīrādziņu, ar kuru to pacienāja Vilks.
– Tu mani speciāli piebaro, lai pēc tam apēstu?

– Ko gan no tevis tur daudz ēst? – skumji noteica Vilks. – Es tikai gribu tev iemācīt PIEŅEMT, bet tu visu laiku tikai atdot, atdot… Tu galīgi neklausies, ko es tev saku, tu visu laiku strīdies un spītējies… Taču sieviete pat fizioloģiski ir tā uzbūvēta, lai PIEŅEMTU… teica Vilks, ieberot viņai mutē sauju smaržīgu meža ogu.

Sarkangalvīte ļoti vēlējās iebilst. Pateikt, ka viņai ne no viena neko nevajag. Un, vispār…
Taču mute bija ogu pilna un iebilst neizdevās.

– Sarkangalvīt, tev ir pārak liela Sirds un tu visu laiku centies to atdot. Bet labāk apgulies zaļajā zālē un ar Sirdi pieņem  visu, kas nāk. Putnu debesīs. Sienāzīti, kurš izdzīvo savu vasaru. Un vasaru, kurā dzīvo sienāzītis….
– Pat tevi pieņemt? – iemigdama zaļajā mīkstajā zālē nomurmināja Sarkangalvīte.
– Un īpaši mani… – viņai piekrita Vilks, palikdams viņai zem galvas savu mīksto, pūkaino asti

No rīta, izsēdinot Sarkangalvīti pie viņas vecmāmiņas mājas, Vilks vēl joprojām centās Sarkangalvītes groziņā ielikt kādu sauju ogas un riekstus.
Sarkangalvīte aiz ieraduma vēl joprojām atteicās pieņemt dāvanas, taču Vilks tikai grozīja galvu…

Vecmāmiņa stāvēja uz lieveņa Sarkangalvītei aiz muguras un ar skatienu pavadīja Vilku, un teica:
“Neviena radība nav tev ne draugs, ne ienaidnieks, taču katra radība Tev ir Liels Skolotājs”…

Alsu Beloglazova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Turēties pie dzīves gaišās joslas ir grūti.

Turēties pie dzīves gaišās joslas ir grūti. Dažkārt pat ļoti grūti. Ir taču tik vilinoši kļūt niknam, rūgtuma pārņemtam un cietam – tas ir vienkāršāk par vienkāršu. Ir tik vilinoši pievienoties daudzbalsīgajam korim, kas kliedz, ka visapkārt ir vieni vienīgi meli, nodevība, krāpšana, netaisnība – un saņemt tā pūļa mierinājumu, kas gatavs saplosīt jebkuru, kurš tam nepiekrīt.
Tik labi iemīta pazīstamā vilšanās taciņa, pa kuru var soļot neskatoties uz kājām, un nonākt tur, kurp visi iet. Lai pilnībā varētu vilties.
Bez šaubām vienkārši. Taču tā nav gluži tā vienkāršība, kurā salikta no septiņām notīm skan ģeniāla mūzika. Tā ir bēru marša vienkāršība, kura pavadījumā mēs apglabājam savu maigumu, spēju mīlēt, vajadzību palikt cilvēkiem pat visskarbākajos laikos.
Ir grūti turēties pie dzīves gaišās joslas, tāpēc, ka tas ir gājiens pa bezceļiem. Tas ir spēks priekš sevis aizstāvēt to, ko citi apspļaudījuši, devalvējuši, izmetuši, jo tas šķitis nekam nevajadzīgs. Tas ir viedums spēt neiesist. Tas ir dāsnums, nelaist ļaunumu tālāk par sevi. Tā ir ironija nepārvērst šodien tik moderno “sevis mīlēšanu” par narcistiskiem personības traucējumiem. Un tā ir drosme apzināti nepiedalīties tajā, kas grauj un cenšas aizvest uz tumšo joslu.
Ir ļoti grūti. Bet brīnumskaisti. Cik liels ir prieks pat vismazākajā solī uz Gaismu. Tikai nevajag sajaukt gaismu ar idealitāti, pompozitāti ar uzspiestām dogmām, pie kurām turās tikai aiz bailēm.
Turēties pie gaišās joslas ir tikai personiska, labprātīga un nobriedusi izvēle. Tā ir dziedināšanās no ilgas vienaldzības pret pasauli, sevi, saviem tuvajiem un to skaisto, kas ir katrā no mums.
Un šis ir tas gadījums, kad nevajag vienkāršot.
Izvēlies to, kas tev tuvāks, – un sargi savu Gaismu.

Ļiļa Grad “Dejo savu dzīvi”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Paldies, ka Tu esi!

Paldies, ka Tu esi! Viena no spēcīgākajām frāzēm, kas var izmainīt apziņu un cilvēka dzīvi, var dziedināt, augšāmcelt un izglābt no nāves.

Vislaimīgākie bērni izaug ģimenē, kurā tiem no sirds saka: “Es Tevi mīlu! Paldies, ka Tu esi!”
Pēc tam viņi kļūst par laimīgiem pieaugušajiem ar veselīgu pašazpiņu. Un šo pašu saka saviem bērniem.

Paldies, ka Tu esi! Saka mīļš cilvēks un maigi paspiež tavu roku. Un tajā ir tik daudz pateicības, beznosacījumu mīlestības. Un gribas to atdot simtkārtīgi.
Un, pavairojot to, tu atgriez Mīlestību uz Zemes.

Paldies, ka Tu esi! Saka tavs draugs vai virtuālais, pat nepazīstamais cilvēks – tāpēc, ka tu viņu ar kaut ko iepriecināji, atbalstīji. Un tik daudz pateicības un mīlestības sirdī, ka gribās darīt, dāvāt, atdot vēl vairāk.

Paldies, ka Tu esi! Tā ir Svētība. Šīs Dvēseles uz Zemes vērtības atzīšana. Tavā personīgajā laukā. Piepildīšana ar dzīvības enerģiju. Pateicība Dievam par to.

Paldies, ka Tu esi! Saki to biežāk arī pats sev. Tu taču esi brīnišķīga Dvēsele, kas nākusi šeit pieaugt un caur sevi izaudzēt, radīt jaunu, labāku pasauli.

Lai cik dažkārt arī grūti tas nebūtu. Tu audz, pat tad, ja jāizaug caur aukstu asfaltu uz Gaismu.
Tu esi vērtīga un svarīga.
Paldies, ka Tu esi, brīnišķīgā Dvēsele!

© Tatiana Gromova Godard
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par ārieni un mīlestību

Ja cilvēkam nepatīk mūsu āriene – viņš mūs nemīl. Pat tad, ja apgalvo pretējo.

Kā teikt, es tevi mīlu, bet tev ir tik līkas kājas. Vajadzētu operāciju uztaisīt. Vai arī “es tevi ļoti mīlu, bet tu esi tāds briesmonītis ar šķībām actiņām! Vajadzētu kaut ko izlabot!”. Vai arī par lieko svaru kaut ko saka, vai par īsu kaklu, par deguna formu… Jāizlabo!
Nē nevajag izlabot! 

Nē, drīzāk, vajag, ja tu pats to vēlies – tad tā ir tava darīšana. Sev, savai harmonijai var arī labot.

Bet otra dēļ, viņa mīlestības dēļ – nav nekādas jēgas. Nav ne mīlestības, ne pieņemšanas. Un tāds cilvēks pēc tam atradīs kādas citas nepilnības. Un pēc tam aizies pie pundura vai pašas apaļākās sievietes pasaulē, ja iemīlēs. Un punduris viņam šķitīs pati pilnība…. 

Ja kritizē ārieni un piedāvā to uzlabot, mīlestības nav. Patiesas mīlestības nav. Pat, ja pašam kritiķim šķiet, ka ir mīlestība, viņš kļūdās – tas tā nav. Un tādam cilvēkam, kuram mēs nepatīkam, blakus var saslimt un ātri novecot. Pat tad ja viņam ir taisnība. Pat tad, ja viņš mums labu vēl. Viņš turpinās aizrādīt, turpinās mūs sāpīgi ievainot, bet pēc tam aizies.

Un labāk vispār neaizskart cilvēka ārieni, pat sveša cilvēka, ja vien neesi plastiskais ķirurgs vai treneris. Pat tad, ja cilvēks neizradīs, rētas var izrādīties ļoti dziļas. Kad mīl, tad pilnībā pieņem. Un par ārieni uztraucas tikai veselības dēļ. Taču nekritizē skarbi un nepiedāvā neko piešūt vai nogriezt….

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Netraucēt nozīmē mīlēt nevis uzspiest savu mīlestību…

Reiz, kad es savai mammai stāstīju, cik man ļoti patīk palīdzēt cillvēkiem, viņa uzreiz man pajautāja, vai es PROTU VIŅIEM NETRAUCĒT…
Kopš tās reizes ir pagājis ilgs laiks, un tagad es skaidri zinu, ka viens no visefektīvākajiem palīdzības veidiem, ir atzīt cilvēka tiesības pašam izvēlēties, kas viņam ir labi un kas patiesi viņam ir vajadzīgs…

Viens no izsmalcinātākajiem emocionālās vardarbības veidiem, ko esmu novērojusi daudzu savas prakses gadu garumā, notiek zem lozunga “Ar vislabākajiem nodomiem!”… “Es tikai gribēju, kā labāk!”…. “Es taču tikai labu tev vēlu!”… “Es zinu, ko tev vajag!”…

Mēs pat mīlestībā neprotam vienkārši pieņemt šo mīlestību kā DAŽĀDU cilvēku brīnumainu mijiedarbību…
Mēs arī sevi ne vienmēr protam pieņemt un uztvert kā cilvēku, kurš pelnījisi vislabākās emocijas – mums noteikti vajag to pierādīt visdažādākajos veidos…
Dažkārt – pat ļoti vardarbīgos…

Mēs aktīvi sākam “nodarīt” to pašu labo, kas labs šķiet tieši mums…
Mums bieži vien patiešām šķiet, ka tad, ja jūtam pret cilvēku gaišas jūtas, mēs saņemam atļauju pilnīgai piekļuvei viņa domām, slēptajām vēlmēm un drīkstam tulkot viņa rīcību…
Turklāt uzreiz izsniedzam sev atļauju viņa vietā pieņemt lēmumus, uzspiežot savu…
Mēs nekavējoties izpētam visu viņa dzīves telpu, īpaši pretendējot uz vietām, kurās neesam aicināti…
Nekavējoties aktivizējam savu dalību tur, kur taktiskāk būtu bijis NEpiedalīties…

Mēs tik ļoti cenšamies sevi pārliecināt, ka darām pareizi, ka pārstājam JAUTĀT cilvēkam, vai viņam vajadzīga tāda mūsu aktivitāte viņa dzīvē…
Un pārnesam šīs pašas metodes uz ikvienām citām attiecībām – sākot no vecāku dzīvēm līdz draugiem…

Mēs neklātienē ikvienu pakļaujam amatieriskai spektrālajai analīzei, spriežam tiesu, uzstādām diagnozes, atstrādājam…
NEVIENA NELŪGTU PLĀNU SVEŠAS DZĪVES UZLABOŠANAI…

Un pēc tam…
Mēs ļoti apvainojamies, kad mūs noliek pie vietas…
Kad sajūsmā nemetas mums pie kajām, lai pateiktos…
Kad no mums attālinās un nosprauž objektīvas robežas…

NETRAUCĒT…Netraucēt, tas nenozīmē būt vienaldzīgam…
Tas vienkārši nozīmē nebūt otra cilvēka dzīvē aktīvākam par viņu pašu…
Tas nozīmē neuzskatīt sevi par gudrāku un aktīvāku nekā viņš…
Tas nozīmē pārstāt palīdzēt tur, kur mums nelūdz palīdzēt un nedot padomus, kad nejautā…
Un tā ir dziļa cieņa pret tuviem cilvēkiem, kas ļauj mums neuzvilkt galvā pašdarinātu Glābēja, Pravieša un “Dzīves skolotāja” kroni…
Netraucēt nozīmē mīlēt nevis uzspiest savu mīlestību…
Mīlēt, nevis okupēt ar savu mīlestību…

Lūk, arī viss

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Meklē savējos, mīli līdzīgos

Mani mīļie, nekādi pretpoli nepievelkas…
Varbūt vien uz kādām trīs eiforijas dienām…
Bet no ceturtās dienas, kad vienam par agru, bet otram par vēlu…
Vienam vajag, otram – nevajag…
Vienam zaļu, otram – oranžu…
Vienam pareizi, otram – nepareizi…
Vienam pie mammas, otram – pie savējās…
Vienam pa labi, otram – pa kreisi….
Vienam slikti, otram – labi…
Vienam tur, otram – šeit…
Vienam gulēt, otram – iet…
Vienam mīlēt, otram – apnicis…
Un vēl garu garais saraksts ar neatbilstībām –
Neviens kompromiss neizturēs…

Un ir vērts atcerēties, ka reālā nevis teorētiskā kompromisa būtība tomēr ir tajā, ka mēs dēļ sava trauslā miera, darām pavisam ne to, ko gribētos darīt…
Un, ja tas notiek pa retam, tad to vēl kaut kā var pieciest…
Bet, ja sistemātiski, mēs noteikti attapsimies niknumā un pretestībā…

Vislabākās savienības, kuras esmu novērojusi tuvu esot, ir
LĪDZĪGI DOMĀJOŠO SAVIENĪBAS.
Kā mana vecmāmiņa teica: “kā viena dvēsele…”

Tas ir tad, kad viens cīsiņš uz divām dakšiņām…
Kad ikvienā nepatīkamā situācijā “uz aklo”, bet rokās sadevušies…
Kad neideālums nesit otru un nepieprasa to, uz ko pats neesi spējīgs…
Kad gultā nesacenšas, lai 6:0 par “tehniku”, un skaistums no jebkura skatu punkta, kad blakus tas, no kura zvaigznes uzmirdz un gribas to ieelpot un labpatikā murrāt…
Tas ir tad, kad nožagojas un abi reizē iesmejas…
Kad tusiņš līdz pēdējam viesim….
Kad sagaidi un ilgojies, un pavadi – tāpat…
Kad mīli vienu un to pašu un nevajag ne motivēt, ne manipulēt, ne orientēt…
Kad vienkārši ir labi…
Un, kad blakus, būtībā, esi tu pats….
Tikai nedaudz citā ķermenī…
Bet ar tām pašām nedaudz nobīdītajām smadzenēm…
Nobīdītajām Mīlestības virzienā…

Mēs taču sevi un citus mīlam ar to Mīlestību, kura bez viņiem nesanāk…
CAUR PIEŅEMŠANU…
Mūs pieņem, un mēs pārstājam rakņāties sevī…
Smaidām spogulī un domājam, ka tīri tā neko…

Bet pretpoli atnāk tāpēc, lai kārtējo reizi iespertu pa to vietu, kur mēs paši sev speram…
Un pēc tam par to neieredzam…
Un atriebjamies…

Mīļie, meklējat savējos
Mīliet līdzīgos!

Ļiļa Grad
FOTO: Artūras Kokorevas
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mums ir vajadzīgi dvēselē tuvi cilvēki nevis apkalpojošais personāls

Nu, viss, mani mīļie!
Izmetīsim miskastē sensenos “otrās pusītes” meklēšanas principus, kam nekavējoties jānonāk mūsu pilnā valdījumā, jāpārvēršas mūsu nedalītā īpašumā un nekavējoties jāsāk piepildīt mūsu vēlmes, jāuzņemas mūsu problēmu risināšana, aizpildot mūsu personīgos tukšumus…

Pārstāsim meklēt mājkalpotājas, virtuvenes, papiņus ar bieziem maciņiem, mammas ar savām bezgalīgajām rūpēm, santehniķus, remontstrādniekus, ekonomes, ģenerālsponsorus, vergus, upurus, auklītes, seksuālo vēlmju apkalpotājus… Un tā ir tikai maza daļa no visa tā garā saraksta, par ko diemžēl ir pārvērtuši savus partnerus tie cilvēki, kuri uz attiecībām skatās kā uz sociālo modeli, kas paredzēts sadzīves atvieglošanai …

Atkal un atkal pāru un ģimenes terapijā dzirdu apgalvojumus, kas balstīti uz to, ka cilvēks ir nelietis! – jo atsakās spēlēt kādu no iepriekš minētajām lomām…
Vēlreiz – STOP!

Divu cilvēku attiecības, kā izdzīvošanas veids grūtos apstākļos – tā ir pagātne…
Šādi stereotipi ir pagātne…
Laulība, kas radīta tāpēc, ka visiem obligāti ir jābūt precētiem un pēc tam vienam otru jāpiebeidz ar savām prasībām, lai otrs tevis dēļ izmainās – tā ir pagātne….
Sadzīves un materiālā invaliditāte, kad pieaudzis, vesels un darbaspējīgs cilvēks meklē sev pāri tikai tāpēc, lai viņu kāds apkalpotu vai nodrošinātu – ir pagātne!

MUMS IR VAJADZĪGI TUVI CILVĒKI!
Tuvi dvēselē, ķermenī, domās…
Lūk, pats lielākais un nenosegtais deficīts mūsdienu sabiedrībā…

Visas pārējās problēmas risināmas daudz ātrāk un vienkāršāk, mani mīļie…
Pat pieliekot nelielas pūles neviens nepaliks bez darba, badā, pliks un nabags, dzīvojošs uz ielas, vai sēdošs mēslos līdz ausīm…

Bet dvēselē nesasildīts, nesamīļots, nesaprasts, nenovērtēts – tādi staigā katrs otrais…

KĀPĒC?
Tāpēc, ka ir raduši meklēt nevis dvēselisko radniecību, ne emocionālo sakritību un saskaņu, ne patiesu tuvību, bet gan kādu, lai tikai nepaliktu vieni un lai kāds kaut ko izdarītu mūsu vietā…

Patērētāju visbiežākā atbilde uz jautājumu: kādu cilvēku tu vēlies redzēt sev blakus ir:
TĀDU, KURŠ PRIEKŠ MANIS DARĪTU VISU…
No kurienes tik saimnieciska attieksme pret cilvēkiem?

No stereotipiem, tikai no tiem…
Mums jau neviens nemāca pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību, lūk mēs arī meklējam sev mūžīgos vecākus, kuri mums pateiks, ko darīt, kurp iet un iedos tam naudu…

“Es neko netaisos lemt!” – to es dzirdu no pieaugušiem cilvēkiem, kuri apvainojušies par to, ka partneris, izradās, arī ne pārāk vēlas to darīt…
Un mēs esam viens otra vērti šādās kļūdainās gaidās…

Droši vien tieši tāpēc mēs viļamies viens otrā tik bieži, ka šķiršanās statistika šodien parspēj jebkurus iepriekšējos rekordus…
Tuvība neizslēdz rūpes, kopīgu problēmu risināšanu, kopīgu sadzīves sakārtošanu… taču tas viss, mani mīļie ir otršķirīgi…
Un nestrīdās tikai tur, kur izvēlējās viens otru nevis pēc principa “Tu man esi parādā”, bet pēc principa “Tu esi man dvēselē tuvs”…

Tāpēc, ja vēlies ilgu un stipru savienību – maini attiecību formātu, maini savus uzskatus par attiecībām un maini savas gaidas no tiem, ar kuriem esi attiecībās…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vai ir kaut kas, ar ko tu šobrīd esi apmierināts?

Mūsu ģimenē negatīvi domāja visi, pat bērni. Bet es to izmainīju ar vienu vienīgu jautājumu.

Es nezinu, cik gadus tas turpinājās. Taču tas bija tik ierasti, ka it nemaz nešķita nenormāli.

Mēs ar vīru regulāri burkšķējām uz visiem un viens otru. Jau no agra rīta mēs bijām neapmierināti ar visu, arī viens ar otru: “Kur manas melnās zeķes? Kāpēc tu tās atkal neizmazgāji?”, “Mums ir beidzies cukurs! Tu nevarēji to nopirkt pa ceļam uz mājām, es taču lūdzu!”, “Man salūza lietussargs! Tāpēc, ka tava mamma nolēma ieekonomēt un nopirka nevis normālu, bet ķīniešu s…du”, “Bet tavs tēvs nevar atrast labāku darbu, lai es varētu nopirkt normālu, nevis ķīniešu…”. 

Atgriežoties mājās no darba, bērnudārza un skolas, mēs turpinājām dalīties ar šo briesmīgo garastāvokli, viss mums apkārt bija briesmīgs – laikapstākļi, cenas veikalos, darba kolēģi, klasesbiedri, rotaļlietas, apģērbs, filmas, mūzika, sportisti…. Un kādā brīdī es pēkšņi uzpeldēju no šī negatīvisma viļņa, neapmierinātības, un pēkšņi it kā ieraudzīju savu ģimeni no malas.

Mēs bijām briesmīgi. Problēmas, kurām normālās ģimenēs neviens pat nepievērsa uzmanību, mūsējā tika tik briesmīgi uzpūstas un kļuva tik nozīmīgas, it kā no tām būtu atkarīga visa mūsu dzīve.

Nenopirka cukuru – un kas tur briesmīgs, aizej uz veikalu un nopērc. Neizmazgāju tavu kreklu – ak, Dievs, tev taču pilns skapis ar krekliem. Beidzās tavs mīļākais šampūns – paņem bērnu šampūnu, vismaz acīs nekodīs… Bet, nē, cukurs, krekls un šampūns varēja kļūt par iemeslu apvainojumiem un strīdiem, pat draudiem šķirties. Mums kā vecākiem nebija nekādu attaisnojumu tam, ka mēs audzinājām neapmierinātus un neiecietīgus bērnus, mūžīgi neapmierinātus, apvainotus egoistus, kuri domā, ka visi viņiem vienmēr kaut ko ir parādā. 

“Vai ir kaut kas, ar ko tu šobrīd esi apmierināts?” – es pēkšņi iesaucos, vēršoties pie vīra.
Pie vakariņu galda pēkšņi iestājās klusums. Dēli nolēma, ka šis jautājums tika uzdots katram no viņiem un arī pēkšņi aizdomājās.
“Dārziņā nebija ķīselis”, – atbildēja jaunākais.
“Skolotāja uzslavēja manu zīmējumu” – atsaucās vecākais.
Vīrs klusēja.

“Lieliski! Izrādās, ka dienas laikā arī kaut kas labs notiek! Bet mēs to pat nepamanām… Skaties, ka labais mirkli pagaidīs, bet, ja mēs to nepamanīsim, tas pagriezīsies un aizies uz visiem laikiem. Un tad mūsu dzīve sastāvēs tikai no sliktā”.
Jaunākais, acis plikšķinot, no tādām prognozēm gandrīz vai apraudājās.
“Mamma pajokoja, – noburkšķēja vīrs. – Viņai mūžīgi tādi jociņi!”
“Es nejokoju. Kas tavā dzīvē šodien labs noticis? Vai tu šorīt nokavēji darbu?”
“Nē”.
“Urā! Viena laba lieta. Vai vakariņas bija garšīgas?”
“Jā”.
“Otra laba lieta” – es burtiski gavilēju.
“Un tēja ļoti garšīga, mammu!” – spēlīti uzķēra vecākais dēls. – “Un vēl man tante uz ielas atļāva paglaudīt viņas sunīti un sunītis ļoti priecājās”.
“Brīišķīgi! Bet man šodien darbā nebija nekādas kliegšanas un histēriju. Bet, kad es nācu mājās, vējiņš bija silts un patīkams, un man ļoti gribējās vēl kādu laiku pastaigāties.”

Vīrs tajā vakarā neatzinās, ko labu pamanīja sev apkārt dienas laikā. Arī es varbūt būtu aizmirsusi šo nejaušo dialogu, ja vien bērni nebūtu man to atgādinājuši. Un nākamajā dienā, kolīdz bijām apsēdušies vakariņot, viņi priecīgi sāka “atskaitīties”.

“Mammu, man šodien bija vesli trīs “labi”: nebija ķīselis, es atradu skaistu kociņu un man pusdienlaikā bija brīnišķīgs sapnītis”, “Bet es dabūju piecinieku matemātikā un fizkultūrā es skrēju ātrāk par visiem”.

Tas bija tik jauki. Es paskatījos uz vīru: “Un kas tev, mīļais, labs notika? Par ko tu esi pateicīgs šai dienai?” – “Par to, ka pietika naudas elektrības, gāzes un interneta rēķinu apmaksai” – viņš atbildēja, malkodams tēju. – “Pietiks? Bet tēja ir garšīga”….

Sākumā es nedomāju, ka šī tradīcija uzdot jautājumu “Kas labs tev šodien notika?” kļūs par ierastu mūsu ģimenē. Taču tas kļuva par ieradumu. Un izrādījās, ka tas ir labākais, kas ar mums noticis. Mēs visi un mūsu attiecības kļuva arvien labākas, mēs sākām ievērot arvien vairāk labo un labais vairojās. Un izrādījās, ka dzīvot pateicībā ir daudz vieglāk, kā dzīvot ar smago neapmierinātības un pretenziju nastu.

Un vēl kas – un tas ir pats brīnišķīgākais visā šajā stāstā – es ļoti daudz ko labu un jaunu uzzināju par mums visiem. Tā, it kā no jauna iepazītos ar saviem bērniem, vīru un pati ar sevi. Jo tas, par ko mēs esam pateicīgi šai dienai, stāsta par to, kas ir mūsu vērtības, ko mēs novērtējam, ko uzskatām par svarīgu. Tas padarīja mūs tuvākus. Un šī mūsu ģimenes versija man patīk daudz labāk par iepriekšējo.

Jevgenija Golovina
Tulkoja: Ginta Filia Solis