Neviens nevar pastāvīgi priecēt ar savu ziedēšanu

mežrozīte ziemā

Visi mēs esam cilvēki. Un cilvēkiem ne vienmēr viss sanāk tā, kā gribētos, bieži vien viņi kļūdās. Tā ir gluži dabiska parādība. Tas ir likums. Pat visskaistākais rožu krūms janvārī kļūst līdzīgs zaru kaudzei ar kailiem ērkšķiem. Tā uzbūvētas rozes. Vienīgais, kas mums jāatceras, kad lūkojamies uz šo krūmu – šajā brīdī nedrīkst pieņemt svarīgus lēmumus, vai spriest par tā labajām īpašībām. Tāpēc, ka roze, kas ziemas laikā izskatās pēc visparastākās komposta kaudzes, vasarā kļūs par aromātisku skaistuma iemiesojumu. Viss mainās. Neviens nevar pastāvīgi priecēt ar savu burvīgo ziedēšanu.
Arnhilda Lauvenga norvēģu psiholoģe
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Izskatās, ka visai dzīvei tev ir tikai viena izvēle

kad_smagi

Izskatās, ka visai dzīvei tev ir tikai viena iespēja.
Tā ir iespēja, kad cilvēks reizi par visām reizēm un uz mūžu nolemj ļoti stipri sevi iemīlēt, un iemīlēt citus cilvēkus, un nekad nešaubīties par viņu nodomu tīrību, bet vienkārši zināt, ka mūs visus vada mīlestība. Tā ir tā izvēle, kad bailes ir niecīgas, ja tās iemīli un pieņem sevī un citos.
Tā ir tā izvēle, kad cilvēks nolemj nekad nešaubīties par sevi un saviem tuvākajiem, zināt, ka viņu visi mīl, un visi pārbaudījumi ir  taisnīgi un radīti tikai tāpēc, lai uzzinātu, ko cilvēks dara nepareizi un to izlabotu.
Tā ir tā izvēle, kad viņš nolemj mīlēt sevi, savu īslaicīgo ķermeni un savas šaubīgas domas. Ticēt un nekad nepadoties, un katru dienu skanēt mīlestības un gudrības skaidrībā, parliecībā un labestībā.
Tas ir vien… Globāls. Sarežģīts, bet ļoti vienkāršs lēmums. Biļete vienā virzienā. Un, kad tas ir pieņemts – nekad vairs ne no kā nav bail. Tāpēc, ka vienmēr un visur paradās mīlestība un atbalsts. Un tas dod ļoti daudz spēka. Un lai cik brīžam dīvaini un sarežģīti nešķistu, vina sirdī vienmēr skan skaidrības balss, kas smejas par grūtībām, atrod mierinājumu un atbalstu  kā ārējā pasaulē, tā arī iekšienē.
Tas ir tas lēmums, aiz kura pazūd dualitāte, vertējumi, ciešanas. Un dzīve parvēršas  brīnišķīgā pārmaiņu, pieredzes un mīlestības plūsmā
Tas ir lēmums par patvērumu visās Planētas reliģijās vienlaicīgi, lēmums par patvērumu mīlestībā.
Tas ir lēmums, kad cilvēka dzīve kļūst par brīnišķīgu iepazīšanas, spēka un pieņemšanas briljantu.
Autors Poļina Fiļipova
Tulkoja: Ginta FS

Par robežām

nepadodies

Kad saskaries ar citu cilvēku robežām – “Atvaino, taču es to nevaru tavā labā izdarīt!”, tu jūties atstumts. Tu nevari piekrist tam, ka citi nav spējīgi tev iedot visu to, ko tu no viņiem gaidi. Bet tu alksti neizmērojamas mīlestības, neierobežotas uzmanības un bezgalīgas atdeves. Daļēji tu tik ļoti ciet tieši tāpēc, ka nekad neesi novilcis savas mīlestības robežas. Tu atdevi visu, ko no tevis gribēja citi. Viņi prasīja vēl – tu devi vēl, kamēr nenonāci līdz pilnīgam spēku izsīkumam un sajūtai, ka tevi vienkārši ir izmantojuši.

Tikai uzstādot pašam savas robežas, tu varēsi atzīt un cienīt citu robežas, un būt par tām viniem pilnībā pateicīgs.

Saskarsmē ar tiem, kurus tu mīli, tavas prasības aizvien palielinās. Gala rezultātā tās tik ļoti nospiež tev tuvos cilvēkus, ka viņi ir spiesti no tevis bēgt, lai izdzīvotu.

Tev ir uzdevums – iemācies pats par sevi rūpēties tā, lai tavas vajadzības atrastos tavu robežu ietvaros, un tev nebūtu jāsaņem gūstā tie, kurus tu mīli. Mīlestība patiešām būs abpusēja tikai tad, kad katrs piederēs sev pilnā mērā un varēs būt pats, atdodot sevi otram.

Tātad, lai patiesi atdotu sevi un vēl lielākā mērā atbildētu par savām vajadzībām, tev jāiemācās noteikt savas mīlestības robežas.

Autors: Henrijs Nouvens
Tulkoja: Ginta FS

Viņa grib satikties ar tevi, nevis gudrām garīgajām koncepcijām

 

11390174_781162605331684_3117123475833436604_nEkharts Tolle saka:
«Attiecības ir domātas tam, lai padarītu tevi apzinātu, nevis laimīgu.».

Es saprotu, par ko viņš runā.
Daudzu gadu garumā es esmu klejojis pa garīgo tuksnesi. Neauglīgu izolācijas, sadrumstalotības un pasaules noliegšanas un paša pārākuma sajūtas tuksnesi («Es esmu apgaismotāks kā citi, vairāk atmodies, vairāk apzināts, brīvāks un vairāk garīgi attīstīts, kā parastais mirstīgais»).
Atgriežoties reālās, sazemētās, neideālās intīmās cilvēciskās attiecībās, es sajutu dzīvi kā patiesu piedzīvojumu.

Attiecības sāka uzjundīt virspusē tās lietas, no kurām es sevī vēlējos izvairīties, kuras vēlējos nospiest vai noslēpt daudzu gadu garumā. Visu, kas neierakstījās “apgaismota cilvēka ideālās garīgās dzīves koncepcijā”. Caur sāpēm un pazemojumiem man tika parādīts, ka es nebiju “gatavs”, ka nav nekāda “finiša” vispār nekur, ka “neapgaismotās” enerģijas vēl aizvien bango manī. Tās bija sevis nepieņemšanas enerģijas manī pašā. Tās alka gaismas, alka apskāvienu un radniecīgas attiecības…

Tāds sāpīgs un pazemojošsm šis ceļojums mani aizveda pie brīnumainas atbrīvošanās un atvieglojuma sajūtas. “Apgaismības smaka” (kā to sauc Marianna Kaplāne) neiztur godīgu attiecību slogu.

Tādas klišejas kā “manis nav”, “ir tikai apzinātība”, “esmu izgājis ārpus cilvēciskajām sajūtām”, “viss ideāli”, un “tā ir tikai tava projekcija” neiztur to, ka tavs tuvais cilvēks stāv tavā priekšā un lūdz godīgu, maigu, sirsnīgu attieksmi, bez visiem bla-bla. Viņa redz tev cauri visās tavās spēlēs. Un es aicinu tevi satikties aci pret aci ar visu, kas rodas mirklī, kad guļat viens otram blakus.

Viņa vēlas satikties AR TEVI, nevis ar tavām gudrajām garīgajām koncepcijām. Nav kur skriet un nav kur slēpties.

Es pateicos jumsm visas spēcīgās, gudrās, skaistās sievietes, kuras man mācīja mīlēt, klausīties, saņemt un būt saskaņā. Šis ceļojums nekad nebeigsies…
Autors: Džefs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Mīlestība ir tad, kad mēs cilvēkā redzam Dievu

Nina-Masic

Pats brīnišķīgākais ne tikai sievietē, bet arī vīrietī un visās dzīvajās radībās ir Dieva klātbūtne, ko mēs saucam par Dvēseli. Nav nekā skaistāka par to. Un, kad mēs mīlam cilvēku, mēs mīlam tieši To! Viss, ko mēs sastopam dzīvē – ir Dievs tajā formā, kādu jūs esat gatavi to pieņemt. Tāpēc es rekomendēju ar visiem, ko satieciet savā dzīvē, runāt kā ar Dievu – tas stipri vienkāršo uzdevumu…
Kas tas ir – Mīlestība? Mīlestība ir tad, kad mēs cilvēkā redzam Dievu.
Boriss Grebenščikovs
Foto: Nina Masic
Tulkoja: Ginta FS

Ja tev nav 10 minūšu sev, tad tev nav dzīves

pateicos5

Entonija Robinsa 10 minūšu rīta rituāls

Cilvēki man ļoti bieži jautā: kā tu pamanies būt pastāvīgi tik enerģisks? Tas droši vien ir tāpēc, ka savos semināros es to visu mācu. Taču īstais iemesls ir tajā, ka es sevi sagatavoju. To es daru gadiem ilgi. Es mainu savu fizioloģiju, radikāli mainot elpošanas šablonu un to izdarīt var dažādos veidos.

Bet šīs “10 minūtes sev” katru rītu es daru tāpēc, ka tas ir tas, ko es izbaudu.

1. Trīs ar pusi minūtes tīras pateicības par trim lietām.
Un es vienkārši izvēlos vienu no tām: vējš manā sejā….manu bērnu sejas. Visu, ko vien vēlos.

Tāpēc, ka es nevēlos būt kosmonauts, kurš aizlidojis uz mēnesi, uzskatījis to par piedzīvojumu, pēc tam atgriezies uz zemes un dzīvo depresijā, jo nesaprot, ko darīt līdz sava mūža beigām.
Iemesls pateicībai ir 2 emocijas, kas bojā mūsu dzīvi visvairāk: bailes un dusmas.

Un tu nevari būt pateicīgs un baidīties vienlaicīgi. Tas nekad nemēdz būt kopā. Un tu nevari dusmoties un būt pateicīgs vienlaicīgi.

Un tāpēc, ja tu sāc savu dienu ar pateicībām, tu ātrāk kusties uz priekšu – tuvāk laimei.

2.  Pēc tam es veltu trīs minūtes tam, lai pievērstu uzmanību trim manu darbību rezultātiem.Ieraudzīt to, kas ir sasniegts. Es redzu, ka kaut kas ir izpildīts, pabeigts un pateicos par to. Es to daru daudzu gadu garumā. Tas ir mans pamats un bāze.

3. Un trešais, ko daru: es domāju par to, kā es varētu mīlēt vairāk.

Tāpēc, ka mīlestība man nozīmē darbību. tas nav vārds. Tā nav emocija. Ja tu mīli, tu atbilstoši rīkojies. Es mīlu, tātad, ko es varu izdarīt?!
Tas ir pavisam neliels 3 soļu process, kas dara galu visām ciešanām.

 

Avots: www.econet.ru/
Autors: © Entonijs Robinss
Tulkoja: Ginta FS

Tu nevienu nevari izglābt

sape1

Tu nevienu nevari izglābt. Tu vari būt ar viņiem, tu vari viņiem piedāvāt savu sazemētību, savu veselo saprātu, savu mieru. Tu pat vari dalīt ar viņiem savu ceļu, piedāvāt savu redzējumu. Bet tu nevari remdēt viņu sāpes. Tu nevari viņu vietā noiet viņu ceļu. Tu nevari “iedot” viņiem pareizās atbildes, vai atbildes, kuras viņi ir spējīgi pielietot tūliņ, uzreiz, tieši tagad. Viņiem nāksies pašiem atrast savas atbildes, uzdot savus jautājumus, sadraudzēties ar savu pašu nepārliecinātību. Viņiem nāksies pieļaut pašiem savas kļūdas, sajust pašiem savas skumjas, un iziet savas mācību stundas.

Ja viņi patiešām vēlas būt mierā, viņiem nāksies uzticēties dziedinošajam ceļam, kas noskaidrosies atbilstoši viņu kustības ātrumam.

Tu nevarēsi viņus izdziedināt. Tu nevarēsi kliedēt viņu bailes, viņu dusmas un bezpalīdzības sajūtu. Tu nevarēsi viņus izglābt… Tu neko nevari izlabot. Ja tu spiedīsi parāk stipri, viņi var novirzīties no sava unikālā ceļa.

Tavs ceļš, iespējams, nav viņu ceļš!
Tu neesi tas, kurš “radījis” viņu sāpes. Iespējams, tu kaut ko izdarīji vai neizdarīji, pateici vai kaut ko nepateici, un ar to pašu “aizķēri” sāpi, kura jau bija viņos. Bet tu to “neradīji”, tu ne pie kā neesi vainīgs, pat tad, ja viņi apgalvo pretējo.

Jā, tu vari uzņemties atbildību par saviem “vārdiem un rīcību”. Tu vari nožēlot pagātni, bet tu nevari “izdzēst” vai izmainīt to, kas ir noticis, tu nevari kontrolēt nākotni. Viss, ko tu vari, ir “būt’ ar viņiem šeit un tagad, tavā vienīgajā spēka vietā. Tu neesi atbildīgs par viņu laimi, bet viņi neatbild par tavējo.

Tava laime nevar atnākt no ārienes. Ja tomēr tā notiek, un tā atnāk, tad tā ir ļoti trausla laime, kura visticamākais, pārvērtīsies skumjās. Pēc tam tevi aprīs  apvainojumu un vainas, nožēlas un “izstumšanas” “tīkls”.

Tava laime ir saistīta ar tavu klātbūtni, ar tavu saistību ar savu elpu, ķermeni, “zemi”. Tava laime nav maziņa un to nevar “aizvākt” bailes, naids un pat visbriesmīgākais kauns.

Tava laime nav stāvoklis vai atnākoša pieredze, nav pārdzīvojums un nav sajūtas, ko tev var iedot citi. Tava laime ir bezgalīga, visur klātesoša un ne ar ko neierobežota Sirds telpa, kurā prieks un skumjas, svētlaime un garlaicība, pārliecība un šaubas, vientulība un kopā būšana, pat bailes un stipra vēlme, var nomainīt viena otru, kā lietains un saulains laiks, kas ir klātesoši bezgalīgajā debesu jumā.

Tu nevienu nevari izglābt

Tu pats nevari tikt izglābts, ja meklē glābšanu. Nav neviena “tā”, kuru glābt, kuru zaudēt, kuru aizsargāt, “darīt” ideālu vai ideāli laimīgu. Atlaid ikvienu neiespējamo ideālu. Tu esi brīnišķīgs savā “nepilnībā”, šokējoši ideāls savās šaubās, mīlēts pat savā nespējā mīlēt. Visas šīs tavas daļas ir dotumi, visas tās ir kaut kā vesela daļas, tu nekad neesi bijis kaut kas mazāk kā vesels.

Tu elpo, tu zini, ka esi dzīvs.

Tev ir tiesības būt, eksistēt, just to, ko jūti, domāt to, ko domā.
Tev ir tiesības priecāties un tiesības bēdāties. Un arī tiesības šaubīties.
Tev ir tiesības iet savu ceļu. Tiesības būt ar savu patiesību un arī nepatiesību. Tiesības uz to milzīgo laimi, kuru tu pazini, kad biji maziņš.

Tu elpo un tu neesi atdalāms no dzīves spēka, kas “atdzīvina” visu, kas pazīst sevi, kā visas būtnes atklāj sevi katrā šīs brīnumainās esības brīdī

Tavs “Es” nav piesiets pie tā, ko domā par tevi citi. Tas saistīts ar mēnesi, ar bezgalīgajiem kosmosa plašumiem, ar komētām, kas virzās nezināmajā, “aizmirstot” laiku un mīlot vientulību… Un ar šo neizsakāmo pateicību par katru jaunu rītausmu, kas nav paredzama, bet ir dota….
Autors: Džefs Fosters
Tulkoja: Ginta FS