Viss, ko tu jūti, ir pareizi!

Reiz es devos pie psihoterapeita pavisam dīvaina iemesla dēļ. Man bija bail, ka varu izrādīties sociopāte. Kāpēc? Es domāju, ka JŪTOS KAUT KĀ NEPAREIZI.

Man bija 30 gadi, es biju precējusies – un, pēc visa spriežot, man vajadzēja sapņot par bērniņu. Visas precētās sievietes pēc 30, šķiet, sapņo par bērniem. Bet man to negribējās. Domas par bērniem mani piepildīja nevis ar prieku, bet nemieru.

Tad es nolēmu, ka doši vien esmu sociopāte un devos pie terapeita, lai apstiprinātu šo diagnozi un saprastu, ko tagad darīt.

Labestīga sieviete man ļoti rūpīgi paskaidroja atšķirību starp mani un sociopātu. Viņa teica: “Sociopāts ir cilvēks, kurš nespēj just. Taču jūs pārpilda jūtas. Problēma drīzāk ir tā, ka jūs uzskatāt, ka jūtaties KAUT KĀ NEPAREIZI”.

Lūk, kāpēc man bija bail – ne jau tāpēc, ka manī nebija spējas just, bet tāpēc, ka man bija bail savas jūtas atzīt par pareizām. Es pārdzīvoju tāpēc, ka uzskatīju, ka ir “pareizās” un “nepareizās” emocijas. Un, ja es sevi pieķeru pie tā, ka man ir “nepareizās” emocijas, tad ar mani kaut kas nav kartībā.

Paldies Dievam, šobrīd es vairs tā nedomāju.

Mēs neesam operētājsistēmas! Mēs esam cilvēki.

Mēs esam sarežģīti uzbūvēti. Katrs no mums ir unikāls. Mēs esam ideāli tajā, ka neesam ideāli. Katrs no mums sevi zin labāk, kā citi. Nav viena pareizā veida kā justies.

Protams, sabiedrība mums translē dažādus modeļus… un mūsu galvās tie klūst par vienīgajiem pareizajiem.

Taču tad, kad tu atsaki savām jūtām un centies piemēroties sabiedrībai, personība sāk ciest. Nākas savas jūtas apklusināt ar neveselīgiem ieradumiem un savu iekšējo kritiķi – vai dažkārt vispār likt sev pārstāt pieņemt to, ko jūti. Un kādā brīdī, apspiedis visas savas emocijas, tu patiesi vari novest sevi līdz sociopātijai.

Vai tev ir gadījies, ka tu JŪTI KAUT KO NEPAREIZU?

Pēdējos gados esmu savākusi ļoti plašu nepareizo jūtu kolekciju.

– Kāda mana draudzene pieķēra sevi pie domas, ka jūtas ļoti skumja savā kāzu dienā. Tas noteikti bija KAUT KAS NEPAREIZS. Iedomājies, trīssimts cilvēku, dārga kleita no Veras Vongas – un bēdas?

Kauns, ar kuru viņa piesedza savas skumjas, sabojāja viņai nākamos laulības gadus.

– Cita draudzene, rakstniece Enna Patčeta nesen publicēja savu eseju par vēl vienām “nepareizajām” jūtām.

Kad pēc mokošas slimības nomira viņas tētis, Ennu pārpildīja laimes izjūta. Bet cilvēki, internetā izlasījuši šo viņas eseju, savos komentāros nolīdzināja viņu līdz ar zemi. Jo TĀ TAČU NEDRĪKST JUSTIES. Taču Enna jutās tieši tā – neskatoties uz to, ka viņa savu tēvu mīlēja, gluži vai dievināja un kopa pēdējos gadus. Viņa bija laimīga gan par viņu gan sevi, jo tēva ciešanas bija beigušās. Taču tā vietā, lai klusētu par savām NEPAREIZAJĀM JŪTĀM, viņa atklāti par tām pastāstīja. Un es lepojos ar viņas drosmi.

– Kāds cits draugs pēc ilgiem gadiem atzinās: “Es ienīstu Ziemassvētkus. Es vienmēr tos esmu ienīdis. Un es vairs tos nesvinēšu!” TĀ TAČU NEDRĪKST!

– Draudzene nejūtas skumja par abortu, kuru tā veica pirms trīsdesmit gadiem. KĀ VIŅA VARĒJA!

– Draugs pārstāja lasīt ziņas un apspriest politiku, saņēmās drosmi un teica: “Ja godīgi, mani tas vairs vispār neinteresē!” TĀ NEDRĪKST!

– Viens draugs man teica: “Zini, runā, ka neviens savas nāves brīdī nav žēlojies par to, ka pārāk maz laika pavadījis darbā. Tāpēc, ka ģimene un draugi ir svarīgāki. Tad, lūk, es būšu pirmais. Es dievinu savu darbu un tas man dod daudz lielāku prieku kā ģimene un draugi. Jā, un strādāt ir daudz vieglāk, kā tikt galā ar ģimenes problēmām. Es darbā atpūšos”. UN KAS? TĀ NEDRĪKST!

– Draudzene domāja, ka jūk prātā brīdī, kad viņu pēc 20 laimīgas laulības gadiem pameta vīrs, bet viņa sajutās tik ļoti atvieglota. Viņa bija visu sevi atdevusi ģimenei, viņa uzticējās vīram, viņa tam bija uzticīga – bet viņš viņu pameta. Viņai taču ir jācieš! Viņai ir jājūtas nodotai, aizvainotai, pazemotai! Ir taču scenārijs, pēc kura jārīkojas pareizai sievai, kad vīrs nolēmis šķirties – bet viņa novirzījās no šī scenārija. Viss, ko viņa juta, bija milzīgs atvieglojums un brīvības izjūta. Viņas ģimene to ļoti pārdzīvoja. Jo mana draudzene JUTĀS NEPAREIZI. Viņi gribēja viņai nopirkt tabletes un aizvest pie ārsta.

– Mana mamma reiz atzinās, ka laimīgākais laiks viņas dzīvē sākās tad, kad mēs ar māsu aizgājām no mājām. KĀDĀ ZIŅĀ? Viņai taču bija jāsākās tukšās ligzdas sindromam un milzīgām ciešanām! Mātēm taču ir jāsēro, kad bērni pamet mājas. Visas mātes cieš, bet viņai gribējās dziedāt un dejot džigu, kad māja palika tukša. Protams, viņa nevienam to nestāstīja. Viņu uzreiz būtu nosaukuši par sliktu māti. Laba māte taču nepriecājas par brīvību no bērniem. TĀ NEDRĪKST! Ko kaimiņi teiks?

Un vēl kas, desertā: reiz mans draugs uzzināja, ka viņam ir neārstējama slimība. Viņš mīlēja dzīvi vairāk, nekā jebkurš cits. Un viņa pirmā doma bija: “Paldies Dievam”. Šī izjūta viņu nepameta. Viņš bija laimīgs. Viņš juta, ka visu ir izdarījis pareizi un drīz viss beigsies. Viņš mira! Viņam bija jājūt nāves bailes, niknums, sāpes, ciešanas. Bet viss, par ko viņš spēja domāt, bija tas, ka vairs ne par ko nav jāuztraucas. Ne par iekrājumiem, ne pensiju, ne sarežģītām attiecībām. Ne par terorismu, ne globālo sasilšanu vai garāžas jumta remontu. Viņam pat nevajadzēja raizēties par nāvi! Viņš zināja, kā beigsies viņa stāsts. Vinš bija laimīgs! Un viņš bija laimīgs līdz pat savam nāves brīdim.

Viņš man teica: “Dzīve nav vienkārša padarīšana. Pat laba dzīve. Man bija laba, bet es esmu noguris. Laiks doties mājas no ballītes. Un es esmu gatavs aiziet.” KĀ VIŅŠ TĀ VAR!? Ārsti centās iegalvot, ka viņš ir šoka stāvoklī un lasīja viņam priekšā pasāžas no brošūras par sērām. Bet viņš nebija šoka stāvoklī. Šoks ir tad, kad jūtu nav. Bet viņam bija: laimes izjūta. Ārstiem tā nepatika, tāpēc, ka tā nav PAREIZĀ IZJŪTA. Taču manam draugam bija tiesības just to, ko viņš juta – vai tad sešdesmit apzinātas un godīgas dzīves gadi nav pietiekami, lai cilvēks būtu ieguvis tadas tiesības?

Mīļie, es gribu, lai jūs sev atļautu just to, ko jūs patiesība jūtat – nevis to, ko jums uzspiež, kā pareizās jūtas.

Es gribu, lai jūs balstaties savās izjūtās.

Es gribu, lai vārdi TU JŪTI KAUT KO NEPAREIZU izsauktu jūsos smieklus nevis kaunu.

Mans draugs Robs Bells stāstīja par to, kā viņš jautāja savam terapeitam: “Vai tas ir normāli, ka es jūtos tā?” Un terapeits iecietīgi atbildēja: “Ak, Rob…. normāla jau sen nekā nav”.

Arī man normāla jau nekā sen nav. Un es netaisos ciest un kaunēties par kaut ko, ko es jūtu.

Ja es esmu laimīga, mana laime ir pareiza un reāla tieši man.

Ja es skumstu, manas skumjas ir patiesas un reālas tieši man.

Ja es mīlu, mana mīlestība ir patiesa un reāla tieši man.

Un nevienam nepaliek labāk no tā, ka es lieku sev domāt, ka jūtu kaut ko citu.

Dzīvojiet pilnīgi! Jūtiet to, ko jūs jau jūtiet!

Viss parējais IR NEPAREIZI.

Elizabete Gilberta
​​​​​​​Ilustrācija: Lisa Aisato
Tulkoja: Ginta Filia Solis

VISS, KO ESI PELNĪJIS

Atlaid cilvēkus, kuri nav gatavi tevi mīlēt. Tas ir pats sarežgītākais, ko tev nāksies izdarīt savā dzīvē un tas būs pats svarīgākais.

Pārstāj piedalīties smagās sarunās ar cilvēkiem, kuri nevēlas mainīties.
Pārstāj atrasties cilvēkos, kuri neinteresējas par tavu klātbūtni.

Es zinu, ka tavs instinkts tev liek izdarīt visu iespējamo, lai saņemtu apkārtējo atzinību, taču tas ir impulss, kurš zog tavu laiku, enerģiju, emocionālo un fizisko veselību.

Kad tu sāc cīnīties par priecīgu dzīvi, interesantu dzīvi un mērķtiecību dzīvē, ne visi būs gatavi iet kopā ar tevi. Tas nenozīmē, ka tev sevi jāizmaina. Tas nozīmē, ka ir jāatlaiž cilvēki, kuri nav gatavi iet ar tevi kopā.

Ja tevi atstumj, apvaino, aizmirst vai ignorē cilvēki, kuriem tu atdod savu laiku, tu nedari sev labu, turpinot piedāvāt viņiem savu enerģiju un savu dzīvi.

Patiesība ir tajā, ka tu neesi visiem un visi nav tev.
Lūk tas, kas dara tevi īpašu, – ka tu atrodi cilvēkus, ar kuriem vari dalīties mīlestībā un abpusējās jūtās. Tu uzzini, cik tas ir vērtīgi, jo tu esi izbaudījis to, ka tā nav.

Jo vairāk laika tu tērē tam, lai sevi padarītu par mīļoto cilvēku, kurš nespēj dot to, ko citi nevar pieņemt, jo vairāk laika tu tērē tam, lai atņemtu sev iespēju būt kopā ar to, kurš būs daudz vērtīgāks tev.
Uz šīs planētas ir miljardiem cilvēku un daudzi no viņiem satiksies ar tevi tavā ieinteresētības un mērķtiecības līmenī.
Jo vairāk tu kontaktējies ar cilvēkiem, kuri tevi izmanto, kā spilvenu, rezerves variantu vai terapeitu viņu emocionālajai dziedināšanai, jo ilgāk tu atrodies tālu no tās sabiedrības, kuru tu patiesi vēlies.
Iespējams, tad, kad tu pārstāsi piedalīties, beigsies arī vajadzība kaut ko meklēt.
Iespējams, tad, kad tu pārstāsi censties, attiecības izbeigsies.
Iespējams, tad, kad tu pārstasi rakstīt īsziņas, tavs telefons klusēs vairākas nedēļas.
Un tas nenozīmē, ka tu esi sabojājis attiecības. Tas nozīmē tikai to, ka vienīgais, kas tās uzturēja, ir enerģija, kuru tu atdevi, lai tās saglabātu. Tā nav mīlestība, tā ir pieķeršanās. Tev vienkārši gribās dot iespēju tam, kas to nav pelnījis.

BET! Tu esi daudz ko pelnījis. Ir cilvēki, kuriem nav jābūt tavā dzīvē, un tu to sapratīsi.
Pats vērtīgākais, kas tev dzīvē ir – ir tavs laiks, tava enerģija, jo abi šie jēdzieni ir ierobežoti.
Tas, kā tu atdod savu laiku un enerģiju, nosaka tavu eksistenci.

Kad tu to sāc saprast, tu sāc saprast arī to, kāpēc esi tik trauksmains, kad pavadi savu laiku darbībās, vietās un situacijās, kuras tevi neapmierina, ar cilvēkiem, kuriem nevajadzētu atrasties blakus. Tie zog tavu enerģiju.
Lūk tad, tu arī sāc saprast, ka galvenais, ko tu vari izdarīt sevis un citu labā, ir vairāk par visu aizsargāt savu enerģiju.

Padari savu dzīvi par drošu patvērumu, kurā ielaid tikai “saderīgus” cilvēkus. Tu neesi atbildīgs par kāda glābšanu. Tu neesi atbildīgs par to, lai kādu pārliecinatu kļūt labākam.
Tas nav tavs darbs – dzīvot tikai cilvēkiem un atdot viņiem visu savu dzīvi. Tāpēc, ka, ja tev ir slikti, ja tu jūties kādam parādā, tu būsi visu savu problēmu sakne – dēļ savas uzstājības, neatlaidības, baidoties, ka tava atdotā enerģija un pakalpojumi pie tevis neatgriezīsies.

Vienīgais tavs pienākums – apzināties, ka tu esi sava likteņa saimnieks un pieņemt to mīlestību, kuru esi pelnījis.
Izlem, ka esi pelnījis īstu draudzību, īstu uzticību un pilnīgu mīlestību ar veseliem un labklājīgiem cilvēkiem.
Un tad… paies neilgs laiks un tu ieraudzīsi, cik spēcīgi tas sāk mainīt tavu dzīvi…. un tā mainās par visiem 100%, jo tu atrodies kopā ar pozitīviem un labestīgiem cilvēkiem, un jūs apmaināties ar labestīgu un pozitīvu Enerģiju.

Pārmaiņas tev dāvās Mīlestību, Cieņu, Laimi un Aizsardzību, kuru tu esi PELNĪJIS.

Sers Filips Entonijs Hopkinss
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir cilvēki

Ir cilvēki, kuri, lai arī cik pelnītu, nekad nedzīvos pārpilnībā. Bet ir cilvēki, kuriem būs labklājība, lai arī cik daudz viņiem atņemtu. Un nekas te nav atkarīgs no naudas daudzuma, tikai no attieksmes pret to. Izšķērdēt var visu.

Ir cilvēki, kuri viņiem uzticēto darbu neizdarīs vienalga, cik viņiem par to maksās. Bet ir cilvēki, kuri savu darbu izdarīs pat tad, ja viņiem par to nemaksās. Un atkal, stāsts nav par naudu, bet par cilvēka attieksmi pret darbu. Lai neko nedarītu, atrunas atradīsies vienmēr.

Ir cilvēki, kuri visu mūžu čīkst par to, ka slikti dzīvo. Un viņi patiešām dzīvo slikti – pat tad, kad viņiem ir viss labai dzīvei. Bet ir cilvēki, kuri vienmēr dzīvo labi, pat tad, ja viņiem nekā nav.

Un materiālajam te nav nozīmes.

Tikai cilvēciskajam.

Eldars Ahadovs “Esība”
​​​​​​​Ilustrācija: Lisa Aisato
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es jums novēlu vienmēr saglabāt cilvēcību 🙂  

Ja es patiešām kādu mīlu

Mīlestība ne vienmēr nozīmē attieksmi pret vienu konkrētu cilvēku; tas ir uzstādījums, rakstura orientācija, kas  veido cilvēka attieksmi pret pasauli vispār, ne tikai vienu konkrētu mīlestības “objektu”.

Ja cilvēks mīl tikai kādu vienu un ir vienaldzīgs pret pārējiem tuvākajiem, tad tā nav mīlestība, bet gan simbiotiska savienība.

Vairums cilvēku ir pārliecināti, ka mīlestība ir atkarīga no “objekta” nevis paša spējas mīlēt. Viņi ir pat pārliecināti, ka, ja reiz mīl tikai konkrēto “mīļoto” cilvēku, tātad tas pierāda viņu mīlestības spēku.

Te arī izpaužas maldi par augstāk minēto – uzstādījumu uz objektu.
Tas līdzinās tāda cilvēka stāvoklim, kurš it kā vēlas gleznot, bet tā vietā lai mācītos gleznošanu, viņš visu laiku atkārto, ka vienīgais, kas jāizdara, jāatrod pienācīgs modelis; un, kad tas notiks, viņš gleznos brīnišķīgi un tas notiks pats no sevis.

Ja es patiešām mīlu kādu cilvēku, tas nozīmē, ka es mīlu visus cilvēkus, es mīlu pasauli, es mīlu dzīvi. Ja es kādam varu pateikt “es tevi mīlu”, tātad man jāvar pateikt “es mīlu tevī visu”, “pateicoties tev, es mīlu visu pasauli, es tevī mīlu pats sevi”.

 © Erihs Fromms
Foto: Dziana Hasanbekava
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par LABESTĪBU

Ir pienācis laiks, kad labestība sēž ieslēgta un baidās iziet pie cilvēkiem. Tāpēc, ka reiz jau izgāja. Ar maigu lilliju pušķi, ar konfektēm un labestīgu smaidu. Un tad viņai sadeva, apspļaudīja, puķes iemina dubļos, bet konfektes aprija kopā ar visiem papīriņiem. Labi vēl, ka pirkstus nenokoda…

Un tā labestība sēž savā mazajā istabiņā. Stāsta brīnumainus stāstus, dziedina sirgstošos, tos, kuri zin slepeno klauvējienu… Bet iziet ārā vairs nevēlas. Tā ir šausmās par to, kas notiek ārpusē.

Lūk, tāpēc labestības ir tik maz. Arvien mazāk… Jo labestība nav abstrakcija, tie ir dzīvi cilvēki, kuriem sāp. Un viņi grib dzīvot.

Kāda meitenīte rakstīja brīnumainus stāstus. Labestīgus, gaišus un iedvesmojošus. Un sāka tos publicēt sociālajos tīklos. Stāsti momentā tika nozagti, piepičkāti ar maksas reklāmu, kā gan savadāk? Tā viņi savāca savām lapām un vietnēm abonētājus.

Es zinu, ko zagļi atbildēs tad, kad palūgsi viņiem atsaukties uz autoru. Un kā gadiem ilgi tie tenkos, aplies ar samazgām un centīsies kaitēt… Un tas ir tik smagi, pat man – jau pieaugušai sievietei ar diezgan spēcīgu raksturu.

Bet šai meitenei tas bija nepanesami smagi. Viņa izdzēsa savus brīnišķīgos stāstus un tagad tos lasa vien daži. Viņa turpina rakstīt, bet tagad dara to tikai priekš sevis. Un spēlē savu kluso, maigo mūziku savā istabā.

Tā notiek bieži. Tik daudz ir labu, talantīgu un apdāvinātu cilvēku. Taču viņi neprot sevi aizstāvēt, neprot pieprasīt, neprot paņemt atpakaļ nozagto. Kā tikko būs iznesuši savus dārgumus gaismā, tūliņ pat saņems. Par labestīgu stāstu – samazgu spaini. Par labestīgu attieksmi pret dzīvniekiem – apvainojumus. Par augstsirdīgu rīcību – atkal to pašu. Bet pēc tam vēl pacentīsies visu to atņemt un aprīt. Pat atkritumu izgāztuvi noorganizēs, kur visu labo, citiem atņemto izgāzt.

Protams, vairums cilvēku ir labi. Taču, lūk, kāds paradokss. Labie cilvēki neprot pretstāvēt sliktajiem un tāpēc ieslēdzas savās istabiņās. Un dziedē brūces. Un cenšas runāt klusiņām, tikai ar tiem, kuri zin slepeno klauvējienu…

Labestībai nav kulaku un kastešu. Labestībai nav ieroču. Un citi labie ļaudis nesadzirdēja un neizlasīja daudz brīnumainu vārdu tieši tāpēc, ka labestība sēž ieslēgta. Un nesaņem neko par savu darbu un talantu.

Ne visiem pietiek spēka paciest netaisnību un netīrību. Bet tas, kurš šo spēku iegūst, ne vienmēr arī paliek tāds labestīgs. Drīzāk stiprāks, cietāks un praktiskāks. Mainās un zaudē savu maigumu.

Bet ir tik svarīgi saglabāt atlikušos labestīgos. Tos, kuri nes tīru un nesavtīgu gaismu. Viņu palicis tik maz. Un, kad viņu vairs nebūs – kā tad mēs dzīvosim?

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai zvaniņš zvana

Japāņiem ir kāda leģenda.

Kad cilvēks aiziet Debesīs, lai viņam nebūtu skumji, Dievs dāvā iespēju skatīties pa lodziņu, kurā viņš redz savus mīļos un draugus. Uz palodzes podiņā aug zieds un pie tā lapiņām ir piesiets zvaniņš.
Kad kāds šo cilvēku atceras – zvaniņs iezvanās. Kad runā par viņu labu – spīd saule. Kad par viņu raud – līst lietus un ziediņš aug un priecē Debesīs dzīvojošo.
Ļoti bieži pirmajās dienās pēc aiziešanas zvaniņš zvana, ir dzirdami labi vārdi, cilvēki raud, skumst par aizgājēju.
Bet ar laiku tas zvana arvien retāk, saule vairs tik bieži lodziņā neiespīd, lietus līst reti un ziediņš iznīkst.
Ikkatram ir vajadzīga mīloša sirds, kas atcerēsies, pateiks labus vārdus, palūgs, lai Dvēsele nenoklīstu tumsā.
Lai visiem, kuri aizgājuši aizsaulē, Dveselē ir mierīgi. Lai zvaniņš zvana…
Lai ziediņš zied…(с)

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

TAVS cilvēks

Es domāju tā: ja mēs attiecības vērtētu no pozīcijas, vai es ar savu tuvo cilvēku ietu kopā izlūkos vai neietu – ļoti daudz kas taptu skaidrs.
Ir ļoti svarīgi būt pārliecinātam par otru, uzticēties. Tā ir tava personīgā drošība un attiecību drošība. Bet, ja neietu kopā izlūkos, tad, visticamākais, tas nav tavs tuvais cilvēks. Attiecības ir nolemtas un nevajag lolot veltas ilūzijas.

Es uzskatu, ka vīrietim sava sieviete ir jāaizstāv. Vienmēr un visur. Un pat tad, ja viņai nav taisnība. Par to, kam vīrietis nepiekrīt un kur sievietei nav taisnība, var aprunāties divatā, aci pret aci. Bet ārpasaulei tuvais cilvēks ir tava aizsardzība.

To pašu var teikt par sievietēm. Savs vīrietis ir pats labākais. Gan tev pašai, gan apkārtējiem. Tā tam būtu jābūt. Ja viņš cīnās, tev ir jāpadod patronas. Savādāk, ja gribas kritizēt, ja gribas nosodīt, ja domā, ka zini labāk un gribi to parādīt publiski, ja redzi partnera trūkumus un vēlies tos apspriest ar citiem, tad nevajag mocīt sevi un otru ar slimām attiecībam. Tad ej projām. 

“Mans” cilvēks ir tas, ar kuru kopā es iešu izlūkos.

Ja tavs vīrietis nav tev pats labākais (ar visām savām īpatnībām), tad tas nav tavs vīrietis.

Ja tu uzskati, ka tev ir tiesības no savas sievietes taisīt labāko viņas pašas variantu, tad tā nav tava sieviete. Ļoti ticams, ka “tavējā” vispār nav, tāpēc, ka vēlme vērtēt un pazemināt otra vērtību, piekasīšanās un pretenzijas tev ir asinīs, iespējams, piesātinātas ar vecaku scenārijiem. Un “tavējais” neparādīsies, kamēr tu neatbrīvosies no visa tā.

Labākais. Vienīgais. Un pārliecība par to, ka tava mugura vienmēr ir piesegta. Tas ir tavs cilvēks.

Lilija Ahremčik
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iemājo tagadnē

– Ja tev šķiet, ka tavas dzīves laiks paskrien pārāk ātri, tad tas ir tikai tāpēc, ka tu reti esi tagadnē. Šeit un tagad. Tagadne nekur neskrien un ne no kā nebēg, pēc tās nevajag dzīties. Tās vienmēr ir tieši tik, cik tavai Dvēselei vajadzīgs.

Taču tavs Ego nespēj dzīvot tagadnē. Tagadnē tas pārstāj būt Ego. Viņam šeit ir garlaicīgi. Nepanesami garlaicīgi. Nāvīgi garlaicīgi. Priekš viņa tagadnē praktiski nekas nenotiek. Tieši tāpēc tas aizved tavu uzmanību pagātnes dziļumos vai nākotnes debesīs, izklaidējot sevi ar fantāzijām, izdomātu trauksmi, bailēm, sapņiem, mērķiem, uzdevumiem, problēmām, atmiņām, aizvainojumiem, sāpēm, skaudību, greizsirdību, saprāta miegu…

Problēma ir tā, ka mēs tiecamies savu uzmanību identificēt ar savu Es. Un te darbojas princips: kur šobrīd atrodas mana uzmanība, tur patiesībā atrodas arī mans Es.

Ego ļoti viegli aizrauj, piesaista un kontrolē mūsu uzmanību, jo bez tās enerģijas ikviens Ego nav dzīvotspējīgs. Tāpēc tas tik ļoti bieži ar mums tā rīkojas, ka mēs galu galā pierodam tieši šo stāvokli uzskatīt par savu partieso Es un mūs tas ne pa jokam aizrauj. Taču šis Es ir tikpat tukšs un tikpat iluzors, kā tā uzmanības objekts – tās visas ir melīgas fantāzijas no pagātnes un nākotnes, kuru realitātē vienkārši nav. Tajās nav pamata, nav matērijas, nav plašuma, nav ilgtspējas, nav nekāda piepildījuma.

Tas pats notiek arī ar mūsu miegu: lūk, šķiet, es nosapņoju tik daudz kā interesanta, bet pēc tam praktiski nav ko atcerēties.

Iemājo tagadnē, velti uzmanību visam, kas tev apkārt, visam, ko tu jūti, piedzīvojot un pieņemot to, kā sevi pašu, un tu būsi pārsteigts, cik daudz tev ir laika, kas pēkšņi palēninājis savu gaitu, izlīdzinājis elpošanu, praktiski ir apstājies, kļūstot mūžību ilgs un bezgalīgi plašs. 

Šeit un tagad tavs Es pēkšņi ir pārstājis būt par Ego un kļuvis par tavu Dvēseli, pilnu Mīlestības un patiesas esības Laimes.

Viss ir vienkārši. Biežāk sev pajautā: kur es šobrīd esmu? Kurp vērsta mana bezgala vērtīgā kā pati dzīve uzmanība?

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vēstule aizvainotajai bērnībai

Zini, man būtu gribējies zināt to jau agrāk, pirms pati uzzināju un pa īstam sapratu. Taču pat tas, kas atnāk vēlu, tieši šajā gadījumā, ir daudz labāk par to, kas neatnāk nekad.

Tas ir stāsts par pieaugšanu.

Ja tev ir vairāk kā astoņpadsmit gadu, ir jēga savu rīcību pamatot nevis ar audzināšanu, bet IZVĒLI. TAVU IZVĒLI.
Tā ir godīgāk. Un tā tu ātrāk pierodi pie domas, ka, tieši sākot no šiem astoņpadsmit gadiem, tev ir radusies iespēja izmainīt visu to, ko tu nespēji atcelt, kamēr tev nebija juridisku tiesību pašam uz sevi.
Tu ļoti daudz ko esi iemācījies šajā pašā beztiesiskajā bērnībā, nelūdzot vecāku palīdzību un par spīti viņu aizliegumiem, vai ne?
Tad kāpēc tu domā, ka tu nevari darīt to arī šobrīd, kad vairs nevienam nav jāprasa atļauja?

Atceries visu, kas tev nepatika un sāc darīt gluži otrādi.
Atsakies no tiem scenārijiem, kuros biji nelaimīgs.
Atsakies sniegt sev un citiem to pieredzi, no kuras kādreiz pats cieti.
Atsakies sekot tiem uzstādījumiem, uz kuriem, kā tu uzskati, salūza tavi vecāki.
Atsakies atkārtot tos vārdus, no kuriem sažņaudzās tava sirds.
Atsakies akli pakļauties tiem noteikumiem, sekošana kuriem tev nedeva neko citu kā vien verdzību.
Un visbeidzot, atsakies konservēt savas traumas, aizvainojumus, nožēlas, vilšanās, lai pēc tam nevajadzētu ar tām apmētāt savus bērnus, kā attaisnojoties par to, ko tu pats nodari viņiem… izpako savu bagāžu pats vai arī kāda palīdzību.

Mācies Mīlestību nemīlestības vietā, labestīgas rūpes pakļaujošas kontroles vietā, maigumu cietsirdības vietā, sapratni vēlmes vadīt vietā, dialogu dienesta pavēļu vietā, pieņemšanu atsvešināšanas vietā, piedošanu soda vietā, spēju būt laimīgam tuvībā apsēstības un vēlmes, lai tev vienmēr būtu taisnība un tu vienmēr būtu galvenais, vietā…
Un atbildību hroniskas vainīgo meklēšanas vietā.

Sarežģīti? Ilgi? Netaisnīgi? Neiespējami? Tu nevienam neko neesi parādā?
Bet varbūt tieši tā domāja arī tavi vecāki, kuriem tu šobrīd piestādi rēķinu. 
Un varbūt viņiem bija taisnība, tāpēc, ka grūti ir pirmie simts gadi, bet nākamo, vieglo mums nav.
.
Mēs visi zinām, kā būtu pareizi un labi. Taču mēs esam tikai cilvēki, un tātad mēs vēl joprojām kļūdāmies, maldāmies, krītam, slinkojam, izlokāmies, augstpratīgi klūpam un sāpīgi sitamies pret realitātes akmeņiem. Mēs zaudējam saviem sapņiem, netiekam galā, krītam izmisumā, mānām sevi un citus, pieprasām no citiem to, ko paši nevaram.

Mēs neesam ideāli, dažkārt nožēlojami, dažkārt nespējīgi tikt galā pat ar niekiem, taču tas neatceļ mūsu spēju mīlēt, draudzēties, atdot, dāvāt, priecāties, radīt, būvēt, piedot, ticēt, dziedināties, sākt visu no gala, labot, rūpēties, palīdzēt, skūpstīt rētas, piecelties, kad esam stāvējuši uz ceļiem, patiesi nožēlot, saprast, sargāt, aizmirst slikto un radīt brīnišķīgo…

Tikai mums, cilvēkiem ir pieejama spēja izjust laimi un dāsni tajā dalīties, pat tad, kad tās ir tik maz.

Mēs augam ne tikai tāpēc, lai kļūtu lieli.
Mēs augam, lai dotu iespēju būt citai bērnībai, nevis bezgalīgi turpināt savējo, pieprasot vecākiem nest atbildību par mūsu neveiksmēm.

Tas šobrīd ir viss, ko vēlējos tev pastāstīt.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dvēsele neprot salīdzināt

– Neviens netaisa atslēgas bez slēdzenes un slēdzenes bez atslēgas. Tām abām vienai bez otras nav nekādas jēgas.
Tāpēc tas nav tavs nopelns, ka tev Dieva paredzētais cilvēks vispār ir, un, ka viņš reiz atradās tavā dzīvē. Kā jūs atklājāt viens otru un abi atradāt vēl līdz šim nezināmo patiesas mīlestības pasauli, patiesas saskarsmes un sapratnes pasauli.
Šis cilvēks tavā liktenī nav tavu centienu vai nopelnu rezultāts, un absolūti ne tavu lēmumu auglis, un arī ne tavu mēģinājumu un kļūdu un pat ne tavas ideālās izvēles auglis. Viņš vienkārši ir Dieva dāvana. Un viss!

Bet šeit ir kāds āķis: ikviena dāvana par tādu kļūst atkarībā no diviem apstākļiem.

Pirmkārt, to pasniedz dāvinātājs, bet, otrkārt, tam, ko viņš tev sniedz, jātiek tevis pieņemtam pateicībā un no visas sirds. Un ar šo otro apstākli ļoti bieži vien ir problēmas.

Mēs bieži vien neredzam, ka Dieva dāvana ir tieši tā dāvana, kuru patiesībā mēs gaidām, un neviena cita. Mēs to neredzam, jo esam sev radījuši citu, mūsu pašu nevis dievišķo paša labākā tēlu, apzeltītāko no visām zelta atslēgām pasaulē. To mums uzspiedušas grāmatas, filmas, draugi, mode, vienalga kas, tikai ne Dievs, kurš vienīgais ir visa iemesls.

Mēs salīdzinām, bet dvēsele neprot salīdzināt. Mēs mērām un salīdzinām, bet sirds nezin, kā izdomāt un kā uzzīmēt šīs neparastās attiecības.

Mēs sapņojam par to un šito, bet mīlestība nezin nākotnes, jo tā atrodas tikai šeit un tikai tagad, un, lūk, tikai tagad starp putnu dziesmām un vienaldzīgo ielu trokšņiem…

Vai prāts var risināt sirds lietas? Ja nu vienīgi paņemt svešas atslēgas un censties tās piemērot slēdzenei, varbūt izdosies, varbūt durvis atvērsies, un kas aiz tām? Aizvien tas pats tukšums!

Vienīgā tikšanās sākas nevis no tukšām fantāzijām, ne veltām cerībām, ne bezjēdzīgiem meklējumiem, bet no absolūti tīras lapas.

Izdzēs cerības. Esi gatavs patiesībai. Savai un nevienai citai patiesībai. Tā sākas ar mīlestību, lai būtu ko atvērt aiz durvīm, tā sākas ar tavu nesatricināmo pārliecību, ka tas vienīgais tavs cilvēks, kuru tu vēl nekur neredzi, jau ir. Protams, ka ir. Arī viņš gaida šo nenovēršamo tikšanos. Un tad, kad abi gatavi, tikšanās kļūst neizbēgama. Un tikai pēc tam tu sapratīsi, kāpēc tu patiesībā esi apbraucis pus valsti, pieklauvējis šeit, iegājis, ieraudzījis un atradis…

Viss ir tik ļoti vienkārši, ka te pat nav ar ko lepoties. Tikpat vienkārši, kā pati mīlestība pagaidām tikai nav zināms, pret ko.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis