Kā ģimenē attīstīt mīlestību?

spogulis4

Nākotne pieder brīviem cilvēkiem. Brīvs cilvēks ir tāds, kurš neizliekas par to, kas viņš patiesībā nav. Ja tu esi izveidojis ģimeni, tad nemēģini savā partnerī neko mainīt, ļauj viņam būt pašam un arī pats dzīvo atbilstoši savai būtībai, nemēģinot citiem izpatikt.

Kad mīlestība nāk no tevis, tu to nemeklē, jo tev vairs nav bailes būt vienam, jo tevī ir mīlestība ar kuru tu dalies, kas neļauj izjust vientulības izjūtu. Ja tavas attiecības ir egoisma pilnas un tu gaidi, ka tavs partneris darīs tevi laimīgu, tas nenotiks.

Ja partnerim ir problēmas, tas nenozīmē, ka tev tās ir jāuzņemas, jo tad jūs abi būsiet nelaimīgi. Svarīgi ir atbalstīt partneri ar savu mīlestību. Tu vari sadziedēt tikai savu pusi. Partnerim pašam jāsadziedē sava puse.

Lai mainītu attiecības ar citiem, ir jāsāk ar sevi. Attiecību veidošanā svarīga ir empātija, ieklausīšanās otrā cilvēkā, apziņa, ka otrs nav tavs īpašums, spēja pieņemt otru tādu, kāds viņš ir. Ja mēs otru cilvēku neuztveram pareizi, jo nelūkojamies uz partneri ar sirds acīm, attiecības var izveidoties neveiksmīgas. Raudzīšanās uz partneri ar sirds acīm nozīmē ieraudzīt to, kas ārēji nav redzams. Īpaši vīrieši slēpj savas jūtas. Tāpēc gudra ir tā sieviete, kas spēj redzēt sava vīra jūtas, neprasot mīlestības apliecinājumus, bet pati ir mīlestības devēja, kas negaida neko pretim.

Lai attīstītu mīlestību ģimenē, vispirms ir jāiemācās mīlēt sevi. Daudzi pārprot šos vārdus, kļūstot par egoistiem, kas domā tikai par savām iegribām. Mīlēt sevi nozīmē dzīvot atbilstoši savai būtībai, kļūstot par brīvu cilvēku. Daudzi brīvību pārprot, nerēķinoties ar tuvākajiem. Ja cilvēks nerēķinās ar citiem un dzīvo atbilstoši tikai savām vēlmēm, tad viņš kļūst par egoistu. Dzīvošana atbilstoši savai būtībai un atbilstoši savām vēlmēm nav viens un tas pats. Cilvēka būtība ir viņa sirds. Cilvēka vēlmes ir viņa prāts. Ja tu dzīvo atbilstoši savai sirdij, tu nebūsi egoists, jo sirds tev neļaus kļūt par egoistu, jo sirdī mājo Dievs, kas ir mīlestība. Ja tu dzīvo atbilstoši savām vēlmēm, tad tu pat nemanīsi kā tevī attīstās egoisms, bet kur ir egoisms, tur nav mīlestības.

Lai iemācītos mīlēt sevi, vispirms jāsāk ar sava ķermeņa iemīlēšanu. Visgrūtāk mums ir iemīlēt savu ķermeni, jo mūsu prātā valda stereotipi par to, kādam tam jāizskatās. Lai būtu laimīgs, ir pilnībā jāpieņem savs ķermenis. Lai ko teiktu prāts, tu esi skaists. Tā tas ir. Tu esi skaists! Skaistumu ārpus sevis iespējams novērtēt vienīgi tad, kad jūti skaistumu, kas mīt tevī. Kad no tevis plūst mīlestība, tu esi skaists.

Mīlestībai ir dažādi izpausmes aspekti. Aplūkosim svarīgākos.

Mīlestības izpausmes aspekts – mīlestības apliecinājuma vārdi: komplimenti, atzinība, iedrošinājums, kā arī laipni, pazemīgi un lūdzoši vārdi.

Dzirdot apliecinājuma vārdus, mēs gribam par tiem atlīdzināt ar to pašu. Nevis pieprasīt, lai saka, ka mani mīl, bet pašam apliecināt savas jūtas ar vārdiem. Mīlestības mērķis nav dabūt, ko vēlies, bet gan darīt kaut ko otra labsajūtai. Iedrošinājuma vārdi mums palīdz pārvarēt grūtības vai rada interesi par kaut ko jaunu. Iedrošinājumam nepieciešama empātija un spēja raudzīties uz pasauli no laulātā perspektīvas. Mīlestība lūdz, nevis pieprasa, tāpēc kaut ko lūdzot savam laulātajam, tu apstiprini viņa vai viņas vērtību un spējas.

💗Mīlestības izpausmes aspekts – kopā pavadīts laiks.
Kvalitatīvi pavadīts laiks ir nedalīta uzmanība partnerim, kas ir tuvība ar partneri, nevis tuvums. Sarunas laikā būtiski ir saglabāt acu kontaktu, kad tavs partneris runā. Klausoties savā partnerī, nenodarbojies ar blakus lietām.

💗Mīlestības izpausmes aspekts – dāvanas.
Dāvanas ir vizuāli mīlestības simboli. Ja partneris no tevis pieprasa dāvanas, tad tā nav mīlestība, bet gan aprēķins. Ja dāvināt kaut ko savam partnerim, tad dariet to no sirds, neraizējoties par dāvanas cenu un kvalitāti. Paša darinātās dāvanas ir vismīļākās un izstaro vislielāko mīlestības enerģiju. Dārgas dāvanas apliecina tavu bagātību, bet ne mīlestību, jo mīlestība neprasa tērēt naudu.

💗Mīlestības izpausmes aspekts – izpatikšana ar darbu.
Dariet labus darbus tikai tad, ja tas pašam sagādā prieku, tad nebūs vilšanās brīdī, kad partneris jūsu labo gribu uztvers kā normu. Jēzus Kristus nomazgāja kājas saviem mācekļiem nevis tāpēc, lai mācekļi viņu mīlētu, bet tāpēc, ka viņš tos mīlēja.

💗Mīlestības izpausmes aspekts – pieskāriens.
Sadošanās rokās, skūpstīšanās un apskaušanās, kā arī intīmās attiecības ir veidi, kā paust partnerim mīlestību. Daži seksuālās baudas uzskata par zemiskām un garīgā ceļa gājējam necienīgām, bet tā tas nav. Divu ķermeņu fiziska saskarsme ir svēts akts, jo tas vienlaikus rada enerģiju, mīlestību un gaismu. Ja tas tiek darīts tikai baudas gūšanas nolūkā, tad svētums tiek iznīcināts, tāpēc arī partneri pēc baudas gūšanas reti kad paliek kopā, lai izveidotu ģimeni, jo starp viņiem nav jūtu.

💗Mīlestības izpausmes aspekts – attieksme pret partneri.
Attieksme ir noteicošā, kas rada partnerī priekšstatu par to, ko partneris jūt pret viņu. Lai jūsu laulība būtu laimīga, ir svarīgi, lai jūsu attieksme pret partneri būtu laipna, pacietīga, pieklājīga, pazemīga, dāsna, godīga, mīļa, cieņas un līdzjūtības pilna u.tml.

💗Mīlestības izpausmes aspekts – piedošana.
Ja vēlies būt mīlošs cilvēks, tad tev ir jāiemācās piedot. Mums ir jāpiedod gan dzīves visdziļākie sāpinājumi, gan sīki pārkāpumi, jo nevienas pozitīvas attiecības nevar ilgstoši pastāvēt bez piedošanas. Piedošana, kas plūst no visas sirds, pārvērš nelaimīgu pagātni laimīgā nākotnē.

💗Mīlestības izpausmes aspekts – pateicība.
Novērtējiet un priecājieties par to, kas jums ir dots. Esiet pateicīgi Dievam par visu, kas jums ir dots. Būdami pateicīgi, jūs izvairīsities no situācijas, ka jums kaut ko atņem.

Galvenie mīlestības iznīcinātāji ir aizvainojumi, vēlmes, gaidas, nosacījumi un egoisms. Lai jūs atvērtu sirdi mīlestībai, jums tā ir jāatbrīvo no visa, kas to apgrūtina – no mīlestības iznīcinātājiem, kā arī nemiera, ienaida, dusmām, skaudības un citām negatīvajām īpašībām. Domās nomazgājiet savu sirdi, atbrīvojot no visiem netīrumiem, kuri uzkrājušies gadsimtu laikā. Kļūstiet kā Saule, dāvājiet Gaismu un Mīlestību citiem. Katru dienu vairojiet mīlestības jūtas savā sirdī!

Lai vairotu mīlestības jūtas savā sirdī, domās atrodiet tēlu, pret kuru spējat izjust mīlestību un domājiet par to pēc iespējas biežāk.

Mīlestībai ir jābūt brīvai, nedrīkst mēģināt mainīt tās dabu. Ja mīli kādu, ļauj, lai viņš ir brīvs! Dod, neko negaidot pretī! Sniedz padomu, bet neuzstāj! Lūdz, bet nepieprasi! Vienkārši mīli, mīli un vēlreiz mīli…

Autore: Elvita Rudzāte
www.domatajs.lv

Zvans pie durvīm

durvis gaisma

Vai apzinies, ka tikai Tavā ziņā ir izvēle izkļūt no pašaizsardzības burbuļa?
Kad Tu dzīvo bailēs, Tu aizver savu sirdi kā mājas durvis. Aizbultē ciet ar tūkstoš slēdzenēm. Aizver ciet visus logus. Kad Tu esi ieslēgts, Tu esi “došībā”. Tomēr Tu joprojām dzirdi savas dvēseles izmisīgos klauvējienus. Kā zvans pie durvīm, tie kļūst tik skaļi, ka dažkārt ir nepanesami. Jo vairāk Tu sevi ieslēdz, jo tracinošāks kļūst šis zvans, jo lielāku trauksmi tas rada. Ja nu kāds šīs durvis atver, ja nu Tava drošība pazūd. Jo ilgāk Tu esi pats sevi ieslēdzis, jo lielākas ciešanas ienāk Tavā mājā.

No vienas puses Tu vēlies būt drošībā, bet cik gan droša var būt izolācija. Tā ir tikai cīņa pašam ar sevi. Esot norobežotam, trūkst gaisa, trūkst brīvības. Un tā sākas cīņa. Tev nemitīgi ir jāpārbauda, vai viss ir aizslēgts, vai viss ir norobežots. Ja nu kāds ieskatīsies pa logu un saredzēs Tevi. Kailu savā būtībā un neaizsargātu. Un tad Tu izdomā, ka Tu ne tikai aizslēgsi visu, bet arī aizlīmēsi logus, aiztaisīsi skursteņus. Pilnīga izolācija un vakuums.
Esot norobežotam pašam no sevis, Tu liedz iespēju iepazīt sevi. Tu pazīsti sevi tikai savā mājā, bet kā ir būt brīvībā? Kas Tu būtu bez ierobežojumiem? Kas notiktu, ja Tu atvērtu durvis?

Tu alksti pēc mīlestības, atzinības un novērtējuma, bet, neatrodot to pats sevī, Tu vērsies ārējā pasaulē. Kas tam kalpo par iemeslu? Elementārs pašnovērtējuma trūkums. Un agri vai vēlu tas noved pie upura lomas un bezspēcības sajūtas. Patiesībā, jo vairāk Tu sevi sajūti šajā visā, jo spēcīgāk tas liecina, ka tieši šīs ir tās jomas, ar kurām Tev ir jāstrādā un jāveido pašizpratne. Kamēr Tu nebūsi atmodies, Tu nonāksi situācijās/attiecībās, kur izjutīsi bezspēcību. Un tā nav karma vai sods, bet gan ceļš uz izaugsmi.

Vieglāk ir būt par atbalstu otram, bet cik grūti ir būt par atbalstu pašam sev. Paņem pats sevi pie rokas, uzticies pats sev, palīdzi sev izkāpt ārā no ilūzijas un ieraudzīt patiesību.
Varbūt, ka Tev būs nepieciešams ilgāks laiks, lai pilnībā uzticētos sev un saviem spēkiem. Bet pienāks laiks, kad Tu atvērsies pats sev, kad sadzirdēsi savas patiesās vēlmes.
Indu Puri✍️

Laime nav krāsa

laimiga87

Man sen vairs nejūk dienas, un manā leksikonā nav jēdziena “pelēkā ikdiena”…
Kas tās tādā krāsā nokrāsojis, tas lai arī ar tām dzīvo…
Bet, ja noņemam visus šablonus, tad saki man, kas vainas pelēkai krāsai?
Vai tad tā ir tukša vai traģiska?
Un vai tad tikai karnevāla krāsas spēj atnest laimi?

Laime nav krāsa…
Tā ir spontāna, tūlītēja šī brīža pašpietiekamības sajūta…
Tieši šeit un tagad ar tevi notiekoša…
Tā ātri paiet, taču tās siltums saglabājas laikā…

Man nejūk dienas ne jau tāpēc, ka ikkatrai no tām būtu atšķirīgs notikumu komplekts…
Bet gan tāpēc, ka ikviena no tām man dod iespēju atšķirīgi izdzīvot vienādo un nepiekust no ikdienas dzīves…
Man ļoti patīk vienu un to pašu acu dažādā izteiksme…
Patīk dažādās sajūtas sevī, kas no vakardienas nemaz nav stipri izmainījušās…
Patīk arī tas, kas vienkarši ir palicis ar mani iepriekšējā variantā, bet nav apnicis un nav nomācošs…

Es esmu atbrīvojusies no privātīpašnieciskās iedomības mīlestībā un draudzībā…
Un negūstu baudu no kaut kā vai kāda noturēšanas, lai kas tas arī būtu… ir bauda no labās gribas…
Ir godīgu attiecību augstākā pilotāža, kurās cilvēki atrodas pēc pašu vēlēšanās – tur, kur viņiem labi ir kopā būt…

Un katru rītu, nolaižot kājas uz grīdas, es sāku ar atbildi uz jautājumu – kāpēc es to daru….
Un ko es vēl varu izdarīt, lai iznīcība neienāktu manā dzīvē…

Mīļie, izdzīvojiet SAVAS dienas, un nekopējiet svešas…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība un loģika

90846186_1405072796363548_3068813218857091072_n

Mīlestība un loģika ir divi pasaulē visnesavienojamākie jēdzieni. Mīlestība jebkurās tās izpausmēs nav loģiska. Loģika meklē iemeslus un pievieno tiem sekas. Mīlestība salauž jebkuras cēloņu-seku loģiskās saites.

Tev bija devītnieks un tu to liki galdā, man bija dūzis un es ar to pārsitu tavu devītnieku. Es vinnēju, tu zaudēji. – Tā ir loģika.

Tev bija jebkas, es uz to atbildēju ar mīlestību. Vinnējām abi. – Tā ir mīlestība.
Mīlestība ir neloģiska. Mīlestība pret Dievu – divkārt neloģiska! Ar kādu gan loģiku var izskaidrot pašas lielākās mīlestības dāvāšanu kaut kam, kas nav redzams un nav sasniedzams, un sākumā vispār nav sajūtams?

Jebkuru situāciju var atdot smadzenēm loģiskai analīzei. Bet var to atdot sirdij. Un vienlaicīgi to izdarīt nav iespējams.

Pat tad, ja tu sēdi un domā: “Man ir jāizjūt pretmīlestība un pateicība, tāpēc, ka tā ir vienīgā pareizā atbilde” – tajā brīdī tu domā. Bet nejūti. Tu JAU esi atdevis loģikai šo situāciju saplosīšanai. Un tas ir bīstami, jo tas var pārvērsties ieradumā. Tā vietā lai mīlētu, tu katru reizi sevi motivēsi mīlestībai, pārliecināsi sevi, ka mīlēt ir pareizi, ka mīlestība glābj un izvelk no jebkurām situācijām. Ka tā runā svētās grāmatas un guru, un, ka neskaitāmas reizes tas ir apstiprinājies tavā paša dzīvē. Bet tam līdzi ieslēdzas arī vainas sajūta, ka atkal nav izdevies sajust mīlestību, ka tava Dvēsele ir slinka utt., utjp.

Iedomājies, ka pie tevis pienāk kāds svešs, mazs bērns un saka: “Tante/onkuli, atdod man savu mobilo telefonu”. Atdosi? Protams, ka, nē. Kāpēc gan lai tu to darītu? Tas taču vispār nav loģiski!

Bet ar mīlestību ir tieši tā. Neloģiski. Nevajag pūlēties atrast iemeslu mīlestībai, censties loģiski sev paskaidrot, kāpēc mīlestība jāatdod, jāpārliecina par tās vērtību.

Vienīgais un pietiekamais iemesls tam lai izjustu mīlestību ir tas, ka esi dzīvs.

Lūk, kādai ideālā gadījumā smadzenēs vajadzētu pastāvēt vienīgajai “loģiskajai ķēdei” attiecībā uz mīlestību.
Smadzenēs radās impulss – ļoti sagribējās apdomāt mīlestības lietderību konkrētajā situācijā vai vispār – pamest šo ķēdīti kā aizbāzni ieejai smadzenēs – impulss rikošetā atsitās pret smadzenēm un trāpīja tieši sirdī. Viss. Un nekādu garu argumentu par šo tēmu. Izstrādā sevī šo refleksu. Šis impulss nedrīkst aizkavēties samdzenēs.
Neviens adekvāts cilvēks necentīsies paveikt domāšanas procesu ar sirdi. Tad kāpēc mēs pastāvīgi cenšamies līdz sirdij aiziet, pirmkārt, ar galvu, cenšamies ar loģikas un pārliecināšanas palīdzību iestartēt šo procesu, kad tas jādara paša sirdī?

Vispār jau tas, kurš tiecas pēc mīlestības katrā savas dzīves mirklī, izdara izvēli, ko šajā brīdī darīt:

– Pirmais variants – mīlēt (šis variants attīsta);
– Otrais variants – domāt par mīlestību ticības un loģikas kontekstā, un censties sevi motivēt uz to (tas apstādina attīstību, bet arī neļauj iekrist emociijās, notur uz ūdens);
– Trešais variants – krist emociju varā un reaģēt kā jau ierasts (šis ceļš ved uz degradāciju).

Tiekšanās uz mīlestību ar galvas palīdzību, sevis pārliecināšana par tās lietderīgumu – tie ir ticības aspekti. Tā ir drošības trose vēl nenobriedušai dvēselei, kura vēl ir vāja, lai tā nenokristu lejup emocijās un standarta reakcijās. Taču mīlestību nevar aizstāt ar ticību. Tāpat kā nevar stundām ilgi karāties drošības trosē. Ir jārāpjas augšup.  Bet kustība “augšup” realizējas tikai ar mīlestību nevis domāšanu par to.

– Un, kas tad sanāk, ka ideālajā variantā domāt vispār nevajag? Un uz katru situāciju vajag atbildēt tikai ar mīlestību un smadzenes vispār jāatslēdz? Vai tad tā nav degradācija?

Teiksim tā: kad tu iemācīsies uz katru situāciju atbildēt tikai ar mīlestību, domāšanas process tev vairs nebūs vajadzīgs un ego pakāpeniski izšķīdīs, jo nebūs nepieciešams. Un reaģēsi vairs ne tu, bet tavs patiesais ES, bet viņam ir pavisam cita veida “domāšana”.

Taču līdz tam momentam, tici man, tu vienalga vēl paspēsi “sadomāties” un “aizdomāties” līdz nelabumam.

Nepārdzīvo, tu nepaliksi bez saspringtām domām un galvas attīstības. Un tas vilksies ne vienu vien gadu, iespējams, pat vairākus gadu desmitus, un, iespējams, ne vienu vien dzīvi.

© Karions Kzars
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Abpusēja jušana

rokas

Esmu pārliecināta, ka galvenais veselu attiecību kritērijs ir komunikācijas kvalitāte. Nekas vairāk. Viss pārējais – uzmanība, atbildība, rūpes utt. izriet no šī.

Ja vari ar savu partneri apspriest visu, vispār visu, bez nosodījuma, bez apspiešanas, bez apsmiešanas, bet turpmākiem atgādinājumiem, bez apvainojumiem, tātad tev ir ļoti paveicies, vai arī tu esi nobriedis tam, lai būtu mīlestības un harmonijas pilnās attiecībās.

Mana prakse rāda to, ka cilvēki, kurus vieno mīlestība, var stundām ilgi runāties par visu pasaulē. Šaubas, pārdzīvojumi, nepārliecinātība, cerības… Nav aizliegto tēmu, ieskaitot bijušās attiecības un fizioloģijas nianses.

Īsta tuvība – tas ir stāsts par to, ka tu vari būt atklāts ar otru tāpat kā ar sevi. Tas nenozīmē, ka jādzīvo visu laiku plaši atvērtam (mums laiku pa laikam ir nepieciešams būt vienatnē, mums vajadzīga katram sava telpa), bet tas ir stāsts par to, ka tad, kad tu esi gatavs un gribi padalīties, otrs cilvēks noskaņojas ar tevi uz viena viļņa un ir gatavs tevi uzklausīt. Ar vēlmi saprast. Ar līdzjūtību un atbalstu.

Viņam var būt savs viedoklis, viņš var pat nepiekrist tev, taču nekad necentīsies vēl vairāk palielināt tavu svārstīgo sajūtu. Viņš pagaidīs labāku mirkli vai atradīs piemērotus vārdus, lai nodotu tev savu domu, tevi neaizvainojot.

Saudzīga attieksme – lūk, kas raksturo veselīgu tuvību. “Es nedrīkstu būt sāpju avots otram cilvēkam”. Vienmēr maigums. Pat nepiekrišana – maiga.

Ja cilvēks tēlo skolotāju: “Vai redzi, tu pati esi traumēta, tev ar sevi kaut kas ir jādara. Kliedz, taisi histērijas, dusmojies – ārstēties vajag!”, pie velna tādu skolotāju. Uzreiz.

Tas, kurš mīl, tā neteiks, tāpēc, ka ir saudzīgs pret tavām jūtām. Ja tu dusmojies, tātad tev sāp un viņš to saprot. “Viss ir labi,es tevi mīlu!”

Tas, kurš mīl, neies turp, kur dzīvo tavas ciešanas. Tāpēc, ka viņš tevi jūt un viņam sāpēs tikpat ļoti. Tas ir kā ievainot pašam sevi. Abpusēja jušana.

Tam, kurš mīl, ir ļoti svarīgi lai tuvais cilvēks varētu attīstīties, varetu sevi realizēt, savus sapņus, varētu rēķināties ar atbalstu un sapratni it visās dzīves situācijās.

Mīļotajam cilvēkam jābūt laimīgam. Tas ir veselīgu attiecību cements, ja tā pārī domā abi.

Ja kāds tevi moca, tātad viņam nesāp, kad sāp tev. Tas taču ir acīmredzams, vai ne?

Ja viņš kāpj uz tā, kas tev svarīgi un nevēlas uzklausīt tavus argumenttus, tātad tavai laimei viņa acīs nav nekādas nozīmes. Tas taču ir saprotams? Ja viņš, redzot tavas jūtas, turpina tevi kacināt un uzvilkt uz vēl lielākām emocijām, vai gan tas neliecina par vienaldzību? Kuru viņš mīl un par ko domā šajā brīdī?

Ja tu nevari sarunāties ar tuvu cilvēku kā ar sevi pašu, tātad tev nav neviena cita tuva cilvēka, izņemot sevi.

Lilija Ahremčik
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu nevari pazaudēt savu ceļu

cels6

Nekrīti izmisumā, kad pēkšņi rodas sajūta, ka esi zaudējis visu, ko esi sasniedzis. Ceļš uz dziedināšanu nav taisns. Uz tā var būt gan neveiksmes gan atkāpes no cerētā.
Nebēdājies, domādams, ka esi visu zaudējis un jāsāk atkal viss no gala. Tas tā nav. To, ko tu esi ieguvis, neviens tev nevar atņemt.
Gadās, ka sakrājas visādi sīkumi un tu pazaudē pamatu zem kājām. Nogurums, vienaldzībā izteikta piezīme, kāda cita nespēja tevi sadzirdēt, kāda vieglprātīga aizmāršība, kurā jūtama vēlme atstumt, – viss sakrīt vienā kaudzē un rodas sajūta, ka esi atmests atpakaļ, paša ceļa sākumā.
Tādos brīžos labāk iedomāties, ka tu uz kādu brīdi esi nomaldījies no ceļa. Atgriezies uz tā, tu būsi nevis ceļa sākumā, bet gan tajā vietā, kur tu to atstāji.
Ir ļoti svarīgi neiesprūst sīkumos. Sajūtot, ka virzies kaut kur sānis, pacenties pēc iespējas ātrāk atgriezties mājās – pie nesatricināmā pamata sevī. Pretējā gadījumā vieni it kā nenozīmīgi notikumi uzslāņosies citiem, kamēr būs pieauguši svarā, kas spējīgs novest tevi no ceļa. Pacenties būt modrs pat tad, ja šie sīkumi šķiet pilnīgi nekaitīgi. Visvieglāk ir atgriezties atpakaļ uz ceļa, kā tikko esi noslīdējis no tā, nevis tad, kad esi jau iestidzis purvā.
Lai kas arī notiktu, tici, ka Dievs ir ar tevi un, ka Viņš dāvina tev ceļabiedrus. Katru reizi atgriezies uz ceļa, kas ved uz brīvību.

Henrijs Nouvens “Mīlestības iekšējā balss”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par karaļiem un karalienēm

karaliene

Iespējams, tieši tāpēc arī ir vajadzīgas karalienes, lai pils tumsā apskautu savus kronētos vīrus un dāvātu viņiem iespēju kaut uz brīdi paust savu vājumu, ko nevar rādīt nevienam citam.

Un dotu viņiem savu spēku, iespējams, tāpēc, ka visi pārējie to nedod, bet tikai atņem.


Deivids Geiders “Nozagtais Tronis”

Entonija Hopkinsa pozitīvā dialoga tehnika

hopkinss

Entonijs Hopkinss dalās ar kādu vienkāršu tehniku, kuru izmanto līdz pat šai dienai, lai sevi atbalstītu.
Viņš vienmēr savā telefonā tur savu bērnības dienu fotogrāfiju. Un kā tikko kaut kas notiek ne tā, tā vietā lai sevi rātu, viņš atrod šo fotogrāfiju un saka puikam bildē: «We did ok, kid» (čalīt, mums viss izdosies) – tādā veidā sevi uzslavējot par visiem jau notikušajiem sasniegumiem un uzvarām.
Patiesībā šī tehnika lieliski dara divas lietas:

1) Skatoties no pagātnes šodienā, viņš jūt lepnumu, apzinoties visu noieto ceļu. Tā rodas izlēmība un ticība saviem spēkiem.

2) Skatoties uz savu “čalīti” no pieaugušā skatu punkta, viņš ar vienu frāzi to uzmundrina un ar to pašu dod sev drošības sajūtu.

Nekādas sevis šaustīšanas. Pieņemšana, atbalsts, mīlestība.

Atbalsti sevi. Tev nav neviena svarīgāka.

Avots: Счастлливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Esi pats savas pils saimnieks

pils tilts2

Tev jāizlemj, ko un kad tu ielaid savā iekšējā pasaulē.
Ilgu laiku tu esi atļāvis cilvēkiem ielauzties tavā dzīvē, vadoties no viņu vēlmēm un vajadzībām. Tu nebiji saimnieks paša mājās un juti, ka tevi arvien vairāk izmanto. Rezultātā uzkrājās nogurums, auga aizkaitināmība, Dvēselē radās naids un aizvainojums.
Iedomājies viduslaiku pili, kurai apkārt stiepjas aizsarggrāvis. Un vienīgā ieeja ir vārti un to priekšā paceļamais tilts. Pils saimniekam ir jānolemj, kad pacelt un kad nolaist tiltu. Savādāk pats saimnieks var kļūt par vieglu laupījumu naidniekiem un klaidoņiem, bet pils pārvērtīsies par nakšņošanas vietu klaidoņiem. Un tad pils saimniekam vairs nebūs miera pašam savā valdījumā.
Ir ļoti svarīgi, lai tu pats pārvaldītu tiltu, kurš ved tavā iekšējā pasaulē. Ir jābūt laikam, kad tu pacel tiltu, – lai pabūtu viens ar saviem tuvākajiem cilvēkiem.
Nekad neļauj sev kļūt publiski pieejamam un nepārvērt savu māju par vietu, kas atvērta visiem, kas grib tur nokļūt. Iespējams, tev šķiet, ka atverot sevi neierobežotai ieejai un izejai visiem, tu izrādi augstsirdību. Bet patiesībā tu drīz sajutīsi to, ka zaudē savu Dvēseli.
Kad tu dod sev tiesības pacelt un nolaist paceļamo tiltu pēc saviem ieskatiem, tu atver sevī iepriekš neiepazītu prieku un mieru un tu spēsi ar to dalīties ar saviem tuvākajiem.

Henrijs Nauvens “Iekšējā mīlestības balss”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestības Piedzīvojumi

Artem Chebokha

Dažkārt ir vajadzīga drosme, lai pārtrauktu attiecības. Dažkārt ir vajadzīga vīrišķība, lai paliktu tajās. Dažkārt ir vajadzīga vīrišķība lai neko nedarītu, šodien. Dažkārt ir vajadzīga drosme, lai atzītu, cik ļoti tu ciet.

Mēs alkstam mīlestības tikpat ļoti, cik baidāmies no tās.

Mēs alkstam, lai mūs ievērotu tikpat ļoti, kā baidāmies no tā, ka mūs ievēros.

Mēs alkstam dziļu klātbūtnes pieskārienu, maigu acu skatu, kas skatās uz mums ar sapratni un līdzjūtību, tikpat ļoti, cik vēlamies izrauties no šiem pašiem apskāvieniem. Tas ir pārāk intīmi. Pārāk riskanti. Pārāk atklāti.

Nav kur paslēpties. Būt ieraudzītam – nozīmē būt mīlētam. Būt ieraudzītam – nozīmē nomirt. Mīlestība ir bīstama. Katrā ziņā tā mums mācīja.

Mūsos noris cīņa. Nemīlamais alkst paslēpties un tas pats personāžs alkst asas izjūtas un risku dzīvē.
Tas ir kā saraušanās un vienlaikus izplešanās. Tas ir kā elpot, ieelpa-izelpa.

Neapzināti mūs pievelk vai atgrūž tie, kuri ar mums komunicē, runā ar mums, izturās tāpat, ka izturējās mūsu vecāki. Mūs velk pie tiem, kuri spēj mūs izdziedināt, bet dažkārt velk pie tiem, kuri izturas pret mums daudz sliktāk. Mēs domājam, ka iemīlamies cilvekā, bet dažkārt iemīlamies savā paša “otra” tēlā, kuram ar to vispār nav nekā kopīga.

Mēs saņemam mīlestību un zaudējam savus priekšstatus par mīlestību. Mēs ceļamies un krītam. Mūsu sirdis uzlido un mūsu sirdis sašķīst miljons gabaliņos. Mēs tiecamies pēc drošības un atklājam tās neesamību un tajā mēs atrodam savu drošību. Mēs tiecamies pēc brīvības un atrodam savu paša cietuma programmu, zaudējam cerību un pēc tam atkal to atrodam.

Dažkārt ir vajadzīga drosme, lai pārtrauktu attiecības. Dažkārt ir vajadzīga vīrišķība, lai paliktu tajās. Dažkārt ir vajadzīga vīrišķība lai neko nedarītu, šodien. Dažkārt ir vajadzīga drosme, lai atzītu, cik ļoti tu ciet.

Dažkārt ir vajadzīga vīrišķība, lai atzītu to, cik ļoti tu esi laimīgs.

Dažkārt tu sper soli, nezinot, kāpēc un viss kļūst skaidrs tikai skatoties atpakaļ.

Tu vienalga nevari kļūdīties.

Mēs zaudējam sevi un iegūstam no jauna. Mēs atdodam vairāk, kā varam paņemt, izmocot sevi “mīlestības” vārdā. Vai arī skrienam tik ātri, cik vien varam, izmocot sevi bēgot no “mīlestības”.

“Vai mani kāds ievēros. Sadzirdēs. Atbalstīs mani. Dos iespēju atelpoties…”

Un te sākas mīlestības drāma. Lugas gaitā mēs arvien vairāk sevi iepazīstam. Mēs sākam redzēt savus neapzinātos paternus. Tie visi uzpeld apzinātības gaismā.

Mēs apzināmies savas pārliecības. Mūsu bērnības dienu fantāzijas sāk brukt. Mēs pēkšņi sajūtam sāpes, kuras nekad neesam vēlējušies just. Mēs jūtam skumjas. Naidu. Atsvešinātību, pamestību. Mēs velamies atgriezties pie vecajiem ieradumiem un senā komforta, bet kaut kādu iemeslu dēļ to nedarām. Mums kļūst interesanti. Mēs sākam sevis meklējumus un pārstājam pārak daudz domāt.

Mēs sākam sev atbilst. Izturēties pret sevi kā pret vislielāko mīlamo, kurš arī esam. Mēs arī esam pašas mīļākās un brīnišķīgākās būtnes.

Ar katru dienu mēs sākam satikties ar sevi arvien dziļāk. Uzzinām, kas esam patiesībā. Ko mēs jūtam un ko nejūtam. Ko mēs vēlamies un ko nevēlamies. Mācamies teikt “jā”,  kad domājam “jā”. Un “nē”, kad domājam “nē”. Un, ja kādam tas ir sāpīgi, atgādinām viņam par atbildību dziedināšanā.

Mēs atpazīstam, ka mīlestība nav tikai tauriņi, rozes un pozitīvas emocijas. Mīlestība ir arī darbs. Tā ir haoss. Tā ir sāpes un drosme ieelpot caur šīm sāpēm prieku. Mīlestība prasa, lai mēs kļūtu aizvien reālāki, cilvēcīgāki, apzinātāki un mazāk ideāli. Lai dažkārt varētu nezināt, kāds būs nākamais solis. Un pieņemt to vai nepieņemt.

Mīlestība nav jūtas, stāvoklis vai pieredze. Tā nav galapunkts.

Tā ir neparasta Gaisma, kas staro no iekšienes.

Un tieši šī starojošā Zināšana nekad mūs nepamet.

Tas ir Prieks būt dzīvam.

Mēs varam to iepazīt kopā. Mēs varam to iepazīt vienatnē.

Mēs varam viens otram to atgādināt. Mēs varam arī aizmirst.

Mēs varam palīdzēt atklāt šo trigeri. Mēs varam padarīt šo darbu vai nepadarīt.

Mēs varam satikties mīlestības ugunī. Pastaigāties tur kopā.

Mēs varam dalīties ar savām sirdīm. Pakāpties soli atpakaļ. Soli uz priekšu. Vai arī palikt tur, kur esam.

Iemācies mīlēt šo dzīves deju, spontanitāti, piedzīvojumu, noslēpumu un šīs dejas tuvību. Tāpat arī iespēju no tās aizbēgt.

Mācies aizmirst, pieņemt savu nezināšanu kā jaunu zināšanu.

Mācies gūt arvien vairāk labsajūtas no tā, ka nespēj to atrisināt.

Būt arvien laimīgākam nelaimīgam cilvēkam, tik ļoti pārliecinātam par dzīves neskaidrību, tik aizsargātam dzīves neaizsargātībā.

Mācies gūt arvien vairāk un vairāk prieka svētlaimes trūkumā.

Būt arvien zinātkārākam par to, kas notiek šeit un tagad.

Mācies būt mazāk solīds un vairāk rotaļīgs.

Esi arvien mazāk mīlestību meklējošs, bet arvien vairāk to dodošs.

Mācies meklēt to Klātbūtni, kura ielūdz arī citus šajā pašā mežonīgajā priekā.

Tie arī ir Mīlestības Piedzīvjumi.
Džeffs Fosters

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ilustracija: Artem Chebokha