Mēs runājam vienu, bet gribam pateikt pavisam ko citu…

11822630_1677656099130257_7223411007722561714_n

Mēs sakām: “Paldies par to, ka tu esi”, kad nevaram pateikt: “Es mīlu tevi”.

Mēs sakām: “Man negribas vairāk dzīvot”, kad vēlamies, lai mūs pārliecinātu par pretējo.

Mēs sakām: “Šeit ir auksti”, kad mums vajadzīgi kāda cilvēka pieskārieni.

Mēs sakām: “Man neko no tevis vairāk nevajag”, kad nevaram saņemt to, ko vēlamies.

Mēs sakām:”Es nepacēlu klausuli, tāpēc ka biju aizņemts”, kad mums kauns atzīties, ka vairs nejūtamies priecīgi, dzirdot šī cilvēka balsi.

Mēs sakām:”Es nevienam neesmu vajadzīgs”, kad patiesībā mēs neesam vajadzīgi vienam vienīgajam cilvēkam.

Mēs sakām:”Es tikšu ar to galā”, kad kautrējamies palūgt palīdzību.

Mēs sakām:”Tu esi labs draugs”, kad aizmirstam piemetināt: “Taču tev nav lemts kļūt par kaut ko vairāk.”

Mēs sakām:”Tas nav galvenais”, kad zinām, ka mums nav citas izvēles, kā salīgt mieru..

Mēs sakām:”Es tev uzticos”, kad baidāmies, ka esam kļuvuši par spēļmantiņu.

Mēs sakām: “Uz mūžu”, kad nevēlamies skatīties pulkstenī.

Mēs sakām: “Es biju blakus”, kad nevaram atrast sev attaisnojumu.

Mēs tik daudz ko sakām, ka tad, kad uz mēles paliek trīs pēdējie neizteiktie vārdi, mēs sakniebjam lūpas, skatāmies grīdā un klusējam.

Mēs sakām:”Tas nav galvenais”, kad zinām, ka mums nav citas izvēles, kā salīgt mieru..

Mēs sakām:”Es tikšu ar to galā”, kad kautrējamies palūgt palīdzību.

Mēs ļoti bieži nenovērtējam to, kas mums blakus, kamēr neesam to pazaudējuši.

Mēs cenšamies sev iestāstīt, ka nevaram bez tā iztikt… Taču sirds – ne prāts… to nevar apmānīt… nevar aizmiglot.

Mēs tik bieži sev sakām, ka zinām par otru visu, taču mēs pat par sevi ļoti daudz ko nezinām.

Kaut kur aizejot, mēs apsolāmies vairs nekad neatgriezties… taču, vai gan var aiziet, atstājot sirdi?

Mēs atvadāmies, zinot, ka atkal satiksimies.

Mēs izdzēšam telefona numuru, zinot, ka tas vienalga paliks atmiņā.

Mēs izmetam adreses, glaudot konvertu ar uzrakstītu vēstuli, kura noslēpta atvilknē.

Mēs runājam, ko padomājām, jau iepriekš zinot atbildi.

Mēs meklējam kaut ko jaunu, zinot, ka bez vecā nevarēsim dzīvot.

Mēs zīmējam uz asfalta maigo “mīlu”, zinot, ka drīz nolīs lietus un nomazgās ar krītu uzrakstīto.

Mēs izrunājam tik daudz vārdu… taču vēlamies pateikt tikai “Es tik ļoti tevi mīlu”

Mēs rājamies….sev dvēselē sakot: “Taču apskauj mani! Vienkārši apskauj!”

Mēs smejamies, kad uztraucamies…. kad mums ir bail.

Mēs aizgūtnēm raudam no laimes.

Mēs skūpstam, piespiežam sev klāt un sakām: “neatlaidīšu”… lai arī pirms piecām minūtēm teicām, ka aiziesim.

Mēs gaidam pat tad, kad sakām: “ej projām”

Mēs sakām, ka dzīve ir brīnišķīga un dodamies uz veikalu pēc vēl vienas šņabja pudeles.

Mums nospļauties uz sabiedrības viedokļiem un pastavīgi jautājam: “Kā es izskatos?”

Mēs ļoti mīlam vientulību un stipri sažņaudzam rokā telefonu.

Mēs uzskatām, ka mūsu māja ir mūsu cietoksnis, un naktīs baidāmies, ka kāds to varētu atņemt.

Mēs uzskatām, ka esam absolūti mierīgi, un roka pati stiepjas pec cigaretes.

Mēs šokējam cilvēkus un baidāmies pateikt “mīlu”.

Mēs neuzticamies cilvēkiem, un vismaz reizi nedēļā paraudam kadam uz pleca.

Mēs neticam mīlestībai un pa naktīm raudam spilvenā.

Mēs dzīvojam šodienai, un kaļam nākotnes plānus.

Mēs principiāli neskatamies ziņas TV, taču lasām tās internetā.

Mēs esam ļoti paškritiski, taču mīlam tikai sevi.

Mēs neieredzam mūsu valdību, un ar prieku svinam Neatkarības dienu.

Mēs piedodam sev visas kļūdas, un sķībi skatāmies uz tiem, kuri kļūdās.

Mēs neticam tam, ka ir ideāli cilvēki un tomēr pūlī cenšamies saskatīt savu ideālu.

Mums paliek slikti no cilvēku masām rīta tramvajā, un mēs katru dienu pacietīgi stāvam pieturā un gaidam to…

Autors: Margarita Žmakina
Tulkoja: Ginta FS

Mīlestību iepazīst tas, kurš mīl

Rabindranats4

Vienu no Indijas slavenākajiem dzejniekiem Rabindranatu Tagori bieži neērtā situācijā nostādīja kāds vecs vīrs – viņa vectēva draugs. Večuks bieži nāca pie viņiem ciemos, jo dzīvoja netālu, un ne reizi neaizgāja nepatraucējis Rabindranatu. Parasti viņš klauvēja pie tā durvīm un jautāja:

— Kā iet ar dzejas rakstīšanu? Tu patiešām esi iepazinis Dievu? Tu patiešām zini, ko nozīmē Mīlestība? Saki man, vai tu patiešām saproti visu to, par ko runā savā dzejā? Varbūt tu vienkārši spēlējies ar vārdiem? Ikviens idiots var runāt par mīlestību, par Dievu, par Dvēseli. Es pēc tavām acīm redzu, ka to visu tu neesi izjutis un piedzīvojis

Un Rabindranatam nebija ko vecajam vīram atbildēt. Vēl vairāk, vecajam vīram bija taisnība. Kad viņi nejauši satikās tirgū, večuks viņu ķēra aiz piedurknes un jautāja:

— Nu, kā tavs Dievs? Tu Viņu atradi, vai vēl joprojām raksti dzeju par Viņu? Atceries, rakstīt par Dievu un zināt Dievu – nav viens un tas pats.

Šim cilvēkam ļoti patika izsist cilvēkus no līdzsvara. Dzejas vakaros, kur visi ar cieņu izturējās pret Rabindranatu, jo viņš taču bija Nobela prēmijas laureāts, parasti ieradās arī šis vecais vīrs. Uz skatuves, visu dzejnieku un Rabindranata talanta pielūdzēju acu priekšā, večuks atkal ķēra viņu aiz piedurknes un teica:

— Un tomēr tas nav noticis. Kāpēc tu māni visus šos idiotus? Viņi ir mazi idioti  bet tu – liels. Viņus nepazīst aiz valsts robežām, bet tevi pazīst visā pasaulē. Taču tas nebūt nenozīmē, ka esi iepazinis Dievu.

Rabindranats savā dienasgrāmatā rakstīja: «Viņš mani vienkārši piebeidz. Viņam ir tik dziļš un caururbjošs skatiens, ka nav iespējams samelot. Jau pati viņa klātbūtne noliek izvēles priekšā – vai nu saki patiesību, vai labāk klusē».

Un tomēr, tas notika….
Reiz Rabindranats devās ikrīta pastaigā. Bija agrs rīts, naktī bija lijis un šobrīd saule lēca. Okeāns mirdzēja zeltā un uz pilsētas ielām bija redzamas peļķes. Peļķēs saule atspīdēja ar tieši tādu pašu svinīgumu un spožumu, ar to pašu prieku, kā okeānā. Sajūsmināts un apskurbis no redzētā, Rabindranats sajuta kaut kādas dīvainas izmaiņas. Pasaulē nav nekā vissvarīgākā, tāpat kā nav nekā otršķirīga – pasaulē viss ir vienots. Pirmo reizi dzīvē viņš devās uz vecā vīra māju, pieklauvēja pie durvīm, ieskatījās tam acīs un teica:

— Un ko jūs tagad teiksiet?

Vecais vīrs atbildēja:

— Nu, te jau vairs nav ko teikt. Tas ir noticis, es tevi svētīju.

Nāve un Mīlestība ir līdzīgas. Vai tu varēsi saprast, kas ir mīlestība, redzot, ka viens cilvēks mīl otru? Ko tu redzi? Tu redzi, ka viņi apskaujas. Bet vai tad mīlestība ir apskāvieni? Tu redzi, kā viņi iet rokās sadevušies. Bet, vai tad tā ir mīlestība – tie ir cilvēki, kas sadevušies rokās? Ko vēl par mīlestību var uzzināt vērotājs no malas? Jebkurš no šiem atklājumiem ir mazsvarīgs. Tās visas būs mīlestības izpausmes, bet – ne pati mīlestība. Mīlestību var iepazīt tikai tas, kurš pats mīl.

Rabindranats1
Šo pritču pārstastīja Ošo
Tulkoja: GInta FS

Dieva Dzimšanas Diena

dievs277

Kāds Patiesības meklētājs naktī nosapņoja sapni. Viņš sapņoja, ka ir nokļuvis paradīzē un tur ieraudzījis cilvēku pūļus. Viņš painteresējās, kas te notiek un uzzināja, ka šodien ir Dieva Dzimšanas Diena. Meklētājs pateicās savam liktenim par to, ka beidzot viņam būs iespēja ieraudzīt to, kuru tik sen meklējis! Viņš kopā ar citiem nostājās ceļa malā un, elpu aizturējis, gaidīja. Uz ceļa paradījās krāšņs gājiens – pašā priekšgalā uz skaista zirga jāja svarīga persona. Viņam sekoja svīta un cilvēku pūlis. Meklētājs vaicāja blakusstāvošajam:

— Vai tas ir Dievs?

— O, nē! — atbildēja cilvēks. — Tas ir Krišna.

Nebija vēl paspējusi aiziet pirmā procesija, kad parādījas nākamā.

— Vai tas ir Dievs? — atkal vaicāja Patiesības meklētājs..

— Nē, tas ir Muhameds un viņa svīta, — atbildēja cilvēks

Procesijas gāja viena aiz otras, nebeidzamā straumē: Budda, Kristus un daudzi citi pravieši.

— Kad tad nāks pats Dievs? — Brīnījās Patiesības meklētājs.

Pūlis bija sarucis. Fanfaras vairs neskanēja. Meklētājs bija piekusis. Izrādījās, ka uz ceļa palicis ir viņš viens. Un te pēkšņi parādījās vienkāršs vīrs baltā zirgā – viens pats, bez svītas.

Patiesības meklētājs viņu sagaidīja un pēkšņi saprata: “Tas laikam arī ir Dievs! Neviens nav tik vientuļš kā Dievs visā plašajā Visumā!”

Viņs piegāja tuvāk vīram un jautāja:

— Ja tu esi Dievs, kāpēc esi tik vientuļš?

No šiem vārdiem Dieva acis pildījās asarām, un viņš teica:

— Visi cilvēki aizgāja kādam līdzi un nepalika ar mani, jo ar mani var būt tikai tas, kurš neseko nevienam.

Avots: wiolife.ru
Tulkoja: GInta FS

Es esmu iemācījies dzīvot ar sievieti

dzivot ar sievieti

Es esmu iemācījies dzīvot ar sievieti. Tas nav tā, kā raksta romānos. Piemēram, es nezināju, ka gari mati sievietei ir ne tikai rets skaistums, kas sniedzas līdz viduklim, viņas sievišķība un šarms, bet arī akurātums, pirmkārt, no manas puses. Jo tad, kad viņa guļ man blakus, man noteikti jāatceras par to, ka pirms apguļos viņai tuvāk, sākumā jāatglauž viņas mati, lai tiem neuzgultos. Ar laiku tas kļūst par ieradumu.
Es nezināju, ka, ja viņai ir slikts garastāvoklis, man nesteidzoties viņa ir jāapskauj un jānoskaidro, kas noticis, un pēc tam viņa jānomierina.
Man tas ir pavisam savādāk. Ja es jūtos slikti, man nepatīk, ka mani izprašņā un lien dvēselē – tādos brīžos man gribās palikt vienam..

Es nezināju, ka, ja viņa nekad nelūdz man palīdzību, tad vienmēr gaida, ka es pats to piedāvāšu. «Neaiztiec, es pati izdarīšu!». «Es taču pati varu….» Nē, nevar! Precīzāk, gaida, kad es palikšu pie sava. Viņai ir svarīgi sajusties sievietei, kādu mirkli es varu pabūt zirga lomā. Starp citu! Ja neatļaut viņai celt neko smagāku par rožu pušķi, ar laiku var ievērot, ka slikts garastāvoklis viņai ir retāk un smaids sejā – katru dienu.

Es nezināju, ka sieviete ir ne tikai mīļākā, ar kuru dalīt gultu, vannas istabu, virtuves galdu. Bet arī draugs, kurā uzmanīgi ir jāklausās un jādzird, kad klausies. Pat tad, kad viņa runā ne par ko.

Sieviete nav nekada mīkla – noslēpums. Un uz katru savu jautājumu es varu saņemt atbildi, ja būšu kaut nedaudz uzmanīgāks. Viņa vienmēr runā par to, kas viņai svarīgs un vajadzīgs! Vienmēr!

Dīvaini, kad vīrieši saka, ka nezin, ko vēlas sieviete. Visticamāk, viņi nemaz nevēlas to zināt.

Es nezināju, ka attiecības – tas ir ne tikai es, bet piedevām vēl “es” kvadrātā. Katram jāsper savs solis, kamēr abi saskarsies lūpām. Ja tu stāvi uz vietas, bet otrs visu laiku nāk tev pretī, tad, visticamāk, reiz tu attapsies viņam aiz muguras. 

Katrs sper savu soli. Tam, kam nav kāju, nav startā vietas….

Bet nogrūst otru bezdibenī – tās nebūt nav beigas. No ikvienas bedres var izrāpties, galvenais, neatgrūst tā roku, kura tevi tur iegrūdusi. Bet tad, kad esi tai pieķēries, negaidīt izdevīgu momentu, lai atbildētu ar tādu pašu grūdienu.

Darīt «par spīti» un «abpusēji» — nozīmē, dzert indi abiem no vienas glāzes. Pat tad, ja otrs zin par tās nāvējošo dabu. Vajag izdzert no trauka to, kas nokauj un tā vietā ieliet to, kas reibina.

Piemēram, atriebība, kas vienmēr tiek pasniegta kā aukstais ēdiens, nedod gaidāmo efektu, vien noved afekta stavoklī. Bet, piemēram, roku maigums – no tā reibsti stiprāk ka no jebkura pat vislabākā vīna. Maigumu, kā ēdienu, var pasniegt tikai karstā veidā.

Es nezināju, ka jūtas neatrodas vēdera lejasdaļā, bet gan pirkstu galos, ar kuriem tu viņai pieskaries. Un, ja arfa skan, tātad tas ir tavs instruments, jo pirkstus taču nav iespējams uzskaņot.
Vai nu tev ir talants, vai nav… 

Autors: Vjačeslavs Prahs
Avots: http://www.soulpost.ru
Tulkoja: Ginta FS

Bagātais cilvēks un Mīlestība

mīlestība2

Kāds ļoti bagāts cilvēks lika saviem kalpotājiem uzklāt greznu galdu, pēc tam apsēdās pārskatīt savus viesu sarakstus un aizdomājās – kurus no šiem cilvēkiem ielūgt pie šī galda. Viņam bija apnikušas vienveidīgās viesības. Kā tikko viņš par to iedomājās, pēkšņi viņa priekšā parādījās neaprakstāmi skaista sieviete.
Viņš nespēja noturēties un izbrīnā izdvesa:
– Kas tu esi?
– Es esmu Mīlestība – mīļi smaidot atbildēja sieviete.
– Mīlestība? Tu esi tik skaista – izbrīnā acis iepletis teica bagātais cilvēks.
– Es nevaru novērst no tevis ne acu, varbūt tu rīt varēsi apciemot un pagodināt mani ar savu klātbūtni svinībās, kuras esmu nolēmis sarīkot? – nepārliecināti jautāja bagātais cilvēks.
– Tu patiešām to vēlies? – pajautāja Mīlestība.
– Jā, protams, tikai tagad es domāju par to, kādus interesantus cilvēkus uzaicināt pie šī galda – teica bagātais cilvēks.
– Es atnākšu – teica Mīlestība – taču es nevaru nākt viena, man ir loti daudz draugu, dod rīkojumu, lai rīt pie galda laistu visus, kas vien ienāks tavā pilī – palūdza Mīlestība.
– Oo, Mīlestība, kā tu teiksi! Vai gan es varu tev atteikt? Pie mana galda pietiks vietas visiem taviem draugiem – atbildēja bagātais cilvēks.
Nākamajā dienā, kad ēdiens bija pasniegts un viesi sēdēja pie galda, iznāca saimnieks un gaidīja tikšanos ar Mīlestību
Viņš tik ļoti vēlējās vēlreiz ieraudzīt šo neaprakstāmo skaistumu. Viens mirklis Mīlestības klatbūtnes šodien viņam aizstātu visu. Izejot svinību zālē, viņš ieraudzīja pie galda sēžam daudz dažādas tautas. Bet, kas tas? Mīlestības vietā viņš ieraudzīja slimus, nabagus, bāreņus, klaidoņus, bet pašas Mīlestības nebija. Bagātais cilvēks jau sāka justies sarūgtināts, kad pēkšņi viņa sirdī paradījās sajūta, it kā viņš tomēr redzētu Mīlestību, bija tāda pati sajūta kā tad, kad viņš to satika pirmo reizi. Nepierastās sajūtas piepildīja viņa sirdi, miers, prieks un nekādas trauksmes un vilšanās, nekādu dusmu un aizvainojuma. Kaut kas dīvains ar viņu bija noticis. Viņš sajutās ka no jauna piedzimis.
Un tad viņš izdzirdēja pazīstamo Mīlestības balsi.
– Vai tev ir labi ar mani? – jautāja Mīlestība.
– Jā, – atbildēja bagātais cilvēks, – no tavas klātbūtnes man ir tik silti dvēselē. Mīlestība, kopā ar tevi mana dzīve kļūst jēgpilna, neko līdzīgu savā dzīvē es neesmu jutis, kaut gan esmu varējis atļauties visu, ko vien sirds kāro. Man trūkst vārdu, lai aprakstītu to, ko šobrīd jūtu. Bet, kur tu esi, Mīlestība? Es dzirdu tavu balsi, bet neredzu tevi? – jautāja bagātais cilvēks..
– Ja tu pastavīgi rūpēsies par maniem draugiem, es vienmēr būšu tev blakus, bet tu mani neredzi tāpēc, ka es esmu tavā sirdī – maigi atbildēja Mīlestība.

Avots: http://lubovbezusl.ru

Tulkoja: Ginta FS

Desmit govis

Indiānis_Lee Bogle4

Reiz divi jūrnieki devās apceļot pasauli, lai atrastu savu laimi. Viņi piestāja kādas salas krastā. Vienam no salas cilšu vadoņiem bija divas meitas. Vecākā – skaistule, jaunākā – tā… ne visai.

Viens no jūrniekiem teica savam draugam:

— Viss, es atradu savu laimi, palieku šeit un precu cilts vadoņa meitu.

— Jā, Tev taisnība, vadoņa vecākā meita ir tāda skaistule un gudriniece. Tu izdarīji pareizo izvēli – precies!

— Tu mani nesaprati, draugs! Es precos ar jaunāko vadoņa meitu.

— Vai Tu prātā esi jucis? Viņa taču tāda… ne visai.

— Tas ir mans lēmums un es to darīšu.

Draugs aizpeldēja tālāk laimes meklējumos, bet jaunais vīrs gāja lūgt vadonim viņa meitas roku. Ciltī bija pieņemts par līgavu maksāt ar govīm. Laba līgava maksāja desmit govis.

Atveda līgavainis desmit govis un piegāja pie vadoņa.

— Vadoni, es vēlos precēt Tavu meitu un dodu par viņu desmit govis.

— Tā ir laba izvēle. mana vecākā meita – skaistule, gudriniece, bet viņa maksā desmit govis. Esmu ar mieru.

— Nē, vadoni! Tu mani nesaprati! Es gribu precēt Tavu jaunāko meitu.

— Tu joko? Vai tad neredzi – viņa taču ir tāda… ne visai.

— Es tieši viņu vēlos precēt!

— Labi, bet es esmu goda vīrs un nevaru ņemt par viņu desmit govis, viņa nav tā vērta. Ņemšu par viņu trīs govis, ne vairāk.

— Nē, es gribu maksāt tieši desmit govis.

Un tā viņi apprecējās.

Pagāja nedaudz gadu, draugs atgriezās no ceļojuma, jau savā kuģī, un nolēma apciemot savu draugu un uzzināt, kā tam klājas. Piestāja krastā un pretī tam nāk neaprakstāma skaistuma sieviete.

Viņš pajautāja, kā atrast draugu. Viņa parādīja. Atnāk, redz, draugs sēž  un tam apkārt skraida bērnu bariņš.

— Kā Tu dzīvo?

— Es esmu laimīgs.

Te iznāk tā pati skaistā sieviete.

— Lūk, iepazīsties. Šī ir mana sieva.

— Kā? Vai Tu otrreiz apprecējies?

— Nē, tā vēljoprojām ir tā pati vadoņa jaunākā meita.

— Bet kā tas notika, ka viņa tā ir mainījusies?

— Tu pats viņai to pajautā.

Piegāja draugs pie sievietes un jautā:

— Atvaino par netaktisku jautājumu, bet es atceros Tevi, kāda Tu biji… ne visai. Kas notika, ka Tu kļuvi par tādu skaistuli?

— Es vienkārši vienā dienā sapratu, ka mana cena ir desmit govis.

Avots: http://www.pritchi.ru

Tulkoja: Ginta FS

NeDAmīlētie

21265_739700752811203_5265818594875733181_n
Daudzi uzskata, ka nepietiekama vecāku mīlestība bērnībā ir galvenais iemesls tam, ka dzīvē neveicas. Un ne tikai personīgajā, bet arī profesionālajā.
Un bieži vien tad, kad cilvēki žēlojas par dzīvi, šajos stāstos nepietiekami mīlēts ir ne tikai viņš, bet arī viņa partneris – nemīlētais vilcēns, atcerieties? Un, ja šī nemīlestība to cilvēku, kurš sūdzās ir padarījusi pārāk jūtīgu, atkarīgu un izslāpušu pēc mīlestības, tad viņa partneri – vilcēnu – nejūtīgu,  aizvērtu, aukstu un nespējīgu mīlēt. Viena un tā pati nemīlēšana devusi gluži pretējus rezultātus!
Ak, šie briesmīgie ļaundari – vecāki! Visas bēdas tik no viņiem! Jebkurš bandīts tumšā ieliņā ir labāks par viņiem!
Visu savu dzīvi šie neDAmīlētie cenšas saņemt bērnībā nesaņemto mīlestību, pa ceļam cenšoties mīlēt neDAmīlētos vilcēnus. Rezultātā viņu dzīve atgādina šausmu filmu, kurā viņi ar sišanu “izsit” mīlestību sev. Un visam šim šausmu stāstam pamatā ir viens nepareizs uzstādījums.
Daudzi cilvēki uzskata, ka sveša mīlestība var viņus piepildīt ar enerģiju. Tas ir tāds vampīristisks uzstādījums: jāpasūc mīlestība no partnera un pēc tam “jāpiepičkā” to ar savu mīlestību. It kā mīlestība būtu tāda vērtīga barība, kura ļauj cilvēkam kļūt spēcīgākam un laimīgākam. Un tieši tas arī ir iemesls pretenzijām pret vecākiem: nedadeva, nedamīlēja, noskopojās, apdalīja! Un arī pretenzijas pret partneri: dod, dod, dod, pabaro izsalkušo, neesi “žmogs”!
Patiesībā nav iespējams nevienu pabarot ar savu mīlestību. Un nevar paēst no cita mīlestības.
Tāpēc arī nekādas jēgas nav jūsu žēlabām par to, ka esat par maz mīlēti. Jums nemaz nevarēja to iedot. Varēja fiziski aprūpēt, varēja dot materiālo atbalstu – savu piemēru parādīt, kaut ko iemācīt (ja paši to prata un jūs bijāt gatavi to mācīties), kaut kādā mērā pat cieņu nodrošināt varēja, attiekties kā pret līdzīgu, bet ar mīlestību piebarot – nē!
Cilvēki patiešām barojas no mīlestības. Varētu pat teikt, ka cilvēki barojas tikai no mīlestības. taču tie barojas no SAVAS mīlestības. Vēlreiz atkārtošu. Cilvēki barojas no SAVAS mīlestības.
Viņi mīl un no tā viņu enerģija viņos cirkulē un palielinās.
Ja viņi mīl lasīt, tad saņem mīlestību no lasīšanas. Ja viņi mīl stadīt ziedus, tad saņem mīlestību no stādīšanas – spēku un iedvesmu. Ja viņi mīl savus bērnus, tad ļoti daudz enerģijas tie saņem no savām attiecībām ar bērniem. Mīl vecākus – arī saņem. Mīl savu sievu vai vīru – arī saņem. Tikko iemīlies kadā cilvēkā, uzreiz saņem enerģijas lādiņu.Arī garšīgs ēdiens dod enerģiju, kad ir apetīte un mīlestība pret ēdienu.
Mīlestība ir dzīves pamats. Tikai jūsu mīlestība, ne – kāda cita!
Enerģija=motivācija=vilkme pēc kaut kā.
Jūsu vilkme, ne – kaimiņa.
Jā, lai bez šķēršļiem saņemtu enerģiju no mīlestības, tai jābūt abpusējai. Nevar ideālistiski mīlēt kādu, tā būs nepilnvērtīga mīlestība, un no tādas mīlestības enerģiju var saņemt tikai kredītā. Patiesa mīlestība izpaužas darbībā. Ir jārūpējas par cilvēku, ir jāsaka viņam par savu mīlestību, jāsadarbojas ar viņu, nesot viņam labumu. Lūk, no tādas mīlestības var saņemt daudz enerģijas.
Bet paust savu mīlestību darbībā var tikai tad, kad cilvēks jums ir atvērts un mīl jūs tāpat. Ja viņam jūsu mīlestība nav vajadzīga, vai ir kā nasta, ja viņš nevar atbildēt ar to pašu, viņš nesaņem enerģiju no mīlestības. Enerģiju var saņemt tikai no SAVAS mīlestības!
Viņš jūs nemīl, tātad viņš ir spiests komunicēt ar jums, saņemt no jums kādus pakalpojumus, tērēt jums savu laiku un uzmanību, un justies jums parādā, bet no tā visa nekādas enerģijas viņam nebūs. Saprotiet, kāpēc ir vajadzīga abpusēja mīlestība?
Abpusējas mīlestības gadījumā jūs ne tikai saņemiet enerģiju, bet arī otram dodat tādu iespēju un nevis skābstiet blakus apātijas, skumju un vienaldzības purvā, vai arī žēlumā un vainas sajūtā. Nevar mīlēt cilvēku un nospļauties uz viņa personīgo laimi.
Lūk, kāpēc, redzot, ka jūsu mīlestība paliek bez atbildes, mums jāatstāj cilvēks mierā un jāatrod kāds, ar kuru šī mīlestība būs abpusēja.
Mīlestības avots ir mūsos pašos, bet mums vajadzīgs otrs cilvēks, lai šis avots sāktu darboties.
Taču lielākajai daļai cilvēku galvā ir cita bildīte. Bildīte, kurā jūs dāvājat kādam mīlestību un viņš jums dāvā savējo. Un šīs aplamās bildītes dēļ daudzi “pičkā” savu mīlestību tiem, kuri tos nemīl, cenšas par varītēm iesmērēt šo savu dāvanu. Bet patiesībā vienkārši izmanto otru, lai baudītu savas jūtas, kaut baudīt tās kļūst arvien grūtāk un grūtāk, jo cilvēks taču jūt savu centienu nevajadzību. Taču pasniedz to kā dāvanu, kā enerģijas avotu, ar kuru vēlas uzlādēt otru, to, kurš nemīl. Šis nemīlētājs nevar paņemt ne pilītes no šīs mīlestības! Baroties var tikai no paša mīlestības, bet mīlamais vajadzīgs tāpēc, lai iedvesmotu un motivētu mīlestībai. Un arī viņam ir jāmīl, lai jūsu mīlestība pret viņu savā ceļā nesastaptu sķēršļus.
No kurienes rodas neDAmīlētie?
Tie ir infantīlismā ieslīguši cilveki, kas raduši savu pašapziņu barot ar atzinību. Ja maz atzinības, viņi jūtas neēduši un apzagti. Viņi atceras bērnību un viņiem šķiet, ka atzinības bijis par maz, atmiņa fokusējas tikai uz bēdām un skumjām. Viņi neatceras vecāku rūpes, vecāku darbu, viņi atceras vien aizvainojošos momentus, liek tos lādītē, un no katra tiem cenšas izvilkt vien iemeslu sevi pažēlot (žēlums pret sevi ir mīlestības izkropļota forma, pilnīgs pretstats pašcieņai).
Lūk, tad viņus nevietā sabāra, tad nepaslavēja, te kritika bija netaisnīga, bet tur vienaldzībā padzina. Viņiem atņēma atzinību, kuru kāds tiem bija parādā. Viņi jūtas kā ziediņi, kas kalta saulē un kurus aizmirsa aplaistīt. Viņi nevarēja izaugt stipri, jo viņiem neDAdeva mīlestību. It kā kāds šajā pasaulē kļūtu stiprāks no svētlaimes.
Infantīlie uzstādījumi visi kā viens balstās uz priekšstatiem par to, ka enerģija nāk no slinkuma, bet jebkurš darbs to iztērē. Kad infantils pieaug, viņš visu laiku vēlas iekārtoties kādam uz kakla. Meitenes infantiles meklē vīrieša kaklu, vīrieši – infantili arī meklē iespēju neko nedarīt, bet daudz saņemt. Infantila galvā nav saistības starp darbu, cīņu un enerģiju, viņam šķiet, ka tas viss ir spēku patēriņš, bet saņemt enerģiju var tikai atpūšoties un baudot. Darbs un labsajūta infantila galvā ir nesavienojami jēdzieni. Tieši tāpēc tie žēlojas, ka ir neDAmīlēti. Viņi uzskata, ka viņu tiesības ir saņemt atzinību un labumus vienkārši par to, ka viņi ir. Par pašu viņu esības faktu.
Ja cilvēks vairs nav infantils, viņš saprot, ka jebkuras problēmas, nelaimes un atteikumi – pirmkārt, ir normālas dzīves veselīga norma, otrkārt – treniņu noteikums, lai pieaugtu personības spēks. Tu nekad neuztrenēsi muskuļus, ja netrenēsies un katru dienu nepārvarēsi grūtības.
Viņš ir pateicīgs visām problēmām, kuras spējis atrisināt, jo atrisināta problēma dara cilvēku stiprāku. Viņš neuzskata atzinību par kaut ko obligātu un atteikumu neuzskata par briesmīgu pāridarījumu. Protams, viņš priecājas par to, ka tiek atzīts, īpaši, ja atzinība ir pelnīta, taču zin, ka atzinība bez atteikumiem būtu bezjēdzīga un tai nebūtu nekādas vērtības.
Ja saņemt atzinību būtu viegli, un tā būtu paredzēta automātiski, kāda gan būtu tās jēga? Tieši tāpēc tāds cilvēks nekad nečīkstēs, vainojot citus, par to, ka viņu nemīl – vienkārši tā, par neko. Viņam tas pat galvā neienāks.
Ir ļoti svarīgi nomainīt fokusu un pārstāt pieprasīt pasaulei beznosacījuma mīlestību, un uzskatīt bezdarbību par dzīves normu un augstāko laimi.
Pašu briesmīgāko elli piedzīvo cilvēki, kuri vispār neko nevēlas darīt. Tā ir klīniska depresija, un tas ir pats dziļākais enerģētiskās bedres dibens. Un mīlot bezdarību, jūs sperat soli tuvāk šai ellei. Griezieties atpakaļ, kamēr vēl nav par vēlu, un pagriezieties ar seju pret darbu. Ar šādu attieksmi jūs iegriezīsiet savu enerģijas riteni un jutīsieties dzīves plūsmas virspusē.
Kā tikko bezdarbība pārtrauks jums likties kā augstākā dzīves labsajūta, jums pazudīs pretenzijas par to, ka kādam jums kaut kas tāpat vien jādod. Un vērtība būs tikai tam, ko varat saņemt, darot – nopelnīt un sasniegt.
Un tad izrādīsies, ka vecāki jūs ļoti mīlēja, un pat tad, ja kādreiz bija nedaudz auksti un nepiedalījās it visā, tas neko jums nav atņēmis, gluži otrādi – ir palīdzējis attīstīt jūsu vājās puses, ne uz ko nepaļaujoties.
Pārāk daudz vecāku palīdzības un atbalsta ir lielāka problēma, nekā tās nepietiekamība (izslēdzot dzīvei nepieciešamās rūpes, kas ir vecāku pienākums, un par kā nepietiekamību viņiem varētu atņemt vecaku tiesības). Pārāk liels emocionālais un materiālais atbalsts traucē stiprināties paša cilvēka neatkarībai, savukārt nepietiekamība bieži vien kalpo par grūdienu panākumiem dzīvē un labākai adaptācijai.
Adaptācija tā ir bērna sagatavošana dzīvei pasaulē, kur neviens viņam nebūs mammīte. Par to daudzi vecaki šodien aizmirst, cenšas pēc iespējas ilgāk rūpēties par savu acuraugu, pievērst tam pārāk daudz uzmanības, pārcensties ar atzinību, apbrīn,u “beznosacījumiem mīlot” un mīlot neīsti, rezultātā bērns izrādās nespējīgs pretoties stresiem, dzīvot patstāvīgi un veidot attiecības, un dusmojas uz vecākiem, jo it visā ir radis meklēt viņu atbalstu.
Vislabāk ir tad, kad viss ir līdzsvarā un vecāku atbalsts ir tieši tik, cik vajadzīgs – ne vairāk un ne mazāk, bet tieši tik, cik vajadzīgs lai bērns pakāpeniski pieaugtu bez iestrēgšanas infantilismā.

Autors: Marina Komissarova

Tulkoja: Ginta FS