“Kedas”

kedas2

Pirms kādiem četriem gadiem pie manis uz konsultāciju atnāca jauna dzīves izmocīta sieviete. Toreiz es ļoti daudz strādāju ar cilvēkiem, kuri šķīra laulību, un biju izdevusi grāmatu “Meitene un tuksnesis”, kurā aprakstīju savu personīgo laulības sķiršanas pieredzi. Pie manis vērsās ļoti daudzas sievietes, kurām vajadzēja rehabilitāciju pēc šī smagā procesa.

Darbs ar šķiršanos paredz ļoti uzmanīgu un pacietīgu virzību. Apraudāt savas bēdas, zaudējumu, atcerēties, atcerēties, atcerēties. Neparasti grūti, smagi, sāpīgi ir pardzīvot to, kā tevi mānīja un krāpa.

Saprast, ko darīt ar bērniem, kā tagad dzīvot un sarunāties ar viņiem. Uzmanīgi pieskarties naidīgumam. Niknumam. Bezspēcībai. Ieslīgt tajās. Pieņemt notikušo. Un beidzot šajās sāpēs atklāt sevi – izdzīvojušo, kaut arī smagi ievainoto.
Atklāt savu dzīvi. Negribīgi sākt ar to kaut ko darīt, vai beidzot sākt darīt to, ko gribējās jau sen. Tikt galā ar naidu, kurš atkal un atkal atgriežas, greizsirdību, niknumu, bailēm, vientulību, bezspēcību. Es ļoti daudz to visu esmu redzējusi.
Stāstot savu bēdu stāstu mana kliente runāja par to, cik skaista bija viņas dzīve kopā ar vīru. Kāds viņš kļuva veiksmīgs, realizējies, cik talantīgs izrādījās. Cik stingrs viņš bija attiecībā uz viņas ārieni, uz to, kā izskatās viņu māja, kāds bija skats, kurš pavērās pa viņu dzīvokļa logiem uz naksnīgo Maskavu.

Šīs laulības laikā arī viņa bija izveidojusi karjeru – viņa bija veiksmīga top-menedžere kādā no federālajām kompānijām. Cenšoties tikt galā ar šķiršanos viņa strādāja dienu un nakti, nopelnīja savam uzņēmumam pieklājīgu naudu un, mājas atnākusi, vienkārši krita ar seju spilvenā, lai no rīta pieceltois un  atkal dotos darbā kā karā.

Mēs runājām par viņas laulību un to, kā tajā viss bija noorganizēts. Cik patiesībā sarežgiīti viņai tajā bija. Kuru SEVI viņa apspieda un nevienam nerādīja. Cik ļoti jau no paša laulības sākuma viņas vajadzības bija nesvarīgas. Vienmēr sniegbaltās augstpapēdenēs, krašņā sniegbaltā automašīnā, viss pašas nopelnīts, – viņa runāja par to, ka bijušais vīrs šķiet laimīgs jaunajā laulībā, bet viņa – vientuļa, skumst un neredz nekam jēgu.

Kad pienāk tas brīdis terapijā, kad klients jau sāk elpot tagadnes, ne pagātnes gaisu, viņa atklāja sev blakus vīrieti. Viņš bija par viņu astoņus gadus jaunāks, ne lielisks, diezgan parasts, strādāja algotu darbu, taču bija diezgan uzstājīgs, kaut ko bubināja par “es neatkāpšos” un “ejam dzert kafiju”. Viņam pat nebija mašīnas.

Viņa rauca degunu, raustīja plecus un smaidīja, bet es viņai teicu – kafiju taču var iedzert? Viņa pamāja ar galvu un aizgāja, klabinot augstos papēžus.

Pēc tam viņa nāca vēl vairākas reizes, mēs runājām par visu kaut ko un šis NElieliskais neatkāpās. Vinš nedaudz bija pakāpies pa karjeras kāpnēm, solīja viņai zelta kalnus un mīlestību, bet tad, kad “bijušais” feisbukā izlika savas bildes par savu galvu reibinošo labklājību, viņa atkal sabruka.

Tad pēkšņi uz kārtējo seansu viņa atnāca pavisam cita – neuzkrāsojusies, smaidīga un viegla.

“Kas ar jums? Jūs smaidiet tā, it kā kaut kas būtu noticis?!” – es jautāju.
“Mēs pastaigājāmies, – viņa teica. – Vienkarši tāpat, Zvirbuļkalnos. Ar kājām. Bez mašīnas. Un mēs skūpstījamies. Un man kājas bija kedas!”

“Ziniet, ko? – viņa pieliecās tuvāk un teica. – Patiesībā man bija tik labi un viegli kedās. Un tajās var staigāt ātri un tik tālu, cik vien gribās. Un es jutos kā meitene. Un es tāda arī esmu. Sevī es vienmēr esmu kedās nevis uz papēžiem. Es vienkārši sen to biju aizmirsusi.”

Tā, ar citas gaitas palīdzību, ar kedām viņa uzmanīgi sāka tuvoties sev pašai, īstajai. Dēļ mīļotā skaistuļa vīra viņa reiz atteicās no “meitenes kedās”. Jo “krutas” sievietes vienmēr staigā augstpapēžu kurpēs. Iespējams, viņas bijušais vīrs patiesībā jutās niecība un tāpēc viņam bija nepieciešami visi šie sava “krutuma” apliecinājumi: tajā skaitā arī sieviete augstpapēdenēs, visa baltā,  dārgā baltā automašīnā un nekā savādāk.

Slimojoša, grūtniece, vai vēl sliktāk, pēc spontānā aborta puņķos un asarās, zaudētāja, tāda viņam nebija vajadzīga. Viņa ļoti centās atbilst, vienmēr smaidīja, staroja, turēja taisnu muguru. Pats par sevi tas nav slikti, taču jautājums ir par cenu: ja svarīgā tava daļa – brīvā, mierīgā, laimīgā šajā laikā ir ieslēgta noliktavā, tad priekš kam gan tas viss? Dēļ kā?

Viņa mierīgi atzina, ka reiz viņš viņai bija dārgāks par visu un, jā, viņa to visu darīja viņa dēļ.

Šajā terapijas etapā vinai galvenais bija maksimāla atklātība pret sevi. Viņa atcerējas sevi īsto, jaunu, bezbailīgu, mīlošu, dažkārt nobijušos. Aizsargāja, atjaunoja, pastāvēja par sevi tagad jau no stipras, pieaugušas sievietes pozīcijām. Sievietes ar vieglu gaitu. Vīrietis, kurš šajā brīdī bija blakus, viņu bildināja. Viņi apprecējās un viņiem piedzima meitiņa. Izrādījās, ka viņš ir pietiekami ambiciozs, lai ātri kāptu pa karjeras kāpnēm, pārliecināts par sevi, lai nodrošinātu viņai iespēju elpot, apstāties, nesteigties, gulēt, cik vien tīk. No sava darba viņa aizgāja jau pirms tam, pirms bija apprecējušies un arī tas bija brīnumaini: viņa viņam vienkārši uzticējās, dzīvoja par viņa ne tik lielo algu.

Man, izrādās, nevajag ne tik daudz naudas, ne tik krutu automašīnu, nav vajadzīgs neviena cita vērtējums, pat paša mīļākā cilvēka, lai sajustu, kas tieši šobrīd tieši tev ir pats galvenais. Vieglums, prieks, viņa teica, kad jautāju nosaukt viņai pašu galveno.
“Es tāda biju vienmēŗ, agrāk, bērnībā – viņa teica, vienkārši biju to aizmirsusi”.

Autors: Jūlija Rubļova
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Paldies Līgai Šīronai par atkal lielisko ieteikumu

 

Advertisements

Tikai nekliedz!

paris16

Tas viss skan paskarbi, un ne īpaši patīkami, īpaši tiem, kuri jau katrs savu ceļu aizgājuši, arī man…

Kāpēc nedrīkst šķirties? Tāpēc, ka laulību rada Augstākie spēki, nevis mēs. Augstākie spēki to rada tikai ar vienu mērķi – iedot cilvēkam pārbaudījumu. Sākumā māneklis – romantiskas attiecības, pēc tam gatavais karš – tuva cilvēka piejaucēšana. Ir ļoti grūti kādu pieņemt ar visiem viņa tarakāniem, kalpot viņam, saglabāt uzticību, atvērt sirdi, upurēt vina dēļ kaut ko, taču tikai tā dzimst patiesa mīlestība. Un par to ir jāpacīnās. Ta ir jānopelna. Tāpat vien tā neatnāks.

Katram cilvēkam ir tādas rakstura īpašības, kuras izciest var tikai labprātīgi sevi savaldot. Tieši te tad arī ir mīlestība, bet nevis tajā, lai gaidītu kādu, kas tevi netracinās. Sievieti vispār vīrietis nevar netracināt! Viņš var būt pastulbs, parupjš, mīlēt  tikai ēst un gulēt, neuzmanīgs, nerūpīgs, bieži vien arī netīrīgs. Bet sieviete pēc savas dabas ir garlaicīga, skaudīga, pļāpīga, viegli aizvainojama, nevadāma, bieži vien skopa.

Bet iepazīst viņi viens otru tikai kopdzīves procesā. Un īsts brīnums notiek tikai tad, kad tas, kuru tu jau sāki uzskatīt par pretīgu, tieši viņš kļūst par pašu mīļāko, ja esi nolicis sava likteņa eksāmenu. Un tas pārsteidz! Kad pats būsi cienīgs, tuvais cilvēks transformējas!
Oļegs Torsunovs
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir cilvēki – bākas

bāka1

Ir cilvēki – kā brīnumsvecītes! Šķiež dzirkstis, deg spoži un jautri. Mīlestībā viņi apber ar dāvanām un ziedu pušķiem. Pauž savas emocijas un zvērē mūžīgu mīlestību. Runā aizrautīgi par nākotni, plānus būvē uzreiz… Darbā ar milzīgu enerģiju sāk jaunu projektu; visus aizrauj ar savu entuziasmu! Un draudzībā uzreiz atver dvēseli un sauc tevi par māsu vai brāli. Taču tas nav uz ilgu laiku. Beidzas prieks un laime. Noplok entuziasms. Un paliek melns, šķībs un līks kociņš – un dūmi…

Ir cilvēki – kā bākas. Spīd tālumā, ne īpasi spoži; mirkļiem spīd. Bet pašā tumšākajā un briesmīgākajā naktī tālumā mēs ieraugām viņu gaismu un esam glābti. Viss ir redzams. Briesmas ir garām! Un vairs nav tik bailīgi, nav tik vientulīgi un nav izmisuma. Tikai viens viņu vārds, viens zvans, viena vēstulīte un jau ir gaiši. Un tā visu dzīvi, ilgi, vienmēr… Un, lai arī viņi nav blakus ar mums. Lai arī nezvēr, nesola, neizplūst jūtās – bet no viņiem nāk glābēja gaisma, no cilvēkiem – bākām… Un, iespējams, pateicoties viņiem mēs neesam nositušies pret rifiem un visi vēl esam dzīvi. Un arī varam starot un mīlēt…
Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt ar tiem, kas pret mums ir labi

Guihuahuzi_4

Mazais ģimnāzists ļoti slikti mācījās. Neko nesaprata un nevarēja atcerēties. Nevarēja sakoncentrēties, savākties un pieļāva vienu kļūdu pec otras. Viņu stingri sodīja – toreiz bērnus sita turpat ģimnāzijā. Viņš bija mazs, neglīts, ar šaurām acīm un saplacinātu degunu. Smalka dāma – klases audzinātāja nevērīgi viņu pagrūda, kad vinš bija pavirzījies tuvāk, lai varētu labāk redzēt bildītes, kuras viņa bērniem rādīja. Viņa teica: “Pabīdies, no tevis smird pēc zvirbuļa!”, – tā pazīstamais krievu rakstnieks Aleksandrs Kuprins aprakstīja savu bērnību.

Kas lai to zin, kā smird zvirbulis. Taču droši vien ļoti pretīgi. Kā, lūk tas, nabaga nesmukais puika. Viņš spēc tam ļoti smagi saslima. Gribēja aizmukt no skolas, bet saaukstējās. Gulēja lazaretē un gandrīz nomira. Nevienam nevajadzīgs muļķis un neglītenis.

Un tad atnāca kāda cita dāma.
Skolā bija kaut kāda komisija. Viņa pienāca pie puikas un maigi sāka ar viņu runāties. Cieši apskāva, piespieda pie sirds un mīļi noglaudīja cieto matu ezīti. Un puika kļuva smuks. Un sāka smaržot pēc dāmas smaržām. Smaržoja pēc mīlestības. Viņš atveseļojās. Sāka labi mācīties. Un atgriezās arī atmiņa, uzmanība un disciplīna. Viņš kļuva par ļoti labu skolnieku, šis zēns. Tā viņu iespaidoja labestīgās dāmas maigums. Visa viņa dzīve mainījās uz labo pusi.
Ir jācenšas būt ar tiem, kuri pret mums labi izturas. Un bērnus jāuztic tiem, kuri pret viņiem labi izturas. Un viss būs labi: ar atmiņu, uzmanību un veselību un ārieni.
Laba attieksme visu nosaka. Tā glābj, ārstē un māca. Un mēs līdz mūža beigām atceramies mīloša cilvēka apskāvienu. Vai to, kā mums noglaudīja galvu. Un smaržu aromātu vai vēl kaut ko labu – kāda starpība? Tas ir mīlestības un laimes aromāts. Mēs novītīsim starp tiem, kuri mūs nemīl un mūsu klātbūtnē nevērīgi rauc degunu. Un uzplauksim tiem, ko mīlam un kam esam mīļi un dārgi. Tas ir tāds vienkāršs noslēpums. Bet to mēdz aizmirst, kad meklē slimību, neglītuma, nelaimju un bēgšanas iemeslus….

Autors: Anna Kirjanova
Ilustrācija: Guihuahuzi
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atgādinājums mums visiem, kas atnākuši uz šīs Zemes!

atlaist10

 
1. Atnākot, Tu saņemsi ķermeni. Tas Tev var patikt, var nepatikt, bet tas ir vienīgais, kas pilnīgi noteikti būs Tavā lietošanā līdz Tava Zemes mūža pēdējam mirklim.
2. Tev nāksies mācīties skolā ar nosaukumu “Dzīve” uz Planētas ar nosaukumu “Zeme” un Katrs CILVĒKS un Katrs NOTIKUMS – būs Tavi Universālie Skolotāji.
3. Kļūdu nav, ir tikai mācību stundas. Neveiksmes ir Veiksmes neatņemama sastāvdaļa. Upuru nav – ir tikai Studenti.
4. Mācību stunda atkārtosies dažādās formās, kamēr būs pilnībā apgūta. Ja neiemācīsies vieglās mācību stundas – tās kļūs arvien grūtākas. Kad iemācīsies – pāriesi uz nākamo stundu.
5. Ārējās problēmas – precīzs Tava iekšējā stāvokļa atspoguļojums. Ja izmainīsi savu iekšējo pasauli – arī ārējā Tev izmainīsies. Sāpes – tas ir veids, kuru Visums izmanto lai pievērstu Tavu uzmanību.
6. To, ka mācību stunda ir apgūta, Tu sapratīsi tad, kad būs mainījusies Tava uzvedība. Gudrība tiek sasniegta tikai praktizējot. Nedaudz kaut kā ir labāk kā daudz – nekā.
7. Nav labākas vietas par “šeit”. “Tur” nav ne kripatiņu labāk kā “šeit”. Kad Tavs “tur” kļūs par “šeit”, Tu saņemsi citu “tur”, kas atkal šķitīs labāks nekā “šeit”.
8. Citi – ir tikai Tavs atspulgs. Tu nevari mīlēt vai ienīst to, kas ir citos, ja tas neatspoguļo to, kas ir Tevī – Tavas personīgās īpašības.
9. Dzīve meistero rāmi, bet bildi glezno Tu pats. Ja Tu pats neuzņemsies atbildību par šīs gleznas uzgleznošanu, tad Tavā vietā to uzgleznos citi.
10. Tu saņemsi visu, ko gribēsi. Zemapziņā Tu precīzi aprēķināsi, cik enerģijas un kam tērēsi un kādus cilvēkus savā dzīvē pievilksi; sekojoši – vienīgais patiesais veids noteikt to, ko Tu patiešām gribi – paskatīties, kas Tev šobrīd ir.
11. Lai noteiktu, kas “pareizs” un “nepareizs” – morāle ir slikts padomdevējs. Dari labāko, kas iespējams.
12. Visas atbildes ir tevī. Tu zini vairāk, kā uzrakstīts grāmatās. Viss, kas Tev jādara – jāskatās sevī, jāklausās sevi un jāuzticas sev.
13. Tu aizmirsīsi šo visu!
14. Tu atcerēsies šo visu, kad vien gribēsi.
Apkopoja: Valērija Dubkovskaja grāmatas “Nektārs dvēselei” līdzautore.

Tulkoja: Ginta FS

Cik ilgi vēl?

krist1

Mēs dzīvojam patērētāju pasaulē. Mēs pērkam preces, radām atkritumus, atkal pērkam. Pērkam to, ko mums ļoti vajag. To, bez kā mēs mierīgi varētu iztikt. To, kas vispār nevienam nav vajadzīgs. Nav svarīgi. Mūsu uzdevums ir cits – patērēt.

Mēs patērējam produktus, lietas, apģērbu, tehniku. Un pēc tam ejam tālāk. Un sākam patērēt viens otru. Neko neslēpjot. Atnākam pie cilvēkiem kā veikalā – prasām pakalpojumu un apmaksājam rēķinu. Vai arī paši veicam pakalpojumu un gaidām samaksu.

Mēs kopā esam tikai līdz brīdim, kamēr mums tas ir izdevīgi. Bet pēc tam mēs izdomājam miljoniem atrunu, kāpēc šīm attiecībām ir jābeidzas. Pazuda dzirkstelīte, nav kopīgu interešu, nav sapratnes, filosofiska nesaderība. Patiesībā to visu var tulkot vienādi: “Es vēlos baudīt, bet viņš man to nedod”.

Es gribu maksimāli patērēt un minimāli maksāt, bet ar viņu tā nesanāk. Viņam priekš manis ir pārāk augstas cenas, parāk mazs pakalpojumu klāsts. Jā, un, vispār, – apnicis! Cik ilgi var valkāt vienu un to pašu, dzīvot ar vienu un to pašu? Lai dzīvo daudzveidība, hormonu un emociju salūts! Es netaisos nevienam kalpot. Es gribu, lai kalpo man!

Mēs paterējam viens otru. Mēs neredzam citus cilvēkus sev līdzās.

Sievai visbiežāk neinteresē, par ko sapņo viņas vīrs. Viņu uztrauc tikai viņa algas izmērs un izdzertā alkhola daudzums mēnesī. Vīram neinteresē sievas dvēseles mokas, tāpēc, ka viņam interesantāks ir ēdiens uz galda, gulta un minimums histēriju. Tā dzīvot ir ērti un ierasti.

Tāpat mēs izturamies arī pret saviem bērniem. Viņiem jābūt tādiem, lai ar viņiem varētu lepoties, tādiem, kuri piepildīs mūsu nerealizētos sapņus, viņiem jādara tas, ko mēs liekam darīt. Un nevienam neinteresē, ar ko viņi nākuši šai pasaulē un kādi viņi vēlētos kļūt. Tas var sabojāt to bildi, kuru vecāki izdomājuši vēl ilgi pirms bērna dzimšanas.

Tā mēs patērējam arī draugus. Draudzējamies, kamēr ir izdevīgi, ērti. Pabarojāmies no viņu enerģijas, izmantojām palīdzību, dabūjām izdevīgus sakarus. Bet pēc tam var atrast jaunus draugus – daudz enerģiskākus, ar plašākiem sakariem. Interesantākus.

Izmantot lietas ir dabiski. Nav nekā dīvaina tajā, ka izdzeram piena paku vai novalkājam zābakus. Tam tie arī domāti. Bet tad, kad mēs izdzeram otra cilvēka dzīvības spēkus un izmetam viņu kā tukšu iepakojumu – tas jau ir pavisam cits process. Kurā nav nekā pozitīva – ne mums, ne tam cilvēkam. Tas ir pretdabiski – patērēt cilvēkus, izmantot tos. Bet tas ir tieši tas, ko mēs darām.

Lūk, kāpēc aug šķiršanos skaits. Lūk, kāpēc bērni un vecāki arvien mazāk viens otru saprot. Visās attiecības mēs kļūstam patērētāji. Un tajā brīdī pārstājam būt cilvēki. Pārstājam mīlēt. Pārstājam dzīvot.

Ieskaties acīs savam tuvākajam. Nevis uz mirkli, garāmejot, bet dziļi. Paskaties, kādas ir viņa vajadzības. Kā tu vari padarīt viņu kaut nedaudz laimīgāku? Ko tu vinam vari dot? Un kāpēc līdz šim to neesi iedevis?

Pārnes akcentu no citiem uz sevi. Ko es varētu izdarīt citu labā, nevis, ko viņi varētu manā labā? Ko es dodu, nevis, ko dod man? Kurā mirklī es kļūstu par dēli, kas tikai piesūcas un neko pretī nedod? Kurā mirklī es sāku izmantot, tā vietā, lai mīlētu?

Jā, mēs dzīvojam sarežģītā laikā. Mūsu gadsimts no vienas puses ir izaugsmes no otras – degradācijas gadsimts. Taču mēs to varam mainīt. Katrs sevī. Mēs katrs varam kļūt par dzīvu cilvēku, ja vēlamies. Un ar savu sirds siltumu izkausēt ledu citu sirdīs. Tas ir lipīgi un tāda epidēmija mūsu pasaulei būtu ļoti noderīga. Siržu sasildīšanas epidēmija. Mīlestības un rūpju par citiem epidēmija.
Viss ir iespejams, ja sāc ar sevi. Ar Dieva palīgu.

Autors: Olga Vaļajeva
Tulkojums Ginta Filia Solis

P.S. Es priecājos, ka redzu šīs pārmaiņas sevī un citos. (GFS)

Atver plaukstas

lūgšanas7

Tu vēl joprojām jūti rūgtumu tāpēc, ka cilvēki nebija tev pateicīgi par to, ko tu viņiem devi; tu vēl joprojām jūti skaudību pret tiem, kuru darbs ir labāk apmaksāts kā tavējais; tu vēl joprojām gribi atriebties kadam, kurš nepauda tev savu cieņu; tu vēl joprojām esi sarūgtināts par to, ka nesaņēmi gaidītās vēstules; vēl joprojām dusmojies, ka kāds tev garāmejot neuzsmaidīja.

Tu esi pieradis pie tā, dzīvo tā, it kā tas patiesībā tevi neuztrauc… tieši līdz tam brīdim, kad jāskaita lūgsnas.
Un tad viss atgriežas: rūgtums, naids, skaudība, vilšanās un vēlme atriebties. Bet visas šīs sajūtas nevis vienkārsi parādās un pazūd; tu sažņaudz tās savās rokās, tā, it kā tie būtu dārgumi, no kuriem tu nevēlies šķirties. Tu sēdi iestidzis šajā senajā rūgtumā, it kā nevarētu bez tā, it kā šķiroties no tā, tu varētu pazaudēt pats sevi.

… Patiesībā tu vari izrādīties ļoti stipri piesiets tādiem tumsas spēkiem kā aizvainojums un naids. Līdz brīdim, kamēr turpināsi auklēt savu cerību uz pilnīgu atmaksu, tu paliec cieši saistīts ar savu pagātni.
Dažkārt šķiet, ka tu slīksti šajā naidā un vēlmē atriebties, – un atklāj, ka stāvi renstelē ar sažņaugtiem kulakiem, nepieejams tam, kurš vēlas tevi dziedināt.Ja tu vēlies lūgties, tad pirmais jautājums: “Kā man atvērt tavus sažņaugtos kulakus?” Pilnīgi noteikti to nevar izdarīt ar agresijas palīdzību. Ne ar gribasspēku.
Varbūt tu spēsi atrast savu ceļu pie lūgšanām, ja uzmanīgi klausīsies vārdus, kuru eņģelis teica Zahārijam, Marijai, ganiem un sievietei pie kapenēm, – “Nebaidies!” Nebaidies no tā, Kurš vēlas ienākt tavās slepenajās istabās, un uzaicina atlaist tev to, pie kā tu tik krampjaini turies.
Nebaidies parādīt savas sviedriem noklātās monētas, par kurām vienalga neko nenopirksi.
Nebaidies piedāvāt savu naidu, rūgtumu un vilšanos Tam, Kurš ir tikai mīlestība un tikai mīlestība.
Pat tad, ja saproti, ka tev ir maz, ko vari parādīt, nebaidies to atklāt apskatei.
Henrijs Nouvens “Ar atvērtām plaukstām”
Tulkoja: Ginta FS