Kā ar savu enerģiju palīdzēt cilvēkiem?

Mani Mīļie, pati lielākā palīdzība cilvēkiem ir mūsu augstās enerģijas.

Kad mūsos valda miers, bezbailība, patiesa un tīra mīlestība, laime par to, ka mēs vienkārši esam, ka dzīvojam (elpojam, staigājam, redzam…), šīs enerģijas sāk mainīt šo pasauli.

Tad par brīnumu visiem, telpa it kā izlīdzinās. Cilvēki mums apkārt kļūst mierīgāki un viedāki. It kā pazūd un apdziest visas konfliktsituācijas. Cilvēki mums blakus sāk atvērti smaidīt viens otram, vēloties ar kaut ko palīdzēt un darīt labu. Mūsu dzīvē ienāk prieks un laime.

Ja tu spēj savas vibrācijas ikdienā noturēt augstā līmenī, tad pietiek vien ar to, ka tu vienkārši dzīvo šai pasaulē un izstaro šo Dievišķo enerģiju. Tu gluži kā Gaismas lāpa nes šajā pasaulē labestību un mīlestību. Un tu kļūsti par to bāku, pie kuras pievelkas citas Dievišķās cilvēciskās būtnes. Ar savu augsto enerģiju tu sāksi “atmodināt no ilūzijām” šo pasauli.

Bet, ja šobrīd tava enerģija ir kā lampiņa, kas mirgo, te iemirdzas spožāk, te atkal apdziest un meklē sevi, tad zini, tu vari sev palīdzēt.

Lai palīdzētu sev, pacenties būt pēc iespējas apzinātāks, trenējoties šo enerģiju vienmēr noturēt augstā līmenī. Un rezultāts būs.

Ir dažādas prakses un viena no tām prakse “IEKŠĒJAIS STAROJUMS”

Ja tu jūti, ka tevī iekšā burtiski kaut kas rausta, tracina, mostas agresija un visdažādākais negatīvs, pēkšņi pārņem bailes vai tu redzi, ka apkārt briest konfliktsituācijas, tad neļauj sev nolaisties šajā “tumsā” un nekur nevajag bēgt, baidoties nosmērēties šai piķa melnumā, un nevajag arī tam padoties.

Pietiek ar to, ka tu ieslēdz savu apzinātību, esi savā centrā, nereaģējot un neiesaistoties šajā zemajā enerģijā.

Un pēc tam atcerēties, ka tu taču esi Radītāja Gaisma! Tu esi iemiesojusies Gaisma! Tu esi Gaisma, kurai laiks starot savu Dievišķo Gaismu pasaulē.

Tad arī uzliesmos šī tava spožā Gaima un apmirdzēs šo pasauli. Gaisma ir mūsu būtība. Pietiek vien pievērst tai savu uzmanību un domas, atcerēties par to un momentā šī uzliesmojusī lāpa mūsos caur portālu sirdī iziet uz āru!

Mīļais, kolīdz sajūti, ka esi Gaisma, fokusē savu uzmanību uz to un pacenties noturēties uz šī enerģijas viļņa, tad tas tevī paplašināsies, augs un piepildīs visu telpu sev apkārt ar brīnišķīgu enerģiju.

Pārmaiņas telpā var uzrasties praktiski momentā. Cilvēki apkārt kļūs mierīgāki un draudzīgāki, un tevī pašā atmodīsies tāda laimes sajūta, kura nav salīdzināma ne ar kādiem materiālajiem labumiem.

Mīļie, esiet brīnišķīgas bākas un vairojiet Gaismu šai pasaulē.

Mīlestībā.

© Magda

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iemācīties dzīvot jaunajā pasaulē

Šobrīd mēs esam iegājuši tajā realitātē, kad svarīga būs mūsu elastība, plastiskums, spēja ātri pārslēgties, reaģējot uz visiem notikumiem un situācijām dzīvē.

Kad mēs iestrēgstam stabilitātē, kad esam pieķērušies visam materiālajam, kad baidāmies no pārmaiņām, mēs bloķējam to jauno, tās iespējas, kas vēlas ienākt mūsu dzīvē.
Mūs desmitiem gadu ir pieradinājuši pie domas, ka notikumiem mūsu dzīve ir jānotiek vienmērīgi un lineāri: piedzimi, gāji skolā, atradi darbu, apprecējies…
Mūs pieradināja sekot “līnijai”, turēties pie stabilitātes, balstīties tajā, ko esam ieguvuši un nolikt to uz pjedestāla.
Mēs desmitiem gadu esam būvējuši šīs mūsu stabilitātes dzelzsbetona konstrukcijas un lepojušies ar to, ka mums tā ir, esam mērījušies spēkiem – kam vairāk naudas, vairāk noderīgu sakaru, īpašumu, kam dārgākas automašīnas, augstāks statuss un tamlīdzīgi.
Mēs iekonservējām sevi stabilitātē un baidījāmies pazaudēt visu, ko esam “sakrājuši pateicoties smagam darbam”.
Un mūs iemācīja dzīvot bailēs PAZAUDĒT… sakarus, stabilitāti, komfortu, visu kustamo un nekustamo īpašumu…
Mums mācīja baidīties no pārmaiņām, baidīties virzīties uz priekšu un attīstīties.
Taču šobrīd visa telpa ir kļuvusi apjomīga un daudzdimensionāla, tā kļuvusi daudz ātrāka, daudz mainīgāka un tajā ir daudz vairāk iespējamo variantu….
Un tas nozīmē, ka ir ne tikai variants “vai nu, vai nu”, bet ir neskaitāmi daudz variantu “arī… arī… arī”… simtiem un tūkstošiem.
Bet mūsu ierobežotība – ir iegūta lieta.
Jaunajā telpā ir savi likumi un noteikumi…
– Kad mēs mācāmies zaudēt un mācāmies pieņemt;
– Kad mēs neasociējam sevi ar saviem sasniegumiem, lomām (jurists, direktors, mamma, treneris,…) un statusiem;
– Kad mēs balstāmies savā pieredzē, taču neceļam to uz pjedestāla;
– Kad katru dienu mēs nodzīvojam kā vienu veselu dzīvi, bet vakarā mirstam, lai no rīta piedzimtu no jauna;
– Kad klausāmies savā iekšējā ritmā un dzīvojam bez steigas, taču protam ātri pārslēgties;
– Kad ieklausāmies savās sajūtās un izdarām izvēles no Mīlestības, nevis bailēm;
– Kad nevadāmies pēc kāda viedokļa “kā pareizi vajag” un necenšamies pielāgoties un paciest;
– Kad neieciklējamies uz rezultātu, bet baudām procesu, un nav svarīgi, ar ko mēs nodarbojamies – vadām automašīnu, mazgājam traukus, komunicējam ar cilvēkiem, vai gatavojam ēst…. galvenais, ka baudām procesu.
Un tad mēs esam SASKAŅĀ ar jauno realitāti, ar tās milzīgo apjomu un daudzdimensionalitāti.
Tad mēs atveramies jaunām iespējām, tad mūsos dzimst pārliecība un miers, bet sirdī, baiļu vietā mēs sajūtam mīlestību un to notikumu pieņemšanu, kas ienāk mūsu dzīvē.
Vecā vairs NAV un nebūs.
Lineārās dzīves vietā ir daudzdimensionalitāte, ātrums un mainīgums…
Vecie likumi vairs nedarbojas jaunajā telpā un tie centīsies sagraut mūs, tie centīsies bloķēt visu, kas vēlas ienākt mūsu dzīvē.
Un te nu mēs katrs izvēlamies, turēties pie vecā un turpināt dzīvot bailēs, vai iemācīties dzīvot pēc jaunajiem noteikumiem, baudīt dzīvi, priecāties par notikumiem un iespējām, kas gatavi ienākt mūsu dzīvē.

©Marina Gaidajenko
Tulkoja: Ginta FIlia Solis

P.S. Tie nav tikai vārdi, tā ir mūsu jaunā realitāte un tam ir arī zinātniski apstiprinājumi, kāpēc tas notiek. To ļoti detalizēti apraksta akadēmiķe Valentīna Mironova un vēl ļoti daudzi citi viedi cilvēki.
https://gintafiliasolis.wordpress.com/2022/07/14/svarigakais-sobrid-planeta-sakusi-dzivot-cita-dimensija/

BŪT SILTUMĀ

Reiz es biju ciemos pie kāda cilvēka. Mēs dzērām tēju un runājāmies, bet pēc tam es gatavojos doties mājās, bet viņš teica, ka ir jau vēls, un labāk lai es palieku pie viņa.

Viņš to vēlējās. Bet es tajā brīdī ar apavu lāpstiņu palīdzēju sev uzvilkt kurpes. Uz mirkli mana roka sastinga un es sastingu, jo par muguru pārskrēja skudriņas.

Un es uzvilku kurpes un aizgāju.

Pēc tam es ilgi stāvēju pieturā, bet pēc tam ilgi braucu aukstā trolejbusā. Apsēdos sēdeklī tuvāk trolejbusa vadītājam, tāpēc, ka vairāk neviena cilvēka trolejbusā nebija. Bet man ļoti gribējās, lai blakus kāds ir. Man pat šķita, ka trolejbusa vadītājs uz mani kaut kā saprotoši skatās, it kā visu zinātu un saprastu.

Saprata, ka netālu no pieturas dzīvo cilvēks. Liels, spēcīgs un silts. Un, ja es pie viņa paliktu, tad no rīta viņš man uzvārītu kafiju, iespējams, pat brokastis pagatavotu. Bet tagad es braucu mājup, lai nonāktu savā aukstajā istabā. Šobrīd ir tāds draņķīgs laiks, kad apkure vēl nav pieslēgta, bet mājās siltuma ir maz. Un es uzvilkšu pidžamu, zeķes, vēl vienu jaku. Sasegšos ar segu un pledu. Saraušos čokurā un gaidīšu, kad beidzot sasildīšos. Bet naktī vienalga no aukstuma  pamodīšos. Un būs milzīga vēlme, lai šajā brīdī mani kāds apskautu. Nav pat svarīgi, kurš. Galvenais, ka viņš ir silts. Un, ja tūdaļ tas nenotiks, tad es vienkārši nomiršu. Un, lūk,es braucu trolejbusā mājup. Un vadītājs visu saprot.

Ka man ļoti gribējās palikt, bet es nevarēju. Un, ja es būtu palikusi, tad naktī pamostoties, mani noteikti apskautu. Bet pēc tam man atkal piezvanītu. Un man nāktos melot, ka esmu slima vai ļoti aizņemta. Un nezinu, kad atveseļošos vai atbrīvošos.

Tāpēc, ka mīlestības nebija.

Un patiesībā tā nav taisnība, ka man vienalga, kas mani naktī apskauj. Tāpēc, ka nav vajadzīgs kāds. Ir vajadzīgs savs.

Es nevaru būt blakus vīrietim, kurā man nav interesanti klausīties. Kad viņš kaut ko stāsta, un ir nevis vienkarši neinteresanti, bet nāvīgi garlaicīgi. Un nav pat spēka un vēlmes kaut pieklājības pēc māt ar galvu, vai piebalsot “jā”, “cik interesanti”, “piekrītu”. Bet, kad viņš apklust, kļūst vēl sliktāk. Jo viņš gaida, kad runāt sāksi tu. Bet tavā dzīvē patiesībā tik daudz kas ir noticis, tik daudz kā interesanta, smieklīga. Bet viņam to negribas stāstīt. Pat ne drusciņ. Un viņš var būt vislabākais cilvēks pasaulē, pat brīnišķīgs cilvēks. Un kādai citai meitenei ar viņu kopā būtu brīnišķīgi. Bet tev ir nekā. Jūs dzīvojat uz dažādiem viļņiem, atsķirīgās frekvencēs.

Es nevaru būt kopā ar vīrieti, ar kuru kopā nesmejos. Jo man vīrietis bez humora izjūtas ir tas pats, kas alkoholiķis vai mājas tirāns. Polozkova reiz rakstīja: “Nevar gulēt ar cilvēku, kurš nespēj tevi sasmīdināt”.

Gadās, ka vīrietis kaut ko pasaka un tad pats sāk skaļi smieties. Bet tu skaties uz viņu un domā. Ā, tātad tas bija joks. Skaidrs. 

Un arī šis vīrietis ir lielisks cilvēks. Simpātisks, rūpīgs, labestīgs, ļoti saimniecisks. Māju pats būvē, nesen jaunu auto nopirka, vienmēr atceras piezvanīt mammai. Bet man kopā ar viņu nav interesanti. Kāda cita meitene droši vien smietos. Bet es, nesmejos.

Un draudzene saka. “Nu, ko tu tik asi visu nogriezi! Vajadzēja vairāk pabūt ar viņu, pavērot, ieskatīties, varbūt vinš bija sanervozējies un tu uzreiz neievēroji visu labo?”

Es trīs stundas viņu vēroju. Trīs stundas. Bet savu cilvēku taču atpazīsti uzreiz, no pirmās frāzes. Tāpēc, ka tev ar viņu kopā ar viegli un labi. Un priecīgi. Un sarunāties ir viegli. Un klusēt.

Un tāpēc es tovakar uzvilku kurpes un aizgāju. Neskatoties uz to, ka vienai dažkārt ir ļoti auksti.

Un trolejbusa vadītājs to saprot.

Avots: МАГИЯ СЛОВА
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nepiedalīšanās svešā naidā nav bailīga bēgšana…

Neviena cita naids tev nenodarīs kaitējumu, ja tu atteiksies tajā piedalīties…

Tas, kas netiek tālāk par tevi, paliek tur, no kurienes nācis…
Reizi par visām reizēm atļauj cilvēkiem domāt par sevi visu, ko tie vēlas – nav mūsu spēkos ietekmēt citu domāšanas procesus! – taču reizi par visām reizēm pārstāj uzskatīt, ka tavs pienākums ir kaut kadā veidā reaģēt uz to, kas tev nepatīk…
Reaģē uz to, kas tev patīk, un būsi vesels….
Atsaucies uz to, kas liks tev palikt gaišajā pusē, un nevilks uz iznīcības izdedzinātajām teritorijām…
Bet, ja kaut kas tevi tik ļoti grauž, ka tu vēlies pieradīt savu “labbūtību”, ja savā galvā tu sāc taisnoties, tad vērsties vajag nevis pie naida avota, bet pie sevis paša – vai gadījumā tā nav lepnība, tik ļoti vēlēties svešu cilvēku labās atzīmes?….
Atcel tos bērnu dienu uzstādījumus, kuros gandrīz katru no mums piespieda izpelnīties atzinību ar labu atzīmju palīdzību, nenovērtējot to,  kas mēs patiesībā bijām….

Nepiedalīšanās svešā naidā nav bailīga bēgšana….
Tā ir APZINĀTA IZVĒLE, kas saglabās tevi un tavu emocionālo veselību, paziņojot par to, ka cilvēki, kuriem tā vai citādāk tu esi dārgs un vērtīgs, pat konflikta situācijā nesāks tevi nīst…
Mīlestība un cieņa tiecas pēc konstruktivitātes un radīšanas, tātad meklē RISINĀJUMUS, nevis iespēju iznīcināt….
Naids neko nerisina, tas nemeklē izeju, tas necenšas saglabāt to, kas ir…
Naids iznīcina….
Tas vienmēr iet iznīcības ceļu….
Un tie, kas to mums pārraida, necenšas kļūt mums tuvāki…
Viņi sevi iegulda tajā, lai nodarītu mums sāpes, ievainotu pašās neaizsargatākajās vietās…
Nepiedalies tajā!
Paej malā un netērē tam nevienu savu reakciju, izņemot vienaldzību…
Tas, kurš vēlēsies ar tevi mijiedarboties, atradīs veidus, kā to izdarīt…
Bet tas, kurš grib tevi nīst – jau ir atradis veidu, kā tevi pazaudēt.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība – tas ir tad, kad tevi lidostā sagaida

Es lidoju lidmašīnā no Varšavas uz Maskavu kopā ar kādu sievieti un viņas brāli. Mēs iepazināmies lidostā. Kad lidmašīna piezemējās, viņi man jautāja: “Vai tevi kāds sagaida?” Es atcerējos, ko man teica vīrs pirms aizbraukšanas: “Kad ielidosi, izsauc taksometru un nekaulējies!” Un es viņiem atbildēju: “Nē, mani nesagaida!” Tad šie labie cilvēki iesēdināja mani savā automašīnā, bet pabrīdināja, ka viņi nogriezīsies aplī, bet man būs jādodas taisni.

Es tādiem sīkumiem nepievērsu uzmanību. No brīža, kad izgāju pasu pārbaudi lidostā un pārliecinājos, ka vīrs mani tiešām nesagaida, es ļoti noskumu un domāt varēju tikai par to: “Kāpēc viņš mani nesagaidīja? Kāpēc?” 
Bijām nobraukuši nelielu ceļa gabalu, kad mani jaunie paziņas apstādināja mašīnu un teica, ka tālāk mums vairs nav pa ceļam.

Es sirsnīgi no viņiem atvadījos, izkāpu no mašīnas un attapos uz šosejas, kur milzīgā ātrumā man garām joņoja mašīnas. Sniga sniegs. Es stāvēju šosejas malā vienā jaciņā. Pēc mirkļa man izdevās atbrīvot rokas un es varēju pacelt roku paralēli zemei. Bija nenormali auksti. Vēl pēc brīža es sapratu, ka šeit mašīnu es nedabūšu, ka neviens neapstāsies. Pēc 15 minūtēm es biju uzģērbusi visu, kas man koferī bija, un sāku soļot pa šosejas malu.

Nonācu līdz kādai pieturai un iesēdos pusnakts autobusā, pēc tam braucu ar trojejbusu, bet pēc tam mani laipni uzņēma kādas automašīnas šoferis un diezgan ātri, tikai kādās trīs stundās es biju mājās. Dzīvokļa priekštelpā es burtiski saļimu uz grīdas, ar visiem saviem dāvanās atvestajiem sieriem.

Vīrs sēdēja pie datora – glāba Visumu, tāpēc nevarēja iznākt man pretī, kaut gan uz troksni priekštelpā reaģēja: “Nu, ko, zaķīt, atbrauci?” Es gulēju uz grīdas un necentos piecelties. “Kāda velna pēc!” – es domāju. – Kāda velna pēc es esmu kopā ar šo cilvēku?” Es zināju, visu, ko viņš man teiks. Ka vajadzēja izsaukt taksometru, nevis meklēt piedzīvojumus. Ka ir muļķīgi sagaidīt cilvēku lidostā vēlā vakara stundā, ja tev nav savas automašīnas. Ka es vienkarši meklēju iemeslu, lai sakašķētos. Es zināju visus viņa loģiskos spriedumus, uz kuriem man nebija argumentu. Taču ar sirdi sapratu, ka te kaut kas nav kārtībā.

Tikai pēc pāris mēnešiem es spēju skaidri noformulēt problēmu. TV kā reizi rādīja Osbornu ģimenītes realitātes šovu. Mamma centās sadzīt bērnus automašīnā, lai dotos uz lidostu sagaidīt tēti. Bērni negribēja braukt un iebilda: “Kāpēc mums viņš obligāti jasagaida?” un uzreiz paši mēdoties, atkārtoja to, ko mamma parasti tādās reizēs teica: “Tāpēc, ka mēs viņu mī-ī-ī-ī-lam!” Pēc tam nomierinājās, iesēdās automašīnā un brauca, kurp jābrauc.

Tajā brīdī es visu sapratu.
Mēs savus mīļos sagaidām ne jau tāpēc, ka viņiem ir smagas somas. Mēs viņus sagaidām tāpec, ka viņus mīlam. Lielisks sauklis vecajai labajai kožļenei “Love is…”: “Mīlestība – tas ir tad, kad tevi lidostā sagaida!”
Mēs gribam savus mīļos iepriecināt. Atbalstīt. Apskaut. Pateikt: “Cik labi, ka tu esi atgriezies!”

Es taču dibināju ģimeni ne tāpēc, lai man teiktu: “Izsauc taksometru!”, “Neaiztiec mani!”, “Netraucē!”, “Tiec pati galā, tas taču ir tik vienkārši!”. Es dibināju ģimeni tāpēc, lai neviens nestāvetu lidostā viens…

Jā, protams, ja mēs uz to visu skatāmies saprātīgi un no loģikas viedokļa, visas šīs sagaidīšanas un pavadīšanas ir diezgan neērtas, neloģiskas un pat nevajadzīgas, it kā. Var nebraukt uz lidostu – sastrēgumi traucē, arī datorspēles. Var neiet uz slimnīcu apciemot savus tuvos, var izsaukt kurjeru ar apelsīniem. Var nesvinēt jubilejas – vienalga tie ir tādi mjuļķīgi svētki, uz kuriem nav vērts pat tēreties.  Var vispār neveikt nekādas liekas kustības… Un ir stulbi ticēt tam, ka pret tevi – vienaldzīgo, pārējie nebūs vienaldzīgi.

Taču tā nemēdz būt. Labas attiecības prasa piepūli. “Pats par sevi” mēdz būt tikai slikti. Ozijs Osborns ir pietiekami bagāts, lai atļautos automašīnu ar personīgo vadītāju… Taču atgriežoties mājās, viņš pirmo grib redzēt ne jau šoferi, bet savus mīļos. Es neesmu Ozijs, bet es arī vēlos to pašu. Visi to grib. Bet ne visi ir gatavi to darīt.

Bet varbūt tie, kuriem ir slinkums sagaidīt, uzklausīt, mierināt un iepriecināt savus mīļos, jau sen tos vairs nemīl? Vai arī vispār nekad nav mīlējuši un nepazīst tādas jūtas. Kā teica filmas “Kas ir mīlestība?” galvenais varonis savam draugam: “Tu uzskati, ka mana sieva ir maita, jo man viņa jāsagaida lidostā. Bet es domāju, ka vēlos tur būt, lai viņu sagaidītu. Lūk arī visa atšķirība”.

Natālija Radulova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Cilvēka sūtība

Līdz ar ierašanos šajā Pasaulē, cilvēka sūtība jau ir ielikta Dvēselē.
Tas nozīmē, ka cilvēks lieliski zina savu sūtību.

Visa dzīve: ģimene, draugi, dzīves vietas izvēršas nepieciešamajā rakstā, kas vajadzīgs savu udevumu īzpildīšanai.
Cilvēks pats sevi var neredzēt, toties tuvākie cilvēki lieliski visu redz, jūt un noteikti ar savu uzvedību parādīs to, kas ar mums notiek. Un liels paldies viņiem par to.

Un te ir nepieciešams atvērties un pilnībā uzticēties sev un Pasaulei.

Lai saprastu to, kas patiesi cilvēkam ir vajadzīgs, ir svarīgi sākumā “aizvākt” šo “vajag” un ar visu savu būtību sajust savus patiesos nolūkus un stāvokļus.

Ko es vēlos? Tā, godīgi, bez jebkāda spiediena un ietekmes no ārpasaules.

Apzināties to, ka šeit es atrodos pēc savas paša gribas, es pats izvēlējos šeit būt.
Visa mana dzīve saliekas tā, kā es to radīju, pat tad, ja pagaidām tas ir neapzināti.
Mana dzīve nevar būt nepareiza, savādāk manis te nebūtu.
Es esmu tāds, kāds šobrīd esmu, pateicoties visam savam iepriekšējam ceļam.
Un tātad, viss notiek tieši tā, kā vajag man un es varu ietekmēt savu realitāti.
Es JAU dzīvoju atbilstoši savai būtībai un aicinājumam, bet tagad es atļauju sev saprast, pieņemt un apzināties, ko es sevī vēlos attīstīt, kādas īpašības un kādas prasmes.
Un to var izdarīt vien bezgalīgā cieņā un mīlestībā pret sevi. Ļoti akurāti un saudzīgi.

Atjaunot visu savu veselumu, ar pilnu sevis un visa, kas apkārt un attiecas uz mani, pieņemšanu.
Atjaunot sav iekšējo harmoniju, līdzsvaru un prieku par savu dzīvi.
Klausīties un dzirdēt sevi.
Atļaut sev pašrealizēties.

To var sajust kā dziļu iekšēju brīvību, apmierinātību ar sevi un savu dzīvi.

Man jau tagad ir labi, tieši tā, kā šobrīd ir, ar tiem, kas ir man blakus. Darbs, mājas, ģimene, draugi, sākumā visas savas dzīves jomas ir svarīgi harmonizēt un sabalansēt.
Labi ir šeit, kur es esmu.
Tas nozīmē pilnīgu gatavību doties uz priekšu.
Bet tālāk pakāpeniski paplašināties savā priekā, no šīs savas vērtības apzināšanās un tā, ko jau esmu sasniedzis.
Pakāpeniski uzaudzējot savus Enerģētiskos muskuļus.

Kur un kam es izvēlos dāvāt sevi, savu gaismu no pilnības un savas iekšējās bagātības?
Sākumā nedaudz, tik, cik man spēka, toties droši, pakāpeniski paplašinoties.
Un velreiz, sākumā ar cieņu, laimi un mīlestību piepildu sevi un sadarbojos ar visām savām daļām.
Tikai pilnībā atjaunojot savu enerģētisko starojumu, var kustēties tālāk.

Pēc tam es sadarbojos ar cilvēci, kā tās daļa, tāpat kā ar sevi, cieņā un beznosacījumu mīlestībā.
Un te es jau zinu un sevī jūtu savu Aicinājumu, to, kāpēc es atrodos uz šīs Zemes.
Tāda stingra pārliecība par saviem spēkiem un iespējām tiek audzēta no iekšpuses, pakāpeniski.
Savlaicīgi, tieši tik, cik cilvēks tam gatavs.

Nesanāks pārlēkt pār sevi un nesavtīgi kalpot citiem un mīlēt tos bez nosacījumiem.
Sākumā kalpojam sev, atjaunojam savu patieso Es, pēc tam kalpojam savam tuvāko lokam, pēc tam daļai cilvēces, cilvēcei, savas kompetences un starojuma līmeņa robežās.

Avots: МАГИЯ СЛОВА
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laimes recepte

Pirmo reizi divdesmit gadu laikā es lidoju atvaļinājumā viena. Tiesa, tikai uz pāris dienām – turp, atpakaļ, uz skolas absolventu salidojumu. Vīrs atteicās, sakot, ka šī dzīves daļa pieder tikai man, un viņš nevēlētos mani traucēt. Mani tas apmierināja, jo galvenais mana brauciena mērķis bija pavisam cita tikšanās, un tā patiešām attiecās tikai uz mani.

Ar klasesbiedriem es satikos. Viss bija labi. Kā jau vienmēr līdzīgās tikšanās reizēs – sākumā katrs izrāda savus personīgos sasniegumus, kā apstiprinājumu tam, ka dzīve ir izdevusies, bet pēc pāris tostiem, kad jau atslābinājušies, sāk žēloties par dzīvi.

Kādā izdevīgā brīdī es nemanāmi aizslīdēju, kādam pateicu, ka tikai uz īsu brīdi un pēc tam atgriezīšos, bet kādam jau vairs neko sacīt nebija jēgas. Taņuša, ar kuru skolas gados draudzējāmies, pieveda mani tieši pie kapsētas vārtiem.

Es nezināju, kurp man jāiet, tāpēc paļāvos uz intuīciju. Vairāk par stundu es laipoju starp svešām kapu kopiņām, pie krūtīm piespiedusi baltu rožu pušķi, taču nespēju atrast kapu plāksnīti ar viņas vārdu. Bija smacīgi. Gribējās padzerties un balsī kaukt.

Līdz lidmašīnai bija atlikušas trīs stundas. Kā es viņu atradīšu?! Noraudājusies no dusmām un izmisuma, es sāku viņu saukt, kā bērnībā: “Vecmāmiņ mīļā! Kur tu esi?”

– Kā viņu sauc? Kā uzvārds? – pēkšņi blakus atskanēja aizsmakusi vīrieša balss. Man no pārbīļa puķes izkrita no rokām.

– Nebaidies, es neesmu spoks, es te strādāju, – uz manu neuzdoto jautājumu atbildēja pinkaina galva no netālu izraktā kapa. Pēc pāris sekundēm es sajutu spēcīgu paģiru smaku, – man blakus stāvēja vīrs ar lāpstu.

– Rahele… Rahele Feldman. Mana vecmāmiņa. Es pirms daudziem gadiem aizbraucu no valsts un ne reizi neesmu bijusi pie viņas kapa.

– Ejam, – nokomandēja vīrs un devās maniem meklējumiem pretējā virzienā. Pēc 10-15 minūtēm uz mirdzošas granīta plāksnes es izlasīju “Feldman Rahele Moišes meita”

– Kā jūs zinājāt, kur viņa apglabāta? – es izbrīnīta jautāju.

– Skaties, – vīrs iebakstīja ar pirkstu vecmāmiņas kapa plāksnē, – ko tādu citur neredzēsi.

Un es izlasīju: “Atstāju gaisīgo pīrādziņu recepti saviem mazbērniem un visiem-visiem. Baudiet! Mīliet viens otru. Vecmāmiņa Rahele” Sirds man dauzījās, jo es atpazinu vecmāmiņas rokrakstu. Un zemāk bija tā pati recepte, kuru reiz man iedeva mana mamma. Es bezspēkā atsēdos uz sašķiebtā soliņa.
– Tava vecmāmiņa mums te bija zvaigzne, – ar baudu ievilkdams papirosa dūmu, ierunājās vīrs, – viņu te visi zina. Noteikti viņa bija ļoti jautra, reiz ko tādu izdomāja! – un piemiedza man ar aizpampušo aci. – Starp citu, pīrādziņi ir visgaršīgākie, īpaši tad, ja pie šņabīša.

Es izvilku no maka pāris naudas zīmes un sniedzu vinam:

– Piedodiet, bet man ļoti gribētos tagad pabūt vienai, – es viņam palūdzu. Man tik daudz kas bija jāpasaka manai vecmāmiņai.

Pārliecinājusies, ka vīrs aizgājis, es izklāju savu mēteli, apgūlos uz kapakmens un apķēru to ar rokām, pat nebrīnīdamās par šo savu vēlmi.

“Manu mīļo vecmāmiņ, – es čukstēju, – es esmu Izraēlā, kā tu to gribēji. Man ir ģimene, divas lieliskas meitas – tavas mazmazmeitiņas. Es strādāju par medmāsu. Darbs ir smags, bet prestižs. Mums ir skaists dzīvoklis. Esam paceļojuši pa pasauli. Viss it kā labi, taču dvēselē prieka nav. Vīrs pats par sevi, es pati par sevi. Īsti nezinu, kāpēc dzīvoju? Dēļ kā?”

Maiga vēja pūsma mani apskāva ar savu svaigumu. Es ieklausījos. Kā bērnības vasaras dienā, kas sliecās uz vakaru, izklausījās kā tāda pati sienāžu sisināšana, lapu čaboņa un zāles šalkoņa. “Mīļo vecmāmiņ, man tevis ļoti pietrūkst!” – Es raudāju, neslaukot asaras. “Nekur un nekad neesmu jutusies tik labi kā ar tevi.”

Es aizvēru acis. Vecmāmiņa, kā vienmēr, mierīgi, bez steigas uzklāja galdu – ja nu gadījumā kāds atnāk ciemos: gaisīgo pīrādziņu bļoda, griķu putra, mazsālītie gurķīši. Siltās vecmāmiņas rokas glāstīja manu galvu. “Mazmeitiņ, – viņa man teica, – tu nemeklē kādu, kas tevi padarīs laimīgu. Neskrien pakaļ grezniem grabuļiem. Tevī pagaidām ir tikai pilīte mīlestības. Tāpēc tu skumsti. Tu domā, ka, ja atdosi šo pilīti, tev nekas nepaliks. Bet ir gluži otrādi. Kad atdod cilvēkiem mīlestību, tā atgriežas daudzkārt lielāka”.

– Tu, ko? Esi aizmigusi? – es sarāvos, atgriezusies no bērnības. Blakus stāvēja tas pats vīrs ar lāpstu. – Es tev pīrādziņus atnesu, sieva kāreiz šodien izcepa. Un, re, mūsu pašu mājas kvass.

Tas bija tieši laikā. Es sajutu, ka esmu izsalkusi. Pateicos, paņēmu pīrādziņus un nevilšus ieskatījos pulkstenī. Līdz lidmašīnai bija atlikusi mazāk kā stunda. Viss! Nepaspēšu!…

– Kā te var izsaukt taksometru? Vai te vispār tāds ir? – es biju panikā, nesapratu, kur skriet un ko darīt.

– Ejam, – vīrs stingri paņēma mani aiz rokas un jau pēc desmit minūtēm es sēdēju taksometrā, kas traucās uz lidostu.

Un pēkšņi es sastingu no domas, ka mana somiņa ar dokumentiem, biļeti un naudu palika uz tā paša soliņa pie vecmāmiņas kapa.

– Griezieties atpakaļ, lūdzu! – es iekliedzos.

Taksists skaļi nolamājās, strauji nobremzēja un apgrieza mašīnu. Uz ceļa stāvēja tas pats vīrs no kapiem:
– Ņem savu somiņu, aizmārša, – viņš aizelsies iesaucās. Uz ceļa mētājās viņa vecais velosipēds.

Es viņu apskāvu kā tuvāko cilvēku un izvilku no maciņa simts dolāru banknoti.

– Nē, taču, es ne jau naudas dēļ, es vecmāmiņai. Es bieži pats pie viņas aizeju. Pasēžu, aprunājos – un sirdi aprņem siltums, pat iedzert negribas.

Kad, jau sēžot lidmašīnā es attapos, sajutu tādu pateicību gan vīram kapsētā, ar kuru vecmāmiņa mani saveda kopā. Gan taksistam, kurš neuzdeva liekus jautājumus, kamēr es taksometra aizmugures sēdekļī nevaldāmi raudāju. Gan tiem cilvēkiem, kuri noraksta pīrādziņu recepti no vecmāmiņas kapu plāksnes, lai iepriecinātu savus mīļos. Gan savam vīram, kurš ļoti cenšas būt pret mani labs. Gan meitām, kuras ne vienmēr ieklausās manos padomos.

Mani mīļie un dārgie! Mana gudrā vecmāmiņa Rahele mani atgrieza uz pareizā ceļa. Viņa atgādināja, ka neviens mani nepadarīs laimīgu, ja es pati nekļūšu par prieka, pārliecības, siltuma un enerģijas avotu citiem.

Es telefonā atvēru vecmāmiņas pīrādziņu recepti un pēkšņi balsī skaļi iesmējos. Nācās man izstāstīt blakus sēdošajai sievietei mana prieka iemeslu. Viņa uzreiz palūdza pārsūtīt viņai pīrādziņu recepti un pastāstīja par to arī savai draudzenei, ar kuru kopā atgriezās no atvaļinājuma. Un tā mans stāsts ceļoja pa lidmašīnu. Mēs kopā smējāmies un iepazināmies un stāstījām viens otram par savām vecmāmiņām un savus bērnības dienu stāstus. Pēc nolaišanās no lidmašīnas izkāpa jau vairs ne sveši viens otram cilvēki.

Kad atgriezos, manējie nebija mājās: meitas skolā, vīrs darbā. Es iegāju dušā un devos iejaukt pīrādziņu mīklu.

Eleonora Geihman
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ceļā pie Dieva

Ceļā pie Dieva tu satiksi citus. Dažus mīlēsi. Un vēlēsies tos uzlabot. Kāpēc? Nezinu… Gandrīz visu, ko mēs mīlam, nez kāpēc vēlamies uzlabot… Citus tu nosodīsi. Tāpēc, ka pagaidām tu vēl necenties sevi iepazīt. Tam, kurš aizņemts ar sevis iepazīšanu, tam nekad nav laika nosodīt citus. Nesodi, ja spēsi, arī viņi ir ceļā…

Ceļā pie Dieva tu satiksi sevi. Un domāsi, ka tu  – tas ir atspulgs spogulī vai fotogrāfija pasē. Taču tas neesi tu… Tu pamanīsi sevi citu acīs, viņu sejās un viņu sirdīs…

Ceļā pie Dieva tu satiksi partneri, kurš paredzēts tikai tev. Sajūti ar sirdi. Ja spēsi iepazīt – tātad tev paveicās. Ja, nē, – piedod… Tu vari izvēlēties ģimeni vai peldēt vienatnē. Viss ir svētība. Izlem, kas tev ir svētība. Lem ar sirdi.

Ceļā pie Dieva tu uzzināsi, ka tā ir Viņa pasaule, nevis tavējā. Un to, ka Viņš visu radījis. Pat knišļus. Priekš kam? Nezinu… Mums nav dota iespēja saprast visu Viņa nodomu.

Ceļā pie Dieva būs mācības. Kurš tās nav apguvis – ies atkārtoti. Norakstīt? Neizdosies! Nosebot? Arī. Nav skaidrs? – meklē mācību grāmatu vai tos, kuri sēdēja pirmajā solā. Ak, jā, mācības būs līdz pat pēdējam elpas vilcienam… Arī tiem, kuri sēdēja pirmajā solā.

Ceļā pie Dieva tu sastapsi skolotājus. Viņi ir pavadoņi, katrs savā ceļa posmā. Viņi parādīs virzienu, gabaliņu no ceļa kartes un pateiks dažas svarīgas idejas, ja tu vēlēsies tās dzirdēt. Bet tālāk – dodies ceļā. Patstāvīgi. Līdz nākamajam pavadonim. Ja meklēsi. Kāpec? Tāds piedzīvojums…

Ceļā pie Dieva būs pikniki. Tur tu ieraudzīsi tos, kuri ir uz ceļa: ar viņiem kopā ir priecīgi un gaiši dvēselē. Tur būs arī tie, kuri ir nomaldījušies. Nenosodi, nedusmojies un necenties pārliecināt. Katram savs ceļš. Strādā ar sevi.

Ceļā pie Dieva tu nes savu trauku. Tas tev ir jāpiepilda. Ar mīlestību. Vēlams, līdz tas būs pilns. Tā ir tava sirds. Piepildi to ar ticību, prieku, labestību, mieru, piedošanu, pieņemšanu un pateicību. Esi miera stāvoklī…

Ceļā pie Dieva tu domāsi par dzīvi. Vēlams par Mūžīgo. Zemes dzīve ir tikai minūte, salīdzinot ar Mūžību. Un, ja kādreiz tu lūgsi mūžīgo dzīvi, nevajag, zini: tā tev jau ir. Labāk palūdz iemācīt tev ticēt, cerēt, gaidīt, piedot, lūgties un mīlēt…

Ceļā pie Dieva tu mācīsies dzirdēt: sevi, citus un Viņu. Nedomā, ka tu to proti. Mācies… Un, jā, tev nevajag Viņu redzēt, lai dzirdētu. Tāpat, kā nav vajadzīgs redzēt, kur paslēpusies lakstīgala, lai dzirdētu tās dziesmu.

Ceļā pie Dieva tu pārstāsi pļāpāt. Un sāksi izdaiļot sevi ar klusēšanu. Klusumā, vienatnē un pārdomās tu atgriezīsies pie sevis. Pie Avota… Svētībā…

Ceļa pie Dieva nāks uzdevumi. Un tikai pēc tam – instrumenti to realizācijai. Neuztraucies. Mūsu prāts rada bailes. Taču prāts ir tikai tava rotaļlieta. Tev vienmēr visa pietiks, lai realizētu uzdevumus tajā līmenī, kurā tu šobrīd esi. Nākamajā būs citi…

Ceļā pie Dieva tu vēlēsies paust savu gribu. Un tas ir lieliski. Un, lai tava griba sakrīt ar Viņa gribu. Tad tu neirsies pret straumi…

Ceļā pie Dieva cel to, kas tev ir pa spēkam. Nepārpūlies, ceļš nav īss. Pārstāj citiem kaut ko pierādīt, pierādīt, ka tu vari. Nepārtērē sevi. Tas nav nekā vērts. Tu esi vērtība. Kā ikkatrs no mums. Meklē tikai savu talantu, to, kas kalpos cilvēkiem. Un attīsti to!

Un, jā, ceļā pie Dieva tu vāksi garīgās dāvanas. Kādas? Atmet savu cinismu. Tu tās novērtēsi vairāk kā citas. No tām tava dvēsele kļūs gaišāka. Un tas ir prieks, miers un labklājība. Un ticība. Un pieņemšana. Un atklāsmes. Un miers dvēselē. Miers un ilgs mūžs.

Un atceries, ka tu esi ceļā pie Dieva. Lai cik arī gadu tev būtu…

Diana Kebas
Avots: МАГИЯ СЛОВА
FOTO: Daria Shevtsova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par attiecību līmeņiem

Šamaņi runā, ka cilvēks izvēlas partneri un dzīvesbiedru vienā no 7 līmeņiem.

Primitīvākais līmenis ir izdzīvošana: kāds, ar kuru mēs varam uzturēt ģimenes eksistenci un drošību. Daudzi pāri, zaudējuši mīlestību, kaislību un interesi vienam par otru, bet dzīvojot kopā bērnu dēļ, nolaižas līdz šim līmenim.

Otrais līmenis ir kaislība. Šis partneris var būt jebkurš, kuru seksuāli iekārojam.

Trešais līmenis ir vispārīgs. Tas nav tikai cilvēks, ar kuru mums patīk mīlēties, bet arī tas, ar kuru mums ir kopīgas intereses, vērtības vai materiālais izdevīgums.

Ceturtais līmenis ir jūtas. Tie ir pāri, kas radušies pēc sirds aicinājuma vai, kā saka, mīlestības dēļ. Daudzi cilvēki domā, ka tā ir pati pilnība attiecībās, taču tā nav.

Piektais līmenis ir kopīga pašizpausme. Tās ir attiecības, kurās cilvēki ne tikai mīl viens otru, bet var iesaistīties kopīgās aktivitātēs vai radošumā.

Sestais līmenis ir attīstība. Tā ir tā cilvēka izvēle, ar kuru jums ir pa ceļam. Katram no mums ir savs ceļš un dzīves uzdevums. Izvēloties cilvēku, kuram ir līdzīgi tev risināmie jautājumi, ir daudz vieglāk apgūt dzīves mācības.

Septītais ir garīgais līmenis. Šī ir garā tuvu cilvēku savienība. Tādu pāru ir maz. Kā saka sena gudrība – nav ienaidnieku, nav draugu, ir tikai skolotāji. Kad atklājas visas mūsu ceļā notikušās attiecību mācības, sirds piepildās ar neticamu mīlestību un pateicību visiem partneriem, kas piedalījās spēlē ar nosaukumu DZĪVE…(c)

Paldies Māra Brante
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kas šobrīd patiesībā notiek?

Daudzi senie pareģi ir pareģojuši apokalipsi un pasaules galu, ko aprakstījuši senie maiji, daudzi svētie, gaišreģi. Un šie pareģojumi sāk piepildīties. Tikai tas nav tas pasaules gals, kuru mēs bijām iedomājušies:

Tā ir planetāro ciklu maiņa, tāpat kā dienu nomaina nakts.
Tas ir laiks, kad apziņa pāriet daudz augstākā līmenī un planēta attīrās no tumsas, visa destruktīvā un karmas.

Tāpēc tas skars mūs VISUS.

Katrs, kurš šobrīd atrodas šeit uz Zemes, ir vēlējies atnākt tieši šajā laikā, lai piedzīvotu tieši šādu pieredzi.
Un tas nozīmē, ka ikkatram ir iekšējā zināšana, resurss un enerģija tam, lai izietu šo laiku.

Tie, kuri dzīvo šobrīd ir pašas spēcīgākas dvēseles, kuras spējīgas, piedaloties šajā spēlē, palīdzēt šai planētai un uz tās dzīvojošajiem ieiet jaunā ciklā un jaunā laikā.
Planētas mentālā sfēra ir piesārņota ar destruktīvām cilvēku domformām, tāpēc šobrīd tā kopā ar mums iet cauri attīrīšanas procesam.

ZINI, šis ir ļoti svarīgs laiks.
ZINI, ka tu esi mūžīga būtne, kas apveltīta ar kosmisko saprātu un spējām, un šis iemiesojums ir tikai kārtējā tava spēle, priekš kuras tev ir izsniegts tavs “ādas kostīms”.
ZINI, ka viss notiekošais ir Lielā Scenārista un Režisora Griba.
ZINI, ka viss šobrīd notiekošais ved pie evolūcijas, pie pilnīgas mūsu potenciāla atvēršanas. Tā potenciāla, kas ir katrā no mums, un tas ir vienīgais, ko vēlas mūsu dvēseles.

SVARĪGI. Pārstāt vainot un nolādēt jel ko: valdības, citas nācijas, cilvēkus, sevi, Dievu, tumšos spēkus – viņiem vienkārši ir tādas lomas.
SVARĪGI. Mācīties pieņemt notiekošo ar uzticēšanos Radītājam un savam Garam.
SVARĪGI. Pārstāt pieķerties tam, kas brūk un aiziet – prasme dzīvot tagadnē, būt elastīgam un spējīgam adaptēties – tās ir tās prasmes, kuras mums šobrīd ir ļoti vajadzīgas.
SVARĪGI. Dzirdēt sevi, savu intuīciju, savu sirdi. Tikai tava būtība spēj izvest tevi tur, kur tev jābūt un ar tiem, ar kuriem kopā tev jābūt.

Atrasties drošībā var tikai, sekojot iekšējam impulsam, iekšējam saucienam un iekšējai savai zināšanai.
SVARĪGI. Paiet malā no prāta un savienoties ar savu sirdi.

Esi ar cilvēkiem, kuri tev garā tuvi.⠀
Jo vairāk to ir apkārt, jo tu kļūsti spēcīgāks un jo lielākas iespējas ir tavai grupai.
Kopā jūs spēsiet nostāvēt šajos sarežgītajos laikos.

Satricinājumi un attīrīšanās skar visu pasauli un ir bezjēdzīgi meklēt ārpasaulē drošu vietu.
Tava iespēja saglabāties un tava drošība šobīd ir atkarīga no tava iekšējā miera un spējas pašsavaldīties.
Tavas iekšējās vētras būs kā magnēts, kas pievilks ārpasaules vētras. Tāpēc ir vajadzīgs iekšējais miers.
Pamet tās darbības, kas kaitē citiem cilvēkiem un dabai.

Cēloņu-seku laiks tiek samazināts līdz minimumam.
Radi un veido! Palīdzi citiem!
Ir pienācis laiks dalīties, atdot, palīdzēt, atbalstīt.

Ja tev šobrīd ir ļoti slikti, noliec malā savu svarīgumu un sāc palīdzēt citiem, un tu ieraudzīsi, cik ļoti uz labo pusi  mainīsies tavi apstākļi un stāvokļi.

Atver savu sirdi!
Maskas, liekulība un sasaistītība vairs šai pasaulei nav vajadzīga.

Visi notikumi, kurus mēs vērojam, ir domāti tam, lai cilvēki atvērtu savas sirdis un atgrieztos pie savas patiesās dabas.

Mēs esam Mīlestība!
Mēs neesam atdalīti viens no otra, mēs esam vienots apziņas lauks, vienots organisms.

Jo ātrāk tu atmodīsies no tumsas snaudas, jo mazāk cietīsi.
Dodies pie savas patiesās un dievišķās dabas.
Tas ir tavs pēdējais eksāmens.
ATCERIES, ka mēs esam radītāji.
Mēs radām savu realitāti ar savām domām, stāvokļiem un nolūkiem.
Iedomājies sevi savā gaišajā nākotnē. Ieliec tajā tos stāvokļus, kuros tu vēlies būt.

Tavas notikumu rindas ir kā puzles gabaliņi, kas saliekas no tām sajūtām, kuras tu visbiežāk piedzīvo.
Savas realitātes vadīšana ir iespējama caur stāvokļiem.
Dari visu iespējamo, lai atvērtu savu sirdi un atrastos savā iekšējā prieka laukā, savā mierā, līdzsvarotībā, harmonijā un mīlestībā.

Tatjana Ullrich
Tulkoja: Ginta Filia Solis