Cilvēks kā dāvana

laime44

Cilvēks kā dāvana…

Bet ar dāvanu ir tikai divi varianti – tu to pieņem vai nepieņem…
Tāpat arī cilvēku…
Es skaidri zinu, ka labāk uzreiz godīgi nepieņemt, nevis vispār nezināt, ko ar to darīt, vai ilgu laiku censties kaut kur nogriezt, kaut ko piešūt, kaut kur rozīti uzlipināt…

Tavs vai ne tavs, ir skaidrs uzreiz…

Vajadzīgs vai nav vajadzīgs – arī…
Patīk, vai gribētos labāku, bet cits netika piedāvāts – ja nebaidies no patiesības, tad noskaidrot to vari ļoti viegli un ātri…
Mīļie, izturēsimies viens pret otru, kā pret dāvanām…

Neņemsim tikai tāpēc, ka tā ir pieklājīgi.
Necentīsimies pārvērst lētu par dārgu… un otrādi…

Un būsim pateicīgi, nepiekasīsimies sīkumiem, ja reiz mūsējais…
Labākais, ko mēs varam dot mīļotajam cilvēkam ir pārliecība par to, ka mūsu mīlestība nav nākusi kādu pakļaut, salauzt, likt atteikties no savām vērtībām, izmantot kā lietu vai arī stingri kontrolēt…

Mīlestību vai nu mācās vai to pazaudē…

Un pēdējais…
Kāda cita mīlestība no malas var izskatīties kā kaut kas nepieņemams, taču tai ir tiesības būt, ja tas, kas notiek iekšpusē, apmierina abus tās dalībniekus.

Tas ir normāli.
Bet tur, kur viens sev ir izdomājis kaut kādu bildīti ar sterilām attiecībām, varbūt pat ļoti pareizām, un cenšas ievilkt tajās otru cilvēku, kurš pretojas, kam tās ir svešas, nekas nesanāks…

Tā ir patoloģija…
Lai jums mīlestības pilna un cieņpilna attieksme vienam pret otru.

Ļiļa Grad

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu mani redzi?

šeit un tagad 01

Saikne nav balstīta uz to, cik daudz laika mēs pavadām kopā ar kādu, vai uz to, ko darām. Saikne vienmēr balstās uz klātbūtnes kvalitāti.

Lūk, kāpēc mēs iemīlamies cilvēkos, kuri liek mums justies dzīviem: kaut kādā zināmā līmenī mēs visi izmisīgi vēlamies būt klātesoši šeit un tagad.

Klātbūtne šeit un tagad neprasa ieslīgšanu meditācijā, dziļu elpošanu un ko tamlīdzīgu. Tas ir tikai viens gluži vienkāršs lēmums: “Ok. Tagad es būšu klātesošs – šeit un tagad”. 

Tas nav tas lēmums, kuru tu vari pieņemt no rīta un vairs par to neatcerēties. Tas ir lēmums, kuru tu pieņem atkal un atkal visas dienas garumā. Upss, atkal esmu projām no esošā momenta? Nav problēmu, lidojums atpakaļ aizņem vien sekundi.


Maija Endželo uzskata, ka eksistē vien četri jautājumi, kurus mēs neapzināti pastāvīgi uzdodam viens otram.
Kad balsī neizteikta atbilde uz katru no četriem jautājumiem ir viennozīmīgs JĀ, mīlestība (vai – citos gadījumos – vispārēja cilvēcība) attiecībās izpaužas daudz redzamāk un tas sajūtams tai pašā sekundē.

Vēl plašākā kontekstā, cilvēki, kuri nesaņem atbildes uz šiem jautājumiem (vai tie, kuri dzird NĒ), izjūt arvien pieaugošu atrautību no sabiedrības.

Lūk, šie 4 jautājumi:

– Tu mani redzi?

– Vai tev ir svarīgi, ka es esmu šeit?
– Vai tev manis pietiek vai arī man ir jākļūst labākam?
– Vai es varu pateikt, ka esmu īpašs, pēc tā, kā tu skaties uz mani?
Vai tie ir tavi bērni, kolēģi, partneris vai jebkurš cilvēks no taviem paziņām – viņš jūt, ka tu viņu no sirds pieņem, ja tu pastāvīgi apstiprinoši atbildi uz katru no šiem jautājumiem, ja, skatoties uz viņiem, tu atlicini laiku tam, lai viņus ieraudzītu. Ja tu kādu redzi, liec viņam saprast, ka tu viņu redzi.

Piebremzē un (kaut gan ir nedaudz jocīgi rakstīt par šo, kas ir tik vienkārši, tomēr) kaut uz sekundi patiesi paskaties uz otru cilvēku.

Burtiski tikai vienu papildus sekundi.

Un, protams, ja tu mīli kādu, parādi viņam savu mīlestību. Atļauj mīlestībai, kuru tu jūti, izpausties tavā sejā, tavās acīs un tavas klātesamības kvalitātē.

Ketrina Šaflere “Kā sekundes laikā izmainīt savu dzīvi”
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Turēt līdzsvaru

Sonya_Kosar lidzsvars

Turēt līdzsvaru nozīmē pat vissarežģītākajās dienā atrast sevī viegluma sajūtu.

Saudzēt savu jūtīgo, godīgo sirdi nozīmē vienā no tās kabatiņām nēsāt sev līdzi to pašu vēstuli, otrajā – jūras šalkoņu, trešajā  – saulespuķu sēkliņas, ceturtajā – pašus svarīgākos vārdus, kuriem šobrīd ir pats īstākais laiks.

Bet pēc tam vienā mirklī atbrīvot to visu, vienā mirklī, lai visa vieta paliktu mīlestībai un tikai, un saprast, ka nekas nav mainījies.

Turēt līdzsvaru nozīmē pat vissarežģītākajās dienās atrast sevī viegluma sajūtu. Varbūt šobrīd tas ietērpts vārdos, varbūt – pieskārienos, varbūt tai pašā bedrītē aiz tavas austiņas, varbūt tajā lēmumā, kuru tu pieņem lūpas sakniebis.

Būt sev pašam  – tas nozīmē salīmēt sevi no mūzikas, aizvērtām durvīm, apskāvieniem, atteikumiem, ātrumā pateiktiem asiem vardiem, vēstulēm, pārdomātām līdz pedējam. No klusuma, kas pārņem, kad paliec viens ar pirmo izplaukušo ziedu, un brīnumaina skaistuma, ne vienmēr vārdos izsakāma. No apžilbinošiem atspulgiem ledus skulptūrās, no savu sapņu atspulgiem ūdenī.

Pamēģini tagad izlikties, ka viss augstāk teiktais nav par tevi.
Кит не спи
Avots: sobiratelzvezd.ru
Ilustrācija: Sonya Kosar
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par šodienu

starki

Larisa Anistrat

19. marts plkst. 22:15

Vēstījums Pasaulei. Lūk, kas atnāca un lūdz, lai tiktu pārstāstīts.

Kad ir grūti, cilvēki to sauc par pārbaudījumu. Var mainīt attieksmi un nosaukt to par mācību, apmācību.

Ļoti žēl, ka par tādu cenu, taču tas bija neizbēgami. Cilvēki meklē ātrus risinājumus, tas ir cilvēciski, taču tā nebūs. Toties notiks ļoti spēcīga transformācija, bez kuras tālāk nekur netikt. Tālāk iet tie, kuri mīl sevi.

Imunitāte – tā ir mīlestība pret sevi. Tās ir rūpes par sevi. Tas ir tad, kad neindē sevi ar slikto – materiālajām un mentālajām indēm, kad attīri savas Dvēseles mājas – savu ķermeni. Ķermenim vajag atelpoties. Ir svarīgs sports, joga, vingrošana – ikviens kustību prieks. Tam nav vajadzīgas sporta zāles. Sveicienu saulei vai planku brīnišķīgi var veikt jebkur.

Šis ir tas laiks, kad galvenās vērtības iznāk virspusē un tās vairs nav iespējams nepamanīt.

Notiek varena enerģētiskā tīrīšanās. Kāds noturēsies šajās augstajās vibrācijās, bet kāds – ne. Viss ies caur falša detektoru, caur “metālmeklētāju” – ar ieroci (nemīlestība) un narkotikām (nosodījums). Tām ceļš nākotnē ir slēgts.

Ir pienācis laiks mīlēt sevi, nodarboties ar sevi nevis sekot citu “grēkiem”. Būtībā jau vienmēr ir tāds laiks. Taču tagad vairs nav kur atkāpties.

Rūpējoties par sevi, izolējot sevi no pasaules, mēs glābjam savu tuvo pasauli. Pasaule, protams, noturēsies. Un būs kā nekad agrāk skaista, bet vai mēs spēsim to krāšņot ar sevi, ir atkarīgs tikai no mums pašiem. Atgādinu, imunitāte ir mīlestības pret sevi izpausme.

Protams, sliktas, melnas un graujošas domas imunitātei ir kaitīgas – jo tā ir antimīlestība.

Visas jūtas un emocijas var izpausties no diviem stāvokļiem: mīlestības un bailēm. Cilvēks nevar vienlaicīgi atrasties divos stāvokļos. Tāpēc katru sekundi mēs izdarām izvēli. Apzināti vai neapzināti, tas atkarīgs no mūsu brieduma un enerģijas līmeņa – no iekšējā resursa.

Šobrīd esam ieslēgti mājās tāpēc, lai uzkrātu šo resursu. Tādi, lūk, spontāni retrīti. Un ir ļoti svarīgi visu laiku sevi uzturet mīlestības stāvoklī. Pret sevi, pret cilvēkiem un dabu. Nav spēka mīlestībai pret cilvēci – mīli kaķi vai suni, to, kurš blakus tev, šo rītu, šo ieelpu un izelpu, kas tev dāvāti. Galvenais, mīli!

Daudziem nāksies to mācīties. Tāpēc, ka daudz vieglāk ir glābt citus, nekā sevi. Taču nav jau kur likties. Mēs esam palikuši divatā ar galveno savas dzīves cilvēku – sevi.

Mīlestība ir mūsu dabiskais stāvoklis – tāpēc mums ir tik labi to just. Mēs piepildāmies un atveramies ar to. Bailes nav mūsu dabā, tāpēc tās tik briesmīgi mūs iztukšo un nomoka. Par laimi mums katram ir iespēja izvēlēties savu stāvokli. Un šī iespēja mums tiek dota ik mirkli.

Cik gudri viss sakārtots – briesmas atnāca ne kara dēļ, ne stihijas. Tās apdraud visus.

Un mums nav ko vainot – ne citu tautu, ne dabu. Ļaudis pakāpeniski pārstāj lamāties par politiskām tēmām, reliģiju, par nacionālajām un valodas tēmām, par vakcīnām. Bet, ja vēl joprojām turpina to darīt, tad tas ir tikai inerces dēļ, aiz ieraduma. Drīz mums tas vairs nebūs interesanti. Tāpec, ka visas mākslīgās vertības, kā politiķi, nauda, skaistuma etaloni utt tiks sagrauti ar sīciņām vīrusa daļiņām, kas savā ceļā noslaucīs visu neīsto, falšo, mākslīgo. Tās salauzīs visus filtrus, caur kuriem mēs skatījāmies uz pasauli.

Vīruss ir mīlestības trūkums. Mīlestības pret sevi un sekojoši – mīlestības pret pasauli.

Kad es lūdzu, lai man parāda, kas šobrīd notiek, man rāda traukus. Mēs esam trauki: ir tukšie un tie ir jāpiepilda. Tas nozīmē, ka ir jāiemācās pieņemt (nevis tikai ņemt). Ir pilnie – tos vajag iztukšot. Tas nozīmē, ka ir jāiemācās dalīties. Apmaiņa. Pasaule ir viena komanda, taču svarīgi ir sākt ar sevi.

Sākumā skābekļa masku sev un tad savam tuvākajam. No mums sākas ūdens apļi. Un no mums ir atkarīgs, vai tie būs atbalsta vai panikas apļi. Dalīties un pieņemt. Tie trauki, kuri paliks tukši vai pārpildīti, pārstās eksistēt Cilvēka formā.

Ir pienācis jaunu, augstu vibrāciju laiks. Ar smagām vibrācijām te neiekļūt. Ir svarīgs vieglums. Vecāki šobrīd ir spiesti kopā ar saviem bērniem palikt mājās. Zini, kāpec? Tāpēc, ka bērni ir mūsu skolotāji, mūsu pavadoņi uz mīlestību un gaismu. Viņi mūs māca spēlēt, viņi mums māca prieku, vieglumu, elastīgumu, patiesumu un uzticēšanos. Atgādina par pašvērtību. Cik daudz vecāki nākuši pie prāta, nevis izdzīvošanas instinkta dēļ, bet tāpēc, ka viņu bērniem ir vajadzīgi dzīvi un veseli vecāki.

Ja agrāk cilvekiem izdevās izvairīties no ilgas un ciešas saskarsmes ar saviem bērniem, tad šobrīd tas ir neizbēgami. Un ticiet man, šī saskarsme dziedinās. Tāpec, ka pieaugušie sajutīs, ka viņus mīl bez nosacījumiem. Un šie cilvēki, kuri prot tā mīlēt ir viņu bērni. Bet mīlestība dziedina, mīlestība transformē sāpes un bailes harmonijā.

Uzticēšanās. Mums ļoti svarīgi šajā laikā ir uzticēties Augstākajiem spēkiem, ticēt, ka viss notiek pēc plāna. Samierināšanās – skatīties uz situāciju ar mieru Dvēselē. Iespējams, mums “izsitīs korķus”, no uztraukuma “nonesīs jumtu”, taču ar gribasspēku vajag sevi aiz krāgas izvilkt no panikas, darīt to, kas jadara un būs, kas būs. Bet būs labi, bet, ne visiem (tas pirmajā acu uzmetienā).

Kas paaugstina mūsu vibrācijas: humora izjūta, labestīga humora izjūta. Sirsnība, pateicība, mīlestības pilni vārdi, atbalsta vārdi, pašvērtība, sevis attīstīšana. Ir svarīgi būt ieguldījumam sevī, tātad arī pasaulē. Palīdzība, īsta labdarība. Bez vēlmes uzpirkt pasauli vai pielabināties karmai. Bet mūsu sirsnība. Tās ir caurlaides dzīvē.

Neļaut sev būt drūmam, lepnam, sarkastiskam, nosodošam, kritizējošam, nedzīvot ar vainas apziņu, nemelot un neskaust. Peļņa uz cita bēdas un bailēm šobrīd ir Dvēseliskā pašnāvība.

Ja tev šķiet, ka es šo vēstu kaut kur no augšas, tad, tas tā nav. Viss, par ko runāju, ir arī par mani un attiecas arī uz mani.

Es palūdzu Augstākajiem spēkiem nodot vestījumu cilvēkiem. Lūk, tas ir:

Cilvēce uzsēdās uz raķetes uz vienas planētas, bet izlidos jau uz pavisam citas. Pārmaiņas notiek ļoti ātri. Uz šīs jaunās zemes uzkāps tie, kam ir ko dot šai Planētai. Laiks padomāt par savu misiju, bet, ja tā ir zināma, tad rīkoties saskaņā ar to. Laiks pieņemt sevi un savu Spēku.

Pasaule ir izdarījusi kvantu lēcienu. Mums jālec ar to kopā, lai piezemētos jaunā pasaulē. Nekādu strīdu un savas taisnības pierādīšanas. Nemaisamies citu cilvēku iekšējos procesos. Atbalsts. Tikai atbalsts. Ar vārdu, ar darbiem, lūgšanām. Katram pašam jānoiet savs ceļš. Mēs to nevarēsim izdarīt citu vietā.

Tā gribas mainīt pasauli, un tik ļoti negribas mainīt sevi. Bet pasaule mūs apspēlēja – tā izmainījās – un mums nekas cits neatliek, kā mainīties, mainīt savu apziņu, palašinat to, lai noturētos šajā pasaulē. Nekā savādāk. Starp citu, tā ir ļoti laba ziņa.

Šis vīruss ir atnacis atgādināt par mīlestību. Tas atklāj visu īsto un vairs nav iespējams tēlot, ka tu to neesi pamanījis, nezināji, tev nebija gar to nekādas daļas.

Šodien atgriezās stārķi. Viņi viss kāsis ilgi planēja debesīs un apsolīja mieru. Svētību visai cilvēcei.

Larisa Anistrat
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Jaunais “Dekamerons”

dekamerons

Autors: Vents Sīlis
Jaunais “Dekamerons”

Pieņemsim, ka šo stāstu vakar pastāstīja kāds draugs, kad mēs jautrā kompānijā sēdējām pie galda uz kura starp mērenām, taču izmeklētām uzkodām un dzērieniem atradās arī Bokačo sējums, no kura mēs vakara gaitā lasījām viens otram priekšā noveles, līdz brīdim, kad sākām sacerēt paši savas.

* * *

Viņš stāvēja lielveikalā pie alkohola plaukta un nevarēja saprast savas vēlmes. Viskijs? Konjaks? Vīns? Alus? Ko tas vispār dos? Aizvakar viņam parādījās nelielas iesnas, tādēļ iedzeršanu viņš bija ieplānojis arī kā profilaktisku pasākumu. Kamēr viņš stāvēja, domādams par to, vai viņam labāk gribētos 12-gadīgu pēcgaršu pa 32.99 (akcija) jeb spēcīgu apiņu aromātu, vai dedzinoši rūgto, kā jau tas piederas nacionālpatriotiskam produktam, Rīgas balzama garšu, viņam blakus (lai arī drošā attālumā) nostājās Viņa.

Viņa bija atnākusi pēc alkohola, jo vienreiz pa ilgiem laikiem bija izdomājusi pamatīgi un ar baudu iedzert. Viņa jau bija aizmirsusi, ko tas nozīmē – šādi iedzert. Kopš pagājušajā oktobrī ar abpusēju intereses trūkumu bija beigušās viņas pēdējās lielās attiecības, viņa bija aizbēgusi darbos. Abpusējs intereses trūkums nozīmēja to, ka viņš viņu precēt tā īsti negribēja, bet viņa tā īsti negribēja viņu līdz tam aizmanipulēt. Lai gan tas nebūtu grūti, viņš būtu ļāvies. Varbūt tas arī laupīja šīs uzvaras vērtību. Sekss gan bija labs, tomēr tas pēdējā laikā bija kļuvis pārāk komfortabls, lai uzbudinātu tā pa īstam. Kamēr viņas draudzenes aktīvi izbaudīja savus mazliet-pāri-četrdesmit ar gados jaunākiem mīļākajiem, viņa bija psiholoģiski aizķērusies savos trīsdesmit – viņai joprojām likās, ka bauda, ko sagādā darbs ir lielāka, nekā tā, ko varēja iegūt no seksa. Darbs, jā… Taču šovakar kaut kas bija mainījies, bija sajūta, ka viņa atkal stāv pie lielā ruletes galda un ir pēdējais brīdis izdarīt likmes…

Viņš ar interesi aplūkoja dāmu elegantajā mētelī, kas lūkojās uz sarkanvīnu dārgo galu. Viņas sejas izteiksme bija tik nopietna, ka likās – viņa izvēlas nevis vīnu, bet likteni. Pēkšņi viņš dzirdēja sevi sakām:
– Tas malbeks pa divpadsmit ir tiešām labs, ņemiet ciet!

Viņa neizpratnē pagriezās pret viņu, juzdamās aizskarta par viņa uzbāzību. Kā svešs vīrietis uzdrīkstas apšaubīt viņas spēju orientēties vīnos? Taču ieraugot viņa draudzīgo smaidu un nedaudz šķelmīgo skatienu viņa pārdomāja. Aši pametusi acis uz viņa apaviem (par vīrieti ļoti daudz pastāsta tieši viņa apavi), viņa ar patiku konstatēja, ka viņam kājās ir labi kopti un gaumīgi apavi, ar pretenziju uz radošu, taču nopietnu profesiju, piemēram, arhitektūru. Tā vietā, lai atcirstu kaut ko sarkastisku, viņa pasmaidīja un teica:
– Droši vien… lai gan kas to var zināt…
– Jā, garantiju jau nav. It īpaši mūsdienās.

Tā viņi nopļāpāja kādu brīdi, līdz garām ejošais lielveikala darbinieks aicināja pasteigties, jo līdz desmitiem ir vēl tikai astoņas minūtes. Nevainīga piezīme, bet pēkšņi gaiss ap viņiem sabiezēja. Abi sajuta neskaidru apdraudējuma dūrienu un vienlaikus saldo adrenalīna garšu, kas pavada spēli uz augstām likmēm. Skatieni sastapās, mēmais jautājums tika atbildēts apstiprinoši. Viņai sāka kņudēt vēderā, viņam – degunā. Viņš ātri paņēma vīna pudeli un abi raitā solī devās pie kases. Viņa gāja mazliet pa priekšu, juzdama, kā viņa skatiens kāri seko katrai viņas kustībai, auguma izliekumam, kā viņš domās novelk viņai vispirms mēteli, pēc tam blūzi… viņa juta, kā pāri ādai pārskrien elektrības vilnis.

Pie kases bija neliela rinda, pagāja pāris minūtes, kamēr tika apkalpoti divi jauni puiši un vēl viens vecāks pāris. Paspēs vai nepaspēs? Spriegums auga augumā. Deviņi piecdesmit astoņas. “Es samaksāšu” viņš teica, jau izvilcis maksājumu karti, un sniedza to kasierei. Deviņi piecdesmit deviņas.
– Maisiņu…pa divdesmit centiem? – nopīkstinot preci jautāja kasiere pieklājīgā, bet nogurušā balsī.

Viņš paņēma pudeli un jau ievilka elpu lai pateiktu “Paldies, nevajag!”, taču tajā brīdī kņudoņa degunā kļuva neizturama. Pirms viņš paspēja noreaģēt, viņa mute uzsprāga skaļā, nekontrolējamā šķaudienā. Pudele izslīdēja no rokām, skaisti apmeta salto un sašķīda pret lielveikala grīdu. Divdesmit divi nulle nulle.

– Uz veselību! Cerams, ka tas nebūs šitais koronas zvērs! – atdzīvojās kasiere.

Viņa skatījās uz viņu, bet viņš skatījās uz saviem gaiši brūnajiem zamša zābakiem, uz kuriem ar pretenziju uz vampīrisku šiku tagad greznojās tumšas sarkanvīna šļakatas. Tad viņa pagriezās un devās autostāvvietas virzienā, kamēr viņš mēģināja izkāpt no sarkanās peļķes tajā nepaslīdot. Viņš gribēja saukt, lai viņa pagaida, bet tā vietā vēlreiz skaļi nošķaudījās. Viņa paātrināja soli un pielieca galvu, it kā izvairīdamās no neredzamas bultas.

* * *

Lielākā problēma ar vientulību ir tā, ka tā nemazinās arī paliekot divatā. Pat intīmas tuvības brīdī mēs bieži vien nespējam pārvarēt sava Ego ierobežojumus un paliekam katrs savā neredzamās sienas pusē. Mūsdienu narcisisms ir nespēt redzēt otra mirdzošajās acīs neko vairāk, kā savu atspulgu, izmantot viņu tikai kā līdzekli uzmanības novēršanai no melnā bezdibeņa, kas raugās uz mums no katras acs zīlītes centra.

#jaunaisdekamerons #literatūra

Visa dzīve ir austa no attiecībām

dosana

Visa dzīve ir austa no attiecībām. Attiecībām ar cilvēkiem, cilvēka un dabas attiecībām, attiecībām ar sevi pašu, attiecībām ar Dievu. Es cilvēkus attiecībās jūtu kā savienotos traukus un redzu, kā vide ietekmē mūs katru. Krieviem ir ļoti laba paruna: «С кем поведёшься, от того и наберёшься», lipīgs ir viss. Pat daži labi vārdi, smaids, rokasspiediens var visu izmainīt.

Nokļūstot kādā cilvēku grupā, tu nokļūsti tās atmosfērā. Tu vari slīgt emociju virpulī, baudīt plūsmu, atslābt siltumā vai nosalt stindzinošā aukstumā. Tu vari vēlēties peldēt tālāk un kļūt par daļu no plūsmas, atdoties tai, bet tu vari ļoti vēlēties nokļūt krastā, lai aizbēgtu. Un arī attiecībās var notikt attīstība, pārmaiņas, lūzumi, viss atkarīgs no mums pašiem.

Es uzskatu, ka vide var būt ļoti diagnosticējoša un terapeitiska, jo, lai kur tu arī ietu, visur it viss būs stāsts par tevi. Un tas kļūst nu jau par neapstrīdamu patiesību. Kas iekšā – tas ārā. Cilvēki ap tevi – tavā laukā – tas ir stāsts par tevi, un viņi izturas pret tevi tā, kā tu viņiem atļauj, tā, kā tu pats izturies pret sevi. Un nevajag žēloties par to, ka kāds tev ir uzsēdies uz kakla, ja reiz pats to kaklu esi priekšā nolicis. Viss ir sajūtams. Attiecības tev palīdz izgaismot tavus “aklos punktus” visdažādākajos veidos.

Kāds ber sāli brūcē, kāds akurāti uzspīdina lukturīti, kāds vienkārši ielej tev karstu tēju un saka: tu esi brīnišķīgs. Un tu atbildi: “Tu arī. Es tevi ļoti mīlu”. Un sajūtas ir tādas, it kā tauriņi maigiem spārniem skar tavu vaigu un tavā traukā ielīst siltums. Un tādos brīžos saproti, ka viss tālāk teiktais ir lieks, ka šis “mīlu” ir zelta krāsa tavā pasaules paletē. Cilvēkam vajadzīgs cilvēks. Sajust. Prast izturēties cieņpilni, nenospiežot ar savu tuvību, prast izšķirties, neaizvainojot otru, pārtraukt vardarbību. Saudzēt, atdot, noņemt masku, laikā pateikt un apskaut. Dažkārt par vēlu. Taču nekad nav par vēlu ikvienā un visā notiekošajā ieraudzīt Dievu.

Man ļoti patīk vērot cilvēkus. Man patīk vērot sejas, ķermeņus, izzināt, analizēt, priecāties par tiem. Vai esi ievērojis, ka daudziem veciem cilvēkiem grumbās sastingst tā emocija, kuru viņi visbiežāk dzīvē ir izbaudījuši?

Kad mani kāds ļoti stipri kaitina, es cenšos abstrahēties un sev jautāju “kāpēc?”, vēroju cilvēku, situāciju sevī un saku: “Viņam ir tiesības būt tādam, viņam ir tiesības dzīvot no savas pieredzes, iespējams, ir karš, par kuru es neko nezinu”. Manas tiesības ir pieiet tuvāk vai paiet malā. Manas tiesības ir pateikt tieši par savām sajūtām vai paklusēt.

Dažādos veidos to apspiežot, nekādu prieku un apmierinājumu negūsti, un tas nozīmē, ka izvēlējies nepareizu mijiedarbības stratēgiju. Būt maliņā, necensties pamācīt vai kaut ko pierādīt dažkārt ir ļoti grūti, taču tas attīsta pieņemšanas spēju. Arī sevis pieņemšanas, tāpēc, ka šis cilvēks arī ir stāsts par tevi. Un visas šīs atkarības, līdzatkarības, naids un aukstums saskarsmē – viss ir no beznosacījumu mīlestības trūkuma. Bet universālais un vienīgais mīlestības avots ir Dievs.

Aleksandra Aleksejeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīves pieskārieni

milestiba37

– Kā tu domā, kāpēc no brīža, kad tev paziņoja, ka dzīvot atlikuši četri mēneši, ir pagājuši vienpadsmit gadi? – es jautāju Ņikitam, savam senam pacientam, kurš bija atnācis ciemos vienkārši tāpat.

– Tāpēc, ka šī dzīve kļuva par MANĒJO, Ļiļa… – viņš vienkārši atbildēja, – tā, kurai pareģoja četrus mēnešus bija drūms, bet gluži dabisks iznākums svešai dzīvei, kurā es vienmēr biju zinājis, kādam man jābūt, bet kurā ne reizi nebiju padomājis par to, kāds esmu patiesībā

– Gatavojies dzīvot?

– Ne tikai. Es sev līdzi ņēmu ne tos, kuri bija man vajadzīgi, bet es nebiju vajadzīgs viņiem. Un mēs viens otru lauzām, domājot, ka “pie attiecībām vajag strādāt”….

Tagad mana bijusī sieva ir laimīga ar SAVU vīru un es – laimīgs ar SAVU sievieti…
Un, kā izrādījās, neviens no mums nestrādā pie attiecībām… mēs tajās ATPŪŠAMIES…
Es padomāju un sapratu, ka Ņikitam taisnība. Tāpēc, ka MĪLESTĪBA NAV DARBS, lai ko jums neteiktu “attiecību darbaholiķi”…

Mīlestība ir ATPŪTA, kas dziedina…

Ko gan tur stradāt, ja tai ir tikai divi stāvokļi – IR vai NAV…

Un tur, kur tā ir, sanāk atcerēties cilvēku, rūpēties par viņu, dzirdēt viņu, saudzēt… un saņemt pretī to pašu…

Bet tur, kur tās nav… strādā, nestrādā… viss ir tikai tā dramatizēšana, kam nepietiek ne spēka, ne vēlmes…

Un, lūk, dzīvs tam pierādījums…

Mīliet, esiet jūs paši un esiet veseli!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis