8 svarīgākie darbības vārdi

puce

Skatīties
Uzmanīgi. Ar gudras lapsas skatienu, pūces dzintardzeltenām acīm, nepalaist garām nevienu un neko. Jo pasaulē viss notiek pēkšņi un ātri. Un šis vienīgais mirklis var paņemt visu. Neatgreizeniski. Taču tas var tev plaukstā nolikt visu pasauli. Un tas nozīmē – sagaidīt saullēktu, pavadīt saulrietu un neļaut sev kaut ko palaist garām… Skatīties dziļi sevī. Debesīs. Mīļotajās acīs.

Klausīties
Klausiīties. Savā sirdī. Dažkārt auksta aprēķina balsī. Skaņās aiz loga, šīs pasaules dzīvi. Klausīties mūziku. Klausīties jutekliskā putenī, svešās skaistās un dīvainās runās, kaķa murrāšanā…. Klusumā, tātad – bezgalībā. Klausīties un dzirdēt.

Elpot
Ar pilnu krūti. Pilnu spēku. Baudīt kūstoša sniega smaržu gaisā, kas nogulstas plaušās, atstājot vieglu skumju sajūtu, kura, gribi vai negribi, ietīs tevi un pametīs. Ieelpot kaut ko ļoti dārgu un mīļu.

Ticēt
Savai izvēlei. Savai Zvaigznei. Jaušām nejaušībām. Saviem spēkiem… pat tad, ja rokas nolaidušās, pat tad, ja šķiet, ka visa pasaule ir pret tevi, pat tad, ja šķiet, ka viss beidzies… ticēt un gaidīt pretī pastieptas rokas no neiespējamības tumsas. Tikšanām, kas maina tavu dzīvi uz visiem laikiem… Tam, ka visu (gandrīz visu) var izlabot – pareizajā laikā ar pareizajām domām galvā, un atvērtu sirdi. Taisnīgumam.

Mīlēt
Tāpēc, ka “prast mīlēt nozīmē prast visu”. Mīlēt Viņu. Sevi. Un veselu pasauli starp jums. Mākslu, radošumu, mūzikas un dabas skaņas… Dievu. Savus Sargeņģelus. Draugus. Mīlēt dzīvi, nedalot to “tajā, ko es mīlu darīt” un “”tajā, kas man jadara”. Mīlēt jauno un pēkšņo. Un ikdienas sīkumus.

Dāvināt
Neko neprasot pretī… Atdot vairāk, nekā saņem. Dāvāt savu aizraušanos un atklājumus, savu enerģiju. Savu pārliecību. Dāvanas un smaidus. Un atklāsmes. Un skūpstus.

Just
Nekādus pustoņus, tikai pilvērtīgus, pilnkrāsainus. Bet, ja nu sanāk pustoņus – tad dažādu gradāciju – no-līdz. Just miesu un asinis. Un savu mūžīgo Dvēseli. Un zemi zem kājām. Un spārnus aiz muguras. Pat sāpes – tāpēc, ka tās nozīmē, ka tu vēl joprojām esi dzīvs.

Saprast
Sevi un savu pasauli. Ka vientulība nav sinonīms vārdam brīvība. Ka straume, iespējams, aiznesīs tevi ne gluži tur, kur biji iedomājies. Ka kaut ko tev lemts sasniegt tikai pretojoties liktenim. Ka dzimšana ir pirmais solis pretī nāvei un, ka nāve nav beigas, bet gan jauns sākums. Saprast to, kas tev apkārt, zemtekstus, jēgu un nozīmi. Tāpēc, ka mājienos slēpjas jēga…

Autors nezināms
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums Ginta Filia Solis

Advertisements

Nepieklājīgi vienkāršās lietas

virietis sieviete6

Manā izpratnē uz briedumu norāda nepieklājīgi vienkāršas lietas.
Tā ir spēja parūpēties pašam par sevi.
Esi izsalcis? Paēd.
Tev ir auksti? Sasildies.
Caurvējš? Pārsēdies.
Sāp? Neciet.
Mīli? Pasaki.
Nemīli? Vēl jo vairāk, pasaki.
Slikti? Izdari tā, lai kļūtu labāk.
Labi? Nepaskrien garām.
Vienkārši apstājies un baudi.
Dara sāpīgi?
Pievērs tam viņu uzmanību.
Nedzird?
Pamēģini vēlreiz.
Atkal nedzird?
Zaudē.
Iemācies dot.
Un tas nav par naudu.
Pavisam, ne par naudu.
Puika kļūst par vīrieti, arī tad, kad pārstāj tikai patērēt.
Iemācies dot.
Meitene kļūst par sievieti, arī tad, kad pārstāj tikai atdot.
Iemācies ņemt.

Un beidzot iemācies atšķirt vajadzību un mīlestību.
Neaizsargātību un vājumu.
Rūpes un aizbildnību.
Laipnību un pakļautību.
Uzticību un muļķību.
Agresiju un vardarbību.

Es domāju, ka daudzi to jūt neapzināti.
“Sirdi neapmānīsi…” – atceries?
Tas ir tieši par to.
Taču daudzi neatrod sevī spēkus tajā atzīties.
Piemēram tajā, ka viņu stāsts nav par Mīlestību.
Bet, par vajadzību.
Briedumu tāpat kā muskuļus ir jātrenē.
To var uzaudzēt.
Ir tikai jāsaprot, kāpēc tev to vajag.

© Igors Larins
FOTO: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

 

Dzīve ir vienkārša

labestiba12

Dzīve ir vienkārša.
Ja esi piekusis no grūtībām, vienkārši uz mirkli apstājies…
Apstājies un paskaties uz šo vienkāršību.
Sajūti to. Izjūti. Iemīli to. Kļūsti par to…

Dzīve ir vienkārša. Paskaties visapkārt. Tavi sarežģījumi nav izņēmums. Apzinies to.

Dzīve ir vienkārša… Un tās vienkāršība ir tajā, ka viss pastāvīgi kustās, mainās, izņemot vienu – Dzīves likumi ir nemainīgi. Tās ir atslēgas, kas atslēgs jebkuru slēdzeni. Tās ir durvis, aiz kurām tevi gaida jebkurš sapnis. Tas ir fundaments, uz kura celta visa pasaule.
Viens no šiem likumiem ir “Piepildījuma” likums:
Atdodot tu piepildies ar to, ko atdod.
Piepildies tu, piepildās tava mikropasaule. Tā Tu Radi sevi un visu ap tevi.
Gribi saņemt? – Atdod.
Gribi mīlestību? – Atdod mīlestību.
Gribi sapratni? – Dāvā sapratni.
Gribi siltumu? – Sildi.
Gribi prieku – Priecē…
Dzīve ir vienkārša.
© Amu Mom
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Dāvana

coconut-390056_1920

Darba vietā bija korporatīvais pasākums – tā tos tagad sauc. Visiem dāvināja dāvanas; ar to nodarbojās enerģisku darbinieču bariņš. Katram tika pa dāvanai no kolektīva.

Salavecis vilka dāvanas ārā no maisa un dāvināja. Visi saņēma normālas, pat labas dāvanas: skaistu tējkannu, telefona maciņu ar spīguļiem, austiņas…. Bet šai sievietei, Verai, tika kokosrieksts. Speciāli.
Vera bija tieviņa, nedaudz uzkumpusi četrdesmit trīs gadus veca meita. Nedaudz entuziaste un nedaudz romantiķe. Ļoti labestīga, atsaucīga un klusa. Par viņu mēdza pasmieties. Bet tagad nolēma kārtīgi izsmieties; uzdāvināja kokosriekstu. Tādu muļkīgu, tadu matainu, gaužām nevērtīgu. Un visi smējās vēderus turēdami, kad Vera šo dāvanu piespieda pie krūtīm kā tādu giljotinētu galvu. Protams, ļaudis bija iedzēruši un tāpēc arī smējās līdz asarām.
Bet pati enerģiskākā darbiniece, smejoties teica, ka Verai tagad būs par ko rūpēties…

Vera devās mājās ar savu dīvaino dāvanu. Kakls bija aizžņaudzies. Nez kāpēc viņa sāka rūgti raudāt – kā bērnībā. Viņa aizgāja no ballītes; bet mājas viņu neviens negaidīja. No svētku galda viņa nebija apēdusi ne kumosiņa, lai arī pati bija gan kūku atnesusi, gan pīrāgus izcepusi, gan salātus pagatavojusi; bet nepalika un nepaēda. Viņa gāja pa tumšo ielu ar kokosriekstu rokās un rūgti raudāja par savu muļķīgo dzīvi.

Bet pie viņas mājas ārdurvīm klāt pienāca kaimiņš. Pasveicināja un jautāja, kas Verai rokās? Un ko viņa tik stipri spiež pie krūtīm?

Vera skumji teica, ka tas ir kokosrieksts. Droši vien viņas vakariņas. Tikai viņa nezin, kā to pārsist. Ar durvīm nav nekādas jēgas; bērnībā tā viņi valriekstus dauzīja, bet šo, visticamākais, ar durvīm nesasist.

Kaimiņš teica, ka ar dzelzs durvīm varētu mēģināt. Tās ir ļoti stipras. Bet var sadauzīt arī ar ķieģeli; blakus taču atrodas būvlaukums! Iesim, pamēģinasim ar ķieģeli!

Un viņi devās uz būvlaukumu – no garlaicības un bezizejas. Viņi sāka mest ar ķieģeļiem pa kokosriekstu.

Tumšā vakarā, ziemā, būvlaukumā divi pieauguši cilvēki mētāja ķieģeļus. Mja.
Bet rieksts nepadevās. Kaut gan viņi stipri meta, kamēr Vera trāpīja ar ķieģeli kaimiņam pa kāju.
Starp citu, viņa vārds bija Vitālijs.

Vitālijs iekliedzās: “Au, kā sāp!” – gluži kā bērnībā. Un pēc tam viņš pateica, ka darbā viņam ir ierocis un rīt viņš to riekstu nošaus. Ņems un tam iešaus. Tad arī paskatīsies, cik tad tas patiesībā stiprs! Ne ar tādiem riekstiem vien ticis galā! Tāds darbs!
Vienu vārdu sakot, pēc tam viņi devās pie Vitālija, viņš stipri kliboja. Un tur viņi sāka zāģēt riekstu ar robaino nazi. Tas bija aizraujoši, viņi pat viens uz otru rājās, gluži ka bernībā. Un pēc tam dauzīja riekstu ar āmuru. Ļoti interesanti pavadīja laiku.
Pēc tam Vera uzvārīja makaronus, kamēr Vitālijs turpināja nogalināt riekstu. Apkaisīja makaronus ar sieru. Viņi paēda un turpināja cīnīties ap riekstu. Un uzjautrinājās, smējās, bārās, stāstīja stāstus no bērnības dienām…

Kamēr saprata, ka ir radīti viens otram. Un viņiem divatā bija ļoti labi un jauki. Superīgi – kā bērnībā mēdza teikt.

Un kopā viņi sagaidīja Jauno gadu. Un arī nākamos Jaunos gadus. Un vienmēr pirka kokosriekstu. Pateicībā par iepazīšanos.
Vera aizgāja no darba. Atrada citu, labāku, viņa sāka vadīt kāzas, izmācījas par kāzu rīkotāju un vadītāju. Un dažādus korporatīvos pasākumus, kuros viņa ļoti uzmanīgi seko tam, lai neviens nejustos aizvainots. Lai neviens nepaliktu bez dāvanas, un lai nevienu neaizvainotu ar kokosriekstu…..
Kaut gan, svarīgi taču ir tas, kas iekšā tajā riekstā, vai ne? Bet tur var būt arī laime, mīlestība un particība..
Lūk, tā.
Autors: Anna Kirjanova
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

 

Audzināt ar Brīnumu

laimigs berns1

Mamma un tētis manu bērnību pārvērta svētkos.

No rītiem es zem sava spilvena atradu mazas dāvaniņas. Man teica, ka tās ir “no zaķīša”. Ar aizvērtām acīm, knapi pamodusies, es sataustīju zem spilvena kaut ko maziņu un brīnumainu. Es necentos ātri to paņemt. Lēnītiņām aptaustīju, cenzdamās saprast, ko tad šoreiz zaķītis man atnesis.

Katru reizi tur bija kas cits: krāsojamā grāmatiņa, ledenes, vēstulīte. Reiz viņš man zem spilvena bija nolicis… burkānu! Atceros, es ne nieka neizbrīnījos, tikai neticami priecājos – iedomājies, šis labsirdīgais zvēriņš bija padalījies ar savu lielāko gardumu. Es ticēju brīnumiem – tie man šķita gluži dabiski. Uz bērnudārzu es gāju pacilātā noskaņojumā un visapkārt redzēju ļoti daudz ko brīnumainu.

Kā jau visi bēŗni.

Un vēl man šķita, ka ikvienam bērnam ir savs zaķītis, kurš kaut ko noliek zem spilvena. Nezināju, ka mēdz būt savadāk. Un kad mana labākā draudzene man pastāstīja, ka baidās iet mājās, un tāpēc grib palikt pie manis ciemoties uz mūžu, es viņai pajautāju: “Bet kā tad zaķītis tev nodos dāvaniņas?” Un te nu man kļuva skaidrs, ka man ļoti ir paveicies. Ar zaķīti.

– Zaķītis vairs neatnāks, – reiz man teica mamma. – Bet viņš tev ir atstājis dāvaniņu un vēstulīti. Dāvana bija brīnišķīga, bet vēstule ļoti maiga un pārliecinoša. Es nemaz nesaskumu, jo uz to brīdi ļoti daudz ko jau nojautu. Jā, un arī brīnumu vēl bija ļoti daudz – gan ar rokām radītu, gan spontānu.
Piemēram, kad mēs ar vecākiem atpūtāmies pie jūras (un tas jau pats par sevi bija brīnišķīgi, jo parasti atpūtos kopā ar vecmāmiņu un vectētiņu, jo mani vecāki ļoti daudz strādāja), pa pludmali staigāja tieviņš vīriņš un piedāvāja nopirkt šokolādes saldējumu. Saldējuma kaste bija ietīta segā, un es nespēju saprast: kā tad tā, saldējums taču izkusīs! Bet tētis man paskaidroja, ka gluži otrādi – tā var ilgāk saglabāt aukstumu iekšpusē. Un nopirka visu saldējuma kasti.

Es toreiz ne uzreiz sapratu, kāpēc mums vajag tik daudz saldējuma, jo mēs trijatā to nevaram apēst pat nedēļas laikā. Un tikai pēc daudziem gadiem es spēju novērtēt šo tēta rīcību. Ar saldējumu mēs toreiz cienājām visus kaimiņus un to dāvināt bija tik patīkami.

Vēl viens brīnums notika, kad mani vecāki gatavojās ceļojumam uz ārzemēm. Todien man bija ļoti skumji un es savā istabā uzcēlu telti un iedomājos, kā tur dzīvošu un skumšu.

Atbrauca vecmāmiņa, kurai bija par mani jāparūpējas un javed uz skolu (tad es gāju pirmajā klasē). Vecākiem tajā dienā bija ļoti labs garastāvoklis un man nepavisam negribējas viņiem rādīt savas skumjas. Mēs devāmies uz staciju viņus pavadīt. Kad pienāca vilciens, es jau biju gatava apraudāties. Un te pēkšņi tētis saka: “Nu, ko, meitiņ, brauksi mums līdzi?” Es toreiz gandrīz no laimes aizmirsos! Tie tik ir brīnumi – viens un divi, un es jau kopā ar vecākiem braucu vilcienā savā pirmajā ārzemju ceļojumā.

Izrādījās, ka tētis un mamma jau no paša sākuma plānoja, ka es braukšu kopā ar viņiem un bija sapakojuši manas drēbes. Vienkārši gribēja mani pārsteigt un sagādāt vēl vienu brīnumu.

Tādu notikumu manā dzīve ir bijis ļoti daudz, un kad man jautā, no kurienes manī ir tik daudz optimisma, es atbildu: “Man vienkārši bija ļoti laimīga bernība.”
Autors: Vilena Kotova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Skolotājs

saule

– Mums apkārt tik daudz gudro – skolotāju, dažādu padomdevēju, kā atšķirt īsto? Vai ir kādas īpašības, pēc kurām to atpazīt?
– Nē. Un būt nevar. Ne jau skolotājs māca. Māca laime. Viss, kas ir laimīgs šeit un tagad, atrodas Dievā. Lūk, kurš zin patiesību! Lūk, kurš nevar nedalīties tajā ar citiem. Vai tu to dzirdi? Viņam tas ir vienaldzīgi. Gribi? Mācies! Negribi? Nē! Laimīga ir zīlīte pie tava loga, laimīgs ir koks zem saules, laimīgs patiess gudrais. Viņš ir vienkāršs kā putns. Brīvs kā vējš koka lapotnē. Viņš ir silts kā saules stars. Viņš ir maigs, kā mēness nakts. Rezonē ar otra laimi. Atceries par savu trauslāko stīgu, kas nostiepta saskaņai ar Dievu. Ieklausies tajā ar Sirdi. Neminstinoties, uzreiz! Kad tu esi laimīgs, TU PATS ESI SKOLOTĀJS Kad nelaimīgs – vien satraukts skolnieks, kurš pat nezin, kas vēl viņam būtu jāiemācās.
– Bet kā būt laimīgam?
– Mīli!
Autors: Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Foto:pixabay
Tulkojums © Ginta FS

Tas ir tik vienkārši…

siena8

Tas ir tik vienkārši – pagriezienā piebremzēt, lai gājējs pāriet ielu: tad viņa mētelis un tava sirdsapziņa paliks tīri.
Tas ir tik vienkārši – pateikt bērnam, kurš saplēsis eglītes mantiņu: “Nekas, mazulīt, – tas ir uz laimi!”, nevis pusstundu kliegt tā, it kā viņš būtu saplēsis nevis mantiņu, bet tavu sirdi.
Tas ir tik vienkārši – piezvanīt mammai šodien, nevis pēc tam.
Tas ir tik vienkārši – pēc izrādes piecelties un aplaudēt, kājās stāvot: tavas kājas izturēs, nebaidies, bet māksliniekiem būs patīkami, aplausi ir viņu balva, citas nav.
Tas ir tik vienkārši – paturēt savu viedokli pie sevis, ja tu kaut kam nepiekrīti, bet enerģiju, kura aiziet indīgām piezīmēm un komentāriem, iztērēt kaut ko radot.
Tas ir tik vienkārši – būt pateicīgam un teikt “paldies” par to, ka tevi palaida apsēsties, ātri atbildēja uz tavu vēstuli, piekrita ar tevi pusdienot; tāpēc, ka, ja godīgi, tev neviens neko nav parādā: ne vecāki, ne kolēģi, ne draugi.
Tas ir tik vienkārši – pateikt “nē” visam, kas nav tev tuvs: cilvēkiem, kuri nodara sāpes un ar kuriem tev nav līdzīgas vērtības, rupekļiem un meļiem, sliktai mūzikai, garlaicīgām grāmatām…
Cieni sevi:
“nē” – visam, kas tevi grauj,
“jā” – visam, kas padara tevi laimīgu.
Jo tas taču ir tik vienkārši: aizsūtīt SMS ar vārdiem “es Tevi mīlu!” – vienkārši tā, bez iemesla, tāpēc, ka tev ir paveicies un tev ir kam to uzrakstīt.
Tas ir tik vienkārši – pārkāpt noteikumus, izskatīties smieklīgam, nogulēt vai uzvilkt pašu krāšņāko kleitu pašā pelēcīgākajā dienā un ēst omleti un griķu putru no svētku servīzes.

Brīnumaini, bet no tādām mazām lietām – no visiem mūsu “paldies!”, “nekā briesmīga!”, “es esmu ar tevi!”, “es tevi mīlu!”, “es tā priecājos par tevi!” – izveidojas mūsu “vienkāršā”, bet ikviena cilvēka kārotā cilvēciskā laime.

@arhisomatika facebook
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS