Klusiņām aiziet

Vai esi ievērojis, ka cilvēki bieži nenovērtē labas attiecības? Un, jo tās labākas, jo nevērīgāka mēdz būt attieksme. Protams, cilvēks jau nekur nepazudīs. Bet tikai tad, kad viņš aiziet, noguris atdot visu savu mīlestību, rūpes un siltumu, nesaņemot pretī pat elementāru pateicību vai cieņu, tikai tad sākas zināma pārvērtēšana… Cilvēka sāk pietrūkt. Bez viņa ir kaut kā tukši un auksti. Bet dažkārt, pat grūti elpot. Viņš taču bija kā skābeklis, neredzams, bet tik ļoti vajadzīgs… 

Un tad, protams, sākas dažnedažādi mēģinājumi viņu atgriezt. Tiek pieliktas pūles. Un tad viņš par sevi beidzot uzzina tik daudz kā laba: gan to, ka viņš ir tik brīnišķīgs, labākais no visiem. Vienīgā bēda, ka ne vienmēr šis cilvēks atgriežas. Līdz mielēm “atēdies” nevērības, bieži vien pat pazemojumu, viņš klusiņām, nemanāmi aiziet, bez skandāliem, taču neatgriezeniski. Un es domāju: vai tiešām, lai tevi sāktu cienīt, ir jāizgaist?

© Alīna Jermolajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tikšanās ierakstītas debesīs

Mūsu dzīvē mēdz būt dažādas tikšanās, kuras pēc tam kļūst par mūsu dzīves grāmatas lappusēm…
Ir nozīmīgas tikšanās… tās pašos pamatos maina mūs pašus un atbilstoši – arī mūsu dzīvi… kā likums, šīs tikšanās ir ar mūsu skolotājiem, pavadoņiem, mentoriem, kuri lielu lomu spēlē mūsu profesionālajā izaugsmē… ar mīļotajiem cilvēkiem, ar kuriem kopā ejam pa dzīvi… ar tiem, kuri kļuvuši par mūsu draugiem…

Ir priecīgas tikšanās, par tām mēs bieži atceramies ar siltumu sirdī, tāpēc, ka pēc tām mēs kļūstam gaismas piepildīti…. un tad gribas dzīvot pilnu jaudu, smieties, mīlēt, strādāt ar prieku, un mēs atkal ticam visam labajam…. un dvēselē iemājo miers un siltums…

Ir skumjas tikšanās, kuras mēs no savas dzīves vai nu izsvītrojam, vai cenšamies aizmirst, vai atceramies ar skumjām sirdī…

Un ir ĪPAŠĀS tikšanās… tās mēs atceramies vienmēr… tās ne tikai maina mūsu dzīvi, bet pievieno tai jaunas jūtas, jaunas emocijas, sajūtas, domas, rīcību… un tieši pēc tādām tikšanās reizēm, rodas sajūta, ka šis cilvēks būs ļoti svarīgs…. iespējams… pats svarīgākais mūsu dzīvē.

sajūta… bet ne pilnīga pārliecība… un ļoti bieži vārds BŪS pārvēršas par domu, ka BŪTU…

Es runāšu par pieaugušiem cilvēkiem… tiem, kuri jau nodzīvojuši lielu daļu dzīves un kuriem “tas” otrs krasts ir arvien tuvāk….
Cik bieži tieši šādā vecumā mēs satiekam to vienīgo, mums vajadzīgo cilvēku, bet tikšanās paliek tikai tikšanās… un pakāpeniski aiziet tieši šajā retrospektīvā… un rodas jautājums – kāpēc tā notiek? Kas traucē diviem pieaugušiem cilvēkiem būt kopā… jo nemaz tik daudz laika priekšā vairs nav…

Un uzpeld iemesli… protams, katram tie ir savi… taču ir kopējie, par kuriem mēs nerunājam, bet vienmēr domājam…
BAIĻU SAJŪTA… mēs baidāmies no jaunā…. mēs baidāmies just, mīlēt…. mēs baidāmies no sabiedrības viedokļiem… mēs baidāmies būt patiesi…. baidāmies paši no sevis… un, tā vietā, lai aprunātos, mēs apklustam…. gaidam, ka varbūt tas otrs piezvanīs, uzrakstīs, pateiks… bet viņš arī to pašu gaida no tevis… tā arī gaida divi pieauguši cilvēki sazin ko…

MŪSU PAGĀTNE… mums visiem šajā vecumā ir sava iegūtā pieredze… esam pieļāvuši neskaitāmas kļūdas… pa šo laiku ir izveidojies mūsu pasaules uzskats… mums ir savi dzīves principi, pie kuriem mēs cenšamies pieturēties… un tieši šī pagātne tikšanās brīdī sāk vilkt mūs atpakaļ…. mēs sākam atskatīties… atcerēties…. analizēt….  un nesaprotam vienu – tas, kas bija agrāk, bija citā vecumā, citā laikā… un tās mūsu kļūdas tagad būs pavisam citas, bet varbūt vispār to nebūs, tāpēc, ka mēs jau esam citi….

MĒS ESAM ATBILDĪGI PAR TIEM, KURUS PIERADINĀJĀM… mēs tik bieži sakām šo frāzi… taču, kur te ir mūsu atbildība? Tajā, ka dzīvojam ar nemīlamu cilvēku un mierinām sevi ar to, ka nevaram viņu pamest – jo viņam bez mums būs tik slikti…. bet varbūt mēs gluži otrādi – atbrīvosim viņu un padarīsim laimīgu ne tikai sevi, bet arī viņu… bieži var dzirdēt frāzi, “es dzīvoju ar viņu kopā tikai bērnu dēļ”… taču bērni (nav svarīgi, cik viņiem gadu – 3, 5,10, 15, 20) ļoti asi izjūt vecāku nemīlestību vienam pret otru.

MŪSU SPĒJA UZREIZ DOMĀT PAR TO – KAS BŪS…. diez kāpēc tieši tad, kad notiek šīs ĪPAŠĀS tikšanās, mēs sākam domāt par nākotni…. par to, ka nāksies mainīt savu dzīvi, savus ieradumus, mēs domājam par darba maiņu, par dzīvesvietas maiņu…. un momentā uzpeld slēdziens… NEKO IZMAINĪT NEVAR…  parāk daudz ko nāksies upurēt…

Tikai nez kāpēc mēs nedomājam par to, ka šāda ĪPAŠA tikšanās dzīvē var būt tikai vienu vienīgo reizi…. un par to, ka otras tādas iespējas nebūs. Un, ka vajag vienkārši pieņemt, nebaidīties, ļauties un dzīvot šodien…. tāpēc, ka tikai pati dzīve saliek visu pa savām vietām…. un tieši tā dod mums iespēju pieņemt lēmumu…

© Irina Makarenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Lasu šo un domāju par Tavu ceļu, Irčik  

Mēs izaugam…

Man bērnībā bija kleita. Sarkana ar zaļām rūtiņām un mīļu zaķīti uz krādziņas. Svārku daļa saules griezumā, lai varētu griezties un iedomāties sevi vienlaicīgi kā feju, princesi vai taurenīti. Man bija arī citas kleitas, taču šo es biju gatava valkāt katru dienu. Gulēt tajā. Dzīvot tajā.

Es gāju uz bērnu dārzu, ēdu ķiršus un braucu kopā ar vecākiem uz vasarnīcu, vispār dzīvoju, bet kleita pēkšņi sāka strauji samazināties. Sākumā no tās izauga elkoņi un ceļgali. Pēc tam vidukļa līnija uzlīda līdz pat padusēm. Pogas leca ārā no cilpiņām. Mamma teica, ka beidzot pietiek to valkāt, jo tas jau sāk izskatīties nepieklājīgi. Pēc kāda laika es savu kleitu ieraudzīju jaunākajai māsai. Protams, atņēmu. Bet aizpogāt to varēju tikai uz kakla.

Mēs izaugam. Tā notiek. Izaugam no kleitām, no attiecībām, no saviem sapņiem, no cilvēkiem, priekšstatiem par to, kas ir pareizi un kas nepareizi. Mūsu dzīve vairs mums neder, līdzīgi kā pārāk šaura kleita, kurā vairs nav iespējams elpot. Kā kurpes, kuras spiež un kurās vairs nav iespējams staigāt, kur nu vēl skriet. Tu mēģini darīt visu kā agrāk, bet cilvēki uz tevi skatās ar neizpratni un nesaprot, kas tās par dīvainām tantēm un onkuļiem īsās bikšelēs. Viņiem vajadzētu valkāt cepures un portfeļus nēsāt pie rokas, bet viņi visi, kā mazi bērni.

Mēs izaugam. Mainās valoda, kurā runājam ar pasauli, mainās mūsu reakcijas, bet mēs nesaprotam, kas notiek, kāpēc mūs vairs nesaprot tie, kurus uzskatījām par tuvākajiem cilvēkiem, jo mēs taču no visas sirds cenšamies tēlot, ka viss ir tāpat kā bija. Un mēs esam tādi paši kā bijām. Jo tā taču ir tā pati kleita, tās pašas kurpes, es taču jums tajās tik ļoti patiku, kāpēc izturaties pret mani kā pret svešu. Kā nepazīstamu.

Mēs izaugam. Un ir bail. Ļoti sāp. Dažkārt ir kauns, ir neērti un komiski.

Novelkam no sevis savu iepriekšējo dzīvi kā pārāk šauru kleitu un paliekam kaili savā priekšā. Bez nekā. Kautrējoties cenšamies piesegties ar kaut ko svešu. Vai to, kas par lielu. Vai vispār kaut ko iedomātu, kā kailais karalis pasakā. Bet pēc tam atrodam sev piemēroto. Tā mēs izaugam. 

Mēs izaugam. Izaugam no aizvainojumiem un aizaugam līdz piedošanai. Izaugam no sapņa un aizaugam līdz iespējām. No vēlmes patikt visiem, līdz sapratnei par to, kas patīk mums pašiem. No bailēm būt atstumtiem līdz pašcieņai. Izaugam no savas ēnas un aizaugam līdz sevis pieņemšanai – tādu, kādi esam. Aizaugam līdz cilvēkiem. Līdz brīvībai. Līdz profesijai. Līdz mīlestībai.

Un tad sāpes aiziet. Rētas paliek. Bet pārstāj sāpēt. Un tikai dažkārt, garo ziemas nakšu tumsā, stikla atspulgā aiz lietus lāsēm, lidostas uzgaidāmajā telpā, mēs redzam sevi maziņu drēbēs, kas neder. Dažkārt kaut kur spiež, dažkārt kaut kas ir par lielu. Bet tas nav obligati jāvalkā. Līdz nākamajai reizei, kad atkal pāraugsi šībrīža sevi.

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Televizorā teica, tātad tā ir taisnība…

Man agrāk vienmēr šķita dīvaini tas, ka cilvēks bez ierunām tic kaut kādām teorijām: tam pašam horoskopam, domādams, ka, ja viņa dzimšanas datums sakrīt ar zodiaka zīmes datumu, tad tur viss par viņu ir rakstīts, bet spītīgi noliedz reālu iespēju veidot veselīgas attiecības, kurās neviens nevienu nepazemo, nenodod un nespiež vienam vilkt smagu pienākumu vezumu…

Bet pēc tam es pārstāju brīnīties.

Pārstāju, kad biju atskatījusies uz hronisku nespēju uzņemties atbildību par paša dzīvi, kuru diktēja ne jau hronisks slinkums, bet gan reiz iegūtais sevis uztveres trūkums indivīda līmenī.

Tieši šī, sevis kā atsevišķas personības, uztvere ļauj cilvēkam atpazīt sevi nevis lielā kolektīvajā masā ar apmēram līdzīgu dzīvesveidu un scenārijiem, bet kā personību, kuras pienākums ir iepazīt sevi un ir tiesības izmantot savas zināšanas, lai izvēlētos to, kas der tieši viņam.
Ja šis atsevišķas personības stāsts nav izveidots un blakus nav neviena, kurš spētu pavēstīt par tāda esamību, tad cilvēks sāk balstīties tikai uz jau gatavo: viņam grūti ir saprast, ko viņš pats vēlas, un ikviens jautājums par to viņu iedzen stūrī, taču viņš pilnīgi noteikti zin, kā ir citiem un, ka vajag būt ne sliktākam kā citi.
– Viņam apprecēties ir daudz svarīgāk kā atrast patiesi tuvu cilvēku.
– Atzīmēt ar ķeksīti to, ka viņš bijis kadā nozīmīgā vietā, ir daudz svarīgāk kā vēlme pieskarties citai kultūrai.
– Sajusties krutākam ar to, ka nodarbojas ar šobrīd modernajām garīgajām praksēm un kļuvis par to adeptu, ir svarīgāk nekā iegūt dziļas zināšanas, lasīt un pašam domāt.

Mani kolēģi zina, ka pirmie no terapijas izlido tieši tie, kuriem ir zems vai pilnīgi neesošs atbildības līmenis par savu dzīvi: viņi neiztur šo procesu, kurā viņiem netiek doti kaut kādi konkrēti norādījumi un gatavas instrukcijas, kur piedāvā domāt, atrast savu negatīvo scenāriju cēloņus un nemeklēt vainīgos, izdarīt izvēles un atbildēt par tām.
Un tikpat viegli un ātri viņi kļūst par viltus guru upuriem, kuri mētājas ar garantijām par pasakainu citu dzīves pārtapšanu, pietiek vien samaksāt un nekas nav jādara.
Sanāk, ka nekā patiesi sava tādam cilvēkam nav.
– Mamma bija nelaimīga, tātad arī viņam nekas cits nespīd.
– Citi kaut ko nopirka, tātad arī viņam vajag.
– Televizorā teica, tātad tā ir taisnība.
– Horoskops apsolīja veiksmi augustā, tātad jāgaida.
– Kaimiņi caurām dienām skandalējas un plūcas, tātad arī tas ir normāli, un nav ko ticēt tam, ka var arī savādāk.

Mani mīļie, es te neaprakstu vienšūņus….
Es stāstu par salauztiem cilvēkiem, kuri neprot patstāvīgi domāt, kuri nav saņēmuši sevis atzīšanas pieredzi, traģiski nespējīgiem uzskatīt sevi par cilvēkiem, kuri pelnījuši labāko, un, ak vai, kuri kā no uguns baidās, ka nāksies izvēlēties un uzņemties atbildību.
Taču tieši izvēle un atbildība ir spējīgas padarīt mūsu dzīvi tieši par mūsu.
Bet pretstatā ir tikai šabloni.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Austrumu gudrība

Nekur nav jāsteidzas. Taču vajag būt tur, kur tev ir labi. Ja jūti, ka esi kaut kur – ne tur, dodies turp, kurp aicina tava iekšējā balss. Atceries, ka, lai atrastu, nav obligāti kaut kur jāiet. Tā ir ļoti smalka robeža, atslēgas pastāvīgai klātbūtnei.

Necenties kontrolēt cilvēkus un notikumus. Neplāno, negaidi, nealksti, atslābini tvērienu.

Proti ieturēt pauzi, kuras laikā nekas nenotiek.

Ļauj cilvēkiem pie tevis atnākt un notikumiem notikt. Tie ar tevi nenotiek tāpat vien.

Dod sev brīvību būt sev pašam, bet citiem – būt viņiem pašiem. Atceries, katram savs ceļš un savas mācību stundas. Ja jūsu ceļi krustojas, lieliski, bet, ja tie šķiras, arī tas ir labi, jo viss vienmēr notiek uz labu.

Necenties dabūt visu un uzreiz. Pat tad, kad šķiet, ka nekā nav – vienmēr kaut kas ir, bet tas, kā pietrūkst – to iedos tev drauga, brāļa, māsas, nejauša garāmgājēja palīdzīgā roka.

Ievēro mērenību it visā. Sagaidi ar smaidu un mīlestību visus un visu. Bet nekad neatvadies, jo nekad un nekas nav beidzies. Saki: “Paldies un uz tikšanos.”

Esi atvērts cilvēkiem, Kosmosam, Dievam, sauc to, kā vēlies. Tici, ka viss tavā dzīvē notiek tev vislabākajā veidā. Pat tad, ja šķiet, ka sliktāk vairs nevar būt…

Nekad tu nezini, kur pazaudēsi un, kur atradīsi.

Lai uzvilktu tīru kreklu, ir jānovelk netīrais.

Šri Šri Ravi Šankar
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu esi vajadzīgs pats sev

Mīlēt to, kurš ir nesasniedzams, kurš tevi nelaiž sev klāt, kuram tu neesi vajadzīgs – tā ir parasta vēlme padarīt neiespējamo par iespējamu…

Jo mīlēt nozīmē zināt, tas nozīmē atklāt sev to, kurš neslēpjas un kurš ļauj to darīt…

Ko var uzzināt un atklāt tajā cilvēkā, kuru tu redzi no tālienes un kurš tevi nelaiž savā dvēselē?
Var izdomāt…
Var piedēvēt to, kas nav…
Idealizēt…
Mistificēt…
Un atbilstoši aizdegt sevī mākslīgu kaisli pret iztēlē mākslīgi radītu cilvēku… bet pēc tam iedvest sev domu, ka, lūk, tieši viņš tev ir vajadzīgs…
Vai pat apbrīnot reālus tikumus, kuri “spīd” tikai citiem…

Nu, un tad?

Klusiņām stāvēt zem gaidu sniegiem un cerēt, ka pamanīs…
Noticēt tam, ka var piespiest otru cilvēku mīlēt, ja vien esi gana uzstājīgs un neatlaidīgs….
Atnākt, kad tevi neaicina… dāvināt to, ko tev neprasa… “nodarīt labu”… tēlot savu neaizvietojamību…
Ubagot mīlestību, aizmirstot par to, ka pat tad, ja devējs kritīs, viņš nedalīs savas bēdas ar tevi…
Vai arī tomēr apstāties un pajautāt sev – kāpēc tas, kurš tevi atgrūž, tev ir vērtīgāks par tevi pašu?

Vai tevi apmierina tas, ka tas otrs redz tavu gatavību jebkuriem pazemojumiem un tavu balto karogu, kas vēsta par to, ka esi gatavs pieņemt jebkurus nosacījumus?

Atbildi sev – kāpēc?
Kāpēc ar tevi tā drīkst rīkoties?
Un kāpēc tu domā, ka “ieguvis” pret sevi vienaldzīgu cilvēku, tu kļūsi laimīgs?
Kāpēc laimei tev vajadzīgs tas, kuram neesi vajadzīgs tu?
Kur tu sevi esi salauzis, izkropļojis un nodevis?
Kurš tev ir iedvesis domu, ka mīlestība nav labprātīga dāvana, bet spēles bez noteikumiem trofeja?
No kurienes tu esi rāvis to, ka neesi dāvanas cienīgs, bet tev ar zobiem jāizplēš tas, ko tu vēlies, vai arī kā izsalkušam sunim jāguļ pie aizvērtām durvīm, gaidot kaut nieka kaulu?

KAD TAS NOTIKA?
UN VAI TU ESI GATAVS TO IZBEIGT?

Tāpēc, ka izbeigt vajag…

Ir jāizlaiž brīvībā savs ievainotais iekšējais bērns un jāiedod viņam beidzot abpusējas mīlestības pieredze…
Ir jākļūst brīvam…
Ir jāatgūst pašcieņa…
Un reizi par visām reizēm jāsaprot, ka laime, kas ieciklējusies uz citiem cilvēkiem – ir nelaime…
Gan tev, gan arī viņiem…

Negaidi pretmīlu tur, kur tās nav un nebūs…
Atbildi pats sev ar abpusējību…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

PAR savējiem

Manā mīļakajā Alekseja Balabanova filmā “Man sāp”, Makovecka varonis pasaka fantastisku frāzi: “Galvenais ir atrast savējos un nomierināties”…

Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk pārliecinos par to, cik šī fraze ir godīga un patiesa.

Nav tik daudz laika, lai patiktu visiem, lai nevienu nesarūgtinātu, lai attaisnotu katra cerības. Tieši tāpat, kā tam nav nekādas jēgas.
Nav jēgas gaidīt abpusējību, ja visu laiku redzi tikai muguru.
Nav jēgas pāraudzināt pieaugušus cilvēkus un censties tos pieslīpēt savam redzējumam, kurā tie neietilpst, un nav jēgas pašam kļūt par kāda cita “pedagoģisko eksperimentu”.

Nav laika stāvet rindā pēc tiem, kuriem šāda rinda šķiet normāla.
Nav laika ticēt tam, ka kāds, kurš jau agrāk ar saviem zābakiem izbradājies pa tavu dvēseli, vairs nevēlēsies to atkārtot… vai vismaz pāraus apavus.
Nav laika gaidīt medaļas no tiem, kuri ar tām spekulē.
Un nav laika mistificēt kādu personīgo glābēju ierašanos, kuri trauksies pie tevis un aiznesīs tevi laimīgā dzīvē.

Taču ir jēga pieņemt cilvēkus tādus, kādi tie ir, atstājot sev tiesības vai nu satuvināties vai NEsatuvināties.
Ir jēga nepadarīt par ienaidniekiem visus tos, ar kuriem tev nesaskan, bet macīties mijiedarboties ar dažādību, vai arī vienkārši aiziet tāpēc, ka nav iespējams to izdarīt.
Ir jēga nolemt dzīvot caurspīdīgumā, lai nevienu necenstos apmānīt ar saviem izdomātajiem tēliem, un lai pats sevi neapmānītu, cenšoties tikt skaidrībā ar citu maskām.
Ir jēga nevienam neatskaitīties par savām izvēlēm.
Un ir jēga nekad ne uz vienu neuzvelt atbildību par saviem lēmumiem, lai pēc tam neattaptos līdzatkarīga upura lomā.

Mani mīļie, atrast savējos, tas nav stāsts tikai par meklējumiem….
Tas vēl ir par spēju būt savējam tiem, ar kuriem tev ir tilts nevis siena.

Nemēdz būt tā, ka neko nevajag.
Taču gadās, ka patiesi tuviem cilvēkiem izdodas radīt to savu pasauli, pret kuru bezspēcīgs ir it viss, kas cenšas sagraut to no ārpuses…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par zināšanām un dzīvi

Kad mans pasniedzējs lika man piecinieku atzīmju grāmatiņā, viņš klusiņām teica, ka pagaidām tas ir tikai cipars: “Zināšanas kļūst izcilas tikai tad, kad cilvēks no tām izvelk prasmes.”

Mani mīļie, būdama nesatricināma reāliste, es šos vārdus vienmēr paturu galvā un esmu dziļi pārliecināta, ka mūs patiesi raksturo tikai dzīva praktiska dzīves pieredze…
Paši harmoniskākie cilvēki ir tie, kuri atbilst saviem vārdiem, saviem sapņiem, savai rīcībai, pielietojot realitātē visas tās zināšanas, kuras ieguvuši un uzskata par vērtīgām.
Un ir neatbilstības paradoksi, kuros cilvēki sevi piebāž ar nevajadzīgām zināšanām un ar realitātei neatbilstošām fantāzijām, bet nespēj ar tām sinhronizēties dzīvē un iegūt to priekšstatu par sevi, ko viņi tik bieži rada, ka jau uzskata par savējo.
Ļoti bieži tie sapņi, no kuriem netiek gūta reāla pieredze, kļūst par nelaimi…
Nelaimi, pie kuras turpina turēties, neievērojot citas savas iespējas.
Un, iespējams, viena no godīgākajām cilvēku darbībām ir lēmums veikt savu iekšējo auditu, lai saprastu, kas var būt realitāte un ko ir vērts atstāt “nepieprasītajā plauktiņā”…
Uz sauli var iet ļoti ilgi… tikai lai tā ir tava saule.

Ļiļa Grad
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Gaismu un Mīlestību

Gaisma, kā arī vienmēr tas bijis, stāv pretī Tumsai ar vienīgo tai pieejamo vairogu – Mīlestību.
Bet Mīlestība nenes iznīcību un naidu, tā neiznīcina. Tai nav upuru un tā nevienu nesaņem gūstā. Tā neko nepiedzen no tiem, kas apmaldījušies un tā nesoda.

Mīlestība dziedina.
Mīlestība audzē.
Mīlestība piedod.

Un tieši tāpēc es jums šodien, mani mīļie, novēlu tikai Mīlestību…
Tikai Viņu, jo Mīlestība ir visa sākums, un tikai Viņu par prieku sev un citiem var novēlēt absolūti katrs cilvēks.
Tikai Viņu kā atbalstu. Kā cerību. Kā patvērumu.

Lai šobrīd mūs apskauj neredzamas plaukstas, lai aizsargātu, atgrieztu saprātu, lai dotu spēku turpināt.
Lai gaiša Augšamcelšanās!

Ļiļa Grad
Foto: Waren Bradley
Tulkoja: Ginta Filia Solis

CILVĒCĪBA

Tas ir tas, kas šobrīd atveras un izpaužas. Dzīves vērtība. Vērtība būt cilvēkam.
Cilvēka varenība.
Neaizgriezties un neizvairīties.
Skatīties. Redzēt. Just.
Redzēt vienam otru. Sajust.
Izstieptas rokas vai simtiem kilometru attālumā.
Just to, kas atveras un tiecas no sirds uz sirdi.
Mīlestība. Atbalsts. Uzmanība.
Redzēt skaidri.
Caur vētrām un haosu.
To, kas izaug.
Dzīvs.
Dzīvs asniņš.
Aug un pieņemas spēkā.
Dimants, kas kļūst par briljantu.
Iegūstot ideāli noslīpētas šķautnes.
Tīrs kā asara.
Ir dārgi samaksātas par šo kļūšanu. Par transformāciju.
Ļoti dārgi.
Izcila cilvēka piedzimšana un izpausme.
Dievs nav kaut kur – tur.
Nav tajā, lai izvairītos vai stāvētu “augstāk par visu šo”.
Dievs ir tieši šeit.
Šajās acīs. Šajā mīlošaja sirdī.
Šajā palīdzīgajā rokā.
No cilvēka uz cilvēku. No tautas uz tautu.
Caur visām ilūziju kartām un meliem izlaužas Mīlestība.
Viss saliekas savās vietās.
Sakārtojot.
Atklājot melus, izkropļojumus. Viss, kas tika noklusēts, paslēpts, atklājas.
Izpaužas.
Viļņi nāk un iet, ceļas un krīt.
Padarot redzamus un nomazgājot visus melus, iznīcinot visu melīgo.
Ir smagi… Zinu. Redzu, jūtu, izdzīvoju.
Bet mēs tiksim ar to galā. Tiekam.
Viss mums ir pa spēkam.
Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis