Ievērot spēles noteikumus

11150411_368407403349728_8988122169066453252_n

Spēles “Dzīve uz Zemes” būtība ir mūsu pašu radītā konflikta atrisināšana.
Šī konflikta risināšanas gaitā rodas enerģija un spēle turpinās, izejot jau nākamajā līmenī.
Šī spēle ir netaisnīga, skatoties no cilvēka pozīcijas, bet ļoti taisnīga, skatoties no Dievišķās.
Ja mēs:
– spēlējam, ievērojot noteikumus;
– laicīgi pārslēdzamies un pārejam nākamajā klasē;
– izpildam mājas uzdevumus un neizejam ārpus sava budžeta robežām,
mūsu dzīve kļūst par svētkiem! Dzīvot dzīvi labsajūtā, svinēt to kā svētkus, mums ļauj mīlestības stāvoklis.
Mīlestība ir viss jaunais, attīstība, virzīšanās uz priekšu – nezināmajā, transformācija un prasme gūt baudu, visu laiku atrodoties pārmaiņu procesā.

Aleksandrs Paļijenko
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Sieviete, kurai ir resursi?

sieviete-resursi

Ir parastas sievietes, kurām ir māja, fitness, vīrs vai vīra meklējumi. Ir darbs, bet nekā tāda īpaša, “kā jau visiem”. Daudz laika paņem bērni, ja tie ir, vai arī tas, kā tikt pie bērniem, ja to vēl nav.

Dažkārt kino bez īpaša entuziasma. Šad tad draudzenes – pa telefonu vai kafejnīcā, arī bez īpašas sajūsmas. Kaut kas no dzīves – teātris, grāmatas, taču arī par tiem nav īpašas intereses. Dažkārt pat kaitina, ka tādi nieki atņem laiku (ar ko gan tik globālu viņa ir aizņemta).

Attīstīts, intelektuāls un darbīgs vīrietis, kuram ir lieli un ambiciozi mērķi, ir liela mēroga domāšana, attiecībās ar tādu sievieti neiesaistīsies, vai arī centīsies aizbēgt no šādām attiecībām. Tāda sieviete viņu nepiepildīs. Viņai pašai ar sevi ir garlaicīgi, ko viņa var dot otram?

Vīrietis nemaz pat necentīsies analizēt, kas tieši viņai trūkst, viņš vienkārši jūt “ne to” un sāk meklēt “to” – sievieti, kurai IR resursi. Un par to viņu nevar nosodīt. Katrs cilvēks vēlas būt laimīgs un dara to tā, kā viņš prot.

Sievietei, kurai ir resursi, lai piedod man vīrieši, kura nav pārcietusi mātes kompleksu, ir savs stingrs mugurkauls. Viņai ir skaidra Es – koncepcija, skaidra sapratne par to, kas es esmu, kāda es esmu, ko es vēlos, kas man patīk, kas nepatīk, ko es mīlu, kas man ir svarīgs, kas mani pietur pie zemes, kā es vēlos, lai mani redzētu apkārtējie, uz kurieni es eju un ko vēlos sasniegt.

Un tas viss neaprobežojas ar pēcnācēju dzemdēšanu un audzināšanu. Vīrietis novērtē sievieti, kura dzemdējusi un izaudzinājusi viņa bērnus, taču diez vai šis fakts ir tas, kas noturēs viņu attiecībās. Notur kaut kas cits.

Sievišķīgais. Tas pats, ko daudzas aktīvas sievietes noliedz. Kļūstot sociāli realizētām, daudzas sievietes pazaudē savu maigumu, spēju dāvāt siltumu un glāstus. Ne visas ir spējīgas pieņemt otru un apdāvināt to ar mīlestību. Vīrietim saldākā sievišķiba ir dziļa, no sevis saprašanas nākoša harmonija. Viņam ir vēlme tajā iegrimt un rast mieru.

Turklāt pašrealizācija un sociālā aktivitāte nepazūd, drīzāk pieaug.
Nobriedis, pašpietiekams vīrietis vēlas lepoties ar savu sievieti. Viņš vēlas to cienīt – maigu ar viņu un neatlaidīgu savu mērķu īstenošanā. Viņai nav obligāti jābūt labākajai tajā, ko viņa dara, taču svarīgāk ir būt ļoti aizrautai ar to.

Ir ļoti svarīgi, lai viņai būtu sava lieta, aizraušanās, nodarbe. Būt piepildītai personībai ir vienkārši nepieciešams. Pastāvīgi pilnveidoties, uzzināt, iemācīties kaut ko jaunu. Būt lietas kursā par dažādiem dzīves aspektiem un mīlēt visdažādākās tās izpausmes. Mīlēt pasauli un cilvēkus. Būt ieinteresētai dzīvē un kaut ko ļoti mīlēt.

Vīrietis sievieti redz caur tā prizmu, ar ko viņa nodarbojas.

Viņas pašvērtējumam jābūt absolūtam. Sievietei skaidri jāzin, ka viņa ir pelnījusi mīlestību un cieņu. Viņas ES – koncepcija neļaus pašvērtējumam pazemināties. Iespējams, īslaicīgi sāpīgas attiecībās ar kādu, kura mācībstundas viņai ir vajadzīgas, lai sevi iepazītu, bet nekādā gadījumā līdz sava Es zaudēšanai.

Sieviete, kurai ir resursi, mīl sevi. Saudzē savu ķermeni un Dvēseli. Neielaiž tajā nejaušus garāmgājējus. Viņai sevī jāvar ietilpināt ļoti daudz kā svarīga, tāpēc viņa ļoti rūpējas par trauku, kas tai jāpiepilda. Tas neaprobežojas tikai ar sporta zāli un spa-salonu, tā ir dziļa savas vērtības apzināšanās un iekšēja nepieciešamība par sevi rūpēties. Viņā ir ieprogrammēta pašcieņa un pašapziņa.

Vēl sievietei, kurai ir resursi, ir lauks. Smalka matērija. Viņa ir spējīga savā laukā noturēt ļoti daudz cilvēku, jo viņai ir gana liela energoietilpība. To viņa dara ar sava intelekta un dvēselisko aspektu palīdzību. Viņa to var darīt, izmantojot savu intelektu, garīgās īpašības, savu dzīves darbu un aizraušanos u.t.t.. Viņai ir milzīga ietekme sabiedrībā un savā ģimenē

Šādas sievietes ir Galaktikas centrs: viņām apkārt pulcējas bērni, mazbērni, radu un draugu bērni, kaimiņi un darba biedri. Vīrieši jūt šo potenciālu un saprot, ka tāda sieviete var dot viņiem jaunu stimulu, jaunu pasaules redzējumu un pāreju jau augstākā līmenī.

Vai katram vīrietim ir spēja būt blakus tādai sievietei? Nē. Visiem arī nevajag.

Resursi tiek doti tiem, kuri ir gatavi tos paņemt un zin, ko ar tiem darīt.

Vai vajag to visu darīt vīrieša dēļ? Nē, nevajag. Sevi attīstīt vajag sevis dēļ. Tāpēc, ka dzīvo TU. Un TEV jābūt garšīgi, interesanti un daudzveidīgi. Saproti? Tev vēl ilgi jādzīvo! Ar viņu, vai bez viņa – ilgi. Un tāpēc tam, kā minimums, jabūt ļoti aizraujoši!
Autors: Lilija Ahremčika
Tulkoja: GInta FS

 

Nekad nekautrējies būt TU PATS

mīlēt19

Bērns nekad nekautrējas būt viņš pats!
Tu esi esi pilnībā oriģināla un unikāla radība! Neviens nestaigā kā tu. Neviens nedzied, nedejo un nespēlē parkā tā, kā to dari tu. Tev ir tiesības uz savām domām, uz savām sajūtām, tiesības uz savām vēlmēm un centieniem. Tev ir tiesības uz tavu prieku un skumjām. Tev ir tiesības uz savu JĀ un savu NĒ, tiesības teikt taisnību, iet savu ceļu un svinēt to. Tev ir tiesības visu sabojāt, tiesības uz nekārtību. Tev ir tiesības uz neveiksmi un centieniem atjaunoties un atkal pieļaut kļūdas.

Citiem ir tiesības apvainoties, nepiekrist, izjust greizsirdību vai pat dusmoties uz tevi, taču viņiem nav tiesību kaunēties par tevi vai sodīt tevi par to, ka tu esi tu pats.
Zini, ka viņu cietsirdīgajā attieksmē nav nekā personīga. Tā ir tikai viņu pašu sāpe, viņu pašu nerealizētais potenciāls, kuru viņi nespēj vai nevēlas aiztikt. Viņi tevi pazemo tāpēc, ka paši sevī ir miruši, bet tu esi tik dzīvs un tik ļoti tuvā kontaktā ar laimes avotu.

Zini, ka tavs ķermenis ir ideāls, pat savos trūkumos.
Katra dzimumzīme, katrs pleķītis, līnija, rēta un mati ir ideāli izvietoti uz tava ķermeņa. Katra krunciņa un ķermeņa deformācija, no mīlestības viedokļa, nav ne krunciņa ne deformacija. Milzīgs spēks ir iespējā būt sev pašam, mans bēŗns, elpot tā, kā tu elpo, kustēties savā tempā, justies tā, kā tu jūties.
Tavā dziesmā ir spēks, tavā klusēšanā ir spēks. Nekad nezaudē saikni ar šo spēku, pat tad, ja pasaule tevi pazemo un liek no tās atteikties! Nekad nekaunies sava spēka!
Tev nav jābūt šīs pasaules vergam. Baiļu balss ir ļoti spēcīga, taču klātesības balss ir vēl spēcīgāka.
Uzticies sev! Un tad, kad nevari sev uzticēties, zini, ka vari uzticēties pat savām šaubām. Esi sev tuvāk. Un klausies manā balsī, kad kārtējo reizi tu kaunēsies par sevi. Es vienmēr būšu ar tevi, mans bērns, tuvāk, kā elpa.
Es esmu tava paša balss, iekšējās mīlestības pret sevi balss, kas svin jūs visus un atgadina jums par to, ka jums ir tiesības būt, ka jūs esat ideāli tādi, kādi esat. Kā jūs esat svēti un mīlēti ik brīdi.

Mana balss nekad tevi nepametīs, pat tad, kad tu būsi ļoti ļoti vecs; iekšēji tu vienmēr būsi ārkārtīgi mīļš un dārgs bērns.

Autors: Džefs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: GInta FS

 

Par NEmīlestību

bear-bar-tender-700x560

Nemīlestība dara cilvēku kautrīgu, neveiklu, saspringtu un neglītu …

Nemīlestība ir tad, kad nedrīkst traucēt. Runāt, smieties un uzbāzties ar apskāvieniem.
Nedrīkst stāstīt par saviem pārdzīvojumiem, jo tās ir muļķības, ne pārdzīvojumi.
Nedrīkst kaut ko lūgt – ir jāsaprot, ka šobrīd tam nav īstais laiks. Un, vispār, kam tev tas?
Nedrīkst cerēt uz palīdzību, jo pieaugušiem cilvēkiem jāvar viss paveikt pašiem, bez citu palīdzības. Pat tad, ja viņiem ir pieci gadi. Tas jau ir pieklājīgs vecums. Un, ja vēl trīsdesmit pieci – tad kāda tur palīdzēšana? Un nav ko tadā solīdā vecumā tā izgreznoties!
Nemīlestība ir tad, kad īpaši nerāj, taču – arī neslavē. Neievēro.
Kad ir neērti ēst tuva cilvēka klātbūtnē – jo viņš varētu pateikt, ka tu pārāk daudz ēd. Bet tevis pagatavoto ēdienu cilvēks apēdīs un neko neteiks. Un pat nepamanīs tavu piepūli, kad tu visu sakārto un ieliec vāzē ziedus.
Nemīlestība ir tad, kad neko nedrīkst.
Kad tracini, traucē, lien, runā muļķības, zāģē, sēdi rāmi kaktiņā un gaidi, kad tevi izvedīs pastaigāties. Un nečīksti, nepinkšķi – rāmi sēdi un gaidi.
Kad tevi neaizstāv un saka: pats vainīgs! – tā ir nemīlestība.
Kad nekad neko nedāvina – nemīlestība.
Kad žēl naudas tavām vajadzībām – tā ir nemīlestība.
Tas nav naids. Tas dažkārt ir daudz ļaunāk, tāpēc, ka bieži vien ienīst dēļ kaut kā, piemēram – dēļ skaudības. Un tad var aiziet, vai arī atriebties. Bet nemīl – vienkārši tāpat vien.
Kaut arī saka: “mīlu jau, mīlu, tikai atsienies, atkal tu par savu!” Lūk, tā arī ir nemīlestība.
Un no tās nemirst. Īpaši jau veci cilvēki, bērni un suņi. Un pieauguši cilvēki, kuri ir neaizsargāti un jūtīgi.
Nemīlestība padara cilvēku kautrīgu, neveiklu, saspringtu un neglītu; viņš baidās visu sabojāt, patraucēt, aizkaitināt…. Tur ne neko padarīt nevar; ja ir spēks, vajag doties prom, kaut vai tikai ar pauniņu padusē.
Vai arī: kaut vai tikai saprast, ka tā ir NEmīlestība.
Autors: Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS

Dzīve ir pārāk dzīva, lai to nedzīvotu!

dzīves plūsma3

Atver acis!
Mīļais, nav iespējams vienmēr aizvērties Dzīvei. Tādai kustīgai, mainīgai un elpojošai. Tā taču ir tieši Tev izdomāta. Paskaties uz ideju un formu daudzveidību. Paskaties uz visiem, kas Tev blakus. Uz tiem, kuri Tevi provocē un iedvesmo. Uz tiem, kuri klusiņām blakus tevi mīl un vienmēr gaida.

Dzīve ir parāk dzīva, lai to nedzīvotu. Un pārāk vieda, lai to neievērotu. Bet dzīvot tajā var tikai pēc viena vienīga principa: “ja dzīvo, tad jūti, ka dzīvo!”
Šeit, uz šīs Planētas tavas sajūtas atkailinās, lai kā tu arī neaizstāvetos. Lai cik daudz ādas kārtas Tu uzaudzētu – realitāte tās Tev tik un tā noplēsīs. Vēlies Tu to, vai nevēlies! Tevi pārņems mīlestības asaras un nejūtīgums. Un Tu iepazīsi Mīlestību. Tai līdzi Tev atvērsies Līdzcietība. Un pēc tam Pateicība. Iespējams, visas šīs jūtas atnāks kopā ar bailēm un trauksmainību. Tev nebūs komfortabli – jo tu kļūsi ievainojams. Tu beidzot ieraudzīsi: Tu dzīvo un Tavā dzīvē ir viss: Mīlestība un bailes. Tu neesi ideāls. Tu jūti. Tu apzinies, ka Dzīvo. Dažāds, nesaprotams un neaptverams. Absolūti nevainīgs savā spontanitātē. Atvērts Momenta priekšā.
Jā. Apsēdies, un kādu brīdi esi klusumā. Paskaties uz to, kas Tev ir. Paskaties uz sevi šobrīd. To visu tikai Tu pats. Tu esi vienatnē ar visu, ko esi radījis. Un tas Tev būs jāizdzīvo. Nekur neliksies.
Nebaidies. Nekrīti panikā. Sakopo visas savas pēdējo atrunu un izdomu paliekas. izelpo. Atver acis!

Marina Tihomirova
Tulkoja: Ginta FS

Kāpēc sieviete nelūdz vīrietim palīdzību?

Nekad nevajag virspusēji spriest par cilvēkiem

milestibas vestules2

Skolotāja stāstīja bērniem kādu senu notikumu par kuģi, kas cieta kuģa katastrofā.
“Uz kuģa bija laulāts pāris, kuri bija aizkļuvuši līdz glābšanas laivai, taču, izrādījās, ka tur ir tikai viena brīva vieta. Pēkšņi vīrs pastūma malā sievu, un pats iekāpa laivā. Bet sieva uz atvadām izkliedza viņam pēdējo frāzi.
Te skolotāja pārtrauca savu stāstījumu un jautāja bērniem: “Kā jūs domājat, kāda bija šī pēdējā frāze?”

Vairums skolnieku uzreiz gribēja izteikties: “Es tevi ienīstu!” vai “Kāda muļke gan es biju!”
Skolotāja pievērsās kadam zēnam, kurš visu laiku sēdēja un domīgi klusēja.
– Un, kā tu domā, ko viņa teica?
– Es domāju, ka viņa teica: “Parūpējies par mūsu bērnu!”
Skolotāja izbrīnīta paskatījās uz zēnu un jautāja: “Tu zini šo stāstu?”
– Nē, vienkārši, to teica mana mamma pirms nāves manam tētim.
Skolotāja cerēja, ka neviens no bērniem neievēroja viņas izbrīnu:
– Jā, tieši tā.
– Un tā, kuģis nogrima. Vīrietis nokļuva mājās un viens turpināja audzināt savu meitu. Pēc daudziem gadiem, kad tēva jau vairs nebija, meita atrada viņa dienasgrāmatu, kurā izlasīja sekojošo:
“Pirms mēs devāmies ceļojumā, viņa uzzināja savu briesmīgo diagnozi. Dzīvot bija palicis ļoti maz. Ak, Dievs, kā es būtu gribējis nogrimt kopā ar viņu, taču meitas deļ to nedrīksteju darīt. Es vienīgi varēju viņu atstāt okeāna vidū”.
Ar to arī stāsts beidzās. Klasē iestājas klusums.
Skolotāja redzēja, kadu iespaidu tas uz viņiem bija atstājis. Šodien viņi pirmo reizi, iespējams, saprata to, ka nevajag spriest par cilvēkiem virspusēji. Mēs ļoti daudz ko par citiem nezinām.

Avots: pokolenije-x
Tulkoja: Ginta FS