Mums blakus nav vajadzīgi gudrie… mums nepieciešami viedie savā būtībā

Mums visiem: gan vīriešiem gan sievietēm ļoti vajadzīga ir Mīlestība. Mīlestība nozīmē pieņemšanu, patiesumu, sirsnību, maigumu, rūpes, gatavību atdot un būt atbildīgam, uzticamību, nesavtīgumu, dāsnumu. Un jo vairāk mēs paužam šīs īpašības, jo vairāk saņemam pretī. Tādas izpausmes kā bailes, greizsirdība, atkarība, manipulācijas, kontrole, pretenzijas, pārmetumi tikai grauj attiecības un tām nav nekāda sakara ar Mīlestību.

Taču visam ir vajadzīgs lēmums…

Kamēr cilvēks nav izlēmis, vienmēr būs šaubas, atkāpšanās iespēja, kūtrums un bezdarbība…

Jebkurai mīlestības izpausmei eksistē viena vienkārša patiesība, kuras nezināšana nogalina neskaitāmus plānus un grandiozas idejas: tajā brīdī, kad cilvēks par kaut ko izšķiras, arī Telpa un Mīlestība sāk darboties. Dārgakmeni nevar nopulēt bez berzes. Tāpat cilvēks nevar kļūt veiksmīgs bez pietiekama skaita grūtu mēģinājumu.

Vienai izpausmei palīdz daudzas lietas, kas citādi nekad nenotiktu. Tas viss ietver veselu notikumu straumi: noderīgas sakritības, tikšanās un priekšlikumus, kuriem neviens iepriekš nebūtu ticējis. Ko gan mēs gaidām un neizlemjam? Grābeklis taču pats sev neuzkāpj!

Īstas attiecības ir ne tikai patīkamas, dažkārt tām ir nepieciešamas sāpes, smagums un vilšanās. Kurš to nesaprot – pazūd jaunā un interesantā meklējumos un prāta ilūzijās.

Īstam vīrietim sieviete nekad nebūs pirmajā vietā. Un tai nevajadzētu būt pirmajā vietā. Viņas vieta ir netālu. Ne augšā, ne apakšā, ne priekšā, ne aizmugurē, bet blakus. Lai īstajā brīdī viņa varētu paņemt roku vai paiet malā un netraucēt.

Viņa ir mīļotā ceļabiedre, draudzene un mīļākā, māte un saimniece, nevis Visuma centrs. Kad viņa to sapratīs, vīrietis pats tai pievilksies. Īstam vīrietim ir jādod vieta sievietei, un nav jādod iespēja kādam citam ieņemt vietu viņai blakus.

Periodiski mūsu dzīvē dažādas attiecības vienkārši beidzas – pat bez nodevības, bez strīdiem un bez redzama iemesla – jūs vienkārši kļūstat atšķirīgi un katrs ejat savu ceļu, ņemot līdzi savas mācības, kāds izdarot secinājumus, un kāds atkārtojoties, kāds pārejot uz nākamā pakāpiena, bet kāds netiek līdzi vai nav gatavs iziet ārpus ierastajiem rāmjiem. Ar gadiem draugu loks kļūst šaurāks, bet tie, kas paliek, vairs nav tikai draugi, bet mīļi un tuvi cilvēki.

Mums blakus nav vajadzīgi gudrie… mums nepieciešami viedie savā būtībā, pieņemošie, jūtošie, individuāli, atšķirīgie, uzmundrinošie un tie, kuri dzīvo pēc sirdsapziņas, kuri nepieķeras bet blakus iet savu pašu ceļu.
Nav jau nekādu ceļu. Viss ir tas pats viens ceļš. Paradoksalitātes pieņemšana noved pie iluzorisma izpratnes. Tikai vienlaikus pieņemot divus pretējos virzienus, tu varēsi ieraudzīt visu horizontu. Tāpēc, ka bezdibeni nevar pārlēkt divos lēcienos.

Ja tu šodien neesi spējīgs nevienu mīlēt, vismaz pacenties nevienam nenodarīt pari.

Nikolajs Bulgakovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atvēlēt laiku sev, lai mīlētu šo dzīvi

Ja vēl pagaidām tev nav ieraduma pamanīt apkārtējo skaistumu, šis vingrinājums palīdzēs: iedomājies, ka esi citplanētietis, kuram ir iespēja pavērot mūsu pasauli.
Aizej no pazīstamā un ziņkārīgi un ar jaunu skatu aplūko visu, kas tev apkārt. Galu galā mūsu planēta ir tik skaista. Kādas unikālas krāsu kombinācijas šobrīd ir debesīs, augos, saules atspīdumā… Mēs atrodamies visu varavīksnes krāsu valstībā!
Var bezgalīgi vērot sarmas rakstus uz stikla, dzirkstošo sniegu vai trauslu ledus garozu…

Cilvēki, kuri mācās pamanīt pasaules skaistumu mūsu Mīlestības spēka apgūšanas telpā, iegūst šo prasmi uz visiem laikiem! Un tieši pateicoties tai, apātijas, neizpratnes un vienaldzības periods, kas saistīts ar saules pinuma uguns pilnīgu izslēgšanu, pamazām tiek aizstāts ar pārsteidzošu sirds siltumu.

Kad esi brīvs no nepieciešamības cīnīties ar kādu un ar sevi, pamostas cita interese par dzīvi – tu saproti, ka apkārt ir tik daudz pārsteidzošu lietu, ko tu gribētu pamēģināt, un vari to izdarīt, nebaidoties no neveiksmes …

Tu pārstāj izdzīvot un sacensties un sāc aizrautīgi ar entuziasmu spēlēt dzīvi.

Protams, tas nenotiek uzreiz, bet atklājas soli pa solim, sākumā ar maziem jauna pasaules skatījuma ieslēgumiem, bet pēc tam arvien biežāk. Un tikai ar nosacījumu, ka tu atvēli laiku sev, lai mīlētu šo dzīvi.

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par spēka vietām

Vislielākā spēka vieta esi tu pats. Pats varenākais spēka avots esi tu pats – vīrietis, sieviete un mīlestība, kuru mēs katrs jūtam.

Pastāv ilūzija, ka spēka vieta ir kaut kur uz šīs planētas – Zemes. Patiešām ir ģeoloģiskās lūzuma zonas vai būves, kas rada apstākļus izmaiņām, taču tās darbojas tikai tad, ja tur nonāk cilvēks, kurš gatavs šīm izmaiņām.

Piemēram Altajs nekad nav bijis kāda īpaša spēka vieta, diemžēl, tas ir mīts. To pašu var teikt par Bali, Indiju, kuras uzskata par spēka vietām dēļ to “garīguma”. Taču garīgumu vienmēr nosaka dzīves kvalitāte, kad gars kļūst par praksi.

Tāpēc šeit jāskatās: kādas ir tavas sajūtas esot vienā vai citā vietā un pēc atgriešanās, vai kļūsti mīlošāks, labestīgāks, veselīgāks, apzinātāks, vai jūties priecīgāks, aktīvāks un mierpilnāks. Nav vērts “uzsēsties” kādām īpašām spēka vietām, dievnamiem, reliģijām, ezotērikai, zinātnei, Ilonam Maskam, laimīgai dzīvei uz citām planētām. Jādzīvo ir šeit un tagad un jāgūst labsajūta no tā, ka visu dari ar mīlestību, prieku un labestību.

Aleksandrs Paļijenko
FOTO: Yaroslav Shuraev
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par dzīvi un mums pašiem…

Nav tiesa, ka slikti notikumi notiek tikai ģimenēs, kur viss ir slikti. Tie notiek ar visiem. Un tāpēc svarīgi ir nevis nodrošināties pret tiem, bet atrast sevī spēku izdzīvot tos cieņpilni…

Mērķu cienītājiem ir vērts saprast, ka dzīves mērķis ir tikai viens – DZĪVOT.

Būt Mīlestībā nozīmē atrasties smalkā savstarpējās emocionālās dzirdamības zonā. Nekas tam nelīdzinās. Un nekas nespēs to atdarināt…

Pati laimīgākā dzīve ir vienkārša. Tā, kurā tu esi jau izaudzis no savas unikalitātes krīzes, pārstājis gaidīt no citiem kādu īpašu attieksmi pret sevi un piedevis pasaulei to, ka tā negriežas tikai ap tevi.

Nežēlība pret sevi vienmēr izraisa nežēlību pret citiem. Savukārt saudzīgums darbojas pēc šī paša principa.

Dzīve stabili neapmierina tos, kuri pārāk daudz no tās gaida un pārāk reti ieskatās savos dziļumos, atsakoties saprast, ka patiesībā spēj daudz vairāk. Lai radītu tikai savu pasauli – pilnīgi noteikti.

Šī pasaule ir daudz dziļāka.

Neviens nepiedzimst par īgnu goblinu. Taču ļoti daudzi ir noslēpušies tā drošajā ādā, zem kuras tik ļoti nevar just sāpes.

Mācīsimies viens otru saprast. Vai vismaz netiesāt. Kad vien iespējams, atbalstīsim viens otru un pasniegsim viens otram roku. Atcerēsimies, ka uz šīs planētas netika atvesti ne pārcilvēki, ne arī nemirstīgie. Un viss, kas mums ir, tā ir nepilnīga un ne bezgalīga dzīve, kuru ir tik žēl tērēt hroniskām nelaimēm. Tāpēc centies to līdzsvarot, nosvinēt pat vismazākās uzvaras un turpini dzīvot.

Saule ir pat tad, kad mēs to neredzam.

Nesalīdzini sevi ne ar vienu citu. Un nekad netaisnojies par savu laimi. Mēs dzīvojam tikai nedaudz. Tad, lai šī dzīve mums pārstāj būt nepanesama, briesmīga, nedroša. Dosim sev iespēju piedzīvot visu, ko mēs patiešām vēlamies.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Uguns vilnis un transformācijas

Šodien es vēlos pieskarties tēmai, kas atšķiras no ikdienišķajām tēmām, par kurām runāju parasti. Es vēršos pie tiem, kuri no personīgās pieredzes zina, par ko būs šis stasts, kuri manos vārdos atpazīs patiesību par sevi. Mūsu dzīves ceļi ir ļoti dažādi, katrs ejam savu, un tas ir svētīgi. Tāpēc, ja tev šķiet, ka tas tevi neskar un turklāt izraisa protestu, netērē savu laiku un noliec šo materiālu malā.

Un, tā, uguns vilnis, kas tagad ir nolaidies uz Zemes, ir transformācijas vilnis, kuru vairs nevar ignorēt. Visskaidrāk tas izpaužas četrās hipostāzēs (jomās), par kurām mēs šodien runāsim.

Pirmkārt, specifiskas fiziskas izdegšanas sajūtas, karstums dažādās ķermeņa daļās. Daļai no manas auditorijas, kas jau sen iet savu transformācijas ceļu, šīs sajūtas ir pazīstamas. Vienkārši pēkšņi dienas vai nakts vidū sāk “degt” un pulsēt uz čakrām projicētās zonas – rīkle, saules pinums, zona zem nabas… Šīs “ugunīgās” sāpes nav nekas vairāk kā to emocionālo bloku izdegšana, kas vairs nav savienojami ar mūsu dzīves ceļojuma turpinājumu.

Atzīmēšu, tas, ka kādam ir šīs sajūtas, bet kādam to nav, neliecina par vēlmi salīdzināt vai kāda progresu vai progresa trūkumu… Tas tikai parāda to, ka katrs no mums ir unikāls.

Ja tu esi “dedz”, tas nozīmē tikai to, ka notiek atbrīvošanās process, ka izzūd sāpju, vilšanās ieraksti, tie uzvedības paraugi, ko paņēmām sev līdzi no ļoti grūtas, notikumiem bagātas polārās spēles. Un tas, ka tie var izšķīst, norāda uz to, ka tevī ir pietiekami daudz Mīlestības, lai pieņemtu šo ārējo uguni, kas pārpludina visu pasauli.

Šos temperatūras degšanas stāvokļus ļoti bieži izjūt mūsu mīļie, ja patiešām esam viņiem tuvi. Pirmkārt, bērni, bet nereti tagad arī dzīvesbiedri un pat gados vecāki vecāki, ja ar viņiem ir sirdssaikne. Un mūsu mīļajiem šī ir lieliska dāvana – ka, pateicoties mūsu atvērtajai enerģijas plūsmu uzņemšanai, pateicoties mūsu sirsnīgajai gatavībai pieņemt šo plūsmu, tā apņem mūsu mīļos un tādējādi ļauj viņiem arī atbrīvoties no daudziem iesīkstējušiem uzskatiem, idejām un šķēršļiem, kas traucē vienkārši baudīt dzīvi un mīlēt ikdienu tādu, kāda tā ir.

Šobrīd ir iestājies nesatricināmas ticības laiks, kad vairs nav iespējams sēdēt uz diviem krēsliem. Ja tādos brīžos tu ļaujies trīsdimensiju cilvēka domām, kas uzskata, ka viņa bioloģija ir viņš pats, enerģijas plūsma, kas tevi apskauj, tiek tavas spriedzes, baiļu un šaubu bloķēta, kļūst nekontrolējama un ved uz daudz vairāk neērtiem stāvokļiem nekā tie, kurus tu sākotnēji varēji piedzīvot. Tāpēc uzticies un pateicībā vienkārši ļaujies dzīvei.

Otra ugunīgā viļņa izpausme ir tā, ka tas aizslauka novecojušās dzīves dekorācijas (attiecības, darbs, sociālās lomas …), izraisot nekontrolējamus iekšējus emociju uzplaiksnījumus. 

Taču šoreiz tā īpatnība ir tā, ka, pirmkārt, dusmu un niknuma uzplūdi var nebūt saistīti ar kādiem tavas dzīves notikumiem. Nav nekāda īpašā “palaišanas mehānisma”, bet pēkšņi tu jūties neapmierināts līdz pat tam, ka sākas drebuļi.

Otrkārt, ir iespējami tieši pretēji stāvokļi – sava veida ekstātiska eiforija, kad gribas lēkt, dziedāt, izplūst laimes asarās, labi zinot, ka tam pretējā pusē pavisam drīz būs pilnīgs spēku zudums un tukšuma sajūta. Tātad – milzīgas emocionālās svārstības.

Tas viss liecina par to, ka tagad tu atrodies tieši tur, kur tev jābūt. Mēs jau esam daudz iemācījušies par negatīvisma pieņemšanu citos. Mēs zinām to, ka, ja cilvēks mums uzbrūk, izvirza pretenzijas, viņš patiesībā stāsta par sevi, nevis par mums. Viņš jūtas slikti, tāpēc meklē, kur šo negatīvismu izliet. Un mēs spējam to saprast un pieņemt.

Bet šobrīd mums svarīgi ir pieņemt sevi. Pieņemt sevi dusmojošos, agresīvu, bailēs trīcošu. Kā ar to tikt galā, to daudzkārt esmu stāstījusi savās nodarbībās “Darbs ar dusmām”.

Vēl viena uz Zemi nolaidušos jauno enerģiju izpausme ir materializējošies brīnumi visapkārt. Tie ir pārsteidzoši skati debesīs, perlamutrā mirdzoša telpa, it kā pērļu putekļu piepildīts gaiss mums apkārt, un fantastiskas vienotības sajūta ar dabu… Nemaz nerunājot par to, ka uz miega un nomoda robežas mums parādās dažādi tēli: maģiski dzīvnieki, paradīzes putni, dievi utt. Daudzi to redz un neizpratnē man jautā: “Vai man brauc jumts?” un “Vai ar mani viss ir kārtībā?”

Neuztraucies, viss ir kārtībā. Pilnīgi viss, kas pastāv šajā pasaulē, ir mūsu pašu šķautnes, jo mēs visi esam viena Dieva daļiņas, kas izpaužas miljardos formu. Un, ja tu kaut ko tādu redzi no “parasta” cilvēka skatpunkta, to var uzskatīt par tavas iztēles augli. Bet no tā cilvēka redzesloka, kurš dzīvo  jaunās attiecībās ar realitāti un jūtas kā šīs fantāzijas pasaules vērtīga daļiņa, šī ir realitāte, kurā mēs šobrīd ieejam. Un tas ir lieliski.

Nav vērts dalīties ar tādiem stāvokļiem ar tiem, kas tevi nesaprot. Un justies sarūgtinātam par to, ka citi tos neuztver, arī nav vērts. Tas katram pašam atklāsies atbilstoši viņa mīlestības mēram un brīdī, kad cilvēks būs tam nobriedis.

Un, visbeidzot, visi manis aprakstītie simptomi var izpausties vienlaikus: dedzināšana ķermenī un pārsteidzošas parādības dabā un tas, ka entuziasma eiforija mijas ar dziļu vilšanos un bezvērtības vai bezmērķības sajūtu … Un tas bieži vien satrauc tos, kuri jau sen iet pa šo ceļu un jau diezgan harmoniski dzīvo. Un pēkšņi, no nekurienes, atkal tāda turbulence …

Taču tas viss ir normāli. Tikai tā vietā, lai cīnītos ar šiem uguns viļņiem, izmanto to kustību, lai sērfotu šajā realitātē, izmantojot uguns spēku, kas nāk un satiekas ar mūsu iekšējo uguni – sirds uguni.

Bet lai tas tev kļūtu iespējams, no sirds tevi lūdzu, sargā savu dzīves resursu un rūpējies par sevi.

Svetlana Dobrovoļska
FOTO: Hernan Pauccara
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai viss ir viegli un vienkārši

Ir kāda skaņa, kā tevī nepārtraukti dzied tava Dvēsele. Tu vēl tik daudz par sevi nezini! Ļauj man paskaidrot.
Lielākā daļa no mums ir aizmirsuši to, ka ir jāieklausās šajā svētajā skaņā – tavā ķermenī un prātā ir tik daudz vietu, kuras ir jāattīra, jo tās nav tavs patiesais ES. Taču kādā brīdī tu domāji citādi. Tu biji aizmirsis, kas īsti ir šie blīvie matērijas punkti. Tu aizmirsi, ka tev jāieklausās savas Dvēseles būtības balsī. Jo tajā ir žēlastība, prieks, spēks un plāns, kuram sekojot tu vari iziet cauri jebkam. Gluži kā delfīna gars, kas peld ūdeņos, tu vari planēt cauri savai dzīvei.

Netici tam, ka tavā ceļā ir šķēršļi. To nav. Tie vienkārši ir nepareizi virzītas personības paliekas, kas šobrīd izšķīst laikā. Tu neesi šī persona. Tu ne pie kā neesi vainīgs. Pat tas, ko tu uztvēri kā savas kļūdas un neveiksmes, bija labākais esamības principu mācību avots. Un tieši tāda bija tava izvēle.

Tu izvēlējies ierasties šeit, lai saprastu, kā patiesībā darbojas katra dimensija. Tu gribēji to uzzināt caur tiešu pieredzi.

Saproti to, ka ja augstākajās dimensijās divām būtnēm ir atšķirīga pieredze un viena vēlas saprast otras pieredzi, tās vienkārši saplūst viena ar otru un otras būtnes pieredze kļūst par viņu pašu.

Šeit uz Zemes viss ir nedaudz savādāk. Tu nepārņem cita pieredzi. Šī pieredze ir tik sadalīta tavā dvēselē, prātā un ķermenī, ka tu nemācies tieši no otra. Kad tu aizmirsti, ka mācies, kad aizmirsti, ka tev klājas labi, kad aizmirsti, ka izvēlies mācīties, tu esi atrodies grūtībās, kuras tev uzspiedis tavs ego. Tu mēģini aizsargāt, dziedināt, attīrīt. Bet tev nav nepieciešama tīrīšana.

Tavs “ES” ir tikai amorfs lauks, kas veidots no viltus personības, kas ir jāattīra un jāizdziedina. Šīs amorfās enerģijas ir atrodamas tavā emocionālajā, mentālajā, fiziskajā, ēteriskajā, astrālajā un garīgajā ķermenī. Bet neviens no šiem ķermeņiem nav tas, kas esi tu. Tie ir tikai mācību līdzekļi.

Jā, ir ļoti svarīgi tos dziedināt. Tad, kad tu patiesi atkal pacelsies, tu neatstāsi aiz sevis neko, kas būtu mazāks par tavu Dievišķo Patiesību un varētu ievilkt tevi atpakaļ reinkarnācijas ciklā. Lūk, uz ko tu tiecies. Tu jau sen sev nospraudi šo mērķi.

Tā kā attīrīšanās ir vienkārši process, kurā ar savu Gaismu (kas ir Patiesība) tiek piepildītas visas tās vietas, kur tava Gaisma ir pārstājusi mirdzēt uz mirkli, uz dienu, uz gadu, uz mūžu, tūkstošiem gadu. Un tā ir tava Gaisma, kas tev jāizstaro uz šīm vietām, un jāatjauno sava Patiesība un jāatbrīvojas no viltus personības. Tie var šķist tikai vārdi bez satura. Bet, tici man, tavi vārdi ietekmē realitāti vairāk, nekā tu domā, it īpaši, ja tu dziļi jūti aiz tiem esošo nodomu.
Teiksim kopā: “ES ESMU skaistums, nevainība, tīrība un gudrība, kas ES ESMU. ES ESMU skaistums, nevainība, tīrība un gudrība, kas ES ESMU. Viss pārējais ir viltus personība savā izšķīšanas procesā.”

Lai viss ir viegli un vienkārši.

Elpo ar visu ķermeni. Sajūti to vietu savā sirdī, kas ir apņēmības pilna vairs nekad nešaubīties par sevi. Sajūti to vietu savā sirdī, kas tiecas atrast tavu pamošanos, līdz pat mazākā tava apziņas daļa un tava personība atgriezīsies Patiesības Gaismā. Virzi elpu uz šo vietu, ļauj augt vēlmei pēc atmošanās. Ļauj tai piepildīt tavu sirdi un pārpildīt visu ķermeni. Un nekad neaizmirsti savu Dievišķību un to, ka tev ir jāapzinās visi enerģētiskie aizsprostojumi savā ķermenī, kas nav Gaisma, bet tikai viltus personība, kas gaida labošanu.

Svetlana Dobrovoļska
Foto: Monica Turlui
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Divas daļiņas, kas kādā brīdī bija savienotas, vienmēr ir savienotas

(i∂ – m) ψ = 0
Šis ir Diraka vienādojums, ko fizikā uzskata par visskaistāko un romantiskāko.
Tas apraksta kvantu sapīšanās fenomenu, un tas skan sekojoši: “Ja divas sistēmas mijiedarbojas viena ar otru noteiktu laika periodu un pēc tam atdalās viena no otras, mēs varam tās raksturot kā divas dažādas sistēmas, taču tās jau pastāv kā atšķirīga unikāla sistēma. Tas, kas notiek ar vienu, turpina ietekmēt otru, pat jūdžu vai gaismas gadu attālumā.”

Tā ir kvantu sapīšanās vai kvantu komunikācija.

Divas daļiņas, kas kādā brīdī bija savienotas, vienmēr ir savienotas. Neskatoties uz attālumu starp tiem, pat ja tie atrodas pretējos Visuma galapunktos, savienojums starp tiem ir acumirklīgs.

Tas pats notiek starp diviem cilvēkiem, kad viņus saista kaut kas tāds, ko var piedzīvot tikai dzīvas būtnes.

Mēs to saucam par MĪLESTĪBU.

© Džims Džārmušs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ļauties dzīvei

Dievs saka: “Lai ko tu iemīlētu vairāk par mani, es tev to atņemšu… ” Un vēl: “Nesaki: es nevaru bez viņa dzīvot”. Es izdarīšu tā, ka Tu dzīvosi. Mainīsies gadalaiki, koku zari, kas agrāk pasargāja no saules, nokaltīs, pacietība beigsies, mīlestība, ko tu uzskatīji par īstu, tevi pametīs, un tu būsi apjucis.

Tavs draugs kļūs par ienaidnieku, bet ienaidnieks pēkšņi kļūs par draugu – tāda, lūk, dīvaina pasaule. Viss, ko tu uzskatīji par neiespējamu, piepildīsies… Teiksi, nenokritīšu, nokritīsi. Nekļūdīšos – un kļūdīsies. Un pats dīvainākais šajā pasaulē ir tas, ka brīdī, kad teiksi: tās ir beigas, tu vienalga turpināsi dzīvot.

Nav nekādas jēgas uztraukties un baidīties par nākotni. Mēs neviens nezinām, kas mūs tur sagaida. Bet viss, ko mēs varam, ir atvērties notiekošajam un ieraudzīt, ka itin viss, kas notiek, notiek uz labu.

Uztraukums un bailes neļauj sadzirdēt sevi, uzspiež mums neveselīgu attieksmi pret notiekošo. Atlaid un atdod sevi Tā gribai, Kurš visu zina un redz to, kas tieši vajadzīgs tev šobrīd un nākotnē…

Avots: МАГИЯ СЛОВА
​​​​​​​Tulkoja: Gnta Filia Solis

Ja tevī nebūs cilvecības…

Pirmajā vietā jābūt audzināšanai, un tikai pēc tam izglītībai. Pretējā gadījumā…

Reiz kāds fizikas-matemātikas fakultātes profesors nolēma studentiem dot mācību, kuru tie atcerēsies uz visu mūžu. Viņš uz tāfeles uzrakstīja ciparu 1, paskatījās uz studentiem un paskaidroja: “Šī ir jūsu cilvēcība. Pati svarīgākā īpašība dzīvē”.

Pēc tam blakus ciparam 1 viņš uzrakstīja 0, un teica: “Bet šie ir jūsu sasniegumi, kuri ar cilvēcības palīdzību jūs palielināja 10 reizes.”

Vēl viena nulle – pieredze, ar kuru cilvēks kļūst “100”. Un tā viņš pievienoja nulli aiz nulles – gudrība, mīlestība, veiksme… Katra pievienotā nulle reizes 10 padara cilvēku labāku, teica profesors.

Bet pēkšņi viņš ņēma un nodzēsa ciparu 1.

Uz tāfeles palika rinda ar neko neizsakošām nullēm…

Un profesors teica: “Ja jūsos nebūs cilvēcības, visam pārējam nebūs nekādas vērtības.”

Avots: Магия слова
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par PIEDOŠANU

Racionālais prāts var visu salikt pa plauktiņiem, visu izskaidrot: gan par smago bērnību, vecākiem – narcisiem vai pāridarītājiem, apstākļus, iemeslus utt.
Tu vari pat iedomāties sevi sava pāridarītāja vietā. Grūti ir, bet iedomāties var.
Var pacensties atcerēties sevi: ko es tādu izdarīju, kas izraisīja to, kas notika. Dažiem pat uzrodas vainas sajūta. Tiesa, “cilvēkzinātāji” to noliedz.
Ar laiku var atrast brīnišķīgu aizstājēju un sajusties laimīgs.
Gadiem ejot, atmiņa spēj izdzēst visu. Katrā ziņā pārdzīvojumu un emociju asumu, pilnīgi noteikti.
Atcerēsies savu aizvainojumu un visus pēc vārdiem konkrētajā notikumā un to pat vari nosapņot tuvākās nakts laikā, tikai tas viss vairs nešķiet tik traģiski.

Var arī atlaist. Ne uzreiz un ne viegli. Lidojiet visi uz visām 24 debess pusēm!
Brīvi! Un arī pats vari aizlidot… 🙂

Bet vai piedosi?
Ko nozīmē piedot? Ko izdarīt, lai piedotu? Kāda ķermeņa, prāta, dvēseles daļa ir atbildīga par piedošanu?

Tik daudz par šo tēmu ir rakstīts!
Tajā skaitā arī par to – vajag vai nevajag piedot.

Piedot sevis dēļ. Atbrīvoties no smagas nastas. Beidzot atbrīvoties no tās mugursomas, kas pilna akmeņiem.
Piedodam taču, darot labu sev.

Tāds egoisms.
Un kāds tam sakars ar pašu pāridarītāju. Un kāda starpība, vai viņš to izdarīja ar nodomu vai neapzināti.

Eksistē taču tāds viedoklis, ka nevajag pieņemt visu pēc kārtas. Un nevajadzēja apvainoties, ņemt parāk pie sirds un nodarboties ar pašiznīcināšanu.
Tu ciet, bet tavs pāridarītājs dzīvo cepuri kuldams. Tātad pats esi vainīgs, ka novedi sevi līdz depresijai, gandrīz vai suicīdam.
Tad piedot vajag sev, apzinoties to, kas noticis. Taču tad tas būs no racionālā prāta sērijas nevis no sirds.

Ta kā viss atkal, kā jau parasti, ir individuāli, subjektīvi, nosacīti un atbilstoši situācijai…

Kad kārtējo reizi ieraugu kādu ierakstu un ieslīgstu šajās tēmās, domāju: kamdēļ gan vajag mocīt sevi ar piedošanu kādam cilvēkam, vai pat pašam sev.
Ja viss tavā saprašanas puzlē ir salicies, ej savu ceļu, izdari secinājumus un vairs nesatiecies ar šo cilvēku, cilvēkiem. Esi laimīgs bez viņiem…
To tu tiešām vari atļauties!…
Bet pateikties viņiem par to (kā bieži rekomendē) par mācībstundām, pieredzi tu vari tad, kad patiešām esi šo mācībstundu ielāgojis un tā tev ir palīdzējusi.
Savadāk, kas gan tā par pateicību? Ta ir viltus ego liekulība: visi tagad skatāties, kāds es dāsns, labestīgs, saprotošs. Manipulācija un meli.
Nevajag sevi varot un iet pret savu gribu!
Ir labi būt svētam, tas ir cieņas vērti, tikai ne katram lemts un ne katram vajadzīgs..

Patiesa piedošana ir mīlošas sirds un mīlestības akts, un tas nenāk no racionāla prāta. PIEDOŠANA nozīmē to, ka tu patiešām jūti to, par ko runā! Līdz patiesai piedošanai vajag nobriest un pieaugt.

Jevgenija Urakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis