Ja cilvēks mīl

Ja cilvēks patiešām tevi mīl, viņš atbrauks, atnāks, atjās, atlidos, atpeldēs. Pat atrāpos, ja nespēs paiet. Bet, ja nespēs atrāpot, tad viņu atradīs guļam tavā virzienā. Kā kompasa adatu. Kā rakstnieku Stīvensonu atrada mežā bezsamaņā gulošu. Viņš divas diennaktis bija bezspēkā nogulējis, bet viņu atrada un apārstēja. Kā tikko viņš spēja staigāt, viņš momentā turpināja ceļu. Viņš devās pie savas mīļotās sievietes Fanijas Osbornas. Un galu galā nokļuva pie viņas.

Fanija absolūti nebija viņam piemērota. Viņa bija desmit gadus vecāka par Stīvensonu un deviņpadsmitajā gadsimtā tas bija nepieņemami. Bet galvenais, viņa bija precējusies un viņai bija divi bērni. Viņas vīrs bija apkārtstaigātājs un cietsirdīgi salauza Fanijai sirdi. Tajos laikos bija ļoti grūti izšķirt laulību, gandrīz neiespējami. Un nav grūti iedomāties, kā jaunā rakstnieka ģimene uztvēra šīs attiecības.
Protams, noliedzoši. Un arī pati Fanija nevēlējās sabojāt jaunā cilvēka dzīvi. Viņa devās uz Ameriku, bet viņam nācās atgriezties Skotijā.

Stīvensons Faniju iemīlēja: viņš vienkārši viņu atpazina. Atpazina savu sievieti pēc neskaidrā silueta durvīs; viņš nebija pat viņas seju redzējis! Taču uzreiz iemīlēja, un viņa atbildēja šai mīlestībai.
Un mīlestība nepārgāja.

Reiz Fanija no Amerikas atsūtīja viņam vēstuli, kurā paziņoja par savu smago slimību. Un vājais, izģindušais un nespēcīgais rakstnieks nekavējoties nopirka biļeti un ar kuģi devās uz svešu kontinentu. Tajā laikā ceļojumi ar kuģi bija ļoti ilgi un smagi. Taču viņš sasniedza savu ceļa mērķi. 
Taču izrādījās, ka viņa mīļotā bija devusies uz citu pilsētu. Un viņai nebija iespējas par to viņam paziņot.
Iespējams, viņa pat nezināja, ka viņš ir ceļā pie viņas.

Stīvensons iekāpa atbaidošā ar migrantiem piepildītā vilcienā un devās uz šo citu pilsētu. Taču Faniju neatrada, viņa bija devusies tālāk.

Slimības nomocītais rakstnieks paņēma zirgu un devās meklēt savu mīļoto. Viņš jāja divas diennaktis un pēc tam bezsamaņā nokrita nespēka nomocīts. Viņu atrada, atkal apārstēja un viņš nekavējoties devās meklēt savu mīļoto. Un atrada! Lūk, tā. Un tā ir mīlestība.

Bet tālāk viss bija laimīgi. Fanija atveseļojās, viņas apkārtstaigātājs vīrs deva viņai piekrišanu laulības šķiršanai, bet Fanijas bērni iemīlēja savu patēvu. Un palīdzēja viņam rakstīt grāmatas. “Bagātību salu” viņam palīdzēja sacerēt Fanijas dēls, bet meita palīdzēja pārrakstīt stāstu. Grāmata atnesa viņam veiksmi un naudu. Un viņi sāka dzīvot ļoti labi.

Saproti, ja cilvēks pa īstam mīl, viņam vienmēr atradīsies laiks, lai pie tevis atbrauktu, ja tu sauksi vai vienkārši viņam paziņosi, ka esi nokļuvis nelaimē. Viņš atpeldēs, atlidos, atjās uz zirga vai kājām atklibos. Bet, ja nav laika un iespēju – tad tā nav īsta mīlestība. Tas ir kā siluets durvīs vai mīlestības ēna, bet – ne mīlestība. Un nav vērts sev glaimot.

Ja tev vajadzīga palīdzība vai tu atrodies bīstamā situācijā, bet cilvēks pat nepacenšas iesēsties mašīnā vai vilcienā, lai nokļūtu pie tevis, tad tā nav mīlestība. Un, visticamākais, jūs nebūsiet kopā. Pat tad, ja nedzīvojat divos kontinentos, bet dzīvojat pavisam blakus…

© Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sevis atklāšanas ceļojums

Katrā brīdī tu izdarīji tieši tik, cik varēji. Izejot no tās iekšējās konfigurācijas, kurā atradies. Izvēles, lēmumi, darbības. Tieši tās un tieši tik, cik bija pa spēkam.

Uz to brīdi tas bija labākais. Savādāk nesanāca.

Patiesā cilvēka daba ir austa no mīlestības. Piedzimstot, cilvēks pēc noklusējuma kļūst par programmu un scenāriju ķīlnieku. Traumu, dzimtas stāstu un tās zemes sāpju, uz kuras piedzimis.

Balstoties uz to, sākas sevis visā tajā atklāšanas ceļojums. Slāni pa slānim atmetot visu melīgo, visas ilūzijas, novācot visus izkropļojumus.

Tas ir ilgs un grūts ceļš. Un šajā ceļā tiek maksātas ļoti augstas cenas. Miljoniem traucējumu un kārdinājumu, kas mūs māna prom no patiesā ceļa. Taču, jo tuvāk būtībai, jo skaļāka kļūst iekšējā balss, kuru vairs nav iespējams apklusināt.

Sācis šo ceļu, tu vairs nevari pa to neiet, tu nevari vairs apstāties.

Kad esi nokļuvis līdz būtībai, sākas tavs pārdzimšanas process. Lai sāktu skanēt kā tu pats. Kā tava patiesā būtība. Tu sāc radīt savu realitāti no savas patiesās būtības, no mīlestības. Pateicībā sev un savam ceļam. Pateicībā visam, kas bijis.Savas pieredzes pieņemšanā un atzīšanā – es tiku galā. Es izdarīju labāko, ko varēju. Katru mirkli, katrā ceļa posmā.

Pateicoties tam, kas bija, es esmu šeit.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Apskauj

«Apskauj mani, tikai tas man šobrīd ir vajadzīgs»…
Šis žests ir sens kā pati cilvēce un nozīmē daudz vairāk kā tikai divu ķermeņu saskaršanās.

Es apskauju tevi – tas nozīmē, ka no tevis nenāk nekāds drauds, es nebaidos pielaist tevi sev pavisam tuvu – tātad, man ir labi, mierīgi un blakus man ir tas, kurš mani saprot.

Runā, ka ikviens patiess un sirsnīgs apskāviens pagarina mūsu mūžu par vienu dienu.

Paulu Koelju
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Necenties sevi piespiest dziedināties!

Necenties sevi piespiest dziedināties!
Dziedināšanās vienmēr notiek bez piespiešanas.
Kad apstākļi tai ir piemēroti.
Kad ir pietiekami daudz mīlestības, uzmanības, klātbūtnes, nesteidzības, uzticēšanās.
Kad tu necenties izdziedināties.
Kad tu necenties atmosties.
Kad tu vispār ne “centies”.
Kad tu plaši atver apskāvienus un sveic esošo mirkli.
Nokrīti pie zemes.
Sajūti dusmas, skumjas, vientulību.
Izdzīvo savu neveiksmi. Visu sava kritiena dziļumu.
Runā savu tīro patiesību, kādu sarūgtinot, kādu padarot tuvāku.

Mīļais, necenties sevi piespiest.

Tev jāatlaiž rezultāts, dienas kārtība, mērķis.
Un ar mīlestibu jāpiepilda sava “neaizdzīstošā” pieredze.

Piesātini savas sāpes, skumjas, grūtsirdību ar sirsnīgu apzinātību.
Baudi šo mirkli.

Tev jārada apstākļi dziedināšanai,
taču tu to nevari izdarīt.

Tavs ego sadumposies.
Tava sirds priecāsies.
Tevi izdziedinās seni, noslēpumaini un vārdos neizsakāmi spēki.
Tev tikai jāpaiet malā no piespiešanas ceļa.

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Stāsts par salauzto vienlīdzību

Sāp jau ikviena šķiršanās, izņemot to, kas kļuvusi par atbrīvošanu no attiecībām, kas vairāk nav reanimējamas. Kaut arī tā nepaliek bez sekām…
Taču sāpes mēdz būt dažādas. Sākot ar nelielu vilšanos līdz pat neciešamām sāpēm, kas bieži vien noved depresijā, izmisumā, ilgstošā agresijā un neirozē.

Viena no pašām sarežģītākajām šķiršanās formām ir tā, kurā ir salauzta vienlīdzība.

Tas ir tad, kad viens cilvēks domā, ka viņam attiecībās viss ir daudz maz kārtībā, bet otrs atnāk un kā ar bomi pa pieri pavēsta, ka jau sen viss ir slikti un… aiziet. Un aiziet, kā likums, ne jau kaut kur nekurienē, bet jau laicīgi iepazītā un sagatavotā teritorijā.

Ka izpaužas tas, ka ir salauzta vienlīdzība?

Tas, ka cilvēks, kurš vienpusēji pasludina attiecības par izbeigtām, iepriekš nekādā veidā nav signalizējis par to. Nav brīdinājis, nav centies atklāti runāt.
Nav centies risināt šo jautājumu. Un vispār, ir uzvedies tā, it kā viss būtu kārtībā.

Un tas nav stāsts par to, ka viens ir slikts, bet otrs – labs.
Un arī ne par to, ka viens emocionāli ir kurls un akls, bet otrs veiksmīgi sameklējis mierinājumu ārpus esošajām attiecībām.

Stāsts ir par to, ka attiecībās mēs dodamies, kā minimums, labprātīgi vienojoties.

Mēs vienlīdzīgi pieņemam šo lēmumu.

Un, ja runājam par attiecību izbeigšanu, tad godīgi ir tad, kad viens otru nevis nostāda fakta priekšā, bet gan tad, kad arī šads lēmums tiek pieņemts vienojoties.
Un tas nenozīmē, ka jācenšas atrunāt to, kurš vēlas aiziet. Tas nozīmē to, ka arī otram cilvēkam būtu jāļauj apspriest un argumentēt savu attieksmi pret šādu lēmumu, ne tikai pazemīgi pieņemt spriedumu, kuru nevar pārsūdzēt.

Mūsu sadzīves aklumu un kurlumu ļoti bieži nosaka ne tik daudz mūsu vienaldzība, cik piespiedu autopilots: nenormāls dzīves ritms, pārmēru lielas slodzes, hronisks laika trūkums, bērni, māja, pienākumi, kredīti, poblēmas… un te ir ļoti grūti būt ekstrasensam, kurš ik sekundi jūt partnera neapmierinatību, kaut arī tas nerunā.

Klusēt un būt pārliecinātam par to, ka tas, kurš mīl, visu sapratīs bez vārdiem arī ir diezgan kognitīva kļūda, kas ļoti bieži noved pie tā, ka tiek meklēts kāds, kurš, iespējams, nav tik ļoti mīlēts, taču kompensē to, ko nesaņemam pamatattiecībās.
Būtībā to otru izmanto, lai noslāpētu savus deficītus attiecībās ar savu pastāvīgo partneri.

Un ļoti bieži sanāk tā, ka mēs izšķiramies ne tāpēc, ka ir zudusi mīlestība, bet tāpēc, ka neesam sapratuši viens otru, un nesam noturējuši šo vienlīdzību attiecībās.
Viens atļauj sev otru–paralēlo dzīvi, bet otrs ieslīdzis mokošā izolācijā, apkarinādams sevi ar vainas sajūtu, aizvainojumu un sāpēm… un zaudē līdzsvaru savā pasaulē, kura uz mirkli ir sašķēlusies.

Jā, ļoti bieži šie stāsti izbeidzas.
Mani mīļie, par cilvēku ļoti daudz var pateikt pēc veida, kā viņš šķiras…

Un tad, kad gatavība aiziet ir saistīta ar gatavību momentā padarīt bezvērtīgas vēl vakardien tuvā cilvēka jūtas un samīdīt tās smagiem vienaldzības zābakiem, atteikties no dialoga un apmierināt tikai savas iegribas…. tad nav vērts pārdzīvot to, ka tāds “Elviss pametis šīs viesmīlīgas telpas”…

Jā, ir sāpīgi. Taču tās ir apskaidrojošas sāpes, nevis sāpes pēc mīlestības.

Un, vispār – vajag sarunāties. Un nezaudēt vienlīdzību attiecībās.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīvot Mīlestībā

Dzīvot Mīlestībā var arī tad, kad nav neviena, kurš no rītiem tevi apskauj…

Dzīvot mīlestībā nozīmē izaudzēt sevī spēju atsaukties gaišajam, priecīgajam, skaistajam…
Atsaukties pat tad, kad it kā nav neviena iemesla būt laimīgam.
Kad dzīve šūpo, kad ne viss notiek labākajā veidā, kad visā plašajā pasaulē notiek sazin kas.

Dzīvot mīlestībā – neatslēgties no notiekošā un tā, kas ievaino, un neuzvilkt necaurredzamās rozā brilles, kas izkropļo realitāti un pārvērš to izdomātā sentimentalitātē, bet iemācīties cienīgi pieņemt visu to, kā daļu no absolūti katras dzīves, taču ne visas dzīves.

Ļoti sen es jautāju savai vecmāmiņai par vienpadsmit viņas izsūtījuma gadiem, par kuriem viņa ļoti maz ko bija stāstījusi….

Es viņai uzdevu pavisam vienkāršu jautājumu: kā viņa izturēja un izdzīvoja?

Un viņa atbildēja: “Ne jau balstoties uz to, kas notika ārpusē, bet uz to, kas palika manā dvēselē…. es atcerējos dzeju, ko zināju…. atcerējos bērnus…. atcerējos mammu… atcerējos, kā smaržoja āboli mūsu dārzā…. atcerējos vīra smaidu, kaut uz to brīdi viņš jau bija nošauts…. atcerējos iemīļoto servīzi un sapņoju par to, kā uzklāšu galdu vasarnīcā…. atcerējos ūdeni akā, kurā atspīdēja liepas…. atcerējos savu mīļāko ceriņkrāsas kleitu…. atcerējos tās parastās dzīves epizodes, kuras tajā brīdī nebija pieejamas…. un dzīvoju”.

Viņa izdzīvoja pateicoties Mīlestībai… ne ienaidam, ne vēlmei atriebties, ne arī pateicoties histērijai par zaudēto.

Un vēl ilgi pēc tam viņa dzīvoja… ar to pašu Mīlestību.

Mīlestība ir dziedināšana. Vienmēr.

Pazaudēt to nozīmē loti smagi saslimt.

Apciemojiet, Mīļie, savu Mīlestību… kā Viņa tur jūtas? Kur viņa ir? Vai nav nejauši aizmirsta ikdienības steigā?
Lai Viņa ir ar jums.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ceļš bez cerības

Laime ir tad, kad nav nepieciešamības būt laimīgam.
Miers nav galapunkts, tas ir tad, kad nav miera meklētāja.
Mīlestība ir cerības uz labāku nākotni nāve, un pilnīga šodienas pieņemšana tās saldajā un maigajā nestabilitātē.

Tas ir ceļš bez cerības: vairs nav laimes meklēšanas laikā, toties ir gatavība saņemt svētību un pateicību pašās negaidītākajās vietās.
Dzīvot bez cerības ir brīnumskaisti. Tā ir dzīve ar plaši atvērtam acīm, esot ar visām saknēm dziļi klātesamībā.
Tā ir dzīve ar sirdi, kas atvērta šodienas dāvanām un apgaismota ar savas apzinātības gaismu.

Cerības nāve ir jaunas radošās enerģijas piedzimšana. Vajag vien atraut acis no mērķa un godbijīgi noliekt galvu šī mirkļa priekšā un saņemt savās rokās šo dzīvo dienu – pašu mums tuvāko, pašu lielāko un īstāko dāvanu.

Džeffs Fosters
Foto: Anastasija Pavlova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sievietes loma

Sieviete daudz biežāk kā vīrietis  tiek “atrauta” no cilvēciskajām vērtībām. Viņa fizioloģiski ir pazemota ar savām “mēnešreizēm”, trauslo uzbūvi, gan ekonomiski, gan sociāli utt. Tāpēc arī tiekšanās pēc mīlestības sievietei ir daudz spēcīgāka kā vīrietim. Un vīrieša atkarība no sievietes dvēseles ir milzīga. 

Vīrieša raksturu, viņa likteni, viņa veselību par 60-80% nosaka nevis viņš, bet viņa sieva.

Tāpēc pareiza sievietes audzināšana, viņas tiekšanās pie Dieva un mīlestības nozīmē veselību un dzīvi ne tikai viņas bērniem, bet arī vīram. 

Pieņemts uzskatīt, ka ģēnijs ir intelekts. Ja tēvs ir gudrs, tad gudram jābūt arī viņa dēlam.

Taču, kad veicu izpēti par to, kas bija ģēniju vecāki, kļuva acīmredzama likumsakarība. Ģēniju tēvi varēja būt paši primitīvākie cilvēki, taču mātes vienmēr bija izcilas sievietes. Personības lielumu nosaka tas, cik daudz mīlestības tā spēj noturēt savā dvēselē. Ģēniji piedzimst sievietei, kurai ir spilgta individualitāte, milzīgs gribasspēks, vēlme un gatavība mīlestības vārdā pieņemt visus iepriekšminētos pazemojumus.

Sergejs Lazarevs “Karmas diagnostika”
Foto: Yuri Manei
Tulkoja: Ginta Filia Solis

MANA LAIME

Reiz pirms sešiem gadiem es no rīta, ar grūtībām pamodusies, sāku vārīt putru. Bija ziema, aiz loga piķa melna tumsa. Es uzmanīju pienu, lai tas “neaizbēg”, un man ļoti gribējās gulēt. Pēc tam modināju dēlu, lai vestu uz dārziņu. Puika negribēja mosties un niķojās. Izvilkt no miega saldi gulošu bērnu ir tas, ko es patiesi nemīlu darīt.

Pēc tam es centos viņu apģērbt, viņš činkstēja, negribēja ģērbties, vilka nost ar grūtībām manis uzstieptās zeķubikses, pēc tam negribēja ēst putru, mēs kavējām. Vīrs pamodās, ienāca virtuvē un jautāja: “Vai brokastīs ir vēl kaut kas, izņemot putru?”

– NĒ! – es viņam uzrēju, kaut gan, varēju ātri sagatavot sviestmaizītes, tas nebūtu grūti. Taču es kavēju un nebiju izgulējusies, un no rītiem man ļoti nepatīk gatavot kulinārijas brīnumus.

Pēc tam mēs saģērbāmies un es domāju par to, cik ļoti darbietilpīgs gadalaiks ir ziema. Uzvilkt bikses, pēc tam jaku, pēc tam mēteli, tad cimdus…. Uffff.

Mēs ar dēlu izskrējām no mājas. Bija sals un mašīnu nevarēja iedarbināt. “Tā tik man vēl trūka!” – es padomāju un pasaucu vīru, lai tas brokastu vietā tiek galā ar mašīnu, bet pati ātri sagatavoju viņam maizītes, ko paņemt līdzi uz darbu.

Rezultātā ar lielu kavēšanos mēs aizbraucām katrs savos darbos.

Tās pašas dienas vakarā es gatavoju vakariņas.

Diena darbā nebija izdevusies, man tika uzlikts par pienākumu izpildīt darbus kāda atlaista darbinieka vietā. Es biju nikna un domās pateicu priekšniekam visu, ko par viņu domāju. Mizoju kartupeļus un skatījos TV, kur Pirmajā kanālā rādīja šovu «Precamies!» («Давай поженимся»).

Tur skaista, jauna, sapucēta un koši nogrimēta raidījuma varone meklēja vīru un klāstīja savu dzīves stāstu.

Viņa tikai nesen bija ieradusies “iekarot” galvaspilsētu. No pirmās laulības viņai ir bērns, taču viņš dzīvo kopā ar viņas vecākiem citā plsētā, kamēr viņa cenšas sevi atrast lielpilsētā. Un tad, kad atradīs sev vīru, uzbūvēs karjeru, tad noteikti ņems bērnu pie sevis.

Noslēgumā viņa teica:

– Kopumā manā dzīve viss ir labi, un es meklēju vīrieti, kurš to padarīs vēl labāku. Es esmu laba mamma, laba meita, labs cilvēks un būšu laba sieva.

Un raidījuma vadītāja Larisa Guzejeva viņai jautā:

– Un kā jūs sapratāt, ka esat laba?

– Es nesmēķēju un nedzeru, – meitene atbildēja.

– Man šķiet, ka panākumi nevar sākties ar piedēkli “ne”. Es NE smēķēju, NE dzeru, NE nogalinu, – saka raidījuma vadītāja.

– Jūs būtu laba mamma, ja no rītiem, agri pamodusies, varītu savam bērnam sasodīto putru, pēc tam modinātu savu cieši aizmigušo bērnu, kurš, vēl nepamodies niķojas, un barotu viņu ar šo putru, ar kuru pēc tam piesmērēta visa virtuve, pēc tam stīvētu viņam kājās šīs izslavētās zeķubikses, piecas cepures un jaku, to visu pēc tam aptinot ar šalli, un tad dotos ārā – putenī – skriešus ar ragaviņām uz bērnu dārzu, pēc tam kavētu savu darbu…. Bet viņš pa to laiku dārziņā meistarotu tulpes ziedu, lai pēc tam 8. martā to jums uzdāvinātu…

Es sastingu. Stāvēju ar muguru pret televizoru, klausījos un griezu dārzeņus…

Un sapratu, ka tieši tagad kāds no Augšas runā ar mani.

Par mani. Viņš visu par mani zin…

Izlietnē vēl joprojām stāvēja no rīta ar ūdeni pielietais, piedegušais katliņš, mēs taču kavējām un es to nepaspēju nomazgāt. Bet pie ledusskapja karājās zīmējums, ko mans dēls šodien man uzdāvināja, kad es atnācu pēc viņa uz dārziņu…

Mēs tik bieži nepamanām savu laimi.

Tā gluži kā tranzītā brauc cauri mūsu dzīvei, bet mēs to sajaucam ar ikdienišķību un rutīnu. Šī putra, šis katls, šīs zeķubikses… Vai gan par tādu laimi mēs sapņojām?

Taču, ja aizdomājamies, pagrozām to rokās, paskatāmies no cita skatu punkta: kāpēc gan ne laime?

Man ir kāds, kura dēļ pamosties agrāk. Un mans virtuves logs izgaismojas katru rītu pulksten sešos.

Un tur, aiz loga ir auksts un tumšs, bet šeit – manā siltajā virtuvē mājīgi svilpo tējkanna un smieklīgais katliņš ar puķīti uz sāniem vāra ideālo putras porciju. Un man ir mīļotais dēls, kuram nepatīk no rītiem mosties (kuram gan patīk?), un vīrs, kurš gandrīz vienmēr ir labā garastāvoklī, un darbs, kur mani gaida un mani pienākumi, piemēram vakariņas, kas jāpagatavo un kas dara mani laimīgu.

Es katru dienu esmu laimīga, tikai aizmirstu to pamanīt!!!

Tā diena man ir ļoti svarīga. Pēc tās es kļuvu it kā apskaidrota. Un sāku ievērot to, kas man vienmēr bija bijis acu priekšā, bet es to neredzēju, tā, it kā tas būtu bijis aizklāts ar kādu neredzamu iekšējās neapmierinātības plīvuru.

Bet todien, nejaušs dialogs televīzijā kā burvju mākslinieks norāva šo burvju lakatu no manām acīm un tagad es skatos uz savu veco virtuvi tā, it kā tā būtu kļuvusi jauna un saku: O!!!!

Būt laimīgai šeit un tagad, neskatoties uz apstākļiem, kurus dzīve piedāvā – tas ir mans kredo un mana personīgā reliģija.

Laime nav obligāta maskarāde un karnevāls, to vajag iemācīties ievērot un novērtēt, pat tad, ja šodien tā ir pavisam ikdienišķa, maziņa un līdzīga mazajam katliņam ar auzu pārslu putru.

Olga Saveļjeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Patiesa audzināšana vienmēr ir dialogs

Visa mūsu dzīve ir sevis un citu audzināšana.

Kas ir audzināšana?

Kas ir galvenais bērna audzināšanā.
Pirmkārt, tā ir tādu mērķu radīšana, uz kuriem tieksies cilvēks, kurš uzsāk savu dzīvi.

Ja mērķi ir pareizi un vērienīgi, tad bērns būs enerģisks un labsirdīgs.
Ja mērķi ir saistīti ar instinktiem, bērns būs egoistisks, agresīvs un depresīvs.
Mērķis veido funkciju. Mērķis veido pasaules uzskatu, kas ir darbības programma.

Pasaules uzskats un uzvedība veido raksturu, likteni un veselību. Bērna audzināšana ir pareizu mērķu veidošana.

Ja dzīves jēga un augstākais mērķis ir Mīlestība un vienotība ar Dievu, tad bērns būs spējīgs izmainīt savu raksturu, savas tieksmes un ieradumus.

Un pat tad, ja viņa zemapziņā ir patoloģiskas tendences, kas nāk no senčiem, ja viņa dvēselē ir mīlestība viņš spēs dziļi izmainīties un pārvarēt tās.

Bez mīlestības NAV izmaiņas, nav audzināšanas. Audzināšana vienmēr ir palīdzība un atbalsts.

Šī palīdzība var būt stingra, tā var būt maiga, taču tai vienmēr jābūt mīlestības vadītai. Ir jāsaprot, ka cilvēkam ir ļoti grūti pārvarēt atkarību no instinktiem un kustēties pareizā virzienā, jo mūsu sajūtām ir milzīga inerce.

Tāpēc audzināšanai ir nepieciešama ne tikai draudzīga attieksme, bet arī pacietība. Ja, audzinot otru, tu jūti pilnīgu savu taisnību, – mīlestība aiziet. Rodas vēlme otru nospiest, padarīt viņu līdzīgu sev. Jo tam, kuram ir absolūtā taisnība, nevajag mainīties, jo viņš pats ir patiesības kritērijs. Šajā gadījumā izmaiņas beidzas; sākas despotisms un apkārtējo apspiešana.

Daudziem cilvēkiem audzināšana nozīmē monologu.

Patiesa audzināšana vienmēr ir dialogs, tā ir audzinātāja un audzināmā mijiedarbība. Turklāt audzināmais arī audzina savu skolotāju.

Sergejs Lazarevs “Izdzīvošanas pieredze” 5.daļa
Tulkoja: Ginta Filia Solis