Desmit govis

Indiānis_Lee Bogle4

Reiz divi jūrnieki devās apceļot pasauli, lai atrastu savu laimi. Viņi piestāja kādas salas krastā. Vienam no salas cilšu vadoņiem bija divas meitas. Vecākā – skaistule, jaunākā – tā… ne visai.

Viens no jūrniekiem teica savam draugam:

— Viss, es atradu savu laimi, palieku šeit un precu cilts vadoņa meitu.

— Jā, Tev taisnība, vadoņa vecākā meita ir tāda skaistule un gudriniece. Tu izdarīji pareizo izvēli – precies!

— Tu mani nesaprati, draugs! Es precos ar jaunāko vadoņa meitu.

— Vai Tu prātā esi jucis? Viņa taču tāda… ne visai.

— Tas ir mans lēmums un es to darīšu.

Draugs aizpeldēja tālāk laimes meklējumos, bet jaunais vīrs gāja lūgt vadonim viņa meitas roku. Ciltī bija pieņemts par līgavu maksāt ar govīm. Laba līgava maksāja desmit govis.

Atveda līgavainis desmit govis un piegāja pie vadoņa.

— Vadoni, es vēlos precēt Tavu meitu un dodu par viņu desmit govis.

— Tā ir laba izvēle. mana vecākā meita – skaistule, gudriniece, bet viņa maksā desmit govis. Esmu ar mieru.

— Nē, vadoni! Tu mani nesaprati! Es gribu precēt Tavu jaunāko meitu.

— Tu joko? Vai tad neredzi – viņa taču ir tāda… ne visai.

— Es tieši viņu vēlos precēt!

— Labi, bet es esmu goda vīrs un nevaru ņemt par viņu desmit govis, viņa nav tā vērta. Ņemšu par viņu trīs govis, ne vairāk.

— Nē, es gribu maksāt tieši desmit govis.

Un tā viņi apprecējās.

Pagāja nedaudz gadu, draugs atgriezās no ceļojuma, jau savā kuģī, un nolēma apciemot savu draugu un uzzināt, kā tam klājas. Piestāja krastā un pretī tam nāk neaprakstāma skaistuma sieviete.

Viņš pajautāja, kā atrast draugu. Viņa parādīja. Atnāk, redz, draugs sēž  un tam apkārt skraida bērnu bariņš.

— Kā Tu dzīvo?

— Es esmu laimīgs.

Te iznāk tā pati skaistā sieviete.

— Lūk, iepazīsties. Šī ir mana sieva.

— Kā? Vai Tu otrreiz apprecējies?

— Nē, tā vēljoprojām ir tā pati vadoņa jaunākā meita.

— Bet kā tas notika, ka viņa tā ir mainījusies?

— Tu pats viņai to pajautā.

Piegāja draugs pie sievietes un jautā:

— Atvaino par netaktisku jautājumu, bet es atceros Tevi, kāda Tu biji… ne visai. Kas notika, ka Tu kļuvi par tādu skaistuli?

— Es vienkārši vienā dienā sapratu, ka mana cena ir desmit govis.

Avots: http://www.pritchi.ru

Tulkoja: Ginta FS

NeDAmīlētie

21265_739700752811203_5265818594875733181_n
Daudzi uzskata, ka nepietiekama vecāku mīlestība bērnībā ir galvenais iemesls tam, ka dzīvē neveicas. Un ne tikai personīgajā, bet arī profesionālajā.
Un bieži vien tad, kad cilvēki žēlojas par dzīvi, šajos stāstos nepietiekami mīlēts ir ne tikai viņš, bet arī viņa partneris – nemīlētais vilcēns, atcerieties? Un, ja šī nemīlestība to cilvēku, kurš sūdzās ir padarījusi pārāk jūtīgu, atkarīgu un izslāpušu pēc mīlestības, tad viņa partneri – vilcēnu – nejūtīgu,  aizvērtu, aukstu un nespējīgu mīlēt. Viena un tā pati nemīlēšana devusi gluži pretējus rezultātus!
Ak, šie briesmīgie ļaundari – vecāki! Visas bēdas tik no viņiem! Jebkurš bandīts tumšā ieliņā ir labāks par viņiem!
Visu savu dzīvi šie neDAmīlētie cenšas saņemt bērnībā nesaņemto mīlestību, pa ceļam cenšoties mīlēt neDAmīlētos vilcēnus. Rezultātā viņu dzīve atgādina šausmu filmu, kurā viņi ar sišanu “izsit” mīlestību sev. Un visam šim šausmu stāstam pamatā ir viens nepareizs uzstādījums.
Daudzi cilvēki uzskata, ka sveša mīlestība var viņus piepildīt ar enerģiju. Tas ir tāds vampīristisks uzstādījums: jāpasūc mīlestība no partnera un pēc tam “jāpiepičkā” to ar savu mīlestību. It kā mīlestība būtu tāda vērtīga barība, kura ļauj cilvēkam kļūt spēcīgākam un laimīgākam. Un tieši tas arī ir iemesls pretenzijām pret vecākiem: nedadeva, nedamīlēja, noskopojās, apdalīja! Un arī pretenzijas pret partneri: dod, dod, dod, pabaro izsalkušo, neesi “žmogs”!
Patiesībā nav iespējams nevienu pabarot ar savu mīlestību. Un nevar paēst no cita mīlestības.
Tāpēc arī nekādas jēgas nav jūsu žēlabām par to, ka esat par maz mīlēti. Jums nemaz nevarēja to iedot. Varēja fiziski aprūpēt, varēja dot materiālo atbalstu – savu piemēru parādīt, kaut ko iemācīt (ja paši to prata un jūs bijāt gatavi to mācīties), kaut kādā mērā pat cieņu nodrošināt varēja, attiekties kā pret līdzīgu, bet ar mīlestību piebarot – nē!
Cilvēki patiešām barojas no mīlestības. Varētu pat teikt, ka cilvēki barojas tikai no mīlestības. taču tie barojas no SAVAS mīlestības. Vēlreiz atkārtošu. Cilvēki barojas no SAVAS mīlestības.
Viņi mīl un no tā viņu enerģija viņos cirkulē un palielinās.
Ja viņi mīl lasīt, tad saņem mīlestību no lasīšanas. Ja viņi mīl stadīt ziedus, tad saņem mīlestību no stādīšanas – spēku un iedvesmu. Ja viņi mīl savus bērnus, tad ļoti daudz enerģijas tie saņem no savām attiecībām ar bērniem. Mīl vecākus – arī saņem. Mīl savu sievu vai vīru – arī saņem. Tikko iemīlies kadā cilvēkā, uzreiz saņem enerģijas lādiņu.Arī garšīgs ēdiens dod enerģiju, kad ir apetīte un mīlestība pret ēdienu.
Mīlestība ir dzīves pamats. Tikai jūsu mīlestība, ne – kāda cita!
Enerģija=motivācija=vilkme pēc kaut kā.
Jūsu vilkme, ne – kaimiņa.
Jā, lai bez šķēršļiem saņemtu enerģiju no mīlestības, tai jābūt abpusējai. Nevar ideālistiski mīlēt kādu, tā būs nepilnvērtīga mīlestība, un no tādas mīlestības enerģiju var saņemt tikai kredītā. Patiesa mīlestība izpaužas darbībā. Ir jārūpējas par cilvēku, ir jāsaka viņam par savu mīlestību, jāsadarbojas ar viņu, nesot viņam labumu. Lūk, no tādas mīlestības var saņemt daudz enerģijas.
Bet paust savu mīlestību darbībā var tikai tad, kad cilvēks jums ir atvērts un mīl jūs tāpat. Ja viņam jūsu mīlestība nav vajadzīga, vai ir kā nasta, ja viņš nevar atbildēt ar to pašu, viņš nesaņem enerģiju no mīlestības. Enerģiju var saņemt tikai no SAVAS mīlestības!
Viņš jūs nemīl, tātad viņš ir spiests komunicēt ar jums, saņemt no jums kādus pakalpojumus, tērēt jums savu laiku un uzmanību, un justies jums parādā, bet no tā visa nekādas enerģijas viņam nebūs. Saprotiet, kāpēc ir vajadzīga abpusēja mīlestība?
Abpusējas mīlestības gadījumā jūs ne tikai saņemiet enerģiju, bet arī otram dodat tādu iespēju un nevis skābstiet blakus apātijas, skumju un vienaldzības purvā, vai arī žēlumā un vainas sajūtā. Nevar mīlēt cilvēku un nospļauties uz viņa personīgo laimi.
Lūk, kāpēc, redzot, ka jūsu mīlestība paliek bez atbildes, mums jāatstāj cilvēks mierā un jāatrod kāds, ar kuru šī mīlestība būs abpusēja.
Mīlestības avots ir mūsos pašos, bet mums vajadzīgs otrs cilvēks, lai šis avots sāktu darboties.
Taču lielākajai daļai cilvēku galvā ir cita bildīte. Bildīte, kurā jūs dāvājat kādam mīlestību un viņš jums dāvā savējo. Un šīs aplamās bildītes dēļ daudzi “pičkā” savu mīlestību tiem, kuri tos nemīl, cenšas par varītēm iesmērēt šo savu dāvanu. Bet patiesībā vienkārši izmanto otru, lai baudītu savas jūtas, kaut baudīt tās kļūst arvien grūtāk un grūtāk, jo cilvēks taču jūt savu centienu nevajadzību. Taču pasniedz to kā dāvanu, kā enerģijas avotu, ar kuru vēlas uzlādēt otru, to, kurš nemīl. Šis nemīlētājs nevar paņemt ne pilītes no šīs mīlestības! Baroties var tikai no paša mīlestības, bet mīlamais vajadzīgs tāpēc, lai iedvesmotu un motivētu mīlestībai. Un arī viņam ir jāmīl, lai jūsu mīlestība pret viņu savā ceļā nesastaptu sķēršļus.
No kurienes rodas neDAmīlētie?
Tie ir infantīlismā ieslīguši cilveki, kas raduši savu pašapziņu barot ar atzinību. Ja maz atzinības, viņi jūtas neēduši un apzagti. Viņi atceras bērnību un viņiem šķiet, ka atzinības bijis par maz, atmiņa fokusējas tikai uz bēdām un skumjām. Viņi neatceras vecāku rūpes, vecāku darbu, viņi atceras vien aizvainojošos momentus, liek tos lādītē, un no katra tiem cenšas izvilkt vien iemeslu sevi pažēlot (žēlums pret sevi ir mīlestības izkropļota forma, pilnīgs pretstats pašcieņai).
Lūk, tad viņus nevietā sabāra, tad nepaslavēja, te kritika bija netaisnīga, bet tur vienaldzībā padzina. Viņiem atņēma atzinību, kuru kāds tiem bija parādā. Viņi jūtas kā ziediņi, kas kalta saulē un kurus aizmirsa aplaistīt. Viņi nevarēja izaugt stipri, jo viņiem neDAdeva mīlestību. It kā kāds šajā pasaulē kļūtu stiprāks no svētlaimes.
Infantīlie uzstādījumi visi kā viens balstās uz priekšstatiem par to, ka enerģija nāk no slinkuma, bet jebkurš darbs to iztērē. Kad infantils pieaug, viņš visu laiku vēlas iekārtoties kādam uz kakla. Meitenes infantiles meklē vīrieša kaklu, vīrieši – infantili arī meklē iespēju neko nedarīt, bet daudz saņemt. Infantila galvā nav saistības starp darbu, cīņu un enerģiju, viņam šķiet, ka tas viss ir spēku patēriņš, bet saņemt enerģiju var tikai atpūšoties un baudot. Darbs un labsajūta infantila galvā ir nesavienojami jēdzieni. Tieši tāpēc tie žēlojas, ka ir neDAmīlēti. Viņi uzskata, ka viņu tiesības ir saņemt atzinību un labumus vienkārši par to, ka viņi ir. Par pašu viņu esības faktu.
Ja cilvēks vairs nav infantils, viņš saprot, ka jebkuras problēmas, nelaimes un atteikumi – pirmkārt, ir normālas dzīves veselīga norma, otrkārt – treniņu noteikums, lai pieaugtu personības spēks. Tu nekad neuztrenēsi muskuļus, ja netrenēsies un katru dienu nepārvarēsi grūtības.
Viņš ir pateicīgs visām problēmām, kuras spējis atrisināt, jo atrisināta problēma dara cilvēku stiprāku. Viņš neuzskata atzinību par kaut ko obligātu un atteikumu neuzskata par briesmīgu pāridarījumu. Protams, viņš priecājas par to, ka tiek atzīts, īpaši, ja atzinība ir pelnīta, taču zin, ka atzinība bez atteikumiem būtu bezjēdzīga un tai nebūtu nekādas vērtības.
Ja saņemt atzinību būtu viegli, un tā būtu paredzēta automātiski, kāda gan būtu tās jēga? Tieši tāpēc tāds cilvēks nekad nečīkstēs, vainojot citus, par to, ka viņu nemīl – vienkārši tā, par neko. Viņam tas pat galvā neienāks.
Ir ļoti svarīgi nomainīt fokusu un pārstāt pieprasīt pasaulei beznosacījuma mīlestību, un uzskatīt bezdarbību par dzīves normu un augstāko laimi.
Pašu briesmīgāko elli piedzīvo cilvēki, kuri vispār neko nevēlas darīt. Tā ir klīniska depresija, un tas ir pats dziļākais enerģētiskās bedres dibens. Un mīlot bezdarību, jūs sperat soli tuvāk šai ellei. Griezieties atpakaļ, kamēr vēl nav par vēlu, un pagriezieties ar seju pret darbu. Ar šādu attieksmi jūs iegriezīsiet savu enerģijas riteni un jutīsieties dzīves plūsmas virspusē.
Kā tikko bezdarbība pārtrauks jums likties kā augstākā dzīves labsajūta, jums pazudīs pretenzijas par to, ka kādam jums kaut kas tāpat vien jādod. Un vērtība būs tikai tam, ko varat saņemt, darot – nopelnīt un sasniegt.
Un tad izrādīsies, ka vecāki jūs ļoti mīlēja, un pat tad, ja kādreiz bija nedaudz auksti un nepiedalījās it visā, tas neko jums nav atņēmis, gluži otrādi – ir palīdzējis attīstīt jūsu vājās puses, ne uz ko nepaļaujoties.
Pārāk daudz vecāku palīdzības un atbalsta ir lielāka problēma, nekā tās nepietiekamība (izslēdzot dzīvei nepieciešamās rūpes, kas ir vecāku pienākums, un par kā nepietiekamību viņiem varētu atņemt vecaku tiesības). Pārāk liels emocionālais un materiālais atbalsts traucē stiprināties paša cilvēka neatkarībai, savukārt nepietiekamība bieži vien kalpo par grūdienu panākumiem dzīvē un labākai adaptācijai.
Adaptācija tā ir bērna sagatavošana dzīvei pasaulē, kur neviens viņam nebūs mammīte. Par to daudzi vecaki šodien aizmirst, cenšas pēc iespējas ilgāk rūpēties par savu acuraugu, pievērst tam pārāk daudz uzmanības, pārcensties ar atzinību, apbrīn,u “beznosacījumiem mīlot” un mīlot neīsti, rezultātā bērns izrādās nespējīgs pretoties stresiem, dzīvot patstāvīgi un veidot attiecības, un dusmojas uz vecākiem, jo it visā ir radis meklēt viņu atbalstu.
Vislabāk ir tad, kad viss ir līdzsvarā un vecāku atbalsts ir tieši tik, cik vajadzīgs – ne vairāk un ne mazāk, bet tieši tik, cik vajadzīgs lai bērns pakāpeniski pieaugtu bez iestrēgšanas infantilismā.

Autors: Marina Komissarova

Tulkoja: Ginta FS

«BŪT» — tas pirmkārt ir stāsts par «NESTEIDZOTIES»

milestiba43

Mūs pavisam nemācīja «būt»… Pie manis nāk 37 gadīgas meitenes, kas nezin kā mīlēt un atdoties. Viņas vārdu «pieņemt» var uzrakstīt piecās valodās, bet nav spējīgas to sajust. 50 gadīgi puiši, kuri izveidojuši spīdošu karjeru, neprot apskaut, tā, lai tas būtu no visas sirds un dvēseles. Es ļoti mīlu un cienu tos, kas meklē sevi, kas pēkšņi saprot, ka kaut kas ir ne tā, un atnāk ar skaidru lēmumu to mainīt un izaudzēt to, kas nez kāpēc nav izaudzis. Atrast garšu tam, kas bija bērnībā, vai arī kaut kad sen, vai nesen. Bet tagad:…. «Nebaro, bet vēl neaprok». Esības krīze.

«Būt» — tas pirmkārt ir stāsts par «nesteidzoties», pat tad, ja tev laiks ir tikai pusstunda. Tas ir stāsts par katra malka garšu, par katras lapiņas krāsu un katras minūtes izdzīvošanu. Tas ir stāsts par labsajūtu un sāpēm, par vienotību un vientulību, par sevis apzināšanos caur emocijām un auksta vēja pūsmas pieskārienu vaigam. Par to, kas caurvij visu tavu mūžu un dara tevi pa īstam dzīvu. Gan mīlētu, mīlošu un seksuālu. Kad mīli kadu, ar viņu viss ir sekss. Un tas ir par  «būt».

Autors: Anna Zarembo

Tulkoja: Ginta FS

Muļķis

puika-bernu-nams1

Mazs puisēns, palēkdamies, skrēja blakus jaunai sievietei, cenzdamies satvert viņu aiz rokas. Tā viņu atgrūda, nikni purpinādama:

– Un kur tu tāds radies? Piedzimi, lai traucētu man dzīvot!

– Mammu, kad atgriezīsimies, tu palasīsi man pasaciņu par sienāzīti?

– Nabaga puika,– līdzjūtīgi sarunājās apkārtējie, – muļķītis nezin, ka viņa to ved uz bērnunamu.

Kad puika paaugās un varēja apciemot māti, viņš centās vairāk laika pavadīt kopā ar to. Bieži viņš atrada savu mammu piedzērušos, sauca ātros un kamēr ārsti brauca, viņš glāstīja mammas roku un skūpstīja netīro vaigu.

– Kāpēc tu, mammīt tā? Pacieties, viss būs labi.

– Kaut kāds nenormāls bērns, vienkārši muķis. Nekadas pašcieņas. Tā viņu nemīlēja, bet viņš visu laiku cenšas viņu glābt, – paziņas bija nesaprašanā.

Ātri paskrēja skolas gadi, pēc tam studiju laiks. Puika saņēma sarkano diplomu un viņam bija visas iespējas karjerai un izaugsmei. Bet, par brīnumu visiem, viņš aizgāja strādāt skolā.

– Tā arī gudrāks nav kļuvis, tas nekas, ka sarkanais diploms. Muļķis, būtu labāk taisījis karjeru, nevis loderus skolā mācījis, – paziņas bija sašutuši.

Māte nomira. Gādīgais dēls neaizmirsa ceļu uz viņas kapu. Pēc laika viņš to apciemoja kopā ar savu sievu – meiteni no kaimiņu kāpņu telpas.

– Muļķis, – tantes pagalmā sarunājās, – tāds skaistulis, tik daudz meitenes bija gatavas ar viņu precēties, bet viņš izvēlējās tādu – nekādu un vēl klibu.

Tām nebija dots saprast, ka pašu galveno ar acīm neieraudzīsi. Jaunie dzīvoja saticībā, tikai bērnu viņiem nebija. Bet drīzumā kaimiņi ieraudzīja, ka jaunais pāris pa parku pastaigājas kopā ar diviem mazuļiem – puisīti un meitenīti. Bērnus bija pametuši vecāki un pārim tie kļuva par savējiem.

– Muļķis, – turpināja kaimiņi, – ālava, piedzemdēt nevar, bet šim acis aizmālējušās. Lai tik tagad audzina svešus bērnus.

Valodas netraucēja jaunajam pārim dzīvot mīlestībā un saskaņā. Gāja gadi. Bērni izauga, ieguva labu izglītību, izveidoja savas ģimenes un nebija nevienas dienas, kad kāds no viņiem vai mazbērniem neapciemotu savus vecākus.

Reiz ziemā sirmais vīrs pastaigājās pa krastmalu. Viņš ieraudzīja cilvēku pūli, kas ar interesi vēroja upē uz atlūzuša ledus gabala suni. Dzīvnieks pārbijies un nosalis žēlabaini smilkstēja. Bet vairāk neko, izņemot interesi, šis notikums cilvēku sirdīs neizraisīja. Un tikai sirmais vīrs, ne mirkli nedomājot, metās ledusaukstajā ūdenī palīgā sunim.

Apkārtējie sprieda:

– Kāds muļķis! Tas taču ir tikai suns, bet pašam vēl nesen infarkts bija. Tā arī pie prāta nav nācis.

– Muļķis piedzima, muļķis nomira.

Viņš stāvēja pie paradīzes vārtiem un gaidīja savu rindu.

– Kā tevi sauc?– jautāja viņam Eņģelis, kurš stāvēja pie ieejas.

– Es pats aizmirsu savu vārdu, – viņš teica, – bet apkārtējie mani sauca par Muļķi..

– Ienāc, tu esi ierakstīts Dzīves Grāmatā. Bet tavam vārdam ir cits skanējums – to sauc par Mīlestību.

Avots: http://www.smisl-zhizni.ru

Tulkoja: Ginta FS

Uztvert dzīvi kā vēja brāzmu…

veja-brazma4

… Tā aiziet tieši tāpat, kā atnākusi: to nevar noturēt, nevar tai pieķerties.

Vēja brāzma atnāk kā čuksti. Tā nesaceļ troksni, nepaziņo par savu atnākšanu, tā atnāk nedzirdami, pēkšņi – tā ir te!

Un tieši tāpat atnāk Dievs… – atnāk patiesība… – atnāk svētlaime… – atnāk mīlestība, tās visas ir kā vēja čuksti, bez bungu un tauru skaņām.

Tās atnāk nemanot, nenorunājot tikšanos, pat nepaprasot mūsu atļauju ienākt. Tieši tāpat kā vēja brāzma: mirkli iepriekš tās nebija, un mirklī – tā ir šeit.

Un vēl kas: tā aiziet tieši tāpat kā atnākusi, to nevar noturēt, nevar tai pieķerties.

Priecājieties, kamēr tā ir ar jums, bet, kad tā aizies, atlaidiet. Esiet pateicīgi, tā atnāca. Neskumstiet, nežēlojaties, neapvainojaties. Ja to vairāk nav – neko tur nevar padarīt.

Taču mēs visi cenšamies pieķerties.

Kad atnāk mīlestība, mēs esam laimīgi, bet, kad tā aiziet, mums ir ļoti sāpīgi. Tas ir ļoti neapzināti un ļoti nepateicīgi…. Nesapratne.

Atcerieties: mīlestība aizgāja tieši tāpat, kā atnāca. Tā neprasīja atļauju, pirms atnākt…tad kāpēc gan tagad tai jautāt atļauju pazust? Tā bija brīnumaina dāvana un tikpat noslēpumaini tai jāpazūd.

Ja pieņemam dzīvi kā vēja brāzmu, nebūs nekādas vēlmes pieķerties, nekādas apsēstības. Cilvēks vienkārši paliek atvērts un, lai kas arī notiktu, viss ir labi!

Avots: http://www.econet.ru

© OŠO

Tulkoja: Ginta FS

Kāpēc kategoriski nedrīkst risināt cita cilvēka problēmas

zelot3

Cik tas viss ir nopietni…

Nav svarīgi, ar kādu misiju mēs esam atnākuši šajā pasaulē. Kādam mēs esam bērni, kādam – draugi, kādam vecāki vai vienkārši paziņas. Un ļoti bieži, ja tuvs cilvēks nokļūst sarežģītā situācijā, mēs uzskatām par savu pienākumu viņam palīdzēt – ja ne darbos, tad vismaz ar padomu

Bieži gadās, ka palīdzam cilvēkam no visa spēka, vislabākajā veidā, taču rezultātā mums paliek vien tukšums, jo pazudusi ir enerģija, spēks, tas aiztecējis kaut kur – nesaprotamā virzienā, šad tad arī pateicība no cilvēka, kam esam palīdzējuši… mēs gaidam kādu nebūt labu rezultātu, taču tā nav, vai vienkārši to neredzam. Kāpēc tā notiek? Diemžēl mēs paši provocējam šos notikumus. Tieši ar to, ka cenšamies palīdzēt. Tomēr patiesībā tas strādā nevis izaugsmei, bet kaitē gan tam, kam palīdzam, gan – mums pašiem. 

Kad mēs izsniedzam šos “kredītus”, cilvēks paliek mums parādā. Mēs, vēlot tikai labu, ar šo savu “palīdzību” atņemam cilvēkam spēku. Mēs viņu “uzsēdinām uz sevis”. Ļoti bieži mēs uzņemamies viņa atbildību. Un dažkārt neapzināti mēs viņa uzvaras aizstājam ar savējām.

Pirms jaungada brīvdienām es palūdzu studentiem pavērot, cik bieži mēs neapzināti “iekļaujamies” mūsu tuvinieku runas un darbību straumē. Kā mēs patiesībā, neaizdomājoties, padarām viņus nevērtīgākus, nespējīgākus. Viņi vēroja:

Cik bieži mēs atļaujamies pārtraukt viens otru. Īpaši jau kompānijās, kurās sieviete pārtrauc vīrieti, publiski pielabo, dod padomus — visam sākums ir necieņa pret otru cilvēku.

Runa — tā ir enerģija — un «pārtraukt» runas plūdumu — nozīmē ne tikai “izsist no domas”, bet bieži vien tas nozīmē izsist balstu, pamatu zem kājām.

Kad sieviete (sieva) publiski pielabo, “uzlabo”, vai izsmej savu vīrieti (vīru), viņa pazemina viņa statusu, nenovērtē un izrāda necieņu. Tā viņa traumē viņa “sociālo nozīmību”. Ja analizējam dziļāk, viņa cīnās par varu — parasti gan neapzināti, bet vienalga, tā sagrauj gan savu, gan sava vīrieša spēku un savstarpējās attiecības.

Vīrietis, pārtraucot sievieti, pauž varu. Dažkārt tādā veidā viņš cenšas it kā sistematizēt viņas it kā nestrukturēto domu un emociju plūsmu no labās smadzeņu puslodes skaidrībā un secīgumā, par ko atbild kreisā.

Cik bieži mēs mainām bērna kustības trajektoriju. Piemēram, skrien bērns, lai paveiktu savas, it kā nenozīmīgās, mazā bērna lietas. Viņam ir droši, tas notiek īstajā laikā, viņam ir savi – bērna uzdevumi. Bet pieaugušais atļaujas viņu saķert, iespraukties bērna kustības trajektorijā, pārnest no vienas vietas uz citu, negaidot, kad bērns pabeigs kaut ko, ko iesācis, un pārslēdz viņu uz to, kas pašam šobrīd šķiet svarīgāks.

Kad bērns ir aizņemts ar kādām savām spēlēm un ir emocionāli pārņemts ar tām, viņš, atsķirībā no pieaugušajiem, ir savā nodarbē par visiem 100%. Ar visu savu būtību. Var iedomāties, ka viņš nirst savas labās smadzeņu puslodes dziļumos. Tāpēc viņš nedzird savus vecākus, kuri viņu sauc no loģiskā “krasta” – no kreisās smadzeņu puslodes. Ir jāpaiet laikam, kamēr informācija sasniedz adresātu. Kad bērnu steigā “paceļ” no dzīlēm, šī “pārstartēšanās” saistīta ar milzīgu slodzi, histēriju, nogurumu un nevēlēšanos kontaktēties.

Psihologi, kuri strādā ar ķermeni, ļoti bieži stradā ar nepabeigtām, pārtrauktām kustībām. Kad mēs kāda iemesla dēļ pārtraucam ķermeņa kustību, bloks rodas vairākos līmeņos. No tā “izaug” dažādi simptomi.

Kad mēs bieži pārtraucam un mainām bērna kustības trajektoriju, mēs “zogam” viņa spēku, mēs liekam viņam saprast, ka esam dievi un viņa varā nav kaut ko mainīt.

Un bērns kļūst daudz sasaistītāks vai agresīvāks, stūrgalvīgāks un impulsīvāks. Un nav jābrīnās par to, ka ar gadiem viņam paliek arvien mazāk pašiniciatīvas. Un tas viss ir mūsu neapzinātā necieņa pret mazā bērna iekšējiem procesiem un dinamiku, kas atstāj sajūtu “es tāpat neko nevaru ietekmēt”.

Kad pieaugušu cilveku rausta no uzdevuma uz uzdevumu, kad iejaucas viņa darbībās vai pārdomās – notiek gluži tas pats. Ja mēs uzdodam jautājumu – vai mums pietiek cieņas pret mūsu tuvo cilvēku procesiem, vai ļaujam viņiem pabeigt iesākto, vai vienojamies par to, kā korektāk moderēt uzdevumus, kā minimums attiecībās rodas vairāk uzticēšanās un cieņas.

— Kad mēs iejaucamies ar savām vīzijām, vērtējumiem, halucinācijām un padomiem, nelūgtu palīdzēšanu, kad mēs cilvēka vietā darām to, ko viņš spējīgs izdarīt pats, kad vecāki, atnākot ciemos pie jau pieauguša bērna, sāk viņam palīdzēt – tā nav palīdzība. Tā ir invalidizēšana, tā ir cilvēka spēka atņemšana, viņa pieredzes atņemšana. Tas ir vēstījums cilvēkam jebkurā vecumā – tu esi vājš, tu esi mazs, un bez manis galā netiksi. Tā nav mīlestība – tā ir uzpirkšana un vēlme pierādīt, ka tu esi labāks, nozīmīgāks. Tie ir centieni palikt savam bērnam Dieva vietā.

«… Tas, kuram ir problēma, var to nest, pie tam – tikai viņš viens. Ja otrs to grib nest viņa vietā, tad pirmais paliek vājš… Ja es otram redzu kaut ko un noteikti vēlos viņam par to pateikt, bet noturos un nepasaku, tas maksā man manus spēkus. Spēks, kuru es tērēju lai noturētos un nepateiktu, kļūst par viņa spēku. Ja nu pēkšņi viņam prātā iešaujas tas, ko es vēlējos viņam pateikt. Tāpēc, ka šī doma atnāca pie viņa pati, viņš to spēj pieņemt.
Ja es neizturu un noteikti vēlos viņam to pateikt, es izjūtu atvieglojumu no tā, ka esmu to pateicis. Taču es atņēmu viņam spēku. Pat tad, ja tas, ko cilvēks vēlējās otram pateikt, ir pareizi, otrs nevar to pieņemt, jo tas nāk no ārpuses. Tā kā tāda noturēšanās patiesībā ir cieņas un mīlestības pamats».

Hellengers

— Kad mēs otram sakām ko līdzīgu frāzei “viss būs labi”, kad otra vietā pieņemam lēmumus un dodam padomus – mēs to runājam kā no Dieva pozīcijām, un mēs atņemam sev tuviem cilvēkiem iespēju pašiem sajusties spēcīgiem, izjust savas vajadzības. Starp citu, psihologam vispār nav tiesību dot padomu – neiet uz darbu, šķirties, precēties. Ja viņš tādus dod, tad laiks pašam doties uz personīgo terapiju nimba tīrīšanai.

Ja mēs sākam iejaukties, mēs uzņemamies noteiktu lomu, kuru neviens mums nav pilnvarojis uzņemties un ar savām darbībām atņemam cilvēkam viņa trajektoriju. Protams, tas neattiecas uz gadījumiem, kad steidzami nepieciešama ātra reakcija un ātra palīdzība.

Kad tuvs cilvēks sāk stastīt, cik viņam grūti, kādas problēmas, kādi uzdevumi.
Labāk pateikt “Es redzu, ka tev uzdevumu ir ļoti daudz. Bet tie ir tādi (parādot ar rokām), bet tu esi tāāāāds. Un es ticu tavām spējām un varēšanai. Ja vajag, es būšu blakus, taču es zinu, ka tev tas ir pa spēkam.”

Kad mēs pārstājam būt “labiņi” attiecībā pret sevi un citiem, pūlis mums apkārt samazinās, bet godīguma, labestības un mīlestības mūsu dzīvēs paliek arvien vairāk

Autors: Svetlana Roiza
Tulkoja: Ginta FS

 

Labākais, ko es uzdāvināju savai meitai

13015536_1044227522303186_1068666157146542917_n

Piecu gadu laikā, kopš sākās mans Hands Free ceļojums, es sapratu, ka labākās dāvanas nav tās, ko mēs glīti iesaiņojam kastītē. Labākās dāvanas ir tās, kas prasa pašatdevi, laiku un sirdi. Un es vēlos ar jums padalīties tajā, kuras no savām dāvanām es uzskatu par labākajām. Ceru, ka mans godīgais, pašas izsāpētais stāsts iedvesmos kādu no jums sākt dāvināt tādas dāvanas, kas dara bagātāku dzīvi daudzu gadu garumā, ietekmējot gan to, kurš saņem, gan to, kurš dāvina, bet, iespējams, arī veselu pasauli. Un tas patiešām ir iespējams.

Labākais, ko es uzdāvināju savam vīram, ir PIEŅEMŠANA

Pirmos desmit mūsu laulības gadus es bieži domāju par to, ka man ļoti gribētos kaut ko pamainīt manā vīrā. Es vēlējos, lai viņš būtu atvērtāks. Vēlējos, lai viņš manī klausītos uzmanīgāk. Es sapņoju par to, ka viņš patstāvīgi sāks ievērot, ko vajag piekārtot mājās, skatīsies man acīs, kad mēs runājam, un klusāk košļās košļājamo gumiju. Man ļoti gribējās, lai viņš nesaceltu tādu traci ik reizi, kad runa iet par dzimšanas dienas ballītēm vai citiem svētkiem.(Kā gan viņš to atļaujas!),Es pavadīju ļoti daudz laika domās par to, ka mans vīrs reiz kļūs savādāks, kļūs pavisam cits.

Reiz mums dzīvē bija ļoti saspringts moments. Kā likums, pirms katra tada notikuma es ļoti nervozēju. Mans vīrs ir pavisam savādāks – viņš man lika atslābināties. Un es teicu: “Man tā ir jauna pieredze! Es uztraucos! Vai tu vēl to neesi sapratis? Es esmu tāda, kāda esmu! Es nemainīšos. Un tas ir normāli. Iespējams, man nekas nav jāmaina!”

Oh!.

Un tajā mirklī, kad es stāvēju viņa priekšā, vēloties, lai viņš redzētu un mīlētu mani tādu, kāda es esmu, es beidzot ieraudzīju viņu – tādu, kāds viņš ir.

Un, pārstājot sapņot par to, ka viņš izmainīsies, es vienā brīdī ievēroju, ka viņš ir kļuvis atvērtāks – naktī, kad gaisma bija izslēgta un es pilnībā biju ieslīgusi kopējās sajūtās. Es ievēroju, ka viņš ļoti uzmanīgi klausās, kad es saku : “Tas ir svarīgi”. Es ievēroju, ka viņš ir uzņēmies ļoti daudzus mājas darbus, kurus agrāk nedarīja. Es apzinājos, ka viņš mani pārspēj dāvanu pasniegšanā, viņam vienkārši ļoti patīk dāvināt un viņam ir talants atcerēties to, kas cilvēkiem patīk. Un, kad viņš košļāja savu košļajamo gumiju, es sev atgādināju, ka reiz man ļoti pietrūks šīs skaņas un, ka šobrīd mani tā pat nomierina..

Labākais, ko es uzdāvināju savam vīram, ir PIEŅEMŠANA, un izrādījāš, ka es ar viņu dalījos šajā dāvanā.

Labākais, ko es uzdāvināju savai vecākajai meitai, ir BRĪVĪBA.

Pirmos sešus gadus Natālijas dzīvē, es ļoti daudz ko gaidīju no sava mazā, kustīgā bērna. Uz saviem trauslajiem pleciem viņa nesa milzīgu nastu, ko bija saņēmusi no sievietes, kas vēlējās, lai viss izskatītos ideāli un sekoja savam ģenerālplānam. Natālija ātri uzķēra manas perfekcionista slieksmes. Viņa kļuva stingra pret sevi, prasīga.  Viņas skatienā bija sastingušas sakāves gaidas un viņa nervozi kodīja lūpas.

Reiz es ievēroju, ka viņas istabas durvis arvien biežāk ir aizvērtas, un iemesls tam tālu nebija jāmeklē. Mana meita deva priekšroku laikam, kas pavadīts vienatnē – ne savas kritiskās mātes sabiedrībā. Un es sapratu, ka, ja es vēlos vairāk piedalīties sava mīļotā bērna sarunās, priekos, noslēpumos un skumjās, man nepieciešams mazāk kontrolēt un dot vairāk brīvības un atbalsta.

Es sāku viņai izteikt atzinību par visu, ko viņa darīja, tā vietā, lai noradītu uz to, kas, manuprāt bija “ne tā”. Es ievēroju, ka dažkārt uz viņas “kļūdām” vispār nav vajadzības norādīt.Galu galā viņa auga, mācījās un viņai bija vajadzīga brīvība – pašai izmēģināt, kā tas ir krist un celties – bez aiz muguras stavošā kritiķa palīdzības.

Kad mēs pavadījām kopā savu laiku, par manu mērķi kļuva vēlme padarīt katru viņas dienu labāku, un netraucēt viņu velti, bez iemesla. Ar laiku es iemācījos pakāpties atpakaļ un no malas vērot, kā mana mazulīte izmanto savas organizatoa spējas, radošo domāšanu, kā viņa lieliski tiek galā ar sociālās nometnes vadītājas pienākumiem, rokoties sarežģītu medicīnisku terminu grāmatās un, aizstāvot tos, kam klājas grūti. Katru vakaru mēs no sirds izrunājāmies viņas klusajā tumšajā istabā, un viņa man stāstīja par to, kā vēlas palīdzēt pasaulei. Viņa zin, ka, neskatoties uz kļūdām un kritieniem, kas neglābjami katram gadās dzīves ceļā, es vienmēr viņu atbalstīšu.

Labākā dāvana, ko es uzdāvināju savai meitai, ir BRĪVĪBA mēģināt, zaudēt un uzvarēt. Un, izrādās, viņa ar mani dalījās šajā dāvanā.

Labākais, ko es uzdāvināju savai jaunākajai meitai, ir LAIKS.

Uz to brīdi, kad manai jaunākajai meitai palika četri gadi, es skaidri biju likusi viņai saprast to, ka viņas pieeja dzīvei “ir jāapstājas un jāpasmaržo rozes”, man, kā efektīvai mātei ir īsta skabarga dibenā.

Tas notika līdz brīdim, kad izdzirdēju, kā vecākā meita jaunākajai lasa morāli par šo tēmu – tādā nepatīkamā tonī, ka man skudriņas parskrēja ķermenim, un es sapratu, kādu ļaunumu es nodaru saviem bērniem.

Tajā dienā es paskatījos Eiverijai acīs un teicu: “Piedod, mīļā, ka liku tev steigties. Man patīk, ka tu visu dari savā ritmā un es vēlētos tev līdzināties.”

Abas meitas izskatījās vienlīdz izbrīnītas par manu dīvaino atzīšanos, bet Eiverijas seja pēc tā burtiski staroja laimē. Un es zināju, ka, ja izpildīšu savu solījumu un centīšos būt līdzīga viņai, tas izmainīs visu mūsu dzīves.

Katru reizi, kad tas bija iespējams, es ļāvu Eiverijai noteikt tempu. Es viņu slavēju, kad viņa ievēroja kaut ko tādu, kam citi pagāja garām, un pati sāku kopā ar viņu ievērot daudzas lietas, ko agrāk nebiju ievērojusi. Es redzēju, kādu laimes sajūtu viņa izbauda, kad lēnītiņām uzvelk savu mīļāko pidžamu, kad ļoti akurāti kaisa savā ābolu sulā kanēli, maigi mierina savu noskumušo klasesbiedru, un pacietīgi gaida savu vetētiņu. Mans bērns ir Ievērotājs, un es ātri sapratu, ka tādi bērni ir dāvana pasaulei un saviem vecakiem. Un es sapratu, ka tieši viņa pati ir lielākā dāvana manai trakajai un skrienošajai dvēselei. Tagad šis bērns raksta mūziku. Tas ir ļoti nopietns process ar ģitāru un datoru, taču viņai ir gan pārliecība, gan talants, gan pacietība un viņa ar to lieliski tiek galā. Un, pirmkārt – tagad laiks ir Eiverijas pusē un nav vajadzības steigties, kad raksti svarīgu ziņojumu steidzīgajai pasaulei.

Labākais, ko es uzdāvināju savai jaunākajai meitai, ir LAIKS, un izrādās, ka viņa ar mani dalās šajā dāvanā.

Labākais, ko es uzdavināju sev pašai, ir ATĻAUT

Ja nebūtu pieminējusi, ko es uzdāvināju pati sev, es būtu “izlaidusi” vienu ļoti svarīgu dāvanu savā dzīvē. Neviena no iepriekš minētajām dāvanām netiktu uzdāvināta, ja es nebūtu devusi sev atļauju.

Atļauju pārstāt būt tam cilvēkam, kurš var izdarīt “jebko” ar smaidu sejā, laikā, kad kaut kur iekšā lēni mirst mans gars. Atļauju izslēgt ārpasaules trokšņus un sekot sirds balsij… atļauju būt cilvēkam…. atļauju izmantot savas kļūdas kā kāpnes, kas ved tuvāk pie manas labākās versijas… atļauju raudāt…. atļauju priecāties….. atļauju elpot. Es nebūtu tā, kas esmu šodien, ja nebūtu devusi sev atļauju rakstīt – kaut vai desmit minūtes dienā un cerēt kļūt par rakstnieci, kas palīdzēs citiem cilvēkiem viegli uzķert pašu galveno dzīvē.

Pirms pieciem gadiem es sev uzdāvināju ATĻAUJU.

Šī atļauja kļuva par dāvanu gan maniem bērniem, gan vīram un visiem, ar kuriem es dalījos savās atklāsmēs un cerībās. Un vēl līdz šai dienai es īsti labi neprotu dāvināt materiālas dāvanas, bet es esmu ieguvusi jaunu prasmi rakt dziļi, lai atrastu to, pašu svarīgāko, ko es varu dot.

Es ļoti ceru, ka šis raksts ļaus jums sajusties mazāk saspriengtiem un mazak uztraukties par to, ko iesaiņot kastītē. Ļaus koncentrēties uz dāvanu atrašanu savas dvēseles dziļumos. Šīs dāvanas ir – laiks, klātbūtne, piedošana, pieņemšana un tās ietekmē ne tikai saņēmēju, bet arī dāvinātāju un veselu pasauli. Tiem, kuriem interesē, kā sākt dāvināt tādas nozīmīgas dāvanas – nav svarīgi, sev, vai kadam, ko mīli, šis lieliskais citāts, ar kuru padalījās mana draudzene Keitlīna.

«Esi maigāks pret sevi – tu esi tas, kurš elpo, kāda atmiņas, māja veselai dzīvei»
(
Nayyirah Waheed http://www.nayyirahwaheed.com/)

O, jā, protams.
Nozīmīgas dāvanas sākas ar to, ka esi maigāks.

Esi maigāks pret sevi.
Esi maigāks pret viņu.
Esi maigāks.
Esi maigāks.
Mēs nekļūdīsimies, ja būsim maigāki, labestīgāki, atklātāki, pieņemošāki. Vienmēr ir labi sākt ar Mīlestību.

Autors: Reičela Steforda
Tulkoja: Ginta FS