Vēlreiz par atlaišanu

atlaist5

Atlaist – nenozīmē pārstāt rūpēties, taču tas nozīmē nedarīt jebko kāda cita vietā.
Atlaist – nenozīmē norobežoties no sava tuvā ar sienu, taču tas nozīmē atzīt otra cilvēka tiesības uz patstāvīgiem lēmumiem (lai arī kļūdainiem).
Atlaist – nozīmē nepiedalīties slikto ieradumu veidošanā. Taču tas nozīmē ļaut otram ieraudzīt un sajust savas nepareizās rīcības un lēmumu sekas.
Atlaist – nozīmē atzīt “Es neesmu visu varens”, un ļoti bieži rezultāts nav atkarīgs no manis.
Atlaist – nozīmē pārtraukt savus centienus mainīt otru cilvēku, pārstāt viņu bikstīt. Visu enerģiju veltīt savu ieradumu un atbildes reakciju pilnveidošanai.
Atlaist – nozīmē rūpēties par otru ne tāpēc, lai… bet vienkārši rūpēties.
Atlaist – nozīmē pārstāt veidot, mācīt, likt, piespiest… bet sākt atbalstīt.
Atlaist – nozīmē nebūt soģim, bet atļaut otram būt tādam, kāds viņš ir.
Atlaist – nozīmē necensties būt visu tuvā cilvēka dzīves notikumu centrā, atstāt viņam pašam vietu, kur strādāt ar savu paša dzīvi.
Atlaist – nozīmē neaizsargāt otru cilvēku no dzīves realitātes, lai viņš neaizmirstu, ko nozīmē grūtības.
Atlaist – nenozīmē atstumt, bet būt atvērtam.
Atlaist – nozīmē pārstāt strīdēties, piekasīties, dominēt, bet sākt pašam izzināt savus trūkumus un stiprās īpašības.
Atlaist – nozīmē necensties, lai viss atbilstu tavām vēlmēm, bet pieņemt katru dzīves dienu tādu, kāda tā ir, izrādot patiesu interesi un rūpes par savu personību.
Atlaist – nozīmē nebūt pagātnes notikumu un atmiņu gūstā, bet pielikt šodien pūles, lai uzlabotu rītdienu.
Atlaist – nozīmē mazāk baidīties, vairāk uzticēties saviem patiesajiem principiem un mīlēt…
Avots: vk_EzoNews
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Atkausēt

ledus kūst2

Viena no manām mīļākajām nodarbēm ir vērot procesu, kad cilvēki, kuri ir pieraduši pie mūžīgā sasaluma ģimenē, vai jebkuras citas atsvešinātības, sāk kust…

Kust nozīmē pārstāt regulāri izmantot visus aizsardzības mehānismus, kuri droši iepakojuši visneaizsargātākos emocionālos jautājumus biezās bruņās – klusēšanā par galveno…
Cilvēki, pat bērni, ļoti ātri apgūst šo skumjo mākslu, kurā runā par visu, izņemot to, kas nemitīgi rada durošas sāpes krūtīs…

Kāds kļūst ass un sarkastisks…

Kāds – nolemts atsvešinātībai…
Kāds – arktiski auksts…
Un tas var vilkties bezgalīgi ilgi…
Ļoti-ļoti ilgi…

Bet pēc tam kaut kas notiek…
Vai – kāds notiek…
Un pēkšņi izrādās, ka tas nav nekāds spriedums – pavadīt visu savu dzīvi savā personīgajā ledus kazemātā…
Nav nekādas vajadzības visu dzīvi gaidīt, kad beidzot kāds iemīlēs, novērtēs, pārstās izmantot, kritizēt…
Nav vairs nekādas vajadzības pec cilvēkiem, kuriem tu biji pastāvīgs cietējs vai mūžīgā kalpone, vai arī vēl kaut kas, izņemot – tuvs, patīkams un ļoti svarīgs cilvēks…

Un tad sākas iekšējais pavasaris, kas ļauj doties sen gaidītā brīvē…

Ja vien tu zinātu, mans draugs, cik ļoti man patīk vērot šīs sejas!
Tik ļoti strauji mainīgas…
Vēl ne līdz galam pārliecinātas par to, vai drīkst būt laimīgs.
Taču jau neatgriezeniski pārliecinātas par to, ka nekad nedrīkst maksāt ar savu pašcieņu…

Atkausēšanas efekts nemaina cilvēkus…
Tas viņus atgriež pašus sev…
Un vai tad var būt kaut kas vērtīgāks par šo?
Autors: Ļiļa Grad
Foto: Oļega Trofimova filma «Лёд»

Tulkoja: Ginta Filia Solis

No Mīlestības sirds nesāp…

atlaist4

No Mīlestības sirds nesāp, sāp no emocionālās pieķeršanās.

Ja tu kaut kam esi emocionāli pieķēries, tava dzīves pieredze visu laiku tevi atgriezīs pie tā, kamēr tu šo pieķeršanos neizdzīvosi līdz galam. Kamēr tu neizsmelsi tās potenciālu. Tu atgriezīsies šeit tūkstošiem reižu un saskarsies ar vienu un to pašu mācību stundu.

Cilvēki skaļi runā par Mīlestību, taču no Mīlestības sirds nesāp un negribas nevienu nogalināt.
Kad tu izjūti Mīlestību, tev ir viegli un brīvi.

Tas, par ko runā, ir Emocionālā Pieķeršanās. Tieši tā liek cilvēkiem ciest.
Vai tu zini, kāpēc mēs emocionāli pieķeramies? Tāpēc, ka mums pastāvīgi ir vajadzīgs kāds, lai piepildītu savu nepietiekamību, un ne jau tāpēc, ka mēs vēlamies dāvāt Mīlestību. Bet gan tāpēc, ka mēs vēlamies MĪLESTĪBU SAŅEMT. Vēlme Mīlestību, uzmanību un cieņu tikai saņemt noved pie emocionālās pieķeršanās un ļoti lielām ciešanām. Tas ir tad, kad cilvēkam nav spēka būt patstāvīgam un pašpietiekamam un tāpēc viņš pieķeras it visam – cilvēkiem, situācijām, partnerim, bērniem, vecākiem, dzīvesvietai, naudai…. Viņš ir gatavs ciest pazemojumus, apvainojumus, iet situācijas pavadā lai tikai pieķeršanās nepārtrūktu.
Mīlēt nozīmē BEZ PRETENZIJĀM priecāties par otru cilvēku un, ja ir tāda iespēja, tad arī dalīties savā enerģijā ar viņu.

Būt jums kopā vai nebūt, tas ir Laika un Liktens jautājums, ja esi pelnījis, tātad būsiet kopā tieši tik ilgu laiku, cik pelnījis, ja nē – tad nē (cēloņi un sekas – ko sēsi, to pļausi).
Mīlēt nozīmē bez jebkādas NEAPMIERINĀTĪBAS, puņķiem un asarām, TICĒT tam, kuru mīli un neveidot tam apkārt manipulāciju būri.

Tev kāds ir vajadzīgs? Tad pajautā sev PRIEKŠ KAM? Lai dāvātu Mīlestību – tad dāvā to, kādas problēmas? Kāpēc ciest? Un spēlēt Santa-Barbaru savā dzīvē. Tev ir garlaicīgi? Izlec ar izpletni! Esi ar kaut ko neapmierināts? Nodarbojies ar sevi! Tev kāds ir vajadzīgs? Laiks pieaugt un izstrādāt pilnvērtīgu apziņu. NEATKARĪGU un MĪLOŠU.

Kamēr tu nesajutīsi brīvību, nesapratīsi Mīlestību. Kā ierasts turpināsi aplaupīt savas Mīlestības objektus. Uzspiest, pamācīt, ierobežot, apvainot, pārtaisīt. Un ciest… ciest… ciest.

Jau pietiek! Klausies, mēs taču nākam šeit, dzimstam un mirstam, lai atbrīvotos no jebkura veida pieķeršanās, vai ne tā? Vai tu esi aizdomājies, priekš kam mums Dzīve vai Nāve? Lai kļūtu brīvāki un mīlošāki, kā tu domā? Vai vienīgā šeit un tagad jēga nav MĪLĒT to, kas ir tieši tagad, MĪLĒT pēc iespējas stiprāk un dāvāt Mīlestību.

Uz Nāves fona, Mīlestība ir vienīgais, kam IR jēga un nozīme. Pajautā sev, KĀPĒC es esmu ŠEIT, šobrīd? Atlaid Visus un Visu un vienkārši ieklausies, kāda atbilde atnāk no iekšienes?

Dāvā Mīlestību. Nepieņem? Negrib tevi uztvert? Tad neuzbāzies! Jo, lai mīlētu, nav obligāti būt ar virvi piesietam otram cilvēkam un nav obligāti gulēt ar viņu vienā gultā.

Atlaid un dodies uz priekšu – visi tavējie vienmēr būs ar tevi, radniecība ir nevis asinis, bet Gars.
Es redzēju asinsbrāļus, kuri bija gatavi mantojuma dēļ viens otru nogalināt, un es redzēju cilvēkus, kuri nebija saistīti radniecīgām saitēm, bet viņi viens otru mīlēja un vienmēr bija gatavi viens otram palīdzēt it visā.

Neļauj cilvēkiem pret sevi necienīgi izturēties, pat tad, ja jūs kopā spēlējāties vienā smilšu kastē, labāk nesaejies ar tiem, kuri netic tev un grib ar tevi manipulēt – arī tā būs Mīlestības izpausme.

Nezemojies citu priekšā un neej viņu pavadā, pat tad, ja tev no viņiem kaut ko vajag – arī tā būs Mīlestības un Cieņas izpausme.

Autors: K. Pero
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlēt ir svarīgāk, kā būt mīlētam

mīlēt20

Sirds siltums un mīlestība, kuru mēs atdodam ir daudz svarīgāki par sirds siltumu un mīlestību, ko saņemam. Tikai tad, kad mēs dalāmies tajā un patiesi rūpējamies par citiem, citiem vārdiem sakot, izrādām līdzcietību, mēs radām apstākļus patiesai laimei. Tas nozīmē, ka mīlēt ir svarīgāk, kā būt mīlētam.
Dalailama
​​​​​​​Ilustrācija: Jekaterina Dudņika

Mīlestība ir tikpat dabiska funkcija kā elpošana

milestiba38

Cilvēki domā, ka viņi var iemīlēt tikai tad, kad atradīs mīlestības cienīgu cilvēku. Muļķības! Tu nekad tādu neatradīsi. Cilvēki domā, ka viņi iemīlēs tikai tad, kad atradīs ideālu vīrieti vai sievieti. Nieki! Tu nekad to neatradīsi, jo ideāls vīrietis un ideāla sieviete neeksistē. Un pat tad, ja eksistē, tos neinteresē tava mīlestība.
Nepieprasi pilnību, jo tad tu vispār neatradīsi nekādu mīlestību, kas spēs tevi piepildīt. Gluži otrādi, tu kļūsi pavisam nemīlošs. Cilvēki, kuri pieprasa pilnību – tie ir ļoti nemīloši cilvēki, neirotiski cilvēki. Pat tad, ja viņi atrod mīļoto, viņi pieprasa pilnību, un mīlestību nogalina viņu prasības.

Kā tikko vīrietis iemīl sievieti, vai sieviete – vīrieti, uzreiz sākas prasības. Sieviete sāk pieprasīt, lai vīrietis kļūtu ideāls, vienkārši tāpēc, ka viņš viņu mīl. Tā, it kā viņš būtu nogrēkojies! Tagad viņam jābūt ideālam, tagad viņam jāatmet visi savi trūkumi, vienkārši tā – šīs sievietes dēļ.
Tagad viņš vairs nevar būt vienkārši cilvēks. Vai arī viņam jākļūst par supercilvēku, vai arī viņam jākļūst neīstam, melim. Gluži dabiski, kļūt par supercilvēku ir ļoti grūti, tāpēc  cilvēki kļūst par meļiem. Viņi sāk izlikties, tēlot, spēlēt spēles.

Atceries, nekad nepieprasi pilnību. Tev nav tiesības pieprasīt kaut ko kādam. Ja kāds tevi mīl, esi pateicīgs, bet neko nepieprasi, jo viņam nav tevi jāmīl. Ja kāds tevi mīl – tas ir brīnums un, lūdzu, esi saudzīgs ar šo brīnumu.

Mīlestība, tāpat kā elpošana, ir gluži dabiska funkcija. Un, kad tu mīli cilvēku, nepieprasi, pretējā gadījumā, tu uzreiz aizver durvis. Neko negaidi. Ja kaut kas atnāk, izjūti pateicību. Ja nekas neatnāk, tātad tam nav jāatnāk, tam nav nepieciešamības atnākt. Tu nevari to gaidīt.

Ošo “Dzīve. Mīlestība. Smiekli”
Tulkoja: Ginta FS

 

Pjotrs Mamonovs par dzīves jēgu

mamonovs5

1. Katrs tavā ceļā satiktais cilvēks ir eņģelis.

Viņš tev ir palīgs un nav velti satikts. Viņš tevi vai nu pārbauda vai mīl. Savādāk nemēdz būt.

Man jaunībā bija tāds gadījums. Ar paziņu kopā iedzērām, šķīrāmies vēlu. No rīta zvanu, lai uzzinātu, kā nokļūt stacijā un man atbild, ka viņš pakļuvis zem vilciena, abas kājas nobrauktas. Briesmīga nelaime. Devos pie viņa uz slimnīcu un viņš saka: «Tev labi, bet man…» — un pacēla segu, bet tur – šausmas! Viņš bija lepns cilvēks. Bet kļuva pieticīgs un jautrs. Uzlika protēzes. Sieva, četri bērni, viņš tagad ir bērnu rakstnieks, laimīgs bez gala. Lūk, kā Dievs dziedē dvēseles ar fizisku slimību palīdzību. Iespējams, ja negadītos ar cilvēku tāda bēda, turpinātu staigāt savā lepnībā – un sakalstu kā cieta miza. Tāds ir šis grūti pārciešamais, bet pats tuvākais ceļš uz dvēselisko attīrīšanos. Katru mirkli kaut ko ir jāmācās un jādomā, ko sakām. Un radīt, radīt, radīt!

Dzīve bieži sit, bet šie sitieni ir lieliskas zāles.

Krievu valodā vārds «Наказание» cēlies no vārda «наказ». Un tas nozīmē – mācība. Dievs mūs māca kā rūpīgs tēvs. Liek mazo puiku stūrī, lai nākamreiz nedarītu blēņas. Dēls raujas uz priekšu, bet tēvs tur aiz rokas, lai dēls nesatraumētos. Tā arī Dievs. Kārdinājums ir eksāmens. Kāpēc eksāmens vajadzīgs? Lai to noliktu. Šajos pārbaudījumos mēs kļūstam arvien tīrāki un tīrāki. Zeltu ugunī dedzina, lai tas kļūtu tīrs. Tā arī mūsu dvēseles. Sāpes mums jāpacieš pazemīgi, bez jautājuma  «par ko?». Tas ir mūsu ceļš.

2. Patiesā dzīves jēga – mīlēt.

Kāpēc mēs dzīvojam? Ilgus gadus es nepratu atbildēt uz šo jautājumu – visu laiku skrēju garām. Biju sakaifojies, dzēru, kāvos un visu laiku teicu:: «Es te esmu galvenais!». Bet patiesā dzīves jēga ir mīlēt. Tas nozīmē ziedot, bet ziedot nozīmē – atdot. Pati vienkāršākā shēma. Tas nebūt nenozīmē – iet baznīcā, likt sveces un lūgties.

Skatieties! Čečenija. 2002. gads. Astoņi zaldātiņi stāv pie granātas, kurai nejauši izrauts gredzens un tā griežas. Pulkvežleitnants,kurš savos 55 gados nekad baznīcā nav gājis, nevienu sveci nav uzlicis, neticīgs komunists, četru bērnu tēvs, bez minstināšanās metas guļus uz granātas. Sprādziens, viss ķermenis gabalos saraustīts, bet zaldātiņi dzīvi. Komandieris – kā lode – pa taisno uz paradīzi. Tā ir patiesa ziedošanās. Augstāk par to, ka atdot savu dzīvību citu labā, nekā pasaulē nav.

Karā viss izgaismojas. Tur viss ir daudz spilgtāk, asāk. Bet ikdienas dzīvē viss ir izplūdušāks. Mēs domājam, ka labiem darbiem vēl būs rītdiena, parītdiena… Un kas, ja nomirsi jau šonakt? Ko tu darīsi ceturtdien, ja nomirsi jau trešdien? Šķiet, tikko vēl blakus sēdēja Oļegs Jankovskis, lūk stāv viņa jaciņa, lūk pīpe. Un, kur tagad ir Oļegs Jankovskis? Mēs abi sadraudzējāmies filmas “Cars” uzņemšanas laikā. Ļoti daudz runājām par dzīvi. Es arī pēc viņa nāves ar viņu runājos. Un lūdzos:«Dievs esi žēlīgs viņa dvēselei!!» Lūk, kas tur aiziet – lūgšanas. Tāpēc tad, kad es miršu, man nevajag smalku ozolkoka zārku un daudz ziedu. Lūdzaties, mīļie, par mani, tāpēc, ka esmu nodzīvojis ļoti dažādu dzīvi.

Lūgšanas ir ļoti svarīgas arī dzīves laikā.  Vārds «спасибо» krievu valodā cēlies no «спаси Бог» — tā jau ir lūgšana. Gadās, ka nevaru brilles atrast, palūdzu Visuma Radītāju: “Palīdzi, Dievs!” un atrodu. Dievs mūs mīl, un pie viņa vienmēr var griezties pēc palīdzības  Jūs ziniet, kāds tas ir brīnums?

Sēžam mēs te visi, tādi maziņi kukainīši un varam viņam “pa taisno” pateikt: «Kungs, apžēlojies!» Pat mazs lūgums ir pasūtījums Visumam. Tas taču ir kruti! Nekāds heroīns blakus nestāv.

Dievs nav dusmīgs tēvocītis, kas, sēžot uz mākona malas, skaita mūsu grēkus. Nē! Viņš mūs mīl vairāk kā māte, vairāk kā jebkurš pasaulē. Un, ja arī dod kādus pabriesmīgus apstākļus, tad tikai tāpēc, ka mūsu dvēselei to vajag. Atcerieties savu dzīvi tajos mirkļos, kad bija smagi, grūti, — lūk, pats kaifs, lūk, kur asums! Tāds jociņš man uzrakstījās: jo sliktāki apstākļi, jo labāki kaķi. Lūk, tā…

3. Mīlestība nozīmē nomazgāt traukus ārpus kārtas.

Redzēt labo, pieķerties pie tā — vienīgais produktīvais ceļš. Kāds cits cilvēks var daudz ko darīt ne tā, bet ir lietas, kurās viņš noteikti ir labs. Lūk, aiz šī diedziņa tad arī vajag vilkt, bet par visu slikto – nelikties ne zinis.

Mīlestība nav jūtas, bet – darbība!

Nevajag liesmot āfrikāņu mīlas liesmās pret vecu sievieti, dodot tai vietu metro. Tava darbība arī ir mīlestība. Mīlestība nozīmē – nomazgāt traukus ārpus kārtas.

4. Izglāb sevi un tev pietiks.

Nevar pastāstīt par ananāsa garšu, ja pats to neesi nobaudījis. Nevar pastāstīt par to, kas ir kristietība, neizbaudot to.

Pamēģiniet piekāpties, piezvanīt Ļudai, ar kuru piecus gadus nerunājat un pasakiet: «Ļuda, piedod, pabeigsim visu to – es kaut ko pateicu, tu pateici… Labāk aiziesim uz kino!». Jūs redzēsiet, cik naktī būs labi! Viss simtkārtīgi atgriežas pie tevis, mīļā, – ne ar vārdiem, bet dvēseles stāvokli. Lūk, patiesā laime! Bet, lai to sasniegtu, katru minūti jādomā, ko teikt, ko darīt. Tā visa ir radīšana.

Paskatieties, kas notiek apkārt, cik daudz labu cilvēku, tīru, brīnumainu, ar smaidošām sejām. Ja mēs redzam kādu riebeklību – tātad tā ir mūsos. Līdzīgs savienojas ar līdzīgo. Ja es saku: “lūk, zaglis aizgāja!” – tātad es pats esmu sazadzies, ja ne tūkstoti, tad – vismaz naglu. Nenosodiet cilvēkus, paskatieties uz sevi!

Izglāb sevi un tev pietiks! Atgriez Dievu sevī, vērs savu skatienu iekšā, ne uz āru! Iemīli sevi, un pēc tam šo mīlestību pārvērt par milestību pret savu tuvāko – lūk, pamatlikums.

Mēs visi esam izvirtuļi. Tā vietā, lai būtu dāsni – skopojamies. Dzīvojam galīgi otrādi – ar galvu uz leju.

Nostāties uz kājām nozīmē – atdot.

Bet ja tu atdevi 10 000 dolārus un pēc tam to nožēloji, padomāji, labāk būtu atdevis 5000 — uzskati, ka tava labā darba nav.

5. Es nodzīvoju šodienu — kādam no tā bija labi?

Katru nakti vajag uzdot sev vienkāršu jautājumu: es nodzīvoju šodienu – vai kādam no tā bija labi?

Lūk, es esmu pazīstams, slavens rokenrola dziedātājs, — vai varu ar jums runāt tā, lai jūs staigātu pa stīgu? Bet, vai tad man no tā būs labāk? Vai jums? Viens no velna vārdiem ir «atdalītājs». Iekšējais velns tev saka: “tev taisnība, vecīt, ņem un visus nostadi rindā, nokomandē!” Es cenšos tāds nebūt. Virzos savā dvēseles darbā uz priekšu katru dienu. Oda solīšiem.

Negribu lielīties ne ar savu lomu filmā “Sala”, ne savu dzeju, ne dziesmām – gribu uz to visu raudzīties no malas. Man brīnums ir katra diena. Man katru dienu debesis ir citadākas. Neviena diena nav līdzīga otrai. Tā ir laime, ka esmu sācis to ievērot.

Es ļoti daudz ko esmu palaidis garām, man ļoti žēl. Par to es sevī raudu. Varēja viss būt tīrāk un labāk. Kāds cilvēks teica: tu tādas dziesmas sarakstīji, jo dzēri. Bet es tās sarakstīju ne jau pateicoties šņabim, bet – par spīti tam.

No sava 60 gadu augstuma es saku, nedrīkst zaudēt ne minūti savas dzīves, laika ir maz, un dzīve ir īsa, un tajā var būt skaists ik mirklis.

Ir svarīgi no rīta pamosties un sakārtot visu sev apkārt. Ja no rīta esmu pamodies dranķīgā noskaņojumā, es nedzeru portvīnu, bet saku: «Dievs, man kaut kā nav labi. Es ceru uz Tevi, man pašam nekas nesanāk».

Lūk, šī kustība ir pati svarīgākā.

Stāstīja Pjotrs Mamonovs

Tulkoja: Ginta FS

Labie un ērtie cilvēki

12294915_1654686394789085_7087474944048978258_n

Šodien labo puisīšu un meitenīšu, kuri nevienam nav vajadzīgi un nav interesanti, neskatoties uz to, ka viņi ir tik labi, problēma ir tik ļoti aktuāla un “populāra”, ka grūti to neievērot. Katrs otrais klients (kliente) ir cilvēki, kuri cieš no savas nespējas atteikt, un no tā, ka nespēj aizvainot otru, atsakot tam.

Tie ir zēni, kuri “nedzer, nepīpē un nelamājas”, bet tajā pat laikā paliek ārpus draugu zonas. Tās ir meitenes – sievietes, kuras ir “labsirdīgas, uzticīgass saprotošas un lieliski prot vārīt boršču”, bet kuras mūžīgi tiek izmantotas un pamestas. Tie ir cilvēki, kuri neprot “sadot pretī”, pacieš sliktu attieksmi, pazemojumus, bezkaunību un gaida, kad apvainotājs labosies, tic solījumiem: “es esmu labs, es labošos!”. Tie ir cilvēki, kuri ar savu labestību, krietnumu, nespēju atteikt ir pelnījuši kaut kripatiņu mīlestības un atbalsta, tomēr cieš fiasko.

Kapēc?

Noskaidrosim! Kas ir visi šie cilvēki? Kā viņi auguši?

Tie ir bērni, kuri pastāvīgi ir centušies nopelnīt savas mammas mīlestību. Centušies dažādi: esot paklausīgi, pelnot labas atzīmes, uzvedoties pieklājīgi un klusi, esot laipni, izpildīgi. Nedauzoties, jo savādāk mammai galva sāp. Un, lūk, sēž tāds bērniņš: matiņi kārtīgi saķemmēti, biksītes izgludinātas, skaists, kartīgs, ērts un…nedzīvs.

Un tā bērns pierod pie tā, ka, lai nopelnītu milestību, jābūt labam. Nedrīkst dzert, nedrīkst pīpēt, nedrīkst dauzīties un lamāties. Un tad tāds labais bērns iziet pieaugušo dzīvē, un visa viņa, atstrādātā mīlestības pret cilvēkiem, stratēgija cieš krahu.

Skatās vakardienas pieglaustais, nedzerošais un nepīpējošais puika Vasja uz meitenēm, dāvina viņām ziedus, sagaida pie namdurvīm, raksta viņām dzeju, bet viņas: “Tu esi tik labs! Būsim draugi!?” Un tad Vasja skatās, kā tās pašas meitenes skraida uz randiņiem ar huligānu Petju – bezkaunīgu rupekli. Un sistēma sabrūk.

Vai arī teicamniece Mašeņka, kura nekad neko savai mammai neatteica, pretī nerunāja, bet pēc 15 gadiem kautrējas atteikt savai draudzenei Svetai pasēdēt ar viņas bērniem, kamēr tā skraida apkārt sava otrā vīra meklējumos. Vai arī baidījās atteikt 46 gadīgajam direktora vietniekam viņa seksuālajās vēlmēs, jo savādāk viņš varētu apvainoties?

Vasjam un Mašai kādam atteikt nozīmē saņemt nosodījumu un nesaņemt milestību no otra cilvēka. Vēlme būt labam un ērtam ir vēlme būt mīlētam. Bet pieaugušo dzīvē šis uzstādījums “kamēr esmu ērts, tikmēr mani mīl”, vispār nestrādā!

Tāpēc, ka mūs mīl tad, kad mēs paši sevi mīlam – bez jebkādiem nosacījumiem, bez mīlestības nopelnīšanas vai atstrādāšanas. Pretējā gadījumā, apkārtējie mūs vienkārši izmanto.

Un tad veselīgs dzīvesveids kļūst par mīlestības un cieņas aktu pret savu ķermeni, nevis apbalvojumu Lai mani mīlētu”. Tad kulturāla runa kļūst par mīlestības aktu pret savu valodu un audzināšanu, nevis “lai neizbiedētu”. Un boršču tu vāri tāpēc, ka tev patīk to darīt un patīk process, un, ne tāpēc, ka “mīlestība iet caur vēderu”.

Atteikt ir bail tad, kad zemapziņā mīt pārliecība par to, ka pašvērtējums ir jānopelna. Tas, protams, nenozīmē, ka jābūt ir rupeklim, patmīlīgam un bezkaunīgam, jāatskaka visiem un visur, jāstaigā pāri galvām un tikai tā būs iespējams iegūt cilvēku mīlestību un atzinību. Tomēr, pirms pieņemt piedāvājumu, atbildēt uz lūgumu, piekrist kaut kam, atbildi sev uz jautājumu: “Kāda ir mana patiesā motivācija to darīt? Kāda ir mana personīgā interese? Es to daru tāpēc, ka man tas patīk, vai arī tāpēc, ka es gribu nopelnīt cilvēku simpātijas?”

Visai cilvēka darbībai ārpasaulē jābūt mīlestības izpausmei, kura ir iekšējā pasaulē – nevis mīlestībai no ārienes, kas bieži izpaužas atzinībā, atsauksmēs, “laikos” un “šārēs”.

Pašvērtība tiek dota jau dzimšanas brīdī, to nosaka pati mūsu eksistence, mūsu dzīvība un ne tās daudzās regālijas izglītības, skaistuma, uzticības, jaunības, veselīga dzīvesveida, prasmes vārīt boršču veidā. Tas gan nenozīmē, ka nav jāaug garīgi, jānodarbojas ar personības izaugsmi. Taču primārā doma ir būt labākam, kā biju vakar. Tas viss tiek darīts ne tāpēc, lai ietītu konfekti pēc iespējas spilgtākā papīrītī un tas uzlabotu tās pārdošanas apjomus, bet gan tāpēc, ka konfekte patiešām ir garšīga un tā pelnījusi šo krāšno papīrīti tāpēc, ka tas atbilst tās izsmalcinātajai garšai.

Mīliet sevi un esiet mīlēti!

Autors: psiholoģe Anna Maksimova

Avots: © psy-practice.com

Tulkoja: Ginta FS