Kad divi nobrieduši cilvēki mīl viens otru

Galvenā problēma pāra mīlestībā ir tā, ka viens no partneriem parasti nav pietiekami nobriedis.
Ja tu esi psiholoģiski un garīgi nobriedis cilvēks, tu nekad neiemīlēsies bērnā. Nobriedušam cilvēkam ir pietiekami sava veseluma lai būtu viens.

Kad nobriedis cilvēks atdod savu mīlestību – viņš vienkārši dod, viņš izjūt pateicību par to, ka tu to esi pieņēmis, nevis otrādi. Viņš negaida, kad tu būsi pateicīgs par to, viņam tava pateicība nav vajadzīga. Viņš pateicas tev par to, ka tu esi pieņēmis viņa mīlestību.

Kad divi nobrieduši cilvēki mīl viens otru, notiek viens no dzīves lielākajiem paradoksiem, viena no skaistākajām parādībām: viņi ir kopā, bet tajā pat laikā bezgalīgi vientuļi. Viņi ir tik ļoti kopā, ka gandrīz ir viens vesels, bet viņu vienotība nesagrauj viņu individualitāti – faktiski, tā to palielina, viņi kļūst vēl vairāk individuāli.

Divi nobrieduši cilveki viens otram palīdz kļūt brīvākiem. Nav nekādas politikas, nekādas diplomātijas, nekādu centienu vienam otru pakļaut. Kā gan tu vari censties pakļaut cilvēku, kuru mīli? Tikai padomā – pakļaušana ir naida, dusmu, ļaunuma suga. Kā vispār var iedomāties pakļaut cilvēku, kuru tu mīli?

Viņu individualitātes nesajaucas – tās pastiprinās.

OŠO “Briedums”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja nedejosi dzīvi, tā aizies pie tiem, kas to dejos…

deja

Novērtē dzīvi! Baudi to! Jo beigas mums visiem tāpat ir vienas. Padomā par to, kā tu dzīvo… Vēl ir laiks nodzīvot laimīgu dzīvi…

Mīļie, tas ir daudzveidīgs process ar vienu finālu. Tā neuzskata, ka labākie no mums ir tie, kas baidās no šī fināla… Kuri domā, ka sterilizējot tās procesus līdz ideālai tīrībai, var rēķināties ar lieliem bonusiem… Kuri ņemās ap sevi kā negudri, atsekojot katru savu nošķaudīsanos un elpas vilcienu…

Baudīt dzīvi PIRMS tā ir beigusies – ir brīnumains talants, kuru vajadzētu iemācīties katram no mums atbilstoši savām iespējām…

Bet, lai tas notiktu, vajag tik dzīvot, neprasot nekādas garantijas…

Mīlēt kamēr var mīlēt…
Darīt to, kas visvairāk patīk…
Un pasūtīt vienu māju tālāk visus, kuri it kā labāk par tevi zin, kas tev vajadzīgs…
Lūk, arī viss…

Vienkāršāk – tā nav spēlīte, kurš kuru pazeminās…

Vienkāršāk – tas ir tad, kad maksimāli godīgi un maksimāli laimīgi…

Labrīt, Mīļie!

Nevienam neļaujiet dzīvot savā vietā…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tik lielas bailes dzīvot…

paciet

Mēs tik ļoti baidāmies dzīvot.

Baidāmies nenokārtot eksāmenu, neiestāties prestižā augstskolā, nekļūt par lepnumu saviem vecākiem.
Baidāmies košās krāsās nokrāsot matus un beidzot uztaisīt tetovējumu.
Baidāmies neattaisnot kāda cerības, darot to, ko patiesi vēlamies.
Baidāmies dejot uz ielas, kad spēlē ielu muzikanti, piedziedāt šķībā balsī savai mīlākajai dziesmai, izskatīties dīvaini.
Baidāmies iepazīties ar kādu, kurš mums šķiet “pārāk kruts”, baidāmies uzaicināt kopīgā pastaigā sev interesantu cilvēku, baidāmies būt uzmācīgi.
Baidāmies nopirkt stilīgu apģērbu, pēc tam to uzvilkt un nosmērēt.
Baidāmies neiekļauties kolektīvā, kļūt par izstumto, būt atšķirīgam no citiem.
Baidāmies neiepatikties vai arī pārāk iepatikties.
Baidāmies atļaut sev lieku kokteili, tortes gabaliņu, dienu atpūtai.
Baidāmies neglīti uzkrāsot uzacis vai neuzkrāsot tās vispār.
Baidāmies apraudāties sabiedriskajā transportā.
Baidāmies cilvēkiem parādīt savus gara darbus.
Baidāmies stāstīt par to, kas mums patīk, baidoties no nosodījuma.
Baidāmies slikti izskatīties izlaiduma fotogrāfijās.
Baidāmies publicēt “provokatīvu” rakstu sociālajos tīklos.
Baidāmies salīt.
Baidāmies kļūdīties.
Baidāmies atvērties.
Baidāmies noskūpstīt, apskaut, pateikt paldies.
Baidāmies skaļi smieties vai stulbi jokot.
Baidāmies parādīt savu vājumu.
Baidāmies, ka mūs pārstās mīlēt vai vispār nemīlēs.
Baidāmies, ka vairs nesastapsim to, kurš mūs iemīlēs tādus, kādi esam.
Baidāmies just.
Pastāvīgi no visa kā baidāmies.

Un vēl mēs baidāmies izskatīties kā muļķīgi bērni. Tikai patiesībā mēs savā būtībā tādi arī esam, kamēr vien izmisīgi baidāmies dzīvot un cenšamies ierakstīties noteiktos rāmjos.

Zini, ir kāda pavisam vienkārša un visiem zināma patiesība: mēs nekad vairs nebūsim jaunāki, kā šobrīd. Un draudzenīte-jaunība mums ir viena, un tā tik strauji paiet. Atgādini sev to biežāk.

Un beidzot dzīvo!

Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Viegli ir mīlēt un būt laimīgam

69368367_2003958676370612_4609067544370741248_n

– Visu, ko Dievs radījis, Viņš baro ar savu radošo enerģiju. Vienmēr un visur, šeit un tagad. Bet savas ilūzijas esi radījis tu pats. Un lai saglabātu tās un to dzīvotspēju, un turpinātu to eksistenci, tev pašam tās jābaro ar savu enerģiju, savu laiku un uzmanību. Pretējā gadījumā tās izgaisīs kā rīta migla.
Tāpēc būt dievišķam ir viegli. Viegli ir mīlēt un būt laimīgam. Tajā tu esi neizsmeļams. Bet, cik gan nogurdinoši ir barot savas ilūzijas! Galvenā cilvēku, kuri nošķirti no Visuma Radītāja un veltījuši sevi ilūzijai par to, ka dzīvo atsevišķi no visa dievišķā, pazīme ir hroniskas nogurums, dzīvības enerģijas trūkums, mūžīga neapmierinātība ar sevi un citiem…
Dievs tevi radījis svētlaimei. Tāpēc viegli un bezrūpīgi pieņem Viņa dāvanas. Pieņem, ka drīksti mīlēt un būt laimīgs. Neklausies tajos, kuri tevi vaino par to, viņi ir nelaimīgie. Tā nav tava, bet gan viņu vaina, ka tie nezin un negrib zināt bezgalīgo Dievu un tāpēc nepieņem ar prieku visas Viņa nesavtīgās dāvanas.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Piekāpties sievietei

maigums

Katru reizi, kad vīrietis piekāpjas savai sievietei, viņš progresē.

Piekāpties savai sievietei – tā ir spēka nevis vājuma pazīme.

Ja tu negribi piekāpties, nepiekāpies biznesa partneriem, naidniekiem, kuri ielaužas tavā teritorijā, nepiekāpies boksa sacensībās, lūk tur nevajag piekāpties.

Gribi cīnīties – ej cīnies, uzvelc kasku un ej spēlēt peinbolu, bet mājās atnāc un piekāpies, tāpēc, ka tā ir tava sieviete, tu viņu izvēlējies, lai piekāptos.Katru reizi, kad sieviete piekāpjas ignorējot savu laimi, savus principus, savu laimes sajūtu, savu tīrību, viņa sāk degradēt.

Satja Prabhu
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iemīlēt naktspodu

ola naktspods

Nesen jautāju savai mammai: vai var iemīlēt idiotu (alfonsu, neģēli, brunču mednieku utt)?
Un mamma, kuras ironiju var smelt ar karotēm, atbildēja tā:
“Iemīlēt var pat naktspodu. Taču tad tikai esi tik laipna un godīgi sev atzīsti, ka mīli tieši naktspodu, un negaidi no tā neko vairāk, kā var sagaidīt no naktspoda…
Un viss būs tieši tik labi, kā mēdz būt tad, kad izmanto lietas tam, kam tās domātas…
Taču bēda būs tad, ja tu, iemīlējusi naktspodu, visiem stāstīsi, ka esi “nogrābusi Faberžē olas” un tagad tev pieder neaprakstāmi dārgumi…
Un vēl sliktāk, ja tu pati sāksi ticēt tam, ka vēl nedaudz un šīs “olas” drīz sāks nest peļņu, un, ka tās tikai šobrīd stāv plauktā, taču vajag tik tās nedaudz uzpucēt, un tās iemirdzēsies uzreiz visās krāsās.
Un pavisam bēdīgi būs tad, ja tu katru dienu bāzīsi galvu savā naktspodā un kaislīgi tam jautāsi, kad tu, maita tāds, beidzot kļūsi tikpat vērtīgs kā Faberžē olas?

Īsāk sakot, iemācies mīlēt tieši to, ko iemīlēji, nevis to, ko pati sev iedomājies”.
Bez komentāriem! Bravo, mamma!
© Ļiļa Grad
Avots:econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Vēlreiz par atlaišanu

atlaist5

Atlaist – nenozīmē pārstāt rūpēties, taču tas nozīmē nedarīt jebko kāda cita vietā.
Atlaist – nenozīmē norobežoties no sava tuvā ar sienu, taču tas nozīmē atzīt otra cilvēka tiesības uz patstāvīgiem lēmumiem (lai arī kļūdainiem).
Atlaist – nozīmē nepiedalīties slikto ieradumu veidošanā. Taču tas nozīmē ļaut otram ieraudzīt un sajust savas nepareizās rīcības un lēmumu sekas.
Atlaist – nozīmē atzīt “Es neesmu visu varens”, un ļoti bieži rezultāts nav atkarīgs no manis.
Atlaist – nozīmē pārtraukt savus centienus mainīt otru cilvēku, pārstāt viņu bikstīt. Visu enerģiju veltīt savu ieradumu un atbildes reakciju pilnveidošanai.
Atlaist – nozīmē rūpēties par otru ne tāpēc, lai… bet vienkārši rūpēties.
Atlaist – nozīmē pārstāt veidot, mācīt, likt, piespiest… bet sākt atbalstīt.
Atlaist – nozīmē nebūt soģim, bet atļaut otram būt tādam, kāds viņš ir.
Atlaist – nozīmē necensties būt visu tuvā cilvēka dzīves notikumu centrā, atstāt viņam pašam vietu, kur strādāt ar savu paša dzīvi.
Atlaist – nozīmē neaizsargāt otru cilvēku no dzīves realitātes, lai viņš neaizmirstu, ko nozīmē grūtības.
Atlaist – nenozīmē atstumt, bet būt atvērtam.
Atlaist – nozīmē pārstāt strīdēties, piekasīties, dominēt, bet sākt pašam izzināt savus trūkumus un stiprās īpašības.
Atlaist – nozīmē necensties, lai viss atbilstu tavām vēlmēm, bet pieņemt katru dzīves dienu tādu, kāda tā ir, izrādot patiesu interesi un rūpes par savu personību.
Atlaist – nozīmē nebūt pagātnes notikumu un atmiņu gūstā, bet pielikt šodien pūles, lai uzlabotu rītdienu.
Atlaist – nozīmē mazāk baidīties, vairāk uzticēties saviem patiesajiem principiem un mīlēt…
Avots: vk_EzoNews
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atkausēt

ledus kūst2

Viena no manām mīļākajām nodarbēm ir vērot procesu, kad cilvēki, kuri ir pieraduši pie mūžīgā sasaluma ģimenē, vai jebkuras citas atsvešinātības, sāk kust…

Kust nozīmē pārstāt regulāri izmantot visus aizsardzības mehānismus, kuri droši iepakojuši visneaizsargātākos emocionālos jautājumus biezās bruņās – klusēšanā par galveno…
Cilvēki, pat bērni, ļoti ātri apgūst šo skumjo mākslu, kurā runā par visu, izņemot to, kas nemitīgi rada durošas sāpes krūtīs…

Kāds kļūst ass un sarkastisks…

Kāds – nolemts atsvešinātībai…
Kāds – arktiski auksts…
Un tas var vilkties bezgalīgi ilgi…
Ļoti-ļoti ilgi…

Bet pēc tam kaut kas notiek…
Vai – kāds notiek…
Un pēkšņi izrādās, ka tas nav nekāds spriedums – pavadīt visu savu dzīvi savā personīgajā ledus kazemātā…
Nav nekādas vajadzības visu dzīvi gaidīt, kad beidzot kāds iemīlēs, novērtēs, pārstās izmantot, kritizēt…
Nav vairs nekādas vajadzības pec cilvēkiem, kuriem tu biji pastāvīgs cietējs vai mūžīgā kalpone, vai arī vēl kaut kas, izņemot – tuvs, patīkams un ļoti svarīgs cilvēks…

Un tad sākas iekšējais pavasaris, kas ļauj doties sen gaidītā brīvē…

Ja vien tu zinātu, mans draugs, cik ļoti man patīk vērot šīs sejas!
Tik ļoti strauji mainīgas…
Vēl ne līdz galam pārliecinātas par to, vai drīkst būt laimīgs.
Taču jau neatgriezeniski pārliecinātas par to, ka nekad nedrīkst maksāt ar savu pašcieņu…

Atkausēšanas efekts nemaina cilvēkus…
Tas viņus atgriež pašus sev…
Un vai tad var būt kaut kas vērtīgāks par šo?
Autors: Ļiļa Grad
Foto: Oļega Trofimova filma «Лёд»

Tulkoja: Ginta Filia Solis

No Mīlestības sirds nesāp…

atlaist4

No Mīlestības sirds nesāp, sāp no emocionālās pieķeršanās.

Ja tu kaut kam esi emocionāli pieķēries, tava dzīves pieredze visu laiku tevi atgriezīs pie tā, kamēr tu šo pieķeršanos neizdzīvosi līdz galam. Kamēr tu neizsmelsi tās potenciālu. Tu atgriezīsies šeit tūkstošiem reižu un saskarsies ar vienu un to pašu mācību stundu.

Cilvēki skaļi runā par Mīlestību, taču no Mīlestības sirds nesāp un negribas nevienu nogalināt.
Kad tu izjūti Mīlestību, tev ir viegli un brīvi.

Tas, par ko runā, ir Emocionālā Pieķeršanās. Tieši tā liek cilvēkiem ciest.
Vai tu zini, kāpēc mēs emocionāli pieķeramies? Tāpēc, ka mums pastāvīgi ir vajadzīgs kāds, lai piepildītu savu nepietiekamību, un ne jau tāpēc, ka mēs vēlamies dāvāt Mīlestību. Bet gan tāpēc, ka mēs vēlamies MĪLESTĪBU SAŅEMT. Vēlme Mīlestību, uzmanību un cieņu tikai saņemt noved pie emocionālās pieķeršanās un ļoti lielām ciešanām. Tas ir tad, kad cilvēkam nav spēka būt patstāvīgam un pašpietiekamam un tāpēc viņš pieķeras it visam – cilvēkiem, situācijām, partnerim, bērniem, vecākiem, dzīvesvietai, naudai…. Viņš ir gatavs ciest pazemojumus, apvainojumus, iet situācijas pavadā lai tikai pieķeršanās nepārtrūktu.
Mīlēt nozīmē BEZ PRETENZIJĀM priecāties par otru cilvēku un, ja ir tāda iespēja, tad arī dalīties savā enerģijā ar viņu.

Būt jums kopā vai nebūt, tas ir Laika un Liktens jautājums, ja esi pelnījis, tātad būsiet kopā tieši tik ilgu laiku, cik pelnījis, ja nē – tad nē (cēloņi un sekas – ko sēsi, to pļausi).
Mīlēt nozīmē bez jebkādas NEAPMIERINĀTĪBAS, puņķiem un asarām, TICĒT tam, kuru mīli un neveidot tam apkārt manipulāciju būri.

Tev kāds ir vajadzīgs? Tad pajautā sev PRIEKŠ KAM? Lai dāvātu Mīlestību – tad dāvā to, kādas problēmas? Kāpēc ciest? Un spēlēt Santa-Barbaru savā dzīvē. Tev ir garlaicīgi? Izlec ar izpletni! Esi ar kaut ko neapmierināts? Nodarbojies ar sevi! Tev kāds ir vajadzīgs? Laiks pieaugt un izstrādāt pilnvērtīgu apziņu. NEATKARĪGU un MĪLOŠU.

Kamēr tu nesajutīsi brīvību, nesapratīsi Mīlestību. Kā ierasts turpināsi aplaupīt savas Mīlestības objektus. Uzspiest, pamācīt, ierobežot, apvainot, pārtaisīt. Un ciest… ciest… ciest.

Jau pietiek! Klausies, mēs taču nākam šeit, dzimstam un mirstam, lai atbrīvotos no jebkura veida pieķeršanās, vai ne tā? Vai tu esi aizdomājies, priekš kam mums Dzīve vai Nāve? Lai kļūtu brīvāki un mīlošāki, kā tu domā? Vai vienīgā šeit un tagad jēga nav MĪLĒT to, kas ir tieši tagad, MĪLĒT pēc iespējas stiprāk un dāvāt Mīlestību.

Uz Nāves fona, Mīlestība ir vienīgais, kam IR jēga un nozīme. Pajautā sev, KĀPĒC es esmu ŠEIT, šobrīd? Atlaid Visus un Visu un vienkārši ieklausies, kāda atbilde atnāk no iekšienes?

Dāvā Mīlestību. Nepieņem? Negrib tevi uztvert? Tad neuzbāzies! Jo, lai mīlētu, nav obligāti būt ar virvi piesietam otram cilvēkam un nav obligāti gulēt ar viņu vienā gultā.

Atlaid un dodies uz priekšu – visi tavējie vienmēr būs ar tevi, radniecība ir nevis asinis, bet Gars.
Es redzēju asinsbrāļus, kuri bija gatavi mantojuma dēļ viens otru nogalināt, un es redzēju cilvēkus, kuri nebija saistīti radniecīgām saitēm, bet viņi viens otru mīlēja un vienmēr bija gatavi viens otram palīdzēt it visā.

Neļauj cilvēkiem pret sevi necienīgi izturēties, pat tad, ja jūs kopā spēlējāties vienā smilšu kastē, labāk nesaejies ar tiem, kuri netic tev un grib ar tevi manipulēt – arī tā būs Mīlestības izpausme.

Nezemojies citu priekšā un neej viņu pavadā, pat tad, ja tev no viņiem kaut ko vajag – arī tā būs Mīlestības un Cieņas izpausme.

Autors: K. Pero
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlēt ir svarīgāk, kā būt mīlētam

mīlēt20

Sirds siltums un mīlestība, kuru mēs atdodam ir daudz svarīgāki par sirds siltumu un mīlestību, ko saņemam. Tikai tad, kad mēs dalāmies tajā un patiesi rūpējamies par citiem, citiem vārdiem sakot, izrādām līdzcietību, mēs radām apstākļus patiesai laimei. Tas nozīmē, ka mīlēt ir svarīgāk, kā būt mīlētam.
Dalailama
​​​​​​​Ilustrācija: Jekaterina Dudņika