Tikai atcerēties

Ja vien tu zinātu,
kā mainās tava seja, kad tu stāsti par to, ko mīli. Par bērnu, par vecmāmiņu, vectētiņu, vecākiem, par mīļoto cilvēku. Pat par sunīti vai kaķīti. Visa spriedze pazūd, visas grumbiņas izlīdzinās, bet no acīm staro maiga gaisma, un lūpas rotā viegls smaids. Un tāda Mīlestības gaisma mūs pārveido, – mēs kļūstam neparasti skaisti. Neparasti labi. Maigi. Un šī gaišā enerģija nododas arī citiem. Šādos mirkļos par mums var priecāties vai gleznot mūsu portretu.

Tie ir brīnumskaisti, lai arī īsi mirkļi dzīves steigā un trauksmē.
Ir biežāk jāatceras tos, kurus mēs mīlam. Un kuri mums sirdij dārgi. Kuri piepilda mūsu sirdi….
Un viss būs arvien skaistāk un skaistāk. Maigāk un labestīgāk. Žēlsirdīgāk vienam pret otru, jo Mīlestība mūs dara žēlsirdīgus. Nevajag daudz, vien aprunāties ar cilvēku par to, ko viņš mīl.
Lai viņš atcerētos.
Un piepildītos ar gaismu.
Un piepildītu citus.

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ilustrācija: Allen Hooper

Jā vēlies, lai tevi mīl, mīli pats

“Visbrīnišķīgākās un skaistākās lietas pasaulē nevar ieraudzīt un sadzirdēt… tās sajūt ar sirdi.”

Helēna Kellere

Mēs visi alkstam Mīlestības piepildītas attiecības, – iespējams, vairāk par visu pasaulē, un mēs pēc tām tiecamies. Tad kāpēc tik daudz cilvēku dzīvo vientulībā, bezgalīgos meklējumos, tik ļoti cerot, bet reti atrodot vēlamo? Ja reiz mēs tik ļoti alkstam Mīlestības, kāpēc pieaug šķiršanos un izirušu ģimeņu skaits?
Kāpēc ir tik daudz vientuļo vecāku, kuri vieni cenšas izaudzināt savus bērnus? Kāpēc lielpilsētās, kurās dzīvo tik daudz cilvēku, daudzi jūtas tik ļoti vientuļi un izolēti? Varbūt mēs Mīlestību meklējam ne tur?

Neskatoties uz plaši izplatīto uzskatu, Mīlestība nav likteņa vai veiksmes rezultāts, tā “neatnāk un neaiziet”, mēs to radām… un katram no mums ir spēja to radīt. 

Katram no mums ir spēja mīlēt un būt mīlētam, un katram no mums ir spēja veidot attiecības, kurās galvenais ir Mīlestība.

Un nav svarīgi, kā mēs šobrīd dzīvojam – vientulībā vai sapinušies nelaimīgās attiecībās, – dzīve var izmainīties un tieši mēs paši esam spējīgi to izmainīt.

Adams Džeksons
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es vēlos!

Vēlos gaismu, vēlos krāsas…
Vēlos sakārtot skapjus, nomazgāt logus, nogriezt vēl īsākus matus, kuri agrāk šķita neapspriežama nepieciešamība un absolūti man nesaprotamas sievišķības atribūts.

Vēlos stundām ilgi ērtās kedās pastaigāties pa krastmalu un smaidīt, izmetot tumšajā ledainajā dzelmē visas atlikušās šaubas par to, ka esmu šeit ne jau tāpēc, lai visiem izpatiktu un piepildītu citu cerības.

Vēlos dzert savu stipro kafiju, bet dažkārt vīnu… lasīt papīra grāmatas… klausīties mūziku, kas patiešām ir mūzika…. un retāk skatīties pulkstenī, kalendāros, plānotājos, paspējot būt šeit un tagad.

Ļoti Vēlos to bezkompromisu patiesību, kurā nav nekādu pieklājības vizīšu, “vajadzīgo” draugu, nemīlamo roku un lūpu, un to nelaimīgo vietu, uz kurieni kājas nenes.

Un patiesībā, ne tikai vēlos…

Arī daru.

Ar prieku, bez nožēlas un bailēm, ar žēluma pēdām, kas izkusa, tāpat kā pēdējais ziemas ledus.

Lai pilnvērtīgi dzīvotu, pietiek ar to atbildību par savu paša dzīvi, kuru tu vairs ne uz vienu nenovel.
Tad nevajag lūgt atļauju un par katru cenu censties izdabāt, un paciest nepaciešamo tikai tāpēc, ka nav kur likties.
Mīļie mani, tiekšanās pec pilnības nav labākais veids kā dzīvot… tas ir veids kā pēc iespējas ilgāk nesākt dzīvot…
Bet dzīvot, mierinot sevi ar domu, ka tu vēl neesi sācis, ir pats nejaukākais pašapmāns dzīvē.

Ko tu vēlies?
Un uz ko no tā, ko tu vēlies, esi gatavs?

Pirmais ir sapņi, otrais – realitāte.
Kur tevis ir vairāk?

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tā IR Mīlestība

Lūk, cienījama vecuma vīrs maiznīcā zvana savai sievai:
– Annuška, tev bageti vai ciabatu?
Es nedzirdu atbildi, bet redzu, kā maigumā atplaukst viņa seja, viņš uzreiz izskatās daudz jaunāks:
– Jā, jā, mīļā…

Rūpes – tā ir Mīlestība.

Lūk, jauns puisis rūpīgi savāc sava suņa atstātos atkritumus:
– Laikam vakar tu, draudziņ, pārēdies? – viņš, mīļi smaidot, jautā mīkstajam purniņam, kas uzticīgi baksta viņa bikšu staru.

Riebuma neesamība – tā ir Mīlestība.

Lūk, puisis ar savu meiteni atgriežas mājās, un ejot pa ledaino krastmalu, silda viens otru.

Sasildīt vienam otru – tā ir Mīlestība.

Lūk, taksometra vadītājs videozvanā mierina savu mazo dēlēnu:
– Neraudi, mīļais! Drīz būšu mājās! Tad varēsim dzenāt vilcieniņus!

Mierināt – tā ir Mīlestība.

Lūk, kravas mašīnas šoferis izkrauj pie kioska kastes ar pīrādziņiem, un sarunājas ar sievieti-pārdevēju… Bet pēc tam pasniedz viņai kafijas krūzi un bulciņu:
– Atkal neesi ēdusi, – viņš burkšķ un piebilst, – sagaidīšu kā parasti…

Pabarot un sagaidīt – tā ir Mīlestība.

Un Viņa ir it visur.
It visur.

Un tu to ievēro tad, kad pats to jūti.

Tu vienmēr ievēro tikai to, uz ko esi spējīgs.

Tieši tāpēc tik daudz ir to, kuri dzīvo Mīlestībā
Un tik daudz to, kuri saka, ka tās nav.

Runa ir par to, kas ir mūsos, nevis par to, kam mēs ticam.

Dzīvojiet Mīlestībā!
Tā dziedina.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad divi nobrieduši cilvēki mīl viens otru

Galvenā problēma pāra mīlestībā ir tā, ka viens no partneriem parasti nav pietiekami nobriedis.
Ja tu esi psiholoģiski un garīgi nobriedis cilvēks, tu nekad neiemīlēsies bērnā. Nobriedušam cilvēkam ir pietiekami sava veseluma lai būtu viens.

Kad nobriedis cilvēks atdod savu mīlestību – viņš vienkārši dod, viņš izjūt pateicību par to, ka tu to esi pieņēmis, nevis otrādi. Viņš negaida, kad tu būsi pateicīgs par to, viņam tava pateicība nav vajadzīga. Viņš pateicas tev par to, ka tu esi pieņēmis viņa mīlestību.

Kad divi nobrieduši cilvēki mīl viens otru, notiek viens no dzīves lielākajiem paradoksiem, viena no skaistākajām parādībām: viņi ir kopā, bet tajā pat laikā bezgalīgi vientuļi. Viņi ir tik ļoti kopā, ka gandrīz ir viens vesels, bet viņu vienotība nesagrauj viņu individualitāti – faktiski, tā to palielina, viņi kļūst vēl vairāk individuāli.

Divi nobrieduši cilveki viens otram palīdz kļūt brīvākiem. Nav nekādas politikas, nekādas diplomātijas, nekādu centienu vienam otru pakļaut. Kā gan tu vari censties pakļaut cilvēku, kuru mīli? Tikai padomā – pakļaušana ir naida, dusmu, ļaunuma suga. Kā vispār var iedomāties pakļaut cilvēku, kuru tu mīli?

Viņu individualitātes nesajaucas – tās pastiprinās.

OŠO “Briedums”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja nedejosi dzīvi, tā aizies pie tiem, kas to dejos…

deja

Novērtē dzīvi! Baudi to! Jo beigas mums visiem tāpat ir vienas. Padomā par to, kā tu dzīvo… Vēl ir laiks nodzīvot laimīgu dzīvi…

Mīļie, tas ir daudzveidīgs process ar vienu finālu. Tā neuzskata, ka labākie no mums ir tie, kas baidās no šī fināla… Kuri domā, ka sterilizējot tās procesus līdz ideālai tīrībai, var rēķināties ar lieliem bonusiem… Kuri ņemās ap sevi kā negudri, atsekojot katru savu nošķaudīsanos un elpas vilcienu…

Baudīt dzīvi PIRMS tā ir beigusies – ir brīnumains talants, kuru vajadzētu iemācīties katram no mums atbilstoši savām iespējām…

Bet, lai tas notiktu, vajag tik dzīvot, neprasot nekādas garantijas…

Mīlēt kamēr var mīlēt…
Darīt to, kas visvairāk patīk…
Un pasūtīt vienu māju tālāk visus, kuri it kā labāk par tevi zin, kas tev vajadzīgs…
Lūk, arī viss…

Vienkāršāk – tā nav spēlīte, kurš kuru pazeminās…

Vienkāršāk – tas ir tad, kad maksimāli godīgi un maksimāli laimīgi…

Labrīt, Mīļie!

Nevienam neļaujiet dzīvot savā vietā…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tik lielas bailes dzīvot…

paciet

Mēs tik ļoti baidāmies dzīvot.

Baidāmies nenokārtot eksāmenu, neiestāties prestižā augstskolā, nekļūt par lepnumu saviem vecākiem.
Baidāmies košās krāsās nokrāsot matus un beidzot uztaisīt tetovējumu.
Baidāmies neattaisnot kāda cerības, darot to, ko patiesi vēlamies.
Baidāmies dejot uz ielas, kad spēlē ielu muzikanti, piedziedāt šķībā balsī savai mīlākajai dziesmai, izskatīties dīvaini.
Baidāmies iepazīties ar kādu, kurš mums šķiet “pārāk kruts”, baidāmies uzaicināt kopīgā pastaigā sev interesantu cilvēku, baidāmies būt uzmācīgi.
Baidāmies nopirkt stilīgu apģērbu, pēc tam to uzvilkt un nosmērēt.
Baidāmies neiekļauties kolektīvā, kļūt par izstumto, būt atšķirīgam no citiem.
Baidāmies neiepatikties vai arī pārāk iepatikties.
Baidāmies atļaut sev lieku kokteili, tortes gabaliņu, dienu atpūtai.
Baidāmies neglīti uzkrāsot uzacis vai neuzkrāsot tās vispār.
Baidāmies apraudāties sabiedriskajā transportā.
Baidāmies cilvēkiem parādīt savus gara darbus.
Baidāmies stāstīt par to, kas mums patīk, baidoties no nosodījuma.
Baidāmies slikti izskatīties izlaiduma fotogrāfijās.
Baidāmies publicēt “provokatīvu” rakstu sociālajos tīklos.
Baidāmies salīt.
Baidāmies kļūdīties.
Baidāmies atvērties.
Baidāmies noskūpstīt, apskaut, pateikt paldies.
Baidāmies skaļi smieties vai stulbi jokot.
Baidāmies parādīt savu vājumu.
Baidāmies, ka mūs pārstās mīlēt vai vispār nemīlēs.
Baidāmies, ka vairs nesastapsim to, kurš mūs iemīlēs tādus, kādi esam.
Baidāmies just.
Pastāvīgi no visa kā baidāmies.

Un vēl mēs baidāmies izskatīties kā muļķīgi bērni. Tikai patiesībā mēs savā būtībā tādi arī esam, kamēr vien izmisīgi baidāmies dzīvot un cenšamies ierakstīties noteiktos rāmjos.

Zini, ir kāda pavisam vienkārša un visiem zināma patiesība: mēs nekad vairs nebūsim jaunāki, kā šobrīd. Un draudzenīte-jaunība mums ir viena, un tā tik strauji paiet. Atgādini sev to biežāk.

Un beidzot dzīvo!

Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Viegli ir mīlēt un būt laimīgam

69368367_2003958676370612_4609067544370741248_n

– Visu, ko Dievs radījis, Viņš baro ar savu radošo enerģiju. Vienmēr un visur, šeit un tagad. Bet savas ilūzijas esi radījis tu pats. Un lai saglabātu tās un to dzīvotspēju, un turpinātu to eksistenci, tev pašam tās jābaro ar savu enerģiju, savu laiku un uzmanību. Pretējā gadījumā tās izgaisīs kā rīta migla.
Tāpēc būt dievišķam ir viegli. Viegli ir mīlēt un būt laimīgam. Tajā tu esi neizsmeļams. Bet, cik gan nogurdinoši ir barot savas ilūzijas! Galvenā cilvēku, kuri nošķirti no Visuma Radītāja un veltījuši sevi ilūzijai par to, ka dzīvo atsevišķi no visa dievišķā, pazīme ir hroniskas nogurums, dzīvības enerģijas trūkums, mūžīga neapmierinātība ar sevi un citiem…
Dievs tevi radījis svētlaimei. Tāpēc viegli un bezrūpīgi pieņem Viņa dāvanas. Pieņem, ka drīksti mīlēt un būt laimīgs. Neklausies tajos, kuri tevi vaino par to, viņi ir nelaimīgie. Tā nav tava, bet gan viņu vaina, ka tie nezin un negrib zināt bezgalīgo Dievu un tāpēc nepieņem ar prieku visas Viņa nesavtīgās dāvanas.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Piekāpties sievietei

maigums

Katru reizi, kad vīrietis piekāpjas savai sievietei, viņš progresē.

Piekāpties savai sievietei – tā ir spēka nevis vājuma pazīme.

Ja tu negribi piekāpties, nepiekāpies biznesa partneriem, naidniekiem, kuri ielaužas tavā teritorijā, nepiekāpies boksa sacensībās, lūk tur nevajag piekāpties.

Gribi cīnīties – ej cīnies, uzvelc kasku un ej spēlēt peinbolu, bet mājās atnāc un piekāpies, tāpēc, ka tā ir tava sieviete, tu viņu izvēlējies, lai piekāptos.Katru reizi, kad sieviete piekāpjas ignorējot savu laimi, savus principus, savu laimes sajūtu, savu tīrību, viņa sāk degradēt.

Satja Prabhu
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iemīlēt naktspodu

ola naktspods

Nesen jautāju savai mammai: vai var iemīlēt idiotu (alfonsu, neģēli, brunču mednieku utt)?
Un mamma, kuras ironiju var smelt ar karotēm, atbildēja tā:
“Iemīlēt var pat naktspodu. Taču tad tikai esi tik laipna un godīgi sev atzīsti, ka mīli tieši naktspodu, un negaidi no tā neko vairāk, kā var sagaidīt no naktspoda…
Un viss būs tieši tik labi, kā mēdz būt tad, kad izmanto lietas tam, kam tās domātas…
Taču bēda būs tad, ja tu, iemīlējusi naktspodu, visiem stāstīsi, ka esi “nogrābusi Faberžē olas” un tagad tev pieder neaprakstāmi dārgumi…
Un vēl sliktāk, ja tu pati sāksi ticēt tam, ka vēl nedaudz un šīs “olas” drīz sāks nest peļņu, un, ka tās tikai šobrīd stāv plauktā, taču vajag tik tās nedaudz uzpucēt, un tās iemirdzēsies uzreiz visās krāsās.
Un pavisam bēdīgi būs tad, ja tu katru dienu bāzīsi galvu savā naktspodā un kaislīgi tam jautāsi, kad tu, maita tāds, beidzot kļūsi tikpat vērtīgs kā Faberžē olas?

Īsāk sakot, iemācies mīlēt tieši to, ko iemīlēji, nevis to, ko pati sev iedomājies”.
Bez komentāriem! Bravo, mamma!
© Ļiļa Grad
Avots:econet.ru
Tulkoja: Ginta FS