Tā IR Laime

Man ir gadījies tā, ka domāju – es nevaru turpināt iet tālāk,
Un mana dzīve ir bijusi nekas cits kā briesmīga dziesma.
Jā, droši vien arī tev tā ir bijis.
Un tik bieži un tik daudz tā ir bijis,
kad šķiet, ka nevari vairs tālāk iet,
ka nav iespējams visu to izturēt,
ja vien manī nebūtu bijis Mīlestības,
kas rezultātā kļuva par manu galveno atbalstu.
Un kad es sajutu, ka Mīlestība ir bezgalīga un tai nav robežu,
ka tā pieder tikai man,
ka to man nevar ne atņemt, ne aizliegt, ne nozagt,
ka ar to neviens cits neko nevar izdarīt,
kļuva tik skaidrs,
ja es varu kaut ko redzēt un domāt par to,
kaut ko vēlēties,
tātad es varu to izdarīt.
Man patīk ticēt tam, ka nav nekā neiespējama,
ja man kaut ko ļoti gribās, tad iemiesot to dzīvē!
Es ļoti bieži par to domāju,
katru nakti un katru dienu,
Un sāku zīmēt, lai lidotu.
Es zīmēju savas iemīļotās mūzikas pavadījumā.
Es zīmēju atvērtas durvis tur, kur to nav.
Sākumā es tas uzzīmēju, bet pēc tam tās tur parādās.
Man patīk dzīvot ar atvērtu sirdi.
Man patīk redzēt atvērtas durvis.
Man patīk ieiet pa atvērtām durvīm.
Un man patīk viegli aiziet, kad vēlos aiziet.
Man patīk uzreiz atlaist tos,
kuri izvēlējušies aiziet,
atbrīvojot viņus no sevis,
un uzticoties viņu vēlmei.
Man patīk nospraust jaunus maršrutus
un ceļus, kuri ir atvērti.
Man patīk pašai lemt, pa kurām durvīm ieiet,
bet kurām mest līkumu.
Man patīk atvērt savas durvis tiem,
kurus es mīlu.
Zini, es ne reizi vien esmu stāvējusi bezdibeņa malā,
Un tieši tāpēc šobrīd ar tevi par to runāju.
Un man gribās tev kaut ko pateikt par klusumu.
Tu jau zini, ka ir laime, kura mīl klusumu.
Bet dažkārt klusums var šķist ļoti skaļš,
tik uzmācīgs, tik nospiedošs,
tik saspīlēts un smacējošs,
tik ļoti ne savs,
ka manai laimei no tā gribās aizbēgt.
Brīvībā!
Manai laimei katru reizi tik ļoti gribās aizbēgt
no tās laimes, kurai klusums vajadzīgs
lai noslēptu stindzinošas bailes.
Es vairs neticu laimei, kura visu laiku baidās.
Man tā nav laime, kad tu visu laiku baidies.
Man gribas aizbēgt no laimes imitācijas – bailēm
īstajā laimē bez bailēm un šaubām.
Ieskrieties, izplest spārnus un aizlidot.

Jo…
Dzīvē vēl ir tik daudz brīnumu, kurus neesmu redzējusi.
Dzīvē vēl ir tik daudz situāciju, kurās es vēlos
ienest brīnumu ar savu klātbūtni vien.
Un ar to, ka turpinu ticēt tam, ka, ja tu kaut ko vēlies,
tad dzīvē nav nekā neiespējama.
Pacelties spārnos un lidot – tā ir laime.
Brīvi lidot – tā ir laime.
Pārstāt reiz baidīties – tā ir laime.
Būt starp tiem, kuri nebaidās – tā ir laime.

Jūlija Zinovjeva
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par gudriniekiem, kritiķiem un kontroli

Katram no mums ir savs “gudrinieku un gudrinieču” loks, kuri skaidri zina, kā mums katram jādzīvo, jamīl, jāstrādā. Tāpat katram ir arī savs “kritiķu” loks, kuri gatavi mums paskaidrot, ko mēs savā dzīvē, darbā un mīlestībā daram nepareizi – pat tad, ja mēs to nelūdzam. Vispār nepareizi, vai nepareizi, salīdzinot ar viņiem!

Katrs no mums ik dienas saskaras ar milzīgu kontroles daudzumu. Un mums katram ir jātiek ar to galā. Sevī – pār citiem. Ārpusē – no citiem attiecība pret sevi.

Tāpat arī katram no mums ir biezas bruņas, pret visiem šiem gudriniekiem un kritiķiem. Un katrā sēž burtiski paralizējošas bailes kādu dienu izdzirdēt, ka esi izlēcējs, lūzeris un te tev nav vietas. Šīs bailes neļauj kustēties, tās nedod iespēju turpināt savu ceļu pēc neveiksmēm, tās  iedzen stresā un paralizē.

Mēs visi ne reizi vien esam bijuši ievainoti. Un mēs visi nevēlamies vēlreiz to piedzīvot. Tomēr vienalga turpinām ievainot.

Cik daudz gan dzīvības spēka un laika tiek patērēti nevis radīšanai un radošumam, bet aizsardzībai un pierādīšanai, ka arī tev ir tiesības! Aizsardzībai, aizstāvībai un pierādījumiem to priekšā, kuri šajā brīdī arī sevi aizsargā, aizstāv un pierāda.

Tik ļoti gribās brīvību un atļauju būt dažādiem, tā vietā lai klausītos kāda “morāli”. Sev un citiem. Un tik ļoti gribas ticēt tam, ka visa pietiks visiem, tā vietā, lai atkal skatītos kā tiek atmaskoti “nepareizie”. Visiem pietiks mīlestības, naudas, laimes.

Tik ļoti gribas atslābināties, iztaisnot plecus, izstiepties, dziļi un mierīgi ieelpot un izelpot, un apskaut, tā vietā, lai sagatavotos kārtējam uzbrukumam un paspētu to atvairīt. Apskaut, lai atbalstītu, tā parādot, ka “es esmu tev blakus”.

Tik ļoti gribās sadarbību un partnerību, lai būtu interesantāk, nevis kārtējo salīdzinājumu, kurš labāks.

Un pēkšņu, neprasītu piezīmju ar gudru skatienu vietā, cilvēks vēlas, lai viņam būtu iespēja pašironijai un laiks kopā ar citiem pasmieties un pamuļķoties.

Un tā vietā, lai visiem gadījumiem meklētu taisnīgumu un vienas un tās pašas normas, tik ļoti gribās improvizēt, būt iedvesmotam un pieņemtam. Siltumu. Gribas. Katram.

Tikai uz mirkli iedomājies, ja reiz visi, kuri kaut ko reāli dara un rada, paklausīs visiem gudriniekiem un kritiķiem un pārstās darīt to, ko dara, tikai tāpēc, ka kādam tas šķiet nepilnīgs un nepareizs. Mums paliks tikai aizliegumi, aizrādījumi, morāles, gudras sejas un garlaicība. Nebūs nekā radoša, smieklīga, spontāna, brīnišķīga, drosmīga un viegla.

Es iedomājos. Un iedomājos par to, ka, ja tu citiem nedod tiesības kaut ko radīt un visu laiku uzskaiti svešas kļūdas un pieķer nepilnībās, tad automātiski arī pats sev aizliedz būt radošam. Un ir ļoti bail – ja nu pēkšņi kāds arī tevi sāks kritizēt. Vārdi “Bailes” un “Kritika” staigā rokās sadevušies.

Ja tu kaut ko dari pirmo reizi, vai arī dari ne tik profesionāli, un tevi kaunina, vai kāds šausminās vai pauž šaubas par tevi, neskaties uz to pusi, aizbāz ausis. Necenties paņemt sev svešas bailes, katram mums pietiek savējo. Neņem tās sev. Un, lūdzu, turpini darīt to, kas tev patīk un ko tu mīli darīt. Tavs talants un tavs spēks to paust neradās no tiem, kuri zina, kā darīt pareizi, un, kuriem patiesībā ir daudz vairak bail kā tev pašam.

Un vēl – tu neesi tas cilvēks, kurš apstājies savā ceļā, ar to palīdzēs tikt galā ar bailēm kritiķiem un gudriniekiem. Mēklē tos cilvēkus, kuri par tevi un to, ko tu dari, saka labu, runā labu. Viņiem jau izdodas vadīt savas bailes un pašiem patstāvīgi tikt ar tām galā. 

Brīvību, mīlestību, naudu, laimi, sadarbību, partnerību, patiesu un spontānu jautrību, apskāvienus, improvizāciju, iedvesmu, siltumu. Katram, kurš kaut ko izdomā un rada. Katram, kurš kritizē un šausminās. 

Autors: Jūlija Zinovjeva
Avots: Счастливый психолог
Ilustrācija: Lisa Aisato
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ļauj notikt tam, kam jānotiek

Ļauj lietām notikt tā, kā tās notiek, – tās pašas sevi gala rezultātā sašķiros. Tev nav jāskrien uz nākotni, nākotne pati atnāks pie tevis.

Vēl kadu laiku tu turpināsi staigāt miegā, kā tagad, bez jēgas un iedrošinājuma, bet šis periods beigsies un tu atklāsi, ka tavs darbs ir gan produktīvs, gan viegls.

Vienmēr gadās brīži, kad cilvēks jūtas iztukšots un atsvešināts. Un tādi brīži ir ļoti svētīgi, jo tas nozīmē, ka Dvēsele ir pacēlusi enkuru un devusies ceļojumā uz attālām vietām.
Šī atsvešinātība ir brīdis, kad vecais ir beidzies, bet jaunais vēl nav atnācis.
Ja tu baidies, tad šis stāvoklis var šķist kā ciešanas, taču patiesībā nav no kā baidīties.

© Nisargadatta Maharaj
Foto: Julia Filirovska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Realitātē baiļu nav

Baiļu cēlonis ir nereālistiska dzīves uztvere. Bailes tev ir tāpēc, ka tu nedzīvo dzīvē, bet dzīvo savā prātā.

Tavas bailes ir saistītas ar to, kas notiks nākotnē, tātad tu baidies no tā, kas neeksistē. Ja tu baidies no nākotnes, tavas bailes 100% ir izdomātas. Ja tu baidies no kaut kā, kas neeksistē – to sauc par NEPRĀTU.

Cilvēki vienmēr cieš vai nu no tā, kas notika vakar, vai no tā, kas var notikt rīt, tā kā tavas bailes vienmēr ir balstītas tajā, kā nav, tikai tāpēc, ka tu vienmēr atrodies ārpus realitātes, tu vienmēr atrodies prātā.

Prāts: viena tā daļa ir atmiņa, otra – iztēle, un neviena no šīm daļām neeksistē tieši TAGAD.

© Sadhguru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Elpo

Tu esi tik jauns, cik elastīgs esi. Paskaties uz mazu bērnu: cik viņš mīksts, maigs un elastīgs. Gadiem ejot, cilvēki kļūst cieti, nelokani un neelastīgi. Taču var līdz pašai nāvei saglabāt absolūtu jauneklīgumu, ja saglabājam savu elastību un lokanību.

Laimē mēs paplašināmies. Bailēs – saraujamies, slēpjamies savā čaulā, tāpēc, ka ārpusē paliek bīstami. Mēs saraujamies it visā – mīlestībā, attiecībās, meditācijā – it visā. Mēs pārvēršamies par bruņurupučiem un slēpjamies savās bruņās. 

Ja pastāvīgi palikt bailēs, kā daudzi cilvēki to dara, tad enerģija zaudē savu elastību. Un tu kļūsti par sastavējušos ūdens krātuvi, tu vairs neesi upe. Un tad ar katru dienu tu kļūsti arvien mirušāks.

Bailēm ir viena vienīgā funkcija. Kad māja deg, tev ir jāglābjas. Necenties degošā mājā būt bezbailīgs, tas ir muļkīgi. Cilvēkam jābūt spējīgam sarauties, tāpēc, ka ir brīži, kad jāpārstāj plūst. Ir jābūt spējīgam kustēties uz ārpusi un uz iekšpusi, uz ārpusi un uz iekšpusi… Un tā arī ir elastība: izplešanās, saraušanās, izplešanās, saraušanās, gluži kā elpošana. Nobijušies cilvēki baidās elpot dziļi, tāpēc, ka pat šāda neliela palašināšanās izsauc bailes. Krūtis saspiežas – tādiem cilvēkiem parasti arī ir iekritušas krūtis. Meklējiet veidus kā ļaut enerģijai kustēties Dažkārt labs palīgs var būt dusmas. Tās vismaz dod iespēju enerģijai kustēties. Ja ir jāizvēlas starp bailēm un dusmām, izvēlies dusmas. Taču centies nenonākt galējībās. Arī paplašināšanās ir labi ar mēru, lai nenonāktu atkarībā.
Pats galvenais, kas jāatceras, – elastība ir spēja pāriet no viena stavokļa citā.

OŠO
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīvo un neraizējies

Tev ir tik daudz seju. Iekšienē tu domā vienu, ārpusē tu paud ko pavisam citu. Tu neesi organiski viens vesels.

Atslābsti un sagrauj to stingumu, ko tevī radījusi sabiedrība. Runā tikai to, ko domā. Rīkojies atbilstoši savai spontanitātei un nedomā par sekām. Šī dzīve ir maza un to nevajag saindēt ar pārdomām par sekām šeit un tur – citā pasaulē.

Cilvēkam vajag dzīvot totāli, intensīvi, priecīgi un kā atvērtai grāmatai, kas pieejama ikvienam, kurš to vēlas lasīt. Protams, tavs vārds nebūs izlasāms vēstures grāmatās. Taču kāda jēga vēlēties, lai tas tur būtu?

Dzīvo un neraizējies par to, atcerēsies tevi vai neatcerēsies – ja raizēsies par to, tas padarīs tevi nedzīvu. Miljardiem cilvēku ir dzīvojuši uz šīs zemes un mēs pat nezinām viņu visu vārdus. Pieņem šo vienkāršo patiesību – tu šeit esi tikai uz dažām dienām, pec tam tevis vairs nebūs. Šīs dažas dienas nevajadzētu tērēt liekulībai un bailēm. Par šīm dažām dienām ir jāpriecājas.

Neviens neko nezin par nākotni. Tava paradīze, tava elle un Dievs ir pati lielākā hipotēze. Vienīgais, kas ir tavās rokās, ir tava dzīve – padari to pēc iespējas bagātīgāku.

OŠO “Tuvība. Uzticēšanās sev un otram”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Domā par to, kas ir TIEŠI TAGAD…

Varbūt tikai pēc ilgāka laika kļūs skaidrs, ka nebija vērts steigties…

Ka patiesībā nebija nekā neizskaidrojama…

Ka beidzās tikai tas, kam nevarēja būt turpinājuma…

Varbūt to visu ir vērts saprast tieši tagad un pārstāt dzīvot deficītā, aizvainojumos un miglaini nojaušamā “labi” gaidās….

Varbūt katru rītu uzvārīt tēju, saģērbties laikapstākļiem atbilstošā apģērbā un nezaudēt interesi par saviem tuvajiem, no sirds runāties, nevis izmetot īsus sadzīvistiskus paziņojumus? Tas ir tas “labi”, ko nevajag gaidīt….

Varbūt draudzēties ar sevi, atceļot hronisko iekšējā cietuma sajūtu ar pastāvīgajiem aizliegumiem, kritiku un stabilu neapmierinātību ar visu, no kā mēs sastāvam. Un tas ļaus mums labāk uztvert notiekošo, nebēgot un neslēpjoties pagātnē vai nākotnē…

Un varbūt tieši tagad mūsu dzīve kļūst brīnišķīgi caurspīdīga, atverot visas noslēpumainās istabas, kurās parāk ilgi glabājās viss tas, kam mēs tā arī nespējām saņemties…

Es zinu kādu sievieti, kura tika galā ar ļoti ilgstošu depresiju, savos 56 gados uzsākot vokālās nodarbības, no kurām paziņas draudzīgi viņu centās atrunāt, kā no nevajadzīgas muļkošanās….

Zinu vēl vienu sievieti, kura savas mokošās attiecības nomainīja pret suni un tiešām kļuva laimīga…

Zinu vīrieti, kurš gluži otrādi, beidza baidīties no mīlestības un atnāca pie tās, kura pat necerēja viņu kādreiz ieraudzīt….

Nē, laimei ne vienmēr ir vajadzīgas lielas revolūcijas…

Taču tās, mani Mīļie, lai arī pašas mazākās, ir vajadzīgas mūsu galvām…

Lai tā startētu savus jaunos domāšanas procesus, pārstājot mūs vadāt pa svešiem ceļiem un novelkot mūsu Brīvībai trako kreklu…

Domā par to, kas ir TIEŠI TAGAD…

Rītdiena ir liels krāpnieks….

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Drosme: brīvības otra puse

Es pats esmu atbildīgs par to, lai aizietu no tā, kas mani ievaino.
Es esmu atbildīgs par to, lai aizsargātu sevi no tā, kas man nodara ļaunu.
Es esmu atbildīgs par to, lai pievērstu uzmanību tam, kas ar mani notiek un novērtētu savu dalības daļu notiekošajā.

Man jāapzinās savas rīcības rezonanse. Lai ar mani notiktu tas, kas notiek, man jādara tas, ko es daru. Es nesaku, it kā es varētu pārvaldīt visu, kas ar mani notiek, – nē, taču es esmu atbildīgs par visu, kas ar mani notiek, tāpēc, ka, lai arī tas būtu sīkums, taču tajā kas notiek, noteikti ir kaut maza daļa manas līdzdalības un es kaut kādā veidā esmu to veicinājis.

Es nevaru kontrolēt visu apkārtējo viedokļus, taču varu kontrolēt savējo. Es varu brīvi rīkoties ar savu rīcību.

Man ir jāizlemj, kā es rīkošos. Ar saviem ierobežojumiem, ar savām bēdām, ar savu nezināšanu, ar visu, ko esmu iemācījies un zinu. To visu ņemot verā, man jāizlemj, kā rīkoties vislabākajā veidā. Un man jārīkojas tieši tā.

Man sevi labāk jāiepazīst, lai zinātu savus resursus.

Man sevi jāiemīl tik ļoti, lai piešķirtu sev privilēģijas un zinātu, ka tas ir mans lēmums.

Tad es iegūšu to, kas nāk kopā ar autonomiju un ir brīvības otra puse: drosmi. Man būs drosme rīkoties tā, kā man liek mana sirdsapziņa un maksāt par to.

Tad es būšu brīvs, pat tad, ja citiem tas nepatiks.

Un, ja tu nemīli mani tādu, kāds es esmu;

Un, ja tu pametīsi mani tādu, kāds es esmu;

Un, ja visgarākajā un aukstākajā ziemas naktī tu mani atstāsi vienu un aiziesi…

Aizver durvis, vai dzirdi? Tāpēc, ka man salst.

Aizver durvis. Ja tāds ir tavs lēmums, aizver durvis.

Es neprasīšu, lai tu kaut uz mirkli paliec pret savu gribu. Es palūgšu tev, lai tu aizver durvis, tāpēc, ka es šeit dzīvoju, bet ārā ir auksts.

Un tas būs mans lēmums.

Un tas pārvērš mani par personību, ar kuru nevar manipulēt. Tāpēc, ka ar pašpietiekamu cilvēku nevar manipulēt, un mēs zinām, ka neviens nevar viņu vadīt. Tāpēc, ka pašpietiekamu cilvēku vadīt var tikai tad, ja viņš pats to gribēs – viņš nav vadāms un jūs nevarat ar viņu rīkoties tā, kā vēlaties. Viņš vada situāciju un viņš vada sevi.

Tas nozīmē milzīgi lielu soli uz priekšu tavā personīgajā vēsturē un tavā attīstībā. Tas nozīmē pavisam citu dzīvesveidu un, iespējams, daudz dziļāku citu cilvēku iepazīšanu.

Ja tu pa īstam esi pašpietiekams, ja neļauj ar sevi manipulēt pat ne drusciņ, tad, visticamākais, būs cilvēki, kuri aizies no tavas dzīves…. Iespējams, kāds nevēlēsies palikt. Ko darīt, nāksies piekrist un maksāt šo cenu. Cena, kas nozīmēs šķiršanos no dažiem cilvēkiem tavā tuvākajā lokā. Un, iespējams, tev būs jānosvin jaunu cilvēku ierašanās…

Horhe Bukajs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pārbaudi sienas

parbaudi sienas

Pārbaudi, cik izturīgas ir sienas, kurās esi bezcerīgi ieslēgts.

Šie divi vārdi – “dzīves kvalitāte” – ir atslēgas vārdi. Tie nav par to, cik tu pelni un kur atpūties. Tie ir par to, cik tev nākas ciest. Ar ko samierināties, cik bieži sakost zobus, aizmiegt acis un neskatīties visapkārt, kamēr nepaliks nedaudz vieglāk.

Nav svarīgi, fiziskās sāpes tu spēj paciest, arī neomulību vai attiecības, kuras nez kāpēc vajag saglabāt.

Bet reiz izrādās, ka tu paciet vairāk, kā dzīvo. Un tā būtu pusbēda, bet galvenā bēda ir tajā, ka diskomforts, lai cik dīvaini nešķistu, absolūti nav obligāts. “Tikai trešajā dienā indiānis Modrā Acs ievēroja, ka kamerā nav ceturtās sienas”. Labi, ja tie ir mēneši nevis desmitiem gadu.

Lūdzu, pārbaudi, cik izturīgas ir sienas, kurās esi bezcerīgi ieslēgts. Pagrūsti katras durvis, kuras izskatās aizslēgtas. Pārbaudi, cik tad īsti neatrisināmas ir risināmās problēmas un neizpildāmie uzdevumi, dažkārt vecās sarūsējušās važas ir vieglāk atslēdzamas, kā rozā pūkainie roku dzelži seksuālajām spēlītēm.

Un daudz biedējošāka par tavām ilgtermiņa problēmām un centieniem tās atrisināt, var  kļūt apjausma par to, ka nemaz nevajadzēja ciest. Ka tu varēji būt laimīgs jau agrāk, pirms daudziem gadiem, nevis tikai tagad, kad pārvarēji inerci. Un visa tā bēdīgā un grūtā dzīves daļa varēja būt pavisam savādāka, bet tu to nezināji…

Marta Ketro
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par bailēm

93702279_1422718974598930_8632685304894980096_o

Bailes ir veselīga reakcija brīžos, kad rodas reālas briesmas. Taču mūsos daudz vairāk ir nereālu baiļu, kuras mēs jūtam, kad mūsu dzīvībai nedraud nekādas briesmas (piemēram, bailes no slimībām, no negaisa, no tumsas, šauram telpām, no atstumšanas, nodevības, trūkuma utt)
Neapzinātās (mums nezināmās) bailes ar gadiem kļūst arvien spēcīgākas, tāpēc, ka mēs arvien biežāk ieklausāmies to balsīs, un izlemjam nedarīt to, ko patiesībā vēlamies, jo baidāmies.
Vienīgais veids – pieņemt savas bailes un tas pieradināt – tas nozīmē spert mazmazītiņus solīšus, kuri palīdzēs iziet cauri savām bailēm – vienu vārdu sakot, darīt to, no kā baidies.
“Ja tu bēdz no savām bailēm, tās tevi noķers. Ja tu tās kontrolē – tās pretosies. Ja tu tās ignorēsi – tās tevī pieaugs. Ja tu tās pieņemsi un pieradināsi – kļūsi par to saimnieku.”

Liza Burbo
Foto:pexel
Tulkoja: Ginta Filia Solis