Sāpes un labsajūta

Jo tuvāk mēs esam labsajūtai, jo tuvāk ievainojamībai. Tāpēc, ka labsajūta ir iespējama tad, kad cilvēks savienojas ar sevi, pārstāj analizēt un vienkārši izdzīvo to, kas ar viņu notiek.

Jo tuvāk mēs esam vieglai ievainojamībai un tas nozīmē – tuvāk patiesām jūtām, jo zemāka kontrole. Un, jo zemāka kontrole, jo tuvāk virspusei ir viss, kas ticis turēts sevī. Tāpēc cilvēkiem, kuri aiztur sāpes, niknumu, dusmas, bēdas vai bailes, labsajūta ir gandrīz nepieejama.

Labsajūta un ievainojamība ir nedalāmas. Nav iespējams ieslēgt visas jūtas un izslēgt to, kas nav izdzīvots. Un, kā tikko samazinās kontrole, aizturētais un paslēptais izpeld virspusē un kļūst skaidri redzams.⠀

Var meklēt labsajūtu, mēģināt to noķert, dzīties pēc tās, tēlot to vai samierināties ar tiem pilieniem, kuri izsūcas caur kontroli, neizlaižot sāpes. Slēpt sāpes vēderā, kurš pampst, iekritušajās krūtīs, saliektā mugurā vai saspringtos muskuļos.⠀

Tāpēc sāpes un labsajūta ir tik cieši saistītas. Tas nenozīmē, ka labsajūta nav iespējama bez sāpēm. Un vēl jo vairāk, tas nenozīmē, ka sāpes ir labsajūta.⠀

Ja sāpes ir izspiestas, tad ceļš uz labsajūtu ved caur sāpju izdzīvošanu. Ejot tām cauri, mainot un atlaižot.⠀

Tas pats ir ar tuvību. Jo vairāk tuvības, jo vairāk ievainojamības. Jo vairāk ievainojamības, jo mazāk kontroles. Jo mazāk kontroles, jo sarežģītāk slēpt sāpes. Un sanāk, ka tuvība daudziem cilvēkiem ir gana sāpīga. Ne tāpēc, ka tuvība ir sāpes. Bet tāpēc, ka tuvībā sāpes nav iespējams ignorēt. Un tad nākas vai nu bēgt no citiem cilvēkiem, vai padarīt attiecības formālas, vai arī tās izdzīvot un atlaist, saprotot svešu sāpi un palīdzot sev un partnerim pa īstam sastapt vienam otru.⠀

Sāpju atlaišana un izdzīvošana nevar būt nesāpīgs process. Tas nevar būt tīri racionāls. Nepietiek ar to, ka pasaki: “Es atlaižu šīs sāpes”. Tās nāksies pieņemt un izdzīvot. Ieet tajās kā miglā, kurā pēc taustes nākas meklēt izeju. Padoties tām, kā straumei, cerībā, ka tā tevi aiznesīs tur, kur tev vajag. Ienirt kā vilnī, nepārstājot elpot, zinot, ka agri vai vēlu tas izmetīs tevi krastā un atkāpsies.⠀

Tad ceļs uz ievainojamību un iespējamo labsajūtu būs brīvs. Un tas ir reāli. Pa īstam. Un šeit un tagad, gandrīz bezgalīgs.⠀

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ar savu ēnu

Nevar aizliegt sev reakcijas, kurās tu sev nepatīc, un pēc kurām ir grūti atkopties…

Var atklāti tās ignorēt.
Var distancēties, cenšoties sevi pārliecinat par to, ka tās kaut kā atsevišķi, pašas par sevi, bet es vispār nesaprotu, no kurienes tās tādas radušās.
Var tās atzīt, bet neanalizēt notiekošo.
Un var tās paslēpt, imitējot neeksistējošas, daudz drošākas.
Taču, ja tev ir svarīgi iet sevī dziļāk, tad nāksies apstāties un uzdot sev daudzus jautājumus…

Kāpēc tā?

Kas mani visvairāk sašūpo? kas nodara sāpes? kas izraisa bailes, kas naidu, kas vēlmi paiet maliņā? kas atbalsta, mierina, dod cerību?…

Mani mīļie, nekāda iekšējā brīvība neiestāsies bez savas ēnas atzīšanas…
Ēna nav pierādījums tam, ka tu ne vienmēr esi labs.
Tā ir pierādījums tam, ka tu esi godīgs pret sevi un tiem apstākļiem, par kuriem nevajadzētu smaidīt…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katram savs scenārijs un laiks

Kā rāda realitāte, laiki tomēr vienmēr ir līdzīgi: tie svēti godā savas, pat visnežēlīgākās likumsakarības un atkal un atkal kāpj uz rūpīgi saglabātajiem grābekļiem, lai pēc tam varētu ilgstoši rāpties ārā no drupām un sapņot, ka pēc tādām mācībstundām un zaudējumiem vairs nekad… 

Bet, kā saka, bēdas pāries, bailes aizmirsīsies.
Un pie jebkādām personīgajām nesakritībām ar polārajiem viedokļiem, mūs visus vieno kopīgs fakts par to, ka pārmaiņas ir jāatzīst, jāatrod relatīva stabilitāte un jāsper pirmie soļi nenoteiktības teritorijā.

Jā, katram ir savi veidi kā tikt galā ar apstākļiem. Arī pilnīga bezdarbība ir veids: veids kā ļaut laikam visu izlemt tavā vietā. Un tas nav ne slikti ne labi. Tā vienkārši ir izvēle.
Un droši vien ir bezjēdzīgi skraidīt vienam pie otra, iedomājoties, ka kāds pārāk iegrimis savā izmisumā brīdī, kad beidzot vajadzētu saņemt sevi rokās, bet kāds parāk pozitīvi uzmundrina savu dziļi noslēpto trauksmi ar skaļu lozungu “viss būs labi”.
Tas ir bezjēdzīgi, jo katram ir savas emocionālas distances un savs dzīves scenārijs, kurā, iespējams, ir kāds personīgais karš, kas ilgst gadiem un kas ļoti spēcīgi pazeminājis spēju asi uztvert to, kas notiek ārpusē.

Ja kāds neko nezin par otru, tas nenozīmē, ka tā nav.
Visiem vajadzīgs absolūti atšķirīgs laiks, lai sinhronizētu savu dzīves ritmu ar notiekošo.

Un tāpēc, ne tik asi, maigāk….
Pret sevi un citiem. Nav vērts no augšas. Un nav vērts lemt otra vietā.
Vienmēr kārdinošāk ir pievilkt skrūves otra galvā, taču, jo vairāk to gribās, jo ticamāk, ka tās atskrūvējušās pašam…

Ļiļa Grad
​​​​​​​Foto: Krioloģija
Tulkoja: Ginta Filia Solis

PAR SKUMJĀM

Es nekad neesmu baidījusies no skumjām un noteikti neesmu centusies tās nekavējoties aizstāt ar pozitīvismu, kura patiesībā šajā brīdī nav…

Skumjas nav tas pats, kas bezcerīgs izmisums vai eiforiska vēlme visu izkrāsot rozā krāsā.
Tās ir vienkāršas, godīgas, dabiskas un to labestīgais skats visvairāk tiecas redzēt dzīvi tieši tādu, kāda tā patiesībā ir… tātad apvieno sevī neapvienojamo.
Skumjas daudz domā, taču nekļūst naidīgas, kā to dara fanātiskā pārliecība, kas uzskata, ka uzspiest savu ir daudz svarīgāk kā sadzirdēt un saprast svešu.
Skumjas necenšas aizkrāsot acīmredzamos negludumus, taču ievēro acīmredzamo skaistumu.
Skumjas māca to labestīgo vientulību, kurā nav gļēvi jābaidās būt mazākumā un nav jābaidās atrast sevi, īsto, starp ārišķīgo un it kā drošo, kas inscenēts priekš svešo uzstājīgajiem skatieniem.
Skumjas aizved mūs tajā pieaugušajā pasaulē, kurā neviens no tevis neslēpj patiesību un necenšas nomierināt ar šokolādīti, lai tu neraudātu…
Un tu pēkšņi saproti, ka tavos spēkos ir zināt patiesību un raudāt ne tāpēc, ka tu meklē žēlumu, bet tāpēc, ka tev pietiek drosmes raudāt par savām sāpēm.
Šobrīd ir daudz skumju.
Ne to skaisto, kuras var nojaust romantiski iestudētajās fotosesijās, bet gan to viscilvēciskāko, kuras visu redz, taču neko nespēj palīdzēt… un tomēr censties dzīvot, mīlēt, ticēt un uzticēties.

Mīļie, runājiet ar savām skumjām…
Iepazīstiet tajās sevi, izjautājiet tās par sevi un saglabājiet sevī spēju izvēlēties tās jebkuras bezizejas vietā.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atceries, kas tu esi un kāds ir TAVS PATIESAIS SPĒKS!

“Tev draud briesmas tikai tad, ja esi ierauts kara enerģētikā. Ja tu jau esi sācis kādu nolādēt, vēlies kāda nāvi – ja no tevis izplūst psihoenerģētisks baiļu vilnis, dusmas, vēlme pēc atriebības un vardarbība.

Tieši šobrīd ir pienācis laiks pārejai. Melnrakstu vairs nebūs. Katrs no mums kārto īstu eksāmenu. Katrs pārvietojas savā realitātes tunelī. Kāds izvēlas karu, kāds izvēlas mieru.

Ja tu paliec neitrāls un mierīgs – tā nav liekulība, nodevība vai vienaldzība. Patiesībā tā ir KAREIVJA pareizā nostāja. Tas ir garīgais kareivis, kurš tur savu asi.

Mēs esam zaudējuši zināšanas par to, ko patiesībā nozīmē būt kareivim. Tas nav tikai kāds, kurš ir uniformā un ar ieročiem.

Tas ir īpašs iekšējā spēka stāvoklis. Un tas nav atkarīgs no dzimuma.

Visas senās kara mākslas skolas mācīja saviem kareivjiem kontrolēt sevi, jo bailes un dusmas padara prātu aklu. Taču akls karotājs ir tikai mērkaķis ar granātu. Un dāvana ienaidniekam.

Paradoksāli, taču tieši tā tas darbojas – iekšējā klusuma un neiesaistīšanās saglabāšana vairo spēku.

Ja tu esi vienkāršs cilvēks, nevis militārpersona, labākais, ko vari darīt sev, saviem bērniem un saviem mīļajiem, ir nekrist bailēs un dusmās un saglabāt šo iekšējo līdzsvaru un mieru. Vērsties pie Augstākajiem spēkiem savā sirdī. Tādā veidā tu izveidosi psihoenerģētisko aizsardzības kupolu pār sevi un savu ģimeni. Jūs vienkārši izkritīsiet no kara lauka, ja to nebarosiet. Un attiecīgi nepiesaistīsiet agresīvākos scenārijus. Jūs kļūsiet par “aklo punktu” kara egregoram.

Īpašs aicinājums MĀTĒM.

Sievišķā enerģija ir īpašs un neticami spēcīgs spēks. Jūs pat nezināt, cik spēcīgs. Tik daudz kas ir atkarīgs no jūsu iekšējās noturības un spējas pārvaldīt savas emocijas, ka jūs pat nevarat iedomāties.

Māte, tikai ticot sava bērna spēkam un drošībai, var radīt brīnumu. Vai arī caur bailēm un dusmām var iznīcināt visu ar vardarbīgu spēku. Atceries, kas tu esi un kāds ir TAVS PATIESAIS SPĒKS!

Tam, kurš nes dzīvību pasaulē, nevajadzētu auklēt domas par nāvi, bailēm, iznīcību. Atsauc atmiņā visspēcīgāko mīlestības sajūtu – varbūt tā ir pret vecākiem, vai vīrieti, varbūt bērnu, vai varbūt mīlestību uz Dievu. Paliec tajā. Atgriezies tajā katru reizi, kad tiec rauta iekšā baiļu virpulī. Turi to savā sirdī. Šī ir īstā cīņa, kas jāizcīna tieši šobrīd.

Atceries, ka tu tagad veido savu “realitātes tuneli” sev un saviem mīļajiem. Vai nu tieši tagad tu to izveido, vai arī tu tiksi ierauts milzīgajā baiļu un naida piltuvē. Izvēle ir tava.

Tu esi spēcīgāks par visām lodēm, bumbām un psihopātiem.

Dzīvība uzvarēs

Patiesība uzvarēs “

Ksenija Hlibkeviča
Paldies Līgai Mellupai

MĪLESTĪBA/BAILES=DZĪVE

MĪLESTĪBA ir visas tās īpašības, kas rodas mīlestībā: labestība, savstarpējā sapratne, rūpes, līdzcietība utt.

BAILES ir tas viss, kas izaug no bailēm: dusmas, naids, egoisms, agresija, nodevība, zemiskums utt.

DZĪVE – ir viss, kas tev ir: veselība, attiecības, labklājība, realizācija.

Un tālāk jau tā ir vienkārša matemātika!

Lai kaut kas tavā dzīvē mainītos, ir jāaudzē MĪLESTĪBA un jāmazina BAILES.

Nevar pilnībā atbrīvoties no bailēm, jo tas ir mūsu “pamataprīkojums”, kas palīdz mums saglabāt dzīvību (ar nulli dalīt nevar). Bet samazināt līdz 0,001 var.

Daudzi šobrīd jautā, kā esošajā situācijā tikt galā ar savām bailēm, kad trauksmainas domas neatlaiž?

Ļoti daudz esam runājuši par smadzeņu darbību, par spoguļneironiem par neirobiku. Tas šobrīd noderēs. Kad tevi nomāc trauksmainas domas, pārmaiņus sāc aktivizēt labās un kreisās smadzeņu puslodes darbību. Piemēram, pārmaiņus paklapē sev pa labo un kreiso plecu (ceļgalu). Vai arī pārmaiņus klausies kaut kādu skaņu (piemēram pirkstu knikšķi) ar labo un kreiso ausi.

Ko tas dos? Kad sāk strādāt abas smadzeņu puslodes, tad notiek:
– Trauksmes un nemiera līmeņa pazemināšanās.
– Rodas relaksētības un atslābuma efekts, fizioloģiskā uzbudinājuma pazemināšanās.
– Paaugstinās uzmanības elastība. Domas kļūst mazāk ieciklējušās uz to, kas tevi uztrauc.

Kas tev palīdz tikt galā ar trauksmainām domām un nemieru?

Aļona Krasnova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestības daba

Mīlestība nesasien un nepiesien, tā neuzspiež un neuzliek, Mīlestība dāvā spārnus un vienmēr atlaiž brīvībā.

Mīlestība neko negaida, Mīlestība uz neko necer, Mīlestība neizdomā to, kā nav. Tā apbrīno, aug, baro, pilnībā izbaudot to, kā viss ap viņu iegūst savu būtību.

Mīlestība netic, tā uzticās. Mīlestība nejūt, tā jūt līdzi un tāpēc zina, un tāpēc nekļūdās, un tāpēc nekad negrēko.

Mīlestība nav pareiza, Mīlestība nav likumīga, Mīlestība nav paredzama nekad un nekur, izņemot to, ka tā vienmēr ir un paliek Mīlestība.

Mīlestība ir dāvana. Tā jāpieņem labprātīgi. Ar prieku un godbijību, nebaidoties no sekām un savstarpējām saistībām. Jo dāvana ir nesavtīga un tas, kurš dod, nekad neko neprasa pretī un nekad pēc tam nenāk pēc samaksas.

Tas, kurš pieņēmis Mīlestību kā Dieva dāvanu, arī pats kļūst par Mīlestību. Tāda ir Mīlestības daba. Tā pilnībā pārņem tevi, tāpat, kā tu pārņem viņu. No šī brīža pasaulē vairs nav vietas, kur Mīlestībai būtu robežas, robežas tev esošajam..

Svēta vieta tukša nepaliek. Tur, kur Mīlestības vēl nav, tur iemājo bailes. Bailes ir Mīlestības trūkums, tāpat kā tumsa ir Gaismas trūkums. 

Bailes ir atraidīta dāvana būt brīvam no važām un robežām.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katram sava zāļu recepte

Ir bezjēdzīgi domāt, ka, ja tu ļoti pacentīsies, tev palīdzēs tas, kas palīdz citiem, bet pēc kā tev pašam nav apzinātas vajadzības un kam tu, ja godīgi, vispār netici…

Nav vienas zāles pret visām mokošajām esības kaitēm un nezūdošajām psiholoģiskajām sāpēm.
Meklēt to – tikai savējo ir daudz grūtāk, nekā paņemt jau gatavu. Taču nāksies to darīt, ja gatavās zāles nepalīdzēs.
Galvenais sevi nemānīt. Necensties uzskrūvēt placebo visam, ko tik skaļi reklamē. Nevilties, ja neesi sagaidījis tūlītējus rezultātus.
Un nekļūt naidpilnam vai upurim. Lūk šeit, ja sanāks, patiešām ir vērts papūlēties…
Un vēl, papūlēties saprast, ka patiess prieks, spontāni laimes uzplaiksnījumi, iespēja redzēt pilnu dzīves krāsu paleti un sajusties pilntiesīgam tās dalībniekam, absolūti nav tas pats, kas tiek iedots a priori nepārtrauktā režīmā.

Visticamākais, psihe mūs ar visu to apbalvo par to, ka cienīgi esam pieņēmuši visu parējo.
Par to, ka neatrodamies hroniskā panikas stāvoklī.
Par to, ka esam gana drosmīgi, lai sadzīvotu ar neatgriezeniskiem zaudējumiem, kuri nespēj mūs pilnībā izdziedināt.
Par to, ka atsakāmies mūžīgi vainot likteni un pratināt to, kāpēc tas notiek tieši ar mani…
Par to, ka nebēgam no pašiem grūtākajiem saviem stāvokļiem.
Un par to labestību, kas mūsos paliek gan pret sevi, gan citiem, pat tad, kad ir vēlēšanās tikai nosodīt, bāzt acīs svešas kļūdas un kaut ko pieprasīt.

Iespējams, ka no visām šīm komponentēm izdosies izveidot ļoti labas zāles.
Bet, iespējams, neizdosies.
Taču vienmēr ir iespējams atrast kādas citas.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

DRAUGAM, KURŠ ATRODAS KRĪZĒ

Draugs, es nezinu, kā tev palīdzēt.
Es nezinu, kā remdēt tavas ciešanas.
Es nezinu, kā atbrīvot tevi no sirdssāpēm, bailēm, skumjām, no tavām vēlmēm,
kas kvēlo dziļi tevī.
Es pazinu šos apmeklētājus.
Un es nevarēju tos sevī iznīcināt.
Es biju tikpat salauzts un pazaudējies, kā tu.
Mana vēlme atrast atbildes arī sabruka ka pīšļi.
Es pazīstu skumjas un vientulību, par kurām tu runā.
Es gadiem ilgi bēgu no sāpēm. Es izmēģināju katru devu, katru risinājumu, katru atkarību.
Es centos izdzert savu vientulību, nodarboties ar seksu ar to, apēst to, meditēt par to.
Es centos būt cilvēkos, lai novērstu savu uzmanību; es kļuvu atkarīgs no cilvēkiem un vienalga
vientulība man sekoja.
Es centos sevi nohipnotizēt ar reliģiju, garīgumu, dogmām, ticību un melīgu cerību.
Ik pa brīdim es biju tuvu pašnāvībai, un dažkārt tā šķita vienīgā izeja.
Es centos atbrīvoties no vientulības, nepievērst tai uzmanību, es ierakos darbos un
bezjēdzīgā darbībā.
“Vienkārši turpini kustēties”, – es lūdzos sev. “Neapstājies”.
Vientulība nakts vidū klauvēja pie manām durvīm.
Es dzirdēju tās saucienus dienas sapņos un nakts murgos.
Es skrēju, kamēr manas kājas pārklājās asiņojošām brūcēm.
Es ilgi skrēju.
Bet tad dzīve lika man apstāties.
Caur slimībām, caur nespēku, caur sāpēm no skrējiena.

Un īstā dziedināšanās sākās tikai tad, kad es apstājos…
Es pagriezos ar seju pret savu vientulību un atļāvu tai sevi piepildīt.
Es domāju, ka nomiršu, bet vientulības sirds kodolā  es atradu tikai mīlestību, daudz dzīvības un gaismas.
Es atradu daudz dziļāku saikni ar Dievišķo.
Un gandrīz nepanesamu līdzcietību pret brāļiem un māsām.
“Tumsa” manī bija tikai pazaudējies bērns, kurš alka mīlestības.
Tā skuma pēc manis, gaidīja mani.
Tā bija brīnišķīga atkalapvienošanās.
Tagad mēs ar savu vientulību dzīvojam kopā, kā Viens Vesels.
Mēs kopā elpojam. Kopā pastaigājamies pa pļavām un laukiem. Sēžam zem zvaigžņotajām debesīm, smejamies un raudam.
Es savu mīlestību atradu tumsā.
Tagad, mans draugs, es sēžu kopā ar tevi.
Klusumā. Klātesamībā. Tagadnē.
Es redzu tavas bailes, tavu smalko bezspēcību, tavu skumstošo sirdi, un es paklanos
tavu dāvanu priekšā, tava spēka priekšā.
Es ticu tam, ka tu spēj sastapt pats sevi.
Un es negribu tevi labot.
Es nezinu, kā tev palīdzēt.
Taču tavā “bezspēcībā” ir dziedināšanās uguns!
Es nevaru tevi salabot, nevaru.
Bet es varu mīlēt tevi tā,

kā mīlu sevi.
Un tas ir ļoti daudz

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Avots: Счастливый психолог

Viena maza atslēdziņa var atvērt ļoti lielas durvis

Jaunais var stāvēt uz sliekšņa un pacietīgi gaidīt, kad beidzot to ievēros, sadzirdēs. Kad beidzot atvērs durvis un ielaidīs.

Bet Viņu neievēro. Meklē, no visas sirds vēlas, tiecas, bet neievēro.

Un Jaunais stāv un gaida.

Ievēro taču beidzot, pievērs savu uzmanību!

Paskaties, lūk, es esmu – tikai pastiep roku un pieskaries!

Bet, nē.

Cilvēks ir pieradis dzīvot tajā, kā bijis. Kā ir pa jaunam, nezina. Taču ļoti gribas. No sirds gribas. Ko tikai nav centies darīt – bet rezultātā viss ir pa vecam, tāpat, kā bijis.

Bet tajā pat laikā dziļi cilvēkā sēž un smaida pārliecība un neticība par to, ka var būt savādāk. Smaida un padara neredzamu un nepieejamu to pašu Jauno.

Kamēr cilvēks neieskatīsies sevī un neieraudzīs to. Kamēr nenoticēs, ka var būt arī savādāk.

Viena maza atslēdziņa var atvērt ļoti lielas durvis.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis