Par sāpēm

15g8

Reiz tu tiec galā ar sāpēm tikai tāpēc, ka atver tām durvis, nevis slēpies aiz ilūziju kupenām…
Lai atnāk un pasaka, ko grib…
Ko tu bez tām pats nespēji saprast…
Ar kādām pasaciņām tu glābies…
Kā vēlēšanās uzskatīji par savējām…

Mīļie, mums sāp tāpēc, ka mēs ar savām sāpēm cīnāmies, nevis runājamies ar tām…
Bet cīņa vispār nav veids, kā risināt problēmas…
Tas ir veids kā iztērēt sevi bezjēdzīgā karā…
Un dažkārt pazust tajā bez vēsts, vai vispār iet bojā….
Es visiem novēlu dzīvot bez sāpēm… taču nebaidīties no tām, ja reiz atnākušas…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad esi noguris

91934267_2853830941330994_6282227472490561536_n

Vairāk par visu cilvēki nogurst paši no sevis.
No saviem pārdzīvojumiem, bailēm, minējumiem un trauksmes. No vainas sajūtas un vēlmes visu kontrolēt. No nespējas kaut mirkli neskriet uz priekšu (modelējot situācijas) un neatskatīties atpakaļ (meklējot analogus un klišejas).
Pārstāt salīdzināt, pārstāt sevi biedēt, nebūvēt ilūzijas, neizdomāt citu vietā un pārtraukt dialogus savā paša galvā…

Jeļena Kasjan
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nemūc no bailēm

bailes88888

Kad tu mūc no bailēm, agri vai vēlu izrādīsies notverts un uzvarēts….

Tēlaini izsakoties, ar bailēm ir jāpaliek viens pret vienu maziņā istabiņā aiz aizslēgtām durvīm…
Jāpaliek, jāpaskatās tām acīs un jāsaprot par tām viss…
Jāsaprot, kas tā ir par tavu daļu, kuru tu esi ignorējis…
Bet sevi nodot nedrīkst…
Un arī iznīcināt…

Bailes ir ļoti runātīgas… un pavisam drīz tu ļoti daudz ko uzzināsi…
No kā tās tevi slēpa un ko vēlējās pateikt, kad lika baidīties…
Kāpēc tās tik stingri ierakušās tavā ķermenī un dvēselē, tavā zemapziņā…
Un, lūk tad, tās var paņemt, apsēdināt sev uz plauktsas un pārvērst par absolūti kaut ko citu…
Par jaunu sevi, piemēram…
Nemūc no bailēm!
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nevis saņemt, bet radīt…

sasildīt5

Mīļie, bailes no aukstuma no tā mūs nepasargās…
Un vispār, nepasargās ne no kā, no kā mēs baidāmies…
Bailes nav aizsardzība, bet gan signāls, tāpēc aiz tām nevajag slēpties, bet pareizi tās atšifrēt…
Gadiem ilgi, strādājot ar visa veida neirozēm, es nonācu pie atziņas, ka galvenā neirotiķu kļūda ir tieši tajā – tie slēpjas aiz savām bailēm no reālās dzīves, tā vietā, lai pieņemtu šos signālus un saņemtu vajadzīgo informāciju par iemesliem, kāpēc es neprotu radīt sev vēlamo…

Nevis saņemt, bet radīt…

Te arī slēpjas galvenais daudzu neirotisko problēmu cēlonis: cilvēki mokoši meklē veidus kā saņemt un nekad – kā radīt…

Taču viss sākas no tās uguns, ko mēs paši esam spējuši iedegt un saglabāt, nevis no aizvainojuma par to, ka mūs neviens nesteidz sasildīt…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāds ātrums!!!!!

zimejums Emilia-Dziubak

Kad es pagājušajā rudenī atgriezos no Azerbaidžānas Monreālā, lidmašīnā man blakus “lidoja” kāds pavecs ebrejs. Tieši tā – lidoja. Un tas bija ļoti labi redzams. Es vienkārši sēdēju lidmašīnas krēslā. Bet viņš lidoja mežonīgā ātrumā. Viņš centās par to nedomāt, pat dziedāja, taču ielidojot katrā mākonī, es baidījos, ka viņš vai nu izraus man roku vai zaudēs samaņu.
Es nolēmu novērst viņa uzmanību un kaut nedaudz palīdzēt viņam pārvarēt bailes. Sāku izjautāt viņu. Un viņš man stāstīja garum garu stāstu par to, cik ļoti viņam bail. Visos sīkumos un niansēs. Cik reizes viena lidojuma laikā viņš stjuartei lūdz maisiņu, cik vīna izdzer. Es ilgi klausījos un māju ar galvu, žēloju viņu. Bet pēc tam man apnika un es viņam stingri pajautāju: “Bet, kad jūs atrodaties uz zemes, kad neesat lidmašīnā, vai jums nav bail lidot ap sauli ar ātrumu 30 kilometri sekundē?” Es piebildu, ka tas ir 108 000 kilometri stundā. Maigi izsakoties, tas ir stipri ātrāk par mūsu lidmašīnu. Viņš skaļi iesmējās un palūdza stjuartei vīnu.
Šo gadījumu es atcerējos tieši šodien, kad domāju par to, kāpēc mani nemoka sirdsapziņas pārmetumi tad, kad guļu zemē uz grīdas un neko īpašu nedaru. Tad, lūk. Es nemaz neguļu. Es lidoju. Un ne horizontāli. Es lidoju apkārt Saulei, griežoties ap Galaktikas asi un kopā ar daudzām citām galaktikām kustos tuvāk Varenajam Gravitācijas centram.

Oksana Arbatova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Zīmējums: Emilia-Dziubak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāda jēga cīnīties ar realitāti, ja to var pārvērst spēlē

deja berns

Reiz es pajautāju savai vecmāmiņai, vai ātri paskrēja viņas dzīves 70 gadi. Un viņa man atbildēja: kā viens mirklis…
Jocīgi sanāk, tātad starp dzimšanu un nāvi ir viens mirklis, kas aiztek kā ūdens starp pirkstiem un jau pēc mirkļa tu dejosi savu pēdējo deju. Sanāk, ka nekas nav svarīgi. Dari, ko vēlies, dzīvo kā vēlies, vienkārši esi laimīgs šai pēdējā mirklī.
Man nav saprotams tikai viens, ja nāve ir tik tuva un acīmredzama, tad, kā es, kā mēs visi pamanāmies piepildīt savu dzīvi ar tik daudz dažādiem krāmiem, šaubām, nožēlu, pagātni, kuras vairs nav un nākotni, kura vēl nav notikusi, bailēm, kas visticamāk nekad nepiepildīsies, ja viss ir tik acīmredzami vienkārši. Mēs visi esam nolemti, atliek vien pieņemt visu tā kā tas ir, spert soli nezināmajā un piepildīt katru ieelpu ar Mīlestību un izelpot Pateicību.
Kāda jēga cīnīties ar realitāti, pārvērst savu dzīvi par kaujas lauku, ja var šo spēli pārvērst par brīnumainu piedzīvojumu, kurā nav ne grama bailes, kurš piepildīts brīnumiem, mieru, labestību harmoniju un mīlestību. Dažkārt man rodas iespaids, ka visa realitāte ir kā spoguļistaba, kurā es visādi šķobos, no visa spēka cīnos ar sevi, pats sevi baidu, pats sevi smīdinu, pats apskauju, mīlu sevi… Dons Huans reiz teica: karavīra cīņas māksla sastāv no līdzsvara starp šausmām būt cilvēkam un brīnumam būt cilvēkam. Kāds gan brīnumdaris šis Dons Huans…
Autors: Nezināms
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai viņi domā….

atlaist16

Viens no laimīgākajiem lēmumiem manā dzīvē bija atļaut cilvēkiem domāt par mani visu, kas viņiem ienāk galvā…

Galu galā, tā ir viņu galva, viņu domas, viņu laiks, kas iztērēts tam, ko viņi uzskatīja par svarīgu…

Kāds man sakars ar to?

Un iestājās aprīnojama brīvība…

Man vairs nav bail likt kādam vilties!
Es vairs ne minūti netērēšu strīdiem…
Neiesaistīšos nevienā diskusijā….
Nepierādīšu savu taisnību, vai to, ka citiem nav taisnība…
Man ir slinkums…
Un man ļoti žēl laika, kad nebija slinkums….

Nebija slinkums, piespiežot sevi, sarunāties ar tiem, ar kuriem negribējās to darīt…
Nebija slinkums risināt muļķīgas sarunas un sarakstes ar man neinteresantiem cilvēkiem, kuri vēlējās piekarināt man SAVU nevis manu kompleksu birkas, vai apspriest ar mani kaut ko, ko es nevēlējos ar viņiem apspriest…
Nebija slinkums teikt JĀ, kad viss iekšā sauca pēc NĒ……
Nebija slinkums taisnoties par savu viedokli, kuru nekad citiem neuzspiežu, taču neprasu, lai mani cenšas pārliecināt par pretējo…

Mīļie, mācieties šo slinkumu…
Tāpēc, ka tieši tas saglabās jūs jūsu dzīves svarīgajiem jums cilvēkiem…
Ļaus palīdzēt tiem, kuriem vajadzīga jūsu palīdzība, neizmetot miskastē laiku, veltot to tiem, kuri tikai vēlas paskalot samazgas..
Tas ļaus jums atlaist brīvībā tos, kuri nevar jūs ciest, taču nez kāpēc neaicināti lien jūsu dzīvē, lai pēc tam par to klačotos…

Un vēl šis slinkums uzrīkos jūsu dzīvē tadu ģenerāltīrīšanu, pēc kuras tajā paliks tikai tas, kas patiešām nepieciešams…
Atbrīvoties no liekā visos līmeņos – viens no noteikumiem, lai saglabātu savu psiholoģisko veselību, jā, un arī visas parējās…
Tāpēc, ka nekas nesagrauj mūs tā, kā atkarība no svešiem viedokļiem un sevis mocīšana, cenšoties attaisnot svešas cerības un gaidas un cenšoties būt labiem visiem…

Pažēlojiet sevi!
Neuzņemtieties pienākumu emocionāli apkalpot tos, kuri nolēmuši, ka viņu viedoklim par tevi ir jāietekmē visa tava dzīve…

Neviens, izņemot tevi pašu, nedrīkst ietekmēt tavu dzīvi….
Tāpēc, lai domā par mums… kamēr viņu dzīve rit…

Bet mēs dzīvosim… kamēr viņi domā…

©Ļiļa Grad
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīva un īsta…

original

Tieši tagad, tieši tur, kur tu šobrīd atrodies, tava dzīve online un bez filtriem atnāk pie tevis ar domām, vārdiem, rīcību, sapņiem…

Dzīva un īsta.

Vai nu pieņem to, vai izmaini.

Es nezinu, vai tev ir vajadzīga globāla revolūcija, bet varbūt pietiks ar sasildīšanās sajūtu…

Vai arī tev jāpieraksta sava dzīve, jāuzzīmē tā, jānodzied par to, vai jāizdejo…
Vai arī tev kādam vajag palīdzēt, kādam, kura sāpes ilgst ilgāk un dedzina sāpīgāk, tad arī tavējās rimsies…

Vai arī turēt savās plaukstās bērna plaukstiņas, atdodot un arī saņemot…

Vai arī tev vajag pamosties pavisam citā pilsētā ar pavisam citu cilvēku…

Vai arī kāds ausainis ar raupju mēli laiza tavu vaigu un tavas skumjas pazūd…

Es patiešām nezinu, mans draugs, kas nesīs tev laimi…

Taču es ļoti vēlos, lai tev tā ir…
Un es vēlos, lai tu neko nemainītu, ja vien pārmaiņas patiešām nav vajadzīgas un dzīvībai svarīgas, bet tu nekādīgi nespēj tām saņemties, jo ļoti baidies….

Baidies – tas ir normāli.

Daudz normālāk, nekā vispār ne no ka nebaidīties.
Bet – dari!

Maini!
Izlem!
Audz!
Un atceries, ka tev vajadzīga tā dzīve, kurā tu aizmiedz un pamosties laimīgs…
Tā arī ir tava dzīve.
Atpazīsti to un radi!

Ļiļa Grad
Ilustrācija: Anna Silivonchik
Tulkoja: Ginta FS

Par kaunu, par bailēm un identitāti

MhdUu32QHAM

Jo spilgtāk un atšķirīgāk no citiem cilvēks vēlas dzīvot sabiedrībā, jo ar lielāku apjomu kauna un baiļu sākumā viņam nākas samaksāt par savu godīgo izpausmi.

Pēc tam būs vieglāk. Būs vairāk sajūtas, ka tu drīksti. Un katrs solis sāņus no vispārpieņemtā būs atkal jaunas sarežģītas jūtas. Jaunas bailes. Jauns kauns.

Taču, ja kauns ir zīme tam, ka ir dzimusi jauna atšķirīga personība, tad cilvēki, kuri iet pie savas personīgās taisnības, nemainīgi kustās virzienā uz kaunu un iziet tam cauri.

Un, ja bailes ir tavas vēlmes zīme, tad viss – pats interesantākais atrodas otrpus bailēm.
Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS

Rūmī atbild skolniekiem

57471955_2327649687256758_6874524817186357248_o

— Kas ir inde?
— Inde ir viss, kas pārsniedz tavas vajadzības. Par indi var kļūt spēks, bagātība, ego vēlmes, skopums, slinkums, ambīcijas, jebkas…

— Kas ir bailes?
— Bailes ir nenoteiktības nepieņemšana. Ja mēs šo nenoteiktību pieņemam, tā kļūst par piedzīvojumu.

— Kas ir skaudība?
— Skaudība ir labestības nepieņemšana citos. Ja mēs pieņemsim labestību citos, skaudība kļūs par iedvesmu.

— Kas ir dusmas?
— Dusmas ir to lietu nepieņemšana, kuras atrodas ārpus mūsu kontroles. Ja mēs to pieņemsim, tās kļūs par lēnprātību.

— Kas ir naids?
— Naids nozīmē nepieņemt cilvēku tādu, kāds viņš ir. Ja mēs pieņemsim cilvēku bez jebkādiem nosacījumiem, naids pārvērtīsies Mīlestībā.

Rūmī
Tulkoja: Ginta Filia Solis