Pats svarīgākais ir saprast sevi

bailes111

Vēlaties uzzināt par cilvēku kaut ko ļoti svarīgu? Pajautājiet viņam par kādu no notikumiem viņa dzīvē: «Kurš tajā bija vainīgs?». Noklausījāties atbildi? Un tagad ziniet — lai par ko cilvēks runātu, viņš vienmēr runā par sevi.

Cilvēki pasauli redz caur sevi, apvaino citus tajā, pret ko paši klūp, nosoda citus un attaisno sevi. Tā notiek vienmēr un ar visiem. Mēs zinām, ka pat noziedznieki, kuri ir sabojājuši daudzu cilvēku dzīves, lieliski prot atrast saviem nodarījumiem attaisnojumus. Viņi nav vainīgi. Vienmēr ir vainīgi citi.

Cilvēks, izsakot savas pretenzijas pret pasauli, vienmēr parāda savu iekšējo stāvokli, stāsta nevis par «to puisi», bet par sevi.

Vienkāršs piemērs. Kā jūs domājat, kurš, ieraudzījis, ka pēkšņi pazudis priekšnama paklājiņš, uzreiz nolems, ka tas ir nozagts?
Tikai tas, kurš pats ir spējīgs nozagt. Par kapeikām pirkta paklājiņa nozušanai var būt simtiem citu izskaidrojumu, no kuriem neviens šim cilvēkam neienāks prātā. Ja vien cilvēks zinātu patiesos iemeslus šādai citu cilvēku apvainošanai. Patiesībā, viena šāda frāze: “Paskaties, paklājiņu nospēruši!”, zinošam cilvēkam atver tik daudz patiesību par apvainotāju, cik viņš pat iedomāties nespēj. Un nevar zināt. Skolās un universitātēs māca ļoti daudz ko, tikai, ne pašu galveno – kā saprast sevi.

Ja pasaule cilvēkam šķiet slikta, naidīga, ja cilvēki visapkārt liekas slikti, un tādam cilvēkam ir vēlme mainīt pasauli:«Kā viņi visi man ir apnikuši!», — viņš saka, uzskaitot visas tās nepatikšanas, ko “tie” viņam sagādā. Bet pasauli izmainīt taču nevar, var tikai izmainīt sevi – uz labo pusi.

Zinot šo, ir ļoti interesanti vērot cilvēkus. Domājot, ka noslēpušies aiz vārdiem par citiem, viņi apskatei izliek visu patiesību par sevi.

Sākumā tas gan baida, gan var šķist amizanti. Taču reiz, kad tev pašam uzdod šo jautājumu: “Kurš tad ir vainīgs”, tu saproti, ka neesi ne kapeiku labāks par citiem. Kad pārliecinies, ka citi patiešām runā tikai par sevi, ilgi atgaiņā domu par to, ka es taču arī pats tikai par sevi vien runāju. Pie kam, mēs varam dzirdēt to, ko saka citi, varam lasīt viņu tekstus, bet – ne domas  Bet mūsējās vienmēr ir ar mums. Un ir tik ļoti sāpīgi sev atzīties tajā, ka neesmu ne par kapeiku labāks..

Uz sevi godīgi skatīties ir visgrūtāk.

Vēl vairāk, šī vienkāršā, bet tik grūti pieņemamā patiesība ir tikai pati aisberga redzamākā daļa: zināšanas par cilvēku, kuras var saņemt, tikai saprotot, ko vinš patiesībā saka. Ja paejamies nedaudz dziļāk, tad izrādīsies, ka mēs skaļi vai rakstveidā izrunājam to, kā mums pašiem trūkst. Parasti mēs to pat neapzināmies,.un uzskatām, ka tie vai citi vārdi ir tikai “mūsu” vārdi. Bet patiesībā caur vārdiem zemapziņa cenšas līdz mums aizklauvēties un parādīt mums mūsu vajadzības un stāvokļus. Ļoti daudz kas no tā, kas tiek pausts ar vārdiem, nav precīzi tulkojams, ja piešķiram vārdiem to ierasto jēgu.

Lai kā tu censtos piemeklēt pareizos vārdus un censtos apiet asos stūrus, patiesā cilvēka seja “izlīdīs” caur jebkurām mākslīgām barjerām.

Bieži vien viens nejaušs vārds, viens skatiens par cilvēku var atklāt biedējoši daudz. Labākais, ko ar to var izdarīt – saprast sevi un izlabot sevī visu to, kas cilvēkam liek saskatīt pasauli naidīgu. Tas stradā diezgan vienkārši un galvenās bailes šaj.ā ceļā ir bailes satikties pašam ar sevi.

Kad iekšējais stāvoklis sakārtojas – pasaule pēkšņi mainās. Tur, kur cilvēks agrāk redzēja paklājiņa nozagšanu, tagad redz vien ģenerālo tīrīšanu priekšnamā. Tur, kur agrāk redzēja kada ļaunos nolūkus un naidīgos plānus, tagad ierauga lietu patieso kārtību. Tos, kurus agrāk vēlējās nošaut, tagad redz kā labestīgus cilvēkus. Un pats interesantākais – pasaule sāk pavisam savādāk izturēties pret šo cilvēku.

Tur, kur agrāk pacēlās sienas, tagad būvējas tilti. Tavs viedoklis par cilvēku veidojas no tā, ar ko pats esi piepildīts. Vai nu tās ir tavas bailes, vai tava mīlestība.

Kāds baidās tumsas, un katru, ko viņš ierauga tumšā naktī, uzskata par tumsas “dēmonu”. Kāds baidās karstuma, un katru, no kura viņš sajūt šo karstumu, viņš dēvē par “sadedzinošu”. Kāds baidās no atklātības un to, kurš ir atklāts, nodēvē par “vājo”. Bet bailes ir tikai un vienīgi mīlestības trūkums, slimība. Un tāpēc visu, kas izsauc bailes un nosodījumu, ir jāārstē. Ne otrā cilvēkā, bet sevī!

Avots:http://moimozg.ru/
Tulkoja: Ginta FS

Ko par mani padomās?

bezpalīdzīga persona

“Ej savu ceļu un lai cilvēki runā, ko vien vēlas”
Dante

Atcerieties rindu no klasiķa teiktā: “Ak, Dievs! Ko teiks kņaze Marija Aleksandrovna?”

Kāpēc šādas un līdzīgas domas bieži vien mums nedod mieru?

Kāpēc gan mūs tik ļoti uztrauc svešs viedoklis?

Kas liek domāt, ka cilvēki to vien dara, kā domā par jums?

Droši vien šīs domas jūs ir apciemojušas ne reizi vien, un, visticamāk, tās ir apciemojušas ikvienu cilvēku. Un pats vienkāršākais padoms līdzīgās situācijās ir: “Izmet to visu no galvas!”

Tā vienkārši – ņem un izmet!

Izdevās?!

Neizdodas…. tās nāk atkal un atkal.

Un ignorēt tās neizdodas. Tāpat kā cilvēkus, kas mums apkārt… un nav jēgas to darīt! Izdzenāt visus, vai pašam noslēpties…. tā ir bēgšana. Ne pati labākā stratēģija.

Pamēģiniet adekvāti izvērtēt cilvēkus, kuru viedoklis jūs satrauc un rada trauksmi

Vai viņi jums ir svarīgi? Vai viņu viedoklis jums ir vērtīgs? Vai viņi nekad nekļūdās? Vai viņiem vienmēr ir taisnība?

Pat tad, ja tas ir tuvs un mīļš cilvēks. Vai tad viņš nevar kļūdīties? Jā, un arī jums var būt savs viedoklis – pavisam atšķirīgs no viņējā.

Iespējams, jūs bērnībā vecāki “šantažēja” vispārzināmā veidā: “Kaimiņiene izdzirdēs kā tu uzvedies un visiem izstāstīs!”. Izmantojot tādas un līdzīgas frāzes, vecāki izaudzina personību, kas dzīvos mūžīgi uztraucoties, par to, ko citi par viņu domā un ar pārliecību, ka ir jadzīvo tā, lai atbilstu apkārtējo gaidām. Kā rezultātā apkārtējo kritika tiks uztverta kā lielākās šausmas, kaut kas tāds, ko pārdzīvot nav iespējams.

Ieklausieties sevī, vai tās ir jūsu domas, vai arī jūs dzirdat savas mammas vārdus par kaimiņieni? Neaizmirstiet, ka arī jūsu tuvajiem cilvēkiem var rūpēt tas, ko par viņiem padomās citi un, visticamāk, arī viņu mamma viņus biedēja ar briesmu stāstiem par kaimiņieni vai ko tamlīdzīgu.

Un tas nozīmē, ka cilvēki katrs domā par sevi un to, kādu iespaidu atstās uz apkārtējiem.

Bet vienalga, nav patīkami, kad par jums tenko? Vai ne?

Labāk tajā visā atradīsim ko pozitīvu, labi? Kādus labos momentus?

Pirmkārt, cilvēki jūs aprunā, jo jūsu persona nodarbina viņu prātus, un viņi pret jums nav vienaldzīgi.

Otrkārt – ir vērts noskaidrot, ja nu pēkšņi viņi jūs apbrīno?

Treškārt, pārliecinieties, vai tikai gadījumā jūs nekļūdījāties? Varbūt jums vienkārši tā likās? Un nekādā gadījumā neizdariet secinājumus, balstoties uz “viena tante teica”. Ja gadījumā jums kāds nodeva nepatīkamu informāciju par jums, ko teikusi trešā persona, pārbaudiet to.

Nav iespējams izvairīties no citu cilvēku viedokļiem, tāpēc labāk nepiešķirt tiem pārāk lielu nozīmi un nebojāt sev dzīvi.

“Ja kāds tev padod ziņu, ka viens vai otrs par tevi runā ļaunu, tad nevajag uzreiz sākt taisnoties; atbildi: Viņš kā liekas, neko nav zinājis par citiem maniem trūkumiem, citādi viņš nebūtu minējis tikai šos.”
Epiktets

Autors: Lidija Šumina

Avots: © psy-practice.com
Tulkoja: Ginta FS

Atslābinies un neuztraucies!

uztraukums

Ja tev ir tikai tavs personīgais mērķis, kuru pats sev esi nospraudis, tā ir tāda spriedze, ka tava apziņa tik ļoti sašaurinās, ka tu kļūsti aizvērts. Un tāpēc vajag laiku pa laikam atļaut ESĪBAI tevi vienkārši nest.

“Uztraukums iztukšo smadzenes, atņem tām spēku un agri vai vēlu traumē dvēseli. Uztraukums nenovērš rītdienas problēmas, bet atņem šodienas mieru”

Lūk, kāda pamācoša pritča no Ošo par vecenīti, kas ceļoja ar autobusu.

Viņa bija ļoti nemierīga, trīcēja, drebēja un visu laiku jautāja autobusa vadītājam, kā saucas nākamā pietura.

Kāds nepazīstams vīrs, kas sēdēja viņai blakus teica:

— Nomierinieties, kundze, neuztraucieties. Konduktors noteikti pateiks, kāda ir nākamā pietura. Jūs variet viņam pateikt, kurā pieturā jums jāizkāpj, un viņš jau laikus jūs par to brīdinās. Bet jūs atslābinieties!

Viņš nodeva ziņu konduktoram un vecā sieviete teica:

— Lūdzu, atcerieties. Es negribu palaist garām savu pieturu. Man tur obligāti ir jāizkāpj.

— Labi, labi, es to noteikti piefiksēšu. Pat bez jūsu atgādinājuma es to nosaukšu, taču man tā jaatzīmē. Tikai neuztraucieties! Sakiet, kāds ir tās pieturas nosaukums, kurā vēlaties izkāpt? — jautāja konduktors.

Vecā sieviete svīda, drebinājās, mēgināja sakoncentrēties, bet nevarēja atcerēties pieturas nosaukumu.

Pagāja laiciņš un pēkšņi viņa teica:

— Pateicos, jums. Jūs tikai noteikti atgādiniet man, ka man jāizkāpj autoostā.

Kad esiet saspringuši, jūsu apziņa sašaurinās. Jūs kļūstiet aizvērti. Un tādā saspringtā stāvoklī arvien  grūtāk kļūst koncentrēties un atcerēties.

Un vēl jo vairāk, ja tā ir autoosta, kas ir gala pietura, kurā autobuss noteikti apstāsies un visi izkāps. Kāpēc jums par to būtu jāuztraucās? Kā gan jūs varat pabraukt tai garām?
Laiks atslābināties! Jūs taču ziniet, ka Esība vienmēr kustās, sasniedzot augstākās virsotnes. Un jūs esat tās daļa!

Lūk arī apgaismības noslēpums: tā notiks visdziļākajā miera stavoklī.

Avots: http://www.pritchi.ru
Tulkoja: Ginta FS

Divas dzīves

11216829_1252371208113050_4976758208426651196_n

Pats lielākais Visuma noslēpums

Ir divu veidu dzīves. Viena – dzīve, kas balstās uz BAILĒM, otra – dzīve, kas balstās uz MĪLESTĪBAS.

DZĪVE, kas balstās​​​​​​​ uz BAILĒM, nekad mūs neaizvedīs pie dziļām attiecībām. Jūs paliksiet bailēs un otram cilvēkam nebūs pieejas jums, viņš nevarēs piekļūt jūsu būtībai. Jūs ielaidīsiet cilvēku savā dzīvē līdz noteiktai robežai, bet pēc tam priekšā nostāsies siena un viss apstāsies.

Cilvēks, kurš orientēts uz MĪLESTĪBU ir dziļi ticīgs cilvēks. Tāds cilvēks nebaidās nākotnes, rezultātu un seku, tas ir cilvēks, kurš dzīvo šeit un tagad.

Kas ir BAILES? Kāpēc jūs tā baidāties? Ja par jums viss ir zināms, un jūs esat kā atvērta grāmata, kāpēc baidīties? Kā tas varēs jums kaitēt? Tie vienkārši ir melīgi noteikumi: nosacītības, ko jums uzspiež sabiedrība par to, ka jums kaut kas ir jāslēpj, jāaizsargā sevi, pastavīgi jābūt gatavam pretsitienam, it kā apkārt būtu vieni vienīgi ienaidnieki, it kā visi būtu pret jums!

Nav neviena, kurš ir pret jums! Pat tad, ja jūtiet, ka kāds ir pret jums, tas tā nav, jo visi ir nodarbināti ar sevi un ne jums. Nav no kā baidīties! Tas ir jāsaprot, ja vēlaties, lai jums būtu dziļas attiecības. Nav no kā baidīties!

Padomājiet par to. Bet pēc tam ļaujiet otram cilvēkam ieiet jūsos, uzaiciniet viņu. Nelieciet nekādus šķēršļus, kļūstiet par atvērtu ieeju bez aizslēgtām durvīm, bez atslēgām. Tad mīlestība būs iespējama.

Dzīve eksistē tagad: neticami piegružota ar tonnām stereotipu

Neīstas patiesības, novalkātas un sen novecojušas, tās ceļo no paaudzes paaudzē. Bet laiki mainās. Mīlestība šajā stereotipu ķēdē nav izņēmums.

Protams, mīlestību nevar iemācīt, jo tā dzimst kopā ar cilvēku “noslēgtā traukā”. Vēl mīlestību var salīdzināt ar ziedu pumpurā. Tikai iedomājieties, ir pienācis laiks un brīnišķīgais zieds uzplaukst! Kā to kopt? Kur novietot? Varbūt tikai pašam par to priecāties, bet varbūt sasaukt visus un parādīt viņiem tiko uzplaukušā zieda brīnumaino skaistumu?

Mēs tik daudz ko dzirdam, redzam un saprotam par mīlestību, ka patiesībā vispār neko nezinām. Tas ir vislielākais noslēpums, Neatminētais Visuma noslēpums.

Avots: http://www.econet.ru
Autors: © OŠO
Tulkoja: Ginta FS

Aizvērta sirds – ko tas nozīmē?

anahata-chakra

Aizvērta sirds – tā ir nobloķēta Sirds čakra. Tas ir enerģijas deficīts sirds rajonā. Kad cilvēka sirds ir aizvērta reālam kontaktam ar savām sajūtām un adekvātai mijiedarbībai ar citiem cilvēkiem, tas rada ļoti daudz dažādas negatīvas sekas.

Enerģijas nepietiekamība sirdī un tās sekas

Ja sirds čakrā ir deficīts, enerģijas plūsma, kas iet caur to, ir nopietni ierobežota. Sirds čakra paliek tukša, nospiesta un nelietderīga. Tā ir klasiskā “aizvērtas sirds” izpausme. Tāds cilvēks nesaprot savas jūtas tik ļoti, it kā “vispār neko nejustu”. Tas graujoši ietekmē viņa veselību, attiecības ar sevi un apkārtējiem, kā arī viņa pasaules redzējumu.

Atteikšanas no mīlestības

Tā ir galvenā “deficītnieku” nelaime. To vai citu traumu rezultātā tu esi vīlies mīlestībā. Precīzāk, tajā, ka vispār spēj mīlēt, vai tajā, ka tevi kāds var iemīlēt.

Tajā mirklī bija tik ļoti sāpīgi, ka tu nolēmi – labāk nekā, nekā tā. Tas varēja notikt jau tik agrā bērnībā, ka tu to pat neatceries. Ir tikai aukstums un tukšums krūtīs.

Cilvēki ar deficītu sirds čakrā atrod tam lieliskus attaisnojumus. Piemēram: “Mīlestība ir izdomājums”, “Sekss nav iemesls tam, lai iepazītos”, “Sievietes mīl tikai naudu” u.t.t.

Bailes no dziļām attiecībām un vientulība

Formāli tu vari arī nebūt vientuļš, un it kā tikties ar kādu, vai pat dzīvot kopā. Taču tā būs tikai tāda ārišķīga attiecību izpausme – vai dēļ sociālā statusa, vai seksa dēļ, vai arī kādu citu labumu dēļ. Taču patiesas atklātības, uzticēšanās, sapratnes tādās attiecībās nav.

Cilvēks, kuram sirds čakrā ir deficīts, parasti šajā situācijā cieš (saprotot vai nesaprotot to). Jo vēlme mīlēt un būt mīlētiem mums visiem ir bāzes vajadzība. Ja tā netiek realizēta, ikvienam cilvēkam ir slikti. Taču vairums gadījumu tādi cilvēki šajās nepatīkamajās sajūtās vaino savu partneri un to, ka “īsta mīlestība mēdz būt tikai pasakās”. Ļoti bieži tas noved pie reālas vientulības un pat izolācijas no cilvēkiem.

Aukstums un atsvešinātība

Šo īpašību dēļ cilvēkiem ar nepietiekamu enerģiju sirds čakrā ir ļoti grūti izveidot uzticēšanās pilnas attiecības. Citi var uzskatīt tevi par sausiņu vai aprēķinātāju un egoistu. Dēļ tā, ka nesaproti citu jūtas, tu apzināti vai neapzināti manipulē ar cilvēkiem (īpaši ar tiem, kuriem sirds čakrā ir enerģijas pārpilnība). Iespējams, tas palīdz sasniegt kādus karjeras vai personīgos mērķus, taču nedara tevi laimīgu.

Citu nosodīšana un kritika

Šķiet, ka tavās problēmās vainīgi ir citi. Viņi nepareizi uzvedās un tāpēc ir visas šīs problēmas. Taču tu skaidri zini, kā pareizi jarīkojas.
Ja ievēro sevī ko tādu – tev sirds ir aizvērta.

Neiecietība pret sevi

Diemžēl, citu nosodīšanas cēlonis ir sevis nepieņemšana. Bieži vien ir ļoti grūti sev tajā atzīties. Taču cilvēki ar nepietiekamu enerģiju sirdī, nemīl sevi, rāj un pastāvīgi cenšas pieradīt paši sev un citiem, ka “ir kaut ko vērti”. Tas var palīdzēt karjeras veidošanā, bet atkārtošos, tas nevienu nepadara laimīgu.

Depresija

Tā ir galējā aizvērtas sirds forma. Tu vairs neredzi savai dzīvei jēgu, tev nav uz ko atbalstīties, viss šķiet pelēks un tukšs. Var rasties alkohola atkarība, atkarība no datorspēlēm un citi veidi kā aizbēgt no realitātes.

Hroniski veselības traucējumi

Enerģijas plūsma ir apgrūtināta, tas nozīmē, ka asinis un skābeklis šo zonu nepietiekami bagātina. Tādiem cilvēkiem veselības problēmas saistītas ar “stagnāciju”, “ierobežošanu”, “bremzēšanu”. Tā ir hipertonija (augsts arteriālais spiediens), sirds nepietiekamība, ateroskleroze, infarkta un insulta riski u.t.t. Aukstuma un tukšuma sajūta sirdī. Tādi cilvēki jūtas atsvešināti un vientuļi.
Mūsdienās Aizvērtas Sirds “kaiti” slimo ļoti daudz cilvēku.

Avots: http://www.aum.news

Tāpēc tālākais būs domāts tiem, kuri vēlas kļūt veseli un dzīvot ar Atvērtu Sirdi!

Sirds Čakras atvēršana

čakras1

Bailes, vainas sajūta, greizsirdība, aizvainojums, naids, dusmas un rūgtums nomāc sirdi. Padomā par to, kā tu jūties, kad tevī ir šīs emocijas. Slikti, vai ne? Klātesoša ir ļoti reāla fiziskā reakcija.  Ilgstoša šo emociju krāšana sevī padara tevi nelaimīgu un liek justies nepilnvērtīgam un nespējīgam dāvāt un saņemt mīlestību.

Tas ir iemesls lai atvērtu savu sirds čakru.

Protams, tas prasīs kādu laiku. Cik ilgi, to nevar noteikt, jo katra mūsu situācija ir individuāla. Dziedināšana ir process, kas pilnībā ir atkarīgs no tās piepūles, kuru tu ieliksi šīs situācijas risināšanā. Iemācīties mīlēt sevi un citus – tā ir nenovērtējama un skaista pieredze.

Sirds – dziedināšanas veidi

1. Vizualizācija: laikā, kad tu meditē, vizualizē kā mīloša un dziedinoša gaisma ieplūst tevī caur 7 čakru (galvas augšdaļā – sahasrara) un virzās lejup uz sirdi. Iedomājieties, ka mīlestība un gaisma piepilda katru tavas sirds attālāko stūrīti. Kā tava sirds piepildās ar mīlestību, kā viss negatīvais izplēnē. Tu ieraudzīsi lieliskus rezultātus, ja veiksi šo meditāciju katru dienu – kaut tikai dažas minūtes.

2. Apskāvieni un pieskārieni: Fiziskie pieskārieni palīdz atvērt sirds čakru. Ja tev nav ģimenes, to var palīdzēt realizēt kāds mājdzīvnieks. Tu vari iet uz masāžām un veidot jaukas, draudzīgas attiecības ar cilvēkiem. Tas viss palīdzēs.

3. Atver sevi tuvībai: Daudziem cilvēkiem, kuri baiļu dēļ atsakās no tuvām attiecībām, ir nobloķēta sirds čakra. Viņi baidās, ka pazaudēs brīvību, citi baidās no mīlestības zaudējuma, iespējamības vilties. Viņi vairās kontaktēties ar citiem cilvēkiem un pretējo dzimumu. Taču, lai atvērtu sirds čakru, ir jāļauj sev pieredzēt mīlestības brīnumu.

4. Izmanto afirmācijas: Tās ir spēcīgi vēstījumi zemapziņai: “Es mīlu. Es esmu mīlestības piepildīts. Es esmu tik laimīgs, ka varu dāvāt un saņemt mīlestību…” Izmanto savus personīgos vārdus, lai paustu savu mīlestību!

5. Atmodini līdzcietību caur piedošanu: Tas ir ļoti svarīgi sirds dziedināšanai. Piedošana nenozīmē to, ka tas, ko pateicis kāds vai izdarījis, ir jāuztver kā norma. Piedošana nozīmē tikai to, ka tu atbrīvojies no savām emocionālajām važām un šīm atmiņām. Labestība tev palīdzēs piedot tam, kurš tevi aizvainoja un izdziedinās tavas emocionālās brūces. Atceries, ka, pirmkārt, tev jāpiedod pašam sev!

6. Sūti mīlestību: Kad tu meditē, sūti mīlestību visiem, kurus zini. Cilvēkiem, kurus mīli, nīsti, baidies un no kuriem vairies…. Tiem, kurus tu zini un tiem, kurus kaut reizi esi redzējis… visiem. Tā ir transformācijas dziedinošā meditācija.

7. Izvēlies domu virzienu: Brīdī, kad noķer sevi, domājot negatīvas domas, pasaki sev STOP. Nomaini šo domu nekavējoties! Arī šī pieeja prasa laiku un pacietību, taču tā izstradājas ieradums domāt par sevi  pozitīvi un ar mīlestību!

8. Meditē!
Viena no sirds čakras atvēršanas meditācijām:

Avots: www.shkolamechti.ru

Tulkoja: Ginta FS

Ir kāds noslēpums…

Fear

Ir kāds noslēpums, uz kura nezināšanas balstās visa pasaule, kuru mēs pieņemam par realitāti. Tas ir ļoti vienkāršs:

Tas viss, kas notiek ap mums mūsu sociālajā dzīvē, nevar nodarīt mums nekādu tiešu kaitējumu. 

Jebkuras briesmas kļūst reālas TIKAI TAD, kad jūs nobīstaties,  uztverat tās nopietni – tātad iekļaujat tās savā dzīves bildītē.

Kamēr tas nav noticis, jūs esat absolūti neievainojami.

Es saprotu, ka tas, ko es saku, skan neprātīgi, bet patiesībā tā arī ir. Jums var uzbrukt visbriesmīgākās nelaimes un nepatikšanas – bankrots, atlaišana no darba, ģimenes izjukšana, brīvības atņemšana u.t.t. un tas viss šķitīs jums neizbēgams.

Bet pietiek vien pasmieties par to, tas nozīmē – neielaist to sevī, kā viss “uzsūksies” un atrisināsies kā pēc burvju nūjiņas mājiena.

Nekādas burvestības, vārda tiešajā nozīmē, nenotiks, bet situācija izmainīsies tā, ka visi draudi jūsu labklājībai pazudīs.

Šis likums darbojas par visiem 100%

Kamēr jūs neesat nobijušies, kamēr jūs neuztvērāt briesmas nopietni, jūs esat neievainojami.

© Burislavs Servests grāmatas “Nemirstības maģija” autors

Tulkoja: Ginta FS

Vai ir vērts pamest komforta zonu?

pamest-komforta-zonu5

Vispirms tiksim skaidrībā ar formulējumu, ko tas nozīmē – komforta zona.

Tas nav tikai skaists, moderns vārdu salikums un siltais ūdens dzīvoklī, tā ir patīkama vide, dzīve drošībā, iekšējais miera un stabilitātes stāvoklis, – tie vērtīgie resursi, kas baro mūsu psihi un ķermeni. Kā jūs domājat, ko saņems cilvēks, ja atteiksies no sava ierastā miega režīma, ēdienreizēm, pastaigām, ierastās komunikācijas, patīkamām sarunām, savām vajadzībām u.t.t.?

Pareizi, liekas “galvassāpes” un vēl kādu laiku (visticamākais ilgu laiku) dabūs tērēt milzīgus spēka un enerģijas resursus, kamēr noformēs jaunu bāzi – fundamentu, kas izveidos pamatu, lai realizētu daudz sarežģītākus uzdevumus, tā vietā, lai nodarbotos ar pašu realizācijas procesu.

Tā arī neko dižu nesasniedzis, 30 gadīgs jauns vīrietis, atnāk mājās pēc spēcīga, motivējoša personības izaugsmes treniņa. Skatās uz savu īrēto istabu komunālajā dzīvoklī, uz savu nabadzīgo un jau novalkāto apģērbu, uz pieticīgajiem pārtikas krājumiem ledusskapī un domā: “Viss, man pietiek! Sāku jaunu dzīvi – eju ārā no komforta zonas, sāku darīt!” Viņš ņem savus ietaupījumus, dodas uz restorānu, pasūta visu, ko vēlās – sajūtas pavisam savādāk, kā gan citādi – viņš taču ir ārā no komforta zonas. Agrāk par šo summu viņš dzīvoja nedēļu, tagad tā pazuda stundas laikā!

Tālāk, kā mācīja treniņā, viņam jātiek vaļā no “nabadzības sindroma”, tātad jāuzvedas kā bagātam cilvēkam un neko sev nedrīkst aizliegt.

Viņš ieiet dārgā veikalā, kredītā nopērk sev jaunu uzvalku un kreklu, nedomā par to, kā nomaksās kredītu, jo viņam šķiet, ka bagāti cilvēki par tādiem sīkumiem nedomā. Uzlaikošanas kabīnē nomaina veco uzvalku pret jauno. Soļo pa ielu un jūtas miljonārs – tas ir tik brīnisķīgi, iziet ārpus rāmja un pamest komforta zonu. Saule spīd, meitenes uzsmaida, dzīve ir brīnišķīga! Tagad droši var iepazīties ar jebkuru meiteni, jo viņam taču ir milzīgi plāni sava biznesa attīstībā, un viņam ir ar ko padalīties ar saviem sarunu biedriem. Protams, ka viņš izstaro bagātības fluīdus.

Tomēr jau pēc nedēļas viņš pamana, ka grandiozie biznesa plāni nerealizējas, kā tas bija gaidīts, kredīts spiež, par istabu tūlīt jāmaksā, un ledusskapī vienīgais, kas palicis, ir vakardienas ceptie kartupeļi. Visas viņa domas pārslēdzas uz šiem banālajiem jautājumiem, un pašlaik viņam nav laika domāt par grandiozajiem plāniem, meitenēm un ārējo spožumu.

Vēl pēc pāris nedēļām viņam palūdz izvākties no īrētās istabas, lietoto mantu saitā viņš pārdod savu jauno uzvalku par puscenu, un nomaksā nelielu dalu no kredīta. Draugs palīdz viņam ar guļvietu virtuvē uz grīdas, kur pārnakšņot pāris dienas. Un, lūk, kadā naktī, guļot uz “raskladuškas”, jaunizceptais “miljonārs” domā: “Cik gan kardināli es izmainīju savu dzīvi – nekādas komforta zonas un nekur! Neguļu, badojos, vēl joprojām valkāju to pašu veco apģērbu, ar tādu garastāvokli drīzumā arī no darba izmetīs, jumts virs galvas īsterminā – un es nesaprotu, kāpēc dvēsele tā cieš, kāpēc galva nedomā, kādu ceļu iet, lai sasniegtu to, ko es tik skaidri redzēju tajā treniņā?”

Atbilde ir ļoti vienkārša: kad cilvēks nav apmierinājis savas elementārās vajadzības (pēc Maslova piramīdas), viņam nav iespējams tikt uz priekšu, lai apstiprinātu šīs bildītes autora vārdus.  Cilvēks nevar ne apmierināt, pat ne padomāt un sajust augstāka līmeņa vajadzības, kamēŗ nav apmierinātas pamatvajadzības.

Vai nebūtu bijis labāk, esot savā komforta zonā, sastadīt darbības plānu, dot sev laiku lai pašizglītotos, iegūtu jaunu profesiju, iemācītos jaunu valodu u.t.t.? Lai arī tas, iespējams, prasītu vairākus gadus, tas nav nekas briesmīgs, taču tā rodas stingrs pamats, lai pamatvajadzības būtu apmierinātas un neatgadinātu par sevi nepatīkamā veidā.

Taču šodien moderni ir gribēt visu ātri, daudz un uzreiz.

Es varu padalīties ar saviem eksperimentiem šajā jomā: pieredze iziešanā no komforta zonas, man ir nopietna. Jāteic gan, ka neviens no tiem nav bijis īpaši veiksmīgs, kaut gan, jāsaka, es ieguvu milzīgu pieredzi, sāku apzināties sevi un sapratu to, kas ir un kas nav mans. Un, esot budisma piekritēja, es sapratu, ka šajos pētījumos ļoti skaidri iezīmējas mans karmiskais ceļš, taču tas jau ir cits stāsts.

Un, tā, reiz es nolēmu kardināli un neatgriezeniski izmainīt savu dzīvi un doties priojām no Krievijas uz Losandželosu! Lēmumu es pieņēmu ātri, neatgriezeniski. Starp citu, kad biļetes bija nopirktas, un es gaidīju izlidošanas datumu, mana dvēsle mocījās sāpēs un skumjās. Es padomāju, ka tās ir elementāras bailes nezināmā priekšā, un uzmundrināju sevi ar to, ka es taču esmu ļoti izmanīga un nekas man nenotiks, es nepazudīšu, pie kam, šādas avantūras ar pārcelšanos un dzīvesvietas maiņu arī uz citām valstīm, man gadījās ne pirmo reizi.

Kopumā, neiedziļinoties sīkumos, pirmais, ko pēc pārcelšanās es sajutu bija kolosālais enerģijas apjoms, kas nepieciešams, lai vispār orientētos tajā, kas notiek, kā te viss ir (pavisam savadāk kā pie mums), man grūti bija orientēties uz ielas, staigāt ar kājām tur vispār nav pieņemts (tikai ar auto vai taxi), tam pievienojās vēl valodas barjera un tamlīdzīgi. Labi, ka man nebija jadomā par dzīvesvietu un ēdienu, ka manas bāzes vajadzības pēc Maslova bija apmierinātas, jo es nebraucu uz tukšu vietu.

Taču pat tādos siltumnīcas apstākļos, es nevarēju pat iedomāties par kaut kādu pašrealizāciju. Par to es sāku domāt pēc pāris mēnešiem. Kad mana ideja, kas saistīta ar darbu – pasākumu organizēšanu, psiholoģisko un intelektuālo spēļu organizēšanu realizējās, pēc kāda laika es apzinājos, ka tā ir vairāk piespiedus nodarbošanās, nevis mans sapnis.

Pēc šī atklājuma, pār mani pārvēlās manas tasinības pieradījumi, un smilšu pilis pamazām sagruva. Attiecības izjuka, konkurenti sāka presēt manu biznesu, manī iekšā izveidojās tads tukšums, kuru nespēja kliedēt pat pastaigas gar okeānu, kas agrāk strādāja brīnišķīgi un terapeitiski..Es nespēju pieķerties nevienai idejai vai darbam, man negribējās neko, izņemot vienu – atgriezties mājās.

Taču, lai jūs labāk saprastu, pirms aizbraukšanas uz Ameriku, es tā iznīcināju savu komforta zonu, nodedzināju visus tiltus, ka man dzimtenē vairs nebija ne dzīvokļa, ne lietu, nekā!

Un, lūk, kad es pieņēmu lēmumu atgriezties, un līdz aizlidošanai man atlika mēnesis, es vairs neko nedarīju, vienkārši tērēju agrāk nopelnīto naudu, un katru nodzīvoto šeit dienu, nosvītroju kalendarā. Atceros, kā guļot pie baseina ļoti skaistā vietā, maigos saules staros, es skatījos debesīs un domāju, kāpēc mana dvēsele cieš, kas to neapmierina? Es centos atcerēties katru nodzīvotās dienas sekundi, ķert katru domu, kas mani darīja nemierīgu. No zemapziņas dzīlēm, kas krasi kontrastēja ar ārējo harmonisko un brīnisķīgo pasauli, izpeldēja viens un tas pats jautājums:  «Ko es te daru? Tā nav mana dzīve un nav mana vieta!» Šis jautājums jau agrāk, kad šeit abraucu, klusiņām mani bija urdījis, tomēr visu laiku es biju to atgaiņājusi, mierinot sevi, ka tas ir tikai tāpēc, ka esmu izgājusi no komforta zonas. Pagājuši ir vairāki gadi, un es droši varu teikt, ka mēs ļoti bieži jaucam savus paša mērķus un sapņus, ar miljoniem citu cilvēku mērķiem un sapņiem. Daudzi vēlētos būt manā vietā, un būt pasakainajā Losandželosā, iekarot Holivudu, taču, katrs sajustu šeit kaut ko savu, personīgu.

Un tā, apkopojot visu augstāk minēto, ja reiz esat nolēmuši pamest savu komforta zonu:. 

  • Nav vērts sagraut visu, jau esošo, atstājiet kaut pirmo savu bāzes vajadzību stāvu;
  • Ir skaidri jāapzinās, kā dēļ jūs uzsākat jaunu ceļu, kāda mērķa labad jūs to darat, un cik šis mērķis ir jūsu;
  • Godīgi sev atzīties, vai būsiet laimīgi ne tikai tad, kad sasniegsiet savu mērķi, bet arī tā realizācijas laikā – ceļā uz to;
  • Ir jāparūpējas, lai būtu arī plāns “B”, gadījumā, ja viss notiks ne tā, kā ieplānots;
  • Būt gataviem zaudējumiem un upuriem, psiholoģiskām traumām, vilšanām un sāpēm – uzņemties pilnu atbildību par sevi, nepārlikt to uz treneri-kouču vai Lidas tanti, kurai kaut kad tas viss izdevās;
  • Nesalīdzināt sevi ar kādu citu, jo jums būs savs individuāls ceļš, iespējams – vieglāks, bet, iespējams – grūtāks;
  • Gadījumā, ja sapņi neralizēsies, mierīgi prast pieņemt visu notikušo kā dzīves skolu un jaunu pieredzi;
  • Paslavēt sevi par uzvarām un nevainot par zaudējumiem;

Un atcerieties, ka pārmaiņas mūsos, iekšpusē ir neizbēgamas, neskatoties uz to, vai pametam komforta zonu, vai paliekam tajā. Galvenais ir tas, ka katram no mums ir tikai viens mērķis un tikai viens ceļš – CEĻŠ PIE SEVIS. Un nav vērts padoties klonēšanai no ārpuses – šķietami, iluzorās SVEŠAS DZĪVES dzīvošanai. Taču attīstot sevī apzinātību un uztveres tīrību, ir vērts atrast savu unikalitāti un savu likteni.

Autors: ©Aļona Lumer – eksistenciālā psiholoģe, pozitīvās psiholoģijas konsultante, art un MAK-terapeite, psiholoģijas maģistsre (in progress)

Avots: © psy-practice.com

Tulkoja: Ginta FS