Mīlestības daba

Mīlestība nesasien un nepiesien, tā neuzspiež un neuzliek, Mīlestība dāvā spārnus un vienmēr atlaiž brīvībā.

Mīlestība neko negaida, Mīlestība uz neko necer, Mīlestība neizdomā to, kā nav. Tā apbrīno, aug, baro, pilnībā izbaudot to, kā viss ap viņu iegūst savu būtību.

Mīlestība netic, tā uzticās. Mīlestība nejūt, tā jūt līdzi un tāpēc zina, un tāpēc nekļūdās, un tāpēc nekad negrēko.

Mīlestība nav pareiza, Mīlestība nav likumīga, Mīlestība nav paredzama nekad un nekur, izņemot to, ka tā vienmēr ir un paliek Mīlestība.

Mīlestība ir dāvana. Tā jāpieņem labprātīgi. Ar prieku un godbijību, nebaidoties no sekām un savstarpējām saistībām. Jo dāvana ir nesavtīga un tas, kurš dod, nekad neko neprasa pretī un nekad pēc tam nenāk pēc samaksas.

Tas, kurš pieņēmis Mīlestību kā Dieva dāvanu, arī pats kļūst par Mīlestību. Tāda ir Mīlestības daba. Tā pilnībā pārņem tevi, tāpat, kā tu pārņem viņu. No šī brīža pasaulē vairs nav vietas, kur Mīlestībai būtu robežas, robežas tev esošajam..

Svēta vieta tukša nepaliek. Tur, kur Mīlestības vēl nav, tur iemājo bailes. Bailes ir Mīlestības trūkums, tāpat kā tumsa ir Gaismas trūkums. 

Bailes ir atraidīta dāvana būt brīvam no važām un robežām.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katram sava zāļu recepte

Ir bezjēdzīgi domāt, ka, ja tu ļoti pacentīsies, tev palīdzēs tas, kas palīdz citiem, bet pēc kā tev pašam nav apzinātas vajadzības un kam tu, ja godīgi, vispār netici…

Nav vienas zāles pret visām mokošajām esības kaitēm un nezūdošajām psiholoģiskajām sāpēm.
Meklēt to – tikai savējo ir daudz grūtāk, nekā paņemt jau gatavu. Taču nāksies to darīt, ja gatavās zāles nepalīdzēs.
Galvenais sevi nemānīt. Necensties uzskrūvēt placebo visam, ko tik skaļi reklamē. Nevilties, ja neesi sagaidījis tūlītējus rezultātus.
Un nekļūt naidpilnam vai upurim. Lūk šeit, ja sanāks, patiešām ir vērts papūlēties…
Un vēl, papūlēties saprast, ka patiess prieks, spontāni laimes uzplaiksnījumi, iespēja redzēt pilnu dzīves krāsu paleti un sajusties pilntiesīgam tās dalībniekam, absolūti nav tas pats, kas tiek iedots a priori nepārtrauktā režīmā.

Visticamākais, psihe mūs ar visu to apbalvo par to, ka cienīgi esam pieņēmuši visu parējo.
Par to, ka neatrodamies hroniskā panikas stāvoklī.
Par to, ka esam gana drosmīgi, lai sadzīvotu ar neatgriezeniskiem zaudējumiem, kuri nespēj mūs pilnībā izdziedināt.
Par to, ka atsakāmies mūžīgi vainot likteni un pratināt to, kāpēc tas notiek tieši ar mani…
Par to, ka nebēgam no pašiem grūtākajiem saviem stāvokļiem.
Un par to labestību, kas mūsos paliek gan pret sevi, gan citiem, pat tad, kad ir vēlēšanās tikai nosodīt, bāzt acīs svešas kļūdas un kaut ko pieprasīt.

Iespējams, ka no visām šīm komponentēm izdosies izveidot ļoti labas zāles.
Bet, iespējams, neizdosies.
Taču vienmēr ir iespējams atrast kādas citas.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

DRAUGAM, KURŠ ATRODAS KRĪZĒ

Draugs, es nezinu, kā tev palīdzēt.
Es nezinu, kā remdēt tavas ciešanas.
Es nezinu, kā atbrīvot tevi no sirdssāpēm, bailēm, skumjām, no tavām vēlmēm,
kas kvēlo dziļi tevī.
Es pazinu šos apmeklētājus.
Un es nevarēju tos sevī iznīcināt.
Es biju tikpat salauzts un pazaudējies, kā tu.
Mana vēlme atrast atbildes arī sabruka ka pīšļi.
Es pazīstu skumjas un vientulību, par kurām tu runā.
Es gadiem ilgi bēgu no sāpēm. Es izmēģināju katru devu, katru risinājumu, katru atkarību.
Es centos izdzert savu vientulību, nodarboties ar seksu ar to, apēst to, meditēt par to.
Es centos būt cilvēkos, lai novērstu savu uzmanību; es kļuvu atkarīgs no cilvēkiem un vienalga
vientulība man sekoja.
Es centos sevi nohipnotizēt ar reliģiju, garīgumu, dogmām, ticību un melīgu cerību.
Ik pa brīdim es biju tuvu pašnāvībai, un dažkārt tā šķita vienīgā izeja.
Es centos atbrīvoties no vientulības, nepievērst tai uzmanību, es ierakos darbos un
bezjēdzīgā darbībā.
“Vienkārši turpini kustēties”, – es lūdzos sev. “Neapstājies”.
Vientulība nakts vidū klauvēja pie manām durvīm.
Es dzirdēju tās saucienus dienas sapņos un nakts murgos.
Es skrēju, kamēr manas kājas pārklājās asiņojošām brūcēm.
Es ilgi skrēju.
Bet tad dzīve lika man apstāties.
Caur slimībām, caur nespēku, caur sāpēm no skrējiena.

Un īstā dziedināšanās sākās tikai tad, kad es apstājos…
Es pagriezos ar seju pret savu vientulību un atļāvu tai sevi piepildīt.
Es domāju, ka nomiršu, bet vientulības sirds kodolā  es atradu tikai mīlestību, daudz dzīvības un gaismas.
Es atradu daudz dziļāku saikni ar Dievišķo.
Un gandrīz nepanesamu līdzcietību pret brāļiem un māsām.
“Tumsa” manī bija tikai pazaudējies bērns, kurš alka mīlestības.
Tā skuma pēc manis, gaidīja mani.
Tā bija brīnišķīga atkalapvienošanās.
Tagad mēs ar savu vientulību dzīvojam kopā, kā Viens Vesels.
Mēs kopā elpojam. Kopā pastaigājamies pa pļavām un laukiem. Sēžam zem zvaigžņotajām debesīm, smejamies un raudam.
Es savu mīlestību atradu tumsā.
Tagad, mans draugs, es sēžu kopā ar tevi.
Klusumā. Klātesamībā. Tagadnē.
Es redzu tavas bailes, tavu smalko bezspēcību, tavu skumstošo sirdi, un es paklanos
tavu dāvanu priekšā, tava spēka priekšā.
Es ticu tam, ka tu spēj sastapt pats sevi.
Un es negribu tevi labot.
Es nezinu, kā tev palīdzēt.
Taču tavā “bezspēcībā” ir dziedināšanās uguns!
Es nevaru tevi salabot, nevaru.
Bet es varu mīlēt tevi tā,

kā mīlu sevi.
Un tas ir ļoti daudz

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Avots: Счастливый психолог

Viena maza atslēdziņa var atvērt ļoti lielas durvis

Jaunais var stāvēt uz sliekšņa un pacietīgi gaidīt, kad beidzot to ievēros, sadzirdēs. Kad beidzot atvērs durvis un ielaidīs.

Bet Viņu neievēro. Meklē, no visas sirds vēlas, tiecas, bet neievēro.

Un Jaunais stāv un gaida.

Ievēro taču beidzot, pievērs savu uzmanību!

Paskaties, lūk, es esmu – tikai pastiep roku un pieskaries!

Bet, nē.

Cilvēks ir pieradis dzīvot tajā, kā bijis. Kā ir pa jaunam, nezina. Taču ļoti gribas. No sirds gribas. Ko tikai nav centies darīt – bet rezultātā viss ir pa vecam, tāpat, kā bijis.

Bet tajā pat laikā dziļi cilvēkā sēž un smaida pārliecība un neticība par to, ka var būt savādāk. Smaida un padara neredzamu un nepieejamu to pašu Jauno.

Kamēr cilvēks neieskatīsies sevī un neieraudzīs to. Kamēr nenoticēs, ka var būt arī savādāk.

Viena maza atslēdziņa var atvērt ļoti lielas durvis.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mana mazā pasaule

Mani mīļie, saprast un izveidot savu personīgo mazo pasauli, bet neuzspiest to lielajai pasaulei, kura tev nepieder, kā vienīgo pareizo – ir vēl viens pieaugšanas posms, kura pārvarēšana ļaus izvairīties no daudziem liekiem satricinājumiem…

Tava pasaule – tā ir tava. Un to ierobežo tavas zināšanas, tavas vēlmes, tava pieredze, tava izvēle, tavas dotības un iespējas.
Ja tev tajā ir labi un mierīgi, tu turpini to labiekārtot un uzaicini tajā tikai tos, kuri ir saskaņā ar tevi un kuri labprātīgi vēlas ieiet pa tevis atvērtajām durvīm.
Ja ir trauksmaini, nemājīgi un vientulīgi, tu sāc mākslīgi vervēt absolūti svešus cilvēkus, devalvējot viņu nesaskaņas ar sevi, pārejot uz personībām un apvainojumiem, kaut tev nav objektīvu argumentu pret to, kas tev šķiet nepareizi.
Visticamākais, šādas nepareizības nemaz nav, taču ir tavas bailes palikt mazākumā, un vēl neizdzīvotās pusaudžu bailes tikt atstumtam – tieši šo baiļu dēļ pusaudži apvienojas baros, jo tā jūtas daudz drošāk.
Būt pusaudzim, kad tu vairs tāds neesi, ir diezgan liela patoloģija…
Tāpēc ir jēdzīgi pēc iespējas ātrāk iemācīties būt savas mazās pasaules saimniekam, bet delikātam lielās pasaules viesim, kas reizi par visām reizēm ir atbrīvojies no vajadzības savas bailes uzdot par savu paaugstinātu nozīmīgumu.
Lielajā pasaulē ar pastāvību nevar rēķināties, taču tieši tur mēs iegūstam spēju dzīvot bez garantijām un tikt galā ar neatgriezeniskumu.
Bet mazā pasaule dziedē mūsu rētas, tāpēc, ka tā ir piepildīta ar pieņemšanu un Mīlestību…
Uzvārīt no šīm pasaulēm ērtu kompotu neizdosies… un tā ir vēl viena pieaugušo pasaules patiesība.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

SVIESTMAIZES LIKUMS

Jo vairāk kaut kam esi pieķēries, jo lielāka ir iespēja, ka to pazaudēsi.

Nav svarīgi, vai tā ir lieta, darbs, nauda, attiecības ar kādu cilvēku. Tas ir likums. Trīci un drebi par lietu – noteikti sabojāsi vai pazaudēsi. Saplīst tieši mīļākās krūzītes! Un traips gadās tieši uz paša dārgākā kostīma.

Kad man bija četri gadi, mamma mani palaida pastaigāties visskaistākajā baltas angoras vilnas jaciņā. Palaida un nobrīdināja, lai esmu uzmanīga. Un no pārlieku lielas piesardzības, es, knapi izgājusi pa durvīm, iekritu dubļos tā, ka dubļu vilnis pargāzās man pāri.

Un bailes kaut ko pazaudēt momentā visu sabojā. Tu pazaudē tieši to darbu, kura dēļ naktis neesi gulējis. Sabojā tieši tās attiecības, kuras baidījies sabojāt. Vajag vieglāk; vieglāk vajag.

Nepazaudē parasti to, pret ko izturies vienkārši; ja rīkojies drosmīgi un netrīci no bailēm. Tieši bailes pazaudēt visu sabojā. Un traucē mums izbaudīt visu, kas mums ir. Baltu jaciņu, dārgu automašīnu, lielisku darbu vai attiecības ar mīļoto cilvēku.

Bailes mūs padara neveiklus un sasaistītus, liek  pieļaut kļūdas un visu kontrolēt un pārbaudīt. Uzdot jautājumus: vai tu mani mīli? vai jūs mani atlaidīsiet? Un mūsu sviestmaize krīt ar sviestu uz leju tieši uz priekšnieka jaunajām biksēm. Par kurām tas trīcēja un drebēja.

Bailes pazaudēt rada zaudējumu. Bailes no neveiksmes rada neveiksmi.

Ir jāpriecājas par to, kas ir. Ne pārāk stipri sažņaugt pirkstus, cenšoties to noturēt.

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nebēgt no bailēm

Pa īstam atbrīvoties no bailēm nenozīmē nekad nebaidīties.

Pa īstam pārdzīvot nodevību vai rūgtu šķiršanos nenozīmē nocietināties pret jebkurām attiecībām un saņemt garantiju, ka vairs nekas tāds neatkārtosies.
Pa īstam iziet no bēdām nenozīmē tās aizmirst.
Pretējā gadījumā izrādīsies, ka nonākt līdz dziedināšanai nozīmē atslēgt sevi no dzīvām sajūtām un paslēpties mākslīgā amnēzijā no visa, kas izraisa sāpes.

Daudzi saka: es negribu neko just un neko nevēlos atcerēties.

Tāda vēlme ir saprotama, īpaši tad, ja ciešanas ir ļoti lielas.
Taču šādi centieni sevi pasargāt balstās tikai un vienīgi uz pašapmāna.

Mani mīļie, izdziedināties nozīmē pilnībā atritināt visu šo kamolu…

Saprast savu baiļu dabu un paskatīties tām acīs.
Tikai tad tu zināsi, par ko tās tevi brīdina un ko tev ar tām darīt.

Nodevībā neiet līdzatkarīgā vienpusējo ceļu, cieši turoties pie upura lomas, kuru viegli var nodot, pamest, pazemot, izmantot, bet uzņemties savu daļu atbildības, atmetot visas savas ilūzijas un atbildot sev uz jautājumu: no kura brīža tava pašcieņa ir kļuvusi lētāka par iespēju saglabāt attiecības, kurās  vērtīgs bija tikai kāds viens…

Kāpēc kalnos cilvēki pieaug? Tāpēc, ka izaug līdz patiesībai, kur tā nekad līdz galam neaiziet, bet izdzīvotais un pieņemtais nesagrauj dvēseli un nepārvērš to par pagrabu, bet gluži otrādi padara daudz noturīgāku un pieņemošāku pret to dzīves pusi, kur prieku var sagādāt pat rudens vējā izmircis pīlādža zars.

Ja tu vēlies izdziedināties nevis nemitīgi bēgt no nemitīgajām nepārvaramībām, tad nāksies apstāties, lai pārvarētu tās…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

JAUNS LĪMENIS, JAUNA DZĪVE

Izeja jaunā līmenī nozīmē ieniršanu dziļumā.
Noietā ceļa pārskatīšanu, rezultātu apkopošanu, secinājumus. Iekšējā stavokļa nomaiņu, domāšanas maiņu.
Tas, kas iepriekšējā līmenī bija ideāli, tālāk vairs nav derīgs. Citi uzdevumi, cits ātrums, cits mērogs. Viss ir cits. 

Lai dotos tālāk, neizbēgami būs jāatklāj visi savi iekšējie ierobežojumi. Visas bailes. Iepriekšējās identitātes zaudējums, bailes no jauna līmeņa. Kustība nezināmajā un neskaidrajā.
Vēl kādu laiku var kustēties pēc iekšējās inerces un iemācītajām iestrādnēm. Taču tālu tā neaizbraukt. Tālāk viss ir savādāk.
Iekšējo stāvokli un domāšanu neietekmē ārējās dekorācijas, viss ir otrādāk – no iekšas uz āru.
Un jo stiprāks iekšējais kodols, jo vieglāk kustēties. Dabiski.
Atbildes un risinājumi ir iekšā. Uzdevums ir tos atklāt un līdz tiem aizsniegties.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Turpini darīt to, ko tev patīk darīt…

Katram no mums blakus ir daudz “gudrinieku un gudrinieču”, kuri skaidri zin, kā kuram ir jādzīvo, jāmīl un jāstrādā.

Katram no mums blakus ir savs “kritiķu” loks, kuri bez mūsu lūguma ir gatavi izskaidrot, ko mēs savā dzīvē, mīlestībā un darbā darām ne tā – vispār un atšķirībā no viņiem.

Katrs no mums ikdienā saskaras ar milzīgu daudzumu kontroles. Un katram no mums ik dienas nākas tikt galā ar šo kontroli. Sevī, pār citiem. Un ārpusē, no citiem attiecībā pret sevi.

Katram no mums ir savas bruņas, kas pasargā no gudriniekiem un kritiķiem. Katrā no mums mīt paralizējošas bailes reiz izdzirdēt to, ka tu esi izlēcējs, niekalbis, viltvārdis un tev šeit nav vietas. Un šīs bailes neļauj kustēties, neļauj turpināt iesākto pēc pirmajām neveiksmēm, tās iedzen stresā un izmisumā.

Visi mēs ne reizi vien esam bijuši ievainoti un mēs visi vēlamies vairs nekad netikt ievainoti. Tomēr vēl aizvien turpinām ievainot.

Cik daudz dzīvības spēku tiek tērēts nevis radošumam un kaut kā skaista radīšanai, bet aizsargājoties un pierādot, ka arī mums ir kādas tiesības.

Aizsargājoties un pierādot tiem, kuri šajā pašā brīdī arī aizsargājas un kaut ko pierāda.

Taču tik ļoti liela ir vēlēšanās šo “morāļu” vietā saņemt brīvību un atļauju būt atšķirīgam. Sev un citiem. Bet kārtējo “nepareizo” atmaskošanas vietā gribas ticēt, ka visa pietiks visiem.
Mīlestības, naudas, laimes.

Tā vietā, lai atkal cīnītos un sagatavoties kārtējam sitienam un paspēt to atvairīt, tā gribas atslābināties, iztaisnot plecus, izstiepties, elpot dziļi un viegli, smaidīt un apskaut. Uzmundrināt un atbalstīt, it kā sakot: es esmu tev blakus, nebaidies.

Tā vietā, lai kārtējo reizi salīdzinātu, kurš labāks un kurš – ne visai, tik ļoti gribas sadarbību un labas partnerattiecības, lai dzīve kļūtu vēl interesantāka.

Tā vietā, lai atkal saņemtu nelūgtus aizrādījumus, tik ļoti gribas, lai būtu vieta gan pašironijai gan iespējai pasmieties un pamuļķoties.

Tā vietā, lai atkal meklētu taisnību un vienādas normas visiem un visām dzīves situacijām, tik ļoti gribas improvizāciju, iedvesmu un pieņemšanu. Siltumu. Katram. Gribas.

Tikai uz mirkli iedomājies, ka, ja kādu reizi, visi, kuri kaut ko reāli dara un rada, paklausīs visus kritiķus un gudriniekus, un pārstās darīt savu darāmo, tikai tāpēc, ka kādam tas šķiet nepietiekami pareizs vai vertīgs. Kas tad notiks?

Mums paliks tikai aizliegumi, piezīmes, morāles, gudras sejas, īgnums. Nebūs nekā radoša, nekā smieklīga, spontāna, brīnumaina, drosmīga un viegla.

Es iedomājos. Un padomāju, kamēr cilvēks neļauj citiem kaut ko radīt un visu laiku uzskaita citu kļūdas, atrod trūkumus, tad automātiski viņš pats sev nedod tiesības būt radošam. Jo ir taču ļoti bail, ka arī viņu kritizēs. Vārdi “bailes” un “kritika” staigā blakus.

Ja tu sper savus pirmos soļus jebkurā no jomām, vai arī tie nav vairs pirmie soļi, bet tevi kaunina, tevi nosoda, par tevi šaubās, neskaties uz to pusi, aizspied ausis. Nepieņem svešas bailes, katram no mums to ir pietiekami daudz. Neņem!

Un, lūdzu, turpini darīt to, kas tev patīk un to, ko tu ļoti mīli darīt. Tavs talants un tavs spēks to paust nav to cilvēku radīts, kuri zin, kā pareiz vajag, bet kuriem patiesībā ir daudz vairak bail nekā tev. Un galu galā tu neesi tas cilvēks, kurš apstājies, ar savu apstāšanos palīdzēs gudriniekiem un kritiķiem tikt galā ar viņu bailēm un šaubām.

Meklē tos, kuri par tevi un taviem centieniem runā labu. Viņiem jau ir izdevies pārvaldīt savas bailes un patstāvīgi tikt ar tām galā.

Es jums visiem novēlu brīvību, mīlestību, laimi, radošumu, partnerību, sadarbību, jautrību – patiesu un spontānu, savstarpēju pievilkšanos, improvizāciju, iedvesmu un siltumu.

Katram, kurš kaut ko izdomā un rada. Katram, kurš kritizē un šausminās.

Jūlija Zinovjeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Visam vajadzīga Mīlestība

Bailes doties savā dziļumā, savā dziedināšanā ļoti bieži tiek maskētas ar laika trūkumu, resursiem un citiem prāta izgudrotiem faktoriem un citām aizsardzībām, kas izskatās pēc “apstākļiem”.

Bailes ieraudzīt to, ka iekšpasaulē ir kaut kas ne tāds, kaut kas neglīts, kroplīgs, kaut kas, par ko jākaunas.

Katram no mums ir milzīgs daudzums dažādas pieredzes. Ceļš no dzīves dzīvē ir bijis gana ērkšķains. Un bagāžā ir tik daudz kā visa. Taču tieši tagad tas viss vēlas tikt ieraudzīts, attīrīts un izdziedināts.

Katra cilvēka iekšējais skaistums vēlas izpausties un ieskanēties pilnībā.

Nav neglītā. Ir skaistais, kas bija izkropļots, kas tiecas pēc tā, lai to saudzīgi attīrītu un izdziedinātu. Viss, uz ko bail skatīties – ir skaistais, kas nav saņēmis pietiekami daudz Mīlestības un tāpēc tam vajadzīgs vēl vairāk Mīlestības.

Skaistums vēlas izpausties. Tas vēlas skanēt visā pilnībā. Mīlestībā.

Anna Gusak
Foto: John Cahil Rom
Tulkoja: Ginta Filia Solis