Dievs saka: “Lai ko tu iemīlētu vairāk par mani, es tev to atņemšu… ” Un vēl: “Nesaki: es nevaru bez viņa dzīvot”. Es izdarīšu tā, ka Tu dzīvosi. Mainīsies gadalaiki, koku zari, kas agrāk pasargāja no saules, nokaltīs, pacietība beigsies, mīlestība, ko tu uzskatīji par īstu, tevi pametīs, un tu būsi apjucis.
Tavs draugs kļūs par ienaidnieku, bet ienaidnieks pēkšņi kļūs par draugu – tāda, lūk, dīvaina pasaule. Viss, ko tu uzskatīji par neiespējamu, piepildīsies… Teiksi, nenokritīšu, nokritīsi. Nekļūdīšos – un kļūdīsies. Un pats dīvainākais šajā pasaulē ir tas, ka brīdī, kad teiksi: tās ir beigas, tu vienalga turpināsi dzīvot.
Nav nekādas jēgas uztraukties un baidīties par nākotni. Mēs neviens nezinām, kas mūs tur sagaida. Bet viss, ko mēs varam, ir atvērties notiekošajam un ieraudzīt, ka itin viss, kas notiek, notiek uz labu.
Uztraukums un bailes neļauj sadzirdēt sevi, uzspiež mums neveselīgu attieksmi pret notiekošo. Atlaid un atdod sevi Tā gribai, Kurš visu zina un redz to, kas tieši vajadzīgs tev šobrīd un nākotnē…
Avots: МАГИЯ СЛОВА Tulkoja: Gnta Filia Solis
Kvantu fizikas zinātnieki jau laiku atpakaļ ir pierādījuši, ka svarīga ir ne tik daudz patiesā realitāte, kas mums apkārt, cik vibrācijas un enerģija. Un šim faktam ir milzīga loma katra no mums dzīvē.
Ja viss mums apkārt ir enerģija, tātad arī mūsu domas ir enerģija, tātad tām ir potenciāla spēja ietekmēt ārpasauli.
Ja viss mums apkārt ir enerģija, tātad cilvēki ir šīs enerģijas sakopojumi.
Un no šī pieņēmuma uzreiz izriet divi secinājumi: 1. Cilvēka izaugsmi un attīstību ierobežo tikai viņa vēlme augt un attīstīties. 2. Visi cilvēki savā ziņā ir nemirstīgi, jo enerģiju nevar iznīcināt. Kas notiek, kad mēs virzām savu enerģijas plūsmu uz kādu objektu vai ķermeni? Šī objekta/ķermeņa vibrācija palielinās, tādējādi mainot tā stāvokli.
Tātad, ja mēs sildīsim ledu, tas pārvērtīsies ūdenī. Ja mēs turpināsim to sildīt, ūdens pārvērtīsies tvaikā, un, lai gan mūsu acis to vairs neredzēs, tas joprojām būs mums apkārt. Nekas nekur nepazūd. Tie ir fizikas likumi.
Taču viss, kas attiecas uz ledu un ūdeni, attiecas arī uz cilvēku. Un, ja kādam izdodas būtiski paaugstināt savas vibrācijas, ir loģiski pieņemt, ka pienāks brīdis, kad šis cilvēks kļūs neredzams.Un tam nav nekāda sakara ar mistiku vai maģiju. Tikai fizika.
Ja cilvēks ir kļuvis neredzams, tas nozīmē, ka viņam izdevās savu “neapstrādāto” materiālo ķermeni pārveidot “apstrādātā” ķermenī, un nāves jēdziens viņam vairs nepastāv.
Tātad, ja cilvēks ir vibrācijas, tad tās var mainīties pēc paša vēlēšanās. Jautājums tikai kā? Un atbilde uz to ir ļoti vienkārša – ar domu palīdzību.Mēs varam mainīt sava ķermeņa vibrācijas ar savas domāšanas palīdzību.
To ir ļoti viegli pārbaudīt. Padomā par mīlestību un naidu. To ietekme uz jūsu ķermeni ir pilnīgi atšķirīga, jo abas šīs jūtas maina mūsu vibrāciju frekvenci.
Tā kā viss apkārt ir vibrācijas, jebkura slimība nav nekas cits kā vibrāciju disharmonija. Acīmredzot šo disharmoniju var labot ar citu vibrāciju palīdzību: mūziku, krāsām, smaržām un, protams, domu palīdzību. Un to noteikti nevar saukt par jaunatklājumu. Viss apkārt ir saistīts ar enerģiju un vibrācijām.
Pieņemsim, ka cilvēks ir mūzikas instruments. Kā mēs jau zinām, mūzika un skaņas ir vibrācijas, un, ja instruments ir nepareizi uzskaņots, tas radīs neharmoniskas melodijas. Cilvēku var salīdzināt ar slikti uzskaņotu mūzikas instrumentu, kas rada nepatīkamas skaņas, kas galu galā noved pie viņa agresijas, konfliktiem un neapmierinātības.
Tu noteikti zini vārdu “disonanse”. Uzdevums ir mēģināt ar savu domu palīdzību atgriezt šo instrumentu, ko sauc par “cilvēku”, normālā stāvoklī. Bet to var izdarīt tikai viņš pats. Katrs no mums ir atbildīgs par sevi un par savu domu gaitu un līdz ar to arī par harmoniskajām vai neharmoniskajām vibrācijām, ko radām un sūtam apkārtējai pasaulei. Ja izvirzi sev mērķi atrisināt problēmas, kā arī ātri sasniegt savus mērķus, tad jāatceras, ka viss apkārt ir vibrācijas, un tāpēc to var mainīt. Gan betons, gan neizturams kolēģis darbā arī ir vibrācijas, kuras var mainīt.
Mēs burtiski izmetam savu laiku un naudu, turpinot veltīgos mēģinājumus izskaidrot un izprast pasauli, šim nolūkam izmantojot tikai materiālistiskas metodes. Bet var taču vienkārši ievērot Visuma pamatprincipu. Un šis princips vēsta: viss apkārt ir vibrācijas.
Atceries to, jo tas ir par tavu dzīvi. Tu izlem, kur tavas domas tevi vedīs – tumsā vai gaismā. Neviens cits to nevar izlemt tavā vietā. Taču tā ir taisnība, visu, kas apkārt, nosaka mūsu domas, neziņa un aizspriedumi. Ja tu skaties uz pasauli kā uz ciešanu jūru, tad tavas vibrācijas pazeminās. Ja tev tā šķitīs kā mūžīgā triumfa vieta, tās paaugstināsies. Viss ir vienkārši. Nekādas maģijas vai reliģijas. Tikai fizika.
Avots: МАГИЯ СЛОВА FOTO: Yan Krukau Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ir miljoniem veidu, kā cīnīties ar slimībām. Cilvēce savā izdomas bagātībā ir pati sevi pārspējusi.
Tradicionālajā un netradicionālajā medicīnā ir simtiem tūkstošu dažādu institūtu un klīniku. Iedomājies – tās ir veselas zinātnes, mācības, un daudz visu veidu dziednieku, kuri cīnās un meklē metodes, lai apkarotu visu veidu “sarežģītības līmeņu” slimības.
Ir miljoniem veidu cīņai ar slimībām un tikai viena metode, kā dzīvot bez slimībām – tā ir māksla, kuru katram ir iespēja apgūt.
Ir divi pamatmodeļi kā dzīvot:
– Cīņa/pretestība
– Dzīve.
Šīs 2 galvenās metodes, divi dažādi domāšanas veidi, uzskati par sevi un dzīvi kopumā. Vienkāršāk sakot, tas ir “pesimisms un optimisms”. Tas ir tas, ko tu nākotnē sagaidi sev, savai ģimenei, draugiem, valstij, civilizācijai, planētai.
Tas ir tas, kurp tu virzi savu TICĪBU, pašu varenāko no visām eksistējošajām enerģijām.
– Ja tu domā, ka cilvēce var iet bojā no kādas epidēmijas vai slimības – tu, visticamākais, esi pārskatījies šausmu filmas.
– Ja tu uzskati, ka tev vai kādam citam cilvēkam, cilvēcei kopumā eksistē patiešām bīstamas lietas, situācijas vai slimības – tu tās arī saņemsi, tāpēc, ka tu no tām baidies. Un tā būs tieši tava realitāte.
– Ja tu tici, ka eksistē slimības – tu pieņem tās savā dzīvē. Jā, slimības ir tumsa, launums, par to neviens nestrīdās. Taču jebkura tumsa ir gaismas trūkums.Tumsa nav spēks, ka daudzi uzskata. Nav nekādas labā un ļaunā cīņas. Slimība tavā dzīvē eksistē tikai tad, kad tu no tās baidies, kad tici tās eksistencei, kad pieņem tās spēku, kad domās to sev “piemēri”, kad meklē simptomus internetā, kad dodies pie ārstiem un dziedniekiem, lai atrastu metodes, kā ar to cīnīties.
Ikviena slimība ir apziņas kļūda, tas ir gaismas trūkums apziņā, tas ir tas, kas liek meklēt gaismu un to, kas pie tās ved. Slimība ir tikai spēcīgs klauvējiens pie tavām durvīm, kas atskan tikai tāpēc, lai tu izmainītu savu apziņu un dzīves veidu.
Jebkura slimība NAV spēks. Cīņa ar slimībām – tā ir atzīšana tās par spēku un tas jau ir zaudējums. Tā ir sava vājuma atzīšana, gaismas un spēka trūkums. Pelējums ir tikai tur, kur ir aukstums, mitrums un netīrība.
Taču katram cilvēkam ir kolosāls spēks un vareni instrumenti, kurus sauc TICĪBA, MĪLESTĪBA, DZĪVES RADOŠĀ ENERĢIJA. Tev tās ir tikpat daudz, kā ikvienam citam cilvēkam. Un šis spēks var tevi gan pacelt, gan likt aiziet bojā.
Ārējais vienmēr ir iekšējā atspulgs un sekas. Ja tu sev apkārt redzi epidēmiju – tad šī ir ticības trūkuma epidēmija. Tā ir nepareiza sava GARA SPĒKA un dzīves enerģijas izmantošana.. ikviena slimība eksistē tikai tur, kur ir BAILES.
Tur, kur ir ticība nav vietas ne slimībām ne bailēm. Tas ir jāsaprot. Meklē gaismu, meklē cilvēkus, kuri vieš ticību un atmodina mīlestību un vēlmi dzīvot. Izvairies no cilvēkiem, kuri pienes tev informāciju, kas izraisa bailes, skumjas, bezcerību, aizkaitinājumu. Bēdz no tiem, kuri tev saka, ka tu esi vājš, ka tu kaut ko nevari, ka tu ar kaut ko netiksi galā. Bēdz no tiem, kuri saka, ka tev ar kaut ko jācīnās vai jācenšas izdzīvot.
Šie cilveki paši ir slimība un eksistē tikai uz tavas Ticības rēķina.
Patiešām bīstama ir tikai viena slimība un tā ir apziņas slimība. Tā ir TICĪBAS, MĪLESTĪBAS, RADOŠĀS DZĪVES ENERĢIJAS trūkums.
Ir miljoniem veidu, kā cīnīties ar slimībām un ir tikai viena metode kā dziedināties no jebkuras sliības un šī metode ir PATIESĪBA un GAISMA. Šī metode ir TICĪBA un pozitīvas gaidas.
Šī metode ir būt tam, kas tu esi un iet kopā ar tiem, kas nes gaismu un patiesību, nevis ar tiem, kuri nes iznīcību un sēj bailes.
Tavā dzīvē notika, notiek un notiks tikai tas, kam tu tici. Un pat tad, ja tu esi viens un tev blakus nav neviena domubiedra – tu esi tas cilvēks, kurš aizdedzina sērkociņu, ieejot tumšā istabā. Un tumsa pazūd…. tagad šeit ir GAISMA.
Kā paaugstināt savu enerģiju, lai pastāvīgi būtu tonusā, lai sasniegtu savus mērķus un paveiktu sev svarīgās lietas. Viedie skolotāji mums māca to, ka enerģiju ir jāprot ne tikai vairot un pacelt, bet arī uzkrāt. Vai tu zini, kas ir pats pastāvīgākais pasaulē? Protams, tās ir pārmaiņas. Mūsu pasaule ir mainīga. Dienu nomaina nakts, ziemu – pavasaris, mainās viss. Taču cilvēks baidās no pārmaiņām, jo tās mūs grūž laukā no komforta zonas. Diemžēl baidās. Taču pārmaiņas arī ir dzīve – pārmaiņu pilna, nepastāvīga un tāpec interesanta. Bailes ir vislielākais šķērslis cilvēka pašrealizācijas ceļā. Tās traucē mums pieņemt lēmumus un rīkoties. Savukārt enerģija rodas tur, kur ir parmaiņas un dzīvība. Pārmaiņas ir kustība. Bet pastāvība ir kustības trūkums. Enerģijas uzkrāšanas likums vēsta par pārmaiņām ik dienu. Mums katru dienu ir jāmainās (Pārmaiņu mehānisms mūsos ielikts no dabas. Katra mūsu šūna piedzīvo pārmaiņas ik mirkli). Katru dienu vajadzētu darīt ko tādu, ko vēl nekad iepriekš neesam darījuši vai esam baidījušies darīt. Un pie ikvienas iespējas jāiet laukā no komforta zonas. Līdz tas kļūst par ieradumu. Tātad jādara. Kad mēs kustamies – mēs esam plūsmā. Visuma Plūsma ir pilnība, bagātība, laime, harmonija, prieks. Piemēram, Saule. Vai tad tā nemainās? Vai koki? Tie mainās katru sezonu. Visums ir pastāvīgas pārmaiņas, izmaiņas, kustība, attīstība un parpilnība. Viss mainās. Tad kāpēc mēs tik ļoti baidāmies no pārmaiņām? Neveiksme un panākumi ir divas vienas medaļas puses. Bez vienas nav otras. Pēc neveiksmes vienmēr nāk veiksme. Nav kustības, nav attīstības. Savukārt bēdas ir prieka otra puse. Bez sāpīgiem mirkļiem mēs nekad nespēsim novērtēt priecīgus notikumus. Kad mums ir bēdas, tās ved mūs ārā no komforta zonas. Mēs baidāmies no bēdām. Taču tās ir tikai galvā. Kāpēc gan mēs tik ļoti baidāmies? Bez spilgtiem notikumiem, labiem un sliktiem, dzīve pārvēršas pelēkā ikdienībā. Mēs tik ļoti baidāmies no bēdām un sāpēm, ka esam aizmirsuši priecāties par laimi un veiksmi. Tāpēc, ka to vienkārši nav. Noņem vienu un pazudīs otrs. Noņem bēdas, pazudīs arī prieks. Atsakies no neveiksmēm, nebūs arī veiksmes. Ja mēs no kaut kā ļoti izvairāmies, pazūd šīs norises pretējā puse. Viss ir mūsu pratā. Tas ir galvenais attīstības un kustības ienaidnieks. Jo prāts ļoti baidās no pārmaiņām. Tas uztver pārmaiņas kā ienaidniekus. Prāts balstās pieredzē un tāpēc liek mums baidīties no pārmaiņām un izvairīties no tām. Bet dzīve taču ir vienkārša. Gribi būt vesels un bagāts – esi tāds! Pieņem lēmumu un dari. Neskaties apkārt, neskaiti, cik apkārt ir nabagu un skumju cilvēku. Kā tu domā? Kāpec tā ir? Viss tikai tāpēc, ka cilvēki baidās no pārmaiņām. Tik ļoti baidās, ka pat nesāk kaut ko darīt un mainīt. Prāts tos tur pastavīgās bailēs, atrazdams miljoniem iemeslu, lai nerīkotos. Attaisnojumi vienmēr atradīsies. Pēc tam, ne tagad, rīt…. no pirmdienas, no Jaunā gada…. tātad NEKAD! Bet, ja nav rīcības, nav rezultāta, nav enerģijas!
ENERĢIJA IR KUSTĪBA! KUSTĪBA IR PĀRMAIŅAS. Nevajag baidīties no neveiksmēm, nevajag baidīties no bēdām. Viss mainās un mēs kļūstam pieaugušāki, spēcīgāki, pieredzes bagātāki. Tā notiek izaugsme, tā notiek personības veidošanās.. Tā uzkrājas enerģija. Un tāpēc neierobežo sevi. Pieņem izaicinājumu pat tad, ja ir bail, ja nav komfortabli. Jo tikai tad, kad dari, tu vari būt veiksmīgs. Un vēl… Jo vairāk enerģijas, jo vairāk sapņu un plānu, ko varēsi realizēt dzīvē. Tāds ir enerģijas uzkrāšanas likums.
@ RadoSvet Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ir kāda lieliska domubiedru grupa 100 apņemšanas dienas, kurā mēs mācāmies iedvesmot sevi darīšanai. Sapildīties ar Mīlestību un darīt. Ik pēc laika mums ir kāds jauns 100 dienu projekts, kurā ieradināmies darīt un mainīt savus ieradumus, norises dzīvē, paši sevi. Un ir svarīgi, ka blakus ir domubiedri, cilvēki, kuri arī dara un skolotājs, kurš pats dara vispirms un tikai tad māca. Tāds skolotājs ir Inese Prisjolkova – pedagogs pec izglītības, tūkstošiem sieviešu iedvesmotāja, Pavasara studijas vadītāja un vairāk kā 10 grāmatu autore – absolūts praktiķis,viena no pirmajām, kas Latvijā atvēra savu studiju, kur cilvēkiem piedzīvot skaistas pārmaiņas. Un manā dzīvē, manās parmaiņās viņai ir ļoti svarīga loma.
Ir kāds noslēpums, uz kura nezināšanas turās visa pasaule, kuru mēs pieņemam par realitāti. Un tas ir ļoti vienkāršs: it viss, kas notiek mums apkārt, mūsu “sociālajā” dzīvē, nevar mums nodarīt nekadu kaitējumu. Jebkuras briesmas kļūst reālas tikai tad, kad mēs nobīstamies, uztveram tās nopietni, tas nozīmē – iekļaujam to savā pasaules bildītē. Bet, kamēr tas nav noticis, tu esi absolūti neievainojams. Es saprotu, ka manis teiktais izklausās gandrīz neprātīgi, taču tieši tā tas ir. Mums var tuvoties lielas nepatikšanas: bankrots, atlaišana no darba, ģimenes sairšana, brīvības atņemšana utt., un tas viss šķitīs nenovēršams. Taču pietiek vien tev par to pasmieties, tas nozīmē, neielaist to sevī, un viss izgaisīs kā pēc burvju nūjiņas mājiena. Nekādi brīnumi, vārda tiešākajā nozīmē jau nenotiks, taču situācija izmainīsies tā, ka visi draudi tavai labklājībai izgaisīs. Šis likums darbojas uz visiem 100%. Kamēr tu neesi nobijies, kamēr neuztver briesmas nopietni, tu esi neievainojams.
Daudziem ezotēriskajiem iesācējiem šķiet, ka evolūcija nozīmē par katru cenu izaudzēt sevī gaismu jebkurā pieejamajā veidā, tāpēc tie cenšas uzlēkt uz garīgās attīstības augstākajiem pakāpieniem, visiem spēkiem apspiežot sevī zemfrekvences garo viļņu vibrācijas. Tas ir līdzīgi kā mazi bērni spēlē paslēpes: ar rokām aizsedz seju un esi paslēpies.
Bet, lai nokļūtu gaišajā augstas frekvences stāvoklī, vairumā gadījumu tas ir ilgstošs, lēns, nogurdinošs, “netīrs”, bieži vien smags un pacietīgs darbs pie tā, lai integrētu psihoķermeniskos garo viļņu stāvokļus: naidu, alkatību, bailes, skaudību, greizsirdību, lepnību, kategoriskumu – tas ir darbs ar savu Ēnu, kad tu miermīlīgi ar to iepazīsties, sāc to izzināt un lēnītiņām, kā bērnu audzinot, pakāpeniski pilnveidojot un transformējot, palēnām aizved to jau citās frekvencēs. Zemās frekvences enerģijas lielā blīvuma dēļ šis darbs nevar būt ātrs.
Piemēram, tu vari redzēt, cik lēni aug mati. Tā ir matērija, tā mainas lēni. Un zemās frekvences enerģija nevar transformēties ātrāk kā ķermeniskie procesi. Ir jāpaiet ilgam laikam lai, piemēram, dabiskā ceļā atbrīvotos ķermenī spazmas, kas radušās baiļu rezultātā. Ķermenis kas reiz bijis ļoti specīgi pārbijies, katru reizi ļoti asi reaģē brīžos, kad tuvojas kādi apstākļi vai cilvēki, kuri atgādina traumatisko pieredzi. Un ir nepieciešama pieredze saskarsmē ar šo stāvokli, kad tu apzināti savieno pagātnes traumu un šodienas situāciju, pakāpeniski atbrīvojot savu ķermeni no baiļu ķetnām. Tieši tāpat vajaga daudzas reizes satikties ar savu naidu, lai savaldītu tā spēku un transformētu to radošā enerģijā, pārstrādājot tā spēku augstas frekvences gaismā. Ja tu centies uzreiz kļūt “svētais”, tu sašķel sevi divas daļās, “svētajā” un “grēcīgajā”, ieslēdz grēcīgo pagrabā, tādā veidā ļaujot tai pieaugt spēkā, līdz tā pašam “norauj jumtu”.
Daži kļūst atkarīgi no šiem psihoaktivitātes uzliesmojumiem, nosaucot tos par šamaņu slimību un uztverot tos kā apgaismības lēkmes. Un tas vienkārši norauj jumtu no tā, ko neesi pārstradājis, un kas ir piesātināts ar lielummānijas bildītēm, kas barojas no neapstrādātiem zemfrekvences stāvokļiem, veidojot lepnību …
Nikolajs Bulgakovs Tulkoja: Ginta Filia Solis
Šobrīd mēs esam iegājuši tajā realitātē, kad svarīga būs mūsu elastība, plastiskums, spēja ātri pārslēgties, reaģējot uz visiem notikumiem un situācijām dzīvē.
Kad mēs iestrēgstam stabilitātē, kad esam pieķērušies visam materiālajam, kad baidāmies no pārmaiņām, mēs bloķējam to jauno, tās iespējas, kas vēlas ienākt mūsu dzīvē. Mūs desmitiem gadu ir pieradinājuši pie domas, ka notikumiem mūsu dzīve ir jānotiek vienmērīgi un lineāri: piedzimi, gāji skolā, atradi darbu, apprecējies… Mūs pieradināja sekot “līnijai”, turēties pie stabilitātes, balstīties tajā, ko esam ieguvuši un nolikt to uz pjedestāla. Mēs desmitiem gadu esam būvējuši šīs mūsu stabilitātes dzelzsbetona konstrukcijas un lepojušies ar to, ka mums tā ir, esam mērījušies spēkiem – kam vairāk naudas, vairāk noderīgu sakaru, īpašumu, kam dārgākas automašīnas, augstāks statuss un tamlīdzīgi. Mēs iekonservējām sevi stabilitātē un baidījāmies pazaudēt visu, ko esam “sakrājuši pateicoties smagam darbam”. Un mūs iemācīja dzīvot bailēs PAZAUDĒT… sakarus, stabilitāti, komfortu, visu kustamo un nekustamo īpašumu… Mums mācīja baidīties no pārmaiņām, baidīties virzīties uz priekšu un attīstīties. Taču šobrīd visa telpa ir kļuvusi apjomīga un daudzdimensionāla, tā kļuvusi daudz ātrāka, daudz mainīgāka un tajā ir daudz vairāk iespējamo variantu…. Un tas nozīmē, ka ir ne tikai variants “vai nu, vai nu”, bet ir neskaitāmi daudz variantu “arī… arī… arī”… simtiem un tūkstošiem. Bet mūsu ierobežotība – ir iegūta lieta. Jaunajā telpā ir savi likumi un noteikumi… – Kad mēs mācāmies zaudēt un mācāmies pieņemt; – Kad mēs neasociējam sevi ar saviem sasniegumiem, lomām (jurists, direktors, mamma, treneris,…) un statusiem; – Kad mēs balstāmies savā pieredzē, taču neceļam to uz pjedestāla; – Kad katru dienu mēs nodzīvojam kā vienu veselu dzīvi, bet vakarā mirstam, lai no rīta piedzimtu no jauna; – Kad klausāmies savā iekšējā ritmā un dzīvojam bez steigas, taču protam ātri pārslēgties; – Kad ieklausāmies savās sajūtās un izdarām izvēles no Mīlestības, nevis bailēm; – Kad nevadāmies pēc kāda viedokļa “kā pareizi vajag” un necenšamies pielāgoties un paciest; – Kad neieciklējamies uz rezultātu, bet baudām procesu, un nav svarīgi, ar ko mēs nodarbojamies – vadām automašīnu, mazgājam traukus, komunicējam ar cilvēkiem, vai gatavojam ēst…. galvenais, ka baudām procesu. Un tad mēs esam SASKAŅĀ ar jauno realitāti, ar tās milzīgo apjomu un daudzdimensionalitāti. Tad mēs atveramies jaunām iespējām, tad mūsos dzimst pārliecība un miers, bet sirdī, baiļu vietā mēs sajūtam mīlestību un to notikumu pieņemšanu, kas ienāk mūsu dzīvē. Vecā vairs NAV un nebūs. Lineārās dzīves vietā ir daudzdimensionalitāte, ātrums un mainīgums… Vecie likumi vairs nedarbojas jaunajā telpā un tie centīsies sagraut mūs, tie centīsies bloķēt visu, kas vēlas ienākt mūsu dzīvē. Un te nu mēs katrs izvēlamies, turēties pie vecā un turpināt dzīvot bailēs, vai iemācīties dzīvot pēc jaunajiem noteikumiem, baudīt dzīvi, priecāties par notikumiem un iespējām, kas gatavi ienākt mūsu dzīvē.
Jo tuvāk mēs esam labsajūtai, jo tuvāk ievainojamībai. Tāpēc, ka labsajūta ir iespējama tad, kad cilvēks savienojas ar sevi, pārstāj analizēt un vienkārši izdzīvo to, kas ar viņu notiek.
Jo tuvāk mēs esam vieglai ievainojamībai un tas nozīmē – tuvāk patiesām jūtām, jo zemāka kontrole. Un, jo zemāka kontrole, jo tuvāk virspusei ir viss, kas ticis turēts sevī. Tāpēc cilvēkiem, kuri aiztur sāpes, niknumu, dusmas, bēdas vai bailes, labsajūta ir gandrīz nepieejama.
Labsajūta un ievainojamība ir nedalāmas. Nav iespējams ieslēgt visas jūtas un izslēgt to, kas nav izdzīvots. Un, kā tikko samazinās kontrole, aizturētais un paslēptais izpeld virspusē un kļūst skaidri redzams.⠀
Var meklēt labsajūtu, mēģināt to noķert, dzīties pēc tās, tēlot to vai samierināties ar tiem pilieniem, kuri izsūcas caur kontroli, neizlaižot sāpes. Slēpt sāpes vēderā, kurš pampst, iekritušajās krūtīs, saliektā mugurā vai saspringtos muskuļos.⠀
Tāpēc sāpes un labsajūta ir tik cieši saistītas. Tas nenozīmē, ka labsajūta nav iespējama bez sāpēm. Un vēl jo vairāk, tas nenozīmē, ka sāpes ir labsajūta.⠀
Ja sāpes ir izspiestas, tad ceļš uz labsajūtu ved caur sāpju izdzīvošanu. Ejot tām cauri, mainot un atlaižot.⠀
Tas pats ir ar tuvību. Jo vairāk tuvības, jo vairāk ievainojamības. Jo vairāk ievainojamības, jo mazāk kontroles. Jo mazāk kontroles, jo sarežģītāk slēpt sāpes. Un sanāk, ka tuvība daudziem cilvēkiem ir gana sāpīga. Ne tāpēc, ka tuvība ir sāpes. Bet tāpēc, ka tuvībā sāpes nav iespējams ignorēt. Un tad nākas vai nu bēgt no citiem cilvēkiem, vai padarīt attiecības formālas, vai arī tās izdzīvot un atlaist, saprotot svešu sāpi un palīdzot sev un partnerim pa īstam sastapt vienam otru.⠀
Sāpju atlaišana un izdzīvošana nevar būt nesāpīgs process. Tas nevar būt tīri racionāls. Nepietiek ar to, ka pasaki: “Es atlaižu šīs sāpes”. Tās nāksies pieņemt un izdzīvot. Ieet tajās kā miglā, kurā pēc taustes nākas meklēt izeju. Padoties tām, kā straumei, cerībā, ka tā tevi aiznesīs tur, kur tev vajag. Ienirt kā vilnī, nepārstājot elpot, zinot, ka agri vai vēlu tas izmetīs tevi krastā un atkāpsies.⠀
Tad ceļs uz ievainojamību un iespējamo labsajūtu būs brīvs. Un tas ir reāli. Pa īstam. Un šeit un tagad, gandrīz bezgalīgs.⠀
Nevar aizliegt sev reakcijas, kurās tu sev nepatīc, un pēc kurām ir grūti atkopties…
Var atklāti tās ignorēt. Var distancēties, cenšoties sevi pārliecinat par to, ka tās kaut kā atsevišķi, pašas par sevi, bet es vispār nesaprotu, no kurienes tās tādas radušās. Var tās atzīt, bet neanalizēt notiekošo. Un var tās paslēpt, imitējot neeksistējošas, daudz drošākas. Taču, ja tev ir svarīgi iet sevī dziļāk, tad nāksies apstāties un uzdot sev daudzus jautājumus…
Kāpēc tā?
Kas mani visvairāk sašūpo? kas nodara sāpes? kas izraisa bailes, kas naidu, kas vēlmi paiet maliņā? kas atbalsta, mierina, dod cerību?…
Mani mīļie, nekāda iekšējā brīvība neiestāsies bez savas ēnas atzīšanas… Ēna nav pierādījums tam, ka tu ne vienmēr esi labs. Tā ir pierādījums tam, ka tu esi godīgs pret sevi un tiem apstākļiem, par kuriem nevajadzētu smaidīt…
Kā rāda realitāte, laiki tomēr vienmēr ir līdzīgi: tie svēti godā savas, pat visnežēlīgākās likumsakarības un atkal un atkal kāpj uz rūpīgi saglabātajiem grābekļiem, lai pēc tam varētu ilgstoši rāpties ārā no drupām un sapņot, ka pēc tādām mācībstundām un zaudējumiem vairs nekad…
Bet, kā saka, bēdas pāries, bailes aizmirsīsies. Un pie jebkādām personīgajām nesakritībām ar polārajiem viedokļiem, mūs visus vieno kopīgs fakts par to, ka pārmaiņas ir jāatzīst, jāatrod relatīva stabilitāte un jāsper pirmie soļi nenoteiktības teritorijā.
Jā, katram ir savi veidi kā tikt galā ar apstākļiem. Arī pilnīga bezdarbība ir veids: veids kā ļaut laikam visu izlemt tavā vietā. Un tas nav ne slikti ne labi. Tā vienkārši ir izvēle. Un droši vien ir bezjēdzīgi skraidīt vienam pie otra, iedomājoties, ka kāds pārāk iegrimis savā izmisumā brīdī, kad beidzot vajadzētu saņemt sevi rokās, bet kāds parāk pozitīvi uzmundrina savu dziļi noslēpto trauksmi ar skaļu lozungu “viss būs labi”. Tas ir bezjēdzīgi, jo katram ir savas emocionālas distances un savs dzīves scenārijs, kurā, iespējams, ir kāds personīgais karš, kas ilgst gadiem un kas ļoti spēcīgi pazeminājis spēju asi uztvert to, kas notiek ārpusē.
Ja kāds neko nezin par otru, tas nenozīmē, ka tā nav. Visiem vajadzīgs absolūti atšķirīgs laiks, lai sinhronizētu savu dzīves ritmu ar notiekošo.
Un tāpēc, ne tik asi, maigāk…. Pret sevi un citiem. Nav vērts no augšas. Un nav vērts lemt otra vietā. Vienmēr kārdinošāk ir pievilkt skrūves otra galvā, taču, jo vairāk to gribās, jo ticamāk, ka tās atskrūvējušās pašam…
Ļiļa Grad Foto: Krioloģija Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 