Risks dziedina

risks2

Risks uzjunda virspusē bailes.
Riskējot, mums jasasniedz līdzsvars starp uzdrīkstēšanos izzināt jauno, un pieņemt to mūsu daļu, kura ir nobijusies.
Risks uzjunda virspusē kaunu, šaubas un nepārliecinātību, jo mūsu Iekšējais Bērns atcerās, ka pagātnē, kad viņš meta izaicinājumu esošajai kārtībai, sekoja sods, pazemojums, nosodījums vai mīlestības atņemšana.
Risks provocē bailes…. Tomēr maksa par to, lai turpinātu dzīvot savās bērnības bailēs, ir pārāk augsta… Pats mazākais risks dziedē brūces. Tas atjauno mūsos pārliecību, drosmi un cieņu.
Krišnanada
Tulkoja: GInta FS

Advertisements

Par bailēm būt atklātam un kontroli

1-Maja-Topčagić

Daudzu gadu garumā, strādājot ar cilvēkiem, arī tiem, kuri pārcietuši dziļas ieksējās krīzes, es sapratu, ka vairumam no viņiem ir milzīgas bailes būt atklātiem, būt pa īstam godīgiem – ne tikai ar citiem, bet arī ar sevi. Un šo baiļu pamatā nešaubīgi guļ intuitīva zināšana, kas raksturīga vairumam cilvēku, par to, ka, ja viņi būs absolūti atklāti, godīgi un atvērti, viņiem vairs neizdosies nevienu citu kontrolēt.

Mēs nevaram kontrolēt cilvēku, ar kuru esam bijuši godīgi. Mēs varam kontrolēt tikai tos cilvēkus, kuriem sakām puspatiesību, apgraizītas patiesības versijas.

Kad mēs runājam visu patiesību, tad mūsu «iekšas» pēkšņi izrādās ārpusē. Vairs nav ko slēpt. Vairumam cilvēku tāda atklātības pakāpe izsauc neticamas bailes. Daudzi domā: «Ak, Dievs, ja kāds manī ieskatītos un ieraudzītu to, kas tur notiek, ieraudzītu to, no kā es baidos, par ko neesmu pārliecināts, kam ticu, kā es to patiešām redzu, viņš būtu šausmās!».

Vairums cilvēku aizstāvas. Viņi ļoti daudz ko slēpj aiz aizslēgtām durvīm. Viņi nedzīvo godīgu, atklātu un īstu dzīvi, tāpēc, ka tāda dzīve nozīmētu kontroles zaudēšanu. Protams, kontroles nav jebkurā gadījumā, taču nāktos zaudēt pat kontroles ilūziju.

Autors: Adyashanti “Tavas pasaules gals”
Foto: Maja Topčagič
Tulkoja: Ginta FS

Kamēr dzīve tev nepatīk, tā paiet

baudi

Kurts Vonnegūts (Kurt Vonnegut, 1922–2007) ir viens no populārākajiem 20. gadsimta amerikāņu rakstniekiem, kura darbos meistarīgi savijies melnais humors un asprātīga satīra, vēsturiski notikumi un zinātniskā fantastika, autobiogrāfiski motīvi un filozofiskas atziņas.1995. gadā rakstnieks uzstājās ar brīnišķīgu un iedvesmojošu runu Masačūsetsas tehnoloģiskā institūta absolventiem. Viņš savā interesantajā manierē runāja par patiesajām dzīves vērtībām, mīlestību un skaistumu.

Baudiet savas jaunības spēku un skaistumu, kamēr jums dzīve nepatīk, tā paiet. Ticiet man, pēc 20 gadiem jūs paskatīsieties uz savām fotogrāfijām, un atcerēsieties to laiku ar jūtām, kuras šobrīd jūs vēl nevarat saprast. Cik daudz iespēju jums bija atvērtas un cik brīnišķīgi jūs izskatījāties. jūs sveriet ne tik daudz, cik jums šķiet.

Neraizējieties par nākotni. Vai arī, labi, raizējieties, tikai ziniet, ka šīs raizes ir tikpat efektīvas kā centieni atrisināt algebras uzdevumu ar košļājamās gumijas palīdzību. Tās reālās nepatikšanas, kas notiks jūsu dzīvē, nekad iepriekš nebūs nodarbinājušas jūsu satrauktos prātus – piemēram tas, kas pārsteigs jūs nesagatavotus kādas parastas otrdienas četros pēcpusdienā.

Katru dienu dariet kaut ko no tā, kas jūs biedē.

Dziediet!

Esiet saudzīgi ar citu cilvēku sirdīm.

Nedraudzējieties ar tiem, kuri ir vienaldzīgi pret jūsu sirdi.

Netērējiet savu laiku skaudībai. Dažkārt jūs esat priekšā, dažkārt – aizmugurē, skrējiens ir garš un galu galā tās ir sacensības pašam ar sevi.

Atcerieties komplimentus, kurus saņemat, bet aizmirstiet apvainojumus.

Nejūtieties vainīgi, ja neziniet, ko vēlaties iesākt ar savu dzīvi. Paši interesantākie cilvēki manā dzīvē savos 22 gados nezināja, kā vēlas nodzīvot savu dzīvi, pie kam, paši interesantākie mani paziņas, pat 40 gados vēljoprojām to nezin.

Iespējams, jūs apprecēsieties, bet, iespējams – neapprecēsieties. Iespējams, jums būs bērni, bet, iespējams, nebūs. iespējams, jūs izšķirsieties 40 gados, bet, iespējams, dancosiet mazo gulbīšu deju savā septiņdesmit piecu gadu kāzu jubilejā. Lai ko jūs nedarītu, nelieliet sevi parāk daudz, bet ari nerājiet. Jūsu izvēle, tāpat kā visiem citiem, pa pusei ir nejaušības rokās.

Baudiet savu ķermeni, mīliet to un izmantojiet, kā vien varat, un nebaidieties, ko citi par to padomās. Ķermenis ir pats brīnišķīgākais instruments, kurš jums jel kad tiks dots.

Dejojiet! Pat tad, ja vienīgā vieta, kur to varat darīt ir viesistaba.

Esiet labvēlīgi pret saviem brāļiem un māsām, viņi ir labākā jūsu saikne ar savu pagātni, un arī nākotnē viņi būs jums blakus.

Atcerieties, ka draugi nāk un iet, bet ar dažiem visvērtīgākajiem ir jāturas kopā. Izdariet visu, lai nesarautu saikni, lai pārvarētu pārrāvumus ģeogrāfijā un dzīvē, tāpēc, ka, jo vecāki jūs kļūsiet, jo vairāk jums būs vajadzīgi cilvēki, kurus jūs zinājāt, kad bijāt jauni.

Pieņemiet dažas neizbēgamas patiesības: cenas augs, politiķi krāps savas sievas. un jūs arī novecosiet, Un tad jūs fantazēsiet, ka tad, kad jūs bijāt jauni, cenas bija saprātīgas, politiķi bija augstsirdīgi un bērni cienīja savus vecākus.

Starp citu, cieniet savus vecākus, jūs nekad nevarat zināt, kad viņi aizies uz mūžiem.

Neceriet, ka kāds kādreiz jūs nodrošinās. Varbūt jums ir savs investīciju fonds, varbūt jums ir bagāts vīrs vai sieva, taču jūs nekad nevariet zināt, kad kāds no viņiem var jūs pamest.

Visi mēs kadreiz aiziesim, taču ir ļoti svarīgi noturēties līdz galam kaut kam ticot. Te nu arī ir vislielākās grūtības, jo šķiet, ka nav nekā tāda, kam patiešām būtu vērts ticēt.

Avots: http://sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Viss, kas notiek, ir labākais, kas varēja notikt

laiva okeānā

Baidīties parastam cilvēkam ir dabiski. Taču, gaidot nepatikšanas, tavās smadzenēs «griežas» sliktākais scenārijs, liekot tev rīkoties tā, it kā tas jau ir noticis fakts. Neveiksmes gaidīšana un bailes tās priekšā var kļūt par pašiem lielākajiem šķēršļiem ceļā uz veiksmi un laimīgu dzīvi.

Paskatīsimies uz savām bailēm no Visuma dabas viedokļa. Atceries, viss šajā pasaulē ir enerģija ar noteiktu vibrāciju frekvenci. Piemēram, acs uztver gaismu – noteikta spektra elektromagnētiskās svārstības. Kad izanalizējam informāciju, kuru uztver mūsu redzes orgāns, līdz brīdim, kad tā nonāk mūsu smadzenēs, varam pārliecināties par to, ka šīs vibrācijas nenes sevī nekādu ļaunumu, ne kaitīgumu, tās vienkārši ir vibrācijas.

Taču tad, kad tās uztveram ar savām smadzenēm, mēs sakām: “Es redzu problēmu”. Citiem vārdiem sakot, mēs uztveram augstas frekvences enerģijas, kas sevī nenes nekādas problēmas, lai pēc tam parvērstos par mūsu problēmu.

Tikai piekarot birkas sev un citiem, tu radi labvēlīgus apstākļus problēmām un bailēm. Un tad “Prāts pārdzīvo un smadzenes atceras”, kā raksta neiroķirurgs Vailders Penfīlds savā grāmatā “Prāta mīkla”. Un, vēl. Ir svarīgi saprast, ka visā notiekošajā nav ne stresa, ne laimes.

Cilvēks pats pēc savas brīvas izvēles piepilda notikumus, situācijas un priekšmetus ar saturu.

“Faktu nav, ir tikai faktu interpretācija” – reiz teica Nīče. Filosofiskā valodā runājot, cilvēks ir subjekts, kas rada interpretācijas, bet šīs interpretācijas vienmēr būs saistītas ar viņa iekšējo pasauli.
Ļoti bieži mēs viļamies notikumos un lietās, kas pēc tam mums izrādījušās veiksmi nesošas.

Ziniet, labums ir vienmēr – pat neveiksmēs.

Paradokss, taču mūsu neveiksmēs arī slēpjas balva – iespēja iegūt pieredzi, kļūt gudrākiem, kļūt par savas dzīves ekspertiem. “Nekas reāls nevar būt draudīgs, nekas nereāls neeksistē. Tajā ir Dieva miers.” – tā teikts grāmatā “Brīnumu kurss”.

Stīvens Pavlina raksta: “Kad tu dzirdi, kādu sakām, ka veiksme, tas ir vienkārši, mūc no viņa pa gabalu, tāpēc, ka viņš tūliņ centīsies tev pārdot kārtējo ideju par to, ka tu ātri vari kļūt stāvus bagāts.

Godīgi sakot, tas ir ļoti grūti – gandrīz neiespējami – būt veiksmīgam tajā, ko tu līdz šim nekad neesi darījis. Taču tas ir lieliski. Saproti to, ka neveiksme un veiksme nav pretmeti. Neveiksme ir veiksmes obligāta sastāvdaļa. Kad tu ciet neveiksmi, tas nozīmē, ka tu veic darbības, un tāpēc tu kļūdies, un tā tu mācies. Un veiksme pienāk dabiski, kā tikko tu iemācies veikt pareizās darbības”. 

“Cilvēkā trauksmi rada nevis notikumi, bet viņa skats uz šiem notikumiem” – tā 2000 gadus atpakaļ teica filosofs Epiktēts. Dažkārt pat nelaimes gadījums var kļūt par atmošanās mirkli un jaunas dzīves sākumu, bet mēneši, kas pavadīti, guļot slimnīcas gultā, par vērtīgu dāvanu un iespēju iegūt patiešām “īstu dzīvi”, jo “grūtības rada iespējas”.

Par tavu filosofiju jākļūst sapratnei par to, ka “Viss, kas notiek manā dzīvē, ir labākais, kas varēja notikt”. Ja uzskatām, ka viss notiek uz labu, un tikai tāpēc, lai mums būtu labi, nepaliek vietas stresam. Ja no paša sākuma tu būsi pārliecināts, ka viss beigsies tev labvēlīgi, tu pārstāsi justies, kā maza laiviņa dzīves okeānā.

Lūk, ļoti svarīgs princips tavai personīgajai filosofijai: mana tagadējā situācija ir tieši tā, kas man nepieciešama dotajā brīdī manai personīgajai izaugsmei un attīstībai. Un katrs manas dzīves aspekts ir tieši tāds, kādam tam jābūt. Un ikviena grūtība, ar kuru es saskaros, satur sevī labvēlīgas iespējas, kuras es varu pavērst savā labā.

Padomā vēl par ko: cilvēki žēlojas tikai par to, ko paši var izmainīt. Nevienam taču neienāk prātā žēloties par gravitāciju, pat tad, ja pateicoties tai, mēs esam attapušies garšļaukus uz slapja asfalta. Paradokss, bet žēlojamies mēs ne jau tiem, kuri var kaut ko izmainīt: par priekšnieku – sievai, par sievu – draugiem. Pajautā sev: “Kāpēc es visu laiku savu vērtīgo enerģiju tērēju visam tam, kas man vispār nav vajadzīgs?”

Tavs prāts katru dienu sevī pārtin ap 60 000 dažādu domu. Paanalizē, cik no tām veltītas tam, kas tev nav vajadzīgs? Lai atbrīvotos no tām, jautā sev: “Kas man vajadzīgs?” un pārkonstruē tās nolūkā atrisināt problēmu, un tādā veidā izdzēst to no savas apziņas.

Kad mēs sākam “rekonstruēt” savu personīgo dzīvi, šis process atgādina remontdarbus, vai dzīvokļa pārplānošanu..

Visapkārt haoss, nākas pieņemt dažādus lēmumus, tikties ar daudz svešiem cilvēkiem… Kad gaisā daudz putekļu un apkārt viss sagāzts un netīrs, ir grūti saglabāt skaidru perspektīvas redzējumu un galamērķi. Nav nekāds brīnums, ka šādos apstākļos tu jūties satraukts un nepārtraukti sev jautā: “Vai es esmu uz pareizā ceļa? Vai bija vērts visu šo uzsākt?”

Bet haoss dabā liecina par izaugsmi, par dinamiku un pārmaiņām. Fiziķi zina, ka sistēma, kas izgājusi cauri haosam, iziet jaunā attīstības līmenī.

Vīndari tev pastāstīs, kā iegūt visizsmalcinātāko vīnu. Lai to izdarītu, augošās vīnogas tiek pakļautas stresam, mērķtiecīgi mitrinot augsni tikai tik daudz, cik nepieciešams izdzīvošanai. izejot caur šīm grūtībām, vīnogas dod viskvalitatīvāko vīnu.

Miljoniem gadu senā pagātnē bailes cilvēkiem signalizēja par to, ka briesmas ir tuvu, ka jābūt gatavam “skriet-cīnīties-bēgt”. Šodien bailes signalizē par to, ka tev jābūt piesardzīgam. Savas bailes ir jāapzinās, jāpieņem un jāiemācās atlaist. Jāpajautā sev, tieši kāds nākotnes tēls mani biedē? Un pēc tam jānomaina šis negatīvais tēls uz pozitīvo. Jo bailes taču radīji tu pats, iedomājoties kaut kādu nākotnes rezultātu.

Kad esi svarīga lēmuma pieņemšanas priekšā, pajautā sev: “Kādas sajūtas šis lēmums manī rada? Cik pareizs tas man šķiet? Ko priekšā saka mana intuīcija?” Neveiksminieki baidās no neveiksmēm, tāpēc arī ir neveiksminieki.

Un atkal, paradokss ir tajā, ka visveiksmīgākie ir tie cilvēki, kuri cietuši visvairāk neveiksmju, jo viņi dara vairāk kā citi, un pieņem vairāk lēmumus. Tomass Džons Votsons, IBM izpilddirektors un radītājs, reiz teica žurnālistam: “Ja tu vēlies ātri būt veiksmīgs, tad tev divreiz vairāk jāsastopas ar neveiksmēm. Veiksme guļ otrā to pusē.”

Veiksmīgi cilvēki vienmēr pozitīvi izturas pret problēmām, viņiem piemīt tā tipa domāšana, ko sauc par “orientāciju uz risinājumu”. Viņi lielāko daļu sava laika domā par risinājumu. Savukārt neveiksminieki visu laiku domā par problēmām un radušamies grūtībām. Orientējoties uz risinājumu, veiksmīgi cilvēki pastavīgi meklē veidus, kā iziet no krīzes, veidu, kā pārvarēt problēmas un apiet tās. Cilvēki, kas orientēti uz problēmām, pastavīgi runā par grūtībām, par to, kas ir to iemesli, cik ļoti viņi ir nelaimīgi un cik grūti viņiem dzīvot.

Atsķirībā no tiem, uz risnājumu orientēti cilvēki uzdod jautājumu: “Ko es vēl varu izdarīt?” – un rīkojas.

Cilvēka attīstības būtība ir ļoti vienkārša, un tai ir trīs stadijas: – piedzīvotā pieredze, –  mācības gūšana no pieredzes, – un attīstība, pateicoties šai pieredzei.

Kā tikko mēs  izprotam šīs mācības, pārstājam vainot citus, uzņemamies pilnu atbildību par savu dzīvi, mainās mūsu attieksme pret sevi un mēs attiecībā pret apkārtējo pasauli sākam vibrēt savādāk, pievelkam savā dzīvē pavisam citus stāvokļus un cilvēkus. Uz neveiksmi vajag paskatīties kā uz pieredzi, saņemt no tās mācības, kļūt gudrākam, koriģēt savu kustību un kustēties tālāk. Vērtē savas neveiksmes kā rezultātu, kuru var uzlabot.. Jo pat no visskābākā citrona var pagatavot limonādi!

Viens no veiksmes likumiem vēsta, ka: nav svarīgi, no kurienes tu nāc, ir svarīgi uz kurieni tu ej.

Fizikā ir koncepcija, kas pazīstama ar nosaukumu Heizenberga nenoteiktības princips. Vienkāršiem vārdiem runājot, tā jēga ir tajā, ka tad, kad skaties uz kaut ko no cita redzes leņķa, šis priekšmets sāk mainīties, it kā pielāgojoties vērotājam. Citiem vārdiem sakot, vērojot kaut ko, tu noteikti to maini (piemetināšu – lūk, tev arī iemesls tam, ko mēs saucam par “noskaudumu” vai “ļaunu aci”)

Tātad, pat vienkārši vērojot šo pasauli, mēs to mainām, bet izmaiņas tajā notiek tikai tad, kad mainās pats vērotājs, bet ne novērojamais objekts.

Paskaties uz notikumu, kas sākumā šķiet slikts, no cita redzes leņķa, un tev noteikti atklāsies tā pozitīvās puses.

Maikls Džordans ir iemetis grozā visvairāk bumbu, taču viņam pieder pirmā vieta garām aizmesto bumbu skaita ziņā. Disnejs bankrotēja 7 reizes, bet par Oskara laureātu kļuva 32 reizes. Napoleons Hills, pateicoties kura grāmatām par miljonāriem kļuvuši tūkstošiem cilvēku, pats gandrīz visu savu dzīvi dzīvojis bankrotā.

Atceries, ka īstākais eksperts ir cilvēks, kurš ir cietis pietiekami daudz neveiksmju, lai gala rezultātā kļūtu veiksmīgs. Pret savām pagātnes kļūdām izturies ar cieņu un pateicību. izmet savas bailes miskastē un, pieņemot lēmumus,  neprasot tām padomu. Baiļu uzdevums ir turēt tevi “komforta zonā”. ja kaut kur priekšā plīvo bailes – pieej tām tuvāk, izpēti tās, noglaudi tām galvu, pateicies un tās pagaisīs.

Nebaidies kļūdīties savas nākotnes vārdā.

Un “lūgšanās lūdz nevis vieglu nesamo, bet stiprus plecus”
(Svētais Augustīns)

Autors: Sergejs Bernovs
Avots: http://www.sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

NElaimes matrica

dvesele sap3

Šeit un tagad

Reiz kaut kur cilvēks sajutās «ne īpaši labs», ne pilnībā atbilstošs tai sabiedrībai, kurā atradās. Visticamākais, viņš bija pavisam maziņš un nespēja adekvāti novērtēt situāciju. Tie secinājumi, kurus tobrīd viņš izdarīja, kļuva par programmām – “draiveriem”, zemapziņas virzošo spēku, kas ved cilvēku pa viņa dzīvi.

Vai esi ievērojis, ka dzīvē darbu vienmēr ir vairāk, kā laika? Lai ko tu darītu, lai cik ātri tu kustētos, laika vienmēr pietrūkst?

Dīvaini, vai ne? Šīs ilūzijas kājas aug no stratēģijas, kuru var nosaukt par SASNIEDZĒJU.

Tās uzstādījums skan apmēram sekojoši:
Man kaut kas ir jāizdara, jāsasniedz, lai justos pietiekami labs, adekvāts un mīlēts. Bet, ja es nepaspēšu, nesasniegšu, neizdarīšu visu, kas vajadzīgs, es būšu slikts.

Tas nozīmē, ka tieksme visu paspēt izriet no BAILĒM. Baidoties, ka būsi slikts, ja kaut kas neizdosies.

Un tagad iedomājies, ka tu savā dzīvē vairs neko nesasniegsi, tev vairāk neviens neieliks nevienu piecinieku, viss paliks kā ir. Un, ko tad? Tavs garastāvoklis mainās un tāds variants tev neder? Tu jūti trauksmi, aizvainojumu, vainas sajūtu, niknumu, kaunu, citas nepatīkamas sajūtas?

Tas ir viņš – SASNIEDZĒJS, kas atgādina par sevi. Tas neļauj tev sevi mīlēt tādu, kads esi, tieši tagad, bez jauniem sasniegumiem, kaut maziņiem.

Vai esi ievērojis to, ka tev ir ļoti svarīgi tas, kā citi cilvēki tevi novērtē, novērtē to, ko tu dari? Tava mamma vai vīrs slavē tevi par padarīto? Un kā tev ir tad, kad viņi ir neapmierināti? Kad tu izvēlies savas fotogrāfijas, ko ievietot sociālajos tīklos, esi ievērojis, ka izvēlies vienu no 10? Tāpēc, ka tikai tajā tu sev patīc pa īstam, un tu zini, ka tā savāks visvairāk “like”?

Un kas notiek tad, kad kāds komentārā uzraksta, ka tu izskaties kaut kā, ne tā? Labāk taču ir tad, kad tevi slavē, nevis kritizē, vai ne? Šī stratēģija saucās MEKLĒT APSTIPRINĀJUMU.

Vai gan ir vērts atkārtoties, ka, ja iedomājies, ka vairs tev neredzēt nevienu “like”, nevienu uzslavu, tad tava vērtības sajūta savās acīs kritīsies. Bet kritika un neapmierinātība ar sevi nopietni sabojās tavu garastāvokli.

Cilvēks, kurš meklē apstiprinājumu, Dievam tic mazāk, kā tam, ka uzslava viņu padara vertīgāku, bet kritika – nevērtīgu. Šīs ticības pamatā arī ir BAILES.

Un, kā ar to, ka vajadzīgs arvien lielāks un labāks? Iedomājies, ka tev vairs nekad nebūs iespējas nopirkt jaunu telefonu vai mašīnu? Vai neizdosies atjaunot savu garderobi? Pirkumi vairs nebūs domāti tev, tikai pats nepieciešamākais. Tādas šausmas varētu tev sabojāt visu dzīvi, ne tikai garastāvokli? PATĒRĒTĀJS – tā ir tā personības daļa, kas tic, ka nopērkot kaut ko jaunu, vari kļūt par “cienīgu” cilvēku.

Nav pirkumu – nav laimes, nav cieņas pret sevi un savu dzīvi. Protams, ka saknē atkal dzīvo BAILES.

.

Vēl ir viens variants – būt noderīgam, palīdzēt, izklaidēt citus. Nosauksim šo stratēģiju – PALĪGS. Nu, nē, svētumu nevajag aiztikt! Palīdzēt cilvēkiem, tas taču ir varoņdarbs, tikai pa īstam pateicīgi un labi cilvēki tā dzīvo – citu dēļ, ne sevis. Vai tad tā nav patiesā dzīves jēga?

Grūti runāt par dzīves jēgu tad, kad traumētā ego pašvērtējums ir balstīts uz palīdzēšanu citiem.

10% cilvēku patiešām ir iedzimta nosliece uz altruismu, viņiem vienkārši patīk palīdzēt citiem. taču, ja tev nebūs iespējas kādam palīdzēt, ja tavi pakalpojumi vairs nevienam nebūs vajadzīgi, kas notiks ar tavu laimi?

Šīs un līdzīgas stratēģijas patiesībā ir KOMPENSĀCIJAS.  Tas nozīmē uzvedība tendēta uz to, lai kaut kādā veidā samazinātu sāpes un diskomfortu. Sāpes un diskomfortu, kuri šajā brīdī neļauj būt apmierinātam ar sevi un ar savie dzīvi  «vienkārši tāpat».

Mūsu dzīve piedāvā milzum daudz dažādu iespēju realizēt kompensācijas stratēģijas. Kamēr kompensācija strādā, cilvēks netiecas no tās atteikties. Pat tad, kad esi vīlies savā kompensācijā, tu meklē jaunu, to, kas aizvietos iepriekšējo.

Tikai nopietna krīze, depresija vai kādas līdzīgas situācijas var likt cilvēkam nopietni izvērtēt šo stratēģiju patiesās saknes.

Sliktā ziņa ir tā, ka, jo vairāk tu saņem pozitīvu atpakaļsaiti šo kompensāciju realizācijas procesā, jo spēcīgāk tu iesakņojies savā sākotnējā neadekvātumā un nepilnvērtībā.

Zemapziņā tu arvien stiprāk tici tam, ka  «pats par sevi es esmu nepietiekami labs». Katrs glāsts, ko saņemam pēc kārtejas traumas, dod mums īslaicīgu anestēziju, bet ilglaicīgā perspektīvā gatavo mūs krīzei – sāpīgai iespējai pamosties un izdziedināties. Atpakaļsaites cilpa atgriežas pie mums un tas, kas bija «labs» pēkšņi pagriežas pret mums ar otru pusi.

Labā ziņa ir tā, ka, pirmkārt, ir jāatsakās no savām vēlmēm, otrkārt – mēs jau tāpat esam pietiekami labi, vienkārši tā! Un tā ir taisnība!

Taču, zināt ceļu un noiet to, nav viens un tas pats. Šī ceļa iešana prasa no mums godīgumu, uzmanību, patiesu vēlmi atgriezt sev savu personīgo spēku un cieņu. Visa mūsu kultūra ir pret to, gandrīz no visurienes mēs dzirdam aicinājumus piedalīties kompensācijas stratēģiju spēlē. Sabiedrība burtiski uzspiež mums domu, ka mūsu vertību nosaka mūsu sasniegumi, pirkumi, simpātijas, citu cilvēku atzinība.

Pats par sevi cilvēks gandrīz nevienam nav vajadzīgs. Līdz brīdim, kad viņš sajutīs, ka ir vajadzīgs PATS SEV. Vienkārši tāpat!
Šeit un tagad es esmu PIETIEKAMI LABS!

Vai sajūti to sajūtu, kas tev traucē tādam būt? Tas ir tas dzīves ceļa pavediens, caur kuru tavā dzīvē ienāks izdziedināšana, kad tu pats pa īstam to vēlēsies!

Autors: Igors Čaturovs
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Pats svarīgākais ir saprast sevi

bailes111

Vēlaties uzzināt par cilvēku kaut ko ļoti svarīgu? Pajautājiet viņam par kādu no notikumiem viņa dzīvē: «Kurš tajā bija vainīgs?». Noklausījāties atbildi? Un tagad ziniet — lai par ko cilvēks runātu, viņš vienmēr runā par sevi.

Cilvēki pasauli redz caur sevi, apvaino citus tajā, pret ko paši klūp, nosoda citus un attaisno sevi. Tā notiek vienmēr un ar visiem. Mēs zinām, ka pat noziedznieki, kuri ir sabojājuši daudzu cilvēku dzīves, lieliski prot atrast saviem nodarījumiem attaisnojumus. Viņi nav vainīgi. Vienmēr ir vainīgi citi.

Cilvēks, izsakot savas pretenzijas pret pasauli, vienmēr parāda savu iekšējo stāvokli, stāsta nevis par «to puisi», bet par sevi.

Vienkāršs piemērs. Kā jūs domājat, kurš, ieraudzījis, ka pēkšņi pazudis priekšnama paklājiņš, uzreiz nolems, ka tas ir nozagts?
Tikai tas, kurš pats ir spējīgs nozagt. Par kapeikām pirkta paklājiņa nozušanai var būt simtiem citu izskaidrojumu, no kuriem neviens šim cilvēkam neienāks prātā. Ja vien cilvēks zinātu patiesos iemeslus šādai citu cilvēku apvainošanai. Patiesībā, viena šāda frāze: “Paskaties, paklājiņu nospēruši!”, zinošam cilvēkam atver tik daudz patiesību par apvainotāju, cik viņš pat iedomāties nespēj. Un nevar zināt. Skolās un universitātēs māca ļoti daudz ko, tikai, ne pašu galveno – kā saprast sevi.

Ja pasaule cilvēkam šķiet slikta, naidīga, ja cilvēki visapkārt liekas slikti, un tādam cilvēkam ir vēlme mainīt pasauli:«Kā viņi visi man ir apnikuši!», — viņš saka, uzskaitot visas tās nepatikšanas, ko “tie” viņam sagādā. Bet pasauli izmainīt taču nevar, var tikai izmainīt sevi – uz labo pusi.

Zinot šo, ir ļoti interesanti vērot cilvēkus. Domājot, ka noslēpušies aiz vārdiem par citiem, viņi apskatei izliek visu patiesību par sevi.

Sākumā tas gan baida, gan var šķist amizanti. Taču reiz, kad tev pašam uzdod šo jautājumu: “Kurš tad ir vainīgs”, tu saproti, ka neesi ne kapeiku labāks par citiem. Kad pārliecinies, ka citi patiešām runā tikai par sevi, ilgi atgaiņā domu par to, ka es taču arī pats tikai par sevi vien runāju. Pie kam, mēs varam dzirdēt to, ko saka citi, varam lasīt viņu tekstus, bet – ne domas  Bet mūsējās vienmēr ir ar mums. Un ir tik ļoti sāpīgi sev atzīties tajā, ka neesmu ne par kapeiku labāks..

Uz sevi godīgi skatīties ir visgrūtāk.

Vēl vairāk, šī vienkāršā, bet tik grūti pieņemamā patiesība ir tikai pati aisberga redzamākā daļa: zināšanas par cilvēku, kuras var saņemt, tikai saprotot, ko vinš patiesībā saka. Ja paejamies nedaudz dziļāk, tad izrādīsies, ka mēs skaļi vai rakstveidā izrunājam to, kā mums pašiem trūkst. Parasti mēs to pat neapzināmies,.un uzskatām, ka tie vai citi vārdi ir tikai “mūsu” vārdi. Bet patiesībā caur vārdiem zemapziņa cenšas līdz mums aizklauvēties un parādīt mums mūsu vajadzības un stāvokļus. Ļoti daudz kas no tā, kas tiek pausts ar vārdiem, nav precīzi tulkojams, ja piešķiram vārdiem to ierasto jēgu.

Lai kā tu censtos piemeklēt pareizos vārdus un censtos apiet asos stūrus, patiesā cilvēka seja “izlīdīs” caur jebkurām mākslīgām barjerām.

Bieži vien viens nejaušs vārds, viens skatiens par cilvēku var atklāt biedējoši daudz. Labākais, ko ar to var izdarīt – saprast sevi un izlabot sevī visu to, kas cilvēkam liek saskatīt pasauli naidīgu. Tas stradā diezgan vienkārši un galvenās bailes šaj.ā ceļā ir bailes satikties pašam ar sevi.

Kad iekšējais stāvoklis sakārtojas – pasaule pēkšņi mainās. Tur, kur cilvēks agrāk redzēja paklājiņa nozagšanu, tagad redz vien ģenerālo tīrīšanu priekšnamā. Tur, kur agrāk redzēja kada ļaunos nolūkus un naidīgos plānus, tagad ierauga lietu patieso kārtību. Tos, kurus agrāk vēlējās nošaut, tagad redz kā labestīgus cilvēkus. Un pats interesantākais – pasaule sāk pavisam savādāk izturēties pret šo cilvēku.

Tur, kur agrāk pacēlās sienas, tagad būvējas tilti. Tavs viedoklis par cilvēku veidojas no tā, ar ko pats esi piepildīts. Vai nu tās ir tavas bailes, vai tava mīlestība.

Kāds baidās tumsas, un katru, ko viņš ierauga tumšā naktī, uzskata par tumsas “dēmonu”. Kāds baidās karstuma, un katru, no kura viņš sajūt šo karstumu, viņš dēvē par “sadedzinošu”. Kāds baidās no atklātības un to, kurš ir atklāts, nodēvē par “vājo”. Bet bailes ir tikai un vienīgi mīlestības trūkums, slimība. Un tāpēc visu, kas izsauc bailes un nosodījumu, ir jāārstē. Ne otrā cilvēkā, bet sevī!

Avots:http://moimozg.ru/
Tulkoja: Ginta FS

Ko par mani padomās?

bezpalīdzīga persona

“Ej savu ceļu un lai cilvēki runā, ko vien vēlas”
Dante

Atcerieties rindu no klasiķa teiktā: “Ak, Dievs! Ko teiks kņaze Marija Aleksandrovna?”

Kāpēc šādas un līdzīgas domas bieži vien mums nedod mieru?

Kāpēc gan mūs tik ļoti uztrauc svešs viedoklis?

Kas liek domāt, ka cilvēki to vien dara, kā domā par jums?

Droši vien šīs domas jūs ir apciemojušas ne reizi vien, un, visticamāk, tās ir apciemojušas ikvienu cilvēku. Un pats vienkāršākais padoms līdzīgās situācijās ir: “Izmet to visu no galvas!”

Tā vienkārši – ņem un izmet!

Izdevās?!

Neizdodas…. tās nāk atkal un atkal.

Un ignorēt tās neizdodas. Tāpat kā cilvēkus, kas mums apkārt… un nav jēgas to darīt! Izdzenāt visus, vai pašam noslēpties…. tā ir bēgšana. Ne pati labākā stratēģija.

Pamēģiniet adekvāti izvērtēt cilvēkus, kuru viedoklis jūs satrauc un rada trauksmi

Vai viņi jums ir svarīgi? Vai viņu viedoklis jums ir vērtīgs? Vai viņi nekad nekļūdās? Vai viņiem vienmēr ir taisnība?

Pat tad, ja tas ir tuvs un mīļš cilvēks. Vai tad viņš nevar kļūdīties? Jā, un arī jums var būt savs viedoklis – pavisam atšķirīgs no viņējā.

Iespējams, jūs bērnībā vecāki “šantažēja” vispārzināmā veidā: “Kaimiņiene izdzirdēs kā tu uzvedies un visiem izstāstīs!”. Izmantojot tādas un līdzīgas frāzes, vecāki izaudzina personību, kas dzīvos mūžīgi uztraucoties, par to, ko citi par viņu domā un ar pārliecību, ka ir jadzīvo tā, lai atbilstu apkārtējo gaidām. Kā rezultātā apkārtējo kritika tiks uztverta kā lielākās šausmas, kaut kas tāds, ko pārdzīvot nav iespējams.

Ieklausieties sevī, vai tās ir jūsu domas, vai arī jūs dzirdat savas mammas vārdus par kaimiņieni? Neaizmirstiet, ka arī jūsu tuvajiem cilvēkiem var rūpēt tas, ko par viņiem padomās citi un, visticamāk, arī viņu mamma viņus biedēja ar briesmu stāstiem par kaimiņieni vai ko tamlīdzīgu.

Un tas nozīmē, ka cilvēki katrs domā par sevi un to, kādu iespaidu atstās uz apkārtējiem.

Bet vienalga, nav patīkami, kad par jums tenko? Vai ne?

Labāk tajā visā atradīsim ko pozitīvu, labi? Kādus labos momentus?

Pirmkārt, cilvēki jūs aprunā, jo jūsu persona nodarbina viņu prātus, un viņi pret jums nav vienaldzīgi.

Otrkārt – ir vērts noskaidrot, ja nu pēkšņi viņi jūs apbrīno?

Treškārt, pārliecinieties, vai tikai gadījumā jūs nekļūdījāties? Varbūt jums vienkārši tā likās? Un nekādā gadījumā neizdariet secinājumus, balstoties uz “viena tante teica”. Ja gadījumā jums kāds nodeva nepatīkamu informāciju par jums, ko teikusi trešā persona, pārbaudiet to.

Nav iespējams izvairīties no citu cilvēku viedokļiem, tāpēc labāk nepiešķirt tiem pārāk lielu nozīmi un nebojāt sev dzīvi.

“Ja kāds tev padod ziņu, ka viens vai otrs par tevi runā ļaunu, tad nevajag uzreiz sākt taisnoties; atbildi: Viņš kā liekas, neko nav zinājis par citiem maniem trūkumiem, citādi viņš nebūtu minējis tikai šos.”
Epiktets

Autors: Lidija Šumina

Avots: © psy-practice.com
Tulkoja: Ginta FS