SVIESTMAIZES LIKUMS

Jo vairāk kaut kam esi pieķēries, jo lielāka ir iespēja, ka to pazaudēsi.

Nav svarīgi, vai tā ir lieta, darbs, nauda, attiecības ar kādu cilvēku. Tas ir likums. Trīci un drebi par lietu – noteikti sabojāsi vai pazaudēsi. Saplīst tieši mīļākās krūzītes! Un traips gadās tieši uz paša dārgākā kostīma.

Kad man bija četri gadi, mamma mani palaida pastaigāties visskaistākajā baltas angoras vilnas jaciņā. Palaida un nobrīdināja, lai esmu uzmanīga. Un no pārlieku lielas piesardzības, es, knapi izgājusi pa durvīm, iekritu dubļos tā, ka dubļu vilnis pargāzās man pāri.

Un bailes kaut ko pazaudēt momentā visu sabojā. Tu pazaudē tieši to darbu, kura dēļ naktis neesi gulējis. Sabojā tieši tās attiecības, kuras baidījies sabojāt. Vajag vieglāk; vieglāk vajag.

Nepazaudē parasti to, pret ko izturies vienkārši; ja rīkojies drosmīgi un netrīci no bailēm. Tieši bailes pazaudēt visu sabojā. Un traucē mums izbaudīt visu, kas mums ir. Baltu jaciņu, dārgu automašīnu, lielisku darbu vai attiecības ar mīļoto cilvēku.

Bailes mūs padara neveiklus un sasaistītus, liek  pieļaut kļūdas un visu kontrolēt un pārbaudīt. Uzdot jautājumus: vai tu mani mīli? vai jūs mani atlaidīsiet? Un mūsu sviestmaize krīt ar sviestu uz leju tieši uz priekšnieka jaunajām biksēm. Par kurām tas trīcēja un drebēja.

Bailes pazaudēt rada zaudējumu. Bailes no neveiksmes rada neveiksmi.

Ir jāpriecājas par to, kas ir. Ne pārāk stipri sažņaugt pirkstus, cenšoties to noturēt.

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nebēgt no bailēm

Pa īstam atbrīvoties no bailēm nenozīmē nekad nebaidīties.

Pa īstam pārdzīvot nodevību vai rūgtu šķiršanos nenozīmē nocietināties pret jebkurām attiecībām un saņemt garantiju, ka vairs nekas tāds neatkārtosies.
Pa īstam iziet no bēdām nenozīmē tās aizmirst.
Pretējā gadījumā izrādīsies, ka nonākt līdz dziedināšanai nozīmē atslēgt sevi no dzīvām sajūtām un paslēpties mākslīgā amnēzijā no visa, kas izraisa sāpes.

Daudzi saka: es negribu neko just un neko nevēlos atcerēties.

Tāda vēlme ir saprotama, īpaši tad, ja ciešanas ir ļoti lielas.
Taču šādi centieni sevi pasargāt balstās tikai un vienīgi uz pašapmāna.

Mani mīļie, izdziedināties nozīmē pilnībā atritināt visu šo kamolu…

Saprast savu baiļu dabu un paskatīties tām acīs.
Tikai tad tu zināsi, par ko tās tevi brīdina un ko tev ar tām darīt.

Nodevībā neiet līdzatkarīgā vienpusējo ceļu, cieši turoties pie upura lomas, kuru viegli var nodot, pamest, pazemot, izmantot, bet uzņemties savu daļu atbildības, atmetot visas savas ilūzijas un atbildot sev uz jautājumu: no kura brīža tava pašcieņa ir kļuvusi lētāka par iespēju saglabāt attiecības, kurās  vērtīgs bija tikai kāds viens…

Kāpēc kalnos cilvēki pieaug? Tāpēc, ka izaug līdz patiesībai, kur tā nekad līdz galam neaiziet, bet izdzīvotais un pieņemtais nesagrauj dvēseli un nepārvērš to par pagrabu, bet gluži otrādi padara daudz noturīgāku un pieņemošāku pret to dzīves pusi, kur prieku var sagādāt pat rudens vējā izmircis pīlādža zars.

Ja tu vēlies izdziedināties nevis nemitīgi bēgt no nemitīgajām nepārvaramībām, tad nāksies apstāties, lai pārvarētu tās…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

JAUNS LĪMENIS, JAUNA DZĪVE

Izeja jaunā līmenī nozīmē ieniršanu dziļumā.
Noietā ceļa pārskatīšanu, rezultātu apkopošanu, secinājumus. Iekšējā stavokļa nomaiņu, domāšanas maiņu.
Tas, kas iepriekšējā līmenī bija ideāli, tālāk vairs nav derīgs. Citi uzdevumi, cits ātrums, cits mērogs. Viss ir cits. 

Lai dotos tālāk, neizbēgami būs jāatklāj visi savi iekšējie ierobežojumi. Visas bailes. Iepriekšējās identitātes zaudējums, bailes no jauna līmeņa. Kustība nezināmajā un neskaidrajā.
Vēl kādu laiku var kustēties pēc iekšējās inerces un iemācītajām iestrādnēm. Taču tālu tā neaizbraukt. Tālāk viss ir savādāk.
Iekšējo stāvokli un domāšanu neietekmē ārējās dekorācijas, viss ir otrādāk – no iekšas uz āru.
Un jo stiprāks iekšējais kodols, jo vieglāk kustēties. Dabiski.
Atbildes un risinājumi ir iekšā. Uzdevums ir tos atklāt un līdz tiem aizsniegties.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Turpini darīt to, ko tev patīk darīt…

Katram no mums blakus ir daudz “gudrinieku un gudrinieču”, kuri skaidri zin, kā kuram ir jādzīvo, jāmīl un jāstrādā.

Katram no mums blakus ir savs “kritiķu” loks, kuri bez mūsu lūguma ir gatavi izskaidrot, ko mēs savā dzīvē, mīlestībā un darbā darām ne tā – vispār un atšķirībā no viņiem.

Katrs no mums ikdienā saskaras ar milzīgu daudzumu kontroles. Un katram no mums ik dienas nākas tikt galā ar šo kontroli. Sevī, pār citiem. Un ārpusē, no citiem attiecībā pret sevi.

Katram no mums ir savas bruņas, kas pasargā no gudriniekiem un kritiķiem. Katrā no mums mīt paralizējošas bailes reiz izdzirdēt to, ka tu esi izlēcējs, niekalbis, viltvārdis un tev šeit nav vietas. Un šīs bailes neļauj kustēties, neļauj turpināt iesākto pēc pirmajām neveiksmēm, tās iedzen stresā un izmisumā.

Visi mēs ne reizi vien esam bijuši ievainoti un mēs visi vēlamies vairs nekad netikt ievainoti. Tomēr vēl aizvien turpinām ievainot.

Cik daudz dzīvības spēku tiek tērēts nevis radošumam un kaut kā skaista radīšanai, bet aizsargājoties un pierādot, ka arī mums ir kādas tiesības.

Aizsargājoties un pierādot tiem, kuri šajā pašā brīdī arī aizsargājas un kaut ko pierāda.

Taču tik ļoti liela ir vēlēšanās šo “morāļu” vietā saņemt brīvību un atļauju būt atšķirīgam. Sev un citiem. Bet kārtējo “nepareizo” atmaskošanas vietā gribas ticēt, ka visa pietiks visiem.
Mīlestības, naudas, laimes.

Tā vietā, lai atkal cīnītos un sagatavoties kārtējam sitienam un paspēt to atvairīt, tā gribas atslābināties, iztaisnot plecus, izstiepties, elpot dziļi un viegli, smaidīt un apskaut. Uzmundrināt un atbalstīt, it kā sakot: es esmu tev blakus, nebaidies.

Tā vietā, lai kārtējo reizi salīdzinātu, kurš labāks un kurš – ne visai, tik ļoti gribas sadarbību un labas partnerattiecības, lai dzīve kļūtu vēl interesantāka.

Tā vietā, lai atkal saņemtu nelūgtus aizrādījumus, tik ļoti gribas, lai būtu vieta gan pašironijai gan iespējai pasmieties un pamuļķoties.

Tā vietā, lai atkal meklētu taisnību un vienādas normas visiem un visām dzīves situacijām, tik ļoti gribas improvizāciju, iedvesmu un pieņemšanu. Siltumu. Katram. Gribas.

Tikai uz mirkli iedomājies, ka, ja kādu reizi, visi, kuri kaut ko reāli dara un rada, paklausīs visus kritiķus un gudriniekus, un pārstās darīt savu darāmo, tikai tāpēc, ka kādam tas šķiet nepietiekami pareizs vai vertīgs. Kas tad notiks?

Mums paliks tikai aizliegumi, piezīmes, morāles, gudras sejas, īgnums. Nebūs nekā radoša, nekā smieklīga, spontāna, brīnumaina, drosmīga un viegla.

Es iedomājos. Un padomāju, kamēr cilvēks neļauj citiem kaut ko radīt un visu laiku uzskaita citu kļūdas, atrod trūkumus, tad automātiski viņš pats sev nedod tiesības būt radošam. Jo ir taču ļoti bail, ka arī viņu kritizēs. Vārdi “bailes” un “kritika” staigā blakus.

Ja tu sper savus pirmos soļus jebkurā no jomām, vai arī tie nav vairs pirmie soļi, bet tevi kaunina, tevi nosoda, par tevi šaubās, neskaties uz to pusi, aizspied ausis. Nepieņem svešas bailes, katram no mums to ir pietiekami daudz. Neņem!

Un, lūdzu, turpini darīt to, kas tev patīk un to, ko tu ļoti mīli darīt. Tavs talants un tavs spēks to paust nav to cilvēku radīts, kuri zin, kā pareiz vajag, bet kuriem patiesībā ir daudz vairak bail nekā tev. Un galu galā tu neesi tas cilvēks, kurš apstājies, ar savu apstāšanos palīdzēs gudriniekiem un kritiķiem tikt galā ar viņu bailēm un šaubām.

Meklē tos, kuri par tevi un taviem centieniem runā labu. Viņiem jau ir izdevies pārvaldīt savas bailes un patstāvīgi tikt ar tām galā.

Es jums visiem novēlu brīvību, mīlestību, laimi, radošumu, partnerību, sadarbību, jautrību – patiesu un spontānu, savstarpēju pievilkšanos, improvizāciju, iedvesmu un siltumu.

Katram, kurš kaut ko izdomā un rada. Katram, kurš kritizē un šausminās.

Jūlija Zinovjeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Visam vajadzīga Mīlestība

Bailes doties savā dziļumā, savā dziedināšanā ļoti bieži tiek maskētas ar laika trūkumu, resursiem un citiem prāta izgudrotiem faktoriem un citām aizsardzībām, kas izskatās pēc “apstākļiem”.

Bailes ieraudzīt to, ka iekšpasaulē ir kaut kas ne tāds, kaut kas neglīts, kroplīgs, kaut kas, par ko jākaunas.

Katram no mums ir milzīgs daudzums dažādas pieredzes. Ceļš no dzīves dzīvē ir bijis gana ērkšķains. Un bagāžā ir tik daudz kā visa. Taču tieši tagad tas viss vēlas tikt ieraudzīts, attīrīts un izdziedināts.

Katra cilvēka iekšējais skaistums vēlas izpausties un ieskanēties pilnībā.

Nav neglītā. Ir skaistais, kas bija izkropļots, kas tiecas pēc tā, lai to saudzīgi attīrītu un izdziedinātu. Viss, uz ko bail skatīties – ir skaistais, kas nav saņēmis pietiekami daudz Mīlestības un tāpēc tam vajadzīgs vēl vairāk Mīlestības.

Skaistums vēlas izpausties. Tas vēlas skanēt visā pilnībā. Mīlestībā.

Anna Gusak
Foto: John Cahil Rom
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā iemācīties sadzirdēt savas vajadzības?

Cilvēki, kuri raduši būt visiem labi un ērti, ļoti bieži nespēj sadzirdēt savas vajadzības vēl jo vairāk, nespēj citu klātbūtnē atslābināties.

Tāpēc arī viņi izskatās samulsuši, kad kāds jautā: ” Kā tev klājas? Kā tu jūties?”⠀

Taču brīžos, kad nokļūst savā ierastajā palīga, mocekļa, barotāja un aizstāvja lomā, viņi kļūst ļoti lietišķi. Tā mūsu valstī notiek ļoti bieži, ar cilvēkiem pēc 50.⠀

Tiem, kuri vēlas atrast sevi, nākas palikt vienatnē, lai tiktu skaidrībā ar savām vajadzībām. Iziet savu iekšējo autisko procesu un piedzimt no jauna. Vairs ne no kāda cita, bet sevis.⠀

Atvienoties un iziet no savas ierastās lomas ir ļoti sarežģīti. Attapties savā iekšējā tukšumā un sastapties ar jautājumiem, kurus atrisināt vari tikai tu pats. Viens un tikai savā personīgajā veidā.⠀

Tas ir baiļu punkts, panikas un resursa punkts, kuru apzināti izejot, tu piedzimsti emocionāli un jau galīgi. Pa īstam.⠀

Aglaja Datešidze
Foto: Engin Akyurt
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tā IR Laime

Man ir gadījies tā, ka domāju – es nevaru turpināt iet tālāk,
Un mana dzīve ir bijusi nekas cits kā briesmīga dziesma.
Jā, droši vien arī tev tā ir bijis.
Un tik bieži un tik daudz tā ir bijis,
kad šķiet, ka nevari vairs tālāk iet,
ka nav iespējams visu to izturēt,
ja vien manī nebūtu bijis Mīlestības,
kas rezultātā kļuva par manu galveno atbalstu.
Un kad es sajutu, ka Mīlestība ir bezgalīga un tai nav robežu,
ka tā pieder tikai man,
ka to man nevar ne atņemt, ne aizliegt, ne nozagt,
ka ar to neviens cits neko nevar izdarīt,
kļuva tik skaidrs,
ja es varu kaut ko redzēt un domāt par to,
kaut ko vēlēties,
tātad es varu to izdarīt.
Man patīk ticēt tam, ka nav nekā neiespējama,
ja man kaut ko ļoti gribās, tad iemiesot to dzīvē!
Es ļoti bieži par to domāju,
katru nakti un katru dienu,
Un sāku zīmēt, lai lidotu.
Es zīmēju savas iemīļotās mūzikas pavadījumā.
Es zīmēju atvērtas durvis tur, kur to nav.
Sākumā es tas uzzīmēju, bet pēc tam tās tur parādās.
Man patīk dzīvot ar atvērtu sirdi.
Man patīk redzēt atvērtas durvis.
Man patīk ieiet pa atvērtām durvīm.
Un man patīk viegli aiziet, kad vēlos aiziet.
Man patīk uzreiz atlaist tos,
kuri izvēlējušies aiziet,
atbrīvojot viņus no sevis,
un uzticoties viņu vēlmei.
Man patīk nospraust jaunus maršrutus
un ceļus, kuri ir atvērti.
Man patīk pašai lemt, pa kurām durvīm ieiet,
bet kurām mest līkumu.
Man patīk atvērt savas durvis tiem,
kurus es mīlu.
Zini, es ne reizi vien esmu stāvējusi bezdibeņa malā,
Un tieši tāpēc šobrīd ar tevi par to runāju.
Un man gribās tev kaut ko pateikt par klusumu.
Tu jau zini, ka ir laime, kura mīl klusumu.
Bet dažkārt klusums var šķist ļoti skaļš,
tik uzmācīgs, tik nospiedošs,
tik saspīlēts un smacējošs,
tik ļoti ne savs,
ka manai laimei no tā gribās aizbēgt.
Brīvībā!
Manai laimei katru reizi tik ļoti gribās aizbēgt
no tās laimes, kurai klusums vajadzīgs
lai noslēptu stindzinošas bailes.
Es vairs neticu laimei, kura visu laiku baidās.
Man tā nav laime, kad tu visu laiku baidies.
Man gribas aizbēgt no laimes imitācijas – bailēm
īstajā laimē bez bailēm un šaubām.
Ieskrieties, izplest spārnus un aizlidot.

Jo…
Dzīvē vēl ir tik daudz brīnumu, kurus neesmu redzējusi.
Dzīvē vēl ir tik daudz situāciju, kurās es vēlos
ienest brīnumu ar savu klātbūtni vien.
Un ar to, ka turpinu ticēt tam, ka, ja tu kaut ko vēlies,
tad dzīvē nav nekā neiespējama.
Pacelties spārnos un lidot – tā ir laime.
Brīvi lidot – tā ir laime.
Pārstāt reiz baidīties – tā ir laime.
Būt starp tiem, kuri nebaidās – tā ir laime.

Jūlija Zinovjeva
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par gudriniekiem, kritiķiem un kontroli

Katram no mums ir savs “gudrinieku un gudrinieču” loks, kuri skaidri zina, kā mums katram jādzīvo, jamīl, jāstrādā. Tāpat katram ir arī savs “kritiķu” loks, kuri gatavi mums paskaidrot, ko mēs savā dzīvē, darbā un mīlestībā daram nepareizi – pat tad, ja mēs to nelūdzam. Vispār nepareizi, vai nepareizi, salīdzinot ar viņiem!

Katrs no mums ik dienas saskaras ar milzīgu kontroles daudzumu. Un mums katram ir jātiek ar to galā. Sevī – pār citiem. Ārpusē – no citiem attiecība pret sevi.

Tāpat arī katram no mums ir biezas bruņas, pret visiem šiem gudriniekiem un kritiķiem. Un katrā sēž burtiski paralizējošas bailes kādu dienu izdzirdēt, ka esi izlēcējs, lūzeris un te tev nav vietas. Šīs bailes neļauj kustēties, tās nedod iespēju turpināt savu ceļu pēc neveiksmēm, tās  iedzen stresā un paralizē.

Mēs visi ne reizi vien esam bijuši ievainoti. Un mēs visi nevēlamies vēlreiz to piedzīvot. Tomēr vienalga turpinām ievainot.

Cik daudz gan dzīvības spēka un laika tiek patērēti nevis radīšanai un radošumam, bet aizsardzībai un pierādīšanai, ka arī tev ir tiesības! Aizsardzībai, aizstāvībai un pierādījumiem to priekšā, kuri šajā brīdī arī sevi aizsargā, aizstāv un pierāda.

Tik ļoti gribās brīvību un atļauju būt dažādiem, tā vietā lai klausītos kāda “morāli”. Sev un citiem. Un tik ļoti gribas ticēt tam, ka visa pietiks visiem, tā vietā, lai atkal skatītos kā tiek atmaskoti “nepareizie”. Visiem pietiks mīlestības, naudas, laimes.

Tik ļoti gribas atslābināties, iztaisnot plecus, izstiepties, dziļi un mierīgi ieelpot un izelpot, un apskaut, tā vietā, lai sagatavotos kārtējam uzbrukumam un paspētu to atvairīt. Apskaut, lai atbalstītu, tā parādot, ka “es esmu tev blakus”.

Tik ļoti gribās sadarbību un partnerību, lai būtu interesantāk, nevis kārtējo salīdzinājumu, kurš labāks.

Un pēkšņu, neprasītu piezīmju ar gudru skatienu vietā, cilvēks vēlas, lai viņam būtu iespēja pašironijai un laiks kopā ar citiem pasmieties un pamuļķoties.

Un tā vietā, lai visiem gadījumiem meklētu taisnīgumu un vienas un tās pašas normas, tik ļoti gribās improvizēt, būt iedvesmotam un pieņemtam. Siltumu. Gribas. Katram.

Tikai uz mirkli iedomājies, ja reiz visi, kuri kaut ko reāli dara un rada, paklausīs visiem gudriniekiem un kritiķiem un pārstās darīt to, ko dara, tikai tāpēc, ka kādam tas šķiet nepilnīgs un nepareizs. Mums paliks tikai aizliegumi, aizrādījumi, morāles, gudras sejas un garlaicība. Nebūs nekā radoša, smieklīga, spontāna, brīnišķīga, drosmīga un viegla.

Es iedomājos. Un iedomājos par to, ka, ja tu citiem nedod tiesības kaut ko radīt un visu laiku uzskaiti svešas kļūdas un pieķer nepilnībās, tad automātiski arī pats sev aizliedz būt radošam. Un ir ļoti bail – ja nu pēkšņi kāds arī tevi sāks kritizēt. Vārdi “Bailes” un “Kritika” staigā rokās sadevušies.

Ja tu kaut ko dari pirmo reizi, vai arī dari ne tik profesionāli, un tevi kaunina, vai kāds šausminās vai pauž šaubas par tevi, neskaties uz to pusi, aizbāz ausis. Necenties paņemt sev svešas bailes, katram mums pietiek savējo. Neņem tās sev. Un, lūdzu, turpini darīt to, kas tev patīk un ko tu mīli darīt. Tavs talants un tavs spēks to paust neradās no tiem, kuri zina, kā darīt pareizi, un, kuriem patiesībā ir daudz vairak bail kā tev pašam.

Un vēl – tu neesi tas cilvēks, kurš apstājies savā ceļā, ar to palīdzēs tikt galā ar bailēm kritiķiem un gudriniekiem. Mēklē tos cilvēkus, kuri par tevi un to, ko tu dari, saka labu, runā labu. Viņiem jau izdodas vadīt savas bailes un pašiem patstāvīgi tikt ar tām galā. 

Brīvību, mīlestību, naudu, laimi, sadarbību, partnerību, patiesu un spontānu jautrību, apskāvienus, improvizāciju, iedvesmu, siltumu. Katram, kurš kaut ko izdomā un rada. Katram, kurš kritizē un šausminās. 

Autors: Jūlija Zinovjeva
Avots: Счастливый психолог
Ilustrācija: Lisa Aisato
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ļauj notikt tam, kam jānotiek

Ļauj lietām notikt tā, kā tās notiek, – tās pašas sevi gala rezultātā sašķiros. Tev nav jāskrien uz nākotni, nākotne pati atnāks pie tevis.

Vēl kadu laiku tu turpināsi staigāt miegā, kā tagad, bez jēgas un iedrošinājuma, bet šis periods beigsies un tu atklāsi, ka tavs darbs ir gan produktīvs, gan viegls.

Vienmēr gadās brīži, kad cilvēks jūtas iztukšots un atsvešināts. Un tādi brīži ir ļoti svētīgi, jo tas nozīmē, ka Dvēsele ir pacēlusi enkuru un devusies ceļojumā uz attālām vietām.
Šī atsvešinātība ir brīdis, kad vecais ir beidzies, bet jaunais vēl nav atnācis.
Ja tu baidies, tad šis stāvoklis var šķist kā ciešanas, taču patiesībā nav no kā baidīties.

© Nisargadatta Maharaj
Foto: Julia Filirovska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Realitātē baiļu nav

Baiļu cēlonis ir nereālistiska dzīves uztvere. Bailes tev ir tāpēc, ka tu nedzīvo dzīvē, bet dzīvo savā prātā.

Tavas bailes ir saistītas ar to, kas notiks nākotnē, tātad tu baidies no tā, kas neeksistē. Ja tu baidies no nākotnes, tavas bailes 100% ir izdomātas. Ja tu baidies no kaut kā, kas neeksistē – to sauc par NEPRĀTU.

Cilvēki vienmēr cieš vai nu no tā, kas notika vakar, vai no tā, kas var notikt rīt, tā kā tavas bailes vienmēr ir balstītas tajā, kā nav, tikai tāpēc, ka tu vienmēr atrodies ārpus realitātes, tu vienmēr atrodies prātā.

Prāts: viena tā daļa ir atmiņa, otra – iztēle, un neviena no šīm daļām neeksistē tieši TAGAD.

© Sadhguru
Tulkoja: Ginta Filia Solis