Aizvērta sirds – ko tas nozīmē?

anahata-chakra

Aizvērta sirds – tā ir nobloķēta Sirds čakra. Tas ir enerģijas deficīts sirds rajonā. Kad cilvēka sirds ir aizvērta reālam kontaktam ar savām sajūtām un adekvātai mijiedarbībai ar citiem cilvēkiem, tas rada ļoti daudz dažādas negatīvas sekas.

Enerģijas nepietiekamība sirdī un tās sekas

Ja sirds čakrā ir deficīts, enerģijas plūsma, kas iet caur to, ir nopietni ierobežota. Sirds čakra paliek tukša, nospiesta un nelietderīga. Tā ir klasiskā “aizvērtas sirds” izpausme. Tāds cilvēks nesaprot savas jūtas tik ļoti, it kā “vispār neko nejustu”. Tas graujoši ietekmē viņa veselību, attiecības ar sevi un apkārtējiem, kā arī viņa pasaules redzējumu.

Atteikšanas no mīlestības

Tā ir galvenā “deficītnieku” nelaime. To vai citu traumu rezultātā tu esi vīlies mīlestībā. Precīzāk, tajā, ka vispār spēj mīlēt, vai tajā, ka tevi kāds var iemīlēt.

Tajā mirklī bija tik ļoti sāpīgi, ka tu nolēmi – labāk nekā, nekā tā. Tas varēja notikt jau tik agrā bērnībā, ka tu to pat neatceries. Ir tikai aukstums un tukšums krūtīs.

Cilvēki ar deficītu sirds čakrā atrod tam lieliskus attaisnojumus. Piemēram: “Mīlestība ir izdomājums”, “Sekss nav iemesls tam, lai iepazītos”, “Sievietes mīl tikai naudu” u.t.t.

Bailes no dziļām attiecībām un vientulība

Formāli tu vari arī nebūt vientuļš, un it kā tikties ar kādu, vai pat dzīvot kopā. Taču tā būs tikai tāda ārišķīga attiecību izpausme – vai dēļ sociālā statusa, vai seksa dēļ, vai arī kādu citu labumu dēļ. Taču patiesas atklātības, uzticēšanās, sapratnes tādās attiecībās nav.

Cilvēks, kuram sirds čakrā ir deficīts, parasti šajā situācijā cieš (saprotot vai nesaprotot to). Jo vēlme mīlēt un būt mīlētiem mums visiem ir bāzes vajadzība. Ja tā netiek realizēta, ikvienam cilvēkam ir slikti. Taču vairums gadījumu tādi cilvēki šajās nepatīkamajās sajūtās vaino savu partneri un to, ka “īsta mīlestība mēdz būt tikai pasakās”. Ļoti bieži tas noved pie reālas vientulības un pat izolācijas no cilvēkiem.

Aukstums un atsvešinātība

Šo īpašību dēļ cilvēkiem ar nepietiekamu enerģiju sirds čakrā ir ļoti grūti izveidot uzticēšanās pilnas attiecības. Citi var uzskatīt tevi par sausiņu vai aprēķinātāju un egoistu. Dēļ tā, ka nesaproti citu jūtas, tu apzināti vai neapzināti manipulē ar cilvēkiem (īpaši ar tiem, kuriem sirds čakrā ir enerģijas pārpilnība). Iespējams, tas palīdz sasniegt kādus karjeras vai personīgos mērķus, taču nedara tevi laimīgu.

Citu nosodīšana un kritika

Šķiet, ka tavās problēmās vainīgi ir citi. Viņi nepareizi uzvedās un tāpēc ir visas šīs problēmas. Taču tu skaidri zini, kā pareizi jarīkojas.
Ja ievēro sevī ko tādu – tev sirds ir aizvērta.

Neiecietība pret sevi

Diemžēl, citu nosodīšanas cēlonis ir sevis nepieņemšana. Bieži vien ir ļoti grūti sev tajā atzīties. Taču cilvēki ar nepietiekamu enerģiju sirdī, nemīl sevi, rāj un pastāvīgi cenšas pieradīt paši sev un citiem, ka “ir kaut ko vērti”. Tas var palīdzēt karjeras veidošanā, bet atkārtošos, tas nevienu nepadara laimīgu.

Depresija

Tā ir galējā aizvērtas sirds forma. Tu vairs neredzi savai dzīvei jēgu, tev nav uz ko atbalstīties, viss šķiet pelēks un tukšs. Var rasties alkohola atkarība, atkarība no datorspēlēm un citi veidi kā aizbēgt no realitātes.

Hroniski veselības traucējumi

Enerģijas plūsma ir apgrūtināta, tas nozīmē, ka asinis un skābeklis šo zonu nepietiekami bagātina. Tādiem cilvēkiem veselības problēmas saistītas ar “stagnāciju”, “ierobežošanu”, “bremzēšanu”. Tā ir hipertonija (augsts arteriālais spiediens), sirds nepietiekamība, ateroskleroze, infarkta un insulta riski u.t.t. Aukstuma un tukšuma sajūta sirdī. Tādi cilvēki jūtas atsvešināti un vientuļi.
Mūsdienās Aizvērtas Sirds “kaiti” slimo ļoti daudz cilvēku.

Avots: http://www.aum.news

Tāpēc tālākais būs domāts tiem, kuri vēlas kļūt veseli un dzīvot ar Atvērtu Sirdi!

Sirds Čakras atvēršana

čakras1

Bailes, vainas sajūta, greizsirdība, aizvainojums, naids, dusmas un rūgtums nomāc sirdi. Padomā par to, kā tu jūties, kad tevī ir šīs emocijas. Slikti, vai ne? Klātesoša ir ļoti reāla fiziskā reakcija.  Ilgstoša šo emociju krāšana sevī padara tevi nelaimīgu un liek justies nepilnvērtīgam un nespējīgam dāvāt un saņemt mīlestību.

Tas ir iemesls lai atvērtu savu sirds čakru.

Protams, tas prasīs kādu laiku. Cik ilgi, to nevar noteikt, jo katra mūsu situācija ir individuāla. Dziedināšana ir process, kas pilnībā ir atkarīgs no tās piepūles, kuru tu ieliksi šīs situācijas risināšanā. Iemācīties mīlēt sevi un citus – tā ir nenovērtējama un skaista pieredze.

Sirds – dziedināšanas veidi

1. Vizualizācija: laikā, kad tu meditē, vizualizē kā mīloša un dziedinoša gaisma ieplūst tevī caur 7 čakru (galvas augšdaļā – sahasrara) un virzās lejup uz sirdi. Iedomājieties, ka mīlestība un gaisma piepilda katru tavas sirds attālāko stūrīti. Kā tava sirds piepildās ar mīlestību, kā viss negatīvais izplēnē. Tu ieraudzīsi lieliskus rezultātus, ja veiksi šo meditāciju katru dienu – kaut tikai dažas minūtes.

2. Apskāvieni un pieskārieni: Fiziskie pieskārieni palīdz atvērt sirds čakru. Ja tev nav ģimenes, to var palīdzēt realizēt kāds mājdzīvnieks. Tu vari iet uz masāžām un veidot jaukas, draudzīgas attiecības ar cilvēkiem. Tas viss palīdzēs.

3. Atver sevi tuvībai: Daudziem cilvēkiem, kuri baiļu dēļ atsakās no tuvām attiecībām, ir nobloķēta sirds čakra. Viņi baidās, ka pazaudēs brīvību, citi baidās no mīlestības zaudējuma, iespējamības vilties. Viņi vairās kontaktēties ar citiem cilvēkiem un pretējo dzimumu. Taču, lai atvērtu sirds čakru, ir jāļauj sev pieredzēt mīlestības brīnumu.

4. Izmanto afirmācijas: Tās ir spēcīgi vēstījumi zemapziņai: “Es mīlu. Es esmu mīlestības piepildīts. Es esmu tik laimīgs, ka varu dāvāt un saņemt mīlestību…” Izmanto savus personīgos vārdus, lai paustu savu mīlestību!

5. Atmodini līdzcietību caur piedošanu: Tas ir ļoti svarīgi sirds dziedināšanai. Piedošana nenozīmē to, ka tas, ko pateicis kāds vai izdarījis, ir jāuztver kā norma. Piedošana nozīmē tikai to, ka tu atbrīvojies no savām emocionālajām važām un šīm atmiņām. Labestība tev palīdzēs piedot tam, kurš tevi aizvainoja un izdziedinās tavas emocionālās brūces. Atceries, ka, pirmkārt, tev jāpiedod pašam sev!

6. Sūti mīlestību: Kad tu meditē, sūti mīlestību visiem, kurus zini. Cilvēkiem, kurus mīli, nīsti, baidies un no kuriem vairies…. Tiem, kurus tu zini un tiem, kurus kaut reizi esi redzējis… visiem. Tā ir transformācijas dziedinošā meditācija.

7. Izvēlies domu virzienu: Brīdī, kad noķer sevi, domājot negatīvas domas, pasaki sev STOP. Nomaini šo domu nekavējoties! Arī šī pieeja prasa laiku un pacietību, taču tā izstradājas ieradums domāt par sevi  pozitīvi un ar mīlestību!

8. Meditē!
Viena no sirds čakras atvēršanas meditācijām:

Avots: www.shkolamechti.ru

Tulkoja: Ginta FS

Ir kāds noslēpums…

Fear

Ir kāds noslēpums, uz kura nezināšanas balstās visa pasaule, kuru mēs pieņemam par realitāti. Tas ir ļoti vienkāršs:

Tas viss, kas notiek ap mums mūsu sociālajā dzīvē, nevar nodarīt mums nekādu tiešu kaitējumu. 

Jebkuras briesmas kļūst reālas TIKAI TAD, kad jūs nobīstaties,  uztverat tās nopietni – tātad iekļaujat tās savā dzīves bildītē.

Kamēr tas nav noticis, jūs esat absolūti neievainojami.

Es saprotu, ka tas, ko es saku, skan neprātīgi, bet patiesībā tā arī ir. Jums var uzbrukt visbriesmīgākās nelaimes un nepatikšanas – bankrots, atlaišana no darba, ģimenes izjukšana, brīvības atņemšana u.t.t. un tas viss šķitīs jums neizbēgams.

Bet pietiek vien pasmieties par to, tas nozīmē – neielaist to sevī, kā viss “uzsūksies” un atrisināsies kā pēc burvju nūjiņas mājiena.

Nekādas burvestības, vārda tiešajā nozīmē, nenotiks, bet situācija izmainīsies tā, ka visi draudi jūsu labklājībai pazudīs.

Šis likums darbojas par visiem 100%

Kamēr jūs neesat nobijušies, kamēr jūs neuztvērāt briesmas nopietni, jūs esat neievainojami.

© Burislavs Servests grāmatas “Nemirstības maģija” autors

Tulkoja: Ginta FS

Vai ir vērts pamest komforta zonu?

pamest-komforta-zonu5

Vispirms tiksim skaidrībā ar formulējumu, ko tas nozīmē – komforta zona.

Tas nav tikai skaists, moderns vārdu salikums un siltais ūdens dzīvoklī, tā ir patīkama vide, dzīve drošībā, iekšējais miera un stabilitātes stāvoklis, – tie vērtīgie resursi, kas baro mūsu psihi un ķermeni. Kā jūs domājat, ko saņems cilvēks, ja atteiksies no sava ierastā miega režīma, ēdienreizēm, pastaigām, ierastās komunikācijas, patīkamām sarunām, savām vajadzībām u.t.t.?

Pareizi, liekas “galvassāpes” un vēl kādu laiku (visticamākais ilgu laiku) dabūs tērēt milzīgus spēka un enerģijas resursus, kamēr noformēs jaunu bāzi – fundamentu, kas izveidos pamatu, lai realizētu daudz sarežģītākus uzdevumus, tā vietā, lai nodarbotos ar pašu realizācijas procesu.

Tā arī neko dižu nesasniedzis, 30 gadīgs jauns vīrietis, atnāk mājās pēc spēcīga, motivējoša personības izaugsmes treniņa. Skatās uz savu īrēto istabu komunālajā dzīvoklī, uz savu nabadzīgo un jau novalkāto apģērbu, uz pieticīgajiem pārtikas krājumiem ledusskapī un domā: “Viss, man pietiek! Sāku jaunu dzīvi – eju ārā no komforta zonas, sāku darīt!” Viņš ņem savus ietaupījumus, dodas uz restorānu, pasūta visu, ko vēlās – sajūtas pavisam savādāk, kā gan citādi – viņš taču ir ārā no komforta zonas. Agrāk par šo summu viņš dzīvoja nedēļu, tagad tā pazuda stundas laikā!

Tālāk, kā mācīja treniņā, viņam jātiek vaļā no “nabadzības sindroma”, tātad jāuzvedas kā bagātam cilvēkam un neko sev nedrīkst aizliegt.

Viņš ieiet dārgā veikalā, kredītā nopērk sev jaunu uzvalku un kreklu, nedomā par to, kā nomaksās kredītu, jo viņam šķiet, ka bagāti cilvēki par tādiem sīkumiem nedomā. Uzlaikošanas kabīnē nomaina veco uzvalku pret jauno. Soļo pa ielu un jūtas miljonārs – tas ir tik brīnisķīgi, iziet ārpus rāmja un pamest komforta zonu. Saule spīd, meitenes uzsmaida, dzīve ir brīnišķīga! Tagad droši var iepazīties ar jebkuru meiteni, jo viņam taču ir milzīgi plāni sava biznesa attīstībā, un viņam ir ar ko padalīties ar saviem sarunu biedriem. Protams, ka viņš izstaro bagātības fluīdus.

Tomēr jau pēc nedēļas viņš pamana, ka grandiozie biznesa plāni nerealizējas, kā tas bija gaidīts, kredīts spiež, par istabu tūlīt jāmaksā, un ledusskapī vienīgais, kas palicis, ir vakardienas ceptie kartupeļi. Visas viņa domas pārslēdzas uz šiem banālajiem jautājumiem, un pašlaik viņam nav laika domāt par grandiozajiem plāniem, meitenēm un ārējo spožumu.

Vēl pēc pāris nedēļām viņam palūdz izvākties no īrētās istabas, lietoto mantu saitā viņš pārdod savu jauno uzvalku par puscenu, un nomaksā nelielu dalu no kredīta. Draugs palīdz viņam ar guļvietu virtuvē uz grīdas, kur pārnakšņot pāris dienas. Un, lūk, kadā naktī, guļot uz “raskladuškas”, jaunizceptais “miljonārs” domā: “Cik gan kardināli es izmainīju savu dzīvi – nekādas komforta zonas un nekur! Neguļu, badojos, vēl joprojām valkāju to pašu veco apģērbu, ar tādu garastāvokli drīzumā arī no darba izmetīs, jumts virs galvas īsterminā – un es nesaprotu, kāpēc dvēsele tā cieš, kāpēc galva nedomā, kādu ceļu iet, lai sasniegtu to, ko es tik skaidri redzēju tajā treniņā?”

Atbilde ir ļoti vienkārša: kad cilvēks nav apmierinājis savas elementārās vajadzības (pēc Maslova piramīdas), viņam nav iespējams tikt uz priekšu, lai apstiprinātu šīs bildītes autora vārdus.  Cilvēks nevar ne apmierināt, pat ne padomāt un sajust augstāka līmeņa vajadzības, kamēŗ nav apmierinātas pamatvajadzības.

Vai nebūtu bijis labāk, esot savā komforta zonā, sastadīt darbības plānu, dot sev laiku lai pašizglītotos, iegūtu jaunu profesiju, iemācītos jaunu valodu u.t.t.? Lai arī tas, iespējams, prasītu vairākus gadus, tas nav nekas briesmīgs, taču tā rodas stingrs pamats, lai pamatvajadzības būtu apmierinātas un neatgadinātu par sevi nepatīkamā veidā.

Taču šodien moderni ir gribēt visu ātri, daudz un uzreiz.

Es varu padalīties ar saviem eksperimentiem šajā jomā: pieredze iziešanā no komforta zonas, man ir nopietna. Jāteic gan, ka neviens no tiem nav bijis īpaši veiksmīgs, kaut gan, jāsaka, es ieguvu milzīgu pieredzi, sāku apzināties sevi un sapratu to, kas ir un kas nav mans. Un, esot budisma piekritēja, es sapratu, ka šajos pētījumos ļoti skaidri iezīmējas mans karmiskais ceļš, taču tas jau ir cits stāsts.

Un, tā, reiz es nolēmu kardināli un neatgriezeniski izmainīt savu dzīvi un doties priojām no Krievijas uz Losandželosu! Lēmumu es pieņēmu ātri, neatgriezeniski. Starp citu, kad biļetes bija nopirktas, un es gaidīju izlidošanas datumu, mana dvēsle mocījās sāpēs un skumjās. Es padomāju, ka tās ir elementāras bailes nezināmā priekšā, un uzmundrināju sevi ar to, ka es taču esmu ļoti izmanīga un nekas man nenotiks, es nepazudīšu, pie kam, šādas avantūras ar pārcelšanos un dzīvesvietas maiņu arī uz citām valstīm, man gadījās ne pirmo reizi.

Kopumā, neiedziļinoties sīkumos, pirmais, ko pēc pārcelšanās es sajutu bija kolosālais enerģijas apjoms, kas nepieciešams, lai vispār orientētos tajā, kas notiek, kā te viss ir (pavisam savadāk kā pie mums), man grūti bija orientēties uz ielas, staigāt ar kājām tur vispār nav pieņemts (tikai ar auto vai taxi), tam pievienojās vēl valodas barjera un tamlīdzīgi. Labi, ka man nebija jadomā par dzīvesvietu un ēdienu, ka manas bāzes vajadzības pēc Maslova bija apmierinātas, jo es nebraucu uz tukšu vietu.

Taču pat tādos siltumnīcas apstākļos, es nevarēju pat iedomāties par kaut kādu pašrealizāciju. Par to es sāku domāt pēc pāris mēnešiem. Kad mana ideja, kas saistīta ar darbu – pasākumu organizēšanu, psiholoģisko un intelektuālo spēļu organizēšanu realizējās, pēc kāda laika es apzinājos, ka tā ir vairāk piespiedus nodarbošanās, nevis mans sapnis.

Pēc šī atklājuma, pār mani pārvēlās manas tasinības pieradījumi, un smilšu pilis pamazām sagruva. Attiecības izjuka, konkurenti sāka presēt manu biznesu, manī iekšā izveidojās tads tukšums, kuru nespēja kliedēt pat pastaigas gar okeānu, kas agrāk strādāja brīnišķīgi un terapeitiski..Es nespēju pieķerties nevienai idejai vai darbam, man negribējās neko, izņemot vienu – atgriezties mājās.

Taču, lai jūs labāk saprastu, pirms aizbraukšanas uz Ameriku, es tā iznīcināju savu komforta zonu, nodedzināju visus tiltus, ka man dzimtenē vairs nebija ne dzīvokļa, ne lietu, nekā!

Un, lūk, kad es pieņēmu lēmumu atgriezties, un līdz aizlidošanai man atlika mēnesis, es vairs neko nedarīju, vienkārši tērēju agrāk nopelnīto naudu, un katru nodzīvoto šeit dienu, nosvītroju kalendarā. Atceros, kā guļot pie baseina ļoti skaistā vietā, maigos saules staros, es skatījos debesīs un domāju, kāpēc mana dvēsele cieš, kas to neapmierina? Es centos atcerēties katru nodzīvotās dienas sekundi, ķert katru domu, kas mani darīja nemierīgu. No zemapziņas dzīlēm, kas krasi kontrastēja ar ārējo harmonisko un brīnisķīgo pasauli, izpeldēja viens un tas pats jautājums:  «Ko es te daru? Tā nav mana dzīve un nav mana vieta!» Šis jautājums jau agrāk, kad šeit abraucu, klusiņām mani bija urdījis, tomēr visu laiku es biju to atgaiņājusi, mierinot sevi, ka tas ir tikai tāpēc, ka esmu izgājusi no komforta zonas. Pagājuši ir vairāki gadi, un es droši varu teikt, ka mēs ļoti bieži jaucam savus paša mērķus un sapņus, ar miljoniem citu cilvēku mērķiem un sapņiem. Daudzi vēlētos būt manā vietā, un būt pasakainajā Losandželosā, iekarot Holivudu, taču, katrs sajustu šeit kaut ko savu, personīgu.

Un tā, apkopojot visu augstāk minēto, ja reiz esat nolēmuši pamest savu komforta zonu:. 

  • Nav vērts sagraut visu, jau esošo, atstājiet kaut pirmo savu bāzes vajadzību stāvu;
  • Ir skaidri jāapzinās, kā dēļ jūs uzsākat jaunu ceļu, kāda mērķa labad jūs to darat, un cik šis mērķis ir jūsu;
  • Godīgi sev atzīties, vai būsiet laimīgi ne tikai tad, kad sasniegsiet savu mērķi, bet arī tā realizācijas laikā – ceļā uz to;
  • Ir jāparūpējas, lai būtu arī plāns “B”, gadījumā, ja viss notiks ne tā, kā ieplānots;
  • Būt gataviem zaudējumiem un upuriem, psiholoģiskām traumām, vilšanām un sāpēm – uzņemties pilnu atbildību par sevi, nepārlikt to uz treneri-kouču vai Lidas tanti, kurai kaut kad tas viss izdevās;
  • Nesalīdzināt sevi ar kādu citu, jo jums būs savs individuāls ceļš, iespējams – vieglāks, bet, iespējams – grūtāks;
  • Gadījumā, ja sapņi neralizēsies, mierīgi prast pieņemt visu notikušo kā dzīves skolu un jaunu pieredzi;
  • Paslavēt sevi par uzvarām un nevainot par zaudējumiem;

Un atcerieties, ka pārmaiņas mūsos, iekšpusē ir neizbēgamas, neskatoties uz to, vai pametam komforta zonu, vai paliekam tajā. Galvenais ir tas, ka katram no mums ir tikai viens mērķis un tikai viens ceļš – CEĻŠ PIE SEVIS. Un nav vērts padoties klonēšanai no ārpuses – šķietami, iluzorās SVEŠAS DZĪVES dzīvošanai. Taču attīstot sevī apzinātību un uztveres tīrību, ir vērts atrast savu unikalitāti un savu likteni.

Autors: ©Aļona Lumer – eksistenciālā psiholoģe, pozitīvās psiholoģijas konsultante, art un MAK-terapeite, psiholoģijas maģistsre (in progress)

Avots: © psy-practice.com

Tulkoja: Ginta FS

Mīlestības ceļš un Baiļu ceļš

divi-celi7

Emocijām ir divi galvenie avoti: bailes (un visas baiļu radītās sajūtas), un mīlestība (visas jūtas, kas balstās uz mīlestības). Mēs izjūtam gan vienu, gan otru, taču ikdienas dzīvē vairumam cilvēku dominē bailes.

Var teikt, ka mūsdienu pasaulē ierastās attiecības starp cilvēkiem 95% sastāv no bailēm un tikai 5% – no mīlestības. Protams, dažādos gadījumos šis procents var būt dažāds, taču pat tad, ja 60% baiļu pret 40% mīlestības, vienalga bailes dominē.
Lai saprastu šīs sajūtas, ir svarīgi noskaidrot dažus mīlestības un baiļu raksturlielumus, kurus es nosaucu “Mīlestības ceļš” un “Baiļu ceļš”. Šie divi ceļi ir tikai atskaites punkti, kas palīdz saprast, uz kā balstās mūsu dzīve.Tāds sadalījums ir tāpēc, lai veselajam saprātam būtu vieglāk saprast notiekošo un savā ziņā kontrolēt dažus mūsu pieņemtos lēmumus.
Parunāsim par šiem raksturlielumiem.
1. Mīlestība neuzliek nekādas saistības. Bailes – tās ir vienas vienīgas saistības.
Ejot pa Baiļu ceļu, mēs darām vienu vai citu lietu tāpēc, ka mums tas Jādara, un arī no citiem mēs sagaidām, ka viņi rīkosies tāpat, jo tas ir viņu pienākums. Mums ir pienākumi, bet kā tikko parādās kaut kas, kas mums obligāti IR jāizdara, mēs sākam pretoties. Un, jo spēcīgāk pretojamies, jo vairāk ciešam. Agri vai vēlu mums rodas vēlme izvairīties no šiem pienākumiem. Turpretī mīlestība nepretojas nekam. Lai kas arī notiktu, mēs darām to vienkārši tāpēc, ka vēlamies. Viss pārvēršas labsajūtā – tā ir savdabīga spēle, kas nes prieku.

2. Mīlestība neko negaida. Bailes ir pilnas gaidu.
Bailēs mēs darām to vai citu tāpēc, ka domājam, ka mūsu pienākums ir to darīt, un no citiem atkal gaidām to pašu. Lūk, kāpēc bailes rada sāpes, bet mīlestība – nekad. Mēs uz kaut ko ceram, ja tas nenotiek, mums ir sāpīgi – mēs uzskatām, ka tas ir netaisnīgi. Mēs apvainojam citus par to, ka tie neatbilst mūsu gaidām.

Savukārt tad, kad mīli, tu neko negaidi. Mēs mīlam tāpēc, ka tā vēlamies.

Un, ja citi cilvēki kaut ko dara vai nedara, tad arī tikai tāpēc, ka vai nu vēlas, vai – nevēlas – un tajā nav nekā personīga. Ja tu ne uz ko neceri un tas nenotiek, tad kur ir bēda? Mums nav nekādu nepatīkamu sajūtu, lai kas arī notiktu, tas derēs. Lūk, kāpēc iemīlējušos nekas neaizskar: viņi vienkārši neko nepieprasa no mīļotā, un nesasien viens otru ar pienākumiem.

3. Mīlestība ir balstīta uz cieņu. Bailes neciena neko, tajā skaitā neciena pat pašas bailes.
Ja es kādu žēloju, es viņu necienu. Viņš neprot pieņemt lēmumus? Taču, ja man kāda cita vietā jāpieņem lēmumi, tas nozīmē, ka es viņu necienu. Bet, ja es kādu necienu, tad cenšos ar šo cilvēku manipulēt.

Vairums gadījumu, kad mēs saviem bērniem cenšamies pamācīt kā dzīvot, mēs izrādam necieņu pret viņiem. Mēs viņus žēlojam, cenšamies kaut ko darīt viņu vietā, to, ko viņiem pašiem vajadzētu izdarīt.

 Un, ja es necienu pats sevi, tad sāku sevi žēlot. Man šķiet, ka es neesmu gana labs, lai dzīvotu šajā pasaulē.

Kā noteikt, ka tu sevi necieni? Pēc domas: “Ak, es nabadziņš! Man trūkst dotību, es esmu pārāk dumjš, pārāk neglīts, lai man kaut kas izdotos…” Žēlums pret sevi ir necieņas pret sevi sekas.
4. Mīlestība nav žēlabaina: tā ne pret vienu neizjūt žēlumu, taču tā ir līdzcietīga. Bailes ir pilnas žēluma, tās žēlo visus.

Mēs žēlojam tos, kurus necienām, jo neticam, ka šie cilvēki ir pietiekami spēcīgi, lai ar kaut ko tiktu galā. Bet mīlestība citus ciena.

Ja mēs mīlam cilvēku, mēs ticam, ka viņš ir gana spēcīgs, gudrs un labs, lai dzīvē piepildītu savas vēlmes.

Mums nekas nav jālemj viņa vietā. Viņš pats tiks galā. Ja netiks, mēs pasniegsim viņam roku, palīdzēsim uzslieties kājās un teiksim: “Tu vari! Pamēģini vēlreiz!” Tā ir līdzcietība, ne žēlums. Līdzcietība ir cieņas un mīlestības sekas, žēlums -necieņas izrādīšana un baiļu sekas.

5. Mīlestība bez minstināšanās uzņemas atbildību. Bailes izvairās no atbildības – taču tas nenozīmē, ka tās ne par ko neatbild.

Centieni izvairīties no atbildības – tā ir viena no lielākajām mūsu kļūdām, jo ikvienam solim ir sekas. Visam, ko mēs darām un par ko domājam, ir sekas. Kad mēs izdarām izvēli, mūs gaida atbilstošs rezultāts, noteikta reakcija. Bet rezultāts un sekas noteikti iestājas arī tajā gadījumā, ja mēs neizdarām izvēli.

Kā darbībai tā bezdarībai ir sekas. Lūk, kāpēc ikviens cilvēks pilnībā ir atbildīgs par savu rīcību.

Pat tad, ja negrib atbildēt. Jā, bieži vien mūsu kļūdas cenšas izlabot citi cilvēki, taču mēs vienalga maksājam par savām pieļautajām kļūdām – un rezultātā maksājam dubultā. Kad kāds cits cenšas uzņemties atbildību par mūsu sastrādāto, tas noved pie vēl nopietnākām nepatikšanām.

6. Mīlestība vienmēr ir labestīga. Bailēm labestība nav raksturīga.

Baiļu ceļā mums ir ļoti daudz pienākumu un gaidu. Šajā ceļā mēs necienam, izvairāmies no atbildības un izjūtam žēlumu. Bet vai tad var labestīgas jūtas rasties tam, kurš cieš no neizbēgamām bailēm? Mēs jūtamies kā visa apkārtējā upuri, mēs pastavīgi esam nikni vai skumji, mēs esam greizsirdīgi un uzskatām, ka mūs nodod.

Dusmas nav nekas cits kā baiļu maska. Skumjas – tās ir slēptas bailes. Greizsirdība – tās ir maskējušās bailes. Ja mēs izjūtam šādas jūtas, kas balstās uz bailēm un rada vienas vienīgas ciešanas, mēs tikai varam tēlot labestīgos. Patiesībā mēs neesam labestīgi, jo jūtamies slikti un neizjūtam laimes sajūtu.

Bet, kad ej pa mīlestības ceļu, tev nav ne pienākumu ne gaidu. Tu nežēlo ne sevi, ne savu dzīvesbiedru. Viss ir labi kā ir – un tāpēc tava seja staro laimē. Tu esi apmierināts ar sevi un šī laime dara tevi labestīgu.

Mīlestība vienmēr ir labestīga, bet labestība dara mūs augstsirdīgus un atver mums visas durvis. Mīlestība ir dāsna. Bailes ir skopas, tās visu grib tikai sev un egoisms aizslēdz jebkuras durvis.

7. Mīlestība ir bez nosacījumiem. Bailes vienmēr izvirza nosacījumus.

Baiļu ceļā mēs mīlam cilvēku, ja viņš ļauj ar sevi manipulēt, ja viņš ir labs pret mums, ja viņš atbilst tam tēlam, kurš radies mūsu iztēlē. Mēs izdomājam, kādiem jābūt apkartējiem, bet apkārtējie nav tādi un nekad nebūs – un mēs viņus par to nosodām, spriežam tiesu. Mēs kaunāmies par cilvēku, ja viņš nav tāds, kādu mēs viņu vēlētos redzēt. kad viņš neierakstās mūsu izdomātajā tēlā, tas mūs tracina, mulsina un izved. Taču tā ir tikai neīsta mīlestība.

Mīlestības ceļā nemēdz būt “ja”, tur nav nekādu nosacījumu.

Mēs mīlam cilvēku tādu, kāds viņš ir un mēs paši varam būt tādi, kādi esam. Un, ja mums nepatīk viņš tāds, kāds viņš ir, labāk vienkārši atrast kādu citu – tādu, kurš patīk vairāk.

Mums nav tiesību nevienu mainīt un nevienam nav tiesību censties izmainīt mūs. Ja mums ir lemts mainīties, tad tikai tādā gadījumā, ja mēs paši to vēlamies – piemēram tad, kad esam nolēmuši pārtraukt savas ciešanas.

Vairums cilvēku visa sava mūža garumā iet pa baiļu ceļu. Viņi uztur attiecības, tāpēc, ka uzskata, ka tas ir viņu pienākums.

Šo attiecību ietvaros viņi šo otru cilvēku sasaista ar visdažādākajām gaidām.

Visas drāmas un ciešanas rodas vien tāpēc, ka mēs izmantojam tos komunikācijas kanālus, kas radušies sen – vēl pirms mūsu piedzimšanas. Cilvēki nosoda viens otru, paši kļūst par upuriem, tenko ar draugiem par draugiem, mājās un bāros. Viņi kūda savus ģimenes locekļus vienu pret otru. Viņi uzkrāj emocionālo indi un nodod to tālāk mantojumā saviem bērniem.

“Paskaties uz savu papucīti! Paskaties, ko viņš sadarījis! Ceru, ka tu izaugsi ne tāds kā viņš! Visi vīrieši ir cūkas! Visas sievietes ir maitas!” Lūk, ko mēs daram ar cilvēkiem, kurus sakāmies mīlam – ar saviem bērniem, vecākiem, draugiem, dzīvesbiedriem..

Baiļu ceļā mēs izdomājam tik daudz apstākļu, cerību un pienākumu, ka gala rezultātā radām nosacījumus – tikai tāpēc, lai aizsargātos no emocionālajām ciešanām.

Patiesībā nekadiem nosacījumiem nav jābūt. Taču šie noteikumi ietekmē mūsu komunikācijas kanālu skaitu mūsu attiecībās, jo tad, kad cilvēki baidās, viņi melo.

Ja mēs ceram, ka cilvēkam jābūt tādam, viņš jūt, ka viņa pienākums ir būt tieši tādam. Lielā bēda ir tajā, ka viņš galīgi nav tāds, kādu viņu grib redzēt.

Kad viņš pret mums ir godīgs un paliek tāds kāds ir, tas mūs aizskar un satracina. Un tāpēc viņš melo, jo baidās tikt nosodīts. Viņš baidās, ka mēs sāksim viņu apvainot kādos nodarījumos, spriedīsim tiesu un nosodīsim – daudzas reizes par vienu un to pašu kļūdu.

Mīlestības ceļā valda taisnīgums. Ja cilvēks ir pieļāvis kļūdu, viņš maksā vienu vienīgu reizi par vienu kļūdu. Un, ja viņš no tiesas sevi mīl, tad gūs no šīs vienas reizes mācību.

Baiļu ceļā taisnīguma nav. Mēs uzvedamies tā, ka maksājam par vienu un to pašu kļūdu tūkstošiem reižu.

Un saviem dzīvesbiedriem un draugiem mēs liekam maksāt par viņu kļūdām tūkstoškārt. Rodas netaisnības sajūta un tā cērt arvien jaunas emocionālas brūces. Protams, ka rezultātā mēs vienkārši zaudējam, jo esam tam noskaņojušies.

Cilvēki pamanās dramatizēt it visu, pat nenozīmīgākos notikumus. Un mēs redzam, ka visas šīs drāmas ir pilnīgi dabiskas ellei līdzīgas un tas notiek ar lielāko daļu ģimenes pāru, jo tie iet pa baiļu ceļu.

© Dons Migels Rīzs  “Mīlestības meistarība”

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Kā pārstāt peldēt savā negatīvā

akvarijs9

Vai esi kādreiz pavērojis zivtiņas netīrā akvārijā? Tās izskatās apātiskas un lēni, metot lokus peld tā, it kā pie spurām būtu piesietas važas, kas pastāvīgi velk uz leju. Nomaini netīro ūdeni pret tīru un ievērosi, ka tās sāk straujāk kustēties un paliek dzīvīgākas. 

Ja “ūdens”, kurā mēs peldam, ir mūsu domas, tad mēs paši varam kontrolēt sava “akvārija” tīrības pakāpi. Daudziem no mums ir melīgas pārliecības, kas formējušās pateicoties kādiem notikumiem vai cilvēkiem mūsu dzīvē. Šīs melīgās pārliecības arī ir mūsu “netīrais ūdens”. Nepamatotas šaubas, nepārliecinātība par sevi, destruktīvas attiecības ierobežo mūsu iespējas un neļauj sasniegt to, ko mēs būtu varējuši sasniegt. Tie maina visu mūsu dzīvi. Un pamazām viss ietinas pelēkā miglā.

Ko zivs var zināt par ūdeni, kurā tā peld visu savu mūžu?
Alberts Einšteins

Bet ir arī labās ziņas. Atšķirībā no zivīm, mēs varam paši nomainīt savu “ūdeni”. Vairums cilvēku ir savu domu vergi. Viņi pat neiedomājas, ka ir spējīgi kontrolēt savas domas. Daudzi nepieliek vispār nekādas pūles, lai mainītu savu domu virzienu. Iespējams, tas notiek kādu slēptu baiļu dēļ, bet, iespējams, ka viņi domā, ka nav pelnījuši “tīru ūdeni”. Viņi ir raduši peldēt negatīvā. Viņi to ir pieņēmuši, kā pašu par sevi saprotamu. Bet patiesība ir tajā, ka tu pats vari iztīrīt savu “akvāriju”. Jebkurā momentā. Un tu pats vari katru jaunu dienu sagaidīt ar prieku, nevis sajūtu, ka “pasaule ir pret mani.”

Veido tikai tās attiecības, kas darīs tevi laimīgu. Centies būt starp pozitīviem cilvēkiem. Meklē prieku it visur un visā. Tu vari izmainīt savu dzīvi, izmainot to, no kā tā sastāv. Viss sākas un beidzas tieši ar domām. Kontrolējot savas domas, mēs kontrolējam savu realitāti. Un tas nav nekāds jaunatklājums.

Atceries, ka nav briesmīgāka cietuma par to, kas paša galvā.
Viktors Cojs

Lūk, trīs paņēmieni, kas palīdzēs saprast, kādā “ūdenī” tu peldi un ko ar to darīt

1. Nosaki, kādā stāvoklī ir tavs “akvārijs”

Tas ir vienkārši. Tu vai nu dzīvo, vai mirsti. Trešās iespējas nav. Esi ieciklējies uz nākotni. Pastavīgi domā par pagātni. Nekādā veidā nespēj atvadīties no attiecībām, kuru sen vairs nav. Ēd visādus draņķus. Slikti guli. Esi ieciklējies uz problēmām. Mūžīgi esi ar kaut ko neapmierināts, tracini visus, kas apkārt un sevi – tai skaitā. Tavas dienas  – tā ir nemitīga cīņa un pretestība. Tev ir slikti no tā, kas tev apkārt, un dzīve tev šķiet kaut kas līdzīgs cietumam. Cerība tev ir tāds pats mīts kā Santa Klauss. Tu esi patērētājs, ne – radītājs.

Vai arī 

Tu radi, tu attīsti sevi un palīdzi attīstīties citiem cilvēkiem. Tu veido tikai tās attiecības, kuras tev ir svarīgas, kuras bagātina tevi. Tu ēd veselīgu pārtiku. Tu ieklausies sevī. Tu izsaki savu viedokli. Tu sapņo. Tevi nenomoka bailes. Tu labi izskaties, pamodies no rīta, jūties izgulējies. Patiesi mīli un proti piedot. Dzīvo šeit un tagad. Tu centies atrast kaut ko labu it visā, kas ir ap tevi – arī cilvēkos, kas tev blakus. Tu nedzenies pēc mirāžām. Esi radošs un tavs “akvārijs” ir tīrs. Tu patiesi dzīvo.

Kurā no šiem diviem aprakstiem tu ieraudzīji vairāk momentu, kas raksturo tavu dzīvi? Iespējams, gan – vienā, gan – otrā? Iespējams, kādreiz tavs “akvārijs” bija netīrāks, bet tagad kļuvis tīrāks. Vai arī otrādi: tagad tas ir netīrāks kā bija agrāk. Atceries, tavas paša domas nosaka, cik tīrs ir tavs “akvārijs”.

2. Apzinies melīgos uzstādījumus, kas formē tavu dzīvi

Neviens nekļūst pieaudzis bez “rētām”. Mēs dzīvojam haotiskā pasaulē, kas nepakļaujas kontrolei. Vecāki šķiras. Draugi mūs nodod. Cilvēki bieži vien viens otru vērtē pēc “iesaiņojuma” – pumpas uz sejas vai liekais svars var kļūt par naida iemeslu pret tevi. Ir nāve, vientulība un iekšējās rētas, kas nekad līdz galam tā arī nesadzīst.

Daži sāk lietot alkoholu un narkotikas. Tas šķiet vienīgais, kas viņus var ielīgsmot un likt sajust kaut ko. Viņi to sauc par “pielāgošanos dzīves netaisnībai”. Bet patiesībā tā ir viena no bēgšanas formām. Viņi bēgs, slēpsies un pēc iespējas retāk centīsies būt citu cilvēku sabiedrībā.

Ir iespējams arī cits attīstības scenārijs: tu iesoļo pieaugušā cilvēka dzīvē un sākas atpakaļskaitīšana. Testu rezultāti. Universitāte. Attiecības. Pārrunas. Cīņa par labāko vietu ofisā. Laulības. Bērni. Hipotekārais kredīts. Gaidas. Depresija. Un, protams, mūžīgās bailes. Tu noslēpies no dzīves. Visa “galvenā darbība” sāk notikt tavā galvā, jo tur ir drošāk un neviens nevarēs patraucēt. Tas liek tev noformulēt tonnām maldīgu pārliecību, kas uzkrājas kā sniegs kalnos.

Augstākminēti ir divi kategoriskākie piemēri. Un pat tad, ja tajos sevi neieraudzīji, tas nenozīmē, ka tavā dzīvē nav melīgu pārliecību un uzstādījumu. Lūk, vairāki visizplatītākie un arī kļūdainākie viedokļi.

Es nekad neizdarīšu neko izcilu. Es nekad neiemīlēšos. Es nekad nebūšu laimīgs. Es neesmu nekā vērts. Es esmu parādā par visu saviem vecākiem. Es nevaru. Man vienmēr būs problēmas. Es esmu upuris. Es neesmu pietiekami spēcīgs. Ja es nebūšu bagāts, mani neviens neiemīlēs. Es neesmu pievilcīgs. Ja es nenopelnīšu tik un tik naudas, vai nesasniegšu tādu un tādu statusu, es nevarēšu kļut par labu tēvu, vīru, cilveku u.t.t..

Visi šie melīgie uzstadījumi izpaužas arī mūsu uzvedībā. Tie nosaka izvēles, kuras mēs izdarām darbā, attiecībāš, kā mēs komunicējam ar cilvekiem – vecakiem, bērniem, draugiem, kolēģiem. Melīgie uzstadījumi ietekmē visas mūsu izvēles un lēmumus. Tie bloķē mūsu centienus, sakot no tā, ka “tu neesi to cienīgs”.

Padomā par to, kādi ir tavi melīgie uzstādījumi attiecībā uz mīlestību, darbu, attiecībām, savu ķermeni, cilvēkiem, dzīvi vispar? Kā tev šķiet, ko tieši tu esi pelnījis?

Vēlreiz pārlasi visus savus uzskaitītos melīgos uzstādījumus un tagad padomā, kā izmainītos tava dzīve, ja tu no tiem atbrīvotos?
Kas tu būtu?
Kādi cilvēki būtu tev blakus?
Ar ko tu nodarbotos?
Kā tu justos?
Kā tu izskatītos?
Vai atsķirtos tava dzīve no tās, kādu tu dzīvo šobrīd?

3. Met izaicinājumu saviem melīgajiem uzstādījumiem: izdari to, ko saskaņā ar tiem, tu nevari izdarīt

Pirmkārt tev jātiek skaidrībā ar to, kuri tavi uzstadījumi ir melīgi. Tos bieži vien formējusi tava audzināšana, traumējošas attiecības un notikumi. “Mānīgie” uzstadījumi liek tev šaubīties par savām spējām un iespējām. Tie pastāvīgi liek tev meklēt citu cilvēku apstiprinājumus un atzinību. Tev sāk šķist, ka pateicoties tam, cilvēki pie tevis “pievilksies”, bet tevis “īstā” būs krietni par maz, lai kādu ieinteresētu. Meliīgie uzstadījumi atņem tev tavu unikalitāti.
Lielisks veids, kā atpazīt melīgos uzstādījumus, ir pajautāt sev: no kā tad es tik ļoti baidos un kāpēc?

Piemēram: tu vēlies sev tetovējumu vai vēlies iemācīties braukt ar motociklu, vai nodarboties ar kadu unikālu mākslas veidu. taču tavs tētis velas, lai tu apprecētos, dzemdētu bērnus un kļūtu par mājsaimnieci. Tev ar tēvu ir lieliskas attiecības un tu nevēlies viņu sāpināt. Tu esi pateicīga viņam par visu, ko viņš tavā labā darījis. Tu domā, ka tad, ja izvēlēsies savu ceļu un viņu nepaklausīsi, tu nebūsi laba meita? Vai ne?

Savu dzīvi tev būs jānodzīvo pašam un tikai tu spēj attīrīt savu “akvāriju” – izmainīt to, kas tev nepatīk.

TEV IR IESPĒJA!

Avots: http://www.aum.news

Tulkoja: Ginta FS

Krīti ātri, celies bieži!

krit-atri5

Dvēseles slimību nav. Ir tikai totāls analfabētisms. Tāpēc tad, kad pēkšņi viss brūk un jūk, ir vērts painteresēties, no kā tad īsti mēs sastāvam un kā mūsu organismā viss savstarpēji mijiedarbojas ar apkārtējo vidi un realitāti.

Vēl dvēseles slimību nav tāpēc, ka “dvēselei ir jāstrādā”. Un smadzenēm. Un ķermenim.

Un kad tas viss skaisti rezonē – Esi sveicināta, Veselība! Mīļi aicināta, Laime!

Un, ja reiz es saku, ka dvēselei, smadzenēm un ķermenim ir jāstrādā, tas nozīmē – bez ierunām un bez apstājas, līdz septītajiem sviedriem un līdz acīs sāk ņirbēt. Lasīt vērtīgas grāmatas, skatīties labas filmas, apmeklēt seminārus un treniņus, slidot ar skrituļslidām, lēkāt ar lecamauklu, skaldīt malku, rakt zemi, mācīties cilvēciski runāties ar saviem bērniem… un sadalīt atomos savu nepārliecinātību un pašvērtējumu, bailes un sastingumu, un to, kāpēc tev jāpaliek stīvam katru reizi, kad svešiniekam jāuzprasa: “cik, lūdzu, ir pulkstenis?”

Nesanāk tikt skaidrībā pašam, atrodi speciāli apmācītu cilvēku. To ir tik daudz. Un starp viņiem ir tas, kurš vajadzīgs tev un kuram esi vajadzīgs tu. Tā ir liela laime atrast savu skolotāju, savu mentoru – sauc kā tev patīk. Bet ne mazāk laimīgs ir cilvēks, kurš atrod savu skolnieku. Meklē!

Sava analfabētisma likvidēšanas procesā tu vari izlasīt vai izdzirdēt to, ka pārmaiņas sāksies tad, kad:

– Tu kļūsi daudz pārliecinātāks.

⁃ Atradīsi savu iekšējo bērnu (ei, ļaudis, kas tas ir?!).

⁃ Atbrīvosies no savām bailēm.

⁃ Mainīsi savas pārliecības.

⁃ Iemācīsies dzīvot realitātē.

⁃ Iemīlēsi sevi (kā tas ir?).

⁃ Piedosi visiem, visu un sev.

⁃ Un tā tālāk….

Bet tev taču jādzīvo šeit! Un tagad! Kā māca visi progresīvie geštaltisti. Ar saviem izlēcieniem un dīvainībām. Ar savu patoloģisko kautrīgumu. Ar savu sajūtu, ka, iespējams, esi sliktāks par citiem. Ar to sajūtu, ka tūlīt, tūlīt viss atkal sabruks. Ar to, ka nevari salikt kopā divus vārdus. Ar to, ka tūlīt tu atkal kritīsi….

Gaidīt, kad tad beidzot tu būsi izmainījies un gatavs lielām lietām – tā ir milzīgi liela greznība un nepiedodama muļķība.
Mācies un dari!
Iepazīsti un pielieto!
Eksperimentē tagad!

Krīti.
Jo biežāk, jo labāk.
Krīti un celies!
Tieši tik daudz reizes, cik vajag tieši tev.
Nesteidzies lamāt tehnoloģiju – meistarība rodas trenējoties.
Bet lai tavi puni tik traki nesāpētu, izmaini savu attieksmi pret pašu KRIŠANAS FAKTU.

1. Fokusējies uz IESPĒJĀM nevis PROBLĒMĀM.
Tu vari nesasniegt gaidīto rezultātu no savām darbībām. Nelamā sevi un neieciklējies uz neveiksmi. Pārdomā savu attieksmi pret neveiksmi. Tā var nozīmēt tikai to, ka:

✓ eksistē vēl kads cits situācijas risināšanas variants

✓ iespējams, tā nav pati labākā ideja

✓ tev vajag uzzināt vairāk

✓ tev vajag vairāk pastrādāt

✓ tev vajadzīga kāda cilvēka palīdzība

✓ tas bija tikai eksperiments.

Pats atrodi citas idejas. Pārcilāsāna domās dod iespējas domāt konstruktīvi un nedzenāt savas viena tipa domas no smadzeņu vienas puslodes uz otru.

Ja vēlies mainīt savu dzīvi, tev jāiemācās vienu un to pašu darīt dažādos veidos.

2. Visu, ko dari, dari ar aizrautību, mīlestību, prieku un baudu.
Tāda pieeja ļaus tev domāt kreatīvi, strādāt produktīvi, būt atvērtam, radošam, komunikablam un ieraudzīt negaidītas iespējas. Pat tad, ja šobrīd tu dari ne to, ko vēlies, bet to, kas vienkārši jādara vai nāksies darīt. Tā mēdz būt bieži. Atrodi savās darbībās to, kas sagādā tev labsajūtu. Iespējams, tas ir īsākais ceļš pie tava sapņa. Iespējams, tu iegūsi nepieciešamās iemaņas. Nav izslēgts, ka tā tu kādam palīdzi.

3. Negatīvajām emocijām ir bremzējošs raksturs un tās traucē tev virzīties uz priekšu.
Bieži kritieni nereti tevi pie šīm emocijām atgriezīs. Tu vari sajust kaunu un savu nevērtību, vari atkal sākt sevi lamāt, un nepārliecinātība atkal tev par sevi atgādinās. Nepadodies tai. Uzturi sevī savas dvēseles starojumu. Lai tas sākas ar vienu mazu stariņu – tikai tu to varēsi parvērst par milzīgu gaismas staru kūli.
Bet, lai to izdarītu:

4. Kolekcionē savus sasniegumus, savas uzvaras.
Kā tikko tu jūti, ka “viss cauri, beigas, tūliņ pilnībā sabruks mana pašapziņa un es gribēšu aizmukt kaut kur tālu tālu un paslēpties”, tad atceries situācijas, kad tu biji veiksmīgs, kad tu biji uzvarētājs. Atceries tās sajūtas! Atceries cilvēku smaidus un atbalstu. Ko tu tad domāji? Kādu tu sevi redzēji? Kolekcionē savus sasniegumus no pašas bērnības – tad tu biji īsts, vēl nebaidījies krist, vēl patiesi ticēji tam, ko par tevi saka tavi vecāki. Tas ir ļoti spēcīgs vingrinājums, kas ātri pacels tevi un atbalstīs it visā, ko darīsi.

5. Izrādi zinātkāri.
Zinātkāre palīdz tev ieraudzīt iespējas. Zinātkāre ļauj ātri mācīties. Tā dod enerģiju. Tā ir pirmais izšķirošais solis, lai izkustinātu no vietas to, kas vēl vakar šķita nepaceļams.

6. Vairies no perfekcionisma.
Ļoti bieži vēlme būt pirmajam bremzē tavu veiksmi un izaugsmi. Jaunu iemaņu tu varēsi nostiprināt tikai tad, ja atkārtosi šo darbību vairākkārt, pieļaujot kļūdas, labojot tās, iegūstot jaunas zināšanas, atmetot to, kas neder.
Izmanto jebkuru iespēju, pat tad, ja jūti, ka vēl pagaidām neesi gatavs. Labāk izgāzties un pēc tam tikt skaidrībā ar iemesliem, nekā palikt fantāzijās par to, ka “ja nu pēkšņi izdotos!”

7. Krist ir sāpīgi.
Un te nu ir vēl viens slazds neveiksminiekam – atteikties no iespējas mainīties un atļaut, lai viss paliek kā ir. Kad izvēlies citu ceļu, tu ar katru reizi  ievēro, ka sāpes dziest. Gala rezultātā tās pavisam pazūd, un tu pasaulei parādies pavisam cits – pilns spēka, enerģijas, dzīvības. Un tu ar pārliecību vari teikt, ka:

… dvēseles slimību nav, ir tikai totāls analfabētisms, kuru pārvarēt var tikai tas, kurš iet, krīt un ceļas!

Autors: Ludmila Šepeļova Ukraina

Tulkoja: Ginta FS

 

Ir tādi cilvēki – nocebo

nocebo2

Nocebo (no latīņu valodas nocebo — «es kaitēšu») — līdzeklis kuram nav reālas farmakoloģiskas iedarbības, bet tas pacientam izsauc negatīvu reakciju. Šis termins paradījās kā antitēze placebo. Tam ir psihofizioloģiska daba.Tā stāsta Vikipēdija.

Visi zin, ko nozīmē placebo – tā ir nekaitīga viela, bet pacientam var iestastīt, ka tās ir lieliskas zāles. Sirgstošais iedzers placebo un izveseļosies. Ne jau no neitrālās vielas – glikozes vai krīta, bet no tā, ka grib ticēt. Bet nocebo – gluži otrādi – ir briesmīga lieta.

Iedeva cilvēkiem spēļu telefonus, izstastīja par to kaitīgo starojumu un eksperimenta dalībniekiem visiem kā vienam sasāpējās galva un palika slikti. Kaut gan nekāda starojuma, protams, nebija
Un ir arī nocebo – cilvēki.

Tie ar slepenu labpatiku runa par to, cik viss būs slikti. Vīrs jūs piekrāps, darbu variet pazaudēt, arī veselība tagad visiem slikta un vispār jūs slikti izskataties. Droši vien jau saslimis. Mūs visus gaida nabadzība, kara šausmas un ekoloģiskā katastrofa – jau šobrīd pie mums lido briesmīgs debesu ķermenis, tās ir beigas!

Nocebo cilvēki zin savu būtību.

Viņi mīl stāstīt, ka visi viņu ienaidnieki ir nomiruši vai saslimuši. Ka visi rūgti nožēloja, ka nostājās tiem ceļā. Un nolādēt šie cilvēki prot, kā tantiņa pasakā “Похороните меня за плинтусом”!

Un pēc sarunām ar tādiem staigājošiem nocebo cilvēki patiešām jūtas slikti. Trauksme, spēku izsīkums, garastāvokļa maiņas, neveiksmes, spēka nav, nekādas spējas koncentrēties, kas arī noved pie traumām un nelaimēm.

Nestāstiet tadiem cilvēkiem par saviem plāniem.

Neklausieties viņu briesmu stāstos.

Un nelasiet sliktas prognozes, kuras tie kā meistari šajā jomā spēj dot it visās dzīves sfērās.

Un neko no viņiem neņemiet, pat spēļu telefonu – tas nenesīs neko labu.

Labāk mūkiet pie labajiem un jautrajiem.

Pie placebo cilvēkiem. Cilvēkiem – zālēm.

Nocebo efektu ārstē ar labestīgām sarunām un iedvesmu labām lietām.

P.S. Šķiet, ka arī lielākā daļa masu informācijas līdzekļu ir kļuvuši par vienu lielu nacebo – mūs biedē, mums iestasta, mūs tracina….ir variants – ņemt un tajos neklausīties!

Autors: Anna Kirjanova

Tulkoja: Ginta FS