Kā tad tā?

11053168_378813752243285_4918793446356721335_n

Austrumu filosofijā, pareizticībā un vēdās tiek pausts uzskats, ka sievietei jābūt pieticīgai, klusai, kautrīgai, paklausīgai un izpildīgai. Patiesībā, kad sāku visu to studēt un iedziļināties šajās lietās, atklāju, ka tā runā vāji vīrieši! Visi kā viens vīrieši, kas to sludina, ir vāji; bet, ja ko tādu saka sieviete, tad, piedodiet, viņa ir muļķe.
Es saku: “Visās situācijās ESI TU PATS! Necenties būt labāks, tātad labsirdīgāks”.
Kad sieviete ir blakus stipram vīrietim, viņai gribas būt seksuālai, pievilcīgai, maigai, rūpīgai, gribas gatavot ēst, paust maigumu, visdažādākajos veidos izrādīt uzmanību savam vīrietim. Tāpēc, ka viņā ir trīs īpašības, kas to interesē: CIEŅA, ATBILDĪBA un DARBĪBAS. Viss!
Ja sieviete: neciena sevi, tātad automātiski neciena citus;
neuzņemas atbildību tātad vienmēr un visur “nolec”;
apsola un nedara vai neapsola un slēpjas;
apvainojas un nervozē;
vispār nekur un ne uz ko netiecas;
un nekādā veidā netiecas uz attīstību,
tad viņai ir vēlēšanās ņemt pannu un zvetēt šim vīrietim pa galvu bez apstājas.

Iemesls?

Viņš atņem viņas dzīves enerģiju un viņai pašai nākas izradīt jaņ enerģiju, jo DIVU CILVĒKU ATTIECĪBĀS VIENMĒR JĀBŪT POLU HARMONIJAI! Saklausījāt?! 

Kad es saku, tev jāpaliek tev pašam, tas nozīmē, ka tu esi kā lakmusa papīrs – uz dažādiem ingredientiem tu reaģē dažādi; te esi caurspīdīgs, te – maini krāsu, te – sāc vārīties. Kaut kur uzsprāgsti, kaut kur – pilnībā sairsti; ar vienu cilvēku smaidi, uz otru – kliedz, trešo – sit, no ceturtā vispar bēdz, bet vienalga TU PALIEC TU PATS! Vienkārši tavs organisms dažādi reaģē uz dažādiem cilvēkiem!

Nereaģē pēc viena un tā paša šablona uz visiem cilvēkiem, ar kuriem satiecies. TEV IR TIKAI VIENS CILVĒKS, KAM VARI UZTICĒTIES un tas esi TU PATS!

Ievēro, pret dažādām lietām tu attiecies dažādi. Atnāci vienā vietā – jūties labi un patīkami, citā – jau saspringti. Viena m cilvēkam gribas uzkliegt, citā – ilgi klausīties ar atvērtu muti. Vai arī, pamēģināji kādu ēdienu: “Cik garšīgi!”, pamēģināji citu – negaršīgi, nepatīkami.

Tu vaicāsi: “Kā gan intuitīvi to visu sajust?”. Ļoti viegli! Ir cilvēki, ar kuriem tev gribas tikties, runāties un pēc tam vienmēr ir labs garastāvoklis. Bet ir tādi, kurus ieraugot, tev vienmēr gribas pāriet ielas otrajā pusē, pēc iespējas tālāk, lai viņi tevi vispār neieraudzītu. Iemesls ir vienkāršs: TU REAĢĒ NE UZ CILVĒKIEM, BET VIŅU RAKSTURU, tātad uz viņu “likumdošanas bāzi” = enerģētiku. Un tātad uz to, kā tie darbojas uz tevi.

Autors: Aleksandrs Paļijenko
Tulkoja: Ginta FS

 

Neuzņemies atbildību par nelaimīga cilvēka dzīvi

11112441_907947305944253_115248343825096337_n

Dažkārt ir situācijas, kad mēs kādu iemeslu dēļ nolemjam “glābt” “nelaimīgu cilvēku. Protams, nosacīti glābt un nosacīti – nelaimīgu. Iedomājies, tu esi iepazinusies ar puisi, kuru nesen pametusi meitene, viņa sirds ir salauzta un to vajag “ārstēt”. Vai arī kādai meitenei kāds salauzis sirdi un tu nāc viņa vietā kā glābējs. Tas nebūs padoms, jādomā mums katram pašam. Tikai ieklausies!

 

Veselīgas attiecības sākas ar diviem veseliem cilvēkiem.

Un šis noteikums:

Sākumā sevi jāizdziedina pašam, tu vari daļēji palīdzēt, taču nesteidzies tuvināties līdz brīdim, kad cilvēks pats ticis ar sevi skaidrībā.

Vesela personība – tas ir normāls, adekvāts cilvēks, kurš pats sevi ciena un zin savas labās īpašības, kā arī labi apzinās savus trūkumus. Katram cilvēkam ir savas stiprās un vājās vietas – tā tas iekārtots dabā. Perfektu, ideālu cilvēku nav, toties ideālu un perfektu neirotiķu – cik vien uziet.

Vesela personība zin savas vajadzības un prot runāt par savām jūtām, prot paust savas emocijas, konstruktīvi prot risināt savas problēmas attiecībās, prot mīlēt un pats galvenais – vesela personība UZŅEMAS ATBILDĪBU par sevi, savu dzīvi un savām attiecībām. Jūti atšķirību? Tevi nevienam nav jāaplaimo, tev neviens neko nav parādā.

Skaidrs, ka ne visi mēs atrodamies tādā apzinātības līmenī, taču! Izvēlies sev pārī cilvēku, kurš atbilst tavam brieduma līmenim. Vismaz pacenties izvēlēties. Paskaidrošu, kāpēc tas ir svarīgi.

Kad jūti to, ka esi izaudzis, tu sāc īpaši asi izjust atbildību par katru pateikto vārdu, par katru savu rīcību. Noteiktā etapā tev nav nekādu problēmu pievilkt  cilvēku un izdarīt tā, lai viņš tevī iemīlas, taču tu to nedarīsi. Kā sportā, saproti? Jo augstāka tava meistarības pakāpe/dans u.t.t., jo lielāka atbildība par savām darbībām attiecībā pret cilvēku, kuram, iespējams, nav nekāda sakara ar sportu. Ja profesionāls karatists iesitīs parastam cilvēkam, tam sekos lielas problēmas – sods.

Ja tu visu laiku kādu glāb, visu laiku kaut ko upurē, dzīvo kāda dēļ, kā visbiežāk arī notiek, tad apstājies! Tiec skaidrībā ar sevi, izanalizē iepriekšējās attiecības, bērnības notikumus, iespējams, esi ieciklējies kādā scenārijā, kas regulāri atkārtojas?

Katram no mums ir patīkami apzināties, ka ir kāds, kuram pret mums ir ļoti pozitīvas emocijas, tā tas ir. Taču, skaties, kāds šeit algoritms, ja viens cilvēks ir kaut nedaudz vairāk nobriedis kā otrs, ir jāpadomā. Skaidrs, ka pievelkas tie, kuri ir viens otra cienīgi, un tomēr.

Piemēram, tu esi nobriedis cilvēks, tātad tas, vai ir kāds blakus vai nav, nedara tevi īpaši laimīgāku vai nelaimīgāku, jo tu esi saskaņā ar sevi. Protams, mīļotais cilveks blakus – tā ir liela laime, taču, visticamāk tā ir papildus laime tavai personīgajai laimei. ja viņs aizies, tu vienalga dzīvosi laimīgu dzīvi, jo tā ir tava izvēle. Protams, tu skumsi, taču tava dzīve nesabruks. Ja otrs ir tāds pats – nobriedis, tad jūsu attiecības būs apzinātas (ar vēlmi būt kopā savu atlikušo dzīvi) un, ja arī tās izbeigsies, tas notiks apzināti. Taču, ja otrs cilvēks ir nenobriedis, tad rodas pavisam cita situācija.

Sākumā viņš/viņa ir sajūsmā par tavu briedumu, jūsmo par tevi, bet pakāpeniski viņam formējas stipra pieķeršanās. It kā jau nekas traks, dažkārt ir patīkami dzirdēt, ka “tu man esi viss, es bez tevis dzīvot nevaru”, taču kādā brīdī tu saproti, ka tas tevi sāk smacēt un tu no tā ļoti peikūsti. Tu saproti, ka šī cilvēka dzīves centrs nav viņš pats un viņa dzīves ceļš, bet TU. Un, ja nu tu pēkšņi esi nolēmis attālināties vai aiziet no viņa dzīves, tad viņam viss sabrūk. Un kā nobriedis cilvēks, tu saproti, ka viņam sāp, ir smagi u.t.t., taču nevēlies ar viņu palikt dēļ žēluma vai vēl kaut kā līdzīga. Saproti, ko es ar to domāju?

Tāda mīlestība, atkarība nospiež nobriedušu personību, ierobežo tās brīvību. Jā, protams, var glābt var audzināt otru — bieži tā arī notiek. Taču laikā, kad to dari, pats mīņājies uz vietas un netiec uz priekšu. Visticamākais, šie dažādie cilvēku brieduma līmeņi ir dabīgi, katram ir kāds savs uzdevums uz šīs zemes. Kādam jāspēlē augstākajā līgā, kādam – amatieru. Un te neiet runa par “labāk” vai “sliktāk”. Vienkārši divi augstākās līgas spēlētāji tandēmā var parādīt un spēlēt augstāka līmeņa spēli, tadā veidā motivējot viens otru un augot abiem.

Ja divas personības abas ir ne tik nobriedušas – tā nav liela bēda. Tur notiek jau pazīstamās kaislības – pārdzīvojumi, šķiršanās, aizvainojumi, salīgšanas – mēs visi esam gājuši tam cauri. taču, kad esi to izgājis, esi uzmanīgs pret otra cilvēka sirdi. Vienmēr jābūt uzmanīgam pret otra cilvēka sirdi, bet pirms uzņemties atbildību par viņa laimi, tiec skaidrībā ar savu dzīvi, saviem scenārijiem un traumām.

 

Neuzņemies atbildību par nelaimīga cilvēka laimi.

Tas attiecas ne tikai uz pāriem – sievietēm un vīriešiem, bet arī uz taviem vecākiem, brāļiem, māsām, draugiem, vectētiņiem, vecmāmiņām. Esi līdzcietīgs, palīdzi, bet nekad nekļūsti par spieķi viņiem. Neviens tavā vietā nedarīs tavu iekšējo darbu. Tu nevarēsi cita cilvēka vietā nodzīvot viņa dzīvi. Reiz tāda dzīve kļūst par nepanesamu nastu. Protams, tas nav attiecināms uz visiem, kas dzīvo uz šīs pasaules, bet domāju, ka tie, uz kuriem tas neattiecas, nekad šo rakstu arī neizlasīs.

 

Avots: http://www.econet.ru

Autors: Tatjana Čarugina

Tulkoja Ginta FS

Kāpēc sieviete neizstaro un vīrietis nesaņem?

kamerton

Kāpēc Mīlestība zaudē?

Attiecību Zelta Likums: ko izstarojam, to arī saņemam.

Gribu padalīties ar domām par to, kāpēc sieviete neizstaro.

Uzreiz varu piedāvāt “panaceju panīkumam”, precīzāk – līdzekli “seksuālajai radiācijai”. Atbrīvo savu Mīlestību, ja tā sitas ieslodzījumā un nevar izlauzties brīvībā! Ko tas nozīmē?

Kāds paziņa pavisam nesen mani aicināja atgriezties kristīgās baznīcas klēpī, it kā es būtu no tās aizgājusi… Dievu nevar mīlēt pēc pavēles, viņu var vienkārši Mīlēt. Un šis “labdaris”, pat neiedziļinoties manās attiecībās ar Dievu, sāka mani biedēt ar elles bildēm, sakot, ka visi debesu vārti man no iekšpuses ir slēgti. Paldies Dievam, mani ir bezjēdzīgi iebiedēt, jo Mana Brīvība – ir atslēga uz visiem vārtiem un slēdzenēm – slepenais kods, kas atver visas durvis.

Bet kas tad ir tas, kas mums traucē būt brīviem?

Morālo parādu un atbildības smagums. Es negrasos šeit sludināt amoralitāti, vienkārši padalīties ar zināšanām par to, kāpēc brīnišķīgas, augsti morālas sievietes zaudē dzīves prieku un līdzi ar to arī savu pievilcību vīriešu acīs. Vai arī otrādi – no sākuma notiek konflikts ar vīriešu pasauli un vienu, konkrētu vīrieti, un pēc tam jau sāk bālēt sievietes dzīves krāsas.

Kādā vebinārā, kas bija veltīts iņ un jaņ enerģiju līdzsvara atjaunošanai – sievietēm, kuras nomāc viņu ikdienas rutīna, es demonstrēju kadu video, kurā parādīts akustiskās rezonanses fenomens.

Eksperimenta ideja ir tajā, ka divi kamertoņi var rezonēt tikai tad, ja tie noskaņoti uz vienas frekvences.

Viens no kamertoņiem ar āmuriņa palīdzību tiek iesvārstīts, un otrs – arī sāk skanēt. Šis eksperiments ir lieliska metafora tam, lai nodemonstrētu attiecības starp cilvēkiem – nav obligāti, ka tieši starp vīrieti un sievieti. Ja diviem indivīdiem ir saskaņa smalkajā plānā, tātad – gara enerģētikas līmenī, viņu “kamertoņi” rezonē. Parasti kamertoņi ir noskaņoti uz pirmās oktāvas nots “la” – frekvenci 440Hz, bet, ja viens no diviem kamertoņiem ir noskaņots uz citas frekvences, rezonanses nebūs.

Šķiet, viss ir ļoti vienkārši: izdari pareizo izvēli, apprecies ar jau tavā frekvencē esošu atbilstošu vīrieti, līdzīgu enerģētikā un garā un dzīvojat laimīgi. Taču viss nav tik vienkārši! Bieži vien vīriešu interesi zaudē sievietes, kuras ir kopā ar cienīgiem vīriešiem! Kāpēc tā?

Eksperimentam ar kamertoņiem ir turpinājums. Ja uz viena no tiem uzlikt nelielu slodzi, šajā gadījumā metāla atsvariņu, kamertonis pārstās translēt vibrācijas un saskaņa ar otru kamertoni nebūs. Atkal pārsteidzoša metafora! Smagums kamertoņa “plecos” atņem iespēju tam rezonēt, tāpat kā negatīvās enerģijas un informācijas nasta neļauj sievietei saglabāt un uzturēt vīrieša interesi.

Kas tad ir tā nasta sievietes plecos, kas nospiež viņas apziņu? Tas ir pienākums, morālais parāds un atbildība apkārtējo cilvēku, ģimenes, priekšniecības u.t.t. priekšā.

Tagad atgriezīsimies sarunas sākumā – par Mīlestību, kas grib izlauzties brīvībā. Kas tas ir Griba, vēl bez tā, ka tā ir Brīvība? Griba ir viena no personības spilgtākajām izpausmēm, kas raksturo aktīvo individualitātes pusi. Taču ļoti bieži šo cilvēka gribu apspiež sabiedrība ar saviem aizspriedumiem un ideoloģiju. Ja uz sievietes gribas ir uzlikti dažādi ierobežojumi, mīlestība tiks iesprostota pienākumu, parādu un atbildības slazdā.

Ja runājam par parādu, dažādās valodās tas tiek tulkots dažādi, bet pati ideja ir, ka parāds ir “pienākums un atbildība par kādreiz ņemto aizņēmumu”, Filosofiskajā enciklopēdijā tas tiek tulkots kā “morāli argumentēts piespiedus līdzeklis darbībām”. Tātad tas, ko mēs kādreiz esam paņēmuši un tagad mums tas jāatdod, atbilstoši līguma noteikumiem. Savukārt no filosofiskā viedokļa – tā ir sava veida vardarbība pret personību, kas paslēpta zem sabiedrībai izdevīga formulējuma. Par kādu brīvību vispār te varam runāt? Bet tur, kur nav brīvības, nevar būt Mīlestības. Un ir brīžam sajūta, ka likumdošana ir paredzēta amorālai sabiedrībai ar zemu apziņas līmeni, lai ar varu piespiestu dvēseliski slimas kopības locekļus sekot noteikumiem, kuriem vesels un harmonisks cilvēks seko pēc savas gribas un par labu sev un apkārtējiem. Taču šoreiz runa nav par to... Atgriezīsimies pie kamertoņiem.

Ja sieviete seko savas sociālās grupas likumiem, atsakās uzticēties savai iekšējai pārliecībai – sirds balsij, viņa uzkrauj sev plecos šīs neīstās parādsaistības, zaudē brīvību un “uzmauc savam kamertonim atsvaru”, kas neļauj rezonēt vajadzīgajā frekvencē. Viņa pārstāj izstarot vibrācijas, kuras cenšas uztvert vīrietis. Ja nav vibrāciju, nav arī rezonanses.

Varbūt jums šķiet, ka es esmu nelikumību piekritēja? Nebūt, nē! Ne velti Imanuels Kants ir teicis: „Nekas nerada manī lielāku izbrīnu kā zvaigžņotā debess virs manas galvas un morālais likums manī.”. Tas arī ir Mīlestības kā brīvības iņ un jaņ. Ja morālais likums ir tikpat liels un dziļš kā Visums, tad arī Mīlestība būs bezgalīga. Savukārt, ja nav ierobežojumu un smaguma, tad arī rezonanse būs brīnišķīga.

Izstarojiet Mīlestību un Brīvību un būs jums apbalvojums!

Autors: Krievijā pazīstama un atzīta rakstniece, žurnāliste Liza Piterkina
Avots: http://www.b17.ru/

Tulkoja: Ginta FS

Domā, Jūti, DZĪVO!

17607010-R3L8T8D-900-1978535_10152490100201150_4207073825850039350_o

Nekad nenovel atbildību par to, kas notiek Tavā dzīvē uz citu pleciem. Kārdinājums ir liels, taču pasaudzē sevi! Tikai momentā, kad iekšēji pieņem lēmumu: “Es pats esmu visu savu veiksmju un neveiksmju autors”, Tu saņemsi milzīgu spēku un enerģiju.

Pieņem faktu, ka tas, kas noticis, nav labojams – tas ir beidzies. Savukārt mūsu nākotne atkarīga no tā, ko darām tieši šobrīd – šajā konkrētajā minūtē. Negadi, kamēr nākotne Tev uzsmaidīs, izdari tā, lai tai nebūtu iespēja neuzsmaidīt.

Tiec vaļā no ilūzijas, ka vari mainīt citus cilvēkus. Zemapziņā mēs visi ciešam no šīs visizplatītākās ilūzijas un rezultātā ciešam arī šī vārda tiešākajā nozīmē. Cilvēkus maina tikai apstākļi, kurus tie paši rada, pārējais ir apmāns, liec šiem apstākļiem mainīties.

Tā ir bēdīga vēsts, taču citiem mēs esam vajadzīgi stipri. Vāji, noguruši un ciešanu mākti – mēs nevienam neesam interesanti. Ja viņi izliekas, ka tā tas nav, tātad mānās. Pieņem to un viss nokārtosies.

Visām mūsu darbībām un lēmumiem ir un būs sekas. Būtībā mēs vienmēr izvēlamies nevis to, ko darīsim, bet kādi būs mūsu darbības rezultāti. Tāpēc, pirms darīt kādu muļķību, padomā par sekām un tad muļķību dzīvē būs daudz mazāk.

Katram normālam cilvēkam gribās bezrūpīgas vecumdienas, jo ātrāk, jo labāk. Tas ir kārtējais malds un ilūzija. Ne tāpēc, ka bezrupīgu vecumdienu nevar būt, bet gan tāpēc, ka cilvēkam ir jāstrādā. Apzinies to tagad un tad ikdienas veicamais darbs nesīs vairāk prieka.

Mēs visi nomirsim. Tas ir neizbēgams, medicīnisks fakts. Dēļ šīs domas cilvēks var ciest un mocīties. Taču var arī nedaudz pacensties un šo tēmu aizmirst uz visiem laikiem. Nedzīvo tā, it kā dzīvosi mūžīgi. Nedzīvo tā, it kā mirt taisītos jau rīt. Padomā par to un Tu atradīsi savu personīgo laimīgas dzīves recepti.

Ja tu pārspīlēti daudz mocies ap domu par dzīves jēgu, visticamākais, Tevi piemeklējusi depresija. Svarīga ir ne konkrētā “dzīves jēga”, bet gan sajūta, ka dzīvo apzināti. Dari to, ko iekšēji uzskati par svarīgu. Atceries vienmēr sev to atgādināt. Nedzenies pēc veiksmes. Ja Tu vienkārši dari to, kas sagādā Tev prieku un dara laimīgu, tad veiksme pati Tevi noķers.

Nekad netērē savu laiku uz tiem cilvēkiem, kam esi vienaldzīgs, vai arī uz tiem, kuri Tevi nemīl. Šaja pasaulē ir daudz cilvēku, ar kuriem nodzīvot savu dzīvi saskaņā un laimīgi. Vienkārši esi atvērts un mazāk aizdomīgs. Tici, ja būsi labsirdīgs un atvērts, Tu neko nezaudēsi!

© А.Kurpatovs

Tulkoja: Ginta FS