Līgums ar sevi

Es, apakšā parakstījies, atrodoties skaidrā prātā un pie skaidras apziņas, no šodienas uzņemos atbildību par visu, kas notiek manā dzīvē.

Es esmu cilvēks, kurš mīl dzīvi. Tāpēc cenšos nevis vienkārši izdzīvot, bet dzīvot cienīgi, pilnībā izbaudot visas dzīves svētības.
Taču es apzinos, ka neko nesaņemšu tāpat vien, tikai tāpēc, ka to gribu, tāpēc, ka tiecos būt veiksmīgs visās savas dzīves jomās.

Kā saprātīgs cilvēks es apzinos, ka eksistē Cēloņu Seku Likums, saskaņā ar kuru katrai norisei ir savs iemesls, kas to radījis. Un tas, ka šis iemesls nav redzams, nenozīmē, ka tā nav.

Tam, ko uz šo brīdi es esmu sasniedzis, arī ir savs iemesls. Un šis iemesls ir mana izvēle.

Katru dienu, katru stundu, katru minūti es izdaru izvēli. Mazu vai lielu. Nozīmīgu vai mazāk nozīmīgu. patīkamu vai nepatīkamu. Apzināti vai neapzināti. Rīkoties vai nerīkoties. Un pat lēmums neizdarīt izvēli, ir izvēle.
Un visa šī lēmumu virkne tuvina vai attālina mani no veiksmīgas dzīves.

Es apzinos, ka lai kādā veidā arī es izdarītu savu izvēli, apzināti vai neapzināti, apstākļu spiests vai brīvprātīgi, es to daru, jo es to uzskatu par izdevīgu sev, tātad tikai es esmu atbildīgs par to, kas manā dzīvē notiek.
Tā izvēle, ko izdarīju vakar, dod man rezultātu šodien. Izvēle, ko izdaru šodien, dos rezultātu rīt.

Un tieši tāpēc no šodienas es izdaru apzinātas izvēles. Es apņemos pieņemt lēmumus, kas nāk no sirds un tuvina mani manai veiksmīgai dzīvei nevis attālina no tās.

No šodienas es lēmumus pieņemu pats, un neļauju to darīt kādam citam manā vietā. Jo es apzinos, ka, ja sekoju svešiem lēmumiem, kas pieņemti manā vietā, tad tā atkal ir tikai mana izvēle.

No šodienas es izvēlos uzņemties atbildību par savu dzīvi. Es apņemos nenovelt atbildību uz citiem cilvēkiem, valsti, likumiem, apstākļiem, likteni, tāpēc, ka tas nav produktīvi un neved mani uz veiksmīgu un laimīgu dzīvi.

No šodienas es izvēlos nodzīvot savu dzīvi priecīgi un laimīgi. Tāpēc, ka apzinos, ka būt nelaimīgam un neveiksmīgam, arī tā ir mana izvēle un es to negribu.

No šodienas es izvēlos pastāstīt cilvēkiem par Cēloņu Seku principu. Tāpēc, ka apzinos to, ka jo vairāk cilvēku kļūs atbildīgi par savu dzīvi, jo harmoniskāka būs pasaule, kurā es dzīvoju.

Ainurs Safins
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Piedzimšana konkrētā fiziskā ķermenī nosaka mūsu dominējošos uzdevumus šajā iemiesojumā

Par atšķirību starp vīrieša un sievietes iemiesojumiem.

Es daudzus gadus strādāju ar sieviešu auditoriju – tieši sievietēm ir radīti visi mani kursi un materiāli. Taču, ņemot vērā to, ka pēdējā laikā arvien vairāk mācībām piesakās vīrieši, es vēlos ar jums padalīties savā izpratnē par to, kā atšķiras vīrieša un sievietes iemiesojumi.

Uz mūsu planētas mums zināmajā vēsturē vīrišķās un sievišķās enerģijas bija skaidri nodalītas un ļoti atšķirīgas, starp tām polaritāšu spēlē atklājās cīņa, pretstāvēšana, spēcīga savstarpējā vilkme un ļoti liela spriedze.

Taču šobrīd pasaulē vairs nav tīri vīrišķu un sievišķu lomu. Visas dvēseles, kas šobrīd iemiesojušās uz Zemes, daudzkārt iepriekšējās dzīvēs ir bijuši gan vīrieši gan sievietes, kuri noteiktu savu īpašību attīstīšanai izpildījuši pavisam atšķirīgas lomas.

Rezultātā katram no mums ir vesels komplekts kā sievišķo, tā arī vīrišķo īpašību dažādās proporcijās. Un cilvēki arvien tuvāk nonāk veseluma stāvoklim, vīrišķo un sievišķo izpausmju līdzsvaram.

Tomēr mūsu atšķirīgie ķermeņi un dažādās uzbūves tomēr nosaka mūsu uzdevumu atšķirību. 

Tāpēc mēs esam nonākuši līdz mūsdienām, summējot visu iepriekšējo dzīvju rezultātus, dzīvi ķermenī ar noteiktām dzimuma īpašībām, lai papildinātu jau mūsos esošās enerģijas ar pretējas dabas enerģijām.

Ir ļoti liels skaits sieviešu (dvēseļu sievietes ķermenī), kuras pēc savas būtības ir nobrieduši vīrieši, jo tām ir milzīga dzīvju pieredze atbildīgās un varonīgās vīriešu lomās.

Un otrādi, ir ļoti daudz vīriešu, kuri nodzīvojuši neskaitāmas viegli ievainojamas un sociāli atkarīgas sieviešu dzīves, un tāpēc tiem šobrīd nav komfortabli būt atbildīgiem par ģimeni, kaut ko sasniegt, organizēt sevi utt. Taču piedzimšana konkrētā fiziskā ķermenī nosaka mūsu dominējošos uzdevumus šajā iemiesojumā.

Piemērs. Piedzimst zēns, kurš neskaitāmas reizes iepriekšējās dzīvēs ir bijis meitene un viņam ir saglabājusies atmiņa par to, cik daudz signālus uztver nervu sistema. Šobrīd viņa nervu sistēma bioloģiski ir daudz noturīgāka kā sievietei, tomēr viņam ir jūtīguma pieredze, viņš ieklausās skaņās, sajūt krāsas, ziedus, enerģijas…. Viņš var justies pazaudējies, kad pret viņu tiek vērsta agresija, viņam nav ne mazākās vēlmes pašam iesaistīties cīņās vai konkurēt – viņam ierasta ir sievietes dzīves uztvere. Taču viņš šeit ir atnācis vīrieša ķermenī lai, neskatoties uz šo attīstīto jūtīgumu, attīstītu sevī spēju skaidri saprast – kā es varu mainīt situāciju, kā es varu būt noderīgs un palīdzēt. Un tas nav stāsts par to kā vīstīt kulakus, bet tieši uzņemties atbildību par savām izvēlēm un sajūtām. Ļoti bieži tāda dvēsele izvēlas autoritatīvu (izkropļoti vīrišķīgu) māti, lai piespiestu sevī meklēt spēku, neskatoties uz ārējo spiedienu.

Vai pretējs piemērs. Sieviete, kura absolūti neprot un nemīl priecāties par savu ārieni un ir pilnīgi vienaldzīga pret “ārējo noformējumu”. Jo viņai, kura neskaitāmas rezes  realizējusies vīrieša ķermenī, nav skaidrs, kam tas vispār ir vajadzīgs. Jo vīrietim no dabas nav ierasts pārāk pievērst uzmanību tam, kā viņš ir apģērbies, vai paēdis, vai uztraukties par to, ar kādu krēmu ieziesties – tas novērš viņa uzmanību no dzīves svarīgajiem mērķiem. Savukārt sievieti tas viss “pagriež ar seju pret sevi” un savu iekšējo pasauli, padara jūtīgu pret visām citu cilvēku uzvedības niansēm, attīsta viņā vērošanas spējas un maigumu. (Protams, jūs varat man iebilst: mūsdienu jaunības un skaistuma industrija savos tīklos ievelk kā sievietes tā vīriešus, liekot atbilst kādiem noteiktiem “veiksmes” tēliem, iedziļināties modes tendencēs, rūpēties par savu ārieni. Tas ir stāsts par ko citu. Dabiskā sievišķība rosina sievieti rūpēties par savu unikālo skaistumu savam iekšējam komfortam, bet “skaistuma industrija” apelē pie sevis salīdzināšanas ar ārējiem etaloniem, iemiesojot sevī principu “Izskatīties, nevis būt”. Par laimi pēdējos gados pat populārie masu mēdiji arvien biežāk runā par to, cik vērtīgi ir izgaršot dzīvi, kas atspoguļojas ārējā veidolā.

Un tā, mūsu galvenais uzdevums ir neignorēt iepriekšējo dzīvju īpašības, bet, tās saglabājot, attīstīt sevī jaunas. Un tas ļaus mums sabalansēt sevī sievišķo un vīrišķo daļu, un kļūt par cilvēku, kurš varēs dzīvot atbilstoši jaunai harmoniskai pasaulei. 

© Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Emocionāli pieaugt

Jo emocionāli nobriedušāks tu kļūsti, jo mazāk tev ir pretenziju pret citiem cilvēkiem. Vai vispār to nav, tāpēc, ka cilvēkiem ir tiesības būt jebkādiem – absolūti jebkādiem. Un nav mums kādam jāaizbāž mute, jāmēģina atcelt kāda viedoklis, vai kādam jāatņem viņa vajadzības. Un labi, ka tā, tāpēc, ka vislielākās nelaimes notiek ar tiem no mums, kuri domā, ka viņiem ir tiesības svešā dzīvē būt galvenajiem. Muļķības.

Cilvēki ir tādi, kādi tie ir. Un mēs esam tādi, kādi esam. Un viss, ko mēs varam, ir ietekmēt pašiem savas reakcijas. Nepieņemt tos vārdus, kuri mūs aizvaino. Nepieņemt tos uzstādījumus, kuri mums sveši.

Neuztvert tos vērtējumus, kuri ir pretrunā ar mūsu pieņemtajiem lēmumiem. 

Un neatstāt sev tās birkas, kuras mums citi piekarina. Neciest no tās nemīlestības, ar kuru soda. Necerēt uz atbalstu, kuru mums nesniedz. Neklauvēt pie durvīm, kuras mums neatver. Un neizpaust tās emocijas, kuras no mums cenšas izspiest. Nepadoties manipulācijām, ar kuru palīdzību cenšas mūs pakļaut…

Kamēr mēs neesam to visu pieņēmuši – tikmēr tas nav mūsu. Un kamēr mums nav atņēmuši – mēs neatdosim. Jo ātrāk to saproti, jo mazāk pēc tam jebkurās attiecības būs problēmu. Bez izņēmumiem, pat vistuvākajās attiecībās. Tāpēc, ka, ja mūsu tuvākie grasās no mums vīt virves un nevēlas meklēt veselīgus veidus, kā risināt problēmas, viņi attālinās. Un mēs nevaram pārkāpt to slieksni, aiz kura mūsu likumi nedarbojas…

Man nepatīk to pieaugušo cilvēku mūžīgā bērnība, kuru arsenālā nav nekā cita, izņemot primitīvas manipulācijas, kaprīzes, aizvainojumu, vēlmes uztiept otram vainas apziņu, ilgus boikotus, uzpūstas lūpas un visādas citas muļķības, kas labi noder līdz kādiem deviņiem gadiem, ne ilgāk.

Bet iekšējais bērns, ar kuru tik ļoti gribās attaisnot savu nevēlēšanos emocionāli pieaugt, ir vajadzīgs pavisam citu iemeslu dēļ. Un tas vajadzīgs apmēram desmit procentus, pretstatā deviņdesmit procentiem pieauguša cilvēka. Lūdzu, pieaugam, mani mīļie! Un viens no otra kaut ko vēlamies tikai saprātīgās robežās.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad tu apzināsies…

Kad tu apzināsies…
Tavs draugu loks samazināsies. Tu sāksi ievērot to, ka ierastās sarunas ar draugiem un paziņām īsti nevedas. It kā viss ir tāpat, kā bijis, taču vairs nav interesanti. Tāpēc, ka tu vairs nespēj uzturēt sarunas, kurās viss un visi ir slikti, darbs neiedvesmo, bizness nevedas, vīrs apnicis un sieva pie visa vienmēr ir vainīga. Tu pārstāsi spēlēt spēles, tāpēc, ka, lai spēlētu pēc noteikumiem, ir vajadzīgi, kā minimums, divi. Un, iespējams, tieši tāpēc tu saviem draugiem kļūsi ļoti neērts cilvēks, kurš bojā visu spēli un ar visu savu skatu norāda uz to, ka karalis ir kails.

Tev kļūs smagi strādāt savā nemīlamajā darbā un darīt to, kam neredzi jēgu. Un tāpēc tu vai nu kaut ko mainīsi veidā, kā darbojies, vai arī kardināli nomainīsi savu nodarbošanos. Ja iepriekšējā darbā tevi turēja nepieciešamība, bailes, ieradums vai automātisms, tas momentā izlīdīs pašā virspusē un nāksies ar to kaut ko darīt.

Tavas attiecības sāks irt pa visām vīlēm. Tāpec, ka vairums attiecību nav līdzīgo savienība, bet gan savstarpējo līdzatkarību un kompensāciju klubiņš. Sajutis, ka zaudē tevi, partneris visādi centīsies tevi paturēt, taču uz visiem pārmetumiem tu reaģēsi līdzīgi, kā tad, kad marsieši cenšas nodibināt sakarus ar zemes iedzīvotājiem viņiem nesaprotamā savā valodā.

Tu sajutīsies vientuļš. Tāpēc, ka atkritīs visas nevajadzīgās un neīstās saiknes, kuras tika būvētas uz nepietiekamības, tukšuma, patērēšanas un egoisma pamatiem. Un šis jaunais, nesaprotams no kurienes radies tukšums, sākumā tevi biedēs kā bezdibenis, taču pakāpeniski tas sāks piepildīties ar tieši to, kas tevī pašā ir dzīvs un īsts.

Tu nespēsi mānīt ne sevi ne citus. Gandrīz fiziski (kā Buratīno ar strauji augošu degunu) tu sajutīsi ikvienu iekšējo nepatiesību – vārdos, domās un darbos. Un tas šķitīs pretīgi, tāpēc, ka ik reizi, kad runāsi ne to, ko patiesībā domā, tu jutīsi, kā tūkstošiem kaķu nagi skrāpējas tavā dveselē. Un, nē, tas nebeigsies pats no sevis.

Tu pēkšņi sapratīsi, ka cilvēki visapkārt ļoti cieš. Un cieš ne jau grūtas dzīves dēļ – gluži otrādi, ar viņu dzīvēm, iespējams, viss ir labi. Bet viņi cieš no ilūzijas par to, ka ar viņu dzīvēm kaut kas nav kārtībā. Un, ja agrāk tu biji nodarbināts ar savu paša ciešanu izdzīvošanu, tad tagad tu sāksi izdzīvot apkārtējo ciešanas, tāpēc, ka savējo tev vairs nav. Un šajā brīdī tev atliks tikai viens – ik brīdi palīdzēt citiem ar visu, kas vien tavos spēkos, jo savādāk dzīvot tev kļūs neiespējami.

Tev būs kauns. Par daudziem saviem pagātnē pateiktajiem vārdiem un sadarītajiem darbiem, tāpēc, ka nāksies ieskatīties acīs patiesībai un atzīt, ka visu problēmu avots nav kaut kas ārpusē, bet gan tu pats. Kā tikko tu to apzināsies, kauns pāries un tā vietu beidzot ieņems iekšējais miers.

Tu mazāk runāsi. Tāpēc, ka atkritīs viss, ko agrāk tu runāji aiz bailēm, skaudības, egoisma un dusmām. Tu vairs nevarēsi rakstīt aizskarošus un nosodošus komentārus sociālajos tīklos, jo tas vairs nebūs svarīgi un nebūs pec tā vajadzības. Un vispār, kādu laiku tu neko nespēsi rakstīt, tāpēc, ka viss, ko agarāk rakstīji tev šķitīs murgs. Un kļūs skaidrs, ka klusēšana patiešām ir zelts, kuru bieži vien mēs ikdienas steigā nepamanām.

Sabruks visa tava pasaules bilde. Un tu sapratīsi, ka ir ne tikai tavs pareizais viedoklis un visi parējie ir nepareizie, bet ir bezgalīgi plašs variantu un iespēju lauks. Un visi ierobežojumi ir nekas cits, kā tevis paša izdomāta ilūzija.

Tev nāksies uzņemties atbildību par sevi. Un tu sapratīsi, ka palīdzību nav no kurienes gaidīt un, izrādās, neviens neko tev nav parādā. Viss, kas ir tavā dzīvē, nav atkarīgs no ārējiem apstākļiem, no stulba  priekšnieka, nesaprotoša partnera un bitkoina kursa, bet gan no tevis paša.
Tu dzīvo tieši to dzīvi, kuru esi pelnījis un nekā cita tev nebūs, kamēr tu neuzņemsies atbildību par visu, kas ir. Taču tieši tajā brīdī personīgā atbildība pārstās būt nasta, no kuras jābēg vai kura jāuzveļ apkārtējiem. Tā kļūs par vienīgo patieso un loģisko lietu kārtību.

Un tā, dienu no dienas, viss liekais, uzspēlētais, mākslīgais un augstprātīgais bruks, atkailinot iekšējos tukšumus. Bet viss īstais un patiesais izpaudīsies un sāks augt, nostiprināties un laist tevī saknes. Jā, tas nav ne maigs, ne patīkams process. Bieži vien tas ir gadu gaitā iegūto ieradumu un automātisma sāpīgs sabrukums… Taču tad, kad tu izrāpsies no savu sagrauto mentālo šablonu drupām, tu sapratīsi, ka tas bija to vērts.

© Katerina Bogina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par skaidrību

Spēja tikt skaidrībā daudzreiz paaugstina pieaugušas dzīves kvalitāti jau tādā līmenī, ka tu spēj iztikt bez sīkiem mājieniem, bet godīgi paud savas jūtas, savu prieku, nevienu nemaldini un mierīgi spēj atteikties no tā, kas tev neder.
Vēl viens skaidrības pluss ir tas, ka tā pievelk citu skaidrību, un, gluži otrādi, izsauc spriedzi tiem, kuri dod priekšroku miglainām aizkulišu spēlēm.
Dabiskā atlase notiek pati par sevi.
Mīlestības skaidrība, draudzības skaidrība, radniecības skaidrība, partnerības skaidrība, skaidrība attiecībās ar sevi, izvēles skaidrība, darbību skaidrība, atbildības skaidrība… lūk, šie savas paša dzīves brīnišķīgie marķieri, kuri, lai arī negarantē hronisku laimi, bet padara skaidrākus tās apstākļus.
Nenoteiktība ir mokoša, taču dažkārt tā kļūst par paradoksālu narkotiku, kas ļauj aizbēgt no realitātes, iznīcinot sevi šajā procesā.
Ieiet īstenības dušā un to izturēt – arī tas ir stāsts par skaidrību.
Uzdrošināties to darīt, vai neuzdrošināties – tā ir katra paša izvēle un lēmums.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pāreja Pārejā

PĀREJA PĀREJĀ

Visi, vairāk vai mazāk, aptveram, ka atrodamies pārejā un, tā kā tā ir ne tikai cilvēku un cilvēces, bet arī planetāra, tad šo pāreju varētu dēvēt par pāreju pāreju. Jāsaka, ka neatkarīgi no tā, kas notiek ārējā pasaulē, katrs cilvēks savas dzīves laikā piedzīvo vairākas pārejas. Tās vidēji notiek ik pa 7-10 gadiem. Visu pāreju vidū gribētu izcelt vienu, kurā mainās dzīves vektors un kurā kopīgi šobrīd atrodamies un pārvaram.

Dzīves pirmā daļa paiet stiprinot savu ego, virzoties vektorā ego-pasaule. Audzējam savu spēku un pārliecību, lai varētu atvienoties no vecāku dominances, egregora un programmām. Tas sākas pusaudžu gados, vienā no pārejām, kad pazūd vecāku autoritāte un ietekme, taču pusaudzība nebeidzas līdz ar ķermeņa nobriešanu, tā pāriet līdz ar psihes nobriešanu.

Dzīves otrajā daļā, kad esam pabaudījuši ārējo pasauli, paspēlējušies ar tās mantiņām, vienā brīdī atnāk sajūta, ka tas viss ir sekli, ka ārējās pasaules spožums ir iluzors. Šīs sajūtas neatnāk ar fanfārām, bet bieži vien ar dziļu vilšanos, depresiju, apātiju, kad turpināt līdzšinējo ceļu paliek apgrūtinoši un tas prasa resursu vairāk nekā tobrīd pieejami. Ja pietiek drosmes un spēka, tad esi gatavs atteikties no visa, kas tev ir, lai iegūtu mieru un skaidrību par to, kas esi, kur esi, kāpēc šeit esi. Ir radusies personības, ego krīze, kurā sākam apzināties, ka nezinām. Pirms tam nezinājām, ka nezinām un viss bija vienkāršāk. Tagad dzīves vējš ir mainījies un nepūš vairs pasaules virzienā, tagad dzīves vektors ir ego-ES. Varētu teikt, ka, ja pirms tam pūta uz āru, tad tagad pūš uz iekšu, bet aptvert, kur ir iekša, kas ir iekšienes koordinātas, sākumā var būt ne tik vienkārši, jo esam nonākuši pie robežas aiz kuras viss ir nezināms.

Tā ir lielā pāreja no āras uz iekšu, inversija. Ar āru varētu apzīmēt apkārtējo materiālo, objektu pasauli, ar iekšu – garīgo pasauli. Izaicināums, lielāks, kā nekad iepriekš. Šo pāreju ir aicināti veikt cilvēki apmēram ap 40 +/- 10 gadi. Aicinājumu šim svētceļojumam saņem visi, bet vai visi ir gatavi tajā doties, sevišķi, ja sabiedrībā valdošās normas, tendences un kopējais vektors ir vērsts uz materiālismu, patērēšanu, nenobriešanu, ķermeņa kultu, mūžīgo ķermeņa jaunību un atbildības neuzņemšanos. Tad ir jāiet pret straumi, jāiet pret meinstrīmu. Tāpēc līdz šim tādu izvēli ir izdarījis retais, tāpēc vieglāk šķita atrast jaunu partneri, nodarbošanos un hobiju un sākt to pašu spēli no sākuma.

Jāsaka, ka laiki, šobrīd strauji un izteikti mainās, jo sabiedrība un cilvēce kopumā piedzīvo šo krīzi, kas skar pusmūžā. Esam saņēmuši uzaicinājumu pieaugt, atvadīties no pusaudzības un spert soli teritorijā, kas līdz šim ir noliegta vai atlikta. Tāpēc šī ir pāreju pāreja, 9. vilnis, kas ir daudz lielāks, lai palīdzētu cilvēkiem, kas to vēlas, veikt šo pāreju. Vilnis noslaucīs visu, kas bijis normāls un iederīgs pusaudzībā, bet nav vairs iederīgs laikā, kas atnācis. Esošā situācija palīdz vieglāk atlaist to, kas šķietami piederējis un iedrošinās ļauties tam, kas ir atnācis. Arī sabiedriskais spiediens palikt normālībā, rāmjos ir mazinājies, arī tas palīdz spert šo nozīmīgo soli sev un planētai.

Arī Zeme briest un kļūst pieaugusi, arī tai ir apnikusi pusaudzība. Cilvēkiem jau patiesībā lielas izvēles nav atlikušas. Zeme, uz kuras staigājam, ir kļuvusi par citu platformu, kurā parazītiskais, egoistiskais, patērējošais vairs nebūs iederīgs. Vai nu mainies kopā ar Zemi, citiem cilvēkiem un Universu vai ļauj devītam vilnim sevi aizskalot, gūt patērēšanas un egoisma pieredzi, kaut kur citur.

Tars Ramats “MANA TAKA”

Savas mazās pasaules dāsnumā

Kamēr diena vēl aust, galvā iešaujas senas kā pasaule domas par to, ka lielā pasaule nesit tevi tik skarbi, ja neesi skopojies, iekārtojot savu mazo pasauli…
Neesi skopojies dāsni to piepildīt, neesi skopojies ar mīlestību pret visiem tās iemītniekiem un neesi skopojies būt nesavtīgs jūtās un rīcībā.
Un arī pats pret sevi neesi bijis skops: neesi dzīvojis sīkstulīgā askēzē, atliekot visu uz nenoteiktu nākotni un pēc tam uzskatījis ikvienu pieejamu sīkumu, kas ienes prieku pelēkajā ikdienībā, par nepieļaujamām blēņām.
Skopums jau nav stāsts par naudu. Materiālais ir tikai sekas, nevis cēlonis.
Tas ir stāsts par nepamatotiem aizliegumiem, par bailēm nesaņemt atdevi, par neprasmi piepildīt sevi.
Skopumam ir žēl pat labu vārdus, žēl maiguma, palīdzības, siltuma, visa, kas izejošs…. varbūt tas ir tāpēc, ka skopums netic atbildībai vai neprot saprast savus resursus, kas zina.
Skopums nav taupīgums, kad velti izšķērdē, skopums ir stāsts par biezām neuzticēšanās un aizvainojuma bruņām. Tām cauri nespēj izlauzties pat neliela vēlme nevis ņemt, bet dot.
Skopā mazā pasaulīte vienmēr atrodas iekšējā kara stavoklī ar lielo pasauli, tāpēc, ka neprot ar to mijiedarboties… ja nu pēkšņi nāksies tērēties?
Kamēr pirmā siltā saule mācās smaidīt, skūpstoties ar aukstajiem un vēl tīri nenomazgātajiem logiem, es dzeru savu stipro rīta tēju un gatavojos iziet no savas dāsnās mazās pasaules lielajā.
Bez naidīguma.
Ar vēlmi mijiedarboties.
Ar lēmumu darīt tikai to, ko vislabāk protu un par ko varu atbildēt.
Tā ir mana izvēle.
Mīļie, lai gaiša jums diena…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nenodot sevi

Mani mīļie, izdzīvot savu vientulību, esot pūlī, ir ļoti vērtīgi tāpēc, lai nekad neviens tevi nespētu sakārdināt ar lielu daudzumu jeb kā…

Nē, ne jau tāpēc, ka nevienam nevar uzticēties vai nevar paļauties uz citiem.
Protams, ka var.
Bet stāsts ir par to, ka ir lietas, kuras nav iespējams izdzīvot tikai kolektīvās bezapziņas līmenī.
Ir lietas, kas neļaus tev izvairīties no savas personīgās krīzes, savas personīgās apgaismības, savas personīgās transformācijas, savas personīgās izejas jaunā līmenī, vai pat no smaga kritiena atpakaļ tajā pieredzē, kur tu kaut ko nebiji līdz galam izdzīvojis un sapratis, bet tikai paslēpis tālakajos savas atmiņas failos ar nosaukumu: “Neatvērt!”…
Nāksies atvērt.
Un nāksies saprast, ka, lai cik arī censtos izskatīties stiprs, lai cik arī slēptos aiz svešām mugurām, lai cik centīgi mēģinātu izšķīst pūlī, tavā iekšpasaulē vienalga uzstājīgi dauzīsies vajadzība pašam atrast savu veidu, kā tikt galā ar apstākļiem…. vai netikt…
Dzīvei, kā zināms, ir trīs galvenie vērtēšanas kritēriji: tai svarīgi, ko mēs personīgi tai atnesam; tai svarīgi tas, ko mēs no tās paņemam; un tai svarīgi tas, ko mēs darām tad, kad apstākļi izrādās spēcīgāki par mūsu iespējām tos ietekmēt.
Būtībā tie arī ir trīs ceļi, kurus mums nāksies noiet, lai kļūtu par sevi un netiktu salauzts.
– Iemacīties atdot.
– Iemācīties saņemt.
– Un iemācīties nesajaukt samierināšanos ar verdzisku locīšanos un savas pašcieņas zaudēšanu.
Pūlis te nepalīdzēs pat tiem, kuri svēti tic tam, ka, ja cītīgi piedziedāsi visskaļākajam korim, tad tev izdosies izsprukt…
Lai katram no mums pietiek spēka nenodot sevi… jo tam, kurš sevi nodevis, pēc tam vairs nav problēmu pastaigāties pa citu galvām.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ienest Gaismu…

Ienest Gaismu savās šaubās, savā izmisumā, savās sāpēs, savā bezspēcībā, savā trauksmē, savās bailēs, savā apjukumā un nespējā pieņemt patiesību par to, kas notiek…

Ienest Gaismu pat necaurredzamā tumsā – lūk, ko man nozīmē personīgās garīgās cīņas stāvoklis, no kura nav iespējams izvairīties tad, kad tik daudz kas sagrūst acu priekšā.

Ienest Gaismu nozīmē atteikties atspoguļot man svešu veidu, kā dzīvot tajos apstākļos, kas tika uzspiesti nevis pašas izvēlēti.

Tātad, domāt, domāt, domāt un vēlreiz domāt, nevis panikā kopēt, neuzticēties visam, ko saka, nesteigties balstīties svešā kategoriskumā, kas balstas tikai uz melni-balto.
Tātad beidzot iemācīties strādāt ar informāciju, nevis nešķirojot baroties ar to, un pēc tam to atgremotu izspļaut uz kādu, kas pagadās pa rokai. 

Ienest Gaismu nozīmē atbildēt par sevi un tikai par sevi, nevis anonīmi manipulēt ar man nepazīstamu cilvēku kauna un vainas sajūtu.

Ienest Gaismu nozīmē aiznest to kaut tikai vienam cilvēkam un zināt, ka vismaz vienam ar mani kopā ir silti, gaiši un droši.

Ienest Gaismu nozīmē atrast sev gaismas avotu, tāpēc, ka viss gaišais turās tikai uz savstarpējas apmaiņas principiem, nevis vēlmes atrast donoru.

Mani mīļie, ienest Gaismu tad, kad tumsa ik mirkli sevi pavairo un vervē sev arvien jaunus un jaunus adeptus, nav vis vienkārši sarežģīti, bet gan titāniski grūti…

Taču dziedināšanās var notikt tikai Gaismā. Vairāk nekur citur.

Izvēlies uz ko tu balsties. Izvēlies, kas tev ir tuvāks. Un uzņemies pilnu atbildību par savu izvēli.

Es novēlu visiem GAISMU…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Savas paša jēgas

Kad dzīve ir daudzmaz mierīga, mēreni bezrūpīga un nav īpaši daudz objektīvu iemeslu pārāk pārdzīvot un uztraukties, tad tajā ir ļoti viegli balstīties baudās un labsajūtā.

Visos pārējos gadījumos, mani mīļie, nāksies meklēt jēgu…
Ne globālu. Ne to, kurā pietiek vien pieslieties kādam vairākumam un izšķīst tajā iluzoras drošības meklējumos, kad šķiet, ka nav bail, ja mēs te korī dziedāsim un viens otru pieturēsim.
Savu. Tikai savu personīgo jēgu. To, kas vērsta sevī, nevis kārtējā ienaidnieka vai vainīgā meklēšanā ārējā pasaulē.

Atceros, kā ļoti sen, pirms daudziem gadiem terapijas laikā es kādai sievietei, kurai bija dziļa narcistiska trauma, piedāvāju iedomāties, ka vairs nav ko vainot, vairs nav par ko žēloties, vairs nav uz ko novelt atbildību, vairs nav cietsirdīgo bērnu, kas tevi apņirdz, vairs nav vecāku, kuri atstumj, nav necienīgā bijušā vīra un indīgas vīra mātes, nav skaudīgo, nodevīgo draugu, nav tenkojošo darba kolēģu, nav netaisnīgo darba devēju, nav heiteru sociālajos tīklos, nav baumojošo kaimiņu, nav toksisko klientu, nav meitas, kura neļauj sevi kontrolēt, nav skopo mīļāko, nav pretīgo politiķu, nav to, kuri nenovērtē tavu talantu…. nav neviena, kam pieradīt to, cik varena tu esi, un nav neviena, kuru varētu iecelt par vainīgo visās savās bedās un nelaimēs, kuras tu nekādīgi nespēj aizmirst.

Viņa ilgi domāja, pēc tam pēkšņi iesmējās, sakot, ka tagad es burtiski esmu iznīcinājusi viņas dzīvi un likusi apjukt pie domas, tad, ko tagad darīt….

Saprotiet, ir ļoti viegli pašam izveidot viscaur mākslīgu un subjektīvu narcistisku traumu, kurā visi, izņemot mani pašu būs vainīgi, netaisnīgi un parādā. Tas ir ne tikai vienkārši, bet pat kārdinoši: jo tad taču man būs uz ko parādīt ar pirkstu un vainot it visā.

Tikai manā dzīvē nebūs vairs nekā, izņemot spriedzi, vilšanos, pastāvīgas svešu reakcijas atsekošanas un gatavības nežēlīgi nograuzt jebkuru.

Tātad man vajadzīgas ir MANAS jēgas.
Tās, par kurām tikai ES būšu atbildīga.
Tās, kas palīdzēs man noturēties pat visbriesmīgākajās dienās.
Tās, kas neļaus man mesties kārtējās apšaubāmās sensācijas meklējumos, lai pēc tam nodotu stafeti citiem tādiem pašiem meklētājiem.
Tās, kas neatbrīvos mani no maniem pienākumiem pret citiem cilvēkiem, neļaus man pārkāpt vienošanās un neļaus man, citiem neredzot, darīt kaut kādas cūcības.
Tikai apzināta jēgpilnība un patiess briedums neļauj sabrukt tur, kur iznīcība ir visaptveroša.
Un tikai savas pašcieņas saglabāšana veicina cieņu pret tieši tādu pašu ikviena cilvēka pašcieņu.

Bet baudas… ja labi ieskatās, arī šobrīd var atrast.
Bet pat tad, ja pagaidām tās neredzi, tad tas vienalga nav nāvējoši…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis