Sievietes prāts

sieviete skumst6

Sievietei prāts un saprāts strādā vienlaicīgi. Viņa vienlaicīgi jūt un domā. Taču tādā stāvoklī viņa nevar pieņemt lēmumus. Ja viņa kļūdās, tad nespēj sev to piedot. Viņa vienmēr nes sev līdzi visas savas kļūdas.
Pati galvenā vīrieša rūpe ir aizsargāt sievieti no viņas pašas prāta. Kā tikko vīrietis noveļ atbildību uz sievietes pleciem, viņš saņem dusmīgu sievieti. Kāpēc?
Tāpēc, ka sievietei tas ir pretdabiski. Sieviete aug tikai mīlestībā. Bet vīrietis – atbildībā.
Kad mēs audzinām bērnus, tad zēnam vajag ticēt, bet par meiteni, rūpēties. Šobrīd viss notiek otrādāk.
Marina Targakova “Kā uzbūvēta sieviete”
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Tu neesi atbildīgs par cita laimi

laime97979798

Saproti to tieši šobrīd. Tu neesi atbildīgs par kāda cita laimi. Tu neesi kāda cita nelaimes iemesls. Skarba mācību stunda, taču tā ir visatbrīvojošākā no visām.

Tu vēl joprojām vari rūpēties, uzklausīt, saprast citu sāpi, dziļi just līdzi. Tu vari uzņemties atbildību (un tas nav tas pats, kas vainas apziņa) par to, ko agrāk izdarīji vai pateici, kaut gan pagātni tu nevari izmainīt. Tu vari ciest, pārdzīvojot savas sajūtas un pārdomāt savas domas. Taču tu neesi citu cilvēku ciešanu iemesls, neatkarīgi no tā, cik ļoti viņi raud, kliedz vai apvaino tevi. Spiež uz tevi, cenšoties tev uzkabināt “žēluma sajūtu”.

Ja tas ir vajadzīgs, tu vari piedāvāt viņiem savu taisnību, padomu, savas zāles. Taču tu neesi vainīgs. Tu nevari kādu papildināt, harmonizēt, tu nevari kādu padarīt nabagu, nepilnīgu vai neveiksmīgu. Cilvēki katrs iet savu ceļu un tu ej savu. Un viņu laime ir viņu piedzīvojums, bet tava laime – tavs piedzīvojums.

Tu taču redzi, ka īstu laimi nevar atdot vai atgriezt atpakaļ. Īsta un patiesa laime ir AVOTS. Tā ir klātesamība. Tā ir gatavība iegūt savu personīgo pieredzi, nepārliekot šo slogu uz citiem.

Tā ir gatavība nevis meklēt mīlestību kaut kur ārpusē, bet atrast to daudz tuvāk. Savā elpā. Katrā sava prieka, ciešanu, laimes vai garlaicības mirklī. Katrā sirdspukstā, katrā skaņā, katrā kaislīgā velmē un katrā svētajā dzīves mirklī.

Tu esi dzīvs!

Autors: Džefs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Negribu atbildību. Gribu ticēt brīnumam.

gliemeznica3

Es ļoti bieži sastopos ar situāciju, kad gudri, skaisti un inteliģenti cilvēki ir ļoti nelaimīgi. Un viss tikai tāpēc, ka kāds ar viņiem manipulē, kāds indē viņu dzīvi u.t.t.

Attīstošas literatūras lasīšana un pašrealizācija dažkārt nospēlē diezgan šaubīgu lomu. No vienas puses paaugstinās informētības līmenis. Runas laikā skaisti, kā pērles, birst daudz psiholoģisku terminu un specifisku vārdu. No otras puses, cilvēks nokļūst tādā kā gliemežnīcā, no kuras reālo dzīvi neredz un arī dzirdamība ir slikta. Un vispār, ja nevēlaties mani pieņemt tādu, kāds es esmu, es paslēpšos savā aliņā un izdomāšu pats sev savu pasauli.

Visi šie brīnišķīgie padomi (bez sarkasma): “Iemīli sevi!”, “Aizej no toksiskām attiecībām!”, “Rūpes par sevi nav egoisms”, un tā tālāk, tiek pārprasti. Daudzi tos uztver kā aicinājumu tam, ka es esmu tāds brīnišķīgs, šaubu nav, un tāpēc visi man kaut ko ir parādā. Es nevienam pāri nedaru, bet man gan dara.

Ne jau es savu dzīvi padarīju nepanesamu. Mammas, tēti, vīri, bērni, kaimiņi, radinieki, mājdzīvnieki, prezidents, valsts, pasaule un vispār Visums. Ārējais un tikai ārējais faktors. Cilvēks taču strādā ar sevi, attīstās, lūk, pat grāmatas lasa un lekcijas apmeklē. Realizēties, pēc gliemežnīcā dzīvojoša cilvēka domām, viņš nevar, jo šī pasaule ir naidīgi noskaņota.

Un te nu sākas pats interesantākais. Katram, kurš nav gana labs, tiek uzspiesta kauna zīme. Viens – narciss, otra – histēriķe. Te man ir toksiskas attiecības, jo, redz, cilvēks nekrīt pie manām kājām, reaģējot uz manām kaprīzēm. Tas viss padara dzīvi neciešamu.

Es taču esmu labs, paciešu, un ciešu viņu dēļ.

Ja tu esi šajā situācijā, tātad tev pašam tā ir vajadzīga, tu to gribi.
Atbildi sev uz jautājumu: kāpēc tu neej prom, ja reiz tev ir tik slikti? Kāpēc nemeklē izeju? Kas tevi tur un, kāpēc tev tas ir vajadzīgs? Pacenties būt godīgs pret sevi un godīgi atbildēt uz šiem jautājumiem.

ATBILDĪBA. Lūk, zelta vārds. Katram cilvēkam jāapzinās sava atbildība par katru savu lēmumu. Par katru savu soli. Tā ir tava un tikai tava izvēle.

Tu izvēlējies savu vīru, savu profesiju, darbu, draugus, u.t.t. Neapmierina? Pārtrauc attiecības, taču atceries, ka tā ir tava izvēle. Atceries, ka ikvienas attiecības nav spēle vienos vārtos.

Esi drosmīgs! Uzņemies atbildību par saviem vārdiem, uzvedību (pat tad ja tevi ignorē). Paskaties uz sevi un situāciju no malas!

Uzņemies atbildību par savu dzīvi. Realitātē nav labās fejas, kas noslaucīs asariņu no tavām acīm, novicinās burvju nūjiņu un, lūk, tev būs prestižs, interesants un labi apmaksāts darbs, vienmēr atbalstoši, pieņemoši un uzticami draugi, princis vai princese, kas uzrodas nez no kurienes un ir gatavs izraut savu sirdi no krūtīm kā Danko, lai apgaismotu tavu dzīves ceļu.

Sakārto savu kontroles lokusu. Nepiedēvē savas neveiksmes ārējiem faktoriem. Neuzvel atbildību par savu dzīvi uz citu cilvēku pleciem. Tā ir tavējā.

Un mīlēt sevi nozīmē būt atbildīgam par savu izvēli un savu dzīvi!

Avots: http://magic-goal.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

 

Nekad nevajag virspusēji spriest par cilvēkiem

milestibas vestules2

Skolotāja stāstīja bērniem kādu senu notikumu par kuģi, kas cieta kuģa katastrofā.
“Uz kuģa bija laulāts pāris, kuri bija aizkļuvuši līdz glābšanas laivai, taču, izrādījās, ka tur ir tikai viena brīva vieta. Pēkšņi vīrs pastūma malā sievu, un pats iekāpa laivā. Bet sieva uz atvadām izkliedza viņam pēdējo frāzi.
Te skolotāja pārtrauca savu stāstījumu un jautāja bērniem: “Kā jūs domājat, kāda bija šī pēdējā frāze?”

Vairums skolnieku uzreiz gribēja izteikties: “Es tevi ienīstu!” vai “Kāda muļke gan es biju!”
Skolotāja pievērsās kadam zēnam, kurš visu laiku sēdēja un domīgi klusēja.
– Un, kā tu domā, ko viņa teica?
– Es domāju, ka viņa teica: “Parūpējies par mūsu bērnu!”
Skolotāja izbrīnīta paskatījās uz zēnu un jautāja: “Tu zini šo stāstu?”
– Nē, vienkārši, to teica mana mamma pirms nāves manam tētim.
Skolotāja cerēja, ka neviens no bērniem neievēroja viņas izbrīnu:
– Jā, tieši tā.
– Un tā, kuģis nogrima. Vīrietis nokļuva mājās un viens turpināja audzināt savu meitu. Pēc daudziem gadiem, kad tēva jau vairs nebija, meita atrada viņa dienasgrāmatu, kurā izlasīja sekojošo:
“Pirms mēs devāmies ceļojumā, viņa uzzināja savu briesmīgo diagnozi. Dzīvot bija palicis ļoti maz. Ak, Dievs, kā es būtu gribējis nogrimt kopā ar viņu, taču meitas deļ to nedrīksteju darīt. Es vienīgi varēju viņu atstāt okeāna vidū”.
Ar to arī stāsts beidzās. Klasē iestājas klusums.
Skolotāja redzēja, kadu iespaidu tas uz viņiem bija atstājis. Šodien viņi pirmo reizi, iespējams, saprata to, ka nevajag spriest par cilvēkiem virspusēji. Mēs ļoti daudz ko par citiem nezinām.

Avots: pokolenije-x
Tulkoja: Ginta FS

 

Mēs satiekam tikai tos, kuri jau eksistē mūsu zemapziņā

zemapziņa1

 

26 Zigmunda Freida tēzes, kuras aktuālas arī šodien.

 

1. Jo nevainojamāks cilvēks izskatās ārēji, jo vairāk dēmonu ir viņā…

2. Mēs viens otru neizvēlamies nejauši… Mēs satiekam tikai tos, kuri jau eksistē mūsu zemapziņā.

3. Diemžēl nospiestās emocijas nemirst. Mēs tās piespiedām apklust. Un tās no iekšpuses turpina cilveku ietekmēt.

4. Pasaules radīšanas plānā neietilpa uzdevums padarīt cilvēku laimīgu.

5. Mēs atnākam pasaulē vientuļi, un vientuļi arī aizejam.

6. Tas, kurš mīl daudzas sievietes – zin tās, tas, kurš mīl vienu – iepazīst mīlestību.

7. Tu nerimsties meklēt spēku un pārliecību ārpusē, taču tie ir jāmeklē sevī. Tie vienmēr tur ir bijuši.

8. Vairums cilvēku patiesībā nevēlas brīvību, jo tā nozīmē atbildību, bet atbildība vairums cilvēkus biedē.

9. Pie aizņemta cilvēka reti ciemos nāk slaisti – ap verdošu katlu mušas nelido.

10. Viduslaikos mani būtu sadedzinājuši, tagad dedzina tikai manas grāmatas.

11. Dažkārt cigārs ir tikai cigārs.

12. Mīlestība un darbs – lūk jūsu cilvēcības stūrakmeņi.

13. Skaudība ir graujoša.

14. Mēs ne vienmēr esam brīvi no tām kļūdām, kuras izsmejam citos.

15. Nav nekā dārgāka, par slimību un tās ignorēšanu.

16. Masas nekad nav pazinušas patiesības alkas. Tās pieprasa ilūzijas, bez kurām nespēj dzīvot.

17. Par seksuālo novirzi var uzskatīt tikai pilnīgu seksa trūkumu, viss pārējais ir tikai gaumes jautājums.

18. Nekas dzīvē nemaksā tik dārgi, kā slimība un muļķiba.

19. Pirmais cilvēks, kurš akmens vietā meta lamu vārdus, bija civilizācijas radītājs.

20. Pirmā stulbuma pazīme ir pilnīgs kauna trūkums.

21. Katram cilvēkam ir vēlmes, kuras tas neatklāj citiem, un vēlmes, kurās viņš neatzīstas pat sev.

22. Sapņi ir karalisks ceļš uz savu bezapziņu.

23. Cilvēkam ir raksturīgi visaugstāk novērtēt un vēlēties to, ko viņš nevar sasniegt.

24. Vienīgais cilvēks, ar kuru tev sevi jāsalīdzina, esi tu pats – pagātnē. Un vienīgais cilvēks, par kuru labākam tev jābūt – par sevi tagadnē.

25. Cilvēks nekad ne no kā neatsakās, viņš vienkārši vienu labsajūtu nomaina pret citu.

26. Tavu personības mērogu nosaka tās problēmas izmērs, kura spējīga tevi izvest no pacietības.

Avots: www.transurfing-real.ru/
Tulkoja: Ginta FS

Kā tad tā?

11053168_378813752243285_4918793446356721335_n

Austrumu filosofijā, pareizticībā un vēdās tiek pausts uzskats, ka sievietei jābūt pieticīgai, klusai, kautrīgai, paklausīgai un izpildīgai. Patiesībā, kad sāku visu to studēt un iedziļināties šajās lietās, atklāju, ka tā runā vāji vīrieši! Visi kā viens vīrieši, kas to sludina, ir vāji; bet, ja ko tādu saka sieviete, tad, piedodiet, viņa ir muļķe.
Es saku: “Visās situācijās ESI TU PATS! Necenties būt labāks, tātad labsirdīgāks”.
Kad sieviete ir blakus stipram vīrietim, viņai gribas būt seksuālai, pievilcīgai, maigai, rūpīgai, gribas gatavot ēst, paust maigumu, visdažādākajos veidos izrādīt uzmanību savam vīrietim. Tāpēc, ka viņā ir trīs īpašības, kas to interesē: CIEŅA, ATBILDĪBA un DARBĪBAS. Viss!
Ja sieviete: neciena sevi, tātad automātiski neciena citus;
neuzņemas atbildību tātad vienmēr un visur “nolec”;
apsola un nedara vai neapsola un slēpjas;
apvainojas un nervozē;
vispār nekur un ne uz ko netiecas;
un nekādā veidā netiecas uz attīstību,
tad viņai ir vēlēšanās ņemt pannu un zvetēt šim vīrietim pa galvu bez apstājas.

Iemesls?

Viņš atņem viņas dzīves enerģiju un viņai pašai nākas izradīt jaņ enerģiju, jo DIVU CILVĒKU ATTIECĪBĀS VIENMĒR JĀBŪT POLU HARMONIJAI! Saklausījāt?! 

Kad es saku, tev jāpaliek tev pašam, tas nozīmē, ka tu esi kā lakmusa papīrs – uz dažādiem ingredientiem tu reaģē dažādi; te esi caurspīdīgs, te – maini krāsu, te – sāc vārīties. Kaut kur uzsprāgsti, kaut kur – pilnībā sairsti; ar vienu cilvēku smaidi, uz otru – kliedz, trešo – sit, no ceturtā vispar bēdz, bet vienalga TU PALIEC TU PATS! Vienkārši tavs organisms dažādi reaģē uz dažādiem cilvēkiem!

Nereaģē pēc viena un tā paša šablona uz visiem cilvēkiem, ar kuriem satiecies. TEV IR TIKAI VIENS CILVĒKS, KAM VARI UZTICĒTIES un tas esi TU PATS!

Ievēro, pret dažādām lietām tu attiecies dažādi. Atnāci vienā vietā – jūties labi un patīkami, citā – jau saspringti. Viena m cilvēkam gribas uzkliegt, citā – ilgi klausīties ar atvērtu muti. Vai arī, pamēģināji kādu ēdienu: “Cik garšīgi!”, pamēģināji citu – negaršīgi, nepatīkami.

Tu vaicāsi: “Kā gan intuitīvi to visu sajust?”. Ļoti viegli! Ir cilvēki, ar kuriem tev gribas tikties, runāties un pēc tam vienmēr ir labs garastāvoklis. Bet ir tādi, kurus ieraugot, tev vienmēr gribas pāriet ielas otrajā pusē, pēc iespējas tālāk, lai viņi tevi vispār neieraudzītu. Iemesls ir vienkāršs: TU REAĢĒ NE UZ CILVĒKIEM, BET VIŅU RAKSTURU, tātad uz viņu “likumdošanas bāzi” = enerģētiku. Un tātad uz to, kā tie darbojas uz tevi.

Autors: Aleksandrs Paļijenko
Tulkoja: Ginta FS

 

Neuzņemies atbildību par nelaimīga cilvēka dzīvi

11112441_907947305944253_115248343825096337_n

Dažkārt ir situācijas, kad mēs kādu iemeslu dēļ nolemjam “glābt” “nelaimīgu cilvēku. Protams, nosacīti glābt un nosacīti – nelaimīgu. Iedomājies, tu esi iepazinusies ar puisi, kuru nesen pametusi meitene, viņa sirds ir salauzta un to vajag “ārstēt”. Vai arī kādai meitenei kāds salauzis sirdi un tu nāc viņa vietā kā glābējs. Tas nebūs padoms, jādomā mums katram pašam. Tikai ieklausies!

 

Veselīgas attiecības sākas ar diviem veseliem cilvēkiem.

Un šis noteikums:

Sākumā sevi jāizdziedina pašam, tu vari daļēji palīdzēt, taču nesteidzies tuvināties līdz brīdim, kad cilvēks pats ticis ar sevi skaidrībā.

Vesela personība – tas ir normāls, adekvāts cilvēks, kurš pats sevi ciena un zin savas labās īpašības, kā arī labi apzinās savus trūkumus. Katram cilvēkam ir savas stiprās un vājās vietas – tā tas iekārtots dabā. Perfektu, ideālu cilvēku nav, toties ideālu un perfektu neirotiķu – cik vien uziet.

Vesela personība zin savas vajadzības un prot runāt par savām jūtām, prot paust savas emocijas, konstruktīvi prot risināt savas problēmas attiecībās, prot mīlēt un pats galvenais – vesela personība UZŅEMAS ATBILDĪBU par sevi, savu dzīvi un savām attiecībām. Jūti atšķirību? Tevi nevienam nav jāaplaimo, tev neviens neko nav parādā.

Skaidrs, ka ne visi mēs atrodamies tādā apzinātības līmenī, taču! Izvēlies sev pārī cilvēku, kurš atbilst tavam brieduma līmenim. Vismaz pacenties izvēlēties. Paskaidrošu, kāpēc tas ir svarīgi.

Kad jūti to, ka esi izaudzis, tu sāc īpaši asi izjust atbildību par katru pateikto vārdu, par katru savu rīcību. Noteiktā etapā tev nav nekādu problēmu pievilkt  cilvēku un izdarīt tā, lai viņš tevī iemīlas, taču tu to nedarīsi. Kā sportā, saproti? Jo augstāka tava meistarības pakāpe/dans u.t.t., jo lielāka atbildība par savām darbībām attiecībā pret cilvēku, kuram, iespējams, nav nekāda sakara ar sportu. Ja profesionāls karatists iesitīs parastam cilvēkam, tam sekos lielas problēmas – sods.

Ja tu visu laiku kādu glāb, visu laiku kaut ko upurē, dzīvo kāda dēļ, kā visbiežāk arī notiek, tad apstājies! Tiec skaidrībā ar sevi, izanalizē iepriekšējās attiecības, bērnības notikumus, iespējams, esi ieciklējies kādā scenārijā, kas regulāri atkārtojas?

Katram no mums ir patīkami apzināties, ka ir kāds, kuram pret mums ir ļoti pozitīvas emocijas, tā tas ir. Taču, skaties, kāds šeit algoritms, ja viens cilvēks ir kaut nedaudz vairāk nobriedis kā otrs, ir jāpadomā. Skaidrs, ka pievelkas tie, kuri ir viens otra cienīgi, un tomēr.

Piemēram, tu esi nobriedis cilvēks, tātad tas, vai ir kāds blakus vai nav, nedara tevi īpaši laimīgāku vai nelaimīgāku, jo tu esi saskaņā ar sevi. Protams, mīļotais cilveks blakus – tā ir liela laime, taču, visticamāk tā ir papildus laime tavai personīgajai laimei. ja viņs aizies, tu vienalga dzīvosi laimīgu dzīvi, jo tā ir tava izvēle. Protams, tu skumsi, taču tava dzīve nesabruks. Ja otrs ir tāds pats – nobriedis, tad jūsu attiecības būs apzinātas (ar vēlmi būt kopā savu atlikušo dzīvi) un, ja arī tās izbeigsies, tas notiks apzināti. Taču, ja otrs cilvēks ir nenobriedis, tad rodas pavisam cita situācija.

Sākumā viņš/viņa ir sajūsmā par tavu briedumu, jūsmo par tevi, bet pakāpeniski viņam formējas stipra pieķeršanās. It kā jau nekas traks, dažkārt ir patīkami dzirdēt, ka “tu man esi viss, es bez tevis dzīvot nevaru”, taču kādā brīdī tu saproti, ka tas tevi sāk smacēt un tu no tā ļoti peikūsti. Tu saproti, ka šī cilvēka dzīves centrs nav viņš pats un viņa dzīves ceļš, bet TU. Un, ja nu tu pēkšņi esi nolēmis attālināties vai aiziet no viņa dzīves, tad viņam viss sabrūk. Un kā nobriedis cilvēks, tu saproti, ka viņam sāp, ir smagi u.t.t., taču nevēlies ar viņu palikt dēļ žēluma vai vēl kaut kā līdzīga. Saproti, ko es ar to domāju?

Tāda mīlestība, atkarība nospiež nobriedušu personību, ierobežo tās brīvību. Jā, protams, var glābt var audzināt otru — bieži tā arī notiek. Taču laikā, kad to dari, pats mīņājies uz vietas un netiec uz priekšu. Visticamākais, šie dažādie cilvēku brieduma līmeņi ir dabīgi, katram ir kāds savs uzdevums uz šīs zemes. Kādam jāspēlē augstākajā līgā, kādam – amatieru. Un te neiet runa par “labāk” vai “sliktāk”. Vienkārši divi augstākās līgas spēlētāji tandēmā var parādīt un spēlēt augstāka līmeņa spēli, tadā veidā motivējot viens otru un augot abiem.

Ja divas personības abas ir ne tik nobriedušas – tā nav liela bēda. Tur notiek jau pazīstamās kaislības – pārdzīvojumi, šķiršanās, aizvainojumi, salīgšanas – mēs visi esam gājuši tam cauri. taču, kad esi to izgājis, esi uzmanīgs pret otra cilvēka sirdi. Vienmēr jābūt uzmanīgam pret otra cilvēka sirdi, bet pirms uzņemties atbildību par viņa laimi, tiec skaidrībā ar savu dzīvi, saviem scenārijiem un traumām.

 

Neuzņemies atbildību par nelaimīga cilvēka laimi.

Tas attiecas ne tikai uz pāriem – sievietēm un vīriešiem, bet arī uz taviem vecākiem, brāļiem, māsām, draugiem, vectētiņiem, vecmāmiņām. Esi līdzcietīgs, palīdzi, bet nekad nekļūsti par spieķi viņiem. Neviens tavā vietā nedarīs tavu iekšējo darbu. Tu nevarēsi cita cilvēka vietā nodzīvot viņa dzīvi. Reiz tāda dzīve kļūst par nepanesamu nastu. Protams, tas nav attiecināms uz visiem, kas dzīvo uz šīs pasaules, bet domāju, ka tie, uz kuriem tas neattiecas, nekad šo rakstu arī neizlasīs.

 

Avots: http://www.econet.ru

Autors: Tatjana Čarugina

Tulkoja Ginta FS