Kā būvē savu dzīvi

Reiz dzīvoja brigadieris. Visu savu mūžu viņš būvēja mājas, taču nu bija kļuvis vecs un nolēma doties pelnītā atpūtā.

– Es dodos pensijā, – viņš teica savam darba devējam. – Auklēšu savus mazbērnus.

Darba devējam bija žēl šķirties no tik laba darbinieka un viņš palūdza:

– Vai mēs varam sarunāt, ka pirms tavas došanās pensijā, tu uzcelsi pēdējo māju un mēs tevi godam pavadīsim. Ar labu prēmiju!

Brigadieris piekrita. Pēc jaunā projekta, viņam bija jāuzcel neliela māja mazai ģimenei. Un, sākās saskaņošanas, materiālu meklēšanas, pārbaudes un celtniecība.

Brigadieris steidzās, jo viņš jau sevi redzēja atpūšamies. Kaut ko paveica pa roku galam, kaut ko novienkāršoja, pirka lētus materiālus, kurus ātri varēja dabūt… Viņš juta, ka haltūrē, taču attaisnoja sevi ar to, ka tūliņ jau viss, un tās ir viņa karjeras beigas.

Māja bija uzcelta, komisija to pieņēma un darba devējs teica:

– Zini, šī ir tava māja! Ņem atslēgas un dzīvo vesels. Visi dokoumenti ir noformēti. Tā tev dāvana par tavu mūža ieguldījumu.

Ko juta brigadieris, to zina tikai viņš. Viņš stāvēja apjucis un nosarcis aiz kauna, bet visi apkārt applaudēja, apsveica viņu un domāja, ka viņš mulst no liela prieka. Taču viņš sarka par to, ka bija kauns par savu haltūru. Viņš taču zināja visas kļūdas, visus mājas trūkumus un tagad tie kļuva par viņa problēmām, bet visi domāja, ka viņš ir šokēts par skaisto dāvanu..

Un tagad viņam bija jādzīvo tajā vienīgajā mājā, kuru viņš bija uzcēlis slikti…

Mēs visi esam brigadieri. Mēs savas dzīves bieži vien būvējam tā, kā šis brigadieris pirms došanās pensijā. Nepieliekam pārāk lielu piepūli, uzskatot, ka šie rezultāti šajā konkrētajā būvē nemaz nav tik nozīmīgi. Kam velti spēkus šķiest. Bet pēc tam tikai apzināmies, ka dzīvojam mājā, kuru paši esam uzcēluši un viss, ko mēs ik dienas daram, visam ir nozīme.

Šodien mes būvējam māju, kurā rīt dzīvosim. 

Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Foto: Jeffrey Czum

Kāpēc sākumā viss labi, bet pēc tam viss slikti?

Kāpēc sākumā viss labi, bet pēc tam viss slikti?

Tādu jautājumu uzdeva kāds vīrietis. Viņa dzīvē viss bija diezgan labi: daudz maz veselīgs dzīvesveids, darbs, pietiekami daudz naudas, normālas attiecības ar radiniekiem. Tad satika sievieti, apprecējās, bet pēc tam… piedzima bērns ar iedzimtu slimību.

Visa dzīve it kā sagriezās kājām gaisā – attiecības ar sievu bojājās, naudas nepietiek (tai skaitā arī tāpēc, ka lielus līdzekļus prasa bērna ārstēšana), problēmas ar veselību. Viss taču bija labi, kāpēc tāds straujš pavērsiens?

Iedomājies žonglieri. Sākumā viņš žonglē ar vienu bumbu – tās ir rūpes par savu ķermeni. Pēc tam viņam iedod otru bumbu – attiecības ar radiniekiem. Kļūst sarežģītāk, taču viņš tiek galā. Trešā bumba – sociālās saiknes, darbs, nauda. Pagaidām normāli. Ceturtā bumba – attiecības ar sievu. Ļoti sarežgīti, taču pagaidām neviena bumba nekrīt. Bet te pēkšņi viņam pamet vēl vienu bumbu, lielāko un smagāko no visām – bērna piedzimšanu. Kas notiek?

Viņš vairs netiek galā. Tad viena, tad otra bumba krīt.

Mūsu visu dzīve aptver vairākas atbildības sfēras. Žonglēt un nenomest bumbu nozīmē sekot noteiktiem priincipiem, kas pārvalda šīs sfēras. Ideālā variantā atbildību vajadzētu uzaudzēt pakāpeniski. Taču bieži vien mēs esam situacijās, kad atbildības ir ļoti daudz, tad krīt viena, tad – otra.

Tāpēc es vienmēr saku “nesteidzies!”. Ja tavā dzīvē pagaidām neienāk kāda atbildība, kuru tu ļoti gaidi (liela nauda, otrā pusīte, bērniņš), tātad ir uzmanīgi jāpaskatās, kā tu žonglē ar to, kas tev jau ir. Lai jaunais nesagrautu visu sistēmu.

Un šajā gadījumā, ja tu jau esi situācijā, kad kaut kas viens vai uzreiz vairākas sfēŗas brūk, ir jāsāk izzināt un praktizēt fundamentāla zināšanu sistēma, kas regulē šīs sfēras.

Sāpju, notikumu, kuri liek mums ciest jēga ir tieši tajā, lai mēs sāktu meklēt šos principus, šīs vertības un vērstos pie tām pēc palīdzības.

Dmitrijs Trockis
Foto: Pavel L
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izplet spārnus

84788639_2718162098261681_2423833238372876288_o

Dažkārt tavā dzīvē iestājas ne tikai slikti.
Dažkārt šķiet, ka dzīve pārplīsusi uz pusēm un kļuvusi līdzīga krunkainai pēcpusei!
Un rodas iespaids, ka… viss… ka tik daudz gadu… un kā tagad…. kā būt… kur skriet… un nav variantu…. un nekāda atbalsta… un viss ir tik slikti….
Un uzmundrinoši vārdi nepalīdz, tāpēc, ka uzmundrinātājs aizies… bet tev savas problēmas vienalga nāksies risināt patstāvīgi.
Un tad gribās kliegt kādam lielam un visu izlemjošam: “Par ko?! Par ko, es tev jautāju?! Ar ko es visu šo esmu izpelnījies?! Un kā visu šo pārdzīvot?!”
Bet nav blakus neviena, ne liela, ne maziņa…
Ne stipra, ne vāja. Tikai tu. Lepnā un skumjā vientulībā…
Un tādās dienās ir svarīgi saprast – ir iestājies jauns tavas dzīves periods! Ir svarīgi saprast, ka tieši tagad ir tev pats svarīgākais laiks! Ka tieši tagad – tu esi kā korķis pudelē – vai nu uz augšu vai leju.
Savādāk nekā.
Un viss šobrīd atkarīgs no tevis.
Ja tā labi padomā – tas taču ir tik daudz – kad viss atkarīgs tikai no tevis.
Tava nākotne ir tavās rokās.
Un nav svarīgi, kādas ir šīs rokas – vājas, skaistas, trauslas un sievišķīgas vai stipras vīrieša rokas…
Vai arī tās vispār nav rokas, bet spārni, un tie ir cauri slapji, izmirkuši un tagad tos izplest ir daudz grūtāk, kā šķita, un tu domā, ka tev šobrīd tas vispār nav reāli…
Tas nav nekas briesmīgs, ja spārni samirkuši.
Pēc lietus vienmēr uzspīd saule – tā iekārtota pasaule.
Spārni izžūs. Galvenais, ka tev tie vispār ir.
Galvenās ir tās izmaiņas, kas notikušas un tā jaunā dzīve, kas tagad iestājas.
Jā, šķiet, ka nav naudas nekam – pakāpeniski atradīsies viss pats no sevis.
Jā, šķiet, ka ierastā pasaule ir sagruvusi – tā arī ir.
Taču tagad tev ir tava jaunā pasaule!
Tev ir pasaule, kuru tā gribējās sapņos.
Tagad tu kā no plastilīna gabala vari izveidot no savas dzīves ko vien vēlies!
Laiki mainījušies. Kāpurs kļuvis par tauriņu.
Atlicis tik vien kā izplest spārnus.
Un tu sapratīsi, ka lidot ir daudz vienkāršāk kā rāpot.

Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vēlmju piepildītājs

485348_532043450169050_371660717_n

Visums ir uzticības banka, kurā vari palūgt visu, ko vien vēlies. Te nu es esmu vienisprātis ar visām vēlmju piepildīšanas tehnikām. Tur ir gan veselība, atzinība, nauda, karjera, nekustamais īpašums, personīgā dzīve, kādi lieli sasniegumi – jebkuras fantāzijas.

Iedomājies, ka es ierodos tādā bankā un gribu saņemt to, ko vēlos. Man bankas menedžerim ir jāpierāda sava kredītspēja. Kā? Kas man pieder šajā pasaulē? Patiesībā – nekas. Pat vārdus, kurus es izmantoju, lai uzrakstītu šo tekstu, kāds sensenos laikos jau ir izdomājis. Man nekas nepieder, izņemot… manu iekšējo pasauli, manus stāvokļus. Man ir jāpierāda, ka ar manu iekšējo pasauli viss ir kartībā. Kā? Ar savu saprātīgo uzvedību un to, ko šī banka man jau ir izsniegusi iepriekš.

Piemēram, es gribu sievu, ar kuru kopā būšu laimīgs līdz mūža galam. Taču tajā pat laikā es esmu vājš attiecībā pret pretējo dzimumu, es nespēju atteikties no kārdinājumiem, kad vien ir tāda iespēja. Tad, kurš man atļaus padarīt nelaimīgu lielisku sievieti, ja es savu… nespēju turēt grožos?

Vai arī, ja man ir sieva, bet mūsu attiecības ir sliktas, taču mēs ļoti vēlamies bērnus. Ļoti vēlamies. Un kurš tad mums tādiem abiem uzticēs vēl kādu trešo, ja mēs nespējam vienoties pat savā starpā?

Gribu naudu. Daudz naudas. Kas man dos naudu, kura vienmēr ir saistīta ar atbildību citu cilvēku priekšā, ja es nespēju atbildēt pat par savu mēli: kad vajag klusēt, es pļāpāju, kad jāpasaka “piedod”, es klusēju? Neviens nedos.

Pamēģini sevi iedomāties bankas menedžera lomā, kuram jānovērtē tava kredītspēja. Vai tu esi uzticams cilvēks? Pajautā sev: cik atbildīgi, godīgi un uzmanīgi es rīkojos ar to, kas man JAU ir? Ja atbildēsi godīgi, tad ieraudzīsi tos soļus, kas tevi šķir no tā, ko vēlies.

Dmitrijs Trockis
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pārstāj taisnoties

taisnoties

Pārstāj taisnoties par savu paša dzīvi un pārstāj domāt, kā kādm citam būtu tavā priekšā jātaisnojas par to, kā viņš dzīvo…
Aizber ar aizmirstības pelniem šos kļūdainos ceļus, tāpēc, ka tie nevienu nekur nav aizveduši, izņemot pie attaisnošanās neirozes vai citu cilvēku vērtēšanas ligas…
Dzīvi novērtēt var tikai tas, kurš pats to dzīvo.
Ja viņam tajā labi – viss ir lieliski, pat tad, ja citiem, kas ārpusē, šķiet, ka tas nevar būt labi…. atslēgas vārds ir ŠĶIET.
Ja slikti dzīvo – cilvēks vai nu kaut ko maina vai pielāgojas.
Abi lēmumi viennozīmīgi ir viņa un abi viņam ir taisnīgi.
No malas vērotājiem neviens neko neprasa.
Pārstāj uzskatīt, ka jautājumi: kāpēc vēl neesi precējies…. kāpēc tev nav bērnu vai kāpēc esi sadzemdējis veselus četrus… kāpēc tu negribi notievēt vai gluži otrādi – pieņemties svarā… kāpēc tu nekur nebrauc vai kāpēc visu laiku vandies pa pasauli…. kāpēc tu vēl joprojām dzīvo īrētā dzīvoklī vai kāpēc ņēmi kredītu…. kāpēc tu dzīvo ar šo cilvēku vai kāpēc dzīvo viens ar kaķi? – tie ir jautājumi, uz kuriem nevienam nav jāsniedz atbildes, vai arī jāsniedz tās ar vainas pieskaņu balsī…
Vispar nav jāatbild.
Vai arī dari tā, kā dara ebreji: uz jautājumu smaidot atbild ar pretjautājumu:
KĀPĒC TU TO VĒLIES ZINĀT?
Un lai taisnojas, kāpēc devuši sev tādas tiesības apspriest šīs tēmas.
Atceries, ka tev nav vajadzīga atļauja lai darītu to, ko tu dari – īpaši no tiem, kuri nesponsorē tavu darbību.

Bet pavisam ideāli, ja it visā tu pats sevi sponsorē… tad dzīve kļūst vieglāka.
Un nevajag paļauties uz kāda cita palīdzību pat tad, ja šī iespēja šķiet ļoti vilinoša.
Tāpēc, ka nav bezmaksas palīdzības.
Mēs vienmēr maksājam – vai materiāli, vai emocionāli vai fiziski…
Tāpēc, tad, ja tu, piemēram, ņem naudu no vecākiem, pēc tam nečīksti, ka viņi lien tavās darīšanās un grib visu zināt…
Tāpēc, tad, ja esi nolēmis kļūt par mīļāko un dari to materiālu apsvērumu dēļ, tad negaidi, kad kādu interesēs, kas notiek tavā dvēselē… – tu esi prece…
Tāpēc tad, ja tu bieži žēlojies par savu dzīvi – tu būsi žēluma objekts un negaidi atbalstu…
Mums ir tiesības uz visu, kas nav uz sveša rēķina un no kā neviens necietīs…

Mums ir tiesības gan uz kļūdām, gan vilšanos, gan jauniem mēģinājumiem, gan radošumu, gan vientulību, gan seksuālo orientāciju un dzīves veidu un izvēli it visā…
Nav pareizas priekš visiem dzīves…
Un tās vienkārši nevar būt, kaut vai tikai tāpēc, ka esam tik dažādi un atšķirīgi.
Atceries, ko teica Ostrovskis? – “Kāds mīl arbūzu, bet kāds – cūkas šņukuru”?
Tāpēc, lai katrs izvēlas, Ko viņam mīlēt un KO darīt…
Un, lai katrs kļūst par komandieri savā paša dzīvē…

Ļiļa Grad
Tlkoja: Ginta Filia Solis

Jau var dzīvot!

sz_403871

Jau var dzīvot!
Jau var pārstāt gaidīt, kamēr kaut kas notiks. Pārstāt gaidīt pirmdienu, algas dienu, jauno gadu, kad planētas nostāsies kā vajag. Pārstāt gaidīt, kad citi pirmie spers soli un labu laiku.
Jau var dzīvot!

Jau var mīlēt!
Var atstāt pagātnē savus aizvainojumus, var pārstāt savu kompleksu un neveiksmju malšanu galvā, var pateikt: “Stop!” šim domu mutulim un sākt just. Jau var pārstāt bakstīt sejā tuvajam un teikt – tu pirmais. Jau var pateikt: “Es tevi mīlu”, tam, kuru tu mīli. Pateikt no visas sirds un mīlēt, jau var – no visas sirds.
Jau var mīlēt.

Jau var ticēt!
Kaut nedaudz, kaut kam ticēt. Ticēt draudzībai, labestībai. Tam, ka saule vienalga uzleks un, ka ikkatram ir savs ceļš. Ticēt tuvajiem cilvēkiem. Un beidzot ticēt arī Dievam. Jau var atvērt acis un ieraudzīt, ka Viņš ir it visur. Ieraudzīt, kā rodas dzīves brīnums un noticēt.
Jau var atļaut sev ticēt.

Jau var piedot!
Laiks būtu piedot, cik var stiept aiz sevis šo smago asti, apraudāt savu bērnību, vainot vecākus, cilvēkus, kuri nodarījuši sāpīgi vai nav attaisnojuši cerības. Beidzot var visiem piedot. Un pie viena arī pasaulei piedot par tās dažādību un to, ka nav ideāla, par to, ka pasaule nav tikai tev, bet visiem.
Jau var piedot!

Jau var dzīvot!
Un var atzīt, ka dzīve ir skaista un brīnumu pilna. Ka viens vien zvaigžņotais debesu jums ir iemesls dzīvot. Ka mīļotā cilvēka smaids dažkart ir visa Visuma vērts un ir vērts mīlēt. Ka aizvainojuma asaras tik stipri dedzina, ka labāk ir piedot. Ka jauna, tikko dzimuša bērniņa dzīve liek noticēt brīnumam. Kaut arī bail, tomēr drosmīgi paskatīties uz priekšu. Tā ir drosme saviem tuvākajiem pateikt par mīlestību un atkausēt sirdis.
Atzīt, ka tu esi pieaudzis, ka atbildība – tas jau ir stāsts par tevi. Pārstāt to uzgrūst visiem, kas apkārt. Sākt atzīt “savu” un nesagrābties pārāk daudz liekā. Lutināt mazulīti sevī, darīt stulbas lietas un nodarboties ar muļķībām. Skraidīt lietū – samirkt, un pēc tam sildīt kājas vannā un samīļot savus tuvākos.
Ar gudru seju risināt filosofiskas sarunas, klusiņām sevī par sevi ķiķinot. Guļot uz muguras sapņot un cauri koku lapām vērties debesīs. Ticēt, ka viss piepildīsies. Un slepenībā pa vakariem lūgties. Aizvērt acis un tumsā čukstēt: “pateicos… pateicos… pateicos….” klusiņām murmināt savas visdziļākās domas un jūtas. Sajust Dvēseli, sajust, ka esi dzīvs.
Apklust un neizbiedēt šo mirkli…

Anna Švedova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sievietes prāts

sieviete skumst6

Sievietei prāts un saprāts strādā vienlaicīgi. Viņa vienlaicīgi jūt un domā. Taču tādā stāvoklī viņa nevar pieņemt lēmumus. Ja viņa kļūdās, tad nespēj sev to piedot. Viņa vienmēr nes sev līdzi visas savas kļūdas.
Pati galvenā vīrieša rūpe ir aizsargāt sievieti no viņas pašas prāta. Kā tikko vīrietis noveļ atbildību uz sievietes pleciem, viņš saņem dusmīgu sievieti. Kāpēc?
Tāpēc, ka sievietei tas ir pretdabiski. Sieviete aug tikai mīlestībā. Bet vīrietis – atbildībā.
Kad mēs audzinām bērnus, tad zēnam vajag ticēt, bet par meiteni, rūpēties. Šobrīd viss notiek otrādāk.
Marina Targakova “Kā uzbūvēta sieviete”
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu neesi atbildīgs par cita laimi

laime97979798

Saproti to tieši šobrīd. Tu neesi atbildīgs par kāda cita laimi. Tu neesi kāda cita nelaimes iemesls. Skarba mācību stunda, taču tā ir visatbrīvojošākā no visām.

Tu vēl joprojām vari rūpēties, uzklausīt, saprast citu sāpi, dziļi just līdzi. Tu vari uzņemties atbildību (un tas nav tas pats, kas vainas apziņa) par to, ko agrāk izdarīji vai pateici, kaut gan pagātni tu nevari izmainīt. Tu vari ciest, pārdzīvojot savas sajūtas un pārdomāt savas domas. Taču tu neesi citu cilvēku ciešanu iemesls, neatkarīgi no tā, cik ļoti viņi raud, kliedz vai apvaino tevi. Spiež uz tevi, cenšoties tev uzkabināt “žēluma sajūtu”.

Ja tas ir vajadzīgs, tu vari piedāvāt viņiem savu taisnību, padomu, savas zāles. Taču tu neesi vainīgs. Tu nevari kādu papildināt, harmonizēt, tu nevari kādu padarīt nabagu, nepilnīgu vai neveiksmīgu. Cilvēki katrs iet savu ceļu un tu ej savu. Un viņu laime ir viņu piedzīvojums, bet tava laime – tavs piedzīvojums.

Tu taču redzi, ka īstu laimi nevar atdot vai atgriezt atpakaļ. Īsta un patiesa laime ir AVOTS. Tā ir klātesamība. Tā ir gatavība iegūt savu personīgo pieredzi, nepārliekot šo slogu uz citiem.

Tā ir gatavība nevis meklēt mīlestību kaut kur ārpusē, bet atrast to daudz tuvāk. Savā elpā. Katrā sava prieka, ciešanu, laimes vai garlaicības mirklī. Katrā sirdspukstā, katrā skaņā, katrā kaislīgā velmē un katrā svētajā dzīves mirklī.

Tu esi dzīvs!

Autors: Džefs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Negribu atbildību. Gribu ticēt brīnumam.

gliemeznica3

Es ļoti bieži sastopos ar situāciju, kad gudri, skaisti un inteliģenti cilvēki ir ļoti nelaimīgi. Un viss tikai tāpēc, ka kāds ar viņiem manipulē, kāds indē viņu dzīvi u.t.t.

Attīstošas literatūras lasīšana un pašrealizācija dažkārt nospēlē diezgan šaubīgu lomu. No vienas puses paaugstinās informētības līmenis. Runas laikā skaisti, kā pērles, birst daudz psiholoģisku terminu un specifisku vārdu. No otras puses, cilvēks nokļūst tādā kā gliemežnīcā, no kuras reālo dzīvi neredz un arī dzirdamība ir slikta. Un vispār, ja nevēlaties mani pieņemt tādu, kāds es esmu, es paslēpšos savā aliņā un izdomāšu pats sev savu pasauli.

Visi šie brīnišķīgie padomi (bez sarkasma): “Iemīli sevi!”, “Aizej no toksiskām attiecībām!”, “Rūpes par sevi nav egoisms”, un tā tālāk, tiek pārprasti. Daudzi tos uztver kā aicinājumu tam, ka es esmu tāds brīnišķīgs, šaubu nav, un tāpēc visi man kaut ko ir parādā. Es nevienam pāri nedaru, bet man gan dara.

Ne jau es savu dzīvi padarīju nepanesamu. Mammas, tēti, vīri, bērni, kaimiņi, radinieki, mājdzīvnieki, prezidents, valsts, pasaule un vispār Visums. Ārējais un tikai ārējais faktors. Cilvēks taču strādā ar sevi, attīstās, lūk, pat grāmatas lasa un lekcijas apmeklē. Realizēties, pēc gliemežnīcā dzīvojoša cilvēka domām, viņš nevar, jo šī pasaule ir naidīgi noskaņota.

Un te nu sākas pats interesantākais. Katram, kurš nav gana labs, tiek uzspiesta kauna zīme. Viens – narciss, otra – histēriķe. Te man ir toksiskas attiecības, jo, redz, cilvēks nekrīt pie manām kājām, reaģējot uz manām kaprīzēm. Tas viss padara dzīvi neciešamu.

Es taču esmu labs, paciešu, un ciešu viņu dēļ.

Ja tu esi šajā situācijā, tātad tev pašam tā ir vajadzīga, tu to gribi.
Atbildi sev uz jautājumu: kāpēc tu neej prom, ja reiz tev ir tik slikti? Kāpēc nemeklē izeju? Kas tevi tur un, kāpēc tev tas ir vajadzīgs? Pacenties būt godīgs pret sevi un godīgi atbildēt uz šiem jautājumiem.

ATBILDĪBA. Lūk, zelta vārds. Katram cilvēkam jāapzinās sava atbildība par katru savu lēmumu. Par katru savu soli. Tā ir tava un tikai tava izvēle.

Tu izvēlējies savu vīru, savu profesiju, darbu, draugus, u.t.t. Neapmierina? Pārtrauc attiecības, taču atceries, ka tā ir tava izvēle. Atceries, ka ikvienas attiecības nav spēle vienos vārtos.

Esi drosmīgs! Uzņemies atbildību par saviem vārdiem, uzvedību (pat tad ja tevi ignorē). Paskaties uz sevi un situāciju no malas!

Uzņemies atbildību par savu dzīvi. Realitātē nav labās fejas, kas noslaucīs asariņu no tavām acīm, novicinās burvju nūjiņu un, lūk, tev būs prestižs, interesants un labi apmaksāts darbs, vienmēr atbalstoši, pieņemoši un uzticami draugi, princis vai princese, kas uzrodas nez no kurienes un ir gatavs izraut savu sirdi no krūtīm kā Danko, lai apgaismotu tavu dzīves ceļu.

Sakārto savu kontroles lokusu. Nepiedēvē savas neveiksmes ārējiem faktoriem. Neuzvel atbildību par savu dzīvi uz citu cilvēku pleciem. Tā ir tavējā.

Un mīlēt sevi nozīmē būt atbildīgam par savu izvēli un savu dzīvi!

Avots: http://magic-goal.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

 

Nekad nevajag virspusēji spriest par cilvēkiem

milestibas vestules2

Skolotāja stāstīja bērniem kādu senu notikumu par kuģi, kas cieta kuģa katastrofā.
“Uz kuģa bija laulāts pāris, kuri bija aizkļuvuši līdz glābšanas laivai, taču, izrādījās, ka tur ir tikai viena brīva vieta. Pēkšņi vīrs pastūma malā sievu, un pats iekāpa laivā. Bet sieva uz atvadām izkliedza viņam pēdējo frāzi.
Te skolotāja pārtrauca savu stāstījumu un jautāja bērniem: “Kā jūs domājat, kāda bija šī pēdējā frāze?”

Vairums skolnieku uzreiz gribēja izteikties: “Es tevi ienīstu!” vai “Kāda muļke gan es biju!”
Skolotāja pievērsās kadam zēnam, kurš visu laiku sēdēja un domīgi klusēja.
– Un, kā tu domā, ko viņa teica?
– Es domāju, ka viņa teica: “Parūpējies par mūsu bērnu!”
Skolotāja izbrīnīta paskatījās uz zēnu un jautāja: “Tu zini šo stāstu?”
– Nē, vienkārši, to teica mana mamma pirms nāves manam tētim.
Skolotāja cerēja, ka neviens no bērniem neievēroja viņas izbrīnu:
– Jā, tieši tā.
– Un tā, kuģis nogrima. Vīrietis nokļuva mājās un viens turpināja audzināt savu meitu. Pēc daudziem gadiem, kad tēva jau vairs nebija, meita atrada viņa dienasgrāmatu, kurā izlasīja sekojošo:
“Pirms mēs devāmies ceļojumā, viņa uzzināja savu briesmīgo diagnozi. Dzīvot bija palicis ļoti maz. Ak, Dievs, kā es būtu gribējis nogrimt kopā ar viņu, taču meitas deļ to nedrīksteju darīt. Es vienīgi varēju viņu atstāt okeāna vidū”.
Ar to arī stāsts beidzās. Klasē iestājas klusums.
Skolotāja redzēja, kadu iespaidu tas uz viņiem bija atstājis. Šodien viņi pirmo reizi, iespējams, saprata to, ka nevajag spriest par cilvēkiem virspusēji. Mēs ļoti daudz ko par citiem nezinām.

Avots: pokolenije-x
Tulkoja: Ginta FS