5 Reiki principi

reiki

1. Jau šodien es priecājos.

“Ja atveras durvis un pa tām nāk mīlestība, tad pirmais ienāk prieks…”

Ja cilvēka sirds ir piepildīta ar prieku, tad vienlaicīgi nav iespējams dusmoties, skumt, ienīst un skaust, u.t.t. Tad mēs paši jūtamies labi un apkārtnē izstarojam pozitīvu enerģiju. Šīs enerģijas vibrācijas nosaka mūsu dzīves kvalitāti, jo izpaužas mūsu domās, vārdos un darbos, un atkal atstarojas atpakaļ no ārpasaules. Tādējādi tās veido mūsu dzīves pamatu. Kā jau parunā teikts – ko sēsi, to pļausi. Ko mēs dodam, to mēs arī saņemam. No tā, cik esam priecīgi, lielā mērā atkarīgi mūsu panākumi un veiksme gan darbā, gan citur. Tas nosaka mūsu savstarpējās attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem, ietekmē mūsu veselības stāvokli. Un ilgstošā laika periodā,- cik dzīvespriecīgi esam pieraduši dzīvot savu dzīvi, cik smaidīgi esam, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē,- no tā atkarīgs viss mūsu dzīves plūdums un sasniegumi kopumā. Tamdēļ uzsmaidīsim sev, uzsmaidīsim viens otram – kaut vai tikai iekšēji – un ļausim veiksmei piepildīt mūsu dzīvi. Ja nu ir tā, ka ne par ko nav šobrīd prieka, tad ieskatīsimies rūpīgāk sevī. Pavērosim savu dzīvi, situācijas tajā un pavērosim, kurš virziens mūsu dzīvē ir tas, kas kaut reizi ir sagādājis patiesu prieku. Kad sajūtam to, mūsu intuīcija mums saka, ka tas ir mūsu ceļš. Kamēr dzīvojam, tikmēr mums ir iespēja piepildīt savus sapņus, savas vēlmes. Varam kļūdīties, varam izdarīt kaut ko nepareizi, bet izdarām secinājumus un turpinām ceļu. Un ja neatlaidīgi mēģināsim atkal un atkal, pienāks reize, kad viss izdosies. Tātad – ar prieku sirdī un tikai uz priekšu!

2. Jau šodien esmu mierīgs.

“Drosmīgs cilvēks ir mierīgs…” R. Š.

Nekas ārējs nespēj iespaidot cilvēku, ja viņa sirdī ir miers. Nav baiļu, nav uztraukumu, nav šaubu, u.t.t. Visi ārējie ierobežojumi un rāmji patiesībā ir tikai ilūzija. Bailes ir prāta darbības rezultāts, tām nav sakara ar patieso realitāti. Pat ja arī tās ir iepriekšējās negatīvas pieredzes rezultāts, tās atkal ir tikai ilūzijas, ka tā notiks arī šoreiz. Ļaujoties satraukumam, mēs ienesam savā dzīvē ne tikai nepārliecinātību par sevi, bet arī vājumu, jo nemiers noņem spēku.

Par sevi nepārliecināts un bailēm pakļauts cilvēks, kuram nav priekšstata par to, kāds potenciāls viņā ir ielikts, un ka tikai viņš pats veido katru savu dienu un savu dzīvi kopumā, var turpināt meklēt savu neveiksmju cēloņus ārējos apstākļos. Un vai ir pieredzēta kaut viena tāda situācija, par kuru nervozējot un satraucoties, būtu iespējams kaut ko uzlabot šajā sakarā? Tamdēļ uzņemsimies paši atbildību par savu dzīvi! Ik mirkli mums ir izvēle. Ik dienu mēs pacietīgi varam sev pateikt: “Lai mans miers dod man spēku!” Izjutīsim un pieņemsim savu mieru ar visu sirdi!

Dziedināšanās no dažāda veida bailēm un to izpausmēm ir turpmākās dziedniecības pamats un sākums tās tālākai attīstībai. Šī Reiki principa visdziļākās būtības apzināšanās un sekošana tam dod cilvēkam iespēju ieraudzīt šo stāvokļu patiesos iemeslus sevī un atbrīvoties no liela daudzuma visdažādāko baiļu, sasniegt iekšējo mieru, neierobežotu pacietību un līdzsvarotību, audzināt stingru un stipru gribu. Ar Reiki, jeb mīlestības spēka palīdzību cilvēkam ir iespēja pārveidot baiļu un nemiera graujošo negatīvo iedarbību pozitīvā, radošā enerģijā, kas kalpos viņa izaugsmei un attīstībai. Viņš pamazām iegūst arvien lielāku garīgu spēku un spēju efektīvi palīdzēt pašam sev un būt jūtīgam un atsaucīgam pret citu cilvēku sarežģījumiem un bēdām.

Nekas un nekur nespēj izjaukt viņa iekšējo līdzsvaru: ne uzslava, ne nopēlums, ne neveiksmes, ne panākumi.

Tikai izlīdzsvarots priekos un ciešanās, apmierinājumā un skumjās, mierīgs garā cilvēks spēj izjust visu dzīves pilnību un skaistumu, atraisīt visaugstākās radošās spējas, virzīties pa savu Ceļu, vest aiz sevis skolniekus un sasniegt savu realizāciju.

3. Jau šodien es uzcītīgi un godīgi strādāju.

“Dod, Dieviņi, otram dot,
Ne no otra mīļi lūgt…”

Šis princips nenozīmē tikai vienkārši “godīgi sev nopelnīt dienišķo maizi un nezagt”. Tas aptver visu cilvēcisko attiecību sfēru, aicinot uzturēt tās bez liekulības un uz savstarpējas uzticēšanās pamata. Šis princips attiecas ne tikai uz finansu un personīgo attiecību jomu, bet izpaužas visās savstarpējās attiecībās un neredzamajās saiknēs starp cilvēkiem. Tas atklāj mūsos tādus slēptus motīvus, kā meli, noklusēšana, vai tāda rīcība, kas pamatota uz ne-patiesību. Negodīga rīcība ir ļoti jaudīgs faktors, kas noved cilvēku pa līču loču celiņiem pie arvien lielākām problēmām. Savukārt, sekojot šim principam, cilvēks atrod savu ceļu un virzās pa to uz gaismas pusi.

Bez tam šis princips izskauž arī parazītismu, kas reizēm vērojams cilvēku sabiedrībā. Ļoti bieži cilvēki nemāk, jeb nevēlas sastrādāt, attīstīt un nostiprināt paši savu dzīvības enerģiju, bet sāk dzīvot uz citu rēķina. Šī parādība ir pazīstama ar nosaukumu “vampīrisms”. Tā ir savdabīga uzvedības forma, veids, kā tiek paņemta kāda cita cilvēka vai pat cilvēku grupas fiziskā, emocionālā, mentālā un garīgā enerģija. Tāda garīgi-enerģētiska zādzība vai meli tiek paslēpti aiz iztapīgas, izdabājošas ”mīlestības”, “maiguma”, “draudzības”, “uzslavas”, “radniecīgo attiecību” vai “labas pazīšanās” maskas. Tamdēļ godīguma princips ļauj sakārtot mūsu enerģiju apmaiņas procesu un sasniegt harmoniju cilvēka sociālo attiecību jomā. Tas ļauj izvairīties no meliem, skaudības, neuzticības, aprēķina, aprunāšanas, u.t.t., t.i., no visa tā, kas gala rezultātā noved pie enerģijas izsīkuma, dažādām problēmām un slimībām. Un otrādi, principa ievērošana piepilda dzīvi ar skaidrības, sirsnīguma, atklātības un uzticības gaismu, tātad ar dziedniecisku enerģiju.

Šis princips katram no mums saka: “Esi godīgs vispirmām kārtām pret sevi, nemelo sev, dzīvo saskaņā ar savu sirds balsi, ar savu sirdsapziņu un tad Tavā dzīvē ienāks arvien vairāk Tavas patiesības, Tavas Paša esības. Tā kļūs piepildīta un Tu varēsi daudz vairāk izpaust sevi un savu unikalitāti un nevis kaut kad nākotnē, bet gan vienīgajā patiesi reālajā brīdī, kas Tev ir svarīgs – šeit un tagad.”

4. Jau šodien pateicos par visu svētību, ko saņemu.

“Kuru darbu padarīju,
To pateicu Dieviņam…”

Spēja izjust pateicību – tā ir cilvēka īpašība, kas liecina par viņa dzīvības enerģijas virzienu. Pateicība – tā ir gatavība ziedot savus spēkus radošiem mērķiem. Ārēji cilvēks pateicības stāvoklī izstaro pozitīvu radošu enerģiju. Un tieši pateicoties tam, viņam atveras iespēja saņemt enerģiju no savas iekšējās saiknes ar pasauli, t.i., ieslēgties enerģijas apmaiņas procesā.

Pateicība un atzinība nozīmē, ka cilvēks dzīvo, piepildīts ar laimes un apmierinātības sajūtu.

Būt pateicīgam, tas nozīmē būt apmierinātam ar to, kas atnāk pats no sevis, būt priecīgam par to, kas ir.

Kad mēs pastāvīgi izpaužam atzinību, jūtot pateicību ne tikai par to, ko mēs saņemam, bet arī par to, ko mēs uzzinām un iemācāmies, apkārtējie cilvēki sāk mums arvien vairāk uzticēties. Ap mums sāk veidoties pārpilnības un pārticības atmosfēra.

Mūsu apziņas ieciklēšanās uz īslaicīgām iluzorām vērtībām neļauj mums saņemt to, kas ir patiesi mūsu. Ja mēs koncentrējamies uz to, kā mums nav, mēs izjūtam trūkuma un nepietiekamības sajūtu. No otras puses, ja mēs spējam izjust tā pārpilnību, kas mums ir dots šinī dzīvē, un būt pateicīgiem par to, pārpilnība vienmēr sekos mums. Vēl vairāk – tai būs tendence pieaugt. Pateicība un atzinība par visu padara cilvēku atvērtu gan paša dzīvei, gan apkārtējai pasaulei un universālajai Visuma enerģijai. Cilvēks kļūst par tādu kā vienoto enerģijas trauku ar visu, ko viņš pieņem. Neapmierinātība bloķē un izjauc kanālus, caur kuriem noris enerģijas apmaiņas process. Tādā gadījumā ieplūstošā enerģija tiek izmantota, lai pirmkārt atjaunotu kanālu darbību. Bet, kad šī saikne funkcionē, panākumi un uzplaukums ir nodrošināti. Nonākot kontaktā ar Visuma vienoto dzīvības enerģiju, mēs koncentrējam savu uzmanību uz panākumiem, veiksmi un bagātību, sajūtam visu dzīves aspektu pārpilnību. Enerģijas plūsma tādā gadījumā paplašina mūsu iekšējā “es” kanālus vēl lielākam enerģijas pieplūdumam. Nākamis solis ir – gatavība konstruktīvai mūsu mērķu sasniegšanai. Tikai pozitīvs noskaņojums vien uz panākumiem un uzplaukumu nepadarīs tos par realitāti. Tam nolūkam ir nepieciešams šo noskaņojumu pastiprināt ar enerģiju, Visuma vienoto spēku. Tieši no mums plūstošā enerģija, ieguldīta pozitīvo apstiprinājumu un nesatricināmas ticības gultnē, ienesīs šis pārmaiņas, uzplaukumu un pārpilnību mūsu dzīvē. Tamdēļ mūsu pastāvīga un apzināta atgriešanās šajā radošajā pateicības stāvoklī nodrošina nepārtrauktu enerģijas plūsmu labklājības virzienā, kurai ir tendence materializēties arvien pieaugošā daudzumā. Mūsu izvēle dzīvot ar pateicību ir vienlaicīgi arī izvēle dzīvot pārpilnībā, apmierinātībā un arvien pieaugošā uzplaukumā.

5. Jau šodien esmu labestīgs, mīlu visu.

“Visu, ko dariet savā dzīvē, dariet tikai ar mīestību. Ja jūs nevarat to izdarīt ar mīlestību, labāk nedariet nemaz…”
Māte Terēze.

“Nepiedošana ir vienīgais grēks… “ Lūle Vilma.

Nodalot šajos principos pamataspektus, mēs redzam, ka tie norāda uz pieciem visizplatītākajiem iemesliem, kas rada slimības. Tie ir – bailes, agresija, aizvainojums, apmāns, atraušanās no Dabas un Radītāja. Apkopojot to, iespējams šos piecus iemeslus novest pie viena pamatiemesla. Pats lielākais un lielāko daļu slimību un visu cilvēces problēmu pamatiemesls ir – mīlestības trūkums. Vai varam uzskatīt, ka tumsa patiesībā ir gaismas trūkums? Tad – ja cilvēks izjūt bailes, nemieru, uztraukumu, neuzticību, agresiju, kaut ko nepieņem, nosoda, apvainojas, mānās, meklē aizstāvību, cenšas sagrābt un neatdot kaut ko, tad tas, bez šaubām, nozīmē tikai vienu – viņam trūkst mīlestības.

Un ja cilvēkam ir šie negatīvie stāvokļi, ja viņš saka, jeb uzvedas tā, ka viņam pietrūkst mīlestības, tad tas patiesībā nozīmē to, ka viņš pats nav devis sev un pasaulei pietiekoši daudz mīlestības. “Ko sējam, to pļaujam…”

Principi aicina mūs dzīvot mīlestībā un dot to pirmām kārtām sev un pēc tā paša principa visiem cilvēkiem un visai apkārtējai pasaulei bez izņēmuma. Atvērt savu Sirdi un apvienot savu patieso “Es” ar visu cilvēku “Es” un visām dzīvajām būtnēm un izjust visas dzīves Vienotību. Cilvēks, kas iet savu Ceļu, ir aicināts dzīvot ne vienkārši mīlestībā, bet Pirmavota mīlestībā, mīlestībā pret Radītāju un Radītāja mīlestībā, mīlēt visu dzīvi kā Viņa dzīves un mīlestības izpausmi. Viņa varenajā Sirdī nav sadalījuma. Viss nāk no viena Pirmavota un ir cieši savstarpēji saistīts un nepārtraukti ietekmē viens otru. Kamēr cilvēks redz šo sadalījumu, tic duālismam, tikmēr viņš nevar izjust mīlestību, jo mīlestība ir dzīve visā. Visas dzīves ir vienlīdz vērtīgas, jo Radītājs dzīvo un elpo caur katru no tām.

Šī Dievišķā beznosacījumu mīlestība arī ir šis ļoti jaudīgais un iedarbīgais dziedniecības līdzeklis, kā katram cilvēkam, tā arī visai cilvēcei kopumā. Mīlestība kā vienotais un Augstākais likums apvieno sevī visus evolūcijas spēkus un likumus.

Dzīvojot mīlestībā, cilvēks uzzina, kas ir patiesība. Pati-esība… Viņa sirds atveras un uzzied un viņš kļūst vienots ar Visu Kas Ir un apvienojas ar Gara spēku. Dievišķās mīlestības stari no atvērtas sirds sāk izgaismot, sildīt un barot visu, kas ir apkārt apgaismotam cilvēkam.

Par cilvēku nepiedzimst – par cilvēku kļūst…

Avots: http://www.reiki.lv

Advertisements

Darbs, tā ir mīlestības apmaiņa

skudras stradā4

Kam domāts darbs? Apmaiņai. Tagad to vienkārši sauc par tirdzniecību. Bet patiesībā tā ir apmaiņa, pie kam, mīlestības apmaiņa. Tev ar mīlestību ir jādara savs darbs, lai citi varētu izmantot tavu mīlestību. Tā tu veido arī savas attiecības. Vai esi ievērojis vienu lietu? Ja kāds ar mīlestību dara savu darbu,viņš kļūst par augstākās klases meistaru. Cilvēki viņu vienkārši meklē. “izdari man to, un es tev samaksāšu jebkuru naudu” Ja tu esi vieds, tad “Dod man kādu padomu!” Un cilvēki tev paši kaut ko nes, un tu pat neko neprasi. Sākas vienkārši apmaiņa. Ja tu kaut ko dari nesavtīgi, ar mīlestību un kvalitatīvi, tu automātiski saņem apmaiņā visu, kas tev nepieciešams. Tā strādā Visums, Visuma likumi, daba.

Paskaties, kā visas dzīvās būtnes neapzināti izmanto šo principu. Katrs dod to, kas citiem nepieciešams un ņem no citiem to, kas viņiem trūkst. Visi augi, putni, kukaiņi, tā ir saikne. Cilvēkam šī saikne ir jāiemācās un ar sava saprāta palīdzību tā jāizmanto.

Aleksandrs Hakimovs
Tulkoja: Ginta FS

Elizabete Gilberta. Četras svarīgas lietas!

muza-darbs

Aizraušanās

Darbs

Aicinājums

Mūža darbs

Ļoti bieži cilvēki jauc šos jēdzienus. Tie nekrustojas. Pievērsiet uzmanību šim faktam. Katrs no tiem kalpo lieliskam mērķim. Un tagad es izstāstīšu, kā es saprotu to atšķirības, un kā man tas palīdz dzīvē.

Aizraušanās

Pats vārds norāda uz vieglumu un atslābinātību. Ir taču tik patīkami ar kaut ko aizrauties! Atslēgties no visa pārējā un aizrauties tieši ar to.

Tu vari atrast jaunu aizraušanos, pilnībā nodoties tai un iepriekšējo pamest novārtā. Tā neapvainosies. Manā ģimenē katram ir bijušas kādas aizraušanās: vecmāmiņa auda paklājiņus, vectētiņš darināja rotas no sudraba karotēm. Pirms pāris gadiem es veidoju dārzu, tagad dziedu un gleznoju.

Aizraušanos no visa pārējā tu atšķirsi pēc noskaņojuma. Tas būs viegls un rāms. Te nav napoleona plānu. Tev vienkārši patīk un tu dari. Tu vari pat pelnīt naudu ar savu aizraušanos – taču tas nav obligāti. Aizraušanās ir vajadzīgas, lai mēs atcerētos par to, ka dzīvē ir vēl kaut kas, bez efektivitātes, ienākumiem un vētrainas attīstības.

Darbs

Bez airaušanās var iztikt. Iztikt bez darba nav iespējams. Protams, var izrādīties, ka esi bagāts mantinieks, tev var būt bagāti radi… taču es tomēr domāju, ka darbs vienalga ir vajadzīgs.

Darbs dod pārliecību par sevi un iespēju lepoties ar sevi. Darbs parāda to, ka tu spēj parūpēties par sevi.

Man vienmēr ir bijis darbs, dažkārt – pat divi. Pat pēc trešās grāmatas publicēšanas, es turpināju strādāt. Es nevēlējos savai iedvesmai uzkraut atbildību par dzīvokļa un rēķinu apmaksu.

Daudzi radošas dabas cilvēki pretojas darbam. Ar mani tā nekad nav bijis. Darbs vienmēr ir mani stiprinājis, vienmēr ir devis pārliecību par sevi un brīvību. Man bija patīkami zināt, ka es varu balstīties uz saviem spēkiem. Man nebūs jābadojas pat tad, ja mūza mani pametīs.

Darbam ir tiesības nebūt pārāk aizraujošam. Tas var būt pat garlaicīgs. Pat apnicīgs. Tava intelektuālā līmeņa necienīgs.

Darbam nav jābaro tava dvēsele! Godīgi! Es esmu darījusi daudzus darbus. Tas nav svarīgi.

Nav obligati jāmīl savs darbs. Bet obligāti ir jānāk un jādara tas, kas jādara, atbildīgi un ar cieņu. Protams, ja tev no darba paliek slikti, to vajag mainīt, taču nekrīti filosofēšanā.

Darbs tevi baro, baro tavu ģimeni. Tas ļauj tev nopirkt vajadzīgās lietas. Pateicoties darbam, tu vari iekrāt naudu kaut kam ļoti svarīgam un vajadzīgam, vari samaksāt dzīvokli. Saraksts ir ļoti garš.

Neviens darbs nav pazemojošs, ja tas ļauj apmierināt tavas fiziskās vajadzības. Mēs dzīvojam materiālā pasaulē.

Mani tracina tas, ka cilvēki atrod pieklājīgu darbu un pēc tam šausta sevi par to, ka tajā nav viņu dzīves jēgas. kaunina sevi par to. Pārtrauciet to darīt!

Starp tevi un tavu amatu un darbavietu nevar likt vienlīdzības zīmi. Ej darbā, saņem savu algu – un visu pārējo dzīvi dari to, ko vēlies. Darbs nav tieši saistīts ar dzīves jēgu. Starp darbu un dzīvi nevar likt vienlīdzības zīmi. Ir svarīgi to saprast. Jo ir vēl kas…

Aicinājums

Tas ir pavisam kas cits! Darbu mēs darām par naudu, punkts.

Aicinājums – tas ir tas, ko mēs būvējam visu mūžu, ieliekot tajā spēkus, enerģiju, kaisli, neatlaidību. Tā ir karjera plašā nozīmē. Tas ir ceļš pa kuru mēs ejam apzināti.

Nav obligati mīlēt savu darbu. Taču aicinājumam, ja reiz to izvēlēsies, būs vajadzīga emocionālā piesaiste.

Aicinājums ir tas, kurā ir vērts investēt. Aicinājumu baro ambīcijas, stratēģija un motivācija. Aicinājums – tā ir tava saikne ar pasauli.

Agrāk man bija darbi, bet tagad esmu noformulējusi savu aicinājumu. Lūk tas ir: AUTORS! Profesionāla rakstniece. Tagad es no daudziem variantiem izvēlos tieši to, kas tuvina mani manam aicinājumam. Es tajā ielieku sevi.

Kā rakstniece, es veidoju attiecības ar izdevniecībām, pieturos pie apsolītajiem nodošanas termiņiem, sniedzu intervijas, piekrītu publiskām uzstāšanās reizēm. Pievēršu uzmanību tam, ko saka kritiķi, pievēršu uzmanību grāmatu pārdošanas apjomiem un lasītāju atsauksmēm. Saudzīgi un ar mīlestību atdodu savu uzmanību savam aicinājumam, jo savādāk, tas aizgriezīsies no manis.

Starp citu, bez aicinājuma var iztikt. Nav nekā briesmīga, ja tu ej uz darbu un vēlāk baudi savu aizraušanos. Tāpat, zināt par savu mūža darbu, bet iztikt bez aicinājuma.

Aicinājums ir apzināta izvēle. Taču, ja esi izdarījis savu izvēli, būs tajā jāiegulda spēks un jāveic kādas noteiktas darbības. Pretējā gadījumā šis ceļš izrādīsies nogurdinošs un bezjēdzīgs.

Aicinājums ir ļoti svarīga mana mūža daļa. Taču – ne pati galvenā. Tāpēc, ka ir vēl kas…

Mūža darbs (ДЕЛО ЖИЗНИ)

Aicinājums ir publisks process. Tā ir tava saikne ar pasauli. Bet tavs mūža darbs ir personīga tēma.

Tā ir saikne ar Dievu, ar Visumu, ar kaut ko lielāku, kā tu pats. Tas ir sirds sauciens. Tavs augstākais dzīves uzdevums (предназначение).

Aicinājums ir atkarīgs no apkārtējiem cilvēkiem. Mūža darbs ir atkarīgs tikai no tevis.

Var nomainīt aicinājumu, bet nevar neieraudzīt mūža darbu.

Rakstniecība bija mans mūža darbs vēl ilgi, pirms es izvēlējos aicinājumu – kļūt par profesionālu rakstnieci. Rakstniecība uz visiem laikiem paliks mans mūža darbs, pat tad, ja manas grāmatas cilvēki pārstas lasīt, pat tad, ja bankrotēs visas pasaules izdevniecības. Tas ir ļoti svarīgs process, un es sen esmu vienojusies ar sevi, ka ik dienu noteiktu laiku veltīšu tai. Pat tad, ja no tā nekas nesanāks…

Ja es uzskatu, ka rakstniecība ir mans aicinājums, man ir ļoti svarīgi, ko par to domā mani lasītāji. Bet tad, kad es domāju, ka rakstniecība ir mans mūža darbs, man ir pilnīgi vienalga.

Es rakstu tāpēc, ka tas ir vajadzīgs personīgi man.

Mūža darbs var nenest naudu, un tajā pat laikā, tam var būt ārkārtīgi dziļa jēga. Mūža darbs nav saistīts ne ar karjeru, ne statusu. Daudzi cilvēki ir centušies uzbūvēt savu karjeru uz sava mūža darba, un sagrāvuši šo darbu (labs piemērs ir Eimija Vainhausa).

Ja mans aicinājums sāks negatīvi ietekmēt manu mūža darbu,  es pametīšu aicinājumu un atradīšu sev darbu.

Bet es neatteikšos no sava mūža darba.

Mūža darbs ir tas, kas dara mūs dzīvus. Viss, kas piedod mūsu dzīvei jēgu.

Laulība, pedagoģija, bērnu audzināšana, rūpes par cilvēku veselību, vecu ļaužu aprūpe var ietilpt mūža darbā. Es redzu, ka viens draugs uzkopj ielu, vāc atkritumus. Tajā no viņa redzes viedokļā, ir viņa dzīves jēga un vērtība.

Pie mūža darba mūs atved mīlestība (es mīlu rakstīt), vai naids (daudzi atnāk sociālas aprūpes sistēmā tāpēc, ka viņi neieredz valsts nerūpēšanos par trūkumcietējiem).

Nav jēgas gaidīt mūža darbu. Tas mīl uzmanību. Kas tev liek sajusties pa īstam dzīvam?

Ja reiz runājam par mūža darbu, tad tajā nav vietas slinkumam, mazdūšībai un kūtrumam. Šo lietu nevar atlikt malā. Jo labāk tu to saproti, jo grūtāk palikt bezdarbībā.

Var izvelēties aizraušanos, darbu, aicinājumu… bet nevar izvēlēties mūža darbu. Var tikai noskaidrot, kas tas ir.

Var augstu novertēt savu mūža darbu, var par to kaunēties. Var dziedāt tam slavas dziesmas, var tēlot, ka tā nav vispār. Bet, ja tu cieni savu mūža darbu, dzīve piepildās ar prieku un kļūst jēgpilna. Bet tu pats kļūsti stiprāks un drosmīgāks.

Kā atrast savu mūža darbu? Ieklausies sevī. Savās reakcijās uz pasauli. Savās emocijās. Savā sirdī un dvēselē. Un neapstājies mirklī, kad atradīsi sev darbu. Kopā ar to tu vari atrast ko vairāk.

P.S. Starp citu, es pamēģināju “salikt” savas nodarbes četrās kastītēs (bet par to nākamreiz)

Autors: Elizabete Gilberta

Tulkoja: Ginta FS

 

Par darbu pēc 50: zelta vidusceļa meklējumos

francuziete5

Epigrāfs uzprasījās pats no sevis, kādas senas anekdotes veidā:

“Kad vecai francūzietei vaicāja, kā viņai izdevies nodzīvot līdz 100 gadiem, viņa domīgi atbildēja: es nepavisam nepiekopu veselīgu dzīvesveidu, vīrus mainīju vienu pēc otra, pīpēju un glāze sarkanā vīna pie vakariņām man vienmēr ir bijusi pašsaprotama lieta. Taču es uzskatu, ka pats svarīgākais faktors bija tas, ka es NEKAD neesmu stradājusi.”

Par darbu pēc 50 var strīdēties līdz nelabumam. Vieniem darbs ir ikdienišķā nepieciešamība (bijušās Padomju Savienības teritorijā), citiem – iespēja izrotāt savu vientulību, citiem nodeva dzīves priekšā, jo nav citas iespējas, kā aizpildīt tukšumu, vēl kādam gribas palīdzēt bērniem un tikai nelielam daudzumam laimīgo, darbs – tas ir lidojums, radošums, attīstība un dzīves piepildījums.

86% Krievijas sieviešu pēc 50 gadiem nevar un negrib strādāt, jo jūtas neperspektīvas, nogurušas un nekam nederīgas.

Arvien biežāk, uzdodot sev jautājumu: kā gan tā sanāk, ka vairums cilvēku mūsu valstī ar savu iemīļoto nodarbi var atļauties nodarboties tikai kā ar hobiju, tajās nedaudzajās brīvajās minūtēs, kas paliek pāri pēc darba, es atcerējos savus paziņas

Viens no viņiem, dievinot alpīnismu, vienmēr “saslima” sev vajadzīgajā laikā, lai piedalītos kāpšanā un  kolēģi no darba viņu neraustītu. Es atcerējos draudzeni, kura izdomāja dažādus iemeslus, lai ātrāk aizmuktu no darba un piedalītos akmeņu izstadē, jo viņa tos dievināja visu savu mūžu un lieliski pārzināja. Un vēl daudzus citus.

Kā gan tā sanāk, ka cilvēkiem nepietiek drosmes, uzsākt savu lietu, ne no viena nebūt atkarīgiem, un nodarboties ar savu iemīļoto nodarbošanos? Un par to viņi aizdomājas tikai ļoti nobriedušā vecumā, beidzot, saprotot to, ka dzīve ir viena un sapņi tā arī paliks tikai sapņi.

Sievietes man piekritīs, ka pēc 40 gadiem ļoti gribas nodarboties tikai ar sevi, vairāk būt mājās blakus saviem mīļajiem un nedomāt par varoņdarbiem un perspektīvām, kuras labākajā gadījumā jau ir notikušas vai sliktākajā – vairs nekad nenotiks. Iespējams, protams, ka tikai es, kas saķērusi izdegšanas sindromu, tā spriedelēju. Taču tik ļoti gribās audzināt mazbērnus, kopt ziedus un vārīt boršču, pa ceļam izveidojot sieviešu klubu, kur runāt par stilu, hobijiem un, iespējams, arī par politiku.

Gribās, lai nebūtu ne minūtes brīva laika, aizrautīgi nodarbojoties ar jauniem un jauniem darbības virzieniem, ar labdarību, sportu, pareizi ēst, palīdzēt saviem tuviniekiem. Un varbūt nedaudz pat strādāt.

Droši vien te ir tikai viens ceļš – būt neizsakāmi bagātai. Vai arī garīgi bagātai, bet ļoti nabadzīgai materiālā plānā. Ne velti senie gudrie runāja, ka bagāts ir tas, kam materiālais atrodas līdzsvarā ar garīgo…

Reiz, ceļojot pa Indiju, mana draudzene (profesore, divkārtējā zinātņu kandidāte, daudzu macību grāmatu autore), nomocījusies darbā vairākās Maskavas augstskolās, divu meitu māte ar milzīgu kredītu, runājot ar mūsu šoferi teica: “Es neredzu, ka jūsu sievietes strādātu. Ar ko īsti viņas nodarbojas?” Un šoferis viņai nopietni atbildēja: “Kundze, viņas ir ļoti aizņemtas. Viņas atbild par savu ģimeni – gatavo ēst, audzina bērnus.” Un mana izglītotā draudzene ar rūgtu ironiju pajokoja, bet varbūt teica tīru patiesību: “Gribu būt indieša sieva!”

Es daudzus gadus esmu zelta vidusceļa meklējumos – lai dzīvotu interesantu dzīvi, atrastu laiku meitai, mazdēlam pasaciņu palasīt, aiziet uztaisīt manikīru, nodarboties ar dekupāžu.

Kāds teiks, ka viņam to visu nevajag, ka tie ir tikai perfekcionistu spriedelējumi – paspēt visu. Kāds padomās, ka viņš jau sen ir atradis savu lomu gan sabiedrībā gan ģimenē. Bet es vēl līdz šim, protot ļoti daudz ko un ar aizrautību atklājot dažādas jaunas lietas, esot “trīsreiz laimīgi precējusies” vēl joprojām esmu brīvajā lidojumā, meklēju un meklēju iespējas ne tupi “vienkārši strādāt”, bet pastāvīgi pilnveidojoties, arvien tuvāk tuvoties savam patiesajam ceļam.

Mans klasesbiedrs šajā sakarā teica: “Tev gan veicas, tev ir tāda interesanta dzīve, ne tā kā man!” Un es viņam atbildēju: “Es droši vien tev atklāšu briesmīgu noslēpumu, es pati sev tādu dzīvi radu un ne uz vienu nepaļaujos.”

Tad, lūk, attiecībā uz darbu: vairums manas paaudzes cilvēku absolūti nav pratuši nospraust ilglaicīgus mērķus. Viņi nepārzin pareizas mērķu uzstadīšanas tehnikas, bet dzīvo kā pagadās, neskatoties uz priekšu – “kā visi”. Un tagad tik ļoti labi saprotama ir paruna: “Ja jaunība zinātu, bet vecums – varētu.” Un, vienalga, “vienkārši kaut kur un par kaut ko” strādat negribās. Gribās radīt, priecāties par dzīvi un strādāt. Pirmkārt jau ar sevi.

Autors: Svetlana Baženova

Tulkoja: Ginta FS

 

Negaidi, kad kāds tevi darīs laimīgu

milestiba11

Mēs kļūdāmies, kad uzskatām, ka mīlēt nozīmē just. Izjust jūtas, fluīdus un baudu no vienas vien mīļotā cilvēka klātbūtnes. Taču vārds “mīlēt” ir darbības vārds! Mīlēt nozīmē darīt, veikt kaut ko mīļotā cilvēka labā. Mīlestība ir darbība! Kad ar sirds trīsām baudām apskāvienus, skūpstus, bet neko nedarām mīļotā labā, tā nav mīlestība – vien tikai iemīlēšanās.

Diemžēl daudzās ģimenēs notiek tieši tā: katrs no laulātajiem dzīvo gaidās, ka otrs kaut ko darīs , lai paustu savu mīlestību. Viņa gaida no sava mīļotā komplimentus un ziedus, viņš gaida garšīgas vakariņas un masāžu. Sieva vēlās, lai vīrs darītu viņu laimīgu, bet vīrs gaida no sievas apsolīto laimi. Tā gaidīt var ļoti ilgi! Nesekmīgās gaidas sev līdzi nes aizvainojumu, apvainojumus, pārmetumus un strīdus. Un tad, kad jums pārmet to, par ko vispār neesat aizdomājušies, vai gan jums gribēsies kaut ko šī cilvēka labā darīt no visas sirds? Tā arī sairst ģimenes un izgaist mīlestība. Bet izgaist tāpēc, ka tās vispār nav bijis. Bija tikai iemīlēšanās, vilkme, kaisle, cerības un gaidas.

Mīlestība iespējama vien divu nobriedušu cilvēku starpā un briedumam šajā gadījumā nav nekāda sakara ar vecumu. Nobriedušas dvēseles var mīlēt arī 15 gados, bet nenobriedušas nevar pat 40 gados.

Kāda tad ir atšķirība starp nobriedušu un nenobriedušu personību? Kā saprast, kas esat jūs?

Nobriedusi personība:

Pieņem sevi tādu, kāda tā ir. Nevaino sevi, nekritizē un nenosoda. Mīl sevi. Neatkarīgi no ārējā izskata, neatkarīgi no spējām, talantiem un rakstura. Mīlestība piepilda to no iekšpuses un tāpēc tā ir gatava dalīties savā mīlestībā. Ieskaut tajā sevis cienīgu mīļoto cilvēku, kuram dāvāt savu sirdi.

– Pieņem savu izredzēto tādu, kāds viņš ir. Necenšas to pārtaisīt, nekritizē, nekontrolē. Vienkārši mīl,

Negaida, ka kāds to darīs laimīgu. Vienkārši ir laimīga pati ar sevi.

– Gatava strādāt attiecībās, kaut ko mainīt, ja tas vajadzīgs. Ja vajadzīgs – arī sevi mainīt. Pielikt pūles.

 

Nenobriedis cilvēks (visticamākais, personība nevar būt nenobriedis cilvēks):

– Visu laiku atrodas upura pozīcijā. Pastāvīgi grauž sei, iztukšojot sevi no iekšpuses. Kritizē un nosoda.

– Tam ļoti vajadzīga mīlestība, lai kāds aizpildītu to tukšumu, kas viņam ir dvēselē. Pats mīlēt nav spējīgs, jo viņam nav tam resursu.

– Vairāk par visu pasaulē baidās no vientulības. Jo tādā gadījumā neviens viņu nevarēs iemīlēt.

– Nevar pieņemt otru cilvēku tādu, kāds viņš ir. Cenšas viņu pārtaisīt atbilstoši saviem stereotipiem (padarīt tādu, kādam pēc viņa uzskatiem jābūt īstam vīrietim vai sievietei).

– Nav gatavs stradāt pie attiecībām. Uzskata, ka, ja nu kādam vajag to darīt, tad tas ir otrs cilvēks, jo laimīgu padarīt taču vajag viņu.

 

Daudzas sievietes man raksta vēstules, aprakstot savu problēmu ar nosaukumu “mīlestība ir beigusies” Jautājums skan apmēram tā: «Mēs ar vīru jau daudzus gadus esam kopā. Jūtu, ka mīlestība ir beigusies, es viņu vairāk nemīlu, viņš mani – arī. Neredzu tadām attiecībām jēgu. Vai man šķirties?”

Manas mīļās sievietes, mīlestība kā jūtas pāriet pirmajos kopdzīves gados. Nevar sirds ietrīsēties mūžīgi ikreiz, kad ieraugi savu otro pusīti, nevar mūžīgi vēderā lidināties tauriņi. Problēma, kuru jūs aprakstāt, samilzt pakāpeniski, kā sniega bumba. Jums bija savas gaidas un cerības attiecībā uz savu vīru, viņam – savas. Šīs cerības neattaisnojās un atbildes soļus jau vairs negribas spert. Aizvainojums sirdī nogalina mīlestības jūtas. Jums vienkārši ir jāsāk mīlēt savs vīrs. Jāuzsāk darbība! Jāsāk kaut kas darīt viņa laimei un labsajūtai.

Piedot viņam viņa bezdarbību, apzinoties arī viņa gaidu dabu attiecībā uz jums. Sākt gatavot viņam visgaršīgākos ēdienus, masēt  viņu, rūpēties par viņu. Bet galvenais – darīt to ar prieku sirdī. Un tad jūs ieraudzīsiet, kā jūsu vīrietis mainās acu priekšā. Viņš sāk jūs aplidot, dāvināt dāvanas un ziedus, teikt komplimentus. Un viss tikai tāpēc, ka MĪLESTĪBA IR DARBĪBA! Un, ja neviens no jums nedara, tad sāciet jūs pirmā.

Iespējams, pirms tam jums vajadzēs piestrādāt pie sevis, iemīlēt sevi, pieņemt sevi tādu, kāda esat, paaugstināt savu pašvērtējumu. Vienu vārdu sakot: kļūt par nobriedušu personību. Toties pēc tam jūs iemīlēsieties savā vīrietī no jauna!

Autors: Jūlija Kravčenko

Tulkoja: Ginta FS

Tāda alga

zemnieks10

Katrs no mums strādā. Vieni strādā tāpēc, lai pabarotu ģimeni, citi – tāpēc, ka viņiem tas ļoti patīk. Vieni iet uz darbu tikai tāpēc, ka par to maksā. Citi darbu izvēlas kā iespēju realizēties – realizēt savus talantus. Kāpēc gan vieni pūlas vaiga sviedros un saņem maz, bet citi – daudz vairāk? Mēs taču visi vēlamies, lai par mūsu padarīto darbu maksātu cienīgu atalgojumu. Šajā pritčā, iespējams, jūs ieraudzīsiet sevi un noteikti ieraudzīsiet to, kā strādā viens no Visuma likumiem.

***

Reiz kāds strādnieks atnāca pie sava saimnieka un jautāja:
– Kāpēc tu, saimniek, man maksā tikai vienu rubli nedēļā, bet tajā pat laikā, par to pašu darbu, Jeļisejam maksā piecpadsmit? Saimnieks paskatījās logā un teica:
– Dzirdu, kāds brauc. Mums ziemai jāsagādā siens. Aizej, paskaties, varbūt tur sienu ved?

Strādnieks izgāja skatīties. Pēc laika atgriezās un teica:.
– Jā, taisnība, siens.
– Vai tu zini, no kurienes? Varbūt no Lukjanskas pļavām?
– Nezinu.
– Tad, aizej un pajautā!.
Tas aizgāja.
Pēc brīža atgriezās un teica:
– Tiešām, no Lukjanskas..
– Un kura pļāvuma siens – pirmā vai otrā?
– Nezinu.
– Tad, aizej un uzzini!
Strādnieks aizgāja.
Atgriezies, teica:
– Saimniek, pirmā pļāvuma.
– Vai zini, cik maksā?
– Nezinu.
– Tad, aizej un uzzini!
Aizgāja. Atgriezās un teica:.
– Saimniek! Divdesmit rubļi.
– Vai lētāk nedos?
– Nezinu.
Tajā brīdī ienāca Jeļisejs un teica:
– Saimniek! Mums te garām veda pirmā pļāvuma sienu no Lukjanskas pļavām. Gribēja 20 rubļus, patirgojos, nokaulēju par 17 rubļiem par vezumu. Es iedzinu tos sētā, tagad krauj ārā.
Saimnieks pagriezās pret otru strādnieku un teica:
– Vai tagad tu saprati, kāpēc es Jeļisejam maksāju 15, bet tev – 1 rubli?

Avots: http://www.wiolife.ru

Tulkoja: Ginta FS

Darbs dvēselei

10629598_291250697732066_7561935940028664886_n

Jebkurš darbs, tā ir gaisma, kas izgaismo tumsu.

Par ko tu strādā? Kādi ir tavi pienākumi? Tev patīk tavs darbs? Tu lepojies ar to? Tu apskaud citus cilvēkus par viņu darba vietām? Cik daudz jautājumu, kas tev palīdzēs saprast savu attieksmi pret darbu, kas aizņem lielu daļu tavas dzīves.

Piedzimstot, katrai dvēselei piemīt unikāls kopums dažādu dotumu, īpašību un noslieču visādu veidu hobijiem un nodarbēm. Šie dotumi nosaka ceļus, pa kuriem ies dvēsele, piedzimstot tieši tajos ķermeņos un tajās vietās, kas tai palīdzēs maksimāli realizēt savu potenciālu, atnesīs maksimālu labumu sabiedrībai un citām dvēselēm apkārt. Absolūti katrai dvēselei ir neierobežotas tiesības izvēlēties to vai citu profesiju un darbības sfēru un tā vienmēr var attiekties no tā ceļa, ko tai piedāvā Visums.

Vēl bez noslieces uz noteiktu darbības jomu, nākamās profesijas izvēli nosaka tās mācības, kuras dvēselei būs jāsaņem savā ceļā uz Zemes. Piemēram, tas var būt mīļotais darbs profesijā, kuru nicina un noliedz citi cilvēki noteiktā laika periodā, noteiktā ģeogrāfiskajā apvidū. Zemu apmaksāts, bet sabiedrībai vajadzīgs darbs. Tāds, ko sabiedrība atzīst, bet maznozīmīgs. Un dažādi citi šķēršļi – gan fiziskajā gan emocionālajā plānā.

Nekad nepakļaujies sabiedrības viedoklim, uzskatot, ka tavs darbs vai nodarbošānās ir nesvarīga, nevērtīga. Dzīvē nav nesvarīgu darbu. Jebkurš darbs, kas kādam nes labumu, tā ir tīra enerģija, kas nāk no sirds un dvēseles centra, lai palīdzētu visam, kas apkārt. Pat tad, ja jaunas, nenobriedušas, EGOatkarīgas dvēseles pagaidām vēl neapzinās to, ejot pašapmāna un gaisa piļu pavadā.

Jebkurš darbs – tā ir gaisma, kas izgaismo tumsu. Tas ir tas iedzimtais talants, kuru nekad neviens dvēselei nevarēs atņemt. Tas talants un vēlme, kuru izstaro dvēsele, kas dara jebkuru darbu, ir spējīgs iet cauri gadsimtiem, palīdzot dvēselei sajust savu būtību un savu patieso sūtību šajā Dzīvē.

Atceries to, ka reputācija un materiālās vērtības ir tikai svari, kas jebkurā brīdī ir spējīgi mainīt savu leņķi, padarot svarīgo bezjēdzīgu un bezjēdzīgo – nozīmīgu. Un, ja reiz šī robeža ir tik svārstīga un mainīga, tad kāpēc gan sekot tai, atdodot savu brīvību tik strauji mainīgās enerģijas rokās. Sava talanta noniecināšana, lai apmierinātu EGOvajadzības – tas nozīmē sava “ES” noniecināšanu. Tās ir pastāvīgas un bezgalīgas dvēseles ciešanas, kas izsauktas ar mērķi aiznest cilvēkam ziņu par viņa patieso un dievišķo sūtību un misiju.

Nodarbojies ar to, ko tu patiesi mīli. tas, kas tevī rada degsmi un ticību. To, kas tevi aizrauj un tu aizmirsti par laiku. To, kur katra tava darbība vērsta uz to, lai atnestu labumu cilvēkiem, sabiedrībai, tev pašam. To, kas attīsta tevi un pasauli tev apkārt. To, ko paredzējis tev liktenis. Aizmirsti par sociālajiem stereotipiem, pārmērīgiem materiālajiem labumiem, aizmirsti par citu skaudību un nicinājumu.

Sakoncentrējies uz to, kas nāk no tevis. Uz to radošo enerģiju, kas plūst mērķtiecīgi.

Atslēdzies no burzmas un steigas un dari to, kas patiesi tev patīk!

Avots: http://www.aum.news/

Tulkoja: Ginta FS