Ir cilvēki, kuri, lai arī cik pelnītu, nekad nedzīvos pārpilnībā. Bet ir cilvēki, kuriem būs labklājība, lai arī cik daudz viņiem atņemtu. Un nekas te nav atkarīgs no naudas daudzuma, tikai no attieksmes pret to. Izšķērdēt var visu.
Ir cilvēki, kuri viņiem uzticēto darbu neizdarīs vienalga, cik viņiem par to maksās. Bet ir cilvēki, kuri savu darbu izdarīs pat tad, ja viņiem par to nemaksās. Un atkal, stāsts nav par naudu, bet par cilvēka attieksmi pret darbu. Lai neko nedarītu, atrunas atradīsies vienmēr.
Ir cilvēki, kuri visu mūžu čīkst par to, ka slikti dzīvo. Un viņi patiešām dzīvo slikti – pat tad, kad viņiem ir viss labai dzīvei. Bet ir cilvēki, kuri vienmēr dzīvo labi, pat tad, ja viņiem nekā nav.
Un materiālajam te nav nozīmes.
Tikai cilvēciskajam.
Eldars Ahadovs “Esība” Ilustrācija: Lisa Aisato Tulkoja: Ginta Filia Solis
Reiz senos laikos kādam slavenam meistaram tika uzdots pagatavot skapi Ķīnas ķeizara guļamistabai, kas bija viena no greznākajām telpām pilī. Meistars, kurš bija arī dzen mūks, sacīja ķeizaram, ka vēl piecas dienas viņš nevarēs uzsākt darbu. Ķeizara spiegi novēroja, ka mūks šajās dienās visu laiku sēdēja un izskatījās neko nedarām. Kad piecas dienas bija pagājušas, mūks piecēlās. Nākošo trīs dienu laikā viņš izgatavoja visburvīgāko skapi, kāds vispār bija redzēts. Ķeizars bija tik pārlieku apmierināts un ziņkārīgs, ka pasauca mūku pie sevis un jautāja, ko viņš darījis tās piecas dienas pirms darba sākšanas.
Mūks atbildēja: – Visu pirmo dienu es pavadīju, atbrīvojoties no katras domas par neizdošanos, no visām bailēm un domām par sodu, kas mani gaidītu, ja mans darbs ķeizaram nepatiktu.
– Visu otro dienu es pavadīju, atbrīvojoties no domām par savu nepiemērotību un nepieciešamo prasmju trūkumu ķeizara cienīga skapja izgatavošanai.
– Visu trešo dienu es pavadīju, atbrīvojoties no katras cerības un tieksmes pēc slavas, spožuma un atalgojuma tai gadījumā, ja man izdotos izgatavot skapi, kas ķeizaram patiktu.
– Visu ceturto dienu es pavadīju, atbrīvojoties no lepnuma, kas manī varētu rasties, ja mans darbs vainagotos panākumiem un es saņemtu ķeizara uzslavu.
– Un visu piekto dienu es pavadīju, lai savā garā radītu un redzētu skaidru priekšstatu par šo skapi, veidojot to ar noteiktu domu, lai pat ķeizars tādu vēlētos – tādu, kāds tas šobrīd stāv Jūsu priekšā. Avots: e-misterija
Kad mēs stāvam uz vietas un gaidām, kad viss brīnumainā kārtā nokārtosies pats no sevis, mēs esam slazdā. Te nav iespējams izaugt un izplest spārnus. Nav iespējams pāriet jaunā kvalitātē, transformēt vājos personības aspektus spēcīgajos.
Tikai tad, kad rodas mērķis, kas izraisa patīkamas kņudošas sajūtas ķermenī un vēlmi darīt – ir iespēja uzkāpt pakāpienu augstāk (dažkārt – pat vairākus).
Sperot pirmos soļus pretī savam mērķim, mums tiek dots “gabaliņš” enerģijas tā realizācijai. Un tagad jau no mums ir atkarīgs, kā mēs ar šo enerģiju rīkosimies un uz ko to novirzīsim. Vai izmantosim to tam, kam tā dota? Vai turpināsim savu kustību uz mērķi? Vai mums pietiks drosmes sastapties ar saviem iekšējiem ierobežojumiem un pārvarēt tos?
Bet, kad mērķis būs sasniegts, vai mums pietiks prāta ar pateicību paskatīties uz noieto ceļu. Un ieraudzīt to, ka “Es” šodien vaire neesmu tas “Es”, kas uzsāka šo ceļu. Un apzināties, ka reizē ar šī mērķa sasniegšanu, tika sasniegts kaut kas daudz lielāks Dvēselei un Personībai. Kaut kas daudz vērtīgāks.
Autors: Anna Gusak Tulkoja: Ginta Filia Solis Foto: Anastasija Pavlova
Katram no mums blakus ir daudz “gudrinieku un gudrinieču”, kuri skaidri zin, kā kuram ir jādzīvo, jāmīl un jāstrādā.
Katram no mums blakus ir savs “kritiķu” loks, kuri bez mūsu lūguma ir gatavi izskaidrot, ko mēs savā dzīvē, mīlestībā un darbā darām ne tā – vispār un atšķirībā no viņiem.
Katrs no mums ikdienā saskaras ar milzīgu daudzumu kontroles. Un katram no mums ik dienas nākas tikt galā ar šo kontroli. Sevī, pār citiem. Un ārpusē, no citiem attiecībā pret sevi.
Katram no mums ir savas bruņas, kas pasargā no gudriniekiem un kritiķiem. Katrā no mums mīt paralizējošas bailes reiz izdzirdēt to, ka tu esi izlēcējs, niekalbis, viltvārdis un tev šeit nav vietas. Un šīs bailes neļauj kustēties, neļauj turpināt iesākto pēc pirmajām neveiksmēm, tās iedzen stresā un izmisumā.
Visi mēs ne reizi vien esam bijuši ievainoti un mēs visi vēlamies vairs nekad netikt ievainoti. Tomēr vēl aizvien turpinām ievainot.
Cik daudz dzīvības spēku tiek tērēts nevis radošumam un kaut kā skaista radīšanai, bet aizsargājoties un pierādot, ka arī mums ir kādas tiesības.
Aizsargājoties un pierādot tiem, kuri šajā pašā brīdī arī aizsargājas un kaut ko pierāda.
Taču tik ļoti liela ir vēlēšanās šo “morāļu” vietā saņemt brīvību un atļauju būt atšķirīgam. Sev un citiem. Bet kārtējo “nepareizo” atmaskošanas vietā gribas ticēt, ka visa pietiks visiem. Mīlestības, naudas, laimes.
Tā vietā, lai atkal cīnītos un sagatavoties kārtējam sitienam un paspēt to atvairīt, tā gribas atslābināties, iztaisnot plecus, izstiepties, elpot dziļi un viegli, smaidīt un apskaut. Uzmundrināt un atbalstīt, it kā sakot: es esmu tev blakus, nebaidies.
Tā vietā, lai kārtējo reizi salīdzinātu, kurš labāks un kurš – ne visai, tik ļoti gribas sadarbību un labas partnerattiecības, lai dzīve kļūtu vēl interesantāka.
Tā vietā, lai atkal saņemtu nelūgtus aizrādījumus, tik ļoti gribas, lai būtu vieta gan pašironijai gan iespējai pasmieties un pamuļķoties.
Tā vietā, lai atkal meklētu taisnību un vienādas normas visiem un visām dzīves situacijām, tik ļoti gribas improvizāciju, iedvesmu un pieņemšanu. Siltumu. Katram. Gribas.
Tikai uz mirkli iedomājies, ka, ja kādu reizi, visi, kuri kaut ko reāli dara un rada, paklausīs visus kritiķus un gudriniekus, un pārstās darīt savu darāmo, tikai tāpēc, ka kādam tas šķiet nepietiekami pareizs vai vertīgs. Kas tad notiks?
Mums paliks tikai aizliegumi, piezīmes, morāles, gudras sejas, īgnums. Nebūs nekā radoša, nekā smieklīga, spontāna, brīnumaina, drosmīga un viegla.
Es iedomājos. Un padomāju, kamēr cilvēks neļauj citiem kaut ko radīt un visu laiku uzskaita citu kļūdas, atrod trūkumus, tad automātiski viņš pats sev nedod tiesības būt radošam. Jo ir taču ļoti bail, ka arī viņu kritizēs. Vārdi “bailes” un “kritika” staigā blakus.
Ja tu sper savus pirmos soļus jebkurā no jomām, vai arī tie nav vairs pirmie soļi, bet tevi kaunina, tevi nosoda, par tevi šaubās, neskaties uz to pusi, aizspied ausis. Nepieņem svešas bailes, katram no mums to ir pietiekami daudz. Neņem!
Un, lūdzu, turpini darīt to, kas tev patīk un to, ko tu ļoti mīli darīt. Tavs talants un tavs spēks to paust nav to cilvēku radīts, kuri zin, kā pareiz vajag, bet kuriem patiesībā ir daudz vairak bail nekā tev. Un galu galā tu neesi tas cilvēks, kurš apstājies, ar savu apstāšanos palīdzēs gudriniekiem un kritiķiem tikt galā ar viņu bailēm un šaubām.
Meklē tos, kuri par tevi un taviem centieniem runā labu. Viņiem jau ir izdevies pārvaldīt savas bailes un patstāvīgi tikt ar tām galā.
Es jums visiem novēlu brīvību, mīlestību, laimi, radošumu, partnerību, sadarbību, jautrību – patiesu un spontānu, savstarpēju pievilkšanos, improvizāciju, iedvesmu un siltumu.
Katram, kurš kaut ko izdomā un rada. Katram, kurš kritizē un šausminās.
Dzīve ir uzbūvēta tā, ka tajā ir jāstrādā un jāpieliek pūles. Turklāt mums ir iespēja izvelēties – vai mēs to darīsim patstāvīgi, vai arī ārējo apstākļu spiesti.
Pats vienkāršākais piemērs tam ir veselīgs dzīves veids. Savu ķermeni var disciplinēt patstāvīgi: sekot savam uzturam, sakārtot savu dienas, darba un atpūtas režīmu, nodarboties ar fiziskajām aktivitātēm. Bet var arī sagaidīt mirkli, kad ārsts ar nopietnu seju nozīmēs stingro režīmu, jo no tā būs atkarīga gan veselība gan dažkārt pat dzīvība. Vieds ir tas cilvēks, kurš rīkojas priekšlaicīgi.
Tas ir pats acīmredzamākais piemērs, bet ir arī mazāk acīmredzami.
Viens no sociālās matricas pamatlikumiem vēsta: nestādi savu viedokli augstāk par otra cilvēka viedokli.
Piemēram, neuzskati, ka priekšnieks ir stulbāks par tevi, bet tu esi tas, kurš skaidri zin, kā jāvada uzņēmums, kā tevi jāslavē un kāda alga jāmaksā. Ir cilvēki, kuri intuitīvi labi iekārtojas sociālajā matricā – viņiem vairāk piepūlēties nākas citā. Ir tādi, kuri mācās šo citu un tas prasa milzīgu piepūli. Un, visbeidzot ir tie, kuri ļoti aktīvi cenšas pakārtot Visumu sev: “Visam jābūt tā, kā es to vēlos un uzskatu par pareizu”.
Un tieši šiem pēdējiem ir izdomāti parādi, algas kavēšanās, grūtības darba atrašanā un dažādu veidu naudas trūkums.
Dzīves likumi eksistē paši par sevi. Un mūsu izvēle ir ne tajā lai tos ievērotu vai neievērotu, bet tajā, KĀ mēs to darām – labprātīgi vai apstākļu spiesti. Vai arī tavā dzīvē ir bijušas situācijas, kuras tev kaut ko ir iemācījušas?
Mana pieredze vēsta par to, ka skolotāji, kuri mums visvairāk vajadzīgi, – ir cilvēki, ar kuriem mēs šobrīd dzīvojam.
Mūsu dzīvesbiedri, vecāki un bērni – paši labākie mentori, uz kādiem mēs vispār varējām cerēt.
Viņi atkal un atkal rādīs mums patiesību, kuru nevēlamies redzēt, līdz brīdim, kad mēs to ieraudzīsim…
Ļoti bieži cilvēki man jautā, vai es līdz 1986. gadam esmu bijusi kādas reliģijas piekritēja. Un es atbildu: “Jā. Mana reliģija slēpās faktā, ka maniem bērniem noteikti aiz sevis ir jāsavāc savas zeķes.” Tā bija mana reliģija un es pilnībā biju tai uzticīga, lai arī tā nekad nebija darbojusies.
Bet reiz, kad DARBS (Bairones Keitijas grāmata) jau dzīvoja manī, es pēkšņi sapratu, ka tā vienkārši nebija patiesība.
Realitāte bija tāda, ka viņi ik dienas atstāja savas zeķes zemē, neskatoties uz maniem lūgumiem, pieprasījumiem un sodiem. Es sapratu, ka man ir jāsavāc šīs zeķes, ja es vēlos, lai tās tur nemētātos. Mani bērni bija pilnībā laimīgi ar savām pa grīdu izmētātajām zeķēm. Tad jājautā, kam tā bija problēma? Tā bija manējā. Manas domas par izmētātajām zeķēm sarežģīja manu dzīvi, bet ne jau zeķes pašas par sevi. Un kāds bija lēmums? Atkal, mans lēmums. Es sapratu, ka ir divi varianti: vai nu man ir taisnība, vai arī es esmu laimīga.
Man bija vajadzīgas tikai pāris sekundes, lai paceltu zeķes, nedomājot par bērniem. Un notika kāda brīnumaina lieta. Es sapratu, ka man patīk savākt viņu zeķes. Un es to darīju sevis dēļ, nevis viņu.
Un tas vairs nebija garlaicīgs mājas uzkopšanas darbs; savākt zeķes un ieraudzīt tīru grīdu pārvērtās par baudu. Gala rezultātā viņi ievēroja, ka tas man sagādā prieku, un paši sāka vākt savas zeķes, bez mana atgādinājuma.
Mūsu vecāki, mūsu bērni, mūsu dzīvesbiedri un mūsu draugi spiedīs uz visām mūsu jūtīgajām pogām līdz pat brīdim, kad mēs apzināsimies, ko tieši par sevi mēs nevēlamies zināt. Katru reizi viņi mūs virzīs tuvāk mūsu personīgajai brīvībai.
Bairone Keitija “Mīlēt to, kas ir” Tulkoja: Ginta Filia Solis
Toreiz, kad man bija divdesmit gadu, es draudzējos ar kādu jauno rakstnieku, tādu pašu kā es. Atceros, viņš ieslīga dziļā depresijas aizā, vaidēdams par to, ka viņam nav talanta. Ka viņa darbus nepublicē. Brīžam viņš bija bez spēka, brīžam – agresīvs.
– Man apnicis sēdēt un gaidīt pie jūras labu laiku, – viņš rūca. – Maniem pūliņiem taču vienreiz ir jātop atalgotiem. Es taču vēlos lai tā kļūtu par manu profesiju.
Pat tad man jau šķita, ka savos spriedumos viņš kaut ko palaiž garām.
Spriediet paši, arī manus darbus toreiz neviens nepublicēja, jā, un arī es dzīvju pusbadā. Es būtu ļoti laimīga, ja saņemtu visu to, ko viņš gribēja: veiksmi, naudu, atzinību. Un es ļoti labi pazinu gan vilšanās gan izmisuma sajūtu. Taču es domāju, ka spēja izturēt sitienu un tikt galā ar vilšanos un bezizejas situācijām, ir arī daļa no radošās profesijas.
Es spriedu tā: ja esi nolēmis būt mākslinieks, tad spēja tikt galā ar savu izmisumu ir ļoti svarīga tava darba daļa. Varbūt tā ir pati svarīgāka daļa – vienīgā, kam vispār ir nozīme.
Izmisums nav traucēklis radošajam procesam, tas ir daļa no procesa. Ir arī patīkamā daļa (kuru vispār neviens neuztver par darbu) – tas ir tad, kad tu esi radījis kaut ko patiešām brīnišķīgu un viss ir patiešām brīnišķīgi, visiem tavs darbs patīk, visi ir sajūsmā un tu lidinies septītajās debesīs. Taču tādi mirkļi ir reti. Un tu nevari lēkāt no viena spoža mirkļa uz otru. Kā tu tiec galā ar sevi starp šiem brīnišķīgajiem mirkļiem, kad viss nemaz nav tik brīnišķīgi, – lūk patiesais tā mēŗs, cik patiesi tu esi uzticīgs savam aicinājumam un cik gatavs tu esi dīvainajiem radošās dzīves pagriezieniem.
Stingri turēt sevi rokās radošā procesa visos etapos – lūk, kur īstais darbs.
Pavisam nesen es lasīju brīnišķīgo rakstnieka Marka Mensona blogu, kur teikts, ka sava patiesā aicinājuma atrašanas galvenais noslēpums slēpjas atbildē uz vienu jautājumu: “Kāda ir tava mīļākā pīrāga ar sūdiem šķirne?”
Mensons ar to domā lūk, ko: lai cik brīnišķīga, koša un vilinoša sākumā tev šķiet kāda nodarbošanās – jebkura! – tai neizbēgami ir savi nepatīkamie blakusefekti, savs, kā izsakās blogeris, pīrādziņš ar sūdiem. Kā tālāk raksta Mensons: “Lai ar ko tu nodarbotos, jebkura lieta dažkārt ir mēsls – dažkārt”. Un problēma jau nav tajā, ar ko tu esi aizrāvies, cik tajā, vai esi tik ļoti aizrāvies, lai izturētu pat pašus nepatīkamākos šīs savas izvēlētās lietas aspektus?
Mensons paskaidro savu domu: “Ja tu vēlies kļūt par profesionālu mākslinieku, taču neesi gatavs tam, ka tavas gleznas netiks atzītas, ka tās tiks noniecinātas reizes simts, ja ne tūkstots, tu jau esi zaudējis, pat nesācis.
Ja tu esi nolēmis kļūt par tiesu juristu, bet neesi gatavs urbt astoņdesmit stundas nedēļā, čalīt, man tev ir slikti jaunumi”. Tāpēc, ka tad, ja tu kaut ko mīli pietiekami stipri un pietiekami spēcīgi to gribi – vienalga ko, – nerauc degunu, ieraugot pīragu ar sūdiem, kad lieta nonāks līdz tam.
Ja tu, piemēram, patiešām vēlies bērnu, tad neizbīsties no toksikozes un nelabas dūšas no rītiem.
Ja tu tiešām esi gatavs kļūt par mācītāju, nāksies būt pacietīgam un uzklausīt cilvēkus, kuri sūdzās par savām problēmām.
Ja gatavojies kļūt par aktieri, tad esi gatavs tam, ka viesizrāžu laikā tev nebūs komfortablu apstākļu.
Ja esi nolēmis apskatīt pasauli, atceries: tu riskē ar to, ka vilcienā tevi var apzagt.
Ja tu nopietni vēlies nodarboties ar daiļslidošanu, tev ik dienas nāksies daudzas stundas pavadīt uz slidām.
Tas mans jaunības draugs visu laiku atkārtoja, ka vēlās kļūt par rakstnieku, bet izrādījās, ka viņš nav gatavs nokost gabalu no pīrādziņa ar sūdiem, kā tas pienākās. Es nestrīdos, viņam ļoti patika rakstīt, taču ne tik ļoti, lai pārciestu dzīvi bez slavas un ievērības, neieguvušam to uzreiz, kā to sagribējās. Viņš nebija gatavs darīt kaut ko it kā bezjēdzīgu, kamēr nebūs garantijas tam, ka veiksme būs.
Un tas nozīmē tikai to, es tā domāju, ka viņš gribēja kļūt par rakstnieku tikai uz pusi.
Un – ko jūs domājat? – drīzumā viņš patiešām aizgāja.
Bet es paliku, izsalkušām acīm aprijot viņa neapēsto pīrāgu ar sūdiem, un man tā vien gribējās uzprasīt: “Apēdīsi līdz galam?”
Lūk, cik ļoti es mīlēju un mīlu savu darbu: es biju gatava apēst otra pīrāgu ar sūdiem, ja tas palīdzētu vēl vairāk man darīt savu darbu literatūrā.
Elizabete Gilberta “Lielā burvība” Tulkoja: Ginta Filia Solis
Cilvēka dzīves pieredzi veido viņa domas, sajūtas un priekšstati. Un tas mums dod iespēju ieraudzīt savu dzīvi un sevi kā spogulī. Ja mēs kaut ko nesaņemam, kaut ļoti to vēlamies, ir svarīgi sev pajautāt: “Kā gan es pamanījos nesaņemt to, ko vēlējos? Kāpēc man vajag prasīt to, kas man nepatīk un pēc tam kreņķēties?” Atbilde noteikti atradīsies.
Uz brīdi, kad tapa šis raksts, es atrodos interesantā savas dzīves etapā. Pirmkārt, mēs ar ģimeni pārvācamies uz jaunu dzīvokli, un tas ir saistīts ar mantu krāmēšanu, šķirošanu, lai saprastu, kas vajadzīgs vai nav vajadzīgs, un ar dažādu eksistenciālu jautājumu risināšanu.
Vai man visas šīs lietas ir vajadzīgas?
Izmest man tās, vai atstāt?
Un, ja nu es tās šodien izmetīšu, bet rīt man tās vajadzēs, bet to vairs nebūs?
Vai es vēl kādreiz varēšu ko tādu nopirkt?
Izmest vai atdāvināt?
Doties uz miskastēm vai pasūtīt lielāku kravas auto?
Pārpilnības un trūkuma filosofija
Es esmu sākusi ļoti aktīvi rakstīt un nodarboties ar dažādām radošām lietām. Pabeidzu darbu pie savas mājas lapas un vadu dejošanas treniņus. Un sakarā ar to man rodas dažādi jautājumi un bažas.
Ja nu neviens nelasīs to, ko es rakstu?
Ja nu cilvēki nenāks uz maniem treniņiem?
Ja nu par šīm tēmām tik daudz kas cits ir sarakstīts?
Ja nu izrādās, ka neesmu pietiekami radoša personība un man nepietiks potenciāla?
Ja nu es nespēšu savu vietni popularizēt tā, kā to vēlos?
Ja nu es neesmu pietiekami interesanta un oriģināla?
Ja nu…?
Lūk, kas man ļauj tikt galā ar šiem jautājumiem un bažām.
Tā ir pārpilnības filosofija.
Trūkuma filosofija
Dažādiem cilvēkiem ir dažādas dzīves koncepcijas. Daži uzskata, ka resursi ir ierobežoti.
Un, ja kāds kaut ko ir paņēmis, tātad mums nepietiks. Nav jau nekur teikts, ka mums dzīvē pēc tam būs kaut kas, kas šobrīd ir. Un tā spriež daudzi. (Vairums ļaužu). Tā ir trūkuma filosofija. Visbiežāk tā ir raksturīga vecākās paaudzes cilvēkiem. Pat tiem, kuri vēl varētu kaut ko dzīvē paveikt. Skaidrs, no kurienes tas. Tāda bija pasaule mums apkārt, kad piepildījās pašas briesmīgākās prognozes. Bet padomju sistēmā labi dzīvoja tie, kuri mācījās sevi ierobežot un iztikt ar mazumiņu. Kaut gan tie, kuri gribēja, bija pārtikuši pie jebkuras sistēmas.
Tagad ir pavisam cita dzīve. Un man ir ļoti žēl, ka arī manas paaudzes cilvēki (ap gadiem 30) dzīvo ar sajūtu, ka resursi ir ierobežoti. Dažkārt tas “pieķer” arī mani, īpaši tad, kad šķiros no mantām vai domāju par savu radošumu. Un ļoti traucē dzīvot. Paldies Dievam, ka es saprotu, ka tas ir tikai manā galvā.
Ļoti bieži pie manis nāk klienti, kuri vēlas izmainīt savu dzīvi, taču mokās ar jautājumiem:
Ja nu man nesanāk?
Ja nu būs tikai sliktāk?
Ja nu es pametīšu nemīlamo darbu un neko labāku neatradīšu?
Ja nu es izšķiršos ar nemīlamo cilvēku, bet mīļoto nesastapšu?
Ja nu man nebūs klientu?
Ja nu es iztērēšu naudu un vairāk man naudas nebūs?
Ja nu būs tikai sliktāk?
Vai es varēšu noķert medni kokā? Bet varbūt labāk samierināties ar zīli rokā?
Un tās ir tās pašas trūkuma filosofijas atskaņas.
Pārpilnības filosofija
Ir pavisam cita filosofija. Tā glābj un palīdz kaut ko darīt un būt veiksmīgam, neskatoties ne uz ko. Galvenā doma tajā – Visums ir pārpilnīgs.
Tam apstiprinājumu es rodu parastu laimīgu un veiksmīgu cilvēku domās:
“Nauda atnāk konkrētam projektam”.
“Ja vienas durvis aizveras, tad momentā kaut kur atveras citas durvis vai logs”.
“Kam tici, tas arī ir”.
Vēl Bībelē ir brīnišķīgs stāsts par piecām maizēm un divām zivīm… Atceries?
(Viņš tiem sacīja: “Dodiet jūs viņiem ēst.” Bet tie sacīja: “Mums nav vairāk kā piecas maizes un divi zivis, vai lai mēs aizejam pirkt barību visam šim ļaužu pulkam?” Jo tur bija ap pieci tūkstoši vīru. Bet Viņš teica Saviem mācekļiem: “Lieciet viņiem apsēsties pulciņos pa piecdesmit.”
Un tie tā darīja un visus apsēdināja. Bet Viņš, paņēmis tās piecas maizes un divas zivis, skatījās uz debesīm, svētīja tās un pārlauza un deva mācekļiem, lai tie tās celtu ļaudīm priekšā.)
Visums vienmēr atbild uz mūsu lūgumu un dod mums to, ko mēs vēlamies. To, ko mēs patiešām, reāli vēlamies.
Tā kā, ja tu patiešām gribi saprast, ko tu patiešām reāli vēlies no dzīves un kādas ir tavas pārliecības, tad vienkārši paskaties sev apkārt. Tas ir tieši tas, ko tu pieprasi. Pat tad, ja tev šķiet, ka tā nav. Savādāk, no kurienes gan tas radies?
Ir kāda visiem zināma anekdote. Vīrietis brauc uz darbu pārpildītā transportā un pie sevis domā: sieva – sterva, bērni – idioti, priekšnieks – maita, dzīve nav izdevusies. Bet aiz muguras stāv Sargeņģelis un visu pieraksta: sieva – sterva, bērni – idioti, priekšnieks – maita, dzīve nav izdevusies. Un domā: “Es nesaprotu, priekš kam viņš visu laiku pasūta vienu un to pašu?”
Tā kā pārpilnības filosofija glābj un atver vārtus radošumam. Visums ir pārpilnīgs un vienmēr dod to, ko mēs prasām. Personīgi man tas ļoti palīdz. Un tad izrādās, ka mednis kokā nav nemaz tik nenoķerams putns.
Kā tas palīdz?
Es rakstu rakstus par tēmām, kas man patīk un vairs neuztraucos par to, ka šīs tēmas nav nekas “svaigs” un jauns. Viena tēma sev līdzi pavelk nākamo un tas aizrauj.
Es fotografēju un baudu šo procesu. Un man nemaz nav svarīgi, cik vēl apkārt ir fotogrāfu, un kā viņiem izdodas, labāk vai sliktāk.
Es rakstu treniņu programmas un esmu pārliecināta, ka cilvēki atsauksies.
Ļoti daudzas lietas manā dzīvē ir pārstājušas būt risks. Es vienkārši eju un daru.
Es atbraucu uz laukiem un atvedu 7 dažādas fasādes krāsas. Un katru dienu kaut ko zīmēju un krāsoju. Akmeņus, riepas, sienas (protams, saskaņojot ar saimniekiem). Krāsoju tā kā man sanāk. Un krāsojot man rodas jaunas idejas.
Cilvēka dzīves pieredzi veido viņa domas, sajūtas un priekšstati. Un tas mums dod iespēju ieraudzīt savu dzīvi un sevi kā spogulī. Ja mēs kaut ko nesaņemam, kaut ļoti to vēlamies, ir svarīgi sev pajautāt: “Kā gan es pamanījos nesaņemt to, ko vēlējos? Kāpēc man vajag prasīt to, kas man nepatīk un pēc tam kreņķēties?” Atbilde noteikti atradīsies.
Un vēl, doma par to, ka Visums ir pārpilnīgs, dod iemeslu iemācīties gribēt kaut ko, kas mums iepatiksies un ļaus iegrimt radošumā. Un jebkurš, pat vismazākais radošums ir uzvara pār bailēm.
Autors: Aglaja Datešidze
Ilustrācija: Duy_Huynh
Tulkoja: Ginta Filia Solis
«Iet Lielo ceļu ir vienkārši, kaut gan cilvēki izvēlas apkārtceļus.»
Lielais ceļš ir vienkāršs. Tas ir tas ceļš, kurš mums paveras tieši šeit un tieši tagad.
«Nomazgā traukus». «Atbildi uz elektronisko vēstuli». «Neatbildi uz vēstuli». Tas ir Lielais ceļš, tāpēc, ka tas ir vienīgais ceļš. Darot vai nedarot kaut ko, tu ieguldi savas pūles realitātē. Nekas nevar būt vienkāršāks. Vairāk nekas no tevis netiek prasīts; tu nevari izdarīt kaut ko nepareizu.
Apkārtceļi ir tavi spriedumi par to, ko tu dari vai nedari. Uzskatot savas darbības par «nepareizām», «muļkīgām» vai «nevajadzīgām», tu ne tikai nenovērtē tās, bet arī ļoti sarežģī savu dzīvi.
Salīdzināt to, kas ir izdarīts, ar to, kas tev bija jāizdara, pastāvīgi censties salīdzināt savas darbības ar kaut kādu ārējo standartu – tas ir ļoti grūts ceļš.
Tas, kas ir, paredz būšanu šeit un tagad, bet centieni salīdzināt – tie vienmēr ir stāsti no pagātnes.
Tu vari cik uziet, strīdēties ar pagātni, un pat tad, ja tu atradīsi pašus labākos, pašus pārliecinošākos un pašus cilvēciskākos argumentus tam, ka tā bija citādāka, pagātne vienalga paliks tā, kas bija.
Mācies no pagātnes pieredzes, izmanto jebkurus līdzekļus, taču, ja tu jūties vainīgs un kaunies no savas pagātnes, tad tu vienkārši esi vardarbīgs pret sevi, bet vardarbība nav tas labākais instruments, tā “nestrādā”. Skaidrs ceļš, Lielais ceļš, sākas tieši tagad…
Dzīve pati par sevi neprasa nekādus pūliņus. Ja tu uzskati, ka tev ir problēma, nodarbojies ar pētniecību tik ilgi, kamēr nesapratīsi, cik pilnīgs ir tas, kas IR.
Bairone Keitija, Stīvens Mitčels “Priekam ir tūkstošiem vārdu”
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Es nekad neesmu sastapusi problēmas, kas saistītas ar darbu vai naudu, kas nebūtu izrādījušās domāšanas problēmas.
Es biju pieradusi ticēt, ka nauda man vajadzīga tāpēc, lai es būtu laimīga. Pat tad, kad man tās bija daudz, es bieži vien kļuvu gandrīz slima no bailēm par to, ka notiks kas briesmīgs un es to zaudēšu. Tagad es saprotu, ka nekāda nauda nav tāda stresa vērta.
Ja tu dzīvo ar neapzinātu domu: “Nauda man ir vajadzīga, lai es justos pārliecināta un aizsargāta”, tas nozīmē tikai to, ka tava prāta stāvoklis ir bezcerīgs.
Bankas bankrotē. Fondu tirgus grūst. Nauda devalvējas. Cilvēki melo, lauž kontraktus un netur solījumus. Tādā prāta mulsumā tu vari pelnīt pat miljonus un vienalga būt nepārliecināts un nelaimīgs.
Daži cilvēki uzskata, ka tieši bailes un stress viņus dzen pelnīt nadu.
Taču vai patiešām tu vari būt pārliecināts par to, ka tā ir taisnība? Vai tu vari būt pilnīgi pārliecināts, ka bez bailēm un stresa kā motīva, tu nevarētu nopelnīt šo naudu vai pat vairāk?
“Bailes un stress man vajadzīgas motivācijai” – kas tu būtu, ja nekad vairāk neticētu šim stāstam?
Pēc tam, kad biju atradusi darbu sevī, – pēc tā, ka darbs bija atradis mani, – es sāku ievērot, ka man vienmēr bija tik daudz naudas, cik man tajā brīdī bija vajadzīgs, pat tad, ja tas bija maz vai pavisam maz.
Ginta Filia Solis 