Elizabete Gilberta. Četras svarīgas lietas!

muza-darbs

Aizraušanās

Darbs

Aicinājums

Mūža darbs

Ļoti bieži cilvēki jauc šos jēdzienus. Tie nekrustojas. Pievērsiet uzmanību šim faktam. Katrs no tiem kalpo lieliskam mērķim. Un tagad es izstāstīšu, kā es saprotu to atšķirības, un kā man tas palīdz dzīvē.

Aizraušanās

Pats vārds norāda uz vieglumu un atslābinātību. Ir taču tik patīkami ar kaut ko aizrauties! Atslēgties no visa pārējā un aizrauties tieši ar to.

Tu vari atrast jaunu aizraušanos, pilnībā nodoties tai un iepriekšējo pamest novārtā. Tā neapvainosies. Manā ģimenē katram ir bijušas kādas aizraušanās: vecmāmiņa auda paklājiņus, vectētiņš darināja rotas no sudraba karotēm. Pirms pāris gadiem es veidoju dārzu, tagad dziedu un gleznoju.

Aizraušanos no visa pārējā tu atšķirsi pēc noskaņojuma. Tas būs viegls un rāms. Te nav napoleona plānu. Tev vienkārši patīk un tu dari. Tu vari pat pelnīt naudu ar savu aizraušanos – taču tas nav obligāti. Aizraušanās ir vajadzīgas, lai mēs atcerētos par to, ka dzīvē ir vēl kaut kas, bez efektivitātes, ienākumiem un vētrainas attīstības.

Darbs

Bez airaušanās var iztikt. Iztikt bez darba nav iespējams. Protams, var izrādīties, ka esi bagāts mantinieks, tev var būt bagāti radi… taču es tomēr domāju, ka darbs vienalga ir vajadzīgs.

Darbs dod pārliecību par sevi un iespēju lepoties ar sevi. Darbs parāda to, ka tu spēj parūpēties par sevi.

Man vienmēr ir bijis darbs, dažkārt – pat divi. Pat pēc trešās grāmatas publicēšanas, es turpināju strādāt. Es nevēlējos savai iedvesmai uzkraut atbildību par dzīvokļa un rēķinu apmaksu.

Daudzi radošas dabas cilvēki pretojas darbam. Ar mani tā nekad nav bijis. Darbs vienmēr ir mani stiprinājis, vienmēr ir devis pārliecību par sevi un brīvību. Man bija patīkami zināt, ka es varu balstīties uz saviem spēkiem. Man nebūs jābadojas pat tad, ja mūza mani pametīs.

Darbam ir tiesības nebūt pārāk aizraujošam. Tas var būt pat garlaicīgs. Pat apnicīgs. Tava intelektuālā līmeņa necienīgs.

Darbam nav jābaro tava dvēsele! Godīgi! Es esmu darījusi daudzus darbus. Tas nav svarīgi.

Nav obligati jāmīl savs darbs. Bet obligāti ir jānāk un jādara tas, kas jādara, atbildīgi un ar cieņu. Protams, ja tev no darba paliek slikti, to vajag mainīt, taču nekrīti filosofēšanā.

Darbs tevi baro, baro tavu ģimeni. Tas ļauj tev nopirkt vajadzīgās lietas. Pateicoties darbam, tu vari iekrāt naudu kaut kam ļoti svarīgam un vajadzīgam, vari samaksāt dzīvokli. Saraksts ir ļoti garš.

Neviens darbs nav pazemojošs, ja tas ļauj apmierināt tavas fiziskās vajadzības. Mēs dzīvojam materiālā pasaulē.

Mani tracina tas, ka cilvēki atrod pieklājīgu darbu un pēc tam šausta sevi par to, ka tajā nav viņu dzīves jēgas. kaunina sevi par to. Pārtrauciet to darīt!

Starp tevi un tavu amatu un darbavietu nevar likt vienlīdzības zīmi. Ej darbā, saņem savu algu – un visu pārējo dzīvi dari to, ko vēlies. Darbs nav tieši saistīts ar dzīves jēgu. Starp darbu un dzīvi nevar likt vienlīdzības zīmi. Ir svarīgi to saprast. Jo ir vēl kas…

Aicinājums

Tas ir pavisam kas cits! Darbu mēs darām par naudu, punkts.

Aicinājums – tas ir tas, ko mēs būvējam visu mūžu, ieliekot tajā spēkus, enerģiju, kaisli, neatlaidību. Tā ir karjera plašā nozīmē. Tas ir ceļš pa kuru mēs ejam apzināti.

Nav obligati mīlēt savu darbu. Taču aicinājumam, ja reiz to izvēlēsies, būs vajadzīga emocionālā piesaiste.

Aicinājums ir tas, kurā ir vērts investēt. Aicinājumu baro ambīcijas, stratēģija un motivācija. Aicinājums – tā ir tava saikne ar pasauli.

Agrāk man bija darbi, bet tagad esmu noformulējusi savu aicinājumu. Lūk tas ir: AUTORS! Profesionāla rakstniece. Tagad es no daudziem variantiem izvēlos tieši to, kas tuvina mani manam aicinājumam. Es tajā ielieku sevi.

Kā rakstniece, es veidoju attiecības ar izdevniecībām, pieturos pie apsolītajiem nodošanas termiņiem, sniedzu intervijas, piekrītu publiskām uzstāšanās reizēm. Pievēršu uzmanību tam, ko saka kritiķi, pievēršu uzmanību grāmatu pārdošanas apjomiem un lasītāju atsauksmēm. Saudzīgi un ar mīlestību atdodu savu uzmanību savam aicinājumam, jo savādāk, tas aizgriezīsies no manis.

Starp citu, bez aicinājuma var iztikt. Nav nekā briesmīga, ja tu ej uz darbu un vēlāk baudi savu aizraušanos. Tāpat, zināt par savu mūža darbu, bet iztikt bez aicinājuma.

Aicinājums ir apzināta izvēle. Taču, ja esi izdarījis savu izvēli, būs tajā jāiegulda spēks un jāveic kādas noteiktas darbības. Pretējā gadījumā šis ceļš izrādīsies nogurdinošs un bezjēdzīgs.

Aicinājums ir ļoti svarīga mana mūža daļa. Taču – ne pati galvenā. Tāpēc, ka ir vēl kas…

Mūža darbs (ДЕЛО ЖИЗНИ)

Aicinājums ir publisks process. Tā ir tava saikne ar pasauli. Bet tavs mūža darbs ir personīga tēma.

Tā ir saikne ar Dievu, ar Visumu, ar kaut ko lielāku, kā tu pats. Tas ir sirds sauciens. Tavs augstākais dzīves uzdevums (предназначение).

Aicinājums ir atkarīgs no apkārtējiem cilvēkiem. Mūža darbs ir atkarīgs tikai no tevis.

Var nomainīt aicinājumu, bet nevar neieraudzīt mūža darbu.

Rakstniecība bija mans mūža darbs vēl ilgi, pirms es izvēlējos aicinājumu – kļūt par profesionālu rakstnieci. Rakstniecība uz visiem laikiem paliks mans mūža darbs, pat tad, ja manas grāmatas cilvēki pārstas lasīt, pat tad, ja bankrotēs visas pasaules izdevniecības. Tas ir ļoti svarīgs process, un es sen esmu vienojusies ar sevi, ka ik dienu noteiktu laiku veltīšu tai. Pat tad, ja no tā nekas nesanāks…

Ja es uzskatu, ka rakstniecība ir mans aicinājums, man ir ļoti svarīgi, ko par to domā mani lasītāji. Bet tad, kad es domāju, ka rakstniecība ir mans mūža darbs, man ir pilnīgi vienalga.

Es rakstu tāpēc, ka tas ir vajadzīgs personīgi man.

Mūža darbs var nenest naudu, un tajā pat laikā, tam var būt ārkārtīgi dziļa jēga. Mūža darbs nav saistīts ne ar karjeru, ne statusu. Daudzi cilvēki ir centušies uzbūvēt savu karjeru uz sava mūža darba, un sagrāvuši šo darbu (labs piemērs ir Eimija Vainhausa).

Ja mans aicinājums sāks negatīvi ietekmēt manu mūža darbu,  es pametīšu aicinājumu un atradīšu sev darbu.

Bet es neatteikšos no sava mūža darba.

Mūža darbs ir tas, kas dara mūs dzīvus. Viss, kas piedod mūsu dzīvei jēgu.

Laulība, pedagoģija, bērnu audzināšana, rūpes par cilvēku veselību, vecu ļaužu aprūpe var ietilpt mūža darbā. Es redzu, ka viens draugs uzkopj ielu, vāc atkritumus. Tajā no viņa redzes viedokļā, ir viņa dzīves jēga un vērtība.

Pie mūža darba mūs atved mīlestība (es mīlu rakstīt), vai naids (daudzi atnāk sociālas aprūpes sistēmā tāpēc, ka viņi neieredz valsts nerūpēšanos par trūkumcietējiem).

Nav jēgas gaidīt mūža darbu. Tas mīl uzmanību. Kas tev liek sajusties pa īstam dzīvam?

Ja reiz runājam par mūža darbu, tad tajā nav vietas slinkumam, mazdūšībai un kūtrumam. Šo lietu nevar atlikt malā. Jo labāk tu to saproti, jo grūtāk palikt bezdarbībā.

Var izvelēties aizraušanos, darbu, aicinājumu… bet nevar izvēlēties mūža darbu. Var tikai noskaidrot, kas tas ir.

Var augstu novertēt savu mūža darbu, var par to kaunēties. Var dziedāt tam slavas dziesmas, var tēlot, ka tā nav vispār. Bet, ja tu cieni savu mūža darbu, dzīve piepildās ar prieku un kļūst jēgpilna. Bet tu pats kļūsti stiprāks un drosmīgāks.

Kā atrast savu mūža darbu? Ieklausies sevī. Savās reakcijās uz pasauli. Savās emocijās. Savā sirdī un dvēselē. Un neapstājies mirklī, kad atradīsi sev darbu. Kopā ar to tu vari atrast ko vairāk.

P.S. Starp citu, es pamēģināju “salikt” savas nodarbes četrās kastītēs (bet par to nākamreiz)

Autors: Elizabete Gilberta

Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Par darbu pēc 50: zelta vidusceļa meklējumos

francuziete5

Epigrāfs uzprasījās pats no sevis, kādas senas anekdotes veidā:

“Kad vecai francūzietei vaicāja, kā viņai izdevies nodzīvot līdz 100 gadiem, viņa domīgi atbildēja: es nepavisam nepiekopu veselīgu dzīvesveidu, vīrus mainīju vienu pēc otra, pīpēju un glāze sarkanā vīna pie vakariņām man vienmēr ir bijusi pašsaprotama lieta. Taču es uzskatu, ka pats svarīgākais faktors bija tas, ka es NEKAD neesmu stradājusi.”

Par darbu pēc 50 var strīdēties līdz nelabumam. Vieniem darbs ir ikdienišķā nepieciešamība (bijušās Padomju Savienības teritorijā), citiem – iespēja izrotāt savu vientulību, citiem nodeva dzīves priekšā, jo nav citas iespējas, kā aizpildīt tukšumu, vēl kādam gribas palīdzēt bērniem un tikai nelielam daudzumam laimīgo, darbs – tas ir lidojums, radošums, attīstība un dzīves piepildījums.

86% Krievijas sieviešu pēc 50 gadiem nevar un negrib strādāt, jo jūtas neperspektīvas, nogurušas un nekam nederīgas.

Arvien biežāk, uzdodot sev jautājumu: kā gan tā sanāk, ka vairums cilvēku mūsu valstī ar savu iemīļoto nodarbi var atļauties nodarboties tikai kā ar hobiju, tajās nedaudzajās brīvajās minūtēs, kas paliek pāri pēc darba, es atcerējos savus paziņas

Viens no viņiem, dievinot alpīnismu, vienmēr “saslima” sev vajadzīgajā laikā, lai piedalītos kāpšanā un  kolēģi no darba viņu neraustītu. Es atcerējos draudzeni, kura izdomāja dažādus iemeslus, lai ātrāk aizmuktu no darba un piedalītos akmeņu izstadē, jo viņa tos dievināja visu savu mūžu un lieliski pārzināja. Un vēl daudzus citus.

Kā gan tā sanāk, ka cilvēkiem nepietiek drosmes, uzsākt savu lietu, ne no viena nebūt atkarīgiem, un nodarboties ar savu iemīļoto nodarbošanos? Un par to viņi aizdomājas tikai ļoti nobriedušā vecumā, beidzot, saprotot to, ka dzīve ir viena un sapņi tā arī paliks tikai sapņi.

Sievietes man piekritīs, ka pēc 40 gadiem ļoti gribas nodarboties tikai ar sevi, vairāk būt mājās blakus saviem mīļajiem un nedomāt par varoņdarbiem un perspektīvām, kuras labākajā gadījumā jau ir notikušas vai sliktākajā – vairs nekad nenotiks. Iespējams, protams, ka tikai es, kas saķērusi izdegšanas sindromu, tā spriedelēju. Taču tik ļoti gribās audzināt mazbērnus, kopt ziedus un vārīt boršču, pa ceļam izveidojot sieviešu klubu, kur runāt par stilu, hobijiem un, iespējams, arī par politiku.

Gribās, lai nebūtu ne minūtes brīva laika, aizrautīgi nodarbojoties ar jauniem un jauniem darbības virzieniem, ar labdarību, sportu, pareizi ēst, palīdzēt saviem tuviniekiem. Un varbūt nedaudz pat strādāt.

Droši vien te ir tikai viens ceļš – būt neizsakāmi bagātai. Vai arī garīgi bagātai, bet ļoti nabadzīgai materiālā plānā. Ne velti senie gudrie runāja, ka bagāts ir tas, kam materiālais atrodas līdzsvarā ar garīgo…

Reiz, ceļojot pa Indiju, mana draudzene (profesore, divkārtējā zinātņu kandidāte, daudzu macību grāmatu autore), nomocījusies darbā vairākās Maskavas augstskolās, divu meitu māte ar milzīgu kredītu, runājot ar mūsu šoferi teica: “Es neredzu, ka jūsu sievietes strādātu. Ar ko īsti viņas nodarbojas?” Un šoferis viņai nopietni atbildēja: “Kundze, viņas ir ļoti aizņemtas. Viņas atbild par savu ģimeni – gatavo ēst, audzina bērnus.” Un mana izglītotā draudzene ar rūgtu ironiju pajokoja, bet varbūt teica tīru patiesību: “Gribu būt indieša sieva!”

Es daudzus gadus esmu zelta vidusceļa meklējumos – lai dzīvotu interesantu dzīvi, atrastu laiku meitai, mazdēlam pasaciņu palasīt, aiziet uztaisīt manikīru, nodarboties ar dekupāžu.

Kāds teiks, ka viņam to visu nevajag, ka tie ir tikai perfekcionistu spriedelējumi – paspēt visu. Kāds padomās, ka viņš jau sen ir atradis savu lomu gan sabiedrībā gan ģimenē. Bet es vēl līdz šim, protot ļoti daudz ko un ar aizrautību atklājot dažādas jaunas lietas, esot “trīsreiz laimīgi precējusies” vēl joprojām esmu brīvajā lidojumā, meklēju un meklēju iespējas ne tupi “vienkārši strādāt”, bet pastāvīgi pilnveidojoties, arvien tuvāk tuvoties savam patiesajam ceļam.

Mans klasesbiedrs šajā sakarā teica: “Tev gan veicas, tev ir tāda interesanta dzīve, ne tā kā man!” Un es viņam atbildēju: “Es droši vien tev atklāšu briesmīgu noslēpumu, es pati sev tādu dzīvi radu un ne uz vienu nepaļaujos.”

Tad, lūk, attiecībā uz darbu: vairums manas paaudzes cilvēku absolūti nav pratuši nospraust ilglaicīgus mērķus. Viņi nepārzin pareizas mērķu uzstadīšanas tehnikas, bet dzīvo kā pagadās, neskatoties uz priekšu – “kā visi”. Un tagad tik ļoti labi saprotama ir paruna: “Ja jaunība zinātu, bet vecums – varētu.” Un, vienalga, “vienkārši kaut kur un par kaut ko” strādat negribās. Gribās radīt, priecāties par dzīvi un strādāt. Pirmkārt jau ar sevi.

Autors: Svetlana Baženova

Tulkoja: Ginta FS

 

Negaidi, kad kāds tevi darīs laimīgu

milestiba11

Mēs kļūdāmies, kad uzskatām, ka mīlēt nozīmē just. Izjust jūtas, fluīdus un baudu no vienas vien mīļotā cilvēka klātbūtnes. Taču vārds “mīlēt” ir darbības vārds! Mīlēt nozīmē darīt, veikt kaut ko mīļotā cilvēka labā. Mīlestība ir darbība! Kad ar sirds trīsām baudām apskāvienus, skūpstus, bet neko nedarām mīļotā labā, tā nav mīlestība – vien tikai iemīlēšanās.

Diemžēl daudzās ģimenēs notiek tieši tā: katrs no laulātajiem dzīvo gaidās, ka otrs kaut ko darīs , lai paustu savu mīlestību. Viņa gaida no sava mīļotā komplimentus un ziedus, viņš gaida garšīgas vakariņas un masāžu. Sieva vēlās, lai vīrs darītu viņu laimīgu, bet vīrs gaida no sievas apsolīto laimi. Tā gaidīt var ļoti ilgi! Nesekmīgās gaidas sev līdzi nes aizvainojumu, apvainojumus, pārmetumus un strīdus. Un tad, kad jums pārmet to, par ko vispār neesat aizdomājušies, vai gan jums gribēsies kaut ko šī cilvēka labā darīt no visas sirds? Tā arī sairst ģimenes un izgaist mīlestība. Bet izgaist tāpēc, ka tās vispār nav bijis. Bija tikai iemīlēšanās, vilkme, kaisle, cerības un gaidas.

Mīlestība iespējama vien divu nobriedušu cilvēku starpā un briedumam šajā gadījumā nav nekāda sakara ar vecumu. Nobriedušas dvēseles var mīlēt arī 15 gados, bet nenobriedušas nevar pat 40 gados.

Kāda tad ir atšķirība starp nobriedušu un nenobriedušu personību? Kā saprast, kas esat jūs?

Nobriedusi personība:

Pieņem sevi tādu, kāda tā ir. Nevaino sevi, nekritizē un nenosoda. Mīl sevi. Neatkarīgi no ārējā izskata, neatkarīgi no spējām, talantiem un rakstura. Mīlestība piepilda to no iekšpuses un tāpēc tā ir gatava dalīties savā mīlestībā. Ieskaut tajā sevis cienīgu mīļoto cilvēku, kuram dāvāt savu sirdi.

– Pieņem savu izredzēto tādu, kāds viņš ir. Necenšas to pārtaisīt, nekritizē, nekontrolē. Vienkārši mīl,

Negaida, ka kāds to darīs laimīgu. Vienkārši ir laimīga pati ar sevi.

– Gatava strādāt attiecībās, kaut ko mainīt, ja tas vajadzīgs. Ja vajadzīgs – arī sevi mainīt. Pielikt pūles.

 

Nenobriedis cilvēks (visticamākais, personība nevar būt nenobriedis cilvēks):

– Visu laiku atrodas upura pozīcijā. Pastāvīgi grauž sei, iztukšojot sevi no iekšpuses. Kritizē un nosoda.

– Tam ļoti vajadzīga mīlestība, lai kāds aizpildītu to tukšumu, kas viņam ir dvēselē. Pats mīlēt nav spējīgs, jo viņam nav tam resursu.

– Vairāk par visu pasaulē baidās no vientulības. Jo tādā gadījumā neviens viņu nevarēs iemīlēt.

– Nevar pieņemt otru cilvēku tādu, kāds viņš ir. Cenšas viņu pārtaisīt atbilstoši saviem stereotipiem (padarīt tādu, kādam pēc viņa uzskatiem jābūt īstam vīrietim vai sievietei).

– Nav gatavs stradāt pie attiecībām. Uzskata, ka, ja nu kādam vajag to darīt, tad tas ir otrs cilvēks, jo laimīgu padarīt taču vajag viņu.

 

Daudzas sievietes man raksta vēstules, aprakstot savu problēmu ar nosaukumu “mīlestība ir beigusies” Jautājums skan apmēram tā: «Mēs ar vīru jau daudzus gadus esam kopā. Jūtu, ka mīlestība ir beigusies, es viņu vairāk nemīlu, viņš mani – arī. Neredzu tadām attiecībām jēgu. Vai man šķirties?”

Manas mīļās sievietes, mīlestība kā jūtas pāriet pirmajos kopdzīves gados. Nevar sirds ietrīsēties mūžīgi ikreiz, kad ieraugi savu otro pusīti, nevar mūžīgi vēderā lidināties tauriņi. Problēma, kuru jūs aprakstāt, samilzt pakāpeniski, kā sniega bumba. Jums bija savas gaidas un cerības attiecībā uz savu vīru, viņam – savas. Šīs cerības neattaisnojās un atbildes soļus jau vairs negribas spert. Aizvainojums sirdī nogalina mīlestības jūtas. Jums vienkārši ir jāsāk mīlēt savs vīrs. Jāuzsāk darbība! Jāsāk kaut kas darīt viņa laimei un labsajūtai.

Piedot viņam viņa bezdarbību, apzinoties arī viņa gaidu dabu attiecībā uz jums. Sākt gatavot viņam visgaršīgākos ēdienus, masēt  viņu, rūpēties par viņu. Bet galvenais – darīt to ar prieku sirdī. Un tad jūs ieraudzīsiet, kā jūsu vīrietis mainās acu priekšā. Viņš sāk jūs aplidot, dāvināt dāvanas un ziedus, teikt komplimentus. Un viss tikai tāpēc, ka MĪLESTĪBA IR DARBĪBA! Un, ja neviens no jums nedara, tad sāciet jūs pirmā.

Iespējams, pirms tam jums vajadzēs piestrādāt pie sevis, iemīlēt sevi, pieņemt sevi tādu, kāda esat, paaugstināt savu pašvērtējumu. Vienu vārdu sakot: kļūt par nobriedušu personību. Toties pēc tam jūs iemīlēsieties savā vīrietī no jauna!

Autors: Jūlija Kravčenko

Tulkoja: Ginta FS

Tāda alga

zemnieks10

Katrs no mums strādā. Vieni strādā tāpēc, lai pabarotu ģimeni, citi – tāpēc, ka viņiem tas ļoti patīk. Vieni iet uz darbu tikai tāpēc, ka par to maksā. Citi darbu izvēlas kā iespēju realizēties – realizēt savus talantus. Kāpēc gan vieni pūlas vaiga sviedros un saņem maz, bet citi – daudz vairāk? Mēs taču visi vēlamies, lai par mūsu padarīto darbu maksātu cienīgu atalgojumu. Šajā pritčā, iespējams, jūs ieraudzīsiet sevi un noteikti ieraudzīsiet to, kā strādā viens no Visuma likumiem.

***

Reiz kāds strādnieks atnāca pie sava saimnieka un jautāja:
– Kāpēc tu, saimniek, man maksā tikai vienu rubli nedēļā, bet tajā pat laikā, par to pašu darbu, Jeļisejam maksā piecpadsmit? Saimnieks paskatījās logā un teica:
– Dzirdu, kāds brauc. Mums ziemai jāsagādā siens. Aizej, paskaties, varbūt tur sienu ved?

Strādnieks izgāja skatīties. Pēc laika atgriezās un teica:.
– Jā, taisnība, siens.
– Vai tu zini, no kurienes? Varbūt no Lukjanskas pļavām?
– Nezinu.
– Tad, aizej un pajautā!.
Tas aizgāja.
Pēc brīža atgriezās un teica:
– Tiešām, no Lukjanskas..
– Un kura pļāvuma siens – pirmā vai otrā?
– Nezinu.
– Tad, aizej un uzzini!
Strādnieks aizgāja.
Atgriezies, teica:
– Saimniek, pirmā pļāvuma.
– Vai zini, cik maksā?
– Nezinu.
– Tad, aizej un uzzini!
Aizgāja. Atgriezās un teica:.
– Saimniek! Divdesmit rubļi.
– Vai lētāk nedos?
– Nezinu.
Tajā brīdī ienāca Jeļisejs un teica:
– Saimniek! Mums te garām veda pirmā pļāvuma sienu no Lukjanskas pļavām. Gribēja 20 rubļus, patirgojos, nokaulēju par 17 rubļiem par vezumu. Es iedzinu tos sētā, tagad krauj ārā.
Saimnieks pagriezās pret otru strādnieku un teica:
– Vai tagad tu saprati, kāpēc es Jeļisejam maksāju 15, bet tev – 1 rubli?

Avots: http://www.wiolife.ru

Tulkoja: Ginta FS

Darbs dvēselei

10629598_291250697732066_7561935940028664886_n

Jebkurš darbs, tā ir gaisma, kas izgaismo tumsu.

Par ko tu strādā? Kādi ir tavi pienākumi? Tev patīk tavs darbs? Tu lepojies ar to? Tu apskaud citus cilvēkus par viņu darba vietām? Cik daudz jautājumu, kas tev palīdzēs saprast savu attieksmi pret darbu, kas aizņem lielu daļu tavas dzīves.

Piedzimstot, katrai dvēselei piemīt unikāls kopums dažādu dotumu, īpašību un noslieču visādu veidu hobijiem un nodarbēm. Šie dotumi nosaka ceļus, pa kuriem ies dvēsele, piedzimstot tieši tajos ķermeņos un tajās vietās, kas tai palīdzēs maksimāli realizēt savu potenciālu, atnesīs maksimālu labumu sabiedrībai un citām dvēselēm apkārt. Absolūti katrai dvēselei ir neierobežotas tiesības izvēlēties to vai citu profesiju un darbības sfēru un tā vienmēr var attiekties no tā ceļa, ko tai piedāvā Visums.

Vēl bez noslieces uz noteiktu darbības jomu, nākamās profesijas izvēli nosaka tās mācības, kuras dvēselei būs jāsaņem savā ceļā uz Zemes. Piemēram, tas var būt mīļotais darbs profesijā, kuru nicina un noliedz citi cilvēki noteiktā laika periodā, noteiktā ģeogrāfiskajā apvidū. Zemu apmaksāts, bet sabiedrībai vajadzīgs darbs. Tāds, ko sabiedrība atzīst, bet maznozīmīgs. Un dažādi citi šķēršļi – gan fiziskajā gan emocionālajā plānā.

Nekad nepakļaujies sabiedrības viedoklim, uzskatot, ka tavs darbs vai nodarbošānās ir nesvarīga, nevērtīga. Dzīvē nav nesvarīgu darbu. Jebkurš darbs, kas kādam nes labumu, tā ir tīra enerģija, kas nāk no sirds un dvēseles centra, lai palīdzētu visam, kas apkārt. Pat tad, ja jaunas, nenobriedušas, EGOatkarīgas dvēseles pagaidām vēl neapzinās to, ejot pašapmāna un gaisa piļu pavadā.

Jebkurš darbs – tā ir gaisma, kas izgaismo tumsu. Tas ir tas iedzimtais talants, kuru nekad neviens dvēselei nevarēs atņemt. Tas talants un vēlme, kuru izstaro dvēsele, kas dara jebkuru darbu, ir spējīgs iet cauri gadsimtiem, palīdzot dvēselei sajust savu būtību un savu patieso sūtību šajā Dzīvē.

Atceries to, ka reputācija un materiālās vērtības ir tikai svari, kas jebkurā brīdī ir spējīgi mainīt savu leņķi, padarot svarīgo bezjēdzīgu un bezjēdzīgo – nozīmīgu. Un, ja reiz šī robeža ir tik svārstīga un mainīga, tad kāpēc gan sekot tai, atdodot savu brīvību tik strauji mainīgās enerģijas rokās. Sava talanta noniecināšana, lai apmierinātu EGOvajadzības – tas nozīmē sava “ES” noniecināšanu. Tās ir pastāvīgas un bezgalīgas dvēseles ciešanas, kas izsauktas ar mērķi aiznest cilvēkam ziņu par viņa patieso un dievišķo sūtību un misiju.

Nodarbojies ar to, ko tu patiesi mīli. tas, kas tevī rada degsmi un ticību. To, kas tevi aizrauj un tu aizmirsti par laiku. To, kur katra tava darbība vērsta uz to, lai atnestu labumu cilvēkiem, sabiedrībai, tev pašam. To, kas attīsta tevi un pasauli tev apkārt. To, ko paredzējis tev liktenis. Aizmirsti par sociālajiem stereotipiem, pārmērīgiem materiālajiem labumiem, aizmirsti par citu skaudību un nicinājumu.

Sakoncentrējies uz to, kas nāk no tevis. Uz to radošo enerģiju, kas plūst mērķtiecīgi.

Atslēdzies no burzmas un steigas un dari to, kas patiesi tev patīk!

Avots: http://www.aum.news/

Tulkoja: Ginta FS

Tava alga

1378605-R3L8T8D-650-x_9f1f3c1e1

Alga – tā summa “uz cik” tu jūties.

Kādā gadījumā zems pašvērtējums kļūst par šķērsli ceļā uz veiksmīgu karjeru?

— Tad, kad cilvēks nevar sevi atrast un realizēt.

Tas sākas vēl skolā. Bērns slikti mācās, viņu baksta, viņš knapi nokārto gala eksāmenus un izvēlas ne to profesiju, kura patīk un ko vēlas dvēsele, bet to mācību iestādi, kurā ir iespēja iestāties ar tādām sekmēm. Arī darbā viņš iekārtojas, vadoties no tiem pašiem kļūdainajiem principiem. Pēc iespējas vienkāršāka vakance, un jau pirmajās pārrunās darba devējam kļūst skaidrs, ka pretendents nav pārliecināts par sevi, ne uz ko nepretendē, ka viņam var uzticēt rutinētu darbu, uzvelt daudz garlaicīgu pienākumu un viņš nesūdzēsies, neprasīs algas pielikumu un necentīsies veidot karjeru. Un tā cilvēks piekrīt tam, kas viņam pavisam nepatīk. Bet to, ko tad viņš vispār vēlas, pats nezin.

Man bieži nākas konsultēt veiksmīgu biznesmeņu sievas un es viņām jautāju: “Ar ko Jūs vēlētos savā dzīvē nodarboties?” Un gandrīz vienmēr izrādās, ka savu ideju un vēlmju viņām nemaz nav. Kāpēc nav – cits liels jautājums par bērnību, vecākiem, kuri “nospieda” un neklausījās bērna vēlmēs un rezultātā izaudzināja cilvēku, kurš sevi nemīl un nepazīst. Un kā rezultāts ir tas, ka viņš neatrod savu aicinājumu un nodzīvo dzīvi, kurā vienīgais, ko var, ir samierināties ar apstākļiem.

Pārliecība par sevi – tā ir tā īpašība, kas pirmkārt dod labu izglītību (piemēram, privātās britu skolas). Un kā ar tiem, kuriem nav naudas tādai izglītībai?

— Ziniet, kur “dala” pārliecību par sevi? Es gan nedomāju, ka mācības privātā britu skolā ir veiksmes pamats. Ir statistika – fakti: daudziem veiksmīgiem miljonāriem ar izglītību ir pavisam švaki. Dažkārt tās vispar nav. Taču, iespējams, tieši tāpēc viņiem nav bailes no neveiksmes, viņi prot domāt nestandarti, riskēt un “uzspļauj” noteikumiem un autoritātēm. Vai tad skolā to māca? Mani novērojumi liecina, ka veiksmei biznesā, pirmkārt, ir vajadzīga drosme un bezbailība.

Bet privātas britu skolas – tas taču ir eksporta produkts. Vai gan tur māca patstāvību, prasmi pieņemt lēmumus, atbildēt par saviem soļiem, aizstāvēt savu viedokli, komunicēt, draudzēties? Man šķiet, ka divnieku karalis, kurš mācījies valsts skolā un dzīvojis nabadzīgā rajonā, var kļūt par veiksmīgu biznesmeni, tieši tāpat, kā prestižas mācību iestādes abiturients, var izrādīties neveiksminieks. Viss ir individuāli.

Mana meita mācījās bezmaksas valsts skolā Jeruzālemē. Tā ir skola, kuru pabeidza brāļi Netanjahu, viens no kuriem ir Izraēlas premjerministrs. Un kaut arī viņa tur mācījās tikai līdz astotajai klasei, zināšanas, kuras tur ieguva, ir nopietnas un angļu valodu viņa apguva perfekti.

Kādas vēl rakstura īpašības vajadzīgas cilvēkam, kurš vēlas būt veiksmīgs?

— Cilvēkam jāpatīk tam, ko viņš dara, viņam jāgrib darīt tieši to, saprast savas vēlmes un sekot tieši tām. Svarīga ir tikai pārliecība par sevi un prasme uzticēties savām vēlmēm, intuīcijai: cēloņa- seku likuma intuitīva izpratne, spēja uzstadīt lielus mērķus un darīt lielas lietas.

Kādu lomu ambīcijas spēlē panākumu sasniegšanā?

— Skatoties, ko mēs uzskatām par veiksmi. Panākumus lietišķajā sfērā es neizskatu atsevišķi no elementāras cilvēciskas labklājības. Bagāti un panākumiem bagāti biznesa cilvēki bieži vien ir nelaimīgi. Es esmu daudz tos redzējis – vairums no viņiem ir izcili neirotiķi.

Ambīcijas rodas tad, kad cilvēks pats sev nepatīk savā tagadējā veidolā un lien no ādas ārā, lai pierādītu, ka viņš ir ko vērts. Viņš pastāvīgi sevi salīdzina sevi ar citiem un visu laiku zaudē savas acīs. Notiek mērķu nobīde. Tā vietā lai dzīvē iemiesotu savas idejas un tiecienus, realizētu savus talantus, spējas, vēlmes un mērķus, cilvēks iespringst, cenšoties izdabāt savām ambīcijām un tiecas uzvarēt sacensībās, kuras pats sev uzspiedis… Pieņemsim, uzvarēja. Un? Viņš ir laimīgs? Iespējams, ka nē…

Es pastāvu uz to, ka veselīgas ambīcijas nemēdz būt. Un punkts!

Gadās, ka cilvēks zaudē pašvērtējumu dzīves neveiksmju dēļ – piemēram, ilgi nevar atrast darbu…

— Mūsu pašvērtējums ir ļoti izvēlīgs. Veselīga situācija, normāla situācija – tas ir tad, kad cilvēks sevi pieņem un mīl visu pilnībā. Viņam viss sevī patīk – gan āriene, vēderiņš, plikais galvas vidus, gan tas, kā viņš komunicē, gan tas, kā viņš domā… Un tieši tādus cilvēkus sastapt var ļoti reti. Visbiežāk cilvēki saka tā: “Es sevi vērtēju objektīvi – kā darbinieks es esmu labs,, bet kā vadītājs – īsti “nevelku””, vai arī: “āriene man ir visai pievilcīga, taču pārliecināt es neprotu.”

Protams, arī tas nāk no bērnības, kad vecāki akcentējušies uz kādām bērna īpašībām, piemēram, māte draudzenei pa telefonu teikusi: “Viņa mums tāda – ne īpaši smuka, bet ļoti centīga”, vai arī “Lai arī tu, dēliņ, esi mums tāds ne īpaši gudrs, tātad par biznesmeni tev nekļūt, bet sportā vari būt tīri labs.

Tad, lūk, tikai tas, pret kuru no bērnības vecāki izturējušies ar beznosacījuma mīlestību, pilnībā var būt pārliecināts par sevi. Ja tā nav bijis, pašvērtējums neizbēgami klibo. Un šajā gadījumā es tomēr ieteiktu, pašam aizpildīt šo cieņas un pārliecības sajūtu par sevi. Cieniet un mīliet sevi tik, cik vēlaties, lai jūs cienītu un mīlētu citi!

Dariet to, kas raksturīgs cilvēkiem ar augstu pašvērtējumu, salauziet refletorisko loku. Neejiet uz kompromisiem, turieties un nepiekrītiet darīt darbu, kuru neuzskatiet par savu, netiecieties pēc amatiem, kurus neuzskatiet par sevis cienīgiem. Esiet pacietīgi, vīrišķīgi un ticiet sev. Alga vienmēr ir tā summa, “uz cik” jūs jūtaties.

“Prokrastinācija” ir briesmīgs vārds… kāpēc cilvēki atliek darbus?

— Vairums cilvēku, kuri prokrastinē, ir nežēlīgi perfekcionisti, kuriem ir ļoti augsts trauksmes un baiļu līmenis. Tas nozīmē, ka viņi baidās ķerties pie ikvienas lietas, baidoties, ka vai nu neizdarīs to līdz galam, vai neizdarīs to spīdoši un perfekti.

Perfekcionisti un teicamnieki – tie nav tie cilvēki, kas visu dara teicami, visu, pie kā ķeras, bet tie ir cilvēki, kuri pat nesāk darīt, ja nav pārliecināti, ka varēs to izdarīt perfekti. Lūk arī atliek visu, bet dažos gadījumos, vispār neko nedara…

Kad tas traucē karjerai un negatīvi atsaucas uz dzīvi vispār, nākas doties pie psihoterapeita.

Bailes no publiskas uzstāšanās – arī tā ir daļa no zema pašvērtējuma problēmas? Kā to pārvarēt?

— Tādas bailes pirms uzstāšanās dzimst no bailēm būt nesaprastam, nepārliecinātības, ka tevi novērtēs, sadzirdēs, sapratīs. Galarezultātā tās ir bailes zaudēt. Un ar tām ir jāstrādā.

Bet cīnīties ar to kāreiz nav vajadzības. Pats uzdevuma uzstādījums ir nepareizs. “Es baidos, es nervozēju, bet es to pārvarēšu, tikšu galā, iekarošu auditorijas uzmanību”… Un tā nu jūs esat nonākuši gandrīz vai kara laukā. Nē!

Pie cilvēkiem vajag iet ar mīlestību un interesi par viņiem, ar vēlmi padalīties – tas saucās “ar atvērtu sirdi”. Tas, starp citu, atnāk pats, kad cilvēks sakārto savu pašcieņas jautājumu, sāk mīlēt sevi, “mācās dzīvot atslābināti.”

Cik taisnīga ir cilvēku dalīšana introvertos un ekstravertos? Vai tā ir taisnība, ka šis sadalījums kādā mērā nosaka to, kurā jomā cilvēks var realizēties?

— Nemēdz būt 100% introvertu vai ektravertu. Jautājums ir par to, kā ir vairāk intro vai ekstra… No tā atkarīgs tas, vai cilvēkam vieglāk strādāt ar papīriem, mehānismiem vai cilvēkiem. Lūk, tāds dalījums ir funkcionālāks. Tā vieglāk būs saprast, kādu darbu izvēlēties.

Cilvēki bieži vien sevi nepareizi saprot un novērtē. Piemēram, ļoti tiecas pēc komunikācijas, bet dēļ bailēm būt nesaprastam, noslēdzas un uzskata sevi par introvertu (un strādā noliktavā, tā vietā, lai strādātu viesnīcas uzņemšanā)…

Vai taisnība, ka, lai justos psiholoģiskā komfortā, katram cilvēkam ir vajadzīgs periodiski mainīt darbu? Ja tā ir, tad – cik bieži? Un kādi ir šie iekšējie signāli, kuri liek saprast, ka ir īstais brīdis, ka laiks doties prom? 

— Sevī ir jāklausās. Ja ir iekšēja vajadzība un sajūta, ka esi aizsēdējies, maini darbu, ja nē – tad kāpēc mainīt? Te nav nekādu recepšu, nekādu noteikumu. Taču ir zināms tas, ka ir nacionālās tradīcijasšajā jomā. ASV pieņemts mainīt darbu reizi 5-7 gados un biežāk, Japānā – jo ilgāk vienā darba vietā strādā, jo lielāka cieņa pret tevi.

Nesen satiku tās skolas direktoru, kurā pats strādāju pirms 30 gadiem. Šobrīd viņam ir 90 gadu un viņš ir brīnišķīgā formā. Viņš 63 gadus nostrādājis šajā skolā un 40 no tiem, pašreizējā amatā. Un tā ir viena no Maskavas pazīstamākajām skolām. Un kā jūs saprotiet, viņam šeit ir psiholoģiski ļoti komfortabli.

Sakiet, vai ir kādas psiholoģiskās problēmas, kas vairāk raksturīgas tieši sievietēm? Kādi psihologiskie šķēršļi ceļā uz veiksmi visbiežāk viņām jāpārvar? Kā tos parvarēt?

— Protams, sievietes ir daudz emocionālākas. Un, iespējams, tieši tasvisspēcīgāk ietekmē viņu virzīšanos pa karjeras kāpnēm. Taču lielos vilcienos,es esmu pret dzimumu dalīšanu šajā jautājumā. Domāju, ka nav speciāli sieviešu un vīriešu īpašības, kas traucē vai palīdz veidot savu lietišķo karjeru.

Autors: Mihails Labkovskis
Avots http://www.snob.ru

Tulkoja: Ginta FS

Lai dzīve krāsaina!

12295440_1091833770856679_7453443264479560697_n

Šis ir universāls tests, kas palīdzēs noskaidrot, vai Tu patiešām nodarbojies ar savu īsto lietu.

1. Ar savu iemīļoto dzīves nodarbi tu vari nodarboties jebkurā laikā, jebkurā vietā, jebkuros apstākļos un pie jebkādas pašsajūtas.

“Cilvēki reti kad ir veiksmīgi, ja nodarbojas ar to, kas nesagādā tiem apmierinājumu”.

2. Tu iegrimsti darba procesā momentā un uz ilgu laiku. Koncentrēšanās uz darbu ir kas līdzīgs dziļai meditācijai. Laikam un visam, kas notiek apkārt, vairs nav nekādas nozīmes.

3. Tev nemitīgi ir vēlēšanās un tieksme uzzināt ko jaunu un kļūt arvien profesionālākam un iegūt arvien vairāk profesionālo zināšanu. Tu piedalies diskusijās, kas saistītas ar šo lietu.

4. Tu nesavtīgi dalies iegūtajā pieredzē ar citiem cilvēkiem. Jaunas zināšanas pie tevis atnāk viegli un tieši tāpēc tu esi gatavs dalīties tajās. tevi nebiedē doma par to, ka kāds kļūs labāks par tevi šajā lietā, izmantojot no tevis gūtās zināšanas.

5. Tu esi atvērts visam jaunajam. Mīļotais darbs dod tev milzīgu enerģiju, kuru tu vari tērēt sava radošā potenciāla vairošanai. Tu esi atvērts jaunām iepazīšanām, ceļojumiem un eksperimentiem.

6. Naudai šajā gadījumā nav noteicošā loma. Ja esi aizņemts ar savu īsto lietu, tu tērē tai lielu daļļu savas naudas. Un ar laiku mīļotā nodarbe ar tādu pašu vieglumu nes tev pietiekamus ienākumus.

7. Tu ievēro, ka vēlamie notikumi sāk formēties paši, un tev atliek vien vērot notiekošās “apstākļu sakritības.” Jaunas iepazīšanās, jaunas radošas idejas pašas atnāk tavā dzīvē.

Ja vēljoprojām esi savas mīļotās nodarbes meklējumos, atceries:

Nevar spert vienu milzīgu soli, kas tūlīt un uzreiz nodrošinās tava mērķa sasniegšanu, jo jebkurš mērķis tiek sasniegts daudzu mazu, vienkāršu solīšu rezultātā.

Autors: Pīters Kohens

Tulkoja: Ginta FS