Nauda un Dievs

zari saknes

Atsevišķos dažu reliģiju hierarhijas attīstības posmos cilvēki pamanīja, ka daudzi cilvēki, kuriem ir nauda un materiālie labumi, gala rezultātā aizmirst Dievu. Par viņu Dievu kļūst nauda un šie labumi. Ņemot verā to, ka reliģijas mērķis ir aizvest cilvēku pie Dieva, tad tie izplatīja pārliecību, ka bagātam cilvēkam grūti nokļūt Debesu valstībā. Tādā veidā ļoti daudzi pieņēma šo pārliecību, ka bagātie nenonāks Debesīs.

Ņemot vērā to, ka mēs visi dziļi sirdī esam garīgi, pat tie, kuri uzskata, ka tādi nav, mēs visi meklējam Dievu. Un lai to atrastu, mums būtu jāiemācās viena lieta: arī tad, kad tev ir pietiekoši daudz naudas, dzīvot nevis tās dēļ, bet arī nesatraukties par to, ka tā varetu nebūt un, ka to varētu pazaudēt.

Labklājība nozīmē pārliecību par to, ka pat tad, ja tu kaut ko zaudē, tu vienmēr to vari sev atgriezt. Tāpēc mums ir jāiemācās dzīvot materiālo labumu ieskautiem, tomēr nepieķerties tiem.

Diemžēl vairums cilvēku turpina dziļi dvēselē ticēt tam, ka bagātam būt ir kaut kas slikts. Un, ņemot vērā to, ka ar mums notiek tas, kam mēs ticam, tad nav nekāds brīnums, ka materiālajā pasaulē vairumam cilvēku ir ļoti grūti dzīvot labklājībā.

Kas tad jādara, lai vienlaicīgi varētu dzīvot garīgā, emocionālā un finansiālā labklājībā un pārpilnībā?
Kad tu runā par garīgo labklājību, tu droši vien ar to domā: “Kā būt garīgam cilvēkam, dzīvojot šajā emocionālajā un finansiālajā labklājībā?” Tas ir iespējams, ja tu pieņemsi ideju par to, ka tev IR tādas tiesības. Ņemot vērā to, ka mūsu būtība ir Dievs, tad paužot sevi kā cilvēciskas būtnes, mums visiem ir tiesības uz pilnvērtīgu laimi visās jomās. Dievs, būdams tīra Mīlestība, vēl mums visiem tikai mīlestības, harmonijas, prieka piepildītu dzīvi. Un tas nozīmē, ka tad, kad mēs piedzīvojam kaut ko citu, tas nozīmē, ka esam aizmirsuši Dievu.
Vēl bez patiesības par to, ka Dievs ir Mīlestība, darbojas cēloņu un seku likums, kuram pakļauta visa dzīve uz planētas, un atbilstoši tam, mēs arī pļaujam to, ko esam iesējuši.

Patiešām, ņemot verā to, ka esam cilvēki, mums visiem piemīt brīvā griba, spēja izvēlēties. Un šo, mums uzdāvināto spēju, diemžēl cilvēki izmanto aplam. Vairums cilvēku izvēlas neticēt, ka “Dievs IR Mīlestība” un, ka viņi paši ir pelnījuši labklājību. Tāpēc viņi pļauj ne to, ko vēlas. Viņi pļauj tieši to, kam tic, nevis to, pēc kā tiecas.

Un tikai tad, kad tu Dvēseles dziļumos ZINĀSI, ka tev IR TIESĪBAS uz visu to bagātību, kas atrodas uz šīs Zemes, tikai tad šī bagātība izpaudīsies arī tavā dzīvē.

Ja tu šo bagātību izmantosi tam, lai pietuvotos Dievam, tu noteikti spēsi attīstīt savu garīgo dimensiju un palikt veiksmīgs arī finansiālajā plānā.
Autors: Liza Burbo “Nauda un parpilnība”
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Par to, kā noticēt un praktiski to visu izdarīt, fantastiski un mums saprotamā veidā māca lieliskā skolotāja Inese Prisjolkova un viņas Laimes terapijas seminārs “Nauda un bagātība” ir viens no pieprasītākajiem šāda veida semināriem. Jau pirmdien, 26. augustā plkst. 18:00 E.L Skaistuma studijā (plāksnīte pie durvīm) Lācplēša ielā 22/2. stāvā tiekamies, lai rezultātā notiktu skaistas lietas.

Pieteikties vari šeit:
http://www.pavasarastudija.lv/2019/08/01/laimes-terapijas-seminars-nauda-un-bagatiba-2608/

Advertisements

Problēma ar naudu?

nauda lule vilma

“Pastāv divi finansiālo problēmu iemesli, un jums ir jāsaprot, kurai kategorijai piederat jūs.
Viena kategorija ir cilvēki, kuriem ir problēmas attiecībās. Jūs varbūt esat labi fokusējušies biznesam un visas savas pūles un centienus veltāt tam. Jūs varat izmēģināt un darīt visu pieejamo un iespējamo, bet finansiālās problēmas kā nerisinās tā nerisinās, jo jūsu dzīvē ir problēmas attiecībās.
Attiecībās var būt paslēpušās daudzas negatīvas emocijas un sāpes, un tās manifestējas kādā finansiālā formā vai ārējā krīzē.
Ja piederat šai kategorijai, tad varat lūgt AmmasBagavāna svētību, lai tā palīdz pieņemt jūsu attiecības, palīdz iziet cauri to sāpēm un gūt sevī mīlestību un prieku. Kad esat piepildīts ar mīlestību un prieku, tad jūsu ārējā pasaule pavisam dabiski kļūs turīga un pārtikusi.
Otra cilvēku kategorija ir tie, kuri nerespektē ārējo pasauli, noliekot materiālo pasauli zemākā līmenī, uzskatot, ka tieksme pēc materiālajām vērtībām ir pretīga un tie sevī ir izveidojuši pārliecību nedzīties pakaļ materiālajām vērtībām. Šie cilvēki sevī varētu būt izveidojuši uzskatu, ka tas ir anti-garīgi un ved prom no apgaismības, ka tā nav vienotība.
Ja esat šo iluzoro konceptu upuris, tad neiegūsiet bagātību savā dzīvē. Jo dziļi sevī jūs necienāt bagātību, jūs necienāt turību un jūs necienāt pārpilnību. Kaut kur savos dziļumos jūs novērtējat un apbrīnojat nabadzību kā garīguma simbolu vai garīgo evolūciju. Šajā gadījumā jūs nepiesaistīsiet bagātību savā dzīvē.
Jums jāierauga un jāapzina šie ierobežojošie uzskati. Tie radušies varbūt no kādas reliģiskas nosacītības vai tāpēc, ka ticat- iekšējā un ārējā pasaule nekad nevar kopā eksistēt-, ka jums var būt tikai viens no tiem. Kaut kādu iemeslu dēļ jūs ticat, ka jums var būt vai nu iekšējais stāvoklis vai ārējā pārticība. Bet tā tas nav. Nē.
Amma un Bagavāns ir Dvīņu avatāri un tie vēlas apvienot šos cilvēku dzīves abus aspektus. Tie vēlas sniegt cilvēcei iekšēju atmodu un tāpat arī ārējo pārticību. Un tā, ja jūs varētu apzināt savus ierobežojošos uzskatus, kas mīt jūsu iekšienē, un, ja lūdzat, lai jūsu dzīvē ienāk ārējā pārticība un pārpilnība, tad jums tā būs.”

Vienotības universitātes Atmodas mācība

No Māras Brantes dienasgrāmatas

Vilma Lūle: Kurš noliedz naudu, tam nāksies dzīvot bez naudas

nauda lule vilma

Viss ir realitāte. Tas nozīmē, ka Dievs ir reāls tam, kurš viņu saprot un sajūt.

Daudzi uzskata, ka viņi to jūt, taču paši, tajā pat laikā, atrodas ceļa meklējumos. Vienotības iepazīšana ir bezgalīgs process, kurš tiecas dziļumā un nevienam nav dots iepazīt Dievu, pat vislielākajam zinātājam ir ļoti daudz ko mācīties.

Realitātes sajūta
Kamēr vien cilvēks, dzīvojot savā fiziskajā ķermenī, sajūt vien fizisko realitāti – redz to, dzird, sajūt, un skatoties pulkstenī, pārbauda tās kustību laikā, viņš kā realitāti uztver to, ko pazīst.

Tajā pat laikā, parasts cilvēks jau gadsimtiem ilgi ir runājis par jūtām, garīgo dzīvi, garīgumu, neizprotot šo vārdu nozīmi, jo tas ir stāsts par neredzamām lietām.

“Es mīlu tevi vairāk, kā tu mani”. Pazīstams parmetums. Vai tad tu esi to svēris vai izmērījis?

Kāds ļoti pārgudrs kungs, izlasījis manu pirmo grāmatu, teica: “Tikai tas, kurš neko nesaprot no mīlestības, var par to šādi runāt!”
Tas izskanēja kā galējais spriedums, un es pat nesāku pierādīt pretējo. Dzīve viņam pierādīs, vai tas, ko viņš teica, ir taisnīgi. Man tajā ļoti daudz kas ir skaidrs.

Ne tik sen mans saprāts noreaģēja līdzīgi. Es ievēroju kāda filosofa teikto, ka mūsu civilizācija nezin, kas tas ir – mīlestība, un es dusmīgi padomāju: “Ko viņš atļaujas! Kā tā var runāt!”

Atšķirībā no augstāk pieminētā kritizētāja, man radās iekšēja vajadzība aizrakties līdz šī apgalvojuma saknei. Sāku sev jautāt: “Ko viņš ar to gribēja pateikt?” Pēc tam man pieleca.
Pamēģini arī tu, katru reizi, kad gribās iebilst un pateikt “nē!”, aizdomāties, kas aiz tā slēpjas, un tu kļūsi arvien viedāks.

Tas, kurš rīkojas gudri, kļūst veiksmīgs.

Tas nenozīmē, ka gudram ir viegla dzīve. Gluži otrādi. Gudram cilvēkam dzīve uzstāda augstākas prasības. Līdz ar saprāta izaugsmi, pieaug arī gara gudrība.

Garīgam cilvēkam neredzamā pasaule ir realitāte, to var ieraudzīt, sajust un saprast. Jo vairāk atveras gars, jo lielāka iespēja mierīgi un bez aizspriedumiem saprast visu labo un slikto šajā pasaulē – nenorādot kādam citam ar pirkstu.
Lai to sasniegtu, ir jāatbrīvojas no stresiem, kas traucē redzēt pasauli.

 

Mēs eksistējam kā fiziskie ķermeņi, un lielākā daļa cilvēku pagaidām ir garīgi akli. Dieva vadītās augstākās pasaules palīdz mums pacelties garā, tomēŗ mums jāsaprot tas, ka, lai nokārtotu savas materiālās lietas, pagaidām vēl mums ir nepieciešami materiālie līdzekļi vai to starpnieks – nauda.

Kas pret viena veselā kādu daļu izturas naivi, kā pret nevajazīgu, tas līdz galam tā arī neiemācīsies materiālisma mācībstundu.

Pret naudu ir jāizturas līdzsvaroti, to nevajag noliegt. Kurš naudu noliedz, tam nāksies dzīvot bez naudas, – jo viņš taču to noliedz. Un pamēģini šodien izdzīvot bez naudas.

Man katru dienu nākas dzirdēt, kā garīgā krīzē nonācis, un tās dēļ smagi saslimis, nepraktisks cilvēks, patētiski apraksta savu brīnišķīgo nākotni, kur viss būs skaisti un ideāli. Nauda nav problēma – tā viņš deklarē.

“Mans mīļais, tieši naudas dēļ tu arī esi slims! Atver acis! Paskaties uz cilvēci un sevi tai skaitā. Visi jūs vienoti šobrīd izejat mācībstundu, kuru vienkāršiem vārdiem varētu nosaukt: naudas postošā ietekme uz garā muļķajiem. Ja mēs esam nākuši, lai to iemācītos, tātad jāmācās.

Naudas maģija ir gara spēka mērs.

Kurš iemācīsies izturēties pareizi pret naudu – nopelnīt to, labi strādājot un pareizi domājot, un tērējot to pareizajiem mērķiem, tas būs izpircis savu grēku un kļuvis vieds. Cik ir tādu cilvēku – tas jau ir cits jautājums.”

No naudas nevajag taisīt problēmu, tas nozīmē – naudu nevajag padarīt par Dievu, taču to noliegt nedrīkst.

Naudas noliegšanas problēma ir milzu klupšanas akmens tiem, kuri iet garīgās izaugsmes ceļu.
Kurš noliedz vienas nepatikšanas, tas noliedz arī otro un trešo.

Vēlme būt ideālam atņem realitātes sajūtu.

Dievišķajā Vienotībā visam ir sava vieta. Un ar domu sākas darbība. Kurš vēlas atdalīt šos divus jēdzienus, tam nāksies cīnīties.
Kurš naivi domā, ka māju var uzcelt bez naudas, tam nāksies dzīvot zem egles, kamēr vien nesapratīs to – var vai nevar. Kuram ir saprāts, tas šobrīd tur sēž un domā, kas gan viņam traucē nopelnīt sev jumtu virs galvas.

Vispirms viņš piedod visām negatīvajām domām, tad gars atveras un norāda, kad piecelties un kurā virzienā doties. To, ka cilvēkam vajadzīgas mājas, gars zin.

Kurš ir tuvredzīgs, tas baidās skatīties tālumā.
Viņam ir bail no nākotnes, jo tā izsauc dusmas un aizkaitinājumu. Visbiežāk tas noteik ar jaunajiem. Atlaid savas bailes, tas palīdzēs attīstīt intuīciju un spēju paredzēt.

Kurš ir tālredzīgs, tas ir parspīlējis savus labos nodomus.
Tas vēlas redzēt tālu, tas nozīmē, ka vinš vēlas saņemt daudz un uzreiz, taču nevēlas redzēt mazās lietas.

Dzīvē, pirmkārt, ir jāiemācās priecāties par sīkumiem, tad dzīve cilvēkam uzticēs kaut ko lielāku. Ja cilvēks pieprasa no citiem, tajā skaitā no valsts, lai tā nodrošina viņa nākotni, tad viņam pasliktinās redze: ja reiz viņš neredz to, ka, pirmkārt, katram pašam jāsakārto sava dzīve.

Viss sākas ar domu formām, pēc tam vajag paskatīties sev zem kājām, un tikai pēc tam skatīties talumā.

Ir jāatbrīvo savas bailes un neapmierinatība, kas saistīti ar nākotni, lai nākotne varētu pietuvoties. Viss jāsāk no sevis – kā garīgi, tā arī fiziski – lai pec tam ietu tālāk.

Kurš ir iemācījies analizēt savu uzvedību un atbrīvot sliktas domas, tas panāks vēlamo un vienlaicīgi atgriezīs sev redzi. Bet par to, ka tas nav viegli izdarāms, liecina lielais briļļaino un aklo cilvēku skaits visā pasaulē.

Redzes zaudēšana, kuru izsauc vecums, ir saistīta ar nevēlēšanos redzēt dzīves sīkumus.

Vecs cilvēks vēlas redzēt to lielo, ko ir paveicis un sasniedzis sava dzīvē. Ja viņš nesaprot, ka dzīve sākas ar sīkumiem, kuri ir tikpat svarīgi kā lielās lietas, jo viens bez otra nevar pastavēt, viņš sāk šos sīkumus neieredzēt, un tie arvien vairāk viņam bojā dzīvi.

Lai arī redze pasliktinās, lai cilvēks neredzētu sīkumus, kā viņam to gribās, taču tas viņam nepatīk.

Nevēlas redzēt sīkumus, bet nez kāpēc velk brilles, lai varētu tos redzēt. Dusmas provocē vēl lielāku redzes bojāšanos. Kurš vecumdienās sāk novērtēt savu laiku un netērēt to niekiem, var gadiem ilgi nēsāt vienas un tās pašas optiskās stiprības brilles. Bet, ja vecs cilvēks pārstāj pievērst uzmanību sīkumiem, jo jūt, ka tiem viņa dzīvē vairs nav nozīmes, viņa redze sāk uzlaboties. Kas ir sīkumi? It viss, kas tev ir mazsvarīgi.

Piemērs no dzīves:

Es reiz ārstēju kādu 25 gadīgu jaunu cilvēku, kurš acs gļotādas iekaisuma rezultātā, septiņu gadu vecumā pazaudēja redzi. Sākumā viņš radīja saprātīga cilvēka iespaidu. Viņa galvenais informācijas avots bija radio. Mācību par piedošanu viņš uztvera pozitīvi. Prāts viņam bija filosofisks. Un efekts no ārstēšanas bija ātri jūtams. Viņš sāka atšķirt gaismu, tad ēnas, tad siluetus un vēlāk pat atšķīra sievietes un vīriešus. Pēc tam iestājās darbā. Un drīzumā progress apstājās.
Es, pēc iespējas skaidrāk, centos viņam izskaidrot viņa domu formas, taču sev par izbrīnu, uzdūros pretestībai. Viņš nevēlējās redzēt vairāk! Viņš baidījās ieraudzīt slikto, baidījās, ka tad, ja sāks redzēt, viņam nāksies pašam par sevi rūpēties – agrāk taču to viņa vietā darīja citi. Viņiem tas bija jādara.
Tas, ka viņa jaunākā māsa savu dzīvi bija pilnībā ziedojusi viņam, viņa dvēseli it nemaz neaizskāra. Viņa tēvs bija pensionārs- alkoholiķis, bet māte bija mirusi.
Viņa slimība bija kā glābiņš no pasaules ļaunuma.

Es ar savu redzīgā loģiku nevarēju noticēt redzētajam un teicu viņam: “Ja tu nevēlies nodarboties ar savu negatīvo domu atbrīvošanu, tad vairs nenāc pie manis”. Un viņš vairāk arī nenāca. Tobrīd viņš jau redzēja pietiekami labi. Pārējo viņa vietā bija jādara citiem. Tik lielā mērā viņu bija nocietinājusi viņa vecāku kopdzīve.

Tas, kurš, satiekoties ar slikto, ieinteresēts vaicā: “Ko šis sliktais man vēlas iemācīt?” – tas nekad nezaudēs redzi.
Tas, kurš mīl jokus un prot pasmieties par sevi, tam sliktais vienmēr ir labāks.
Tas, kurš pasaulē redz tikai slikto, un visu sev apkārt slacī ar savām asarām, nevēloties redzēt šo briesmīgo dzīvi, tas ar laiku zaudēs redzi, jo to viņš arī vēlējās.

Tāpēc nemet vējā pravietiskus vārdus – no liekvārdības līdz pašam sevis noskaušanai ir viens solis.

Galvenā visas cilvēces interese ir koncentrēta uz materiālās labklājības celšanu. Taču krīze, kas sākās gadsimta beigās, lauž cilvēkus, jo nav iespējams sasniegt vēlamos rezultātus bez filosofiskās domāšanas attīstības.

Piemēram, bērns, kurš izaudzis nabadzīgā ģimenē, visiem spēkiem cenšas sasniegt labklājību.  Viņu uz priekšu dzen bailes palikt nabadzīgam, un vēlme kļūt bagātam dod viņam spēku realizēt savus sapņus.

Taču bailes palikt nabadzīgam turpina viņā dzīvot un nemanāmi pāraug naidā pret nabadzību. Cilvēks jūt, ka vairs nevēlas labot apģērbu, un pat pogas piešūšana viņam šķiet pretīga.

Viņš meklē, kur pogu piešūt par maksu, vai arī izmet ārā labu mantu, pat nenojaušot, ka tādā veidā pamazām attālinās no bagātības. Pakāpeniski viņā aug riebums pret nabadzību. No šejienes līdz skopumam ir viens solis. Un izaugsme palēninās.
Vienā jaukā dienā pienāk paziņojums par bankrotu, un bailes no nabadzības ir savu darbu paveikušas.

Tur, kur par dzīves pamatu tiek uzskatīta bagātība, dzīves mācībstunda tiek pasniegta tieši caur bagātību.

©Vilma Lūle
Ilustracija:  ©Chema Madoz
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Cilvēces traģēdija – NEPAMATOTAS CERĪBAS

zelta masina

Nesen vācu zinātnieki publicēja interesantu statistiku: pēdējos 50 gados vācieši sākuši dzīvot par 400% bagātāk kā agrāk, bet ar depresiju sirgstošo skaits pieaudzis par 38%.

Henrijs Fords kļuva par bagātāko cilvēku pasaulē, pateicoties reformām automobiļu rūpniecībā. Viņa sasniegumi iedvesmoja daudzus talantīgus uzņēmējus un radās pasaulslaveni brendi: Cadillac, Chevrolet, Buick, Dodge. Jaunas mašīnas burtiski piepildīja Ameriku. Pēc kāda laika pienāca brīdis, kad tirgus bija pārsātināts un automašīnu pārdošana strauji samazinājās.

Un patiesi, kam gan vajadzīgs jauns auto, ja pietiekami labi brauc vecā, jau pierastā? Kāpēc gan tērēt naudu? Saskārušies ar šo problēmu, ģeniālie marketologi izdomāja jaunu, viltīgu gājienu: viņi sāka iedvest veco automašīnu lietotājiem nepilnvērtības sajūtu.
Automašīnu ražotāji sāka katru gadu izlaist arvien jaunus un jaunus auto modeļus. Viņu panākumi iedvesmoja arī citu nozaru ražotājus: apģērba, kosmētikas, apavu u.t.t. Krievi saka: “и понеслась душа в рай”… precīzāk: uz elli.

Jūs noteikti esat ievērojuši, ar kādu ironiju un nicinājumu, pārpucējušies pēc pēdējā modes kliedziena, muļķīgi pusaudži skatās uz bērnu, kura vecāki nevar atļauties iegādāties tādas lietas?
Pievērsiet uzmanību, 2 reizes gadā apģērbu ražotāji rada jaunas kolekcijas. Eksperti, dizaineri bezgalīgi mums atkārto: “Šajā sezonā modē būs olīvzaļā krāsa!” Kāpēc to dara? Protams, lai iedvestu pircējam vēlmi pirkt un palielinātu savu preču noietu. Nauda!!!! Cilvēki, kuri pagājušo sezon nopirka tādu pašu, tikai sarkanas krāsas mēteli, jutīsies diskomfortā.

Transnacionālās korporācijas manipulē ar lētticīgo cilvēku apziņu, ražojot arvien jaunas un jaunas ierīces, apģērbus u.t.t. Reklāmai tie tērē 500 miljardus dolāru gadā. Šīs naudas pietiek lai padarītu cilvēci nelaimīgu. Lai atrisinātu bada problēmu pasaulē, būtu nepieciešami vien 50 miljardi dolāru gadā.

Galvenā problēma ir tā, ka mums pastāvīgi jāizmet labas lietas, jo tās “izgājušas no modes”. Cilvēces traģēdija – NEPAMATOTAS CERĪBAS.

Nopērkot jaunu automašīnu, cilvēks priecājas vien īsu brīdi. Ja viņa draugi nākamajā dienā nopirks “krutāku” mašīnu – šis prieks ilgs tikai dienu.

Daudzi no mums tiecas pēc arvien jaunākām, modernākām lietām un paši to nemanot, kļūst arvien nelaimīgāki. Žurku skrējiens dzīvi pārvērš absolūtā bezjēdzībā.

Laimīgs tas, kurš var mierīgi uz to visu pievērt acis un šajā skrējienā nepiedalīties!!!!

Kā sieviete neļauj vīrietim nopelnīt vairāk

hotelka

Kura gan sieviete nevēlas, lai viņas vīrs pelnītu vairāk? Un, ja atceramies par to, cik katrai sievietei ir materiālo vēlmju – viss kļūst skaidrs. Viņam pietiks ar vienu istabu, bet sievai vajag trīs. Viņam pietiek ar gultu un televizoru, bet sieva vēlas paklājiņus, aizkariņus, trauku mazgājamo mašīnu. Tieši tāpēc šobrīd tik ļoti populāra ir tēma par to, kā sievietei iedvesmot savu vīrieti uz varoņdarbiem un lielāku peļņu.

Un, lai cik dīvaini tas nešķistu, tieši sievietes, pašas to neapzinoties, ierobežo savu vīriešu peļņas iespējas. Kā tas notiek? Parunāsim par to nedaudz vairāk.

Ar vienu rakstu te būs par maz – ir ļoti daudz aspektu (kurus es redzu un saprotu).
Sāksim ar to momentu, kad sieviete un vīrietis kopā sāk radīt kādu jaunu telpu un iespējas.

Finansu plūsmas un griesti

Ģimenē ir kopīga finansu plūsma. Tas nozīmē – kāda summa, kas komfortabla abiem un atnāk pie abiem.

Un visinteresantāk ir vērot, kā tā saglabājas, neskatoties ne uz ko.

Piemēram, kad es aizgāju no sava pēdējā darba, vīrs arī vairs nestrādāja ofisā. Bija kāds bizness, kurš varēja nest peļņu un tikpat labi – arī nenest peļņu. Es pārdzīvoju, vai mēs spēsim saglabāt savus ienākumus un samaksāt dzīvokli. Taču nākamajā mēnesī mēs atkal pelnījām tikpat, cik iepriekš, kaut arī es nestrādāju un manas algas nebija.

Vai arī tad, kad mans vīrs beidza vadīt projektu, mēs domājām, ka tūliņ iestāsies īslaicīga finansu bedre – jo nekas taču nav sagatavots, lai uzturētu esošo ienākumu līmeni. Bet viss sakārtojās pats no sevis. Vairāki jauni klienti “nokrita” kā sniegs no debesīm. Un summa saglabājās iepriekšējā.

Tie ir tādi pozitīvi piemēri. Bet ir arī sava, ne visai saulainā puse.
Plūsma ir arī griesti – tie ir mūsu ierobežojumi no augšas. Jūs varat redzēt arī tādas situācijas – kad “noraujas” darījumi, samazinās prēmijas vai arī kādas citas nepatīkamas lietas, kas notiek ne no šā, ne tā.. Atceros, reiz kāda meitene man rakstīja:

«Šajā mēnesī mans preču apgrozījums palielinājās divas reizes. Mēs ar vīru jau sākām sapņot par to, kā tērēsim to, kas «pa virsu». Kamēr viņš nesaņēma algu, kuru pēkšņi bija “nogriezuši” tieši par tik, cik mēs bijām izrēķinājuši tērēt «pa virsu» ierastajam. Gala rezultātā sanāca tas pats, kas parasti – ne vairāk, ne mazāk».

Un to es arī pati savā dzīvē esmu novērojusi. Kad pusmēneša laikā pie vīra atnāk daudz jaunu klientu un atnes praktiski visu mēneša ienākumu, bet pēc tam pēkšņi viss apstājas – līdz pat mēneša beigām. Lai atkal no jauna atsāktos nākamā mēneša sākumā.

Vai arī, kad tuvojies kadam ciparam un vairāk nekādīgi nesanāk nopelnīt. Kaut danco, kaut dziedi, dari jebko.

Tad, lūk!.

Griesti un plūsma ģimenē ir kopīgi. Tas nozīmē – komfortabli abiem.

Kāpēc dažkārt pēc šķiršanās vīrietis sāk pelnīt daudzas reizes vairāk? Visticamākais, sievietes griesti bija daudz zemāki. Jo komfortabli jābūt abiem – lūk arī “nogrieza”, lai sievai nebūtu grūti.

Kopējā finansiālā karma

Bet dažkart ir gluži otrādi – vīrietis pēc šķiršanās pārstaj pelnīt vispār. Visticamākais nauda ģimenē bija sievietes – un palika ar sievieti. Tas jau attiecas uz jautājumu par to, kam šī enerģija (nauda taču ir enerģija) pieder.

Mēs esam raduši visu redzēt tieši. Piemēram, ir ģimene, kurā strādā tikai vīrs. Sieva un berni dzīvo mājās. Taču, vai gan tas nozīmē, ka tā ir tikai vīra nauda?

Patiesībā tā ir kopējā plūsma – kurā vienā veselā saplūst visa pieaugušo un bērnu nauda. Bērns, piemēram, atnāk jau ar savu naudu. Vienmēr. Dievs dod bērnu un dod bērnam. Bet, ja precīzāk, dvesele atnes visu sev līdzi, lai vecāki viņu varētu izaudzināt.

Indijā ļoti nabadzīgas ģimenes lūdz par to, lai Dievs tām atsūtītu bagātu bērnu. Un ļoti bieži, kad tāds bērns atnāk – viņiem strauji paceļas ienākumi. Vai nu laimē loterijā. Vai augļus sāk nest kāda uzsākta lieta. Vai atnāk mantojums. Tā pēkšņi, ne no kurienes.

Mēs ļoti bieži vēlamies, lai vispirms būtu nauda un tikai pēc tam plānojam bērnus. Bet tā ir milzīga kļūda. Jo kamēr bērna nav, mums ir labi un divatā pietiek – vairāk naudas arī nebūs. Ja nu vienīgi ļoti centīgi un smagi strādāt dēļ mājas, vai mašīnas, aizmirst par atpūtu un vienam par otru.

Pēc mūsu precībām, mana vīra ienākumi pieauga 3-4 reizes. Vidēji. Un tas ir tikai pirmo mēnešu laikā. Šobrīd šī summa ir vairākus desmitus reižu lielāka.

Kad piedzima vecākais bērns, sākumā mēs visu pazaudējām. Taču pēc viņa piedzimšanas vīrs uzsāka biznesu. Pārstāja strādāt algotu darbu, jo tā nevarēja ģimeni pabarot, un tas arī prasīja pārak daudz resursu… Un mēs pārcēlāmies uz Pēterburgu.

Ar bērna piedzimšanu mēs kļuvām mobili – sākām ceļot un nopirkām automašīnu. Mēs tik ilgi bijām vēlējušies automašīnu, bet tas nekādā veidā mums nesanāca. Uzreiz pēc dēla piedzimšanas mēs nopirkām tieši to automašīnu, par kuru bijām sapņojuši. Sarkanu Mazdu. Un arī ar dēla piedzimšanu mūsu dzīvē parādījās garāki atvaļinājumi, lai kopā varētu ceļot pa pasauli. Droši vien arī māja “atnāks” kopā ar trešā bērna piedzimšanu. Ļoti gribas tam ticēt.

Kā palielināt plūsmu?

  1.  Attīstīt savu gribēšanu (хотелку).
    Kamēr sieviete atsakās gribēt, vīrietim nav ko viņai dot. Metožu ir daudz – līmēt kolāžas, rakstīt vēlmju sarakstus, krāt burciņas ar sapņiem… galvenais, rakstīt visu pēc kārtas, bez kritikas, bez praktiskuma vērtēšanas (nu, un kur es pēc tam ko tadu uzvilkšu?)
  2. Pēc tam sākt attīstīt atļaušanu (позволялку).
    Nepietiek vien ar to, ka tu vēlies jaunu kleitu. Vēl ir jāatļauj sev to nopirkt. Īpaši tad, kad maz naudas. Un ne tikai jāatļauj, bet arī “nenograuzt” sevi pēc tam. Protams, tam saknes stiepjas bērnībā, kad mums ļoti daudz ko aizliedza, nenovērtēja (kam tev tāda lelle, tu taču jau esi liela meitene!) Saknes saknēm – taču tagad, kad esam pieauguši mēs paši varam sev aizliegt vai atļaut. Te galvenais ir ieradums.
  3. Dažkārt atļaut sev ļoti labas kvalitātes lietas.
    Te es nerunāju par to, kā notrallināt vīra algu un pēc tam cerēt uz augstāko spēku atbalstu. Es runāju par to, ka tad, kad tu izvēlies kādu lietu, skatoties tikai uz cenu, tu neļauj pārpilnībai ienākt tavā dzīvē. Agrāk es pirku basenes tikai tirgū – lai pietiek vienai sezonai, tāpat saplīsīs. Un atceros to, kā vīrs mani centās pierunāt nopirkt kvalitatīvas. Smadzeņu man tajā laikā nepietika – drīzāk – to bija par daudz. Tāpēc pierunāšana bija ilga. taču beigās es piekritu (tad mums tas bija ļoti dārgi – piektā daļa mēneša algas). Taču pēc tam izrādījās, ka tās ne tikai neplīst, bet arī neberž, un neizvalkājas, un tās vispar nejūt uz kājas, lieliski izskatās un priecē acis. Un, galvenais, vīrs bija ļoti laimīgs. Un saprata, kādēļ tad vēl pelnīt vairāk, ja ne tāpēc, lai mani biežāk tā iepriecinātu ar maziem nieciņiem un blakus redzētu starojošu sievu.
  4. Piepildīt savus sapņus!
    Sapņo par spoguļkameru – nopērc! Lai arī sākotnēji “no rokas” un lietotu. Tads bija mūsu pirmais Canon. Taču tai bija priekšrocība – tā bija trīsreiz lētāka par jaunu tādu pašu. Piepildīts sapnis dod milzīgu enerģiju un iedvesmu. Pirmais lietotais iPhone, lietots, bet izsapņotais auto, izpārdošanā nopirktas skaistas mēbeles – varianti ir vienmēr! Ir jāļauj sev piepildīt sapņus. Un tad naudas kļūs arvien vairāk. Tā nāks atkal un atkal – lai piepildītu jūsu sapņus.
  5. Paši vienkāršākie veidi kā uzlabot plūsmu.
    Tie ir labas kvalitātes īrētie dzīvokļi (kad tu nevari atļauties pelnīt mazāk par to cenu), dažādi elektroniskie piederumi – telefoni, datori, fotoaparāti, ceļojumi uz skaistām zemēm. Protams, svarīgi, lai tas viss būtu bez fanātisma. Latiņa aug lēnām, pakāpeniski – tik ātri, cik ātri esiet gatavi to «sagremot»
  6. Strādāt ar ierobežojošajām pārliecībām.
    Ka nauda – tas ir slikti, par to jākaunas, bailēm no naudas. Dzīve jūs sargās no naudas, ja tā jums liks uztraukties.
  7. Strādāt ar dzimtas scenārijiem.
    Viebiežāk mūsu bailes un neprasme krāt, parādi un citas grūtības nāk no pagātnes. No atmiņām. No dzimtas atmiņas, kurā kādam atņēma īpašumus, izsūtīja, kāds dalīja mantojumu, kāds iegrima lepnībā par savu bagātību.

Turpinājums sekos!
Autors: Olga Vaļajeva

Tulkoja: Ginta FS

P.S. Par to visu mēs sarunājamies savā 100dienniekā

8

Vadims Zēlands: par naudu

berns-un-nauda5

Grūti ir mīlēt naudu bez cenšanās to iegūt, tāpēc ir gandrīz neiespējami izvairīties no atkarības šajās attiecībās. Var tikai pacensties šo atkarību mazināt. Priecājies, ja pie tevis atnāk nauda, bet nekādā gadījumā neraizējies un nepārdzīvo, ja tās trūkst, vai, ja esi to zaudējis, jo savādāk tās paliks arvien mazāk un mazāk. Ja cilvēks maz pelna, tad parastā kļūda ir nīdēšana par mūžīgo naudas trūkumu. Tāda uzvedība atbilst nabadzīgas dzives līnijām..

Īpaši bīstami ir padoties bailēm par to, ka naudas kļūst arvien mazāk un mazāk. Bailes ir pati energoietilpīgākā emocija, tāpēc, izjūtot bailes, ka nenopelnīsi vai zaudēsi naudu, tu automātiski pārvieto sevi tajā līnijā, kur naudas patiešām paliek arvien mazāk un mazāk. Ja esi iekritis šajā slazdā, tad izkļūt no tā būs diezgan grūti, bet tomēr – iespējami. Lai tas notiktu, ir jānovērš tā liekā potenciāla cēlonis, ko pats esi radījis. Bet cēlonis ir atkarība no naudas, vai arī pārlieku liela vēlme pēc naudas.

Labam sākumam: samierinies un priecājies par to, kas tev ir.

Atceries, ka vienmēr var būt arī sliktāk. Nevajag atteikties no vēlmes pēc naudas. Vajag vien vienkārši mierīgi attiekties pret faktu, ka pagaidām tā pie tevis netek straumēm. Ir labi, ja vari iejusties spēlētāja lomā, kurš skaidri saprot to, ka jebkurā brīdī viņš var gan kļūt bagāts, gan – zaudēt visu.

Svārsti, kas ar mums manipulē, izmanto naudu, kā universālu līdzekli, lai norēķinātos ar saviem sekotājiem. Tieši šo svārstu darbība mūs novedusi pie tā, ka nauda ir kļuvusi par visas sabiedrības fetišu. Ar naudas palīdzību mēs varam nodrošināt savu eksistenci materiālajā pasaulē. Gandrīz viss tiek pirkts un pārdots.

Te arī  slēpjas lielākais slazds, jo uzķērušies uz šīs ēsmas, padevušies viltus spīdumam, mēs ļoti viegli varam nokļūt uz tā ceļa, kurš mūs aizved ļoti tālu no mūsu laimes.

Svārstiem ir savas intereses un tieši tie ir radījuši mītu par to, ka, lai sasniegtu mērķi, ir vajadzīga nauda. Tādā veidā katra atsevišķa cilvēka mērķis tiek aizvietots ar mākslīgu aizvietotāju – naudu. Naudu var dabūt no dažādiem svārstiem, tāpēc cilvēks domā ne par pašu mērķi, bet par naudu, un tādējādi nokļūst sev sveša svārsta varā. Cilvēks pārstāj saprast, ko tad īsti viņš vēlas no savas dzīves un iesaistās bezjēdzīgā skrējienā pēc naudas. Svārstiem tas ir ļoti izdevīgi, bet cilvēks kļūst atkarīgs, nomaldās no sava ceļa un līdzīgi mušai bezjēdzīgi sitās pret stiklu.

Stradājot kāda sveša svārsta labā, cilvēks nevar nopelnīt daudz naudas, jo kalpo svešam mērķim.

Vairums cilvēku atrodas šādā stāvoklī. Lūk, no kurienes radies mīts par to, ka bagātība ir tikai nelielas cilvēku daļas privilēģija.

Patiesībā bagāts var būt jebkurš cilvēks, ja viņš iet uz SAVU mērķi.

Nauda nav mērķis, pat ne līdzeklis tā sasniegšanai. Tā ir tikai blakne – atribūts. Mērķis ir tas, ko cilvēks vēlas no dzīves.

Lūk, daži mērķu piemēri:
Dzīvot savā privātmājā un audzēt rozes.
Ceļot pa pasauli, apskatīt tālās zemes.
Ķert foreles Aļaskā.
Slēpot Alpos.
Audzēt zirgus savā fermā.
Baudīt dzīvi uz savas salas Klusā okeāna vidū.
Kļūt par estrādes zvaigzni.
Gleznot.

Protams, daudzus mērķus var sasniegt, ja ir maiss ar naudu. Daudzi cilvēki tā arī rīkojas – cenšas iegūt šo naudas maisu. Viņi domā par naudu, atstumjot otraja plānā pašu mērķi. Atbilstoši Transērfinga principam, viņi cenšas pāriet uz to dzīves līniju, kur viņus gaida maiss ar naudu. Taču, strādājot sveša svārsta labā, maisu naudas iegūt ir ļoti grūti, vai tas vispār nav iespējams. Tā arī sanāk, ka nav ne naudas, ne sasniegta mērķa. Savādāk nemaz būt nevar, jo mērķa vietā, izstarotā domu enerģija uzregulēta uz mākslīgā aizvietotāja viļņa.

Ja tev šķiet, ka tavs mērķis var tikt realizēts tikai pie noteikuma, ka esi bagāts cilvēks, pasūti šo noteikumu pie visiem velniem.

Pieņemsim, ka tavs mērķis ir ceļot pa pasauli. Acīmredzot, tam vajadzīgs ļoti daudz naudas. Lai to sasniegtu, domā par mērķi, nevis par naudu. Nauda atnāks pati, par cik ir blakne, atribūts. Viss ir vienkārši Skan neticami, vai ne? Pats varēsi par to pārliecināties.

Nevis mērķis ir sasniedzams ar naudas palīdzību, bet nauda atnāk ceļā uz mērķi. 

Tagad esam noskaidrojuši, cik spēcīgi ir svārsti, cik liela ir to ietekme. Šī ietekme ir radījusi ļoti daudz mītus. Lūk, arī tagad, lasot šīs rindas, tu vari iebilst: tāpat ir skaidrs, ka sākumā cilvēks kļūst par bagātnieku, piemēram – lielrūpnieku, vai baņķieri, vai kinozvaigzni, un tikai pēc tam par miljonāru, miljardieri.

Pareizi, tikai par miljonāriem ir kļuvuši nevis tie, kuri domāja par bagātību, bet tie, kuri domāja par SAVU mērķi .

Vairums cilvēku rīkojas gluži otrādi: vai nu kalpo svešiem mērķiem, vai iemaina savu mērķi pret kādiem mākslīgiem aizvietotājiem, vai arī vispār atsakās no saviem mērķiem, jo nespēj izpildīt galveno noteikumu – būt bagātam.

Patiesībā nav nekādu ierobežojumu bagātībai.

Tu vari vēlēties visu, ko vien gribi. Ja tas ir patiesi TAVS, tu noteikti to saņemsi.

Ja tavs mērķis ir svārsta uzspiests, neko tu nesasniegsi. Neraizējies par naudu, tā atnāks pati. tagad galvenais ir samazināt naudas svarīgumu līdz minimumam, lai nerastos lieks potenciāls. Nedomā par naudu, domā tikai par to, ko tu patiešām vēlies saņemt.

Tajā pat laikā, pret naudu vajag attiekties ļoti uzmanīgi un saudzīgi. Ja ieraudzīji uz semes mazmazītiņu monētu, bet tev slinkums pieliekties, tātad tu necieni naudu. Diez vai naudas svārsts būs tev vēlīgs, ja tu pavirši attieksies pret naudu.

Varu ieteikt vienu nelielu maģisku rituālu. Kad tu saņem vai skaiti naudu, izturies pret to saudzīgi. Runā ar to – skaļi vai klusu, pie sevis. Vari teikt apmēram tā: “Es mīlu tevi, mana nauda. Mani čaukstošie papīriņi, manas skanošās monētiņas. Nāciet pie manis, es jūs gaidu, es jūs saudzēju, es par jums rūpējos.” Nesmejies, mīli to nopietni un patiesi. Ar mīlestību un gādību saņem, bet šķiries viegli un bezrūpīgi. Tāda attieksme nerada lieku potenciālu un noskaņo tavu starojumu uz “naudas līnijām”.

Nevajag raizēties tad, kad tu tērē naudu. Tādā veidā tā pilda savu misiju. Ja esi nolēmis to iztērēt, nenožēlo. Vēlme krāt un pēc iespejas mazāk tērēt, ved pie tā, ka atkal radīsies lieks potenciāls. Vienā vietā uzkrājas un nekur nekust. Tieši tad ir liela iespēja visu pazaudēt. Naudu jāprot saprātīgi tērēt, lai būtu kustība. Tur, kur nav kustības, atkal rodas lieks potenciāls. Ne velti bagāti ļaudis nodarbojas ar labdarību. Tā viņi samazina uzkrātās bagātības lieko potenciālu.

Autors: Vadims Zēlands

Tulkoja: Ginta FS

Kas Tev makā?

starik

Ļaužu pārpildītā vilciena vagonā biļešu kontrolieris atrada vecu un nobružātu ādas maku. Lai atrastu īpašnieku, viņš ieskatījās makā, bet nekādu norāžu par makasaimnieku tur nebija. Makā bija vienīgi pavisam nedaudz naudas un svētbildīte. Viņš izstieptā rokā pacēla maku augšā un skaļi jautāja: “Kam pieder šis maks?”
Kāds vecs vīrs atsaucās: “Tas ir mans maks. Lūdzu, dodiet to man.”
Bet kontrolieris teica: “Jums nāksies to pierādīt. Tikai tad to atdošu.”
Vecais vīrs uzsmaidīja bezzobainu smaidu un teica: “Tajā ir svētbildīte.”
Biļešu kontrolieris neatlaidās un teica: “Tas nav pierādījums; ikvienam makā var atrasties tāda svētbildīte. Ar ko tā ir īpaša? Kāpēc makā nav arī tava fotogrāfija?”
Vecais vīrs ievilka dziļu elpu un sāka stāstīt: ”Tūlīt pateikšu, kāpēc makā neatrodas mana fotogrāfija. Šo maku reiz man iedeva tēvs. Tas bija tad, kad vēl gāju skolā. Mani vecāki man deva nelielu kabatas naudu. Tad šajā makā glabāju savu vecāku fotogrāfiju.
Pusaudža gados biju ļoti apmierināts ar savu izskatu un tad izņēmu vecāku fotogrāfiju un makā ieliku savējo. Man patika skatīties uz sevi, uz maniem skaistajiem biezajiem matiem.
Pēc dažiem gadiem apprecējos. Mana sieva bija ļoti skaista. Es viņu ļoti mīlēju. Un, protams, savu attēlu nomainīju uz sievas fotogrāfiju. Stundām ilgi es varēju skatīties viņas jaukajā sejā.
Kad piedzima mūsu pirmais bērns, tad manā dzīvē iesākās jauns pavērsiens. Saīsināju savu darba laiku, lai tikai varētu būt kopā ar dēlu. Gāju vēlu uz darbu un steidzos ātri atpakaļ. Un tad makā parādījās mana dēla attēls.”
Vecā vīra acīs sariesās asaras, kad viņš turpināja:” Mani vecāki nomira pirms daudziem gadiem. Pagājušajā gadā viņsaulē aizgāja arī mana sieva. Mans dēls, mans vienīgais dēls visu sevi veltī savai ģimenei. Viņam vairs neatliek laika man. Viss tas, kas reiz ir bijis man tik ļoti svarīgs nu ir tālu prom un neaizsniedzams.
Tagad makā esmu ielicis svētbildīti. Tikai tagad esmu sapratis, ka mans īstais sabiedrotais, palīgs un atbalsts ir Viņš. Viņš nekad mani neatstās. Viss! Ja vien to būtu sapratis agrāk.
Ja vien Viņu būtu mīlējis visus šos gadus, tāpat kā mīlēju savu ģimeni, tad šodien nejustos tik vientuļš!”
Biļešu kontrolieris klusējot atdeva maku vecajam vīram.
Kad vilciens apstājās nākamajā pieturā, tad kontrolieris steidzīgiem soļiem devās grāmatnīcas virzienā un veikala pārdevējam teica: “Man lūdzu vienu svētbildīti. Tādu, ko varu ielikt makā.”

No Māras Brantes krājumiem