Nauda nāk uz vēlmi!

parpilniba23

Kad mums pazūd nauda (gadās, ka vesels slānis aiziet), tas nozīmē, ka:

– vai nu esam aizgājuši zemās vibrācijās un tad tuvākā nākotne mūs iznīcinās. Lai tas nenotiktu, mēs maksājam naudā, tā vietā, lai maksātu ar dzīvību un veselību.
– vai arī mēs esam jaunā līmenī un mums nav iespēju šo naudu izmantot. Piemēram – nauda ir, bet nav vēlmju, kurām to tērēt. Tāda nauda var mums kaitēt, tāpēc tā pazūd, atbrīvojot vietu citām, jaunām, mums nākotnē piemērotām vēlmēm.
Man arī ir bijuši naudas zaudējumi un es esmu redzējis, kā tas bija maniem paziņām, draugiem un klientiem. Šie zaudējumi bija saistīti ar pāreju uz augstākām vibrācijām, daudz augstākas frekvences, nekā tās, kurās šī nauda tika nopelnīta.

Kad tā laikā netika iztērēta kaut kādām savām vēlmēm, to atņēma un radīja apstākļus, lai atnāktu jaunas vēlmes. Tādās situācijās es vienkārši pateicos, pieņēmu, atzinos sev, ka dusmojos un nervozēju un vēlos pret to izturēties mierīgi un viegli.

Daudzas reizes esmu teicis un teikšu: nesapņo par naudu! Pretējā gadījumā tiks radīti apstākļi, lai tā tikpat ātri kā parādījās, arī pazustu (nav svarīgi, kā un kur: tu nodarbosies ar labdarību, labiekārtosi teritorijas citā pilsētā vai ciemā, tev to nozags, tā sadegs ugunsgrēka laikā utt). Ir svarīgi saprast, ka nauda nāk uz vēlmēm! Kad ir vēlmes, ir gatavība pieņemt, ka tās var nepiepildīties, un gatavība mierīgi izturēties pret to, ka tās piepildās (tu pārāk nesapriecāsies, neleposies un nelielīsies), tad nauda tam nāks vienmēr.

Aleksandrs Paļijenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dažkārt cilvēks iekrīt bedrē

ivs senlorans6

Tikko vēl viņš lidoja un viss bija brīnišķīgi. Šķita, ka tā būs vienmēr. Bet pēc tam viņš krīt līdz pašam bedres dibenam – pavisam negaidīti un momentā. Viss sabrucis! Cilvēks sēž pašā bedres dibenā un viņam šķiet, ka tā būs vienmēr.

Vienmēr vajag atcerēties, ka dzīve ir mainīga. Bet, ja lidoji, tātad proti lidot. Un vari atkal pacelties un lidot. Ja biji laimīgs un veiksmīgs, tātad atkal vari tāds kļūt. Smadzenes atcerās programmu un navigators atcerās ceļu, bet liktenis – pats redzi, liktenis ir mainīgs. Ja tas tevi iegrūdis bedrē, ne no šā, ne tā, pēkšņi var pavisam negaidīti no šīs pašas bedres izvilkt. Ja tu nedaudz papūlēsies. Viss var notikt uz labu. Kaut gan tam ir ļoti grūti noticēt.

Droši vien Īvs Senlorāns nebūtu ticējis, ja viņam kāds teiktu, ka nonāks trakonamā, piedodiet, psihoneiroloģiskajā klīnikā. Nav nekāds brīnums, ka viņš tur nokļuva un nedaudz sajuka prātā. Bija ieslīdzis tadā depresijā, ka svēra vien 40 kilogramus – tas ir paša kaulu svars. Sākumā bija laimīgā bērnība, maiga mamma un mīlošas māsas, pirmā modeļu skate deviņpadsmit gadu vecumā, pēc tam darbs Diora modes namā, ovācijas un sajūsmas pilnas atsauksmes presē, nauda, ballītes, augstākā sabiedrība… Bet pēc tam, bāc! – un viņu iesauca armijā un aizsūtīja karot uz Alžīriju.

Un vēl līdz tam, kāda kolekcija skatē ar blīkšķi izgāzās – ne no šā, ne tā. Armijā jūtīgais jauneklis sajuka prātā un ieslīga depresijā. Visīstākajā. Un attapās trakonamā. Un tur viņu apciemoja draugs Pjērs Beržē. Draugs paziņoja, ka Senlorāns ir atlaists no darba Diora modes namā. Kam gan vajadzīgs psihsiki slims neveiksminieks?

Lūk, tas ir kritiens. Viss zaudēts, pilnīgi viss. Atliek vien apgulties un nomirt. Un tieši šajā brīdī sākās viņa īstais ceļš pretī slavai un naudai. Šī ziņa par atlaišanu viņu tā saniknoja, ka viņš attapās un iesūdzēja tiesā Dior. Jo viņš tika negodīgi atlaists, cilvēki vienkārši nolēma, ka ar viņu viss ir cauri. Viņš vinnēja tiesu, saņēma labu naudu un atvēra savu modes namu un kļuva patiesi slavens un bagāts.

Tikai viņš bija kļuvis nedaudz māņticīgs, par ko materiālisti viņu mēdza apvainot. Vinš nevienu modes skati nesāka, pirms pašrocīgi nebija modelei ap kaklu aplicis rotu ar sarkanu rubīnu sirdi. Šai rotai bija jāsargā no ļauniem skatieniem un jāatnes likteņa labvēlība. Īvs Senlorāns ticēja liktenim, kas var pēkšņi iemest bedres dibenā. Bet var arī pacelt neticamos augstumos līdz pat mākoņiem. Jebkurā brīdī var notikt jebkas – par to vajag atcerēties.

Un vēl vienu vajag atcerēties: ja esi lidojis, visticamākais, tu atkal lidosi. Tevī ir “iebūvēta” šī funkcija lidot. Tu to proti.

Un ir jāsagaida likteņa labvēlība, pašam izdarot visu, lai sevi izglābtu, pat tad, ja bedre un depresija ir neticami dziļas. Kā tikko esi sasniedzis bedres dibenu, vajag pret to atsperties: tā mācīja senie gudrie.

Kad vairs nebūs ko zaudēt, kad paliks tikai kaulu svars, vari atkal lidot augšup. Ja tavs liktenis ir mainīgs, ja balto strīpu nomainījusi melnā izmisuma svītra, visticamākais, tuvojas pārmaiņas. Bet Īvam Senlorānam arī psihe bija mainīga: tad viņš krita depresijā, tad pēkšņi sajuta spēku pieplūdumu un iedvesmu un radīja savas visskaistākās tērpu kolekcijas.

Izmisuma brīdī vajag atcerēties: ja pēkšņi tev liktenis kaut ko ir atņēmis, tas tikpat ātri var visu atgriezt. tas, protams, nav stāsts par tuvinieku zaudējumu, bet gan par kritieniem. Tie var kļūt par jauna ceļa sākumu, ja pats papūlēsies sevi glābt un atjaunot taisnīgumu.

©Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Bagātības un pārticības likumi

pārpilnība01

– Vai mēdz būt tā, ka cilvēks dara savu iemīļoto darbu, taču tas nedod viņam iespēju labi nopelnīt? Vai arī, ja tā ir viņa patiesā sūtība, tad diez vai viņš dzīvos nabadzībā?

– Viedie šo skaidro tā: ja cilvēks dzīvo saskaņā ar savu sūtību, par viņu rūpējas pats Visums. Caur viņu tiek realizēts kāds pasaulīgs uzdevums. To ceļu, ko Visums un Dzīve viņam dod, viņš arī realizē.

Tāpēc pati dzīve sāk rūpēties par tādu cilvēku. Piemēram šķīsta sieviete, kura ir ļoti uzticīga savam vīram, vēl viņam labu, veiksmi, rūpējas par viņu. Viņa ir laimīga attiecībās ar savu vīru. Ap šo pāri izveidojas it kā neredzama veiksmes aura un tas, ko viņi vēlas, viņiem izdodas. Nav skaidrs no kurienes, taču pie viņiem nāk viņu vēlmju realizācija.
Iespējams, ka šim pārim ne vienmēr būs pārmēru liela bagātība, taču viņu vēlmes piepildīsies. Arī par cilvēku, kurš nesavtīgi realizējas savā profesijā, dzīve rūpējas. Dažkārt sķiet, ka šie Visuma likumi ir neloģiski, bet arī dzīve ir neloģiska. Šodien cilvēki, kuri pēta veiksmes likumus no loģikas platformas māca: izdari tā, tā un tā un tu būsi veiksmīgs cilvēks. Taču dzīves likums nav loģikas likums, drīzāk – mistikas.

Mistika nozīmē brīnums, radošums, nav skaidrs, kā tas notiek. Nav skaidrs kā no mazmazītiņas koka sēkliņas var izaugt milzīgs koks, kas dzīvo simtiem gadu. Cilvēks, kurš saņem mistikas pieredzi, dzīves intuīcijas pieredzi, dzīves vienotības pieredzi, iegūst arī laimi, enerģiju, spēku un iespējas.Universāls laimes likums:
– Ja cilvēks atrodas nospiestā stāvoklī, vispār neredz nekādas iespējas, ko viņam darīt, kad “dzīve nospiedusi uz ceļiem”?
– Viedie skaidro, ka vienmēr ir kāds universāls likums, kas maina cilvēka likteni: komunicēt ar kādu, kurš šajā dzīvē ir realizējies.No realizētas personības nāk pavisam cita enerģija. Es esmu depresijā, man neveicas, pašam ir ļoti grūti izrauties no šī stāvokļa, bet, ja blakus ir kāda personība, kurai ir cita dzīves pieredze, tad šī enerģija mani “izvilks”.
Tāpēc galvenā rekomendācija tiem, kuri vēlas izrāpties no savas bedres, meklēt to cilvēku sabiedrību, kuri ir veiksmīgi šajā dzīvē un no viņiem arī mācīties.

Oļegs Gadeckis
Tulkoja: Ginta FS

Šis ir enerģētiski spēcīgs laiks un ir ļoti svarīgi, lai mēs sevī vairotu pārticības, pārpilnības un laimes sajūtu un Jaunajā gadā iesoļotu ar skaistu, gaišu, bagātīgu sajūtu un tāpēc jau pirmdien 2. decembrī plkst. 18:00 mēs tiksimies Ineses Prisjolkovas klātienes seminārā “Bagātības un pārticības likumi”. Piesakies ŠEIT

Tiekamies!

 

Nedrebiet par saviem makiem

01c18b13b6884946cf96462a5903662c

Vēl viens ļoti interesanta un mūsdienīga rakstnieka viedoklis.

Vīrieši, kuriem pastāvīgi šķiet, ka sievietēm no viņiem vajag tikai naudu!

Jūsu dēļ es atmaskošu vispasaules mēroga sieviešu sazvērestību. Sievietēm nav vajadzīga jūsu nauda! Viņām vajadzīgas vien tās īpašības, kas piemīt vīriešiem, kuri spēj nopelnīt.

Nevienam nav nekāds noslēpums, ka mūsu laikos “šīs pasaules varenais” ir tas, kurš prot nopelnīt naudu, tas, kuram ir prāts, saprāts, tālredzība un līdera īpašības. Piedodiet, bet sievietes neskatās makā, viņas saskata dabu. Un līdzekļu pietiekamība, nešaubīgi, ir rādītājs tam, kā domā vīrietis, kā viņš jūtas sabiedrībā, vīriešu pasaulē. Kas viņš ir pēc savas dabas – saimnieks, apgādnieks vai tas, kurš dala savu guvumu ar saimnieku. Citiem vārdiem runājot, alfonss!

Bieži vien sieviete pat nepieskaras naudai, ko nopelnījis viņas vīrietis. Diemžēl vai par laimi sievietēm nav vajadzīgas svešas bagātības un, ja sieviete iemācīsies nopelnīt miljonus tad noteikti viņai būs cita sieviete. Visbiežāk – vīrieša veidolā.

Nedrebiet par saviem makiem un jo īpaši, par svešiem, kam tie ir resnāki, lūdzu! Pasaules ziedi neņems jūsu asinīm sastrādātās un godīgi nopelnītās banknotes. Tas ir mīts! Vienkārši tā ir sagadījies, ka sētnieks Vasīlijs no piektās kāpņu telpas nepievērsīs sev sievietes uzmanību un ne jau tāpēc, ka viņš ir sētnieks un viņam nav lielas naudas. Bet tāpēc, ka  Vasīlijs paceļ dārgas cigaretes izsmēķi, kuru līdz galam nav izsmēķējis Genādijs, nosmēķēs to un turpinās slaucīt pagalmu.

Sievietēm nepatīk vīrieši, kas izsmēķē citu vīriešu neizsmēķētas cigaretes. Jo viņu dēli, visticamāk,  darīs tāpat.
Visbiežāk sievietes pievelk spēcīgo parfīms tāpēc, ka vīrietis, kurš šajā pasaulē neko nav sasniedzis, agri vai vēlu kļūst par mājas tirānu. Un savā nerealizētībā vaino savu pašu tuvāko cilvēku. To, kurš ar viņu dalīja gultu, virtuves galdu un  katru strīdu ar priekšniecību. Sievietes nevēlas būt vardarbības upuri, viņas vienkārsi domā vairākus soļus uz priekšu.

Viņas pirmkārt izvēlas to, kurš spēs apģērbt un pabarot viņu bērnus. Tos bērnus, kurus radījis Spēcīgais.

Ziediem jārada citi ziedi. Vīrietis nedrīkst ļaut ziediem novīst. Tā ir daba.

Tāda pat daba, kā dzemdēt no spēcīgā, stiprā, nevis vārgā un nevarīgā.

Es neattaisnoju sievietes, es viņas vienkārši saprotu.

Katra sieviete savā Dvēselē ir Francuāza Žilo, kura skatās sava Pablo Pikaso virzienā.

Man nav nekas pret to.

Vjačeslavs Prahs (mūsdienu krievu rakstnieks) no grāmatas “Sievietes radītas, lai viņas…”

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā mēs no dzīves saņemam tieši to, ko vēlamies

2

Cilvēka dzīves pieredzi veido viņa domas, sajūtas un priekšstati. Un tas mums dod iespēju ieraudzīt savu dzīvi un sevi kā spogulī. Ja mēs kaut ko nesaņemam, kaut ļoti to vēlamies, ir svarīgi sev pajautāt: “Kā gan es pamanījos nesaņemt to, ko vēlējos? Kāpēc man vajag prasīt to, kas man nepatīk un pēc tam kreņķēties?” Atbilde noteikti atradīsies.

Uz brīdi, kad tapa šis raksts, es atrodos interesantā savas dzīves etapā. Pirmkārt, mēs ar ģimeni pārvācamies uz jaunu dzīvokli, un tas ir saistīts ar mantu krāmēšanu, šķirošanu, lai saprastu, kas vajadzīgs vai nav vajadzīgs, un ar dažādu eksistenciālu jautājumu risināšanu.

Vai man visas šīs lietas ir vajadzīgas?

  • Izmest man tās, vai atstāt?
  • Un, ja nu es tās šodien izmetīšu, bet rīt man tās vajadzēs, bet to vairs nebūs?
  • Vai es vēl kādreiz varēšu ko tādu nopirkt?
  • Izmest vai atdāvināt?
  • Doties uz miskastēm vai pasūtīt lielāku kravas auto?

Pārpilnības un trūkuma filosofija

Es esmu sākusi ļoti aktīvi rakstīt un nodarboties ar dažādām radošām lietām. Pabeidzu darbu pie savas mājas lapas un vadu dejošanas treniņus. Un sakarā ar to man rodas dažādi jautājumi un bažas.

  • Ja nu neviens nelasīs to, ko es rakstu?
  • Ja nu cilvēki nenāks uz maniem treniņiem?
  • Ja nu par šīm tēmām tik daudz kas cits ir sarakstīts?
  • Ja nu izrādās, ka neesmu pietiekami radoša personība un man nepietiks potenciāla?
  • Ja nu es nespēšu savu vietni popularizēt tā, kā to vēlos?
  • Ja nu es neesmu pietiekami interesanta un oriģināla?
  • Ja nu…?

Lūk, kas man ļauj tikt galā ar šiem jautājumiem un bažām.
Tā ir pārpilnības filosofija.

Trūkuma filosofija

Dažādiem cilvēkiem ir dažādas dzīves koncepcijas. Daži uzskata, ka resursi ir ierobežoti. 
Un, ja kāds kaut ko ir paņēmis, tātad mums nepietiks. Nav jau nekur teikts, ka mums dzīvē pēc tam būs kaut kas, kas šobrīd ir. Un tā spriež daudzi. (Vairums ļaužu). Tā ir trūkuma filosofija. Visbiežāk tā ir raksturīga vecākās paaudzes cilvēkiem. Pat tiem, kuri vēl varētu kaut ko dzīvē paveikt. Skaidrs, no kurienes tas. Tāda bija pasaule mums apkārt, kad piepildījās pašas briesmīgākās prognozes. Bet padomju sistēmā labi dzīvoja tie, kuri mācījās sevi ierobežot un iztikt ar mazumiņu. Kaut gan tie, kuri gribēja, bija pārtikuši pie jebkuras sistēmas.

Tagad ir pavisam cita dzīve. Un man ir ļoti žēl, ka arī manas paaudzes cilvēki (ap gadiem 30) dzīvo ar sajūtu, ka resursi ir ierobežoti. Dažkārt tas “pieķer” arī mani, īpaši tad, kad šķiros no mantām vai domāju par savu radošumu. Un ļoti traucē dzīvot. Paldies Dievam, ka es saprotu, ka tas ir tikai manā galvā.

Ļoti bieži pie manis nāk klienti, kuri vēlas izmainīt savu dzīvi, taču mokās ar jautājumiem:

Ja nu man nesanāk?

  • Ja nu būs tikai sliktāk?
  • Ja nu es pametīšu nemīlamo darbu un neko labāku neatradīšu?
  • Ja nu es izšķiršos ar nemīlamo cilvēku, bet mīļoto nesastapšu?
  • Ja nu man nebūs klientu?
  • Ja nu es iztērēšu naudu un vairāk man naudas nebūs?
  • Ja nu būs tikai sliktāk?
  • Vai es varēšu noķert medni kokā? Bet varbūt labāk samierināties ar zīli rokā?
  • Un tās ir tās pašas trūkuma filosofijas atskaņas.

Pārpilnības filosofija

Ir pavisam cita filosofija. Tā glābj un palīdz kaut ko darīt un būt veiksmīgam, neskatoties ne uz ko. Galvenā doma tajā – Visums ir pārpilnīgs.

Tam apstiprinājumu es rodu parastu laimīgu un veiksmīgu cilvēku domās:

  • “Nauda atnāk konkrētam projektam”.
  • “Ja vienas durvis aizveras, tad momentā kaut kur atveras citas durvis vai logs”.
  • “Kam tici, tas arī ir”.

    Vēl Bībelē ir brīnišķīgs stāsts par piecām maizēm un divām zivīm… Atceries?

    (Viņš tiem sacīja: “Dodiet jūs viņiem ēst.” Bet tie sacīja: “Mums nav vairāk kā piecas maizes un divi zivis, vai lai mēs aizejam pirkt barību visam šim ļaužu pulkam?” Jo tur bija ap pieci tūkstoši vīru. Bet Viņš teica Saviem mācekļiem: “Lieciet viņiem apsēsties pulciņos pa piecdesmit.”
    Un tie tā darīja un visus apsēdināja. Bet Viņš, paņēmis tās piecas maizes un divas zivis, skatījās uz debesīm, svētīja tās un pārlauza un deva mācekļiem, lai tie tās celtu ļaudīm priekšā.)

Visums vienmēr atbild uz mūsu lūgumu un dod mums to, ko mēs vēlamies. To, ko mēs patiešām, reāli vēlamies.

Tā kā, ja tu patiešām gribi saprast, ko tu patiešām reāli vēlies no dzīves un kādas ir tavas pārliecības, tad vienkārši paskaties sev apkārt. Tas ir tieši tas, ko tu pieprasi. Pat tad, ja tev šķiet, ka tā nav. Savādāk, no kurienes gan tas radies?

Ir kāda visiem zināma anekdote.
Vīrietis brauc uz darbu pārpildītā transportā un pie sevis domā: sieva – sterva, bērni – idioti, priekšnieks – maita, dzīve nav izdevusies. Bet aiz muguras stāv Sargeņģelis un visu pieraksta: sieva – sterva, bērni – idioti, priekšnieks – maita, dzīve nav izdevusies. Un domā: “Es nesaprotu, priekš kam viņš visu laiku pasūta vienu un to pašu?”

Tā kā pārpilnības filosofija glābj un atver vārtus radošumam. Visums ir pārpilnīgs un vienmēr dod to, ko mēs prasām. Personīgi man tas ļoti palīdz. Un tad izrādās, ka mednis kokā nav nemaz tik nenoķerams putns.

Kā tas palīdz?

Es rakstu rakstus par tēmām, kas man patīk un vairs neuztraucos par to, ka šīs tēmas nav nekas “svaigs” un jauns. Viena tēma sev līdzi pavelk nākamo un tas aizrauj.
Es fotografēju un baudu šo procesu. Un man nemaz nav svarīgi, cik vēl apkārt ir fotogrāfu, un kā viņiem izdodas, labāk vai sliktāk.

Es rakstu treniņu programmas un esmu pārliecināta, ka cilvēki atsauksies.

Ļoti daudzas lietas manā dzīvē ir pārstājušas būt risks. Es vienkārši eju un daru.

Es atbraucu uz laukiem un atvedu 7 dažādas fasādes krāsas. Un katru dienu kaut ko zīmēju un krāsoju. Akmeņus, riepas, sienas (protams, saskaņojot ar saimniekiem). Krāsoju tā kā man sanāk. Un krāsojot man rodas jaunas idejas.

Cilvēka dzīves pieredzi veido viņa domas, sajūtas un priekšstati. Un tas mums dod iespēju ieraudzīt savu dzīvi un sevi kā spogulī. Ja mēs kaut ko nesaņemam, kaut ļoti to vēlamies, ir svarīgi sev pajautāt: “Kā gan es pamanījos nesaņemt to, ko vēlējos? Kāpēc man vajag prasīt to, kas man nepatīk un pēc tam kreņķēties?” Atbilde noteikti atradīsies.
Un vēl, doma par to, ka Visums ir pārpilnīgs, dod iemeslu iemācīties gribēt kaut ko, kas mums iepatiksies un ļaus iegrimt radošumā. Un jebkurš, pat vismazākais radošums ir uzvara pār bailēm.

Autors: Aglaja Datešidze
Ilustrācija: Duy_Huynh
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir tāda programma: “Naudas nav”

nabadzība

Bijušo postpadomju valstu kopīgās nelaimes nosaukums ir “NAUDAS NAV”.
“Mums tam nav naudas”, “Mēs to nevaram atļauties”, “Tas onkulis zog, bet mēs ar tēti esam godīgi”, “Liela nauda atnes vienas vienīgas nelaimes”…
Izaug pieaugušas tantes un onkuļi. Starp citu, biznesmeņi un biznesa lēdijas, kuri paši labi pelna, ar lielu daudzumu naudas, un vienalga tur – krūtīs ir sajūta, ka “naudas nav”.
Izaug gudrinieki un gudrinieces, kuri nezin kāpēc nevar pietiekami daudz nopelnīt. Un pēkšņi sazin no kurienes “uzkrīt” lielāka naudas summa – un viņi no tās pavisam fiksi un ātri atbrīvojas. Tūliņ, uz karstām pēdām notiek kāds ugunsgrēks, kaut kas applūst, kaut kas salūzt un visa šī “nejauši saņemtā”, ka viņi uzskata, nauda aiziet turp.

Kādā no apmācību grupām par naudu kāda meitene teica: “”un es domāju, tāda liela naudas summa, kā gan no tās ātrāk atbrīvoties?”. Grupa sāka smieties un trokšņot. Es pārjautāju: “atbrīvoties?” Viņa lielām, nesaprašanas pilnām acīm uz mani skatās un saka “es teicu – ieguldīt”. ” Nē, tu teici, atbrīvoties” – vienā balsī iesaucās visa grupa. Mēs visi redzējām, ka viņa patiešām sevi nedzirdēja, bet patiesībā neapzināti izpļāpājās.
Viņas dzimtas anamēzē ir gan represijas, gan padomju laiki, kad “kulakiem” visu atņēma, gan arī laiks, kad lielas naudas summas skaitījās bīstamas. Nauda ātri ir jāiztērē. Viņa šajā grupā atnāca risināt problēmu “nevaru sakrāt”.

Patiesībā stāsts par naudu vienmēr ir stāsts par drošību.
Vai ir droši atļauties labklājību, komfortu, citas iespējas, plašākas, kā lielākajai daļai sabiedrības? Bieži vien mani līdzpilsoņi man pārmet, kā gan es uzdrošinoties dejot un priecāties, kad valsts ir tādā grūtā situācijā.
Valsts, kurā par vērtību un varonību tiek uzskatīta izdzīvošana bleķa gultā ledusaukstā kamerā, protams, nekad ideoloģiskā līmenī neatzīs parasta sadzīviska komforta vērtību. Kad ir silti, nevis auksti, kad ir garšīgi, nevis “nu, tā”, kad ir patīkami nevis nepieciešami un smagi.
Kad labāk ir draudzēties, sadarboties, darīt abpusēji izdevīgas lietas, nevis karot, aizsargāties un turēt aizdomās. Tās ir ļoti mulļķīgas, pretīgas un bezjēdzīgas iemaņas – gribēt dejot, gribēt skaistu vannas istabu, gribēt naudu ceļojumiem un skaistam apģērbam, ne tikai ēdienam un idzīvošanai. Šīs iemaņas nav drošas – kāds atnāks un noteikti atņems.

Tos, kuri sevī nes šo nelabvēlīgo programmu par naudu, var atpazīt pēc sekojošā:
– Viņiem ir nauda “bērnišķīgiem tēriņiem”: ēdienam, somiņām, labākajā gadījumā kādām viedierīcēm, bet viņi tās visbiežāk pērk nevis par skaidru naudu, bet kredītā; tas ir kaut kas līdzīgs kā košļene un saldējums bērna dzīvē. Ko redz bērns, kad iet garām krāsainiem kārdinošiem saldumu stendiem? Viņš redz tādus brīnumainus krasainus papīrīšus, šokolādītes, mazas spēļmantiņas un tām iztērē visu savu kabatas naudu. Šai cilvēku kategorijai nauda pārsvarā gadījumu arī ir tāda pati vien kabatas nauda. Uzmanību, un tas nav atkarīgs no tā, cik liela ir viņu alga!!!!

– Viņi sevi neredz kā dārgas sadzīves tehnikas, dārgas mašīnas, laba remonta vai ekskluzīvu ceļojumu īpašniekus. Viņi nav tie, kuri iegulda naudu savā izglītībā vai bērnu izglītībā, taču bieži vien viņi ir tie, kuri dažkart pērk ļot dārgu ēdienu dārgā veikalā un tērē tam lielu naudu, līdz brīdim, kad ierauga milzīgu caurumu savā budžetā;

– Viņi neriskē tur, kur vajadzētu riskēt, viņi ir neparedzami. Viņi neieredz priekšapmaksu par pirkumiem un pasākumiem, kaut arī tas ir izdevīgi, tāpēc, ka “iespējams, pardomāšu”. Viņi ļoti uztraucas par to, vai oficiants gana labi pastrādājis, lai nopelnītu savu tējas naudu, bet speciālisti – pasniedzēji, ārsti – savu naudu. Viņi neredz nekādu ieguvumu no tā, ka labotu zobus labā klīnikā vai algotu labu, dārgu juristu un tieši uz to arī ekonomē, bet tai pašā laikā kredītā iegādājas dārgu aifonu vai mašīnu, kuras apkope viņiem nav pa kabatai.

– Kas attiecas uz lieliem pirkumiem – mašīnu, dzīvokli, māju, tad tā ir problēma. Uz treniņiem par naudu nāk pieauguši vīrieši, kuri jūtas pārak mazi tādam ienākumu un atbildības līmenim. Kā likums, gan sievietēm gan vīriešiem tas diezgan pārsteidzoši un skarbi ir saistīts ar neprasmi rūpēties par sevi – lai ziemā nebūtu auksti, lai apģērbs būtu gana silts un dzīvoklis komfortabls un labi iekārtots.

– Jebkurā dzīves situācijā, kas skar to ģimeni un pašus, viņus uztrauc tikai viens “cik tas maksā?” Un tas nav stāsts par merkantilismu. Pat ne par skaudību. Tas ir stāsts par trauksmi – vai es to varu atļauties? Un visbiežāk nosaukto summu viņi uztver ka pārāk lielu priekš sevis.

– Viņi nespēj saprast, cik tad patiesībā viņiem izmaksās jebkurš pirkums, attiecībā pret viņu resursiem. “Es nopirkšu RENO vietā BMV, tāpēc, ka tad es varēšu piebraukt pie kafejnīcas un cilvēki uz mani skatīsies”. Un nabags “velk” šo BMV un tas maksā ne tikai naudu, bet plus vēl trauksmi, dusmas, bailes, kas nopietni iedragā viņu psihiskos resursus.

– Viņiem ir ļoti grūti krāt. Priekš viņiem tie ir tik briesmīgi ierobežojumi, kurus viņi nespēj pārciest. Viņi ir impulsīvie pircēji. Tas ir kā bezogļhidrātu diēta, kad noraujies un ēd nevis kūciņu, bet pilnība aprij visu torti. Krāju-krāju, pati nezinu, kam krāju, bet pēkšņi skatlogā ieraudzīju “lietiņu”. Ļoti sagribējās! Ļoti! Un tur arī palika visi mani iekrājumi. Braucu uz mājām pēc naudas, braucu samaksāt depozītu, viss kaut kadā neprātā, iedomājoties sevi ar šo “lietiņu”, un bija tā, it kā būtu sākusies jauna dzīve. Patiesībā gribējas nevis to lietiņu, bet gribējās atlaist spriedzi.

Tie, kuriem ģimenē iedotas labas prasmes, kā apieties ar naudu, zin vienu labu formulu. Tas saucās “man ir pietiekami”.

Viņi stāsta vienmēr vienu un to pašu stāstu. Viņu ģimene ir pārdzīvojusi visdažādākos laikus, ir bijusi ļoti nabaga un ļoti bagāta. Un vienmēr šajā ģimenē bija kāds, parasti vecmāmiņa vai vectētiņš, kuri ļoti labi prata apieties ar naudu. Viņi teica: “paldies, mums vienmēr naudas pietiek”.
Un tas nebūt nenozīmē, ka šajā ģimenē ļoti labi pelnīja. Dažkārt ģimene ilgāku laiku bija badojusies un dzīvojusi nabadzīgi. Manā vīra ģimenē briesmīgajā pēckara laikā audzināja slimu bērnu, kuram tirgū pirka medu un sviestu. Nauda šīm lietām tika ilgi krāta un atlikta.
“Pietiekami” bija nepieciešamajam un nepieciešamais bija: pieklājīgs apģērbs; vest bērnu uz jūru, algot ārstus un skolotājus bērnam; krāt mašīnai un kooperatīvajam dzīvoklim.

Viena no meitenēm, kurai kā reiz bija šīs prasmes, kura prata gan iegādāties nekustamo īpašumu, gan ļoti gudri rīkoties ar ģimenes budžetu, ļoti brīnījās par jautājumu “Un, ko tad, ja man ļoti iepatīkas vēl viens zābaku pāris?”

Viņa atbildēja: “Man vienmēr gribas tieši tik, cik varu atļauties. Ja tā ir mana pēdējā nauda, ja tā ir nauda ne priekš zābakiem, ja šie zābaki neietilpst manos plānos – es tos negribu. Punkts!”

Zābaku viņai ir pietiekoši. Viņa prot laicīgi apstāties un prot pat nesākt, zinot visu par saviem resursiem.
Nelabvēlīgs ģimenes scenārijs ir tikai viens no faktoriem, kuru jūs paši varat izlabot ar savu psiholoģisko darbu. Otrs faktors ir – atliktās baudas prasme. Un arī to var trenēt savā pieaugušo cilvēku dzīvē.

Autors: praktizējoša psiholoģe Jūlija Rubļova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Jau novembrī Pavasara studija rīko vairākus seminārus par šo tēmu, gan Laimes terapijas cikla, gan Lieliskā piecinieka cikla ietvaros. Sekojiet informācijai!

Domā plašāk

doma plasak

Nav vērts ieciklēties tikai uz naudu – pārpilnība ir daudz plašāks jēdziens.
Visi zin, ka pārpilnība nav tikai nauda. Tā ir gan attiecības, gan veselība, gan mantinieki.
Un ne vienmēr bagāts ar naudu cilvēks var tikt uzskatīts par plaukstošu.
Mans garīgais skolotājs skaidro to tā.
Pieņemsim, tev šajā dzīvē pienākas ne pārāk daudz naudas. Toties tava karma paredz ārkārtīgi daudz laimes ģimenē. Bet, ja cilvēks ir ieciklējies uz naudu?
Viņš daudzreiz atkārto pasaulei to, ka viņam nav vajadzīgas dzīves dāvanas, labāk tā vietā lai iedod skaidru naudu…

Un tad viņš var kļūt par miljonāru un sagraut visus pārējos savas laimes avotus. Piemēram – ģimeni.

Arī tu, droši vien zini tādus cilvēkus, kuri kļuvuši bagāti, maksājot ar savas ģimenes labklājību un laimi.
Var kļūt bagāts, maksājot ar savu veselību, reputāciju, attiecībām ar cilvēkiem…
Gadās arī pretēja situācija – kad cilvēkam var būt daudz naudas, bet viņam galvenais ir attiecības. Un tad viņš saņem ļoti daudz ģimenes laimes. Pat tad, ja viņam tā it kā nepienākas sākotnēji.
Ne visiem ir dota pārpilnība naudā. Dažkārt mēs saņemam pārpilnību iespēju veidā. Un tas nav sliktāk. Tā cilvēki bieži vien pat bez naudas tiek pie mājām un mašīnām – bez naudas, bet caur iespējām.

Es nesaku, ka jāizvēlas – vai nu – vai nu. Es runāju par to, ka jātiecas ir uz pārpilnību, ne naudu. Un tas ir daudz visaptverošāks jēdziens.

Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis