Enerģija, nauda un slimības

Senās Indijas klasiskais uzskats par slimību un invaliditāti ir balstīts uz faktu, ka to uzskata kā samaksu par grēkiem. Pastāv leģenda, ka Senajā Izraēlā bija grāmata, kurā bija rakstīts, par kādu grēku kāda slimība tika dota.

Un ebreji to apraka, lai neviens nezinātu, par kādu grēku tiek dota slimība. Es tikai nesen sapratu, kāpēc. Lai nebūtu nosodījuma un nicinājuma pret slimu cilvēku.

Kristietība pakāpās augstākā izpratnes līmenī, jo tajā bija augstāka mīlestība pret Dievu. Šeit tika atklāta vēl viena patiesība: slimība ir ne tik daudz atmaksa par kļūdām, cik dvēseles sagatavošana lielajiem notikumiem nākotnē.

Neatkarīgi no tā, vai jums tas patīk vai nē, slimība liek jums tiekties pretī Dievam. Tas ir tās mērķis. Un jo vairāk mēs tiecamies pretī Dievam, jo mazāk mēs slimojam.

Es saviem klausītājiem teicu: “Ja muļķim iedod naudu, tas nespēs to pareizi izlietot un pazaudēs. Kāds cilvēks Amerikā loterijā laimēja milzu summu, nekavējoties aizgāja un nopirka sev jaunu Ferrari un jau pēc pusstundas gāja bojā avārijā. Tāpēc muļķiem parasti naudu nedod, viņu pašu labā. Un tas pats arī ir ar enerģiju.

Ja enerģiju iedod cilvēkam, kurš neprot to izmantot, tā viņu nogalinās.

Tas, kurš neprot ierobežot savas vēlmes, pārnest savu instinktu enerģiju uz Dievišķo enerģiju, papildu enerģija padarīs viņu iekārīgu, alkatīgu, ambiciozu, nežēlīgu utt.

Tāpēc cilvēkam ar nepareizu dzīves uztveri un nepareiziem ieradumiem bieži vien ir ļoti minimāla enerģija – tikai tāpēc, lai viņš varētu izdzīvot. Vai arī viņš saslimst, lai pārtrauktu šo nepareizo dzīvesveidu un uzvedību.

Sergejs Lazarevs “Karmas diagnostika”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par laimīgajiem

Laimīgi cilvēki ir tie, kuri nevēlas lai viņus nosūdz.
Laimīgi ir tie, kuriem nav vajadzības par citiem sūdzēties.
Laimīgi ir tie, kuriem nav vajadzības citiem vēlēt nabadzību un nelaimi.
Laimīgi ir tie, kuri smaida un ir spējīgi citiem novēlēt labklājību.
Laimīgi nav tie, kuriem ir pasīvais ienākums un, kuri var ne dienas nestrādāt.
Laimīgi ir tie, kuri atbrīvojušies no pagātnes notikumiem un kuriem ir skaidrība galvā.
Laimīgi ir tie, kuri dzīvo ne tikai ar galvu, bet arī sirdi.
Laimīgi ir tie, kuri jūt ne tikai galvu, bet arī savu ķermeni.
Laimīgi ir tie, kuri spējīgi just.
Laimīgi ir tie, kuri spējīgi dziļi just.
Laimīgi ir tie, kuri var just dziļi un daudzveidīgi.
Laimīgi ir tie, kuriem piemīt spēja priecāties par citiem.
Laimīgi ir tie, kuri spēj atzīt citu cilvēku ieguldījumu.
Laimīgi ir tie, kuri spēj pateikt “piedod”.
Laimīgi ir tie, kuri spēj pateikties.
Laimīgi ir tie, kuri var dzīvot savu dzīvi.
Un tad vairs nevajag kladzināt par to, cik ļoti apnikuši visi “veiksmīgi veiksmīgie”,

Veiksme, brīvība, laime tracina vien tik ilgi, kamēr tas viss nav tavs.
Bet nauda tracina vien tik ilgi, kamēr tā ir sveša.
Sava nauda vispār netracina. Nemaz.
Pārbaudīts 🙂

Jūlija Zinovjeva
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja Ginta Filia Solis

Par gudriniekiem, kritiķiem un kontroli

Katram no mums ir savs “gudrinieku un gudrinieču” loks, kuri skaidri zina, kā mums katram jādzīvo, jamīl, jāstrādā. Tāpat katram ir arī savs “kritiķu” loks, kuri gatavi mums paskaidrot, ko mēs savā dzīvē, darbā un mīlestībā daram nepareizi – pat tad, ja mēs to nelūdzam. Vispār nepareizi, vai nepareizi, salīdzinot ar viņiem!

Katrs no mums ik dienas saskaras ar milzīgu kontroles daudzumu. Un mums katram ir jātiek ar to galā. Sevī – pār citiem. Ārpusē – no citiem attiecība pret sevi.

Tāpat arī katram no mums ir biezas bruņas, pret visiem šiem gudriniekiem un kritiķiem. Un katrā sēž burtiski paralizējošas bailes kādu dienu izdzirdēt, ka esi izlēcējs, lūzeris un te tev nav vietas. Šīs bailes neļauj kustēties, tās nedod iespēju turpināt savu ceļu pēc neveiksmēm, tās  iedzen stresā un paralizē.

Mēs visi ne reizi vien esam bijuši ievainoti. Un mēs visi nevēlamies vēlreiz to piedzīvot. Tomēr vienalga turpinām ievainot.

Cik daudz gan dzīvības spēka un laika tiek patērēti nevis radīšanai un radošumam, bet aizsardzībai un pierādīšanai, ka arī tev ir tiesības! Aizsardzībai, aizstāvībai un pierādījumiem to priekšā, kuri šajā brīdī arī sevi aizsargā, aizstāv un pierāda.

Tik ļoti gribās brīvību un atļauju būt dažādiem, tā vietā lai klausītos kāda “morāli”. Sev un citiem. Un tik ļoti gribas ticēt tam, ka visa pietiks visiem, tā vietā, lai atkal skatītos kā tiek atmaskoti “nepareizie”. Visiem pietiks mīlestības, naudas, laimes.

Tik ļoti gribas atslābināties, iztaisnot plecus, izstiepties, dziļi un mierīgi ieelpot un izelpot, un apskaut, tā vietā, lai sagatavotos kārtējam uzbrukumam un paspētu to atvairīt. Apskaut, lai atbalstītu, tā parādot, ka “es esmu tev blakus”.

Tik ļoti gribās sadarbību un partnerību, lai būtu interesantāk, nevis kārtējo salīdzinājumu, kurš labāks.

Un pēkšņu, neprasītu piezīmju ar gudru skatienu vietā, cilvēks vēlas, lai viņam būtu iespēja pašironijai un laiks kopā ar citiem pasmieties un pamuļķoties.

Un tā vietā, lai visiem gadījumiem meklētu taisnīgumu un vienas un tās pašas normas, tik ļoti gribās improvizēt, būt iedvesmotam un pieņemtam. Siltumu. Gribas. Katram.

Tikai uz mirkli iedomājies, ja reiz visi, kuri kaut ko reāli dara un rada, paklausīs visiem gudriniekiem un kritiķiem un pārstās darīt to, ko dara, tikai tāpēc, ka kādam tas šķiet nepilnīgs un nepareizs. Mums paliks tikai aizliegumi, aizrādījumi, morāles, gudras sejas un garlaicība. Nebūs nekā radoša, smieklīga, spontāna, brīnišķīga, drosmīga un viegla.

Es iedomājos. Un iedomājos par to, ka, ja tu citiem nedod tiesības kaut ko radīt un visu laiku uzskaiti svešas kļūdas un pieķer nepilnībās, tad automātiski arī pats sev aizliedz būt radošam. Un ir ļoti bail – ja nu pēkšņi kāds arī tevi sāks kritizēt. Vārdi “Bailes” un “Kritika” staigā rokās sadevušies.

Ja tu kaut ko dari pirmo reizi, vai arī dari ne tik profesionāli, un tevi kaunina, vai kāds šausminās vai pauž šaubas par tevi, neskaties uz to pusi, aizbāz ausis. Necenties paņemt sev svešas bailes, katram mums pietiek savējo. Neņem tās sev. Un, lūdzu, turpini darīt to, kas tev patīk un ko tu mīli darīt. Tavs talants un tavs spēks to paust neradās no tiem, kuri zina, kā darīt pareizi, un, kuriem patiesībā ir daudz vairak bail kā tev pašam.

Un vēl – tu neesi tas cilvēks, kurš apstājies savā ceļā, ar to palīdzēs tikt galā ar bailēm kritiķiem un gudriniekiem. Mēklē tos cilvēkus, kuri par tevi un to, ko tu dari, saka labu, runā labu. Viņiem jau izdodas vadīt savas bailes un pašiem patstāvīgi tikt ar tām galā. 

Brīvību, mīlestību, naudu, laimi, sadarbību, partnerību, patiesu un spontānu jautrību, apskāvienus, improvizāciju, iedvesmu, siltumu. Katram, kurš kaut ko izdomā un rada. Katram, kurš kritizē un šausminās. 

Autors: Jūlija Zinovjeva
Avots: Счастливый психолог
Ilustrācija: Lisa Aisato
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laime ir…

Daudzi domā, ka laime ir naudā un sasniegumos. Tajā, kāds cilvēkam ir statuss, cik nulles aiz cipara bankas kontā un tajā, ko viņš ieraksta savā nodokļu deklarācijā.

Citi domā, ka laime ir izpildīt maksimālo plānu. Piedzemdēt bērnus, nopirkt labu mājokli, trīs reizes gadā lidot uz siltajām zemēm un būt absolūti “normālam” pēc visiem sociālajiem kanoniem.

Trešie domā, ka laime ir tad, kad tev ir daudz draugu, kuri tevi pastāvīgi kaut kur sauc, nepārtraukti notikumi, ceļojumi un tusiņi….

Un nevienam no viņiem nav taisnība. Tāpēc, ka viss augstāk minētais ir tikai instrumenti.

Ir man kāds draugs, multimiljonārs. Reiz viņš man zvana, lai pajautātu, vai viņam vērts pirkt marmora griežamo dēli par 300 eiro.

– Patīk? Pērc!
– Bet tas taču nemaksā tādu naudu!…

Es par to, ka cilvēkam var būt ļoti daudz naudas, bet viņš absolūti neprot to baudīt. Vispār. Cilvēkam var būt lieliska ģimene, tomēr, kad noguris atgriezies mājas no darba, laimes sajūtas nav.

Var darīt savu mīļoto darbu, taču tik ļoti koncentrēties uz naudu un sasniegumiem, ka ne reizi neizjust laimi no tā, ka dari savu mīļoto darbu.

Patiesībā laime nav ne naudā, ne vīrā/sievā, ne ceļojumos un karjerā. Tā nav ne aicinājumā ne draudzībā. Tā ir tikai tajā, kā tu dzīvo TAGAD.

Laime nav latiņa, kuru tu reiz sasniegsi, pienācīgi papūlējies. Graša vērts ir sapnis, uz kuru tu gāji daudzus gadus, cieti un mocījies. Un tieši tie, kuri gāja uz savu sapni caur “sviedriem un asinīm un vara trubām”, to apstiprinās.

Laime ir tad, kad tu pamosties un tev vienkārši ir labi. Vienkārši tāpat ir labi. Tu brokasto un tev garšo. Tu brauc uz darbu un tev patīk pat tramvajs. Tu pārnāc mājās un spēlējies ar bērnu, jo tas ir tik kaifīgi, nevis tu izpildi vecāka pienākumu. Tas ir tad, kad ceļš pie saviem mērķiem ir līdzvērtīgs to sasniegšanas brīdim.

Saproti?

Laime ir ŠEIT UN TAGAD!

Mihails Labkovskis
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Avots: fit4brain.com/

Pārpildītais trauks

trauks udens

Es domāju par to, cik daudz un cik viegli cilvēks zaudē un cik ilgi viņš mokās, ja nesaprot, kā uzbūvēta pasaule un kā pret to attiekties.
Mūsu dvēseles arvien spēcīgāk pielīp Zemei. Mēs arvien biežāk izrunājam vārdu “Dievs”, taču tik maz jūtam, kas tas ir un Kas Viņš ir.
– Mēs pielīpam naudai, – un mūsu bērni un mazbērni zaudē morāli, godu un sirdsapziņu.
– Mēs pielīpam ķermeniskajām un seksuālajām baudām, sarīkojam seksuālo revolūciju, – un rodas AIDS kā šīs tendences bloķētājmehānisms.
– Mēs pielīpam ģimenei, attiecībām – un vairojas nodevība, šķiršanās, strīdi un nelaimīgi bērni.
– Mēs pielīpam komfortam, labklājībai un sabrūk māja, kurā dzīvojam, visas Zemes ekoloģija. Garīgā nepilnība pāriet  fiziskajā, un jebkura ārējā piepūle neatrisina problēmu līdz galam.
Lai kā mēs arī necenstos izglābt ekoloģiju un cilvēci no deģenerācijas un sterilizācijas, bez garīgās harmonijas tā neieies nākamajā dienā, un te nu katra no mums centieni vai nu sagraus vai spēs glābt cilvēci.
Katrs no mums var būt tas piliens, kas glābs Pasauli vai pārpildīs trauku.

Segejs Lazarevs “Karmas diagnostika” 2. grāmata “Tīrā karma”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pārbaudījumi Dvēseles ceļā

tiksanas ar sevi2

Es visiem saviem pacientiem esmu teicis, ka Dievs nekad nedod laimi vienkārši tāpat. Ja tu saņem algu nestrādājot, tas saindē tavu dvēseli.

Ikviena laime tiek nopelnīta, bet pēc tam to tērē un tā atkal jānopelna. Šis darbs izskatās kā pārbaudījumi: nelaimes, slimības, nepatikšanas. Ja spēji saglabāt sevī mīlestību un Dieva gribas redzējumu it visā, prati pacelties pāri instinktiem, – saņem nopelnīto laimi.
Ja neprati, – tad pelni katru minūti sūri un grūti strādājot. Bez pārbaudījumiem nav iespējams saņemt laimi, – tas ir likums. Laimi var saņemt avansa veidā, taču šis avanss vienalga būs jāatstrādā.

Taču ir kaut kas daudz smagāks un bīstamāks par pārbaudījumiem. Un tas ir kārdinājums.

Izrādās, dvēseles attīrīšanās process notiek vairākos etapos. Sākumā paši maigākie, tīrie un augstie mūsu dvēseles slāņi saskaras ar Dievišķo enerģiju. Sākas iznīcināšanas un pārmaiņu sāpes, kas mīlestības klātbūtnē dod jaunu attīstības etapu.

Ja mīlestība, vienotība ar Radītāju kļūst par nepieciešamību, ja tu it visā sajūti Viņa neredzamo klātbūtni, ja tu sevī nes nepārtrauktas mīlestības un pateicības Dievam sajūtu, tad tu pat nesajūti šo pirmo etapu. Vienkārši tavā dvēselē rodas kas jauns, brīnišķīgs – un sākas jauns attīstības etaps.

Ja mīlestības ir pietrūcis, cilvēks saņem kārdinājumus. Tagad, lai uzvarētu iekāri, viņam jākoncentrējas uz mīlestību, jādzīvo ar mīlestību un jāievēro tikumības principi. Taču, ja viņš nav spējis pārvarēt savu iekāri, sākas pārbaudījumi.

Vienam šī iekāre izskatās kā iespēja kaut ko nozagt, citam – kā iespēja “pavest” drauga sievu.

Noziegums pret dvēseli agri vai vēlu pārvēršas par nelaimi. Ja tā ir cilvēka personīgā griba, – cietīs viņš pats. Ja par tādu viņu padarījusi sabiedrība, tad tā cietīs ne mazāk. Valsts, kura ļauj amorāliem cilvēkiem dzīvot pārticībā un labklājībā, ir nolemta iznīcībai. Jo gan cilvēks gan valsts ir dzīvi organismi. Un dzīvo abi pēc vienādiem principiem.

Un, tā, ja padevies kārdinājumam un nepārvarēji savu iekāri, nenoturējies un nozagi, ieslēdzas trešais glābšanas etaps – pārbaudījums. Es domāju, ka par to, kas tas tāds un kā tas notiek, daudzi zina.

Ja cilvēks neiziet arī šo pārbaudījumu etapu, sākas ceturtā un pedējā glābšanas stadija – nesaudzīgā attīrīšana. Tā ir iespēju samazināšanās līdz minimumam. Tā ir ģimenes izjukšana, bērnu nāve, nedziedināmas slimības un paša nāve.

Katrs no mums tādā vai citā mērā iziet visus šos četrus etapus. Kad cilvēks zin, kas viņš ir, no kurienes nāk un kurp iet, attīrīšanās process un dvēseles attīstība neprasa gara un ķermeņa sabrukšanu. Taču, ja mēs aizmirstam par dvēseli, mūsu instinktu sagraušana kļūst par obligātu attīstības priekšnoteikumu.
Sergejs Lazarevs “Izdzīvošanas pieredze” 3. daļa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kas tagad būs bagātība

bagaza4

Vai jūti kā šobrīd mainās enerģija? Jūtīgi cilvēki sajūt to kā asas atmosfēras spiediena maiņas. Jā, mēs visi izjūtam trauksmi dēļ tā, ka apdraudēta ir mūsu veselība. Dēļ bīstamā vīrusa. Taču caur šo trauksmi ir jūtams, kā mainās naudas enerģija, vērtību un bagātības enerģija.

Tu sapņoji par bagātību. Un iedomājies to kā čemodānu pilnu ar banknotēm, zelta stieņiem, cipariem bankas kontā… Bet pašu bagātību ir grūti iedomāties. Tas ir kas abstrakts. Naudas enerģija ir mainīga un nepastāvīga. Dažkārt tā mainās.

Vērtību maiņa… Lūk, kas šobrīd notiek!

Čemodāns ar banknotēm izraisīs sajūsmu. Tā ir bagātība! Taču, ja šīs naudas zīmes jau sen ir pazudušas no apgrozības, sajūsma pazudīs. Vai arī, ja tā ir viltota nauda. Vai arī, ja šis čemodāns izrādīsies kopā ar tevi uz neapdzīvotas salas vai citas planētas, kur tev nāksies palikt uz mūžu.

Zelts, briljanti, pērles pārstās būt bagātība, nerunājot par cipariem bankas kontā. Tie pārvertīsies par neko. Pārstās būt kaut kas vērtīgs, kā koka nauda, kas bija senatnē. Vai gliemežvāki.

Skaista, dārga mašīna kļūs par neko, ja nebūs degvielas un ceļu, pa kuriem braukt. Smalks dators nebūs nekas bez elektrības. Tas momentā zaudēs savu vērtību, ja elektrība pazudīs uz visiem laikiem.

Un par bagātību kļūs pavisam citas lietas:

Ēdiens. Labi produkti. Dabīgi. Tas, ko dod zeme. Tas, ko var izaudzēt. Bet vissvarīgākā – veselība – lūk, vērtība.

Par bagātību kļūs grupa, kurā ir savstarpējs atbalsts. Grupa, kurā ir savstarpēja palīdzība.

Un praktiskās prasmes būs bagātība, vai ne? Prasme kaut ko darīt, radīt.

Un prāts. Nevis gudru vārdu zināšana un spēja apspriest visdažādākas tēmas, bet praktiskais prāts. Veselais saprāts, apķērība, prāta asums.

Un pieredze kļūs par bagātību. Spēja saprast cilvēkus un viņu uzvedību.

Prasme veidot attiecības un izturība – arī kļūs par vērtību un bagātību.

Lūk, kas šobrīd notiek. Vērtību maiņa. Mūsu acu priekšā. Protams, nauda paliks, kā maksāšanas līdzeklis. Taču nauda ir mainīga bagātība.

Ir jākrāj un jāsaudzē tas, kas tiks uzskatīts par bagātību un resursu. Arī resursi mainās, kā redzams. Visiem tik ļoti bija vajadzīga nafta, tā ir bagātība! Bet pēc tam kļuva ne tik ļoti vajadzīga. Uz kādu laiku.

Tāpēc krāj un audzē tos resursus, kuriem ir un būs vērtība. Viss pārējais ir mainīgs. Un šis pārējais būs tiem, kuriem būs resurss.

Lūk, kādas pārmaiņas. Iespējams, tās būs lēnas, taču tās notiek. Kļūstiet bagāti, tas ir iespējams un visiem pieejams. Tie arī ir mūsu līdzekļi, jo viss parējais acīmredzami zaudē savu vērtību.

Anna Kirjanova
Avots:econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ķīnieši joko par sevi

kinietis

Kad nav naudas – turam cūku.
Kad ir nauda – turam suni.
Kad dzīvojam nabadzīgi – pārtiekam no kalnos savāktām zālītēm.
Kad dzīvojam bagāti – restorānā pasūtam zālītes kā garnīru ēdienam.
Kad nav naudas – braucam ar velosipēdu.
Kad ir nauda – minam velotrenažiera pedāļus savā viesistabā.
Kad nav naudas – sapņojam apprecēties.
Kad ir nauda – sapņojam par šķiršanos.
Kad nav naudas – sieva iet piestrādāt par sekretāri.
Kad ir nauda – sekretāre sāk piestradāt par “sievu”.
Kad nav naudas – mēs tēlojam, ka tā mums ir.
Kad ir nauda – mēs tēlojam, ka mums tās nav.

Dīvaini cilvēki mēs esam 🙂

Avots: Психология Творцов собственной реальности
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nauda nāk uz vēlmi!

parpilniba23

Kad mums pazūd nauda (gadās, ka vesels slānis aiziet), tas nozīmē, ka:

– vai nu esam aizgājuši zemās vibrācijās un tad tuvākā nākotne mūs iznīcinās. Lai tas nenotiktu, mēs maksājam naudā, tā vietā, lai maksātu ar dzīvību un veselību.
– vai arī mēs esam jaunā līmenī un mums nav iespēju šo naudu izmantot. Piemēram – nauda ir, bet nav vēlmju, kurām to tērēt. Tāda nauda var mums kaitēt, tāpēc tā pazūd, atbrīvojot vietu citām, jaunām, mums nākotnē piemērotām vēlmēm.
Man arī ir bijuši naudas zaudējumi un es esmu redzējis, kā tas bija maniem paziņām, draugiem un klientiem. Šie zaudējumi bija saistīti ar pāreju uz augstākām vibrācijām, daudz augstākas frekvences, nekā tās, kurās šī nauda tika nopelnīta.

Kad tā laikā netika iztērēta kaut kādām savām vēlmēm, to atņēma un radīja apstākļus, lai atnāktu jaunas vēlmes. Tādās situācijās es vienkārši pateicos, pieņēmu, atzinos sev, ka dusmojos un nervozēju un vēlos pret to izturēties mierīgi un viegli.

Daudzas reizes esmu teicis un teikšu: nesapņo par naudu! Pretējā gadījumā tiks radīti apstākļi, lai tā tikpat ātri kā parādījās, arī pazustu (nav svarīgi, kā un kur: tu nodarbosies ar labdarību, labiekārtosi teritorijas citā pilsētā vai ciemā, tev to nozags, tā sadegs ugunsgrēka laikā utt). Ir svarīgi saprast, ka nauda nāk uz vēlmēm! Kad ir vēlmes, ir gatavība pieņemt, ka tās var nepiepildīties, un gatavība mierīgi izturēties pret to, ka tās piepildās (tu pārāk nesapriecāsies, neleposies un nelielīsies), tad nauda tam nāks vienmēr.

Aleksandrs Paļijenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dažkārt cilvēks iekrīt bedrē

ivs senlorans6

Tikko vēl viņš lidoja un viss bija brīnišķīgi. Šķita, ka tā būs vienmēr. Bet pēc tam viņš krīt līdz pašam bedres dibenam – pavisam negaidīti un momentā. Viss sabrucis! Cilvēks sēž pašā bedres dibenā un viņam šķiet, ka tā būs vienmēr.

Vienmēr vajag atcerēties, ka dzīve ir mainīga. Bet, ja lidoji, tātad proti lidot. Un vari atkal pacelties un lidot. Ja biji laimīgs un veiksmīgs, tātad atkal vari tāds kļūt. Smadzenes atcerās programmu un navigators atcerās ceļu, bet liktenis – pats redzi, liktenis ir mainīgs. Ja tas tevi iegrūdis bedrē, ne no šā, ne tā, pēkšņi var pavisam negaidīti no šīs pašas bedres izvilkt. Ja tu nedaudz papūlēsies. Viss var notikt uz labu. Kaut gan tam ir ļoti grūti noticēt.

Droši vien Īvs Senlorāns nebūtu ticējis, ja viņam kāds teiktu, ka nonāks trakonamā, piedodiet, psihoneiroloģiskajā klīnikā. Nav nekāds brīnums, ka viņš tur nokļuva un nedaudz sajuka prātā. Bija ieslīdzis tadā depresijā, ka svēra vien 40 kilogramus – tas ir paša kaulu svars. Sākumā bija laimīgā bērnība, maiga mamma un mīlošas māsas, pirmā modeļu skate deviņpadsmit gadu vecumā, pēc tam darbs Diora modes namā, ovācijas un sajūsmas pilnas atsauksmes presē, nauda, ballītes, augstākā sabiedrība… Bet pēc tam, bāc! – un viņu iesauca armijā un aizsūtīja karot uz Alžīriju.

Un vēl līdz tam, kāda kolekcija skatē ar blīkšķi izgāzās – ne no šā, ne tā. Armijā jūtīgais jauneklis sajuka prātā un ieslīga depresijā. Visīstākajā. Un attapās trakonamā. Un tur viņu apciemoja draugs Pjērs Beržē. Draugs paziņoja, ka Senlorāns ir atlaists no darba Diora modes namā. Kam gan vajadzīgs psihsiki slims neveiksminieks?

Lūk, tas ir kritiens. Viss zaudēts, pilnīgi viss. Atliek vien apgulties un nomirt. Un tieši šajā brīdī sākās viņa īstais ceļš pretī slavai un naudai. Šī ziņa par atlaišanu viņu tā saniknoja, ka viņš attapās un iesūdzēja tiesā Dior. Jo viņš tika negodīgi atlaists, cilvēki vienkārši nolēma, ka ar viņu viss ir cauri. Viņš vinnēja tiesu, saņēma labu naudu un atvēra savu modes namu un kļuva patiesi slavens un bagāts.

Tikai viņš bija kļuvis nedaudz māņticīgs, par ko materiālisti viņu mēdza apvainot. Vinš nevienu modes skati nesāka, pirms pašrocīgi nebija modelei ap kaklu aplicis rotu ar sarkanu rubīnu sirdi. Šai rotai bija jāsargā no ļauniem skatieniem un jāatnes likteņa labvēlība. Īvs Senlorāns ticēja liktenim, kas var pēkšņi iemest bedres dibenā. Bet var arī pacelt neticamos augstumos līdz pat mākoņiem. Jebkurā brīdī var notikt jebkas – par to vajag atcerēties.

Un vēl vienu vajag atcerēties: ja esi lidojis, visticamākais, tu atkal lidosi. Tevī ir “iebūvēta” šī funkcija lidot. Tu to proti.

Un ir jāsagaida likteņa labvēlība, pašam izdarot visu, lai sevi izglābtu, pat tad, ja bedre un depresija ir neticami dziļas. Kā tikko esi sasniedzis bedres dibenu, vajag pret to atsperties: tā mācīja senie gudrie.

Kad vairs nebūs ko zaudēt, kad paliks tikai kaulu svars, vari atkal lidot augšup. Ja tavs liktenis ir mainīgs, ja balto strīpu nomainījusi melnā izmisuma svītra, visticamākais, tuvojas pārmaiņas. Bet Īvam Senlorānam arī psihe bija mainīga: tad viņš krita depresijā, tad pēkšņi sajuta spēku pieplūdumu un iedvesmu un radīja savas visskaistākās tērpu kolekcijas.

Izmisuma brīdī vajag atcerēties: ja pēkšņi tev liktenis kaut ko ir atņēmis, tas tikpat ātri var visu atgriezt. tas, protams, nav stāsts par tuvinieku zaudējumu, bet gan par kritieniem. Tie var kļūt par jauna ceļa sākumu, ja pats papūlēsies sevi glābt un atjaunot taisnīgumu.

©Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis