Pataloganatoma atklāsmes

Kāds paziņa žēlojās: klausies, man ir četrdesmit gadi. No rīta man ir migrēna, vakaros sāp mugura. Uz acīm brilles, uz zobiem kroņi, apavos ortopēdiskās zolītes. Kad ēdu sausu barību, man ir aizcietējumi, kad treknu – gastrīts, no vīna – dedzina. Bez tabletēm no mājas neiziesi, bez aizsargkrēma pludmalē apdegsi, bez miega, neesi dzīvotājs. Bet es taču it kā esmu vesels cilvēks!

Nu, jā, es saku. Tu arī esi vesels cilvēks. Ta izskatās veselība. Tāpēc, ka slimība izskatās pavisam savādāk.

Vai arī: tu bezgalīgi daudz strādā, naudu tērē pārsvarā tikai bērnu vajadzībām. Ēd mājās nevis restorānos, valkā tikai kokvilnas apģērbu, atpūties uz dīvāna. Pēc ienākuma līmeņa pārliecinoši esi kaut kur pa vidu un dažkārt pat augstāk par vidējo. Kāpēc gan rezultātā nav iespējams neko iekrāt – reizi gadā aizved ģimeni uz tuvāko jūru – turpceļš lidmašīnā, atpakaļ – kājām? Tu taču it kā esi bagāts cilvēks?

Nu, jā, es saku, tieši tā arī izksatās bagātība. Nabadzība izskatās pavisam savādāk.

Man taču ir brīnišķīgi viegli un gaiši bērni! Kāpēc gan viņi neklausa, ir skaļi, nav ģēniji matematikā un istabā regulāri viņiem “bardaks”?

Viss ir vienkārši: tā uzvedas brīnišķīgi viegli un gaiši bērni. Bērni ar smagu raksturu uzvedas savādāk.

Bet man ir bijusi ļoti laba audzināšana, ļoti labs garastāvoklis! Laba dzīve! Gaiša galva!

Tad kāpēc… Viss pareizi! Labs augums, laba vasara. Tas, kas mums ir – tas arī ir. Kad tas vairs nebūs labs? Kad tā mums vairs nebūs. 

Un, vēl: es taču it kā esmu ļoti ātrs! Kāpēc viss man aizņem tik daudz laika? Jebkuri procesi, visas pārmaiņas? Jā, un arī pati saprašana?

Viss ir vienkārši: “tik daudz laika” – tas arī ir “ātri”. Lēni – tas ir daudz ilgāk.

Bet kā tad dzīve? Sanāk, ka tā ir īsa?

Nē, tā ir gara. Ļoti gara: septiņdesmit, astņdesmit gadu. Un to laikā tu paspēsi to, ko paspēsi. Tā arī izskatās gara dzīve. Īsa dzīve – tas ir pavisam savādāk.

Vakarā pēc darba braucu garām parkam, tur cauri alejai katru vakaru steberē divi vecīši. Es viņus zinu kādus 20 gadus, viņi bija skaisti, tādi mēdz būt cilvēki gados ar labiem ciltsrakstiem. Viņi bija jautri, trakulīgi, braukāja pa ārzemēm, kolekcionēja gleznas, smējās par manām anekdotēm. Tagad viņi abi izskatās, tā, it kā būtu sarāvušies divreiz mazāki. Vecā sieviņa salīkusi, vecais vīrs staigā ar kruķiem. Mani pat nepazina. Knapi velk kājas, trīs soļi piecās minūtēs.

Tā izskatas laime. Nelaime izskatās savadāk.

Viktorija Raihere
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katru reizi, kad tu centies dot kukuli mīlestībai, tā pagriež tev muguru

Neapšaubāmi mēs dzīvojam pasaulē un iekārtā, kurā nauda spēlē lielu lomu un daudzu cilvēku dzīvē – pat galveno. Negribu apspriest, labi vai slikti, pagaidām dzīvojam mēs šeit: viens noņemas ap savu Maslova piramīdas pirmo stāvu, cits ticis jau augstāk, un attieksme pret to katram sava. 

Runā, ka visu var nopirkt par naudu, bet to, ko nevar par naudu, var nopirkt par lielu naudu.

Tiešām?

…

Par naudu nevar nopirkt ļoti daudz ko, bet, ja godīgi, tad praktiski visu pašu svarīgāko: uzticēšanos, pieredzi, patiesību, balsi, mirdzumu acīs, saprātu, prātu, vitalitāti. Talantu. Magnētismu un jaunību. Pagātni un nākotni. Sauli un mēnesi. Nemirstību un vietu paradīzē.

Izraēlā netālu no vecās Jeruzālemes ir Eļļas jeb Olīvu kalns. Te atrodas veca ebreju kapsēta, apglabāšana kurā tiek uzskatīta par milzīgu godu, jo eksistē uzskats, ka tieši šeit sākas augšāmcelšanās. Tā ir dārgākā kapsēta pasaulē un kapavieta tajā maksā miljons dolāru. Daudzas slavenības jau iegādājušās sev biļeti uz paradīzi, bet mani vēl joprojām neliek mierā doma par to, vai tiešām vēl palikuši ir cilvēki, kuri uzskata, ka no grēkiem var atpirkties? Par naudu taču nevar nopirkt jūtas. Katru reizi, kad tu centies dot kukuli mīlestībai, tā pagriež tev muguru.

Man patika viens puisis. Rudiem matiem, jautrs, velveta žaketē. Mēs bijām kolēģi un viņš bieži veda mani mājās. Pa ceļam mēs apspriedām pirmo formulu, mūziklu “Operas spoks” un jaunā MacBook Air priekšrocības. Viņš prasīja man padomu, kā garšīgi pagatavot ķirbju sacepumu un ko uzdāvināt vecākiem Atlasa kāzu jubilejā (24 gadi laulībā). Es godīgi devu padomus un piedalījos virtuves kombaina izvēlē. Pēc tam es viņam uzdāvināju milzīgu istabas augu gaisa attīrīšanai, lavandas paklājiņu vannas istabai un galda lampu, kas izskatījās kā guloša pūce. Viņš laikam jutās neērti un sāka no manis izvairīties. Es tā arī nespēju ar dāvanu palīdzību iegūt viņa uzmanību.

Nav iespējams par čemodānu pilnu ar zaļajiem papīriņiem nopirkt talantu. Sākt gleznot vētru kā slavenais Aivazovskis, dziedāt kā Karūzo un dejot kā Maija Pļisecka. Atgriezt vakardienu vai bērnību. Uzpirkt iedvesmu vai intuīciju. Iegūt brīvību vai dzīves jēgu. Bet visu pārējo var pilnībā reāli. Tikai par lielāku vai mazāku papīriņu žūksni.

© Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Šodien ir, bet rīt – nav zināms

Daudz kas balstās uz drosmi atzīt vienkāršo patiesību – dzīve nenodarbojas ar mūsu cilvēcisko sacensību godīgu tiešāšanu un nedala savas medaļas tiem no mums, kuri vairāk centās, kala pašus ambiciozākos plānus vai klusiņām sapņoja par to, ka reiz viņiem būs tikai sev saprotamā, bet citiem nepamanāmā laime…

Un te nu, kā sanāks.
Kā paveiksies.

Var jau visu darīt pareizi, tā kā vispārpieņemts, un neko nesaņemt pretī, bet tas nav stāsts par to, ka nevajag censties…
Drīzāk par to, ka domājot par nākotni un liekot visas likmes tikai uz to, tās dēļ atliekot visu šobrīd iespējamo, vajadzētu atcerēties, ka pat to, ko tu vari nākotnes labā izdarīt šodien, tu izdarīsi ar to instrumentu palīdzību, kas tev pieejami šobrīd.
Un arī tas būs bez jebkādām garantijām.

Ir tik smieklīgi dzirdēt centienus no malas analizēt svešas dzīves, augstprātīgi norādot uz pieļautajām kļūdām un neveiksmju iemesliem, tāpat augstprātīgi cenšoties sevi pārliecināt, ka ar tevi nekas tāds nenotiks.
Smieklīgi tāpēc, mani mīļie, ka neviens no mums sev nevēl neveiksmes un kritienus…
Neviens sev nevēlas ne nedziedināmas slimības, ne liktenīgas kļūdas, rūgtas apstākļu sakritības, traģiskas neveiksmes, salauztas attiecības un nemīlestību.
Taču tās notiek. Notiek pat ar tiem, kuri sevi uzskata par viediem, īpašiem, aizsargātiem no visa ar savu naudu un statusu, par eņģeļu noskūpstītiem…

Tad, lūk viņa – dzīve.
Katram uz plaukstas, bet ar nesaprotamu prognozi.
Šodien ir, bet rīt – nav zināms.
Man tieši šis ir galvenais iemesls, kāpēc bailēs neskriet ar pieri sienā, bet izcelt savas kājas no gultas pat tad, kad tās ļoti sāp…
Ne jau tāpēc, lai veiktu varoņarbus, ne arī skaistajam lozungam “šeit un tagad”.
Sev pašai.
Lai dzīvotu savu parasto dzīvi.
Lai mīlētu tos, kurus mīlu.
Lai darītu to, ko varu darīt.
Lai ietu tur, kur es vēlos iet.Kamēr tas ir iespējams.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Enerģija, nauda un slimības

Senās Indijas klasiskais uzskats par slimību un invaliditāti ir balstīts uz faktu, ka to uzskata kā samaksu par grēkiem. Pastāv leģenda, ka Senajā Izraēlā bija grāmata, kurā bija rakstīts, par kādu grēku kāda slimība tika dota.

Un ebreji to apraka, lai neviens nezinātu, par kādu grēku tiek dota slimība. Es tikai nesen sapratu, kāpēc. Lai nebūtu nosodījuma un nicinājuma pret slimu cilvēku.

Kristietība pakāpās augstākā izpratnes līmenī, jo tajā bija augstāka mīlestība pret Dievu. Šeit tika atklāta vēl viena patiesība: slimība ir ne tik daudz atmaksa par kļūdām, cik dvēseles sagatavošana lielajiem notikumiem nākotnē.

Neatkarīgi no tā, vai jums tas patīk vai nē, slimība liek jums tiekties pretī Dievam. Tas ir tās mērķis. Un jo vairāk mēs tiecamies pretī Dievam, jo mazāk mēs slimojam.

Es saviem klausītājiem teicu: “Ja muļķim iedod naudu, tas nespēs to pareizi izlietot un pazaudēs. Kāds cilvēks Amerikā loterijā laimēja milzu summu, nekavējoties aizgāja un nopirka sev jaunu Ferrari un jau pēc pusstundas gāja bojā avārijā. Tāpēc muļķiem parasti naudu nedod, viņu pašu labā. Un tas pats arī ir ar enerģiju.

Ja enerģiju iedod cilvēkam, kurš neprot to izmantot, tā viņu nogalinās.

Tas, kurš neprot ierobežot savas vēlmes, pārnest savu instinktu enerģiju uz Dievišķo enerģiju, papildu enerģija padarīs viņu iekārīgu, alkatīgu, ambiciozu, nežēlīgu utt.

Tāpēc cilvēkam ar nepareizu dzīves uztveri un nepareiziem ieradumiem bieži vien ir ļoti minimāla enerģija – tikai tāpēc, lai viņš varētu izdzīvot. Vai arī viņš saslimst, lai pārtrauktu šo nepareizo dzīvesveidu un uzvedību.

Sergejs Lazarevs “Karmas diagnostika”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par laimīgajiem

Laimīgi cilvēki ir tie, kuri nevēlas lai viņus nosūdz.
Laimīgi ir tie, kuriem nav vajadzības par citiem sūdzēties.
Laimīgi ir tie, kuriem nav vajadzības citiem vēlēt nabadzību un nelaimi.
Laimīgi ir tie, kuri smaida un ir spējīgi citiem novēlēt labklājību.
Laimīgi nav tie, kuriem ir pasīvais ienākums un, kuri var ne dienas nestrādāt.
Laimīgi ir tie, kuri atbrīvojušies no pagātnes notikumiem un kuriem ir skaidrība galvā.
Laimīgi ir tie, kuri dzīvo ne tikai ar galvu, bet arī sirdi.
Laimīgi ir tie, kuri jūt ne tikai galvu, bet arī savu ķermeni.
Laimīgi ir tie, kuri spējīgi just.
Laimīgi ir tie, kuri spējīgi dziļi just.
Laimīgi ir tie, kuri var just dziļi un daudzveidīgi.
Laimīgi ir tie, kuriem piemīt spēja priecāties par citiem.
Laimīgi ir tie, kuri spēj atzīt citu cilvēku ieguldījumu.
Laimīgi ir tie, kuri spēj pateikt “piedod”.
Laimīgi ir tie, kuri spēj pateikties.
Laimīgi ir tie, kuri var dzīvot savu dzīvi.
Un tad vairs nevajag kladzināt par to, cik ļoti apnikuši visi “veiksmīgi veiksmīgie”,

Veiksme, brīvība, laime tracina vien tik ilgi, kamēr tas viss nav tavs.
Bet nauda tracina vien tik ilgi, kamēr tā ir sveša.
Sava nauda vispār netracina. Nemaz.
Pārbaudīts 🙂

Jūlija Zinovjeva
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja Ginta Filia Solis

Par gudriniekiem, kritiķiem un kontroli

Katram no mums ir savs “gudrinieku un gudrinieču” loks, kuri skaidri zina, kā mums katram jādzīvo, jamīl, jāstrādā. Tāpat katram ir arī savs “kritiķu” loks, kuri gatavi mums paskaidrot, ko mēs savā dzīvē, darbā un mīlestībā daram nepareizi – pat tad, ja mēs to nelūdzam. Vispār nepareizi, vai nepareizi, salīdzinot ar viņiem!

Katrs no mums ik dienas saskaras ar milzīgu kontroles daudzumu. Un mums katram ir jātiek ar to galā. Sevī – pār citiem. Ārpusē – no citiem attiecība pret sevi.

Tāpat arī katram no mums ir biezas bruņas, pret visiem šiem gudriniekiem un kritiķiem. Un katrā sēž burtiski paralizējošas bailes kādu dienu izdzirdēt, ka esi izlēcējs, lūzeris un te tev nav vietas. Šīs bailes neļauj kustēties, tās nedod iespēju turpināt savu ceļu pēc neveiksmēm, tās  iedzen stresā un paralizē.

Mēs visi ne reizi vien esam bijuši ievainoti. Un mēs visi nevēlamies vēlreiz to piedzīvot. Tomēr vienalga turpinām ievainot.

Cik daudz gan dzīvības spēka un laika tiek patērēti nevis radīšanai un radošumam, bet aizsardzībai un pierādīšanai, ka arī tev ir tiesības! Aizsardzībai, aizstāvībai un pierādījumiem to priekšā, kuri šajā brīdī arī sevi aizsargā, aizstāv un pierāda.

Tik ļoti gribās brīvību un atļauju būt dažādiem, tā vietā lai klausītos kāda “morāli”. Sev un citiem. Un tik ļoti gribas ticēt tam, ka visa pietiks visiem, tā vietā, lai atkal skatītos kā tiek atmaskoti “nepareizie”. Visiem pietiks mīlestības, naudas, laimes.

Tik ļoti gribas atslābināties, iztaisnot plecus, izstiepties, dziļi un mierīgi ieelpot un izelpot, un apskaut, tā vietā, lai sagatavotos kārtējam uzbrukumam un paspētu to atvairīt. Apskaut, lai atbalstītu, tā parādot, ka “es esmu tev blakus”.

Tik ļoti gribās sadarbību un partnerību, lai būtu interesantāk, nevis kārtējo salīdzinājumu, kurš labāks.

Un pēkšņu, neprasītu piezīmju ar gudru skatienu vietā, cilvēks vēlas, lai viņam būtu iespēja pašironijai un laiks kopā ar citiem pasmieties un pamuļķoties.

Un tā vietā, lai visiem gadījumiem meklētu taisnīgumu un vienas un tās pašas normas, tik ļoti gribās improvizēt, būt iedvesmotam un pieņemtam. Siltumu. Gribas. Katram.

Tikai uz mirkli iedomājies, ja reiz visi, kuri kaut ko reāli dara un rada, paklausīs visiem gudriniekiem un kritiķiem un pārstās darīt to, ko dara, tikai tāpēc, ka kādam tas šķiet nepilnīgs un nepareizs. Mums paliks tikai aizliegumi, aizrādījumi, morāles, gudras sejas un garlaicība. Nebūs nekā radoša, smieklīga, spontāna, brīnišķīga, drosmīga un viegla.

Es iedomājos. Un iedomājos par to, ka, ja tu citiem nedod tiesības kaut ko radīt un visu laiku uzskaiti svešas kļūdas un pieķer nepilnībās, tad automātiski arī pats sev aizliedz būt radošam. Un ir ļoti bail – ja nu pēkšņi kāds arī tevi sāks kritizēt. Vārdi “Bailes” un “Kritika” staigā rokās sadevušies.

Ja tu kaut ko dari pirmo reizi, vai arī dari ne tik profesionāli, un tevi kaunina, vai kāds šausminās vai pauž šaubas par tevi, neskaties uz to pusi, aizbāz ausis. Necenties paņemt sev svešas bailes, katram mums pietiek savējo. Neņem tās sev. Un, lūdzu, turpini darīt to, kas tev patīk un ko tu mīli darīt. Tavs talants un tavs spēks to paust neradās no tiem, kuri zina, kā darīt pareizi, un, kuriem patiesībā ir daudz vairak bail kā tev pašam.

Un vēl – tu neesi tas cilvēks, kurš apstājies savā ceļā, ar to palīdzēs tikt galā ar bailēm kritiķiem un gudriniekiem. Mēklē tos cilvēkus, kuri par tevi un to, ko tu dari, saka labu, runā labu. Viņiem jau izdodas vadīt savas bailes un pašiem patstāvīgi tikt ar tām galā. 

Brīvību, mīlestību, naudu, laimi, sadarbību, partnerību, patiesu un spontānu jautrību, apskāvienus, improvizāciju, iedvesmu, siltumu. Katram, kurš kaut ko izdomā un rada. Katram, kurš kritizē un šausminās. 

Autors: Jūlija Zinovjeva
Avots: Счастливый психолог
Ilustrācija: Lisa Aisato
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laime ir…

Daudzi domā, ka laime ir naudā un sasniegumos. Tajā, kāds cilvēkam ir statuss, cik nulles aiz cipara bankas kontā un tajā, ko viņš ieraksta savā nodokļu deklarācijā.

Citi domā, ka laime ir izpildīt maksimālo plānu. Piedzemdēt bērnus, nopirkt labu mājokli, trīs reizes gadā lidot uz siltajām zemēm un būt absolūti “normālam” pēc visiem sociālajiem kanoniem.

Trešie domā, ka laime ir tad, kad tev ir daudz draugu, kuri tevi pastāvīgi kaut kur sauc, nepārtraukti notikumi, ceļojumi un tusiņi….

Un nevienam no viņiem nav taisnība. Tāpēc, ka viss augstāk minētais ir tikai instrumenti.

Ir man kāds draugs, multimiljonārs. Reiz viņš man zvana, lai pajautātu, vai viņam vērts pirkt marmora griežamo dēli par 300 eiro.

– Patīk? Pērc!
– Bet tas taču nemaksā tādu naudu!…

Es par to, ka cilvēkam var būt ļoti daudz naudas, bet viņš absolūti neprot to baudīt. Vispār. Cilvēkam var būt lieliska ģimene, tomēr, kad noguris atgriezies mājas no darba, laimes sajūtas nav.

Var darīt savu mīļoto darbu, taču tik ļoti koncentrēties uz naudu un sasniegumiem, ka ne reizi neizjust laimi no tā, ka dari savu mīļoto darbu.

Patiesībā laime nav ne naudā, ne vīrā/sievā, ne ceļojumos un karjerā. Tā nav ne aicinājumā ne draudzībā. Tā ir tikai tajā, kā tu dzīvo TAGAD.

Laime nav latiņa, kuru tu reiz sasniegsi, pienācīgi papūlējies. Graša vērts ir sapnis, uz kuru tu gāji daudzus gadus, cieti un mocījies. Un tieši tie, kuri gāja uz savu sapni caur “sviedriem un asinīm un vara trubām”, to apstiprinās.

Laime ir tad, kad tu pamosties un tev vienkārši ir labi. Vienkārši tāpat ir labi. Tu brokasto un tev garšo. Tu brauc uz darbu un tev patīk pat tramvajs. Tu pārnāc mājās un spēlējies ar bērnu, jo tas ir tik kaifīgi, nevis tu izpildi vecāka pienākumu. Tas ir tad, kad ceļš pie saviem mērķiem ir līdzvērtīgs to sasniegšanas brīdim.

Saproti?

Laime ir ŠEIT UN TAGAD!

Mihails Labkovskis
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Avots: fit4brain.com/

Pārpildītais trauks

Es domāju par to, cik daudz un cik viegli cilvēks zaudē un cik ilgi viņš mokās, ja nesaprot, kā uzbūvēta pasaule un kā pret to attiekties.
Mūsu dvēseles arvien spēcīgāk pielīp Zemei. Mēs arvien biežāk izrunājam vārdu “Dievs”, taču tik maz jūtam, kas tas ir un Kas Viņš ir.
– Mēs pielīpam naudai, – un mūsu bērni un mazbērni zaudē morāli, godu un sirdsapziņu.
– Mēs pielīpam ķermeniskajām un seksuālajām baudām, sarīkojam seksuālo revolūciju, – un rodas AIDS kā šīs tendences bloķētājmehānisms.
– Mēs pielīpam ģimenei, attiecībām – un vairojas nodevība, šķiršanās, strīdi un nelaimīgi bērni.
– Mēs pielīpam komfortam, labklājībai un sabrūk māja, kurā dzīvojam, visas Zemes ekoloģija. Garīgā nepilnība pāriet  fiziskajā, un jebkura ārējā piepūle neatrisina problēmu līdz galam.
Lai kā mēs arī necenstos izglābt ekoloģiju un cilvēci no deģenerācijas un sterilizācijas, bez garīgās harmonijas tā neieies nākamajā dienā, un te nu katra no mums centieni vai nu sagraus vai spēs glābt cilvēci.
Katrs no mums var būt tas piliens, kas glābs Pasauli vai pārpildīs trauku.

Segejs Lazarevs “Karmas diagnostika” 2. grāmata “Tīrā karma”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pārbaudījumi Dvēseles ceļā

Es visiem saviem pacientiem esmu teicis, ka Dievs nekad nedod laimi vienkārši tāpat. Ja tu saņem algu nestrādājot, tas saindē tavu dvēseli.

Ikviena laime tiek nopelnīta, bet pēc tam to tērē un tā atkal jānopelna. Šis darbs izskatās kā pārbaudījumi: nelaimes, slimības, nepatikšanas. Ja spēji saglabāt sevī mīlestību un Dieva gribas redzējumu it visā, prati pacelties pāri instinktiem, – saņem nopelnīto laimi.
Ja neprati, – tad pelni katru minūti sūri un grūti strādājot. Bez pārbaudījumiem nav iespējams saņemt laimi, – tas ir likums. Laimi var saņemt avansa veidā, taču šis avanss vienalga būs jāatstrādā.

Taču ir kaut kas daudz smagāks un bīstamāks par pārbaudījumiem. Un tas ir kārdinājums.

Izrādās, dvēseles attīrīšanās process notiek vairākos etapos. Sākumā paši maigākie, tīrie un augstie mūsu dvēseles slāņi saskaras ar Dievišķo enerģiju. Sākas iznīcināšanas un pārmaiņu sāpes, kas mīlestības klātbūtnē dod jaunu attīstības etapu.

Ja mīlestība, vienotība ar Radītāju kļūst par nepieciešamību, ja tu it visā sajūti Viņa neredzamo klātbūtni, ja tu sevī nes nepārtrauktas mīlestības un pateicības Dievam sajūtu, tad tu pat nesajūti šo pirmo etapu. Vienkārši tavā dvēselē rodas kas jauns, brīnišķīgs – un sākas jauns attīstības etaps.

Ja mīlestības ir pietrūcis, cilvēks saņem kārdinājumus. Tagad, lai uzvarētu iekāri, viņam jākoncentrējas uz mīlestību, jādzīvo ar mīlestību un jāievēro tikumības principi. Taču, ja viņš nav spējis pārvarēt savu iekāri, sākas pārbaudījumi.

Vienam šī iekāre izskatās kā iespēja kaut ko nozagt, citam – kā iespēja “pavest” drauga sievu.

Noziegums pret dvēseli agri vai vēlu pārvēršas par nelaimi. Ja tā ir cilvēka personīgā griba, – cietīs viņš pats. Ja par tādu viņu padarījusi sabiedrība, tad tā cietīs ne mazāk. Valsts, kura ļauj amorāliem cilvēkiem dzīvot pārticībā un labklājībā, ir nolemta iznīcībai. Jo gan cilvēks gan valsts ir dzīvi organismi. Un dzīvo abi pēc vienādiem principiem.

Un, tā, ja padevies kārdinājumam un nepārvarēji savu iekāri, nenoturējies un nozagi, ieslēdzas trešais glābšanas etaps – pārbaudījums. Es domāju, ka par to, kas tas tāds un kā tas notiek, daudzi zina.

Ja cilvēks neiziet arī šo pārbaudījumu etapu, sākas ceturtā un pedējā glābšanas stadija – nesaudzīgā attīrīšana. Tā ir iespēju samazināšanās līdz minimumam. Tā ir ģimenes izjukšana, bērnu nāve, nedziedināmas slimības un paša nāve.

Katrs no mums tādā vai citā mērā iziet visus šos četrus etapus. Kad cilvēks zin, kas viņš ir, no kurienes nāk un kurp iet, attīrīšanās process un dvēseles attīstība neprasa gara un ķermeņa sabrukšanu. Taču, ja mēs aizmirstam par dvēseli, mūsu instinktu sagraušana kļūst par obligātu attīstības priekšnoteikumu.
Sergejs Lazarevs “Izdzīvošanas pieredze” 3. daļa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kas tagad būs bagātība

Vai jūti kā šobrīd mainās enerģija? Jūtīgi cilvēki sajūt to kā asas atmosfēras spiediena maiņas. Jā, mēs visi izjūtam trauksmi dēļ tā, ka apdraudēta ir mūsu veselība. Dēļ bīstamā vīrusa. Taču caur šo trauksmi ir jūtams, kā mainās naudas enerģija, vērtību un bagātības enerģija.

Tu sapņoji par bagātību. Un iedomājies to kā čemodānu pilnu ar banknotēm, zelta stieņiem, cipariem bankas kontā… Bet pašu bagātību ir grūti iedomāties. Tas ir kas abstrakts. Naudas enerģija ir mainīga un nepastāvīga. Dažkārt tā mainās.

Vērtību maiņa… Lūk, kas šobrīd notiek!

Čemodāns ar banknotēm izraisīs sajūsmu. Tā ir bagātība! Taču, ja šīs naudas zīmes jau sen ir pazudušas no apgrozības, sajūsma pazudīs. Vai arī, ja tā ir viltota nauda. Vai arī, ja šis čemodāns izrādīsies kopā ar tevi uz neapdzīvotas salas vai citas planētas, kur tev nāksies palikt uz mūžu.

Zelts, briljanti, pērles pārstās būt bagātība, nerunājot par cipariem bankas kontā. Tie pārvertīsies par neko. Pārstās būt kaut kas vērtīgs, kā koka nauda, kas bija senatnē. Vai gliemežvāki.

Skaista, dārga mašīna kļūs par neko, ja nebūs degvielas un ceļu, pa kuriem braukt. Smalks dators nebūs nekas bez elektrības. Tas momentā zaudēs savu vērtību, ja elektrība pazudīs uz visiem laikiem.

Un par bagātību kļūs pavisam citas lietas:

Ēdiens. Labi produkti. Dabīgi. Tas, ko dod zeme. Tas, ko var izaudzēt. Bet vissvarīgākā – veselība – lūk, vērtība.

Par bagātību kļūs grupa, kurā ir savstarpējs atbalsts. Grupa, kurā ir savstarpēja palīdzība.

Un praktiskās prasmes būs bagātība, vai ne? Prasme kaut ko darīt, radīt.

Un prāts. Nevis gudru vārdu zināšana un spēja apspriest visdažādākas tēmas, bet praktiskais prāts. Veselais saprāts, apķērība, prāta asums.

Un pieredze kļūs par bagātību. Spēja saprast cilvēkus un viņu uzvedību.

Prasme veidot attiecības un izturība – arī kļūs par vērtību un bagātību.

Lūk, kas šobrīd notiek. Vērtību maiņa. Mūsu acu priekšā. Protams, nauda paliks, kā maksāšanas līdzeklis. Taču nauda ir mainīga bagātība.

Ir jākrāj un jāsaudzē tas, kas tiks uzskatīts par bagātību un resursu. Arī resursi mainās, kā redzams. Visiem tik ļoti bija vajadzīga nafta, tā ir bagātība! Bet pēc tam kļuva ne tik ļoti vajadzīga. Uz kādu laiku.

Tāpēc krāj un audzē tos resursus, kuriem ir un būs vērtība. Viss pārējais ir mainīgs. Un šis pārējais būs tiem, kuriem būs resurss.

Lūk, kādas pārmaiņas. Iespējams, tās būs lēnas, taču tās notiek. Kļūstiet bagāti, tas ir iespējams un visiem pieejams. Tie arī ir mūsu līdzekļi, jo viss parējais acīmredzami zaudē savu vērtību.

Anna Kirjanova
Avots:econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis