C pote katram ir mājās

Sākšu ar jautājumu. Vai zinājāt, ka Taškentas med. instituc bija pelnīti bijušās PSRS galvenā labratorija? Otrā pasaules kara gados Taškentā tika izveidots viss padomju zinātniskās domas zieds medicīnā. 2020. gada pavasarī, pandēmijas pirmā viļņa virsotnē, viņi publicēja zinātniski pamatotu un ārkārtīgi noderīgu informāciju par COVID-19 visai pasaulei

Taškenta. 21.03.2020 Šuhrats KHALILOVS (medicīnas zinātņu kandidāts)

Galvenais C vīrusa apdraudējums ir tas, ka tas, pirmkārt, ietekmē imūnsistēmu. Un tikai tad, otrajā vietā, tas ietekmē plaušu audus.
Laika nobīde starp šiem diviem uzbrukuma viļņiem ir tieši tas, ko mēs saucam par “inkubācijas periodu”.

Mēs bieži lietojam tādus vārdus kā “spēcīga” vai “vāja” imunitāte. Tomēr parastie cilvēki praktiski vispār nezina, kas tas ir. Turklāt lielākajai daļai ārstu ir ļoti maz priekšstata par imūnsistēmas struktūru un tās atsevišķo daļu funkcionalitāti..

Es mēģināšu visvienkāršāk un pieejamāk izskaidrot C vīrusa ietekmes mehānismu uz cilvēka ķermeni disertācijas formātā.

80% no visas imūnsistēmas koncentrējas tievās zarnas gļotādās un submucous slāņos limfoīdo audu un to uzkrāšanās formā – Peyer plāksteros.
Limfoīdie audi ražo antivielas (limfocītus T-, B-, G- utt.), Kā arī dažāda veida imūnglobulīnus.
Antivielas caur limfātisko sistēmu nonāk apakšējā dobajā vēnā, sirdī, un, izejot no plaušu cirkulācijas, iekļūst sistēmiskajā cirkulācijā un tiek pārvadātas visā ķermenī.
Tādējādi tiek nostiprināta audu imunitāte, ieskaitot pašu plaušu audu imunitāti.
C, sajaucoties ar ēdienu maltīšu laikā, nonāk zarnās un sāk iznīcināt limfoīdos audus.

(Tapēc ir svarīgi mazgāt rokas!)

Tā rezultātā ietekmētie limfoīdie audi pārtrauc limfocītu un imūnglobulīnu ražošanu.
Tādējādi imūnsistēma tiek iznīcināta, kā rezultātā audu imunitāte plaušās ir krasi novājināta. No šī brīža sākas otrais koronavīrusa uzbrukuma vilnis jau tā neaizsargātajiem plaušu audiem, kas izpaužas ar smagu pneimoniju, kas beidzas bēdīgi.

Pašlaik visu pretepidēmisko pasākumu mērķis ir novērst koronavīrusa iekļūšanu plaušās, kas principā ir ārkārtīgi dārga un praktiski neefektīva. Visi terapeitiskie pasākumi ir vērsti tikai uz komplikāciju apkarošanu, pneimonijas formā.

Tajā pašā laikā jāsaprot, ka C ir drauds daudziem gadiem un gadu desmitiem. Tas, kas mums šodien ir, ir tikai pirmais pandēmijas vilnis. Un tādu viļņu būs daudz.

Tajā pašā laikā visi preventīvie un terapeitiskie pasākumi ir vērsti uz koronavīrusu, kas lokalizēts plaušās,  kamēr netiek veikta ietekme uz zarnu koronavīrusu. Citiem vārdiem sakot, “rati ir novietoti zirga priekšā”.

Ir daudz dabīgu produktu, kuriem piemīt ne tikai baktericīdas īpašības, bet arī tieši ietekmē vīrusus, tos nogalinot.

Visefektīvākais šajā ziņā ir ķiploks.

Un, ja jūs katru dienu izdzerat 2/3 glāzes ķiploku ūdens uzlējuma, tad tas uzreiz (!) nonāk tievajās zarnās un nekavējoties (!) sāk nogalināt C!

Tas nodrošinas šādus efektus:

– “nogalinātais” COVID-19 pārstāj iznīcināt tievās zarnas limfoīdos audus. Tā rezultātā limfoīdie audi turpina darboties pareizi, t.i. ražot antivielas un imūnglobulīnus;
– bojātā imūnsistēma ātri atjaunojas un nostiprinās, kas izraisa ievērojamu audu imunitātes palielināšanos plaušu audos. Nepārvarama barjera rodas C, bet arī mikrobiem (stafilokokiem uc) un sēnītēm, kas arī rada būtiskas briesmas koronavīrusa pneimonijas gadījumā;
– “ķiploku ūdens” ietekmē tievajās zarnās izvēršas ļoti interesanta notikumu ķēde. “Nogalināts” un novājināts ar “ķiploku ūdeni” C ir nekas cits kā dabiska vakcīna, veidojas dabiski cilvēka ķermeņa iekšienē.

Kā jūs zināt, lai izveidotu mākslīgo vakcīnu, nepieciešama ļoti aprīkota un ļoti dārga laboratorija un augsti kvalificēta personāla darbs. Darbs pie mākslīgās vakcīnas radīšanas turpinās 6-9 mēnešus, rūpnieciskā ražošana ir dārga un laikietilpīga.

Pēc “ķiploku ūdens” uzņemšanas tievajās zarnās veidojas dabiska vakcīna 30-40 minūtēs un pilnīgi bez maksas;

– dabiskā vakcīna sāk aktīvi veidot specifisku imunitāti pret C. Tādējādi cilvēka ķermenī destruktīvo patoloģisko notikumu ķēde, ko izraisa C, tiek pārtraukta un iznīcināta pašā sākumā, un tai nav turpinājuma. Ķermenis visdabiskākajā veidā tā teikt, plānveidīgi, cīnās ar C un uzvar
Tajā pašā laikā ārkārtas un stresa pilns ķermeņa cīņas veids ir pilnībā izslēgts, un tas plānveidā neitralizē vīrusu. Tā rezultātā radusies epidēmija apstājas dažu dienu laikā.

“Ķiploku ūdens” lietošana

kā antiepidēmijas protokolu to var piemērot vienas dienas laikā visā valstī visu iedzīvotāju vidū. Pamata patogēnais morfoloģiskais substrāts pilnībā izzudīs vienas vai divu dienu laikā.

“Ķiploku ūdens” pagatavošanas metode ir ārkārtīgi vienkārša.

1. Vienu vai divas  (ja mazas!) Nomizotu ķiploku daiviņu šķērsvirzienā pārgriež uz pusēm, ievieto stikla litra burkā un istabas temperatūrā piepilda ar ūdeni.

Tas tiek darīts no rīta.

2. Līdz vakaram “ķiploku ūdens” ir gatavs lietošanai.

Jums jālieto 2/3 glāze 3-4 stundas pēc pēdējās ēdienreizes, naktī, pirms gulētiešanas.

3. Nākamajā dienā “ķiploku ūdens” pagatavošanas procedūra būs jāatkārto ar svaigu ķiploka daiviņu.

4. Turpiniet lietot ķiploku ūdeni vienu mēnesi.

Šajā laikā tiks izveidota specifiska imunitāte pret C.

R. M. Haitovs, B. V. Pinegins. (Tas ir cilvēks, kurš uzrakstīja pirmo vai vienu no pirmajām imunoloģijas mācību grāmatām)

Foto: Kevin Bidwell

BŪT VESELAM

Parastii 17-18 gadu vecumā jaunieši piedzīvo pirmo mīlestību un gluži dabiski notiek attīrīšanās caur instinktu pazemošanu. Jo lielākas iekšējās problēmas, jo sāpīgāka dvēseles attīrīšanās. Tas nozīmē, ka pret jaunu sievieti vīrietis var izturēties slikti, un rodas daudz dažādas neveiklas situācijas.

Ja ir maz iespēju saglabāt mīlestību laikā kad notiek ārstēšana caur cilvēkiem, tad tiek dota attīrīšana caur slimībām. Ja ir pārņēmis izmisums, ir tieksme kādu vainot, aug aizvainojums uz visu pasauli, aizēnojot mīlestību, tad viegla slimība tiek nomainīta pret smagu. Jo slimības uzdevums ir vedināt uz mīlestību un nepieķeršanos. Dusmas vai izmisums slimības laikā noved to neārstējamā stadijā vai pat pie nāves.

Es vienmēr pacientiem esmu teicis, ka ar slimību nevajag cīnīties, bet vienkārši nomainīt to ar pēc būtības līdzīgu procesu. Ņemot verā to, ka slimība sasien mūsu instinktus, pieklusina apziņu un vēlmes, tātad mirklī, kad tā rodas, ir svarīgi atteikties no vēlmēm, gavēt, visiem piedot un lūgties.

Atteikšanās nav iespējama, ja mēs neatkāpjamies no savas gribas. Bet lai attālinātos no paša gribas, ir visā jācenšas ieraudzīt Dievišķo gribu. 

Nesen es izlasīju kādu interesantu publikāciju, kas attiecās uz zāļu lietošanu. Zinātnieki bija atklājuši faktu, ka tad, kad cilvēks gavē un atsakās no vēlmēm, zāles iedarbojas daudz efektīvāk nekā tad, ja cilvēks pardzīvo un slimības laikā daudz ēd. Ir patīkami, kad zinātne atrod faktus, kas apstiprina to, ka cilvēka dvēseles stāvoklis vistiešākajā veidā ietekmē viņa veselību.

Sergejs Lazarevs “Izdzīvošanas pieredze”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Jau senajās Lazareva lekcijās ir šī informācija par to, kā dzīvot, lai dzīve būtu jēgpilna un mīlestības piepildīta bez slimībām un smagām mācībstundām:
Oficiālais kanāls šeit

Par dziedināšanu un mīlestību

– Tūkstošiem gadu mēs cenšamies ārstēt ķermeņus, bet tie joprojām kļūst slimi, veci un mirst.
Ķermenis atnāk lai aizietu, nevis lai paliktu. Neviens ķermenis nekad nav ticis pilnībā izdziedināts.
Dziedināt var tikai prātu, ja tu vēlies mieru un klusumu, neatkarīgi no tā, vai esi vesels vai slims.

– Vairumam cilvēku šķiet, ka tas, vai viņu dzīvē ir mīlestība un nav vientulība, ir atkarīgs no tā, vai izdosies atrast kādu īpašu cilvēku.
Un tomēr, ja tu uzdrīkstēsies to apšaubīt, tad būsi ļoti izbrīnīts: izrādās, ka tu esi spējīgs just mīlestību, neatkarīgi no tā, vai tev ir ko apskaut vai nav.

– Kad saki savu taisnību, vienmēr jūties brīvi!

– Pasaulē nebūs miera, kamēr tu neatradīsi mieru sevī, tieši tagad. Tas ir tas, ko darījuši visi pazīstamie un nepazīstamie Lielie cilvēki, kuri vienkārši, mierīgi un laimīgi dzīvo savās mājās.

– Kad mēs esam apmierināti ar to, ko darām, mēs esam laimīgi un mums ir pilnīgi vienalga, vai citi mūs atzīst, vai nē. Apkārtējo atzinība ir glazūra uz kūciņas, papildus bonuss, no kura mūsu laime absolūti nav atkarīga.

– Kāda ir atšķirība starp baudu un prieku? O… tā ir milzīga atšķirība – kā no šejienes līdz Mēnesim – no šejienes līdz citai galaktikai!
BAUDA – tā ir cenšanās sevi piepildīt. PRIEKS – tas ir tas, kas tu esi.

© Bairone Keitija
Tulkoja: Ginta Filia Solis

ĶERMENIS – Dvēseles spogulis

kermenis

Kāpēc tā? Mūsu iekšējais dators visas domas un emocijas uztver kā komandas darbībai – tā mēs esam uzbūvēti. Aizkaitinājums, aizvainojums, bailes, šaubas, sadzīvistiskie pārdzīvojumi – tas viss atspoguļojas ķermenī.
Vēlies parbaudīt? Atceries situāciju, kas tevi nesen sadusmoja. Un tagad pievērs uzmanību tam, kuru muskuļu tonuss pieauga? Visbiežāk varēsi novērot, ka tie ir sejas muskuļi, savilktas dūres un krūšu zonas muskuļi. Tā ir? Kādu mirkli elpo dziļāk, lai izšķīdinātu spazmas un nepadarītu situāciju smagāku, kas var izvērsties par iekšējo orgānu slimībām, mugurkaula problēmām utt.
Tādas muskuļu reakcijas vajag atsekot un ielaist šajās zonās skābekli.
Par vēlu? Tad nāksies pastaigāt pa ārstiem. Ārsts izrakstīs tabletes. Tikai tās noņems sekas. Jo slimība taču ir ķermeņa kliedziens pēc palīdzības.
Vēl visdažādāko kaišu cēlonis ir zema pašvērtība, kad mēs sevi padarām par upuriem… darbam, bērniem, draugiem, apstākļiem. Tāpēc, ka neērti. Tāpēc, ka jādomā par to, ko padomās cilvēki. Tāpēc, ka baidāmies aizvainot kādu un tāpēc savu Dvēseli, savu ķermeni, savas jūtas nostumjam pēdējā vietā.
Šamaņi saka: “Jūs lielpilsētās dzīvojošie cilvēki esat dīvaini, domājat vienu, jūtat otru, runājat trešo. Tā pat saslimt var!” Un viņiem taisnība. Mīlestība pret sevi, mīlestība pret savu ķermeni, tas ir tad, kad mēs pirmkārt, klausāmies savā sirdī, protam atpazīt un pārvaldīt savas emocijas un paust augstas jūtas, kad mēs protam nomierināt savu lepnību, būt apzināti un rīkoties atbilstoši savām sajūtām. Bet, ja nu gadījumā tas neizdodas, tad nevajag mānīt sevi un citus. Nevajag tēlot labiņo, ja esi naidpilns. Klusēt, baidoties kadu aizvainot, tas nozīmē nodot, pirmkārt, sevi. Mūsu ķermenim ir brīnumaini resursi, kas palīdz palaist pašizdziedināšanās procesus. Un šie resursi ir saistīti ar Dvēseles, Ķermeņa un Gara vienotību. Lai tavā sirdī mājo harmonija.
Ksenija Silajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis
​​​​​​​Foto: pexel

Avots: Счастливый психолог

Iemācīties būt laimīgam…

117070578_1519463084924518_673196895029082556_o

Man ļoti patīk, ka cilvēki prot novērtēt vienkāršās dzīves burvību, neuzskatot, ka obligāti jātiecas uz kaut ko pārpasaulīgu…
Un kā tad tas vienkāršais, cilvēciskais, ikdienišķais, bez kā ir tik grūti izdzīvot ikdienas kņadā?…
Piemēram, tu mīli ar roku malt kafiju, baz jebkādām mūsdienīgām ierīcēm, bet vienkārši pagriežot koka kafijas dzirnaviņu rokturi, pēc tam izvelkot atvilknīti un ieelpojot svaigi maltas kafijas aromātu, no kura uzsprāgst laimes molekulas galvā?…

Mīli visvienkāršākos no visiem salātiem – kad lielā bļodā krīt lieli nogatavojušos tomātu gabali, kraukšķīgas gurķa šķēles, rupja sāls un bagātīgi ar rokām saplūkāti zaļumi, bet pa virsu grieķu olīvu eļļa?…

Mīli no tostera augstu uzlidojošas karstas maizes šķēles?…
Svaigas veļas gurkstēšanu?…
Vai gaisīgus tīrus aizkarus, kas nolaižas priekšā svaigi nomazgātiem logiem?…
Mīļotās kafijas tasītes un spilgtas tējkannas?…
Ilgas tējas dzeršanas un gardas vakariņas dvēseli samīļojošas mūzikas pavadījumā?…
Siltas dušas strūklu un milzīgus dvieļus?…
Durvis, kuras atveras, kad nozvanījis melodiskais durvju zvans, un pa kurām ienāk VIENMĒR gaidīti cilvēki?…
Un pašas dzīves elpu, kuru tik ļoti gribās turpināt, neskatoties ne uz ko…
Jebkurā vecumā un stāvoklī…
Bez briesmīgām domām par to, ka cilvēki kļūst par atstumtajiem pēc neilga izbrauciena jaunības dienu atmiņās….
Ar mīlestību…
Ar cerību…
Ar ticību…
Vienkārši tāpat…
Mani Mīļie, dzīvojiet ar prieku par mirkļiem un sajūtām…
Un neklausieties nevienā, kurš cenšas pārliecināt jūs par to, ka tas nav iespējams, vai arī to, ka šo jums iemācīs kads cits, tikai ne jūs paši…
Guru neeksistē…
Eksistē cilvēki, kuri ir iemācījušies būt laimīgi…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Stāsts par labo dakteri

dakteris labais

Agrāk dakterim nebija stetoskopa.
Ārsts apskāva pacientu un ar ausi klausījās viņa sirdi. Un maigi uzrunāja pacientu – “dūjiņa” – kā gan savādāk saukt, ja esi kādu apskāvis?
Ārstiem, tiesa, gandrīz nemaz nebija zāļu. Ne antibiotiku, ne sarežģītu ķirurģisko instrumentu.
Bet pacienti vienalga izveseļojās. Un gāja pie ārsta uz pieņemšanu, lai tas paklausītos sirdstoņus un plaušas. Un ārsts pie kamīna sildīja rokas, lai tās nebūtu aukstas, kad pieskaras pacientam.
Varbūt tāpēc pacienti arī izveseļojās pat no briesmīgām kaitēm?
Un dzīvoja, neskatoties uz visiem apkārt esošiem mikrobiem un antisanitārajiem apstākļiem?

Šodien kāda mana paziņa bija vizītē pie ārsta un pārnāca mājās laimīga.
Dakters teica, ka nekā briesmīga nav. “Viss nav nemaz tik slikti, nav tik slikti! Organisms ir spēcīgs un stiprs. Bet tas akmentiņš – nu, ko, pavērosim, pavērosim. Drīz mums atvedīs tādu aparātiņu, kas caur ādu smalcina akmentiņus. Medicīna šobrīd strauji attīstās. Un neārstējamu slimību gandrīz vairs nav palicis. Jāēd pareizi, dūjiņ; es uzrakstīšu jums diētu. Un noteikti vajag daudz staigāt. Zālītes jūs nopirksiet un tās jums noteikti palīdzēs. Brīnišķīgas zāles, maksā kapeikas. Un nevajag pārdzīvot, jūs esat ļoti stipra un vesela sieviete. Ziedoša savos sešdesmit gados. Viss būs labi. Velti viņi mūs biedē, Atnāciet pēc divām nedēļām; domāju, ka uz to laiku būsiet jau vesela!”

Un paziņa no ārsta kabineta aizgāja laimīga.
Un sajutās brīnišķīgi.
Un ar pateicību paskatījās spogulī uz savu skaisto ķermeni.
Un sagribējās dzīvot! Dzīvot ilgi un laimīgi.
Lūk, Behterevs arī teica: pēc tikšanās ar ārstu ir jābūt spēku pieplūdumam un jāuzlabojas garastāvoklim.
Tā ir galvenā laba ārsta pazīme.
Pat tad, ja viņš sirdi klausās ar aparātu. Bet labsirdīgi, kā apskaujot.
Un nosauc par “dūjiņu” – tas taču nav grūti!
Un šis ir mierinošs vakara stāsts par labu ārstu. Kuram ir aparāti, stetoskopi, zāles – bet tie ir visiem.
Bet šim vēl piedevām ir sirds.
Un tas ārstam ir galvenais.

Autors: Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dmitrijs Trockis: «Lai piepildītu savas vēlmes, ir jākļūst par lampiņu»

lampina

Cilvēks vienmēr kaut ko grib – naudu, veselību sev un saviem bērniem, karjeru, izglītību, apprecēties utt. Un manam sarunu biedram, Dmitrijam Trockim, psihologam un hiromantam, kurš vairs nezīlē likteni, katru dienu pienāk simtiem vēstuļu ar vienu jautājumu: ” Ko darīt tieši man, lai manas vēlmes piepildītos?”

— Dmitrij, es zinu, ka ir kāds vienots algoritms, kuru izmantojot, katrs cilvēks var skaidri saprast, ko tieši viņam darīt, lai vēlmes piepildītos. Izstāsti lūdzu!

— Jā, tā ir ļoti sena sistēma, kuru es esmu aizņēmies no kāda veca indusa, kuram to izstāstīja kāds nepālietis, kuram, savukārt, pēc 25 garu gadu meditācijas kalnos to pavēstīja citplanētietis (smejas). Bet, ja pavisam nopietni, tad tā patiešām ir ļoti sena sistēma, kura tā vai citādāk ir atspoguļota visās kultūrās un visās pasaules reliģijās, un mēs visi zinām šos principus, taču nezin kāpēc ne vienmēr tiem sekojam.

Lai piepildītos jebkura mūsu vēlme, ir vajadzīgs noteikts enerģijas daudzums. Kur to ņemt – tādam jautājumam nevajadzētu rasties, ņemot verā to, ka mūsu Visumā viss ir piepildīts ar enerģiju.

Vernadskis runāja par kādu noosfēru, Tesla par kopējo spēku, elektrisko lauku, citiem autoriem arī katram ir sava koncepcija par vienu un to pašu kopējo enerģētisko lauku. Mums, cilvēkiem, tikai ir jāsaprot, kā pieslēgties šim bezlimita enerģijas avotam, lai tā spēku novirzītu savu “es gribu” piepildīšanai. Tad, lūk, sistēma, par kuru es stāstu, kā reiz arī dod izpratni par to, kā šim avotam pieslēgties.

Visvienkāršāk to paskaidrot ar elektriskās ķēdes elementu piemēru. Pieņemsim, es esmu lampiņa, es vēlos spīdēt. Tāpēc man kā lampiņai ir jāizlaiž caur sevi elektrība. Ja es neesmu pieslēdzies pie elektriskā tīkla, tad visa mana enerģija aizplūdīs uz pārdzīvojumiem: “Es vēlos spīdēt, bet laikam nekad arī nespīdēšu, neapgaismošu, nerādīšu ceļu – ne sev, ne citiem cilvēkiem, kuri iet aiz manis”.

Tad, lūk, sistēma, par kuru es stāstu, vēsta, ka savu “es gribu”, lai cik tas paradoksāli nešķistu, ir jānoliek nevis pirmajā vietā, bet trešajā. Pirmajā vietā stāv atbilde uz jautājumu: “Kas man jadara?” vai “Ko es varu izdarīt tieši tagad?”, vai arī – mūsu pastavīgajiem klausītājiem “Kāda loma man jāspēlē tieši tagad?”. Ja es nekoncentrējos uz to, ko es gribu, bet uz to, kas man jādara, tad notiek pieslēgšanās pasaules elektriskajam tīklam – un tiek dota enerģija atbildei uz  jautājumu “kā saņemt to, ko es vēlos”.

— Tu saki, ka “es gribu” šajā sistēmā atrodas trešajā vietā, tātad nepietiek tikai ar to, ka es pieslēdzos šim tīklam?

– Jā, tāpēc nākamajā etapā ir jāsaprot un jāsajūt sava vieta kopējā elektriskajā ķēdē, sistēmā. Šajā gadījumā sistēma ir sociums, kurā ir noteiktas lomas. Jāatbild uz jautājumu: “Kas es esmu šajā sistēmā? Kas es esmu sociumā?”

Pildot savu lomu, sekojot tai, es pakāpeniski uzzinu savu svarīgumu, apzinos savu vērtību sociumā. Kas es esmu? Vai es esmu lampiņa vai slēdzis? Tranzistors, vara vada gabals, vai pusvadītājs? Sociumā tāpat kā ķēdē, kas darbojas, lieku elementu nav, katram ir sava īpaša vieta un sociālā loma. Katrs cilvēks ir neaizvietojama, neatņemama sarežgītā mehānisma daļiņa.

Kā tikko lampiņa sāk spēlēt lampiņas lomu, tā vairs negaida, kad kāds to uztvers kā knaibles vai āmuru. Un tai nav nekādu baiļu, ka varētu kļūt par knaiblēm vai āmuru, tāpēc, ka nav vēlmes par tādu kļūt.

Ja to attiecinām uz cilvēka dzīvi, tad atbilstoši tam, kā cilvēks spēlē savu lomu, kuru radītājs tam piešķīris, viņš iegūst jaunu stāvokli – absolūtu pārliecību par rītdienu, bez bailēm par nākotni un bez bailēm no nabadzības.
Tāds cilvēks ļoti viegli nopelna tik naudas, cik viņam vajag un negaida “nebalto dienu”.

Kad mēs godīgi spēlējam paši sevi, tad atkrīt pseidovēlmes kas uzspiestas no ārpuses. Paliek tikai patiesās mūsu vēlmes, kas arī piepildās.

— Izstāsti, kā reālajā ikdienā izskatas būt lampiņai un spīdēt?

– Piemēram, portālā VKontakte raksta man cilvēks: “Dima, es esmu saslimis un metastāzes man ir pa visu ķermeni”. Un viņa vēlme ir absolūti loģiska: “Es vēlos būt vesels un vairs neslimot”. Par ko mēs tikko runājām? Ka jākoncentrējas uz savu ikdienišķo pienākumu un uzdevumu pildīšanu. Tad nu uzreiz skatāmies, kādas lomas es jau spēlēju.

Sākam ar visparastāko lomu “es – tas ir ķermenis”. Un savs ķermenis ir jāuztur tīrs, jāatpūtina un jāstrādā sapratīgās proporcijās, saprātīgi jādod tam slodzes utt. Pēc tam ir jāparūpējas par “ķermeni”, kurā es dzīvoju – dzīvokli, māju, automašīnu, darba vietu, visu telpu, ar kuru es pastāvīgi esmu saskarsmē.

Ja es neesmu Robinsons Krūzo, tad man ir ļoti daudz citu lomu – es esmu dēls, draugs, vīrs, tēvs, brālis, kolēģis, znots, onkulis utt. Un ir jāsakoncentrē sava uzmanība uz to, lai godīgi spēlētu visas šis lomas.

Pakāpeniski atnāk sapratne, kur tad sistēmā noticis īssavienojums – kas noticis ne tā. Parasti izrādās, ka cilvēks spēlē ne savas lomas un kā rezultāts viņš sociumā aizņem svešu vietu un vienotais sociālais organisms ar slimības palīdzību vai kādu citu problēmu cenšas cilvēku motivēt būt atbildīgam un pāriet uz savu vietu.

— Tas nozīmē, ka jebkura problēma vēsta par to, ka cilvēks elektriskajā ķēdē atrodas ne savā vietā?

– Jā, un tāpēc ir jāskatās nevis uz to vietu, kur noticis īssavienojums, bet uz visu bildi kopumā.

— Mēs atkal atgriežamies pie tā, ka ikvienas problēmas risinājums atrodas ārpus saprotamās loģikas!

– Nē, šī sistēma ir loģiska, taču loģika mēdz būt dažāda. Ir loģika: “Kurš ir gudrs? Es esmu gudrs! Es zinu, kā vajag!”. Un ir dievišķā loģika, kas vēsta par to, ka visam ir savi iemesli un sekas. Un jāārstē ir nevis salūzusī daļa, bet saikne – sava saikne ar absolūti jebkuru parādību šajā pasaulē. Ņemot verā to, ka mums vienmēr blakus ir kādas svarīgas figūras – radinieki, draugi, kolēģi utt, tad pirmkārt ir jāmaina attieksme pret šiem cilvēkiem.
Spēlē savu lomu – uzzini savu vietu šajā ķēdē un tas dod pārliecību par to, ka es neesmu vienkārši nekam nederīgs aparāts, kurs nezin savu vietu un pielietojumu, bet gan stingri sakārtotas sistēmas daļa.

Kā tikko es jūtos piederīgs šai sistēmai, caur mani sāk plūst enerģija visiem maniem “es gribu”. Ir par maz būt lampiņai – tā var gulēt kastītē gadiem ilgi neaiztikta un nevienam nevajadzīga. Lampiņas jēga ir izstarot gaismu nevis gulēt kastītē 🙂

— Padalies, lūdzu, kāda ir tava pieredze stāvoklī, kad jūties veselas sistēmas noderīgs elements?

Jā, burtiski vakardien es ar skrituļslidām nobraucu 15 kilometrus un ļoti apmierināts gāju mājās, jūtoties izpildījis savu pienākumu pret savu ķermeni. Eju… Man smaida burtiski katrs orgāns un attiecīgi arī sejā plats smaids. Cilvēki uz mani atskatās, bet es smaidu ne jau viņiem, bet vienkārši tāpēc, ka nevaru nesmaidīt.

Katrs no mums kaut reizi dzīvē ir izjutis laimi it kā bez redzama iemesla un arī milzīgu gandarījumu un prieku par izpildītu pienākumu. Kad, piemēram, es nokārtoju skolā eksāmenu, vai pēc treniņa, kad pabeidzu kādu svarīgu projektu, tad smadzenes atrodas tādā labsajūtā, tādā fantastiskā apziņas stāvoklī, kas arī ir laime – izmainīts apziņas stāvoklis. Un šajā stāvoklī it kā piedzimst un uzdīgst sēklas kaut kam jaunam, parādās atbildes uz jautājumiem, atklāsmes un skaidra sapratne par to, kas jāizdara, lai vēlēšanās piepildītos.

Sarunājās Anna Kuzņecova
Avots: Avīze Vegetarian
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt veselam un dzīvot laimīgi

dziednieks7

Jaunais māceklis jautāja vecajam šamanim:
— Kas uztur hronisku slimību?
— Domas… – atbildēja šamanis.
— Kāpēc cilvēki tik daudz domā par savām slimībām?
— Tāpēc, ka tās viņiem ir vajadzīgas…
— Vajadzīgas? Priekš kam?
— Atpūtai no steigas. Un no tā, ko negribas darīt…
— Bet, ja cilvēki staigā pa ārstiem, tātad tomēr vēlas no tām atbrīvoties?
— Nē, viņi vēlas atbrīvoties no nepatīkamajiem simptomiem, nevis slimībām, kas viņus sargā pašus no sevis…
— No sevis?… bet vai tad nevar aizsargāties kaut kā produktīvāk?
— Var… Taču tad jāmaina dzīve.
— Kādā veidā?
— Tieši slimībā esot aiziet no visa, ko nemīli pie tā, ko gribētos darīt un kas dod prieku darbā, hobijos un sadzīvē….
— Tad slimība no palīga pārvērtīsies par kaut ko nevajadzīgu un traucējošu un sekojoši arī sāks izzust…
— Taču mainīt dzīvi nav viegli…. Vieglāk ir slimot…
Un, atrodot prasmīgu ārstu, periodiski atpūsties, arvien dziļāk ieslīgstot slimībā.
— Mh… bet kā tad ar ārstiem?
— Nekoncentrēties uz sekām, bet sākt ar cēloņiem. Un motivēt cilvēkus pārmaiņām, neskatoties uz viņu neapmierinātību un pretestību…
— Bet, ja nu ārsti to neprot?
— Lai mācās, ja vēlas kļūt par dziedniekiem, kas maina likteņus. Ir daudz vieglāk būt par simptomu ārstētāju, ērtāk un naudīgāk… Taču, ejot šo ceļu, agri vai vēlu pazudīs jēga un pazudīs bauda no sava darba…
… un dzīves beigās nebūs ko atcerēties…

Avots: ezo_news
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tur es satikos pats ar sevi

smaids

Savulaik man nācās strādāt kādā organizācijā, kas apkalpoja bijušos partijas funkcionārus – nomenklatūras darbiniekus.

Lai arī visi viņi bija pelnītā atpūtā, tomēr mūsu organizācijā ieradās ar ļoti augstām ambīcijām. Visiem viņiem bija augstprātīga gaita, kā bērnam, kurš sen jau pietaisījis bikses, bet pats par to aizmirsis.

Vienu vārdu sakot, nokāpis no zirga, bet sedlus starp kājām aizmirsis izņemt! Katru no viņiem mēs pazinām kā raibu suni.

Reiz mans kolēģis norādīja man uz vienu pacientu, sakot: “Šis cilvēks ir vesels”. Es neticēju, tāpēc, ka ļoti labi viņu zināju. Tas bija bijušais ministrs, kurš nu jau daudzus gadus slimoja ar ļoti ielaistas formas Parkinsona slimību. Jūs jau ziniet, ka tā nozīmē smadzeņu bojājumus?

Viens no slimības simptomiem izpaužas kā pilnīgs sejas mīmikas trūkums. Seja paliek kā maska.

Pilnībā viņu pārbaudījis, es secināju, ka viņš patiešām ir vesels. Sāku jautāt: “Kur un kā jūs ārstējāties?”

Un viņš man stāstīja par kaut kādu Templi, taču, ja godīgi, tam es nepievērsu pārāk lielu uzmanību. Un, lai arī visu cītīgi pierakstīju, pēc laiciņa biju jau aizmirsis.

Nākamajā gadā profilaktiskās apskates laikā mēs secinājām, ka viņam piebiedrojušies ir vēl četri cienījama vecuma kungi. Viņi daudzus gadus bija slimojuši ar nedziedināmām kaitēm, bet tagad bija kā “gurķīši”.

Izradījās, pensionārs-ministrs arī viņus bija aizsūtījis tur pat, kur pats izārstējās.

Man bija nopietni jautājumi, jo tas viss, ko redzēju, absolūti neierakstījās manā pasaules uzskatā, kas bija veidojies daudzu gadu prakses rezultātā.
Šoreiz es ļoti cītīgi viņus izprašņāju un visu pierakstīju.

Izrādījās, ka kalnos ir Uguns Pielūdzēju Templis, kur katras 40 dienas pieņem ļaužu grupas, kuri vēlās izdziedināties. Galvenokārt tas notiek vasarās, jo ziemā tur nav nekādas iespējas nokļūt.

Es nolēmu doties turp un pats savām acīm redzēt, kā notiek brīnumainā izdziedināšanās. Mēs nolēmām turp doties kopā ar maniem draugiem: režisoru un televīzijas operatoru. Viņi strādāja valsts televīzijā un veidoja programmu “Pasaule ap mums”.

Noteiktajā dienā tuvāk naktij mēs bijām nokļuvuši līdz satikšanās vietai. Mūsu mašīna aizbrauca. Mums bija apsolīts transports mūsu tālākai vešanai. Un pēkšņi mes uzzinām, ka šis transports ir – ēzeļi.

Uz Templi kalnos ved ceļš un izrādās, ka 26 km ir jāiet kājām, vai jājāj ēzeļa mugurā. Bet, ņemot vērā to, ka mēs atbraucām vēlāk par visiem, mums uz trijiem bija atlikuši tikai divi ēzeļi.

Es uzsāku aģitācijas kampaņu. Saku: “Vai jūs kādreiz esat kalnos kāpuši? Pamēģināsim, labi?” Operators bija apmēros diezgan paliels vīrs, apmēram 130kg, pieciem dubultzodiem un milzīgu vēderu. Bet, neskatoties uz milzīgajiem apmēriem, romatiķis viņā vēl tomēr bija dzīvs. Tāpēc ar vairākumu balsu mēs pirmo šķērsli bijām veikuši.

Visu aparatūru uzstutējām ēzeļu mugurās un sākām savu ceļu.

Pirmais čīkstēt sāku es, jo kājās man bija pilsētas kurpes, kas ātri vien noberza kājas un tās nežēlīgi sāpēja. Taču es tomēr gāju un domāju: “Ja jau reiz tāāādi slimnieki izdziedinājās, tad, pierakstot katru recepti, es pilsētā kļūšu par Lielu Dakteri”.

Bet pēc tam, pēc desmit kilometriem operators apsēdās ceļa vidū un teica

– Viss, sitiet mani nost, es eju atpakaļ.
Mēs sākām viņu atrunāt:

— Kur tu iesi? Kāda starpība uz kuru pusi iet, tos pašus 10 km nāksies iet atpakaļ. Tad jau labāk uz priekšu!
Pierunājām. Gala punktā mēs nonācām pusnaktī. Mūs izvietoja naktsmītnēs. Nākošajā rīta modināja 11tos. Visus savāca kopā un teica:

– Mēs jums visiem lūdzam mūsu Templī negrēkot. Tas, kurš to neievēros, palīdzēs mums saimniecībā – nesīs ūdeni. Izradās, ka šajā Templī par grēku tiek uzskatīta staigāšana ar drūmu ģīmi. Es jau biju ievērojis, ka mūki visi staigā ar tādu vieglu smaidiņu sejā un gaita viņiem tāda stalta un viegla, un stāja kā cipresēm – taisna, tā, it kā koku būtu norijuši.

Sanāk, ka mums visu laiku jāsmaida. Mēs paklausījām, drusku pasmaidījām, bet jau pēc divām minūtēm vecais pilsētas ieradums staigāt ar pilsētas fizionomiju, mūžīgi skābu un neapmierinātu, ņēma virsoku…

Un vispār, es biju cerējis ieraudzīt zeltītus kupolus un ko tamlīdzīgu, bet te visapkārt bija mazas kārtīgas mājeles un viss. Gan tiesa, pie katras no tām visu laiku dega uguns. Viņi pielūdza Uguni un Sauli. Bet ar Templi tam visam nebija nekādas lidzības.

Gadījās tā, ka mūki bija atraduši vietu, kur no pazmes dzīlēm zemes virsū iznāk dabas gāze un te – kalna virsotnē bija izveidojuši savu Templi.

Es sāku jautāt:

– Kad jūs sāksiet pieņemt slimos un uzstādīt viņiem diagnozes? Kad sāksiet ārstēt?
Un tad, izrādījās, ka te vispār nevienu nepieņem un nevienu neārstē. Tas man bija pirmais šoks.

Otrais, mūsu transportu – ēzeļus bija savācis saimnieks. Bet ar tādām paunām, kā mums, tālu netiksi Iekritām! Nepietiek, ka esam nokļuvuši Templī, kurā neviens nevienu nekad neārstē un netaisās ārstēt, bet aizbraukt nevaram. Un vēl mums jāstaigā ar stulbu smaidu sejā, kad iekšā viss vārās dusmās un niknumā!

Redzu, operators tā uzmanīgi uz mani skatās, it kā kaut kas nelabs būtu padomā. Bet režisors ar ironiju sejā saka:
– Kur tu mūs esi atvedis, zinātniek nelaimīgais?….

Bet man pašam kā justies?

Pēc tam sākās “koncerti”. Kādi piecpadsmit no 30 cilvēkiem devās pēc ūdens. Man arī nācās, jo…. Paši saprotiet, kāpēc…. nācās “palīdzēt saimniecībā”.

Stāvs, vertikāls kalns, apmēram 600m augsts, bet apkārt pa serpentīnu 4km turp, 4km atpakaļ. Un pa tādu ceļu mēs bijām šeit ieradušies naktī?! Kad es to ieraudzīju, man gandrīz spontānais piemetās

Iedomajieties!? Nepietiek, ka šī vertikālā siena ir augstāka par Ostankino torni, bet dažviet mēs bijām kāpuši pa baļķiem, kas iedzīti kalnā. Savulaik tie bija kalpojuši kā paceļamie tilti, kas nosprostoja ceļu nelabvēļiem, kuri vēlējas tikt kalnā.

Līdzi bija jānes sešpadsmit litri ūdens, un 5kg smags bija pats trauks. Tātad kalnā mums bija jāuznes kopsummā 21 kg. Visērtāk to būtu bijis nest uz galvas. Tad es arī uzzināju patieso mugurkaula nozīmi.

Mugurkauls bija vajadzīgs, lai galva neiekristu biksēs.

Pirmo reizi, kad devos pec ūdens, es Templī atgriezos ap četriem-pieciem vakarā, pārguris, bet ar smaidu sejā, katram gadījumam. Pēkšņi pie manis pienāk viens no mūkiem un tā labestīgi saka:

Lūdzu, aizejiet vēlreiz.

– Kāpec? Es taču jau biju!!!!– un jūtu, ka man no šausmām sākas dzemdību krampji, neskatoties uz to, ka esmu vīrietis.

– Kad jūs kāpāt augšup, jūs JAU sev līdzi nesāt grēku!

– Nē, es smaidīju! – es izmisīgi sāku strīdēties. Iedomājieties, es tikko biju nogājis 8km, pirms tam 26 km, bez pusdienām, bez vakariņām. Kājas pagalam, piepampušas, sāp no noguruma, bet tev saka “vēlreiz”! Tā jau var nosprāgt!

– Naciet līdzi, mēs jums kaut ko parādīsim!

Un vienā no lodziņiem, es ieraudzīju vērotāju ar binokli un sapratu, ka mana taisnošanās ir velta. Visi, kas kāpa augšup ar savu nastu, bija redzami ka uz delans. Nācās iet atpakaļ. Es kāpu lejā un laiku pa laikam, atceroties savu muļķību, nikni kliedzu “ā-ā-ā….!!!” Esmu nokļuvis vietā, kur sēž kaut kādi idioti un ļauju par sevi ņirgāties.

Tagad es smaidīju zvērīgu smaidu un katram pretimnācējam teicu: “Smaidi, muļķi, viņi no augšas mūs teleskopā vēro! Par konsultāciju iepilini puslitru ūdens manā traukā”. Tagad manā traukā jau kaut kas šļakstēja. Es kādu mirkli pasēdēju un gāju atpakaļ.

Tad, lūk, kāpēc tad, kad saviem pacientiem jautāju, kā viņus ārstēja, viņi smaidot izvairījas no atbildes: “Saprotiet, to ir grūti izskaidrot”.

Vārtu priekšā es sevi noķēru, ka ir jau tumšs, bet es vēljoprojām smaidu. Ļoti labi, ja nu gadījumā viņiem ir nakts redzamības iekārtas!

Es biju badā, pārguris, knapi aizvilkos līdz savai cellei un tikko kā atviegloti nopūtos, novācot no sejas šo idiotisko smaidu (seja jau bija piekususi), kā pēkšņi sajutu, ka mani kāds vēro. Sirds nodrebēja. Es atkal pasmaidīju jau ierasto smaidu līdz ausīm, spēji pagriezos un ieraudzīju…. Kā jūs domajat, ko?

Sevi!

Izrādās, pie sienas karājās spogulis. Mana seja bija netīra noputējusi, ar sliedēm no sviedru strautiņiem un nedabisku smaidu no auss līdz ausij. Un te nu mani piemeklēja histērija. Es sāku skaļi un nevaldāmi smieties. Žokļi sāpēja, vēders sāpēja, bet es nespēju nomierināties. Es smējos par absurdo situāciju, kuru pats sev biju radījis.

Šos trakos smieklus bija izdzirdējuši režisors un operators un arī sāka smieties. Pēc tam, ritīgi izsmējušies, sāka uz mani tā dīvaini skatīties….

Ar katru dienu arvien mazāk palika cilvēku, kuri stiepa ūdeni. Pēc nedēļas vairs nebija neviena. Pēc tam mūs visus savāca kopā un teica:

– Paldies, ka jūs ienesāt gaismu mūsu Templī. Ja jums ir vajadzīgs ūdens, varat paņemt to tur. Un atvēra vārtiņus, kas veda uz akmens mājiņu Tempļa teritorijā. Viesu daļa bija no mūku telpas atdalīta ar sienu un izrādās, ka mājiņas iekšpusē ir strautiņš. Viņi to bija izbūvējuši tāpēc, lai strautiņš ziemā neaizsaltu.

Bet trauks ar ūdeni bija speciāli izdomāts veids, kā “vienkāršās lietas caur kājām aiznest līdz mūsu galvām”.

Izrādījās, ka ikviens, kurš atnāca šajā Templī, uzskatīja sevi par gudru un katram bija savas ambīcijas. Un lai “izārstētu” cilvēku augstprātību, mūki bija izdomājuši šādu, ļoti efektīvu un vienkāršu veidu.

Es arī turp gāju ar savu hartu, gudrs, salasījies, piebāzts zināšanām par kaut kādām spējam, kuru citiem nav. Viņi – stulbeņi, bet es – tāds gudrs! Nedēļas laikā no manis “izsita” visu šo manu stulbumu. Nedēļas laikā viņi mani pataisīja par cilvēku.

Tur es satikos pats ar sevi. Man atkal bija kļuvušas interesantas puķītes, tārpiņi, vabolītes. Es pats rāpoju un vēroju, kā tie kustās. Un es pēkšņi sajutos kā bērns. Un redzēju, ka ar pārējeim arī notiek tādas pat lietas. Mēs bijām aizmirsuši savus rangus, bet pats interesantākais, ka smaidot, pilsētnieku mīmika, kura agrāk bija tik ierasta, atkāpās un tagad mēs to izjutām kā atkāpi no normas.

Vai esat redzējuši, kā tas ir, kad pieauguši cilvēki spēlē bērnu spēles? Smieklīgi vai ne? Bet mēs spēlējām. Un tas mums šķita normāli.

Pēc tam es ievēroju, ka cilvēki saka: “Man kļuva daudz vieglāk. Man ir labāk”. Sākumā es to saistīju ar laika apstākļiem, dabu….. te taču kalni!

Bet tikai pēc tam secināju, ka galvenais noslēpums ir mīmikā un stājā.

Četrdesmitajā dienā es atnācu pie tempļa vadītāja un teicu: “Es vēlos palikt šeit”.

– Dēls, tu esi pārāk jauns. Nedomā, ka mēs te esam aiz labas dzīves. Mūki, kuri ir šeit, ir vāji ļaudis. Viņi nav spējīgi palikt tīri starp netīrumiem. Viņi nav pieraduši pie normālas dzīves un tāpec mūk no grūtībām. Mēs esam šeit tāpec, lai jūs varētu paņemt un tālāk Dvēselē nest līdzi gaismu. Jūs esat stipri ļaudis un jums ir imunitāte.

Es jautāju: “Droši vien es esmu vienīgais no grupas, kurš atnāca pie Jums?”

– Tu esi viens no pēdējiem.

Izradās, ka gandrīz visi no mūsu grupas jau bija paspējuši pabūt pie klostera vadītāja ar lūgumu atļaut viņiem šeit palikt.

Saprotiet?

Pēc 40 dienām mēs pametām Templi. Atpakaļceļā sastapām grupu cilvēkus, kuri vēlējās tapt dziedināti, tāpat kā mēs pirms 40 dienām. Traks var palikt! Kādi ģīmji! Tas bija bars ar cilvēkēdājiem, kuri metās mums virsū:

– Palīdzēja? Ar ko slimoji? Ko dod? Visiem palīdz? Es atbildēju:

– Katrs dabūs pēc nopelniem!
Skatos uz mums – uz viņiem, uz mums – uz viņiem. Mēs visi smaidām…

Pēkšņi jutu, ka atkāpjos. Viņi arī it kā raustās no mums kā no spitālīgajiem. Blakus man, atbalstījies uz savu dēlu rokām, stāvēja astoņdesmit gadīgs večuks. Viņš teica: “Vai tiešām mēs bijām tādi?”

Kad atgriezos pilsētā, ieraudzīju pūli ar bezdvēseliskiem, vienaldzīgiem, absolūti indifferentiem cilvēkiem, kuri nenormāli kaut kur steidzas, paši nezin, kur un kāpēc. Bija smagi atkal pierast pie pilsētas dzīves ritma.

Taču kaut kas manī bija izmainījies uz visiem laikiem. Es pēkšņi jutos kā absurda teātrī un dzīve pilsētā man sāka šķist tukša un nesvarīga. Nebija iespējams skatīties uz šīm sejām. Tas bija diskomforts. Bet es taču vēl nesen biju tāds pats kā viņi.

Pēc tam, kad izgāju darbā, man bija jāpārbauda, vai patiešām visa atveseļošanās jēga ir smaidā un stājā? Bet, ja nu pēkšņi laika apstākļos, klimata joslā vai vēl kādos svarīgos apstākļos?!

Poliklīnikas sporta zālē mēs organizējām nodarbības.

Uzaicinājām pacientus-brīvpratīgos no tiem, kas atrodas mūsu uzskaitē, paskaidrojām viņiem uzdevumu un sākām treniņus.

Dienā trenējāmies stundu-divas. Vienkārši staigājām pa zāli, saglabājot taisnu stāju un smaidu sejā. Bet saglabāt smaidu sejā visu laiku ir tik grūti. Neticiet?

Pamēģiniet uz ielas turēt taisnu muguru un smaidīt, momentā sajutīsiet apkārtējas pasaules spiedienu! Īpaši sākumā tas būs ļoti smagi un grūti.

Tu ej, ej un pēkšņi jūti, ka tu atkal kraties kā lietišķa desiņa. Pēc 15 minūtēm ieskaties kadas vitrīnas spogulī un redzi, ka tev pretī veras drūms ģīmis.

Tev būs krietni jāpacīnās, lai pretotos vides spiedienam, kas centīsies tevi samalt. Lai tu paliktu tu pats, būs vajadzīga griba.

Pēc kāda laika no mūsu nodarbību sākuma, sāka uzrasties interesantas problēmas.

Kāds mūsu entuziasts saka:

– Es esmu pazaudējis savas brilles. Savulaik no Francijas atvedu. Tik daudzus gadus nēsāju, bet tagad kaut kur esmu pazaudējis.

Kāpec pazaudēji? Kaut kā pazuda vajadzība pēc tām.
Vienam citam pēkšņi sāka strādāt zarnu trakts.
Trešais sāka dzirdēt, bet dzirdes problēmas viņu bija vajājušas jau kopš bērnības. Uzlabojumi bija visiem.

No šādiem rezultātiem man burtiski “brauca jumts”. Es nespēju saprast, kāpec cilvēki tik daudzus gadus slimo, bet no kaut kādas “taisnas stājas un smaida” atveseļojas.

Tad laboratorijas apstākļos mēs sākām pētīt, kādas izmaiņas notiek organismā. Un tādā veidā viens gadījums pārvērtās par fundamentālu zinātnisku atklājumu.

Kas notika ar operatoru un režisoru?

Operators notievēja, viņa svars vel joprojām turas pie apmēram 85 kg. Viņš ir atbrīvojies no savām kaitēm.

Bet pats fantastiskākais rezultāts bija režisoram. Pirms daudziem gadiem viņš bija šķīries no sievas, jo traki dzēra. Pēc šī mūsu kopīgā pasākuma, viņš atmeta dzeršanu un atkal apprecējās ar savu sievu.

Autors: Mirzakarīms Norbekovs (Latvijā vairāk pazīstams ar iedvesmojošo grāmatu “Muļķa pieredze jeb Kā atgūt redzi un tikt vaļā no acenēm”. Šis uzbeku veselības atjaunošanas programmas izveidotājs daudzviet pasaulē, arī Latvijā ir zināms kā efektīvu atvseseļošanās kursu (ne tikai redzes) izveidotājs un vadītājs).
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vēlies būt vesels? Slavē sevi!

woman-3218052_1920

Zinātne apstiprina: lai justos labi un dzīvotu ilgi, ir jābūt ar sevi apmierinātam!

Kā tu atbildētu uz jautājumu: vai pietiekami daudz nodarbojies ar sportu? Vairāk kā citi tava vecuma cilvēki? Mazāk? Cik? No tā, kā tu atbildēsi uz šo jautajumu, būs atkarīga priekšlaicīgas nāves riska pakāpe, tā runā Stenfordas universitātes psihologi – pētnieki Oktāvija Zarta un Alija Krama.

Šie pētījumi publicēti žurnālā Health Psychology Journal.

Izrādās, ka cilvēki, kuri uzskata, ka viņu fiziskās slodzes ir nepietiekamas, nomirst ātrāk.
Vēlreiz: ne tie, kuri nodarbojas ar sportu retāk kā citi, bet tie, kuri UZSKATA, ka nodarbojas reti.

Psihologi izanalizēja vairāk kā 60 000 cilvēku anketu. Aptaujās tika fiksētas fiziskās slodzes, veselības stāvoklis, galvenie biogrāfijas dati un daudz citu parametru. Dalībniekiem tika piestiprināti soļu skaitītāji, lai noskaidrotu, kāda ir viņu reālā kustību aktivitāte. Un īpaši interesanti bija salīdzināt rezultātus ar atbildēm, kuras cilvēki sniedza uz jautājumu: “Kā jūs vērtējat savas fiziskās aktivitātes līmeni: vairāk kā citiem, mazāk vai līdzīgi?”

21 gadu pēc šīs aptaujas, pētnieki salīdzināja datus ar nacionālā iedzīvotāju reģistra datiem un ierakstiem tajos par miršanu. Ar statistiskās modelēšanas palīdzību, kas ņem vērā vecumu, ķermeņa masas indeksu, hronisko slimību daudzumu un citus faktorus, viņi noskaidroja, ka tiem, kuri anketās nosauca savu fizisko slodžu līmeni par nepietiekamu, priekšlaicīgas nāves ticamība pieauga par 71% augstāk, kā tiem, kuri bija apmierināti ar sevi.

Ideju par šādu eksperimentu Oktāvija Zarta aizguva no savu pirmo gadu pieredzes Stenfordā.
Viņa pati ir dzimusi Vācijā un līdz brīdim, kad ieradās ASV, viņa bija paspējusi mācīties gan Francijā gan Anglijā, kur uz universitāti devās ar velosipēdu, laiku pa laikam apmeklēja sporta zāli un uzskatīja, ka ar to pilnīgi pietiek, lai būtu labā fiziskā formā. Viņa ievēroja, ka Stenfordā visi “briesmīgi nodarbojas ar sportu”. Un pati sāka domāt, ka laikam parāk maz sevi noslogo.

“Pēkšņi mani parņēma sajūta, ka visus šos gadus es esmu dzīvojusi aplamu dzīvesveidu, un ļoti maz esmu rūpējusies par savu veselību. Es centos savā ikdienā iekļaut vairāk sporta aktivitāšu un, to darot, izjutu milzīgu stresu”.

Un pēc tam viņa nokļuva katedrā pie profesores Kramas, kas nodarbojās ar pētījumiem par to, kā psiholoģiskie uzstādījumi ietekmē veselību.
Piemēram, 2007. gadā Alija Krama veica eksperimentu, kurā piedalījās viesnīcu apteksnes. Pēc tam, kad viņām paskaidroja, ka viņu fiziskās aktivitātes līmenis darbā atbilst rekomendētajai normai, daudzas no tām, kuras sevi uzskatīja par neaktīvām, pēkšņi notievēja, viņām samazinājās tauku saturs organismā un pazeminājās asinsspiediens.

Psihologi piedāvā veirākus ticamus izskaidrojumus tam, ka mūsu psiholoģistkais noskaņojums tik brīnumaini ietekmē mūsu veselību.
Viss slēpjas mūsu pozitīvajā vai negatīvajā motivacijā (pātaga un “prjaņiks”).

Ja tev saka, ka tu patiesībā esi malacis un aktīvists, tu gluži dabiski sagribi atbilst tādam imidžam; iespējams, tu pat sāksi vairāk nodarboties ar sportu. Bet tie, kuri uzskata, ka ir “maisis” un neveikli resnuļi, visticamākais, arī turpmāk paliks neaktīvi un jutīsies neapmierinati ar sevi. Un, skaidrs, ka tass ir stress un līdz depresijai nav tālu.

Sanāk, ka tie, kuri sevi uzskata par aktīviem un veseliem, vairums gadījumu, tādi arī būs (pēc objektīviem medicīniskiem rādītājiem).

Tie, kuri nepārtraukti raizējas par savu veselības stāvokli, par to, ka pārāk maz nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm, paši sevi padara slimus. Tas, cik tu esi apmierināts vai neapmierināts ar sevi, vai salīdzini sevi ar citiem – ir ārkārtīgi spēcīgs instruments, kas ietekmē tavu veselības stavokli. Placebo efektu neviens nav atcēlis.

Pētījuma autori uzsver: saikne ir.

“Sociālā reklāma, kas propogandē veselīgu dzīves veidu, parasti cenšas likt cilvēkiem mainīt savus ieradumus: veselīgāk ēst, vairāk sportot, pazemināt stresa līmeni. Taču palaiž garām vienu ļoti svarīgu sastāvdaļu: attieksmi pašam pret sevi.”

“Prjaņiks” – viņi saka, stradā labāk par pātagu.

“No vienas vien domas par to, ka tu kaut ko dari nepareizi, rodas stress, paātrinās sisrdsdarbība, paaugstinās asinsspiediens. Un to mēs izjūtam pastāvīgi, vienkārši neievērojam, nepievēršam tam uzmanību, ignorējam to faktu, ka mūsu psiholoģiskais stāvoklis visspēcīgākajā veidā ietekmē mūsu fizioloģiju.”

Tā kā nevajag domāt, ka vienīgais ceļš uz veselību ir ikdienas sporta zāles apmeklējumi. Ja dienas gaitā tu uzkāp un nokāp pa kāpnēm, pastaigajies, brauc ar velosipēdu, pastaigājies ar suni, iespējams, ar to pilnībā pietiek, lai sevi uzslavētu!!!! Un ar to spertu pirmo soli ceļā uz veselību.

Avots: https://theageofhappiness.com
Tulkoja: Ginta FS