Tur es satikos pats ar sevi

smaids

Savulaik man nācās strādāt kādā organizācijā, kas apkalpoja bijušos partijas funkcionārus – nomenklatūras darbiniekus.

Lai arī visi viņi bija pelnītā atpūtā, tomēr mūsu organizācijā ieradās ar ļoti augstām ambīcijām. Visiem viņiem bija augstprātīga gaita, kā bērnam, kurš sen jau pietaisījis bikses, bet pats par to aizmirsis.

Vienu vārdu sakot, nokāpis no zirga, bet sedlus starp kājām aizmirsis izņemt! Katru no viņiem mēs pazinām kā raibu suni.

Reiz mans kolēģis norādīja man uz vienu pacientu, sakot: “Šis cilvēks ir vesels”. Es neticēju, tāpēc, ka ļoti labi viņu zināju. Tas bija bijušais ministrs, kurš nu jau daudzus gadus slimoja ar ļoti ielaistas formas Parkinsona slimību. Jūs jau ziniet, ka tā nozīmē smadzeņu bojājumus?

Viens no slimības simptomiem izpaužas kā pilnīgs sejas mīmikas trūkums. Seja paliek kā maska.

Pilnībā viņu pārbaudījis, es secināju, ka viņš patiešām ir vesels. Sāku jautāt: “Kur un kā jūs ārstējāties?”

Un viņš man stāstīja par kaut kādu Templi, taču, ja godīgi, tam es nepievērsu pārāk lielu uzmanību. Un, lai arī visu cītīgi pierakstīju, pēc laiciņa biju jau aizmirsis.

Nākamajā gadā profilaktiskās apskates laikā mēs secinājām, ka viņam piebiedrojušies ir vēl četri cienījama vecuma kungi. Viņi daudzus gadus bija slimojuši ar nedziedināmām kaitēm, bet tagad bija kā “gurķīši”.

Izradījās, pensionārs-ministrs arī viņus bija aizsūtījis tur pat, kur pats izārstējās.

Man bija nopietni jautājumi, jo tas viss, ko redzēju, absolūti neierakstījās manā pasaules uzskatā, kas bija veidojies daudzu gadu prakses rezultātā.
Šoreiz es ļoti cītīgi viņus izprašņāju un visu pierakstīju.

Izrādījās, ka kalnos ir Uguns Pielūdzēju Templis, kur katras 40 dienas pieņem ļaužu grupas, kuri vēlās izdziedināties. Galvenokārt tas notiek vasarās, jo ziemā tur nav nekādas iespējas nokļūt.

Es nolēmu doties turp un pats savām acīm redzēt, kā notiek brīnumainā izdziedināšanās. Mēs nolēmām turp doties kopā ar maniem draugiem: režisoru un televīzijas operatoru. Viņi strādāja valsts televīzijā un veidoja programmu “Pasaule ap mums”.

Noteiktajā dienā tuvāk naktij mēs bijām nokļuvuši līdz satikšanās vietai. Mūsu mašīna aizbrauca. Mums bija apsolīts transports mūsu tālākai vešanai. Un pēkšņi mes uzzinām, ka šis transports ir – ēzeļi.

Uz Templi kalnos ved ceļš un izrādās, ka 26 km ir jāiet kājām, vai jājāj ēzeļa mugurā. Bet, ņemot vērā to, ka mēs atbraucām vēlāk par visiem, mums uz trijiem bija atlikuši tikai divi ēzeļi.

Es uzsāku aģitācijas kampaņu. Saku: “Vai jūs kādreiz esat kalnos kāpuši? Pamēģināsim, labi?” Operators bija apmēros diezgan paliels vīrs, apmēram 130kg, pieciem dubultzodiem un milzīgu vēderu. Bet, neskatoties uz milzīgajiem apmēriem, romatiķis viņā vēl tomēr bija dzīvs. Tāpēc ar vairākumu balsu mēs pirmo šķērsli bijām veikuši.

Visu aparatūru uzstutējām ēzeļu mugurās un sākām savu ceļu.

Pirmais čīkstēt sāku es, jo kājās man bija pilsētas kurpes, kas ātri vien noberza kājas un tās nežēlīgi sāpēja. Taču es tomēr gāju un domāju: “Ja jau reiz tāāādi slimnieki izdziedinājās, tad, pierakstot katru recepti, es pilsētā kļūšu par Lielu Dakteri”.

Bet pēc tam, pēc desmit kilometriem operators apsēdās ceļa vidū un teica

– Viss, sitiet mani nost, es eju atpakaļ.
Mēs sākām viņu atrunāt:

— Kur tu iesi? Kāda starpība uz kuru pusi iet, tos pašus 10 km nāksies iet atpakaļ. Tad jau labāk uz priekšu!
Pierunājām. Gala punktā mēs nonācām pusnaktī. Mūs izvietoja naktsmītnēs. Nākošajā rīta modināja 11tos. Visus savāca kopā un teica:

– Mēs jums visiem lūdzam mūsu Templī negrēkot. Tas, kurš to neievēros, palīdzēs mums saimniecībā – nesīs ūdeni. Izradās, ka šajā Templī par grēku tiek uzskatīta staigāšana ar drūmu ģīmi. Es jau biju ievērojis, ka mūki visi staigā ar tādu vieglu smaidiņu sejā un gaita viņiem tāda stalta un viegla, un stāja kā cipresēm – taisna, tā, it kā koku būtu norijuši.

Sanāk, ka mums visu laiku jāsmaida. Mēs paklausījām, drusku pasmaidījām, bet jau pēc divām minūtēm vecais pilsētas ieradums staigāt ar pilsētas fizionomiju, mūžīgi skābu un neapmierinātu, ņēma virsoku…

Un vispār, es biju cerējis ieraudzīt zeltītus kupolus un ko tamlīdzīgu, bet te visapkārt bija mazas kārtīgas mājeles un viss. Gan tiesa, pie katras no tām visu laiku dega uguns. Viņi pielūdza Uguni un Sauli. Bet ar Templi tam visam nebija nekādas lidzības.

Gadījās tā, ka mūki bija atraduši vietu, kur no pazmes dzīlēm zemes virsū iznāk dabas gāze un te – kalna virsotnē bija izveidojuši savu Templi.

Es sāku jautāt:

– Kad jūs sāksiet pieņemt slimos un uzstādīt viņiem diagnozes? Kad sāksiet ārstēt?
Un tad, izrādījās, ka te vispār nevienu nepieņem un nevienu neārstē. Tas man bija pirmais šoks.

Otrais, mūsu transportu – ēzeļus bija savācis saimnieks. Bet ar tādām paunām, kā mums, tālu netiksi Iekritām! Nepietiek, ka esam nokļuvuši Templī, kurā neviens nevienu nekad neārstē un netaisās ārstēt, bet aizbraukt nevaram. Un vēl mums jāstaigā ar stulbu smaidu sejā, kad iekšā viss vārās dusmās un niknumā!

Redzu, operators tā uzmanīgi uz mani skatās, it kā kaut kas nelabs būtu padomā. Bet režisors ar ironiju sejā saka:
– Kur tu mūs esi atvedis, zinātniek nelaimīgais?….

Bet man pašam kā justies?

Pēc tam sākās “koncerti”. Kādi piecpadsmit no 30 cilvēkiem devās pēc ūdens. Man arī nācās, jo…. Paši saprotiet, kāpēc…. nācās “palīdzēt saimniecībā”.

Stāvs, vertikāls kalns, apmēram 600m augsts, bet apkārt pa serpentīnu 4km turp, 4km atpakaļ. Un pa tādu ceļu mēs bijām šeit ieradušies naktī?! Kad es to ieraudzīju, man gandrīz spontānais piemetās

Iedomajieties!? Nepietiek, ka šī vertikālā siena ir augstāka par Ostankino torni, bet dažviet mēs bijām kāpuši pa baļķiem, kas iedzīti kalnā. Savulaik tie bija kalpojuši kā paceļamie tilti, kas nosprostoja ceļu nelabvēļiem, kuri vēlējas tikt kalnā.

Līdzi bija jānes sešpadsmit litri ūdens, un 5kg smags bija pats trauks. Tātad kalnā mums bija jāuznes kopsummā 21 kg. Visērtāk to būtu bijis nest uz galvas. Tad es arī uzzināju patieso mugurkaula nozīmi.

Mugurkauls bija vajadzīgs, lai galva neiekristu biksēs.

Pirmo reizi, kad devos pec ūdens, es Templī atgriezos ap četriem-pieciem vakarā, pārguris, bet ar smaidu sejā, katram gadījumam. Pēkšņi pie manis pienāk viens no mūkiem un tā labestīgi saka:

Lūdzu, aizejiet vēlreiz.

– Kāpec? Es taču jau biju!!!!– un jūtu, ka man no šausmām sākas dzemdību krampji, neskatoties uz to, ka esmu vīrietis.

– Kad jūs kāpāt augšup, jūs JAU sev līdzi nesāt grēku!

– Nē, es smaidīju! – es izmisīgi sāku strīdēties. Iedomājieties, es tikko biju nogājis 8km, pirms tam 26 km, bez pusdienām, bez vakariņām. Kājas pagalam, piepampušas, sāp no noguruma, bet tev saka “vēlreiz”! Tā jau var nosprāgt!

– Naciet līdzi, mēs jums kaut ko parādīsim!

Un vienā no lodziņiem, es ieraudzīju vērotāju ar binokli un sapratu, ka mana taisnošanās ir velta. Visi, kas kāpa augšup ar savu nastu, bija redzami ka uz delans. Nācās iet atpakaļ. Es kāpu lejā un laiku pa laikam, atceroties savu muļķību, nikni kliedzu “ā-ā-ā….!!!” Esmu nokļuvis vietā, kur sēž kaut kādi idioti un ļauju par sevi ņirgāties.

Tagad es smaidīju zvērīgu smaidu un katram pretimnācējam teicu: “Smaidi, muļķi, viņi no augšas mūs teleskopā vēro! Par konsultāciju iepilini puslitru ūdens manā traukā”. Tagad manā traukā jau kaut kas šļakstēja. Es kādu mirkli pasēdēju un gāju atpakaļ.

Tad, lūk, kāpēc tad, kad saviem pacientiem jautāju, kā viņus ārstēja, viņi smaidot izvairījas no atbildes: “Saprotiet, to ir grūti izskaidrot”.

Vārtu priekšā es sevi noķēru, ka ir jau tumšs, bet es vēljoprojām smaidu. Ļoti labi, ja nu gadījumā viņiem ir nakts redzamības iekārtas!

Es biju badā, pārguris, knapi aizvilkos līdz savai cellei un tikko kā atviegloti nopūtos, novācot no sejas šo idiotisko smaidu (seja jau bija piekususi), kā pēkšņi sajutu, ka mani kāds vēro. Sirds nodrebēja. Es atkal pasmaidīju jau ierasto smaidu līdz ausīm, spēji pagriezos un ieraudzīju…. Kā jūs domajat, ko?

Sevi!

Izrādās, pie sienas karājās spogulis. Mana seja bija netīra noputējusi, ar sliedēm no sviedru strautiņiem un nedabisku smaidu no auss līdz ausij. Un te nu mani piemeklēja histērija. Es sāku skaļi un nevaldāmi smieties. Žokļi sāpēja, vēders sāpēja, bet es nespēju nomierināties. Es smējos par absurdo situāciju, kuru pats sev biju radījis.

Šos trakos smieklus bija izdzirdējuši režisors un operators un arī sāka smieties. Pēc tam, ritīgi izsmējušies, sāka uz mani tā dīvaini skatīties….

Ar katru dienu arvien mazāk palika cilvēku, kuri stiepa ūdeni. Pēc nedēļas vairs nebija neviena. Pēc tam mūs visus savāca kopā un teica:

– Paldies, ka jūs ienesāt gaismu mūsu Templī. Ja jums ir vajadzīgs ūdens, varat paņemt to tur. Un atvēra vārtiņus, kas veda uz akmens mājiņu Tempļa teritorijā. Viesu daļa bija no mūku telpas atdalīta ar sienu un izrādās, ka mājiņas iekšpusē ir strautiņš. Viņi to bija izbūvējuši tāpēc, lai strautiņš ziemā neaizsaltu.

Bet trauks ar ūdeni bija speciāli izdomāts veids, kā “vienkāršās lietas caur kājām aiznest līdz mūsu galvām”.

Izrādījās, ka ikviens, kurš atnāca šajā Templī, uzskatīja sevi par gudru un katram bija savas ambīcijas. Un lai “izārstētu” cilvēku augstprātību, mūki bija izdomājuši šādu, ļoti efektīvu un vienkāršu veidu.

Es arī turp gāju ar savu hartu, gudrs, salasījies, piebāzts zināšanām par kaut kādām spējam, kuru citiem nav. Viņi – stulbeņi, bet es – tāds gudrs! Nedēļas laikā no manis “izsita” visu šo manu stulbumu. Nedēļas laikā viņi mani pataisīja par cilvēku.

Tur es satikos pats ar sevi. Man atkal bija kļuvušas interesantas puķītes, tārpiņi, vabolītes. Es pats rāpoju un vēroju, kā tie kustās. Un es pēkšņi sajutos kā bērns. Un redzēju, ka ar pārējeim arī notiek tādas pat lietas. Mēs bijām aizmirsuši savus rangus, bet pats interesantākais, ka smaidot, pilsētnieku mīmika, kura agrāk bija tik ierasta, atkāpās un tagad mēs to izjutām kā atkāpi no normas.

Vai esat redzējuši, kā tas ir, kad pieauguši cilvēki spēlē bērnu spēles? Smieklīgi vai ne? Bet mēs spēlējām. Un tas mums šķita normāli.

Pēc tam es ievēroju, ka cilvēki saka: “Man kļuva daudz vieglāk. Man ir labāk”. Sākumā es to saistīju ar laika apstākļiem, dabu….. te taču kalni!

Bet tikai pēc tam secināju, ka galvenais noslēpums ir mīmikā un stājā.

Četrdesmitajā dienā es atnācu pie tempļa vadītāja un teicu: “Es vēlos palikt šeit”.

– Dēls, tu esi pārāk jauns. Nedomā, ka mēs te esam aiz labas dzīves. Mūki, kuri ir šeit, ir vāji ļaudis. Viņi nav spējīgi palikt tīri starp netīrumiem. Viņi nav pieraduši pie normālas dzīves un tāpec mūk no grūtībām. Mēs esam šeit tāpec, lai jūs varētu paņemt un tālāk Dvēselē nest līdzi gaismu. Jūs esat stipri ļaudis un jums ir imunitāte.

Es jautāju: “Droši vien es esmu vienīgais no grupas, kurš atnāca pie Jums?”

– Tu esi viens no pēdējiem.

Izradās, ka gandrīz visi no mūsu grupas jau bija paspējuši pabūt pie klostera vadītāja ar lūgumu atļaut viņiem šeit palikt.

Saprotiet?

Pēc 40 dienām mēs pametām Templi. Atpakaļceļā sastapām grupu cilvēkus, kuri vēlējās tapt dziedināti, tāpat kā mēs pirms 40 dienām. Traks var palikt! Kādi ģīmji! Tas bija bars ar cilvēkēdājiem, kuri metās mums virsū:

– Palīdzēja? Ar ko slimoji? Ko dod? Visiem palīdz? Es atbildēju:

– Katrs dabūs pēc nopelniem!
Skatos uz mums – uz viņiem, uz mums – uz viņiem. Mēs visi smaidām…

Pēkšņi jutu, ka atkāpjos. Viņi arī it kā raustās no mums kā no spitālīgajiem. Blakus man, atbalstījies uz savu dēlu rokām, stāvēja astoņdesmit gadīgs večuks. Viņš teica: “Vai tiešām mēs bijām tādi?”

Kad atgriezos pilsētā, ieraudzīju pūli ar bezdvēseliskiem, vienaldzīgiem, absolūti indifferentiem cilvēkiem, kuri nenormāli kaut kur steidzas, paši nezin, kur un kāpēc. Bija smagi atkal pierast pie pilsētas dzīves ritma.

Taču kaut kas manī bija izmainījies uz visiem laikiem. Es pēkšņi jutos kā absurda teātrī un dzīve pilsētā man sāka šķist tukša un nesvarīga. Nebija iespējams skatīties uz šīm sejām. Tas bija diskomforts. Bet es taču vēl nesen biju tāds pats kā viņi.

Pēc tam, kad izgāju darbā, man bija jāpārbauda, vai patiešām visa atveseļošanās jēga ir smaidā un stājā? Bet, ja nu pēkšņi laika apstākļos, klimata joslā vai vēl kādos svarīgos apstākļos?!

Poliklīnikas sporta zālē mēs organizējām nodarbības.

Uzaicinājām pacientus-brīvpratīgos no tiem, kas atrodas mūsu uzskaitē, paskaidrojām viņiem uzdevumu un sākām treniņus.

Dienā trenējāmies stundu-divas. Vienkārši staigājām pa zāli, saglabājot taisnu stāju un smaidu sejā. Bet saglabāt smaidu sejā visu laiku ir tik grūti. Neticiet?

Pamēģiniet uz ielas turēt taisnu muguru un smaidīt, momentā sajutīsiet apkārtējas pasaules spiedienu! Īpaši sākumā tas būs ļoti smagi un grūti.

Tu ej, ej un pēkšņi jūti, ka tu atkal kraties kā lietišķa desiņa. Pēc 15 minūtēm ieskaties kadas vitrīnas spogulī un redzi, ka tev pretī veras drūms ģīmis.

Tev būs krietni jāpacīnās, lai pretotos vides spiedienam, kas centīsies tevi samalt. Lai tu paliktu tu pats, būs vajadzīga griba.

Pēc kāda laika no mūsu nodarbību sākuma, sāka uzrasties interesantas problēmas.

Kāds mūsu entuziasts saka:

– Es esmu pazaudējis savas brilles. Savulaik no Francijas atvedu. Tik daudzus gadus nēsāju, bet tagad kaut kur esmu pazaudējis.

Kāpec pazaudēji? Kaut kā pazuda vajadzība pēc tām.
Vienam citam pēkšņi sāka strādāt zarnu trakts.
Trešais sāka dzirdēt, bet dzirdes problēmas viņu bija vajājušas jau kopš bērnības. Uzlabojumi bija visiem.

No šādiem rezultātiem man burtiski “brauca jumts”. Es nespēju saprast, kāpec cilvēki tik daudzus gadus slimo, bet no kaut kādas “taisnas stājas un smaida” atveseļojas.

Tad laboratorijas apstākļos mēs sākām pētīt, kādas izmaiņas notiek organismā. Un tādā veidā viens gadījums pārvērtās par fundamentālu zinātnisku atklājumu.

Kas notika ar operatoru un režisoru?

Operators notievēja, viņa svars vel joprojām turas pie apmēram 85 kg. Viņš ir atbrīvojies no savām kaitēm.

Bet pats fantastiskākais rezultāts bija režisoram. Pirms daudziem gadiem viņš bija šķīries no sievas, jo traki dzēra. Pēc šī mūsu kopīgā pasākuma, viņš atmeta dzeršanu un atkal apprecējās ar savu sievu.

Autors: Mirzakarīms Norbekovs (Latvijā vairāk pazīstams ar iedvesmojošo grāmatu “Muļķa pieredze jeb Kā atgūt redzi un tikt vaļā no acenēm”. Šis uzbeku veselības atjaunošanas programmas izveidotājs daudzviet pasaulē, arī Latvijā ir zināms kā efektīvu atvseseļošanās kursu (ne tikai redzes) izveidotājs un vadītājs).
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Vēlies būt vesels? Slavē sevi!

woman-3218052_1920

Zinātne apstiprina: lai justos labi un dzīvotu ilgi, ir jābūt ar sevi apmierinātam!

Kā tu atbildētu uz jautājumu: vai pietiekami daudz nodarbojies ar sportu? Vairāk kā citi tava vecuma cilvēki? Mazāk? Cik? No tā, kā tu atbildēsi uz šo jautajumu, būs atkarīga priekšlaicīgas nāves riska pakāpe, tā runā Stenfordas universitātes psihologi – pētnieki Oktāvija Zarta un Alija Krama.

Šie pētījumi publicēti žurnālā Health Psychology Journal.

Izrādās, ka cilvēki, kuri uzskata, ka viņu fiziskās slodzes ir nepietiekamas, nomirst ātrāk.
Vēlreiz: ne tie, kuri nodarbojas ar sportu retāk kā citi, bet tie, kuri UZSKATA, ka nodarbojas reti.

Psihologi izanalizēja vairāk kā 60 000 cilvēku anketu. Aptaujās tika fiksētas fiziskās slodzes, veselības stāvoklis, galvenie biogrāfijas dati un daudz citu parametru. Dalībniekiem tika piestiprināti soļu skaitītāji, lai noskaidrotu, kāda ir viņu reālā kustību aktivitāte. Un īpaši interesanti bija salīdzināt rezultātus ar atbildēm, kuras cilvēki sniedza uz jautājumu: “Kā jūs vērtējat savas fiziskās aktivitātes līmeni: vairāk kā citiem, mazāk vai līdzīgi?”

21 gadu pēc šīs aptaujas, pētnieki salīdzināja datus ar nacionālā iedzīvotāju reģistra datiem un ierakstiem tajos par miršanu. Ar statistiskās modelēšanas palīdzību, kas ņem vērā vecumu, ķermeņa masas indeksu, hronisko slimību daudzumu un citus faktorus, viņi noskaidroja, ka tiem, kuri anketās nosauca savu fizisko slodžu līmeni par nepietiekamu, priekšlaicīgas nāves ticamība pieauga par 71% augstāk, kā tiem, kuri bija apmierināti ar sevi.

Ideju par šādu eksperimentu Oktāvija Zarta aizguva no savu pirmo gadu pieredzes Stenfordā.
Viņa pati ir dzimusi Vācijā un līdz brīdim, kad ieradās ASV, viņa bija paspējusi mācīties gan Francijā gan Anglijā, kur uz universitāti devās ar velosipēdu, laiku pa laikam apmeklēja sporta zāli un uzskatīja, ka ar to pilnīgi pietiek, lai būtu labā fiziskā formā. Viņa ievēroja, ka Stenfordā visi “briesmīgi nodarbojas ar sportu”. Un pati sāka domāt, ka laikam parāk maz sevi noslogo.

“Pēkšņi mani parņēma sajūta, ka visus šos gadus es esmu dzīvojusi aplamu dzīvesveidu, un ļoti maz esmu rūpējusies par savu veselību. Es centos savā ikdienā iekļaut vairāk sporta aktivitāšu un, to darot, izjutu milzīgu stresu”.

Un pēc tam viņa nokļuva katedrā pie profesores Kramas, kas nodarbojās ar pētījumiem par to, kā psiholoģiskie uzstādījumi ietekmē veselību.
Piemēram, 2007. gadā Alija Krama veica eksperimentu, kurā piedalījās viesnīcu apteksnes. Pēc tam, kad viņām paskaidroja, ka viņu fiziskās aktivitātes līmenis darbā atbilst rekomendētajai normai, daudzas no tām, kuras sevi uzskatīja par neaktīvām, pēkšņi notievēja, viņām samazinājās tauku saturs organismā un pazeminājās asinsspiediens.

Psihologi piedāvā veirākus ticamus izskaidrojumus tam, ka mūsu psiholoģistkais noskaņojums tik brīnumaini ietekmē mūsu veselību.
Viss slēpjas mūsu pozitīvajā vai negatīvajā motivacijā (pātaga un “prjaņiks”).

Ja tev saka, ka tu patiesībā esi malacis un aktīvists, tu gluži dabiski sagribi atbilst tādam imidžam; iespējams, tu pat sāksi vairāk nodarboties ar sportu. Bet tie, kuri uzskata, ka ir “maisis” un neveikli resnuļi, visticamākais, arī turpmāk paliks neaktīvi un jutīsies neapmierinati ar sevi. Un, skaidrs, ka tass ir stress un līdz depresijai nav tālu.

Sanāk, ka tie, kuri sevi uzskata par aktīviem un veseliem, vairums gadījumu, tādi arī būs (pēc objektīviem medicīniskiem rādītājiem).

Tie, kuri nepārtraukti raizējas par savu veselības stāvokli, par to, ka pārāk maz nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm, paši sevi padara slimus. Tas, cik tu esi apmierināts vai neapmierināts ar sevi, vai salīdzini sevi ar citiem – ir ārkārtīgi spēcīgs instruments, kas ietekmē tavu veselības stavokli. Placebo efektu neviens nav atcēlis.

Pētījuma autori uzsver: saikne ir.

“Sociālā reklāma, kas propogandē veselīgu dzīves veidu, parasti cenšas likt cilvēkiem mainīt savus ieradumus: veselīgāk ēst, vairāk sportot, pazemināt stresa līmeni. Taču palaiž garām vienu ļoti svarīgu sastāvdaļu: attieksmi pašam pret sevi.”

“Prjaņiks” – viņi saka, stradā labāk par pātagu.

“No vienas vien domas par to, ka tu kaut ko dari nepareizi, rodas stress, paātrinās sisrdsdarbība, paaugstinās asinsspiediens. Un to mēs izjūtam pastāvīgi, vienkārši neievērojam, nepievēršam tam uzmanību, ignorējam to faktu, ka mūsu psiholoģiskais stāvoklis visspēcīgākajā veidā ietekmē mūsu fizioloģiju.”

Tā kā nevajag domāt, ka vienīgais ceļš uz veselību ir ikdienas sporta zāles apmeklējumi. Ja dienas gaitā tu uzkāp un nokāp pa kāpnēm, pastaigajies, brauc ar velosipēdu, pastaigājies ar suni, iespējams, ar to pilnībā pietiek, lai sevi uzslavētu!!!! Un ar to spertu pirmo soli ceļā uz veselību.

Avots: https://theageofhappiness.com
Tulkoja: Ginta FS

 

Par PRIEKU: Jeļenas Rērihas vēstule jauniešiem

IMG_3054

Šo vēstuli slavenā krievu filosofe un rakstniece Jeļena Rēriha uzrakstīja pagājušā gadsimta sākumā, taču šī tēma šodien kļūst arvien aktuālāka.

Savā iztēlē es iedomājos daudz, daudz jaunu seju, daudz skaidru, mirdzošu jaunu acu un man ļoti sagribējās viņiem visiem pateikt kaut ko par Prieku.

Ne par to dzīvniecisko prieku, kas liek lēkāt un neapzināti dauzīt ar kājām pret zemi, bet par viedo Prieku – par savas Esības skaistuma apzināšanās Prieku.

Kāds teiks, kā gan var runāt par prieku tagad, kad tik daudz bēdu, šausmu, sāpju un asiņu visapkārt, un visā pasaulē ir tāda spriedze? Ne tikai var, bet arī jārunā, jo, kā senā ķīniešu parunā teikts: “Prieks – tā ir īpaša gudrība” un tas, kurš zin tā būtību, zin, ka nekad nav nekādu iemeslu bēdām un bezcerībai, jo viss ir pārejoši un tas, par ko mēs raudam šodien, rīt šķitīs smieklīgs. Pat katrs koks ar prieku ietērpjas ziedos, un neraud rudenī, kad nomet lapas, skumstot par pagājušo pavasari.

Prieks mums apkārt rada īpašu atmosfēru, kas pievelk sirdis un, attiecīgi, dod mums veiksmi, jo ir taču gluži dabiski, ka cilvēks uz smaidu atbild ar smaidu, un bēg no neapmierinātām un dusmīgām sejām.

Prieks no mums aizdzen jebkuru skumju ēnu, to skumju “pateicoties” kurām cilvēks zaudē to pašu mazumiņu prieka, kas tam pirms tam bija. Savukārt Prieks ir jauns ceļš, kas dod mums visas iespējas. Gaišs prieks ir kā lukturis miglā un izkliedē sirds šaubas un aptumsumus.

Ja varētu nofotografēt cilvēka dvēseles stāvokli bezcerībā un garlaicībā, un prieka pilna cilvēka dvēseles stāvokli, mēs ieraudzītu apkārt pirmajam pelēku plīvuru. Tajā pat laikā, otra prieks to apņemtu spilgtiem, mirdzošiem stariem. Un cik žēl, ka cilvēki tik bieži baidās priecāties, cenšas atradināt sevi no Prieka, tā ietinot savu domāšanu miglā, un jūtoties kā purvā.

Prieku var salīdzināt ar spēcīgu magnētu, jo tas tieši tāpat kā magnēts pievelk sirdis un dod tā īpašniekam dzīves impulsu, ar kā palīdzību atvairīt dzīves likstas un šķēršļus. Savukārt garlaicība un bezcerība rada slinkumu, vājina gribu, un iegrūž cilvēku bezdibenī.

Prieks rada uzticēšanos. Prieks palīdz savstarpējo attiecību nostiprināšanā. Kad esi priecīgs, nav vietas sevis žēlošanai. Atcerēsimies, ka vairums, pat skaistāko un labāko iespēju, tiek zaudētas tieši tāpēc, ka ļaudis žēlojas un tam iemesls ir sevis žēlošana. Gara prieks dara stipru un vienmēr liek tiekties tikai uz priekšu, vienmēr uz priekšu (Vai gan mēs varam atcerēties kaut vienu varoni, kura sejā atspoguļotos panīkums un garlaicība?)

Ir svarīgi, lai jaunās sirdis aizdegtos priecīgās varoņdarba gaidās, kas mainītu visu viņu dzīvi, pašiem to pat nemanot. Un uz šī ceļa nevar nostāties cilvēks bēdās, šaubās, bezcerībā un aizdomās – tikai Priekā par skaisto nākotni, Priekā par visu iespēju apzināšanos un iespēju dalīties tajā ar citiem cilvēkiem.

Un, lūk, Prieks cilvēkam dod īpašus spēkus, kuru iemeslus zinātne vēl nav noskaidrojusi. Tas piepilda cilvēkus ar īpašu gaismu, kas apspīd arī cilvēkus, kas apkārt. Var pavērot, kas notiek tad, kad cilvēks, kura visa būtība pildīta ar Prieku, ieiet telpā, kurā valda drūma un smaga atmosfēra. Cilvēki it kā atmostas, un viņu apdzisušās un garlaikotās acis iemirdzas, un sejās parādās smaids.

Kur meklēt šādas metamorfozes iemeslu? Nākas pievērst uzmanību mūsu domu darbībai un mūsu emociju ietekmei uz apkārtējiem. Vai gan nav skaidrs, ka iemesls slēpjas cilvēka iekšējā Dvēseles līdzsvarā. Cilvēkam, kurš pilns savas esības Prieka, piemīt milzīgs dzīvības spēks un enerģija, kura nekavējoties tiek nodota citiem cilvēkiem.

Taču, kā tomēr saglabāt sevī pastavīgu Prieku, neskatoties uz to, ka mēdz būt arī skumji?

Sena austrumu gudrība vēsta:
“Uzturi sevī Prieku no paša agra rīta, un tas tevi baros līdz pat vēlam vakaram”.

Paskatīsimies uz to dziļāk. Patiesībā, tas viss, kas var mūs no rīta izsist no līdzsvara – laikā nepasniegtas brokastis, slikti izgludināta blūze, vai nepareizi sasieta kaklasaite, viss ir tik sīki un nebūtiski, ka nav vērts tādu nieku dēļ uzvilkties un ciest no tā visu atlikušo dienu. Un, ja vēl atcerēsimies to, ka aizkaitinājums organismā rada īpašu indi, kas sagrauj organismu uz visu atlikušo dzīvi, sapratīsim, ka šie sīkumi nav tādas ļoti dārgas cenas vērti, kā mūsu gara un ķermeņa veselība. Nevajag daudz, tikai nelielu gribas piepūli, vienu vienīgu domu par to, ka mums jāstāv pari ikdienas sīkumiem un apstākļiem, lai sevī saglabātu līdzsvaru. Pretējā gadījumā, vēlāk pašiem būs kauns un smieklīgi par to, ka tērējām tik daudz enerģijas tādiem niekiem. Tās enerģijas, kas mums tik ļoti ir vajadzīga dzīvei. Mēs taču jūtam to, ka tas, kas šobrīd notiek pasaulē, tuvina mūs kādiem svarīgiem notikumiem. Un mums jau tagad sevi ir jāsagatavo nākotnes darbam  jau pavisam citos apstākļos, un jāsagatavo sevi tam, lai kalpotu savam un visas cilvēces labumam.

Mūsu sirdij vienmēr jāskan priecīgi un jāatbalsojas visā, kas apkārt. Tai jāpildās ar apziņu, cik ļoti svarīgi ir nesavtīgi dot, dalīties mīlestībā, tā palīdzot Gaišajiem Spēkiem, kas stāv visas cilvēces miera sardzē. Un tad, kad mūsu sirds ir pilna gaiša starojuma, tad arī atnāks pie mums Prieks, jo Prieka avots ir katra gaiša sirds.

Šobrīd visa cilvēce stāv uz Jaunas Pasaules sliekšņa. Vecie pamati brūk. Izzūd savu laiku nokalpojušie jēdzieni. Aug kaut kas jauns, ko daudzi apzinās vēl tikai sajūtu līmenī. Tagad tikai miers un pacietība var dot vajadzīgo līdzsvaru, un tikai prieka sajūta par tuvojošos kaut ko jaunu, gaišu un svarīgu. Tādā laikā ir neizbēgamas grūtas dienas, jo ir spriedze, un notiek vienu enerģiju nomaiņa ar citām – jaunām un gaišām. Tumsu nomaina gara triumfs.

Tagad brūk pasaules, krīt troņi, pazūd daudzas ietekmīgas personas. Pirmajā acumirklī savstarpēji nesaistītiem notikumiem ir dziļas iekšējas saites. Pati cilvēce gadsimtiem ilgi bija to visu gatavojusi un tagad tas izpaužas mums redzamā veidā.

Visticamākais, jūs būsiet liecinieki vēl ļoti daudzām pārmaiņām un redzēsiet daudz brīnumaina un neparasta, jo Kosmiskais Līdzvars vēl ne tuvu nav atjaunojies. Un katrs, kurš var un grib palīdzēt šajā tumsas un gaismas cīņā, ir svarīgs. Protams, tam nav jāizpaužas primitīvos kliedzienos un cīniņos, ne arī netīrās izpriecās, bet gan centienos būt tuvāk Gaismai, tīriem savas domās un priecīgiem savā Priekā.

Jeļena Rēriha
Avots: http://schastie.by
Tulkoja: Ginta FS

Gars. Dvēsele. Ķermenis.

dvesele-uzdevums1
Viss šajā pasaulē ir hierarhisks. Paldies Dievam, ka tā ir. Pateicoties šim principam ir vieglāk izprast veselības un laimes jautājumus. Šī principa neievērošana noved pie daudz un dažādām problēmām.

 

Tas, kas hierarhijā augstāks, ir svarīgākais. Viss dzīvē seko Galvenajam, pat tad, ja mēs to nesaprotam un neievērojam. Cilvēks pēc savas uzbūves ir trīsvienība – Gars-Dvēsele-Ķermenis. Un viņa dzīve arī pakļaujas Galvenajam. Viss sākas ar garīgo dabu, sekojot Galvenajam.

 

Cilvēks šajā dzīvē ir atnācis no nekurienes, no garīgās, kosmiskās, nemateriālās sfēras. Tur viņš arī aiziet. Savukārt dzīve Fiziskajā Visumā, ķermenī arī pakļaujas šiem pašiem garīgajiem, Dieva kosmiskajiem likumiem. Pat tad, ja mēs to nesaprotam un neievērojam, mēs dzīvojam saskaņā ar tiem.

 

Atcerieties uzrakstu, kas padomju laikos bija izvietots transportā: “Sīknaudas neesamība neatbrīvo no soda par braukšanu bez biļetes”. Mūs neviens nav atbrīvojis no atbildības, gadījumā, ja mēs kaut ko nesaprotam vai neievērojam savas neuzmanības dēļ.
Lai mēs neaizmirstu, kādiem likumiem esam pakļauti, mums tiek dots ķermenis un divi tā stāvokļi – veselība un slimība.

 

Mūsu ķermenis ir kareivis. Atnāk signāls no garīgās sfēras un ķermenis izpilda pavēli – dod mums signālus par mūsu dzīves neatbilstību tiem UZDEVUMIEM, kurus esam nākuši šajā dzīvē izpildīt, par nepareizo ceļu, kuru ejam, par mūsu garīgo degradāciju, par to, ka esam iztērējuši mums doto avansu, dzīvojot bezatbildīgi – ķermenis slimo, lai mums pateiktu priekšā.

 

Veselība mums tiek dota, lai palīdzētu izpildīt savu sūtību, savu dzīves uzdevumu. Mēs NEesam radīti tam, lai vienkārši nopirktu aifonu vai sēdētu un blenztu televizorā, sapņojot apceļot kārtējās siltās zemes, lai iepazītu pasauli, neiepazīstot sevi…

“Piedzimt par cilvēku ir ļoti reta iespēja. Tas ir kaut kas tāds, par ko jābūt ārkārtīgi pateicīgam. Taču piedzimšana par cilvēku ir bezjēdzīga, ja savu dzīvi pavadat trakonamā. Tā ir bezjēdzīga, ja visu laiku satraucaties par naudas trūkumu. Tā ir bezjēdzīga, ja kļūstat par neirotiķi dēļ tā, ka nevarat dabūt prestižu darbu. Tā ir bezjēdzīga, ja ilgstoši raudat par to, ka esat pazaudējis savu draudzeni.”
(Kodo Savaki Rosi – viens no pazīstamākajiem japāņu dzenbudisma meistariem)

Ne mēs esam izdomājuši šo pasauli un šos principus. Un, ne mums tos izmainīt. Taču mums būs tiem sekot un pakļuties galvenajam garīgajam, Dievišķīgajam principam, izpildot SAVU DZĪVES UZDEVUMU. Ko paredz cilvēkam viņa Gars? Kā minimums, dzīvot saskaņā ar garīgajiem, Dieva likumiem.

 

Ko par to zin cilvēks? Kad viņš par to aizdomājas?

 

Kā likums, tikai tad, kad ir sadarījis muļķibas, kad ķermenis vairs nespēj elpot no signālu pārbagātības. Kad veselības vairs nav. Bet ļoti gribas dzīvot “ar pilnu krūti”.
Lūk, tad iestājas “otrā maiņa” un “papildus nodarbības”, lai atgrieztu mūs pie veselā saprāta, pie saviem uzdevumiem. Pie Cilvēka, kurš palicis neattīstīts pašā cilvēkā. Pie Sapratnes, kas un kā ir saistīts, un kā it viss mūs ietekmē.
Kā vienmēr, ir Galvenais, kam seko mūsu dzīve.

 

Tulkoja: Ginta FS

Tikai labu!

meditacija

Tas ir jau sen zināms, ka mēs iegūstam tā cilvēka īpašības, par kuru domājam un pēc tam – arī runājam. Tāpēc pat rietumu psihologi rekomendē runāt par veiksmīgiem un harmoniskiem cilvēkiem. Taču, jo vairāk mūsos egoisma un skaudības, jo grūtāk mums par kādu runāt labu. Mums jāiemācās nekritizēt, jo tas, kurš mūs kritizē, atdod mums savu labo karmu un atņem mūsu slikto. Tāpēc Vēdās vienmēr runā par to, ka tas ir labi, ja mūs kritizē.
Kā mūsu runa atsaucas uz mūsu karmu? “Mahabharatā” teikts: ja tu esi ko nolēmis izdarīt, nevienam par to nesaki. Kā tikko tu par to esi pateicis, par 80% samazinās varbūtība, ka tas notiks, īpaši, ja esi ar to padalījies ar skaudīgu un nenovīdīgu cilvēku.

Kāpēc cilvēki, kuri runā maz, bet pardomāti, sasniedz vairāk? Viņi nezaudē savu enerģiju.

Cits pavisam vienkāršs noteikums, kas saistīts ar mūsu runu, – ja mēs esam otram ko labu izdarījuši, bet pēc tam ar to palielījušies citiem, šajā momentā mēs zaudējam labo karmu un visus sava labā soļa augļus. Lielībnieki maz ko sasniedz. Tāpēc mums nekad nevajadzētu lielīties ar saviem sasniegumiem, jo mirklī, kad to darām, mēs zaudējam visus augļus, ko esam sastrādājuši.

Māceklis pieiet pie meistara un jautā:
– Meistar, jūs iesakāt dzīvot ar atvērtu prātu (open mind). Taču tas nozīmē, ka viss prāts vienā mirklī var aizlidot? Vai tā ir?
– Tu vienkārši stingri aizver muti un viss būs labi!  Atbild Meistars.

Domas nosaka runu, tāpēc ļoti svarīgi ir nedomāt sliktu ne par vienu. Jo vairāk mūsu galvā haotiskas domas, jo vairāk tās izpaužas mūsu runā un mūsu runa ir nesakārtotāka.

Tas, kurš skaidri domā, skaidri arī runā.

Ir vēl viens līmenis – iemācīties pieņemt kritiku. Viena no prāta īpašībām ir tā, ka tas spējīgs sevi attaisnot jebkurā situācijā.

Jo zemāks cilvēka attīstības līmenis, jo vairāk attaisnojumus jūs no viņa dzirdat.

Pat izdarot visbriesmīgāko noziegumu, tāds cilvēks, pat nesarkstot, prot sevi attaisnot. Viens no galvenajiem augsta līmeņa personības rādītājiem, ir prasme mierīgi uzklausīt kritiku un netaisnoties. 

Sapratīgas runas noteikumi. 

Alā meditē trīs jogi. Pēkšņi viens no viņiem izdzird kādu skaņu. Šķiet, ka tas ir kāds dzīvnieks. Viens jogs saka – ta bija kaza. Paiet gads. Otrs atbild – nē, tā bija govs. Paiet vēl gads un trešais jogs saka – ja jūs nepārtrauksiet savu strīdu, es jūs pametīšu.

Pirmais saprātīgas runas noteikums: pirms pateikt ko asu, noskaiti līdz 10.

Tas var izklausīties muļķīgi. Sākumā mēs diez vai varēsim noskaitīt līdz 3, taču, ja atbildēsi pēc nelielas pauzes, tava atbilde būs daudz saprātīgāka. Tas tāpēc, ka pirmais, kas iešaujas prātā, kad mūs kritizē vai rāj, ir vēlme taisnoties vai asi atbildēt. Tāpēc mums jāiemācās 5-10 sekundes padomāt, pirms atbildēt. Šī pauze izdarīs vēl vienu labu lietu: atvēsinās sakarsētās emocijas.

Cilvēks, kuram ir svarīga pašrealizācija, runā maz un pārdomāti. Ja lasām slavenu cilvēku biogrāfijas, saprotam, ka daudzi no tiem runāja maz, nekad neatbildēja uzreiz, kad viņus apvainoja vai kritizēja, un necentās atbildēt dusmās. Viņi atlika sarunu uz nākamo dienu vai vispār uz brīdi, kad kaislības būs norimušās. Jo zināja, ka naids, dusmas un aizkaitinājums ietekmēs runu un sekas būs bēdīgas, var gadīties – pat neatgriezeniskas.

Otrais saprātīgas runas noteikums – nevajag krist galējībās.
Dievs mums parādās sīkumos, bet Sātans – galējībās.
Nav vēlams dot solījumu: “būšu mēma kā zivs.” Īpaši, ja pēc dabas esi spilgts ekstraverts – tas var tev tikai kaitēt. Ja tava psihofiziskā daba ir daudz runāt, tad runā tā, lai cilvēki, ar kuriem tu runā, saņemtu maksimāli daudz labiuma no tavas runas. Tāpēc esi atvērts un labvēlīgs un, galvenais, dzīvo apzināti. Ir ļoti svarīgi atcerēties, ka mūsu līmeni var noteikt pēc sīkumiem, pēc it kā nesvarīgām darbībām – kā mēs atreaģējām uz rupjībām veikalā, kādas emocijas mūs piepilda, kad mūs “nepelnīti” kritizē u.t.t.

Trīs runas līmeņi.

  • Cilvēkam, kurš atrodas augstā garīgā līmenī, sirds skaidrībā, brīdī, kad kāds par kādu citu ko sliktu saka, var fiziski kļūt nelabi. Viņš var fiziski sajusties tā, it kā kāds viņu būtu aplējis ar netīrumiem. Tāds cilvēks patiesību vienmēr saka ar patīkamiem vārdiem. Viņš apzināti izvēlās katru vārdu un ar katru vārdu šajā pasaulē ienes harmoniju. Viņa runā vienmēr ir daudz neaizvainojoša humora, ļoti bieži, veltīta pašam sev. Tadi cilvēki visbiežāk ir veseli un laimīgi.
  • Kaislīgi cilvēki ir ļoti jūtīgi, arī pret kritiku, ko viņiem velta. Viņi ar lielu prieku stundām ilgi var runāt par tēmām, kas saistītas ar seksu, naudu, ekonomisko izaugsmi, politiku, pirkumiem. Viņi var daudz runāt par sevi – labo, apspriest citus. Viņi parasti runā ātri. Viņu humors ir nedaudz vulgārs, parasti saistīts ar seksu. Sarunas sākumā viņi parasti jūtas iedvesmoti un apmierināti, bet pēc tāda veida sarunām, sajūt pretīgumu un iztukšotības sajūtu. Un, jo augstāks apziņas līmenis, jo spēcīgāka šī sajūta. Tāds runas stils ved arvien tuvāk degradācijai visos līmeņos.
  • Tie, kuri garā ir tumsonīgi, atšķiras ar to, ka viņu runa ir pilna apvainojumiem, pretenzijām, nosodījuma, draudiem un necenzētiem vārdiem u.t.t. Visi viņu vārdi ir pilni dusmām un naida. Kad tāds cilvēks atver muti, rodas iespaids, ka istabu piepilda nepatīkama smaka. Tāpēc, ja tādam cilvēkam sakām ko labu par kādu, viņš var arī saslimt. Tādi cilvēki gan apzināti, gan neapzināti provocē citus, cenšoties citos izsaukt naida, aizkaitinājuma un skaudības enerģiju, jo ir noskanoti uz šī viļņa un barojas no sīm zemajām enerģijām. Viņu humors ir melns, pilns ļaunuma, ņirgāšanās un prieka par citu cilveku nelaimēm. Viņi dzīvo ilūzijās. Tādus Visums ārstē ar smagiem likteņa triecieniem un slimībām. Ar tādiem blakus dzīvot nav iespējams.

Ļoti reti gadās sastapt cilvekus, kuri pastavīgi atrodas tikai vienā līmenī. Visbiežāk mēs sastopam jauktos tipus un arī cilvēka tips ļoti ātri var mainīties.

Tas ir ļoti atkarīgs no: 
1) Vides, kuru izvēlamies – darba vieta, atpūta. Piemēram, esot kopā ar kaislīgu cilvēku, mēs jau pēc īsa brīža varam atklāt, ka paši ļoti aktīvi esam iesaistījušies politiskā diskusijā. Kaut arī vēl pirms paris minūtēm, mums nebija nekādas daļas gar politiķiem.

2) Vietas. Piemēram, kazino, nakts klubos, alus bāros un citās līdzīgās vietās. grūti iedomāties runas par garīgām tēmām. Ja vieta “piesūkusies” ar kaislībām, uzdzīvi, runa būs atbilstoša.

3) Laika. Piemēram laiks no plkst. 21:00 līdz 2:00 naktī, ir laiks, kad gribas doties uz kādu izklaides vietu, noskatīties kadu ne īpaši garīgu filmu, parunāt par kādām pikantām tēmām. Ne velti tautā saka: “Rīts gudrāks par vakaru.” Sen jau tas ir novērots, ka tas, par ko runājam vakarā, īpaši, ja pieņemam kādus lēmumus, no rīta bieži šķiet nepatiesi vai nākas to nožēlot. Tāpēc ir vērts ievērot vienu vienkāršu noteikumu –  nekad nepieņemt lēmumus vakarā un pēc iespējas mazāk vakarā runāt – tas darīs mūsu dzīvi daudz laimīgāku un pasargās no nepārdomātiem lēmumiem un nelaimēm.
Un nav nejauši tas, ka šājā laikā visa daba guļ. Vai gan esat dzirdējuši putnu dziesmas šajā laikā?
Nedēļas beigās vari veikt testu – kāda runa dominēja šīs nedēļas laikā.
– Ja labestīga un mierīga, tad pamazām ievērosim, ka mūsu dzīvē ienāk laimes sajūta un harmonija.
– Ja kaislīga un garā tumsonīga, tad vienīgais, kas mūs sagaida, ir slimības un nelaimes.

Ļoti svarīgi ir izvairīties no PRETENZIJĀM.
Pirmais solis ceļā pie mīlestības ir pateicība. Šajā pasaulē reti kurš ir pateicīgs. Pārsvarā visiem ir kādas pretenzijas – vai nu slēptā vai atklātā veidā. Taču ir vērts atcerēties, ja mēs cilvēkam nepasakāmies, mēs visticamākais, sāksim kritizēt un vērsīsimies pie viņa ar kādām pretenzijām, pat neapzinoties to, ka tā darām.
Kalpošana nav kāda fiziska palīdzība. Pirmkārt tas nozīmē, ka palīdzam cilvēkam attīstīt Dievišķo apziņu, uzdāvināt viņam savu mīlestību, palīdzēt pietuvināties Dievišķajam.

Viss, ko mēs darām bez mīlestības, nes vienas vienīgas nelaimes, lai cik arī tas cēli ārēji izskatītos. Skolotāji māca:  ka ik sekundi mēs vai nu pietuvojamies Dievam, vai attālinamies no Tā. Katra situācija ir mācību stunda, un ir svarīgi pateikties Dievam par katru mums sūtīto situāciju.

Dievs mums vēl TIKAI labu un katra mūsu dzīves sekunde ir vērsta uz mūsu apmācību.

Kā tikko mūsos parādās pretenzijas, mūsu sirds centrs bloķējas.
Visizplatītākās ir pretenzijas pret likteni, apkārtējiem, ģimeni, neapmierinātība ar sevi un pasauli. Pretenzijas izpaužas ne tikai vārdos – arī domās, balss tonī, komunikācijas stilā un attieksmē pret dzīvi.

Katra situācija mums tiek dota, lai mēs strādātu ar sevi:

  • Jo mazāk harmoniski mēs esam, jo vairāk saspringti un jo smagākas dzīves mācību stundas mēs saņemam.
  • Bet, kā tikko mēs pieņemam situāciju, notiek atslābināšanās un problēmsituācijas ātri atrisinās.

Ajūrvēda saka: tu nevarēsi atbrīvoties no slimības, ja nepieņemsi to. Tas ir pirmais solis uz dziedināšanu un jebkuras problēmas atrisināšanu.

Tā ir pilnīga iekšēja situācijas pieņemšana kā Dieva labvēlības apzināšanās. Ir jāpieņem šī situācija iekšējā, ne – ārējā plānā, un tad slimības pazudīs un problēmas ātri atrisināsies. Ja mēs situāciju nepieņemam, tad 90% mūsu enerģijas aizies uz “pārdzīvojumiem”. Mūsu organisms spēj tik galā ar jebkuru slimību. Tāpat mēs spējam tikt galā ar jebkuru problēmu un iziet no tās kā uzvarētājs.

Ja mums tiek dots kāds pārbaudījums, tātad mēs varam ar to tikt galā. Dievs nedod pārbaudījumus lielākus par to, ko spējam panest.

Un tāpēc pretenziju vietā labāk iemācīties būt pateicīgam par visu un visiem. Jo pretenzijas – tas ir pirmais solis uz slimībām un nelaimēm. Tev pašam jāatseko tas, cik tevī ir pateicības un cik – pretenziju pret pasauli un apkārtējiem. Apzinoties to, tu sapratīsi, ka pateicības ir daudz mazāk, kā pretenziju. Visas pretenzijas ģenerē prāts un melīgais ego.
Ikvienas pretenzijas daba ir destruktīva, tās apēd mūsu enerģiju un nocietina sirdi. Patiesa pazemība nozīmē to, ka mēs pieņemam jebkuru situāciju. Daudzi to saprot savādāk: iesita pa vienu vaigu, pagriez otru. Tas vairāk attiecas uz iekšējo stāvokli.

Mēs pieņemam jebkuru likteņa dāvanu, lai kāda tā arī būtu. Un tāpēc ir labi, ja pēc iespējas biežāk prātā vai skaļi, mēs atkārtojam: “It visā ir Dieva mīlestība.”

Cilvēkiem, kuri to atkārto, mainās sejas izteiksme, viņi kļūst maigāki, pazūd saspringums ķermenī, viņi kļūst laimīgāki un veselāki. Pamēgini, tas strādā!

Ja mūsu zemapziņa būs noskaņota uz pieņemšanu, ja mēs it visā redzēsim Augstāko Gribu – tas ātri vien mūs aizvedīs pie pilnības.

Autors: Rami Blekts
Tulkoja: Ginta FS

 

Es vēlos būt vesels!

dziednieks2

Senos laikos kādā ciemā dzīvoja divi dziednieki.

Viens no viņiem bija labestīgs un sapņoja izdziedināt cilvēkus no sāpēm un ciešanām. Ik dienas viņš cītīgi izzināja slimības, uzskatot, ka šīs zināšanas viņam palīdzēs tuvināties savam mērķim.
Otrs dziednieks bija vieds klusētājs. Lielāko daļu dienas viņš pavadīja meditācijās. Kad viņam jautāja, kāpēc viņš, tāpat kā otrs dziednieks, nevāc dažādus augus un negatavo zāles, viņš vienmēr atbildēja:
— Es apgūstu mākslu būt veselam.

Pagāja laiks un labestīgais dziednieks bija kļuvis par lielisku slimību ārstēšanas meistaru. Valodas par viņa prasmēm izplatījās tālu aiz dzimtā ciema robežām. Cilvēki straumēm plūda pie viņa, lai izārstētos no dažādām kaitēm.

Bet viedais dziednieks, tāpat kā agrāk, lielāko daļu savas dienas pavadīja meditācijā. Daudzi vīpsnāja par viņu un teica:
— Dīvains dziednieks! Kāda jēga no tavas meditācijas? Labāk tu, tāpat kā citi, ārstētu cilvēkus.

— Es apgūstu mākslu būt veselam – viņš nemainīgi atbildēja.

Bija pagājis diezgan ilgs laiks un cilvēki sāka ievērot, ka, neskatoties uz visām labestīgā dziednieka pūlēm un zināšanām, nākas atgriezties pie viņa vēl un vēl. Vienu slimību izārstēja, radās jau nākamā. Un tad, ziņkārības dzīti, ļaudis devās pie dīvainā dziednieka, kurš, tāpat kā agrāk, turpināja meditēt.

— Kāpēc esat atnākuši? – viņš jautāja. – Es nevācu zālītes, man nav zāļu pret slimībām. Viss, ko es varu – palīdzēt apgūt mākslu būt veseliem.

Un bija cilvēki, kuri sēdās tam blakus un teica:
— Māci! Mēs vēlamies apgūt mākslu būt veseliem.

Izpildiet noteikumus, kas nepieciešami veselībai un slimības jūs pametīs – teica dziednieks. – Ieskatieties sevī, ja ieraudzīsiet tur naidu, greizsirdību, dusmas, aizkaitinājumu un skaudību, tad ziniet, ka tieši tās un nevis sāpes locekļos, plosa jūsu ķermeni. Izstumt slikto gaisu no jūsu plaušām var tikai, ielaižot tajās tīro. Un tāpēc, ja ieraugiet sevī dusmas – koncentrējaties uz labestību, ja ieraudzījāt naidu – koncentrējaties uz mīlestību. Ja kāds sevī ieraudzīja aizvainojumu – lai koncentrējas uz piedošanu.

Tā mācīja viedais dziednieks

Un tā pagāja atkal kāds laiks. Vēsts par viedo dziednieku izplatījās tālu aiz ciema robežām. Arvien vairāk cilvēku nāca pie viņa un teica:
— Māci! Mēs vēlamies būt veseli!

Un labestīgais dziednieks, to redzot, sāka nīst viedo.

— Viņš jūs māna! – tas kliedza pie viedā dziednieka mājas. Neviens nav spējīgs izārstēt bez zālēm! Es trīsdesmit gadus esmu veltījis tam, lai studētu slimības! Es zinu patiesību!

Viedā dziednieka skolnieki centās labestīgajam izstāstīt koncentrēšanas jēgu, kuru sludināja viņu Skolotājs, taču viss velti.

Un reiz labestīgais dziednieks smagi saslima. Viņš izmēģināja visas zināmās zāles, bet nekas nelīdzēja. Izmisumā viņš nolēma izmantot koncentrēšanos, par kuru runāja viedā dziednieka skolnieki.

— Kā gan man atbrīvoties no ļaunajām sajūtām, kas mani moka un nedod man miera? – viņš domāja. – Iznīcināšu tās, nocirtīšu saknē.

Ilga un mokpilna bija šī viņa cīņa ar savu naidu, aizvainojumu un dusmām, taču slimība vēljoprojām turpināja viņu mocīt.
Un, lūk, vienā dienā, sakopojis visus savus pēdējos spēkus, labestīgais dziednieks devās pie viedā.

— Es drīz miršu, – viņš teica. – Taču es atnācu, lai pirms nāves tev pateiktu, ka tu esi melis un krāpnieks. Es izmēģināju visus tevis ieteiktos līdzekļus, ieskaitot tavu koncentrēšanās metodi, kuru tu visiem sludini, bet tu redzi, es mirstu.

Viedais dziednieks sākumā klusēja, tad klusi teica:

— Tu vienkārši kļūdījies. Tu nolēmi, ka es aicinu neelpot un pārstāji elpot. Tu sāki cīņu ar saviem netikumiem tā vietā, lai radītu labo.

Un tad labestīgais dziedinātājs sāka raudāt kā bērns un noslīga blakus viedajam.

— Māci! Es vēlos būt vesels! – viņš teica.
Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Kurš vainīgs?

2077455-R3L8T8D-650-368051

Vainīga, protams, ir valdība! Un vecāki – viņi arī, protams, pārāk maz bērnībā mīlēja, lutināja, maz konfektes pirka, bet tā taču ir trauma! Vainīgs ir vīrs, tāpēc, ka uzvedas ne tā kā pienākas! Vainīgi ir kaimiņi, jo neļauj mierīgi dzīvot. Tāpat arī krīze ir vainīga, tāpēc, ka tās dēļ viss kļuvis sliktāk – naudas nav, cenas aug, valdība tam visam neseko (nu, ja, jau teicām, ka valdība vainīga). Vainīgi ir bērni, tāpēc, ka viņi negrib normāli mācīties un ir slikti audzināti! Kaķis arī ir vainīgs, tāpēc ka tev uz viņa spalvu ir alerģija!

Lūk, tieši tāpēc tev nav darba, ir slikta veselība, nesaskaņas ģimenē, skandāli, nu un, protams, naudu kaķis aizbiedēja, Bērni – ko nu tur runāt, vispār neklausa. Nu un, protams, pats galvenais vaininieks visās tavās dzīves šausmās ir Dievs. Kāpēc viņš tev deva tādu dzīvi, tādu vīru, tādus bērnus un šo briesmīgo kaķi.?

Visās nelaimēs vienmēr vainīgs ir kāds, kas ceļ dzīvi. Tāpēc, ja tavu dzīvi ceļ prezidents, tad vainīgs ir viņš. Ja – vīrs un bērni, tad vainīgi viņi. Ja kaķis, nu, tu jau saproti.

Tikai rodas viens pavisam maziņš jautājums – kur esi Tu? Kur dzīve, ko cel un dzīvo tu? Tā taču nemēdz būt, ka cilvēks ir, bet dzīves nav. Kur ir tie lēmumi, ko pieņem tu, nevis valdība, prezidents, vīrs, bērni… kaķis? Vai tev ir sasietas rokas? Kurš sasēja? Vīrs? Un kur tu biji, kamēr viņš sēja tavas rokas? Un, ja reiz ar vīra, bērnu, valdības, prezidenta, kaimiņu un kaķa atbildību esam tikuši skaidrībā, tad, kur ir tava atbildība? Kur tavas darbības un tavas domas?

Tas tāpat skaidrs, ka tu esi laba. Un tādu pelēku dzīvi neesi pelnījusi. Bet, ko esi pelnījusi? Ar ko pelnījusi?

Ar to, ka dzīvi veltīji saviem nepateicīgajiem bērniem? Un kurš viņus audzināja? Vīrs? Kāpēc ne tu?

Ar to, ka godprātīgi atstrādāji uzņēmumā astoņus gadus, bet krīzes dēļ tevi atlaida? Un ko tu izdarīji, lai šajā laikā iemācītos ko jaunu. Izmantotu šo periodu ne ņaudēšanai bet jaunu iespēju meklēšanai?

Ar to, ka dzīvoji vīram, visu viņa labā darīji, zupu varīji, bet viņš aizgāja pie citas? Vai esi pārliecināta, ka devi viņam tieši to, kas viņam bija vajadzīgs, vai arī tomēr – to, ko tu uzskatīji par vajadzīgu.

Un, beidzot, visdrošākais variants, vecāki! Protams, tie taču viņi, kas tevi bērnībā pārāk maz mīlēja, par maz slavēja, salīdzināja ar citiem bērniem, nenodarbojas ar tevi, viņi tevi padarīja kompleksainu, par sevi nepārliecinātu! Un ko pati izdarīji, lai sadraudzētos ar savu iekšējo pieaugušo, kļūtu par šo pieaugušo, uzņemtos atbildību par sevi un savu dzīvi?

Protams, uzņemties atbildību par savu dzīvi, ir ļoti nepatīkams uzdevums. Ja tad izrādīsies, ka ja tavā dzīvē ir absolūtais bardaks, tad to esi radījusi tu pati – ne valdība, ne vīrs, ne kaķis. Radījusi ar savām darbībām, vai bezdarbību, savām domām un pārliecībām. To apzināties ir ļoti smagi, sāpīgi, pretīgi. Bet, vajag! Un, ja nu gadījumā uz jautājumu: kāpēc manā dzīvē viss ir slikti, teiksi, ka kāds tajā ir vainīgs, tad nākamais jautājums: un ko tu darīji tad, kad kāds veidoja tavu dzīvi?

Autors: praktizējošā psiholoģe Maksimova Anna

Tulkoja: Ginta FS

© psy-practice.com