Kad pasaulē trauksmaini

Vienā maziņā labestīgā kapsulā smaržo pec maizes, kakao un zupas…
Tur aug kalateja un kaktusi un logiem ir mīksti, zaļi aizkari.
Tur arī bez čībām kājās ir silta grīda, uz kuras danco saules zaķi… divreiz dienā, varbūt pat vairāk.
Tur smejas un klausās džezu.
Tur kaķi valda pār cilvēkiem, bet pēdējie par to neapvainojas.
Tur izlasītās grāmatās redz grāmatzīmes.
Tur neviens nerāj par divniekiem, un visi strīdi ātri beidzas.
Tur virtuvē neizdziest gaisma un tējkannai nav brīvdienu.
Tur brokastīs desiņas ar laimi un priecīgi burbuļojošu kafiju.
Tur, protams, strīdās… bez naida un niknuma. Nesačukstas aiz muguras un nemelo.
Tur atrast var putekļus, bet nevar atrast bēdas…
Tur silti pat visaukstākajā salā.
Tur mīlestības okeāns vai jūra.
Šī kapsula ir vienkārša ģimene.
Tā ir mazāka par lielo pasauli, bet tad, kad šai pasaulē nav miera, miers atrodas tikai šeit.
Sargiet viens otru, bet šodien divkāršojiet plūsmu.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

MĪLESTĪBA/BAILES=DZĪVE

MĪLESTĪBA ir visas tās īpašības, kas rodas mīlestībā: labestība, savstarpējā sapratne, rūpes, līdzcietība utt.

BAILES ir tas viss, kas izaug no bailēm: dusmas, naids, egoisms, agresija, nodevība, zemiskums utt.

DZĪVE – ir viss, kas tev ir: veselība, attiecības, labklājība, realizācija.

Un tālāk jau tā ir vienkārša matemātika!

Lai kaut kas tavā dzīvē mainītos, ir jāaudzē MĪLESTĪBA un jāmazina BAILES.

Nevar pilnībā atbrīvoties no bailēm, jo tas ir mūsu “pamataprīkojums”, kas palīdz mums saglabāt dzīvību (ar nulli dalīt nevar). Bet samazināt līdz 0,001 var.

Daudzi šobrīd jautā, kā esošajā situācijā tikt galā ar savām bailēm, kad trauksmainas domas neatlaiž?

Ļoti daudz esam runājuši par smadzeņu darbību, par spoguļneironiem par neirobiku. Tas šobrīd noderēs. Kad tevi nomāc trauksmainas domas, pārmaiņus sāc aktivizēt labās un kreisās smadzeņu puslodes darbību. Piemēram, pārmaiņus paklapē sev pa labo un kreiso plecu (ceļgalu). Vai arī pārmaiņus klausies kaut kādu skaņu (piemēram pirkstu knikšķi) ar labo un kreiso ausi.

Ko tas dos? Kad sāk strādāt abas smadzeņu puslodes, tad notiek:
– Trauksmes un nemiera līmeņa pazemināšanās.
– Rodas relaksētības un atslābuma efekts, fizioloģiskā uzbudinājuma pazemināšanās.
– Paaugstinās uzmanības elastība. Domas kļūst mazāk ieciklējušās uz to, kas tevi uztrauc.

Kas tev palīdz tikt galā ar trauksmainām domām un nemieru?

Aļona Krasnova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu esi ļoti mīlēts

«Krajona vēstījumi caur Lī Kerolu»

Lī Kerols: Es nolēmu, ka ir pienācis laiks atbildēt uz pašu svarīgāko jautājumu, kuru šodien uzdod vairums cilvēku. Daudzi jautājumi skar to, ko Krajons var pateikt par vakcīnu, tēmu, kas šodien sabiedrībai ir kā karsts kartupelis.
Es uz šo jautājumu gribu atbildēt lakoniski.
Tie lēmumi, kurus tu pieņem, ir unikāli tev pašam.

Krajons nedot trīsdimensionālas instrukcijas par to, ko mums darīt un kādu izvēli izdarīt.

Dažkārt, uzdodot viņam konkrētus jautājumus, es saņemu atbildi: “Tu esi ļoti mīlēts” un es zinu, ka tas nav tas jautājums, uz kuru viņš atbildēs “jā” vai “nē”.

Es vadīju čenelingu par mūsu domu spēku attiecībā uz ķīmiju. Vienalga, vai tu esi vai neesi atbildīgs, bet apziņa spēj mainīt tava ķermeņa ķīmiju. Pie mums ciemos bija atnākuši ļoti daudzi dziednieki, kuri runāja par to, ka tas ir pamatu pamats un apziņa maina enerģiju.

Apziņa var izmainīt matēriju un tagad tam ir tik daudz pieradījumu. To es saku tāpec, ka Krajonam ir dažas instrukcijas attiecībā uz vakcīnu. Un stāsts nav par to, vakcinēties vai nē, bet par to, ko darīt šajā situācijā.

Neatkarīgi no tā, vai tu gatavojies lietot vakcīnu vai nē, tam nav nekāda sakara ar to, jo apziņa ir spēcīgāka.
Nosacīti ir trīs cilvēku grupas.
Pieņemsim, tu gatavojies vakcinēties un es nesaku tev ne “jā” ne “nē”, tātad tu esi viens no tiem, kuri grasās pieņemt vakcīnu.
Krajons saka: vakcinācijas laikā klusiņām pie sevis vai skaļi atkārto “Nekas nepiemērots nebūs daļa no manas svētās bioloģijas. Mana bioloģija paņems tikai labo, kas atspoguļos manu kā Radītāja dievišķās daļiņas krāšņumu”.

Kad vakcīna iekļūst tavā ķermenī, tu vērsies pie sava ķermeņa un saki, ka neatļauj izmaiņas, kas nav pieņemamas tavam lieliskumam.

Vai tu tici tam, ka vari to izdarīt? Vai tici tam, ka domas patiešām var izmainīt to, kas notiek?

Tagad parunāsim par otro grupu. Pieņemsim, tu jau esi saņēmis vakcīnu un tagad esi ļoti satraukts, jo esi dzirdējis ļoti daudz pretrunīgas informācijas. Ja tā ir, tad tieši tagad saki: 
“Nekas nepiemērots nebūs daļa no manas svētās bioloģijas. Mana bioloģija paņems tikai labo, kas atspoguļos manu kā Radītāja dievišķās daļiņas krāšņumu”.

Un arī trešajai grupai, tiem, kuri ir nolēmuši nepieņemt vakcīnu, es nesaku ne “jā” ne “nē”. Tāpēc, ka Krajons tā nesaka. Viņš saka: lai kādā situacijā tu atrastos ieklausies šajos vārdos: tev ir pilnīga, visaptveroša kontrole pār to, kas ienāk tavā ķermenī. Tas neskaitāmas reizes ir apstiprinājies.

Ja tu neesi vakcinējies un netaisies to darīt, saki: “Es apjaušu savu spēju radīt imūnsistēmu, kura atspoguļos manu kā Radītāja daļiņas dievišķību. Es stiprinu savu imūnsistēmu un atcerēšos par šo krāšņumu, tas ir tas, ko māca Kristus”.

Daudzi atkal jautā “jā” vai “nē”? Vai man tas jadara vai nav jādara? Tas pilnībā ir tavs lēmums, kas balstīts uz tavām domām, taviem pētījumiem un nav nozīmes, vakcinēts vai nevakcinēts, jo tu saki – mana bioloģija atstās labas lietas un atmetīs sliktās.

Tas ir tas pats, ko mēs darām ar ēdienu. Es esmu pabijis daudzās valstīs un ēdis visu, ko man pasniedza. Un vienmēr, arī vietās, kur citi ceļotāji saindējas ar ēdienu, es nekad neslimoju. Jo mēs sakām šo arī tad, kad ēdam ēdienu: “Manī neiekļūs nekas nepiemērots, kas izraisītu sliktu dūšu vai apdraudētu manu lieliskumu.”

Neesmu pārliecināts, ka šī ir tā atbilde, ko gaidījāt, taču daži no jums to saprot. Jums ir dotas instrukcijas, pec kurām jums pašiem japieņem sev tuvākais lēmums.

Monika jautā:

Es domāju, ka ir vēl viena grupa, kuri ir pieņēmuši lēmumu par sevi un uzskata to par pareizu, bet viņu ģimenes locekļi, kurus tie bezgalīgi mīl, pieņem pretēju lēmumu.
Princips ir tas pats. Tu izsaki nolūku šim cilvēkam un jebkuram viņa lēmumam (piemēram, ja viņš nolēmis vakcinēties un tevi tas uztrauc):

“Nekas nepiemērots nedrīkst skart šo cilvēku” 
Ja viņš nav vakcinējies, bet tu esi pārliecināts, ka viņam to vajadzētu darīt: “Nekāds nepiemērots vīruss neietekmēs šo cilvēku”.

Lī Kerolls:
Es domāju, ka jūs sapratāt būtību un mēs atgriežamies sākumā, es pateikšu to, ko grasījos teikt.

Neatkarīgi no tā, ko tu jūti, ja tavas ģimenes locekļi tev nepiekrīt un grasās kaut ko darīt, cieni viņus un zini: lai ko arī viņi darītu, pat tad, ja vēlas izmainīt savu bioloģiju un tu domā, ka tas ir bīstami – vienalga, esat labestīgi viens pret otru. Tas nedrīkst šķelt ģimenes. Savukārt Gaismas darbiniekiem nevajadzētu nostāties viena vai otra pusē nevienā no šiem jautājumiem. Īpaši tad, ja ticiet tam, ko mācām.

Tulkoja: Ginta Filia Solis

C pote katram ir mājās

Sākšu ar jautājumu. Vai zinājāt, ka Taškentas med. instituc bija pelnīti bijušās PSRS galvenā labratorija? Otrā pasaules kara gados Taškentā tika izveidots viss padomju zinātniskās domas zieds medicīnā. 2020. gada pavasarī, pandēmijas pirmā viļņa virsotnē, viņi publicēja zinātniski pamatotu un ārkārtīgi noderīgu informāciju par COVID-19 visai pasaulei

Taškenta. 21.03.2020 Šuhrats KHALILOVS (medicīnas zinātņu kandidāts)

Galvenais C vīrusa apdraudējums ir tas, ka tas, pirmkārt, ietekmē imūnsistēmu. Un tikai tad, otrajā vietā, tas ietekmē plaušu audus.
Laika nobīde starp šiem diviem uzbrukuma viļņiem ir tieši tas, ko mēs saucam par “inkubācijas periodu”.

Mēs bieži lietojam tādus vārdus kā “spēcīga” vai “vāja” imunitāte. Tomēr parastie cilvēki praktiski vispār nezina, kas tas ir. Turklāt lielākajai daļai ārstu ir ļoti maz priekšstata par imūnsistēmas struktūru un tās atsevišķo daļu funkcionalitāti..

Es mēģināšu visvienkāršāk un pieejamāk izskaidrot C vīrusa ietekmes mehānismu uz cilvēka ķermeni disertācijas formātā.

80% no visas imūnsistēmas koncentrējas tievās zarnas gļotādās un submucous slāņos limfoīdo audu un to uzkrāšanās formā – Peyer plāksteros.
Limfoīdie audi ražo antivielas (limfocītus T-, B-, G- utt.), Kā arī dažāda veida imūnglobulīnus.
Antivielas caur limfātisko sistēmu nonāk apakšējā dobajā vēnā, sirdī, un, izejot no plaušu cirkulācijas, iekļūst sistēmiskajā cirkulācijā un tiek pārvadātas visā ķermenī.
Tādējādi tiek nostiprināta audu imunitāte, ieskaitot pašu plaušu audu imunitāti.
C, sajaucoties ar ēdienu maltīšu laikā, nonāk zarnās un sāk iznīcināt limfoīdos audus.

(Tapēc ir svarīgi mazgāt rokas!)

Tā rezultātā ietekmētie limfoīdie audi pārtrauc limfocītu un imūnglobulīnu ražošanu.
Tādējādi imūnsistēma tiek iznīcināta, kā rezultātā audu imunitāte plaušās ir krasi novājināta. No šī brīža sākas otrais koronavīrusa uzbrukuma vilnis jau tā neaizsargātajiem plaušu audiem, kas izpaužas ar smagu pneimoniju, kas beidzas bēdīgi.

Pašlaik visu pretepidēmisko pasākumu mērķis ir novērst koronavīrusa iekļūšanu plaušās, kas principā ir ārkārtīgi dārga un praktiski neefektīva. Visi terapeitiskie pasākumi ir vērsti tikai uz komplikāciju apkarošanu, pneimonijas formā.

Tajā pašā laikā jāsaprot, ka C ir drauds daudziem gadiem un gadu desmitiem. Tas, kas mums šodien ir, ir tikai pirmais pandēmijas vilnis. Un tādu viļņu būs daudz.

Tajā pašā laikā visi preventīvie un terapeitiskie pasākumi ir vērsti uz koronavīrusu, kas lokalizēts plaušās,  kamēr netiek veikta ietekme uz zarnu koronavīrusu. Citiem vārdiem sakot, “rati ir novietoti zirga priekšā”.

Ir daudz dabīgu produktu, kuriem piemīt ne tikai baktericīdas īpašības, bet arī tieši ietekmē vīrusus, tos nogalinot.

Visefektīvākais šajā ziņā ir ķiploks.

Un, ja jūs katru dienu izdzerat 2/3 glāzes ķiploku ūdens uzlējuma, tad tas uzreiz (!) nonāk tievajās zarnās un nekavējoties (!) sāk nogalināt C!

Tas nodrošinas šādus efektus:

– “nogalinātais” COVID-19 pārstāj iznīcināt tievās zarnas limfoīdos audus. Tā rezultātā limfoīdie audi turpina darboties pareizi, t.i. ražot antivielas un imūnglobulīnus;
– bojātā imūnsistēma ātri atjaunojas un nostiprinās, kas izraisa ievērojamu audu imunitātes palielināšanos plaušu audos. Nepārvarama barjera rodas C, bet arī mikrobiem (stafilokokiem uc) un sēnītēm, kas arī rada būtiskas briesmas koronavīrusa pneimonijas gadījumā;
– “ķiploku ūdens” ietekmē tievajās zarnās izvēršas ļoti interesanta notikumu ķēde. “Nogalināts” un novājināts ar “ķiploku ūdeni” C ir nekas cits kā dabiska vakcīna, veidojas dabiski cilvēka ķermeņa iekšienē.

Kā jūs zināt, lai izveidotu mākslīgo vakcīnu, nepieciešama ļoti aprīkota un ļoti dārga laboratorija un augsti kvalificēta personāla darbs. Darbs pie mākslīgās vakcīnas radīšanas turpinās 6-9 mēnešus, rūpnieciskā ražošana ir dārga un laikietilpīga.

Pēc “ķiploku ūdens” uzņemšanas tievajās zarnās veidojas dabiska vakcīna 30-40 minūtēs un pilnīgi bez maksas;

– dabiskā vakcīna sāk aktīvi veidot specifisku imunitāti pret C. Tādējādi cilvēka ķermenī destruktīvo patoloģisko notikumu ķēde, ko izraisa C, tiek pārtraukta un iznīcināta pašā sākumā, un tai nav turpinājuma. Ķermenis visdabiskākajā veidā tā teikt, plānveidīgi, cīnās ar C un uzvar
Tajā pašā laikā ārkārtas un stresa pilns ķermeņa cīņas veids ir pilnībā izslēgts, un tas plānveidā neitralizē vīrusu. Tā rezultātā radusies epidēmija apstājas dažu dienu laikā.

“Ķiploku ūdens” lietošana

kā antiepidēmijas protokolu to var piemērot vienas dienas laikā visā valstī visu iedzīvotāju vidū. Pamata patogēnais morfoloģiskais substrāts pilnībā izzudīs vienas vai divu dienu laikā.

“Ķiploku ūdens” pagatavošanas metode ir ārkārtīgi vienkārša.

1. Vienu vai divas  (ja mazas!) Nomizotu ķiploku daiviņu šķērsvirzienā pārgriež uz pusēm, ievieto stikla litra burkā un istabas temperatūrā piepilda ar ūdeni.

Tas tiek darīts no rīta.

2. Līdz vakaram “ķiploku ūdens” ir gatavs lietošanai.

Jums jālieto 2/3 glāze 3-4 stundas pēc pēdējās ēdienreizes, naktī, pirms gulētiešanas.

3. Nākamajā dienā “ķiploku ūdens” pagatavošanas procedūra būs jāatkārto ar svaigu ķiploka daiviņu.

4. Turpiniet lietot ķiploku ūdeni vienu mēnesi.

Šajā laikā tiks izveidota specifiska imunitāte pret C.

R. M. Haitovs, B. V. Pinegins. (Tas ir cilvēks, kurš uzrakstīja pirmo vai vienu no pirmajām imunoloģijas mācību grāmatām)

Foto: Kevin Bidwell

BŪT VESELAM

Parastii 17-18 gadu vecumā jaunieši piedzīvo pirmo mīlestību un gluži dabiski notiek attīrīšanās caur instinktu pazemošanu. Jo lielākas iekšējās problēmas, jo sāpīgāka dvēseles attīrīšanās. Tas nozīmē, ka pret jaunu sievieti vīrietis var izturēties slikti, un rodas daudz dažādas neveiklas situācijas.

Ja ir maz iespēju saglabāt mīlestību laikā kad notiek ārstēšana caur cilvēkiem, tad tiek dota attīrīšana caur slimībām. Ja ir pārņēmis izmisums, ir tieksme kādu vainot, aug aizvainojums uz visu pasauli, aizēnojot mīlestību, tad viegla slimība tiek nomainīta pret smagu. Jo slimības uzdevums ir vedināt uz mīlestību un nepieķeršanos. Dusmas vai izmisums slimības laikā noved to neārstējamā stadijā vai pat pie nāves.

Es vienmēr pacientiem esmu teicis, ka ar slimību nevajag cīnīties, bet vienkārši nomainīt to ar pēc būtības līdzīgu procesu. Ņemot verā to, ka slimība sasien mūsu instinktus, pieklusina apziņu un vēlmes, tātad mirklī, kad tā rodas, ir svarīgi atteikties no vēlmēm, gavēt, visiem piedot un lūgties.

Atteikšanās nav iespējama, ja mēs neatkāpjamies no savas gribas. Bet lai attālinātos no paša gribas, ir visā jācenšas ieraudzīt Dievišķo gribu. 

Nesen es izlasīju kādu interesantu publikāciju, kas attiecās uz zāļu lietošanu. Zinātnieki bija atklājuši faktu, ka tad, kad cilvēks gavē un atsakās no vēlmēm, zāles iedarbojas daudz efektīvāk nekā tad, ja cilvēks pardzīvo un slimības laikā daudz ēd. Ir patīkami, kad zinātne atrod faktus, kas apstiprina to, ka cilvēka dvēseles stāvoklis vistiešākajā veidā ietekmē viņa veselību.

Sergejs Lazarevs “Izdzīvošanas pieredze”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Jau senajās Lazareva lekcijās ir šī informācija par to, kā dzīvot, lai dzīve būtu jēgpilna un mīlestības piepildīta bez slimībām un smagām mācībstundām:
Oficiālais kanāls šeit

Par dziedināšanu un mīlestību

– Tūkstošiem gadu mēs cenšamies ārstēt ķermeņus, bet tie joprojām kļūst slimi, veci un mirst.
Ķermenis atnāk lai aizietu, nevis lai paliktu. Neviens ķermenis nekad nav ticis pilnībā izdziedināts.
Dziedināt var tikai prātu, ja tu vēlies mieru un klusumu, neatkarīgi no tā, vai esi vesels vai slims.

– Vairumam cilvēku šķiet, ka tas, vai viņu dzīvē ir mīlestība un nav vientulība, ir atkarīgs no tā, vai izdosies atrast kādu īpašu cilvēku.
Un tomēr, ja tu uzdrīkstēsies to apšaubīt, tad būsi ļoti izbrīnīts: izrādās, ka tu esi spējīgs just mīlestību, neatkarīgi no tā, vai tev ir ko apskaut vai nav.

– Kad saki savu taisnību, vienmēr jūties brīvi!

– Pasaulē nebūs miera, kamēr tu neatradīsi mieru sevī, tieši tagad. Tas ir tas, ko darījuši visi pazīstamie un nepazīstamie Lielie cilvēki, kuri vienkārši, mierīgi un laimīgi dzīvo savās mājās.

– Kad mēs esam apmierināti ar to, ko darām, mēs esam laimīgi un mums ir pilnīgi vienalga, vai citi mūs atzīst, vai nē. Apkārtējo atzinība ir glazūra uz kūciņas, papildus bonuss, no kura mūsu laime absolūti nav atkarīga.

– Kāda ir atšķirība starp baudu un prieku? O… tā ir milzīga atšķirība – kā no šejienes līdz Mēnesim – no šejienes līdz citai galaktikai!
BAUDA – tā ir cenšanās sevi piepildīt. PRIEKS – tas ir tas, kas tu esi.

© Bairone Keitija
Tulkoja: Ginta Filia Solis

ĶERMENIS – Dvēseles spogulis

kermenis

Kāpēc tā? Mūsu iekšējais dators visas domas un emocijas uztver kā komandas darbībai – tā mēs esam uzbūvēti. Aizkaitinājums, aizvainojums, bailes, šaubas, sadzīvistiskie pārdzīvojumi – tas viss atspoguļojas ķermenī.
Vēlies parbaudīt? Atceries situāciju, kas tevi nesen sadusmoja. Un tagad pievērs uzmanību tam, kuru muskuļu tonuss pieauga? Visbiežāk varēsi novērot, ka tie ir sejas muskuļi, savilktas dūres un krūšu zonas muskuļi. Tā ir? Kādu mirkli elpo dziļāk, lai izšķīdinātu spazmas un nepadarītu situāciju smagāku, kas var izvērsties par iekšējo orgānu slimībām, mugurkaula problēmām utt.
Tādas muskuļu reakcijas vajag atsekot un ielaist šajās zonās skābekli.
Par vēlu? Tad nāksies pastaigāt pa ārstiem. Ārsts izrakstīs tabletes. Tikai tās noņems sekas. Jo slimība taču ir ķermeņa kliedziens pēc palīdzības.
Vēl visdažādāko kaišu cēlonis ir zema pašvērtība, kad mēs sevi padarām par upuriem… darbam, bērniem, draugiem, apstākļiem. Tāpēc, ka neērti. Tāpēc, ka jādomā par to, ko padomās cilvēki. Tāpēc, ka baidāmies aizvainot kādu un tāpēc savu Dvēseli, savu ķermeni, savas jūtas nostumjam pēdējā vietā.
Šamaņi saka: “Jūs lielpilsētās dzīvojošie cilvēki esat dīvaini, domājat vienu, jūtat otru, runājat trešo. Tā pat saslimt var!” Un viņiem taisnība. Mīlestība pret sevi, mīlestība pret savu ķermeni, tas ir tad, kad mēs pirmkārt, klausāmies savā sirdī, protam atpazīt un pārvaldīt savas emocijas un paust augstas jūtas, kad mēs protam nomierināt savu lepnību, būt apzināti un rīkoties atbilstoši savām sajūtām. Bet, ja nu gadījumā tas neizdodas, tad nevajag mānīt sevi un citus. Nevajag tēlot labiņo, ja esi naidpilns. Klusēt, baidoties kadu aizvainot, tas nozīmē nodot, pirmkārt, sevi. Mūsu ķermenim ir brīnumaini resursi, kas palīdz palaist pašizdziedināšanās procesus. Un šie resursi ir saistīti ar Dvēseles, Ķermeņa un Gara vienotību. Lai tavā sirdī mājo harmonija.
Ksenija Silajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis
​​​​​​​Foto: pexel

Avots: Счастливый психолог

Iemācīties būt laimīgam…

117070578_1519463084924518_673196895029082556_o

Man ļoti patīk, ka cilvēki prot novērtēt vienkāršās dzīves burvību, neuzskatot, ka obligāti jātiecas uz kaut ko pārpasaulīgu…
Un kā tad tas vienkāršais, cilvēciskais, ikdienišķais, bez kā ir tik grūti izdzīvot ikdienas kņadā?…
Piemēram, tu mīli ar roku malt kafiju, baz jebkādām mūsdienīgām ierīcēm, bet vienkārši pagriežot koka kafijas dzirnaviņu rokturi, pēc tam izvelkot atvilknīti un ieelpojot svaigi maltas kafijas aromātu, no kura uzsprāgst laimes molekulas galvā?…

Mīli visvienkāršākos no visiem salātiem – kad lielā bļodā krīt lieli nogatavojušos tomātu gabali, kraukšķīgas gurķa šķēles, rupja sāls un bagātīgi ar rokām saplūkāti zaļumi, bet pa virsu grieķu olīvu eļļa?…

Mīli no tostera augstu uzlidojošas karstas maizes šķēles?…
Svaigas veļas gurkstēšanu?…
Vai gaisīgus tīrus aizkarus, kas nolaižas priekšā svaigi nomazgātiem logiem?…
Mīļotās kafijas tasītes un spilgtas tējkannas?…
Ilgas tējas dzeršanas un gardas vakariņas dvēseli samīļojošas mūzikas pavadījumā?…
Siltas dušas strūklu un milzīgus dvieļus?…
Durvis, kuras atveras, kad nozvanījis melodiskais durvju zvans, un pa kurām ienāk VIENMĒR gaidīti cilvēki?…
Un pašas dzīves elpu, kuru tik ļoti gribās turpināt, neskatoties ne uz ko…
Jebkurā vecumā un stāvoklī…
Bez briesmīgām domām par to, ka cilvēki kļūst par atstumtajiem pēc neilga izbrauciena jaunības dienu atmiņās….
Ar mīlestību…
Ar cerību…
Ar ticību…
Vienkārši tāpat…
Mani Mīļie, dzīvojiet ar prieku par mirkļiem un sajūtām…
Un neklausieties nevienā, kurš cenšas pārliecināt jūs par to, ka tas nav iespējams, vai arī to, ka šo jums iemācīs kads cits, tikai ne jūs paši…
Guru neeksistē…
Eksistē cilvēki, kuri ir iemācījušies būt laimīgi…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Stāsts par labo dakteri

dakteris labais

Agrāk dakterim nebija stetoskopa.
Ārsts apskāva pacientu un ar ausi klausījās viņa sirdi. Un maigi uzrunāja pacientu – “dūjiņa” – kā gan savādāk saukt, ja esi kādu apskāvis?
Ārstiem, tiesa, gandrīz nemaz nebija zāļu. Ne antibiotiku, ne sarežģītu ķirurģisko instrumentu.
Bet pacienti vienalga izveseļojās. Un gāja pie ārsta uz pieņemšanu, lai tas paklausītos sirdstoņus un plaušas. Un ārsts pie kamīna sildīja rokas, lai tās nebūtu aukstas, kad pieskaras pacientam.
Varbūt tāpēc pacienti arī izveseļojās pat no briesmīgām kaitēm?
Un dzīvoja, neskatoties uz visiem apkārt esošiem mikrobiem un antisanitārajiem apstākļiem?

Šodien kāda mana paziņa bija vizītē pie ārsta un pārnāca mājās laimīga.
Dakters teica, ka nekā briesmīga nav. “Viss nav nemaz tik slikti, nav tik slikti! Organisms ir spēcīgs un stiprs. Bet tas akmentiņš – nu, ko, pavērosim, pavērosim. Drīz mums atvedīs tādu aparātiņu, kas caur ādu smalcina akmentiņus. Medicīna šobrīd strauji attīstās. Un neārstējamu slimību gandrīz vairs nav palicis. Jāēd pareizi, dūjiņ; es uzrakstīšu jums diētu. Un noteikti vajag daudz staigāt. Zālītes jūs nopirksiet un tās jums noteikti palīdzēs. Brīnišķīgas zāles, maksā kapeikas. Un nevajag pārdzīvot, jūs esat ļoti stipra un vesela sieviete. Ziedoša savos sešdesmit gados. Viss būs labi. Velti viņi mūs biedē, Atnāciet pēc divām nedēļām; domāju, ka uz to laiku būsiet jau vesela!”

Un paziņa no ārsta kabineta aizgāja laimīga.
Un sajutās brīnišķīgi.
Un ar pateicību paskatījās spogulī uz savu skaisto ķermeni.
Un sagribējās dzīvot! Dzīvot ilgi un laimīgi.
Lūk, Behterevs arī teica: pēc tikšanās ar ārstu ir jābūt spēku pieplūdumam un jāuzlabojas garastāvoklim.
Tā ir galvenā laba ārsta pazīme.
Pat tad, ja viņš sirdi klausās ar aparātu. Bet labsirdīgi, kā apskaujot.
Un nosauc par “dūjiņu” – tas taču nav grūti!
Un šis ir mierinošs vakara stāsts par labu ārstu. Kuram ir aparāti, stetoskopi, zāles – bet tie ir visiem.
Bet šim vēl piedevām ir sirds.
Un tas ārstam ir galvenais.

Autors: Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dmitrijs Trockis: «Lai piepildītu savas vēlmes, ir jākļūst par lampiņu»

lampina

Cilvēks vienmēr kaut ko grib – naudu, veselību sev un saviem bērniem, karjeru, izglītību, apprecēties utt. Un manam sarunu biedram, Dmitrijam Trockim, psihologam un hiromantam, kurš vairs nezīlē likteni, katru dienu pienāk simtiem vēstuļu ar vienu jautājumu: ” Ko darīt tieši man, lai manas vēlmes piepildītos?”

— Dmitrij, es zinu, ka ir kāds vienots algoritms, kuru izmantojot, katrs cilvēks var skaidri saprast, ko tieši viņam darīt, lai vēlmes piepildītos. Izstāsti lūdzu!

— Jā, tā ir ļoti sena sistēma, kuru es esmu aizņēmies no kāda veca indusa, kuram to izstāstīja kāds nepālietis, kuram, savukārt, pēc 25 garu gadu meditācijas kalnos to pavēstīja citplanētietis (smejas). Bet, ja pavisam nopietni, tad tā patiešām ir ļoti sena sistēma, kura tā vai citādāk ir atspoguļota visās kultūrās un visās pasaules reliģijās, un mēs visi zinām šos principus, taču nezin kāpēc ne vienmēr tiem sekojam.

Lai piepildītos jebkura mūsu vēlme, ir vajadzīgs noteikts enerģijas daudzums. Kur to ņemt – tādam jautājumam nevajadzētu rasties, ņemot verā to, ka mūsu Visumā viss ir piepildīts ar enerģiju.

Vernadskis runāja par kādu noosfēru, Tesla par kopējo spēku, elektrisko lauku, citiem autoriem arī katram ir sava koncepcija par vienu un to pašu kopējo enerģētisko lauku. Mums, cilvēkiem, tikai ir jāsaprot, kā pieslēgties šim bezlimita enerģijas avotam, lai tā spēku novirzītu savu “es gribu” piepildīšanai. Tad, lūk, sistēma, par kuru es stāstu, kā reiz arī dod izpratni par to, kā šim avotam pieslēgties.

Visvienkāršāk to paskaidrot ar elektriskās ķēdes elementu piemēru. Pieņemsim, es esmu lampiņa, es vēlos spīdēt. Tāpēc man kā lampiņai ir jāizlaiž caur sevi elektrība. Ja es neesmu pieslēdzies pie elektriskā tīkla, tad visa mana enerģija aizplūdīs uz pārdzīvojumiem: “Es vēlos spīdēt, bet laikam nekad arī nespīdēšu, neapgaismošu, nerādīšu ceļu – ne sev, ne citiem cilvēkiem, kuri iet aiz manis”.

Tad, lūk, sistēma, par kuru es stāstu, vēsta, ka savu “es gribu”, lai cik tas paradoksāli nešķistu, ir jānoliek nevis pirmajā vietā, bet trešajā. Pirmajā vietā stāv atbilde uz jautājumu: “Kas man jadara?” vai “Ko es varu izdarīt tieši tagad?”, vai arī – mūsu pastavīgajiem klausītājiem “Kāda loma man jāspēlē tieši tagad?”. Ja es nekoncentrējos uz to, ko es gribu, bet uz to, kas man jādara, tad notiek pieslēgšanās pasaules elektriskajam tīklam – un tiek dota enerģija atbildei uz  jautājumu “kā saņemt to, ko es vēlos”.

— Tu saki, ka “es gribu” šajā sistēmā atrodas trešajā vietā, tātad nepietiek tikai ar to, ka es pieslēdzos šim tīklam?

– Jā, tāpēc nākamajā etapā ir jāsaprot un jāsajūt sava vieta kopējā elektriskajā ķēdē, sistēmā. Šajā gadījumā sistēma ir sociums, kurā ir noteiktas lomas. Jāatbild uz jautājumu: “Kas es esmu šajā sistēmā? Kas es esmu sociumā?”

Pildot savu lomu, sekojot tai, es pakāpeniski uzzinu savu svarīgumu, apzinos savu vērtību sociumā. Kas es esmu? Vai es esmu lampiņa vai slēdzis? Tranzistors, vara vada gabals, vai pusvadītājs? Sociumā tāpat kā ķēdē, kas darbojas, lieku elementu nav, katram ir sava īpaša vieta un sociālā loma. Katrs cilvēks ir neaizvietojama, neatņemama sarežgītā mehānisma daļiņa.

Kā tikko lampiņa sāk spēlēt lampiņas lomu, tā vairs negaida, kad kāds to uztvers kā knaibles vai āmuru. Un tai nav nekādu baiļu, ka varētu kļūt par knaiblēm vai āmuru, tāpēc, ka nav vēlmes par tādu kļūt.

Ja to attiecinām uz cilvēka dzīvi, tad atbilstoši tam, kā cilvēks spēlē savu lomu, kuru radītājs tam piešķīris, viņš iegūst jaunu stāvokli – absolūtu pārliecību par rītdienu, bez bailēm par nākotni un bez bailēm no nabadzības.
Tāds cilvēks ļoti viegli nopelna tik naudas, cik viņam vajag un negaida “nebalto dienu”.

Kad mēs godīgi spēlējam paši sevi, tad atkrīt pseidovēlmes kas uzspiestas no ārpuses. Paliek tikai patiesās mūsu vēlmes, kas arī piepildās.

— Izstāsti, kā reālajā ikdienā izskatas būt lampiņai un spīdēt?

– Piemēram, portālā VKontakte raksta man cilvēks: “Dima, es esmu saslimis un metastāzes man ir pa visu ķermeni”. Un viņa vēlme ir absolūti loģiska: “Es vēlos būt vesels un vairs neslimot”. Par ko mēs tikko runājām? Ka jākoncentrējas uz savu ikdienišķo pienākumu un uzdevumu pildīšanu. Tad nu uzreiz skatāmies, kādas lomas es jau spēlēju.

Sākam ar visparastāko lomu “es – tas ir ķermenis”. Un savs ķermenis ir jāuztur tīrs, jāatpūtina un jāstrādā sapratīgās proporcijās, saprātīgi jādod tam slodzes utt. Pēc tam ir jāparūpējas par “ķermeni”, kurā es dzīvoju – dzīvokli, māju, automašīnu, darba vietu, visu telpu, ar kuru es pastāvīgi esmu saskarsmē.

Ja es neesmu Robinsons Krūzo, tad man ir ļoti daudz citu lomu – es esmu dēls, draugs, vīrs, tēvs, brālis, kolēģis, znots, onkulis utt. Un ir jāsakoncentrē sava uzmanība uz to, lai godīgi spēlētu visas šis lomas.

Pakāpeniski atnāk sapratne, kur tad sistēmā noticis īssavienojums – kas noticis ne tā. Parasti izrādās, ka cilvēks spēlē ne savas lomas un kā rezultāts viņš sociumā aizņem svešu vietu un vienotais sociālais organisms ar slimības palīdzību vai kādu citu problēmu cenšas cilvēku motivēt būt atbildīgam un pāriet uz savu vietu.

— Tas nozīmē, ka jebkura problēma vēsta par to, ka cilvēks elektriskajā ķēdē atrodas ne savā vietā?

– Jā, un tāpēc ir jāskatās nevis uz to vietu, kur noticis īssavienojums, bet uz visu bildi kopumā.

— Mēs atkal atgriežamies pie tā, ka ikvienas problēmas risinājums atrodas ārpus saprotamās loģikas!

– Nē, šī sistēma ir loģiska, taču loģika mēdz būt dažāda. Ir loģika: “Kurš ir gudrs? Es esmu gudrs! Es zinu, kā vajag!”. Un ir dievišķā loģika, kas vēsta par to, ka visam ir savi iemesli un sekas. Un jāārstē ir nevis salūzusī daļa, bet saikne – sava saikne ar absolūti jebkuru parādību šajā pasaulē. Ņemot verā to, ka mums vienmēr blakus ir kādas svarīgas figūras – radinieki, draugi, kolēģi utt, tad pirmkārt ir jāmaina attieksme pret šiem cilvēkiem.
Spēlē savu lomu – uzzini savu vietu šajā ķēdē un tas dod pārliecību par to, ka es neesmu vienkārši nekam nederīgs aparāts, kurs nezin savu vietu un pielietojumu, bet gan stingri sakārtotas sistēmas daļa.

Kā tikko es jūtos piederīgs šai sistēmai, caur mani sāk plūst enerģija visiem maniem “es gribu”. Ir par maz būt lampiņai – tā var gulēt kastītē gadiem ilgi neaiztikta un nevienam nevajadzīga. Lampiņas jēga ir izstarot gaismu nevis gulēt kastītē 🙂

— Padalies, lūdzu, kāda ir tava pieredze stāvoklī, kad jūties veselas sistēmas noderīgs elements?

Jā, burtiski vakardien es ar skrituļslidām nobraucu 15 kilometrus un ļoti apmierināts gāju mājās, jūtoties izpildījis savu pienākumu pret savu ķermeni. Eju… Man smaida burtiski katrs orgāns un attiecīgi arī sejā plats smaids. Cilvēki uz mani atskatās, bet es smaidu ne jau viņiem, bet vienkārši tāpēc, ka nevaru nesmaidīt.

Katrs no mums kaut reizi dzīvē ir izjutis laimi it kā bez redzama iemesla un arī milzīgu gandarījumu un prieku par izpildītu pienākumu. Kad, piemēram, es nokārtoju skolā eksāmenu, vai pēc treniņa, kad pabeidzu kādu svarīgu projektu, tad smadzenes atrodas tādā labsajūtā, tādā fantastiskā apziņas stāvoklī, kas arī ir laime – izmainīts apziņas stāvoklis. Un šajā stāvoklī it kā piedzimst un uzdīgst sēklas kaut kam jaunam, parādās atbildes uz jautājumiem, atklāsmes un skaidra sapratne par to, kas jāizdara, lai vēlēšanās piepildītos.

Sarunājās Anna Kuzņecova
Avots: Avīze Vegetarian
Tulkoja: Ginta Filia Solis