Par PRIEKU: Jeļenas Rērihas vēstule jauniešiem

IMG_3054

Šo vēstuli slavenā krievu filosofe un rakstniece Jeļena Rēriha uzrakstīja pagājušā gadsimta sākumā, taču šī tēma šodien kļūst arvien aktuālāka.

Savā iztēlē es iedomājos daudz, daudz jaunu seju, daudz skaidru, mirdzošu jaunu acu un man ļoti sagribējās viņiem visiem pateikt kaut ko par Prieku.

Ne par to dzīvniecisko prieku, kas liek lēkāt un neapzināti dauzīt ar kājām pret zemi, bet par viedo Prieku – par savas Esības skaistuma apzināšanās Prieku.

Kāds teiks, kā gan var runāt par prieku tagad, kad tik daudz bēdu, šausmu, sāpju un asiņu visapkārt, un visā pasaulē ir tāda spriedze? Ne tikai var, bet arī jārunā, jo, kā senā ķīniešu parunā teikts: “Prieks – tā ir īpaša gudrība” un tas, kurš zin tā būtību, zin, ka nekad nav nekādu iemeslu bēdām un bezcerībai, jo viss ir pārejoši un tas, par ko mēs raudam šodien, rīt šķitīs smieklīgs. Pat katrs koks ar prieku ietērpjas ziedos, un neraud rudenī, kad nomet lapas, skumstot par pagājušo pavasari.

Prieks mums apkārt rada īpašu atmosfēru, kas pievelk sirdis un, attiecīgi, dod mums veiksmi, jo ir taču gluži dabiski, ka cilvēks uz smaidu atbild ar smaidu, un bēg no neapmierinātām un dusmīgām sejām.

Prieks no mums aizdzen jebkuru skumju ēnu, to skumju “pateicoties” kurām cilvēks zaudē to pašu mazumiņu prieka, kas tam pirms tam bija. Savukārt Prieks ir jauns ceļš, kas dod mums visas iespējas. Gaišs prieks ir kā lukturis miglā un izkliedē sirds šaubas un aptumsumus.

Ja varētu nofotografēt cilvēka dvēseles stāvokli bezcerībā un garlaicībā, un prieka pilna cilvēka dvēseles stāvokli, mēs ieraudzītu apkārt pirmajam pelēku plīvuru. Tajā pat laikā, otra prieks to apņemtu spilgtiem, mirdzošiem stariem. Un cik žēl, ka cilvēki tik bieži baidās priecāties, cenšas atradināt sevi no Prieka, tā ietinot savu domāšanu miglā, un jūtoties kā purvā.

Prieku var salīdzināt ar spēcīgu magnētu, jo tas tieši tāpat kā magnēts pievelk sirdis un dod tā īpašniekam dzīves impulsu, ar kā palīdzību atvairīt dzīves likstas un šķēršļus. Savukārt garlaicība un bezcerība rada slinkumu, vājina gribu, un iegrūž cilvēku bezdibenī.

Prieks rada uzticēšanos. Prieks palīdz savstarpējo attiecību nostiprināšanā. Kad esi priecīgs, nav vietas sevis žēlošanai. Atcerēsimies, ka vairums, pat skaistāko un labāko iespēju, tiek zaudētas tieši tāpēc, ka ļaudis žēlojas un tam iemesls ir sevis žēlošana. Gara prieks dara stipru un vienmēr liek tiekties tikai uz priekšu, vienmēr uz priekšu (Vai gan mēs varam atcerēties kaut vienu varoni, kura sejā atspoguļotos panīkums un garlaicība?)

Ir svarīgi, lai jaunās sirdis aizdegtos priecīgās varoņdarba gaidās, kas mainītu visu viņu dzīvi, pašiem to pat nemanot. Un uz šī ceļa nevar nostāties cilvēks bēdās, šaubās, bezcerībā un aizdomās – tikai Priekā par skaisto nākotni, Priekā par visu iespēju apzināšanos un iespēju dalīties tajā ar citiem cilvēkiem.

Un, lūk, Prieks cilvēkam dod īpašus spēkus, kuru iemeslus zinātne vēl nav noskaidrojusi. Tas piepilda cilvēkus ar īpašu gaismu, kas apspīd arī cilvēkus, kas apkārt. Var pavērot, kas notiek tad, kad cilvēks, kura visa būtība pildīta ar Prieku, ieiet telpā, kurā valda drūma un smaga atmosfēra. Cilvēki it kā atmostas, un viņu apdzisušās un garlaikotās acis iemirdzas, un sejās parādās smaids.

Kur meklēt šādas metamorfozes iemeslu? Nākas pievērst uzmanību mūsu domu darbībai un mūsu emociju ietekmei uz apkārtējiem. Vai gan nav skaidrs, ka iemesls slēpjas cilvēka iekšējā Dvēseles līdzsvarā. Cilvēkam, kurš pilns savas esības Prieka, piemīt milzīgs dzīvības spēks un enerģija, kura nekavējoties tiek nodota citiem cilvēkiem.

Taču, kā tomēr saglabāt sevī pastavīgu Prieku, neskatoties uz to, ka mēdz būt arī skumji?

Sena austrumu gudrība vēsta:
“Uzturi sevī Prieku no paša agra rīta, un tas tevi baros līdz pat vēlam vakaram”.

Paskatīsimies uz to dziļāk. Patiesībā, tas viss, kas var mūs no rīta izsist no līdzsvara – laikā nepasniegtas brokastis, slikti izgludināta blūze, vai nepareizi sasieta kaklasaite, viss ir tik sīki un nebūtiski, ka nav vērts tādu nieku dēļ uzvilkties un ciest no tā visu atlikušo dienu. Un, ja vēl atcerēsimies to, ka aizkaitinājums organismā rada īpašu indi, kas sagrauj organismu uz visu atlikušo dzīvi, sapratīsim, ka šie sīkumi nav tādas ļoti dārgas cenas vērti, kā mūsu gara un ķermeņa veselība. Nevajag daudz, tikai nelielu gribas piepūli, vienu vienīgu domu par to, ka mums jāstāv pari ikdienas sīkumiem un apstākļiem, lai sevī saglabātu līdzsvaru. Pretējā gadījumā, vēlāk pašiem būs kauns un smieklīgi par to, ka tērējām tik daudz enerģijas tādiem niekiem. Tās enerģijas, kas mums tik ļoti ir vajadzīga dzīvei. Mēs taču jūtam to, ka tas, kas šobrīd notiek pasaulē, tuvina mūs kādiem svarīgiem notikumiem. Un mums jau tagad sevi ir jāsagatavo nākotnes darbam  jau pavisam citos apstākļos, un jāsagatavo sevi tam, lai kalpotu savam un visas cilvēces labumam.

Mūsu sirdij vienmēr jāskan priecīgi un jāatbalsojas visā, kas apkārt. Tai jāpildās ar apziņu, cik ļoti svarīgi ir nesavtīgi dot, dalīties mīlestībā, tā palīdzot Gaišajiem Spēkiem, kas stāv visas cilvēces miera sardzē. Un tad, kad mūsu sirds ir pilna gaiša starojuma, tad arī atnāks pie mums Prieks, jo Prieka avots ir katra gaiša sirds.

Šobrīd visa cilvēce stāv uz Jaunas Pasaules sliekšņa. Vecie pamati brūk. Izzūd savu laiku nokalpojušie jēdzieni. Aug kaut kas jauns, ko daudzi apzinās vēl tikai sajūtu līmenī. Tagad tikai miers un pacietība var dot vajadzīgo līdzsvaru, un tikai prieka sajūta par tuvojošos kaut ko jaunu, gaišu un svarīgu. Tādā laikā ir neizbēgamas grūtas dienas, jo ir spriedze, un notiek vienu enerģiju nomaiņa ar citām – jaunām un gaišām. Tumsu nomaina gara triumfs.

Tagad brūk pasaules, krīt troņi, pazūd daudzas ietekmīgas personas. Pirmajā acumirklī savstarpēji nesaistītiem notikumiem ir dziļas iekšējas saites. Pati cilvēce gadsimtiem ilgi bija to visu gatavojusi un tagad tas izpaužas mums redzamā veidā.

Visticamākais, jūs būsiet liecinieki vēl ļoti daudzām pārmaiņām un redzēsiet daudz brīnumaina un neparasta, jo Kosmiskais Līdzvars vēl ne tuvu nav atjaunojies. Un katrs, kurš var un grib palīdzēt šajā tumsas un gaismas cīņā, ir svarīgs. Protams, tam nav jāizpaužas primitīvos kliedzienos un cīniņos, ne arī netīrās izpriecās, bet gan centienos būt tuvāk Gaismai, tīriem savas domās un priecīgiem savā Priekā.

Jeļena Rēriha
Avots: http://schastie.by
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Gars. Dvēsele. Ķermenis.

dvesele-uzdevums1
Viss šajā pasaulē ir hierarhisks. Paldies Dievam, ka tā ir. Pateicoties šim principam ir vieglāk izprast veselības un laimes jautājumus. Šī principa neievērošana noved pie daudz un dažādām problēmām.

 

Tas, kas hierarhijā augstāks, ir svarīgākais. Viss dzīvē seko Galvenajam, pat tad, ja mēs to nesaprotam un neievērojam. Cilvēks pēc savas uzbūves ir trīsvienība – Gars-Dvēsele-Ķermenis. Un viņa dzīve arī pakļaujas Galvenajam. Viss sākas ar garīgo dabu, sekojot Galvenajam.

 

Cilvēks šajā dzīvē ir atnācis no nekurienes, no garīgās, kosmiskās, nemateriālās sfēras. Tur viņš arī aiziet. Savukārt dzīve Fiziskajā Visumā, ķermenī arī pakļaujas šiem pašiem garīgajiem, Dieva kosmiskajiem likumiem. Pat tad, ja mēs to nesaprotam un neievērojam, mēs dzīvojam saskaņā ar tiem.

 

Atcerieties uzrakstu, kas padomju laikos bija izvietots transportā: “Sīknaudas neesamība neatbrīvo no soda par braukšanu bez biļetes”. Mūs neviens nav atbrīvojis no atbildības, gadījumā, ja mēs kaut ko nesaprotam vai neievērojam savas neuzmanības dēļ.
Lai mēs neaizmirstu, kādiem likumiem esam pakļauti, mums tiek dots ķermenis un divi tā stāvokļi – veselība un slimība.

 

Mūsu ķermenis ir kareivis. Atnāk signāls no garīgās sfēras un ķermenis izpilda pavēli – dod mums signālus par mūsu dzīves neatbilstību tiem UZDEVUMIEM, kurus esam nākuši šajā dzīvē izpildīt, par nepareizo ceļu, kuru ejam, par mūsu garīgo degradāciju, par to, ka esam iztērējuši mums doto avansu, dzīvojot bezatbildīgi – ķermenis slimo, lai mums pateiktu priekšā.

 

Veselība mums tiek dota, lai palīdzētu izpildīt savu sūtību, savu dzīves uzdevumu. Mēs NEesam radīti tam, lai vienkārši nopirktu aifonu vai sēdētu un blenztu televizorā, sapņojot apceļot kārtējās siltās zemes, lai iepazītu pasauli, neiepazīstot sevi…

“Piedzimt par cilvēku ir ļoti reta iespēja. Tas ir kaut kas tāds, par ko jābūt ārkārtīgi pateicīgam. Taču piedzimšana par cilvēku ir bezjēdzīga, ja savu dzīvi pavadat trakonamā. Tā ir bezjēdzīga, ja visu laiku satraucaties par naudas trūkumu. Tā ir bezjēdzīga, ja kļūstat par neirotiķi dēļ tā, ka nevarat dabūt prestižu darbu. Tā ir bezjēdzīga, ja ilgstoši raudat par to, ka esat pazaudējis savu draudzeni.”
(Kodo Savaki Rosi – viens no pazīstamākajiem japāņu dzenbudisma meistariem)

Ne mēs esam izdomājuši šo pasauli un šos principus. Un, ne mums tos izmainīt. Taču mums būs tiem sekot un pakļuties galvenajam garīgajam, Dievišķīgajam principam, izpildot SAVU DZĪVES UZDEVUMU. Ko paredz cilvēkam viņa Gars? Kā minimums, dzīvot saskaņā ar garīgajiem, Dieva likumiem.

 

Ko par to zin cilvēks? Kad viņš par to aizdomājas?

 

Kā likums, tikai tad, kad ir sadarījis muļķibas, kad ķermenis vairs nespēj elpot no signālu pārbagātības. Kad veselības vairs nav. Bet ļoti gribas dzīvot “ar pilnu krūti”.
Lūk, tad iestājas “otrā maiņa” un “papildus nodarbības”, lai atgrieztu mūs pie veselā saprāta, pie saviem uzdevumiem. Pie Cilvēka, kurš palicis neattīstīts pašā cilvēkā. Pie Sapratnes, kas un kā ir saistīts, un kā it viss mūs ietekmē.
Kā vienmēr, ir Galvenais, kam seko mūsu dzīve.

 

Tulkoja: Ginta FS

Tikai labu!

meditacija

Tas ir jau sen zināms, ka mēs iegūstam tā cilvēka īpašības, par kuru domājam un pēc tam – arī runājam. Tāpēc pat rietumu psihologi rekomendē runāt par veiksmīgiem un harmoniskiem cilvēkiem. Taču, jo vairāk mūsos egoisma un skaudības, jo grūtāk mums par kādu runāt labu. Mums jāiemācās nekritizēt, jo tas, kurš mūs kritizē, atdod mums savu labo karmu un atņem mūsu slikto. Tāpēc Vēdās vienmēr runā par to, ka tas ir labi, ja mūs kritizē.
Kā mūsu runa atsaucas uz mūsu karmu? “Mahabharatā” teikts: ja tu esi ko nolēmis izdarīt, nevienam par to nesaki. Kā tikko tu par to esi pateicis, par 80% samazinās varbūtība, ka tas notiks, īpaši, ja esi ar to padalījies ar skaudīgu un nenovīdīgu cilvēku.

Kāpēc cilvēki, kuri runā maz, bet pardomāti, sasniedz vairāk? Viņi nezaudē savu enerģiju.

Cits pavisam vienkāršs noteikums, kas saistīts ar mūsu runu, – ja mēs esam otram ko labu izdarījuši, bet pēc tam ar to palielījušies citiem, šajā momentā mēs zaudējam labo karmu un visus sava labā soļa augļus. Lielībnieki maz ko sasniedz. Tāpēc mums nekad nevajadzētu lielīties ar saviem sasniegumiem, jo mirklī, kad to darām, mēs zaudējam visus augļus, ko esam sastrādājuši.

Māceklis pieiet pie meistara un jautā:
– Meistar, jūs iesakāt dzīvot ar atvērtu prātu (open mind). Taču tas nozīmē, ka viss prāts vienā mirklī var aizlidot? Vai tā ir?
– Tu vienkārši stingri aizver muti un viss būs labi!  Atbild Meistars.

Domas nosaka runu, tāpēc ļoti svarīgi ir nedomāt sliktu ne par vienu. Jo vairāk mūsu galvā haotiskas domas, jo vairāk tās izpaužas mūsu runā un mūsu runa ir nesakārtotāka.

Tas, kurš skaidri domā, skaidri arī runā.

Ir vēl viens līmenis – iemācīties pieņemt kritiku. Viena no prāta īpašībām ir tā, ka tas spējīgs sevi attaisnot jebkurā situācijā.

Jo zemāks cilvēka attīstības līmenis, jo vairāk attaisnojumus jūs no viņa dzirdat.

Pat izdarot visbriesmīgāko noziegumu, tāds cilvēks, pat nesarkstot, prot sevi attaisnot. Viens no galvenajiem augsta līmeņa personības rādītājiem, ir prasme mierīgi uzklausīt kritiku un netaisnoties. 

Sapratīgas runas noteikumi. 

Alā meditē trīs jogi. Pēkšņi viens no viņiem izdzird kādu skaņu. Šķiet, ka tas ir kāds dzīvnieks. Viens jogs saka – ta bija kaza. Paiet gads. Otrs atbild – nē, tā bija govs. Paiet vēl gads un trešais jogs saka – ja jūs nepārtrauksiet savu strīdu, es jūs pametīšu.

Pirmais saprātīgas runas noteikums: pirms pateikt ko asu, noskaiti līdz 10.

Tas var izklausīties muļķīgi. Sākumā mēs diez vai varēsim noskaitīt līdz 3, taču, ja atbildēsi pēc nelielas pauzes, tava atbilde būs daudz saprātīgāka. Tas tāpēc, ka pirmais, kas iešaujas prātā, kad mūs kritizē vai rāj, ir vēlme taisnoties vai asi atbildēt. Tāpēc mums jāiemācās 5-10 sekundes padomāt, pirms atbildēt. Šī pauze izdarīs vēl vienu labu lietu: atvēsinās sakarsētās emocijas.

Cilvēks, kuram ir svarīga pašrealizācija, runā maz un pārdomāti. Ja lasām slavenu cilvēku biogrāfijas, saprotam, ka daudzi no tiem runāja maz, nekad neatbildēja uzreiz, kad viņus apvainoja vai kritizēja, un necentās atbildēt dusmās. Viņi atlika sarunu uz nākamo dienu vai vispār uz brīdi, kad kaislības būs norimušās. Jo zināja, ka naids, dusmas un aizkaitinājums ietekmēs runu un sekas būs bēdīgas, var gadīties – pat neatgriezeniskas.

Otrais saprātīgas runas noteikums – nevajag krist galējībās.
Dievs mums parādās sīkumos, bet Sātans – galējībās.
Nav vēlams dot solījumu: “būšu mēma kā zivs.” Īpaši, ja pēc dabas esi spilgts ekstraverts – tas var tev tikai kaitēt. Ja tava psihofiziskā daba ir daudz runāt, tad runā tā, lai cilvēki, ar kuriem tu runā, saņemtu maksimāli daudz labiuma no tavas runas. Tāpēc esi atvērts un labvēlīgs un, galvenais, dzīvo apzināti. Ir ļoti svarīgi atcerēties, ka mūsu līmeni var noteikt pēc sīkumiem, pēc it kā nesvarīgām darbībām – kā mēs atreaģējām uz rupjībām veikalā, kādas emocijas mūs piepilda, kad mūs “nepelnīti” kritizē u.t.t.

Trīs runas līmeņi.

  • Cilvēkam, kurš atrodas augstā garīgā līmenī, sirds skaidrībā, brīdī, kad kāds par kādu citu ko sliktu saka, var fiziski kļūt nelabi. Viņš var fiziski sajusties tā, it kā kāds viņu būtu aplējis ar netīrumiem. Tāds cilvēks patiesību vienmēr saka ar patīkamiem vārdiem. Viņš apzināti izvēlās katru vārdu un ar katru vārdu šajā pasaulē ienes harmoniju. Viņa runā vienmēr ir daudz neaizvainojoša humora, ļoti bieži, veltīta pašam sev. Tadi cilvēki visbiežāk ir veseli un laimīgi.
  • Kaislīgi cilvēki ir ļoti jūtīgi, arī pret kritiku, ko viņiem velta. Viņi ar lielu prieku stundām ilgi var runāt par tēmām, kas saistītas ar seksu, naudu, ekonomisko izaugsmi, politiku, pirkumiem. Viņi var daudz runāt par sevi – labo, apspriest citus. Viņi parasti runā ātri. Viņu humors ir nedaudz vulgārs, parasti saistīts ar seksu. Sarunas sākumā viņi parasti jūtas iedvesmoti un apmierināti, bet pēc tāda veida sarunām, sajūt pretīgumu un iztukšotības sajūtu. Un, jo augstāks apziņas līmenis, jo spēcīgāka šī sajūta. Tāds runas stils ved arvien tuvāk degradācijai visos līmeņos.
  • Tie, kuri garā ir tumsonīgi, atšķiras ar to, ka viņu runa ir pilna apvainojumiem, pretenzijām, nosodījuma, draudiem un necenzētiem vārdiem u.t.t. Visi viņu vārdi ir pilni dusmām un naida. Kad tāds cilvēks atver muti, rodas iespaids, ka istabu piepilda nepatīkama smaka. Tāpēc, ja tādam cilvēkam sakām ko labu par kādu, viņš var arī saslimt. Tādi cilvēki gan apzināti, gan neapzināti provocē citus, cenšoties citos izsaukt naida, aizkaitinājuma un skaudības enerģiju, jo ir noskanoti uz šī viļņa un barojas no sīm zemajām enerģijām. Viņu humors ir melns, pilns ļaunuma, ņirgāšanās un prieka par citu cilveku nelaimēm. Viņi dzīvo ilūzijās. Tādus Visums ārstē ar smagiem likteņa triecieniem un slimībām. Ar tādiem blakus dzīvot nav iespējams.

Ļoti reti gadās sastapt cilvekus, kuri pastavīgi atrodas tikai vienā līmenī. Visbiežāk mēs sastopam jauktos tipus un arī cilvēka tips ļoti ātri var mainīties.

Tas ir ļoti atkarīgs no: 
1) Vides, kuru izvēlamies – darba vieta, atpūta. Piemēram, esot kopā ar kaislīgu cilvēku, mēs jau pēc īsa brīža varam atklāt, ka paši ļoti aktīvi esam iesaistījušies politiskā diskusijā. Kaut arī vēl pirms paris minūtēm, mums nebija nekādas daļas gar politiķiem.

2) Vietas. Piemēram, kazino, nakts klubos, alus bāros un citās līdzīgās vietās. grūti iedomāties runas par garīgām tēmām. Ja vieta “piesūkusies” ar kaislībām, uzdzīvi, runa būs atbilstoša.

3) Laika. Piemēram laiks no plkst. 21:00 līdz 2:00 naktī, ir laiks, kad gribas doties uz kādu izklaides vietu, noskatīties kadu ne īpaši garīgu filmu, parunāt par kādām pikantām tēmām. Ne velti tautā saka: “Rīts gudrāks par vakaru.” Sen jau tas ir novērots, ka tas, par ko runājam vakarā, īpaši, ja pieņemam kādus lēmumus, no rīta bieži šķiet nepatiesi vai nākas to nožēlot. Tāpēc ir vērts ievērot vienu vienkāršu noteikumu –  nekad nepieņemt lēmumus vakarā un pēc iespējas mazāk vakarā runāt – tas darīs mūsu dzīvi daudz laimīgāku un pasargās no nepārdomātiem lēmumiem un nelaimēm.
Un nav nejauši tas, ka šājā laikā visa daba guļ. Vai gan esat dzirdējuši putnu dziesmas šajā laikā?
Nedēļas beigās vari veikt testu – kāda runa dominēja šīs nedēļas laikā.
– Ja labestīga un mierīga, tad pamazām ievērosim, ka mūsu dzīvē ienāk laimes sajūta un harmonija.
– Ja kaislīga un garā tumsonīga, tad vienīgais, kas mūs sagaida, ir slimības un nelaimes.

Ļoti svarīgi ir izvairīties no PRETENZIJĀM.
Pirmais solis ceļā pie mīlestības ir pateicība. Šajā pasaulē reti kurš ir pateicīgs. Pārsvarā visiem ir kādas pretenzijas – vai nu slēptā vai atklātā veidā. Taču ir vērts atcerēties, ja mēs cilvēkam nepasakāmies, mēs visticamākais, sāksim kritizēt un vērsīsimies pie viņa ar kādām pretenzijām, pat neapzinoties to, ka tā darām.
Kalpošana nav kāda fiziska palīdzība. Pirmkārt tas nozīmē, ka palīdzam cilvēkam attīstīt Dievišķo apziņu, uzdāvināt viņam savu mīlestību, palīdzēt pietuvināties Dievišķajam.

Viss, ko mēs darām bez mīlestības, nes vienas vienīgas nelaimes, lai cik arī tas cēli ārēji izskatītos. Skolotāji māca:  ka ik sekundi mēs vai nu pietuvojamies Dievam, vai attālinamies no Tā. Katra situācija ir mācību stunda, un ir svarīgi pateikties Dievam par katru mums sūtīto situāciju.

Dievs mums vēl TIKAI labu un katra mūsu dzīves sekunde ir vērsta uz mūsu apmācību.

Kā tikko mūsos parādās pretenzijas, mūsu sirds centrs bloķējas.
Visizplatītākās ir pretenzijas pret likteni, apkārtējiem, ģimeni, neapmierinātība ar sevi un pasauli. Pretenzijas izpaužas ne tikai vārdos – arī domās, balss tonī, komunikācijas stilā un attieksmē pret dzīvi.

Katra situācija mums tiek dota, lai mēs strādātu ar sevi:

  • Jo mazāk harmoniski mēs esam, jo vairāk saspringti un jo smagākas dzīves mācību stundas mēs saņemam.
  • Bet, kā tikko mēs pieņemam situāciju, notiek atslābināšanās un problēmsituācijas ātri atrisinās.

Ajūrvēda saka: tu nevarēsi atbrīvoties no slimības, ja nepieņemsi to. Tas ir pirmais solis uz dziedināšanu un jebkuras problēmas atrisināšanu.

Tā ir pilnīga iekšēja situācijas pieņemšana kā Dieva labvēlības apzināšanās. Ir jāpieņem šī situācija iekšējā, ne – ārējā plānā, un tad slimības pazudīs un problēmas ātri atrisināsies. Ja mēs situāciju nepieņemam, tad 90% mūsu enerģijas aizies uz “pārdzīvojumiem”. Mūsu organisms spēj tik galā ar jebkuru slimību. Tāpat mēs spējam tikt galā ar jebkuru problēmu un iziet no tās kā uzvarētājs.

Ja mums tiek dots kāds pārbaudījums, tātad mēs varam ar to tikt galā. Dievs nedod pārbaudījumus lielākus par to, ko spējam panest.

Un tāpēc pretenziju vietā labāk iemācīties būt pateicīgam par visu un visiem. Jo pretenzijas – tas ir pirmais solis uz slimībām un nelaimēm. Tev pašam jāatseko tas, cik tevī ir pateicības un cik – pretenziju pret pasauli un apkārtējiem. Apzinoties to, tu sapratīsi, ka pateicības ir daudz mazāk, kā pretenziju. Visas pretenzijas ģenerē prāts un melīgais ego.
Ikvienas pretenzijas daba ir destruktīva, tās apēd mūsu enerģiju un nocietina sirdi. Patiesa pazemība nozīmē to, ka mēs pieņemam jebkuru situāciju. Daudzi to saprot savādāk: iesita pa vienu vaigu, pagriez otru. Tas vairāk attiecas uz iekšējo stāvokli.

Mēs pieņemam jebkuru likteņa dāvanu, lai kāda tā arī būtu. Un tāpēc ir labi, ja pēc iespējas biežāk prātā vai skaļi, mēs atkārtojam: “It visā ir Dieva mīlestība.”

Cilvēkiem, kuri to atkārto, mainās sejas izteiksme, viņi kļūst maigāki, pazūd saspringums ķermenī, viņi kļūst laimīgāki un veselāki. Pamēgini, tas strādā!

Ja mūsu zemapziņa būs noskaņota uz pieņemšanu, ja mēs it visā redzēsim Augstāko Gribu – tas ātri vien mūs aizvedīs pie pilnības.

Autors: Rami Blekts
Tulkoja: Ginta FS

 

Es vēlos būt vesels!

dziednieks2

Senos laikos kādā ciemā dzīvoja divi dziednieki.

Viens no viņiem bija labestīgs un sapņoja izdziedināt cilvēkus no sāpēm un ciešanām. Ik dienas viņš cītīgi izzināja slimības, uzskatot, ka šīs zināšanas viņam palīdzēs tuvināties savam mērķim.
Otrs dziednieks bija vieds klusētājs. Lielāko daļu dienas viņš pavadīja meditācijās. Kad viņam jautāja, kāpēc viņš, tāpat kā otrs dziednieks, nevāc dažādus augus un negatavo zāles, viņš vienmēr atbildēja:
— Es apgūstu mākslu būt veselam.

Pagāja laiks un labestīgais dziednieks bija kļuvis par lielisku slimību ārstēšanas meistaru. Valodas par viņa prasmēm izplatījās tālu aiz dzimtā ciema robežām. Cilvēki straumēm plūda pie viņa, lai izārstētos no dažādām kaitēm.

Bet viedais dziednieks, tāpat kā agrāk, lielāko daļu savas dienas pavadīja meditācijā. Daudzi vīpsnāja par viņu un teica:
— Dīvains dziednieks! Kāda jēga no tavas meditācijas? Labāk tu, tāpat kā citi, ārstētu cilvēkus.

— Es apgūstu mākslu būt veselam – viņš nemainīgi atbildēja.

Bija pagājis diezgan ilgs laiks un cilvēki sāka ievērot, ka, neskatoties uz visām labestīgā dziednieka pūlēm un zināšanām, nākas atgriezties pie viņa vēl un vēl. Vienu slimību izārstēja, radās jau nākamā. Un tad, ziņkārības dzīti, ļaudis devās pie dīvainā dziednieka, kurš, tāpat kā agrāk, turpināja meditēt.

— Kāpēc esat atnākuši? – viņš jautāja. – Es nevācu zālītes, man nav zāļu pret slimībām. Viss, ko es varu – palīdzēt apgūt mākslu būt veseliem.

Un bija cilvēki, kuri sēdās tam blakus un teica:
— Māci! Mēs vēlamies apgūt mākslu būt veseliem.

Izpildiet noteikumus, kas nepieciešami veselībai un slimības jūs pametīs – teica dziednieks. – Ieskatieties sevī, ja ieraudzīsiet tur naidu, greizsirdību, dusmas, aizkaitinājumu un skaudību, tad ziniet, ka tieši tās un nevis sāpes locekļos, plosa jūsu ķermeni. Izstumt slikto gaisu no jūsu plaušām var tikai, ielaižot tajās tīro. Un tāpēc, ja ieraugiet sevī dusmas – koncentrējaties uz labestību, ja ieraudzījāt naidu – koncentrējaties uz mīlestību. Ja kāds sevī ieraudzīja aizvainojumu – lai koncentrējas uz piedošanu.

Tā mācīja viedais dziednieks

Un tā pagāja atkal kāds laiks. Vēsts par viedo dziednieku izplatījās tālu aiz ciema robežām. Arvien vairāk cilvēku nāca pie viņa un teica:
— Māci! Mēs vēlamies būt veseli!

Un labestīgais dziednieks, to redzot, sāka nīst viedo.

— Viņš jūs māna! – tas kliedza pie viedā dziednieka mājas. Neviens nav spējīgs izārstēt bez zālēm! Es trīsdesmit gadus esmu veltījis tam, lai studētu slimības! Es zinu patiesību!

Viedā dziednieka skolnieki centās labestīgajam izstāstīt koncentrēšanas jēgu, kuru sludināja viņu Skolotājs, taču viss velti.

Un reiz labestīgais dziednieks smagi saslima. Viņš izmēģināja visas zināmās zāles, bet nekas nelīdzēja. Izmisumā viņš nolēma izmantot koncentrēšanos, par kuru runāja viedā dziednieka skolnieki.

— Kā gan man atbrīvoties no ļaunajām sajūtām, kas mani moka un nedod man miera? – viņš domāja. – Iznīcināšu tās, nocirtīšu saknē.

Ilga un mokpilna bija šī viņa cīņa ar savu naidu, aizvainojumu un dusmām, taču slimība vēljoprojām turpināja viņu mocīt.
Un, lūk, vienā dienā, sakopojis visus savus pēdējos spēkus, labestīgais dziednieks devās pie viedā.

— Es drīz miršu, – viņš teica. – Taču es atnācu, lai pirms nāves tev pateiktu, ka tu esi melis un krāpnieks. Es izmēģināju visus tevis ieteiktos līdzekļus, ieskaitot tavu koncentrēšanās metodi, kuru tu visiem sludini, bet tu redzi, es mirstu.

Viedais dziednieks sākumā klusēja, tad klusi teica:

— Tu vienkārši kļūdījies. Tu nolēmi, ka es aicinu neelpot un pārstāji elpot. Tu sāki cīņu ar saviem netikumiem tā vietā, lai radītu labo.

Un tad labestīgais dziedinātājs sāka raudāt kā bērns un noslīga blakus viedajam.

— Māci! Es vēlos būt vesels! – viņš teica.
Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Kurš vainīgs?

2077455-R3L8T8D-650-368051

Vainīga, protams, ir valdība! Un vecāki – viņi arī, protams, pārāk maz bērnībā mīlēja, lutināja, maz konfektes pirka, bet tā taču ir trauma! Vainīgs ir vīrs, tāpēc, ka uzvedas ne tā kā pienākas! Vainīgi ir kaimiņi, jo neļauj mierīgi dzīvot. Tāpat arī krīze ir vainīga, tāpēc, ka tās dēļ viss kļuvis sliktāk – naudas nav, cenas aug, valdība tam visam neseko (nu, ja, jau teicām, ka valdība vainīga). Vainīgi ir bērni, tāpēc, ka viņi negrib normāli mācīties un ir slikti audzināti! Kaķis arī ir vainīgs, tāpēc ka tev uz viņa spalvu ir alerģija!

Lūk, tieši tāpēc tev nav darba, ir slikta veselība, nesaskaņas ģimenē, skandāli, nu un, protams, naudu kaķis aizbiedēja, Bērni – ko nu tur runāt, vispār neklausa. Nu un, protams, pats galvenais vaininieks visās tavās dzīves šausmās ir Dievs. Kāpēc viņš tev deva tādu dzīvi, tādu vīru, tādus bērnus un šo briesmīgo kaķi.?

Visās nelaimēs vienmēr vainīgs ir kāds, kas ceļ dzīvi. Tāpēc, ja tavu dzīvi ceļ prezidents, tad vainīgs ir viņš. Ja – vīrs un bērni, tad vainīgi viņi. Ja kaķis, nu, tu jau saproti.

Tikai rodas viens pavisam maziņš jautājums – kur esi Tu? Kur dzīve, ko cel un dzīvo tu? Tā taču nemēdz būt, ka cilvēks ir, bet dzīves nav. Kur ir tie lēmumi, ko pieņem tu, nevis valdība, prezidents, vīrs, bērni… kaķis? Vai tev ir sasietas rokas? Kurš sasēja? Vīrs? Un kur tu biji, kamēr viņš sēja tavas rokas? Un, ja reiz ar vīra, bērnu, valdības, prezidenta, kaimiņu un kaķa atbildību esam tikuši skaidrībā, tad, kur ir tava atbildība? Kur tavas darbības un tavas domas?

Tas tāpat skaidrs, ka tu esi laba. Un tādu pelēku dzīvi neesi pelnījusi. Bet, ko esi pelnījusi? Ar ko pelnījusi?

Ar to, ka dzīvi veltīji saviem nepateicīgajiem bērniem? Un kurš viņus audzināja? Vīrs? Kāpēc ne tu?

Ar to, ka godprātīgi atstrādāji uzņēmumā astoņus gadus, bet krīzes dēļ tevi atlaida? Un ko tu izdarīji, lai šajā laikā iemācītos ko jaunu. Izmantotu šo periodu ne ņaudēšanai bet jaunu iespēju meklēšanai?

Ar to, ka dzīvoji vīram, visu viņa labā darīji, zupu varīji, bet viņš aizgāja pie citas? Vai esi pārliecināta, ka devi viņam tieši to, kas viņam bija vajadzīgs, vai arī tomēr – to, ko tu uzskatīji par vajadzīgu.

Un, beidzot, visdrošākais variants, vecāki! Protams, tie taču viņi, kas tevi bērnībā pārāk maz mīlēja, par maz slavēja, salīdzināja ar citiem bērniem, nenodarbojas ar tevi, viņi tevi padarīja kompleksainu, par sevi nepārliecinātu! Un ko pati izdarīji, lai sadraudzētos ar savu iekšējo pieaugušo, kļūtu par šo pieaugušo, uzņemtos atbildību par sevi un savu dzīvi?

Protams, uzņemties atbildību par savu dzīvi, ir ļoti nepatīkams uzdevums. Ja tad izrādīsies, ka ja tavā dzīvē ir absolūtais bardaks, tad to esi radījusi tu pati – ne valdība, ne vīrs, ne kaķis. Radījusi ar savām darbībām, vai bezdarbību, savām domām un pārliecībām. To apzināties ir ļoti smagi, sāpīgi, pretīgi. Bet, vajag! Un, ja nu gadījumā uz jautājumu: kāpēc manā dzīvē viss ir slikti, teiksi, ka kāds tajā ir vainīgs, tad nākamais jautājums: un ko tu darīji tad, kad kāds veidoja tavu dzīvi?

Autors: praktizējošā psiholoģe Maksimova Anna

Tulkoja: Ginta FS

© psy-practice.com

Vārdi, vārdi, vārdi…

10168037_423279207829736_6994462052741170929_n

Te nu ir tie vārdi, kas programmē nelaimei, slimībai, nabadzībai. Pacenties tos nelietot un dzīve mainīsies!

Vārdi – grāvēji

Nav svarīgi, kādā valodā mēs runājam, bet katram no mums ir savs unikāls vārdu krājums, ar kuru palīdzību mēs sevi programmējam.

Burtiskā nozīmē: kā runājam, tā dzīvojam! Ko paziņojam, tas mums ir!

Vārdi, tas ir mūsu domu apģērbs un vārdu enerģētikai ir ļoti bieza struktūra, un šī enerģija daudz spēcīgāk kā domu enerģija formē matēriju.

Tam ir tik daudz pierādījumu, ka nav vairs tur ko piebilst.
Tomēr te būs viens nopietns un zinātniski pierādīts fakts, kas spēj izārstēt pat visbīstamākās slimības. Šo atklājumu veica vācu psihoterapeits Nossrats Pezeškians. Viņs pirmais atklāja (un pēc tam iemācījās novērst) vārdus, kas programmē ķermeņa slimības. Viņš pierādīja, ka šie graujošie vārdi ir katra cilvēka leksikā.
Vārdi, kas programmē slimības un neļauj tās izārstēt. Šos vārdus viņš nosauca par “organisko runu”.
Jūs visi tos lieliski zināt – ikvienā valodā.

Lūk, skatieties!:

• manai pacietībai pienācis gals, • kaklu laužot, • kaut kas mani spiež

• mani grauž, • sēž man aknās,

• man piegrieza skābekli, • es nevaru sagremot,

• visu sulu no manis izspieduši, • sūc manas asinis, • man nospļauties • man uzšķaudīt,

• apnicis līdz vēmienam, • kā ar nazi sirdī • mani tracina

• sēž uz kakla, • man jau līdz kaklam • riebjas, • nodzinuši līdz nāvei,

• pabūt manā ādā, • spiež uz mani, • nedod atelpu

Un tā tālāk. Lieliski maskējas, vai ne?

Mums šķiet, ka lietojam spilgtas metaforas, bet izrādās, ka dodam ķermenim pilnīgi konkrētas komandas un ķermenis pat nevar tās ignorēt.

Savus slēdzienus Pezeškians formulēja ne tik sen, taču secinājumi ir simtkārtīgi parbaudīti. Īpaši nopietni tika pētīts jautājums, vai organiskā runa rada slimības, vai arī tikai paziņo par tām? Izrādījās, ka rada! Šie vārdi vada cilvēka fizioloģiskos procesus. Tātad sākumā cilvēks sāk lietot šos vārdus un tikai pēc tam rodas slimība. Un ne jau kura katra, bet tā, kura tika pasūtīta. Šo vārdu tālākais uzdevums ir slimību uzturēt – uzturēt to, kas radīts.

Un diez vai ir vērts runāt par to, ka tiko jūs savā runā atklāsiet šos vārdus – katram tie var būt savādāki – arī slimība pazudīs un valoda pakāpeniski attīrīsies – tāpat kā ķermenis.

Te – daži piemēri.

Apnicis līdz vēmienam, man līdz kaklam, riebjas – Nervu anoreksija

Uzvelt rūpju vezumu, nest savu krustu, problēmas, kas šēž uz kakla – Osteohondroze

Saindēt dzīvi, pats sev nepiederu, viss līdz nāvei apnicis – Vēzis

Nevaru pārvarīt – Čūla

Čuras galvā saskrējušas, sēž nierēs, nav spēka, nāvīgi noguris – Uroloģiskās saslimšanas

Dot vaļu savam naidam, piegriezt skābekli, uzšķaudīt visam – Bronhiālā astma, nervozās elpošanas sindroms

Izsūkt asinis, izspiest sulu, tas iesūcies manā miesā, asinīs  – Asins saslimšanas

Ņemt pārāk tuvu pie sirds, sirds lūzt, dūriens pašā sirdī – Miokarda infarkts

Negribētu atrasties viņa ādā, viegli ievainojams – Ādas slimības, alerģijas

Lauzt kaklu, lauzīt galvu, riskēt ar savu galvu, sisties ar galvu sienā, vienas vienīgas galvas sāpes – Migrēna, meteoatkarība.

Klibot abām kājām, nestabils, neizbrienams – Hroniski krampji, podagra.

Nolaist tvaiku, pacietība plīst, nodot sukas – Hipetonija

Žultains, lai dzīve nešķistu pārāk salda, nekāda prieka – Aknu saslimšanas, žultspūšļa slimības, aptaukošanās.

Lai manas acis neredzētu, briesmīgi skatīties, skatoties, kāpēc, gaismu neredz – Acu slimības.

Negribu viņu dzirdēt, nerunā, apklusti, aizveries – Dzirdes pasliktināšanāš, kurlums.

Besī, tracina, drebina, riebjas, mana pacietība ir galā – Depresija.

Piezīme. Nav nekādas nozīmes, uz ko vērsti šie vārdi. Pats fakts, ka tie ietilpst jūsu runā, nozīmē to, ka tie jūsos ieliek šo slimības programmu. Piedāvaju jums tomēr sekot savai runai!

Vieglāk būs, ja sākumā pavērosiet savu tuvo cilvēku runu. Tā vieglāk atbrīvosieties no šiem vārdiem savējā. Tikai, lūdzu, nesāciet viņus “audzināt”. Esiet delikāti, īpaši pret tuviem cilvēkiem. Vienkārši padalieties ar šo informāciju un ļaujiet viņiem pašiem pieņemt savus lēmumus. Atcerieties – individuālā runa – tas ir tas, kur jūs nedrīkstat jaukties.

Vārdi- važas

Tagad jūs ziniet vārdus – grāvējus. Tas nozimē, ka tie ir atbruņoti. Ja kāds no tiem pēkšņi parādīsies jūsu runā, jūs tos noķersiet un aizvietosiet ar neitrāliem vārdiem, un palīdzēsiet savai veselībai. Lūk, cik viss vienkārši – atklājam, atbruņojam un valoda attīrās un dzīve kļūst skaistāka.

To pašu jāizdara ar vēl vienu vārdu grupu. Tie ir vārdi – važas. Pats nosaukums jau visu izsaka. Tie ir vārdi, ar kuru palīdzību mēs sevi sasienam un ierobežojam – iespējās, brīvībā, tiesībās, kas mums ir no dabas dotas – saņemt no dzīves visu to labāko. Paldies Dievam, šo vārdu nav daudz. Svarīgi tos zināt. Šī grupa vārdi – važas sastāv no četriem “klaniem” (ģimenēm – tā pieņemts tos saukt):
Klans “MAN NESANĀKS!”

Šie vārdi skaidri un gaiši norāda uz nepārliecinātību par sevi, un aiz tiem vienmēr slēpjas cilvēka pārliecība par to, ka viņam ir ierobežotas iespējas, ka viņš ir pelēks, neievērojams, parasts.

“Man nesanāks” burtiskā nozīmē liek stāvēt uz vietas – un dzīvam esot, pūt (piedodiet par tiešumu)…It kā jau nekas, bet aiz tā stāv kas tāds, kas liek mums smagi grēkot, jo šauboties par sevi, jūs sevi uzlūkojat kā kaut ko atšķirīgu no Tā, Kas jūs radījis. Un cilvēks uzvedas tā, it kā būtu pats par sevi, un Dievs – atsevišķi. Tas nozīmē, ka cilvēks noniecina tos talantus, ko Dievs viņam devis un nenes par tiem nekādu atbildību. Aiz šiem vardiem ir ļoti izdevīgi slēpties un neizpildīt savu dzīves misiju.

• Nevaru, • Neprotu, • Neesmu pārliecināts, • Nesanāks, • Tas ir pāri maniem spēkiem, • Nav man tādu iespēju • Nevaru apsolīt, • Tas nav no manis atkarīgs, • Es neuzņemšos tādu atbildību.

Un pats briesmīgākais šī klana vārds ir “Man neizdosies” “Man nesanāks” – tas bieži vien ar filigrānu smalkumu noslēpts aiz “PACENTĪŠOS”. Noņemiet no šī vārda falšo ticību rezultātam, pusdzīvo entuziasmu un ieraudzīsiet tā patieso seju un ieraudzīsiet, ko patiesībā translē šis vārds.. Ieraudzījāt? Viss pareizi – “es sev neticu”.

Klans “ES NEESMU PELNĪJIS!” 

It kā līdzīgs iepriekšējam, taču tam ir pavisam cits uzdevums. Salīdzinot ar klana “man nesanāks” lietotājiem, klana “es neesmu pelnījis” lietotāji, kā likums, uz vietas nestāv, tie tiecas pēc izaugsmes un skaidri saprot, ka tajā ir dzīves jēga. Tieši šiem cilvēkiem piemīt gudrinieka, meistara, zelta rokas u.t.t. reputācija. Tieši viņi uzņemas atbildību – par sevi, par citiem, uzkrauj sev vezumu un velk visu un visus. Viņi ļauj, lai tos izmanto kā darba zirgus un tā viņiem ir norma. Un nevajag būt pārāk gudram psihologam, lai saprastu, cik ļoti šie cilvēki baidās saņemt adekvātu novērtējumu un atalgojumu. Un lai norobežotos no labumiem, kas klauvē pie viņu durvīm, viņi uzceļ tādas barjeras, ka neviens tām pari netiek (pārsvarā tās ir morāles normu barjeras). Un neviens cits viņus nevar pārliecināt par pretējo.

Ieskatieties!

• Vēl nav laiks, • Gribētos jau, bet… • Maz ko es gribu! • Gribēt nav kaitīgi, • Кas tad es tāds, lai… 

Un vēl, pievērsiet uzmanību šim “šedevram”, tam pat maskēties nevajag:

• ES NEVARU ATĻAUTIES 

Klans “NEGRIBU, BET MAN SPIEŽ”

• vajag •  nepieciešams (должeн), • prasās, • problēmas (briesmīgs vārds un tas lieliski maskējas, neapzīmējot esošās problēmas, nenosaucot tās vārdā, bet formē tās).

Cik reizes dienā no saviem tuvajiem, draugiem, kolēģiem mēs dzirdam šos vārdus? Ne saskaitīt, vai ne? Mēs tā ar tiem esam saraduši. ja ieklausīsieties, tad pamanīsiet, ka vārdus “man jāizdara” mēs lietojam nepārtraukti – vajag vai nevajag.,

Klans «NAV IESPĒJAMS»

Šī vārda lietošana vienkārš atņem skābekli visam, ko mēs saucam par sapni. Par laimi pagājuši tie laiki, kad vārdu “sapnis” pavadīja izteiksmīgas grimases (sakot, esi gan atrāvies no realitātes, beidz lidot mākoņos). Šodien neviens neiebilst tam, ka par visiem lielajiem izgudrojumiem mums jabūt pateicīgiem tieši sapņotājiem, jo bez sapņa nebūtu lielas lietas – televīzija, internets, elektrība, lidmašīnas utt. Lai slavētas Debesis, ka tās mums sūtījušas tadus cilvēkus, kas ļauj noticēt tam, ka Viss ir iespējams. Neļauj to aizmirst. Absolūti viss, ko mēs atpazīstam kā iekšējo balsi, ir tieša norāde uz iespējām un to, ka visām iespējām ir milzīgs potenciāls, savādāk tas vispar nerastos.

Lūk šie vārdi:

• Nav iespējams, • Maz ticams, • Nekad, • Nevar būt, • Ja nu pēkšņi • Ja nu kas • Var notikt tā… • Nedod Dievs!

Un pats trakākais: • Nav izvēles.

Kā atbrīvoties no tiem? Vienmēr palīdz paņēmiens “kauna stabs”. Izrakstiet no šī raksta vārdus – važas un noliecit šo sarakstu redzamā vietā (piemēram uz ledusskapja – pašas apmeklētākās vietas katrā mājā) un lai šis saraksts tur pastāv 7-10 dienas. Ilgāk nav vērts to tur atstāt, pārāk daudz goda, un, otrkārt – tas ir pietiekoši ilgs laiks, lai noformētos “melnais saraksts” – lielisks un prasmīgs sanitārs un tas vienmēr tiek galā ar savu uzdevumu. Pārbaudiet!

Vārdi – SPĀRNI

Mēs stāvam uz lielu pārmaiņu sliekšņa. Pārmaiņas būs un jau ir un nav saprātīgi no tām baidīties. Tās nenotiks vienā dienā, tas būs pakāpenisks process. Un tāpēc piedāvājam ķerties pie darba. Ļoti patīkama darba, esiet droši. Tas viss ir tiešā saistībā ar to kā organizēt savu dzīvi Jaunajā Ērā. Starp citu, to tā arī sauc Absolūtās Labestības Ēra.
Vārdi, kuri mūsu runas sastāvā ļaus cilvēkam saņemt apstiprinājumu, ka vadīt savu likteni ir gluži prakstiska nodarbe. Šīs prasmes un vārdi neļaus dzīvē rāpot, bet ļaus LIDOT.

Vārdi – spārni. To nav daudz un daudz arī nevajag. Tāpēc, ka ikviens no tiem ir veselas bagātības vērts un tiem ir milzīgs spēks. Arī to savā praksē esam pieredzējuši, kā šie vārdi pieceļ slimos, izvelk cilvēkus no finansiālas bedres, atver talantus un cilvēki sāk dzīvot skaisti un priecīgi.

Vārd-Spārni:
• Es varu,

• Man viss izdosies.

• Es esmu nolēmis.

Tieši tagad pamēģiniet skaļi pateikt “Es gribu” un pēc tam “Es esmu nolēmis” un jū sajutīsiet, kādu enerģētisko pāreju esat veikuši. Tas notiek gluži bioloģiskā līmenī, kurā notiek pilnīgi konkrētas bioķīmiskas reakcijas.

To, vai labot savu runu, uzlabot vai atstāt kā ir, to atstāšu jūsu ziņā. Tas ir katra no mums personīgs lēmums un tiesības. Es necentīšos apelēt pie jūsu jūtām un pierunāt kaut ko mainīt. Mans profesionālais uzdevums ir dot zinātniski pamatotu informāciju un ar tās palīdzību vērsties pie jūsu veselā saprāta, un spriestspējas. “Dari tā” un “dari šitā” vieta ir tikai bērnu dārzā. Tāpēc, lai kā man arī gribētos pārliecināt jūs pārskatīt savu runu un piepildīt to ar uzvarētāja leksiku, es to nedarīšu un netērēšu tam ne savus vārdus, ne jūsu laiku. Vienkārši teikšu, ka ticu Jūsu Laimīgajai Zvaigznei!

 

Avots:homemadeandi.blogspot.com

Sieviete un sazemēšanās

11001901_339932809530521_1637698895952914981_n

Mūsdienu sievietei, kura iet garīgās izaugsmes ceļu, ir ļoti svarīgi periodiski veikt kādas sazemēšanās tehnikas. Kāpēc?

Tādas smalkās garīgās enerģijas pārpilnība mentālā plānā atrauj sievieti no zemes, viņa sāk zaudēt savas materiālās vērtības, spēju radīt pārpilnību, nomierināt savus mīļos, dot drošības sajūtu saviem bērniem, uzturēt ģimenes pavardu un dalīties savā enerģijā ar vīrieti tuvības laikā. Pie tam, pārāk no zemes atrauta sieviete, savu dzīvi izdzīvos caur galvu, caur analīzi, domām un pārdomām (tāda sajūta, ka uz savu dzīvi skaties no televizora ekrāna, bet nepiedalies tajā). Vēl pie tā viņa būs atrauta no savām jūtām un arvien grūtāk būs tās paust.

Un, protams, aizmirstot par savu fizisko ķermeni, par savu sākotnējo materiālo dabu, sieviete pievilks slimības, kuras nemitīgi atgriezīs to savā ķermenī un liks pievērst tam uzmanību un nodarboties ar to.

Lai kas tads nenotiktu, ir regulāri jāveic sazemēšanās prakses.

Būt sazemētai nozīmē – sajust savu ķermeni, būt šeit un tagad, sajust saikni ar zemi, ar savu sievietes materiālo enerģiju, sajust ar savu ķermeni cilvēkus, izjust savas emocijas!

Sievietei tas ir ļoti svarīgi. Tādā veidā viņa saņem Bhumi enerģiju, Mātes Zemes enerģiju un tāda materiāli sazemēta sieviete spēja valdīt pār savu stihiju – matēriju, kas nozīmē, ka viņai vienmēr būs ēdiens, apģērbs, rotas un viņas mājā valdīs pārpilnība.

Sazemējoties, mēs ap sevi radam mīlestības lauku, savā dzīvē pievelkam dažādas labas lietas, kas arī ir sievietes pienakums!

Šobrīd mums visām saikne ar Zemi ir kļuvusi ļoti vāja. Mēs bieži vien lidināmies mākoņos, sapņojam, analizējam, domājam-domājam-domājam, aizmirstot dzīvot īstenībā, savā ķermenī, savos dažādajos stāvokļos, tā zaudējot ļoti daudz enerģijas.

Lai atjaunotu šo harmoniju – regulāri praktizējiet sazemēšanos.

Kādas tad ir šīs sazemēšanās prakses?

To var darīt caur:

ēdienu (īpaši tām, kuras regulāri ietur kādas diētas un gavē):
Svaigi augļi bieži paceļ enerģiju augšup, bet, lūk graudaugiem, maizei, pupām — piemīt sazemējošs spēks, pēc tiem ir stabilitātes un tāda kā svara sajūta.

fiziskajiem vingrinājumiem, mājas tīrīšanu, sportu, dejām, pastaigām, trauku mazgāšanu, veļas mazgāšanu u.t.t.
Visas šīs sieviešu “lietas” liek mums atslēgties no domām un pārnest savu uzmanību uz ķermeni, tas nozīmē – stimulēt sazemēšanos. Ļoti noderīgas ir dejas, kurās piesit kāju pie zemes!

kontaktu ar augiem un zemi (puķu pārstadīšana, nezāļu ravēšana dārziņā u.t.t.)
Tiešs kontakts ar zemi nomierina, saved kārtībā domas, harmonizē sievišķo Mēness enerģiju.

kontaktu ar dzīvniekiem (glaudīt, ķemmēt, mazgāt);
Rūpējoties par saviem mīluļiem, mēs palīdzam sev nodibināt kontaktu ar Māti Zemi un tādā veidā nomierinamies. Sievietes intuitīvi to jūt un tāpēc iegādājas sev dažādus mīluļus – kaķīšus, sunīšus.

pastaigām ar basām kājām pa zemi — pats labākais veids kā sevi atgriezt ķermenī, īpaši, ja tas notiek pēc lietus vai pa sniegu;

aplaistīšanos ar ūdeni — arī lieliski atgriež mūs ķermenī. Tāpat ļoti efektīva ir peldēšana un ūdens dzeršana;

darbu ar akmeņiem (kristāliem). Piemēram – akmeņu terapija, vienkārša darbošanās un sarunas ar minerāliem rada sievietē harmoniju ar viņas 1. čakru un dara to mierīgāku. Var meditēt uz akmeņu īpašībām.
masāžu — palīdz aktivizēt sajūtas, noņem ķermeņa blokus Tāpēc labi ir veikt masāžas kursu 1 reizi trīs mēnešos.

pirti ar slotiņām un aplaistīšanos;
Kur gan vēl var tik spēcīgi sajust savu ķermeni un izjust tik daudz patīkamu sajūtu, kā pirtiņā, peroties ar slotiņu, pēc tam, lecot ūdenī vai sniegā, dzerot smaržīgu zāļu tēju ar medu.

bungu mūziku;
Katra skaņa atbilst noteiktai čakrai un aktivizē mūsos vajadzīgā enerģijas, bungu skaņa ir tīra zemes skaņa, tāpēc tās ir tik populāras sabiedrībās, kas spēcīgi saistītas ar zemi (piemēram dažādās ciltīs);

Paklausieties bungu skaņas un jūs uzreiz sajutīsiet, kā aktivizējas jūsu 1. un 2. čakras. Ķermenī rodas vibrācijas un spēcīgas sajūtas! Bungām ir milzīga enerģētika un spēks un tāpēc tās bieži tiek izmantotas pat kara stratēģijās!

apskāvieniem un ķermeņa pieskārieniem;
Ir ārkārtīgi svarīgi apskaut savus bērnus un mīļos!

seksuālā tuvība atgriež sievieti viņas ķermenī, māca būt kontaktā ar sevi, sajust, izdzīvot, just. Caur seksuālo tuvību sieviete var atstrādāt daudzus savas dzīves aspektus, ja viņa klausās savu ķermeni un mācās sekot savām vēlmēm;

miegam vai “līķa pozai” (Šavasanai) arī ir miera un sazemēšanās enerģija. Tieši tāpēc naktī mēs atjaunojam savus spēkus. Vispār horizontāls ķermeņa stāvoklis ir spējīgs sazemēt un dod enerģiju, tāpēc sievietei ir veselīgi gulšņāt bez kādas grāmatu lasīšanas un domām. Vienkārši gulēt un baudīt gultas patīkamo siltumu un savu ķermeni.

Praktizējot visu šo, mentālā enerģija, kas koncentrējusies ap galvu, nolaižas zemāk, izplūstot pa visu ķermeni.
Tieši fiziskais ķermenis — ir galvenais enerģijas, kas nāk no zemes pie mums, vadītājs. Sievietei Zemes enerģia ir viņas bāzes enerģija, tāpēc tai jābūt pietiekamā daudzumā.

Baudiet!

Tulkoja: Ginta FS