Tā ir bijis vienmēr…

Dievs3344

Ļoti bieži cilvēki lūgšanas izmanto kā līdzekli, lai kaut ko saņemtu, bet – ne atdotu. No daudziem tūkstošiem ļaužu atradīsies labi, ja viens, kurš patiesi interesējas par Dievu. Pat lielākajai daļāi ticīgo nav šādas intereses. Protams, visi vēlās, lai Dievs viņiem palīdzētu. Tomēr retais domā par to, kā kalpot Viņam.
Cilvēki spriež: “Es dzīvošu, kā gribu, un, ja nu pēkšņi radīsies kādas problēmas, lai Dievs nāk un atbrīvo mani no tām. Lai es atkal varētu darīt visu, kas man patīk. Lai Viņš izdara tā, ka mani neviens neapmānītu, lai es neslimotu, lai es būtu bagāts un lai visi mani ienaidnieki tiktu sodīti”.

Daudzi dievbijīgi cilvēki tic, ka Dievs ir, taču dzīvo tā, it kā Viņa nebūtu. Citiem vārdiem sakot, cilvēki ir pazaudējuši saikni ar Viņu.

Dievs ir labākais no visām dzīvajām būtnēm. Tāpēc, dabiski, ka Viņš tiem ir līderis. Viņš ir priekšā it visā, pat domas ātrums nebūs pietiekams, lai Viņu panāktu. Viņš ir pārāks par cēloņiem un sekām, jo viņš ir visa esošā celonis. Viņa esībai nav nekāda cita iemesla, izņemot Viņu Pašu.

Vai var ar rokām aizsegt sauli? Dieva esība ir neierobežota. Viņu nevar ierobežot neviena no reliģijām, Viņš nepieder nevienai no tautām. Gluži otrādi – visi pieder Viņam. Viņš dod patvērumu visām dzīvām būtnēm, Viņš apgādā visus un katru ar visu dzīvei nepieciešamo. Viņš pazīst katru Dvēseli.

Dievs atbild mums atbilstoši mūsu uzticības pakāpei. Tāpēc nav runa par lūgumiem, ar kuriem mēs vēršamies pie Viņa, bet par mūsu vēlmi pietuvoties Viņam. Viņš nodrošina visus pat bez prasīšanas. Putni un zvēri nelūdzas, bet viņiem ir viss, kas vajadzīgs dzīvei. Tāpēc Dievs nemīl, kad cilvēks uzstāj uz savām egoistiskajām vēlmēm.

Šajā Dieva pasaulē tāpat visa kā ir pietiekami, nepietiek tik viena – mīlestības pret Dievu. Bet tā mums pašiem ir jāiemācās.

Cilvēkam ir jāmācās no citiem. Tas ir katra no mums pienākums, pretējā gadījumā mēs esam nevajadzīgi. Mums ir iespējas kļūt gudriem un iegūt unikālas zināšanas. Mūsu sirds var ietilpināt sevī to, ko prāts nespēj. Kamēr viens spriedelē par to, vai Dievs ir, otrs jau dzīvo pēc Viņa likumiem, bet trešais sarunājas ar Viņu aci pret aci. Tā ir bijis vienmēr. Mums katram ir izvēle.

Autors: Aleksandrs Hakimovs
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Radības kronis

dievs un eņģelis

— Beidzot viss – varam izlaist! — Viņš labsajūtā atlaidās krēslā. – Ko teiksi?- Kāds skaistums! Tas tiesa, ka Cilvēks ir Radības Kronis!
— Tā, tagad pievienosim Dvēseli, personību ar raksturu, un darbs padarīts godam!
— Un ko šī Personība darīs uz Zemes?
— Labs jautājums, — Viņš klusiņām pasmaidīja, un viņa acis pielija ar mazām, vltīgām dzirkstelītēm. – Man ir kāds Nolūks…
Radītājs klusēja, it kā lemjot, vai atklāt savus plānus sarunu biedram.
— Labi, pateikšu. Tikai apsoli, ka priekšlaicīgi tu nevienam to neteiksi!
— Apsolu! – nepacietīgi, un ziņkārības mocīts, otrais atbildēja. Viņš dega nepacietībā un bija gatavs uz visu.
— Es katram Cilvēkam došu Sūtību. To izpildot, Cilvēks iepazīs patiesu esības laimi! Vinš varēs kalpot citiem un justies realizējies. Un, protams, tajos brīžos viņš būs man ļoti tuvs un varēs izprast lietu Būtību un Dzīves Jēgu. Jutīs manu Klātbūtni savā dzīvē.
— Fantastiski! Lieliska ideja! Sūtīt Cilvēku uz Zemi, lai tas izpildiītu to, kam bija radīts!
— Jā, tu visu pareizi saprati, mans Draugs. Taču ir viena nianse… — Un Viņa acis atkal azartiski iemirdzējās. – Nokļūstot uz Zemes, Cilvēks nezinās savu Sūtību.
— Kā tā?! Un kā viņš to varēs izpildīt?
— Neuztraucies, es viņam to pateikšu priekšā ar talantu, spēju, interešu, vērtību palīdzību, radīšu nepieciešamos apstākļus tam, lai viņš varētu šo uzdevumu izpildīt. Tālāk, lai viņš pats lemj – iet viņam Savu Ceļu vai neiet.
— Paklausies, tas viss, protams, ir lieliski, taču uz Zemes ir tik daudz kārdinājumu. Piedevām visam tam, Cilvēkam būs jārūpējas par ikdienišķo maizi un jumtu virs galvas.  Un, ja nu pēkšņi visā tajā steigā un rūpēs viņš neuzzinās un neatpazīs savu Sūtību?
— Malacis! Un, ko es teicu!? Gaiša tev galva! Tieši tāpec tu iesi kopā ar viņu – tu visādos veidos teiksi viņam priekšā, dosi zīmes un vedīsi uz Īstā Ceļa.
— Es?!
— Jā, jā!
Un Radītājs ar vienu kustību izgrūda Cilvēku un savu sarunu biedru no savas mājas un aizcirta aiz viņiem durvis. Viņš jau vairs nedzirdēja sava drauga taisnīgos iebildumus, jo Cilvēks kopā ar savu Sargeņģeli jau ar Gaismas ātrumu bija ceļā uz Zemi.
— Lieliski, — rokas berzēdams pēc labi padarīta darba, noteica Radītājs, — Darbiņš padarīts. Bet tu, mans draugs, velti uztraucies, es vienmēr būšu tev blakus un palīdzēšu tev vest Cilvēku pretī viņa Sūtībai. Lai kas arī notiktu…
Autors: Jeļena Vorobjova
Avots: sozdatelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Mīlestību nevar pazaudēt

mīlestība20

Sākumā cilvēks pārstāj nosodīt sevi, bet pēc tam – savu partneri.
Pats ātrākais veids, kā izmainīt attiecības, ir pieņemt partneri tādu, kāds viņš ir, nevērtējot un necenšoties izmainīt otru cilvēku.
Tās ir pieķeršanās, kas liek mums piespēlēt otra cilvēka neapzinātajam uzvedības modelim, un ar to pašu pieliet eļļu ugunij, beigas. Pēc tā vai nu jūs ar partneri izšķirsieties, vai kopā ienirsiet Šeit un Tagad, Esībā. Vai tiešām viss ir tik vienkārši – jūs jautāsiet? Jā, viss ir vienkāršāk par vienkāršu.

Mīlestība ir Esības stāvoklis. Un tā dzīvo mūsos, ne kaut kur ārpusē. To nav iespējams pazaudēt. Tā nevar jūs pamest. Mīlestība nav atkarīga ne no ārējas formas, ne no kaut kā cita.
Ekharts Tolle

Tulkoja: Ginta FS

Laimīgam cilvēkam nav vajadzīga nekāda reliģija

laime653
«Cilvēciskas būtnes var būt ļoti laimīgi un ļoti nelaimīgi – un viņiem ir brīva izvēle. Šī brīvība sevī slēpj briesmas, šī brīvība ir ļoti grūta, jo atbildība gulstas uz jūsu pleciem. Un ar šo brīvību kaut kas reiz notika, kaut kas sāka iet ne tā. Un kaut kādā veidā cilvēks izrādījās apgriezts ar kājām gaisā.

 

Cilvēki meklē meditāciju. Meditācija ir vajadzīga tikai tāpēc, ka jūs neesat izvēlējušies būt laimīgi. Ja jūs būtu izvēlējušies būt laimīgi, nekādas meditācijas nevajadzētu. Meditācijai ir ārstnieciska funkcija tad, kad esiet slimi, kad ir nepieciešamas zāles. Bet, kā tikko jūs esat nolēmuši, ka sāksiet izvelēties laimi, kā tikko esat izlēmuši, ka būsiet laimīgi, nekādas meditācijas vairs nav vajadzīgas. Tad meditācija sāk notikt pati no sevis.
Pasaulē ir tik daudz reliģiju tāpēc, ka ir tik daudz nelaimīgu ļaužu. Laimīgam cilvēkam nav vajadzīga nekāda reliģija, nav vajadzīgs dievnams, nekāda baznīca – tāpēc, ka laimīgam cilvēkam visa viņa esība kļūst par dievnamu.
Laimīgs cilvēks neveic nekādas reliģiskas darbības, tāpēc, ka reliģioza ir visa viņa dzīve. Lai ko jūs arī darītu laimē, tā ir lūgsna – Dievs ir jūsu darbs, katrā jūsu ieelpā un izelpā parādās pateicība un grācija.
Laime notiek tad, kad jūs esat saskaņā ar savu dzīvi tik harmoniski, ka viss, ko jūs darāt, tiek darīts priekā. Tad nejauši jūs uzzināt, ka meditācija seko jums. Ja jūs mīlat savu darbu, ja mīlat to, kā jūs dzīvojat, tātad jūs esat meditatīvi. tad nekas jums nespēj traucēt. Ja kaut kas traucē, tas vienkārši nozīmē, to, ka tas, ko jūs darāt, patiesībā jums neinteresē».
OŠO
Avots: http://sobiratelzvezd.ru/
Tulkoja: Ginta FS