Visvienkāršākā prakse

Atceros, kā reiz, kad biju Vašingtonā, skatījos vakara ziņas kanālā CBS. Dens Razers rādīja video, kurā vecs vīrs stāvēja pie savas mājas, kas atradās blakus Vašingtonas apvedceļam, un māja ar roku cilvēkiem, kuri no rīta devās uz darbu. „Labrīt! Jauku jums dienu!” Vakarā viņš māja ar roku un teica: „Labvakar! Lai jums labs mājupceļš!”

Dens Razers viņam jautāja: „Kungs, kāpēc jūs to darāt? Jūs taču neviens neievēro un nedzird, vai jums nešķiet, ka velti tērējat savu laiku?”
Un vecais vīrs atbildēja: „Nē, Razera kungs. Es zinu, ka viņi mani neredz un nedzird. Es tikai viņiem novēlu jauku dienu, labu vakaru un veiksmīgu braucienu. Es to daru no sirds un ticu tam, ko saku.”

Pagāja daži gadi un vecais vīrs nomira un Dens Razers šo stāstu izstāstīja televīzijā.
Šis cilvēks darīja to, ko darīja un darīja to no tīras sirds, negaidot ne kādu balvu, ne atzinību. Viņu pat nesatrauca tas, vai cilvēki viņu ievēro un dzird.
Mani dziļi saviļņoja viņa meta (meta ir prefikss, kas nozīmē “visaptverošāks” vai “pārvarošs”).

Meta nav ezotēriskā prakse. Tajā nav nekāda noslēpuma. Mīlošas labestības īpašības vienmēr ir mūsos, apslēptas mūsu neapzinātajā prātā zem alkatības, naida un maldu slāņa. Mums ir jāravē nezāles, lai dotu ziediem iespēju augt. Lielākā daļa ziedu aug mīkstā, auglīgā nevis raupjā un akmeņainā augsnē. Mīloša labestība ir tāda augsne mūsu dzīvē. Mīloša labestība ir gluži dabiska, tā ir mūsu esības daļa.

Bērni ir atslābināti un tāpēc ļoti viegli iedraudzējas. Savukārt pieaugušie mēdz būt ļoti sasaistīti, sevī ierāvušies. Taču cilvēks, nebūdams naivs, var būt ļoti draudzīgs.
Pamēģini uzsākt sarunu ar nepazīstamu cilvēku vienkārši sakot viņam „Labrīt!”, „Labdien!” vai „Labvakar!” – atklāti, godīgi un labestīgi. Esi gatavs dot iespēju mīlošajai labestībai, neatkarīgi no tā, kā uz to reaģē apkārtējie.

Bhante Henepola Gunaratana – Šrilankas teravādas budistu mūks. Pazīstams kā Bhante G.
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ekharts Tolle. Par personīgo atbildību

Kāds no semināra dalībniekiem uzdeva jautājumu:
– Mani uztrauc mana atbildības sajūta. Protams, es ikdienā cenšos būt atbildīgs par sava ego izpausmēm, taču dažkārt domāju par planētas nākotni, par cilvēces evolūciju un mani pārņem spēcīga atbildības sajūta par notiekošo. Gribētos saprast, kā būt ar šo sajūtu?

Meistars atbild:

– Būt atbildīgam… Nav vienkārši vārdu salikums! Tas nozīmē “atbildēt par” un atbildēt uz”. Par ko mums pirmkārt būtu jāatbild? – Par savu apziņas stāvokli.
Tieši apziņas stāvoklis nosaka to, kādu pasauli sev apkārt radām.
Tu esi cilvēce. Ne abstrakta, ne kā koncepcija, bet cilvēce kā Esības izpausme konkrētā formā. Tu esi cilvēce.
Galvenā cilvēka atbildība ir būt atbildīgam par savu apziņas stāvokli, jo tieši apziņas disfunkcija rada disfunkciju ārpasaulē.
Ar vārdu “ārpasaule” es saprotu cilvēka radīto realitāti, kas iekļaujas jau eksistējošā planētas Zeme esībā, kura savā potenciālā radīta kā paradīze, kā tīrs dārgakmens, kā pārsteidzoša saprātīguma iemiesojums, – un mēs esam tās neatdalāma daļa.

Esība iet cauri kārtējam starpposmam. Un katrs starpstāvoklis ir problemātisks, tas var iet pa vienu vai citu ceļu. Tavs apziņas stāvoklis nosaka, kādu pasauli tu radi, kādas darbības veic un kādas tam ir sekas.

Mans mērķis ir norādīt galveno NElabklājības iemeslu.
Dzen filosofijā to sauc par “prāta vājumu”.
Tūkstošgadu vēsture mums rāda to, cik dziļa disfunkcija mīt cilvēka prātā. Ja mēs neizmainīsimies, tas mūs iznīcinās. Planēta, iespējams, izdzīvos, jo tai ir neizsmeļams pašatjaunošanās resurss.
Ko darīt? – Pirmkārt uzņemties atbildību par savu apziņas stāvokli. Tieši tagad. Par to ir visa mācība. Kāds ir mans apziņas stāvolis šeit un tagad, šobrīd? Vai es ģenerēju viesuļus, konfliktus, vai nodaru ciešanas sev un apkārtējiem, vai es radu iekšējos netīrumus, vai es saduļķoju skaistumu ar savu nerimstošo haotisko domu plūsmu, kas rada vien negatīvas emocijas? Rezultātā izveidojas vesela iluzora būtne ar nosaukumu “es”.

Kļūt atbildīgam nozīmē PAMOSTIES. Daudzi pat nezin, ka var uzņemties atbildību par notiekošo, viņi nesaprot, kāpēc tev tas ir tik ļoti svarīgi!

Taču tie, kuri sapratuši, – no jums sākas pasaules pārveidošana. Jūs jūtat, ka pārmaiņas ir nepieciešamas. Jūs vēlaties ieraudzīt, kā tās iemiesojas. Taču pāri visam ir nevis “ko tu dari”, bet “kas tu esi” – tātad tavs apziņas stāvoklis. Viss tālākais izriet no tā. Pirmkārt ir vajadzīgas pārmaiņas, kas transformē apziņas stāvokli. Tā ir tava atbildība.
Ir dīvaini gaidīt, kad visa pasaule atradīsies šajā līmenī. Pietiek ar to, ka tu uzņemies atbildību, zinot, ka miljoniem cilvēku turpina dzīvot neapzināti un redz ļaunumu, kas pilnībā mīt tikai citos. Ļaunumu rada citi! Un pasaule pārvēršas par ienaidnieku. Atbildību uzņemas tikai tie, kuri pacēlušies virs šī. Savukārt tie, kuri turpina neapzinātu eksistenci, nesaprot, ko dara (tā teica Jēzus, kad to piesita krustā) un tas nozīmē, ka tie atrodas neapzinātu domu plūsmas varā un tos pilnībā ir sagūstījuši neapzinātības spēki.
Cilvēki nezin, ko dara. Kā viņi var par to būt atbildīgi? Viņi nezin, kas ir atbildība, viņi pat nepārdzīvo par savas neapzinātības sekām… un tādējādi rada un rada jaunas ciešanas ārpasaulē.
Taču gala rezultātā ciešanas ir uguns, kurā sadeg ego (gan kolektīvais, gan individuālais). Šis ceļš ir ilgs un lēns. Sāpīgais atmošanās ceļš. Ceļš, kurā ciešanas aizvien pieaug. Planēta ir spiesta pieciest šo laikā izstiepušos procesu. Un, ja šis kurss nesaīsināsies, es ļoti šaubos, vai Zeme atļaus cilvēkam turpināt šīs apmācības vēl uz piecsimts, divsimts vai kaut uz simts gadiem.
Lūk… Bet jums šobrīd par to visu ir jāatbild!

No Ekharta Tolles lekcijām
Foto: Adi Perets
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atgriezties pie pirmsākuma

– Viss Dieva radītais ir dabiskā un neapzinātā vienotībā ar Viņu.
Paskaties, kā šeit un tagad meditē ziedošs koks, kā svētlaimē burbuļo strautiņš, kā graciozi medī kaķis, kā putns ar saviem spārniem apskauj brīvā vēja pūsmu, kā viss šajā pasaulē bauda katru savas dzīves malku, padevībā pieņemot savu sākumu un beigas, kas iepīts bezgalības vainagā…
Paskaties, cik laimīgs ir bērns. Katra viņa diena ir neizsmeļama visdažādāko iemeslu dēļ, iemeslu brīnīties par visu un visur. Dzīve ir trokšņaina, krāsaina, gaiša un smaržīga virpuļošana ap vienotību ar Dievu. Ap mieru. Ap klusumu, kas slēpjas katra pašā būtībā.

Un tikai cilvēkam, it kā jau pilnībā pieaugušam un nobriedušam, vienīgajam no visām Dieva radībām ir dota privilēģija atteikties no savas vienotības ar savu Radītāju.

Iedomājies, ka Viņa nav.
Cilvēkam ir iespēja un brīvā griba domās priekš sevis pārradīt visu Dieva pasauli, kurā nav un nevar būt vairs nekādas vienotības ar patieso Radītāju.  Pārradīt un apmaiņā saņemt dualitāti, daudzveidību, savu unikalitāti un tātad arī loģisku vajadzību pašapliecināties uz citu rēķina, vienmēr vēlēties vairāk, daudz vairāk kā nepieciešams, tādā veidā nodarot neizbēgamas un bieži vien nepanesamas ciešanas pašam sev un, protams, arī citiem.

Ikvienu personību nosaka tikai šīs ciešanas, tikai tās. Un ikviens, pat īsākais mirklis, kad tās pazūd, vienmēr tiek apbalvots ar saldu svētlaimi. Tieši šajā pašā mirklī.

Ak, cik dīvaina ir šī vienotības noliegšanas pasaule, kurā laime vienmēr ir nejauša, netverama un īslaicīga, kur valda un dominē ciešanas, kur bailes no sāpēm ir briesmīgākas un sāpīgākas par pašām sāpēm!

Acīmredzot, Dievs, kurš ir klātesošs it visā, reiz tieši caur cilvēku nolēma iepazīt sevi un vienotības ar sevi laimi, vedot ikvienu no mums, paradīzi zaudējušajiem, cauri visām mokām, kas piemīt atšķirtībai un bezdievībai.
Daži no mums, to pilnībā izturējuši un, visbeidzot, sacēlušies pret to, pazemīgi atgriežas pie sava Tēva kā pazudušais dēls no Bībeles viedā stāsta. Kā Ādams un Ieva atgriežas savā zaudētajā paradīzē vienotībā. Tagad jau apzinātā. Tagad jau ar ciešanās uzkrātu zināšanu par to, ka dzīve iluzorā atšķirtībā no Dieva ir nepanesama.

Tā mēs iepazīstam Dievu caur savu neveiklu mēģinājumu  dzīvot bez Viņa. Diemžēl cita zināšana mums nav pieejama. Toties tiem, kuri uzdrošinājās, kā atlīdzība ir nenovērtējama Mīlestība un laime.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

ELPO

– Es tev atklāšu lielāko elpošanas noslēpumu. Tu domā, kādi tur noslēpumi? Kas var būt vienkāršāk: ieelpa-izelpa?  Vienkāršāks par elpošanu ir tikai Gars, Svētais Gars, vienkāršāks par elpošanu ir tikai Dievs, kura absolūtā vienotībā viss pasaulē zaudē savas iezīmes un atšķirības.

Jā, viss bez izņēmuma šajā pasaulē ir sarežģītāks par Dievu un pat sarežģītāks par elpošanu. Ieelpa-izelpa. “Sarežģītība” un meli ir vienas izcelsmes. Tad, lūk: jo sarežģītāk, jo tālāk no patiesības.

Tava elpošana ir tilts starp tevi un Dievu. Un noslēpums ir tājā, ka tavā ziņā ir izvēlēties, vai šis tilts tevi šķir no Viņa dažādos krastos vai, gluži otrādi, vieno vienā veselumā.
Ieelpa-izelpa. Lūk viss, kas viedajam vajadzīgs laimei. Ne garas lūgšanas, ne dziļas domas, ne mokošas prakses, ne viltīgas koncepcijas, bet vienkārša mierīga elpošana, pie kuras tu šeit un tagad apstādini visu savu uzmanību.

Vēl viens noslēpums: tu izelpo ne tikai gaisu, bet arī pašu Svēto Garu, prānu, ci enerģiju…

Sauc to, kā vēlies, tikai vienkārši zini par to, kad sēdi un elpo. Tāpēc, ka tas, kurš to nezin un negrib zināt, izelpo tikai gaisu. Ielaid sevī Dievu, piesātini katru ķermeņa šūnu ar Viņu. Lūk, arī viss.

Ļauj sansārai plosīties, lai sprāgst kara šāviņi. Visi viesuļi un briesmas bezspēcībā ārdīsies ap to, kurš  šeit un tagad ir viena vien mierīga elpošana.

Tie nespēs pat aizskart tavu dievišķo vienotību ar kluso mieru, par kuru tu esi kļuvis, pateicoties patiesības elpai. Un neviens mats nenokritīs no tavas galvas. Tā uzbūvēta pasaule: viss nemierīgais griežas ap mieru un pakļaujas tā varai. Pamēģini elpošanas maģiju. Izmēģini to. Un tu nekad to nenožēlosi. Esi vienkāršāks par vienkāršu un tu iepazīsi patiesību, kura vienmēr tevi izglābs  un visur pasargās no nemiera un steigas.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Foto: Alexandra Bochkareva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iemājo tagadnē

– Ja tev šķiet, ka tavas dzīves laiks paskrien pārāk ātri, tad tas ir tikai tāpēc, ka tu reti esi tagadnē. Šeit un tagad. Tagadne nekur neskrien un ne no kā nebēg, pēc tās nevajag dzīties. Tās vienmēr ir tieši tik, cik tavai Dvēselei vajadzīgs.

Taču tavs Ego nespēj dzīvot tagadnē. Tagadnē tas pārstāj būt Ego. Viņam šeit ir garlaicīgi. Nepanesami garlaicīgi. Nāvīgi garlaicīgi. Priekš viņa tagadnē praktiski nekas nenotiek. Tieši tāpēc tas aizved tavu uzmanību pagātnes dziļumos vai nākotnes debesīs, izklaidējot sevi ar fantāzijām, izdomātu trauksmi, bailēm, sapņiem, mērķiem, uzdevumiem, problēmām, atmiņām, aizvainojumiem, sāpēm, skaudību, greizsirdību, saprāta miegu…

Problēma ir tā, ka mēs tiecamies savu uzmanību identificēt ar savu Es. Un te darbojas princips: kur šobrīd atrodas mana uzmanība, tur patiesībā atrodas arī mans Es.

Ego ļoti viegli aizrauj, piesaista un kontrolē mūsu uzmanību, jo bez tās enerģijas ikviens Ego nav dzīvotspējīgs. Tāpēc tas tik ļoti bieži ar mums tā rīkojas, ka mēs galu galā pierodam tieši šo stāvokli uzskatīt par savu partieso Es un mūs tas ne pa jokam aizrauj. Taču šis Es ir tikpat tukšs un tikpat iluzors, kā tā uzmanības objekts – tās visas ir melīgas fantāzijas no pagātnes un nākotnes, kuru realitātē vienkārši nav. Tajās nav pamata, nav matērijas, nav plašuma, nav ilgtspējas, nav nekāda piepildījuma.

Tas pats notiek arī ar mūsu miegu: lūk, šķiet, es nosapņoju tik daudz kā interesanta, bet pēc tam praktiski nav ko atcerēties.

Iemājo tagadnē, velti uzmanību visam, kas tev apkārt, visam, ko tu jūti, piedzīvojot un pieņemot to, kā sevi pašu, un tu būsi pārsteigts, cik daudz tev ir laika, kas pēkšņi palēninājis savu gaitu, izlīdzinājis elpošanu, praktiski ir apstājies, kļūstot mūžību ilgs un bezgalīgi plašs. 

Šeit un tagad tavs Es pēkšņi ir pārstājis būt par Ego un kļuvis par tavu Dvēseli, pilnu Mīlestības un patiesas esības Laimes.

Viss ir vienkārši. Biežāk sev pajautā: kur es šobrīd esmu? Kurp vērsta mana bezgala vērtīgā kā pati dzīve uzmanība?

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

PAR ESĪBU

Šodien gribu parunāt par acīmredzamām lietām, kuras vienmēr ir acu priekšā, bet bieži vien mēs uzvedamies tā, it kā par tām neko nezinātu.

ESĪBA. Dzīve, kuru mēs zinām ir enerģijas eksistences forma. Enerģija izpaužas kā vibrācija – vai tas ir radio vilnis, akmens, eņģelis vai cilvēks

Katra dzīva būtne Visumā vibrē neskaitāmos veidos, taču gala rezultātā katrai tai ir sava rezonanses vibrāciju frekvence, kura katram no mums ir sava, unikāla. Tāpēc mēs visi viens no otra atšķiramies. Katrs Esību uzver mazliet atšķirīgi. Visu šo priekšstatu summa veido Universālās Apziņas matricu: Akaši jeb Universālo prātu.

Laiks un Telpa ir dekorācijas, kas veido skatuvi, uz kuras notiek tas, ko mēs saucam par Dzīvi.

Lai izskaidrotu visu, kas notiek dzīvē, bet neierakstās cilvēka izpratnes rāmjos, dažādas kultūras katra savā veidā apraksta Sākumu, kas vada Esību: Dievs, Radītājs, Visaugstākais. Tomēr Svētais Aleksandrijas Klements taisnīgi atzīmēja, ka Dievs sākas tur, kur beidzas mūsu Priekšstati par Viņu: aprakstīt Viņu vārdos ir bezjēdzīgi.

Tāpēc ar Dievpalīgu netērēsim velti vārdus.

Boriss Grebenščikovs
Foto: Yaroslav Shuraev
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Baidās no tiem, kuri pazīst sevi

ērglis8

…jo cilvēkam, kurš pazīst sevi piemīt kāda īpaša harizma, aura, pievilcība un vara, kas var palīdzēt jauniem, dzīvības pilniem cilvēkiem nenonākt tradicionālajā paverdzināšanas stāvoklī. Tāds cilvēks nav paverdzināms un ierobežojams.

Ir ļoti grūti apspiest tādu cilvēku, kurš ir iepazinis sevi – iekšējo. Viņš ir spēks, kas sagrauj esošo kartību. Pūlis nevēlas, ka to traucē, pat tad, ja dzīvo nelaimīgu dzīvi; viņi ir nelaimīgi, taču pieraduši tā dzīvot. Un ikviens, kurš nav nelaimīgs, izskatās kā svešais.

Tāds cilvēks ir lielākais svešinieks pasaulē, un šķiet, ka viņš nepieder nevienam. Viņu neierobežo ne kāda organizācija, ne sabiedrība ne nācija.

Tikai falši cilvēki ir prognozējami. Īsts cilvēks ir pretrunu pilns. Viņš ir absolūti brīvs. Viņš ir tik brīvs, ka var atļauties šodien būt viens, bet rīt – pavisam cits. Tā ir viņa izvēle: ja viņš būs kreisais – tātad kreisais, ja labais – tātad – labais. Viņam neeksistē robežas. Ja viņs vēlēsies ieslīgt sevī, viņš ieslīgs, ja vēlēsies komunicēt ar citiem, tātad komunicēs. Viņš ir brīvs. Viņš var būt vienubrīd introverts, citubrīd ekstraverts – jebkāds. Un viņš pats izvēlas, ko viņam darīt katrā savas dzīves brīdī.

Neatkarīgi no tā, vai viņš ir bagāts vai nabags, nemiernieks patiešām ir imperators, jo viņš pārrāvis sabiedrībā valdošās pārliecinošās attieksmes un viedokļu ķēdi. Viņš ir sevi izveidojis un pieņēmis visas savas varavīksnes krāsas. Viņš izaug no savām tumšajām neapzinātās pagātnes saknēm un audzē spārnus, lai lidotu augstu debesīs. Viņa esības veids ir nemierniecisks nevis tāpec, ka viņš cīnās pret kaut ko, bet tāpēc, ka viņš ir atklājis savu patieso dabu un nolēmis dzīvot saskaņā ar to. Viņa gars ir kā ērglis – zemes sūtnis debesīs.

Nemiernieks aicina mūs būt pietiekami drosmīgiem, lai uzņemtos atbildību par to, kas mēs esam un dzīvot saskaņā ar savu patieso būtību.

OŠO
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vieglums

47608_168357829870949_5566911_n

Vieglums ienāk lietās un attiecībās tad, kad nebaidies “zaudēt” un esi gatavs jebkuram iznākumam.

Esības vieglums rodas tad, kad neliec pārak lielas likmes dzīvei un nebaidies to zaudēt.
Tā ir pazemība. Šādu uzskatu pieņemt nav ārkārtīgi grūti. Tas ir parasts godīgums attiecībā pret sevi. Rītdiena nav paredzama. Nākamā sekunde nav paredzama. Kaut ko gaidīt nozīmē mānīt sevi. Visas gaidas noved pie mokošas šīs atšķirības sapratnes, kas neizbēgami rodas starp fantāzijām un reālo lietu kārtību.

Skaidrs, ka dažreiz ir nepieciešams atkal un atkal atkāpties no jau saprastajām un pieņemtajām patiesībām, lai pēc tam atgrieztos pie tām pa jaunām taciņām un jauniem sapratnes līmeņiem.

Vieglums, par kuru es runāju – nav vieglprātība un nav cūcisks vaļīgums. Tas ir tāds stāvoklis, kad vispār neko negaidi, saprotot, ka dzīve vienmēr un visu dara pa savam, tomēr turpini darīt to, kas jadara.

Nākamajā dzīves stundā var notikt jebkas. Nākamais mirklis, kas saplūst ar nākamo dienu, ir tāds viegli jaunavīgs eksistences audekls, uz kura realitāte zīmē pirmo reizi, neko neminēdama, it kā spontāni, spēlējoties.

Jā, dažkart “bildītes” sanāk nopietnas, taču to dramatisma līmenis ir tieši proporcionāls nākotnes gaidām un likmēm. Jo vairāk cerību, jo lielāki pārdzīvojumi.

Gluži cilvēciski – tās patiešām ir ne tās vienkāršākās un viennozīmīgākās matērijas. Bet tas viss tikai tāpēc, ka šajā savas dzīves  scenāriju posmā gandrīz katrs ir pilns līdz malām ar personīgajiem priekšstatiem par to, kādai vajadzētu būt dzīvei. Neviens nesteidz atbrīvoties no šīm fantāzijām. Jo tās tik ļoti silda Dvēseli, tik ļoti saldi ir cerēt uz vēlmju piepildījumu.

Cerības un gaidas ir tās pašas psiholoģiskās vēlmes, kuras Budda aprakstīja kā “cilvēku ciešanu avotu”.

Šajā ziņā esības vieglums – tā ir tāda garīga apgaismība. Jo vairāk tāda viegluma, jo mazāka atkarība no prāta sapņiem, un jo dziļāk tiek uztverta realitāte.

Viss dzīves dramatisms rodas kopā ar vēlmēm. Jo augstāka likme uz konkrēto scenāriju, jo lielākas bailes, ka viss notiks savādāk. Bet šis “savādāk” var būt nekas cits, kā sliktāk par gaidīto dzīves sižetu.

Taču vēlmēm  ir tāda slikta īpašība – iedvest, ka jebkurš scenārijs, kurš iziet ārpus vēlamā, ved uz nelaimi. Un šādu stavokli psiholoģijā sauc par dihotomisku – tātad melns-balts domāšanu.

Skan kā diagnoze? Taču ar šo “slimību” ir inficējies gandrīz ikviens. Tas ir tāds domāšanas stils un esības izdzīvošana, kad prāts kaifo no duālas paredzēšanas.

Un, jo vairāk prāts tam pieķēries, jo vairāk dzīvē baiļu, ka viss neies pēc plāna, ka viss ar vēlmēm piebāztais projekts, acu priekšā ar blīkšķi sabruks.

Nav nekā viennozīmīga. Izvēle, liktenis, karma – tas viss ir vēlme noķert neeksistējošo.

No kurienes mēs varam zināt, kādai jābūt dzīvei? Kāpēc tik ļoti pieķeramies savām ilūzijām? Kļūdas ir neizbēgamas. Un tieši tās dod to pieredzi, kura atļauj tās arī apiet.

Dažkart ir vienkārši nepieciešams salauzt attiecības, iesaistīties problēmā, sadzemdēt bērnus un pēc tam izšķirties, bērnišķīgi paceļot degunu, piejaucēt un pēc tam pazaudēt uzticēšanos, ritīgi samelot, piedzerties, sasisties pret sienu – vienkārši, lai saprastu un ieraudzītu…. saņemtu savu reālo pieredzi.

Muļķu nav. Neviens nevar savādāk un nevajag savādāk. Ir tikai pieredzējuši un nepieredzējuši – katrs savā dzīvesveidā.

Reiz es nosapņoju ļoti spilgtu sapni, kurā mēs ar draugiem milzīgā pasažieru lidmašīnā dienas laikā lidojām cauri apdzīvotai pilsētai, starp augstiem namiem. Lidojums izskatījās ļoti bīstams, lidmašīnas spārni ar troksni atsitās pret māju sienām, bija trauksmaini, bet reizē bija tāda uzticēšanās realitātei un kaut kāda priecīga brīnumaina sajūta no šī aizraujošā ceļojuma. Kaut kas manī it kā saprata, ka ir bezjēdzīgi baidīties, jo, ja lidmašīna kritīs, tur neko nevarēs darīt. Tāpēc mana lielākā uzmanība bija piesieta garām skrienošajām mājām, mašīnu pilnajām ielām un es apzinājos, cik šis ceļojums ir brīnišķīgs.

Diemžēl es vēl joprojām neprotu pret dzīvi izturēties ar tādu vieglumu. Taču šis sapnis kļuva par savdabīgu bāku manā ceļā. Esības vieglums un pazemība, par kuru es runāju – tā nav pasivitāte, bet darbība, neskatoties uz nezināmo, no kura mēs tik cītīgi slēpjamies savos prāta sapņojumos. Tā nav vieglprātīga attieksme pret sava personīgā ķermeņa likteni, bet skaidra sapratne, ka ķermenis ir mirstīgs un bieži vien – pēkšņi mirstīgs. Man pašam nav viegli atzīt šo faktu, jo kaut kas manī pretojas. Taču, jo dziļāk saprotu šo patiesību, jo lielāka ir mana personīgā brīvība, jo vairāk ir viegluma attiecībā pret dzīvi.

Es atceros Kastaņedas karotāju un zināšanu cilvēku, kura galvenais padomnieks – nāve aiz kreisā pleca. Karotājs rīkojas, negaidot apbalvojumus, meklē brīvību, ne par ko nežēlojas, neko nenožēlo un neuztver sevi nopietni. Viņš smejas par sevi un par dzīves nopietnību.

“Bēdīgā” ziņa – mēs visi mirsim; šīs zemes uzkrājumi un nemiers šajā pasaulē – nav nekā vērti. Priecīgā ziņa – nav obligāti par to bēdāties; dzīve ir kas līdzīgs aizraujošam ceļojumam. Katrs mēs tādā pat lidmašīnā lidojam savā tagadnē. Mums ir izvēle, ir noteikts kontroles mērs, taču visu personīgo brīvību nosaka pieredze un apkārtējā realitāte. Jebkurā mirklī var notikt neparedzamais. Tas ir trauksmains fakts, taču, ja ar to nesamierināsimies, kļūs arvien ļaunāk – realitāte izvērtīsies par bezgalīgu nāvējošu kauju ar neizbēgamo.

Avots: благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tā ir bijis vienmēr…

Dievs3344

Ļoti bieži cilvēki lūgšanas izmanto kā līdzekli, lai kaut ko saņemtu, bet – ne atdotu. No daudziem tūkstošiem ļaužu atradīsies labi, ja viens, kurš patiesi interesējas par Dievu. Pat lielākajai daļāi ticīgo nav šādas intereses. Protams, visi vēlās, lai Dievs viņiem palīdzētu. Tomēr retais domā par to, kā kalpot Viņam.
Cilvēki spriež: “Es dzīvošu, kā gribu, un, ja nu pēkšņi radīsies kādas problēmas, lai Dievs nāk un atbrīvo mani no tām. Lai es atkal varētu darīt visu, kas man patīk. Lai Viņš izdara tā, ka mani neviens neapmānītu, lai es neslimotu, lai es būtu bagāts un lai visi mani ienaidnieki tiktu sodīti”.

Daudzi dievbijīgi cilvēki tic, ka Dievs ir, taču dzīvo tā, it kā Viņa nebūtu. Citiem vārdiem sakot, cilvēki ir pazaudējuši saikni ar Viņu.

Dievs ir labākais no visām dzīvajām būtnēm. Tāpēc, dabiski, ka Viņš tiem ir līderis. Viņš ir priekšā it visā, pat domas ātrums nebūs pietiekams, lai Viņu panāktu. Viņš ir pārāks par cēloņiem un sekām, jo viņš ir visa esošā celonis. Viņa esībai nav nekāda cita iemesla, izņemot Viņu Pašu.

Vai var ar rokām aizsegt sauli? Dieva esība ir neierobežota. Viņu nevar ierobežot neviena no reliģijām, Viņš nepieder nevienai no tautām. Gluži otrādi – visi pieder Viņam. Viņš dod patvērumu visām dzīvām būtnēm, Viņš apgādā visus un katru ar visu dzīvei nepieciešamo. Viņš pazīst katru Dvēseli.

Dievs atbild mums atbilstoši mūsu uzticības pakāpei. Tāpēc nav runa par lūgumiem, ar kuriem mēs vēršamies pie Viņa, bet par mūsu vēlmi pietuvoties Viņam. Viņš nodrošina visus pat bez prasīšanas. Putni un zvēri nelūdzas, bet viņiem ir viss, kas vajadzīgs dzīvei. Tāpēc Dievs nemīl, kad cilvēks uzstāj uz savām egoistiskajām vēlmēm.

Šajā Dieva pasaulē tāpat visa kā ir pietiekami, nepietiek tik viena – mīlestības pret Dievu. Bet tā mums pašiem ir jāiemācās.

Cilvēkam ir jāmācās no citiem. Tas ir katra no mums pienākums, pretējā gadījumā mēs esam nevajadzīgi. Mums ir iespējas kļūt gudriem un iegūt unikālas zināšanas. Mūsu sirds var ietilpināt sevī to, ko prāts nespēj. Kamēr viens spriedelē par to, vai Dievs ir, otrs jau dzīvo pēc Viņa likumiem, bet trešais sarunājas ar Viņu aci pret aci. Tā ir bijis vienmēr. Mums katram ir izvēle.

Autors: Aleksandrs Hakimovs
Tulkoja: Ginta FS

Radības kronis

dievs un eņģelis

— Beidzot viss – varam izlaist! — Viņš labsajūtā atlaidās krēslā. – Ko teiksi?- Kāds skaistums! Tas tiesa, ka Cilvēks ir Radības Kronis!
— Tā, tagad pievienosim Dvēseli, personību ar raksturu, un darbs padarīts godam!
— Un ko šī Personība darīs uz Zemes?
— Labs jautājums, — Viņš klusiņām pasmaidīja, un viņa acis pielija ar mazām, vltīgām dzirkstelītēm. – Man ir kāds Nolūks…
Radītājs klusēja, it kā lemjot, vai atklāt savus plānus sarunu biedram.
— Labi, pateikšu. Tikai apsoli, ka priekšlaicīgi tu nevienam to neteiksi!
— Apsolu! – nepacietīgi, un ziņkārības mocīts, otrais atbildēja. Viņš dega nepacietībā un bija gatavs uz visu.
— Es katram Cilvēkam došu Sūtību. To izpildot, Cilvēks iepazīs patiesu esības laimi! Vinš varēs kalpot citiem un justies realizējies. Un, protams, tajos brīžos viņš būs man ļoti tuvs un varēs izprast lietu Būtību un Dzīves Jēgu. Jutīs manu Klātbūtni savā dzīvē.
— Fantastiski! Lieliska ideja! Sūtīt Cilvēku uz Zemi, lai tas izpildiītu to, kam bija radīts!
— Jā, tu visu pareizi saprati, mans Draugs. Taču ir viena nianse… — Un Viņa acis atkal azartiski iemirdzējās. – Nokļūstot uz Zemes, Cilvēks nezinās savu Sūtību.
— Kā tā?! Un kā viņš to varēs izpildīt?
— Neuztraucies, es viņam to pateikšu priekšā ar talantu, spēju, interešu, vērtību palīdzību, radīšu nepieciešamos apstākļus tam, lai viņš varētu šo uzdevumu izpildīt. Tālāk, lai viņš pats lemj – iet viņam Savu Ceļu vai neiet.
— Paklausies, tas viss, protams, ir lieliski, taču uz Zemes ir tik daudz kārdinājumu. Piedevām visam tam, Cilvēkam būs jārūpējas par ikdienišķo maizi un jumtu virs galvas.  Un, ja nu pēkšņi visā tajā steigā un rūpēs viņš neuzzinās un neatpazīs savu Sūtību?
— Malacis! Un, ko es teicu!? Gaiša tev galva! Tieši tāpec tu iesi kopā ar viņu – tu visādos veidos teiksi viņam priekšā, dosi zīmes un vedīsi uz Īstā Ceļa.
— Es?!
— Jā, jā!
Un Radītājs ar vienu kustību izgrūda Cilvēku un savu sarunu biedru no savas mājas un aizcirta aiz viņiem durvis. Viņš jau vairs nedzirdēja sava drauga taisnīgos iebildumus, jo Cilvēks kopā ar savu Sargeņģeli jau ar Gaismas ātrumu bija ceļā uz Zemi.
— Lieliski, — rokas berzēdams pēc labi padarīta darba, noteica Radītājs, — Darbiņš padarīts. Bet tu, mans draugs, velti uztraucies, es vienmēr būšu tev blakus un palīdzēšu tev vest Cilvēku pretī viņa Sūtībai. Lai kas arī notiktu…
Autors: Jeļena Vorobjova
Avots: sozdatelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS