Vieglums

47608_168357829870949_5566911_n

Vieglums ienāk lietās un attiecībās tad, kad nebaidies “zaudēt” un esi gatavs jebkuram iznākumam.

Esības vieglums rodas tad, kad neliec pārak lielas likmes dzīvei un nebaidies to zaudēt.
Tā ir pazemība. Šādu uzskatu pieņemt nav ārkārtīgi grūti. Tas ir parasts godīgums attiecībā pret sevi. Rītdiena nav paredzama. Nākamā sekunde nav paredzama. Kaut ko gaidīt nozīmē mānīt sevi. Visas gaidas noved pie mokošas šīs atšķirības sapratnes, kas neizbēgami rodas starp fantāzijām un reālo lietu kārtību.

Skaidrs, ka dažreiz ir nepieciešams atkal un atkal atkāpties no jau saprastajām un pieņemtajām patiesībām, lai pēc tam atgrieztos pie tām pa jaunām taciņām un jauniem sapratnes līmeņiem.

Vieglums, par kuru es runāju – nav vieglprātība un nav cūcisks vaļīgums. Tas ir tāds stāvoklis, kad vispār neko negaidi, saprotot, ka dzīve vienmēr un visu dara pa savam, tomēr turpini darīt to, kas jadara.

Nākamajā dzīves stundā var notikt jebkas. Nākamais mirklis, kas saplūst ar nākamo dienu, ir tāds viegli jaunavīgs eksistences audekls, uz kura realitāte zīmē pirmo reizi, neko neminēdama, it kā spontāni, spēlējoties.

Jā, dažkart “bildītes” sanāk nopietnas, taču to dramatisma līmenis ir tieši proporcionāls nākotnes gaidām un likmēm. Jo vairāk cerību, jo lielāki pārdzīvojumi.

Gluži cilvēciski – tās patiešām ir ne tās vienkāršākās un viennozīmīgākās matērijas. Bet tas viss tikai tāpēc, ka šajā savas dzīves  scenāriju posmā gandrīz katrs ir pilns līdz malām ar personīgajiem priekšstatiem par to, kādai vajadzētu būt dzīvei. Neviens nesteidz atbrīvoties no šīm fantāzijām. Jo tās tik ļoti silda Dvēseli, tik ļoti saldi ir cerēt uz vēlmju piepildījumu.

Cerības un gaidas ir tās pašas psiholoģiskās vēlmes, kuras Budda aprakstīja kā “cilvēku ciešanu avotu”.

Šajā ziņā esības vieglums – tā ir tāda garīga apgaismība. Jo vairāk tāda viegluma, jo mazāka atkarība no prāta sapņiem, un jo dziļāk tiek uztverta realitāte.

Viss dzīves dramatisms rodas kopā ar vēlmēm. Jo augstāka likme uz konkrēto scenāriju, jo lielākas bailes, ka viss notiks savādāk. Bet šis “savādāk” var būt nekas cits, kā sliktāk par gaidīto dzīves sižetu.

Taču vēlmēm  ir tāda slikta īpašība – iedvest, ka jebkurš scenārijs, kurš iziet ārpus vēlamā, ved uz nelaimi. Un šādu stavokli psiholoģijā sauc par dihotomisku – tātad melns-balts domāšanu.

Skan kā diagnoze? Taču ar šo “slimību” ir inficējies gandrīz ikviens. Tas ir tāds domāšanas stils un esības izdzīvošana, kad prāts kaifo no duālas paredzēšanas.

Un, jo vairāk prāts tam pieķēries, jo vairāk dzīvē baiļu, ka viss neies pēc plāna, ka viss ar vēlmēm piebāztais projekts, acu priekšā ar blīkšķi sabruks.

Nav nekā viennozīmīga. Izvēle, liktenis, karma – tas viss ir vēlme noķert neeksistējošo.

No kurienes mēs varam zināt, kādai jābūt dzīvei? Kāpēc tik ļoti pieķeramies savām ilūzijām? Kļūdas ir neizbēgamas. Un tieši tās dod to pieredzi, kura atļauj tās arī apiet.

Dažkart ir vienkārši nepieciešams salauzt attiecības, iesaistīties problēmā, sadzemdēt bērnus un pēc tam izšķirties, bērnišķīgi paceļot degunu, piejaucēt un pēc tam pazaudēt uzticēšanos, ritīgi samelot, piedzerties, sasisties pret sienu – vienkārši, lai saprastu un ieraudzītu…. saņemtu savu reālo pieredzi.

Muļķu nav. Neviens nevar savādāk un nevajag savādāk. Ir tikai pieredzējuši un nepieredzējuši – katrs savā dzīvesveidā.

Reiz es nosapņoju ļoti spilgtu sapni, kurā mēs ar draugiem milzīgā pasažieru lidmašīnā dienas laikā lidojām cauri apdzīvotai pilsētai, starp augstiem namiem. Lidojums izskatījās ļoti bīstams, lidmašīnas spārni ar troksni atsitās pret māju sienām, bija trauksmaini, bet reizē bija tāda uzticēšanās realitātei un kaut kāda priecīga brīnumaina sajūta no šī aizraujošā ceļojuma. Kaut kas manī it kā saprata, ka ir bezjēdzīgi baidīties, jo, ja lidmašīna kritīs, tur neko nevarēs darīt. Tāpēc mana lielākā uzmanība bija piesieta garām skrienošajām mājām, mašīnu pilnajām ielām un es apzinājos, cik šis ceļojums ir brīnišķīgs.

Diemžēl es vēl joprojām neprotu pret dzīvi izturēties ar tādu vieglumu. Taču šis sapnis kļuva par savdabīgu bāku manā ceļā. Esības vieglums un pazemība, par kuru es runāju – tā nav pasivitāte, bet darbība, neskatoties uz nezināmo, no kura mēs tik cītīgi slēpjamies savos prāta sapņojumos. Tā nav vieglprātīga attieksme pret sava personīgā ķermeņa likteni, bet skaidra sapratne, ka ķermenis ir mirstīgs un bieži vien – pēkšņi mirstīgs. Man pašam nav viegli atzīt šo faktu, jo kaut kas manī pretojas. Taču, jo dziļāk saprotu šo patiesību, jo lielāka ir mana personīgā brīvība, jo vairāk ir viegluma attiecībā pret dzīvi.

Es atceros Kastaņedas karotāju un zināšanu cilvēku, kura galvenais padomnieks – nāve aiz kreisā pleca. Karotājs rīkojas, negaidot apbalvojumus, meklē brīvību, ne par ko nežēlojas, neko nenožēlo un neuztver sevi nopietni. Viņš smejas par sevi un par dzīves nopietnību.

“Bēdīgā” ziņa – mēs visi mirsim; šīs zemes uzkrājumi un nemiers šajā pasaulē – nav nekā vērti. Priecīgā ziņa – nav obligāti par to bēdāties; dzīve ir kas līdzīgs aizraujošam ceļojumam. Katrs mēs tādā pat lidmašīnā lidojam savā tagadnē. Mums ir izvēle, ir noteikts kontroles mērs, taču visu personīgo brīvību nosaka pieredze un apkārtējā realitāte. Jebkurā mirklī var notikt neparedzamais. Tas ir trauksmains fakts, taču, ja ar to nesamierināsimies, kļūs arvien ļaunāk – realitāte izvērtīsies par bezgalīgu nāvējošu kauju ar neizbēgamo.

Avots: благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tā ir bijis vienmēr…

Dievs3344

Ļoti bieži cilvēki lūgšanas izmanto kā līdzekli, lai kaut ko saņemtu, bet – ne atdotu. No daudziem tūkstošiem ļaužu atradīsies labi, ja viens, kurš patiesi interesējas par Dievu. Pat lielākajai daļāi ticīgo nav šādas intereses. Protams, visi vēlās, lai Dievs viņiem palīdzētu. Tomēr retais domā par to, kā kalpot Viņam.
Cilvēki spriež: “Es dzīvošu, kā gribu, un, ja nu pēkšņi radīsies kādas problēmas, lai Dievs nāk un atbrīvo mani no tām. Lai es atkal varētu darīt visu, kas man patīk. Lai Viņš izdara tā, ka mani neviens neapmānītu, lai es neslimotu, lai es būtu bagāts un lai visi mani ienaidnieki tiktu sodīti”.

Daudzi dievbijīgi cilvēki tic, ka Dievs ir, taču dzīvo tā, it kā Viņa nebūtu. Citiem vārdiem sakot, cilvēki ir pazaudējuši saikni ar Viņu.

Dievs ir labākais no visām dzīvajām būtnēm. Tāpēc, dabiski, ka Viņš tiem ir līderis. Viņš ir priekšā it visā, pat domas ātrums nebūs pietiekams, lai Viņu panāktu. Viņš ir pārāks par cēloņiem un sekām, jo viņš ir visa esošā celonis. Viņa esībai nav nekāda cita iemesla, izņemot Viņu Pašu.

Vai var ar rokām aizsegt sauli? Dieva esība ir neierobežota. Viņu nevar ierobežot neviena no reliģijām, Viņš nepieder nevienai no tautām. Gluži otrādi – visi pieder Viņam. Viņš dod patvērumu visām dzīvām būtnēm, Viņš apgādā visus un katru ar visu dzīvei nepieciešamo. Viņš pazīst katru Dvēseli.

Dievs atbild mums atbilstoši mūsu uzticības pakāpei. Tāpēc nav runa par lūgumiem, ar kuriem mēs vēršamies pie Viņa, bet par mūsu vēlmi pietuvoties Viņam. Viņš nodrošina visus pat bez prasīšanas. Putni un zvēri nelūdzas, bet viņiem ir viss, kas vajadzīgs dzīvei. Tāpēc Dievs nemīl, kad cilvēks uzstāj uz savām egoistiskajām vēlmēm.

Šajā Dieva pasaulē tāpat visa kā ir pietiekami, nepietiek tik viena – mīlestības pret Dievu. Bet tā mums pašiem ir jāiemācās.

Cilvēkam ir jāmācās no citiem. Tas ir katra no mums pienākums, pretējā gadījumā mēs esam nevajadzīgi. Mums ir iespējas kļūt gudriem un iegūt unikālas zināšanas. Mūsu sirds var ietilpināt sevī to, ko prāts nespēj. Kamēr viens spriedelē par to, vai Dievs ir, otrs jau dzīvo pēc Viņa likumiem, bet trešais sarunājas ar Viņu aci pret aci. Tā ir bijis vienmēr. Mums katram ir izvēle.

Autors: Aleksandrs Hakimovs
Tulkoja: Ginta FS

Radības kronis

dievs un eņģelis

— Beidzot viss – varam izlaist! — Viņš labsajūtā atlaidās krēslā. – Ko teiksi?- Kāds skaistums! Tas tiesa, ka Cilvēks ir Radības Kronis!
— Tā, tagad pievienosim Dvēseli, personību ar raksturu, un darbs padarīts godam!
— Un ko šī Personība darīs uz Zemes?
— Labs jautājums, — Viņš klusiņām pasmaidīja, un viņa acis pielija ar mazām, vltīgām dzirkstelītēm. – Man ir kāds Nolūks…
Radītājs klusēja, it kā lemjot, vai atklāt savus plānus sarunu biedram.
— Labi, pateikšu. Tikai apsoli, ka priekšlaicīgi tu nevienam to neteiksi!
— Apsolu! – nepacietīgi, un ziņkārības mocīts, otrais atbildēja. Viņš dega nepacietībā un bija gatavs uz visu.
— Es katram Cilvēkam došu Sūtību. To izpildot, Cilvēks iepazīs patiesu esības laimi! Vinš varēs kalpot citiem un justies realizējies. Un, protams, tajos brīžos viņš būs man ļoti tuvs un varēs izprast lietu Būtību un Dzīves Jēgu. Jutīs manu Klātbūtni savā dzīvē.
— Fantastiski! Lieliska ideja! Sūtīt Cilvēku uz Zemi, lai tas izpildiītu to, kam bija radīts!
— Jā, tu visu pareizi saprati, mans Draugs. Taču ir viena nianse… — Un Viņa acis atkal azartiski iemirdzējās. – Nokļūstot uz Zemes, Cilvēks nezinās savu Sūtību.
— Kā tā?! Un kā viņš to varēs izpildīt?
— Neuztraucies, es viņam to pateikšu priekšā ar talantu, spēju, interešu, vērtību palīdzību, radīšu nepieciešamos apstākļus tam, lai viņš varētu šo uzdevumu izpildīt. Tālāk, lai viņš pats lemj – iet viņam Savu Ceļu vai neiet.
— Paklausies, tas viss, protams, ir lieliski, taču uz Zemes ir tik daudz kārdinājumu. Piedevām visam tam, Cilvēkam būs jārūpējas par ikdienišķo maizi un jumtu virs galvas.  Un, ja nu pēkšņi visā tajā steigā un rūpēs viņš neuzzinās un neatpazīs savu Sūtību?
— Malacis! Un, ko es teicu!? Gaiša tev galva! Tieši tāpec tu iesi kopā ar viņu – tu visādos veidos teiksi viņam priekšā, dosi zīmes un vedīsi uz Īstā Ceļa.
— Es?!
— Jā, jā!
Un Radītājs ar vienu kustību izgrūda Cilvēku un savu sarunu biedru no savas mājas un aizcirta aiz viņiem durvis. Viņš jau vairs nedzirdēja sava drauga taisnīgos iebildumus, jo Cilvēks kopā ar savu Sargeņģeli jau ar Gaismas ātrumu bija ceļā uz Zemi.
— Lieliski, — rokas berzēdams pēc labi padarīta darba, noteica Radītājs, — Darbiņš padarīts. Bet tu, mans draugs, velti uztraucies, es vienmēr būšu tev blakus un palīdzēšu tev vest Cilvēku pretī viņa Sūtībai. Lai kas arī notiktu…
Autors: Jeļena Vorobjova
Avots: sozdatelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Mīlestību nevar pazaudēt

mīlestība20

Sākumā cilvēks pārstāj nosodīt sevi, bet pēc tam – savu partneri.
Pats ātrākais veids, kā izmainīt attiecības, ir pieņemt partneri tādu, kāds viņš ir, nevērtējot un necenšoties izmainīt otru cilvēku.
Tās ir pieķeršanās, kas liek mums piespēlēt otra cilvēka neapzinātajam uzvedības modelim, un ar to pašu pieliet eļļu ugunij, beigas. Pēc tā vai nu jūs ar partneri izšķirsieties, vai kopā ienirsiet Šeit un Tagad, Esībā. Vai tiešām viss ir tik vienkārši – jūs jautāsiet? Jā, viss ir vienkāršāk par vienkāršu.

Mīlestība ir Esības stāvoklis. Un tā dzīvo mūsos, ne kaut kur ārpusē. To nav iespējams pazaudēt. Tā nevar jūs pamest. Mīlestība nav atkarīga ne no ārējas formas, ne no kaut kā cita.
Ekharts Tolle

Tulkoja: Ginta FS

Laimīgam cilvēkam nav vajadzīga nekāda reliģija

laime653
«Cilvēciskas būtnes var būt ļoti laimīgi un ļoti nelaimīgi – un viņiem ir brīva izvēle. Šī brīvība sevī slēpj briesmas, šī brīvība ir ļoti grūta, jo atbildība gulstas uz jūsu pleciem. Un ar šo brīvību kaut kas reiz notika, kaut kas sāka iet ne tā. Un kaut kādā veidā cilvēks izrādījās apgriezts ar kājām gaisā.

 

Cilvēki meklē meditāciju. Meditācija ir vajadzīga tikai tāpēc, ka jūs neesat izvēlējušies būt laimīgi. Ja jūs būtu izvēlējušies būt laimīgi, nekādas meditācijas nevajadzētu. Meditācijai ir ārstnieciska funkcija tad, kad esiet slimi, kad ir nepieciešamas zāles. Bet, kā tikko jūs esat nolēmuši, ka sāksiet izvelēties laimi, kā tikko esat izlēmuši, ka būsiet laimīgi, nekādas meditācijas vairs nav vajadzīgas. Tad meditācija sāk notikt pati no sevis.
Pasaulē ir tik daudz reliģiju tāpēc, ka ir tik daudz nelaimīgu ļaužu. Laimīgam cilvēkam nav vajadzīga nekāda reliģija, nav vajadzīgs dievnams, nekāda baznīca – tāpēc, ka laimīgam cilvēkam visa viņa esība kļūst par dievnamu.
Laimīgs cilvēks neveic nekādas reliģiskas darbības, tāpēc, ka reliģioza ir visa viņa dzīve. Lai ko jūs arī darītu laimē, tā ir lūgsna – Dievs ir jūsu darbs, katrā jūsu ieelpā un izelpā parādās pateicība un grācija.
Laime notiek tad, kad jūs esat saskaņā ar savu dzīvi tik harmoniski, ka viss, ko jūs darāt, tiek darīts priekā. Tad nejauši jūs uzzināt, ka meditācija seko jums. Ja jūs mīlat savu darbu, ja mīlat to, kā jūs dzīvojat, tātad jūs esat meditatīvi. tad nekas jums nespēj traucēt. Ja kaut kas traucē, tas vienkārši nozīmē, to, ka tas, ko jūs darāt, patiesībā jums neinteresē».
OŠO
Avots: http://sobiratelzvezd.ru/
Tulkoja: Ginta FS