Cilvēki ar plaisu

plaisa

Ja no pirmā trieciena krūzīte paliek vesela, otrais, pat ne tik ļoti spēcīgs, to sasitīs sīkās lauskās.
Krūzīte ir ieplaisājusi, kaut arī plaisas nav redzamas. Ar cilvēkiem ir tāpat.

Gadās, ka vienu triecienu cilvēks var izturēt un pārciest. Un it kā nekā briesmīga.
Taču vajag vēl tikai vienu, pat ne tik spēcīgu un sirds var salūzt.
Ieplaisājušu cilvēku ir tik daudz.
Un apkārtējie brīnās: ko tu tik ļoti baidies? Ko tu drebi, bālē un šausminies? Ko tu turies pie tā cilvēka!? Pameta un pameta. Tas taču pat labi!
Bet šo cilvēku reiz pameta māte. Atdeva vecmāmiņai vai internātā.
Viņu jau vienreiz nodeva tuvākais un viņš ļoti cieta.
Pat tad, ja mamma atgriezās. Pieredze palika. Atmiņas par ciešanām.

Un, lūk, cilvēks uztraucas par naudu, baidās zaudēt darbu, pat to, kas nav īpaši labs.
Jo reiz viņš pārcieta nabadzību. Tādu nabadzību, kuru bail pat atcerēties.

Un tā pieredze liek viņam trīcēt un baidīties – viņš ļoti labi atceras, kā tas bija, kad nebija ko ēst bērnībā vai jaunībā. Un, cik ļoti bija kauns nēsāt novalkātas drēbes.

Vai arī uztraucas par tuviniekiem. Par bērniem ļoti uztraucas. Tas ir nenormāli! Tā nevajag!
Bet reiz viņš zaudēja savu bērnu – lūk, arī trīc un dreb, un baidās vēlreiz ko tādu pārdzīvot.

Tie, kuri pārcietuši zaudējumu un ciešanas, lieliski zin, ko tas nozīmē.
Viņi zin par plaisu.
Bet apkārtējie nezin.

Un ir neapdomīgi tādam cilvēkam dot “psiholoģiskus” padomus: pamet viņu! Izdzen viņu!

Pamet darbu, var izdzīvot arī bez naudas!
Labāk badoties, nevis vergot!

Ļauj bērnam izslimoties, kļūs stiprāks! Ko tu visu laiku baidies!

Nebaidies, ka tevi pametīs, labāk būt vienam nekā ar to, kas pagadās!

Tā runā tie, kuri nepazaudēja, nebadojās, nedzīvoja trūkumā, neraudāja vientulībā, kuri nezin, ko nozīmē sāpes, skumjas, zaudējums. Un negrib zināt.

Bet uzzinās, diemžēl, jo dzīve ir traumatiska. Un plaisas ar laiku rodas ikvienam.
Tāpēc ir svarīgi saudzīgi izturēties pret cilvēkiem, lai nesalauztu sirdi….
Autors: Anna Kirjanova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Kā mīlēt sievieti, kura …

… ir pabijusi ellē.

sieviete vētra

Nav viegli mīlēt sievieti, kura ir pabijusi ellē un atgriezusies.
Daudzi ir centušies. Vairums cietuši sakāvi.
Vājajiem to nevajag pat mēģināt. Tas prasīs daudz vairāk spēka par to, cik tu vispār iedomājies, ka tev ir; vairāk pacietības, vairāk neatlaidības, vairāk izturības, vairāk izlēmības. Tas prasa nenogurstošu un izlēmīgu mīlestību, kas nevar ciest sakāvi.

Vai arī sieviete, kura ir pabijusi ellē un atgriezusies, tevi atgrūdīs. Viņa tevi parbaudīs, vēloties uzzināt, no kā esi veidots, vai tev ir tas, kas vajadzīgs, lai izturētu viņas vētru. Jo viņa ir neprognozējama – dažkārt tai ir viesuļvētras spēks, kas traucas ar viņas ciešanu niknuma ātrumu; citreiz tā ir viegls lietutiņš, mierīgs, kluss un rāms.
Kad viņa ir viegls lietus, kas līst klusiņām kā viņas asaras, mīli viņu.
Kad viņa ir pērkons, zibens un skarbs vējš, kas sēj haosu, mīli viņu vēl vairāk.

Viņa ir pretrunas, svārsts, kas vienmēr svārstīsies starp bailēm nosmakt no tuvības un bailēm tikt pamestai, un pat viņa pati nezinās, kā atrasties līdzsvarā starp šiem diviem.
Šodien viņa jutīsies neaizsargāta, kaut gan to skaļi neteiks. Viņa vēlēsies, lai tu esi blakus, lai tu sakārto viņas matu cirtu virs auss, noskūpsti uz pieres un apskauj ar savu vīrišķīgo roku spēku. Bet rīt viņa kaislīgi vēlēsies būt neatkarīga, vēlēsies savu pašas telpu, savu vientulību.

Jo tajā laikā, kad tu gulēji, viņa bija nomodā un, nespēdama apstādināt savu domu skrējienu, sekoja pulksteņa rādītājiem, cīnoties ar laiku, centās savākt vienkopus visas sasistās lauskas, lai saprastu visa šī jēgu.
Viņa cīnās pati ar saviem dēmoniem un nogalina savus drakonus, baidoties par to, ka tad, ja viņa iemigs, tie viņu uzvarēs, un viņa vairs nevarēs tos kontrolēt. No rīta viņa būs piekususi, un tava klātbūtne viņu smacēs. Viņai būs vajadzīga tikai viņa pati.
Kad viņa tiecas pēc tevis, mīli viņu.
Kad viņa tevi atgrūž, mīli viņu vēl vairāk.

Jaunas situācijas, jaunas vietas, jauni cilvēki un pārdzīvojumi rada viņā trauksmi. Viņa būs nežēlīgi neatkarīga, kaislīgi vēlēsies pārvarēt savas bailes, un vienlaicīgi būs pārbijusies kā mazs, vientuļš bērns lielā pasaulē. Dažkārt viņai vajadzēs būt drosmīgai, lai pierādītu sev, ka viņa pati var tikt ar visu galā. Citreiz viņai vajadzēs, lai tu satver viņas roku un turi to cieši.
Dažkārt viņa pati nevarēs saprast, kas viņai vajadzīgs, un tev nāksies viņu lasīt kā grāmatu ar saburzītām lapām un kļūt par to, kas viņai vajadzīgs – tad, kad viņa nezin, kas viņai vajadzīgs.
Kad viņa ir drosmīga un dodas pasaulē pati par sevi, mīli viņu.
Kad viņa ir nobijusies, bet atsakās pieņemt tavu palīdzību, mīli viņu vēl vairāk.

Viņa dzīvos bailēs par to, ka, iespējams, viņas ir parāk daudz vai gluži otrādi – pārāk maz – tā ir mūžīgā cīņa par zelta vidusceļu.
Kautrējoties par to, ka bieži krīt vienā vai otrā galējībā, kautrējoties būt viņa pati, jo neviens nekad nav mīlējis abas viņas puses – gan niecību gan kolosālo.
Kad viņa sevi uzskata par karalieni, mīli viņu.
Kad viņa sevi uzskata par niecību, mīli viņu vēl vairāk.

Dažkārt sāpes atkāpjas, viņas acis staro, viņas smiekli priecē kā reta un vērtīga melodija. Taču dažkārt viņai būs tik ļoti sāpīgi tāpēc, ka trauma vēljoprojām ir viņā; viņa cietīs, viņa mocīsies. Gaisma nodzisīs un mūzika apklusīs.
Kad viņa ir gaisma – mīli viņu.
Kad viņa ir krēsla – mīli viņu vēl vairāk.

Viņa vienmēr tevi mīlēs piesardzīgi, ar vienu kāju aiz sliekšņa. Jo viņa nesaprot beznosacījumu mīlestību, mīlestību, kura ir pietiekami stipra, lai pārdzīvotu grūtus laikus. Viņa nevar atļauties pilnībā uzticēties tavai mīlestībai, tāpēc atstās daļu savas sirds aizvērtu – to daļu, kas cietusi visvairāk, to daļu, kuru viņa nevar riskēt vēlreiz ļaut ievainot. Pēc tā, cik spēka patērējusi, lai atkal sašūtu tās kopā.

Viņa vienmēr vēros, gaidīs un pieņems, ka tu viņu pametīsi pirmais. Un, kaut arī tu to nedari, viņas sirdī ierakstīta patiesība, kurā teikts, ka tu to izdarīsi, un tas ir tikai laika jautājums, jo visi, kas viņu jebkad mīlējuši, ir viņu pametuši. Un tāpēc viņa meklēs veidus, kā pretoties attiecībām; viņa meklēs veidus, kā tās sagraut, viņa meklēs veidus, kā pirmajai tevi pamest, viņa meklēs veidus, kā nodarīt tev sāpes, pirms tu būsi viņu sāpinājis. Tā viņa pārvalda situāciju, tā viņa ir iemācījusies izdzīvot un garantē sev to, ka netiks ievainota atkal.
Kad viņa vēlas tevi mīlēt, mīli viņu.
Kad viņa vēlas tev nodarīt sāpes, mīli viņu vēl vairāk.

Viņai ir bail zaudēt kontroli. Tāpec nekad neļauj viņai sajusties bezspēcīgai, notvertai slazdā, ierobežotai viņas brīvībā. Viņai vajag dejot kailām kājām zem klajas debess un sajust smilšu pieskārienu. Viņai vajag skriet ar vilkiem, kamēr vējš plosa viņas izlaistos matus, jo tā būs viņas dziedināšana. Nekad neapgriez viņai spārnus, jo, ja viņai būs iespēja lidot, ja viņai būs brīvība, viņa vienmēr atgriezīsies pie tevis atpakaļ.
Mīli viņu, kad tas ir viegli un mīli viņu vēl vairāk tad, kad to darīt ir ļoti grūti.
Mīli viņu tā, lai apgāztu visus viņas iepriekšējos priekšstatus par mīlestību.
Mīli viņu tāpēc, ka tu ar visu savu Dvēseli saproti viņas mīlestības cenu. Saproti, ko viņai maksāja piedāvāt tev savu ievainoto sirdi.
Viņai tu neesi vajadzīgs. Viņa tevi izvēlējās.
Tāpēc, ka tu esi spējīgs izdzīvot viņas vētrā.
Tāpec, ka pat tad, kad viņa nezin, kā mīlēt, tu zini, kā mīlēt viņu vēl vairāk.
Autore: Ketija Pārkere (Pārstāstīja Lara Pak)
Tulkoja: Ginta FS
​​​​​​​Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu

Neesmu gatavs maksāt

iluzijas7

Pagaidām es redzu divus galvenos šķēršļus tam, kāpēc mēs nesaņemam to, ko vēlamies. Pat ne tā. Drīzāk: lai būtu tie, kas esam. Un tad pie manis atnāks tas, kas man vajadzīgs.

Ko tu gribi?
Naudu, bērnu, savu biznesu, apprecēties, suni, Ferrari u.t.t.

Ja ir ieradums darīt vienu, bet saukt to citā vardā, ir liela iespējamība netrāpīt mērķī.

Piemērs.
Kāds vīrietis tos brīžus, kad mīlējas ar sievu sauc par “sportu”. Par ko tas liecina. Par to, ka viņš cenšas neredzēt notiekošo. Nezināmu iemeslu dēļ, viņš negrib sev atzīties tajā, ko patiesībā dara. Notiek nomaiņa=procesa noniecināšana. Svarīgākais jautājums nav tas, kāpēc viņam ir bail uzņemties atbildību par notiekošo – par to, ka viņš nodarbojas ar seksu un nevis sporto. Pats galvenais ir tas, ka cilvēks nedzīvo, bet it kā spēlējas, lai tik nesaskartos ar sev nepatīkamo realitāti.

Vēl viens piemērs.
Ja cilvēks paziņo, ka vēlas māju, taču patiesībā ar to domā, ka viņam vajadzīga “drošība”, nevis betona vai koka kastīte, tad šo kastīti viņš nekādā gadījumā nesaņems. Arī drošību ne.
Kāpēc ir tik ļoti bail atskaņot savas patiesās vēlmes? Tāpēc, ka tad, ja viņš nesaņems TO svarīgo, nāksies ciest. Bet kam gan patīk ciest?. Vairums cilvēku cenšas izvairīties no sāpēm un nepatīkamiem pārdzīvojumiem.

Ja cilvēks vēlas naudu, bet ar to domā iespēju dzīvot atsevišķi no vecākiem un brīvību, tad nekādu naudu un brīvību viņš nesaņems. Un, kad es jautāju klientam, cik, konkrēti, naudas tev vajag, visbiežāk es nevaru saņemt striktu atbildi. Ja naudu tu redzi kā glābiņu no trauksmes un skumjām – tā neatnāks. Nauda nāk uz konkrētām lietām – man jāzin, kam man tā vajadzīga, ko es ar to darīšu, kas man ar to jāapmaksā, un kā es to konkrēti terēšu.Es atcerējos franču filmu “Vienkārši kopā”:
“Mēs satiekamies, mēs esam pāris, mēs esam vīrs un sieva, mēs mīlam viens otru, mēs draudzējamies, mēs esam mīļākie…. vai arī “mēs vienkārši esam kopā”. Vai sakrīt tas, kā tu TO NOSAUC ar to, KAS IR. Ja vīrietim un sievietei ir seksuālās attiecības, tad saukt tās par draudzību nozīmē jēdzienu aizstāšanu. Tad es varu šajās attiecībās saņemt to, ko saņemu un neuzņemties par to nekādu atbildību.

Diemžēl skaitītājs ir ieslēgts, neskatoties uz mūsu viltībām. Un agri vai vēlu uzsprāgs. Protams, es varu to bumbu, uz kuras sēžu, nosaukt par ļoti smagu balonu, taču manam ķermenim no šiem vārdiem vieglāk nepaliks.

Sev melot vienmēr izmaksā ļoti dārgi.

Protams, ieskatīties acīs patiesībai bieži vien ir ļoti sāpīgi. Un ļoti sāpīgi ir sev atzīties, ka stāvu uz plosta nevis lainera, un ar tādu nevar un ir bīstami doties ceļojumā apkārt pasaulei.

Autors: Maša Moškovska
Tulkoja: Ginta FS

Par komforta zonu, ciešanām un ieradumiem

ciešanas3212

Kāpēc cilvēks pastāvīgi cieš? Atbilde ir vienkārša – viņš grib ciest.
Es, protams, runāju par ciešanām “uz līdzenas vietas”. Kurš meklē, tas vienmēr atradīs. Vēl jo vairāk, tāds cilvēks, kuram prasme ciest ir attīstīta jau no bērnības un ieslēdzas automātiski.
Ir ļoti svarīgi atbildēt uz jautājumu, kāpēc tāds cilvēks grib ciest?

Te ir vērts atgriezties pie jautājuma par komforta zonu.
Šis termins ir diezgan plaši izplatīts, taču daudzi to saprot nepareizi, un te vainojams ir vārdiņš “komforts”. Pēc idejas tas nozīmē ērtības, kaut ko labu un patīkamu.

Kaut gan patiesībā, vārdu salikums “komforta zona” apzīmē situāciju, kura tev ir ierasta un kurā tu zini, kā rīkoties. Un tas nenozīmē, ka komforta zonā noteikti ir ērti un patīkami, drīzāk – gluži pretēji.

Filmās par karu ļoti bieži ir redzama tāda epizode: cilvēki tik ļoti pierod pie kara trokšņa – šāvieniem un sprādzieniem, ka trauksmi izsauc ne tik daudz kara troksnis, cik brīži, kad iestājas klusums. Klusums ir tik neierasts un sola nezināmas nepatikšanas. Cilvēkiem šajos apstākļos kauja ir ierastāk un komfortablāk par klusumu.

Ja cilvēks ir audzis smagos apstākļos, saskāries ar presingu no vecāku puses, ir bijusi agresīva vide, viņš ir juties nevienam nevajadzīgs, nemīlēts un pārdzīvojis vēl dažādus nepatīkamus momentus, tad ar laiku viņam šie pārdzīvojumi un ciešanas kļūst par normu. Viņš ir pieradis pārdzīvot. Viņam ir “labi” brīžos, kad ir “slikti”, un ne jau tāpēc, ka viņam patiešām ir labi, bet tāpēc, ka tā ir pierasti. Tā ir viņa komforta zona.

Ikviens cilvēks tiecas uz to, kas viņam ir ierasts un saprotams, uz savu “komforta zonu”. Ja komforta zona ir ciešanas, tad viņš noteikti atradīs veidu kā ciest. Un viņš meklē dažādus veidus kā nonākt ierastajā vidē.

Līdztekus viņš izvairās no situācijām, kurās viņam varētu būt patiesi labi, komfortabli un patīkami. Kāpēc?

Tāpēc, ka “īstais labi” atrodas ārpus komforta zonas.

Kad cilvēkam ir patiesi labi, vinš nezin, ko ar šo “labi” iesākt, viņš vienkārši pie tā nav pieradis. Tas izraisa trauksmi un spriedzi, kas pakāpeniski pieaug. Reāli komfortabls stāvoklis ir tik neierasts, tik nesaprotams, un nav skaidrs, ko ar to iesākt. Trauksme rada domas par to, ka tas viss nenotiek tāpat vien, ka reiz tas tomēr beigsies, un atkal viņu piemeklēs kada liksta.

Un kā izvairīties no kaut kā nezināma slikta? Gluži vienkārša formula: lai nenotiktu nekas nezināmi slikts, vajag lai notiktu kaut kas ierasti slikts – tas, pie kā tu esi pieradis, zini, kā tādā situācijā rīkoties, kā justies – tas ir lieliski atstrādāts un labi ieeļļots mehānisms.

Tālāk jau ieslēdzas individuālie iestatījumi, kas palīdz atgriezties savā ierastajā komforta zonā:
1. Var atcerēties bērnības aizvainojumus.
Kāpēc cilvēks nevēlas atlaist pagātni? Tāpēc, ka vienmēr ir iespēja to atcerēties un “aizripināties” savās ierastajās ciešanās. Viņš jautās: kā man atlaist pagātni, taču patiesībā viņš to nemaz nevēlas atlaist, jo viņam tas ir ļoti svarīgs faktors, kas ļauj atrasties tur, kur ir ērti – savā komforta zonā.

2. Var organizēt savu dzīvi tā, lai pastāvīgi izjustu ciešanas.
Piemēram: piespiest bērnam darīt to, ko viņš nevēlas, lai izpilda vienmuļu neinteresantu darbu. Viņš pārdzīvoja, sajutās nelaimīgs un šis stāvoklis kļuva par tik neatņemamu viņa dzīves sastāvdaļu, ka tad, kad viņš ir jau pieaudzis, viņš pats atrod sev monotonu, neinteresantu, zemi apmaksātu rutīnas darbu. Šis darbs nenes ne garīgu, ne morālu, ne materiālu labmu, taču ļauj uzturēt ierasto emocionālo stāvokli. Protams, periodiski cilvēks meklēs izeju no šīs situācijas, taču vienalga atgriezīsies tur, kur viņam ir ērti, savā komforta zonā. Kaut gan objektīvi skatoties – iespējas izmainīt situāciju ir katram.

3. Var atrast partneri, kurš uzņemsies “ciešanu ģeneratora” lomu – tas ļaus ilgstoši atrasties savā komforta zonā. Šajā gadījumā tie partneri, kuri nav gatavi uzņemties sadista lomu, ir absolūti neinteresanti. Nav skaidrs, ko ar tādiem darīt.

4. Ir vēl viens lielisks variants – nodarboties ar paššaustīšanu.
Pieķerties kādam maznozīmīgam sīkumam, pēc tam iegremdēties atmiņās un – lūk, viņa – tava mīļā komforta zona – pārdzīvojumi un ciešanas!

Cilvēki atrod milzum daudz veidu, kā ciest. Ir svarīgi saprast šo mehānismu un iemācīties to kontrolēt. Te lieti noder tāds instruments, kā dienasgrāmata retrospektīvajai analīzei. Bet “cietējiem” (ja viņi vēlas ko mainīt) ir jasaprot, ka viss, uz ko viņi tiecas savā apziņā – tuvas attiecības, interesants, radošs darbs, patīkama komunikācija, iekšējais miers – tas viss atrodas ārpus komforta zonas. Savukārt zemapziņa cenšas ievilkt atpakaļ ierastajās ciešanās.
Tāpēc, to saprotot, ir ļoti svarīgi pārstāt gūt baudu no ciešanām un iemācīties gūt labsajūtu no intereses, prieka un tuvības.
Objektīvi – vairumam cilvēku nav iemeslu ciešanām.
Subjektīvi – nevajag meklēt šos iemeslus.

Autors: digitall-angell
Avots: https://rodoswet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Saproti!

ciešanas11

Izaicinoša attieksme pret tevi nav vēlme personīgi tevi aizvainot. Tas ir paša cilvēka ciešanu mērs. Tā viņš tev parāda to, cik ļoti viņam sāp, un cik daudz līdzcietības viņam vajadzīgs.
Tadeušs Golas

Pats svarīgākais ir saprast sevi

bailes111

Vēlaties uzzināt par cilvēku kaut ko ļoti svarīgu? Pajautājiet viņam par kādu no notikumiem viņa dzīvē: «Kurš tajā bija vainīgs?». Noklausījāties atbildi? Un tagad ziniet — lai par ko cilvēks runātu, viņš vienmēr runā par sevi.

Cilvēki pasauli redz caur sevi, apvaino citus tajā, pret ko paši klūp, nosoda citus un attaisno sevi. Tā notiek vienmēr un ar visiem. Mēs zinām, ka pat noziedznieki, kuri ir sabojājuši daudzu cilvēku dzīves, lieliski prot atrast saviem nodarījumiem attaisnojumus. Viņi nav vainīgi. Vienmēr ir vainīgi citi.

Cilvēks, izsakot savas pretenzijas pret pasauli, vienmēr parāda savu iekšējo stāvokli, stāsta nevis par «to puisi», bet par sevi.

Vienkāršs piemērs. Kā jūs domājat, kurš, ieraudzījis, ka pēkšņi pazudis priekšnama paklājiņš, uzreiz nolems, ka tas ir nozagts?
Tikai tas, kurš pats ir spējīgs nozagt. Par kapeikām pirkta paklājiņa nozušanai var būt simtiem citu izskaidrojumu, no kuriem neviens šim cilvēkam neienāks prātā. Ja vien cilvēks zinātu patiesos iemeslus šādai citu cilvēku apvainošanai. Patiesībā, viena šāda frāze: “Paskaties, paklājiņu nospēruši!”, zinošam cilvēkam atver tik daudz patiesību par apvainotāju, cik viņš pat iedomāties nespēj. Un nevar zināt. Skolās un universitātēs māca ļoti daudz ko, tikai, ne pašu galveno – kā saprast sevi.

Ja pasaule cilvēkam šķiet slikta, naidīga, ja cilvēki visapkārt liekas slikti, un tādam cilvēkam ir vēlme mainīt pasauli:«Kā viņi visi man ir apnikuši!», — viņš saka, uzskaitot visas tās nepatikšanas, ko “tie” viņam sagādā. Bet pasauli izmainīt taču nevar, var tikai izmainīt sevi – uz labo pusi.

Zinot šo, ir ļoti interesanti vērot cilvēkus. Domājot, ka noslēpušies aiz vārdiem par citiem, viņi apskatei izliek visu patiesību par sevi.

Sākumā tas gan baida, gan var šķist amizanti. Taču reiz, kad tev pašam uzdod šo jautājumu: “Kurš tad ir vainīgs”, tu saproti, ka neesi ne kapeiku labāks par citiem. Kad pārliecinies, ka citi patiešām runā tikai par sevi, ilgi atgaiņā domu par to, ka es taču arī pats tikai par sevi vien runāju. Pie kam, mēs varam dzirdēt to, ko saka citi, varam lasīt viņu tekstus, bet – ne domas  Bet mūsējās vienmēr ir ar mums. Un ir tik ļoti sāpīgi sev atzīties tajā, ka neesmu ne par kapeiku labāks..

Uz sevi godīgi skatīties ir visgrūtāk.

Vēl vairāk, šī vienkāršā, bet tik grūti pieņemamā patiesība ir tikai pati aisberga redzamākā daļa: zināšanas par cilvēku, kuras var saņemt, tikai saprotot, ko vinš patiesībā saka. Ja paejamies nedaudz dziļāk, tad izrādīsies, ka mēs skaļi vai rakstveidā izrunājam to, kā mums pašiem trūkst. Parasti mēs to pat neapzināmies,.un uzskatām, ka tie vai citi vārdi ir tikai “mūsu” vārdi. Bet patiesībā caur vārdiem zemapziņa cenšas līdz mums aizklauvēties un parādīt mums mūsu vajadzības un stāvokļus. Ļoti daudz kas no tā, kas tiek pausts ar vārdiem, nav precīzi tulkojams, ja piešķiram vārdiem to ierasto jēgu.

Lai kā tu censtos piemeklēt pareizos vārdus un censtos apiet asos stūrus, patiesā cilvēka seja “izlīdīs” caur jebkurām mākslīgām barjerām.

Bieži vien viens nejaušs vārds, viens skatiens par cilvēku var atklāt biedējoši daudz. Labākais, ko ar to var izdarīt – saprast sevi un izlabot sevī visu to, kas cilvēkam liek saskatīt pasauli naidīgu. Tas stradā diezgan vienkārši un galvenās bailes šaj.ā ceļā ir bailes satikties pašam ar sevi.

Kad iekšējais stāvoklis sakārtojas – pasaule pēkšņi mainās. Tur, kur cilvēks agrāk redzēja paklājiņa nozagšanu, tagad redz vien ģenerālo tīrīšanu priekšnamā. Tur, kur agrāk redzēja kada ļaunos nolūkus un naidīgos plānus, tagad ierauga lietu patieso kārtību. Tos, kurus agrāk vēlējās nošaut, tagad redz kā labestīgus cilvēkus. Un pats interesantākais – pasaule sāk pavisam savādāk izturēties pret šo cilvēku.

Tur, kur agrāk pacēlās sienas, tagad būvējas tilti. Tavs viedoklis par cilvēku veidojas no tā, ar ko pats esi piepildīts. Vai nu tās ir tavas bailes, vai tava mīlestība.

Kāds baidās tumsas, un katru, ko viņš ierauga tumšā naktī, uzskata par tumsas “dēmonu”. Kāds baidās karstuma, un katru, no kura viņš sajūt šo karstumu, viņš dēvē par “sadedzinošu”. Kāds baidās no atklātības un to, kurš ir atklāts, nodēvē par “vājo”. Bet bailes ir tikai un vienīgi mīlestības trūkums, slimība. Un tāpēc visu, kas izsauc bailes un nosodījumu, ir jāārstē. Ne otrā cilvēkā, bet sevī!

Avots:http://moimozg.ru/
Tulkoja: Ginta FS

Kamēr tu neesi izmocījusies ciešanās, tevi nepiebarot

laime443

Tas, par ko es runāšu, ir svarīgi ne tikai sievietēm, bet arī vīriešiem.

Lai ko arī vīrietis darītu vai teiktu – visa tā būs par maz sievietei, kura vēl nav izaugusi caur saviem ideāliem, iedomām un bērna sapņiem.

Kamēr tev ir priekšstats par to, kādā izskatā pie tevis ir jāatnāk laimei – tev pašu laimi neievērot, tu to palaidīsi garām. Katru mīļu brīdi iesi garām, nenovērtējot, kritizējot. Tev būs visa par maz un drusciņ “ne tas”.

Kamēr tevī dzīvo cerības par to, ka tu sasniegsi pašu-pašu ideālo tēlu – pašu-pašu tu palaidīsi garām.

Es tev nevarēšu to parādīt, es nevarēšu to pierādīt, taču reiz tu vari to atklāt. Pati. Kad pienāks laiks, kad visi apcirkņi būs izpētīti, paša vērtīgākā meklējumos, kad vērtīgais pa graudiņam tiks salasīts un no tā tiks iejaukta tava pašas mīkla, apmīļota tavām pašas siltajām uzmanības plaukstiņām, un, kad no šīs mīlas izveidotais kukulītis būs līdz galam izcepies.

Jūs taču visi esat lasījuši pasaku par Ķēniņmeitu-vardi. Šis piemērs drīzāk ir domāts vīriešiem un katra individuālais stāsts ir analogs pasakā lasītajam. Laime ir tas, kas pirmajā mirklī izskatās kā varde, bet nākamajā, pie pietiekamas uzmanības un pazemības, var atklāties kā ķēniņmeita.

Sievietēm ir cita pasaka – par Jemeļu vai Ivanu Muļķi…. Lai kā arī sievieti tracinātu šis raksts, Nav viegli būt ar to, kas pie tevis nāk kā laime, bet pēc tādas it nemaz neizskatās. Nav viegli tāpēc, ka uzreiz tajā nekādu laimi ieraudzīt nevar – traucē idejas un priekšstati. Idejas par to, kā ir labi un kā ir pareizi, par to kā es mīlu un ko es mīlu, par to, kas man vajadzīgs un kādā izskatā tam jābūt…

Laime pie jūsu durvīm klauvē gandrīz katru dienu, tikai jūs visi to palaižat garām, visi, izņemot dažus drosmīgos, kuri piekusuši no pašapmāna, piekusuši no drāmas un pašu iestudētajām ciešanu pilnajām lugām, no sevis pašiem – unikālajiem savā pašu nelaimē.

Visi meklē laimi, taču orientējas pēc iepakojuma, pēc kārbiņas. Te nu arī ir vienīgais, uzreiz nepamanāmais slazds: kāds būs iepakojums tam, ko jūs meklējat – nav zināms. Bet jūs sniedzaties un sniedzaties pēc konkrētās, skaistās kārbiņas, pēc tēla, cerībām un ideāliem, zaudējot jēgu, palaižot garām saturu. Šajā pašā mirklī Laime klauvē pie jūsu durvīm, mīņājas uz sliekšņa, gatavībā jūs apskaut tādus, kādi jūs esat.

Laime vienmēr ir gatava, tikai izskatās, ka jūs paši vēl joprojām neesat gatavi… Jo, ja jūs pieņemtu visu to, kas ir, pieņemtu to pilnībā, pārtrauktu cīnīties, uzlabot sevi – jūsu dzīvē vairs nebūtu drāmas, garlaicības, skumju, VISU, bez izņēmuma, grūtību un problēmu. Jums vairs nebūtu žēluma pret sevi, ciešanu un smagā likteņa…..kas padara jūs īpašus un šķiet tik ļoti vērtīgs.

Laimes cena ir liela. Tās cena ir jūsu nelaime.

Laime maksā tieši tik: par to jums nāksies atdot visu savu nelaimi, visu savu attīstības, kļūšanas, pieaugšanas un pārvarēšanas stāstu. Tā rezultātā jūs zaudējat iespēju kaut kur saskatīt kaut gramu nelaimes.

Laime klauvē pie jūsu durvīm absolūti ne tajā veidolā, kādā jūs to esat gaidījuši, kā jūs to iedomājāties un kā plānojāt. Un tikai viena šī iemesla dēļ, jūs to katru reizi palažat garām. Tā ir pārāk vienkārša, pārāk pieejama, pārāk tuva un caurspīdīga. Tajā nav drāmas, teatrālisma, nav nekā īpaša

Šo laimi jūs nespēsiet nevienam nodot, tā nepasvītros jūsu tēlu, nepadarīs jūs labākus, bet jūs to sajutīsiet un, sajutuši, ieraudzījuši un pieņēmusi to, jūs pratīsiet ar to palikt. Protams, tikai pie noteikuma, ka tieši tas jums šobrīd ir svarīgi.

Autors: AnatolijsTokarskijs
Tulkoja: Ginta FS