Bērnišķīgās pieaugušo attiecības

88438133_2373978099368666_845001422117273600_n

Dažkārt mēs iesaistāmies pieaugušo attiecībās, lai saņemtu to mīlestību, kuru nesaņēmām bērnībā. Un cenšamies bērnišķīgos veidos nopelnīt šo pieaugušo mīlestību.
Ar paklausības un pasivitātes palīdzību, jo labos un ērtos nav pieņemts pamest.
Ar cīņas par varu palīdzību, tāpēc, ka, jo vairāk kontroles ir mūsu rokās, jo lielāka ticamība, ka attiecības tiks izglābtas.
Ar pasīvās agresijas palīdzību, jo atklāti pastāstīt par savām jūtām ir neierasti un bail.
Ar manipulāciju palīdzību, jo tā izturējās pret mums un šis mehānisms lieliski nostrādāja (kaut arī atņēma mums tiesības uz izvēli).
Mēs lienam vai no ādas laukā, lai nopelnītu mīlestību – ejam uz sieviešu kursiem, mācamies iedvesmot, parvēršamies par Dievietēm, Pasaku Fejām un Kārdinātājām.
Tā bērnišķīgi mēs tēlojam jebko, tikai ne sevi. Un attiecības saņemam vairs ne ar mums.
Mēs vēlamies laimi, bet saņemam trauksmi. Bailes, ka, ja izlaidīsim no rokām stūri, mūsu kuģis noteikti uzskries zemūdens klintīm. Aizmirstām jūtām. Salauztai tuvībai. Aukstumam un spriedzei, tāpēc, ka viens solis sāņus un mūs atstās vienas.
Mēs taču zinām, kā tas ir. Mēs atceramies savu vecāku attiecības. Mēs taču dzirdējām, kā mamma raudāja, kad tēva peidžerī atrada ziņas no citām sievietēm. Redzējām, kā vectēvs dzēra un vecmāmiņa skraidīja un meklēja viņu pa svešām garāžām.
Un, kad mums saka, ka var būt arī savādāk, mēs apmulstam. Jo mums šķiet, ka savādāk var būt tikai citiem. Bet mums ar mūsu pagātni un iedzimto toksiskumu, nav nekāda iemesla gaidīt siltumu bez ciešanām.
Tikai censties, cīnīties, iekarot, paciesties, turēt, ciest…. tikai hard-core. Lai ar stangām no otra izvilktu to, kas mums pienācās bērnībā.
Kamēr mums vēl ir spēki, mēs vēl vārāmies šajā katlā, lai arī barojamies no mokām un sāpēm. Bet, kad visi resursi cīņai ir izsmelti, mēs beidzot apstājamies.
Un redzam, ka vairs nav svarīgi, kā tur citiem var būt. Svarīgi ir tas, kā tagad tas ir MAN, – un vairs tā būt nedrīkst.
Un šajā brīdī liktenīga var būt kompetenta palīdzība – to cilvēku padomi, kuri paši izgājuši caur šīm sāpēm un spējuši izaugt savās attiecībās, profesionāls atbalsts un prakses, kas palīdz atjaunot resursus.
Novēlu tev harmoniju attiecībās ar visiem svarīgajiem sev cilvēkiem!

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Pēdējo divu gadu mans labākais skolotājs, atbalsts un profesionālā palīdzība ir Inese. Viņas skolas un personīgā izdzīvotā pieredze ir fantastsks palīgs un atbalsts mums – latviešu sievietēm. Tas vienlaikus ir viedums, vieglums, dziļums un neierasti daudz mīļuma un siltuma.
Un tieši tāpēc aicinu citas sievietes tieši uz Ineses semināriem, jo savā dzīvē redzu, kā “darbojas” praksē šīs iegūtās zināšanas.

Ginta

Kā tikt galā ar negatīvo enerģiju un emocijām?

doma plasak

Cilvēks pats izlemj, kadas sēklas laistīs – labestības vai ļaunuma…

Kā tikt galā ar negatīvo enerģiju un negatīvajām emocijām?
Piekritīsi, tas nav pats vieglākais risināmais jautājums. Būs cilvēki, kas ieteiks ignorēt negatīvo un koncentrēties uz pozitīvo domāšanu. Citi piedāvās meditāciju, jogu vai kādu citu alternatīvu garīgo praksi. Dzen meistars Tit Nat Hans apgalvo, ka viss ir daudz vienkāršāk.

Negatīvās emocijas var pārvarēt ar apzinātības prakses palīdzību. Apzinātība spēlē lielu lomu savu ciešanu izpratnē.

«Vispirms jāteic, ka apzinātības prakses jēga ir apzināties savas ciešanas un parūpēties par sevi. Sākuma etapā tā palīdz apzināties ciešanas un pēc tam – pieņemt tās.

Māte, kura no sirds mīl un rūpējas par savu raudošo bērnu, noteikti paņems viņu uz rokām bez jebkādas cenšanās apspiest viņa raudas, bez nosodījuma un vēl jo vairāk – bez vēlmes to ignorēt. 

Apzinātību var salīdzināt ar saprotošu un bērna ciešanas pieņemošu māti.

Tādā veidā apzinātības prakses jēga ir nevis pretstāvēšanā un savu sajūtu noliegšanā un nospiešanā, bet drīzāk maigā to nomierināšanā.

Kad māte apskauj savu bērnu, viņas maiguma enerģija gluži vai iesūcas bērnā. Un pat tad, ja sākumā viņa nevar saprast, kāpēc bērns tā cieš, un kādu mirkli it kā meklē raudāšanas iemeslus, lēmums paņemt viņu rokās jau ir spējīgs padarīt viņa ciešanas daudz mazākas. Ja cilvēks iemācās atpazīt un nomierināt savas sāpes, šajā procesā apzināti elpojot, tad arī sāpes pamazām rimsies un paliks daudz vieglāk».

Skatīties acīs savām sajūtām un pēc tam tās pieņemt, ir pavisam kas cits, kā mums mācīja bērnībā. Vairums cilvēku dod priekšroku paslēpties no savām negatīvajām emocijām, jo tās šķiet neciešamas.

Bet, kas notiek šādā gadījumā? Negatīvās emocijas visu laiku glūnēs kaut kur aiz muguras un beigu beigās nodarīs sāpes un kļūs arvien ļaunāk.

Tit Nat Hans runā par to, ka mums jāskatās uz savām emocijām kā uz kaut ko nepastāvīgu Tas ļaus saprast, ka tās nebūt nav tik briesmīgas, kā sākumā varētu šķist.

«Kā izpaužas mūsu dusmas? Mēs kliedzam, ārdamies un cenšamies atrast kādu, ko vainot savās problēmās. Bet, ja paskatāmies uz dusmām kā uz kaut ko nepastāvīgu, mēs varam vienkārši apstāties un pāris reizes dziļi ieelpot.
Dusmojoties uz otru cilvēku kaut kādā augstākā dimesijā mēs aizveram acis un iekatāmies dziļi sevī. Mēs cenšamies ieskatīties 300 gadus tālākā nākotnē. Kādi mēs abi būsim? Kāds būsi tu? Kādi būsiet jūs abi un personīgi tu? Vienkārši ieelpo un izelpo gaisu, ieskaties savā nakotnē un otra cilvēka nākotnē.

Šajā paša nākotnē mēs redzam, cik ļoti dārgs mums ir mūsu “naidnieks”. Saprotot to, ka mēs viņu jebkurā mirklī varam pazaudēt, mūsu naids pakāpeniski aiziet. Mums gribas viņu apskaut un teikt: “Cik es esmu priecīgs, ka tu vēl joprojām esi dzīvs. Es esmu tik laimīgs. Kā gan es varēju uz tevi apvainoties un dusmoties.  Mēs taču abi kaut kad nomirsim un tāpēc ir muļķīgi vienam uz otru dusmoties».

Mēs aizmirstam par nepastāvību, un tāpēc viens otram un sev nodarām sāpes.

Reiz mēs dosimies citā pasaulē, atstājot visas materiālas lietas, varu, ģimeni un visu parējo. Un pašas vērtīgākas lietas, kas mums pieder, ir brīvība, miers un laime».

Ja pasaulē ir kāda patiesība, tad tā slēpjas Visuma nepastāvīgumā. Tāpēc tad, kad mūs pārņem negatīvas emocijas, mums jāsaprot, ka tā nebūs mūžīgi. Un vēl, mēs nedrīkstam likt savai laimei būt atkarīgai no mantas un statusa, jo tās nav mūžīgas lietas.

Laime un ciešanas ir divi pretēji jēdzieni un viens bez otra neeksistē.

«Nav netīrumu – nav arī lotosa. Gan ciešanām gan laimei piemīt organiska būtība, tas nozīmē, ka tās ir vienādi pārejošas un pastāvīgi viena otru nomaina. Novīstot zieds pārvēršas mēslojumā. Bet mēslojums palīdz ziedam atkal izaugt. Laime arī ir organiska un nepastāvīga. Tā ļoti viegli pārvēršas ciešanās, bet ciešanas – atkal laimē».

Mēs varam mazināt savas sāpes, ja apzināmies, ka šīs sāpes nav mūsu ciešanu vērtas:

«Būt dzīvam, tas ir lielākais no brīnumiem. Mēs varam mazināt savas sāpes vienkārši apzinoties, ka tās nav mūsu ciešanu vērtas! Cik daudzi cilvēki beidz savu dzīvi pašnāvībā  dēļ niknuma un bezcerības? Tajā mirklī viņi neredz to laimi, kas viņiem ir pieejama. Apzinātības prakse novērš tik ierobežotu pasaules uzskatu. Buda neslēpās no savām ciešanām, un tas pavēra viņam ceļu uz atbrīvošanos. Nav vērts bēgt no nepatīkamām lietām tikai tāpec, lai baudītu kaut ko patīkamu. Sastopoties aci pret aci ar grūtībām, tu sev radi jaunu laimi».

«Viens no veidiem, kā parūpēties par savām sāpēm ir pievilkt savā dzīvē kaut ko gluži pretēju tām. Visam šai pasaulē ir  savs pretpols, tāpēc, ja tevī iesētas augstprātības sēklas, tad arī līdzcietības sēklām atradīsies vieta. Katrs no mums var būt līdzcietīgs. Ja katru dienu to praktizēsi, tad līdzcietība arvien nostiprināsies. Ir jākoncentrējas uz to un tā tūliņ pat pieņemsies spēkā un piepildīsies ar enerģiju.  Un, jo līdzcietīgāks tu kļūsi, jo mazak augstprātības tevī paliks. Tev nevajag ar to cīnīties vai censties to noslāpēt. Cilvēks pats izlemj, kādas sēklas laistīs – labestības vai ļaunuma…

Avots: aum.news
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ciešanas un garīgā izaugsme

ciešanas001

Dāmas uzskata, ka dzīvē piedzīvotās ciešanas padara tās labākas, tīrākas un garīgākas.
Man ir slikti jaunumi visiem, kuri domā tāpat.

Jūs apmānīja!

Ciešanas pašas par sevi nevienu nepadara tīrāku, garīgāku un tuvāku Debesīm.

Ciešanas cilvēkam ir dotas, lai viņš saprastu, ka iet nepareizā virzienā.

Ciešanas nav mērķis, bet instruments, navigators, signalizācija. Bet cilvēki jauc signalizāciju ar automašīnu. Un domā, ka ar ciešanām var kaut kur aizbraukt. Bet aizbraukt var tikai vēl lielākās ciešanās.

Kad cilvēkam sāp – tas ir signāls “Maini situāciju”. Ļoti vienkārša signalizācijas sistēma.

Piemēram, dzīvo sieviete ar vīru, kurš dzer, pazemo viņu, “iet pa kreisi” utt. Viņas ciešanas viņai saka – maini to. Taču viņa stūrgalvīgi turpina dzīvot ar to, kurš liek viņai ciest.

Vēl piedevām pārliecina sevi par to, ka viņas mūžīgās ciešanas ir kā medaļa pie krūts. Jo vairāk viņa cieš, jo lielāka pēc tam būs laime. Tomēr laiks iet un viņa ir nopelnījusi vēl lielākas ciešanas. Un vairāk neko.

Cits piemērs. Sēž cilvēks darbā, kur viņu nenovērtē, maksā maz un visu laiku viņam pārmet. Viņš cieš. Un turpina sēdēt. Pēc tam saviem bērniem stāsta – ko gan jūs saprotat no dzīves! Es gan esmu ritīgi izcietis, visu mūžu cietis.

Apkārt ir tik daudz piemēru, es tos saucu “Nasteņka no Morozko”. Ļoti, ļoti kaitīga pasaka! Tāpat kā vēl daudzas citas par cietējām, kuras pēc tam par savām ciešanām kā balvu saņem kroņus, prinčus un bagātību.

Garīgā izaugsme nesākas ar ciešanām. Tu vari mocīties gadu, divus, astoņpadsmit, kaut visu mūžu. Garīgā izaugsme sākas ar jautājumu: “Kas man jadara, lai to mainītu?”

Bet peles turpina grauzt kaktusu. Tāpēc, ka tā iegājies mūsu kultūrā, reliģijā, literatūrā.

Un tas tiek stimulēts – ciest sāpes, upurēt sevi, izrādīt varonību. Priekš kam? Lai saņemtu apšaubāmu cietējas statusu, bet dzīves beigās sakramentālo “nomocījās nabadzīte”. Tas ir izdevīgi sistēmai, tai ļoti vajadzīgi tādi ļoti ērti, upurēties raduši pilsoņi.

Garīgā izaugsme sākas ar to mirkli, kad tu apzinies, ka ciet un vēlies to izmainīt. Un nav svarīgi, vai līdz šim atmošanās mirklim tu cieti divdesmit gadus vai divdesmit minūtes. Laikam nav nozīmes, kā arī tavu peripetiju skaitam.

Ja tu esi cietusi 20 gadus, tas nav stāsts par tavu varonību, bet par to, cik lēni “tev pielec”.

Garīgajā  izaugsmē nozīme ir tikai vienam: lēmumam mainīt situāciju un darbībām šajā virzienā.

Autors: Glorija Mūra
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Paši galvenie vārdi

deja56

1. Pieņemt. Katram no mums ir lietas vai cilvēki, kuri tracina. Pacenties pieņemt viņus pilnībā un necenties viņus mainīt. Tad visas ciešanas paliks pagātnē.

2. Dot. Mazāk prasīt, vairāk atdot. Tās var būt rūpes, palīdzība, zināšanas, uzmanība un labi vārdi. Un negaidi apbalvojumu par to.

3. Pateikties. Dievam, Liktenim, cilvēkiem, kuri ir tev blakus. Un tu uzreiz sajutīsi šīs pateicības iespaidu uz sevi.

4. Atbrīvoties. No aizvainojuma, dusmām, apvainojumiem un visa cita negatīva savās domās. Tieši tie var būt visu tavu nepatikšanu un ciešanu iemesls.

5. Piedot. Piedot visiem, pat pašiem briesmīgākajiem. Un pazudīs bailes.

6. Priecāties. Vienmēr smaidi pasaulei, lai cik gadu tev būtu. Dari visu ar smaidu un mūzikai skanot.

Avots: vk_ezo_news
Tulkoja: Ginta FS

Es esmu cits cilvēks: es nevaru un negribu atgriezties pagātnē

kintsugi555

Tici vai netici, bet šodien tu jau vairs neesi tas cilvēks, kas biji vakar. Pagātne mūs māca ar saviem priekiem un bēdām, un padara mūs viedākus.
Pagātni nevar izrediģēt. Tu nekādā veidā nevari izmainīt to, kas jau izdarīts, pateikts vai noticis. Tomēr tas, kas noticis vakar, nosaka to, kas mēs esam šodien.

Daži cilvēki nespēj pieņemt savu pagātni. Kļūdas, kuras tie pieļāvuši, neveiksmes vai vilšanās tiem šķiet, kā neaidzijušas brūces. Un rezultātā, tās neļauj viņiem pilnvērtīgi piedalīties tajā, kas notiek šeit un tagad.

Neskatoties uz to, ka nav viegli samierināties ar pagātnes zaudējumiem un neveiksmēm, mums jāsaprot, ka turēties pie pagātnes ir viena no lielākajām kļūdām, ko varam pieļaut. Jo atceroties pagātni, kurai nav nākotnes, mēs sagraujam savu tagadni.

Padomā par to!

Pagātne nevar tev piedāvāt neko jaunu

Diemžēl pagātne bieži klaudzina pie mūsu durvīm. Tās var būt pēkšņi piezagušās atmiņas, vai arī bijušais vīrs, kurš gatavs izdauzīt visus mājas logus, lai tikai tu kļūtu tā, kas biji vakar.

Neļauj tam notikt. Katru reizi, kad pagātne atkal stāv uz sliekšņa, saproti, ka tā vairāk nespēj tev piedāvat neko jaunu un interesantu. Jo reālas iespējas laimei atveras tikai šajā brīdī, šeit un tagad.

Ir pienācis laiks doties uz priekšu

Dzīvē mums pastāvīgi nākas atlaist lietas un cilvēkus, un mēs darām to, lai virzītos uz priekšu.

Mēs saraujam draudzības saites, kas izrādījušās viltus, pārstājam komunicēt ar radiniekiem, kuri nezin, kas ir laime, pārvācamies, mainām darba vietas, ieradumus, lai ielektu jaunos vilcienos, kuri pilni iespēju.

Ir pienācis laiks atkal doties ceļā, aizcērtot aiz sevis durvis. Tas ir tas, ko darot, mēs izjūtam skumjas. Tomēr tās emocijas, no kurām mums jāizvairās ir aizvainojums, naids un vilšanās.

Saproti, ka tam, kurš patiešām vēlas pārvarēt savu pagātni, tas ir jāizdara brīvi. Naids neapšaubāmi ir viena no smagākajām nastām. Tas pārvērš mūs par gūstekņiem tiem, kuri nodarījuši mums sāpes un kuri nevēl mums labu.

Sper soli pretī dzīvei – brīvai no aizvainojumiem un tām negatīvajām emocijām, kas traucē būt laimīgam.

Mīli savu tagadni, savu dzīvi, jo tajā ir integrēta tava pagātne

Tu jau esi personība. Tava pagātnes un tagadnes pieredze veido kopumu, kas tev jāmīl, jāsaprot un jāciena.

Geštalta psiholoģijas speciālisti saka: tu esi vienots – vesels. Mēs esam spējīgi apzināties šeit un tagad jēdzienu un tajā apvienot pagātni un tagadni.

Tas, kurš dzīvo pagātnē, aizmirst par “Es tagadnē”. Tas nozīmē, ka viņš atslēdzas no realitātes un tā, kas viņam vajadzīgs tieši šobrīd.

Tici vai netici, bet šis viss var izsaukt gan fiziskās gan garīgās slimības. Tāpēc, ka ļoti bieži depresijas starta punkts ir tieši šī fiksēšanās uz vienu punktu “vakar”, sajūta, ka tev kaut kā trūkst. Un tas mūs pilnībā atrauj no tā, kas notiek šeit un tagad.

Mums sevi jāmīl par to, ka mēs esam, ieskaitot visas savas pagātnes ķļūdas. Jo tieši pateicoties tām, mēs iegūstam ārkārtīgi vērtīgu dzīves pieredzi, un esam tie, kas esam tagad.

Skatoties uz pagātni, kura vairs nekad neatgriezīsies, tu ieraudzīsi tūkstošiem ceļu, pa kuriem doties tālāk

Neskatoties uz to, ka mēs visi savā pagātnes bezgalīgajā okeānā ļoti daudz ko esam zaudējuši, vienīgais veids, kā situāciju labot un radīt jaunas iespējas nākotnei, ir koncentrēties uz to, kas notiek šeit un tagad.

Padomāt par visiem ceļiem, kas mums atveras, pa kuriem varam iet, bruņojušies ar savu pieredzi un ticību.

Ir kāda interesanta japāņu tradīcija ar ļoti senām saknēm. Tas ir veids, kā japāņi atjauno saplīsušus porcelāna priekšmetus.

Piemēram, kad saplīst porcelāna krūzīte, japāņu kultūrā to pieņem par sākuma punktu, jo tiek uzskatīts, ka nekas nevar būt tāds pats, kā bija iepriekš. Piemēram tāds, kāds bija pirms saplīšanas gabalos. Pagātne paliek pagātnē un nosaka to, kādi esam tagad.

Tā atver iespējas mums kļūt labākiem, specīgākiem, skaistākiem. Lūk, kāpēc šīs lauskas sastiprina kopā, izmantojot kintsugi metodi. Ņem īpašu līmi, ar kuras palīdzību salīmē kopā lauskas. Pēc tam noklāj salaiduma vietas ar zelta vai sudraba pulveri. Rezultātā sudraba un zelta dzīparojums pārvērš krūzīti par ļoti interesantu dekoru un tā šī krūzīte vai šķīvis izskatās vēl skaistāki, kā bija. Un šiem traukiem vertība pieaug, jo tiem ir sava, īpaša vēsture.

kintsugi654

Mums arī var noderēt šī tehnika, un, tā vietā, lai nožēlotu savu pagātni, kaunētos par savām kļūdām, mēs to varam integrēt savā tagadnē. Jo tas dos mums papildus spēku un izturību.

Atrodi sevī drosmi “apzeltīt” savas brūces, neslēpjot tās un nekaunoties par tām…

Pieņem to, ka tu vairs neesi tas cilvēks, kurš biji vakar. Tu esi daudz drosmīgāks un spējīgs radīt un, protams dzīvot daudz skaistāku dzīvi.

Avots: http://www.transurfing-real.ru
Tulkoja: Ginta FS

Darīt un Būt

BG11

Visapkārt to tik vien dzird: “Skaistums glābs pasauli” vai arī kaut ko par glābšanas nepieciešamību. Un man vienmēr gribas jautāt: “No kā mēs grasāmies glābties?”

Stop! Kas ir glābšana? Teologi saka, ka pestīšana ir Dieva valstības sasniegšana, vienības atklāšana ar Dievu. Ja pacentīsimies iztikt bez profesionālā žargona, ielas valodā, tad pestīšana ir nedziestoša uguns sirdī, Dvēseles miers un vienotība ar dzīvi visā tās pilnībā. Tā ir brīvības sajūta; brīvības no bailēm, no ciešanām, no trūkuma sajūtas, un tieši tāpēc – no visām vēlmēm, vajadzībām, pieķeršanās. Brīvība no sajūtas, ka man kaut kas trūkst, no negatīva un vēl jo vairāk – psiholoģiskās atkarības no “pagātnes” un “nākotnes”.

Īstenība ir būt tam, kas tu esi; sajust sevī “labestību, kurā nav negatīvā pola”, sajūsma par savu esību, kas nav atkarīga ne no kā, kas ārpusē. Tā pati “Dieva valstība”, Dieva zināšana – ne kā kaut kas atdalīts no manis, bet kā pašu būtību tam, kas es esmu.
Boriss Grebenščikovs Aerostats Lieldienas: darīt un Būt
Tulkoja: Ginta FS

 

Vajag mazāk to, kas nogalina

dvesele54322

«Viss, kas mani nenogalina, padara mani stiprāku!», — tā teica Nīcše, pēc tam sajuka prātā un pēc tam nomira. Tāpēc, ka tie ir skaisti vārdi, bet tā nav patiesība. Viss, kas mūs uzreiz nenogalina, nogalina pamazām, nemanāmi. Nogalina mūsu labestību un uzticēšanos. Maigumu un patiesumu. Atvērtību, dāsnumu, skaidru skatu un mīkstu sirdi…
Krāpšana, nodevība, nepateicība, cietsirdība, netaisnība var nenogalināt uzreiz. Bet pa mazai pilītei, pilītei, pilītei ….
Pacietīsim, izturēsim, brūce aizdzīs. Rēta paliks – raupja āda. Un tā pakāpeniski tu apaudz ar šo ādu, pašam to nemaz nepamanot – kā tas tā sanāca? Un var jau sevi mierināt – es kļuvu stiprāks! Jā! Taču Dvēselē vēl viena stīga pārplīsa, vēl viens kristāla zvaniņš apklusa. Kāds vai kas tur nomira, Dvēselē – labā feja vai maziņš Eņģelītis. Kuri bija daļa no mums.
Un jau skaidri zini, kā atbildēt uz sitienu. Kā – uz cietsirdīgu vārdu. Kā atmaksāt, ja to vajag. Un skaidri zini, ka var iesist – vienkārši tā, ne par ko. Vai pateicības vietā. Un tu par to vairs nebrīnies. Esi pieradis. Un esi iemācījies paciest vai aizsargāties. Taču kaut ko tu pazaudē ar katru sitienu, nodevību, vilšanos. Tas aiziet uz visiem laikiem un nomirst. Tu kļūsti stiprāks, jā! Taču tas ir uz citu svarīgu īpašību rēķina.
Viss, kas mani nenogalina, vienkārši nenogalina uzreiz. Bet padara stiprāku vai bezjūtīgāku? – kas zin. Vajag mazāk to, kas nogalina. Un tos, kuri nogalina – arī vajag mazāk. Tāpec, ka viņi vienalga ir slepkavas. Citu cilvēku maigo Dvēseļu un labo nodomu slepkavas….
Skarbi…
Autors: Anna Kirjanova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Kā var ciest no Mīlestības?

upe4

– Kā var ciest no Mīlestības? Cieš no atkarības. Cieš no tā, ka ar ieskrējienu metas sienā. Bet Mīlestības būtība ir bezgalība. Tajā nav un nevar būt nekādu sienu! Tajā nav pret ko sisties. Taču, ja tu pats esi sev sadomājis visādas sienas, ieslēdzis tajās sevi un to, kas tev kādreiz šķita tavs Mīlestības objekts, tad vai tikai nav tā, ka tu esi vienīgais savu izdomāto ciešanu autors?

Es tavu drāmu varētu nosaukt par visu kaut ko, tikai ne Mīlestību. Jo patiesa Mīlestība ir laime, brīvība, ne ar vienu un ne ar ko neierobežota, un tāpēc tā ir absolūti bezbailīgs lidojums.
Nevēlies vairs ciest no nelaimīgas Mīlestības? Tad necenties ierobežot bezgalīgo, nepadari absolūto relatīvu, necenties vadīt brīvību. Un, zini ko?

– Ko?
– Tādā gadījumā tava Mīlestība pilnīgi noteikti tevi atradīs un dāsni apdāvinās tevi ar tavu sajūsmu, svētlaimi un laimi, kuru būs neiespējami pazaudēt. Nekur un nekad. Tāda ir Mīlestības pateicība.

Autors: Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta FS

Cilvēki ar plaisu

plaisa

Ja no pirmā trieciena krūzīte paliek vesela, otrais, pat ne tik ļoti spēcīgs, to sasitīs sīkās lauskās.
Krūzīte ir ieplaisājusi, kaut arī plaisas nav redzamas. Ar cilvēkiem ir tāpat.

Gadās, ka vienu triecienu cilvēks var izturēt un pārciest. Un it kā nekā briesmīga.
Taču vajag vēl tikai vienu, pat ne tik spēcīgu un sirds var salūzt.
Ieplaisājušu cilvēku ir tik daudz.
Un apkārtējie brīnās: ko tu tik ļoti baidies? Ko tu drebi, bālē un šausminies? Ko tu turies pie tā cilvēka!? Pameta un pameta. Tas taču pat labi!
Bet šo cilvēku reiz pameta māte. Atdeva vecmāmiņai vai internātā.
Viņu jau vienreiz nodeva tuvākais un viņš ļoti cieta.
Pat tad, ja mamma atgriezās. Pieredze palika. Atmiņas par ciešanām.

Un, lūk, cilvēks uztraucas par naudu, baidās zaudēt darbu, pat to, kas nav īpaši labs.
Jo reiz viņš pārcieta nabadzību. Tādu nabadzību, kuru bail pat atcerēties.

Un tā pieredze liek viņam trīcēt un baidīties – viņš ļoti labi atceras, kā tas bija, kad nebija ko ēst bērnībā vai jaunībā. Un, cik ļoti bija kauns nēsāt novalkātas drēbes.

Vai arī uztraucas par tuviniekiem. Par bērniem ļoti uztraucas. Tas ir nenormāli! Tā nevajag!
Bet reiz viņš zaudēja savu bērnu – lūk, arī trīc un dreb, un baidās vēlreiz ko tādu pārdzīvot.

Tie, kuri pārcietuši zaudējumu un ciešanas, lieliski zin, ko tas nozīmē.
Viņi zin par plaisu.
Bet apkārtējie nezin.

Un ir neapdomīgi tādam cilvēkam dot “psiholoģiskus” padomus: pamet viņu! Izdzen viņu!

Pamet darbu, var izdzīvot arī bez naudas!
Labāk badoties, nevis vergot!

Ļauj bērnam izslimoties, kļūs stiprāks! Ko tu visu laiku baidies!

Nebaidies, ka tevi pametīs, labāk būt vienam nekā ar to, kas pagadās!

Tā runā tie, kuri nepazaudēja, nebadojās, nedzīvoja trūkumā, neraudāja vientulībā, kuri nezin, ko nozīmē sāpes, skumjas, zaudējums. Un negrib zināt.

Bet uzzinās, diemžēl, jo dzīve ir traumatiska. Un plaisas ar laiku rodas ikvienam.
Tāpēc ir svarīgi saudzīgi izturēties pret cilvēkiem, lai nesalauztu sirdi….
Autors: Anna Kirjanova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Kā mīlēt sievieti, kura …

… ir pabijusi ellē.

sieviete vētra

Nav viegli mīlēt sievieti, kura ir pabijusi ellē un atgriezusies.
Daudzi ir centušies. Vairums cietuši sakāvi.
Vājajiem to nevajag pat mēģināt. Tas prasīs daudz vairāk spēka par to, cik tu vispār iedomājies, ka tev ir; vairāk pacietības, vairāk neatlaidības, vairāk izturības, vairāk izlēmības. Tas prasa nenogurstošu un izlēmīgu mīlestību, kas nevar ciest sakāvi.

Vai arī sieviete, kura ir pabijusi ellē un atgriezusies, tevi atgrūdīs. Viņa tevi parbaudīs, vēloties uzzināt, no kā esi veidots, vai tev ir tas, kas vajadzīgs, lai izturētu viņas vētru. Jo viņa ir neprognozējama – dažkārt tai ir viesuļvētras spēks, kas traucas ar viņas ciešanu niknuma ātrumu; citreiz tā ir viegls lietutiņš, mierīgs, kluss un rāms.
Kad viņa ir viegls lietus, kas līst klusiņām kā viņas asaras, mīli viņu.
Kad viņa ir pērkons, zibens un skarbs vējš, kas sēj haosu, mīli viņu vēl vairāk.

Viņa ir pretrunas, svārsts, kas vienmēr svārstīsies starp bailēm nosmakt no tuvības un bailēm tikt pamestai, un pat viņa pati nezinās, kā atrasties līdzsvarā starp šiem diviem.
Šodien viņa jutīsies neaizsargāta, kaut gan to skaļi neteiks. Viņa vēlēsies, lai tu esi blakus, lai tu sakārto viņas matu cirtu virs auss, noskūpsti uz pieres un apskauj ar savu vīrišķīgo roku spēku. Bet rīt viņa kaislīgi vēlēsies būt neatkarīga, vēlēsies savu pašas telpu, savu vientulību.

Jo tajā laikā, kad tu gulēji, viņa bija nomodā un, nespēdama apstādināt savu domu skrējienu, sekoja pulksteņa rādītājiem, cīnoties ar laiku, centās savākt vienkopus visas sasistās lauskas, lai saprastu visa šī jēgu.
Viņa cīnās pati ar saviem dēmoniem un nogalina savus drakonus, baidoties par to, ka tad, ja viņa iemigs, tie viņu uzvarēs, un viņa vairs nevarēs tos kontrolēt. No rīta viņa būs piekususi, un tava klātbūtne viņu smacēs. Viņai būs vajadzīga tikai viņa pati.
Kad viņa tiecas pēc tevis, mīli viņu.
Kad viņa tevi atgrūž, mīli viņu vēl vairāk.

Jaunas situācijas, jaunas vietas, jauni cilvēki un pārdzīvojumi rada viņā trauksmi. Viņa būs nežēlīgi neatkarīga, kaislīgi vēlēsies pārvarēt savas bailes, un vienlaicīgi būs pārbijusies kā mazs, vientuļš bērns lielā pasaulē. Dažkārt viņai vajadzēs būt drosmīgai, lai pierādītu sev, ka viņa pati var tikt ar visu galā. Citreiz viņai vajadzēs, lai tu satver viņas roku un turi to cieši.
Dažkārt viņa pati nevarēs saprast, kas viņai vajadzīgs, un tev nāksies viņu lasīt kā grāmatu ar saburzītām lapām un kļūt par to, kas viņai vajadzīgs – tad, kad viņa nezin, kas viņai vajadzīgs.
Kad viņa ir drosmīga un dodas pasaulē pati par sevi, mīli viņu.
Kad viņa ir nobijusies, bet atsakās pieņemt tavu palīdzību, mīli viņu vēl vairāk.

Viņa dzīvos bailēs par to, ka, iespējams, viņas ir parāk daudz vai gluži otrādi – pārāk maz – tā ir mūžīgā cīņa par zelta vidusceļu.
Kautrējoties par to, ka bieži krīt vienā vai otrā galējībā, kautrējoties būt viņa pati, jo neviens nekad nav mīlējis abas viņas puses – gan niecību gan kolosālo.
Kad viņa sevi uzskata par karalieni, mīli viņu.
Kad viņa sevi uzskata par niecību, mīli viņu vēl vairāk.

Dažkārt sāpes atkāpjas, viņas acis staro, viņas smiekli priecē kā reta un vērtīga melodija. Taču dažkārt viņai būs tik ļoti sāpīgi tāpēc, ka trauma vēljoprojām ir viņā; viņa cietīs, viņa mocīsies. Gaisma nodzisīs un mūzika apklusīs.
Kad viņa ir gaisma – mīli viņu.
Kad viņa ir krēsla – mīli viņu vēl vairāk.

Viņa vienmēr tevi mīlēs piesardzīgi, ar vienu kāju aiz sliekšņa. Jo viņa nesaprot beznosacījumu mīlestību, mīlestību, kura ir pietiekami stipra, lai pārdzīvotu grūtus laikus. Viņa nevar atļauties pilnībā uzticēties tavai mīlestībai, tāpēc atstās daļu savas sirds aizvērtu – to daļu, kas cietusi visvairāk, to daļu, kuru viņa nevar riskēt vēlreiz ļaut ievainot. Pēc tā, cik spēka patērējusi, lai atkal sašūtu tās kopā.

Viņa vienmēr vēros, gaidīs un pieņems, ka tu viņu pametīsi pirmais. Un, kaut arī tu to nedari, viņas sirdī ierakstīta patiesība, kurā teikts, ka tu to izdarīsi, un tas ir tikai laika jautājums, jo visi, kas viņu jebkad mīlējuši, ir viņu pametuši. Un tāpēc viņa meklēs veidus, kā pretoties attiecībām; viņa meklēs veidus, kā tās sagraut, viņa meklēs veidus, kā pirmajai tevi pamest, viņa meklēs veidus, kā nodarīt tev sāpes, pirms tu būsi viņu sāpinājis. Tā viņa pārvalda situāciju, tā viņa ir iemācījusies izdzīvot un garantē sev to, ka netiks ievainota atkal.
Kad viņa vēlas tevi mīlēt, mīli viņu.
Kad viņa vēlas tev nodarīt sāpes, mīli viņu vēl vairāk.

Viņai ir bail zaudēt kontroli. Tāpec nekad neļauj viņai sajusties bezspēcīgai, notvertai slazdā, ierobežotai viņas brīvībā. Viņai vajag dejot kailām kājām zem klajas debess un sajust smilšu pieskārienu. Viņai vajag skriet ar vilkiem, kamēr vējš plosa viņas izlaistos matus, jo tā būs viņas dziedināšana. Nekad neapgriez viņai spārnus, jo, ja viņai būs iespēja lidot, ja viņai būs brīvība, viņa vienmēr atgriezīsies pie tevis atpakaļ.
Mīli viņu, kad tas ir viegli un mīli viņu vēl vairāk tad, kad to darīt ir ļoti grūti.
Mīli viņu tā, lai apgāztu visus viņas iepriekšējos priekšstatus par mīlestību.
Mīli viņu tāpēc, ka tu ar visu savu Dvēseli saproti viņas mīlestības cenu. Saproti, ko viņai maksāja piedāvāt tev savu ievainoto sirdi.
Viņai tu neesi vajadzīgs. Viņa tevi izvēlējās.
Tāpēc, ka tu esi spējīgs izdzīvot viņas vētrā.
Tāpec, ka pat tad, kad viņa nezin, kā mīlēt, tu zini, kā mīlēt viņu vēl vairāk.
Autore: Ketija Pārkere (Pārstāstīja Lara Pak)
Tulkoja: Ginta FS
​​​​​​​Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu