Lielā Dvēsele

Matvejs skolā sakāvās. Atnāca mājās, it kā nomierinājās un apsēdās gatavot mācības.
Bet pēc brīža stāvēja istabas durvīs:
– Mammu, man ir stress, es nevaru pamācīties.
– Kā es varu tev palīdzēt?
– Es nezinu. Kaut ko izdari. Es netieku galā ar saviem nerviem.
– Labi, iesim uz virtuvi aprunāties.
– Ko tu jūti?
– Sāpes. Ciešanas. Aizvainojumu.
– Uz ko?
Stāsta, uz ko.
– Skaidrs. Saproti, dēls, ir notikumi un ir tava attieksme pret tiem. Notikums ir tas, par ko tu man stāstīji. Bet tava attieksme – tas ir tavs aizvainojums. Tā ir?
– Jā.
– Dēļ kā tu ciet, dēļ notikuma vai attieksmes?
– Dēļ notikuma.
– Nē. Man paskaidrot? Lūk, es šajā notikumā vispār nepiedalījos, es biju mājās. Bet tu man par to stāsti un man arī sāp. Nedaudz savādāk kā tev, bet sāp. Dēļ kā es ciešu?
– Dēļ attieksmes.
– Jā. Un arī tu ciet dēļ attieksmes. Cilvēki vienmēr cieš ne jau dēļ notikumiem, bet dēļ savas attieksmes pret tiem. Tas ir tāds dabas likums. Piekrīti?
– Jā.
– Tagad klausies tālāk. No kā atkarīga attieksme – no notikuma vai no tevis?
– Khm…
– No tevis. Tūliņ tev to pierādīšu. Iedomājies, ka ir pagājuši desmit gadi un šis notikums ir kļuvis tāls un maznozīmīgs. Vai tava attieksme pret to ir mainījusies?
– Jā, es to aizmirsīšu.
– Tātad, iedomājies, ka ir pagājuši desmit gadi.
– Nevaru! Tas taču notika šodien!
– Tad nu tā. Ciešanas ir sāls. Dvēsele – ūdens. Ja tev ir maziņa Dvēsele, kā tējkarote ūdens, bet sāls ir vesels kilograms, tad sāls uzsūks ūdeni un pārakmeņosies. Un tu nekad nespēsi atbrīvoties no šīm ciešanām. Tā ir?
– Jā.
– Bet tagad iedomājies, ka tava Dvēsele ir milzīga, trīsdesmit kubikmetru ūdens. Un tajā nonāk kilograms sāls. Kas ar to notiks?
– Tas izšķīdīs un pazudīs.
– Pareizi. Tātad, kas jāiedomājas?
– Jāiedomājas, ka man ir liela Dvēsele.
– Tā tāpat ir liela. Kā okeāns. Un tajā nokļūst tējkarote sāls. Tāds nieks, vai ne?

Es pirmo reizi dzīvē ieraudzīju kā cilvēka seja kļūst gaiša.
Piecēlās un aizgāja mācīties.
Kaut ko es tomēr spēju…

Ņina Votinceva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu nevari būt apzināts un nelaimīgs vienlaicīgi

Atlaid pretestību – to ir vieglāk pateikt, kā izdarīt. Es vēl joprojām ne īpaši skaidri saprotu, kā ir jāatlaiž. Ja tu saki, caur piekāpšanos, tad man rodas jautājums: “Kā?”

Sāc ar to, ka atzīsti, ka pretestība ir. Esi tajā, kā tikko tā rodas. Vēro, kā tavs prāts to rada, kā tas piekabina birkas tai situācijai, kas radusies, tev pašam, citiem cilvekiem. Paskaties, ar ko aizņemta ir tava domāšana. Sajūti šīs emocijas enerģiju. Vēro pretestību un tu pats ieraudzīsi, ka tā nekalpo nekādam mērķim.

Fokusē visu savu uzmanību mirklim šeit un tagad, tu padari neapzināto pretestību apzinātu, un te nu tai ir beigas. Tu nevari būt apzināts un nelaimīgs vienlaicīgi, būt apzināts un vienlaicīgi būt negatīvā noskaņojumā

Negatīvisms, neapmierinātības sajūta un jebkuras formas ciešanu klātesamība nozīmē tikai to, ka pretestība ir klātesoša, bet tā vienmēr ir neapzināta. 

Ekharts Tolle
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par ciešanām

– Ciešanās nav nekā vērtīga. Nekā garīga. Nekā īpaša. Ciešanas ir tikai kliedziens: tā dzīvot nedrīkst!

Ciešanas – tas ir kā ielīst ērkšķu krūmā: mokoši ielīst, mokoši censties izlīst un pat tad, kad esi izlīdis, pēc tam mokoši censties izdziedināt dziļos skrāpējumus uz ādas.

Ciešanas vienmēr ir kļūda, bet pēc tam – neatlaidība ķecerībā. Ķecerībā pret to, ka Dievs tevi radījis laimei, esības priekam, mūžīgai svētlaimei, piešķirdams tev mēra, līdzsvara un harmonijas sajūtu, lai tu spētu izvairīties no dzīves asajiem stūriem, nepārdomātas rīcības, graujošām sadursmēm, nepamatotiem konfliktiem un gremdējošām vēlmēm.
Lai savā dzīvē tu varētu kustēties rāmi, visam pieskaroties maigi, skaisti, ar pateicību.
Lai tev vienmēr viss šeit un tagad būtu samērīgi.

Visu tavu ciešanu jēga ir tikai tajā, lai tu beidzot saprastu un uz mūžīgiem laikiem ielāgotu, ka citādāk dzīvot nevar un nav arī jēgas. Ka dzīve ir brīnišķīga “es” un “ne es” deja, kurā abi partneri ir tik ģeniāli, ka vienkārši aizmirst par sevi, bauda kustības un apbrīno otra cilvēka ritmu. 

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pārstāj sev radīt problēmas

“Tu visu pārvērt ciešanās, lūk, kas ir slikti. Sāc risināt šo problēmu un visas pārējās problēmas izzudīs…”

Cilvēki to ir darījuši miljoniem gadu. Mēs (cilvēce), šajā jautājumā esam uzkrājuši pietiekami lielu pieredzi, ne tā? Un mēs zinām, ka, lai kādu darbu mēs arī izvēlētos, lai ar ko arī apprecētos, pats galvenais ir tas, kā mēs to uztveram.

Katru pārdzīvojumu dzīvē tu vari pārvērst par pieredzi, kura bagātina tavu dzīvi, vai arī par pieredzi, kura pārvēršas par lāstu….
Saproti, ka darbā, kuru tu dari nav nekā slikta, lai ko tu arī darītu. Nav nekā slikta tajā, ka tu saņem darbu vai zaudē to…

Nav nekā slikta tajā, ka tu apprecies un arī nekā slikta tajā, ka tu izšķiries, nav nekā slikta arī tad, ja tu paliec neprecējies. Vispār nav nekā slikta.
Nav nekā slikta, taču tu esi radis visu pārvērst ciešanās, un tas gan ir slikti.

Ja tu dari kaut ko vienu – pārvērt to ciešanās, dari kaut ko citu un atkal pārvērt ciešanās. Lūk, kur ir tava problēma.

Tu apprecējies, vai tas ir slikti? Nē, tur nav nekā slikta. Tu neapprecējies, vai tas ir slikti? Nē, arī tas ir brīnišķīgi. Tikai tu visu pārvērt ciešanās, lūk, kas ir slikti. Sāc risināt šo problēmu un visas pārējās problēmas izzudīs…

“Kā visu nepārvērst ciešanās?” – ja tu parūpēsies tikai par šo, tad atrisināts būs pilnīgi viss. Ja tu zini, kā iet pa dzīvi ar prieku, caur laulību, šķiršanos, celibātu, caur it visu, tad, lai ko arī tu darītu, viss būs brīnišķīgi, ne tā?

© Sadhguru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pārbaudi sienas

parbaudi sienas

Pārbaudi, cik izturīgas ir sienas, kurās esi bezcerīgi ieslēgts.

Šie divi vārdi – “dzīves kvalitāte” – ir atslēgas vārdi. Tie nav par to, cik tu pelni un kur atpūties. Tie ir par to, cik tev nākas ciest. Ar ko samierināties, cik bieži sakost zobus, aizmiegt acis un neskatīties visapkārt, kamēr nepaliks nedaudz vieglāk.

Nav svarīgi, fiziskās sāpes tu spēj paciest, arī neomulību vai attiecības, kuras nez kāpēc vajag saglabāt.

Bet reiz izrādās, ka tu paciet vairāk, kā dzīvo. Un tā būtu pusbēda, bet galvenā bēda ir tajā, ka diskomforts, lai cik dīvaini nešķistu, absolūti nav obligāts. “Tikai trešajā dienā indiānis Modrā Acs ievēroja, ka kamerā nav ceturtās sienas”. Labi, ja tie ir mēneši nevis desmitiem gadu.

Lūdzu, pārbaudi, cik izturīgas ir sienas, kurās esi bezcerīgi ieslēgts. Pagrūsti katras durvis, kuras izskatās aizslēgtas. Pārbaudi, cik tad īsti neatrisināmas ir risināmās problēmas un neizpildāmie uzdevumi, dažkārt vecās sarūsējušās važas ir vieglāk atslēdzamas, kā rozā pūkainie roku dzelži seksuālajām spēlītēm.

Un daudz biedējošāka par tavām ilgtermiņa problēmām un centieniem tās atrisināt, var  kļūt apjausma par to, ka nemaz nevajadzēja ciest. Ka tu varēji būt laimīgs jau agrāk, pirms daudziem gadiem, nevis tikai tagad, kad pārvarēji inerci. Un visa tā bēdīgā un grūtā dzīves daļa varēja būt pavisam savādāka, bet tu to nezināji…

Marta Ketro
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Bērnišķīgās pieaugušo attiecības

88438133_2373978099368666_845001422117273600_n

Dažkārt mēs iesaistāmies pieaugušo attiecībās, lai saņemtu to mīlestību, kuru nesaņēmām bērnībā. Un cenšamies bērnišķīgos veidos nopelnīt šo pieaugušo mīlestību.
Ar paklausības un pasivitātes palīdzību, jo labos un ērtos nav pieņemts pamest.
Ar cīņas par varu palīdzību, tāpēc, ka, jo vairāk kontroles ir mūsu rokās, jo lielāka ticamība, ka attiecības tiks izglābtas.
Ar pasīvās agresijas palīdzību, jo atklāti pastāstīt par savām jūtām ir neierasti un bail.
Ar manipulāciju palīdzību, jo tā izturējās pret mums un šis mehānisms lieliski nostrādāja (kaut arī atņēma mums tiesības uz izvēli).
Mēs lienam vai no ādas laukā, lai nopelnītu mīlestību – ejam uz sieviešu kursiem, mācamies iedvesmot, parvēršamies par Dievietēm, Pasaku Fejām un Kārdinātājām.
Tā bērnišķīgi mēs tēlojam jebko, tikai ne sevi. Un attiecības saņemam vairs ne ar mums.
Mēs vēlamies laimi, bet saņemam trauksmi. Bailes, ka, ja izlaidīsim no rokām stūri, mūsu kuģis noteikti uzskries zemūdens klintīm. Aizmirstām jūtām. Salauztai tuvībai. Aukstumam un spriedzei, tāpēc, ka viens solis sāņus un mūs atstās vienas.
Mēs taču zinām, kā tas ir. Mēs atceramies savu vecāku attiecības. Mēs taču dzirdējām, kā mamma raudāja, kad tēva peidžerī atrada ziņas no citām sievietēm. Redzējām, kā vectēvs dzēra un vecmāmiņa skraidīja un meklēja viņu pa svešām garāžām.
Un, kad mums saka, ka var būt arī savādāk, mēs apmulstam. Jo mums šķiet, ka savādāk var būt tikai citiem. Bet mums ar mūsu pagātni un iedzimto toksiskumu, nav nekāda iemesla gaidīt siltumu bez ciešanām.
Tikai censties, cīnīties, iekarot, paciesties, turēt, ciest…. tikai hard-core. Lai ar stangām no otra izvilktu to, kas mums pienācās bērnībā.
Kamēr mums vēl ir spēki, mēs vēl vārāmies šajā katlā, lai arī barojamies no mokām un sāpēm. Bet, kad visi resursi cīņai ir izsmelti, mēs beidzot apstājamies.
Un redzam, ka vairs nav svarīgi, kā tur citiem var būt. Svarīgi ir tas, kā tagad tas ir MAN, – un vairs tā būt nedrīkst.
Un šajā brīdī liktenīga var būt kompetenta palīdzība – to cilvēku padomi, kuri paši izgājuši caur šīm sāpēm un spējuši izaugt savās attiecībās, profesionāls atbalsts un prakses, kas palīdz atjaunot resursus.
Novēlu tev harmoniju attiecībās ar visiem svarīgajiem sev cilvēkiem!

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Pēdējo divu gadu mans labākais skolotājs, atbalsts un profesionālā palīdzība ir Inese. Viņas skolas un personīgā izdzīvotā pieredze ir fantastsks palīgs un atbalsts mums – latviešu sievietēm. Tas vienlaikus ir viedums, vieglums, dziļums un neierasti daudz mīļuma un siltuma.
Un tieši tāpēc aicinu citas sievietes tieši uz Ineses semināriem, jo savā dzīvē redzu, kā “darbojas” praksē šīs iegūtās zināšanas.

Ginta

Kā tikt galā ar negatīvo enerģiju un emocijām?

doma plasak

Cilvēks pats izlemj, kadas sēklas laistīs – labestības vai ļaunuma…

Kā tikt galā ar negatīvo enerģiju un negatīvajām emocijām?
Piekritīsi, tas nav pats vieglākais risināmais jautājums. Būs cilvēki, kas ieteiks ignorēt negatīvo un koncentrēties uz pozitīvo domāšanu. Citi piedāvās meditāciju, jogu vai kādu citu alternatīvu garīgo praksi. Dzen meistars Tit Nat Hans apgalvo, ka viss ir daudz vienkāršāk.

Negatīvās emocijas var pārvarēt ar apzinātības prakses palīdzību. Apzinātība spēlē lielu lomu savu ciešanu izpratnē.

«Vispirms jāteic, ka apzinātības prakses jēga ir apzināties savas ciešanas un parūpēties par sevi. Sākuma etapā tā palīdz apzināties ciešanas un pēc tam – pieņemt tās.

Māte, kura no sirds mīl un rūpējas par savu raudošo bērnu, noteikti paņems viņu uz rokām bez jebkādas cenšanās apspiest viņa raudas, bez nosodījuma un vēl jo vairāk – bez vēlmes to ignorēt. 

Apzinātību var salīdzināt ar saprotošu un bērna ciešanas pieņemošu māti.

Tādā veidā apzinātības prakses jēga ir nevis pretstāvēšanā un savu sajūtu noliegšanā un nospiešanā, bet drīzāk maigā to nomierināšanā.

Kad māte apskauj savu bērnu, viņas maiguma enerģija gluži vai iesūcas bērnā. Un pat tad, ja sākumā viņa nevar saprast, kāpēc bērns tā cieš, un kādu mirkli it kā meklē raudāšanas iemeslus, lēmums paņemt viņu rokās jau ir spējīgs padarīt viņa ciešanas daudz mazākas. Ja cilvēks iemācās atpazīt un nomierināt savas sāpes, šajā procesā apzināti elpojot, tad arī sāpes pamazām rimsies un paliks daudz vieglāk».

Skatīties acīs savām sajūtām un pēc tam tās pieņemt, ir pavisam kas cits, kā mums mācīja bērnībā. Vairums cilvēku dod priekšroku paslēpties no savām negatīvajām emocijām, jo tās šķiet neciešamas.

Bet, kas notiek šādā gadījumā? Negatīvās emocijas visu laiku glūnēs kaut kur aiz muguras un beigu beigās nodarīs sāpes un kļūs arvien ļaunāk.

Tit Nat Hans runā par to, ka mums jāskatās uz savām emocijām kā uz kaut ko nepastāvīgu Tas ļaus saprast, ka tās nebūt nav tik briesmīgas, kā sākumā varētu šķist.

«Kā izpaužas mūsu dusmas? Mēs kliedzam, ārdamies un cenšamies atrast kādu, ko vainot savās problēmās. Bet, ja paskatāmies uz dusmām kā uz kaut ko nepastāvīgu, mēs varam vienkārši apstāties un pāris reizes dziļi ieelpot.
Dusmojoties uz otru cilvēku kaut kādā augstākā dimesijā mēs aizveram acis un iekatāmies dziļi sevī. Mēs cenšamies ieskatīties 300 gadus tālākā nākotnē. Kādi mēs abi būsim? Kāds būsi tu? Kādi būsiet jūs abi un personīgi tu? Vienkārši ieelpo un izelpo gaisu, ieskaties savā nakotnē un otra cilvēka nākotnē.

Šajā paša nākotnē mēs redzam, cik ļoti dārgs mums ir mūsu “naidnieks”. Saprotot to, ka mēs viņu jebkurā mirklī varam pazaudēt, mūsu naids pakāpeniski aiziet. Mums gribas viņu apskaut un teikt: “Cik es esmu priecīgs, ka tu vēl joprojām esi dzīvs. Es esmu tik laimīgs. Kā gan es varēju uz tevi apvainoties un dusmoties.  Mēs taču abi kaut kad nomirsim un tāpēc ir muļķīgi vienam uz otru dusmoties».

Mēs aizmirstam par nepastāvību, un tāpēc viens otram un sev nodarām sāpes.

Reiz mēs dosimies citā pasaulē, atstājot visas materiālas lietas, varu, ģimeni un visu parējo. Un pašas vērtīgākas lietas, kas mums pieder, ir brīvība, miers un laime».

Ja pasaulē ir kāda patiesība, tad tā slēpjas Visuma nepastāvīgumā. Tāpēc tad, kad mūs pārņem negatīvas emocijas, mums jāsaprot, ka tā nebūs mūžīgi. Un vēl, mēs nedrīkstam likt savai laimei būt atkarīgai no mantas un statusa, jo tās nav mūžīgas lietas.

Laime un ciešanas ir divi pretēji jēdzieni un viens bez otra neeksistē.

«Nav netīrumu – nav arī lotosa. Gan ciešanām gan laimei piemīt organiska būtība, tas nozīmē, ka tās ir vienādi pārejošas un pastāvīgi viena otru nomaina. Novīstot zieds pārvēršas mēslojumā. Bet mēslojums palīdz ziedam atkal izaugt. Laime arī ir organiska un nepastāvīga. Tā ļoti viegli pārvēršas ciešanās, bet ciešanas – atkal laimē».

Mēs varam mazināt savas sāpes, ja apzināmies, ka šīs sāpes nav mūsu ciešanu vērtas:

«Būt dzīvam, tas ir lielākais no brīnumiem. Mēs varam mazināt savas sāpes vienkārši apzinoties, ka tās nav mūsu ciešanu vērtas! Cik daudzi cilvēki beidz savu dzīvi pašnāvībā  dēļ niknuma un bezcerības? Tajā mirklī viņi neredz to laimi, kas viņiem ir pieejama. Apzinātības prakse novērš tik ierobežotu pasaules uzskatu. Buda neslēpās no savām ciešanām, un tas pavēra viņam ceļu uz atbrīvošanos. Nav vērts bēgt no nepatīkamām lietām tikai tāpec, lai baudītu kaut ko patīkamu. Sastopoties aci pret aci ar grūtībām, tu sev radi jaunu laimi».

«Viens no veidiem, kā parūpēties par savām sāpēm ir pievilkt savā dzīvē kaut ko gluži pretēju tām. Visam šai pasaulē ir  savs pretpols, tāpēc, ja tevī iesētas augstprātības sēklas, tad arī līdzcietības sēklām atradīsies vieta. Katrs no mums var būt līdzcietīgs. Ja katru dienu to praktizēsi, tad līdzcietība arvien nostiprināsies. Ir jākoncentrējas uz to un tā tūliņ pat pieņemsies spēkā un piepildīsies ar enerģiju.  Un, jo līdzcietīgāks tu kļūsi, jo mazak augstprātības tevī paliks. Tev nevajag ar to cīnīties vai censties to noslāpēt. Cilvēks pats izlemj, kādas sēklas laistīs – labestības vai ļaunuma…

Avots: aum.news
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ciešanas un garīgā izaugsme

ciešanas001

Dāmas uzskata, ka dzīvē piedzīvotās ciešanas padara tās labākas, tīrākas un garīgākas.
Man ir slikti jaunumi visiem, kuri domā tāpat.

Jūs apmānīja!

Ciešanas pašas par sevi nevienu nepadara tīrāku, garīgāku un tuvāku Debesīm.

Ciešanas cilvēkam ir dotas, lai viņš saprastu, ka iet nepareizā virzienā.

Ciešanas nav mērķis, bet instruments, navigators, signalizācija. Bet cilvēki jauc signalizāciju ar automašīnu. Un domā, ka ar ciešanām var kaut kur aizbraukt. Bet aizbraukt var tikai vēl lielākās ciešanās.

Kad cilvēkam sāp – tas ir signāls “Maini situāciju”. Ļoti vienkārša signalizācijas sistēma.

Piemēram, dzīvo sieviete ar vīru, kurš dzer, pazemo viņu, “iet pa kreisi” utt. Viņas ciešanas viņai saka – maini to. Taču viņa stūrgalvīgi turpina dzīvot ar to, kurš liek viņai ciest.

Vēl piedevām pārliecina sevi par to, ka viņas mūžīgās ciešanas ir kā medaļa pie krūts. Jo vairāk viņa cieš, jo lielāka pēc tam būs laime. Tomēr laiks iet un viņa ir nopelnījusi vēl lielākas ciešanas. Un vairāk neko.

Cits piemērs. Sēž cilvēks darbā, kur viņu nenovērtē, maksā maz un visu laiku viņam pārmet. Viņš cieš. Un turpina sēdēt. Pēc tam saviem bērniem stāsta – ko gan jūs saprotat no dzīves! Es gan esmu ritīgi izcietis, visu mūžu cietis.

Apkārt ir tik daudz piemēru, es tos saucu “Nasteņka no Morozko”. Ļoti, ļoti kaitīga pasaka! Tāpat kā vēl daudzas citas par cietējām, kuras pēc tam par savām ciešanām kā balvu saņem kroņus, prinčus un bagātību.

Garīgā izaugsme nesākas ar ciešanām. Tu vari mocīties gadu, divus, astoņpadsmit, kaut visu mūžu. Garīgā izaugsme sākas ar jautājumu: “Kas man jadara, lai to mainītu?”

Bet peles turpina grauzt kaktusu. Tāpēc, ka tā iegājies mūsu kultūrā, reliģijā, literatūrā.

Un tas tiek stimulēts – ciest sāpes, upurēt sevi, izrādīt varonību. Priekš kam? Lai saņemtu apšaubāmu cietējas statusu, bet dzīves beigās sakramentālo “nomocījās nabadzīte”. Tas ir izdevīgi sistēmai, tai ļoti vajadzīgi tādi ļoti ērti, upurēties raduši pilsoņi.

Garīgā izaugsme sākas ar to mirkli, kad tu apzinies, ka ciet un vēlies to izmainīt. Un nav svarīgi, vai līdz šim atmošanās mirklim tu cieti divdesmit gadus vai divdesmit minūtes. Laikam nav nozīmes, kā arī tavu peripetiju skaitam.

Ja tu esi cietusi 20 gadus, tas nav stāsts par tavu varonību, bet par to, cik lēni “tev pielec”.

Garīgajā  izaugsmē nozīme ir tikai vienam: lēmumam mainīt situāciju un darbībām šajā virzienā.

Autors: Glorija Mūra
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Paši galvenie vārdi

deja56

1. Pieņemt. Katram no mums ir lietas vai cilvēki, kuri tracina. Pacenties pieņemt viņus pilnībā un necenties viņus mainīt. Tad visas ciešanas paliks pagātnē.

2. Dot. Mazāk prasīt, vairāk atdot. Tās var būt rūpes, palīdzība, zināšanas, uzmanība un labi vārdi. Un negaidi apbalvojumu par to.

3. Pateikties. Dievam, Liktenim, cilvēkiem, kuri ir tev blakus. Un tu uzreiz sajutīsi šīs pateicības iespaidu uz sevi.

4. Atbrīvoties. No aizvainojuma, dusmām, apvainojumiem un visa cita negatīva savās domās. Tieši tie var būt visu tavu nepatikšanu un ciešanu iemesls.

5. Piedot. Piedot visiem, pat pašiem briesmīgākajiem. Un pazudīs bailes.

6. Priecāties. Vienmēr smaidi pasaulei, lai cik gadu tev būtu. Dari visu ar smaidu un mūzikai skanot.

Avots: vk_ezo_news
Tulkoja: Ginta FS

Es esmu cits cilvēks: es nevaru un negribu atgriezties pagātnē

kintsugi555

Tici vai netici, bet šodien tu jau vairs neesi tas cilvēks, kas biji vakar. Pagātne mūs māca ar saviem priekiem un bēdām, un padara mūs viedākus.
Pagātni nevar izrediģēt. Tu nekādā veidā nevari izmainīt to, kas jau izdarīts, pateikts vai noticis. Tomēr tas, kas noticis vakar, nosaka to, kas mēs esam šodien.

Daži cilvēki nespēj pieņemt savu pagātni. Kļūdas, kuras tie pieļāvuši, neveiksmes vai vilšanās tiem šķiet, kā neaidzijušas brūces. Un rezultātā, tās neļauj viņiem pilnvērtīgi piedalīties tajā, kas notiek šeit un tagad.

Neskatoties uz to, ka nav viegli samierināties ar pagātnes zaudējumiem un neveiksmēm, mums jāsaprot, ka turēties pie pagātnes ir viena no lielākajām kļūdām, ko varam pieļaut. Jo atceroties pagātni, kurai nav nākotnes, mēs sagraujam savu tagadni.

Padomā par to!

Pagātne nevar tev piedāvāt neko jaunu

Diemžēl pagātne bieži klaudzina pie mūsu durvīm. Tās var būt pēkšņi piezagušās atmiņas, vai arī bijušais vīrs, kurš gatavs izdauzīt visus mājas logus, lai tikai tu kļūtu tā, kas biji vakar.

Neļauj tam notikt. Katru reizi, kad pagātne atkal stāv uz sliekšņa, saproti, ka tā vairāk nespēj tev piedāvat neko jaunu un interesantu. Jo reālas iespējas laimei atveras tikai šajā brīdī, šeit un tagad.

Ir pienācis laiks doties uz priekšu

Dzīvē mums pastāvīgi nākas atlaist lietas un cilvēkus, un mēs darām to, lai virzītos uz priekšu.

Mēs saraujam draudzības saites, kas izrādījušās viltus, pārstājam komunicēt ar radiniekiem, kuri nezin, kas ir laime, pārvācamies, mainām darba vietas, ieradumus, lai ielektu jaunos vilcienos, kuri pilni iespēju.

Ir pienācis laiks atkal doties ceļā, aizcērtot aiz sevis durvis. Tas ir tas, ko darot, mēs izjūtam skumjas. Tomēr tās emocijas, no kurām mums jāizvairās ir aizvainojums, naids un vilšanās.

Saproti, ka tam, kurš patiešām vēlas pārvarēt savu pagātni, tas ir jāizdara brīvi. Naids neapšaubāmi ir viena no smagākajām nastām. Tas pārvērš mūs par gūstekņiem tiem, kuri nodarījuši mums sāpes un kuri nevēl mums labu.

Sper soli pretī dzīvei – brīvai no aizvainojumiem un tām negatīvajām emocijām, kas traucē būt laimīgam.

Mīli savu tagadni, savu dzīvi, jo tajā ir integrēta tava pagātne

Tu jau esi personība. Tava pagātnes un tagadnes pieredze veido kopumu, kas tev jāmīl, jāsaprot un jāciena.

Geštalta psiholoģijas speciālisti saka: tu esi vienots – vesels. Mēs esam spējīgi apzināties šeit un tagad jēdzienu un tajā apvienot pagātni un tagadni.

Tas, kurš dzīvo pagātnē, aizmirst par “Es tagadnē”. Tas nozīmē, ka viņš atslēdzas no realitātes un tā, kas viņam vajadzīgs tieši šobrīd.

Tici vai netici, bet šis viss var izsaukt gan fiziskās gan garīgās slimības. Tāpēc, ka ļoti bieži depresijas starta punkts ir tieši šī fiksēšanās uz vienu punktu “vakar”, sajūta, ka tev kaut kā trūkst. Un tas mūs pilnībā atrauj no tā, kas notiek šeit un tagad.

Mums sevi jāmīl par to, ka mēs esam, ieskaitot visas savas pagātnes ķļūdas. Jo tieši pateicoties tām, mēs iegūstam ārkārtīgi vērtīgu dzīves pieredzi, un esam tie, kas esam tagad.

Skatoties uz pagātni, kura vairs nekad neatgriezīsies, tu ieraudzīsi tūkstošiem ceļu, pa kuriem doties tālāk

Neskatoties uz to, ka mēs visi savā pagātnes bezgalīgajā okeānā ļoti daudz ko esam zaudējuši, vienīgais veids, kā situāciju labot un radīt jaunas iespējas nākotnei, ir koncentrēties uz to, kas notiek šeit un tagad.

Padomāt par visiem ceļiem, kas mums atveras, pa kuriem varam iet, bruņojušies ar savu pieredzi un ticību.

Ir kāda interesanta japāņu tradīcija ar ļoti senām saknēm. Tas ir veids, kā japāņi atjauno saplīsušus porcelāna priekšmetus.

Piemēram, kad saplīst porcelāna krūzīte, japāņu kultūrā to pieņem par sākuma punktu, jo tiek uzskatīts, ka nekas nevar būt tāds pats, kā bija iepriekš. Piemēram tāds, kāds bija pirms saplīšanas gabalos. Pagātne paliek pagātnē un nosaka to, kādi esam tagad.

Tā atver iespējas mums kļūt labākiem, specīgākiem, skaistākiem. Lūk, kāpēc šīs lauskas sastiprina kopā, izmantojot kintsugi metodi. Ņem īpašu līmi, ar kuras palīdzību salīmē kopā lauskas. Pēc tam noklāj salaiduma vietas ar zelta vai sudraba pulveri. Rezultātā sudraba un zelta dzīparojums pārvērš krūzīti par ļoti interesantu dekoru un tā šī krūzīte vai šķīvis izskatās vēl skaistāki, kā bija. Un šiem traukiem vertība pieaug, jo tiem ir sava, īpaša vēsture.

kintsugi654

Mums arī var noderēt šī tehnika, un, tā vietā, lai nožēlotu savu pagātni, kaunētos par savām kļūdām, mēs to varam integrēt savā tagadnē. Jo tas dos mums papildus spēku un izturību.

Atrodi sevī drosmi “apzeltīt” savas brūces, neslēpjot tās un nekaunoties par tām…

Pieņem to, ka tu vairs neesi tas cilvēks, kurš biji vakar. Tu esi daudz drosmīgāks un spējīgs radīt un, protams dzīvot daudz skaistāku dzīvi.

Avots: http://www.transurfing-real.ru
Tulkoja: Ginta FS