DZĪVOT SAVU DZĪVI

Eksistenciālā psihoterapeita Irvina Jaloma skarbās frāzes, kuras var palīdzēt dzīves grūtajos brīžos.

— Vientulība nav atkarīga no tā, vai tev apkārt ir vai nav citi cilvēki.
— Labākās patiesības ir “asiņainās”, kas ar “miesu” izrautas no paša dzīves pieredzes.
— Cerība ir pats lielākais ļaunums! Tā paildzina mokas.
— Izmisums ir cena, ko cilvēks maksā par sevis apzināšanos. Ieskaties pašos dzīves dziļumos, un tu tur ieraudzīsi izmisumu.
— Kokam vajadzīgas vētras, lai tas izaugtu liels un stiprs.
— Dažkārt liktenis mūs nostāda tādās situācijās, kur rīkoties pareizi nozīmē kļūdīties.
— Mēs paši radām visus savus pārdzīvojumus. Un visu, ko mēs paši esam radījuši, mēs paši varam arī iznīcināt.
— Visu virsotņu problēma ir tā, ka pēc tām seko nobrauciens.
—  Ar norītu aizvainojumu var aizrīties.
— Pārliecība ir tieši proporcionāla kompetencei <…> lai kā mēs to vēlētos, mums nav neviena, uz ko paļauties šajā pasaulē, izņemot sevi. Neviens, izņemot mūs pašus, neatbalstīs, nevērtēs mūsu uzvedību, nepiedāvās skaidru dzīves shēmu. Mūsu liktenis nav iepriekš noteikts, un katram pašam ir jāizlemj, kā dzīvot savu dzīvi pēc iespējas pilnvērtīgāk, laimīgāk un jēgpilnāk.
— Zem augstprātības un iedomības maskas parasti slēpjas nepārliecība par sevi un sevis noniecināšana. 
— Dažiem cilvēkiem veiksme nozīmē atriebīgu pārākuma sajūtu pār citiem; viņi baidās, ka citi sapratīs viņu motīvus brīdī, kad veiksme kļūs pārak liela, un tāpēc atriebsies.
— Kreativitāte un atklājumi dzimst sāpēs.
— Mēs pilnībā esam atbildīgi par savu dzīvi, ne tikai par savām darbībām, bet arī par savu nespēju rīkoties.

Par eksistenciālo psihoterapiju vairāk var uzzināt ŠEIT

Avots: econet.ru
​​​​​​​Ilustrācija: Lisa Aisato
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es vairs negribu ciest

Vai tu bieži ciet? Kāpēc tu to dari? Ciešanas taču ir ļoti smags pārdzīvojums, kas negatīvi ietekmē pašsajūtu. Garastāvoklis bojājas un tu jūti, ka no šīm ciešanu pilnajām domām kļūst aizvien sliktāk. Tu saproti, ka tas ir kaitīgs ieradums, taču neko tam padarīt nevari.

Ciešanas pēc savas būtības ir pārdzīvojums par to, kas tev trūkst. Un šo pārdzīvojumu pastiprina sevis salīdzināšana ar citiem. Tā mūs bērnībā mācīja, par piemēru minot to, kurš kaut ko dara labāk par mums. Mēs visi esam audzināti salīdzinošās psiholoģijas garā, taču to, vai es kā pieaudzis cilvēks sevi salīdzināšu ar citiem, nosaku es pats.

Salīdzinot sevi ar citiem, mēs pārstājam mīlēt sevi. Lūk, kāpēc tik ļoti asu reakciju izraisa visi aicinājumi iemīlēt sevi un cilvēkam nav skaidrs, kā to izdarīt un, galvenais, par ko mīlēt. Jo rezultāti taču ir daudz sliktāki kā citiem. 

Tādi salīdzinājumi noved pie tā, ka tu pat nepamani savus panākumus un uzvaras.

Eksistē viedoklis par to, ka, ja tu daudz, ilgi un kvalitatīvi ciet, tad tas ir ceļš uz kaut ko labu. Es uzskatu, ka tā nav, un ciešanas noved pie tā, ka cilvēks pats sevi noved tādā stāvoklī, kad šķiet, ka nav pelnījis būt laimīgs. Un šajā brīdī ciešanas ir vislielākās. Tā ir vilšanas sevī, neticība saviem spēkiem un dvēseles ceļam.

Taču tad, kad mēs pārstājam sevi salīdzināt ar citiem, dzīve būtiski mainās. Kad atnāk sapratne par to, ka tas, kāds es esmu kļuvis, ir tikai mans nopelns. Jo tad, kad paskaties 10 gadus atpakaļ un to, kāds esi tagad, nākas atzīt, ka esi kļuvis pavisam cits, vairāk zini, saproti un proti.

Salīdzināt vajag tikai sevi ar sevi. Un rodas sapratne par to, ka viss nemaz nav tik slikti un esi sasniedzis noteiktu labklājību. Un tad pazūd tā nepatīkamā sajūta, ka kāds tev par maz kaut ko ir iedevis. Tu saproti, ka lai arī neesi ideāls, tomēr esi pelnījis būt laimīgs. Un šī doma ļauj tālāk attīstīties, saprast, ka es taču varu vēl labāk vēl kvalitatīvāk. Un vairs negribas salīdzināt sevi ar citiem. Katrs taču dzīvo savu dzīvi. Tā tu ieraugi atbalstu pats sevī. Un tad uzmanība tiek pievērta saviem sasniegumiem, jo tie neapšaubāmi ir katram.. Tas nav stāsts par otra vaiga pagriešanu vai to, ka neko nav iespējams mainīt. Tas ir stāsts par dzīvošanu ar mieru sirdī un dvēselē.

Dzīvo priecīgi!
Antons Černihs
​​​​​​​© psy-practice.com
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lielā Dvēsele

Matvejs skolā sakāvās. Atnāca mājās, it kā nomierinājās un apsēdās gatavot mācības.
Bet pēc brīža stāvēja istabas durvīs:
– Mammu, man ir stress, es nevaru pamācīties.
– Kā es varu tev palīdzēt?
– Es nezinu. Kaut ko izdari. Es netieku galā ar saviem nerviem.
– Labi, iesim uz virtuvi aprunāties.
– Ko tu jūti?
– Sāpes. Ciešanas. Aizvainojumu.
– Uz ko?
Stāsta, uz ko.
– Skaidrs. Saproti, dēls, ir notikumi un ir tava attieksme pret tiem. Notikums ir tas, par ko tu man stāstīji. Bet tava attieksme – tas ir tavs aizvainojums. Tā ir?
– Jā.
– Dēļ kā tu ciet, dēļ notikuma vai attieksmes?
– Dēļ notikuma.
– Nē. Man paskaidrot? Lūk, es šajā notikumā vispār nepiedalījos, es biju mājās. Bet tu man par to stāsti un man arī sāp. Nedaudz savādāk kā tev, bet sāp. Dēļ kā es ciešu?
– Dēļ attieksmes.
– Jā. Un arī tu ciet dēļ attieksmes. Cilvēki vienmēr cieš ne jau dēļ notikumiem, bet dēļ savas attieksmes pret tiem. Tas ir tāds dabas likums. Piekrīti?
– Jā.
– Tagad klausies tālāk. No kā atkarīga attieksme – no notikuma vai no tevis?
– Khm…
– No tevis. Tūliņ tev to pierādīšu. Iedomājies, ka ir pagājuši desmit gadi un šis notikums ir kļuvis tāls un maznozīmīgs. Vai tava attieksme pret to ir mainījusies?
– Jā, es to aizmirsīšu.
– Tātad, iedomājies, ka ir pagājuši desmit gadi.
– Nevaru! Tas taču notika šodien!
– Tad nu tā. Ciešanas ir sāls. Dvēsele – ūdens. Ja tev ir maziņa Dvēsele, kā tējkarote ūdens, bet sāls ir vesels kilograms, tad sāls uzsūks ūdeni un pārakmeņosies. Un tu nekad nespēsi atbrīvoties no šīm ciešanām. Tā ir?
– Jā.
– Bet tagad iedomājies, ka tava Dvēsele ir milzīga, trīsdesmit kubikmetru ūdens. Un tajā nonāk kilograms sāls. Kas ar to notiks?
– Tas izšķīdīs un pazudīs.
– Pareizi. Tātad, kas jāiedomājas?
– Jāiedomājas, ka man ir liela Dvēsele.
– Tā tāpat ir liela. Kā okeāns. Un tajā nokļūst tējkarote sāls. Tāds nieks, vai ne?

Es pirmo reizi dzīvē ieraudzīju kā cilvēka seja kļūst gaiša.
Piecēlās un aizgāja mācīties.
Kaut ko es tomēr spēju…

Ņina Votinceva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu nevari būt apzināts un nelaimīgs vienlaicīgi

Atlaid pretestību – to ir vieglāk pateikt, kā izdarīt. Es vēl joprojām ne īpaši skaidri saprotu, kā ir jāatlaiž. Ja tu saki, caur piekāpšanos, tad man rodas jautājums: “Kā?”

Sāc ar to, ka atzīsti, ka pretestība ir. Esi tajā, kā tikko tā rodas. Vēro, kā tavs prāts to rada, kā tas piekabina birkas tai situācijai, kas radusies, tev pašam, citiem cilvekiem. Paskaties, ar ko aizņemta ir tava domāšana. Sajūti šīs emocijas enerģiju. Vēro pretestību un tu pats ieraudzīsi, ka tā nekalpo nekādam mērķim.

Fokusē visu savu uzmanību mirklim šeit un tagad, tu padari neapzināto pretestību apzinātu, un te nu tai ir beigas. Tu nevari būt apzināts un nelaimīgs vienlaicīgi, būt apzināts un vienlaicīgi būt negatīvā noskaņojumā

Negatīvisms, neapmierinātības sajūta un jebkuras formas ciešanu klātesamība nozīmē tikai to, ka pretestība ir klātesoša, bet tā vienmēr ir neapzināta. 

Ekharts Tolle
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par ciešanām

– Ciešanās nav nekā vērtīga. Nekā garīga. Nekā īpaša. Ciešanas ir tikai kliedziens: tā dzīvot nedrīkst!

Ciešanas – tas ir kā ielīst ērkšķu krūmā: mokoši ielīst, mokoši censties izlīst un pat tad, kad esi izlīdis, pēc tam mokoši censties izdziedināt dziļos skrāpējumus uz ādas.

Ciešanas vienmēr ir kļūda, bet pēc tam – neatlaidība ķecerībā. Ķecerībā pret to, ka Dievs tevi radījis laimei, esības priekam, mūžīgai svētlaimei, piešķirdams tev mēra, līdzsvara un harmonijas sajūtu, lai tu spētu izvairīties no dzīves asajiem stūriem, nepārdomātas rīcības, graujošām sadursmēm, nepamatotiem konfliktiem un gremdējošām vēlmēm.
Lai savā dzīvē tu varētu kustēties rāmi, visam pieskaroties maigi, skaisti, ar pateicību.
Lai tev vienmēr viss šeit un tagad būtu samērīgi.

Visu tavu ciešanu jēga ir tikai tajā, lai tu beidzot saprastu un uz mūžīgiem laikiem ielāgotu, ka citādāk dzīvot nevar un nav arī jēgas. Ka dzīve ir brīnišķīga “es” un “ne es” deja, kurā abi partneri ir tik ģeniāli, ka vienkārši aizmirst par sevi, bauda kustības un apbrīno otra cilvēka ritmu. 

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pārstāj sev radīt problēmas

“Tu visu pārvērt ciešanās, lūk, kas ir slikti. Sāc risināt šo problēmu un visas pārējās problēmas izzudīs…”

Cilvēki to ir darījuši miljoniem gadu. Mēs (cilvēce), šajā jautājumā esam uzkrājuši pietiekami lielu pieredzi, ne tā? Un mēs zinām, ka, lai kādu darbu mēs arī izvēlētos, lai ar ko arī apprecētos, pats galvenais ir tas, kā mēs to uztveram.

Katru pārdzīvojumu dzīvē tu vari pārvērst par pieredzi, kura bagātina tavu dzīvi, vai arī par pieredzi, kura pārvēršas par lāstu….
Saproti, ka darbā, kuru tu dari nav nekā slikta, lai ko tu arī darītu. Nav nekā slikta tajā, ka tu saņem darbu vai zaudē to…

Nav nekā slikta tajā, ka tu apprecies un arī nekā slikta tajā, ka tu izšķiries, nav nekā slikta arī tad, ja tu paliec neprecējies. Vispār nav nekā slikta.
Nav nekā slikta, taču tu esi radis visu pārvērst ciešanās, un tas gan ir slikti.

Ja tu dari kaut ko vienu – pārvērt to ciešanās, dari kaut ko citu un atkal pārvērt ciešanās. Lūk, kur ir tava problēma.

Tu apprecējies, vai tas ir slikti? Nē, tur nav nekā slikta. Tu neapprecējies, vai tas ir slikti? Nē, arī tas ir brīnišķīgi. Tikai tu visu pārvērt ciešanās, lūk, kas ir slikti. Sāc risināt šo problēmu un visas pārējās problēmas izzudīs…

“Kā visu nepārvērst ciešanās?” – ja tu parūpēsies tikai par šo, tad atrisināts būs pilnīgi viss. Ja tu zini, kā iet pa dzīvi ar prieku, caur laulību, šķiršanos, celibātu, caur it visu, tad, lai ko arī tu darītu, viss būs brīnišķīgi, ne tā?

© Sadhguru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pārbaudi sienas

parbaudi sienas

Pārbaudi, cik izturīgas ir sienas, kurās esi bezcerīgi ieslēgts.

Šie divi vārdi – “dzīves kvalitāte” – ir atslēgas vārdi. Tie nav par to, cik tu pelni un kur atpūties. Tie ir par to, cik tev nākas ciest. Ar ko samierināties, cik bieži sakost zobus, aizmiegt acis un neskatīties visapkārt, kamēr nepaliks nedaudz vieglāk.

Nav svarīgi, fiziskās sāpes tu spēj paciest, arī neomulību vai attiecības, kuras nez kāpēc vajag saglabāt.

Bet reiz izrādās, ka tu paciet vairāk, kā dzīvo. Un tā būtu pusbēda, bet galvenā bēda ir tajā, ka diskomforts, lai cik dīvaini nešķistu, absolūti nav obligāts. “Tikai trešajā dienā indiānis Modrā Acs ievēroja, ka kamerā nav ceturtās sienas”. Labi, ja tie ir mēneši nevis desmitiem gadu.

Lūdzu, pārbaudi, cik izturīgas ir sienas, kurās esi bezcerīgi ieslēgts. Pagrūsti katras durvis, kuras izskatās aizslēgtas. Pārbaudi, cik tad īsti neatrisināmas ir risināmās problēmas un neizpildāmie uzdevumi, dažkārt vecās sarūsējušās važas ir vieglāk atslēdzamas, kā rozā pūkainie roku dzelži seksuālajām spēlītēm.

Un daudz biedējošāka par tavām ilgtermiņa problēmām un centieniem tās atrisināt, var  kļūt apjausma par to, ka nemaz nevajadzēja ciest. Ka tu varēji būt laimīgs jau agrāk, pirms daudziem gadiem, nevis tikai tagad, kad pārvarēji inerci. Un visa tā bēdīgā un grūtā dzīves daļa varēja būt pavisam savādāka, bet tu to nezināji…

Marta Ketro
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Bērnišķīgās pieaugušo attiecības

88438133_2373978099368666_845001422117273600_n

Dažkārt mēs iesaistāmies pieaugušo attiecībās, lai saņemtu to mīlestību, kuru nesaņēmām bērnībā. Un cenšamies bērnišķīgos veidos nopelnīt šo pieaugušo mīlestību.
Ar paklausības un pasivitātes palīdzību, jo labos un ērtos nav pieņemts pamest.
Ar cīņas par varu palīdzību, tāpēc, ka, jo vairāk kontroles ir mūsu rokās, jo lielāka ticamība, ka attiecības tiks izglābtas.
Ar pasīvās agresijas palīdzību, jo atklāti pastāstīt par savām jūtām ir neierasti un bail.
Ar manipulāciju palīdzību, jo tā izturējās pret mums un šis mehānisms lieliski nostrādāja (kaut arī atņēma mums tiesības uz izvēli).
Mēs lienam vai no ādas laukā, lai nopelnītu mīlestību – ejam uz sieviešu kursiem, mācamies iedvesmot, parvēršamies par Dievietēm, Pasaku Fejām un Kārdinātājām.
Tā bērnišķīgi mēs tēlojam jebko, tikai ne sevi. Un attiecības saņemam vairs ne ar mums.
Mēs vēlamies laimi, bet saņemam trauksmi. Bailes, ka, ja izlaidīsim no rokām stūri, mūsu kuģis noteikti uzskries zemūdens klintīm. Aizmirstām jūtām. Salauztai tuvībai. Aukstumam un spriedzei, tāpēc, ka viens solis sāņus un mūs atstās vienas.
Mēs taču zinām, kā tas ir. Mēs atceramies savu vecāku attiecības. Mēs taču dzirdējām, kā mamma raudāja, kad tēva peidžerī atrada ziņas no citām sievietēm. Redzējām, kā vectēvs dzēra un vecmāmiņa skraidīja un meklēja viņu pa svešām garāžām.
Un, kad mums saka, ka var būt arī savādāk, mēs apmulstam. Jo mums šķiet, ka savādāk var būt tikai citiem. Bet mums ar mūsu pagātni un iedzimto toksiskumu, nav nekāda iemesla gaidīt siltumu bez ciešanām.
Tikai censties, cīnīties, iekarot, paciesties, turēt, ciest…. tikai hard-core. Lai ar stangām no otra izvilktu to, kas mums pienācās bērnībā.
Kamēr mums vēl ir spēki, mēs vēl vārāmies šajā katlā, lai arī barojamies no mokām un sāpēm. Bet, kad visi resursi cīņai ir izsmelti, mēs beidzot apstājamies.
Un redzam, ka vairs nav svarīgi, kā tur citiem var būt. Svarīgi ir tas, kā tagad tas ir MAN, – un vairs tā būt nedrīkst.
Un šajā brīdī liktenīga var būt kompetenta palīdzība – to cilvēku padomi, kuri paši izgājuši caur šīm sāpēm un spējuši izaugt savās attiecībās, profesionāls atbalsts un prakses, kas palīdz atjaunot resursus.
Novēlu tev harmoniju attiecībās ar visiem svarīgajiem sev cilvēkiem!

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Pēdējo divu gadu mans labākais skolotājs, atbalsts un profesionālā palīdzība ir Inese. Viņas skolas un personīgā izdzīvotā pieredze ir fantastsks palīgs un atbalsts mums – latviešu sievietēm. Tas vienlaikus ir viedums, vieglums, dziļums un neierasti daudz mīļuma un siltuma.
Un tieši tāpēc aicinu citas sievietes tieši uz Ineses semināriem, jo savā dzīvē redzu, kā “darbojas” praksē šīs iegūtās zināšanas.

Ginta

Kā tikt galā ar negatīvo enerģiju un emocijām?

doma plasak

Cilvēks pats izlemj, kadas sēklas laistīs – labestības vai ļaunuma…

Kā tikt galā ar negatīvo enerģiju un negatīvajām emocijām?
Piekritīsi, tas nav pats vieglākais risināmais jautājums. Būs cilvēki, kas ieteiks ignorēt negatīvo un koncentrēties uz pozitīvo domāšanu. Citi piedāvās meditāciju, jogu vai kādu citu alternatīvu garīgo praksi. Dzen meistars Tit Nat Hans apgalvo, ka viss ir daudz vienkāršāk.

Negatīvās emocijas var pārvarēt ar apzinātības prakses palīdzību. Apzinātība spēlē lielu lomu savu ciešanu izpratnē.

«Vispirms jāteic, ka apzinātības prakses jēga ir apzināties savas ciešanas un parūpēties par sevi. Sākuma etapā tā palīdz apzināties ciešanas un pēc tam – pieņemt tās.

Māte, kura no sirds mīl un rūpējas par savu raudošo bērnu, noteikti paņems viņu uz rokām bez jebkādas cenšanās apspiest viņa raudas, bez nosodījuma un vēl jo vairāk – bez vēlmes to ignorēt. 

Apzinātību var salīdzināt ar saprotošu un bērna ciešanas pieņemošu māti.

Tādā veidā apzinātības prakses jēga ir nevis pretstāvēšanā un savu sajūtu noliegšanā un nospiešanā, bet drīzāk maigā to nomierināšanā.

Kad māte apskauj savu bērnu, viņas maiguma enerģija gluži vai iesūcas bērnā. Un pat tad, ja sākumā viņa nevar saprast, kāpēc bērns tā cieš, un kādu mirkli it kā meklē raudāšanas iemeslus, lēmums paņemt viņu rokās jau ir spējīgs padarīt viņa ciešanas daudz mazākas. Ja cilvēks iemācās atpazīt un nomierināt savas sāpes, šajā procesā apzināti elpojot, tad arī sāpes pamazām rimsies un paliks daudz vieglāk».

Skatīties acīs savām sajūtām un pēc tam tās pieņemt, ir pavisam kas cits, kā mums mācīja bērnībā. Vairums cilvēku dod priekšroku paslēpties no savām negatīvajām emocijām, jo tās šķiet neciešamas.

Bet, kas notiek šādā gadījumā? Negatīvās emocijas visu laiku glūnēs kaut kur aiz muguras un beigu beigās nodarīs sāpes un kļūs arvien ļaunāk.

Tit Nat Hans runā par to, ka mums jāskatās uz savām emocijām kā uz kaut ko nepastāvīgu Tas ļaus saprast, ka tās nebūt nav tik briesmīgas, kā sākumā varētu šķist.

«Kā izpaužas mūsu dusmas? Mēs kliedzam, ārdamies un cenšamies atrast kādu, ko vainot savās problēmās. Bet, ja paskatāmies uz dusmām kā uz kaut ko nepastāvīgu, mēs varam vienkārši apstāties un pāris reizes dziļi ieelpot.
Dusmojoties uz otru cilvēku kaut kādā augstākā dimesijā mēs aizveram acis un iekatāmies dziļi sevī. Mēs cenšamies ieskatīties 300 gadus tālākā nākotnē. Kādi mēs abi būsim? Kāds būsi tu? Kādi būsiet jūs abi un personīgi tu? Vienkārši ieelpo un izelpo gaisu, ieskaties savā nakotnē un otra cilvēka nākotnē.

Šajā paša nākotnē mēs redzam, cik ļoti dārgs mums ir mūsu “naidnieks”. Saprotot to, ka mēs viņu jebkurā mirklī varam pazaudēt, mūsu naids pakāpeniski aiziet. Mums gribas viņu apskaut un teikt: “Cik es esmu priecīgs, ka tu vēl joprojām esi dzīvs. Es esmu tik laimīgs. Kā gan es varēju uz tevi apvainoties un dusmoties.  Mēs taču abi kaut kad nomirsim un tāpēc ir muļķīgi vienam uz otru dusmoties».

Mēs aizmirstam par nepastāvību, un tāpēc viens otram un sev nodarām sāpes.

Reiz mēs dosimies citā pasaulē, atstājot visas materiālas lietas, varu, ģimeni un visu parējo. Un pašas vērtīgākas lietas, kas mums pieder, ir brīvība, miers un laime».

Ja pasaulē ir kāda patiesība, tad tā slēpjas Visuma nepastāvīgumā. Tāpēc tad, kad mūs pārņem negatīvas emocijas, mums jāsaprot, ka tā nebūs mūžīgi. Un vēl, mēs nedrīkstam likt savai laimei būt atkarīgai no mantas un statusa, jo tās nav mūžīgas lietas.

Laime un ciešanas ir divi pretēji jēdzieni un viens bez otra neeksistē.

«Nav netīrumu – nav arī lotosa. Gan ciešanām gan laimei piemīt organiska būtība, tas nozīmē, ka tās ir vienādi pārejošas un pastāvīgi viena otru nomaina. Novīstot zieds pārvēršas mēslojumā. Bet mēslojums palīdz ziedam atkal izaugt. Laime arī ir organiska un nepastāvīga. Tā ļoti viegli pārvēršas ciešanās, bet ciešanas – atkal laimē».

Mēs varam mazināt savas sāpes, ja apzināmies, ka šīs sāpes nav mūsu ciešanu vērtas:

«Būt dzīvam, tas ir lielākais no brīnumiem. Mēs varam mazināt savas sāpes vienkārši apzinoties, ka tās nav mūsu ciešanu vērtas! Cik daudzi cilvēki beidz savu dzīvi pašnāvībā  dēļ niknuma un bezcerības? Tajā mirklī viņi neredz to laimi, kas viņiem ir pieejama. Apzinātības prakse novērš tik ierobežotu pasaules uzskatu. Buda neslēpās no savām ciešanām, un tas pavēra viņam ceļu uz atbrīvošanos. Nav vērts bēgt no nepatīkamām lietām tikai tāpec, lai baudītu kaut ko patīkamu. Sastopoties aci pret aci ar grūtībām, tu sev radi jaunu laimi».

«Viens no veidiem, kā parūpēties par savām sāpēm ir pievilkt savā dzīvē kaut ko gluži pretēju tām. Visam šai pasaulē ir  savs pretpols, tāpēc, ja tevī iesētas augstprātības sēklas, tad arī līdzcietības sēklām atradīsies vieta. Katrs no mums var būt līdzcietīgs. Ja katru dienu to praktizēsi, tad līdzcietība arvien nostiprināsies. Ir jākoncentrējas uz to un tā tūliņ pat pieņemsies spēkā un piepildīsies ar enerģiju.  Un, jo līdzcietīgāks tu kļūsi, jo mazak augstprātības tevī paliks. Tev nevajag ar to cīnīties vai censties to noslāpēt. Cilvēks pats izlemj, kādas sēklas laistīs – labestības vai ļaunuma…

Avots: aum.news
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ciešanas un garīgā izaugsme

ciešanas001

Dāmas uzskata, ka dzīvē piedzīvotās ciešanas padara tās labākas, tīrākas un garīgākas.
Man ir slikti jaunumi visiem, kuri domā tāpat.

Jūs apmānīja!

Ciešanas pašas par sevi nevienu nepadara tīrāku, garīgāku un tuvāku Debesīm.

Ciešanas cilvēkam ir dotas, lai viņš saprastu, ka iet nepareizā virzienā.

Ciešanas nav mērķis, bet instruments, navigators, signalizācija. Bet cilvēki jauc signalizāciju ar automašīnu. Un domā, ka ar ciešanām var kaut kur aizbraukt. Bet aizbraukt var tikai vēl lielākās ciešanās.

Kad cilvēkam sāp – tas ir signāls “Maini situāciju”. Ļoti vienkārša signalizācijas sistēma.

Piemēram, dzīvo sieviete ar vīru, kurš dzer, pazemo viņu, “iet pa kreisi” utt. Viņas ciešanas viņai saka – maini to. Taču viņa stūrgalvīgi turpina dzīvot ar to, kurš liek viņai ciest.

Vēl piedevām pārliecina sevi par to, ka viņas mūžīgās ciešanas ir kā medaļa pie krūts. Jo vairāk viņa cieš, jo lielāka pēc tam būs laime. Tomēr laiks iet un viņa ir nopelnījusi vēl lielākas ciešanas. Un vairāk neko.

Cits piemērs. Sēž cilvēks darbā, kur viņu nenovērtē, maksā maz un visu laiku viņam pārmet. Viņš cieš. Un turpina sēdēt. Pēc tam saviem bērniem stāsta – ko gan jūs saprotat no dzīves! Es gan esmu ritīgi izcietis, visu mūžu cietis.

Apkārt ir tik daudz piemēru, es tos saucu “Nasteņka no Morozko”. Ļoti, ļoti kaitīga pasaka! Tāpat kā vēl daudzas citas par cietējām, kuras pēc tam par savām ciešanām kā balvu saņem kroņus, prinčus un bagātību.

Garīgā izaugsme nesākas ar ciešanām. Tu vari mocīties gadu, divus, astoņpadsmit, kaut visu mūžu. Garīgā izaugsme sākas ar jautājumu: “Kas man jadara, lai to mainītu?”

Bet peles turpina grauzt kaktusu. Tāpēc, ka tā iegājies mūsu kultūrā, reliģijā, literatūrā.

Un tas tiek stimulēts – ciest sāpes, upurēt sevi, izrādīt varonību. Priekš kam? Lai saņemtu apšaubāmu cietējas statusu, bet dzīves beigās sakramentālo “nomocījās nabadzīte”. Tas ir izdevīgi sistēmai, tai ļoti vajadzīgi tādi ļoti ērti, upurēties raduši pilsoņi.

Garīgā izaugsme sākas ar to mirkli, kad tu apzinies, ka ciet un vēlies to izmainīt. Un nav svarīgi, vai līdz šim atmošanās mirklim tu cieti divdesmit gadus vai divdesmit minūtes. Laikam nav nozīmes, kā arī tavu peripetiju skaitam.

Ja tu esi cietusi 20 gadus, tas nav stāsts par tavu varonību, bet par to, cik lēni “tev pielec”.

Garīgajā  izaugsmē nozīme ir tikai vienam: lēmumam mainīt situāciju un darbībām šajā virzienā.

Autors: Glorija Mūra
Tulkoja: Ginta Filia Solis