Katru reizi, kad pret tevi izturās rupji, tevi piemāna, pieprasa, lai tu bez kāda iemesla atsakies no savām vēlmēm, bet tu noklusē un piekrīti notiekošajam – tu izrādi nemīlestību pret sevi. Mīlestība ir UZMANĪBA.
Ja tu attiecībās atdod daudz vairāk kā saņem un turpini atdot – tu izrādi nemīlestību pret sevi. Mīlestība ir RŪPES.
Ja tu allaž atliec savas vajadzības un vēlmes, lai darītu kaut ko “svarīgu”, tu izrādi nemīlestību pret sevi. Mīlestība ir LAIKS.
Katru reizi, izvēloties kaut ko, kas neizvēlas tevi vai izvēlas tikai daļēji – tu izrādi nemīlestību pret sevi. Mīlestība ir VĒRTĪBAS ATZĪŠANA.
Katru reizi, kad tu paliec kopā ar tiem, kuri izsit tev pamatu zem kājām, ar tiem, kuri uzskata, ka tu esi niecība, tu izrādi nemīlestību pret sevi. Mīlestība ir TICĪBA.
Katru reizi, liekot sev darīt kaut ko, kas ir “pāri taviem spēkiem”, ko tu nevari vai negribi, tu izrādi nemīlestību pret sevi.
Mīlestība ir BRĪVĪBA.
Kad tu centies mainīties kāda vai kaut kā dēļ, plosot savu miesu vai personību, savus mērķus, savas vērtības – tu izrādi nemīlestību pret sevi. Jo mīlestība ir UZTICĒŠANĀS.
Ja tu vēl joprojām centies sevi uzlabot visdažādākajos aspektos, lai nopelnītu mīlestību – tā ir nemīlestība pret sevi. Mīlestība ir DĀVANA.
Par nemīlestību:
Katru reizi, kad tu ignorē savu diskomfortu, vienalga, vai tās ir neērtas kurpes vai attiecības – tu saki tam JĀ.
Katru reizi, kad tavs puisis/draugs/vīrs aizkavējas bez brīdinājuma, bet uz rīta pusi atgriežas, un tu viņu sagaidi tā, it kā nekas nebūtu noticis, bet pati esi neizgulējusies un salauzta – tu saki tam JĀ.
Katru reizi, kad tava bērna tēvs soda tavu bērnu par katru mazāko pārkāpumu, tu pārdzīvo, bet neapstādini to – tu saki tam JĀ.
Katru reizi, kad par tevi pasmejas, izturas pret tevi necienīgi, izrāda agresiju pret tevi, bet tu tēlo, ka to neievēro un tev nemaz nesāp – tu tam pateici JĀ.
Ikreiz, kad tu nepārtrauc jebkāda veida vardarbību pret sevi un pret tiem, par kuriem esi atbildīgs, tu tajā piedalies.
1. Mēs savā dzīvē pievelkam tos notikumus, kurus paši pasaulē translējam ar savu emocionālo stāvokli
Ko tas nozīmē? Katra doma mūsu galvā ietekmē mūsu kopējo emocionālo stāvokli, savukārt tas ir kā magnēts visam, kas mums ir. Tieši tā, izstarojot prieku, mēs pievelkam tos cilvēkus, kuri neapzināti uztver to kā enerģijas pārpilnību. Piedzīvojot negatīvas emocijas, ko izraisa naudas trūkums, vientulība, slimības, gluži otrādi, mēs zemapziņā vēlamies baroties no kāda cita enerģijas. Un apkārtējie to jūt un, pat ja sākumā piedalās mūsu dzīvē, ar laiku neapzināti attālinās no mums, lai neizraisītu savu resursu izsīkšanu.
2. Mūsu emocionālās reakcijas atbildes notikumi ne uzreiz pievelkas
Bioenerģētiķi uzskata, ka starp iedomāto un relitātē iemiesoto periods ir 40 dienas. Ar mums notiek tas, ko mēs sevī iesējām (izdzīvojām sajūtu) pirms 40 dienām. Tāpēc ļoti bieži mēs neredzam sakarību starp cēloņiem un sekām. Tomēr šī saikne ir. Un no šejienes 3. noteikums.
3. Lai atrastos pozitīvā stāvoklī un to izstarotu, ir nepieciešams pārprogrammēt savu pagātni
Skolas gadu negatīvā pieredze ir emociju ieprogrammēta jau zīdaiņa vecumā. Bet zīdainis veidojas no viņa vecāku emocijām. Pagātnes pārprogrammēšana burtiski visu maina: neironu saites smadzenēs, cilvēka hormonālo fonu, uzstādījumus, temperamentu. Pagātnes pārprogrammēšanas mērķis ir radīt tādu savas dzīves uztveri, kurā tu jūties mīlēts, iekārots, spēcīgs un nozīmīgs. Tātad tu to translē pasaulei. Šādas pašsajūtas nepārtraukta izstarošana ir pastāvīgu labvēlīgu notikumu pievilkšanās garantija.
4. Nesteidzini sevi! Ļauj iepauzēt starp sajušanu (ģenerēšanu) un vēlamā notikuma notikšanu
Gaidas ir emocionāls stāvoklis, kas nozīmē ciešanas slēptā formā. Gaidas nozīmē to, ka šobrīd cilvēks nav laimīgs. Tātad viņš tieši tagad iesēj ciešanu sēklas, kas uzdīgs pēc 40 dienām.
5. Spēja atlaist un nepieķerties ir galvenā cilvēku-uzvarētāju prasme dzīvē
Atlaišana ir ļoti jaudīga prakse. Tā iespējama tikai pie noteikuma, ja cilvēks dzīvo nevis sistēmā “gribu saņemt”, bet daudz viedākā – “vēlos dot”. Tieši dodošais garantē saņemšanu tam, kas atdod.
6. Atdošanai jābūt vietā
Nevajadzētu dot to, ko nelūdz. Ar varu pat vislabākie nodomi nevienam nav vajadzīgi. Tāpēc sākumā vajadzētu noskaidrot, ko otram vajag, un tikai tad viņam palīdzēt patstāvīgi nokļūt līdz viņa mērķiem. Cieņa pret otra cilvēka ceļu ir vienīgais veids kā izveidot labas attiecības ar pasauli.
7. Kad tu dod, nav laika gaidīt un ciest
Bioenerģētikā 40 dienas ir tas laiks, kurās iepriekš ieguldītais atgriezīsies. Atdotais sāks atgriezties un nostiprināt pareizi nolikto ceļu – tas arī ir dzīves līdera ceļš.
Daudzas sievietes uzskata, ka pārciestās ciešanas dzīvē padara viņas labākas, tīrākas un garīgākas. Slikta ziņa visiem tiem, kas tā domā. Jūs apmānīja. Ciešanas pašas par sevi nevienu nepadara tīrāku, garīgāku un tuvāk debesīm. Ciešanas cilvēkam tiek dotas tāpēc, lai viņš saprastu, ka iet ne tur, kur vajadzētu. Ciešanas nav mērķis, bet instruments, navigators, signalizācija. Bet cilvēki jauc signalizāciju ar automašīnu. Un domā, ka uz ciešanām var kaut kur aizbraukt. Aizbraukt var, tikai vēl dziļākas ciešanās. Kad cilvēks piedzīvo sāpes – tas ir signāls “Maini situāciju”. Ļoti vienkārša signalizācijas sistēma. Piemēram, dzīvo sieviete ar vīrieti, kurš dzer, pazemo, krāpj utt. Viņas ciešanas saka – izmaini to. Bet viņa turpina dzīvot ar to, kurš viņu moca. Un pārliecina sevi par to, ka šīs mūžīgas ciešanas ir kā ordenis pie krūtīm. Par to, ka, jo vairāk viņa cieš, jo lielāku laimi ir pelnījusi pēc tam. Taču nopelna vēl lielākas ciešanas. Un vairāk neko. Otrs piemērs. Sēž cilvēks darbā, kur viņu nenovērtē, maksā maz, pazemo, neciena. Cieš. Un turpina sēdēt. Bet pēc tam saviem bērniem saka: ko gan jūs saprotat no dzīves! Es, lūk, esmu tik daudz cietis, visu mūžu. Piemēru apkārt ir tik daudz… Garīgā izaugsme nesākas ar ciešanām. Tu vari ciest gadu, divus, astoņpadsmit, kaut visu dzīvi. Garīgā izaugsme sākas ar jautājumu: “Ko es varu darīt, lai to izmainītu?” Bet peles turpina grauzt kaktusu. Tāpēc, ka tā pieņemts mūsu kultūrā, reliģijā un literatūrā. Un to stimulē. Paciest sāpes, upurēties. Kālab? Lai saņemtu apšaubāmo cietējas statusu un mūža beigās beidzot varētu pateik sakramentālo frāzi: “es savu esmu izcietusi”. Sistēmai ir izdevīgi tādi ērti pilsoņi. Garīgā izaugsme sākas mirklī, kad apzinies – es ciešu un es vēlos to mainīt. Un nav svarīgi, vai līdz šim brīdim esi cietis divdesmit gadus vai divdesmit minūtes. Laikam nav nozīmes, tāpat kā visu šo peripētiju skaitam. Ja tu esi cietis divdesmit gadus, tas nav stāsts par tavu varonību, bet par to, cik lēni tev “pielec”. Garīgajā izaugsmē svarīgs ir viens: lēmums izmainīt situāciju un darbības šajā virzienā.
Ka atrast klusumu ilgstošās ciešanās? – Ir skaidrs, ka mierīgā vidē ir vieglāk ieiet klusuma stāvoklī. Bet ko darīt tam cilvēkam, kurš pārdzīvo ilgstošas psiholoģiskas vai fiziskas sāpes? Vai ir kāds veids, kā šajos apstākļos atrast iekšējo klusumu?
Ļoti bieži izrādās, ka cilvēki vispār nav dzirdējuši par to, ka ir iespēja pieņemt to, kas ir. Vairums cilvēku pasaulē neapzinās, ka eksistē tāda iespēja: pieņemt situāciju, kuru mēs uzskatām par nepieņemamu. Dažkārt kas tāds notiek spontāni, kad vairs nav spēka paciest sāpes (kurām vairumā gadījumu ir psiholoģisks raksturs un kuras ir tikai un vienīgi pretošanās tam, kas ir). Un tas ir briesmīgi!
Pēdējos trīs savus dzīves gadus mana mamma ļoti mocījās. Dažkārt man izdevās viņu uzskaņot uz iekšējo klusumu, taču ļoti ātri viņa atkal atgriezās prātā. 90% no viņas sāpēm bija psiholoģisks raksturs. Jā, ķermenis bija pārstājis klausīt, arvien grūtāk palika staigāt, nācās izmantot dažādas palīgierīces. Redze kļuva arvien sliktāka. Taču mokošu fizisko sāpju nebija, drīzāk diskomforts, kas saistīts ar spējas patstāvīgi staigāt zaudēšanu. Tas viss nav patīkami, taču ar to var sadzīvot. Taču tas, ar ko nevarēja sadzīvot, bija nenormāli lielās psiholoģiskās sāpes, kas viņā reproducējās neapzināti. Mana mamma žēlojās: kas būs, ja es palikšu galīgi akla? Šausmās no šīs domas viņa pavadīja garas stundas. Un vēl no otras: kas būs, ja es vispār nevarēšu staigāt un visu laiku būšu spiesta gulēt gultā, pati nevarēšu iet vannā?
Kas būs, ja kaut kas tāds notiks? Šķiet, ka viss uz to arī iet! Nežēlīgas ciešanas. Es viņai visu laiku atkārtoju, ka tas tā nav, ka tas, kas ir, ir tikai šis brīdis, tagad. Uz kādu mirkli viņa to it kā saprata un bija brīva no domāšanas par nākotni un to, kas būs, ja pašsajūtas pasliktināšanas turpināsies. Cits viņas ciešanu avots bija viņas ārējais izskats, viņa sevi ļoti identificēja ar to, kā viņa izskatās. Ko teiks cilvēki, kad ieraudzīs mani uz kruķiem!? Un tas bija briesmīgi cilvēkam, kurš visu dzīvi ir bijis atkarīgs no citu viedokļiem. Psiholoģiskās ciešanas burtiski viņu aprija.
Visbiežāk ciešanas sastāv no emocionālajām sāpēm (psiholoģiskajām, ko producē prāta neapzinātā darbība); un arī realitātē nomācošajām fiziskajām sāpēm, kas izpaužas kā ekstremāls diskomforts un nespēks.
Mana vēstījuma būtība ir tāda, ka eksistē veids, kā iziet ārpus nevajadzīgām ciešanām. Pareizāk sakot: ir iespējams iziet no ciešanām vispār,jo ciešanas ir radījis prāts, balstoties uz to, kas JAU IR. Kāpēc gan neatbrīvoties no šīs liekās nastas? Taču ne katrs ir gatavs to sadzirdēt. Tie, kuri dzird, iekļūst šī vēstījuma būtībā, bet ne visi tam ir atvērti. Bet dažiem tas pat nav vajadzīgs. Viņiem atmošanās var notikt spontāni, kā reiz tas notika ar mani.
Manas psiholoģiskās ciešanas bija tik spēcīgas, ka man bija no tām jāizlec, pretējā gadījumā es būtu sevi nogalinājis. Manī bija nobriedusi ļoti spēcīga nepieciešamība iziet no tā visa, un milzīga dziļa Apjausma, ārpus manas saprašanas to ar mani izdarīja. Tajā naktī es neapzināti izgāju. Es nevarēju dzīvot pats ar sevi, bet tas, ar ko es biju nelaimīgs, – bija šis prāta uzkonstruētais uzstādījums.
Nabadzīgajās valstīs var sastapt daudzus cilvēkus, kuri nav apmeklējuši nekādus seminārus, nekad nav lasījuši garīgās grāmatas, nekad nav sastapušies ar garīgajiem skolotājiem (ja nu vienīgi tikušies ar kādiem tā reģiona tradicionālo kultu kalpotājiem, kas parasti ir tīri formāla lieta), taču, neskatoties uz to, dažkārt var satikt cilvēkus (iespējams, pat ubagus), kuri izgājuši ārpus ciešanām. Tu redzi gaismu, kas staro viņu acīs. Ķermenis var justies slikti, bet viņi ir iemācījušies iekšēji pieņemt tādu esību. Ne katrs tam ir gatavs, bet ar to, kurš gatavs (spontāni vai ar kādu garīgo skolotāju palīdzību, tam nav nozīmes), ar to tas notiek. Ja tu esi gatavs – ar tevi tas notiek, pēkšņi tu redzi (kā teica Buda) ciešanu beigas. Budas mācības mērķis ir aizvest cilvēku pie tā, ka ciešanas beidzas.
Bet arī tad ne katrs ir spējīgs sadzirdēt. Miljoniem cilvēku nekad nav dzirdējuši par iespēju pārtraukt ciešanas un nekad nav domājuši par šo tēmu. Cilvēki paņem garīgo grāmatu (nav svarīgi, kādu, piemēram “Tagadnes spēks”, vai kādu citu) – kāds to viņam atnesis, sakot: tev tā obligāti jāizlasa! Tev tas ir vajadzīgs! Draugs, radinieks (vecāki bērniem, bērni vecākiem). Saņēmējs atver grāmatu: kas par niekiem! Viņam tai nav jēgas. Labākajā gadījumā viņš to noliks plauktā; dažkārt gadās, ka ne pa jokam sadusmojas, ja viņa ego ir gana spēcīgs. Jo viņš nekad savas ciešanas neasociēs ar savu ego. Viņš būs dusmīgs, ja uz to norādīsi.
Mūsu birojā notika kāds atgadījums. Es pats to neredzēju, bet kolēģi stāstīja. Reiz atnāca sūtījums, kurā kopā ar grāmatu “Jaunā zeme” bija iepakots šrēders (papīra smalcinātājs). Kāds bija atsūtījs grāmatu atpakaļ. Nu, lūk! Cilvēks, izrādījās, nebija gatavs. Nevienu nevar piespiest. Ja ābols nav nogatavojies, nekas nenotiks. Kad gatavība sasniedz noteiktu līmeni, atmošanas notiek spontāni, vai ar kādas prakses vai mācības palīdzību. Garīgie skolotāji netērē laiku tāpat vien. Grāmatā A Course In Miracles ir vārdi: “No Mūžības viedokļa kavēšanās neko nenozīmē, taču laika kontekstā tā var būt traģēdija”. Garīgās mācības ietaupa laiku un samazina nepieciešamo ciešanu daudzumu jo, ja to nav – Vienīgais Skolotājs un Galvenā Mācība visiem būs Ciešanas. Ja tev nekad nav bijis garīgā skolotāja, tad tavs skolotājs ir bijis ciešanas. Un gala rezultātā tas piespiež atmosties. Agri vai vēlu. Taču būs vajadzīgs laiks, kaut gan, lai atmostos un sastaptu pašam sevi, laiks nav vajadzīgs. Atmostas vienmēr šeit un tagad, tagadnē. Laiks vajadzīgs tam, lai visu pilnībā sarežģītu, bet nav vajadzīgs, lai kļūtu par to, kas tu esi.
No Ekharta Tolles lekcijām Tulkoja: Ginta Filia Solis
Eksistenciālā psihoterapeita Irvina Jaloma skarbās frāzes, kuras var palīdzēt dzīves grūtajos brīžos.
— Vientulība nav atkarīga no tā, vai tev apkārt ir vai nav citi cilvēki. — Labākās patiesības ir “asiņainās”, kas ar “miesu” izrautas no paša dzīves pieredzes. — Cerība ir pats lielākais ļaunums! Tā paildzina mokas. — Izmisums ir cena, ko cilvēks maksā par sevis apzināšanos. Ieskaties pašos dzīves dziļumos, un tu tur ieraudzīsi izmisumu. — Kokam vajadzīgas vētras, lai tas izaugtu liels un stiprs. — Dažkārt liktenis mūs nostāda tādās situācijās, kur rīkoties pareizi nozīmē kļūdīties. — Mēs paši radām visus savus pārdzīvojumus. Un visu, ko mēs paši esam radījuši, mēs paši varam arī iznīcināt. — Visu virsotņu problēma ir tā, ka pēc tām seko nobrauciens. — Ar norītu aizvainojumu var aizrīties. — Pārliecība ir tieši proporcionāla kompetencei <…> lai kā mēs to vēlētos, mums nav neviena, uz ko paļauties šajā pasaulē, izņemot sevi. Neviens, izņemot mūs pašus, neatbalstīs, nevērtēs mūsu uzvedību, nepiedāvās skaidru dzīves shēmu. Mūsu liktenis nav iepriekš noteikts, un katram pašam ir jāizlemj, kā dzīvot savu dzīvi pēc iespējas pilnvērtīgāk, laimīgāk un jēgpilnāk. — Zem augstprātības un iedomības maskas parasti slēpjas nepārliecība par sevi un sevis noniecināšana. — Dažiem cilvēkiem veiksme nozīmē atriebīgu pārākuma sajūtu pār citiem; viņi baidās, ka citi sapratīs viņu motīvus brīdī, kad veiksme kļūs pārak liela, un tāpēc atriebsies. — Kreativitāte un atklājumi dzimst sāpēs. — Mēs pilnībā esam atbildīgi par savu dzīvi, ne tikai par savām darbībām, bet arī par savu nespēju rīkoties.
Par eksistenciālo psihoterapiju vairāk var uzzināt ŠEIT
Avots: econet.ru Ilustrācija: Lisa Aisato Tulkoja: Ginta Filia Solis
Vai tu bieži ciet? Kāpēc tu to dari? Ciešanas taču ir ļoti smags pārdzīvojums, kas negatīvi ietekmē pašsajūtu. Garastāvoklis bojājas un tu jūti, ka no šīm ciešanu pilnajām domām kļūst aizvien sliktāk. Tu saproti, ka tas ir kaitīgs ieradums, taču neko tam padarīt nevari.
Ciešanas pēc savas būtības ir pārdzīvojums par to, kas tev trūkst. Un šo pārdzīvojumu pastiprina sevis salīdzināšana ar citiem. Tā mūs bērnībā mācīja, par piemēru minot to, kurš kaut ko dara labāk par mums. Mēs visi esam audzināti salīdzinošās psiholoģijas garā, taču to, vai es kā pieaudzis cilvēks sevi salīdzināšu ar citiem, nosaku es pats.
Salīdzinot sevi ar citiem, mēs pārstājam mīlēt sevi. Lūk, kāpēc tik ļoti asu reakciju izraisa visi aicinājumi iemīlēt sevi un cilvēkam nav skaidrs, kā to izdarīt un, galvenais, par ko mīlēt. Jo rezultāti taču ir daudz sliktāki kā citiem.
Tādi salīdzinājumi noved pie tā, ka tu pat nepamani savus panākumus un uzvaras.
Eksistē viedoklis par to, ka, ja tu daudz, ilgi un kvalitatīvi ciet, tad tas ir ceļš uz kaut ko labu. Es uzskatu, ka tā nav, un ciešanas noved pie tā, ka cilvēks pats sevi noved tādā stāvoklī, kad šķiet, ka nav pelnījis būt laimīgs. Un šajā brīdī ciešanas ir vislielākās. Tā ir vilšanas sevī, neticība saviem spēkiem un dvēseles ceļam.
Taču tad, kad mēs pārstājam sevi salīdzināt ar citiem, dzīve būtiski mainās. Kad atnāk sapratne par to, ka tas, kāds es esmu kļuvis, ir tikai mans nopelns. Jo tad, kad paskaties 10 gadus atpakaļ un to, kāds esi tagad, nākas atzīt, ka esi kļuvis pavisam cits, vairāk zini, saproti un proti.
Salīdzināt vajag tikai sevi ar sevi. Un rodas sapratne par to, ka viss nemaz nav tik slikti un esi sasniedzis noteiktu labklājību. Un tad pazūd tā nepatīkamā sajūta, ka kāds tev par maz kaut ko ir iedevis. Tu saproti, ka lai arī neesi ideāls, tomēr esi pelnījis būt laimīgs. Un šī doma ļauj tālāk attīstīties, saprast, ka es taču varu vēl labāk vēl kvalitatīvāk. Un vairs negribas salīdzināt sevi ar citiem. Katrs taču dzīvo savu dzīvi. Tā tu ieraugi atbalstu pats sevī. Un tad uzmanība tiek pievērta saviem sasniegumiem, jo tie neapšaubāmi ir katram.. Tas nav stāsts par otra vaiga pagriešanu vai to, ka neko nav iespējams mainīt. Tas ir stāsts par dzīvošanu ar mieru sirdī un dvēselē.
Matvejs skolā sakāvās. Atnāca mājās, it kā nomierinājās un apsēdās gatavot mācības. Bet pēc brīža stāvēja istabas durvīs: – Mammu, man ir stress, es nevaru pamācīties. – Kā es varu tev palīdzēt? – Es nezinu. Kaut ko izdari. Es netieku galā ar saviem nerviem. – Labi, iesim uz virtuvi aprunāties. – Ko tu jūti? – Sāpes. Ciešanas. Aizvainojumu. – Uz ko? Stāsta, uz ko. – Skaidrs. Saproti, dēls, ir notikumi un ir tava attieksme pret tiem. Notikums ir tas, par ko tu man stāstīji. Bet tava attieksme – tas ir tavs aizvainojums. Tā ir? – Jā. – Dēļ kā tu ciet, dēļ notikuma vai attieksmes? – Dēļ notikuma. – Nē. Man paskaidrot? Lūk, es šajā notikumā vispār nepiedalījos, es biju mājās. Bet tu man par to stāsti un man arī sāp. Nedaudz savādāk kā tev, bet sāp. Dēļ kā es ciešu? – Dēļ attieksmes. – Jā. Un arī tu ciet dēļ attieksmes. Cilvēki vienmēr cieš ne jau dēļ notikumiem, bet dēļ savas attieksmes pret tiem. Tas ir tāds dabas likums. Piekrīti? – Jā. – Tagad klausies tālāk. No kā atkarīga attieksme – no notikuma vai no tevis? – Khm… – No tevis. Tūliņ tev to pierādīšu. Iedomājies, ka ir pagājuši desmit gadi un šis notikums ir kļuvis tāls un maznozīmīgs. Vai tava attieksme pret to ir mainījusies? – Jā, es to aizmirsīšu. – Tātad, iedomājies, ka ir pagājuši desmit gadi. – Nevaru! Tas taču notika šodien! – Tad nu tā. Ciešanas ir sāls. Dvēsele – ūdens. Ja tev ir maziņa Dvēsele, kā tējkarote ūdens, bet sāls ir vesels kilograms, tad sāls uzsūks ūdeni un pārakmeņosies. Un tu nekad nespēsi atbrīvoties no šīm ciešanām. Tā ir? – Jā. – Bet tagad iedomājies, ka tava Dvēsele ir milzīga, trīsdesmit kubikmetru ūdens. Un tajā nonāk kilograms sāls. Kas ar to notiks? – Tas izšķīdīs un pazudīs. – Pareizi. Tātad, kas jāiedomājas? – Jāiedomājas, ka man ir liela Dvēsele. – Tā tāpat ir liela. Kā okeāns. Un tajā nokļūst tējkarote sāls. Tāds nieks, vai ne?
Es pirmo reizi dzīvē ieraudzīju kā cilvēka seja kļūst gaiša. Piecēlās un aizgāja mācīties. Kaut ko es tomēr spēju…
Atlaid pretestību – to ir vieglāk pateikt, kā izdarīt. Es vēl joprojām ne īpaši skaidri saprotu, kā ir jāatlaiž. Ja tu saki, caur piekāpšanos, tad man rodas jautājums: “Kā?”
Sāc ar to, ka atzīsti, ka pretestība ir. Esi tajā, kā tikko tā rodas. Vēro, kā tavs prāts to rada, kā tas piekabina birkas tai situācijai, kas radusies, tev pašam, citiem cilvekiem. Paskaties, ar ko aizņemta ir tava domāšana. Sajūti šīs emocijas enerģiju. Vēro pretestību un tu pats ieraudzīsi, ka tā nekalpo nekādam mērķim.
Fokusē visu savu uzmanību mirklim šeit un tagad, tu padari neapzināto pretestību apzinātu, un te nu tai ir beigas. Tu nevari būt apzināts un nelaimīgs vienlaicīgi, būt apzināts un vienlaicīgi būt negatīvā noskaņojumā
Negatīvisms, neapmierinātības sajūta un jebkuras formas ciešanu klātesamība nozīmē tikai to, ka pretestība ir klātesoša, bet tā vienmēr ir neapzināta.
– Ciešanās nav nekā vērtīga. Nekā garīga. Nekā īpaša. Ciešanas ir tikai kliedziens: tā dzīvot nedrīkst!
Ciešanas – tas ir kā ielīst ērkšķu krūmā: mokoši ielīst, mokoši censties izlīst un pat tad, kad esi izlīdis, pēc tam mokoši censties izdziedināt dziļos skrāpējumus uz ādas.
Ciešanas vienmēr ir kļūda, bet pēc tam – neatlaidība ķecerībā. Ķecerībā pret to, ka Dievs tevi radījis laimei, esības priekam, mūžīgai svētlaimei, piešķirdams tev mēra, līdzsvara un harmonijas sajūtu, lai tu spētu izvairīties no dzīves asajiem stūriem, nepārdomātas rīcības, graujošām sadursmēm, nepamatotiem konfliktiem un gremdējošām vēlmēm. Lai savā dzīvē tu varētu kustēties rāmi, visam pieskaroties maigi, skaisti, ar pateicību. Lai tev vienmēr viss šeit un tagad būtu samērīgi.
Visu tavu ciešanu jēga ir tikai tajā, lai tu beidzot saprastu un uz mūžīgiem laikiem ielāgotu, ka citādāk dzīvot nevar un nav arī jēgas. Ka dzīve ir brīnišķīga “es” un “ne es” deja, kurā abi partneri ir tik ģeniāli, ka vienkārši aizmirst par sevi, bauda kustības un apbrīno otra cilvēka ritmu.
Igor Nemoff “Kājāmgājējs” Foto: pixabay Tulkoja: Ginta Filia Solis
“Tu visu pārvērt ciešanās, lūk, kas ir slikti. Sāc risināt šo problēmu un visas pārējās problēmas izzudīs…”
Cilvēki to ir darījuši miljoniem gadu. Mēs (cilvēce), šajā jautājumā esam uzkrājuši pietiekami lielu pieredzi, ne tā? Un mēs zinām, ka, lai kādu darbu mēs arī izvēlētos, lai ar ko arī apprecētos, pats galvenais ir tas, kā mēs to uztveram.
Katru pārdzīvojumu dzīvē tu vari pārvērst par pieredzi, kura bagātina tavu dzīvi, vai arī par pieredzi, kura pārvēršas par lāstu…. Saproti, ka darbā, kuru tu dari nav nekā slikta, lai ko tu arī darītu. Nav nekā slikta tajā, ka tu saņem darbu vai zaudē to…
Nav nekā slikta tajā, ka tu apprecies un arī nekā slikta tajā, ka tu izšķiries, nav nekā slikta arī tad, ja tu paliec neprecējies. Vispār nav nekā slikta. Nav nekā slikta, taču tu esi radis visu pārvērst ciešanās, un tas gan ir slikti.
Ja tu dari kaut ko vienu – pārvērt to ciešanās, dari kaut ko citu un atkal pārvērt ciešanās. Lūk, kur ir tava problēma.
Tu apprecējies, vai tas ir slikti? Nē, tur nav nekā slikta. Tu neapprecējies, vai tas ir slikti? Nē, arī tas ir brīnišķīgi. Tikai tu visu pārvērt ciešanās, lūk, kas ir slikti. Sāc risināt šo problēmu un visas pārējās problēmas izzudīs…
“Kā visu nepārvērst ciešanās?” – ja tu parūpēsies tikai par šo, tad atrisināts būs pilnīgi viss. Ja tu zini, kā iet pa dzīvi ar prieku, caur laulību, šķiršanos, celibātu, caur it visu, tad, lai ko arī tu darītu, viss būs brīnišķīgi, ne tā?
Ginta Filia Solis 