Pats svarīgākais ir saprast sevi

bailes111

Vēlaties uzzināt par cilvēku kaut ko ļoti svarīgu? Pajautājiet viņam par kādu no notikumiem viņa dzīvē: «Kurš tajā bija vainīgs?». Noklausījāties atbildi? Un tagad ziniet — lai par ko cilvēks runātu, viņš vienmēr runā par sevi.

Cilvēki pasauli redz caur sevi, apvaino citus tajā, pret ko paši klūp, nosoda citus un attaisno sevi. Tā notiek vienmēr un ar visiem. Mēs zinām, ka pat noziedznieki, kuri ir sabojājuši daudzu cilvēku dzīves, lieliski prot atrast saviem nodarījumiem attaisnojumus. Viņi nav vainīgi. Vienmēr ir vainīgi citi.

Cilvēks, izsakot savas pretenzijas pret pasauli, vienmēr parāda savu iekšējo stāvokli, stāsta nevis par «to puisi», bet par sevi.

Vienkāršs piemērs. Kā jūs domājat, kurš, ieraudzījis, ka pēkšņi pazudis priekšnama paklājiņš, uzreiz nolems, ka tas ir nozagts?
Tikai tas, kurš pats ir spējīgs nozagt. Par kapeikām pirkta paklājiņa nozušanai var būt simtiem citu izskaidrojumu, no kuriem neviens šim cilvēkam neienāks prātā. Ja vien cilvēks zinātu patiesos iemeslus šādai citu cilvēku apvainošanai. Patiesībā, viena šāda frāze: “Paskaties, paklājiņu nospēruši!”, zinošam cilvēkam atver tik daudz patiesību par apvainotāju, cik viņš pat iedomāties nespēj. Un nevar zināt. Skolās un universitātēs māca ļoti daudz ko, tikai, ne pašu galveno – kā saprast sevi.

Ja pasaule cilvēkam šķiet slikta, naidīga, ja cilvēki visapkārt liekas slikti, un tādam cilvēkam ir vēlme mainīt pasauli:«Kā viņi visi man ir apnikuši!», — viņš saka, uzskaitot visas tās nepatikšanas, ko “tie” viņam sagādā. Bet pasauli izmainīt taču nevar, var tikai izmainīt sevi – uz labo pusi.

Zinot šo, ir ļoti interesanti vērot cilvēkus. Domājot, ka noslēpušies aiz vārdiem par citiem, viņi apskatei izliek visu patiesību par sevi.

Sākumā tas gan baida, gan var šķist amizanti. Taču reiz, kad tev pašam uzdod šo jautājumu: “Kurš tad ir vainīgs”, tu saproti, ka neesi ne kapeiku labāks par citiem. Kad pārliecinies, ka citi patiešām runā tikai par sevi, ilgi atgaiņā domu par to, ka es taču arī pats tikai par sevi vien runāju. Pie kam, mēs varam dzirdēt to, ko saka citi, varam lasīt viņu tekstus, bet – ne domas  Bet mūsējās vienmēr ir ar mums. Un ir tik ļoti sāpīgi sev atzīties tajā, ka neesmu ne par kapeiku labāks..

Uz sevi godīgi skatīties ir visgrūtāk.

Vēl vairāk, šī vienkāršā, bet tik grūti pieņemamā patiesība ir tikai pati aisberga redzamākā daļa: zināšanas par cilvēku, kuras var saņemt, tikai saprotot, ko vinš patiesībā saka. Ja paejamies nedaudz dziļāk, tad izrādīsies, ka mēs skaļi vai rakstveidā izrunājam to, kā mums pašiem trūkst. Parasti mēs to pat neapzināmies,.un uzskatām, ka tie vai citi vārdi ir tikai “mūsu” vārdi. Bet patiesībā caur vārdiem zemapziņa cenšas līdz mums aizklauvēties un parādīt mums mūsu vajadzības un stāvokļus. Ļoti daudz kas no tā, kas tiek pausts ar vārdiem, nav precīzi tulkojams, ja piešķiram vārdiem to ierasto jēgu.

Lai kā tu censtos piemeklēt pareizos vārdus un censtos apiet asos stūrus, patiesā cilvēka seja “izlīdīs” caur jebkurām mākslīgām barjerām.

Bieži vien viens nejaušs vārds, viens skatiens par cilvēku var atklāt biedējoši daudz. Labākais, ko ar to var izdarīt – saprast sevi un izlabot sevī visu to, kas cilvēkam liek saskatīt pasauli naidīgu. Tas stradā diezgan vienkārši un galvenās bailes šaj.ā ceļā ir bailes satikties pašam ar sevi.

Kad iekšējais stāvoklis sakārtojas – pasaule pēkšņi mainās. Tur, kur cilvēks agrāk redzēja paklājiņa nozagšanu, tagad redz vien ģenerālo tīrīšanu priekšnamā. Tur, kur agrāk redzēja kada ļaunos nolūkus un naidīgos plānus, tagad ierauga lietu patieso kārtību. Tos, kurus agrāk vēlējās nošaut, tagad redz kā labestīgus cilvēkus. Un pats interesantākais – pasaule sāk pavisam savādāk izturēties pret šo cilvēku.

Tur, kur agrāk pacēlās sienas, tagad būvējas tilti. Tavs viedoklis par cilvēku veidojas no tā, ar ko pats esi piepildīts. Vai nu tās ir tavas bailes, vai tava mīlestība.

Kāds baidās tumsas, un katru, ko viņš ierauga tumšā naktī, uzskata par tumsas “dēmonu”. Kāds baidās karstuma, un katru, no kura viņš sajūt šo karstumu, viņš dēvē par “sadedzinošu”. Kāds baidās no atklātības un to, kurš ir atklāts, nodēvē par “vājo”. Bet bailes ir tikai un vienīgi mīlestības trūkums, slimība. Un tāpēc visu, kas izsauc bailes un nosodījumu, ir jāārstē. Ne otrā cilvēkā, bet sevī!

Avots:http://moimozg.ru/
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Kamēr tu neesi izmocījusies ciešanās, tevi nepiebarot

laime443

Tas, par ko es runāšu, ir svarīgi ne tikai sievietēm, bet arī vīriešiem.

Lai ko arī vīrietis darītu vai teiktu – visa tā būs par maz sievietei, kura vēl nav izaugusi caur saviem ideāliem, iedomām un bērna sapņiem.

Kamēr tev ir priekšstats par to, kādā izskatā pie tevis ir jāatnāk laimei – tev pašu laimi neievērot, tu to palaidīsi garām. Katru mīļu brīdi iesi garām, nenovērtējot, kritizējot. Tev būs visa par maz un drusciņ “ne tas”.

Kamēr tevī dzīvo cerības par to, ka tu sasniegsi pašu-pašu ideālo tēlu – pašu-pašu tu palaidīsi garām.

Es tev nevarēšu to parādīt, es nevarēšu to pierādīt, taču reiz tu vari to atklāt. Pati. Kad pienāks laiks, kad visi apcirkņi būs izpētīti, paša vērtīgākā meklējumos, kad vērtīgais pa graudiņam tiks salasīts un no tā tiks iejaukta tava pašas mīkla, apmīļota tavām pašas siltajām uzmanības plaukstiņām, un, kad no šīs mīlas izveidotais kukulītis būs līdz galam izcepies.

Jūs taču visi esat lasījuši pasaku par Ķēniņmeitu-vardi. Šis piemērs drīzāk ir domāts vīriešiem un katra individuālais stāsts ir analogs pasakā lasītajam. Laime ir tas, kas pirmajā mirklī izskatās kā varde, bet nākamajā, pie pietiekamas uzmanības un pazemības, var atklāties kā ķēniņmeita.

Sievietēm ir cita pasaka – par Jemeļu vai Ivanu Muļķi…. Lai kā arī sievieti tracinātu šis raksts, Nav viegli būt ar to, kas pie tevis nāk kā laime, bet pēc tādas it nemaz neizskatās. Nav viegli tāpēc, ka uzreiz tajā nekādu laimi ieraudzīt nevar – traucē idejas un priekšstati. Idejas par to, kā ir labi un kā ir pareizi, par to kā es mīlu un ko es mīlu, par to, kas man vajadzīgs un kādā izskatā tam jābūt…

Laime pie jūsu durvīm klauvē gandrīz katru dienu, tikai jūs visi to palaižat garām, visi, izņemot dažus drosmīgos, kuri piekusuši no pašapmāna, piekusuši no drāmas un pašu iestudētajām ciešanu pilnajām lugām, no sevis pašiem – unikālajiem savā pašu nelaimē.

Visi meklē laimi, taču orientējas pēc iepakojuma, pēc kārbiņas. Te nu arī ir vienīgais, uzreiz nepamanāmais slazds: kāds būs iepakojums tam, ko jūs meklējat – nav zināms. Bet jūs sniedzaties un sniedzaties pēc konkrētās, skaistās kārbiņas, pēc tēla, cerībām un ideāliem, zaudējot jēgu, palaižot garām saturu. Šajā pašā mirklī Laime klauvē pie jūsu durvīm, mīņājas uz sliekšņa, gatavībā jūs apskaut tādus, kādi jūs esat.

Laime vienmēr ir gatava, tikai izskatās, ka jūs paši vēl joprojām neesat gatavi… Jo, ja jūs pieņemtu visu to, kas ir, pieņemtu to pilnībā, pārtrauktu cīnīties, uzlabot sevi – jūsu dzīvē vairs nebūtu drāmas, garlaicības, skumju, VISU, bez izņēmuma, grūtību un problēmu. Jums vairs nebūtu žēluma pret sevi, ciešanu un smagā likteņa…..kas padara jūs īpašus un šķiet tik ļoti vērtīgs.

Laimes cena ir liela. Tās cena ir jūsu nelaime.

Laime maksā tieši tik: par to jums nāksies atdot visu savu nelaimi, visu savu attīstības, kļūšanas, pieaugšanas un pārvarēšanas stāstu. Tā rezultātā jūs zaudējat iespēju kaut kur saskatīt kaut gramu nelaimes.

Laime klauvē pie jūsu durvīm absolūti ne tajā veidolā, kādā jūs to esat gaidījuši, kā jūs to iedomājāties un kā plānojāt. Un tikai viena šī iemesla dēļ, jūs to katru reizi palažat garām. Tā ir pārāk vienkārša, pārāk pieejama, pārāk tuva un caurspīdīga. Tajā nav drāmas, teatrālisma, nav nekā īpaša

Šo laimi jūs nespēsiet nevienam nodot, tā nepasvītros jūsu tēlu, nepadarīs jūs labākus, bet jūs to sajutīsiet un, sajutuši, ieraudzījuši un pieņēmusi to, jūs pratīsiet ar to palikt. Protams, tikai pie noteikuma, ka tieši tas jums šobrīd ir svarīgi.

Autors: AnatolijsTokarskijs
Tulkoja: Ginta FS

Sāpes vajag izdzīvot

dveseles-sapes2

Ātrs laiks. Ātra jūtu nomaiņa. Nav vietas sāpju izdzīvošanai…

Cilvēki bieži vien iet pie psihologa tikai ar vienu mērķi – lai tūlīt, momentā apslāpētu sāpes. Lai ātrāk pārstatu just – un atkal skriešus dzīvē, darbā, ģimenē. Kā roboti. Lai dzīvotu un neraizētos. Lai dzīvotu un netraucētu uzmācīgās domas. Lai dzīvotu un nejustu.

Jo sāpes – tas ir par jūtām. Tas ir rādītājs. Kur izjaukta nedalāmība, veselums, tur sāp. Kur brūce, tur nevar nesāpēt. Ja organisms ir dzīvs, tas sāpīgi reaģē uz traumu, uz slimību, uz kļūmi darbā.

Ir izeja – kļūt par kiborgu, tad nesāpēs. Vispār nekad. Bet tad saulriets nepriecēs, vīns negaršos un kaķis murrājot nepieglaudīsies. Tas arī ir par jūtām.

Brūce neaizdzīst momentā. Labi, apsmērēsim to ar pretsāpju smēri. Vai uzliksim pārsēju. Bet brūce nesadzīs ātrāk, kamēr nebūs pilnībā nostrādājuši visi aizsardzības un atjaunošanās mehānismi. Nevar likt asinīm sarecēt ātrāk, kā tās sarec, un šūnām reģenerēties ātrāk. Viss notiek savā laikā ar savu noteikto ātrumu.

Tas pats notiek arī ar psihi. Tai vajag dot atstrādāt visus etapus. Neaizturēt to speciāli (nerakāties vaļējā brūcē). Vajag ļaut sev ATSLIMOT. Zaudējums sāp. Šķiršanās sāp. Neatbildēta ziņa sāp. Rupjš vārds sāp. Nemīlestība sāp. Ignorēšana sāp. Greizsirdība sāp.

Nevajag bēgt un glābties, vajag izdzīvot. Vajag izslimot. Kā gripas laikā, vajag atgulēties gultā, dzerot tēju ar citronu. Vajag pieņemt šo sāpi un šo stāvokli. Atzīt un nosaukt vārdā to, ko jūti. “Jā, es esmu greizsirdīgs”, “Jā, es viņu baidos pazaudēt, nāvīgi baidos”. Un sajust. Raudāt. Dusmoties. Izliet savas dusmas. Ciest, skatoties fotogrāfijas. Rakstīt muļķīgas vestules – nenosūtīt, bet rakstīt. Veltīt daļu laika tam, lai izdzīvotu šīs sāpes. Pabūt tajās. Neaizsmērējot. Nepārslēdzoties. Nenovēršoties. Speciāli veltīt laiku apzinātai sāpju izdzīvošanai.

Pati psihe ieslēgs savus aizsargmehānismus. Ja netraucēsi tai, ieslēgs. Pārsāpēs un uz mirkli iestasies apātija un vienaldzība. Un pēc tam atnāks mierīga notikušā izpratne. Pēc tam – situācijas pieņemšana un vēlme doties tālāk. Tas, ko vēlējies saņemt uzreiz, nekavējoties, pašā sākumā. Saprotu, tā ir dīvaina recepte. Taču pats zini, ka jebkura pretsāpju līdzekļa darbība beidzas, bet brūce pārstāj sāpēt tikai tad, kad aizdzijusi

Ar mīlestību,
Lilija Ahremčik

Tulkoja: Ginta FS

Magnēta ceļš

12806071_1031100900282096_2715693326171789668_n

Proti pievilkt to, ko vēlies!

Katrs vēlās būt magnēts un pievilkt sev patīkamus notikumus, bet katrs JAU IR magnēts, kurš pievelk to, kas pats līp. Liela daļa cilvēku sāk par to aizdomāties tad, kad kā muša iekuļas tādos lipīgos mēslos, ka pie mēģinājuma no tiem izrauties, noplīst spārni. 

Sievietes par savu “nepareizo magnētiskmu” iedomājas tad, kad “uzraujas” uz attiecībām ne ar to vīrieti. Vīriešiem doma “kaut kas te ir ne tā” atnāk tad, kad neizdodas nopelnīt un neizpratnē stundām ilgi var skaitīt lūgšanas: “Dievs, par ko man tas viss?”.

Un tā, visi kaut ko pievelk. Un visbiežāk tas nav gluži tas, kas šobrīd ir patīkami. Taču, ja palūkoties dziļāk, tad pievelk vai nu dzīvi, vai caur nāvi – jaunu dzīvi. Tas nozīmē – vai nu tieši šeit un tagad rada savu Es, vai arī noārda to, kas traucē jaunajam Es.

Gribam vai negribam, mēs kalpojam dzīvei, iespējams, pat ne savai. Morāle ir skaidra, cilvēki ir pievelkošas radības. Un, lai pievilktu ne tikai negatīvu, bet arī to, ko vēlamies, būtu jāzin daži noteikumi, tie palīdzēs:

  1. Mēs pievelkam notikumus nevis ar savu domu palīdzību, bet ar savu emocionālo stāvokli, ko izstarojam.
    Piemēram, izstarojot prieku, mēs pievelkam cilvēkus, kuri uztver to kā enerģijas pārpilnību. Izjūtot jebkura veida trūkumu (naudas, veselības, sabiedrības), mēs citiem cilvēkiem nododam vēlmi pabaroties ar viņu enerģiju un tādēļ viņi neapzināti no mums attālinās, lai pasargātu sevi no enerģijas zudumiem.
  2. Notikumi kā atbilde uz mūsu emocionālo reakciju pievelkas ne uzreiz, bet ar aizturi.
    Starp iedomāto un tā realizāciju aizture ir 40 dienas.
    Ar mums notiek tas, kādas emocijas izjutām 40 dienas atpakaļ. Tāpēc bieži vien mēs neredzam saikni starp cēloni un sekām. Taču saikne ir. Un ir ļoti svarīgi atcerēties to, ka tas, kas iesēts, noteikti uzdīgs. No šejienes arī trešais noteikums.
  3. Lai mēs varētu atrasties pozitīvā stāvoklī, ir jāpārprogrammē sava pagātne.
    Pie kam daudz senāka pagātne arī ietekmē sekojošos notikumus. Piemēram, negatīvā skolas laiku pieredze ir jau ieprogrammēta ar tām emocijām, ko izjutām tad, kad bijām zīdaiņi. Bet zīdainis formējas no savu vecāku emocijām. Pagātnes pārprogrammēšana maina neironu saites smadzenēs un cilvēka hormonālo fonu. Ir ļoti daudz dažādu pagātnes pārprogrammēšanas prakšu. Viena no spēcīgākajām – Individuālā Pozīcija, kura nepieļauj nekādu iejaukšanos no grupas vai grupas vadītāja puses. Pagātnes pārprogrammēšanas mērķis ir radīt tādu noturīgu  dzīves pieredzes uztveršanas modeli, kurā indivīds jūtas mīlēts, lolots, stiprs un nozīmīgs. Ja cilvēks pastavīgi izstaro tādu pašsajūtu, tad ir garantēti labvēlīgi notikumi viņa dzīvē.
  4. Nedrīkst ieturēt pauzi starp sajušanu (ģenerēšanu) un vēlamā notikuma notikšanu.
    Gaidas arī ir emocionāls stāvoklis, kas nozīmē ciešanas slēptā formā. Gaidas nozīmē tikai to, ka dotajā brīdī cilvēks ir nelaimīgs. Tieši šajā brīdī viņš iesēj ciešanu sēklas, kas uzdīgs pēc 40 dienām. Tāpēc runā, ka rezultāta gaidīšana nokauj pašu rezultātu. Šajā gadījumā ir “jāuzrok” patiesais cēlonis pagātnē.
  5. Prasme atlaist gaidas un baudīt esošo brīdi ir galvenā to cilvēku spēja, kas izdzīvo Uzvarētāja Dzīves scenāriju, kur cilvēks uzstāda mērķus, uz kuriem iet ne tāpēc, lai būtu laimīgs, bet tāpēc, ka viņš IR laimes stāvoklī un viņā ir VARenība.
    Atlaist gaidas var tikai ar noteikumu, ka cilvēks nedzīvo stāvoklī “GRIBU SAŅEMT”, bet gan stāvoklī – “GRIBU ATDOT”. Tam, kas atdod, ir garantēta saņemšana.

  6. Atdošanai ir jābūt adekvātai.
    Nedrīkst ar varu dot to, ko tev neprasa. Tas, kurš vēlas atdot, no sākuma uzzin, kas otram vajadzīgs un tikai pēc tam palīdz tam patstāvīgi sasniegt savu mērķi + Cieņa pret otra cilvēka ceļu, neskatoties uz grūtībām, ko tas pārvar, atgriež cieņu dodošajam.
  7. Aizpildot savu laiku ar došanu, nebūs laika gaidām un ciešanām.
    Pēc 40 dienām atdotais sāks atgriezties un nostiprinās nolikto ceļu – Uzvarētāja Ceļu.

Avots: http://www.aum.news/
Tulkoja: Ginta FS

Mīlestības ceļš

12391430_1018934011462605_8194488224392515166_n

Jau bērnībā es biju diezgan “jocīgs” bērns, katrā gadījumā mammai to bieži vien teica, ka es uzvedoties dīvaini. Pati es tā nedomāju, jo tas, ko darīju, man šķita normāli.

Es atceros, ka man ļoti gribējās pieiet un apskaut to, kurš bija sabēdājies, kuru bērnudārzā nosodīja, man gribējās dāvāt vairāk siltuma, pateikt: “viss būs labi”, es aizstāvēju visus, kuri paši to nevarēja. Bieži gāju pie vecākiem ar piedāvājumu – ja jums nepietiek mīlestības, ņemiet no manis, man tās ir daudz!

Es centos izdarīt tā, lai visiem būtu labi, lai neviens nedusmotos, nestrīdētos. Es centos ar mīlestību piepildīt visus savus tuvos – dot mīlestību visiem, kam vien var. Mammai par tēti, tētim par mammu, vecmāmiņai par vectētiņu. Es brīnījos par visu: par mammu, kura negrib mīlēt tēti, tēti, kurš visu laiku apvainojas uz mammu. Vectētiņu, kurš galīgi nemīl vecmāmiņu un vecmāmiņu, kura pilna aizvainojuma un dusmu mirst no tā visa.

Tas taču ir tik vienkārši – mīlēt – pavisam vienkārši! Bet neviens man nepievērsa uzmanību. Un man sāka šķist, ka šajā lielajā pasaulē mīlestība nevienam nav vajadzīga. Tu ej ar tādu lielu sirdi, un tā nevienam nav vajadzīga! Un tad tev sāk šķist, ka arī tu pats nevienam neesi vajadzīgs.

Domāju, daudziem no jums ir ļoti pazīstama šī situācija. Bērnībā jūs kaut ko skaidri redzējāt, zinājāt, jutāt, uzskatījāt to par tik ļoti dabisku, ka tā bija jūsu iekšējā būtība. Tieši tāpēc konsultācijās, kad mēs atceramies savu bērnību, to laiku notikumus un iekšējo stāvokli, mums kļūst skaidrs un saprotams, kādi mēs esam patiesībā, kas mums ir dabiski, harmoniski un aktuāli.

Kāda no jums “cieta” no pārbagātas iztēles un domās būvēja milzīgas pasaules, kāda visu saprata par seksualitāti un pieaugušai nevajadzēja neko daudz skaidrot, kāda bija saistīta ar eņģeļiem un juta to atbalstu, kāda – skaidri atcerējās visas savas iepriekšējās dzīves un saprata, kāpēc tā notiek.

Un pēc katras tādas konsultācijas es arvien vairāk pārliecinos, ka nav netalantīgu, parastu cilvēku, vienkārši pieaugot, dažādo audzināšanas šablonu dēļ, mēs aizmirstam sevi un kļūstam parasti cilvēki – tādi “kā visi”, kuri staigā pa ielām, meklē sevi un neatcerās un neredz to milzīgo potenciālu, kas paslēpies mūsos.

Tā arī es sapratu, ka visu, ko mēs, cilvēki daram katru dienu, mēs varētu darīt no mīlestības, to pašu – bet no mīlestības stāvokļa.

Sapratu, bet aizmirsu, pavisam aizmirsu.

Un tā nu man vajadzēja noiet garu ceļu, lai atcerētos un atgrieztu sev to, ko biju pazaudējusi, bet ar ko es piedzimu – to iekšējo skaisto mīlestības stāvokli. Tāpēc, ka atgūstot mīlestību es atgūstu pati sevi.. Tā ir mana būtība un mana sūtība un mans ceļš.

Sākumā es mīlestību centos nopelnīt, es visu laiku centos būt laba, visu izdarīt pareizi… Es centos ņemt to no citiem, izdarīt tā, lai kāds mani iemīlētu. Lai tā notiktu, es pastavīgi centos mainīties, kļūt cita, ne tada, kāda esmu – vēl labāka, vēl labsirdīgāka, izpalīdzīgāka. Un tā vēl tālāk aizgāju no sevis un no savas patiesās būtības.

Pēc tam es centos pieņemt un iemīlēt sevi, vesela gūzma dažādu prakšu, meditāciju, transformāciju… viss tika izmēģināts, kaut kas noderēja, kaut kas – nē.

Pēc tam es sapratu, ka man jāizdziedē savas sirds rētas, atlaižot visus aizvainojumus, uz sevi tai skaitā, visiem piedodot, sev tai skaitā. Es uzskatīju, ka tā manā sirdī atvērsies mīlestība, tā vienkārši sāks caur mani plūst. Arī tas nav vienkāršs process un ceļš, taču tas ir tā vērts.

Mīlestības apkārt ir daudz, viss, ko redzam, ir radies no mīlestības, dievišķas mīlestības, kas ir ikkatrā atomā…. viss Visuma audekls ir austs no mīlestības. Vienkārši mēs to neredzam, nedzirdam, mēs nerezonējam ar mīlestību, nedzīvojam šo vībrāciju līmenī.

Mēs esam attālinājušies no sava dievišķā avota, no dzīves un nāves. Tāpēc, ka tieši nāve ir sākotnējais dzīves mērs – kā teica Tanit. Un šķirtības apziņa ir novedusi pie ciešanām, vientulības, noslēgtības sevī un sāpēm…

Patiesībā mēs esam saistīti ar visu sev apkārt, pat tajā brīdī, kad esam individuālas apziņas, mēs esam Visuma daļa un tajā pat laikā – paši esam Visums.

Mīlestībā nav sāpju, jo tā atbrīvo un dāvā skaidrību – tā atbrīvo un nepiesien apziņu un ļauj uz pasauli skatīties skaidrāk. Savukārt pieķeršanās rada sāpes un nes sev līdz gaidas, cerības un līdz ar to arī vilšanos.

Patiesībā mēs varam atbrīvot savu apziņu no šīs šķirtības sajūtas, no sāpēm, pārliecībām un ilūzijām un redzēt skaidri ar mīlestības acīm caur mīlestības prizmu. Tad visi notikumi izskatas savādāki.

Tas, kas agrāk bija lielas sāpes, nodevība, atstumtība, pēc laika izrādījās Dieva dāvana. Tie, kuri mani pameta – patiesībā uzdāvināja man milzīgu dāvanu un tagad vairs nav pat vajadzības piedot, bet vienkārši nosūtīt tiem milzīgu pateicības straumi,

Nebijis tā visa, es nekad nebūtu nonākusi pie tā, kas ir šobrīd un kāda esmu tagad.

Sirds aizmirsusi mīlestības melodiju. taču mūsu sirds – ir ļoti spēcīgs instruments – viss, kas tai vajadzīgs, lai mēs maigi pieskartos tās stīgām un ļautu sev atcerēties to un iet tālāk par aizvērtības, sāpēm, vientulības un iekšējām sienām, kas norobežojušas mūs no gaismas. Mums jānoskaņo šis dievišķais instruments un tad caur sirdi sāks plūst milzīga, dievišķa visuma mīlestības straume.

Tā vienmēr ir bijusi, ir un būs. Vienkārši paši esam aizmirsuši, kā skanēt ar mīlestības ne baiļu spēka palīdzību. Laiks atcerēties! Tā ir pati galvenā “melodija” manā dzīvē. Jā, un es jūtu, ka ikvienas sievietes dzīvē. Sievietes taču ir radītas no mīlestības un mīlestībai.

Mīlestībā katrs atgūst sevi, sevi patieso, savu ceļu…. ļoti daudz kas kļūst skaidrs, vienkāršs un dzīvē notiek izaugsme, progress, attīstība…

Un pats galvenais, tad jūs atbrīvojat citus cilvēkus no bezgalīgajiem centieniem paņemt mīlestību no viņiem un sevi no bezgalīgajiem meklējumiem “kur? kur? kur tad ir tā īstā mīlestība? kas man to dos? kur ir tā mīlestība manī?”

Un paši kļūstam par mīlestības avotu, kas dāvā un pievelk, bet citiem vienmēr ir brīva izvēle – ņemt – neņemt, dot – nedot!

Atbrīvojiet sevi un savu dzīvi caur mīlestību. Tad dzīve sāks plūst pavisam citādāk. Un viss nāks no mīlestības – daudz skaistāk, harmoniskāk. Un paši grūtākie lēmumi pieņemsies vieglāk ar apziņu, kāpēc vajag tieši tā un ne savādāk.

Ar vissirsnīgākajiem vēlējumiem mīlestībā, Jevgēņija Medvedeva

Avots: http://woman-universe.com/

Mīlestībā arī tulkoju: Ginta FS

Kāpēc mēs baidāmies uzņemies atbildību par sevi?

11694064_393183914139602_6257192413668292995_n

Jums jau no pašas bērnības ir mācīts neuzņemties atbildību. Jums ir mācīts atšķirties. Jums ir mācīts būt atbildīgiem par savu tēvu, par savu māti, par savu ģimeni, par savu dzimteni, arī par visādām muļķībām. Bet jums nav stāstīts, ka jums jāuzņemas atbildība pašam par sevi, ka nav neviena, kurš uzņemsies jūsu atbildību.

Nē, gluži pretēji, jūsu vecāki uzņēmās jūsu atbildību. Jūsu ģimene uzņēmās jūsu atbildību. Mācītājs uzņēmās atbildību par jūsu garīgo augsmi. Jums tikai bija jāseko visiem šiem cilvēkiem un jādara viss, ko viņi liek. Kad jūs esat izaudzis un vairs neesat bērns, rodas lielas bailes, jo jums ir jābūt atbildīgam. Bet jūs nekad agrāk tāds neesat bijis.

Jūs ejat pie mācītāja izsūdzēt savu grēku… Kādas muļķības jūs darāt? Pirmkārt, domājat, ka esat grēkojis. Otrkārt, jūtaties vainīgs, ka esat to izdarījis. Treškārt, tagad jums jāiet pie mācītāja un šis grēks jāizsūdz, lai viņš varētu lūgt Dievu jums to piedot. Vienkārša lieta ir kļuvusi tik sarežģīta, tik nevajadzīgi gara.

Lai ko jūs būtu izdarījis, jūs to gribējāt darīt, tāpēc izdarījāt. Un kuram gan ir tiesības noteikt, kas ir grēks un kas nav grēks? Nekur nav nekādu kritēriju vai svaru kausu, kas novērtētu to, ko esat izdarījis – vienu kilogramu, divus kilogramus vai trīs kilogramus… Cik tālu jūs esat grēkojis? – vienu jardu, divus jardus, trīs jardus? Un kas tas bija par grēku, un kas ir tas priesteris, kuram jūs gatavojaties to izsūdzēt?

Es jums nemācu būt atbildīgiem par katru. Par tēvu, māti, valsti, reliģiju vai partiju – neesiet atbildīgs par visiem. Jūs neesat atbildīgs par visiem. Esiet atbildīgs tikai par sevi. Dariet to, ko jums gribas darīt. Ja tas ir nepareizi, nekavējoties jūs saņemsiet sodu. Ja tas ir pareizi, atalgojumu jūs saņemsiet tūlīt, nekavējoties. Nav cita veida, kā rīkoties.

Šādi jūs paši noskaidrojat, kas ir pareizi un kas ne. Jūs attīstāt jaunas sajūtas. Jūs uz visu sāksiet raudzīties citādi. Acumirklī sapratīsiet, kas ir nepareizi, jo agrāk būsiet daudzas reizes kļūdījies un vienmēr cietis no sekām. Jūs zināsiet, kas ir pareizi, jo, kad vien jūs rīkojāties pareizi, jūs par to saņēmāt lielu atzinību. Cēlonis un rezultāts ir kopā, tos nešķir gadi un dzīves.

Jūs esat atbildīgs. Ja vēlaties un izbaudāt kādu noteiktu darbību, lai gan tas sagādā ciešanas, tad dariet to.

Tas ir labi, jo jūs to izbaudāt. Ciešanas nav tik lielas, lai jūs atturētu no prieka, ko sniedz jūsu darbība. Bet tas atkarīgs no jums, tikai un vienīgi jūs to varat izlemt. Ja ciešanas ir pārāk lielas un rīcība nesniedz nekādu prieku, un tai noteikti seko lielas sāpes – kurš gan pie tā ir vainīgs, ka esat pilnīgs muļķis. Un vai kāds to var ietekmēt?

Tas ir tas, kā es domāju – būt atbildīgam pašam par sevi. Nav neviena, uz kuru jūs varētu novelt savu atbildību, bet jūs vienmēr meklējat kādu, kuram to uzvelt. Pat uz tādu nabaga vīru kā es, kas nepārtraukti turpina sacīt, ka es ne par ko un nevienu neesmu atbildīgs. Un tomēr, kaut kā dziļi sevī jūs domājat, ka es jokoju.

Es nejokoju. Jūs domājat – viņš ir mūsu skolotājs, jūs droši vien domājat, kā gan viņš var teikt, ka nav atbildīgs? Bet jūs nesaprotat. Noveļot savu atbildību uz mani, jūs kļūstat garīgi atpalikuši, bērnišķīgi. Jūs nekad neizaugsiet.

Vienīgais veids, kā izaugt, ir pieņemt visu labo, slikto, priecīgo un bēdīgo. Jūs esat atbildīgs par visu, kas ar jums notiek. Tas jums sniedz milzīgu brīvību.

Priecājieties par šo brīvību. Priecājieties par milzīgo izpratni, ka jūs par visu savā dzīvē esat atbildīgs. Tas jūs padarīs par to, ko es saucu par individualitāti.

– Ošo

No Normunda Astras bloga

Oda sāpēm. Vai kāpēc mēs kāpjam uz grābekļiem?

10592796_331031060354888_4860143027569773050_n

Autors: Lina Kamarzajeva

Nesen es aizdomājos par to, kāpēc mēs slikto atceramies labāk par labo? Kāpēc ciešanas tik dziļi iesēžas mūsu atmiņā, ka pat pēc daudziem gadiem atmiņas par pārdzīvoto izsauc drebuļus?

Šķiet, vajadzētu būt tā, ka laiks dziedē, tu esi pavisam cits, kā biji, tava dzīve ir pilnīgi izmainījusies, bet vienalga – jebkurš atgādinājums, kurš kaut attāli līdzinās tam, ko reiz esi pārdzīvojis vai, satiekot cilvēku, kurš kaut nedaudz līdzinās tam, kurš pagātnē izraisījis ciešanas un sāpes, kļūst par iemeslu, kā minimums, sliktam garastāvoklim.

Tad kāpēc slikto mēs atceramies spilgtāk kā labo? Varētu iedomāties, ka sliktas emocijas ir daudz spēcīgākas, tāpēc tās iesēžas atmiņā daudz pamatīgāk. Taču kaut kas tajā visā man “nelīmējās”. Manā dzīvē taču bijis tik daudz skaistu prieka brīžu, no kuriem elpa aizraujas vēl tagad, sirds sitas straujāk no prieka sajūtas. Taču, nez kāpēc, es neatceros visu šo mirkļu sīkās detaļas, toties sliktos atceros līdz mazākajam sīkumam! Vai varbūt, ka esmu rūdīts pesimists… Tā filosofējot, es turpināju apdarīt savas mājas lietas, līdz mans skats apstājās pie ieslēgtās, uzkarsušās plīts.
Urā!!!! Viss skaidrs!

Pieaugušie brīdina bērnus: nelaizi šūpoles salā, nebāz pirkstus rozetē, neēd lāstekas, nedzer no peļķes… Taču katrs no mums ir pamēģinājis pārkāpt šos aizliegumus? Un saņēmis mācību, ka sekas ir diezgan nepatīkamas. Un diez vai kāds, pēc tam, kad sāpes pārgājušas, mēģinās vēlreiz pārbaudīt, cik garšīgas ir šūpoles. Tātad, vienreiz uzzinājis, cik karsta ir degoša plīts un cik sāpīgi ir aiztikt plikus elektrības vadus, mēs diez vai mēģināsim sev nodarīt tādas fiziskas sāpes, vēl vairāk – mēs no tām vairīsimies.

Sāpes – tā ir organisma aizsargreakcija. Sāpes – tas ir pašsaglabāšanās instinkta darba instruments.Tad ar ko dvēseles sāpes atšķiras no fiziskajām? Diez vai kāds iebildīs, ka dvēseles sāpes ir kas mazāks un nenozīmīgāks par fiziskajām sāpēm.

Man viss kļuva skaidrs. Negatīvās emocijas mēs atceramies tik ilgi tāpēc, lai atmiņas par sāpēm neļautu izpostīt mūsu Dvēseli. Tā ir spēcīga aizsargreakcija. Lūk, kāpēc mēs tik ilgi atceramies situācijas, kad bija sāpīgi. Starpība tik tā, ka atkailinātus vadus vairs neķeram rokā, bet vēlreiz un vēlreiz veidojam ārdošas attiecības, katru reizi cerot, ka šoreiz viss būs citādāk.

Taču bieži mēdz būt arī tā, ka reiz pārdzīvojuši lielas dvēseles sāpes, mēs glabājam tās, auklējam, lolojam, nesam savus pārdzīvojumus izstieptās rokās, stāstām par tām ne bez lepnuma. Vēl vairāk, esam gatavi mesties cīņā ar tiem, kuri mēģina mums teikt, ka mēs paši esam savu ciešanu iemesls un, ka pašuzupurēšanās, ar kuru slepeni pat lepojamies, ir absolūti bezjēdzīga lieta. Mēs dusmojamies uz tiem, kuri piedāvā pameklēt savās bēdās slēpto labumu un tā vietā, lai mainītu citus, sāktu mainīt sevi.

Viss tāpēc, ka pierodam dzīvot ciešanās, tās parvēršas par tadu savdabīgu komforta zonu. Bet cilvēki nemīl pamest komforta zonu.

Tāpēc, ka šajā purvā dzīvot lai arī ir neērti, tomēr mēs te zinām katru stūrīti, mākam šajā dūkstī pārvietoties, tikt galā ar šķēršļiem, pierodam pie šīs smakas. Mēs pierodam ciest. Kā gan tas būs tur ārā, citā realitātē – kur ir pavisam citi noteikumi, neizpētīti plašumi un tu pats veido savu realitāti…. Nezināmais! Lūk, kas biedē! Bailes nezināmā priekšā!

Tāpēc arī nākamas attiecības tiek veidotas ar noteikumu, ka tiks saglabāta komforta zona. Tas ir paradokss: komforta zona diskomfortā. Un var cik uziet paziņot visiem par savu smago likteni, taču turpināt dzīvot ierastajā “nevaru, esmu piekususi”.

Ir ieradums – ciest, bet ir arī ieradums – neciest. Cilvēks ir savu ieradumu saimnieks un ne – otrādi..

Par laimi, savā dzīvē esmu satikusi daudz cilvēku, kuri, vienreiz pārdzīvojuši smagas ciešanas, kļuvuši labāki un garīgi izauguši. Un sāls jau nav tajā, ka viņiem vairs nesāp vai arī viņi izjūt šīs sāpes kaut kā savādāk, bet gan tajā, ka tie atteikušies baudīt šīs sāpes, viņi nelepojas ar savām ciešanām, bet dāvā citiem cilvēkiem savu mīlestību un ticību, Palīdz cilvēkiem, kuri nokļuvuši līdzīgās situācijās, ieraudzīt izeju. Ar savu piemēru parādot: es varēju, tātad arī Tu vari un tev izdosies! Šie cilvēki sāpēs redz iemeslu kustēties tālāk. Jūs viņus noteikti ziniet. Es atceros savas sāpes, taču atradu spēkus kustēties tālāk. Tie, kuri vēlas, var nākt kopā ar mums!

Avots: http://rodoswet.ru

Tulkoja: Ginta FS