Pieņemt visas savas sajūtas

Ja mēs esam dzīvi, tātad mums ir jūtas. Pat tad, ja neprotam just.

Var šķist, ka būšana kontaktā ar jūtām nav saistīta ar dzīves kvalitāti. Taču tie ir maldi. Jūtas ir resurss savu mērķu sasniegšanai, pašrealizācijai un sevis aizsargāšanai….

Tomēr ne visas jūtas ir patīkamas. Dažas no tām ir ļoti grūti pārciest. No tām gribās noslēpties, aizslēgties, atteikties. Neskatīties sāpju virzienā.

Būt nobriedušam nozīmē nepadoties šim kardinājumam. Bet izdzīvot… Katru brūci, katru neveiksmi.Ikkatrā sajūtā slēpjas milzīgs potenciāls. Pārdzīvoto un pieņemto sāpju vietā var izaugt brīnišķīgi ziedi. Ja runājam par savām bēdām, paužam agresiju, dodam iespēju izpausties skaudībai un greizsirdībai.

Taču mēs esam pieraduši nobloķēt savus pārdzīvojumus. Turklāt šie bloki efektivitātes ziņā līdzinās paslēpēm, ko spēlējām bērnībā, kad pietika vien aizmiegt acis…

Diemžēl nobloķētās emocijas nekur nepazūd. Tās paliek galvā kā uzmācīgas domas. “Iespŗūst” ķermenī kā sāpes, kuru izcelsme nav saprotama. Dažkārt traumas izpaužas likteņa līmenī, liekot cilvēkam daudzkārt nokļūt vienā un tajā pašā situācijā.

Nav burvju tabletes! Nav iespējams noskatīties filmu Youtube un momentā izmainīt savu dzīvi. Grāmatu nevar salīdzināt ar dzīva cilvēka siltumu. Universālie padomi neņem vērā tavu personīgo dzīves stāstu. Nav tabletes, no kuras visas sāpes pazudīs.

Ļoti žēl, ka bieži vien internetā runā pavisam ko citu. Katru dienu sociālo tīklu laika joslā tu redzi skaļus un neiedomājamus solījumus. Taču viegli risinājumi neved pie dziedināšanās un pieaugšanas.

Cilvēks, kurš slēpjas no savām emocijām, zaudē kontaktu ar realitāti. Viņš kļūst par vieglu mērķi manipulācijām un māņiem. Viņam ir grūti izveidot harmoniskas attiecības. Ļoti bieži viņš kļūst par līdzatkarīgo un cieš no vientulības. Mocās nemīlamajā darbā, apēd iekšējo neapmierinātību un dusmas. Grib būt pieņemts un pamanīts, bet tā arī neuzdrošinās iziet gaismā. Viņš izgāž savas dusmas uz tuvajiem un pēc tam mokās vainas apziņā. Izmisīgi sapņo par to, kā izmainīs situāciju. Bet gala rezultātā stāv uz vietas. 

Un tas viss rada vienu vienīgu milzīgu sajūtu “SLIKTI”. Ar kuru absolūti nav skaidrs, ko darīt un kā rīkoties.⠀

Padomju laikā mūsu vecāki, tātad arī mēs visi, traumējāmies. Šodien mums ir izvēle. Samierināties ar šo “SLIKTI”, atkal un atkal atlikt savu dzīvi, kļūstot par apstākļu vergiem. Vai arī radīt jaunu realitāti, kurā ir atbalstoša atmosfēra, laba un uzmanīga attieksme pret iekvienu sajūtu, godīgums un rūpes par sevi.

Ir terapijas grupas, kurās cilvēki ar līdzīgu dzīves gājumu viens otru var atbalstīt, kur ir lieliski skolotāji un kur cilvēks beidzot var atklāt savas neizpaustās jūtas un tikt skaidrībā ar problēmām, kas atkārtojas, paskatīties uz sevi silti un saudzējoši. Iespējams, pirmo reizi dzīvē….

Aglaja Datešidze
Foto: Alexandra Bochkareva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dod tikai tur, kur ir ko dot

Dzīve apstājas mirklī, kad, tā vietā, lai būtu laimīgs, tu izvēlies būt pareizs.
Drīzāk, dzīve neapstājas, bet tu tajā apstājies.

Ja tev vienmēr ir taisnība, tev nekad nebūs sāpīgi, taču dzīvs tu arī vairs nebūsi. Un stāsts nav par to, ka kāds tev kaut ko ir parādā. Bet gan par to, ka tu turpini stāvēt izstieptu roku un pieprasīt neiespējamo, kad iespēja sen ir palaista garām. Tu krāj un krāj savu taisnību, tā vietā, lai sāktu skumt par vērtīgo, pazaudēto, vitāli nepieciešamo, bet nenotikušo.

Tu vari mūžīgi pieprasīt parādu no nabaga, gaidīt, kad mirušais modīsies, un kliegt uz kurlo.
Tu vari būt uzstājīgs, izgudrot jaunus veidus kā pārliecināt, raudāt, sist, taču dzird to tikai tur, kur var dzirdēt. 
Dod tikai tur, kur ir ko dot. Bet tur, kur nekā nav, neko nedos, pat tad, ja tev ļoti vajadzēs. Iespējams, ka tev kaut kas arī pienākas no rūgtas mīlas, rūpēm, uzmanības un visa tā, ko tu centies izlūgties, taču tā šeit nav. Apcirkņi ir tukši. Un vienmēr tādi ir bijuši. Pretējā gadījumā ar savu neatlaidību  tu jau sen būtu saņēmis to, ko vēlējies.

Bet dzīve iet un tu stāvi uz aukstās ielas ar spocīgu cerību brīdī, kad jau sen bija laiks atzīt zaudējumu un ar sāpi sirdī kustēties tālāk. Turp, kur grib tevi dzirdēt un var tev iedot.  Tur, kur durvis vaļā un ir izeja. Tur, kur tu esi dzīvs un cilvēki dzīvi.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt sajūtās vai reaģēt no sajūtām

Cilvēkiem ir sajūtas. Visi to zin.

Dažas sajūtas cilvēki pārcieš vienkāršāk, piemēram, prieku vai vieglas skumjas. Citas sarežģītāk, piemēram, kaunu vai skaudību, spēcīgas dusmas un trauksmi.

Kad tādas specīgas sajūtas atnāk pie bērniem, bērni sāk reaģēt tieši no sajūtām. Ja dusmojas, tad sit, ja izjūt trauksmi – skraida, ja skumst – raud, ja priecājas, tad smejas. Ja kaut ko grib, tad uzreiz to ņem un nespēj atturēties. Viņi vēl nespēj sevī ietilpināt šīs sajūtas. Tās ir tik lielas, ka “jānolaiž tvaiks”.

Un vēl ir pieņemts novērst bērnu uzmanību no viņu sajūtām. Ja raud – noteikti smīdināt. Ja kliedz, tad “pārslēgt”. Ja izjūt trauksmi – uzreiz nomierināt un tā tālāk.

Dažkārt vecāki saviem bērniem ne mirkli neļauj pabūt viņu sajūtās, lai iemācītos tās sevī ietilpināt. Tā, it kā būtu kāds nerakstīts likums: ja es kaut ko jūtu, tad noteikti ar to vajag kaut ko darīt.

Taču process ir tāds, ka, ja tu ar sajūtām uzreiz kaut ko dari, neļaujot sev tajās pabūt, tad tā arī neiemācīsies izdzīvot tās pilnā mērā. Neiemācīsies tās sevī ietilpināt. Neiemācīsies būt sajūtās, tāpēc, ka visu laiku, kā tikko tās parādīsies, obligāti gribēsi “kaut ko darīt”.⠀

Reaģēt no sajūtām

Un tad būs daudz impulsīvu darbību, kas palīdzēs “nolaist tvaiku”, bet nedos vajadzīgo rezultātu. Impulsīvi zvani, strīdi, pāragri, nepārdomāti lēmumi. Vai vienkārši daudz sadarītu lietu, kas sķietami paglābj no trauksmes un vientulības, bet neļauj sastapties pašam ar sevi.⠀

Tas mūs dzīvē ļoti ierobežo, tāpēc, ka mēs baidāmies just, vai arī mums mūsu jūtu dēļ nāksies sākt kaut ko darīt. Nedrīkst dusmoties uz bērnu (jūtas), jo tad es viņu nopēršu (darbība, ne obligāta). Nedrīkst iemīlēties citā sievietē (jūtas),  jo tad nāksies šķirties no sievas (darbība, ne obligāta).

Nedrīkst izjust seksuālu vilkmi pēc kāda nepazīstama cilvēka, tāpēc, ka tad nāksies ar viņu ielaisties dēkā.

Nedrīkst klausīties par citu nelaimēm, jo tas izraisīs skumjas, dēļ kurām atkal gribēsies kaut ko izdarīt. Bet, ja nevarēsi neko izdarīt, lai paliktu labāk, nāksies sastapties ar savu bezspēcību. Bet tas ir tas, ko cilvēki sev atļauj ļoti reti. 

Bezspēcība mums skaitās loti sliktas sajūtas, kas it kā vēsta par to, ka cilvēks vispār ir slikts. Taču patiesībā bezspēcība ir vienkārši sajūta, kuru var izdzīvot. Pēc tās var atnākt atslābums, spēka atbrīvošana kaut kam jaunam. Bet bieži vien cilvēki līdz pēdējam baidās satikties ar bezspēcības sajūtu, kuru tajā pat laikā ir iespējams izdzīvot.

Kopumā dzīve kļūst mazāk krāsaina un daudz bīstamāka, ja reaģējam un rīkojamies no katrām sajūtām.⠀

Būt sajūtās

Bet ir vēl cita iespēja: kad tu kaut ko jūti, tad vari neko nedarīt, bet vienkārši dot sev laiku pabūt šajās sajūtās. Pajust to enerģiju, kas plūst ķermenī. Pamēģināt ietilpināt to sevī, necenšoties uzreiz reaģēt. Pamanīt, kādas sajūtas ir ķermenī.⠀

Sajust, ar ko atšķiras naida enerģija ķermenī no baiļu enerģijas, prieka vai citām sajūtām.

Saprast, ka tā vienkārši ir enerģija, vienkārši sajūtas, kas ir daļā no tevis.

Un tad jau, ietilpinājis sevī šīs sajūtas, tu vari uzelpot un ieraudzīt, ka tev ir izvēle: reaģēt no šīm sajūtām, vai nereaģēt. Tu vari izlemt, kur tieši izmantot šo enerģiju.

Un tad pēkšņi dzīve sāk mirdzēt pavisam citas krāsās. Izrādās, ka var kādā iemīlēties un nešķirties no sievas, bet sākt rakstīt dzeju. Var uz kadu sadusmoties un necīnīties ar viņu, bet novirzīt šo enerģiju jebkurām citām lietām. Var izjust seksuālu vilkmi, neiesaistoties dēkās. Var skumt un neieslīgt depresijā, bet sākt rakstīt stāstus, gleznot vai dejot. Var bezspēkā bēgt, bet var dot sev laiku to pārdzīvot un pēc tam kļūt par labāko draugu tiem, kuriem grūti, tāpēc, ka beidzot tu viņus saproti. Var pārdzīvot stindzinošas bailes un nekur nebēgt, bet padalīties šajās sajūtās ar draugiem, saprotot, ka neesi vientuļš. Var izjust ļoti spēcīgu kaunu un neaizsargāties no tā, bet beidzot saprast, kas tad ir tavas dvēseles brūces.

Tā atveras durvis radošumam. Un spēka kļūst vairāk, jo mēs nebēgam no sajūtām, bet darām to, ko mums priekšā pasaka šīs sajūtas. Un tā ir pavisam cita lieta un dzīvošana. Rodas īsta dzīves, bezgalīgas enerģijas sajūta, kas pieejama ik brīdi.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pirms lidot

Lielas pārmaiņas dzīvē nenotiek tāpat vien.
Pirms lidmašīna paceļas, ir svarīgi sagatavot skrejceļu. Pārbaudīt vēja virzienu, novākt no trases visu lieko, sagatavot pilotu.
Un šī sagatavošanās ir pati svarīgākā daļa visā lidojumā.

Veiksmīgu dzīvi cilvēks organizē pēc šiem pašiem noteikumiem.⠀
Skaties!
Pārmaiņas sākas ilgi pirms mēs pērkam dzīvokļus, apprecamies ar to, kuru meklējām, vai redzam savā bankas kontā dāsnus ciparus. Mēs apdomājam, iekšēji paplašinamies, augam, līdz sastopam šīs pārmaiņas.

Komfortabla dzīve ir neironu tīklu pārstrukturēšanas un visu dvēseles stāvu uzkopšanas sekas.
Un, kad mēs pirmo reizi ar savu mammu sarunājamies bez sarkasma, kad beidzot atļaujam sev nepiespiesti dejot cilvēku klātbūtnē un nekautrēties – arī tās ir iekšējo pārmaiņu sekas.

Tāpēc, ja vēlies lielas pārmaiņas – atļauj sevī izmainīties kaut kam maziņam. Domām, gaidām, vērtībām.
Un, ka tikko tu būsi sakārtojis un notīrījis savu skrejceļu, tu arī pacelsies. Ātrāk, augstāk un spilgtāk.
Tas ir veiksmīgu pārmaiņu likums.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par sievietes ievainojamību

Mūsdienu sabiedrībā sievietei tiek piedāvāts milzum daudz veidu un iespēju, kā slēpt savu ievainojamību.

Prestiža profesija, pietiekami augsta alga, atsevišķs dzīvoklis, visas sociālās tiesības un līdzvērtīgas ar vīrieti iespējas.

Sievietes spēj daudz labāk adaptēties un var būt daudz veiksmīgākas par vīriešiem. Taču ar viņām bieži vien nenotiek tas, kas padara tās laimīgas, tāpēc, ka viņas ne pasaulei ne arī vīrietim neparāda savu ievainojamību. Savu ievainoto sirdi. Savu maigo dvēseli.

Viņas žvadzina savus visvarenības ieročus tā, ka jau pa kilometru tos var redzēt, tā atbaidot it visus, un dodot iespēju sev blakus būt tikai vēl nenobriedušiem puišiem, kuri nav spējīgi konkurēt. Tajā pat laikā īstam vīrietim ir vai nu no sākuma jākaro un jāuzvar sievieti, un pēc tam ilgi viņu jāatbruņo, vai arī vienkārši viņu jāuzvar kā vīrieti un jāatstāj ar vēl vairāk salauztu sirdi.

Turpretī, esot blakus vīrietim sava ievainojamībā, patiesumā, izmisumā un pat bezspēcīgai savu jūtu priekšā, sievietei ir iespējas iegūt īstu tuvību un tās rūpes, par kurām viņa var tikai sapņot laikā, kad staigā savas bruņās.

Patiesībā šī atbruņošanās prasa milzīgu drosmi un spēju pārvarēt bailes tikt atstumtai, un tāpat arī spēju pārvarēt kaunu par to, ka viņa ir tāda. Kaunu par to, ka viņa ar kaut ko netiek galā, kaut ko nezin, neprot un nevar. Parādot, ka neskatoties uz visiem civilizācijas jaunievedumiem, viņa vēl joprojām ir viegli ievainojama un nekad nav bijusi savādāka. Un vienmēr tāda arī būs.

Un tikpat ļoti kā agrāk, viņa alkst tuvības, kā it visas sievietes visos laikos. Jūt sāpes. Raud un nezin, ko iesākt. Dzīvo un priecājas par niekiem. Un viņu skar ikviena pasaules izpausme. Viņu skar, viņu kustina, viņu aizkustina. Liek viņas dvēseles jūtīgajam instrumentam skanēt, radīt melodiju, kas aizskan līdz pasaulei, Dievam un vīrietim kā Dieva vietniekam uz zemes.

Aglaja Datešidze
Foto: © David Dubnitskiy
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par bailēm izrādīt savu ievainojamību

Daudzi cilveki uzskata, ka esot cilvēkos parādīt to, ka esi viegli ievainojams – raudāt, būt sliktā garastavoklī, kaut ko nezināt – nozīmē izrādīt savu vājumu. Es domāju savadāk.

Es uzskatu, ka ir jāpriecājas, ja cilvēkam pietiek spēka būt sev pašam, atrodoties starp citiem cilvēkiem. Raudāt, ja ir skumji, paliekot stāvot uz savām kājām. Runāt par savu neērtības sajūtu tad, kad varētu arī paklusēt. Ne tikai domāt, bet arī just.

Tādi cilvēki rada sev apkārt rezonansi un palīdz atvērties citiem cilvēkiem. Izpauž visu, kas apslēpts un maina pasauli.

Ievainojamībai vajag daudz spēka. Tāpēc, ka atvērtā dvēselē var ieskatīties ikviens. Un ir vajadzīgs daudz vieduma, lai atdalītu svešu no savējā. Un daudz drosmes, lai sastaptos ar dažādām atbildēm. Un daudz ticības tam, ka apkārt esošie izrādīsies pieņemoši cilvēki, kuri tad arī būs daļa no tavas dzīves laimes.⠀

Aglaja Datešidze
Foto: healthcollective.in
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tava dzīve ir tikai tavs ceļš!

Ja paveiksies, cilvēka dzīvē iestājas tāds mirklis, kad nav kam pajautāt padomu.
Nav neviena, kam pajautāt. Ne tāpēc, ka neviena nav blakus vai nav neviena vecāka. Ir. Tikai neviens no viņiem nav gājis tavu ceļu. Visi viņi ir gājuši savu, bet, ne tavu.

Bet tu jau esi aizgājis diezgan tālu, lai jautātu padomu citiem. Un tagad visi viņu teiktie vārdi ir nekas vairāk kā vērotāju no malas viedokļi. Un tev neizdosies novelt atbildību par savām neveiksmēm uz viņu pleciem.

Un tad nākas meklēt sevī to punktu, kurš palīdzēs pieņemt lēmumu. Un ar to salīdzināt ārējās pasaules priekšā teikto.

Atbildēt par jebkuru savu lēmumu un mācīties izdzīvot savas iekšējās vētras. 

Daudzi cenšas izvairīties no šī momenta.
Viņi precas ar tiem, kuri pateiks kā rīkoties. Viņi draudzējas ar tiem, kuri pareizi tos novērtēs. Strādā pie tiem, kuri uzņemas atbildību par viņiem. Un tā arī nodzīvo līdz sirmam vecumam. Un nekā briesmīga jau tajā visā nav.

Bet tad, kad ej viens, tad brīžam šķiet, ka visu dari nepareizi (un tie, kuri šaubās, noteikti tev to pārmetīs), ne tāpēc, ka reāli kaut kas ir nepareizi, bet tāpēc, ka citi dara savādāk, tāpēc, ka tas ir tikai tavs ceļš. Pa absolūti svešu teritoriju ar savu iekšējo kompasu un patstāvīgi izdomātu jēgu…

Aglaja Datešidze
Ilustrācija: Irma Kukhanidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izgaršot savu dzīvi

Es novēlu tev griezt laiku mazām, plānām šķēlītēm.
Šo novēlējumu es dzirdēju kādā no dejošanas nometnēm.

Ko tā nozīmē man?

Tā nozīmē palēnināt savu gaitu, izgaršot, klausīties sevī un pēc iespējas pilnīgāk izgaršot to, kas notiek. Plānas ābola, siera vai jebkā cita šķēlītes daudz labāk ļauj sajust garšu. Plāna šķēlīte atklāj sajūtas. Plāna šķēlīte gaismā var parādīt visas dzīsliņas un maigos toņus. Plāna šķēlīte ir lokana un mīksta. Tā arī mūsu svētku sajūtas ar gadiem var kļūt smalkākas un dziļākas.

Man tas ir diezgan sarežģīti, taču es nonāku pie idejas par smalkumu un pietiekamību. Mēra sajūtas. Smalka līdzsvara, kas ļauj sajusties labi katru dienu. Es nonāku pie brīva laika un nesteidzīga tā plūduma.

Es vēlos pārstāt dzīt savu iekšējo gliemezi un ļaut tam rāpot, kā prot. Es zinu, ka tad, kad klausos sevī, es redzu daudz vairāk skaistuma un jēgas.

Tāpēc es piedāvāju griezt laiku plānām šķēlītēm. Iepauzēt starp ieelpu un izelpu. Skatīties, kā plūst elpa. Tāpec, ka izņemot laiku un uzmanību, mums nekā cita nav. Tā es domāju.

Kā domā tu?

Aglaja Datešidze
​​​​​​​Foto: Alin Luna
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ko drīkst cilvēks un ko visbiežāk sev aizliedz

Pie manis bieži nāk klienti, kuriem, visticamāk, bērnībā tika aizliegtas daudzas lietas. Vai arī kaut kas ar viņiem notika tāds, ka viņi paši sev aizliedza šīs vienkāršās lietas. Kad es viņiem saku, ka to drīkst, viņi sākumā ir izbrīnīti, bet pēc tam dzīve mainās uz labo pusi. Es nolēmu uzrakstīt par to, ko cilvēki drīkst. Ja nu pēkšņi kāds to ir aizliedzis. Un pie viena, tas būs atgādinājums man pašai.

DRĪKST ELPOT
Kad cilvēks stāsta par saviem pārdzīvojumiem, viņš bieži vien gandrīz vai neelpo. Ar muti kāri tver gaisu, kā zivs uz sauszemes, un neapzināti aiztur elpu. Bet pēc tam krampjaini izelpo, un pēc tam atkal cenšas ieelpot. Vai arī elpo tik virspusēji, it kā censtos notēlot, ka viņa te vispār nav. Kā bērns, kurš slēpjas skapī, vai kā kukainis, kurš cenšas izlikties par beigtu. Un, protams, tikai retais (īpaši sievietes) elpo ar vēderu. Visi cenšas elpot ar krūtīm. Tad, lūk, tu DRĪKSTI un TEV VAJAG ELPOT. Kad pārdzīvo, kad priecājies, kad ir grūti un viegli. Neaizmirsti elpot. Jo elpošana ir dzīvība un atslābināšanās vienlaicīgi. Un vēl šajā procesā var iekļaut vēderu, jo tajā ir ķermeņa enerģētiskais centrs. Un tas ir dabiski. Atslābini vidukli un uz priekšu!

DRĪKST RAUDĀT
Kad ir skumji un, kad priecīgi. Un vispār, jebkurā brīdī. Asaras ir normāla cilvēciska reakcija. Tās var nest atvieglojumu un skaidrību. Var raudāt cilvēkos, pat tad, ja tie nav pazīstami. Un tā ir viņu personiskā darīšana, ko viņi par tevi padomās. Ja tu raudi patiesi no sirds, iespējams, tevi nomierinās un tu saņemsi dvēselisko siltumu. Kad es cilvēkiem saku, ka drīkst raudāt, viņi bieži vien to arī nekavējoties dara, tā atlaižot gan sakrājušās asaras, gan spriedzi un pēc tam var vieglāk dzīvot.

DRĪKST DUSMOTIES
Uz ikvienu, uz pazīstamo, uz svešinieku. Var dusmoties uz tuvajiem, savu ģimeni, pat uz bērniem. Drīkst dusmoties uz tiem, kurus tu mīli. Te nav nekādas pretrunas. Tāpēc, ka dusmas ir dabiskas, tā izpaužas mūsu vitalitāte. Gan dusmas gan mīlestība var eksistēt vienlaicīgi. Atņemot sev iespēju dusmoties, tu vari atņemt sev iespēju arī mīlēt.

Pareizi virzītas dusmas palīdz mums sasniegt savus mērķus. Tam arī tās dotas. Dusmas uz saviem tuvākajiem signalizē par to, ka esam ļāvuši pārkāpt savas robežas. Un to, ka ir jāatjauno līdzsvars. Ļoti bieži mazi bērni pārkāpj savu vecāku robežas, paši to nezinot, un dusmoties par to nav nekas slikts. Ir ļoti svarīgi iemācīties RUNĀT PAR SAVĀM DUSMĀM. Tā ir tikai sajūta. Tā nav darbība. Bet darbības var būt dažādas. Un te nu ir vajadzīgs ekoloģiskums.

Kad mēs paužam savas dusmas, mēs dodam ceļu savām citām sajūtām, tai skaitā arī priekam.

Ekoloģiska dusmu izpausme ir tad, kad tu, piemēram:
– paziņo par to, kas tev nepatīk;
– sasniedz savus mērķus;
– atbrīvo vietu savā dzīvē kaut kam jaunam;
– sargā savas robežas;
– atrodi laiku rūpēm par sevi;
– izdomā savu veidu. Vēlams – ne tikai vienu.

DRĪKST RUNĀT TO, KO TU DOMĀ
Ir tikai gudri atrast pareizo laiku un vietu. Tuvākie tavi cilvēki to novērtēs, ja tu būsi atradis pareizo mirkli. Savukārt mazāk pazīstamie cilvēki var to novērtēt un kļūt tev tuvāki.

DRĪKST RUNĀT PAR SAVĀM SAJŪTĀM⠀
Tas ir pirmais solis ceļā uz to izpaušanu. Runāt par savām jūtām nenozīmē žēloties. Tas nozīmē padarīt tās redzamas un virzīties uz savu patieso vajadzību apmierināšanu.

DRĪKST BAIDĪTIES
Ja tev ir bail, nevajag tēlot, ka tā nav. Cilvēkiem bieži vien ir bail, un tā ir gluži dabiska reakcija uz kaut ko jaunu un nepazīstamu. Un var neslēpt savas bailes aiz dusmu un vienaldzības maskas. Arī vīrieši drīkst baidīties. Viņi taču arī ir cilvēki.⠀

DRĪKST ATZĪTIES SAVĀ VĀJUMĀ⠀
Ja tu kaut ko nezini vai neproti. Ja tev šobrīd nav resursu, spēka vai naudas, vienkārši pasaki to. Tā gadās visiem. Un, ja tu par to pateiksi patiesību, tev būs iespēja turpināt attiecības. 

DRĪKST LŪGT PALĪDZĪBU
Mēs visi esam cilvēki un dzīvojam starp cilvēkiem. Daudzi domā, ka lūgums palīdzēt nozīmē sava vājuma paušanu, jo baidās saņemt atteikumu. Taču palīdzēt viens otram ir normāla un dabiska cilvēku mijiedarbība. Daudzi novērtēs to, ka tu viņiem ļauj sev palīdzēt. Tāpēc, ka nesavtīgi palīdzēt otram ir patīkami. Un arī vājš tu drīksti būt. Īpaši tas attiecas uz sievietēm.

DRĪKST KAUNĒTIES
Kauns nav tā patīkamākā sajūta un ļoti bieži no tā gribas paslēpties, un dažkārt pat izlīst cauri zemei. To ir ļoti grūti pārciest. Taču, ja atzīstam, ka mums ir kauns, tad jau būs daudz vieglāk ar to kaut ko darīt.

VAR UN DRĪKST RUNĀT PAR TO, KO TU VĒLIES
Nevajag gaidīt, kad cilvēki paši to sapratīs. Pat pašiem tuvākajiem cilvēkiem ne vienmēr ir telepātiskas spējas. Ja tu konkrēti pastāstīsi par to, ko tu vēlies, būs daudz vienkāršāk dzīvot.

DRĪKST ATTEIKT PAT VISLABĀKAJIEM CILVĒKIEM
Ļoti bieži cilvēki mums lūdz kaut ko tādu, ko mēs negribam darīt, taču mums ir neērti atteikt, jo cilvēki taču ir labi. Taču, nepasakot šodien “nē”, mēs rīt nevarēsim būt viņiem blakus – tiem, kuriem laikus neesam atteikuši.

DRĪKST ATTEIKTIES UN PATEIKT “NĒ”
Ja tev piedāvā kaut ko tādu, ko tu nevēlies. Ja tas nav gluži tas, ko tu vēlies. Var pateikt “nē” un nepaskaidrot iemeslu.

DRĪKST RŪPĒTIES PAR SEVI
Par sevi ir jāiemācās rūpēties pat tad, ja par tevi neviens nav rūpējies. Daudziem to ir ļoti grūti izdarīt, ja vecāki vai dzīvesbiedrs blakus par sevi nerūpējas. Daudzi saka “Kā gan es varu atļauties to, ko mani tuvākie sev neatļauj”. Tad, lūk, sāc ar sevi un parādi viņiem piemēru.

DRĪKST DARĪT MUĻĶĪBAS
Iespējams, pēc daudziem gadiem tu tās atcerēsies ar smaidu.

DRĪKST KĻŪDĪTIES
Lēmumu izvēles un pieņemšanas process ir viens no sarežģītākajiem procesiem mūsu dzīvē. Gadās, ka cilvēks izvēlas augstskolu, mācās tur un pabeidzot saprot, ka nevēlas strādāt savā izvēlētajā profesijā. Un tad tērē savu laiku un resursus kaunam par nepareizo izvēli vai, cenšoties iemīlēt savu iepriekš izvēlēto specialitāti. Taču var vienkārši apstāties un sev atzīties, ka tas nav tavs, un ir jāmeklē kaut kas cits. Dažkārt cilvēki izvēlas ne tos dzīvesbiedrus, un to apzinoties ilgi pārdzīvo, baidās šķirties un aizvainot cilvēku. Taču mūsu lēmumi ir kā bērnu dienu apģērbs. Sākumā tas der, bet pēc laika mēs no tā esam izauguši. Un tad var apstāties un pieņemt jaunu lēmumu.

TU DRĪKSTI NEZINĀT, KO TU GRIBI
Katram cilvēkam mēdz būt brīži, kad viņš nezin, ko vēlas. Un tas ir normāli. Taču šajos brīžos vari sev šķist apmaldījies un vientuļš. Un tad mums sāk šķist, ka visi pārējie gan zin, ko grib. Taču tas tā nav. Ikvienai vēlmei ir jānobriest. Un jo ilgāk tā briest, jo spēcīgāka un skaidrāka tā kļūst. Dod sev laiku pašūpoties nezināmajā. Pamēģini dažādas lietas un izvēlies nesteidzoties, esi uzmanīgs pret sevi.

TU DRĪKSTI BŪT NE TĀDS KĀ CITI
Valkāt atšķirīgu apģērbu, iet citā virzienā, ēst atšķirīgu ēdienu un dzert atšķirīgus dzērienus. Svarīgi būt pašam.

TU DRĪKSTI BŪT SPONTĀNS
Nav obligāti visu darīt pec plāna. Drīkst mainīt savus plānus procesā, drīkst negaidīti zvanīt draugiem, atrasties jaunās vietās neierastā laikā. Tas izgrūž mūs no šabloniem un liek domāt. 

TU DRĪKSTI BŪT SMIEKLĪGS
Valkāt smieklīgu apģērbu vai darīt smieklīgas lietas. Tas tikai norāda uz to, ka tu esi dzīvs cilvēks.

DRĪKST ATSLĀBINĀTIES
Tu drīksti atlaisties kreslā, apgulties dīvānā, ilgi vannoties, iet lēnām, apstāties. Tu drīksti nesteigties. Drīkst izgāzt vēderu un tas pat ir veselīgi.

TU DRĪKSTI BŪT LĒNS
Bremzēt. Nesaprast. Ilgi pieņemt lēmumus, apsvērt visus variantus. Pateikt “pagaidi, lūdzu”, “man jāpadomā”, “šobrīd es neesmu gatavs atbildēt”, ” es nezinu”.

DRĪKST SMAIDĪT
Ja tev ir labs garastāvoklis, ja tu atcerējies smieklīgu anekdoti vai lasi jautru grāmatu. Drīkst smaidīt braucot metro, ja apkārt ir nepazīstami cilveki. Iespējams, tu uzlabosi garastāvokli arī viņiem.

TU DRĪKSTI BŪT LAIMĪGS UN RUNĀT PAR TO
Ja blakus tev ir nelaimīgi cilvēki, tad viņiem blakus ir grūti būt laimīgam. Ja tu esi laimīgs, tad ir sarežģīti to teikt cilvēkam, kurš ir nelaimīgs. Taču, ja cilvēki ir hroniski nelaimīgi, tā ir viņu izvēle. Pat tad, ja viņi to neapzinās. Bet, ja cilvēki nelaimīgi ir īslaicīgi, tev vienmār ir iespēja ar savu piemēru parādīt, ka laime ir, tikai tā dažkārt nedaudz jāpagaida. Var būt nevajag lielīties ar savu laimi, taču dalīties tajā ir ļoti vērts, tad tās būs vairāk.

Aglaja Datešidze
Foto: Olia Danilevich
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ko novēlēt sev

Ja es gribētu sev kaut ko novēlēt, tad tas būtu – vēl vairāk cieņas pret to garīgo darbu, ko es un mēs visi katru dienu darām. Ne tāpēc, ka esam izcili, bet tāpēc, ka vienkārši esam tikai cilvēki.⠀

Mūsu pasaule kustās no nebūtības nebūtībā, un mēs, kā tās neatņemamas sastāvdaļas ar katru savu ķermeņa šūnu to jūtam. Gravitācija darbojas, laiks iet, vējš pūš. Pat visstiprāko laiks iznīcina. Tik viegli ir nogrimt, pazust, nomaldīties, sabrukt, izšķīst, pazaudēt sevi un savu uzmanību, pārstāt pastāvēt, pirms esi sācis.

Reiz tas tā arī būs, bet tagad… Tagad, kamēr vēl ir iespējams, kā tikai iespējams, cik daudz iespējams, ir jāvēro un ar cieņu jārada sevī cilvēks.⠀
Un, ja tu radīsi uzmanīgi un centīgi – tas būs ļoti vērtīgs un liels ikdienas darbs, pret kuru izturēties ar cieņu un kura nekad nevar būt par daudz.⠀

Aglaja Datešidze
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis