Skaidri redzēt pasauli

skaidri redzēt1

Mēdz būt ļoti skumji, kad tev tuvs cilvēks, aizmiglojis savas acis ar dažādiem stereotipiem un iepriekšējo attiecību traumām, neredz tevi tādu, kāds tu esi.
Runā ar tevi, it kā tu būtu kāds cits. It kā runātu ar savu mammu vai tēti. Vai ar bijušo sievu vai vīru. Kā ar nepaklausīgu bērnu. Kā ar kaut ko ļoti svarīgu, bet – ne ar tevi. Runā ar saviem priekšstatiem par tevi vai ar “tavu iepriekšējo versiju”, neievērojot to faktu, ka tu jau sen esi mainījies, vai vispār nekad nesi bijis tāds, kādu viņš tevi grib redzēt.
Taču vēl sāpīgāk ir atklāt to, ka arī tu pats, refraktējot realitāti caur savām brillēm, dažkārt nevari ieraudzīt cilvēkus tādus, kādi viņi ir. Īpaši – pašus tuvākos un mīļākos, kuri atrodas tajā zonā, kur tu esi īpaši viegli ievainojams un visbiežāk aizstāvies. Ka ļoti bieži, pat tad, ja vēlies redzēt, vienalga neredzi. Vai baidies ieraudzīt. Vai pat vispār nevēlies redzēt.
Un tāpēc dažādiem cilvēkiem viss sanāk “kā parasti,” un tu atkal izrādies tai pašā vietā un atkal nesaproti, kā tur nokļuvi. Un šķiet, ka visi cilvēki ir vienādi. Taču patiesībā, tas tu tos redzi vienādus, izvēloties no kopējās bildes tikai tās detaļas, kas tiek cauri tavam filtram. Un kad uz sekundi, izrādās tev šīs barjeras vairs nav, kļūst brīnumaini, neērti un ļoti bieži kauns, jo tas ir neiespējami, visu laiku skaidri redzēt pasauli. Un kļūst priecīgi caur asarām no tā, ka tu kaut vai uz brīdi saproti, kā tad patiesībā ir.
Iespējams, kāds prot dzīvot “vienkārši tā” un viņam viss uzreiz sanāk, kā vajag. Un vēl ir apgaismoti ļaudis, kuri vienmēr pasauli redz skaidri. Taču vairumam cilvēku nākas pielikt pūles, lai tas notiktu.
Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Par tuvību, niknumu un riebumu

10403572_375931319198195_7931282901047292204_n

Ļoti bieži mēs kādu tā mīlam un baidāmies pazaudēt, ka pārstājam būt godīgi pret viņu. Savaldāmies un neizrādām savas dusmas, kad dusmojamies. Slēpjam savus aizvainojumus. Klusējam par to, kas var radīt trauksmi vai ievainot. Nesakām, ka vairs negribam, un ka mums kaut kas patīk. Ka mums vairs negaršo. Bet, iespējams, tieši tas nekad arī nav garšojis. Kaunāmies no tā, ka nevaram gūt baudu no kopā būšanas.

Cenšoties saglabāt tuvību, mēs izslēdzam visu, kas pēc mūsu domām var attālināt mūs vienu no otra. Atstājam tikai smaidu un mīļvārdiņus. Taču, kāda likteņa ironija, tieši tas mūs attālina vienu no otra. Dusmas krājas un kļūst par nenorijamu kamolu kaklā. Bet pēc tam izlaužas uz āru tādā straumē, kura noslauka visu savā ceļā. Un bezgalīgā savstarpējā tuvināšanās kļūst pretīga (jā arī tā notiek).

Un tieši šajā brīdī arī notiek attālināšanās. Attālināšanās un pazaudēšana. Skumjas, šķiršanās un bezizejas sajūta no tā, ka tev šķiet, ka esi izdarījis visu, ko varēji, lai saglabātu šīs attiecības, taču saņēmi pavisam pretēju rezultātu.

Viss sagrūst ne jau kādu ārejo iemeslu dēļ, bet no iekšējās intoksikacijas ar tām jūtām, kurām normālā gadījumā bija mazās dozās jaregulē distance starp cilvēkiem un jāsaglabā kustības līdzsvars vienam pret otru un vienam no otra.

Ja pastāvīgi kusties pretī kādam, tad galu galā tu viņā atduries. Atduries un sajūti pārsātinājumu, dusmas un riebumu.

Un vienīgais veids, kā saglabāt attiecības, ir nedaudz paiet malā. Vai pat nedaudz atgrūsties. Ieraudzīt atšķirību. Attālināties. Paskatīties no attāluma un attapties.

Un tieši tāpec ir radītas tas sajūtas, no kā mēs attiecības vairāmies: dusmas un riebums. Tās ir tuvības regulatori un stratēģiskā ziņā saglabā to. Mazās porcijās tās dod brīvību un telpu starp cilvēkiem, kurā var elpot un dzīvot. Un būt blakus ilgi vienotā dejā. Nedaudz tuvāk, nedaudz tālāk, vienmēr klausoties sevī, vai tā ir patiesība, vai nav.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Dzīve ir vairāk kā viens notikums

58676615_2326729594015434_5637478483937460224_o

Ķermenis ir lielāks, kā sajūtas tajā esot. Tajā var satilpt gan neaprakstāma bauda un ellišķīgas sāpes. Tās var sajust, pārciest un transformēt. Ir svarīgi to atcerēties tad, kad tev ir ļoti labi un ļoti slikti. Īpaši tad, kad ir slikti.

Psihe ir lielāka kā sajūtas. Viļņi nāk un iet, bet jūra paliek.

Liktenis ir lielāks kā viens lēmums. Jā, tas sastāv no lēmumiem, taču tas ir lielāks. Var rīt vai tieši tagad izlemt pa jaunam. Labāk tieši tagad, lai veltītu rītdienu jauniem lēmumiem.

Dzīve ir lielāka kā viens notikums. Tik daudz kas svarīgs notiks tev atvēlētajā laika gabaliņā, ja būsi godīgs pret sevi.

Attiecības ir lielākas kā viena saruna. Pat pati graujošākā. Turpinājums ir iespējams, ja tev tas ir vajadzīgs.

Eksperiments ir lielāks, kā viens mēģinajums. Tu dzīvo eksperimentā.

Viens gājiens ir mazāks kā visa spēle. Viens solis mazāks, kā ceļš. Vienkārši sper soli, bet pēc tam vēl vienu. Mēģini. Spēlē.

Tas nenozīmē, ka jāpārtrauc mēģinājumi. Vienkārši pārtrauc no neveiksmes taisīt traģēdiju. Apstājies. Vienu var mainīt tagad, citu pamēģināt rīt. Dzīve ir gara, ja katrs brīdis ir sirds izvēle.

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vājuma Manifests

izmisums

Es aizdomājos, kāpēc vienus cilvēka stāvokļus sabiedrība atbalsta, bet citus – ne. Labi ir būt labestīgam, priecīgam un veselam. Un pavisam nav labi būt bēdīgam, bezpalīdzīgam un apmulsušam.

Dažas jūtas tiek uzskatītas par negatīvām, ne tāpēc, ka ir kaitīgi tās pārdzīvot, bet tāpēc, ka tās ir sarežgīti pārdzīvojamas gan pašam cilvēkam, gan viņa līdzcilvēkiem. Rezonējot ar svešām sajūtām, klātesošie ieslīgst paši savos nepatīkamajos pārdzīvojumos.

Ceļā uz nobriedušu skatījumu uz sevi, mēs sastopam situācijas, kuras ir ļoti grūti pārvaramas. Tās ir vilšanās, skumjas, izmisums, bezspēks, trauksme vai bailes.

Tās atņem mums spēkus, gremdē un aizver. Un vēl ļoti smagi ir paciest to, kurš blakus tev slimo vai sastopas ar savu bezspēcību. Tas apstādina un nospiež it visu sev apkārt.

Ir daudz vieglāk pārmest, izolēt, apmētāt ar padomiem un nenovērtēt to, kurš tev blakus pārdzīvo savu bezspēcību, nevis paciest to.

Tāpēc, tveriet:
Vājuma Manifests

Man ir tiesības būt vājam. Pat tad, ja esmu vājāks par visiem.
Man ir tiesības būt bezpalīdzīgam. Pat tad, ja es ļoti stipri atšķiros no citiem. Pat tad, ja izeja ir tepat  blakus.
Man ir tiesības nezināt un nesaprast, kas notiek.
Man ir tiesības darīt kaut ko bezjēdzīgu, pat tad, ja kadam tas nepatīk.
Man ir tiesības gribēt to, ko neviens nesaprot.
Man ir tiesības nepaspēt un darīt visu savā tempā. Pat tad, ja citi mani steidzina.
Man ir tiesības būt slimam.
Man ir tiesības būt neefektīvam. Gan pašam par sevi, gan uz kopējā fona.
Man ir tiesības būt it kā attālinātam, pat tad, ja situācija prasa pilnīgu manu klātbūtni.
Man ir tiesības būt izmisumā.
Man ir tiesības būt sajukušam, pazudušam, izbiedētam, apmulsušam un šokā.
Man ir tiesības pašam sevi sagraut un tikai es pats par to atbildu.
Man ir tiesības nedzirdēt brīdinājuma signālus un neievērot acīmredzamo.
Man ir tiesības būt citu cilvēku izmantotam, pat tad, ja mani brīdināja.
Man ir tiesības just sāpes. Pat tad, ja es zinu veidus, kā no šīm sāpēm atbrīvoties.
Man ir tiesības skumt un raudāt. Man ir tiesības būt nenomierināmam, pat tad, ja citus tas padara bezpalīdzīgus.
Man ir tiesības ticēt meliem un ļsut manipulēt ar sevi.
Man ir tiesības būt upurim.
Man ir tiesības būt atkarīgam.
Man ir tiesības maldīties. Un atrasties tur tik ilgi, cik vēlos.
Man ir tiesības rīkoties pret savām interesēm un tikai es pats par to atbildu.
Man ir tiesības būt nelaimīgam.
Man ir tiesības nekur nekustēties.
Man ir tiesības apstāties savā attīstībā un man ir tiesības atpalikt.
Es cienu sevi jebkurā savā izpausmē.

Un tas, ka man ir tiesības, nenozīmē to, ka es tās izmantošu. Taču es vēlos pieņemt šīs tiesības kā daļu savas cilvēciskās dabas. Un es dodu šīs tiesības arī citiem tajā paša mēŗā.
Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS
Paldies Līgai Šīronai par ieteikumu

 

Laimīgam būt ir grūtāk kā nelaimīgam

laime nelaime

Abpusēja mīlestība un laime ir daudz sarežģītāks pārdzīvojums, kā nelaime un mīlestība bez pretmīlas.

Laimi var pavadīt trauksme, zaudējuma bailes un citas sarežģītas jūtas. Tajā pat laikā, nelaime ir skaidri redzams ceļš vienā virzienā. Pārdzīvot, izdzīvot, pārdomāt un iziet.
Bet laime ir daudz grūtāks dzīves uzdevums. Varētu pat teikt – filosofiska kategorija. Būt šeit un tagad, bez iespējas pieķerties gaidām.

Tāpēc tiem, kuri nav spējīgi pārciest laimi, uz laiku tiek iedota nelaime.
Treniņam.

Aglaja Datešidze

*******

Ja tu esi līdzīgs daudziem citiem meklētājiem, tad tu meklē laimi, vai pastāvīgi mierīgu prātu.
Problēma ir tā, ka laime un nelaime ir viena koka divi gali.
Ja tu spēsi atrast tādu pasauli, kurā eksistē koks ar tikai vienu galu, tad tu spēsi dzīvot dzīvi, kas sastāv tikai no vienas laimes.
Taču iedomājies, ka, ja dzīve būs viena vienīga laime, nebūs nekas, kas varētu kontrastēt ar to, un pēc kāda laika tev kļūs pavisam garlaicīgi.
Nelaime rodas no pašas laimes.
Tieši to nozīmē Jiņ-jan simbols (kopā savienotas melnā un baltā pusītes). Katrā pusītē atrodas otras punktiņš: melnajā – baltais, baltajā – melnais.

Var tās atdalīt un paņemt tikai balto pusīti, bet tad tā piepildīs sevi līdz veselumam – pati ar sevi. Tajā ir viņas pašas pretpola potenciāls.  Te nu arī ir šī simbola skaistums.

Ram Czi “Pie velna prātu!”
Foto: Tesnim
Tulkoja: Ginta FS

Uz laiku

laime8767

Abpusēja mīlestība un laime ir daudz  sarežģītāks pārdzīvojums, kā nelaime un mīlestība bez pretmīlestības.

Laimes sajūtu var pavadīt gan trauksme, gan bailes zaudēt, gan arī citas sarežģītas jūtas, savukārt bēdas ir ceļš vienā virzienā. Izdzīvot, izdzert, pārdomāt un iziet.

Bet laime ir sarežģītāks dzīves uzdevums. Vai pat, teiksim, filosofiska kategorija. Būt šeit un tagad, bez iespējas pieķerties kādām gaidām.

Tāpēc tiem, kuri pagaidām nav spējīgi pārdzīvot laimi, uz laiku tiek dota nelaime. Lai trenētos! (Uz laiku)

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS

Nav iespējams kļūt apgaismotam otra vietā

otra vietā

Dzīvot kļūst daudz vieglāk, kad beidzot atsakies no centieniem “nodarīt” cilvēkiem labu. Kad pārstāj dzīties pakaļ tuviniekiem, cenšoties viņiem iespiest cieši aizvērtajā mutē to, kas, tavuprāt, viņiem šobrīd ir noderīgi.
Visas svarīgās domas un dzīves patiesības divdesmit četras stundas diennaktī, septiņas dienas nedēļā guļ pašā virspusē. Tās lido gaisā, un tas, kam tās vajag un kas tām ir gatavs, var tās pieņemt jebkurā mirklī. Un tikai viņš pats!
Nav iespējams emocionāli izaugt un pieaugt kāda cita vietā. Nav iespējams cita vietā izdarīt nevienu kustību. Nevienu ieelpu.
Un tad dzīve iegūst pavisam citu filosofisko nozīmi, kad tu esi atbildīgs tikai par sevi. Un sāc novērtēt visus tos patstāvīgos soļus, kurus sper citi – apkārtējie.
Jo tas ir atsevišķs, no tevis neatkarīgs liels brīnums.
Aglaja Datešidze
Foto: Aleksandra Bochkareva
Tulkoja: Ginta FS