Ja es gribētu kaut ko novēlēt sev, tad tas būtu vēl lielāku cieņu pret garīgo darbu, ko es un mēs visi darām ikdienā. Ne tāpēc, ka esam forši, bet tāpēc, ka esam tikai cilvēki.
Mūsu pasaule kustās no nebūtības nebūtībā un mēs, kā tās neatņemama daļa, sajūtam to ar katru savu šūnu. Gravitācija darbojas, laiks iet, vējš pūš, vecākie mūs pamet, jaunie dzimst. Pat visstiprākais pakāpeniski sairst. Ko tad lai saka par cilvēka psihi? Ir tik viegli noslīkt, palikt, kļūdīties, pazaudēties, izšķīst, pazaudēt savu uzmanību, pārstāt būt, vēl pat īsti neuzsākot dzivot. Reiz tā tas arī būs, bet šobrīd…
Šobrīd, kamēr vēl tas iespējams, kā tikai iespējams, cik vien iespējams, ir jāvēro, jārada, jāmeklē un ar cieņu jārada sevī cilvēks. Un, ja radām pa īstam rūpīgi, tas ir milzīgs ikdienas darbs, pret kuru izturēties var ar nobrieduša cilvēka cieņu, kuras nekad nebūs pietiekami. ⠀
Aglaja Datešidze Foto: Valeriia Miller Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ja tevi nenovērtē, tas nozīmē, ka: – tu esi vērtīgs – tāpēc, ka devalvēt var tikai vērtīgo; – no tevis vēlas attālināties, bet vienkarši to izdarīt nav iespējams; – tevi grib nopirkt “pa lēto” un gatavo tam augsni, gluži kā biržā; – uz tava rēķina vēlas pašapliecināties; – tev nevēlās maksāt un negrib tev izteikt pateicību; – tavu vērtību ir sarežģīti paciest kādam ar vāju pašapziņu; – kāds salīdzina un saprot, ka zaudē; – kāds, sastapies ar tevi, nevēlas mainīties; – kāds negrib just šķiršanās sāpes, vilšanos, salīdzināšanu, tuvošanos, attālināšanos, atvērtu sirdi un visu pārējo, kas mēdz būt attiecībās; – tevis aizskarti…
Jebkurā gadījumā, tas nenozīmē, ka esi bezvērtīgs. Vienalga kas, tikai ne tas. Nenovērtēt var tikai vērtīgo.⠀
Daudzi cilvēki jautā: kā atzīt/sajust/saprast savu vērtību.
Man jūs jāapbēdina, bet vērtība, tāpat kā priekšstats par sevi veidojas no ārpuses. No paša jūsu ieņemšanas brīža. Kāds ļoti grib, gaida, iznēsā, mīl, auklē, lutina, mīļo, atspoguļo, pacieš. Tas, protams, ir ideālais variants. Ja cilvēku pareizi (viedi un mīlot) audzināja un atspoguļoja, tālāk viņš iemācīsies to darīt patstāvīgi. Redzēt sevi, iepazīt, atbalstīt, izzināt un mīlēt. Un viņam nebūs jautājumu par pašvērtību. Tā ir a`priori viņa aizsardzība jau kopš dzimšanas un pat vēl agrāk.
Otrs ceļš ir PATSTĀVĪGAIS, kas balstās uz mēģinājumiem un kļūdām, pārdodot sevi “par lēto”, viļoties un burtiski iešujot šīs savas vērtības savā esībā. Ieguldot sevī tik daudz, ka ar laiku kļūst skaidrs, cik tu patiešām vērts esi. Un, jo vairāk sevī esi iegudījis, jo lielāka tava vērtība, neskatoties uz grumbām un “iznēsāto kažociņu”. Neskatoties ne uz ko. Iespējams, ka tas nav no laika, kad biji mammas vēderā, taču tas ir ne mazāk vērtīgs. Vai pat vēl vērtīgāks, tāpēc, ka ir skaidrs katrs solis un katrs solis ir ierakstīts atmiņā. Un katrs solis IR TAVS.
Par ikvienu pareju jaunā līmenī mēs maksājam ar krīzi. Tā vai citādi. Par savu identitāti mēs maksājam ar kaunu. Par izeju no līdzatkarības mēs maksājam ar šķiršanos. Par piedzimšanu mēs maksājam ar sāpēm. Par tuvību – ar kompromisiem. Par brīvību – ar vientulību. Un tā tālāk.
Ja cilvēks ilgi paliek lomā, kura sen sevi ir izsmēlusi, viņš klusītiņām sāk slīdēt lejup uz sava emocionālā bankrota pusi. Viņam nav vairs ne spēka, ne motivācijas, ne intereses. Tādu cilvēku mums apkārt ir ļoti daudz. Mammas, kuras ar saviem pusaudžiem runā kā ar divgadīgiem berniem. Direktori, kuriem nospļauties uz atskaitēm. Trīsdesmitgadīgas nimfomānes. Mūžīgie studenti – cienījami vīri, patiesības meklētāji ar plikiem dibeniem un vēl virkne citu personāžu.
Jo ilgāk tu uzturies sevi sen izsmēlušā lomā, kura tevi iztukšo, jo vairāk tu kļūsti par to personāžu, kura replikas vienmēr ir paredzamas un visi gājieni sen zināmi. Direktori bankrotē, nimfomānes pavedina, mātes vaino un tā tālāk.
Ko tur daudz sacīt? Galu galā vajadzētu noskaidrot, kāda tad ir morāle. Taču tai nebūs jēgas brīdī, kad tava paša krīze tev stāv deguna galā kā milzīgs tumšūdens ezers, kurā jāienirst pilnībā, nezinot, vai pietiks gaisa lai uznirtu. Jābūt gatavam noslīkt, tā arī ezera dibenu nesasniegušam. Vai arī aizskart to ar savu paša galvu un uznirt otrajā pusē. Būt gatavam tam, ka neesi gatavs.
Cilvēkiem, kuri dodas savā krīzē, ir ilūzija, ka viņi spēs saglabāt savu dzīvi neizmainītu. Tos pašus sakarus, to pašu seju, to pašu līmeni. Taču krīze – tās vienmēr ir pārmaiņas. Pirmkārt tā pārmaiņas, ko ir visgrūtāk mainīt. Pretējā gadījumā tā nebija nekāda krīze.
Agri vai vēlu nāksies tajā ieiet. Ilgi kavējoties krastā, tu vienalga maksā ar savu laiku, saviem spēkiem un gala rezultātā – ar savu dzīvi. Vienalga.
Es esmu cita. Ne labāka, ne sliktāka. Bet cita. Es negribu kaut ko nepareizu. Es gribu citu. Es neesmu vairāk vai mazāk veiksmīga, es eju savā virzienā. Ne ātrāk un ne lēnāk. Es eju ar savu ātrumu. Man nav jābūt līdzīgai. Man nav obligāti jāatšķiras. Es esmu cita.⠀
Jo tuvāk mēs esam labsajūtai, jo tuvāk ievainojamībai. Tāpēc, ka labsajūta ir iespējama tad, kad cilvēks savienojas ar sevi, pārstāj analizēt un vienkārši izdzīvo to, kas ar viņu notiek.
Jo tuvāk mēs esam vieglai ievainojamībai un tas nozīmē – tuvāk patiesām jūtām, jo zemāka kontrole. Un, jo zemāka kontrole, jo tuvāk virspusei ir viss, kas ticis turēts sevī. Tāpēc cilvēkiem, kuri aiztur sāpes, niknumu, dusmas, bēdas vai bailes, labsajūta ir gandrīz nepieejama.
Labsajūta un ievainojamība ir nedalāmas. Nav iespējams ieslēgt visas jūtas un izslēgt to, kas nav izdzīvots. Un, kā tikko samazinās kontrole, aizturētais un paslēptais izpeld virspusē un kļūst skaidri redzams.⠀
Var meklēt labsajūtu, mēģināt to noķert, dzīties pēc tās, tēlot to vai samierināties ar tiem pilieniem, kuri izsūcas caur kontroli, neizlaižot sāpes. Slēpt sāpes vēderā, kurš pampst, iekritušajās krūtīs, saliektā mugurā vai saspringtos muskuļos.⠀
Tāpēc sāpes un labsajūta ir tik cieši saistītas. Tas nenozīmē, ka labsajūta nav iespējama bez sāpēm. Un vēl jo vairāk, tas nenozīmē, ka sāpes ir labsajūta.⠀
Ja sāpes ir izspiestas, tad ceļš uz labsajūtu ved caur sāpju izdzīvošanu. Ejot tām cauri, mainot un atlaižot.⠀
Tas pats ir ar tuvību. Jo vairāk tuvības, jo vairāk ievainojamības. Jo vairāk ievainojamības, jo mazāk kontroles. Jo mazāk kontroles, jo sarežģītāk slēpt sāpes. Un sanāk, ka tuvība daudziem cilvēkiem ir gana sāpīga. Ne tāpēc, ka tuvība ir sāpes. Bet tāpēc, ka tuvībā sāpes nav iespējams ignorēt. Un tad nākas vai nu bēgt no citiem cilvēkiem, vai padarīt attiecības formālas, vai arī tās izdzīvot un atlaist, saprotot svešu sāpi un palīdzot sev un partnerim pa īstam sastapt vienam otru.⠀
Sāpju atlaišana un izdzīvošana nevar būt nesāpīgs process. Tas nevar būt tīri racionāls. Nepietiek ar to, ka pasaki: “Es atlaižu šīs sāpes”. Tās nāksies pieņemt un izdzīvot. Ieet tajās kā miglā, kurā pēc taustes nākas meklēt izeju. Padoties tām, kā straumei, cerībā, ka tā tevi aiznesīs tur, kur tev vajag. Ienirt kā vilnī, nepārstājot elpot, zinot, ka agri vai vēlu tas izmetīs tevi krastā un atkāpsies.⠀
Tad ceļs uz ievainojamību un iespējamo labsajūtu būs brīvs. Un tas ir reāli. Pa īstam. Un šeit un tagad, gandrīz bezgalīgs.⠀
Visi sen jau zina formulējumu: ja tev kaut kas nepatīk otrā cilvēkā, tas jāatrod savā ēnas pusē. Meklēt, pieņemt, pētīt un tad tevi “atlaidīs”… paliks vieglāk.
Taču, vai maz kas tev cilvēkos nepatīk? Ja centīsies visu pieņemt un “izrakt”, tas aizņems ļoti daudz laika. Ja nu nepatīk, tad nepatīk. Iespējams, kaut kas tev vienkārši neder. Piemēram, smaržas ne tās vai ģērbšanās stils.
Tāpēc, pirmkārt, ir vērts pievērst uzmanību tam, kas tev AKTĪVI nepatīk. Tām situācijām, kad tā vietā lai vienkārši aizietu no partnera, tu paliec blakus un turpini viņu aktīvi pārtaisīt, apvainot vai kaunināt. Un nespēj nomierināties. Tu viņam paskaidro, kāpēc viņam nav taisnība un nevari nomierināties.
Augsts enerģijas līmenis vēsta par to, ka tu personīgi pieslēdzies situācijai, un tāpēc ir vērts pievērst uzmanību sev, jo nemēdz būt pareizu vai nepareizu cilvēku, situāciju vai lēmumu, ir tikai personīgā attieksme, kas mainās, paplašinoties sevis izpratnei.
Kā iemācīties sadzirdēt savas vajadzības? Cilvēki, kuri raduši būt visiem labi un ērti, ļoti bieži nedzird savas vajadzības un nespēj citu klātbūtnē atslābināties. Tāpēc viņi var izskatīties apmulsuši, kad tiem jautā: “Ka tev klājas? Kā tu jūties?” Taču lietišķi viņi kļūst tad, kad nokļūst ierastajā palīga, mocekļa, barotāja vai aizstāvja lomā. Tas bieži notiek ar cilvēkiem ap gadiem 50. Tiem, kuri vēlas atrast sevi, nākas palikt vienatnē ar sevi, lai būtu iespēja tikt skaidrībā ar savām vajadzībām. Iziet savu iekšējo, autentisko procesu un piedzimt no jauna. Vairs ne kāda cita, bet sevis dēļ. Atvienoties un iziet no ierastās lomas ir ļoti grūti. Attapties iekšējā tukšumā un sastapties ar jautājumiem, kurus atrisināt vari tikai tu pats. Viens un tikai savā veidā. Tas ir baiļu punkts, panikas un resursa punkts, kuru apzināti izejot, tu piedzimsti emocionāli un jau pilnīgi. Pa īstam.
Ja mēs esam dzīvi, tātad mums ir jūtas. Pat tad, ja neprotam just.
Var šķist, ka būšana kontaktā ar jūtām nav saistīta ar dzīves kvalitāti. Taču tie ir maldi. Jūtas ir resurss savu mērķu sasniegšanai, pašrealizācijai un sevis aizsargāšanai….
Tomēr ne visas jūtas ir patīkamas. Dažas no tām ir ļoti grūti pārciest. No tām gribās noslēpties, aizslēgties, atteikties. Neskatīties sāpju virzienā.
Būt nobriedušam nozīmē nepadoties šim kardinājumam. Bet izdzīvot… Katru brūci, katru neveiksmi.Ikkatrā sajūtā slēpjas milzīgs potenciāls. Pārdzīvoto un pieņemto sāpju vietā var izaugt brīnišķīgi ziedi. Ja runājam par savām bēdām, paužam agresiju, dodam iespēju izpausties skaudībai un greizsirdībai.
Taču mēs esam pieraduši nobloķēt savus pārdzīvojumus. Turklāt šie bloki efektivitātes ziņā līdzinās paslēpēm, ko spēlējām bērnībā, kad pietika vien aizmiegt acis…
Diemžēl nobloķētās emocijas nekur nepazūd. Tās paliek galvā kā uzmācīgas domas. “Iespŗūst” ķermenī kā sāpes, kuru izcelsme nav saprotama. Dažkārt traumas izpaužas likteņa līmenī, liekot cilvēkam daudzkārt nokļūt vienā un tajā pašā situācijā.
Nav burvju tabletes! Nav iespējams noskatīties filmu Youtube un momentā izmainīt savu dzīvi. Grāmatu nevar salīdzināt ar dzīva cilvēka siltumu. Universālie padomi neņem vērā tavu personīgo dzīves stāstu. Nav tabletes, no kuras visas sāpes pazudīs.
Ļoti žēl, ka bieži vien internetā runā pavisam ko citu. Katru dienu sociālo tīklu laika joslā tu redzi skaļus un neiedomājamus solījumus. Taču viegli risinājumi neved pie dziedināšanās un pieaugšanas.
Cilvēks, kurš slēpjas no savām emocijām, zaudē kontaktu ar realitāti. Viņš kļūst par vieglu mērķi manipulācijām un māņiem. Viņam ir grūti izveidot harmoniskas attiecības. Ļoti bieži viņš kļūst par līdzatkarīgo un cieš no vientulības. Mocās nemīlamajā darbā, apēd iekšējo neapmierinātību un dusmas. Grib būt pieņemts un pamanīts, bet tā arī neuzdrošinās iziet gaismā. Viņš izgāž savas dusmas uz tuvajiem un pēc tam mokās vainas apziņā. Izmisīgi sapņo par to, kā izmainīs situāciju. Bet gala rezultātā stāv uz vietas.
Un tas viss rada vienu vienīgu milzīgu sajūtu “SLIKTI”. Ar kuru absolūti nav skaidrs, ko darīt un kā rīkoties.⠀
Padomju laikā mūsu vecāki, tātad arī mēs visi, traumējāmies. Šodien mums ir izvēle. Samierināties ar šo “SLIKTI”, atkal un atkal atlikt savu dzīvi, kļūstot par apstākļu vergiem. Vai arī radīt jaunu realitāti, kurā ir atbalstoša atmosfēra, laba un uzmanīga attieksme pret iekvienu sajūtu, godīgums un rūpes par sevi.
Ir terapijas grupas, kurās cilvēki ar līdzīgu dzīves gājumu viens otru var atbalstīt, kur ir lieliski skolotāji un kur cilvēks beidzot var atklāt savas neizpaustās jūtas un tikt skaidrībā ar problēmām, kas atkārtojas, paskatīties uz sevi silti un saudzējoši. Iespējams, pirmo reizi dzīvē….
Aglaja Datešidze Foto: Alexandra Bochkareva Tulkoja: Ginta Filia Solis
Dzīve apstājas mirklī, kad, tā vietā, lai būtu laimīgs, tu izvēlies būt pareizs. Drīzāk, dzīve neapstājas, bet tu tajā apstājies.
Ja tev vienmēr ir taisnība, tev nekad nebūs sāpīgi, taču dzīvs tu arī vairs nebūsi. Un stāsts nav par to, ka kāds tev kaut ko ir parādā. Bet gan par to, ka tu turpini stāvēt izstieptu roku un pieprasīt neiespējamo, kad iespēja sen ir palaista garām. Tu krāj un krāj savu taisnību, tā vietā, lai sāktu skumt par vērtīgo, pazaudēto, vitāli nepieciešamo, bet nenotikušo.
Tu vari mūžīgi pieprasīt parādu no nabaga, gaidīt, kad mirušais modīsies, un kliegt uz kurlo. Tu vari būt uzstājīgs, izgudrot jaunus veidus kā pārliecināt, raudāt, sist, taču dzird to tikai tur, kur var dzirdēt. Dod tikai tur, kur ir ko dot. Bet tur, kur nekā nav, neko nedos, pat tad, ja tev ļoti vajadzēs. Iespējams, ka tev kaut kas arī pienākas no rūgtas mīlas, rūpēm, uzmanības un visa tā, ko tu centies izlūgties, taču tā šeit nav. Apcirkņi ir tukši. Un vienmēr tādi ir bijuši. Pretējā gadījumā ar savu neatlaidību tu jau sen būtu saņēmis to, ko vēlējies.
Bet dzīve iet un tu stāvi uz aukstās ielas ar spocīgu cerību brīdī, kad jau sen bija laiks atzīt zaudējumu un ar sāpi sirdī kustēties tālāk. Turp, kur grib tevi dzirdēt un var tev iedot. Tur, kur durvis vaļā un ir izeja. Tur, kur tu esi dzīvs un cilvēki dzīvi.
Ginta Filia Solis 