Par saiknes zaudēšanu ar sevi

pexels-ethan-jones-3222386

Ļoti bieži man prātā iešaujas doma, ka ir vērts rīkoties tā, kā dara visi. Vai arī, ka laiks steidzina un kaut kas taču jādara. Vai arī, ka visiem ir, bet tev nav. Vai arī, ka tu esi kaut kāds – ne tāds un galīgi nelīdzinies citiem. Un vēl domas par to, ka “vajag”, “ir laiks” un “pareizi”.
Tad nu, lūk, ļoti bieži tāda pāreja uz “sociālajām” programmām liecina par to, ka tu esi pazaudējis saikni ar sevi. Par to, ka tu esi pazaudējis saikni ar savu paša personīgo laiku. Un pašam savu notikumu gaitu.
Ar savu kodolu un iekšpasauli.

Taču patiesībā katram cilvēkam ir savs dievišķais grafiks. Ir savi ceļi un tikai savas vēlmes. Un, ja visiem ir jau laiks, tad iespējams, tev vēl nav. Un, ja visiem ir, bet tev vēl nav, tad, iespējams, tam ir kaut kāds savs iemesls. Un šis iemesls var būt pavisam ne tas, ka esi sliktāks par citiem. Un vēl tas, ka tu vēl neesi nonācis līdz tam, un turpini risināt savus uzdevumus.
Un vēl patiesība ir tā, ka visi cilvēki, lai arī līdzīgi, tomēr nav vienādi. Un, ja tu saproti, ka esi ne tāds kā citi, tad tā arī ir. Tu neesi tāds, kā citi, bet kaut kāds nedaudz savādāks. Ar visām savām vēlmēm.

Viena no brīnišķīgākajām sievietēm, kuras esmu satikusi savos 38 gados, man teica, ka vēlas otro bērniņu. Un, kad es viņai vaicāju, kāpēc tad viņa nedzemdē šo otro, kad viņas pirmajai meitai ir jau 7 gadi, viņa man vienkārši pateica: vēl nav laiks. Tā vienkārši un nepiespiesti. Neskatoties uz to, ka viņai ir vīrs un ir vēlme radīt bērniņu, tajā mirklī viņai nebija īstais brīdis.
Iedomājieties?!

Es atceros, ka toreiz tas mani šokēja, jo manā realitātē viņa vienkārši palaida garām savu laiku.

Manas padomju laika medicīnas stereotipiem piebāztās smadzenes absolūti to nesaprata un uzreiz piekarināja viņai birku “vecdzemdētāja”.
Bet pēc tam es sapratu, ka viņa vienkārši ir ļoti spēcīgi vienota ar sevi un jūt, kad tieši viņai būs īstais laiks. Un tiešām, pēc gada es uzzināju, ka viņa ir stāvoklī. Un tieši uz saviem 40 gadiem viņa mierīgi piedzemdēja veselu puiku. Un šis stāsts man ļoti daudz ko iemācīja. Iemācīja to, ka mierīga savienošanās ar savām īstajām vēlmēm katru laika sprīdi aizvedīs tevi tur, kur vajadzīgs.

Tā kā, iespējams, katru reizi, kad skatoties sociumā tu sajutīsi, ka “laiks spiež” un “būtu laiks”, ir vērts sev pajautāt:
– Ko es šobrīd patiešām vēlos?
– Kas šobrīd man patiešām ir svarīgi?
– Kam domāts šis dzīves periods?
– Kādas ir manas personīgās prioritātes un uzdevumi?
– Es šo vēlos pa īstam, tas nāk no iekšienes, vai arī tā ir trauksme un bailes nepaspēt un nebūt tādai kā citi?

Un tad viss var nostāties savās vietās. Un kļūs daudz mierīgāk. Un no iekšienes tu spēsi spert soli turp, kur patiešām vēlies iet. Pēc tam vēl vienu. Un vēl vienu. Un tā, pamazītēm tu aiziesi līdz mirklim, kad ārējā realitāte pilnībā atspoguļos iekšējās vēlmes. Ne tāpec, ka “vajag”, vai “ir pieņemts”, bet tāpēc, ka tā ir tava patiesība.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tevi kāds kritizē, pazemo?

106989357_1491400947730732_5903361228010792950_n

Gadās, ka cilvēks no taviem vārdiem jūtas burtiski sagrauts. Vai arī pazemots tavas uzvedības rezultātā. Viņš uztver tavus vārdus “man ir grūti būt blakus tev” vai “kad redzu tevi, es uztraucos” kā skarbu kritiku vai smagu “uzbraucienu”. Bet tu pēc tam sēdi un nesaproti, ko gan tādu es pateicu. Un pārdzīvo, ka pavisam nejauši un negribot esi kļuvis otram cilvēkam par briesmīgu monstru un nekāda taisnošanās te nepalīdzēs.

Vai arī gadās, ka cilvēks tev paziņo, ka tu viņu esi pazemojis, taču tajā pat laikā tev pat prātā nekas tamlīdzīgs nevarēja ienākt. Un tu atkal esi nesaprašanā. Kā kaut kas tāds varēja notikt?

Patiesībā ārēji vārdi var cilvēku ievainot tikai tad, ja tie sakrīt ar to, ko viņam pašam saka viņa “iekšējais kritiķis”.

Un cilvēku, izrādās, ievaino nevis kāda cita vārdi, bet paša spēks, kas vērsts pašam pret sevi.

Ir cilvēki, kurus pat gribētos aizvainot. Vai arī vienkārši līdz viņiem aizklauvēties, taču neizdodas. Viņos neatsaucas tas, ko mēs sakām. Ir taču viedais stāsts par to, kā nepazīstams cilvēks iespļāva Budam sejā, bet tas pajautāja: “Vai kaut kas vēl?”. Šis spļāviens psiholoģiski Budu neķēra, tāpēc, ka viņa attieksme pašam pret sevi nebija cietsirdīga.

Ja kāds tevi vēlas pazemot vai aizskart, bet tu sevī nejūti pazemojuma sajūtu, nekāda pazemojuma nebūs. Tapēc, ka tevī tā nav.

Tāpēc kritika un pazemojumi, kurus saņem no citiem, – ir tikai iekšējo figūru projekcija ārējā pasaulē. Ar to tad arī ir vērts strādāt. Tu kritizē sevi. Tu pazemojies. Ja sapratīsi, kāpēc tu to ar sevi dari, ļoti daudzas ārējās norises ieraudzīsi pavisam citā gaismā.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Redzēt skaistumu

101708663_1464107847126709_5290490657368965120_n

Psihoterapijā ir tā saucamais nobriešanas periods (ne tikai psihoterapijā, dzīvē arī tāds ir), kad pārstāj redzēt skaistumu, toties lieliski redzi ļoti daudz simptomu: šķību kaklu, izvalbītas acis, iekritušas krūtis, projekcijas, pārneses. Un ir milzīga vēlme ar to visu strādāt.

Un tā 10 gadus un vēl vairāk. Un tas ir mokoši! Tu pārstāj lasīt klasiķus un iet uz teātri. Tur taču ir viss sāpīgais, bet tev tā visa darbā jau ir pietiekami.

Bet pēkšņi, vienā mirklī tu samierinies. Kļūsti maigāks un pārstāj sevi nemitīgi ievainot pret pasaules nepilnību asajiem stūriem. Tu kļūsti viedāks.

Un pēc tam, hop, un atkal sāc redzēt skaistumu. Bet jau daudz pilnīgāk. Neatceļot visu, ko zini, vienkārši atkal redzi detaļas, jēgu, likteņus, sejas, plecus, kaklus, lāpstiņas un piepampušās marmora statuju vēnas Aleksandra parkā …
Jo nav taču nekā cita, izņemot detaļas. Un arī simptomus redzi, gan savus gan otra, un mīli un dusmojies un skumsti vienlaicīgi.
Un viss ir apjomīgs. Un, protams, mīli daudz vairāk, neskatoties uz visu šo putru. Un katra detaļa, katrs kauliņš, katra dzīsliņa, piliens var kļūt par tavas mīlestības pieskāriena punktu.

Galvenais, lai pietiktu laika.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tevi kāds kritizē? Pazemo?

64311834_1903109653122182_6990297168183558144_n

Gadās, ka cilvēks no taviem vārdiem jūtas burtiski sagrauts. Vai arī pazemots tavas uzvedības rezultātā. Viņš uztver tavus vārdus “man ir grūti būt blakus tev” vai “kad redzu tevi, es uztraucos” kā skarbu kritiku vai smagu “uzbraucienu”. Bet tu pēc tam sēdi un nesaproti, ko gan tādu es pateicu. Un pārdzīvo, ka pavisam nejauši un negribot esi kļuvis otram cilvēkam par briesmīgu monstru un nekāda taisnošanās te nepalīdzēs.

Vai arī gadās, ka cilvēks tev paziņo, ka tu viņu esi pazemojis, taču tajā pat laikā tev pat prātā nekas tamlīdzīgs nevarēja ienākt. Un tu atkal esi nesaprašanā. Kā kaut kas tāds varēja notikt?

Patiesībā ārēji vārdi var cilvēku ievainot tikai tad, ja tie sakrīt ar to, ko viņam pašam saka viņa “iekšējais kritiķis”.

Un cilvēku, izrādās, ievaino nevis kāda cita vārdi, bet paša spēks, kas vērsts pašam pret sevi.

Ir cilvēki, kurus pat gribētos aizvainot. Vai arī vienkārši līdz viņiem aizklauvēties, taču neizdodas. Viņos neatsaucas tas, ko mēs sakām. Ir taču viedais stāsts par to, kā nepazīstams cilvēks iespļāva Budam sejā, bet tas pajautāja: “Vai kaut kas vēl?”. Šis spļāviens psiholoģiski Budu neķēra, tāpēc, ka viņa attieksme pašam pret sevi nebija cietsirdīga.

Ja kāds tevi vēlas pazemot vai aizskart, bet tu sevī nejūti pazemojuma sajūtu, nekāda pazemojuma nebūs. Tapēc, ka tevī tā nav.

Tāpēc kritika un pazemojumi, kurus saņem no citiem, – ir tikai iekšējo figūru projekcija ārējā pasaulē. Ar to tad arī ir vērts strādāt. Tu kritizē sevi. Tu pazemojies. Ja sapratīsi, kāpēc tu to ar sevi dari, ļoti daudzas ārējās norises ieraudzīsi pavisam citā gaismā.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Briedums un pieņemšana

bumbieris1

Nobriedis cilvēks ir kā nogatavojies auglis. Piemēram, bumbieris.

Bumbieris nav ideāls, tomēr tas nevēlas būt kaut kas cits. Necenšas ar personības izaugsmes treniņu palīdzību no bumbiera pārvērsties par persiku. Netēlo, ka ir banāns, kurš šodien vienkārši nav formā. Necenšas sevi ar dažādām modernām diētām novest līdz ķirša izmēriem. Nestāsta pasakas par to, ka bērnībā bija līdzīgs mazam mandarīnam. Tas pieņem sevi kā bumbieri.
Vietumis nedaudz iebojājies, vietumis ar cietu mizu, bet citur ar foršu apetelīgu sāniņu.

Un, protams, ar bumbierim raksturīgo bumbierveida formu.Tā arī nobriedis cilvēks. Viņš nav ideāls. Viņš jau kādu laiku ir pacīnījies ar savu dabu, vīlies, izmisis, samierinājies, pieņēmis, izstudējis un sācis izmantot to, kas viņā ielikts.
Tāpēc ari izskatās harmoniski jebkurās savās izpausmēs. Un tas ir ne tikai pieredzes, bet arī izvēles rezultāts.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vainas sajūta

vainas sajta2

Vainas sajūta ir viena no galvenajām sociālajām sajūtām, uz kurām balstās mūsu sabiedrība.
Tā nospiež, saliec muguras, atņem izvēles iespējas, atstāj uz vietas, traucē tuvībai.
Tā tur kopā cilvēkus, kuri viens otru nemīl, neļauj mierīgi gulēt, izpaužas kā slimību simptomi un liek sakost zobus. Tā izpaužas kā vainas sajūta pret vecākiem, draugiem, tuvākajiem un pat pret sevi.
Vainas sajūta ir vajadzīga lai saturētu dusmas un regulētu uzvedību.
Ar tās palīdzību ir ļoti viegli manipulēt ar cilvēku. Tā ir neizbēgama tur, kur kopā sadzīvo daudz ļaužu.
Katram ir jāiemācās apzināties tās saknes un prast ar to strādāt. Kaut vai tikai tāpēc, lai izdarītu dzīves izvēli ne tikai no vainas sajūtas, bet arī no savām vēlmēm, intereses un mīlestības.
Ja kaut reizi izdarīsi šo darbu, pārmaiņas būs neizbēgamas.
Dzīvē parādīsies vairāk brīvības un mazāk piespiedu kartā darītā.
Un pavērsies tādas iespējas, par kurām pat neesi sapņojis.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Bērnišķīgās pieaugušo attiecības

88438133_2373978099368666_845001422117273600_n

Dažkārt mēs iesaistāmies pieaugušo attiecībās, lai saņemtu to mīlestību, kuru nesaņēmām bērnībā. Un cenšamies bērnišķīgos veidos nopelnīt šo pieaugušo mīlestību.
Ar paklausības un pasivitātes palīdzību, jo labos un ērtos nav pieņemts pamest.
Ar cīņas par varu palīdzību, tāpēc, ka, jo vairāk kontroles ir mūsu rokās, jo lielāka ticamība, ka attiecības tiks izglābtas.
Ar pasīvās agresijas palīdzību, jo atklāti pastāstīt par savām jūtām ir neierasti un bail.
Ar manipulāciju palīdzību, jo tā izturējās pret mums un šis mehānisms lieliski nostrādāja (kaut arī atņēma mums tiesības uz izvēli).
Mēs lienam vai no ādas laukā, lai nopelnītu mīlestību – ejam uz sieviešu kursiem, mācamies iedvesmot, parvēršamies par Dievietēm, Pasaku Fejām un Kārdinātājām.
Tā bērnišķīgi mēs tēlojam jebko, tikai ne sevi. Un attiecības saņemam vairs ne ar mums.
Mēs vēlamies laimi, bet saņemam trauksmi. Bailes, ka, ja izlaidīsim no rokām stūri, mūsu kuģis noteikti uzskries zemūdens klintīm. Aizmirstām jūtām. Salauztai tuvībai. Aukstumam un spriedzei, tāpēc, ka viens solis sāņus un mūs atstās vienas.
Mēs taču zinām, kā tas ir. Mēs atceramies savu vecāku attiecības. Mēs taču dzirdējām, kā mamma raudāja, kad tēva peidžerī atrada ziņas no citām sievietēm. Redzējām, kā vectēvs dzēra un vecmāmiņa skraidīja un meklēja viņu pa svešām garāžām.
Un, kad mums saka, ka var būt arī savādāk, mēs apmulstam. Jo mums šķiet, ka savādāk var būt tikai citiem. Bet mums ar mūsu pagātni un iedzimto toksiskumu, nav nekāda iemesla gaidīt siltumu bez ciešanām.
Tikai censties, cīnīties, iekarot, paciesties, turēt, ciest…. tikai hard-core. Lai ar stangām no otra izvilktu to, kas mums pienācās bērnībā.
Kamēr mums vēl ir spēki, mēs vēl vārāmies šajā katlā, lai arī barojamies no mokām un sāpēm. Bet, kad visi resursi cīņai ir izsmelti, mēs beidzot apstājamies.
Un redzam, ka vairs nav svarīgi, kā tur citiem var būt. Svarīgi ir tas, kā tagad tas ir MAN, – un vairs tā būt nedrīkst.
Un šajā brīdī liktenīga var būt kompetenta palīdzība – to cilvēku padomi, kuri paši izgājuši caur šīm sāpēm un spējuši izaugt savās attiecībās, profesionāls atbalsts un prakses, kas palīdz atjaunot resursus.
Novēlu tev harmoniju attiecībās ar visiem svarīgajiem sev cilvēkiem!

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Pēdējo divu gadu mans labākais skolotājs, atbalsts un profesionālā palīdzība ir Inese. Viņas skolas un personīgā izdzīvotā pieredze ir fantastsks palīgs un atbalsts mums – latviešu sievietēm. Tas vienlaikus ir viedums, vieglums, dziļums un neierasti daudz mīļuma un siltuma.
Un tieši tāpēc aicinu citas sievietes tieši uz Ineses semināriem, jo savā dzīvē redzu, kā “darbojas” praksē šīs iegūtās zināšanas.

Ginta

Uzticēšanās vīriešiem sākas no uzticēšanās sievietēm

apskaut1

Sievietei uzticēšanās vīriešiem sākas no uzticēšanās sievietēm – precīzāk, savai mammai. Iespēja tēvā ieraudzīt vīrieti atnāk pēc tam, kad izveidojušās stipras, brīvas un uzticēšanās pilnas attiecības ar mammu.

Ar iespēju vienmēr atgriezties mammas aizstāvībā. Kad nav vajadzības stāvēt ar trīcošiem ceļiem vīrieša priekšā, skatoties uz citām sievietēm kā sāncensēm, kuras gatavas pie pirmās iespējas ķerties klāt rīklei.

Šī alianse ar mammu veidojas caur saplūšanu, atdalīšanos, bet pēc tam sāncensībā par tēvu un zaudējumu šajā sāncensībā. Lai saņemtu mammas atbalstu, sievietei ir jāatzīst tas, ka ir kaut kas, kur mamma ir lielāka, svarīgāka un “krutāka”. Ir svarīgi zaudēt mammai konkurencē par tēvu, lai paliktu meitai.

Sievietes, kuras vīrietī meklē vienīgi māti, jebkurā gadījumā vilsies, jo vīrieša uzdevums viņu dzīvē ir cits. Vīriešiem nav jābūt un viņi nav tie, kuriem viņa jāpieņem bez nosacījumiem. Viņiem nav jābūt ārkartīgi pacietīgiem un nav mūs jāsaprot bez vārdiem.

Sievietes, kuras vīrietī meklē tikai tēvu, arī būs zaudētājas, tāpec, ka ģimenes attiecībās nav iespējams izslēgt seksuālo sastāvdaļu. Un ir ļoti grūti to traktēt tā, kā tā būtu jātraktē tēva un meitas attiecībās: sajūsma, pieņemšana, impulsu bremzēšana un aizsardzība. Sieviete, kura apprecējusi tēvu un uzvarējusi māti, zaudē gan tēvu gan māti.

Vīrietim uzticēšanas tēvam notiek caur uzticēšanos mātei, un pēc tam vilšanās mātē kā visas dzīves mīļākajā sievietē un atkal viņas, kā mātes atgūšana. Tā atzīšana, ka viņa ir lielāka, varenāka, neskatoties uz visām viņas grūtībām. Tā atzīšana, ka viņas alianse ar tēvu – ir viņas izvēle, kā arī viņas izvēle ir palikt nelaimīgai. Atgriešanās viņas emocionālajā aizsardzībā tā vietā, lai atbildētu par viņas labklājību.

Vīrietis, kurš uzvarējis savu tēvu un iekarojis savu māti, arī zaudē kā māti tā tēvu.
Uzticēšanās tēvam vīriešiem notiek caur sava tēva varenības un spēka atzīšanu. Tēva uzvaras konkurencē par māti atzīšana. Un vēl ļoti daudzās tēva uzvarās, kas padara viņu par daudz spēcīgāku zaru dzimtas kokā, no kura var izaugt nākamās paaudzes. Ir jāviļas tēvā kā konkurentā, jo tēva galvenais uzdevums nav tajā. Tēva uzdevums ir uzvarēt, lai paliktu tēvs. Un dēla uzdevums ir būt uzvarētam, lai paliktu dēls savam tēvam.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pirms iet pie Otra

silti kopa

Mēs ejam pie Otra cilvēka pēc siltuma. Pēc atbalsta. Aizsardzības. Spēka. Stabilitātes. Ķermeņa kontakta. Atzinības. Uzmanības. Un vēl daudziem “pēc”.

Pēc tām rūpēm, ko par maz saņēmām bērnībā. Pēc tās mīlestības, kura mums it kā pienācās, bet nez kāpēc apgāja mūs ar līkumu.

Mēs ejam pie Otra ar prasību un viļamies. Tāpēc, ka Otrs atsakās būt funkcija un izpildīt visas mūsu vēlmes.

Lieliskas attiecības ar partneri var izveidoties tikai tad, ja mēs ejam pie viņa pēc viņa paša. Viss pārējais kļūst par patīkamu bonusu, bet – ne dzīves nepieciešamību.
Attiecības būs dzīvas tad, kad mums ir dzīve arī bez tām. Tās izrādīsies harmoniskas, kad tajās ir brīvība un tiesības katram pateikt savu “nē”.

Un tieši tāpēc, mums vispirms pašiem jāierauga savi iekšējie “caurumi”, mums tie pašiem jāizprot un pašiem jāaizpilda. Mums ir jāizdzird un jāizdzīvo savas jūtas. Mums jāapzinās savi iekšējie procesi.

Pretējā gadījumā mēs vēršamies pie Otra, viņu pašu izslēdzot no attiecībām. Un sasitamies pret vienaldzības klintīm, tāpēc, ka neredzam viņa personību. Cīnāmies ar viņa atkarībām, tāpec, ka aizveram savas personīgas traumas. Savainojamies pret viņa vārdiem un neejam prom, jo ticam pasakām.

Kad mēs iemācāmies būt spējīgi paši sev būt drošs atbalsts, īsts draugs, gādīgs vecāks, kāda cita mīlestībai vairs nav tik milzīgas nozīmes.

Pirms iet pie Otra, sper soli pie sevis. Atrodi spēku. Uzbūvē savas robežas. Ietin sevi uzmanības sedziņā. Atzīsti savus nopelnus. Ieslēdz savu iekšējo kompasu, tas parādīs pareizo mērķi un virzienu.

Ļauj ieskanēties savām vajadzībām. Tad tev izdosies sevi saprast. Un iesākumā pašam sevi nodrošināt ar to, kas tik ļoti ir vajadzīgs.

Bet Otrs no instrumenta pārvērtīsies par dzīvu cilvēku, attiecības ar kuru veidosies nevis no pozīcijas “vajag”, bet no patiesa “vēlos”.

Lai mums labi un silti ar sevi!

 

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nedaudz par attiecībām

viriskiba4

Var teikt, ka otrs cilvēks nedod mums to, ko vēlamies.
Bet var pamanīt to, ka mēs paši nepaziņojam par savām vajadzībām.

Var teikt, ka partneris mūs nepietiekoši ciena.
Bet var pamanīt to, ka mēs pārāk maz cienām sevi un tas ir redzams.

Var teikt, ka mūsu partneris ir muļķis.
Bet varam pamanīt, ka neprotam paskaidrot vai arī gaidām, kamēr viņš pats uzminēs.

Mēs varam teikt, ka partneris pārāk lēni garīgi attīstās un par maz strādā ar sevi.
Bet varam pamanīt, ka skrienam pārāk ātri un esam neiecietīgi pret tiem, kuri ir lēnāki par mums.

Mēs varam teikt, ka partneris dzīvē dara ne to, ko vajadzētu.
Bet varam būt arī iecietīgāki pret otra cilvēka ceļu.
Mēs varam nosaukt savu partneri par gļēvu.
Bet mēs varam pamanīt savas bailes par viņa bailēm.

Mēs varam nosaukt partneri par cilvēku, kurš neredz vienkāršakas lietas.
Taču mēs varam pamanīt, ka mēs paši par to nesniedzam viņam atpakaļsaiti.

Var nosaukt partneri par nosodošu.
Taču varam pamanīt, ka paši tam ticam – bet tajā pat laikā jebkurš vērtējums ir savas viegli ievainojamās Dvēseles aizsardzība.

Var atgrūst un izšķirties jebkurā mirklī.
Bet var ievērot, kur man pašam nepietiek resursu, lai kaut ko mainītu.

Var atstumt otru cilvēku.
Bet var pamanīt, kas tā par enerģiju, kas mūsos ir šajā brīdī un no kurienes tā rodas.

Var otrā redzēt ļoti daudz ko, taču tas var mainīties tikai tad, kad mēs kaut ko mainām sevī.
Ar mīlestību
Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis