Ko novēlēt sev

Ja es gribētu sev kaut ko novēlēt, tad tas būtu – vēl vairāk cieņas pret to garīgo darbu, ko es un mēs visi katru dienu darām. Ne tāpēc, ka esam izcili, bet tāpēc, ka vienkārši esam tikai cilvēki.⠀

Mūsu pasaule kustās no nebūtības nebūtībā, un mēs, kā tās neatņemamas sastāvdaļas ar katru savu ķermeņa šūnu to jūtam. Gravitācija darbojas, laiks iet, vējš pūš. Pat visstiprāko laiks iznīcina. Tik viegli ir nogrimt, pazust, nomaldīties, sabrukt, izšķīst, pazaudēt sevi un savu uzmanību, pārstāt pastāvēt, pirms esi sācis.

Reiz tas tā arī būs, bet tagad… Tagad, kamēr vēl ir iespējams, kā tikai iespējams, cik daudz iespējams, ir jāvēro un ar cieņu jārada sevī cilvēks.⠀
Un, ja tu radīsi uzmanīgi un centīgi – tas būs ļoti vērtīgs un liels ikdienas darbs, pret kuru izturēties ar cieņu un kura nekad nevar būt par daudz.⠀

Aglaja Datešidze
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tikai TU

Tu dzīvo nemierīgi un tev šķiet, ka tev pietrūkst kāda cilvēka. Tu vēlies atrast kādu, lai mīlētu un būtu laimīgs. Taču patiesībā vienīgais cilvēks, kura tev trūkst, esi tu pats. Un kad tu būsi attiecībās, tajās vēl joprojām trūks viena cilvēka. Tevis.

Tev vajadzīgas lietas un tu izjūti to trūkumu: apģērba, mašīnas, aksesuāru.

Taču patiesībā tev vajadzīgs tas stāvoklis, ko tev var dot šīs lietas. Kad tās visas ir, vēl joprojām trūkst tā, kam tās pieder. Trūkst tevis. 

Tu sapņo, ka piederēsi kadai kopienai. Labam uzņēmumam, skolai vai ģimenei. Taču, ja tu ceri, ka šī piederība uzdāvinās tev tevi, tu kļūdies. Ja neesi atradis sevi, tad piederībā sabiedrībai tev tomēr pietrūks viena cilvēka. Tevis.

Patiesībā vienīgais cilvēks, pēc kura tu pa īstam skumsti un ilgojies, esi tu.

Cilvēks, kurš var atrisināt visas tavas problēmas – esi tu. Cilvēks, kurš spēj atrast risinājumu, mierināt, uzjautrināt un sniegt interesi par dzīvi – arī esi tu. 

Cilvēks, kurš var mīlēt un piepildīties ar šīm jūtām – esi tu.
Tas gan nenozīmē, ka paliksi vientulībā, ka tev vairs neviens nebūs vajadzīgs. Taču tas nozīmē, ka tu pārstāsi būt atkarīgs no ārējiem faktoriem un tava dzīve sāks pakļauties tev.

Un tad uzradīsies viss, ko tu tik ļoti vēlējies, bet nevarēji dabūt. Tad atnāk mīļotie. Rodas kopienas.

Dzīve kardināli mainās, kad tu pārstāj tai piedāvāt veidot sevi, bet dari to pats, tapēc, ka vienīgais cilvēks, kurš tavā dzīvē var atnest laimi – esi tu pats.

Aglaja Datešidze
​​​​​​​Foto: Rackel Claire
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vai vajag sevi kaunināt?

Atklājot savas bērnišķīgās izpausmes, savas brūces un savu brieduma trūkumu… atkal un atkal sastopoties ar savu neapzinātību un faktu, ka tu emocionāli, iespējams, stipri atpaliec no sava fiziskā vecuma… Īsāk sakot, pats ļaunākais, ko šajā gadījumā vari darīt, – sākt sevi kaunināt un steidzināt.

Teikt sev: “Man jau ir 30, 35, 40, 45…) gadi un laiks beidzot sākt nodarboties ar kaut ko nopietnu, cik var bremzēt un būt bērns. Citi jau, lūk, cik tālu tikuši, bet kur esmu es?…” Tas ir apmēram tas pats, ko bērnībā mums teica pieaugušie, salīdzinot mūsu neveiksmes ar citu bērnu veiksmēm un sasniegumiem. Kurš no mums ko tādu sev saka?

Principā, bērnu salīdzināšana pēc nesalīdzināmiem parametriem un cenšanās paātrināt dabisko attīstības gaitu ir ļoti liela mūsu audzināšanas kļūda. Centieni forsēt sevis meklēšanu – tas arī ir tieši tas, kas bremzē vairāk par visu. Bremzēja jau bernībā, kad to darīja pieaugušie, un bremzē arī pieaugušo vecumā, kad to darām mēs paši ar sevi.

Bērnisķīgā un vēl nenobriedusī personības daļa prasa atbalstu un pacietīgu uzmanību. Apceri un pieņemšanu. Ja to steidzināt un kaunināt, tā dažkārt sastingst kauna un vainas sajūtā vai bezspēcīgā aizkaitinājumā uz visu apkārt. Un tāpēc vienalga kaut kad nāksies atgriezties pie sava iekšējā bērna, sākot pacietīgi un līdzjūtīgi atbalstīt un gaidīt, dodot tam laiku. Dot tam laiku iepazīt pasauli savā ritmā. Un labāk to izdarīt tagad nevis vēlāk.

Labāk apstāties 35 un tomēr izdzīvot svarīgos momentus lēnām, nevis paslēpt tos zem paklāja, lai atkal izvilktu tos ap gadiem 40. Vari apstāties tur, kur šobrīd esi un sākt iecietīgi izturēties pret sevi.

Iecietība darbojas daudz labāk nekā kaunināšana un centieni dzīt sevi un ātri aizaugt līdz vēlamajam vecumam. Iecietība un mierīgs jautājums: “Kādu nākamo soli es varu spert tieši no šīs vietas? Kurp un kā?”

Nevis gigantisku izrāvienu, bet vienu soli, vienkāršu, jūtamu un reālu. Bet pēc tam vēl vienu…

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja cilvēki mums blakus kaunas vai jūtas vainīgi

Mēs esam raduši, ka daudzās sarežģītās dzīves situācijās var atrast vainīgo un viņam par to pateikt. Vai arī domāt par to, kur tad ir mūsu vaina vai kļūda. Ja esam izdarījuši visu, kas bija mūsu spēkos, tātad tālāk vainīgi neesam mēs, bet kāds cits. Ja kāds kaut ko izdarīja ne tā, tātad viņam par to vajadzētu kaunēties. Ja kaut kas ir ne tā, droši vien ir jāmeklē tas, kurš vainīgs vai kuru varētu nokaunināt.

Taču, ko mēs paši darām lai citiem cilvēkiem blakus mums nebūtu kauns vai arī viņi nejustos vainīgi?

Ja cilvēkiem mums blakus ir kauns vai viņi jūtas vainīgi, tas nozīmē, ka mēs:
– nepieņemam kādu daļu sevis un kā šī procesa atspoguļojums ir tas, ka mēs nepieņemam kādu cita cilvēka personības daļu;
– mēs nekorekti kritizējam un tādā veidā aizskaram personību nevis tās darbības;
– kļūstam par tiesnesi vai to, kurš vērtē;
– salīdzinām sevi ar citiem un uzskatām, ka šis process ir taisnīgs un mēs esam labāki;
– ļoti bieži uzskatām, ka cilvēkiem noteikti kaut kas ir jāzin, pat tad, ja neesam viņiem to paskaidrojuši;
– uzskatām, ka cilvēkiem, kuri mums blakus, noteikti viss jāprot uzreiz – pat bez mācīšanās;
– uzskatām, ka visam jābūt vai nu ideāli, vai ne kā, bet vienkārši labu neesam spējīgi uztvert;
– pasauli redzam tikai caur savu prizmu un uzskatām, ka tas kā mēs redzam, ir vienīgais pareizais redzējums;
– dalām cilvēkus ideālajos un lūzeros;
– kritizējam bez atbalsta;

Ļoti bieži mums kauns ir blakus tam cilvēkam, kurš kaunina, bet pats iekšēji kaunas, dažādos veidos cenšoties no tā izvairīties.

Ja cilvēki blakus mums jūtas vainīgi, tātad mēs:

– ļoti labi protam manipulēt;
– kaut ko darām un gaidām, ka viņi jutīsies mums kaut ko parādā;
– sākumā uzņemamies par daudz darba un atbildības, bet pēc tam piestādām “rēķinu”;
– neprotam rūpēties par sevi un tāpec rūpes par sevi aizstājam ar rūpēm par citiem;
– dusmojamies uz citiem, bet nespējam viņiem to pateikt acīs;
– balstāmies uz kaut kādiem nerakstītiem likumiem, kurus iepriekš ar partneri neesam apsprieduši;
– neprotam priekšlaicīgi vienoties par tiesībām un pienākumiem;
– uzkraujam citiem atbildību par savu laimi un labklājību, pašiem neuzņemoties atbildību par to;
– uzskatām, ka citi ir atbildīgi par mūsu jūtām;
– iekšēji jūtamies kā mazi bērni, kuri uzņēmušies pieaugušo atbildību un tagad stiepjam šo nastu;

Vainas sajūta ir uz sevi vērstas dusmas. Un, ja cilvēki nespēj uz mums dusmoties atklāti, jo starp mums ir kādi noteikumu un pārliecību šķēršļi, tad viņi var sevi vainot par kaut ko.

Tāds skats uz sevi caur citu cilvēku jūtām atklāj ļoti lielus plašumus iekšējam darbam ar sevi.
Un atkal jautājumi, jautājumi, jautājumi…

Un kādas jūtas blakus tev izjūt tavi tuvinieki? Ko tu esi ievērojis?

Mīlestībā,
Aglaja Datešidze
​​​​​​​Foto: Omar Alnahi
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā iemācīties sadzirdēt savas vajadzības?

Cilvēki, kuri raduši būt visiem labi un ērti, ļoti bieži nespēj sadzirdēt savas vajadzības vēl jo vairāk, nespēj citu klātbūtnē atslābināties.

Tāpēc arī viņi izskatās samulsuši, kad kāds jautā: ” Kā tev klājas? Kā tu jūties?”⠀

Taču brīžos, kad nokļūst savā ierastajā palīga, mocekļa, barotāja un aizstāvja lomā, viņi kļūst ļoti lietišķi. Tā mūsu valstī notiek ļoti bieži, ar cilvēkiem pēc 50.⠀

Tiem, kuri vēlas atrast sevi, nākas palikt vienatnē, lai tiktu skaidrībā ar savām vajadzībām. Iziet savu iekšējo autisko procesu un piedzimt no jauna. Vairs ne no kāda cita, bet sevis.⠀

Atvienoties un iziet no savas ierastās lomas ir ļoti sarežģīti. Attapties savā iekšējā tukšumā un sastapties ar jautājumiem, kurus atrisināt vari tikai tu pats. Viens un tikai savā personīgajā veidā.⠀

Tas ir baiļu punkts, panikas un resursa punkts, kuru apzināti izejot, tu piedzimsti emocionāli un jau galīgi. Pa īstam.⠀

Aglaja Datešidze
Foto: Engin Akyurt
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par pieredzes vērtību un nenovērtēšanu

Kad cilvēki šķiras, viens otru pazemojot un nenovērtējot, iespējams viņiem tas ir mazāk sāpīgi, tāpēc, ka vieglāk atvadīties no kaut kā mazāk vērtīga vai vispār kaitējoša.

Taču dzīves stratēģijas ietvaros nenovērtēšana nozīmē resursu izšķiešanu.

Kad mēs nenovērtējam cilvēku un attiecību ar viņu vērtību, mēs nenovērtējam dzīves pieredzi, kuru esam guvuši šajās attiecībās. Un tad sanāk, ka šis laiks ir velti iztērēts.

Es ļoti bieži dzirdu cilvēkus sakām: “Uz to muļķi es pazaudēju tik daudzus gadus”.

Galu galā, kas tad mums paliek pēc šķiršanās, kuras dzīvē notiek bieži? Paliek dzīves pieredze un prasme to pielietot.

Daudz sarežģītāk un ilgāk ir šķirties, atzīstot otra cilvēka un ar viņu kopā pavadītā laika vērtību.

Sarežģītāk tāpēc, ka tomēr nāksies atrast šo vērtību. Nāksies apstādināt šo virves vilkšanu “tu vērtīgs, es – ne tik vērtīgs” un atzīt arī savu vērtību. Iziet caur skumjām, atlaišanu un visa veida pieņemšanu. Īsāk sakot, ļoti daudz darba.

Tomēr jāatzīst, ka šķiršanās ar pateicību un otra cilvēka vērtības atzīšanu nes brīnišķīgus dzīves pieredzes augļus. Tā ar katru satikšanos var savā krājkasītē iekrāt ko tādu, ko pēc tam varēs lietderīgi izmantot.⠀

Taču pats nepatīkamākais ir fakts, ka nenovērtētais partneris nekādu pieredzi nav devis, un tātad šī pieredze būs jāsastop vēl un vēl. Un tāpēc cilvēki, kuri šķiras caur nenovērtēšanu, nokļūst analogās situācijās ļoti daudzas reizes, tā paildzinot savu “murkšķa dienu”, lai kaut kad beidzot saņemtu savu nenovērtēto pieredzi.

Savukārt tie, kuri prot atrast vērtību jebkurā pieredzē, mācās to koriģēt, vadīt un nokļūt pavisam citās situācijās. Un vēl pēc tam, ne tikai nenokļūst tādās situācijās, bet paši organizē situācijas un nokļūst vajadzīgajās vietās. Un tas iedvesmo. ⠀

Starp citu, tas viss attiecas ne tikai uz attiecībām, bet arī uz jebkuru citu dzīves pieredzi.

Lai kustētos tālāk, ir svarīgi atrast, izcelt un ielāgot vērtību.

Aglaja Datešidze

Foto: Cottonbro
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sarežģītās jūtas

Sarežģītās jūtas: katrs cilvēks šajos vārdos ieliek kādu savu jēgu, taču ir kāds vidējais to saturs.

Sarežģītas jūtas – tas ir tad, kad jūtu ir daudz, kad grūti tās apzīmēt, kad tās ir loti pretrunīgas un, kad šo jūtu izpausmes nav vēlamas.

Vairums no mums esam izauguši ar aizliegumu izradīt savas dusmas. Labas meitenes nedusmojas. Jā, arī puiši. Rezultātā cilvēkam vispār nav kontakta ar savām dusmām. Taču tas ir stāsts par tiesībām paņemt savu, apzīmēt robežas un noturēt tās.

Aizvainojums ļoti bieži ir apspiestu dusmu un aizkaitinājuma rezultāts. Tas nozīmē, ka cilvēks neizpauž savas dusmas, taču komunikācijā ar apkārtējiem tās tomēr jūt, apspiež un apvainojas. Rezultātā mūsu priekšā ir labestīgs un loti viegli aizvainojams cilvēks.

Turklāt apspiestas dusmas pārvēršas trauksmē un turpmākajā dzīvē var pārvērsties panikas lēkmēs.

Kad runājam par mūsu vecākiem, mūsu jūtas attiecībā pret viņiem parasti mēdz būt ļoti pretrunīgas. Mēs vienlaicīgi varam izjust kā mīlestību, tā arī dusmas. Pirmajā acumirklī tā ir ļoti dīvaina konstrukcija. Pamēģini skaļi pateikt:
– Tēti, es uz tevi dusmojos. Un es tevi ļoti mīlu.

Mums ir visas tiesības dusmoties uz saviem vecākiem, tikai mēs to nezinājām. Atgriezt sev šīs tiesības nozīmē paveikt milzīgu psiholoģisko darbu. Rezultātā cilvēks izdzīvo savas dusmas un saņem konstruktīvas agresijas pieredzi. Viņam nav nepieciešamības meklēt vainīgos, viņš sāk dzīvot savu dzīvi, iemācās nospraust savas robežas un piepildīt sevi.

Un vecāki ir tieši šī pirmā protesta pieredze, paziņošana par to, ka es esmu un man ir sava pozīcija, savas dusmu izpausmes, pat tad, ja viņi tam nepiekrīt. Šajā gadījumā ļoti svarīga figūra ir tēvs. Viņš nereaģēs intuitīvi un maigi kā mamma, viņš būs stingrāks un racionālāks. Tēvs rāda ne tikai savu dusmu izpausmes piemēru, bet arī to, ka kontaktā ar viņu bērns sajūt protestu un izdzīvo pats savas dusmas.

Taču problēma ir tā, ka  tikai retais šo pieredzi ir izdzīvojis. Visbiežāk dusmas tiek apspiestas ar kauna sajūtu. Ir kauns par to, ka esi sadusmojies uz kādu no vecākiem, un ar šo toksisko sajūtu negribas sastapties. Tā arī izaug praktiski “bezzobains” cilvēks, kuram nav ne savu robežu, ne arī viņš zin, ko grib, tālab paliek savā infantilajā pozīcijā.

Bet, ja tēva figūras vispār nav bijis, tad, iespējams, bija kāda tēvu aizvietojoša figūra: patēvs, vectēvs, onkulis, skolotājs. Un te nu, gadījumā, ja cilvēks zin, ka viņa bioloģiskais tēvs nevēlējās ņemt dalību viņa audzināšanā, tas izsauc kaut kādas jūtas un visbiežāk tās ir dusmas, aizvainojums, greizsirdība, naids, sāpes.

Ja šo problēmu nerisina, tad arī tā ir izvēle – izvēle palikt infantilā stāvoklī, nezinot savas robežas, neprotot sevi aizstāvēt, turpinot apvainoties uz dzīvi un cilvēkiem.

Ir ļoti svarīgi sastapties ar visām šīm jūtām. Ir svarīgi saprast, ko mēs ar tām šobrīd darām. Un ir ļoti svarīgi dot sev iespēju un tiesības tās izdzīvot…

 Aglaja Datešidze
Foto: Kat Jayne
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izvilkt kāju no slazda

Reiz man bija vairāk spēka. Es to tērēju tam, lai visu izdarītu pareizi, bet vēl labāk, ja varēju izdarīt ideāli. Taču, ņemot vērā to, ka ideālajam man nekad nepietika pacietības, tad es ļoti cietu no savu centienu rezultātiem.

Spēku es paterēju tam, lai nepiekristu un pierādītu savu taisnību un panāktu taisnīgumu. Dažkārt lokālu, bet citreiz – Visuma mēroga. Taču taisnīguma meklēšana patērē milzīgus resursus. Tā ir kā sēnes mežā: dažkārt ir, dažkārt nav. Daudz gadu pagāja, iekams sapratu, ka taisnīgums nav obligāta pasaules kartības daļa, tā ir tikai opcija.

Tās ir tās dievišķās vietas, kurās viss ir līdzsvarots. Taču dažkārt netaisnība ir tik kliedzoša, tik spilgts disbalanss, bet ciešanas tik milzīgas, ka gribas nekavējoties piecelties un nostāties labā pusē un cīnīties, stāvot līdz nāvei. Taču ir kaujas, kurās uzvara ir iespējama, bet ir arī tādas, kurās var atstāt gan dzīvi gan nozīmīgu daļu savas veselības, tā arī neko neiegūstot, tāpēc, ka situācija ir tāda, kurā pēc būtības nav iespējams uzvarēt.

Vēl viens atklājums, kurš prasīja ļoti daudz laika: ir spēles, kuras nevar vinnēt, toties ciest var ļoti vienkārši. Un tad vajag atkāpties, kamēr vēl esi dzīvs.⠀

Gadās, ka jāmeklē kompromiss, jāved sarunas, jāgaida, jāpaciešas, jācer, jāmēģina vēl un vēl… Bet ir arī tādas situācijas, kurās vienkarši JĀIZVELK KĀJA NO SLAZDA, jāaizdziedē brūces, jāatelpojas un JĀIET TĀLĀK. Viens no maniem tantras skolotājiem teica: ja tev kaut kas nepatīk, analizē to, bet neiedziļinies. Tas ir ļoti svarīgi tad, kad pieredze skar jūtīgās jomas. Piemēram attiecības, mīlestību, pasaules redzējumu, pašvērtējumu vai trauslus privātos sapņus.

Vienkārši izvilkt kāju no slazda, bez lieka trokšņa, – tas ir pats grūtākais. Viss vienkāršais ir sarežģīti! Kā tikko sāc pierādīt, vicināties ar rokām, kliegt un kustēties – tu esi pagalam. Vajag vienkārši akurāti apmest līkumu, paiet garām un vairs neiekrist. Bet, ja iekrist, tad uz neilgu laiku.

Pieredzējis cilvēks, tāpat kā pieredzējis dzīvnieks, izmēros ir tikpat liels, cik jaunulis, taču neiekritīs slazdā. Tāpēc tas arī ir vērtība. Kaut kur es izlasīju, ka mežonīgo vārnu var noķert tikai līdz mirklim, kad tai vēl nav pusgads. Vēlāk tā nav notverama. Bet dienvidos vecos cilvēkus godā  ne tik daudz vieduma dēļ, cik tāpēc, ka tie ir izdzīvojuši un tik daudzas reizes nav iekrituši slazdā.

Tas pats attiecas arī uz sarežģītām attiecībām. Piemēram kopdzīvi ar atkarīgajiem, narcisiem, psihopātiem vai varmākām. Var ilgi censties pierādīt, ārstēt, cerēt un strādāt ar sevi – bet var vienkārši izvilkt kāju no slazda. Sāksi skaidroties, vari uzskatīt, ka esi zaudējis.

Varonīgi stāvēt pret sistēmu, pasaules netaisnību vai kāda lokālo patoloģiju varbūt ir godājami, bet tas nav vērtīgi. Atzīt savu bezspēcību un spēku nevienlīdzību ir skumji, bet tomēr tas ir gudrs lēmums.

Un vēl ir ļoti svarīgi slazdu nepārvērst par fetišu.

Es esmu sastapusi cilvēkus, kuri sev līdzi velk savus slazdus ka dārgas rotas, ļoti labprāt demonstrēdami tos ikvienam interesantam, un ne par ko nepiekrīt saņemt elementāru palīdzību.

Nu, labi, lai tas paliek!

Un ir ļoti svarīgi neatskatīties. Ai, cik tas ir svarīgi un sarežģīti! Atcerieties, kas notika ar Lota sievu? Mirklis, un tu jau kļūsti par sālsstabu, kurš skatās savā pagātnē un jaunās bijušo fotogrāfijas sociālajos tīklos, bet dzīve slīd garām. Br-r-r-r…

Es novēlu jums nepadoties, bet, ja iekrist, tad uz neilgu laiku, ātri izvelkot kāju no slazda. Es novēlu jums klusiņām apiet asos stūrus un pārstāt meklēt taisnīgumu. Iedraudzēties ar savu bezspēcību un atkāpties.

Izvilkt kājas, rokas, astes un galvas ne tikai no ārējiem, bet arī iekšējiem sava narcisisma, ideālisma, svētuma, misionāra un vainas sajūtas, kauna un pašiznīcināšanās slazdiem. Kaut uz neilgu laiku. Tas ietaupīs jūsu spēkus, bet dažkārt pat izglābs dzīvību. Bet pēc tam, varbūt pat iepatiksies.

Aglaja Datešidze
Foto: Ardeshir Eetemad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ej savu ceļu

Cilvēks sāk iet savu ceļu, kad beidzot saprot, ka mīlestību nav iespējams nopelnīt. Ka tā vai nu notiek, vai nenotiek.

Var izpelnīties uzticību, pateicību vai cieņu. Var izraisīt vainas sajūtu, izveroties uz āru. Pretīgumu – pielienot un izdabājot. Atmodināt bailes un vēlmi noslēpties, biedējot. Kaut ko vēl saņemt ar manipulāciju palīdzību. Visu, izņemot mīlestību.

Pat vecāku, kuri neprata mīlēt bez nosacījumiem, mīlestību nav iespējams nopelnīt, esot labam puisītim vai meitenītei. Lūk, tāda vienkārša un nežēlīga patiesība. Un šķiet, ka visi to zin, bet nezin kāpēc turpina gribēt būt labiem visiem. Un pelna, pelna.

Beznosacījuma mīlestību nenosaka nekas cits, kā pats tavas eksistences fakts.

Galvenais tās vēstījums: tu esi un tāpēc es tevi mīlu. Un pat tad, ja cilvēks mainās vai kļūdās, tas nekādā veidā neietekmē mīlestību.

Maziem bērniem tik ļoti ir vajadzīga mīlestība, ka ar viņiem ir ļoti viegli manipulēt, draudot viņiem to atņemt, ja viņi būs neērti, neklausīgi, niķīgi, dusmīgi, skopi vai vēl kaut kādi – tātad gluži dabiski kādā no saviem attīstības posmiem. Vai arī, ja viņi būs tādi, kadi ir. Tāpēc arī viņi ļoti bieži cenšas būt labi un ērti, pieķeroties tai videi, kurā varēs izaugt. Bet izaugt nevar, jo pārstāj būt viņi paši.

Un tad mēs varam sastapt četrdesmitgadīgus zēnus un meitenes, kuri nespēj pateikt skarbu vārdu, jo baidās tikt atstumti. Un vēl joprojām liec muguru cerībā, ka, ja ievēros visus vecāku noteikumus, tad viņus pieņems un mīlēs. Viņi raud par vienu un to pašu un baidās būt atstumti. Nāk uz terapiju un savā apmaksātajā laikā grib būt labi klienti.

Taču agri vai vēlu (labāk gan agrāk) viņi saprot, ka, neskatoties ne uz ko, viņi nespēs nopelnīt beznosacījumu mīlestību, kuras viņu vecākiem jau sākotnēji nav bijis. Un nebija ne jau tāpēc, ka viņi bija skopi, bet tāpēc, ka vienkarši nebija. Jo, ja mīlestība ir, to nav iespējams noslēpt. To nav iespējams neatdot.

Bet, ja cilvēkam kaut kā nav, nav nekādas jēgas censties to izprasīt. Ir jāapraud zaudējums un neiespējamība, lai dotos tālāk savu ceļu, meklējot mīlestību kaut kur citur. Tur, kur to dod. No tiem, kuri uz to ir spējīgi. Jo tas ir iespējams, Un, izrādās ir daudz vietu, kur dod.

Tas ir tāpat, kā censties nopirkt kartupeļus apavu veikalā. Bet tur kartupeļu nav un nevar būt. Tu vari raudāt, lūgties vai draudēt, bet kartupeļus nedabūsi. Toties, ja tu paskatīsies apkārt, ieraudzīsi arī vietu, kur pārdod kartupeļus un tur tu arī tos varēsi nopirkt.

Tāpat arī ar mīlestību. Ļoti jau gribās no kāda to saņemt, izprasīt, izpelnīties, izdiedelēt. Taču tā tas nedarbojas. Tu vari vienkarši būt tu pats, iet savu ceļu un satikt to, kam tu derēsi. Kuram vajadzīgs tieši tāds dīvains frīks. Tāds lēns nepraša. Vai vienkārši parasts cilvēks, tads kā tu. Tos parastos, starp citu, izķer pirmos. Pēc viņiem mūsu pusē stāv rindas.

Autors: Aglaja Datešidze
​​​​​​​Foto: Julia Volk
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par cilvēkiem, kuri zin visu

Katru dienu es sastopu cilvēkus, kuriem dzīvē viss ir skaidrs un kuri visu zin. Viņi ir izlasījuši daudz grāmatu un pabeiguši neskaitāmus pašizaugsmes kursus. Viņi visu saprot. Viņi zin, kā ir pareizi un kā ir nepareizi. Un prot to paskaidrot sev un citiem. Taču nezin kāpēc laimes viņu dzīvē nav. Ne pilītes.

Taču nav svarīgi zināt, kā dzīvot, bet ir svarīgi izdzīvot dzīvi kā tu pats to proti.

Tas ir par to, lai necenstos savai nepareizajai biogrāfijai uztiept grāmatās paustos priekšstatus par labo un apgaismoto, bet uz savas ādas izdzīvot un izjust visu to, ko vērts ir izdzīvot un iziet savas dzīves macību stundas.

Ir svarīgi iziet ārpus saviem teorētiskajiem priekšstatiem un sākt praktizēt pašam savu dzīvi.

Pat tad, ja tu skaidri zini, kā vajag, bet tev sanāk tikai tā kā sanāk, tas tomēr ir labāk, nekā zināt un neko nedarīt. Vai arī darīt un tad sevi šaustīt par izdarīto.

Visas psiholoģiskās teorijas ir radītas ideāliem cilvēkiem, kuru pasaulē nav.

Zināšanas ir tikai karte, bet dzīve – apvidus. Un katrs šajā apvidū orientējas, kā prot. Jo vairāk un godīgāk tu izdzīvo savu nepareizo dzīvi, tās pauzēs apzinoties, kas notiek, jo lielāka tev ir iespēja nonākt tur, kur tu vēlies būt un sasniegt tos rezultātus, kurus tu sagaidi.

Vai arī vienkārši laimi, prieku un harmoniju, kas rodas nevis no zināšanām, bet totālas sevis pieņemšanas, dziļas sevis apzināšanās un pieredzes.

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis