Par zīmuļiem

zimuli5

Kad mostos, es domāju par zīmuļiem. Par to, cik no tiem tiks noasināti, bet netiks izmantoti. Bet dažkārt pat nenoasināti un neizņemti no kastītes.
Es domāju par flomasteriem, kas izžuvuši guļ manā kabatā, tā arī ne reizi nepieskārušies papīram.
Par māliem, uzlīmēm, striķīšiem, akmentiņiem, krāsām, otām, diedziņiem, podziņām, pērlītēm, kas krājas, glabājas un zaudē aktualitāti, pārstāj būt derīgi, jo netiek izmantoti.
Es domāju par radošajiem instrumentiem, iedotiem vai nopirktiem, kurus nav pa spēkam vai nav kompetences izmantot. Par ģitārām un stabulītēm. Par to, ko es vēlētos iemācīties, bet vēl neesmu iemācījusies, pārvēršot vēlmi nožēlā.
Par balsi, dzirdi, garšu, kustību un citām ķermeņa iespējām, kuras var tikt attīstītas, bet tā vietā laika gaitā tās dabiski izsīkst. Par nesaņemto prieku un iespēju to satikt.
Par Dvēseli kā instrumentu, kurš gaida savu radošo tikšanos ar pasauli. Par visu neatklāto un nenosaukto. Par pašu dzīvi…

Bet pirmkārt es domāju par zīmuļiem, jo tie vienmēr ir pa rokai…

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā mēs no dzīves saņemam tieši to, ko vēlamies

2

Cilvēka dzīves pieredzi veido viņa domas, sajūtas un priekšstati. Un tas mums dod iespēju ieraudzīt savu dzīvi un sevi kā spogulī. Ja mēs kaut ko nesaņemam, kaut ļoti to vēlamies, ir svarīgi sev pajautāt: “Kā gan es pamanījos nesaņemt to, ko vēlējos? Kāpēc man vajag prasīt to, kas man nepatīk un pēc tam kreņķēties?” Atbilde noteikti atradīsies.

Uz brīdi, kad tapa šis raksts, es atrodos interesantā savas dzīves etapā. Pirmkārt, mēs ar ģimeni pārvācamies uz jaunu dzīvokli, un tas ir saistīts ar mantu krāmēšanu, šķirošanu, lai saprastu, kas vajadzīgs vai nav vajadzīgs, un ar dažādu eksistenciālu jautājumu risināšanu.

Vai man visas šīs lietas ir vajadzīgas?

  • Izmest man tās, vai atstāt?
  • Un, ja nu es tās šodien izmetīšu, bet rīt man tās vajadzēs, bet to vairs nebūs?
  • Vai es vēl kādreiz varēšu ko tādu nopirkt?
  • Izmest vai atdāvināt?
  • Doties uz miskastēm vai pasūtīt lielāku kravas auto?

Pārpilnības un trūkuma filosofija

Es esmu sākusi ļoti aktīvi rakstīt un nodarboties ar dažādām radošām lietām. Pabeidzu darbu pie savas mājas lapas un vadu dejošanas treniņus. Un sakarā ar to man rodas dažādi jautājumi un bažas.

  • Ja nu neviens nelasīs to, ko es rakstu?
  • Ja nu cilvēki nenāks uz maniem treniņiem?
  • Ja nu par šīm tēmām tik daudz kas cits ir sarakstīts?
  • Ja nu izrādās, ka neesmu pietiekami radoša personība un man nepietiks potenciāla?
  • Ja nu es nespēšu savu vietni popularizēt tā, kā to vēlos?
  • Ja nu es neesmu pietiekami interesanta un oriģināla?
  • Ja nu…?

Lūk, kas man ļauj tikt galā ar šiem jautājumiem un bažām.
Tā ir pārpilnības filosofija.

Trūkuma filosofija

Dažādiem cilvēkiem ir dažādas dzīves koncepcijas. Daži uzskata, ka resursi ir ierobežoti. 
Un, ja kāds kaut ko ir paņēmis, tātad mums nepietiks. Nav jau nekur teikts, ka mums dzīvē pēc tam būs kaut kas, kas šobrīd ir. Un tā spriež daudzi. (Vairums ļaužu). Tā ir trūkuma filosofija. Visbiežāk tā ir raksturīga vecākās paaudzes cilvēkiem. Pat tiem, kuri vēl varētu kaut ko dzīvē paveikt. Skaidrs, no kurienes tas. Tāda bija pasaule mums apkārt, kad piepildījās pašas briesmīgākās prognozes. Bet padomju sistēmā labi dzīvoja tie, kuri mācījās sevi ierobežot un iztikt ar mazumiņu. Kaut gan tie, kuri gribēja, bija pārtikuši pie jebkuras sistēmas.

Tagad ir pavisam cita dzīve. Un man ir ļoti žēl, ka arī manas paaudzes cilvēki (ap gadiem 30) dzīvo ar sajūtu, ka resursi ir ierobežoti. Dažkārt tas “pieķer” arī mani, īpaši tad, kad šķiros no mantām vai domāju par savu radošumu. Un ļoti traucē dzīvot. Paldies Dievam, ka es saprotu, ka tas ir tikai manā galvā.

Ļoti bieži pie manis nāk klienti, kuri vēlas izmainīt savu dzīvi, taču mokās ar jautājumiem:

Ja nu man nesanāk?

  • Ja nu būs tikai sliktāk?
  • Ja nu es pametīšu nemīlamo darbu un neko labāku neatradīšu?
  • Ja nu es izšķiršos ar nemīlamo cilvēku, bet mīļoto nesastapšu?
  • Ja nu man nebūs klientu?
  • Ja nu es iztērēšu naudu un vairāk man naudas nebūs?
  • Ja nu būs tikai sliktāk?
  • Vai es varēšu noķert medni kokā? Bet varbūt labāk samierināties ar zīli rokā?
  • Un tās ir tās pašas trūkuma filosofijas atskaņas.

Pārpilnības filosofija

Ir pavisam cita filosofija. Tā glābj un palīdz kaut ko darīt un būt veiksmīgam, neskatoties ne uz ko. Galvenā doma tajā – Visums ir pārpilnīgs.

Tam apstiprinājumu es rodu parastu laimīgu un veiksmīgu cilvēku domās:

  • “Nauda atnāk konkrētam projektam”.
  • “Ja vienas durvis aizveras, tad momentā kaut kur atveras citas durvis vai logs”.
  • “Kam tici, tas arī ir”.

    Vēl Bībelē ir brīnišķīgs stāsts par piecām maizēm un divām zivīm… Atceries?

    (Viņš tiem sacīja: “Dodiet jūs viņiem ēst.” Bet tie sacīja: “Mums nav vairāk kā piecas maizes un divi zivis, vai lai mēs aizejam pirkt barību visam šim ļaužu pulkam?” Jo tur bija ap pieci tūkstoši vīru. Bet Viņš teica Saviem mācekļiem: “Lieciet viņiem apsēsties pulciņos pa piecdesmit.”
    Un tie tā darīja un visus apsēdināja. Bet Viņš, paņēmis tās piecas maizes un divas zivis, skatījās uz debesīm, svētīja tās un pārlauza un deva mācekļiem, lai tie tās celtu ļaudīm priekšā.)

Visums vienmēr atbild uz mūsu lūgumu un dod mums to, ko mēs vēlamies. To, ko mēs patiešām, reāli vēlamies.

Tā kā, ja tu patiešām gribi saprast, ko tu patiešām reāli vēlies no dzīves un kādas ir tavas pārliecības, tad vienkārši paskaties sev apkārt. Tas ir tieši tas, ko tu pieprasi. Pat tad, ja tev šķiet, ka tā nav. Savādāk, no kurienes gan tas radies?

Ir kāda visiem zināma anekdote.
Vīrietis brauc uz darbu pārpildītā transportā un pie sevis domā: sieva – sterva, bērni – idioti, priekšnieks – maita, dzīve nav izdevusies. Bet aiz muguras stāv Sargeņģelis un visu pieraksta: sieva – sterva, bērni – idioti, priekšnieks – maita, dzīve nav izdevusies. Un domā: “Es nesaprotu, priekš kam viņš visu laiku pasūta vienu un to pašu?”

Tā kā pārpilnības filosofija glābj un atver vārtus radošumam. Visums ir pārpilnīgs un vienmēr dod to, ko mēs prasām. Personīgi man tas ļoti palīdz. Un tad izrādās, ka mednis kokā nav nemaz tik nenoķerams putns.

Kā tas palīdz?

Es rakstu rakstus par tēmām, kas man patīk un vairs neuztraucos par to, ka šīs tēmas nav nekas “svaigs” un jauns. Viena tēma sev līdzi pavelk nākamo un tas aizrauj.
Es fotografēju un baudu šo procesu. Un man nemaz nav svarīgi, cik vēl apkārt ir fotogrāfu, un kā viņiem izdodas, labāk vai sliktāk.

Es rakstu treniņu programmas un esmu pārliecināta, ka cilvēki atsauksies.

Ļoti daudzas lietas manā dzīvē ir pārstājušas būt risks. Es vienkārši eju un daru.

Es atbraucu uz laukiem un atvedu 7 dažādas fasādes krāsas. Un katru dienu kaut ko zīmēju un krāsoju. Akmeņus, riepas, sienas (protams, saskaņojot ar saimniekiem). Krāsoju tā kā man sanāk. Un krāsojot man rodas jaunas idejas.

Cilvēka dzīves pieredzi veido viņa domas, sajūtas un priekšstati. Un tas mums dod iespēju ieraudzīt savu dzīvi un sevi kā spogulī. Ja mēs kaut ko nesaņemam, kaut ļoti to vēlamies, ir svarīgi sev pajautāt: “Kā gan es pamanījos nesaņemt to, ko vēlējos? Kāpēc man vajag prasīt to, kas man nepatīk un pēc tam kreņķēties?” Atbilde noteikti atradīsies.
Un vēl, doma par to, ka Visums ir pārpilnīgs, dod iemeslu iemācīties gribēt kaut ko, kas mums iepatiksies un ļaus iegrimt radošumā. Un jebkurš, pat vismazākais radošums ir uzvara pār bailēm.

Autors: Aglaja Datešidze
Ilustrācija: Duy_Huynh
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā tas ir – LABI?

milestiba pret sevi

Ko nozīmē atbalstīt sevi?
Tā ir iespēja ikvienā situācijā, lai kāda arī tā nebūtu, palikt savā pusē, neatkarībā no tā, vai tev ir vai nav taisnība. Prasme apstādināt iekšējo kritiķi un pakāpeniski pārvērst to par iekšējo advokātu. Iespēja pāriet no sevis vainošanas un pašpārmetumiem uz brīvu elpošanu un vērošanu.

Kas ir mīlestība pret sevi?
Tā ir iespēja paskatīties uz sevi acīm, kurās nav ne nosodījuma, ne baiļu, ne vēlmes sevi pārtaisīt. Tikai uzmanīga ieskatīšanās sevī kā gleznā, kā ziedā, kā audeklā, uz kura ar laiku parādās brīnumaini raksti.

Kas ir rūpes par sevi?
Tā ir apzināta piepūle, kas vērsta uz to, lai uzzinātu par sevi kaut ko vairāk. Noskaidrotu, cik, kā un kad tev ir vajadzīgs, lai justos labi. Un, ne tikai noskaidrotu, bet veltītu laiku tam, lai to izdarītu. Un regulāri veltītu laiku tam, lai nevis uzlabotu vai izvirzītu sevi (kaut arī kas tāds var notikt), bet tam, lai sevi vienkārši atbalstītu it visās dzīves peripētijās. Bet pēc tam, iespējams, pat sagādātu sev baudu…

Kas ir pašcieņa?
Tā ir iespēja savās darbībās redzēt labus nodomus. Atbalstīt savu cilvēciskumu un piešķirt sev tiesības lemt un domāt unikālā veidā. Tā ir iekšēja disciplīna redzēt savas personības neaizskaramību pret apvainojumiem un uzbrukumiem. Tā ir ticība sev un iespēja notikt iekšējām pārmaiņām. Ticība bez gaidām un piespiešanas.

Un šīs visas ir nobriedušas personības pazīmes.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par cilvēkiem un ceļa stabiem

ceļastabi

Mūsu dzīvē ir tādi cilvēki, kuri ir kā ceļa stabi, kuri vienkārši ir un viss. Kā  ceļa stabi, kuri jau ļoti sen  stāv visā ceļa garumā. Kā simtgadīgi ozoli vecajā parkā.
Pēterburgā ir pārītis tādu saglabājušos grānīta veidojumu un koku saliņas, kas redzējuši skatus, dzīvi un ir nesatricināmi.
Tiem blakus var fotogrāfēties, apķert tos, lamāt, kritizēt, bučot, apiet ar līkumu, atgriezties ar lūgumu par piedošanu vai arī ar naidpilnu tirādi.
Tie vienkārši stāv, ir, aug, dzīvo savu dzīvi un priecājas par pasauli. Nekļūstot nevērtīgāki, necenšoties iepatikties, ne arī radot kādas pretrunas. To es nu jau saku par cilvēkiem, nevis stabiem…
Es bieži dzirdu klientus sakām: “Es baidos, ko ļaudis par mani teiks. Apspriedīs mani. Kritizēs mani aizmuguriski vai domās par mani sliktu”.
Ko gan var uz to atbildēt? Protams, tā būs! Tos, kuri uzdrošinās kaut ko darīt, vienmēr kāds kritizēs. Drosmīgie teiks acīs, pieklājīgie neklātienē, bet gudrie sākumā atnāks, iepazīsies un notestēs, kā ir realitātē. Taču uz to cerēt nevajag.
Dažkārt mēdz gadīties, ka cilvēki ar tevi nemaz personīgi nav pazīstami, taču visu kaut ko par tevi ir izdomājuši un ir pilnīgi pārliecināti par savu taisnību. Nāk un stāsta, ka viņiem ir jau kaut kādas attiecības ar neeksistējošu personību, un pat nemirkšķinot, skatās acīs. Un ko tur teikt? Mēs vienkārši esam, neskatoties uz to, ko par mums domā.
Nu, lūk, ir ļoti labi, ja mūsu dzīvē ir cilvēki – ceļa stabi, kuri nezaudē savu vērtību, neiesaistās polemikā, “nedod pretī”, bet paliek skaidri un nesatricināmi. Un stāsts nav par to, ka viņi ir mūžīgi, bet gan par to, ka viņi iztur mūsu nestabilitāti.
Tad arī mēs, iedvesmojoties no viņu piemēra mācamies būt šādi ceļa stabi, pirmkārt jau priekš sevis, bet pēc tam jau visiem citiem. Ar gadiem.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Skaidri redzēt pasauli

skaidri redzēt1

Mēdz būt ļoti skumji, kad tev tuvs cilvēks, aizmiglojis savas acis ar dažādiem stereotipiem un iepriekšējo attiecību traumām, neredz tevi tādu, kāds tu esi.
Runā ar tevi, it kā tu būtu kāds cits. It kā runātu ar savu mammu vai tēti. Vai ar bijušo sievu vai vīru. Kā ar nepaklausīgu bērnu. Kā ar kaut ko ļoti svarīgu, bet – ne ar tevi. Runā ar saviem priekšstatiem par tevi vai ar “tavu iepriekšējo versiju”, neievērojot to faktu, ka tu jau sen esi mainījies, vai vispār nekad nesi bijis tāds, kādu viņš tevi grib redzēt.
Taču vēl sāpīgāk ir atklāt to, ka arī tu pats, refraktējot realitāti caur savām brillēm, dažkārt nevari ieraudzīt cilvēkus tādus, kādi viņi ir. Īpaši – pašus tuvākos un mīļākos, kuri atrodas tajā zonā, kur tu esi īpaši viegli ievainojams un visbiežāk aizstāvies. Ka ļoti bieži, pat tad, ja vēlies redzēt, vienalga neredzi. Vai baidies ieraudzīt. Vai pat vispār nevēlies redzēt.
Un tāpēc dažādiem cilvēkiem viss sanāk “kā parasti,” un tu atkal izrādies tai pašā vietā un atkal nesaproti, kā tur nokļuvi. Un šķiet, ka visi cilvēki ir vienādi. Taču patiesībā, tas tu tos redzi vienādus, izvēloties no kopējās bildes tikai tās detaļas, kas tiek cauri tavam filtram. Un kad uz sekundi, izrādās tev šīs barjeras vairs nav, kļūst brīnumaini, neērti un ļoti bieži kauns, jo tas ir neiespējami, visu laiku skaidri redzēt pasauli. Un kļūst priecīgi caur asarām no tā, ka tu kaut vai uz brīdi saproti, kā tad patiesībā ir.
Iespējams, kāds prot dzīvot “vienkārši tā” un viņam viss uzreiz sanāk, kā vajag. Un vēl ir apgaismoti ļaudis, kuri vienmēr pasauli redz skaidri. Taču vairumam cilvēku nākas pielikt pūles, lai tas notiktu.
Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par tuvību, niknumu un riebumu

10403572_375931319198195_7931282901047292204_n

Ļoti bieži mēs kādu tā mīlam un baidāmies pazaudēt, ka pārstājam būt godīgi pret viņu. Savaldāmies un neizrādām savas dusmas, kad dusmojamies. Slēpjam savus aizvainojumus. Klusējam par to, kas var radīt trauksmi vai ievainot. Nesakām, ka vairs negribam, un ka mums kaut kas patīk. Ka mums vairs negaršo. Bet, iespējams, tieši tas nekad arī nav garšojis. Kaunāmies no tā, ka nevaram gūt baudu no kopā būšanas.

Cenšoties saglabāt tuvību, mēs izslēdzam visu, kas pēc mūsu domām var attālināt mūs vienu no otra. Atstājam tikai smaidu un mīļvārdiņus. Taču, kāda likteņa ironija, tieši tas mūs attālina vienu no otra. Dusmas krājas un kļūst par nenorijamu kamolu kaklā. Bet pēc tam izlaužas uz āru tādā straumē, kura noslauka visu savā ceļā. Un bezgalīgā savstarpējā tuvināšanās kļūst pretīga (jā arī tā notiek).

Un tieši šajā brīdī arī notiek attālināšanās. Attālināšanās un pazaudēšana. Skumjas, šķiršanās un bezizejas sajūta no tā, ka tev šķiet, ka esi izdarījis visu, ko varēji, lai saglabātu šīs attiecības, taču saņēmi pavisam pretēju rezultātu.

Viss sagrūst ne jau kādu ārejo iemeslu dēļ, bet no iekšējās intoksikacijas ar tām jūtām, kurām normālā gadījumā bija mazās dozās jaregulē distance starp cilvēkiem un jāsaglabā kustības līdzsvars vienam pret otru un vienam no otra.

Ja pastāvīgi kusties pretī kādam, tad galu galā tu viņā atduries. Atduries un sajūti pārsātinājumu, dusmas un riebumu.

Un vienīgais veids, kā saglabāt attiecības, ir nedaudz paiet malā. Vai pat nedaudz atgrūsties. Ieraudzīt atšķirību. Attālināties. Paskatīties no attāluma un attapties.

Un tieši tāpec ir radītas tas sajūtas, no kā mēs attiecības vairāmies: dusmas un riebums. Tās ir tuvības regulatori un stratēģiskā ziņā saglabā to. Mazās porcijās tās dod brīvību un telpu starp cilvēkiem, kurā var elpot un dzīvot. Un būt blakus ilgi vienotā dejā. Nedaudz tuvāk, nedaudz tālāk, vienmēr klausoties sevī, vai tā ir patiesība, vai nav.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Dzīve ir vairāk kā viens notikums

58676615_2326729594015434_5637478483937460224_o

Ķermenis ir lielāks, kā sajūtas tajā esot. Tajā var satilpt gan neaprakstāma bauda un ellišķīgas sāpes. Tās var sajust, pārciest un transformēt. Ir svarīgi to atcerēties tad, kad tev ir ļoti labi un ļoti slikti. Īpaši tad, kad ir slikti.

Psihe ir lielāka kā sajūtas. Viļņi nāk un iet, bet jūra paliek.

Liktenis ir lielāks kā viens lēmums. Jā, tas sastāv no lēmumiem, taču tas ir lielāks. Var rīt vai tieši tagad izlemt pa jaunam. Labāk tieši tagad, lai veltītu rītdienu jauniem lēmumiem.

Dzīve ir lielāka kā viens notikums. Tik daudz kas svarīgs notiks tev atvēlētajā laika gabaliņā, ja būsi godīgs pret sevi.

Attiecības ir lielākas kā viena saruna. Pat pati graujošākā. Turpinājums ir iespējams, ja tev tas ir vajadzīgs.

Eksperiments ir lielāks, kā viens mēģinajums. Tu dzīvo eksperimentā.

Viens gājiens ir mazāks kā visa spēle. Viens solis mazāks, kā ceļš. Vienkārši sper soli, bet pēc tam vēl vienu. Mēģini. Spēlē.

Tas nenozīmē, ka jāpārtrauc mēģinājumi. Vienkārši pārtrauc no neveiksmes taisīt traģēdiju. Apstājies. Vienu var mainīt tagad, citu pamēģināt rīt. Dzīve ir gara, ja katrs brīdis ir sirds izvēle.

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis