Izvilkt kāju no slazda

Reiz man bija vairāk spēka. Es to tērēju tam, lai visu izdarītu pareizi, bet vēl labāk, ja varēju izdarīt ideāli. Taču, ņemot vērā to, ka ideālajam man nekad nepietika pacietības, tad es ļoti cietu no savu centienu rezultātiem.

Spēku es paterēju tam, lai nepiekristu un pierādītu savu taisnību un panāktu taisnīgumu. Dažkārt lokālu, bet citreiz – Visuma mēroga. Taču taisnīguma meklēšana patērē milzīgus resursus. Tā ir kā sēnes mežā: dažkārt ir, dažkārt nav. Daudz gadu pagāja, iekams sapratu, ka taisnīgums nav obligāta pasaules kartības daļa, tā ir tikai opcija.

Tās ir tās dievišķās vietas, kurās viss ir līdzsvarots. Taču dažkārt netaisnība ir tik kliedzoša, tik spilgts disbalanss, bet ciešanas tik milzīgas, ka gribas nekavējoties piecelties un nostāties labā pusē un cīnīties, stāvot līdz nāvei. Taču ir kaujas, kurās uzvara ir iespējama, bet ir arī tādas, kurās var atstāt gan dzīvi gan nozīmīgu daļu savas veselības, tā arī neko neiegūstot, tāpēc, ka situācija ir tāda, kurā pēc būtības nav iespējams uzvarēt.

Vēl viens atklājums, kurš prasīja ļoti daudz laika: ir spēles, kuras nevar vinnēt, toties ciest var ļoti vienkārši. Un tad vajag atkāpties, kamēr vēl esi dzīvs.⠀

Gadās, ka jāmeklē kompromiss, jāved sarunas, jāgaida, jāpaciešas, jācer, jāmēģina vēl un vēl… Bet ir arī tādas situācijas, kurās vienkarši JĀIZVELK KĀJA NO SLAZDA, jāaizdziedē brūces, jāatelpojas un JĀIET TĀLĀK. Viens no maniem tantras skolotājiem teica: ja tev kaut kas nepatīk, analizē to, bet neiedziļinies. Tas ir ļoti svarīgi tad, kad pieredze skar jūtīgās jomas. Piemēram attiecības, mīlestību, pasaules redzējumu, pašvērtējumu vai trauslus privātos sapņus.

Vienkārši izvilkt kāju no slazda, bez lieka trokšņa, – tas ir pats grūtākais. Viss vienkāršais ir sarežģīti! Kā tikko sāc pierādīt, vicināties ar rokām, kliegt un kustēties – tu esi pagalam. Vajag vienkārši akurāti apmest līkumu, paiet garām un vairs neiekrist. Bet, ja iekrist, tad uz neilgu laiku.

Pieredzējis cilvēks, tāpat kā pieredzējis dzīvnieks, izmēros ir tikpat liels, cik jaunulis, taču neiekritīs slazdā. Tāpēc tas arī ir vērtība. Kaut kur es izlasīju, ka mežonīgo vārnu var noķert tikai līdz mirklim, kad tai vēl nav pusgads. Vēlāk tā nav notverama. Bet dienvidos vecos cilvēkus godā  ne tik daudz vieduma dēļ, cik tāpēc, ka tie ir izdzīvojuši un tik daudzas reizes nav iekrituši slazdā.

Tas pats attiecas arī uz sarežģītām attiecībām. Piemēram kopdzīvi ar atkarīgajiem, narcisiem, psihopātiem vai varmākām. Var ilgi censties pierādīt, ārstēt, cerēt un strādāt ar sevi – bet var vienkārši izvilkt kāju no slazda. Sāksi skaidroties, vari uzskatīt, ka esi zaudējis.

Varonīgi stāvēt pret sistēmu, pasaules netaisnību vai kāda lokālo patoloģiju varbūt ir godājami, bet tas nav vērtīgi. Atzīt savu bezspēcību un spēku nevienlīdzību ir skumji, bet tomēr tas ir gudrs lēmums.

Un vēl ir ļoti svarīgi slazdu nepārvērst par fetišu.

Es esmu sastapusi cilvēkus, kuri sev līdzi velk savus slazdus ka dārgas rotas, ļoti labprāt demonstrēdami tos ikvienam interesantam, un ne par ko nepiekrīt saņemt elementāru palīdzību.

Nu, labi, lai tas paliek!

Un ir ļoti svarīgi neatskatīties. Ai, cik tas ir svarīgi un sarežģīti! Atcerieties, kas notika ar Lota sievu? Mirklis, un tu jau kļūsti par sālsstabu, kurš skatās savā pagātnē un jaunās bijušo fotogrāfijas sociālajos tīklos, bet dzīve slīd garām. Br-r-r-r…

Es novēlu jums nepadoties, bet, ja iekrist, tad uz neilgu laiku, ātri izvelkot kāju no slazda. Es novēlu jums klusiņām apiet asos stūrus un pārstāt meklēt taisnīgumu. Iedraudzēties ar savu bezspēcību un atkāpties.

Izvilkt kājas, rokas, astes un galvas ne tikai no ārējiem, bet arī iekšējiem sava narcisisma, ideālisma, svētuma, misionāra un vainas sajūtas, kauna un pašiznīcināšanās slazdiem. Kaut uz neilgu laiku. Tas ietaupīs jūsu spēkus, bet dažkārt pat izglābs dzīvību. Bet pēc tam, varbūt pat iepatiksies.

Aglaja Datešidze
Foto: Ardeshir Eetemad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ej savu ceļu

Cilvēks sāk iet savu ceļu, kad beidzot saprot, ka mīlestību nav iespējams nopelnīt. Ka tā vai nu notiek, vai nenotiek.

Var izpelnīties uzticību, pateicību vai cieņu. Var izraisīt vainas sajūtu, izveroties uz āru. Pretīgumu – pielienot un izdabājot. Atmodināt bailes un vēlmi noslēpties, biedējot. Kaut ko vēl saņemt ar manipulāciju palīdzību. Visu, izņemot mīlestību.

Pat vecāku, kuri neprata mīlēt bez nosacījumiem, mīlestību nav iespējams nopelnīt, esot labam puisītim vai meitenītei. Lūk, tāda vienkārša un nežēlīga patiesība. Un šķiet, ka visi to zin, bet nezin kāpēc turpina gribēt būt labiem visiem. Un pelna, pelna.

Beznosacījuma mīlestību nenosaka nekas cits, kā pats tavas eksistences fakts.

Galvenais tās vēstījums: tu esi un tāpēc es tevi mīlu. Un pat tad, ja cilvēks mainās vai kļūdās, tas nekādā veidā neietekmē mīlestību.

Maziem bērniem tik ļoti ir vajadzīga mīlestība, ka ar viņiem ir ļoti viegli manipulēt, draudot viņiem to atņemt, ja viņi būs neērti, neklausīgi, niķīgi, dusmīgi, skopi vai vēl kaut kādi – tātad gluži dabiski kādā no saviem attīstības posmiem. Vai arī, ja viņi būs tādi, kadi ir. Tāpēc arī viņi ļoti bieži cenšas būt labi un ērti, pieķeroties tai videi, kurā varēs izaugt. Bet izaugt nevar, jo pārstāj būt viņi paši.

Un tad mēs varam sastapt četrdesmitgadīgus zēnus un meitenes, kuri nespēj pateikt skarbu vārdu, jo baidās tikt atstumti. Un vēl joprojām liec muguru cerībā, ka, ja ievēros visus vecāku noteikumus, tad viņus pieņems un mīlēs. Viņi raud par vienu un to pašu un baidās būt atstumti. Nāk uz terapiju un savā apmaksātajā laikā grib būt labi klienti.

Taču agri vai vēlu (labāk gan agrāk) viņi saprot, ka, neskatoties ne uz ko, viņi nespēs nopelnīt beznosacījumu mīlestību, kuras viņu vecākiem jau sākotnēji nav bijis. Un nebija ne jau tāpēc, ka viņi bija skopi, bet tāpēc, ka vienkarši nebija. Jo, ja mīlestība ir, to nav iespējams noslēpt. To nav iespējams neatdot.

Bet, ja cilvēkam kaut kā nav, nav nekādas jēgas censties to izprasīt. Ir jāapraud zaudējums un neiespējamība, lai dotos tālāk savu ceļu, meklējot mīlestību kaut kur citur. Tur, kur to dod. No tiem, kuri uz to ir spējīgi. Jo tas ir iespējams, Un, izrādās ir daudz vietu, kur dod.

Tas ir tāpat, kā censties nopirkt kartupeļus apavu veikalā. Bet tur kartupeļu nav un nevar būt. Tu vari raudāt, lūgties vai draudēt, bet kartupeļus nedabūsi. Toties, ja tu paskatīsies apkārt, ieraudzīsi arī vietu, kur pārdod kartupeļus un tur tu arī tos varēsi nopirkt.

Tāpat arī ar mīlestību. Ļoti jau gribās no kāda to saņemt, izprasīt, izpelnīties, izdiedelēt. Taču tā tas nedarbojas. Tu vari vienkarši būt tu pats, iet savu ceļu un satikt to, kam tu derēsi. Kuram vajadzīgs tieši tāds dīvains frīks. Tāds lēns nepraša. Vai vienkārši parasts cilvēks, tads kā tu. Tos parastos, starp citu, izķer pirmos. Pēc viņiem mūsu pusē stāv rindas.

Autors: Aglaja Datešidze
​​​​​​​Foto: Julia Volk
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par cilvēkiem, kuri zin visu

Katru dienu es sastopu cilvēkus, kuriem dzīvē viss ir skaidrs un kuri visu zin. Viņi ir izlasījuši daudz grāmatu un pabeiguši neskaitāmus pašizaugsmes kursus. Viņi visu saprot. Viņi zin, kā ir pareizi un kā ir nepareizi. Un prot to paskaidrot sev un citiem. Taču nezin kāpēc laimes viņu dzīvē nav. Ne pilītes.

Taču nav svarīgi zināt, kā dzīvot, bet ir svarīgi izdzīvot dzīvi kā tu pats to proti.

Tas ir par to, lai necenstos savai nepareizajai biogrāfijai uztiept grāmatās paustos priekšstatus par labo un apgaismoto, bet uz savas ādas izdzīvot un izjust visu to, ko vērts ir izdzīvot un iziet savas dzīves macību stundas.

Ir svarīgi iziet ārpus saviem teorētiskajiem priekšstatiem un sākt praktizēt pašam savu dzīvi.

Pat tad, ja tu skaidri zini, kā vajag, bet tev sanāk tikai tā kā sanāk, tas tomēr ir labāk, nekā zināt un neko nedarīt. Vai arī darīt un tad sevi šaustīt par izdarīto.

Visas psiholoģiskās teorijas ir radītas ideāliem cilvēkiem, kuru pasaulē nav.

Zināšanas ir tikai karte, bet dzīve – apvidus. Un katrs šajā apvidū orientējas, kā prot. Jo vairāk un godīgāk tu izdzīvo savu nepareizo dzīvi, tās pauzēs apzinoties, kas notiek, jo lielāka tev ir iespēja nonākt tur, kur tu vēlies būt un sasniegt tos rezultātus, kurus tu sagaidi.

Vai arī vienkārši laimi, prieku un harmoniju, kas rodas nevis no zināšanām, bet totālas sevis pieņemšanas, dziļas sevis apzināšanās un pieredzes.

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ne tādi kā visi

Dažkārt mums šķiet, ka esam ne tādi kā visi citi. Ka visiem citiem viss ir vienādi, vienkārši un labi, bet mums – kaut kā pavisam savādāk, sarežgītāk. Ļoti bieži tas saistīts ar pārdzīvojumiem par paša sliktumu, kaunu, neatbilstību un vientulību.

Manuprāt, mēs visi esam kaut kādi – ne tādi, atšķirīgi viens no otra un īpaši. Mēs visi esam vientuļi. Un visi kaut kam neatbilstam. Tikai kāds vēl joprojām cenšas sevi un citus iespiest kaut kādos standartos, bet kāds cits to jau ir pārstājis darīt un pieņēmis savas īpatnības kā neatkārtojamu savas personības reljefu un organizē savu dzīvi atbilstoši savām vajadzībām un sev.

Ja tev šķiet, ka esi ne tāds kā visi, priecājies, ka tu beidzot sāc atklāt sevi. Un tev ir radusies iespēja uzzināt, kas tu esi un iet savu ceļu.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mazie solīši tukšumā…

tuksums

Ko darīt, ja tevī ir tukšums un klusums? Un nav skaidrs, ko darīt un kurp iet? Kā vispār ar to tikt galā vai vismaz noorientēties?

Ja nav skaidrs, ko tu gribi dzīvē, var sākt ar to, ko tu gribi tieši tagad. Ar kaut ko maziņu: padzerties, paēst, pagulēt, pačurāt…

Ja tieši tagad neko negribās, var apstāties un atļaut sev kādu brīdi neko negribēt. Un kamēr neko negribi, mācīties klausīties šajā klusumā. Starp citu, klusums bez vēlmēm – dažkārt nav nemaz tik slikti. Jautājums vien tajā, kā tu pats to uztver.

Ja tevī ir tukšums, vienmēr var pačamdīt, no kā veidotas tā sienas. Tāpēc, ka tukšums mēdz būt tikai kaut kur iekšā. Bet tas kaut kas arī esi tu. Ari tev ir apjoms, izmērs, blīvums un daudz citu parametru, no kuriem var sākt savu pašizpēti.

Ja nav skaidrs, kā klausīties sevī, kādu laiku var atļaut sev to nezināt. Somatikā ir tāds jēdziens “sēdēt sinapsē”. Tas nozīmē ka var kādu laiku nekustēties un gaidīt, kamēr motorie neironi muguras smadzenēs radīs kaut kādu darbību, vienkārši tāpēc, ka ka tajos uzkrājusies neiromediatoru kritiskā masa.
Un tad tīri fizioloģiski vairs nav iespējams palikt nekustīgam.

Tad, lūk, sākumam var apstāties un paklausīties kermeņa kustības.
Bet pēc tam jau tam atļaut pieņemt tālākos lēmumus.

Ja ir grūti izturēt vientulību, var sākt kaut ar vienu minūti. Tikai vienu minūti vienatnē ar sevi bez citiem cilvēkiem, gadžetiem un citiem izpalīgiem. Un tālāk jau ilgāk.

Ja tagad viss ir sarežģīti (skumji, bailīgi, nesaprotami), tātad tas ir sākuma punkts, no kura var doties jebkurā virzienā.

Ja dzīve tagad ir tāda, tātad tā ir tieši tāda un nekāda savādāka.

Un, ja ķermenis elpo, tad tajā ir potenciāls. Tukšuma, baiļu, dezorientācijas vai jebkura cita diskomforta apzināšanās sevī satur ļoti daudz enerģijas. Bet potenciāls vairs nav nekāds tukšums.
Tā kā ieelpa-izelpa, apstājamies un klausāmies!
Veiksmi jums!

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Un pienāk brieduma laiks…

briedums

Pienāk laiks, kad tu vairs nevari būt tāda naiva.
Un pat nedaudz apskaud tos, kuri var…

Vairs neliec pulksteni uz sešiem rītā ar cerību, ka pamodīsies. Nepamodīsies!
Pārstāj domāt, ka reiz pabeigsi visas savas lietas un atslābināsies. Atlicināsi tam atsevišķu laiku.

Un te nu atklājas, ka spriedze ir iekšpusē, nevis ārpusē.
Pārtrauc pieņemt pasīvu agresiju par izturētību vai dzīves gudrību.
Sit tur, kur jāsit.
Un, izrādās, ka iemeslu nemaz nav tik daudz.

Tu pareiz uztver klātesamību un nejauc to ar klātneesamību.
Jo klātesamība ir sarežģīti. Vairums ir klātneesošu cilvēku.

Sāc uzticēties savai intuīcijai.

Atpazīsti vilkus aitas ādā.
Pat ļoti dārgā ādā.
Pat tad, ja daudzi neatšķir.
Pat tad, ja visi vārdi ir pareizi un rekomendāciju vēstules kārtībā. Skaties uz smaidu un saproti, par ko tas stāsta. No viena smaida sažņaudzas kulaki un elpa apstājas, bet no cita – sirds atveras.

Pārstāj uztvert apbrīnu par mīlestību un aizsargājošu vilinājumu par patiesu interesi.
Redzi caur un cauri, dziļi.
Redzot skaisto, atceries par briesmīgo, un savieno to visu vienā cilveciskajā, daudzšķautņainajā.

Vairs netēlo labo feju vai slikto raganu, bet atzīsti sevī parasto brīnumdari, burvi atbilstoši noskaņojumam.

Pēc lidmašīnas nosēšanās pie izejas ļoti mierīgi palaid visus garām.
Jo zini, ka visi steidzīgie vienalga tevi sagaidīs autobusā. Saproti, ka pat revolūcija pagaidīs, kamēr tu nolakosi nagus un pabarosi savus mīļos. Un pagaidīs.

Sāc gribēt, lai ir abpusēji.
No tuvajiem un no sevis. Bet, pirmkārt, jau no sevis.

Pacel roku un atver muti, lai pēc ieraduma uzbļautu vai uzsistu, bet apstājies sekundes laikā, atrodot spēku jaunai izvēlei… Un saki: “Man šobrīd ir grūti to atzīt un pat redzēt tavu taisnību”.

Ej tur, kur nevis nav problēmu, bet tur, kur skaidrāk un dziļāk.

Ļauj sev dusmoties uz cilvēkiem, bet pārstāj viņiem atriebties, zinot, ka Visums ar to tiks labāk galā kā tu.

Runā no sirds, un pēkšņi tevi dzird.
Bet, ja sirds klusē, arī tu klusē.

Mazāk šaubies par savu taisnību, un paliec redzoša un dzirdoša. Atbildi par savu viedokli un zaudē interesi kādam kaut ko pierādīt. Pārstāj meklēt ārējo orientieri un absolūto patiesību. Sāc salīdzināt iekšējo un ārējo, noskaidrojot saskares punktu.

Pārstāj nenovertēt tos, kuri tev nepatīk.
Meklē veidus, kā viņiem blakus izaugt.
Bet, galvenais, pārstāj nenovertēt un kaunināt sevi.

Vari pieiet un izturēt. Pārjautāt, paskaidrot vēlreiz un atzīt to, ka tev nebija taisnība.

Pārstāj ciest un uztraukties par to, ka esi nokritusi, bet vienkārši piecelies un ej tālāk.

Zini, ka ikvienu sajūtu var pārciest laikam ejot un uzticoties savai dabai.

Sāc saprast, ka veiksme, radošums, un būt bērnu vecākam, ir kļūdu ceļš, kuras var pieļaut par vienu vai citu cenu, saņemt savu pieredzi un turpināt.

Kļūdas vairs nesit tik sāpīgi, jo tās nelido taisni sejā no tavas pašas stingri nospriegotās perfekcionisma “kaķenes”.

Tas viss kaut kad atnāk.
Labāk agrāk nekā vēlāk.
Labāk ar tādu pieredzi, kura pat tad, ja atstās rētas, vismaz nenogalinās. Liks vilties taču ne navējoši.
Paņems tavu jaunību, taču uzdāvinās prasmi uzturēt formu.
Un baudīt savu briedumu.

Aglaja Datešidze
Ilustrācija: Tertia du Toit
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par saiknes zaudēšanu ar sevi

pexels-ethan-jones-3222386

Ļoti bieži man prātā iešaujas doma, ka ir vērts rīkoties tā, kā dara visi. Vai arī, ka laiks steidzina un kaut kas taču jādara. Vai arī, ka visiem ir, bet tev nav. Vai arī, ka tu esi kaut kāds – ne tāds un galīgi nelīdzinies citiem. Un vēl domas par to, ka “vajag”, “ir laiks” un “pareizi”.
Tad nu, lūk, ļoti bieži tāda pāreja uz “sociālajām” programmām liecina par to, ka tu esi pazaudējis saikni ar sevi. Par to, ka tu esi pazaudējis saikni ar savu paša personīgo laiku. Un pašam savu notikumu gaitu.
Ar savu kodolu un iekšpasauli.

Taču patiesībā katram cilvēkam ir savs dievišķais grafiks. Ir savi ceļi un tikai savas vēlmes. Un, ja visiem ir jau laiks, tad iespējams, tev vēl nav. Un, ja visiem ir, bet tev vēl nav, tad, iespējams, tam ir kaut kāds savs iemesls. Un šis iemesls var būt pavisam ne tas, ka esi sliktāks par citiem. Un vēl tas, ka tu vēl neesi nonācis līdz tam, un turpini risināt savus uzdevumus.
Un vēl patiesība ir tā, ka visi cilvēki, lai arī līdzīgi, tomēr nav vienādi. Un, ja tu saproti, ka esi ne tāds kā citi, tad tā arī ir. Tu neesi tāds, kā citi, bet kaut kāds nedaudz savādāks. Ar visām savām vēlmēm.

Viena no brīnišķīgākajām sievietēm, kuras esmu satikusi savos 38 gados, man teica, ka vēlas otro bērniņu. Un, kad es viņai vaicāju, kāpēc tad viņa nedzemdē šo otro, kad viņas pirmajai meitai ir jau 7 gadi, viņa man vienkārši pateica: vēl nav laiks. Tā vienkārši un nepiespiesti. Neskatoties uz to, ka viņai ir vīrs un ir vēlme radīt bērniņu, tajā mirklī viņai nebija īstais brīdis.
Iedomājieties?!

Es atceros, ka toreiz tas mani šokēja, jo manā realitātē viņa vienkārši palaida garām savu laiku.

Manas padomju laika medicīnas stereotipiem piebāztās smadzenes absolūti to nesaprata un uzreiz piekarināja viņai birku “vecdzemdētāja”.
Bet pēc tam es sapratu, ka viņa vienkārši ir ļoti spēcīgi vienota ar sevi un jūt, kad tieši viņai būs īstais laiks. Un tiešām, pēc gada es uzzināju, ka viņa ir stāvoklī. Un tieši uz saviem 40 gadiem viņa mierīgi piedzemdēja veselu puiku. Un šis stāsts man ļoti daudz ko iemācīja. Iemācīja to, ka mierīga savienošanās ar savām īstajām vēlmēm katru laika sprīdi aizvedīs tevi tur, kur vajadzīgs.

Tā kā, iespējams, katru reizi, kad skatoties sociumā tu sajutīsi, ka “laiks spiež” un “būtu laiks”, ir vērts sev pajautāt:
– Ko es šobrīd patiešām vēlos?
– Kas šobrīd man patiešām ir svarīgi?
– Kam domāts šis dzīves periods?
– Kādas ir manas personīgās prioritātes un uzdevumi?
– Es šo vēlos pa īstam, tas nāk no iekšienes, vai arī tā ir trauksme un bailes nepaspēt un nebūt tādai kā citi?

Un tad viss var nostāties savās vietās. Un kļūs daudz mierīgāk. Un no iekšienes tu spēsi spert soli turp, kur patiešām vēlies iet. Pēc tam vēl vienu. Un vēl vienu. Un tā, pamazītēm tu aiziesi līdz mirklim, kad ārējā realitāte pilnībā atspoguļos iekšējās vēlmes. Ne tāpec, ka “vajag”, vai “ir pieņemts”, bet tāpēc, ka tā ir tava patiesība.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tevi kāds kritizē, pazemo?

106989357_1491400947730732_5903361228010792950_n

Gadās, ka cilvēks no taviem vārdiem jūtas burtiski sagrauts. Vai arī pazemots tavas uzvedības rezultātā. Viņš uztver tavus vārdus “man ir grūti būt blakus tev” vai “kad redzu tevi, es uztraucos” kā skarbu kritiku vai smagu “uzbraucienu”. Bet tu pēc tam sēdi un nesaproti, ko gan tādu es pateicu. Un pārdzīvo, ka pavisam nejauši un negribot esi kļuvis otram cilvēkam par briesmīgu monstru un nekāda taisnošanās te nepalīdzēs.

Vai arī gadās, ka cilvēks tev paziņo, ka tu viņu esi pazemojis, taču tajā pat laikā tev pat prātā nekas tamlīdzīgs nevarēja ienākt. Un tu atkal esi nesaprašanā. Kā kaut kas tāds varēja notikt?

Patiesībā ārēji vārdi var cilvēku ievainot tikai tad, ja tie sakrīt ar to, ko viņam pašam saka viņa “iekšējais kritiķis”.

Un cilvēku, izrādās, ievaino nevis kāda cita vārdi, bet paša spēks, kas vērsts pašam pret sevi.

Ir cilvēki, kurus pat gribētos aizvainot. Vai arī vienkārši līdz viņiem aizklauvēties, taču neizdodas. Viņos neatsaucas tas, ko mēs sakām. Ir taču viedais stāsts par to, kā nepazīstams cilvēks iespļāva Budam sejā, bet tas pajautāja: “Vai kaut kas vēl?”. Šis spļāviens psiholoģiski Budu neķēra, tāpēc, ka viņa attieksme pašam pret sevi nebija cietsirdīga.

Ja kāds tevi vēlas pazemot vai aizskart, bet tu sevī nejūti pazemojuma sajūtu, nekāda pazemojuma nebūs. Tapēc, ka tevī tā nav.

Tāpēc kritika un pazemojumi, kurus saņem no citiem, – ir tikai iekšējo figūru projekcija ārējā pasaulē. Ar to tad arī ir vērts strādāt. Tu kritizē sevi. Tu pazemojies. Ja sapratīsi, kāpēc tu to ar sevi dari, ļoti daudzas ārējās norises ieraudzīsi pavisam citā gaismā.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Redzēt skaistumu

101708663_1464107847126709_5290490657368965120_n

Psihoterapijā ir tā saucamais nobriešanas periods (ne tikai psihoterapijā, dzīvē arī tāds ir), kad pārstāj redzēt skaistumu, toties lieliski redzi ļoti daudz simptomu: šķību kaklu, izvalbītas acis, iekritušas krūtis, projekcijas, pārneses. Un ir milzīga vēlme ar to visu strādāt.

Un tā 10 gadus un vēl vairāk. Un tas ir mokoši! Tu pārstāj lasīt klasiķus un iet uz teātri. Tur taču ir viss sāpīgais, bet tev tā visa darbā jau ir pietiekami.

Bet pēkšņi, vienā mirklī tu samierinies. Kļūsti maigāks un pārstāj sevi nemitīgi ievainot pret pasaules nepilnību asajiem stūriem. Tu kļūsti viedāks.

Un pēc tam, hop, un atkal sāc redzēt skaistumu. Bet jau daudz pilnīgāk. Neatceļot visu, ko zini, vienkārši atkal redzi detaļas, jēgu, likteņus, sejas, plecus, kaklus, lāpstiņas un piepampušās marmora statuju vēnas Aleksandra parkā …
Jo nav taču nekā cita, izņemot detaļas. Un arī simptomus redzi, gan savus gan otra, un mīli un dusmojies un skumsti vienlaicīgi.
Un viss ir apjomīgs. Un, protams, mīli daudz vairāk, neskatoties uz visu šo putru. Un katra detaļa, katrs kauliņš, katra dzīsliņa, piliens var kļūt par tavas mīlestības pieskāriena punktu.

Galvenais, lai pietiktu laika.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tevi kāds kritizē? Pazemo?

64311834_1903109653122182_6990297168183558144_n

Gadās, ka cilvēks no taviem vārdiem jūtas burtiski sagrauts. Vai arī pazemots tavas uzvedības rezultātā. Viņš uztver tavus vārdus “man ir grūti būt blakus tev” vai “kad redzu tevi, es uztraucos” kā skarbu kritiku vai smagu “uzbraucienu”. Bet tu pēc tam sēdi un nesaproti, ko gan tādu es pateicu. Un pārdzīvo, ka pavisam nejauši un negribot esi kļuvis otram cilvēkam par briesmīgu monstru un nekāda taisnošanās te nepalīdzēs.

Vai arī gadās, ka cilvēks tev paziņo, ka tu viņu esi pazemojis, taču tajā pat laikā tev pat prātā nekas tamlīdzīgs nevarēja ienākt. Un tu atkal esi nesaprašanā. Kā kaut kas tāds varēja notikt?

Patiesībā ārēji vārdi var cilvēku ievainot tikai tad, ja tie sakrīt ar to, ko viņam pašam saka viņa “iekšējais kritiķis”.

Un cilvēku, izrādās, ievaino nevis kāda cita vārdi, bet paša spēks, kas vērsts pašam pret sevi.

Ir cilvēki, kurus pat gribētos aizvainot. Vai arī vienkārši līdz viņiem aizklauvēties, taču neizdodas. Viņos neatsaucas tas, ko mēs sakām. Ir taču viedais stāsts par to, kā nepazīstams cilvēks iespļāva Budam sejā, bet tas pajautāja: “Vai kaut kas vēl?”. Šis spļāviens psiholoģiski Budu neķēra, tāpēc, ka viņa attieksme pašam pret sevi nebija cietsirdīga.

Ja kāds tevi vēlas pazemot vai aizskart, bet tu sevī nejūti pazemojuma sajūtu, nekāda pazemojuma nebūs. Tapēc, ka tevī tā nav.

Tāpēc kritika un pazemojumi, kurus saņem no citiem, – ir tikai iekšējo figūru projekcija ārējā pasaulē. Ar to tad arī ir vērts strādāt. Tu kritizē sevi. Tu pazemojies. Ja sapratīsi, kāpēc tu to ar sevi dari, ļoti daudzas ārējās norises ieraudzīsi pavisam citā gaismā.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis