Par bailēm izrādīt savu ievainojamību

Daudzi cilveki uzskata, ka esot cilvēkos parādīt to, ka esi viegli ievainojams – raudāt, būt sliktā garastavoklī, kaut ko nezināt – nozīmē izrādīt savu vājumu. Es domāju savadāk.

Es uzskatu, ka ir jāpriecājas, ja cilvēkam pietiek spēka būt sev pašam, atrodoties starp citiem cilvēkiem. Raudāt, ja ir skumji, paliekot stāvot uz savām kājām. Runāt par savu neērtības sajūtu tad, kad varētu arī paklusēt. Ne tikai domāt, bet arī just.

Tādi cilvēki rada sev apkārt rezonansi un palīdz atvērties citiem cilvēkiem. Izpauž visu, kas apslēpts un maina pasauli.

Ievainojamībai vajag daudz spēka. Tāpēc, ka atvērtā dvēselē var ieskatīties ikviens. Un ir vajadzīgs daudz vieduma, lai atdalītu svešu no savējā. Un daudz drosmes, lai sastaptos ar dažādām atbildēm. Un daudz ticības tam, ka apkārt esošie izrādīsies pieņemoši cilvēki, kuri tad arī būs daļa no tavas dzīves laimes.⠀

Aglaja Datešidze
Foto: healthcollective.in
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tava dzīve ir tikai tavs ceļš!

Ja paveiksies, cilvēka dzīvē iestājas tāds mirklis, kad nav kam pajautāt padomu.
Nav neviena, kam pajautāt. Ne tāpēc, ka neviena nav blakus vai nav neviena vecāka. Ir. Tikai neviens no viņiem nav gājis tavu ceļu. Visi viņi ir gājuši savu, bet, ne tavu.

Bet tu jau esi aizgājis diezgan tālu, lai jautātu padomu citiem. Un tagad visi viņu teiktie vārdi ir nekas vairāk kā vērotāju no malas viedokļi. Un tev neizdosies novelt atbildību par savām neveiksmēm uz viņu pleciem.

Un tad nākas meklēt sevī to punktu, kurš palīdzēs pieņemt lēmumu. Un ar to salīdzināt ārējās pasaules priekšā teikto.

Atbildēt par jebkuru savu lēmumu un mācīties izdzīvot savas iekšējās vētras. 

Daudzi cenšas izvairīties no šī momenta.
Viņi precas ar tiem, kuri pateiks kā rīkoties. Viņi draudzējas ar tiem, kuri pareizi tos novērtēs. Strādā pie tiem, kuri uzņemas atbildību par viņiem. Un tā arī nodzīvo līdz sirmam vecumam. Un nekā briesmīga jau tajā visā nav.

Bet tad, kad ej viens, tad brīžam šķiet, ka visu dari nepareizi (un tie, kuri šaubās, noteikti tev to pārmetīs), ne tāpēc, ka reāli kaut kas ir nepareizi, bet tāpēc, ka citi dara savādāk, tāpēc, ka tas ir tikai tavs ceļš. Pa absolūti svešu teritoriju ar savu iekšējo kompasu un patstāvīgi izdomātu jēgu…

Aglaja Datešidze
Ilustrācija: Irma Kukhanidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izgaršot savu dzīvi

Es novēlu tev griezt laiku mazām, plānām šķēlītēm.
Šo novēlējumu es dzirdēju kādā no dejošanas nometnēm.

Ko tā nozīmē man?

Tā nozīmē palēnināt savu gaitu, izgaršot, klausīties sevī un pēc iespējas pilnīgāk izgaršot to, kas notiek. Plānas ābola, siera vai jebkā cita šķēlītes daudz labāk ļauj sajust garšu. Plāna šķēlīte atklāj sajūtas. Plāna šķēlīte gaismā var parādīt visas dzīsliņas un maigos toņus. Plāna šķēlīte ir lokana un mīksta. Tā arī mūsu svētku sajūtas ar gadiem var kļūt smalkākas un dziļākas.

Man tas ir diezgan sarežģīti, taču es nonāku pie idejas par smalkumu un pietiekamību. Mēra sajūtas. Smalka līdzsvara, kas ļauj sajusties labi katru dienu. Es nonāku pie brīva laika un nesteidzīga tā plūduma.

Es vēlos pārstāt dzīt savu iekšējo gliemezi un ļaut tam rāpot, kā prot. Es zinu, ka tad, kad klausos sevī, es redzu daudz vairāk skaistuma un jēgas.

Tāpēc es piedāvāju griezt laiku plānām šķēlītēm. Iepauzēt starp ieelpu un izelpu. Skatīties, kā plūst elpa. Tāpec, ka izņemot laiku un uzmanību, mums nekā cita nav. Tā es domāju.

Kā domā tu?

Aglaja Datešidze
​​​​​​​Foto: Alin Luna
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ko drīkst cilvēks un ko visbiežāk sev aizliedz

Pie manis bieži nāk klienti, kuriem, visticamāk, bērnībā tika aizliegtas daudzas lietas. Vai arī kaut kas ar viņiem notika tāds, ka viņi paši sev aizliedza šīs vienkāršās lietas. Kad es viņiem saku, ka to drīkst, viņi sākumā ir izbrīnīti, bet pēc tam dzīve mainās uz labo pusi. Es nolēmu uzrakstīt par to, ko cilvēki drīkst. Ja nu pēkšņi kāds to ir aizliedzis. Un pie viena, tas būs atgādinājums man pašai.

DRĪKST ELPOT
Kad cilvēks stāsta par saviem pārdzīvojumiem, viņš bieži vien gandrīz vai neelpo. Ar muti kāri tver gaisu, kā zivs uz sauszemes, un neapzināti aiztur elpu. Bet pēc tam krampjaini izelpo, un pēc tam atkal cenšas ieelpot. Vai arī elpo tik virspusēji, it kā censtos notēlot, ka viņa te vispār nav. Kā bērns, kurš slēpjas skapī, vai kā kukainis, kurš cenšas izlikties par beigtu. Un, protams, tikai retais (īpaši sievietes) elpo ar vēderu. Visi cenšas elpot ar krūtīm. Tad, lūk, tu DRĪKSTI un TEV VAJAG ELPOT. Kad pārdzīvo, kad priecājies, kad ir grūti un viegli. Neaizmirsti elpot. Jo elpošana ir dzīvība un atslābināšanās vienlaicīgi. Un vēl šajā procesā var iekļaut vēderu, jo tajā ir ķermeņa enerģētiskais centrs. Un tas ir dabiski. Atslābini vidukli un uz priekšu!

DRĪKST RAUDĀT
Kad ir skumji un, kad priecīgi. Un vispār, jebkurā brīdī. Asaras ir normāla cilvēciska reakcija. Tās var nest atvieglojumu un skaidrību. Var raudāt cilvēkos, pat tad, ja tie nav pazīstami. Un tā ir viņu personiskā darīšana, ko viņi par tevi padomās. Ja tu raudi patiesi no sirds, iespējams, tevi nomierinās un tu saņemsi dvēselisko siltumu. Kad es cilvēkiem saku, ka drīkst raudāt, viņi bieži vien to arī nekavējoties dara, tā atlaižot gan sakrājušās asaras, gan spriedzi un pēc tam var vieglāk dzīvot.

DRĪKST DUSMOTIES
Uz ikvienu, uz pazīstamo, uz svešinieku. Var dusmoties uz tuvajiem, savu ģimeni, pat uz bērniem. Drīkst dusmoties uz tiem, kurus tu mīli. Te nav nekādas pretrunas. Tāpēc, ka dusmas ir dabiskas, tā izpaužas mūsu vitalitāte. Gan dusmas gan mīlestība var eksistēt vienlaicīgi. Atņemot sev iespēju dusmoties, tu vari atņemt sev iespēju arī mīlēt.

Pareizi virzītas dusmas palīdz mums sasniegt savus mērķus. Tam arī tās dotas. Dusmas uz saviem tuvākajiem signalizē par to, ka esam ļāvuši pārkāpt savas robežas. Un to, ka ir jāatjauno līdzsvars. Ļoti bieži mazi bērni pārkāpj savu vecāku robežas, paši to nezinot, un dusmoties par to nav nekas slikts. Ir ļoti svarīgi iemācīties RUNĀT PAR SAVĀM DUSMĀM. Tā ir tikai sajūta. Tā nav darbība. Bet darbības var būt dažādas. Un te nu ir vajadzīgs ekoloģiskums.

Kad mēs paužam savas dusmas, mēs dodam ceļu savām citām sajūtām, tai skaitā arī priekam.

Ekoloģiska dusmu izpausme ir tad, kad tu, piemēram:
– paziņo par to, kas tev nepatīk;
– sasniedz savus mērķus;
– atbrīvo vietu savā dzīvē kaut kam jaunam;
– sargā savas robežas;
– atrodi laiku rūpēm par sevi;
– izdomā savu veidu. Vēlams – ne tikai vienu.

DRĪKST RUNĀT TO, KO TU DOMĀ
Ir tikai gudri atrast pareizo laiku un vietu. Tuvākie tavi cilvēki to novērtēs, ja tu būsi atradis pareizo mirkli. Savukārt mazāk pazīstamie cilvēki var to novērtēt un kļūt tev tuvāki.

DRĪKST RUNĀT PAR SAVĀM SAJŪTĀM⠀
Tas ir pirmais solis ceļā uz to izpaušanu. Runāt par savām jūtām nenozīmē žēloties. Tas nozīmē padarīt tās redzamas un virzīties uz savu patieso vajadzību apmierināšanu.

DRĪKST BAIDĪTIES
Ja tev ir bail, nevajag tēlot, ka tā nav. Cilvēkiem bieži vien ir bail, un tā ir gluži dabiska reakcija uz kaut ko jaunu un nepazīstamu. Un var neslēpt savas bailes aiz dusmu un vienaldzības maskas. Arī vīrieši drīkst baidīties. Viņi taču arī ir cilvēki.⠀

DRĪKST ATZĪTIES SAVĀ VĀJUMĀ⠀
Ja tu kaut ko nezini vai neproti. Ja tev šobrīd nav resursu, spēka vai naudas, vienkārši pasaki to. Tā gadās visiem. Un, ja tu par to pateiksi patiesību, tev būs iespēja turpināt attiecības. 

DRĪKST LŪGT PALĪDZĪBU
Mēs visi esam cilvēki un dzīvojam starp cilvēkiem. Daudzi domā, ka lūgums palīdzēt nozīmē sava vājuma paušanu, jo baidās saņemt atteikumu. Taču palīdzēt viens otram ir normāla un dabiska cilvēku mijiedarbība. Daudzi novērtēs to, ka tu viņiem ļauj sev palīdzēt. Tāpēc, ka nesavtīgi palīdzēt otram ir patīkami. Un arī vājš tu drīksti būt. Īpaši tas attiecas uz sievietēm.

DRĪKST KAUNĒTIES
Kauns nav tā patīkamākā sajūta un ļoti bieži no tā gribas paslēpties, un dažkārt pat izlīst cauri zemei. To ir ļoti grūti pārciest. Taču, ja atzīstam, ka mums ir kauns, tad jau būs daudz vieglāk ar to kaut ko darīt.

VAR UN DRĪKST RUNĀT PAR TO, KO TU VĒLIES
Nevajag gaidīt, kad cilvēki paši to sapratīs. Pat pašiem tuvākajiem cilvēkiem ne vienmēr ir telepātiskas spējas. Ja tu konkrēti pastāstīsi par to, ko tu vēlies, būs daudz vienkāršāk dzīvot.

DRĪKST ATTEIKT PAT VISLABĀKAJIEM CILVĒKIEM
Ļoti bieži cilvēki mums lūdz kaut ko tādu, ko mēs negribam darīt, taču mums ir neērti atteikt, jo cilvēki taču ir labi. Taču, nepasakot šodien “nē”, mēs rīt nevarēsim būt viņiem blakus – tiem, kuriem laikus neesam atteikuši.

DRĪKST ATTEIKTIES UN PATEIKT “NĒ”
Ja tev piedāvā kaut ko tādu, ko tu nevēlies. Ja tas nav gluži tas, ko tu vēlies. Var pateikt “nē” un nepaskaidrot iemeslu.

DRĪKST RŪPĒTIES PAR SEVI
Par sevi ir jāiemācās rūpēties pat tad, ja par tevi neviens nav rūpējies. Daudziem to ir ļoti grūti izdarīt, ja vecāki vai dzīvesbiedrs blakus par sevi nerūpējas. Daudzi saka “Kā gan es varu atļauties to, ko mani tuvākie sev neatļauj”. Tad, lūk, sāc ar sevi un parādi viņiem piemēru.

DRĪKST DARĪT MUĻĶĪBAS
Iespējams, pēc daudziem gadiem tu tās atcerēsies ar smaidu.

DRĪKST KĻŪDĪTIES
Lēmumu izvēles un pieņemšanas process ir viens no sarežģītākajiem procesiem mūsu dzīvē. Gadās, ka cilvēks izvēlas augstskolu, mācās tur un pabeidzot saprot, ka nevēlas strādāt savā izvēlētajā profesijā. Un tad tērē savu laiku un resursus kaunam par nepareizo izvēli vai, cenšoties iemīlēt savu iepriekš izvēlēto specialitāti. Taču var vienkārši apstāties un sev atzīties, ka tas nav tavs, un ir jāmeklē kaut kas cits. Dažkārt cilvēki izvēlas ne tos dzīvesbiedrus, un to apzinoties ilgi pārdzīvo, baidās šķirties un aizvainot cilvēku. Taču mūsu lēmumi ir kā bērnu dienu apģērbs. Sākumā tas der, bet pēc laika mēs no tā esam izauguši. Un tad var apstāties un pieņemt jaunu lēmumu.

TU DRĪKSTI NEZINĀT, KO TU GRIBI
Katram cilvēkam mēdz būt brīži, kad viņš nezin, ko vēlas. Un tas ir normāli. Taču šajos brīžos vari sev šķist apmaldījies un vientuļš. Un tad mums sāk šķist, ka visi pārējie gan zin, ko grib. Taču tas tā nav. Ikvienai vēlmei ir jānobriest. Un jo ilgāk tā briest, jo spēcīgāka un skaidrāka tā kļūst. Dod sev laiku pašūpoties nezināmajā. Pamēģini dažādas lietas un izvēlies nesteidzoties, esi uzmanīgs pret sevi.

TU DRĪKSTI BŪT NE TĀDS KĀ CITI
Valkāt atšķirīgu apģērbu, iet citā virzienā, ēst atšķirīgu ēdienu un dzert atšķirīgus dzērienus. Svarīgi būt pašam.

TU DRĪKSTI BŪT SPONTĀNS
Nav obligāti visu darīt pec plāna. Drīkst mainīt savus plānus procesā, drīkst negaidīti zvanīt draugiem, atrasties jaunās vietās neierastā laikā. Tas izgrūž mūs no šabloniem un liek domāt. 

TU DRĪKSTI BŪT SMIEKLĪGS
Valkāt smieklīgu apģērbu vai darīt smieklīgas lietas. Tas tikai norāda uz to, ka tu esi dzīvs cilvēks.

DRĪKST ATSLĀBINĀTIES
Tu drīksti atlaisties kreslā, apgulties dīvānā, ilgi vannoties, iet lēnām, apstāties. Tu drīksti nesteigties. Drīkst izgāzt vēderu un tas pat ir veselīgi.

TU DRĪKSTI BŪT LĒNS
Bremzēt. Nesaprast. Ilgi pieņemt lēmumus, apsvērt visus variantus. Pateikt “pagaidi, lūdzu”, “man jāpadomā”, “šobrīd es neesmu gatavs atbildēt”, ” es nezinu”.

DRĪKST SMAIDĪT
Ja tev ir labs garastāvoklis, ja tu atcerējies smieklīgu anekdoti vai lasi jautru grāmatu. Drīkst smaidīt braucot metro, ja apkārt ir nepazīstami cilveki. Iespējams, tu uzlabosi garastāvokli arī viņiem.

TU DRĪKSTI BŪT LAIMĪGS UN RUNĀT PAR TO
Ja blakus tev ir nelaimīgi cilvēki, tad viņiem blakus ir grūti būt laimīgam. Ja tu esi laimīgs, tad ir sarežģīti to teikt cilvēkam, kurš ir nelaimīgs. Taču, ja cilvēki ir hroniski nelaimīgi, tā ir viņu izvēle. Pat tad, ja viņi to neapzinās. Bet, ja cilvēki nelaimīgi ir īslaicīgi, tev vienmār ir iespēja ar savu piemēru parādīt, ka laime ir, tikai tā dažkārt nedaudz jāpagaida. Var būt nevajag lielīties ar savu laimi, taču dalīties tajā ir ļoti vērts, tad tās būs vairāk.

Aglaja Datešidze
Foto: Olia Danilevich
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ko novēlēt sev

Ja es gribētu sev kaut ko novēlēt, tad tas būtu – vēl vairāk cieņas pret to garīgo darbu, ko es un mēs visi katru dienu darām. Ne tāpēc, ka esam izcili, bet tāpēc, ka vienkārši esam tikai cilvēki.⠀

Mūsu pasaule kustās no nebūtības nebūtībā, un mēs, kā tās neatņemamas sastāvdaļas ar katru savu ķermeņa šūnu to jūtam. Gravitācija darbojas, laiks iet, vējš pūš. Pat visstiprāko laiks iznīcina. Tik viegli ir nogrimt, pazust, nomaldīties, sabrukt, izšķīst, pazaudēt sevi un savu uzmanību, pārstāt pastāvēt, pirms esi sācis.

Reiz tas tā arī būs, bet tagad… Tagad, kamēr vēl ir iespējams, kā tikai iespējams, cik daudz iespējams, ir jāvēro un ar cieņu jārada sevī cilvēks.⠀
Un, ja tu radīsi uzmanīgi un centīgi – tas būs ļoti vērtīgs un liels ikdienas darbs, pret kuru izturēties ar cieņu un kura nekad nevar būt par daudz.⠀

Aglaja Datešidze
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tikai TU

Tu dzīvo nemierīgi un tev šķiet, ka tev pietrūkst kāda cilvēka. Tu vēlies atrast kādu, lai mīlētu un būtu laimīgs. Taču patiesībā vienīgais cilvēks, kura tev trūkst, esi tu pats. Un kad tu būsi attiecībās, tajās vēl joprojām trūks viena cilvēka. Tevis.

Tev vajadzīgas lietas un tu izjūti to trūkumu: apģērba, mašīnas, aksesuāru.

Taču patiesībā tev vajadzīgs tas stāvoklis, ko tev var dot šīs lietas. Kad tās visas ir, vēl joprojām trūkst tā, kam tās pieder. Trūkst tevis. 

Tu sapņo, ka piederēsi kadai kopienai. Labam uzņēmumam, skolai vai ģimenei. Taču, ja tu ceri, ka šī piederība uzdāvinās tev tevi, tu kļūdies. Ja neesi atradis sevi, tad piederībā sabiedrībai tev tomēr pietrūks viena cilvēka. Tevis.

Patiesībā vienīgais cilvēks, pēc kura tu pa īstam skumsti un ilgojies, esi tu.

Cilvēks, kurš var atrisināt visas tavas problēmas – esi tu. Cilvēks, kurš spēj atrast risinājumu, mierināt, uzjautrināt un sniegt interesi par dzīvi – arī esi tu. 

Cilvēks, kurš var mīlēt un piepildīties ar šīm jūtām – esi tu.
Tas gan nenozīmē, ka paliksi vientulībā, ka tev vairs neviens nebūs vajadzīgs. Taču tas nozīmē, ka tu pārstāsi būt atkarīgs no ārējiem faktoriem un tava dzīve sāks pakļauties tev.

Un tad uzradīsies viss, ko tu tik ļoti vēlējies, bet nevarēji dabūt. Tad atnāk mīļotie. Rodas kopienas.

Dzīve kardināli mainās, kad tu pārstāj tai piedāvāt veidot sevi, bet dari to pats, tapēc, ka vienīgais cilvēks, kurš tavā dzīvē var atnest laimi – esi tu pats.

Aglaja Datešidze
​​​​​​​Foto: Rackel Claire
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vai vajag sevi kaunināt?

Atklājot savas bērnišķīgās izpausmes, savas brūces un savu brieduma trūkumu… atkal un atkal sastopoties ar savu neapzinātību un faktu, ka tu emocionāli, iespējams, stipri atpaliec no sava fiziskā vecuma… Īsāk sakot, pats ļaunākais, ko šajā gadījumā vari darīt, – sākt sevi kaunināt un steidzināt.

Teikt sev: “Man jau ir 30, 35, 40, 45…) gadi un laiks beidzot sākt nodarboties ar kaut ko nopietnu, cik var bremzēt un būt bērns. Citi jau, lūk, cik tālu tikuši, bet kur esmu es?…” Tas ir apmēram tas pats, ko bērnībā mums teica pieaugušie, salīdzinot mūsu neveiksmes ar citu bērnu veiksmēm un sasniegumiem. Kurš no mums ko tādu sev saka?

Principā, bērnu salīdzināšana pēc nesalīdzināmiem parametriem un cenšanās paātrināt dabisko attīstības gaitu ir ļoti liela mūsu audzināšanas kļūda. Centieni forsēt sevis meklēšanu – tas arī ir tieši tas, kas bremzē vairāk par visu. Bremzēja jau bernībā, kad to darīja pieaugušie, un bremzē arī pieaugušo vecumā, kad to darām mēs paši ar sevi.

Bērnisķīgā un vēl nenobriedusī personības daļa prasa atbalstu un pacietīgu uzmanību. Apceri un pieņemšanu. Ja to steidzināt un kaunināt, tā dažkārt sastingst kauna un vainas sajūtā vai bezspēcīgā aizkaitinājumā uz visu apkārt. Un tāpēc vienalga kaut kad nāksies atgriezties pie sava iekšējā bērna, sākot pacietīgi un līdzjūtīgi atbalstīt un gaidīt, dodot tam laiku. Dot tam laiku iepazīt pasauli savā ritmā. Un labāk to izdarīt tagad nevis vēlāk.

Labāk apstāties 35 un tomēr izdzīvot svarīgos momentus lēnām, nevis paslēpt tos zem paklāja, lai atkal izvilktu tos ap gadiem 40. Vari apstāties tur, kur šobrīd esi un sākt iecietīgi izturēties pret sevi.

Iecietība darbojas daudz labāk nekā kaunināšana un centieni dzīt sevi un ātri aizaugt līdz vēlamajam vecumam. Iecietība un mierīgs jautājums: “Kādu nākamo soli es varu spert tieši no šīs vietas? Kurp un kā?”

Nevis gigantisku izrāvienu, bet vienu soli, vienkāršu, jūtamu un reālu. Bet pēc tam vēl vienu…

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja cilvēki mums blakus kaunas vai jūtas vainīgi

Mēs esam raduši, ka daudzās sarežģītās dzīves situācijās var atrast vainīgo un viņam par to pateikt. Vai arī domāt par to, kur tad ir mūsu vaina vai kļūda. Ja esam izdarījuši visu, kas bija mūsu spēkos, tātad tālāk vainīgi neesam mēs, bet kāds cits. Ja kāds kaut ko izdarīja ne tā, tātad viņam par to vajadzētu kaunēties. Ja kaut kas ir ne tā, droši vien ir jāmeklē tas, kurš vainīgs vai kuru varētu nokaunināt.

Taču, ko mēs paši darām lai citiem cilvēkiem blakus mums nebūtu kauns vai arī viņi nejustos vainīgi?

Ja cilvēkiem mums blakus ir kauns vai viņi jūtas vainīgi, tas nozīmē, ka mēs:
– nepieņemam kādu daļu sevis un kā šī procesa atspoguļojums ir tas, ka mēs nepieņemam kādu cita cilvēka personības daļu;
– mēs nekorekti kritizējam un tādā veidā aizskaram personību nevis tās darbības;
– kļūstam par tiesnesi vai to, kurš vērtē;
– salīdzinām sevi ar citiem un uzskatām, ka šis process ir taisnīgs un mēs esam labāki;
– ļoti bieži uzskatām, ka cilvēkiem noteikti kaut kas ir jāzin, pat tad, ja neesam viņiem to paskaidrojuši;
– uzskatām, ka cilvēkiem, kuri mums blakus, noteikti viss jāprot uzreiz – pat bez mācīšanās;
– uzskatām, ka visam jābūt vai nu ideāli, vai ne kā, bet vienkārši labu neesam spējīgi uztvert;
– pasauli redzam tikai caur savu prizmu un uzskatām, ka tas kā mēs redzam, ir vienīgais pareizais redzējums;
– dalām cilvēkus ideālajos un lūzeros;
– kritizējam bez atbalsta;

Ļoti bieži mums kauns ir blakus tam cilvēkam, kurš kaunina, bet pats iekšēji kaunas, dažādos veidos cenšoties no tā izvairīties.

Ja cilvēki blakus mums jūtas vainīgi, tātad mēs:

– ļoti labi protam manipulēt;
– kaut ko darām un gaidām, ka viņi jutīsies mums kaut ko parādā;
– sākumā uzņemamies par daudz darba un atbildības, bet pēc tam piestādām “rēķinu”;
– neprotam rūpēties par sevi un tāpec rūpes par sevi aizstājam ar rūpēm par citiem;
– dusmojamies uz citiem, bet nespējam viņiem to pateikt acīs;
– balstāmies uz kaut kādiem nerakstītiem likumiem, kurus iepriekš ar partneri neesam apsprieduši;
– neprotam priekšlaicīgi vienoties par tiesībām un pienākumiem;
– uzkraujam citiem atbildību par savu laimi un labklājību, pašiem neuzņemoties atbildību par to;
– uzskatām, ka citi ir atbildīgi par mūsu jūtām;
– iekšēji jūtamies kā mazi bērni, kuri uzņēmušies pieaugušo atbildību un tagad stiepjam šo nastu;

Vainas sajūta ir uz sevi vērstas dusmas. Un, ja cilvēki nespēj uz mums dusmoties atklāti, jo starp mums ir kādi noteikumu un pārliecību šķēršļi, tad viņi var sevi vainot par kaut ko.

Tāds skats uz sevi caur citu cilvēku jūtām atklāj ļoti lielus plašumus iekšējam darbam ar sevi.
Un atkal jautājumi, jautājumi, jautājumi…

Un kādas jūtas blakus tev izjūt tavi tuvinieki? Ko tu esi ievērojis?

Mīlestībā,
Aglaja Datešidze
​​​​​​​Foto: Omar Alnahi
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā iemācīties sadzirdēt savas vajadzības?

Cilvēki, kuri raduši būt visiem labi un ērti, ļoti bieži nespēj sadzirdēt savas vajadzības vēl jo vairāk, nespēj citu klātbūtnē atslābināties.

Tāpēc arī viņi izskatās samulsuši, kad kāds jautā: ” Kā tev klājas? Kā tu jūties?”⠀

Taču brīžos, kad nokļūst savā ierastajā palīga, mocekļa, barotāja un aizstāvja lomā, viņi kļūst ļoti lietišķi. Tā mūsu valstī notiek ļoti bieži, ar cilvēkiem pēc 50.⠀

Tiem, kuri vēlas atrast sevi, nākas palikt vienatnē, lai tiktu skaidrībā ar savām vajadzībām. Iziet savu iekšējo autisko procesu un piedzimt no jauna. Vairs ne no kāda cita, bet sevis.⠀

Atvienoties un iziet no savas ierastās lomas ir ļoti sarežģīti. Attapties savā iekšējā tukšumā un sastapties ar jautājumiem, kurus atrisināt vari tikai tu pats. Viens un tikai savā personīgajā veidā.⠀

Tas ir baiļu punkts, panikas un resursa punkts, kuru apzināti izejot, tu piedzimsti emocionāli un jau galīgi. Pa īstam.⠀

Aglaja Datešidze
Foto: Engin Akyurt
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par pieredzes vērtību un nenovērtēšanu

Kad cilvēki šķiras, viens otru pazemojot un nenovērtējot, iespējams viņiem tas ir mazāk sāpīgi, tāpēc, ka vieglāk atvadīties no kaut kā mazāk vērtīga vai vispār kaitējoša.

Taču dzīves stratēģijas ietvaros nenovērtēšana nozīmē resursu izšķiešanu.

Kad mēs nenovērtējam cilvēku un attiecību ar viņu vērtību, mēs nenovērtējam dzīves pieredzi, kuru esam guvuši šajās attiecībās. Un tad sanāk, ka šis laiks ir velti iztērēts.

Es ļoti bieži dzirdu cilvēkus sakām: “Uz to muļķi es pazaudēju tik daudzus gadus”.

Galu galā, kas tad mums paliek pēc šķiršanās, kuras dzīvē notiek bieži? Paliek dzīves pieredze un prasme to pielietot.

Daudz sarežģītāk un ilgāk ir šķirties, atzīstot otra cilvēka un ar viņu kopā pavadītā laika vērtību.

Sarežģītāk tāpēc, ka tomēr nāksies atrast šo vērtību. Nāksies apstādināt šo virves vilkšanu “tu vērtīgs, es – ne tik vērtīgs” un atzīt arī savu vērtību. Iziet caur skumjām, atlaišanu un visa veida pieņemšanu. Īsāk sakot, ļoti daudz darba.

Tomēr jāatzīst, ka šķiršanās ar pateicību un otra cilvēka vērtības atzīšanu nes brīnišķīgus dzīves pieredzes augļus. Tā ar katru satikšanos var savā krājkasītē iekrāt ko tādu, ko pēc tam varēs lietderīgi izmantot.⠀

Taču pats nepatīkamākais ir fakts, ka nenovērtētais partneris nekādu pieredzi nav devis, un tātad šī pieredze būs jāsastop vēl un vēl. Un tāpēc cilvēki, kuri šķiras caur nenovērtēšanu, nokļūst analogās situācijās ļoti daudzas reizes, tā paildzinot savu “murkšķa dienu”, lai kaut kad beidzot saņemtu savu nenovērtēto pieredzi.

Savukārt tie, kuri prot atrast vērtību jebkurā pieredzē, mācās to koriģēt, vadīt un nokļūt pavisam citās situācijās. Un vēl pēc tam, ne tikai nenokļūst tādās situācijās, bet paši organizē situācijas un nokļūst vajadzīgajās vietās. Un tas iedvesmo. ⠀

Starp citu, tas viss attiecas ne tikai uz attiecībām, bet arī uz jebkuru citu dzīves pieredzi.

Lai kustētos tālāk, ir svarīgi atrast, izcelt un ielāgot vērtību.

Aglaja Datešidze

Foto: Cottonbro
Tulkoja: Ginta Filia Solis