Vainas sajūta

vainas sajta2

Vainas sajūta ir viena no galvenajām sociālajām sajūtām, uz kurām balstās mūsu sabiedrība.
Tā nospiež, saliec muguras, atņem izvēles iespējas, atstāj uz vietas, traucē tuvībai.
Tā tur kopā cilvēkus, kuri viens otru nemīl, neļauj mierīgi gulēt, izpaužas kā slimību simptomi un liek sakost zobus. Tā izpaužas kā vainas sajūta pret vecākiem, draugiem, tuvākajiem un pat pret sevi.
Vainas sajūta ir vajadzīga lai saturētu dusmas un regulētu uzvedību.
Ar tās palīdzību ir ļoti viegli manipulēt ar cilvēku. Tā ir neizbēgama tur, kur kopā sadzīvo daudz ļaužu.
Katram ir jāiemācās apzināties tās saknes un prast ar to strādāt. Kaut vai tikai tāpēc, lai izdarītu dzīves izvēli ne tikai no vainas sajūtas, bet arī no savām vēlmēm, intereses un mīlestības.
Ja kaut reizi izdarīsi šo darbu, pārmaiņas būs neizbēgamas.
Dzīvē parādīsies vairāk brīvības un mazāk piespiedu kartā darītā.
Un pavērsies tādas iespējas, par kurām pat neesi sapņojis.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Bērnišķīgās pieaugušo attiecības

88438133_2373978099368666_845001422117273600_n

Dažkārt mēs iesaistāmies pieaugušo attiecībās, lai saņemtu to mīlestību, kuru nesaņēmām bērnībā. Un cenšamies bērnišķīgos veidos nopelnīt šo pieaugušo mīlestību.
Ar paklausības un pasivitātes palīdzību, jo labos un ērtos nav pieņemts pamest.
Ar cīņas par varu palīdzību, tāpēc, ka, jo vairāk kontroles ir mūsu rokās, jo lielāka ticamība, ka attiecības tiks izglābtas.
Ar pasīvās agresijas palīdzību, jo atklāti pastāstīt par savām jūtām ir neierasti un bail.
Ar manipulāciju palīdzību, jo tā izturējās pret mums un šis mehānisms lieliski nostrādāja (kaut arī atņēma mums tiesības uz izvēli).
Mēs lienam vai no ādas laukā, lai nopelnītu mīlestību – ejam uz sieviešu kursiem, mācamies iedvesmot, parvēršamies par Dievietēm, Pasaku Fejām un Kārdinātājām.
Tā bērnišķīgi mēs tēlojam jebko, tikai ne sevi. Un attiecības saņemam vairs ne ar mums.
Mēs vēlamies laimi, bet saņemam trauksmi. Bailes, ka, ja izlaidīsim no rokām stūri, mūsu kuģis noteikti uzskries zemūdens klintīm. Aizmirstām jūtām. Salauztai tuvībai. Aukstumam un spriedzei, tāpēc, ka viens solis sāņus un mūs atstās vienas.
Mēs taču zinām, kā tas ir. Mēs atceramies savu vecāku attiecības. Mēs taču dzirdējām, kā mamma raudāja, kad tēva peidžerī atrada ziņas no citām sievietēm. Redzējām, kā vectēvs dzēra un vecmāmiņa skraidīja un meklēja viņu pa svešām garāžām.
Un, kad mums saka, ka var būt arī savādāk, mēs apmulstam. Jo mums šķiet, ka savādāk var būt tikai citiem. Bet mums ar mūsu pagātni un iedzimto toksiskumu, nav nekāda iemesla gaidīt siltumu bez ciešanām.
Tikai censties, cīnīties, iekarot, paciesties, turēt, ciest…. tikai hard-core. Lai ar stangām no otra izvilktu to, kas mums pienācās bērnībā.
Kamēr mums vēl ir spēki, mēs vēl vārāmies šajā katlā, lai arī barojamies no mokām un sāpēm. Bet, kad visi resursi cīņai ir izsmelti, mēs beidzot apstājamies.
Un redzam, ka vairs nav svarīgi, kā tur citiem var būt. Svarīgi ir tas, kā tagad tas ir MAN, – un vairs tā būt nedrīkst.
Un šajā brīdī liktenīga var būt kompetenta palīdzība – to cilvēku padomi, kuri paši izgājuši caur šīm sāpēm un spējuši izaugt savās attiecībās, profesionāls atbalsts un prakses, kas palīdz atjaunot resursus.
Novēlu tev harmoniju attiecībās ar visiem svarīgajiem sev cilvēkiem!

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Pēdējo divu gadu mans labākais skolotājs, atbalsts un profesionālā palīdzība ir Inese. Viņas skolas un personīgā izdzīvotā pieredze ir fantastsks palīgs un atbalsts mums – latviešu sievietēm. Tas vienlaikus ir viedums, vieglums, dziļums un neierasti daudz mīļuma un siltuma.
Un tieši tāpēc aicinu citas sievietes tieši uz Ineses semināriem, jo savā dzīvē redzu, kā “darbojas” praksē šīs iegūtās zināšanas.

Ginta

Uzticēšanās vīriešiem sākas no uzticēšanās sievietēm

apskaut1

Sievietei uzticēšanās vīriešiem sākas no uzticēšanās sievietēm – precīzāk, savai mammai. Iespēja tēvā ieraudzīt vīrieti atnāk pēc tam, kad izveidojušās stipras, brīvas un uzticēšanās pilnas attiecības ar mammu.

Ar iespēju vienmēr atgriezties mammas aizstāvībā. Kad nav vajadzības stāvēt ar trīcošiem ceļiem vīrieša priekšā, skatoties uz citām sievietēm kā sāncensēm, kuras gatavas pie pirmās iespējas ķerties klāt rīklei.

Šī alianse ar mammu veidojas caur saplūšanu, atdalīšanos, bet pēc tam sāncensībā par tēvu un zaudējumu šajā sāncensībā. Lai saņemtu mammas atbalstu, sievietei ir jāatzīst tas, ka ir kaut kas, kur mamma ir lielāka, svarīgāka un “krutāka”. Ir svarīgi zaudēt mammai konkurencē par tēvu, lai paliktu meitai.

Sievietes, kuras vīrietī meklē vienīgi māti, jebkurā gadījumā vilsies, jo vīrieša uzdevums viņu dzīvē ir cits. Vīriešiem nav jābūt un viņi nav tie, kuriem viņa jāpieņem bez nosacījumiem. Viņiem nav jābūt ārkartīgi pacietīgiem un nav mūs jāsaprot bez vārdiem.

Sievietes, kuras vīrietī meklē tikai tēvu, arī būs zaudētājas, tāpec, ka ģimenes attiecībās nav iespējams izslēgt seksuālo sastāvdaļu. Un ir ļoti grūti to traktēt tā, kā tā būtu jātraktē tēva un meitas attiecībās: sajūsma, pieņemšana, impulsu bremzēšana un aizsardzība. Sieviete, kura apprecējusi tēvu un uzvarējusi māti, zaudē gan tēvu gan māti.

Vīrietim uzticēšanas tēvam notiek caur uzticēšanos mātei, un pēc tam vilšanās mātē kā visas dzīves mīļākajā sievietē un atkal viņas, kā mātes atgūšana. Tā atzīšana, ka viņa ir lielāka, varenāka, neskatoties uz visām viņas grūtībām. Tā atzīšana, ka viņas alianse ar tēvu – ir viņas izvēle, kā arī viņas izvēle ir palikt nelaimīgai. Atgriešanās viņas emocionālajā aizsardzībā tā vietā, lai atbildētu par viņas labklājību.

Vīrietis, kurš uzvarējis savu tēvu un iekarojis savu māti, arī zaudē kā māti tā tēvu.
Uzticēšanās tēvam vīriešiem notiek caur sava tēva varenības un spēka atzīšanu. Tēva uzvaras konkurencē par māti atzīšana. Un vēl ļoti daudzās tēva uzvarās, kas padara viņu par daudz spēcīgāku zaru dzimtas kokā, no kura var izaugt nākamās paaudzes. Ir jāviļas tēvā kā konkurentā, jo tēva galvenais uzdevums nav tajā. Tēva uzdevums ir uzvarēt, lai paliktu tēvs. Un dēla uzdevums ir būt uzvarētam, lai paliktu dēls savam tēvam.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pirms iet pie Otra

silti kopa

Mēs ejam pie Otra cilvēka pēc siltuma. Pēc atbalsta. Aizsardzības. Spēka. Stabilitātes. Ķermeņa kontakta. Atzinības. Uzmanības. Un vēl daudziem “pēc”.

Pēc tām rūpēm, ko par maz saņēmām bērnībā. Pēc tās mīlestības, kura mums it kā pienācās, bet nez kāpēc apgāja mūs ar līkumu.

Mēs ejam pie Otra ar prasību un viļamies. Tāpēc, ka Otrs atsakās būt funkcija un izpildīt visas mūsu vēlmes.

Lieliskas attiecības ar partneri var izveidoties tikai tad, ja mēs ejam pie viņa pēc viņa paša. Viss pārējais kļūst par patīkamu bonusu, bet – ne dzīves nepieciešamību.
Attiecības būs dzīvas tad, kad mums ir dzīve arī bez tām. Tās izrādīsies harmoniskas, kad tajās ir brīvība un tiesības katram pateikt savu “nē”.

Un tieši tāpēc, mums vispirms pašiem jāierauga savi iekšējie “caurumi”, mums tie pašiem jāizprot un pašiem jāaizpilda. Mums ir jāizdzird un jāizdzīvo savas jūtas. Mums jāapzinās savi iekšējie procesi.

Pretējā gadījumā mēs vēršamies pie Otra, viņu pašu izslēdzot no attiecībām. Un sasitamies pret vienaldzības klintīm, tāpēc, ka neredzam viņa personību. Cīnāmies ar viņa atkarībām, tāpec, ka aizveram savas personīgas traumas. Savainojamies pret viņa vārdiem un neejam prom, jo ticam pasakām.

Kad mēs iemācāmies būt spējīgi paši sev būt drošs atbalsts, īsts draugs, gādīgs vecāks, kāda cita mīlestībai vairs nav tik milzīgas nozīmes.

Pirms iet pie Otra, sper soli pie sevis. Atrodi spēku. Uzbūvē savas robežas. Ietin sevi uzmanības sedziņā. Atzīsti savus nopelnus. Ieslēdz savu iekšējo kompasu, tas parādīs pareizo mērķi un virzienu.

Ļauj ieskanēties savām vajadzībām. Tad tev izdosies sevi saprast. Un iesākumā pašam sevi nodrošināt ar to, kas tik ļoti ir vajadzīgs.

Bet Otrs no instrumenta pārvērtīsies par dzīvu cilvēku, attiecības ar kuru veidosies nevis no pozīcijas “vajag”, bet no patiesa “vēlos”.

Lai mums labi un silti ar sevi!

 

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nedaudz par attiecībām

viriskiba4

Var teikt, ka otrs cilvēks nedod mums to, ko vēlamies.
Bet var pamanīt to, ka mēs paši nepaziņojam par savām vajadzībām.

Var teikt, ka partneris mūs nepietiekoši ciena.
Bet var pamanīt to, ka mēs pārāk maz cienām sevi un tas ir redzams.

Var teikt, ka mūsu partneris ir muļķis.
Bet varam pamanīt, ka neprotam paskaidrot vai arī gaidām, kamēr viņš pats uzminēs.

Mēs varam teikt, ka partneris pārāk lēni garīgi attīstās un par maz strādā ar sevi.
Bet varam pamanīt, ka skrienam pārāk ātri un esam neiecietīgi pret tiem, kuri ir lēnāki par mums.

Mēs varam teikt, ka partneris dzīvē dara ne to, ko vajadzētu.
Bet varam būt arī iecietīgāki pret otra cilvēka ceļu.
Mēs varam nosaukt savu partneri par gļēvu.
Bet mēs varam pamanīt savas bailes par viņa bailēm.

Mēs varam nosaukt partneri par cilvēku, kurš neredz vienkāršakas lietas.
Taču mēs varam pamanīt, ka mēs paši par to nesniedzam viņam atpakaļsaiti.

Var nosaukt partneri par nosodošu.
Taču varam pamanīt, ka paši tam ticam – bet tajā pat laikā jebkurš vērtējums ir savas viegli ievainojamās Dvēseles aizsardzība.

Var atgrūst un izšķirties jebkurā mirklī.
Bet var ievērot, kur man pašam nepietiek resursu, lai kaut ko mainītu.

Var atstumt otru cilvēku.
Bet var pamanīt, kas tā par enerģiju, kas mūsos ir šajā brīdī un no kurienes tā rodas.

Var otrā redzēt ļoti daudz ko, taču tas var mainīties tikai tad, kad mēs kaut ko mainām sevī.
Ar mīlestību
Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par zīmuļiem

zimuli5

Kad mostos, es domāju par zīmuļiem. Par to, cik no tiem tiks noasināti, bet netiks izmantoti. Bet dažkārt pat nenoasināti un neizņemti no kastītes.
Es domāju par flomasteriem, kas izžuvuši guļ manā kabatā, tā arī ne reizi nepieskārušies papīram.
Par māliem, uzlīmēm, striķīšiem, akmentiņiem, krāsām, otām, diedziņiem, podziņām, pērlītēm, kas krājas, glabājas un zaudē aktualitāti, pārstāj būt derīgi, jo netiek izmantoti.
Es domāju par radošajiem instrumentiem, iedotiem vai nopirktiem, kurus nav pa spēkam vai nav kompetences izmantot. Par ģitārām un stabulītēm. Par to, ko es vēlētos iemācīties, bet vēl neesmu iemācījusies, pārvēršot vēlmi nožēlā.
Par balsi, dzirdi, garšu, kustību un citām ķermeņa iespējām, kuras var tikt attīstītas, bet tā vietā laika gaitā tās dabiski izsīkst. Par nesaņemto prieku un iespēju to satikt.
Par Dvēseli kā instrumentu, kurš gaida savu radošo tikšanos ar pasauli. Par visu neatklāto un nenosaukto. Par pašu dzīvi…

Bet pirmkārt es domāju par zīmuļiem, jo tie vienmēr ir pa rokai…

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā mēs no dzīves saņemam tieši to, ko vēlamies

2

Cilvēka dzīves pieredzi veido viņa domas, sajūtas un priekšstati. Un tas mums dod iespēju ieraudzīt savu dzīvi un sevi kā spogulī. Ja mēs kaut ko nesaņemam, kaut ļoti to vēlamies, ir svarīgi sev pajautāt: “Kā gan es pamanījos nesaņemt to, ko vēlējos? Kāpēc man vajag prasīt to, kas man nepatīk un pēc tam kreņķēties?” Atbilde noteikti atradīsies.

Uz brīdi, kad tapa šis raksts, es atrodos interesantā savas dzīves etapā. Pirmkārt, mēs ar ģimeni pārvācamies uz jaunu dzīvokli, un tas ir saistīts ar mantu krāmēšanu, šķirošanu, lai saprastu, kas vajadzīgs vai nav vajadzīgs, un ar dažādu eksistenciālu jautājumu risināšanu.

Vai man visas šīs lietas ir vajadzīgas?

  • Izmest man tās, vai atstāt?
  • Un, ja nu es tās šodien izmetīšu, bet rīt man tās vajadzēs, bet to vairs nebūs?
  • Vai es vēl kādreiz varēšu ko tādu nopirkt?
  • Izmest vai atdāvināt?
  • Doties uz miskastēm vai pasūtīt lielāku kravas auto?

Pārpilnības un trūkuma filosofija

Es esmu sākusi ļoti aktīvi rakstīt un nodarboties ar dažādām radošām lietām. Pabeidzu darbu pie savas mājas lapas un vadu dejošanas treniņus. Un sakarā ar to man rodas dažādi jautājumi un bažas.

  • Ja nu neviens nelasīs to, ko es rakstu?
  • Ja nu cilvēki nenāks uz maniem treniņiem?
  • Ja nu par šīm tēmām tik daudz kas cits ir sarakstīts?
  • Ja nu izrādās, ka neesmu pietiekami radoša personība un man nepietiks potenciāla?
  • Ja nu es nespēšu savu vietni popularizēt tā, kā to vēlos?
  • Ja nu es neesmu pietiekami interesanta un oriģināla?
  • Ja nu…?

Lūk, kas man ļauj tikt galā ar šiem jautājumiem un bažām.
Tā ir pārpilnības filosofija.

Trūkuma filosofija

Dažādiem cilvēkiem ir dažādas dzīves koncepcijas. Daži uzskata, ka resursi ir ierobežoti. 
Un, ja kāds kaut ko ir paņēmis, tātad mums nepietiks. Nav jau nekur teikts, ka mums dzīvē pēc tam būs kaut kas, kas šobrīd ir. Un tā spriež daudzi. (Vairums ļaužu). Tā ir trūkuma filosofija. Visbiežāk tā ir raksturīga vecākās paaudzes cilvēkiem. Pat tiem, kuri vēl varētu kaut ko dzīvē paveikt. Skaidrs, no kurienes tas. Tāda bija pasaule mums apkārt, kad piepildījās pašas briesmīgākās prognozes. Bet padomju sistēmā labi dzīvoja tie, kuri mācījās sevi ierobežot un iztikt ar mazumiņu. Kaut gan tie, kuri gribēja, bija pārtikuši pie jebkuras sistēmas.

Tagad ir pavisam cita dzīve. Un man ir ļoti žēl, ka arī manas paaudzes cilvēki (ap gadiem 30) dzīvo ar sajūtu, ka resursi ir ierobežoti. Dažkārt tas “pieķer” arī mani, īpaši tad, kad šķiros no mantām vai domāju par savu radošumu. Un ļoti traucē dzīvot. Paldies Dievam, ka es saprotu, ka tas ir tikai manā galvā.

Ļoti bieži pie manis nāk klienti, kuri vēlas izmainīt savu dzīvi, taču mokās ar jautājumiem:

Ja nu man nesanāk?

  • Ja nu būs tikai sliktāk?
  • Ja nu es pametīšu nemīlamo darbu un neko labāku neatradīšu?
  • Ja nu es izšķiršos ar nemīlamo cilvēku, bet mīļoto nesastapšu?
  • Ja nu man nebūs klientu?
  • Ja nu es iztērēšu naudu un vairāk man naudas nebūs?
  • Ja nu būs tikai sliktāk?
  • Vai es varēšu noķert medni kokā? Bet varbūt labāk samierināties ar zīli rokā?
  • Un tās ir tās pašas trūkuma filosofijas atskaņas.

Pārpilnības filosofija

Ir pavisam cita filosofija. Tā glābj un palīdz kaut ko darīt un būt veiksmīgam, neskatoties ne uz ko. Galvenā doma tajā – Visums ir pārpilnīgs.

Tam apstiprinājumu es rodu parastu laimīgu un veiksmīgu cilvēku domās:

  • “Nauda atnāk konkrētam projektam”.
  • “Ja vienas durvis aizveras, tad momentā kaut kur atveras citas durvis vai logs”.
  • “Kam tici, tas arī ir”.

    Vēl Bībelē ir brīnišķīgs stāsts par piecām maizēm un divām zivīm… Atceries?

    (Viņš tiem sacīja: “Dodiet jūs viņiem ēst.” Bet tie sacīja: “Mums nav vairāk kā piecas maizes un divi zivis, vai lai mēs aizejam pirkt barību visam šim ļaužu pulkam?” Jo tur bija ap pieci tūkstoši vīru. Bet Viņš teica Saviem mācekļiem: “Lieciet viņiem apsēsties pulciņos pa piecdesmit.”
    Un tie tā darīja un visus apsēdināja. Bet Viņš, paņēmis tās piecas maizes un divas zivis, skatījās uz debesīm, svētīja tās un pārlauza un deva mācekļiem, lai tie tās celtu ļaudīm priekšā.)

Visums vienmēr atbild uz mūsu lūgumu un dod mums to, ko mēs vēlamies. To, ko mēs patiešām, reāli vēlamies.

Tā kā, ja tu patiešām gribi saprast, ko tu patiešām reāli vēlies no dzīves un kādas ir tavas pārliecības, tad vienkārši paskaties sev apkārt. Tas ir tieši tas, ko tu pieprasi. Pat tad, ja tev šķiet, ka tā nav. Savādāk, no kurienes gan tas radies?

Ir kāda visiem zināma anekdote.
Vīrietis brauc uz darbu pārpildītā transportā un pie sevis domā: sieva – sterva, bērni – idioti, priekšnieks – maita, dzīve nav izdevusies. Bet aiz muguras stāv Sargeņģelis un visu pieraksta: sieva – sterva, bērni – idioti, priekšnieks – maita, dzīve nav izdevusies. Un domā: “Es nesaprotu, priekš kam viņš visu laiku pasūta vienu un to pašu?”

Tā kā pārpilnības filosofija glābj un atver vārtus radošumam. Visums ir pārpilnīgs un vienmēr dod to, ko mēs prasām. Personīgi man tas ļoti palīdz. Un tad izrādās, ka mednis kokā nav nemaz tik nenoķerams putns.

Kā tas palīdz?

Es rakstu rakstus par tēmām, kas man patīk un vairs neuztraucos par to, ka šīs tēmas nav nekas “svaigs” un jauns. Viena tēma sev līdzi pavelk nākamo un tas aizrauj.
Es fotografēju un baudu šo procesu. Un man nemaz nav svarīgi, cik vēl apkārt ir fotogrāfu, un kā viņiem izdodas, labāk vai sliktāk.

Es rakstu treniņu programmas un esmu pārliecināta, ka cilvēki atsauksies.

Ļoti daudzas lietas manā dzīvē ir pārstājušas būt risks. Es vienkārši eju un daru.

Es atbraucu uz laukiem un atvedu 7 dažādas fasādes krāsas. Un katru dienu kaut ko zīmēju un krāsoju. Akmeņus, riepas, sienas (protams, saskaņojot ar saimniekiem). Krāsoju tā kā man sanāk. Un krāsojot man rodas jaunas idejas.

Cilvēka dzīves pieredzi veido viņa domas, sajūtas un priekšstati. Un tas mums dod iespēju ieraudzīt savu dzīvi un sevi kā spogulī. Ja mēs kaut ko nesaņemam, kaut ļoti to vēlamies, ir svarīgi sev pajautāt: “Kā gan es pamanījos nesaņemt to, ko vēlējos? Kāpēc man vajag prasīt to, kas man nepatīk un pēc tam kreņķēties?” Atbilde noteikti atradīsies.
Un vēl, doma par to, ka Visums ir pārpilnīgs, dod iemeslu iemācīties gribēt kaut ko, kas mums iepatiksies un ļaus iegrimt radošumā. Un jebkurš, pat vismazākais radošums ir uzvara pār bailēm.

Autors: Aglaja Datešidze
Ilustrācija: Duy_Huynh
Tulkoja: Ginta Filia Solis