Labā meitene

meitene vilciens8

Reiz dzīvoja meitenīte Liza. Viņa bija ļoti jauka.
– Ak, tu mana mīļā, mans prieks, kāda tu man sapratīga un apdomīga, – mamma glaudīja viņai galvu un Liza priecājās, ka mammai ir labi.

– Kāda jums brīnišķīga un paklausīga meitenīte! – mammu slavēja kaimiņi un Lizai bija ļoti patīkami, ka viņu novērtēja.

– Cik laba skolniece! – brīnījās skolotāji, un Lizai ļoti patika, ka viņu slavē un novērtē.

– Cik spējīga studente! – teica augstskolas pasniedzēji un Liza centās vēl vairāk.

Vienu vārdu sakot, Liza bija ļoti laba meitene. Taču visas meitenes agri vai vēlu pieaug un pienāk brīdis, kad viņām jābūvē sava dzīve.

Un te nu sākās brīnumi. Ne ļoti labas un pat sliktas meitenes apprecējās, dzemdēja bērnus, šķīrās, veidoja savus biznesus, bankrotēja, aizbrauca uz citām pilsētām. Bet Liza, nezin kāpēc, neko tamlīdzīgu nedarīja. Viņa taču bija ļoti saprātīga un skaidri zināja, kā pienākas. Bet pienācās galīgi ne tā kā sapņojās!

Liza sapņoja par savu ģimeni par tālām valstīm un par interesantu darbu un vēl par ļoti daudz ko. Taču, pabeigusi institūtu, tika norīkota kādā klusā vietiņā, kur alga bija maza, toties darbs, stabils. Prieku nekādu tas nedeva, lielu naudu arī, taču nebija nekādu nepatikšanu.

Arī pret precēšanos Liza izturējās ļoti saprātīgi. Viņa piekasīgi izskatīja visas kandidatūras un izbrāķēja vienu pēc otra. Un pati brīnījās: kā gan tās citas spēj atrast savu otru pusīti? Kur viņas tās atrod?

Tā pagāja gadi, bet Lizas dzīvē joprojām nekas nenotika. Agrāk viņai šķita, ka dzīve būs krāsaina, kā karnevāla kostīms, taču dzīve nezin kāpēc kļuva arvien blāvāka un neinteresantāka, kā mājas linu halāts. Koši notikumi notiek parasti tad, ja mēs kaut ko neparastu darām, bet Liza ļoti baidījās pieļaut kļūdas – jo viņa taču bija laba meitene.

Saprātīgums ir ļoti laba lieta, taču bīstama arī. Tā mūs pasargā no kļūdainiem soļiem, bet tajā pat laikā neļauj uzpūst svaigam pārmaiņu vējam. Taču Liza jau kopš bērnības bija izslavēta ar to, ka ļoti klausījās savā saprāta balsī. Taču dažkārt, kad viņa laidās miegā, saprāts pamazām sāka atslēgties, tad sazin, no kurienes ieskanējās klusiņa klusiņa balstiņa, kas runāja dīvainas lietas.

– Tu neguli? Raudāji? Labi, raudi, raudi! Vēl laiciņu, gadiņu, divus papinkšķēsi… krunkas uzradīsies un tad jau arī vecums nav aiz kalniem.

– Kas tu esi? – satrūkās Liza.

– Tā esmu es, tava dvēsele, – čukstēja balss.

– Kas tās par muļķībām? Kad cilvēks domā dažādās balsīs, tā taču ir šizofrēnija, – teica pamodies saprāts. – Iedzersim māteru tēju un tad fiksi gulēt!

Un Liza paklusīgi iedzēra māteru tēju un centās aizmigt. Taču arvien biežāk miegs nenāca un viņai nācās pusnakti grozīties gultā. Tikai dvēsele nenomierinājās un atkal kādā brīdī sāka čukstēt:

– Paskaties uz sevi no malas! No rīta velcies uz savu nemīlamo darbu. Vakarā velcies mājās, kur viss ir tik ierasts un stabils, nekā jauna, nekā interesanta. Bet, starp citu, gadi iet! Draudzenīt, uz ko tu savu laiku tērē?

Liza pārbijās un atkal pārslēdzās uz domām par dzīvi savā galvā. Gadi patiešām skrēja ātri, ko tur daudz runāt… Ne nu gluži tā, ka viņa nekur negāja un neko neredzēja – gan uz galvaspilsētu aizbrauca, gan uz kino aizgāja. Bet tā, kopumā….

– Tā nedzīvo jaunas meitenes! Tā notiek pansionātā, – atkal ierunājas balss.

– Tā mierīgi, rāmi… Tikai tiem vecīšiem ir ko atcerēties. Bet ko tu atcerēsies?
Atgaiņāties no tādām domām bija ļoti grūti: patiešām, nebija pārāk daudz ko atcerēties. Un Liza nolēma: viss! No pirmdienas jauna dzīve! Un no pirmdienas sāka jaunu dzīvi: līmēja savu dārgumu karti, mācījās dažadas vizualizācijas tehnikas, skaitīja mantras… Pārkārtoja mēbeles pēc fen-šui, jo ļaudis runā, ka, ja gulta nestāv pa diagonāli un naudas varde no stūra nelūr, lai kā arī necenties, laimīga nebūsi.

Taču nezin kāpēc ne varde, ne mantras, ne pat dārgumu karte nelīdzēja. Dzīvē tā arī nekas nenotika.

Reiz Liza nolēma pamest visu un aizbraukt uz galvaspilsētu – laimi izmēģināt, bet mamma, protams,  nebija mierā ar tādu lēmumu, un Liza tūliņ pat izmeta šadu domu no galvas: protams, kārtīga meitene nevarēja tā sarūgtināt mammu. Un, protams, ka mammas argumenti bija ļoti saprātīgi! Dzīve galvaspilsētā ir ļoti dārga, vēl darbs jāatrod, nav ko tur mēgināt!

Tā Liza turpināja domāt drūmas domas un klusiņām raudāt spilvenā. Taču reiz kājas pašas viņu aiznesa dzelzceļa stacijā – vai nu uz vilcieniem paskatīties, vai zem vilciena mesties, ej nu sazini… Dievs vien zina, kāpēc. Un no savām drūmajām domām viņa attapās tikai uz vilciena perona un bija ļoti izbrīnīta: kas viņai te meklējams? Apsēdās uz soliņa un sāka vērot vilcienus. Lūk, šis – uz Vladivostoku, otrs uz Petrozavodsku. Kur, diez, atrodas tā Petrozavodska? Kas tur dzīvo? Droši vien – arī cilvēki.

– Vai te ir brīvs? – jautāja nez no kurienes uzradies vecs vīriņš. – Es apsēdīšos?

– Jā, nav aizņemts, sēdieties, lūdzu!

– Kādu gaidat vai pavadat? – viņš jautāja.

– Nē, es vienkārši tāpat, – viņa samulsa. – Kaut kā nejauši te gadījos, pati nezinu, kā.

– Nekā nejauša šajā dzīvē nav, – večuks iebilda. – Viss ir likumsakarīgi.

– Ja? – Liza atjautāja. – Tas nozīmē, ka, ja dzīve paskrien garām tāpat kā šie vilcieni, tas ir likumsakarīgi?

– Priekš jums, jā, likumsakarīgi, – apstiprināja večuks. – Jums taču arī savā vilcienā jābrauc!

– Kur jābrauc? – nesaprata Liza.

– No punkta A uz punktu B – paskaidroja večuks. – Vai arī no punkta D uz punktu E. Tad dzīve nepaskrien garām – ainava aiz loga mainās, pasažieri iekāpj, izkāpj, jaunas pilsētas, piedzīvojumi, notikumi un jūs tajā visā piedalaties.

– Bet jū pats piedalaties? – ieinteresējās Liza.

– Protams! – lepni iesaucās večuks. – Visu dzīvi! Knapi spēju apgriezties! Nekad nav garlaicīgi.

– Droši vien jūs esat bijis ļoti daudzās pilsētās? – Liza pieklājīgi jautāja.

– Nē, es visu mūžu dzīvoju šeit un ne reizi neesmu atstājis šo pilsētu.

– Kā, tā?… – Liza apmulsa.

– Par vilcienu es tēlaini runāju! Jo, lai kustētos, nav obligāti jābrauc! Kustība ir dvēselē un dzīvē. Sākumā dvēselē, tad – dzīvē.

– Dvēselē… – atkārtoja Liza. – Nesaprotu. neko nesaprotu! Kā tas ir? Es it kā zinu, ko vēlos. Sapņoju! Pierakstu visu burtnīcā. Visādas metodes izmēģinu. Visu esmu pārkārtojusi pēc fen-šui. Mantras skaitu. Dārgumu karti esmu salīmējusi. Taču nekādīgi nevaru no šī punkta izkustēties. Dažkārt man ļoti gribas nomirt! Tik ļoti pelēks ir viss…

– Ak, zaļā jaunība, – pasmaidīja večuks. – Mantras pēc fen-šui skaita…. Metodes pielieto. Tu man labāk pasaki: kad tev gribas ēst, ko tu dari?

– Eju uz virtuvi un kaut ko ieēdu, – izbrīnīta atbildēja Liza.

– Un, no kurienes tur ēdiens?

– No veikala… No tirgus…

– Tātad, sākumā ēdiens ir jānopērk? Un pēc tam jāpagatavo?

– Nu, ja, – Liza bija pavisam apmulsusi.

– Lūk, lūk! Tātad vajag kaut ko darīt! – azartiski ar roku pamāja večuks. – Aiziet, atnest, pagatavot. Bet, ja tu sēdēsi krēslā un lasīsi pavārgrāmatu – tu tikai apetīti sakacināsi, bet paēdusi nebūsi! Dārgumu karti salīmējusi…. Esmu dzirdējis, ir tāda mode! Taču, ja tu nekur nekusties, no tavas kartes nav nekādas jēgas. Tā arī karāsies tā pie sienas kā tapetes!

– Bet, kur tad man braukt? – vārgi pretojās Liza. – Te man ir mājas, darbs, mamma… Stabilitāte!

– Stabilitāte, – norūca večuks. – Viss, ko tu stāsti ir par nāvi. Nekas viņai nekustoties!… Tāpēc arī nekustās, ka tu krampjaini turies pie stabilitātes!

– Bet pie kā tad jāturas?

– Pie pārmaiņām! Vienreiz pamēģini nokāpt no tā ceļa, kuru ej, izdari kaut ko, ko neesi darījusi! Lai pati būtu izbrīnīta!

– Ko, piemēram?

– Nu, kaut vai tagad iesēdies vilcienā un brauc, kurp acis rāda! Nevari?!

– Kā, tā?!!! Visu pamest un vilcienā?! Tas taču nav saprātīgi! – Lizai acis izbīlī iepletās.

– Jā, jaunība nedrīkst būt saprātīga! Dari muļķības, nebaidies! Vecumdienās būs ko atcerēties! Savā dvēselē klausies! Ko tā grib? Dot taču tai brīvību!

– Es taču tā nevaru! Es taču esmu kārtīga meitene! – Liza mēģināja iebilst.

“Uz trešā ceļa pie pirmā perona pienāk vilciens…” – atskanēja skaļrunī.

– Nu, ar Dievu, kārtīgā meitene! Eju savējos sagaidīt. Mans mazmazdēls apprecējās, atbrauca savu jauno sievu atrādīt. Drīz varēšu mazmazmazbērnus auklēt! Eh, cik interesanti!

– Veiksmi jums, – novēlēja Liza.

– Bet tu neskaties savā dārgumu kartē! Tu peldi pa to! Kaut kur, bet peldi! Un večuks aizgāja pa peronu, bet Liza palika. Viņai galvā bija panika: domas kaut kur aizlidoja, bet saprāts izmisīgi centās savākt tās vienkopus. Droši vien tas bija pārāk aizņemts un tāpēc tad, kad pienāca starppilsētu vilciens, Liza skaidri izdzirdēja dvēseles balsi:

– Sēžamies vilcienā un braucam – līdz galam. Un pēc tam atpakaļ!

– Kāpēc? – brīnījās Liza.

– Vienkārsi tāpat! Tu taču gribēji ceļot – sāc tagad! Un viņa piecēlās un  skrēja uz kasēm, pa ceļam skaitot, vai sanāks nauda turp un atpakaļceļam. Pietika un vēl atlika saldējumam. Un jau pēc dažām minūtēm gar acīm skrēja dažādas ainavas un Liza pati neticēja, ka prātīgā meitene dara tādas neprātīgas lietas. Viņa baidījās, taču viņai ļoti patika tas, ko viņa tagad darīja!

Un kad kādā no pieturām uz pretējā soliņa apsēdās jauni, brūni iedeguši puiši ar mugursomām un ģitāru, viņa pat nebīnījās – viņai taču vajadzēja ceļabiedrus? Un viņi cienāja ar ķiršiem un kopā dziedāja dziesmas ģitāras pavadījumā un viņa nepretojās, kad tie piedāvāja samainīties telefonu numuriem. Ko pretoties! Viņa bija devusies savā dzīves ceļojumā un ceļabiedri bija vajadzīgi, un dārgumu karte acu priekšā atdzīvojās, un kopā ar to atdzīvojās arī kārtīgā meitene Liza.

– Nu, ko, izkustējies no sava sastinguma? – čukstēja dvēsele.

– Dzīvosim, redzēsim, – saprātīgi viņai atbildēja Liza un pati iesmējās.

– Tagad mēs ļoti daudz ko redzēsim! Varbūt kādreiz redzēsim sava mazmazmazdēla seju, – optimistiski apsolīja Dvēsele. – Tu, galvenais, manī klausies! Es tev apsolu, būs interesanti!

Elfika
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Attiecības pastāvīgi pārbauda, uz ko tu esi spējīgs…

attiecibas2

Attiecības pastāvīgi pārbauda, uz ko tu esi spējīgs, pastāvīgi uz savas personīgās pieredzes aicina tevi radīt, izpaust un izjust arvien augstākas savas paša īpašības, savu arvien plašāku pasaules redzējumu, savus arvien brīnišķīgākos priekštatus pašam par sevi.

Nekur tu to nevari izdarīt tik tieši, īsti un redzami, kā attiecībās.

Faktiski tu vispār nevari visu šo īstenot ārpus attiecībām.

Tāpēc svētī jebkuras attiecības un pieņem tās kā ļoti nozīmīgas un formējošas tevi kā personību, to, kas TU ESI – un par ko tu šobrīd izvēlies kļūt.

Vispār centies neuztvert kādu vai kaut ko kā naidnieku – vai pat problēmu. Attīsti veidu, kā uztvert visas problēmas kā iespējas.

Vairums cilvēku stājas attiecībās drīzāk ar mērķi, ko varētu tajās saņemt, nevis ko varētu dot.

Jebkuru attiecību mērķis ir izlemt, kādu savu daļu tu vēlētos “paust””, nevis kuru otra cilvēka daļu tu vēlētos iekarot un paturēt.

Ļoti romantiski izklausās, kad tu runā, ka tagad, kad tuvais cilvēks ir ienācis tavā dzīvē, tu jūties pabeigts. Taču attiecību pamatmērķis nav tas, lai būtu kāds otrs, kurš varētu tevi pabeigt, bet gan tajā, lai būtu kāds otrs, ar ko tu varētu dalīties savā pabeigtībā.

Nekad un neko savās attiecības nedari pienākuma pēc. Dari visu apzinoties to lielisko iespēju, kuru šīs attiecības tev dod, lai tu nolemtu un kļūtu par to, kas TU ESI PATIESĪBĀ.

Nīls Donalds Volšs “Sarunas ar Dievu”, “Neparastais dialogs” 1. grāmata.
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Cieņa pret otru cilvēku

pienemt sevi10

Dažkārt šķiet, ka tu tik ļoti centies pārliecināt citus, pierādot, ka taisnība ir tikai viena, tikai tāpēc, lai sajustu saikni, jo šķiet, ka, ja esat pārņemti ar vienu ideju, tad būs daudz vieglāk sajust šo vienotību vai pat tuvību.

Taču daudz pieaugušāka, dziļāka un darbietilpīgāka ir tā tuvības forma, kad cilvēki ir atšķirīgi, viedokļi atšķirīgi, ceļi atšķirīgi, taču, neskatoties uz to, ir cieņa vienam pret otru.
Cieņa, kas padara iespējamu dialogu.
Nevis formāla piekrišana, bet totāla pieņemšana. Ne muļķīga sekošana, bet vienkāršs pieļāvums, ka otra viedoklis nevar būt kļūdains, jo otra cilvēka realitātē tas balstās uz pieredzi, tātad tam ir tiesības eksistēt kā daļai no kopējās pasaules bildes. Kā daļai viņa personības, kas ar laiku var mainīties.

Tāpēc, ka personība ir PROCESS, kas atspoguļo kontaktu ar pasauli, tajā skaitā ar tevi.
Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis
​​​​​​​Vēl ļoti daudz kas jāsaprot un jāiemācās 🙂

Par personības vērtību

celotajs2

Man visi cilvēki ir vienādi savās tiesībās uz dzīvi, brīvību un visdažādākajiem labumiem, taču ne visas personības ir vienādi vērtīgas. Kāds uzskatīs šo par pārāk asu, kāds – par naivu, un tomēr…

Ir nesalīdzināmi daudz vertīgākas personības. Ne tāpēc, ka es ar viņiem draudzējos, un pat ne tāpēc, ka no viņiem var kaut ko iegūt, bet tāpēc, ka viņi sevī ir ļoti daudz ieguldījuši.

Vairāk ko izgājuši, uzdrošinājušies pārciest un palikuši dzīvi. Attīstījuši savus talantus. Izlīdzinājuši nelīdzenumus. Nojaukuši sevi kā bērnu rotaļu piramīdu un pēc tam pa gabaliņam atkal salikuši kopā, bet – jau daudz augstāku.

Uzcēluši līdz galam, pabeiguši, uzzinājuši. Tik daudz reižu, cik vajadzīgs.

Politkorekti runājot, no ikviena cilvēka var kaut ko mācīties. Es nestrīdos. Taču ir cilvēki, kuri dzīvo un nedomā par to, ko saņem. Viņi seko sociālajām straumēm, balstoties uz ārējo. Noveco pēc grafika. Viņus var izskaitļot no sākuma līdz beigām. Tiesa.

Bet kāds pastāvīgi iegulda savus spēkus pārmaiņās, skaidrībā un plastiskā noturībā. Izdzīvo to, no kā vairums baidās un bēg. Analizē, dziedina. Izzin savus tarakānus un savus tauriņus.

No šī skatu punkta, jā, viņš ir daudz vērtīgāks, tāpēc, ka ieguldījis sevī daudz vairāk. Un neko tur nepadarīsi. Var cik vien tīkas spriedelēt par vienlīdzīgām tiesībām, taču – ne par vienlīdzīgām personībām. Es varu pēc iespējas nesalīdzināt likteņus. Un censties mīlēt visus, cik vien labi protu, taču novērtēt un cienīt tomēr atšķirīgi.
Un ko tu par to domā?

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par mīlestību un bulciņām

bulciņas

Ļoti bieži pie manis uz terapiju atnāk cilvēki, kuri saka: “Es zinu, kurp maniem tuvajiem cilvēkiem ir jāvirzās (priekšniekam, kolēģim, pat bērniem)! Es zinu, kā viņiem jāmainās! Ja vien viņi sāktu klausīties sevī, atvērties, būt patiesi, daudz apzinātāki, jutīgāki, uzmanīgāki, ar stiprāku gribu, darbīgāki, mierīgāki, pareizāki vai vēl kaut kādi, man būtu daudz labāk”.
Starp citu, es ļoti labi saprotu šo vēlmi, lai citi mainītos.
No otras puses, tas viss ļoti līdzinās pircējiem veikalā, kuri atnāk un saka: “Es skaidri zinu, kādas bulciņas man vajadzīgas! Ar svaiga saldkrējuma krēmu, ne pārāk treknas, ne pārāk saldas, pārkaisītas ar vidēji smalku pūdercukuru. Man, lūdzu, sešas rozā kārbiņā! Tādas es ļoti mīlu un man tās ļoti garšos”.
Lieliski! Cilvēks zin, ko vēlas. Un, pieņemsim, tieši tadas bulciņas ir atrastas un tās pagatavojis ļoti talantīgs konditors.
Bet te rodas jautājums par samaksu… Vai tam cilvēkam, kurš pieprasa svešas izmaiņas vai garšīgas bulciņas, kuras gatavojušas svešas rokas, ir iespēja par tām samaksāt? Vai viņam ir nauda bulciņām?
Vai viņam ir tas, dēļ kā tam citam būtu jāpaceļ savs dibens, jāaiziet aiz trejdevinām zemēm vai jāienirst dziļi sevī pēc vajadzīgajām izmaiņām? Vai kaut kas, dēļ kā otrs cilvēks saņemsies un sāks cept bulciņas….
Ja ir, tad nav nekādu jautājumu ne par bulciņām, ne partneriem.
Ja nav, tad nāksies pašam cept, putot krēmu un nirt bīstamos dziļumos. Vai sēdēt klusējot un nežēloties. Kā gan savādāk?
P.S. Un šajā vietā man bieži vien sāk stāstīt par cilvēka, viņa personības un viņa dzīves beznosacījumu vērtību pašam par sevi. Un par to, ka mēs esam tādi, kādi esam. Tā ir taisnība!
Taisnība, ka mēs esam vērtīgi tādi, kādi esam, īpaši tad, ja vēlamies palikt tā trīsgadīgā bērna līmenī un lai partneri būtu mūsu vecāki, kuri mīl mūs vienkārši tā. Taču, ja mēs par savu partneri vēlamies līdzvertīgu, pieaugušu cilvēku, mums nāksies strādāt pašiem. Un nopelnīt pašiem naudu savām bulciņām.
Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es dzīvoju dienām, ne gadiem

laimigs5

Viens no labākajiem dzīves padomiem, ko es saņēmu gandrīz nejauši.

Tā bija mana astotā diena Šalvas Amonašvili mājās. Leģendārā gruzīnu pasniedzēja, kurš reiz apgrieza kājām gaisā visu padomju izglītības sistēmu. Manā diktafonā jau tā bija pāris desmiti audioierakstu, tāpēc es pajautāju to, kas man bija interesanti tieši šajā sekundē: kas ir tajā mazajā auduma maisiņā, kuru Šalva visu laiku neizlaiž no rokām?

Viņš pasmaidīja un izvilka no maisiņa mazu mazītiņu grāmatiņu – Šota Rustavelli “Bruņinieks tīģera ādā” – gruzīnu nacionālo poēmu, kuras lapas bija aprakstītas tūkstošiem mazu nesalasāmu rindiņu, kuras izlasīt varēja tikai ar lupas palīdzību. Tās bija atzīmes – pilsētas un datumi, kur Šalva bija pabijis vairāku desmitgažu laikā: “Mana dienasgrāmata, es to rakstu, lai kur arī atrastos”.
“Kāpēc?” – es vēl joprojām nevarēju rimties.

Šalva viltīgi pasmaidīja un smaids 86 gadus vecā vīra seju pārvērta par maza puikas seju, kurš izdomājis ko negantu sastrādāt: “Saproti, es dzīvoju dienām ne gadiem. Man ir ļoti svarīgi fiksēt, kur es atrodos, ko daru šeit un tagad. Lai dienas nepaskrietu pa tukšo”.

Pamanījis manu izbrīna pilno skatienu, viņš jautāja: “Vai tu kādreiz esi aizdomājies par to, cik dienas jau esi nodzīvojis? Es nesen nosvinēju apaļu jubileju – 31 000 dzimšanas dienu”. Tikai pie šiem vārdiem es pamanīju, ka viņa dienasgrāmatā ir atzīmētas nevis nedēļas dienas, bet cipari: 31513 diena. Sākot no vecākajām skolas klasēm, katra Šalvas diena viņam bija vesela maza dzīve, kuru viņš cītīgi plānoja un nodzīvoja no sākuma līdz beigām.
“Nepalaid garām dienas – to nemaz dzīvē nav tik daudz. Dzīvo dienām, Aleksandr. Dzīvo dienām”, – teica viņš man uz atvadām.

Tieši tagad, pirms nospiest pogu “publicēt”, es domāju par to, cik gan tas ir ģeniāli vienkārši – pārvērst savu gadu 365 mazos neatkarīgos stāstos. Kaut uz dažām minūtēm piefiksējot un sajūtot visu, kas ar tevi notiek – visus tos momentus, kuri tik ātri aizmirstas, kad gada beigās apsēdies, lai drudžaini apkopotu savus gada rezultātus.
Pat savos jaunā gada novēlējumos (“Lai šis gads tev būtu īpašs!”) es nejūtu nekādu praktisku padomu. Kā bērnībā, kad tev uzdāvināja milzīgu dzelzceļu, bet nejaušības dēļ aizmirsa pielikt klāt instrukciju. Un, lūk, sēdi ar šo metāla un plastmasas gabalu kaudzi, kurai paredzēts tevi darīt laimīgu, taču tev neviens nav pateicis, kā izdarīt, lai tas viss sāktu darboties.

Un es domāju, ka tas ir lielisks veids, kā padarīt savu gadu brīnišķīgu, piepildītu atklājumiem, atklasmēm, prieku, – vai gan tas nav tas, ko mēs parasti novēlam jaunajā gadā? – dzīvot dienām.

Ar tiem momentiem, ar kuriem vari lepoties un par kuriem dažkārt kaunēties, kurus atceries ar laimes sajūtu un kurus ar grūtībām pieņem. Tiem mirkļiem, kad esi eiforijā un laimē, un tiem, kuros saproti, ka varēji rīkoties savādāk. Ar visu, no kā sastāv dzīve. Dzīvot dienām, tāpēc, ka grozies kā gribi, tas ir vienīgais veids kā padarīt katru savu dienu īpašu.

Lai katra jūsu diena ir tāda.

Šodien ir mana 11904 diena.

© Aleksandrs Murašovs
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums ©Ginta Filia Solis

Kā saprast, ka es sevi JAU MĪLU?

dzives jega4

Kā saprast, ka es sevi JAU MĪLU?
Tad, kad citi cilvēki tevi vairs netracinās.
Jā, tā arī ir! Tieši tā es arī domāju.
Kāpēc šī ir pazīme tam, ka es sevi mīlu?
Kas ir mīlestība pret sevi?
Tā ir sevis pieņemšana ar visiem saviem trūkumiem un labajām īpašībām, atļauja būt sev tādam, kāds esi, pārtraukšana cīnīties sevī ar tām īpašībām, kuras tev sevī nepatīk.

Kad klients man saka, ka cīnās ar saviem trūkumiem, es jautāju: “Vai tu vienlaicīgi dzīvo kaujas laukā un kapsētā”? Cīņa ar trūkumiem nozīmē to, ka cilvēks pastāvīgi cīnās pats ar sevi. Bet karā, kā jau karā: vienas sub-personības* nogalina citas. Lūk, arī kaujas lauks un kapsēta (mirušos taču ir pieņemts apglabāt).

Par mīlestību pret sevi.

Pats interesantākais ir tas, ka, ja tu cīnies pret kaut ko, tad šis “kaut kas” NEKAD nebeigsies.

Cīņa tā cilvēka, kurš cīnās, dzīvei piedod jēgu. Un, ja tā beigsies, zudīs dzīves jēga.
Tu jautāsi: “Sanāk, ka ar saviem trūkumiem nav jācīnās? Lai viss paliek, kā ir?”
Es parasti atbildu, – nav jācīnās, savi trūkumi ir jāatzīst un jāpieņem un pēc tam jāapgūst un jānostiprina jaunas vērtīgas un efektīvas īpašības un ieradumi. Raksturs ir labojama lieta, kā minimums, par 50%. Pārējie 50% ir iedzimtas nervu sistēmas īpatnības, kas nekad arī nemainās. Vecie un neefektīvie uzmanības modeļi un īpašības vienkārši paši nomirs no vecuma un bezjēdzības.

Jā, un kas tad ir trūkumi? Mēs taču ar tiem nepiedzimām! Tie kaut kādā veidā uzradās. Bet, ja jau reiz uzradās, tātad tajā mūsu dzīves brīdī šīs īpašības un uzvedības modeļi mums bija VAJADZĪGI! Tātad tad tie mums PALĪDZĒJA. Bet tagad to laiks ir pagājis, mēs esam izauguši un tas, kas bija VAJADZĪGS, LAI IZDZĪVOTU, tagad mūs ierobežo un traucē mums attīstīties.

Pateiksim saviem šī brīža trūkumiem “PALDIES”, jo pateicoties tiem mēs IZDZĪVOJĀM. Un kļuvām labi cilvēki – bez liekas pieticības. Vienkārši tagad mums ir jāiet tālāk.

Un kā tad paliek ar aizkaitinājumu?

Aizkaitinājums un apbrīns ir aizsardzības mehānisms – “projekcija”. Tas nozīmē, ka mēs citiem cilvēkiem piedēvējam, bieži vien pārspīlētā veidā, negatīvas un pozitīvās īpašības.

Kad mēs par kādu sajūsmināmies un kādu apbrīnojam, mēs cilvēkā redzam īpašības, kuras vēlētos, lai piemīt mums pašiem, tāpēc, ka tās asociējas ar cilvēkiem, kas ir augstākā sociālajā statusā, materiālajā nodrošinātībā, intelektuālajā līmenī u.t.t.. Taču, kā teikt, nav lemts.
Apbrīnā nav mīlestības, kaut gan daudzi uzskata, ka šīs divas sajūtas ļoti labi saskan. Apbrīnā, patiesībā, ir ļoti daudz skaudības.

Daudzi cilvēki lielās ar savu tuvinieku sasniegumiem (ne bērnu), draugu, vienkārši paziņu, tā, it kā tie būtu viņi. Un viņiem šķiet, ka viņiem pieder daļiņa šo panākumu. Un arī tas ir no NEmīlestības pret sevi un skaudības, kuras ļoti rūpīgi tiek slēptas no sevis paša.

Aizkaitinājuma gadījumā negatīvās īpašības vai nu mums sevī nepatīk ļoti stipri, vai nu mēs baidāmies, ka par mums tā padomās.

Tad, lūk! Kad cilvēks pilnībā sevi pieņem un atļauj sev būt visādam, viņš atļauj arī citiem būt tādiem, kādi viņi vēlas būt. Un pats vairs neizjūt ne aizkaitinājumu, ne apbrīnu. Šis cilvēks atzīst katra cilvēka tiesības dzīvot tā, kā vinš vēlas, un pieņem viņa izvēli būt tam, kas viņš ir. Un pasaule viņam kļūst gaiša un priecīga un cilvēki – ļoti interesanti.
Autors: @arhisomatika
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

* Sub-personību psiholoģija (Psychology of Selves) vai “Dialogs ar balsīm, attiecības un iekšējā personības psiholoģija” („Voice Dialogue, Relationship & the Psychology of Selves”), kā arī “Apzinātā Ego psiholoģija” (Psychology of the Aware Ego). Speciālisti visbiežāk to dēvē par ” Dialoga ar balsīm” metodi (Voice Dialogue).
Šīs sistēmas pamatā ir premisa, ka cilvēka uztvere par sevi kā vienotu un nedalāmu “es” ir absolūti nepareiza. Viņi uzskata, ka cilvēka „es” patiesībā veido daudzas sub-personības. Katrai no tām ir sava balss, sava vēsture, jūtas, mērķi un pat savas pretenzijas pret indivīda personību. Šīs iekšējās balsis veido neatkārtojamo cilvēka raksturu un lomas, ko viņš ikdienā izspēlē. Ar šīm sub-personībām ir saistīts arī cilvēka nepārtrauktais iekšējais dialogs pašam ar sevi, – taisnošanās , kritika, paskaidrojumi u.t.t.