Mīlestību nevar uzglabāt

ziedi4

Nekrājiet savu mīlestību, necentieties to saskaitīt, neesiet skopi. Jūs visu pazaudēsiet! Ļaujiet savai mīlestībai plaukt un ziedēt, dalieties ar to, lai tā vairojas.

Kādam karalim bija trīs dēli un viņam bija jaizvēlas troņmantinieku. Tas bija ļoti grūti, jo viņi bija trīņi, visi – gudri, drosmīgi. Gandrīz neiespējami izvēlēties. Karalis devās pie kāda Gudrā, kas iedeva viņam ideju.

Karalis atgriezās mājās un uzaicināja visus dēlus pie sevis, paskaidrojot, ka viņam jādodas svētceļojumā, tāpēc, pirms doties ceļā, viņš atstās tiem katram glabāšanā maisiņu ar puķu sēklām.

— Es būšu prom vairākus gadus – vienu, divus, trīs, varbūt vairāk. Un šis ir pārbaudījums katram no jums. Šīs sēklas jūs man atdosiet, kad atgriezīšos. Un tas, kurš tās būs vislabāk saglabājis, kļūs par troņmantinieku.

Un karalis devās svētceļojumā.

Pirmais dēls skatījās uz sēklām un domāja: “Ko man ar tām darīt?” Viņš paņēma tās un ieslēdza dzelzs seifā – “kad tēvs atgriezīsies, tās būs tādas pašas, kā bija”: viņš nodomāja.

Otrais dēls nodomāja: “Ja es sēklas glabāšu tāpat, kā brālis – dzelzs seifā, tās aizies bojā. Un beigtas sēklas nav nekādas sēklas.” Viņš devās uz veikalu, pārdeva sēklas, saņēma naudu un padomāja: “Kad tēvs atgriezīsies, es aiziešu uz veikalu un nopirkšu jaunas sēklas, atdošu labākas, kā tās bija sākumā.”.

Trešais dēls daudz nedomāja, viņš paņēma sēklas un devās uz dārzu un izsēja tās visur, kur vien bija vieta.

Pēc trīs gadiem karalis atgriezās. Pirmais dēls atvēra seifu. Sēklas bija sapuvušas. Tēvs teica:

— Kas tas? Vai tad šādas sēklas es Tev devu? Tām bija jābūt spējīgām uzdīgt un dot skaistus ziedus – bet šīs sēklas smird! Tās nav manas dotās!

Dēls strīdējās, ka tās ir tās pašas sēklas, bet tēvs teica:

— Tu esi materiālists.

Otrs dēls metās uz veikalu pirkt sēklas. Atgriezies mājās, devās pie tēva ar sēklu maisiņu.

Tēvs teica:

— Nē, tās nav tās sēklas, ko es Tev iedevu. Tava doma ir labāka kā brālim, taču tā nav tā īpašība, kuru es vēlētos redzēt savam troņmantiniekam. Tu esi psihologs.

Karalis devās pie trešā dēla – ar nelielām bailēm un cerību vienlaicīgi: “Ko gan viņš būs izdarījis?”

Trešais dēls atveda tēvu dārzā, kur ziedēja miljoniem skaistu, smaržīgu ziedu un teica:

— Šīs ir sēklas, ko Tu man iedevi. Kā tikko tās nogatavosies, es tās savākšu un Tev atdošu.

Tēvs teica:

— Tu esi mans mantinieks. Tieši tā ar sēklām ir jārīkojas!

Krājējs nesaprot dzīvi, prāts, kurš vienmēr skaita, arī to pazaudēs. Tikai radošs prāts spēj to saprast. Ziedu skaistums ir tajā, ka tie nevar tikt sakrāti. Tie sevī iemieso Dievu – arī Dievu nevar sakrāt. Tie simbolizē mīlestību un mīlestību nevar uzglabāt.

Tas nav nejauši, ka ziedi ir mīlestības simboli – visos laikos, visās zemēs, visām tautām. Mīlestība ir kā zieds – ja tas uzplaucis Tevī, Tev ar to jādalās, jāatdod tā. Un jo vairāk to atdosi, jo spēcīgāk tā Tevī plauks. Ja Tu turpināsi to atdot, tad pienāks diena, kad Tu kļūsi par bezgalīgu mīlestības avotu.

Autors: OŠO
Avots: http://www.pritchi.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Emocionālais intelekts (EQ)

briedums3

Rašanās vēsture

Par emocionālo intelektu sāka runāt apmēram pirms 30 gadiem. Psihologi saskāras ar to, ka ierastie testi nedeva adekvātu personības novērtējumu. Daudzi zinātnieki uzskata, ka tieši emocionālā intelekta līmenis un nevis IQ radītāji, ietekmē cilvēka veiksmi sabiedrībā. 1990. gadā amerikāņu zinātniskajā žurnālā tika publicēts Pītera Saloveja un Džona Maijera raksts “Emocionālais intelekts”, kurā bija apkopoti visi  fakti par šo jautājumu. Tieši šī publikācija lika pamatus pamatīgai šī psiholoģiskā fenomena izpētei. 1995. gadā tika izdota Daniela Goumana grāmata «Emotional Intelligence». Tajā emocionālais intelekts tiek pozicionēts kā galvenais veids un metode indivīda mijiedarbībai pašam ar sevi un apkartejo pasauli.

Komponenti

Pašā pirmajā publikācijā par emocionālo intelektu, tik izdalīti četri tā galvenie komponenti

Šī struktūra nes savu radītāju Maijera-Soloveja vārdu, vai arī to var saukt par spēju modeli.

Emociju uztvere un identifikācija;
Apzināts cilvēks ir spējīgs atpazīt ne tikai savas jūtas un sajūtas, bet arī citu cilvēku jūtas un sajūtas. Šai spējai nav nekā kopīga ar empātiju, tā ir tikai žestu, mīmikas, intonāciju izmaiņu verifikācija.

Precizitāte savu jūtu izteikšanā;
Pareiza savu emociju izmantošana,  ar mērķi stimulēt savu domāšanu.

Emocionālais fons ir spējīgs stimulēt vai bremzēt domāšanas procesu.
Ir jāiemācās pareizi interpretēt savu stāvokli un ievirzīt to pareizajā gultnē;
Prasme pārvaldīt savu emocionālo sfēru palīdz ne tikai turēt sevi rokās, bet arī palīdz sasniegt savus mērķus un pareizi mijiedarboties ar apkārtējo pasauli.

Noteikšanas metode

Lai noteiktu, kāds ir cilvēka emocionālais intelekts, eksistē vairākas metodikas. Visbiežāk tās izskatās kā gara jautājumu virkne. Pati izplatīītākā metodika ir MSCEIT. Lai arī tā ir diezgan sarežģīta, taču rezultāti ir ļoti precīzi, precīzāki kā citām metodikām. Testa jautājumi sakārtoti 8 blokos. Šeit par pareizo uzskata to atbildi, kuru izvēlējušies lielākais cilvēku skaits.

Līmeņi

Sākotnējais emocionālā intelekta līmenis ir atkarīgs no vairākiem faktoriem. Pie tiem pieskaitāmi: vecāku emocionālā intelekta attīstības līmenis, domāšanas tips (pārsvarā labās smadzeņu puslodes) un temperamenta īpasības. Cilvēki ar noturīgu raksturu uzrāda augstākus emocionālā intelekta rādītājus. Starptautiskajā mērogā tiek izdalīti 3 emocionālā intelekta līmeņi.

Zems emocionālais intelekts; 

Cilvēkiem ar zemu emocionālā intelekta līmeni raksturīgs zems pašvērtējums, bieža vainas sajūta, nomākts garastāvoklis, visas iespējas rasties depresijai. Viņi nesliecas analizēt savas personīgās sajūtas un vienkārši pazūd kopējā plūsmā. Viņu mijiedarbība ar apkārtējo pasauli ir pietiekami neefektīva.

Attīstīts emocionālais intelekts; 

Tādiem cilvēkiem prasme pārvaldīt savas emocijas un kontrolēt tās ir daudz augstākā līmenī. Atbilstoši, arī prasme realizēt sevi ir labāk attīstīta. Tādi cilvēki ir tendēti pareizi motivēt sevi un apkārtējos, viņi var būt līderi un labi vadītāji.

Visaugstākais emocionālais intelekts

Tādu cilvēku emocionālais intelekts ir sasniedzis augstāko attīstības stadiju. Viņu emocijas atrodas pastāvīgā kontrolē, bet citu cilvēku emocijas viņi lasa kā atvērtu grāmatu. Tādi cilvēki pilnībā kontrolē savu emocionālo sfēru un veiksmīgi izmanto savas prasmes, lai sasniegtu noteiktus mērķus.

Ir svarīgi uzstādīt sev mērķi – attīstīt savu pašapziņu un emociju apzināšanos (savu un citu cilvēku).

Nedrīkst aizmirst, ka emocionālo sfēru ir iespējams kontrolēt.
Tāpēc jasāk ar pareizu savu sajūtu interpretāciju. Vai tad var «izjust» emociju, ja domās tai nevar atrast piemērotu nosaukumu? Te ļoti svarīgs ir vārdu krājums.
Regulāri uzdodiet sev jautājumu: “Ko es šobrīd jūtu?”
Nākošais solis – noskaidrojiet katras sajūtas rašanās avotu. Jo, ja mēs saprotam, no kurienes “aug kājas”, tad var ātrāk iemācīties pārvaldīt savas sajūtas.

Tāpat arī ir vērts novērtēt šīs sajūtas parādīšanās intensitāti.
Ja regulāri nodarbojamies ar pašanalīzi, ar laiku visas smalkās nianses būs redzamas arvien skaidrāk. Tas palīdzēs paplašināt emocionālo spektru. Ja mēs atrodam vienas vai citas emocijas iemeslu, tad varēsim arī noskaidrot tās novietojumu (lokusu).

Tāda pieeja palīdz kontrolēt daudzas sajūtas to pirmsākumā un regulēt to intensitāti. Ir jāpieņem fakts, ka emocijas nāk no iekšienes un tikai pats cilvēks lemj, izjust tas vai neizjust. Emocionālais intelekts ir attīstāms gadiem ilgi. Visu metodiku efektivitātes pamatā ir paša cilveka prasme godīgi analizēt savas emocijas un impulsus. Un šādas prasmes ir obligāti nepieciešamas, ja vēlamies veidot labas attiecības ar sevi un apkārtējo pasauli.

Autors: Viktorija Berezovskaja

Avots:  © psy-practice.com
Tulkoja: Ginta FS

Šeit lasiet vēl:
“15 pazīmes tam, ka tev ir augsts emocionalais intelekts”
https://gintafiliasolis.wordpress.com/2016/09/30/15-pazimes-tam-ka-tev-ir-augsts-emocionalais-intelekts/

Sāciet ar galveno! Kā runāt ar vīrieti

saruna

Kā runāt ar vīrieti par sarežģītiem jautājumiem. Viela pārdomām.

Kāpēc vīrietis izvairās no sarunas? Tāpēc, ka ir pieredze! Pieredze pasaka priekšā to, ka šāda saruna ar neko labu nebeigsies. Vīrieši zin, kā sieviete būvēs šo sarunu, un cenšas no tās izvairīties – tāds ir pašsaglabāšanās instinkts. Protams, tā nav pati gudrākā taktika (tā maigi izsakoties), taču, ja reiz tik daudzi vīrieši to izmanto, tātad tam ir kāda jēga.

Sievietes uzdevums ir iemācīties sarunāties savādāk. Tad negatīvā pieredze pamazām papildināsies ar pozitīvo, un vīrietis ar laiku beigs izvairīties no sarežģītām sarunām. Sāksim!
1. Izvēlieties laiku.
Cilvēki mīl runāt ne tad, kad otrs var un grib viņus dzirdēt, bet gan tad, kad viņi vēlas parunāties. Vīriešu treniņos šī situācija tiek aprakstīta ļoti krāšņi: “Atnāku mājās no darba, noguris tā, ka krītu no kājām, pat ēst negribās – uzreiz guulēt, bet viņa man: dārgais, mums jāparunā!”
Tā nav pareizi. Pareizāk un pašai izdevīgāk būtu izvēlēties laiku, kad vīrietis ir atpūties, izgulējies, un kad viņam nekur nav jāsteidzas, kad viņš var uzklausīt un apdomāt sacīto. Sestdienas vakars, svētdienas rīts – ļoti bieži ir labākais laiks šādai sarunai.

Protams, katram cilvēkam viss ir individuāli, kādam īstais laiks ir pirmdienas naktī, taču tas nemaina lietas būtību – par sarežģītām tēmām ar vīrieti jārunā tad, kad viņam IR laiks un spēks sarunai

2. Sāciet ar galveno.
Cilvēki (īpaši sievietes) mīl uzsākt sarunu it kā attālināti, ar spilgtām detaļām, garām atkāpēm. Savukārt vīrieti (īpaši tad, ja tēma sarežģīta), tas tracina. Galvenokārt tāpēc, ka viņš nesaprot, kura informācija šajā stāstā ir svarīga un kura – mazsvarīga, un viņš nesaprot, uz ko sieviete “velk”. Smadzenes aktīvi sāk ģenerēt hipotēzes, galva sāk kūpēt un pēc brīža “uzsprāgst” Vīrietis “bez galvas”, kā jūs noteikti saprotiet, fiziski nav nekāds sarunu biedrs.

Kā būt? Pašu galveno pasakiet pirmo. Jūs vēlaties parunāt par viņa attieksmi pret jūsu mati? Tad tā arī pasakiet: “Dārgais, es vēlos parunāt par tavu attieksmi pret manu māti”. Vēlaties uzzināt, no kurienes tas garais mats uz viņa žaketes atloka? Tā arī jautājiet: “Es vēlos uzzināt, kas tas par garo matu uz tava žaketes atloka!”

Nevajag, tikai tāpēc, lai saņemtos drosmi, iešūpoties un staipīt gumiju. Uzreiz ķerieties pie lietas!

3. Skaidri formulējiet tēzes.
Ļoti bieži vispār nav skaidrs, ko sieviete grib. Sākumā viņa stāsta par savu draudzeni, kurai vīrs nopircis kažoku. Pēc tam – par savas kolēģes lielisko atvaļinājumu siltajās zemēs. Pēc tam pārllec uz pārmetumiem par to, ka trūkst vīra uzmanības. Pēc tam prātuļo par to, ka viņai nav ko mugurā vilkt. Kopumā vīrietis vispār nespēj saprast, ko viņa grib panākt.
Vēl vairāk – uz tiešiem jautājumiem viņa neatbild. Bet, ja arī atbild, tad pārsvarā tikai ar pārmetumiem: “Tu mani nemīli” un asarām.

Vēl piedevām sievietes mēdz briesmīgi interpretēt faktus – ziedus vīrietis viņai nedāvina “vispār nekad”, bet tos, ko dāvina, tie neskaitās. Tas vīrieti “galīgi piebeidz”.

Kāpēc sievietes tā dara? Nekādu ļaunu nolūku taču nav – viņas sāk sarunu ne jau tāpēc, lai kaut ko nolemtu, bet gan tāpēc, lai izteiktos (Ir tāds humora raidījums «Уральские пельмени», un tur reiz bija tāds joks: “Es nopirku kleitu ne jau tāpēc, lai to valkātu, bet tāpēc, lai nopirktu!” ) 🙂

Faktiski, sieviete domā sarunas procesā. Un tieši tāpec viņai sarunas nobeigums var būt arī nesaistīts ar sarunas sākumu. Vienkarši dialoga gaitā domu gājiens pamainījās.

Tā ir arī vīriešiem, taču mēs, acīmredzot, sliktāk pārvaldām sarunu valodu, un tāpec cenšamies visu sākumā apdomāt, piemeklēt pareizos vārdus, noformulēt domu, un tad runāt.

Mēdz būt visai amizanti gadījumi, kad sieviete tikai no rīta saprot, ko vēlējās no šīs sarunas. Skaidrs, ka vīrietis to sapratīs tikai vēlāk un, protams, tas viņu tracina.

Ļoti bieži sievietes aprobežojas tikai ar fakta konstatāciju. “Tu daudz strādā”, “Mēs nekur kopā neejam”, “Tu mani necieni kā personību” u.t.t. Dažkārt no šis fakta konstatācijas ir skaidrs, ko sieviete vēlas, taču visbiežāk nākas uzminēt. Skaidrs, ka ne visiem uzreiz izdodas uzminēt, un tad šādas sarunas tracina. Nav daudz cilvēku, kuriem patīk justies kā idiotiem.

Par laimi to visu var labot. Apsēdieties un izdariet nelielu darbiņu. Uzrakstiet savas tēzes, tā, it kā gatavotos lekcijai. Skaidri noformulējiet prioritātes, noformulējiet svarīgākos punktus, salieciet akcentus un uzrakstiet savu lēmumu.

Kad doma būs noformulēta konkrēti un skaidri, to būs daudz vieglāk pateikt sarunā, vīrietis to sadzirdēs un sarunai būs rezultāts.
Noslēgums
Pat tad, ja jūsu vīrietis no sarunas izvairās, ir iespēja nogludināt ceļu un tomēr sākt apspriest sarežģītos jūsu attiecību jautājumus. Mācieties sarunāties ar vīrieti, un viņš pieradīs ar jums runāt par visām svarīgajām lietām.
Piezīme vīriešiem:
Vispar jau, vīri, arī mēs varam izrādīt vairāk pacietības un cieņas, un uzklausīt savu mīļoto sievieti. Pat tad, ja viņa neievēro šo “instrukciju”. Runā, ka tad, kad cilvēki viens otru mīl, viņi vienmēr paiet viens otram solīti pretī.

Autors: Pāvels Zigmantovičs
Tulkoja: Ginta FS

Divas sievietes – divas attieksmes pret dzīvi

183382_189657864407612_4969701_n

Ir sievietes, kuras lielāko daļu savas dzīves ir smaidīgas, dzirkstošas un izstaro laimi. Arī viņām ir periodi, kad ir skumjas un dažādi sarežģījumi, taču tie ir garāmskrienoši un īslaicīgi..

Bet, diemžēl, ir arī tādas sievietes – un viņu mūsu valstī ir vairums, kuras mūžigi ir neapmierinātas ar savu dzīvi, bieži nogurušas (gandrīz vienmēr) un pieradušas to vien darīt, kā pārvarēt problēmas.

Ar ko tad atšķiras šo divu sieviešu tipu ieradumi?
Un vienkāršs jautājums: kas jādara, lai justos laimīgāka un dzīvotu pilnasinīgāk?

1. Kurp tu dodies

Tām sievietēm, kuras mīll dzīvi un dzīve mīl viņas, vienmēr ir savs ceļš ejams, plāni un mērķi, un viņas droši iet pa šo ceļu.

Tās, kuras mūžīgi ir nogurušas, seko svešiem ceļiem un apmierina apkārtējo vajadzības. Viņām svarīgs ir apkārtējo viedoklis, bet pašu viedoklis balstīts uz “man jādara” un “tā vajag”.

2. Vide

Sievietēm, kuras mīl dzīvi un dzīve mīl viņas, apkārt ir pozitīvi, optimistiski noskaņoti cilvēki – tendēti uz attīstību.

“Nogurušām sievietēm” blakus vienmēr ir vieni vienīgi “upuri” ar problēmām, kas vienmēr sūdzas par dzīvi. Tur ir pieņemts vienam otru žēlot, bet par priekiem nav pieņemts runāt – “lai nenoskauž”.

3. Sabalansēta pārliecība par sevi

Sievietēm, kuras mīl dzīvi un dzīve mīl viņas, nav galējību – lepnības vai nekā. Labāk harmonija un līdzsvars (zinu, ko un kā es daru, jo esmu psiholoģiski vesela, zinu savas robežas un tiesības).Cieņa pret sevi un sapratne par to, ka apkārtējie cilvēki ir labi. Viņas ir sevi mīlošas un pateicīgas, attiecīgi spēj mīlēt savus tuvākos. Viegli un ar prieku saka komplimentus un dalās savā priekā.

Bet “nogurušas sievietes” krīt galējībās – te viņa ir lepna un augstpratīga, te atkal jūtas nekāda.

4. Attieksme pret kritiku

Tām sievietēm, kuras mīl dzīvi un dzīve mīl viņas, ir ieradums salīdzināt sevi tikai ar sevi vakarējo un individuāli attīstīties – strādāt ar sevi.

Bet “nogurušām sievietēm” ir ieradums salīdzināt sevi ar citiem, tā skaužot un pašapliecinoties: jo kādam ir vēl sliktāk.

5. Gaidas

Tās sievietes, kuras mīl dzīvi un dzīve mīl viņas, neko negaida un nepieprasa no citiem, viņas prot mierīgi palūgt, un pilnībā pieņem to, ka viņām kāds var arī atteikt. Viņas prot pašas apmierināt savas vēlmes veselīgā veidā.

Bet “nogurušas sievietes” gaida, kad viņu vajadzības apmeirinās kāds cits. Un tad, ja kāds atsaka – apvainojas, un krāj sevī pretenzijas un aizvainojumus. Viņām ir pazemojoši prasīt.

6. Ne piedot, bet pieņemt

Tām sievietēm, kuras mīl dzīvi un dzīve mīl viņas, nav jēdziena “piedot”. Ir jēdziens “pieņemt un saprast” otru cilvēku. Nevienam nav vajadzīga nekāda piedošana, vienkārši katrs uz dzīvi skatās savādāk. Piedot, tas nozīmē, ka esat uz kadu apvainojusies, bet šīm sievietēm nav raksturīgi apvainoties.

Savukārt “nogurušām sievietēm” ir ieradums apvainoties, un pēc tam, labākajā gadījumā, tērēt milzīgi daudz enerģijas, lai savā iekšējā teātrī piedotu. Pie kam, katrā izdevīgākajā brīdī atkal atcerēties par ko apvainojies, un savam apvainotājam to nemitīgi atgādināt.

7. Darbības un sarunas

Tām sievietēm, kuras mīl dzīvi un dzīve mīl viņas, ir ieradums darīt, nevis pa tukšo runāt. “Nevar ar vārdiem no sevis izdzīt problēmas, kuras radušās darbību rezultātā”. Ieradums domāt, ka viss ir atrisināms, ir tikai svarīgi atrast veidu “kā” un atrast ceļu un resursus. Un, protams, no visām problēmām “izvilkt” kādu mācību savai pašas pieredzei.

Bet “nogurušām sievietēm” ir ieradums daudz runāt par to, kas un kā būtu jādara, bet maz darīt  Atlikt uz velāku, taisnoties par savu aizņemtību un problēmām.

8. Būt SIEVIETEI

Tās sievietes, kuras mīl dzīvi un dzīve mīl viņas, pilnībā apzinās ,ka ir sievietes un tas ir viņu resurss un sūtība. Viņas rūpējas par sevi, savu izskatu un veselību. Viņām piemīt gribasspēks un vēlme būt spožām un dzīvām. Visu to viņas dara katru dienu – ar prieku, pateicību un, pirmkārt, sevis dēļ.

Bet “nogurušas sievietes” šo ieradumu rūpēties par sevi uztver kā smagu nastu, kas jānes kāda cita dēl, ne sevis.

9. Atbildība

Tām sievietēm, kuras mīl dzīvi un dzīve mīl viņas, ir ieradums vienmēr uzņemties pašām atbildību par savām darbībām, sajūtām un domām.

Bet “nogurušas sievietes” šo atbildību noveļ uz citu pleciem.

10. Attieksme pret pagātni

Tām sievietēm, kuras mīl dzīvi un dzīve mīl viņas ir ierasta lieta no pagātnes paņemt vien plusus. Mācīties no savām kļūdām, un teikt sev: “Labi, ar mani tā notika, taču es izdarīju secinājumus un saņēmu vērtīgu mācību. Plusi ir ikvienā situācijā”

Bet “nogurušām sievietēm” ir ieradums ciest par pagātnē izdarītajām kļūdām un nenovērtēt tās mācības. “Ja vien es tad būtu….., tad šodien man būtu….”.

Ikvienai no jums ir iespēja kļūt par sievieti, kura mīl dzīvi un dzīve mīl viņu! Lai veicas!

Autors: Lilija Ļevicka – Poļakova
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: GInta FS

3 burvju sajūtas

skumjas835

Ir trīs burvju sajūtas: vilšanās, skumjas un bezspēcība.

Ja bēdās nav pieņemts just dzīves “lēkmes”, tad dzīvē nav pieņemts just šīs trīs sajūtas.

Vilšanās ir nepieciešams pakāpiens, lai cilvēks kļūtu vieds.

Vīlušies mēs pieņemam pasauli tādu, kāda tā ir, bez idealizācijas un rozā brillēm. Tas ir ļoti tīrs stāvoklis. Bet tas, vai mēs spējam mīlēt pasauli tādu, kāda tā ir, ir tikai mūsu garīgā brieduma jautājums.
Vairums cilvēku viļas un vairs nemīl. Un, ļoti žēl! Jo mīlestība, pirmkārt, dziedē paša mīlošā dvēseli.

Taču te nu nav nekā par ko brīnīties, jo vilties un neiekrist visa noniecināšanā ir Gara darbs – diezgan grūts darbs, kad mēs nedodam iespēju Garam krist zemās kaislībās, bet turam to kā dziļu noti garā izelpā, neļaujot tai aizslīdēt. Vokālisti mani sapratīs.

Skumjas ir mīlestības un vieduma izejviela.
Attīrītas skumjas arī ir Mīlestība.

Kad runā par to, ka Dvēselei jāstradā dienu un nakti, tas ir par to, ka arī skumjas jāpieņem kā zelta rūda, no kā tiek izlieta Mīlestība.

Skumjas ir saistītas ar elpošanu un asarām. Kad mēs esam vīlušies, kaut ko zaudējot, tai skaitā arī ilūzijas, asaras ir dabiska reakcija, kā attīroša straume, kas atbrīvo no vecā atlūzām. Bet, ja raudāt ir aizliegts, mēs apturam savu elpošanu, sasprindzinot daudzus sīkos muskuļus sirds rajonā (sirdssāpes), kaklā (kamols kaklā), ap acīm (galvassāpes) un tā tālāk.

Kad pieaugam, un jau bērnībā esam iemācīti neraudāt, pirmais, ar ko sastopamies skumjās ir šīs spazmas un tāpēc nolemjam, ka skumt ir sāpīgi.

Taču skumt patiesībā nav sāpīgi. Ja elpojam dziļi un ļaujam asarām līt, viss atslābinās un sāpes aiziet.

Bezspēcība (lūdzu nejaukt ar apātiju) – tas ir stāvoklis, kad spēki nav mobilizēti ne uz kādu darbību, jo nekāda darbība nav vajadzīga.
Ja esi vīlies tajā, kas ir vecais, bet jaunais vēl nav radies, tad arī nav nekāda rīcības priekšmeta. Ir tikai tas, kas ir – vecā sabrukšana un jaunā neesamība: RADOŠAIS TUKŠUMS.

Un šī radošā tukšuma dēļ, ja nemēģināsim no tā aizbēgt, jaunais radīsies pats no sevis, tas saliksies no daudziem maziem puzles gabaliņiem.

Taču, ja ir aizliegts būt bezspēcīgam  mēs mākslīgi mobilizējam savus resursus un… nevaram radīt neko citu, kā tikai jaunu vecā versiju.

Būt bezspēcībā ir grūti ne jau tāpēc, ka “neko nevar mainīt un tas irtbriesmīgi”. Būt bezspēcībā ir grūti tāpēc, ka ir ļoti grūti nepadoties vilinājumam mobilizēties un sākt atjaunot vecās konstrukcijas, vai pacensties izgudrot kaut ko superjaunu. Atkal sanāks jauna vecā versija.

Lai nebūtu jāizjūt vilšanās, skumjas un bezspēcība, daudzi, saskārušies ar neveiksmēm,  pazemina sevi vai vidi sev apkārt, jo pozīcija “es augšā” vai “es apakšā” var izskaidrot neveiksmi, un it ka padara to noturīgu stingrajā pasaules bildītē.

Tomēr šī sevis pazemināšana cilvēku neatjauno, bet gan aizver, un it kā ieslēdz konservu kārbā. Bezspēcība, vilšanās un skumjas – ir viegli, nenoturīgi un mainīgi stāvokļi, kas plūst un mainās un nepadodas kontrolei.

Un, ja cilvēkā ir daudz baiļu, viņam ir grūti izturēt šo straumi, un tāpēc viņš cenšas ar sevis pazemināšanas palīdzību tās iekalt stingrās konstrukcijās, tādā veidā, apstādinot savu atjaunošanās procesu, un apstādinot savu radošās enerģijas plūsmu.

Visi stāvokļi ir cikliski: sajūsma, uzbudinājums, enerģijas realizācija, saskaršanās ar grūtībām, iepazīšana, vilšanās, skumjas, bespēcība, radošais tukšums. Katrs cikls atnes mums jaunu pieredzi, attīsta patiešām vērtīgās attiecības, vai arī sagrauj tās, kuras ir izsmēlušas savu potenciālu.

Autors: Ņina Rubinšteina
Tulkoja: GInta FS

 

Kad slikti – tas ir labi

tilti2

Kaut kad TAS notiks un būs ļoti labi, ja TAS notiks pareizajā vietā un pareizajā laikā. TAS atvērs Dzīvi no pavisam citas puses. Jo, cenšoties uzrakstīt savu vēsturi “no baltas lapas”, bez kļūdām un klekšiem, uzreiz tīrrakstā, mēs vienkārši aizmirstam dzīvot. Mēs baidāmies, jūtamies nepārliecināti par nākotni, pastavīgi atgriežamies pagatnē, domājam, ka kāds mums kaut ko ir parādā un viss varētu būt pavisam savādāk. Mēs lasām tonnām dažādus motivējošus, dzīvi apliecinošus citātus, nodarbojamies ar pašrealizāciju, cenšoties atrast vieglāko ceļu pie pastavīgas labsajūtas un dzīves bez problēmām. Kaut gan mēs visi ļoti labi saprotam, ka Dzīve nevar vienmēr būt “priekšzīmīga”.

Un, ja TAS notiks, tu paliksi viens. Pavisam viens, kad visi draugi un paziņas uzgriezīs muguru un blakus nebūs neviena. Tad nāksies meklēt atbalstu sevī, ielejot savas jaunās dzīves pamatus. Balstoties uz savu paša mugurkaulu. Lēnām, pa ķieģelītim mūrējot sienas. Siltināt jumtu un izrotāt ieejas durvis. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, dzīve sitīs tevi, lai sašķeltu kā riekstu un paskatītos uz kodolu, un tev būs jāmeklē jauna čaula, lai atkal sevi aizsargātu. Tev pašam būs sevi jāizvelk no depresijas un izmisuma bedres. Toties tu zināsi, kā ir tur – bedres dibenā. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, tev būs sāpīgi. Tik sāpīgi, kā nekad agrāk. Šīs sāpes būs attīrošas. Sāpes pēc amputācijas, lai neļautu gangrēnai attīstīties tālāk. Tās palīdzēs pārdzimt iekšēji. Kad rētas kļūs par jaunām durvīm, bet apdegumi – par jauniem tetovējumiem. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, tu kļūsi ievainojams. Un katrs to redzēs un katrs pacentīsies iebakstīt vēl nesadzijušā brūcē. Tā cilvēki kļūst spēcīgāki, bet izdzīvo tieši specīgākie. Toties tu ļoti labi sapratīsi, kurš ir ar tevi, bet kurš – pret tevi. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, tu vilsies dzīvē, cilvēkos, draugos, idejās, reliģijā un ticībā labajam. Tas palīdzēs paskatīties uz reālo pasauli. Ieraudzīt to tādu, kāda tā ir. Bez ilūzijām, bez faktu sagrozīšanas, bez pašapmāna un bez maskām. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, tu nezināsi atbildes uz jautājumiem, tev zudīs pamats zem kājām, un tu ieraudzīsi, ka debesis ir nokritušas zemē. Tad nāksies meklēt jaunus horizontus un vecās atbildes uz saviem jautājumiem. Nāksies no jauna būvēt savu iekšējo pasauli uz jauniem pamatiem, un darīt to patstāvīgi. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, tevi plosīs gabalos. Katrs gabaliņš vilks tevi uz savu pusi, bet tavas iekšējās mājas izskatīsies kā domino celiņš. Krīt viens kauliņš – krīt visi parējie. Toties tev būs iespēja savākt savu iekšējo pasauli no jauna. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, tu paliksi viens un tev nebūs kam pajautāt padomu. Nāksies jautāt sev. Un atrast savas atbildes sevī pašā. ne citā cilvēkā. Ne savā ego. Kļūt stiprākam un cietākam. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, tev būs nepanesami smagi un tevi mocīs nelabums. Tu mēģināsi tikt galā ar pasauli, bet tā pretosies. Tad tev vienkārši nāksies atstāt pasauli mierā un atļaut tai būt tādai, kāda tā ir. Un sev atļaut būt tādam, kāds tu esi. Kad slikti – tas ir labi.

Ja TAS notiks, tevi piemānīs, nodos un nospiedīs. Pārbrauks tev pāri ar ceļa rulli, neskatoties uz tavām asarām. Nodos, neskatoties uz ilgo draudzību. Neskatoties uz tavu “mīlu”. Un tad šī pieredze paliks ar tevi uz visu mūžu, kopā ar grumbām un nosirmojušiem matiem. Toties tu skaidri zināsi cilvēka cenu. Un cenu sev pašam. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, tad ļoti tuvs cilvēks no tevis novērsīsies. Un tad tu uzzināsi, ka nekas nav mūžīgs uz šīs zemes. Tu sajutīsi, cik dziļš var būt izmisums, taču pazaudēsi ilūzijas. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja tas notiks, tu ieraudzīsi aizu, kas šķir tevi un tavu mīļoto. Būs divas dzīves, divas patiesības un divi ceļi. Un, ja ceļi šķirsies, tad tas nozīmēs tikai vienu – tālāk jums jāiet atsevišķi. Un ne vienmēr jaunais ceļš būs sliktāks par veco. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja tas notiks, tevi vairs nemīlēs. Un pilnīgi skaidrs, ka ne visa pasaule tevi mīlēs. Toties tevi noteikti mīlēs tā pasaule, ar kuru tev būs kopēja vērtību sistēma, un tavi tuvie cilvēki tevi mīlēs. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks. Tev nāksies nodedzināt tiltus. Tāpēc, ka tev vienkārši vairs nebūs ko zaudēt. Tāpēc, ka vienkārši vairs nebūs ko saudzēt. Toties tu uzzināsi, ka nodzīvotā dzīve nav dzīvota velti. Un, jo spožāk deg tilti, jo gaišāks ceļš nākotnē. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, tu nāvi ieraudzīsi ļoti tuvu. Tava ļoti mīlēta cilvēka. Taču tu redzēsi, kā nevēlēšanos dzīvot nomaina skumjas pēc tiem laimīgajiem mirkļiem, kad bijāt kopā. Tas liks tev novērtēt savus mīļos un tuvos cilvēkus. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, tu, iespējams pazaudēsi naudu. Toties tu skaidri ieraudzīsi cilvēku attieksmi pret sevi. Tas, attiecības ar kuru tu pirki, atkritīs kā dēle. Un gaiss tev apkārt kļūs tīrāks. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, tev radīsies problēmas ar veselību. Toties tu uzzināsi, cik ļoti izmisīgi vēlies dzīvot. Un nebūs svarīgi, kas bija pirms tam, tas nostāsies aizmugurejā plānā. Tu meklēsi mazos dzīves priekus un kļūsi harmoniskāks. Kad slikti – tas ir labi.

Un būs NAKTS, kā pietura, pēc kuras piepildās vēlmes.

Un, ja TAS notiks, tu to izcietīsi. Pārvērtīsies kā kāpurs par tauriņu. Sapratīsi sāpes, niknumu, vainu un kaunu, Iegrimsi līdz pašam jūras dibenam, un uzpeldēsi kā īsts zemūdens peldētājs.

Un, ja TAS notiks, tu ieraudzīsi reālus cilvēkus un reālu dzīvi. Pazudīs ilūzijas un tieksme uz pašapmānu. Tu ieraudzīsi patiesos cilveku rīcības motīvus, atradīsi Savu Ceļu un savu prieka avotu.

Ja DZĪVE notiks….pareizā vietā….pareizā laikā…

Autors: Olga Cibakina
Tulkoja: Ginta FS

 

Dzen principi, kas liks tev mainīties

Dzenbudisms

  1. Ja tu mīli cilvēku, tu neiejauksies viņa privātajā dzīvē. Tu nepārkāpsi viņa iekšējās pasaules robežas.
  2. Pārstāj domāt par to, kā panākt, lai tevi mīl, sāc atdot. Dodot tu saņemsi. Cita ceļa nav.
  3. Sāc dzīvot! Negatavojies dzīvei, kura būs nākotnē.
  4. Visas pasaules ciešanas rodas no tā, ka esi pilnībā aizmirsis, ka jādzīvo. Tu sāc nodarboties ar lietām, kam nav nekāda sakara ar dzīvi.
  5. Ja vēlies dzīvot, iemācies vienu: pieņemt lietas tādas, kādas tās ir un pieņemt sevi tādu, kāds esi.
  6. Ja esi bagāts, nedomā par to, ja nabags – neuztver savu nabadzību nopietni.
  7. Pieļauj pēc iespējas vairāk kļūdas, tikai atceries vienu, nepieļauj vienu un to pašu kļūdu divreiz. Un tu augsi.
  8. Tev jāzin, ka brīvība ir augstākā vērtība. Ja mīlestība nedod tev brīvību, tad tā nav mīlestība.
  9. Katrs māca kādu citu, kādam tam jābūt, un neviens nekad nejūtas apmierināts.
  10. Tu esi liels problēmu radīšanas meistars…. vienkārši saproti to un problēmas pazudīs.

    Avots: www.garsoz.ru/
    Tulkoja: Ginta FS