Reiz dzīvoja meitenīte…

jauna meitene4

Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa prata laicīgi aizvērt muti un paiet malā. Rezultātā viņa kļuva par draudzeni lieliem cilvēkiem.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa nevarēja uztaustīt cilvēkiem sirdis, tāpēc nolēma, ka sirds tiem vispār nav.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa ļoti alka pēc seksa. Tāpēc ēda, ēda, ēda un ļoti daudz strādāja.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa satikās ar vieniem puišiem, bet žēlojās par viņiem citam, ar kuru nesatikās. Žēlojās, žēlojās un beigās ar viņu apprecējās. Tagad tam par viņu pašu žēlojas. Starp citu – ļoti izdevīgi.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa domāja, ka brīnumi notiek paši no sevis. Bet pēc tam izrādījās, ka brīnums ir tad, kad ilgi, ilgi apspried detaļas, cītīgi plāno, praktizē, norunā, izmēģini, pēc tam godīgi par to visu aizmirsti un brīnies, kā gan tā tas pats no sevis sanāca.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa prata tik kvalitatīvi “kompostrēt smadzenes”, ka viņā iemīlējās visi bez izņēmuma. Pat psihoterapeiti.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Ar viņu nemitīgi notika brīnumainas transformācijas. Tik brīnumainas, ka visi apkārtējie centās turēties no viņas pa gabalu, lai neaizķertu. Kas gan zin, cik liels brīnumam ir darbības rādiuss.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa patiešām domāja, ka reiz viņa spēs pabeigt uzkopšanu. Un reiz viņa satika puisi, kurš pavisam godīgi domāja, ka reiz pabeigs remontu. Un dzīvoja viņi ilgi un laimīgi. Uzkopšana un remonts – uzticība un mīlestība.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa domāja, ka reiz kāds viņai tomēr paskaidros, kā bija jādara un kā bija pareizi. Naivā…

***
Reiz dzīvoja trīs meitenītes. Viņas ievēroja, ka dzīve paskrien pārāk ātri un nolēma paslēpties…. Viena ģimenē starp raudošiem zīdaiņiem, otra krēslā starp ceturkšņa atskaitēm, bet trešā – naktsklubā starp jauniem, karstiem mīļākajiem. Rezultātā pirmajai liekais svars, otrajai – slima mugura, trešajai – apdzisis skatiens un absolūta neticība mīlestībai. Bet dzīve vienalga paskrējusi, jā…

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Lūk, reiz viņa – tāda nelaimīga, atnāca pie varenā skolotāja un jautāja: “Ko man darīt?” Uz ko skolotājs gudri teica: “Un, ko tu gribi?”  Meitenīte mirkli padomāja un sev par brīnumu iesaucās : “Gulēt!”, uz ko guru momentā viņai pavēlēja: “Guli!” Meitenīte paņēma paklājiņu, noklāja pie skolotāja kājām, apgūlās un aizmiga. Viņa gulēja ilgi, saldi un dziedinoši, un pamodās apgaismota.
«Tu taču patiešam esi varens skolotājs», – viņa teica. Un viņš gudri atbildēja: «Protams!».

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Sakumā viņai visi teica “atlaid sevi!”. Nu, to viņa arī… Tad visi steidzīgi iekliedzās “sargi sevi!”, bet dažkārt “turi sevi rokās, sieviete!”

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa bija pārliecināta, ka jaunība un naivums – tās ir konkurences priekšrocības. Īsāk sakot, jauna bija, un naiva…

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa domāja, ka visas problēmas ir viņas galvā un sporta zāles vietā gāja pie psihologa. Mīlēt sevi, protams, viņa iemācījās. Taču, lūk, dibenu patrenēt tomēr netraucētu…
***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa centās, iespringa, centās, bet pēc tam saprata, ka šajā dzīvē vienalga nekādu apgaismību nesasniegs. Un atslāba.
Aglaja Datešidze 2018. gada augusts, apmācību kurss: “Взросление взрослого”
Tulkoja: Ginta FS
​​​​​​​Paldies Tev, Līga atkal:)

Advertisements

Kādu personāžu Tev iedalīja?

datorspele5

Es esmu ļaunatminīgs. Ja mani aizvainosi, es to atcerēšos uz mūžu.
Vai es varu pārstāt būt ļaunatminīgs? Nē, nevaru. Tāpēc, ka, lai to izdarītu, ir jāiemācas piedot. Bet es piedot neprotu. Protu tikai tēlot, ka esmu piedevis.
Vēl es esmu viegli aizkaitināms. Un egoistisks – vairāk domāju par sevi, nevis par citiem.

Man ir bagāta iekšējā pasaule, bet ierobežota – ārējā. Lielāko daļu sava laika es pavadu savā galvā.
Es neprotu draudzēties. Es baidos lidot ar lidmašīnām. Es desmit reizes dienā mainu savu viedokli. Es ļoti labi protu izdomāt, bet ļoti slikti realizēju savas idejas.
Tas ir milzīgs ierobežojums.
Katram no mums ir savs personāžs tīkla datorspēlē ar nosaukumu DZĪVE. Daudzās videospēlēs personāžu var izvēlēties pirms spēles, bet datorspēlē ar nosaukumu Dzīve, tādas iespējas nav.

Droši vien tas ir tāpēc, ka tā ir ļoti sena spēle.
Un jāspēlē ir ar to personāžu, kurš tev ir iedalīts.
Tikai es tā negribēju.
Man pagadījās labs, sarežģīts un interesants personāžs, taču es vienalga nebiju ar to apmierināts. Es apskaudu tos personāžus, kuri tika maniem draugiem un paziņām,  kuriem bija tādas brīnišķīgas funkcijas kā, piemēram, augstsirdība, pacietība, neatlaidība vai sabiedriskums.
Manam personāžam tādu funkciju nebija. Un tāpēc es ļoti daudzus gadus centos savu personāžu pārtaisīt, pāraudzināt, izmainīt tās īpašības, ko uzskatīju par sliktām uz tām, kuras man šķita labas.

Es mācījos turēt sevi rokās un centos nereaģēt emocionāli. Es mācījos piedot vai tēloju, ka piedodu. Es apmeklēju seminārus un treniņus, kur māca draudzēties un komunicēt.
Un, lūk, kas ir dīvaini – jo vairāk man izdevās sevis pārtaisīšana, jo sarežgītāk man kļuva dzīvot un sasniegt savus nospraustos mērķus.
Jo vairāk es centos pārtaisīt savu personāžu, jo zemāka bija ta efektivitāte dzīvē.
Mums ļoti bieži šķiet, ka tās īpašības, ko saucam par “sliktām” – ir audzināšanas kļūda, pedagoģiskie trūkumi, kuri noteikti jādiagnosticē un jālikvidē. Bet vai tā patiešām ir?
Nosacīti “sliktās” īpašības formē mūsu individualitāti ne mazākā mērā, bet iespējams pat lielākā, kā nosacīti “labās”. Un dzīvē ļoti bieži tieši “sliktās” īpašības izrādās krietni vien efektīvākas.
Pēc daudziem gadiem neauglīgu centienu pāraudzināt sevi, es to sapratu. Datorspēles ar nosaukumu Dzīve galvenā jēga NAV izmainīt to personāžu, kuru esi saņēmis, bet gan izpētīt to, saprast tā galvenos raksturlielumus un iemācīties tos izmantot maksimāli efektīvi.

Un nepastāv jautājums par to, kā atbrīvoties no tām rakstura īpašībām, kuras uzskatu par sliktām, bet gan jautājums par to, kā atrast tām pareizo pielietojumu.
Mans ļaunatminīgums izrādījās lieliska īpašība, kad es to sāku izmantot kā personīgo drošības sistēmu – desmit reizes padomāšu, pirms atsākšu komunicēt ar cilvēku, kurš mani jau reiz ir pievīlis. Un daudzas reizes esmu pārliecinājies par to, ka tas ir pareizi.

Mans egoisms izrādījās lielisks instruments palīdzībā citiem cilvēkiem. Es palīdzu citiem, jo man ļoti patīk tas, ka redzu, ka mana palīdzība kādam ir palīdzējusi.
Mana vieglā aizkaitināmība ir kļuvusi par atklātību un sirsnību.
Un pat manas bailes no lidojuma ir noderējušas. Kā izrādījās, es daudz labāk domāju un rakstu tad, kad necenšos pastāvīgi lēkāt no vienas pasaules malas uz otru. Un daudz labāk komunicēju ar cilvēkiem pa gabalu, nevis aci pret aci.
Ja jums šis raksts noder, es par to ļoti priecājos, jo man tieši šī komunikācijas forma ir pieejama un komfortabla. Un bija nepieciešami daudzi gadi, lai es saprastu pavisam acīmredzamu lietu – tam personāžam, kurš ir gadījies manā dzīvē, nav sliktu īpašību, ir tikai funkcijas, kuras es vēl neesmu iemācījies pareizi izmantot.
Personāžam, kurš gadījies katram no mums ir unikāls interfeiss, karnevāla kostīms, īpašību sistēma, kas nodrošina individuālu un unikālu formu mijiedarbībai ar apkārtējo pasauli, pateicoties kurai mēs izjūtam gan prieku un bēdas, gan veiksmi un vilšanos, tā, kuras dēļ ir vērts piedalīties šajā datorspēlē ar nosaukumu Dzīve.

Labestīgs, bet ļaunatminīgs. Spējīgs, bet nepraktisks. Viegli aizkaitināms, bet bailīgs. Tādu personāžu es esmu saņēmis savā dzīvē. Un jau daudzus gadus mācos ar to pareizi spēlēt.
Un kāds personāžs ir iedalīts jums?
Autors: Vladimirs Jakovļevs facebook
Tulkoja: Ginta FS
Paldies Līgai Šīronai par ieteikumu

 

Dzīve unisonā

love

Sievietes, jūsu spēks ir emocionālajā brīvībā no citu cilvēku viedokļiem!
Un, cik spējīgas jūs būsiet “aizvākt” no savas dzīves:
– cilvēkus, kuri dara jūs saspringtas;
– jautājumus, kuri nerisinās;
– neskaidras attiecības;
– nevajadzīgus sakarus;
– vecas mēbeles un apģērbu,
tik arī jums atbrīvosies enerģija savu vēlmju piepildīšanai.

Vīrieši!
Cik daudz jums ir:

– par ko rūpēties un domāt;
– ar ko būt unisonā,
– kam palīdzēt attīstībā un kam sniegt atbalstu (atbalstu spēcīgajiem un tiem, kuri domā tāpat kā jūs),
tik lielā mēŗā materializēsies jūsu nodomi.
Un, ja sieviete un vīrietis ir UNISONĀ (domā līdzīgi, jūt līdzīgi, vēlas vienu un to pašu), pats Dievs paspers soli atpakaļ, lai šim pārim palīdzētu, un viņiem visi viņu labie nodomi piepildītos. Neatkarīgi no tā, ir viņu programmās tas ierakstīts, vai nav.

Jo tad, kad vīrietis un sieviete atrodas harmonijā viens ar otru, Visums strādā viņu labā. Viņu dzīves scenāriji tiek pārrakstīti, un viņi paši kļūst par šīs programmas vadītājiem.

Aleksandrs Paļijenko
Foto: paxabay
Tulkoja: Ginta FS

Negribu atbildību. Gribu ticēt brīnumam.

gliemeznica3

Es ļoti bieži sastopos ar situāciju, kad gudri, skaisti un inteliģenti cilvēki ir ļoti nelaimīgi. Un viss tikai tāpēc, ka kāds ar viņiem manipulē, kāds indē viņu dzīvi u.t.t.

Attīstošas literatūras lasīšana un pašrealizācija dažkārt nospēlē diezgan šaubīgu lomu. No vienas puses paaugstinās informētības līmenis. Runas laikā skaisti, kā pērles, birst daudz psiholoģisku terminu un specifisku vārdu. No otras puses, cilvēks nokļūst tādā kā gliemežnīcā, no kuras reālo dzīvi neredz un arī dzirdamība ir slikta. Un vispār, ja nevēlaties mani pieņemt tādu, kāds es esmu, es paslēpšos savā aliņā un izdomāšu pats sev savu pasauli.

Visi šie brīnišķīgie padomi (bez sarkasma): “Iemīli sevi!”, “Aizej no toksiskām attiecībām!”, “Rūpes par sevi nav egoisms”, un tā tālāk, tiek pārprasti. Daudzi tos uztver kā aicinājumu tam, ka es esmu tāds brīnišķīgs, šaubu nav, un tāpēc visi man kaut ko ir parādā. Es nevienam pāri nedaru, bet man gan dara.

Ne jau es savu dzīvi padarīju nepanesamu. Mammas, tēti, vīri, bērni, kaimiņi, radinieki, mājdzīvnieki, prezidents, valsts, pasaule un vispār Visums. Ārējais un tikai ārējais faktors. Cilvēks taču strādā ar sevi, attīstās, lūk, pat grāmatas lasa un lekcijas apmeklē. Realizēties, pēc gliemežnīcā dzīvojoša cilvēka domām, viņš nevar, jo šī pasaule ir naidīgi noskaņota.

Un te nu sākas pats interesantākais. Katram, kurš nav gana labs, tiek uzspiesta kauna zīme. Viens – narciss, otra – histēriķe. Te man ir toksiskas attiecības, jo, redz, cilvēks nekrīt pie manām kājām, reaģējot uz manām kaprīzēm. Tas viss padara dzīvi neciešamu.

Es taču esmu labs, paciešu, un ciešu viņu dēļ.

Ja tu esi šajā situācijā, tātad tev pašam tā ir vajadzīga, tu to gribi.
Atbildi sev uz jautājumu: kāpēc tu neej prom, ja reiz tev ir tik slikti? Kāpēc nemeklē izeju? Kas tevi tur un, kāpēc tev tas ir vajadzīgs? Pacenties būt godīgs pret sevi un godīgi atbildēt uz šiem jautājumiem.

ATBILDĪBA. Lūk, zelta vārds. Katram cilvēkam jāapzinās sava atbildība par katru savu lēmumu. Par katru savu soli. Tā ir tava un tikai tava izvēle.

Tu izvēlējies savu vīru, savu profesiju, darbu, draugus, u.t.t. Neapmierina? Pārtrauc attiecības, taču atceries, ka tā ir tava izvēle. Atceries, ka ikvienas attiecības nav spēle vienos vārtos.

Esi drosmīgs! Uzņemies atbildību par saviem vārdiem, uzvedību (pat tad ja tevi ignorē). Paskaties uz sevi un situāciju no malas!

Uzņemies atbildību par savu dzīvi. Realitātē nav labās fejas, kas noslaucīs asariņu no tavām acīm, novicinās burvju nūjiņu un, lūk, tev būs prestižs, interesants un labi apmaksāts darbs, vienmēr atbalstoši, pieņemoši un uzticami draugi, princis vai princese, kas uzrodas nez no kurienes un ir gatavs izraut savu sirdi no krūtīm kā Danko, lai apgaismotu tavu dzīves ceļu.

Sakārto savu kontroles lokusu. Nepiedēvē savas neveiksmes ārējiem faktoriem. Neuzvel atbildību par savu dzīvi uz citu cilvēku pleciem. Tā ir tavējā.

Un mīlēt sevi nozīmē būt atbildīgam par savu izvēli un savu dzīvi!

Avots: http://magic-goal.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

 

Sievietes privātā dzīve pēc 40

sieviete40c

Sievietei dzīves periods pēc 40 ir ļoti labvēlīgs, lai beidzot kļūtu laimīga. Vai ir gadījies dzirdēt, ka pēc 40 ir jau par vēlu? Par vēlu meklēt mīlestību, par vēlu kārtot privāto dzīvi, kur nu vēl precēties. Ļoti daudz kam par vēlu.

Vai tu tici tam, ka tā ir? Diemžēl daudzas sievietes tic! Dažām šī ticība liek samierināties ar vientulību, citām – turēties pie attiecībām, kas nesagādā prieku. Velti, jo tām, kuras šim mītam ir noticējušas, tā var izradīties realitāte.

Šis ir tas vecums, kas IR labvēlīgs personīgajai laimei

Šo psiholoģisko fenomenu ir aprakstījis amerikāņu psihologs R. Rozentāls. Tā būtība: ja tu gaidi, ka realizēsies kāds pravietojums, tas noteikti pašrealizēsies tāpēc, ka mūsu gaidas nosaka mūsu darbības, un cilvēks, pats to neapzinoties, ar savām darbībām formē savu nākotni.

Tāpēc nolem, kam tu ticēsi. Varbūt manas domas par šo vecumu tev labāk patiks? Izvēloties tās, tu radīsi sev iespēju būt laimīgai privātajā dzīvē.

1. priekšrocība

Tavi bērni jau ir izauguši un tu esi kļuvusi mobilāka kā gados jaunākas sievietes. Tev nav vairs jadomā, kam uzticēt savu mazuli, lai aizietu uz kādu tikšanos. Nav jāskrien no darba mājās, lai palīdzētu bērniem sagatavot mājas darbus. Tu pati esi noteicēja par savu laiku.

2. priekšrocība

Droši vien tu esi atradusi savu nodarbošanos un esi kļuvusi materiāli patstāvīga. Varbūt jau izaugušie bērni nodrošina sevi paši, tāpēc arī tev vairāk naudas atliek sev un savām vajadzībām – izklaidēm, atpūtai, pašizglītībai un skaistumkopšanai.

3. priekšrocība

Tev ir pietiekami liela dzīves pieredze un tu esi kļuvusi viedāka. Tāpēc tev ir vieglāk kā jaunām sievietēm ieraudzīt un atpazīt īstās vīriešu jūtas un nolūkus. Tu viegli atpazīsti un atšķir patiesību no “makaroniem uz ausīm”, redzi, kas tev der un atpazīsti to, kurš tev ir vajadzīgs.

4. priekšrocība

Tu saproti, kādam jābūt tavam izredzētajam, un tu skaidri zini, kādas attiecības tev ir vajadzīgas. Un vēl tu apzinies laika vērtību un noteikti to netērēsi cilvēkam, kurš nav tevis cienīgs un attiecības ar kuru tev neko nedod.

5. priekšrocība

Iespējams, tavā dzīvē jau ir bijusi mīlestība un atmiņas par to tevi pasargās no saistībām, kurām nav nekā kopēja ar šīm gaišajām jūtām. Katrs, kuram ir bijis kas liels un svēts, “neparakstīsies” uz neko mazāku.
Man kā psihologam, ir nācies ļoti daudz konsultēt jaunas meitenes, kuras “ķeras” pie attiecībām, no kurām vajadzētu bēgt pa gabalu. Viņām vēl nav skaidrs, ko nozīmē ar mīlestību piepildītas attiecības. Tu noteikti šajā ziņā esi daudz piepildītāka kā viņas.

6. priekšrocība

Tu esi pievilcīga un pašā spēku briedumā, un tev ir laiks, ko vari veltīt sev.

7. priekšrocība

Daudzi tavi vienaudži ir kļuvuši brīvi. Jo tieši šajā vecumā daudzi laulātie pardzīvo savas laulības krīzi. Izjūk tās laulības, kurās attiecības balstās tikai uz kopīgiem bērniem un ļoti daudzi ir zaudējuši emocionālo tuvību ar savu partneri. Arī vērtības gadu gaitā ir mainījušās. Ļoti bieži vīrieši, kuri ilgus gadus ir dzīvojuši kopā ar sievu bērnu dēļ, pieņem lēmumu šķirties.

8. priekšrocība

Tu jau esi iemācījusies nebūt atkarīga no citu viedokļiem un padomiem. Esi ieguvusi iekšējo brīvību un sapratusi, ko nozīmē, būt svarīgai pašai sev. Tu esi sajutusi to, ko nozīmē “mīlēt sevi”. Ja vēl nebiji, tad esi ceļā uz to.
Un tāda sieviete vīrietim ir interesanta un iekārojama. Un šī sieviete esi TU!
Autors: Svetlana Curkan
Avots: econet.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

 

Kam no vecuma bail?

laiks23

Tā vietā, lai domātu par savu personības un dvēselisko izaugsmi, visas savas dzīves garumā mēs domājam par to, kas mūs sagaida nākotnē. Sāc baudīt brīdi šeit un tagad, jo tas ir vienīgais, kas mums patiesi ir!

Mēs melosim, ja teiksim, ka tuvojošais vecums mūs absolūti nebiedē. Šīs bailes mums visiem potē mūsdienu sabiedrība un tieši dēļ tām mēs vecumu uztveram kā nelaimi.

Šodien tas ir arī reklāmu speciāli kultivēts auglis, kas mudina mūs censties būt mūžīgi jauniem, ignorējot galveno – mūsu personības izaugsmi.

Mēs ļoti daudz uzmanības veltām savam ārējam izskatam, un brīžam aizmirstam par to, kas ir mūsos iekšā.

Gadiem nevajadzētu būt nastai, atņemot mums prieku par dzīvi. Kad svinam savu dzimšanas dienu, tas nozīmē, ka esam par gadu izauguši. Vai tu saproti, kā esi mainījies? Tu vairs neesi tas pats, kas biji iepriekš!

Dzīvo nestaidzoties, un vecums tevi nebiedēs

Reklāma, televīzija un visa informācija, ko mēs saņemam, nav vienīgais, kas mums iedveš bailes no novecošanas. Arī mūsu dzīves veids tam palīdz.

Tas gan nav nekas jauns. Viens no piemēriem ir tas, ka pirms daudziem gadiem tika uzskatīts, ka sievietei agri radīt bērnus ir normāli. Tādā veidā brīnišķīgais jaunības laiks bija daudz īsāks, kā tas ir šobrīd. Tāpēc arī apprecēties vajadzēja pēc iespējas agrāk, pretējā gadījumā tevi uzskatīja par vecmeitu.

Protams, visas šīs idejas ir palikušas pagātnē, tomēr to atbalss jūtama vēl šodien.

Vai tev ir laiks sev? Darba dēļ mums nav viegli atrast brīvu minūti, lai parūpētos par sevi, attīstītu savu iekšējo pasauli, iepazītu to, mierīgi pastaigājoties, baudītu dabu, vai vienkārši palasītu labu grāmatu.

Jau no agras bērnības mūs pieraksta visdažādākajos pulciņos, lai mēs pēc iespējas agrāk uzzinātu visu, kas vajadzīgs, lai kļūtu par kompetentu cilvēku.

Taču gadu gaitā nekas no tā nemainās. Mājas uzdevumi pārvēršas darba uzdevumos, un ārpusklases darbs kļūst par virsstundām.

Un pienāk laiks, kad mēs vairs nespējam priecāties par dzīvi, katru tās mirkli. Savas dienas vadām trauksmē un saspringumā, nesaprotot, kā lai paspēj padarīt visus darāmos darbus.
Vai esi kādreiz apstājies, lai padomātu, vai tev patīk tāda dzīve? Un, vispār, uz kurieni tu skrien?

Nākotne ir mūsu šodiena.

Šeit un tagad neeksistē, tas pārvēršas “rītdienā”, pilnā plānu un cerību par to, kas var arī nepiepildīties.

Mēs esam tendēti atlikt to, ko patiešām vēlējāmies, un nodarboties ar saviem esošajiem uzdevumiem. Mēs izdzenam sevi un ieslīgstam uzdevumos, kuri bieži vien nemaz nav mūsu kompetencē

Tāpēc laiks paskrien garām kā bulta. Bērnībā mes taču priecājāmies un izdzīvojām katru mirkli. Mēs nedomājām par rītdienu, bet dzīvojām šodien, tajā, kas notiek pašlaik. Visas mūsu piecas sajūtas bija koncentrētas tagadnē un dzīve pastāvīgi mūs izbrīnīja.

Iespējams, mēs kaut kur pazaudējām šo visa jaunā sajūtu, mūs “iesūca” ikdienas rutīna, kas traucē mums apstāties un ieturēt pauzi.

Taču tas nenozīmē, ka mums jāpamet viss, ko mums patīk darīt, vai arī visi savi pienākumi jāuzveļ kādam citam.

Mēs runājam par to, ka ir jāiemācās just, augt un redzēt.

Jūti, izjūti, dzīvo un audz….

Centies nedzīvot pagātnē un, vēl jo vairāk, – nedzīvot nākotnē. Centies darīt tā, kā tu darīji tad, kad biji bērns un koncentrējies tagadnei. Ja tu iemācīsies to darīt, tu aizmirsīsi, ka ir tāds “rīt” un viss – pats labākais ar tevi notiks šodien.

Tu vairs ilgi nedusmosies un ievērosi, ka esi sācis strādāt daudz produktīvāk. Tu baudīsi visu, ko dari, domāsi par to, ko jūti un elposi.

Ja tu vēlies pec darba pastaigāties, tad pastaigājies, neatsaki sev to. Ja vēlies sevi palutinat, palutini, ko gan tu gaidi?!

Mēs jau sen vairs nepamanām, kā rutīna pārvēršas par mūsu komforta zonu. Tā nospiež mūsu emocijas un padara par pelēkiem ļautiņiem.

Un tas mums nepalīdz izaugt, tas mūs nebagātina, gluži otrādi – apzog. Mēs pārvēršamies par virspusējām radībām, kļūstam pastāvīgi neapmierināti un skumji cilvēki.

Ja tu raizējies par to, ka vecums neglābjami iestājas, pārstāj domāt par to, kā tu dzīvo katru dienu. Dažkārt mums šķiet, ka laiks velkas lēni vai gluži otrādi – skrien parāk ātri, taču tas viss ir tikai mūsu uztvere. Kad stāvam rindā, tad šķiet, ka laiks kustās lēni, kad esam iemīlējušies, tad šķiet, ka laiks paskrien ļoti ātri.

Iemācies novertēt visu, ko tu dari, katru savu soli, visu, kas ar tevi notiek – savu dzīvi. Jo bailes, steiga un pavirša attieksme pret savu iekšējo līdzsvaru, liek mums baidīties no tā, par ko sapņojām bērnībā: kļūt pieaugušiem, izaugt….

Avots: http://www.transurfing-real.ru
Tulkoja: Ginta FS

No sākuma teiks: tev jāģērbjas savādāk

sieviete kalnos

Pēc tam teiks, ka tev jānotievē. Pēc tam – ka jākustās enerģiskāk un jābūt jautrākai! Optimistiskākai. Un nevajag žēloties. Jānomaina frizūra. Jāizlasa modīgā grāmata un jānoskatās filma pašizaugsmei. Bet, kad būsi notievējusi, nomainījusi frizūru, uzvilkusi citas drēbes un sāksi optimistiski smaidīt, tev pateiks, ka esi pārāk veca. Un, ko tad darīt?

Tā kāds vīrs pateica savai sievai, ar kuru laulībā bija nodzīvojuši divdesmit piecus gadus. Kad viņa modernā sporta kostīmā, ar smagu mugursomu uz muguras kopā ar viņu veica smagu pārgājienu. Visu kopdzīves laiku viņa bija tievējusi, svīdusi sporta zālē, trenējusi presi un mainījusi frizūras: tā, kā vīram patika. Skatījusies filmas – tās, kas viņam patika. Un lasījusi grāmatas, kuras viņš rekomendēja. Atvaļinājumā brauca ar laivām pa upēm, kāpa kalnos. Un vakaros pie ugunskura atgaiņājās no odiem, un ģitāras pavadījumā dziedāja bardu dziesmas. Vīram tā patika pavadīt atvaļinājumu.

Lūk, un sieva darīja visu tā, kā viņam patika. Ņēma vērā kritiku, centās. Un pēc tam viņš sadusmojās, ka viņa pārāk lēni kustās ar mugursomu plecos. Un pateica: tu esi pārāk veca!

Un, ko darīt ar tādu kritiku? Tas nav liekais svars un nav arī frizūra. Nav jauna filma par kosmisko apziņu, kas jānoskatās. Piecdesmit piecus gadus ārā neizmetīsi. Un kļūst parāk smagi stiept mugursomu un, dziesmas dziedot, pārvarēt kalnu pārejas…

Ceturtdaļu gadsimta cilvēks darīja visu tā, kā gribēja otrs – lai saglabātu laulību. Lai viņu mīlētu. Lai būtu sapratne. Bet pēc tam vīrs ātriem, platiem soļiem aizsoļoja tālu uz priekšu. Bet viņa sēdēja uz mugursomas un raudāja – viņa bija ļoti piekususi. Kā maziņš sirms rūķītis, sēdēja mežā un raudāja. Bez jebkāda optimisma. Tāpēc, ka bija nodzīvojusi ne tā, kā gribēja pati: mocīja sevi ar badošanos, svīda sporta zālēs, atvaļinājumos rāpoja pa kalniem un klīda taigā. Bet gribēja pavisam ko citu: klusus vakarus pie jūras, cept pīrādziņus, dažkārt aiziet uz kino, lai noskatītos kadu melodrāmu, nēsāt garus matus, dažkārt gulšņāt dīvānā ar grāmatu rokās, iet uz teātri – skaistā, garā kleitā…

Viņa nodzīvoja ne savu dzīvi. Viņa darīja visu tā, kā vīram patīk. Viņa baidījās viņu pazaudēt! Bet viņš viņu nosauca par vecu un pameta mežā – jo viņa, redz, velkas pārāk lēni?

Viņa mugursomu pameta mežā un devās uz staciju. Biļetei naudas pietika, arī labi. Brauca vilcienā, skatījās pa logu uz drūmo mežu, no kura brīnumainā kārtā bija tikusi ārā…
Viņa tika ārā. Bet kāda cita netika. Un vēl līdz šai dienai tievē, griež matus, atpūšas un ēd ne tā, kā vēlētos, bet tā, kā citiem vajag. Velti! Tāpēc, ka pēc tam tevi vienalga var pamest mežā vienu ar mugursomu; tāpēc, ka esi pārāk veca un lēni velc savu mugursomu….

Autors: Anna Kirjanova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS