Sievietes privātā dzīve pēc 40

sieviete40c

Sievietei dzīves periods pēc 40 ir ļoti labvēlīgs, lai beidzot kļūtu laimīga. Vai ir gadījies dzirdēt, ka pēc 40 ir jau par vēlu? Par vēlu meklēt mīlestību, par vēlu kārtot privāto dzīvi, kur nu vēl precēties. Ļoti daudz kam par vēlu.

Vai tu tici tam, ka tā ir? Diemžēl daudzas sievietes tic! Dažām šī ticība liek samierināties ar vientulību, citām – turēties pie attiecībām, kas nesagādā prieku. Velti, jo tām, kuras šim mītam ir noticējušas, tā var izradīties realitāte.

Šis ir tas vecums, kas IR labvēlīgs personīgajai laimei

Šo psiholoģisko fenomenu ir aprakstījis amerikāņu psihologs R. Rozentāls. Tā būtība: ja tu gaidi, ka realizēsies kāds pravietojums, tas noteikti pašrealizēsies tāpēc, ka mūsu gaidas nosaka mūsu darbības, un cilvēks, pats to neapzinoties, ar savām darbībām formē savu nākotni.

Tāpēc nolem, kam tu ticēsi. Varbūt manas domas par šo vecumu tev labāk patiks? Izvēloties tās, tu radīsi sev iespēju būt laimīgai privātajā dzīvē.

1. priekšrocība

Tavi bērni jau ir izauguši un tu esi kļuvusi mobilāka kā gados jaunākas sievietes. Tev nav vairs jadomā, kam uzticēt savu mazuli, lai aizietu uz kādu tikšanos. Nav jāskrien no darba mājās, lai palīdzētu bērniem sagatavot mājas darbus. Tu pati esi noteicēja par savu laiku.

2. priekšrocība

Droši vien tu esi atradusi savu nodarbošanos un esi kļuvusi materiāli patstāvīga. Varbūt jau izaugušie bērni nodrošina sevi paši, tāpēc arī tev vairāk naudas atliek sev un savām vajadzībām – izklaidēm, atpūtai, pašizglītībai un skaistumkopšanai.

3. priekšrocība

Tev ir pietiekami liela dzīves pieredze un tu esi kļuvusi viedāka. Tāpēc tev ir vieglāk kā jaunām sievietēm ieraudzīt un atpazīt īstās vīriešu jūtas un nolūkus. Tu viegli atpazīsti un atšķir patiesību no “makaroniem uz ausīm”, redzi, kas tev der un atpazīsti to, kurš tev ir vajadzīgs.

4. priekšrocība

Tu saproti, kādam jābūt tavam izredzētajam, un tu skaidri zini, kādas attiecības tev ir vajadzīgas. Un vēl tu apzinies laika vērtību un noteikti to netērēsi cilvēkam, kurš nav tevis cienīgs un attiecības ar kuru tev neko nedod.

5. priekšrocība

Iespējams, tavā dzīvē jau ir bijusi mīlestība un atmiņas par to tevi pasargās no saistībām, kurām nav nekā kopēja ar šīm gaišajām jūtām. Katrs, kuram ir bijis kas liels un svēts, “neparakstīsies” uz neko mazāku.
Man kā psihologam, ir nācies ļoti daudz konsultēt jaunas meitenes, kuras “ķeras” pie attiecībām, no kurām vajadzētu bēgt pa gabalu. Viņām vēl nav skaidrs, ko nozīmē ar mīlestību piepildītas attiecības. Tu noteikti šajā ziņā esi daudz piepildītāka kā viņas.

6. priekšrocība

Tu esi pievilcīga un pašā spēku briedumā, un tev ir laiks, ko vari veltīt sev.

7. priekšrocība

Daudzi tavi vienaudži ir kļuvuši brīvi. Jo tieši šajā vecumā daudzi laulātie pardzīvo savas laulības krīzi. Izjūk tās laulības, kurās attiecības balstās tikai uz kopīgiem bērniem un ļoti daudzi ir zaudējuši emocionālo tuvību ar savu partneri. Arī vērtības gadu gaitā ir mainījušās. Ļoti bieži vīrieši, kuri ilgus gadus ir dzīvojuši kopā ar sievu bērnu dēļ, pieņem lēmumu šķirties.

8. priekšrocība

Tu jau esi iemācījusies nebūt atkarīga no citu viedokļiem un padomiem. Esi ieguvusi iekšējo brīvību un sapratusi, ko nozīmē, būt svarīgai pašai sev. Tu esi sajutusi to, ko nozīmē “mīlēt sevi”. Ja vēl nebiji, tad esi ceļā uz to.
Un tāda sieviete vīrietim ir interesanta un iekārojama. Un šī sieviete esi TU!
Autors: Svetlana Curkan
Avots: econet.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Kam no vecuma bail?

laiks23

Tā vietā, lai domātu par savu personības un dvēselisko izaugsmi, visas savas dzīves garumā mēs domājam par to, kas mūs sagaida nākotnē. Sāc baudīt brīdi šeit un tagad, jo tas ir vienīgais, kas mums patiesi ir!

Mēs melosim, ja teiksim, ka tuvojošais vecums mūs absolūti nebiedē. Šīs bailes mums visiem potē mūsdienu sabiedrība un tieši dēļ tām mēs vecumu uztveram kā nelaimi.

Šodien tas ir arī reklāmu speciāli kultivēts auglis, kas mudina mūs censties būt mūžīgi jauniem, ignorējot galveno – mūsu personības izaugsmi.

Mēs ļoti daudz uzmanības veltām savam ārējam izskatam, un brīžam aizmirstam par to, kas ir mūsos iekšā.

Gadiem nevajadzētu būt nastai, atņemot mums prieku par dzīvi. Kad svinam savu dzimšanas dienu, tas nozīmē, ka esam par gadu izauguši. Vai tu saproti, kā esi mainījies? Tu vairs neesi tas pats, kas biji iepriekš!

Dzīvo nestaidzoties, un vecums tevi nebiedēs

Reklāma, televīzija un visa informācija, ko mēs saņemam, nav vienīgais, kas mums iedveš bailes no novecošanas. Arī mūsu dzīves veids tam palīdz.

Tas gan nav nekas jauns. Viens no piemēriem ir tas, ka pirms daudziem gadiem tika uzskatīts, ka sievietei agri radīt bērnus ir normāli. Tādā veidā brīnišķīgais jaunības laiks bija daudz īsāks, kā tas ir šobrīd. Tāpēc arī apprecēties vajadzēja pēc iespējas agrāk, pretējā gadījumā tevi uzskatīja par vecmeitu.

Protams, visas šīs idejas ir palikušas pagātnē, tomēr to atbalss jūtama vēl šodien.

Vai tev ir laiks sev? Darba dēļ mums nav viegli atrast brīvu minūti, lai parūpētos par sevi, attīstītu savu iekšējo pasauli, iepazītu to, mierīgi pastaigājoties, baudītu dabu, vai vienkārši palasītu labu grāmatu.

Jau no agras bērnības mūs pieraksta visdažādākajos pulciņos, lai mēs pēc iespējas agrāk uzzinātu visu, kas vajadzīgs, lai kļūtu par kompetentu cilvēku.

Taču gadu gaitā nekas no tā nemainās. Mājas uzdevumi pārvēršas darba uzdevumos, un ārpusklases darbs kļūst par virsstundām.

Un pienāk laiks, kad mēs vairs nespējam priecāties par dzīvi, katru tās mirkli. Savas dienas vadām trauksmē un saspringumā, nesaprotot, kā lai paspēj padarīt visus darāmos darbus.
Vai esi kādreiz apstājies, lai padomātu, vai tev patīk tāda dzīve? Un, vispār, uz kurieni tu skrien?

Nākotne ir mūsu šodiena.

Šeit un tagad neeksistē, tas pārvēršas “rītdienā”, pilnā plānu un cerību par to, kas var arī nepiepildīties.

Mēs esam tendēti atlikt to, ko patiešām vēlējāmies, un nodarboties ar saviem esošajiem uzdevumiem. Mēs izdzenam sevi un ieslīgstam uzdevumos, kuri bieži vien nemaz nav mūsu kompetencē

Tāpēc laiks paskrien garām kā bulta. Bērnībā mes taču priecājāmies un izdzīvojām katru mirkli. Mēs nedomājām par rītdienu, bet dzīvojām šodien, tajā, kas notiek pašlaik. Visas mūsu piecas sajūtas bija koncentrētas tagadnē un dzīve pastāvīgi mūs izbrīnīja.

Iespējams, mēs kaut kur pazaudējām šo visa jaunā sajūtu, mūs “iesūca” ikdienas rutīna, kas traucē mums apstāties un ieturēt pauzi.

Taču tas nenozīmē, ka mums jāpamet viss, ko mums patīk darīt, vai arī visi savi pienākumi jāuzveļ kādam citam.

Mēs runājam par to, ka ir jāiemācās just, augt un redzēt.

Jūti, izjūti, dzīvo un audz….

Centies nedzīvot pagātnē un, vēl jo vairāk, – nedzīvot nākotnē. Centies darīt tā, kā tu darīji tad, kad biji bērns un koncentrējies tagadnei. Ja tu iemācīsies to darīt, tu aizmirsīsi, ka ir tāds “rīt” un viss – pats labākais ar tevi notiks šodien.

Tu vairs ilgi nedusmosies un ievērosi, ka esi sācis strādāt daudz produktīvāk. Tu baudīsi visu, ko dari, domāsi par to, ko jūti un elposi.

Ja tu vēlies pec darba pastaigāties, tad pastaigājies, neatsaki sev to. Ja vēlies sevi palutinat, palutini, ko gan tu gaidi?!

Mēs jau sen vairs nepamanām, kā rutīna pārvēršas par mūsu komforta zonu. Tā nospiež mūsu emocijas un padara par pelēkiem ļautiņiem.

Un tas mums nepalīdz izaugt, tas mūs nebagātina, gluži otrādi – apzog. Mēs pārvēršamies par virspusējām radībām, kļūstam pastāvīgi neapmierināti un skumji cilvēki.

Ja tu raizējies par to, ka vecums neglābjami iestājas, pārstāj domāt par to, kā tu dzīvo katru dienu. Dažkārt mums šķiet, ka laiks velkas lēni vai gluži otrādi – skrien parāk ātri, taču tas viss ir tikai mūsu uztvere. Kad stāvam rindā, tad šķiet, ka laiks kustās lēni, kad esam iemīlējušies, tad šķiet, ka laiks paskrien ļoti ātri.

Iemācies novertēt visu, ko tu dari, katru savu soli, visu, kas ar tevi notiek – savu dzīvi. Jo bailes, steiga un pavirša attieksme pret savu iekšējo līdzsvaru, liek mums baidīties no tā, par ko sapņojām bērnībā: kļūt pieaugušiem, izaugt….

Avots: http://www.transurfing-real.ru
Tulkoja: Ginta FS

No sākuma teiks: tev jāģērbjas savādāk

sieviete kalnos

Pēc tam teiks, ka tev jānotievē. Pēc tam – ka jākustās enerģiskāk un jābūt jautrākai! Optimistiskākai. Un nevajag žēloties. Jānomaina frizūra. Jāizlasa modīgā grāmata un jānoskatās filma pašizaugsmei. Bet, kad būsi notievējusi, nomainījusi frizūru, uzvilkusi citas drēbes un sāksi optimistiski smaidīt, tev pateiks, ka esi pārāk veca. Un, ko tad darīt?

Tā kāds vīrs pateica savai sievai, ar kuru laulībā bija nodzīvojuši divdesmit piecus gadus. Kad viņa modernā sporta kostīmā, ar smagu mugursomu uz muguras kopā ar viņu veica smagu pārgājienu. Visu kopdzīves laiku viņa bija tievējusi, svīdusi sporta zālē, trenējusi presi un mainījusi frizūras: tā, kā vīram patika. Skatījusies filmas – tās, kas viņam patika. Un lasījusi grāmatas, kuras viņš rekomendēja. Atvaļinājumā brauca ar laivām pa upēm, kāpa kalnos. Un vakaros pie ugunskura atgaiņājās no odiem, un ģitāras pavadījumā dziedāja bardu dziesmas. Vīram tā patika pavadīt atvaļinājumu.

Lūk, un sieva darīja visu tā, kā viņam patika. Ņēma vērā kritiku, centās. Un pēc tam viņš sadusmojās, ka viņa pārāk lēni kustās ar mugursomu plecos. Un pateica: tu esi pārāk veca!

Un, ko darīt ar tādu kritiku? Tas nav liekais svars un nav arī frizūra. Nav jauna filma par kosmisko apziņu, kas jānoskatās. Piecdesmit piecus gadus ārā neizmetīsi. Un kļūst parāk smagi stiept mugursomu un, dziesmas dziedot, pārvarēt kalnu pārejas…

Ceturtdaļu gadsimta cilvēks darīja visu tā, kā gribēja otrs – lai saglabātu laulību. Lai viņu mīlētu. Lai būtu sapratne. Bet pēc tam vīrs ātriem, platiem soļiem aizsoļoja tālu uz priekšu. Bet viņa sēdēja uz mugursomas un raudāja – viņa bija ļoti piekususi. Kā maziņš sirms rūķītis, sēdēja mežā un raudāja. Bez jebkāda optimisma. Tāpēc, ka bija nodzīvojusi ne tā, kā gribēja pati: mocīja sevi ar badošanos, svīda sporta zālēs, atvaļinājumos rāpoja pa kalniem un klīda taigā. Bet gribēja pavisam ko citu: klusus vakarus pie jūras, cept pīrādziņus, dažkārt aiziet uz kino, lai noskatītos kadu melodrāmu, nēsāt garus matus, dažkārt gulšņāt dīvānā ar grāmatu rokās, iet uz teātri – skaistā, garā kleitā…

Viņa nodzīvoja ne savu dzīvi. Viņa darīja visu tā, kā vīram patīk. Viņa baidījās viņu pazaudēt! Bet viņš viņu nosauca par vecu un pameta mežā – jo viņa, redz, velkas pārāk lēni?

Viņa mugursomu pameta mežā un devās uz staciju. Biļetei naudas pietika, arī labi. Brauca vilcienā, skatījās pa logu uz drūmo mežu, no kura brīnumainā kārtā bija tikusi ārā…
Viņa tika ārā. Bet kāda cita netika. Un vēl līdz šai dienai tievē, griež matus, atpūšas un ēd ne tā, kā vēlētos, bet tā, kā citiem vajag. Velti! Tāpēc, ka pēc tam tevi vienalga var pamest mežā vienu ar mugursomu; tāpēc, ka esi pārāk veca un lēni velc savu mugursomu….

Autors: Anna Kirjanova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Tas brīdis, kad sākas īstā dzīve

ista dzive3

Kad pienāk brīdis izdarīt svarīgu izvēli, cilvēks paliek viens. Izņemot viņu pašu neviens neaizvāks visus viņa  krāmus, neparūpēsies par dvēseles brūcēm un neapslaucīs skeletus skapī.

Īstā dzīve sākas brīdī, kad cilvēks satiekas ar izmisuma un bezizejas sajūtu par to, ka nekā cita viņam vairs nebūs. Ka liktenis ir tieši tāds un pieredzi neizmainīsi. Ka ļoti daudz ko tu neesi spējīgs mainīt. Ka ar tuviniekiem un radiem neko nepadarīsi, lai kā arī censtos. Ka vecāki iedeva to, ko iedeva, un to vairs neizlabosi un arī neaizmirsīsi. Ka sapņi par citu realitāti ir tikai sapņi. Un, ka tikko kā jāizdara svarīga izvēle, cilvēks paliek viens. Ka nav iespējams neko nejust  bez sekām organismam.  Ka, izņemot viņu pašu, neviens neaizvāks visus krāmus, neparūpēsies par dvēseles brūcēm un neapslaucīs skeletus skapī. Un, ka viss šis kritiens lejup vēl nav beidzies.

Īstā dzīve sākas tad, kad cilvēks sastopas ar visu iepriekš minēto, un ir spējīgs to izturēt. Nenogrimt, neaizmirsties fantāzijās, neaizēst un neaizdzert savu sāpi, nenospiest to, bet tieši – izturēt un turklāt vēl palikt dzīvs un jutīgs

Un tieši ar šo jutīgumu, vientulību un atbildību sākt spert individuālus soļus. Pieņemt personīgus un, iespējams, absolūti nepopulārus lēmumus. Uzdrošināties kustēties savā virzienā, saprotot, ka nav nekādu garantiju.

Tomēr es nezinu nevienu, kurš izgājis cauri šai bezizejai, izniris otrā pusē, nostājies uz savām kājām un aizgājis savu paša ceļu, būtu nožēlojis to.

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS

 

Kāpēc tu ar viņu apprecējies?

paris11

Sievietes bieži sūdzas, ka viņas ir daudz izglītotākas nekā “tumsonīgie un neintelektuālie” vīrieši, turklāt ne tikai tās, kuras dzīvo dziļi laukos, bet arī rīdzinieces. Tā tas ir – sievietes nodarbojas ar kosmoenerģētiku, gleznošanu, apgūst baleta vēsturi, fotomākslu, astroloģiju, bet vairums vīriešu – neko no visa tā nedara.

Vīrietis retāk apmeklē visādus kursus ne tāpēc, ka ir mazāk tendēts uz attīstību nekā sievietes. Viņam ir vajadzīgs mērķis – vīrietim skaidri jāzina, kāpēc jātup divas stundas parapsiholoģijas seminārā. Sieviete izbola acis un stāsta, cik tas ir iedvesmojoši. Vīrietis uzreiz jautā: “Uz ko tas iedvesmo?” Dāma nonāk strupceļā: “Nu vispār! Tas ir garīgums!”

Viņam “vispār” nav nekāda atbilde, bet “garīgums” nenozīmē tikai skaistu vārdu. Ja viņš ķersies pie baleta vēstures izpētes, tad uzrakstīs grāmatu vai rakstu. Ja dosies uz parapsiholoģijas kursiem, tad kļūs par magu, sāks ar skatienu pārvietot šķīvjus, ar uzacu kustību izgaiņāt mākoņus un izveidos sektu.

Un, pirms nosodīt visu vīriešu dzimumu par “attīstības trūkumu”, vajag saprast šo patiesību. Vīrietim ir jāzina mērķis – kāda velna pēc viņam trīs stundas jāsēž “Tanheizerā”, kur tik garlaicīgi un skaļi dzied, ko viņš aizmirsis vēstures muzejā un ar ko van Goga glezna ir labāka par alus skārdeni.

Ja nav mērķa, nav arī mākslas. Un daba visu ir iekārtojusi saprātīgi: sieviete par visu interesējas, lai pēc tam audzinātu bērnus un, piedodiet par patiesību, kairinātu sava vīrieša dzirdi gluži kā Šeherezāde.

Bet vīrietis interesējas, lai būtu kāds labums, lai taisītu karjeru, saprastu pasaules uzbūvi un mazliet to virzītu, atbrīvotos no stresa un atpūstos. No tā izriet secinājums: motivējiet savu neizglītoto vīru, lai viņš sajustu vajadzību pēc izglītošanās!

Ja skolotāja apprecēsies ar vienkāršu strādnieku – ekskavatora vadītāju – un sāks skatīties uz viņu no augšas uz leju tāpēc, ka viņš nav lasījis Markesu, un turklāt vilks viņu sev līdzi uz Jaunā teātra, Nacionālā teātra izrādēm vai uz operu, viņš saniknosies, sāks dzert vai norobežosies no ģimenes dzīves.

Ne tāpēc, ka viņam tik ļoti nepatiktu viss šis “garīgums”, bet gan tāpēc, ka tāds, kāds ir, viņš sievai neder, un tas ir visspēcīgākais trieciens ikvienam vīrietim.

Tātad neceliet degunu gaisā, bet ierosiniet dalīties ar jums tajā, kas jums patiešām ir svarīgi, nevis tikai modīgi un atbilstoši priekšstatam, ka “visi kulturāli cilvēki to ir lasījuši un redzējuši”.

Iesakiet viņam kaut ko muzikāli meditatīvu, lai atbrīvotos no stresa pēc darba. Progresīvo kino – lai labāk orientētos cilvēkos. Kā teica kāda dāma: “Brāmsa mūzika mani ļoti uzbudina, viņš ir tik erotisks, aiziesim paklausīties?” Viņas vīrs gāja un klausījās, un divas stundas ilgā simfonija viņam likās gluži adekvāta samaksa par labu seksu. Bet, ja reiz aizgāja uz koncertu, tad arī vēroja un ieklausījās, un vērtēja. Un pamazām viņa iepatikās.

Pasakiet vīram, cik viņš ir gudrs, cik svarīgi jums ir ar viņu visu apspriest, palūdziet viņam “paciesties pirmizrādē”, uzklausiet viņa viedokli, turklāt bez skepticisma, tāpēc ka objektīvs lasītājs un skatītājs var pamanīt ko unikālu, kas nav pieejams sagatavotajam.

Esiet vienkāršāka! Aizejiet ar vīru uz futbolu un hokeju, iztaujājiet par spēles niansēm, par spēlētājiem. Atrodiet kopīgu interešu lauciņu un veltiet laiku tā kopšanai.

VIENMĒR ATCERIETIES, KĀPĒC JŪS AR VIŅU APPRECĒJĀTIES. Ne jau muļķības pēc, bet aiz mīlestības, lai veidotu ģimeni, lai kāds gaidītu jūs mājās un dalītos grūtībās, un atvieglotu ikdienas nastu, un kopā audzinātu bērnus.

Novērtējiet vīru! Taču nekad neatmetiet mēģinājumus dalīties ar viņu svarīgākajā jūsu interešu daļā! Bez tā laulība pārvēršas par formalitāti.

A. Pancs “Sarunas par laimi”

Avots: Kaspara Bērziņa psihoterapijas prakse

Dvēseles sāpes: tavs labākais skolotājs

dvesele54322

Lai kāda arī būtu tava dzīves pieredze, vienkārši zini: dvēseles sāpes ir tavs ne tas vieglākais ceļš uz to cilvēku, kurš tev paredzēts, un uz to dzīvi, par kuru tu sapņo.
Protams, sāpes tev nepatīk. Un kam gan tās var patikt? Sāpes ietekmē tavu pašapziņu, zemapziņā liek tev sevi salīdzināt ar citiem, pārvertēt savas attiecības, skatīties uz pasauli savādāk un visdažādākajos veidos tās sarežģī tavu eksistenci – tā tev šķiet. Tomēr, tici man, reiz tās beigsies un, kad tu iziesi no šī stāvokļa, tu kļūsi par to personību, kuru tu tik ilgi meklēji sevī.

Dvēseles sāpes patiesībā ir mūsu vislabākais skolotājs.

Tu nespēsi uzzināt, kā dzīvot pilnasinīgu dzīvi, ja nekad nebūsi izjutis sāpes. Tu nekad neuzzināsi, ka tavs sapņu cilvēks gaida tevi aiz tuvējā stūra, ja nebūsi pārcietis sāpīgas un mokošas attiecības ar partneri, kurš patiesībā nemaz nebija tavs – īstais.
Tu nekad neko nesasniegsi savā karjerā, ja cītīgi nekrāsi un nevāksi zināšanas un pieredzi. Tu nekad neuzzinātu, kā pa īstam sevi iemīlēt, ja nebūtu paterējis milzum daudz laika savai paškritikai un paššaustīšanai.

No visiem mūsu mokošajiem pārbaudījumiem un pārdzīvojumiem vienmēr dzimst kaut kas labs, taču tajā brīdī, kad sāp, mums nav spēka to redzēt un sajust.

Mums šķiet, ka Visums ir uzgriezis mums muguru vai arī neieredz mūs, ja reiz mēs tik ļoti ciešam – taču, iespējams, mums vienkārši kaut kas ir jāiemācās. Kaut vai tas, kā mīlēt sevi, kā pieņemt sevi. Kā būt labākiem pret citiem cilvēkiem, kā pārtraukt koncentrēties tikai uz sevi un savām problemām. Mums jāiemācās tas, kas mums ir nepieciešams – tātad jākļūst par labāko savu versiju.
Tāpēc neuztver savas dvēseles sāpes kā lastu, bet tikai, kā kaut ko labu un vērtīgu. Tāpēc, ka tu nevarēsi iepazīt un saprast labāko, pirms nebūsi izbaudījis sliktāko. Visums ar mums runā tad, kad mēs iemācamies dzirdēt tā vēstījumus.

Starp citu, tas ar mums runā arī caur mūsu sāpēm.

Tu esi brīnumains, unikāls un skaists, vienkārši neļauj dvēseles sāpēm pārliecināt sevi par pretējo. Sāpes neko sliktu tev nenodarīs. Tās padarīs tevi labāku, stiprāku un pilnīgāku.
Autors: flytothesku.ru
Avots: wiolife.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Par to, kā nepadoties

nepadoties

Pazīstamais rakstnieks un uzņēmējs Džeimss Altučers par to, ko darīt, kad ļoti gribās visu pamest un iebāzt galvu dziļi smiltīs.

Dažkārt, kad es jūtos nokļuvis šaurā bezizejā, salauzts un pagalam, es vēlos vienkārši izgaist. Pārvākties uz kādu vecu dzīvokli pilsētā, kurā mani neviens nepazīst. Ēdienu pasūtīt mājās. Paklausīties mūziku, kas skan pa atvērtu automašīnas logu. Šī saldā sajūta, ka tu esi neredzams. Tu domā par to, ka tu vēlies citu darbu, vēlies nodarboties ar kaut ko sev ļoti mīļu.

Es biežāk vēlētos sev atgādināt, ka pagātne nenosaka nākotni. Es domāju: “Man ir diploms specialitātē X, tātad man jādara Y”. “Es dzīvoju ar A, tātad tas ir uz mūžīem”. Vai arī “es cietu neveiksmi biznesā vai mākslā, sākt visu no jauna ir bezjēdzīgi”.

Tas viss ir nepareizi. Es runāju ar Metu Beriju, kuram bija, kā man šķita, sapņu darbs: viņš rakstīja kinoscenārijus. Taču viss, ko viņš vēlējās, bija rakstīt blogu par fantasy sportu. Ir pagājuši astoņi gadi un viņš ir kļuvis par komentētāju kanālā ESPN un stāsta par fantasy sportu.

Vai arī Džims Nortons, ar kuru mēs kopā izaugām. Viņš vadīja traktoru un darīja dažādus gadījuma darbus, taču patiesībā vēlējās būt komiķis. Pagāja 20 gadi, un nu viņš ir viens no pazīstamākajiem komiķiem pasaulē.

Un, vispār, ja esi absolūti nelaimīgs darbā vai attiecībās ar kādu, un zini, ka kaut kur ir kaut kas labāks – tas noteikti mainīsies. Lūk, 10 soļi, kurus es ielāgoju savā ceļā. Un, pateicoties tiem, man pārstāja būt nelabi no tā, ko daru, un es pārstāju atteikties no saviem sapņiem.

1. Atzīsti to

Es jūtos nemierīgi. Es nespēju piecelties. Vienīgais, kas šobrīd jādara, ir jāatzīst šis fakts. Tie ir kā tava ķermeņa čuksti, kas fiziski vēlās tev patraucēt kaut ko izdarīt. Tas sāk grauzt tevi no iekšienes. Un tavs ķermenis tevi nobeigs, ja tu nemainīsies. Taču sākumā vajag to pamanīt un atzīt.
Vairums cilvēku šajā stadijā attopas ap 30 gadiem, pašu ķermenis tos palēnām saēd. Viņi meklē zāles, taču tās nav tās zāles, ko var nopirkt aptiekā.

2. Vilšanās

Labi, es to pamanīju. Taču man šķiet, ka nekad nekas nemainīsies. Esmu slazdā. Es velti esmu iztērējis šos gadus. Sāc uzskaitīt visu, kas tev patīk. Ko tu mīlēji darīt bērnībā? Un tagad? Pamēģini to šodien. Kļūsti tajā nedaudz labāks. Padomā, kā uzbūvēt tiltu starp to, kas tev patika bērnībā un to, kas tev patīk šobrīd.
Braians Koppelmans domāja, ka uz visiem laikiem paliks mūzikas biznesā. Tā bija pieņemts viņa ģimenē. Tam viņu gatavoja. Tas viņam labi padevās. Tacu pagātne nav cietuma uzraugs. Viņi kopā ar draugu Devidu Levinu trīs gadus apsprieda idejas, bet pēc tam uzrakstīja scenāriju filmai “Krāpnieki”, bet pēc tam – scenāriju filmai “Oušena banda”, un tagad jau arī seriālam “Billions”.

Es vēl joprojām katru dienu meklēju zīmes. Katru dienu ir mana otrā dzimšanas diena.

3. Apmācība

Ja mēs no jauna nedzimsim, mēs nomirsim. Aizej uz tuvāko grāmatu veikalu un atrodi grāmatu, kuru lasot, aizraujas elpa. Atceries sarunas, kas visvairāk palikušas atmiņā. Kādas attiecības tevi dzīvē sajūsmina. Lasi! Meklē jaunus cilvēkus, ar kuriem vari sarunāties. Pēti visu. Vēro visu.

Lai cilvēki saka: “Tu sabojāsi sev dzīvi”. Viņi nav mani cietuma uzraugi. Es pats sev esmu cietuma uzraugs. Un izlaižu sevi brīvībā katru rītu.

4. Sakāve

Lai ko es dzīvē darītu, it visā es cietu sakāves. Mani pirmie divi biznesi neizdevās. Ko nu tur, 17 no 20 uzsāktajiem biznesiem sabruka. Manas pirmās piecas grāmatas tā arī nav publicētas. Man tā arī neizdevās uzņemt televīzijas seriālu. Un tā es varu uzskaitīt un uzskaitīt.
Ja tu kaut ko mīli, tad tu zini, kā izskatās kaut kas, kas ir labākais pasaulē. Es cenšos uzreiz kļūt par labāko pasaulē – taču tas ir tikai mans idiotisms. Sākumā man jākļūst par nožēlojamu neveiksminieku un jāsajūt, kā tas ir. Kādās virsotnēs jāuzrāpjas. Tas ir ilgs ceļš.

Veiksme = Neatlaidība + Mīlestība

5. Vai ir vērts turpināt?

Iespējams. Bet varbūt, nē. 90to gadu sākumā es uzrakstīju četras grāmatas. Nekas nesanāca. Es visu pametu un iekārtojos darbā HBO.
7 gadus vēlāk es atkal sāku rakstīt grāmatas. Tās bija garlaicīgas grāmatas par finansēm. Bet vēl pēc 8 gadiem, es sāku rakstīt ko personīgāku. Tagad es rakstu visu, ko vien vēlos. Bet paskatīsimies. Es rakstu kaut ko citu. Kaut ko sāpīgāku. Iespējams, kādreiz es iemācīšos to darīt vēl labāk. Taču man ļoti patīk mācīties būt labākam.

Tāpēc nepamet. nemeklē attaisnojumus. Nenodedzini tiltus. iespējams, tu bērnībā zīmēji. Pamēģini to darīt atkal!

6. Atgriešanās

Mani bieži vien sarūgtina manas romantiskās attiecības, vai tas, ko esmu uzrakstījis, vai arī manas biznesa lietas. Neapmierinatība ar sevi ir izaicinājums pašam sev. Katru dienu es sev uzspiežu vairāk kā vajadzētu. Dažkārt man ļoti sāp. Taču es zinu, kad esmu bezizejā. Es zinu, kā to pamanīt. Es zinu, kā atrast to, ko mīlu. Un es vienmēr atgriežos pie tā, ko mīlu.

7. Mentori

Katrā dzīves sfērā man ir bijuši lieliski mentori. Kā tos atrast? Ja tev vajadzīgs tāds, kurš ar tevi sarunāsies, piedāvā viņam idejas. Nejautā: “kā es varu jums palīdzēt?” Jo tādā veidā tu viņam uzdod mājas darbu. Labāk pastāsti, kā tu vari darīt viņa dzīvi skaistāku. Ja tev vajadzīgs virtuālais mentors (dažkārt tas ir pat labāk), izlasi 200 grāmatas par tevi interesējošo nozari. 50 grāmatas = 1 mentors.

8. Kļūsti par savu balsi

The Beatles, Pink Floyd, Rolling Stones, U2, Wu-Tang Clan — visas šīs grupas skan ne tā, kā tas, kas bija pirms tam. Viņi paņēma kaut ko no pagātnes un sākumā atkārtoja pagātnes paņēmienus, bet pēc tam pakāpeniski atrada savu unikālo skanējumu.

Daudzi cilvēki (un es tajā skaitā) padodas ceļā no imitācijas uz unikalitāti. Neiekrīti šajās lamatās. Ir tāda tehnika – savas balss meklēšana – katru dienu pierakstīt desmit idejas savā interesējošajā jomā.

10. Un atkal neveiksme

Non-stop zaudējumi – lūk, veiksmes noslēpums. Tā zaudējot, pieņemot zaudējumus un dokumentējot tos, rakstot sarakstu “no kā jāizvairās”, “kas nostradāja”, vari kļūt veiksmīgs. Dari to biežāk!

Domas var būt kļūdainas. Tās vajag atzīmēt: “vērtīga”, “nevērtīga”. Tā ir tada prakse. Tā ir prasme mēģinat atkal un atkal. Bet ir svarīgs vēl viens elements.

10. Cilvēki, kurus tu mīli

Kad esmu nonācis strupceļā, es meklēju savus draugus. Kad esmu bedrē, viņi man pastiepj palīdzīgu roku. Ne vienmēr tavi draugi zin, kā tev būs labāk. Taču viņi spēj tevi nomierināt, atbalstīt un tu būsi pateicīgs viniem par to, ka tie tev ir. Netenko par viņiem, necenties viņus mācīt, vienkārši esi pateicīgs par to, ka viņi tev ir. Kad vajadzēs, tu palīdzēsi viņiem.

Piedzimt no jauna nenozīmē obligāti veikt kaut ko radikālu. Nav obligāti pārtapt no kravas auto vadītāja par profesionālu basketbolistu.

Var pārtapt no vienkārši laba cilvēka par cilvēku, kurš kļuvis labāks. No nekompetenta par kompetrentu. No laba drauga par lielisku draugu. No verga par brīvu cilvēku. No cilvēka, kurš citiem ļauj lemt, kad viņš ir laimīgs, par cilvēku, kurš pats izvēlas savu laimi.

Dari šo visu katru dienu. Tā ir prakse. Iespējams, tu kādreiz kļūsi par kosmonautu vai mākslinieku. Taču tev jāpiepilda sava dzīve ar kaut ko vērtīgu līdz tam brīdim, kad tas notiks.

Avots: aum.news
Tulkoja: GInta FS

P.S. Man šķiet, ka šis raksts vairāk derēs vīriešiem. Nav nekāds brīnums, raksta autors ir vīrietis. Taču arī man šeit bija paris noderīgas domas. GFS