Par personības vērtību

celotajs2

Man visi cilvēki ir vienādi savās tiesībās uz dzīvi, brīvību un visdažādākajiem labumiem, taču ne visas personības ir vienādi vērtīgas. Kāds uzskatīs šo par pārāk asu, kāds – par naivu, un tomēr…

Ir nesalīdzināmi daudz vertīgākas personības. Ne tāpēc, ka es ar viņiem draudzējos, un pat ne tāpēc, ka no viņiem var kaut ko iegūt, bet tāpēc, ka viņi sevī ir ļoti daudz ieguldījuši.

Vairāk ko izgājuši, uzdrošinājušies pārciest un palikuši dzīvi. Attīstījuši savus talantus. Izlīdzinājuši nelīdzenumus. Nojaukuši sevi kā bērnu rotaļu piramīdu un pēc tam pa gabaliņam atkal salikuši kopā, bet – jau daudz augstāku.

Uzcēluši līdz galam, pabeiguši, uzzinājuši. Tik daudz reižu, cik vajadzīgs.

Politkorekti runājot, no ikviena cilvēka var kaut ko mācīties. Es nestrīdos. Taču ir cilvēki, kuri dzīvo un nedomā par to, ko saņem. Viņi seko sociālajām straumēm, balstoties uz ārējo. Noveco pēc grafika. Viņus var izskaitļot no sākuma līdz beigām. Tiesa.

Bet kāds pastāvīgi iegulda savus spēkus pārmaiņās, skaidrībā un plastiskā noturībā. Izdzīvo to, no kā vairums baidās un bēg. Analizē, dziedina. Izzin savus tarakānus un savus tauriņus.

No šī skatu punkta, jā, viņš ir daudz vērtīgāks, tāpēc, ka ieguldījis sevī daudz vairāk. Un neko tur nepadarīsi. Var cik vien tīkas spriedelēt par vienlīdzīgām tiesībām, taču – ne par vienlīdzīgām personībām. Es varu pēc iespējas nesalīdzināt likteņus. Un censties mīlēt visus, cik vien labi protu, taču novērtēt un cienīt tomēr atšķirīgi.
Un ko tu par to domā?

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Par mīlestību un bulciņām

bulciņas

Ļoti bieži pie manis uz terapiju atnāk cilvēki, kuri saka: “Es zinu, kurp maniem tuvajiem cilvēkiem ir jāvirzās (priekšniekam, kolēģim, pat bērniem)! Es zinu, kā viņiem jāmainās! Ja vien viņi sāktu klausīties sevī, atvērties, būt patiesi, daudz apzinātāki, jutīgāki, uzmanīgāki, ar stiprāku gribu, darbīgāki, mierīgāki, pareizāki vai vēl kaut kādi, man būtu daudz labāk”.
Starp citu, es ļoti labi saprotu šo vēlmi, lai citi mainītos.
No otras puses, tas viss ļoti līdzinās pircējiem veikalā, kuri atnāk un saka: “Es skaidri zinu, kādas bulciņas man vajadzīgas! Ar svaiga saldkrējuma krēmu, ne pārāk treknas, ne pārāk saldas, pārkaisītas ar vidēji smalku pūdercukuru. Man, lūdzu, sešas rozā kārbiņā! Tādas es ļoti mīlu un man tās ļoti garšos”.
Lieliski! Cilvēks zin, ko vēlas. Un, pieņemsim, tieši tadas bulciņas ir atrastas un tās pagatavojis ļoti talantīgs konditors.
Bet te rodas jautājums par samaksu… Vai tam cilvēkam, kurš pieprasa svešas izmaiņas vai garšīgas bulciņas, kuras gatavojušas svešas rokas, ir iespēja par tām samaksāt? Vai viņam ir nauda bulciņām?
Vai viņam ir tas, dēļ kā tam citam būtu jāpaceļ savs dibens, jāaiziet aiz trejdevinām zemēm vai jāienirst dziļi sevī pēc vajadzīgajām izmaiņām? Vai kaut kas, dēļ kā otrs cilvēks saņemsies un sāks cept bulciņas….
Ja ir, tad nav nekādu jautājumu ne par bulciņām, ne partneriem.
Ja nav, tad nāksies pašam cept, putot krēmu un nirt bīstamos dziļumos. Vai sēdēt klusējot un nežēloties. Kā gan savādāk?
P.S. Un šajā vietā man bieži vien sāk stāstīt par cilvēka, viņa personības un viņa dzīves beznosacījumu vērtību pašam par sevi. Un par to, ka mēs esam tādi, kādi esam. Tā ir taisnība!
Taisnība, ka mēs esam vērtīgi tādi, kādi esam, īpaši tad, ja vēlamies palikt tā trīsgadīgā bērna līmenī un lai partneri būtu mūsu vecāki, kuri mīl mūs vienkārši tā. Taču, ja mēs par savu partneri vēlamies līdzvertīgu, pieaugušu cilvēku, mums nāksies strādāt pašiem. Un nopelnīt pašiem naudu savām bulciņām.
Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es dzīvoju dienām, ne gadiem

laimigs5

Viens no labākajiem dzīves padomiem, ko es saņēmu gandrīz nejauši.

Tā bija mana astotā diena Šalvas Amonašvili mājās. Leģendārā gruzīnu pasniedzēja, kurš reiz apgrieza kājām gaisā visu padomju izglītības sistēmu. Manā diktafonā jau tā bija pāris desmiti audioierakstu, tāpēc es pajautāju to, kas man bija interesanti tieši šajā sekundē: kas ir tajā mazajā auduma maisiņā, kuru Šalva visu laiku neizlaiž no rokām?

Viņš pasmaidīja un izvilka no maisiņa mazu mazītiņu grāmatiņu – Šota Rustavelli “Bruņinieks tīģera ādā” – gruzīnu nacionālo poēmu, kuras lapas bija aprakstītas tūkstošiem mazu nesalasāmu rindiņu, kuras izlasīt varēja tikai ar lupas palīdzību. Tās bija atzīmes – pilsētas un datumi, kur Šalva bija pabijis vairāku desmitgažu laikā: “Mana dienasgrāmata, es to rakstu, lai kur arī atrastos”.
“Kāpēc?” – es vēl joprojām nevarēju rimties.

Šalva viltīgi pasmaidīja un smaids 86 gadus vecā vīra seju pārvērta par maza puikas seju, kurš izdomājis ko negantu sastrādāt: “Saproti, es dzīvoju dienām ne gadiem. Man ir ļoti svarīgi fiksēt, kur es atrodos, ko daru šeit un tagad. Lai dienas nepaskrietu pa tukšo”.

Pamanījis manu izbrīna pilno skatienu, viņš jautāja: “Vai tu kādreiz esi aizdomājies par to, cik dienas jau esi nodzīvojis? Es nesen nosvinēju apaļu jubileju – 31 000 dzimšanas dienu”. Tikai pie šiem vārdiem es pamanīju, ka viņa dienasgrāmatā ir atzīmētas nevis nedēļas dienas, bet cipari: 31513 diena. Sākot no vecākajām skolas klasēm, katra Šalvas diena viņam bija vesela maza dzīve, kuru viņš cītīgi plānoja un nodzīvoja no sākuma līdz beigām.
“Nepalaid garām dienas – to nemaz dzīvē nav tik daudz. Dzīvo dienām, Aleksandr. Dzīvo dienām”, – teica viņš man uz atvadām.

Tieši tagad, pirms nospiest pogu “publicēt”, es domāju par to, cik gan tas ir ģeniāli vienkārši – pārvērst savu gadu 365 mazos neatkarīgos stāstos. Kaut uz dažām minūtēm piefiksējot un sajūtot visu, kas ar tevi notiek – visus tos momentus, kuri tik ātri aizmirstas, kad gada beigās apsēdies, lai drudžaini apkopotu savus gada rezultātus.
Pat savos jaunā gada novēlējumos (“Lai šis gads tev būtu īpašs!”) es nejūtu nekādu praktisku padomu. Kā bērnībā, kad tev uzdāvināja milzīgu dzelzceļu, bet nejaušības dēļ aizmirsa pielikt klāt instrukciju. Un, lūk, sēdi ar šo metāla un plastmasas gabalu kaudzi, kurai paredzēts tevi darīt laimīgu, taču tev neviens nav pateicis, kā izdarīt, lai tas viss sāktu darboties.

Un es domāju, ka tas ir lielisks veids, kā padarīt savu gadu brīnišķīgu, piepildītu atklājumiem, atklasmēm, prieku, – vai gan tas nav tas, ko mēs parasti novēlam jaunajā gadā? – dzīvot dienām.

Ar tiem momentiem, ar kuriem vari lepoties un par kuriem dažkārt kaunēties, kurus atceries ar laimes sajūtu un kurus ar grūtībām pieņem. Tiem mirkļiem, kad esi eiforijā un laimē, un tiem, kuros saproti, ka varēji rīkoties savādāk. Ar visu, no kā sastāv dzīve. Dzīvot dienām, tāpēc, ka grozies kā gribi, tas ir vienīgais veids kā padarīt katru savu dienu īpašu.

Lai katra jūsu diena ir tāda.

Šodien ir mana 11904 diena.

© Aleksandrs Murašovs
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums ©Ginta Filia Solis

Kā saprast, ka es sevi JAU MĪLU?

dzives jega4

Kā saprast, ka es sevi JAU MĪLU?
Tad, kad citi cilvēki tevi vairs netracinās.
Jā, tā arī ir! Tieši tā es arī domāju.
Kāpēc šī ir pazīme tam, ka es sevi mīlu?
Kas ir mīlestība pret sevi?
Tā ir sevis pieņemšana ar visiem saviem trūkumiem un labajām īpašībām, atļauja būt sev tādam, kāds esi, pārtraukšana cīnīties sevī ar tām īpašībām, kuras tev sevī nepatīk.

Kad klients man saka, ka cīnās ar saviem trūkumiem, es jautāju: “Vai tu vienlaicīgi dzīvo kaujas laukā un kapsētā”? Cīņa ar trūkumiem nozīmē to, ka cilvēks pastāvīgi cīnās pats ar sevi. Bet karā, kā jau karā: vienas sub-personības* nogalina citas. Lūk, arī kaujas lauks un kapsēta (mirušos taču ir pieņemts apglabāt).

Par mīlestību pret sevi.

Pats interesantākais ir tas, ka, ja tu cīnies pret kaut ko, tad šis “kaut kas” NEKAD nebeigsies.

Cīņa tā cilvēka, kurš cīnās, dzīvei piedod jēgu. Un, ja tā beigsies, zudīs dzīves jēga.
Tu jautāsi: “Sanāk, ka ar saviem trūkumiem nav jācīnās? Lai viss paliek, kā ir?”
Es parasti atbildu, – nav jācīnās, savi trūkumi ir jāatzīst un jāpieņem un pēc tam jāapgūst un jānostiprina jaunas vērtīgas un efektīvas īpašības un ieradumi. Raksturs ir labojama lieta, kā minimums, par 50%. Pārējie 50% ir iedzimtas nervu sistēmas īpatnības, kas nekad arī nemainās. Vecie un neefektīvie uzmanības modeļi un īpašības vienkārši paši nomirs no vecuma un bezjēdzības.

Jā, un kas tad ir trūkumi? Mēs taču ar tiem nepiedzimām! Tie kaut kādā veidā uzradās. Bet, ja jau reiz uzradās, tātad tajā mūsu dzīves brīdī šīs īpašības un uzvedības modeļi mums bija VAJADZĪGI! Tātad tad tie mums PALĪDZĒJA. Bet tagad to laiks ir pagājis, mēs esam izauguši un tas, kas bija VAJADZĪGS, LAI IZDZĪVOTU, tagad mūs ierobežo un traucē mums attīstīties.

Pateiksim saviem šī brīža trūkumiem “PALDIES”, jo pateicoties tiem mēs IZDZĪVOJĀM. Un kļuvām labi cilvēki – bez liekas pieticības. Vienkārši tagad mums ir jāiet tālāk.

Un kā tad paliek ar aizkaitinājumu?

Aizkaitinājums un apbrīns ir aizsardzības mehānisms – “projekcija”. Tas nozīmē, ka mēs citiem cilvēkiem piedēvējam, bieži vien pārspīlētā veidā, negatīvas un pozitīvās īpašības.

Kad mēs par kādu sajūsmināmies un kādu apbrīnojam, mēs cilvēkā redzam īpašības, kuras vēlētos, lai piemīt mums pašiem, tāpēc, ka tās asociējas ar cilvēkiem, kas ir augstākā sociālajā statusā, materiālajā nodrošinātībā, intelektuālajā līmenī u.t.t.. Taču, kā teikt, nav lemts.
Apbrīnā nav mīlestības, kaut gan daudzi uzskata, ka šīs divas sajūtas ļoti labi saskan. Apbrīnā, patiesībā, ir ļoti daudz skaudības.

Daudzi cilvēki lielās ar savu tuvinieku sasniegumiem (ne bērnu), draugu, vienkārši paziņu, tā, it kā tie būtu viņi. Un viņiem šķiet, ka viņiem pieder daļiņa šo panākumu. Un arī tas ir no NEmīlestības pret sevi un skaudības, kuras ļoti rūpīgi tiek slēptas no sevis paša.

Aizkaitinājuma gadījumā negatīvās īpašības vai nu mums sevī nepatīk ļoti stipri, vai nu mēs baidāmies, ka par mums tā padomās.

Tad, lūk! Kad cilvēks pilnībā sevi pieņem un atļauj sev būt visādam, viņš atļauj arī citiem būt tādiem, kādi viņi vēlas būt. Un pats vairs neizjūt ne aizkaitinājumu, ne apbrīnu. Šis cilvēks atzīst katra cilvēka tiesības dzīvot tā, kā vinš vēlas, un pieņem viņa izvēli būt tam, kas viņš ir. Un pasaule viņam kļūst gaiša un priecīga un cilvēki – ļoti interesanti.
Autors: @arhisomatika
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

* Sub-personību psiholoģija (Psychology of Selves) vai “Dialogs ar balsīm, attiecības un iekšējā personības psiholoģija” („Voice Dialogue, Relationship & the Psychology of Selves”), kā arī “Apzinātā Ego psiholoģija” (Psychology of the Aware Ego). Speciālisti visbiežāk to dēvē par ” Dialoga ar balsīm” metodi (Voice Dialogue).
Šīs sistēmas pamatā ir premisa, ka cilvēka uztvere par sevi kā vienotu un nedalāmu “es” ir absolūti nepareiza. Viņi uzskata, ka cilvēka „es” patiesībā veido daudzas sub-personības. Katrai no tām ir sava balss, sava vēsture, jūtas, mērķi un pat savas pretenzijas pret indivīda personību. Šīs iekšējās balsis veido neatkārtojamo cilvēka raksturu un lomas, ko viņš ikdienā izspēlē. Ar šīm sub-personībām ir saistīts arī cilvēka nepārtrauktais iekšējais dialogs pašam ar sevi, – taisnošanās , kritika, paskaidrojumi u.t.t.

Ko DRĪKST sieviete?

briva sieviete

Es te no rīta aizdomājos par sievietes sarežģīto likteni, par to, kas viņai jādara un kas nav jādara. Viņa taču visu laiku visiem visapkārt ir kaut ko parādā, ne tā?

Bērnībā viņai bija jābūt labajai meitenītei, viņa nedrīkstēja būt puika – huligāns. Viņai bija jāiet studēt augstskolā, lai iegūtu izglītību. Viņa nedrīkstēja pati izlemt, ko darīs pēc skolas beigšanas.
Viņai bija ātrāk jāaprecas, lai nepaliktu vecmeitās. Viņai bija jāmīl savs vīrs, pat tad, ja tas bija pilnīgais m… un viņa nedrīkstēja šķirties (pat tad, ja viņš bija pilnīgais m…).

Nu, labi, sievietei apnika būt visā šajā, un viņa nolēma, ka ies uz turieni, kur viņai neteiks, ko viņa nedrīkst darīt, bet pateiks, ko darīt var un drīkst.

Un viņa devās pie “vēdistiem”, un tie viņai pateica: tev jābūt sievišķīgai, viedai, jāvalkā garas kleitas un jāpiepilda savs vīrs ar savu enerģiju, un tu nedrīksti strīdēties, valkāt bikses un strādāt vairāk kā 3-4 stundas dienā.

Pēc tam viņa aizgāja pie reliģiozajiem sludinātājiem, kuri teica: tev katru dienu ir jāskaita lūgšanas, jāseko visiem baušļiem, tu nedrīksti uzdot pārāk daudz jautājumus un rīkoties “nepareizi”, tas ir grēks un pār tevi nāks Dieva sods.

Pēc tam viņa aizgāja pie personības izaugsmes treneriem, kuri viņai pateica, ka ir jāiziet no savas komforta zonas un jāizmaina sevi, ka viņa nedrīkst būt pasīva un darīt tikai to, ko vēlas, jo tad tas vispār būs “gatavais bērnu dārzs”. Un, vispār, uz pasauli ir jāskatās pozitīvi, visu laiku jāsmaida, un ir nepieļaujami skumt, dusmoties un būt depresijā.

Pēc tam viņa devās pie feministēm, lai kaut vai tur viņai kāds pateiktu, ka viņa drīkst darīt to, ko vēlas. Bet ta vietā izdzirdēja: tev jābūt tādai, kādu daba tevi radījusi, tu nedrīksti krāsoties, tu nedrīksti darīt jebko, lai iepatiktos vīrietim. Savukārt “childfree” piemetināja, ka viņai jadzīvo vienai un jāpriecājas par savu dzīvi un esību, un nekādā gadījumā nevajag kļūt par sava bērna vergu, tā šķiroties no sava skaistuma un brīvības.

Un, lūk, stāv sieviete – viņas priekšā visas šīs izkārtnes ar absolūti pretrunīgiem baušļiem, un daudzi rādītājpirksti vienlaicīgi norāda un balsis noskalda: Tev jādara! Tu nedrīksti! Sieviete tā nerīkojas! Brīvai sievietei pienākas!… Un, iespējams, viņai ļoti, ļoti sagribās visus šos gudros ļaudis aizsūtīt tālu…, taču, kā dzīvot tālāk? Kur iet? Kas viņai vispār jādara, un kurš būs tas, kurš viņai to pateiks?

Mīļās Sievietes!

Jūs drīkstiet būvēt karjeru, un drīkstiet to nebūvēt, bet greznot māju un cept pīrādziņus.
Jūs drīkstiet veidot ģimeni, bet drīkstiet arī dzīvot vienas (un pat ar kaķiem, ja tā vēlaties).
Jūs drīkstiet ticēt Dievam un iet baznīcā, bet drīkstiet arī ticēt superstīgu teorijai.
Jūs drīkstiet būt izlēmīgas un asas amazones, kuras brīvi medī mežos, bet drīkstiet arī kamoliņā satinušās murrāt sava mīļotā cilvēka azotē.
Jūs drīkstiet dzemdēt bērnus, censties būt labas mammas (kā to pašas esiet nolēmušas), vai arī nedzemdēt, jo šķiet, ka dzīvē ir citas prioritātes.
Jūs drīkstiet iet personības izaugsmes ceļu un kļūt par “labāko savu versiju”, izejot no komforta zonas, vai arī neaiztikt savu personību vispār un iekārtot vēl labāk savu komforta zonu, lai tajā būtu vēl ērtāk.
Jūs drīkstiet priecāties un dejot, bet drīkstiet arī dusmoties, raudāt un būt depresijā.
Jūs pat drīkstiet nebūt skaistas, mīlētas un laimīgas, ja vēlaties.

Un jūs drīkstiet darīt to, ko vēlaties izdarīt, ja reiz tā esat nolēmušas.
Jūsu lēmumiem ir sava cena, kuru nāksies maksāt, un arī blaknes, kuras var jums nepatikt.
Ja esat savu izvēli veikušas apzināti, uzņemoties atbildību par tās sekām, un esat mierā ar šo cenu, tad tāds lēmums ir cieņas un apbrīnas vērts, pat tad, ja kādam tas nepatīk.

Un pat tad, ja izdarījāt izvēli, bet neizskaitļojāt visas iespējamās sekas, vai vispār sapratāt, ka tā bija kļūda…. jūs taču drīkstiet kļūdīties!!! Vai ne?!

Jūs drīkstiet ar savu dzīvi rīkoties tā, kā uzskatāt par vajadzīgu, jo tā ir jūsu dzīve. Jūs pat drīkstiet to nolaist podā, jo tā ir jūsu dzīve. Vai arī jūs drīkstiet dienu no dienas iet uz sev svarīgu mērķi, atmetot visu lieko – un arī tās ir jūsu tiesības.

Un vēl viena noslēdzoša doma: kad jums saka gudrus un viedus vārdus, un tajos izskan “tev jādara”, nomainiet tos uz “tu drīksti” un pārlasiet vēlreiz. Iespējams, tā šie vārdi dos atvieglojuma un brīvības sajūtu.

© Aleksandrs Davidovs
Avots: facebook @arhisomatika
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta FS
Pateicos Tev, Līga Šīrona, ka rūpējies par to, lai es varetu darīt to, ko vēlos 🙂

Mēs esam dažādi, bet vienlīdzīgi

virietis sieviete14

Mums blakus vienmēr ir tieši tas cilvēks, kā cienīgi mēs esam.
Attiecības ir viena no cilvēka dzīves svarīgākajām jomām, taču reti kurš aizdomājas par to, ka attiecības ir jāmācās.

Labi, ja ar pirmo neveiksmi attiecībās ar pretējo dzimumu pietiktu, lai apzinātos savas kļūdas un izkoriģētu savus uzvedības modeļus, taču tā tas parasti nenotiek – parasti sievietes un vīrieši līdz pat savām vecumdienām tā arī staigā – pa apli.
Tā vietā, lai tiktu skaidrībā ar sevi, viņi vienkārši meklē citu cilvēku, kurš viņiem derēs un attiecības, pie kurām nevajadzēs pielikt nekādas pūles.

Vairums sieviešu nezin un nesaprot vīriešus, taču ļoti grib, lai vīrietis saprastu viņas, un uzskata, ka ar to pietiks normālām attiecībām.

Vairums sieviešu neinteresē, ko grib vīrietis vai arī viņas pilnībā apmierina vienkāršās atbildes, piemēŗam: vīrietim vajadzīgs ir tikai sekss.

Un tieši tāpat sievietes neaizdomājas par to, kas viņās pašās ir tāds labs, kā dēļ viņu sapņu vīrietim vajadzētu veltīt viņām savu dzīvi. Lūk, augstākās raudzes egoisms.

Un arī vairums vīriešu nav neko labāki – viņi tieši tāpat neko nesaprot sievietēs, un tāpēc ir ļoti viegli manipulējami, lai tikai virspusēji apmierinātu sieviešu kaprīzes un nozagtu kaut gabaliņu tā dvēseles siltuma, ko agrāk spēja dot tikai māte.

Neaizdomājoties par to, kas patiesībā vada sievieti, un, ko patiesībā viņa vēlas, vīrietis savā vienkāršībā akli seko viņas izteiktajām vēlmēm. Viņš nesaprot, ka pēc laika sieviete viņu sāks nīst par šo pakļaušanos.

Ļaujot sievietei ar sevi manipulēt (it kā mīlestības dēļ), vīrietis padara sievieti nelaimīgu un noved attiecības strupceļā. Viņš rīkojas kā bērns, kuram ir labi jāuzvedas, lai mamma viņu mīlētu.

Un kamēr vien attiecības tiks veidotas tikai baudai un kopīgai izklaidei, nekas nemainīsies. Izklaides uzdevums ir izklaidēt un tajā nav vietas apzinātai piepūlei. Tajā pat laikā attiecības prasa nopietnu iekšējo darbu – nav tādas bezmaksas laimes.

Vīrietim mērķtiecīgi ir jāmācās sievietē redzēt sievieti – pretējā dzimuma radību, paša dvēseles atspulgu, nevis kārtējo mātes tēla iemiesojumu.

Sieviete var vīrietim būt labākais draugs, palīgs un iedvesmotājs, ja ļaut viņai atvērties tieši šajā virzienā. Nekā briesmīga, vien jāpārtrauc puņķoties viņai uz pleca un jāatrod sevī pietiekami daudz spēka, lai aizstāvētu savu vīrišķīgo brīvību un patstāvību.

Taču tik ļoti gribās atslābināties un gūt baudu, vai ne? – Lūk, tieši pāri tam arī jāiemācās pārkāpt. Pieaugušo attiecībās baudas ir daudz vairāk, ir tikai jāatsakās no saviem bērnu dienu ieradumiem.

Bet, savukārt, sievietei ir jāiemācās savu lepnību padarīt mērenāku, un vīrietī redzēt ne tikai savu vēlmju izpildītāju, ne aizstāvi no visām raizēm un bēdām, bet patstāvīgu cilvēku, blakus kuram būs interesanti nodzīvot savu dzīvi.

Ja dosi vīrietim brīvību un cienīsi viņa tiesības uz pašnoteikšanos, viņš pats pateicībā un cieņā izpildīs visas tavas vēlmes.

Vispār jau vīrieši nav nekādi maitas – izturieties pret viņiem cilvēciski un viņi atbildēs ar to pašu. Taču vīrietis sievietei neko nav parādā, bet sieviete ne par matu nav vājāka kā vīrietisi, lai pretendētu  uz kaut kādām privilēģijām. Mēs esam dažādi, bet vienlīdzīgi.

Ja sieviete būs gana vieda, lai palīdzētu savam vīrietim pieaugt, viņa saņems tās attiecības, par kurām sapņoja. Taču viņai pašai ir jāiemācās būt tieši sievietei – ne mātei, ne princesei, bet sievietei – vīrieša pavadonei, pretējā gadījumā var nākties visu mūžu gaidīt savu princi.

Un, ja nezin kāpēc, tev šķiet, ka esi pelnījusi ko daudz vairāk, tad, acīmredzot, esi sev kārtīgi samelojusies. Attiecības var būt augsne, lai viens otru audzētu, bet var arī pārvērsties komposta kaudzē, kurā abas dvēseles tikai pūst un sadalās.
Izvēle ir tava.
@arhisomatika
​​​​​​​Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Reiz dzīvoja meitenīte…

jauna meitene4

Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa prata laicīgi aizvērt muti un paiet malā. Rezultātā viņa kļuva par draudzeni lieliem cilvēkiem.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa nevarēja uztaustīt cilvēkiem sirdis, tāpēc nolēma, ka sirds tiem vispār nav.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa ļoti alka pēc seksa. Tāpēc ēda, ēda, ēda un ļoti daudz strādāja.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa satikās ar vieniem puišiem, bet žēlojās par viņiem citam, ar kuru nesatikās. Žēlojās, žēlojās un beigās ar viņu apprecējās. Tagad tam par viņu pašu žēlojas. Starp citu – ļoti izdevīgi.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa domāja, ka brīnumi notiek paši no sevis. Bet pēc tam izrādījās, ka brīnums ir tad, kad ilgi, ilgi apspried detaļas, cītīgi plāno, praktizē, norunā, izmēģini, pēc tam godīgi par to visu aizmirsti un brīnies, kā gan tā tas pats no sevis sanāca.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa prata tik kvalitatīvi “kompostrēt smadzenes”, ka viņā iemīlējās visi bez izņēmuma. Pat psihoterapeiti.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Ar viņu nemitīgi notika brīnumainas transformācijas. Tik brīnumainas, ka visi apkārtējie centās turēties no viņas pa gabalu, lai neaizķertu. Kas gan zin, cik liels brīnumam ir darbības rādiuss.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa patiešām domāja, ka reiz viņa spēs pabeigt uzkopšanu. Un reiz viņa satika puisi, kurš pavisam godīgi domāja, ka reiz pabeigs remontu. Un dzīvoja viņi ilgi un laimīgi. Uzkopšana un remonts – uzticība un mīlestība.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa domāja, ka reiz kāds viņai tomēr paskaidros, kā bija jādara un kā bija pareizi. Naivā…

***
Reiz dzīvoja trīs meitenītes. Viņas ievēroja, ka dzīve paskrien pārāk ātri un nolēma paslēpties…. Viena ģimenē starp raudošiem zīdaiņiem, otra krēslā starp ceturkšņa atskaitēm, bet trešā – naktsklubā starp jauniem, karstiem mīļākajiem. Rezultātā pirmajai liekais svars, otrajai – slima mugura, trešajai – apdzisis skatiens un absolūta neticība mīlestībai. Bet dzīve vienalga paskrējusi, jā…

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Lūk, reiz viņa – tāda nelaimīga, atnāca pie varenā skolotāja un jautāja: “Ko man darīt?” Uz ko skolotājs gudri teica: “Un, ko tu gribi?”  Meitenīte mirkli padomāja un sev par brīnumu iesaucās : “Gulēt!”, uz ko guru momentā viņai pavēlēja: “Guli!” Meitenīte paņēma paklājiņu, noklāja pie skolotāja kājām, apgūlās un aizmiga. Viņa gulēja ilgi, saldi un dziedinoši, un pamodās apgaismota.
«Tu taču patiešam esi varens skolotājs», – viņa teica. Un viņš gudri atbildēja: «Protams!».

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Sakumā viņai visi teica “atlaid sevi!”. Nu, to viņa arī… Tad visi steidzīgi iekliedzās “sargi sevi!”, bet dažkārt “turi sevi rokās, sieviete!”

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa bija pārliecināta, ka jaunība un naivums – tās ir konkurences priekšrocības. Īsāk sakot, jauna bija, un naiva…

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa domāja, ka visas problēmas ir viņas galvā un sporta zāles vietā gāja pie psihologa. Mīlēt sevi, protams, viņa iemācījās. Taču, lūk, dibenu patrenēt tomēr netraucētu…
***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa centās, iespringa, centās, bet pēc tam saprata, ka šajā dzīvē vienalga nekādu apgaismību nesasniegs. Un atslāba.
Aglaja Datešidze 2018. gada augusts, apmācību kurss: “Взросление взрослого”
Tulkoja: Ginta FS
​​​​​​​Paldies Tev, Līga atkal:)