Mēs SAŅEMAM VISU, kā cienīgi esam

dzives seklas

Mēs dzīvojam tā, kā esam to pelnījuši.
Kāpēc kadam blakus ir uzticams, mīlošs cilvēks, stipra ģimene un bērni, ar kuriem var lepoties, bet citi pavada savu dzīvi vientulībā?
Kāpēc vieniem ir stipra veselība, bet citi kā nopļauti krīt no slimībām?
Kāpēc vieniem ir lielisks darbs vai, iespējams, savs plaukstošs bizness, kas nes ne tikai labsajūtu, bet arī apskaužamu peļņu, bet citiem – nemīlama gadījuma profesija, kur katra kapeika jānopelna sūrā un grūta darbā?

Apstajieties uz mirkli un neuzdodiet liekus jautājumus kādam citam, bet pajautājiet sev, kāpēc jūs esat saskarušies tieši ar šiem dzīves apstākļiem. Paskatieties uz visu to no malas, un pacentieties izanalizēt, kā tā ir sanācis, ka jūsu dzīve dotajā brīdī rit tieši tā. Aizdomājieties, kāpēc tāda lietu kārtība izsauc jūsu neapmierinātību?

Atbilde ir samērā vienkārša: mēs dzīvojam tā, kā esam nopelnījuši.
Nav jēgas izteikt pretenzijas apkārtējiem, jo katrs pats vada savu likteni. Jums ir tieši tā ģimene un tas materiālais stāvoklis, kādu paši esat pelnījuši. Droši vien šobrīd, dzirdot šo frāzi, jūsos mutuļo protesta vētra? Tātad jūs atrodaties “savā taisnībā”, tāpat kā vairums ļaužu lielākā vai mazākā mērā. Un, ja ar šo neko nevar padarīt, nav iespējams sevi pārvarēt un pamēģināt izanalizēt savu dzīvi no objektīvās puses, tad nebūs iespējams runāt par kādām pozitīvām pārmaiņām dzīvē.

“Sava taisnība”

Visi cilvēki lielākā vai mazākā mērā atrodas “savā taisnībā”, neatkarīgi no sava attīstības līmeņa. Ko tas nozīmē? Tie ir personīgie uzskati, viedokļi, vērtības, kas ir iesīkstējušies tik lielā mērā, ka radījuši cilvēka priekšā aklu sienu, kas traucē ieraudzīt patieso lietu kartību vai kaut ko jaunu dzīvē. Tie ir domu un darbību šabloni, pie kuriem cilvēks akli turās, neatkarīgi no situācijas, un ļoti bieži nevēlās atzīt to, ka IR IESPĒJA IZIET NO ŠĪ RĀMJA.

Mēs saņemam visu, kā cienīgi esam.
Jūs jautāsiet, kas tie par abstraktiem vārdiem, un ar kādu mērauklu ir iespējams izmērīt cieņu?

Teiksim tā, cilvēka cienīgums ir pakāpeniska, visaptveroša attīstība, kas sevī vienlaicīgi ietver iekšēju briedumu, tīrību un viedumu. Mēs nenosakām sava cienīguma apmēru, to izdara mūsu vietā. Tāpēc dusmojas: es esmu pelnījis, kāpēc man to neiedeva? Vai arī cenšas iegūt vēlamo, domājot, ka nopelnīšana ir lieka spēku terēšana. Tas ir tas pats, kas paņemt kredītā dārgu automašīnu, un pēc laika to sasist. Mašīnas vairs nav, bet parāds – paliek.

Te nu rodas jautājums: kāpec tā ir noticis? Tāpēc, ka nebija pelnījis automašīnu.
Pēc tādiem pat parametriem dzīvē cilvēks knapi “aizvilcis” līdz trijniekam, kad vajadzētu vismaz četri ar plusu, lai šo mašīnu saņemtu. Vai arī, iedomājieties trauku, kuru esat iedevuši Visumam (vai Dievam, ja jūs tam ticat), lai tas to piepildītu ar tādiem vai citiem labumiem. Bet šim traukam divas sieniņas ir, bet trešās nav. Vai arī divas ir augstas, bet viena tikai 5 centimetrus virs dibena. Tā arī piepildīs šo trauku līdz 5 centimetriem. Ko darīt? Piestrādāt pie tām iekšējām īpašībām, kuras jums trūkst, lai saņemtu vēlamo. Kā uzzināt, kas tas par īpašībām? Te nu labāk ar savu problēmu vērsties pie Augstākā vai Meistara – pie tā, kuram jūs uzticaties.

Mēs esam atnākuši šajā pasaulē, lai attīstītos un mainītos. Ja tas nenotiek, tad Visums izvelk cilvēku dzīves “sētā” un atstāj tur vienkārši “atdzīvot” savu laiku. Lai saprastu savu attīstības līmeni, pietiek vien paskatīties apkārt. Sabiedrība, kurā mēs dzīvojam un situācijas, kuras norāda mums uz lietu kārtību mūsu dzīvē, tieši vai netieši, ir tās bākas, kas pastāvīgi mums signalizē par mūsu kļūdām, trūkumiem u.t.t.

Viss šajā pasaulē ir līdzsvarā

Šis jēdziens šķiet pārāk izplūdis un neskaidrs, tomēr mēs to varam salīdzināt ar svaru kausiem. Viens no tiem atrodas mūsos, bet otrs – ārpusē. Cik un ko mēs uzliekam uz tiem iekšpusē, tas arī ietekmē izmaiņas ārpusē. Tādi ir sistemoloģijas likumi.

Piemēram: meitenei tēvs pastāvīgi atkārtoja, ka ar zēniem ir bīstami saieties, ar vislabākajiem nodomiem centās viņu nosargāt. Bet rezultātā, jau pieaugusī meitene, baidās iepazīties ar vīriešiem, un pati nezin, kāpēc šajās attiecībās viņa jūtas tik nepārliecināta un tik ļoti ātri nonāk upura lomā. Visticamākais, viņa arī saņems vīrieti, kurš viņu izmantos. Jebkurā gadījumā dēļ uzstādījumiem, ar kuriem mūs bernībā apbruņoja, mums dzīvē nāksies izjust grūtības.

Vai arī cilvēks dzīvo pēc sekojošiem principiem: ļoti maz kam var ticēt, katrs meklē tikai savu labumu, pasaule ir cietsirdīga, ir jāizdzīvo. Tātad dzīvē viņam gadīsies tieši tie cilvēki, kuri viņu krāps, izmantos un apmelos. Tieši “savas taisnības” dēļ, viņš neieraudzīs to, ka ir arī citādāka dzīve, kur var vienoties, kur ir atbalsts un draudzība.

To var paskaidrot arī šadi:

Vai jums ir pazīstama teorija par pasaule hologrāfiskumu? Vairums zinātnieku to uzskata par pamatlikumu.

Lai paskaidrotu šīs teorijas jēgu, var izmantot Hermesa Trismegista vārdus: “Tas, kas apakšā, atbilst tam, kas atrodas augšā”.

Neskatoties ne uz kādām pārliecībām, nāksies samierinaties ar faktu, ka, lai izmainītu pasauli, kas jums ir apkārt, nāksies sākt ar sevi. Nav jēgas mainīt profesiju, dusmoties uz savu ģimeni, šausmināties par nepieklājīgi zemo algu un daudz ko citu.

Pacentieties pieņemt tos apstākļus, kādos atrodaties. Tieši tie liecina par jūsu attīstības līmeni. Šī brīža dzīves apstākļus mēs varam nosacīti nosaukt par sākuma punktu ceļam, uz kura jūs atrodaties. Balstoties uz tiem, ir jāsaprot, kādā virzienā tālāk kustēties, lai sasniegtu savus mērķus, pie kā piestrādāt un kam pievērst savu uzmanību.

Cienīgs cilvēks vienmēr IR PATEICĪGS par to, kas viņam ir. Iemācoties pieņemt un novērtēt savu dzīvi tādu, kāda tā ir šobrīd, jūs kļūstiet gatavi saņemt ko vairāk. Un nekā savadāk!

Pieliekot pūles dažādās savās dzīves darbības sfērās, jūs vienmēr saņemsiet atbalsi no pasaules. Katrs solis tiks apbalvots ar rezultātu, kurš būs proporcionāls pieliktajām pūlēm un centieniem. Te nu arī ir Cienīguma Mērs. Periodiski var šķist, ka par tik smagu darbu jūs saņemat parāk maz, taču tas tā nav. Atcerieties, ka ne jau cilvēks nosaka mēru. Ja rezultāts neattaisno gaidas, tātad jūsu atdeves ir bijis par maz. Ceļā uz labāku dzīvi jūs iemācīsieties apzināties savas vēlmes un vajadzības, atrast pareizos problemu risināšanas veidus un pareizos savu mērķu sasniegšanas veidus. Ar laiku jūs sapratīsiet, ko esat pelnījuši patiesībā, un kas vēl ir jāizdara, lai saņemtu to, ko vēlaties, bet vēl neesat saņēmuši. Objektīva savu darbību analīze ir atslēga Visuma likumu izpratnei. Turpmāk jūs sajutīsiet  saistību starp pieliktajām pūlēm un tiem labumiem, kurus Visums jums dod.
Autors: Lija Šatuša
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Sirds ceļš

sirds ceļš2

Plānojot savu dienu, sastādot darāmo lietu sarakstu, un domājot par nākamo soli, apstājies un pajautā sev: “Kur ir sirds ceļš?” Tas palīdz momentā atmest variantus, kuros nav sirds. Lai šis sirds jautājums tev katru dienu ir acu prieksā: tu vari to pierakstīt uz papīra vai datorā uzlikt kā ekrāntapetes – izdari tā, lai pēc iespējas biežāk par to atcerētos. Katru reizi, kad uzdosi šo jautājumu, tu harmonizēsi savu loģiku un intuīciju.
Stīvs Pavlins “Personīgā izaugsme”
Tulkoja: Ginta FS

Pieņemt lēmumu

kartupeļi

Kādas lielas korporācijas menedžerim pēkšņi notika sirdslēkme un ārsti viņam ieteica paņemt atvaļinājumu un doties uz laukiem atpūsties. Menedžeris piekrita un devās pie kāda attāla radinieka, kuram piederēja neliela ferma. Pēc pāris dienām atpūtas viņam kļuva ļoti garlaicīgi, un viņš palūdza fermerim, lai tas dod viņam kādu darbu.
Fermeris palūdza viņam sakopt kūti un izvest mēslus. Viņš bija pārliecināts, ka pilsētnieks, kurš visu savu dzīvi pavadījis ofisā, ar šo darbu netiks galā pat nedēļas laikā. Un bija ļoti izbrīnīts, kad tās pašas dienas vakarā darbs bija padarīts.

Nākamajā dienā fermeris deva viņam sarežģītāku uzdevumu – bija jānokauj vistas. Un viņš bija pārliecināts, ka ar šo darbu menedžeris noteikti netiks galā. Taču atkal dienas beigās izrādījās, ka darbs ir padarīts un visas, kaušanai paredzētās vistas, ir nokautas.
Nākamajā rītā fermeris palūdza menedžerim sašķirot maisu ar kartupeļiem – vienā kastē salikt mazos, otrā – lielos kartupeļus. Dienas beigās fermeris ieraudzīja, ka menedžeris vēl joprojām sēž tajā pašā vietā – maiss ir pilns, bet kastes – tukšas.
Viņš izbrīnījies jautāja:
— Kā tas var būt, ka tu tik ātri izpildīji tādus sarežģītus darbus, bet tagad nevari tikt galā ar tādu nieku?Menedžeris atbildēja:
— Klausies, es visu savu dzīvi esmu griezis galvas un vācis svešus mēslus, bet tagad tu pieprasi, lai es pieņemtu lēmumus!
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Pieredze

miers dvesele12

Dzīve Tev dāvā tikai tādu pieredzi, kas vislabāk veicina Tavas apziņas evolūciju.
Kā saprast, kāda pieredze Tev ir nepieciešama?
Ļoti vienkārši – tā, kuru Tu piedzīvo Šobrīd.
Ekharts Tolle “Jaunā Zeme”

Pārstāj žēloties un šauj!

lokasavejs

— Meistar, — reiz jautāja māceklis, — kāpēc ir tik daudz grūtību, kas traucē mums sasniegt mērķus, novirza mūs no izvēlētā ceļa, cenšas mums likt atzīt savu bezspēcību?
— Tas, ko tu sauc par grūtībām, — atbildēja meistars, — patiesībā ir tava mērķa sastāvdaļa. Pārstāj ar to cīnīties.
Tikai padomā par to un ņem vērā, kad izvēlēsies savu mērķi.
Iedomājies, ka tu šauj ar loku. Mērķis ir tālu, un tu to neredzi, jo zemi klāj bieza migla. Vai gan tu cīnīsies ar miglu? Nē, tu gaidi, kad uzpūtīs vējš un izdzenās miglu. Tagad mērķis ir redzams, taču vējš novirza no kursa tavas bultas. Vai gan tu cīnīsies ar vēju? Nē, tu vienkārši ņem vērā tā virzienu un pielabo savas bultas lidojumu nedaudz citā leņķī.
Tavs loks ir smags un ciets, un tev ir par maz spēka, lai stingri nostieptu tā stiegru.
— Taču ir ļaudis, kuri šauj viegli un lokani skaidrā bezvēja laikā, — apvainotā balsī teica māceklis. — Kāpēc tikai mans šāviens sastop savā ceļā tik daudz pretestības? Vai tiešām pasaule pretojas manai virzībai uz priekšu?
— Nekad neskaties uz citiem, — pasmaidīja meistars. — Katram ir savs loks, savas bultas un mērķis, un savs īstais laiks šāvienam. Viens par savu mērķi uzstāda precīzu trāpījumu, cits – iespēju iemācīties šaut.
Meistars pieliecās māceklim un klusā balsī teica:

— Un vēl, mans draugs, es vēlos tev atklāt briesmīgu noslēpumu. Migla neapklāj zemi tikai tāpēc, lai traucētu tavam šāvienam, un vējš nesāk pūst tikai tāpēc, lai novirzītu tavas bultas, cietais loks nav radīts tāpēc, lai tu apzinātos savu vājumu. Tas viss eksistē pats par sevi. Tu pats nolēmi, ka varēsi šajos apstākļos precīzi trāpīt mērķī. Tāpēc, vai nu pārstāj žēloties, vai nomierini savu lepnību un izvēlies kādu vieglāku mērķi. Tādu mērķi, kurā vari trāpīt precīzi…
Autors: Boriss Krumers
Tulkoja: Ginta FS

Par toleranci un jauniešiem

balons2

Lasot komentārus pie rakstiem, kas skar mūsdienu jauniešu un vecākās paaudzes attiecības, man rodas sajūta, ka ir ļoti liela manas paaudzes un vecāku cilvēku daļa, kas spītīgi nevēlas saprast, kādā laikā mēs dzīvojam.
Skaidrs, ka paaudžu konflikti ir bijuši visos laikos, un tas ir tikai normāli, jo mums ir mūsu nodzīvotā dzīve, mūsu pieredze, kas, protams, ir vērtība un izaugsmes process, savukārt viņiem (arī maniem bērniem) būs un ir savējā, un tās ir absolūti atšķirīgas pieredzes.

Daudzi mīl atcerēties savu bērnību un jaunības gadus un atrast tajos visu, kas darījis mūs par stipriem un krietniem cilvēkiem. Tas viss ir bijis un labi, ka bijis, jo bez tā mēs nevarētu būt tie, kas esam. Un tomēr… Manuprāt, ir ļoti netoleranti “pierakstīt” saviem bērniem infantīlismu, necieņu pret vecākiem, dzīvošanu virtuālajā vidē, nemīlestību pret darbu u.t.t., jo pasaule, kāda tā šobrīd ir, zināmā mērā ir arī mūsu pašu roku un domu darbs. Mēs esam radījuši gan vērtību sistēmu, gan tehnikas brīnumus, gan skolas, kurās viņi šobrīd mācās – mēs esam tie, kas “ielikuši” viņos to, ko esam uzskatījuši par vajadzīgu ielikt. Varbūt gaidījām citu rezultātu…. gaidījām, ka novērtēs, sapratīs, gaidījām pateicību, bet ne vienmēr to saņemam. Un tomēr, ir atnācis cits, ļoti ātrs laiks, kad cilvēkiem ir jāpiemērojas gan visām jaunajām tehnoloģijām, pavisam jaunam domāšanas modelim, un ļoti bieži tas veids, kādā esam raduši dzīvot un domāt, izrādās absolūti nepiemērots šim laikam. Tad gribas atrast vainīgo – kāpēc nejūtamies vairs stabili, droši, kas noticis, ko lai soda. Un bieži vien “pa rokai” gadās jaunieši, kuri “nedod vietu autobusā veciem cilvēkiem”, “sēž savos gadžetos” un neredz, kas apkārt notiek, un tad gribas purpināt: “cik briesmīgi, kur iet pasaule, kā tā var, kad mēs augām, tad gan…..”.
Es piedzimu padomju laikā, 1968. gadā. Biju laimīgs un gaidīts bērns, man bija saulaina un droša bērnība, Kā lielākā daļa no tā laika bērniem, es biju oktobrēns, tad pionieris, kurš raudāja, atvadoties no sava kaklauta tad, kad stājos komjauniešos. Es, raudot lasīju stāstus par varonīgajiem komjauniešiem Otrā Pasaules kara gados un nabaga mocekli Zoju Kosmodemjansku, un svēti ticēju, ka komunismu mēs uzcelsim.

Mans vectēvs bija leģionārs, kurš gāja bojā, karojot leģionā, un es par viņu neko nezināju, jo vecmāmiņa nestāstīja – viņa baidījās. Pat tad, kad Latvija kļuva neatkarīga – viņa nestāstīja, jo laikam vēl joprojām baidījās un gribēja mūs pasargāt no tām šausmām, ko pati kara gados bija pārdzīvojusi, baidoties, ka izsūtīs abas ar mammu.

Spilgti atceros to laiku, kad kopā ar mammu stāvējām veikalā pēc desas, un septembra rītus, kad nevis kravājām skolas somas, bet braucām aronijās un kartupeļos uz kolhozu. Un šodien, par to domājot, man šermuļi skrien pār kauliem, cik “sakompostrētas” mums visiem bija smadzenes. Un vēl joprojām ir vara, kas turpina mūs programmēt un “potēt” mums to, kas tai ir izdevīgi. Un, neskatoties uz to, es esmu pateicīga saviem vecākiem par to, ka viņi spēja man un brālim iedot labāko, ko varēja iedot – darba mīlestību, mīlestību pret savu Zemi, cieņu pret saviem vecākiem, ģimeni, dzimtu un vēl ļoti daudz vērtību. Tā ir mana pagātne, tur ir manas saknes un tas viss man ir svarīgi.

Savukārt mani bērni ir dzimuši Latvijas Neatkarības gados, pavisam citā valstī un pavisam citā laikā, vecākiem, kuriem pašiem īsti nav bijis skaidrs, kas mēs esam, no kurienes nākam un uz kurieni ejam – kas tad ir labi – sociālisms vai kapitālisms. Kas labāk, būt labam darbiniekam un vienā uzņēmumā nostrādāt visu mūžu (kā mums agrāk mācīja un kā darīja mūsu vecāki), vai tomēr būt elastīgam un paplašināt savas robežas, mainot darbības sfēras, mēģinot izveidot kaut ko savu. Cits vispār izvēlas aizbraukt no valsts, lai būtu tālāk no šī “murga”. Un ir pilnīgi skaidrs, ka šādos apstākļos izaudzināt bērnus nav viegli: ir ļoti sarežģīti.
Un, kad bērns ir izaudzis un, izrādās, ka viņam ir pavisam citas vērtības, vēlmes un sapratne par dzīvi, daudziem var šķist briesmīgi, jo mes taču gribējām ko citu.

Protams, mums pašiem šķiet, ka iedevām viņiem visu to labāko, un tas arī ir tiesa – labāko, ko varējām, kas pašiem bija. Man arī tā šķiet. Es arī strādāju pa 14 stundām diennaktī, lai varētu saviem bērniem sagādāt labāku dzīvi – ne jau sliktāku. Vai sagādāju – nezinu. Varbūt vajadzēja vairāk viņus pačubināt, pamīļot, nevis atstāt auklei – nezinu. Domāju, ka viss, kas bija, bija labākais, kas tajā brīdī varēja notikt, un rezultātā viņiem ir sava, ļoti interesanta pieredze.
Kad vēroju savus divdesmitgadīgos dēlus un jaunākos dvīņus, es priecājos, jo redzu to, ka viņi ir brīvāki par mani, viņi ir mīlošāki, atklātāki – tajā pat laikā, ļoti labi redzu arī to, kā strādā manas “programmas”, ko neapzināti viņos esmu ielikusi. Jā, viņiem visiem ļoti patīk visas interneta tehnoloģijas – bet, vai tad tas ir slikti, ka cilvēki pārzin lietas, bez kurām šodien darba tirgū neiztikt (un, ne tikai darba tirgū). Es vēroju jauniešus, kuri darbojas dažādās jomās: viņi ir tik talantīgi, viņi tādas interesantas lietas izdomā (jā, protams, vienmēr būs tie, kam vairāk patiks iedzert, darīt visadas nekrietnības – arī tas ir bijis visos laikos). Tomēr vairāk es redzu tos, kas interesējas, kas studē, kas dzied, dejo, sporto,veido uzņēmumus, meklē dažādas jaunas iespējas. Un es nesaprotu, kādā vidē dzīvo cilvēki, kuri to visu neredz…. vai varbūt negrib redzēt. Tad man pasprūk jautājums: kāpēc tad jūs paši izaudzinājāt tos “briesmīgos, necienošos, infantīlos”?

Kāds varbūt teiks, ka “mēs jau nē, to izdarīja skola, pedagogi” – taču tie paši pedagogi, nīstie politiķi un visi pārējie “draņķi” nāk no mūsu pašu vidus. Latvija taču ir tik niecīga valsts, ka patiesībā sensenos laikos mūsu senči viens otram ir bijuši radinieki – tātad faktiski mēs kaut kur tālu, tālu esam viena dzimta ar vienām savas dzimtas prgrammām. Tad kāpēc runāt sliktu par savējiem, par savām atvasēm – tā taču ir mūsu pašu atbildība.

Un vēl mūsu atbildība ir mācīties: es nerunāju par vēl vienu universitāti vai konservatoriju, bet mācīties no savām kļūdām, mācīties atbilst šim laikam un nepieprasīt no citiem to, ko paši nespējam dot. Šodien ir ļoti daudz iespēju mācīties to, kas paplašinās mūsu apziņu, attīstīs emocionālo intelektu, ļaus labāk izprast laiku, sevi, savu Dvēseli, cilvēkus – galu galā savus bērnus. Jo, visticamākas, ka iemesls šai citas paaudzes un cita laika nepieņemšanai, ir sevis paša nepieņemšana, paša neattīstītais emocionālais intelekts, lepnība, kas neļauj atzīt to, ka nebūt es visu nezinu un neesmu nekāda gudrākā, man vēl tik daudz kas jāmācās. Bet jāsāk pašam ar sevi: kā no baltas lapas, lai cik milzīga būtu dzīves pieredze tajos tālajos gados un savā cienījamajā vecumā.

Mani vienmēr ir smīdinājuši lozungi, kurus lieto politiķi: mēs sakārtosim, mēs ieviesīsim, mēs izdarīsim. Es domāju, ka vispirms ir jāsakārto sava “iekšējā māja”, vide savā ģimenē, ap sevi un tikai tā vari darīt pasauli labāku, skaistāku.

Man ļoti patīk šis laiks, man ļoti patīk šie jaunieši “kā no citas pasaules”, es mācos dzīvot no jauna, un cenšos pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir, lai arī brīžam gribētos pateikt kaut ko ļoti skarbu.

Man Gongu meitenes ieteica vienu labu tehniku, kas, iespējams, noderēs vēl kādam.
Kad nu ļoti gribas citiem ko pārmest un dusmas piepilda līdz “acu vākiem”: pūtiet balonus un iepūtiet šajos balonos savas dusmas, savas bailes, savu niknumu un aizvainojumu. Pūtiet tik stipri, lai balons pārsprāgst ar lielu blīkšķi – tikai acis turiet aizvērtas, lai nesatraumētos. Un brīdī, kad balons sprāgst, iedomājieties, ka šīs dusmas aizlido Visumā un pārvēršas skaistos, baltos putnos. Es nopirku veselu maisiņu balonu, jo tajos man ir iespēja atstāt to, ko kādreiz tik ļoti gribētos pateikt cilvēkiem… pateikt jau nebūtu tas grūtākais, bet grūtāk ir pateikt visu, ko domā, ar mīlestību un bez personīgiem apvainojumiem. Vai ne? 🙂

Lai mums visiem labas skolas, interesanta dzīve un siltas, atvērtas sirdis.
Ginta FS

Visums Tevi mīl

visums mīl
Kad dzīve tev šķiet grūta, atceries, ka Visums tevi ļoti stipri mīl. Tik stipri, ka nevar likt tevi mierā. Tas nevar atļaut tev palikt tādam, kāds esi tagad: jo tev jākļūst par kaut ko daudz lielāku.
Un tieši šajos grūtajos brīžos, kad tiek pārbaudīta tava griba un nolūki, Visums tev burtiski pasniedz visas iespējas izaugt un realizēt savu potenciālu.
Jehuda Bergs