Mēs visi mēdzam būt neiecietīgi. Neiecietīgi pret saviem mīļajiem, pret tiem, kas mums blakus, pret nejauši satiktiem cilvēkiem… Mūs var aizkaitināt balss tembrs, ieradumi, uzvedības maniere… Vai arī mēs varam nesaprast, kas tieši mums cilvēkā nepatīk, tomēr jūtam kaut ko tādu, kas atgrūž.
Iesākumā teikšu, ka ir normāli atklāt sevī neiecietīguma pēdas. Un nevajag no tā kaunēties, slēpt to no citiem un pašam no sevis, un vainot sevi par to. Tomēr te darbojas tiešās karmas likums: tas, ko tu jūti, ļoti ātri atspoguļojas tavas dzīves notikumos. Tāpēc ir tik ļoti svarīgi prast ātri saprast savas negatīvās emocijas un ātri harmonizēties.
Ar ko tad sākt citu cilvēku pieņemšanu. Lai cik paradoksāli tas šķistu – pašam no sevis.
Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc rodas nesaprašanās starp cilvēkiem ir ļoti vienkāršs – visi mēs esam atšķirīgi. Konfrontācija notiek nevis tāpēc, ka kādam ir taisnība, un kāds ir vainīgs, bet gan tāpēc, ka katram ir sava taisnība. Un te nu ir ļoti svarīgi apzināties, ka gurķis nekad nekļūs par tomātu un putniņš nekad nesapratīs zivtiņu. Dažkārt, lai kā arī censtos, mēs neesam spējīgi saprast no sevis atšķirīgu citu cilvēku domu gaitu un rīcības motīvus. Un tas nav slikti. Atkārtoju – MĒS ESAM ATŠĶIRĪGI.
Bet aiz visām emocionālajām, mentālajām, psiholoģiskajām īpašībām mūsos deg viena uguns – SIRDS. Mēs esam vienas vienotas Apziņas daļiņas, iemiesojušās atsevišķos ķermeņos, atsevišķos likteņos, atsevišķos scenārijos….
Ja atceries, tu attiecībā pret cilvēku koncentrējies nevis uz ārējo, bet gan uz iekšējo. Tieši uz to arī balstās prakse “Dekorators”: spēja paskatīties uz cilvēku ar “siltu skatienu”, saskatīt viņa stiprās puses spēj izkliedēt naidīguma cēloņus un vieno sirds gaismas līmenī.
Lai cik dīvaini tas nešķistu, daudziem tas sagādā grūtības. Mēs nespējam atzīt šo vienkāršo patiesību – to, ka cilvēks vienkārši nav mums līdzīgs un tāpec nevar rīkoties un domāt tāpat kā mēs. Mēs nevaram viņam to piedot! Kā tu domā, kāpēc?
Tikai tāpec, ka mēs nevaram pieņemt paši sevi un piedot paši sev! Nevaram pieņemt savas jūtas, sajūtas, emocijas, destruktīvās īpašības un neglaimojošās domas un rīcību… Jebkas ārpasaulē nepieņemtais sākas ar iekšpasaulē nepieņemto. Mēs nevaram sev piedot, ka dzīvojam ne tā, ka vēlamies, jūtam ne to, ko vēlamies just un rīkojamies ne tā, kā gribētu rīkoties…
Mūs burtiski no iekšpuses plēš šī pastāvīgā neapmierinātība. Un kāds atvieglojums, kad ir to, kur izgāzt – ārpasaulē, uz citiem cilvēkiem. Cilvēki, kuri mūs kaitina, palīdz šo naidu izvilkt ārpusē. Ikreiz, kad vainojam citu, vainojam sevi.
Jebkuru iekšējo konfliktu risināšana sākas ar to, ka mēs atzīstam un pieņemam sevi tieši šeit un tagad. Kamēr mēs to neiemācīsimies attiecībā pret sevi, mēs nespēsim atzīt un pieņemt cilvēkos “slikto” un “labo”.
Tās ir savstarpēji ļoti cieši saistītas lietas. Vairums cilvēku no manas auditorijas no personīgās pieredzes zina, ka mainot iekšējo attieksmi pašam pret sevi, pieņemot sevi ar visām nesmukajām mūsu uztverē īpašībām un pagātnes rētām, izdziedinot tās, samīļojot un piedodot sev, pieņemot savas nepilnības un trūkumus, mēs spējam pieņemt absolūti nesaprotamu būtni cilvēka veidolā, kura redzami demonstrē mums svešas īpašības, rīcību un darbības.
Parupējušies par sevi, pacēluši savu resursu un sasmēlušies dvēseles spēkus, mēs kļūstam spējīgi redzēt to, ka tas, ko mēs uzskatījām par sava rakstura iezīmi un uzskatījām par kauna traipu, patiesībā ir tikai loma, kuru mēs spēlējām. Taču mūsu pašreizējās motivācijas un vēlmes būtībā ir pilnīgi atšķirīgas.
Vai arī pēkšņi atklājas, ka ļoti daudzi mūsu graujošie stāvokļi un reakcijas, patiesībā vispār nebija mūsējie, bet gan uzsūkušies kā mantojums, kā daļa no mūsu lomām, kā neatstrādātā personīgā karma.
Un te nu mēs nonākam pie vēl viena iespējamā iemesla, kāpēc cilvēki viens pret otru izjūt nepatiku – tas ir iemesls, kas slēpjas mūsu iepriekšējās dzīvēs. Iespējams, tevi kaitina kāds cilvēks, kurš demonstrē īpašības, kuras tu sevī neatzīsti, bet, kuras, neskatoties uz to, tevī ir. Ir tāpēc, ka kaut kad senāk tu biji līdzīgā lomā. Tāpēc, ka starp mums nav “balto un pūkaino”, mēs visi mainījāmies lomām, bijām gan “tumšajā”, gan “gaišajā” pusē. Un atskaņas un šo lomu nospiedumi vēl joprojām mūsos ir dzīvi.
Līdzīgs pievelk līdzīgu, tieši tāpēc cilvēks ar tādām rakstura īpašībām atrodas mums blakus. Lai arī tu to sevī neatzīsti, tas vienalga tevī ir, tavā ēnas pusē. Un kamēr tu to nepieņemsi, nekas ārpusē nemainīsies.
Atkal jāstrādā ar sevi nevis ar otru. Visas ārējās komunikācijas problēmas atrod savu risinājumu iekšpasaulē.
Ļoti biežas ir situācijas, kad ģimenēs satiekas “mūžīgie ienaidnieki” – cilvēki starp kuriem arī iepriekšējās dzīvēs norisinājas pastāvīga cīņa – gan dzimumu starpā, gan teritoriālajā, gan nacionālajā, konfesionālajā ziņā. Tas nozīmē, ka piedzīvojot visdažādākās pieredzes, tie, neskatoties ne uz ko, vienmēr atradās pretējās barikāžu pusēs. Un arī šajā dzīvē tie dzīvo zem viena jumta tieši tādēļ, lai samierinātu un izdziedinātu šo smago, gadsimtiem ilgo lomu pieredzi.
Ja tavs noraidījums pret cilvēku sakņojas iepriekšējās dzīvēs, tev nepalīdzēs tas, ka veic neskaitāmas regresijas pagātnē un noskaidro, kurš kuru nogalināja un cik reizes. Visiem šiem sižetiem vairs nav nozīmes.
Nozīme ir tikai Mīlestībai, tikai iekšējam siltumam no dvēseles uz dvēseli ārpus lomu spēlēm. Tā barojas no sevis pieņemšanas un siltuma pašam pret sevi, tāpēc, ka tikai tad, kad pats esi piepildījies ar siltumu un mīlestību, tu spēsi šajā siltumā un mīlestībā ieskaut arī otru, lai arī cik nepievilcīgs viņš tev iepriekš būtu šķitis. Ieskaut nenozīmē, ka tu sākisi darīt kaut ko labu viņam. Tas nav obligāti. Pietiek ar to, ka tu par šo cilvēku domāsi ar siltām sajūtām, nevis naidu un aizkaitinājumu, vai arī centīsies viņā ieraudzīt labās īpašības, nevis tikai sliktās.
Jāpiebilst, ka iekšēji ļaut cilvēkam būt destruktīvās lomās ir tieši pretējs tolerantam. Kad mēs kļūstam spējīgi nenosodīt un nevērtēt cilvēku, mēs pametam spēli “apstākļu upuris” un sākam rīkoties tā, kā mēs patiešām izvēlamies.
Tas ir īstākais darbs un tas ir ārkartīgi vērtīgs ne tikai tev pašam, bet arī visai pasaulei kopumā.
Vislabāk šo ilustrēt ar piemēriem.
Kāds mans kursants sūdzējās, ka viņu ārkartīgi tracina viņa tuvo cilvēku stulbums.
Pirmkārt, ir svarīgi saprast, ka cilvēkiem ir savi iemesli, kāpēc viņi rīkojas veidā, kas neierakstās tavā pasaules redzējumā. Tas, kas skurdrai šķiet nejēdzīgi, delfīnam, piemēŗam, ir ļoti normāli un otrādāk.
Otrkārt, ir vērts uzdot sev jautājumu: kāpēc es pastāvīgi esmu spiests atrasties kopā ar cilvēkiem, kuri uzvedās stulbi? Viņi taču to demonstrē man! Varbūt vajag kaut ko sevī ieraudzīt? Varbūt arī manī ir līdzīga rakstura īpašība un, iespējams, arī es pats kādam šķietu stulbs?
Un, treškārt, jāatceras, ka aiz visām mūsu īpašībām stāv viena un tā pati gaisma. Un lai šī gaisma sakristu, ir svarīgi ar siltu skatienu paskatīties uz šo “stulbo cilvēku”. Lai arī viņš kaut kādā ziņā ir stulbs, toties kā viņš, piemēram, ir laipns ar pārdevējiem veikalā. Vai arī cik viņš brīnišķīgi prot nomierināt raudošu bērnu.
Ieraugi to, par ko vari priecāties šajā cilvēkā. Un tad arī tu attapsies šīs pašas sirds gaismas līmenī, kurš ir gan tev gan viņam. Un šis cilvēks noteikti sajutīs šo gaismu un vai nu pagriezīsies pret tevi ar to pusi, kura tevi nekaitina, vai arī izgaisīs no tavas dzīves.
Vēl viens piemēŗs. Kāda kursante ir spiesta dzīvot zem viena jumta ar radinieku, kurš sirgst ar psihisku kaiti un tāpēc izjūt ārkārtīgi lielu diskomfortu un negatīvas emocijas.
Jā, tas ir ļoti smagi. Taču, ja nav citu iespēju, tad jadomā, ka ne jau nejauši esat viens otram blakus.
Iespējams tāpēc, lai tu sevī atklātu un atbrīvotu uzkrājušos naidu un dusmas, aizkaitinājumu, neapmierinātību trauksmi, aizvainojumu uz likteni utt. Tādi cilvēki ļoti bieži priekš mums ir rosinātāji attīrīties. Un kad mēs atbrīvojamies no smagajām emocijām, mēs atradīsim, par ko būt dzīvei pateicīgiem pat tādā situācijā.
Jāatcerās, kamēr neesam sevi izmainījuši, situācija diez vai mainīsies. Izmainīties nebūt nenozīmē to, ka psihiski slimais atveseļosies, bet var rasties apstākļi, ka varēsiet atrast citu dzīvesvietu, vai arī viņš kādā citādā veidā no tavas dzīves pazudīs…. Kad tevī vairs nav iemeslu, lai būtu blakus ar šādu cilvēku, jūsu ceļi šķirsies.
Spēja atļaut citiem cilvēkiem nebūt mums līdzīgiem – tas ir brieduma mirklis. Dvēseles brieduma, kas ļauj mums šajā dzīvē atklāt sevī īpašības, kas mums nepatīk, bet kuras esam mantojuši no savas bērnības, no savas dzimtas, no savas karmas…. Un lai šīs īpašības izgaistu, mēs ar tām necīnamies, bet atklājam un audzējam sevī to, kas palīdz mums mainīt mūsu attieksmi pret citiem. Tas ir neizbēgami. Tas ir dzīves likums.
Un to izdarījuši, mēs varam to pašu izdarīt attiecībā uz citiem cilvēkiem. Tāpēc, ka tikai mūsu attieksme pret sevi ļauj mums izmainīt mūsu attieksmi pret citiem. Tas ir neizbēgami. Tas ir dzīves likums.
Tā kā vērs savu uzmanību uz sevi! Uzlabo savu dzīvi! Izdziedini sevi! Apskauj sevi! Un tici man, tev blakus atradīsies tie cilvēki, kuri šķitīs Tev brīnišķīgi.
Svetlana Dobrovoļska
Avots: obretenie-sily-lubvi.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 