Dziedināšanās likumi

ar putniem

1. Tev vienmēr atradīsies spēks, lai sevi izdziedinātu.
Fiziskajā ķermenī ir ielikti pašdziedināšanās mehānismi. Ķermenis ir apveltīts ar lielisku aizsardzības sistēmu, kas neielaiž tajā ārējos un iekšējos slimības izraisītājus. Ķermeņa uzbūve paredz pašreģenerācijas procesus – jaunu šūnu rašanos. Un mēs paši varam šos procesus apstādināt tikai tad, ja neticam šai spējai un nedodam ķermenim to, kas tam vajadzīgs: atpūtu, vajadzīgo barošanu un slodzes.

2. Tikai tu pats vari sevi dziedināt. Neviens to tavā vietā neizdarīs.
Radīt komandu, kas palīdzēs dziedināšanas procesā: ļoti svarīgi, ka tās dalībnieki var piedāvāt savas zināšanas, idejas, dažādus uzskatus un, kas pats galvenais – savu atbalstu. Tomēr šie cilvēki nevar tevi izdziedināt – to vari tikai tu pats.
Tas ir personīgs pašam sevis iepazīšanas un garīgās evolūcijas ceļojums. Neviens cits nevar izjust tavas emocijas, saprast, kā strādā tavs Prāts, vai radīt tavas domas. Citi var palīdzēt tev atsekot tavus neveselīgos modeļus, bet izmainīt tos vari tikai tu.

3. Sākumā izdziedini Dvēseli; tai līdzi sekos Prāta un Ķermeņa izdziedināšanās.
Dvēselei, Prātam un Ķermenim ir atšķirīgas vajadzības, un, ja visi tie saņems nepieciešamo, tad visi būs veseli. Taču, ja kaut vienu no tiem tu atstāsi novārtā, radīsies nesaskaņa un slimība uzbruks visiem. Dziedināšanās atjaunos Dvēseles, Prāta un Ķermeņa saikni. Tai pat laikā, kad medicīna strādā, pirmkārt, tikai ar Ķermeni, dievišķā dziedināšanās māksla mums atgādina par nepieciešamību sākt ar Dvēseli, jo tieši Viņa ir mūsu eksistences avots, kas iedveš dzīvību kā Prātā tā arī Ķermenī. Ja mēs sākam no šejienes, tad viss parējais pieslēdzas automātiski.
Bet kādas tad ir Dvēseles vajadzības?

Dzīvot priekā un ar jēgu, attīstīties, augt un paust savus nodomus ar domu, vārdu un rīcības  palīdzību.

4. Dziedina tikai Mīlestība.
Mīlestības enerģija ir piesātināta ar neticami lielu dziedinošo spēku. Ja tu pats Mīlestību virzi uz jebkuru Ķermeņa daļu, kur ir sāpe, vai kāda trauma, Mīlestība to piepilda ar Dvēseles un Prāta atjaunojošo spēku. Prātā notiek uzmanības pārvietošanās no problēmas atklāšanas uz risinājuma meklēšanu, Bet Dvēsele “redz” slimo vietu un piepilda to ar beznosacījumu Mīlestību.
Šī sajūta dzīvo tagadnē, tieši tur, kur arī notiek dziedināšanās, – nevis pagātnē un, ne nākotnē.

5. Piedošana atbrīvo Sirdī vietu Mīlestībai.
Kad Sirds ir pilna baiļu, naida, skumju vai izmisuma, tajā nav vietas siltām jūtām, bez kurām ir ļoti grūti palikt veselam.
Mīlestība ir saistīta ar Dvēseli, bet Piedošana – ar Prātu; tā atbrīvo emocionālo lādiņu, kas piepilda slimīgās domas – tās, kuras izsauc upura uzvedību un, kas liek mums dzīvot mokošu dzīvi tā vietā lai dzīvotu pilnasinīgi.
Piedošana novērš sabiezējumus un blokus enerģētiskajā Ķermenī, lai informācija, kas atrodas tajā, spētu kustēties brīvi, nodrošinot saikni ar Dvēseli, Prātu un Ķermeni, tā nodrošinot veselību.
Ar pareizo vibrāciju palīdzību tā novērš neveselīgos uzstādījumus un bailes, kas parasti uzkrājas muguraulā, saindē emocionālos lādiņus orgānos, dziedzeros un muskuļos. Tā iekustina dziedināšanās procesus un paaugstina imunitāti un mēs kļūstam mazāk uzņēmīgi pret slimībām.

6. Pārmaiņas – lūk, vienīgais rīcības plāns.
Evolucionārais ceļojums ir viena no pārmaiņām, nav citas izvēles dzīvē. Tas ir tas, kas notiek no domas uz domu. Pārmaiņas pārveido mūsu domāšanu un palīdz virzīties no pagātnes tagadnē un no tagadnes nākotnē.
Pirmais solis transformācijā ir Piedošana, nākamais aiz tās – Mīlestība.
Kad mēs piedodam sev un saviem pāridarītājiem, mēs paplašinām sava Prāta telpu jaunām domām un paplašinām Sirdi, lai tā spētu ietilpināt vairāk Mīlestības.
Kad mēs slimojam, mūsu Dvēsele, Prāts un Ķermenis prasa pārmaiņas. Tie sūta trauksmes signālus par to, ka kaut kas ir ne tā, ka starp viņiem ir pazudusi vienotība – un viss iespaido mūsu stāvokli.

Psihodvēseliskās dziedināšanas modelis, ko piedāvā Dvēsele, mums atgādina: ja ir slimas Domas, tad saslimst Ķermenis. Vienīgais veids tos dziedināt – izmainīt domāšanu. “Dzīvot nozīmē mainīties; mainīties nozīmē pieaugt; pieaugt nozīmē katru reizi bezgalīgi radīt sevi no jauna”.

7. Koncentrējies uz to, ko tu gribi, nevis uz to, ko negribi.
Izdziedināšanās ir saskaņā ar Pievilkšanās Likumu: par ko tu domā, tas arī kļūsti. Par ko tu kļūsti, to arī domā.
Labākais veids, kā pārbaudīt, vai veselas ir tavas domas, – izanalizēt savu dzīvesveidu, attiecības ar citiem cilvēkiem un veselības stāvokli. Ja tas, ko tu rezultātā ieraudzīsi, nav tas, ko tu gribi, tad maini kaut ko.
Mums visiem ir viena kopīga kaite, kas agri vai vēlu katru no mums dzīvē noķer: mēs sākam pievilkt sev to, ko negribam, tā vietā, lai pievilktu to, ko gribam. Vienīgais veids, kā apstādināt šo procesu – izmainīt to.

Džozefs Mērfijs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Dzīve ir vienkārša

labestiba12

Dzīve ir vienkārša.
Ja esi piekusis no grūtībām, vienkārši uz mirkli apstājies…
Apstājies un paskaties uz šo vienkāršību.
Sajūti to. Izjūti. Iemīli to. Kļūsti par to…

Dzīve ir vienkārša. Paskaties visapkārt. Tavi sarežģījumi nav izņēmums. Apzinies to.

Dzīve ir vienkārša… Un tās vienkāršība ir tajā, ka viss pastāvīgi kustās, mainās, izņemot vienu – Dzīves likumi ir nemainīgi. Tās ir atslēgas, kas atslēgs jebkuru slēdzeni. Tās ir durvis, aiz kurām tevi gaida jebkurš sapnis. Tas ir fundaments, uz kura celta visa pasaule.
Viens no šiem likumiem ir “Piepildījuma” likums:
Atdodot tu piepildies ar to, ko atdod.
Piepildies tu, piepildās tava mikropasaule. Tā Tu Radi sevi un visu ap tevi.
Gribi saņemt? – Atdod.
Gribi mīlestību? – Atdod mīlestību.
Gribi sapratni? – Dāvā sapratni.
Gribi siltumu? – Sildi.
Gribi prieku – Priecē…
Dzīve ir vienkārša.
© Amu Mom
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Likuma “šeit un tagad” jēga

šeit un tagad

Vai esi kādreiz aizdomājies par vārdu “šeit un tagad” jēgu?
….iedomājies, ka tev ir trīs ceļi

1. iet atpakaļ

2. palikt uz vietas

3. iet uz priekšu, – ko tu jau esi izvēlējies, tad kāpēc tu tērē savus spēkus bezgalīgos spriedelējumos, bet ne koncentrācijai uz SOĻIEM, kas veicami ceļā uz virsotni???

– iedomājamies mūsu dzīves modeli kā kāpšanu pa kāpnēm.

Katrs pakāpiens ir mūsu attīstības līmenis – mūsu mācību stundas, mūsu apzinātības līmenis.

Un tagad uzdod sev jautājumu, kad atrodies uz 30mitā pakāpienā, kāpēc tu spriedelē par 550to vai arī par 10to un kas notiek tad, kad tu to dari?

Tu neesi ne šeit, ne tagad, tava uzmanība ir koncentrēta uz dotajā brīdī pilnīgi nevajadzīgiem pakāpieniem. Tādā veidā tu pats sevi iztukšo, tev nepietiek spēka un enerģijas, lai pietiekoši labi apzinātos to, kur šobrīd atrodies, lai apjaustu un uzsūktu sevī visu šībrīža un šī līmeņa apzinātības skaistumu.

Noteikumi ir vienkārši – ceļā uz virsotni tev jāsoļo apzināti.

Nevajag mēģināt pārlekt 250 pakāpienus vienā piegājienā – tas ne pie kā laba nenovedīs. Un pat tad, kad tu vēlies ko vairāk – ir pietiekami pagriezt savu apziņu un pagriezties par 380 grādiem, lai ieraudzītu bezgalīgi daudz brīnumainu pasauļu apkārt sev šeit un tagad.

Tev noteikti ir jātiecas uz bezgalīgo – taču jāpaliek šeit un tagad.

Kāpēc mūki, kuri velta savu dzīvi meditācijai, 30 gadu laikā cītīgi praktizējoties, nesaņem kāroto apgaismību?

Var noskriet “galopā” ceļu līdz pašai virsotnei un tikai pie durvīm saprast, ka nevarēsi tās atvērt, nesavācot tās dāvanas, kas bija uz katra pakāpiena – uz tava ceļa, kas arī saucās – DZĪVE!

Kāp pa tevis izvēlētajām kāpnēm stingriem, noteiktiem soļiem un tikai apzināti uzkāpjot uz KATRA pakāpiena, tu sasniegsi MĀJAS.

Avots © econet
Tulkoja: Ginta FS

Pieaugt, paskatoties ārpus savu ilūziju robežām

dzimta2

Cilvēka briedumu nosaka viņa prasme dzīvot šaubās. Kamēr vien cilvēks cīnās ar likteni, cenšoties nokaulēt sev mūžīgās garantijas, viņš nenobriest. Kā dzīvesgudra maza zivtele tas cenšas apiet grūtības, bailīgi nodarbojoties ar savu izdzīvošanu un viņa dzīves kvalitāti nosaka paša pasīvā dzīves pozīcija un tas, kā apkārtējie izturas pret viņu.

Briedumu nenosaka vecums. Izaugsme notiek caur pārvarēšanu.

Dzīve ir gudra un mums nekad neizprast tās likumus pilnībā. Droši vien tur arī slēpjas tās skaistums. Kārtējais notikums dzīvē atver jaunu redzējumu un sapratnes dziļumu.

Mācību stunda aiz mācību stundas, kļūda aiz kļūdas. Un dzīve mūs ietin sūrajā realitātē kā mazu kaķēnu, bakstot ar degunu vietā, kur tas pieķēzījis. Kā stingrs skolotājs, dzīve mums sit pa pieri tad, kad mēs spītīgi neievērojam tās pērienus pa dibenu.

Man tāds pēriens bija gadījums, kad uz ielas kāds pusaudzis centās man noraut no kakla ķēdīti. Tieši tad es biju pārliecināta par to, ka esmu drošībā uz visiem 100%. Tas bija agrā rudenī. Skaidra, saulaina diena, pilna iela ļaužu un es – septītajā grūtniecības mēnesī. Pēc savas ģenētiskās uzbūves es esmu ļoti maza un smalciņa, tāpēc mans septītais mēnesis vizuāli izskatījās kā devītais un apkārtējie to nevarēja nepamanīt.

Grūtniecība, kas norit bez sarežģījumiem, ikvienai sievietei  ir brīnumains stāvoklis, un šajā dienā es patiešām biju kaut kadā dīvainā, nereāli skaistā stavoklī. Garastāvoklis atbilda laika apstākļiem. Laimīga un starojoša es nopirku asteru pušķi. Droši vien es izskatījos neparasti. Tie, kuri mani atceras pusotru gadu atpakaļ, noteikti ievēroja, ka es nevis gāju, bet lidoju mākoņos. Šķita, ka miers, laime, prieks manī bija iemājojuši uz mūžīgiem laikiem. Un sirdij bija absolūti mierīgi un droši. Vai tad var kaut kas slikts ar mani notikt? Vai tad var kāds mani apbižot vai aizskart, grūtnieci!!!? Protams, ka nē, pasaule taču ir spogulis, ja tu tai smaidi, tā noteikti tev smaida pretī. Vai ne tā?

Un, lūk, “peldu” mājās ar asteru pušķi. Es pat neievēroju cilvēkus sev apkārt, vienkārši domās biju kopā ar savu mazo, vēl nedzimušo mazuli un lēni pārvietojos pa ielu.

Man pretī nāca divi pusaudži, stilīgi puiši, labi ģērbušies, no skolas vecākajām klasēm. Kādā brīdī viens no viņiem paātrināja soli, pienāca man klāt, pastiepa roku un rāva ķēdīti, pēc tam metās bēgt. Tajā pat laikā, otrais mierīgi turpināja savu gaitu, izliekoties, ka nekas nenotiek.

Es apstājos un pamazām sāku saprast, kas notiek. Pataustīju kaklu un sataustīju ķēdīti: fū, paldies Dievam, tā bija uz kakla. Puisis rāva aiz kulona, bet puķu pušķis, ko nesu rokās, patraucēja un rāviens nebija pietiekami spēcīgs. Zaglēns bija jauns un nepieredzējis, bailes no soda lika viņam aizbēgt ātrāk, kā viņš pamanīja, ka ķēdītes nav. Es visa vienās asarās skrēju mājas.

Jā, zādzības nebija, taču es biju parbijusies. Mana iztēle sāka sacerēt visdažādākos situācijas attīstības scenārijus un galvā peldēja tūkstošiem domu “Un kas, ja nu viņš…” Pamazām es nomierinājos un ieslēdzās racionālais prāts.

“Kā kaut kas tads vispar ir iespējams? Kāpēc tas notika ar mani? Es nekad neiedomājos, ka kaut kas tāds vispār var notikt!” Protams, es biju dzirdējusi sirdi stindzinošus stāstus par to, kas noticis ar citiem cilvēkiem. Bet te pēkšņi – es….Tas nav iespējams: ar citiem, jā, ar mani – nē. Es taču esmu laba!

Bīstamais notikums nāca no tās puses, no kuras es nekad to nebiju gaidījusi, tieši tad, kad pēc visiem taisnības likumiem, nekas nedrīkstēja notikt. Kur pasaule dodas? Kur taisnīgums? Te bruka mana ticība pasaulei!

Pati to negribot, es palūkojos ārpus savu ilūziju robežām, līdzīgi bērnam, kas lūr caur pirkstiem, spēlējot paslēpes. Tas, ko es ieraudzīju, nebija nekas patīkams, un ar to tagad būs jādzīvo.

Tipiska maģiskā domāšana: ja es būšu laba, tad ar mani neviens neuzdrošināsies slikti izdarīties.

Notikušais, kā murgs, kas izpildīja savu galveno funkciju – pamodināja gulošo, parādīja dzīves nenoteiktību visās tās izpausmēs, aizpūta mītu par manu unikalitāti un īpašo statusu.

Ja es esmu laba, labsirdīga un nevienam neko ļaunu neesmu izdarījusi, tas nenozīmē, ka esmu liktens izredzētā un neaizskaramā. Tas vispār neko nenozīmē. Es neesmu pasaules naba, bet gan mazs smilšu graudiņš uz dzīves lielo mērogu fona. Es esmu parasta. Protams, pasaulē nav otras tādas kā es, katrs mēs esam unikāli, bet ne izredzētais, uz kuru nedarbojas dzīves kopējie likumi. Mana taisnība eksistēja tikai manā iekšējā psihiskajā laukā un neizplatījās ārēja pasaulē. Man nav skaidrs, kas izdomājis šos likumus un kāpēc, bet tie ir, un es ieraudzīju tos darbībā.

Ir tikai tas, kas ir. Tas nenozīmē, ka pasaule ir ļauna vai bīstama un visi cilveki ir vilki.

Tas nozīmē tikai to, ka dzīvei ir savi likumi, likumsakarības, kam nav nekā kopīga ar to, ko es par tiem domāju, un tas galīgi nav tas, kas mana maģiskā domāšana.

Ticība savam unikalitātei ir ticība savai neievainojamībai. Kādā noteiktā dzīves brīdī katrs no mums saskaras ar to, kam nav gatavs: tā var būt nedziedināma slimība, problēmas darbā un ģimenē, tuva cilvēka pēkšņā nāve.

Ticība savai unikalitātei – ir aizsargveidojums, kas dod iekšēju aizsargātības sajūtu, ticību tam, ka ir kaut kas stiprāks un gudrāks par mums, kas pasargās, aizsargās un nepieļaus netaisnību.

Bet dzīve ir citādāka. Nav nekāda taisnīguma. Neviens nekad nav apsolījis, ka būs viegli. Nav iespējams sagatavoties pieaugšanai – dzīvei ir savs plūdums, kas mums nav zināms. Ir jāiemācās dzīvot, pieņemot tās nenoteiktību, saprast tās mācībstundas, izdarīt sarežģītas izvēles, nest atbildību par tām un doties tālāk. Vai arī neizdarīt nekādus secinājumus, skraidīt pa apli, turpinot dzīvot ilūziju gūstā, laiku pa laikam sastopoties ar to pēkšņu sabrukšanu. Un kārtējo reizi atkal uzdot vienus un tos pašus jautājumus: “Par ko? Kāpēc?”

Dzīve ir pina nenoteiktības, līdzsvaru nomaina notikumi, kas izjauc dzīves rāmo plūdumu. Tādos momentos gribās atrast vietu, kur varētu veikt pāreju no uzzināšanas un notikušo notikumu pārdomāšanas uz secinājumiem un lēmumiem.

Atrast savu Gefsimanas dārzu, kur izraudāt asaras, sajust mieru un atvieglojumu. Tā ir vieta, kur var dziedināties un uz kurieni tiecas mūsu dvēseles, kur var atstradāt savus iekšējos jautājumus un pārdomāt visu dzīves neparedzamību.

Vienīgo vietu, kas dod drošības un mājas pavarda sajūtu.

Ja dzīve tev iedevusi apstākļus, kas izjauc tavu ierasto dzīves kārtību, noteikti atrodi sev tādu “vietu”. Tāda vieta var būt starp saviem tuviniekiem, mīļiem cilvēkiem, draugiem, garīgajiem skolotājiem, vai arī mazpazīstamiem cilvēkiem, kas pārdzīvojuši līdzīgu traumējošu pieredzi.

Katram no mums nepieciešama vieta, kur varēsim justies drosībā, kur varēsim atklāti stāstīt par sevi, zinot, ka neviens nenosodīs, kur varam skaļi raudāt, atzīstot savu vājumu dzīves priekšā. No turienes mēs iznāksim ar sajūtu, ka ir kļuvis vieglāk un daļa problēmu jau ir atrisinājušās pašas no sevis.

Autors: Tatjana Sarapina

Tulkoja; Ginta FS

7 noziegumi, kurus cilvēks var paveikt ar vārdiem

404

Mēs dzīvojam ļoti grūtā, bet interesantā laikā. Interesantā tāpēc, ka materiālie sasniegumi pārsteidz jebkuru iztēli. Lielai daļai cilvēku ir viss: garšīgs ēdiens, moderns apģērbs, mobilie telefoni, datori, taču dažkārt paliek skumji, vientuļi, grūti. Kāpēc? Tāpēc, ka paši par sevi visi šie materiālie labumi nenes ne prieku, ne mieru, ne harmoniju. Tas ir pieredzes pārbaudīts fakts.

Var minēt tādu piemēru: miljonāra dēls, kuram bija viss, kurš dzīvoja pārpilnībā, izdarīja pašnāvību. Pie viņa atrada pirmsnāves vēstuli: „Paņēmu no dzīves visu. Neko interesantu tajā neatradu. Aizeju no dzīves labprātīgi.”

Kas tad vēl cilvēkam vajadzīgs, vēl, bez materiālajiem labumiem, lai viņš justos laimīgs? Mūsu laika gudrākie prāti saka: cilvēkam jāatceras, ka viņam ir dvēsele, kas dzīvo pēc garīgās pasaules likumiem. Piemēram, ja tev kaut kas jādala ar savu draugu, tad jādod viņam nevis puse, kā to vēl mūsu materiālās pasaules likumi, bet tik, cik viņš grib, vai viņam vajag. Tavs uzdevums ir sagādāt viņam prieku un mieru, jo garīgās pasaules galvenais likums ir Mīlestība.
Kad mīli, tad nekā nav žēl.

Pēdējā laikā ļoti daudz raksta un runā par garīgās dzīves noteikumiem un likumiem. Ir ari piedāvājumi, Krievijas skolās ieviest mācību kursu „Pareizticīgās kultūras pamati”, kas palīdzētu bērniem saprast, ka mēs stāvam uz divu ēru robežas. Materiālā – aiziet pagātnē. Tās vietā nāk Pasaules Izpratne: Visums ir ne tikai matērija, bet gan kaut kas daudz vairāk…

Šāda izpratne skārusi arī valodu. Zinātnieki ir nonākuši pie slēdziena, ka vārds nav tikai skaņu kopums: katrā vārdā slēpjas dziļa jēga, gars, kas nosaka cilvēka garastāvokli, fizisko veselību un pat viņa un viņa bērnu likteni.

Cilvēks kā vārdiska būtne, tieši caur vārdu vēršas lūgšanās pie Dieva, tieši ar vārda palīdzību tas vēršas pie cilvēkiem, ar vārdu palīdzību saņem zināšanas un tajā pat laikā, neuzmanīgi lietojot vārdus, izdara ļoti daudz noziegumu pret sevi un saviem tuvajiem.

Ticīgie cilvēki zin, ka tas ir grēks Dieva priekšā. Arhimandrids Rafails (Kareļins) grāmatā „Prasme nomirt vai māksla dzīvot” nosauc 7 noziegumus, kurus cilvēks var izdarīt ar valodas palīdzību:

  • Solījuma neturēšana (zvēresta laušana)
  • Lāsti
  • Apmelojumi
  • Nosodījums
  • Meli
  • Joki
  • Lamuvārdi
  • Tukšvārdība
  • Liekvārdība

Kopā ar cienījamo Svēto Tēvu izskatīsim katru no šiem septiņiem.

1. Katram no mums kādreiz dzīvē ir nācies zvērēt.
Labi, ja mēs savu zvērestu esam turējuši. Un ja nu ne? Tātad zvērests ir sanācis melīgs. Taču vēl trakāk, ja cilvēks dod zvērestu, zinādams, ka melo un to nepildīs. Ar to viņš pakļauj sevi tiesai uz visiem laikiem un pirmkārt soģis būs viņa sirdsapziņa. Tāpēc pret zvērestiem jāattiecas ļoti uzmanīgi un nevajag tos dot, ja ziniet, ka nespēsiet izpildīt. Protams, ārsta zvērests – vienmēr nākt palīgā slimajam, kareivja zvērests – aizsargāt dzimteni.
Savdabīgi zvēresti ir arī solījumi, kurus mēs dāļājam pa labi un pa kreisi – draugiem, radiniekiem, bieži neaizdomājoties par to, vai tos izpildīsim.

Doma, Vārds un Darbi mūsu Radītājam ir vienlīdz svarīgi un nedalāmi.

Un, ja reiz mēs esam radīti pēc viņa tēla un līdzības, vajadzētu pacensties kaut nedaudz līdzināties.

Pavērojat sevi, kaut vai vienas dienas garumā – un jūs pārliecināsieties, ka ir ļoti grūti atbildēt par katru savu vārdu.

2. Lāsti.

Vārdi, ko cilvēks izsaka aizvainojumā vai dusmās, un, kā tas bieži gadās – tieši uz saviem tuvākajiem cilvēkiem. Nolādēt cilvēku – nozīmē vēlēt viņam nelaimi un nāvi. Briesmīgi ir vecāku lāsti bērniem. Tēva lāsts – izkaltēs, mātes – izskaudīs. Nepelnīti lāsti vēršas tieši pret to cilvēku, kurš šos lāstus izsaka, bet pelnītie dara nepanesamu dzīvi cilvēkam, kuru nolādēja. Bieži gan lādētājs pats vēlāk saprot, ko izdarījis, taču pateiktu vārdu neatgriezt un cilvēks to nesīs tālāk pa visu savu dzīvi.

3. Apmelojumi.

Apzināti meli, ar kuru palīdzību mēs vēlamies nomelnot citu cilvēku, “iegriezt” viņam vai par kaut ko atriebties.

Apmelojumiem ”kājas parasti aug no” naida un skaudības.

Tas, kurš apmelo, kļūst par naida iemiesojumu. Apmelojums ir cilvēka nogalināšana caur vārdu, jo apmelotāja mērķis ir noskaņot pret apmelojamo visus cilvēkus un nokaut viņu morāli.

4. Nosodījums.

Ar nosodījumu “slimojam” mēs visi, bez izņēmuma. Ņemamies nosodīt citus, tā vietā, lai pacenstos ieraudzīt savus trūkumus un stradātu pie tiem. Katrs nosodījums sevī nes melus, kaut arī no ārpuses tas šķiet ticams, tāpēc nav stingras robežas starp nosodījumu un apmelojumu.

Mēs taču nekad īsti nezinām, kāpēc cilvēks dotajā situācijā rīkojās tā kā rīkojās. Varbūt viņam tam bija nopietni iemesli? Mums labāk iemācīties pacensties attaisnot šo cilvēku, necensties, lai par viņa soli uzzinātu visa pasaule. Ja mēs būsim žēlsirdīgi un dāsni – arī pret mums cilvēki būs tādi paši.

Cik reizes tas jāpārbauda? Katra cilvēka dvēselē, pat tāda, kas deg naidā uz cilvēkiem, dzīvo Dievišķās mīlestības dzirksts.

5. Meli un izlikšanās.

Mūsdienu cilvēks vairs neprot būt Pats. Viņs pastavīgi izliekas, spēlē, melo. Vienus melus noslēpj ar citiem. Ne velti saka, ja esi samelojis vienreiz, izdarīsi to vēlreiz. Mūsdienās meli ir kļuvuši totāli – pārdodam savu sirdsapziņu lai izpatiktu cilvēkiem, lai saņemtu kadu savu izdevīgumu, dažkārt vienkārši tāpat – aiz ieraduma. Un no tā cieš gan ķermenis, gan dvēsele.

Tagad atcerieties savu stāvokli brīdī, kad melojat: te sarkstat, te bālējat, sirds sitas neritmā, tiek izmests adrenalīns un hormoni, kas paaugstina asinsspiedienu. Tā reaģē ķermenis. Un dvēsele? Dvēselē nav ne par kapeiku labāk. Tukšuma, bezcerības, dusmu, dažkārt naida sajūta: «Es neesmu vainīgs, mani piespieda samelot». Kāpēc mums ir tik slikti? Tāpēc, ka grēkojām, pārkāpdami Dieva baušļus, viņa lūgumu: cilvēk, nemelo, tev būs slikti.

Cilvēks ir pārtraucis uzticēties un ticēt otram cilvēkam, tāpēc šodien tik daudz ciešanu.

6. Ļauni un vulgāri joki un lamuvārdi.

Šajā gadījumā cilvēks ar saviem vārdiem caur dzirdi apgāna cita cilvēka dvēseli.
Par jokiem. Patiesībā jebkurš, pat nevainīgākais joks ir vērsts pret personību un cilvēka pazemošanu. Tam ir viegli piekrist, ja nostadām sevi otra cilvēka vietā – kā joka mērķi. Ko vēl tur runāt par ļauniem jokiem, kuros izskan cilvēka personības pazemošana. Ne velti jokdari sauc par rupekļa brāli.

Un tagad par lamuvārdiem. Tie ir slikti vārdi, kuri sevī nes neredzamus netīrumus. Pazīstamā rakstnieka B.Ganago varonis saka tā: «Melnus vārdus saka tas, kam melna dvēsele. Tā ir sērga, kas briesmīgāka par AIDS, tāpēc, ka AIDS atņem laicīgo dzīvi, bet „mātes vārdi” – mūžīgo. Tā saindē katru jūsu ķermeņa šūnu”.
Piemēram, autore min dažus ne visbriesmīgākos vārdus – tos es netulkošu:

Слово сволочь по происхождению восходит к глаголу сволочь и первоначально означало мусор, который сволакивают в кучу и затем выбрасывают за порог жилища. Поэтому слово сволочь — пожелание одиночества, чтобы человек был лишён своего дома, выкинут из жилища как мусор, изгнан.
Слово негодяй означает негодный, непригодный, не соответствующий своему назначению, испорченный. Поэтому слово негодяй — пожелание: «пусть не исполнится цель твоей жизни».
Слово подлец означает низкий, ползающий, находящийся под ногами. Здесь — проклятие: «будь под ногами, упади в глубины преисподней, которая под всеми» и т. п.

Ārdošā informācija, kas ielikta lamu vārdos nevar tā vienkārši pazust. Interesi izsauc zinātnieku-ģenētiķu pētījumi šajā jomā. Pētījumi, kas veikti Krievijas Zinātņu Akadēmijā, dod tiesības runāt par to, ka DNS ir spējīga uztvert cilvēka valodu caur elektromagnētiskajiem kanāliem – pozitīvā informācija gēnus atveseļo, negatīvā, izsauc mutācijas, kas kropļo cilvēku, tātad jebkurš izsacītais vārds – ir viļņveidīga ģenētiskā programma, kas ietekmē ne tikai mūsu dzīvi, bet arī mūsu bērnu, mazbērnu un mazmazbērnu dzīvi…
7. Tukšvārdība un daudzvārdība.

Tukšvārdība ir tas, kas kļūst par ieradumu runāt par nevajadzīgo un tukšo. Tukšvārdis ir savas dvēseles naidnieks un citu cilvēku laika zaglis. Ja tukšvārdis neizrunājas, viņš jūtas slims un nelaimīgs, bet apkārtējiem tas ir apgrūtinājums, jo, ja uzklausīsi šos tukšos vārdus,saslimsi pats.

Mums jāiemācās tā lielā māksla – KLUSĒŠANA.

Daudzvārdība ir kas līdzīgs tukšvārdībai, taču nedaudz atšķiras. Daudzvārdīgs cilvēks var runāt par vajadzīgo un lietderīgo, taču, neatšķirot svarīgo no nesvarīgā, patērē milzumdaudz nevajadzīgu vārdu. Cilvēki šādās sarunās nogurst. Parasti šadiem cilvēkiem trūkst domāšanas kultūras, mēra sajūtas un cieņas pret sarunu biedru. Īpaši jācenšas nebūt daudzvārdīgam ar gados vecākiem cilvēkiem, ar tiem, kuri labāk par tevi pārzin sarunas tematu, kuri vēlas tevi “pieķert pie vārda”, lai pēc tam apmelotu, ar slimo, kuru esi atnācis apciemot, ar cilvēku, kurš steidzas, kurš klausās tevī, acis aizvēris. Nevajag runāt par to, ko tu nesaproti un lietām, kuras nepārzini un par kurām neesi pārliecināts. Labāk lai tavam sarunu biedram ir sajūta, ka viņš gribētu, lai tu parunā vēl, nevis – lai tu apklusti.

Gribam mēs to, vai – nē, bet katrs mūsu vārds nes sevī noteiktu enerģiju. Tā savieno mūs ar kosmiskajiem labajiem un sliktajiem spēkiem un tāpēc vajag ļoti uzmanīgi izvēlēties vārdus, kurus runājam. Zinātnieki teic, ka ikviens mūsu vārds atstāj nezūdošas pēdas Visumā un mūsu liktenis atkarīgs no vārdiem, kurus esam teikuši.

Autors: Gaļina Anfjorova, filoloģijas zinātņu kandidāte, Šadrinska Valsts Pedagoģiskā Institūta krievu valodas katedras docente.

Tulkoja: Ginta FS