Piedod sev. Atļauj sev mainīties.

Ja tev pagātnē ir noticis kaut kas tāds, ko tu nevari sev piedot. Ja laiks iet, bet tu vēl aizvien jūties vainīgs, un ir sajūta, ka šī rīcība dara tevi “sliktu” vai “ne īsti labu”, un tas jau nekad vairs neizmainīsies, jo šī rīcība ir tava un bijusi apzināta.

Ja šis ir stāsts par tevi, zini – paskaties atpakaļ. Iespējams, kopš tā brīža ir pagājis ilgs laiks. Laiks, kurā tu esi izdarījis daudzas citas izvēles, kas nelīdzinās tai, sliktajai, par kuru tu kaunējies. Tu esi izdarījis ļoti daudz ko labu, un arī tie bija tavi darbi un izvēles, un arī tas ir stāsts par tevi.

Pagātni nevar atgriezt atpakaļ. Bet uz mirkli var atgriezties tajā dienā, kad tas viss notika, paskatīties uz notikušo uzmanīgi un pateikt: “Tas nebija labi, un man ir ļoti žēl, ka es tā rīkojos. Es atceros to pieredzi un mācos no tās. Un no tā brīža es esmu centies neko līdzīgu neatkārtot, un arī turpmāk centīšos ko tādu nepieļaut. Tas bija stāsts par mani. Bet arī viss, ko darīju pēc tam, bija stāsts par mani. Es pārstāju vainot sevi par to dienu un atbrīvoju sevi no tās gūsta. Es neesmu slikts cilvēks – es esmu dažāds un es protu izdarīt pareizus secinājumus. Es atļauju sev virzīties tālāk. Es atļauju sev dzīvot un nevainot sevi.”

Mēs nevaram pārveidot pagātni. Mēs nevaram izmainīt to, kas noticis. Bet kaut ko izdarīt ar šo pieredzi – tā jau ir mūsu izvēle un mūsu atbildība. Un svarīgi ir tas, ko mēs darām tālāk, pēc tam, kad tas viss noticis.

Viena rīcība nenosaka cilvēku uz visu atlikušo mūžu.
Un nodeldētā frāze “Cilvēki nemainās” – nav patiesība.

Dažkārt arī labi cilvēki rīkojas slikti.
Un dalīšana “labajā” un “sliktajā” arī ir visai nosacīta.
Katrai rīcībai ir savi iemesli (un par to uzrakstīt var apjomīgas grāmatas).

Bet šobrīd pavisam īsi: lūdzu, dzīvo!

Piedod sev.
Atļauj sev mainīties.

Aleksandra Sņeg
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad jaunība paiet un sākas īstā dzīve

kukainis

Re, nu, kā bērns dzīvojies un zini, ka viss mainīsies. Un, visticamākais, mainīsies uz labu. Agri vai vēlu tu varēsi aizsniegt augstāko plauktiņu, kurā stāv kārotais vecmāmiņas ievārījums. Tev beidzot noņems breketes. Un pubertātes pinnes pāries. Un krūtis izaugs, un pusaudža stūrainums pazudīs. Skola paliks aiz muguras. Sesija arī. Tu dabūsi pasi un pats varēsi nopirkt kādu alkoholisko dzērienu. Un, ja mācīsies angļu valodu, tad to arī iemācīsies… beidzot. Un viss attīstās ātrāk, augstāk, spēcīgāk….

Un tad pienāk tas brīdis, kad tu apzinies, ka vēl joprojām dzīvo, atsaucoties uz dabisko augšanu, bet augšana jau ir beigusies. Un sākas novecošana… Tie iekšējie spēki, kuri tevi dzina, ir beiguši savu darbu un vairāk nedarbojas. Nē, protams, ja tu salauzīsi roku vai kāju, tā saaugs. Taču nekas tevi vairs tik ļoti neiedvesmo un neplēš pušu no lepnuma, nekas neliek piepūsties lielam.

Un arī valodas mācīties vairs nesanāk tik viegli un pamosties ir grūtāk, un arī sabiedrība tevi nemudina iegūt arvien vairāk zināšanas.

Bet tad, kad tu skaties uz savu ķermeni un domā, ka vajadzētu notievēt, tad gaidi, kad tas pats no sevis notiks. Tāpēc, ka agrāk notika. Bet, še, tev, vairs nenotiek. Vai zini, ka 90% cilvēku, kuri saka “vajadzētu notievēt”, netievē?

Un te nu sākas īstā dzīve un īstais darbs. Jēgas un “draiva” meklējumi. Piepūle, kas ļoti bieži ir pretrunā ar dabisko lietu plūdumu (novecošanu), bet dažkārt arī ir pretrunā ar veselo saprātu.

Īstie personīgie nopelni. Iziešana ārpus tā, kas dabas dots. Jau laiku atpakaļ izaugušā uzlabošana. Fakultatīva un ne obligāta. Veicama ārpus darba laika. Bērni strādā, bet tas jau viņos ir ielikts. Bet vecāki var nestrādāt un var nemainīties. Viņi var nodzīvot visu mūžu kā imago, liels pieaudzis kukainis. Daudzi tā arī dara, kamēr vien neapzinās, ka ir jau izauguši.

Izauguši – tas nozīmē, ka viņiem jau daudz kas ir atļauts. Un tāpat arī nozīmē to, ka daba vairs neatbild par viņu attīstību. Un nāksies attīstīties patstāvīgi.

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Soli pa solim…

laimes okeāns19

Globālas izmaiņas dzīvē un personības līmenī nekad nenotiek vienlaicīgi, tāpat kā neviena māja netiek uzcelta uzreiz. Nav iespējams kļūt par jaunu personību un sākt dzīvot jaunu dzīvi, tikai tādēļ, ka ir pieņemts tāds lēmums.

Lēmums, pirmkārt, sevī ietver iekšējo nolūku, un tālāk jau nolūks dod enerģiju jaunām izvēlēm. Un tā, soli pa solim, ar katru jaunu izvēli cilvēks iekšēji mainās, un pēc tam rīkojas, balstoties uz savu jauno redzējumu un izpratni.

Sākumā visas izmaiņas notiek BŪT līmenī, bet tikai pēc tam – DARĪT. Un tad arī drīzumā ir redzams vēlamais rezultāts
Pilīte pie pilītes, un rodas Laimes Okeāns

Autors: Olga Džimenes

«Reiz dzīvoja vilks, kurš savā mūžā bija saplosījis daudz aitu, tā padarot nelaimīgus daudzus cilvēkus. Nezinu kāpēc, bet pēkšņi, vienā dienā viņš sajuta sirdsapziņas pārmetumus un nožēlu par nodarīto, un nolēma mainīties, un vairs nenogalināt aitas.
Lai pierādītu to, ka šis lēmums ir nopietns, viņš devās pie mācītāja, lai tas aizlūdz par viņu.

Mācītājs piekrita un sāka rituālu, bet vilks baznīcā raudāja. Tas bija garš rituāls, jo savā dzīvē vilks bija nobeidzis ļoti daudz aitu: un mācītājs ilgi lūdzās, lai vilks izmainītos.
Te pēkšņi vilks logā ieraudzīja, ka mājās tiek dzīts ganāmpulks. Viņš sāka nervozi mīņāties. Mācītājs tik lūdzās un lūdzās, un šķita, ka šīm lūgšanām nekad nebūs gala.

Vilks neizturēja un ierūcās:
— Pietiek, Svēto Tēv! Savādāk visas aitas tiks aizdzītas mājās un es palikšu bez vakariņām!»

Šī pasaka ir lieliska, jo ļoti labi apraksta mūs – cilvēkus. Mēs esam gatavi upurēt visu; taču drīz vien noskaidrojas, ka šodienas vakariņas ir pavisam kas cits un svarīgāks.

Cilvēks vienmēr vēlas sākt ar kaut ko lielu. Bet tas nav iespējams. Ir jāsāk ar šodienas mazajām ikdienas lietām.»
Autors: Georgijs Gurdžijevs
Tulkoja: Ginta FS

 

Nemainies!

entonijs de mello2

Es vienmēr esmu bijis nervozs. es biju trauksmains, drūms un egoistisks.
Man pastāvīgi teica, ka man jāmainās.
Es pretojos, pēc tam piekritu visiem, un gribēju mainīties, bet nespēju.
Lai kā arī censtos, man nekas nesanāca.
Visvairāk mani sarūgtināja tas, ka mans labākais draugs bija uz vienu roku ar pārējiem, un uzstāja, ka man jākļūst citādākam. Es jutos absolūti bezspēcīgs. Man bija sajūta, ka esmu nonācis strupceļā un izejas nav.
Taču reiz viņš man teica: “Nemainies. Es mīlu tevi tādu, kāds tu esi.”
Šie vārdi man skanēja kā mūzika: “Nemainies. Nemainies! Nemainies…. Es mīlu tevi tādu, kāds tu esi”. Un es atslābu. Manī atgriezās dzīvesprieks. Un pavisam pēkšņi es izmainījos!
Es esmu pārliecināts, ka nespētu izmainīties, ja neatrastos kāds, kurš iemīlētu mani tādu, kāds es esmu. Vai tāda ir Tava mīlestība pret mani, Dievs?
Entonijs de Mello “Kāpēc dzied putns?”
​​​​​​​Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Ja nu kādam ir jāmainās…

divi celi6

Iedomājies tādu skatu: pacients atnāk pie ārsta un sūdzas par sāpēm. Bet ārsts viņam atbild: “Labi, es visu sapratu. Ziniet, ko es izdarīšu? Es izrakstīšu zāles jūsu kaimiņam”. “Pateicos jums, – priecājas slimais, – kāreiz tas mani izārstēs”. Absurds? Bet mēs visi uzvedamies tieši tā. Gulošajam vienmēr šķiet, ka viņa dzīve kļūs vieglāka, ja apkārtējie mainīsies. Tu ciet tikai tāpēc, ka guli:  un tomēr domā: “Cik labi būtu, ja, lūk, tas cilvēks izmainītos, ja mans kaimiņš, priekšnieks, sieva pēkšņi izmainītos”.

Mēs ļoti vēlamies, lai cilvēki mums apkārt mainītos – lūk tad mums viss dzīvē sakārtotos! Taču, vai esi domājis, kādu labumu tev dos izmaiņas tava vīra vai sievas raksturā? Tu pats taču paliksi tik pat viegli ievainojams, kā agrāk, – un gluži kā idiots; tu turpini gulēt. Ja nu kādam ir jāmainās, tad, pirmkārt, tas esi tu pats. Un ārstēties arī vajag tieši tev. Ar mani viss ir kārtībā, jo arī ar pasauli viss ir kārtībā – tu saki. Kļūdies! Ar pasauli viss ir kārtībā, jo ar mani viss ir kārtībā. Tā runā zinātāji.
Entonijs de Mello “Apzināšanās”
Tulkoja: Ginta FS

Mēs vienmēr izrādamies vainīgi tajā, par ko vainojam citus

jessica-drossin3

Tāds prāta stāvoklis, kam visvairāk nepieciešama apgaismība, ir pārliecība par to, ka cilvēciskām būtnēm ir nepieciešama apgaismība

Visvairāk mīlestības un piedošanas ir pelnījis viens grēks – uzskatīt citus par grēcīgiem 

Katram cilvēkam, kurš ļauj citiem sevi uzskatīt par garīgo vadoni, sev ir jāuzdod viens jautājums: “Kāpēc no visām pieredzes formām, kas pieejamas Visumā, es izvēlos tieši šo? Kāpēc es sekoju principam, kurš vēsta, ka tik daudz cilvēku cieš, bet es viens esmu tads “apgaismotais”? Šajā ziņā viss, ko es redzu apkārt – esmu es pats. Es pats redzu savu neapgaismotību, un tik ļoti to sevī nepieņemu, ka projicēju to uz citiem, pašam to pat neapzinoties.

Neskatoties uz to, cik naivi, muļķīgi un sevi nemīloši mums izskatās citi cilvēki, mums nav tiesību pat pieļaut domu, ka viņu apziņa ir zemākā līmenī kā mūsējā.

Iespējams, viņi apzinās daudz dziļākas mīlestības diimensijas. Tas, kā mēs viņus redzam – ir tikai mūsu vibrāciju līmeņa raksturojums.

Tieši tie cilvēki, kurus mēs uzskatām par vulgāriem, tumsonīgiem, muļķīgiem, naiviem un trakiem, – tieši šie cilvēki kļūs par mūsu ieejas biļetēm paradīzē, kad mēs iemācīsimies viņus mīlēt un mīlēt savas jūtas pret viņiem. Mēs varam ārēji šo mīlestību izrādīt vai neizradīt – kā pašiem gribēsies. Nav būtiski, kā mēs pret tiem izturamies. Taču mums jābūt ļoti uzmanīgiem pret šiem cilvēkiem un jāmīl viņus tādus, kādi viņi ir.

Atcerieties, ka ikviena radība ietver sevī visu to, kas tā agrāk ir bijusi, ir tagad un būs nākotnē. kamēr vien mēs uztversim sevi kā ierobežotas būtnes, mēs vēljoprojām atradīsimies tajā pat attālumā no centra – kur mēs esam labi vai slikti, veseli vai slimi.

Ir ļoti vilinoši slēpt no sevis savu iedomību un uzskatīt sevi par apgaismības, tīrības un labestības nesēju

Neviens, tai skaitā pats tāds cilvēks, neinteresēsies par patiesajiem iemesliem un rezultātiem — jo visticamākais, viņš pats nav spējīgs veikt to, ko spēj vien savā runā? Pat, ja citiem nav iespējas sasniegt viņa līmeni, tur viņa vainas nav — un tā pastavīgi tiek uzturēta šī spēle.

Viņš nemitīgi pats atjaunos savu struktūru, kamēr vien pats nevēlēsies saprast to, ka tikai viņa paša vibrācijas izsauc to ļaunumu un nezināšanu, kuru tas redz citos.

Jo vairāk viņš nīst ļaunumu, jo vairāk viņam apkārt rodas naida iemeslu  Jo biežāk viņš citiem dod padomu pretoties materiālajai pasaulei, jo spēcīgāk pats sevi tai piesaista.

Mēs vienmēr izrādāmies vainīgi it visā, par ko apvainojam citus. Viss, ko mēs redzam citos, ir mūsos pašos.

Ir bezjēdzīgi censties labot otra uzvedību. Ja cilvēks saprastu, ko viņš dara nepareizi, viņš droši vien to vairs tā nedarītu. Noliedzot viņa brīvību, mēs paši sākam kļūdīties, mēs kļūdāmies tieši tāpat kā viņš.

Samierināšanās ar to, ka citiem cilvēkiem ir tiesības būt citādiem un neatbilst mūsu ierobežotajiem kritērijiem par to, kas ir gudrs, pareizs vai apgaismots, ir viens no svarīgākajiem un sarežģītākajiem soļiem garīgajā progresā.

Savā ziņā ir lieliski tas, ka šī iespēja spert šo soli mums tiek dota katru dienu…

Autors:Tadeušs Golas – amerikāņu rakstnieks un domātājs “Instrukcija apgaismībai slinkajiem”

Foto: Jessica Drossin

Tulkoja: Ginta FS

Jautājumi, kas atbrīvos Tavu prātu

12063646_988696641202652_5991781369236823421_n

Šie 48 ir jautājumi, kurus katram no mums vajadzētu uzdot sev. Uz šiem jautājumiem nav PAREIZU vai NEPAREIZU atbilžu. Taču pareizi uzdots jautājums jau ir atbilde. Un tā ir ļoti liela māksla, uzdot pareizos jautājumus.

1. Cik gadus tu sev dotu, ja nezinātu savu patieso vecumu?

2. Kas ir sliktāk: ciest neveiksmi, vai tā arī nepamēģināt?

3. Ja dzīve ir tik īsa, kāpēc mēs darām tik daudz tā, ko mums nepatīk darīt un tik maz tā, ko mēs mīlam darīt?

4. Ja darbs ir paveikts, viss pateikts un viss izdarīts, kas bija vairāk – runu vai darbu?

5. Ja tev atļautu mainīt tikai vienu lietu pasaulē, kas tas būtu?

6. Ja laime kļūtu par nacionālo valūtu, kāds darbs tevi padarītu bagātu?

7. Vai tu dari to, kam tici, vai arī centies ticēt tam, ko dari?

8. Ja cilvēka vidējais mūža garums būtu 40 gadi, ko tu izmainītu savā dzīvē, lai nodzīvotu to maksimāli pilnasinīgi?

9. Cik ļoti tu kontrolē to, kas notiek tavā dzīvē?

Par ko tu uztraucies vairāk: izdarīt visu pareizi, vai darīt pareizās lietas?

10. Tu pusdieno kopā ar trim cilvēkiem, kurus tu cieni un augstu vērtē. Viņi sāk kritizēt tev tuvu cilvēku, nezinot, ka jūs draudzējaties. Šī kritika ir netaisnīga. Kā tu rīkosies?

11. Ja tu mazam bērnam varētu dot vienu vienīgo padomu dzīvē, ko tu viņam teiktu?

12. Vai tu varētu pārkāpt likumu, lai glābtu mīļoto cilvēku?

13. Vai tu esi redzējis neprātu tur, kur vēlāk ieraudzīji ģenialitāti?

14. Ko tu šajā dzīvē dari savādāk kā citi cilvēki?

15. Kā sanāk tā, ka tas, kas dara laimīgu tevi, nedara laimīgus citus cilvēkus?

16. Ko tu ļoti vēlējies izdarīt, bet tā arī neizdarīji? Kas tevi apstādināja?

17. Vai tu turies pie kaut kā tāda, ko tev sen laiks bija atlaist?

18. Ja tev piedāvātu uz visiem laikiem pārcelties dzīvot uz kadu citu valsti, uz kurieni tu dotos un kāpēc?

19. Vai tu spied lifta pogu vairākas reizes pēc kārtas? Vai tu patiešām tici, ka tas paātrinās lifta kustību?

20. Kas tu vēlētos būt: nervozs ģēnijs vai laimīgs muļķītis?

21. Kāpēc tu esi tu?

22. Ja tu varētu kļūt pats sev draugs, vai tu vēlētos sev tadu draugu?

23. Kas labāk: ja tavs labākais draugs pārcelsies dzīvot uz citu valsti, vai arī jūs dzīvosiet blakus, bet pārtrauksiet kontaktēties?

24. Par ko tu visvairāk esi šajā dzīvē pateicīgs?

25. Ko tu izvēlies: zaudēt visas savas pagātnes atmiņas vai arī nekad neiegūt jaunas?

26. Vai var panākt taisnību, nekad necīnoties?

27. Vai tavas vislielākās bailes ir kļuvušas par realitāti?

28. Tu atceries, cik ļoti biji satraucies pirms 5 gadiem? Vai tagad tam ir kāda nozīme?

29. Kādas ir tavas vislaimīgākās bērnības atmiņas? Kāpēc tās ir tādas?

30. Kuras tavas pagātnes atmiņas liek justies tev patiesi dzīvam?

31. Ja ne tagad, tad – kad?

32. Ja vēl neesi to sasniedzis, tad, ko tev zaudēt?

33. Vai tev ir bijis tā, ka esi ar kādu kopā, neko nerunā un pēc tam nolem, ka tā bija labāka saruna tavā dzīvē?

34. Kāpēc reliģija, kura slavina mīlestību, ir kļuvusi par tik daudzu karu iemeslu?

35. Vai ir iespējams nešaubīgi zināt, kas ir labi un kas – slikti?

35. Ja tev šodien iedotu miljons dolāru, vai tu pamestu savu darbu?

36. Ko tu vēlētos vairāk: daudz darba, kurš ir jāizdara vai arī maz darba, bet tādu, kuru tev patīk darīt?

37. Vai tev ir sajūta, ka šodiena ir bijusi jau daudzas reizes?

38. Kad tu pēdējo reizi sāki aktīvi darboties, vien zinot idejas uzmetumu, bet ļoti ticot tai?

39. Ja visi, ko zini, nomirs rīt, kuru tu apciemosi šodien?

40. Vai tu vēlētos mainīt 10 savas dzīves gadus pret pasaules slavu un pievilcību?

41. Ar ko atšķiras dzīve no eksistences?

42. Kad pienāks tas brīdis, kad tu beigsi domāt par riska pakāpi un sāksi darīt to, par ko esi pārliecināts?

43. Ja jau mēs mācamies no savām kļūdām, tad kāpēc baidāmies tās pieļaut?

44. Ko mēs varētu  darīt savādāk, ja zinātu, ka mūs nenosodīs?

45. Kad tu pēdējo reizi ieklausījies savas elpas skaņā? Un sirdspukstos?

46. Ko tu mīli? Vai pēdējās tavas darbības pauda šo mīlestību?

47. Par katru pēdējo piecu gadu laikā nodzīvoto dienu: vai varēsi atcerēties, ko darīji vakar? Un aizvakar? Un aiz-aizvakar?

48. Lēmumus pieņem šeit un tagad. Jautājums: vai tos tu pieņem pats, vai arī kāds tos pieņem tavā vietā?

Avots: «Сознание Новой Волны»

Tulkoja: Ginta FS